8. 正勤分别根本复注
8. Sammappadhānavibhaṅgo
18 段
经分别的注释
1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā
390因精进:这里说的“因”,是指为了不让还没生起的恶法生起等目的而采取的做法,这些做法本身就是那样的,所以它们正好能实现这个目的。正这个词,正是为了说明这个意思:它是所想要表达的目的——比如不让未生的恶法生起等——的因,是起主要作用的因。关于正这个词能说明方法、如理和意义,所以说“方法精进、如理精进”。已行道者,就是致力于修习的人。强力地投入就是精勤,精勤本身就是精进,所以叫“精勤精进”。这些“他精勤”等说法,应该配合“修习而精勤”等来理解。
390.Kāraṇappadhānāti ‘‘anuppannapāpakānuppādādiatthā’’ti gahitā tatheva te hontīti taṃ atthaṃ sādhentiyevāti etassa atthassa dīpako sammā-saddoti yathādhippetatthassa anuppannapāpakānuppādādino kāraṇabhūtā, padhānakāraṇabhūtāti attho. Sammāsaddassa upāyayonisoatthadīpakataṃ sandhāya ‘‘upāyappadhānā yonisopadhānā’’ti vuttaṃ. Paṭipannakoti bhāvanamanuyutto. Bhusaṃ yogo payogo, payogova parakkamo payogaparakkamo. Etānīti ‘‘vāyamatī’’tiādīni ‘‘āsevamāno vāyamatī’’tiādinā yojetabbāni.
未生者,是指已落入不可说状态的那些法,也就是已得地、已取所缘、未被镇伏、未被断除而生的那些法。
Anuppannāti avattabbataṃ āpannānanti bhūmiladdhārammaṇādhiggahitāvikkhambhitāsamugghātituppannānaṃ.
391法欲并不是像渴爱、邪见、精进欲那样是另一种法,而是说它本身就是可欲的自性;为了说明这一点,所以说“自性欲”。其中,在“于诸欲中有欲贪”等文句里,应当知道渴爱被称为欲;在“朋友,是不是所有沙门婆罗门都是一向论、一向戒、一向欲、一向执著”这里,指的是邪见;而在解说放逸时说的“已舍欲、已舍担”,则是在称赞精进。
391.Dhammacchandoti taṇhādiṭṭhivīriyacchandā viya na añño dhammo, atha kho chandaniyasabhāvo evāti dassento āha ‘‘sabhāvacchando’’ti. Tattha ‘‘yo kāmesu kāmacchando’’tiādīsu (dha. sa. 1103) taṇhā chandoti vuttāti veditabbo, ‘‘sabbeva nu kho, mārisa, samaṇabrāhmaṇā ekantavādā ekantasīlā ekantachandā ekantaajjhosānā’’ti (dī. ni. 2.366) ettha diṭṭhi, pamādaniddese ‘‘nikkhittachandatā nikkhittadhuratā’’ti vīriyanti vaṇṇeti.
394“努力”和“发起精进”这两个词的解说,其实都只是对精进的解说;基于这个意思,所以说“在精进的解说中”。
394.Vāyamativīriyaṃ ārabhatīti padadvayassapi niddeso vīriyaniddesoyevāti adhippāyenāha ‘‘vīriyaniddese’’ti.
406“于一切前分”是指一切道的前分。关于“前者”,也就是“我未生起的善法如果不生起,就会导致无益”——注释书里对此也说“应当只取止和观”;但是,这种说法并不合理,因为道尚未生起,且由于未生起以及那会导致轮回无益,所以予以驳斥。
406.Sabbapubbabhāgeti sabbamaggānaṃ pubbabhāge. Purimasminti ‘‘anuppannā me kusalā dhammā anuppajjamānā anatthāya saṃvatteyyu’’nti etthāpi ‘‘samathavipassanāva gahetabbā’’ti vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ, taṃ pana maggānuppannatāya bhāvato anuppajjamāne ca tasmiṃ vaṭṭānatthasaṃvattanato na yuttanti paṭikkhipati.
他有极大的敬重,因此没有和僧团一起离开,理由是“因为敬重僧团,不能随自己的意愿得到”。所谓“并非极度微弱”,意思就是“难道不是极度微弱吗”。除了止的等至以外,没有别的强有力的支撑因素,所以说“从那里退失的人就无法支撑”。就像大绳子断了,细线根本撑不住。先说明了止中的情况,再说明与它同行的观也是如此,出于这个意图才说“如此生起的止观……导向”。
Mahantaṃgāravaṃ hoti, tasmā ‘‘saṅghagāravena yathāruci vindituṃ na sakkā’’ti saṅghena saha na nikkhami. Atimandāni noti nanu atimandānīti attho. Santasamāpattito aññaṃ santhambhanakāraṇaṃ balavaṃ natthīti ‘‘tato parihīnā santhambhituṃ na sakkontī’’ti āha. Na hi mahārajjumhi chinne suttatantū sandhāretuṃ sakkontīti. Samathe vatthuṃ dassetvā tena samānagatikā vipassanā cāti iminā adhippāyenāha ‘‘evaṃ uppannā samathavipassanā…pe… saṃvattantī’’ti.
这里,“未生”一词,在两种正勤的说明中,或者在这段圣典里,对于“未生”这个词,这就是它的判定,这是要表达的意思。“正是这些”,指的是在无始轮回中已经生起的。
Tattha anuppannānanti ettha tattha duvidhāya sammappadhānakathāya, tattha vā pāḷiyaṃ ‘‘anuppannāna’’nti etassa ayaṃ vinicchayoti adhippāyo. Eteyevāti anamatagge saṃsāre uppannāyeva.
十四种大仪则是在犍度中说的:客住比丘仪则、常住比丘仪则、出行比丘仪则、随喜仪则、食堂仪则、乞食仪则、林居仪则、坐卧处仪则、暖房仪则、厕所仪则、阿阇梨仪则、和尚仪则、共住弟子仪则、门徒仪则,共十四种。此外,有时在呵责甘马等时候、在别住等时候应当行的八十二种小仪则,应当知道是另外所说的。因为它们并非在一切情况下都应行,所以没有计入大仪则中。其中,从“我要为别住比丘们制定仪则”开始,到“不应授具足戒……不应在地上经行处经行”为止,这些是对清净比丘应行的仪则,共六十六种。此后,从“诸比丘,别住比丘不应与别住长老比丘、应退回根本者、应行敬悦者、行敬悦者、应出罪者比丘在同一覆盖的住处共住”等开始,因为与对清净比丘应行的仪则没有不同,所以不逐一另计,而是按别住长老等各别个人所应行来归类,将他们各算作一种,共五种,这样一共七十一种仪则。在摈甘马者的仪则中,依制定仪则而说“不应接受清净比丘的礼拜、起迎……不应接受洗浴时擦背的服务”,这接受礼拜等算作一种;“清净比丘不应以戒坏而举发”等十种,这样一共八十二种。其中有些是呵责甘马等者的仪则,有些是别住等者的仪则,以未另作区分而收摄在一起,应当知道就是八十二种仪则。
Cuddasa mahāvattāni khandhake vuttāni āgantukaāvāsikagamikaanumodana bhattagga piṇḍacārika āraññika senāsana jantāgharavaccakuṭi ācariyaupajjhāyasaddhivihārikaantevāsikavattāni cuddasa. Tato aññāni pana kadāci tajjanīyakammakatādikāle pārivāsikādikāle ca caritabbāni dvāsīti khuddakavattānīti kathitāni daṭṭhabbāni. Na hi tāni sabbāsu avatthāsu caritabbāni, tasmā mahāvatte agaṇitāni. Tattha ‘‘pārivāsikānaṃ bhikkhūnaṃ vattaṃ paññāpessāmī’’ti ārabhitvā ‘‘na upasampādetabbaṃ…pe… na chamāyaṃ caṅkamante caṅkame caṅkamitabba’’nti (cūḷava. 76) vuttāni pakatatte caritabbavattāvasānāni chasaṭṭhi, tato paraṃ ‘‘na, bhikkhave, pārivāsikena bhikkhunā pārivāsikavuḍḍhatarena bhikkhunā saddhiṃ, mūlāyapaṭikassanārahena, mānattārahena, mānattacārikena, abbhānārahena bhikkhunā saddhiṃ ekacchanne āvāse vatthabba’’ntiādīni (cūḷava. 82) pakatatte caritabbehi anaññattā visuṃ visuṃ agaṇetvā pārivāsikavuḍḍhatarādīsu puggalantaresu caritabbattā tesaṃ vasena sampiṇḍetvā ekekaṃ katvā gaṇetabbāni pañcāti ekasattati vattāni, ukkhepanīyakammakatavattesu vattapaññāpanavasena vuttaṃ ‘‘na pakatattassa bhikkhuno abhivādanaṃ paccuṭṭhānaṃ…pe… nahāne piṭṭhiparikammaṃ sāditabba’’nti (cūḷava. 75) idaṃ abhivādanādīnaṃ assādiyanaṃ ekaṃ, ‘‘na pakatatto bhikkhu sīlavipattiyā anuddhaṃsetabbo’’tiādīni (cūḷava. 51) ca dasāti evaṃ dvāsīti honti. Etesveva kānici tajjanīyakammakatādivattāni, kānici pārivāsikādivattānīti aggahitaggahaṇena dvāsītivattanti daṭṭhabbaṃ.
这里,依领受果报的方式,说为“彼所缘”。因为未成熟的果报在任何情况下都还没有完全离去,所以依“已经生起而只是离去”的意义,业也被说为“已受用而离去的生起”。这不像《殊胜义论》里那样,指以贪染等方式领受之后才离去的速行;也不是依“生起后即灭尽”的意义,把被计为已生起而离去的其余有为法称为“已生起而离去的生起”。因此,这里只说是作机会而生的果报,不像那里也说是业。“随眠烦恼”指的是未被断除、应当由道来断除的烦恼。所以说“过去等……不可说”。因为它们就像芒果树幼苗的比喻那样,不能说为现在等状态。
Idha vipākānubhavanavasena tadārammaṇaṃ, avipakkavipākassa sabbathā avigatattā bhavitvā vigatamattavasena kammañca ‘‘bhutvā vigatuppanna’’nti vuttaṃ, na aṭṭhasāliniyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1) viya rajjanādivasena anubhutvāpagataṃ javanaṃ, uppajjitvā niruddhatāvasena bhūtāpagatasaṅkhātaṃ sesasaṅkhatañca ‘‘bhūtāpagatuppanna’’nti, tasmā idha okāsakatuppannaṃ vipākameva vadati, na tattha viya kammampīti. Anusayitakilesāti appahīnā maggena pahātabbā adhippetā. Tenāha ‘‘atītā vā…pe… na vattabbā’’ti. Tesañhi ambataruṇopamāya vattamānāditā na vattabbāti.
就像被割过取乳汁的树,依取相而证得的所缘;就像没被割过取乳汁的树,因未被镇伏而含藏烦恼的所缘——应当这样看待。或者,取相的人和未镇伏烦恼的人,就像被割过和没被割过取乳汁的树。依照前面同样的道理,对于未镇伏而生的烦恼,不能说“它们将在这个地方不生起,因为还没有被断除”,应当这样结合起来详细说明。
Āhatakhīrarukkho viya nimittaggāhavasena adhigataṃ ārammaṇaṃ, anāhatakhīrarukkho viya avikkhambhitatāya antogadhakilesaṃ ārammaṇaṃ daṭṭhabbaṃ, nimittaggāhakāvikkhambhitakilesā vā puggalā āhatānāhatakhīrarukkhasadisā. Purimanayenevāti avikkhambhituppanne viya ‘‘imasmiṃ nāma ṭhāne nuppajjissantīti na vattabbā asamugghāṭitattā’’ti yojetvā vitthāretabbaṃ.
《无碍解道》里说(《无碍解道》3.21):以道所断的烦恼,本来就三时都不可说,为了让这个隐微的道理变得清楚明白,就举出还没结果的树作比喻;同时也是为了显示过去等烦恼的未被断除性,所以说“应当用已经结果的树来说明”。其中,就像一棵树还没被砍断时,那些本来能生出来的果实,在树被砍断之后就不再产生了,它们无论在过去、现在还是未来,都从来没有、现在没有、将来也不会有自己的实体,所以不能说它们是过去等的状态;同样,以道所断的烦恼也应当这样看待。又像如果没有砍断,果实就会生出来;一旦砍断,就不会再生起,因此砍断是有作用的;同样,修习道也应当被理解为是有作用的。
Pāḷiyanti paṭisambhidāpāḷiyaṃ (paṭi. ma. 3.21). Maggena pahīnakilesānameva tidhā navattabbataṃ apākaṭaṃ pākaṭaṃ kātuṃ ajātaphalarukkho ābhato, atītādīnaṃ appahīnatādassanatthampi ‘‘jātaphalarukkhena dīpetabba’’nti āha. Tattha yathā acchinne rukkhe nibbattirahāni phalāni chinne anuppajjamānāni na kadāci sasabhāvāni ahesuṃ honti bhavissanti cāti atītādibhāvena na vattabbāni, evaṃ maggena pahīnakilesā ca daṭṭhabbā. Yathā ca chede asati phalāni uppajjissanti, sati ca nuppajjissantīti chedassa sātthakatā, evaṃ maggabhāvanāya ca sātthakatā yojetabbā.
提问注释
3. Pañhapucchakavaṇṇanā
427在《问分》中说到“然而,当以精进为上首时,由于没有其他精进,所以既不能说‘是道增上’,也不能说‘不是道增上’”,在这里应当理解:不能说“是道增上”的原因,正是没有其他精进。至于欲或心,因为当时并没有作为非道的增上者存在,所以说不能说“不是道增上”。意思就是:如同欲和心一样,也没有其他作为非道的精进增上者。或者意思是:因为正勤在当时就是被称为道的增上者,所以说不能说“不是道增上”,应当这样理解。
427. Pañhapucchake yaṃ vuttaṃ ‘‘vīriyajeṭṭhikāya pana aññassa vīriyassa abhāvā na vattabbāni maggādhipatīnīti vā na maggādhipatīnīti vā’’ti, ettha ‘‘maggādhipatīnī’’ti na vattabbatāya eva aññassa vīriyassa abhāvo kāraṇanti daṭṭhabbaṃ. Chandassa pana cittassa vā namaggabhūtassa adhipatino tadā abhāvā ‘‘na maggādhipatīnī’’ti na vattabbānīti vuttaṃ. Chandacittānaṃ viya namaggabhūtassa aññassa vīriyādhipatino abhāvāti vā adhippāyo. Sammappadhānānaṃ tadā maggasaṅkhātaadhipatibhāvato vā ‘‘na maggādhipatīnī’’ti navattabbatā vuttāti veditabbā.