第八 正勤分别
8. Sammappadhānavibhaṅgo
1. 经分别注释
1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā
390所谓‘因精进’，是指如‘为令未生之恶法令不生等义’所取，它们即如此成就所取之义。‘正’（sammā）一词，正是为阐明此义而说：它是如所欲之义——未生之恶法令不生等——之因，是精勤之因。由‘正’一词能阐明方法、如理、义，故说为‘方法精进、如理精进’。‘已行道者’，指致力于修习者。‘强力投入’即是精勤，精勤本身即是精进，故称‘精勤精进’。这些‘他精勤’等语，应配合‘修习而精勤’等来理解。
390.Kāraṇappadhānāti ‘‘anuppannapāpakānuppādādiatthā’’ti gahitā tatheva te hontīti taṃ atthaṃ sādhentiyevāti etassa atthassa dīpako sammā-saddoti yathādhippetatthassa anuppannapāpakānuppādādino kāraṇabhūtā, padhānakāraṇabhūtāti attho. Sammāsaddassa upāyayonisoatthadīpakataṃ sandhāya ‘‘upāyappadhānā yonisopadhānā’’ti vuttaṃ. Paṭipannakoti bhāvanamanuyutto. Bhusaṃ yogo payogo, payogova parakkamo payogaparakkamo. Etānīti ‘‘vāyamatī’’tiādīni ‘‘āsevamāno vāyamatī’’tiādinā yojetabbāni.
‘未生’者，指已入于不可说之状态者，即已得地、已取所缘、已镇伏、已断除而生起者。
Anuppannāti avattabbataṃ āpannānanti bhūmiladdhārammaṇādhiggahitāvikkhambhitāsamugghātituppannānaṃ.
391391. 法欲并非如同渴爱、邪见、精进欲那样是别的法，而是其自性本即可欲；为表明此义，故说“自性欲”。其中，在“于诸欲中，欲贪”等处，应知渴爱被称为“欲”；在“尊者，是否一切沙门婆罗门皆为一向论、一向戒、一向欲、一向执著”中，此处指邪见；而在放逸的解说中，所谓“已舍欲、已舍担”，则是指精进。
391.Dhammacchandoti taṇhādiṭṭhivīriyacchandā viya na añño dhammo, atha kho chandaniyasabhāvo evāti dassento āha ‘‘sabhāvacchando’’ti. Tattha ‘‘yo kāmesu kāmacchando’’tiādīsu (dha. sa. 1103) taṇhā chandoti vuttāti veditabbo, ‘‘sabbeva nu kho, mārisa, samaṇabrāhmaṇā ekantavādā ekantasīlā ekantachandā ekantaajjhosānā’’ti (dī. ni. 2.366) ettha diṭṭhi, pamādaniddese ‘‘nikkhittachandatā nikkhittadhuratā’’ti vīriyanti vaṇṇeti.
394394. “他努力”也就是“他发起精进”，这两个词的解说只是精进的解说，依此意趣，故说“于精进解说中”。
394.Vāyamativīriyaṃ ārabhatīti padadvayassapi niddeso vīriyaniddesoyevāti adhippāyenāha ‘‘vīriyaniddese’’ti.
406406. “于一切前分”是指于一切道的前分。关于“前者”，即“若我未生的善法不生，则会导致无益”——与此相关的注释书中也说“应取止观”；然而，因为道未生时，对于未生者以及这会导致轮回无益，所以并不合理，因而予以驳斥。
406.Sabbapubbabhāgeti sabbamaggānaṃ pubbabhāge. Purimasminti ‘‘anuppannā me kusalā dhammā anuppajjamānā anatthāya saṃvatteyyu’’nti etthāpi ‘‘samathavipassanāva gahetabbā’’ti vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ, taṃ pana maggānuppannatāya bhāvato anuppajjamāne ca tasmiṃ vaṭṭānatthasaṃvattanato na yuttanti paṭikkhipati.
由于怀有极大的尊重，因而“因尊重僧团而不能随意得见”，故未与僧团一同出行。“非极微弱”即是说“岂非极微弱耶”。除了止的等至之外，再无其他有力的支撑之因，故说“从此退失者，则不能支撑”。正如大绳断时，细线不能支撑。此理于止中所显，于与止相伴随的观中亦然，依此意趣而说“如是生起的止观……转起”。
Mahantaṃgāravaṃ hoti, tasmā ‘‘saṅghagāravena yathāruci vindituṃ na sakkā’’ti saṅghena saha na nikkhami. Atimandāni noti nanu atimandānīti attho. Santasamāpattito aññaṃ santhambhanakāraṇaṃ balavaṃ natthīti ‘‘tato parihīnā santhambhituṃ na sakkontī’’ti āha. Na hi mahārajjumhi chinne suttatantū sandhāretuṃ sakkontīti. Samathe vatthuṃ dassetvā tena samānagatikā vipassanā cāti iminā adhippāyenāha ‘‘evaṃ uppannā samathavipassanā…pe… saṃvattantī’’ti.
其中，关于“未生”一词，在两种正勤之说中，或在此处圣典中，对“未生”一词，这是它的判定，此为意趣所在。“正是这些”即是在无始轮回中已曾生起者。
Tattha anuppannānanti ettha tattha duvidhāya sammappadhānakathāya, tattha vā pāḷiyaṃ ‘‘anuppannāna’’nti etassa ayaṃ vinicchayoti adhippāyo. Eteyevāti anamatagge saṃsāre uppannāyeva.
十四大仪则：如犍度中所说，即客比丘仪则、住比丘仪则、行比丘仪则、随喜仪则、食堂仪则、乞食仪则、林居仪则、卧坐处仪则、温室仪则、厕室仪则、阿阇梨仪则、和尚仪则、共住弟子仪则、门徒仪则，共十四种。此外，有时在行呵责羯磨等时、行别住等时应行的八十二小仪则，当知为所说。然他们并非于一切时皆应行，故未计入大仪则中。其中，以“我将制定别住比丘之仪则”为始，至“不应授与具足戒……不应于地上经行时经行”等，对净比丘应行之仪则结束为止，共六十六。此后，“诸比丘，别住比丘不应与别住长老比丘、应退回根本者、应行敬悦者、行敬悦者、应出罪者共住一覆处”等，因与对净比丘应行之仪则无异，故不一一别计，而依别住长老等各别补特伽罗所应行之故，合他们各为一种，计为五种，如是共七十一仪则。在行摈羯磨者之仪则中，依所制仪则而说：“不应接受净比丘之礼拜、起迎……不应接受浴时擦背之服务”，此接受礼拜等为一类；“净比丘不应以戒坏而举发”等为十，如此总为八十二。此中，有些是行呵责羯磨等时之仪则，有些是行别住等时之仪则，以未被另行收录而收摄，应视为八十二仪则。
Cuddasa mahāvattāni khandhake vuttāni āgantukaāvāsikagamikaanumodana bhattagga piṇḍacārika āraññika senāsana jantāgharavaccakuṭi ācariyaupajjhāyasaddhivihārikaantevāsikavattāni cuddasa. Tato aññāni pana kadāci tajjanīyakammakatādikāle pārivāsikādikāle ca caritabbāni dvāsīti khuddakavattānīti kathitāni daṭṭhabbāni. Na hi tāni sabbāsu avatthāsu caritabbāni, tasmā mahāvatte agaṇitāni. Tattha ‘‘pārivāsikānaṃ bhikkhūnaṃ vattaṃ paññāpessāmī’’ti ārabhitvā ‘‘na upasampādetabbaṃ…pe… na chamāyaṃ caṅkamante caṅkame caṅkamitabba’’nti (cūḷava. 76) vuttāni pakatatte caritabbavattāvasānāni chasaṭṭhi, tato paraṃ ‘‘na, bhikkhave, pārivāsikena bhikkhunā pārivāsikavuḍḍhatarena bhikkhunā saddhiṃ, mūlāyapaṭikassanārahena, mānattārahena, mānattacārikena, abbhānārahena bhikkhunā saddhiṃ ekacchanne āvāse vatthabba’’ntiādīni (cūḷava. 82) pakatatte caritabbehi anaññattā visuṃ visuṃ agaṇetvā pārivāsikavuḍḍhatarādīsu puggalantaresu caritabbattā tesaṃ vasena sampiṇḍetvā ekekaṃ katvā gaṇetabbāni pañcāti ekasattati vattāni, ukkhepanīyakammakatavattesu vattapaññāpanavasena vuttaṃ ‘‘na pakatattassa bhikkhuno abhivādanaṃ paccuṭṭhānaṃ…pe… nahāne piṭṭhiparikammaṃ sāditabba’’nti (cūḷava. 75) idaṃ abhivādanādīnaṃ assādiyanaṃ ekaṃ, ‘‘na pakatatto bhikkhu sīlavipattiyā anuddhaṃsetabbo’’tiādīni (cūḷava. 51) ca dasāti evaṃ dvāsīti honti. Etesveva kānici tajjanīyakammakatādivattāni, kānici pārivāsikādivattānīti aggahitaggahaṇena dvāsītivattanti daṭṭhabbaṃ.
此处，依领受果报而说为“彼所缘”；因未熟的果报于一切时都未离灭，故依“已成为后唯离去”之义，业亦说为“已成为而离去的生起”。这并非如同《殊胜义注》中，依染著等领受后离去的速行；亦非依生起后灭尽之义，而说为“已成为而离去”的其他诸行。因此，这里只说依处所而生的果报，而非如彼处也说业。“随眠烦恼”是指未断、应由道断除的烦恼，因而说“过去等……不可说”。他们正如芒果树之喻，不可说为现在等。
Idha vipākānubhavanavasena tadārammaṇaṃ, avipakkavipākassa sabbathā avigatattā bhavitvā vigatamattavasena kammañca ‘‘bhutvā vigatuppanna’’nti vuttaṃ, na aṭṭhasāliniyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1) viya rajjanādivasena anubhutvāpagataṃ javanaṃ, uppajjitvā niruddhatāvasena bhūtāpagatasaṅkhātaṃ sesasaṅkhatañca ‘‘bhūtāpagatuppanna’’nti, tasmā idha okāsakatuppannaṃ vipākameva vadati, na tattha viya kammampīti. Anusayitakilesāti appahīnā maggena pahātabbā adhippetā. Tenāha ‘‘atītā vā…pe… na vattabbā’’ti. Tesañhi ambataruṇopamāya vattamānāditā na vattabbāti.
犹如已被割取乳汁的树，依取相而通达所缘；犹如未被割取乳汁的树，因未镇伏而内含烦恼之所缘——应当如此观见。或者，取相者与已镇伏烦恼者，犹如已割取乳汁与未割取乳汁的树。依前说之理，正如未镇伏而生起者，“不可说将于此处生起，因未断除故”，应结合而广说。
Āhatakhīrarukkho viya nimittaggāhavasena adhigataṃ ārammaṇaṃ, anāhatakhīrarukkho viya avikkhambhitatāya antogadhakilesaṃ ārammaṇaṃ daṭṭhabbaṃ, nimittaggāhakāvikkhambhitakilesā vā puggalā āhatānāhatakhīrarukkhasadisā. Purimanayenevāti avikkhambhituppanne viya ‘‘imasmiṃ nāma ṭhāne nuppajjissantīti na vattabbā asamugghāṭitattā’’ti yojetvā vitthāretabbaṃ.
在《无碍解道》（《无碍解道》3.21）中，为了让“以道所断的烦恼于三时不可言说”这一隐微的道理开显明白，举出未结果之树的譬喻；又为了显示过去等烦恼并非未断，说“应以已结果之树来说明”。其中，如同树未被砍断时能生的果实，在砍断后便不再生起，它们于过去、现在、未来皆无自性，因此不可用过去等来言说；同样，以道断除的烦恼也应如此看待。又如，若无砍断，果实将会生起；若已砍断，则不会生起，因此砍断是有意义的；同样，道之修习也应被认为是有意义的。
Pāḷiyanti paṭisambhidāpāḷiyaṃ (paṭi. ma. 3.21). Maggena pahīnakilesānameva tidhā navattabbataṃ apākaṭaṃ pākaṭaṃ kātuṃ ajātaphalarukkho ābhato, atītādīnaṃ appahīnatādassanatthampi ‘‘jātaphalarukkhena dīpetabba’’nti āha. Tattha yathā acchinne rukkhe nibbattirahāni phalāni chinne anuppajjamānāni na kadāci sasabhāvāni ahesuṃ honti bhavissanti cāti atītādibhāvena na vattabbāni, evaṃ maggena pahīnakilesā ca daṭṭhabbā. Yathā ca chede asati phalāni uppajjissanti, sati ca nuppajjissantīti chedassa sātthakatā, evaṃ maggabhāvanāya ca sātthakatā yojetabbā.
第三章 问分注释
3. Pañhapucchakavaṇṇanā
427在《问分》中，有言：“然而，当以精进为上首时，由于其他精进不存在，故不可说‘是道增上’或‘非道增上’。”此处应知，不可说“是道增上”的原因，正是其他精进的不存在。对于欲或心，当它们并非道之增上时，因其当时不存在，故不可说为“非道增上”。其意旨是：如同欲和心，其他非道的精进增上亦不存在；或者，由于正勤在当时具有称为“道”的增上状态，故不可说为“非道增上”，应作如是解。
427. Pañhapucchake yaṃ vuttaṃ ‘‘vīriyajeṭṭhikāya pana aññassa vīriyassa abhāvā na vattabbāni maggādhipatīnīti vā na maggādhipatīnīti vā’’ti, ettha ‘‘maggādhipatīnī’’ti na vattabbatāya eva aññassa vīriyassa abhāvo kāraṇanti daṭṭhabbaṃ. Chandassa pana cittassa vā namaggabhūtassa adhipatino tadā abhāvā ‘‘na maggādhipatīnī’’ti na vattabbānīti vuttaṃ. Chandacittānaṃ viya namaggabhūtassa aññassa vīriyādhipatino abhāvāti vā adhippāyo. Sammappadhānānaṃ tadā maggasaṅkhātaadhipatibhāvato vā ‘‘na maggādhipatīnī’’ti navattabbatā vuttāti veditabbā.
