5. 根分别
5. Indriyavibhaṅgo
一、论分别注
1. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
219“在眼门中行使自在作用”,意为:于眼门的状态中,通过属于该门的诸根,令自身的自在性、最高主宰性得以行使。因为此根在执取色境时能使自身随顺,那些色境也随顺它。这番道理同样适用于其他根。由此,具有该根的人或与该根相应的法便成为已知者;这种已知的状态,正是对于“应作已办”的究竟了知。
219.Cakkhudvāreindaṭṭhaṃ kāretīti cakkhudvārabhāve taṃdvārikehi attano indabhāvaṃ paramissarabhāvaṃ kārayatīti attho. Tañhi te rūpaggahaṇe attānaṃ anuvatteti, te ca taṃ anuvattantīti. Esa nayo itaresupi. Yena taṃsamaṅgīpuggalo taṃsampayuttadhammā vā aññātāvino honti, so aññātāvibhāvo pariniṭṭhitakiccajānanaṃ.
有些地方说“二根”:“诸比丘,由于修习、多修二根,漏尽比丘便记说证知……即圣慧与圣解脱。诸比丘,他的圣慧即是慧根,他的圣解脱即是定根。”(《相应部》5.516)等等。说“三根”:“诸比丘,由于修习、多修三根,宾头卢跋罗堕阇比丘便记说证知……即念根、定根、慧根。”(《相应部》5.519)“诸比丘,有三根。哪三根?未知当知根、已知根、具知根。”(《相应部》5.493)“有三根……即女根、男根、命根。”(《相应部》5.492)等等。说“五根”:“婆罗门,有五根,境域各各不同……即眼根……身根。”(《相应部》5.512)“有五根……即乐根……舍根。”(《相应部》5.501等)“有五根……即信根……慧根。”(《相应部》5.486等)等等。在这些地方,经典中说二根等,是因为二根等是出离的方便等。然而,一切根都应当证知,而证知法的教说正是阿毗达摩,所以在这里将一切根合在一起说。
Katthaci dveti ‘‘dvinnaṃ kho, bhikkhave, indriyānaṃ bhāvitattā bahulīkatattā khīṇāsavo bhikkhu aññaṃ byākaroti…pe… ariyāya ca paññāya ariyāya ca vimuttiyā. Yā hissa, bhikkhave, ariyā paññā, tadassa paññindriyaṃ. Yā hissa ariyā vimutti, tadassa samādhindriya’’ntiādīsu (saṃ. ni. 5.516) dve, ‘‘tiṇṇaṃ kho, bhikkhave, indriyānaṃ bhāvitattā bahulīkatattā piṇḍolabhāradvājena bhikkhunā aññā byākatā…pe… satindriyassa samādhindriyassa paññindriyassā’’ti (saṃ. ni. 5.519), ‘‘tīṇimāni, bhikkhave, indriyāni. Katamāni tīṇi? Anaññātaññassāmītindriyaṃ aññindriyaṃ aññātāvindriya’’nti (saṃ. ni. 5.493), ‘‘tīṇimāni…pe… itthindriyaṃ purisindriyaṃ jīvitindriya’’nti (saṃ. ni. 5.492) ca evamādīsu tīṇi, ‘‘pañcimāni, brāhmaṇa, indriyāni nānāvisayāni…pe… cakkhundriyaṃ…pe… kāyindriya’’nti (saṃ. ni. 5.512), ‘‘pañci…pe… sukhindriyaṃ…pe… upekkhindriya’’nti (saṃ. ni. 5.501 ādayo), ‘‘pañci…pe… saddhindriyaṃ…pe… paññindriya’’nti (saṃ. ni. 5.486 ādayo) ca evamādīsu pañca. Tattha suttante dukādivacanaṃ nissaraṇupāyādibhāvato dukādīnaṃ. Sabbāni pana indriyāni abhiññeyyāni, abhiññeyyadhammadesanā ca abhidhammoti idha sabbāni ekato vuttāni.
因为它是作为漏尽者的状态而生起的,所以说“唯漏尽者生起”。
Khīṇāsavassa bhāvabhūto hutvā uppattito ‘‘khīṇāsavasseva uppajjanato’’ti vuttaṃ.
“相”是指能够表示、能够令知,故称为相;或者,通过它而被表示,故称为相。表示什么?又被表示什么?自在者或自在,自在的相即是自在相,自在相的意义即是其自性,此即自在相的意义;或者,自在相本身就是“根”一词的意义,即自在相的意义。所造,即已准备、已产生者;由自在所造,称为自在所造。所享用的,即所侍奉的。属于称为业的自在之相,以及由它而造的,因此只有业生的才应被关联,而非其他。这两个意义只应关联于业,而其他意义只关联于世尊,所以说“随其所应”。因为世尊与业都具有自在性。在这里,在这些根中。“表示”是指通过果报的成就与衰败而显示因的成就与衰败,从而令其明了。“他习近那个相”(《增支部》9.35)等中,将行境之作也称为习近,所以说“某些通过行境习近”。在那里,虽然一切都应作为行境,但说“某些”是因为不应修习者通过多作意而不可习近,对于它们,唯作观察而已。“当他修习那个道时”(《增支部》4.170)等中,修习称为“习近”,所以针对应修习的信等,说“某些通过修习习近”。主宰,即是根缘的状态;若无根缘的状态,
Liṅgeti gameti ñāpetīti liṅgaṃ, liṅgīyati vā etenāti liṅgaṃ, kiṃ liṅgeti, kiñca vā liṅgīyatīti? Indaṃ indo vā, indassa liṅgaṃ indaliṅgaṃ, indaliṅgassa attho taṃsabhāvo indaliṅgaṭṭho, indaliṅgameva vā indriya-saddassa attho indaliṅgaṭṭho. Sajjitaṃ uppāditanti siṭṭhaṃ, indena siṭṭhaṃ indasiṭṭhaṃ. Juṭṭhaṃ sevitaṃ. Kammasaṅkhātassa indassa liṅgāni, tena ca siṭṭhānīti kammajāneva yojetabbāni, na aññāni. Te ca dve atthā kamme eva yojetabbā, itare ca bhagavati evāti ‘‘yathāyoga’’nti āha. Tenāti bhagavato kammassa ca indattā. Etthāti etesu indriyesu. Ulliṅgenti pakāsenti phalasampattivipattīhi kāraṇasampattivipattiavabodhato. ‘‘So taṃ nimittaṃ āsevatī’’tiādīsu (a. ni. 9.35) gocarakaraṇampi āsevanāti vuttāti āha ‘‘kānici gocarāsevanāyā’’ti. Tattha sabbesaṃ gocarīkātabbattepi ‘‘kānicī’’ti vacanaṃ avipassitabbānaṃ bahulīmanasikaraṇena anāsevanīyattā. Paccavekkhaṇāmattameva hi tesu hotīti. ‘‘Tassa taṃ maggaṃ āsevato’’tiādīsu (a. ni. 4.170) bhāvanā ‘‘āsevanā’’ti vuttāti bhāvetabbāni saddhādīni sandhāyāha ‘‘kānici bhāvanāsevanāyā’’ti. Ādhipaccaṃ indriyapaccayabhāvo, asati ca indriyapaccayabhāve itthipurisindriyānaṃ attano paccayavasena pavattamānehi taṃsahitasantāne aññākārena anuppajjamānehi liṅgādīhi anuvattanīyabhāvo, imasmiñcatthe indanti paramissariyaṃ karonticceva indriyāni. Cakkhādīsu dassitena nayena aññesañca tadanuvattīsu ādhipaccaṃ yathārahaṃ yojetabbaṃ.
“在下”指在《殊胜义论》中。那里唯有无痴,而非另有四法,因此,在慧根处所阐明的无痴之特相等,也应当理解为是它们的特相等,这是论意。其余的根,在《殊胜义论》中已经以特相等本身形态出现。难道乐根和苦根的特相没有在那里说过吗?虽然未说,但通过已说的喜根和忧根的特相等可以了知,所以这些也可算是已经说了。如何呢?乐根以领受可意触为特相,以享用可意之相为味,以身乐为现起,以身根为足处。苦根以领受不可意触为特相,以享用不可意之相为味,以身苦为现起,以身根为足处。在此,应知只是以可意或不可意之相为所缘而有的享用味,而非相反,即并非以可意之相和不可意之相而有享用味。
Heṭṭhāti aṭṭhasāliniyaṃ. Amoho eva, na visuṃ cattāro dhammā, tasmā amohassa paññindriyapade vibhāvitāni lakkhaṇādīni tesañca veditabbānīti adhippāyo. Sesāni aṭṭhasāliniyaṃ lakkhaṇādīhi sarūpeneva āgatāni. Nanu ca sukhindriyadukkhindriyānaṃ tattha lakkhaṇādīni na vuttānīti? Kiñcāpi na vuttāni, somanassadomanassindriyānaṃ pana vuttalakkhaṇādivasena viññeyyato etesampi vuttāneva honti. Kathaṃ? Iṭṭhaphoṭṭhabbānubhavanalakkhaṇaṃ sukhindriyaṃ, iṭṭhākārasambhogarasaṃ, kāyikassādapaccupaṭṭhānaṃ, kāyindriyapadaṭṭhānaṃ . Aniṭṭhaphoṭṭhabbānubhavanalakkhaṇaṃ dukkhindriyaṃ, aniṭṭhākārasambhogarasaṃ, kāyikābādhapaccupaṭṭhānaṃ, kāyindriyapadaṭṭhānanti. Ettha ca iṭṭhāniṭṭhākārānameva ārammaṇānaṃ sambhogarasatā veditabbā, na viparītepi iṭṭhākārena aniṭṭhākārena ca sambhogarasatāti.
令众生获得圣位,是世尊教说的共同主旨与主要目的,所以这样说:“遍知内法”等。在注释书中,于女根男根之后先说命根的教说次第,这与《根双论》的教说相符。但在这里的《根分别》中,于意根之后说命根,应知这是因为命根护持其前后的内根与外根,所以被说在它们中间。凡有所受,悉皆是苦。只要具有二种性护持的命根仍在转起,这些苦性的感受就不会止息,这是为了说明这个道理。由此也令知眼等诸根是与苦相随的,故应遍知。之后应当修习,这是针对与修道相应的已知根而说,因为见之后即是修习。
Sattānaṃ ariyabhūmipaṭilābho bhagavato desanāya sādhāraṇaṃ padhānañca payojananti āha ‘‘ajjhattadhammaṃ pariññāyā’’tiādi. Aṭṭhakathāyaṃ itthipurisindriyānantaraṃ jīvitindriyadesanakkamo vutto, so indriyayamakadesanāya sameti. Idha pana indriyavibhaṅge manindriyānantaraṃ jīvitindriyaṃ vuttaṃ, taṃ purimapacchimānaṃ ajjhattikabāhirānaṃ anupālakattena tesaṃ majjhe vuttanti veditabbaṃ. Yañca kiñci vedayitaṃ, sabbaṃ taṃ dukkhaṃ. Yāva ca duvidhattabhāvānupālakassa jīvitindriyassa pavatti, tāva dukkhabhūtānaṃ etesaṃ vedayitānaṃ anivattīti ñāpanatthaṃ. Tena ca cakkhādīnaṃ dukkhānubandhatāya pariññeyyataṃ ñāpeti. Tato anantaraṃ bhāvetabbattāti bhāvanāmaggasampayuttaṃ aññindriyaṃ sandhāya vuttaṃ. Dassanānantarā hi bhāvanāti.
即使在前生缘等缘的状态中,由于根缘而应被完成的作用,因其不与其他根共通,且在根论中已予阐明,故说为“作用”。以先行状态,意根成为主导,而非其他根。因为与它相应的诸根也是心所,作为应被完成者,各自完成各自的根作用。应知“于一切处,以根缘而应被完成”这一主题仍在延续。在不生起、不扶持的情况下,作为那些缘生起的因相状态,即是随顺。苦受乐受遍满生起,压倒俱生法后令自身显现,而俱生法仿佛因其力而达到苦乐状态,故说“如各各自令粗显之相成就”。对于非善、非胜妙的不善及彼异熟等相应者,应连接令中舍相成就;或于同类中,与苦乐相比,令寂静、胜妙之相成就。依次令净信、精进、已现前、等持、见之相成就,即是信等根的作用。以“等”字取上分结;且唯示与道相应之根的作用,由此即示与果相应之根——彼彼结的止息与断除作用。一切应作已作的具最终知根,再无其他应作,唯面向不死,并成为此状态之缘,不像其他根那样还致力于其他作用。因此说“以及面向不死状态之缘性”。
Satipi purejātādipaccayabhāve indriyapaccayabhāvena sādhetabbameva kiccaṃ ‘‘kicca’’nti āha tassa anaññasādhāraṇattā indriyakathāya ca pavattattā. Pubbaṅgamabhāvena manindriyassa vasavattāpanaṃ hoti, nāññesaṃ. Taṃsampayuttānipi hi indriyāni sādhetabbabhūtāneva attano attano indriyakiccaṃ sādhenti cetasikattāti. ‘‘Sabbattha ca indriyapaccayabhāvena sādhetabba’’nti ayaṃ adhikāro anuvattatīti daṭṭhabbo. Anuppādane anupatthambhe ca tappaccayānaṃ tappavattane nimittabhāvo anuvidhānaṃ. Chādetvā pharitvā uppajjamānā sukhadukkhavedanā sahajāte abhibhavitvā sayameva pākaṭā hoti, sahajātā ca tabbasena sukhadukkhabhāvappattā viyāti āha ‘‘yathāsakaṃ oḷārikākārānupāpana’’nti. Asantassa apaṇītassapi akusalatabbipākādisampayuttassa majjhattākārānupāpanaṃ yojetabbaṃ, samānajātiyaṃ vā sukhadukkhehi santapaṇītākārānupāpanañca. Pasannapaggahitaupaṭṭhitasamāhitadassanākārānupāpanaṃ yathākkamaṃ saddhādīnaṃ. Ādi-saddena uddhambhāgiyasaṃyojanāni gahitāni, maggasampayuttasseva ca indriyassa kiccaṃ dassitaṃ, teneva phalasampayuttassa taṃtaṃsaṃyojanānaṃyeva paṭippassaddhipahānakiccatā dassitā hotīti. Sabbakatakiccaṃ aññātāvindriyaṃ aññassa kātabbassa abhāvā amatābhimukhameva tabbhāvapaccayo ca hoti, na itarāni viya kiccantarapasutañca. Tenāha ‘‘amatābhimukhabhāvapaccayatā cā’’ti.
220“即使如此存在”的意思是:尽管这些论题是遍摄一切,但应以精进根等句摄取的善、不善精进等,以及应以眼根等句摄取的因时、人、缘等差别而异的眼等,确属遍摄,却并非对某一地中不存在的那些法也摄取,这是其义。由此,因未作简别,恐有执取一切法为一切地所有的过失,为遮止此失,故说明此摄一切之说并非显示对不存在者的摄。
220.Evaṃsantepīti satipi sabbasaṅgāhakatte vīriyindriyapadādīhi saṅgahetabbāni kusalākusalavīriyādīni, cakkhundriyapadādīhi saṅgahetabbāni kālapuggalapaccayādibhedena bhinnāni cakkhādīni saṅgaṇhanticceva sabbasaṅgāhakāni, na yassā bhūmiyā yāni na vijjanti, tesaṃ saṅgāhakattāti attho. Tena ca avisesitattā sabbesaṃ sabbabhūmikattagahaṇappasaṅge taṃnivattanena sabbasaṅgāhakavacanaṃ avijjamānassa saṅgāhakattadīpakaṃ na hotīti dasseti.
二、问分注释
2. Pañhapucchakavaṇṇanā
223此处“不转起”是就一向无所缘而说。为何说“因与色混合,故在无所缘的色法中摄”?难道不是正因为混合,命根才不被纳入无所缘中吗?因为不是说了“八根非无所缘”吗?确实如此,但这是就命根的一部分在无所缘的色法中摄而说,意谓:由于非色的部分具有少所缘等性质,故于“可能”的立场中摄;由于色部分具有不可说性,故就混合的整体而言,于“可能”的立场中摄,不应视为就一部分而言。因为无所缘并非不是以少所缘等状态而不可说。“色与涅槃无所缘,七根无所缘”等语,是显示在无有所缘、无所缘、不可说中,因无所缘而不可说,并非显示有所缘者的不可说,或不可说者的有所缘。因为“不可说”一词并不专用于有所缘。即使可能,也不应说“三受、色与涅槃,这些法不可说为与乐受相应”等。再者,若“不可说”一词在有所缘中仅用于少所缘等关系,则不应说“二处可能为少所缘”,而应说“意处可能为少所缘……乃至……无量所缘”,“法处可能为少所缘……乃至……无量所缘”,“可能为无所缘”。因为在问分中,没有无余的教导。于“八根可能为内所缘”中,
223.Idha anābhaṭṭhanti ekantānārammaṇattena bhāsitaṃ. ‘‘Rūpamissakattā anārammaṇesu rūpadhammesu saṅgahita’’nti kasmā vuttaṃ, nanu missakattā eva jīvitindriyaṃ anārammaṇesu asaṅgahitaṃ. Na hi aṭṭhindriyā anārammaṇāti vuttāti? Saccametaṃ, jīvitindriyaekadesassa pana anārammaṇesu rūpadhammesu saṅgahitataṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ, arūpakoṭṭhāsena parittārammaṇāditā atthīti siyāpakkhe saṅgahitanti adhippāyo. Arūpakoṭṭhāsena pana parittārammaṇāditā, rūpakoṭṭhāsena ca navattabbatā atthīti missakassa samudāyasseva vasena siyāpakkhe saṅgahitaṃ, na ekadesavasenāti daṭṭhabbaṃ. Na hi anārammaṇaṃ parittārammaṇādibhāvena navattabbaṃ na hotīti. ‘‘Rūpañca nibbānañca anārammaṇā, sattindriyā anārammaṇā’’tiādivacanañca avijjamānārammaṇānārammaṇesu navattabbesu anārammaṇattā navattabbataṃ dasseti, na sārammaṇasseva navattabbataṃ, navattabbassa vā sārammaṇataṃ. Na hi navattabba-saddo sārammaṇe niruḷho. Yadipi siyā, ‘‘tisso ca vedanā rūpañca nibbānañca ime dhammā navattabbā sukhāya vedanāya sampayuttā’’tiādi na vucceyya, athāpi parittārammaṇādisambandho navattabba-saddo sārammaṇesveva vattati, ‘‘dvāyatanā siyā parittārammaṇā’’tiādiṃ avatvā ‘‘manāyatanaṃ siyā parittārammaṇaṃ…pe… appamāṇārammaṇa’’ntipi, ‘‘dhammāyatanaṃ siyā parittārammaṇaṃ…pe… appamāṇārammaṇa’’ntipi, ‘‘siyā anārammaṇa’’ntipi vattabbaṃ siyā. Na hi pañhapucchake sāvasesā desanā atthīti . ‘‘Aṭṭhindriyā siyā ajjhattārammaṇā’’ti ettha ca jīvitindriyassa ākiñcaññāyatanakāle arūpassa rūpassa ca anārammaṇattā navattabbatā veditabbā.