4. 谛分别根本复注
4. Saccavibhaṅgo
123 段
经分别
1. Suttantabhājanīyaṃ
189“教法次第”指的是诸圣谛,或者指对圣谛的教导。因为整个教法——世尊的言教——没有一样是脱离谛的,所以教法在诸谛中运行;或者说,由戒、定、慧构成的教法在这些谛中运行。因此,它在这里运行,所以叫“运行”。什么在运行?教法。教法的运行就是“教法次第”。这样一来,诸谛就被说成是教法运行所依之处,而对它们的教导也借这个说法来称呼。
189.Sāsanakkamoti ariyasaccāni vuccanti ariyasaccadesanā vā. Sakalañhi sāsanaṃ bhagavato vacanaṃ saccavinimuttaṃ natthīti saccesu kamati, sīlasamādhipaññāsaṅkhātaṃ vā sāsanaṃ etesu kamati, tasmā kamati etthāti kamo, kiṃ kamati? Sāsanaṃ, sāsanassa kamo sāsanakkamoti saccāni sāsanapavattiṭṭhānāni vuccanti, taṃdesanā ca tabbohārenāti.
“如此”是指它本身就是那样的状态。“非虚妄”是指它不是虚假的状态。“无他异”是指它没有别的形态。从苦苦性和苦相来看,不可爱、逼迫就是苦的含义;两种方式的燃烧,或者与烦恼之火的结合,就是热恼的含义——这是它们之间的差别。或者,对个人的伤害就是逼迫,自身具有锐利性就是热恼、就是热。在这里,逼迫的含义是苦依其自性显现的方式;其余三者则依次通过见集、见道、见灭而显现,这就是四者在显现方式上的差别。以在种种境界中欢喜的方式,扩散、堆积、积聚而产生苦,就是“集起”;或者,从集而来,就是“集”,也就是苦。它的堆积、运转就是“集起”,这是依自性显现的方式。“它放置苦”,所以叫“集因”,意思是:就像让人接受“这就是苦”一样,它使苦生起。而这个集因的含义,通过见苦而显现。结缚和障碍的含义,通过见灭和见道而显现,这两者应当理解为轮回的系缚和道的遮止之相。
Tathāti taṃsabhāvāva. Avitathāti amusāsabhāvā. Anaññathāti aññākārarahitā. Dukkhadukkhatātaṃnimittatāhi aniṭṭhatā pīḷanaṭṭho, dvidhāpi paridahanaṃ, kilesadāhasamāyogo vā santāpaṭṭhoti ayametesaṃ viseso. Puggalahiṃsanaṃ vā pīḷanaṃ, attano eva tikhiṇabhāvo santāpanaṃ santāpoti. Ettha ca pīḷanaṭṭho dukkhassa saraseneva āvibhavanākāro, itare yathākkamaṃ samudayamagganirodhadassanehi āvibhavanākārāti ayaṃ catunnampi viseso. Tatratatrābhinandanavasena byāpetvā ūhanaṃ rāsikaraṇaṃ dukkhanibbattanaṃ āyūhanaṃ, samudayato āgacchatīti vā āyaṃ, dukkhaṃ. Tassa ūhanaṃ pavattanaṃ āyūhanaṃ, sarasāvibhāvanākāro eso. Nidadāti dukkhanti nidānaṃ, ‘‘idaṃ taṃ dukkha’’nti sampaṭicchāpentaṃ viya samuṭṭhāpetīti attho. Dukkhadassanena cāyaṃ nidānaṭṭho āvi bhavati. Saṃyogapalibodhaṭṭhā nirodhamaggadassanehi, te ca saṃsārasaṃyojanamagganivāraṇākārā daṭṭhabbā.
众生在这里出离,或者它本身就是已出离、已脱离一切行法,因为它是舍弃一切依着的状态,所以叫“出离”。这是它依自性显现的方式。远离、无为、不死这些含义,是通过见集、见道、见苦而显现的;或者说,它是集的灭尽、无因缘、不坏灭。从轮回中走出来,就是“出离”。这是它依自身性质来说明的方式,其余那些则是通过见集、见灭、见苦来显现。其中,以断除障碍的力量证得涅槃,这正是涅槃的因相,也就是“因”这个含义。由于慧是道的主导,所以道能见涅槃,或者说能见四谛,这就是“见”的含义。在见四谛时,以及在止息烦恼和苦的灼热时,道支诸法对与它相应的诸法起主导作用,所以这是道的“增上”含义。或者特别地说,道支诸法成为所缘上的主导,因为经中说“道增上的诸法”,这就是它们“增上”含义的表现形式。像这样等等,他解说了——这是前后连接。其中,“现观义”是指应当现观的含义,或者现观的对象,或者现观本身生起的方式,就是现观义。而这里的现观义,是通过应当现观的逼迫等含义来显示的,应当这样理解。
Nissaranti ettha sattā, sayameva vā nissaṭaṃ visaṃyuttaṃ sabbasaṅkhatehi sabbupadhipaṭinissaggabhāvatoti nissaraṇaṃ. Ayamassa sabhāvena āvibhavanākāro. Vivekāsaṅkhatāmataṭṭhā samudayamaggadukkhadassanāvibhavanākārā, samudayakkhayaappaccayaavināsitā vā. Saṃsārato niggamanaṃ niyyānaṃ. Ayamassa sarasena pakāsanākāro, itare samudayanirodhadukkhadassanehi. Tattha palibodhupacchedavasena nibbānādhigamova nibbānanimittatā hetvaṭṭho. Paññāpadhānattā maggassa nibbānadassanaṃ, catusaccadassanaṃ vā dassanaṭṭho. Catusaccadassane kilesadukkhasantāpavūpasamane ca ādhipaccaṃ karonti maggaṅgadhammā sampayuttadhammesūti so maggassa adhipateyyaṭṭhoti. Visesato vā ārammaṇādhipatibhūtā maggaṅgadhammā honti ‘‘maggādhipatino dhammā’’ti vacanatoti so tesaṃ ākāro adhipateyyaṭṭho. Evamādi āhāti sambandho. Tattha abhisamayaṭṭhoti abhisametabbaṭṭho, abhisamayassa vā visayabhūto attho abhisamayaṭṭho, abhisamayasseva vā pavattiākāro abhisamayaṭṭho, so cettha abhisametabbena pīḷanādinā dassitoti daṭṭhabbo.
“苦”是卑劣的、空洞的。在“相聚”“相合”这类说法里,只单独用“āgama”这个词和“eta”这个词时,看不出有结合的意思;而用“saṃ”这个词时,就能看出这个意思,所以说“它表示结合”。“已生”“已起”这些地方也是这样。“aya”这个词由“行走”之义成立,像表示原因的“hetu”那样,它表示原因:通过产生自己的果而运行、转起,或者果从它而来,所以叫“aya”。在“集”里,结合中的生起之因就是“集”——在这里,即使是分开使用的介词,也因为有各自特殊的作用,而与词根一起表示结合之义和生起之义,应当这样理解。
Kucchitaṃ khaṃ dukkhaṃ. ‘‘Samāgamo sameta’’ntiādīsu kevalassa āgama-saddassa eta-saddassa ca payoge saṃyogatthassa anupalabbhanato saṃ-saddassa ca payoge upalabbhanato ‘‘saṃyogaṃ dīpetī’’ti āha, evaṃ ‘‘uppannaṃ udita’’nti etthāpi. Aya-saddo gatiatthasiddho hetu-saddo viya kāraṇaṃ dīpeti attano phalanipphādanena ayati pavattati, eti vā etasmā phalanti ayoti, saṃyoge uppattikāraṇaṃ samudayoti ettha visuṃ payujjamānāpi upasagga-saddā sadhātukaṃ saṃyogatthaṃ uppādatthañca dīpenti kiriyāvisesakattāti veditabbā.
这里“没有障碍”就是“灭”。通过这个说法,指出涅槃是离苦的状态。当涅槃已被证得时,对那位证得它的人来说,因为他是通过反向回转——也就是与被称为“相续流转”的障碍相反——而证得的,所以障碍不存在。在这个意义上,“于此没有障碍”就是“灭”,这是词的复合。不过,这里说的是那个人没有苦,并不是涅槃本身没有苦。不生起本身就是灭,也就是“不生灭”。在未来有等当中不再流转,而不是坏灭,所以排除了表示坏灭的“灭”这个词,而取表示不生的“灭”。在这个意义上,是把果安立在因上来说的,所以说“灭”是“灭缘”。它也是道,是那个人达到苦灭的道。难道那不就是达到苦灭本身吗?那么,它就是道,这难道不成立吗?不,因为那个人用来证得苦灭的那些因法,是就达到和道的状态来说的。即使所现证的法与能现证的法没有差别,也还是按人的现证和法的现证来区分而加以说明。或者,达到苦灭的究竟就是果,应当把它看作达到苦灭的道。
Abhāvo ettha rodhassāti nirodhoti etena nibbānassa dukkhavivekabhāvaṃ dasseti. Samadhigate tasmiṃ tadadhigamavato puggalassa rodhābhāvo pavattisaṅkhātassa rodhassa paṭipakkhabhūtāya nivattiyā adhigatattāti etasmiñcatthe abhāvo etasmiṃ rodhassāti nirodhoicceva padasamāso. Dukkhābhāvo panettha puggalassa, na nibbānasseva. Anuppādo eva nirodho anuppādanirodho. Āyatibhavādīsu appavatti, na pana bhaṅgoti bhaṅgavācakaṃ nirodha-saddaṃ nivattetvā anuppādavācakaṃ gaṇhāti. Etasmiṃ atthe kāraṇe phalopacāraṃ katvā nirodhapaccayo nirodhoti vutto. Paṭipadā ca hoti puggalassa dukkhanirodhappattiyā. Nanu sā eva dukkhanirodhappattīti tassā eva sā paṭipadāti na yujjatīti? Na, puggalādhigamassa yehi so adhigacchati, tesaṃ kāraṇabhūtadhammānañca pattibhāvena paṭipadābhāvena ca vuttattā. Sacchikiriyāsacchikaraṇadhammānaṃ aññattābhāvepi hi puggalasacchikiriyadhammabhāvehi nānattaṃ katvā niddeso kato. Atha vā dukkhanirodhappattiyā niṭṭhānaṃ phalanti tassā dukkhanirodhappattiyā paṭipadatā daṭṭhabbā.
佛等圣者通达:在这里,是把通达时所说的“佛”等称呼,像“佛去了王舍城”这类句子那样,也套用到通达之前的时间上,而说“佛等”。因为他们这些佛等,是依四道而通达的。应当由圣者通达的谛,就是圣谛;这里在前一个词上,应看出后一个词被省略了。“圣者”和“此”,按“应当通达”这个意义合为一体,所以说“此”。因此,意思是:因为如来是圣者,这些谛属于他,所以称为圣谛。也就是说,因为如来自己证得了它们,又正是由他才开示了它们,并且正是因此才能被其他人证得,所以这些谛属于他。由于成就了圣性——这里,“能成就圣性的谛”就是圣谛,和前面一样,应看出后一个词被省略了。也可说为“圣的谛”:在这里,因为不虚妄、应当随念、应当证得,所以是“圣”;或者,这是对圣者的称呼,应看作不欺诳、不虚妄。
Buddhādayo ariyā paṭivijjhantīti ettha paṭividdhakāle pavattaṃ buddhādivohāraṃ ‘‘agamā rājagahaṃ buddho’’tiādīsu (su. ni. 410) viya purimakālepi āropetvā ‘‘buddhādayo’’ti vuttaṃ. Te hi buddhādayo catūhi maggehi paṭivijjhantīti. Ariyapaṭivijjhitabbāni saccāni ariyasaccānīti cettha purimapade uttarapadalopo daṭṭhabbo. Ariyā imanti paṭivijjhitabbaṭṭhena ekattaṃ upanetvā ‘‘ima’’nti vuttaṃ. Tasmāti tathāgatassa ariyattā tassa saccānīti ariyasaccānīti vuccantīti attho. Tathāgatena hi sayaṃ adhigatattā, teneva pakāsitattā, tato eva ca aññehi adhigamanīyattā tāni tassa hontīti. Ariyabhāvasiddhitopīti ettha ariyasādhakāni saccāni ariyasaccānīti pubbe viya uttarapadalopo daṭṭhabbo. Ariyāni saccānītipīti ettha avitathabhāvena araṇīyattā adhigantabbattā ariyāni, ariyavohāro vā ayaṃ avisaṃvādako avitatharūpo daṭṭhabbo.
所谓逼迫相,这里说的是:苦苦那种状态本身就是逼迫,或者说,被生灭所逼迫。在有等之中,按生等类别、按眼病等类别,苦以种种方式生起,这就是在折磨人,是它的作用。在流转和还灭之中,于流转时被执取,所以是流转现起。苦从它而生,在结生时生起;前一生有和后一生有连接、结合而运转,所以是生源。正如“只要渴爱随眠未断,这苦就一再地生起”(法句338),像这样一再地生起、不令断绝。障碍出离有,就是障碍。以贪尽等状态灭尽一切苦,是寂静。不动的寂静,就是具有不动成就的寂静。或者,把“动转是作用”中的无彼作用说为作用,所以“不动作用”的意思是:应知不动转就是不舍弃自性、不变异。由于五蕴与相的空无,被执取为无身,所以是无相现起。以断除随眠的方式,成为从轮回牢狱中出离的方便,就是出离。从相与流转中出起心而被执取,所以是出起现起。
Bādhanalakkhaṇanti ettha dukkhadukkhatannimittabhāvo bādhanā, udayabbayapīḷitatā vā. Bhavādīsu jātiādivasena cakkhurogādivasena ca anekadhā dukkhassa pavattanameva puggalassa santāpanaṃ, tadassa kiccaṃ raso. Pavattinivattīsu saṃsāramokkhesu pavatti hutvā gayhatīti pavattipaccupaṭṭhānaṃ. Pabhavati etasmā dukkhaṃ paṭisandhiyaṃ nibbattati purimabhavena pacchimabhavo ghaṭito saṃyutto hutvā pavattatīti pabhavo. ‘‘Evampi taṇhānusaye anūhate nibbattatī dukkhamidaṃ punappuna’’nti (dha. pa. 338) evaṃ punappunaṃ uppādanaṃ anupacchedakaraṇaṃ. Bhavanissaraṇanivāraṇaṃ palibodho. Rāgakkhayādibhāvena sabbadukkhasantatā santi. Accutirasanti accutisampattikaṃ. Cavanaṃ vā kiccanti tadabhāvaṃ kiccamiva voharitvā accutikiccanti attho. Acavanañca sabhāvassāpariccajanaṃ avikāratā daṭṭhabbā. Pañcakkhandhanimittasuññatāya aviggahaṃ hutvā gayhatīti animittapaccupaṭṭhānaṃ. Anusayupacchedanavasena saṃsāracārakato niggamanūpāyabhāvo niyyānaṃ. Nimittato pavattato ca cittassa vuṭṭhānaṃ hutvā gayhatīti vuṭṭhānapaccupaṭṭhānaṃ.
就像非金等物看起来像金等物,这是幻术;因为幻术所依的事物本身并非如此,所以说它是颠倒的。而阳焰看起来像水,但对于走近它的人来说是空无的,连一点点事物都看不到,所以说它是欺诳的。阳焰和幻术,其自性的对立面是真实、不颠倒、实有的状态。所谓圣智,就是把握不虚妄之智,这包括通达智和观察智;应当理解,它们的行境就是所通达的对象和所缘的对象。火的特相是热性。因为热性在任何情况下,即使所依的柴薪等有差别,也从来不会欺诳、颠倒或不实。“有病的法、有老的法,也有死的法”这里所说的生等,是世间的常态。人们说:人类的长度是向上增长的,某些旁生的长度是横向增长的,达到增长的极限后就不再增长,等等。在真实、不颠倒、实有这三种状态中,最后一个是如性,第一个是不虚妄性,中间一个是不异性,这就是它们的区别。
Asuvaṇṇādi suvaṇṇādi viya dissamānaṃ māyāti vatthusabbhāvā tassā viparītatā vuttā. Udakaṃ viya dissamānā pana marīci upagatānaṃ tucchā hoti, vatthumattampi tassā na dissatīti visaṃvādikā vuttā. Marīcimāyāattānaṃ vipakkho bhāvo tacchāviparītabhūtabhāvo. Ariyañāṇassāti avitathagāhakassa ñāṇassa, tena paṭivedhapaccavekkhaṇāni gayhanti, tesañca gocarabhāvo paṭivijjhitabbatāārammaṇabhāvo ca daṭṭhabbo. Aggilakkhaṇaṃ uṇhattaṃ. Tañhi katthaci kaṭṭhādiupādānabhedepi visaṃvādakaṃ viparītaṃ abhūtaṃ vā kadāci na hoti. ‘‘Byādhidhammā jarādhammā, atho maraṇadhammino’’ti (a. ni. 3.39; 5.57) ettha vuttā jātiādikā lokapakati. Manussānaṃ uddhaṃ dīghatā, ekaccānaṃ tiracchānānaṃ tiriyaṃ dīghatā, vuddhiniṭṭhaṃ pattānaṃ puna avaḍḍhanaṃ evamādikā cāti vadanti. Tacchāviparītabhūtabhāvesu pacchimo tathatā, paṭhamo avitathatā, majjhimo anaññathatāti ayametesaṃ viseso.
为什么说“除了苦,没有别的逼迫者”?难道渴爱也像生一样,因为是苦的因相而成为逼迫者吗?不是。因为这里是把渴爱单独提出来,说它是逼迫者的来源。或者,像生等法那样,苦的立足处和苦苦才是逼迫性,苦的来源性则不是;渴爱既然是被当作来源提出来,也就不会有成为逼迫者的问题。因此说“除了苦,没有别的逼迫者”。所谓“以逼迫性的决定”,意思是:苦本身就是逼迫者,只有苦才是逼迫者——这是以两种方式来确定逼迫性。“离了它就没有别的”:即使还有其他烦恼、其余不善、有漏善根、其余有漏善法可以作苦的因,但离开渴爱,它们就没有苦因性;反过来,离开那些,渴爱仍然有苦因性,因为不靠善、不靠不善,不靠色界等、不靠欲界等,渴爱都能产生苦。所谓“以真实出离的状态”,就是以这两种方式决定:它具有真实的出离状态,不像邪道那样颠倒,也不像世间道那样不确定,所以不是不真实的;这就是“真实出离”,也就是道。它的状态就是“真实出离的状态”,因此说“以真实出离的状态”。在一切处,都以两种方式决定了真实、不颠倒、不异的状态,所以说“如是真实、不颠倒……”等等。
Dukkhā aññaṃ na bādhakanti kasmā vuttaṃ, nanu taṇhāpi jāti viya dukkhanimittatāya bādhikāti? Na, bādhakapabhavabhāvena visuṃ gahitattā. Jātiādīnaṃ viya vā dukkhassa adhiṭṭhānabhāvo dukkhadukkhatā ca bādhakatā, na dukkhassa pabhavakatāti natthi taṇhāya pabhavakabhāvena gahitāya bādhakattappasaṅgo. Tenāha ‘‘dukkhā aññaṃ na bādhaka’’nti. Bādhakattaniyāmenāti dukkhaṃ bādhakameva, dukkhameva bādhakanti evaṃ dvidhāpi bādhakattāvadhāraṇenāti attho. Taṃ vinā nāññatoti satipi avasesakilesaavasesākusalasāsavakusalamūlāvasesasāsavakusaladhammānaṃ dukkhahetubhāve na taṇhāya vinā tesaṃ dukkhahetubhāvo atthi, tehi pana vināpi taṇhāya dukkhahetubhāvo atthi kusalehi vinā akusalehi, rūpāvacarādīhi vinā kāmāvacarādīhi ca taṇhāya dukkhanibbattakattā. Tacchaniyyānabhāvattāti dvidhāpi niyamena taccho niyyānabhāvo etassa, na micchāmaggassa viya viparītatāya, lokiyamaggassa viya vā anekantikatāya atacchoti tacchaniyyānabhāvo, maggo. Tassa bhāvo tacchaniyyānabhāvattaṃ, tasmā tacchaniyyānabhāvattā. Sabbattha dvidhāpi niyamena tacchāviparītabhūtabhāvo vuttoti āha ‘‘iti tacchāvipallāsā’’tiādi.
把“谛”这个词可能包含的各种含义列举出来,或者在说明可能有的含义之后,再指出真正想要表达的意思,这就是“义举”。“远离谛”指的是远离妄语。因为在其他各种远离中,“谛”这个词并不通用。执取“只有这才是真实的,其他都是虚妄的”这种见解,就是“见谛”。“涅槃是无虚妄之法,圣者们如实了知它为谛”,因为涅槃具有无虚妄的性质,所以说涅槃是“胜义谛”。然而,对涅槃以及能证得涅槃的道的了知、通达,就是不诤论的原因,所以这两者在“只有一谛,没有第二谛,众生对此了知便不诤论”这首混合偈颂中,也被说为“谛”。
Sacca-saddassa sambhavantānaṃ atthānaṃ uddharaṇaṃ, sambhavante vā atthe vatvā adhippetatthassa uddharaṇaṃ atthuddhāro. Viratisacceti musāvādaviratiyaṃ. Na hi aññaviratīsu sacca-saddo niruḷhoti. ‘‘Idameva saccaṃ, moghamañña’’nti gahitā diṭṭhi diṭṭhisaccaṃ. ‘‘Amosadhammaṃ nibbānaṃ , tadariyā saccato vidū’’ti (su. ni. 763) amosadhammattā nibbānaṃ paramatthasaccaṃ vuttaṃ. Tassa pana taṃsampāpakassa ca maggassa pajānanā paṭivedho avivādakāraṇanti dvayampi ‘‘ekañhi saccaṃ na dutiyamatthi, yasmiṃ pajā no vivade pajāna’’nti (su. ni. 890; mahāni. 119) missā gāthāya saccanti vuttaṃ.
“此是苦圣谛”这个说法不可能成立,这种事不存在——通过这句话,说明生等确实是苦圣谛,这一点没有颠倒。“另外还有一种苦圣谛”这个说法也不可能成立,这种事不存在——通过这句话,说明生等确定就是苦圣谛。即使有人以某种方式生起这样的想法而来,为了表明他在以正理安立主张时根本没有能力安立自己的观点,所以说了“我要讲说……这种事不存在”。在这里,生等没有别的可能,以及不存在其他那样的事物,就是“事不存在”的意思。即使有人来,让他来好了,但这种事根本不存在——这就是这段经文的含义。同样的道理也适用于第二部经。不过在那里应当这样理解:具足性与现前性是第一层含义,其因相是第二层含义,其寂止是第三层含义,能证得它的是第四层含义。
Netaṃ dukkhaṃ ariyasaccanti āgaccheyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti etena jātiādīnaṃ dukkhaariyasaccabhāve aviparītataṃ dasseti, aññaṃ dukkhaṃ ariyasaccanti āgaccheyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti iminā dukkhaariyasaccabhāvassa jātiādīsu niyatataṃ. Sacepi kathañci koci evaṃcitto āgaccheyya, paññāpane pana sahadhammena paññāpane attano vādassa ca paññāpane samattho natthīti dassetuṃ ‘‘ahametaṃ…pe… paññāpessāmīti āgaccheyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti vuttaṃ. Jātiādīnaṃ anaññathatā aññassa ca tathābhūtassa abhāvoyevettha ṭhānābhāvo. Sacepi koci āgaccheyya, āgacchatu, ṭhānaṃ pana natthīti ayamettha suttattho. Esa nayo dutiyasuttepi. Tattha pana sampattatā paccakkhatā ca paṭhamatā, taṃnimittatā dutiyatā, tadupasamatā tatiyatā, taṃsampāpakatā catutthatāti daṭṭhabbā.
想要证得涅槃的人,除了遍知等之外,再没有别的什么该做的事;法智的作用也不会超出这个范围;应当遍知等的对象也以这些为极限,所以只说了四种。从看见渴爱的过患这一角度来说,就说“渴爱的基础等以此为极限”。同样,从看见对五种欲乐、或对一切基础之欲、或对三有的执著有过患这一角度来说,就说“执著等以此为极限”。
Nibbutikāmena parijānanādīhi aññaṃ kiñci kiccaṃ kātabbaṃ natthi, dhammañāṇakiccaṃ vā ito aññaṃ natthi, pariññeyyādīni ca etapparamānevāti cattāreva vuttāni. Taṇhāya ādīnavadassāvīnaṃ vasena ‘‘taṇhāvatthuādīnaṃ etaṃparamatāyā’’ti vuttaṃ. Tathā ālaye pañcakāmaguṇasaṅkhāte, sakalavatthukāmasaṅkhāte, bhavattayasaṅkhāte vā dukkhe dosadassāvīnaṃ vasena ‘‘ālayādīnaṃ etaṃparamatāyā’’ti vuttaṃ.
通过“有因之苦”这一说法,以显示苦的不间断性,来说明它是强烈悚惧的根据。
Sahetukena dukkhenāti etena dukkhassa abbocchinnatādassanena atisaṃvegavatthutaṃ dasseti.
它并不是像证悟智那样一下子就觉悟,而是因为一步一步地随觉,所以叫“随觉”;或者说,这种觉是随顺于传闻、思惟、见、审虑、忍可而进行的,所以叫“随觉”。因为它不是直接现前地觉知,而是依着传闻等方式构画之后才执取。说到“作用”,是指从遍知等开始的作用。正是通过完成这些作用,那些真理对它才变得清楚。因为在厌离随观中,对于从诸行中退缩的心,正在生起的道智以无行的苦之出离为所缘,从而界定苦,舍断趣向苦的渴爱,并触证灭。就像太阳生起时同时有光明一样,这道也与正思惟等一同生起而被修习;如果心还没有从诸行中脱离,仍以正在运转的智,就不可能完成这一切,因为它还没有从相续运转的相中脱出。因此,这个正在完成这些作用的智,通过消除那里的迷惑来阐明苦等,所以说“也见四圣谛”。
Na paṭivedhañāṇaṃ viya sakideva bujjhati, atha kho anu anu bujjhanato anubodho, anussavākāraparivitakkadiṭṭhinijjhānakkhantianugato vā bodho anubodho. Na hi so paccakkhato bujjhati, anussavādivasena pana kappetvā gaṇhātīti. Kiccatoti parijānanādito. Taṃkiccakaraṇeneva hi tāni tassa pākaṭāni. Vivaṭṭānupassanāya hi saṅkhārehi patilīyamānamānasassa uppajjamānaṃ maggañāṇaṃ visaṅkhāraṃ dukkhanissaraṇaṃ ārammaṇaṃ katvā dukkhaṃ paricchindati, dukkhagatañca taṇhaṃ pajahati, nirodhañca phusati ādicco viya pabhāya, sammāsaṅkappādīhi saha uppannaṃ taṃ maggaṃ bhāveti, na ca saṅkhāre amuñcitvā pavattamānena ñāṇena etaṃ sabbaṃ sakkā kātuṃ nimittapavattehi avuṭṭhitattā, tasmā etāni kiccāni karontaṃ taṃ ñāṇaṃ dukkhādīni vibhāveti tattha sammohanivattanenāti ‘‘cattāripi saccāni passatī’’ti vuttaṃ.
如果有人问:说“他也能见到苦的集起”,这是不是就前后时间而说的?不是。因为嘎旺巴提长老为了论证“见一谛者能见其余三谛”,引用了《相应部》中“贤友,凡见到苦的人,他也能见到苦的集起”等经文;又因为诸谛被各别观察时,也把见其余三谛与见苦等配属在一起。否则,在次第现观中,先前的观见在后来的阶段便不再出现,那么把见集等与见苦等配属起来就不合理了。由于只见到纯粹的行蕴堆聚,就能阻止有身见的缠缚。依“咖佳亚那,以正慧如实见到世间集起的人,世间所执的‘无’便不存在”这句话,见集是以见到因果相续不断的方式,遮止断见的缠缚。依“见到世间灭……世间所执的‘有’便不存在”这句话,见灭是以因灭则果灭的方式,遮止常见的缠缚。由于现前见到自作,通过见道,就舍弃了“无自作、无他作、无人作”等无作见的缠缚。“无因、无缘,众生被杂染;无因、无缘,众生得杂染。无因……无缘,众生得清净;无因、无缘,众生得清净”等无因见,在这里应当理解为已被“无作见”这一说法所包含,因为无因见也是通过见到清净道而被舍断的。
Dukkhasamudayampi so passatīti kālantaradassanaṃ sandhāya vuttanti ce? Na, ‘‘yo nu kho, āvuso, dukkhaṃ passati, dukkhasamudayampi so passatī’’tiādinā (saṃ. ni. 5.1100) ekadassino aññattayadassitāvicāraṇāya tassā sādhanatthaṃ gavaṃpatittherena imassa suttassa āharitattā paccekañca saccesu dissamānesu aññattayadassanassa yojitattā. Aññathā anupubbābhisamaye purimadiṭṭhassa pacchā adassanato samudayādidassino dukkhādidassanatā na yojetabbā siyāti. Suddhasaṅkhārapuñjamattadassanato sakkāyadiṭṭhipariyuṭṭhānaṃ nivāreti. ‘‘Lokasamudayaṃ kho, kaccāna, yathābhūtaṃ sammappaññāya passato yā loke natthitā, sā na hotī’’ti vacanato samudayadassanaṃ hetuphalappabandhāvicchedadassanavasena ucchedadiṭṭhipariyuṭṭhānaṃ nivatteti. ‘‘Lokanirodhaṃ kho…pe… passato yā loke atthitā, sā na hotī’’ti (saṃ. ni. 2.15) vacanato nirodhadassanaṃ hetunirodhā phalanirodhadassanavasena sassatadiṭṭhipariyuṭṭhānaṃ nivāreti. Attakārassa paccakkhadassanato maggadassanena ‘‘natthi attakāre, natthi parakāre, natthi purisakāre’’tiādikaṃ (dī. ni. 1.168) akiriyadiṭṭhipariyuṭṭhānaṃ pajahati. ‘‘Natthi hetu, natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāya, ahetū appaccayā sattā saṃkilissanti. Natthi hetu…pe… visuddhiyā, ahetū appaccayā sattā visujjhantī’’tiādikā ahetukadiṭṭhi ca idha akiriyadiṭṭhiggahaṇena gahitāti daṭṭhabbā. Sāpi hi visuddhimaggadassanena pahīyatīti.
苦智看见作为集之果的苦具有无常等状态,因此遮止对果的颠倒执取。有人说“自在天让世间转起和还灭”,这是自在天因论者;认为由精进显现,并且就在那里消隐,这是精进因论者。有人说“只是随时间的力而转起和还灭”,这是时间论者。有人说“只是由自性而生起和消失”,这是自性论者。通过“等”字,应当理解“世间由极微而转起”“一切以过去所作之业为因”等这类主张无因的说法。就像罗摩、伍达咖、阿罗罗等人那样,在无色界执取解脱;就像尼乾子等人那样,执取世间顶为解脱。通过“等”字,还应当理解“自性不再生起”“脱离功德的我安住于自己的自性”“与梵天神同处”“现法涅槃论”等执取。这里说的“脱离功德”,是指脱离觉、乐、苦、欲、嗔、勤勇、法、非法、行这九种我的功德,这是食米屑迦那陀的论说。执取“没有满足诸根、得子、见面等就没有解脱”而那样转起,就是欲乐随顺的实践。
Dukkhañāṇaṃ samudayaphalassa dukkhassa adhuvādibhāvaṃ passatīti phale vippaṭipattiṃ nivatteti. ‘‘Issaro lokaṃ pavatteti nivatteti cā’’ti issarakāraṇino vadanti, padhānato āvi bhavati, tattheva ca patilīyatīti padhānakāraṇino. ‘‘Kālavaseneva pavattati nivattati cā’’ti kālavādino. ‘‘Sabhāveneva sambhoti vibhoti cā’’ti sabhāvavādino. Ādi-saddena aṇūhi loko pavattati, sabbaṃ pubbekatahetūti evamādi akāraṇapariggaho daṭṭhabbo. Rāmudakāḷārādīnaṃ viya arūpaloke, nigaṇṭhādīnaṃ viya lokathupikāya apavaggo mokkhoti gahaṇaṃ . Ādi-saddena padhānassa appavatti, guṇaviyuttassa attano sakattani avaṭṭhānaṃ, brahmunā salokatā, diṭṭhadhammanibbānavādāti evamādiggahaṇañca daṭṭhabbaṃ. Ettha guṇaviyuttassāti buddhisukhadukkhaicchādosapayattadhammādhammasaṅkhārehi navahi attaguṇehi vippayuttassāti kaṇādabhakkhavādo. Indriyatappanaputtamukhadassanādīhi vinā apavaggo natthīti gahetvā tathāpavattanaṃ kāmasukhallikānuyogo.
在内外十二处中,按欲有爱、有爱、无有爱来分,有十二组三类、共三十六种渴爱行相。或者依照《小分别论》中所述的方式来说,则没有涉及时间上的区分。神足等菩提分法,是按作用不同而说的,但从意义上看是同一的,以正见为入口,所以都包含在其中。三种出离寻等,在世间刹那的阶段,按与无贪、慈、悲相应来区分;在道刹那的阶段,按断除贪、嗔、害来区分,所以说为三种,其实也是一种。正语等也是同样的道理。不过,少欲和知足生起时,正命自然就存在,所以应当知道,它们(少欲与知足)被它(正命)所包含。即使在来世,或者为了活命,圣者们也不会违犯,因此以圣者所喜爱的正语等戒来摄持时,那用来摄持它们的信手也就已经被摄持了,所以信根和信力与它们没有差别,也就包含在其中。因为它们存在的缘故:由于信根、信力、欲神足存在,戒就存在,所以那三者也被戒所摄,因此包含在其中。心定,指的是心神足。因为经中说“修心与修慧”,这是以心为入口来说定,所以以定为入口时,心也应该可以说。然而在修心神足时,定也变得极为殊胜,所以这里不像说慧神足等那样,而是说“心定”。经中说“心喜者身轻安,身轻安者感受乐,乐者心得定”,因此喜和轻安是定的助伴,所以被定的摄持所包含;舍则因为能助成定,且作用相似,所以应当知道,以正定的力量,它们也被包含在其中。
Ajjhattikabāhiresu dvādasasu āyatanesu kāmabhavavibhavataṇhāvasena dvādasa tikā chattiṃsa taṇhāvicaritāni. Khuddakavatthuvibhaṅge vā āgatanayena kālavibhāgaṃ anāmasitvā vuttāni. Vīmaṃsiddhipādādayo bodhipakkhiyā kiccanānattena vuttā, atthato ekattā sammādiṭṭhimukhena tattha antogadhā. Tayo nekkhammavitakkādayoti lokiyakkhaṇe alobhamettākaruṇāsampayogavasena bhinnā maggakkhaṇe lobhabyāpādavihiṃsāsamucchedavasena tayoti ekopi vutto. Esa nayo sammāvācādīsu. Appicchatāsantuṭṭhitānaṃ pana bhāve sammāājīvasambhavato tena tesaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Bhavantarepi jīvitahetupi ariyehi avītikkamanīyattā ariyakantānaṃ sammāvācādisīlānaṃ gahaṇena yena saddhāhatthena tāni pariggahetabbāni, so saddhāhattho gahitoyeva hotīti tato anaññāni saddhindriyasaddhābalāni tattha antogadhāni honti. Tesaṃ atthitāyāti saddhindriyasaddhābalachandiddhipādānaṃ atthitāya sīlassa atthibhāvato tividhenapi sīlena te tayopi gahitāti tattha antogadhā. Cittasamādhīti cittiddhipādaṃ vadati. ‘‘Cittaṃ paññañca bhāvaya’’nti (saṃ. ni. 1.23, 192) hi cittamukhena samādhi vuttoti samādhimukhena cittampi vattabbataṃ arahati. Cittiddhipādabhāvanāya pana samādhipi adhimatto hotīti vīmaṃsiddhipādādivacanaṃ viya cittiddhipādavacanaṃ avatvā idha ‘‘cittasamādhī’’ti vuttaṃ. ‘‘Pītimanassa kāyo passambhati, passaddhakāyo sukhaṃ vedeti, sukhino cittaṃ samādhiyatī’’ti (dī. ni. 3.359; saṃ. ni. 5.376; a. ni. 3.96; 11.12) vacanato samādhiupakārā pītipassaddhiyo, tasmā samādhiggahaṇena gahitā, upekkhā pana samādhiupakārakato taṃsadisakiccato ca, tasmā sammāsamādhivasena etesaṃ antogadhatā daṭṭhabbā.
就像重担一样,因为它带来压迫。像饥荒一样,因为它造成逼迫。经中说“涅槃是最高的乐”,因为它是乐的状态,所以像丰收一样。因为不可爱、带有危险和恐惧,所以苦就像怨敌、毒树、危险、此岸的比喻那样。
Bhāro viya vighātakattā. Dubbhikkhamiva bādhakattā. ‘‘Nibbānaparamaṃ sukha’’nti (ma. ni. 2.215, 217; dha. pa. 203, 204) sukhabhāvato subhikkhamiva. Aniṭṭhabhāvato sāsaṅkasappaṭibhayato ca dukkhaṃ verīvisarukkhabhayaorimatīrūpamaṃ.
所谓“如其实在”,就是按其真实本性;“作为应被遍知的状态”,就是它的意思。由此说明:有些法是苦,但不是圣谛;有些法是圣谛,但不是苦。因为“苦”等词是随顺“圣谛”一词,才说它们有“应被遍知”等含义。正因如此,不依赖“圣谛”一词、只就“苦”这个词来说时,与道相应的心所和沙门果等法被收在第一个词里;依赖“圣谛”一词来说时,则被收在第四个词里。在“集”等项中,其余烦恼等是集,但不是圣谛;行灭和灭尽定是灭,但不是圣谛;圣道之外的道支是道,但不是圣谛——应当按这个方式理解。苦虽然可以被感受,却没有感受者,只是当它依自己的因缘生起时,假立为“受苦”而已。其余各项也是这样。
Tathatthenāti tathasabhāvena, pariññeyyabhāvenāti attho. Etena ariyasaccadvayaṃ siyā dukkhaṃ, na ariyasaccaṃ, siyā ariyasaccaṃ, na dukkhanti imamatthaṃ dasseti. Ariyasacca-saddaparā hi dukkhādisaddā pariññeyyādibhāvaṃ vadanti. Teneva ariyasacca-saddānapekkhaṃ dukkha-saddaṃ sandhāya maggasampayuttasāmaññaphaladhammānaṃ ādipadasaṅgaho vutto, tadapekkhaṃ sandhāya catutthapadasaṅgaho. Samudayādīsu avasesakilesādayo samudayo, na ariyasaccaṃ, saṅkhāranirodho nirodhasamāpatti ca nirodho, na ariyasaccaṃ, ariyamaggato aññāni maggaṅgāni maggo, na ariyasaccanti iminā nayena yojanā kātabbā. Dukkhaṃ vedanīyampi santaṃ vedakarahitaṃ, kevalaṃ pana tasmiṃ attano paccayehi pavattamāne dukkhaṃ vedetīti vohāramattaṃ hoti. Evaṃ itaresupi.
说“有作用”,其实就是在说集,或者说它是苦的因缘。应当说“有道”的时候,说成“maggamatthī”,要看出这里省略了“o”音。“Gamako”就是能去者。因为是有漏的,所以是不净的;而灭和道确实是清净的。苦等可以按不同方式转说为集等,但并没有灭这一层;或者说灭也没有苦等那一层,所以彼此并不相互具备,因此说“或灭空”等等。在集中没有苦的存在,因为在导致再生的渴爱中,并没有再生本身。又像自性论者所说的那样:变异不显现时,先前隐没的只是以自性状态而存在;同样,与集相应的苦也不是以集的状态而存在,所以说“于集中无苦存在”。就像自性论者主张:未分化的变异、大种差别、诸根差别等,都只是以自性状态而存在,自性就是含藏胎藏;而因并不像果那样含藏胎藏。为了说明苦与集、灭与道之间并没有和合,所以说“因不摄果”等。这里,所谓和合,就像线中有布、瓦中有瓶、草中有席、两个极微中有二极微果等,这种依概念而成立、并非独立成就的结合。依这种和合,在作为因的两个极微中,二极微果与之和合,好像成为一体而结合;三个极微中有三极微果,乃至以大地、大水、大火、大风蕴为最终边际的果,在自身的因中和合——和合论者这样说。但若这样说,就等于说在无量的因中,有一个极大体积的果和合,并且与摄在自身内部的因一起成为不空。这里并没有和合,所以果中没有因,意思是:果相对于因来说就是空的。
Kiriyāva vijjatīti samudayameva vadati, tassa vā dukkhapaccayabhāvaṃ. Maggo atthīti vattabbe ‘‘maggamatthī’’ti okārassa abhāvo katoti daṭṭhabbo. Gamakoti gantā. Sāsavatā asubhatāti katvā nirodhamaggā subhā eva. Dukkhādīnaṃ pariyāyena samudayādibhāvo ca atthi, na pana nirodhabhāvo, nirodhassa vā dukkhādibhāvoti na aññamaññasamaṅgitāti āha ‘‘nirodhasuññāni vā’’tiādi. Samudaye dukkhassābhāvatoti ponobbhavikāya taṇhāya punabbhavassa abhāvato. Yathā vā pakativādīnaṃ vikārāvibhāvato pubbe paṭippalīnā ca pakatibhāveneva tiṭṭhanti, na evaṃ samudayasampayuttampi dukkhaṃ samudayabhāvena tiṭṭhatīti āha ‘‘samudaye dukkhassābhāvato’’ti. Yathā avibhattehi vikārehi mahantā visesindriyabhūtavisesehi pakatibhāveneva ṭhitehi pakati sagabbhā pakativādīnaṃ, evaṃ na phalena sagabbho hetūti attho. Dukkhasamudayānaṃ nirodhamaggānañca asamavāyāti etaṃ vivaranto āha ‘‘na hetusamavetaṃ hetuphala’’ntiādi. Tattha idha tantūsu paṭo, kapālesu ghaṭo, biraṇesu kaṭo, dvīsu aṇūsu dviaṇukantiādinā idha buddhivohārajanako avisuṃ siddhānaṃ sambandho samavāyo, tena samavāyena kāraṇesu dvīsu aṇūsu dviaṇukaṃ phalaṃ samavetaṃ ekībhūtamiva sambandhaṃ, tīsu aṇūsu tiaṇukanti evaṃ mahāpathavimahāudakamahāaggimahāvātakkhandhapariyantaṃ phalaṃ attano kāraṇesu samavetanti samavāyavādino vadanti. Evaṃ pana vadantehi aparimāṇesu kāraṇesu mahāparimāṇaṃ ekaṃ phalaṃ samavetaṃ attano antogadhehi kāraṇehi sagabbhaṃ asuññanti vuttaṃ hoti, evamidha samavāyābhāvā phale hetu natthīti hetusuññaṃ phalanti attho.
从“转起性”来说,是指轮回的转起。从“四食差别”来说,是用这个来统摄四种食的差别,以及那些与它们不同的、以它们为条件的法的差别。色欢喜等的差别,是依色等蕴来说,或者依所缘来说。被诸取所取,所以叫“取蕴”,也就是五取蕴。涅槃是它的出离,它的寂止就是它的寂静,因此从它乃至最后心为止,剩下的是有余;从此之后是无余,所以依此说“有余涅槃界、无余涅槃界”两种。“正见、正思惟是观,其余是止”,他们这样说。戒因为能帮助止,所以被止的范畴所包含,这是他们的意思。或者,依二乘而获得的道是止与观,这是依经典趣入的方式来说,应当这样理解。“有部分”是指戒蕴等的一部分。因为戒蕴等统摄一切世间和出世间的戒等,而圣道只是出世间的,所以它是其中的一部分。
Pavattibhāvatoti saṃsārassa pavattibhāvato. Catuāhārabhedatoti iminā cattāro āhārabhede tehi bhinne tappaccayadhammabhede ca saṅgaṇhāti. Rūpābhinandanādibhedo rūpādikhandhavasena, ārammaṇavasena vā. Upādānehi upādīyatīti upādi, upādānakkhandhapañcakaṃ. Nibbānañca taṃnissaraṇabhūtaṃ tassa vūpasamo taṃsantīti katvā tassa yāva pacchimaṃ cittaṃ, tāva sesataṃ, tato parañca anavasesataṃ upādāya ‘‘saupādisesanibbānadhātu anupādisesanibbānadhātū’’ti dvidhā voharīyatīti. ‘‘Sammādiṭṭhi sammāsaṅkappo vipassanā, itare samatho’’ti vadanti. Sīlampi hi samathassa upakārakattā samathaggahaṇena gayhatīti tesaṃ adhippāyo. Atha vā yānadvayavasena laddho maggo samatho vipassanāti āgamanavasena vuttoti daṭṭhabbo. Sappadesattāti sīlakkhandhādīnaṃ ekadesattāti attho. Sīlakkhandhādayo hi sabbalokiyalokuttarasīlādisaṅgāhakā, ariyamaggo lokuttaroyevāti tadekadeso hoti.
精进就像弯腰帮忙的朋友,因为两者都有策励的作用。念就像用肩膀撑住、让朋友站稳的人,因为念以不忘失来让心保持稳固。所谓“同种类”,是说它们在“有寻有伺”等分类中属于同一类定。所谓“作用”,是指与定相应的作用。正因如此,才说“四念处是定的相,四正勤是定的资具”(《中部》1.462),也就是说,念和精进是定的相与资具。
Onatasahāyo viya vāyāmo paggahakiccasāmaññato. Aṃsakūṭaṃ datvā ṭhitasahāyo viya sati apilāpanavasena niccalabhāvakaraṇasāmaññato. Sajātitoti savitakkasavicārādibhedesu samānāya samādhijātiyāti attho. Kiriyatoti samādhianurūpakiriyato. Tato eva hi ‘‘cattāro satipaṭṭhānā samādhinimittā, cattāro sammappadhānā samādhiparikkhārā’’ti (ma. ni. 1.462) sativāyāmānaṃ samādhissa nimittaparikkhārabhāvo vuttoti.
就像有人用锤子到处敲打一样:用“无常、无常”等和慧相似的作用,从各个方面去敲打;又像用“无常就是灭尽的意思,苦就是怖畏的意思”等说法不断反复观察,慧就执取、确立并通达所给的对象。虽然两者是同时的,但因为缘的关系,所以把思惟描述成好像是在慧之前。所谓“同种类”,是指在“苦智”等当中属于同一慧的种类。所谓“作用”,这里是指和慧相似的作用,而前面那段则是指能资助定、与定相应的作用,这就是这里的差别。依据“诸比丘,一切应被证知”这句话,四者都应当以现前的方式亲自了知,或者以殊胜的智来了知,所以称为“应证知”。
Ākoṭentena viyāti ‘‘aniccaṃ anicca’’ntiādinā paññāsadisena kiccena samantato ākoṭentena viya ‘‘aniccaṃ khayaṭṭhena, dukkhaṃ bhayaṭṭhenā’’tiādinā parivattantena viya ca ādāya ūhitvā dinnameva paññā paṭivijjhati. Dvinnaṃ samānakālattepi paccayabhāvena saṅkappassa purimakālassa viya niddeso kato. Sajātitoti ‘‘dukkhe ñāṇa’’ntiādīsu samānāya paññājātiyā. Kiriyatoti ettha paññāsadisakiccaṃ kiriyāti vuttaṃ, pubbe pana samādhiupakārakaṃ tadanurūpaṃ kiccanti ayamettha viseso. ‘‘Sabbaṃ, bhikkhave, abhiññeyya’’nti (saṃ. ni. 4.46) vacanato cattāripi abhimukhaṃ paccakkhato ñātabbāni, abhivisiṭṭhena vā ñāṇena ñātabbānīti abhiññeyyāni.
“更难成就”是指更难做到、更难完成,也就是因为能力被破坏而难以证得。以障碍、生起、寂静、出离这些相来界定,就是自相的界定。因为难以深入而称为甚深,这是指粗显的苦与集。畜生尚且明显有苦,对饮食等也有贪求,然而要从逼迫、积集等方面如实深入地把握“这是苦,这是它的因”,却做不到,因此说甚深。灭与道之所以甚深,是因为它们微细、属于微细之法,自性本身就是甚深,所以难以深入。正因如此,道已生起时,对灭与道的如实通达并非不存在。涅槃也因为要由道证得,所以被称为道的果,因此说“从果的角度指出”。经中说:“于苦灭的智是义无碍解。”道也因为能使人达到灭,所以被称为因,因此说“从因的角度指出”。经中也说:“于趣向苦灭之道的智是法无碍解。”像这样了知,用“像这样”这个词显示认知的次第。以这样的方式,用“这样”这个词表示作为认知依据的理路。
Durabhisambhavataranti abhisambhavituṃ sādhetuṃ asakkuṇeyyataraṃ, sattivighātena duradhigamanti attho. Bādhakapabhavasantiniyyānalakkhaṇehi vavatthānaṃ salakkhaṇavavatthānaṃ. Duravagāhatthena gambhīrattāti oḷārikā dukkhasamudayā. Tiracchānagatānampi hi dukkhaṃ āhārādīsu ca abhilāso pākaṭo, pīḷanādiāyūhanādivasena pana ‘‘idaṃ dukkhaṃ, idamassa kāraṇa’’nti yāthāvato ogāhituṃ asakkuṇeyyattā gambhīrā, saṇhasukhumadhammattā nirodhamaggā sabhāvato eva gambhīrattā duravagāhā, teneva uppanne magge natthi nirodhamaggānaṃ yāthāvato anavagāhoti. Nibbānampi maggena adhigantabbattā tassa phalanti apadissatīti āha ‘‘phalāpadesato’’ti. Vuttañhi ‘‘dukkhanirodhe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 719). Maggopi nirodhassa sampāpakabhāvato hetūti apadissatīti āha ‘‘hetuapadesato’’ti. Vuttampi cetaṃ ‘‘dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’ti (vibha. 719). Iti vijaññāti iti-saddena vijānanakkamaṃ dasseti. Evaṃ pakārehīti evaṃ-saddena vijānanakāraṇabhūte naye.
苦谛的详细说明
1. Dukkhasaccaniddeso
生起的注释
Jātiniddesavaṇṇanā
190其中……“这是论母”:在阐释部分开头说到生等阐释时,为了通过生等这些阐释来说明苦圣谛,或者,在那些生等以及应当被了知的苦义当中,为了通过生等的阐释来说明苦圣谛,就应当知道“苦苦”等苦的论母。这是它的意思。或者,“其中”就是指那个阐释部分。“生也是苦……简要地说,五取蕴是苦”,这是为了说明苦圣谛而立的论母,由此显示出前面所示的生等阐释具有论母的性质。这样显示之后,为了确定应当依据哪一对词句来说明苦圣谛,便总摄一切苦而说“这确实名为苦”等等。
190.Tattha…pe… ayaṃ mātikāti niddesavāraādimhi vutte jātiādiniddese tesaṃ jātiādīnaṃ niddesavasena dukkhassa ariyasaccassa kathanatthāya, tesu vā jātiādīsu tesañca dukkhaṭṭhe veditabbe jātiādīnaṃ niddesavasena dukkhassa ariyasaccassa kathanatthāya dukkhadukkhantiādikā dukkhamātikā veditabbāti attho. Atha vā tatthāti tasmiṃ niddesavāre. ‘‘Jātipi dukkhā…pe… saṃkhittena pañcupādānakkhandhā dukkhā’’ti ayaṃ dukkhassa ariyasaccassa kathanatthāya mātikāti yathādassitassa jātiādiniddesassa mātikābhāvaṃ dīpeti. Taṃ dīpetvā puna yasmiṃ padadvaye ṭhatvā dukkhaṃ ariyasaccaṃ kathetabbaṃ, tassa niddhāraṇatthaṃ sabbaṃ dukkhaṃ saṅkaḍḍhento āha ‘‘idañhi dukkhaṃ nāmā’’tiādi.
从自性来说,就是苦受的自性。从名称来说,就是依那个自性而得到的名称。因此,并不是通过别的什么说法才叫它苦,而是因为它本身就是苦性,所以是以自性来限定这个名称。或者,从名称来说,是因为有生灭而得到的名称。就像其他有生灭的法并不是自性上就是苦,这个法却不是这样,而是自性上就是苦,这确实是苦——这是用前面的“苦”字来限定后面的“苦”字。由于变易,乐最终只会变成不可意的,所以就成了苦。因此说“从苦生起的因由”。被耳痛等折磨的人,虽然通过呻吟等表现可以知道他正被苦所压倒,但还是得问“你哪里痛”才能知道耳痛等苦,所以说这是隐覆的苦。又因为加行明显,所以从因由的角度显示出苦的差别是明显的。
Sabhāvatoti dukkhavedayitasabhāvato. Nāmatoti teneva sabhāvena laddhanāmato. Tena na aññena pariyāyena idaṃ dukkhaṃ nāma, atha kho dukkhattāyevāti sabhāvena nāmaṃ viseseti. Atha vā nāmatoti udayabbayavantatāya laddhanāmato. Yathā aññe udayabbayavanto dhammā na sabhāvato dukkhā, na evaṃ idaṃ, atha kho sabhāvato dukkhā, bhūtamevedaṃ dukkhanti purimena dukkha-saddena pacchimaṃ viseseti. Vipariṇāmavantatāya sukhaṃ aniṭṭhameva hotīti dukkhaṃ nāma jātaṃ. Tenevāha ‘‘dukkhuppattihetuto’’ti. Kaṇṇasūlādīhi abhibhūtassa nitthunanādīhi dukkhābhibhūtatāya viññāyamānāyapi kiṃ tava rujjatīti pucchitvāva kaṇṇasūlādidukkhaṃ jānitabbaṃ hotīti paṭicchannadukkhatā tassa vuttā. Upakkamassa ca pākaṭabhāvatoti kāraṇāvasena dukkhavisesassa pākaṭabhāvaṃ dasseti.
舍弃了自性、而以另一种方式被称为苦的,就是异名苦。因为应当解说,所以按照应当解说的方式作出了承诺;为了显示那种方式,就说“圣谛也名为……”等等。略说就是通说,而通说含摄了个别情况才得以成立,因此在这里两种方式都可以解说。至于广说,则是生等那样的个别情况;而个别情况能排除其他的个别情况,所以在生等之中,老等无法用略说来解说,在这里只能以广说来解说。
Sabhāvaṃ muñcitvā pakārantarena dukkhanti vuccamānaṃ pariyāyadukkhaṃ. Kathetabbattā paṭiññātaṃ yathā kathetabbaṃ, taṃpakāradassanatthaṃ ‘‘ariyasaccañca nāmeta’’ntiādimāha. Saṅkhepo sāmaññaṃ, sāmaññañca visese antokaritvā pavattatīti tattha ubhayathāpi kathetuṃ vaṭṭati. Vitthāro pana viseso jātiādiko, viseso ca visesantaranivattakoti jātiādīsu jarādīnaṃ saṅkhipanaṃ na sakkā kātunti tattha vitthāreneva kathetabbaṃ.
191“对另一个、另一个的说明”是指对别义的说明。因为“别义”这个词在属格的意义上也能成立。或者,为了以处格来表达他们依属格所说的含义,所以说“对别义的说明”,意思就是在另一个、另一个之中说明。或者,对被称为生类的另一个、另一个之义的说明,就是对别义的说明。这是依五趣,以及在每一趣中依刹帝利等、地居天等、象等生类,即依趣与生类而说。
191. ‘‘Aparassa aparassā’’ti dīpanaṃ aparatthadīpanaṃ. Sāmiatthepi hi aparattha-saddo sijjhatīti. Tesaṃ tesanti vā sāmivasena vuttaṃ atthaṃ bhummavasena vattukāmatāya āha ‘‘aparatthadīpana’’nti, aparasmiṃ aparasmiṃ dīpananti attho. Aparassa aparassa vā jātisaṅkhātassa atthassa dīpanaṃ aparatthadīpanaṃ. Pañcagativasena ekekāyapi gatiyā khattiyādibhummadevādihatthiādijātivasena cāti gatijātivasena.
草形就是草的种类,而那是依止施设,所以说为施设。依彼而起,就是依止那第一识而有此出生,不是从任何地方出来而依止。正因为如此,所以此出生就称为第一识,这是意思。或者,依彼而说为同类,所以此出生就称为第一识,这是意思。又以识为门,五蕴也被说到,所以说为结生。因为能造成圣者的状态,所以巴帝摩卡防护被称为圣戒。生等也是诸法的特相,是行相的变化,因此说为同生、同变化。以生起等义,依处与生类,各以两个词摄尽一切有情而显示生。但在前一种方式中,各以一个词摄尽一切有情而显示生,这是差别。然而有些人说:前一种方式是作者说明,后一种方式是状态说明。但彼彼有情之生中,作者处以属格说明,所以两种方式都应是状态说明。完全的出生就是生起。明显的产生就是现起。彼彼有情……现起,因为依于有情而转起,所以是世俗说。
Tiṇākāro tiṇajāti, so ca upādāpaññattīti ‘‘paññattiya’’nti āha. Tadupādāyāti taṃ paṭhamaṃ viññāṇaṃ upādāya ayaṃ jāti, nāssa kutoci niggamanaṃ upādāya. Yasmā ca evaṃ, tasmā sāvassa jāti paṭhamaviññāṇasaṅkhātāti attho. Atha vā tadupādāya sajātoti vuccatīti sāvassa jāti paṭhamaviññāṇasaṅkhātāti attho. Viññāṇamukhena ca pañcapi khandhā vuttā hontīti ‘‘paṭisandhiya’’nti āha. Ariyabhāvakaraṇattā ariyasīlanti pātimokkhasaṃvaro vuccati. Jātiādīnipi lakkhaṇāni dhammānaṃ ākāravikārāti katvā sahuppādakā sahavikārakāti vuttā. Jāyanaṭṭhenātiādi āyatanavasena yonivasena ca dvīhi dvīhi padehi sabbasatte pariyādiyitvā jātiṃ dassetuṃ vuttaṃ. Purimanaye pana ekekeneva padena sabbasatte pariyādiyitvā jāti dassitāti ayaṃ viseso. Keci pana ‘‘purimanaye kattuniddeso, pacchimanaye bhāvaniddeso kato’’ti vadanti, ‘‘tesaṃ tesaṃ sattānaṃ jātī’’ti pana kattari sāminiddesassa katattā ubhayatthāpi bhāvaniddesova yutto. Sampuṇṇā jāti sañjāti. Pākaṭā nibbatti abhinibbatti. ‘‘Tesaṃ tesaṃ sattānaṃ…pe… abhinibbattī’’ti sattavasena pavattattā sammutikathā.
在这里,“各处”应当理解为:在具有一蕴或四蕴的诸有中,按各二处来摄;在其余色界中,按结生刹那生起的五处来摄;在欲界中,按根残缺或根具足的有情,分别以七处、九处、十处,以及进一步以十处、十一处来摄。属于同一有的蕴相续中,最初生起的就是结生蕴,所以说“以最初生起为相”。那相续就像在交付出去,又像在说“来,拿去吧”而让人接受一样持续发生,所以作用是交付。成为相续的浮现并被执取,所以现起为浮现。苦聚的种种差别就是苦的种种差别,或者说苦的差别就是它的各部分,它使这一点现起、产生结果,所以现起为苦的种种差别。
Tatra tatrāti ekacatuvokārabhavesu dvinnaṃ dvinnaṃ, sese rūpadhātuyaṃ paṭisandhikkhaṇe uppajjamānānaṃ pañcannaṃ, kāmadhātuyaṃ vikalāvikalindriyānaṃ vasena sattannaṃ navannaṃ dasannaṃ puna dasannaṃ ekādasannañca āyatanānaṃ vasena saṅgaho veditabbo. Ekabhavapariyāpannassa khandhasantānassa paṭhamābhinibbattibhūtā paṭisandhikkhandhāti āha ‘‘paṭhamābhinibbattilakkhaṇā’’ti. Tameva santānaṃ niyyātentaṃ viya ‘‘handa gaṇhathā’’ti paṭicchāpentaṃ viya pavattatīti niyyātanarasā. Santatiyā eva ummujjanaṃ hutvā gayhatīti ummujjanapaccupaṭṭhānā. Dukkharāsissa vicittatā dukkhavicittatā, dukkhavisesā vā tadavayavā, taṃ paccupaṭṭhāpeti phalatīti dukkhavicittatāpaccupaṭṭhānā.
在种种苦和非种种苦当中,凡是“生”本身就是苦,那这个苦的性质就是它的苦义。如果单靠言说就能达到,世尊就会直接讲出来。世尊也——
Pariyāyanippariyāyadukkhesu yaṃ dukkhaṃ jāti hoti, taṃ dukkhabhāvoyeva tassā dukkhaṭṭho. Yadi akkhānena pāpuṇitabbaṃ siyā, bhagavā ācikkheyya. Bhagavatāpi –
“比丘们,你们怎么看?哪一个更大呢?是我手里拿的这块小小的、只有手掌那么大的石头,还是雪山王呢?”
“我手里拿的这块小石头,跟雪山王比起来,根本算不上什么,连一分都不到,完全没法比。同样,比丘们,那个人被三百支矛刺伤所感受到的苦和忧,跟地狱众生的苦比起来,根本算不上什么……连一分都不到,完全没法比。”
‘‘Taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, katamo nu kho mahantataro? Yo cāyaṃ mayā paritto pāṇimatto pāsāṇo gahito, yo ca himavā pabbatarājāti. Appama…pe… gahito, himavantaṃ pabbatarājānaṃ upanidhāya saṅkhampi na upeti, kalabhāgampi na upeti, upanidhampi na upeti. Evameva kho, bhikkhave, yaṃ so puriso tīhi sattisatehi haññamāno tatonidānaṃ dukkhaṃ domanassaṃ paṭisaṃvedeti, taṃ nerayikassa dukkhassa upanidhāya saṅkhampi…pe… upanidhampi na upetī’’ti (ma. ni. 3.250) –
把能产生快乐的因——像青莲花那样清净的东西——视为清净,然后以阻止在那里投生的方式,通过“那时……”等语句显示:投生本身就是苦的所依。在产生苦的因当中,如果只是投生而没有堕胎等刻意作为,那么仅仅投生于母胎本身就是苦,因为它以入胎为根本,不依赖其他条件;而由刻意作为所产生的苦,则以堕胎防护为根本,不依赖单纯的入胎。这就是它们之间的差别。
Upamāvasena pakāsitaṃ āpāyikadukkhaṃ. Sukhuppattikāraṇāni sucīni uppalādīnīti katvā tattha nibbattinivāraṇena jātiyā dukkhavatthubhāvaṃ dasseti ‘‘atha kho’’tiādinā. Dukkhuppattikāraṇe nibbattanena gabbhapariharaṇūpakkamena vinā mātukucchisambhavameva dukkhaṃ gabbhokkantimūlakaṃ aññānapekkhattā, upakkamanibbattaṃ pana pariharaṇamūlakaṃ okkantimattānapekkhattā. Ayametesaṃ viseso.
朝自己面前拉,叫拉近;从四周各个方向拉,叫周拉。向下抖,叫下抖;横向抖,或从一切方向抖,叫抖落。切开后投入碱水,叫碱水处理。
Attano abhimukhaṃ kaḍḍhanaṃ ākaḍḍhanaṃ, parito sabbatobhāgena kaḍḍhanaṃ parikaḍḍhanaṃ. Adho dhunanaṃ odhunanaṃ, tiriyaṃ, sabbato vā dhunanaṃ nidhunanaṃ. Tacchetvā khārapakkhipanaṃ khārāpaṭicchakaṃ.
把全身浸泡洗浴,就是沐浴;只洗一部分,就是清洗。面向太阳活动身体,就是晒太阳;用五种火来烤,就是遍烤——应当这样理解。或者说,一切烤炙都分为这两种来说。
Sakalasarīranhāpanaṃ nhāpanaṃ, ekadesadhovanaṃ dhovanaṃ, sūriyābhimukhapavattanena ātāpanaṃ, pañcaggitāpena paritāpanaṃ daṭṭhabbaṃ. Sabboyeva vā tāpo dvidhāpi vutto.
“到底在哪里才能找到立足处呢?”意思是:如果没有生,那种苦就没有立足的地方;或者说,如果没有生,那个有情到底能在哪里找到立足处?他到底安立在何处,才能遇到那种苦?这里说,在畜生道中怎么会有苦呢?那就是说,在畜生道中如果没有生,就不会有苦。“如果没有”就是“如果不存在”。应当这样连接来理解:“难道没有吗?”或者说“难道不是这样吗?”而“因为”这个词,意思是:由于不存在,所以……
Kuhiṃ nu patiṭṭhaṃ labhetha, jātiyā vinā na tassa dukkhassa patiṭṭhānaṃ atthīti attho, jātiyā vā vinā so satto kuhiṃ nu patiṭṭhaṃ, kattha nu patiṭṭhanto taṃ dukkhaṃ labhethāti attho. Tattha tiracchānesu kathaṃ dukkhaṃ bhaveyya tahiṃ tiracchānesu jātiṃ vinā. Na cassāti na ce assa. Nanu nevatthīti sambandho kātabbo, nanu āhāti vā. Yadatoti yasmā nevatthi, tasmā āhāti attho.
对“老”这个词的注释
Jarāniddesavaṇṇanā
192衰老本身就是衰老性,或者说,衰老的形态由“性”这个词来表达。
192. Jīraṇameva jīraṇatā, jīraṇassa vā ākāro tā-saddena vutto.
对于“如先前一样没有觉察”这句:意思是说,因为没有觉察到恭敬、侍奉等事,由于这个原因,忧恼就生起了。
Yathāpure asallakkhenteti gāravakaraṇaupaṭṭhānādīni asallakkhente taṃnimittaṃ domanassaṃ uppajjatīti attho.
“念等”:指念、多闻、精进、慧等的远离之因——因为即便对于本该受自己呵责的妻儿,自己也会被他们呵责。由于不能自主支配诸肢体,又缺乏对净与不净等的分辨,老年时期就像幼童时期一样,所以说“更加陷入愚痴”。
Satādīnanti satisutavīriyapaññādīnaṃ vippavāsanimittaṃ attanā apasādetabbehipi attano puttadārehi apasādanīyato. Avasavattaṅgapaccaṅgatāya suciasuciādivicāraṇavirahena ca bālakumārakakālo viya jiṇṇakālo hotīti āha ‘‘bhiyyo bālattappattiyā’’ti.
死亡的阐释注释
Maraṇaniddesavaṇṇanā
193世间所说的“时间、终结者的作用”,指的就是死,意思是死亡。或者说,死亡那一刻因为无法越过,所以特别称为“时间”,它的作用就是死蕴的坏灭。在“死、死亡”这里,也不组成复合词,而是分开来说:被称为死的坏灭,以及死亡就是舍命,这叫作死亡——这样分开来关联,并不是不合理的。
193. ‘‘Kālassa antakassa kiriyā’’ti yā loke vuccati, sā cuti, maraṇanti attho. Cavanakāloyeva vā anatikkamanīyattā visesena kāloti vutto, tassa kiriyā cutikkhandhānaṃ bhedappattiyeva. Maccu maraṇanti etthāpi samāsaṃ akatvā yo maccu vuccati bhedo, yañca maraṇaṃ pāṇacāgo, idaṃ vuccati maraṇanti visuṃ sambandho na na yujjati.
当蕴的坏灭持续发生,人们就会说“帝须死了,普萨死了”,这种蕴的相续还没有断绝,称为“世俗死”;而相续彻底断绝,则称为“断灭死”。在“死亡也是苦”这个义理中,因为讲的是苦圣谛、是轮回的话题,所以这里指的是“世俗死”。说“正是那个名称”,是为了避免“死亡”这个词有多种用法而造成混淆,才依它的本质和部分本质来说。“死灭之相”,就是指出以“离去”所显示的死亡特征。说“使它与已获得的生存蕴分离”,这是分离的作用;或者因为它就是分离行为的本质,所以说“分离的作用”。它作为有情从过去生存状态中的别离而显现,所以以“别离”为现起。
Yassa khandhabhedassa pavattattā ‘‘tisso mato, phusso mato’’ti vohāro hoti, so khandhappabandhassa anupacchinnatāya ‘‘sammutimaraṇa’’nti vutto, pabandhasamucchedo ca ‘‘samucchedamaraṇa’’nti. Maraṇampi dukkhanti imasmiṃ panatthe dukkhasaccakathā vaṭṭakathāti katvā ‘‘sammutimaraṇaṃ adhippeta’’nti āha. Tasseva nāmanti tabbhāvato tadekadesabhāvato ca maraṇa-saddabahutte asammohatthaṃ vuttaṃ. Cutilakkhaṇanti ‘‘cavanatā’’ti nidassitacavanalakkhaṇameva vadati. Sampattibhavakhandhehi viyojetīti viyogarasaṃ, viyogakiriyābhūtatāya vā ‘‘viyogarasa’’nti vuttaṃ. Sattassa purimabhavato vippavāso hutvā upaṭṭhātīti vippavāsapaccupaṭṭhānaṃ.
“临终”是指接近死亡。如果死亡不发生,那么前面所说的身苦和心苦也就不会发生,所以他说“作为两种苦的依处”。
Maraṇantikāti maraṇassa āsannā. Yadi maraṇaṃ na bhavissati, yathāvuttaṃ kāyikaṃ cetasikañca dukkhaṃ na bhavissatīti āha ‘‘dvinnampi dukkhānaṃ vatthubhāvenā’’ti.
“恶业等相”是指恶业的相和恶趣的相。或者,这里的业也可以叫“相”,因为它以投生征兆的方式显现出来。当这种征兆显现时,确实会生起“我竟然没有做过善事”之类不小的忧恼。“善者”就是善业的意思。“无差别地”要和“一切”连起来理解。所谓“一切”,是指那些生起身苦的人,因为用“备受折磨者”作了限定,所以他们都被归入“一切”。诸关节的连接就是关节连接,切断这些连接所产生的苦,就叫“关节连接的切断”。或者,“等”字表示原因,意思是以关节连接的切断等为根本。
Pāpakammādinimittanti pāpakammanimittaṃ pāpagatinimittañcāti attho, kammampi vā ettha ‘‘nimitta’’nti vuttaṃ upapattinimittabhāvena upaṭṭhānato. Tadupaṭṭhānepi hi ‘‘akataṃ vata me kalyāṇa’’ntiādinā anappakaṃ domanassaṃ uppajjatīti. Bhaddassāti kalyāṇakammassāti attho. Avisesatoti ‘‘sabbesa’’nti etena yojetabbaṃ. Sabbesanti ca yesaṃ kāyikaṃ dukkhaṃ uppajjati, teyeva sabbe gahitā ‘‘vitujjamānamammāna’’nti visesitattā. Sandhīnaṃ bandhanāni sandhibandhanāni , tesaṃ chedanena nibbattaṃ dukkhaṃ ‘‘sandhibandhanacchedana’’nti vuttaṃ. Ādi-saddo vā kāraṇattho, sandhibandhanacchedanamūlakanti attho.
所谓“遭遇不幸和灾祸”,就是“如同导致不幸和灾祸”;这里的“如同”正是它的意思。因为猛兽等所造成的“导致不幸和灾祸”当中,本来就含摄了“遭遇不幸和灾祸”,所以此处便拿它来作例证。
Anayabyasanāpādanaṃ viyāti anayabyasanāpatti viyāti attho. Vāḷādīhi kate hi anayabyasanāpādane antogadhā anayabyasanāpatti ettha nidassananti.
愁注释的注释
Sokaniddesavaṇṇanā
194194. 乐的因是利益,它的果是乐。“亲属灭”是指由于财物等而使亲属衰败和死亡。“而这是差别”则是针对财祸等词义的差别,以及病祸等中复合词的差别而说的。亲属和财物只是概念施设,它们的坏灭也是如此——基于这个意图,就非究竟完成的状态而说“非完成”。正是就非究竟完成的状态,《清净道论》中也说“十种色是非完成的”。在《色蕴解释》中同样说为“非完成”。而在《蕴分别》中,则说应当完成的灭尽定等是完成的。因此,非实法的法有完成,唯有涅槃是非完成的。
194. Sukhakāraṇaṃ hitaṃ, tassa phalaṃ sukhaṃ. Ñātikkhayoti bhogādīhi ñātīnaṃ parihāni maraṇañca. Ayaṃ pana visesoti bhogabyasanādipadatthavisesaṃ rogabyasanādīsu samāsavisesañca sandhāyāha. Ñātibhogā paññattimattā tabbināsāvāti iminā adhippāyena aparinipphannataṃ sandhāya ‘‘anipphannānī’’ti āha. Aparinipphannataṃyeva hi sandhāya visuddhimagge (visuddhi. 2.447 ādayo) ca ‘‘dasa rūpāni anipphannānī’’ti vuttaṃ. Rūpakaṇḍavaṇṇanāyañhi (dha. sa. aṭṭha. 975 pakiṇṇakakathā) ni ‘‘aparinipphannānī’’ti vuttāni. Khandhavibhaṅge ca nipphādetabbassa nirodhasamāpattiādikassa nipphannatā vuttāti asabhāvadhammassa ca nipphannatā, nibbānasseva anipphannatāti.
“法”这个词有“因”的意思,所以他说“以苦的生起之因”。“被烧”:就是被烧毁。前面解说时已经把带有特征的忧受称为愁,所以本来不应该再说它的特征等;不过,因为愁是忧的一种特殊状态,还是应该说明它殊胜的特征等,因此说了“虽然”等话。没有舒展、向内蜷缩的思虑,或者说干枯,就是内在的焦灼。彻底的焦灼就是燃烧。随顺亲属灾祸等而悲伤,叫随悲伤;或者,随逐种种功德与过失而悲伤、令其满足,叫随悲伤。
Dhamma-saddo hetuatthoti āha ‘‘dukkhassa uppattihetunā’’ti. Jhāmanti daḍḍhaṃ. Pubbe vuttalakkhaṇādikā domanassavedanā sokoti tassa puna lakkhaṇādayo na vattabbā siyuṃ, tathāpi domanassavisesattā sokassa ca visiṭṭhā lakkhaṇādayo vattabbāti ‘‘kiñcāpī’’tiādimāha. Visārarahitaṃ anto eva saṅkucitaṃ cintanaṃ, sukkhanaṃ vā antonijjhānaṃ. Parinijjhāyanaṃ dahanaṃ. Ñātibyasanādianurūpaṃ socanaṃ anusocanaṃ, taṃ taṃ vā guṇaṃ dosañca anugantvā socanaṃ tappanaṃ anusocanaṃ.
在“速行刹那”这里,指的是意门的速行刹那。为了说明这一点,才说了“我这些”等话。不过,在身识等识路过程的速行刹那,也同样可以作为忧的缘。正因为这样,才说“在速行刹那也”。否则,由于这里特别出现了“身”和“心”这两个词,就可能被理解为:它只是以身为基础、在意门生起的身苦和心苦的缘。
Javanakkhaṇeti manodvārajavanakkhaṇe. Tathā hi taṃ dassento ‘‘ettakā me’’tiādimāha. Kāyaviññāṇādivīthiyampi pana javanakkhaṇe domanassassa paccayo hoti eva. Teneva ‘‘javanakkhaṇe cā’’ti āha. Aññathā kāyikacetasikadukkhānaṃ kāyavatthukamanodvārappavattānameva paccayoti gaṇheyya tattha visesena kāyikacetasikasaddappavattito.
关于“tujjati”这个词,应当说成“tudati”,这是根据词形变化的方式而说的,应当这样理解。
Tujjatīti ‘‘tudatī’’ti vattabbe byattayavasena vuttanti veditabbaṃ.
对悲泣的注释
Paridevaniddesavaṇṇanā
195“他们以此称为ādeva”:把“ādevana”这个声音词作为依据,对于那些陷入哭泣流泪等状态的人,因为发生了那种状态,这个词是以工具格的意义来说的。像vīhipalāpādayo(稻壳等)那样,空话就是“palāpa”。称说功德和过失,也就是让人知道功德和过失,这是“lālappa”这个词的作用。如果一个人不分辨义与不义、也不分辨应当感到羞耻的人,就会陷入个人的迷乱,悲泣之声随之现起,所以说悲泣是“以迷乱为现起”;或者,是因为愁的事物没有被干扰而迷乱,不是恐惧造成的迷乱,而这种迷乱通过悲泣之声显现出来,所以说悲泣是“以迷乱为现起”。
195.Ādevanti etenāti ādevoti ādevana-saddaṃ katvā assuvimocanādivikāraṃ āpajjantānaṃ tabbikārāpattiyā so saddo karaṇabhāvena vuttoti. Vīhipalāpādayo viya tucchaṃ vacanaṃ palāpo. Guṇadose kitteti bodhetīti guṇadosakittanaraso lālappa-saddo. Atthānatthe hiriyitabbajane ca avicāretvā puggalassa sambhamabhāvo hutvā paridevana-saddo upaṭṭhātīti ‘‘sambhamapaccupaṭṭhāno’’ti vutto, sokavatthuavighātena vā sambhamo, na uttāsasambhamo, so ca paridevana-saddena pākaṭo hotīti paridevo ‘‘sambhamapaccupaṭṭhāno’’ti vutto.
被愁压倒的人会捶胸等等,做出悲泣的表现,并且正是围绕悲泣的表现,想着亲人去世之类的事。所以说,悲泣是苦和忧生起的依据。
Sokābhibhūto paridevananimittaṃ muṭṭhipothanādīni karoti, paridevananimittameva ca ñātiabbhatthaṅgamanādīni cintetīti paridevassa dukkhadomanassānaṃ vatthubhāvo vutto.
“更甚”是指:没有它就不会生起的那种东西。它比悲泣所引发的忧更甚,比前面所说的苦更甚,也比喉、唇、上颚等处干涸所生的苦更甚,并且还涵盖了其他以它为因的身苦和心苦。
Bhiyyoti yena vinā na hoti, tato paridevasamuṭṭhāpakadomanassato, pubbe vuttadukkhato vā bhiyyo, kaṇṭhoṭṭhatāluādisosajatopi vā bhiyyoti aññañca kāyikaṃ cetasikaṃ taṃnidānadukkhaṃ saṅgaṇhāti.
苦与忧的解说注释
Dukkhadomanassaniddesavaṇṇanā
196-7身体的苦,是身体苦的亲依止缘,所以说“受苦的人生起苦”。因为被这种苦所压倒,就生起“我没法去玩星宿节”这种强烈的忧恼,因此苦就成了忧的依处。
196-7. Kāyikaṃ dukkhaṃ kāyikassa dukkhassa upanissayapaccayoti ‘‘dukkhitassa dukkhaṃ uppajjatī’’ti vuttaṃ. Etena dukkhena abhibhūtattā nakkhattaṃ kīḷituṃ na labhāmīti balavadomanassaṃ uppajjatīti dukkhassa domanassavatthutā hoti.
说“逼迫”的身苦,是就它自身生起的那个刹那来说的,或者是依据它作为亲依止缘来说的。
Attano pavattikkhaṇaṃ sandhāya ‘‘pīḷetī’’ti vuttaṃ kāyikadukkhaṃ, tadupanissayato vā.
“旋转”是指不断回绕打转。“逆转”是指像被扔到山坡上的木桩那样滑落下去。又像断了根的树那样,朝着断崖倒下去。内心被燃烧般煎熬的人,因为先前忧愁悲伤的亲依止(缘)势力而这样思虑;当忧愁悲伤消失时,就不会再那样思虑了。
Āvaṭṭantīti parivaṭṭanti. Vivaṭṭantīti pabbhāre khittatthambho viya ludhanti. Mūlacchinnarukkho viya chinnapapātaṃ papatanti, paridayhamānacittā purimadomanassupanissayavasena cintenti, vigate domanasse tathācintanaṃ natthīti.
对“忧恼”的解释的注释
Upāyāsaniddesavaṇṇanā
198沉没,是指以遮止对一切境界的趋入的方式,从四面八方陷落下去;又因为造成无法再站起来的状态,所以力量非常沉重;或者说是丑陋地沉没,那就是消沉。系著,是指不去别的境界,而是在亲友遭难等事上以丑陋的方式粘着,就地被绑在那里。呻吟之味,是因为令人呻吟而成为其味。消沉就是沮丧。
198. Sabbavisayappaṭipattinivāraṇavasena samantato sīdanaṃ saṃsīdanaṃ, uṭṭhetumpi asakkuṇeyyatākaraṇavasena atibalavaṃ, virūpaṃ vā sīdanaṃ visīdanaṃ. Aññaṃ visayaṃ agantvā ñātibyasanādīsu virūpo āsaṅgo tattheva avabandhatā byāsatti. Nitthunanakaraṇato nitthunanaraso. Visīdanaṃ visādo.
恼本身不是苦,因为它是嗔,或者因为它是属于行蕴的另一种法。如果有人主张忧就是恼,那就应该用这段经文来驳斥他们:“恼与三蕴、一处、一界相应,与一蕴、一处、一界部分相应。”(《界论》249)当人陷入沮丧,不顾苦乐之因而去做种种苦事等时,恼就成为身苦的所依;当人仅仅以沮丧的方式思虑亲友灭亡等事时,恼就成为忧的所依。恼在生起的那一刹那,因为与忧相应而烧灼心,因为造成不舒展的状态而使身体沮丧;正是由于这两者,此后便以它为因缘,产生极重的身苦和心苦,所以说它是苦。
Sayaṃ na dukkho dosattā saṅkhārakkhandhapariyāpannadhammantarattā vā. Ye pana domanassameva upāyāsoti vadeyyuṃ, te ‘‘upāyāso tīhi khandhehi ekenāyatanena ekāya dhātuyā sampayutto, ekena khandhena ekenāyatanena ekāya dhātuyā kehici sampayutto’’ti (dhātu. 249) imāya pāḷiyā paṭikkhipitabbā. Visādappattiyā sukhadukkhakāraṇaṃ agaṇayitvā dukkhaṭṭhānādīni karontānaṃ upāyāso kāyikadukkhassa vatthu hoti, visādanavaseneva ñātivināsādīni cintentānaṃ domanassassa. Attano pavattikkhaṇeyeva upāyāso domanassasampayogato cittaṃ paridahati, avipphārikatākaraṇavasena kāyaṃ visādeti, tadubhayakaraṇeneva tato paraṃ taṃnimittaṃ kāyikaṃ cetasikañca adhimattaṃ dukkhaṃ janayatīti dukkho vutto.
不可爱者相遇之解释的注释
Appiyasampayoganiddesavaṇṇanā
199na appiyanti的意思是na gamiyanti、na pavesiyanti。非利益指的是灾祸或痛苦。不利指的是它的原因。在第二种释义中,不欲求利益等词也组合成不欲利益者等,同样构成不相称的复合词。因为就像不见太阳的脸等说法一样,复合词中的a-并不是否定词。在任何没有恐惧的地方,安稳一词常用来表示从苦的束缚中获得安稳。
199.Na appiyantīti na gamiyanti, na pavesīyantīti attho. Anatthanti byasanaṃ, dukkhaṃ vā. Ahitanti tassa hetuṃ. Dutiye atthavikappe atthaṃ na kāmentīti anatthakāmātiādi asamatthasamāsopi yojito. ‘‘Asūriyapassāni mukhānī’’tiādīsu viya hi yena samāso, na tassāyaṃ paṭisedhako a-kāroti. Yasmiṃ kismiñci nibbhaye yogakkhema-saddo niruḷho dukkhayogato khemattā.
在“相会”等说法里,应该按诸行本身能成立的方式去理解。因为诸行并没有站立、坐下这类动作,也没有在吃饭等事情上互相配合这回事,所以后面两种(站立、坐下等)只是就它们所要表达的意思才成立,不能说它们真实存在。或者说,“所得到的”就是指所得到的那个意义。这样一来,就要按照“相会”等说法里实际能得到的意思来搭配理解。因为对一个人来说,“相会”就是他去到那里之后和诸行结合,或者那些诸行来到他这里;而一个人在站立等状态中,和诸行共同存在;在一切行为中,则和诸行混在一起。所谓非利益的状态,就是灾祸的状态。
Saṅgatiādīsu saṅkhāravasena yaṃ labbhati, taṃ gahetabbaṃ. Na hi saṅkhārānaṃ ṭhānanisajjādayo bhojanādikiccesu vā sahakaraṇaṃ vijjatīti pacchimadvayaṃ tadatthavasena labbhatīti na sakkā vattunti. Yaṃ labbhatīti vā yaṃ atthajātaṃ labbhatīti attho. Tena yathā labbhati saṅgatiādīsu attho, tathā yojetabbo. Puggalassa hi saṅgati gantvā saṅkhārehi saṃyogo hoti, āgatehi ca tehi, puggalassa ca attano ṭhānādīsu saṅkhārehi sahabhāvo hoti, sabbakiriyāsu ca missībhāvoti. Anatthabhāvo upaddavabhāvo.
不可爱的事物只是出现在眼前、只是被执取,这就是“与不爱者相会”。但并不是像地触等那样,真的存在一个叫“与不爱者相会”的单一法,所以说“从意义上讲,并没有一个单一的法”。不可爱的荆棘等,以及怨敌等,以箭等刺穿等产生痛苦。
Aniṭṭhānaṃ āpāthagamanamattaṃ taṃgahaṇamattañca appiyasampayogo, na pana pathaviphassādayo viya appiyasampayogo nāma eko dhammo atthīti āha ‘‘so atthato eko dhammo nāma natthī’’ti. Aniṭṭhāni kaṇṭakādīni amittā ca usuādīhi vijjhanādidukkhaṃ uppādenti.
这里“于此”可以这样连接:要么指在这个世间有苦,要么指在解释苦谛的这个地方,已经说到了苦。
Idhāti imasmiṃ loke dukkhaṃ hotīti vā idha imasmiṃ dukkhasaccaniddese dukkho vuttoti vā yojetabbaṃ.
爱别离的解释注释
Piyavippayoganiddesavaṇṇanā
200“Minanti”的意思是:像把谷物放进量器等容器里一样,往内放进去,不往外散出去。“Amā”这个词表示共存。或者说“Ñāyanti”就是指内在的。以亲友遭难等情形显现出来,所以说是“以灾祸为显现”。它们由生起忧愁而使身体干枯、消瘦,即使不瘦,也会因为失去活力而憔悴,由此产生身体的痛苦,所以说它们是那痛苦的生起者。
200.Minantīti nāḷiyādīsu dhaññaṃ viya anto pakkhipanti, na bahi karontīti attho. Amā-saddo sahabhāvadīpako. Ñāyanti vā ajjhattikāicceva. Ñātibyasanādiko hutvā upaṭṭhātīti byasanapaccupaṭṭhāno. Sokuppādaneneva sarīraṃ sosenti, kisaṃ karonti, akisampi nirojatākaraṇena milāpenti, tato ca kāyikaṃ dukkhaṃ uppajjatīti taduppādakatā vuttā.
“被愁箭所射中”这一句,是在显示心里的苦;“刺痛”这一句,是在显示身体上的苦。
Sokasarasamappitāti etena cetasikadukkhaṃ dasseti, vitujjantīti etena kāyikaṃ dukkhaṃ.
欲求解释的注释
Icchāniddesavaṇṇanā
201201. 在“不应再来投生”的那个时候,取那个时间来说,就是“已经般涅槃的人,不再有投生”。所谓“yampi”,其义为“yenapi”。当“yaṃ”这个词指向“欲求”时,说的就是带有得不到这一特征的欲求;当它指向“得不到”时,说的就是带有欲求这一特征的得不到。这两者在本质上并不是不同的法,尽管如此,说的仍然是对不可得之物的欲求。因为它是在不可到达的事物上生起的,所以说它“以不达为现起”。因为那个欲求生起的地方,它就是以未达到那个对象的方式被执取的。
201. Yasmiṃ kāle jātiyā na āgantabbaṃ, taṃ kālaṃ gahetvā āha ‘‘parinibbutesu ca vijjamānaṃ jātiyā anāgamana’’nti. Yampīti yenapīti attho vutto. Yadāpi pana yaṃ-saddo ‘‘iccha’’nti etaṃ apekkhati, tadāpi alābhavisiṭṭhā icchā vuttā hoti. Yadā ‘‘na labhatī’’ti etaṃ apekkhati, tadā icchāvisiṭṭho alābho vutto hoti. So panatthato añño dhammo natthi, tathāpi alabbhaneyyaicchāva vuttā hoti. Apāpuṇitabbesu pavattattā eva ‘‘appattipaccupaṭṭhānā’’ti vuttā. Yattha hi sā icchā pavattā, taṃ vatthuṃ apāpuṇantī hutvā gayhatīti.
以所谓断裂破损之群,即不知羞耻的恶棍群体,或衣衫褴褛者群体。
Chinnabhinnagaṇenāti nillajjena dhuttagaṇena, kappaṭikagaṇena vā.
“由恼所成”是指由心恼所成的忧,以及从心恼本身生起的身苦,比如上吊、衰老、痢疾等。“所欲不得”说的正是对得不到之物的欲求本身。
Vighātamayanti cittavighātamayaṃ domanassaṃ cittavighātato eva uppannaṃ ubbandhanajarātisārādikāyikaṃ dukkhañca. Icchitālābhanti alabbhaneyyaicchameva vadati.
取蕴的注释
Upādānakkhandhaniddesavaṇṇanā
202对于广说的苦,指出“只有这么多”,这是苦的略说;但要做到这一点是不可能的,因为广说无穷无尽。然而,舍弃属于苦之广说的教说广演,在一切苦的广演所归结之处,以教说来确定,这就是略说;因为这样的对象确实存在,所以能够做到这种略说。
202. Vitthiṇṇassa dukkhassa ettakanti dassanaṃ dukkhassa saṅkhepo, taṃ kātuṃ na sakkā vitthārassa anantattā. Dukkhavitthāragataṃ pana desanāvitthāraṃ pahāya yattha sabbo dukkhavitthāro samodhānaṃ gacchati, tattha desanāya vavatthānaṃ saṅkhepo, taṃ kātuṃ sakkā tādisassa vatthuno sabbhāvā.
知道路并且能指出路的人,就是宣说者。世尊也是苦的宣说者。或者读作“苦之边的宣说者”,意思是宣说苦之边的人。
Desaṃ jānanto maggakkhāyikapuriso desako. Bhagavāpi dukkhassa desako. ‘‘Dukkhantadesakenā’’ti vā pāṭho, dukkhantakkhāyikoti attho.
就像火等烧灼柴薪那样在逼迫。通过“临终之苦的冲击”这个极其明显的说法,指出了由生、老之苦的冲击所生的忧愁等。从“彼处”起,往上直到“悲”。由于喉咙干涩、关节断裂等引发的界扰动相结合,身体所受的病痛之苦,就是苦。“于任何……”意思是:在帝萨或普萨的取蕴中,所有眼病等苦,一切众生所遭受的,都是这样一类的,这是概括地显示出来。
Pāvakādayo yathā indhanādīni bādhenti, evaṃ bādhayamānā. Māraṇantikadukkhābhighātenāti iminā atipākaṭena jātijarādukkhavighātajasokādayo dasseti. Tatoti paridevato uddhaṃ. Kaṇṭha sosādi sandhi bandhacchedanādi janaka dhātukkhobha samāyogato kāyassa ābādhanadukkhaṃ dukkhaṃ. Yesu kesucīti tissassa vā phussassa vā upādānakkhandhesu sabbampi cakkhurogādidukkhaṃ sabbasattagataṃ evaṃpakāramevāti saṅkhipitvā dassentoti attho.
集谛解说注释
2. Samudayasaccaniddesavaṇṇanā
203203. 省略后一词而说“再有的造作者即是再有”。在“意触”这个词里,应当看出前一词像“意”一样以“o”音结尾。或者,依戒的含义,以“ika”这个词缀表达其意义,所以应当看出表示动作的词被省略了,就像“有吃糕饼习惯的人叫糕饼者”一样。由于“taddhitā”是复数形式的说明,或者因为派生词的表意特征多种多样,所以在“给予再有”等含义中,应当成立“ponobbhavika”这个词。其中,与业俱生的渴爱给予再有;作为业的助伴但不与业俱生的渴爱则导致再有;两种渴爱都让人再三地生于有中。因此说“再有的给予者”等,也就是获得“导致再有的”这个名称。无论是再有的给予者还是非给予者,只要它给予再有,就因具有相同的果报而获得“导致再有的”这个名称,因为本质相同、效力相同。其余的词也应这样理解。其中,在依着即所生的自体里成熟的业,属于它,所以叫“依着异熟的”。以喜乐为义是“喜”,以染着为义是“贪”。而此喜贪与那渴爱,两者是同一个意思,只是文字不同,所以说渴爱“与喜贪在意义上成为同一”。因为与贪相关,所以说“已生起的”。由于色界、无色界的贪将另外说明,所以应当知道这里说的是欲有中有之希求的生起。
203. Uttarapadalopaṃ katvā ‘‘punabbhavakaraṇaṃ punobbhavo’’tiāha. ‘‘Manosamphasso’’ti ettha mano viya ca purimapadassa okārantatā daṭṭhabbā. Atha vā sīlaṭṭhena ika-saddena gamiyatthattā kiriyāvācakassa saddassa adassanaṃ daṭṭhabbaṃ yathā ‘‘apūpabhakkhanasīlo āpūpiko’’ti. ‘‘Taddhitā’’iti bahuvacananiddesā vicittattā vā taddhitānaṃ abhidhānalakkhaṇattā vā ‘‘punabbhavaṃ detī’’tiādīsu atthesu ponobbhavikasaddasiddhi daṭṭhabbā. Tattha kammasahajātā punabbhavaṃ deti, kammasahāyabhūtā tadasahajātā punabbhavāya saṃvattati, duvidhāpi punappunaṃ bhave nibbatteti. Tenevāha ‘‘punabbhavassa dāyikāpī’’tiādi. Ponobbhavikāyevāti nāmaṃ labhatīti punabbhavaṃ dāyikāpi adāyikāpi punabbhavaṃ deticceva ponobbhavikāti samānavipākāti nāmaṃ labhati samānasabhāvattā tadānubhāvattā ca. Evaṃ itaresu daṭṭhabbaṃ. Tattha upadhimhi yathānibbatte attabhāve vipaccanakammaṃ etissāti upadhivepakkā. Nandanaṭṭhena nandī, rañjanaṭṭhena rāgo. Yo ca nandirāgo, yā ca taṇhā, ubhayametaṃ ekatthaṃ, byañjanameva nānanti taṇhā ‘‘nandirāgena saddhiṃ atthato ekattaṃ gatā’’ti vuttā. Rāgasambandhena ‘‘uppannassā’’ti vuttaṃ. Rūpārūpabhavarāgo visuṃ vakkhatīti kāmabhave eva bhavapatthanāuppatti vuttāti veditabbā.
对于每一种可爱之境,就最初生起而言,称为“生起”;就反复出现而言,称为“安住”;或者也可以依缠缚与随眠,把生起与安住配合起来理解。“成就”,指人间的富贵和天界的福报。“自己的眼”,是指有依处的眼,或者说有净色的肉团。“极清净的五净色”,是指纯净的青、黄、红、黑、白五种颜色的净色。它像银管一样中间有孔,因为里面是白色的;像腰带上的线一样,系在垂下的耳朵上。又高又长又挺的鼻子叫“高鼻”,自己的鼻子就是这样得名的;或者读作“得名者”,若依此读,就是“那些有高鼻的人,叫高鼻者”,这样得名的众生,应与“自己的鼻”连读。舌……他们认为……从颜色、形状和作用来说。意……他们认为……殊胜的,就是能够简择过去等意义的。自己所得的:内在的是身体的气味等,外在的是涂香的气味等。“正在生起时生起”:当它正在生起的时候,就在此境生起。这是就总相而言,以生起的作用为特征;就别相之境而言,则以应当标示之境为特征。因为并非不能用总相和别相来安立不同的名称。或者,“正在生起”表示不确定的生起,作为因;“生起”表示确定的生起,作为果,即“如果正在生起,则在此生起”,因为那因似乎被它运用。
Tasmiṃ tasmiṃ piyarūpe paṭhamuppattivasena ‘‘uppajjatī’’ti vuttā, punappunaṃ pavattivasena ‘‘nivisatī’’ti, pariyuṭṭhānānusayavasena vā uppattinivesā yojetabbā. Sampattiyanti manussasobhagge devatte ca. Attano cakkhunti savatthukaṃ cakkhumāha, sapasādaṃ vā maṃsapiṇḍaṃ. Vippasannapañcapasādanti parisuddhanīlapītalohitakaṇhaodātavaṇṇapasādaṃ. Rajatapanāḷikaṃ viya chiddaṃ abbhantare odātattā. Pāmaṅgasuttaṃ viya lambakaṇṇabaddhaṃ. Tuṅgā uccā dīghā nāsikā tuṅganāsikā, evaṃ laddhavohāraṃ attano ghānaṃ. ‘‘Laddhavohārā’’ti vā pāṭho. Tasmiṃ sati tuṅgā nāsikā yesaṃ, te tuṅganāsikā. Evaṃ laddhavohārā sattā attano ghānanti yojanā kātabbā. Jivhaṃ…pe… maññanti vaṇṇā saṇṭhānato kiccato ca. Manaṃ…pe… uḷāraṃ maññanti atītādiatthavicinanasamatthaṃ. Attanā paṭiladdhānīti ajjhattañca sarīragandhādīni bahiddhā ca vilepanagandhādīni. Uppajjamānā uppajjatīti yadā uppajjamānā hoti, tadā ettha uppajjatīti sāmaññena gahitā uppādakiriyā lakkhaṇabhāvena vuttā, visayavisiṭṭhā lakkhitabbabhāvena. Na hi sāmaññavisesehi nānattavohāro na hotīti. Uppajjamānāti vā anicchito uppādo hetubhāvena vutto. Uppajjatīti nicchito phalabhāvena ‘‘yadi uppajjamānā hoti, ettha uppajjatī’’ti. So hi tena upayojito viya hoti.
灭谛的解释的注释
3. Nirodhasaccaniddesavaṇṇanā
204“未受扰动”是指不激动、不断除的意思。
204.Anūhateti anuddhate, appahīneti attho.
狮子对射箭者采取行动,不是对箭;狗对投石采取行动,不是对投石者。以消尽的方式而离染,以不再转起的方式而灭尽。以无顾念而舍,以减损而舍;为了令它不再转起,像远远掷开一样而舍离;从作为结缚的状态中解脱,所以得解脱;因为无杂染,所以不附着。积集是集起,与它相对立的是不积集。
Sīho vedhake paṭipajjati, na usumhi, suvāno leḍḍumhi paṭipajjati, na pahārake. Khayagamanavasena virajjati, appavattigamanavasena nirujjhati. Anapekkhatāya cajanavasena hānivasena ca cajīyati, puna yathā na pavattati, tathā dūrakhipanavasena paṭinissajjīyati, bandhanabhūtāya mocanavasena muccati, asaṃkilesavasena na allīyati. Āyūhanaṃ samudayo, tappaṭipakkhavasena anāyūhanaṃ.
“无施设”是指不作施设,或者说,没有“有苦瓠”这样的世俗说法。应当把道看作就像一个人想要苦瓠藤不再生长;他那颗倾向于让它不再生长的心之断根,就像以涅槃为所缘的道之断除渴爱。应当把涅槃看作就像那时的不生起,也就是渴爱的不生起状态。在第二个譬喻里,应当把涅槃看作就像南门,应当把道看作就像刽子手;或者说,前一个譬喻是为了说明:虽然是由道而灭尽,也可说是在可爱、可乐之境上灭尽;后一个譬喻则是为了说明:虽然是依于涅槃而灭尽,也可说为灭尽。
Apaññattinti apaññāpanaṃ, ‘‘tittaalābu atthī’’ti vohārābhāvaṃ vā. Tittaalābuvalliyā appavattiṃ icchanto puriso viya maggo daṭṭhabbo, tassa tassā appavattininnacittassa mūlacchedanaṃ viya maggassa nibbānārammaṇassa taṇhāpahānaṃ. Tadāppavatti viya taṇhāya appavattibhūtaṃ nibbānaṃ daṭṭhabbaṃ. Dutiyūpamāya dakkhiṇadvāraṃ viya nibbānaṃ, coraghātakā viya maggo daṭṭhabbo, purimā vā upamā maggena niruddhāya piyarūpasātarūpesu niruddhāti vattabbatādassanatthaṃ vuttā, pacchimā nibbānaṃ āgamma niruddhāyapi.
第4章 道谛的解说注释
4. Maggasaccaniddesavaṇṇanā
205“遮遣他道”的意思是:遮遣外道所施设的道,否定其非趣向苦灭之行道;或者,遮遣其他道之为道,就是遮遣他道。由于能使人成为圣者,所以叫“圣”;由于能使人获得圣果、令其生起,所以叫“圣”。应当知道,这是依其自身的作用和果报而得到“圣”这个名称。不把“有八支”当作与其他词构成的复合词来解释,而应当理解“有八支,所以是八支的”这一词句的成立。
205.Aññamaggapaṭikkhepanatthanti titthiyehi kappitassa maggassa dukkhanirodhagāminipaṭipadābhāvaṃ paṭikkhepetunti attho, aññassa vā maggabhāvapaṭikkhepo aññamaggapaṭikkhepo. Puggalassa ariyabhāvakarattā ariyaṃ karotīti ariyo, ariyaphalapaṭilābhakarattā ariyaṃ labhāpeti janetīti ariyo. Attano kiccavasena phalavasena ca ariyanāmalābho eva vuttoti daṭṭhabbo. Aṭṭha aṅgāni assāti aññapadatthasamāsaṃ akatvā ‘‘aṭṭhaṅgāni assa santīti aṭṭhaṅgiko’’ti padasiddhi daṭṭhabbā.
具足四支的言语能摄受众人,所以与这种言语相反的远离,就是正语的自性。通过断除那种导致分裂的邪语,正语就具有摄受众人和相应诸法的功能,因此被称为“摄受相”。就像缝衣等事务会发起并完成一件该做的事,被称为业的思也能促成各种行为,或者发起手脚动作等行为;同样,通过断除能发起有罪之行的邪业,正业就具有发起无罪之行的功能,而且在生起时会带动相应诸法一起生起,因此被称为“发起相”。通过断除那成为身、语以及蕴相续之杂染的邪命,正命就被称为“清净相”。
Caturaṅgasamannāgatā vācā janaṃ saṅgaṇhātīti tabbipakkhaviratisabhāvā sammāvācā bhedakaramicchāvācāpahānena jane sampayutte ca pariggaṇhanakiccavatī hotīti ‘‘pariggahalakkhaṇā’’ti vuttā. Yathā cīvarakammādiko kammanto ekaṃ kātabbaṃ samuṭṭhāpeti nipphādeti, taṃtaṃkiriyānipphādako vā cetanāsaṅkhāto kammanto hatthapādacalanādikaṃ kiriyaṃ samuṭṭhāpeti, evaṃ sāvajjakattabbakiriyāsamuṭṭhāpakamicchākammantappahānena sammākammanto niravajjasamuṭṭhāpanakiccavā hoti, sampayuttadhamme ca samuṭṭhāpento eva pavattatīti ‘‘samuṭṭhāpanalakkhaṇo’’ti vutto. Kāyavācānaṃ khandhasantānassa ca saṃkilesabhūtamicchāājīvappahānena sammāājīvo ‘‘vodāpanalakkhaṇo’’ti vutto.
自己的敌对烦恼,就是位于所见之处的无明等。见的意思是照亮、揭示。正因为这一支,观察就在那里生起。即如此的意思是:与自己的敌对烦恼在一起。
Attano paccanīkakilesā diṭṭhekaṭṭhā avijjādayo. Passatīti pakāsetīti attho. Teneva hi aṅgena tattha paccavekkhaṇā pavattatīti. Tathevāti attano paccanīkakilesehi saddhinti attho.
从作用来说:一是因为在前分由苦等智所应作的作用,在此已经达成;二是因为此智本身具有显示苦等的作用。又由于断除欲寻等这一作用的达成,它获得三个名称。在《学处分别》中说:“离、思以及一切相应诸法都是学处”,因此,就其中主要的离与思而言,论师说“也有以离为体的,也有以思为体的”。在远离妄语等之时,应配合离;在说善语等之时,则应配合思。在道刹那,只有离,因为思不是道支。正如同一个智具有苦等智的性质,同一个离也具有远离妄语等的性质;而同一个思并不具有成就正语等三种作用的本质,所以不能成立为正语等;即使要成立,也不能安立为三支。
Kiccatoti pubbabhāgehi dukkhādiñāṇehi kattabbakiccassa idha nipphattito, imasseva vā ñāṇassa dukkhādippakāsanakiccato. Tīṇi nāmāni labhati kāmasaṅkappādippahānakiccanipphattito. Sikkhāpadavibhaṅge (vibha. 703 ādayo) ‘‘viraticetanā sabbe sampayuttadhammā ca sikkhāpadānī’’ti vuttāti tattha padhānānaṃ viraticetanānaṃ vasena ‘‘viratiyopi honti cetanāyopī’’ti āha. Musāvādādīhi viramaṇakāle vā viratiyo subhāsitādivācābhāsanādikāle ca cetanāyo yojetabbā, maggakkhaṇe viratiyova cetanānaṃ amaggaṅgattā ekassa ñāṇassa dukkhādiñāṇatā viya ekāya viratiyā musāvādādiviratibhāvo viya ca ekāya cetanāya sammāvācādikiccattayasādhanasabhāvābhāvā sammāvācādibhāvāsiddhito, taṃsiddhiyañca aṅgattayattāsiddhito ca.
即使在之前阶段和道刹那,正定也还是正定。虽然正定是依着寻等助伴——它们能安立、随顺、欢喜、增长、安适——而由四种禅那加以分别,但就像精进能完成“未生恶不令生”等四种正勤的作用,就像念能完成对治于身等上执净等想、于不净/苦/无常/无我上的四种念处作用一样,单靠一个定并不能完成四种禅那之定的作用。因此,在之前阶段,初禅定心中的定就是初禅定,在道刹那也是初禅定;同样,在之前阶段,第四禅定心中的定就是第四禅定,在道刹那也是第四禅定。这就是这段话的意思。
Pubbabhāgepi maggakkhaṇepi sammāsamādhi evāti yadipi samādhiupakārakānaṃ abhiniropanānumajjanasampiyāyanabrūhanasantasukhānaṃ vitakkādīnaṃ vasena catūhi jhānehi sammāsamādhi vibhatto, tathāpi vāyāmo viya anuppannākusalānuppādanādicatuvāyāmakiccaṃ, sati viya ca asubhāsukhāniccānattesu kāyādīsu subhādisaññāpahānacatusatikiccaṃ, eko samādhi catukkajjhānasamādhikiccaṃ na sādhetīti pubbabhāgepi paṭhamajjhānasamādhicitte jhānasamādhi paṭhamajjhānasamādhi eva maggakkhaṇepi, tathā pubbabhāgepi catutthajjhānasamādhicitte jhānasamādhi catutthajjhānasamādhi eva maggakkhaṇepīti attho.
寻是言语破裂的辅助因素;对于正语——即防止有罪言语的破裂、促成无罪言语的破裂——寻同样是辅助因素,所以说“它”等。语是言语破裂的决定因素,对于决定身体行为的正业来说,它是辅助因素。这里的精进就是四正勤。行相指达成,或者指作用等本质。探寻后就是审察后。
Vacībhedassa upakārako vitakko sāvajjānavajjavacībhedanivattanapavattanakarāya sammāvācāyapi upakārako evāti ‘‘svāya’’ntiādimāha. Vacībhedaniyāmikā vācā kāyikakiriyāniyāmakassa sammākammantassa upakārikā. Idaṃ vīriyanti catusammappadhānavīriyaṃ. Gatiyoti nipphattiyo, kiccādisabhāve vā. Samanvesitvāti upadhāretvā.
“学习了前两种谛”是句子的连接。“可意、可爱”表明对灭与道的倾向,而不是欢喜;正是这一倾向,在这里应被视为业行。
Purimāni dve saccāni uggaṇhitvāti sambandho. Iṭṭhaṃ kantanti nirodhamaggesu ninnabhāvaṃ dasseti, na abhinandanaṃ, tanninnabhāvoyeva ca tattha kammakaraṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
从作用来说,就是从遍知等来说。关于“所缘通达”,这里说的是证得通达。为什么说“一切通达智都是出世间”呢?难道学习等通达不是通达,也不是出世间吗?不是的。因为单凭“通达”这个词,并不能说学习等就是通达;或者说,学习等是通达的因,在苦等谛的先前阶段生起的智被称为“通达”,并不是因为它本身就是通达。然而,正是针对作为通达本身的智,才说“一切通达智都是出世间”。学习和遍问这两种智也归入闻智之中,所以说“闻、持、审察智是世间”时,只说了这三种智。通过学习等来把握诸谛,就是把握。
Kiccatoti pariññādito. Ārammaṇapaṭivedhoti sacchikiriyāpaṭivedhamāha. Sabbampi paṭivedhañāṇaṃ lokuttaranti kasmā vuttaṃ, nanu uggahādipaṭivedho ca paṭivedhova, na ca so lokuttaroti? Na, kevalena paṭivedha-saddena uggahādipaṭivedhānaṃ avacanīyattā, paṭivedhanimittattā vā uggahādivasena pavattaṃ dukkhādīsu pubbabhāge ñāṇaṃ ‘‘paṭivedho’’ti vuttaṃ, na paṭivedhattā, paṭivedhabhūtameva pana ñāṇaṃ sandhāyāha ‘‘sabbampi paṭivedhañāṇaṃ lokuttara’’nti. Uggahaparipucchāñāṇānipi savanañāṇe eva avarodhaṃ gacchantīti ‘‘savanadhāraṇasammasanañāṇaṃ lokiya’’nti tividhameva ñāṇamāha. Uggahādīhi saccapariggaṇhanaṃ pariggaho.
加行就是行为或努力。对于那个更大者的值得希求性和更难做到性,用“为了把握有顶”等譬喻来显示。
Payogoti kiriyā, vāyāmo vā. Tassa mahantatarassa icchitabbataṃ dukkarataratañca upamāhi dasseti ‘‘bhavaggagahaṇattha’’ntiādinā.
“步触”在这里,“步”指的是所行之道。欲寻通过哪种方式、哪种原因生起,那就是它的所行之道;摧毁它,就是步触。“激励后”,意思是让它一层一层向上,与更殊胜的寂静相应,也就是增长。
Padaghātanti ettha gatamaggo ‘‘pada’’nti vuccati. Yena cupāyena kāraṇena kāmavitakko uppajjati, so tassa gatamaggoti tassa ghāto padaghāto. Ussukkāpetvāti uddhaṃ uddhaṃ santivisesayuttaṃ katvā, vaḍḍhetvāti attho.
在巴利文中“已分别”的,是指哪一部巴利文?先说在《法集论》里,分别了八遍、十不净、四梵住、四无色;在诸阿含中,则分别了十随念、食厌逆想、四界差别——这些都在各处分别了。“在这些三者中”,是指在欲等三种处中。
Pāḷiyaṃ vibhattesūti katarapāḷiyaṃ? Dhammasaṅgahe tāva aṭṭha kasiṇāni dasa asubhā cattāro brahmavihārā cattāri āruppāni vibhattāni, āgamesu dasa anussatiyo āhāre paṭikūlasaññā catudhātuvavatthānanti imāni cāti tattha tattha vibhattaṃ. Imesu tīsūti kāmādīsu tīsu ṭhānesu.
“名为邪语”这一说法,是通过这同一个思来显示应当断除的单一性。在这里,圣弟子也包括善凡夫和有学。关于“身门违犯”,应当就因活命而起的杀生等,一一对应地配上各自的远离。
Micchāvācāsaṅkhātāyāti etena ekāya cetanāya pahātabbaekattaṃ dasseti. Idha ariyasāvako sakalyāṇaputhujjanako sekkho. Kāyadvāravītikkamāti ājīvahetukato pāṇātipātādito visuṃ visuṃ viramaṇaṃ yojetabbaṃ.
关于“此则是彼的”:把四种禅那整体当作道来把握时,这条道依禅那而有的差别,就是全部相似、全部不相似、部分相似。说“依基础禅那的规律”,这里是拿基础禅那的规律作为重点来说的;而在《殊胜义》里则是以观照的规律来说,因为那样不违背一切宗派之说;但在这里,为了遮破关于所审察的禅那和补特伽罗意乐的种种说法,所以取基础禅那的规律。不过,观照的规律因为是共通的,在这里也不被排斥,应当知道。其他各位阿阇黎的说法将在后面说到并加以分别,所以先分别上面所说的基础禅那的规律,而说“先依基础禅那的规律”。
Ayaṃ panassāti maggabhāvena catubbidhampi ekattena gahetvā assa maggassa ayaṃ jhānavasena sabbasadisasabbāsadisaekaccasadisatā viseso. Pādakajjhānaniyāmena hotīti idha pādakajjhānaniyāmaṃ dhuraṃ katvā āha, aṭṭhasāliniyaṃ pana vipassanāniyāmaṃ tattha sabbavādāvirodhato, idha pana sammasitajjhānapuggalajjhāsayavādanivattanato pādakajjhānaniyāmaṃ. Vipassanāniyāmo pana sādhāraṇattā idhāpi na paṭikkhittoti daṭṭhabbo. Aññe cācariyavādā vakkhamānā vibhajitabbāti yathāvuttameva tāva pādakajjhānaniyāmaṃ vibhajanto āha ‘‘pādakajjhānaniyāmena tāvā’’ti.
在无色界中,四禅和五禅……这在《殊胜义》中已经说过了,这是它的意旨。难道那里不是说“在无色界中生起三禅和四禅”吗?并不是说“四禅和五禅”吧?确实如此。不过,对于那些有疑惑的人,通过显示它们的生起方式,从义理上就等于已经说了“四禅和五禅会生起”,所以要这样理解他所说的。另外,着眼于整体而说“那也是出世间的,不是世间的”。因为在那里,只有第四禅是世间生起的,不是四禅体系,也不是五禅体系。“此论”的意思是:因为没有基础禅那,应该怎么看待?它的意旨是:在那里,属于该禅那的三个道果会生起,也就是以属于该禅那的初果等作为基础,来修习更高的道;而修习了三禅、四禅之道以后,在那里生起的无色界禅那,以及属于该禅那的果,以这些作为基础来修习更高的道时,属于其他禅那的道果也会生起。因此,由禅支等所决定的先前加行定是基础,而不是所观照的对象;果也可以作为基础,应当这样看待。
Āruppe catukkapañcaka…pe… vuttaṃ aṭṭhasāliniyanti adhippāyo. Nanu tattha ‘‘āruppe tikacatukkajjhānaṃ uppajjatī’’ti vuttaṃ, na ‘‘catukkapañcakajjhāna’’nti? Saccaṃ, yesu pana saṃsayo atthi, tesaṃ uppattidassanena, tenatthato catukkapañcakajjhānaṃ uppajjatīti vuttameva hotīti evamāhāti veditabbaṃ. Samudāyañca apekkhitvā ‘‘tañca lokuttaraṃ, na lokiya’’nti āha. Catutthajjhānameva hi lokiyaṃ tattha uppajjati, na catukkaṃ pañcakañcāti. Etthakathanti pādakajjhānassa abhāvā kathaṃ daṭṭhabbanti attho. Taṃjhānikāva tassa tattha tayo maggā uppajjanti tajjhānikaṃ paṭhamaphalādiṃ pādakaṃ katvā uparimaggabhāvanāyāti adhippāyo, tikacatukkajjhānikaṃ pana maggaṃ bhāvetvā tatthuppannassa arūpajjhānaṃ tajjhānikaṃ phalañca pādakaṃ katvā uparimaggabhāvanāya aññajhānikāpi uppajjantīti jhānaṅgādiniyāmikā pubbābhisaṅkhārasamāpatti pādakaṃ, na sammasitabbāti phalassapi pādakatā daṭṭhabbā.
苦智等以色等六境为所缘,出离思惟等以遍处等各自的善法为所缘,正语等支以各自应当远离的对象等为所缘,所以说“随宜”。随顺于彼,意思是:能带来无悔的戒,是精进的殊胜助缘。因此,戒随顺于精进这一点也被说到了,与精进相应的法也同样随顺于戒,但因为说的正是相应法本身,所以没有说“已安立在戒地上的人”,而说“正在安立的人”。心不迷乱,是指通过“一防护”那里所说的念防护,使心得到守护。因此说“如是……善护心防护者”。
Dukkhañāṇādīnaṃ rūpādichaḷārammaṇattā nekkhammasaṅkappādīnaṃ kasiṇāditaṃtaṃkusalārammaṇārammaṇattā sammāvācādīnaṃ aṅgānaṃ taṃtaṃviramitabbādiārammaṇattā ‘‘yathānurūpa’’nti āha. Tadanurūpoti avippaṭisārakarasīlaṃ vāyāmassa visesapaccayoti sīlānurūpatā vāyāmassa vuttā sampayuttassapi, sampayuttasseva ca vacanato ‘‘sīlabhūmiyaṃ patiṭṭhitassā’’ti avatvā ‘‘patiṭṭhamānassā’’ti vuttaṃ. Cetaso asammosoti ‘‘ekārakkho’’ti ettha vuttena satārakkhena cetaso rakkhitatā. Tenāha ‘‘iti…pe… suvihitacittārakkhassā’’ti.
漏尽智被称为“明”,意思是在叫作漏尽的道当中,由三个蕴所摄的慧蕴就是明;戒和四种禅那被称为“行”,意思是其余两个蕴就是行。以这个而前往涅槃,所以叫“乘”;观本身就是乘,所以叫“观乘”。戒是定的殊胜助缘,定是观的殊胜助缘;因为戒对止有资助作用,所以戒蕴也被止乘所包含。以观乘辨明诸欲中的过患,以止乘不舍弃离染的禅那之乐,就避开了两个极端的那条邪路。就像慧是痴的直接对治一样,戒和定是嗔和贪的直接对治,因为它们应当由无嗔和无贪来成就。由于与戒、定、慧相应,所以是初善、中善、后善,因为戒等就是教法的初、中、后。安住于其中而成为道位的圣者和果位的圣者,那由道果所摄、由三个蕴所包含的教法,就是圣地。
Āsavakkhayañāṇassa vijjābhāvo vuttoti āsavakkhayasaṅkhāte magge tīhi khandhehi saṅgahite paññākkhandho vijjā, sīlassa catunnañca jhānānaṃ caraṇabhāvo vuttoti itare dve khandhā caraṇaṃ. Yanti etena nibbānaṃ gacchantīti yānaṃ, vipassanāva yānaṃ vipassanāyānaṃ. Sīlaṃ samādhissa visesapaccayo, samādhi vipassanāyāti samathassa upakārattā sīlakkhandho ca samathayānena saṅgahito. Vipassanāyānena kāmesu ādīnavaṃ vibhāvento samathayānena nirāmisaṃ jhānasukhaṃ apariccajanto antadvayakummaggaṃ vivajjeti. Paññā viya mohassa, sīlasamādhayo ca dosalobhānaṃ ujuvipaccanīkā adosālobhehi sādhetabbattā. Sīlasamādhipaññāyogato ādimajjhapariyosānakalyāṇaṃ. Sīlādīni hi sāsanassa ādimajjhapariyosānanti. Yasmiṃ ṭhito maggaṭṭho phalaṭṭho ca ariyo hoti, taṃ maggaphalasaṅkhātaṃ khandhattayasaṅgahitaṃ sāsanaṃ ariyabhūmi.
2. 阿毗达摩分别注释
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
206-214“圣谛”这个词用在“集”上时,指的是那被称为渴爱、纯粹应当断除、并不具有“应被遍知”这一性质的“集”;而不是指其余那些应当断除、应当遍知的烦恼和残余的不善法,也不是指那些不应当断除的有漏善根和其余有漏善法。因此,在那里,“集”是有限定的;只有在“谛”这个词上,它才是无余的。所以说“为了显示无余的集”。然而在圣谛的教说中,苦的灭就法本身而言本来就是无余的——因为在谛的教说里,除了它之外,再没有别的法可以被称为“苦灭”;道在八支和五支的场合中也不是前所未有的。因此只说“集”是“为了显示无余”,因为它在所有三种场合中都显示了前所未有的东西。实际上,在谛的教说中,“其中什么是苦集?是渴爱”这句话,正是为了显示“谛”这个词纯粹在渴爱上生起;这样说,是为了显示前所未有的集。然而,从教说的方式来看,在圣谛的教说中,除了各别的集之外,苦、以及依各别断除而说的灭、还有依八支和五支等一切出世间善而说的道,都没有被宣说,因此在那里,苦等被显示为有限定的;而为了显示它们是无余的,才宣说了谛的教说——这样说是可以的。“被称为缘”的意思是:以业和烦恼为根本,成为生等苦的根源。
206-214.Ariyasacca-saddo samudaye vattamāno pariññeyyabhāvarahite ekantapahātabbe taṇhāsaṅkhāte samudaye pavattati, na pahātabbapariññeyyesu avasesakilesāvasesākusalesu appahātabbesu ca sāsavakusalamūlāvasesasāsavakusalesūti sappadeso tattha samudayo hoti, kevalaṃ saccasadde nippadesoti āha ‘‘nippadesato samudayaṃ dassetu’’nti. Dukkhanirodhā pana ariyasaccadesanāyaṃ dhammato nippadesā eva. Na hi tato añño dhammo atthi, yo saccadesanāyaṃ dukkhaṃ nirodhoti ca vattabbo siyā, maggopi aṭṭhaṅgikapañcaṅgikavāresu apubbo natthi, tasmā samudayameva ‘‘nippadesato dassetu’’nti vadati tassa sabbattha tīsupi vāresu apubbassa dassitattā. Apubbasamudayadassanatthāyapi hi saccadesanāyaṃ ‘‘tattha katamo dukkhasamudayo? Taṇhā’’ti vacanaṃ kevalāya taṇhāya sacca-saddassa pavattidassanatthanti. Desanāvasena pana taṃ taṃ samudayaṃ ṭhapetvā dukkhaṃ tassa tassa pahānavasena nirodho aṭṭhaṅgikapañcaṅgikasabbalokuttarakusalavasena maggo ca ariyasaccadesanāyaṃ na vuttoti dukkhādīni ca tattha sappadesāni dassitāni hontīti tāni ca nippadesāni dassetuṃ saccadesanā vuttāti vattuṃ vaṭṭati. Paccayasaṅkhātanti kammakilesavasena jātiādidukkhassa mūlabhūtanti attho.
灭谛……以五种方式被解说,这是从圣谛教说与谛教说的对比中,显示出它们的差别。其中,“三善根以及其余有漏善的舍断”这句话,应当理解为:是依它们各自的缘——无明、渴爱、取——被舍断来说的;或者也可以理解为:当无明等被舍断时,它们不再生起,因此说为舍断。因为善法确实不是应当被舍断的。而“舍断”一词,是依道的作用来显示应当由道证得的灭;或者应当看作:灭本身就是渴爱等不再生起的状态,这就是舍断。
Nirodhasaccaṃ…pe… pañcahākārehi niddiṭṭhanti ariyasaccadesanato saccadesanāya visesaṃ dasseti. Tattha ‘‘tiṇṇannañca kusalamūlānaṃ avasesānañca sāsavakusalānaṃ pahāna’’nti idaṃ tesaṃ paccayānaṃ avijjātaṇhāupādānānaṃ pahānavasena, avijjādīsu vā pahīnesu tesaṃ appavattivasena vuttanti veditabbaṃ. Na hi kusalā pahātabbāti. Pahānanti ca maggakiccavasena tadadhigamanīyaṃ nirodhaṃ dasseti, nirodhasseva vā taṇhādīnaṃ appavattibhāvo pahānanti daṭṭhabbaṃ.
即使“他的身业、语业、活命先前就已经非常清净,这样,他的这圣八支道就达到修习圆满”这句话,是为了显示在出世间道的刹那,八支道圆满的远因,但“先前就已经”这个说法,也显示了身业等的清净是更远的远因;而对于在眼等所缘上不贪著、不被系缚、不迷惑、随观过患而安住的人,通过那导向出起的观智,在未来五取蕴趋向减损时,以对一切行厌离的方式,在导致再生的渴爱被断除时,以烦恼远离的方式,在身体的、心理的苦恼、不安、热恼被断除时,以身心轻安,在感受身体的、心理的乐时,像“那存在者的见,就是他的正见”等所说的那样,显示了在导向出起的观智刹那生起的正见等五支是更近的远因。因此,以更近的远因,说明了对于以五支道而乐于觉悟的人,随其意乐而说五支道。所以他说:“由‘先前就已经……非常清净’这句话”等等。这样,这句话是以从格的方式,作为说明说法善巧的例证;或者说,由这句话,意思是:与自己的话相符,五支道也是行道,是世尊所说的。在哪里呢?在天宫。因此,为了显示那所说的理趣,法结集者也列出了五支的部分。或者,由“先前就已经”这句话本身,作为显示意乐差别之因的,随人意乐,五支道也被说为行道,因此他说:“由‘先前就已经……’这句话……被说”等等,因此,为了显示那经中说的理趣,五支的部分也是世尊在天宫所列举的,这是意思。
Yadipi ‘‘pubbeva kho panassa kāyakammaṃ vacīkammaṃ ājīvo suparisuddho hoti, evamassāyaṃ ariyo aṭṭhaṅgiko maggo bhāvanāpāripūriṃ gacchatī’’ti (ma. ni. 3.431) lokuttaramaggakkhaṇe aṭṭhaṅgikamaggapāripūriyā upanissayadassanatthaṃ idaṃ vuttaṃ, tathāpi ‘‘pubbeva kho panā’’ti vacanaṃ kāyakammādisuddhiyā dūratarupanissayataṃ, cakkhādīsu asārajjantassa asaṃyuttassa asammūḷhassa ādīnavānupassino viharato tāyeva vuṭṭhānagāminiyā vipassanāya āyatiṃ pañcupādānakkhandhesu apacayaṃ gacchantesu sabbasaṅkhāresu vivaṭṭanavasena, ponobbhavikataṇhāya pahīyamānāya kilesadūrībhāvena, kāyikacetasikadarathasantāpapariḷāhesu pahīyamānesu passaddhakāyacittavasena kāyikacetasikasukhe paṭisaṃvediyamāne ‘‘yā tathābhūtassa diṭṭhi, sāssa hoti sammādiṭṭhī’’tiādinā (ma. ni. 3.431) vuttānaṃ vuṭṭhānagāminivipassanākkhaṇe pavattānaṃ pañcannaṃ sammādiṭṭhādīnaṃ aṅgānaṃ āsannatarupanissayatañca dassetīti āsannatarupanissayavasena pañcaṅgikaṃ maggaṃ sukhaṃ bujjhantānaṃ puggalānaṃ ajjhāsayavasena pañcaṅgikamaggadesanāya pavattataṃ dīpeti. Tenāha ‘‘pubbeva kho…pe… suparisuddho hotīti vacanato’’tiādi. Evamidaṃ vacanatoti nissakkavacanaṃ desanupāyassa ñāpakanidassanaṃ hoti, vacanatoti vā attano vacanānurūpaṃ pañcaṅgikopi maggo paṭipadā evāti bhagavatā desitoti attho. Katthāti? Devapure, tasmā taṃ desitanayaṃ dassetuṃ pañcaṅgikavāropi niddiṭṭho dhammasaṅgāhakehi. Atha vā ‘‘pubbeva kho panassā’’ti vacaneneva ajjhāsayavisesakāraṇanidassakena puggalajjhāsayavasena pañcaṅgiko maggopi paṭipadā evāti desito hotīti āha ‘‘pubbeva kho pana…pe… vacanato pana…pe… desito’’ti, tasmā taṃ suttante desitanayaṃ dassetuṃ pañcaṅgikavāropi niddiṭṭho bhagavatā devapureti attho.
通过诸禅那进入说法,或者修习之进入,就是专注于禅那。应当知道,在每一个部分中显示四组各四千种理趣,是为了便于计算。然而,按照巴利圣典的安立方式,可以知道,是对每一种行道以及空等(三相)各配合五个部分,然后随顺圣典而进行。其中,在八支的部分,对于第二禅等,应当这样配合:在那个时刻,有七支道;在总摄的部分,则按照现存诸法来配合。
Jhānehi desanāpaveso, bhāvanāpaveso vā jhānābhiniveso. Ekekasmiṃ koṭṭhāse catunnaṃ catunnaṃ nayasahassānaṃ dassanaṃ gaṇanāsukhatthanti veditabbaṃ. Yathā pana pāḷi ṭhitā, tathā ekekissā paṭipadāya suññatādīsu ca pañca pañca koṭṭhāse yojetvā pāḷigamanaṃ katanti viññāyati. Tattha aṭṭhaṅgikavāre dutiyajjhānādīsu tasmiṃ samaye sattaṅgiko maggo hotīti yojanā kātabbā, sabbasaṅgāhikavāre ca yathā vijjamānadhammavasenāti.
3. 提问者注释
3. Pañhapucchakavaṇṇanā
215为什么前面两者也这样说呢?在《经分别》中解说趣向苦灭之道时,不是已经说了世间与出世间混合的道吗?因为在它的注释(《分别论注》205)里,就正见而说:“这是针对在四圣谛中以把握等方式生起前行智,才说‘于苦有智’等等;但在证悟的刹那,只有一种智。”同样,也以“再者,这所谓正见,在前行阶段是不同刹那、不同所缘的;在道刹那则是同一刹那、同一所缘”等说法,显示了正见以及正思惟等的世间与出世间混合性。这是对的。不过,依照传承的讲述方式,在那里也是以四圣谛业处见解等为门,而显示了圣八支道。这样做了之后,就确定了“在证悟的刹那,只有一种智”,即唯一的道智具有苦智等的性质;又以“在道刹那……唯有一善思惟生起,这名为正思惟”等说法,确定了道思惟等具有正思惟等的性质。而圣典在举出八支道之后,为了解说它,说了“于苦有智”等等。因此,在《经分别》中也说明了(正见与正思惟)两者的世间性、(此)两者的出世间性,所以说“如是,于前二亦”。
215.Evaṃpurimesupi dvīsūti kasmā vuttaṃ, nanu suttantabhājanīye dukkhanirodhagāminipaṭipadāniddese lokiyalokuttaramissako maggo vutto. Tassa hi aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 205) ‘‘catūsu saccesu uggahādivasena pubbabhāgañāṇuppattiṃ sandhāya idaṃ ‘dukkhe ñāṇa’ntiādi vuttaṃ, paṭivedhakkhaṇe pana ekameva ñāṇaṃ hotī’’ti sammādiṭṭhiyā, tathā sammāsaṅkappādīnañca lokiyalokuttaramissakatā dassitā ‘‘apicesā sammādiṭṭhi nāma pubbabhāge nānākkhaṇā nānārammaṇā hoti, maggakkhaṇe ekakkhaṇā ekārammaṇā’’tiādinā cāti? Saccametaṃ, evaṃ pana āgamanavasena tatthāpi catusaccakammaṭṭhānadassanādimukhena ariyova aṭṭhaṅgiko maggo dassito. Evañca katvā ‘‘paṭivedhakkhaṇe pana ekameva ñāṇaṃ hotī’’ti maggañāṇassa ekasseva dukkhañāṇāditā, ‘‘maggakkhaṇe pana…pe… ekova kusalasaṅkappo uppajjati, ayaṃ sammāsaṅkappo nāmā’’tiādinā maggasaṅkappādīnaṃ sammāsaṅkappāditā ca niddhāritā, pāḷiyañca aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ uddisitvā tameva niddisituṃ ‘‘dukkhe ñāṇa’’ntiādi vuttaṃ. Tena suttantabhājanīyepi dvinnaṃ lokiyatā, dvinnaṃ lokuttaratā vuttā ‘‘evaṃ purimesupi dvīsūti etenāti.