四、谛分别
4. Saccavibhaṅgo
一、经分别
1. Suttantabhājanīyaṃ
189所谓“教法次第”,指的是圣谛,或指圣谛的教说。因为整个教法——世尊的言教——无一脱离谛而存在,故教法在诸谛中运行;或者说,由戒、定、慧所成的教法在这些谛中运行,因此“在此运行”故名为次第。什么在运行?教法。教法的次第即“教法次第”。由此,诸谛被称为教法运行之处,而圣谛的教说也依此而得名。
189.Sāsanakkamoti ariyasaccāni vuccanti ariyasaccadesanā vā. Sakalañhi sāsanaṃ bhagavato vacanaṃ saccavinimuttaṃ natthīti saccesu kamati, sīlasamādhipaññāsaṅkhātaṃ vā sāsanaṃ etesu kamati, tasmā kamati etthāti kamo, kiṃ kamati? Sāsanaṃ, sāsanassa kamo sāsanakkamoti saccāni sāsanapavattiṭṭhānāni vuccanti, taṃdesanā ca tabbohārenāti.
“如此”,即具有那样的自性。“非虚妄”,即不具有虚假的自性。“无他异”,即无有其他状态。由苦苦性及苦苦相,不可爱、逼迫是苦的义;两种方式的燃烧,或者与烦恼之燃烧的结合,即热恼之义——这是苦、集、灭、道的差别。或者,对个人的伤害是逼迫,其自身的锐利性是热恼、是热。其中,逼迫义是苦依自性显现的方式;集、灭、道则依次由见集、见道、见灭而显现,这是四者在显现方式上的差别。以处处欢喜之力,遍满堆积、积聚而产生苦,即是“集起”;或者,从集而来的是“集”,也就是苦。它的堆积、转起即是“集起”,这是依自性显现的方式。“它放置苦”,故名“集因”,意思是:如同让人接受“这是苦”一般,它使苦生起。而此集因之义,由见苦而显现。结缚与障碍之义,由见灭与见道而显现,应视为轮回的系缚与道的遮止之相。
Tathāti taṃsabhāvāva. Avitathāti amusāsabhāvā. Anaññathāti aññākārarahitā. Dukkhadukkhatātaṃnimittatāhi aniṭṭhatā pīḷanaṭṭho, dvidhāpi paridahanaṃ, kilesadāhasamāyogo vā santāpaṭṭhoti ayametesaṃ viseso. Puggalahiṃsanaṃ vā pīḷanaṃ, attano eva tikhiṇabhāvo santāpanaṃ santāpoti. Ettha ca pīḷanaṭṭho dukkhassa saraseneva āvibhavanākāro, itare yathākkamaṃ samudayamagganirodhadassanehi āvibhavanākārāti ayaṃ catunnampi viseso. Tatratatrābhinandanavasena byāpetvā ūhanaṃ rāsikaraṇaṃ dukkhanibbattanaṃ āyūhanaṃ, samudayato āgacchatīti vā āyaṃ, dukkhaṃ. Tassa ūhanaṃ pavattanaṃ āyūhanaṃ, sarasāvibhāvanākāro eso. Nidadāti dukkhanti nidānaṃ, ‘‘idaṃ taṃ dukkha’’nti sampaṭicchāpentaṃ viya samuṭṭhāpetīti attho. Dukkhadassanena cāyaṃ nidānaṭṭho āvi bhavati. Saṃyogapalibodhaṭṭhā nirodhamaggadassanehi, te ca saṃsārasaṃyojanamagganivāraṇākārā daṭṭhabbā.
众生由此出离,或者说它自身已出离、已脱离一切行法,因为是舍弃一切依着的状态,故称为“出离”。这是它由自性显现的方式。远离、无为、不死之义,由见集、见道、见苦而显现;或者,它是集灭尽、无因缘、不坏灭。从轮回中出离,即是“出离”。这是由其性而阐明的方式;其余诸义,由见集、见灭、见苦而显现。其中,以断除障碍之力证得涅槃,此即涅槃的因相,为因义。慧增上故,道有见涅槃之义,或见四谛之义,称为见义。当见四谛时,以及当止息烦恼与苦的热恼时,道支诸法对相应诸法行增上之力,因此这是道的增上义。或者,特别地,道支诸法成为所缘增上,因为经中说“道增上的诸法”,这便是它们增上义之相。如这些等,他说——这是连接。其中,“现观义”是指应现观之义,或者现观的境界之义,或者现观本身转起之相,即是现观义。而此现观义在此处,由应现观的逼迫等得以显示,应如此看待。
Nissaranti ettha sattā, sayameva vā nissaṭaṃ visaṃyuttaṃ sabbasaṅkhatehi sabbupadhipaṭinissaggabhāvatoti nissaraṇaṃ. Ayamassa sabhāvena āvibhavanākāro. Vivekāsaṅkhatāmataṭṭhā samudayamaggadukkhadassanāvibhavanākārā, samudayakkhayaappaccayaavināsitā vā. Saṃsārato niggamanaṃ niyyānaṃ. Ayamassa sarasena pakāsanākāro, itare samudayanirodhadukkhadassanehi. Tattha palibodhupacchedavasena nibbānādhigamova nibbānanimittatā hetvaṭṭho. Paññāpadhānattā maggassa nibbānadassanaṃ, catusaccadassanaṃ vā dassanaṭṭho. Catusaccadassane kilesadukkhasantāpavūpasamane ca ādhipaccaṃ karonti maggaṅgadhammā sampayuttadhammesūti so maggassa adhipateyyaṭṭhoti. Visesato vā ārammaṇādhipatibhūtā maggaṅgadhammā honti ‘‘maggādhipatino dhammā’’ti vacanatoti so tesaṃ ākāro adhipateyyaṭṭho. Evamādi āhāti sambandho. Tattha abhisamayaṭṭhoti abhisametabbaṭṭho, abhisamayassa vā visayabhūto attho abhisamayaṭṭho, abhisamayasseva vā pavattiākāro abhisamayaṭṭho, so cettha abhisametabbena pīḷanādinā dassitoti daṭṭhabbo.
“苦”是卑陋、空虚的。在“相聚”“相合”等语中,单纯使用“āgama”一词与“eta”一词时,不见其含有结合之义;而使用“saṃ”一词时,则可见其义,因此说“它表示结合”。“已生”“已起”等用语也是如此。“aya”一词以行进而成立,如同表示因的“hetu”一词那样,它表示原因:以产生自果而运行、转起,或者,果从此而来,故名为“aya”。在“集”中,结合中的生起之因即是“集”——在此处,即便被分开使用的介词,也因各自有特殊的作用,而与词根一同表示结合之义与生起之义,应如此了知。
Kucchitaṃ khaṃ dukkhaṃ. ‘‘Samāgamo sameta’’ntiādīsu kevalassa āgama-saddassa eta-saddassa ca payoge saṃyogatthassa anupalabbhanato saṃ-saddassa ca payoge upalabbhanato ‘‘saṃyogaṃ dīpetī’’ti āha, evaṃ ‘‘uppannaṃ udita’’nti etthāpi. Aya-saddo gatiatthasiddho hetu-saddo viya kāraṇaṃ dīpeti attano phalanipphādanena ayati pavattati, eti vā etasmā phalanti ayoti, saṃyoge uppattikāraṇaṃ samudayoti ettha visuṃ payujjamānāpi upasagga-saddā sadhātukaṃ saṃyogatthaṃ uppādatthañca dīpenti kiriyāvisesakattāti veditabbā.
“此中无有‘rodha’(生长/障碍)”,故为“灭”——以此指出涅槃是离苦的状态。当证得涅槃时,对于那位证得者而言,由于他已证得了与称为“转起”的“rodha”相反的“还灭”,故“rodha”不复存在。在此义中,“此中无有‘rodha’”即是“灭”,这是词语的复合。然而,此处是那个人没有苦,而非涅槃本身没有苦。不生起本身就是灭,即“不生灭”。在未来有等之中不转起,而非坏灭,因此排除了表示坏灭的“灭”一词,而采用了表示不生的“灭”。在此义中,于因上施设果,而说“灭”是“灭缘”。它也是道路,是那个人为达至苦灭的道路。难道这不就是达到那苦灭吗?那么,它本身就是道路,这难道不成立吗?不,因为那个人用以证得苦灭的那些因法,是以达到与道路的状态而说的。即便现证之法与被现证之法没有差别,也通过人的现证状态与法的现证状态而作区分来解说。或者,达到苦灭的究竟即是果,应视其为达到苦灭的道路。
Abhāvo ettha rodhassāti nirodhoti etena nibbānassa dukkhavivekabhāvaṃ dasseti. Samadhigate tasmiṃ tadadhigamavato puggalassa rodhābhāvo pavattisaṅkhātassa rodhassa paṭipakkhabhūtāya nivattiyā adhigatattāti etasmiñcatthe abhāvo etasmiṃ rodhassāti nirodhoicceva padasamāso. Dukkhābhāvo panettha puggalassa, na nibbānasseva. Anuppādo eva nirodho anuppādanirodho. Āyatibhavādīsu appavatti, na pana bhaṅgoti bhaṅgavācakaṃ nirodha-saddaṃ nivattetvā anuppādavācakaṃ gaṇhāti. Etasmiṃ atthe kāraṇe phalopacāraṃ katvā nirodhapaccayo nirodhoti vutto. Paṭipadā ca hoti puggalassa dukkhanirodhappattiyā. Nanu sā eva dukkhanirodhappattīti tassā eva sā paṭipadāti na yujjatīti? Na, puggalādhigamassa yehi so adhigacchati, tesaṃ kāraṇabhūtadhammānañca pattibhāvena paṭipadābhāvena ca vuttattā. Sacchikiriyāsacchikaraṇadhammānaṃ aññattābhāvepi hi puggalasacchikiriyadhammabhāvehi nānattaṃ katvā niddeso kato. Atha vā dukkhanirodhappattiyā niṭṭhānaṃ phalanti tassā dukkhanirodhappattiyā paṭipadatā daṭṭhabbā.
“佛等圣者通达”:在此,将通达时所用的“佛”等称呼,如“佛前往王舍城”等句中那样,也安立于通达之前的时间,而说“佛等”。因为他们——佛等——是以四道而通达的。应被圣者通达的谛,即是“圣谛”——在此,前分句中应见后分句的省略。“圣者”与“此”,以应通达之义而合为一体,故说“此”。因此,由于如来是圣者,这些谛属于他,故称为“圣谛”。意思是:因为如来自己证得了,由此而开示了,并且由此而能被他人证得,所以这些谛属于他。由于成就了圣性——在此,“成就圣性的谛”即是“圣谛”,如前所述,应见后分句的省略。“圣谛”也可解释为“圣的谛”——在此,由于不虚妄而应被随念、应被证得,故为“圣”;或者,这是对圣者的称呼,应视为不欺诳、不虚妄的。
Buddhādayo ariyā paṭivijjhantīti ettha paṭividdhakāle pavattaṃ buddhādivohāraṃ ‘‘agamā rājagahaṃ buddho’’tiādīsu (su. ni. 410) viya purimakālepi āropetvā ‘‘buddhādayo’’ti vuttaṃ. Te hi buddhādayo catūhi maggehi paṭivijjhantīti. Ariyapaṭivijjhitabbāni saccāni ariyasaccānīti cettha purimapade uttarapadalopo daṭṭhabbo. Ariyā imanti paṭivijjhitabbaṭṭhena ekattaṃ upanetvā ‘‘ima’’nti vuttaṃ. Tasmāti tathāgatassa ariyattā tassa saccānīti ariyasaccānīti vuccantīti attho. Tathāgatena hi sayaṃ adhigatattā, teneva pakāsitattā, tato eva ca aññehi adhigamanīyattā tāni tassa hontīti. Ariyabhāvasiddhitopīti ettha ariyasādhakāni saccāni ariyasaccānīti pubbe viya uttarapadalopo daṭṭhabbo. Ariyāni saccānītipīti ettha avitathabhāvena araṇīyattā adhigantabbattā ariyāni, ariyavohāro vā ayaṃ avisaṃvādako avitatharūpo daṭṭhabbo.
所谓“逼迫相”,在此指苦苦及其因的状态即是逼迫,或者指被生灭逼迫的状态。在有等之中,依生等类别以及眼病等类别,以种种方式令苦生起,即是令有情炽燃,这是它的作用(味)。在流转与还灭之中,于流转时被执取,故为“流转现起”。苦从此而生,于结生时产生;由前一生有与后一生有结合、相连而令苦流转,故为“生源”。“只要渴爱随眠未断,此苦便一再地生起”(法句经338),如是令苦一再生起、无有间断。障碍出离有,即是“障碍”。以贪尽等状态而灭尽一切苦,为“寂静”。不动的殊胜寂静,即具有不动殊胜成就的寂静。或者,以“动转是作用”而将无彼作用说为作用,故“不动作用”的意思是:应知不动转即是自性的不舍离、不变异性。由于五蕴与相的空无,而被执取为无身,故为“无相现起”。以断除随眠的方式,成为出离轮回牢狱的方便,即是“出离”。从相与流转中出起心而被执取,故为“出起现起”。
Bādhanalakkhaṇanti ettha dukkhadukkhatannimittabhāvo bādhanā, udayabbayapīḷitatā vā. Bhavādīsu jātiādivasena cakkhurogādivasena ca anekadhā dukkhassa pavattanameva puggalassa santāpanaṃ, tadassa kiccaṃ raso. Pavattinivattīsu saṃsāramokkhesu pavatti hutvā gayhatīti pavattipaccupaṭṭhānaṃ. Pabhavati etasmā dukkhaṃ paṭisandhiyaṃ nibbattati purimabhavena pacchimabhavo ghaṭito saṃyutto hutvā pavattatīti pabhavo. ‘‘Evampi taṇhānusaye anūhate nibbattatī dukkhamidaṃ punappuna’’nti (dha. pa. 338) evaṃ punappunaṃ uppādanaṃ anupacchedakaraṇaṃ. Bhavanissaraṇanivāraṇaṃ palibodho. Rāgakkhayādibhāvena sabbadukkhasantatā santi. Accutirasanti accutisampattikaṃ. Cavanaṃ vā kiccanti tadabhāvaṃ kiccamiva voharitvā accutikiccanti attho. Acavanañca sabhāvassāpariccajanaṃ avikāratā daṭṭhabbā. Pañcakkhandhanimittasuññatāya aviggahaṃ hutvā gayhatīti animittapaccupaṭṭhānaṃ. Anusayupacchedanavasena saṃsāracārakato niggamanūpāyabhāvo niyyānaṃ. Nimittato pavattato ca cittassa vuṭṭhānaṃ hutvā gayhatīti vuṭṭhānapaccupaṭṭhānaṃ.
如同非金等显现为金等,这是“幻”;由于幻有事物性的存在,故说它是颠倒的。而如同水一般显现的“阳焰”,对于靠近者却是空虚的,连事物的少许也不可见,故说它是欺诳的。阳焰与幻,其自性是与真实相违的、颠倒的存有状态。所谓“圣智”,即执取不虚妄的智,此指通达智与观察智;它们的行境即是所通达的对象与所缘的对象,应如此看待。火的特相是热性。因为即使在薪等所依有所差别之处,热性也从不欺诳、颠倒或不实。“有疾病法、有衰老法,又有死亡法”(增支部3.39;5.57)中所说的生等,是世间常法。据说:人类的长度向上增长,某些旁生的长度横向增长,达到增长的极限后便不再增长,等等。在真实、不虚妄、不异的状态中,最后一个是“如性”,第一个是“不虚妄性”,中间一个是“不异性”,这是它们的差别。
Asuvaṇṇādi suvaṇṇādi viya dissamānaṃ māyāti vatthusabbhāvā tassā viparītatā vuttā. Udakaṃ viya dissamānā pana marīci upagatānaṃ tucchā hoti, vatthumattampi tassā na dissatīti visaṃvādikā vuttā. Marīcimāyāattānaṃ vipakkho bhāvo tacchāviparītabhūtabhāvo. Ariyañāṇassāti avitathagāhakassa ñāṇassa, tena paṭivedhapaccavekkhaṇāni gayhanti, tesañca gocarabhāvo paṭivijjhitabbatāārammaṇabhāvo ca daṭṭhabbo. Aggilakkhaṇaṃ uṇhattaṃ. Tañhi katthaci kaṭṭhādiupādānabhedepi visaṃvādakaṃ viparītaṃ abhūtaṃ vā kadāci na hoti. ‘‘Byādhidhammā jarādhammā, atho maraṇadhammino’’ti (a. ni. 3.39; 5.57) ettha vuttā jātiādikā lokapakati. Manussānaṃ uddhaṃ dīghatā, ekaccānaṃ tiracchānānaṃ tiriyaṃ dīghatā, vuddhiniṭṭhaṃ pattānaṃ puna avaḍḍhanaṃ evamādikā cāti vadanti. Tacchāviparītabhūtabhāvesu pacchimo tathatā, paṭhamo avitathatā, majjhimo anaññathatāti ayametesaṃ viseso.
为何说‘除了苦,没有其他逼迫者’?难道渴爱也如同生一样,因为是苦的因而成为逼迫者吗?不是,因为渴爱已以‘逼迫之生源’的状态被单独执取。或者,如同生等是苦的住处与苦苦,这是逼迫性,而不是苦的生源性,因此,已被执取为生源的渴爱,不会有过失地成为逼迫者。因此说‘除了苦,没有其他逼迫者’。所谓‘以逼迫性的决定’,意思是:苦即是逼迫者,唯有苦是逼迫者,如此以两种方式决定逼迫性。‘离彼无他’:即使有其余烦恼、其余不善、有漏善根、其余有漏善法作为苦因,但离了渴爱,它们没有苦因性;然而,离了那些,渴爱仍有苦因性,因为离了善,由不善,离了色界等,由欲界等,渴爱能令苦生起。所谓‘以真实出离的状态’,即以此两种方式决定,它具有真实的出离状态,不像邪道那样颠倒,也不像世间道那样不确定而不真实,故为‘真实出离’,即道。它的状态是‘真实出离的状态’,因此说‘以真实出离的状态’。在一切处,以两种方式决定了真实、不虚妄、不异的状态,故说‘如是真实、颠倒……’等。
Dukkhā aññaṃ na bādhakanti kasmā vuttaṃ, nanu taṇhāpi jāti viya dukkhanimittatāya bādhikāti? Na, bādhakapabhavabhāvena visuṃ gahitattā. Jātiādīnaṃ viya vā dukkhassa adhiṭṭhānabhāvo dukkhadukkhatā ca bādhakatā, na dukkhassa pabhavakatāti natthi taṇhāya pabhavakabhāvena gahitāya bādhakattappasaṅgo. Tenāha ‘‘dukkhā aññaṃ na bādhaka’’nti. Bādhakattaniyāmenāti dukkhaṃ bādhakameva, dukkhameva bādhakanti evaṃ dvidhāpi bādhakattāvadhāraṇenāti attho. Taṃ vinā nāññatoti satipi avasesakilesaavasesākusalasāsavakusalamūlāvasesasāsavakusaladhammānaṃ dukkhahetubhāve na taṇhāya vinā tesaṃ dukkhahetubhāvo atthi, tehi pana vināpi taṇhāya dukkhahetubhāvo atthi kusalehi vinā akusalehi, rūpāvacarādīhi vinā kāmāvacarādīhi ca taṇhāya dukkhanibbattakattā. Tacchaniyyānabhāvattāti dvidhāpi niyamena taccho niyyānabhāvo etassa, na micchāmaggassa viya viparītatāya, lokiyamaggassa viya vā anekantikatāya atacchoti tacchaniyyānabhāvo, maggo. Tassa bhāvo tacchaniyyānabhāvattaṃ, tasmā tacchaniyyānabhāvattā. Sabbattha dvidhāpi niyamena tacchāviparītabhūtabhāvo vuttoti āha ‘‘iti tacchāvipallāsā’’tiādi.
列举“谛”一词可能具足之义,或于陈述可能之义后,指出其所欲表达的意义,此即“义举”。“远离谛”指远离妄语。因于其他远离中,“谛”一词并不通用。执取“唯有此为真实,余皆虚妄”之见,是“见谛”。“涅槃是无虚妄法,圣者们如实知其为谛”(经集763),以其无虚妄,故说涅槃为“胜义谛”。然而,于彼涅槃及能证得彼之道,了知、通达即是不诤之因,故两者于“一谛无有二,于此中众生了知则不诤”(经集890;大义释119)之混合偈颂中,亦说为“谛”。
Sacca-saddassa sambhavantānaṃ atthānaṃ uddharaṇaṃ, sambhavante vā atthe vatvā adhippetatthassa uddharaṇaṃ atthuddhāro. Viratisacceti musāvādaviratiyaṃ. Na hi aññaviratīsu sacca-saddo niruḷhoti. ‘‘Idameva saccaṃ, moghamañña’’nti gahitā diṭṭhi diṭṭhisaccaṃ. ‘‘Amosadhammaṃ nibbānaṃ , tadariyā saccato vidū’’ti (su. ni. 763) amosadhammattā nibbānaṃ paramatthasaccaṃ vuttaṃ. Tassa pana taṃsampāpakassa ca maggassa pajānanā paṭivedho avivādakāraṇanti dvayampi ‘‘ekañhi saccaṃ na dutiyamatthi, yasmiṃ pajā no vivade pajāna’’nti (su. ni. 890; mahāni. 119) missā gāthāya saccanti vuttaṃ.
谓“此非苦圣谛”,无有是处,以此显示生等为苦圣谛,是不颠倒的;谓“另有其他为苦圣谛”,无有是处,以此显示生等为苦圣谛,是确定的。纵有人以某种方式生起如是心,然以正理说明时,彼无法成立己宗;为显此义,故说“我当说明……无有是处”。此处,生等之非别异性,及余如实事物之不存在,即“无可能性”。纵有人来,尽管来,然无可能性存在,此是此处经义。此理亦适用于第二经。然而,于彼处,具足性、现前性为第一义,为其因是第二义,其寂止是第三义,能证彼者是第四义,应如是观。
Netaṃ dukkhaṃ ariyasaccanti āgaccheyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti etena jātiādīnaṃ dukkhaariyasaccabhāve aviparītataṃ dasseti, aññaṃ dukkhaṃ ariyasaccanti āgaccheyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti iminā dukkhaariyasaccabhāvassa jātiādīsu niyatataṃ. Sacepi kathañci koci evaṃcitto āgaccheyya, paññāpane pana sahadhammena paññāpane attano vādassa ca paññāpane samattho natthīti dassetuṃ ‘‘ahametaṃ…pe… paññāpessāmīti āgaccheyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti vuttaṃ. Jātiādīnaṃ anaññathatā aññassa ca tathābhūtassa abhāvoyevettha ṭhānābhāvo. Sacepi koci āgaccheyya, āgacchatu, ṭhānaṃ pana natthīti ayamettha suttattho. Esa nayo dutiyasuttepi. Tattha pana sampattatā paccakkhatā ca paṭhamatā, taṃnimittatā dutiyatā, tadupasamatā tatiyatā, taṃsampāpakatā catutthatāti daṭṭhabbā.
于志求涅槃者,除遍知等外,更无余事应作;法智之用亦无过于此,所应遍知等亦唯以此为究竟,故唯说四种。依见渴爱过患者,说“渴爱所依等以此为究竟”。同样,依于对称为五欲功德、或称为一切所依之欲、或称为三有之所依乐见其过患者,说“所依等以此为究竟”。
Nibbutikāmena parijānanādīhi aññaṃ kiñci kiccaṃ kātabbaṃ natthi, dhammañāṇakiccaṃ vā ito aññaṃ natthi, pariññeyyādīni ca etapparamānevāti cattāreva vuttāni. Taṇhāya ādīnavadassāvīnaṃ vasena ‘‘taṇhāvatthuādīnaṃ etaṃparamatāyā’’ti vuttaṃ. Tathā ālaye pañcakāmaguṇasaṅkhāte, sakalavatthukāmasaṅkhāte, bhavattayasaṅkhāte vā dukkhe dosadassāvīnaṃ vasena ‘‘ālayādīnaṃ etaṃparamatāyā’’ti vuttaṃ.
“以有因之苦”一句,通过显示苦的不绝性,指出它正是生起强烈悚惧的所依之处。
Sahetukena dukkhenāti etena dukkhassa abbocchinnatādassanena atisaṃvegavatthutaṃ dasseti.
并非如证悟智那样一时顿觉,而是由随随觉了,故称“随觉”;或者,随顺于传闻、思惟、见、审虑、忍可的觉了,称为“随觉”。因为它不是现量地觉了,而是依于传闻等方式推度执取。所谓“作用”,是指遍知等作用。正是通过履行这些作用,那些(四谛)对它才变得明显。因为,在转向观察的修习中,对于从诸行中退缩的心,生起的道智以无行的苦出离为所缘而决断苦,并断除趣向苦的渴爱,触证灭。如同太阳与光芒一同生起,此道亦与修习、正思惟等一同生起;若未从诸行中解脱,仍在转起的智,则不可能做到这一切,因为它尚未从相续转起中出离。因此,正在履行这些作用的智,通过去除那里的迷惑,阐明苦等,故说“亦见四圣谛”。
Na paṭivedhañāṇaṃ viya sakideva bujjhati, atha kho anu anu bujjhanato anubodho, anussavākāraparivitakkadiṭṭhinijjhānakkhantianugato vā bodho anubodho. Na hi so paccakkhato bujjhati, anussavādivasena pana kappetvā gaṇhātīti. Kiccatoti parijānanādito. Taṃkiccakaraṇeneva hi tāni tassa pākaṭāni. Vivaṭṭānupassanāya hi saṅkhārehi patilīyamānamānasassa uppajjamānaṃ maggañāṇaṃ visaṅkhāraṃ dukkhanissaraṇaṃ ārammaṇaṃ katvā dukkhaṃ paricchindati, dukkhagatañca taṇhaṃ pajahati, nirodhañca phusati ādicco viya pabhāya, sammāsaṅkappādīhi saha uppannaṃ taṃ maggaṃ bhāveti, na ca saṅkhāre amuñcitvā pavattamānena ñāṇena etaṃ sabbaṃ sakkā kātuṃ nimittapavattehi avuṭṭhitattā, tasmā etāni kiccāni karontaṃ taṃ ñāṇaṃ dukkhādīni vibhāveti tattha sammohanivattanenāti ‘‘cattāripi saccāni passatī’’ti vuttaṃ.
若问:“‘他亦见苦集’是否着眼于时间的间隔而说?”并非如此。因为在《相应部》中,有“贤友,凡见苦者,亦见苦集”等语,牛主长老为了成立“一见者即见其余三者”的探究,引用了此经;并且在各谛被分别观察时,也结合了见其余诸谛。否则,在次第现观中,先前所见的后来不再见,就不应将见集等与见苦等结合。由于只见纯粹的诸行堆聚,故能遮止有身见的缠缚。依“迦旃延,以正慧如实见世间集者,于世间所执的‘无’便不生”之说,见集是以见因果相续不断的方式,遮止断见的缠缚。依“见世间灭者……于世间所执的‘有’便不生”之说,见灭是以见因灭故果灭的方式,遮止常见的缠缚。由于现见自作,以见道而断除“无自作、无他作、无人作”等无作见的缠缚。至于“无因无缘,众生杂染;无因无缘,众生得杂染;无因无缘……清净;无因无缘,众生得清净”等无因见,在此应视为已被“无作见”一词所包含,因为无因见也是由见清净道而断除的。
Dukkhasamudayampi so passatīti kālantaradassanaṃ sandhāya vuttanti ce? Na, ‘‘yo nu kho, āvuso, dukkhaṃ passati, dukkhasamudayampi so passatī’’tiādinā (saṃ. ni. 5.1100) ekadassino aññattayadassitāvicāraṇāya tassā sādhanatthaṃ gavaṃpatittherena imassa suttassa āharitattā paccekañca saccesu dissamānesu aññattayadassanassa yojitattā. Aññathā anupubbābhisamaye purimadiṭṭhassa pacchā adassanato samudayādidassino dukkhādidassanatā na yojetabbā siyāti. Suddhasaṅkhārapuñjamattadassanato sakkāyadiṭṭhipariyuṭṭhānaṃ nivāreti. ‘‘Lokasamudayaṃ kho, kaccāna, yathābhūtaṃ sammappaññāya passato yā loke natthitā, sā na hotī’’ti vacanato samudayadassanaṃ hetuphalappabandhāvicchedadassanavasena ucchedadiṭṭhipariyuṭṭhānaṃ nivatteti. ‘‘Lokanirodhaṃ kho…pe… passato yā loke atthitā, sā na hotī’’ti (saṃ. ni. 2.15) vacanato nirodhadassanaṃ hetunirodhā phalanirodhadassanavasena sassatadiṭṭhipariyuṭṭhānaṃ nivāreti. Attakārassa paccakkhadassanato maggadassanena ‘‘natthi attakāre, natthi parakāre, natthi purisakāre’’tiādikaṃ (dī. ni. 1.168) akiriyadiṭṭhipariyuṭṭhānaṃ pajahati. ‘‘Natthi hetu, natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāya, ahetū appaccayā sattā saṃkilissanti. Natthi hetu…pe… visuddhiyā, ahetū appaccayā sattā visujjhantī’’tiādikā ahetukadiṭṭhi ca idha akiriyadiṭṭhiggahaṇena gahitāti daṭṭhabbā. Sāpi hi visuddhimaggadassanena pahīyatīti.
苦智观见作为集果的苦具有无常等性,故能遮遣于果的颠倒执。有人说“自在天令世间转起与还灭”,持此者即自在天因论者;认为由勤勇而显现,并即于彼处还灭,是勤勇因论者;认为“唯随时间之力而转起与还灭”,是时间论者;认为“唯由自性而生灭”,是自性论者。依“等”字,还应了知“世间由微尘而转起”、“一切以宿业为因”等执取无因的观点。如罗摩、郁陀迦、阿罗罗等,执取无色界为解脱;如尼乾子等,执取世间顶为解脱。依“等”字,还应了知“勤勇不再转起”、“脱离功德之我住于自性”、“与梵天共住”、“现法涅槃论”等执取。此中,“脱离功德”指脱离觉、乐、苦、欲、瞋、勤勇、法、非法、行等九种我之功德,此为食米屑迦那陀之论。执取“若无根律仪、得子、见面等,则无解脱”而如此转起,即是欲乐遍满的实践。
Dukkhañāṇaṃ samudayaphalassa dukkhassa adhuvādibhāvaṃ passatīti phale vippaṭipattiṃ nivatteti. ‘‘Issaro lokaṃ pavatteti nivatteti cā’’ti issarakāraṇino vadanti, padhānato āvi bhavati, tattheva ca patilīyatīti padhānakāraṇino. ‘‘Kālavaseneva pavattati nivattati cā’’ti kālavādino. ‘‘Sabhāveneva sambhoti vibhoti cā’’ti sabhāvavādino. Ādi-saddena aṇūhi loko pavattati, sabbaṃ pubbekatahetūti evamādi akāraṇapariggaho daṭṭhabbo. Rāmudakāḷārādīnaṃ viya arūpaloke, nigaṇṭhādīnaṃ viya lokathupikāya apavaggo mokkhoti gahaṇaṃ . Ādi-saddena padhānassa appavatti, guṇaviyuttassa attano sakattani avaṭṭhānaṃ, brahmunā salokatā, diṭṭhadhammanibbānavādāti evamādiggahaṇañca daṭṭhabbaṃ. Ettha guṇaviyuttassāti buddhisukhadukkhaicchādosapayattadhammādhammasaṅkhārehi navahi attaguṇehi vippayuttassāti kaṇādabhakkhavādo. Indriyatappanaputtamukhadassanādīhi vinā apavaggo natthīti gahetvā tathāpavattanaṃ kāmasukhallikānuyogo.
于内外十二处,依欲有爱、有爱、无有爱而分为十二组三类,共三十六种渴爱行相。或如《小分别论》中所说,未作时间分别而说。神足等菩提分法,因作用不同而说,然于义理上同一,以正见为首,皆摄于其中。三种出离寻等,于世间刹那依无贪、慈、悲相应而区分,于道刹那依断贪、嗔、害而说为一,亦非三种。正语等亦同此理。而于少欲与知足修习时,正命自然生起,故应知正命即摄于彼中。于他世及为活命因,圣者亦不违犯,故他们应以信手执持圣所乐之正语等戒,而此信手即已被执持,故信根、信力与彼无异,即摄于其中。以其存在故:因信根、信力、欲神足存在,戒即存在,故彼三亦以三种戒而被摄,即摄于其中。心三摩地者,指心神足。盖经云“修心与慧”,以心为门而说定,故以定为门亦应可说心。然修心神足时,定亦殊胜,故此处不似说慧神足等,而说“心三摩地”。经云“喜心者身轻安,身轻安者受乐,乐者心得定”,故喜与轻安为定之助益,因此以定之摄受而被摄;舍则因助定及作用相似,故应知以正定之力,他们摄于其中。
Ajjhattikabāhiresu dvādasasu āyatanesu kāmabhavavibhavataṇhāvasena dvādasa tikā chattiṃsa taṇhāvicaritāni. Khuddakavatthuvibhaṅge vā āgatanayena kālavibhāgaṃ anāmasitvā vuttāni. Vīmaṃsiddhipādādayo bodhipakkhiyā kiccanānattena vuttā, atthato ekattā sammādiṭṭhimukhena tattha antogadhā. Tayo nekkhammavitakkādayoti lokiyakkhaṇe alobhamettākaruṇāsampayogavasena bhinnā maggakkhaṇe lobhabyāpādavihiṃsāsamucchedavasena tayoti ekopi vutto. Esa nayo sammāvācādīsu. Appicchatāsantuṭṭhitānaṃ pana bhāve sammāājīvasambhavato tena tesaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Bhavantarepi jīvitahetupi ariyehi avītikkamanīyattā ariyakantānaṃ sammāvācādisīlānaṃ gahaṇena yena saddhāhatthena tāni pariggahetabbāni, so saddhāhattho gahitoyeva hotīti tato anaññāni saddhindriyasaddhābalāni tattha antogadhāni honti. Tesaṃ atthitāyāti saddhindriyasaddhābalachandiddhipādānaṃ atthitāya sīlassa atthibhāvato tividhenapi sīlena te tayopi gahitāti tattha antogadhā. Cittasamādhīti cittiddhipādaṃ vadati. ‘‘Cittaṃ paññañca bhāvaya’’nti (saṃ. ni. 1.23, 192) hi cittamukhena samādhi vuttoti samādhimukhena cittampi vattabbataṃ arahati. Cittiddhipādabhāvanāya pana samādhipi adhimatto hotīti vīmaṃsiddhipādādivacanaṃ viya cittiddhipādavacanaṃ avatvā idha ‘‘cittasamādhī’’ti vuttaṃ. ‘‘Pītimanassa kāyo passambhati, passaddhakāyo sukhaṃ vedeti, sukhino cittaṃ samādhiyatī’’ti (dī. ni. 3.359; saṃ. ni. 5.376; a. ni. 3.96; 11.12) vacanato samādhiupakārā pītipassaddhiyo, tasmā samādhiggahaṇena gahitā, upekkhā pana samādhiupakārakato taṃsadisakiccato ca, tasmā sammāsamādhivasena etesaṃ antogadhatā daṭṭhabbā.
如重担,因成损恼;如饥馑,因成逼恼。“涅槃是究竟乐”,因为是乐的状态,故如丰饶。因不可爱、有怖畏恐惧故,苦即如怨敌、毒树、怖畏、此岸之喻。
Bhāro viya vighātakattā. Dubbhikkhamiva bādhakattā. ‘‘Nibbānaparamaṃ sukha’’nti (ma. ni. 2.215, 217; dha. pa. 203, 204) sukhabhāvato subhikkhamiva. Aniṭṭhabhāvato sāsaṅkasappaṭibhayato ca dukkhaṃ verīvisarukkhabhayaorimatīrūpamaṃ.
“Tathatthena”即依真实体性,“pariññeyyabhāvena”意为应遍知的状态。由此显示:有些是苦而非圣谛,有些是圣谛而非苦。因为“苦”等词是随顺圣谛一词,以应遍知等义而说的。正是因此,不依附圣谛一词而单单就“苦”一词而言,道相应、沙门果等法则摄于第一句;依附圣谛一词而说时,则摄于第四句。对于集等,其余烦恼等是集而非圣谛,行灭与灭尽定是灭而非圣谛,圣道之外的道支是道而非圣谛,应依此理作意。苦虽可被感受,却无受者,只是当它依各自因缘而生起时,假立为“受苦”。其余也是如此。
Tathatthenāti tathasabhāvena, pariññeyyabhāvenāti attho. Etena ariyasaccadvayaṃ siyā dukkhaṃ, na ariyasaccaṃ, siyā ariyasaccaṃ, na dukkhanti imamatthaṃ dasseti. Ariyasacca-saddaparā hi dukkhādisaddā pariññeyyādibhāvaṃ vadanti. Teneva ariyasacca-saddānapekkhaṃ dukkha-saddaṃ sandhāya maggasampayuttasāmaññaphaladhammānaṃ ādipadasaṅgaho vutto, tadapekkhaṃ sandhāya catutthapadasaṅgaho. Samudayādīsu avasesakilesādayo samudayo, na ariyasaccaṃ, saṅkhāranirodho nirodhasamāpatti ca nirodho, na ariyasaccaṃ, ariyamaggato aññāni maggaṅgāni maggo, na ariyasaccanti iminā nayena yojanā kātabbā. Dukkhaṃ vedanīyampi santaṃ vedakarahitaṃ, kevalaṃ pana tasmiṃ attano paccayehi pavattamāne dukkhaṃ vedetīti vohāramattaṃ hoti. Evaṃ itaresupi.
“有作用”即说集,或者说其为苦的因缘。当应说“有道”时,说为“maggamatthi”,应知此中省略了“o”音。“Gamako”即能往者。因有漏故为不净,而灭与道则实为清净。苦等可以有转化为集等的意义,但并没有灭的意义;或者灭也没有苦等的意义,因此并非相互具足,故说“或灭空”等。在集中并无苦的存在,因为在导向再有的渴爱中,并没有“再有”本身。又如自性论者所认为的:变异不显现时,先前已隐没的唯以自性而存在;同样地,苦虽与集相应,却并非以集性而存在,所以说“于集中无苦存在”。正如自性论者所主张:尚未分化的变异、大种差别、诸根等,都唯以自性而存在,自性即含藏胎藏;而因则不像果那样含藏胎藏。为阐明苦与集、灭与道之间并无和合,故说“因不摄果”等。此中,所谓和合是指:如线中有布,瓦中有瓶,草中有席,两个微尘中有两个微尘之果等,这些依概念而生、并非独立成就的结合。依此和合,于因中的两个微尘,果的两个微尘与之和合,似成一体而结合;三个微尘中有三个微尘果,乃至地、水、火、风四大蕴,果于自因中为和合——和合论者如是说。然而若依此说,便是称于无量因中有一广大果和合,且与摄于其中的因共同成为不空。而此处无有和合,故果中无因,即果对因而说为空。
Kiriyāva vijjatīti samudayameva vadati, tassa vā dukkhapaccayabhāvaṃ. Maggo atthīti vattabbe ‘‘maggamatthī’’ti okārassa abhāvo katoti daṭṭhabbo. Gamakoti gantā. Sāsavatā asubhatāti katvā nirodhamaggā subhā eva. Dukkhādīnaṃ pariyāyena samudayādibhāvo ca atthi, na pana nirodhabhāvo, nirodhassa vā dukkhādibhāvoti na aññamaññasamaṅgitāti āha ‘‘nirodhasuññāni vā’’tiādi. Samudaye dukkhassābhāvatoti ponobbhavikāya taṇhāya punabbhavassa abhāvato. Yathā vā pakativādīnaṃ vikārāvibhāvato pubbe paṭippalīnā ca pakatibhāveneva tiṭṭhanti, na evaṃ samudayasampayuttampi dukkhaṃ samudayabhāvena tiṭṭhatīti āha ‘‘samudaye dukkhassābhāvato’’ti. Yathā avibhattehi vikārehi mahantā visesindriyabhūtavisesehi pakatibhāveneva ṭhitehi pakati sagabbhā pakativādīnaṃ, evaṃ na phalena sagabbho hetūti attho. Dukkhasamudayānaṃ nirodhamaggānañca asamavāyāti etaṃ vivaranto āha ‘‘na hetusamavetaṃ hetuphala’’ntiādi. Tattha idha tantūsu paṭo, kapālesu ghaṭo, biraṇesu kaṭo, dvīsu aṇūsu dviaṇukantiādinā idha buddhivohārajanako avisuṃ siddhānaṃ sambandho samavāyo, tena samavāyena kāraṇesu dvīsu aṇūsu dviaṇukaṃ phalaṃ samavetaṃ ekībhūtamiva sambandhaṃ, tīsu aṇūsu tiaṇukanti evaṃ mahāpathavimahāudakamahāaggimahāvātakkhandhapariyantaṃ phalaṃ attano kāraṇesu samavetanti samavāyavādino vadanti. Evaṃ pana vadantehi aparimāṇesu kāraṇesu mahāparimāṇaṃ ekaṃ phalaṃ samavetaṃ attano antogadhehi kāraṇehi sagabbhaṃ asuññanti vuttaṃ hoti, evamidha samavāyābhāvā phale hetu natthīti hetusuññaṃ phalanti attho.
‘转起性故’即轮回转起之故。‘四食差别故’以此摄四食差别及他们所缘法差别。色欢喜等差别,依色等蕴或依所缘而说。被取蕴所执取者,为‘upādi’,即五取蕴。涅槃为彼出离,彼之寂止为彼之寂静,故依彼乃至最后心,为有余;此后为无余,故说‘有余涅槃界、无余涅槃界’二种。‘正见、正思惟为观,其余为止’,他们如是说。戒为止之助益,故以止之摄受而被摄,此乃他们之意趣。或依二乘而得之道为止与观,依趣入而说,应如是知。‘有部分故’即戒蕴等之一部分。盖戒蕴等摄一切世间出世间戒等,圣道唯出世间,故为其一部分。
Pavattibhāvatoti saṃsārassa pavattibhāvato. Catuāhārabhedatoti iminā cattāro āhārabhede tehi bhinne tappaccayadhammabhede ca saṅgaṇhāti. Rūpābhinandanādibhedo rūpādikhandhavasena, ārammaṇavasena vā. Upādānehi upādīyatīti upādi, upādānakkhandhapañcakaṃ. Nibbānañca taṃnissaraṇabhūtaṃ tassa vūpasamo taṃsantīti katvā tassa yāva pacchimaṃ cittaṃ, tāva sesataṃ, tato parañca anavasesataṃ upādāya ‘‘saupādisesanibbānadhātu anupādisesanibbānadhātū’’ti dvidhā voharīyatīti. ‘‘Sammādiṭṭhi sammāsaṅkappo vipassanā, itare samatho’’ti vadanti. Sīlampi hi samathassa upakārakattā samathaggahaṇena gayhatīti tesaṃ adhippāyo. Atha vā yānadvayavasena laddho maggo samatho vipassanāti āgamanavasena vuttoti daṭṭhabbo. Sappadesattāti sīlakkhandhādīnaṃ ekadesattāti attho. Sīlakkhandhādayo hi sabbalokiyalokuttarasīlādisaṅgāhakā, ariyamaggo lokuttaroyevāti tadekadeso hoti.
如同俯身相助的朋友,精进以其策励的共性而相似;如同以肩支撑站立的朋友,念以不忘失而令心稳固的共性而相似。所谓“同种类”,是指它们在“有寻有伺”等分类中,属于同一定类。所谓“作用”,即与定相应之作用。正因如此,才说“四念处是定之相,四正勤是定之资具”(《中部·根本五十经》462),也就是说,念与精进是定的相与资具。
Onatasahāyo viya vāyāmo paggahakiccasāmaññato. Aṃsakūṭaṃ datvā ṭhitasahāyo viya sati apilāpanavasena niccalabhāvakaraṇasāmaññato. Sajātitoti savitakkasavicārādibhedesu samānāya samādhijātiyāti attho. Kiriyatoti samādhianurūpakiriyato. Tato eva hi ‘‘cattāro satipaṭṭhānā samādhinimittā, cattāro sammappadhānā samādhiparikkhārā’’ti (ma. ni. 1.462) sativāyāmānaṃ samādhissa nimittaparikkhārabhāvo vuttoti.
如同以锤遍击:以“无常、无常”等与慧相似的作用,从各方敲击;又如同以“无常即灭尽义,苦即怖畏义”等不断周转观察,慧便执取、确立而通达。虽然两者同时,但由于缘的关系,将思惟描述为仿佛先于慧。所谓“同种类”,是指在“苦智”等中属于同一慧类。所谓“作用”,这里是指与慧相似的作用,而前文则是定的资具、与定相应之作用,此为二者差别。依据“诸比丘,一切应证知”(《相应部·大品》46)之教示,四者都应以现量亲证,或以殊胜之智明了,因此称为“应证知”。
Ākoṭentena viyāti ‘‘aniccaṃ anicca’’ntiādinā paññāsadisena kiccena samantato ākoṭentena viya ‘‘aniccaṃ khayaṭṭhena, dukkhaṃ bhayaṭṭhenā’’tiādinā parivattantena viya ca ādāya ūhitvā dinnameva paññā paṭivijjhati. Dvinnaṃ samānakālattepi paccayabhāvena saṅkappassa purimakālassa viya niddeso kato. Sajātitoti ‘‘dukkhe ñāṇa’’ntiādīsu samānāya paññājātiyā. Kiriyatoti ettha paññāsadisakiccaṃ kiriyāti vuttaṃ, pubbe pana samādhiupakārakaṃ tadanurūpaṃ kiccanti ayamettha viseso. ‘‘Sabbaṃ, bhikkhave, abhiññeyya’’nti (saṃ. ni. 4.46) vacanato cattāripi abhimukhaṃ paccakkhato ñātabbāni, abhivisiṭṭhena vā ñāṇena ñātabbānīti abhiññeyyāni.
“更难成就”,指难以成就、难以完成,即因能力受损而难以证得之义。以障碍、生起、寂静、出离之相而决定,为自相之决定。所谓因难以深入而甚深,是指粗显的苦与集。即使畜生也能明显感知苦以及对于饮食等的贪求,但若以逼迫、积集等方式,如实抉择“此是苦,此是其因”则不可能,因此它们甚深;灭与道由于微细,其自性即甚深,难以深入,正因如此,在生起之道中,对灭与道并无如实通达。涅槃也因由道所证得,故为其果,由此说为“以果之说示”。经云:“于苦灭之智为义无碍解”(《分别论》719)。道亦因能导致灭,故为其因,由此说为“以因之说示”。经亦云:“于趣向苦灭之道之智为法无碍解”(《分别论》719)。如此了知者,以“如是”这个词显示了知的次第。以如是方式者,以“如是”这个词指示了知所依循的理趣。
Durabhisambhavataranti abhisambhavituṃ sādhetuṃ asakkuṇeyyataraṃ, sattivighātena duradhigamanti attho. Bādhakapabhavasantiniyyānalakkhaṇehi vavatthānaṃ salakkhaṇavavatthānaṃ. Duravagāhatthena gambhīrattāti oḷārikā dukkhasamudayā. Tiracchānagatānampi hi dukkhaṃ āhārādīsu ca abhilāso pākaṭo, pīḷanādiāyūhanādivasena pana ‘‘idaṃ dukkhaṃ, idamassa kāraṇa’’nti yāthāvato ogāhituṃ asakkuṇeyyattā gambhīrā, saṇhasukhumadhammattā nirodhamaggā sabhāvato eva gambhīrattā duravagāhā, teneva uppanne magge natthi nirodhamaggānaṃ yāthāvato anavagāhoti. Nibbānampi maggena adhigantabbattā tassa phalanti apadissatīti āha ‘‘phalāpadesato’’ti. Vuttañhi ‘‘dukkhanirodhe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 719). Maggopi nirodhassa sampāpakabhāvato hetūti apadissatīti āha ‘‘hetuapadesato’’ti. Vuttampi cetaṃ ‘‘dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’ti (vibha. 719). Iti vijaññāti iti-saddena vijānanakkamaṃ dasseti. Evaṃ pakārehīti evaṃ-saddena vijānanakāraṇabhūte naye.
一、苦谛阐述
1. Dukkhasaccaniddeso
生之阐述解释
Jātiniddesavaṇṇanā
190“其中……此是总纲”,意谓:在阐释部分开头所举出的生等阐释中,为了借由生等的阐释来解说苦圣谛;或者,在那些生等以及应知的苦义中,为了借由生等的阐释来解说苦圣谛,因此应知“苦苦”等苦的总纲。这是它的含义。又或者,“其中”即指彼阐释部分。“生亦是苦……简而言之,五取蕴是苦”,这是为了解说苦圣谛而标立的总纲,以此显示出所示现的生等阐释的总纲性质。如此显示之后,为了抉择应依哪一对句来解说苦圣谛,便总摄一切苦而说“此即名为苦”等。
190.Tattha…pe… ayaṃ mātikāti niddesavāraādimhi vutte jātiādiniddese tesaṃ jātiādīnaṃ niddesavasena dukkhassa ariyasaccassa kathanatthāya, tesu vā jātiādīsu tesañca dukkhaṭṭhe veditabbe jātiādīnaṃ niddesavasena dukkhassa ariyasaccassa kathanatthāya dukkhadukkhantiādikā dukkhamātikā veditabbāti attho. Atha vā tatthāti tasmiṃ niddesavāre. ‘‘Jātipi dukkhā…pe… saṃkhittena pañcupādānakkhandhā dukkhā’’ti ayaṃ dukkhassa ariyasaccassa kathanatthāya mātikāti yathādassitassa jātiādiniddesassa mātikābhāvaṃ dīpeti. Taṃ dīpetvā puna yasmiṃ padadvaye ṭhatvā dukkhaṃ ariyasaccaṃ kathetabbaṃ, tassa niddhāraṇatthaṃ sabbaṃ dukkhaṃ saṅkaḍḍhento āha ‘‘idañhi dukkhaṃ nāmā’’tiādi.
“自性”,指苦受的自性。“名为”,指以此自性而得名称。因此,并非以其他异名称此为苦,而是因它本身就是苦性,故以自性简别其名称。或者,“名为”,指因为有生灭而得名称。如同其他有生灭的法并非自性即是苦,此则不然,而是自性苦,此即是苦——以第一个“苦”字限定第二个“苦”字。由于变易,乐最终成为不可意,所以称为苦。因此说“由苦生起之因”。被耳痛等所逼迫的人,虽然通过呻吟等可以知道他正被苦逼迫,但还是要问“你哪里痛”才能了知耳痛等苦,所以说那是隐覆之苦。又因加行明显,故以因由令苦的差别得以显著显示。
Sabhāvatoti dukkhavedayitasabhāvato. Nāmatoti teneva sabhāvena laddhanāmato. Tena na aññena pariyāyena idaṃ dukkhaṃ nāma, atha kho dukkhattāyevāti sabhāvena nāmaṃ viseseti. Atha vā nāmatoti udayabbayavantatāya laddhanāmato. Yathā aññe udayabbayavanto dhammā na sabhāvato dukkhā, na evaṃ idaṃ, atha kho sabhāvato dukkhā, bhūtamevedaṃ dukkhanti purimena dukkha-saddena pacchimaṃ viseseti. Vipariṇāmavantatāya sukhaṃ aniṭṭhameva hotīti dukkhaṃ nāma jātaṃ. Tenevāha ‘‘dukkhuppattihetuto’’ti. Kaṇṇasūlādīhi abhibhūtassa nitthunanādīhi dukkhābhibhūtatāya viññāyamānāyapi kiṃ tava rujjatīti pucchitvāva kaṇṇasūlādidukkhaṃ jānitabbaṃ hotīti paṭicchannadukkhatā tassa vuttā. Upakkamassa ca pākaṭabhāvatoti kāraṇāvasena dukkhavisesassa pākaṭabhāvaṃ dasseti.
舍弃自性而以其他方式被称为苦的,即是异名苦。由于必须解说,便如所应解说而作出了承诺;为显示那种解说方式,而说“圣谛亦名为……”等。略说即是总说,而总说含摄差别而转起,因此于此可用两种方式解说。广说则是差别,如生等;而差别能遮止其他差别,所以在生等之中,老等无法以略说来解说,在此处只应以广说解说。
Sabhāvaṃ muñcitvā pakārantarena dukkhanti vuccamānaṃ pariyāyadukkhaṃ. Kathetabbattā paṭiññātaṃ yathā kathetabbaṃ, taṃpakāradassanatthaṃ ‘‘ariyasaccañca nāmeta’’ntiādimāha. Saṅkhepo sāmaññaṃ, sāmaññañca visese antokaritvā pavattatīti tattha ubhayathāpi kathetuṃ vaṭṭati. Vitthāro pana viseso jātiādiko, viseso ca visesantaranivattakoti jātiādīsu jarādīnaṃ saṅkhipanaṃ na sakkā kātunti tattha vitthāreneva kathetabbaṃ.
191“于各各”的说明,即是对各各义的说明。因为“于他义”一词也适用于属格义。又或者,为了以处格表达他们以属格所说的含义,故说“于各各义之说明”,即于各各之中说明之义。或者,对名为“各各”的生起之义加以说明,即是“于各各义之说明”。这是以五趣,以及于每一趣中如刹帝利等、地居天等、象等生类,即依趣与生类而说。
191. ‘‘Aparassa aparassā’’ti dīpanaṃ aparatthadīpanaṃ. Sāmiatthepi hi aparattha-saddo sijjhatīti. Tesaṃ tesanti vā sāmivasena vuttaṃ atthaṃ bhummavasena vattukāmatāya āha ‘‘aparatthadīpana’’nti, aparasmiṃ aparasmiṃ dīpananti attho. Aparassa aparassa vā jātisaṅkhātassa atthassa dīpanaṃ aparatthadīpanaṃ. Pañcagativasena ekekāyapi gatiyā khattiyādibhummadevādihatthiādijātivasena cāti gatijātivasena.
“草形”即草的种类,而那是依止施设,故说为“施设”。依彼而起,即是依彼第一识而有此出生,并非从任何处所出离而依止。正因为如此,此出生便称为第一识。或者,依彼而说为同类,所以此出生即称为第一识。又以识为门,五蕴也被说到,故说为“结生”。由于能作圣性,故巴帝摩卡律仪被称为圣戒。生等也是诸法的特相,是行相的变化,故说为同生、同变化。以生起等义,依处与生类,各以二词摄尽一切有情而显示生。但在前一种方式中,各以一词摄尽一切有情而显示生,这是差别所在。然而有些人说:“前一种方式是作者说明,后一种方式是修习说明。”但“彼彼有情之生”中,作者处以属格说明,所以两种方式都应是修习说明。完全的出生即是生起。明显的产生即是现起。“彼彼有情……现起”因依于有情而转起,故是世俗说。
Tiṇākāro tiṇajāti, so ca upādāpaññattīti ‘‘paññattiya’’nti āha. Tadupādāyāti taṃ paṭhamaṃ viññāṇaṃ upādāya ayaṃ jāti, nāssa kutoci niggamanaṃ upādāya. Yasmā ca evaṃ, tasmā sāvassa jāti paṭhamaviññāṇasaṅkhātāti attho. Atha vā tadupādāya sajātoti vuccatīti sāvassa jāti paṭhamaviññāṇasaṅkhātāti attho. Viññāṇamukhena ca pañcapi khandhā vuttā hontīti ‘‘paṭisandhiya’’nti āha. Ariyabhāvakaraṇattā ariyasīlanti pātimokkhasaṃvaro vuccati. Jātiādīnipi lakkhaṇāni dhammānaṃ ākāravikārāti katvā sahuppādakā sahavikārakāti vuttā. Jāyanaṭṭhenātiādi āyatanavasena yonivasena ca dvīhi dvīhi padehi sabbasatte pariyādiyitvā jātiṃ dassetuṃ vuttaṃ. Purimanaye pana ekekeneva padena sabbasatte pariyādiyitvā jāti dassitāti ayaṃ viseso. Keci pana ‘‘purimanaye kattuniddeso, pacchimanaye bhāvaniddeso kato’’ti vadanti, ‘‘tesaṃ tesaṃ sattānaṃ jātī’’ti pana kattari sāminiddesassa katattā ubhayatthāpi bhāvaniddesova yutto. Sampuṇṇā jāti sañjāti. Pākaṭā nibbatti abhinibbatti. ‘‘Tesaṃ tesaṃ sattānaṃ…pe… abhinibbattī’’ti sattavasena pavattattā sammutikathā.
“于彼彼处”:于有一蕴、四蕴的有情中,各以二处;于其余色界,在结生刹那生起的五处;于欲界,依根具足或不具足,有七处、九处、十处,进而以十处、十一处来摄,应如此了知。属于同一有的蕴相续中,最初现起的是结生蕴,故说“以最初现起为相”。如同将那相续交付出去,又如同以“喂,接住”令其接受般地转起,故有交付的作用。成为相续的浮现而被执取,故以浮现为现起。苦蕴的种种差别即是苦种种差别,或苦的差别就是其部分,它令现起、产生结果,故以苦种种差别为现起。
Tatra tatrāti ekacatuvokārabhavesu dvinnaṃ dvinnaṃ, sese rūpadhātuyaṃ paṭisandhikkhaṇe uppajjamānānaṃ pañcannaṃ, kāmadhātuyaṃ vikalāvikalindriyānaṃ vasena sattannaṃ navannaṃ dasannaṃ puna dasannaṃ ekādasannañca āyatanānaṃ vasena saṅgaho veditabbo. Ekabhavapariyāpannassa khandhasantānassa paṭhamābhinibbattibhūtā paṭisandhikkhandhāti āha ‘‘paṭhamābhinibbattilakkhaṇā’’ti. Tameva santānaṃ niyyātentaṃ viya ‘‘handa gaṇhathā’’ti paṭicchāpentaṃ viya pavattatīti niyyātanarasā. Santatiyā eva ummujjanaṃ hutvā gayhatīti ummujjanapaccupaṭṭhānā. Dukkharāsissa vicittatā dukkhavicittatā, dukkhavisesā vā tadavayavā, taṃ paccupaṭṭhāpeti phalatīti dukkhavicittatāpaccupaṭṭhānā.
在异门苦与非异门苦中,凡是“生”本身就是苦,那苦性便是它的苦义。如果仅凭言说就能到达,世尊自会宣说。世尊也——
Pariyāyanippariyāyadukkhesu yaṃ dukkhaṃ jāti hoti, taṃ dukkhabhāvoyeva tassā dukkhaṭṭho. Yadi akkhānena pāpuṇitabbaṃ siyā, bhagavā ācikkheyya. Bhagavatāpi –
“诸比丘,你们认为如何?哪一个更大?是我手中拿的这块少许如手掌般大的石头,还是雪山王呢?”……“我手中拿的这块少许石头,与雪山王相比,根本不值一提,不及一分,无法比较。正是如此,诸比丘,那个人被三支矛刺伤所感受的苦忧,与地狱之苦相比,根本不值一提……无法比较。
‘‘Taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, katamo nu kho mahantataro? Yo cāyaṃ mayā paritto pāṇimatto pāsāṇo gahito, yo ca himavā pabbatarājāti. Appama…pe… gahito, himavantaṃ pabbatarājānaṃ upanidhāya saṅkhampi na upeti, kalabhāgampi na upeti, upanidhampi na upeti. Evameva kho, bhikkhave, yaṃ so puriso tīhi sattisatehi haññamāno tatonidānaṃ dukkhaṃ domanassaṃ paṭisaṃvedeti, taṃ nerayikassa dukkhassa upanidhāya saṅkhampi…pe… upanidhampi na upetī’’ti (ma. ni. 3.250) –
用譬喻的方式阐明了恶趣之苦。将能产生乐的因,诸如洁净的优钵罗花等,通过阻止在那里出生,显示“生”是苦的所依,以“那时……”等段落开始。在产生苦的因中,随着出生,如果没有堕胎等方便,则仅是住于母胎中本身就是苦,因为这是以入胎为根本、不观待其他;而由方便产生的苦,则以防护为根本,不观待单纯的入胎。这是它们的差别。
Upamāvasena pakāsitaṃ āpāyikadukkhaṃ. Sukhuppattikāraṇāni sucīni uppalādīnīti katvā tattha nibbattinivāraṇena jātiyā dukkhavatthubhāvaṃ dasseti ‘‘atha kho’’tiādinā. Dukkhuppattikāraṇe nibbattanena gabbhapariharaṇūpakkamena vinā mātukucchisambhavameva dukkhaṃ gabbhokkantimūlakaṃ aññānapekkhattā, upakkamanibbattaṃ pana pariharaṇamūlakaṃ okkantimattānapekkhattā. Ayametesaṃ viseso.
向自己面前拉,名为拉近;从周围一切方向拉,名为周拉。向下抖落,名为下抖;横向或从一切处抖落,名为抖落。裁切后投入碱水,名为碱水处理。
Attano abhimukhaṃ kaḍḍhanaṃ ākaḍḍhanaṃ, parito sabbatobhāgena kaḍḍhanaṃ parikaḍḍhanaṃ. Adho dhunanaṃ odhunanaṃ, tiriyaṃ, sabbato vā dhunanaṃ nidhunanaṃ. Tacchetvā khārapakkhipanaṃ khārāpaṭicchakaṃ.
沐浴全身,名为沐浴;清洗局部,名为清洗。面向太阳转动,名为曝晒;以五种火炙烤,名为遍炙——应当如此了知。或者,一切炙烤都依这两种方式而说。
Sakalasarīranhāpanaṃ nhāpanaṃ, ekadesadhovanaṃ dhovanaṃ, sūriyābhimukhapavattanena ātāpanaṃ, pañcaggitāpena paritāpanaṃ daṭṭhabbaṃ. Sabboyeva vā tāpo dvidhāpi vutto.
“去哪里能找到立足处?”意思是:若没有生,那苦就没有立足之处;又或者,若没有生,那有情去何处找立足之处,立足何处而得遇此苦?这其中,在畜生道中如何有苦?那即是说,在畜生道中若没有生(就没有苦)。所谓“如果没有”,即指“如果不存在”。应连接起来理解为:“难道没有吗?”或“难道说……吗?”;而“因为”一词,即指由于没有……,所以……,这是它的意思。
Kuhiṃ nu patiṭṭhaṃ labhetha, jātiyā vinā na tassa dukkhassa patiṭṭhānaṃ atthīti attho, jātiyā vā vinā so satto kuhiṃ nu patiṭṭhaṃ, kattha nu patiṭṭhanto taṃ dukkhaṃ labhethāti attho. Tattha tiracchānesu kathaṃ dukkhaṃ bhaveyya tahiṃ tiracchānesu jātiṃ vinā. Na cassāti na ce assa. Nanu nevatthīti sambandho kātabbo, nanu āhāti vā. Yadatoti yasmā nevatthi, tasmā āhāti attho.
老之阐述解释
Jarāniddesavaṇṇanā
192老即是老性,或衰老的形态,由“性”字表示。
192. Jīraṇameva jīraṇatā, jīraṇassa vā ākāro tā-saddena vutto.
“如前不忆念”:意指由于不忆念恭敬、侍奉等,以此因缘而生起忧恼。
Yathāpure asallakkhenteti gāravakaraṇaupaṭṭhānādīni asallakkhente taṃnimittaṃ domanassaṃ uppajjatīti attho.
“念等”:指念、闻、精进、慧等的离散之因——因为纵使自己应受呵责,也会被自己的子女呵责。由于无法自主诸肢节,且缺乏净与不净等的分辨,老年的情形就如同幼童时期,故说“更增愚痴性”。
Satādīnanti satisutavīriyapaññādīnaṃ vippavāsanimittaṃ attanā apasādetabbehipi attano puttadārehi apasādanīyato. Avasavattaṅgapaccaṅgatāya suciasuciādivicāraṇavirahena ca bālakumārakakālo viya jiṇṇakālo hotīti āha ‘‘bhiyyo bālattappattiyā’’ti.
死之阐释的解释
Maraṇaniddesavaṇṇanā
193世间所说的“时、终结者的作用”,即是死、死亡的意思。或者,死亡之时本身因不可逾越而特称为“时”,其作用即是死蕴的破坏。在“死、死亡”这里,亦不作复合词连接,而是分开说:被称为死的破坏,以及死亡即舍命,这称为死亡;如此分开连接,并非不合理。
193. ‘‘Kālassa antakassa kiriyā’’ti yā loke vuccati, sā cuti, maraṇanti attho. Cavanakāloyeva vā anatikkamanīyattā visesena kāloti vutto, tassa kiriyā cutikkhandhānaṃ bhedappattiyeva. Maccu maraṇanti etthāpi samāsaṃ akatvā yo maccu vuccati bhedo, yañca maraṇaṃ pāṇacāgo, idaṃ vuccati maraṇanti visuṃ sambandho na na yujjati.
由于蕴的坏灭持续发生,而有“帝须死了,弗沙死了”这样的称呼,这种蕴相续尚未断绝的情形称为“世俗死”,而相续的彻底断绝则称为“断灭死”。“死亡也是苦”——在此义中,因为是在说苦圣谛、在论轮回,所以是指“世俗死”。“正是那个名称”:为免死亡一词有多种用法而生混淆,依其本质及部分本质而说。“死灭之相”:即指以“离开”为例示的死灭之相。“令其与已得的生存蕴分离”:这是分离的作用,或因为它是分离行为的本质,而说“分离的作用”。它作为有情从过去生存状态的别离而显现,故以“别离”为现起。
Yassa khandhabhedassa pavattattā ‘‘tisso mato, phusso mato’’ti vohāro hoti, so khandhappabandhassa anupacchinnatāya ‘‘sammutimaraṇa’’nti vutto, pabandhasamucchedo ca ‘‘samucchedamaraṇa’’nti. Maraṇampi dukkhanti imasmiṃ panatthe dukkhasaccakathā vaṭṭakathāti katvā ‘‘sammutimaraṇaṃ adhippeta’’nti āha. Tasseva nāmanti tabbhāvato tadekadesabhāvato ca maraṇa-saddabahutte asammohatthaṃ vuttaṃ. Cutilakkhaṇanti ‘‘cavanatā’’ti nidassitacavanalakkhaṇameva vadati. Sampattibhavakhandhehi viyojetīti viyogarasaṃ, viyogakiriyābhūtatāya vā ‘‘viyogarasa’’nti vuttaṃ. Sattassa purimabhavato vippavāso hutvā upaṭṭhātīti vippavāsapaccupaṭṭhānaṃ.
“临近死亡”:即接近死亡。如果死亡不会发生,那么如前所述的身苦与心苦也不会发生,因此说“作为两种苦的依处”。
Maraṇantikāti maraṇassa āsannā. Yadi maraṇaṃ na bhavissati, yathāvuttaṃ kāyikaṃ cetasikañca dukkhaṃ na bhavissatīti āha ‘‘dvinnampi dukkhānaṃ vatthubhāvenā’’ti.
“恶业等之相”:指恶业之相与恶趣之相。或者,此处的业也可称为“相”,因为它作为往生之相而显现。当此相显现时,确实会生起“我未曾作善业”等不小的忧恼。“善者”:即善业的意思。“无差别地”:应与“一切”结合来理解。“一切”:指那些生起身苦的人,由于以“备受折磨者”作为限定,他们都归入“一切”。诸关节的连结称为关节连结,由切断这些连结所产生的苦,称为“关节连结的切断”。或者,“等”字表示原因,意为以关节连结的切断等为根本。
Pāpakammādinimittanti pāpakammanimittaṃ pāpagatinimittañcāti attho, kammampi vā ettha ‘‘nimitta’’nti vuttaṃ upapattinimittabhāvena upaṭṭhānato. Tadupaṭṭhānepi hi ‘‘akataṃ vata me kalyāṇa’’ntiādinā anappakaṃ domanassaṃ uppajjatīti. Bhaddassāti kalyāṇakammassāti attho. Avisesatoti ‘‘sabbesa’’nti etena yojetabbaṃ. Sabbesanti ca yesaṃ kāyikaṃ dukkhaṃ uppajjati, teyeva sabbe gahitā ‘‘vitujjamānamammāna’’nti visesitattā. Sandhīnaṃ bandhanāni sandhibandhanāni , tesaṃ chedanena nibbattaṃ dukkhaṃ ‘‘sandhibandhanacchedana’’nti vuttaṃ. Ādi-saddo vā kāraṇattho, sandhibandhanacchedanamūlakanti attho.
“如同导致不幸与灾祸”:意为如同遭遇不幸与灾祸。因为由猛兽等所导致的“导致不幸与灾祸”中,已经包含了“遭遇不幸与灾祸”,此处即以此为示。
Anayabyasanāpādanaṃ viyāti anayabyasanāpatti viyāti attho. Vāḷādīhi kate hi anayabyasanāpādane antogadhā anayabyasanāpatti ettha nidassananti.
愁之阐释的解释
Sokaniddesavaṇṇanā
194194. 乐因即是利益,其果则是乐。“亲属灭尽”:指因财物等导致亲属的衰败与死亡。而“这是差别”:是就财祸等词义的差别,以及病祸等中复合词的差别而说。亲属与财物仅是假名施设,其坏灭也是如此——本着这一意趣,就非究竟完成的意义而言,说为“非完成”。正是从非究竟完成的角度,《清净道论》中也说“十种色为非完成”。在色蕴的解释中,也同样说“非完成”。在蕴分别中,则说应完成的灭尽定等是完成的,因此非实法有完成,唯有涅槃是非完成的。
194. Sukhakāraṇaṃ hitaṃ, tassa phalaṃ sukhaṃ. Ñātikkhayoti bhogādīhi ñātīnaṃ parihāni maraṇañca. Ayaṃ pana visesoti bhogabyasanādipadatthavisesaṃ rogabyasanādīsu samāsavisesañca sandhāyāha. Ñātibhogā paññattimattā tabbināsāvāti iminā adhippāyena aparinipphannataṃ sandhāya ‘‘anipphannānī’’ti āha. Aparinipphannataṃyeva hi sandhāya visuddhimagge (visuddhi. 2.447 ādayo) ca ‘‘dasa rūpāni anipphannānī’’ti vuttaṃ. Rūpakaṇḍavaṇṇanāyañhi (dha. sa. aṭṭha. 975 pakiṇṇakakathā) ni ‘‘aparinipphannānī’’ti vuttāni. Khandhavibhaṅge ca nipphādetabbassa nirodhasamāpattiādikassa nipphannatā vuttāti asabhāvadhammassa ca nipphannatā, nibbānasseva anipphannatāti.
‘法’一词有因之义,故说‘以苦的生起因’。‘被烧’:即被焚烧。先前在解说时,已将带有特征的忧受称为愁,因此本不应再述它的特征等;然而,由于愁是忧的殊异状态,故应说其殊胜的特征等,所以说了‘虽然’等。没有舒展、向内蜷缩的思虑,或者说干涸,即内在的焦灼。彻底的焦灼即是燃烧。随顺亲属灾祸等而生起的悲伤,称为随悲伤;或者,随逐种种功德与过失而悲伤、令其满足,称为随悲伤。
Dhamma-saddo hetuatthoti āha ‘‘dukkhassa uppattihetunā’’ti. Jhāmanti daḍḍhaṃ. Pubbe vuttalakkhaṇādikā domanassavedanā sokoti tassa puna lakkhaṇādayo na vattabbā siyuṃ, tathāpi domanassavisesattā sokassa ca visiṭṭhā lakkhaṇādayo vattabbāti ‘‘kiñcāpī’’tiādimāha. Visārarahitaṃ anto eva saṅkucitaṃ cintanaṃ, sukkhanaṃ vā antonijjhānaṃ. Parinijjhāyanaṃ dahanaṃ. Ñātibyasanādianurūpaṃ socanaṃ anusocanaṃ, taṃ taṃ vā guṇaṃ dosañca anugantvā socanaṃ tappanaṃ anusocanaṃ.
‘在速行刹那’:指意门速行刹那。的确,为了显示这一点,才说了‘我这些’等。然而,在身识等路线的速行刹那,同样也是忧的缘。正因如此,才说‘在速行刹那也’。否则,可能会被认为只是以身为基础、于意门转起的身苦和心苦的缘,因为此处特别有‘身’与‘心’这些词的出现。
Javanakkhaṇeti manodvārajavanakkhaṇe. Tathā hi taṃ dassento ‘‘ettakā me’’tiādimāha. Kāyaviññāṇādivīthiyampi pana javanakkhaṇe domanassassa paccayo hoti eva. Teneva ‘‘javanakkhaṇe cā’’ti āha. Aññathā kāyikacetasikadukkhānaṃ kāyavatthukamanodvārappavattānameva paccayoti gaṇheyya tattha visesena kāyikacetasikasaddappavattito.
‘被刺’:应知,这是为了表达清晰而代替应说的‘tudatī’来使用的。
Tujjatīti ‘‘tudatī’’ti vattabbe byattayavasena vuttanti veditabbaṃ.
悲之阐释的解释
Paridevaniddesavaṇṇanā
195'他们以此悲伤':'ādeva'一词,是造作'ādevana'之声后,对于产生放声哭泣等变化的人,由于该变化的发生,此词以工具格的意义而说。如稻壳等般无意义的言语,称为'palāpa'。'称说功德与过失':即令人知晓功德与过失,这是'lālappa'一词的作用。若人不审察义与不义以及应羞耻者,便陷入个人的迷乱,悲泣之声即现起,故说'以迷乱为现起';或者,因愁的事物未受破坏而迷乱,并非恐怖迷乱,而此迷乱由悲泣之声显了,故悲泣说为'以迷乱为现起'。
195.Ādevanti etenāti ādevoti ādevana-saddaṃ katvā assuvimocanādivikāraṃ āpajjantānaṃ tabbikārāpattiyā so saddo karaṇabhāvena vuttoti. Vīhipalāpādayo viya tucchaṃ vacanaṃ palāpo. Guṇadose kitteti bodhetīti guṇadosakittanaraso lālappa-saddo. Atthānatthe hiriyitabbajane ca avicāretvā puggalassa sambhamabhāvo hutvā paridevana-saddo upaṭṭhātīti ‘‘sambhamapaccupaṭṭhāno’’ti vutto, sokavatthuavighātena vā sambhamo, na uttāsasambhamo, so ca paridevana-saddena pākaṭo hotīti paridevo ‘‘sambhamapaccupaṭṭhāno’’ti vutto.
被愁所征服的人,以悲泣为因而做捶胸等事,又以悲泣为因而思惟亲属的逝去等,因此悲泣被称为苦与忧的依处。
Sokābhibhūto paridevananimittaṃ muṭṭhipothanādīni karoti, paridevananimittameva ca ñātiabbhatthaṅgamanādīni cintetīti paridevassa dukkhadomanassānaṃ vatthubhāvo vutto.
'更甚':若没有它,这些便不会生起。它比引发悲泣的忧更甚,比先前所说的苦更甚,也比喉、唇、上颚等干涸所生之苦更甚,同时也包含了其他以此为因的身心之苦。
Bhiyyoti yena vinā na hoti, tato paridevasamuṭṭhāpakadomanassato, pubbe vuttadukkhato vā bhiyyo, kaṇṭhoṭṭhatāluādisosajatopi vā bhiyyoti aññañca kāyikaṃ cetasikaṃ taṃnidānadukkhaṃ saṅgaṇhāti.
苦与忧之阐释的解释
Dukkhadomanassaniddesavaṇṇanā
196-7身苦是身苦的亲依止缘,所以说“苦者生苦”。由于被此苦所压制,生起“我无法娱乐星宿”的强烈忧恼,因此苦成为忧的依处。
196-7. Kāyikaṃ dukkhaṃ kāyikassa dukkhassa upanissayapaccayoti ‘‘dukkhitassa dukkhaṃ uppajjatī’’ti vuttaṃ. Etena dukkhena abhibhūtattā nakkhattaṃ kīḷituṃ na labhāmīti balavadomanassaṃ uppajjatīti dukkhassa domanassavatthutā hoti.
说“逼迫”的身苦,是就自身转起的刹那而言,或者是依其亲依止缘而说。
Attano pavattikkhaṇaṃ sandhāya ‘‘pīḷetī’’ti vuttaṃ kāyikadukkhaṃ, tadupanissayato vā.
说“旋转”,意为辗转回绕。说“逆转”,意为如同被掷于斜坡的木桩般滑落,又如断根的树倒向断崖。心中正受燃烧般煎熬的人,依于先前忧受的亲依止缘而如此思虑;当忧受消失,便不再这样思虑了。
Āvaṭṭantīti parivaṭṭanti. Vivaṭṭantīti pabbhāre khittatthambho viya ludhanti. Mūlacchinnarukkho viya chinnapapātaṃ papatanti, paridayhamānacittā purimadomanassupanissayavasena cintenti, vigate domanasse tathācintanaṃ natthīti.
恼之阐释的注释
Upāyāsaniddesavaṇṇanā
198‘沉没’指为遮止对一切境界的执取,从各方面沉陷下去;因造成无法起身的状态而极有力;或丑陋地沉没,称为‘消沉’。‘系著’指不趣向其他境界,而在亲友遭难等中丑陋地执著、系缚于彼处。‘呻吟之味’是因令人呻吟而具有的味。‘消沉’即‘沮丧’。
198. Sabbavisayappaṭipattinivāraṇavasena samantato sīdanaṃ saṃsīdanaṃ, uṭṭhetumpi asakkuṇeyyatākaraṇavasena atibalavaṃ, virūpaṃ vā sīdanaṃ visīdanaṃ. Aññaṃ visayaṃ agantvā ñātibyasanādīsu virūpo āsaṅgo tattheva avabandhatā byāsatti. Nitthunanakaraṇato nitthunanaraso. Visīdanaṃ visādo.
恼本身并非苦受,因为是嗔,或是属于行蕴的另一种法。若有人宣称忧即是恼,则应依此经句予以驳斥:“恼与三蕴、一处、一界相应,与一蕴、一处、一界部分相应。”(《界论》249)当陷于沮丧时,不顾苦乐之因而造作苦处等业者,恼成为身苦之基;仅依沮丧之力而思虑亲友灭亡等者,则成为忧之基。恼在生起的刹那,即因与忧相应而烧灼心,因造成不舒展的状态而使身沮丧;由此二者,随后便以此因缘产生极重之身苦与心苦,故说为苦。
Sayaṃ na dukkho dosattā saṅkhārakkhandhapariyāpannadhammantarattā vā. Ye pana domanassameva upāyāsoti vadeyyuṃ, te ‘‘upāyāso tīhi khandhehi ekenāyatanena ekāya dhātuyā sampayutto, ekena khandhena ekenāyatanena ekāya dhātuyā kehici sampayutto’’ti (dhātu. 249) imāya pāḷiyā paṭikkhipitabbā. Visādappattiyā sukhadukkhakāraṇaṃ agaṇayitvā dukkhaṭṭhānādīni karontānaṃ upāyāso kāyikadukkhassa vatthu hoti, visādanavaseneva ñātivināsādīni cintentānaṃ domanassassa. Attano pavattikkhaṇeyeva upāyāso domanassasampayogato cittaṃ paridahati, avipphārikatākaraṇavasena kāyaṃ visādeti, tadubhayakaraṇeneva tato paraṃ taṃnimittaṃ kāyikaṃ cetasikañca adhimattaṃ dukkhaṃ janayatīti dukkho vutto.
与不爱者相会之阐释的注释
Appiyasampayoganiddesavaṇṇanā
199‘不受欢迎’意谓不被前往、不被进入。‘非利益’指灾祸或苦。‘不利’指其因。在第二种义释中,‘不欲求利益’等组成‘不欲利益者’等,同样结合为不相称的复合词。正如‘不见太阳的脸’等语中,复合词中的‘a-’并非否定词。在任何无畏之处,‘安稳’一词常用来表示从苦轭中获得安稳。
199.Na appiyantīti na gamiyanti, na pavesīyantīti attho. Anatthanti byasanaṃ, dukkhaṃ vā. Ahitanti tassa hetuṃ. Dutiye atthavikappe atthaṃ na kāmentīti anatthakāmātiādi asamatthasamāsopi yojito. ‘‘Asūriyapassāni mukhānī’’tiādīsu viya hi yena samāso, na tassāyaṃ paṭisedhako a-kāroti. Yasmiṃ kismiñci nibbhaye yogakkhema-saddo niruḷho dukkhayogato khemattā.
在“相会”等词中,依诸行所得之义,应被采纳。因为诸行并无站立、坐下等,或在饮食等活动中的协同作用;因此,后二者是依其目的而得的,不能说它们直接存在。或者,“所得”即指所得的意义。因此,应按照“相会”等词中所得之义来结合。因为,对个人而言,“相会”是前往后与诸行结合,或与来至的诸行结合;个人在自身的站立等处,与诸行共存;在一切活动中,则有混合。非利益的状态即是灾祸的状态。
Saṅgatiādīsu saṅkhāravasena yaṃ labbhati, taṃ gahetabbaṃ. Na hi saṅkhārānaṃ ṭhānanisajjādayo bhojanādikiccesu vā sahakaraṇaṃ vijjatīti pacchimadvayaṃ tadatthavasena labbhatīti na sakkā vattunti. Yaṃ labbhatīti vā yaṃ atthajātaṃ labbhatīti attho. Tena yathā labbhati saṅgatiādīsu attho, tathā yojetabbo. Puggalassa hi saṅgati gantvā saṅkhārehi saṃyogo hoti, āgatehi ca tehi, puggalassa ca attano ṭhānādīsu saṅkhārehi sahabhāvo hoti, sabbakiriyāsu ca missībhāvoti. Anatthabhāvo upaddavabhāvo.
不可爱之境的显现与对其的执取,即是“与不爱者相会”;然而,并非如地触等那样,有一个名为“与不爱者相会”的单一法存在,故说“从意义上说,并无一个单一的法”。不可爱的荆棘等,以及怨敌等,通过矛刺等方式产生痛苦。
Aniṭṭhānaṃ āpāthagamanamattaṃ taṃgahaṇamattañca appiyasampayogo, na pana pathaviphassādayo viya appiyasampayogo nāma eko dhammo atthīti āha ‘‘so atthato eko dhammo nāma natthī’’ti. Aniṭṭhāni kaṇṭakādīni amittā ca usuādīhi vijjhanādidukkhaṃ uppādenti.
“于此”一词,可以作两种连接:一者,谓于此世间有苦;二者,谓在此苦谛的阐述中,苦已被宣说。
Idhāti imasmiṃ loke dukkhaṃ hotīti vā idha imasmiṃ dukkhasaccaniddese dukkho vuttoti vā yojetabbaṃ.
爱别离之阐释的注释
Piyavippayoganiddesavaṇṇanā
200“Minantī”者,意为如以量器盛谷等,向内投入而不令外逸。“Amā”一词表共存。或说“Ñāyanti”即指内在。以亲友遭难等相现起,故称“以灾祸为现起”。它们由生忧而使身体干枯、消瘦,纵使不瘦,亦因失却活力而憔悴,由此引生身苦,故说为彼之生起者。
200.Minantīti nāḷiyādīsu dhaññaṃ viya anto pakkhipanti, na bahi karontīti attho. Amā-saddo sahabhāvadīpako. Ñāyanti vā ajjhattikāicceva. Ñātibyasanādiko hutvā upaṭṭhātīti byasanapaccupaṭṭhāno. Sokuppādaneneva sarīraṃ sosenti, kisaṃ karonti, akisampi nirojatākaraṇena milāpenti, tato ca kāyikaṃ dukkhaṃ uppajjatīti taduppādakatā vuttā.
“充满悲愁之味”者,此显心苦;“刺痛”者,此显身苦。
Sokasarasamappitāti etena cetasikadukkhaṃ dasseti, vitujjantīti etena kāyikaṃ dukkhaṃ.
欲求之阐释的注释
Icchāniddesavaṇṇanā
201取“不应再来生”之时节,故说“已般涅槃者,即不再来生”。“亦由……”者,意为“由于……”。然当“yaṃ”字指“欲求”时,所说即为具不得之相的欲求;当指“不得”时,所说即为具欲求之相的不得。此二者体性并非相异,然所说终究是对不可得之物的欲求。因其于不可到达之物上转起,故说“以不达为现起”。盖彼欲求生起之处,乃缘执取不可及之对象而转。
201. Yasmiṃ kāle jātiyā na āgantabbaṃ, taṃ kālaṃ gahetvā āha ‘‘parinibbutesu ca vijjamānaṃ jātiyā anāgamana’’nti. Yampīti yenapīti attho vutto. Yadāpi pana yaṃ-saddo ‘‘iccha’’nti etaṃ apekkhati, tadāpi alābhavisiṭṭhā icchā vuttā hoti. Yadā ‘‘na labhatī’’ti etaṃ apekkhati, tadā icchāvisiṭṭho alābho vutto hoti. So panatthato añño dhammo natthi, tathāpi alabbhaneyyaicchāva vuttā hoti. Apāpuṇitabbesu pavattattā eva ‘‘appattipaccupaṭṭhānā’’ti vuttā. Yattha hi sā icchā pavattā, taṃ vatthuṃ apāpuṇantī hutvā gayhatīti.
“Chinnabhinnagaṇena”者,谓无耻之贼众,或谓乞食之众。
Chinnabhinnagaṇenāti nillajjena dhuttagaṇena, kappaṭikagaṇena vā.
“由恼所成”者,谓由心恼所成之忧,以及从心恼所生之身苦,如自缢、衰老、痢疾等。“所欲不得”者,即指对不可得之物的欲求本身。
Vighātamayanti cittavighātamayaṃ domanassaṃ cittavighātato eva uppannaṃ ubbandhanajarātisārādikāyikaṃ dukkhañca. Icchitālābhanti alabbhaneyyaicchameva vadati.
取蕴之阐释的注释
Upādānakkhandhaniddesavaṇṇanā
202202. 指出“广说之苦有如此之多”,此即苦的略说;然由于广说无边,故不能作此略说。但若舍弃教说的广演,而于一切苦之广演所归结之处,以教说确指之,此则为略说;因有如此之论题存在,故能作此略说。
202. Vitthiṇṇassa dukkhassa ettakanti dassanaṃ dukkhassa saṅkhepo, taṃ kātuṃ na sakkā vitthārassa anantattā. Dukkhavitthāragataṃ pana desanāvitthāraṃ pahāya yattha sabbo dukkhavitthāro samodhānaṃ gacchati, tattha desanāya vavatthānaṃ saṅkhepo, taṃ kātuṃ sakkā tādisassa vatthuno sabbhāvā.
了知道路而又宣说道路的人,是宣说者。世尊同样是苦的宣说者。或者,也读作“苦之边的宣说者”,意思是宣说苦之边者。
Desaṃ jānanto maggakkhāyikapuriso desako. Bhagavāpi dukkhassa desako. ‘‘Dukkhantadesakenā’’ti vā pāṭho, dukkhantakkhāyikoti attho.
如同火等燃烧薪柴,它们正在逼迫。以“临终之苦的冲击”这一极其明显的苦,显示由生、老之苦的冲击所生的忧愁等。从彼处以上(指经文)至“悲”为止。由于喉咙干涩、关节断裂等所引发的界扰动相结合,导致身体的病痛之苦,即是苦。“于任何……”是指:在名为帝沙或普沙(的众生)的取蕴中,所有眼病等苦,一切众生所遭受的,都是如此这般的苦,这是简要显示其义。
Pāvakādayo yathā indhanādīni bādhenti, evaṃ bādhayamānā. Māraṇantikadukkhābhighātenāti iminā atipākaṭena jātijarādukkhavighātajasokādayo dasseti. Tatoti paridevato uddhaṃ. Kaṇṭha sosādi sandhi bandhacchedanādi janaka dhātukkhobha samāyogato kāyassa ābādhanadukkhaṃ dukkhaṃ. Yesu kesucīti tissassa vā phussassa vā upādānakkhandhesu sabbampi cakkhurogādidukkhaṃ sabbasattagataṃ evaṃpakāramevāti saṅkhipitvā dassentoti attho.
2. 集谛之解说的阐释
2. Samudayasaccaniddesavaṇṇanā
203省略了前分词而说“再生的因即是再有”。“意触”一词,于此应视如前分词以“o”音结尾。或者,依于戒的涵义,以“ika”词缀表达其义,故应视为省略了表示动作的词,例如“有吃糕饼习惯者为糕饼者”。由于“taddhitā”是复数说明,或因派生词缀的表意特征多样,故在“给予再有”等义中,应成立“ponobbhavika”一词。其中,与业俱生的渴爱给予再有;作为业之助伴而不与业俱生的渴爱则导致再有;两种渴爱都令再三地生于有中。因此说“再有的给予者”等,即获得“导致再有的”这一名称。无论是再有的给予者还是非给予者,只要它“给予再有”,便因具有相同的果报而获得“导致再有的”名称,因为其本质相同,效力相同。其余诸词也应如此理解。其中,在依着(即所生之自体)中成熟的业,属于它,故为“依着异熟的”。以喜乐为义是“喜”,以染着为义是“贪”。而此喜贪与彼渴爱,同义而异文,故说渴爱“与喜贪在意义上成为同一”。因与贪相关,故说“已生起的”。由于色、无色界贪
203. Uttarapadalopaṃ katvā ‘‘punabbhavakaraṇaṃ punobbhavo’’tiāha. ‘‘Manosamphasso’’ti ettha mano viya ca purimapadassa okārantatā daṭṭhabbā. Atha vā sīlaṭṭhena ika-saddena gamiyatthattā kiriyāvācakassa saddassa adassanaṃ daṭṭhabbaṃ yathā ‘‘apūpabhakkhanasīlo āpūpiko’’ti. ‘‘Taddhitā’’iti bahuvacananiddesā vicittattā vā taddhitānaṃ abhidhānalakkhaṇattā vā ‘‘punabbhavaṃ detī’’tiādīsu atthesu ponobbhavikasaddasiddhi daṭṭhabbā. Tattha kammasahajātā punabbhavaṃ deti, kammasahāyabhūtā tadasahajātā punabbhavāya saṃvattati, duvidhāpi punappunaṃ bhave nibbatteti. Tenevāha ‘‘punabbhavassa dāyikāpī’’tiādi. Ponobbhavikāyevāti nāmaṃ labhatīti punabbhavaṃ dāyikāpi adāyikāpi punabbhavaṃ deticceva ponobbhavikāti samānavipākāti nāmaṃ labhati samānasabhāvattā tadānubhāvattā ca. Evaṃ itaresu daṭṭhabbaṃ. Tattha upadhimhi yathānibbatte attabhāve vipaccanakammaṃ etissāti upadhivepakkā. Nandanaṭṭhena nandī, rañjanaṭṭhena rāgo. Yo ca nandirāgo, yā ca taṇhā, ubhayametaṃ ekatthaṃ, byañjanameva nānanti taṇhā ‘‘nandirāgena saddhiṃ atthato ekattaṃ gatā’’ti vuttā. Rāgasambandhena ‘‘uppannassā’’ti vuttaṃ. Rūpārūpabhavarāgo visuṃ vakkhatīti kāmabhave eva bhavapatthanāuppatti vuttāti veditabbā.
对于每一种可爱之境,依最初生起说为“生起”,依反复生起说为“安住”;或者,也可依现行与随眠来配合理解生起与安住。于成就,即人间荣华与天界。自己的眼:指具有依处之眼,或具有净色的肉团。极清净的五净色:即具有纯净青、黄、红、黑、白颜色的净色。如银管般有孔,因内部为白色。如腰带之线般,系于垂耳。高、耸、长的鼻称为“高鼻”,如此得名的自己的鼻。或读作“得名者”,若如此,则“那些具有高鼻者,为高鼻者”,如此得名的众生,应作“自己的鼻”的连结。舌……他们认为……依颜色、形状及作用。意……他们认为……殊胜的,即能简择过去等义。自己所得者:内为身体的气味等,外为涂香的气味等。正在生起时生起:当它正在生起时,即于此境生起,这是以总相说生起的作用,作为特征;以别相之境,作为所当标示者。因为并非不能以总相与别相来安立不同的名称。或者,“正在生起”表示非确定的生起,作为因;“生起”表示确定的生起,作为果,即“若正在生起,则于此生起”。因为那因似乎被它所运用。
Tasmiṃ tasmiṃ piyarūpe paṭhamuppattivasena ‘‘uppajjatī’’ti vuttā, punappunaṃ pavattivasena ‘‘nivisatī’’ti, pariyuṭṭhānānusayavasena vā uppattinivesā yojetabbā. Sampattiyanti manussasobhagge devatte ca. Attano cakkhunti savatthukaṃ cakkhumāha, sapasādaṃ vā maṃsapiṇḍaṃ. Vippasannapañcapasādanti parisuddhanīlapītalohitakaṇhaodātavaṇṇapasādaṃ. Rajatapanāḷikaṃ viya chiddaṃ abbhantare odātattā. Pāmaṅgasuttaṃ viya lambakaṇṇabaddhaṃ. Tuṅgā uccā dīghā nāsikā tuṅganāsikā, evaṃ laddhavohāraṃ attano ghānaṃ. ‘‘Laddhavohārā’’ti vā pāṭho. Tasmiṃ sati tuṅgā nāsikā yesaṃ, te tuṅganāsikā. Evaṃ laddhavohārā sattā attano ghānanti yojanā kātabbā. Jivhaṃ…pe… maññanti vaṇṇā saṇṭhānato kiccato ca. Manaṃ…pe… uḷāraṃ maññanti atītādiatthavicinanasamatthaṃ. Attanā paṭiladdhānīti ajjhattañca sarīragandhādīni bahiddhā ca vilepanagandhādīni. Uppajjamānā uppajjatīti yadā uppajjamānā hoti, tadā ettha uppajjatīti sāmaññena gahitā uppādakiriyā lakkhaṇabhāvena vuttā, visayavisiṭṭhā lakkhitabbabhāvena. Na hi sāmaññavisesehi nānattavohāro na hotīti. Uppajjamānāti vā anicchito uppādo hetubhāvena vutto. Uppajjatīti nicchito phalabhāvena ‘‘yadi uppajjamānā hoti, ettha uppajjatī’’ti. So hi tena upayojito viya hoti.
三、灭谛之解说的阐释
3. Nirodhasaccaniddesavaṇṇanā
204“未移除”者,即未拔出、未舍断之义。
204.Anūhateti anuddhate, appahīneti attho.
狮子攻击投射者,而非攻击投石;狗攻击投石,而非攻击投石者。依消尽而行,故离染;依不再转起而行,故灭尽。因无顾念而舍,因减损而舍;为令不再生起,如远掷般而舍离;从结缚中解脱,故得解脱;因无杂染,故不附着。积集是集,其对立面是不积集。
Sīho vedhake paṭipajjati, na usumhi, suvāno leḍḍumhi paṭipajjati, na pahārake. Khayagamanavasena virajjati, appavattigamanavasena nirujjhati. Anapekkhatāya cajanavasena hānivasena ca cajīyati, puna yathā na pavattati, tathā dūrakhipanavasena paṭinissajjīyati, bandhanabhūtāya mocanavasena muccati, asaṃkilesavasena na allīyati. Āyūhanaṃ samudayo, tappaṭipakkhavasena anāyūhanaṃ.
“无施设”,即不作施设,或指没有“有苦瓠”这样的世俗言说。犹如有人希望苦瓠藤不再生长,应见为道;他那倾向于令其不再生长的心,如其断除其根,应见为以涅槃为所缘之道断除渴爱;犹如那时不再生长,应见为渴爱的不生长即是涅槃。在第二喻中,如南门,应见涅槃;如杀贼者,应见道。前一譬喻是为显示:虽由道而灭,亦说于可爱、可乐之境灭尽;后一譬喻则是显示:虽由证得涅槃而灭,亦说为灭尽。
Apaññattinti apaññāpanaṃ, ‘‘tittaalābu atthī’’ti vohārābhāvaṃ vā. Tittaalābuvalliyā appavattiṃ icchanto puriso viya maggo daṭṭhabbo, tassa tassā appavattininnacittassa mūlacchedanaṃ viya maggassa nibbānārammaṇassa taṇhāpahānaṃ. Tadāppavatti viya taṇhāya appavattibhūtaṃ nibbānaṃ daṭṭhabbaṃ. Dutiyūpamāya dakkhiṇadvāraṃ viya nibbānaṃ, coraghātakā viya maggo daṭṭhabbo, purimā vā upamā maggena niruddhāya piyarūpasātarūpesu niruddhāti vattabbatādassanatthaṃ vuttā, pacchimā nibbānaṃ āgamma niruddhāyapi.
四、道谛之解说的阐释
4. Maggasaccaniddesavaṇṇanā
205“遮遣他道”之义:即遮遣外道所施设之道,认为其并非苦灭的行道;或遮遣其他道之为道,故为遮遣他道。因为能令人生起圣者性,故称为“作圣”,即为圣;因为能令获得圣果,故称为“令得圣”、“令生圣”,即为圣。应知:依其自身的作用与果报,而得“圣”名。不应依他词作复合释,而应知“有八支者,为八支道”这一词句的成立。
205.Aññamaggapaṭikkhepanatthanti titthiyehi kappitassa maggassa dukkhanirodhagāminipaṭipadābhāvaṃ paṭikkhepetunti attho, aññassa vā maggabhāvapaṭikkhepo aññamaggapaṭikkhepo. Puggalassa ariyabhāvakarattā ariyaṃ karotīti ariyo, ariyaphalapaṭilābhakarattā ariyaṃ labhāpeti janetīti ariyo. Attano kiccavasena phalavasena ca ariyanāmalābho eva vuttoti daṭṭhabbo. Aṭṭha aṅgāni assāti aññapadatthasamāsaṃ akatvā ‘‘aṭṭhaṅgāni assa santīti aṭṭhaṅgiko’’ti padasiddhi daṭṭhabbā.
具足四支的言语能摄受众人,因此,与之相反的远离自性即是正语。通过断除那导致分裂的邪语,正语便具有摄受众人及相应法的作用,故说为‘摄受相’。如同裁衣等业能发起并完成一件应做之事,称为业的思能成就种种所作,或能发起手足动作等行为;同样,通过断除能发起有罪应行之邪业,正业便具有发起无罪应行之行的作用,并且在生起时能发起相应诸法,故说为‘发起相’。通过断除那成为身、语及蕴相续染污的邪命,正命便被称为‘清净相’。
Caturaṅgasamannāgatā vācā janaṃ saṅgaṇhātīti tabbipakkhaviratisabhāvā sammāvācā bhedakaramicchāvācāpahānena jane sampayutte ca pariggaṇhanakiccavatī hotīti ‘‘pariggahalakkhaṇā’’ti vuttā. Yathā cīvarakammādiko kammanto ekaṃ kātabbaṃ samuṭṭhāpeti nipphādeti, taṃtaṃkiriyānipphādako vā cetanāsaṅkhāto kammanto hatthapādacalanādikaṃ kiriyaṃ samuṭṭhāpeti, evaṃ sāvajjakattabbakiriyāsamuṭṭhāpakamicchākammantappahānena sammākammanto niravajjasamuṭṭhāpanakiccavā hoti, sampayuttadhamme ca samuṭṭhāpento eva pavattatīti ‘‘samuṭṭhāpanalakkhaṇo’’ti vutto. Kāyavācānaṃ khandhasantānassa ca saṃkilesabhūtamicchāājīvappahānena sammāājīvo ‘‘vodāpanalakkhaṇo’’ti vutto.
与自己敌对的烦恼,即无明等,于所见处现前。‘见’意为照亮、揭示。正是依此支分,观察于彼处转起。‘即于彼处’的意思是:与自所敌对的烦恼在一起。
Attano paccanīkakilesā diṭṭhekaṭṭhā avijjādayo. Passatīti pakāsetīti attho. Teneva hi aṅgena tattha paccavekkhaṇā pavattatīti. Tathevāti attano paccanīkakilesehi saddhinti attho.
从作用而言:由于先前以苦等智所应作之事,于此已得成就,或即由此智本身有显示苦等的作用。由断除欲寻等作用的成就,它获得三个名称。于《学处分别》中说:“离、思及一切相应诸法皆是学处”,因此,就其中主要的离与思而说“也有以离为体者,也有以思为体者”。在远离妄语等时,应配合于离;在说善语等时,应配合于思。在道刹那,唯是离,因为思并非道支;正如同一智慧具有苦等智性,同一离亦具有远离妄语等性,而同一思并不具有成就正语等三种作用的本质,故不能成立正语等性;而他们之成立,亦需三支的成立。
Kiccatoti pubbabhāgehi dukkhādiñāṇehi kattabbakiccassa idha nipphattito, imasseva vā ñāṇassa dukkhādippakāsanakiccato. Tīṇi nāmāni labhati kāmasaṅkappādippahānakiccanipphattito. Sikkhāpadavibhaṅge (vibha. 703 ādayo) ‘‘viraticetanā sabbe sampayuttadhammā ca sikkhāpadānī’’ti vuttāti tattha padhānānaṃ viraticetanānaṃ vasena ‘‘viratiyopi honti cetanāyopī’’ti āha. Musāvādādīhi viramaṇakāle vā viratiyo subhāsitādivācābhāsanādikāle ca cetanāyo yojetabbā, maggakkhaṇe viratiyova cetanānaṃ amaggaṅgattā ekassa ñāṇassa dukkhādiñāṇatā viya ekāya viratiyā musāvādādiviratibhāvo viya ca ekāya cetanāya sammāvācādikiccattayasādhanasabhāvābhāvā sammāvācādibhāvāsiddhito, taṃsiddhiyañca aṅgattayattāsiddhito ca.
在先前部分与道刹那,正定即只是正定。虽然正定依寻等(安立、审察、欣慰、增益、安适乐)的作用,由四种禅那而作分别,然而,正如精进并非完成未生之恶令不生等四种正勤的作用,正如念并非完成于不净、苦、无常、无我中,舍离于身等之净等想之四种念处的作用,单一的定亦不能完成四种禅那之定作用。因此,在先前部分,初禅定心中的定即是初禅定,于道刹那亦复如是;同样,在先前部分,第四禅定心中的定即是第四禅定,于道刹那亦复如是。这是它的含义。
Pubbabhāgepi maggakkhaṇepi sammāsamādhi evāti yadipi samādhiupakārakānaṃ abhiniropanānumajjanasampiyāyanabrūhanasantasukhānaṃ vitakkādīnaṃ vasena catūhi jhānehi sammāsamādhi vibhatto, tathāpi vāyāmo viya anuppannākusalānuppādanādicatuvāyāmakiccaṃ, sati viya ca asubhāsukhāniccānattesu kāyādīsu subhādisaññāpahānacatusatikiccaṃ, eko samādhi catukkajjhānasamādhikiccaṃ na sādhetīti pubbabhāgepi paṭhamajjhānasamādhicitte jhānasamādhi paṭhamajjhānasamādhi eva maggakkhaṇepi, tathā pubbabhāgepi catutthajjhānasamādhicitte jhānasamādhi catutthajjhānasamādhi eva maggakkhaṇepīti attho.
寻是言语分化的助缘;对于制止有罪、发起无罪的言语分化的正语,寻同样是助缘,故说‘此’等。语决定言语分化,对于决定身行的正业,它是助缘。此处的精进即是四正勤。‘行相’指达成,或指作用等本质。‘探寻后’即审察后。
Vacībhedassa upakārako vitakko sāvajjānavajjavacībhedanivattanapavattanakarāya sammāvācāyapi upakārako evāti ‘‘svāya’’ntiādimāha. Vacībhedaniyāmikā vācā kāyikakiriyāniyāmakassa sammākammantassa upakārikā. Idaṃ vīriyanti catusammappadhānavīriyaṃ. Gatiyoti nipphattiyo, kiccādisabhāve vā. Samanvesitvāti upadhāretvā.
‘学习了前两种谛’是句子的连接。‘可意、可爱’表明对灭与道的倾向,而非欢喜;正是这一倾向,在这里应被视为业行。
Purimāni dve saccāni uggaṇhitvāti sambandho. Iṭṭhaṃ kantanti nirodhamaggesu ninnabhāvaṃ dasseti, na abhinandanaṃ, tanninnabhāvoyeva ca tattha kammakaraṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
从作用来说,即从遍知等说。‘所缘通达’指证得通达。为什么说‘一切通达智都是出世间’呢?难道学习等通达不是通达,也不是出世间吗?并非如此。因为单凭‘通达’一词,并不能说学习等是通达;或者,学习等是通达之因,于苦等先前部分生起的智被称为‘通达’,并非由于它是通达本身。然而,正是针对作为通达本身的智,才说‘一切通达智都是出世间’。学习与遍问之智也包含在闻智之中,因此说到‘闻、持、审察智是世间’时,只说了这三种智。通过学习等把握诸谛,即是把握。
Kiccatoti pariññādito. Ārammaṇapaṭivedhoti sacchikiriyāpaṭivedhamāha. Sabbampi paṭivedhañāṇaṃ lokuttaranti kasmā vuttaṃ, nanu uggahādipaṭivedho ca paṭivedhova, na ca so lokuttaroti? Na, kevalena paṭivedha-saddena uggahādipaṭivedhānaṃ avacanīyattā, paṭivedhanimittattā vā uggahādivasena pavattaṃ dukkhādīsu pubbabhāge ñāṇaṃ ‘‘paṭivedho’’ti vuttaṃ, na paṭivedhattā, paṭivedhabhūtameva pana ñāṇaṃ sandhāyāha ‘‘sabbampi paṭivedhañāṇaṃ lokuttara’’nti. Uggahaparipucchāñāṇānipi savanañāṇe eva avarodhaṃ gacchantīti ‘‘savanadhāraṇasammasanañāṇaṃ lokiya’’nti tividhameva ñāṇamāha. Uggahādīhi saccapariggaṇhanaṃ pariggaho.
“加行”指行为或精进。通过“为把握有顶”等譬喻,显示其更具希求性与更难行性。
Payogoti kiriyā, vāyāmo vā. Tassa mahantatarassa icchitabbataṃ dukkarataratañca upamāhi dasseti ‘‘bhavaggagahaṇattha’’ntiādinā.
“步触”:此处,所行之道称为“步”。凡由某种方便、某种原因而令欲寻生起者,便是它的所行之道;破坏此道,即称为步触。“激励后”:令其层层向上,与殊胜寂静相结合,即增长之意。
Padaghātanti ettha gatamaggo ‘‘pada’’nti vuccati. Yena cupāyena kāraṇena kāmavitakko uppajjati, so tassa gatamaggoti tassa ghāto padaghāto. Ussukkāpetvāti uddhaṃ uddhaṃ santivisesayuttaṃ katvā, vaḍḍhetvāti attho.
“于巴利中所分别”:在哪一部巴利中?在《法集》中,首先分别了八遍、十不净、四梵住、四无色;在诸阿含中,则分别了十随念、食厌逆想、四界差别——这些于各处分别。“于此三者中”:指于欲等三种处中。
Pāḷiyaṃ vibhattesūti katarapāḷiyaṃ? Dhammasaṅgahe tāva aṭṭha kasiṇāni dasa asubhā cattāro brahmavihārā cattāri āruppāni vibhattāni, āgamesu dasa anussatiyo āhāre paṭikūlasaññā catudhātuvavatthānanti imāni cāti tattha tattha vibhattaṃ. Imesu tīsūti kāmādīsu tīsu ṭhānesu.
“名为邪语”:此显示以同一思而应断的单一性。此处,圣弟子指善凡夫有学。“身门违犯”:应就因活命而起的杀生等,一一配合各别的远离。
Micchāvācāsaṅkhātāyāti etena ekāya cetanāya pahātabbaekattaṃ dasseti. Idha ariyasāvako sakalyāṇaputhujjanako sekkho. Kāyadvāravītikkamāti ājīvahetukato pāṇātipātādito visuṃ visuṃ viramaṇaṃ yojetabbaṃ.
“此于彼”:将四种也作为一体,依道性而把握,此道依禅那而有全相似、全不相似、部分相似之差别。“依基础禅那决定”:此处以基础禅那决定为主而说;而在《殊胜义》中,则以观决定而说,因为彼处不违一切宗说;但此处为了遮破有关所审察禅那及补特伽罗意乐之说,故取基础禅那决定。然而,观决定由于是共通的,在此处也不被排斥,当知。其余诸师之说将于后文分别,故先分别基础禅那决定而说“先依基础禅那决定”。
Ayaṃ panassāti maggabhāvena catubbidhampi ekattena gahetvā assa maggassa ayaṃ jhānavasena sabbasadisasabbāsadisaekaccasadisatā viseso. Pādakajjhānaniyāmena hotīti idha pādakajjhānaniyāmaṃ dhuraṃ katvā āha, aṭṭhasāliniyaṃ pana vipassanāniyāmaṃ tattha sabbavādāvirodhato, idha pana sammasitajjhānapuggalajjhāsayavādanivattanato pādakajjhānaniyāmaṃ. Vipassanāniyāmo pana sādhāraṇattā idhāpi na paṭikkhittoti daṭṭhabbo. Aññe cācariyavādā vakkhamānā vibhajitabbāti yathāvuttameva tāva pādakajjhānaniyāmaṃ vibhajanto āha ‘‘pādakajjhānaniyāmena tāvā’’ti.
于无色界中,四禅及五禅……等,在《殊胜义》中已有说明,此是彼之意趣。难道彼处不是说了“于无色界中,生起三禅与四禅”吗?并非说“四禅与五禅”?的确如此。然而,为了令有疑惑者断疑,通过显示其生起方式,从义理上而言,即等于说“四禅与五禅生起”,所以他这样说了,应如此理解。而且,着眼于整体而说“那是出世间的,不是世间的”。因为彼处只有第四禅是世间的生起,而非四禅体系与五禅体系。“此论如何?”意思是:因为没有基础禅那,应如何看待?其意趣是:在那里,属于该禅那的三个道果生起,即以属于该禅那的初果等为基础,修习上道;而修习了三禅、四禅之道后,在那里生起的无色界禅那,以及属于该禅那的果,以此为基,修习上道时,属于其他禅那的道果也会生起。因此,由禅支等决定的先前加行定是基础,而非所观照的对象;果也可视为基础,应如此看待。
Āruppe catukkapañcaka…pe… vuttaṃ aṭṭhasāliniyanti adhippāyo. Nanu tattha ‘‘āruppe tikacatukkajjhānaṃ uppajjatī’’ti vuttaṃ, na ‘‘catukkapañcakajjhāna’’nti? Saccaṃ, yesu pana saṃsayo atthi, tesaṃ uppattidassanena, tenatthato catukkapañcakajjhānaṃ uppajjatīti vuttameva hotīti evamāhāti veditabbaṃ. Samudāyañca apekkhitvā ‘‘tañca lokuttaraṃ, na lokiya’’nti āha. Catutthajjhānameva hi lokiyaṃ tattha uppajjati, na catukkaṃ pañcakañcāti. Etthakathanti pādakajjhānassa abhāvā kathaṃ daṭṭhabbanti attho. Taṃjhānikāva tassa tattha tayo maggā uppajjanti tajjhānikaṃ paṭhamaphalādiṃ pādakaṃ katvā uparimaggabhāvanāyāti adhippāyo, tikacatukkajjhānikaṃ pana maggaṃ bhāvetvā tatthuppannassa arūpajjhānaṃ tajjhānikaṃ phalañca pādakaṃ katvā uparimaggabhāvanāya aññajhānikāpi uppajjantīti jhānaṅgādiniyāmikā pubbābhisaṅkhārasamāpatti pādakaṃ, na sammasitabbāti phalassapi pādakatā daṭṭhabbā.
由于苦智等以色等六境为所缘,出离思惟等以遍处等各自善法为所缘,正语等支以各自所应远离等为所缘,故说“随宜”。“随顺于彼”,意即具有无悔之味的戒,是精进的殊胜助缘。因此,虽然与相应的法也随顺于戒,但所说的是“随顺于戒的精进”,正因其是相应法,故不说“已立于戒地者”,而说“正在立者”。“心无忘失”,即通过“一防护”中所说的念守护而令心得到保护。因此说“如是……善护心防护者”。
Dukkhañāṇādīnaṃ rūpādichaḷārammaṇattā nekkhammasaṅkappādīnaṃ kasiṇāditaṃtaṃkusalārammaṇārammaṇattā sammāvācādīnaṃ aṅgānaṃ taṃtaṃviramitabbādiārammaṇattā ‘‘yathānurūpa’’nti āha. Tadanurūpoti avippaṭisārakarasīlaṃ vāyāmassa visesapaccayoti sīlānurūpatā vāyāmassa vuttā sampayuttassapi, sampayuttasseva ca vacanato ‘‘sīlabhūmiyaṃ patiṭṭhitassā’’ti avatvā ‘‘patiṭṭhamānassā’’ti vuttaṃ. Cetaso asammosoti ‘‘ekārakkho’’ti ettha vuttena satārakkhena cetaso rakkhitatā. Tenāha ‘‘iti…pe… suvihitacittārakkhassā’’ti.
漏尽智被说为“明”,即在名为漏尽的道中,由三蕴所摄的慧蕴即是明;戒与四种禅那被说为“行”,即其余二蕴即是行。“以此而往”,意即以此而前往涅槃,故名为“乘”,观即是乘,故为“观乘”。戒是定的殊胜缘,定是观的殊胜缘,由于对止的资助,戒蕴亦为止乘所摄。以观乘辨别欲乐中的过患,以止乘不舍离无染的禅那之乐,便避开了两边的那路。犹如慧是痴的正对治,戒与定是瞋与贪的正对治,因为此二应由无瞋与无贪来成就。由于与戒、定、慧相应,故为初善、中善、后善,因为戒等即是教法的初、中、后。立于彼处而成为道位与果位的圣者,彼道果、由三蕴所摄的教法,即是圣地。
Āsavakkhayañāṇassa vijjābhāvo vuttoti āsavakkhayasaṅkhāte magge tīhi khandhehi saṅgahite paññākkhandho vijjā, sīlassa catunnañca jhānānaṃ caraṇabhāvo vuttoti itare dve khandhā caraṇaṃ. Yanti etena nibbānaṃ gacchantīti yānaṃ, vipassanāva yānaṃ vipassanāyānaṃ. Sīlaṃ samādhissa visesapaccayo, samādhi vipassanāyāti samathassa upakārattā sīlakkhandho ca samathayānena saṅgahito. Vipassanāyānena kāmesu ādīnavaṃ vibhāvento samathayānena nirāmisaṃ jhānasukhaṃ apariccajanto antadvayakummaggaṃ vivajjeti. Paññā viya mohassa, sīlasamādhayo ca dosalobhānaṃ ujuvipaccanīkā adosālobhehi sādhetabbattā. Sīlasamādhipaññāyogato ādimajjhapariyosānakalyāṇaṃ. Sīlādīni hi sāsanassa ādimajjhapariyosānanti. Yasmiṃ ṭhito maggaṭṭho phalaṭṭho ca ariyo hoti, taṃ maggaphalasaṅkhātaṃ khandhattayasaṅgahitaṃ sāsanaṃ ariyabhūmi.
2. 阿毗达摩分别注
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
206-214当“圣谛”一词用于集时,它所指的只是除去应遍知性、唯应断除的渴爱所摄之集,而非指应断与应遍知的其余烦恼、其余不善,以及不应断除的有漏善根、其余有漏善。因此,那里的集是有限定的,而仅在“谛”一词中才是无余的,故说“为显示无余的集”。然而,在圣谛教说中,苦之灭从法上看本来即是无余的,因为除了它,在谛教说中没有其他法可被称为“苦灭”;道在八支、五支的场合也并非前所未有,因此只说集是“为显示无余”,因为它在所有三个场合中都显示了前所未有。事实上,为了显示前所未有之集,在谛教说中“其中,什么是苦集?渴爱”这句话,正是为了显示“谛”一词纯粹在渴爱上的生起。然而,从教说方式来看,除了各别的集之外,苦、依各别断除的灭,以及依八支、五支等一切出世间善的道,在圣谛教说中并未被宣说,因此苦等在那里被显示为有限定;而为了显示它们无余,才宣说了谛教说,这是可以说的。“称为缘”的意思是:由业与烦恼而成为生等苦的根本。
206-214.Ariyasacca-saddo samudaye vattamāno pariññeyyabhāvarahite ekantapahātabbe taṇhāsaṅkhāte samudaye pavattati, na pahātabbapariññeyyesu avasesakilesāvasesākusalesu appahātabbesu ca sāsavakusalamūlāvasesasāsavakusalesūti sappadeso tattha samudayo hoti, kevalaṃ saccasadde nippadesoti āha ‘‘nippadesato samudayaṃ dassetu’’nti. Dukkhanirodhā pana ariyasaccadesanāyaṃ dhammato nippadesā eva. Na hi tato añño dhammo atthi, yo saccadesanāyaṃ dukkhaṃ nirodhoti ca vattabbo siyā, maggopi aṭṭhaṅgikapañcaṅgikavāresu apubbo natthi, tasmā samudayameva ‘‘nippadesato dassetu’’nti vadati tassa sabbattha tīsupi vāresu apubbassa dassitattā. Apubbasamudayadassanatthāyapi hi saccadesanāyaṃ ‘‘tattha katamo dukkhasamudayo? Taṇhā’’ti vacanaṃ kevalāya taṇhāya sacca-saddassa pavattidassanatthanti. Desanāvasena pana taṃ taṃ samudayaṃ ṭhapetvā dukkhaṃ tassa tassa pahānavasena nirodho aṭṭhaṅgikapañcaṅgikasabbalokuttarakusalavasena maggo ca ariyasaccadesanāyaṃ na vuttoti dukkhādīni ca tattha sappadesāni dassitāni hontīti tāni ca nippadesāni dassetuṃ saccadesanā vuttāti vattuṃ vaṭṭati. Paccayasaṅkhātanti kammakilesavasena jātiādidukkhassa mūlabhūtanti attho.
“灭谛……以五方面被解说”一句,显示了圣谛教说与谛教说的差别。其中,“三善根及其余有漏善的断除”,应知这是依其缘——无明、渴爱、取的断除而说,或是依无明等断除时,它们不再生起而说。因为善法并非应断除法。而“断除”一词,是依道的作用来显示应由此证得的灭;或者应视为:灭本身即是渴爱等不再生起的状态,亦即断除。
Nirodhasaccaṃ…pe… pañcahākārehi niddiṭṭhanti ariyasaccadesanato saccadesanāya visesaṃ dasseti. Tattha ‘‘tiṇṇannañca kusalamūlānaṃ avasesānañca sāsavakusalānaṃ pahāna’’nti idaṃ tesaṃ paccayānaṃ avijjātaṇhāupādānānaṃ pahānavasena, avijjādīsu vā pahīnesu tesaṃ appavattivasena vuttanti veditabbaṃ. Na hi kusalā pahātabbāti. Pahānanti ca maggakiccavasena tadadhigamanīyaṃ nirodhaṃ dasseti, nirodhasseva vā taṇhādīnaṃ appavattibhāvo pahānanti daṭṭhabbaṃ.
虽然“他的身业、语业、活命先前已极清净,如是,他的这圣八支道达到修习圆满”一语,是为了显示在出世间道刹那,八支道圆满的依止,但“先前已极”这句话,也显示了身业等清净是较远的依止;而对于在眼等(所缘)上不执著、不结缚、不迷惑、随观过患而住者,通过那导向出起的观智,在未来五取蕴趋于减损时,以对一切行转向厌离的方式,在导致再有的渴爱被断除时,以烦恼远离的方式,在身心的苦恼、不安、热恼被断除时,以轻安的身心,在感受身心的乐时,如“那如实者的见,即是他的正见”等语句所说,显示了在导向出起的观智刹那生起的正见等五支,是更近的依止。因此,以更近的依止,说明了对于以五支道而乐觉悟的有情,随其意乐而有五支道的说法。所以他说:“由‘先前已极……极清净’这句话”等。如此,这句话是以主格的方式,作为说法方便的能表显的例证;或者说,由这句话,意思是:与自己的话相符,五支道也是行道,为世尊所说。在哪里呢?在天宫。因此,为了显示那所说的理趣,法结集者也列出了五支的章节。
Yadipi ‘‘pubbeva kho panassa kāyakammaṃ vacīkammaṃ ājīvo suparisuddho hoti, evamassāyaṃ ariyo aṭṭhaṅgiko maggo bhāvanāpāripūriṃ gacchatī’’ti (ma. ni. 3.431) lokuttaramaggakkhaṇe aṭṭhaṅgikamaggapāripūriyā upanissayadassanatthaṃ idaṃ vuttaṃ, tathāpi ‘‘pubbeva kho panā’’ti vacanaṃ kāyakammādisuddhiyā dūratarupanissayataṃ, cakkhādīsu asārajjantassa asaṃyuttassa asammūḷhassa ādīnavānupassino viharato tāyeva vuṭṭhānagāminiyā vipassanāya āyatiṃ pañcupādānakkhandhesu apacayaṃ gacchantesu sabbasaṅkhāresu vivaṭṭanavasena, ponobbhavikataṇhāya pahīyamānāya kilesadūrībhāvena, kāyikacetasikadarathasantāpapariḷāhesu pahīyamānesu passaddhakāyacittavasena kāyikacetasikasukhe paṭisaṃvediyamāne ‘‘yā tathābhūtassa diṭṭhi, sāssa hoti sammādiṭṭhī’’tiādinā (ma. ni. 3.431) vuttānaṃ vuṭṭhānagāminivipassanākkhaṇe pavattānaṃ pañcannaṃ sammādiṭṭhādīnaṃ aṅgānaṃ āsannatarupanissayatañca dassetīti āsannatarupanissayavasena pañcaṅgikaṃ maggaṃ sukhaṃ bujjhantānaṃ puggalānaṃ ajjhāsayavasena pañcaṅgikamaggadesanāya pavattataṃ dīpeti. Tenāha ‘‘pubbeva kho…pe… suparisuddho hotīti vacanato’’tiādi. Evamidaṃ vacanatoti nissakkavacanaṃ desanupāyassa ñāpakanidassanaṃ hoti, vacanatoti vā attano vacanānurūpaṃ pañcaṅgikopi maggo paṭipadā evāti bhagavatā desitoti attho. Katthāti? Devapure, tasmā taṃ desitanayaṃ dassetuṃ pañcaṅgikavāropi niddiṭṭho dhammasaṅgāhakehi. Atha vā ‘‘pubbeva kho panassā’’ti vacaneneva ajjhāsayavisesakāraṇanidassakena puggalajjhāsayavasena pañcaṅgiko maggopi paṭipadā evāti desito hotīti āha ‘‘pubbeva kho pana…pe… vacanato pana…pe… desito’’ti, tasmā taṃ suttante desitanayaṃ dassetuṃ pañcaṅgikavāropi niddiṭṭho bhagavatā devapureti attho.
以禅那进入说法,或以修习进入说法,即是禅那的安立。应知,于每一部分中显示四组各四千理趣,乃是为了便于计算。然而,依巴利圣典的安立,可知是将每一行道与空等三相分别配合为五个部分,从而随顺圣典。其中,在八支的部分,于第二禅等,应配合为“那时,有七支道”;在总摄的部分,则依现存之法而配合。
Jhānehi desanāpaveso, bhāvanāpaveso vā jhānābhiniveso. Ekekasmiṃ koṭṭhāse catunnaṃ catunnaṃ nayasahassānaṃ dassanaṃ gaṇanāsukhatthanti veditabbaṃ. Yathā pana pāḷi ṭhitā, tathā ekekissā paṭipadāya suññatādīsu ca pañca pañca koṭṭhāse yojetvā pāḷigamanaṃ katanti viññāyati. Tattha aṭṭhaṅgikavāre dutiyajjhānādīsu tasmiṃ samaye sattaṅgiko maggo hotīti yojanā kātabbā, sabbasaṅgāhikavāre ca yathā vijjamānadhammavasenāti.
3. 问分注释
3. Pañhapucchakavaṇṇanā
215215. 为何说“如是,于前二亦”呢?在经分别中,于苦灭道迹的解说里,不是说了世间与出世间混合的道吗?因为在其注释(《分别论注》205)中,就正见而言,说:“这是指在四圣谛中,以把握等方式生起前行智,而说‘于苦有智’等;但在证悟的刹那,则只有一种智。”并且,也显示了正思维等的世间与出世间混合性,如说:“再者,此所谓正见,在前行阶段是不同刹那、不同所缘的;在道刹那则是同一刹那、同一所缘的”等。这是事实。然而,依据注释的传述,在那里也是以四圣谛业处之见等为门,而显示了圣八支道。如此作了之后,便确定了:“在证悟的刹那,则只有一种智”,即唯一道智具有苦智等性;“在道刹那……唯有一善思维生起,此名为正思维”等,即道思维等具有正思维等性。而圣典在举出八支道之后,为了解说它,说了“于苦有智”等。因此,在经分别中,也说明了前二支的世间性、后二支的出世间性,故说“如是,于前二亦”。
215.Evaṃpurimesupi dvīsūti kasmā vuttaṃ, nanu suttantabhājanīye dukkhanirodhagāminipaṭipadāniddese lokiyalokuttaramissako maggo vutto. Tassa hi aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 205) ‘‘catūsu saccesu uggahādivasena pubbabhāgañāṇuppattiṃ sandhāya idaṃ ‘dukkhe ñāṇa’ntiādi vuttaṃ, paṭivedhakkhaṇe pana ekameva ñāṇaṃ hotī’’ti sammādiṭṭhiyā, tathā sammāsaṅkappādīnañca lokiyalokuttaramissakatā dassitā ‘‘apicesā sammādiṭṭhi nāma pubbabhāge nānākkhaṇā nānārammaṇā hoti, maggakkhaṇe ekakkhaṇā ekārammaṇā’’tiādinā cāti? Saccametaṃ, evaṃ pana āgamanavasena tatthāpi catusaccakammaṭṭhānadassanādimukhena ariyova aṭṭhaṅgiko maggo dassito. Evañca katvā ‘‘paṭivedhakkhaṇe pana ekameva ñāṇaṃ hotī’’ti maggañāṇassa ekasseva dukkhañāṇāditā, ‘‘maggakkhaṇe pana…pe… ekova kusalasaṅkappo uppajjati, ayaṃ sammāsaṅkappo nāmā’’tiādinā maggasaṅkappādīnaṃ sammāsaṅkappāditā ca niddhāritā, pāḷiyañca aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ uddisitvā tameva niddisituṃ ‘‘dukkhe ñāṇa’’ntiādi vuttaṃ. Tena suttantabhājanīyepi dvinnaṃ lokiyatā, dvinnaṃ lokuttaratā vuttā ‘‘evaṃ purimesupi dvīsūti etenāti.