6. 缘起分别随复注
6. Paṭiccasamuppādavibhaṅgo
231 段
经分别
1. Suttantabhājanīyaṃ
略说段的注释
Uddesavāravaṇṇanā
225“已说故”这个说法,是什么格?是原因格。如果这样的话,就会变成“以那个为因的分别论者状态”。难道因为摩嘎离之子·帝萨长老说过,佛弟子就成了分别论者吗?并不是这样。因为因有三种:令知因、造作因、令成就因。这里指的是令知因。所以,当那位大长老被问到“尊者,正自觉者是什么论者”时,他回答“大王,是分别论者”,从当时所说的这句话就可以知道“正自觉者的弟子是分别论者”,这就是“已说故……是分别论者”所要表达的意思。世尊对毗兰若婆罗门说了“婆罗门,我确实是为了调伏而说法,为了断除贪欲”等之后,又以“但并不是针对你所说的那样”等话,分别解说了调御者等状态,弟子们随顺这种说法,也这样宣说,所以说“他们分别宣说调御者等状态”。“衣等”中的“等”字,应当理解为包含喜悦等。因为那些也是以应亲近和不应亲近的方式被分别解说的。“分别论者众、分别论者圈”——为了显示在这个意义上怎样才算陷入其中,所以说了“不诬谤阿阇梨”等话。因为从究竟意义上说,偏离自宗等就是陷入。“也有未染污的无明,不是道所断的,被它遮蔽的漏尽者也不知道某些名姓等,这无明在善心生起时也会生起”,这是其他部派的说法。针对这一点,论主说“无明是福行、不动行的因缘”等语,这是提示俱生这一类。用“等”字,还包括:以不善心也生起智,即所谓染污慧;没有心所的戒;表示无表色性质的恶戒等。“他宗的积集”,指在他宗中从事的过失。其中,与自宗相违的意义,或者通过阐明它,或者通过在他宗中提出诤论,都属于陷入。这两者中,前者已被“不诬谤阿阇梨”这句话排除,为了显示后者,而说“不积集……他宗”。“不聚积”一词,是就增长的意义而说的。至于有人说“āyūhana”一词不是增长的意思,这种说法不应视为可取的要义。
225.‘‘Vuttattā’’ti idaṃ nissakkaṃ kiṃ lakkhaṇaṃ? Hetulakkhaṇaṃ. Yadi evaṃ taṃhetuko vibhajjavādibhāvo āpajjati. Na hi moggaliputtatissattherena vuttattā buddhasāvakā vibhajjavādino ahesunti? Nayidamevaṃ. Tividho hi hetu ñāpako, kārako, sampāpakoti. Tesu ñāpakahetu idhādhippeto, tasmā tena mahātherena ‘‘kiṃ vādī, bhante, sammāsambuddho’’ti puṭṭhena ‘‘vibhajjavādī, mahārājā’’ti tadā vuttavacanena ñāyati ‘‘sammāsambuddhasāvakā vibhajjavādino’’ti imamatthaṃ dasseti kiṃ…pe… vuttattā…pe… vibhajjavādino’’ti. ‘‘Ahañhi, brāhmaṇa, vinayāya dhammaṃ desemi rāgassā’’tiādiṃ vatvā ‘‘no ca kho yaṃ tvaṃ sandhāya vadesī’’tiādinā (pārā. 5-9) verañjabrāhmaṇassa bhagavatā venayikādibhāvo vibhajja vuttoti taṃ anuvadantā sāvakāpi tathā vadantīti āha ‘‘te hi venayikādibhāvaṃ vibhajja vadantī’’ti. Cīvarādīnanti ādi-saddena somanassādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Tānipi hi sevitabbāsevitabbabhāvena vibhajja vuttāni. Vibhajjavādiparisā vibhajjavādimaṇḍalanti etasmiṃ atthe yathā taṃ otiṇṇo nāma hoti, taṃdassanatthaṃ ‘‘ācariye anabbhācikkhantenā’’tiādi vuttaṃ. Sakasamayāvokkamādi hi paramatthato tadotāro. ‘‘Asaṃkiliṭṭhāpi avijjā atthi amaggavajjhā, yāya nivutā khīṇāsavāpi nāmagottādīsu ekaccaṃ na jānanti, sā kusalacittuppādesupi pavattatī’’ti nikāyantariyā. Taṃ sandhāyāha ‘‘avijjā puññāneñjābhisaṅkhārānaṃ hetupaccayo hotītiādiṃ vadanto’’ti. Upalakkhaṇañhetaṃ sahajātakoṭiyā. Ādi-saddena akusalacittenapi ñāṇaṃ uppajjati, yā saṃkiliṭṭhā paññāti, acetasikaṃ sīlaṃ, aviññattisaṅkhātaṃ rūpabhāvaṃ dussilyanti evamādiṃ saṅgaṇhāti. Parasamayāyūhanaṃ parasamaye byāpārāpattiyā. Yo tattha sakasamayena viruddho attho, tassa vā dīpanena siyā, parasamaye vādāropanena vā . Tesu purimaṃ ‘‘ācariye anabbhācikkhantenā’’ti iminā apanītanti itaraṃ dasseti ‘‘parasamayaṃ…pe… anāyūhantenā’’ti. Asampiṇḍentenāti upacayatthaṃ sandhāya vadanti. Āyūhana-saddo pana upacayattho na hotīti kecivādo na sārato gahetabbo.
“反过来”是指按照律制而安住。把有罪的显示成无罪等等,破坏、毁坏业行,或者搅乱法性、法的自性,就是颠倒地执持。“大依处”是指大的依止处,也就是以佛等大人物为根据而说的大因由。或者,“大依处”是指大的处所,意思是法的大安立之处。这里的词义是:因为被指示,所以叫“依处”;以佛为依处,所以叫“佛依处”。其余几项也照这样类推。从意义上说,这个“大依处”就是当有人呈报“我从世尊面前亲耳听闻这个”等说法时,用来判定它是“法”还是“非法”的依据。那具体怎么做呢?就是把所呈报的内容拿来跟经等对照。既然这样,为什么分成四种呢?因为法的传承有两种:世尊和弟子。弟子又按僧团、群体、个人分成三类。这样,按“我从谁那里领受了这个法”中应当被指示的对象来区分,就有四种。所以说“我从世尊面前亲耳听闻这个”等等。《导论》里也说:“佛依处、僧依处、众多长老依处、一长老依处。”
Tabbipariyāyenāti yathāvinayaṃ avaṭṭhānena. Sāvajjassa anavajjatādīpanādinā kammantaraṃ bhindanto vināsento, āloḷento vā dhammataṃ dhammasabhāvaṃ vilometi viparītato dahati. Mahāpadeseti mahāapadese, buddhādayo mahante mahante apadisitvā vuttāni mahākāraṇāni. Mahāpadeseti vā mahāokāse, mahantāni dhammassa patiṭṭhānaṭṭhānānīti vuttaṃ hoti. Tatrāyaṃ vacanattho – apadisīyatīti apadeso, buddho apadeso etassāti buddhāpadeso. Esa nayo sesesupi. Atthato cāyaṃ mahāpadeso ‘‘sammukhā metaṃ bhagavato suta’’ntiādinā kenaci ābhatassa ‘‘dhammo’’ti vā ‘‘adhammo’’ti vā vinicchayane kāraṇaṃ. Kiṃ pana tanti? Tassa yathābhatassa suttotaraṇādi eva. Yadi evaṃ kathaṃ cattāroti? Dhammassa dve sampadāyo bhagavā, sāvakā ca. Tesu sāvakā saṅghagaṇapuggalavasena tividhā. Evaṃ ‘‘amumhā mayā ayaṃ dhammo paṭiggahito’’ti apadisitabbānaṃ bhedena cattāro. Tenāha ‘‘sammukhā metaṃ bhagavato suta’’ntiādi. Nettiyampi vuttaṃ ‘‘buddhāpadeso saṅghāpadeso sambahulattherāpadeso ekattherāpadeso’’ti.
在这四种大依处——经、随顺经、师说、自见——当中,三次结集所收录的三藏,因为能说明意义等,所以叫“经”。随顺前面所说的经,也就是前面所说的那四种大依处本身,叫“随顺经”。通过把握巴利圣典的意义,把它安立在法性当中,所以义注叫“师说”。通过把握理趣,依靠自己的随觉智慧,自己的辩才叫“自见”。这里应当知道,经、师说、自见这三者,对于任何人所呈报的内容,在判定它是法或非法时,也能作为根据,所以就它们具有这种根据的性质而说为“大依处”。“安立”就是不排斥、不违逆。反过来就是过度奔逸。先用一种方式说一个词的意思,然后又用另一种方式说同一个词的意思,或者用其他同义词来解说,这叫重复解说同一个意思。比如先说了“无明让人无法如实通达苦谛的真实特相”等,然后又说是“这无明就是对苦等的无知”,甚至说是“苦谛的一部分”等。或者,先以因的方式说了某个意思,然后又以果的方式来说,这就是把同一个意思再重复解说一遍。比如先说了“缘识而有名色”,然后又说了“缘名色而有六处”。或者,把已经说过的同一个意思,开示为两种分类、三种分类等,比如“这整个有轮既是业也是异熟。依烦恼、业、异熟而分三种”等,这也是把同一个意思再重复解说一遍。这里应当这样理解其含义。
Suttasuttānulomaācariyavādaattanomatimahāpadeseti ettha tisso saṅgītiyo āruḷhāni tīṇi piṭakāni atthasūcanādiatthena suttaṃ. Yathāvuttassa suttassa anulomato yathāvuttā eva cattāro mahāpadesā suttānulomaṃ. Pāḷiyā atthagāhaṇena dhammatāyaṃ patiṭṭhāpanato aṭṭhakathā ācariyavādo. Nayaggāhena anubuddhiyā attano paṭibhānaṃ attanomati. Ettha ca suttaācariyavādaattanomatīnampi kenaci ābhatassa dhammādhammādibhāvavinicchayane kāraṇabhāvasabhāvato mahāpadesatā vuttāti veditabbā. Santiṭṭhati appaṭibāhanto, avilomento ca. Tabbipariyāyena atidhāvati. Ekassa padassa ekena pakārena atthaṃ vatvā tasseva puna pakārantarena atthaṃ vadanto vā aparehi pariyāyehi niddisati nāma yathā ‘‘avijjā dukkhasaccassa yāthāvasarasalakkhaṇaṃ paṭivijjhituṃ na detī’’tiādiṃ vatvā puna ‘‘ayaṃ avijjā dukkhādīsu aññāṇa’’nti vuttāpi ‘‘dukkhasaccassa ekadeso hotī’’tiādivacanaṃ. Atha vā hetubhāvena vuttassa atthassa puna phalabhāvena vacanaṃ tamevatthaṃ punarāvattetvā niddisanaṃ yathā ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti vatvā puna ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti vacanaṃ. Atha vā ‘‘sabbametaṃ bhavacakkaṃ kammañceva vipāko ca. Kilesakammavipākavasena tividha’’nti ca ādinā vuttassevatthassa duvidhatividhādivibhāgadassanaṃ tamevatthaṃ punarāvattetvā niddisananti evamettha attho veditabbo.
“众生言说”是指“众生”这个称呼。对于这些以聚集形态存在、以相续方式运作的法,依据它们而施设“众生”的概念。如果不落入“异、非异、彻底无”这三种极端,而能如实地把握和说明,那么于法性中对不善巧的人来说,这是很难做到、很难达成的。缘起,就是无明等缘法以因等缘的方式,对行等缘所生法成为缘的状态,这就是缘相、缘起的意思。
Sattavohāroti ‘‘satto’’ti samaññā. Ye hi dhamme samūhabhūte santānavasena vattamāne upādāya sattapaññatti, tassā tato aññathānāññathāaccantābhāvasaṅkhāte ante anupagamma yāthāvato saṅgahaṇaṃ, bodhanañca dhammatāyaṃ akusalassa dukkaraṃ durabhisambhavanti. Avijjādikassa paccayadhammassa saṅkhārādipaccayuppannadhammaṃ pati hetuādinā paccayena paccayabhāvo paccayākāro, paṭiccasamuppādoti attho.
所谓“依所说的方法”,就是按照“不诬谤阿阇梨”等语句中所说的方式。虽然在这里,一切义释都可以依照这个方法来做,但为了显示缘起注释特别重要,他这样说道。
Vuttanayenāti ‘‘ācariye anabbhācikkhantenā’’tiādinā vuttanayena. Kāmañcettha sabbāpi atthavaṇṇanā imināva nayena kātabbā, paṭiccasamuppādavaṇṇanāya pana garutarabhāvaṃ dassento evaṃ vadati.
巴利法,指的是三藏里的佛陀言教。缘起,指的是缘起部分的巴利经文。
Pāḷidhammanti tepiṭakabuddhavacanaṃ. Paṭiccasamuppādanti paṭiccasamuppādapāḷiṃ.
“作义”就是作利益,也就是让它成为能带来利益。或者,“作义”是把自己当作有利益关系的对象。闻所成智、思所成智等,是智慧的殊胜;以彼分断、镇伏断等,是烦恼断尽的殊胜。
Atthaṃ katvāti hitaṃ katvā. Yathāyaṃ hitāvaho hoti, evaṃ katvā. Aṭṭhiṃ katvāti vā attānaṃ atthikaṃ katvā. Sutacintāmayādiṃ ñāṇavisesaṃ. Tadaṅgavikkhambhanādinā kilesakkhayavisesaṃ.
无明是轮回的根本原因,因为它把三有等当中的过患掩盖起来,是强有力的亲依止缘,又是业的殊胜因。为了说明:作为果报轮回之因的业轮,其成因——烦恼轮——也以无明为根本,所以从一开始就先说无明。因为渴爱确实只有在无明掩盖了过患的那些对象上,对于把对象看成有滋味的众生才会生起,否则不会。又因为“显示根本等”这一点是共同的,所以应当结合藤蔓从根、茎到末端的显示方式,来说明缘起的这种共同显示方式;虽然以一切智眼已经见到一切,但在说法时,是依说法智眼、以应当令所化众生觉悟的方式而说一部分,这是这里的意趣。
Bhavādīsu ādīnavappaṭicchādanato, balavūpanissayato, kammassa visesahetubhāvato ca vaṭṭassa mūlakāraṇaṃ avijjā. Vipākavaṭṭanimittassa kammavaṭṭassa kāraṇabhūtampi kilesavaṭṭaṃ avijjāmūlakanti dassanatthaṃ avijjā ādito vuttā. Taṇhāpi hi avijjāya paṭicchāditādīnave eva visaye assādānupassino pavattati, na aññathā. Mūlādidassanasāmaññañcāti valliyā mūlamajjhapariyosānassa dassanena paṭiccasamuppādassa taṃdassanasāmaññañca yojetabbaṃ, samantacakkhunā sabbassa diṭṭhattepi desanākāle desanāñāṇacakkhunā bodhetabbatāvasena ekadesadassanassa adhippetattā.
对伴随见的渴爱或伴随慢的渴爱,称说“我”;对另一种渴爱,称说“我的”。因为“由于欢喜”这句话,显示的是伴随喜的渴爱在活动。“由于称说”这句话,显示的则是比前者更强的、伴随见或伴随慢的渴爱。“由于执著而住立”这句话,显示的又是比那更强的、伴随见的渴爱,或者纯粹渴爱的活动。因为执著就是吞下之后完全确定而住立。以那为缘,就是以渴爱为缘。那么,怎么通过“欢喜”这个词说出四种取呢?所以说“欢喜”等。其中,“欢喜”与“彼不分离”:应当知道,从欢喜性、从自性上说,这是渴爱取;由于与那欢喜、那渴爱不分离、不相离,说的是见取。“以见欢喜性”这句话,是说见也有欢喜性。
Diṭṭhisahitāya mānasahitāya vā taṇhāya ‘‘aha’’nti, itarāya ‘‘mama’’nti abhivadato. ‘‘Abhinandanato’’ti hi iminā sappītikāya taṇhāya pavatti dassitā. ‘‘Abhivadato’’ti iminā tato balavatarāya diṭṭhisahitāya mānasahitāya vā. ‘‘Ajjhosāya tiṭṭhato’’ti iminā pana tatopi balavatamāya diṭṭhisahitāya, kevalāya vā taṇhāya pavatti dassitā. Gilitvā pariniṭṭhāpetvā ṭhānañhi ajjhosānaṃ. Tappaccayanti taṇhāpaccayaṃ. Kathaṃ pana nandivacanena catubbidhampi upādānaṃ vuttanti āha ‘‘nanditā’’tiādi. Tattha nanditātadavippayogatāhīti nandibhāvena sabhāvato taṇhupādānaṃ, tāya nandiyā taṇhāya avippayogena avinābhāvena diṭṭhupādānaṃ vuttanti veditabbaṃ. ‘‘Diṭṭhābhinandanabhāvenā’’ti iminā diṭṭhiyāpi nandibhāvamāha.
在结生和转起时生起的触、思、识,就是“结生与转起的触等”。“属于果报轮”这一说法,应当看作是对“转起”的限定。支持轮者,是三轮的亲依止缘。其他的,则是非业所生的。在所说的四食当中,由于以渴爱为因的亲依止缘,它们可以说为“渴爱为因”。
Paṭisandhipavattiphassādayoti paṭisandhiyaṃ pavatte ca uppannaphassamanosañcetanāviññāṇāni. ‘‘Vipākavaṭṭabhūte’’ti ca idaṃ pavattavisesanaṃ daṭṭhabbaṃ. Vaṭṭūpatthambhakāti vaṭṭattayūpanissayā. Itareti akammajā. Tasminti yathāvutte āhāracatukke. Vattuṃ vaṭṭantīti taṇhānidānūpanissayato ‘‘taṇhānidānā’’ti vattuṃ yujjanti.
就像圣道因为远离两个极端、具备中道修行这一点,所以被称为“理趣”,缘起也是这样,因此说“理趣就是道,或者那本身就是缘起”。它导向自身的通达,因为要以无痴的通达来了悟。“导向”这个说法,是依据“相”而假立作者的说法,就像说“能成就圣者性的诸谛就是圣谛”一样。自性等因,在下文谛分别中讲因果颠倒执着的部分已经说明过了。他们把没有因执着为“因”,比如迦毗罗等人;而其他愚痴凡夫则完全不了知任何因。其余三类,是指从中间开始直到最后的三种教说。即使那些各有自己的意义——也就是说,即使它们各自依自己的因生起而显示作用,但由于没有别的目的存在,注释书说:“为了显示自己已证知的老死等苦的因;依照食因安立的次第,一直追溯到过去世,再从过去世开始显示因果次第;从未来世的因生起开始,显示未来世。”这样依次有三种目的。
Yathā ariyamaggo antadvayavajjitamajjhimapaṭipadābhāvato ‘‘ñāyo’’ti vuccati, evaṃ paṭiccasamuppādopīti āha ‘‘ñāyoti maggo, soyeva vā paṭiccasamuppādo’’ti. Attano paṭivedhāya saṃvattati asammohapaṭivedhena paṭivijjhitabbattā. Saṃvattatīti ca nimittassa kattūpacāravasenetaṃ vuttaṃ yathā ‘‘ariyabhāvakarāni saccāni ariyasaccānī’’ti. Pakatiādayo heṭṭhā saccavibhaṅge hetuvippaṭipattikathāyaṃ dassitā eva. Akāraṇaṃ ‘‘kāraṇa’’nti gaṇhanti yathā kāpilādayo. Na kiñci kāraṇaṃ bujjhanti yathā taṃ aññe bālaputhujjanā. Itarāsanti majjhato paṭṭhāya yāva pariyosānā desanādīnaṃ tissannaṃ. Tadatthatāsambhavepīti yathāsakehi kāraṇehi pavattidassanatthatāsambhavepi. Atthantarasabbhāvatoti payojanantarasabbhāvato. Vuttāni hi aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 225) ‘‘jarāmaraṇādikassa dukkhassa attanā adhigatakāraṇasandassanatthaṃ. Āhāranidānavavatthāpanānusārena yāva atītaṃ addhānaṃ atiharitvā puna atītaddhato pabhuti hetuphalapaṭipāṭisandassanatthaṃ. Anāgataddhahetusamuṭṭhānato pabhuti anāgataddhasandassanattha’’nti tissannaṃ yathākkamaṃ tīṇi payojanāni.
对各自果的证达,就是指对生等、老死等各自果的到达。随观,在前一种解释中是对观智所缘相的随观,在第二种中是对说法所缘相的随观。作为欲取根源的渴爱,对于被称为思食的“有”、与它相应的事物,以及以它为因的其余诸食来说,是特别的助缘,所以说“食、渴爱等属于现在世”。通过“等”这个字,应当一直包括到识。食、渴爱等:在这里,先取属于现在业轮的食,用来连接世;再取属于未来果报轮的,所以说“食或者应当由渴爱使之生起的未来世”。使之生起,就是未来应当令它产生。所谓合理,就是先直接显示作为果的食在当下现前,然后以“以彼为因的渴爱、彼之因”等,显示果的相续和因的相续。这既随顺那些如此了悟的人的意乐,也不违背法的自性,所以合理。如果渴爱等属于过去世,那么取渴爱时就已经取了行和无明,为什么还要再取它们呢?所以说“行和无明被说为比那更远的过去世,是为了显示轮回无始”。或者,“过去”一词,按过去性的共通含义,也应当理解为包含了更远的过去。
Taṃtaṃphalapaṭivedhoti jātiādīnaṃ jarāmaraṇāditaṃtaṃphalāvagamo. Anuvilokayatoti purime vikappe vipassanānimittaṃ anuvilokanaṃ, dutiye desanānimittaṃ. Kāmupādānabhūtā taṇhā manosañcetanāhārasaṅkhātassa bhavassa, taṃsampayuttānaṃ, tannimittānañca sesāhārānaṃ visesapaccayo hotīti āha ‘‘āhārataṇhādayo paccuppannaddhā’’ti. Ādi-saddena yāva viññāṇaṃ gahetabbaṃ. Āhārataṇhādayoti ettha paccuppannakammavaṭṭapariyāpanne āhāre gahetvā addhayojanaṃ katvā anāgatavipākavaṭṭapariyāpanne gahetvā yojetuṃ vuttaṃ ‘‘āhārā vā taṇhāya pabhāvetabbā anāgato addhā’’ti. Pabhāvetabbāti āyatiṃ uppādetabbā. Yujjatīti phalabhūte āhāre paccuppanne paccakkhato dassetvā ‘‘taṃnidānaṃ taṇhaṃ tassā nidāna’’ntiādinā phalaparamparāya kāraṇaparamparāya ca dassanaṃ tathābujjhanakānaṃ puggalānaṃ ajjhāsayānulomato, dhammasabhāvāvilomanato ca yuttiyā saṅgayhati. Yadi taṇhādayo atīto addhā, taṇhāggahaṇeneva saṅkhārāvijjā gahitāti kimatthaṃ puna te gahitāti āha ‘‘saṅkhārāvijjā tatopi atītataro addhā vutto saṃsārassa anādibhāvadassanattha’’nti. Atītanti vā atītatāsāmaññena atītatarampi saṅgahitaṃ daṭṭhabbaṃ.
未来再生的滋养者,就是指以再生为条件的滋养者。所谓“依所说之语”,就是依照如此宣说的语句本身。首先,识食是未来再生的因,那其他的食又怎么说呢?所以说“因为与它相应……乃至……段食”。这四种食与未来再生的滋养者之间的关联是:它们是未来再生的滋养者。信等成为亲依止,是在施舍等时候;贪等成为亲依止,是在贪著饮食等时候。由此依次显示了善业识与不善业识的积集。因此——因为四种食被取为未来再生的滋养者,所以说“因此”。前面那段文义,就是“食、渴爱等属于现在世”等所说的内容。过去,指在过去的时间。从那以后,指从过去时间之后,在现在与未来的时间里,以“行缘识”等方式。现前的,指因为属于现在有而现前存在的。现在因,指此刻正在起作用的渴爱等,是食等的因。
Punabbhavābhinibbattiāhārakāti punabbhavūpapattipaccayā. Iti vacanatoti evaṃ vuttavacanasabbhāvato. Viññāṇāhāro tāva punabbhavābhinibbattiyā hetu, itare pana kathanti āha ‘‘taṃsampayuttattā…pe… kabaḷīkārāhārassā’’ti. Tassa āyatiṃ punabbhavābhinibbattiāhārakā cattāro āhārāti sambandho. Saddhādīnaṃ upanissayatā pariccāgādikāle, rāgādīnaṃ gadhitassa bhojanādikāle. Tena yathākkamaṃ kusalākusalakammaviññāṇāyūhanaṃ dassitaṃ. Tasmāti yasmā āyatiṃ punabbhavābhinibbattiāhārakā cattāro āhārā gayhanti, tasmā. Purimoyevatthoti ‘‘āhārataṇhādayo paccuppannaddhā’’tiādinā vuttaattho. Atīteti atīte addhani. Tato paranti tato atītaddhato paraṃ paccuppanne anāgate ca addhani ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’ntiādinā. Paccakkhānanti paccuppannabhavapariyāpannatāya paccakkhabhūtānaṃ. Paccuppannaṃ hetunti etarahi vattamānaṃ taṇhādikaṃ āhārādīnaṃ hetuṃ.
他引经说:“以漏的集起,就有无明的集起。”这里指的是作为异熟轮转的因,或者作为整个轮转的因。因为不善业确实是业轮转与烦恼轮转的缘。上文“也成为有渴爱的因”一句,就是说明无明也是烦恼轮转的缘。接着又以“诸比丘,如是,此被称为……”等语,指出无明与渴爱这些轮转的开端同样有缘,由此阐明:一切有为法的因果相续从不间断地运行,其最初的起点无法了知。
Suttaṃāharati ‘‘āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti (ma. ni. 1.103). Vaṭṭahetunoti vipākavaṭṭahetuno, sakalavaṭṭahetuno vā. Akusalañhi kammaṃ kammavaṭṭassa kilesavaṭṭassa ca paccayo hotiyeva. ‘‘Bhavataṇhāyapi hetubhūtā’’ti iminā kilesavaṭṭassāpi avijjāya paccayabhāvamāha. Evañcetaṃ, bhikkhave, vuccatī’’tiādinā vaṭṭasīsānampi avijjātaṇhānaṃ sappaccayatādassanāpadesena sabbesampi saṅkhatadhammānaṃ hetuphalaparamparāvicchedavuttiyā purimāya koṭiyā apaññāyanaṃ vibhāveti.
渴爱跟随无明而转,这是说:在苦受中,压倒渴爱而现起,因此就渴爱这方面说无明更强。因为被无明制伏的众生,即使正被渴爱所逼恼,还是会去修那种纯粹无益、被称为自我折磨的苦行。无明跟随渴爱而转,这是说:在乐受中,压倒无明而现起,因此就无明这方面说渴爱更强。虽然在享受有过失的乐时,确实是无明强而有力地存在着,遮蔽了存在的过患,但渴爱比它更强,驱使众生投入充满大过患的非圣之乐,所以说无明跟随它而转。
Avijjaṃ taṇhā anuvattatīti dukkhe taṇhaṃ abhibhavitvā pavattiyā tato avijjāya balavabhāvamāha. Avijjābhibhūtā hi sattā satipi taṇhāparitassite ekantānatthasaññitaṃ attakilamathānuyogadukkhamanuyuñjanti. Taṇhaṃ avijjā anuvattatīti sukhe avijjaṃ abhibhavitvā pavattiyā tato taṇhāya balavabhāvamāha. Yadipi sāvajjasukhānubhave balavatīyeva avijjā vijjamānaādīnavaṃ paṭicchādentī tiṭṭhati, taṇhā pana tatopi balavataratāya satte vipulānatthasañhite anariye sukhe niyojetīti avijjāya tadanuvattanaṃ vuttaṃ.
或者,六处就是身,这是它们之间的关联。以眼等为所依的其余诸法,是指以眼等为依靠、与它们相连、且包含在自己相续中的那些法。所谓“把它们看作只依止于眼等而摄”,意思是:仅凭眼等的含摄,它们就被含摄了。眼等之身,是指眼等法的集合,也就是他人的五蕴。被触所触,是指被触所接触——那触像接触对境那样生起,能带来乐受或苦受。因为当触这样生起时,具有这个触的人就被称为“被触所触”。
Āyatanachakkaṃ vā kāyoti sambandho. Cakkhādinissaye sesadhammeti cakkhādinissayabhūte, tappaṭibaddhe ca sasantānapariyāpanne dhamme. Cakkhādinissite eva katvāti cakkhādiggahaṇeneva gahite katvā. Cakkhādikāyanti cakkhādidhammasamūhaṃ paresaṃ pañcakkhandhaṃ. Phassena phuṭṭhoti ārammaṇaṃ phusantena viya uppannena sukhavedaniyena, dukkhavedaniyena ca phassena phuṭṭho. Phasse hi tathā uppanne taṃsamaṅgīpuggalo phuṭṭhoti vohāro hotīti.
为了说明“就像六处是触的特殊缘,对受来说也是这样”,所以他说“六处对受具有特殊缘的性质”。依止于彼,就是依止于六处。以过去世的无明和渴爱为根本,就是以属于过去世的无明和渴爱为根本。身的坏灭和往生身,这两处用“身”这个词,都是指所执取的五蕴。往生到那里,就是再生、结生。以两者为根本,就是以无明和渴爱为根本。
Yathā saḷāyatanāni phassassa visesapaccayo, evaṃ vedanāyapīti dassento ‘‘saḷāyatanānaṃ vedanāya visesapaccayabhāva’’nti āha. Tannissitanti saḷāyatananissitaṃ. Atītaddhāvijjātaṇhāmūlakoti atītaddhabhūtaavijjātaṇhāmūlako. Kāyassa bhedā kāyūpagoti ubhayatthāpi kāyasaddena upādinnakkhandhapañcako gahito. Tadupagatā upapajjanaṃ paṭisandhiggahaṇaṃ. Ubhayamūloti avijjātaṇhāmūlo.
因为还没有现观,所以是现观的对立面;也就是与现观敌对的状态。所谓“无明”,是说当无明存在的时候。
Anabhisamayabhūtattāti abhisamayassa paṭipakkhabhūtattā. Avijjāyāti avijjāya sati.
“执取”是指可以被执取的状态。“因此”的意思是:因为即使“行”这个词所涵盖的诸行同样存在,无明缘行仍然由于处于主要地位而被单独说出,就像“牛与公牛”的比喻那样,所以说“因此”。其中“所说的”是指:在“行”这个词所涵盖的诸行当中,要排除、舍弃“造作之行”,然后把其余的行关联起来。这样就能显示出,所取之义与应取之义这两者互不混淆。通过“应在此被解说”这句话,表明即使无明缘行也具有“行”这个词所涵盖的行的性质,但如前所说,它正是因为处于主要地位才被单独指出。“无明缘行”是其中的一部分被说出,这就是它们的关联。在这种义理分别中,以统摄的方式,无明缘行虽已被“行”这个词所涵盖的诸行所包含,却仍因应在此被解说的地位而作为主要者被单独取出;而在前一种分别中,则是把它们排除在外,这就是差别。因此他说“以解说和统摄一切的方式,说了两种”。虽然从总体上被统摄,但为了彰显其主要地位而被单独取出,就像“福智资粮”那样。
Gahaṇanti gahetabbataṃ. Tasmāti yasmā sati saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārattepi avijjāpaccayā saṅkhārā padhānatāya visuṃ vuttā gobalībaddañāyena, tasmā. Tattha vuttampīti saṅkhārasaddena āgatasaṅkhāresu vuttampi abhisaṅkharaṇakasaṅkhāraṃ vajjetvā aggahetvā itare saṅkhārā yojetabbā. Evañhi atthassa uddharaṇuddharitabbatādvayaṃ asaṅkarato dassitaṃ hoti. ‘‘Idha vaṇṇetabbabhāvenā’’ti iminā avijjāpaccayā saṅkhārānaṃ satipi saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārabhāve yathāvuttameva padhānabhāvaṃ ulliṅgeti. ‘‘Avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti tadekadeso vuttoti sambandho. Imasmiṃ atthavikappe saṅgaṇhanavasena saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārehi saṅgahitāpi avijjāpaccayā saṅkhārā idha vaṇṇetabbabhāvena padhānāti visuṃ gahitā, purimasmiṃ te vajjetvāti ayaṃ viseso. Tenāha ‘‘vaṇṇetabbasabbasaṅgahaṇavasena duvidhatā vuttā’’ti. Sāmaññato saṅgayhamānampi padhānabhāvajotanatthaṃ visuṃ gayhati yathā taṃ ‘‘puññañāṇasambhārā’’ti.
善法与不善法之所以被称为“异熟法”,靠的就是这个累积。那什么是累积呢?就是在还没有断除渴爱和无明的相续里,仍然有造作活动。所以他说“结生……以累积为作用”。不过,因为思是主导,所以就把它说成是思的作用。“积聚”和“累积”这两个说法,是因为它能产生那称为色与非色、属于积聚的果报。“没有所缘、是无记”,这是就无记法本身没有所缘来说,也就是与无记法相关联的那种没有所缘的状态。“处”和“结合”,应当理解为诸法在各自的门中生起活动。
Yena kusalākusaladhammā ‘‘vipākadhammā’’ti vuccanti, taṃ āyūhanaṃ, kiṃ pana tanti? Anupacchinnataṇhāvijjāmāne santāne sabyāpāratā. Tenāha ‘‘paṭisandhi…pe… āyūhanarasā’’ti. Cetanāpadhānattā pana tassa cetanākiccaṃ katvā vuttaṃ. Rāsikaraṇaṃ, āyūhananti ca rāsibhūtassa rūpārūpasaṅkhātassa phalassa nibbattanato vuttaṃ. ‘‘Anārammaṇatā abyākatatā’’ti idaṃ abyākatasseva anārammaṇattā abyākatasambandhinī anārammaṇatāti katvā vuttaṃ. Āyatanaṃ, ghaṭananti ca taṃtaṃdvārikadhammappavattanameva daṭṭhabbaṃ.
不了知等词,是在解释无明这个词的地方出现的。由于与无明这个词相关联,所以是不与见相应的,这是阴性的解释。所谓没有形状,就是没有形体的意思。
Ananubodhādayo avijjāpadaniddese āgatā. Avijjāpadasambandhena diṭṭhivippayuttāti itthiliṅganiddeso. Asaṇṭhānattāti aviggahattā.
因为忧伤等确实存在,所以没有把“生缘老死”当作终点就不再说了;紧接着老死之后也提到了忧伤等,如果把它们也算作独立的支,就会导致缘起支数增多的过失。那么,怎么正好是十二支呢?难道忧伤等作为不同的法,在缘起教说中不也已经被说了吗?确实说了,但不是作为独立的支来说的。为了说明这一点,就说了“并非如此”等话。其中,“以果”是指:作为果、被老死这一支所包含的忧伤等。“为了显示根本支”是说:无明支是此缘起教说之根本,为了显示这一支,才说那些忧伤等;而说它们,是通过说明它们由忧伤等而陷于痴迷,用意则在显示轮回之不断。老死是它们的因,因此是“老死为因的”,即忧伤等;那状态就是“老死为因性”。老死是它的相,因此是“老死相”。在“那相”一句中,“那”指经。那相的,即苦相的忧伤等。“从彼之后”是指:从未来第二生之后,在第三生等的结生中。“因及因”是指:因之因。因为对于结生,行是因,而无明是它们的因。所谓“经”,是指这部经:“无闻凡夫”。无明是忧伤等的因;这一点,是通过说明无闻凡夫被无明所制而显示出来的,因为经中说了它的生起。所说的“该经并非证明愚者的忧伤等仅以老死为相”这一义,为了使它明显,就说了“并非”等。以此显示:并非只有以老死为相者是苦,而这里无明相也应按所说方式配释。这样,以老死将忧伤等作一概括之后,应知缘起支正好是十二支。
Sokādīnaṃsabbhāvāti ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti aniṭṭhāpetvā tadanantaraṃ sokādīnampi vuttānaṃ vijjamānattā tesaṃ vasena aṅgabahuttappasaṅge paṭiccasamuppādaṅgānaṃ bahubhāve āpanne. Dvādasevāti kathaṃ dvādaseva, nanu sokādayopi dhammantarabhūtā paṭiccasamuppādadesanāyaṃ vuttāti? Saccaṃ vuttā, na pana aṅgantarabhāvenāti dassento ‘‘na hī’’tiādimāha. Tattha phalenāti phalabhūtena jarāmaraṇaṅgasaṅgahitena sokādinā. Mūlaṅgaṃ dassetunti imāya paṭiccasamuppādadesanāya mūlabhūtaṃ avijjaṅgaṃ socanādīhi sammohāpattikathanena dassetuṃ te sokādayo vuttā bhavacakkassa avicchedadassanatthaṃ. Jarāmaraṇaṃ kāraṇaṃ etesanti jarāmaraṇakāraṇā , sokādayo, tabbhāvo jarāmaraṇakāraṇatā. Jarāmaraṇaṃ nimittaṃ etassāti jarāmaraṇanimittaṃ. Taṃ tannimittānanti ettha tanti suttaṃ. Tannimittānaṃ dukkhanimittānaṃ sokādīnaṃ. Tato parāyāti anāgate dutiyattabhāvato parāya tatiyattabhāvādīsu paṭisandhiyā. Hetuhetubhūtāti kāraṇassa kāraṇabhūtā. Paṭisandhiyā hi saṅkhārā kāraṇaṃ, tesaṃ avijjā. Suttanti ‘‘assutavā puthujjano’’ti (ma. ni. 1.2, 17; saṃ. ni. 2.61; dha. sa. 1007) imaṃ suttaṃ sandhāya vadati. Avijjā sokādīnaṃ kāraṇanti dassitā assutavatāya avijjābhibhavanadīpaniyā taduppattivacanato. ‘‘Na sokādīnaṃ bālassa jarāmaraṇanimittatāmattassa sādhakaṃ sutta’’nti vuttamatthaṃ pākaṭaṃ kātuṃ ‘‘na cā’’tiādi vuttaṃ. Tena na ca jarāmaraṇanimittameva dukkhaṃ dukkhaṃ, atha kho avijjānimittampettha vuttanayena yojetabbanti dasseti. Evaṃ jarāmaraṇena sokādīnaṃ ekasaṅkhepaṃ katvā dvādaseva paṭiccasamuppādaṅgāni veditabbāni.
为什么这里的开示只讲到老死为止,难道此后就没有流转了吗?不是没有。因为对还没有断除烦恼的人来说,从业而有以识等为终结的死亡,以及结生的显现,所以作为流转止息的老死,就是再次受生的标志。不过,这一点已经由“以有缘生”这句话显示出来了——由业而生的“有”所带来的生已经说明了,所以不再重复说,并不是因为此后没有流转。再者,由单一业所生的相续,老死就是它的终点。当烦恼轮还存在时,从业就会有下一世的再生;当烦恼轮不存在时,就说“这就是苦的尽头”,开示便以老死为终点。然而,没有不死的衰老,因为一切有生者都会经历成熟后的变异;也没有不老的死亡,因为没有成熟就不会有变异,所以把这两者合为一支,不像名色那样在两处同时生起,也不像六处那样以处的状态而作用相同。而这里所示以终尽和再生起,通过“识缘名色”等说法,由于无明和业不存在时它也不存在,也就显示了“无明缘行”等的意思,从而显示了在三轮中无休止地流转。或者,通过执取老,随着逐渐成熟、越来越成熟等过程而存在的名色等,以及忧愁等也被包含进来,同样,在彼成熟时存在的无明也被包含进来。正如所说——
Kasmā panettha jarāmaraṇantā eva desanā katā, kiṃ tato parā pavatti natthīti? No natthi, appahīnakilesassa hi kammato, viññāṇādipariyosānabhūtāya ca cutiyā paṭisandhipātubhāvoti pavattitaduparamabhūtaṃ jarāmaraṇaṃ punabbhavābhinibbattinimittaṃ. Taṃ pana kammūpapattibhavato jātiyā dassitattā ‘‘bhavapaccayā jātī’’ti imināva pakāsitanti na puna vuccati, na tato paraṃ pavattiyā abhāvato. Ekakammanibbattassa ca santānassa jarāmaraṇaṃ pariyosānaṃ. Sati kilesavaṭṭe kammunā tato punabbhavūpapatti, asati pana tasmiṃ ‘‘esevanto dukkhassā’’ti jarāmaraṇapariyosānāva desanā katā. Yasmā pana na amaraṇā jarā atthi sabbesaṃ uppattimantānaṃ pākānantarabhedato, na cājaraṃ maraṇaṃ apākabhedābhāvā, tasmā tadubhayamekamaṅgaṃ kataṃ, na nāmarūpaṃ viya ubhayaṭṭhāne ekajjhaṃ uppattiyā, saḷāyatanaṃ viya vā āyatanabhāvena kiccasamatāya. Yā panāyaṃ osānaṃ gatā punabbhavābhinibbatti dīpitā, tāya ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’ntiādi, kilesakammābhāve tadabhāvato ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti evamādi eva vā atthato pakāsito hotīti vaṭṭattayassa anavaṭṭhānena paribbhamanaṃ dassitaṃ hoti. Atha vā jarāgahaṇena paripakkaparipakkatarādikkamena vattamānaṃ nāmarūpādi, sokādi ca gayhati, tathāssa paripākakālavattinī avijjā ca. Yathāha –
比丘们,那个男孩随着成长、诸根成熟,就拥有了五种欲乐功德并且享受它们:眼所识知的色……身所识知的触……那些可贪染的。他以眼见色之后,对可爱的色生起贪染,对不可爱的色生起瞋恨;同时,他身念不现前,心量狭小,也不能如实了知心解脱和慧解脱——在那里,他的那些恶不善法不会无余灭尽。等等。
‘‘Sa kho so, bhikkhave, kumāro vuddhimanvāya indriyānaṃ paripākamanvāya pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgībhūto paricāreti cakkhuviññeyyehi rūpehi…pe… kāyaviññeyyehi phoṭṭhabbehi…pe… rajanīyehi. So cakkhunā rūpaṃ disvā piyarūpe rūpe sārajjati, appiyarūpe rūpe byāpajjati, anupaṭṭhitakāyasati ca viharati parittacetaso, tañca cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ yathābhūtaṃ nappajānāti, yatthassa te pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhantī’’tiādi (ma. ni. 1.408).
在这里,对于根已成熟的人,在六个门中由于执取有贪等,以及不了知与它不相离的解脱,无明就被显示为忧等的原因。再者,从“由可爱而生忧、悲、苦、忧恼”这句话来看,忧等是从欲漏和有漏生起的;从“他执著‘我是色,色是我的’……因色的变异、变易而生起忧、悲、苦、忧恼”这句话来看,忧等是从见漏生起的;从“无闻”等话来看,忧等是从无明漏生起的。因此,由于这些漏是忧等的原因,通过执取它们就执取了诸漏。由于诸漏自身具有老的性质,通过执取老就执取了它们;又因为“漏集起则无明集起”这句话,通过执取老也就执取了以漏为因的无明。由此,“无明缘行”等,有轮就转动起来。再者,说了“行缘识”之后又说“有缘生”,也显示了有轮因为没有住立而流转。在这里,通过识显示了被无明遮蔽者的再生,通过生显示了与渴爱相应者的再生,因为两者在两方面都随转,所以显示了以无明和渴爱为因的有轮因无住立而流转,这就是所显示的意义。因此,即使教说到老死为止,也不暗示此后没有转起,因为那不是目的;也不能理解为只是为了显示别的缘而再次宣说,因为在一处宣说那两者就已经成就了。同样应当知道:凡是以无明为因的业,也是以渴爱为因的;凡是以渴爱为因的,也是以无明为因的。为什么?因为两种有的根本互不相离。正如在说以渴爱为缘、以欲取为因的业有行时,显示了无明不能离开有渴爱而成为行的缘;同样,在说那正是以无明为缘时,也显示了有渴爱不能离开无明而成为业有的缘。由此,以前转起的以无明等为缘的行等,以及以渴爱、取等为缘的有等;同样,以渴爱为因、以取为缘的有,以无明为缘的行,以有为缘的生,以行为缘的识,以生为缘的老死,以识等为缘的名色等——应当知道,这样就显示了这些支的前后关联。
Ettha hi paripakkindriyassa chasu dvāresu sarāgādiggahaṇena tadavinābhāvitāya vimuttiyā appajānane ca sokādīnaṃ paccayabhūtā avijjā pakāsitā. Apica ‘‘piyappabhavā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti vacanato kāmāsavabhavāsavehi, ‘‘tassa ‘ahaṃ rūpaṃ, mama rūpanti pariyuṭṭhaṭṭhāyino…pe… rūpavipariṇāmaññathābhāvā uppajjanti sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā’’ti (saṃ. ni. 3.1) vacanato diṭṭhāsavato, ‘‘assutavā’’tiādivacanato avijjāsavato sokādīnaṃ pavatti dīpitāti tesaṃ hetutāya taggahaṇena gahitā āsavā. Tesaṃ sayañca jarāsabhāvatāya jarāgahaṇena gayhanti, tato ca ‘‘āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti vacanato āsavanimittāya ca avijjāya jarāgahaṇena gahaṇaṃ. Tato ca ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti āvaṭṭati bhavacakkaṃ. Apica ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti vatvā ‘‘bhavapaccayā jātī’’ti vadantenapi bhavacakkassa anavaṭṭhānato paribbhamanaṃ dassitaṃ. Ettha hi viññāṇena avijjānivutassa punabbhavo dassito, jātiyā taṇhāya sampayuttassa, ubhayattha ubhinnaṃ anuvattamānattāti avijjātaṇhānimittaṃ bhavacakkaṃ anavaṭṭhānato paribbhamatīti ayamattho dīpitoti jarāmaraṇantāpi desanā na tato paraṃ pavattiyā abhāvaṃ sūceti atadatthattā, na ca paccayantaradassanatthameva puna vacananti sakkā viññātuṃ ekatreva tadubhayadesanāya tassa siddhattā. Tathā yaṃ kammaṃ avijjāhetukaṃ, taṃ taṇhāhetukampi. Yaṃ taṇhāhetukaṃ, taṃ avijjāhetukampi veditabbaṃ. Kasmā? Dvinnaṃ bhavamūlānaṃ aññamaññāvirahato. Yathā hi taṇhāpaccayā kāmupādānahetukaṃ kammabhavasaṅkhāraṃ vadanto na vinā bhavataṇhāya avijjā saṅkhārānaṃ paccayoti dasseti. Tathā tameva avijjāpaccayaṃ desento na antarena avijjāya bhavataṇhā kammabhavassa paccayoti. Tato ca pubbe pavattā avijjādipaccayā saṅkhārādayo , taṇhupādānādipaccayā bhavādayo ca, tathā taṇhāhetuupādānapaccayā bhavo, avijjāpaccayā saṅkhārā, bhavapaccayā jāti, saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ, jātipaccayā jarāmaraṇaṃ, viññāṇādipaccayānāmarūpādīti evametesaṃ aṅgānaṃ pubbāparasambandho dassito hotīti veditabbaṃ.
无明词义解说的注释
Avijjāpadaniddesavaṇṇanā
226被称为父亲,是说某某是某某的父亲,以父亲的身份被称呼。而在这样称呼时,为了让人不生疑惑,会把他和其他名为米达达多的人区分开来称呼,为了说明这一点,所以说“长……达多”。
226.Pitākathīyatīti asuko asukassa pitāti pitubhāvena kathīyati. Kathiyamāno ca asandehatthaṃ aññehi mittadattehi visesetvā kathīyatīti taṃ dassento āha ‘‘dīgho…pe… datto’’ti.
“如实”就是不颠倒。“由作用、种类”是指从覆藏的作用和从生起之处来说。
Yāthāvoti aviparīto. Kiccajātitoti paṭicchādanakiccato, uppajjanaṭṭhānato ca.
“以执取之因的方式”是指以作为执取之因的方式。把“能遮遣其他白色等”这个词引过来,然后建立关联。
Gahaṇakāraṇavasenāti gahaṇassa kāraṇabhāvavasena. Aññasetādīnaṃ nivattakānīti padaṃ ānetvā sambandho.
对于“覆盖者”,是指以覆盖的方式生起的(心法)。由于这样生起的原因,与它相应、与无明相应的那些法,就以苦为所缘。
Chādentiyāti chādanākārena pavattantiyā. Tathā pavattanahetu taṃsampayuttā avijjāsampayuttā dukkhārammaṇā honti.
“因此”是说,由于那些法自性不深,难以见到它们的自性,所以以它们为所缘,无明就生起了。“其他”是指灭与道。虽然它们同样具有殊胜、无杂染等性质,但为了显示有缘和无缘的差别,才说“道”等。
Tasmāti sabhāvato agambhīrattā tesaṃ duddasabhāvakaraṇī tadārammaṇatā avijjā uppajjati. Itaresanti nirodhamaggānaṃ. Samānepi paṇītaasaṃkilesikādibhāve sappaccayato appaccayassa visesaṃ dassetuṃ ‘‘maggassā’’tiādi vuttaṃ.
行词义解说注释
Saṅkhārapadaniddesavaṇṇanā
Sodhetiapuññaphalato 这句话,是在说明福的异熟远离苦。dukkhato 这句话,是在说明远离心的苦。saṃkilesato 这句话,是在说明远离烦恼苦。或者说,Apuññaphalato 这句话,是在显示福在未来带来的利益。Dukkhasaṃkilesato 这句话,是在显示在生命流转中的利益和安乐。通过实现那一点,就是指通过产生利益和安乐。值得供养的生起,值得供养的产生。
‘‘Sodhetiapuññaphalato’’ti iminā puññassa vipākadukkhavivittataṃ āha, ‘‘dukkhato’’ti iminā cetodukkhavivittataṃ, ‘‘saṃkilesato’’ti iminā kilesadukkhavivittataṃ. ‘‘Apuññaphalato’’ti vā iminā puññassa āyatiṃ hitataṃ dasseti. ‘‘Dukkhasaṃkilesato’’ti iminā pavattihitataṃ pavattisukhatañca dasseti. Taṃnipphādanenāti hitasukhanibbattanena. Pujjabhavanibbattako pujjanibbattako.
在“这样,这福就增长”等说法里,福的果报也被叫作福,所以说“趣福”就是趣向有之成就。
‘‘Evamidaṃ puññaṃ pavaḍḍhatī’’tiādīsu puññaphalampi puññanti vuccatīti āha ‘‘puññupaganti bhavasampattupaga’’nti.
“初修习”是指在诸遍处中生起的修习,比如以“地、地”这样的方式。这里“地、地”中的“iti”一词,是“开始”的意思,或者是“种类”的意思。由此就包含了其他遍处。“初修习”就是作为最初阶段的修习。它被称为“遍作”。作曼陀罗,就是作遍处曼陀罗。
Ādibhāvanāti ‘‘pathavī pathavī’’tiādinā kasiṇesu pavattabhāvanā. Pathavī pathavīti vā ettha iti-saddo ādiattho, pakārattho vā. Tena itarakasiṇānaṃ gahaṇaṃ. Ādibhāvanātiādibhūtā bhāvanā. Sā hi ‘‘parikamma’’nti vuccati. Maṇḍalakaraṇaṃ kasiṇamaṇḍalakaraṇaṃ.
以布施的方式,是指依照施舍可施之物的方式。心与心所法——布施正是靠这些来施与。在那里,是指在那些心和心所当中。关于布施,是指以它们所生起的舍离为目标。或者,按照它生起的方式而安立。增上,是它的另一种说法。或者,与相应法一同生起的布施行,依其完成而达到增上,这就是“那样做”的意思。因为布施等业的完成,确实唯独依靠思。在其他当中,是指在关于戒等当中。
Dānavasenāti deyyadhammapariccāgavasena. Cittacetasikā dhammā dānaṃ diyyati etenāti. Tatthāti tesu cittacetasikesu. Dānaṃ ārabbhāti tehi nibbattiyamānaṃ pariccāgaṃ uddissa. Yathā vā so nippajjati, tathā ṭhapetvā. Adhikiccāti tasseva vevacanaṃ. Yathā vā sampayuttehi nibbattiyamānā dānakiriyā nipphattivasena adhikataṃ pāpuṇāti, tathā katvā. Cetanāvaseneva hi dānādikammanipphatti. Itaresūti ‘‘sīlaṃ ārabbhā’’tiādīsu.
“不相似”是指即使与自己不相似,也仍然是已作之色,这样来连接。即使没有第四禅的异熟。所谓“色渴爱”,这里说的就是“色渴爱”一语中所说的色渴爱。“拘舍”是指能容纳一颗拘舍果大小的容器;米也是这样。
Asarikkhakampīti attanā asadisampi kaṭattārūpanti sambandho. Vināpi catutthajjhānavipākena. Rūpataṇhāsaṅkhātassāti ‘‘rūpataṇhā’’ti ettha vuttarūpataṇhamāha. Guñjanti guñjaphalaparimāṇaṃ dhāraṇīyavatthuṃ. Tathā taṇḍulaṃ.
“只是言辞上的差别而已”,意思是说没有意义上的差别。为了说明没有意义上的差别,就说“确实,只有在身门转起时,才有执取等的导入”。前一句是用“在身门转起”这个说法来说的。因为那只是就转起本身来说,所以就成了门的特征。后一句则是用“执取”等说法来说的。
‘‘Vacanavisesamattamevā’’ti atthavisesābhāvo vuttoti atthavisesābhāvamāha ‘‘kāyadvāre pavattieva hi ādānādipāpanā’’ti. Purimenāti ‘‘kāyadvāre pavattā’’ti iminā. Tañhi pavattimattakathanato dvārūpalakkhaṇaṃ hoti. Pacchimenāti ‘‘ādānā’’divacanena.
“身行、语行的执取”是就总说而言;“身、语思的执取”是就详释而言。“识”指结生识。对于俱生的以及无间的,它确实成为缘。“善而有果报法”这句话,是指有学及凡夫相续中的神通思,此处所意指的是这个,而不是其他的,所以才这样说。由此表明:如前所说的神通思,由于是善性,或者由于是有果报法,也可能像其他善或不善的思一样,成为结生识的缘。但这一点对于出世间善并不必然。因为它不是结生识的缘。如果说它能给予果报,那么对于已失效的业来说,这也并不必然。因为那种业不会生起果报,所以说“并非由生起果报而有善性及有果报法性”。实际上,只是由于在其他有果报法的相续中,它伴随推动与精勤而生起,而它也在未断烦恼的相续中以那样的行相生起,因此称为有果报法;以无过失的含义,称为善。即便如此,如果神通思是有果报法,为什么又说它没有果报?因为这不可能。为了显示这种不可能,所以说“然而那种……”等。因为假如神通思能生起果报,那它或者生起同地果报,或者生起异地果报。其中,生起异地果报首先就不合理,因为缺乏缘,也从未见有如此情形,因此说“因为不……”等。它可能生起同地果报,或者生起不可说所缘的果报,或者生起小所缘等的果报。在这些当中,由于自身与业有相同所缘,已显示了色界果报;而由于是小所缘等,神通思不会生起不可说所缘的果报。同样,因为色界果报完全以不可说为所缘,也不会生起小所缘等的果报。这就是不可能。因此说“与自己相似的所缘……”等。其中,“住立处”指具有结生、有分、死亡三种住立状态的。以“地遍、水遍”等善法作神通后,将其宣说为果报的所缘,所以说“在心生品……等……已说故”。由于“色界三、四禅那从善、从果报、从唯作,第四禅的果报是空无边处、无所有处,这些法不可说为小所缘,也不可说为大所缘,也不可说为无量所缘”这样的说法,色界果报完全以不可说为所缘,所以说“也没有以色界果报为小所缘等的”。这个不可能性证明了以小所缘等为所缘的神通思没有果报,而不是以不可说为所缘的没有果报。因为以不可说为所缘的神通思也存在,所以并不周遍。为了说明它不生果报还有别的理由,说了“在遍中……”等。作为定之光辉的神通,只是定的功德利益,所以说“如同定的果报”。而神通思只是完成那各种决意、变化、天耳听声等随所欲求的作用,不是隔时得果,不像现法受业那样,也不是果报之果,而应当看作如前所说的功德利益之果。
Kāyavacīsaṅkhāraggahaṇeti uddesaṃ sandhāyāha. Kāyavacīsañcetanāgahaṇeti niddesaṃ. Viññāṇassāti paṭisandhiviññāṇassa. Sahajātassa pana anantarassa ca paccayo hotiyeva. ‘‘Kusalā vipākadhammā cā’’ti idaṃ sekkhaputhujjanasantāne abhiññācetanā idhādhippetā, na itarāti katvā vuttaṃ. Tena yathāvuttaabhiññācetanāpi paṭisandhiviññāṇassa paccayo siyā kusalasabhāvattā, vipākadhammattā vā tadaññakusalākusalacetanā viyāti dasseti. Tayidaṃ lokuttarakusalāya anekantikaṃ. Na hi sā paṭisandhiviññāṇassa paccayo. Atha vipākadāyinīti vucceyya, evampi ahosikammena anekantikaṃ. Na hi tassā vipākuppādanaṃ atthīti āha ‘‘na vipākuppādanena kusalatā vipākadhammatā cā’’ti. Kevalañhi yā aññesaṃ vipākadhammānaṃ sabyāpārā saussāhā pavatti, tadākārāvassā appahīnakilese santāne pavattīti vipākadhammatā, anavajjaṭṭhena kusalatā ca vuttā. Evampi yadi vipākadhammā abhiññācetanā, kathaṃ avipākāti? Asambhavatoti taṃ asambhavaṃ dassetuṃ ‘‘sā panā’’tiādi vuttaṃ. Abhiññācetanā hi yadi vipākaṃ uppādeyya, sabhūmikaṃ vā uppādeyya aññabhūmikaṃ vā. Tattha aññabhūmikassa tāva uppādanaṃ ayuttaṃ paccayābhāvato, tathā adassanato ca. Tenāha ‘‘na hī’’tiādi. Sabhūmikaṃ navattabbārammaṇaṃ vā uppādeyya parittādiārammaṇaṃ vā, tesu attano kammasamānārammaṇatāya rūpāvacaravipākassa dassitattā, parittādiārammaṇattā ca abhiññācetanāya navattabbārammaṇaṃ na uppādeyya. Tathā ekantanavattabbārammaṇattā rūpāvacaravipākassa parittādiārammaṇañca na uppādeyyāti ayamasambhavo. Tenāha ‘‘attanā sadisārammaṇañcā’’tiādi. Tattha tiṭṭhānikanti paṭisandhibhavaṅgacutivasena ṭhānattayavantaṃ. ‘‘Pathavīkasiṇaṃ āpokasiṇa’’ntiādinā kusalena abhinnaṃ katvā vipākassa ārammaṇaṃ desitanti āha ‘‘cittuppādakaṇḍe…pe… vuttattā’’ti. ‘‘Rūpāvacaratikacatukkajjhānāni kusalato ca vipākato ca kiriyato ca catutthassa jhānassa vipāko ākāsānañcāyatanaṃ ākiñcaññāyatanaṃ ime dhammā navattabbā ‘‘parittārammaṇā’’tipi ‘mahaggatārammaṇā’tipi ‘appamāṇārammaṇā’tipī’’ti vacanato rūpāvacaravipāko ekantanavattabbārammaṇoti āha ‘‘na ca rūpāvacaravipāko parittādiārammaṇo atthī’’ti. Svāyamasambhavo parittādiārammaṇāya abhiññācetanāya vipākābhāvaṃ sādheti, na navattabbārammaṇāya . Navattabbārammaṇāpi hi sā atthīti na byāpīti vipākānuppādane tassā aññaṃ kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘kasiṇesu cā’’tiādimāha. Samādhivijambhanabhūtā abhiññā samādhissa ānisaṃsamattanti ‘‘samādhiphalasadisā’’ti vuttaṃ. Tassa tassa adhiṭṭhānavikubbanadibbasaddasavanādikassa yadicchitassa kiccassa nipphādanamattaṃ pana abhiññācetanā, na kālantaraphalā, diṭṭhadhammavedanīyaṃ viya nāpi vipākaphalā, atha kho yathāvuttaānisaṃsaphalā daṭṭhabbā.
有些人却说:因为从同一地(的禅那)反复修习而获得力量,所以诸禅那力量强大,能感果报,因为它们能作为等至(定境)而存在;而神通虽然也具有禅那的性质,却因为没有这种反复修习,在各种不同的所缘上只是偶然出现,所以力量微弱,因此不感果报。这种说法是没有道理的,因为通过反复作准备工作,神通也同样具备自在力。他们又说:在作为基础的禅那中,由与自身性质相同的速行心获得了反复修习,当自在力完全圆满、具足清净等八支而达到殊胜状态时,神通便生起;而由于这些神通属于第四禅,所以只能生起第四禅地的果报;那个果报是由具备上述功德、力量强大的基础禅那所创造的机会而成就的,因此因为没有机会,神通不感果报。这种说法同样没有道理,因为神通本身并不具有果报的性质。如果它们真有能感果报的性质,那么批评它们没有机会感果才是合理的;但它们本来就没有果报,正如前面所说的那样。
Keci pana ‘‘samānabhūmikato āsevanalābhena balavantāni jhānānīti tāni vipākaṃ denti samāpattibhāvato, abhiññā pana satipi jhānabhāve tadabhāvato tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇe āgantukāvāti dubbalā, tasmā vipākaṃ na detī’’ti vadanti. Taṃ akāraṇaṃ punappunaṃ parikammavasena abhiññāyapi vasībhāvasabbhāvato. Yaṃ pana vadanti ‘‘pādakajjhāne attanā samānasabhāvehi javanehi laddhāsevane sammadeva vasībhāvappatte parisuddhatādiaṭṭhaṅgasamannāgamena sātisaye jāte abhiññā nibbattanti, tāsañca catutthajjhānikattā catutthajjhānabhūmiko eva vipāko nibbatteyya, so ca yathāvuttaguṇena balavatā pādakajjhāneneva katokāsena sijjhatīti anokāsatāya abhiññā na vipākaṃ detī’’ti. Tampi akāraṇaṃ avipākabhāvato tāsaṃ. Sati hi vipākadāyibhāve vipākassa anokāsacodanā yuttā, avipākatā ca tāsaṃ vuttanayā eva.
“不成为”是指不成为识的缘。有人以为,掉举思也和神通思一样,没有差别地被说到,于是认为“在果报中”这句话并不是只表示有能力引生果报,而是表示果报的实际存在,所以说“应当审察”。正如所说的:“因为‘在果报中’这句话,并不像‘有果报法’那样表示有能力感果。”其中应当审察的内容,就是前面已经说过的。不过,这里的结论是:由于掉举思只能感得转起时的果报,不能感得结生时的果报,所以在《分别》中,依照它转起果报这一点而列出果报。至于能感得两种果报的思,则被称为异刹那业缘;掉举思没有这种性质,所以在《发趣》中没有把它说成那种缘。至于注释书中说的“在成为识的缘方面应当排除”,那是针对结生识而说的。“这样,掉举思也不成为”这句话,也只是就它不成为识的缘这一点而说的。因此,在这里应当知道,巴利圣典和注释书彼此并不矛盾。
Na hotīti viññāṇassa paccayo na hotīti. Uddhaccacetanāpi abhiññācetanāto nibbisesena vuttāti maññamāno ‘‘vipāke’’ti ca vacanaṃ na vipākārahatāmattavācako, atha kho vipākasabbhāvavācakoti āha ‘‘vicāretabba’’nti. Tathā ca vuttaṃ ‘‘na hi ‘vipāke’ti vacanaṃ vipākadhammavacanaṃ viya vipākārahataṃ vadatī’’ti. Tattha yaṃ vicāretabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Idaṃ panettha sanniṭṭhānaṃ – yasmā uddhaccacetanā pavattivipākameva deti, na paṭisandhivipākaṃ, tasmā tassā pavattivipākassa vasena vibhaṅge vipāko uddhaṭo. Ubhayavipākadāyikāya pana cetanāya nānākkhaṇikakammapaccayo vuccatīti tadabhāvato paṭṭhāne tassā so na vutto. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ ‘‘viññāṇassa paccayabhāve apanetabbā’’ti (vibha. aṭṭha. 226 saṅkhārapadaniddesa) vuttaṃ, taṃ paṭisandhiviññāṇameva sandhāya vuttaṃ. ‘‘Evaṃ uddhaccacetanāpina hotī’’ti idampi viññāṇassa paccayatābhāvamattaṃ gahetvā vuttaṃ. Evañhettha aññamaññaṃ pāḷiyā aṭṭhakathāya ca avirodho daṭṭhabbo.
这里说的是:在掉举思能够给果报这一点上。在名为《不死之道》的著作中。因为已经说明了这个意思——“凡夫相续中的不善法应当由见道断除,有学相续中的则应当由修道断除”——所以才说“然而对于凡夫”等等。“不被说”这句话,是在显示:在凡夫中生起的外结缚等,并没有“由修道所断”这一说法。“如果被说”等语句,则是从道理和经教两方面来说明这个意思。其中,“某些”是指对自己财物的欲贪等。“某些”是指有身见等。“有时”是指在过去等某个时候。“由于已断”等,是换一种说法。“依止”是指作为亲依止缘。
Etthāti uddhaccacetanāya vipākadāne. Amataggapatheti evaṃnāmake pakaraṇe. ‘‘Puthujjanasantāne akusalā dassanena pahātabbā, sekkhasantāne bhāvanāya pahātabbā’’ti imassa atthassa vuttattā ‘‘puthujjanānaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Na vuccantī’’ti iminā puthujjane pavattabahiddhāsaṃyojanādīnaṃ bhāvanāya pahātabbapariyāyābhāvaṃ dasseti. ‘‘Yadi vucceyyu’’ntiādinā tamevatthaṃ yuttito ca āgamato ca vibhāveti. Tattha kesañcīti sakabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ. Kecīti sakkāyadiṭṭhiādayo. Kadācīti atītādike kismiñci kāle. Cattattātiādi pariyāyavacanaṃ. Upanissāyāti upanissayapaccaye katvā.
所谓“其余”,是指并非由见道所断的那些法。它们也不是不存在,这是语义上的关联。这样理解之后,意思是:在如上所引的圣典中,通过提到掉举,就已经包含了与掉举俱行的心生起,而不是泛指任何地方的掉举——如果按这个意思来理解的话。“彼”指的是邪见。为什么说“以过去等状态而言不可言说”呢?难道不是只有未来才应当被断除吗?不是的。真正堪能生起的,才严格称为未来;而应当被断除的,恰恰是不再堪能生起的。所以说它们不以过去等状态而存在,因此不可言说。“相对于见”是指相对于已修习的见道。“因无同伴”是说缺少被称为“见所断”的协同因。“不产生果报”的意思是:就像在一切烦恼灭尽时那样,在部分灭尽时也一样,以那部分烦恼为缘的某部分业不会成熟。“果报已在《分别论》中说过”,这是就结生和转起两种果报而言的。
Itaresanti nadassanenapahātabbānaṃ. Na ca na hontīti sambandho. Evañca katvāti yathāvuttapāḷiyaṃ uddhaccaggahaṇena uddhaccasahagatacittuppādo gahito, na yattha katthaci uddhaccanti evamatthe sati. Tanti diṭṭhiṃ. ‘‘Atītādibhāvena navattabbatte’’ti kasmā vuttaṃ, nanu anāgatā eva pahātabbāti? Na, uppajjanārahā nippariyāyena anāgatā nāma, pahātabbā pana na uppajjanārahāti tesaṃ atītādibhāvena navattabbatā vuttā. Dassanaṃ apekkhitvāti bhāvitaṃ dassanamaggaṃ upanidhāya. Sahāyavirahāti dassanapahātabbasaṅkhātasahakārikāraṇābhāvato. Vipākaṃ na janayantīti sakalakilesaparikkhaye viya ekaccaparikkhayepi tannimittaṃ taṃ ekaccaṃ kammaṃ na vipaccatīti adhippāyo. Vipāko vibhaṅge vuttoti paṭisandhipavattibhedaṃ duvidhampi vipākaṃ sandhāyāha.
不善法,是指前面所说的那些差别,在凡夫相续中的不善法。不应断除的,是指善法等具有不应断除之自性的法。与不应断除之自性相违,就是有罪过性。“若如是亦”等语,是显示另一种过失。以此说明:那些不善法在这个三法中,虽然可能不属于第三句,但却会落入不可言说的情况。若以一切法门来看,未被摄尽的法在三法和二法中会落入不可言说,为了回应这一点,所以说“不会落入”。现在以“在心生起品中”等语,从理由和例证两方面来说明那不会落入不可言说。于其中,是指在某一类三法中。决定,是指决定性地、绝对地。属于他们的,是指被这三句所摄的诸法。如于所说句中,是指如前面所说的初句等三句中。就像应当被拆分的心生起,以及其他法,各随其宜,按三聚拆分后令其归属,从各自的分位来安立,就是这样。于彼处亦,是指在第四分位中也。应令其归属,是指应令其归属于不可言说的状态。由彼不存在故,是指由那第四分位不存在。如是,是指以不可言说的方式。
Akusalānanti yathāvuttavisesānaṃ puthujjanasantāne akusalānaṃ. Appahātabbānanti appahātabbasabhāvānaṃ kusalādīnaṃ. Appahātabbaviruddhasabhāvatā sāvajjatā. ‘‘Evampī’’tiādi dosantaradassanaṃ. Tena yadipi tesaṃ akusalānaṃ imasmiṃ tike tatiyapadasaṅgaho na siyā, navattabbatā pana āpajjatīti dīpeti. Sabbena sabbaṃ dhammavasena asaṅgahitassa tikadukesu navattabbatāpattīti āha ‘‘nāpajjatī’’ti. Idāni taṃ navattabbatānāpajjanaṃ ‘‘cittuppādakaṇḍe’’tiādinā kāraṇato, nidassanato ca vibhāveti. Yatthāti yasmiṃ tike. Niyogatoti niyamato ekantato. Tesanti padattayasaṅgahitadhammānaṃ. Yathāvuttapadesu viyāti yathāvuttesu paṭhamādīsu tīsu padesu. Yathā bhinditabbā cittuppādā, itare ca yathārahaṃ rāsittayavasena bhinditvā bhajāpitā taṃtaṃkoṭṭhāsato katā, evaṃ. Tatthāpīti catutthakoṭṭhāsepi. Bhajāpetabbeti navattabbabhāvaṃ bhajāpetabbe. Tadabhāvāti tassa catutthakoṭṭhāsassa abhāvā. Tathāti navattabbabhāvena.
在“已生三法”这一组里,此处未说及先前所说的不善;它们虽然不具备被考虑的条件,但因为并未超出自身的性质,所以仍然可以那样说。为了避开“不可说”的过失,先举例说明,所以说“或者,如与有对俱者……”等。这里“彼自性”指的是:以有罪过性为突出特征,并且没有见所断的状态。“若如此成立”等话,是显示在这个立场上所得的功德。“修所断者”有间接和直接两种说法,指修所断法。其中,前者不是主要性质,后者不是果报,所以没有说它们有多刹那的业缘关系——这就是其意趣所在。为了显示:正如修所断法没有多刹那的业缘关系,以见所断法为方面也一样,它们也没有获得缘的关系,所以说“亦未……被说”,然后说明其中的原因:“因为那些……转起”。这里“它们在见道之后不再转起”的意思是:那些以见所断为缘的烦恼,只属于见所断这一边,所以它们根本没有修所断的说法。既然如此,以它们为缘,怎么能说“见所断法以某种缘,成为修所断法的缘”呢?这就是意思所在。或者,那些在凡夫相续中非见所断者,胜义上也不是修所断;而在有学相续中,作为它们之缘的见所断法并不存在,因此也应当理解:见所断法并没有以某种缘成为修所断法的缘。如果以见所断为缘的烦恼属于见所断这一边,那么以它们为缘的掉举俱行法就应该是见所断,为什么说它绝对是修所断呢?针对这个责难,说“以见所断为缘的……”等。因此,就像有贪者和离贪者的相续中,由于助缘欠缺,业有果报与非果报的法则不同那样,在凡夫和有学的相续中,掉举俱行法也按照上述方式,存在有果报与非果报的情况。这里的“它的”,指掉举俱行法的;这里的“同样如此的”,指因具有掉举俱行这一性质而性质相同的。
Uppannattike atītā, idha yathāvuttaakusalā na vuttā, apekkhitabbabhāvenārahitāpi taṃsabhāvānativattanato tathā vuccantīti navattabbatāpattidosaṃ pariharanto tassa udāharaṇaṃ tāva dassetuṃ ‘‘athavā yathā sappaṭighehī’’tiādimāha. Taṃsabhāvo cettha sāvajjatāvisiṭṭho dassanapahātabbabhāvābhāvo. ‘‘Evañca satī’’tiādinā imasmiṃ pakkhe laddhaguṇaṃ dasseti. Bhāvanāya pahātabbānanti pariyāyena nippariyāyena ca bhāvanāya pahātabbānaṃ, tattha purimānaṃ amukhyasabhāvattā, pacchimānaṃ avipākattā nānākkhaṇikakammapaccayatā na vuttāti adhippāyo. Yathā ca bhāvanāya pahātabbānaṃ nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo natthi, evaṃ dassanena pahātabbānaṃ vasena tesaṃ paccayalābhopi natthīti dassento ‘‘na ca…pe… vuttā’’ti vatvā tattha kāraṇamāha ‘‘ye hi…pe… pavattantī’’ti. Tattha na te dassanato uddhaṃ pavattantīti ye dassanena pahātabbapaccayā kilesā, te dassanena pahātabbapakkhikā evāti tesaṃ bhāvanāya pahātabbapariyāyo eva natthi, kathaṃ tesaṃ vasena dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayoti vucceyyāti attho. Atha vā ye puthujjanasantāne na dassanena pahātabbā, na te paramatthato bhāvanāya pahātabbā. Ye pana te sekkhasantāne, na tesaṃ paccayabhūtā dassanena pahātabbā atthīti evampi dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayoti na vuttāti veditabbaṃ. Yadi dassanenapahātabbapaccayā kilesā dassanapakkhikā, tappaccayaṃ uddhaccasahagataṃ dassanena pahātabbaṃ siyāti kathaṃ tassa ekantabhāvanāya pahātabbatā vuttāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘dassanena pahātabbapaccayassā’’tiādi. Tasmāti yasmā sarāgavītarāgasantānesu sahāyavekallena kammassa vipākāvipākadhammatā viya puthujjanasekkhasantānesu uddhaccasahagatassa vuttanayena savipākāvipākatā siddhā, tasmā. Tassāti uddhaccasahagatassa. Tādisassevāti uddhaccasahagatabhāvena ekasabhāvassa.
在这里,有人说“与掉举俱行的法也有不是通过修习所断除的”等等,这是《甘露道》中所说的,这种说法没有道理。为什么呢?因为与掉举俱行的法绝对是修所断的。正如《法集论》所说:“哪些法是修所断的?与掉举俱行的心生起。”(《法集论》1583)如果与掉举俱行的法也有不是修所断的,那么就像在“过去所缘三法”中,先说了“必无未来所缘”,然后又分别说“欲界善异熟有十种心生起”等等那样,这里也应该先说“哪些法是修所断的?必无修所断”,然后再说“与掉举俱行的心生起,或许是修所断,或许不可说为见所断或修所断”等等,但并没有那样说。而且,为了阐明这个道理而用“若言……”等所说的论证,也是不合理的。为什么呢?因为以见所断为所缘的贪、见、疑、掉举,正是被承认为具有见所断的性质。
Ettha ca yaṃ ‘‘na bhāvanāya pahātabbampi atthi uddhaccasahagata’’ntiādi amataggapathe vuttaṃ, taṃ akāraṇaṃ, kasmā? Tassa ekantena bhāvanāya pahātabbattā. Yathāha ‘‘katame dhammā bhāvanāya pahātabbā? Uddhaccasahagato cittuppādo’’ti (dha. sa. 1583). Yadi hi uddhaccasahagataṃ na bhāvanāya pahātabbampi abhavissa, yathā atītārammaṇattike ‘‘niyogā anāgatārammaṇā natthī’’ti vatvā ‘‘kāmāvacarakusalassa vipākato dasa cittuppādā’’tiādinā puna vibhajitvā vuttaṃ, evamidhāpi ‘‘katame dhammā bhāvanāya pahātabbā? Niyogā bhāvanāya pahātabbā natthī’’ti vatvā ‘‘uddhaccasahagato cittuppādo siyā bhāvanāya pahātabbo, siyā na vattabbo ‘dassanena pahātabbo’tipi ‘bhāvanāya pahātabbo’tipī’’tiādi vattabbaṃ siyā, na ca tathā vuttaṃ. Yā ca tamatthaṃ paṭipādentena ‘‘yadi vucceyyu’’ntiādinā yutti vuttā, sāpi ayutti. Kasmā? Dassanena pahātabbārammaṇānaṃ rāgadiṭṭhivicikicchuddhaccānaṃ dassanena pahātabbabhāvasseva icchitattā.
有人说“掉举生起”是指与掉举俱行的心识生起,为了说明这一点,在增上缘的解说中没有单独列出掉举,这是把它当作理由来说的;但这个理由也站不住脚,因为从其他还有剩余文字的经文里也能看出来。比如在“过去法对现在法、未来法对现在法,以所缘缘为缘”这些法的分别中,已经纳入了他心智;而在“现在法对现在法”这一分别中,虽然也可以纳入他心智,却没有纳入。
Yañca ‘‘uddhaccaṃ uppajjatī’’ti uddhaccasahagatacittuppādo vuttoti dassetuṃ adhipatipaccayaniddese uddhaccassa anuddharaṇaṃ kāraṇabhāvena vuttaṃ, tampi akāraṇaṃ aññathāpi sāvasesapāṭhadassanato. Tathā hi ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa, anāgato dhammo paccuppannassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.18.2) etesaṃ vibhaṅge cetopariyañāṇaggahaṇaṃ katvā ‘‘paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassā’’ti imassa vibhaṅge labbhamānampi cetopariyañāṇaggahaṇaṃ na kataṃ.
还有,“互为助伴”这一点,对于见所断法与修所断法之间的关系,应当从“修所断法给予异熟果报”的角度来考察:究竟像无明等那样,只是让布施等生起时就具有令其成熟的能力,从而成为修所断法的助伴之因呢?还是像烦恼那样,在业给予结生时(才成为助伴之因)呢?这里的问题是:如果取第一种说法,那么在入流者等有学圣者的心相续中,修所断法就变成了唯作,因为缺少助伴而被造成非异熟的性质,就像渴爱与无明已尽的相续中的布施等一样。如果取第二种说法,那么被视为修所断的法也会变成见所断,因为在给予结生时,它没有超越趣向恶趣的性质。不过,这里应当说的,前面已经说过了。因此,在不违背巴利圣典与注疏的前提下,此处的义理判定应依照前面所说的方式来理解。
Sahāyabhāvo ca dassanena pahātabbānaṃ bhāvanāya pahātabbassa vipākadānaṃ pati vicāretabbo. Kiṃ avijjādi viya dānādīnaṃ uppattiyā eva vikuppādanasamatthatāpādanena dassanena pahātabbā bhāvanāya pahātabbānaṃ sahakārikāraṇaṃ honti, udāhu kileso viya kammassa paṭisandhidāne satīti, kiñcettha – yadi purimanayo, sotāpannādisekkhasantāne bhāvanāya pahātabbassa kiriyabhāvo āpajjati, sahāyavekallena avipākasabhāvatāya āpāditattā khīṇataṇhāvijjāmāne santāne dānādi viya. Atha dutiyo, bhāvanāya pahātabbābhimatassāpi dassanena pahātabbabhāvo āpajjati, paṭisandhidāne sati apāyagamanīyasabhāvānativattanato. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva, tasmā pāḷiyā aṭṭhakathāya ca avirujjhanavasenettha atthavinicchayo vuttanayeneva veditabbo.
“彼”指掉举思。在“识缘的状态”中,即在圆满异熟识之缘的状态中。为了显示其中的道理:因为在无缺减的果报生起这一论题中,它并不存在,所以,虽然掉举思在作为识的缘这一点上应当排除,但在作为由无明之缘而生的状态上,则应当纳入——正是为了显示这个道理。“一切”即二十种。因此说“应说为二十一”。“彼”就是由于以“行”来统摄而未曾将神通思纳入的那个理由。对于其他说法也是如此。那是什么呢?就是没有作为识的缘的状态。“无差别”是因为没有依身行、语行而作的区分。“连结”即依三支分句而作的结缚,同样也有“摄集”的意思。
Sāti uddhaccacetanā. Viññāṇapaccayabhāveti sampuṇṇavipākaviññāṇapaccayabhāve. Kāraṇaṃ dassentoti avikalaphaluppādanādhikāre tadabhāvato yadipi uddhaccacetanā viññāṇassa paccayabhāve apanetabbā, avijjāya pana paccayuppannabhāve gahetabbāti imaṃ kāraṇaṃ dassento. Sabbāpīti vīsatipi. Tenāha ‘‘ekavīsatīti vattabba’’nti. Tanti yena kāraṇena saṅkhāraggahaṇena abhiññācetanāya aggahaṇaṃ, taṃ kāraṇaṃ. Itarāvacanassāpīti uddhaccacetanāvacanassāpi. Kiṃ pana taṃ? Viññāṇassa paccayabhāvābhāvo eva. Bhedābhāvāti kāyavacīsaṅkhāravasena vibhāgābhāvato. Saṃyogoti tikantarapadavasena saṃyojanaṃ, tathā saṅgahoti attho.
把“取乐想”理解为“贪著享受”,就是基于这个用意而说“乐想……显示出来”。而“以乐想”这里的“以”是表示工具的具格用法,因为颠倒就是把苦当成乐。至于注释书里说的“以无知”,那个“以”是表示原因的具格用法,因为这里要显示无明是颠倒和贪著享受的原因。在“车乘有白色庄严具”这类说法中,“庄严具”这个词也有“随从、附属”的意思,所以说“在渴爱的随从之中”。所谓“在渴爱的随从之中”,是就渴爱通过完成它的作用,而说诸行的助伴因状态。“庄严具”之义如同“行”之义,也有“装饰”之义,为了显示这一点而说“在诸行所造作、装饰之中”。所谓“作庄严具”,是指像能够施与果报那样而造作。所谓“不死之义”,即不死之义,也就是涅槃之义。所谓“难行所作”,即五热炙身等难行苦行。所谓“为天而作的苦行”,是为了成为天的状态而作的苦行。“死”,是“魔”,这是将原因的意义内摄而说的。即使是不吉祥的,吉祥之人也以吉祥的同义词来称说,因此说“如‘见’与‘未见’之词一样”,如同“以剑为‘吉祥’”那样。
Sukhasaññāya gahaṇaṃ assādananti adhippāyenāha ‘‘sukhasaññāya…pe… dassetī’’ti. ‘‘Sukhasaññāyā’’ti ca idaṃ karaṇatthe karaṇavacanaṃ. Vipallāso hi dukkhe sukhasaññā. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ ‘‘aññāṇenā’’ti vuttaṃ, taṃ hetumhi karaṇavacanaṃ vipallāsassādanānaṃ avijjāya hetubhāvadassanato. ‘‘Ratho setaparikkhāro’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.4) parivāratthopi parikkhārasaddo hotīti vuttaṃ ‘‘taṇhāya parivāre’’ti. Taṇhāparivāreti ca taṇhāya kiccasādhanena saṅkhārānaṃ sahakārikāraṇabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Parikkhāraṭṭho saṅkhāraṭṭho viya bhūsanaṭṭho hotīti dassento ‘‘saṅkhate alaṅkate’’ti āha. Parikkharoti yathā phaladānasamatthā honti, tathā saṅkharoti. Amaraṇatthāti amatatthā, nibbānatthāti attho. Dukkarakiriyāti pañcātapatappanādidukkaracariyā. Devabhāvāya tapo devabhāvatthaṃ tapo. Māretīti maro hetuatthaṃ antonītaṃ katvā. Amaṅgalampi maṅgalapariyāyena voharanti maṅgalikāti vuttaṃ ‘‘diṭṭhe adiṭṭhasaddo viyā’’ti yathā ‘‘asive sivā’’ti.
把“悬崖”说成和坠落之苦一样,所以才说“生等悬崖之苦”。名为因达杜达梵天峰的山顶悬崖,就是诸天的悬崖。那福德果报是它的意义和目的,所以叫“以此为义者”。
Papātaṃ patanadukkhasadisanti katvā vuttaṃ ‘‘jātiādipapātadukkha’’nti. Indaduddabrahmakūṭasaññitapabbatasikharappapāto marupapāto. Taṃ puññaphalaṃ attho payojanaṃ etassāti tadattho.
对年轻的女游方者来说,不得自在,不能自主而住;由于烦恼不净的流漏,她被智者所厌离;由于贪等热恼以及苦的果报,所以是苦。着手就是造作。即使是有怖畏的鬼城,也因其欲乐功德的圆满而成为乐颠倒之因,这样连接理解。因种类不同而不混杂,就是无间断。由于老与死而变易,就是变异。
Paribbājikāya taruṇiyā. Asavaso aserivihārī. Kilesāsucipaggharaṇena paṇḍitehi jigucchanīyaṃ. Rāgādipariḷāhena, kaṭukavipākatāya ca dukkhaṃ. Ārabhati karoti. Sabhayassāpi pisācanagarassa kāmaguṇasamiddhiyā sukhavipallāsahetubhāvo viyāti yojanā. Bhinnajātiyena avomissatā nirantaratā. Jarāya maraṇena ca aññathattaṃ vipariṇāmo.
从“邪恶者,我暂时还不入般涅槃”这句话来看,在“孩子,来,你暂时先接掌这个王位”等语句中,虽然“tāva”这个词也出现在表示限量、规定或仅仅填补音节等场合,但在这里,它指的是后面将要说的内容,所以注释中说“tāva是一个期待后续所说内容的质词”。而“以无明为缘……显示”这句话,则是在说明注疏前后并不矛盾。
‘‘Na tāvāhaṃ pāpima parinibbāyissāmī’’ti vacanato ‘‘tāta ehi, tāva idaṃ rajjaṃ paṭipajjāhī’’tiādīsu yadipi parimāṇaniyamanakamapadapūraṇamattādīsupi tāva-saddo dissati, idha pana vakkhamānattāpekkho adhippetoti vuttaṃ ‘‘tāvāti vattabbantarāpekkho nipāto’’ti. Avijjāpaccayā pana…pe… dassetīti pubbenāparaṃ aṭṭhakathāyaṃ avirujjhanamāha.
在贪等味著之时,就是指在贪等味著的时候。关于“与贪、见相应”这一句,先说与贪相应的无明可以成立,因为贪本身就是味著;那么与见相应的又怎么讲呢?所以说“与它不相离的见……应当了知”。与那相应的行,就是指与贪等相应的行。无明所缘等,就是指以无明为所缘等。用“等”这个字,涵盖了所缘、增上、所缘亲依止、常亲依止,以及无间等缘。非无明所缘的,就是指不以无明为所缘、不缘取无明而生起的。在所缘、增上、无间等缘的说法中,应当这样搭配:在所缘、增上、所缘亲依止缘的说法里,指的是没有说到的非无明所缘者;在无间等缘的说法里,指的是没有说到的第一速行;在两种说法中都提到的,指的是以无明为所缘的第二速行等。应当知道:获得无间缘的,以无间等为缘;俱生的,以因等为缘;非俱生的,以亲依止等为缘——行以无明为缘,这个道理已经由“任何”等语句显示出来了。以超越有、希求有故,就是指为了超越无明而修习无色界禅那的人,以及因为被无明所迷惑、希求无色界有的成就而令那些禅那生起的人。这是依照善行中已经说过的理路,随顺所说理路的意思。
Rāgādiassādanakālesūti rāgādīnaṃ assādanakālesu. ‘‘Rāgadiṭṭhisampayuttāyā’’ti ettha rāgasampayuttāya tāva avijjāya yojanā hotu rāgassa assādanabhāvato, diṭṭhisampayuttāya pana kathanti āha ‘‘tadavippayuttā ca diṭṭhī…pe… veditabbā’’ti. Taṃsampayuttasaṅkhārassāti rāgādisampayuttasaṅkhārassa. Avijjārammaṇāditanti avijjāya ārammaṇāditaṃ. Ādi-saddena ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayapakatūpanissaye, anantarādike ca paccaye saṅgaṇhāti. Anavijjārammaṇassāti na avijjārammaṇassa avijjaṃ anārabbha pavattassa. Ārammaṇādhipatianantarādipaccayavacanesūti ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayapaccayavacanesu avuttassa anavijjārammaṇassa, anantarādipaccayavacanesu avuttassa paṭhamajavanassa, dvīsupi vuttassa avijjārammaṇassa dutiyādijavanassāti yojetabbaṃ. Anantarapaccayalābhino anantarādinā, sahajātassa hetuādinā, asahajātassa upanissayādinā saṅkhārassa avijjā paccayo hotīti ayamattho ‘‘yaṃ kiñcī’’tiādinā dassitoti veditabbaṃ. Samatikkamabhavapatthanāvasenāti avijjāsamatikkamatthāya arūpāvacarajjhānāni uppādentassa, avijjāsammūḷhattā arūpabhavasampattiyo patthetvā tāneva jhānāni nibbattentassāti puññābhisaṅkhāre vuttena nayena, vuttanayānusārenāti attho.
如果主张只有一个因,就会落入和自性论、自在天论、生主论、人论、时论等一样的错误。假如世间只有一个因,那么整个生起过程就应该毫无遗漏地、任何时候都从那个因产生,因为再没有别的因需要依赖。但事实并非如此,因为我们看到生起是有次第的。再者,如果还需要依赖别的因,单因论就被推翻了;而且单一的东西不可能具有多种性质。从某个因产生出来的所有果,都必须和那个因有相同的性质,不能有不同性质,否则那个因的单一性本身就成立不了。为了说明这个道理,所以说“一切……由得证……”等。以余除的方式:在一对一、一对多、多对一这三种情况都不存在、找不到的时候,靠排除剩下的可能,只有第四种——多对多——才成立。所谓“以无明为缘而有行,以触为缘而有受”等,这种开示一因一果的说法,是为了显示法的殊胜、明显、不共的特质,或者是为了随顺所化众生的意乐,而以说法的善巧来开示一因一果,这并不是不合理的,而是完全合理的。为了表明这个意思,所以说“因为……”等。
Ekakāraṇavādoāpajjati yathā pakatiissarapajāpatipurisakālādivādā. Ekasmiṃyeva lokassa kāraṇabhūte sati tato sakalāya pavattiyā anavasesato, sabbadā ca pavattitabbaṃ apekkhitabbassa kāraṇantarassa abhāvato. Na cetaṃ atthi kameneva pavattiyā dassanato. Kāraṇantarāpekkhatāya pana ekakāraṇavādo apahato siyā ekassa ca anekasabhāvatābhāvā. Yattakā tato nibbattanti, sabbehi tehi samānasabhāveheva bhavitabbaṃ, na visadisehi, itarathā tassa ekabhāvo eva na siyāti imamatthamāha ‘‘sabbassa…pe… pattito cā’’ti. Pārisesenāti ekato ekaṃ, ekato anekaṃ, anekato ekanti imesu tīsu pakāresu avijjamānesu anupalabbhamānesu pārisesañāyena. Anekato anekanti ekasmiṃ catutthe eva ca pakāre vijjamāne. Yadidaṃ ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā, phassapaccayā vedanā’’tiādinā ekahetuphaladīpanaṃ, taṃ ettha desanāvilāsena, vineyyajjhāsayavasena vā dhammānaṃ padhānapākaṭāsādhāraṇabhāvavibhāvanatthanti ekahetuphaladīpanaṃ na nupapajjati upapajjatiyevāti dasseti ‘‘yasmā’’tiādinā.
“随触”是指与乐受所缘等眼触等各自相应的触,这句话已经说出来了。为了说明这个意思,先说了“乐受所缘”等;接着为了说明“受之确定”这个词的含义,又说了“于相同”等。其中,“于相同”指没有差别。“依触”指依乐受所缘等触。“无颠倒”指没有相反的情况。因为从来不会依乐受所缘的触而生起苦受,也不会依苦等所缘的触而生起乐受。“乐等眼触所生等”指乐受等以及眼触所生受等。“粗、细等”:通过“等”字,应当知道也包括劣、胜等。其中,若依某缘,某受被称为“粗”或“劣”,那么绝不会依同一缘,该受有时又成为细或胜。所以说“没有粗、细等的混杂”。“如所说触”指乐受所缘等触。唯从乐受所缘的触生起乐受,不从其余触生起;从乐受所缘的触唯生起乐受,不生起其余受。其他情况也是如此。这样,通过这两句决定:依触来确定受,依受来确定触。这两句说明:果没有其他因的混杂,因没有其他果的混杂,因此在第一方面成立了无混杂的确定。在第二方面则说明:由缘的差别,因不同则果也不同;由果的不同,因的不同也被确定。这就是决定的确定。前一方面,是就诸法不混杂而说确定;后一方面,是就如实了知确定的状态而说。这是二者的差别。“时节等”:通过“等”字,也包含心之失调以及胆汁、风等。当一种病素激动时,其余的也随之扰动。虽然它们都存在,但由于以对治痰的方式使病平息,所以痰是明显的,这就是其含义。
Yathāphassanti sukhavedanīyādicakkhusamphassāditaṃtaṃphassānurūpanti vuttaṃ hotīti dassento ‘‘sukhavedanīya’’ntiādiṃ vatvā ‘‘vedanāvavatthānato’’ti padassa atthaṃ dassetuṃ ‘‘samānesū’’tiādi vuttaṃ. Tattha samānesūti avisiṭṭhesu. Phassavasenāti sukhavedanīyādiphassavasena. Vipariyāyābhāvatoti byattayābhāvato. Na hi kadāci sukhavedanīyaṃ phassaṃ paṭicca dukkhavedanā, dukkhādivedanīyaṃ vā phassaṃ paṭicca sukhavedanā uppajjati. Sukhādicakkhusamphassajādīnanti sukhādīnaṃ, cakkhusamphassajādīnañca vedanānaṃ. Oḷārikasukhumādīti ādi-saddena hīnapaṇītādisaṅgaho daṭṭhabbo. Tattha yaṃ upādāya yā vedanā ‘‘oḷārikā, hīnā’’ti vā vuccati, na taṃyeva upādāya tassā kadācipi sukhumatā paṇītatā vā atthīti vuttaṃ ‘‘oḷārikasukhumādisaṅkarābhāvato’’ti. Yathāvuttasamphassassāti sukhavedanīyādiphassassa. Sukhavedanīyaphassatoyeva sukhavedanā, na itaraphassato. Sukhavedanīyaphassato sukhavedanāva, na itaravedanā. Tathā sesesupīti ubhayapadaniyamavasena yathāphassaṃ vedanāvavatthānaṃ, yathāvedanaṃ phassavavatthānanti padadvayena kāraṇantarāsammissatā phalassa, phalantarāsammissatā ca kāraṇassa dassitā paṭhamapakkhe asaṃkiṇṇatāvavatthānanti katvā. Dutiyapakkhe pana paccayabhedabhinnena kāraṇavisesena phalaviseso, phalavisesena ca kāraṇaviseso nicchīyatīti ayamattho dassito sanniṭṭhānaṃ vavatthānanti katvā. Purimasmiñca pakkhe dhammānaṃ asaṅkarato vavatthānaṃ vuttaṃ, dutiyasmiñca yathāvavatthitabhāvajānananti ayametesaṃ viseso. Utuādayoti ādi-saddena cittavisamācārā pittavātādayopi saṅgayhanti. Ekasmiṃ dose kupite itarepi khobhaṃ gacchanti. Santesupi tesu semhapaṭikārena rogavūpasamato semho pākaṭoti attho.
“有”这个说法,是在说明前面所说的诸行的因,或者干脆说渴爱本身就是因,所以说“因为已经说了渴爱是诸行的因”。所谓“它也是”,是指渴爱本身也是。因为渴爱就是欲漏和有漏。欲漏和有漏属于欲取,见漏属于其余几种取,所以说“作为四种取的欲漏、有漏、见漏”。而且,依照“缘取而有有”这句话,它们就是取;依照“缘渴爱而有取”这句话,渴爱也是诸行的因,这就很清楚了。为了说明在不可乐、充满种种过患的诸行中,如果没有无明,就不会有乐随观,所以说“乐随观者……已被显示”。又因为漏尽者没有诸行,也就从反面说明了无明是诸行的因。因为只有漏尽者才是真正有智慧的人。这就说明:无明只在愚者那里生起,所以它具有不共的特性。因为所依、所缘等,其他烦恼也有。考虑到有人会质疑说“所依、所缘、渴爱、取等,和无明一样,也是福行等的共同因”,所以说了“福有等”。其中,“等”字要包括非福有和不动有。“福有”就是由福行所引生的生有。其余情况也照这样理解。在这里,按照作用和作用处的不同,把有作用的无明分开来说明。因为不可能认为:无明在某种状态下是福行的亲依止缘,在那种状态下又是其余行的亲依止缘。在这里,从意义上说,遮蔽有等过患,就是指不能如实通达福行等各自作为苦因的本性。
‘‘Bhavo’’ti vuttānaṃ saṅkhārānaṃ kāraṇassa pakāraṇaṃ, kāraṇameva vā taṇhāti āha ‘‘taṇhāya saṅkhārakāraṇabhāvassa vuttattā’’ti. Tassāpīti taṇhāyapi. Taṇhā hi kāmāsavo bhavāsavo ca. Kāmāsavabhavāsavā kāmupādānaṃ, diṭṭhāsavo itarupādānanti āha ‘‘caturupādānabhūtākāmabhavadiṭṭhāsavā’’ti. Te ca ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti vacanato upādānañca, ‘‘taṇhāpaccayā upādāna’’nti vacanato taṇhā ca saṅkhārassa kāraṇanti pākaṭā. Anassādanīyesu anekādīnavavokiṇṇesu saṅkhāresu assādānupassanā avijjāya vinā na hotīti dassento āha ‘‘assādānupassino…pe… dassitā hotī’’ti. Khīṇāsavassa saṅkhārābhāvatoti byatirekenapi avijjāya saṅkhārakāraṇabhāvaṃ vibhāveti. Ekantena hi khīṇāsavova viddasu. Etena bālānaṃ eva sambhavato avijjāya asādhāraṇatā vuttāti dasseti. Vatthārammaṇādīni hi itaresampi sādhāraṇāni. Vatthārammaṇataṇhupādānādīni viya avijjāpi puññābhisaṅkhārādīnaṃ sādhāraṇakāraṇanti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘puññabhavādī’’tiādi. Tattha ādi-saddena apuññāneñjabhavā gahetabbā. Puññabhavoti puññābhisaṅkhārahetuko upapattibhavo. Esa nayo sesesu. Ettha ca kiccakaraṇaṭṭhānabhedena kiccavatī avijjā bhinditvā dassitā. Na hi yadavatthā avijjā puññābhisaṅkhārānaṃ upanissayo, tadavatthā eva itaresaṃ upanissayoti sakkā viññātuṃ. Ettha ca bhavādīnavappaṭicchādananti atthato puññābhisaṅkhārādīnaṃ taṃtaṃbhavasaṅkhātadukkhahetusabhāvānabhisamayanimittatā.
“处”指的是存续的状态,所以说“与处相违就是与存在性相违”。与处不相违的,比如眼和色等。以“前心”等为例,已经说明了与处相违的情况,因此说“这不是绝对的”。因为下文会以“眼、色等”为例来说明与处不相违。先前学习的技艺等,与后来生起的技艺等行为无法同时并存,所以是与处相违。为了阐明上面所说的含义,因此说“而不是技艺等的”。其中,“彼”指结生等处的状态;“此处”指在把握处的自性、作用等时。用“等”字应当包括所缘、地、相续等相违的情况,这些应当在顺次第中,从种姓心到道心,以性转变等方式生起时来了知。能缘与所造相违,所以是自性相违的缘,这样连接起来。其中,“能缘与所造”正是显示非色与色的状态。业以思为自性,色以变坏为自性,所以自性相违。比如甘味与酸味等:乳是甘味,能平息胆汁,其异熟自性是甘;酪是酸味,能增盛胆汁,其异熟自性是辛,因此自性相违。
Ṭhānanti dharamānatā adhippetāti vuttaṃ ‘‘ṭhānaviruddhoti atthitāviruddho’’ti. Ṭhānāviruddhā cakkhurūpādayo. ‘‘Purimacittañhī’’tiādinā ṭhānaviruddho ca udāhaṭoti āha ‘‘na idaṃ ekantikaṃ siyā’’ti. ‘‘Cakkhurūpādayo’’tiādinā hi parato ṭhānāviruddhā udāharīyantīti. Purimasippādisikkhā hi pacchā pavattamānasippādikiriyānaṃ samodhānāsambhavā ṭhānavirodhoti yathāvuttamatthaṃ samatthetuṃ ‘‘na ca sippādīna’’ntiādi vuttaṃ. Tattha tanti paṭisandhiādiṭhānaṃ. Idhāti ṭhānasabhāvakiccādiggahaṇe. Ādi-saddena ārammaṇabhūmisantānādiviruddhā gahetabbā, te ca anulomato gotrabhussa, gotrabhuto maggassa liṅgaparivattanādivasena ca pavattiyaṃ veditabbā. Namanaruppanavirodhā sabhāvaviruddho paccayoti yojanā. Tattha namanaruppananti arūparūpabhāvameva dasseti. Kammaṃ cetanāsabhāvaṃ, rūpaṃ ruppanasabhāvanti sabhāvaviruddhaṃ. Madhurambilarasādīti khīraṃ madhurarasaṃ pittupasamanaṃ madhuravipākasabhāvaṃ, dadhi ambilarasaṃ pittabrūhanaṃ kaṭukavipākasabhāvanti ato sabhāvavirodhā.
酪等,是指酪和稻草等。bhūtiṇaka,是一种名叫 bhūtiṇaka 的特定药草。所谓 avī,就是母山羊,不过它们大多数长着红色的毛,所以经文说“红色的母山羊”。因为异熟法也有作为缘的性质,非异熟法也有作为缘所生法的性质,所以不能依据异熟法与异熟的关系来成立缘和缘所生,因此说“它们正是异熟,而非其他”。因此说“所以”等。“彼非异熟者”,是指不是那无明的异熟。“并非不合理,正是合理”,因为这里仅以作为缘所生法为意趣。“彼不相违者”,是指与该无明不相违者。
Dadhiādīnīti dadhipalālāni. Bhūtiṇakassāti bhūtiṇakanāmakassa osadhivisesassa. Avī nāma eḷakā, tā pana yebhuyyena rattalomakā hontīti vuttaṃ ‘‘rattā eḷakā’’ti. Vipākānampi paccayabhāvato, avipākānampi paccayuppannabhāvato na vipākadhammavipākāpekkhā paccayapaccayuppannatāti vuttaṃ ‘‘vipākāyeva te ca nā’’ti. Tenāha ‘‘tasmā’’tiādi. Tadavipākānanti tassā avijjāya avipākabhūtānaṃ. Na na yujjati yujjati eva paccayuppannatāmattassa adhippetattā. Tadaviruddhānanti tāya avijjāya aviruddhānaṃ.
“前后确定”是指身体的活动、趣向、生类等各自按照前后次第而运行。为了说明这种运行不是由任何人所造、也不是造作出来的,而是具有决定性的自性,于是引用决定论者所说的话作为例证,说道:“就像被不可切断的线穿过的不可破碎的摩尼宝珠一样。”在第二种解释中,“和合”是指无因而生、偶然性,针对这一点,有人说“随意而生、随意而灭”等等。“性”是指诸法自性的成就,针对这一点,他们说:“荆棘的尖端锐利、迦毗陀果的圆形,或者鸟兽种种颜色和形态,是谁造作的?这些差别纯粹只是自性成就而已。”因此说:“一切有情、一切有息者、一切已生者、一切有命者,都无自在、无力、无精进,是由决定性、和合、自性而转变的。”由于这些邪见,在死亡等事上迷惑不解,生起“有情死亡”等分别,以此为因;生起不善心,是不如理作意增长所致。
Pubbāpariyavavatthānanti kāyapavattigatijātiādīnaṃ yathārahaṃ pubbāparabhāvena pavatti, sā pana kenaci akaṭā akaṭavidhā paṭiniyatasabhāvāti dassetuṃ niyativādinā vuttanidassanaṃ āharanto ‘‘acchejjasuttāvutābhejjamaṇīnaṃ viyā’’ti āha. Dutiyavikappe saṅgatīti adhiccasamuppādo yādicchikatā, yaṃ sandhāya ‘‘yadicchāya pavattanaṃ nivattanaṃ yadicchāyā’’tiādi vuccati. Bhāvoti dhammānaṃ sabhāvasiddhitā, yaṃ sandhāya vadanti ‘‘kaṇṭakassa koṭitikhiṇabhāvaṃ, kapiṭṭhaphalassa vaṭṭabhāvaṃ, migapakkhīnaṃ vā vicittavaṇṇasaṇṭhānāditaṃ ko abhisaṅkharoti, kevalaṃ sabhāvasiddhovāyaṃ viseso’’ti. Tenāha ‘‘sabbe sattā, sabbe pāṇā , sabbe bhūtā, sabbe jīvā avasā abalā avīriyā niyatisaṅgatibhāvapariṇatā’’ti (dī. ni. 1.168). Etehi vikappanehīti cutiādīsu sammūḷhatāya ‘‘satto maratī’’tiādivikappanehi kāraṇabhūtehi. Akusalaṃ cittaṃ katvāti ayonisomanasikāraparibrūhanena cittaṃ akusalaṃ katvā.
所谓“经等法”,就是经、应颂等教法。因为一个人正确地了解教法之后,就能圆满行道法,并安住在证悟法上。“彼”指的是这种了知,意思是涅槃的现观。
Suttādidhammanti suttageyyādipariyattidhammaṃ. Pariyattidhammañhi sammadeva jānanto paṭipattidhammaṃ paripūretvā paṭivedhadhamme patiṭṭhahati. Tanti taṃ jānanaṃ, nibbānābhisamayoti attho.
识句释的注释
Viññāṇapadaniddesavaṇṇanā
227“缘如所说的行”,是指以福行等这一类如前所说的行为缘。这里所说的识乃至受,是指现在属于果报轮转的部分,所以说“应当就是那由业所生的识而存在”。为了说明这个义注与《界论》的原文并不一致,所以说“然而在《界论》中”等话。其中,按照《界论》的说法,因为经中这样说,所以把一切识、触、受都总括在内,因此与《界论》相衔接。“有余”就是并非全部,意思是唯指果报。因为在识等当中,当唯以果报为所指时,正如——
227.Yathāvuttasaṅkhārapaccayāti puññābhisaṅkhārādivuttappakārasaṅkhārapaccayā. Viññāṇādayo vedanāpariyosānā etarahi vipākavaṭṭabhūtā idhādhippetāti āha ‘‘taṃkammanibbattameva viññāṇaṃ bhavituṃ arahatī’’ti. Ayañca atthavaṇṇanā dhātukathāpāḷiyā na sametīti dassento ‘‘dhātukathāyaṃ panā’’tiādimāha. Tattha dhātukathāyaṃ vacanato sabbaviññāṇaphassavedanāpariggaho kato dhātukathāyanti yojanā. Sappadesāti sāvasesā, vipākā evāti adhippāyo. Viññāṇādīsu hi vipākesuyeva adhippetesu yathā –
与异熟法不相应的那些法,除了无为法之外,都被五蕴、十二处、十三界所摄。有多少不被摄?不为任何蕴所不摄、不为任何处所不摄,为五界所不摄。
‘‘Vipākehi dhammehi ye dhammā vippayuttā, te dhammā asaṅkhataṃ khandhato ṭhapetvā pañcahi khandhehi dvādasahāyatanehi terasahi dhātūhi saṅgahitā. Katihi asaṅgahitā? Na kehici khandhehi na kehici āyatanehi pañcahi dhātūhi asaṅgahitā’’ti (dhātu. 477) –
对于与果报不相应的法,摄与不摄已经解说完毕,这里也应该同样解说。因此说:“就像‘果报诸法’那样,应当有这种解说。”所谓“因此”,是因为在用不相应法解说摄与不摄的段落中,识、触、受是毫无遗漏地被包含在内的,所以这么说。所谓“那里”,是指在《界论》中。所谓“依阿毗达摩分别的方式”,是指在《缘起分别》中依阿毗达摩分别的方式。因此说“无明缘行”等。由此,前面所说的义释是依经分别的方式来说的,这样就化解了所显示出来的矛盾。如果《界论》的圣典文句是依阿毗达摩分别的方式展开的,那么为什么在解说“有”的时候,是依已执取的蕴,说“欲有由五蕴、十一处、十七界所摄;色有由五蕴、五处、八界所摄”等呢?考虑到这个诘难,所以说“然而有……并非依阿毗达摩分别的方式而取”。正是如此:因为并非依阿毗达摩分别的方式而取。所谓“那里”,是指在《界论》中。“果报故”中的hi字是表示原因的意思。因为如前所说的三十二种识是果报,所以为了显示“它以行为缘”这个意义,而说“由于识是果报”等。
Vipākavippayuttānaṃ saṅgahāsaṅgahā vissajjitā, evamidhāpi vissajjitabbaṃ siyā. Tenāha ‘‘vipākā dhammāti imassa viya vissajjanaṃ siyā’’ti. Tasmāti yasmā vippayuttena saṅgahitāsaṅgahitapadaniddese nippadesāva viññāṇaphassavedanā gahitā, tasmā. Tatthāti dhātukathāyaṃ. Abhidhammabhājanīyavasenāti imasmiṃ paṭiccasamuppādavibhaṅge abhidhammabhājanīyavasena. Tenāha ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā cā’’tiādi. Tena yathāvuttaatthavaṇṇanā suttantabhājanīyavasena vuttāti yathādassitaṃ virodhaṃ pariharati. Yadi abhidhammabhājanīyavasena dhātukathāpāḷi pavattā, atha kasmā ‘‘kāmabhavo pañcahi khandhehi ekādasahāyatanehi sattarasahi dhātūhi saṅgahito. Rūpabhavo pañcahi khandhehi pañcahāyatanehi aṭṭhahi dhātūhi saṅgahito’’tiādinā (dhātu. 67-68) upādinnakkhandhavasena bhavo vissajjitoti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘bhavo pana…pe… na abhidhammabhājanīyavasena gahito’’ti. Evañca katvāti abhidhammabhājanīyavasena aggahitattā eva. Tatthāti dhātukathāyaṃ. Vipākañhetanti hi-saddo hetuattho. Yasmā yathāvuttabāttiṃsavidhaviññāṇaṃ vipākaṃ, tasmā taṃ saṅkhārapaccayanti imamatthaṃ dassento ‘‘viññāṇassa vipākattā’’tiādimāha.
“只就喜俱而说”这一句需要考察,因为在舍俱善或不善的速行之后,也承认有喜俱的彼所缘。正如注释书中说:“四种二因善心当中,任一速行结束时,无因心以彼所缘的方式安住”,接着又说:“然而在可爱所缘上,推度与彼所缘都只是喜俱。”因为善与不善即使面对极可爱的所缘,由于那样造作,有时也不会以中立的方式生起;而果报则完全按照自己的本性去体验所缘的滋味。因此说“无法欺骗果报”。然而,唯作速行因为对所缘的造作力强,所以紧随其后的彼所缘,随所缘而在受方面被认为是与之相应的。至于那些不承认唯作速行之后有彼所缘的人,那就没什么可说的了。而所谓“应以速行来确定彼所缘”的说法,是就善而说的。因此,应当按上面所说的来考察。三因速行结束时以及二因速行结束时——这里的“ca”是合集的意思。不过有些人没有作区分,说“善速行结束时也有无因彼所缘,所以说‘大多’”。或者,因为贪心在众生中大量生起,所以说“大多”。“一次或”是为了言辞顺畅而说,为了表示“八或十”,所以说“应知如二夜、三夜等中”。由于没有“vā”字:这是说听不到的“vā”字不存在。但从意义上看,那里其实也有“vā”字可得。然而,当三夜等的安住可得时,二夜就没什么可说的了,所以“二夜”的举出并不单独适用——基于这个意图,说“仅仅为了言辞顺畅”。只是,如果只说“三夜”,那么被其他“vā”等隔开的三夜也可能被取到;但如果说的是区别于二夜的三夜,就表明那是没有间隔的三夜。因此说“或者,为了显示无间隔的三夜”。在力强色等所缘中:即在极强大的色等所缘中。“意图”这个词,暗示了即使所缘只持续一个心刹那,有时彼所缘也可能生起,这就是“仅一次”等所说的意思。由于说“在一切门中,彼所缘只提到两种心路过程”,这个意思也要考察之后才取用。以适当的结生:即以各自相应的结生作用。
‘‘Somanassasahagatāneva sandhāya vutta’’nti idaṃ vicāretabbaṃ upekkhāsahagatakusalākusalajavanānantarampi somanassasahagatatadārammaṇassa icchitattā. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘catunnaṃ pana duhetukakusalacittānaṃ aññatarajavanassa pariyosāne ahetukacittaṃ tadārammaṇabhāvena patiṭṭhātī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 498 vipākuddhārakathā) vatvā ‘‘iṭṭhārammaṇe pana santīraṇampi tadārammaṇampi somanassasahagatamevā’’ti vuttaṃ. Kusalākusalañhi abhiiṭṭhampi ārammaṇaṃ tathābhisaṅkharaṇena kadāci na majjhattaṃ katvā na pavattati, vipākaṃ pana yathāsabhāvatova ārammaṇarasaṃ anubhavati. Tenāha ‘‘na sakkā vipākaṃ vañcetu’’nti. Kiriyajavanānaṃ pana visayābhisaṅkharaṇassa balavabhāvato tadanantarānaṃ tadārammaṇānaṃ yathāvisayaṃ vedanāvasena tadanuguṇatā icchitā. Ye pana kiriyajavanānantaraṃ tadārammaṇaṃ na icchanti, tesaṃ vattabbameva natthi. Yaṃ pana ‘‘javanena tadārammaṇaṃ niyametabba’’nti vuttaṃ, taṃ kusalaṃ sandhāya vuttanti ca vuttaṃ. Tasmā yathāvutto vicāretabbo. Tihetukajavanāvasāne ca duhetukajavanāvasāne cāti samuccayattho ca-saddo. Keci pana vibhāgaṃ akatvā ‘‘kusalajavanāvasānepi ahetukatadārammaṇaṃ hotīti ‘yebhuyyenā’ti vutta’’nti vadanti. Lobhacittassa vā sattānaṃ bahulaṃ uppajjanato ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ. ‘‘Sakiṃ vā’’ti vacanasiliṭṭhatāvasena vuttaṃ yathā ‘‘aṭṭha vā dasa vā’’ti dassetuṃ ‘‘dirattatirattādīsu viya veditabba’’nti āha. Vā-saddassa abhāvāti suyyamānassa vā-saddassa abhāvena vuttaṃ. Atthato pana tatthāpi vā-saddo labbhateva. Tirattaṃ pana vāsādike labbhamāne diratte vattabbameva natthīti dirattaggahaṇaṃ visuṃ na yojetīti adhippāyena ‘‘vacanasiliṭṭhatāmattenā’’ti vuttaṃ. Kevalaṃ ‘‘tiratta’’nti vutte aññattha vāsādinā antaritampi tirattaṃ gaṇheyya, dirattavisiṭṭhaṃ pana tirattaṃ vuccamānaṃ tena anantaritameva tirattaṃ dīpetīti āha ‘‘nirantaratirattadassanatthaṃ vā’’ti. Balavarūpādike ārammaṇeti atimahati rūpādiārammaṇe. ‘‘Adhippāyo’’ti etena ekacittakkhaṇāyukepi visaye kadāci tadārammaṇaṃ uppajjeyyāti ‘‘sakiṃ evā’’tiādinā vuttamatthaṃ ulliṅgeti. ‘‘Sabbadvāresu tadārammaṇe dve eva cittavārā āgatā’’ti vuttattā ayampi attho vicāretvā gahetabbo. Anurūpāya paṭisandhiyāti attano attano anucchavikena paṭisandhānakiccena.
“有几种结生?有几种结生心?”这样以结生为题的考察,后面会详细说明,所以说“结生论所涉范围很广,因此先只显示转起”。“无因二种等”中的“等”字,包含了欲界大果报和色无色界大果报。“关于门的定与不定之说”,是指对门的确定与不确定的说明,意思是确定的门和不确定的门,或者没有说明。“不转起”,就是不生起。虽然“以适当的结生”这句话里也提到了结生,但因为“然而在转起中”是额外强调的,所以这里只指向转起。由于是以缘所生的状态最初列出的,所有世间果报心都值得再次提及,所以说“其中,即在转起中的三十二种”。
‘‘Kati paṭisandhiyo, kati paṭisandhicittānī’’tiādinā paṭisandhivicāro parato vitthārato kathīyatīti āha ‘‘paṭisandhikathā mahāvisayāti katvā pavattimeva tāva dassento’’ti. Ahetukadvayādīnanti ādi-saddena mahāvipākamahaggatavipāke saṅgaṇhāti. Dvāraniyamāniyamāvacananti dvārassa niyatāniyatāvacanaṃ, niyatadvāraṃ aniyatadvāranti vā avacananti attho. Anuppattitoti na uppajjanato. Yadipi ‘‘anurūpāya paṭisandhiyā’’ti paṭisandhipi heṭṭhā gahitā, ‘‘pavattiyaṃ panā’’ti adhikatattā pana pavattiyeva paccāmaṭṭhā. Paccayuppannabhāvena paṭhamuddiṭṭhāni sabbānipi lokiyavipākacittāni anvādesaṃ arahantīti āha ‘‘tatrassāti pavattiyaṃ bāttiṃsavidhassā’’ti.
正如即使没有被称为欲界结生识的种子,在色有中,眼识和耳识也仍能生起,这是由于眼根和耳根的转起作用之力;同样,由于这同一原因,领受等识在那里也能生起。为了说明这一点,所以说了“正因为根的转起作用之力”等话。其中,“以眼门和耳门的区别”意思是说,应当依眼门和耳门之不同来区分,这就是前后文的关联。“它的”,指的是眼门和耳门。因为门的状态须依赖有门者,所以说“因为依赖于识路的差别”。当那个存在时,即当那门与路的差别存在时,“有”就是生起的意思。“能生者跟随”是说,依相似的情形给它一个名称,所以才这样说。
Yathā kāmāvacarapaṭisandhiviññāṇasaṅkhātassa bījassa abhāvepi rūpabhave cakkhusotindriyapavattiānubhāvato cakkhusotaviññāṇānaṃ sambhavo, evaṃ teneva kāraṇena sampaṭicchanādīnampi tattha sambhavoti dassento ‘‘indriyapavattiānubhāvato evā’’tiādimāha. Tattha cakkhusotadvārabhedenāti cakkhusotadvāravisesena bhavitabbanti sambandho. Tassāti cakkhusotadvārassa. Dvāravantāpekkho dvārabhāvoti āha ‘‘viññāṇavīthibhedāyattattā’’ti. Tasmiñca satīti tasmiṃ dvārabhede vīthibhede ca sati. Bhāvoti uppatti. Janakaṃ anubandhati nāmāti taṃsadise tabbohāraṃ katvā vuttaṃ.
说完这些之后,是就色界和无色界的法,说明不会生起以它们为所缘的心。所谓“修习”,是指通过不善的修习使杂染增长,也就是具有杂染的定,这就是它的含义。同样地,在与贪和嗔俱行的心生起时,定也被描述为“安住、不散乱、不分散、心不驰散的状态”等等(《法集论》11)。所谓“无立足处”,是为了显示没有根据的状态,意思是没有所缘的状态。
Idaṃ pana vatvāti rūpārūpāvacaradhamme ārabbha tadārammaṇānuppattiṃ vatvā. Bhāvanāyāti akusalabhāvanāya saṃkilesavaḍḍhanena, saṃkiliṭṭhasamādhānenāti attho. Tathā hi lobhadosasahagatacittuppādepi samādhi ‘‘avaṭṭhiti avisāhāro avikkhepo avisāhaṭamānasatā’’tiādinā (dha. sa. 11) niddiṭṭho. Avatthubhāvadassanatthanti aṭṭhānabhāvadassanatthaṃ, anārammaṇabhāvadassanatthanti attho.
为了详细说明“以何心、于何处”这句话简略说到的“以什么心、在哪种有中”的意思,所以说了“十九种”等。其中,“以彼彼心”是指与彼彼无因二种等心一起生起的、在结生刹那的色法和非色法,有十九种结生,应当这样连接理解。也就是以彼彼心作为俱生等缘的因,或者作为工具。在彼彼有中。
‘‘Kena katthā’’ti padassa ‘‘kena cittena kasmiṃ bhave’’ti saṅkhepena vuttamatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘ekūnavīsatī’’tiādi vuttaṃ. Tattha tena tena cittenāti tena tena ahetukadvayādicittena saddhiṃ pavattamānā paṭisandhikkhaṇe rūpārūpadhammā ekūnavīsati paṭisandhiyoti yojanā. Tena tena cittena sahajātādipaccayatāya hetubhūtena, karaṇabhūtena vā. Tattha tattha bhave.
随念的作用就是随念的活动。有人说,这是针对法喜长老说的。在三轮速行中……应当如此:业等现前之后,应当以三轮速行运转,这就是意思。因此他说“众多……以及过度责难”。因此:因为仅仅只有一轮速行时,业等现前而死亡是不可能的,所以这样说。触:就是打击之触。在有分心正在进行时,或者在五门路间歇进行时,由于触的接触,首先生起身门转向是合理的;但即使如此,当某件事正在被思虑时,针对那件事生起一轮速行之后,也可能接着生起身门转向,因为心具有迅速转变的性质——这是一些人论点的意图。就像睡着的人因触的接触而醒来时,只有意门转向生起,并没有身门转向。因为论中说:“不以五识醒来”(《分别论》751)。应当这样看待这件事。轻快现前:就是轻快地现前。意门的所缘是业等。轻快性:就是轻快现前的状态。对于色法:就是对于眼等色法。即使在成为所缘时:就是即使有色处等所缘存在时。那些直接具有所缘的:就是那些真正具有所缘的。正是为了显示那些:就是为了显示那些真正具有所缘的。因此:就是因为这个缘故。
Anussaraṇattho byāpāro anussaraṇabyāpāro. Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāya vadati. Tīsu javanavāresu…pe… bhavitabbanti kammādiupaṭṭhānassa parato tīhi javanavārehi pavattitabbanti attho. Tenāha ‘‘aneka…pe… abhippalambanañca hotī’’ti. Tasmāti yasmā ekajavanavārasseva kammādiupaṭṭhānena maraṇaṃ na sambhavati, tasmā. Phoṭṭhabbassāti pahāraphoṭṭhabbassa . Bhavaṅgacitte vattamāne, antarantarā pañcadvāravīthiyā vā vattamānāya phoṭṭhabbasamāyoge paṭhamaṃ kāyadvārāvajjanuppatti yuttā, tathāpi kismiñci cintiyamāne tamevārabbha ekasmiṃ javanavāre pavatte pacchā kāyadvārāvajjanuppatti siyā cittassa lahuparivattibhāvatoti kecivādassa adhippāyo. Yathā niddāyantassa phoṭṭhabbasamāyogena pabujjhanakāle manodvārāvajjanameva āvaṭṭeti, na kāyadvārāvajjanaṃ. ‘‘Pañcahi viññāṇehi na paṭibujjhatī’’ti (vibha. 751) hi vuttaṃ. Evaṃsampadaṃ vā etaṃ daṭṭhabbaṃ. Lahukapaccupaṭṭhānanti lahuupaṭṭhānaṃ. Manodvārassa visayo kammādiko. Lahukatāti lahupaṭṭhānatā. Rūpānanti cakkhādirūpadhammānaṃ. Visayabhāvepīti rūpāyatanādivisayasabbhāvepi. Yesaṃ visayo atthīti yesaṃ nippariyāyena visayo atthi. Taṃdassanatthamevāti tesaṃ sārammaṇānaṃyeva dassanatthaṃ. Tenāti tasmā.
“依地、心生起等”这句话是针对业说的;对于业相也可以依此而得到,因为业相具有六种所缘。至于趣相的分别,则只有青等颜色。
‘‘Bhūmicittuppādādivasenā’’ti idaṃ kammaṃ sandhāya vuttaṃ, kammanimittassapi vasena labbhateva tassa chaḷārammaṇabhāvato. Gatinimittassa pana pabhedo nīlādikoyeva.
对于还没有被道断除、还没有被舍断的烦恼来说,那种业等也是一样。心相续倾向于另一种存在,是因为它被对存在的希求如此塑造了。因为在任何一个心相续中,只要对存在的希求——就像福德等思一样——的修习还没有被断除,心就会在那里生起,归属于另一种存在。而那颗心这样生起时,就好像被它带偏了一样,所以说“被未断烦恼之力带偏”。于一切处,就是指善趣和恶趣。以另一种,就是指倾向于善趣结生的死心。为了说明“他们确定”这个说法所依据的经典,说了“或贪著于相的味”等。
Anupacchinnesu maggena appahīnesu. Tañca kammādiṃ. Bhavantaraninnāditā cittasantānassa bhavapatthanāya tathābhisaṅkhatattā. Yasmiñhi cittasantāne puññādicetanāya viya bhavapatthanāya paribhāvanā anupacchinnā, tattheva bhavantarapariyāpannacittuppatti. Taṃ pana cittaṃ tathā uppajjamānaṃ tāya vināmitaṃ viya hotīti vuttaṃ ‘‘anupacchinnakilesabalavināmita’’nti. Sabbatthāti sugatiduggatīsu. Itarāyāti sugatipaṭisandhininnāya cutiyā. ‘‘Nicchinantī’’ti vuttassa nicchayassa nibandhanaṃ āgamaṃ dassento ‘‘nimittassādagadhitaṃ vā’’tiādimāha.
不善法被恶趣所决定为条件时,善法也就同样被善趣决定为条件。
Akusale hi duggatūpanissaye niyamite kusalaṃ sugatūpanissayoti niyamitameva hotīti.
说“不可爱所缘”,意思是:由此能显示出恶趣的结生。如果是这样,那为什么又说“是贪等的因”呢?于是说“因为那也……”。那也,就是指不可爱所缘。不过,因为这里说的是卑劣的所缘,指的是作为所缘的业相,所以说了“或者与能引不善异熟的业俱生的”等等。作为业相的所缘,对于能生异熟的那个业、与那个业俱生的法,以及与那个业相似的临近速行俱生的贪等,就是称为所缘缘的因,而这也就是它的卑劣性。为了说明这一点,说了“因为那……”等等。依业而说不可爱:因为它是卑劣不善业的所缘,从所缘的角度说是卑劣,所以称为不可爱,即使它自性是可爱的——这就是所要表达的意思。用“否则……”等话,说明业相所缘不可能是不善异熟。近所作业的所缘相续:指近所作业的所缘相续中。与那相似:与前面所说的业所缘相似。令结生所缘现前:使结生的所缘现前。心里考虑到“如果临近死心的速行能生结生,这个意思才成立”这一责难,而说“然而并非由结生……”等。在同一路心中:与那个结生在同一个路心中。未被尝受:未被作为尝受的渴爱所接触。
Aniṭṭhaṃ ārammaṇaṃ āha yato duggatipaṭisandhi dassīyatīti adhippāyo. Yadi evaṃ ‘‘rāgādihetubhūta’’nti kasmā vuttanti āha ‘‘tampi hi…pe… hotī’’ti. Tampīti aniṭṭhārammaṇampi. Yasmā pana hīnaṃ ārammaṇanti ārammaṇabhūtakammanimittaṃ adhippetaṃ, tasmā ‘‘akusalavipākajanakakammasahajātānaṃ vā’’tiādi vuttaṃ. Kammanimittabhūtañhi ārammaṇaṃ yaṃ vipākassa janakaṃ kammaṃ, tena sahajātānaṃ, tassa kammassa sadisāsannajavanasahajātānañca rāgādīnaṃ ārammaṇapaccayasaṅkhāto hetu hoti, so eva cassa hīnabhāvoti dassetuṃ ‘‘tañhī’’tiādi vuttaṃ. Kammavasena aniṭṭhanti hīnassa akusalakammassa ārammaṇato ārammaṇatāvasena hīnanti katvā aniṭṭhaṃ, sabhāvena iṭṭhampīti adhippāyo. ‘‘Aññathā cā’’tiādinā kammanimittārammaṇassa akusalavipākassa na sambhavoti dasseti. Āsannakatakammārammaṇasantatiyanti āsannakatassa kammassa ārammaṇasantāne. Taṃsadisanti yathāvuttakammārammaṇasadisaṃ. Paṭisandhiārammaṇūpaṭṭhāpakanti paṭisandhiyā ārammaṇassa upaṭṭhāpakaṃ. Cutiāsannajavanānaṃ paṭisandhijanakatte ayamattho labbheyyāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘na ca paṭisandhiyā’’tiādi. Taṃsamānavīthiyanti tāya paṭisandhiyā ekavīthiyaṃ. Na assāditānīti assādanabhūtāya taṇhāya na āmaṭṭhāni.
“圆满”就是完全、具足,或者是指通达。因为说到“临命终时……已执取”,所以有人提出诘难:如果像前面所说的那样,临近死心的速行能产生结生,那么这层意思就可以成立。针对这个诘难,论师才说“并非由微弱者……”等等。又通过“将会说……”等语句,把已经说过的意思用层层递进的方式讲得更清楚明白。因为在《智事分别注释》中解释“以五种识不识别任何法”这句话的含义时,将会说“一切……都被否定”。其中,“识别等”的“等”字,涵盖了威仪路的施设、身语业的安立、善不善法的执取、入定与出定等。投生和梦中见色等,只通过意门心而生起,这是显而易见的,所以把这些排除在外,而说“以死为终结的作用”。与速行俱者,就是与速行相伴,意思是与五门速行在一起。
Samattāti paripuṇṇā, pariyattā vā. ‘‘Maraṇakāle…pe… samādinnā’’ti vacanato yathāvuttacutiāsannajavanānaṃ paṭisandhidānaṃ siddhanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘na ca dubbalehī’’tiādi. ‘‘Vakkhati cā’’tiādinā vuttamevatthaṃ upacayena pākaṭataraṃ karoti. Ñāṇavatthuvibhaṅgavaṇṇanāyañhi ‘‘pañcahi viññāṇehi na kañci dhammaṃ paṭivijānātī’’ti padānaṃ atthaṃ vivaranto vakkhati ‘‘sabbampi…pe… paṭikkhittānī’’ti. Tattha paṭivijānanādīti ādi-saddena iriyāpathakappanakāyavacīkammupaṭṭhāpanakusalākusaladhammasamādānasamāpajjanavuṭṭhānāni saṅgaṇhāti. Upapajjanasupinadassanādīnaṃ manodvārikacitteneva pavatti pākaṭāti tāni bahi karonto ‘‘cavanapariyosānaṃ kicca’’nti āha. Sahajavanakānīti javanasahitāni, pañcadvārikajavanehi saddhinti attho.
这里说的“此处”,是在解释经文“以五种识不认知任何法”这句话。所谓“不认知任何法”,并不是说一切色法等等都被“法”这个范畴涵盖了。为了指出这里真正想说的法,注释书里说:“就像‘诸法以意为前导’(《法句经》1-2)所说的那样,连一个善法或不善法也不认知。”说明了这一点之后,为了展开它的含义,又说了“yesaṃ”等话。它的意思是:对于那些善法、不善法,由如理作意或不如理作意所生起的乐或苦,会在它们的相续中跟随而行,这就是它们的果报法性。而这种果报法性,在五种识里是被否定、被遮止的。“与此相同”,是指与认知善法、不善法相同。如果在五门中执行上述作用时,与速行俱生的路心都被否定了,那么在那里怎么还会有死心和结生呢?针对这个责难,说了“然而在彼所缘之后”等话。因为意门的状态必定以意门转向的生起为前提,而这里并非如此,所以说“依此意图”。剩下那些只有一个心识刹那寿命的色法等,也应这样连接理解。
Tatthāti ‘‘pañcahi viññāṇehi na kañci dhammaṃ paṭivijānātī’’ti pāḷivaṇṇanāyaṃ. Na kañci dhammaṃ paṭivijānātīti ettha na sabbe rūpādidhammā dhammaggahaṇena gahitāti yathādhippetadhammadassanatthaṃ ‘‘manopubbaṅgamā dhammāti (dha. pa. 1-2) evaṃ vuttaṃ ekampi kusalaṃ vā akusalaṃ vā na paṭivijānātī’’ti aṭṭhakathāyaṃ vuttanti dassetvā tassa atthaṃ vivaranto ‘‘yesa’’ntiādimāha. Tassattho – yesaṃ kusalākusaladhammānaṃ paṭivibhāvanappavattiyā siddhā vipākadhammatā yonisomanasikāraayonisomanasikārasamuṭṭhānā, yāya sukhaṃ vā dukkhaṃ vā taṃsantāne anveti anugacchati, pañcaviññāṇānaṃ sā vipākadhammatā paṭikkhittā paṭisedhitāti. Tādisamevāti kusalākusaladhammapaṭivijānanasadisameva. Yadi pañcadvāre yathāvuttakiccassa karaṇe sahajavanakāni vīthicittāni paṭikkhittāni, kathaṃ tattha cavanupapajjanāni sambhavantīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘tadārammaṇānantaraṃ panā’’tiādi. Nippariyāyena manodvārikabhāvo manodvārāvajjanuppattipubbakoti tadabhāvenāha ‘‘iminā adhippāyenā’’ti. Avasesekacittakkhaṇāyuke rūpādimhīti yojanā.
应当把它看作近行定,因为所缘相同,而且它是投生时的相。有人说“有些人”,这是指法喜长老。说“以广大心为终点”的人是这样解释的:随着各自的因缘进入广大定,出定之后,那个心路生起,从那时起才有死心。以过去为所缘的有十一种,即九种欲界善趣的死心,以及识无边处和非想非非想处这两种无色界的死心。这样,以过去为所缘的善趣死心共有十一种。五种色界死心,加上前面说过的剩下两种无色界死心,就是以不可说为所缘的七种死心。至于恶趣的死心,因为后面才会说到,所以这里没有取来。正如后面将会说:“然而恶趣的死心……并未显示。”
Upacāro viya daṭṭhabbā samānārammaṇattā, upapattinimittattā ca. Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāya vadati. Mahaggatāvasānaṃ vadantīti yathāpaccayaṃ mahaggatasamāpattiṃ samāpajjitvā vuṭṭhitassa sā vīthi uppajjati, tato cuticittaṃ hotīti vadanti. Atītārammaṇā ekādasavidhāti nava kāmāvacarasugaticutiyo, dve viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanaāruppacutiyoti evaṃ atītārammaṇā ekādasavidhā sugaticutiyo. Pañca rūpāvacarā, vuttāvasesā dve arūpāvacarāti navattabbārammaṇā sattavidhā cutiyo. Duggaticuti pana parato vuccatīti idha na gahitā. Tathā hi vakkhati ‘‘duggaticutiyā pana…pe… na dassitā’’ti.
“像这样等等”中的“等等”这个词,涵盖了“或者以纯粹的速行路”等说法。正如所说的:“‘或者以纯粹的’,是指以广大业相为所缘的速行路。”虽然通过“地遍等”中的“等”字,也可以把无色界禅那的所缘包含进来,但“或者眼、耳”则是仅就两个门而作的另行指定,这就表明它是为了让人了解所意图的意义。所谓“让人了解”,就是非路之路;由于不能成立如上所说的让人了解,所以才说“或者”等。对于可能在何处生起者,其配属即为随可能配属,依此而说。这也是结生:这是就无色界死后紧接着的结生而说。就在那里:在说到“地遍等相”时,仅指第一种区分。没有更下的更下的结生,这是配属。由此:因此。从那:从第四无色界死。就在那里:仅在第四无色界。过去所缘的结生,从第四无色界死后,在欲界有过去、现在所缘的结生。其余:从无色界死。第二无色界结生是过去所缘,其余是不可说所缘,所以说“随可能”。过去、现在所缘以及欲界结生,在这里也以“其余”相连。于一切处也应以“应配属”相连。此差别:即由“由此”等所说的如上差别。别出摘录,则了知多余之语及他义。
Evamādiketi ādi-saddena ‘‘suddhāya vā javanavīthiyā’’tiādivacanaṃ saṅgaṇhāti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘suddhāya vāti mahaggatakammanimittārammaṇāya javanavīthiyā’’ti. ‘‘Viññāyatī’’ti iminā yadipi ‘‘pathavīkasiṇādī’’tiādisaddena arūpāvacarajjhānārammaṇassāpi saṅgaho sambhavati, ‘‘cakkhusotānaṃ vā’’ti pana dvāradvayasseva vasena vikappantarakaraṇaṃ yathādhippetassa atthassa ñāpakanti dasseti. Ñāpakañca nāma agatikā gatīti yathāvuttaṃ ñāpakaṃ asambhāvento ‘‘athāpī’’tiādimāha. Yo yattha sambhavati, tassa yojanā yathāsambhavayojanā, tāya. Ayampi paṭisandhīti āruppacutiyā anantaraṃ paṭisandhiṃ vadati. Tatthevāti ‘‘pathavīkasiṇādikaṃ vā nimitta’’nti vutte paṭhame vikappe eva. Heṭṭhimā heṭṭhimā paṭisandhi natthīti yojanā. Tenāti tasmā. Tatoti catutthāruppacutito. Tatthevāti catutthāruppe eva. Atītārammaṇā paṭisandhi, tato catutthāruppacutito kāmāvacare atītapaccuppannārammaṇā paṭisandhi. Itarāhīti āruppacutīhi. Dutiyā āruppapaṭisandhi atītārammaṇā, itarā navattabbārammaṇāti āha ‘‘yathāsambhava’’nti. Atītapaccuppannārammaṇā ca kāmāvacarapaṭisandhīti etthāpi itarāhīti sambandho. Sabbattha ca ‘‘yojetabbā’’ti sambandhitabbaṃ. Imassa visesassāti ‘‘tenā’’tiādinā yathāvuttassa visesassa. Visuṃ uddharaṇaṃ kataṃ adhikavacanamaññamatthaṃ bodhetīti.
依所缘来说是一种,意思是依过去所缘来说是一种。两种,就是过去所缘和现在所缘这两种。对于恶趣的死,应当把“一种”这个词依所缘引来连接。欲界结生依过去和现在所缘,所以是两种;色界结生依不可说所缘,所以是一种;无色界结生依不可说和过去所缘,所以是两种。因此说“依二种、一种、两种的欲界、色界、无色界”。“同样”这个词,是引来了“依二种、一种、两种的欲界、色界、无色界”这两个短语。两种,就是依不可说和过去所缘这两种。各别,就是各自分别。两种欲界和无色界,这里的连接是:从不可说所缘的无色界死后,无间生起的是过去所缘和现在所缘的两种欲界结生,以及不可说所缘和过去所缘的两种无色界结生;同样,从过去所缘的无色界死后,也是如此。依这些,就有八种。
Ārammaṇavasenaekavidhāyāti atītārammaṇatāvasena ekavidhāya. Duvidhāti atītārammaṇā, paccuppannārammaṇā cāti dvippakārā. Duggaticutiyā ārammaṇavasena ‘‘ekavidhāyā’’ti padaṃ ānetvā yojetabbaṃ. Atītapaccuppannārammaṇatāya dvippakārā kāmāvacarapaṭisandhi, navattabbārammaṇatāya ekappakārā rūpāvacarapaṭisandhi, navattabbātītārammaṇatāya dvippakārā āruppapaṭisandhīti āha ‘‘dviekadvippakārānaṃ kāmarūpāruppānaṃ vasenā’’ti. ‘‘Tathevā’’ti iminā ‘‘dviekadvippakārānaṃ kāmarūpāruppānaṃ vasenā’’ti padadvayaṃ ākaḍḍhati. Duvidhāyāti navattabbātītārammaṇatāvasena duvidhāya. Paccekanti visuṃ visuṃ. Dvinnaṃ dvinnaṃ kāmāruppānanti etthāyaṃ yojanā – navattabbārammaṇāya āruppacutiyā anantarā atītārammaṇā paccuppannārammaṇā ca dve kāmapaṭisandhī, navattabbārammaṇā atītārammaṇā ca dve āruppapaṭisandhī, tathā atītārammaṇāyapīti imāsaṃ vasena aṭṭhavidhā.
“二双”这个偈颂里,把已经说过的义理归纳起来,为了便于把握,再显示一遍。虽然通过“业所造故”等说法,业作为果的依止缘这一层关系已经被含摄了,但通过“善不善业”等说法,则是另外单独显示依止缘的关系。所以说“欲界……等,显示了种种异刹那业缘关系的方式”。
‘‘Dvidvī’’ti gāthāya vuttamevatthaṃ sukhaggahaṇatthaṃ saṅgahetvā dasseti. Yadipi ‘‘kammassa katattā’’tiādināpi kammassa vipākānaṃ upanissayapaccayabhāvo gahitoyeva hoti, ‘‘kusalākusalaṃ kamma’’ntiādinā pana visuṃ upanissayapaccayabhāvo dassīyatīti ‘‘kāmāvacarassa…pe… ādinā nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo dassitappakāro’’ti āha.
“以最初”指的是与色混合的结生识,它属于某一有的最初阶段。“在其他情况下”指的是湿生和化生胎。认为“不说”就是遮止,于是说“因为香、味、食已被遮止”,并以“在一切色有中它们完全不存在”为意图,说“即使在眼、耳、所依七法、命根六法聚中也不存在”。在《法心分别》的巴利圣典中,“五处”指眼、耳、意、色、法处。“五界”就是这五界。正如所说:“在色界结生的刹那,哪些五处显现?眼处、色处、耳处、意处、法处。这五处显现。哪些五界显现?眼界……乃至……法界。这五界显现。”“六处”就是这些再加上声处。“九界”指眼、色、眼识、耳、声、耳识、意、法、意识界。“以总摄一切的方式”指无余地摄持。“在那里”指在色界。通过“而且在《论事》中”等语,表明不仅在《法心分别》巴利圣典中,在其他论典中香等也被遮止。其中,“如同鼻处等”是显示类似例证。正如鼻处等在色有中存在却被遮止,香处等也是如此。“在那里有鼻处吗?”这是自宗论师的提问。正是依据那里没有鼻处而提出这一质难。随后,他宗论师依据“那里内三处中鼻等有安立相状,那本身就是处”的见解,回答“是的”。当被依外香处等提问时,因为他不承认那里有鼻净色等,所以为了遮止它们的境域而说“不应这样说”。通过“等”这个词,应当知道还总摄了“那里有舌处吗?是的。那里有味处吗?不应这样说”等顺逆交参的问答。“无触处”指没有触处性,即没有触的自性,这就是其含义。
Ādinā vimissaviññāṇenāti ekassa bhavassa ādibhūtena rūpavimissena paṭisandhiviññāṇena. Aññatthāti saṃsedajaopapātikayoniyaṃ. Avacanaṃ paṭikkhepaṃ maññamāno ‘‘gandharasāhārānaṃ paṭikkhittattā’’ti vatvā sabbena sabbaṃ rūpabhave te natthīti adhippāyenāha ‘‘cakkhusotavatthusattakajīvitachakkabhāvepī’’ti. Pāḷiyanti dhammahadayavibhaṅgapāḷiyaṃ. Pañcāyatanānīti cakkhusotamanarūpadhammāyatanāni. Pañca dhātuyoti tā eva pañca dhātuyo. Vuttañhi – ‘‘rūpadhātuyā upapattikkhaṇe katamāni pañcāyatanāni pātubhavanti? Cakkhāyatanaṃ rūpāyatanaṃ sotāyatanaṃ manāyatanaṃ dhammāyatanaṃ. Imāni pañcāyatanāni pātubhavanti. Katamā pañca dhātuyo pātubhavanti? Cakkhudhātu…pe… dhammadhātu. Imā pañca dhātuyo pātubhavantī’’ti (vibha. 1016). Cha āyatanāni saddāyatanena saddhiṃ tāniyeva. Nava dhātuyoti cakkhurūpacakkhuviññāṇasotasaddasotaviññāṇamanodhammamanoviññāṇadhātuyo. Sabbasaṅgahavasenāti anavasesapariggahavasena. Tatthāti rūpadhātuyaṃ. ‘‘Kathāvatthumhi cā’’tiādinā na kevalaṃ dhammahadayavibhaṅgapāḷiyaṃyeva, atha kho pakaraṇantarepi gandhādayo paṭikkhittāti dasseti. Tattha ghānāyatanādīnaṃviyāti sadisūdāharaṇadassanaṃ. Yathā ghānāyatanādīnaṃ tattha rūpabhave bhāvo atthi, tā paṭikkhittā, evaṃ gandhāyatanādīnañcāti. Atthi tattha ghānāyatananti pucchā sakavādissa. Yañhi tattha āyatanaṃ natthi, tassa vasenāyaṃ codanā. Tato paravādī yaṃ tattha ajjhattikānaṃ tiṇṇaṃ āyatanānaṃ ghānādikaṃ saṇṭhānanimittaṃ, tadeva āyatananti laddhiyā ‘‘āmantā’’ti paṭijānāti. Bāhirānaṃ gandhāyatanādīnaṃ vasena puṭṭho yasmā ghānappasādādayo tattha na icchati, tasmā tesaṃ gocaraṃ paṭisedhento ‘‘na hevaṃ vattabbe’’ti paṭikkhipati. Ādi-saddena ‘‘atthi tattha jivhāyatananti? Āmantā. Atthi tattha rasāyatananti? Na hevaṃ vattabbe’’tiādinayappavattānaṃ anulomapaṭilomasaṃsandanapañhādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Aphoṭṭhabbāyatanānanti phoṭṭhabbāyatanabhāvarahitānaṃ, aphoṭṭhabbasabhāvānanti attho.
现在,既然已经承认香和味本质上不是处,接着要指出它们的过失,就说了“如果……”等话。不言说它们的理由并不是没有,比如在如法的教导即阿毗达摩中,就是因为它们没有有情、没有命这种本质,这是这里的意旨。而且,正如它们有界性一样,它们的法性也是一定的,处性同样如此。为了说明“虽然香和味存在于那里,但无论从哪方面说,在诸处中不言说它们都是没有理由的”,就说了“法性也……”等话,因为除此之外没有别的胜义。有人说的“某处的本质”,正是指法处而言。因此,如果色界有中确实有香和味,按照上面说的理由,虽然不把它们说为香处、味处,也应该以法处的身份来说,但经文并没有这样说。所以这就表明并让人得出结论:“色界有中根本没有香和味。”又问:经文没有以色界中香和味的自性来说它们,但在欲界中却说了。那么它们在色界中,是以不同于香和味自性的另一种自性而存在,还是就以香和味的自性而存在?如果是前一种,由于不存在非处自性的自性法,它们就应该被归入法处;如果是后一种,那么以同样的理由,它们的香处、味处性也能成立。为了说明这个道理,就说了“如果……”等话。因此,因为香和味在《法心分别》中没有被提到,在《论事》中它们的存在又被否定,就像不可触的地等一样,不可嗅、不可尝,所以它们不存在;而且界这个词已经把它们包含在内,它们的法性又是一定的,如果它们存在,处性就能成立,所以。如是,依照巴利经文中未说之法,除去后,以眼七法等方式。如此,以眼七法等方式计算色法时。法性,就是巴利经文中的法,或者说色界有中运作的色法性。以“没有违背”这句话,显示并标示了所承认的法。
Idāni anāyatanasabhāve gandharase paṭijānitvāpi dosaṃ vadanto ‘‘yadi cā’’tiādimāha. Avacane natthi kāraṇaṃ yathādhammasāsane abhidhamme, tesaṃ vā nisattanijjīvasabhāvattāti adhippāyo. Yathā ca dhātubhāvo, evaṃ dhammabhāvo ca tesaṃ ekantiko, tathā āyatanabhāvo cāti sabbathāpi tattha vijjamānānaṃ gandharasānaṃ āyatanesu avacane kāraṇaṃ natthīti dassento ‘‘dhammabhāvo cā’’tiādimāha. Aññassa paramatthassa abhāvā. Koci āyatanasabhāvoti dhammāyatanameva sandhāya vadati. Tena yadi rūpabhave gandharasā vijjanti, yathāvuttakāraṇato gandharasāyatanabhāvena avuccamānāpi dhammāyatanabhāvena vattabbā siyuṃ, na ca vuttā. Tasmā niṭṭhamettha gantabbaṃ ‘‘nattheva rūpabhave gandharasā’’ti dasseti. Kiñca rūpadhātuyaṃ gandharasabhāvena avuttānaṃ, kāmadhātuyaṃ vuttānaṃ tesaṃ kiṃ gandharasabhāvato aññena sabhāvena rūpadhātuyaṃ atthibhāvo, udāhu gandharasabhāvena. Yadi purimo pakkho dhammāyatane tesaṃ saṅgaho siyā anāyatanasabhāvassa sabhāvadhammassa abhāvā, atha dutiyo teneva kāraṇena nesaṃ gandharasāyatanabhāvo siddhoti imamatthaṃ dassento ‘‘yadi cā’’tiādimāha. Tasmāti yasmā gandharasā dhammahadayavibhaṅge na vuttā, kathāvatthumhi ca tesaṃ bhāvo paṭikkhitto, phusituṃ asakkuṇeyyā pathavīādayo viya ghāyituṃ sāyituñca asakkuṇeyyā te natthi, dhātusaddena ca te gahitā, dhammabhāvo ca tesaṃ ekantiko, tasmiñca sati siddho āyatanabhāvo, tasmā. Tathāti pāḷiyaṃ avuttadhamme hāpetvā cakkhusattakādivasena. Evanti cakkhusattakādivasena rūpagaṇanāya kariyamānāya. Dhammatāti pāḷidhammo , rūpabhave vā pavattanakarūpadhammatā. ‘‘Na vilomitā’’ti iminā yathāpaṭiññātaṃ dhammaṃ dīpitaṃ ulliṅgeti.
在这里,因为色界众生没有鼻处和舌处,所以香和味虽然存在,却不发挥处的作用,因此经文里没有提到它们,只说“五处出现,六处”等等。又说“三食”,是因为没有可以吞咽的食物,所以不发挥被称为“食生食素第八色等起”的食的作用,但并不是完全不存在香、味和食素。这样,因为没有能缘者和作用,所以既没有说所缘,也没有说有作用的法。因为在任何一个存在界中,如果没有能缘者,那么那里的所缘就绝对不具有处的性质,所以即使存在也不说,就像在色界中,地界、火界、风界不以触处的性质来说一样。然而,在哪里有说,那里就因为能缘者存在,而说所缘绝对具有处的性质,就像在那里对色处的说法一样。如果因为能缘者存在,所缘就绝对具有处的性质,那为什么说“无想有情天有两处出现”呢?因为无想有情没有眼处,而由于没有眼处,他们的色处难道不是其他人的所缘吗?这并不矛盾。以不说色界有想者的香处等的意图来看,色处也不应该说,所以无想者应该只说为一处。实际上,按照各自的根与境的相对关系,在指出那些绝对具有处的性质的法时,由于色界有想者没有那种性质,所以不把香等单独说为处,而因为不超越法的自性,又成为意识的对象,所以把它们归入法处,在经中说为“五处”。正是为了这个意义,才通称为“法处”,或者把它们作为附属,说为“五处”。然而,以说无想者有色处的意图来看,有想者的香等也应该单独列出,为了显示这个道理,所以说“无想有情天有两处出现”。因为即使没有自己的根,色的显色自性也不可超越,所以它仍然被称为色处。通过显示这个道理,也就表明了这样的含义:加上香等三处,有想者有八处,无想者有五处。应该这样接受。否则,在色界中,由于不能触,对地等就不会有言说。因为没有撞击和摩擦,就不会有声音的生起,而具有可触自性者,在任何地方都不可能被认知为不可触的自性。而且,如果没有称为触处的三大种,在色界中,色处等也不可能存在。因此,即使地等可触,由于那里没有身根,所以不说它们的触处性。这样,在色界中,它们有对碍的说法也就成立了。因为经中说:“无想有情,依一种无见有对的大种,而有二种大种”等等。这里的有对,是指三大种通过依止身净色而撞击的方式,面对身净色,而由于不可触的自性没有撞击,所以没有那种有对。难道“两处”在这里是指间接意义上的处吗?那么,为什么不把香处等也包括在内,而说“五处”呢?回答说:“说法是以显示道理的方式进行的”,这个意思已经说过了。或者,那里只说色处,是就它有时成为其他地诸净色的对象而言,并不是其他处不存在。也不是因为香处等没有间接意义上的处性。因为无想者的色处,能成为同地广果天以及上地净居天净色的对象,而香和味则不能,所以只说它们在那里是合理的。在《论事》中,是针对承认香处等绝对存在的人所作的否定。即使这段经文在那里并不是阐明香处等的不存在,但也没有其他经文表明它们存在,难道不是吗?并非如此,因为在注释书中,已经明确断定它们在那里存在。凡是不违背经文的注释书之说,就像经文一样是标准,因为它是由无过失的师承传至今日的。在这里,或许有人会问:“不违背经文的注释书之说才是标准,但此说难道不是违背吗?”并非如此,因为已经如上成立其不违背。为了显示眼等处以及依彼之识的无有情性,世尊宣说了界教,由于显示了以处性所说者也有界性,所以不说它们的界性也是合理的。因此,应该知道:为了使不违背经文,注释书中以眼十法等计算色法,在这里没有怀疑法性颠倒的余地。
Ettha ca rūpāvacarasattānaṃ ghānajivhāyatanābhāvato vijjamānāpi gandharasā āyatanakiccaṃ na karontīti te anāmasitvā pāḷiyaṃ ‘‘pañcāyatanāni pātubhavanti, cha āyatanānī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Tayo āhārā’’ti ca ajjhoharitabbassa āhārassa abhāvena ojaṭṭhamakarūpasamuṭṭhāpanasaṅkhātassa āhārakiccassa akaraṇato, na sabbena sabbaṃ gandharasānaṃ ojāya ca abhāvato. Iti visayino kiccassa ca abhāvena visayo, kiccavā ca dhammo na vutto. Yasmiñhi bhave visayī natthi, tasmiṃ taṃhetuko nippariyāyena visayassa āyatanabhāvo natthīti vijjamānassāpi avacanaṃ, yathā rūpabhave pathavītejovāyodhātūnaṃ phoṭṭhabbāyatanabhāvena. Yassa pana yattha vacanaṃ, tassa tattha visayīsabbhāvahetuko nippariyāyena āyatanabhāvo vutto diṭṭho yathā tattheva rūpāyatanassa. Yadi visayīsabbhāvahetuko visayassa nippariyāyena āyatanabhāvo, kathaṃ asaññasattānaṃ devānaṃ dve āyatanāni pātubhavantīti. Asaññasattānañhi cakkhāyatanaṃ natthi, acakkhāyatanabhāvena ca nesaṃ rūpāyatanaṃ aññesaṃ avisayoti? Nāyaṃ virodho. Yena adhippāyena rūpadhātuyaṃ saññīnaṃ gandhāyatanādīnaṃ avacanaṃ, tena rūpāyatanassāpi avacananti asaññīnaṃ ekaṃ āyatanaṃ vattabbaṃ. Yathāsakañhi indriyagocarabhāvāpekkhāya yesaṃ nippariyāyena āyatanabhāvo atthi, tesu niddisiyamānesu tadabhāvato rūpadhātuyaṃ saññīnaṃ gandhādike visuṃ āyatanabhāvena avatvā dhammasabhāvānativattanato, manoviññāṇassa ca visayabhāvūpagamanato dhammāyatanantogadhe katvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti pāḷiyaṃ vuttaṃ. Etadatthañhi ‘‘dhammāyatana’’nti sāmaññato nāmakaraṇaṃ, piṭṭhivaṭṭakāni vā tāni katvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti vuttaṃ. Yena ca pana adhippāyena asaññīnaṃ rūpāyatanaṃ vuttaṃ, tena saññīnampi gandhādīnaṃ visuṃ gahaṇaṃ kātabbanti imassa nayassa dassanatthaṃ ‘‘asaññasattānaṃ devānaṃ dve āyatanāni pātubhavantī’’ti (vibha. 1017) vuttaṃ. Asatipi hi attano indriye rūpassa vaṇṇāyatanasabhāvātikkamo natthevāti taṃ rūpāyatanantveva vuccati. Iminā ca nayadassanena gandhādīni tīṇi pakkhipitvā saññīnaṃ aṭṭha āyatanāni, asaññīnaṃ pañcāti ayamattho dassito hoti. Evañcetaṃ sampaṭicchitabbaṃ. Aññathā rūpaloke phusitumasakkuṇeyyatāya pathavīādīnaṃ vacīghoso eva na siyā. Na hi paṭighaṭṭanānighaṃsamantarena saddappavatti atthi, na ca phusanasabhāvānaṃ katthaci aphusanasabhāvatā sakkā viññātuṃ. Phoṭṭhabbāyatanasaṅkhātassa ca bhūtattayassa abhāve rūpabhave rūpāyatanādīnampi sambhavo eva na siyā, tasmā phusituṃ sakkuṇeyyatāyapi pathavīādīnaṃ tattha kāyindriyābhāvena tesaṃ phoṭṭhabbabhāvo na vutto. Evañca katvā rūpadhātuyaṃ tesaṃ sappaṭighavacanañca samatthitaṃ hoti. Vuttañhi ‘‘asaññasattānaṃ anidassanasappaṭighaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca dve mahābhūtā’’tiādi (paṭṭhā. 2.22.17). Paṭigho hettha bhūtattayassa kāyappasādaṃ pati taṃnissayabhūtaghaṭṭanadvārena abhimukhabhāvo, so ca phusituṃ asakkuṇeyyasabhāvassa ghaṭṭanāya abhāvato natthi. Nanu ‘‘dve āyatanānī’’ti ettha pariyāyāyatanaṃ adhippetaṃ, atha kasmā gandhāyatanādīnipi gahetvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti na vuttanti? ‘‘Nayadassanavasena desanā pavattā’’ti vuttovāyamattho. Atha vā tattha rūpāyatanasseva vacanaṃ kadāci aññabhūmikānaṃ pasādassa visayabhāvaṃ sandhāya, na pana itaresaṃ abhāvato. Nāpi pariyāyena gandhāyatanādīnaṃ āyatanasabhāvābhāvato. Asaññīnañhi rūpāyatanaṃ samānabhūmikānaṃ vehapphalānaṃ, uparibhūmikānañca suddhavāsānaṃ pasādassa visayabhāvaṃ gacchati, na pana gandharasāti tesaṃyeva tatthāvacanaṃ yuttaṃ. Kathāvatthumhi ca nippariyāyena gandhāyatanādīnaṃ atthibhāvaṃ paṭijānantaṃ sandhāya paṭisedho kato. Yadipi cetaṃ vacanaṃ tattha gandhāyatanādīnaṃ abhāvavibhāvanaṃ na hoti, atthibhāvadīpanampi pana aññavacanaṃ natthevāti? Nayidamevaṃ aṭṭhakathāsu tattha nesaṃ atthibhāvassa niddhāretvā vuttattā. Yañhi aṭṭhakathāvacanaṃ pāḷiyā na virujjhati, taṃ pāḷi viya pamāṇabhūtaṃ agarahitāya ācariyaparamparāya yāvajjatanā āgatattā. Tattha siyā – yaṃ pāḷiyā na virujjhati aṭṭhakathāvacanaṃ, taṃ pamāṇaṃ. Idaṃ pana virujjhatīti? Nayidamevaṃ yathā na virujjhati , tathā paṭipāditattā. Cakkhādīnaṃ āyatanānaṃ, tannissayānañca viññāṇānaṃ sattasuññatāsandassanatthaṃ bhagavato dhātudesanāti āyatanabhāvena vuttānaṃyeva dhātubhāvadīpanato dhātubhāvassāpi nesaṃ avacanaṃ yujjati eva, tasmā yathā pāḷiyā avirodho hoti, tathā cakkhudasakādivasena aṭṭhakathāyaṃ rūpagaṇanā katāti na ettha dhammatāvilomanāsaṅkāya okāsoti veditabbaṃ.
羊出生时的羊毛,叫做“生羊毛”,这是第一层意思。接下来是就比那更细的羊毛来说的,所以经文说“胎……也有这样的说法”。或者,sambhavanassa bhedo 就是 sambhavabhedo,意思是生起的类别,也就是转起的差别。
Eḷakassa jātakāle uṇṇā jātiuṇṇāti paṭhamo attho. Tato sukhumatarataṃ sandhāya ‘‘gabbhaṃ…pe… itipi vadantī’’ti vuttaṃ. Sambhavanassa bhedo vā sambhavabhedo, pavattibhedoti attho.
“在有色的梵天中”是依处格说的,“在化生者中”是从中简别,为了说明这一点,就说“从化生者中简别出有色的梵天”。因此,从总说的“化生者”当中,简别出“有色的梵天”这个特殊类别。“不相合”就是不一致,意思是相违。为了说明与哪段经文不相合,就说“因为在《法心分别》中”等等。
Rūpībrahmesūti adhikaraṇe bhummaṃ, opapātikayonikesūti niddhāraṇeti dassento ‘‘opapātikayonikehi rūpībrahme niddhāretī’’ti āha. Tena ‘‘opapātikayonikesū’’ti sāmaññato vuttarāsito ‘‘rūpībrahmesū’’ti visesaṃ niddhāreti. Na sametīti na saṃsandati, virujjhatīti attho. Yāya pāḷiyā na sameti, taṃ dassento ‘‘dhammahadayavibhaṅge hī’’tiādimāha.
十一处,是指具足一切处的人除去声处之后的十一处。有些人有十处,是指盲人除去眼处之后的十处。有些人有另外十处,是指聋人除去耳处之后的十处。有些人有九处,是指盲聋之人除去眼处和耳处之后的九处。有些人有七处,这是针对胎生者而说的,按色处、香处、味处、身处、触处、意处、法处来计算。
Ekādasāti paripuṇṇāyatanassa saddāyatanavajjāni ekādasāyatanāni. Kassaci dasāyatanānīti andhassa cakkhāyatanavajjāni. Kassaci aparāni dasāyatanānīti badhirassa sotāyatanavajjāni. Kassaci navāyatanānīti andhabadhirassa cakkhusotāyatanavajjāni. Kassaci sattāyatanānīti gabbhaseyyakassa rūpagandharasakāyaphoṭṭhabbamanodhammāyatanavasena vuttaṃ.
“不说有八处”这句话,是在解释“巴利文里……没有说”这句话的含义。因为对于眼、耳、鼻根残缺而投生者来说,确实只有八处。而且,如果存在无鼻者投生的情况,那就还应该说“有些人另有十处生起”。如果真是那样,那么正如曾依据盲聋者说过一次“有些人有九处生起”,依据盲且无鼻者、聋且无鼻者,也应该说“有些人另有九处生起”“有些人另有九处生起”,但实际上并没有这样说。为了显示这个意思,所以说“那样……并没有那样说”。同样地,对于界等生起的问题,应当知道:“有些人有十一界生起,有些人有十界生起,有些人另有十界生起,有些人有九界生起,有些人有七界生起”,这就是界生起之问。“等”字还收摄了“有些人有十四根生起”等按同样方式展开的根等之问。
‘‘Na vuttaṃ aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’’ti idaṃ ‘‘na hi pāḷiyaṃ…pe… vuttā’’ti etassa atthavivaraṇaṃ. Cakkhusotaghānavikalassa hi upapajjamānassa aṭṭheva āyatanāni siyunti. Sati ca aghānakupapattiyaṃ punapi ‘‘kassaci aparāni dasāyatanāni pātubhavantī’’ti vattabbaṃ siyā. Tathā ca sati yathā andhabadhirassa vasena ‘‘kassaci navāyatanāni pātubhavantī’’ti (vibha. 1007) ekavāraṃ vuttaṃ, evaṃ andhāghānakassa, badhirāghānakassa ca vasena ‘‘kassaci aparāni navāyatanāni, kassaci aparāni navāyatanāni pātubhavantī’’ti vattabbaṃ siyā, evaṃ na vuttanti imamatthaṃ dasseti ‘‘tathā…pe… naca taṃ vutta’’nti. Evaṃ dhātupātubhāvādipañhesūti ‘‘kassaci ekādasa dhātuyo pātubhavanti, kassaci dasa dhātuyo, kassaci aparā dasa dhātuyo, kassaci nava dhātuyo, kassaci satta dhātuyo pātubhavantī’’ti (vibha. 1007) evaṃ dhātupātubhāvapañho veditabbo. Ādi-saddena ‘‘kassaci cuddasindriyāni pātubhavantī’’tiādi (vibha. 1007) nayappavattā indriyapañhādayo saṅgahitā.
这里要说明:就像“色法最多七十种”这句话,在讲到“湿生与化生”时,是依两种生类来搭配说明的;但“最少三十种”这句并不是这样,它只应依湿生这一类来搭配说明。因为即使是在同一个句子里被开示的内容,其中一部分也可以获得关联。这里说的是:正是对湿生中先天盲、聋、无鼻、非男非女者,依舌十法、身十法、心所依处十法而生起三十种色,而不是对化生者——这是这部注释的意趣。至于有些人说“在《大注释》中说:‘对化生中先天盲……者,生起三十种色’”,那不应采纳,因为那是疏忽造成的误写。这样厘清之后,在《处双论注释》中就会说:“然而,在欲界中,没有无鼻的化生者。如果有,就会说‘对某些人,有八处生起’。”另一些人则说:“‘对某些人,有十一处生起’,乃至‘对某些人,有九处生起’的巴利文,是就化生者而说的。因此,注释前后并无矛盾,得以成立,而且这样也与所说的巴利文的义解完全相符一致。”至于有些人说“化生一词也包含了湿生,因为在《法心分别》中,对于‘在欲界结生刹那,对某些人,有十一处生起’等的总说,只用了‘对于化生的饿鬼’等化生一词,而没有用湿生一词”,这应当理解为:那是就具足诸处的湿生者被纳入化生者之中而说的。因为下文将会说:“湿生者依具足诸处和不具足诸处而纳入化生来说”,以及“或者,为了以主要生类来显示一切具足诸处的生类,才说‘化生者’”。然而,在注释中,为了直接显示两种生类,并且为了显示依湿生而有的最低限度的情况,才不把另一种生类纳入化生,而说“湿生与化生”。这一切都应经过考察后再采纳。
Ettha ca yathā ‘‘sattati ukkaṃsato ca rūpānī’’ti padaṃ ‘‘saṃsedajopapātīsū’’ti ettha yonidvayavasena yojīyati, na evaṃ ‘‘avakaṃsato tiṃsā’’ti idaṃ, idaṃ pana saṃsedajayonivaseneva yojetabbaṃ, ekayoganiddiṭṭhassāpi ekadeso sambandhaṃ labhatīti. Saṃsedajasseva ca jaccandhabadhiraaghānakanapuṃsakassa jivhākāyavatthudasakānaṃ vasena tiṃsa rūpāni uppajjantīti vuttaṃ, na opapātikassāti ayamettha aṭṭhakathāya adhippāyo. Ye pana ‘‘opapātikassa jaccandha…pe… uppajjantīti mahāaṭṭhakathāyaṃ vutta’’nti vadanti, taṃ na gahetabbaṃ. So hi pamādapāṭho. Evañca katvā āyatanayamakavaṇṇanāya ‘‘kāmadhātuyaṃ pana aghānako opapātiko natthi. Yadi bhaveyya, ‘kassaci aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’ti vadeyyā’’ti (yama. aṭṭha. āyatanayamaka 18-21) vakkhati. Apare panāhu ‘‘kassaci ekādasāyatanāni pātubhavanti, yāva ‘kassaci navāyatanānī’ti pāḷi opapātike sandhāya vuttā. Tasmā pubbenāparaṃ aṭṭhakathāyaṃ avirodho siddho hoti, tathā ca yathāvuttapāḷiyā ayamatthavaṇṇanā aññadatthu saṃsandati sametiyevā’’ti. Yaṃ paneke vadanti ‘‘opapātikaggahaṇena saṃsedajāpi saṅgayhanti. Tathā hi dhammahadayavibhaṅge ‘kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasāyatanāni pātubhavantī’tiādīnaṃ (vibha. 1007) uddese ‘opapātikānaṃ petāna’ntiādinā opapātikaggahaṇameva kataṃ, na saṃsedajaggahaṇa’’nti, taṃ paripuṇṇāyatanānaṃyeva saṃsedajānaṃ opapātikesu saṅgahaṇavasena vuttanti veditabbaṃ. Tathā hi vakkhati ‘‘saṃsedajayonikā paripuṇṇāyatanāparipuṇṇāyatanabhāvena opapātikasaṅgahaṃ katvā vuttā’’ti ‘‘padhānāya vā yoniyā sabbaṃ paripuṇṇāyatanayoniṃ dassetuṃ ‘opapātikāna’nti vutta’’nti ca. Aṭṭhakathāyaṃ pana yonidvayaṃ sarūpeneva pakāsetuṃ, saṃsedajayonivaseneva ca avakaṃsato pavattiṃ dassetuṃ opapātikayoniyā itaraṃ asaṅgahetvā ‘‘saṃsedajopapātīsū’’ti vuttanti. Sabbaṃ taṃ vīmaṃsitvā gahetabbaṃ.
死与结生:是指紧挨着过去已灭的死心,以及紧随其后的、同一与不同有差别的结生。以蕴等:是以蕴、所缘、趣、因、受、喜、寻、伺。因为只有在无色界地,才存在“以广大内在所缘的死心对应以广大内在所缘的结生心,以非广大外在所缘的死心对应以非广大外在所缘的结生心”等等死与结生的有分无分差别,所以才说“只是略示入门之要”。某一善趣:是指除去广大善趣以外的善趣,因此说“色界、无色界……”等。不过也有人主张:“就像除去广大善趣一样,也除去北俱卢洲。”某一善趣的死:就是指所说的善趣的死。虽然没有“某一种恶趣的结生决定不会发生”这样的定则,但据说这是就入流者而言的开示。或者是着眼于必定成佛的菩萨而这样说,因为他们不会投生到无间地狱等处,所以没有某一类恶趣的结生。某一恶趣的死这里,也应按同样的道理来理解。
Cutipaṭisandhīnanti anantarātītacutiyā, tadanantarāya missāmissabhedāya paṭisandhiyā. Khandhādīhīti khandhārammaṇagatihetuvedanāpītivitakkavicārehi. Mahaggataajjhattārammaṇāya mahaggataajjhattārammaṇā, amahaggatabahiddhārammaṇāya amahaggatabahiddhārammaṇāti evamādino arūpabhūmīsuyeva cutipaṭisandhīnaṃ bhedābhedavisesassa sambhavato ‘‘nayamukhamattaṃ dassetvā’’ti vuttaṃ. Ekaccasugatīti mahaggatavajjasugati adhippetāti āha ‘‘rūpārūpāvacarāna’’ntiādi. Keci pana ‘‘yathā mahaggatāvajjā, evaṃ uttarakurukavajjā’’tipi vadanti. Ekaccasugaticutiyāti vuttasugaticutiyā. Yadipi ‘‘ayaṃ nāma duggatipaṭisandhi na hotī’’ti niyamo natthi, desanā pana sotapatitā gatāti vadanti. Niyatabodhisattāpekkhāya vā evaṃ vuttaṃ. Tesañhi ekaccaduggatipaṭisandhi natthi avīciādīsu anupapajjanato. ‘‘Ekaccaduggaticutiyā’’ti etthāpi iminā nayena attho veditabbo.
“某一善趣的结生”应当理解为欲界善趣的结生。“自己本身”就是由自己。“差别的具体情况正是这样详细开示的”,这句话是针对“非广大外在所缘……”等内容说的。而“对于四蕴……结生”这一段,则只是显示没有差别的情况。“在每一种差别中”,是指在“非广大外在所缘……”等每一种分类当中。“就在那里”应当理解为:在“非广大外在所缘的死心对广大外在所缘的结生心,非广大内在所缘的死心对广大内在所缘的结生心”等每一种差别中,或者就在那些有等之中,按照死后投生者的情形,来理解死与结生的关联。为了说明“to”这个字是处格的意义,所以说“tato hetuṃ vinā 就是 tattha hetuṃ vinā(在那里,离开因)”。它的意思是:在那个过去生中,如果离开了已经形成的无明、行等因,就不会有结生。
Ekaccasugatipaṭisandhīti pana kāmāvacarasugatipaṭisandhi veditabbā. Sayamevāti attanā eva. ‘‘Bhedaviseso eva ca evaṃ vitthārena dassito’’ti idaṃ ‘‘amahaggatabahiddhārammaṇāyā’’tiādiṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Catukkhandhāya…pe… paṭisandhi hotī’’ti idaṃ pana abhedavisesadassanamevāti. Ekekasmiṃ bhedeti ‘‘amahaggatabahiddhārammaṇāyā’’ti evamādike ekekasmiṃ bhāge. Tattha tatthevāti ‘‘amahaggatabahiddhārammaṇāya mahaggatabahiddhārammaṇā, amahaggatajjhattārammaṇāya mahaggatajjhattārammaṇā’’tiādinā tasmiṃ tasmiṃ bhede, tattha tattheva vā bhavādike cavitvā upapajjantassa vasena cutipaṭisandhiyojanā veditabbā. Bhummatthe ayaṃ to-saddoti dassento ‘‘tato hetuṃ vināti tattha hetuṃ vinā’’ti āha. Tassattho – tasmiṃ purimabhave nipphannaṃ avijjāsaṅkhārādikaṃ kāraṇaṃ vinā na hotīti.
趋入极度微弱状态,即是无法完成自身作用。依五门识而说的死已经被否定,但不是依紧随其后的识而说。这个含义在下面的注释中以“五门……”等语句已经出现,所以说“即使在五门识之后紧接着,前面也已经显示了死”。其中应当说明的内容,前面已经说过了。为了显示眼处等与死心一起灭去,所以说了“在双论中……”等话。已成熟,意思是因成熟而到达终点。触等,就是前面所说的与思俱生的触等。对于已经现前的业等所缘,多次生起而造作相续,这就是结生识安住在那里的因。
Atimandabhāvūpagamanaṃ sakiccāsamatthatā. Pañcadvārikaviññāṇavasena cuti paṭisiddhā, na tadanantaraviññāṇavasena. Svāyamattho ‘‘pañcannaṃ dvārāna’’ntiādinā heṭṭhā aṭṭhakathāyamāgatoti āha ‘‘pañcadvārikaviññāṇānantarampi hi pubbe cuti dassitā’’ti. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Cuticittena saddhiṃ cakkhāyatanādīnaṃ nirodho hotīti dassetuṃ ‘‘yamake cā’’tiādi vuttaṃ. Pariṇatattāti paripākavasena pariyosānaṃ gatattāti adhippāyo. Phassādayo yathāvuttacetanāsahajātaphassādayo. Yathāupaṭṭhite kammādiārammaṇe anekavāraṃ uppattiyā santānassa abhisaṅkharaṇaṃ tattha paṭisandhiviññāṇapatiṭṭhānassa hetubhāvo.
为了说明:在相续中生起的躬身等动作,其意义只有在同一个结生识中才能成立,所以他说“躬身……显示”。所谓在地上,以粗的力和加行,是说以地作为所依,以自己的力和加行作为工具。
Santānavasena nippajjamānānaṃ namanādikiriyānaṃ ekasmiṃ paṭisandhiviññāṇeyeva atthasiddhīti dassento āha ‘‘namana…pe… dassetī’’ti. Pathaviyaṃ sabalapayogehīti pathaviyā ādhāraṇabhūtāya attano balena payogena ca karaṇabhūtena.
“以声为因”这句话,是就声作为主要条件等而说的。像山腹那样的地方,也是它的因。“其他灯等”的“等”字,包含油、灯芯之类。因为它们在声等生起之前并不存在。就拿回声等来说,如果它们在声等生起之前已经存在,就应当能到达声等的因处;但它们并不存在,所以说“此前无”。在比喻上,也应同样配释义理。正如因所生之法不会到达因处,它也不会从因处来,所以说“因此……不来”。那些声等是这些法的缘,所以称为“以彼为缘”。所谓“依照所说的方式”,就是依照比喻中所说的方式。存在于前生因处的结生识,前往别的生处而成为那个缘,这是不成立的,这就是义理。依缘而生起的缘所生法,不前往别处、不到达缘处就生起,这是第一种义理。先与缘结合,其后不前往别处、不成为缘所生法,这是第二种义理。随其所应,如对乳和酪论难其绝对同一与绝对差异的过失:“酪不应从乳生”,以及“酪不应属于乳主”。依照这个道理,对种子等一切因、对芽等一切因所生法,都应随顺指出与因相应、与因所生相应的过失。在相续连结的诸法中,通过否定绝对同一而否定了常见,所以说“遮止‘自作苦乐’之见”;同样,通过否定绝对差异而否定了断见,所以说“遮止‘他作苦乐’之见”。由此,已作失坏及未作而获也被遣除;又因遮止了无因生见,应知决定论与自性论也一并被遮止。
Saddahetukoti saddassa padhānādibhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Tādiso pabbatakucchiādipadesopi tassa hetuyeva. Padīpantarādīti ādi-saddena telavaṭṭiādike saṅgaṇhāti. Tato saddādippavattito pubbe abhāvā. Paṭighosādīnañhi saddādippavattito sati purimasiddhiyaṃ te saddādipaccayadesaṃ gaccheyyuṃ, na pana te atthīti vuttaṃ ‘‘tato pubbe abhāvā’’ti. Upameyyepi evameva attho yojetabbo. Yathā ca hetudesaṃ na gacchati hetusamuppannaṃ, evaṃ tato nāgacchatīti āha ‘‘tasmā na…pe… āgata’’nti. Te saddādayo paccayā etesanti tappaccayā. Vuttanayenāti upamāyaṃ vuttanayeneva. Purimabhavahetudese sannihitaṃ hutvā paṭisandhiviññāṇaṃ tato aññatra bhavantare taṃ upagantvā tappaccayaṃ na hotīti attho. Paccayato nibbattamānaṃ paccayuppannaṃ aññatra agantvā paccayadesaṃ anupagatameva hutvā nibbattatīti paṭhamo attho. Paṭhamaṃ paccayena samodhānagataṃ hutvā tato aññatra gantvā paccayuppannavatthubhāvaṃ nāpajjatīti dutiyo attho. Yathāsambhavanti yāya ‘‘na khīrato dadhi sambhūtaṃ siyā, na khīrasāmino dadhi siyā’’ti ca khīradadhīsu ekantaṃ ekatāya nānatāya ca dosayojanā katā. Iminā nayena bījādīsu sabbahetūsu, aṅkurādīsu sabbahetusamuppannesu yathāsambhavaṃ hetuanurūpaṃ, hetusamupannānurūpañca dosayojanā kātabbā. Santānabaddhesu dhammesu ekantaekatāpaṭisedhena sassatagāhassa paṭisedhitattā vuttaṃ ‘‘sayaṃkataṃsukhaṃ dukkhanti imaṃ diṭṭhiṃ nivāretī’’ti. Tathā ekantanānatāpaṭisedhena ucchedagāho paṭisedhito hotīti āha ‘‘paraṃkataṃ sukhaṃ dukkhaṃ añño karoti, añño paṭisaṃvedetīti imaṃ diṭṭhiṃ nivāretī’’ti. Tena katanāso, akatāgamo ca nivattito hotīti adhiccasamuppannadiṭṭhinivāraṇeneva niyatisabhāvavādapaṭisedhopi katoti daṭṭhabbaṃ.
这里,“其中”指的是芽等相续所构成的大种与所造色相续。“那”指的是明辨通达等。“他者的”指的是不同于幼时所学明辨等的他者。不同于行的,是渴爱等,它们是其他缘。
Tatthāti aṅkurādippabandhasaṅkhāte bhūtupādārūpasantāne. Tanti vijjāpāṭavādi. Aññassāti bālakāle katavijjāpariyāpuṇanādito aññassa. Saṅkhārato añño taṇhādiko aññapaccayo.
所谓“交付等果”,就是交付等本身就是果;其交付等果为无果者,名为“无果……果”,也就是前面所说的造作行为。
Niyyātanādi eva phalaṃ niyyātanādiphalaṃ, aphalitaṃ niyyātanādiphalaṃ etassāti aphali…pe… phalaṃ, yathāvuttakiriyākaraṇaṃ.
“依总聚”是指依未作部分区分的整体。“于一切处”是指在福行等一切缘法中,或者在结生等分别的缘生法中。应当依强力的业来配合。强力的依止就是亲依止。虽然说“无差别地”,但欲界福行对眼识等五者在转起时,其他对初禅异熟等在转起时和结生时是缘,这个道理很明显,所以不分别而只说“总摄一切福行”。“十二不善思类别”这不是复合词,而是依连声所说。“十二”是主格用作处格义,即在十二不善思中。“不善思类别”指十一不善思的类别和十二不善思的类别,应知此义。如此则此处无需再论,因为前面已详述。然而有人说“‘十二不善思类别’应与‘六者在转起时’等配合”,依他们之见,取掉举思的用意仍需考察,因为已说在结生时也是缘。“一者”此处省略了“唯”字,所以说“唯对一者的缘性决定”。枯萎的花鬘等,即枯萎的花、脏污的布等。意毁者的其他物为何不是不可意?实为不可意,这是意旨。但在注释书(《分别论注》227)中,因不普遍而未提及,只说“同样在欲界天中”。然而有人说“天界中所谓不可意是假想而言,自性上在那里生起的唯是可意”。
Piṇḍavasenāti akatāvayavavibhāgassa samudāyassa vasena. Sabbatthāti puññābhisaṅkhārādike sabbasmiṃ paccayadhamme, paṭisandhibhede vā paccayuppannadhamme. Balavakammassa vasena yojetabbo. Bhuso nissayo hi upanissayo. ‘‘Avisesenā’’ti vuttepi kāmāvacarapuññābhisaṅkhāro cakkhuviññāṇādīnaṃ pañcannaṃ pavatte, itaro paṭhamajjhānavipākādīnaṃ pavatte ca paṭisandhiyañca paccayo hotīti pākaṭoyamatthoti taṃ avibhajitvā ‘‘sabbapuññābhisaṅkhāraṃ saha saṅgaṇhāti’’cceva vuttaṃ. Dvādasākusalacetanābhedoti nayidaṃ samāsapadaṃ, sandhivasena panetaṃ vuttaṃ. Dvādasāti ca bhummatthe paccattavacanaṃ, dvādasasu akusalacetanāsu. Akusalacetanābhedoti ekādasākusalacetanāpabhedo, dvādasākusalacetanāpabhedo cāti attho veditabbo. Evañhi sati na ettha kiñci vicāretabbaṃ heṭṭhā vitthāritattā. Keci pana ‘‘dvādasākusalacetanābhedoti idaṃ ‘channaṃ pavatte’tiādinā yojetabba’’nti vadanti, tesaṃ matena uddhaccacetanāya gahaṇe payojanaṃ vicāretabbameva paṭisandhiyāpi paccayabhāvassa vuttattā. Ekassāti ettha eva-saddo luttaniddiṭṭhoti āha ‘‘ekasseva paccayabhāvaniyamo’’ti. Milātamālādīnanti milātamālakiliṭṭhavatthādīnaṃ. Manopadosikānaṃ tadaññavatthūnampi aniṭṭhatā kathaṃ na siyā, siyā evāti adhippāyo. Aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 227) pana pacuratābhāvato taṃ anāmasitvā ‘‘tathā kāmāvacaradevalokepī’’ti vuttaṃ . Keci pana ‘‘devaloke aniṭṭhaṃ nāma parikappanavasena, sabhāvato pana tatthuppannaṃ iṭṭhamevā’’ti vadanti.
用“二十九种思的差别”这句话,他也承认掉举思有产生转起异熟的作用;或者,这是按照注疏的意趣才这样说的。十五种无因异熟识有五个处所,除去两个,剩下十三个。眼识、耳识、领受识各有两种,推度识有三种,一共九种。由于是一分缘性,也就是以一分——二十种思差别的欲界心行——作为缘性,所以说为二十九种思差别的集合。正是这个集合,即使带着组成部分的差别,也仍然可以被称呼,就像说“装饰好的王子”一样。
‘‘Ekūnatiṃsacetanābhedampī’’ti iminā uddhaccacetanāyapi pavattivipākadāyitaṃ anujānāti, aṭṭhakathāadhippāyavasena vā evamāha. Pañcadasannaṃ ahetukavipākaviññāṇānaṃ pañcaṭṭhānāni dve apanetvā avasesānaṃ terasannaṃ. Dve dve cakkhusotasampaṭicchanaviññāṇāni, tīṇi santīraṇānīti navannaṃ. Ekadesapaccayabhāvenāti ekadesassa vīsaticetanābhedassa kāmāvacaracittasaṅkhārassa paccayabhāvena ekūnatiṃsacetanābhedo samudāyo vutto. Svevāti avayavagatenāpi visesena samudāyo voharīyati yathā ‘‘alaṅkato rājakumāro’’ti.
“此处”是就五蕴有而说的。因为在那种有里,依照“先就住在欲界善趣中的”等说法,在结生和转起中对异熟作了详细说明。“第四禅地”指的是广果地。因此说“除去无想和无色”。正是第四禅,依修习的差别而转起时,能成就无想地和无色地;或者应当知道,这是按四法的方式所作的解说。八种大异熟、小异熟中的最后一种、五种色界异熟,这样一共十四种。七种,是指其余那些小异熟中的七种。
Yatthāti pañcavokārabhavaṃ sandhāyāha. Tattha hi ‘‘kāmāvacarasugatiyaṃ tāva ṭhitassā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 227) paṭisandhiyaṃ pavattiyañca vipākassa vitthārappakāsanaṃ kataṃ. Catutthajjhānabhūmīti vehapphalabhūmiṃ vadati. Tenāha ‘‘asaññāruppavajjā’’ti. Catutthajjhānameva hi bhāvanāvisesappavattaṃ asaññabhūmiṃ āruppabhūmiñca nipphādeti, catukkanayavasena vā saṃvaṇṇanā vuttāti veditabbā. Aṭṭha mahāvipākā, parittavipākesu pacchimo, pañca rūpāvacaravipākāti evaṃ cuddasannaṃ. Sattannanti sesānaṃ parittavipākānaṃyeva sattannaṃ.
有等,是指有、生、趣、有情居。三识,是指前面三种无色界异熟识。于三,是指在第五等三种识住中。依所说方式,就是依照“然而在欲有中,在恶趣里,八种小异熟识在转起时同样作为缘,而不是在结生时”等(《分别论注》227)所说的方式。
Bhavādayoti bhavayonigatisattāvāse. Tiṇṇaṃ viññāṇānanti purimānaṃ tiṇṇaṃ āruppavipākaviññāṇānaṃ. Tīsūti pañcamādīsu tīsu viññāṇaṭṭhitīsu. Vuttanayenāti ‘‘kāmabhave pana duggatiyaṃ aṭṭhannampi parittavipākaviññāṇānaṃ tatheva paccayo pavatte, no paṭisandhiya’’ntiādinā (vibha. aṭṭha. 227) vuttanayeneva.
名色句解说之注释
Nāmarūpapadaniddesavaṇṇanā
228228. 虽然在经藏和阿毗达摩的缘起解说中,对“色”这一句的教说没有差别,但在阿毗达摩里,以“一切色非因”等(《法集论》584)的方式,它与经藏的教说确实有差别,所以说“经藏……差别”。在可计数的项目中,如果按限定范围来把握,其意义就能成立;也就是说,那里所说的计数的限定范围,是从意义上成立的,因此说“从意义上来说已经说了”。
228. Yadipi suttante abhidhamme ca paṭiccasamuppādaniddese rūpapadassa desanābhedo natthi, abhidhamme pana ‘‘sabbaṃ rūpaṃ na hetū’’tiādinā (dha. sa. 584) suttantato tassa desanābhedo atthevāti āha ‘‘suttantā…pe… bhedo’’ti. Saṅkhyeyyesu paricchedato gahitesu atthasiddho tattha saṅkhyāparicchedoti vuttaṃ ‘‘atthato pana vuttameva hotī’’ti.
关于“化生有情”:这是从通称来说,一切化生者都被称为化生。在这些人当中,通过举出梵众天等,只说了色界的存在,因此为了指向其余那些,说“其余的化生者”,这个“其余”的限定是有意义的。按照所说的方式,即“二或三或十法,从‘至少’等开始连同……”等,在色混合识中按照所说的方式。
Opapātikasattesūti vā sāmaññato sabbe opapātikā vuttā. Tesu brahmakāyikādiggahaṇena rūpāvacarāva vuttāti tadaññe sandhāya sesaopapātikānanti sesaggahaṇaṃ sātthakameva. Vuttanayenāti ‘‘dve vā tayo vā dasakā, omato ādinā sahā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 227) rūpamissakaviññāṇe vuttanayena.
从“二相续头”开始,一直到“七相续头”(《分别论注》228),针对注释书里这一整段话,才说“以七为终”。因为不承认在每一个心刹那中色法生起三次,所以说“以此意趣”。他的意思是:一切色法只在心生起的那个刹那生起。
‘‘Dve santatisīsānī’’ti ārabbha yāva ‘‘satta santatisīsānī’’ti (vibha. aṭṭha. 228) ettakaṃ aṭṭhakathāpāṭhaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘sattakapariyosāna’’nti. Ekekacittakkhaṇe tikkhattuṃ rūpuppattiṃ ananujānanto āha ‘‘iminādhippāyenā’’ti. Cittassa uppādakkhaṇeyeva sabbaṃ rūpaṃ uppajjatīti hi attano adhippāyo.
“由产生色的业所生”这个说法,应当看作只是对事实的陈述,因为五识并不具有那种自性。或者说,“由产生色的业所生”是就死心而说的。而结生心,已经被“于转起中”这句话排除掉了。“一切死心都不令色生起”,这个意思在《阿他沙利尼复注》中已经说过。在五识的刹那,因为没有以它为缘而生的色,所以说“指五识转起时”。但在那里,也确实有以非俱生识为缘而生的色,所以说“以及俱生识缘”。“有分等”,就是有分、领受、推度、彼所缘。“以其他者”,是指不同于前面所说的业识,而是以其他行作识。因为色只在善、不善、唯作心转起的刹那,以行作识为缘而生起,而不是名法有分。“以彼生起者”,就是以有分等而生起者。以业识为缘,在异熟心转起时,是依异熟名身和业等起色之力。然而,以俱生识为缘,在其余心转起时,也应当显示:异熟依异熟名身之力,以及依心生色之力,而有名色的生起,所以说“俱生……应当连接”。与色声及自己的一分,这是连接关系。依照“自相之一分,同一变化”的语法规则,说“自相之一分”。因为即使是一分色,也只取其一分的意义,如“已示现与对立者”中所说。“已示现与已示现之对立者”,就是已示现之对立者,这是这里的含义。“处”,以此说其余声的意义。因为在这里,以原形来安立,就是“剩余”。
‘‘Rūpājanakakammaja’’nti idaṃ bhūtakathanamattaṃ daṭṭhabbaṃ pañcaviññāṇānaṃ ataṃsabhāvatābhāvā. Rūpājanakakammajanti vā cuticittaṃ sandhāya vuttaṃ. Paṭisandhicittaṃ pana ‘‘pavattiya’’nti imināva nivattitaṃ. ‘‘Sabbesampi cuticittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpetī’’ti (dha. sa. mūlaṭī. 636) aṭṭhasālinīṭīkāyaṃ vuttovāyamattho. Pañcaviññāṇakkhaṇe tappaccayā rūpuppattiyā abhāvena vuttaṃ ‘‘pañcaviññāṇappavattikālaṃsandhāyā’’ti. Tatthāpi asahajātaviññāṇapaccayā attheva rūpuppattīti āha ‘‘sahajātaviññāṇapaccayañcā’’ti. Bhavaṅgādīti bhavaṅgasampaṭicchanasantīraṇatadārammaṇāni. Aññenāti yathāvuttakammaviññāṇato aññena abhisaṅkhāraviññāṇena. Rūpameva hi kusalākusalakiriyacittappavattikkhaṇe abhisaṅkhāraviññāṇapaccayā uppajjati, na nāmaṃ bhavaṅgaṃ. Taṃjanakenāti bhavaṅgādijanakena. Kammaviññāṇappaccayā vipākacittappavattikāle vipākanāmassa kammasamuṭṭhānarūpassa ca vasena. Sahajātaviññāṇapaccayā pana itaracittappavattikālepi vipāko vipākanāmavasena, cittasamuṭṭhānarūpavasena ca nāmarūpassa sambhavo dassetabboti āha ‘‘sahajāta…pe… yojetabba’’nti. Rūpasaddena ca attano ekadesenāti sambandho. ‘‘Sarūpānaṃ ekadeso ekavibhattiya’’nti (pāṇinī 1.2.64) saddalakkhaṇaṃ sandhāyāha ‘‘sarūpānaṃ ekadeso’’ti. Icchito hi ekadesarūpānampi ekadeso yathā ‘‘nidassitavipakkhehī’’ti. Nidassito ca nidassitavipakkho ca nidassitavipakkhoti ayañhettha attho. ‘‘Ṭhāna’’nti iminā sesasaddassa atthaṃ vadati. Sarūpena ṭhapanañhi idha sesanaṃ.
由于“那”“此”这些词之间有不可分离的关联,所以即使没有明说,也要把“从彼”这个词引出来,然后说“从彼即应连接为‘此是相应的’”。异熟非生起,就是不给异熟果的、只给等流果的业,这是它的等起,所以叫异熟非生起业等起。依前所说方式,就是依照“依所依身,从色来说有两个相续头,以及三个非色蕴”等(《分别论注》228)所说的方式。两者,就是名和色。
Yaṃ-taṃ-saddānaṃ abyabhicāritasambandhattā avuttampi tato-saddaṃ ānetvā āha ‘‘tato yuttameva idanti yojetabba’’nti. Vipākassa ajanakaṃ vipākājanakaṃ, nissandaphalamattadāyakakammaṃ, taṃ samuṭṭhānaṃ etassāti vipākājanakakammasamuṭṭhānaṃ. Vuttanayenāti ‘‘vatthukāyavasena rūpato dve santatisīsāni, tayo ca arūpino khandhā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 228) vuttena nayena. Ubhayanti nāmaṃ rūpañca.
在“业、所缘、结生等时”这里,通过“等”这个字,应当理解为摄入了思惟等阶段。“彼”,就是指行作识。
Kammārammaṇapaṭisandhiādikāleti ettha ādi-saddena sammasanādikālasaṅgaho daṭṭhabbo. Tanti abhisaṅkhāraviññāṇaṃ.
虽然依照“存在由心所生的色”等说法(《法集论》584),色的识缘性也应依经教来了知。理由是:识所依的可爱感受等,在识存在时才存在、识不存在时就不存在,正如信心等依赖于可信的对象等一样。因此,名的识缘性同样凭这一道理而成立。不过,为了显示注释书中所述的意义,他说“名……应依经了知”。缘起的教说,只是以阐明“缘与缘生法唯是法”为门径,无颠倒地展示流转与还灭;而这本身就是法轮的转动。为了说明这一点,他说“因为……”等。因为通过阐明流转与还灭,关于谛的教说就是关于缘相的教说,而关于谛的教说就是法轮的转动。正如经中所说:“诸比丘,此是苦……在波罗奈仙人堕处鹿野苑,无上法轮已被转动”等。因此,为了显示“识缘名色”这一句具有谛之教说的性质,从而表明它就是法轮的转动,他说“或者仅以说名色只是法……”等。
Yadipi ‘‘atthi rūpaṃ cittasamuṭṭhāna’’ntiādivacanato (dha. sa. 584) rūpassapi viññāṇapaccayatā suttato jānitabbā, viññāṇasannissitā iṭṭhānubhavanādayo tasmiṃ sati sabbhāvato, asati ca abhāvato yathā saddheyyādivatthumhi saddhādayoti nāmassapi yuttito viññāṇapaccayatā siddhā, aṭṭhakathāyaṃ pana vuttamatthaṃ dassento ‘‘suttato nāmaṃ…pe… jānitabba’’nti āha. Yāvadeva paccayapaccayuppannadhammamattatāvibhāvanamukhena aviparītato pavattinivattisandassanaṃ paṭiccasamuppādadesanā, tāvadeva ca dhammacakkappavattananti dassento ‘‘yasmā’’tiādimāha . Yasmā pana pavattinivattivibhāvanato saccadesanāva paccayākāradesanā, saccadesanā ca dhammacakkappavattanaṃ. Yathāha ‘‘idaṃ dukkhanti me bhikkhave…pe… bārāṇasiyaṃ isipatane migadāye anuttaraṃ dhammacakkaṃ pavattita’’ntiādi, tasmā ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti padassa saccadesanābhāvadīpanena dhammacakkappavattanabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘nāmarūpamattatāvacaneneva vā’’tiādi vuttaṃ.
六处句的释义注释
Saḷāyatanapadaniddesavaṇṇanā
229“如相应者”,就是随顺生起的方式。因此,先说四大种以俱生、依止、有、不离去的方式,作为眼处等五处的缘;而在诸所依中,心所依处在结生时,以俱生、依止、相互、不相应、有、不离去的方式,作为第六处的缘;在转起时,因为与无间心一同生起的所依,达到住位时力量强盛,能够成为那心的依止,而不是俱生,所以以前生、依止、不相应、有、不离去的方式作为缘。其他所依则以根缘的方式,作为称为五识的第六处的缘;命根则以根、有、不离去的方式作为缘,应当这样理解。“唯以一种方式”:就像眼等处因为随顺意处的见等功能,所以其缘的方式是决定的、唯有一种;色处等则不是这样,它们以色所缘等不同方式成为那意处的缘,所以说“非决定”。不过有些人把“决定”一词和“属于自相续”连起来解释,说成“绝对属于自相续”。
229.Yathāsambhavanti sambhavānurūpaṃ. Tena catunnaṃ tāva bhūtānaṃ sahajātanissayaatthiavigatavasena cakkhāyatanādīnaṃ pañcannaṃ paccayabhāvo, vatthūsu pana hadayavatthuno chaṭṭhāyatanassa paṭisandhiyaṃ sahajātanissayaaññamaññavippayuttaatthiavigatavasena, pavattiyaṃ yasmā anantaracittena saddhiṃ uppannameva vatthu ṭhitippattiyā balavabhāvena tassa nissayo bhavituṃ sakkoti, na sahajātaṃ, tasmā purejātanissayavippayuttaatthiavigatavasena. Itaravatthūnaṃ pañcaviññāṇasaṅkhātassa chaṭṭhāyatanassa indriyapaccayavasena ca, jīvitassa indriyaatthiavigatavasena paccayabhāvo vuttoti daṭṭhabbo. Ekappakārenevāti yathā cakkhādīnaṃ manāyatanassa paṭiniyatadassanādikiccānuvidhānato niyato ekappakāreneva paccayabhāvo, na evaṃ rūpāyatanādīnaṃ, tesaṃ pana rūpārammaṇādinā pakārantarena tassa paccayabhāvoti ‘‘aniyamato’’ti vuttaṃ. Keci pana ‘‘niyamato’’ti padaṃ ‘‘sasantatipariyāpanna’’nti iminā sambandhitvā atthaṃ vadanti ‘‘ekantena sasantatipariyāpanna’’nti.
“第六处和意处就是第六处”:他通过这样的分解,从意义上作了说明;又借助另外两个词,从语音和意义上显示两者的自性。“与眼等一起称为六处”:按照所说的方式,把意处与眼等合起来作省略表述,在巴利经文中说为“六处”,即“以名色为缘,六处”。“如所说”:即自己所说的“第六处和意处”等那样的种类。“于一切处”:即在名色一词和六处一词的语音自性中,或在意义自性中。如果在经分别中只以异熟的第六处为所指,那为什么又说“其他则”等呢?在那里,非异熟者被称为“其他”;针对这个问难,他说“然而在缘相分别中”等。
‘‘Chaṭṭhāyatanañca manāyatanañca chaṭṭhāyatana’’nti iminā viggahena atthato, itarehi dvīhi saddatopi atthatopi sarūpataṃ dasseti. ‘‘Cakkhādīhi saha ‘saḷāyatana’nti vutta’’nti vuttanayena ekasesaṃ katvā manāyatanaṃ cakkhādīhi saddhiṃ ‘‘saḷāyatana’’nti pāḷiyaṃ vuttaṃ ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti. Yathāvuttoti ‘‘chaṭṭhāyatanañca manāyatanañcā’’tiādinā attanā vuttappakāro. Sabbatthāti nāmarūpasaddena saḷāyatanasaddena ca saddasarūpatāsu, atthasarūpatāsu vā. Yadi suttantabhājanīye vipākachaṭṭhāyatanameva adhippetaṃ, atha kasmā ‘‘itaraṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Avipākañhi tattha itaranti adhippetanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘paccayanaye panā’’tiādi.
在俱生等诸缘里,把因缘、食缘、根缘算进去,就有十种;再从其中去掉一种,就成九种;再去掉一种,就成八种。应当这样理解缘的关系。在这里,按共通的情况来说,这是最少的数目;按因等不共通的情况来说,这是最多的数目;按禅那等来说,也应当这样理解。
Sahajātādīsu hetuāhārindriyapaccaye pakkhipitvā dasadhā, tato ekaṃ apanetvā navadhā, tato ekaṃ apanetvā aṭṭhadhā paccayabhāvo veditabbo. Evamettha sādhāraṇavasena avakaṃso, hetuādiasādhāraṇavasena ukkaṃsoti jhānādīnampi vasena veditabbo.
在结生时,无色法在业生色生起的那一刹那作为缘,所以用“在转起时”来特别限定。通过“只有后生、不相应等”这一限定,排除了俱生、前生、不相应等。
Paṭisandhiyaṃ arūpadhammā kammajarūpassa uppādakkhaṇe paccayā hontīti ‘‘pavatte’’ti viseseti. ‘‘Pacchājātavippayuttādayo evā’’ti niyamena sahajātapurejātavippayuttādayo nivatteti.
关于“其余意处”这一句,为了说明所谓“其余”的含摄——就论典而言——也只是特定的所缘,所以才说了“于五蕴有中”等话;因为注释书中提到了“所依色”等。应当按具体情况分别搭配:结生之时,名法具有俱生、相互、依止、有、不离去等缘的关系,这是与俱生等共通的缘关系;名法又具有相应、异熟、因、食、根等缘的关系,这是与相应等不共通的缘关系;而色法,则应搭配不相应的缘关系。
‘‘Avasesamanāyatanassā’’ti avasesaggahaṇampi pakaraṇato visiṭṭhavisayamevāti dassetuṃ ‘‘pañcakkhandhabhave’’tiādimāha, yato aṭṭhakathāyaṃ ‘‘vatthurūpa’’ntiādi vuttaṃ. Yathāsambhavaṃ yojetabboti nāmarūpassa paṭisandhiyaṃ sahajātaaññamaññanissayaatthiavigatādipaccayabhāvo sahajātādisādhāraṇapaccayabhāvo, sampayuttavipākahetuāhārindriyādipaccayabhāvo sampayuttādiasādhāraṇapaccayabhāvo nāmassa, rūpassa pana vippayuttapaccayabhāvo yojetabbo.
触句释的注释
Phassapadaniddesavaṇṇanā
230依其无差别而说:意思是依那触的无差别性,也就是以触的本质共通性来说。只说一种是不合理的。对于其他种类的触也同样:即对于如上所说之外的其他触也是如此。因为从一切处来看,单一触都不可能生起;在这个问难中,连带地说,从一处来看,多种触的生起也不可能。为了表明“这样的法性不存在”,所以通过“对于其他也是如此”等语句来显示。“以举例的方式”:即以举出例证的方式。“一个触的生起”:这是以原因来陈述。因为一个触的生起是可得存在的,所以世尊说“缘于六处而有触”,以此来显示补救之说,这是连接。于其余中:即于一等中。在九种缘性中,应阐明一个果报意处。同样地:即依所缘、前生、有、不去为基础。凡这种缘性对于何种法而存在,为了显示它,所以说“现在……乃至……所指”。对于过去、未来、时间无关的诸法,也因为仅有所缘性而可能,所以说“所缘……乃至……所指”。其中,那是指色处等。
230.Tadabhedavasenāti tassa phassassa abhedavasena, phassabhāvasāmaññenāti attho. Na yuttaṃ ekasseva vacanaṃ. Aññassāpīti yathāvuttato aññassāpi. Sabbāyatanato hi ekassa phassassa asambhavacodanāyaṃ tappasaṅgena ekāyatanato anekassāpi sambhavo natthīti codanā ‘‘īdisī dhammatā natthī’’ti ñāpanatthāti dasseti ‘‘aññassāpī’’tiādinā. Nidassanavasenāti udāharaṇadassanavasena . Ekaphassassa sambhavatoti kāraṇāpadeso. Ekaphassasambhavassa labbhamānattā ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti bhagavatā vuttanti parihāraṃ dassentoti yojanā. Sesesūti ekantiādīsu. Navadhā paccayatte ekaṃ vipākamanāyatanaṃ vibhāvaye. Tathā cāti ārammaṇapurejātaatthiavigatavasena. Yvāyaṃ paccayabhāvo yādisānaṃ hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘paccuppannāni…pe… sandhāya vutta’’nti āha. Atītānāgatakālavimuttānampi ārammaṇamattatāya sambhavato āha ‘‘ārammaṇa…pe… sandhāya vutta’’nti. Tattha tanti rūpāyatanādiṃ.
受句的注释
Vedanāpadaniddesavaṇṇanā
231“以无间等”:是指以无间缘、等无间缘、亲依止缘、无有缘、离去缘。“于亲依止”:是指于无间亲依止。因为无间缘和等无间缘,只是以无间性的方式,就已经包含在无间亲依止里了。至于无有缘和离去缘,则因为无间缘、等无间缘之法本身就是那样的状态,所以也包含在其中。“它的”:是指亲依止的。
231.Anantarādīhīti anantarasamanantarūpanissayanatthivigatapaccayehi. Upanissayeti anantarūpanissaye. Anantarasamanantarapaccayā hi anantaratāvaseneva anantarūpanissaye antogadhā. Natthivigatapaccayā pana anantarasamanantarapaccayadhammānaṃyeva tathābhāvato tadantogadhā. Tassāti upanissayassa.
一切是指异熟和非异熟。因为与结生、有分、死心相应的受,其俱生心触按前面所说的方式,以八种方式成为缘。无间的俱生心触以无间等方式成为缘,非无间的俱生心触则仅以亲依止的方式成为缘。应当知道,这是显示它们的存在,而不是显示那些受具有意门的性质。
Sabbassāti vipākassa, avipākassa ca. Paṭisandhibhavaṅgacuticittasampayuttāya hi vedanāya sahajātamanosamphasso vuttanayena aṭṭhadhā paccayo hoti. Anantaro anantarādinā, anānantaro upanissayavaseneva paccayo hoti. Sambhavadassanañcetaṃ, na tāsaṃ manodvārikabhāvadassananti daṭṭhabbaṃ.
渴爱句解说的注释
Taṇhāpadaniddesavaṇṇanā
232就像药石所生的营养和寿命力一样,同样,以那为所缘的乐,以及应当去除的老等苦,都应当以法所缘的方式连接起来。
232. Yathā ca rasāyanajāni ojājīvitāni, evaṃ taṃnimittaṃ sukhaṃ, tadapaneyyaṃ jarādidukkhañca dhammārammaṇabhāvena yojetabbaṃ.
众生因为希求业果,所以造作各种业,因此异熟受对渴爱有特别强的亲依止作用,其他受就不是这样,所以说“异熟受特别……其他受则没有差别”。“其他”就是非异熟的意思。“仅说为乐”这句话,是就本质可意的舍说的,不是就本质不可意的舍说的。因此说“然而舍……”等。“一切”指未离欲者和已离欲者中具有受的人。
Kammaphalābhipatthanāvasena sattā kammānipi āyūhantīti sātisayaṃ taṇhāya vipākavedanā upanissayo, na tathā itarāti āha ‘‘vipākā visesena…pe… avisesena itarā cā’’ti. Itarāti avipākāti attho. ‘‘Sukhamicceva bhāsitā’’ti idaṃ iṭṭhasabhāvaṃyeva upekkhaṃ sandhāya vuttaṃ, na aniṭṭhasabhāvaṃ. Tenāha ‘‘upekkhā panā’’tiādi. Sabbassāti avītarāgassa vītarāgassa ca vedanāvato puggalassa.
仅以受为缘这一规定,是为了排除其他规定,所以不应把它理解为排除其他缘的排除。由此,也否定了对由其他缘所生之法的否定。
Vedanāpaccayā evāti ayaṃ niyamo niyamantaranivattanaparoti nāssa paccayantaranivattanatthatā daṭṭhabbā. Etena paccayuppannantarapaṭikkhepopi nivattito hoti.
取词义解说的注释
Upādānapadaniddesavaṇṇanā
233“前所见”,是就先前已经牢牢执著“我是常”的那种常见而说的。因此说“应知执我……”。“正在执取”就是正在抓取。“世间”或“执取”,指“世间是常”的那种执取,这就是见,所以说是“成为见取”。“法略说……仅是见”这句,是显示被隔开的词语之间的关联。其中,略说而言,是渴爱的坚固;略说而言,仅是见——意思是四种取。所谓“从法的略说与广说”,就是以作为整体的法的略说与广说为依据,来确定作为其组成部分的略说与广说。
233.Purimadiṭṭhinti ‘‘sassato attā’’ti (dī. ni. 1.31) pageva abhiniviṭṭhaṃ sassatagāhaṃ sandhāya vuttaṃ. Tenāha ‘‘attaggahaṇaṃ…pe… daṭṭhabba’’nti. Upādiyamānanti gaṇhantaṃ. Lokoti vā gahaṇanti yaṃ ‘‘loko sassato’’ti gahaṇaṃ, sā diṭṭhīti attho. Tenāha ‘‘diṭṭhupādānabhūta’’nti. ‘‘Dhammasaṅkhepa…pe… diṭṭhimattamevā’’ti idaṃ byavahitānaṃ padānaṃ sambandhadassanaṃ. Tattha saṅkhepato taṇhādaḷhattaṃ, saṅkhepato diṭṭhimattameva cattāri upādānānīti adhippāyo. Dhammasaṅkhepavitthāratoti samudāyabhūtato dhammasaṅkhepavitthārato tadavayavabhūtaṃ saṅkhepaṃ vitthārañca niddhāreti.
应当这样连接理解:以常见为先导的执我,以及以断见为先导的执我。“它们的”是指,作为前面所说的常见执取和断见执取的根本,它是确立者,所以是主。“等”字则是指“第一,我论取”这样的语句。
Sassatagāhapubbaṅgamo, ucchedagāhapubbaṅgamo ca attagāhoti yojanā. Tesanti yathāvuttasassatucchedagāhānaṃ mūlabhāvena vidhāyakattā sāmibhūto. Ādinā vāti ‘‘paṭhamaṃ attavādupādāna’’ntiādinā vā vākyena.
有人因为贪著于生存的喜乐,心被系缚,造作了能引生有(再生)的业,因此投生。这种对有(生存)的贪爱,在相续中长久跟随、频繁生起,针对刚投生者而生起,所以说“虽然……应当被转起”。因为贪爱有也被阿拉汉道所断除,所以有贪也的确具有欲取的性质,因此说“以为渴爱的坚固不存在”。因为有贪在自己的对象上也是强有力地生起的。在“一切渴爱即是欲取”这句话里,也说到它被阿拉汉道所断除,应当引出这一点来配合理解。
Yena bhavassādena gadhitacitto bhavanibbattakaṃ kammaṃ katvā upapanno, sā bhavanikanti santāne cirānubandhā abhiṇhuppattikā upapannamattassa uppajjatīti āha ‘‘yadipi…pe… pavattitabbattā’’ti. Arahattamaggavajjhattā bhavarāgassapi kāmupādānabhāvo atthevāti āha ‘‘taṇhādaḷhattaṃ na hotīti maññamāno’’ti. Bhavarāgopi hi savisaye daḷhaṃ pavattatīti. Sabbāpi taṇhā kāmupādānanti etthāpi tassa arahattamaggavajjhatā vuttāti ānetvā yojetabbaṃ.
这里的意思是:它们是生起的基础,而不是所缘。所谓“因此”,是指以诸蕴作为执著的依托。所谓“所缘亲依止、无间亲依止、本性亲依止”,就是所缘亲依止、无间亲依止、本性亲依止。所谓“无间缘等”,就是无间缘、等无间缘、所缘缘等。
Uppattiṭṭhānabhūtā na ārammaṇabhūtāti adhippāyo. Tenāti khandhānaṃ ālayabhāvena. Ārammaṇānantarapakatūpanissayāti ārammaṇūpanissayaanantarūpanissayapakatūpanissayā. Anantarapaccayādīnanti anantarasamanantaraārammaṇapaccayādīnaṃ.
有词义解说的注释
Bhavapadaniddesavaṇṇanā
234“有”这个词,是对“生有”这个词的解释。“二者”指的是业有和生有这两种。“能生果”是指有能力让果生起。“产生”就是令其生起。
234.‘‘Bhavatī’’ti idaṃ upapattibhavanibbacanaṃ. Dvayassāti kammupapattibhavadvayassa. Nipphādanaphalaṃ phalassa uppādanasamatthatā. Nibbattanaṃ nipphādanaṃ.
就像“以世尊为根本”这句话一样,本来应该说“saññāvaṃbhavo”(有想有),但在表示“有”这个意思时,vaṃ这个音被省略了,所以说成“saññābhavo”(想有)。“其义”就是指这个vantu后缀的意思,也就是“有”的意思。加上“a”字,意思是:就像在“他有喜乐”这个意思里,加上“a”字而直接生起,称为“喜乐禅”;同样地,“他有想”就是“有想者”、“有”,这就是“想有”。这里的“想有”只在一种情况下,也就是只在色蕴中。由于转起,虽然转起者和转起之处没有区别,但以假说的方式显示为有区别。
‘‘Bhagavaṃmūlakā’’ti (a. ni. 8.83; 9.1; 10.58; 11.19) viya ‘‘saññāvaṃbhavo’’ti vattabbe atthi-atthe vā vaṃ-saddo luttaniddiṭṭhoti āha ‘‘saññābhavo’’ti. Tassa vā attheti tassa vantusaddassa atthe, atthi-attheti attho. Akāraṃ katvāti yathā ‘‘pītisukhaṃ assa atthī’’ti atthe akāraṃ katvā uppādetvā jhānaṃ pītisukhanti vuccati, evaṃ saññā assa atthīti sañño, bhavo, sova saññabhavo. Ekasminti rūpakkhandhe eva. Pavattattāti pavattakapavattanaṭṭhānānaṃ abhedepi upacāravasena bhinnaṃ viya katvā dasseti.
“业所构成的”是指应当被称为“业”的状态,或者是指业的一部分。经中也说“比丘们,我说思就是业”等等,可见思具有业的性质。不过,为了用阿毗达摩根本文来证明“唯有思才是业有”这个不带比喻的究竟含义,所以说了“因为已说……”等话。因为这部《界论》的根本文指出,业有与受蕴、想蕴、识蕴相应,与意处、意识界相应,也与行蕴、法处、法界的一部分相应,由此表明了业有的思性。
Kammasaṅkhātatanti ‘‘kamma’’nti vattabbataṃ, kammakoṭṭhāsataṃ vā. ‘‘Cetanāhaṃ, bhikkhave, kammaṃ vadāmī’’tiādinā (a. ni. 6.63) suttepi cetanāya kammabhāvo āgatova. Nippariyāyena pana cetanāva kammabhavoti vuttamatthaṃ abhidhammapāḷiyāva sādhento ‘‘vuttañhī’’tiādimāha. Imāya hi vedanāsaññāviññāṇakkhandhehi, manāyatanamanoviññāṇadhātūhi, saṅkhārakkhandhadhammāyatanadhammadhātuekadesena ca kammabhavassa sampayuttataṃ vadantiyā dhātukathāpāḷiyā tassa cetanābhāvo dīpitoti.
从法的差别来说,是指以与思相应和不相应的状态,以及以善、不善、无记的状态来区分诸法。为了说明他人的疑虑——“这样说就等于承认了重复的过失”——所以说道:“这‘再说’是有意义的,如果说‘这不合理’。”所谓“由有的部分”,是指诸行是业有的一部分。借此表明:那些法的集合被称为有,诸行是那集合的一部分,而集合与部分在意义上确实是不同的。接着,把如前所说的差别放在心里,为了说明在意义上并非重复,所以说了“或以其他……”等话。
Dhammabhedatoti cetanācetanāsampayuttabhāvena, kusalākusalābyākatabhāvena ca dhammavibhāgato. ‘‘Punavacana’’nti imināva punaruttidosāpatti paṭiññātāti parassa āsaṅkaṃ dassento ‘‘sātthakamevidaṃ punavacananti etaṃ na yuttanti ce’’ti āha. Bhavekadesabhāvenāti kammabhavassa ekadesattā saṅkhārānaṃ. Tena yesaṃ dhammānaṃ samudāyo bhavo vutto, tadekadesā saṅkhārā, samudāyekadesā ca atthato bhinnā evāti vuttamevetanti dasseti. Puna yathāvuttameva bhedaṃ manasi katvā atthato punavacanābhāvaṃ dassento ‘‘parena vā’’tiādimāha.
“包含在内”是指包含在欲有等当中的想有等。“欲有等”是指欲有、色有、无色有。
Antogadheti kāmabhavādiantogadhe saññābhavādike. Kāmabhavādiketi kāmarūpārūpabhave.
取的差别,就是欲取等取的不同种类。
Upādānabhedanti kāmupādānādiupādānavisesaṃ.
以此是指戒禁取。“将要说”则是指在《分别论注》中,接下来要以“这叫做戒禁”等方式加以说明的那一种方式。古传的梵卵、林伽、积聚、古传等。“想求福报的人开始举行白杀祭祀”等,就是与杀牲仪轨相结合的祭仪,也就是牲祭。
Tenāti sīlabbatupādānena. Vakkhamānenāti ‘‘idaṃ sīlabbataṃ nāmā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 234) aṭṭhakathāyaṃ vakkhamānena pakārena. Purāṇaṃ brahmaṇḍaliṅgakhandapurāṇādi. ‘‘Setavadhayajjaṃ ārabhate bhūtikāmo’’tiādinā (visuddhi. mahāṭī. 2.650) pasumāraṇavidhānayutto yaññavidhi pasubandhavidhi.
因为只是把戒禁取执为自己清净之道,所以说它是我见取执的标记。
Attano suddhimaggaparāmāsamattattā sīlabbatupādānassa attavādupādānanimittaṃ vuttaṃ.
它们作为道缘而存在,因为其本性就是邪出离。至于紧挨着的欲业有,对于取来说,它作为缘,是通过无间缘、等无间缘、无间亲依止缘、有缘、离去缘、习行缘这些关系成立的,这一点显而易见,所以没有另外说明。
Maggapaccayā honti micchāniyyānasabhāvattā. Anantarassa pana kāmakammabhavassa anantarasamanantaraanantarūpanissayanatthivigatāsevanapaccayehi upādānassa paccayabhāvo pākaṭoyevāti na vutto.
生、老、死等词的解释注释
Jātijarāmaraṇādipadaniddesavaṇṇanā
235235. “生有中的产生”:就是在生有当中,或者以生有的状态,所执取诸蕴的产生。对于正在出生的蕴来说,生就是生起的变异状态。生有也是生的缘。为什么呢?因为如果不存在生有,就不会有生,这样来连接。“以正在出生的色为所依”等说法,也正是为了说明这个生有就是生的缘。
235.Upapattibhavuppattīti upapattibhave, upapattibhavabhāvena vā upādinnakkhandhānaṃ uppatti. Jāyamānassa khandhassa. Jāti nibbattivikāro. Upapattibhavopi jātiyā paccayo. Kasmā? Upapattibhave asati jātiyā abhāvāti yojanā. ‘‘Jāyamānarūpapadaṭṭhānatā’’tiādināpi tassa jātiyā paccayabhāvaṃyeva vibhāveti.
就算有精血这类来自父亲的外在条件,但因为它们并不确定,而且这里要说明的是胜劣等差别,所以才说“内在……不存在”。
Satipi sukkasoṇitādike pitugatavisesādikāraṇe bāhire paccaye tassa pana aniyatattā, hīnapaṇītādivisesassa ca adhippetattā vuttaṃ ‘‘ajjhatta…pe… abhāvā’’ti.
有轮论的注释
Bhavacakkakathāvaṇṇanā
242所谓“它已到达连接”,即是“已会合”。因此说“已聚集”。
242. Sambandhaṃ itaṃ gatanti samitaṃ. Tenāha ‘‘saṅgata’’nti.
有爱就是有贪。“听闻与那相应的说法”,意思是听闻与那种愚痴状态、不合理行为相应的说法。通过这句话,显示由被他人非难等因缘所带来的苦;通过“受刑罚”这句话,显示由惩罚所带来的苦;通过其余那句,显示由投生恶趣所带来的苦。“令去”就是使他们知道。因为通过确定不虚的果,也能推知因,就像通过洪水推知上游下了雨一样。因此说“令觉知”。
Bhavacchando bhavarāgo. Tassāruppakathāsavananti tassa bālabhāvassa ayuttakāritāya anucchavikakathāsavanaṃ. Etena parūpavādahetukādidukkhaṃ dasseti, ‘‘kammakāraṇādassana’’nti iminā daṇḍahetukaṃ, itarena duggatinibbattihetukaṃ . Gamentīti ñāpenti. Phalenāpi hi abyabhicārinā hetu ñāyati, vuṭṭhinimittena viya mahoghena uparidese vuṭṭhinipāto. Tena vuttaṃ ‘‘bodhentī’’ti.
“唯”这个词在这里是遮遣差别的作用,就像在“无寻唯伺”等(《法集论·论母》6)中那样。未断除的无明,因为一旦获得因缘就会生起,所以就在近处,因此说“由于令它近在的缘故”。“感受”就是体验,它的释义是“领受”。或者,“感受”就是令智生起、产生,它的释义是“知道”。而“被感受”则是从作者和所作的角度来说的,为了说明它的含义,所以说“知道且被知道”。“且”这个词的意思是合集,也就是排除了梵天神等作者、也排除了自己感受者,这就是它的含义。“且”这个词构成的复合词,就是并列复合词。
Visesanivattiattho mattasaddo ‘‘avitakkavicāramattā’’tiādīsu (dha. sa. tikamātikā 6) viya. Appahīnāvijjā kāraṇalābhe uppattiarahatāya samīpeyevāti āha ‘‘sannihitabhāvakaraṇenā’’ti. Vedetīti vedayati. Tassa atthavacanaṃ anubhavatīti. Vedaṃ vā ñāṇaṃ karoti uppādetīti vedeti. Tassa atthavacanaṃ jānātīti. Vediyatīti pana kammakattukammānaṃ vasena niddesoti tassapi atthaṃ dassento ‘‘jānāti, ñāyati cā’’ti āha. Ca-saddatthoti samuccayattho, brahmādinā ca kārakena, attanā ca vedakena rahitanti attho. Ca-saddatthasamāsanti dvandasamāsamāha.
或者,说到四种空,是就恒常等空与自我等空而说的。
Catubbidhampi vā suññatanti dhuvabhāvādisuññataṃ, attādisuññatañca sandhāya vadati.
“从前际”是指从过去那一部分来说的。为了说明即使到受为止,有轮也仍然是完整的,所以说了“或受”等这些话。或者,通过举无明,也就包含了渴爱和取;通过抓取行,也就包含了有;通过举识等,也就包含了生、老、死以及愁等。这样一来,说以受为终点的有轮也是合理的。在“以渴爱为根本”这一句里,应该接上“通过举渴爱和取,也就包含了无明”等这样的话来理解。因此说“两种……”。其中,“两种”是指前面和后面这两种,也就是除去因果关系的两种。令人生起颠倒执着——这里是用作比喻来说明它的相状。是为了阐明没有间断,才这样连接起来说的。
Pubbantatoti atītakoṭṭhāsato. Vedanāvasānampi bhavacakkaṃ paripuṇṇamevāti dassetuṃ ‘‘vedanā vā’’tiādi vuttaṃ. Avijjāgahaṇena vā taṇhupādānāni, saṅkhāraggahaṇena bhavo, viññāṇādiggahaṇena jātijarāmaraṇāni sokādayo ca gahitāti evampi vedanāvasānaṃ bhavacakkanti yuttamevetaṃ. Taṇhāmūlake cāti taṇhupādānaggahaṇena avijjā gahitātiādinā yojetabbaṃ. Tenāha ‘‘dvinnaṃ…pe… hotī’’ti. Tattha dvinnanti purimapacchimānaṃ ubhinnaṃ hetuphalavajjānaṃ. Viparītābhinivesaṃ karontīti nimittaṃ kattuupacārena vadati. Anupacchedameva pakāsetīti yojanā.
因与果的连接、果与因的连接,以及再次的因与果的连接——像这样,便有以因等为先者,也有以因、果、因为先者。若依因、果、因、果而言,就是以无明等为因、识等为果,以渴爱等为因、生为果。因为前缀的不同,含义也就不同,所以说“被散播”这个词的意思是“被显示”。烦恼、业、异熟,这是指从无明等一直到受为终点。异熟、烦恼、业,这是指从识等一直到有为终点。再者,业与异熟的关联,因为已按前面所说的方式讲过,所以这里没有再取。“轮转”这个词,是依据“三种轮转”的拆分理解而说的。
Hetuphalasandhi, phalahetusandhi, punapi hetuphalasandhīti evaṃ hetuādipubbakā hetuphalahetupubbakā. Hetuphalahetuphalavasenāti avijjādihetu, viññāṇādiphala, taṇhādihetu, jātiphalavasena. Upasaggavisesena atthaviseso hotīti ‘‘ākirīyantī’’ti padassa pakāsīyantīti attho vutto. Kilesakammavipākāti avijjādike vedanāpariyosāne vadati. Vipākakilesakammehīti viññāṇādīhi bhavapariyosānehi. Puna kammassa vipākasambandho vuttanayattā na gahito. ‘‘Vaṭṭānī’’ti ca idaṃ ‘‘tīṇi vaṭṭānī’’ti viggahavasena labbhamānaṃ gahetvā vuttaṃ.
“在过去业有中的痴”等语,因为出自注释书(《分别论注》242),所以是就贴近现前的情况而说“此(受)”。这是依据《分别论》的经文来显示的,因此注释书前后并不矛盾,因为义理已随文显明,这就是其意趣。其中,与思相应的诸法以及思本身,都应当以行的状态和业有的状态来宣说。为了显示两处经文意旨的开显,所以说“其中”等语。“有”指生有。称为“有”的,是与思相应的(诸法),应这样连接。“执取”是以欲求的方式执取所缘。因此说“欲取是依作用而说”。其余的也依作用而说,应这样连接。在三种义释中,即“那造业者的前思”等所说的三种造业思的义释中。难道在第三种义释中,造业终了时的思没有被说到吗?虽然未从自性上直接说出,但“与彼相应”一语,是以言说上作为主要的造业来说的,而以非主要的方式说为终了时,就像后面所说的那样。因此,就这一理趣,说“在三种……终了时”。
‘‘Purimakammabhavasmiṃ moho’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 242) aṭṭhakathāya āgatattā āsannapaccakkhataṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘imissā’’ti. Vibhaṅgapāḷiyā vasena dassitaṃ, tasmā na aṭṭhakathāya pubbāparavirodho yathāpāṭhaṃ atthassa pakāsitattāti adhippāyo. Tattha cetanāsampayuttānañca cetanāya ca saṅkhārabhāvena kammabhavabhāvena ca vattabbamevāti pāḷidvayādhippāyavivaraṇavasena dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ. Bhavassāti upapattibhavassa. ‘‘Bhavo’’ti vuttā cetanāsampayuttāti sambandho. Gahaṇanti nikāmanavasena ārammaṇassa gahaṇaṃ. Tenāha ‘‘kāmupādānaṃ kiccenāhā’’ti. Itarāni kiccenāhāti yojanā. Tīsu atthavikappesūti ‘‘taṃ kammaṃ karoto purimā cetanāyo’’tiādinā vuttesu tīsu āyūhanacetanānaṃ atthavikappesu. Nanu ca tatiye atthavikappe āyūhanassa avasāne cetanā na vuttāti? Yadipi sarūpato na vuttā, ‘‘taṃsampayuttā’’ti pana saddato padhānabhāvena vuttassa āyūhanassa appadhānabhāvena vuttā avasāne pacchato vuttā viya hotīti imaṃ pariyāyaṃ sandhāya ‘‘tīsupi…pe… avasāne’’ti vuttaṃ.
如果按不加简别的方式来显示那些在积聚过程终了时所说的思,就说“于二……说”。在第三种义释中,把“积聚行”和与它相应的法连接起来,称为“食”。业是作为缘的,也就是行缘。由此,在“造业时”这句话里,用“业”这个词就表明所有的行都已经被包含进去了。所以说“并非只是与业相应的”。
Nippariyāyena pana yesu āyūhanassa avasāne cetanā vuttā, te dassetuṃ ‘‘dvīsu…pe… āhā’’ti vuttaṃ. Tatiye atthavikappe vutte āyūhanasaṅkhāre taṃsampayuttāti āhāti yojanā. Kammassa paccayabhūtanti saṅkhārapaccayaṃ. Tena ‘‘kammakaraṇakāle’’ti ettha kamma-saddena sabbassapi saṅkhārassa gahitataṃ dasseti. Tenāha ‘‘na kammasampayuttamevā’’ti.
所谓“诸业”,就是诸业本身。因为具有异熟法的性质,所以它们与业相似。它们以俱生缘和亲依止缘的方式,对那个业起到帮助作用,因此是“它的助缘”。“被聚集”就是被收摄、被合集。先按处所成就的方式解释了“聚集”这个词的含义,说“在这里聚集”,然后又按业成就的方式说“被聚集”等。
Kammānevāti kammāniyeva. Vipākadhammatāya kammasarikkhakā. Sahajātakoṭiyā, upanissayakoṭiyā ca tassa kammassa upakārakāti tadupakārakā. Saṃkhippantīti saṃkhipīyanti saṃyūhīyanti. ‘‘Saṃkhippanti etthā’’ti adhikaraṇasādhanavasena saṅkhepasaddassa atthaṃ vatvā puna kammasādhanavasena vattuṃ ‘‘saṃkhipīyatī’’tiādi vuttaṃ.
在这里,“于彼处”也是指被称为“业”的业聚合。“有去之法”是指具有坏灭而去之法。由此,“短暂”就是所说的“终归于坏灭”。通过“短暂”这个词——它显示坏灭法性——揭示无坚实、没有自我坚实。这样,用“短暂”等语,显示了“无常、动摇、短暂、不恒久”这四个词各自表达的不同含义。“处”在这里指的是缘。“其他”是指在别处所说的。对于每一种果,只要现象唯存、只要轮回断灭存在,就这样连接。如此,按照所说的方式,当有表示“和合”意义的“ca”字时。
Tatthāpīti ‘‘kamma’’nti vuttakammasambhārepi. Gamanadhammanti bhaṅgupagamanadhammaṃ. Tena ittaranti bhaṅgaparanti vuttaṃ hoti. Tenāti vinassanadhammatādīpakena ittarasaddena. Nissārataṃ attasārābhāvaṃ dīpeti. Evaṃ ‘‘ittara’’ntiādinā aniccaṃ calaṃ ittaraṃ addhuvanti catunnaṃ padānaṃ atthavisesavācitaṃ dasseti. Ṭhānasoti ettha vuttaṭṭhānaṃ nāma paccayo. Aññampīti aññattha vuttaṃ. Tassa tassa phalassa. Dhammamattasambhave sati vaṭṭupacchede satīti yojanā. Evanti vuttappakārena samuccayatthe ca-sadde sati.
“诸谛即是起源”,这是就同格关系而说“从谛起源,即从谛”。也就是没有把“为了断除它,人们才在世尊座下修梵行”这样的圣谛当作特殊的一类来区分。
Saccāniyeva pabhavoti samānādhikaraṇapakkhaṃ sandhāyāha ‘‘saccappabhavatoti saccato’’ti. ‘‘Yassa pahānatthaṃ bhagavati brahmacariyaṃ vussatī’’ti evaṃbhūtaṃ ariyasaccaṃ visesaṃ akatvā.
由于那些忧等,以及先前所说的“忧、愁、恼与无明不相离”等方式所成立的无明。所谓“只是自己”,就是不观待缘所生之法,仅从自身生起的作用来说。
Tehi sokādīhi. ‘‘Sokadomanassupāyāsā avijjāya aviyogino’’tiādinā pubbe vuttanayena siddhāya avijjāya. Attanoyevāti paccayuppannaṃ anapekkhitvā attanoyeva pavattasaṅkhātakiccato.
“忧等亦”这里的“因为”(hi)字表示原因。因为“忧等依赖于缘、不能自主”这个意思,已经由“以生为缘……生起”这句话成立起来了,所以它的意思是:这是为了避免“自我忧愁”等见解。
Sokādayopi hīti ettha hi-saddo hetuattho. Yasmā ‘‘sokādayo paccayāyattā avasavattino’’ti idaṃ ‘‘jātipaccayā…pe… sambhavantī’’ti etena vacanena siddhaṃ, tasmā taṃ ‘‘attā socatī’’tiādidassananivāraṇanti attho.
当执取时,诸趣就像王国一样,伴随着种种没有益处的事,而识也被它们所逼恼。为了说明这一点,才说了“被行所执取……于王国”等话。或者,这里也应该这样理解其含义。就像临终速行心所构画而执取的业等,被结生识也构画了一样,不过那构画实际上只是把它作为所缘罢了,所以说“被构画……”。或者说,思惟就是构画,因此说“以寻而寻思”。带有资具的眼等,是六处的一种特定安立处。
Sati ca pariggahe rajjaṃ viya gatiyo anekānatthānubandhanā, tāhi ca viññāṇassa upaddutatāti dassetuṃ ‘‘saṅkhārapariggahitaṃ…pe… rajje’’ti vuttanti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo. Yathāupaṭṭhitāni kammādīni cutiāsannajavanehi parikappetvā viya gahitāni paṭisandhiviññāṇenapi parikappitāni viya honti, taṃ panassa parikappanaṃ atthato ārammaṇakaraṇamevāti vuttaṃ ‘‘pari…pe… to’’ti. Saṅkappanaṃ vā parikappananti vuttaṃ ‘‘vitakkena vitakkanato’’ti. Sasambhāracakkhuādayo saḷāyatanassa patiṭṭhāviseso.
老死以什么样的形态从生而生起,就以什么样的形态存在;而且它的生起是依次第进行的。这个含义就是“以生为缘而生起、集起”的意思。对于已经聚合、已经结合成的个体,其衰老、坏裂状态的法,就用“老死”这个名称来说;而他们这种状态以生为先导,他们也正是以聚合的方式生起的。这样,就应该理解从生而有老死的生起、集起之义。老死并非不从生而有,它必定是有,因为已生者必然有老死生起;老死也不是离开生而存在,因为未生者就没有老死。这样,通过“非从生……”等说法,以随顺和遮止两方面阐明老死以生为缘。如此,就说明了生缘老死的产生方式。
Yadākārāya jātiyā yadākāraṃ jarāmaraṇaṃ sambhavati, sambhavantañca yathānupubbaṃ pavattaṃ, so attho jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭho, sahitassa samuditassa puggalassa jīraṇabhijjanāvatthā dhammā jarāmaraṇāpadesena vuttā, sā ca nesaṃ avatthā jātipubbikā, te ca samuditā eva pavattantīti evaṃ jātito jarāmaraṇassa sambhūtasamudāgataṭṭho veditabbo. Jātito jarāmaraṇaṃ na na hoti hotiyeva ekantena jātassa jarāmaraṇasambhavato, na ca jātiṃ vinā hoti ajātassa tadabhāvatoti jarāmaraṇassa jātipaccayataṃ anvayabyatirekehi vibhāveti ‘‘na jātito’’tiādinā. Itthanti jātipaccayā jarāmaraṇassa nibbattākāraṃ vadati.
因为灭而称为灭,是指因为缘的灭而称为缘所生之法的灭。而随顺的说法,是从中间开始连接的。
Nirodhā nirodhasaṅkhātanti paccayanirodhā paccayuppannanirodhasaṅkhātaṃ. Anulomadesanāya ca vemajjhato paṭṭhāyāti yojanā.
非福行的一部分是有贪的,因为与贪俱生而同属一处。而一切非福行也都是有贪的,因为它们同属于应当断除的范畴。然而,由于不善法是不善法的同类,非不善法则是异类,并且各自随宜成为缘,所以说“因为不是对立面,所以是贪的增长者”。又因为存在“那识流转、轮回”这种邪执,识在轮回作用中也被说为有功用。应当分别配合理解:由于功用执著之力强,由于转生执著之力强。“以不共存,以共存”,以此显示不共存就是分离,共存就是不分离。
Apuññābhisaṅkhārekadeso sarāgo rāgena sahajekaṭṭhoti katvā. Sabbopi apuññābhisaṅkhāro sarāgo pahānekaṭṭhabhāvato. Yasmā pana akusaladhammo akusaladhammassa sabhāgo, anakusaladhammo visabhāgo, yathārahaṃ paccayo ca hoti, tasmā ‘‘apaṭipakkhabhāvato, rāgappavaḍḍhako’’ti ca vuttaṃ . ‘‘Tadeva viññāṇaṃ sandhāvati saṃsaratī’’ti micchābhinivesasabbhāvato saṃsaraṇakiriyāyapi sabyāpāratā viññāṇassa vuttā. Sabyāpāratābhinivesabalavatāya, saṅkantiabhinivesabalavatāyāti paccekaṃ yojetabbaṃ. ‘‘Asahavattanato, sahavattanato’’ti etena asahavutti vinibbhogo, sahavutti avinibbhogoti dasseti.
通达自性的特征是照明。因为依靠眼等作为所依,五识才能觉知色等的自性。其余诸法则是触、遇合、集会的处所。“六”指的是六触。
Sabhāvādhigamanimittatā obhāsanaṃ. Cakkhādisannissayena hi pañcaviññāṇāni rūpādisabhāvaṃ upalabhanti. Itare phusanasaṅgatisannipātaṭṭhā. Channanti channampi samphassānaṃ.
“取”这个词,即使没有前缀upa-,也还是指坚固的执持,所以论中说“取之义通于四种取,是相同的”。“执取”则是就欲求而言,指对所缘的遮蔽,所以说“执取之义是欲取的”。至于“其余”,指的是见取等。“因此”,是因为语尾没有省略。所谓“以彼”,是指以“投掷”这个词。或者,损减、灭尽的状态就是坏灭,所以说“或者坏灭之义”等等。“二者”就是老和死。或者,由于老也有导向死亡的作用,所以也显示了死的含义。
Ādānanti upasaddena vināpi daḷhagāho adhippetoti āha ‘‘ādānaṭṭho catunnampi upādānānaṃ samāno’’ti. Gahaṇanti nikāmanavasena visayassa paṭicchannanti vuttaṃ ‘‘gahaṇaṭṭho kāmupādānassā’’ti. Itaresanti diṭṭhupādānādīnaṃ. Tasmāti vibhattiyā aluttabhāvato. Tenāti khipanasaddena. Hāni vā khīṇabhāvo khayoti ‘‘khayaṭṭho vā’’tiādi vuttaṃ. Dvinnanti jarāmaraṇānaṃ. Maraṇūpanayanarasattā vā jarāyapi maraṇaṭṭho eva dassito.
被引导、趣向,所以是“引导”,也就是“一性”等这些。那么,是被什么引导呢?是被无明等义理引导。为了说明这个意思,所以说“无明等”等等。所谓“以彼自性”,就是以自己的无明等自性,而且是不舍弃它。因为在胜义上,根本没有任何脱离了无明等的所谓“一性”存在。或者,“以彼自性”是说自己的一性等自性。在无明等当中被认知的、被称为因果诸法同一相续流转的一性等状态,正是以它自身的这种本性而被认知,而不是以无明等自性而被认知。因为那些无明等是所引导的,所以那些一性等是它们的引导者。或者,无明等本身就是义理。虽然诸法众多,但以相续不断的方式被认知、被称为“一”,那个相续不断在这里适合用工具格来表达,其他如“种种性”等也是如此,所以说“诸义以‘一性’等而被‘一’等引导”。其中,“被引导”就是被认知、被施设。由于前后诸法的灭与生起没有间隔,对于名身;由于依关联而运转,对于色身;以及由于二者互相依止,难以了知彼此的差别,就像融为一体那样形成密集状态的延续,以因果的方式相关联,正确地延续不断,这就是“相续”。它的不间断、这样地持续运转,就是“一性”,所以说“相续不间断就是一性”。
Nīyanti gamentīti nayā, ekattādayo. Kehi nīyanti? Avijjādiatthehīti imamatthamāha ‘‘avijjādī’’tiādinā. Sena bhāvenāti sakena avijjādibhāvena, taṃ amuñcitvā eva. Na hi avijjādivinimuttaṃ ekattaṃ nāma kiñci paramatthato atthi. Sena bhāvenāti vā sakena ekattādibhāvena. Avijjādīsu viññāyamāno hetuphaladhammānaṃ ekasantatipatitādisaṅkhāto ekattādibhāvo teneva sabhāvena ñāyati, na avijjādibhāvenāti. Te hi netabbāti tesaṃ nayā. Atthā eva vā avijjādayo. Anekepi samānā dhammā yena santānānupacchedena ‘‘eka’’nti ñāyanti voharīyanti, so tattha karaṇabhāvena vattabbataṃ arahati, tathā itarepīti āha ‘‘ekattādīhi ca atthā ‘eka’ntiādinā nīyantī’’ti. Tattha nīyantīti ñāyanti, paññāpīyanti ca. Purimapacchimānaṃ dhammānaṃ nirodhuppādanirantaratāya nāmakāyassa, sambandhavuttitāya rūpakāyassa, ubhayassa ca aññamaññasannissitatāya duviññeyyanānato ekībhūtassa viya ghanabhāvappabandho hetuphalabhāvena sambandho sammā tānoti santāno, tassa anupacchedo tathāpavatti ekattanti āha ‘‘santānānupacchedo ekatta’’nti.
“没有关联”是指:从因果的角度来说,彼此之间没有相互关联的状态。“另一个有情”就是指另一个众生。他执取断见,是因为不能如实观察到果的生起是随顺相应因缘的,由于在不同相续中看到种种事物彼此毫无关联,就认为那些先前已经生起、没有因也没有作用的诸法,在灭去之后,由于不存在决定性的因,绝对不可能再生起;同样,他也认为依相续而生起、依相似性质而生起、依同一种类、地域、变化、年龄、色、力、形态而生起等等都不合理,就这样种种分别臆测,从而执取断见。
Sambandharahitassāti hetuphalabhāvena aññamaññasambandhabhāvarahitassa. Sattantaroti añño satto. Ucchedadiṭṭhimupādiyatīti yathānurūpakāraṇato phalappavattiṃ asamanupassanto nānāsantāne viya asambandhanānattadassanato hetubhāvarahitānaṃ nippayojanānaṃ purimuppannānaṃ dhammānaṃ nirodhe hetuniyamābhāvato ekantena uppatti na yuttā, tathā santānena uppatti, sadisabhāvena uppatti, samānajātidesapariṇāmavayarūpabalasaṇṭhānānaṃ uppatti na yuttātiādīni vikappento ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhāti.
为什么不会生起呢?就像油从沙子生起如同从芝麻,奶从甘蔗生起如同从母牛,由于(它们)并无差别,有什么理由说那些果不会从那些因生起,而只能从别的因生起呢?因此,如果一物从另一物生起,那就应该一切都能从一切生起;但事实并非如此,所以这个说法不成立。因为宿命论者不承认果从相应的因生起,只承认诸法的运行是自性本身成就的,所以才说“即使因不存在时”。正是那些自性成就的诸法,就像被不可割断的线贯穿、不可分割的宝石一样,没有逾越,就这样由宿命本身使诸身聚合,变成身体、诸根、乐受等各种状态,由此而有投生趣处、出生、束缚以及解脱,这就是宿命论。因此他说“由决定性……而运行”。“决定性”的含义前面已经解释过了。
Kasmā uppatti na siyāti vālikāhi viya tilehipi telassa, ucchuto viya gāvitopi khīrassa aññābhāvato kena kāraṇena tehi tesaṃ uppatti na siyā, itarehi eva ca nesaṃ uppatti hotīti. Tasmāti aññassa aññato uppattiyaṃ sabbassa sabbaso uppattiyā bhavitabbaṃ, na cetaṃ atthi, tasmā. Yasmā niyativādī anurūpā hetuto phaluppattiṃ na icchati, sabhāvasiddhameva ca dhammappavattiṃ icchati, tasmā ‘‘avijjamānepi hetumhī’’ti vuttaṃ. Sabhāvasiddhā eva hi acchejjasuttāvutābhejjamaṇi viya kamalaṅghanarahitā tathā tathā sarīrindriyasukhādibhāvapariṇāmāya niyatiyāva kāyā samāgacchanti, yato gatijātibandhā, apavaggo ca hotīti niyativādo. Tenāha ‘‘niyatatāya…pe… pavattantī’’ti. Niyatiattho vuttoyeva.
能说明这个道理的经就是这一句。“混乱”本身就是杂乱,或者混乱的状态就是杂乱。所谓“结”,是指被从下到上辗转生起的烦恼、业和果报所结成的结。“巢”就是鸟窝。“轮回”在这里指的是善趣存在的相续不断,因为恶趣的相续不断已经用“恶趣”等词说过了。
Etassa atthassa sādhakaṃ suttaṃ. Ākulameva, ākulabhāvo vā ākulakaṃ. Jaṭitāti heṭṭhupariyavasena pavattamānehi kilesakammavipākehi jātajaṭā. Nīḍanti kulāvakaṃ. Saṃsāranti idha sampattibhavappabandhamāha apāyādipadehi duggatippabandhassa vuttattā.
2. 阿毗达摩分别注释
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
243关于这个缘起。所谓“各各心所摄”,意思是并不像《阿毗达摩分别》那样,把它摄入、包含在每一个心之中。而“非俱生的”和“俱生的”,在第一个词里应当理解为省略了一部分的表达方式。在“行缘识”这句中,只显示了非俱生的缘和缘所生法,因为这里指的只是果报识。而在“无明缘行,识缘名色”等句中,则既有非俱生的,也有俱生的。“以每一种理趣”是古本的写法,但现在许多版本中写作“以每一种四支组”。“理趣四支组轮转”是指在各种理趣中四支组的轮转,也就是说,在以无明为根本等九种理趣中,各自对于缘四支组等四种四支组,有“名缘第六处”等以不同特殊差别区分出来的四种轮转,这就是它的意思。“已确定”是指按照上面所说的特殊差别,互不混杂。“四支组的”是指四支组轮转的十六种轮转,也就是理趣的状态,这是它的意旨。
243.Taṃ paṭiccasamuppādaṃ. Ekekacittāvaruddhanti abhidhammabhājanīye viya ekekasmiṃ citte avaruddhaṃ antogadhaṃ akatvā. Asahajātānañca ‘‘asahajātānaṃ, sahajātānañcā’’ti evaṃ paṭhamapade ekasesaniddeso daṭṭhabbo. ‘‘Saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti asahajātāyeva paccayapaccayuppannā dassitā vipākaviññāṇasseva adhippetattā. ‘‘Avijjāpaccayā saṅkhārā, viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti (vibha. 225) ca evamādīsu asahajātā, sahajātā ca. ‘‘Ekekena nayenā’’ti purātano pāṭho, etarahi pana ‘‘ekekena catukkena’’ icceva bahūsu potthakesu pāṭho. Nayacatukkavārāti nayesu catukkānaṃ vārā, avijjāmūlakādīsu navasu nayesu paccekaṃ paccayacatukkādīnaṃ catunnaṃ catukkānaṃ ‘‘nāmapaccayā chaṭṭhāyatana’’ntiādivisesabhinnā cattāro vārāti attho. Vavatthitāti yathāvuttavisesena asaṃkiṇṇā. Catukkānanti vāracatukkānaṃ vārasoḷasakassa nayabhāvatoti adhippāyo.
四种缘的注释
1. Paccayacatukkavaṇṇanā
缘与缘所生法合在一起,才被说为支分,而不只是缘本身。因此,在“第六处缘触”这句话里,第六处并不是支分。所以论中说“不是,因为它不是支分”。所谓“如此而作”,是因为缘与缘所生法合在一起才成为支分。所谓“在三种方式中”,就是指注释书里说的“第一种以总摄义”等三种方式。所谓“缘的差别等”,其中“名”和“第六处”是缘的差别;“等”字则涵盖了生处的差别,以及诸处不圆满和圆满的差别,因为它们造成第二转等各转的差异。以义差别,虽然在别处说“六处缘触”,六处被说为缘,但它也依俱生等名而转起,所以它也是唯以名为缘的;这是为了显示缘起以种种方式交错而推知甚深性,以及显示无余名缘,以这样的义差别。正如《大因缘经》中说:“阿难,若没有那些行相、那些相、那些相兆、那些施设,依之而有名身之施设,则在那些行相……那些施设不存在时,于色身中还能了知假名触吗?”这是为了显示触以名为缘而说《大因缘经》。同样,说“名色缘触”时,说“名色缘”也就等于说了“名缘”。
Paccayasahitapaccayuppannāni aṅgabhāvena vuttāni, na kevalaṃ paccayā. Tasmā ‘‘chaṭṭhāyatanapaccayā phasso’’ti ettha na chaṭṭhāyatanassa aṅgatā. Tena vuttaṃ ‘‘na, tassa anaṅgattā’’ti. Evañca katvāti paccayasahitassa paccayuppannassa aṅgabhāvato. Tīsu pakāresūti ‘‘paṭhamo sabbasaṅgāhikaṭṭhenā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 243) aṭṭhakathāyaṃ vuttesu tīsupi pakāresu. Paccayavisesādīti ettha nāmaṃ, chaṭṭhāyatanañca paccayaviseso. Ādi-saddena yoniviseso, āyatanānaṃ apāripūripāripūribhavaviseso ca gahito. Te hi dutiyavārādīnaṃ nānattakarā. Atthavisesenāti yadipi aññattha ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti saḷāyatanapaccayo vutto, tathāpi sahajātādināmasannissayena pavattanato nāmamattapaccayāpi so hotīti paṭiccasamuppādassa nānānayavicittatānumitassa gambhīrabhāvassa vibhāvanasaṅkhātena, anavasesanāmapaccayadassanasaṅkhātena ca atthavisesena. Tathā hi ‘‘yehi, ānanda, ākārehi yehi liṅgehi yehi nimittehi yehi uddesehi nāmakāyassa paññatti hoti, tesu ākāresu…pe… uddesesu asati api nu kho rūpakāye adhivacanasamphasso paññāyethā’’ti (dī. ni. 2.114) phassassa nāmapaccayatāvibhāvanavasena mahānidānadesanā pavattā. Tathā ‘‘nāmarūpapaccayā phassoti iccassa vacanīya’’nti (dī. ni. 2.97) ‘‘nāmarūpapaccayā’’ti vadantena ‘‘nāmapaccayā’’tipi vuttameva hotīti.
在四轮转组里说的是“行”,没有说忧等;在前两轮转里没有说色;在三轮转里没有说六处——应当这样连贯起来理解。
Vāracatukke ‘‘saṅkhāro’’ti vuttaṃ, sokādayo na vuttā, purimasmiṃ vāradvaye rūpaṃ na vuttaṃ, vārattaye saḷāyatanaṃ na vuttanti yojetabbaṃ.
一切……“由战”是指:因为它是这一切识生起的处所,并且共通于一切有;或者,因为它是识生起的处所,并且共通于一切有。果相同,缘也相同,因为由俱生等缘所资助,也因为它能资助。那是识的。识食,就是使异熟识生起。这是识的。
Sabba…pe… raṇatoti sabbassa viññāṇassa pavattiṭṭhānabhūtasabbabhavasādhāraṇato, viññāṇassa vā pavattiṭṭhānabhūtasabbabhavasādhāraṇato. Samānaṃ phalaṃ samāno paccayo sahajātādipaccayehi upakattabbato, upakārakato ca. Tassa viññāṇassa. Viññāṇāharaṇanti vipākaviññāṇanibbattanaṃ. Assa viññāṇassa.
“指示趣向”这个说法,是因为世间人把 hi 这个词当作表示“趣向”的意思来说,所以才这样讲。在“vigata”(已离)这个词里,vi 这个前缀是表示否定的;两个否定合在一起,是在说明本来面目,所以说“以离和遮止的方式,本身就是趣向”。
Gatisūcakoti hi-saddaṃ loke gatiatthaṃ vadantīti katvā vuttaṃ. ‘‘Vigata’’nti ettha vi-saddo paṭisedhadīpakoti dve paṭisedhā pakatiṃ ñāpentīti āha ‘‘vigatatānivāraṇavasena gati eva hotī’’ti.
这里说的“三种、四种或五种”:其中,想、作意等,按俱生缘、依止缘、有缘来说,是三种;触、思等,按它们以及食等来说,是四种;受、寻等,按它们以及禅那、根等来说,是五种。就像定一样,精进也应这样看待,因为它也依增上缘、根缘、道缘等,成为六种缘。
Tidhā catudhā pañcadhā vāti ettha saññāmanasikārādayo sahajātanissayaatthipaccayavasena tidhā, phassacetanādayo tesañceva āhārādīnañca vasena catudhā, vedanāvitakkādayo tesañceva jhānindriyādīnañca vasena pañcadhā. Yathā samādhi, evaṃ vīriyampi daṭṭhabbaṃ. Tampi hi adhipatindriyamaggapaccayehi chadhā paccayo hoti.
以“依言说之力”这句话,是在显示:在这第一组四法里,他们是以俱生缘为主要依据来展开开示的,这就是他们的用意。所谓“义”,就是指缘法。所谓“于某处”,就是说在某一轮开示中,对于自己缘所生起的法,并不是不依各自相应的缘而成为缘。也有写成“从义而言”的文本。按理说,不应该说“有缘生”等话,但经里确实这样说了。所以不能认为第一组四法只是依俱生缘而说的,这就是这段话要显示的。因此才说“并非没有说它”等等。应当知道,这里和“不应说有缘生等”这句话是有关联的。所谓缘的说法,就是像“无明缘”等当中所说的那种缘的说法。“他们的”,是指那些阿阇梨的。没有加以连接就这样说了,这就是其中的关联。那又是怎么说的呢?回答说:“以总相……所指而说。”这里,从“俱生指示者”等说法来看,是从所说之义不能成立的角度来说的;而从“从俱生”等说法来看,则是依义准而成立的。因为如果不可能,就可以依别的义来成立,或者由言说、或者由义来成办所指示的意义。
‘‘Vacanavasenā’’ti iminā imasmiṃ catukke sahajātapaccayaṃ dhuraṃ katvā desanā pavattāti tesaṃ adhippāyoti dasseti. Atthoti paccayadhammo. Katthacīti kismiñci vāre attano paccayuppannassa yathāsakehi paccayo na na hoti. ‘‘Atthato’’ti ca pāṭho. ‘‘Bhavapaccayā jātī’’tiādi na vattabbaṃ siyā, vuttañca taṃ. Tasmā sahajātapaccayavaseneva paṭhamacatukko vuttoti na gahetabbanti dasseti. Tenāha ‘‘na ca taṃ na vutta’’ntiādi. Imassa ca ‘‘bhavapaccayā jātītiādi na vattabbaṃ siyā’’ti iminā sambandho veditabbo. Paccayavacanamevāti ‘‘avijjāpaccayā’’tiādīsu vuttapaccayavacanameva ca. Tesanti tesaṃ ācariyānaṃ. Ayojetvā vuttanti sambandho. Kathaṃ pana vuttanti āha ‘‘sāmaññena…pe… sandhāyavutta’’nti. Ettha ca ‘‘sahajātasūcaka’’ntiādinā yathādhippetassa atthassa vacanato asiddhimāha, ‘‘sahajātato’’tiādinā pana atthāpattito. Asambhave hi aññassa atthato sijjheyya vacanato vā atthato vā adhippetatthasādhanāti.
“在其他地方”是指在另一部经里。这是为了区分过去世,并连同现在和未来一起显示三世。也是为了涵盖那番开示,即涵盖《大因缘经》的开示。而那也是为了显示两种开示彼此相合。如此,一切知佛所说的开示,确实都是相互契合的。
Aññatthāti aññasmiṃ sutte. Atītaddhaṃ niddhāretvā paccuppannānāgatehi saddhiṃ addhattayadassanatthaṃ. Taṃdesanāpariggahatthanti mahānidānadesanāpariggahatthaṃ. So ca ubhinnaṃ desanānaṃ aññamaññaṃ saṃsandanabhāvadassanatthaṃ. Evaṃ sabbaññubuddhabhāsitā desanā aññadatthu saṃsandatīti.
这里的“此”,指的是此第三轮。
Imassāti imassa tatiyavārassa.
由于不期待其他(生处)、由于投生没有杂染、由于不被不净所染,欲界诸天神以及一切梵天神都同样化生,因此应当知道化生类最为殊胜。以含摄和举例的方式来说,就是以化生类含摄湿生类,作为含摄的示例、作为例证。所缘缘的触虽然也有生起的作用,但它并不像作为俱生等缘的内在第六处那样特别殊胜,所以说“在这里,所缘缘不是生起者”。
Aparāpekkhatāya, aparikiliṭṭhupapattitāya, asuciamakkhitatāya kāmāvacaradevānaṃ, sabbesañca brahmānaṃ tathā upapajjanato ca opapātikayoniyā padhānatā veditabbā. Saṅgahanidassanavasenāti opapātikayoniyā eva saṃsedajayoniyā saṅgahassa nidassanavasena udāharaṇavasena. Ārammaṇapaccayassāpi phassassa satipi pavattihetubhāve so pana sahajātādipaccayabhūtassa ajjhattikassa chaṭṭhāyatanassa viya na sātisayoti vuttaṃ ‘‘ārammaṇapaccayo cettha pavattako na hotī’’ti.
“哪些”是指根门圆满的胎生众生。“最后……总是生起”这句话是说,其他种类的众生不像胎生众生那样,诸处依次生起。注释里也这样说:“因为说明了同时生起。”
Kesañcīti paripuṇṇāyatanānaṃ gabbhaseyyakānaṃ. ‘‘Pacchima…pe… sadā sambhavatī’’ti idaṃ gabbhaseyyakānaṃ viya itarayonikānaṃ kamena āyatanuppatti natthīti vuttaṃ. Tathā cāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sahuppattidīpanato’’ti.
原因四法的注释
2. Hetucatukkavaṇṇanā
244“非有故”是指从有和非有来说。凡是只在生的那一刹那存在、之后就不再存在的,它对生来说可以成为非离缘,因为存在非离缘的定则。但“有”因为在生的刹那之后仍然存在,所以它不是生的非离缘。因此说“此后为有,这就是它的意思”。“于有”,就是在“有”这个词上,或者在应当成就的“有”上。这个道理在生等上面也一样适用。接着以“然而,如同……”等语,按照前面所说的方式,通过说明非遍满,来显示那些所说的理由——“因为非离缘不存在,也因为决定不存在”——是不成立的,因为非离缘的缘所生法和缘法都显示为并非恒常存在。“诸行蕴”等语,是就净化道而说的。他自己就作了回答。那个刹那是它所有的,所以它是“有刹那的”;不是有刹那的,就是“无刹那的”。因为它是存在的,所以意思就是并非恒常存在。然而,为了说明因是怎样存在的,就说了“然而,对于有为相”等语。
244.Abhāvatoti bhāvābhāvato. Yañhi jātikkhaṇamatteyeva bhavati, na tato paraṃ, taṃ jātiyā avigatapaccayo siyā avigatapaccayaniyamasabbhāvato. Bhavo pana yasmā jātikkhaṇato parampi bhavati, tasmā na so tassā avigatapaccayo hoti. Tena vuttaṃ ‘‘tato uddhaṃ bhāvatoti attho’’ti. Bhaveti bhavapade, bhave vā nipphādetabbe. Esa nayo jātiādīsūti etthāpi. ‘‘Yathā panā’’tiādinā ‘‘avigatapaccayassa abhāvato, niyamābhāvato cā’’ti vuttānaṃ hetūnaṃ vuttanayena abyāpibhāvavibhāvanena akāraṇataṃ dasseti ayāvabhāvino paccayuppannassa, paccayadhammassa ca avigatapaccayabhāvadassanato. Saṅkhārakkhandhetiādi maggasodhanavasena vuttaṃ. Tassa parihāraṃ sayameva vadati. So khaṇo etassa atthīti taṅkhaṇiko, na taṅkhaṇiko ataṅkhaṇiko, tassa sabbhāvā, ayāvabhāvikasabbhāvāti attho. Yathā pana hetū honti, taṃ dassetuṃ ‘‘saṅkhatalakkhaṇānaṃ panā’’tiādimāha.
“如此”的意思是:按照前面所说的道理存在时,就是这样存在。“因为……不存在”这句话,是用生等法不离缘而作为缘所生法这一点,来说明它们同样没有缘所生性,也没有缘性。这里说出理由:“因为是非有自性法。”
Evanti evaṃ yathāvuttanaye sati, evaṃ santeti attho. ‘‘Na hi…pe… atthī’’ti iminā jātiādīnaṃ avigatapaccayavasena paccayuppannabhāvo viya paccayabhāvopi natthīti dasseti. Tattha kāraṇamāha ‘‘asabhāvadhammattā’’ti.
那么,没有自性的法——生等——怎么能既是缘所生,又是缘呢?为此说“然而对于正在生起的……”等。其中的“彼”,指生、老、死。“应说之处”,就是“除……外”这一说法的处所。那又是什么呢?就是前面所说的名,以及名色——因为老死被行蕴和色蕴所摄。“有是生的缘”:以此说明,即使是被“有”所摄的生等,由于不是生的缘,所以不说“除……外”,意思是他们对彼(生)并没有缘的疑惑。正因为如此,在有应除、应取的区别时,是带着疑惑而说的。
Kathaṃ pana asabhāvadhammānaṃ jātiādīnaṃ paccayuppannatā, paccayatā cāti āha ‘‘jāyamānānaṃ panā’’tiādi. Tassāti jātijarāmaraṇassa. Vattabbapadesoti ‘‘ṭhapetvā’’ti vattabbapadeso. Ko pana soti? Yathāvuttaṃ nāmaṃ, nāmarūpañca saṅkhārakkhandhena rūpakkhandhena ca jarāmaraṇānaṃ saṅgahitattā . ‘‘Yo bhavo jātiyā paccayo’’ti etena bhavasaṅgahitānipi jātiādīni jātiyā appaccayattā eva ‘‘ṭhapetvā’’ti na vuttānīti dasseti, paccayabhāvāsaṅkā eva nesaṃ tassā natthīti adhippāyo. Teneva ṭhapetabbagahetabbavisese satīti sāsaṅkaṃ vadati.
互相四法注释
4. Aññamaññacatukkavaṇṇanā
246“缘所生者”,是指具有缘所生性质的法。“别别而住者”,是指不被“有”所摄的法。这里只取了其中一部分,因为此处所指的只是受等三蕴,而且这是约定俗成的说法。除了缘所生之外,只取了作为缘的名法。就像不离缘的法则不存在一样,在“有”中,取的相互缘法则也不存在——这就是句义连接。依照前面所说的方式,也就是依照“然而对于有为相……”等所说的方式。
246.Paccayuppannassāti paccayuppannabhāvino. Visuṃ ṭhitassāti bhavena asaṅgahitassa. Sappadesameva gahitaṃ idha vedanādikkhandhattayasseva adhippetattā niruḷhattā ca. Paccayuppannaṃ ṭhapetvā paccayabhūtaṃyeva nāmaṃ gahitaṃ, avigatapaccayaniyamābhāvo viya bhave upādānassa aññamaññapaccayaniyamābhāvoti yojanā. Vuttanayenāti ‘‘saṅkhatalakkhaṇānaṃ panā’’tiādinā vuttanayena.
为了说明“就像相互缘那样的相互缘”这个意思才是这里所要表达的,就说“相互……中略……应该是所期”。他们也是这样说的:“而在这里,‘相互’不应该按照《发趣论》里所说的相互来理解。”所谓眼处积集等,就是像一层层堆叠而生起的眼处等,或者是眼处等的支持者,也就是眼处积集等。
Aññamaññapaccayo viya aññamaññapaccayoti ayamattho idhādhippetoti dassento ‘‘aññamañña…pe… adhippeto siyā’’ti āha. Tathā ca vadanti ‘‘aññamaññañcettha na paṭṭhāne āgataaññamaññavasena gahetabba’’nti. Cakkhāyatanupacayādīnanti uparūpari citāni viya uppannacakkhāyatanādīni, cakkhāyatanādīnaṃ vā upatthambhakāni cakkhāyatanupacayādīni.
以行等为根本的方法论母注释
Saṅkhārādimūlakanayamātikāvaṇṇanā
247247. 虽然从共性上说,趣的差别是存在的,但通过共性的把握,理趣上的差别还是依其自身而显示出来。所以,虽然已经说了“以名为缘有无明”,仍然应当显示名的各种差别对无明具有缘的作用,因此说“名的各种差别……中略……已说”。那为什么又说“然而凡是名……”等话呢?难道不是通过“名”的把握,即使没有被“名”所摄的生等,也通过“有”的把握而被摄,从而已经显示了这层意思吗?针对这个问难,说“而且通过有的把握……”等。这里也是指“以有为缘有无明”。不会说“以无明为缘有无明”。因此,因为被共性所提示的并不是被特殊性所提示的。那“有”,就是有。以那,即通过自性法和非自性法的摄集。
247. Yadipi sāmaññato gataviseso, tathāpi sāmaññaggahaṇena nayagato viseso sarūpato dassito hotīti ‘‘nāmapaccayā avijjā’’ti vatvāpi nāmavisesānaṃ tassā paccayabhāvo dassetabboti āha ‘‘nāmavisesānaṃ…pe… vuttā’’ti. ‘‘Yadeva pana nāma’’ntiādi kasmā vuttaṃ, nanu nāmaggahaṇena aggahitopi jātiādi bhavaggahaṇena gahitoti dassitovāyamatthoti codanaṃ sandhāyāha ‘‘bhavaggahaṇena cā’’tiādi. Idhāpīti ‘‘bhavapaccayā avijjā’’ti idhāpi. Nasiyāti ‘‘avijjāpaccayā avijjā’’ti vuttaṃ na siyā. Tasmāti yasmā sāmaññacoditaṃ visesacoditameva na hoti, tasmā. Soti bhavo. Tenāti sabhāvāsabhāvadhammasaṅgahaṇena.
取也是有的其中一部分,所以说“以取为缘……中略……未执取”。针对“以有为缘而有生”这句话,论师才说“有这个词……中略……当它被说的时候”。在“以名为缘而无明”这一句中,因为排除缘所生法而取缘本身,所以除了无明之外,其余四蕴才被称为“名”,因此说“名这个词并不是无所不包地使人了知”。在这里不应该片面地寻找理由。因为“有”这个词是无所不包地使人了知的,而“名”这个词则不是,所以说“这些用语确实就是这样的性质”。以这个意趣,即因为“有”这个词无所不包地使人了知,它的对象是已执取的四蕴。由于生等是正在生起等法的变异状态,所以应当说生等系属于正在生起的诸蕴,而不是正在生起的诸蕴系属于生等,因此在同一心刹那,生等作为无明的缘并不成立;为了说明这个道理,论师说“然而对于正在生起的……”等。然而在不同心刹那,生等可以作为无明的亲依止缘,所以用“同一心刹那”来限定。正是由于这个缘故,即由于不成立。
Upādānassapi bhavekadesattā vuttaṃ ‘‘upādānapaccayā…pe… aggahite’’ti. ‘‘Bhavapaccayā jātī’’ti idaṃ vacanaṃ sandhāyāha ‘‘bhavasaddo…pe… vuccamāno’’ti. ‘‘Nāmapaccayā avijjā’’ti ettha paccayuppannaṃ ṭhapetvā paccayassa gahaṇato avijjāvinimuttā eva cattāro khandhā nāmasaddena vuccantīti āha ‘‘na nāmasaddo niravasesabodhako’’ti. Na cettha ekaṃsato kāraṇaṃ maggitabbaṃ. Yena bhava-saddo niravasesabodhako, na nāma-saddoti āha ‘‘evaṃsabhāvā hi etā niruttiyo’’ti. Iminā adhippāyenāti bhavasaddo niravasesabodhako upādinnacatukkhandhavisayattāti iminā adhippāyena. Jāyamānādidhammavikārabhāvato jāyamānādikkhandhapaṭibaddhā jātiādayo vucceyyuṃ, na pana jātiādipaṭibaddhā jāyamānādikkhandhāti na ekacittakkhaṇe jātiādīnaṃ avijjāya paccayabhāvo sambhavatīti imamatthamāha ‘‘jāyamānānaṃ panā’’tiādinā. Nānācittakkhaṇe pana jātiādayo avijjāya upanissayapaccayo hontīti ‘‘ekacittakkhaṇe’’ti visesitaṃ. Tenevāti asambhaveneva.
不善释义的注释
Akusalaniddesavaṇṇanā
248-9“彼”指的是见取。“其他”指的是欲取。之所以用“渴爱”这个词来涵盖它,是因为在“以渴爱为缘”这句话里,它已经被“渴爱”这个说法所涵盖了。如果是这样,那已经被“名”所涵盖的渴爱,为什么还要再说一次呢?所以回答说“因为不像名那样具有特殊的缘性”。因为在“以名为缘而有第六处”这句话里,欲渴爱也被包含在“名”当中,所以名对第六处来说,随其相应而具有缘的作用,在那里确实有特殊的缘性;但取也被包含在“有”当中,因此在“以渴爱为缘而有取”和“以欲取为缘而有有”之间,并没有那样的特殊性,所以说“因为不像名那样具有特殊的缘性”。渴爱是它的缘,所以叫“渴爱缘”,也就是见。是有的缘,意思是对两种有来说都是因。通过这两点,说明取在解释“有”时只应被放在那个位置上。缘所生法和缘其实是同一回事,也就是说,“以渴爱为缘而有取”里所说的缘所生法,和“以取为缘而有有”里所说的缘,是同一个东西,因此缘并没有被单独分出来、与缘所生法区别开来。
248-9.Tanti diṭṭhupādānaṃ. Itarassāti kāmupādānassa. Taṇhāgahaṇenāti ‘‘taṇhāpaccayā’’ti ettha taṇhāgahaṇena gahitattā. Yadi evaṃ nāmaggahaṇena gahitā taṇhā kasmā puna vuttāti āha ‘‘nāme viya visesapaccayattābhāvā’’ti. ‘‘Nāmapaccayā chaṭṭhāyatana’’nti ettha hi kāmataṇhāpi nāme saṅgahitāti nāmassa yathārahaṃ chaṭṭhāyatanassa paccayabhāvo vuttoti atthi tattha visesapaccayattaṃ, upādānassa pana bhavasaṅgahopi atthīti ‘‘taṇhāpaccayā upādāna’’nti etena ‘‘kāmupādānapaccayā bhavo’’ti etassa nattheva visesoti vuttaṃ ‘‘nāme viya visesapaccayattābhāvā’’ti. Taṇhā etissā paccayoti taṇhāpaccayā, diṭṭhi . Bhavassa paccayabhūtāti duvidhassapi bhavassa kāraṇabhūtā. Ubhayenapi upādānassa bhavaniddese ṭhapetabbataṃyeva vibhāveti. Paccayuppannaṃ paccayo ca ekamevāti ‘‘taṇhāpaccayā upādāna’’nti ettha vuttapaccayuppannaṃ, ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti ettha vuttapaccayo ca eko evattho, tasmā paccayo visuṃ paccayuppannato bhinnaṃ katvā na vibhatto.
252依支持者令生起与后生缘这两种作用来说:也就是依令作为支持者的心生色法生起的作用,以及依后生缘的作用。
252.Upatthambhakasamuṭṭhāpanapacchājātapaccayavasenāti upatthambhakassa cittasamuṭṭhānarūpassa samuṭṭhāpanavasena, pacchājātapaccayavasena ca.
254“五者”,就是眼处等五种。俱生等缘,是指俱生缘、所依缘、有缘、不离缘等。称为所依的色法。前生等缘,是指前生缘、所依缘、不相应缘、有缘、不离缘。后生等缘,是指后生缘、不相应缘、有缘、不离缘。第六者的俱生等,用“等”字包括了相互缘、所依缘、相应缘、有缘、不离缘等。
254.Pañcannanti cakkhāyatanādīnaṃ pañcannaṃ. Sahajātādipaccayoti sahajātanissayaatthiavigatādipaccayo. Vatthusaṅkhātaṃ rūpaṃ. Purejātādipaccayoti purejātanissayavippayuttaatthiavigatapaccayo. Pacchājātādipaccayoti pacchājātavippayuttaatthiavigatapaccayo. Chaṭṭhassa sahajātādīti ādi-saddena aññamaññanissayasampayuttaatthiavigatādayo gahitā.
264“彼”这个说法,是针对“而彼有”中所说的“彼”这个词而说的。因此说“应当把‘有’连接起来”。
264.Yassāti ‘‘yassa ca hotī’’ti ettha vuttaṃ ‘‘yassā’’ti padaṃ sandhāya vuttaṃ. Tenāha ‘‘hotīti yojetabba’’nti.
280“彼”这个词,指的是“作为强烦恼的疑”。“以此”这个词,指的是“渴爱之处”。在“心生品”等中,“等”这个字包含了这部缘起分别里的经分别等内容。
280.Tassāti ‘‘balavakilesabhūtāya vicikicchāyā’’ti (vibha. aṭṭha. 280) padassa. Tenāti ‘‘taṇhāṭṭhāne’’ti padena. Cittuppādakaṇḍādīsūti ādi-saddena imasmiṃ paṭiccasamuppādavibhaṅge suttantabhājanīyādiṃ saṅgaṇhāti.
善与无记的解说注释
Kusalābyākataniddesavaṇṇanā
306有造作的,就是有努力的,意思是异熟法。这些人的无明处已经退失了,所以叫无明处已退失者。
306.Sabyāpārānīti saussāhāni, vipākadhammānīti attho. Parihīnaṃ avijjāṭṭhānaṃ etesanti parihīnāvijjāṭṭhānā.
针对这个词,是在阐明意图,像是在按意图来说;不过注释书里则是按它本身的样子说:“眼识等并不会使色生起。”连接方式是:并非不能获得名色。
Sandhāyāti adhippāyaṃ vibhāvento viya vadati, sarūpeneva pana ‘‘na ca cakkhuviññāṇādīni rūpaṃ samuṭṭhāpentī’’ti (vibha. aṭṭha. 306) aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Nāmarūpaṃ na na labbhatīti yojanā.
以无明为根的善法注释
Avijjāmūlakakusalaniddesavaṇṇanā
334善果:因为取的是善异熟结生识,所以说它像味道甘美而有毒的树种。
334.Kusalaphaleti kusalavipākapaṭisandhiviññāṇassa gahitattā tassa sādurasavisarukkhabījasadisatā vuttā.
即使通过“行缘”等表述可以获得一种连接方式,但“未离四法”等并不能获得,因为这里是按照所获得的连接方式来显示的。
Yadipi ‘‘saṅkhārahetuka’’ntiādinā yojanā labbhati, avigatacatukkādīni pana na labbhanti yathālābhayojanāya dassitattā.
善根果报解说的注释
Kusalamūlakavipākaniddesavaṇṇanā
343业就像缘一样,因为它是异熟的本性,这就是这里的意趣。业作为异熟的缘时,是特别殊胜的,所以它是无限制的;而与它相应的法,则可能是有限制的。基于这个意趣,才说“以间接方式说为亲依止缘”。不过,依据“善法对无记法以亲依止缘为缘,不善法对无记法以亲依止缘为缘,异熟法对既非异熟也非非异熟法以亲依止缘为缘”这些说法,可以看出:一切善法与不善法都以无限制的方式成为异熟的亲依止缘。为了说明“善根、不善根”这个复指也是依据“缘”这个词而用阳性形式说“此”,所以接着说“此……应当连接起来”。
343.Kammaṃ viya paccayo hoti vipākabhāvatoti adhippāyo. Vipākassa kammaṃ paccayo hontaṃ sātisayaṃ hotīti tassa nippariyāyatā, taṃsampayuttānaṃ pariyāyatā siyāti adhippāyena ‘‘pariyāyena upanissayapaccayoti vuttānī’’ti āha. ‘‘Kusalo dhammo abyākatassa dhammassa upanissayapaccayena paccayo (paṭṭhā. 1.1.423), akusalo dhammo abyākatassa dhammassa (paṭṭhā. 1.1.423), vipākadhammadhammo nevavipākanavipākadhammadhammassa upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.3.103) pana vacanato nippariyāyena sabbepi kusalākusalā dhammā vipākassa upanissayapaccayo hotīti ayamattho dissati. ‘‘Kusalamūlaṃ akusalamūla’’nti imesaṃ anvādesopi paccayasaddāpekkhāya ‘‘esā’’ti pulliṅgavasena vuttoti dassento āha ‘‘esāti…pe… yojetabba’’nti.
从“作意也是”等语开始,是在说明:即使对还没有断除无明的人来说,作为唯作的善根与不善根,以及无明,也不是亲依止缘。在后一种主张里,所指的只是属于业轮和异熟轮的行与识,所以说“唯作……等等……行进”。依这些缘而有多种类别,这就是其意趣,应当这样连接理解。
‘‘Manasikāropī’’tiādinā appahīnāvijjānampi kiriyāya kusalākusalamūlāni, avijjā ca upanissayā na hontīti dasseti. Kammavaṭṭavipākavaṭṭabhūtāniyeva saṅkhāraviññāṇāni pacchimanaye adhippetānīti vuttaṃ ‘‘kiriyāni pana…pe… gacchantī’’ti. Tesaṃ paccayānaṃ vasena anekappakāratoti adhippāyoti yojanā.
九等类别,就是指九种、八种、七种这样的分类。四种四法,就是指前面方式和后面方式中所说的四种四法,各按其所对应的四组。以“又于善不善的异熟中”这个“又”字,应当把善和不善两者一并总括,所以说“善……应当说”。依根本句作为单一缘的状态,就是依亲依止缘的状态。只依一种理趣:在善和不善中,以无明为根;在异熟中,以善不善为根,这样就是只依一种理趣。法缘的差别,就是作为缘的法,或者缘所生法,以缘的状态而有差别。为了显示这个意思,先说了“无明等”,然后又用“那那心生”等另一种方式加以阐明。
Navādibhedānanti navaaṭṭhasattachāti evaṃpabhedānaṃ. Catunnaṃ catukkānanti purimanaye pacchimanaye ca āgatānaṃ yathālābhaṃ catunnaṃ catunnaṃ catukkānaṃ. ‘‘Kusalākusalānaṃ pana vipāke cā’’ti ca-saddena kusalākusale cāti samuccetabboti āha ‘‘kusala…pe… vattabba’’nti. Mūlapadekapaccayatāvasenāti mūlapadassa ekapaccayabhāvavasena upanissayapaccayatāvasena. Ekasseva nayassāti kusalākusalesu avijjāmūlakassa, vipākesu kusalākusalamūlakassāti evaṃ ekasseva nayassa vasena. Dhammapaccayabhedeti dhammassa paccayabhūtassa, paccayuppannassa vā paccayabhāvena bhedeti imamatthaṃ dassento ‘‘avijjādīna’’ntiādiṃ vatvā puna tameva ‘‘taṃtaṃcittuppādā’’tiādinā pakārantarena vibhāveti.