礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者
阿毗达摩藏·《分别论》复注
Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · Abhidhammapiṭake · Vibhaṅga-anuṭīkā
1. 蕴分别随复注
1. Khandhavibhaṅgo
124 段
经分别的注释
1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā
因为四圣谛都包含在四谛之中,所以偈颂里用“四谛见者”这个说法,就已经毫无遗漏地把诸谛都涵盖进去了。为了把这个意思完整无余地解释清楚,论师才接着说“四圣谛”等等。
其中,“samāhaṭāni”的意思是“被聚集起来的”,也就是被心一并摄取,这是它的用意。而通过“samāhaṭāni”这个词,也显示出这里用的是集合复合词。正因如此,对于这个词,就像“三转”等例子一样,用中性形式来表达“四圣谛”,因为它是被造作成的集合体。由于加上了“钵”等词尾,它才不是阴性,就像“五钵”“四双”“三界”这些例子一样。
他看见了、见到了那四圣谛,也就是通过遍知、断除、证悟、修习这四种现观而通达——这就是这句话的意思。
那么,世尊明明具有无量、无边际、不共于声闻独觉的一切知智和大悲等佛陀功德,为什么这里却用与声闻、独觉佛共通的四圣谛之见来称赞世尊呢?论师考虑到这个责难,就说了“即使声闻们有”等等。
其中,通过“因为不是他人先前所有”这一句,显示出世尊的四圣谛之见不共于声闻;通过“而且在那里”等句子,显示出不共于独觉佛,也显示出世尊的殊胜无上。因为依靠教说的威力,在应受调伏者的心相续中,四圣谛之见被广泛传播开来,在天与人当中都极为彰显,所以说“因为被广泛传播……”
“nātha”这个词在世间有“请求”“热恼”“自在”等含义。为了说明这个意思,论师说了“nāthatīti nātho”等等。其中,因为世尊正是通过四圣谛之见,才达到了自己利益与安乐的顶点,也达到了热恼烦恼的止息和对他人利益的请求与实践的顶点,所以就用这一点来阐明他。论师没有采用整体提取词义的方式,而是按词逐一解释“nātha”这个词的含义,因此说了“为应受调伏者祈愿利益与安乐”等等。
或者说,通过“四谛见者”这个词,显示了世尊不共的智慧威力;为了阐明“nātho”这个词所表达的不共悲心威力,就说了“为应受调伏者……”等等。具足最殊胜的心自在的世尊,被称为“nātha”。同样,具足最殊胜的心自在者,以种种功德超越一切众生——应当这样理解。“以心自在”是指以圣神通等对心获得自在。“以功德超越”是指以自己达到最高超的戒等功德,如法地行使自在。因为这样的世尊被称为“一切胜者”,所以说了“abhibhavati”(他战胜)。正如经中所说:“比丘们,在包括天、魔、梵的世间中……他是胜者、不被战胜者,因此被称为‘如来’。”论师通过这两种方式,显示了“nātha”这个词含有自在之义。
Catusaccantogadhattā catunnaṃ ariyasaccānaṃ gāthāyaṃ ‘‘catusaccadaso’’ti nippadesato saccāni gahitānīti nippadesato eva tadatthaṃ vibhāvento ‘‘cattāri saccānī’’tiādimāha. Tattha samāhaṭānīti samānītāni, cittena ekato gahitānīti adhippāyo. ‘‘Samāhaṭānī’’ti ca etena samāhāre ayaṃ samāsoti dasseti. Tenevassa katekattassa catusaccanti napuṃsakaniddeso ‘‘tivaṭṭa’’ntiādīsu viya. Pattādipakkhepena hissa na itthiliṅgatā yathā pañcapattaṃ, catuyugaṃ, tibhuvananti, taṃ catusaccaṃ passi adakkhi, pariññāpahānasacchikiriyābhāvanābhisamayavasena paṭivijjhīti attho. Kasmā panettha anantāparimāṇesu anaññasādhāraṇesu mahākaruṇāsabbaññutaññāṇādīsu buddhaguṇesu saṃvijjamānesu sāvakehi, paccekabuddhehi ca sādhāraṇena catusaccadassanena bhagavantaṃ thometīti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘satipi sāvakāna’’ntiādi. Tattha ‘‘anaññapubbakattā’’ti iminā sāvakehi, ‘‘tattha cā’’tiādinā paccekabuddhehi ca bhagavato catusaccadassanassa asādhāraṇataṃ, niratisayatañca dasseti. Parasantānesu pasāritabhāvena supākaṭattāti desanānubhāvena veneyyasantānesu catusaccadassanassa vitthāritabhāvena yāva devamanussesu suppakāsitattā. Nāthasaddaṃ loke yācanupatāpissariyāsīsāsu paṭhantīti tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘nāthatīti nātho’’tiādi vuttaṃ. Tattha yasmā bhagavā catusaccadassanabhāveneva attano hitasukhāsīsāya kilesabyasanupatāpanassa, hitapaṭipattiyācanassa ca matthakaṃ patto, tasmā taṃ teneva pakāsitanti atthuddhāraṃ anāmasitvā paduddhāravasena nāthasaddassa atthaṃ dassento ‘‘veneyyānaṃ hitasukhaṃ āsīsatī’’tiādimāha. ‘‘Catusaccadaso’’ti vā iminā anaññasādhāraṇo bhagavato ñāṇānubhāvo pakāsitoti ‘‘nātho’’ti iminā anaññasādhāraṇaṃ karuṇānubhāvaṃ vibhāvetuṃ ‘‘veneyyāna’’ntiādi vuttaṃ. Paramena cittissariyena samannāgato bhagavā nāthoti vuccatīti yojanā. Tathā paramena cittissariyena samannāgato sabbasatte guṇehi īsatīti yojetabbaṃ. Cittissariyenāti ariyiddhiādinā citte vasībhāvena. Guṇehi īsatīti paramukkaṃsagatehi attano sīlādiguṇehi dhammena issariyaṃ vattetīti attho. Evaṃbhūto yasmā sabbābhibhū nāma hoti, tena vuttaṃ ‘‘abhibhavatī’’ti. Tathā cāha ‘‘sadevake, bhikkhave, loke…pe… abhibhū anabhibhūto, tasmā ‘tathāgato’ti vuccatī’’ti (a. ni. 4.23; dī. ni. 1.188). Duvidhenāpi issariyatthaṃ nāthasaddaṃ dasseti.
对具有十八种分类的教说,这本身就是赞叹。所谓“以同等数量的功德”,就是以同等数量的功德作为手段。所谓“以如前所说的无上四谛之见”,就是作为一切知智以及于十力中得自在的基础。因为通过现证诸谛,世尊生起了唯佛独有、称为大金刚智的遍察智,它随愿力而行,在色法与无色法上以三十六万亿种方式生起,具有殊胜的相续、聚集、作用、所缘与密集分解之分。依此而住立于正等觉之后,世尊能将诸法按善等分类、按触等分类加以分别,并以心生起品等方式,把《法集》以四种方式教导。同样,具足于过去世无碍智等佛陀功德的世尊,也能将过去等分类的蕴等法加以分别后教导。因此说“以如前所述……分别”。说了“因为是一切知者所说”之后,又说“显示非一切知者不能教导”,以此从顺成和遮遣两方面,阐明《法集》与《分别论》正是由正自觉者所宣说。所谓正等觉等功德,就是阐明佛宝的正等觉性,以及法宝、僧宝的善说性、善行道性等功德。
Aṭṭhārasappabhedāya desanāya thomanamevāti yojanā. Samānagaṇanaguṇehīti samānagaṇanehi guṇehi karaṇabhūtehi. Yathāvuttena niratisayena catusaccadassanenāti sabbaññutaññāṇassa, dasabalesu vasībhāvassa ca padaṭṭhānabhūtena. Saccābhisambodhena hi abhinīhārānurūpaṃ rūpārūpadhammesu chattiṃsakoṭisatasahassamukhappavattena sātisayaṃ santatisamūhakiccārammaṇaghanappabhedena mahāvajirañāṇasaṅkhātena buddhāveṇikena sammasanena sambhūtena bhagavā sammāsambodhiyaṃ patiṭṭhitova kusalādibhedena, phassādibhedena ca dhamme vibhajanto cittuppādakaṇḍādivasena dhammasaṅgahaṃ catudhā desetuṃ samattho ahosi. Tathā atītaṃse appaṭihatañāṇatādibuddhadhammasamannāgato bhagavā atītādibhedato khandhādike vibhajitvā desetuṃ samattho ahosi. Tena vuttaṃ ‘‘yathāvuttena…pe… vibhaṅga’’nti. ‘‘Sabbaññubhāsitattā’’ti vatvā puna ‘‘asabbaññunā desetuṃ asakkuṇeyyataṃ dassento’’ti etena dhammasaṅgaṇīvibhaṅgānaṃ anvayato byatirekato ca sammāsambuddhappaveditataññeva vibhāveti. Sammāsambuddhatādiguṇeti buddharatanassa sammāsambuddhatā, dhammasaṅgharatanānaṃ svākkhātatā, suppaṭipannatāti evamādiguṇe pakāseti.
难道“四谛见者”等这些,不是显示了世尊的功德吗?确实如此,但正因为这样,法和僧的功德也就显示出来了,因为它们都是从世尊产生的,不可能与他不同;或者说,借着对世尊的称呼,法也被说到了,而以法为依托的僧也就随之被说到了。所以说“佛等……显示”。
Nanu ca ‘‘catusaccadaso’’tiādinā bhagavatova guṇā vibhāvitāti? Saccaṃ, teneva dhammasaṅghānampi guṇā vibhāvitā honti tappabhavassa anaññathābhāvato, tadapadesena vā dhammo, tadādhāro ca saṅgho vuttova hotīti vuttaṃ ‘‘buddhādīnaṃ…pe… vibhāvetī’’ti.
“过去分”是指过去的部分,也就是“前际”的意思。“无碍”就是不被障碍。所谓智的障碍,就是无明,或者说一切烦恼之类。因为世尊已经连同习气一起把它断除了,所以他的智在一切过去分中,由于断除了所知障,就称为“无碍”。这个道理也适用于其余两部分。那么,这些是各自分开的不同的智,还是只是在过去、未来、现在中运转的同一个智呢?对此,他们说:在三时中无碍的智,是世尊各自分开的三种智。其实,那只是一个智在三时中无碍,也就是一切知智。“一切身业”是指世尊应当做的任何身业。“智为先导”就是以智在前引导。“智随转”就是随智而转,意思是:世尊在发动一切身体行为时,都是用智来界定,然后与智一起发动。其余语业、意业两句,道理也一样。“欲”是指想要去做的意愿,也就是因为与大悲相应、一心利益众生而生起的做利他之事的欲。“说法”是指宣说法语。因为世尊的辩才无有穷尽、不可计量,加上他所成就的功德,所以说法虽然持续不断,也永远不会穷尽,反而层层增长。“精进”是指在利他行中的勤奋。“解脱”是指果解脱。这里,定等的不退失,应当知道是因为各自的违逆品连同习气都已断除,所以不共。而欲等的不退失,也是因为与大悲相应。其余的就很容易理解了。
Atītaṃseti atītakoṭṭhāse, pubbanteti attho. Appaṭihatanti nappaṭihataṃ, ñāṇassa paṭighāto nāma aññāṇaṃ, sabbampi vā kilesajātaṃ. Taṃ yasmā bhagavato saha vāsanāya pahīnaṃ, tasmāssa atītaṃse sabbatthakameva ñeyyāvaraṇappahānena ñāṇaṃ appaṭihatanti vuccati. Esa nayo sesesupi. Kiṃ panetāni pāṭiyekkaṃ visuṃ ñāṇāni, udāhu atītādīsu pavattanakañāṇāni eva? Tīsu kālesu appaṭihatañāṇāni nāma pāṭiyekkaṃ bhagavato tīṇi ñāṇānevāti vadanti. Ekaṃyeva hutvā tīsu kālesu appaṭihatañāṇaṃ nāma sabbaññutaññāṇameva. Sabbaṃ kāyakammanti yaṃ kiñci bhagavatā kattabbaṃ kāyakammaṃ. Ñāṇapubbaṅgamanti ñāṇapurecārikaṃ. Ñāṇānuparivattanti ñāṇassa anuparivattanakaṃ, sabbaṃ kāyapayogaṃ pavattento bhagavā ñāṇena paricchinditvā ñāṇasahitameva pavattetīti attho. Sesapadadvayepi eseva nayo. Chandassāti kattukamyatāya, mahākaruṇāsamāyogato sattānaṃ ekantahitesitāya hitakiriyāchandassāti attho. Dhammadesanāyāti dhammakathāya. Aparikkhayāparimeyyapaṭibhānatāya hi bhagavato karaṇasampattiyā ca dhammadesanā nirantaraṃ pavattiyamānāpi na kadācipi parikkhayaṃ gacchati, aññadatthu uparūpari vaḍḍhateva. Vīriyassāti parahitapaṭipattiyaṃ ussāhassa. Vimuttiyāti phalavimuttiyā. Ettha ca samādhiādīnaṃ ahāni taṃtaṃpaṭipakkhassa savāsanapahīnattā anaññasādhāraṇatāya veditabbā. Chandādīnaṃ pana mahākaruṇāsamāyogatopi. Sesaṃ suviññeyyameva.
1“即此法”是指那些被三法、二法等方式统摄的善等法。经中以蕴等方式宣说的,就按蕴等方式来分别——这是句子的衔接方式。难道经中不是按无碍解的方式来说这些法的吗?虽然从表面形式上没有那样说,但通过“对老死有智,对老死集有智”等表述(《相应部》2.33),已经说明了关于因、因之果等的智的分别,所以从义理上其实已经说了;又因为《无碍解道》(《无碍解道》2.30)中提到了无碍解,所以经中也是按无碍解的方式说了。“于彼”是指于彼经中;“略说”是指简略地宣说。因为经中仅仅以列举和释义的方式宣说了蕴等法,而不是以反释义等方式,所以以简略的方式说了它们。或者,“于彼”是指于《法集论》中。因为在那里也是以“于彼时则有四蕴”等表述(《法集论》58)简略地宣说了蕴等法。在这里分别,或者以此分别蕴等,这就是“分别”(vibhaṅga);那些法在这里被散布、被安立,或者以此,这就是“论”(pakaraṇa);既是分别又是论,所以是《分别论》(Vibhaṅgappakaraṇa)。“以显示‘等’字之义者”是指像“或者这样,或者如那种远离歌舞观听等”等(《长部》1.13)中那样,显示“等”字之义者。“以显示种类之义者”是指像“诸比丘,愚者如是有怖畏,智者无怖畏”等(《增支部》3.1)中那样,阐明种类之义者。“以一部分显示整体”这句话,在此处“色蕴……乃至识蕴”中,显示了“iti”一词的指示之义。因为“iti”一词也被见到有指示之义,如“咖佳亚那,这是第一种边”等(《相应部》2.15;3.90)中那样。或者有完成之义,如“诸比丘,因此你们应成为法嗣,不要成为财嗣。我对你们有悲悯:‘但愿我的弟子们成为法嗣,不要成为财嗣’”等(《中部》1.29)中那样。因为这就是完成,即通过显示经分别的一分——“五蕴:色蕴……乃至识蕴”——而暂时统摄了其义。 “于彼”是指于《分别论》中。“除涅槃”这里,如果除涅槃……乃至……因为蕴的较少字句,蕴分别最初被说了,那么由于与涅槃一起统摄一切法,且由于统摄一切法的处等和蕴,较少字句的谛分别最初应该被说吗?不,因为在那里苦谛分别中也是以一部分仅分别蕴。如说“那里什么是苦圣谛?生是苦……乃至……简略地说,五取蕴是苦”(《分别论》190;《长部》2.387;《中部》1.120;3.373)。但在这里,蕴是无余地被分别的,所以除涅槃……乃至……因为蕴的较少字句,蕴分别最初被说了。
1.Teeva dhammeti te eva kusalādike tikadukehi saṅgahite dhamme. Suttante khandhādivasena vutte khandhādivasena vibhajitunti yojanā. Nanu suttante paṭisambhidāvasena te na vuttāti? Yadipi sarūpato na vuttā, ‘‘jarāmaraṇe ñāṇaṃ, jarāmaraṇasamudaye ñāṇa’’ntiādinā (saṃ. ni. 2.33) pana hetuhetuphalādīsu ñāṇavibhāgassa vuttattā atthato vuttā eva honti, paṭisambhidāmagge (paṭi. ma. 2.30) vā paṭisambhidānaṃ āgatattā suttante paṭisambhidāvasenapi te dhammā vuttā eva. Tatthāti tasmiṃ suttante. Saṅkhepenāti samāsena. Uddesaniddesamatteneva hi suttante khandhādayo desitā, na paṭiniddesādināti saṅkhepena te tattha vuttāti vuttā. Tatthāti vā dhammasaṅgahe. Tatthāpi hi ‘‘tasmiṃ kho pana samaye cattāro khandhā hontī’’tiādinā (dha. sa. 58) khandhādayo saṅkhepena vuttāti. Vibhajīyanti ettha, etena vā khandhādayoti vibhaṅgo, te eva pakirīyanti paṭṭhapīyanti ettha, etena vāti pakaraṇaṃ, vibhaṅgo ca so pakaraṇañcāti vibhaṅgappakaraṇaṃ. Ādisaddatthajotakenāti ‘‘iti vā, iti evarūpā naccagītavāditavisūkadassanā paṭivirato’’tiādīsu (dī. ni. 1.13) viya ādisaddassa atthadīpakena. Pakāratthajotakenāti ‘‘iti kho, bhikkhave, sappaṭibhayo bālo, appaṭibhayo paṇḍito’’tiādīsu (a. ni. 3.1) viya pakāratthavibhāvakena. ‘‘Ekadesena samudāyaṃ nidassetī’’ti etena ‘‘rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti ettha itisaddassa nidassanatthataṃ dasseti. Nidassanatthopi hi iti-saddo diṭṭho yathā ‘‘atthīti kho, kaccāna, ayameko anto’’tiādīsu (saṃ. ni. 2.15; 3.90). Parisamāpanattho vā ‘‘tasmātiha me, bhikkhave, dhammadāyādā bhavatha, no āmisadāyādā. Atthi me tumhesu anukampā ‘kinti me sāvakā dhammadāyādā bhaveyyuṃ, no āmisadāyādā’ti’’ (ma. ni. 1.29) evamādīsu viya. Parisamāpanañhetaṃ suttantabhājanīyassa ekadesadassanena yadidaṃ ‘‘pañcakkhandhā rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandho’’ti tāva tadatthassa saṅgahitattā. Tatthāti vibhaṅgappakaraṇe. ‘‘Nibbānavajjāna’’nti ettha yadi nibbānavajjānaṃ…pe… appakatarapadattā khandhānaṃ khandhavibhaṅgo ādimhi vutto, nanu saha nibbānena sabbadhammasaṅgāhakattā, sabbadhammasaṅgāhakehi ca āyatanādīhi khandhehi ca appakatarapadattā saccavibhaṅgo ādimhi vattabboti ? Na, tatthāpi dukkhasaccavibhaṅge ekadesena khandhānaṃ eva vibhajitabbato. Yathāha ‘‘tattha katamaṃ dukkhaṃ ariyasaccaṃ? Jātipi dukkhā…pe… saṃkhittena pañcupādānakkhandhā dukkhā’’ti (vibha. 190; dī. ni. 2.387; ma. ni. 1.120; 3.373). Idha pana anavasesatova khandhā vibhajīyantīti nibbānavajjānaṃ…pe… appakatarapadattā khandhānaṃ khandhavibhaṅgo ādimhi vutto.
另外,容易受教导的人可以分为三种:对色法迷惑的、对非色法迷惑的、对两者都迷惑的。同样也可以按喜好分为三种:喜欢简略的、喜欢广说的、喜欢不太简略也不太广说的。还可以按根性分为三种:利根的、中根的、钝根的。其中,为了帮助对非色法迷惑的人,就讲蕴;为了帮助对色法迷惑的人,就讲处;为了帮助对两者都迷惑的人,就讲界。同样地,为了喜欢简略的人,讲蕴;为了喜欢不太简略也不太广说的人,讲处;为了喜欢广说的人,讲界。为了利根的人,讲蕴;为了中根的人,讲处;为了钝根的人,讲界。基于这个用意和这样的次第,应当知道蕴、处、界分别的说法次第就是如此。而蕴、处、界这三类法,只有从流转、还灭以及这两者的因这个角度来了知,才能成就如实通达,不是从别的角度。为了显示这一点,才讲谛分别。而这种如实通达,特别要依靠根,所以讲根分别。根的“自在”义,是说那些成为各种缘法的法,在各自所生的缘生法中,以各自的缘力差别而存在。为了显示缘和缘生法的区分,就讲缘起分别。对缘起以及蕴等法的不颠倒自性的通达,是靠念处等中的如理作意。所以讲念处、正勤、神足、觉支、道支分别。而这种在念处等中的如理作意,是通过这样的修行才有的,所以讲禅那、无量分别。这种正确的修行,只有安住在这样的戒上才能成就,所以讲学处分别。按照上面所说的正确修行,会有这些功德利益,所以讲无碍解智分别。而这些智的殊胜,只有在这些烦恼被断除时才能成就,不是别的条件下,所以讲烦恼分别。像这样,对于广说开示的蕴等法,即使只是简略地了知的人也能成就义利,为了显示这一点,最后讲法心分别。应当知道,这就是这十八种大分别的说法次第及其理由。
Apica rūpasammūḷhā arūpasammūḷhā ubhayasammūḷhāti tividhā bodhaneyyapuggalā, tathā saṃkhittarucino vitthārarucino nātisaṅkhepavitthārarucino, tikkhindriyā mudindriyā majjhimindriyāti ca. Tesu arūpasammūḷhānaṃ upakārāya khandhadesanā, rūpasammūḷhānaṃ āyatanadesanā, ubhayasammūḷhānaṃ dhātudesanā. Tathā saṃkhittarucīnaṃ khandhadesanā, nātisaṅkhepavitthārarucīnaṃ āyatanadesanā, vitthārarucīnaṃ dhātudesanā. Tikkhindriyānaṃ khandhadesanā, majjhimindriyānaṃ āyatanadesanā, mudindriyānaṃ dhātudesanāti iminā payojanena anukkamena ca khandhāyatanadhātuvibhaṅgānaṃ desanākkamova veditabbo. Taṃ panetaṃ khandhādittayaṃ pavattinivattitadubhayahetumukheneva ñāyamānaṃ yathābhūtāvabodhāya hoti, nāññathāti dassanatthaṃ saccavibhaṅgadesanā pavattā. So ca yathābhūtāvabodho visesato indriyasannissayenāti indriyavibhaṅgadesanā. Indriyānañca indaṭṭho taṃtaṃpaccayadhammabhūtānaṃ yathāsakaṃ paccayuppannesu paccayabhāvavisesenevāti paccayapaccayuppannavibhāgasandassanī paccayākāravibhaṅgadesanā. Paccayākārassa khandhādīnañca aviparītasabhāvāvabodho satipaṭṭhānādīsu sammāmanasikārenāti satipaṭṭhānasammappadhānaiddhipādabojjhaṅgamaggaṅgavibhaṅgadesanā. Svāyaṃ satipaṭṭhānādīsu sammāmanasikāro imāya paṭipattiyā hotīti jhānaappamaññāvibhaṅgadesanā, sā sammāpaṭipatti ettake sīle patiṭṭhitassa sambhavatīti sikkhāpadavibhaṅgadesanā, yathāvuttāya ca sammāpaṭipattiyā ime ānisaṃsāti paṭisambhidāñāṇavibhaṅgadesanā, te cime ñāṇavisesā imesu kilesesu pahīyantesu ca sambhavanti, nāññathāti kilesavibhaṅgadesanā, evaṃ vitthārato desite khandhādike saṅkhepatopi jānantassa atthasiddhi hoti evāti dassanatthaṃ pariyosāne dhammahadayavibhaṅgadesanā pavattāti evametesaṃ aṭṭhārasannaṃ mahāvibhaṅgānaṃ desanākkamakāraṇaṃ veditabbaṃ.
“色等”是指色、受、想、行、识。说“不具有感受等自性”,意思是它们依次不具有领纳、认知、造作等自性。因为色并不具有感受等自性,受等也不具有变坏等自性。由于把色等归入受等之中,就可以用“四蕴”等说法来简略地解说诸蕴。说“没有变坏等之外的其他”,意思是除了变坏、领纳等自性之外,并没有另一种可依过去等来把握、可依聚集来说的简略自性,因为心所等状态并不是受等的自性。“在五以下的计数中”,就是在五以下的计数。说“不圆满”,就是没有穷尽。因为在色等之中,如果不取若干种,乃至不取一种,而说以蕴来解说,那么这种解说就不能摄尽一切有为法。“蕴的”,就是具有聚集义的蕴。因此说“因为不……”等。说“有分别的法”,就是有种种差别的法。
Rūpādīnanti rūpavedanāsaññāsaṅkhāraviññāṇānaṃ. Vedayitādisabhāvattābhāvāti yathākkamaṃ anubhavanasañjānanābhisaṅkharaṇādisabhāvattābhāvā. Na hi rūpaṃ vedayitādisabhāvaṃ, vedanādi vā ruppanādisabhāvaṃ. Yato rūpādīnaṃ vedanāsamavarodhanena ‘‘cattāro khandhā’’tiādinā saṅkhipitvā khandhā 06 desetabbā siyuṃ. Ruppanādito aññassābhāvāti ruppanānubhavanādisabhāvato aññassa atītādike gahetvā rāsivasena vattabbassa saṃkhittassa sabhāvassa abhāvā. Na hi cetasikādibhāvo vedanādīnaṃ sabhāvo. Heṭṭhā gaṇanesūti pañcato heṭṭhā gaṇanesu. Aniṭṭhānanti apariyosānaṃ. Rūpādīsu hi katipaye, ekampi vā aggahetvā vuccamānā khandhavasena desanā anavasesasaṅkhatadhammasaṅgāhinī na sambhavati. Khandhassāti rāsaṭṭhassa khandhassa. Tenevāha ‘‘na hī’’tiādi. Savibhāgadhammehīti sappabhedadhammehi.
“显示与词义结合的蕴这个词的适用范围”,这句话说明:就像“聚集”这个词一样,“蕴”这个词是在聚集的意义上作为能表达的词而使用的,因为这是它的一种引申用法。但在功德等情况下,它仅仅是以“以彼为对象而应用”的方式出现,并不是作为能表达的词来使用,所以说“于功德……非词之义”。“蕴这个词”,指的是被放置在戒等词中的“蕴”这个词。因此说“显示具足戒等功德的聚集义”。有人说“有些论师”,是指法喜长老。这里“此处”,是指“戒蕴、定蕴”这样的地方。并不只是他这样认为,注释书的老师们也在这里认可功德义。比如《殊胜义论》中说:“在戒蕴、定蕴等中,以功德义。”难道纯粹的“蕴”这个词,在“青年,有三蕴是称赞者”“毗舍佉贤友,八支圣道不被三蕴所摄”等语句中,不是也被看到是戒等的能表达者吗?不是的,因为即使在那些地方,也是依照所缘等的区分,才看到它在戒等上使用。“蕴”这个词并不在施设词的意义上使用,所以它不像语法词、惯用语等词那样成为施设的引申用法,这就是这里的要点。“木蕴”是施设,这就显示:那个“蕴”词是在施设的差别上被使用的。“识蕴”中的“蕴”词,就是在“识即识蕴”这里所说的“蕴”词。所谓在聚集上惯用,指的是:对依过去等差别而由慧合聚为聚集的识聚,已经惯用。由于那个惯用,它就在那个聚集上使用;由于在那个聚集上惯用,所以也在那个聚集的任何一个部分——某一个识上使用。这里应当知道:就像在与智相应的识聚上惯用,因为它从善巧所生而成为善;同样,在与智不相应的识聚上惯用,由于这种惯用,也在那聚集的一部分上使用。或者,即使取了某个相,在别的与那个相相应的某个对象上,由于世俗上长久如此,即使没有那个相,也会使用,这就叫惯用。比如“在水里躺着的”叫水牛,“走着的”叫牛。同样,“蕴”这个词的惯用性也应这样理解。
‘‘Saddatthasahitaṃ khandhasaddassa visayaṃ dassetī’’ti etena rāsisaddassa viya rāsaṭṭhe khandhasaddassa vācakabhāvena pavattiṃ dasseti pariyāyantarabhāvato. Guṇādīsu pana kevalaṃ tabbisayapayogabhāveneva pavatti, na vācakabhāvenāti āha ‘‘guṇe…pe… na saddattha’’nti. Khandhasaddoti sīlādisadde sannidhāpito khandhasaddo. Tenevāha ‘‘sīlādiguṇavisiṭṭhaṃ rāsaṭṭhaṃ dīpetī’’ti. Kecīti dhammasirittheraṃ sandhāya vadati. Etthāti ‘‘sīlakkhandho samādhikkhandho’’ti (dī. ni. 3.355) ettha. Na kevalañca so eva, aṭṭhakathācariyehipi ettha guṇatthatā icchitā eva. Tathā hi aṭṭhasāliniyaṃ ‘‘sīlakkhandho samādhikkhandhotiādīsu guṇaṭṭhenā’’ti (dha. sa. aṭṭha. 5) vuttaṃ. Nanu ca kevalopi khandhasaddo ‘‘tiṇṇaṃ kho, māṇava, khandhānaṃ vaṇṇavādī, na kho, āvuso visākha, tīhi khandhehi ariyo aṭṭhaṅgiko maggo saṅgahito’’ti (ma. ni. 1.462) ca ādīsu sīlādivācako diṭṭhoti? Na, tatthāpi adhikārādivacchedakavasenevassa sīlādīsu pavattidassanato. Na khandhasaddo paññattisaddassa atthe vattatīti niruttivohārādisaddā viya paññattipariyāyo na hotīti attho. Dārukkhandhoti paññatti hotīti tassa khandhasaddassa paññattivisesappavattitaṃ dasseti. Viññāṇakkhandhoti khandhasaddoti ‘‘viññāṇaṃ viññāṇakkhandho’’ti (yama. 1.khandhayamaka.32) ettha vutto khandhasaddo. Samudāye niruḷhoti atītādibhedabhinnassa paññāya abhisaṃyūhanena rāsikate viññāṇasamūhe niruḷho. Tāya eva ruḷhiyā pavattatīti tāya samudāye niruḷhatāya tadavayave ekasmimpi viññāṇe pavattatīti. Ettha ca ñāṇasampayutte niruḷho kosallasambhūtaṭṭhena kusalabhāvo viya ñāṇavippayutte viññāṇasamudāye niruḷho tadekadesepi ruḷhiyā pavattatīti veditabbaṃ. Atha vā kiñci nimittaṃ gahetvā satipi aññasmiṃ tannimittayutte kismiñcideva visaye sammutiyā cirakālatāvasena nimittavirahepi pavatti ruḷhi nāma, yathā mahiyaṃ setīti mahiṃso, gacchantīti gāvoti, evaṃ khandhasaddassāpi ruḷhibhāvo veditabbo.
“依积聚来说”等,在一切地方都应理解为依处格或从格。“确定之后”就是界定之后。“聚义”就是集合义。因此,因为只说了五蕴,而在“部分义”和“蕴义”上,依涅槃来说也应当有第六蕴,所以说“蕴义”就是“积聚义”,这是合理的。通过“或者,那些依过去等而有差别”等话,说明在依过去等区分而各别的、具有恼坏等自性的诸法中,当它们一一以部分的状态被把握时,没有这种区分的单一涅槃,既像没有积聚义一样,也没有部分义。由此也应知道,这里已经说出了概念法不被摄入诸蕴的理由。
Rāsito guṇatoti sabbattha bhummatthe vā nissakkavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Niyametvāti vavatthapetvā. Piṇḍaṭṭhoti saṅghātattho. Tasmāti yasmā pañceva khandhā vuttā, koṭṭhāsaṭṭhe ca khandhaṭṭhe nibbānassa vasena chaṭṭhenāpi khandhena bhavitabbaṃ, tasmā khandhaṭṭho nāma rāsaṭṭhoti yuttaṃ. ‘‘Yesaṃ vā atītādivasena bhedo atthī’’tiādinā atītādivibhāgabhinnesu ruppanādisabhāvadhammesu visuṃ visuṃ koṭṭhāsabhāvena gayhamānesu tabbibhāgarahitassa ekassa nibbānassa rāsaṭṭhatā viya koṭṭhāsaṭṭhatāpi na sambhavatīti dasseti. Etena paññattiyāpi khandhesu aggahaṇe kāraṇaṃ vuttanti veditabbaṃ.
为什么这里不像触等那样把受和想摄入行蕴中,而是把受和想单独拿出来,作为独立的蕴呢?这是为了说明争论根源等特殊情况。因为在家人争论的原因,就是沉溺于欲乐。经里也这样说:“再者,比丘们,因为欲、以欲为因、以欲为缘、纯粹因为欲,母亲和儿子争吵,儿子和母亲争吵……”而出家人争论的原因,则是执著于见解。经里也这样说:“他们执取见解而争论,宣称‘只有这才是真实的’。”其中,沉溺于欲乐是靠受的享受而产生的,执著于见解则是靠想的颠倒而产生的。因为想颠倒就会导致心颠倒,心颠倒就会导致见、慢、渴爱、戏论的颠倒。同样,贪恋受、想颠倒的人就在轮回中流转。对贪恋受的人来说,以受为缘的渴爱就成立了,从渴爱又转到以渴爱为缘的执取,轮回之轮就这样转动。对想颠倒的人来说,经中说“戏论的根本确实是以想为因”,由于见、慢、渴爱、戏论没有断除,轮回也就无法断除。因此,为了显示争论根源等特殊情况——即沉溺于欲乐和执著于见解是争论的原因,也是轮回的因——应当知道,这里没有把受和想摄入行蕴中,而是把受和想单独拿出来作为独立的蕴。
Kasmā panettha phassādike viya saṅkhārakkhandhe anavarodhetvā vedanāsaññā visuṃ khandhabhāvena gahitāti? Vivādamūlatādivisesadassanatthaṃ. Gahaṭṭhānañhi vivādakāraṇaṃ kāmajjhosānaṃ. Vuttañcetaṃ ‘‘puna caparaṃ, bhikkhave, kāmahetu kāmanidānaṃ kāmādhikaraṇaṃ kāmānameva hetu mātāpi puttena vivadati, puttopi mātarā vivadatī’’tiādi (ma. ni. 1.168, 178). Pabbajitānaṃ diṭṭhābhiniveso. Vuttampi cetaṃ ‘‘ye diṭṭhimuggayha vivādayanti, ‘idameva sacca’nti (su. ni. 838; mahāni. 67) ca vādayantī’’tiādi. Tesu kāmajjhosānaṃ vedanassādena hoti, diṭṭhābhiniveso saññāvipallāsena. Saññāvipallāsena hi cittavipallāso, cittavipallāsena diṭṭhimānataṇhāpapañcānaṃ vipallāsoti. Tathā vedanānugiddho vipallatthasañño ca saṃsarati. Vedanānugiddhassa hi vedanāpaccayā taṇhā siddhā hoti, tato ca taṇhāpaccayā upādānanti āvaṭṭati bhavacakkaṃ. Vipallatthasaññissa ca ‘‘saññānidānā hi papañcasaṅkhā’’ti (su. ni. 880) vacanato diṭṭhimānataṇhāpapañcānaṃ anupacchedato saṃsārassa anupacchedova. Iti vivādakāraṇānaṃ kāmajjhosānadiṭṭhābhinivesānaṃ kāraṇabhāvo saṃsārahetubhāvoti imassa vivādamūlatādivisesassa dassanatthaṃ saṅkhārakkhandhe anavarodhetvā vedanāsaññā visuṃ khandhabhāvena gahitāti veditabbaṃ.
所谓“处所”,是因为过去等状态是分别活动得以进行的依处,所以称为“处所”。所谓“以‘等’字”,就是指注疏中“所造色”这样说法里所用的“等”字。所谓“以示现之义”,就是举例的意思。所谓“一切”,是指在整个十一种处所中加以分别的整个分别方式。而这个“分别”,就是像“四大种……乃至……所造色”这样所作的分别。所谓“于粗等”,就是在粗、细、劣、胜、远、近之中。所谓“以及眼处等的分别”,就是像“眼处……乃至……触处、女根……乃至……段食、色、声、香、味、触”这样进行的分别。所谓“随其所生”,就是随其所应。在十一种处所中,哪里适合作哪种分别,就应当在那里配上那种分别。所谓“于受蕴等中也是如此”,意思是:就像在色蕴中说的那样,应当随其所应,在十一种处所中配上分别;同样地,在受蕴等中,也应当随其所应,在十一种处所中配上分别。
Okāsesūti vibhajanakiriyāya pavattiṭṭhānabhāvato atītādayo okāsāti vuttā. Itisaddenāti ‘‘upādāyarūpa’’nti evaṃ aṭṭhakathāyaṃ vuttaitisaddena. Nidassanatthenāti udāharaṇatthena. Sabboti sakalo ekādasasu okāsesu vibhatto vibhajananayo. Idañca vibhajananti ‘‘cattāro ca mahābhūtā…pe… upādāyarūpa’’nti evaṃ vibhattaṃ idañca vibhajanaṃ. Oḷārikādīsūti oḷārikasukhumahīnapaṇītadūrasantikesu. Cakkhāyatanantiādivibhajanañcāti ‘‘cakkhāyatanaṃ…pe… phoṭṭhabbāyatanaṃ itthindriyaṃ…pe… kabaḷīkāro āhāro rūpā saddā gandhā rasā phoṭṭhabbāti evaṃ pavattaṃ vibhajanañca. Yathāsambhavanti yathārahaṃ. Ekādasasu okāsesu yaṃ yattha vibhajanaṃ yuttaṃ, taṃ tattha yojetabbaṃ. Evaṃ vedanākkhandhādīsupīti yathā rūpakkhandhe yathāsambhavaṃ ekādasasu okāsesu vibhajanaṃ yojetabbanti vuttaṃ, evaṃ vedanākkhandhādīsupi yathāsambhavaṃ ekādasasu okāsesu vibhajanaṃ yojetabbanti attho.
在这里,受蕴首先在前五处(即前五种分类框架)中,按乐等受的三法(乐受、苦受、不苦不乐受)来分别说明;在其余处,则按善三法、受三法、等至对、有漏对来分别。想蕴则在前五处中,按六触门来分别;在其余处,则按粗重对、有对触对,以及前面所说的善三法等来分别。其余诸蕴也只是按善三法等来分别。行蕴也是这样。不过,有对触对在这里根本没有。这里之所以只举思来说明,是为了显示行蕴诸法以思为主导。正因如此,它才被称为“行蕴”。那里的“其中”,是指在分别、指示识蕴的时候。而那两者,就是意界和意识界这两者。因为在七识界的教说中,这两者被说为“意界、意识界”;而在六识身的教说中,则只称为“意识”。
Tattha vedanākkhandho tāva purime okāsapañcake sukhādivedanāttikavasena vibhatto, itarasmiṃ kusalattikavedanāttikasamāpannadukasāsavadukavasena. Saññākkhandho pana purime okāsapañcake chaphassadvāravasena, itarasmiṃ oḷārikaduke paṭighasamphassadukavasena ceva yathāvuttakusalattikādivasena ca vibhatto. Sesesu kusalattikādivaseneva. Tathā saṅkhārakkhandho. Paṭighasamphassaduko panettha nattheva. Cetanāya eva cettha niddeso saṅkhārakkhandhadhammānaṃ cetanāppadhānabhāvadassanatthaṃ. Tathā hi sā ‘‘saṅkhārakkhandho’’ti vuttā. Tatthāti tasmiṃ viññāṇakkhandhassa vibhajane paṭiniddese. Taṃ pana dvayanti manodhātumanoviññāṇadhātudvayaṃ. Yañhi sattaviññāṇadhātudesanāyaṃ ‘‘manodhātu, manoviññāṇadhātū’’ti dvayaṃ desitaṃ, taṃ chaviññāṇakāyadesanāyaṃ ‘‘manoviññāṇa’’ntveva vuccatīti.
按照巴利语的方式,就是按照《蕴分别》的巴利语方式。以另一种方式,则是指在《法集》以及它的注疏中所说的另一种方式。
Pāḷinayenāti khandhavibhaṅgapāḷinayena. Aññena pakārenāti dhammasaṅgahe, tadaṭṭhakathāyañca āgatena pakārantarena.
色蕴详解的注释
1. Rūpakkhandhaniddesavaṇṇanā
2“Kiñcī”这个词和“ekacca”(某些)意思相同,所以注释者说:“‘Kiñcī’是涉及种类差别的无分别显示。”所谓“两者”,是指“yaṃ kiñcī”这两个词:它们既不涉及种类差别、又涉及种类差别,而两者都是作为无分别的显示而使用的。这里所说的含义是色。“Aticca”是超越的意思。“Pavattito”是从生起、运作的角度说的。“Niyamattha”是遮止、回转的意思。
2. ‘‘Kiñcī’’ti padaṃ ‘‘ekacca’’nti iminā samānatthanti āha ‘‘kiñcīti pakārantarabhedaṃ āmasitvā aniyamanidassana’’nti. Ubhayenāti pakārabhedaṃ anāmasitvā āmasitvā ca aniyamadassanavasena pavattena ‘‘yaṃ kiñcī’’ti padadvayena. Adhippetatthanti rūpaṃ. Aticcāti atikkamitvā. Pavattitoti pavattanato. Niyamanatthanti nivattanatthaṃ.
这里“Kiñcā”中的“kiṃ”一词,在疑问的语境里是用来表明原因的,而这里的“kiṃ”是主格形式,却用在具格的意义上;“ca”则是说话时的一种修饰性虚词。所以注释说:“是以什么原因而说?”在第二种解释方式中,则按照前面同样的道理,把表示原因的“kiṃ”一词,通过与动词“vadetha”相连,转成对格来使用,于是说:“请说出那个原因。”
‘‘Kiñcā’’ti ettha kiṃ-saddo pucchāyaṃ hetuatthadīpako, karaṇe cetaṃ paccattavacanaṃ, ca-saddo vacanālaṅkāroti āha ‘‘kena kāraṇena vadethā’’ti. Dutiyavikappe pana vuttanayeneva kāraṇatthe pavattaṃ kiṃ-saddaṃ ‘‘vadethā’’ti kiriyāpadasambandhanena upayogavasena pariṇāmetvā vadati ‘‘taṃ kāraṇaṃ vadethā’’ti.
“前相续的破坏”是指前相续的灭尽;而这里用“灭尽”这个说法,其实是在显示相续中相异法的生起。因此说“由显示相异相续的生起”。难道无色法在违逆之缘会合时,不也有相异的生起吗?确实有,但那并不太明显,而这里指的是比较明显的,因此说“寒冷等会合时”。世尊也同样说“被寒冷所恼坏,也被炎热所恼坏”等等。现在,为了显示“破坏”一词直接表示变异的产生,所以说“破坏”等。意思是:只是相异之色的生起,而不是已生起的色变成了别的状态。以此驳斥迦毗罗派的转变论。如果从前相续的破坏、即相异的生起就是“被恼坏”,那么这样一来,恼坏之相就会有过度适用的过失——考虑到这个质难,所以说“无色蕴”等。这里,“以寒冷等”中的“等”字,既包括炎热、饥渴等,也应看作包括食物等。“由它”即由与寒冷等的会合;“在那里”即在那些色法中;或者与“达到住位的食物等”相连。意思是:正如色法在住位刹那有与寒冷等的会合,无色蕴则因为迁流极其迅速,没有与其他法的这种会合,所以无色法不像色法那样有明显的变异,因此不被说为“被恼坏”,也不被说为“具恼坏相”——这是文句的连接。为了从作者和对象两种成立法来显示“ruppati(被恼坏)”一词的含义,注释书中说“被扰动、被冲击、被逼迫、被破坏”;为了解释其含义,所以说“以‘kuppati’……”等。“扰动等作业”即扰动、冲击、逼迫的作业;这里“kopa”一词应知是“动荡”的同义语。“作者与对象之义”:即依作者、对象两种成立法所说的、被称为“大种与所造色”的那个义。“以具业作者义的‘bhijjati’一词”:意思是——当“ruppati”一词是业作者义时,那么“bhijjati”一词也应知为同一义。其中,当“ruppati”一词用于对象义时,“以寒冷”等词中具作者义者用具格;而当“ruppati”一词用于作者义或业作者义时,则应知这个具格用于因义。以“凡被恼坏者”等,显示了“kuppati”等具作者、对象义之释义词的使用理由。虽然“attha”一词在“逼迫义”等处也是“自性”的同义语,但这里“以何义”中所指的是“所表义”的同义语,所以说“‘以何义’是就发问的相应类别而言,即以恼坏义”,意思是“以‘恼坏’一词的所表义而言”。正因如此才说“恼坏不仅是词义而已”。“它的那个义”即那被称为“大种与所造色之差别”的自性法。而这所谓的“恼坏相”,不应像无常性等那样被看作异于坚硬性等的另一法,因为那只是概念上的差别;应知“恼坏相”正是坚硬性等本身——一种为无色法所没有的自性差别。
Purimasantānassa bhedanti purimasantānassa vināsaṃ, vināsāpadesena cettha santāne visadisuppādameva dasseti. Tenevāha ‘‘visadisasantānuppattidassanato’’ti. Nanu ca arūpadhammānampi virodhipaccayasamavāye visadisuppatti atthīti? Saccaṃ atthi, sā pana na pākaṭatarā, pākaṭatarā ca idhādhippetā. Tenevāha ‘‘sītādisannipāte’’ti. Tathā cāha bhagavā ‘‘sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppatī’’tiādi (saṃ. ni. 3.79). Idāni bheda-saddo ujukameva vikārāpattiṃ vadatīti dassento ‘‘bhedo cā’’tiādimāha . Visadisarūpuppattiyeva, na uppannassa aññathābhāvoti adhippāyo. Tena kāpiliyaṃ pariṇāmavādaṃ paṭikkhipati. Yadi purimasantānato bhedo visadisuppatti ruppanaṃ, evaṃ sante lakkhaṇassa atippasaṅgo siyāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘arūpakkhandhāna’’ntiādi. Ettha sītādīhīti ādi-saddena yathā uṇhajighacchādayo saṅgayhanti, evaṃ āhārādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Yenāti yena sītādīhi samāgamena. Tatthāti tesu rūpadhammesu. Āhārādikassa vā ṭhitippattassāti sambandho. Yathā rūpadhammānaṃ ṭhitikkhaṇe sītādīhi samāgamo hoti, evaṃ arūpakkhandhānaṃ aññehi samāgamo natthi atilahuparivattito, tasmā arūpadhammā rūpadhammānaṃ viya pākaṭassa vikārassa abhāvato ‘‘ruppantī’’ti, ‘‘ruppanalakkhaṇā’’ti ca na vuccantīti sambandho. ‘‘Ruppatī’’ti padassa kattukammasādhanānaṃ vasena atthaṃ dassetuṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘kuppati ghaṭṭīyati pīḷīyati bhijjatī’’ti vuttanti tadatthaṃ vivaranto ‘‘kuppatīti etenā’’tiādimāha. Kopādikiriyāti kopasaṅghaṭṭanapīḷanakiriyā. Kopa-saddo cettha khobhapariyāyo veditabbo. Kattubhūto kammabhūto ca atthoti kattukammasādhanānaṃ vasena vuccamāno bhūtupādāyarūpasaṅkhāto attho. Kammakattutthena bhijjati-saddenāti yadā kammakattuttho ruppati-saddo, tadā bhijjati-saddopi tadattho eva veditabboti attho. Tattha yadā kammatthe ‘‘ruppatī’’ti padaṃ, tadā ‘‘sītenā’’tiādīsu kattuatthe karaṇavacanaṃ. Yadā pana ‘‘ruppatī’’ti padaṃ kattuatthe kammakattuatthe vā, tadā hetumhi karaṇavacanaṃ veditabbaṃ. ‘‘Yaṃ pana ruppatī’’tiādinā ‘‘kuppatī’’tiādīnaṃ kattukammatthānampi atthavacanānaṃ vacane kāraṇaṃ dasseti. Yadipi attha-saddo ‘‘pīḷanaṭṭho’’tiādīsu (paṭi. ma. 1.17; 2.8) sabhāvapariyāyopi hoti, ‘‘kenaṭṭhenā’’ti panettha abhidheyyapariyāyo adhippetoti āha ‘‘kenaṭṭhenāti pucchāsabhāgavasena ruppanaṭṭhenā’’ti, ruppanasaddābhidheyyabhāvenāti attho. Tenevāha ‘‘na kevalaṃ saddatthoyeva ruppana’’nti. Tassa atthassāti tassa bhūtupādāyappabhedassa sabhāvadhammassa. Ruppanalakkhaṇañca nāmetaṃ aniccatādi viya kakkhaḷattādito aññanti na gahetabbaṃ. Paññattiviseso hi tanti, kakkhaḷattādīnaṃyeva pana arūpadhammavidhuro sabhāvavisesoti veditabbaṃ.
“陷入昏昧”是指因为昏昧而陷入愚痴。“能形成劫的水”是指能形成劫的大云所降下的水。“如此”是指当具有那种碱性时,大地会像劫初降雨时那样被水溶解。然而,对于世界中间地狱的众生,由于恶业的力量,即使水没有碱性,身体也会像遇到碱性一样溶解,应当这样理解。“因此”正是因为提到了有依处的近边地狱。因为在无间地狱中,并不施行五种束缚等刑罚。
Mucchāpattiyāti mucchāya mohassa āpajjanena. Kappasaṇṭhānaṃ udakanti kappasaṇṭhāpakamahāmeghavuṭṭhaṃ udakaṃ. Tathāti tappakāratāya khārabhāve sati udakena kappavuṭṭhānakāle viya pathavī vilīyeyya. Lokantariyasattānaṃ pana pāpakammabalena akhārepi khāre viya sarīrassa vilīyanā veditabbā. Tenevāti saussadanissayanirayassa vuttattā eva. Na hi avīcimhi pañcavidhabandhanādikammakāraṇaṃ karonti.
3把论典所摄的色法纳入之后,建立了论母——应当这样连接上下文。意思是:大种等色法,以那种方式在过去分中被计入数目,因为这样说了。通过“并非”等语句,说明把握四大种与所造色,既不是为了排除其他法,也不是为了排除其他类别。“显示彼时”是指显示数目的差别时。“因为具有彼自性”是指因为具有四大种与所造色的自性。通过“而并非”等语句,说明:由于在过去分中被计入数目,具有该自性的事物也被以不同方式计数,不具有该自性的事物也被同样计数,所以那不能成为理由。“内在……可得”这句话,说明在第二种方式中,不仅有前面所说的过失,还有不周遍的过失。然而这并不构成理由,因为并不把“作为原因”当作意图所在。在这里,并不是说四大种与所造色的色法身份是过去分计数的原因,否则就会导致前面所说的过失。
3. Pakaraṇappattaṃ rūpaṃ pakkhipitvā mātikā ṭhapitāti ānetvā sambandho. Mahābhūtu…pe… āpajjati tappakārabhāvena atītaṃse gaṇanaṃ gatanti vuttattāti adhippāyo. ‘‘Na hī’’tiādinā dhammantaranivattanatthatā pakārantaranivattanatthatā ca bhūtupādāyagahaṇassa natthīti dasseti. Taṃdassaneti gaṇanantaradassane. Taṃsabhāvattāti bhūtupādāyasabhāvattā. ‘‘Na cā’’tiādinā bhūtupādāyasabhāvo atītaṃsagaṇitatāya taṃsabhāvassapi aññathā gaṇitattā, ataṃsabhāvassa ca tathā gaṇitattā akāraṇanti dasseti. ‘‘Ajjhatta…pe… labbhatī’’ti etena dutiyanaye na kevalaṃ yathāvuttova doso, atha kho abyāpitopi dosoti dasseti. Tadetaṃ pana akāraṇaṃ kāraṇabhāvasseva anadhippetattā. Na hettha bhūtupādāyarūpabhāvo atītaṃse gaṇanassa kāraṇanti adhippetaṃ, yato yathāvuttadosāpatti siyā.
“为何”在这里:先前以共相把某法认定为“色”,现在问它的自相是什么。“iti”这个词是表示举例,不是表示原因。因此,对于那过去、已灭……被过去分所摄、归入过去一类的色,它是什么呢?通过展示“四大种以及……色”这种四大种与所造色的分类,来举例说明它的差别。因为这里所列举的眼处等种种差别,就是对此的举例说明。而且这里和前面那种方式并非没有区别。前面那种方式说的是,色仅仅具有四大种与所造色这样的自性,所以注释书里说“过去色也是诸界……”等等。而在这里,则是通过作为举例的四大种与所造色,把色的所有差别都充分开显出来。这样一来,也就没有“不周遍”的过失了:对于那内在的……已执取的色,它是什么呢?也是“四大种以及……色”,因为用意就是以此举例说明其余的差别。同样地,注释书说:“于一切处,都应当这样理解其义。”
‘‘Kintī’’ti ettha ‘‘ki’’nti pubbe yaṃ ‘‘rūpa’’nti sāmaññato gahitaṃ, tassa sarūpapucchā. Iti-saddo nidassanattho, na kāraṇattho. Tenassa yaṃ rūpaṃ atītaṃ niruddhaṃ…pe… atītaṃsena saṅgahitaṃ atītakoṭṭhāse gaṇanaṃ gataṃ, taṃ kinti ce? ‘‘Cattāro ca…pe… rūpa’’nti bhūtupādāyavibhāgadassanamukhena visesaṃ nidasseti. Yattakā hi idha visesā niddiṭṭhā cakkhāyatanādayo, tesamidaṃ nidassananti. Na cettha purimanayato aviseso. Tattha hi rūpassa bhūtupādāyatāmattasabhāvadassanatā vuttā. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘atītarūpampi bhūtāni cevā’’tiādi. Idha pana bhūtupādāyena nidassanabhūtena rūpassa sabbavisesavibhāvanatā dassitā. Evañca katvā abyāpitadosopi cettha anokāsova, yaṃ rūpaṃ ajjhattaṃ…pe… upādinnaṃ, kinti? Cattāro ca…pe… rūpanti tadaññavisesanidassanassa adhippetattā. Tathā cāha ‘‘evaṃ sabbattha attho veditabbo’’ti.
因为这是迂回的开示。从自性上说,迂回、转变就叫迂回,意思是不直接、不直说。以迂回的方式,或者这开示本身属于迂回,所以在这里就叫迂回开示,也就是经教。因为经教是随顺所化众生的意乐,用暗示的方式讲说应当开示的法,而不是直接、明确地讲说其自性,所以名为迂回开示。正因如此,它被称为随顺教说。而阿毗达摩则是直接、明确地讲说应当开示的法,所以名为非迂回开示,因此被称为如法教说。以决定而说,就是从确定的角度来讲说。同样地,像《贤善一夜经》等经中那样,过去等的状态,也就是过去、未来、现在三时的状态,在这里的《蕴分别》中,因为是经教分别,也应当按时分来显示——这是文句的连结。
Pariyāyadesanattāti sabhāvato pariyāyanaṃ parivattanaṃ pariyāyo, ujukaṃ appavattīti attho. Pariyāyena, pariyāyabhūtā vā desanā etthāti pariyāyadesanaṃ, suttantaṃ. Suttantañhi veneyyajjhāsayavasena desetabbadhamme lesato labbhamānabhāvakathanaṃ, na ujunippadesabhāvakathananti pariyāyadesanaṃ nāma. Teneva taṃ ‘‘yathānulomasāsana’’nti vuccati. Abhidhammo pana desetabbadhamme ujunippadesakathananti nippariyāyadesanaṃ nāma, yato ‘‘yathādhammasāsana’’nti vuccati. Nicchayena desoti vavatthānato kathanaṃ. Tathā bhaddekarattasuttādīsu (ma. ni. 3.272 ādayo) viya atītādibhāvo atītānāgatapaccuppannabhāvo addhāvasena idhāpi khandhavibhaṅge suttantabhājanīyattā niddisitabbo siyāti yojanā.
“聚集”就是集合在一起。“依相续流来说”,是依前后次第来说。由于前后两者分量相等,没有缺少也没有多出,所以就是同一行相。或者依生起的时间来说,没有缺少也没有多出;因为自性相同,所以是同一行相。以此说明:它不被不同类的时节所间隔。同样,在“食”上也是如此:这里,不被不同类的食所间隔——即使多次、多日地吃,只要所吃的是同类的食,就叫做“同一食”。因为前面说过:“在那之前,由不同类的时节和食所生起的已经过去,之后的是未来。”不过,由于说到“同一食所生起”,另一些论师认为,只把一种食关联起来才是合理的。“依五门来说”:这里,从五门转向开始,一直到彼所缘,或者一直到速行,或者一直到确定,其间生起的心相续叫做“一路”。“同一速行所生起”,就是同一速行回合所生起。在这里,对过去等的区分,应当这样把握:或不依“刹那”而依“相续流”,或不依“相续流”而依“刹那”。
Sannipatitanti samāgataṃ. Santānavasenāti pubbāparavasena. Pubbenāparassa samappamāṇatāya anūnaṃ anadhikaṃ, tato eva ekākāraṃ. Pavattikālavasena vā anūnaṃ anadhikaṃ, samānasabhāvatāya ekākāraṃ. Tena visabhāgautunā anantaritataṃ dasseti. Evaṃ āhārepīti ettha visabhāgāhārena anantarito anekavāraṃ anekadivasampi bhutto sabhāgekāhāraṃ nāma. ‘‘Tato pubbe visabhāgautuāhārasamuṭṭhānaṃ atītaṃ, pacchā anāgata’’nti hi vuttanti. ‘‘Ekāhārasamuṭṭhāna’’nti pana vuttattā ekasseva āhārassa yojanā yuttarūpāti apare. Pañcadvāravasenāti ettha pañcadvārāvajjanato paṭṭhāya yāva tadārammaṇaṃ, yāva javanaṃ, yāva vā voṭṭhabbanaṃ, tāva pavattā cittasantati ekavīthi. Ekajavanasamuṭṭhānanti ekajavanavārasamuṭṭhānaṃ. Ettha ca samayaṃ anāmasitvāva santativasena, santatiñca anāmasitvāva samayavasena atītādivibhāgo gahetabbo.
所谓“它们的”,是指那些因缘。“聚的”,是指色聚。“业等、无间等”:就是“业等”和“无间等”,应分别接上“等”字。其中,第一个“等”字应理解为摄取了亲依止缘、食缘等;第二个“等”字摄取了等无间缘、无间缘、依止缘等。在这里,心识的生起应依业、无间等缘来看;其他色法则只依业等缘而生起——它们能生的关系应这样理解。同样,心识的生起依前生缘得到支持,其他色法依后生缘得到支持,两者也都依俱生缘得到支持。因此说“应随其可能而连接”。“在生刹那”,就是指因发挥作用的刹那。所谓因的作用,就是让各自应当生起的东西生起。由于果在那一刹那就已经生起,此后没有别的要做,所以应看作已经完成。而其他缘的作用,则应看作在三个刹那中都有缘的作用——这是文句的连接方式。
Tesanti hetupaccayānaṃ. Kalāpassāti rūpakalāpassa. Kammānantarādīti kammādi, anantarādīti paccekaṃ ādi-saddo yojetabbo. Tattha paṭhamena ādisaddena upanissayapaccayassa āhārādino ca dutiyena samanantarānantarūpanissayādino saṅgaho veditabbo. Cittuppādassa cettha kammānantarādipaccayavasena, itarassa kammādivaseneva janakabhāve yojanā daṭṭhabbā. Tathā cittuppādassa purejātavasena, itarassa pacchājātavasena, ubhayesampi sahajātavasena upatthambhanaṃ veditabbaṃ . Tenevāha ‘‘yathāsambhavaṃ yojetabba’’nti. Uppādakkhaṇeti hetukiccakkhaṇe. Hetukiccaṃ nāma tassa tassa uppādetabbassa uppattikaraṇaṃ, tañca tasmiṃ khaṇe uppannaphalattā tato paraṃ kattabbābhāvato niṭṭhitañcāti daṭṭhabbaṃ. Itaraṃ pana tīsupi khaṇesu paccayakiccaṃ daṭṭhabbanti yojanā.
6通过展示“不可意之名的不转起”是没有原因的,来说明“可意之名的获得”同样没有原因。
6.Aniṭṭhanāmanivattanassāti aniṭṭhanāmanivattiyā akāraṇabhāvadassanena iṭṭhanāmalābhāpanassa akāraṇabhāvaṃ dasseti.
“天与人成就的存在状态”是指具有成就的天人和人的存在状态。“圆满而光洁”是指增长、圆满的光洁。“正是由于那个”是指正是由于缺乏成就,也就是由于不具足,这就是意思。它们——象等——不成为乐的因,因为以忆念等方式成为苦的缘。“它们”是指象的形象等。通过“那个的那个”等语句,开显前面所说的义理。由自己所造的不善业所生的果报,成为苦的缘,这是连接的解释。“因此”是指:因为业在哪个相续中产生,就在那里成为乐与苦的缘,而不是在别处,所以。然而在注疏中,这是一种不同的见解。其中,为了显示不应以“唯善业所生才是可意”来作绝对限定,而应如此把握此处的限定——“善业所生必定是可意的”。因为通过双重否定(“不可意之名不存在”),善业所生的可意性已得决定,所以注疏者说“不善业所生也……”等。为何如此?不善业所生怎会是美妙的,又怎能成为他人可意之物?如果有些恶趣畜生由于不善业的果报而具有端严等成就,如同善趣众生由于不善业的等流而丑陋一般,那么它怎能是不善业所生?再者,如果有些众生虽然不令人满意,其形色却呈现为令人满意,那么就是针对这一点而说的。即使如此,正如有些畜生等由善业所生的、呈现为人类等形色,虽然以不可意的方式呈现,但由于它只是善异熟的所缘,在意义上仍然叫做可意;同样,不善业所生虽然对某些众生呈现为可意,但由于它只是不善异熟的所缘,在意义上仍然叫做不可意。这样应当接受。否则,就会与“这是不可能、没有机会的,即身恶行的果报会是可意、可爱、令人满意的”等无机会经文相矛盾。因此他说“然而善业所生的……”等。“一切”是指自己的和他人的。应当说可意的不存在,正如说“善业所生不可意之名不存在”一样;虽然注疏中没有说“不善业所生可意之名不存在”,但通过那种方式的显示,不善业所生的不存在已经被说了,因此应当以注释的方式确定而说,这是意图。由此显示:应当把握前面“唯善业所生才是可意”这一限定的含义。
Devamanussasampattibhaveti sampattiyutte sampanne devamanussabhave. Samiddhasobhanatāti abhivuddhasobhanatā. Tato evāti sampattivirahato eva, asampannattā evāti attho. Tesaṃyeva hatthiādīnaṃ sukhassa hetubhāvaṃ na gacchanti sāraṇādivasena dukkhapaccayattā. Tesanti hatthirūpādīnaṃ. ‘‘Tassa tassevā’’tiādinā yathāvuttamatthaṃ vivarati. Akusalena attanā katena nibbattaṃ dukkhassa paccayo hotīti yojanā. Tasmāti yasmā kammaṃ yasmiṃ santāne nibbattaṃ, tattheva sukhadukkhānaṃ paccayo hoti, na aññattha, tasmā. Aṭṭhakathāyaṃ panāti ekaccamatadassanaṃ. Tattha ‘‘aniṭṭhaṃ nāma natthī’’ti yasmā paṭisedhadvayena kusalakammajassa iṭṭhabhāvo niyato, tasmā ‘‘kusalakammajameva iṭṭha’’nti evaṃ aniyametvā ‘‘kusalakammajaṃ iṭṭhamevā’’ti evamettha niyamo gahetabboti dassento ‘‘akusalakammajampī’’tiādimāha. Kinti akusalakammajaṃ sobhanaṃ, yaṃ paresaṃ iṭṭhaṃ nāma siyā? Yadi duggatiyaṃ kesañci tiracchānānaṃ saṇṭhānādisampatti sugatiyaṃ sattānaṃ akusalanissandena virūparūpatā viya kusalanissandena, kathaṃ tassā akusalakammajatā. Atha pana yaṃ kesañci amanāpampi samānaṃ rūpaṃ manāpaṃ hutvā upaṭṭhāti, taṃ sandhāya vuttaṃ, evampi yathā kesañci tiracchānādīnaṃ kusalakammajaṃ manussādirūpaṃ amanāpato upaṭṭhahantampi kusalavipākasseva ārammaṇabhāvato atthato iṭṭhameva nāma hoti, evaṃ akusalakammajaṃ kesañci manāpaṃ hutvā upaṭṭhahantampi akusalavipākasseva ārammaṇabhāvato atthato aniṭṭhameva nāma hoti, evañcetaṃ sampaṭicchitabbaṃ. Aññathā ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ kāyaduccaritassa iṭṭho kanto manāpo vipāko uppajjeyyā’’tiādiaṭṭhānapāḷiyā (ma. ni. 3.131) virodho siyā. Tenevāha ‘‘kusalakammajassa panā’’tiādi. Sabbesanti attano, paresañca . Iṭṭhassa abhāvo vattabboti yathā ‘‘kusalakammajaṃ aniṭṭhaṃ nāma natthī’’ti vuttaṃ, evaṃ kiñcāpi ‘‘akusalakammajaṃ iṭṭhaṃ nāma natthī’’ti aṭṭhakathāyaṃ na vuttaṃ, tena pana nayadassanena akusalakammajassa abhāvo vutto eva hotīti so saṃvaṇṇanāvasena niddhāretvā vattabboti adhippāyo. Etena kusalakammajameva iṭṭhanti purimapadāvadhāraṇassa gahetabbataṃ dasseti.
现在,用“象等(财富)也……”这样的说法来阐明同一个义理。这里“善异熟的”也是指:所缘就是善异熟的所缘。“人类”等则应看作只是举例。对于其他众生,也已经显示这个道理:不善业所生的是不善异熟的所缘,善业所生的是善异熟的所缘。那么,为什么在可意与不可意混杂的事物上,可意性能够成立呢?所以说“以可意所缘……可以说”。说得很好,意思是:那些主张“可意与不可意完全由异熟决定”的人,对可意、不可意所缘的界定确实说得正确。随顺它,即随顺依异熟而界定可意、不可意所缘。于一切处,即善趣与恶趣中,或于一切所缘中。
Idāni ‘‘hatthiādīnampī’’tiādinā tamevatthaṃ vivarati. Kusalavipākassāti etthāpi kusalavipākasseva ārammaṇanti attho. Manussānanti ca nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Itaresampi ca akusalakammajaṃ akusalavipākasseva, kusalakammajañca kusalavipākasseva ārammaṇanti dassitovāyaṃ nayoti. Kasmā pana iṭṭhāniṭṭhamissite vatthumhi manāpatāva saṇṭhātīti āha ‘‘iṭṭhārammaṇena…pe… sakkā vattu’’nti. Suṭṭhu vuttanti ‘‘iṭṭhāniṭṭhaṃ ekantato vipākeneva paricchijjatī’’ti vadantehi iṭṭhāniṭṭhārammaṇavavatthānaṃ sammadeva vuttaṃ. Taṃ anugantvāti vipākavasena iṭṭhāniṭṭhārammaṇavavatthānaṃ anugantvā. Sabbatthāti sugatiduggatīsu, sabbesu vā ārammaṇesu.
仅仅因为“不可意”这个说法,就已经排除了它们是可意的,所以论主说“相似性以及色等本身的状态”。经中说,可意的色等就是欲乐;就像朋友的对立面是敌人,可意的对立面就是不可意,因此说“不可意……乃至……如同世俗说法”。那么,这里说“一切”时,既然经文说“可爱之色、可乐之色”,为什么不可意的色等也能成为欲乐呢?因为对它们,由于颠倒想,也能成为渴爱的所依,所以也被认为是可爱之色。如果是这样,那为什么经文“眼所识之色是可意的”等等说法还能成立呢?回答说“以殊胜……”等等。
‘‘Aniṭṭhā’’ti vacaneneva tesaṃ iṭṭhatā nivattitāti āha ‘‘sadisatā ca rūpādibhāvoyevā’’ti. Iṭṭhāneva rūpādīni kāmaguṇāti sutte vuttānīti mittapaṭipakkho amitto viya iṭṭhapaṭipakkhā aniṭṭhāti adhippetāti vuttaṃ ‘‘aniṭṭhāti…pe… vohāro viyā’’ti. Sabbāni vāti ettha ‘‘piyarūpaṃ sātarūpa’’nti (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.133; vibha. 203) vacanato kathaṃ aniṭṭhānaṃ rūpādīnaṃ kāmaguṇabhāvāpattīti ce? Tesampi vipallāsavasena taṇhāvatthubhāvato piyarūpabhāvassa adhippetattā. Yadi evaṃ kathaṃ ‘‘cakkhuviññeyyāni rūpāni iṭṭhānī’’tiādisuttapadaṃ (ma. ni. 1.166; 2.155; 3.57; saṃ. ni. 5.30) nīyatīti āha ‘‘atisayenā’’tiādi.
为了说明巴利文中对“劣”这一组的解说,是依根所缚色而展开的,所以说了“在劣与胜两处……”等话。这里用的是依支分关系的属格,不是表示动作主体的属格,这是本意。问:在“彼彼众生”这一说法中,根所缚色已经指出了,为什么依业生来说其含义,而不是依四种相续来说?答:所以说“众生相续……说”。因为以业生为主说了含义之后,注疏中对其余各项以“如是,在时节生等中也一样”作了类推。“以‘由彼彼’在此含义中”这句话,是对把“彼彼众生的”理解为动作主体属格的疑虑。若是那样,就显示在境或属格中所得的功德,说“并非仅依业生……”等;这里“业生”一词应看作是一种表征。
Indriyabaddharūpavasena pāḷiyaṃ hīnadukaniddeso pavattoti dassetuṃ ‘‘dvīsupi hīnapaṇītapadesū’’tiādimāha. Avayavayoge sāmivacanaṃ, na kattarīti adhippāyo. ‘‘Tesaṃ tesaṃ sattāna’’nti indriyabaddharūpe niddiṭṭhe kasmā kammajavasena attho vutto, na catusantativasenāti āha ‘‘sattasantāna…pe… vutta’’nti. Padhānattā hi kammajavasena atthaṃ vatvā sesesu ‘‘evaṃ utusamuṭṭhānādīsupī’’ti aṭṭhakathāyaṃ atideso kato . ‘‘Tehi tehīti etasmiṃ atthe’’ti iminā ‘‘tesaṃ tesa’’nti kattari sāmivacanaṃ āsaṅkati. Tathā sati visaye vā sāmivacane laddhaguṇaṃ dasseti ‘‘na kammajavasenevā’’tiādinā, kammajaggahaṇañcettha upalakkhaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
成为最高界限,就是指最高的界限。正因为这样,才说“对谁悦意,对那些人就是至高”。所谓“那些人”,是指那些欲乐。从自性来说,也就是从特相来说。
Mariyādābhūtanti uttamamariyādābhūtaṃ. Tenevāha ‘‘yassa yeva manāpā, tassa teva paramā’’ti. Tesanti kāmaguṇānaṃ. Sabhāvatoti lakkhaṇato.
通过“对同一个事物,一人贪著、一人嗔怒”等说法,以及“因为同一色等事物,某人贪著”等经文解释,说明可意与不可意是以其成因的方式来说的。“执取为可意与不可意”的意思是:就像对涅槃会执取为不可意一样,由于想颠倒,在其他所缘上也会产生对可意与不可意的执著。
‘‘Ekasmiṃyeva assādanakujjhanato’’tiādinā ‘‘yasmā teyeva rūpādayo eko assādetī’’tiādikaṃ suttantavivaraṇaṃ iṭṭhāniṭṭhabhāve hetubhāvena vuttanti dasseti. Iṭṭhāniṭṭhaggahaṇaṃ hotīti nibbāne viya aniṭṭhaggahaṇaṃ saññāvipallāsena aññesupi ārammaṇesu iṭṭhāniṭṭhābhiniveso hotīti adhippāyo.
“分别”就是不混淆,而“详细展开”则是对“已分别”这个词,说明了“已确定、已阐明”的意思。“其他人的”是指极度富有的人和极度贫乏的人。在这里,“这是可意的,也是不可意的”这句话中,通过“ca”这个词,也表达了“这是不可意的,也是可意的”这个意思,应当这样理解。把不可意的执取为可意、把可意的执取为不可意,也就是把可意的执取为“不可意”、把不可意的执取为“可意”,按顺序对应连接。在“诸根变异等”中,用“等”字涵盖了先前的思等。因为即使没有想颠倒,仅凭已生起的心之思,也会把可意的执取为不可意,把不可意的执取为可意。
Vibhāgo nāma asaṅkaro, vitthāro cāti ‘‘vibhatta’’nti padassa ‘‘vavatthitaṃ, pakāsita’’nti ca atthamāha. Aññesanti atiaḍḍhadaliddānaṃ. Idaṃ iṭṭhaṃ, aniṭṭhañca hotīti ettha ca-saddena aniṭṭhaṃ, iṭṭhañca hotīti ayampi attho vuttoti veditabbaṃ. Aniṭṭhaṃ iṭṭhanti iṭṭhassa ‘‘aniṭṭha’’nti, aniṭṭhassa ‘‘iṭṭha’’nti gahaṇe yathāsaṅkhyaṃ yojanā. Indriyavikārāpattiādināti ettha ādi-saddena pubbābhisaṅkhārādiṃ saṅgaṇhāti. Puretaraṃ pavattacittābhisaṅkhāravasenāpi hi vināva saññāvipallāsaṃ iṭṭhaṃ ‘‘aniṭṭha’’nti, aniṭṭhañca ‘‘iṭṭha’’nti gayhatīti.
“由那异熟”就是指由那善或不善的异熟。“所缘的可意与不可意”,是说当异熟生起时,对于佛像等或粪便等所缘,依次显示其可意与不可意。即使存在想颠倒,也仍然要依所缘来显示异熟的确定性:在可意所缘中,只生起善异熟;在不可意所缘中,只生起不善异熟。这样就是依所缘显示异熟的确定性。为了显示所缘的确定性:凡是善异熟的所缘,就称为可意;凡是不善异熟的所缘,就称为不可意。因为异熟既由所缘所决定,也就决定了什么是对自己有益的所缘。
Tena vipākenāti tena kusalākusalavipākena. Ārammaṇassa iṭṭhāniṭṭhatanti yattha taṃ uppajjati, tassa buddharūpādikassa gūthādikassa ca ārammaṇassa yathākkamaṃ iṭṭhataṃ aniṭṭhatañca nidasseti. Vijjamānepi saññāvipallāse ārammaṇena vipākaniyamadassananti iṭṭhārammaṇe kusalavipākova uppajjati, aniṭṭhārammaṇe akusalavipākovāti evaṃ ārammaṇena vipākaniyamadassanaṃ. Ārammaṇaniyamadassanatthanti yaṃ kusalavipākassa ārammaṇaṃ, taṃ iṭṭhaṃ nāma. Yaṃ akusalavipākassa ārammaṇaṃ, taṃ aniṭṭhaṃ nāmāti dassanatthaṃ. Ārammaṇena niyāmito hi vipāko attano upakārakassa ārammaṇassa niyāmako hotīti.
在一个门中作为苦的缘的所缘,在另一个门中却能产生乐的果报;在一个门中作为乐的缘的所缘,在另一个门中却能产生苦的果报。这样,通过果报来显示所缘的确定性,也就是依果报来显示可意与不可意——应当这样连贯理解。
Dvārantare dukkhassa paccayabhūtassa ārammaṇassa dvārantare sukhavipākuppādanato, dvārantare sukhassa paccayabhūtassa ārammaṇassa dvārantare dukkhavipākuppādanato vipākena ārammaṇaniyamadassanena vipākavasena iṭṭhāniṭṭhatā dassitāti yojanā.
7以难执取为因,诸根等自性之相就难以通达;同样,以易执取为因,其相就容易通达。对于未被说为“远”者,也就是从相上说没有被表述为“远”的。而“虽已言说的”则是指从相上说被表述为“远”的微细色。
7. Duppariggahaṭṭhena kāraṇabhūtena lakkhaṇassa indriyādisabhāvassa duppaṭivijjhatā, evaṃ supariggahaṭṭhena lakkhaṇasuppaṭivijjhatā veditabbā. ‘‘Dūre’’ti avuttassāti lakkhaṇato ‘‘dūre’’ti akathitassa. Vuttampīti lakkhaṇato ‘‘dūre’’ti vuttampi sukhumarūpaṃ.
“破坏着”是指正在混合,所以说“作混合者”。不过,破坏也有区分、分开的意思,因此在第二种解释里,把“破坏着”这个词的意思说为“作分离者”。在第三种解释里,“破坏着”则是消灭的意思。因此说:“破坏邻近状态而成为远离状态,又破坏远离状态而成为邻近状态。”因为如果不消灭邻近状态的那种状态,就不可能成为远离状态;对另一种状态也是如此。就造成邻近状态而言,并不是破坏,也不是消灭;就方位上的远和特征上的远而作分离,并不是破坏,也不是区分;就方位上的远和特征上的远而作混合,也不是破坏,不是混合——应当这样连贯理解。用“应见三种含义”简要说的内容,以“因为不……”等来详细说明。作分离、作混合——加上“作”这个词来连接。以“在此也……”等说明这样的意思:正如在“只破坏方位上的远”中,对方位上的远者造成方位上的邻近,就是消灭、破坏;同样,在“不破坏特征上的远”中,对特征上的远者不造成特征上的邻近,就是不破坏、不消灭。针对混合与区分的意思,说:“而在这里‘破坏着’中,破坏是另一种说法。”在最后一种解释方式中,只针对消灭的意思,说:“这里破坏又被说成另一种意思。”
‘‘Bhindamāno’’ti sambhindamānoti vuttaṃ hotīti āha ‘‘missakaṃ karonto’’ti. Yasmā pana bhedanaṃ vibhāgakaraṇampi hoti, tasmā dutiyavikappe ‘‘bhindamāno’’ti padassa ‘‘visuṃ karonto’’ti atthamāha. Tatiyavikappe pana bhindamānoti vināsentoti attho. Tenāha ‘‘santikabhāvaṃ bhinditvā dūrabhāvaṃ, dūrabhāvañca bhinditvā santikabhāvaṃ karonto’’ti. Na hi sakkā santikassa tabbhāvaṃ avināsetvā dūrabhāvaṃ kātuṃ, tathā itarassāpi. Santikabhāvakaraṇena na bhindati na vināseti, na ca okāsadūrato lakkhaṇato dūraṃ visuṃ karaṇena bhindati vibhāgaṃ karoti, nāpi okāsadūrena lakkhaṇato dūraṃ vomissakakaraṇena bhindati sambhindatīti yojanā. ‘‘Tidhā attho daṭṭhabbo’’ti saṅkhepena vuttamatthaṃ ‘‘na hī’’tiādinā vivarati. Visuṃ karoti, vomissakaṃ karotīti karoti-saddaṃ ānetvā sambandho. ‘‘Etthāpī’’tiādinā yathā ‘‘okāsato dūrameva bhindatī’’ti ettha okāsato dūrassa okāsato santikabhāvakaraṇaṃ adhippetanti vināsanaṃ bhedanaṃ, evaṃ ‘‘na lakkhaṇato dūraṃ bhindatī’’ti etthāpi lakkhaṇato dūrassa lakkhaṇato santikabhāvākaraṇaṃ abhedanaṃ avināsananti imamatthaṃ dasseti. Vomissakakaraṇavibhāgakaraṇatthataṃ sandhāyāha ‘‘bhindamānoti ettha ca aññathā bhedanaṃ vutta’’nti. Pacchimanaye vināsanatthameva sandhāya ‘‘bhedanaṃ idha ca aññathā vutta’’nti avoca.
受蕴解说的注释
2. Vedanākkhandhaniddesavaṇṇanā
8眼等净色,是指属于粗色身的眼、耳、鼻、舌净色,以及属于意所成身的眼、耳净色。它们之所以堪称为“身”,是因为它们包含在身中、是身的一部分,所以可以称为“身”。因为“身”这个词也指自体,比如在“有身见”等说法中;也指业生身,比如在“他从此身化作另一身”等说法中。以彼为依处者,是指依于眼等而称为身,这是就间接的说法而言;若就严格意义来说,则只是指心所。正如说:“在那个时刻,与彼相应的眼识界触所生的心所,非乐非苦,是意触所生的不苦不乐受”等等。通过“眼等并不是身净色”这句话,说明依身净色而生的受,严格来说就是身受。以“身受、心受等状态”中的“等”字,含摄了善、不善、无记等状态。彼,是指由于乐受等一部分受,没有依时分、时节等而有的过去等状态。不过有些人在这里说:“由于前面已显示的方法已经明了,所以不依时分来说明;就像色法依季节等在一刹那、上午等中无法区分一样,受的区分也不可得,所以也不依时节来说明过去等差别。”这是针对依相续而生起的诸受,由心的总聚而可执取,所以说“受的集合”。他们,是指依时分、时节等而有的过去等状态。在此,是指在这次分别中。他们,是指称为“受的一部分”的、以身受心受等状态而区分的乐受等各类受。如果在这里已经取受了受的一部分,那么应当取受刹那限定的它们,而不是相续限定的它们,所以说“然而在同一相续中”等等。在那些当中,是指在乐受等各类中。差别,就是不同。那个,是指乐受等差别。正如在这里一样,在“与彼俱有及令彼生起者”这句中,也应当知道“彼”这个词是指乐受等差别。应当能够成为相续的限定者,这是连接关系。限定是就相续和刹那来说的,不是就时分、时节来说的,这是意图所在。
8.Cakkhādayopasādāti oḷārikattabhāvapariyāpannā cakkhusotaghānajivhāpasādā, manomayattabhāvapariyāpannā cakkhusotappasādā ca. Kāyavohāraṃ arahantīti kāyantogadhattā kāyekadesattā ca kāyoti vattabbataṃ arahanti. Kāyoti hi attabhāvopi vuccati ‘‘sakkāyadiṭṭhī’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.21; 3.155), karajakāyopi ‘‘so imamhā kāyā aññaṃ kāyaṃ abhinimminātī’’tiādīsu (paṭi. ma. 3.14). Tabbatthukāti cakkhādinissitā kāyikāti pariyāyena vuttā, nippariyāyena pana cetasikāva. Yathāha ‘‘yaṃ tasmiṃ samaye tajjācakkhuviññāṇadhātusamphassajaṃ cetasikaṃ neva sātaṃ nāsātaṃ cetosamphassajaṃ adukkhamasukhaṃ vedayita’’ntiādi (dha. sa. 152). ‘‘Na hi cakkhādayo kāyappasādā hontī’’ti iminā kāyapasādanissitā vedanā nippariyāyena kāyikāti dasseti. Kāyikacetasikādibhāvenāti ādi-saddena kusalākusalābyākatādibhāvā saṅgayhanti. Tenāti sukhādivedanekadesassa addhāsamayavasena atītādibhāvābhāvena. Keci panettha ‘‘heṭṭhā dassitanayattā pākaṭattā addhāvasena, ekamuhuttādipubbaṇhādīsu utuādinā rūpassa viya vedanāya vibhāgo na gayhatīti samayavasena ca atītādibhedo na dassito’’ti vadanti. Santānavasena pavattānampi vedanānaṃ cittena samūhato gahetabbataṃ sandhāyāha ‘‘vedanāsamudāyo’’ti. Tehīti addhāsamayavasena atītādibhāvehi. Etthāti etasmiṃ vibhaṅge. Teti ‘‘vedanekadesā’’ti vuttā kāyikacetasikādibhāvena bhinnā sukhādivedanāvisesā. Yadi vedanekadesā ettha gahitā, khaṇaparicchinnāva te gahetabbā, na santatiparicchinnāti āha ‘‘ekasantatiyaṃ panā’’tiādi. Tesūti sukhādibhedesu. Bhedoti viseso. Tassāti sukhādivisesassa. Yathā cettha, evaṃ ‘‘taṃsahitataduppādakā’’ti etthāpi taṃ-saddena sukhādiviseso paccāmaṭṭhoti veditabbo. Santati paricchedikā bhavituṃ arahatīti sambandho. Santatikhaṇavaseneva paricchedo vutto, na addhāsamayavasenāti adhippāyo.
“前后中间者”是指已经完成了因的作用、但还没有完成缘的作用。而“已超越了因与缘的作用”这句话,是为了标示前面所说的那种道理,所以说“以‘前后中间者’这一句,显示了依因与缘的作用而说的道理”。在这里,对于善、不善、唯作的受,不能像对色法那样,也不能像对异熟那样,毫无保留地说“这就是它的生起因”;但从另一种角度来说,可以说“成为无间缘的因”。
‘‘Pubbantāparantamajjhagatā’’ti niṭṭhitahetukiccā aniṭṭhitapaccayakiccāti vuttā, taṃ pana atikkantahetupaccayakiccanti evaṃ vuttassa nayassa upalakkhaṇanti āha ‘‘pubbantāparantamajjhagatāti etena hetupaccayakiccavasena vuttanayaṃ dassetī’’ti. Ettha kusalākusalakiriyavedanānaṃ rūpassa viya, vipākānaṃ viya ca ayaṃ nāma janakahetūti nippariyāyena na sakkā vattuṃ, pariyāyena pana anantarapaccayabhūto hetūti vattabbo.
1111. 燃烧的作用,就是烧灼的作用。不混杂“生”等类别,就是不让生的自性、补特伽罗、世间、出世间等混在一起、分不清楚。同一种类,就是在同一类当中。应当这样连接理解:与乐同类的,不苦不乐受更殊胜。同类的区分,就是在同一地域等相同分类当中。已增强的界,就是通过生起广大色法而变得强盛的色法。被压迫的,就是被挤压、被压得枯萎的。二者,就是乐等两种。在这里,搅动和扰乱应当依身体之乐来理解;灌注是就禅那之乐来说的;迷醉是就欲乐来说的;覆盖也是这样。灌注,或者说覆盖与灌注,应当依一切法来理解。
11.Santāpanakiccanti pariḍahanakiccaṃ. Jātiādisaṅkaranti jātisabhāvapuggalalokiyalokuttarato saṅkaraṃ sambhedaṃ akatvā. Samānajātiyanti ekajātiyaṃ. Sukhato tajjātiyā adukkhamasukhā paṇītāti yojetabbāti sambandho. Samānabhedeti bhūmantarādisamānavibhāge. Upabrūhitānaṃ dhātūnanti uḷārarūpasamuṭṭhāpanena paṇītānaṃ rūpadhammānaṃ. Vibādhitānanti nippīḷitānaṃ milāpitānaṃ. Ubhayanti sukhādidvayaṃ. Ettha ca khobhanā, āluḷanā ca kāyikasukhassa vasena veditabbā. Abhisandanā jhānasukhassa. Madayanā kāmasukhassa. Tathā chādanā. Āsiñcanā sabbassa. Chādanā āsiñcanā vā sabbassa vasena veditabbā.
“以及依自性等差别”,就是依自性、补特伽罗、世间等差别。在纯粹殊胜的出世间法中,是依诸行的劣与胜而有劣胜之分。在纯粹低劣的不善法中,是依欲等而有劣胜之分,以及粗与细之分。正如注释书中所说:“凡是粗的,那就是劣的;凡是细的,那就是殊胜的。”(《分别论注》11)在不善等法中,依与嗔相应等内部差别,一层一层地有粗与细之分,这是就各自的具体类别来说的,不是就善、不善等大类来说的,所以说“即使按各自类别来说,也没有转换”。由于嗔增盛,就是由于烦恼增盛。同样,由于嗔,就是指嗔增盛。可是在善法中,怎么会有嗔增盛呢?这是依亲依止缘来说的:在烦恼增盛者的心相续中生起的善法,因为被烦恼缠绕,就像被草等缠绕的庄稼一样,不能产生广大果、丰盛果。同样,由于烦恼轻微,善法中的烦恼轻微也应依照上述道理来理解。关于“对粗与细的欲求”,这里是以共通的方式来说欲求的粗与细。正如这里以粗的共性来把握粗、更粗、最粗的欲求,同样,以细的共性来把握细、更细、最细的欲求。这里,“最细欲求的对象”,应知是直到有顶以及观智。
Sabhāvādibhedena cāti sabhāvapuggalalokiyādibhedena ca. Ekantapaṇīte lokuttare hīnapaṇītānaṃ paṭipadānaṃ vasena hīnapaṇītatā. Ekantahīne akusale chandādivasena hīnapaṇītatā, oḷārikasukhumatā ca. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yā oḷārikā, sā hīnā. Yā sukhumā, sā paṇītā’’ti (vibha. aṭṭha. 11). Akusalādīsu dosasahagatādiantarabhedavasena upādāyupādāya oḷārikasukhumatā taṃtaṃvāpanavasena vuccati, na kusalākusalādivasenāti āha ‘‘taṃtaṃvāpanavasena kathanepi parivattanaṃ natthī’’ti. Dosussannatāyāti kilesādhikatāya. Tathāti dosussannatāya. Kathaṃ pana kusalesu dosussannatā? Upanissayavasena, kilesādhikehi santāne pavattamānā kusalā dhammā kilesehi sambādhappattiyā tiṇādīhi sambādhappattāni viya sassāni vipulaphalauḷāraphalā na hontīti. Tathāti mandadosatāya. Kusalānaṃ mandadosatāpi vuttanayānusārena veditabbā. Oḷārikasukhumanikantīti ettha antogadhavisesaṃ nikantiyā oḷārikasukhumatāsāmaññaṃ vuttaṃ. Yathā hettha oḷārikasāmaññena oḷārikoḷārikataroḷārikatamā nikantiyo gayhanti, tathā sukhumasukhumatarasukhumatamā sukhumatāsāmaññena gayhantīti. Sukhumatamanikantivatthunti cettha yāva bhavaggaṃ vipassanāñāṇañca veditabbaṃ.
13如果存在,意思是:如果是不相应、相离的状态。
13.Yadi siyāti yadi asampayogo visaṃsaṭṭho siyā.
从“近处”来说是不善,意思是:由于它本身是不善,所以说是“近”,这是就与贪俱行等的不善受而言。不善受,也就是与嗔俱行等的不善受,则说为“远”,正如所举出的那样。从那里来说“远而善”,是指从那个不善来说是远,这是就欲界等的善受而言,善就是欲界等的善受。“不能”这句话,是用“若是那样”等道理来说明无法举出的情况。因此,如果按照所说的方式,从远处举出近处,恰恰就成了从近处举出近处;若是那样,就没有义理上的差别,而这里是以层层递进的方式来说远和近。所以,从近处举出近处也是不能做的,因为没有义理上的差别,也不是所期望的,这就是意旨所在。
Santikatoakusalatoti akusalabhāvena santikato lobhasahagatādiakusalavedayitato. Akusalāti dosasahagatādiakusalavedanā dūreti yathā uddharīyati. Tato dūrato kusalatoti tato akusalato dūrato kāmāvacarādikusalavedayitato kusalā kāmāvacarādikusalavedanā. ‘‘Na sakkā’’ti vuttaṃ uddharituṃ asakkuṇeyyataṃ ‘‘tathā hi satī’’tiādinā vivarati. Tasmāti yasmā dūrato santikuddharaṇaṃ vuttanayena santikato santikuddharaṇameva hoti, tathā sati atthaviseso na hoti, upādāyupādāya dūrasantikatā idha vuccati. Tasmā santikato santikuddharaṇañca na sakkā kātuṃ atthavisesābhāvato, anadhippetattā cāti adhippāyo.
难道不是为了表达最高级的意思,而确实存在意义上的差别吗?他想到这个责难,便说:“因为就像远远更远一样,近近更近也并非所期望的。”所谓“那个”,指的是不善受。“从那里”,指的是从善受。这里所说的“远”,是指在《受蕴分别》中,以“不善受与善受、无记受是远”等(《分别论》13)所说的那个“远”。之所以说“从远”,是因为它极不相似:凡被说为“远”的,与之都极不相似,因此以它为参照,“远”中便没有“近”,也就不能从“远”里举出“近”来。这里的意趣是:下文若说某受与某受是“远”,那么该受无论以何种方式,都不能被举为与它是“近”。他正是针对被说为“近”的那个受而说。“在分类中”,即依与贪俱行等而区分的类别。“就在那里”,即在被说为“近”的那个义理自身当中。这是说:在“不善受与不善受是近”这样所说的不善受自身中,依与贪俱行等而区分的类别,同样能得到“远”的状态。其余各处也是如此。
Nanu ca atisayavacanicchāvasena attheva atthavisesoti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘dūradūrataratāya viya santikasantikataratāya ca anadhippetattā’’ti. Yāti akusalavedanā. Tatoti kusalavedayitato. Idha vuttassa dūrassāti imasmiṃ vedanākkhandhavibhaṅge ‘‘akusalā vedanā kusalābyākatāhi vedanāhi dūre’’tiādinā (vibha. 13) vuttassa dūrassa. Dūrato accantavisabhāgattāti yato yaṃ ‘‘dūre’’ti vuttaṃ, tato accantavisadisattā tassa vasena dūre santikaṃ natthīti na sakkā dūrato santikaṃ uddharituṃ. Ayañhettha adhippāyo – heṭṭhā yā vedanā yāya vedanāya dūreti vuttā, sā eva tassā kenacipi pariyāyena santiketi na uddharitabbāti. Santiketi vuttavedanaṃyeva sandhāya vadati. Bhinneti lobhasahagatādivasena vibhatte. Tatthevāti ‘‘santike’’ti vuttaatthe eva. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘akusalā vedanā akusalāya vedanāya santike’’ti evaṃ vuttaakusalāya vedanāyameva lobhasahagatādivasena vibhattāya dūrabhāvopi labbhati. Evaṃ sesesupīti.
如果从近处可以得到远处,那么凡是以某种程度从近处得到远处,就应当以那种程度从远处把近处提取出来——针对这个责难,他经过考虑后说:“依着执取,不能从远处提取近处”等等。这段话的意思是:凡是从近处得到远处,即使那是通过不相应的层面得到的,然而在那里得到的近处,只是通过相应的层面得到的,因此近处应当是从近处本身提取的。因此——因为通过不相应的层面而安立了远性,通过相应的层面而安立了近性,所以说“因此”。他的意趣是:与贪俱行、与嗔俱行的法,由于不相应的性质而处于远处,怎么可能成为近处呢?难道它们不也有不善的相应性吗?对此他进一步回答:“不相应的性质”等等。在那里,如果不把握差别,它就不生起,也就是说,不相应的性质只有把握了差别、特殊、不相似性才生起。由于在此处所说的远性中,相应者并不遍满,所以不能从远处提取近处。他的意趣是:如果相应者遍满,就会有近性,因此就能从远处提取近处。他用“并非”等语句,把这个道理说明清楚。相应性就是共性,差别就是特殊性。包含而作,就是遍摄而作。由于不相应者遍满而有近性,即由于遍摄此处所说的不相应者而生起,所以能从近处提取远处——这就是前面所说的近性。他用“不善性”等语句,把这个道理说明清楚。
Yadi santikato dūraṃ labbhati, yadaggena dūraṃ labbhati, tadaggena dūrato santikaṃ uddhariyeyyāti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘upādāyupādāya dūrato ca santikaṃ na sakkā uddharitu’’ntiādi. Tassattho – yaṃ santikato dūraṃ labbhati, yadipi taṃ visabhāgaṭṭhena labbhati, tathāpi yaṃ tattha santikaṃ labbhati, taṃ sabhāgaṭṭheneva labbhatīti santikatova santikaṃ uddhaṭaṃ siyāti. Tasmāti yasmā visabhāgaṭṭhena dūratā, sabhāgaṭṭhena ca santikatā icchitā, tasmā. Lobhasahagatāya dosasahagatā visabhāgatāya dūre samānā kathaṃ santike bhaveyyāti adhippāyo. Nanu tāsaṃ akusalasabhāgatā labbhatevāti tattha uttaramāha ‘‘visabhāgatā’’tiādi. Tattha bhedaṃ aggahetvā na pavattatīti bhedaṃ visesaṃ asadisataṃ gahetvā eva pavattati visabhāgatā. Dūratāyāti idhādhippetāya dūratāya sabhāgassa abyāpakattā dūrato santikuddharaṇaṃ na sakkā kātuṃ. Sati hi sabhāgabyāpakatte siyā santikatāti dūrato santikuddharaṇaṃ sakkā kātunti adhippāyo. ‘‘Na hī’’tiādinā tamevatthaṃ pākaṭaṃ karoti. Sabhāgatāti sāmaññaṃ. Bhedanti visesaṃ. Antogadhaṃ katvāvāti abhibyāpetvāva. Visabhāgabyāpakattā santikatāyāti idhādhippetavisabhāgaṃ byāpetvā pavattanato heṭṭhā vuttasantikatāya santikato dūruddharaṇaṃ sakkā kātuṃ. Tamevatthaṃ ‘‘akusalatā hī’’tiādinā pākaṭaṃ karoti.
3. 想蕴解说的注释
3. Saññākkhandhaniddesavaṇṇanā
17“它的也”,是指想蕴的“也”。“以彼为依处故”,就是以眼为依处。“有对可识者”,应依如前所说的有对来了知,应依有对来执取。“省略后分而作”,就是在前面那个词中省略后分而作。
17.Tassāpīti saññāyapi. Tabbatthukattāti cakkhuvatthukattā. Paṭighaviññeyyoti yathāvuttapaṭighato vijānitabbo paṭighavasena gahetabbo. Uttarapadalopaṃ katvāti purimapade uttarapadalopaṃ katvā.
“可识知的状态”是指它作为能被认识的对象,而不是说它生起。“言”指声音,“名”指意义。“依言”是就执取而言依赖声音,“依名而执取”指依赖意义。这里应当说的内容,在《名色双论》中已经说过了。“增语”是能显示施设、能使人知道的,因为它们存在,所以叫增语,就像“有刺者”那样。“从彼生”是从称为增语的无色蕴而生。为了说明由于属于无色蕴,所以触中也有上面所说的意义,于是说“或者就是触”等。不仅在意门触中如此,在五门触中也有“在可识知的状态上,依于言而转起的增语”等所说的意义。因此,以那种方式,即依意触生的方式。“从彼生”也是从五门触所生。因为不可能有其他方式,也就是不可能有依有对触而生的方式。依有对触而生是独有的,依增语触而生则是另一种方式。
Viññeyyabhāve, na uppattiyanti adhippāyo. Vacananti saddo, nāmanti attho. Vacanādhīnāti gahetabbataṃ pati saddādhīnā, nāmāyattagahaṇāti attho. Yadettha vattabbaṃ, taṃ nāmarūpaduke (dha. sa. mūlaṭī. 101-108) vuttameva. Adhivacanaṃ paññattipakāsakaṃ ñāpakaṃ etesaṃ atthīti adhivacanā yathā arisasoti. Tatojoti adhivacanasaṅkhātato arūpakkhandhato jāto. Arūpakkhandhapariyāpannattā phassepi yathāvutto attho sambhavatīti dassetuṃ ‘‘samphassoyeva vā’’tiādimāha. Na kevalaṃ manodvārikaphasse eva, atha kho pañcadvārikaphassepi ‘‘viññeyyabhāve vacanaṃ adhikicca pavattā adhivacanā’’tiādivuttappakāro attho sambhavati. Itīti tasmā. Tena pariyāyenāti manosamphassajapariyāyena. Tatojāpīti pañcadvārikaphassajātāpi. Aññappakārāsambhavatoti paṭighasamphassajapariyāyassa asambhavato. Āveṇikaṃ paṭighasamphassajatā. Pakārantaraṃ adhivacanasamphassajatā.
如果由五门触所生的想,无论从间接还是直接的角度,都被称为“增语触生”,那么四种无色蕴也应当可以这样说。既然如此,为什么唯独想被称为“增语触生”呢?所以接着就说“三蕴”等。其中,“三蕴”指受蕴、行蕴、识蕴。“以义故”是指依照“关于言而转起的增语”等所说的义,即依照语源义。“虽未到达自己”是指:“增语触生”这个名称虽然还没有到达想自身。“法之称呼”就是自性语。前面说过,四种无色蕴共通的增语触生,依照惯用法唯独在想上转起。现在为了显示这个说法虽然与其他无色蕴共通,却特别安立在想上,所以接着说“或者”等。“如以染着而看等”这里应当知道,由于同样具有注意等以及以染着了知的因相,“等”字也包括如以嗔怒而看等,以及如以染着而听等。为了以实例显示眼触生想的明显性,所以说“看是在眼识与境会合时”等。
Yadievanti yadi pañcadvārikaphassehi uppannasaññā pariyāyato nippariyāyato ca ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti vuccanti, evaṃ cattāropi arūpino khandhā evaṃ vattuṃ yuttā. Evaṃ sante saññāva kasmā ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti vuttāti āha ‘‘tiṇṇaṃ khandhāna’’ntiādi. Tattha tiṇṇaṃ khandhānanti vedanāsaṅkhāraviññāṇakkhandhānaṃ. Atthavasenāti ‘‘vacanaṃ adhikicca pavattā adhivacanā’’tiādinā vuttaatthavasena anvatthatāvasena. Attano pattampi nāmanti ‘‘adhivacanasamphassajā’’ti evaṃ attano anuppattampi nāmaṃ. Dhammābhilāpoti sabhāvanirutti. Pubbe catunnaṃ arūpakkhandhānaṃ sādhāraṇopi adhivacanasamphassajavohāro ruḷhivasena saññāya eva pavattoti vatvā idāni so tadaññārūpakkhandhasādhāraṇo saññāya nivesitoti dassetuṃ ‘‘atha vā’’tiādimāha. Rajjitvā olokanādīsūti ettha ādi-saddena kujjhitvā olokanādi viya rajjitvā savanādipi saṅgayhatīti veditabbaṃ, tathāsotāvadhānādinopi rattatādivijānananimittatāsambhavato. Cakkhusamphassajāsaññāya pana pākaṭabhāvaṃ nidassanavasena dassetuṃ ‘‘olokanaṃ cakkhuviññāṇavisayasamāgame’’tiādimāha.
当所看的对象不明显时,对贪染等的了知不会生起;当它明显时才会生起,所以说“唯以净色为依处”。“思惟其他”是指,思惟先前由他所说、或以身所表示的之外的其他某种意义。因此他说“已知”。
Olokanassa apākaṭabhāve rattatādivijānanaṃ na hoti, pākaṭabhāve ca hotīti āha ‘‘pasādavatthukā evā’’ti. ‘‘Aññaṃ cintenta’’nti yaṃ pubbe tena kathitaṃ, kāyena vā pakāsitaṃ, tato aññaṃ kiñci atthaṃ cintentaṃ. Tenevāha ‘‘ñāta’’nti.
行蕴解说注释
4. Saṅkhārakkhandhaniddesavaṇṇanā
20“从下数之最下分及此处”这一句,是针对先前所说的“从下数之最下分”那句话而说的。其含义要按处格来理解,所以说“在这里显示了主要者”。对方抓住“仅仅从最下分显示了主要者”这个意思,用“若是如此”等话来提出责难。另一方则回应说:“仅仅从最下分显示了主要者”——这里的限定含义应当这样把握。于是他借“以成为上分状态”等话来化解那项责难,意思是:所显示的只是主要者。因为主要者一显示出来,非主要者从意义上也就随之显示出来了。所以注释书中说:“与那相应的诸行,在那被把握时就已经被把握了。”凡是在最下分中能够得到的,在上分中也同样能够得到,所以说“最下分确实是遍及一切的”。为了说明第二句中所用的作具格,而说“已来”,应当这样连接。因为在那里,“来”这个动作是以最下分作为作具格来说的。正如“来”这个动作一样,“说”这个动作中,最下分也可能作为作具格;为了说明这一点,而说“或者在前一句中也”等等。“在四十九种分类中”这一句,是就世间心生起时巴利圣典中所说的行蕴诸法的上分而说的。如果连同“或又那些法”一起把握上分,那就应当说为“五十三”;而按出世间心生起来说,则是“五十七”。
20.‘‘Heṭṭhimakoṭiyātietthā’’ti idaṃ paṭhamaṃ ‘‘heṭṭhimakoṭiyā’’ti vacanaṃ sandhāya vuttaṃ. Tassa hi bhummavasena attho gahetabbo. Tenāha ‘‘tattha hi padhānaṃ dassita’’nti. Heṭṭhimakoṭiyāva padhānaṃ dassitanti imamatthaṃ gahetvā ‘‘yadi eva’’ntiādinā codeti. Itaro ‘‘heṭṭhimakoṭiyā padhānameva dassita’’nti evamettha niyamo gahetabboti dassento ‘‘uparimakoṭigatabhāvenā’’tiādinā taṃ pariharati. Padhānasseva dassanaṃ. Padhāne hi dassite appadhānampi atthato dassitameva hotīti. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘taṃsampayuttasaṅkhārā pana tāya gahitāya gahitāva hontī’’ti. Yaṃ heṭṭhimakoṭiyaṃ labbhati, taṃ uparimakoṭiyampi labbhati evāti āha ‘‘heṭṭhimakoṭi hi sabbabyāpikā’’ti. Dutiye karaṇaniddesataṃ dassetuṃ ‘‘āgatāti sambandho’’ti āha. Āgamanakiriyā hi heṭṭhimakoṭiyā karaṇabhāvena tattha vuttāti. Yathā ca āgamanakiriyāya, evaṃ vacanakiriyāyapi heṭṭhimakoṭiyā karaṇabhāvo sambhavatīti dassetuṃ ‘‘purimepi vā’’tiādimāha. ‘‘Ekūnapaññāsappabhede’’ti idaṃ lokiyacittuppāde pāḷiāgatānaṃ saṅkhārakkhandhadhammānaṃ uparimakoṭiṃ sandhāya vuttaṃ. Yevāpanakadhammehi saddhiṃ uparimakoṭiyā gayhamānāya ‘‘tepaññāsā’’ti vattabbaṃ siyā, lokuttaracittuppādavasena pana ‘‘sattapaññāsā’’ti.
各种杂项的注释
Pakiṇṇakakathāvaṇṇanā
“合生”这个词,要从真实义和引申义两方面来说明它的含义,所以说“在生起中、在最初生起中”。如果从分别的角度来说,则是在和合中向上生起。在这里,为了审察“与什么和合、从哪里来、怎样向上生起”,所以说“与各种缘和合”等。所谓“就在那里”,指的就是五蕴有。因为在那里,五蕴才圆满地合生。所谓“如所证得的”,是指如所证得的种类,也就是结生者的意思。而且应当知道,这里用化生的合生,就已经把湿生的合生也包括进去了,因为在结生的时候,属于五蕴的、当时应当生起的诸法就生起。其中,湿生者生起之后会增长,其他的则不增长,这就是它们之间的差别。据说,在雪山确实存在某些极细种类的羊毛,就它们的毛而说“有种类的羊毛”,因为它们的毛极为微细。不过有些人说:“由山羊、普通羊等不混杂的特殊羊所生的羊毛,叫种类羊毛,那也是结生刹那所生的。”另一些人说:“是破开胎而取的。”它的形状是这样:像种类羊毛的线流下来后,在顶端停住的油滴形状。所谓色泽的显现,就是被色所覆、被形状所覆。
Samuggama-padassa tatvato pariyāyato ca atthaṃ dasseti ‘‘sañjātiyaṃ ādiuppattiya’’nti. Bhedato pana samāyoge uggamananti. Tattha kena samāyoge, kuto, kathañca uggamananti vicāraṇāyaṃ āha ‘‘taṃtaṃpaccayasamāyoge’’tiādi. Tatthevāti pañcavokārabhave eva. Tattha hi pañcakkhandhā paripuṇṇā samuggacchanti. Yathādhigatānaṃ adhigatappakārānaṃ, paṭisandhikānanti attho. Opapātikasamuggameneva cettha saṃsedajasamuggamopi gahitoti daṭṭhabbo pañcakkhandhapariyāpannānaṃ tadā uppajjanārahānaṃ uppajjanato. Tattha saṃsedajā uppajjitvā vaḍḍhanti, itare na vaḍḍhantīti idametesaṃ nānākaraṇaṃ. Sukhumajātiyalomā eva kira keci eḷakā himavante vijjanti, tesaṃ lomaṃ sandhāya ‘‘jātimantaeḷakaloma’’nti vuttaṃ atisukhumattā tesaṃ lomānaṃ. Keci pana ‘‘ajapākatikeḷakādīhi saṅkararahitānaṃ tesaṃ eḷakavisesānaṃ nibbatteḷakassa lomaṃ jātiuṇṇā, tampi taṅkhaṇanibbattassā’’ti vadanti. Gabbhaṃ phāletvā gahitassāti apare. Evaṃsaṇṭhānanti jātiuṇṇaṃsuno paggharitvā agge ṭhitatelabindusaṇṭhānaṃ. Vaṇṇappaṭibhāgoti rūpapaṭicchanno saṇṭhānapaṭicchanno ca.
“相续的根本”,是指在那个存在中,作为色相续的根本。因为它是多种根聚合而成的,所以是随其相应,由眼等种种根和合而成。“主要部分”,就是最上的部分,也就是头。
Santatimūlānīti tasmiṃ bhave rūpasantatiyā mūlabhūtāni. Anekindriyasamāhārabhāvatoti yathārahaṃ cakkhādianekindriyasaṅghātabhāvato. Padhānaṅganti uttamaṅgaṃ siro.
并不是说每一个蕴都圆满,而是说这里只提到了各个蕴的一部分,这才是本意。所谓“欲界者”,是指欲界的有情。所谓“根处有缺者”,是就眼等根处的缺失来说的。其中,在恶趣中,盲人按眼十法聚来说有相续首的缺失,聋人按耳十法聚来说有相续首的缺失,又盲又聋的人则按两者兼具来说有相续首的缺失。至于黄门,则已经从本性缺失的角度说过了。同样,又盲又聋且鼻根坏失的人,按眼、耳、鼻来说有缺失。不过,这和《法心分别》的巴利圣典相违,后面会说明。至于色界的有情,按眼、耳、所依处、命根来说有四种相续首,所以对其余诸根,应当知道有相续首的缺失。
Na tassa tassa khandhassa paripuṇṇataṃ, taṃtaṃkhandhekadesasseva vuttattāti adhippāyo. Kāmāvacarānanti kāmāvacarasattānaṃ. Parihīnāyatanassāti parihīnassa cakkhādiāyatanassa vasena. Tattha duggatiyaṃ andhassa cakkhudasakavasena, badhirassa sotadasakavasena, andhabadhirassa ubhayavasena santatisīsahāni veditabbā. Napuṃsakassa pana bhāvahāni vuttā eva. Tathā andhabadhirāghānakassa cakkhusotaghānavasena. Taṃ pana dhammahadayavibhaṅgapāḷiyā virujjhati. Taṃ parato āvi bhavissati. Rūpāvacarānaṃ pana cakkhusotavatthujīvitavasena cattāri santatisīsānīti itaresaṃ vasena santatisīsahāni veditabbā.
所谓“他们”,就是指五蕴。所谓“以所依处的状态”,就是以审察的依止处的状态。在结生时生起的、以及转起时的五蕴,这是在显示结生刹那和转起刹那的五蕴。所谓“处格的说明”,就是“在五蕴中”这个处格的说法。所谓“否则”,就是说不打算作简别的时候。“以性的性相之义”这句话,是因为在这里境等含义不可能成立才说的。所谓“两者”,就是色与非色。所谓“色非色相续”,就是能令色生起的色相续,以及非色相续。“所依处在生起的刹那很弱”这句话,并不是只就结生刹那说的,也不是只就所依色说的,为了显示这一点,所以接着说“是就一切色在生起刹那的弱性而说的”。“因为那时”等话,是对前面所说含义说明理由。其中,“那”指的是色。“因为被业所投”这句话,并不是只就业生性这一点说的,而是就业生法最初生起时还没有站稳这一点说的,为了显示这个意思,所以说了“即使有”等话。“从此之后”,就是从结生之后。在同类相续中,它是像那样站住的,在异类相续中就不是那样,所以说“在同类相续中”。
Tesanti pañcannaṃ khandhānaṃ. Vatthubhāvenāti vicāraṇāya adhiṭṭhānabhāvena. Paṭisandhiyaṃ uppannā pavattā pañcakkhandhāti paṭisandhikkhaṇe pavattikkhaṇe ca pañcakkhandhe dasseti. Bhummaniddesoti ‘‘pañcasu khandhesū’’ti ayaṃ bhummaniddeso. Aññathāti niddhāraṇe anadhippete. ‘‘Bhāvenabhāvalakkhaṇatthe’’ti idaṃ visayādiatthānaṃ idhāsambhavato vuttaṃ. Ubhayanti rūpārūpaṃ. Rūpārūpasantatinti rūpasamuṭṭhāpakaṃ rūpasantatiṃ arūpasantatiñca. ‘‘Vatthu uppādakkhaṇe dubbalaṃ hotī’’ti idaṃ na paṭisandhikkhaṇaṃ eva, nāpi vatthurūpaṃ eva sandhāya vuttanti dassento āha ‘‘sabbarūpānaṃ uppādakkhaṇe dubbalataṃ sandhāya vutta’’nti. ‘‘Tadā hī’’tiādi yathāvuttassa atthassa kāraṇavacanaṃ. Tattha tanti rūpaṃ. ‘‘Kammakkhittattā’’ti idaṃ na kammajatāmattaṃ sandhāya vuttaṃ, atha kho kammajassa paṭhamuppattiyaṃ apatiṭṭhitataṃ sandhāyāti dassento ‘‘satipī’’tiādimāha. Tato paranti tato paṭisandhito paraṃ. Sadisasantāne yathā patiṭṭhitaṃ, na tathā visadisasantāneti āha ‘‘samānasantatiya’’nti.
“支的状态”就是指“因的状态”。所以他说“助伴的状态”。“那些法”是指和它们一起生起的法,也就是结生时的心和心所法。“那时”是指在住刹那和灭刹那,色的生起根本不存在。因为获得无间缘等缘,心只有在生刹那才强而有力,在其他时候不是这样。所以他说:“当有色生起时,就是在生刹那。”
Aṅgabhāvanti kāraṇabhāvaṃ. Tenevāha ‘‘sahāyabhāva’’nti. Tesaṃ dhammānanti yehi saddhiṃ uppannaṃ, tesaṃ paṭisandhiyaṃ cittacetasikadhammānaṃ. Tadāti ṭhitikkhaṇe bhaṅgakkhaṇe ca rūpuppādanameva natthi. Anantarādipaccayalābhena uppādakkhaṇe eva cittassa balavabhāvo, na itaratra. Tenāha ‘‘yadā ca rūpuppādanaṃ, tadā uppādakkhaṇe’’ti.
以这些行相,也就是以食、根、缘等行相。它们按各自的情况成为缘,意思是触等法依食等而各自适当地成为缘。这确实在《发趣论》中说过:在结生刹那,异熟无记的食,以食缘为缘,资助相应的诸蕴以及业所生的诸色,等等。
Yehākārehīti āhārindriyapaccayādiākārehi. Yathāsambhavaṃ paccayā hontīti phassādayo āhārādivasena yathārahaṃ paccayā honti. Vuttañhetaṃ paṭṭhāne ‘‘paṭisandhikkhaṇe vipākābyākatā āhārā sampayuttakānaṃ khandhānaṃ, kaṭattā ca rūpānaṃ āhārapaccayena paccayo’’tiādi (paṭṭhā. 1.1.429).
与死心一起生起的色法,或者说,以死心为因而生起的色法。接着,正如在死心之前更早生起的色法不会在下一世生起一样,与死心一起生起的色法也不会在下一世生起。这表明:轮回根源的未止息,并不是死心生起色法的因,纵然轮回的根源尚未断尽,也是如此。
Cuticittena saddhiṃ uppajjamānaṃ, cuticittena vā kāraṇabhūtena uppajjamānaṃ. Tato purimatarehi uppajjamānaṃ viyāti yathā cuticittato āsannehi purimatarehi uppajjamānaṃ rūpaṃ bhavantare na uppajjati, evaṃ cuticittena uppajjamānampi anupacchinnepi vaṭṭamūleti akāraṇaṃ vaṭṭamūlāvūpasamo cuticittassa rūpuppādaneti dasseti.
无色界,即无色界之法。
Arūpassāti āruppassa.
“由时节”是指结生心住立的那一刹那生起的时节。“色法生起时”是指在结生心坏灭的那一刹那、色法生起之后,紧接着结生心的第一个有分心生起色法。“生灭刹那”是指:按前面所说的十六种心来说,第一种心的生起刹那和第十六种心的坏灭刹那——他们是这样说的;不过应当知道,这只是就色法本身的生起与坏灭刹那而言。
Utunāti paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe uppannena utunā. Samuṭṭhite rūpeti paṭisandhicittassa bhaṅgakkhaṇe rūpe samuṭṭhite paṭisandhianantaraṃ paṭhamabhavaṅgacittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Uppādanirodhakkhaṇāti yathāvuttesu soḷasasu cittesu ādicittassa uppādakkhaṇo, soḷasamacittassa nirodhakkhaṇo cāti vadanti, rūpasseva pana uppādanirodhakkhaṇā veditabbā.
就在住的那一刹那:如果只取那个时节正存在的刹那,那么说“色法的寿命是十六心刹那”,因为它的住时只由十六心限定。不取生起的那一刹那:在时节的住时中,不取生起刹那而取灭去刹那,那么说“色法的寿命是十七心刹那”,因为生起刹那也和一个心刹那一并被算进去了。说“超过十六心刹那的寿命”,是因为灭去刹那被排除在外。
Dharamānakkhaṇe evāti tassa utuno vijjamānakkhaṇe eva yadi gahitā, ‘‘soḷasacittakkhaṇāyukaṃ rūpa’’nti vuttaṃ hoti soḷasaheva cittehi tassa dharamānatāya paricchinnattā. Uppādakkhaṇaṃ aggahetvāti utuno dharamānakkhaṇe uppādakkhaṇaṃ aggahetvā nirodhakkhaṇo atha gahito, ‘‘sattarasacittakkhaṇāyukaṃrūpa’’nti vuttaṃ hoti uppādakkhaṇasahitena ca ekassa cittakkhaṇassa gahitattā. ‘‘Adhikasoḷasacittakkhaṇāyuka’’nti vuttaṃ hoti nirodhakkhaṇassa bahikatattā.
把生灭刹那计入或不计入时,色法的寿命可以是十六个心刹那、十七个心刹那,或者超过十六个心刹那——这样说明以后,现在要指出此处所持的主张,于是说“然而因为”等语。其中“在该时节的住时生起的”一句是说:该时节的住时生起的十六个心中,结生心也算在内,因此该时节的生时归入住时,而灭时不算在内。所以,注释书下文所说的“诸色住立时,十六心生起后灭去,而那个色法则与第十七心一同灭去”,指的就是超过十六个心刹那的寿命;若把灭时计入,那便是指十六个心刹那的寿命——这就是此处的关系所在。此处所说的“超过十六个心刹那的寿命”,是就结生心的生时计入而言。然而,因为在《缘起分别论释》中下文将会说:“两个有分心、转向、见、领受、推度、确定、五个速行心、两个彼所缘心、一个死心——这样十五个心刹那已经过去,剩下只有一个心刹那的寿命”,以及“彼所缘结束后有一个死心,在它终了时,对同一个所缘只住一个心刹那,结生心生起”。因此,色法具有十六个心刹那的寿命,这个道理也能成立。所以他说“就是指十六个心刹那的寿命”。即便如此,它是在生起之后才成为有分波动的缘,而不是正在生起的时候,所以应当知道是十七个心刹那的寿命。
Evaṃ uppādanirodhakkhaṇesu gahitesu aggahitesu ca soḷasasattarasacittakkhaṇāyukatā, tato adhikacittakkhaṇāyukatā ca siyāti dassetvā idāni tattha ṭhitapakkhaṃ dassento ‘‘yasmā panā’’tiādimāha. Tattha tassa dharamānakkhaṇe uppannesūti tassa utuno dharamānakkhaṇe uppannesu soḷasasu cittesu paṭisandhipi yasmā gahitā, tasmā utuno uppādakkhaṇo dharamānakkhaṇe gahitotinirodhakkhaṇe aggahite ‘‘rūpe dharanteyeva soḷasa cittāni uppajjitvā nirujjhanti, taṃ pana sattarasamena cittena saddhiṃ nirujjhatī’’ti (vibha. aṭṭha. 26 pakiṇṇakakathā) evaṃ aṭṭhakathāyaṃ vakkhamānā adhikasoḷasacittakkhaṇāyukatā adhippetā. Gahite vā nirodhakkhaṇe soḷasacittakkhaṇāyukatā adhippetāti sambandho. Ettha ca ‘‘adhikasoḷasacittakkhaṇāyukatā’’ti idaṃ paṭisandhicittassa uppādakkhaṇo gahitoti katvā vuttaṃ. Yasmā pana paṭiccasamuppādavibhaṅgavaṇṇanāyaṃ ‘‘dve bhavaṅgāni, āvajjanaṃ, dassanaṃ, sampaṭicchanaṃ, santīraṇaṃ, voṭṭhabbanaṃ, pañca javanāni, dve tadārammaṇāni, ekaṃ cuticittanti pañcadasa cittakkhaṇā atītā honti, athāvasesaekacittakkhaṇāyuke’’ti (vibha. aṭṭha. 227), tathā tadārammaṇapariyosānāni, ‘‘ekaṃ cuticittaṃ, tadavasāne tasmiññeva ekacittakkhaṇaṭṭhitike ārammaṇe paṭisandhicittaṃ uppajjatī’’ti (vibha. aṭṭha. 227) ca vakkhati. Tasmā rūpassa soḷasacittakkhaṇāyukatāyapi atthasiddhi hotiyeva. Tenāha ‘‘soḷasacittakkhaṇāyukatā adhippetā’’ti. Tathāpi uppajjitvā bhavaṅgacalanassa paccayo hoti, na uppajjamānamevāti sattarasacittakkhaṇāyukatā veditabbā.
食素的自性是极微细的,因为它属于所造色。这里,母亲所吞下的食素,就像外用的涂油一样,成为胎儿相续中食生色生起的缘。正如食等起色相续中的食素能产生色法,其他相续中的食素也能产生色法。但腹内的食素并不产生色法,因为它是时节等起的,只在已执取的地方才产生,应当知道它通过输送养分的管道运行,随行遍布全身。
Ojāya sabhāvasukhumatā upādārūpabhāvato. Ettha ca mātarā ajjhohaṭā ojā bāhirabbhañjanaṃ viya gabbhamallinā tasmiṃ santāne ojaṭṭhamakarūpuppattiyā paccayo hoti. Āhārasamuṭṭhānarūpapaveṇiyā ojāya viya sesatisantatiojāya rūpuppādananti udariye ojā rūpaṃ na samuṭṭhāpeti utusamuṭṭhānabhāvato, upādinnakaṭṭhāne eva pana samuṭṭhāpeti, rasaharaṇīhi gantvā kāyānusaṭanti veditabbaṃ.
这里“心以及”这个说法中,用“以及”这个字,只是要一并指出与它相对立的业,并不是指与心相应的法,所以才说“由于心为前导而说”。有人说:“这里是取心的生起,就像‘心已生起’等(《法集论》1)中那样,而不是像业思那样只是单一的法。”这种说法会引出这样的责难:“就像心等起色的因等,与心相应的法也是等起者;同样,与业相应的法也应当是业等起色的等起者。”为了回应这个责难,才说“业等起”等。
Cittañcevāti ettha ca-saddena paṭiyogīnaṃ kammameva samuccinoti, na cittena sampayuttadhammeti katvā āha ‘‘cittassa pubbaṅgamatāya vutta’’nti. ‘‘Cittuppādaṃ gaṇhāti ‘cittaṃ uppannaṃ hotī’tiādīsu (dha. sa. 1) viya, na kammacetanaṃ viya ekadhammamevā’’ti vutte ‘‘yathā cittasamuṭṭhānarūpassa hetuādayo cittasampayuttadhammāpi samuṭṭhāpakāva, evaṃ kammasamuṭṭhānarūpassa kammasampayuttāpī’’ti codanaṃ samuṭṭhāpetvā tassa parihāraṃ vattuṃ ‘‘kammasamuṭṭhānañcā’’tiādimāha.
“色”是指色刹那,或者指色的时段。应当理解,这只是一种指示方式,因为在结生刹那,色法与非色法在同一刹那显现,这并不是这句话所要表达的意思。所以他说:“此后,色与非色也有俱生的情况。”正如不应执取“仅在结生刹那”这一限定,也不应执取“仅在同一刹那显现”这一限定。为了说明这一点,他说了“然而这不是”等话。那只是为了说明不同时,并不是为了说明俱生。因为这是关于时段划分的论述。
Rūpassāti rūpakkhaṇassa, rūpassa vā addhuno. Nayadassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ paṭisandhikkhaṇe eva rūpārūpadhammānaṃ ekakkhaṇe pātubhāvoti imassa atthassa anadhippetattā. Tenevāha ‘‘tato parampi rūpārūpānaṃ sahuppattisabbhāvato’’ti. Yathā ca ‘‘paṭisandhikkhaṇe evā’’ti niyamo na gahetabbo, evaṃ ‘‘ekakkhaṇe eva pātubhāvo’’tipi niyamo na gahetabboti dassento ‘‘na paneta’’ntiādimāha. Taṃdīpanatthamevāti asamānakālatādīpanatthameva, na sahuppādadīpanatthaṃ. Addhānaparicchedakathā hi ayanti.
如果这样的话,就像已经得到果位的人那样,色法和非色法会有迟缓或迅速的转变。因为不同时,所以时间不相等。无孔隙,就是没有间隙。由此说明的正是无间断的转起。这是关于时间限度的论述。心等所生的色法等,并不像业生色那样以无间断的方式转起,所以说“针对业生色的转起”。或者说,因为业生色是其余诸色的根本,所以是主要的,因此说“针对业生色的转起”。应当知道,灭尽定因为无心生的活动、没有恼害,所以与涅槃相似。一步一步地踩踏:因为身材矮小,把脚放在自己已踩过的那一步附近。这里指的是步伐迅速而身材矮小的人,所以说“意思是迅速地踩踏”。同时灭尽:这是就这里所指的业生色而说的。然而时节生色在死后仍然继续转起。前面已经说过:“色法有十七个心识刹那,非色法是它的一部分”,这样说明了时间的类别。
Yadi evanti yathā phalapattāni, evaṃ rūpārūpadhammā yadi dandhalahuparivattino. Asamānaddhattāti atulyakālattā. Nicchiddesūti nibbivaresu. Tena nirantarappavattiṃ eva vibhāveti. Ayanti addhānaparicchedakathā. Cittajarūpādīnaṃ na tathā nirantarabhāvena pavatti, yathā kammajarūpānanti āha ‘‘kammajarūpappavattiṃ sandhāyā’’ti. Kammajarūpānaṃ vā itaresaṃ mūlabhāvato padhānanti ‘‘kammajarūpappavattiṃ sandhāyā’’ti vuttaṃ. Acittuppādakattā abyābajjhatāya nirodhasamāpattiyā nibbānapaṭibhāgatā veditabbā. Pade padaṃ akkamitvāti lakuṇḍakapādatāya attano akkantapadasamīpe padaṃ nikkhipitvā. Yo hi sīghapadavikkamo lakuṇḍakapādo, so idhādhippetoti āha ‘‘lahuṃ lahuṃ akkamitvāti attho’’ti. Saheva nirujjhantīti rūpaṃ kammajamidhādhippetanti katvā vuttaṃ. Utujaṃ pana cutito uddhampi pavattati eva. Pubbe vuttanti ‘‘rūpassa sattarasacittakkhaṇā, arūpassa tato ekabhāgo’’ti (vibha. mūlaṭī. 20 pakiṇṇakakathāvaṇṇanā) evaṃ vuttaṃ addhānappakāraṃ.
“同一生起”是指同时生起。这里的“一”这个词,意思就是相同。“应当观察为一种相”是指应当通过已知遍知去观察的同一种相。这样一来,就会有十六种相;否则就会有二十种,或者这些相会变得更多。“彼”指最后的业生色。“下方十六”是指从最终十六心的紧邻已过的十六心。“最后者”是指其中最后的心。对于把最后业生色安立为“同生”和“异灭”这一点,因为不认可其理由,所以以“然而如果”这样带有疑虑的说法来说。通过“一切也”等语句,显示了这里过度的推论。应当排除不同生和同灭,取同生异灭。那时两者都不存在,因为不再生起。因此说“因为业生色不再生起”。“在此之前”是指在最后业生色生起之前。“其他的”是指不同于其心生起时生起的色的其他心。在住时生起的没有同生,在灭时生起的没有异灭,所以说“除去住时和灭时生起的色”。“以此”是指以此色。“像锁链一样的连结”这句话,显示了这里所说的“相续”是指不间断的连结。“否则”是指如果把即使有间断的也拿来称为“相续”的话。因为色法不像非色法那样有无间缘,所以不取色法灭时生起的色法,而说“四十八”。如果取了它们,就会是四十九,所以说“应当说为四十九种业生色”。
Ekuppādatoti samānuppādato. Samānattho hi ayaṃ eka-saddo. Eko daṭṭhabbākāroti eko ñātapariññāya passitabbākāro. Evañhi soḷasākārā siyuṃ, itarathā vīsati, tato adhikā vā ete ākārā bhaveyyuṃ. Tassāti pacchimakammajassa. Heṭṭhā soḷasaketi pariyosānasoḷasakassa anantarātītasoḷasake. Pacchimassāti tattha pacchimacittassa. Nānānirodhabhāvaṃ viya ekuppādabhāvampi pacchimakammajassa ṭhapane kāraṇaṃ anicchanto ‘‘yadi panā’’ti sāsaṅkaṃ vadati. ‘‘Sabbampī’’tiādinā tattha atippasaṅgaṃ dasseti. Vajjetabbaṃ nānuppādaṃ ekanirodhaṃ. Gahetabbaṃ ekuppādanānānirodhaṃ. Ubhayampi tadā natthi anuppajjanato. Tenevāha ‘‘kammajarūpassa anuppattito’’ti. Tato pubbeti pacchimakammajarūpuppajjanato oraṃ. Aññassāti yassa cittassa uppādakkhaṇe uppannaṃ, tato aññassa cittassa. Ṭhitikkhaṇe uppannassa ekuppādatā, bhaṅgakkhaṇe uppannassa nānānirodhatā ca natthīti āha ‘‘ṭhitibhaṅgakkhaṇesuuppannarūpāni vajjetvā’’ti. Tenāti rūpena. ‘‘Saṅkhalikassa viya sambandho’’ti etena avicchinnasambandho idha ‘‘paveṇī’’ti adhippetoti dasseti. Aññathāti vicchijjamānampi gahetvā ‘‘paveṇī’’ti vuccamāne. Na hi rūpadhammānaṃ arūpadhammānaṃ viya anantarapaccayabhāvo atthīti rūpadhammānaṃ bhaṅgakkhaṇe uppannarūpadhamme aggahetvā ‘‘aṭṭhacattālīsā’’ti vuttaṃ. Tesaṃ pana gahaṇe ekūnapaññāsāva siyāti āha ‘‘ekūnapaññāsakammajiyavacanaṃ kattabbaṃ siyā’’ti.
“善明”就是容易明白,或者通过显示理路而很好地阐明。因此说“以此方法”等。其中,“那”指色。“以此”指以此色。“在两处”指在最后业生色生起时以及在那之前。“其他的”指在一个心的住时生起之后,在另一个心。 “那”指色。这里,所谓在最后业生色生起时灭尽,应知是指在那之前生起的色。“以四种相续色”等,是显示如前所说的归纳方式。“在此”指在这个“异生同灭”等的说明中。“住时”指因为显示了非色法和色法在住时生起的色及非色。“未显示的”指像在这里一样,在那里也没有分别显示的。那么,为什么在这里以最后业生色说明时,要取三十种业生色呢?所以说“三十……已结合”。从业而生的就是业生,在它们之中。“造作”就是行,命也是行,所以是命行,即寿。由命所造作的是命行,即体温等。
Sudīpanattāti sukhadīpanattā, nayadassanabhāvena vā suṭṭhu dīpanattā. Tenevāha ‘‘etena hi nayenā’’tiādi. Tattha tanti rūpaṃ. Tenāti rūpena. Ubhayatthāti pacchimakammajarūpappavattiyaṃ, tato pubbe ca. Aññassāti ekassa cittassa ṭhitikkhaṇe uppajjitvā tato aññassa cittassa. Tassāti rūpassa. Ettha ca pacchimakammajarūpappavattiyaṃ nirujjhanakanti vuttaṃ tato puretarappavattaṃ rūpaṃ veditabbaṃ. Catusantatikarūpenātiādi yathāvuttasaṅgahagamanadassanaṃ. Etthāti etasmiṃ nānuppādekanirodhatādīpane. Ṭhitikkhaṇeti arūpassa rūpassa ca ṭhitikkhaṇe uppannassa rūpassa ca arūpassa ca dassitattā. Adassitassāti yathā eva ettha, evaṃ tattha vibhajitvā adassitassa. Kasmā panettha pacchimakammajena dīpanāyaṃ samatiṃsakammajarūpaggahaṇaṃ katanti āha ‘‘samatiṃsa…pe… yojita’’nti. Tato kammato jātā taṃkammajā, tesu. Saṅkharotīti saṅkhāro, jīvitañca taṃ saṅkhāro cāti jīvitasaṅkhāro, āyu. Jīvitena saṅkharīyantīti jīvitasaṅkhārā, usmādayo.
关于“其他心的生起刹那”这一说法,应当这样理解其关联:在某个心生起的刹那所生的色,属于从那个心算起的第十七心生起的刹那;而在住刹那所生的色,则属于另一个心的住刹那。“意思是‘已经说过’”:这句话虽然与巴利原文相违,但这样说,是为了表明注释书中已有这种说法,这就是这里的用意。为什么这样说呢?因为巴利原文是就心生色而说的,而注释书却说是业生色,那部注释书又凭什么理由与它相违呢?因此说“因为四种……应当存在”,意思是已经完成。所以注释书中说:“而且这心生色的……乃至业等所生色的刹那决定也是如此。”(《分别论注》杂论)。“以这些”:是指如上所引的《双论》文句,以及“身行是心生”等注释书的说法。意思是说:根本不存在“同生同灭”的说明。因此说:“与某个心一同生起,从那时起与第十七心一同灭尽”等等。
Aññassauppādakkhaṇeti yassa cittassa uppādakkhaṇe uppannaṃ rūpaṃ aññassa tato sattarasamassa uppādakkhaṇe, ṭhitikkhaṇe uppannaṃ aññassa ṭhitikkhaṇeti sambandho. ‘‘Vuttanti adhippāyo’’ti idaṃ pāḷiyā virujjhantampi aṭṭhakathāyaṃ āgatabhāvadassanatthaṃ vuttanti ayamettha adhippāyoti attho. Kasmāti cittasamuṭṭhānarūpaṃ sandhāya pāḷi pavattā, aṭṭhakathāyaṃ pana kammajarūpanti sā tāya kena kāraṇena virujjhatīti āha ‘‘catu…pe… bhavitabbattā’’ti, nipphannassāti adhippāyo. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yo cāyaṃ cittasamuṭṭhānassa…pe… kammādisamuṭṭhānassāpi ayameva khaṇaniyamo’’ti (vibha. aṭṭha. 26 pakiṇṇakakathā). Etehīti yathānīto yamakapāṭho, ‘‘kāyasaṅkhāro cittasamuṭṭhāno’’tiādiko aṭṭhakathāpadesoti etehi . Natthiyeva ekuppādaekanirodhadīpanatoti adhippāyo. Tena hi vuttaṃ ‘‘yena cittena saddhiṃ uppajjati, tato paṭṭhāya sattarasamena saddhiṃ nirujjhatī’’tiādi.
再者,应当知道:这里说的“这些”,是总摄了那些以“同生异灭、异生同灭”的方式来说明、展开的注疏段落;或者,在两种情况下,它的意思都是“由这些阿阇梨”。第三部分:因此,说“寿量超过十六心刹那的第三部分……寿量”,这就是此处的关联。所谓“第三部分”,是就生刹那和住刹那而言,指的是坏灭刹那。也就是说,应当这样连接起来理解:在某个所缘上,十一个心刹那已经过去,还剩五个心刹那的寿量;在同一个所缘上,十五个心刹那已经过去,还剩一个心刹那的寿量。而且应当知道,这两者依次出现在意门和五门。然而,针对已经过去一个心刹那的所缘,为了表明不能这样理解,《分别论注·缘起分别》中才那样说——所以说“实在不能”等。所谓“十五”,是指已经过去的超过十五个心刹那,应当这样联系。“因此”等语,显示的是:在某个地方,不能说“没有执取刹那的一部分”。这样,首先表明了:色既不是有十七心刹那的寿量,也不是有超过第三部分的十六心刹那的寿量,而恰恰只有十六心刹那的寿量。
Puna ‘‘etehī’’ti iminā ekuppādanānānirodhanānuppādaekanirodhadīpanavasena pavattā aṭṭhakathāpadesā gahitāti veditabbaṃ, ubhayatthāpi vā etehi ācariyehīti attho. Tatiyo bhāgo, tena adhikā soḷasacittakkhaṇāyukatā tatiya…pe… yukatā vuttāti sambandho. Tatiya bhāgoti ca uppādaṭṭhitikkhaṇe upādāya bhaṅgakkhaṇo adhippeto. Yasmiṃ ekādasa cittakkhaṇā atītā, avasesapañcacittakkhaṇāyuke, yasmiṃ pañcadasa cittakkhaṇā atītā, avasesaekacittakkhaṇāyuke tasmiṃyeva ārammaṇeti yojetabbaṃ. Ubhayañcetaṃ yathākkamaṃ manodvāre pañcadvāre ca āpāthagataṃ veditabbaṃ. Na kho panevaṃ sakkā viññātuṃ ekacittakkhaṇātītaṃ ārammaṇaṃ sandhāya paṭiccasamuppādavibhaṅgaṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 227) tathā vuttanti dassento ‘‘na hi sakkā’’tiādimāha. Pañcadasāti atirekapañcadasa cittakkhaṇā atītāti sambandho. ‘‘Tasmā’’tiādinā yattha khaṇekadesaṃ aggahitanti na sakkā vattuṃ, tameva dasseti. Evaṃ tāva na rūpaṃ sattarasacittakkhaṇāyukaṃ, nāpi tatiyabhāgādhikasoḷasacittakkhaṇāyukaṃ, atha kho soḷasacittakkhaṇāyukamevāti dassitaṃ hoti.
那么,为什么在这里,色法虽然也同样具有无常、有为等性质,却算是寿命较长的呢?因为它转变缓慢。无色法有所缘,以心为先导,它们随各自的能力,以显明自己所缘的方式生起,所以在完成其目标之后立刻就灭去,因此转变轻快。所以世尊说:“诸比丘,我看不到有别的任何一法像心这样转变轻快。”(《增支部》1.48)而色法没有所缘,它们要依靠无色法、通过所缘的方式才能被显明。它们这种随顺世间说法的可显明性之所以如此,是因为色法自身转变缓慢,而无色法转变轻快,需经过十六或十七个心刹那才能完成;所以在这里,只有色法算是寿命较长的。还有,三蕴只依于轻快识的所缘相续而运转,识也只是以取得所缘为本质,所以转变轻快;色法则以缓慢的大种为缘,所以转变缓慢。在种种界中,只有如来才有如实智,因此只有色法被说为前生缘,后生缘也只属于它。所以在这里,不应该因为色与无色同样具有无常、有为等性质,就把它们设想为寿命相等。应当依照上面所说的道理,在这里得出结论:只有色法寿命较长。
Kasmā panettha rūpameva samānepi aniccasaṅkhatādibhāve cirāyukaṃ jātanti? Dandhaparivattibhāvato. Arūpadhammā hi sārammaṇā cittapubbaṅgamā, te yathābalaṃ attano ārammaṇavibhāvanavasena pavattantīti tadatthanipphattisamanantarameva nirujjhanato lahuparivattino. Tenāha bhagavā, ‘‘nāhaṃ, bhikkhave, aññaṃ ekadhammampi samanupassāmi evaṃ lahuparivattaṃ, yadidaṃ, bhikkhave, citta’’nti (a. ni. 1.48). Rūpadhammā pana anārammaṇā, te ārammaṇavasena arūpadhammehi vibhāvetabbā. Sā ca nesaṃ vohārānuguṇā vibhāvetabbatā attano dandhaparivattitāya, tesañca lahuparivattitāya soḷasahi sattarasahi vā cittakkhaṇehi nippajjatīti rūpamevettha cirāyukaṃ jātaṃ. Kiñca – lahuviññāṇavisayasantatimattādhīnavuttitāya tiṇṇaṃ khandhānaṃ, ārammaṇūpaladdhimattabhāvato viññāṇassa ca lahuparivattitā, dandhamahābhūtappaccayatāya pana rūpassa dandhaparivattitā. Nānādhātūsu tathāgatasseva yathābhūtañāṇaṃ, tena ca rūpameva purejātapaccayo vutto, pacchājātapaccayo ca tassevāti na ettha aniccasaṅkhatādibhāvasāmaññena rūpārūpaṃ samānāyukaṃ parikappetabbaṃ. Vuttanayena rūpameva cirāyukanti niṭṭhamettha gantabbaṃ.
正如色的寿命既不是十七个心刹那,也不是十六个心刹那再加三分之一;说明了这一点之后,对于注释书里所说的“在心住的刹那有色生起”,他首先不承认心有住的刹那,说“在这里,如果有人……应当加以考察”,然后引出《双论》中“已生·正生品”等圣典文句,说“在《心双论》中”等等。其中,“圆满解答”是指不省略双论的两个对句而作的解答。“在生的刹那,未来心也”的意思是:在生的刹那,心和未来心并不是已经灭了,而是正在灭。“这揭示了心没有住的刹那”这句话,是说在“已生·正生品”等当中并没有说“在住的刹那”;也就是说,它揭示、阐明了“心并没有所谓住的刹那”这个意思。他的意图是:对于如法之教、阿毗达摩当中所能得者,不见有不宣说之理由。为了显示心没有住的刹那,并非仅凭“阿毗达摩中没有宣说”就能表明,经藏圣典中也是如此,因此说了“在诸经中”等等。其中,“变异性”是指前后之间的差别。说“具有两个刹那的为住”,是就现在法说它住的状态。而变异性只应在相续中去理解。
Yathā ca rūpassa sattarasacittakkhaṇāyukatā, tatiyabhāgādhikasoḷasacittakkhaṇāyukatā vā na hoti, taṃ dassetvā yvāyaṃ aṭṭhakathāyaṃ cittassa ṭhitikkhaṇe rūpuppādo vutto, tattha ṭhitikkhaṇameva tāva cittassa ananujānanto ‘‘yo cettha…pe… vicāretabbo’’ti vatvā yamake uppannauppajjamānavārādipāḷiṃ āharanto ‘‘cittayamake’’tiādimāha. Tattha paripuṇṇavissajjaneti ubhayampi yamakapadaṃ ahāpetvā katavissajjane. Uppādakkhaṇe anāgatañcāti uppādakkhaṇe ca cittaṃ, anāgatañca cittaṃ na niruddhaṃ, nirujjhamānanti attho. Ṭhitikkhaṇābhāvaṃ cittassa dīpetīti uppannauppajjamānavārādīsu ‘‘ṭhitikkhaṇe’’ti avacanaṃ cittassa ṭhitikkhaṇaṃ nāma natthīti imamatthaṃ dīpeti bodheti. Na hi yathādhammasāsane abhidhamme labbhamānassa avacane kāraṇaṃ dissatīti adhippāyo. Na kevalamabhidhamme avacanameva cittassa ṭhitikkhaṇābhāvajotakaṃ, apica kho suttantapāḷipīti dassento ‘‘suttesupī’’tiādimāha. Tattha aññathattaṃ nāma pubbāparaviseso. Khaṇadvayasamaṅgiṃ ṭhitanti paccuppannassa ṭhitabhāvamāha. Aññathattaṃ pana santāneyeva veditabbaṃ.
在这里,有些人这样说:法是以什么样的状态生起,就以同样的状态坏灭吗?还是以不同的状态坏灭?如果它以同样的状态坏灭,那就不会有老性。如果它以不同的状态坏灭,那它完全变成了另一个法。这样一来,无论如何,住刹那都不存在。
对此,虽然依托的是同一个法,但生的刹那是另一回事,灭的刹那是另一回事。因为依托生的状态而有生刹那,依托灭的状态而有灭刹那。灭的状态和生的状态是不同的,所以在同一个自性法上,应该按照所希望的那样来理解。否则就会得出一个法生起、另一个法灭去的结论。这样一来,既然有灭的状态,也就应该有趋向灭的状态。那就是住和老性,这一点应当承认。
如果真是这样,为什么圣典里没有说住刹那呢?应该知道,圣典是随顺所教化者的意乐,以显示理趣的方式流传下来的。因为阿毗达摩的教说有时也是随顺所教化者的意乐而展开的。比如,色的生起被拆开来说成积集和相续。在这里,应当以因缘相应双等教说作为例子。
Ettha ca keci ‘‘yathābhūto dhammo uppajjati, kiṃ tathābhūtova bhijjati, udāhu aññathābhūto? Yadi tathābhūtova bhijjati, na jaratāya sambhavo. Atha aññathābhūto, añño eva soti sabbathāpi ṭhitikkhaṇassa abhāvoyevā’’ti vadanti. Tattha ekadhammādhārabhāvepi uppādanirodhānaṃ aññova uppādakkhaṇo, añño nirodhakkhaṇo. Uppādāvatthañhi upādāya uppādakkhaṇo, nirodhāvatthaṃ upādāya nirodhakkhaṇo. Uppādāvatthāya ca bhinnā nirodhāvatthāti ekasmiṃyeva sabhāvadhamme yathā icchitabbā, aññathā aññova dhammo uppajjati, añño dhammo nirujjhatīti āpajjeyya, evaṃ nirodhāvatthāya viya nirodhābhimukhāvatthāyapi bhavitabbaṃ. Sā ṭhiti, jaratā cāti sampaṭicchitabbametaṃ. Yadi evaṃ kasmā pāḷiyaṃ ṭhitikkhaṇo na vuttoti? Vineyyajjhāsayānurodhena nayadassanavasena pāḷi gatāti veditabbā. Abhidhammadesanāpi hi kadāci vineyyajjhāsayānurodhena pavattati. Tathā hi rūpassa uppādo ‘‘upacayo, santatī’’ti bhinditvā desito. Hetusampayuttadukādidesanā cettha nidassitabbā.
“Yassavā panā”等是提问的话。对此回答“不”。说“集谛灭去”,指的是心识生起的灭尽刹那。这里的意趣是这样:如果在心的坏灭刹那有色法生起,那就应该把它当作苦谛,因此不能说“不”,而经里已经说了“不”。由此可知:在心的灭尽刹那,并没有色法生起。这是有根据的。因为针对无色界,或者针对心所生色,才可以说“不”。这正是《双论》教法的常规做法,也就是随应实际情况来配合。由此应当看出,“并非只是心所生色”等说法已被否定。或者,按就近的道理来说,当某一集谛灭去时,由它应当生起的苦谛——也就是与心、心所相应的色法——在那一刻并没有生起,所以回答“不”,这并不是指一切色法。
‘‘Yassavā panā’’tiādi pucchāvacanaṃ. Tassa ‘‘no’’ti vissajjanaṃ. Samudayasaccaṃ nirujjhatīti cittuppādassa nirodhakkhaṇo vutto. Ayamettha adhippāyo – yadi cittassa bhaṅgakkhaṇe rūpaṃ uppajjeyya, taṃ dukkhasaccanti katvā ‘‘no’’ti vattuṃ na sakkā, vuttañcetaṃ. Tasmā viññāyati ‘‘cittassa nirodhakkhaṇe rūpuppādo natthī’’ti. Tayidamakāraṇaṃ. Arūpalokañhi sandhāya, cittasamuṭṭhānarūpaṃ vā ‘‘no’’ti sakkā vattunti. Ayañhi yamakadesanāya pakati, yadidaṃ yathāsambhavayojanā. Etena ‘‘na ca cittasamuṭṭhānarūpamevā’’tiādivacanaṃ paṭikkhittaṃ daṭṭhabbaṃ. Atha vā paccāsattiñāyena yaṃ samudayasaccaṃ nirujjhati, tena yaṃ dukkhasaccaṃ uppādetabbaṃ cittacetasikatappaṭibaddharūpasaṅkhātaṃ, tassa tadā uppatti natthīti ‘‘no’’ti vissajjanaṃ, na sabbassa.
“共同生起、共同灭尽之说”,就是像“若身行灭,心行也灭吗?是的”(《双论·行双论》79)这样,依据共同生起、共同灭尽的说法。依那句话,就是依“若身行”等语句。“其他色法”,指业生色、时节生色、食生色。关于“共同生起、共同灭尽等”,这里的关联是这样的:对于未被否定的共同生起与共同灭尽、未被认可的不生与不灭、未被遮止的无记状态的业生等法。依此,就是依“若善法生起”等经文(《双论·法双论》163),以及“不是唯有心生色”这一合理语句。关于“随念双论经典”,是指在如所示的心双论经典中,仅依所闻而随念时。关于“坏灭性”,是说心的坏灭性,即灭尽性,因为不存在住位。它也不成为俱有状态,因为从依止存在等来说,不存在缘的状态。因为在生起刹那,心以获得无间等缘而强有力。并且如此存在时,因为时节也只在心生起的刹那生起色法。关于“那心刹那”,是指那心的刹那,也包括两个刹那之义。关于“以此”,是指以极快速转起。或者,“以此”是指由于色法迟缓转起,而在整个一心刹那中只是正在生起。关于“那”,是指心。关于“结生心”,如同与它相应的法一样,对于俱生色法,也以俱生等缘而为缘,所以说“从结生以后”。关于“心生色”,心确实以俱生等缘而为缘,所以说“非心生色”。关于“那之后”,是指以与它俱生的那心之后。关于“那”,是指色。关于“那之后的心”,是指与俱生心之后的心。如果这样的话,如果整个心刹那中色法只是正在生起,那么色法的生起努力只在心生起的刹那,所以说“不,因为在心灭尽的刹那没有色法生起的努力”。关于“心刹那”,是指与自己俱生的心的刹那。关于“那”,是指色。关于“生起色法、前生缘的作用”,是指生起色法的作用和前生缘的作用。关于“未获得住位差别”,是指未获得由住位而得的差别。关于“此说”,是指“与它俱生者,在那心刹那,色只是正在生起”,这是以隐说方式而说的。
Sahuppādekanirodhavacanatoti ‘‘yassa kāyasaṅkhāro nirujjhati, tassa cittasaṅkhāro nirujjhatīti? Āmantā’’ti (yama. 2.saṅkhārayamaka.79) evaṃ sahuppādasahanirodhavacanato. Tena vacanenāti ‘‘yassa kāyasaṅkhāro’’tiādivacanena. Aññarūpānanti kammautuāhārajarūpānaṃ. Sahuppādasahanirodhādikānanti etthāyaṃ yojanā – appaṭikkhittasahuppādasahanirodhaananuññātanānuppādanānānirodhaanivāritaabyākatabhāvānaṃ kammajādīnanti. Etenāti ‘‘yassa kusalā dhammā uppajjantī’’tiādikena (yama. 3.dhammayamaka.163) pāṭhena, ‘‘na cittasamuṭṭhānarūpamevā’’ti yuttivacanena ca. Yamakapāḷianussaraṇeti yathādassitacittayamakapāḷiyā yathārutavaseneva anussaraṇe vijjamāne. Bhijjamānatāti cittassa bhijjamānatā nāma nirujjhamānatā ṭhitiyā abhāvato. Sahāyabhāvaṃ nāpi gacchati nissayatthibhāvādinā paccayabhāvābhāvato. Uppādakkhaṇe eva hi anantarādipaccayalābhena cittassa balavatā. Evañca satīti evañca utunāpi bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇeyeva rūpasamuṭṭhāpane sati. Taṃcittakkhaṇeti tassa cittassa khaṇe, khaṇadvayepīti attho. Tenevāti atilahuparivattibhāveneva. Atha vā tenevāti dandhaparivattikatāya rūpassa sakalaṃ ekacittakkhaṇaṃ uppajjamānabhāveneva. Tanti cittaṃ. Paṭisandhicittaṃ sampayuttadhammānaṃ viya sahajātarūpadhammānampi sahajātādipaccayena paccayo hotīti āha ‘‘paṭisandhito uddha’’nti. Cittasamuṭṭhānānaṃ cittaṃ sahajātādipaccayo hotiyevāti vuttaṃ ‘‘acittasamuṭṭhānāna’’nti. Tadanantaranti yena cittena sahuppannaṃ, tassa cittassa anantaraṃ. Tanti rūpaṃ. Tadanantaraṃ cittanti sahuppannacittānantaraṃ cittaṃ. Yadi evanti yadi sakalaṃ cittakkhaṇaṃ rūpaṃ uppajjamānameva hoti, cittassa uppādakkhaṇe eva rūpassa uppādārambhoti āha ‘‘na, cittanirodhakkhaṇe rūpuppādārambhābhāvato’’ti. Cittakkhaṇeti attanā sahuppannacittassa khaṇe. Tanti rūpaṃ. Rūpasamuṭṭhāpanapurejātapaccayakiccanti rūpasamuṭṭhāpanakiccañca purejātapaccayakiccañca. Ṭhitippattivisesālābhanti ṭhitippattiyā laddhabbo yo viseso, tassa alābhaṃ. Idaṃ vuttanti ‘‘yena sahuppajjati, taṃcittakkhaṇe rūpaṃ uppajjamānamevā’’ti idaṃ pariyāyena vuttaṃ.
凡是说某法以某种关联而与另一法相关,那么即使那法远在别处,也仍然与它相关联,因此说“此后……与此相关联”。所以,这里的“此后”是用“彼”这个词来指死心,因此说“意思是死心之后”。
Yaṃ yassa sambandhibhāvena vuttaṃ, taṃ dūre ṭhitampi tena sambandhanīyanti āha ‘‘tato paraṃ…pe… etena saha sambandho’’ti. Tasmā ‘‘tato’’ti ettha taṃsaddena cutiṃ paccāmasatīti vuttaṃ ‘‘cutito paranti attho’’ti.
说“认为没有”的意思是:即使注释书里是那样说的,色法与无色法之间没有俱生俱灭的关系,无色法与色法之间也没有;而按照我们的说法,这种关系也是存在的。这就是这段话的意趣所在。
Natthītikatvāti yadipi yathā aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, tathā ekuppādekanirodhatā rūpānaṃ arūpehi, arūpānañca rūpehi natthi. Yathā ca amhehi vuttaṃ, tathā atthevāti adhippāyo.
因为正在说明第四种方式,所以才说“已经讲了三种方式”。
Catutthassa pakārassa vuccamānattā ‘‘tayo pakāre āhā’’ti vuttaṃ.
用“正是那些色法的身表”等说法,显示了已完成的色法具有变动等状态;而说“一切已完成的色法都只是有为的”,就借此显示了“已完成性”的同义说法。所谓“被前际和后际所限定”,就是被生起和坏灭的状态所限定,或者被生灭所限定。像“愿这个名叫达多”这样,就是命名、取名。等至,就是依照止观次第,达到名身灭尽的灭尽定。用“等”这个字,涵盖了地遍等七种遍的施设安立。“正在被完成”,就是正在被成就。
‘‘Tesaṃyeva rūpānaṃ kāyavikāro’’tiādinā parinipphannānaṃ vikārādibhāvaṃ dassetvā ‘‘sabbaṃ parinipphannaṃ saṅkhatamevā’’ti vadantena parinipphannatāpariyāyo dassito. Pubbantāparantaparicchinnoti pātubhāvaviddhaṃsabhāvaparicchinno, udayabbayaparicchinno vā. ‘‘Ayaṃ datto nāma hotū’’tiādinā nāmakaraṇaṃ nāmaggahaṇaṃ. Samāpajjanaṃ nirodhasamāpattiyā samathavipassanānukkamena nāmakāyassa nirodhameva. Ādi-saddena sattakasiṇādipaññattiyā paññāpanaṃ saṅgaṇhāti. Nipphādiyamānoti sādhiyamāno.
次第等抉择论的注释
Kamādivinicchayakathāvaṇṇanā
在生起次第等当中,说法次第同样是可以成立的,所以说“四念处等就是说法次第”。关于“渐次殊胜”,是指布施、持戒、欲的过患等的开示以及出离之教说,因为依次越来越殊胜,所以这些教说被称为渐次殊胜。由此说明,这叫做殊胜次第,是一种单独的次第。即便如此,为了把布施等归入说法次第,又说了理由:“因为生起等没有决定。”这里用“等”字涵盖了断除、行道、地的次第。“眼等也是境”这句话,指的是五色根的境界,因此说“以一分”等。“以一分”,就是依外在粗显的处。在这里,就是依照“感受什么,就认知什么”这句话所说的方法。
Uppattikkamādīsu desanākkamopi labbhatevāti ‘‘cattāro satipaṭṭhānātiādiko desanākkamovā’’ti vuttaṃ. Anupubbukkaṃsatoti dānasīlakāmādīnavādidassananekkhammakathānaṃ anukkamena ukkaṭṭhabhāvato kathānaṃ anupubbukkaṃsatā vuttā. Tena ukkaṃsakkamo nāmāyaṃ visuṃ kamoti dasseti. Tathāpi dānādīnaṃ desanākkamāvarodhane kāraṇamāha ‘‘uppattiādivavatthānābhāvato’’ti. Tattha ādi-saddena pahānapaṭipattibhūmikkame saṅgaṇhāti. ‘‘Cakkhuādīnampi visayabhūta’’nti iminā pañcarūpindriyagocaratā adhippetāti āha ‘‘ekadesenā’’tiādi. Ekadesenāti bāhiroḷārikāyatanehi. Etthāti ‘‘yaṃ vedayati, taṃ sañjānātī’’ti etasmiṃ pade vuttanayena.
“为了遮除那种自性”,意思是为了遮除无漏法的自性。“无漏法只在蕴当中被说到”,这句话的意思是:因为有漏法也是在蕴当中被说到的。难道无漏法也有不在蕴当中被说到的吗?确实有。不过,在讨论蕴的部分里,只取那些属于蕴的无漏法,所以并没有过失。
Taṃsabhāvatānivattanatthanti anāsavadhammasabhāvatānivattanatthaṃ. Anāsavā khandhesveva vuttāti attho sāsavānampi khandhesu vuttattā. Nanu ca anāsavadhammo khandhesu avuttopi atthīti? Saccaṃ atthi, khandhādhikāre khandhapariyāpannā eva anāsavā gayhantīti nāyaṃ doso.
就像触等,因为特别随顺行蕴而运作,所以具有“被造作”和“造作”的性质,因此被归进行蕴里;受、想、识则不是这样,所以它们像色法一样,被单独列为一种蕴。由此应当知道,这里说明了触等并不具备可以单独称为“蕴”的资格。因此才说“然而触等……”等等。这里的“以此”,是指以自己所开示的经。而“如是等诸经”里的“等”字,涵盖了这样的经文:“诸比丘,于色存在时,依色、执色而生起结、执著、系缚。于受……于想……于行……于识存在时,依识、执识而生起结、执著、系缚。”(相应部3.158)同样,“我即是色,色是我所有,而住于遍取”(相应部3.1),如此等经句的统摄应当见知。这里的“以此”,是指以自己所开示的经。而“以当说之经”,是指“诸比丘,于色存在时”等经,依注释(分别论注26杂论)中当说之经而言。“以少所缘等而不可说”,以此说明:即使是不应说的所缘,邪见也仅仅依止于诸蕴而生起,更何况以蕴为所缘呢?
Yathā phassādayo visesato tadanuguṇavuttitāya saṅkhatābhisaṅkharaṇasabhāvāti saṅkhārakkhandhe samavaruddhā, na evaṃ vedanāsaññāviññāṇānīti rūpadhammā viya tāni visuṃ khandhabhāvena vuttāni. Etena phassādīnaṃ visuṃ khandhasaddavacanīyatābhāvo vuttoti veditabbo. Tena vuttaṃ ‘‘phusanādayo panā’’tiādi. Itiādīnañca suttānanti ettha ādi-saddena ‘‘rūpe kho, bhikkhave, sati rūpaṃ upādāya rūpaṃ abhinivissa uppajjanti saṃyojanābhinivesavinibandhā. Vedanāya…pe… saññāya… saṅkhāresu… viññāṇe sati viññāṇaṃ upādāya viññāṇaṃ abhinivissa uppajjanti saṃyojanābhinivesavinibandhā’’ti (saṃ. ni. 3.158), tathā ‘‘ahaṃ rūpaṃ, mama rūpanti pariyuṭṭhaṭṭhāyī hotī’’ti (saṃ. ni. 3.1) ca evamādīnaṃ suttapadānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Etenāti attanā dassitasuttena. Vakkhamānasuttavasena cāti ‘‘rūpe kho, bhikkhave, satī’’tiādikassa aṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 26 pakiṇṇakakathā) vakkhamānassa suttassa vasena. ‘‘Parittārammaṇādivasena na vattabbā’’ti etena navattabbārammaṇāpi diṭṭhi khandhe eva nissāya uppajjati, pageva khandhārammaṇāti dasseti.
“受的因由”指的是受的处所。“令遮蔽”指的是令喜欢。“以多”指的是以多数状态。因为取蕴是依多数状态而转起的,并不是其余的那些蕴。
Vedanākāraṇāyāti vedanāyātanāya. Chādāpanatoti rocāpanato. Bāhullenāti bahulabhāvena. Upādānakkhandhā hi bāhullappavattikā, na itare.
做成束结,就是像伞盖那样绑成一个结。“于依处”是指眼等依处。这是针对流转中的受说的,因为那个受在这里处于应当被观察的状态。“以不足”是指依处不足,以及烦恼不足。
Puṭaṃ katvāti ca chattasadisaṃ puṭaṃ bandhaṃ katvā. Vatthumhīti cakkhādivatthumhi. Vaṭṭagatavedanaṃ sandhāya vuttaṃ. Sā hi idha daṭṭhabbabhāve ṭhitā. Ūnehīti vatthunā, kilesehi ca ūnehi.
所谓“幻术”,是指像因陀罗网那样的幻术的运用;这是就“幻”的用意而说:“由幻术所展示的色,被称为‘幻’。”关于“依处状态等”,用“等”这个字涵盖了所缘、相应等情形。“于某处”,是指色蕴等。“某种差别”,就是指不净等本身。
Māyāyāti indajālādimāyāya payogo māyāti adhippāyenāha ‘‘māyāya dassitaṃ rūpaṃ ‘māyā’ti āhā’’ti. Vatthubhāvāditoti ādi-saddena ārammaṇasampayuttādike saṅgaṇhāti. Katthacīti rūpakkhandhādike. Koci visesoti asubhādikova.
“彼”指的是内色。因为通过断除欲贪,就能实现一切贪的断除,所以针对这种情况说“以欲贪为首而说一切贪的断除”。应当这样连接:当断除对受的欲贪时,也断除了对作为受之生起的触的欲贪,应当这样连接。三种遍知的连接方式则显而易见。
Tassāti ajjhattikarūpassa. Yassa kāmarāgappahānamukhena sabbarāgappahānaṃ sambhavati, taṃ sandhāyāha ‘‘kāmarāgamukhena vā sabbalobhappahānaṃ vadatī’’ti. Yojetabbanti vedanāya chandarāgaṃ pajahanto tassā samudayabhūte phassepi chandarāgaṃ pajahatīti yojetabbanti. Pariññattayassa yojanā pākaṭā eva.
关于“由此”:因为看不到苦的生起和乐的灭尽。“破坏”:就是灭尽。“彼”:就是用知、辨、遍知去把握、判断那个意思食。
Tatoti dukkhuppādanasukhavināsanānaṃ adassanato. Bhindatīti vināseti. Tanti manosañcetanāhāraṃ ñātatīraṇapariññāhi pariggaṇhāti tīreti.
断除它,就是断除无明。被执取,就是被名为执取的邪见以“常”等观念所执取。把识看作常的人,就会执取见取,这个意思应当用“就是这同一个识在流转、在轮回,不是别的”等经文来说明。
Taṃ pajahantoti avijjaṃ pajahanto. Parāmaṭṭhanti parāmāsasaṅkhātāya diṭṭhiyā niccādivasena gahitaṃ. Viññāṇaṃ niccato passanto diṭṭhupādānaṃ upādiyatīti ayamattho ‘‘tadevidaṃ viññāṇaṃ sandhāvati saṃsarati, anañña’’ntiādisuttapadehi (ma. ni. 1.396) dīpetabbo.
2. 阿毗达摩分别注释
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
34“说了彼”是指:先按地的类别说明它应当被了解为“一切四地受”等等。这里说“从相应而显示等”,其中的“等”字,毫无遗漏地涵盖了从因、生、地、根、依处、触、差别等方面所显示的内容。
34.Taṃvatvāti taṃ bhūmivasena jānitabbataṃ ‘‘sabbāpi catubhūmikavedanā’’tiādinā vatvā. Sampayuttato dassitatādīti ettha ādi-saddena hetujātibhūmiindriyavatthusamphassajabhedato dassitataṃ anavasesato saṅgaṇhāti.
即使“彼”这个词是对前面所说内容的通称回指,仍然只适合紧接其后地指代,因为在别处不可能存在,所以说“八……连接”。用“由于没有八种状态”这一句,显示那种不可能。
Yadipi taṃ-saddo pubbe vuttassa sāmaññato paṭiniddeso, tathāpi anantarameva paccāmasituṃ yutto itarattha asambhavatoti āha ‘‘aṭṭha…pe… yojanā’’ti. ‘‘Aṭṭhavidhattābhāvato’’ti iminā taṃ asambhavaṃ dasseti.
这里说的只是“圆满”本身的意思,因为并没有“先前未曾有过”这种情况,这就是它的含义。
Pūraṇatthameva vutto, apubbatābhāvatoti attho.
“以执取的增长”是指执取的增长。这里,“执取”应当理解为言说;它的增长,就是到各处宣说未曾说过的内容。因此说“在先前所取之外,另取其他,就是增长”;也正是因此,才说“以在先前所取之上另作增添的方式”。“增长一词有切断之义”,这应当像把刀称为“吉祥”、把见过的说成“没见过”那样来理解。“导出理趣”中,所导出的是理趣,亦即开示;所谓“导出”,就是使它运转。“增长理趣”,就是按上面所说的增长方式而运转的开示理。“其他分类”,就是一类、四类等分类。如果它们没有差别,为什么还要说呢?因此说“尽管如此”等。其中,“为了产生慧的差别”是说:在应化众生中,生起以法为所缘的、已分为种种的慧;依明处等,在应化众生中生起法无碍解——这就是其含义。因为所应了知的法各有分别,可作为观行的门类所缘,所以说“每一门类被取时,都作为导出之门”。其他分类也已说过:这是以二类、三类等分类的种种差别为依据;其他分类即使没有差别,也因上述理由而说。“不仅”等语,是显示诸分类互相观待;“因此”等语,是显示它们的殊胜。
Gahaṇavaḍḍhanavasenāti gahaṇassa vaḍḍhanavasena. Gahaṇanti cettha kathanaṃ daṭṭhabbaṃ, tassa vaḍḍhanaṃ tasmiṃ tasmiṃ ṭhāne avuttassa kathanaṃ. Tenāha ‘‘pubbe gahitato aññassa gahaṇaṃ vaḍḍhana’’nti, tato eva ca ‘‘purimagahite aññupacayavasenā’’ti vuttaṃ. ‘‘Vaḍḍhanasaddo chedanattho’’ti idaṃ yathā asivā ‘‘sivā’’ti, diṭṭhañca ‘‘adiṭṭha’’nti vuccati, evaṃ daṭṭhabbaṃ. Nayanīharaṇanti nīyatīti nayo, desanā, tassa nīharaṇaṃ pavattanaṃ. Vaḍḍhanakanayoti yathāvuttavaḍḍhanakavasena pavatto desanānayo. Aññe bhedāti ekavidhacatubbidhādayo bhedā. Yadi avisiṭṭhā, kasmā vuttāti āha ‘‘tathāpī’’tiādi. Tattha paññāppabhedajananatthanti dhammavisayāya pabhedagatāya paññāya vineyyānaṃ nibbattanatthaṃ, vijjāṭṭhānādivasena vineyyānaṃ dhammapaṭisambhidāya uppādanatthanti attho. Abhiññeyyadhammavibhāgatāya sammasanavārassa visayabhāvato vuttaṃ ‘‘ekekassa vārassa gahitassa niyyānamukhabhāvato’’ti. Itarepi bhedā vuttāti duvidhatividhabhedānaṃ yaṃ nānattaṃ, tassa vasena itare bhedā anānattāpi yathāvuttakāraṇato vuttā. ‘‘Na kevala’’ntiādinā bhedānaṃ aññamaññapekkhataṃ dassetvā ‘‘tasmā’’tiādinā tesaṃ visiṭṭhataṃ dasseti.
就像在二法、根本等分类中,分类是按计数的先后顺序展开的,并且要观待其他分类;但这些分类不是这样。这些七种等分类不观待其他分类,只是依多种状态的共性而说,以此来显示“不观待其他分类”等。因为二法、三法的句义是依应被观待与能观待的关系而说的,所以就像在二法中,通过安立而说的三法便成为被纳入其中者;同样,三法、二法的句义也是依应被观待与能观待的关系而说,即使在二法中说过之后,于三法中再说,它们也成为被纳入者,因此说“于他处……已连接故”。
Yathā dukamūlakādīsu bhedā gaṇanānupubbiyā pavattā pabhedantarāpekkhā, na evamete. Ete pana sattavidhādibhedā pabhedantaranirapekkhā kevalaṃ bahuvidhabhāvasāmaññeneva vuttāti dasseti ‘‘aññappabhedanirapekkhā’’tiādinā. Dukatikapadatthānaṃ yathārahaṃ apekkhitabbāpekkhakabhāvena vuttattā yathā duke ṭhapetvā vuttā tikā tattha pakkhittā nāma jātā, evaṃ tikadukapadatthānaṃ apekkhitabbāpekkhakabhāvena vuttattā duke vatvā vuttesupi tikesu te pakkhittā nāma hontīti āha ‘‘parato…pe… yojitattā’’ti.
“同路”是指在同一条路上。“眼触”是指眼与色境的撞击。“触”就是眼与色境的撞击。“能生彼者”是指能生起那眼触的。“它”是指转向的受。难道不是说“受是触的缘”,而不是“触是受的缘”吗?不是的,因为是以受为首而把握了心的生起。“以彼为作用”是指以眼触为作用。“作用”就是令其发生作用,意思是果。
Samānavīthiyanti ekavīthiyaṃ. Cakkhusaṅghaṭṭanāyāti cakkhurūpapaṭighātena. Soti cakkhurūpapaṭighāto. Taduppādikāti tassa cakkhusamphassassa uppādikā. Sāti āvajjanavedanā. Nanu ca vedanāpaccayo phasso vutto, na phassapaccayā vedanāti? Na, vedanāsīsena cittuppādassa gahitattāti. Tappayojanattāti cakkhusamphassapayojanattā. Payojayatīti payojanaṃ, phalaṃ.
这指的是色界与无色界的异熟。因为在这里,它们没有被取到。所以他才说“因为它们本身就是意门”等等。“从那里”,也就是从有分。在“以眼触为缘的善等”中,前一个“等”字涵盖了“以耳触为缘”等,后一个“等”字涵盖了不善等。由于说“依欲界八善心”等,善和无记也只是与欲界相应,所以说“在同一条路中可得,这在注释书中已说”。除去受、喜、有见无见之后,依十九种三法,而有十九种和二十四种。如果不同路中善等的可得性也应被连接,那为什么只连接于同路呢?因此说“然而在注释书中”等等。正因为不同路中未被否定,才这样说。
Rūpāvacarārūpāvacarānaṃ vipākānanti adhippāyo. Te hi idha aggahitā. Tenevāha ‘‘tesaṃ sayameva manodvārabhūtattā’’tiādi. Tatoti bhavaṅgato. Cakkhusamphassapaccayādikusalādīnanti ettha purimena ādi-saddena ‘‘sotasamphassapaccayā’’ti evamādayo saṅgahitā, dutiyena akusalādayo. ‘‘Kāmāvacaraaṭṭhakusalacittavasenā’’tiādinā kusalābyākatānampi kāmāvacarānaṃyeva yojitattā vuttaṃ ‘‘samānavīthiyaṃ labbhamānatāaṭṭhakathāyaṃ vuttā’’ti. Vedanāpītisanidassanattikavajjānaṃ ekūnavīsatiyā tikānaṃ vasena ekūnavīsaticatuvīsatikā. Yadi asamānavīthiyampi kusalādīnaṃ labbhamānatā yojetabbā, atha kasmā samānavīthiyaṃyeva yojitāti āha ‘‘aṭṭhakathāyaṃ panā’’tiādi. Tenevāti asamānavīthiyaṃ appaṭikkhittattāyeva.
“与心相连”是指:和心连结,以心为主来讨论受。“依三法与地”是指:依善三法等的三法分类,以及依欲界等的地区分类。“依门三法”是指:依眼等生起的门,以及依善三法等的三法分类。“无论在哪里”是指:因为所要说明的含义没有差别,所以在七种分类等当中无论哪一种。并且没有不涉及门,这是句子的连接方式。由此显示出七种分类和三十种分类之间的差别。虽然两种地方都提到了地,但通过涉及色界等地,显示了在不同路中也能获得,所以说“在这里,同路和不同路中的可获得性非常明显”。这些是善巧的说明,因为通过门和地的涉及,受蕴已经被区分了。“不是依地而安立”是指:没有按照应当讨论的方式依地而安立,也就是没有按地的分类来说。“无所依待”是指:因为没有摄取门和地,所以没有所期待的门等差别。
Cittasambandhoti cittena sambandho cittasambandhaṃ katvā cittasīsena vedanāya kathanaṃ. Tikabhūmivasenāti kusalattikāditikavasena, kāmāvacarādibhūmivasena ca. Dvāratikavasenāti cakkhādiuppattidvāravasena, kusalattikāditikavasena ca. Yattha katthacīti dīpetabbassa atthassa visesābhāvato sattavidhabhedādīsu yattha katthaci. Na ca dvāraṃ anāmaṭṭhanti yojanā. Tena sattavidhabhedato tiṃsavidhabhede visesaṃ dasseti. Yadipi ubhayattha bhūmiyo āgatā, rūpāvacarādibhūmiāmasanena pana asamānavīthiyaṃ labbhamānatā dassitāti āha ‘‘atibyattā ca ettha samānāsamānavīthīsu labbhamānatā’’ti. Sukhadīpanāni honti dvārabhūmiāmasanamukhena vedanākkhandhassa vibhattattā. Na bhūmiyo apekkhitvā ṭhapitāti kathetabbabhāvena bhūmiyo apekkhitvā na ṭhapitā, bhūmivibhāgena na kathitāti attho. Apekkhitabbarahitāti dvārabhūmīnaṃ aggahitattā ākaṅkhitabbadvārādivisesarahitā.
在“亲依止的极限”这一说法里,为了通过直接方式和间接方式展示亲依止的极限,从而指出这里所说的亲依止极限,所以说了“依止信”等话。其中,“亲依止”指的是作为受的亲依止的那些法。“见”指的是眼识,或者看见之后的执取。“以亲依止的状态”指的是以低劣的亲依止状态。如果嗅等能成为亲依止,那它们就只是自然亲依止;而自然亲依止只存在于不同的门中,因此说它不可得,这里就是在显示不同的门,所以说了“在鼻等门中”等话。“遍业处预备等”指的是遍业处的预备、等至的生起、观的增长等。“彼不可得”指的是亲依止不可得,而且因为通过嗅等无法了知他人的修行。由于最后有菩萨等如果没有听闻,其触证就可能成为根本亲依止,所以说了“大多数”。
‘‘Upanissayakoṭiyā’’ti ettha nippariyāyato pariyāyato ca upanissayakoṭidassanamukhena idhādhippetaupanissayakoṭiṃ dassetuṃ ‘‘saddhaṃ upanissāyā’’tiādi vuttaṃ. Tattha upanissayānanti vedanāya upanissayabhūtānaṃ. Dassananti cakkhuviññāṇaṃ, disvā vā gahaṇaṃ. Upanissayantabhāvenāti lāmakūpanissayabhāvena. Yadi ghāyanādīni upanissayo bhaveyyuṃ, pakatūpanissayāneva siyuṃ. Pakatūpanissayo ca nānāvīthiyaṃyevāti tadalābhavacanaṃ idha nānāvīthijotakanti dasseti ‘‘ghānādidvāresū’’tiādinā. Kasiṇaparikammādīnanti kasiṇaparikammasamāpattinibbattanavipassanāvaḍḍhanādīnaṃ. Tadalābhoti upanissayālābho, so ca ghāyanādīhi paresaṃ paṭipattiyā jānituṃ asakkuṇeyyattā. Antimabhavikabodhisattādīnaṃ savanena vinā taṃphusanaṃ siyā mūlūpanissayoti ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ.
具足志向,是指因为具足了离转的亲依止,所以叫具足志向。以此,是指通过“如此眼识”这句话。彼亲依止,是指成为此后生起的遍色见等的亲依止。
Sampannajjhāsayoti vivaṭṭūpanissayasampattiyā sampannajjhāsayo. Tenāti ‘‘evaṃ cakkhuviññāṇa’’nti vacanena. Tadupanissayanti tato paraṃ uppannakasiṇarūpadassanādīnaṃ upanissayabhūtaṃ.
名为“强力转起”的,是欲贪等本身特有的自性,所以说“或者对未断欲贪等的人”。“贪生起了”等话,只是在可意和不可意的所缘上,对贪与嗔的生起进行考察,并不是在说它们各自不同的作用;为了显示它们各自不同的作用,才说了“以不观待”等话。意思是正在现起的受。以另一种方式,是指以超越由眼触为缘所生烦恼这种方式。在“同样以修习之力”这里,用“同样”这个词,把眼触对四地受的亲依止性本身以另一种方式加以说明,就是引出这个意思。在这里,修习本身就是另一种方式。
Thāmagamanaṃ nāma kāmarāgādīnaṃyeva āveṇiko sabhāvoti āha ‘‘appahīnakāmarāgādikassa vā’’ti. ‘‘Rāgo uppanno’’tiādinā iṭṭhāniṭṭhārammaṇe rāgapaṭighānaṃ uppattivicāraṇāva vuttā, na nesaṃ kiccavisesoti kiccavisesena vutte dassento ‘‘asamapekkhanāyā’’tiādimāha. Pavattā vedanāti attho. Pakārantarenāti cakkhusamphassapaccayā uppannakilesānaṃ samatikkamanasaṅkhātena pakārantarena. Tathā bhāvanāvasenāti ettha tathā-saddena cakkhusamphassassa catubhūmikavedanāya upanissayabhāvo eva pakārantarena kathitoti imamevatthaṃ ākaḍḍhati. Bhāvanāyevettha pakārantaraṃ.
应当知道,一切观察思惟就是修习,而不是断除盖障的那种遍知。
Sabbaṃ sammasanaṃ bhāvanāti veditabbā, na nīvaraṇappahānapariññāva.
彼此之间,是指触大种中这个和那个之间,以及依水界而言。
Aññamaññassa cāti phoṭṭhabbamahābhūtesu itarītarassa, āpodhātuyā ca vasena.
所谓“他们”,是指生等而言,这里的属格是表示行为对象的属格。这是为了说明俱生的意触具有强力的缘的作用,这就是它们之间的关联。或者说“彼之观察”,是指对于生等,以观见为可怖的方式而现起的欲界智。
Tesanti jātiādīnaṃ, kammatthe cetaṃ sāmivacanaṃ. Sahajātassa manosamphassassa balavapaccayabhāvaṃ dassetīti sambandho. Tassa vā dassanassāti tassa vā jātiādike bhayato dassanavasena pavattassa kāmāvacarañāṇassa.
这个识本身,只是作为它自己果的果报状态,才依“意触”这个说法,以触作为它的因来说。可是,若要把这个识依它自己果的果报状态,说成“眼触生”等所说的触的果报状态,那就不合适了。虽然通过“意触”等说法也能成立识缘触的缘性,但为了不混淆因和果,所以并没有那样说。说了这些之后,为了表明:即使触是识的缘,识也不像触那样是它的特殊缘,因此识并没有被说成“眼触生”等,于是接着说了“或者因为”等话。
Tadeva attano phalasseva phalabhāvenāti ‘‘manosamphasso’’ti phassassa kāraṇabhāvena yaṃ vuttaṃ, tadeva viññāṇaṃ attano phalassa phalabhāvena vuttassa phassassa ‘‘cakkhusamphassaja’’ntiādinā phalabhāvena vattuṃ na yuttaṃ. ‘‘Manosamphasso’’tiādinā labbhamānopi viññāṇaṃ paṭicca phassassa paccayabhāvo hetuphalasaṅkarapariharaṇatthaṃ na vuttoti vatvā yadipi phasso viññāṇassa paccayo hoti, na pana phassassa viya viññāṇaṃ so tassa visesapaccayo hotīti viññāṇassa cakkhusamphassajāditā na vuttāti dassetuṃ ‘‘yasmā vā’’tiādi vuttaṃ.
问者提问的注释
3. Pañhapucchakavaṇṇanā
150“那那聚集”是指那些被称为心生起的法的聚集,以及全部色法的聚集。“随应”是指:防护在第六门中得以达成,另一种则在六门中如此随应。“从那里”是指从贪欲、忧恼等。“如理”是指应当防护的,与那相应。
150.Taṃtaṃ samudāyanti taṃ taṃ cittuppādasaṅkhātadhammasamudāyaṃ, anavasesarūpadhammasamudāyañca. Yathāsambhavanti copanaṃ patto saṃvaro chaṭṭhadvāre, itaro chasupīti evaṃ yathāsambhavaṃ. Tatoti abhijjhādomanassādito. Yathāyoganti yo saṃvaritabbo, tadanurūpaṃ.
“于某处”是指就那些轮转本身,用通称来说。或者“于某处”是指在那些轮转当中的任何一个地方。哪怕只是一点点。意思是:只有一个限定范围,不像处分别等那样有多种。
Katthacīti te eva parivaṭṭe sāmaññena vadati. Katthacīti vā tesu parivaṭṭesu kismiñcipi padese. Kiñcipi appakampi. Ekova paricchedo, na āyatanavibhaṅgādīsu viya nānāti adhippāyo.