阿毗达摩藏中
Abhidhammapiṭake
名曰《破惑者》
Sammohavinodanī nāma
《分别论注疏》
Vibhaṅga-aṭṭhakathā
一、蕴分别
1. Khandhavibhaṅgo
一、经分别注释
1. Suttantabhājanīyavaṇṇanā
宣说四谛的依怙主,以四种方式开显法集论;
正自觉者开示已,紧接着便宣说此论。
导师宣说了此分别论,今当注释,次第如下:
而今时机已至,故当注释其义。
Catusaccadaso nātho, catudhā dhammasaṅgaṇiṃ; Pakāsayitvā sambuddho, tasseva samanantaraṃ. Upeto buddhadhammehi, aṭṭhārasahi nāyako; Aṭṭhārasannaṃ khandhādi-vibhaṅgānaṃ vasena yaṃ. Vibhaṅgaṃ desayī satthā, tassa saṃvaṇṇanākkamo; Idāni yasmā sampatto, tasmā tassatthavaṇṇanaṃ. Karissāmi vigāhetvā, porāṇaṭṭhakathānayaṃ; Saddhamme gāravaṃ katvā, taṃ suṇātha samāhitāti.
11. 五蕴——色蕴……乃至……识蕴:此为《分别论》开篇《蕴分别》中的经分别。其中,“五”是数目限定,由此显示既非少于五,也非多于五。“蕴”是所限定之法的标示。此处,“蕴”一词出现在多种语境中:有指堆聚义的,有指功德义的,有指施设义的,有指惯用语义的。如经中云:“诸比丘,譬如大海之中,其水量不易计量,不能称‘有这么多桶水’‘有这么多百桶水’‘有这么多千桶水’‘有这么多十万桶水’,而是计为不可计数、不可测量的‘大水蕴’。”(《增支部》4.51; 6.37)这便是从堆聚义说名为蕴。因为少量的水不称为水蕴,唯有大量才称为水蕴。同样,少量的尘不称为尘蕴,少量的牛不称为牛蕴,少量的力不称为力蕴,少量的福不称为福蕴;唯有大量的尘才称为尘蕴,大量的牛等才称为牛蕴、力蕴、福蕴。于“戒蕴、定蕴”(《长部》3.355)等中,则是从功德义说名为蕴。“世尊看见一根大木桩在恒河中被水流冲走”(《相应部》4.241),在此是从施设义说名为蕴。于“凡心、意、意所……乃至……识、识蕴”(《法集论》63, 65)等中,则从惯用语义说名为蕴。
1.Pañcakkhandhā – rūpakkhandho…pe… viññāṇakkhandhoti idaṃ vibhaṅgappakaraṇassa ādibhūte khandhavibhaṅge suttantabhājanīyaṃ nāma. Tattha pañcāti gaṇanaparicchedo. Tena na tato heṭṭhā na uddhanti dasseti. Khandhāti paricchinnadhammanidassanaṃ. Tatrāyaṃ khandha-saddo sambahulesu ṭhānesu dissati – rāsimhi, guṇe, paṇṇattiyaṃ, ruḷhiyanti. ‘‘Seyyathāpi, bhikkhave, mahāsamudde na sukaraṃ udakassa pamāṇaṃ gahetuṃ – ettakāni udakāḷhakānīti vā ettakāni udakāḷhakasatānīti vā ettakāni udakāḷhakasahassānīti vā ettakāni udakāḷhakasatasahassānīti vā, atha kho asaṅkhyeyyo appameyyo mahāudakakkhandhotveva saṅkhyaṃ gacchatī’’tiādīsu (a. ni. 4.51; 6.37) hi rāsito khandho nāma. Nahi parittakaṃ udakaṃ udakakkhandhoti vuccati, bahukameva vuccati. Tathā na parittako rajo rajakkhandho, na appamattakā gāvo gavakkhandho, na appamattakaṃ balaṃ balakkhandho, na appamattakaṃ puññaṃ puññakkhandhoti vuccati. Bahukameva hi rajo rajakkhandho, bahukāva gavādayo gavakkhandho, balakkhandho, puññakkhandhoti vuccanti. ‘‘Sīlakkhandho samādhikkhandho’’tiādīsu (dī. ni. 3.355) pana guṇato khandho nāma. ‘‘Addasā kho bhagavā mahantaṃ dārukkhandhaṃ gaṅgāya nadiyā sotena vuyhamāna’’nti (saṃ. ni. 4.241). Ettha paṇṇattito khandho nāma. ‘‘Yaṃ cittaṃ mano mānasaṃ…pe… viññāṇaṃ viññāṇakkhandho’’tiādīsu (dha. sa. 63, 65) ruḷhito khandho nāma. Svāyamidha rāsito adhippeto. Ayañhi khandhaṭṭho nāma piṇḍaṭṭho pūgaṭṭho ghaṭaṭṭho rāsaṭṭho. Tasmā ‘rāsilakkhaṇā khandhā’ti veditabbā. Koṭṭhāsaṭṭhotipi vattuṃ vaṭṭati; lokasmiñhi iṇaṃ gahetvā codiyamānā ‘dvīhi khandhehi dassāma, tīhi khandhehi dassāmā’ti vadanti. Iti ‘koṭṭhāsalakkhaṇā khandhā’tipi vattuṃ vaṭṭati. Evamettha rūpakkhandhoti rūparāsi rūpakoṭṭhāso, vedanākkhandhoti vedanārāsi vedanākoṭṭhāsoti iminā nayena saññākkhandhādīnaṃ attho veditabbo.
正自觉者将所谓“四大种及四大种所造色”,在过去、未来、现在等十一种时位上加以分别,如是色聚,或以“二十五种色”乃至“九十六种色”等品类区分,他将这一切总括起来,显示为“色蕴”。又将所谓“乐受、苦受、不苦不乐受”,在那些十一种时位上加以分别的四地受聚,总括这一切,显示为“受蕴”。又将所谓“眼触所生想……乃至……意触所生想”,在那些十一种时位上加以分别的四地想聚,总括这一切,显示为“想蕴”。又将所谓“眼触所生思……乃至……意触所生思”,在那些十一种时位上加以分别的四地思聚,总括这一切,显示为“行蕴”。又将所谓“眼识、耳识、鼻识、舌识、身识、意界、意识界”,在那些十一种时位上加以分别的四地心聚,总括这一切,显示为“识蕴”。
Ettāvatā sammāsambuddho yvāyaṃ ‘‘cattāro ca mahābhūtā catunnañca mahābhūtānaṃ upādāyarūpa’’nti atītānāgatapaccuppannādīsu ekādasasu okāsesu vibhatto ‘pañcavīsati rūpakoṭṭhāsā’ti ca ‘channavuti rūpakoṭṭhāsā’ti ca evaṃpabhedo rūparāsi, taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā rūpakkhandho nāmāti dassesi. Yo panāyaṃ ‘‘sukhā vedanā, dukkhā vedanā, adukkhamasukhā vedanā’’ti tesuyeva ekādasasu okāsesu vibhatto catubhūmikavedanārāsi, taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā vedanākkhandho nāmāti dassesi. Yo panāyaṃ ‘‘cakkhusamphassajā saññā…pe… manosamphassajā saññā’’ti tesuyeva ekādasasu okāsesu vibhatto catubhūmikasaññārāsi , taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā saññākkhandho nāmāti dassesi. Yo panāyaṃ ‘‘cakkhusamphassajā cetanā…pe… manosamphassajā cetanā’’ti tesuyeva ekādasasu okāsesu vibhatto catubhūmikacetanārāsi, taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā saṅkhārakkhandho nāmāti dassesi. Yo panāyaṃ ‘‘cakkhuviññāṇaṃ, sotaghānajivhākāyaviññāṇaṃ, manodhātu, manoviññāṇadhātū’’ti tesuyeva ekādasasu okāsesu vibhatto catubhūmikacittarāsi, taṃ sabbaṃ paripiṇḍetvā viññāṇakkhandho nāmāti dassesi.
此外,在此,一切由四因所生之色为色蕴;与欲界八善心等八十九心俱生的受,为受蕴;俱生的想,为想蕴;触等诸相应法,为行蕴;此八十九心,为识蕴。如是,也应知晓五蕴中诸法的分别。
Apicettha sabbampi catusamuṭṭhānikaṃ rūpaṃ rūpakkhandho, kāmāvacaraaṭṭhakusalacittādīhi ekūnanavuticittehi sahajātā vedanā vedanākkhandho, saññā saññākkhandho, phassādayo dhammā saṅkhārakkhandho, ekūnanavuti cittāni viññāṇakkhandhoti. Evampi pañcasu khandhesu dhammaparicchedo veditabbo.
一、色蕴解说
1. Rūpakkhandhaniddeso
22. 现在,为了分别显示色蕴等,而说“其中,何等为色蕴?”等语。其中,“其中”指在那些五蕴之中。“何等”是欲加解说而发问之词。“色蕴”是被问及之法。现在,为了分别此义,而说“凡任何色”等。其中,“凡任何”指无余遍取。“色”是遮止过度之关联。如是,仅以此两句,便完成了对色的无余把握。
2. Idāni te rūpakkhandhādayo vibhajitvā dassetuṃ tattha katamo rūpakkhandhotiādimāha. Tattha tatthāti tesu pañcasu khandhesu. Katamoti kathetukamyatāpucchā. Rūpakkhandhoti pucchitadhammanidassanaṃ. Idāni taṃ vibhajanto yaṃ kiñci rūpantiādimāha. Tattha yaṃ kiñcīti anavasesapariyādānaṃ. Rūpanti atippasaṅganiyamanaṃ. Evaṃ padadvayenāpi rūpassa anavasesapariggaho kato hoti.
于此,以何义而说为“色”?以变坏义故,名为色。此乃世尊所说——
Tattha kenaṭṭhena rūpanti? Ruppanaṭṭhena rūpaṃ. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
“诸比丘,你们为何称之为色?诸比丘,由变坏故,故说为色。由何而变坏?由冷而变坏,由热而变坏,由饥而变坏,由渴而变坏,由蚊、蝇、风、日晒及爬虫类的接触而变坏。诸比丘,由变坏故,故说为色。”
‘‘Kiñca , bhikkhave, rūpaṃ vadetha? Ruppatīti kho, bhikkhave, tasmā rūpanti vuccati. Kena ruppati? Sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppati, jighacchāyapi ruppati, pipāsāyapi ruppati, ḍaṃsamakasavātātapasarisapasamphassenapi ruppati. Ruppatīti kho, bhikkhave, tasmā rūpanti vuccatī’’ti (saṃ. ni. 3.79).
此中,“为何”是询问原因之语;“以何因缘你们说色、以何因缘它名为色”,这是其含义。“变坏”一词中,“因为”是表原因的提示。因变坏故,故称为色,这是含义。“变坏”即扰动、被撞击、被压迫、被破坏之义。如此,依此处所说,即以变坏义而说色。也可说“以变坏为相者是色”,因为此色以变坏为相。
Tattha kinti kāraṇapucchā; kena kāraṇena rūpaṃ vadetha, kena kāraṇena taṃ rūpaṃ nāmāti attho. Ruppatīti ettha itīti kāraṇuddeso. Yasmā ruppati tasmā rūpanti vuccatīti attho. Ruppatīti kuppati ghaṭṭīyati pīḷiyati bhijjatīti attho. Evaṃ iminā ettakena ṭhānena ruppanaṭṭhena rūpaṃ vuttaṃ. Ruppanalakkhaṇena rūpantipi vattuṃ vaṭṭati. Ruppanalakkhaṇañhetaṃ.
在“因寒冷而坏灭”等中,首先,因寒冷而坏灭在世间中间地狱中最为显著。因为在每三个轮围世界之间,就有一个世间中间地狱,其量达八千由旬;那里既无下方的大地,也无上方日月、灯、宝等一切光明,恒时黑暗。投生其中的众生,身量为三伽浮他。它们如同蝙蝠一般,用长而粗的爪钩住山脚,头朝下倒悬。当它们爬行而彼此进入一臂之距时,便以为“我们得到食物了”,于是为此忙碌;翻转身体,便落入支撑世界的水中。当寒风袭击时,它们也如同被摘下的熟蜜果一般,就这么断裂而落入水中。刚一落入,便被极咸的冷水所伤,皮肉、筋腱、骨骼全部碎裂,如同投入热油中的面团一样,发出噼啪的声响而销融。如此,因寒冷而坏灭在世间中间地狱中是显著的。在摩醯沙迦罗陀等降雪寒冷的地方,这也是显著的。因为那里的众生,身体被寒冷所破裂毁坏,乃至命终。
Sītenapiruppatītiādīsu pana sītena tāva ruppanaṃ lokantarikaniraye pākaṭaṃ. Tiṇṇaṃ tiṇṇañhi cakkavāḷānaṃ antare ekeko lokantarikanirayo nāma hoti aṭṭhayojanasahassappamāṇo, yassa neva heṭṭhā pathavī atthi, na upari candimasūriyadīpamaṇiāloko, niccandhakāro. Tattha nibbattasattānaṃ tigāvuto attabhāvo hoti. Te vagguliyo viya pabbatapāde dīghaputhulehi nakhehi laggitvā avaṃsirā olambanti. Yadā saṃsappantā aññamaññassa hatthapāsagatā honti atha ‘bhakkho no laddho’ti maññamānā tattha byāvaṭā viparivattitvā lokasandhārake udake patanti, sītavāte paharantepi pakkamadhukaphalāni viya chijjitvā udake patanti. Patitamattāva accantakhārena sītodakena chinnacammanhārumaṃsaaṭṭhīhi bhijjamānehi tattatele patitapiṭṭhapiṇḍi viya paṭapaṭāyamānā vilīyanti. Evaṃ sītena ruppanaṃ lokantarikaniraye pākaṭaṃ. Mahiṃsakaraṭṭhādīsupi himapātasītalesu padesesu etaṃ pākaṭameva. Tattha hi sattā sītena bhinnacchinnasarīrā jīvitakkhayampi pāpuṇanti.
因热而坏灭在无间大地狱中最为显著。在那里,众生被按倒在炽热的铁地上,在施行五种绑缚等刑罚之时,感受极大痛苦。
Uṇhena ruppanaṃ avīcimahāniraye pākaṭaṃ. Tattha hi tattāya lohapathaviyā nipajjāpetvā pañcavidhabandhanādikaraṇakāle sattā mahādukkhaṃ anubhavanti.
因饥饿而坏灭在饿鬼界和饥荒时最为显著。在饿鬼界中,众生在两三位佛陀出世的间隔期间,根本不会用手拿起少许食物放入口中。其腹内犹如燃烧的空心树。在饥荒时,连些许米粥都得不到而死去的人,不计其数。
Jighacchāya ruppanaṃ pettivisaye ceva dubbhikkhakāle ca pākaṭaṃ. Pettivisayasmiñhi sattā dve tīṇi buddhantarāni kiñcideva āmisaṃ hatthena gahetvā mukhe pakkhipantā nāma na honti . Antoudaraṃ ādittasusirarukkho viya hoti. Dubbhikkhe kañjikamattampi alabhitvā maraṇappattānaṃ pamāṇaṃ nāma natthi.
因渴而受坏灭的情形,在黑耳鬼等中十分显著。在那里,众生纵经两三位佛陀出世的间隔,连一滴能润湿心脏或润湿舌头的水珠也无从获得。他们想去河边喝水,河便化为沙地;跳入大海,大海也变成坚硬的岩脊。他们就这般焦枯干渴,被剧苦逼迫,四处游荡。
Pipāsāya ruppanaṃ kālakañjikādīsu pākaṭaṃ. Tattha hi sattā dve tīṇi buddhantarāni hadayatemanamattaṃ vā jivhātemanamattaṃ vā udakabinduṃ laddhuṃ na sakkonti. ‘Pānīyaṃ pivissāmā’ti nadiṃ gatānampi nadī vālikātalaṃ sampajjati. Mahāsamuddaṃ pakkhantānampi mahāsamuddo piṭṭhipāsāṇo hoti. Te sussantā balavadukkhapīḷitā vicaranti.
据说,有一位黑耳阿修罗,无法忍受口渴,便走入一条深广各一由旬的大河。他走到哪里,水便断绝,浓烟上腾,如在炽热的岩脊上行走一般。他听见水声,四处奔波,就这样度过了一夜。次日清晨,约三十位外出乞食的比丘看见他,问道:“贤者,你是谁?”“尊者,我是饿鬼。”“你在找什么?”“水,尊者。”“这条河满满都是水,你看不见吗?”“尊者,我无法受用。”“那你仰卧在河中的沙洲上,我们把水灌进你口中。”他便仰卧在沙洲上。比丘们拿出近三十个钵,反复取水,灌入他口中。就在这样做的时候,乞食的时间快到了。于是他们问:“贤者,我们该去乞食了,你可得到些许滋润?”饿鬼答道:“尊者,若从诸位尊者以三十个钵所灌的水中,有一掬之水进入我的喉咙,我便永不从饿鬼身解脱。”如此,因渴而坏灭的情形在饿鬼界中十分显著。
Eko kira kālakañjikaasuro pipāsaṃ adhivāsetuṃ asakkonto yojanagambhīravitthāraṃ mahāgaṅgaṃ otari. Tassa gatagataṭṭhāne udakaṃ chijjati, dhūmo uggacchati, tatte piṭṭhipāsāṇe caṅkamanakālo viya hoti. Tassa udakasaddaṃ sutvā ito cito ca vicarantasseva ratti vibhāyi. Atha naṃ pātova bhikkhācāraṃ gacchantā tiṃsamattā piṇḍacārikabhikkhū disvā – ‘‘ko nāma tvaṃ, sappurisā’’ti pucchiṃsu. ‘‘Petohamasmi, bhante’’ti. ‘‘Kiṃ pariyesasī’’ti? ‘‘Pānīyaṃ, bhante’’ti. ‘‘Ayaṃ gaṅgā paripuṇṇā, kiṃ tvaṃ na passasī’’ti? ‘‘Na upakappati, bhante’’ti. ‘‘Tena hi gaṅgāpiṭṭhe nipajja, mukhe te pānīyaṃ āsiñcissāmā’’ti. So vālikāpuḷine uttāno nipajji. Bhikkhū tiṃsamatte patte nīharitvā udakaṃ āharitvā āharitvā tassa mukhe āsiñciṃsu. Tesaṃ tathā karontānaṃyeva velā upakaṭṭhā jātā. Tato ‘‘bhikkhācārakālo amhākaṃ, sappurisa; kacci te assādamattā laddhā’’ti āhaṃsu. Peto ‘‘sace me, bhante, tiṃsamattānaṃ ayyānaṃ tiṃsamattehi pattehi āsittaudakato aḍḍhapasatamattampi paragalagataṃ, petattabhāvato mokkho mā hotū’’ti āha. Evaṃ pipāsāya ruppanaṃ pettivisaye pākaṭaṃ.
被虻虫等侵害而坏灭的情形,在虻虫蚊蚋众多之处十分显著。此处,“虻虫”指黄蝇,“蚊子”即蚊,“风”指腹风、背风等,应知。身体内生起风病时,会使手脚背等处破裂,造成眼盲、驼背、瘫痪。“热”指太阳的热。被热所逼迫而坏灭,在沙漠旷野等处十分显著。据说,有一位妇女在沙漠旷野中,夜间与商队失散。白天太阳升起时,沙地变得极烫,她无法站立,便从头上取下篮子,踩在上面。渐渐地,篮子也被烤得无法站上去,她便将布铺在篮子上踩着。当布也被烤烫了,她让抱在膝上的孩子脸朝下躺着,自己一边哭泣一边踩上去,就这样与孩子一起,在彼处被热所烤而死去。
Ḍaṃsādīhi ruppanaṃ ḍaṃsamakkhikādisambabahulesu padesesu pākaṭaṃ. Ettha ca ḍaṃsāti piṅgalamakkhikā, makasāti makasāva vātāti kucchivātapiṭṭhivātādivasena veditabbā. Sarīrasmiñhi vātarogo uppajjitvā hatthapādapiṭṭhiādīni bhindati, kāṇaṃ karoti, khujjaṃ karoti, pīṭhasappiṃ karoti. Ātapoti sūriyātapo. Tena ruppanaṃ marukantārādīsu pākaṭaṃ. Ekā kira itthī marukantāre rattiṃ satthato ohīnā divā sūriye uggacchante vālikāya tappamānāya pāde ṭhapetuṃ asakkontī sīsato pacchiṃ otāretvā akkami. Kamena pacchiyā uṇhābhitattāya ṭhātuṃ asakkontī tassā upari sāṭakaṃ ṭhapetvā akkami. Tasmimpi santatte aṅkena gahitaṃ puttakaṃ adhomukhaṃ nipajjāpetvā kandantaṃ kandantaṃ akkamitvā saddhiṃ tena tasmiṃyeva ṭhāne uṇhābhitattā kālamakāsi.
爬行类是指一切长身爬行之物。由于与它们接触而导致的损害,应依被毒蛇咬等情形而了解。
Sarīsapāti ye keci dīghajātikā sarantā gacchanti. Tesaṃ samphassena ruppanaṃ āsīvisadaṭṭhādīnaṃ vasena veditabbaṃ.
现在,为了将“任何色”一词所涵盖的、分为二十五类与九十六类差别的所有色,纳入过去等类别而显示,故说“过去、未来、现在”。此后,为了将其纳入内等四对二法而显示,故说“内或外”等。接着,为了将这已在十一处中详加阐明的所有色总摄为一聚而显示,故说“彼一聚”等。
Idāni ‘yaṃ kiñci rūpa’nti padena saṃgahitaṃ pañcavīsatikoṭṭhāsachannavutikoṭṭhāsappabhedaṃ sabbampi rūpaṃ atītādikoṭṭhāsesu pakkhipitvā dassetuṃ atītānāgatapaccuppannanti āha. Tato paraṃ tadeva ajjhattadukādīsu catūsu dukesu pakkhipitvā dassetuṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vātiādi vuttaṃ. Tato paraṃ sabbampetaṃ ekādasasu padesesu pariyādiyitvā dassitaṃ rūpaṃ ekato piṇḍaṃ katvā dassetuṃ tadekajjhantiādi vuttaṃ.
其中,“彼一聚”意为令他们合为一聚;“总集”即汇集;“总略”即作简略之说。此即:所有上述种类的色,以慧将其集为一堆,归于名为坏灭相的同一性中,故称为色蕴。由此,一切色通过归于坏灭相的聚集状态而被显示为色蕴,因为除了色之外,实无其他的所谓色蕴。如同色一样,受等也是通过归于感受相等聚集状态而成为受蕴等,因为除了受等之外,亦无其他的所谓受蕴等。
Tattha tadekajjhanti taṃ ekajjhaṃ; abhisaññūhitvāti abhisaṃharitvā; abhisaṅkhipitvāti saṅkhepaṃ katvā; idaṃ vuttaṃ hoti – sabbampetaṃ vuttappakāraṃ rūpaṃ ruppanalakkhaṇasaṅkhāte ekavidhabhāve paññāya rāsiṃ katvā rūpakkhandho nāmāti vuccatīti. Etena sabbampi rūpaṃ ruppanalakkhaṇe rāsibhāvūpagamanena rūpakkhandhoti dassitaṃ hoti. Na hi rūpato añño rūpakkhandho nāma atthi. Yathā ca rūpaṃ, evaṃ vedanādayopi vedayitalakkhaṇādīsu rāsibhāvūpagamanena. Na hi vedanādīhi aññe vedanākkhandhādayo nāma atthi.
3现在,为了逐一分别显示置于每一处的色,他问道:“其中,什么是过去色?”等。其中,“其中”是指被放入十一处而安立的论母中的处格。这是要表达这样的意思:在以“过去、未来、现在”等方式安立的论母中,所说的“过去色”是什么?应当以这方法理解所有提问的含义。“过去、已灭”等词句,在《分别论注》的过去三法分别释中已经说过。而“四大种”等,则是对称为“过去”的色的自性的显示。正如此处所示,应这样理解一切处的含义。以此,他显示了:过去色也就是诸界及依诸界而生的色;未来色也是如此……远色、近色也是如此。因为,除了诸界及依诸界而转起的色之外,并不存在其他所谓的色。
3. Idāni ekekasmiṃ okāse pakkhittaṃ rūpaṃ visuṃ visuṃ bhājetvā dassento tattha katamaṃ rūpaṃ atītantiādimāha. Tattha tatthāti ekādasasu okāsesu pakkhipitvā ṭhapitamātikāya bhummaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – atītānāgatapaccuppannantiādinā nayena ṭhapitāya mātikāya yaṃ atītaṃ rūpanti vuttaṃ, taṃ katamanti? Iminā upāyena sabbapucchāsu attho veditabbo. Atītaṃ niruddhantiādīni padāni nikkhepakaṇḍassa atītattikabhājanīyavaṇṇanāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1044) vuttāneva. Cattāro ca mahābhūtāti idaṃ atītanti vuttarūpassa sabhāvadassanaṃ. Yathā cettha evaṃ sabbattha attho veditabbo. Iminā idaṃ dasseti – atītarūpampi bhūtāni ceva bhūtāni upādāya nibbattarūpañca, anāgatampi…pe… dūrasantikampi . Na hi bhūtehi ceva bhūtāni upādāya pavattarūpato ca aññaṃ rūpaṃ nāma atthīti.
另一种说法:为过去分所摄,即唯以过去的部分所摄,唯在此处纳入计数。如何呢?即四大种及四大种所造色。应当这样理解一切处的含义。未来和现在的解说词句,其义也与前文相同。
Aparo nayo – atītaṃsena saṅgahitanti atītakoṭṭhāseneva saṅgahitaṃ, ettheva gaṇanaṃ gataṃ. Kinti? Cattāro ca mahābhūtā catunnañca mahābhūtānaṃ upādāyarūpanti. Evaṃ sabbattha attho veditabbo. Anāgatapaccuppannaniddesapadānipi heṭṭhā vuttatthāneva.
然而,这过去、未来、现在,依经教方式及阿毗达摩论说,有两种。其中,依经教方式,是以“有”来划分的。即从结生开始,在过去诸有中所生的色,不论是在紧接的前有中所生,还是在百千亿劫之顶所生,一切都称为过去。从死殁开始,在未来诸有中将生的色,不论是在紧接的后有中将生,还是在百千亿劫之顶将生,一切都称为未来。在死与结生之间转起的色,则称为现在。而在阿毗达摩论说中,则是以刹那来划分的。因为色有三个刹那:生、住、灭。经历了这三个刹那而灭的色,不论是等无间灭的,还是在过去百千亿劫之顶灭的,一切都称为过去。尚未达到三个刹那的色,不论是仅差一心刹那而未及,还是在未来百千亿劫之顶而未及,一切都称为未来。而正处于这三个刹那的色,则称为现在。在此,虽然这是经分别,但应知即便如此,过去、未来、现在色也是依阿毗达摩论说来解说的。
Idaṃ pana atītānāgatapaccuppannaṃ nāma suttantapariyāyato abhidhammaniddesatoti duvidhaṃ. Taṃ suttantapariyāye bhavena paricchinnaṃ. Paṭisandhito hi paṭṭhāya atītabhavesu nibbattaṃ rūpaṃ, anantarabhave vā nibbattaṃ hotu kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbaṃ atītameva nāma. Cutito paṭṭhāya anāgatabhavesu nibbattanakarūpaṃ, anantarabhave vā nibbattaṃ hotu kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbaṃ anāgatameva nāma. Cutipaṭisandhianantare pavattarūpaṃ paccuppannaṃ nāma. Abhidhammaniddese pana khaṇena paricchinnaṃ. Tayo hi rūpassa khaṇā – uppādo, ṭhiti, bhaṅgoti. Ime tayo khaṇe patvā niruddhaṃ rūpaṃ, samanantaraniruddhaṃ vā hotu atīte kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbaṃ atītameva nāma. Tayo khaṇe asampattaṃ rūpaṃ, ekacittakkhaṇamattena vā asampattaṃ hotu anāgate kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbaṃ anāgatameva nāma. Ime tayo khaṇe sampattaṃ rūpaṃ pana paccuppannaṃ nāma. Tattha kiñcāpi idaṃ suttantabhājanīyaṃ, evaṃ santepi abhidhammaniddeseneva atītānāgatapaccuppannarūpaṃ niddiṭṭhanti veditabbaṃ.
另一种方法:此色依世、相续、时、刹那而有四种过去,未来、现在亦然。先依世而言,对于一人于某一有中,结生之前为过去,命终之后为未来,二者之间为现在。依相续而言,前后转起且同类、同一时节生、同一食生者,为现在;在此之前,由异类时节、食所生者为过去;在此之后者为未来。心所生色,由同一路、同一速行、同一等至所生者为现在;在此之前为过去;在此之后为未来。业生色则无依相续而各别区分过去等之说,但应知,藉由那些时节生、食生、心生色的资助作用,业生色亦得成立过去等。依时而言,于诸如须臾、上午、傍晚、夜间、白昼等时间中,依相续而转起者,彼彼时名为现在;在此之前为过去;在此之后为未来。依刹那而言,包含生等三刹那者,名为现在;在此之前为过去;在此之后为未来。
Aparo nayo – idañhi rūpaṃ addhāsantatisamayakhaṇavasena catudhā atītaṃ nāma hoti. Tathā anāgatapaccuppannaṃ. Addhāvasena tāva ekassa ekasmiṃ bhave paṭisandhito pubbe atītaṃ, cutito uddhaṃ anāgataṃ, ubhinnamantare paccuppannaṃ. Santativasena sabhāgaekautusamuṭṭhānaṃ ekāhārasamuṭṭhānañca pubbāpariyavasena pavattamānampi paccuppannaṃ. Tato pubbe visabhāgautuāhārasamuṭṭhānaṃ atītaṃ, pacchā anāgataṃ. Cittajaṃ ekavīthiekajavanaekasamāpattisamuṭṭhānaṃ paccuppannaṃ. Tato pubbe atītaṃ, pacchā anāgataṃ. Kammasamuṭṭhānassa pāṭiyekkaṃ santativasena atītādibhedo natthi. Tesaññeva pana utuāhāracittasamuṭṭhānānaṃ upatthambhakavasena tassa atītādibhedo veditabbo. Samayavasena ekamuhuttapubbaṇhasāyanharattidivādīsu samayesu santānavasena pavattamānaṃ taṃ taṃ samayaṃ paccuppannaṃ nāma. Tato pubbe atītaṃ, pacchā anāgataṃ. Khaṇavasena uppādādikkhaṇattayapariyāpannaṃ paccuppannaṃ nāma. Tato pubbe atītaṃ, pacchā anāgataṃ.
再者,已越过因与缘作用的为过去;已完成因的作用、未完成缘的作用的为现在;尚未成就两种作用的为未来。又或,在自作用刹那者为现在,在此之前为过去,在此之后为未来。此处,唯刹那等之说是不迂说,其余皆为迂说。其中,不迂说之处是此处所指。内二法的解说词句,亦与前文内三法解说中所说的含义相同。粗等词句,亦与色蕴解说中所说的含义相同。
Apica atikkahetupaccayakiccaṃ atītaṃ. Niṭṭhitahetukiccaṃ aniṭṭhitapaccayakiccaṃ paccuppannaṃ. Ubhayakiccamasampattaṃ anāgataṃ. Sakiccakkhaṇe vā paccuppannaṃ. Tato pubbe atītaṃ, pacchā anāgataṃ. Ettha ca khaṇādikathāva nippariyāyā, sesā sapariyāyā. Tāsu nippariyāyakathā idha adhippetā. Ajjhattadukassāpi niddesapadāni heṭṭhā ajjhattattikaniddese (dha. sa. aṭṭha. 1050) vuttatthāneva. Oḷārikādīni rūpakaṇḍavaṇṇanāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 674) vuttatthāneva.
6六、在劣二法解说中,“彼彼众生”是对众多众生的属格。因为若说“其他、其他”,纵使说上一整天、百千劫,也只能说这么多。因此,导师仅以两个词便穷尽一切众生而说“彼彼众生”。由此,一切余说皆得成就。“被轻视”即被轻蔑。“被蔑视”即被贬低而了知。“连是色也不被认知”。“被厌弃”即于不可取之义而被丢弃、抛弃,亦说为“被厌恶”。“被欺辱”即以“此有何用?”的言辞而受欺辱。“不被恭敬”即不被尊重。“劣”即低劣。“被视为劣”即被认知为劣,被当作低劣而知。“被共许为劣”即在世间被共许为劣,或被劣者所共许,犹如食粪者视粪为劣一般。“不可爱”即不悦意,或不为获得而寻求。纵有人寻求,且任他寻求,然此所缘的名称即是如此。“不可意”即非所欲求,或不吉祥。“不悦心”即不进入心中,因为彼所缘不能进入心中。又,令心增长、扩展为“悦心”,不悦心即“不悦心”。
6. Hīnadukaniddese tesaṃ tesaṃ sattānanti bahūsu sattesu sāmivacanaṃ. Aparassāpi aparassāpīti hi vuccamāne divasampi kappasatasahassampi vadanto ettakameva vadeyya. Iti satthā dvīheva padehi anavasese satte pariyādiyanto ‘tesaṃ tesaṃ sattāna’nti āha. Ettakena hi sabbampi aparadīpanaṃ siddhaṃ hoti. Uññātanti avamataṃ. Avaññātanti vambhetvā ñātaṃ. Rūpantipi na viditaṃ. Hīḷitanti agahetabbaṭṭhena khittaṃ chaḍḍitaṃ, jigucchitantipi vadanti. Paribhūtanti kimetenāti vācāya paribhavitaṃ. Acittīkatanti na garukataṃ. Hīnanti lāmakaṃ. Hīnamatanti hīnanti mataṃ, lāmakaṃ katvā ñātaṃ. Hīnasammatanti hīnanti loke sammataṃ, hīnehi vā sammataṃ, gūthabhakkhehi gūtho viya. Aniṭṭhanti appiyaṃ, paṭilābhatthāya vā apariyesitaṃ. Sacepi naṃ koci pariyeseyya, pariyesatu. Etassa pana ārammaṇassa etadeva nāmaṃ. Akantanti akāmitaṃ, nissirikaṃ vā. Amanāpanti manasmiṃ na appitaṃ. Tādisañhi ārammaṇaṃ manasmiṃ na appīyati. Atha vā manaṃ appāyati vaḍḍhetīti manāpaṃ, na manāpaṃ amanāpaṃ.
另一种解释:不可爱(aniṭṭha),是由于未获得成就。在唯由业所生的诸法中,此不可爱是恶业所生。不可意(akanta),是因为它并非乐的原因。不可悦(amanāpa),是因为它是苦的原因。'色、声'等是说明其自性。在此句中,依恶业所生之力,分别了五种不可爱的欲功德。然而,并不存在善业所生的不可爱,一切善业所生都只是可爱。
Aparo nayo – aniṭṭhaṃ sampattivirahato. Taṃ ekantena kammasamuṭṭhānesu akusalakammasamuṭṭhānaṃ. Akantaṃ sukhassa ahetubhāvato. Amanāpaṃ dukkhassa hetubhāvato. Rūpā saddāti idamassa sabhāvadīpanaṃ. Imasmiñhi pade akusalakammajavasena aniṭṭhā pañca kāmaguṇā vibhattā. Kusalakammajaṃ pana aniṭṭhaṃ nāma natthi, sabbaṃ iṭṭhameva.
殊胜(paṇīta)一词的解说,应依前文所述相反之理来理解。而在此句中,依善业所生之力,分别了五种可爱的欲功德。因为并不存在善业所生的不可爱,一切都只是可爱。正如在业所生法中如此,在时节等所生法中,可爱与不可爱也同样存在,因此应知在此二法中,可爱与不可爱所缘已被分别。以上是诸师共同的注释。然而,诡辩者说:'所谓可爱与不可爱,并没有各自固定的标准,是依各各的喜好而说的。'
Paṇītapadaniddeso vuttapaṭipakkhanayena veditabbo. Imasmiṃ pana pade kusalakammajavasena iṭṭhā pañca kāmaguṇā vibhattā. Kusalakammajañhi aniṭṭhaṃ nāma natthi, sabbaṃ iṭṭhameva. Yathā ca kammajesu evaṃ utusamuṭṭhānādīsupi iṭṭhāniṭṭhatā atthi evāti imasmiṃ duke iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ paṭivibhattanti veditabbaṃ. Ayaṃ tāva ācariyānaṃ samānatthakathā. Vitaṇḍavādī panāha – iṭṭhāniṭṭhaṃ nāma pāṭiyekkaṃ paṭivibhattaṃ natthi, tesaṃ tesaṃ rucivasena kathitaṃ.
大王,我说五欲功德中以可意为极致。大王,同样的色,对有些人可意,对有些人不可意;同样的声、香、味、触,对有些人可意,对有些人不可意。
‘‘Manāpapariyantaṃ khvāhaṃ, mahārāja, pañcasu kāmaguṇesu agganti vadāmi. Teva, mahārāja, rūpā ekaccassa manāpā honti, ekaccassa amanāpā honti. Teva, mahārāja, saddā, gandhā, rasā, phoṭṭhabbā ekaccassa manāpā honti, ekaccassa amanāpā hontī’’ti (saṃ. ni. 1.123).
因此,正是同样的色等,有人乐著欢喜,便生贪爱;有人忿怒排斥,便生嗔恚。同样的事物,对某人而言是可爱、可意、可悦的,对另一人则是不爱、不可意、不可悦的。有人将这些执取为“可爱、可意、可悦”而从正面执取,有人则执取为“不可爱、不可意、不可悦”而从负面执取。因此,所谓可爱与不可爱,并没有各自分别的定相。正如边地居民视蚯蚓为可爱、可意、可悦,而中部地区之人则深恶痛绝;前者又以孔雀肉等为可爱,他人却极为厌恶。
Evaṃ yasmā teyeva rūpādayo eko assādeti abhinandati, tattha lobhaṃ uppādeti. Eko kujjhati paṭihaññati, tattha dosaṃ uppādeti. Ekassa iṭṭhā honti kantā manāpā, ekassa aniṭṭhā akantā amanāpā. Eko cete ‘iṭṭhā kantā manāpā’ti dakkhiṇato gaṇhāti, eko ‘aniṭṭhā akantā amanāpā’ti vāmato. Tasmā iṭṭhāniṭṭhaṃ nāma pāṭiyekkaṃ paṭivibhattaṃ nāma natthi. Paccantavāsīnañhi gaṇḍuppādāpi iṭṭhā honti kantā manāpā, majjhimadesavāsīnaṃ atijegucchā. Tesañca moramaṃsādīni iṭṭhāni honti, itaresaṃ tāni atijegucchānīti.
应问他:“你难道是说,可爱与不可爱所缘,并没有各别独立的定相吗?”“是的,我说没有。”如此反复确定三次之后,再问:“涅槃是可爱还是不可爱?”知道的人会说:“可爱。”即使他不说,也随他不说。然而,涅槃是绝对唯一的可爱。难道不是有人在听闻涅槃功德时,忿怒地说:“你称说涅槃功德,那里可有饮食、花鬘、香、涂香、床座、衣物等圆满的五欲功德吗?”当被告知“没有”时,便说“你的涅槃,够了!”并在听闻涅槃功德时忿怒地掩住双耳吗?这正说明它是可爱。然而,依此人之说,在你的主张中涅槃就成了不可爱。但不应如此执取。因为此人是依于颠倒想而说。由于想颠倒,同一所缘,对一人是可爱,对另一人则是不可爱。
So vattabbo – ‘‘kiṃ pana tvaṃ iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ pāṭiyekkaṃ paṭivibhattaṃ nāma natthīti vadesī’’ti? ‘‘Āma natthī’’ti vadāmi. Puna tatheva yāvatatiyaṃ patiṭṭhāpetvā pañho pucchitabbo – ‘‘nibbānaṃ nāma iṭṭhaṃ udāhu aniṭṭha’’nti? Jānamāno ‘‘iṭṭha’’nti vakkhati. Sacepi na vadeyya, mā vadatu. Nibbānaṃ pana ekantaiṭṭhameva. ‘‘Nanu eko nibbānassa vaṇṇe kathiyamāne kujjhitvā – ‘tvaṃ nibbānassa vaṇṇaṃ kathesi, kiṃ tattha annapānamālāgandhavilepanasayanacchādanasamiddhā pañca kāmaguṇā atthī’ti vatvā ‘natthī’ti vutte ‘alaṃ tava nibbānenā’ti nibbānassa vaṇṇe kathiyamāne kujjhitvā ubho kaṇṇe thaketīti iṭṭhetaṃ. Etassa pana vasena tava vāde nibbānaṃ aniṭṭhaṃ nāma hoti . Na panetaṃ evaṃ gahetabbaṃ. Eso hi viparītasaññāya katheti. Saññāvipallāsena ca tadeva ārammaṇaṃ ekassa iṭṭhaṃ hoti, ekassa aniṭṭhaṃ’’.
然而,可爱与不可爱的所缘是各自分别存在的。依谁而分别?依中等众生。这不是依极有权势者——如大选出、大善见、法阿育等——而分别的,对他们而言,即使如天界般的所缘也呈现为不可意。也不是依极度贫穷、难得饮食者而分别的,对他们而言,即使碎米粒和腐肉汁也享用如甘露。而是依中等者,如会计师、大臣、富豪、居士、商人等,他们时而遇到可爱所缘,时而遇到不可爱所缘,依此而分别。唯有像这样的人才能判定可爱与不可爱。
Iṭṭhāniṭṭhārammaṇaṃ pana pāṭiyekkaṃ vibhattaṃ atthīti. Kassa vasena vibhattanti? Majjhimakasattassa. Idañhi na atiissarānaṃ mahāsammatamahāsudassanadhammāsokādīnaṃ vasena vibhattaṃ. Tesañhi dibbakappampi ārammaṇaṃ amanāpaṃ upaṭṭhāti. Na atiduggatānaṃ dullabhannapānānaṃ vasena vibhattaṃ. Tesañhi kaṇājakabhattasitthānipi pūtimaṃsarasopi atimadhuro amatasadiso ca hoti. Majjhimakānaṃ pana gaṇakamahāmattaseṭṭhikuṭumbikavāṇijādīnaṃ kālena iṭṭhaṃ kālena aniṭṭhaṃ labhamānānaṃ vasena vibhattaṃ. Evarūpā hi iṭṭhāniṭṭhaṃ paricchindituṃ sakkontīti.
三藏小龙长老则说:‘所谓可爱与不可爱,唯依异熟而决定,非依速行。速行则因想颠倒,于可爱境而贪著,于可爱境而起嗔恚;于不可爱境而贪著,于不可爱境而起嗔恚。’然而,这唯依异熟而绝对地决定。因为异熟心不可欺骗。若所缘可爱,便生起善异熟;若不可爱,便生起不善异熟。即使是邪见者,见到佛、僧团、大塔庙等殊胜所缘时闭眼生起忧恼,听到法音时堵住耳朵,他们的眼识、耳识依然是善异熟。
Tipiṭakacūḷanāgatthero panāha – ‘‘iṭṭhāniṭṭhaṃ nāma vipākavaseneva paricchinnaṃ, na javanavasena. Javanaṃ pana saññāvipallāsavasena iṭṭhasmiṃyeva rajjati, iṭṭhasmiṃyeva dussati; aniṭṭhasmiṃyeva rajjati, aniṭṭhasmiṃyeva dussatī’’ti. Vipākavaseneva panetaṃ ekantato paricchijjati. Na hi sakkā vipākacittaṃ vañcetuṃ. Sace ārammaṇaṃ iṭṭhaṃ hoti, kusalavipākaṃ uppajjati. Sace aniṭṭhaṃ, akusalavipākaṃ uppajjati. Kiñcāpi hi micchādiṭṭhikā buddhaṃ vā saṅghaṃ vā mahācetiyādīni vā uḷārāni ārammaṇāni disvā akkhīni pidahanti, domanassaṃ āpajjanti, dhammasaddaṃ sutvā kaṇṇe thakenti, cakkhuviññāṇasotaviññāṇāni pana nesaṃ kusalavipākāneva honti.
即使粪猪等嗅到粪味,想着‘我们能吃到东西了’便生起欢喜,然而它们见到粪便时的眼识、嗅其气味时的鼻识、尝其味道时的舌识,都唯是不善异熟。被捆绑而躺在华美床上的猪,即便嚎叫,然因想颠倒,仅在速行中生起忧恼,其身识仍是善异熟。何以故?因为所缘是可爱的。
Kiñcāpi gūthasūkarādayo gūthagandhaṃ ghāyitvā ‘khādituṃ labhissāmā’ti somanassajātā honti, gūthadassane pana tesaṃ cakkhuviññāṇaṃ, tassa gandhaghāyane ghānaviññāṇaṃ, rasasāyane jivhāviññāṇañca akusalavipākameva hoti. Bandhitvā varasayane sayāpitasūkaro ca kiñcāpi viravati, saññāvipallāsena panassa javanasmiṃyeva domanassaṃ uppajjati, kāyaviññāṇaṃ kusalavipākameva. Kasmā? Ārammaṇassa iṭṭhatāya.
再者,依于门也可了知可爱与不可爱。带来乐触的粪泥,在眼门、鼻门为不可爱,在身门则为可爱。转轮王被摩尼宝珠击打,或被金矛恐吓时,摩尼宝珠与金矛在眼门为可爱,在身门则为不可爱。何以故?因能生大苦故。如是,应知可爱与不可爱唯由异熟而绝对决定。
Apica dvāravasenāpi iṭṭhāniṭṭhatā veditabbā. Sukhasamphassañhi gūthakalalaṃ cakkhudvāraghānadvāresu aniṭṭhaṃ, kāyadvāre iṭṭhaṃ hoti. Cakkavattino maṇiratanena pothiyamānassa, suvaṇṇasūle uttāsitassa ca maṇiratanasuvaṇṇasūlāni cakkhudvāre iṭṭhāni honti, kāyadvāre aniṭṭhāni. Kasmā? Mahādukkhassa uppādanato. Evaṃ iṭṭhāniṭṭhaṃ ekantato vipākeneva paricchijjatīti veditabbaṃ.
关于“其各各状况”,此处不应着眼于下劣之理。因为世尊不破坏共许的世俗安立,但破坏对补特伽罗的执取。因此,应依“各各状况”之理,通过相互比较而了知低劣与殊胜。地狱众生的色最为低劣,名为低劣;以此相较,畜生中龙与金翅鸟的色则名为殊胜。龙与金翅鸟的色为低劣;以此相较,饿鬼的色名为殊胜。饿鬼的色为低劣;以此相较,地方人的色名为殊胜。地方人的色为低劣;以此相较,村主的色名为殊胜。村主的色为低劣;以此相较,地方领主的色名为殊胜。地方领主的色为低劣;以此相较,地方国王的色名为殊胜。地方国王的色为低劣;以此相较,转轮王的色名为殊胜。转轮王的色为低劣;以此相较,地居天的色名为殊胜。地居天的色为低劣;以此相较,四大王天的色名为殊胜。四大王天的色为低劣;以此相较,三十三天的色名为殊胜……乃至色究竟天的色达到最极,名为殊胜。
Taṃ taṃ vā panāti ettha na heṭṭhimanayo oloketabbo. Na hi bhagavā sammutimanāpaṃ bhindati, puggalamanāpaṃ pana bhindati. Tasmā taṃtaṃvāpanavaseneva upādāyupādāya hīnappaṇītatā veditabbā. Nerayikānañhi rūpaṃ koṭippattaṃ hīnaṃ nāma; taṃ upādāya tiracchānesu nāgasupaṇṇānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesaṃ rūpaṃ hīnaṃ; taṃ upādāya petānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya jānapadānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya gāmabhojakānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya janapadasāmikānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya padesarājūnaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya cakkavattirañño rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tassāpi hīnaṃ; taṃ upādāya bhummadevānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya cātumahārājikānaṃ devānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma. Tesampi hīnaṃ; taṃ upādāya tāvatiṃsānaṃ devānaṃ rūpaṃ paṇītaṃ nāma…pe… akaniṭṭhadevānaṃ pana rūpaṃ matthakappattaṃ paṇītaṃ nāma.
7第七、远近二法的解说中,女根等前文已作分别。在此二法中,由于难以把握、难以通达其相,细色说为“远”;由于容易把握、容易通达其相,粗色说为“近”。在段食一节结束的归结处,也未以“此色称为远”来归结。何以故?因为“远”有两种:相上的远与空间上的远。其中,并非指相上的远,那应是指空间上的远。因此,不说是相上的远。为了显示粗色在空间上是远,故未作此归结,而说“或复有其他”等。在解释“近”时,道理也是如此。其中,“非邻近”即不邻近,“非靠近”即已离开,“远”即在远处,“非近”即不在近处。“此色称为远”是指这十五种细色在相上是远,而十种粗色则依“或复有其他”之理,在空间上称为远。“近”的解释,意义明显。
7. Dūradukaniddese itthindriyādīni heṭṭhā vibhattāneva. Imasmiṃ pana duke duppariggahaṭṭhena lakkhaṇaduppaṭivijjhatāya sukhumarūpaṃ dūreti kathitaṃ. Sukhapariggahaṭṭhena lakkhaṇasuppaṭivijjhatāya oḷārikarūpaṃ santiketi. Kabaḷīkārāhārapariyosāne ca niyyātanaṭṭhānepi ‘idaṃ vuccati rūpaṃ dūre’ti na nīyyātitaṃ. Kasmā? Duvidhañhi dūre nāma – lakkhaṇato ca okāsato cāti. Tattha lakkhaṇato dūreti na kathitaṃ, taṃ okāsato kathetabbaṃ. Tasmā dūreti akathitaṃ. Oḷārikarūpaṃ okāsato dūreti dassetuṃ aniyyātetvāva yaṃ vā panaññampītiādimāha. Santikapadaniddesepi eseva nayo. Tattha anāsanneti na āsanne, anupakaṭṭheti nissaṭe, dūreti dūramhi, asantiketi na santike. Idaṃ vuccati rūpaṃ dūreti idaṃ paṇṇarasavidhaṃ sukhumarūpaṃ lakkhaṇato dūre, dasavidhaṃ pana oḷārikarūpaṃ yevāpanakavasena okāsato dūreti vuccati. Santikapadaniddeso uttānatthoyeva.
“此色称为近”:这十种粗色依相而说为近,而十五种细色则依“或复有其他”之理,依处所而说为近。然则,依处所而言,色从何处开始说为近?又从何处开始说为远?依通常的说法,十二肘为听闻范围。在此之内,色为近;超出此范围,色为远。其中,细色若在远处,则既在相上远,也在处所上远;若在近处,则仅在处所上近,而非在相上近。粗色若在近处,则既在相上近,也在处所上近;若在远处,则仅在处所上远,而非在相上远。
Idaṃvuccati rūpaṃ santiketi idaṃ dasavidhaṃ oḷārikarūpaṃ lakkhaṇato santike, pañcadasavidhaṃ pana sukhumarūpaṃ yevāpanakavasena okāsato santiketi vuccati. Kittakato paṭṭhāya pana rūpaṃ okāsavasena santike nāma? Kittakato paṭṭhāya dūre nāmāti? Pakatikathāya kathentānaṃ dvādasahattho savanūpacāro nāma hoti. Tassa orato rūpaṃ santike, parato dūre. Tattha sukhumarūpaṃ dūre hontaṃ lakkhaṇatopi okāsatopi dūre hoti; santike hontaṃ pana okāsatova santike hoti, na lakkhaṇato. Oḷārikarūpaṃ santike hontaṃ lakkhaṇatopi okāsatopi santike hoti; dūre hontaṃ okāsatova dūre hoti, na lakkhaṇato.
“其各各状况”:此处不应观察较下的理趣。因为前文是以破坏的方式进行的。而在此处,并非破坏相上的远,而是破坏处所上的远。这里显示了通过相互比较而安立的远与近。自己的色称为近;他人的色,纵在母胎中也远。母胎中的色为近,在外面的色为远。同床而卧者的色为近,站在门外者的色为远。在内院的色为近,在外院的色为远。在僧园内的色为近,在僧园外的色为远。在界内的色为近,在界外的色为远。在村界内的色为近,在村界外的色为远。在国内的色为近,在国外的色为远。在王国内的色为近,在王国外的色为远。在海内的色为近,在海外的色为远。在轮围内的色为近,在轮围外的色为远。
Taṃ taṃ vā panāti ettha na heṭṭhimanayo oloketabbo. Heṭṭhā hi bhindamāno gato. Idha pana na lakkhaṇato dūraṃ bhindati, okāsato dūrameva bhindati. Upādāyupādāya dūrasantikañhi ettha dassitaṃ. Attano hi rūpaṃ santike nāma; antokucchigatassāpi parassa dūre. Antokucchigatassa santike; bahiṭhitassa dūre. Ekamañce sayitassa santike; bahipamukhe ṭhitassa dūre. Antopariveṇe rūpaṃ santike; bahipariveṇe dūre. Antosaṅghārāme rūpaṃ santike; bahisaṅghārāme dūre. Antosīmāya rūpaṃ santike; bahisīmāya dūre. Antogāmakhette rūpaṃ santike; bahigāmakkhette dūre. Antojanapade rūpaṃ santike; bahijanapade dūre. Antorajjasīmāya rūpaṃ santike; bahirajjasīmāya dūre. Antosamudde rūpaṃ santike; bahisamudderūpaṃ dūre. Antocakkavāḷe rūpaṃ santike; bahicakkavāḷe dūreti.
2. 受蕴之解说
2. Vedanākkhandhaniddeso
8第八、在受蕴解说等中,我们将舍去前文已说的相似部分,唯独解释前所未说的。“任何受”,统摄了四地之受。“乐受”等语,是为了显示依过去等而分类的受的自性而说。其中,乐受有身乐受,有心乐受。苦受也是如此。而非苦非乐受,依眼等净色[身],在某义理上有“身非苦非乐受,有心非苦非乐受”。这其中,一切身受皆是欲界的。心苦受亦是如此。心乐受则为三地所摄。非苦非乐受为四地所摄。对于这一切种类的受,应知以相续流的方式及以刹那等方式而有过去性等。
8. Vedanākkhandhaniddesādīsu heṭṭhā vuttasadisaṃ pahāya apubbameva vaṇṇayissāma. Yā kāci vedanāti catubhūmikavedanaṃ pariyādiyati. Sukhā vedanātiādīni atītādivasena niddiṭṭhavedanaṃ sabhāvato dassetuṃ vuttāni. Tattha sukhā vedanā atthi kāyikā, atthi cetasikā . Tathā dukkhā vedanā. Adukkhamasukhā pana cakkhādayo pasādakāye sandhāya pariyāyena ‘atthi kāyikā, atthi cetasikā’. Tattha sabbāpi kāyikā kāmāvacarā. Tathā cetasikā dukkhā vedanā . Cetasikā sukhā pana tebhūmikā. Adukkhamasukhā catubhūmikā. Tassā sabbappakārāyapi santativasena, khaṇādivasena ca atītādibhāvo veditabbo.
其中,依相续流的方式,属于同一路心、同一速行、同一等至,且唯于一种境相合中转起的受,为现在。在此之前者为过去,在此之后者为未来。依刹那等方式,包含于三刹那、位于前际后际之中、正在执行其作用的受,为现在。在此之前者为过去,在此之后者为未来。应知,于此是以刹那等方式解说过去等性。
Tattha santativasena ekavīthiekajavanaekasamāpattipariyāpannā, ekavidhavisayasamāyogappavattā ca paccuppannā. Tato pubbe atītā, pacchā anāgatā. Khaṇādivasena khaṇattayapariyāpannā pubbantāparantamajjhagatā sakiccañca kurumānā vedanā paccuppannā. Tato pubbe atītā, pacchā anāgatā. Tattha khaṇādivasena atītādibhāvaṃ sandhāya ayaṃ niddeso katoti veditabbo.
11第十一、粗细解说中,“不善受”等句,是为显示依生起而论的粗细性而说。“苦受是粗”等,是依自性而说。“未得定者之受”等,是依补特伽罗而说。“有漏”等,是依世间与出世间而说粗细性。其中,不善受以有热恼、苦异熟之义而为粗;善受以无热恼、乐异熟之义而为细;无记受以无策励、无异熟之义而为细。善与不善受,以有策励、有异熟之义而为粗;无记受依前述之理而为细。
11. Oḷārikasukhumaniddese akusalā vedanātiādīni jātito oḷārikasukhumabhāvaṃ dassetuṃ vuttāni. Dukkhā vedanā oḷārikātiādīni sabhāvato. Asamāpannassa vedanātiādīni puggalato. Sāsavātiādīni lokiyalokuttarato oḷārikasukhumabhāvaṃ dassetuṃ vuttāni. Tattha akusalā tāva sadarathaṭṭhena dukkhavipākaṭṭhena ca oḷārikā. Kusalā niddarathaṭṭhena sukhavipākaṭṭhena ca sukhumā. Abyākatā nirussāhaṭṭhena avipākaṭṭhena ca sukhumā. Kusalākusalā saussāhaṭṭhena savipākaṭṭhena ca oḷārikā. Abyākatā vuttanayeneva sukhumā.
苦受以不安、苦为义,故为粗;乐受以安适、乐为义,故为细;不苦不乐受以寂静、殊胜为义,故为细。苦受与乐受,以扰动、遍满为义,故为粗;乐受确能扰动、遍满,苦受亦然。乐受生起时,犹如以冷水壶浇灌,令全身激荡、涌动、流注、按压、遍满而生起。苦受生起时,犹如将炽热的犁头插入体内,又如以草火把从外烧灼般生起。不苦不乐受则依前述之理为细。未得定者的受,因于种种所缘散乱,故为粗;得定者的受,唯于单一相运转,故为细。有漏受,以是漏之生起因,故为粗;一切漏行皆为粗。无漏受依相反之理而为细。
Dukkhā asātaṭṭhena dukkhaṭṭhena ca oḷārikā. Sukhā sātaṭṭhena sukhaṭṭhena ca sukhumā. Adukkhamasukhā santaṭṭhena paṇītaṭṭhena ca sukhumā. Sukhadukkhā khobhanaṭṭhena pharaṇaṭṭhena ca oḷārikā. Sukhavedanāpi hi khobheti pharati. Tathā dukkhavedanāpi. Sukhañhi uppajjamānaṃ sakalasarīraṃ khobhentaṃ āluḷentaṃ abhisandayamānaṃ maddayamānaṃ chādayamānaṃ sītodakaghaṭena āsiñcayamānaṃ viya uppajjati. Dukkhaṃ uppajjamānaṃ tattaphālaṃ anto pavesantaṃ viya tiṇukkāya bahi jhāpayamānaṃ viya uppajjati. Adukkhamasukhā pana vuttanayeneva sukhumā. Asamāpannassa vedanā nānārammaṇe vikkhittabhāvato oḷārikā . Samāpannassa vedanā ekattanimitteyeva caratīti sukhumā. Sāsavā āsavuppattihetuto oḷārikā. Āsavacāro nāma ekantaoḷāriko. Anāsavā vuttavipariyāyena sukhumā.
其中,有一类人既不精通善三法,也不精通受三法。他为了守护善三法,破坏了受三法;为了守护受三法,又破坏了善三法。另有一类人为了守护三法,而破坏了地之差别。还有一类人则不破坏。如何不破坏?受三法中说:“苦受与乐受是粗,不苦不乐受是细。”对此,有一类人反对说:并非所有不苦不乐受都是细,因为不苦不乐受也有善、不善、无记。其中,善与不善是粗,无记是细。为什么呢?因为善三法的圣典中有此说。这样一来,善三法得以守护,受三法却被破坏了。
Tattha eko neva kusalattike kovido hoti, na vedanāttike. So ‘kusalattikaṃ rakkhāmī’ti vedanāttikaṃ bhindati; ‘vedanāttikaṃ rakkhāmī’ti kusalattikaṃ bhindati. Eko ‘tikaṃ rakkhāmī’ti bhūmantaraṃ bhindati. Eko na bhindati. Kathaṃ? ‘‘Sukhadukkhā vedanā oḷārikā, adukkhamasukhā vedanā sukhumā’’ti hi vedanāttike vuttaṃ. Taṃ eko paṭikkhipati – na sabbā adukkhamasukhā sukhumā. Sā hi kusalāpi atthi akusalāpi abyākatāpi. Tattha kusalākusalā oḷārikā, abyākatā sukhumā. Kasmā? Kusalattike pāḷiyaṃ āgatattāti. Evaṃ kusalattiko rakkhito hoti, vedanāttiko pana bhinno.
对于善三法中所说的“善与不善受是粗,无记受是细”,有一类人反对说:并非所有无记受都是细。因为无记受也有乐受、苦受、不苦不乐受。其中,苦受与乐受是粗,不苦不乐受是细。为什么呢?因为在受三法的圣典中有此说。如此,受三法得以守护,善三法却被破坏了。如果涉及善三法时不参照受三法,涉及受三法时不参照善三法,而是依善三法之相说善等的粗细,依受三法之相说乐等的粗细,便称为不破坏。
Kusalākusalā vedanā oḷārikā, abyākatā vedanā sukhumā’’ti yaṃ pana kusalattike vuttaṃ, taṃ eko paṭikkhipati – na sabbā abyākatā sukhumā. Sā hi sukhāpi atthi dukkhāpi adukkhamasukhāpi. Tattha sukhadukkhā oḷārikā, adukkhamasukhā sukhumā. Kasmā? Vedanāttike pāḷiyaṃ āgatattāti. Evaṃ vedanāttiko rakkhito hoti, kusalattiko pana bhinno. Kusalattikassa pana āgataṭṭhāne vedanāttikaṃ anoloketvā vedanāttikassa āgataṭṭhāne kusalattikaṃ anoloketvā kusalādīnaṃ kusalattikalakkhaṇena, sukhādīnaṃ vedanāttikalakkhaṇena oḷārikasukhumataṃ kathento na bhindati nāma.
又,对于善三法中所说的“善与不善受是粗,无记受是细”,有一类人这样说:“善受即使是出世间受,也称为粗;异熟受即使是与五识俱生的最低劣者,也称为细。”他将如此寂静、殊胜的出世间受称作粗,将相应于五识、无因、低劣、迟钝的受称作细,并宣称“我要守护三法”,却破坏了地之差别。然而,若能配合各地之善与各地之异熟来解说,便称不破坏。此处的方法为:欲界善是粗,欲界异熟是细;色界善、无色界善、出世间善是粗,色界异熟、无色界异熟、出世间异熟是细。依此理趣解说者,即称不破坏。
Yampi ‘‘kusalākusalā vedanā oḷārikā, abyākatā vedanā sukhumā’’ti kusalattike vuttaṃ, tattheko ‘kusalā lokuttaravedanāpi samānā oḷārikā nāma, vipākā antamaso dvipañcaviññāṇasahajātāpi samānā sukhumā nāma hotī’ti vadati. So evarūpaṃ santaṃ paṇītaṃ lokuttaravedanaṃ oḷārikaṃ nāma karonto, dvipañcaviññāṇasampayuttaṃ ahetukaṃ hīnaṃ jaḷaṃ vedanaṃ sukhumaṃ nāma karonto ‘tikaṃ rakkhissāmī’ti bhūmantaraṃ bhindati nāma. Tattha tattha bhūmiyaṃ kusalaṃ pana taṃtaṃbhūmivipākeneva saddhiṃ yojetvā kathento na bhindati nāma. Tatrāyaṃ nayo – kāmāvacarakusalā hi oḷārikā; kāmāvacaravipākā sukhumā . Rūpāvacarārūpāvacaralokuttarakusalā oḷārikā; rūpāvacarārūpāvacaralokuttaravipākā sukhumāti. Iminā nīhārena kathento na bhindati nāma.
然而,三藏小须那伽长老却说:“不应于不善中建立粗细之分,因为那纯一为粗;于出世间亦不应建立粗细之分,因为那纯一为细。”他们引述此语后告诉三藏小无畏长老说:“长老是这样说的。”三藏小无畏长老说:“正自觉者开示阿毗达摩时,于一句或两句生起之处,凡是应施设理趣处,无不施设理趣;凡是应作理趣处,无不作理趣。但此处有人自称‘我是阿阇梨’,于不善中建立粗细之分,实为不当。然而,正自觉者于出世间亦建立了粗细之分。”如此说后,他引述了此经:“尊者,此中,那种苦行、迟钝证知的修行,尊者,此修行由两方面被说为低劣——因苦性及因迟钝性。”此处,四种修行被说为世间与出世间的混合。
Tipiṭakacūḷanāgatthero panāha – ‘‘akusale oḷārikasukhumatā nāma na uddharitabbā. Tañhi ekantaoḷārikameva. Lokuttarepi oḷārikasukhumatā na uddharitabbā. Tañhi ekantasukhuma’’nti . Imaṃ kathaṃ āharitvā tipiṭakacūḷābhayattherassa kathayiṃsu – evaṃ therena kathitanti. Tipiṭakacūḷābhayatthero āha – ‘‘sammāsambuddhena abhidhammaṃ patvā ekapadassāpi dvinnampi padānaṃ āgataṭṭhāne nayaṃ dātuṃ yuttaṭṭhāne nayo adinno nāma natthi, nayaṃ kātuṃ yuttaṭṭhāne nayo akato nāma natthi. Idha panekacco ‘ācariyo asmī’ti vicaranto akusale oḷārikasukhumataṃ uddharamāno kukkuccāyati. Sammāsambuddhena pana lokuttarepi oḷārikasukhumatā uddharitā’’ti. Evañca pana vatvā idaṃ suttaṃ āhari – ‘‘tatra, bhante, yāyaṃ paṭipadā dukkhā dandhābhiññā, ayaṃ, bhante, paṭipadā ubhayeneva hīnā akkhāyati – dukkhattā dandhattā cā’’ti (dī. ni. 3.152). Ettha hi catasso paṭipadā lokiyalokuttaramissakā kathitā.
而所谓“一一”者,此处不应依前低之理趣观待,唯应依“一一”之理而说。因为不善有二种:与贪俱行及与嗔俱行。其中,与嗔俱行者粗,与贪俱行者细。与嗔俱行者亦有二种:决定与不决定。其中,决定者粗,不决定者细。决定者中,住劫者粗,不住劫者细。住劫者中,无行粗,有行细。与贪俱行者亦有二种:与见相应及与见不相应。其中,与见相应者粗,与见不相应者细。与见相应者中,决定者粗,不决定者细。其中亦是无行粗,有行细。
Taṃ taṃ vā panāti ettha na heṭṭhimanayo oloketabbo. Taṃtaṃvāpanavaseneva kathetabbaṃ. Duvidhā hi akusalā – lobhasahagatā dosasahagatā ca. Tattha dosasahagatā oḷārikā, lobhasahagatā sukhumā. Dosasahagatāpi duvidhā – niyatā aniyatā ca. Tattha niyatā oḷārikā, aniyatā sukhumā. Niyatāpi kappaṭṭhitikā oḷārikā, nokappaṭṭhitikā sukhumā. Kappaṭṭhitikāpi asaṅkhārikā oḷārikā, sasaṅkhārikā sukhumā. Lobhasahagatāpi dvidhā – diṭṭhisampayuttā diṭṭhivippayuttā ca. Tattha diṭṭhisampayuttā oḷārikā, diṭṭhivippayuttā sukhumā. Diṭṭhisampayuttāpi niyatā oḷārikā, aniyatā sukhumā. Sāpi asaṅkhārikā oḷārikā, sasaṅkhārikā sukhumā.
简而言之:就不善而言,凡给予众多异熟者,彼为粗;凡给予少分者,彼为细。就善而言,少异熟者为粗,多异熟者为细。于四种善中,欲界善为粗,色界善为细;色界善亦为粗,无色界善为细;无色界善亦为粗,出世间善为细。此即于诸地中不分别之理趣。
Saṅkhepato akusalaṃ patvā yā vipākaṃ bahuṃ deti sā oḷārikā, yā appaṃ sā sukhumā. Kusalaṃ patvā pana appavipākā oḷārikā, bahuvipākā sukhumā. Catubbidhe kusale kāmāvacarakusalā oḷārikā, rūpāvacarakusalā sukhumā. Sāpi oḷārikā, arūpāvacarakusalā sukhumā . Sāpi oḷārikā, lokuttarakusalā sukhumā. Ayaṃ tāva bhūmīsu abhedato nayo.
然而,若依分别而言,欲界之受有布施所成、持戒所成、修习所成三种。其中,布施所成之受为粗,持戒所成之受为细。持戒所成之受亦为粗,修习所成之受为细。修习所成之受又有二因与三因二种。其中,二因者为粗,三因者为细。三因者又依有行与无行而有二种,其中有行者为粗,无行者为细。于色界中,初禅善受为粗,第二禅善受为细……乃至……第四禅善受为细。第四禅善受亦为粗,空无边处善受为细。空无边处善受亦为粗……乃至……非想非非想处善受为细。非想非非想处善受亦为粗,与观智俱行之受为细。与观智俱行之受亦为粗,与入流道俱行之受为细。与入流道俱行之受亦为粗……乃至……与阿罗汉道俱行之受为细。
Bhedato pana kāmāvacarā dānasīlabhāvanāmayavasena tividhā. Tattha dānamayā oḷārikā, sīlamayā sukhumā. Sāpi oḷārikā, bhāvanāmayā sukhumā. Sāpi duhetukā tihetukāti duvidhā. Tattha duhetukā oḷārikā, tihetukā sukhumā. Tihetukāpi sasaṅkhārikaasaṅkhārikabhedato duvidhā. Tattha sasaṅkhārikā oḷārikā, asaṅkhārikā sukhumā. Rūpāvacare paṭhamajjhānakusalavedanā oḷārikā, dutiyajjhānakusalavedanā sukhumā…pe… catutthajjhānakusalavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, ākāsānañcāyatanakusalavedanā sukhumā ākāsānañcāyatanakusalavedanā oḷārikā…pe…. Nevasaññānāsaññāyatanakusalavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, vipassanāsahajātā sukhumā. Sāpi oḷārikā, sotāpattimaggasahajātā sukhumā. Sāpi oḷārikā…pe… arahattamaggasahajātā sukhumā.
就四种果报而言,欲界果报之受为粗,色界果报之受为细。色界果报之受亦为粗……乃至……出世间果报之受为细。以上为不分别而说。
Catubbidhe vipāke kāmāvacaravipākavedanā oḷārikā, rūpāvacaravipākavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā…pe… lokuttaravipākavedanā sukhumā. Evaṃ tāva abhedato.
若依分别,则欲界果报之受有无因者,亦有有因者。有因者中,有二因者,有三因者。其中,无因者为粗,有因者为细。有因者中,二因者为粗,三因者为细。于三因者中,有行者为粗,无行者为细。初禅果报之受为粗,第二禅果报之受为细……乃至……第四禅果报之受为细。第四禅果报之受亦为粗,空无边处果报之受为细。空无边处果报之受亦为粗……乃至……非想非非想处果报之受为细。非想非非想处果报之受亦为粗,须陀洹果之受为细。须陀洹果之受亦为粗,斯陀含……乃至……阿罗汉果之受为细。
Bhedato pana kāmāvacaravipākā atthi ahetukā, atthi sahetukā. Sahetukāpi atthi duhetukā, atthi tihetukā. Tattha ahetukā oḷārikā, sahetukā sukhumā. Sāpi duhetukā oḷārikā, tihetukā sukhumā. Tatthāpi sasaṅkhārikā oḷārikā, asaṅkhārikā sukhumā. Paṭhamajjhānavipākā oḷārikā, dutiyajjhānavipākā sukhumā…pe… catutthajjhānavipākā sukhumā. Sāpi oḷārikā, ākāsānañcāyatanavipākā sukhumā. Sāpi oḷārikā…pe… nevasaññānāsaññāyatanavipākā sukhumā. Sāpi oḷārikā, sotāpattiphalavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, sakadāgāmi…pe… arahattaphalavedanā sukhumā.
在三种唯作中,欲界唯作受是粗的,色界唯作受是细的;而色界唯作受,相较于无色界,又为粗;无色界唯作受则是细的。以上为不分别之说。若依分别而言:在依无因等分别的欲界唯作中,无因唯作受是粗的,有因的是细的;有因中,二因的是粗的,三因的是细的;三因中,有行的是粗的,无行的是细的。初禅唯作受是粗的,第二禅的是细的;第二禅又为粗的,第三禅……乃至第四禅是细的;第四禅又为粗的,空无边处唯作受是细的;空无边处唯作受又为粗的,识无边处……乃至非想非非想处唯作受是细的。凡粗者,即是低劣的;凡细者,即是殊胜的。
Tīsu kiriyāsu kāmāvacarakiriyavedanā oḷārikā, rūpāvacarakiriyavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, arūpāvacarakiriyavedanā sukhumā. Evaṃ tāva abhedato. Bhedato pana ahetukādivasena bhinnāya kāmāvacarakiriyāya ahetukakiriyavedanā oḷārikā, sahetukā sukhumā. Sāpi duhetukā oḷārikā, tihetukā sukhumā. Tatthāpi sasaṅkhārikā oḷārikā, asaṅkhārikā sukhumā. Paṭhamajjhāne kiriyavedanā oḷārikā, dutiyajjhāne sukhumā. Sāpi oḷārikā, tatiye…pe… catutthe sukhumā. Sāpi oḷārikā, ākāsānañcāyatanakiriyavedanā sukhumā. Sāpi oḷārikā, viññāṇañcā…pe… nevasaññānāsaññāyatanakiriyavedanā sukhumā. Yā oḷārikā sā hīnā. Yā sukhumā sā paṇītā.
13在《远、近双论释》中,不善受以不同分义及不混杂义,远于善与无记。依此理趣,当知一切句中皆是远。即使具足不善等受者与具足苦等受者,此三类人同坐一床,以不同分义及不混杂义,他们的那些受也实在称名为远。于具足等至受等者中,理趣亦同。然而,不善受与不善受,以同分义及相似义,名为近。依此理趣,当知一切句中皆是近。即使具足不善等受的三类人中,一人住于欲有,一人住于色有,一人住于无色有,以同分义及相似义,他们的那些受也实在名为近。于具足善等受者中,理趣亦同。
13. Dūradukaniddese akusalavedanā visabhāgaṭṭhena visaṃsaṭṭhena ca kusalābyākatāhi dūre. Iminā nayena sabbapadesu dūratā veditabbā. Sacepi hi akusalādivedanāsamaṅgino dukkhādivedanāsamaṅgino ca tayo tayo janā ekamañce nisinnā honti, tesampi tā vedanā visabhāgaṭṭhena visaṃsaṭṭhena ca dūreyeva nāma. Samāpannavedanādisamaṅgīsupi eseva nayo. Akusalā pana akusalāya sabhāgaṭṭhena sarikkhaṭṭhena ca santike nāma. Iminā nayena sabbapadesu santikatā veditabbā. Sacepi hi akusalādivedanāsamaṅgīsu tīsu janesu eko kāmabhave, eko rūpabhave, eko arūpabhave, tesampi tā vedanā sabhāgaṭṭhena sarikkhaṭṭhena ca santikeyeva nāma. Kusalādivedanāsamaṅgīsupi eseva nayo.
所谓“彼彼或”,于此处不观待前文理趣,唯依“彼彼或”之义而说。解说之时,不应由远而出近,而应由近而出远。不善有二种:与贪俱行及与嗔俱行。此中,与贪俱行者,对于与贪俱行者名为近,对于与嗔俱行者名为远。与嗔俱行者,对于与嗔俱行者名为近,对于与贪俱行者名为远。在与嗔俱行中,决定的对于决定的是近;同样地,不决定的对不决定的是近。应知,依《粗、细双论释》中详述之理,对于与贪俱行等中,有劫住、无行、有行的分别,以及与见相应等的分别,于一一分位的受,唯与彼分位之受为近,其余与其余为远。
Taṃ taṃ vā panāti ettha heṭṭhimanayaṃ anoloketvā taṃ taṃ vāpanavaseneva kathetabbaṃ. Kathentena ca na dūrato santikaṃ uddharitabbaṃ, santikato pana dūraṃ uddharitabbaṃ. Duvidhā hi akusalā – lobhasahagatā dosasahagatā ca. Tattha lobhasahagatā lobhasahagatāya santike nāma, dosasahagatāya dūre nāma. Dosasahagatā dosasahagatāya santike nāma, lobhasahagatāya dūre nāma. Dosasahagatāpi niyatā niyatāya santike nāmāti. Evaṃ aniyatā. Kappaṭṭhitikaasaṅkhārikasasaṅkhārikabhedaṃ lobhasahagatādīsu ca diṭṭhisampayuttādibhedaṃ sabbaṃ oḷārikadukaniddese vitthāritavasena anugantvā ekekakoṭṭhāsavedanā taṃtaṃkoṭṭhāsavedanāya eva santike, itarā itarāya dūreti veditabbāti.
3. 想蕴之解说
3. Saññākkhandhaniddeso
1414. 在想蕴的解释中,“任何想”总括了四地之想。“眼触所生想”等,是为了显示依过去等所演说的想的自性而说。其中,从眼触而生、或在眼触中生起的,名为眼触所生想。于其余诸处,理趣亦同。此处,前五种唯以眼净色等为依处。意触所生想,有以心所依处为依处的,也有无依处的。这一切皆是四地之想。
14. Saññākkhandhaniddese yā kāci saññāti catubhūmikasaññaṃ pariyādiyati. Cakkhusamphassajā saññātiādīni atītādivasena niddiṭṭhasaññaṃ sabhāvato dassetuṃ vuttāni. Tattha cakkhusamphassato cakkhusamphassasmiṃ vā jātā cakkhusamphassajā nāma. Sesāsupi eseva nayo . Ettha ca purimā pañca cakkhupasādādivatthukāva. Manosamphassajā hadayavatthukāpi avatthukāpi. Sabbā catubhūmikasaññā.
17在粗显二法的解说中,以有对的眼净色等为依处,缘取有对的色等而生起的触,名为有对触。由此、或于彼有对触中生起的,名为有对触所生。眼触所生想……乃至……身触所生想,亦是依其依处而得名称。色想……乃至……触想,则是依其缘境而得名称。然而,此处是依处与缘境合称而得名。因为依于有对的依处、缘取有对的缘境而生起,所以此想被称为有对触所生想。意触所生想也是此想的同义异名。因为眼识称为意,与之俱生的触即名意触,于彼意触中、或由彼意触所生,故为意触所生想。同样,耳、鼻、舌、身识称为意,与之俱生的触名为意触,于彼意触中、或由彼意触所生,故为意触所生想。
17. Oḷārikadukaniddese paṭighasamphassajāti sappaṭighe cakkhupasādādayo vatthuṃ katvā sappaṭighe rūpādayo ārabbha uppanno phasso paṭighasamphasso nāma. Tato tasmiṃ vā jātā paṭighasamphassajā nāma. Cakkhusamphassajā saññā…pe… kāyasamphassajā saññātipi tassāyeva vatthuto nāmaṃ. Rūpasaññā…pe… phoṭṭhabbasaññātipi tassāyeva ārammaṇato nāmaṃ. Idaṃ pana vatthārammaṇato nāmaṃ. Sappaṭighāni hi vatthūni nissāya, sappaṭighāni ca ārammaṇāni ārabbha uppattito esā paṭighasamphassajā saññāti vuttā. Manosamphassajātipi pariyāyena etissā nāmaṃ hotiyeva. Cakkhuviññāṇañhi mano nāma. Tena sahajāto phasso manosamphasso nāma. Tasmiṃ manosamphasse, tasmā vā manosamphassā jātāti manosamphassajā. Tathā sotaghānajivhākāyaviññāṇaṃ mano nāma. Tena sahajāto phasso manosamphasso nāma. Tasmiṃ manosamphasse, tasmā vā manosamphassā jātāti manosamphassajā.
增语触所生想也是此想的同义异名。因为三种无色蕴自身犹如依止,为与自己俱生的想安立了“增语触所生想”的名称。若就非异门(严格定义)而言,有对触所生想是指五门想,增语触所生想是指意门想。其中,五门想仅通过观察即可了知,故为粗显。因为人们看见染着审虑之人,便知“他染着审虑”;看见嗔怒审虑之人,便知“他嗔怒审虑”。
Adhivacanasamphassajā saññātipi pariyāyena etissā nāmaṃ hotiyeva. Tayo hi arūpino khandhā sayaṃ piṭṭhivaṭṭakā hutvā attanā sahajātāya saññāya adhivacanasamphassajā saññātipi nāmaṃ karonti. Nippariyāyena pana paṭighasamphassajā saññā nāma pañcadvārikasaññā , adhivacanasamphassajā saññā nāma manodvārikasaññā. Tattha pañcadvārikasaññā oloketvāpi jānituṃ sakkāti oḷārikā. Rajjitvā upanijjhāyantañhi ‘rajjitvā upanijjhāyatī’ti, kujjhitvā upanijjhāyantaṃ ‘kujjhitvā upanijjhāyatī’ti oloketvāva jānanti.
此处有一事例:据说有两位妇女坐着纺线。有两位年少比丘在村中游行,其中一位走在前面,看见了一位妇女。另一位比丘问他:“你为什么看她?”他回答:“我并非以染污心看她,而是以幼妹之想看她。”后来,他们在村中游行后,坐在集会堂里,另一位比丘又问那位比丘:“你看了那位妇女吗?”答:“是的,看了。”问:“为什么看呢?”答:“因为她像我妹妹,所以看了她。”由此可知,即使是五门中的想,透过观察也能了知。然而,此想唯以净色为依处,有些人则说明它是在速行中生起的。至于意门中的想,即便同坐一床或同坐一凳,看到别人在思虑、在寻思,上前问:“你在想什么?你在寻思什么?”也只有依其言语才能了知,故极为微细。其余的内容,与受蕴中所说相同。
Tatridaṃ vatthu – dve kira itthiyo nisīditvā suttaṃ kantanti. Dvīsu daharesu gāme carantesu eko purato gacchanto ekaṃ itthiṃ olokesi. Itarā taṃ pucchi ‘kasmā nu kho taṃ eso olokesī’ti? ‘Na eso bhikkhu maṃ visabhāgacittena olokesi, kaniṭṭhabhaginīsaññāya pana olokesī’ti. Tesupi gāme caritvā āsanasālāya nisinnesu itaro bhikkhu taṃ bhikkhuṃ pucchi – ‘tayā sā itthī olokitā’ti? ‘Āma olokitā’. ‘Kimatthāyā’ti? ‘Mayhaṃ bhaginīsarikkhattā taṃ olokesi’nti āha. Evaṃ pañcadvārikasaññā oloketvāpi jānituṃ sakkāti veditabbā. Sā panesā pasādavatthukā eva. Keci pana javanappavattāti dīpenti. Manodvārikasaññā pana ekamañce vā ekapīṭhe vā nisīditvāpi aññaṃ cintentaṃ vitakkentañca ‘kiṃ cintesi, kiṃ vitakkesī’ti pucchitvā tassa vacanavaseneva jānitabbato sukhumā. Sesaṃ vedanākkhandhasadisamevāti.
4. 行蕴之解说
4. Saṅkhārakkhandhaniddeso
20在行蕴的解说中,“任何诸行”涵盖了四地之行。“眼触生思”等语,是为了显示依过去等角度所述之行的自性而说。“眼触生”等如前面已说明。“思”是以最低限度,作为诸行中为首者而说。因为在最低限度,乃至与眼识俱起,依巴利经典所载,有四种行生起。其中,思由于在策励的意义上最为显著,故为首要。因此只取此一种。而与彼相应的诸行,在取了彼时便已被摄取。在此,前五种也以眼净色等为依处。意触所生的,或依心所依处,或不依任何依处。所有这些都是四地之思。其余的内容,与受蕴中所说相同。
20. Saṅkhārakkhandhaniddese ye keci saṅkhārāti catubhūmikasaṅkhāre pariyādiyati. Cakkhusamphassajā cetanātiādīni atītādivasena niddiṭṭhasaṅkhāre sabhāvato dassetuṃ vuttāni. Cakkhusamphassajātiādīni vuttatthāneva. Cetanāti heṭṭhimakoṭiyā padhānasaṅkhāravasena vuttaṃ. Heṭṭhimakoṭiyā hi antamaso cakkhuviññāṇena saddhiṃ pāḷiyaṃ āgatā cattāro saṅkhārā uppajjanti. Tesu cetanā padhānā āyūhanaṭṭhena pākaṭattā. Tasmā ayameva gahitā. Taṃsampayuttasaṅkhārā pana tāya gahitāya gahitāva honti. Idhāpi purimā pañca cakkhupasādādivatthukāva. Manosamphassajā hadayavatthukāpi avatthukāpi. Sabbā catubhūmikacetanā. Sesaṃ vedanākkhandhasadisamevāti.
5. 识蕴之释
5. Viññāṇakkhandhaniddeso
26在识蕴的解说中,“任何识”涵盖了四地之识。“眼识”等语,是为了显示依过去等角度所述之识的自性而说。其中,眼识等五种唯以眼净色等为依处;意识则或以心所依处为依,或不依任何依处。所有这些都是四地之识。其余的内容,与受蕴中所说相同。
26. Viññāṇakkhandhaniddese yaṃ kiñci viññāṇanti catubhūmakaviññāṇaṃ pariyādiyati. Cakkhuviññāṇantiādīni atītādivasena niddiṭṭhaviññāṇaṃ sabhāvato dassetuṃ vuttāni. Tattha cakkhuviññāṇādīni pañca cakkhupasādādivatthukāneva, manoviññāṇaṃ hadayavatthukampi avatthukampi. Sabbaṃ catubhūmakaviññāṇaṃ. Sesaṃ vedanākkhandhasadisamevāti.
对于五蕴,应通过生起方式、前后次序、时段分判、同生异灭、凡夫同灭、同生同灭、凡夫异灭、过去未来现在、内外、粗细、劣胜、远近、缘、等起、圆成、有为等十六种行相,来了知杂说。
Idāni pañcasupi khandhesu samuggamato, pubbāparato, addhānaparicchedato, ekuppādanānānirodhato, nānuppādaekanirodhato, ekuppādaekanirodhato, nānuppādanānānirodhato, atītānāgatapaccuppannato, ajjhattikabāhirato, oḷārikasukhumato, hīnapaṇītato, dūrasantikato, paccayato, samuṭṭhānato, parinipphannato, saṅkhatatoti soḷasahākārehi pakiṇṇakaṃ veditabbaṃ.
其中,生起方式有两种:胎生的生起方式与化生的生起方式。其中,胎生的生起方式应如此了知:胎生有情在结生刹那,五蕴非前非后,同时现起。在彼刹那现起、名为羯罗蓝的色相续,极为微细。有说:“其量仅如一小苍蝇振翅一次便可吹落。”后又否定此说,谓:“这太大了,应如将细针浸入油中取出后,悬于针尖的一滴油滴之量。”又否定此说,谓:“如从一根头发沾取的油,流下悬于发尖的一滴之量。”又否定此说,谓:“将此国人的头发剖为八份,其中一份之量相当于北俱卢洲人的头发;如将此发从澄清的芝麻油中取出,悬于发尖的一滴之量。”又否定此说,谓:“这也太大了,有一种名为生毛的极细之毛;如将其一丝浸入澄清的芝麻油中取出,油滴流下悬于尖端的一滴之量。”此羯罗蓝清澈、明净、无浊、纯净,色泽如同澄清的芝麻油滴。于此复有偈言:
Tattha duvidho samuggamo – gabbhaseyyakasamuggamo, opapātikasamuggamoti. Tattha gabbhaseyyakasamuggamo evaṃ veditabbo – gabbhaseyyakasattānañhi paṭisandhikkhaṇe pañcakkhandhā apacchāapure ekato pātubhavanti. Tasmiṃ khaṇe pātubhūtā kalalasaṅkhātā rūpasantati parittā hoti. Khuddakamakkhikāya ekavāyāmena pātabbamattāti vatvā puna ‘atibahuṃ etaṃ, saṇhasūciyā tele pakkhipitvā ukkhittāya paggharitvā agge ṭhitabindumatta’nti vuttaṃ. Tampi paṭikkhipitvā ‘ekakese telato uddharitvā gahite tassa paggharitvā agge ṭhitabindumatta’nti vuttaṃ. Tampi paṭikkhipitvā ‘imasmiṃ janapade manussānaṃ kese aṭṭhadhā phālite tato ekakoṭṭhāsappamāṇo uttarakurukānaṃ keso; tassa pasannatilatelato uddhaṭassa agge ṭhitabindumatta’nti vuttaṃ. Tampi paṭikkhipitvā ‘etaṃ bahu, jātiuṇṇā nāma sukhumā; tassā ekaaṃsuno pasannatilatele pakkhipitvā uddhaṭassa paggharitvā agge ṭhitabindumatta’nti vuttaṃ. Taṃ panetaṃ acchaṃ hoti vippasannaṃ anāvilaṃ parisuddhaṃ pasannatilatelabindusamānavaṇṇaṃ . Vuttampi cetaṃ –
犹如芝麻油之滴,无浊的熟酥精华;
如此,具有色泽者,即称为“羯罗蓝”。
Tilatelassa yathā bindu, sappimaṇḍo anāvilo; Evaṃ vaṇṇapaṭibhāgaṃ, kalalanti pavuccatīti.
如此,在这微细的色相续中,有三种相续之首:处十法、身十法,以及依女性根或男性根而有的性十法。其中,心处色、它所依止的四大种、依止于此的色、香、味、食素与命根——这些称为处十法。身净色、它所依止的四大种、依止于此的色、香、味、食素与命根——这些称为身十法。女性的女性根或男性的男性根、它所依止的四大种、依止于此的色、香、味、食素与命根——这些称为性十法。
Evaṃ parittāya rūpasantatiyā tīṇi santatisīsāni honti – vatthudasakaṃ, kāyadasakaṃ, itthiyā itthindriyavasena purisassa purisindriyavasena bhāvadasakanti. Tattha vatthurūpaṃ, tassa nissayāni cattāri mahābhūtāni, taṃnissitā vaṇṇagandharasojā, jīvitanti – idaṃ vatthudasakaṃ nāma. Kāyapasādo, tassa nissayāni cattāri mahābhūtāni, tannissitā vaṇṇagandharasojā, jīvitanti – idaṃ kāyadasakaṃ nāma. Itthiyā itthibhāvo, purisassa purisabhāvo, tassa nissayāni cattāri mahābhūtāni, tannissitā vaṇṇagandharasojā, jīvitanti – idaṃ bhāvadasakaṃ nāma.
如此,对于胎生者,在结生时,以最高限量而言,有三十种业生色,称为色蕴。与结生心俱生的受是受蕴,想是想蕴,诸行是行蕴,结生心是识蕴。如此,胎生者在结生刹那,五蕴具足。然而,若是无性人的结生,则性十法缺失;由两种十法而有二十种业生色,称为色蕴。受蕴等如前所述。这样,胎生者在结生刹那,五蕴也同样具足。
Evaṃ gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhiyaṃ ukkaṭṭhaparicchedena samatiṃsa kammajarūpāni rūpakkhandho nāma hoti. Paṭisandhicittena pana sahajātā vedanā vedanākkhandho, saññā saññākkhandho, saṅkhārā saṅkhārakkhandho, paṭisandhicittaṃ viññāṇakkhandhoti. Evaṃ gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhikkhaṇe pañcakkhandhā paripuṇṇā honti. Sace pana napuṃsakapaṭisandhi hoti, bhāvadasakaṃ hāyati. Dvinnaṃ dasakānaṃ vasena samavīsati kammajarūpāni rūpakkhandho nāma hoti. Vedanākkhandhādayo vuttappakārā evāti. Evampi gabbhaseyyakānaṃ paṭisandhikkhaṇe pañcakkhandhā paripuṇṇā honti.
此处本应解说三因生起之理,但未加解说,而开示了名为“化生者之生起”的内容。对于诸根具足的化生者,在结生刹那,有前述的三种,以及眼、耳、鼻、舌的十法,共七种色相续之首显现。其中,眼十法等与身十法相似。然而,无性人没有性十法。如此,诸根具足的化生者,有七十三种或七十种业生色,这称为色蕴。受蕴等如前所述。这样,化生者在结生刹那,五蕴便完全具足。这称为“化生者之生起”。如此,五蕴当知是从生起角度说的。
Imasmiṃ ṭhāne tisamuṭṭhānikappaveṇī kathetabbā bhaveyya. Taṃ pana akathetvā ‘opapātikasamuggamo’ nāma dassito. Opapātikānañhi paripuṇṇāyatanānaṃ paṭisandhikkhaṇe heṭṭhā vuttāni tīṇi, cakkhusotaghānajivhādasakāni cāti satta rūpasantatisīsāni pātubhavanti. Tattha cakkhudasakādīni kāyadasakasadisāneva. Napuṃsakassa pana bhāvadasakaṃ natthi. Evaṃ paripuṇṇāyatanānaṃ opapātikānaṃ samasattati ceva samasaṭṭhi ca kammajarūpāni rūpakkhandho nāma. Vedanākkhandhādayo vuttappakārā evāti. Evaṃ opapātikānaṃ paṭisandhikkhaṇe pañcakkhandhā paripuṇṇā honti. Ayaṃ ‘opapātikasamuggamo’ nāma. Evaṃ tāva pañcakkhandhā ‘samuggamato’ veditabbā.
就先后而言:对于胎生者,在同时生起的五蕴中,是色先令色生起,还是无色先令色生起?色只能令色生起,不能令无色生起。为什么呢?因为结生心不能生色。对于一切有情,结生心、漏尽者的死心、双五识、四种无色界果报——这十六种心是不生色的。其中,结生心首先由于所依处的羸弱、不稳固、缘的欠缺以及外来性而不生色。在此,俱生的所依处在生刹那很羸弱,因此由于所依处的羸弱而不生色。如同坠入悬崖的人不能成为他人的依靠,此心也因被业力之流抛掷,如同堕入悬崖一般,不稳固。由于被业力之流抛掷而不稳固,它也不生色。
‘Pubbāparato’ti evaṃ pana gabbhaseyyakānaṃ apacchāapure uppannesu pañcasu khandhesu kiṃ rūpaṃ paṭhamaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpeti udāhu arūpanti? Rūpaṃ rūpameva samuṭṭhāpeti, na arūpaṃ. Kasmā? Paṭisandhicittassa na rūpajanakattā. Sabbasattānañhi paṭisandhicittaṃ, khīṇāsavassa cuticittaṃ, dvipañcaviññāṇāni, cattāri arūppavipākānīti soḷasa cittāni rūpaṃ na samuṭṭhāpenti. Tattha paṭisandhicittaṃ tāva vatthuno dubbalatāya appatiṭṭhitatāya paccayavekallatāya āgantukatāya ca rūpaṃ na samuṭṭhāpeti. Tattha hi sahajātaṃ vatthu uppādakkhaṇe dubbalaṃ hotīti vatthuno dubbalatāya rūpaṃ na samuṭṭhāpeti. Yathā ca papāte patanto puriso aññassa nissayo bhavituṃ na sakkoti, evaṃ etampi kammavegakkhittattā papāte patamānaṃ viya appatiṭṭhitaṃ. Iti kammavegakkhittattā, appatiṭṭhitatāyapi rūpaṃ na samuṭṭhāpeti.
再者,结生心与所依处是同时生起的。其依处不能成为前生缘;若能成为前生缘,便能生色。在那些依处能作为前生缘、传承相续之处,彼心也丝毫不减损其支分而能生色。如果心在住刹那或灭刹那能生色,结生心也能生色。然而,心在这两个刹那并不生色。正如蘑菇从地面长出时,会带着尘粉,同样,心依止前生的依处,在生刹那带着八种色而生起。而在结生刹那,依处不能成为前生缘,因此由于缘的欠缺,结生心也不生色。
Paṭisandhicittañca vatthunā saddhiṃ apacchāapure uppannaṃ. Tassa vatthu purejātaṃ hutvā paccayo bhavituṃ na sakkoti. Sace sakkuṇeyya, rūpaṃ samuṭṭhāpeyya. Yatrāpi vatthu purejātaṃ hutvā paccayo bhavituṃ sakkoti, paveṇī ghaṭiyati, tatrāpi cittaṃ aṅgato aparihīnaṃyeva rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Yadi hi cittaṃ ṭhānakkhaṇe vā bhaṅgakkhaṇe vā rūpaṃ samuṭṭhāpeyya, paṭisandhicittampi rūpaṃ samuṭṭhāpeyya. Na pana cittaṃ tasmiṃ khaṇadvaye rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Yathā pana ahicchattakamakulaṃ pathavito uṭṭhahantaṃ paṃsucuṇṇaṃ gahetvāva uṭṭhahati, evaṃ cittaṃ purejātaṃ vatthuṃ nissāya uppādakkhaṇe aṭṭha rūpāni gahetvāva uṭṭhahati. Paṭisandhikkhaṇe ca vatthu purejātaṃ hutvā paccayo bhavituṃ na sakkotīti paccayavekallatāyapi paṭisandhicittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpeti.
又如外来者初到未曾去过的地方时,无法对他人说:“来,诸位,我将为你们指示村内的饮食、香、花鬘等。”皆因此处非其所在之境,非其力所及也。同样,结生心犹如外来者,以其外来之故,不能生色。再者,三十种业生色占据了心生色的生起之处而安住,故结生心亦不能生色。
Yathā ca āgantukapuriso agatapubbaṃ padesaṃ gato aññesaṃ – ‘etha bho, antogāme vo annapānagandhamālādīni dassāmī’ti vattuṃ na sakkoti, attano avisayatāya appahutatāya, evameva paṭisandhicittaṃ āgantukanti attano āgantukatāyapi rūpaṃ na samuṭṭhāpeti. Apica samatiṃsa kammajarūpāni cittasamuṭṭhānarūpānaṃ ṭhānaṃ gahetvā ṭhitānītipi paṭisandhicittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpeti.
然而,漏尽者的死心不生色,因其轮回之根已完全寂止。对彼而言,一切有中之轮回根已寂止,无再生之可能,在未来有中已断除所谓的相续。于须陀洹,则安置了七有,其第八有之轮回根已寂止,故彼死心于七有中尚能生色;斯陀含者于二有中;阿那含者于一有中。唯有漏尽者,因一切有中轮回之根已全然寂止,故于一切处皆不生色。
Khīṇāsavassa pana cuticittaṃ vaṭṭamūlassa vūpasantattā na samuṭṭhāpeti. Tassa hi sabbabhavesu vaṭṭamūlaṃ vūpasantaṃ abhabbuppattikaṃ punabbhave paveṇī nāma natthi. Sotāpannassa pana satta bhave ṭhapetvā aṭṭhameva vaṭṭamūlaṃ vūpasantaṃ. Tasmā tassa cuticittaṃ sattasu bhavesu rūpaṃ samuṭṭhāpeti , sakadāgāmino dvīsu, anāgāmino ekasmiṃ. Khīṇāsavassa sabbabhavesu vaṭṭamūlassa vūpasantattā neva samuṭṭhāpeti.
于双五识中,则无禅支、无道支、无因。因心支羸弱故,以此心力弱故,这些识不能生色。四种无色界果报心,则因彼有中无有色法,故不生色。不仅于此,于彼有中生起的其余诸心——八种欲界善心、十种不善心、九种唯作心、四种无色界善心、四种无色界唯作心、三种道心、四种果心,总计四十二种心,亦因彼处无有色法,故皆不生色。如是,结生心不能生色。
Dvipañcaviññāṇesu pana jhānaṅgaṃ natthi, maggaṅgaṃ natthi, hetu natthīti cittaṅgaṃ dubbalaṃ hotīti cittaṅgadubbalatāya tāni rūpaṃ na samuṭṭhāpenti. Cattāri arūpavipākāni tasmiṃ bhave rūpassa natthitāya rūpaṃ na samuṭṭhāpenti. Na kevalañca tāneva, yāni aññānipi tasmiṃ bhave aṭṭha kāmāvacarakusalāni, dasa akusalāni, nava kiriyacittāni, cattāri āruppakusalāni, catasso āruppakiriyā, tīṇi maggacittāni, cattāri phalacittānīti dvecattālīsa cittāni uppajjanti, tānipi tattha rūpassa natthitāya eva rūpaṃ na samuṭṭhāpenti. Evaṃ paṭisandhicittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpeti.
然而,时节首先令色法生起。什么是时节?即是结生刹那所生起三十种业生色中的火界。它到达住位后,便令八种色法生起。此节时为缓慢灭尽,心则迅速灭尽。就在色法存续期间,有十六个心生起并灭尽。其中,结生后的第一有分心生起刹那,便令八种色法生起。当声音生起的时机到来时,时节生心和心生心将令名为声九法聚的色法生起。段食到达住位后,同样令八种色法生起。然而,这段食从何而来?乃是从母亲而来。对此也曾有言:
Utu pana paṭhamaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Ko esa utu nāmāti? Paṭisandhikkhaṇe uppannānaṃ samatiṃsakammajarūpānaṃ abbhantarā tejodhātu. Sā ṭhānaṃ patvā aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti. Utu nāma cesa dandhanirodho; cittaṃ khippanirodhaṃ. Tasmiṃ dharanteyeva soḷasa cittāni uppajjitvā nirujjhanti. Tesu paṭisandhianantaraṃ paṭhamabhavaṅgacittaṃ uppādakkhaṇeyeva aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti. Yadā pana saddassa uppattikālo bhavissati, tadā utucittāni saddanavakaṃ nāma samuṭṭhāpessanti. Kabaḷīkārāhāropi ṭhānaṃ patvā aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti. Kuto panassa kabaḷīkārāhāroti? Mātito. Vuttampi cetaṃ –
「母亲所食用的饭、饮、食物,
藉由这些,住于母胎之人得以存活。」(《相应部·尼柯耶》1.235)
‘‘Yañcassa bhuñjatī mātā, annaṃ pānañca bhojanaṃ; Tena so tattha yāpeti, mātukucchigato naro’’ti. (saṃ. ni. 1.235);
如此,住于母胎中的胎儿,即依母亲所吞咽饮食的食素而存活。当此食素达到住位,便令八种色法生起。那食素岂非粗硬?所依处却是微细的,它又如何能在其中安住呢?它最初并不安住,经过一个或两个七日之后方才安住。至于安住时间的早晚,则不一定;当母亲所吞咽饮食的食素在胎儿体中安住时,便在那时令八种色法生起。
Evaṃ kucchigato dārako mātarā ajjhohaṭaannapānaojāya yāpeti. Sāva ṭhānappattā aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti. Nanu ca sā ojā kharā? Vatthu sukhumaṃ? Kathaṃ tattha patiṭṭhātīti? Paṭhamaṃ tāva na patiṭṭhāti; ekassa vā dvinnaṃ vā sattāhānaṃ gatakāle patiṭṭhāti. Tato pana pure vā patiṭṭhātu pacchā vā; yadā mātarā ajjhohaṭaannapānaojā dārakassa sarīre patiṭṭhāti, tadā aṭṭha rūpāni samuṭṭhāpeti.
对于化生者,若在有现成嚼食和啖食之处出生,取彼食已吞下,达到住位的食素便令色法生起。若有在无饮食的森林中出生者,极为饥饿,翻搅自己舌上的唾液而吞下,在此处,达到住位的食素也令色法生起。
Opapātikassāpi pakatipaṭiyattānaṃ khādanīyabhojanīyānaṃ atthiṭṭhāne nibbattassa tāni gahetvā ajjhoharato ṭhānappattā ojā rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Eko annapānarahite araññe nibbattati, mahāchātako hoti, attanova jivhāya kheḷaṃ parivattetvā gilati. Tatrāpissa ṭhānappattā ojā rūpaṃ samuṭṭhāpeti.
如此,在二十五个部分中,只有两种色令色法生起——火界与食团食。在无色界中,也只有两种法令色法生起——心与业思。其中,色法在生时与灭时羸弱,在住时强盛,故于住时令色法生起。心在住时与灭时羸弱,唯在生时强盛,故唯于生时令色法生起。业思则于灭尽之后方成为缘。纵使是过去百千亿劫顶际所累积的业,也能成为现在的缘;现在所累积的业,于未来百千亿劫之末,也能成为缘。应如此从前后关系而了知。
Evaṃ pañcavīsatiyā koṭṭhāsesu dveva rūpāni rūpaṃ samuṭṭhāpenti – tejodhātu ca kabaḷīkārāhāro ca. Arūpepi dveyeva dhammā rūpaṃ samuṭṭhāpenti – cittañceva kammacetanā ca. Tattha rūpaṃ uppādakkhaṇe ca bhaṅgakkhaṇe ca dubbalaṃ, ṭhānakkhaṇe balavanti ṭhānakkhaṇe rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Cittaṃ ṭhānakkhaṇe ca bhaṅgakkhaṇe ca dubbalaṃ, uppādakkhaṇeyeva balavanti uppādakkhaṇeyeva rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Kammacetanā niruddhāva paccayo hoti. Atīte kappakoṭisatasahassamatthakepi hi āyūhitaṃ kammaṃ etarahi paccayo hoti. Etarahi āyūhitaṃ anāgate kappakoṭisatasahassapariyosānepi paccayo hotīti. Evaṃ ‘pubbāparato’ veditabbā.
“从时间限定来说”:色法安住多久?非色法安住多久?色法转起沉重,灭尽迟缓;非色法转起轻巧,灭尽迅疾。就在色法存续期间,有十六个心生起并灭尽,而色法与第十七个心一同灭去。譬如有人心想“我要打下果实”,便用木槌击打树枝,果实与叶子在同一刹那从蒂上脱落。其中,果实因自身沉重而先落地,叶子则因轻而随后落地。同样道理,如被木槌击打的树枝,在结生刹那,色法与非色法同时生起;如果实因沉重先落地,在色法存续期间,十六个心生起又灭去;如叶子因轻后落地,色法与第十七个心一同灭去。
‘Addhānaparicchedato’ti rūpaṃ kittakaṃ addhānaṃ tiṭṭhati? Arūpaṃ kittakanti? Rūpaṃ garupariṇāmaṃ dandhanirodhaṃ. Arūpaṃ lahupariṇāmaṃ khippanirodhaṃ. Rūpe dharanteyeva soḷasa cittāni uppajjitvā nirujjhanti. Taṃ pana sattarasamena cittena saddhiṃ nirujjhati. Yathā hi puriso ‘phalaṃ pātessāmī’ti muggarena rukkhasākhaṃ pahareyya, phalāni ca pattāni ca ekakkhaṇeyeva vaṇṭato mucceyyuṃ. Tattha phalāni attano bhārikatāya paṭhamataraṃ pathaviyaṃ patanti, pattāni lahukatāya pacchā. Evameva muggarappahārena pattānañca phalānañca ekakkhaṇe vaṇṭato muttakālo viya paṭisandhikkhaṇe rūpārūpadhammānaṃ ekakkhaṇe pātubhāvo; phalānaṃ bhārikatāya paṭhamataraṃ pathaviyaṃ patanaṃ viya rūpe dharanteyeva soḷasannaṃ cittānaṃ uppajjitvā nirujjhanaṃ; pattānaṃ lahukatāya pacchā pathaviyaṃ patanaṃ viya rūpassa sattarasamena cittena saha nirujjhanaṃ.
其中,虽然色法灭尽迟缓、转起沉重,心则灭尽迅疾、转起轻巧,但色法不能离开非色法而转起,非色法也不能离开色法而转起,二者的转起量度相等。此处有一譬喻:一人腿短,一人腿长。当二人一同行路时,长腿人迈出一步的工夫,短腿人已相续行走十六步。长腿人在短腿人走十六步的时间内,收引其足,仅迈出一步。因此,任何一人都无法超越对方,二人的行走量度相等。应当这样理解譬喻:短腿人如同非色法,长腿人犹如色法;如同长腿人迈出一步时,另一人行走十六步,在色法存续期间,非色法生起并灭去十六个心;如同二人在短腿人十六步间,另一人收引其足而迈出一步,色法与第十七个心一同灭去;如同二人不相分离、等量而行,非色法不离色法、色法不离非色法,彼这些量转起。应这样了知“从时间限定来说”。
Tattha kiñcāpi rūpaṃ dandhanirodhaṃ garupariṇāmaṃ, cittaṃ khippanirodhaṃ lahupariṇāmaṃ, rūpaṃ pana arūpaṃ arūpaṃ vā rūpaṃ ohāya pavattituṃ na sakkonti. Dvinnampi ekappamāṇāva pavatti. Tatrāyaṃ upamā – eko puriso lakuṇṭakapādo, eko dīghapādo. Tesu ekato maggaṃ gacchantesu yāva dīghapādo ekapadavāraṃ akkamati, tāva itaro pade padaṃ akkamitvā soḷasapadavārena gacchati. Dīghapādo lakuṇṭakapādassa soḷasa padavāre attano pādaṃ añchitvā ākaḍḍhitvā ekameva padavāraṃ karoti. Iti ekopi ekaṃ atikkamituṃ na sakkoti. Dvinnampi gamanaṃ ekappamāṇameva hoti. Evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Lakuṇṭakapādapuriso viya arūpaṃ; dīghapādapuriso viya rūpaṃ; dīghapādassa ekaṃ padavāraṃ akkamaṇakāle itarassa soḷasapadavāraakkamanaṃ viya rūpe dharanteyeva arūpadhammesu soḷasannaṃ cittānaṃ uppajjitvā nirujjhanaṃ; dvinnaṃ purisānaṃ lakuṇṭakapādapurisassa soḷasa padavāre itarassa attano pādaṃ añchitvā ākaḍḍhitvā ekapadavārakaraṇaṃ viya rūpassa sattarasamena cittena saddhiṃ nirujjhanaṃ; dvinnaṃ purisānaṃ aññamaññaṃ anohāya ekappamāṇeneva gamanaṃ viya arūpassa rūpaṃ rūpassa arūpaṃ anohāya ekappamāṇeneva pavattananti. Evaṃ ‘addhānaparicchedato’ veditabbā.
“单一生起、各别灭去”:这应除去最后一种业生色来说明。首先,第一为结生心,第二为有分心,第三为有分心……第十六为有分心。其中,每一心依生、住、灭而有三个刹那。在每一心的三个刹那中,各有三十种业生色生起。其中,在结生心之生刹那生起的业生色,恰在第十七有分心之生刹那灭去;在住刹那生起的,恰在住刹那灭去;在灭刹那生起的,恰在灭刹那灭去。如此,从第二有分心开始,将每一心与其各自的第十七心相连,应如此类推。因此,十六个三刹那总共合为四十八,这便称为四十八种业生色流。此流无论昼夜,无论嚼食、进食、睡眠或放逸时,皆如河流一般相续不断。应这样了知“单一生起、各别灭去”。
‘Ekuppādanānānirodhato’ti idaṃ pacchimakammajaṃ ṭhapetvā dīpetabbaṃ. Paṭhamañhi paṭisandhicittaṃ, dutiyaṃ bhavaṅgaṃ, tatiyaṃ bhavaṅgaṃ…pe… soḷasamaṃ bhavaṅgaṃ. Tesu ekekassa uppādaṭṭhitibhaṅgavasena tayo tayo khaṇā. Tattha ekekassa cittassa tīsu tīsu khaṇesu samatiṃsa samatiṃsa kammajarūpāni uppajjanti. Tesu paṭisandhicittassa uppādakkhaṇe samuṭṭhitaṃ kammajarūpaṃ sattarasamassa bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇeyeva nirujjhati; ṭhitikkhaṇe samuṭṭhitaṃ ṭhitikkhaṇeyeva; bhaṅgakkhaṇe samuṭṭhitaṃ bhaṅgakkhaṇeyeva nirujjhati. Evaṃ dutiyabhavaṅgacittaṃ ādiṃ katvā attano attano sattarasamena cittena saddhiṃ yojetvā nayo netabbo. Iti soḷasa tikā aṭṭhacattālīsa honti. Ayaṃ aṭṭhacattālīsakammajarūpapaveṇī nāma. Sā panesā rattiñca divā ca khādantānampi bhuñjantānampi suttānampi pamattānampi nadīsoto viya ekantaṃ pavattati yevāti. Evaṃ ‘ekuppādanānānirodhato’ veditabbā.
“各别生起、单一灭去”:此应依最后业生色来说明。其中,寿行终尽之际,当十六心轮转时,应将下十六与上十六二者合为一组。于下十六中,第一心生刹那所生的三十种业生色,恰在上十六中第一心的生刹那灭去;其住刹那所生者,恰在其住刹那灭去;其灭刹那所生者,恰在其灭刹那灭去。而于下十六中,从第二心乃至第十六心的生刹那所生的三十种业生色,恰在死心的生刹那灭去;其住刹那所生者,恰在死心的住刹那灭去;其灭刹那所生者,恰在死心的灭刹那灭去。从此之后,业生色流便不再转起。若还转起,则众生应名为无灭、无老、无死。
‘Nānuppādaekanirodhatā’ pacchimakammajena dīpetabbā. Tattha āyusaṃkhārapariyosāne soḷasannaṃ cittānaṃ vāre sati heṭṭhāsoḷasakaṃ uparisoḷasakanti dve ekato yojetabbāni. Heṭṭhāsoḷasakasmiñhi paṭhamacittassa uppādakkhaṇe samuṭṭhitaṃ samatiṃsakammajarūpaṃ uparisoḷasakasmiṃ paṭhamacittassa uppādakkhaṇeyeva nirujjhati; ṭhitikkhaṇe samuṭṭhitaṃ tassa ṭhitikkhaṇeyeva bhaṅgakkhaṇe samuṭṭhitaṃ tassa bhaṅgakkhaṇeyeva nirujjhati. Heṭṭhimasoḷasakasmiṃ pana dutiyacittassa…pe… soḷasamacittassa uppādakkhaṇe samuṭṭhitaṃ samatiṃsakammajarūpaṃ cuticittassa uppādakkhaṇeyeva nirujjhati; tassa ṭhitikkhaṇe samuṭṭhitaṃ cuticittassa ṭhitikkhaṇeyeva; bhaṅgakkhaṇe samuṭṭhitaṃ cuticittassa bhaṅgakkhaṇeyeva nirujjhati. Tato paṭṭhāya kammajarūpapaveṇī na pavattati. Yadi pavatteyya, sattā akkhayā avayā ajarā amarā nāma bhaveyyuṃ.
然而,于此,由于注释中以“恰在第十七有分心的生刹那灭去”等方法,论及“一心生刹那所生之色,在另一心生刹那灭去”,此与“若某人身行灭,则其心行灭否?——是的”(《双论·行双论》79)这段巴利经文相违。何以故?身行乃是心等起的入出息风。而心等起色于心生刹那生起后,一直住立到其余十六心生起为止,与那十六心中的最后一心一同灭去。如此,它与某心一同生起,从彼心算起,与第十七心一同灭去;它不在任何心的生刹那或住刹那灭去,亦不在住刹那或灭刹那生起。此是心等起色的法性。因其决定与心行在同一刹那灭去,故说“是的”。
Ettha pana yadetaṃ ‘sattarasamassa bhavaṅgacittassa uppādakkhaṇeyeva nirujjhatī’tiādinā nayena ‘ekassa cittassa uppādakkhaṇe uppannaṃ rūpaṃ aññassa uppādakkhaṇe nirujjhatī’ti aṭṭhakathāyaṃ āgatattā vuttaṃ, taṃ ‘‘yassa kāyasaṅkhāro nirujjhati, tassa cittasaṅkhāro nirujjhatī’’ti? ‘‘Āmantā’’ti (yama. 2.saṅkhārayamaka.79) imāya pāḷiyā virujjhati. Kathaṃ? Kāyasaṅkhāro hi cittasamuṭṭhāno assāsapassāsavāto. Cittasamuṭṭhānarūpañca cittassa uppādakkhaṇe uppajjitvā yāva aññāni soḷasa cittāni uppajjanti tāva tiṭṭhati. Tesaṃ soḷasannaṃ sabbapacchimena saddhiṃ nirujjhati. Iti yena cittena saddhiṃ uppajjati, tato paṭṭhāya sattarasamena saddhiṃ nirujjhati; na kassaci cittassa uppādakkhaṇe vā ṭhitikkhaṇe vā nirujjhati, nāpi ṭhitikkhaṇe vā bhaṅgakkhaṇe vā uppajjati. Esā cittasamuṭṭhānarūpassa dhammatāti niyamato cittasaṅkhārena saddhiṃ ekakkhaṇe nirujjhanato ‘‘āmantā’’ti vuttaṃ.
而所说心等起色的刹那决定,对于业等起等也同样适用。因此,与结生心一同生起的业生色,从彼心开始,与第十七心一同灭去。于结生心住刹那生起者,在第十八心生刹那灭去。于结生心灭刹那生起者,在第十八心住刹那灭去。应以此方法加以连接。此后,则唯有时节等起色流持续。可说为“取出后火化”。应如此了知“各别生起、单一灭去”。
Yo cāyaṃ cittasamuṭṭhānassa khaṇaniyamo vutto kammādisamuṭṭhānassāpi ayameva khaṇaniyamo. Tasmā paṭisandhicittena sahuppannaṃ kammajarūpaṃ tato paṭṭhāya sattarasamena saddhiṃ nirujjhati. Paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe uppannaṃ aṭṭhārasamassa uppādakkhaṇe nirujjhati. Paṭisandhicittassa bhaṅgakkhaṇe uppannaṃ aṭṭhārasamassa ṭhānakkhaṇe nirujjhatīti iminā nayenettha yojanā kātabbā. Tato paraṃ pana utusamuṭṭhānikapaveṇīyeva tiṭṭhati. ‘Nīharitvā jhāpethā’ti vattabbaṃ hoti. Evaṃ ‘nānuppādaekanirodhato’ veditabbā.
“一同生起、一同灭去”:色法与色法一同生起、一同灭去;非色法与非色法一同生起、一同灭去。应当这样理解“一同生起、一同灭去”。
‘Ekuppādaekanirodhato’ti rūpaṃ pana rūpena saha ekuppādaṃ ekanirodhaṃ. Arūpaṃ arūpena saha ekuppādaṃ ekanirodhaṃ. Evaṃ ‘ekuppādaekanirodhato’ veditabbā.
“各别生起、各别灭去”:应当通过四种相续色来说明。在此身体中,从足底以上、发梢以下、以皮为界,各处有四种相续色以密集聚合的状态转起。虽然如此转起,但不应执取其中有同一生起等情形。譬如观察白蚁的行列或蚂蚁的行列时,看似连成一片,实则并非一体。因为在某一只头部附近,有另一只的头、腹、足;在某一只腹部附近,有另一只的头、腹、足;在某一只足部附近,有另一只的头、腹、足。同样地,四种相续色也是如此:当某一色在生起刹那,有另一色在生、住、灭;当某一色在住立刹那,有另一色在生、住、灭;当某一色在灭去刹那,有另一色在生、住、灭。应当这样来理解此处的“各别生起、各别灭去”。
‘Nānuppādanānānirodhatā’ pana catusantatirūpena dīpetabbā. Imassa hi uddhaṃ pādatalā adho kesamatthakā tacapariyantassa sarīrassa tattha tattha catusantatirūpaṃ ghanapuñjabhāvena vattati. Evaṃ vattamānassāpissa na ekuppādāditā sallakkhetabbā. Yathā pana upacikarāji vā kipillikarāji vā olokiyamānā ekābaddhā viya hoti, na pana ekābaddhā. Aññissā hi sīsasantike aññissā sīsampi udarampi pādāpi, aññissā udarasantike aññissā sīsampi udarampi pādāpi, aññissā pādasantike aññissā sīsampi udarampi pādāpi honti. Evameva catusantatirūpānampi aññassa uppādakkhaṇe aññassa uppādopi hoti ṭhitipi bhaṅgopi, aññassa ṭhitikkhaṇe aññassa uppādopi hoti ṭhitipi bhaṅgopi, aññassa bhaṅgakkhaṇe aññassa uppādopi hoti ṭhitipi bhaṅgopi. Evamettha ‘nānuppādanānānirodhatā’ veditabbā.
“过去等”:即经文中直到“远、近”为止所说的内容。“缘等起”:也如“业生、业缘、业缘时节等起”等方法,在下文已经解释过。五蕴都是已完成的,并非未完成的;是有为的,并非无为的;而且也是完成的。在自性法中,唯有涅槃是未完成、非完成的。灭尽定与名称概念又如何呢?灭尽定不可说为世间或出世间、有为或无为、已完成或未完成。然而它是完成的,因为入定者能够进入它。名称概念也是如此,它同样不落入世间等范畴;但它是完成的,并非未完成,因为执取名称者正是在执取它。
‘Atītādīni’ pana dūradukapariyosānāni pāḷiyaṃ āgatāneva. ‘Paccayasamuṭṭhānāni’pi ‘‘kammajaṃ, kammapaccayaṃ, kammapaccayautusamuṭṭhāna’’ntiādinā (dha. sa. aṭṭha. 975) nayena heṭṭhā kathitāniyeva. Pañcapi pana khandhā parinipphannāva honti, no aparinipphannā; saṅkhatāva no asaṅkhatā; apica nipphannāpi hontiyeva. Sabhāvadhammesu hi nibbānamevekaṃ aparinipphannaṃ anipphannañca. Nirodhasamāpatti pana nāmapaññatti ca kathanti? Nirodhasamāpatti lokiyalokuttarāti vā saṅkhatāsaṅkhatāti vā parinipphannāparinipphannāti vā na vattabbā. Nipphannā pana hoti samāpajjantena samāpajjitabbato. Tathā nāmapaññatti. Sāpi hi lokiyādibhedaṃ na labhati; nipphannā pana hoti no anipphannā; nāmaggahaṇañhi gaṇhantova gaṇhātīti.
业等抉择说
Kamādivinicchayakathā
如此,从杂论中了知诸蕴之后,再就这些蕴本身——
Evaṃ pakiṇṇakato khandhe viditvā puna etesuyeva –
为了阐明诸蕴中智的种种差别、次第、特相、
不增不减之义,以及譬喻。
应被观察者,以此二种方式,由观察者成就义理;
有慧者当善了知抉择之理。
Khandhesu ñāṇabhedatthaṃ, kamatotha visesato; Anūnādhikato ceva, upamāto tatheva ca. Daṭṭhabbato dvidhā evaṃ, passantassatthasiddhito; Vinicchayanayo sammā, viññātabbo vibhāvinā.
于此,“次第”有多种:生起次第、断除次第、行道次第、地次第、说法次第。
Tattha ‘kamato’ti idha uppattikkamo, pahānakkamo, paṭipattikkamo, bhūmikkamo, desanākkamoti bahuvidho kamo.
其中,“初为羯罗蓝,由羯罗蓝而有頞部昙”(《相应部》1.235)等,这是生起次第。“应依见所断之法,应依修所断之法”(《法集论·三法论母》8)等,这是断除次第。“戒清净、心清净”(《中部》1.259;《无碍解道》3.41)等,这是行道次第。“欲界、色界”等,这是地次第。“四念处、四正勤”(《长部》3.145)或“施论、戒论”(《中部》2.69;《长部》1.298)等,这是说法次第。在这些次第中,生起次第于此处并不适用,因为诸蕴并不如羯罗蓝等那般有前后确定的生起;断除次第亦不适用,因为善心与无记心所生之蕴并非所应断除;行道次第亦不适用,因为不善之蕴并非所应行道;地次第亦不适用,因为受等诸蕴遍通四地。
Tattha ‘‘paṭhamaṃ kalalaṃ hoti, kalalā hoti abbuda’’nti (saṃ. ni. 1.235) evamādi uppattikkamo. ‘‘Dassanena pahātabbā dhammā, bhāvanāya pahātabbā dhammā’’ti (dha. sa. tikamātikā 8) evamādi pahānakkamo. ‘‘Sīlavisuddhi, cittavisuddhī’’ti (ma. ni. 1.259; paṭi. ma. 3.41) evamādi paṭipattikkamo. ‘‘Kāmāvacarā , rūpāvacarā’’ti evamādi bhūmikkamo. ‘‘Cattāro satipaṭṭhānā, cattāro sammappadhānā’’ti (dī. ni. 3.145) vā ‘‘dānakathaṃ sīlakatha’’nti (ma. ni. 2.69; dī. ni. 1.298) vā evamādi desanākkamo. Tesu idha uppattikkamo tāva na yujjati, kalalādīnaṃ viya khandhānaṃ pubbāpariyavavatthānena anuppattito; na pahānakkamo kusalābyākatānaṃ appahātabbato; na paṭipattikkamo akusalānaṃ appaṭipajjanīyato; na bhūmikkamo vedanādīnaṃ catubhūmakapariyāpannattā.
然而,说法次第则是适用的。因为,世尊为了使那些尚未加以分析、于五蕴中执取我见的可教化众生,能通过开示聚合相之密集的分离,从而从我执中解脱,出于利益之心,为了让那些众生易于领受,首先宣说了作为眼等之所缘的粗显色蕴。而后,宣说了感受可爱与不可爱之色的受蕴;依“感受者即是‘想’”而宣说了执取受之对象行相的想蕴;依想之力而宣说了造作种种行的行蕴;以及,作为他们受等之所依、居于此中之首的识蕴。由此,应当首先了知“次第”之抉择理趣。
Desanākkamo pana yujjati. Abhedena hi yaṃ pañcasu khandhesu attaggāhapatitaṃ veneyyajanaṃ samūhaghanavinibbhogadassanena attaggāhato mocetukāmo bhagavā hitakāmo tassa janassa sukhaggahaṇatthaṃ cakkhuādīnampi visayabhūtaṃ oḷārikaṃ paṭhamaṃ rūpakkhandhaṃ desesi. Tato iṭṭhāniṭṭharūpasaṃveditaṃ vedanaṃ, yaṃ vedayati taṃ sañjānātīti evaṃ vedanāvisayassa ākāraggāhikaṃ saññaṃ, saññāvasena abhisaṅkhārake saṅkhāre, tesaṃ vedanādīnaṃ nissayaṃ adhipatibhūtañca viññāṇanti evaṃ tāva ‘kamato’ vinicchayanayo viññātabbo.
“以差别而言”,即是诸蕴与诸取蕴的差别相。那么,它们的差别是什么呢?诸蕴是就其无差别之相而说,而取蕴则是以有漏、可被取着之性质而说的差别。如所说:
‘Visesato’ti khandhānañca upādānakkhandhānañca visesato. Ko pana tesaṃ viseso? Khandhā tāva avisesato vuttā, upādānakkhandhā sāsavaupādānīyabhāvena visesetvā. Yathāha –
“诸比丘,我将宣说五蕴与五取蕴,请谛听。诸比丘,什么是五蕴?诸比丘,任何色,无论过去、未来、现在……乃至……或远——这称为色蕴。任何受……任何想……任何行……任何识,无论过去、未来、现在……乃至……或远——这称为识蕴。诸比丘,这些称为五蕴。诸比丘,什么是五取蕴?诸比丘,任何色……乃至……或远,有漏、可被执取——这称为色取蕴。任何受……任何识……乃至……或远,有漏、可被执取——诸比丘,这称为识取蕴。诸比丘,这些即名为五取蕴。”
‘‘Pañca, bhikkhave, khandhe desessāmi pañcupādānakkhandhe ca, taṃ suṇātha. Katame ca, bhikkhave, pañcakkhandhā? Yaṃ kiñci, bhikkhave, rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ…pe… santike vā – ayaṃ vuccati, rūpakkhandho. Yā kāci vedanā…pe… yā kāci saññā…pe… ye keci saṅkhārā…pe… yaṃ kiñci viññāṇaṃ …pe… santike vā – ayaṃ vuccati, viññāṇakkhandho. Ime vuccanti, bhikkhave, pañcakkhandhā. Katame ca, bhikkhave, pañcupādānakkhandhā? Yaṃ kiñci, bhikkhave, rūpaṃ…pe… santike vā sāsavaṃ upādāniyaṃ – ayaṃ vuccati, rūpūpādānakkhandho. Yā kāci vedanā…pe… yaṃ kiñci viññāṇaṃ…pe… santike vā sāsavaṃ upādāniyaṃ – ayaṃ vuccati, bhikkhave, viññāṇupādānakkhandho. Ime vuccanti, bhikkhave, pañcupādānakkhandhā’’ti (saṃ. ni. 3.48).
在此,受等诸蕴既有有漏也有无漏,而色蕴并非如此。然而,由于色以‘聚集’之义而得名‘蕴’,故在诸蕴中宣说;由于兼具‘聚集’义与‘有漏’义而适合称为‘取蕴’,故在诸取蕴中宣说。而受等诸蕴,其无漏者唯在诸蕴中宣说,有漏者则在诸取蕴中宣说。其中,‘取蕴’应理解为:以取为行境之蕴,即取蕴。然而,在此处,所有这些总合起来,即指称为‘蕴’。
Ettha ca yathā vedanādayo anāsavāpi sāsavāpi atthi, na evaṃ rūpaṃ. Yasmā panassa rāsaṭṭhena khandhabhāvo yujjati tasmā khandhesu vuttaṃ. Yasmā rāsaṭṭhena ca sāsavaṭṭhena ca upādānakkhandhabhāvo yujjati tasmā upādānakkhandhesu vuttaṃ. Vedanādayo pana anāsavāva khandhesu vuttā, sāsavā upādānakkhandhesu. ‘Upādānakkhandhā’ti ettha ca upādānagocarā khandhā upādānakkhandhāti evamattho daṭṭhabbo. Idha pana sabbepete ekajjhaṃ katvā khandhāti adhippetā.
“不多不少”——为何世尊说诸蕴恰好为五,不多不少呢?由一切有为法同类相摄,由执为我、我所的所依以此为最上,以及由其余法皆含摄于此。于品类众多的有为法中,以同类相摄时,色以同类色相摄为一蕴,受以同类受相摄为一蕴,想等亦然。如此,由一切有为法同类相摄故,说为五蕴。而且,执为我、我所的所依,正是以色等五事为最上。正如所说:“诸比丘,于色有故,缘色、依色,便生起如是见:‘此是我所,此是我,此是我的我。’于受……于想……于行……于识有故,缘识、依识,便生起如是见:‘此是我所,此是我,此是我的我。’”因此,由执为我、我所的所依以此为最上故,也说为五蕴。此外,他处所说戒等五法蕴,亦因摄于行蕴中而被含摄于此。因此,由其余法被含摄于此故,也说为五蕴。由此,应知‘不多不少’的抉择之理。
‘Anūnādhikato’ti kasmā pana bhagavatā pañceva khandhā vuttā anūnā anadhikāti? Sabbasaṅkhatasabhāgekasaṅgahato, attattaniyaggāhavatthussa etapparamato, aññesañca tadavarodhato. Anekappabhedesu hi saṅkhatadhammesu sabhāgavasena saṅgayhamānesu rūpaṃ rūpasabhāgasaṅgahavasena eko khandho hoti, vedanā vedanāsabhāgasaṅgahavasena eko khandho hoti. Esa nayo saññādīsupi. Tasmā sabbasaṅkhatasabhāgasaṅgahato pañceva vuttā. Etaparamañcetaṃ attattaniyaggāhavatthu yadidaṃ rūpādayo pañca. Vuttañhetaṃ – ‘‘rūpe kho, bhikkhave, sati rūpaṃ upādāya rūpaṃ abhinivissa evaṃ diṭṭhi uppajjati – ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’ti (saṃ. ni. 3.207). Vedanāya… saññāya… saṅkhāresu…. Viññāṇe sati viññāṇaṃ upādāya viññāṇaṃ abhinivissa evaṃ diṭṭhi uppajjati – ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’’’ti. Tasmā attattaniyaggāhavatthussa etaparamatopi pañceva vuttā. Yepi caññe sīlādayo pañca dhammakkhandhā vuttā, tepi saṅkhārakkhandhapariyāpannattā ettheva avarodhaṃ gacchanti. Tasmā aññesaṃ tadavarodhatopi pañceva vuttāti. Evaṃ ‘anūnādhikato’ vinicchayanayo viññātabbo.
“以譬喻”:在此,色取蕴如病房,因为它是如病喻的识取蕴的依处、门及所缘的安住之处;受取蕴如疾病,因为其具折磨性;想取蕴如病因,因为依于欲想等而有与贪等相应的受生起;行取蕴如不当的受用,因为它是导致病苦之因。如经中所说:“他们造作应被造作之受,为了受而造作。”同样地,“由于已造作、已累积的不善业,异熟身识生起,与苦俱行。”识取蕴如病人,因为尚未脱离受的病苦。再者,这些也可如监狱、刑具、罪行、罪犯的譬喻,以及如器皿、食物、菜肴、侍者、食者的譬喻。应如此了知“以譬喻”的抉择理趣。
‘Upamāto’ti ettha hi gilānasālūpamo rūpupādānakkhandho gilānūpamassa viññāṇupādānakkhandhassa vatthudvārārammaṇavasena nivāsanaṭṭhānato, gelaññūpamo vedanupādānakkhandho ābādhakattā, gelaññasamuṭṭhānūpamo saññupādānakkhandho kāmasaññādivasena rāgādisampayuttavedanāsambhavā, asappāyasevanūpamo saṅkhārupādānakkhandho vedanāgelaññassa nidānattā. ‘‘Vedanaṃ vedanattāya saṅkhatamabhisaṅkharontī’’ti (saṃ. ni. 3.79) hi vuttaṃ. Tathā ‘‘akusalassa kammassa katattā upacitattā vipākaṃ kāyaviññāṇaṃ uppannaṃ hoti dukkhasahagata’’nti (dha. sa. 556). Gilānūpamo viññāṇupādānakkhandho vedanāgelaññena aparimuttattā. Apica cārakakāraṇaaparādhakāraṇakārakaaparādhikūpamā ete bhājanabhojanabyañjanaparivesakabhuñjakūpamā cāti, evaṃ ‘upamāto’ vinicchayanayo viññātabbo.
“以应见有二”:即略说与广说而言,应如此了知此处以二种应见的方式来抉择的理趣。略说时,五取蕴应依《蛇喻经》中所说方法,视为举剑的怨敌;依《负担经》,视为负担;依“所食”的同义语,视为能食者;依《双经》,视为无常、苦、无我、有为、杀戮者。
‘Daṭṭhabbato dvidhā’ti saṅkhepato vitthārato cāti evaṃ dvidhā daṭṭhabbato pettha vinicchayanayo viññātabbo. Saṅkhepato hi pañcupādānakkhandhā āsivisūpame (saṃ. ni. 4.238) vuttanayena ukkhittāsikapaccatthikato, bhārasuttavasena (saṃ. ni. 3.22) bhārato, khajjanīyapariyāyavasena (saṃ. ni. 3.79) khādakato, yamakasuttavasena (saṃ. ni. 3.85) aniccadukkhānattasaṅkhatavadhakato daṭṭhabbā.
广说时,于此:色应见如聚沫,受应见如水泡,想应见如阳焰,行应见如芭蕉树干,识应见如幻。正如所说——
Vitthārato panettha pheṇapiṇḍo viya rūpaṃ daṭṭhabbaṃ, udakapubbuḷo viya vedanā, marīcikā viya saññā, kadalikkhandho viya saṅkhārā, māyā viya viññāṇaṃ. Vuttañhetaṃ –
色如聚沫,受如水泡;
想如阳焰,行如芭蕉;
识如幻化,为日亲所宣说。
‘‘Pheṇapiṇḍūpamaṃ rūpaṃ, vedanā pubbuḷūpamā; Marīcikūpamā saññā, saṅkhārā kadalūpamā; Māyūpamañca viññāṇaṃ, desitādiccabandhunā’’ti. (saṃ. ni. 3.95);
于此,应知色等与聚沫等有如下相似之处:正如聚沫无有坚实,色亦因缺少恒常之坚实、稳固之坚实、自我之坚实而无坚实。正如无法执取聚沫而作“我将以此作钵或盘”,即便执取也不能达成其目的,必定破碎;同样,色也不可执取为常、恒、我、我所,即便执取也无法如是安住,它只是无常、苦、无我、不净。因此,色与聚沫相似。
Tattha rūpādīnaṃ pheṇapiṇḍādīhi evaṃ sadisatā veditabbā – yathā hi pheṇapiṇḍo nissārova evaṃ rūpampi niccasāradhuvasāraattasāravirahena nissārameva. Yathā ca so ‘iminā pattaṃ vā thālakaṃ vā karissāmī’ti gahetuṃ na sakkā, gahitopi tamatthaṃ na sādheti bhijjateva; evaṃ rūpampi ‘nicca’nti vā ‘dhuva’nti vā ‘aha’nti vā ‘mama’nti vā gahetuṃ na sakkā, gahitampi na tathā tiṭṭhati, aniccaṃ dukkhaṃ anattā asubhaññeva hotīti. Evaṃ ‘pheṇapiṇḍasadisameva’ hoti.
又如聚沫有孔有隙,由众多接合处连接,是许多水蛇等生物的居所;色亦是有孔有隙,由众多接合处连接。依种类而言,此处有八十种虫类家族居住。那色身即是它们的产房、厕所、病房与坟墓。它们并不前往他处行出胎等事。如此,色亦与聚沫相似。又如聚沫最初如枣核般大小,逐渐可增至如山巅般大小;色亦最初如羯罗蓝大小,渐次可至一寻大小,或依牛、水牛、象等身量而如山巅大小,或依鱼、龟等身量可达数百由旬之量。如此,色亦与聚沫相似。又如聚沫刚生起便破碎,或稍行进便破碎,若至大海则必定破碎;同样,色在羯罗蓝阶段亦破碎,在頞部昙等阶段亦破碎;即使中间未破,寿至百岁者,至百岁时亦必定破碎,于死门中粉散。如此,色亦与聚沫相似。
Yathā vā pana pheṇapiṇḍo chiddāvachiddo anekasandhighaṭito bahūnnaṃ udakasappādīnaṃ pāṇānaṃ āvāso, evaṃ rūpampi chiddāvachiddaṃ anekasandhighaṭitaṃ. Kulavasena cettha asīti kimikulāni vasanti. Tadeva tesaṃ sūtigharampi vaccakuṭipi gilānasālāpi susānampi. Na te aññattha gantvā gabbhavuṭṭhānādīni karonti. Evampi pheṇapiṇḍasadisaṃ. Yathā ca pheṇapiṇḍo āditova badarapakkamatto hutvā anupubbena pabbatakūṭamattopi hoti, evaṃ rūpampi ādito kalalamattaṃ hutvā anupubbena byāmamattampi gomahiṃsahatthiādīnaṃ vasena pabbatakūṭamattampi hoti, macchakacchapādīnaṃ vasena anekayojanasatappamāṇampi. Evampi pheṇapiṇḍasadisaṃ. Yathā ca pheṇapiṇḍo uṭṭhitamattopi bhijjati, thokaṃ gantvāpi, samuddaṃ patvā pana avassameva bhijjati; evameva rūpampi kalalabhāvepi bhijjati, abbudādibhāve, antarā pana abhejjamānampi vassasatāyukānaṃ vassasataṃ patvā avassameva bhijjati, maraṇamukhe cuṇṇavicuṇṇaṃ hoti. Evampi pheṇapiṇḍasadisaṃ.
又如水泡无有坚实,受亦如是。正如水泡无力、不可执取,无法用来做板或座,即便反复执取也必定破碎;受也是无力、不可执取,不可执取为常或恒,即便执取也不能如是安住。如此,受虽不可执取,亦与水泡相似。又如水泡依于各个水滴而生起即灭,无有久住;受也是生起即灭,无有久住,于一弹指顷便有百千俱胝数感受生起灭去。又如水泡依水面、水滴、水垢以及执取之风四种缘而生起;受也依所依、所缘、烦恼网、触之撞击四种缘而生起。如此,受亦与水泡相似。
Yathā pana pubbuḷo asāro, evaṃ vedanāpi. Yathā ca so abalo, agayhupago, na sakkā taṃ gahetvā phalakaṃ vā āsanaṃ vā kātuṃ, gahitaggahitopi bhijjateva; evaṃ vedanāpi abalā, agayhupagā, na sakkā ‘niccā’ti vā ‘dhuvā’ti vā gahetuṃ, gahitāpi na tathā tiṭṭhati. Evaṃ agayhupagatāyapi vedanā ‘pubbuḷasadisā’. Yathā pana tasmiṃ tasmiṃ udakabindumhi pubbuḷo uppajjati ceva nirujjhati ca, na ciraṭṭhitiko hoti; evaṃ vedanāpi uppajjati ceva nirujjhati ca, na ciraṭṭhitikā hoti, ekaccharakkhaṇe koṭisatasahassasaṅkhyā uppajjitvā nirujjhati. Yathā ca pubbuḷo udakatalaṃ, udakabinduṃ , udakajallakaṃ saṅkaḍḍhitvā puṭaṃ katvā gahaṇavātañcāti cattāri kāraṇāni paṭicca uppajjati; evaṃ vedanāpi vatthuṃ, ārammaṇaṃ, kilesajālaṃ, phassasaṅghaṭṭanañcāti cattāri kāraṇāni paṭicca uppajjati. Evampi vedanā pubbuḷasadisā.
想以无坚实义,犹如阳焰。亦以不可执取义:不可执取以饮用、沐浴或盛装器物。再者,如同阳焰颤动,显现如波浪涌起;同样,青想等种种想,为领受青等境而颤动、跃动。又如阳焰欺诳众人,令人说“如满池、如满河”;想亦欺诳,令人执取“这是青色、这是净、这是乐、这是常”。对黄等也是如此。如是,以欺诳义,想亦与阳焰相似。
Saññāpi asārakaṭṭhena ‘marīcisadisā’. Tathā agayhupagaṭṭhena; na hi sakkā taṃ gahetvā pivituṃ vā nhāyituṃ vā bhājanaṃ vā pūretuṃ. Apica yathā marīci vipphandati, sañjātūmivego viya khāyati; evaṃ nīlasaññādibhedā saññāpi nīlādianubhavanatthāya phandati vipphandati. Yathā ca marīci mahājanaṃ vippalambheti , ‘paripuṇṇavāpī viya paripuṇṇanadī viya dissatī’ti vadāpeti; evaṃ saññāpi vippalambheti, ‘idaṃ nīlakaṃ subhaṃ sukhaṃ nicca’nti vadāpeti. Pītakādīsupi eseva nayo. Evaṃ vippalambhanenāpi marīcisadisā.
行蕴以无坚实义,犹如芭蕉干。亦以不可执取义:正如从芭蕉干中无论取出什么,都不能用作椽子等,即使取出也不成其用;同样,行蕴不能以常等而执取,即使执取也不如所执。又如芭蕉干是众多叶鞘的聚合;同样,行蕴也是众多法的聚合。又如芭蕉干具有种种不同的特征——外层叶鞘的颜色是一种,向内一层一层的颜色又是一种;同样,行蕴中触的特征是一种,思等特征又是一种。然而,将它们聚合起来,便称为行蕴。行蕴如是如同芭蕉干。
Saṅkhārāpi asārakaṭṭhena ‘kadalikkhandhasadisā’. Tathā agayhupagaṭṭhena. Yatheva hi kadalikkhandhato kiñci gahetvā na sakkā gopānasīādīnamatthāya upanetuṃ, upanītampi na tathā hoti; evaṃ saṅkhārāpi na sakkā niccādivasena gahetuṃ, gahitāpi na tathā honti. Yathā ca kadalikkhandho bahuvaṭṭisamodhāno hoti, evaṃ saṅkhārakkhandhopi bahudhammasamodhāno. Yathā ca kadalikkhandho nānālakkhaṇo, aññoyeva hi bāhirāya pattavaṭṭiyā vaṇṇo, añño tato abbhantarabbhantarānaṃ; evameva saṅkhārakkhandhopi aññadeva phassassa lakkhaṇaṃ, aññaṃ cetanādīnaṃ. Samodhānetvā pana saṅkhārakkhandhotveva vuccatīti. Evampi saṅkhārakkhandho kadalikkhandhasadiso.
识蕴以无坚实义,犹如幻术。亦以不可执取义。又如幻术短暂、迅速显现,识亦如是;识比幻术更短暂、更速起速灭。正是依于此心,一个人好像来了、好像去了、好像站着、好像坐着;而来时之心是一种,去时等之心又是一种。识如是如同幻术。幻术欺诳大众,让人执取“这是金、银、珍珠”;识亦欺诳大众,以那同样的心,令人执取为好像来、好像去、好像站、好像坐,而来时之心是一种,去时等之心是另一种。识如是如同幻术。尤其,即使是以净妙为所缘、粗显的内在色身,也应视为不净。受因不离三种苦性而应视为苦,想与行因不可支配而应视为无我,识因生灭法而应视为无常。
Viññāṇampi asārakaṭṭhena ‘māyāsadisaṃ’. Tathā agayhupagaṭṭhena. Yathā ca māyā ittarā lahupaccupaṭṭhānā, evaṃ viññāṇaṃ. Tañhi tatopi ittaratarañceva lahupaccupaṭṭhānatarañca. Teneva hi cittena puriso āgato viya, gato viya, ṭhito viya, nisinno viya hoti. Aññadeva cāgamanakāle cittaṃ, aññaṃ gamanakālādīsu. Evampi viññāṇaṃ māyāsadisaṃ. Māyā ca mahājanaṃ vañceti, yaṃ kiñcideva ‘idaṃ suvaṇṇaṃ rajataṃ muttā’tipi gahāpeti. Viññāṇampi mahājanaṃ vañceti, teneva cittena āgacchantaṃ viya, gacchantaṃ viya, ṭhitaṃ viya, nisinnaṃ viya katvā gāhāpeti. Aññadeva ca āgamane cittaṃ, aññaṃ gamanādīsu. Evampi viññāṇaṃ māyāsadisaṃ. Visesato ca subhārammaṇampi oḷārikampi ajjhattikarūpaṃ asubhanti daṭṭhabbaṃ. Vedanā tīhi dukkhatāhi avinimuttato dukkhāti saññāsaṅkhārā avidheyyato anattāti viññāṇaṃ udayabbayadhammato aniccanti daṭṭhabbaṃ.
“如此观察者的义利成就”:如此以略说与广说二种方式观察时,所成就的义利,也当从中了知抉择的方法,即如下:略说而言,观五取蕴为举剑的怨敌等时,便不为诸蕴所恼害。广说而言,观色等如泡沫团等时,便于无坚实中不见坚实。具体而言:观自身内色为不净时,便遍知段食,断除于不净见净的颠倒,渡越欲流,脱离欲轭,从欲漏中离漏,摧破贪欲身结,不执取欲取。观受为苦时,便遍知触食,断除于苦见乐的颠倒,渡越有流,脱离有轭,从有漏中离漏,摧破嗔恚身结,不执取戒禁取。观想与行为无我时,便遍知意思食,断除于无我见我的颠倒,渡越见流,脱离见轭,从见漏中离漏,摧破“此是真实”的身结,不执取我语取。观识为无常时,便遍知识食,断除于无常见常的颠倒,渡越无明流,脱离无明轭,从无明漏中离漏,摧破戒禁取身结,不执取见取。
‘Evaṃ passantassatthasiddhito’ti evañca saṅkhepavitthāravasena dvidhā passato yā atthasiddhi hoti, tatopi vinicchayanayo viññātabbo, seyyathidaṃ – saṅkhepato tāva pañcupādānakkhandhesu ukkhittāsikapaccatthikādibhāvena passanto khandhehi na vihaññati. Vitthārato pana rūpādīni pheṇapiṇḍādisadisabhāvena passanto na asāresu sāradassī hoti. Visesato ca ajjhattikarūpaṃ asubhato passanto kabaḷīkārāhāraṃ parijānāti , asubhe subhanti vipallāsaṃ pajahati, kāmoghaṃ uttarati, kāmayogena visaṃyujjati, kāmāsavena anāsavo hoti, abhijjhākāyaganthaṃ bhindati, kāmupādānaṃ na upādiyati. Vedanaṃ dukkhato passanto phassāhāraṃ parijānāti, dukkhe sukhanti vipallāsaṃ pajahati, bhavoghaṃ uttarati, bhavayogena visaṃyujjati, bhavāsavena anāsavo hoti, byāpādakāyaganthaṃ bhindati, sīlabbatupādānaṃ na upādiyati. Saññaṃ saṅkhāre ca anattato passanto manosañcetanāhāraṃ parijānāti, anattani attāti vipallāsaṃ pajahati, diṭṭhoghaṃ uttarati, diṭṭhiyogena visaṃyujjati, diṭṭhāsavena anāsavo hoti, idaṃ saccābhinivesakāyaganthaṃ bhindati, attavādupādānaṃ na upādiyati. Viññāṇaṃ aniccato passanto viññāṇāhāraṃ parijānāti, anicce niccanti vipallāsaṃ pajahati, avijjoghaṃ uttarati, avijjāyogena visaṃyujjati, avijjāsavena anāsavo hoti, sīlabbataparāmāsakāyaganthaṃ bhindati, diṭṭhupādānaṃ na upādiyati.
此以怨敌等观照之见,有如此大利益,因此,
贤者应以怨敌等观照诸蕴。
Evaṃ mahānisaṃsaṃ, vadhakādivasena dassanaṃ yasmā; Tasmā khandhe dhīro, vadhakādivasena passeyyāti.
二、阿毗达摩分别释
2. Abhidhammabhājanīyavaṇṇanā
32三十二、现在进入阿毗达摩分别。其中,色蕴的解说应依前面色品中详细阐述的方法来理解。
32. Idāni abhidhammabhājanīyaṃ hoti. Tattha rūpakkhandhaniddeso heṭṭhā rūpakaṇḍe vitthāritanayeneva veditabbo.
34三四、于受蕴的解说中,“以一种”即以一种分类方式。“与触相应”即与触相应。一切四地之受。在有因二法中,有因之受为四地所有,无因之受唯属欲界。依此方法,当知以“善”等句所说明的受。又,此受蕴:以一种,显示为与触相应;以二种,显示为有因与无因;以三种,显示为生起;以四种,显示为地之差别;以五种,显示为根。其中,乐根与苦根以身处为依处,唯属欲界。喜根以第六处为依处或无依处,为三地所有。忧根以第六处为依处,唯属欲界。舍根或以眼等四净色为依处,或以第六处为依处,或无依处,为四地所有。以六种,显示为依处。其中,前五种受以五种净色为依处,唯属欲界;第六种或无依处或有依处,为四地所有。
34. Vedanākkhandhaniddese ekavidhenāti ekakoṭṭhāsena. Phassasampayuttoti phassena sampayutto. Sabbāpi catubhūmikavedanā. Sahetukaduke sahetukā catubhūmikavedanā, ahetukā kāmāvacarāva. Iminā upāyena kusalapadādīhi vuttā vedanā jānitabbā. Apicāyaṃ vedanākkhandho ekavidhena phassasampayuttato dassito, duvidhena sahetukāhetukato, tividhena jātito , catubbidhena bhūmantarato, pañcavidhena indriyato. Tattha sukhindriyadukkhindriyāni kāyappasādavatthukāni kāmāvacarāneva. Somanassindriyaṃ chaṭṭhavatthukaṃ vā avatthukaṃ vā tebhūmakaṃ . Domanassindriyaṃ chaṭṭhavatthukaṃ kāmāvacaraṃ. Upekkhindriyaṃ cakkhādicatuppasādavatthukaṃ chaṭṭhavatthukaṃ avatthukañca catubhūmakaṃ. Chabbidhena vatthuto dassito. Tattha purimā pañca vedanā pañcappasādavatthukā kāmāvacarāva chaṭṭhā avatthukā vā savatthukā vā catubhūmikā.
以七种方式,显示其中意触生受的差别;以八种方式,显示其中身触生受的差别;以九种方式,于七种差别中显示意识界触生受的差别;以十种方式,于八种差别中显示意识界触生受的差别。因为在七种差别中,意触生受分为意界触生受与意识界触生受两种;在八种差别中,身触生受也连同分为乐与苦两种;在九种差别中,即于七种差别所说的意识界触生受,依善等分为三种;在十种差别中,即于八种差别所说的意识界触生受,同样依善等分为三种。
Sattavidhena tattha manosamphassajā bhedato dassitā, aṭṭhavidhena tattha kāyasamphassajā bhedato, navavidhena sattavidhabhede manoviññāṇadhātusamphassajā bhedato, dasavidhena aṭṭhavidhabhede manoviññāṇadhātusamphassajā bhedato. Etesu hi sattavidhabhede manosamphassajā manodhātusamphassajā, manoviññāṇadhātusamphassajāti dvidhā bhinnā. Aṭṭhavidhabhede tāya saddhiṃ kāyasamphassajāpi sukhā dukkhāti dvidhā bhinnā. Navavidhabhede sattavidhe vuttā manoviññāṇadhātusamphassajā kusalādivasena tidhā bhinnā. Dasavidhabhede aṭṭhavidhe vuttā manoviññāṇadhātusamphassajā kusalādivaseneva tidhā bhinnā.
此处,善三法仅为圆满而说。然而,在七种、八种、九种差别中,于应示方法之处已示方法。因为在阿毗达摩中,如来在应示方法之处而未示方法者,实无所有。这是以二法为根本的一个轮转。
Kusalattiko cettha kevalaṃ pūraṇatthameva vutto. Sattavidhaaṭṭhavidhanavavidhabhedesu pana nayaṃ dātuṃ yuttaṭṭhāne nayo dinno. Abhidhammañhi patvā tathāgatena nayaṃ dātuṃ yuttaṭṭhāne nayo adinno nāma natthi. Ayaṃ tāva dukamūlake eko vāro.
世尊在此阿毗达摩分别中分析受蕴时,先取三法类别,放入二法类别中;又取二法类别,放入三法类别中;并以三法与二法互相增广的方式开示。他以七种方式、二十四种方式、三十种方式,乃至多种方式,总之,以种种方式显示了受蕴。何以故?为随顺众生心行及说法之妙用故。因为,在聚集听法的天众中,有些天子能通过先取三法再放入二法的解说而得通达,世尊便为他们那样说法;另有一些则能通过其他方式的解说而得通达,世尊便以那些方式为他们说法。这便是此处所说的‘随顺众生心行’。再者,正自觉者由于自身境界广大,无论将二法放入三法,或将三法放入二法,或以互相增广,或以七种等方式,皆能随其所欲而说法。因此,世尊也以这些方式说法,这便是他的‘说法妙用’。
Satthā hi imasmiṃ abhidhammabhājanīye vedanākkhandhaṃ bhājento tike gahetvā dukesu pakkhipi, duke gahetvā tikesu pakkhipi, tike ca duke ca ubhatovaḍḍhananīhārena āhari; sattavidhena, catuvīsatividhena, tiṃsavidhena, bahuvidhenāti sabbathāpi bahuvidhena vedanākkhandhaṃ dassesi. Kasmā? Puggalajjhāsayena ceva desanāvilāsena ca. Dhammaṃ sotuṃ nisinnadevaparisāya hi ye devaputtā tike ādāya dukesu pakkhipitvā kathiyamānaṃ paṭivijjhituṃ sakkonti, tesaṃ sappāyavasena tathā katvā desesi. Ye itarehi ākārehi kathiyamānaṃ paṭivijjhituṃ sakkonti, tesaṃ tehākārehi desesīti. Ayamettha ‘puggalajjhāsayo’. Sammāsambuddho pana attano mahāvisayatāya tike vā dukesu pakkhipitvā, duke vā tikesu ubhatovaḍḍhanena vā, sattavidhādinayena vā, yathā yathā icchati tathā tathā desetuṃ sakkoti. Tasmāpi imehākārehi desesīti ayamassa ‘desanāvilāso’.
其中,依二法为根本而说者,是先将三法纳入二法中而宣说的部分;依三法为根本而说者,是先将二法纳入三法中而宣说的部分;相互增广而说者,是将三法与二法彼此增广而宣说的部分;最后以七种等方式宣说的部分,名为多种方式。如此,这便是四大章节。
Tattha tike ādāya dukesu pakkhipitvā desitavāro dukamūlako nāma. Duke ādāya tikesu pakkhipitvā desitavāro tikamūlako nāma. Tike ca duke ca ubhato vaḍḍhetvā desitavāro ubhatovaḍḍhitako nāma. Avasāne sattavidhenātiādivāro bahuvidhavāro nāmāti ime tāva cattāro mahāvārā.
其中,在二法根本的章节中,以每一种可得的二法,除去三法中不可得的受三法、喜三法、有见三法后,与其余可得的十九种三法结合,从第二二法与第一三法结合的部分开始,共有九百五十个部分。所有这些在圣典中都已略说,并于各处显示了应显示之要。然而,不迷惑者应当详细了知。
Tattha dukamūlake dukesu labbhamānena ekekena dukena saddhiṃ tikesu alabbhamāne vedanāttikapītittikasanidassanattike apanetvā, sese labbhamānake ekūnavīsati tike yojetvā, dutiyadukapaṭhamattikayojanavārādīni navavārasatāni paññāsañca vārā honti. Te sabbepi pāḷiyaṃ saṃkhipitvā tattha tattha dassetabbayuttakaṃ dassetvā vuttā. Asammuyhantena pana vitthārato veditabbā.
在三法根本的章节中,也以每一种可得的三法,除去二法中不可得的第一二法等后,与其余可得的五十种二法如有因二法等结合,从第一三法与第二二法结合的部分开始,共有九百五十个部分。所有这些在圣典中同样略说,并于各处显示了应显示之要。然而,不迷惑者应当详细了知。
Tikamūlakepi tikesu labbhamānena ekekena tikena saddhiṃ dukesu alabbhamāne paṭhamadukādayo duke apanetvā, sese labbhamānake sahetukadukādayo paññāsa duke yojetvā, paṭhamattikadutiyadukayojanavārādīni navavārasatāni paññāsañca vārā honti. Tepi sabbe pāḷiyaṃ saṅkhipitvā tattha tattha dassetabbayuttakaṃ dassetvā vuttā. Asammuyhantena pana vitthārato veditabbā.
在‘相互增广’章中,以二法分类中的第二组二法与三法分类中的第一组三法为起始,将可得的十九种二法与可得的十九种三法相结合,从第二组二法与第一组三法相合的部分说起,共宣说了十九个部分。因二法与三法相互增广,故名为‘相互增广’,此为第三大章。
Ubhatovaḍḍhitake duvidhabhede dutiyadukaṃ tividhabhede ca paṭhamatikaṃ ādiṃ katvā labbhamānehi ekūnavīsatiyā dukehi labbhamāne ekūnavīsatitike yojetvā dutiyadukapaṭhamatikayojanavārādayo ekūnavīsativārā vuttā. Esa dukatikānaṃ vasena ubhatovaḍḍhitattā ubhatovaḍḍhitako nāma tatiyo mahāvāro.
于‘多种方式’章七种解说中,自初始起,将可得的十九种三法,一一与四地结合,共宣说了十九种七种解说。在二十四种解说中,同样依这些三法宣说了十九种。多种方式中也是如此。三十种解说仅有一种。如此,总计五十八种解说。以上便是依解说划分的圣典注释。
Bahuvidhavārassa sattavidhaniddese ādito paṭṭhāya labbhamānesu ekūnavīsatiyā tikesu ekekena saddhiṃ catasso bhūmiyo yojetvā ekūnavīsati sattavidhavārā vuttā. Catuvīsatividhaniddesepi tesaṃyeva tikānaṃ vasena ekūnavīsativārā vuttā. Tathā bahuvidhavāre cāti . Tiṃsavidhavāro ekoyevāti sabbepi aṭṭhapaññāsa vārā honti. Ayaṃ tāvettha vāraparicchedavasena pāḷivaṇṇanā.
今为义释。其中,七种解说之义本已明显。在二十四种解说中,‘眼触所生受蕴,有善’应知是依欲界八种善心而说;‘有不善’应知是依十二种不善心而说;‘有无记’应知是依三种意界、三种无因意识界、八种大异熟心、十种欲界唯作心,合计二十四种心而说。
Idāni atthavaṇṇanā hoti. Tattha sattavidhaniddeso tāva uttānatthoyeva. Catuvīsatividhaniddese cakkhusamphassapaccayā vedanākkhandho atthi kusaloti kāmāvacaraaṭṭhakusalacittavasena veditabbo. Atthi akusaloti dvādasaakusalacittavasena veditabbo. Atthi abyākatoti tisso manodhātuyo, tisso ahetukamanoviññāṇadhātuyo, aṭṭha mahāvipākāni, dasa kāmāvacarakiriyāti catuvīsatiyā cittānaṃ vasena veditabbo.
其中,八善心与十二不善心依速行方式而得;唯作意界依转向方式而得;二异熟意界依领受方式而得;三异熟意识界依推度与彼所缘方式而得;无因唯作意识界依确定方式而得;八种大异熟心依彼所缘方式而得;九种唯作心亦依速行方式而得。于耳、鼻、舌、身诸门,其理亦同。
Tattha aṭṭha kusalāni dvādasa akusalāni ca javanavasena labbhanti. Kiriyamanodhātu āvajjanavasena labbhati. Dve vipākamanodhātuyo sampaṭicchanavasena, tisso vipākamanoviññāṇadhātuyo santīraṇatadārammaṇavasena, kiriyāhetukamanoviññāṇadhātu voṭṭhabbanavasena, aṭṭha mahāvipākacittāni tadārammaṇavasena, nava kiriyacittāni javanavasena labbhanti. Sotaghānajivhākāyadvāresupi eseva nayo.
然而,在意门中,‘有善’是就四地善心而说,‘有不善’是就十二不善心而说。‘有无记’是就十一种欲界异熟、十种唯作、九种色界与无色界唯作、四种沙门果——共三十四种心生起而说。其中,四地善心与不善心依速行方式而得。在唯作心中,无因意识界依转向方式而得,十一种异熟心依彼所缘方式而得,三地唯作与沙门果亦依速行方式而得。这些心在七种等分类方式中,无论置于何处,皆可解说。然而,若以三十种方式安立而解说,则更为善巧,因此诸师唯以三十种方式安立而解说。
Manodvāre pana atthi kusaloti catubhūmakakusalavasena kathitaṃ, atthi akusaloti dvādasaakusalavasena. Atthi abyākatoti ekādasannaṃ kāmāvacaravipākānaṃ, dasannaṃ kiriyānaṃ , navannaṃ rūpāvacarārūpāvacarakiriyānaṃ, catunnaṃ sāmaññaphalānanti catuttiṃsacittuppādavasena kathitaṃ. Tattha catubhūmakakusalañceva akusalañca javanavasena labbhati. Kiriyato ahetukamanoviññāṇadhātu āvajjanavasena, ekādasa vipākacittāni tadārammaṇavasena, tebhūmakakiriyā ceva sāmaññaphalāni ca javanavaseneva labbhanti. Tāni sattavidhādīsu yattha katthaci ṭhatvā kathetuṃ vaṭṭanti. Tiṃsavidhe pana ṭhatvā dīpiyamānāni sukhadīpanāni hontīti tiṃsavidhasmiṃyeva ṭhatvā dīpayiṃsu.
因为所有这些心,在眼门可通过三种方式获得:依亲依止缘的方式、依超越的方式、依修习的方式。同样,在耳门与意门也是如此。然而,在鼻、舌、身门,应知仅依两种方式获得:依超越的方式与依修习的方式。如何获得呢?有一位比丘在经行时看见遍相圆轮,便问:‘这是什么?’被告知:‘是遍相圆轮。’又问:‘这用来做什么?’于是有人告诉他:‘依此修习,能生起诸禅那,增长作为等至基础的毗婆舍那,证得阿罗汉果。’具有志向的善男子不认为‘这是沉重的负担’,而思惟:‘我也应当成就此功德。然而,躺着睡觉不可能成就此功德,我应当先精进努力,清净戒律。’于是便清净戒律。此后,立足于戒,断除十种障碍,满足于以三衣为最上的知足,履行对阿阇梨与和尚的义务与职责后,学习业处,修习遍相预备行,生起诸等至,增长作为等至基础的毗婆舍那,证得阿罗汉果。在此,所有预备行的受属于欲界,八等至的受属于色界与无色界,道果的受则属于出世间。如是,眼识成为四地受生起的强有力缘,因此四地受被称为‘以眼触为缘而生起’。如上,便是首先依亲依止缘的方式而获得。
Etāni hi sabbānipi cittāni cakkhudvāre upanissayakoṭiyā, samatikkamavasena, bhāvanāvasenāti tīhākārehi labbhanti. Tathā sotadvāramanodvāresupi. Ghānajivhākāyadvāresu pana samatikkamavasena, bhāvanāvasenāti dvīhevākārehi labbhantīti veditabbāni. Kathaṃ? Idha bhikkhu vihāracārikaṃ caramāno kasiṇamaṇḍalaṃ disvā ‘kiṃ nāmeta’nti pucchitvā ‘kasiṇamaṇḍala’nti vutte puna ‘kiṃ iminā karontī’ti pucchati. Athassa ācikkhanti – ‘evaṃ bhāvetvā jhānāni uppādetvā, samāpattipadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhetvā, arahattaṃ pāpuṇantī’ti. Ajjhāsayasampanno kulaputto ‘bhāriyaṃ eta’nti asallakkhetvā ‘mayāpi esa guṇo nibbattetuṃ vaṭṭati, na kho pana sakkā esa nipajjitvā niddāyantena nibbattetuṃ, āditova vīriyaṃ kātuṃ sīlaṃ sodhetuṃ vaṭṭatī’ti cintetvā sīlaṃ sodheti. Tato sīle patiṭṭhāya dasa palibodhe upacchinditvā, ticīvaraparamena santosena santuṭṭho, ācariyupajjhāyānaṃ vattapaṭivattaṃ katvā, kammaṭṭhānaṃ uggaṇhitvā, kasiṇaparikammaṃ katvā, samāpattiyo uppādetvā, samāpattipadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhetvā, arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ cakkhuviññāṇaṃ catubhūmikavedanānibbattiyā balavapaccayo hotīti catubhūmikavedanā cakkhusamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ tāva ‘upanissayavasena’ labbhanti.
然而,在眼门中,当色境现前时,善男子安住观察:‘于可爱所缘,我的贪生起;于不可爱所缘,我的嗔生起;于不如理作意,我的痴生起;于结缚,我的慢生起;于执取,我的见生起;于散乱,我的掉举生起;于未决断,我的疑生起;于强力处,我的随眠生起。’了知自己的烦恼如何生起后,他思惟:‘这些烦恼若再增长,必将引生不幸与毁灭。来吧,我应当制伏它们。’他又思惟:‘可是,躺着睡觉是无法制伏烦恼的;先要精进努力,将戒行完全清净。’如同前文所述的方式修行之后,他便证得阿罗汉果。在这里,所有预备行的受都属于欲界,八等至的受属于色界与无色界,道果的受属于出世间。如是,他超越了于色所缘生起的烦恼而到达,因此四地受被称为以眼触为缘而生起。这便是以‘超越的方式’获得。
Cakkhudvāre pana rūpe āpāthagate ‘iṭṭhe me ārammaṇe rāgo uppanno, aniṭṭhe paṭigho, asamapekkhanāya moho, vinibandhassa pana me māno uppanno, parāmaṭṭhassa diṭṭhi, vikkhepagatassa uddhaccaṃ, asanniṭṭhāgatassa vicikicchā, thāmagatassa anusayo uppanno’ti pariggahe ṭhito kulaputto attano kilesuppattiṃ ñatvā ‘ime me kilesā vaḍḍhamānā anayabyasanāya saṃvattissanti, handa ne niggaṇhāmī’ti cintetvā ‘na kho pana sakkā nipajjitvā niddāyantena kilese niggaṇhituṃ; āditova vīriyaṃ kātuṃ vaṭṭati sīlaṃ sodhetu’nti heṭṭhā vuttanayeneva paṭipajjitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ rūpārammaṇe uppannaṃ kilesaṃ samatikkamitvā gatāti catubhūmikavedanā cakkhusamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘samatikkamavasena’ labbhanti.
在眼门中,当色境现前时,另有一人如此建立观察:‘此色依止于何?’他由此了知‘依止于大种’之后,便观察到四大种及所造色为色法,又观察到彼所缘的法为非色法。此后,观察有缘的名色之后,他以三相加以观照,依毗婆舍那的次第思惟诸行,证得阿罗汉果。在此,所有预备行的受都属于欲界,八等至的受属于色界与无色界,道果的受属于出世间。如是,通过思惟色所缘而生起,因此这种受被称为以眼触为缘而生起。这便是以‘修习的方式’获得。
Cakkhudvāre pana rūpe āpāthagate eko evaṃ pariggahaṃ paṭṭhapeti – ‘idaṃ rūpaṃ kiṃ nissita’nti? Tato naṃ ‘bhūtanissita’nti ñatvā cattāri mahābhūtāni upādārūpañca rūpanti pariggaṇhāti, tadārammaṇe dhamme arūpanti pariggaṇhāti. Tato sappaccayaṃ nāmarūpaṃ parigaṇhitvā tīṇi lakkhaṇāni āropetvā vipassanāpaṭipāṭiyā saṅkhāre sammasitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ rūpārammaṇaṃ sammasitvā nibbattitāti ayaṃ vedanā cakkhusamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘bhāvanāvasena’ labbhanti.
又有一位比丘听说:‘据说有人先作遍相预备行,生起了诸等至,再以等至作为所依增长毗婆舍那,证得了阿罗汉果。’具足志向的善男子并不认为‘这是沉重的负担’,反而想:‘我也应当成就这样的功德。’他便依照前面所说的方式修行,证得阿罗汉果。在此,所有预备行的受都属于欲界,八等至的受属于色界与无色界,道果的受属于出世间。如是,耳识成为四地受生起的强有力缘,因此四地受被称为以耳触为缘而生起。这便是首先以‘亲依止缘的方式’获得。
Aparo bhikkhu suṇāti – ‘kasiṇaparikammaṃ kira katvā samāpattiyo uppādetvā samāpattipadaṭṭhānaṃ vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattaṃ pāpuṇantī’ti. Ajjhāsayasampanno kulaputto ‘bhāriyaṃ eta’nti asallakkhetvā ‘mayāpi esa guṇo nibbattetuṃ vaṭṭatī’ti purimanayeneva paṭipajjitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ sotaviññāṇaṃ catubhūmikavedanā nibbattiyā balavapaccayo hotīti catubhūmikavedanā sotasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ tāva ‘upanissayavasena’ labbhanti.
至于耳门,当声境现前时,一切了知方式应如眼门所述。如此,超越了依声所缘而生起的烦恼而转起,故说四地之受以耳触为缘而生。此即以‘超越的方式’而得。
Sotadvāre pana sadde āpāthagateti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ saddārammaṇe uppannaṃ kilesaṃ samatikkamitvā gatāti catubhūmikavedanā sotasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘samatikkamavasena’ labbhanti.
至于耳门,当声境现前时,有一人如此确立观察:‘此声依止什么?’一切了知方式应如眼门所述。如此,思惟声所缘后而生起的此受,便称为以耳触为缘而生。此即以‘修习的方式’而得。
Sotadvāre pana sadde āpāthagate eko evaṃ pariggahaṃ paṭṭhapeti – ayaṃ saddo kiṃ nissitoti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ saddārammaṇaṃ sammasitvā nibbattitāti ayaṃ vedanā sotasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘bhāvanāvasena’ labbhanti.
至于鼻、舌、身门,当香等所缘现前时,‘于可意所缘,我的贪生起了’等,一切了知方式应如眼门所述。如此,超越了依香等所缘而生起的烦恼而转起,故说四地之受以鼻触、舌触、身触为缘而生。此即于三门中,依‘超越的方式’而得。
Ghānajivhākāyadvāresu pana gandhārammaṇādīsu āpāthagatesu ‘iṭṭhe me ārammaṇe rāgo uppanno’ti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ gandhārammaṇādīsu uppannaṃ kilesaṃ samatikkamitvā gatāti catubhūmikavedanā ghānajivhākāyasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ tīsu dvāresu ‘samatikkamavasena’ labbhanti.
于鼻门等处,当香、味、触等所缘现前时,有一类人这样安立观察:‘此香、此味、此触依止于什么?’这一切应如眼门所述的方法了知。如此,观察香等所缘之后生起的受,便称为以鼻、舌、身触为缘而生起。这是依‘修习力’而获得。
Ghānadvārādīsu pana gandhādīsu āpāthagatesu eko evaṃ pariggahaṃ paṭṭhapeti – ‘ayaṃ gandho, ayaṃ raso, idaṃ phoṭṭhabbaṃ kiṃ nissita’nti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ gandhārammaṇādīni sammasitvā nibbattitāti ayaṃ vedanā ghānajivhākāyasamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘bhāvanāvasena’ labbhanti.
于心门,则可通过三种方式生起。有人见到生是怖畏的,见到老、病、死是怖畏的,见其怖畏之后,便思惟:‘应当从生、老、病、死中解脱;然而,躺着睡觉不可能从生等中解脱,应当从最初就精进努力,令戒清净。’这样思惟之后,他便依眼门所述的方法修习,证得阿罗汉果。其中,所有遍作受都是欲界的,八等至受是色界与无色界的,道果受是出世间的。如是,生、老、病、死是令四地受生起的强大因缘,因此四地受称为‘以意触为缘而生起’。这是首先依‘亲依止力’而获得。
Manodvāre pana tīhipi ākārehi labbhanti. Ekacco hi jātiṃ bhayato passati, jaraṃ byādhiṃ maraṇaṃ bhayato passati, bhayato disvā ‘jātijarābyādhimaraṇehi muccituṃ vaṭṭati, na kho pana sakkā nipajjitvā niddāyantena jātiādīhi muccituṃ, āditova vīriyaṃ kātuṃ sīlaṃ sodhetuṃ vaṭṭatī’ti cintetvā cakkhudvāre vuttanayeneva paṭipajjitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ jātijarābyādhimaraṇaṃ catubhūmikavedanānibbattiyā balavapaccayo hotīti catubhūmikavedanā manosamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ tāva ‘upanissayavasena’ labbhanti.
于心门,当法所缘现前时,一切也应依眼门所述的方法了知。如此,超越了于法所缘而生起的烦恼之后所到达的,这四地受便称为‘以意触为缘而生起’。这是依‘超越力’而获得。
Manodvāre pana dhammārammaṇe āpāthagateti sabbaṃ cakkhudvāre vuttanayeneva veditabbaṃ. Evaṃ dhammārammaṇe uppannaṃ kilesaṃ samatikkamitvā gatāti catubhūmikavedanā manosamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘samatikkamavasena’ labbhanti.
而当法所缘呈现于心门时,有人如此建立把握:‘此法所缘依于何者?’‘依于所依处。’‘所依处又依于何者?’‘依于大种。’他把握四大种及所造色为色,把握缘取彼处之法所缘为非色。此后,他把握了有依因缘的名色,赋予三相,依照观行的次第思察诸行,证得阿罗汉果。其中,所有遍作之受皆属欲界,八等至之受属色界与无色界,道果之受是出世间的。如此,思察法所缘后所生之受,即称为‘意触为缘所生’。如此,乃是依‘修习力’而获得。然而,在这一切二十四类等品目末尾所说的‘眼触所生受……乃至……意触所生受’这六种受,乃是依相应缘力而说。
Manodvāre pana dhammārammaṇe āpāthagate eko evaṃ pariggahaṃ paṭṭhapeti – ‘etaṃ dhammārammaṇaṃ kiṃ nissita’nti? ‘Vatthunissita’nti. ‘Vatthu kiṃ nissita’nti? ‘Mahābhūtāni nissita’nti. So cattāri mahābhūtāni upādārūpañca rūpanti pariggaṇhāti, tadārammaṇe dhamme arūpanti pariggaṇhāti. Tato sappaccayaṃ nāmarūpaṃ pariggaṇhitvā tīṇi lakkhaṇāni āropetvā vipassanāpaṭipāṭiyā saṅkhāre sammasitvā arahattaṃ pāpuṇāti. Tattha sabbāpi parikammavedanā kāmāvacarā, aṭṭhasamāpattivedanā rūpāvacarārūpāvacarā, maggaphalavedanā lokuttarāti evaṃ dhammārammaṇaṃ sammasitvā nibbattitāti ayaṃ vedanā manosamphassapaccayā nāma jātā. Evaṃ ‘bhāvanāvasena’ labbhanti. Yā panetā sabbesampi catuvīsatividhādīnaṃ vārānaṃ pariyosānesu cakkhusamphassajā vedanā…pe… manosamphassajā vedanāti cha cha vedanā vuttā, tā sampayuttapaccayavasena vuttāti.
想蕴等也应依循此方式了知。唯有不同之处在于:于想蕴的解释中,在三法中还能获得受三法和喜三法等,在二法中也能获得乐俱行二法等。于行蕴的解释中,由于触亦归属于行蕴,故不说‘与触相应’,而说为‘与心相应’。且在此处的二法中,也能获得因二法等,其三法的情况则与想蕴类似。于识蕴的解释中,不说‘眼触所生’等状态,而说为‘眼识’等。因为识不可能表述为‘意触所生’。其余部分与在彼想蕴中所说者相似。然而,唯独在此三蕴的解释中,较之受蕴的解释,获得了更多的三法和二法。应知正是依凭这些,方成就了品目的差别。
Saññākkhandhādayopi iminā upāyena veditabbā. Kevalañhi saññākkhandhaniddese tikesu vedanāttikapītittikāpi labbhanti, dukesu ca sukhasahagatadukādayopi. Saṅkhārakkhandhaniddese phassassāpi saṅkhārakkhandhapariyāpannattā phassasampayuttoti avatvā cittasampayuttoti vuttaṃ. Dukesu cettha hetudukādayopi labbhanti. Tikā saññākkhandhasadisā eva . Viññāṇakkhandhaniddese cakkhusamphassajādibhāvaṃ avatvā cakkhuviññāṇantiādi vuttaṃ. Na hi sakkā viññāṇaṃ manosamphassajanti niddisituṃ. Sesamettha saññākkhandhe vuttasadisameva. Imesaṃ pana tiṇṇampi khandhānaṃ niddeseyeva vedanākkhandhaniddesato atirekatikadukā laddhā. Tesaṃ vasena vārappabhedo veditabboti.
三、问难解说
3. Pañhāpucchakavaṇṇanā
150现在是问难。其中,关于问难:对于五蕴,以‘多少是善?多少是不善?多少是无记?’等方式提问时,哪些可获得、哪些不可获得,所有这些在提问之后,于解答中仅举出所能获得的部分,如以‘色蕴是无记’等方式,应如此理解。此外,在未作‘一蕴’或‘二蕴’的区分,而以‘可能已生、可能未生’等方式安立论式之处,应知是通取五蕴。其余各蕴的善等分别,在之前的《法集论注》中已说。
150. Idāni pañhāpucchakaṃ hoti. Tattha pañhāpucchane pañcannaṃ khandhānaṃ ‘‘katikusalā? Katiakusalā? Katiabyākatā’’tiādinā nayena yaṃ labbhati, yañca na labbhati, taṃ sabbaṃ pucchitvā vissajjane ‘‘rūpakkhandho abyākato’’tiādinā nayena yaṃ labbhati tadeva uddhaṭanti veditabbaṃ. Yattha yattha ca ‘eko khandho’ti vā ‘dve khandhā’ti vā paricchedaṃ akatvā ‘‘siyā uppannā, siyā anuppannā’’tiādinā nayena tanti ṭhapitā, tattha tattha pañcannampi khandhānaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ. Seso tesaṃ tesaṃ khandhānaṃ kusalādivibhāgo heṭṭhā dhammasaṅgahaṭṭhakathāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 985) vuttoyeva.
然而,在所缘三法中,四蕴对于五十五种欲界法,于染著、瞋恚、愚痴、防护、思察、观察时,为小所缘;对于二十七种色界、无色界法,于染著、瞋恚、愚痴、防护、建立把握时,为大所缘;于观察道、果、涅槃时,为无量所缘;于观察概念时,为不应说所缘。
Ārammaṇattikesu pana cattāro khandhā pañcapaṇṇāsa kāmāvacaradhamme ārabbha rajjantassa dussantassa muyhantassa saṃvarantassa sammasantassa paccavekkhantassa ca parittārammaṇā honti, sattavīsati rūpārūpāvacaradhamme ārabbha rajjantassa dussantassa muyhantassa saṃvarantassa pariggahaṃ paṭṭhapentassa mahaggatārammaṇā, maggaphalanibbānāni paccavekkhantassa appamāṇārammaṇā, paññattiṃ paccavekkhaṇakāle navattabbārammaṇāti.
此四蕴,于有学、无学观察道时,为道所缘;于道刹那,以俱生因故为道因;于尊重道而观察时,以所缘增上故为道增上;于修习以精进为首或以观为首之道时,以俱生增上故为道增上;然而,于修习以欲为首或以心为首时,则称为不应说所缘。
Teyeva sekkhāsekkhānaṃ maggapaccavekkhaṇakāle maggārammaṇā honti, maggakāle sahajātahetunā maggahetukā, maggaṃ garuṃ katvā paccavekkhaṇakāle ārammaṇādhipatinā maggādhipatino , vīriyajeṭṭhakaṃ vā vīmaṃsajeṭṭhakaṃ vā maggaṃ bhāventassa sahajātādhipatinā maggādhipatino, chandajeṭṭhakaṃ pana cittajeṭṭhakaṃ vā bhāventassa navattabbārammaṇā nāma honti.
若对过去的蕴、界、处生起染著、瞋恚、愚痴,或加以防护、确立把握,则成为过去所缘;若对未来的,则成为未来所缘;若对现在的,则成为现在所缘;若观察概念或涅槃,则成为不应说所缘。
Atītāni pana khandhadhātuāyatanāni ārabbha rajjantassa dussantassa muyhantassa saṃvarantassa pariggahaṃ paṭṭhapentassa atītārammaṇā honti, anāgatāni ārabbha anāgatārammaṇā honti, paccuppannāni ārabbha paccuppannārammaṇā honti, paññattiṃ vā nibbānaṃ vā paccavekkhantassa navattabbārammaṇā honti.
同样地,若对自身的蕴、界、处生起染著、瞋恚、愚痴,或加以防护、确立把握,则成为内所缘;若对他人的蕴、界、处如此转起,则成为外所缘;当观察概念与涅槃时,也只是外所缘;若有时于内法、有时于外法如此转起,则成为内外所缘;而在无所有处定中,应知为不应说所缘。
Tathā attano khandhadhātuāyatanāni ārabbha rajjantassa dussantassa muyhantassa saṃvarantassa pariggahaṃ paṭṭhapentassa ajjhattārammaṇā honti, paresaṃ khandhadhātuāyatanāni ārabbha evaṃ pavattentassa bahiddhārammaṇā, paṇṇattinibbānapaccavekkhaṇakālepi bahiddhārammaṇāyeva, kālena ajjhattaṃ kālena bahiddhā dhammesu evaṃ pavattentassa ajjhattabahiddhārammaṇā, ākiñcaññāyatanakāle navattabbārammaṇāti veditabbā.
如此,世尊将此蕴分别以经分别等方式,开演为三转而分别开示。因为在三转中,分类界限是同一的:色蕴在任何情况下唯属欲界;四蕴则说为通于四地,兼涉世间与出世间。
Iti bhagavā imaṃ khandhavibhaṅgaṃ suttantabhājanīyādivasena tayo parivaṭṭe nīharitvā bhājento dassesi. Tīsupi hi parivaṭṭesu ekova paricchedo. Rūpakkhandho hi sabbattha kāmāvacaroyeva. Cattāro khandhā catubhūmakā lokiyalokuttaramissakā kathitāti.