4. 注疏章
4. Aṭṭhakathākaṇḍaṃ
三法义摄注释
Tikaatthuddhāravaṇṇanā
1384“道之途径”是指依经分别等道的进行,以及依顺、逆等道的进行。因为在此处,当诸义被决定时,它也使它们变得容易。“问题之摘要”,是指在四个十九、又四个十九,以及九个、九个的问题中所得到的摘要;也就是将那些问题中所得的计数安立起来,这称为计数方式。“义之摘要”,是指“这些名为心聚等义,属于善等”这样的摘要。“核心”的意思,是将在心聚品与色品中分别开显的诸法,以“于四地中,善有十二不善心聚”等方式,按类别集合而结集起来。“蕴聚”与“核心”是同义词。然而,这里说“于四地中,善”是单数表述,因为四地所属的善触等法,在善性上归于一性。此义摄之教说,是依于心聚品与色品中、由四地心聚等而了知的法而开始的,因此,其中“于四地中,善”被分别开示,直至被了知,其意思是:这些法是善。
1384.Nayamagganti suttantabhājanīyādinayagamanaṃ anulomādinayagamanañca. Tampi hi ettha atthesu nicchitesu sukhaṃ samānenti. Pañhuddhāranti ekūnapaññāsāya ekūnapaññāsāya navasu navasu ca pañhesu labbhamānassa uddharaṇaṃ, tesuyeva labbhamānānaṃ gaṇanānaṃ ṭhapanaṃ gaṇanācāro. Atthuddhāranti ‘‘ime nāma cittuppādādayo atthā kusalādikā’’ti uddharaṇaṃ. Kaṇṇikaṃ kaṇṇikanti cittuppādakaṇḍarūpakaṇḍesu vibhatte pasaṭe dhamme ‘‘catūsu bhūmīsu kusalaṃ dvādasākusalacittuppādā’’tiādinā rāsirāsivasena saha ganthetvāti attho. Ghaṭagocchakā kaṇṇikavevacanāneva. Ettha pana catūsu bhūmīsu kusalanti ekavacananiddeso catubhūmakānaṃ kusalaphassādīnaṃ kusalabhāve ekattūpagamanato. Cittuppādakaṇḍarūpakaṇḍesu catubhūmicittuppādādivasena viññātadhammassa vasenāyaṃ atthuddhāradesanā āraddhāti tattha yaṃ catūsu bhūmīsu kusalaṃ vibhattaṃ yāva viññātaṃ, ime dhammā kusalāti attho.
虽然善三法的广说先前已了知,但是,在那里,诸法依时节、触等自性而被分别、被分开而了知,并未被统一于一种特征之中。因此,为了避开那里所说的时节等差别,将一切差别不同的法统一于善等一种特征中而令了知,这里再次分别解说善三法。而且,这里以单数作了善的解说后,以复数作结语的原因,正如前面所说。如果诸法在善性上归于一性,为何不以单数提问?因为在总说中,“善”这个词是诸法的定语,那些被它限定的诸法被提问,而它们的数量差别尚未确定;但在解说中,通过四地而广说并了知后,将善加以限定而显示,故以“于四地中,善”这样归于单一的说法是恰当的。因为这里“善”这个词是主要的,它需要被限定,它只执取善的样态而安住于自性中,在转起时只依于单一性而转起,不依于差别。
Yadipi kusalattikavitthāro pubbe viññāto, tathāpi tattha dhammā samayavasena phassādisabhāvavasena ca vibhattā bhinnā viññātā, na pana ekasmiṃ lakkhaṇe samānetvā, tasmā tattha vuttaṃ samayādibhedaṃ vajjetvā sabbabhedabhinnānaṃ ekasmiṃ kusalādilakkhaṇe samānetvā bodhanatthaṃ idha kusalattikaniddeso puna vibhatto. Ettha ca ekavacanena kusalaniddesaṃ katvā bahuvacanena nigamanassa kāraṇaṃ vuttameva. Yadi dhammānaṃ kusalatte ekattūpagamanaṃ, kasmā ekavacanena pucchāpi na katā? Uddese kusala-saddassa dhammavisesanabhāvato tabbisesanānaṃ dhammānaṃ pucchitattā tesañca aniddhāritasaṅkhāvisesattā, niddese pana catūhi bhūmīhi vitthārato viññātāhi kusale visesetvā dassetīti yuttaṃ ‘‘catūsu bhūmīsu kusala’’nti ekattaṃ netvā vacanaṃ. Kusalapadañhi ettha padhānaṃ, tañca visesitabbānapekkhaṃ kusalākārameva attano sabhāve ṭhitaṃ gahetvā pavattamānaṃ ekattameva upādāya pavattati, na bhedanti.
1385“十二不善心聚”中,此处第一个不善心聚,不涉及依时节、触等的差别,而将其归于“喜俱、邪见相应心聚”这一单一性而说,如此乃至第十二,故说“十二不善心聚”。同样,在“于四地中,异熟”等处,也应如理配合。所谓“心聚”,这里“生起”是指在此生起;什么生起?心。心的生起即心聚,这种以部分表征整体的方式,使此义得以成立。正因为如此,心与心所之聚便成为“心聚”。然而在注释书中,为了遮止其他能生起者,而说“心本身即是生起,即是心聚”,故取了“心”字;为了遮止心不能生起的状态,而取了“生起”字。或者,在心聚品中,“心已生起”这种心的生起状态是明显的,故说“心本身即是生起”;应知,由于存在着应被遮止的心不能生起的状态,故取了“生起”字。而且,应视此义如同“二种五识”等中那样,是依于心为主的解说而宣说的。
1385.Dvādasaakusalacittuppādāti etthāpi paṭhamākusalacittuppādo samayaphassādivasena bhedaṃ anāmasitvā somanassasahagatadiṭṭhigatasampayuttacittuppādabhāve ekattaṃ netvā vutto, evaṃ yāva dvādasamoti ‘‘dvādasa akusalacittuppādā’’ti vuttaṃ. Evaṃ catūsu bhūmīsu vipākotiādīsupi yathāyogaṃ yojetabbaṃ. Cittuppādāti ettha uppajjati etthāti uppādo, kiṃ uppajjati? Cittaṃ, cittassa uppādo cittuppādoti evaṃ avayavena samudāyopalakkhaṇavasena attho sambhavati. Evañhi sati cittacetasikarāsi cittuppādoti siddho hoti. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘cittameva uppādo cittuppādo’’ti aññassuppajjanakassa nivattanatthaṃ cittaggahaṇaṃ kataṃ, cittassa anuppajjanakabhāvanivattanatthaṃ uppādaggahaṇaṃ, cittuppādakaṇḍe vā ‘‘cittaṃ uppannaṃ hotī’’ti cittassa uppajjanakabhāvo pākaṭoti katvā ‘‘cittameva uppādo’’ti vuttaṃ, cittassa anuppajjanakassa nivattetabbassa sabbhāvā uppādaggahaṇaṃ katanti veditabbaṃ. Ayañcattho ‘‘dvepañcaviññāṇānī’’tiādīsu viya cittappadhāno niddesoti katvā vuttoti daṭṭhabbo.
1420在六门中:这里,在五门中自不待言;即使在意门中,也只有以小所缘为境的速行,才会连接称为‘彼所缘’的有分。因为那是小业的异熟,而异熟是领受可意、不可意所缘,并且异熟是随顺于业的,所以小业的异熟只领受小所缘。因此,一切彼所缘都被称为‘小所缘’。那么,广大异熟是否也只领受广大所缘呢?并非如此。因为以定为主的业,达到安止,以想为境,其异熟也必然是如此。因此,定是乐受之体,它也是随顺于业而以业为所缘,应如此看待。正是由于随顺于业,彼所缘虽是小所缘,却不连接广大速行。由此,作为结生等之体的欲界异熟,即使面对业相,也只取小所缘,而不取广大或无量所缘。然而,因为经中说‘广大所缘法对小所缘法以业缘为缘,无量所缘法对小所缘法以业缘为缘’,但并没有广大、无量的异熟是小所缘的情况,而这里一切欲界异熟都被说为小所缘性,所以应知:随顺于业,即使是广大、无量所缘的小业,若给予结生,也只给予业、趣、相所缘;转起异熟也只以色等小所缘为境。漏尽者由于习气而生起的失念俱笑,只在小事上转起,而不在其他事上,因为无有烦恼时,那种笑的缘不存在。
1420.Chasu dvāresūti ettha pañcadvāre vattabbameva natthi, manodvārepi parittārammaṇameva javanaṃ tadārammaṇasaṅkhātaṃ bhavaṅgaṃ anubandhati. Tañhi parittassa kammassa vipāko, vipāko ca iṭṭhāniṭṭhārammaṇānubhavanaṃ, kammānurūpo ca vipāko hotīti parittakammavipāko parittārammaṇasseva anubhavanaṃ hoti. Tasmā sabbaṃ tadārammaṇaṃ ‘‘parittārammaṇa’’nti vuttaṃ. Yadi evaṃ mahaggatavipākopi mahaggatānubhavanameva āpajjatīti ce? Na, samādhippadhānassa kammassa appanāppattassa saññāvasārammaṇassa tādiseneva vipākena bhavitabbattā. Tasmā samādhi sukhānubhavanabhūto, sopi kammānurūpatoyeva kammārammaṇo hotīti daṭṭhabbo. Kammānurūpato eva ca tadārammaṇaṃ parittārammaṇampi mahaggatajavanaṃ nānubandhati. Tato eva paṭisandhiādibhūto kāmāvacaravipāko kammanimittampi parittameva ārammaṇaṃ karoti, na mahaggataṃ appamāṇaṃ vā. Yasmā pana vuttaṃ ‘‘mahaggatārammaṇo dhammo parittārammaṇassa dhammassa kammapaccayena paccayo, appamāṇārammaṇo dhammo parittārammaṇassa dhammassa kammapaccayena paccayo’’ti, na ca mahaggatappamāṇavipāko parittārammaṇo atthi, idha ca sabbakāmāvacaravipākānaṃ parittārammaṇatāva vuttā, tasmā kammānurūpato mahaggatappamāṇārammaṇampi parittakammaṃ yadi paṭisandhiṃ deti, kammagatinimittārammaṇameva deti. Pavattivipākampi rūpādiparittārammaṇamevāti veditabbaṃ. Khīṇāsavānaṃ vāsanāvasena sativippayuttahasanaṃ pavattamānaṃ parittesveva pavattati, na itaresu kilesavirahe tādisahasanapaccayabhāvābhāvato. Tasmā tassa parittārammaṇatā vuttā. Khīṇāsavānaṃ asakkaccadānādīni ādarākaraṇavaseneva veditabbāni, na kosajjādiakusalavasena. Paṭippassaddhasabbussukkā hi te uttamapurisāti. Tesaṃ ādarākaraṇañca nirussukkatā evāti veditabbā.
1421‘对极为熟练者’一语,是显示无敬意、与智不相应的观察之所缘范围,而非限定为仅此一种所缘。因为即使与智相应者,对极为熟练的所缘,其清晰程度也更为殊胜。正如诵读熟悉的经典时,即使过了两三个诵段也未觉察,这是由于以与智不相应的念而诵读;同样,在极为熟练的禅那中也有如此情形发生,故说‘对极为熟练者’等语。‘遍相所缘等施设’,是指前面所展示的一切,即依止施设。然而,诸师说,它如同色等,既非存在亦非不存在,而是一种意义。在世俗谛中,当说到遍相所缘等时,仅作为言语所依,依言语惯用语而被称为‘施设’。因为对它的安立是‘不存在之施设’,故在注释书中说它是‘不存在的’。虽然它是不存在的,但如同存在一般被执取而生起的想,在‘小’等之中,不能说‘这个法名为所缘’,因为即使是依那些法而生起的,也不存在于那些法本身之中。因此,它及其相应法,不应被说为以小等为所缘。而‘不可说所缘’一语,是就所执取之相状的想之境界的不可说性而言,注释书中以‘异词义复合’的方式解释说:这些心生起,以不可说者为所缘,故为‘不可说所缘’。
1421.Atipaguṇānanti vacanaṃ nirādarassa ñāṇavippayuttapaccavekkhaṇassa visayadassanaṃ, na tassevāti visayaniyamanaṃ. Ñāṇasampayuttassapi hi atipaguṇānaṃ visayatā suṭṭhutaraṃ hoti eva. Yathā paguṇaṃ ganthaṃ sajjhāyanto dve tayo vācanāmagge gatepi na sallakkheti ñāṇavippayuttasatimantena sajjhāyitattā, evaṃ paguṇajjhānesupi pavatti hotīti āha ‘‘atipaguṇāna’’ntiādi. Kasiṇanimittādipaññattīti pubbe dassitaṃ sabbaṃ upādāpaññattimāha. Taṃ pana rūpādayo viya avijjamāno vijjamāno ca atthoti ācariyā vadanti. Sammutisacce pana vuccamānānaṃ kasiṇanimittādi vācāvatthumattato vacanavohāreneva paññattīti vuccati. Tassa hi paññāpanaṃ avijjamānapaññattīti tassa avijjamānattaṃ aṭṭhakathāyaṃ vuttanti. Avijjamānampi pana taṃ vijjamānamiva gahetvā pavattamānāya saññāya parittādīsu ‘‘ayaṃ nāma dhammo ārammaṇa’’nti na sakkā vattuṃ te eva dhamme upādāya pavattamānāyapi dhammesveva aṭṭhānato. Tasmā sā sasampayuttā parittādiārammaṇāti na vattabbāti vuttā. Navattabbārammaṇāti idaṃ pana vacanaṃ yathāgahitākārassa saññāvisayassa navattabbataṃ sandhāya navattabbaṃ ārammaṇaṃ etesanti navattabbārammaṇā, cittuppādāti aññapadatthasamāsaṃ katvā aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ.
依五十四心及色法而说为五十五。‘唯’指无有执取。‘以未达决定状态故’,即由于未达决断的状态,或者心对于不确定、存有疑惑而生起,称为‘未达决定状态’;以此方式生起,故说‘以未达决定状态而转起’。于种种所缘中令心散乱,称为散乱。不安住,即不平息。在‘种姓清净’中,取‘种姓’而说‘在种姓时’。
Catupaññāsacittuppādānaṃ rūpassa ca vasena pañcapaṇṇāsāya. Kevalanti vinā parāmasanena. Aniṭṭhaṅgatavasenāti anicchayagamanavasena, anicchayaṃ vā dveḷhaṃ gato cittuppādo aniṭṭhaṅgato, tenākārena pavatti ‘‘aniṭṭhaṅgatavasena pavattī’’ti vuttā. Nānārammaṇesu cittassa vikkhipanaṃ vikkhepo. Anavaṭṭhānaṃ avūpasamo. Gotrabhuvodāne gotrabhūti gahetvā ‘‘gotrabhukāle’’ti āha.
【一切处为近行第四禅】此处“一切处”一词应视为属格意义;或说,于一切毗婆舍那等之中作为近行、作为原因,故以果的所缘而说“一切处为近行”。【虚空遍第四禅】是指限定虚空遍的第四禅。因为那是色界的,而非其他。从善心而言有十二种,从唯作心而言也有十二种,故为二十四种。轮回也确实可作为近行,故将善心与唯作心合说为“一切处为近行”;这是为了消除对唯作禅那并非轮回近行的疑虑而说的。“令广大心融入”:这是依“他如此于等持之心”等方法而说,即取明显的近行禅那心,以遍作令心融入色身,以决意心而融入,故如此说。“令近行禅那心融入色身”:这也是如前所说,以近行禅那心为所缘,令心相续融入色身,使其随顺,而作决意,故如此说。然而,此二种决意能成就不可见身与可见身。应知,以想去之欲的遍作之力,由于相应的想具有乐想、轻安想的状态,故也能成就前往。
Sabbatthapādakacatutthanti idha sabbattha-saddo sāmiattho daṭṭhabbo, sabbesu vā vipassanādīsu pādakaṃ kāraṇaṃ sabbatthapādakanti phalassa visayabhāvena niddeso. Ākāsakasiṇacatutthanti paricchedākāsakasiṇacatutthamāha. Tañhi rūpāvacaraṃ, na itaranti. Kusalatopi dvādasavidhaṃ kiriyatopīti catuvīsatividhatā vuttā hoti. Vaṭṭassapi pādakaṃ hotiyevāti kusalaṃ kiriyañca ekato katvā sabbatthapādakaṃ vuttanti kiriyajjhānassa avaṭṭapādakattā sāsaṅkaṃ vadati. Mahaggatacitte samodahatīti idaṃ ‘‘so evaṃ samāhite citte’’tiādinā nayena vuttaṃ pākaṭaṃ pādakajjhānacittaṃ parikammehi gahetvā citte rūpakāyaṃ adhiṭṭhānacittena samodahatīti katvā vuttaṃ. Pādakajjhānacittaṃ rūpakāye samodahatīti idampi yathāvuttaṃ pādakajjhānacittaṃ ārammaṇaṃ katvā cittasantānaṃ rūpakāye samodahitaṃ tadanugatikaṃ katvā adhiṭṭhātīti katvā vuttaṃ, idaṃ pana adhiṭṭhānadvayaṃ adissamānakāyataṃ dissamānakāyatañca āpādeti. Gantukāmatāparikammavasena taṃsampayuttāya saññāya sukhasaññālahusaññābhāvato gamanampi nipphādetīti daṭṭhabbaṃ.
【须陀洹之心】应知是指须陀洹个人特有的道心与果心。因为世尊了知魔等之心,既如此说,已得他心智者为何不会了知有漏心呢?诸佛是已断轮回流转者,即已断轮回。【也由观察道、果、涅槃故】在此,首先,观察道与果是在以宿住随念智了知道与果时生起;而观察涅槃,则是在了知以涅槃为所缘的无量法时生起。因此,应知观察道等是就宿住随念智以无量为所缘而成就的。因为《发趣论》中说:“无量的蕴,以所缘缘为缘,为宿住随念智的缘”,而非涅槃。因此,即使说由宿住随念智执行观察道果的作用,也不能说观察涅槃的作用。然而,在注释书中,似乎也允许它(宿住随念智)以涅槃为所缘。【将生于欲界】这是指对将生起之蕴的了知。【将于涅槃界般涅槃】其义理可成立为:以道与果——它们以涅槃为所缘,是烦恼的般涅槃——而般涅槃。
Sotāpannassa cittanti sotāpannassa pāṭipuggalikaṃ maggaphalacittanti veditabbaṃ. Mārādīnañhi bhagavato cittajānanaṃ vuttanti cetopariyañāṇalābhī kasmā sāsavacittaṃ na jānissatīti. Chinnavaṭumakā chinnasaṃsāravaṭṭā buddhā. Maggaphalanibbānapaccavekkhaṇatopīti ettha maggaphalapaccavekkhaṇāni tāva pubbenivāsānussatiñāṇena maggaphalesu ñātesu pavattanti, nibbānapaccavekkhaṇañca nibbānārammaṇesu appamāṇadhammesu ñātesūti maggādipaccavekkhaṇāni pubbenivāsānussatiñāṇassa appamāṇārammaṇataṃ sādhentīti veditabbāni. ‘‘Appamāṇā khandhā pubbenivāsānussatiñāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’icceva (paṭṭhā. 2.12.58) hi vuttaṃ, na nibbānanti. Tasmā pubbenivāsānussatiñāṇena eva maggaphalapaccavekkhaṇakicce vuccamānepi nibbānapaccavekkhaṇatā na sakkā vattuṃ, aṭṭhakathāyaṃ pana tassapi nibbānārammaṇatā anuññātāti dissati. Kāmāvacarenibbattissatīti nibbattakkhandhajānanamāha. Nibbānadhātuyā parinibbāyissatīti nibbānārammaṇehi maggaphalehi kilesaparinibbānabhūtehi parinibbāyissatīti attho sambhavati.
14291429.【因非俱生故】意为非相应故。因为诸非色法之间的俱生关系,除了相应之外,别无其他。说“在取其他法为所缘时”,然而,即使在取道为所缘时,若不将道作为增上、不尊重,也应结合“不可说”来理解。
1429.Asahajātattāti asampayuttattāti attho. Na hi arūpadhammānaṃ arūpadhammehi sahajātatā sampayogato aññā atthīti. ‘‘Aññadhammārammaṇakāle’’ti vuttaṃ, maggārammaṇakālepi pana garuṃ akaraṇe maggādhipatibhāvena navattabbatā yojetabbā.
1433“依止”:即“依止者”,是就此义而说“以决定”。或者,具有依止者即“依止”,意为决定者。因为在《心所起品》所阐明的诸心生起中,绝无任何一个唯以未来为所缘。
1433.Niyogāti niyogatoti imamatthaṃ sandhāya ‘‘niyamenā’’ti āha, niyogavanto vā niyogā, niyatāti attho. Cittuppādakaṇḍe hi bodhitesu cittuppādesu ekantena anāgatārammaṇo koci natthīti.
1434在缘于业或业相而转起时,说为“以过去为所缘”;然而,当缘于业相而转起时,其“以现在为所缘”的情形,将在《分别论注》的结生缘起分别中说明。因此,应知这是针对意门死心时,过去业相呈现于意门而说的。对于以百种所缘死、在趣相中结生、寿命仅余五个心识刹那的情形,四个有分心以现在为所缘;而在其他情形中,则针对六个有分心说“从此以后,在有分时”。因为当速行以趣相为所缘转起、而彼所缘尚未生起时便死去——如同生于色界、无色界者投生欲界的情形——那时,从结生之后,有六个有分心以现在为所缘。与见相应者,其味著等应视为必然带有执取。对于以概念、涅槃为所缘的速行,在其前导阶段中,转向必定不能以过去等所缘而论,故依这些方法显示。即使是以涅槃为所缘的速行,在其前导阶段,它也不能那样说;然而,在道果路心中,由于彼转向并非以涅槃为所缘,故非必定如此。
1434.Kammaṃ vā kammanimittaṃ vā ārabbha pavattiyaṃ atītārammaṇāvāti vuttaṃ, kammanimittaṃ pana ārabbha pavattiyaṃ paccuppannārammaṇabhāvañca paṭisandhiyā paṭiccasamuppādavibhaṅgavaṇṇanāyaṃ vakkhati. Tasmā idaṃ manodvāracutiyaṃ atītakammanimittaṃ manodvāre āpāthagataṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Satadārammaṇāya cutiyā pañcacittakkhaṇāvasiṭṭhāyuke gatinimitte paṭisandhiyā pavattāya cattāri bhavaṅgāni paccuppannārammaṇāni, itarattha ca cha sandhāyāha ‘‘tato paraṃ bhavaṅgakāle cā’’ti. Yadā hi gatinimittārammaṇe javane pavatte anuppanne eva tadārammaṇe cuti hoti rūpāvacarārūpāvacarasattassa viya kāmadhātuṃ upapajjantassa, tadā paṭisandhito parāni cha bhavaṅgāni paccuppannārammaṇāni hontīti. Diṭṭhisampayuttehi assādanādīni saparāmāsāneva daṭṭhabbāni. Paṇṇattinibbānārammaṇānañca javanānaṃ purecārikakāleti yesaṃ purecārikakāle ekantena āvajjanāya atītādiārammaṇabhāvena navattabbatā, tesaṃ vasena nayaṃ dasseti. Nibbānārammaṇānampi javanānaṃ purecārikakāle sā tathā na vattabbā, na pana ekantena maggaphalavīthīsu tassā anibbānārammaṇattā.
“这些香”——难道不是执取现在的香吗?为何此处有以未来为所缘的情形?其意旨是:由于发愿“愿未来二百一十八年不枯萎”,即执取未来的香而转起,故说“愿未来不枯萎”。以心转变身体时,是缘取当时正现前、正存在的身体为所缘,故决意心以现在为所缘。同样,在使自己身体呈现长、短、粗、细、青等相,以及作其他神变时,也应如此理解。应知“此处之间有一、二等相续转起”,意指在此之间转起的色相续、非色相续,称为一、二等相续转起。或者,由极其微细的时节等所生的,称为“一、二等相续转起”。此二者皆是“现在”——意思是,作为分位现在而存在时,此二者皆是。被牵引,即被渴爱、邪见、欢喜所牵引。
Ime gandhāti nanu paccuppannā gandhā gahitā, kathaṃ ettha anāgatārammaṇatā hotīti? ‘‘Aṭṭhārasavassādhikāni dve vassasatāni mā sussiṃsū’’ti pavattito, anāgate mā sussiṃ sūti hi anāgataṃ gandhaṃ gahetvā pavattatīti adhippāyo. Cittavasena kāyaṃ pariṇāmento abhimukhībhūtaṃ tadā vijjamānameva kāyaṃ ārammaṇaṃ karotīti paccuppannārammaṇaṃ adhiṭṭhānacittaṃ hoti. Tathā attano kāyassa dīgharassāṇuthūlanīlādibhāvāpādanavasena aññassa ca pāṭihāriyassa karaṇe yojetabbaṃ . Etthantare ekadvesantativārā veditabbāti etthantare pavattā rūpasantatiarūpasantativārā ekadvesantativārā nāmāti veditabbāti attho. Atiparittasabhāvautuādisamuṭṭhānā vā ‘‘ekadvesantativārā’’ti vuttā. Ubhayametaṃ paccuppannanti addhāpaccuppannaṃ hontaṃ etaṃ ubhayaṃ hotīti attho. Saṃhīratīti taṇhādiṭṭhābhinandanāhi ākaḍḍhīyati.
有些人——据说是指无畏山派——不承认心有住时,因此不应说“于住时或……通达”。同样地,那些主张“神通者自身与他人的心在同一刹那生起”的人,其所说“于住时或灭时通达”也不能成立。因为,在那两个刹那中生起的心,不可能与另一心在同一刹那生起。而且,于住时和灭时生起的心,一部分以现在为所缘,一部分以过去为所缘。至于所言“为知他心而将大众之心总合作意”,此处,若“大众”指自己以外的众多人,那么“为知他心”作意转起,可以成立。即使将“他人”解释为“大众”,但在作意某一补特伽罗的心聚之后,却只通达其中一者,这也不合理。因为,对整体的作意并非对部分的作意。因此,他们不应说“将大众之心作意”等语。
Kecīti abhayagirivāsinoti vadanti, te pana cittassa ṭhitikkhaṇaṃ na icchantīti ‘‘ṭhitikkhaṇe vā paṭivijjhatī’’ti na vattabbaṃ siyā. Tathā ye ‘‘iddhimassa ca parassa ca ekakkhaṇe vattamānaṃ cittaṃ uppajjatī’’ti vadanti, tesaṃ ‘‘ṭhitikkhaṇe vā bhaṅgakkhaṇe vā paṭivijjhatī’’ti vacanaṃ na sameti. Na hi tasmiṃ khaṇadvaye uppajjamānaṃ paracittena saha ekakkhaṇe uppajjati nāmāti. Ṭhitibhaṅgakkhaṇesu ca uppajjamānaṃ ekadesaṃ paccuppannārammaṇaṃ, ekadesaṃ atītārammaṇaṃ āpajjati. Yañca vuttaṃ ‘‘parassa cittaṃ jānissāmīti rāsivasena mahājanassa citte āvajjite’’ti, ettha ca mahājano attanā pare aneke puggalāti paresaṃ cittaṃ jānissāmīti āvajjanappavatti vattabbā siyā. Athāpi parassāti mahājanassāti attho sambhaveyya, tathāpi tassa puggalasseva vā cittarāsiṃ āvajjitvā ekassa paṭivijjhanaṃ ayuttaṃ. Na hi rāsiāvajjanaṃ ekadesāvajjanaṃ hotīti. Tasmā tehi ‘‘mahājanassa citte āvajjite’’tiādi na vattabbaṃ.
然而,他们所说的“因为神通者与他人的心在同一刹那生起”,其意趣或许是这样:他心智的获得者想要了知他人的心,先入基本禅那,出定后不作过去等的分别,而以心的共相“我知此心”如此作遍作;再次进入基本禅那,出定后仅以共相转向心,经过三个或四个遍作之后,无间地以他心智通达、明了他人之心,犹如以天眼见色。之后,再以欲界心确定有贪等,如同确定蓝色等。其中,以天眼见到心脏的色法、面对该众生的心,以心的共相而转向心时,转向是以面对着的、现存的心为所缘而转向。各个遍作也是以各个现存的心、仅以心的共相为所缘,作为知心的遍作而生起。然而,他心智在通达、明了现存的心时,与它同时在同一刹那生起。在此,由于是相续对相续的执取,就单一性而言,转向等只是作为心而生起;而被他心智所了知的那一者,也正是心,因此,由于以相同的行相生起,除了不希望的道果路心之外,在其他情况下,转向和速行不会有所缘的差异。而且,以现在为所缘的遍作,对于以现在为所缘的他心智,成为习行缘,这已经成立。这样,过去三法也不会被破坏。否则,如果这里所说的“现在”是指相……
Yaṃ pana te vadanti ‘‘yasmā iddhimassa ca parassa ca ekakkhaṇe cittaṃ uppajjatī’’ti, tatthāyaṃ adhippāyo siyā – cetopariyañāṇalābhī parassa cittaṃ ñātukāmo pādakajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya atītādivibhāgaṃ akatvā cittasāmaññena ‘‘imassa cittaṃ jānāmī’’ti parikammaṃ katvā puna pādakajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya sāmaññeneva cittaṃ āvajjitvā tiṇṇaṃ catunnaṃ vā parikammānaṃ anantarā cetopariyañāṇena paracittaṃ paṭivijjhati vibhāveti rūpaṃ viya dibbacakkhunā. Tato paraṃ pana kāmāvacaracittehi sarāgādivavatthānaṃ hoti nīlādivavatthānaṃ viya. Tattha dibbacakkhunā diṭṭhahadayavatthurūpassa sattassa abhimukhībhūtassa cittasāmaññena cittaṃ āvajjayamānaṃ āvajjanaṃ abhimukhībhūtaṃ vijjamānaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ katvā cittaṃ āvajjeti. Parikammāni ca taṃ taṃ vijjamānaṃ cittaṃ cittasāmaññeneva ārammaṇaṃ katvā cittajānanaparikammāni hutvā pavattanti. Cetopariyañāṇaṃ pana vijjamānaṃ cittaṃ paṭivijjhantaṃ vibhāventaṃ tena saha ekakkhaṇe eva uppajjati. Tattha yasmā santānassa santānaggahaṇato ekattavasena āvajjanādīni cittantveva pavattāni, tañca cittameva, yaṃ cetopariyañāṇena vibhāvitaṃ, tasmā samānākārappavattito na aniṭṭhe maggaphalavīthito aññasmiṃ ṭhāne nānārammaṇatā āvajjanajavanānaṃ hoti. Paccuppannārammaṇañca parikammaṃ paccuppannārammaṇassa cetopariyañāṇassa āsevanapaccayoti siddhaṃ hoti. Atītattiko ca evaṃ abhinno hoti. Aññathā santatipaccuppanne addhāpaccuppanne ca paccuppannanti idha vuccamāne atītānāgatānañca paccuppannatā āpajjeyya, tathā ca sati ‘‘paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo’’tiādi vattabbaṃ siyā, na ca taṃ vuttaṃ. ‘‘Atīto dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo, purimā purimā atītā khandhā pacchimānaṃ pacchimānaṃ paccuppannānaṃ khandhānaṃ anantara…pe… anulomaṃ gotrabhussā’’tiādivacanato (paṭṭhā. 2.18.5) pana addhāsantatipaccuppannesveva anantarātītā cattāro khandhā atītāti viññāyanti, na ca abhidhammamātikāya āgatassa paccuppannapadassa addhāsantatipaccuppannapadatthatā katthaci pāḷiyaṃ vuttā. Tasmā tehi iddhimassa ca parassa ca ekakkhaṇe cittuppattiyā cetopariyañāṇassa paccuppannārammaṇatā vuttā. Yadā pana ‘‘yaṃ imassa cittaṃ pavattaṃ, taṃ jānāmi. Yaṃ bhavissati, taṃ jānissāmī’’ti vā ābhogaṃ katvā pādakajjhānasamāpajjanādīni karoti, tadā āvajjanaparikammāni cetopariyañāṇañca atītānāgatārammaṇāneva honti āvajjaneneva vibhāgassa katattā.
然而,有些人依据这样的说法:“神通者想要了知他人的心而转向,转向以刹那现在为所缘,与它一同灭去;此后有四或五个速行,其中最后一个是神通心,其余为欲界心,它们全都以那个已灭去的心为所缘,而且它们并非所缘不同,因为依时分而言是以现在为所缘。”他们主张:“即使在转向和速行以现在和过去为所缘的情况下,也没有所缘的差异;同样地,即使在转向一、二、三、四、五个心刹那后的未来心时,转向和速行依其可能而以未来、现在、过去为所缘,也不会有所缘的差异。因此,在转向四、五个心刹那后的未来心时,在以未来为所缘的遍作之后,无间地生起以刹那现在为所缘的他心智,这已经成立。”他们的这种说法,由于未举出“以未来为所缘的法对于以现在为所缘的法,以习行缘为缘”、“以现在为所缘的法对于以过去为所缘的法,以习行缘为缘”这些问题,而且因为在计数中说“习行缘中有三种”,所以不能成立。因为并不存在善法、唯作法、大法非习行的情况。
Ye pana ‘‘iddhimā parassa cittaṃ jānitukāmo āvajjeti, āvajjanaṃ khaṇapaccuppannaṃ ārammaṇaṃ katvā teneva saha nirujjhati, tato cattāri pañca vā javanāni. Yesaṃ pacchimaṃ iddhicittaṃ, sesāni kāmāvacarāni, tesaṃ sabbesampi tadeva niruddhaṃ cittamārammaṇaṃ hoti, na ca tāni nānārammaṇāni honti, addhāvasena paccuppannārammaṇattā’’ti idaṃ vacanaṃ nissāya ‘‘āvajjanajavanānaṃ paccuppannātītārammaṇabhāvepi nānārammaṇattābhāvo viya ekadviticatupañcacittakkhaṇānāgatesupi cittesu āvajjitesu āvajjanajavanānaṃ yathāsambhavaṃ anāgatapaccuppannātītārammaṇabhāvepi nānārammaṇatā na siyā, tena catupañcacittakkhaṇānāgate āvajjite anāgatārammaṇaparikammānantaraṃ khaṇapaccuppannārammaṇaṃ cetopariyañāṇaṃ siddha’’nti vadanti, tesaṃ vādo ‘‘anāgatārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassa dhammassa āsevanapaccayena paccayo, paccuppannārammaṇo dhammo atītārammaṇassa dhammassa āsevanapaccayena paccayo’’ti imesaṃ pañhānaṃ anuddhaṭattā gaṇanāya ca ‘‘āsevane tīṇī’’ti vuttattā na sijjhati. Na hi kusalakiriyamahaggataṃ anāsevanaṃ atthīti.
而且,此说所依据的“转向与速行以刹那现在已灭者为所缘”的主张,本身亦不能成立。因为那是在未作“已生起者”“将生起者”的区分而执取时,针对转向执取未来的情况,以及若无此区分则速行也无从执取现在的情况而说的。当时,有分波动之后,转向仅对现前之境心生起。在了知心也以现在为所缘的情况下,则有转向心与了知心同一所缘的过失,以及在一部分了知整体、了知已至者与至者时,转向与速行于不应执取处所缘相异的过失。因此,有人破斥“刹那现在之心是他心智的所缘”为不合理,并见到在不发生上述过失时,由于以时分现在与相续现在为所缘,所缘并无差异,故说转向与速行以已灭者为缘,是现在性。然而,前论者也不会认可此说。因为如果那样,便会如同“转向于善等”一样,由于无间缘的规定已为其他语句所含摄,应当说“以现在为所缘的转向,对以过去为所缘的诸蕴以无间缘为缘”,但并未如此说。
Etassa ca vādassa nissayabhāvo āvajjanajavanānaṃ khaṇapaccuppannaniruddhārammaṇatāvacanassa na sijjhati, yaṃ pavattaṃ yaṃ pavattissatīti vā visesaṃ akatvā gahaṇe āvajjanassa anāgataggahaṇabhāvaṃ, tadabhāvā javanānampi vattamānaggahaṇābhāvañca sandhāyeva tassa vuttattā. Tadā hi bhavaṅgacalanānantaraṃ abhimukhībhūtameva cittaṃ ārabbha āvajjanā pavattatīti. Jānanacittassapi vattamānārammaṇabhāve āvajjanajānanacittānaṃ sahaṭṭhānadosāpattiyā rāsiekadesāvajjanapaṭivedhe sampattasampattāvajjanajānane ca aniṭṭhe ṭhāne āvajjanajavanānaṃ nānārammaṇabhāvadosāpattiyā ca yaṃ vuttaṃ ‘‘khaṇapaccuppannaṃ cittaṃ cetopariyañāṇassa ārammaṇaṃ hotī’’ti, taṃ ayuttanti paṭikkhipitvā yathāvuttadosānāpattikālavaseneva addhāsantatipaccuppannārammaṇattā nānārammaṇatābhāvaṃ disvā āvajjanajavanānaṃ vattamānataṃ niruddhārammaṇabhāvo vuttoti, tampi vacanaṃ purimavādino nānujāneyyuṃ. Tasmiñhi sati āvajjanā kusalānantiādīsu viya aññapadasaṅgahitassa anantarapaccayavidhānato ‘‘paccuppannārammaṇā āvajjanā atītārammaṇānaṃ khandhānaṃ anantarapaccayena paccayo’’ti vattabbaṃ siyā, na ca vuttanti.
然而,为何要如此审察他心智的现在所缘性呢?难道不是因为诸分别论中说“过去法对现在法、未来法对现在法以所缘缘为缘”,并在这些分别中说到“过去诸蕴对神变智、他心智、宿住随念智、随业趣智的转向以所缘缘为缘”,以及“未来诸蕴对神变智、他心智、未来分智的转向以所缘缘为缘”,又在已生论中说“未生诸蕴、将生诸蕴对神变智、他心智、未来分智的转向以所缘缘为缘”,而在提及他心智之后,于“现在法对现在法”的分别中,却只说“现在诸蕴对神变智的转向以所缘缘为缘”,在已生论中也只说“已生诸蕴对神变智的转向以所缘缘为缘”,仅此而已,由此可知“他心智不于现在心中生起”。因为如果它能生起,就应如前面那些以及其余各处一样,也提到他心智。确实应当提到,但依巴利圣典可知,那只是为了显示理趣而略说。因为在“过去所缘法对现在所缘法以所缘缘为缘,未来所缘法对现在所缘法……现在所缘法对现在所缘法”的分别中,说到“以他心智了知具有过去所缘的现在心者之心——过去所缘的现在诸蕴对他心智的转向以所缘缘为缘”,“以他心智了知具有未来所缘的现在心者之心——未来所缘的现在诸蕴对他心智的转向以所缘缘为缘”,“以他心智了知具有现在所缘的现在心者之心——现在所缘的现在诸蕴对他心智的转向以所缘缘为缘”。
Kasmā panevaṃ cetopariyañāṇassa paccuppannārammaṇatā vicāritā, nanu ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa, anāgato dhammo paccuppannassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti etesaṃ vibhaṅgesu ‘‘atītā khandhā iddhividhañāṇassacetopariyañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇassa yathākammūpagañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.18.2), ‘‘anāgatā khandhā iddhividhañāṇassa cetopariyañāṇassa anāgataṃsañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.17.3-4), uppannattike ca ‘‘anuppannākhandhā, uppādino khandhā iddhividhañāṇassa cetopariyañāṇassa anāgataṃsañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti cetopariyañāṇaggahaṇaṃ katvā ‘‘paccuppanno dhammo paccuppannassā’’ti etassa vibhaṅge ‘‘paccuppannā khandhā iddhividhañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.18.3), uppannattike ca ‘‘uppannā khandhā iddhividhañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.17.2) ettakasseva vuttattā ‘‘paccuppannacitte cetopariyañāṇaṃ nappavattatī’’ti viññāyati. Yadi hi pavatteyya, purimesu viya itaresu ca cetopariyañāṇaggahaṇaṃ kattabbaṃ siyāti? Saccaṃ kattabbaṃ, nayadassanavasena panetaṃ saṃkhittanti aññāya pāḷiyā viññāyati. ‘‘Atītārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo (paṭṭhā. 2.19.20), anāgatārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassa. Paccuppannārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassā’’ti (paṭṭhā. 2.19.22) etesañhi vibhaṅgesu ‘‘cetopariyañāṇena atītārammaṇapaccuppannacittasamaṅgissa cittaṃ jānāti. Atītārammaṇā paccuppannā khandhā cetopariyañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.19.22), ‘‘cetopariyañāṇena anāgatārammaṇapaccuppannacittasamaṅgissa cittaṃ…pe… cetopariyañāṇena paccuppannārammaṇapaccuppannacittasamaṅgissa cittaṃ jānāti. Paccuppannārammaṇā paccuppannā khandhā cetopariyañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.19.21) cetopariyañāṇassa paccuppannārammaṇe pavatti vuttāti. Tenevāyaṃ vicāraṇā katāti veditabbā.
“它们”——于那两种智中,这是表示简别的属格。“善蕴”——这是针对神变智、宿住随念智、未来分智而言的复数表述,而非针对他心智和随业趣智。难道这不能成立它们以四蕴为所缘吗?不,因为在别处说过“无寻唯伺的诸蕴及伺对他心智、宿住随念智、未来分智以所缘缘为缘”,以及“有寻有伺的诸蕴及寻对他心智、宿住随念智、未来分智以所缘缘为缘”,由此也成立了他心智方面的复数表述这一意义。即便如此,由于在“无寻唯伺的诸蕴及伺”等文中未说到随业趣智,难道就不能成立它以四蕴为所缘吗?不,因为那里未说的另有原因。随业趣智是以业为首而执取与业相应的四蕴。正如他心智依前加行而辨明有寻等差别及有贪等差别的心,随业趣智并非如此辨明差别,而是唯依业来辨明总聚,因此在作“无寻唯伺的诸蕴及伺”等差别分类时未提到它,并非不以四蕴为所缘。这就是未说的原因。有些人甚至在那里也读作“宿住随念智、随业趣智、未来分智”。因为随业趣智并非不能像辨明善与不善的差别那样,去辨明有寻等差别之业。对恶行与善行状态的辨明,也就是对与贪等、无贪等相应差别的辨明。
Tesanti tesu dvīsu ñāṇesūti niddhāraṇe sāmivacanaṃ. Kusalā khandhāti iddhividhapubbenivāsānāgataṃsañāṇāpekkho bahuvacananiddeso, na cetopariyañāṇayathākammūpagañāṇāpekkhoti. Tesaṃ catukkhandhārammaṇabhāvassa asādhakoti ce? Na, aññattha ‘‘avitakkavicāramattā khandhā ca vicāro ca cetopariyañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇassa anāgataṃsañāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.6.72) ‘‘savitakkasavicārā khandhā ca vitakko ca cetopariyañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇassa anāgataṃsañāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.6.69) ca vuttattā cetopariyañāṇāpekkhopi bahuvacananiddesoti imassatthassa siddhito. Evamapi yathākammūpagañāṇassa ‘‘avitakkavicāramattā khandhā ca vicāro cā’’tiādīsu avuttattā catukkhandhārammaṇatā na sijjhatīti? Na, tattha avacanassa aññakāraṇattā. Yathākammūpagañāṇena hi kammasaṃsaṭṭhā cattāro khandhā kammappamukhena gayhanti. Tañhi yathā cetopariyañāṇaṃ purimaparikammavasena savitakkādivibhāgaṃ sarāgādivibhāgañca cittaṃ vibhāveti, na evaṃ savibhāgaṃ vibhāveti, kammavaseneva pana samudāyaṃ vibhāvetīti ‘‘avitakkavicāramattā khandhā ca vicāro cā’’tiādike vibhāgakaraṇe taṃ na vuttaṃ, na catukkhandhānārammaṇatoti. Idaṃ pana avacanassa kāraṇanti. Keci tatthāpi ‘‘pubbenivāsānussatiñāṇassa yathākammūpagañāṇassa anāgataṃsañāṇassā’’ti paṭhanti eva. Na hi taṃ kusalākusalavibhāgaṃ viya savitakkādivibhāgaṃ kammaṃ vibhāvetuṃ asamatthaṃ. Duccaritasucaritabhāvavibhāvanampi hi lobhādialobhādisampayogavisesavibhāvanaṃ hotīti.
1435因为没有“自内”的异门——由于是自性法,不以任何异门成为自内,唯是全然外在,故说“一向外在”;并非像遍等那样,因为是非自性法,连外在也不是,而不可能仅是自内。正是由于是非自性法,遍等才不是任何属于内法的事物,因此在内外论中未予宣说——这是它的意旨。所有那些,如无所有处等,在“过去所缘”论中被说为“不可说所缘”——这是关联。而此处说的“已说”,是就已许之言说而说,即是以这些理由加以阐明——这是含义。
1435.Niyakajjhattapariyāyassaabhāvenāti sabhāvadhammattā kenaci pariyāyena niyakajjhattaṃ ahontaṃ sabbathā bahiddhābhāveneva ‘‘ekantabahiddhā’’ti vuttaṃ, na asabhāvadhammattā bahiddhāpi ahontaṃ kasiṇādi viya niyakajjhattamattassa asambhavato. Asabhāvadhammattā eva hi kasiṇādiajjhattadhammabhūto ca koci bhāvo na hotīti ajjhattattike na vuttanti adhippāyo. Taṃ sabbaṃ ākiñcaññāyatanādi atītārammaṇattike ‘‘navattabbārammaṇa’’nti vuttanti sambandho. Ettha ca vuttanti anuññātattā vacanatoti etehi kāraṇehi pakāsitanti attho.
现在,经典中所说的“这即是无所有处”,是以“这”字将无所有处带出而说。然而,有些论师认为此处有这样的含义:“在无所有处中,哪怕只说到一个,在‘过去所缘’三法里,由于与它同所缘的欲界善等已被说为不可说所缘,因此这里也表明了它们是不可说所缘;如此,当说到它时,那些法也就等于被说到了,所以没有单独宣说。”但其他论师并不认同。因为像这样的暗示性说法在注释书篇章中并不存在。如果存在,那么在“小所缘”三法中,与它同所缘的法的“小等所缘性”和“不可说性”已被说过了,在“过去所缘”三法中,就只应说其中一个,而不应再说其他。同样,在“受”三法中,那些同受的、与乐受相应而被说过的法,在“喜”三法中,于“喜俱行”的解说里也只应说一个,而不应再说其他。如此,在“舍俱行”的解说等中也应这样配比。然而,因为在注释书篇章中,并没有采用暗示的方式来提炼义理,所以,如同无所有处一样,欲界善等在“内所缘”三法中也具有不可说性,它们就应当被说为不可说,但实际上并没有被说。因此,即使在“非有”的共性上,无所有处也是由于某种确定的“非有”状态而转起。
Idāni tanti ‘‘etañhi ākiñcaññāyatana’’nti vuttaṃ ākiñcaññāyatanaṃ taṃ-saddena ākaḍḍhitvā vadati. Yo panāyamettha attho vutto ‘‘ākiñcaññāyatanaṃ ekampi idha vuccamānaṃ atītārammaṇattike tena sahekārammaṇatampi sandhāya kāmāvacarakusalādīnaṃ navattabbārammaṇatāya vuttattā idhāpi tesaṃ navattabbārammaṇabhāvaṃ dīpetīti katvā tasmiṃ vutte tānipi vuttāneva honti, tasmā visuṃ na vuttānī’’ti, tamaññe nānujānanti. Na hi īdisaṃ lesavacanaṃ aṭṭhakathākaṇḍe atthi. Yadi siyā, parittārammaṇattike yesaṃ samānārammaṇānaṃ parittādiārammaṇatā navattabbatā ca vuttā. Puna atītārammaṇattike tesu ekameva vatvā aññaṃ na vattabbaṃ siyā. Tathā vedanāttike samānavedanānaṃ yesaṃ sukhāya vedanāya sampayuttatā vuttā, tesu ekameva pītittike sukhasahagataniddese vatvā aññaṃ na vattabbaṃ siyā. Evaṃ upekkhāsahagataniddesādīsu yojetabbaṃ. Lesena pana vinā aṭṭhakathākaṇḍe atthuddhārassa katattā ākiñcaññāyatanassa viya kāmāvacarakusalādīnampi ajjhattārammaṇattike navattabbatāya sati tānipi navattabbānīti vattabbāni, na pana vuttāni. Tasmā abhāvanāsāmaññepi yāya abhāvanāniṭṭhappavattiyā ākiñcaññāyatanaṃ pavattamānaṃ navattabbaṃ jātaṃ, tassā pavattiyā abhāvena tāni navattabbānīti na vuttāni. Gahaṇavisesanimmitāneva hi kasiṇādīni sabhāvato avijjamānānīti tadārammaṇānaṃ bahiddhāgahaṇavasena bahiddhārammaṇatā vuttā. Ākiñcaññāyatanaṃ pana na bahiddhāgahaṇabhāvena pavattati, nāpi ajjhattaggahaṇabhāvena pavattatīti navattabbanti vuttaṃ. Yena pana gahaṇākārena ākiñcaññāyatanaṃ pavattati, na tena sabbaññutaññāṇampi pavattati. Yadi pavatteyya, tampi ākiñcaññāyatanameva bhaveyya. Yathā hi kilesānaṃ gocaraṃ pavattivisesañca sabbaṃ jānantaṃ sabbaññutaññāṇaṃ na yathā te gaṇhanti, tathā gaṇhāti tassapi kilesabhāvāpattito, evaṃ ākiñcaññāyatanassa ca pavattanākāraṃ yathāsabhāvato jānantaṃ taṃ ākiñcaññāyatanamiva na gaṇhāti , kimaṅgaṃ pana aññanti. Tena kāmāvacarakusalānaṃ navattabbatā na vuttāti. Ayaṃ ‘‘ākiñcaññāyatanassa visayabhūto apagamo nāma eko attho atthī’’ti anicchantānaṃ ācariyānaṃ vinicchayo.
然而,果报不会成为任何心的所缘——意思是:空无边处果报在识无边处等中,不会成为任何心的所缘;同样,无所有处果报也不会成为非想非非想处的所缘。正如在“果报”三法中,以“果报法、非果报非非果报法”为根本的问难中,这样说:“空无边处善对识无边处善以所缘缘为缘,无所有处善对非想非非想处善以所缘缘为缘;果报和唯作也是如此。空无边处唯作对识无边处唯作以所缘缘为缘,无所有处唯作对非想非非想处唯作以所缘缘为缘。”然而,在以“果报法”为根本的问难中,并没有这样说:“空无边处、无所有处的果报对识无边处、非想非非想处的果报、善、唯作以所缘缘为缘。”其意义是:从果报定出定后,心无法转向,因此不可能以果报为所缘而转向。因为以果报为所缘时,是没有转向的。
Vipākaṃ pana na kassaci ārammaṇaṃ hotīti vipākaṃ ākāsānañcāyatanaṃ vipākādīsu viññāṇañcāyatanesu na kassaci ārammaṇaṃ hotīti attho, tathā ākiñcaññāyatanañca nevasaññānāsaññāyatanassa. Yathā hi vipākattike vipākadhammadhammanevavipākanavipākadhammadhammamūlakesu pañhesu ‘‘ākāsānañcāyatanakusalaṃ viññāṇañcāyatanakusalassa ārammaṇapaccayena paccayo, ākiñcaññāyatanakusalaṃ nevasaññānāsaññāyatanakusalassa, tathā vipākassa kiriyassa. Ākāsānañcāyatanakiriyaṃ viññāṇañcāyatanakiriyassa. Ākiñcaññāyatanakiriyaṃ nevasaññānāsaññāyatanakiriyassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.406, 410) vuttaṃ, na tathā vipākadhammamūlakesu ‘‘ākāsānañcāyatanaākiñcaññāyatanavipākā viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanavipākakusalakiriyānaṃ ārammaṇapaccayena paccayo’’ti vuttā. Vipākato vuṭṭhahitvā cittassa abhinīhārāsambhavatoti vipākaṃ ārammaṇaṃ katvā abhinīhārāsambhavatoti attho. Vipākassa hi ārammaṇaṃ katvā natthi abhinīhāroti.
‘自己的蕴等’:将无色蕴执取为‘蕴’,并以‘等’字含摄色。或者,将内在执取的‘我’这一概念,以‘等’字含摄。对于他人的蕴等执取,道理亦同。再者,‘概念’的执取,是指遍处、住处等不系属根门的施设概念。又或者,以‘等’字,于‘我、他、概念’的执取中,总摄一切施设概念。在业等之中,业为内在,业相兼通二者,趣相为外在——应如此理解。但于自身中生为虫者的趣相,也可为内在。世尊因摩利迦供养稀粥而得国王第一大妃之位,散达提大臣骑于象背证阿罗汉果,以及须摩那花匠以一把花供养而证悟辟支菩提,为此因缘而展现微笑。
Attano khandhādīnīti arūpakkhandhe ‘‘khandhā’’ti gahetvā ādi-saddena rūpaṃ gaṇhāti. Ajjhattaṃ vā gayhamānaṃ ahanti paññattiṃ ādi-saddena gaṇhāti. Esa nayo paresaṃ khandhādiggahaṇe ca. Puna paññattiggahaṇena kasiṇavihārādianindriyabaddhupādāyapaññattimāha. Ādi-saddena vā ahaṃ paraṃ paṇṇattiggahaṇe sabbaṃ upādāyapaññattiṃ. Kammādīsu kammaṃ ajjhattaṃ, kammanimittaṃ ubhayaṃ, gatinimittaṃ bahiddhāti daṭṭhabbaṃ. Attano sarīre eva kimi hutvā nibbattamānassa gatinimittampi ajjhattaṃ siyā. Mallikāya kummāsaṃ dadamānāya rañño aggamahesiṭṭhānalābhaṃ, santatimahāmattassa hatthikkhandhagatassa arahattappattiṃ, sumanamālākārassa ca pupphamuṭṭhinā pūjentassa paccekabodhisacchikiriyaṃ nissāya bhagavā sitaṃ pātvākāsi.
在此三法中,‘获得位置’是指:在‘小所缘’与‘过去所缘’三法中,那些未获得位置的,被说为不可说;但在此处,它们并非不可说,而是在内等之中获得一种所缘性。因为此五种——一切业处的空遍与光明遍的第四禅,以遍为所缘;梵住第四禅,以概念为所缘;入出息念第四禅,以似相为所缘——是外所缘。‘自身心的’:即自己的身体与心的,由于与彼无关,故非内所缘。或者,‘不系属根门的色’:此处应以‘或’字导入‘三种概念’之句,或应视此为一种例证。因此于其时,为外所缘。
Imasmiṃ tike okāsaṃ labhantīti parittārammaṇātītārammaṇattikesu aladdhokāsāni navattabbānīti vuttāni, idha pana navattabbāni na honti, ajjhattādīsu ekārammaṇataṃ labhantīti attho. Etāni hi pañca sabbatthapādakākāsālokakasiṇacatutthānaṃ kasiṇārammaṇattā, brahmavihāracatutthassa paññattiārammaṇattā, ānāpānacatutthassa nimittārammaṇattā bahiddhārammaṇānīti. Sakāyacittānanti sakakāyacittānaṃ, tena payojanaṃ natthi, tasmā na taṃ ajjhattārammaṇanti attho. Anindriyabaddhassa vā rūpassāti ettha ‘‘tissannaṃ vā paññattīna’’nti idampi vā-saddena āharitabbaṃ, nayadassanaṃ vā etaṃ daṭṭhabbaṃ. Īdise hi kāle bahiddhārammaṇanti.
二法义理解释
Dukaatthuddhāravaṇṇanā
14731473.「慢……乃至……一种方式」:这是为了显示未说过的类别而说;否则,慢若与欲贪、无明结一起生起,便应说为「二种方式」。对于有贪等,道理也是如此。同样地,「疑」:此处「同样」的意思是「一种方式」。
1473.Māno…pe… ekadhāvāti idaṃ avuttappakāradassanavasena vuttaṃ, aññathā māno kāmarāgāvijjāsaññojanehi ekato uppajjatīti dvidhāti vattabbo siyā. Esa nayo bhavarāgādīsu. Tathā vicikicchāti ettha tathāti etassa ekadhāvāti attho.
1511关于「有行」的段落:此处仅应视为显示欲贪盖与三种盖共同生起之处,而非必然为了显示它在那儿与它们共同生起,因为昏沉睡眠盖是不定的。所谓「依下限」:由于掉举生起于一切不善心中,在与掉举俱行的两种心中,以及在无昏沉睡眠与恶作的其他心中,下限有三种心生起,故说「二、三」,此是其义。然而,为了显示在多少种心共同生起时,它们既是盖也是与盖相应之法这一意义,下限处说「二」。为了显示转起于其上时,此义也同样成立,故说「三」。而「二、三」是不定的说明,意为二或三,因此也可理解为四或五。这是为了显示「在共同生起之处,它们既是盖也是与盖相应之法」这一特相,或即是为了显示此特相。在生起四或五种之处,这一意义便得成立。如此,在烦恼聚的章节中也说「二、三」。因为那是依特相显示而说烦恼与烦恼相应之法,并非依一切可能生起者的自性来显示。
1511.Sasaṅkhārikesūti idaṃ kāmacchandanīvaraṇassa tīhi nīvaraṇehi saddhiṃ uppajjanaṭṭhānadassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ, na niyamato tattha tassa tehi uppattidassanatthaṃ thinamiddhassa aniyatattā. Heṭṭhimaparicchedenāti uddhaccassa sabbākusale uppajjanato uddhaccasahagate dve, aññesu thinamiddhakukkuccavirahe tīṇi heṭṭhimantato uppajjantīti katvā ‘‘dve tīṇī’’ti vuttanti attho. Yattakānaṃ pana ekato uppattiyaṃ nīvaraṇā ceva nīvaraṇasampayuttā cāti ayamattho sambhavati, heṭṭhimantena tesaṃ dassanatthaṃ ‘‘dve’’ti vuttaṃ. Tato uddhampi pavattiyaṃ ayamattho sambhavati evāti dassanatthaṃ ‘‘tīṇī’’ti vuttaṃ. Dve tīṇīti ca dve vā tīṇi vāti aniyamaniddesoti cattāri vā pañca vātipi viññāyati. Yattha sahuppatti, tattha nīvaraṇā ceva nīvaraṇasampayuttā ca hontīti etassa vā lakkhaṇassa dassanametanti. Yattha cattāri pañca ca uppajjanti, tattha cāyamattho sādhito hoti. Evañca katvā kilesagocchake ca ‘‘dve tayo’’ti vuttaṃ. Lakkhaṇadassanavasena hi kilesā ceva kilesasampayuttā ca vuttā, na sabbesaṃ sambhavantānaṃ sarūpena dassanavasenāti.
若掉举生起于一切不善心,为何又说「掉举盖生起于与掉举俱行的心识生起中」呢?这是为了显示,在经中所说的五盖中,没有其他盖伴随的掉举有其特定的所缘范围。然而,第六盖在阿毗达摩中是与其他盖俱行的,因此那种没有其他盖伴随的掉举并无任何特定的所缘范围——它没有不与自俱行法伴生之处,也不存在以它为特征的心识生起,所以根本无有特定的所缘范围,故说「它生起于一切不善心中」。而与掉举俱行的心识生起,由于其余诸法随顺掉举的性质,而成为以掉举为特征的所缘范围。因此,为了将生起于一切不善心中的掉举以总相把握为「掉举盖」之后,再以其特定的所缘范围来阐明它,故说「生起于与掉举俱行的心识生起中」。应知,如此阐明是为了在特定的所缘范围中——即与贪俱行、与忧俱行、有行、与疑俱行、与掉举俱行的心识——确定五盖之后,再以它们的遍通性质来阐明第六盖。
Yadi uddhaccaṃ sabbākusale uppajjati, kasmā vuttaṃ ‘‘uddhaccanīvaraṇaṃ uddhaccasahagate cittuppāde uppajjatī’’ti? Suttante vuttesu pañcasu nīvaraṇesu aññanīvaraṇarahitassa uddhaccassa visayavisesadassanatthaṃ. Chaṭṭhaṃ pana nīvaraṇaṃ abhidhamme itarehi sahagatanti tassa aññanīvaraṇarahitassa na koci visayaviseso atthi, attanā sahagatehi vinā uppajjanaṭṭhānābhāvā tadupalakkhitassa cittuppādassa abhāvā ca nattheva visayaviseso, tasmā ‘‘taṃ sabbākusale uppajjatī’’ti vuttaṃ. Uddhaccasahagato pana vuttacittuppādo sesadhammānaṃ uddhaccānuvattanabhāvena tadupalakkhito uddhaccassa visayaviseso, tasmā sabbākusale uppajjamānaṃ uddhaccaṃ sāmaññena ‘‘uddhaccanīvaraṇa’’nti gahetvāpi taṃ attano visayavisesena pakāsetuṃ ‘‘uddhaccasahagate cittuppāde uppajjatī’’ti āha. Evañca pakāsanaṃ visayavisesesu lobhadomanassasahagatasasaṅkhārikavicikicchuddhaccasahagatesu pañca nīvaraṇāni vavatthapetvā tesaṃ byāpakabhāvena chaṭṭhaṃ pakāsetuṃ katanti veditabbaṃ.
然而,有些论师认为:“‘与掉举俱行’是将一切掉举总括为‘掉举’之后,指与它俱行的心识生起。”但此说并未得到广泛认可,因为一切不善心识生起并不像第十二种心识生起那样以掉举为特征;如果以掉举为特征,则为了区别其他心识生起,就应如“于八种与贪俱行的心识中”等说法那样,说“于十二种与掉举俱行的心识中”。然而,由于一切不善心并非以掉举为特征,所以本当如无明盖一般,说为“生起于一切不善心中”,却未如此宣说,因此应依前文所述之理来理解其义。又因掉举盖与无明盖一样,生起于一切不善心中,所以在《安放品》中说:“欲贪盖与掉举盖,既是盖也是与盖相应之法”等。因此,不应执取“掉举盖唯生起于一种心识生起中”之说,而应探寻其真实意旨。
Keci pana ‘‘uddhaccasahagateti sāmaññena sabbaṃ uddhaccaṃ ‘uddhacca’nti gahetvā tena sahagate cittuppāde’’ti vadanti, ayaṃ panattho na bahumato dvādasamacittuppādassa viya sabbākusalacittuppādānaṃ uddhaccena anupalakkhitattā, sati ca upalakkhitatte ‘‘aṭṭhasu lobhasahagatesū’’tiādīsu viya aññesaṃ cittuppādānaṃ nivattanatthaṃ ‘‘dvādasasu uddhaccasahagatesū’’ti vattabbattā. Uddhaccānupalakkhitattā pana sabbākusalānaṃ avijjānīvaraṇaṃ viya idampi ‘‘sabbākusalesu uppajjatī’’ti vattabbaṃ siyā, na pana vuttaṃ, tasmā vuttanayeneva attho veditabbo. Yasmā ca avijjānīvaraṇaṃ viya uddhaccanīvaraṇañca sabbākusalesu uppajjati, tasmā nikkhepakaṇḍe ‘‘kāmacchandanīvaraṇaṃ uddhaccanīvaraṇena nīvaraṇañceva nīvaraṇasampayuttañcā’’tiādi vuttaṃ. Tena ekasmiṃyeva cittuppāde uddhaccanīvaraṇaṃ uppajjatīti aggahetvā adhippāyo maggitabboti.
在烦恼聚的章节中,贪等十种烦恼事即依此顺序在此《阿毗达摩》中宣说。因此,对于此处所说的掉举烦恼,由于其并非在离开同说诸烦恼的情况下而有特定的对象范围,故不依特定对象范围加以说明,而说“掉举、无惭、无愧生起于一切不善心中”。在“烦恼与杂染”的解说中,因“杂染”一词与“与烦恼相应”一词意义有别,它纯粹显示被垢秽所恼害、所逼迫的状态,所以不采取与“烦恼与烦恼相应”解说相同的方式,而说“那些烦恼本身既是烦恼也是杂染”。
Kilesagocchake lobhādīni dasa kilesavatthūni iminā anukkamena idheva abhidhamme āgatāni. Tasmā idheva vuttassa uddhaccakilesassa attanā saha vuttehi kilesehi rahitassa visayaviseso natthīti visayavisesena pakāsanaṃ akatvā ‘‘uddhaccañca ahirikañca anottappañca sabbākusalesu uppajjatī’’ti vuttaṃ. Kilesā ceva saṃkiliṭṭhapadaniddese yasmā saṃkiliṭṭhapadaṃ kilesasampayuttapadena asamānatthaṃ kevalaṃ malena upatāpitataṃ vibādhitatañca dīpeti , tasmā kilesā ceva kilesasampayuttapadaniddesena samānaṃ niddesaṃ akatvā ‘‘teva kilesā kilesā ceva saṃkiliṭṭhā cā’’ti vuttaṃ.
1577关于“二、三烦恼”:此处有些人认为:“‘二、三’是依照因聚等章节中所说的惯例,以惯用语来说的。”如果不顾含义而仅以惯用语来说,那么在结聚的章节中也应说:“在那里,二、三结共同生起。”他们又说:“‘在那里,二、三与其他法共同生起’——既然这一义理可能成立,所以‘共同’一词在烦恼聚的章节中有其意义,而在因聚等章节中,即便没有它,意旨也能被理解。”此说亦不正确,因为在因聚等章节中,为了遮止于不同生起情况下计执“因与因相应”等,“共同”一词实有其目的。因此,应舍弃以惯用语与随义释来安立的方法,唯依前文所述之理来理解其义。须知,通过“贪有六种”等说明贪、嗔、痴与其他法共同生起,也就显示了它们也与贪等共同生起。其余文句意义明了。
1577.Dve tayo kilesāti ettha ‘‘dve tayoti hetugocchakādīsu vuttādhikāravasena ruḷhiyā vutta’’nti keci vadanti. Yadi atthaṃ anapekkhitvā ruḷhiyā vucceyya, ganthagocchake ca ‘‘yattha dve tayo ganthā ekato uppajjantī’’ti vattabbaṃ siyā. Yañca vadanti ‘‘yattha dve tayo aññehi ekato uppajjantīti imassatthassa sambhavato ekato-saddo kilesagocchake sātthako, na hetugocchakādīsu tena vināpi adhippāyavijānanato’’ti, tampi na, hetugocchakādīsupi nānāuppattiyaṃ hetū ceva hetusampayuttādiggahaṇanivāraṇatthattā ekato-saddassa, tasmā ruḷhīanvatthakathāropanañca vajjetvā yathāvutteneva nayena attho veditabboti. Lobho chadhātiādinā lobhapaṭighamohānaṃ aññehi ekato uppattidassaneneva tesampi lobhādīhi ekato uppatti dassitāti veditabbā. Sesaṃ uttānatthamevāti.
Cattāri ca sahassāni, puna tīṇi satāni ca; Aṭṭhasāliniyā ete, padā līnatthajotakā. Dhammamittoti nāmena, sakkaccaṃ abhiyācito; Ānandoiti nāmena, katā ganthā subuddhināti.