第4章 注疏篇
4. Aṭṭhakathākaṇḍaṃ
三义义摄的注释
Tikaatthuddhāravaṇṇanā
1384“道之途径”是指依经分别等的方式进行的道,以及依顺、逆等方式进行的道。因为在这里,当诸义已被确定时,它确实能容易地使它们一致。“问题之摘要”是指在四十九个、又四十九个,以及九个、九个的问题中所得到的摘要;也就是将那些问题中所得的计数安立起来,这称为计数方式。“义之摘要”是指“这些名为心聚等义,属于善等”这样的摘要。“核心”的意思,是将在心聚品与色品中分别开显的诸法,以“于四地中,善;十二不善心聚”等方式,按类别集合而结集起来。“瓶束”与“核心”是同义词。然而,这里说“于四地中,善”是单数表述,因为四地所属的善触等法,在善性上归于一性。此义之摘要的教说,是依于心聚品与色品中、由四地心聚等而了知的法而开始的,因此,其中“于四地中,善”被分别开示,直至被了知,其意思是:这些法是善。
1384.Nayamagganti suttantabhājanīyādinayagamanaṃ anulomādinayagamanañca. Tampi hi ettha atthesu nicchitesu sukhaṃ samānenti. Pañhuddhāranti ekūnapaññāsāya ekūnapaññāsāya navasu navasu ca pañhesu labbhamānassa uddharaṇaṃ, tesuyeva labbhamānānaṃ gaṇanānaṃ ṭhapanaṃ gaṇanācāro. Atthuddhāranti ‘‘ime nāma cittuppādādayo atthā kusalādikā’’ti uddharaṇaṃ. Kaṇṇikaṃ kaṇṇikanti cittuppādakaṇḍarūpakaṇḍesu vibhatte pasaṭe dhamme ‘‘catūsu bhūmīsu kusalaṃ dvādasākusalacittuppādā’’tiādinā rāsirāsivasena saha ganthetvāti attho. Ghaṭagocchakā kaṇṇikavevacanāneva. Ettha pana catūsu bhūmīsu kusalanti ekavacananiddeso catubhūmakānaṃ kusalaphassādīnaṃ kusalabhāve ekattūpagamanato. Cittuppādakaṇḍarūpakaṇḍesu catubhūmicittuppādādivasena viññātadhammassa vasenāyaṃ atthuddhāradesanā āraddhāti tattha yaṃ catūsu bhūmīsu kusalaṃ vibhattaṃ yāva viññātaṃ, ime dhammā kusalāti attho.
虽然善三法的详细展开先前已经知道,但那里对诸法是按时间、触等自性来分别、区分而了知的,并没有把它们归到同一个特征上。所以,为了避开那里所说的按时间等区分的说法,把一切有种种差别的法统一到善等同一个特征上来让人理解,这里再次分别解说善三法。而且,这里先用单数来解说善,然后用复数来作结语,理由前面已经说过。如果诸法在善性上归为同一性,那为什么不用单数来提问呢?因为在总说中,“善”这个词是诸法的修饰语,被它修饰的诸法才是被提问的对象,而它们的数量差别还没有确定;但在解说中,通过四地广泛地了知之后,再限定善来显示,所以说“于四地中,善”这样归为单一的说法是恰当的。因为这里“善”这个词是主要的,它不需要依赖被修饰的对象,只是执取善的样态、安住于自身的本性中而转起,它是依于单一性而转起的,不是依于差别。
Yadipi kusalattikavitthāro pubbe viññāto, tathāpi tattha dhammā samayavasena phassādisabhāvavasena ca vibhattā bhinnā viññātā, na pana ekasmiṃ lakkhaṇe samānetvā, tasmā tattha vuttaṃ samayādibhedaṃ vajjetvā sabbabhedabhinnānaṃ ekasmiṃ kusalādilakkhaṇe samānetvā bodhanatthaṃ idha kusalattikaniddeso puna vibhatto. Ettha ca ekavacanena kusalaniddesaṃ katvā bahuvacanena nigamanassa kāraṇaṃ vuttameva. Yadi dhammānaṃ kusalatte ekattūpagamanaṃ, kasmā ekavacanena pucchāpi na katā? Uddese kusala-saddassa dhammavisesanabhāvato tabbisesanānaṃ dhammānaṃ pucchitattā tesañca aniddhāritasaṅkhāvisesattā, niddese pana catūhi bhūmīhi vitthārato viññātāhi kusale visesetvā dassetīti yuttaṃ ‘‘catūsu bhūmīsu kusala’’nti ekattaṃ netvā vacanaṃ. Kusalapadañhi ettha padhānaṃ, tañca visesitabbānapekkhaṃ kusalākārameva attano sabhāve ṭhitaṃ gahetvā pavattamānaṃ ekattameva upādāya pavattati, na bhedanti.
1385“十二不善心生起”在这里也是:第一个不善心生起,不按时节、触等来区分差别,而是把它归为“与喜俱、与邪见相应的心生起”这一种,这样一直说到第十二个,所以说“十二不善心生起”。同样,在“于四地中异熟”等处,也应当按相应情况来配合理解。所谓“心生起”,这里“生起”是指在心中生起;什么生起?心。心的生起就是心生起。这样以部分来指称整体,这个意思就能成立。这样一来,心和心所的组合就成为“心生起”。不过,在注释书里说“心本身就是生起,就是心生起”,是为了排除其他能生起的东西,所以取了“心”这个词;为了排除心不能生起的状态,所以取了“生起”这个词。或者在“心生起”这一品中,说“心已生起”,心的生起状态很明显,所以说“心本身就是生起”;应当知道,因为存在应当被排除的“心不能生起”的情况,所以取了“生起”这个词。而且,这个意思应当看作像“两种五识”等处那样,是以心为主的解说方式来说的。
1385.Dvādasaakusalacittuppādāti etthāpi paṭhamākusalacittuppādo samayaphassādivasena bhedaṃ anāmasitvā somanassasahagatadiṭṭhigatasampayuttacittuppādabhāve ekattaṃ netvā vutto, evaṃ yāva dvādasamoti ‘‘dvādasa akusalacittuppādā’’ti vuttaṃ. Evaṃ catūsu bhūmīsu vipākotiādīsupi yathāyogaṃ yojetabbaṃ. Cittuppādāti ettha uppajjati etthāti uppādo, kiṃ uppajjati? Cittaṃ, cittassa uppādo cittuppādoti evaṃ avayavena samudāyopalakkhaṇavasena attho sambhavati. Evañhi sati cittacetasikarāsi cittuppādoti siddho hoti. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘cittameva uppādo cittuppādo’’ti aññassuppajjanakassa nivattanatthaṃ cittaggahaṇaṃ kataṃ, cittassa anuppajjanakabhāvanivattanatthaṃ uppādaggahaṇaṃ, cittuppādakaṇḍe vā ‘‘cittaṃ uppannaṃ hotī’’ti cittassa uppajjanakabhāvo pākaṭoti katvā ‘‘cittameva uppādo’’ti vuttaṃ, cittassa anuppajjanakassa nivattetabbassa sabbhāvā uppādaggahaṇaṃ katanti veditabbaṃ. Ayañcattho ‘‘dvepañcaviññāṇānī’’tiādīsu viya cittappadhāno niddesoti katvā vuttoti daṭṭhabbo.
1420在六门中:这里,五门中的情况自然不必多说;即使在意门中,也只有以小所缘为对象的速行,才会接着生起称为彼所缘的有分。因为那是小业的果报,而果报就是体验可意或不可意的所缘,并且果报是随顺于业的,所以小业的果报只体验小所缘。因此,一切彼所缘都被称为小所缘。如果这样,那广大果报是否也只体验广大所缘呢?不是。因为以定为主导的业,在达到安止时,是以想为所缘,其果报也必然与它同类。因此,定是乐体验的状态,它也同样是随顺于业而以业为所缘,应当这样理解。正是由于随顺于业,彼所缘虽然是小所缘,却不会接着生起广大速行。也正因如此,作为结生等状态的欲界果报,即使以业相为所缘,也只取小所缘,而不取广大或无量的所缘。然而,因为经中说“广大所缘的法,对小所缘的法,以业缘为缘;无量所缘的法,对小所缘的法,以业缘为缘”,但并没有广大、无量的果报是以小所缘为对象的情况,而这里又说一切欲界果报都是小所缘,所以应当知道:随顺于业,即使是广大、无量所缘的小业,如果它带来结生,也只带来业、趣、相为所缘;转起时的果报也只以色等小所缘为对象。漏尽者由于习气而生的、与念不相应的笑,只在小所缘上生起,不在其他所缘上生起,因为在没有烦恼时,那种笑的因缘并不存在。因此说它是以小所缘为对象。漏尽者的不恭敬布施等,应当理解为只是由于不重视,而不是由于懈怠等不善。因为那些最上之人已经止息了一切精勤。他们的不重视,也应理解为就是不再精勤。
1420.Chasu dvāresūti ettha pañcadvāre vattabbameva natthi, manodvārepi parittārammaṇameva javanaṃ tadārammaṇasaṅkhātaṃ bhavaṅgaṃ anubandhati. Tañhi parittassa kammassa vipāko, vipāko ca iṭṭhāniṭṭhārammaṇānubhavanaṃ, kammānurūpo ca vipāko hotīti parittakammavipāko parittārammaṇasseva anubhavanaṃ hoti. Tasmā sabbaṃ tadārammaṇaṃ ‘‘parittārammaṇa’’nti vuttaṃ. Yadi evaṃ mahaggatavipākopi mahaggatānubhavanameva āpajjatīti ce? Na, samādhippadhānassa kammassa appanāppattassa saññāvasārammaṇassa tādiseneva vipākena bhavitabbattā. Tasmā samādhi sukhānubhavanabhūto, sopi kammānurūpatoyeva kammārammaṇo hotīti daṭṭhabbo. Kammānurūpato eva ca tadārammaṇaṃ parittārammaṇampi mahaggatajavanaṃ nānubandhati. Tato eva paṭisandhiādibhūto kāmāvacaravipāko kammanimittampi parittameva ārammaṇaṃ karoti, na mahaggataṃ appamāṇaṃ vā. Yasmā pana vuttaṃ ‘‘mahaggatārammaṇo dhammo parittārammaṇassa dhammassa kammapaccayena paccayo, appamāṇārammaṇo dhammo parittārammaṇassa dhammassa kammapaccayena paccayo’’ti, na ca mahaggatappamāṇavipāko parittārammaṇo atthi, idha ca sabbakāmāvacaravipākānaṃ parittārammaṇatāva vuttā, tasmā kammānurūpato mahaggatappamāṇārammaṇampi parittakammaṃ yadi paṭisandhiṃ deti, kammagatinimittārammaṇameva deti. Pavattivipākampi rūpādiparittārammaṇamevāti veditabbaṃ. Khīṇāsavānaṃ vāsanāvasena sativippayuttahasanaṃ pavattamānaṃ parittesveva pavattati, na itaresu kilesavirahe tādisahasanapaccayabhāvābhāvato. Tasmā tassa parittārammaṇatā vuttā. Khīṇāsavānaṃ asakkaccadānādīni ādarākaraṇavaseneva veditabbāni, na kosajjādiakusalavasena. Paṭippassaddhasabbussukkā hi te uttamapurisāti. Tesaṃ ādarākaraṇañca nirussukkatā evāti veditabbā.
1421“对极为熟练者”这句话,是在说明无敬意、与智不相应的观察所见的范围,而不是限定所缘只有那一种。因为即使是与智相应的人,对极为熟练的所缘,也的确会更加清晰。就像诵读一部熟悉的经典时,即使已经过了两三个诵段,也没有察觉,这是因为以与智不相应的念在诵读;同样,在极为熟练的禅那中也会发生这种情况,所以说“对极为熟练者”等话。“遍相所缘等施设”,是指前面已经展示的一切,说的是依止施设。不过老师们说,它像色等一样,既非不存在也非存在,而是一种意义。在世俗谛中说到遍相所缘等时,只是作为言语的依托,依言语惯用法才称为“施设”。因为对它的安立是“不存在的施设”,所以注释书中说它不存在。虽然它不存在,但想如同执取存在一般而生起,在小等所缘中不能说“这个法名为所缘”,因为即使依那些法而生起,也不存在于那些法本身之中。因此,它和与它相应的心所,不应说是以小等为所缘。而“不可说所缘”这句话,是就所执取行相的想之境界不可说而言,注释书中把它作为异词义复合来解释:这些心生起,以不可说者为所缘,所以是“不可说所缘”。
1421.Atipaguṇānanti vacanaṃ nirādarassa ñāṇavippayuttapaccavekkhaṇassa visayadassanaṃ, na tassevāti visayaniyamanaṃ. Ñāṇasampayuttassapi hi atipaguṇānaṃ visayatā suṭṭhutaraṃ hoti eva. Yathā paguṇaṃ ganthaṃ sajjhāyanto dve tayo vācanāmagge gatepi na sallakkheti ñāṇavippayuttasatimantena sajjhāyitattā, evaṃ paguṇajjhānesupi pavatti hotīti āha ‘‘atipaguṇāna’’ntiādi. Kasiṇanimittādipaññattīti pubbe dassitaṃ sabbaṃ upādāpaññattimāha. Taṃ pana rūpādayo viya avijjamāno vijjamāno ca atthoti ācariyā vadanti. Sammutisacce pana vuccamānānaṃ kasiṇanimittādi vācāvatthumattato vacanavohāreneva paññattīti vuccati. Tassa hi paññāpanaṃ avijjamānapaññattīti tassa avijjamānattaṃ aṭṭhakathāyaṃ vuttanti. Avijjamānampi pana taṃ vijjamānamiva gahetvā pavattamānāya saññāya parittādīsu ‘‘ayaṃ nāma dhammo ārammaṇa’’nti na sakkā vattuṃ te eva dhamme upādāya pavattamānāyapi dhammesveva aṭṭhānato. Tasmā sā sasampayuttā parittādiārammaṇāti na vattabbāti vuttā. Navattabbārammaṇāti idaṃ pana vacanaṃ yathāgahitākārassa saññāvisayassa navattabbataṃ sandhāya navattabbaṃ ārammaṇaṃ etesanti navattabbārammaṇā, cittuppādāti aññapadatthasamāsaṃ katvā aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ.
以五十四种心生起和色法来计算,成为五十五种。“唯”是指离开执取而言。所谓“以未达决定状态的方式”,是指以不情愿前往的方式;或者,心生于不确定、犹豫的状态,就是“未达决定状态”;以那种方式生起,所以说“以未达决定状态而转起”。心在种种所缘中散乱,就是散乱。不安住,就是不平息。在“种姓清净”中,取“种姓”一词,所以说“在种姓时”。
Catupaññāsacittuppādānaṃ rūpassa ca vasena pañcapaṇṇāsāya. Kevalanti vinā parāmasanena. Aniṭṭhaṅgatavasenāti anicchayagamanavasena, anicchayaṃ vā dveḷhaṃ gato cittuppādo aniṭṭhaṅgato, tenākārena pavatti ‘‘aniṭṭhaṅgatavasena pavattī’’ti vuttā. Nānārammaṇesu cittassa vikkhipanaṃ vikkhepo. Anavaṭṭhānaṃ avūpasamo. Gotrabhuvodāne gotrabhūti gahetvā ‘‘gotrabhukāle’’ti āha.
“一切处为近行第四禅”这里,“一切处”这个词应当理解为属格的意思;或者说,在一切毗婆舍那等修行中作为近行、作为原因,所以叫“一切处为近行”,这是以果的所缘来解说。 “虚空遍第四禅”说的是限定虚空遍的第四禅。因为那是属于色界的,不是别的。从善心来说有十二种,从唯作心来说也有十二种,所以合起来说为二十四种。该禅那也确实能作为轮回的近行,因此把善心和唯作心合在一起说“一切处为近行”;这是为了消除对唯作禅那不能作为轮回近行的疑虑才这样说的。 “融入广大心”:这是按照“他如此于等持之心”等说法来讲的,意思是取明显的近行禅那心,通过遍作将色身融入于心,以决意心而融入,所以这样说。 “将近行禅那心融入色身”:这也是如前所说,以近行禅那心为所缘,令心相续融入色身,使其随顺,然后作决意,所以这样说。然而,这两种决意能产生不可见身和可见身。应当知道,以想去之欲的遍作之力,由于相应的想具有乐想、轻安想的状态,所以也能成就前往。
Sabbatthapādakacatutthanti idha sabbattha-saddo sāmiattho daṭṭhabbo, sabbesu vā vipassanādīsu pādakaṃ kāraṇaṃ sabbatthapādakanti phalassa visayabhāvena niddeso. Ākāsakasiṇacatutthanti paricchedākāsakasiṇacatutthamāha. Tañhi rūpāvacaraṃ, na itaranti. Kusalatopi dvādasavidhaṃ kiriyatopīti catuvīsatividhatā vuttā hoti. Vaṭṭassapi pādakaṃ hotiyevāti kusalaṃ kiriyañca ekato katvā sabbatthapādakaṃ vuttanti kiriyajjhānassa avaṭṭapādakattā sāsaṅkaṃ vadati. Mahaggatacitte samodahatīti idaṃ ‘‘so evaṃ samāhite citte’’tiādinā nayena vuttaṃ pākaṭaṃ pādakajjhānacittaṃ parikammehi gahetvā citte rūpakāyaṃ adhiṭṭhānacittena samodahatīti katvā vuttaṃ. Pādakajjhānacittaṃ rūpakāye samodahatīti idampi yathāvuttaṃ pādakajjhānacittaṃ ārammaṇaṃ katvā cittasantānaṃ rūpakāye samodahitaṃ tadanugatikaṃ katvā adhiṭṭhātīti katvā vuttaṃ, idaṃ pana adhiṭṭhānadvayaṃ adissamānakāyataṃ dissamānakāyatañca āpādeti. Gantukāmatāparikammavasena taṃsampayuttāya saññāya sukhasaññālahusaññābhāvato gamanampi nipphādetīti daṭṭhabbaṃ.
所谓“入流者的心”,应当理解为入流者个人特有的道心与果心。因为世尊能了知魔等的心,既然这样说,那么已获得他心通的人为什么不能了知有漏心呢?诸佛是已断轮回流转的,即已断除轮回的相续。关于“也由观察道、果、涅槃故”这一句:在这里,观察道与果,是在以宿住随念智了知道与果时生起的;而观察涅槃,则是在以涅槃为所缘的无量法已被了知时生起的。因此应当知道,观察道等是就宿住随念智以无量为所缘这一点而成立的。因为《发趣论》中这样说:“无量的蕴,以所缘缘为缘,是宿住随念智的缘”,而不是涅槃。所以,即使说由宿住随念智来执行观察道果的作用,也不能说它有观察涅槃的作用。不过,在注释书中看来,也允许它以涅槃为所缘。“将生于欲界”,这是指了知将生起的蕴。“将于涅槃界般涅槃”,其含义可以成立为:以道与果——它们以涅槃为所缘,是烦恼的般涅槃——而般涅槃。
Sotāpannassa cittanti sotāpannassa pāṭipuggalikaṃ maggaphalacittanti veditabbaṃ. Mārādīnañhi bhagavato cittajānanaṃ vuttanti cetopariyañāṇalābhī kasmā sāsavacittaṃ na jānissatīti. Chinnavaṭumakā chinnasaṃsāravaṭṭā buddhā. Maggaphalanibbānapaccavekkhaṇatopīti ettha maggaphalapaccavekkhaṇāni tāva pubbenivāsānussatiñāṇena maggaphalesu ñātesu pavattanti, nibbānapaccavekkhaṇañca nibbānārammaṇesu appamāṇadhammesu ñātesūti maggādipaccavekkhaṇāni pubbenivāsānussatiñāṇassa appamāṇārammaṇataṃ sādhentīti veditabbāni. ‘‘Appamāṇā khandhā pubbenivāsānussatiñāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’icceva (paṭṭhā. 2.12.58) hi vuttaṃ, na nibbānanti. Tasmā pubbenivāsānussatiñāṇena eva maggaphalapaccavekkhaṇakicce vuccamānepi nibbānapaccavekkhaṇatā na sakkā vattuṃ, aṭṭhakathāyaṃ pana tassapi nibbānārammaṇatā anuññātāti dissati. Kāmāvacarenibbattissatīti nibbattakkhandhajānanamāha. Nibbānadhātuyā parinibbāyissatīti nibbānārammaṇehi maggaphalehi kilesaparinibbānabhūtehi parinibbāyissatīti attho sambhavati.
1429“非俱生”的意思是“不相应”。因为对于无色法来说,它们之间的俱生关系,除了相应之外,并没有别的。文中说“在取其他法为所缘的时候”,不过,即使在取道为所缘的时候,在不尊重、不视之为重的情况下,也应当以道的增上性来连接“不可说”。
1429.Asahajātattāti asampayuttattāti attho. Na hi arūpadhammānaṃ arūpadhammehi sahajātatā sampayogato aññā atthīti. ‘‘Aññadhammārammaṇakāle’’ti vuttaṃ, maggārammaṇakālepi pana garuṃ akaraṇe maggādhipatibhāvena navattabbatā yojetabbā.
1433“niyoga”这个词,是就“niyogato”这个意思而说“以决定”。或者,具有决定的人就是“niyoga”,意思是决定者。因为在《心生起品》中所说明的诸心生起里,确实没有任何一个是以未来为所缘的。
1433.Niyogāti niyogatoti imamatthaṃ sandhāya ‘‘niyamenā’’ti āha, niyogavanto vā niyogā, niyatāti attho. Cittuppādakaṇḍe hi bodhitesu cittuppādesu ekantena anāgatārammaṇo koci natthīti.
1434缘于业或业相而转起时,说为“以过去为所缘”;但缘于业相而转起时以现在为所缘的情况,将在《分别论注》的结生缘起分别中说明。因此应当知道,这是针对意门死心时,过去业相呈现于意门而说的。对于伴有彼所缘的死心、在趣相中结生、寿命只剩五个心识刹那的情形,四个有分心以现在为所缘;在其他情形中,则针对六个有分心说“从此以后,在有分时”。因为当速行以趣相为所缘转起、而彼所缘尚未生起时便死去——就像生于色界、无色界者投生欲界那样——那时,从结生之后,有六个有分心以现在为所缘。与见相应者,其味著等应视为必然带有执取。对于以概念、涅槃为所缘的速行,在其前导阶段,转向必定不能以过去等为所缘,因此依这些情况显示其方式。即使是以涅槃为所缘的速行,在其前导阶段,也不能那样说;但在道果路心中,由于那转向并非以涅槃为所缘,所以并非必定如此。
1434.Kammaṃ vā kammanimittaṃ vā ārabbha pavattiyaṃ atītārammaṇāvāti vuttaṃ, kammanimittaṃ pana ārabbha pavattiyaṃ paccuppannārammaṇabhāvañca paṭisandhiyā paṭiccasamuppādavibhaṅgavaṇṇanāyaṃ vakkhati. Tasmā idaṃ manodvāracutiyaṃ atītakammanimittaṃ manodvāre āpāthagataṃ sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Satadārammaṇāya cutiyā pañcacittakkhaṇāvasiṭṭhāyuke gatinimitte paṭisandhiyā pavattāya cattāri bhavaṅgāni paccuppannārammaṇāni, itarattha ca cha sandhāyāha ‘‘tato paraṃ bhavaṅgakāle cā’’ti. Yadā hi gatinimittārammaṇe javane pavatte anuppanne eva tadārammaṇe cuti hoti rūpāvacarārūpāvacarasattassa viya kāmadhātuṃ upapajjantassa, tadā paṭisandhito parāni cha bhavaṅgāni paccuppannārammaṇāni hontīti. Diṭṭhisampayuttehi assādanādīni saparāmāsāneva daṭṭhabbāni. Paṇṇattinibbānārammaṇānañca javanānaṃ purecārikakāleti yesaṃ purecārikakāle ekantena āvajjanāya atītādiārammaṇabhāvena navattabbatā, tesaṃ vasena nayaṃ dasseti. Nibbānārammaṇānampi javanānaṃ purecārikakāle sā tathā na vattabbā, na pana ekantena maggaphalavīthīsu tassā anibbānārammaṇattā.
“这些香”——难道不是执取了现在的香吗?那么这里怎么会有以未来为所缘的情况呢?意思是说:由于发愿“愿未来二百一十八年都不枯萎”而转起,所以是执取未来的香而转起,即“愿未来不枯萎”。以心转变身体时,是取当时正现前、正存在的身体为所缘,所以决意心是以现在为所缘。同样,在让自己的身体呈现长、短、粗、细、青等状态,以及作其他神变时,也应这样套用。在这里面,应知有一相续、二相续等说法。意思是:在这中间转起的色相续和非色相续,就叫做一相续、二相续等。或者,由极其微细的时节等所生的,也称为“一相续、二相续等”。这两者都是现在——意思是,作为分位现在而存在时,这两者都是现在。被牵引,就是被渴爱、邪见和欢喜所牵引。
Ime gandhāti nanu paccuppannā gandhā gahitā, kathaṃ ettha anāgatārammaṇatā hotīti? ‘‘Aṭṭhārasavassādhikāni dve vassasatāni mā sussiṃsū’’ti pavattito, anāgate mā sussiṃ sūti hi anāgataṃ gandhaṃ gahetvā pavattatīti adhippāyo. Cittavasena kāyaṃ pariṇāmento abhimukhībhūtaṃ tadā vijjamānameva kāyaṃ ārammaṇaṃ karotīti paccuppannārammaṇaṃ adhiṭṭhānacittaṃ hoti. Tathā attano kāyassa dīgharassāṇuthūlanīlādibhāvāpādanavasena aññassa ca pāṭihāriyassa karaṇe yojetabbaṃ . Etthantare ekadvesantativārā veditabbāti etthantare pavattā rūpasantatiarūpasantativārā ekadvesantativārā nāmāti veditabbāti attho. Atiparittasabhāvautuādisamuṭṭhānā vā ‘‘ekadvesantativārā’’ti vuttā. Ubhayametaṃ paccuppannanti addhāpaccuppannaṃ hontaṃ etaṃ ubhayaṃ hotīti attho. Saṃhīratīti taṇhādiṭṭhābhinandanāhi ākaḍḍhīyati.
有人说,“无畏山派的人”主张:他们不承认心有停留的刹那,所以就不应该说“在停留的刹那或……通达”。同样,那些说“神通者和他人之心在同一刹那生起”的人,他们那种“在停留的刹那或坏灭的刹那通达”的说法也对不上。因为,在停留和坏灭这两个刹那中生起的心,不可能和他人之心在同一刹那生起。而且,在停留和坏灭这两个刹那中生起的心,一部分以现在为所缘,一部分以过去为所缘。至于所说的“为了要知道他人的心,把大众的心作为一个整体来作意”,这里,如果“大众”是指自己以外的许多人,那么说“为了要知道他人的心”而作意转起,倒还可以成立。即使把“他人”理解为“大众”,但作意某个人的心聚之后,却只通达其中一个人,这也不合理。因为,对整体的作意并不是对部分的作意。所以,他们不应该说“把大众的心作意”之类的话。
Kecīti abhayagirivāsinoti vadanti, te pana cittassa ṭhitikkhaṇaṃ na icchantīti ‘‘ṭhitikkhaṇe vā paṭivijjhatī’’ti na vattabbaṃ siyā. Tathā ye ‘‘iddhimassa ca parassa ca ekakkhaṇe vattamānaṃ cittaṃ uppajjatī’’ti vadanti, tesaṃ ‘‘ṭhitikkhaṇe vā bhaṅgakkhaṇe vā paṭivijjhatī’’ti vacanaṃ na sameti. Na hi tasmiṃ khaṇadvaye uppajjamānaṃ paracittena saha ekakkhaṇe uppajjati nāmāti. Ṭhitibhaṅgakkhaṇesu ca uppajjamānaṃ ekadesaṃ paccuppannārammaṇaṃ, ekadesaṃ atītārammaṇaṃ āpajjati. Yañca vuttaṃ ‘‘parassa cittaṃ jānissāmīti rāsivasena mahājanassa citte āvajjite’’ti, ettha ca mahājano attanā pare aneke puggalāti paresaṃ cittaṃ jānissāmīti āvajjanappavatti vattabbā siyā. Athāpi parassāti mahājanassāti attho sambhaveyya, tathāpi tassa puggalasseva vā cittarāsiṃ āvajjitvā ekassa paṭivijjhanaṃ ayuttaṃ. Na hi rāsiāvajjanaṃ ekadesāvajjanaṃ hotīti. Tasmā tehi ‘‘mahājanassa citte āvajjite’’tiādi na vattabbaṃ.
他们说“神通者和他人之心在同一刹那生起”,这种说法的意思可能是这样:获得他心智的人想了解他人的心,先进入作为基础的根本禅那,出定后不对过去等作区分,只以心的共同性作意“我知道这个人的心”,这样作遍作;然后再次进入根本禅那,出定后仍然只以共同性转向心,经过三个或四个遍作之后,紧接着以他心智通达并辨明他人的心,就像用天眼看色一样。此后,再以欲界心来确定有贪等状态,就像确定蓝色等一样。其中,用天眼看到心脏色法的众生正面对着自己时,以心的共同性转向那众生的心,这个转向是以正面对着、现存的心为所缘而转向的。各种遍作也都是以各自现存的心为所缘,仅仅以心的共同性作为知心的遍作而运作。但他心智在通达并辨明现存的心时,是与那心在同一刹那生起的。在这里,由于是相续执取相续,就单一性来说,转向等只是作为心而生起;而被他心智所辨明的那一者也只是心,所以因为以相同的行相生起,除了不想要的道果路心之外,在其他情况下,转向和速行不会对所缘产生差异。而且,以现在为所缘的遍作,对于以现在为所缘的他心智来说,成为习行缘,这一点已经成立。这样,过去三法也不会被破坏。否则,如果这里所说的“现在”是指相续现在和限时现在,那么过去和未来也会变成现在;若真是这样,就应该说“现在法对现在法以无间缘为缘”等等,但经中并没有这样说。然而,依据“过去法对现在法以无间缘为缘:前前过去的诸蕴,对后后现在的诸蕴,以无间……乃至……随顺至种姓”等语,可知只有在限时现在和相续现在之中,紧邻过去的四蕴才被理解为“过去”;而阿毗达摩论母中出现的“现在”一词具有限时现在、相续现在的含义,这种说法在巴利圣典的任何地方都没有说过。因此,由于神通者和他人之心在同一刹那生起,他们所说的他心智以现在为所缘,就由此成立。然而,如果作意“这个人正在生起的这个心,我知道;将会有的,我将会知道”,然后进入根本禅那等,那么此时转向、遍作和他心智就都是以过去、未来为所缘,因为区分已经由转向完成了。
Yaṃ pana te vadanti ‘‘yasmā iddhimassa ca parassa ca ekakkhaṇe cittaṃ uppajjatī’’ti, tatthāyaṃ adhippāyo siyā – cetopariyañāṇalābhī parassa cittaṃ ñātukāmo pādakajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya atītādivibhāgaṃ akatvā cittasāmaññena ‘‘imassa cittaṃ jānāmī’’ti parikammaṃ katvā puna pādakajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya sāmaññeneva cittaṃ āvajjitvā tiṇṇaṃ catunnaṃ vā parikammānaṃ anantarā cetopariyañāṇena paracittaṃ paṭivijjhati vibhāveti rūpaṃ viya dibbacakkhunā. Tato paraṃ pana kāmāvacaracittehi sarāgādivavatthānaṃ hoti nīlādivavatthānaṃ viya. Tattha dibbacakkhunā diṭṭhahadayavatthurūpassa sattassa abhimukhībhūtassa cittasāmaññena cittaṃ āvajjayamānaṃ āvajjanaṃ abhimukhībhūtaṃ vijjamānaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ katvā cittaṃ āvajjeti. Parikammāni ca taṃ taṃ vijjamānaṃ cittaṃ cittasāmaññeneva ārammaṇaṃ katvā cittajānanaparikammāni hutvā pavattanti. Cetopariyañāṇaṃ pana vijjamānaṃ cittaṃ paṭivijjhantaṃ vibhāventaṃ tena saha ekakkhaṇe eva uppajjati. Tattha yasmā santānassa santānaggahaṇato ekattavasena āvajjanādīni cittantveva pavattāni, tañca cittameva, yaṃ cetopariyañāṇena vibhāvitaṃ, tasmā samānākārappavattito na aniṭṭhe maggaphalavīthito aññasmiṃ ṭhāne nānārammaṇatā āvajjanajavanānaṃ hoti. Paccuppannārammaṇañca parikammaṃ paccuppannārammaṇassa cetopariyañāṇassa āsevanapaccayoti siddhaṃ hoti. Atītattiko ca evaṃ abhinno hoti. Aññathā santatipaccuppanne addhāpaccuppanne ca paccuppannanti idha vuccamāne atītānāgatānañca paccuppannatā āpajjeyya, tathā ca sati ‘‘paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo’’tiādi vattabbaṃ siyā, na ca taṃ vuttaṃ. ‘‘Atīto dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo, purimā purimā atītā khandhā pacchimānaṃ pacchimānaṃ paccuppannānaṃ khandhānaṃ anantara…pe… anulomaṃ gotrabhussā’’tiādivacanato (paṭṭhā. 2.18.5) pana addhāsantatipaccuppannesveva anantarātītā cattāro khandhā atītāti viññāyanti, na ca abhidhammamātikāya āgatassa paccuppannapadassa addhāsantatipaccuppannapadatthatā katthaci pāḷiyaṃ vuttā. Tasmā tehi iddhimassa ca parassa ca ekakkhaṇe cittuppattiyā cetopariyañāṇassa paccuppannārammaṇatā vuttā. Yadā pana ‘‘yaṃ imassa cittaṃ pavattaṃ, taṃ jānāmi. Yaṃ bhavissati, taṃ jānissāmī’’ti vā ābhogaṃ katvā pādakajjhānasamāpajjanādīni karoti, tadā āvajjanaparikammāni cetopariyañāṇañca atītānāgatārammaṇāneva honti āvajjaneneva vibhāgassa katattā.
有些人则依据这种说法:“具神通的人想要知道别人的心,就作转向;转向以刹那现在为所缘,然后和它一起灭去;接着有四或五个速行,其中最后一个是神通心,其余的是欲界心。对它们来说,那个已经灭去的心就是它们全部的所缘,而且它们并不是所缘不同,因为按时间来说是以现在为所缘。”他们主张:“即使转向和速行以现在和过去为所缘,也没有所缘的差异;同样,即使转向一、二、三、四、五个心刹那之后的未来心时,转向和速行按各自情况而以未来、现在、过去为所缘,也不会有不同的所缘。因此,在转向四、五个心刹那之后的未来心时,在以未来为所缘的遍作之后,紧接着生起以刹那现在为所缘的他心智,这是成立的。”他们的这种说法不能成立,因为没有举出“以未来为所缘的法,对以现在为所缘的法,以习行缘为缘”“以现在为所缘的法,对以过去为所缘的法,以习行缘为缘”这些问题,而且在计数时也说了“在习行缘中有三种”。因为并不存在善的唯作的大法的非习行。
Ye pana ‘‘iddhimā parassa cittaṃ jānitukāmo āvajjeti, āvajjanaṃ khaṇapaccuppannaṃ ārammaṇaṃ katvā teneva saha nirujjhati, tato cattāri pañca vā javanāni. Yesaṃ pacchimaṃ iddhicittaṃ, sesāni kāmāvacarāni, tesaṃ sabbesampi tadeva niruddhaṃ cittamārammaṇaṃ hoti, na ca tāni nānārammaṇāni honti, addhāvasena paccuppannārammaṇattā’’ti idaṃ vacanaṃ nissāya ‘‘āvajjanajavanānaṃ paccuppannātītārammaṇabhāvepi nānārammaṇattābhāvo viya ekadviticatupañcacittakkhaṇānāgatesupi cittesu āvajjitesu āvajjanajavanānaṃ yathāsambhavaṃ anāgatapaccuppannātītārammaṇabhāvepi nānārammaṇatā na siyā, tena catupañcacittakkhaṇānāgate āvajjite anāgatārammaṇaparikammānantaraṃ khaṇapaccuppannārammaṇaṃ cetopariyañāṇaṃ siddha’’nti vadanti, tesaṃ vādo ‘‘anāgatārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassa dhammassa āsevanapaccayena paccayo, paccuppannārammaṇo dhammo atītārammaṇassa dhammassa āsevanapaccayena paccayo’’ti imesaṃ pañhānaṃ anuddhaṭattā gaṇanāya ca ‘‘āsevane tīṇī’’ti vuttattā na sijjhati. Na hi kusalakiriyamahaggataṃ anāsevanaṃ atthīti.
这种说法所依赖的主张——也就是“转向和速行以刹那现在、已经灭去的心为所缘”——本身也站不住脚。因为那句话是针对以下两种情况说的:一是在没有区分“已经生起的”和“将要生起的”而一概执取时,转向执取未来的情况;二是由于没有这种区分,速行也无法执取现在的情况。当时,有分波动之后,转向只是对当下现前的心生起。如果了知心也以现在为所缘,那就会有转向心和了知心俱起的过失;而且,在对聚之一部分的转向与通达、在了知已到者和正到者时,还会有这样的过失:转向与速行在不应执取之处所缘不同。所以,有人破斥“刹那现在的心是他心智的所缘”为不合理,并且看到在不犯上述过失时,由于以时分现在和相续现在为所缘,所缘并无差别,于是说转向与速行以已灭者为所缘,是现在性。然而,前面那派论师也不会认可这种说法。因为如果那样,就会像“转向于善等”那样,由于无间缘的规定已被其他语句所含摄,应当说“以现在为所缘的转向,对以过去为所缘的诸蕴以无间缘为缘”,但并没有这样说。
Etassa ca vādassa nissayabhāvo āvajjanajavanānaṃ khaṇapaccuppannaniruddhārammaṇatāvacanassa na sijjhati, yaṃ pavattaṃ yaṃ pavattissatīti vā visesaṃ akatvā gahaṇe āvajjanassa anāgataggahaṇabhāvaṃ, tadabhāvā javanānampi vattamānaggahaṇābhāvañca sandhāyeva tassa vuttattā. Tadā hi bhavaṅgacalanānantaraṃ abhimukhībhūtameva cittaṃ ārabbha āvajjanā pavattatīti. Jānanacittassapi vattamānārammaṇabhāve āvajjanajānanacittānaṃ sahaṭṭhānadosāpattiyā rāsiekadesāvajjanapaṭivedhe sampattasampattāvajjanajānane ca aniṭṭhe ṭhāne āvajjanajavanānaṃ nānārammaṇabhāvadosāpattiyā ca yaṃ vuttaṃ ‘‘khaṇapaccuppannaṃ cittaṃ cetopariyañāṇassa ārammaṇaṃ hotī’’ti, taṃ ayuttanti paṭikkhipitvā yathāvuttadosānāpattikālavaseneva addhāsantatipaccuppannārammaṇattā nānārammaṇatābhāvaṃ disvā āvajjanajavanānaṃ vattamānataṃ niruddhārammaṇabhāvo vuttoti, tampi vacanaṃ purimavādino nānujāneyyuṃ. Tasmiñhi sati āvajjanā kusalānantiādīsu viya aññapadasaṅgahitassa anantarapaccayavidhānato ‘‘paccuppannārammaṇā āvajjanā atītārammaṇānaṃ khandhānaṃ anantarapaccayena paccayo’’ti vattabbaṃ siyā, na ca vuttanti.
为什么这里要讨论他心智的现在所缘性呢?难道不是因为,在诸分别论中说到“过去法对现在法、未来法对现在法以所缘缘为缘”,并且在这些分别里,说到“过去诸蕴对神变智、他心智、宿住随念智、随业趣智的转向以所缘缘为缘”,以及“未来诸蕴对神变智、他心智、未来分智的转向以所缘缘为缘”,又在已生论中说“未生诸蕴、将生诸蕴对神变智、他心智、未来分智的转向以所缘缘为缘”——这些地方都提到了他心智;可是在“现在法对现在法”的分别中,却只说“现在诸蕴对神变智的转向以所缘缘为缘”,在已生论中也只说“已生诸蕴对神变智的转向以所缘缘为缘”,仅仅说到这个程度,由此可知“他心智不在现在心中生起”。因为如果它能在现在心中生起,那就应该像前面那些地方以及其余地方一样,也把他心智提出来。确实应该提出来,但要知道,这只是为了显示理趣而作了简略的说明。因为在“过去所缘法对现在所缘法以所缘缘为缘,未来所缘法对现在所缘法……现在所缘法对现在所缘法”这些分别中,说到“以他心智了知具有过去所缘的现在心者之心……过去所缘的现在诸蕴对他心智的转向以所缘缘为缘”,“以他心智了知具有未来所缘的现在心者之心……未来所缘的现在诸蕴对他心智的转向以所缘缘为缘”,“以他心智了知具有现在所缘的现在心者之心……现在所缘的现在诸蕴对他心智的转向以所缘缘为缘”,这就说明他心智是能在现在所缘上生起的。应当知道,正是因此才作了这番讨论。
Kasmā panevaṃ cetopariyañāṇassa paccuppannārammaṇatā vicāritā, nanu ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa, anāgato dhammo paccuppannassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti etesaṃ vibhaṅgesu ‘‘atītā khandhā iddhividhañāṇassacetopariyañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇassa yathākammūpagañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.18.2), ‘‘anāgatā khandhā iddhividhañāṇassa cetopariyañāṇassa anāgataṃsañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.17.3-4), uppannattike ca ‘‘anuppannākhandhā, uppādino khandhā iddhividhañāṇassa cetopariyañāṇassa anāgataṃsañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti cetopariyañāṇaggahaṇaṃ katvā ‘‘paccuppanno dhammo paccuppannassā’’ti etassa vibhaṅge ‘‘paccuppannā khandhā iddhividhañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.18.3), uppannattike ca ‘‘uppannā khandhā iddhividhañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.17.2) ettakasseva vuttattā ‘‘paccuppannacitte cetopariyañāṇaṃ nappavattatī’’ti viññāyati. Yadi hi pavatteyya, purimesu viya itaresu ca cetopariyañāṇaggahaṇaṃ kattabbaṃ siyāti? Saccaṃ kattabbaṃ, nayadassanavasena panetaṃ saṃkhittanti aññāya pāḷiyā viññāyati. ‘‘Atītārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo (paṭṭhā. 2.19.20), anāgatārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassa. Paccuppannārammaṇo dhammo paccuppannārammaṇassā’’ti (paṭṭhā. 2.19.22) etesañhi vibhaṅgesu ‘‘cetopariyañāṇena atītārammaṇapaccuppannacittasamaṅgissa cittaṃ jānāti. Atītārammaṇā paccuppannā khandhā cetopariyañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.19.22), ‘‘cetopariyañāṇena anāgatārammaṇapaccuppannacittasamaṅgissa cittaṃ…pe… cetopariyañāṇena paccuppannārammaṇapaccuppannacittasamaṅgissa cittaṃ jānāti. Paccuppannārammaṇā paccuppannā khandhā cetopariyañāṇassa āvajjanāya ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.19.21) cetopariyañāṇassa paccuppannārammaṇe pavatti vuttāti. Tenevāyaṃ vicāraṇā katāti veditabbā.
“它们”是指那两种智中的——这是表示简别的属格。“善蕴”这个复数表述,是着眼于神变智、宿住随念智、未来分智而说的,不是着眼于他心智和随业趣智。那么,这难道就不能成立它们以四蕴为所缘吗?不,因为别处已经说过:“无寻唯伺的诸蕴以及伺,对他心智、宿住随念智、未来分智,以所缘缘为缘”;又说:“有寻有伺的诸蕴以及寻,对他心智、宿住随念智、未来分智,以所缘缘为缘。”由此也就成立了他心智方面也用复数表述这一意义。即便如此,由于在“无寻唯伺的诸蕴以及伺”等文中没有提到随业趣智,难道就不能成立它以四蕴为所缘吗?不,因为那里没有提到它另有原因。随业趣智是以业为主导来执取与业相应的四蕴。他心智是依照先前的加行,辨明有寻、无寻等差别以及有贪、无贪等差别的心;随业趣智并不是这样辨明差别,而是只依业来辨明整体。所以在作“无寻唯伺的诸蕴以及伺”等差别分类时,没有提到它,并不是说它不以四蕴为所缘。这就是没有提到的原因。有些人甚至在那里也读作“宿住随念智、随业趣智、未来分智”。因为随业趣智并非不能像辨明善与不善的差别那样,去辨明有寻等差别之业。对恶行与善行状态的辨明,也就是对与贪等、无贪等相应差别的辨明。
Tesanti tesu dvīsu ñāṇesūti niddhāraṇe sāmivacanaṃ. Kusalā khandhāti iddhividhapubbenivāsānāgataṃsañāṇāpekkho bahuvacananiddeso, na cetopariyañāṇayathākammūpagañāṇāpekkhoti. Tesaṃ catukkhandhārammaṇabhāvassa asādhakoti ce? Na, aññattha ‘‘avitakkavicāramattā khandhā ca vicāro ca cetopariyañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇassa anāgataṃsañāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.6.72) ‘‘savitakkasavicārā khandhā ca vitakko ca cetopariyañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇassa anāgataṃsañāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.6.69) ca vuttattā cetopariyañāṇāpekkhopi bahuvacananiddesoti imassatthassa siddhito. Evamapi yathākammūpagañāṇassa ‘‘avitakkavicāramattā khandhā ca vicāro cā’’tiādīsu avuttattā catukkhandhārammaṇatā na sijjhatīti? Na, tattha avacanassa aññakāraṇattā. Yathākammūpagañāṇena hi kammasaṃsaṭṭhā cattāro khandhā kammappamukhena gayhanti. Tañhi yathā cetopariyañāṇaṃ purimaparikammavasena savitakkādivibhāgaṃ sarāgādivibhāgañca cittaṃ vibhāveti, na evaṃ savibhāgaṃ vibhāveti, kammavaseneva pana samudāyaṃ vibhāvetīti ‘‘avitakkavicāramattā khandhā ca vicāro cā’’tiādike vibhāgakaraṇe taṃ na vuttaṃ, na catukkhandhānārammaṇatoti. Idaṃ pana avacanassa kāraṇanti. Keci tatthāpi ‘‘pubbenivāsānussatiñāṇassa yathākammūpagañāṇassa anāgataṃsañāṇassā’’ti paṭhanti eva. Na hi taṃ kusalākusalavibhāgaṃ viya savitakkādivibhāgaṃ kammaṃ vibhāvetuṃ asamatthaṃ. Duccaritasucaritabhāvavibhāvanampi hi lobhādialobhādisampayogavisesavibhāvanaṃ hotīti.
1435由于它不以任何方式成为“自己的内部”,因为它是自性法,所以它完全是外在的,才说它“一向外在”;并不是像遍那样,因为是非自性法,连外在也不是,所以不可能仅仅是自己的内部。正因为是非自性法,遍等才不是任何属于内部法的事物,因此在内外三法中未予宣说——这是其意旨。所有那些,如无所有处等,在“过去所缘”三法中被说为“不可说所缘”——这是关联。而这里说的“已说”,是就已被认可的说法而言,即是以这些理由加以阐明——这是含义。
1435.Niyakajjhattapariyāyassaabhāvenāti sabhāvadhammattā kenaci pariyāyena niyakajjhattaṃ ahontaṃ sabbathā bahiddhābhāveneva ‘‘ekantabahiddhā’’ti vuttaṃ, na asabhāvadhammattā bahiddhāpi ahontaṃ kasiṇādi viya niyakajjhattamattassa asambhavato. Asabhāvadhammattā eva hi kasiṇādiajjhattadhammabhūto ca koci bhāvo na hotīti ajjhattattike na vuttanti adhippāyo. Taṃ sabbaṃ ākiñcaññāyatanādi atītārammaṇattike ‘‘navattabbārammaṇa’’nti vuttanti sambandho. Ettha ca vuttanti anuññātattā vacanatoti etehi kāraṇehi pakāsitanti attho.
现在,“这即是无所有处”这句话,是用“这”这个字把无所有处引出来说的。不过,有些论师认为这里有这样的意思:在无所有处中,哪怕只提到一个,在“过去所缘”这三法里,因为与它同所缘的欲界善等已经被说成是不可说所缘,所以这里也表明了它们是不可说所缘;这样一来,说到它的时候,那些法也就等于被说到了,因此没有单独宣说。但其他论师不同意这种看法。因为像这样带有暗示性的说法,在注释书的篇章里并不存在。如果存在的话,那么在“小所缘”三法中,与它同所缘的法的“小等所缘性”和“不可说性”已经被说过了,到了“过去所缘”三法里,就应该只说其中一个,而不该再说其他。同样,在“受”三法中,那些同受的、与乐受相应而被说过的法,在“喜”三法中,于“乐俱行”的解说里也只应说一个,而不应再说其他。在“舍俱行”的解说等中也应这样类推。然而,因为注释书篇章里并没有用暗示的方式来提炼义理,所以,就像无所有处一样,欲界善等在“内所缘”三法中也具有不可说性,它们就应当被说为不可说,但实际上并没有被说。因此,即使在“非有”的共性上,无所有处也是由于某种确定的“非有”状态而转起的;正是由于那种转起状态不存在,它们才没有被说为不可说。因为遍等只是由取相的特殊构造而产生的,从自性上来说并不存在,所以对于以它们为所缘的法,是就“向外执取”这一点,说为“外所缘”。而无所有处并不是以“向外执取”的方式转起,也不是以“向内执取”的方式转起,因此说它是不可说。然而,无所有处是以某种执取方式转起的,一切知智并不是以那种方式转起。如果它也那样转起的话,那它也就成了无所有处了。就像一切知智虽然完全了知烦恼的所行境和转起的差别,但它并不会像烦恼那样去执取,因为如果它也那样执取,它也就成了烦恼;同样,它虽然如实了知无所有处的转起方式,却不会像无所有处那样去执取,更何况其他呢?因此,欲界善等的不可说性并没有被说出来。这就是那些不承认“无所有处的所行境名为一种‘离去’,这是一个独立的义理”的论师们的判定。
Idāni tanti ‘‘etañhi ākiñcaññāyatana’’nti vuttaṃ ākiñcaññāyatanaṃ taṃ-saddena ākaḍḍhitvā vadati. Yo panāyamettha attho vutto ‘‘ākiñcaññāyatanaṃ ekampi idha vuccamānaṃ atītārammaṇattike tena sahekārammaṇatampi sandhāya kāmāvacarakusalādīnaṃ navattabbārammaṇatāya vuttattā idhāpi tesaṃ navattabbārammaṇabhāvaṃ dīpetīti katvā tasmiṃ vutte tānipi vuttāneva honti, tasmā visuṃ na vuttānī’’ti, tamaññe nānujānanti. Na hi īdisaṃ lesavacanaṃ aṭṭhakathākaṇḍe atthi. Yadi siyā, parittārammaṇattike yesaṃ samānārammaṇānaṃ parittādiārammaṇatā navattabbatā ca vuttā. Puna atītārammaṇattike tesu ekameva vatvā aññaṃ na vattabbaṃ siyā. Tathā vedanāttike samānavedanānaṃ yesaṃ sukhāya vedanāya sampayuttatā vuttā, tesu ekameva pītittike sukhasahagataniddese vatvā aññaṃ na vattabbaṃ siyā. Evaṃ upekkhāsahagataniddesādīsu yojetabbaṃ. Lesena pana vinā aṭṭhakathākaṇḍe atthuddhārassa katattā ākiñcaññāyatanassa viya kāmāvacarakusalādīnampi ajjhattārammaṇattike navattabbatāya sati tānipi navattabbānīti vattabbāni, na pana vuttāni. Tasmā abhāvanāsāmaññepi yāya abhāvanāniṭṭhappavattiyā ākiñcaññāyatanaṃ pavattamānaṃ navattabbaṃ jātaṃ, tassā pavattiyā abhāvena tāni navattabbānīti na vuttāni. Gahaṇavisesanimmitāneva hi kasiṇādīni sabhāvato avijjamānānīti tadārammaṇānaṃ bahiddhāgahaṇavasena bahiddhārammaṇatā vuttā. Ākiñcaññāyatanaṃ pana na bahiddhāgahaṇabhāvena pavattati, nāpi ajjhattaggahaṇabhāvena pavattatīti navattabbanti vuttaṃ. Yena pana gahaṇākārena ākiñcaññāyatanaṃ pavattati, na tena sabbaññutaññāṇampi pavattati. Yadi pavatteyya, tampi ākiñcaññāyatanameva bhaveyya. Yathā hi kilesānaṃ gocaraṃ pavattivisesañca sabbaṃ jānantaṃ sabbaññutaññāṇaṃ na yathā te gaṇhanti, tathā gaṇhāti tassapi kilesabhāvāpattito, evaṃ ākiñcaññāyatanassa ca pavattanākāraṃ yathāsabhāvato jānantaṃ taṃ ākiñcaññāyatanamiva na gaṇhāti , kimaṅgaṃ pana aññanti. Tena kāmāvacarakusalānaṃ navattabbatā na vuttāti. Ayaṃ ‘‘ākiñcaññāyatanassa visayabhūto apagamo nāma eko attho atthī’’ti anicchantānaṃ ācariyānaṃ vinicchayo.
果报不会成为任何心的所缘。意思是:空无边处的果报,在识无边处等果报当中,不会成为任何心的所缘;同样,无所有处的果报,也不会成为非想非非想处的所缘。正如在“果报”三法里,以“果报法、非果报非非果报法”为根本的问答中这样说:“空无边处善,对识无边处善,以所缘缘为缘;无所有处善,对非想非非想处善,以所缘缘为缘;果报和唯作也是如此。空无边处唯作,对识无边处唯作,以所缘缘为缘;无所有处唯作,对非想非非想处唯作,以所缘缘为缘。”但在以“果报法”为根本的问答中,并没有这样说:“空无边处、无所有处的果报,对识无边处、非想非非想处的果报、善、唯作,以所缘缘为缘。”意思是:从果报定出定后,心无法转向,所以不可能以果报为所缘而转向。因为以果报为所缘时,是没有转向的。
Vipākaṃ pana na kassaci ārammaṇaṃ hotīti vipākaṃ ākāsānañcāyatanaṃ vipākādīsu viññāṇañcāyatanesu na kassaci ārammaṇaṃ hotīti attho, tathā ākiñcaññāyatanañca nevasaññānāsaññāyatanassa. Yathā hi vipākattike vipākadhammadhammanevavipākanavipākadhammadhammamūlakesu pañhesu ‘‘ākāsānañcāyatanakusalaṃ viññāṇañcāyatanakusalassa ārammaṇapaccayena paccayo, ākiñcaññāyatanakusalaṃ nevasaññānāsaññāyatanakusalassa, tathā vipākassa kiriyassa. Ākāsānañcāyatanakiriyaṃ viññāṇañcāyatanakiriyassa. Ākiñcaññāyatanakiriyaṃ nevasaññānāsaññāyatanakiriyassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.406, 410) vuttaṃ, na tathā vipākadhammamūlakesu ‘‘ākāsānañcāyatanaākiñcaññāyatanavipākā viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanavipākakusalakiriyānaṃ ārammaṇapaccayena paccayo’’ti vuttā. Vipākato vuṭṭhahitvā cittassa abhinīhārāsambhavatoti vipākaṃ ārammaṇaṃ katvā abhinīhārāsambhavatoti attho. Vipākassa hi ārammaṇaṃ katvā natthi abhinīhāroti.
“自己的蕴等”:把无色蕴拿来当作“蕴”,再用“等”这个字把色也收进来。或者,把内里被执取的“我”这个概念,用“等”字收进来。对别人的蕴等执取,道理也一样。再说,执取概念,是指遍处、住处等不系属根门的概念施设。或者,用“等”字,在“我、他、概念”的执取里,把一切概念施设全都收进来。在业等当中,业是内的,业相两者都通,趣相是外的——应当这样理解。不过,在自身身体里刚投生为虫的,它的趣相也可以是内的。玛离咖夫人供养凝乳食品而得到国王第一王妃的地位,散达提大臣骑在象背上证得阿拉汉果,须摩那花匠用一把花供养而证得独觉菩提——世尊就是因为这些因缘而露出微笑。
Attano khandhādīnīti arūpakkhandhe ‘‘khandhā’’ti gahetvā ādi-saddena rūpaṃ gaṇhāti. Ajjhattaṃ vā gayhamānaṃ ahanti paññattiṃ ādi-saddena gaṇhāti. Esa nayo paresaṃ khandhādiggahaṇe ca. Puna paññattiggahaṇena kasiṇavihārādianindriyabaddhupādāyapaññattimāha. Ādi-saddena vā ahaṃ paraṃ paṇṇattiggahaṇe sabbaṃ upādāyapaññattiṃ. Kammādīsu kammaṃ ajjhattaṃ, kammanimittaṃ ubhayaṃ, gatinimittaṃ bahiddhāti daṭṭhabbaṃ. Attano sarīre eva kimi hutvā nibbattamānassa gatinimittampi ajjhattaṃ siyā. Mallikāya kummāsaṃ dadamānāya rañño aggamahesiṭṭhānalābhaṃ, santatimahāmattassa hatthikkhandhagatassa arahattappattiṃ, sumanamālākārassa ca pupphamuṭṭhinā pūjentassa paccekabodhisacchikiriyaṃ nissāya bhagavā sitaṃ pātvākāsi.
在这些三法里,“获得位置”这句话的意思是:在“小所缘”和“过去所缘”这两组三法里,那些没有获得位置的被称为“不可说”;但在这里,它们并不是不可说,而是在内等当中获得了一种所缘性。因为这五种——一切业处的空遍和光明遍的第四禅,是以遍为所缘;梵住第四禅,是以概念为所缘;入出息第四禅,是以似相为所缘——都是外所缘。“自身心的”:就是自己的身体和心的,由于与它无关,所以不是内所缘。或者,“不系属根门的色”:这里也应该用“或”字把“三种概念”这一句带进来,或者应该把这种说法看作一种例示。因此在那个时候,就是外所缘。
Imasmiṃ tike okāsaṃ labhantīti parittārammaṇātītārammaṇattikesu aladdhokāsāni navattabbānīti vuttāni, idha pana navattabbāni na honti, ajjhattādīsu ekārammaṇataṃ labhantīti attho. Etāni hi pañca sabbatthapādakākāsālokakasiṇacatutthānaṃ kasiṇārammaṇattā, brahmavihāracatutthassa paññattiārammaṇattā, ānāpānacatutthassa nimittārammaṇattā bahiddhārammaṇānīti. Sakāyacittānanti sakakāyacittānaṃ, tena payojanaṃ natthi, tasmā na taṃ ajjhattārammaṇanti attho. Anindriyabaddhassa vā rūpassāti ettha ‘‘tissannaṃ vā paññattīna’’nti idampi vā-saddena āharitabbaṃ, nayadassanaṃ vā etaṃ daṭṭhabbaṃ. Īdise hi kāle bahiddhārammaṇanti.
二义注释
Dukaatthuddhāravaṇṇanā
1473慢……一种方式:这一句是为了显示前面没有说到的类别才这样说的;否则,慢与欲贪、无明结一起生起,就应说成两种方式。有贪等也是同样的道理。同样地,在“疑”这里,“同样”的意思就是“一种方式”。
1473.Māno…pe… ekadhāvāti idaṃ avuttappakāradassanavasena vuttaṃ, aññathā māno kāmarāgāvijjāsaññojanehi ekato uppajjatīti dvidhāti vattabbo siyā. Esa nayo bhavarāgādīsu. Tathā vicikicchāti ettha tathāti etassa ekadhāvāti attho.
1511关于“有行”这句:应当理解为,这只是显示欲贪盖和另外三种盖可以一起生起的情况,并不是说它在那里就一定和它们一起生起,因为昏沉睡眠是不固定的。所谓“依下限”:因为掉举会生起于一切不善心中,所以在与掉举俱行的(心中),有(这)二盖;而在其余没有昏沉睡眠和恶作的心中,从下限来看有三盖生起。因此说“二、三”,这就是它的意思。然而,为了显示:在多少种心一起生起时,它们既是盖又是与盖相应之法,从下限来说,就说“二”。为了显示在更高的心转起时这个意思也同样成立,所以说“三”。而“二、三”是不确定的说法,意思是二或三,因此也可以理解为四或五。这是为了显示“在共同生起之处,它们既是盖又是与盖相应之法”这一特征。在四种或五种一起生起的地方,这个意思就成立了。这样一来,在烦恼聚的章节中也说“二、三”。因为那是依照特征来显示而说烦恼和与烦恼相应之法,并不是依照一切可能生起者的自性来显示。
1511.Sasaṅkhārikesūti idaṃ kāmacchandanīvaraṇassa tīhi nīvaraṇehi saddhiṃ uppajjanaṭṭhānadassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ, na niyamato tattha tassa tehi uppattidassanatthaṃ thinamiddhassa aniyatattā. Heṭṭhimaparicchedenāti uddhaccassa sabbākusale uppajjanato uddhaccasahagate dve, aññesu thinamiddhakukkuccavirahe tīṇi heṭṭhimantato uppajjantīti katvā ‘‘dve tīṇī’’ti vuttanti attho. Yattakānaṃ pana ekato uppattiyaṃ nīvaraṇā ceva nīvaraṇasampayuttā cāti ayamattho sambhavati, heṭṭhimantena tesaṃ dassanatthaṃ ‘‘dve’’ti vuttaṃ. Tato uddhampi pavattiyaṃ ayamattho sambhavati evāti dassanatthaṃ ‘‘tīṇī’’ti vuttaṃ. Dve tīṇīti ca dve vā tīṇi vāti aniyamaniddesoti cattāri vā pañca vātipi viññāyati. Yattha sahuppatti, tattha nīvaraṇā ceva nīvaraṇasampayuttā ca hontīti etassa vā lakkhaṇassa dassanametanti. Yattha cattāri pañca ca uppajjanti, tattha cāyamattho sādhito hoti. Evañca katvā kilesagocchake ca ‘‘dve tayo’’ti vuttaṃ. Lakkhaṇadassanavasena hi kilesā ceva kilesasampayuttā ca vuttā, na sabbesaṃ sambhavantānaṃ sarūpena dassanavasenāti.
如果掉举在一切不善心中都生起,为什么又说“掉举盖生起于与掉举俱行的心识生起中”呢?这是为了说明,在经中所说的五种盖里,没有其他盖伴随的掉举有其特定的所缘范围。然而,第六盖在阿毗达摩中是与其余诸盖俱行的,所以那种没有其他盖伴随的掉举并没有任何特定的所缘范围——因为离开了与自身俱行的诸法,它就没有生起之处,也没有以它为特征的心识生起,所以根本不存在特定的所缘范围,因此说“它生起于一切不善心中”。而与掉举俱行的心识生起,由于其余诸法随顺掉举的性质,便成为以掉举为特征的所缘范围。因此,为了把生起于一切不善心中的掉举以总相把握为“掉举盖”之后,再依它特定的所缘范围来阐明,就说“生起于与掉举俱行的心识生起中”。应当知道,这样阐明,是为了在特定的所缘范围中——即与贪俱行、与忧俱行、有行、与疑俱行、与掉举俱行的心识——确定五盖之后,再以它们遍通的性质来阐明第六盖。
Yadi uddhaccaṃ sabbākusale uppajjati, kasmā vuttaṃ ‘‘uddhaccanīvaraṇaṃ uddhaccasahagate cittuppāde uppajjatī’’ti? Suttante vuttesu pañcasu nīvaraṇesu aññanīvaraṇarahitassa uddhaccassa visayavisesadassanatthaṃ. Chaṭṭhaṃ pana nīvaraṇaṃ abhidhamme itarehi sahagatanti tassa aññanīvaraṇarahitassa na koci visayaviseso atthi, attanā sahagatehi vinā uppajjanaṭṭhānābhāvā tadupalakkhitassa cittuppādassa abhāvā ca nattheva visayaviseso, tasmā ‘‘taṃ sabbākusale uppajjatī’’ti vuttaṃ. Uddhaccasahagato pana vuttacittuppādo sesadhammānaṃ uddhaccānuvattanabhāvena tadupalakkhito uddhaccassa visayaviseso, tasmā sabbākusale uppajjamānaṃ uddhaccaṃ sāmaññena ‘‘uddhaccanīvaraṇa’’nti gahetvāpi taṃ attano visayavisesena pakāsetuṃ ‘‘uddhaccasahagate cittuppāde uppajjatī’’ti āha. Evañca pakāsanaṃ visayavisesesu lobhadomanassasahagatasasaṅkhārikavicikicchuddhaccasahagatesu pañca nīvaraṇāni vavatthapetvā tesaṃ byāpakabhāvena chaṭṭhaṃ pakāsetuṃ katanti veditabbaṃ.
有些论师说:“‘与掉举俱行’是把一切掉举总括为‘掉举’之后,指与它俱行的心识生起。”但这个说法并不被广泛接受。因为一切不善心的生起并不像第十二种心识生起那样以掉举为特征;如果一切不善心都以掉举为特征,那就应当像“在八种与贪俱行的心识中”等说法那样,为了排除其他心识生起,而说“在十二种与掉举俱行的心识中”。然而,正因为一切不善心并不都以掉举为特征,所以本来应该像无明盖那样说“生起于一切不善心中”,但经文并没有这样说,因此应当依照前面所说的方式来理解其含义。又因为掉举盖和无明盖一样,生起于一切不善心中,所以在《安放品》中说:“欲贪盖与掉举盖,既是盖,也是与盖相应之法”等等。因此,不应执取“掉举盖只生起于一种心识生起中”的说法,而应当探寻其真正的意旨。
Keci pana ‘‘uddhaccasahagateti sāmaññena sabbaṃ uddhaccaṃ ‘uddhacca’nti gahetvā tena sahagate cittuppāde’’ti vadanti, ayaṃ panattho na bahumato dvādasamacittuppādassa viya sabbākusalacittuppādānaṃ uddhaccena anupalakkhitattā, sati ca upalakkhitatte ‘‘aṭṭhasu lobhasahagatesū’’tiādīsu viya aññesaṃ cittuppādānaṃ nivattanatthaṃ ‘‘dvādasasu uddhaccasahagatesū’’ti vattabbattā. Uddhaccānupalakkhitattā pana sabbākusalānaṃ avijjānīvaraṇaṃ viya idampi ‘‘sabbākusalesu uppajjatī’’ti vattabbaṃ siyā, na pana vuttaṃ, tasmā vuttanayeneva attho veditabbo. Yasmā ca avijjānīvaraṇaṃ viya uddhaccanīvaraṇañca sabbākusalesu uppajjati, tasmā nikkhepakaṇḍe ‘‘kāmacchandanīvaraṇaṃ uddhaccanīvaraṇena nīvaraṇañceva nīvaraṇasampayuttañcā’’tiādi vuttaṃ. Tena ekasmiṃyeva cittuppāde uddhaccanīvaraṇaṃ uppajjatīti aggahetvā adhippāyo maggitabboti.
在烦恼聚这一章里,贪等十种烦恼事就是按这个顺序在这部《阿毗达摩》中出现的。所以,这里所说的掉举烦恼,由于它没有与自身一起被说到的那些烦恼,因此没有对象范围的特别差别,所以不按对象范围的特别差别来说明它,而只说“掉举、无惭、无愧在一切不善心中生起”。在解说“烦恼与杂染”时,因为“杂染”这个词跟“与烦恼相应”这个词含义不同,它只是显示被垢秽所热恼、所逼迫的状态,所以不采用跟“烦恼与烦恼相应”相同的解说方式,而说“那些烦恼本身就是烦恼,也是杂染”。
Kilesagocchake lobhādīni dasa kilesavatthūni iminā anukkamena idheva abhidhamme āgatāni. Tasmā idheva vuttassa uddhaccakilesassa attanā saha vuttehi kilesehi rahitassa visayaviseso natthīti visayavisesena pakāsanaṃ akatvā ‘‘uddhaccañca ahirikañca anottappañca sabbākusalesu uppajjatī’’ti vuttaṃ. Kilesā ceva saṃkiliṭṭhapadaniddese yasmā saṃkiliṭṭhapadaṃ kilesasampayuttapadena asamānatthaṃ kevalaṃ malena upatāpitataṃ vibādhitatañca dīpeti , tasmā kilesā ceva kilesasampayuttapadaniddesena samānaṃ niddesaṃ akatvā ‘‘teva kilesā kilesā ceva saṃkiliṭṭhā cā’’ti vuttaṃ.
15771577. 关于“二、三烦恼”:这里有些人说:“‘二、三’是依照因聚等章节中所说的论题,以惯用语的方式来说的。”如果不看含义,只按惯用语来说,那么在结聚的章节里也应该说“在那里,二、三结共同生起”。他们又说:“‘在那里,二、三与其他法共同生起’——因为这个意思能够成立,所以‘共同’一词在烦恼聚的章节里有其作用,而在因聚等章节里,即使没有它,也能了知意旨。”这种说法也不对。因为在因聚等章节里,为了遮止在不同生起的情况下执取“因与因相应”等,“共同”一词确实有其作用。因此,应当舍弃以惯用语和随义释来安立的方式,只依照前面所说的理路来理解其含义。应当知道,通过“贪有六种”等说明贪、嗔、痴与其他法共同生起,也就显示了它们也与贪等共同生起。其余文句意义明了。
1577.Dve tayo kilesāti ettha ‘‘dve tayoti hetugocchakādīsu vuttādhikāravasena ruḷhiyā vutta’’nti keci vadanti. Yadi atthaṃ anapekkhitvā ruḷhiyā vucceyya, ganthagocchake ca ‘‘yattha dve tayo ganthā ekato uppajjantī’’ti vattabbaṃ siyā. Yañca vadanti ‘‘yattha dve tayo aññehi ekato uppajjantīti imassatthassa sambhavato ekato-saddo kilesagocchake sātthako, na hetugocchakādīsu tena vināpi adhippāyavijānanato’’ti, tampi na, hetugocchakādīsupi nānāuppattiyaṃ hetū ceva hetusampayuttādiggahaṇanivāraṇatthattā ekato-saddassa, tasmā ruḷhīanvatthakathāropanañca vajjetvā yathāvutteneva nayena attho veditabboti. Lobho chadhātiādinā lobhapaṭighamohānaṃ aññehi ekato uppattidassaneneva tesampi lobhādīhi ekato uppatti dassitāti veditabbā. Sesaṃ uttānatthamevāti.
四千,再加上三百;
这些句子在《殊胜义》中阐明了隐晦的含义。
有一位名叫法友的人,恭敬地恳请。
这些论著是由名叫阿难陀的智者写成的。
Cattāri ca sahassāni, puna tīṇi satāni ca; Aṭṭhasāliniyā ete, padā līnatthajotakā. Dhammamittoti nāmena, sakkaccaṃ abhiyācito; Ānandoiti nāmena, katā ganthā subuddhināti.