在《小部》中
Khuddakanikāye
《无碍解道》注释
Paṭisambhidāmagga-aṭṭhakathā
著作起始之述
Ganthārambhakathā
那位超越一切世间、具足一切美妙,
具足一切相应功德者
从一切过失与随眠习气中
解脱,并赐予解脱与最上义者
他常怀悲悯,其心清凉如栴檀,
以智慧之光,普照一切应受引导者。
于一切众生中,他成为最上首者,
我以头面礼敬真实义之依怙主。
在一切众生中,他犹如牟尼中的最上首,在那无量、不可胜数的已战胜烦恼者当中;
他秉着悲与智的功德,在利益众生的事业中,成为效法导师威仪者。
那位舍利弗——牟尼王之子、长老,具足众多坚固功德,令人心生欢喜;
顶礼那位以智慧力成就庄严名声、善住于寂静的尊者。
由那位转动正法轮的、身为正法将军的声闻;
由如来宣说于诸经中,彼已通达真实之义;
此乃善巧言辞者、以法灯辉耀的导师所讲述;
此殊胜无碍解之篇章,特以‘道’之名而区分。
它隐含种种不同的理趣,恒为具足甚深智慧者所深入;
它恒常为以自利利他为究竟的善士所亲近;
它带来智慧的种种差别,为众多瑜伽行者所修习;
我将阐释前所未有的义理,依循经教与论理。
不逾越自宗之教说,不贬抑他宗之教义;
恰当地援引古师教授与注疏的理趣。
请恭敬地听闻并受持这部阐明正法的论著,善哉,善哉!
Yo sabbalokātigasabbasobhā- Yuttehi sabbehi guṇehi yutto; Dosehi sabbehi savāsanehi, Mutto vimuttiṃ paramañca dātā. Niccaṃ dayācandanasītacitto, Paññāravijjotitasabbaneyyo; Sabbesu bhūtesu tamaggabhūtaṃ, Bhūtatthanāthaṃ sirasā namitvā. Yo sabbabhūtesu munīva aggo, anantasaṅkhesu jinattajesu; Ahū dayāñāṇaguṇehi satthulīlānukārī janatāhitesu. Taṃ sāriputtaṃ munirājaputtaṃ, theraṃ thirānekaguṇābhirāmaṃ; Paññāpabhāvuggatacārukittiṃ, susantavuttiñca atho namitvā. Saddhammacakkānupavattakena , saddhammasenāpatisāvakena; Suttesu vuttesu tathāgatena, bhūtatthavedittamupāgatena. Yo bhāsito bhāsitakovidena, dhammappadīpujjalanāyakena; Pāṭho visiṭṭho paṭisambhidānaṃ, maggoti tannāmavisesito ca. Vicittanānattanayopagūḷho, gambhīrapaññehi sadāvagāḷho; Attatthalokatthaparāyaṇehi, saṃsevanīyo sujanehi niccaṃ. Ñāṇappabhedāvahanassa tassa, yogīhinekehi nisevitassa; Atthaṃ apubbaṃ anuvaṇṇayanto, suttañca yuttiñca anukkamanto. Avokkamanto samayā sakā ca, anāmasanto samayaṃ parañca; Pubbopadesaṭṭhakathānayañca, yathānurūpaṃ upasaṃharanto. Vakkhāmahaṃ aṭṭhakathaṃ janassa, hitāya saddhammaciraṭṭhitatthaṃ; Sakkacca saddhammapakāsiniṃ taṃ, suṇātha dhāretha ca sādhu santoti.
其中,因为已经说过“无碍解之道是以其名称而特别区分的”,所以应当先说明《无碍解道》的“无碍解道性”。因为有四种无碍解:义无碍解、法无碍解、词无碍解、辩无碍解。这些无碍解的“道”,即获得它们的方法,故称“无碍解道”,也就是获得无碍解的因。如果问:“为什么这部论会成为这些无碍解的道呢?”回答是:因为通过种种分类而开示的教法,能带来无碍解智。于种种差别、千差万别之法,以种种差别、千差万别的方式开示,如此开示能于声闻圣者中产生无碍解智的种种分类,于凡夫则成为未来生起无碍解智种种分类之缘。正如《法集论注疏·欲界善法分别》所说:“由种种分类的开示,能带来破除密集的无碍解智。”而这部论正是以种种差别、千差万别的方式开示,因此它作为诸无碍解之道的道理得以成立。
Tattha paṭisambhidānaṃ maggoti tannāmavisesito cāti vuttattā paṭisambhidāmaggassa paṭisambhidāmaggatā tāva vattabbā. Catasso hi paṭisambhidā – atthapaṭisambhidā, dhammapaṭisambhidā, niruttipaṭisambhidā, paṭibhānapaṭisambhidāti. Tāsaṃ paṭisambhidānaṃ maggo adhigamūpāyoti paṭisambhidāmaggo, paṭisambhidāpaṭilābhahetūti vuttaṃ hoti. Kathamayaṃ tāsaṃ maggo hotīti ce? Pabhedato desitāya desanāya paṭisambhidāñāṇāvahattā. Nānābhedabhinnānañhi dhammānaṃ nānābhedabhinnā desanā sotūnaṃ ariyapuggalānaṃ paṭisambhidāñāṇappabhedañca sañjaneti, puthujjanānaṃ āyatiṃ paṭisambhidāñāṇappabhedāya ca paccayo hoti. Vuttañca – ‘‘pabhedato hi desanā ghanavinibbhogapaṭisambhidāñāṇāvahā hotī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1.kāmāvacarakusalapadabhājanīya). Ayañca nānābhedabhinnā desanā, tenassā paṭisambhidānaṃ maggattasiddhi.
其中,“四”是数目上的界定。“无碍解”是指种种的分类、分别。因为《分别论》第718段说:“于义的智是义无碍解,于法的智是法无碍解,于那法中能表达言语的智是词无碍解,于诸智的智是辩无碍解。”因此,这并非其他任何事物的分类,而唯是智的分类。因此,“四无碍解”即是四种智的分类。能对义的种种分类正确识别、阐明并确定,于“义”之分类中转起的智,即是义无碍解。能对法的种种分类正确识别、阐明并确定,于“法”之分类中转起的智,即是法无碍解。能对词的种种分类正确识别、阐明并确定,于能诠表之言语的分类中转起的智,即是词无碍解。能对辩的种种分类正确识别、阐明并确定,于“辩”之分类中转起的智,即是辩无碍解。
Tattha catassoti gaṇanaparicchedo. Paṭisambhidāti pabhedā. ‘‘Atthe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, dhamme ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, tatra dhammaniruttābhilāpe ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā, ñāṇesu ñāṇaṃ paṭibhānapaṭisambhidā’’ti (vibha. 718) vuttattā na aññassa kassaci pabhedā, ñāṇasseva pabhedā. Tasmā ‘‘catasso paṭisambhidā’’ti cattāro ñāṇappabhedāti attho. Atthappabhedassa sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthaṃ atthe pabhedagataṃ ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā. Dhammappabhedassa sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthaṃ dhamme pabhedagataṃ ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā. Niruttippabhedassa sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthaṃ niruttābhilāpe pabhedagataṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā. Paṭibhānappabhedassa sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthaṃ paṭibhāne pabhedagataṃ ñāṇaṃ paṭibhānapaṭisambhidā.
此处的“义”,简而言之即是因与果。因为它依因随行,可被了知、觉悟与证得,故名为“义”。若详细分别,任何缘生之法、涅槃、所说之义、异熟、作用——应知此五种法为“义”。当审察此义时,于该义种种分类中转起的智,即是义无碍解。
Tattha atthoti saṅkhepato hetuphalaṃ. Tañhi yasmā hetuanusārena arīyati adhigamīyati pāpuṇīyati, tasmā atthoti vuccati. Pabhedato pana yaṃkiñci paccayasamuppannaṃ, nibbānaṃ, bhāsitattho, vipāko, kiriyāti ime pañca dhammā atthoti veditabbā. Taṃ atthaṃ paccavekkhantassa tasmiṃ atthe pabhedagataṃ ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā.
“法”,简而言之即是缘。因为此缘能施设、推动并成就那些诸法,故名为“法”。若详细分别,任何能生果之因、圣道、言说、善、不善——应知此五种法为“法”。当审察此法时,于该法种种分类中转起的智,即是法无碍解。这正是阿毗达摩中所说之义(《分别论》719-725)——
Dhammoti saṅkhepato paccayo. So hi yasmā taṃ taṃ vidahati pavatteti ceva pāpeti ca, tasmā dhammoti vuccati. Pabhedato pana yo koci phalanibbattako hetu, ariyamaggo, bhāsitaṃ, kusalaṃ, akusalanti ime pañca dhammā dhammoti veditabbā. Taṃ dhammaṃ paccavekkhantassa tasmiṃ dhamme pabhedagataṃ ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā. Ayameva hi attho abhidhamme (vibha. 719-725) –
对于苦的智是义无碍解,对于苦集的智是法无碍解;对于苦灭的智是义无碍解,对于导向苦灭之道的智是法无碍解。对于因的智是法无碍解,对于因之果的智是义无碍解。
‘‘Dukkhe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, dukkhasamudaye ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, dukkhanirodhe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā. Hetumhi ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, hetuphale ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā.
对于已生、已有、已产生、已发生、已再生、已显现的法,其智是义无碍解;对于这些法由之而生、已有、产生、发生、再生、显现的那些法,其智是法无碍解。
‘‘Ye dhammā jātā bhūtā sañjātā nibbattā abhinibbattā pātubhūtā, imesu dhammesu ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, yamhā dhammā te dhammā jātā bhūtā sañjātā nibbattā abhinibbattā pātubhūtā, tesu dhammesu ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā.
对于老死的智是义无碍解,对于老死集的智是法无碍解;对于老死灭的智是义无碍解,对于导向老死灭之道的智是法无碍解。
‘‘Jarāmaraṇe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, jarāmaraṇasamudaye ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, jarāmaraṇanirodhe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, jarāmaraṇanirodhagāminiyā paṭipadāya ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā.
对于生的智慧……乃至……对于有的智慧……乃至……对于取的智慧……乃至……对于爱的智慧……乃至……对于受的智慧……乃至……对于触的智慧……乃至……对于六处的智慧……乃至……对于名色的智慧……乃至……对于识的智慧……乃至……对于行的智慧,是义无碍解;对于行集的智慧,是法无碍解;对于行灭的智慧,是义无碍解;对于导向行灭之道的智慧,是法无碍解。
‘‘Jātiyā ñāṇaṃ…pe… bhave ñāṇaṃ…pe… upādāne ñāṇaṃ…pe… taṇhāya ñāṇaṃ…pe… vedanāya ñāṇaṃ…pe… phasse ñāṇaṃ….pe… saḷāyatane ñāṇaṃ….pe… nāmarūpe ñāṇaṃ…pe… viññāṇe ñāṇaṃ…pe… saṅkhāresu ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, saṅkhārasamudaye ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, saṅkhāranirodhe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā, saṅkhāranirodhagāminiyā paṭipadāya ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā.
在此,比丘了知法——所谓契经、应颂、记说、偈颂、自说、如是语、本生、未曾有法、方广。这称为“法无碍解”。他对于每一段所说之语,皆了知其义:“这是此话的意义,那是此话的意义。”这称为“义无碍解”。
‘‘Idha bhikkhu dhammaṃ jānāti – suttaṃ geyyaṃ veyyākaraṇaṃ gāthaṃ udānaṃ itivuttakaṃ jātakaṃ abbhutadhammaṃ vedallaṃ. Ayaṃ vuccati dhammapaṭisambhidā. So tassa tasseva bhāsitassa atthaṃ jānāti ‘ayaṃ imassa bhāsitassa attho, ayaṃ imassa bhāsitassa attho’ti. Ayaṃ vuccati atthapaṭisambhidā.
哪些法是善?当有欲界善心生起,与喜俱、与智相应,缘取色所缘……乃至……法所缘,或无论缘取何种所缘,那时有触……乃至……有不散乱。这些法即是善。对于这些法的智慧,是法无碍解;对于它们异熟的智慧,是义无碍解。以如是等种种分别而作阐明。
‘‘Katame dhammā kusalā? Yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti somanassasahagataṃ ñāṇasampayuttaṃ rūpārammaṇaṃ vā…pe… dhammārammaṇaṃ vā yaṃ yaṃ vā panārabbha tasmiṃ samaye phasso hoti…pe… avikkhepo hoti. Ime dhammā kusalā. Imesu dhammesu ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, tesaṃ vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’tiādinā nayena vibhajitvā vibhajitvā dassito.
其中,“于法与词无碍解所说之智”的意思是:对于那个义理与法,有一种自性词——即不会乖离的惯用名号。有人以表达、言说、宣谈这种自性词的音声为所缘而作观察,便能了知“这是自性词,这不是自性词”。这便是就“法词”而言的自性词——也就是摩揭陀语,一切众生的根本语言——所生起的分类智,即词无碍解。如此,词无碍解以音声为所缘,而非以施设为所缘。为什么呢?因为通过听闻音声,他知道“这是自性词,这不是自性词”。证得无碍解的人听到“phasso”时,便知“这是自性词”;听到“phassā”或“phassaṃ”时,便知“这不是自性词”。对于受等也是如此。那么,他是否了知其他名词、动词、前缀、助词、随词等音声呢?只要能通过听到音声而了知“这是自性词,这不是自性词”,他都能了知。不过,有人反驳:“这不属于无碍解的作用”,并说“众生是学习语言的”,于是讲述如下:父母在孩子年幼时,将其卧于床或凳上,一边说着各种话,一边做着各种事情。孩子们从他们种种的言语中加以分别:“通过这个人说了这个,通
Tatra dhammaniruttābhilāpe ñāṇanti tasmiṃ atthe ca dhamme ca yā sabhāvanirutti abyabhicārivohāro, tassa abhilāpe bhāsane udīraṇe taṃ lapitaṃ bhāsitaṃ udīritaṃ sabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa tasmiṃ sabhāvaniruttābhilāpe ‘‘ayaṃ sabhāvanirutti, ayaṃ na sabhāvaniruttī’’ti evaṃ tassā dhammaniruttisaññitāya sabhāvaniruttiyā māgadhikāya sabbasattānaṃ mūlabhāsāya pabhedagataṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā. Evamayaṃ niruttipaṭisambhidā saddārammaṇā nāma jātā, na paññattiārammaṇā. Kasmā? Yasmā saddaṃ sutvā ‘‘ayaṃ sabhāvanirutti, ayaṃ na sabhāvaniruttī’’ti jānāti. Paṭisambhidāppatto hi ‘‘phasso’’ti vutte ‘‘ayaṃ sabhāvaniruttī’’ti jānāti, ‘‘phassā’’ti vā ‘‘phassa’’nti vā vutte pana ‘‘ayaṃ na sabhāvaniruttī’’ti jānāti. Vedanādīsupi eseva nayo. Aññaṃ panesa nāmākhyātaupasagganipātabyañjanasaddaṃ jānāti na jānātīti? Yadaggena saddaṃ sutvā ‘‘ayaṃ sabhāvanirutti, ayaṃ na sabhāvaniruttī’’ti jānāti, tadaggena tampi jānissati. Taṃ pana nayidaṃ paṭisambhidākiccanti paṭikkhipitvā ‘‘bhāsaṃ nāma sattā uggaṇhantī’’ti vatvā idaṃ kathitaṃ – mātāpitaro hi daharakāle kumārake mañce vā pīṭhe vā nipajjāpetvā taṃ taṃ kathayamānā tāni tāni kiccāni karonti, dārakā tesaṃ taṃ taṃ bhāsaṃ vavatthāpenti ‘‘iminā idaṃ vuttaṃ, iminā idaṃ vutta’’nti. Gacchante gacchante kāle sabbampi bhāsaṃ jānanti. Mātā damiḷī, pitā andhako. Tesaṃ jātadārako sace mātu kathaṃ paṭhamaṃ suṇāti , damiḷabhāsaṃ bhāsissati. Sace pitu kathaṃ paṭhamaṃ suṇāti, andhakabhāsaṃ bhāsissati. Ubhinnampi pana kathaṃ asuṇanto māgadhikabhāsaṃ bhāsissati.
即使有人在无有村落的广阔森林中出生,那里根本没有其他人说话,他依着自身的本性发起语言时,也只会说摩揭陀语。在地狱、畜生道、鬼道、人界、天界,一切处所普遍盛行的都是摩揭陀语。在这些地方,其余如欧吒语、吉罗多语、安达罗语、臾那迦语、泰米尔语等诸般语言,皆会变异。唯独这一摩揭陀语,被称为“如实梵称”、“圣称”,永不变异。正自觉者将三藏佛语编集为典籍时,也是用摩揭陀语编集的。为什么?因为这样提取义理容易。对于已得无碍解的人,用摩揭陀语编集的佛语一经进入耳根,义理便以百种理由、千种理由现前;而用其他语言编集的话,就需要反复研读才能掌握。纵使学了许多,凡夫也不可能获得无碍解;而圣弟子则无不获得无碍解。
Yopi agāmake mahāaraññe nibbatto, tattha añño kathento nāma natthi, sopi attano dhammatāya vacanaṃ samuṭṭhāpento māgadhikabhāsameva bhāsissati. Niraye tiracchānayoniyaṃ pettivisaye manussaloke devaloketi sabbattha māgadhikabhāsāva ussannā. Tattha sesā oṭṭakirātaandhakayonakadamiḷabhāsādikā bhāsā parivattanti. Ayamevekā yathābhuccabrahmavohāraariyavohārasaṅkhātā māgadhikabhāsā na parivattati. Sammāsambuddhopi tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ tantiṃ āropento māgadhikabhāsāya eva āropesi. Kasmā? Evañhi atthaṃ āharituṃ sukhaṃ hoti. Māgadhikabhāsāya hi tantiṃ āruḷhassa buddhavacanassa paṭisambhidāppattānaṃ sotapathāgamanameva papañco . Sote pana saṅghaṭṭitamatteyeva nayasatena nayasahassena attho upaṭṭhāti. Aññāya pana bhāsāya tantiṃ āruḷhakaṃ pothetvā pothetvā uggahetabbaṃ hoti. Bahumpi uggahetvā pana puthujjanassa paṭisambhidāppatti nāma natthi, ariyasāvako no paṭisambhidāppatto nāma natthi.
“于诸智中之智”:以一切处智为所缘而作省察时,于彼智上生起的差别分类之智;或者说,依据前文所述的那三种智,通过所行境、作用等方面而详尽展开的智,即是辩无碍解。
Ñāṇesu ñāṇanti sabbatthakañāṇamārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa tasmiṃ ñāṇe pabhedagataṃ ñāṇaṃ, yathāvuttesu vā tesu tīsu ñāṇesu gocarakiccādivasena vitthāragataṃ ñāṇaṃ paṭibhānapaṭisambhidā.
然而,应知这四种无碍解在两种境地中有所分别,并由五种原因而变得明净。哪两种境地?有学地与无学地。其中,舍利弗长老、大目犍连长老、大迦叶长老、大迦旃延长老、大拘希罗长老等八十位大长老的无碍解,是在无学地上分别的;阿难长老、质多居士、法居士、优波离居士、久寿多罗女居士等的无碍解,则是在有学地上分别的——正是在此二地展现分别。
Imā pana catasso paṭisambhidā dvīsu ṭhānesu pabhedaṃ gacchanti, pañcahi kāraṇehi visadā hontīti veditabbā. Katamesu dvīsu ṭhānesu pabhedaṃ gacchanti? Sekkhabhūmiyañca asekkhabhūmiyañca. Tattha sāriputtattherassa mahāmoggallānattherassa mahākassapattherassa mahākaccāyanattherassa mahākoṭṭhitattherassāti evamādīnaṃ asītiyāpi mahātherānaṃ paṭisambhidā asekkhabhūmiyaṃ pabhedaṃ gatā, ānandattherassa, cittassa gahapatino, dhammikassa upāsakassa, upālissa gahapatino, khujjuttarāya upāsikāyātievamādīnaṃ paṭisambhidā sekkhabhūmiyaṃ pabhedaṃ gatāti imāsu dvīsu bhūmīsu pabhedaṃ gacchanti.
哪五种原因令其明净?证得、教法、听闻、遍问、前行精勤。其中,“证得”指证得阿拉汉果。证得阿拉汉果者,其无碍解便得明净。“教法”指佛语,学习佛语者,其无碍解便得明净。“听闻”指听闻正法,以恭敬、如理作意而听闻者,其无碍解便得明净。“遍问”指在经藏、注疏等中,对难句、义句、决断的讨论,对自己所学经藏等的义理详细询问者,其无碍解便得明净。“前行精勤”指在过去诸佛的教法中,作为修行者,于生死轮回中不断修习观,直至达到顺抉择智与种姓智的近邻;过去曾精进修习者,其无碍解便得明净。这五种即是令无碍解明净的原因。
Katamehi pañcahi kāraṇehi visadā honti? Adhigamena, pariyattiyā, savanena, paripucchāya, pubbayogena. Tattha adhigamo nāma arahattappatti. Arahattañhi pattassa paṭisambhidā visadā honti. Pariyatti nāma buddhavacanaṃ. Tañhi uggaṇhantassa paṭisambhidā visadā honti. Savanaṃ nāma saddhammassavanaṃ. Sakkaccaṃ aṭṭhiṃ katvā dhammaṃ suṇantassa hi paṭisambhidā visadā honti. Paripucchā nāma pāḷiaṭṭhakathādīsu gaṇṭhipadaatthapadavinicchayakathā. Uggahitapāḷiādīsu hi atthaṃ paripucchantassa paṭisambhidā visadā honti. Pubbayogo nāma pubbabuddhānaṃ sāsane yogāvacaratā gatapaccāgatikabhāvena yāva anulomagotrabhusamīpaṃ pattavipassanānuyogo. Pubbayogāvacarassa hi paṭisambhidā visadā honti. Imehi pañcahi kāraṇehi visadā hontīti.
然而,在这些原因中,教法、听闻与遍问三者,仅是令无碍解产生分类的强有力原因。前行精勤则是证得的强力助缘。至于对分类,它起不起作用?起作用,但并非同样有力。因为即使过去曾有或未曾有教法、听闻和遍问,若没有前行精勤——也就是过去与现在对诸行的观照——则绝不可能有无碍解。而这二者(证得与前行精勤)合在一起,共同支撑无碍解,令其明净。另有人这样说:
Etesu pana kāraṇesu pariyatti savanaṃ paripucchāti imāni tīṇi pabhedasseva balavakāraṇāni. Pubbayogo adhigamassa balavapaccayo, pabhedassa hoti na hotīti? Hoti, na pana tathā. Pariyattisavanaparipucchā hi pubbe hontu vā mā vā, pubbayogena pana pubbe ceva etarahi ca saṅkhārasammasanaṃ vinā paṭisambhidā nāma natthi. Ime pana dvepi ekato hutvā paṭisambhidā upatthambhetvā visadā karontīti. Apare āhu –
往昔精勤与多闻,方言及圣典;
遍问与证得,依止善知识;
善友成就悉具足,是乃无碍解之缘。
‘‘Pubbayogo bāhusaccaṃ, desabhāsā ca āgamo; Paripucchā adhigamo, garusannissayo tathā; Mittasampatti cevāti, paṭisambhidapaccayā’’ti.
此中,“前行精勤”如前所述。“多闻”指通达各类论典及工艺学问。“方所语言”指精通百种方言,尤善精摩揭陀语。“圣典”指学习哪怕仅有譬喻品分量的佛语。“遍问”指即使对一偈之义理决断,亦作询问。“证得”指证得入流果、一来果、不来果或阿拉汉果。“依止师尊”指亲近具多闻与辩才的师长,依其而住。“善友成就”指获得如是善友。
Tattha pubbayogo vuttanayova. Bāhusaccaṃ nāma tesu tesu satthesu ca sippāyatanesu ca kusalatā. Desabhāsā nāma ekasatavohārakusalatā, visesena pana māgadhike kosallaṃ. Āgamo nāma antamaso opammavaggamattassapi buddhavacanassa pariyāpuṇanaṃ. Paripucchā nāma ekagāthāyapi atthavinicchayapucchanaṃ. Adhigamo nāma sotāpannatā vā sakadāgāmitā vā anāgāmitā vā arahattaṃ vā. Garusannissayo nāma sutapaṭibhānabahulānaṃ garūnaṃ santike vāso. Mittasampatti nāma tathārūpānaṃyeva mittānaṃ paṭilābhoti.
于此,诸佛与独觉佛依前行精勤及证得而达无碍解;声闻弟子则依上述一切因缘而得。然获得无碍解并无别别的业处修行法门。不过,有学圣者的无碍解,以有学果解脱为究竟;无学圣者的无碍解,则以无学果解脱为究竟。正如如来具足十力,圣者们正是依于圣果而成就无碍解的。此四种无碍解之道,即称为“无碍解道”;此“无碍解道”本身是一部论典,故命名为《无碍解道论》。所谓“论”,意即于此中,以种种方式对种种甚深之义理加以解说与抉择。
Tattha buddhā ca paccekabuddhā ca pubbayogañceva adhigamañca nissāya paṭisambhidā pāpuṇanti, sāvakā sabbānipi etāni kāraṇāni. Paṭisambhidāppattiyā ca pāṭiyekko kammaṭṭhānabhāvanānuyogo nāma natthi, sekkhānaṃ pana sekkhaphalavimokkhantikā, asekkhānaṃ asekkhaphalavimokkhantikā ca paṭisambhidāppatti hoti. Tathāgatānañhi dasa balāni viya ariyānaṃ ariyaphaleheva paṭisambhidā ijjhantīti. Imāsaṃ catassannaṃ paṭisambhidānaṃ maggoti paṭisambhidāmaggo, paṭisambhidāmaggo eva pakaraṇaṃ paṭisambhidāmaggappakaraṇaṃ, pakārena karīyante vuccante ettha nānābhedabhinnā gambhīrā atthā iti pakaraṇaṃ.
这部《无碍解道论》,义理与文句俱极圆满,深邃幽奥,阐明出世间法,与空相应,能成就行道与果证的殊胜,遮止修行之违缘,是瑜伽行者最胜智慧之宝藏,是说法者展现法谈美妙庄严之殊胜缘。对于怖畏轮回者,此论通过显示苦的出离及其方法,令得安稳,并破除怨敌。同时,又以解释众多甚深经典文句之义理,令善士心生喜悦。当时,如来、阿拉汉、正自觉者,以其遍照一切处而无碍的一切知智大灯之光,以遍润一切世间的大悲心油为润泽,为破有缘众生心中烦恼之暗,点燃此正法大灯;复为以阐明密意之酥油浇灌,愿此大灯相续照耀五千年。以悲悯世间之心,由教主法王、其法将军——尊者舍利弗长老宣说后,于第一结集时,由尊者阿难长老依所闻而结集流传。
Tadetaṃ paṭisambhidāmaggappakaraṇaṃ atthasampannaṃ byañjanasampannaṃ gambhīraṃ gambhīratthaṃ lokuttarappakāsanaṃ suññatāpaṭisaññuttaṃ paṭipattiphalavisesasādhanaṃ paṭipattipaṭipakkhapaṭisedhanaṃ yogāvacarānaṃ ñāṇavararatanākarabhūtaṃ dhammakathikānaṃ dhammakathāvilāsavisesahetubhūtaṃ saṃsārabhīrukānaṃ dukkhanissaraṇaṃ tadupāyadassanena assāsajananatthaṃ tappaṭipakkhanāsanatthañca gambhīratthānañca anekesaṃ suttantapadānaṃ atthavivaraṇena sujanahadayaparitosajananatthaṃ tathāgatena arahatā sammāsambuddhena sabbattha appaṭihatasabbaññutaññāṇamahāpadīpāvabhāsena sakalajanavitthatamahākaruṇāsinehasiniddhahadayena veneyyajanahadayagatakilesandhakāravidhamanatthamujjalitassa saddhammamahāpadīpassa tadadhippāyavikāsanasinehaparisekena pañcavassasahassamaviratamujjalanamicchatā lokānukampakena satthukappena dhammarājassa dhammasenāpatinā āyasmatā sāriputtattherena bhāsitaṃ sutvā āyasmatā ānandena paṭhamamahāsaṅgītikāle yathāsutameva saṅgītiṃ āropitaṃ.
这部《无碍解道论》,于律藏、经藏、阿毗达摩藏三藏之中,归入经藏。于长部、中部、相应部、增支部、小部五大部之中,归入小部。于契经、重颂、记说、偈颂、自说、如是语、本生、未曾有法、方广这九分教中,依其内容,收摄于重颂与记说两分。
Tadetaṃ vinayapiṭakaṃ suttantapiṭakaṃ abhidhammapiṭakanti tīsu piṭakesu suttantapiṭakapariyāpannaṃ. Dīghanikāyo majjhimanikāyo saṃyuttanikāyo aṅguttaranikāyo khuddakanikāyoti pañcasu mahānikāyesu khuddakamahānikāyapariyāpannaṃ. Suttaṃ geyyaṃ veyyākaraṇaṃ gāthā udānaṃ itivuttakaṃ jātakaṃ abbhutadhammaṃ vedallanti navasu satthu sāsanaṅgesu yathāsambhavaṃ geyyaveyyākaraṇaṅgadvayasaṅgahitaṃ.
我从佛陀处领受了八万二千法蕴,从比丘处领受了两千法蕴;
这八万四千法蕴,便是我所流转的法。
‘‘Dvāsīti buddhato gaṇhiṃ, dve sahassāni bhikkhuto; Caturāsīti sahassāni, ye me dhammā pavattino’’ti. (theragā. 1027) –
然而,这部论典是由被世尊于五处赞为第一的持法藏长老(阿难尊者)所认可的八万四千法蕴中,从他自比丘们领受的两千法蕴所摄集的数百法蕴构成。它共分三品:大品、中品、小品。每一品中,皆以十篇为一组,从「智论」至「论母论」,总成三十篇论。对于这部已如此多方确立的《无碍解道论》,我们将依次进行前所未有的逐词义理注释。教导、解释此论文句义理时,皆当以恭敬而行;学习时,亦当恭敬修学、忆持于心。这是什么缘故呢?因为此论极为甚深,为令其久住世间、利益众生。
Dhammabhaṇḍāgārikattherena pana pañcasu ṭhānesu etadaggaṃ āropitena paṭiññātānaṃ caturāsītiyā dhammakkhandhasahassānaṃ bhikkhuto gahitesu dvīsu dhammakkhandhasahassesu anekasatadhammakkhandhasaṅgahitaṃ. Tassa tayo vaggā – mahāvaggo, majjhimavaggo, cūḷavaggoti. Ekekasmiṃ vaggasmiṃ dasadasakaṃ katvā ñāṇakathādikā mātikākathāpariyosānā samatiṃsa kathā. Evamanekadhā vavatthāpitassa imassa paṭisambhidāmaggappakaraṇassa anupubbaṃ apubbapadatthavaṇṇanaṃ karissāma. Imañhi pakaraṇaṃ pāṭhato atthato uddisantena ca niddisantena ca sakkaccaṃ uddisitabbaṃ niddisitabbañca, uggaṇhantenāpi sakkaccaṃ uggahetabbaṃ dhāretabbañca. Taṃ kissahetu? Gambhīrattā imassa pakaraṇassa lokahitāya loke ciraṭṭhitatthaṃ.
在这三十篇论中,为何最先宣说「智论」呢?因为智慧能清净修行,是修行的起始。正如世尊所说:
Tattha samatiṃsāya kathāsu ñāṇakathā kasmā ādito kathitāti ce? Ñāṇassa paṭipattimalavisodhakattena paṭipattiyā ādibhūtattā. Vuttañhi bhagavatā –
“因此,比丘,你应当首先清净一切善法的开端。什么是善法的开端呢?就是极清净的戒与正直之见。”
‘‘Tasmātiha tvaṃ bhikkhu, ādimeva visodhehi kusalānaṃ dhammānaṃ. Ko cādi kusalānaṃ dhammānaṃ, sīlañca suvisuddhaṃ diṭṭhi ca ujukā’’ti (saṃ. ni. 5.369)?
所谓“正直之见”,即是指称为“正见”的智慧。也正因此,才首先宣说了智论。
Ujukā diṭṭhīti hi sammādiṭṭhisaṅkhātaṃ ñāṇaṃ vuttaṃ. Tasmāpi ñāṇakathā ādito kathitā.
又,曾有此说:
Aparampi vuttaṃ –
“诸比丘,于此,正见为先导。诸比丘,正见如何作为先导?他了知正见为正见,了知邪见为邪见——此即是他的正见。他了知正思惟为正思惟,了知邪思惟为邪思惟。他了知正语为正语,了知邪语为邪语。他了知正业为正业,了知邪业为邪业。他了知正命为正命,了知邪命为邪命。他了知正精进为正精进,了知邪精进为邪精进。他了知正念为正念,了知邪念为邪念。他了知正定为正定,了知邪定为邪定——此即是他的正见。
‘‘Tatra, bhikkhave, sammādiṭṭhi pubbaṅgamā hoti. Kathañca, bhikkhave, sammādiṭṭhi pubbaṅgamā hoti? Sammādiṭṭhiṃ ‘sammādiṭṭhī’ti pajānāti, micchādiṭṭhiṃ ‘micchādiṭṭhī’ti pajānāti. Sāssa hoti sammādiṭṭhi. Sammāsaṅkappaṃ ‘sammāsaṅkappo’ti pajānāti, micchāsaṅkappaṃ ‘micchāsaṅkappo’ti pajānāti. Sammāvācaṃ ‘sammāvācā’ti pajānāti, micchāvācaṃ ‘micchāvācā’ti pajānāti. Sammākammantaṃ ‘sammākammanto’ti pajānāti, micchākammantaṃ ‘micchākammanto’ti pajānāti. Sammāājīvaṃ ‘sammāājīvo’ti pajānāti, micchāājīvaṃ ‘micchāājīvo’ti pajānāti. Sammāvāyāmaṃ ‘sammāvāyāmo’ti pajānāti, micchāvāyāmaṃ ‘micchāvāyāmo’ti pajānāti. Sammāsatiṃ ‘sammāsatī’ti pajānāti, micchāsatiṃ ‘micchāsatī’ti pajānāti. Sammāsamādhiṃ ‘sammāsamādhī’ti pajānāti, micchāsamādhiṃ ‘micchāsamādhī’ti pajānāti. Sāssa hoti sammādiṭṭhī’’ti (ma. ni. 3.136 ādayo).
正是由于正见成为先导而成就时,便了知‘邪见等正是邪见’,因此为了首先清净这名为‘正见’的智慧,智论被最先宣说。
Pubbaṅgamabhūtāya hi sammādiṭṭhiyā siddhāya micchādiṭṭhīnampi micchādiṭṭhibhāvaṃ jānissatīti sammādiṭṭhisaṅkhātaṃ ñāṇaṃ tāva sodhetuṃ ñāṇakathā ādito kathitā.
“优陀夷,且置过去,且置未来,我为你说示法:‘此有故彼有,此生故彼生;此无故彼无,此灭故彼灭。’”(中部·2·271)以及:
‘‘Apicudāyi , tiṭṭhatu pubbanto, tiṭṭhatu aparanto, dhammaṃ te desessāmi – imasmiṃ sati idaṃ hoti, imassuppādā idaṃ uppajjati, imasmiṃ asati idaṃ na hoti, imassa nirodhā idaṃ nirujjhatī’’ti (ma. ni. 2.271) ca –
因为置过去、未来之见于不顾,唯宣说智慧,故智论被最先宣说。
Pubbantāparantadiṭṭhiyo ṭhapetvā ñāṇasseva vuttattā ñāṇakathā ādito kathitā.
“须跋陀罗,够了!且止住‘他们都依各自所宣称的而证悟了吗?还是全未证悟?抑或有的证悟、有的未证悟?’这些问题。须跋陀罗,我将为你说示法义,你谛听,善作意,我这就说。”
‘‘Alaṃ, subhadda, tiṭṭhatetaṃ ‘sabbe te sakāya paṭiññāya abbhaññiṃsu, sabbeva na abbhaññiṃsu, udāhu ekacce abbhaññiṃsu, ekacce na abbhaññiṃsū’ti. Dhammaṃ te, subhadda, desessāmi, taṃ suṇāhi sādhukaṃ manasikarohi, bhāsissāmī’’ti (dī. ni. 2.213) ca –
因为世尊在舍断了种种沙门、婆罗门及其他外道宗派的论说之后,宣说了圣八支道;而在这八支道中,那称为正见的智慧最为首要,因此最先开示的是智论。
Puthusamaṇabrāhmaṇaparappavādānaṃ vāde ṭhapetvā ariyassa aṭṭhaṅgikassa maggassa desitattā, aṭṭhaṅgike ca magge sammādiṭṭhisaṅkhātassa ñāṇassa padhānattā ñāṇakathā ādito kathitā.
比丘们!有这四种入流分:亲近善士、听闻正法、如理作意、法随行法。(相应部·5·1046;长部·3·311)以及——
‘‘Cattārimāni, bhikkhave, sotāpattiyaṅgāni sappurisasaṃsevo, saddhammassavanaṃ, yoniso manasikāro, dhammānudhammapaṭipattī’’ti (saṃ. ni. 5.1046; dī. ni. 3.311) ca –
生起信心后,便亲近善士;亲近已,便恭敬承事;恭敬承事已,便倾耳注意;倾耳注意已,便听闻法义;听闻法义已,便忆持法义;忆持法义已,便以慧审察其义;在审察义时,法获得认可;由认可法义而生起热切意欲;意欲生起后,便精勤努力;精勤已,便衡量抉择;衡量已,便策励自己;策励已,便亲身证得究竟真理,并以慧洞见、彻见。
‘‘Saddhājāto upasaṅkamati, upasaṅkamanto payirupāsati, payirupāsanto sotaṃ odahati, ohitasoto dhammaṃ suṇāti, sutvā dhammaṃ dhāreti, dhātānaṃ dhammānaṃ paññāya atthaṃ upaparikkhati, atthaṃ upaparikkhato dhammā nijjhānaṃ khamanti, dhammanijjhānakkhantiyā chando jāyati, chandajāto ussahati, ussahitvā tuleti, tulayitvā padahati, pahitatto kāyena ceva paramatthasaccaṃ sacchikaroti, paññāya ca naṃ paṭivijjha passatī’’ti (ma. ni. 2.183, 432) ca –
如来出现于世间……(中略)……他宣说初善等法。(《长部》1.190等)——
‘‘Idha tathāgato loke uppajjati…pe… so dhammaṃ deseti ādikalyāṇa’’nti ādīni (dī. ni. 1.190) ca –
它随顺众多经文语句,以闻所成智为始,依于次第,最初开示了智论。
Anekāni suttantapadāni anulomentena sutamaye ñāṇaṃ ādiṃ katvā yathākkamena ñāṇakathā ādito kathitā.
而这部智论,依「总说」与「解说」两种方式安立。就总说而言,以「耳根专注之慧,即是闻所成智」等方法,将七十三种智以论母的形式列出。就解说而言,以「如何是耳根专注之慧为闻所成智?即对‘这些诸法应证知’而专注耳根,那种了知即是闻所成智」等方法,对这相同的七十三种智加以详释。
Sā panāyaṃ ñāṇakathā uddesaniddesavasena dvidhā ṭhitā. Uddese ‘‘sotāvadhāne paññā sutamaye ñāṇa’’ntiādinā nayena tesattati ñāṇāni mātikāvasena uddiṭṭhāni. Niddese ‘‘kathaṃ sotāvadhāne paññā sutamaye ñāṇaṃ. ‘Ime dhammā abhiññeyyā’ti sotāvadhānaṃ, taṃpajānanā paññā sutamaye ñāṇa’’ntiādinā nayena tāniyeva tesattati ñāṇāni vitthāravasena niddiṭṭhānīti.