《婆罗门法施经》注释
1. Brāhmaṇadhammayāgasuttavaṇṇanā
100在《四集》的第一部经中,“我”是对自我的指称。因为,凡是不指代他人,而是属于自体的、被称为内在的那个自我,就叫做“我”。“我是”则表示对此的认许。当被称为“我”的这种胜义上的婆罗门身份被宣说时,导师因为认许这种功德确实存在于自己身上,所以说出了“我是”。这绝不像那些凡夫,由于尚未断除邪见与慢的随眠,便执着于自己的见解与慢心,声称“我是梵天、大梵天,我是更胜者”。世尊已经彻底断除了邪见与慢的随眠,不违逆世俗的共称,随顺世间的称呼习惯,为了在那些应受教化者的心中确立正法,他只是承认如此功德确实存在于自己身上,而说了“我是”。“婆罗门”一词表明:因为已经摒弃了罪恶,因此称为“婆罗门”;又因为对梵天无有亏欠,故也称为“婆罗门”。此处意思是:比丘们,我就是胜义上的婆罗门。世尊圆满具足了一切关于奉行、自制等的誓愿修持,达至无余苦行的彼岸,完满地安住于清净的梵行生活,精通一切吠陀,具足极清净的明与行,彻底清除了罪恶的污垢。正是他讲述、宣说了这种达到无上境界的、名为圣道的婆罗门法,也开示了极为清净的教法梵行,
100. Catukkanipātassa paṭhame ahanti attaniddeso. Yo hi paro na hoti, so niyakajjhattasaṅkhāto attā ‘‘aha’’nti vuccati. Asmīti paṭijānanā. Yo paramatthabrāhmaṇabhāvo ‘‘aha’’nti vuccamāno, tassa attani atthibhāvaṃ paṭijānanto hi satthā ‘‘asmī’’ti avoca. ‘‘Ahamasmī’’ti ca yathā ‘‘ahamasmi brahmā mahābrahmā, seyyohamasmī’’ti ca appahīnadiṭṭhimānānusayā puthujjanā attano diṭṭhimānamaññanābhinivesavasena abhivadanti, na evaṃ vuttaṃ. Sabbaso pana pahīnadiṭṭhimānānusayo bhagavā samaññaṃ anatidhāvanto lokasamaññānurodhena veneyyasantānesu dhammaṃ patiṭṭhapento kevalaṃ tādisassa guṇassa attani vijjamānataṃ paṭijānanto ‘‘ahamasmī’’ti āha. Brāhmaṇoti bāhitapāpattā brahmassa ca aṇanato brāhmaṇo. Ayañhettha attho – bhikkhave, ahaṃ paramatthato brāhmaṇosmīti. Bhagavā sabbākāraparipuṇṇassa dānasaṃyamādivatasamādānassa niravasesāya tapacariyāya pāraṃ gato sammadeva vusitabrahmacariyavāso sakalavedantagū suvisuddhavijjācaraṇo sabbathā ninhātapāpamalo anuttarassa ariyamaggasaṅkhātassa brāhmaṇassa vattā pavattā, suparisuddhassa ca sāsanabrahmacariyassa pavedetā, tasmā sabbaso bāhitapāpattā brahmassa ca aṇanato kathanato paramatthena brāhmaṇoti vuccati.
世尊既向含天人的世间宣告了自己无上的婆罗门身份,为显示那些被认定为婆罗门所应行的布施等六种事业中,最极清净、最殊胜者同样也存在于他自身,便宣说了“与乞求者相连”等偈颂。
Iti bhagavā sadevake loke attano anuttaraṃ brāhmaṇabhāvaṃ pavedetvā yāni tāni brāhmaṇadānādīni cha kammāni brāhmaṇassa paññāpenti, tesampi suparisuddhānaṃ ukkaṃsato attani saṃvijjamānataṃ dassetuṃ ‘‘yācayogo’’tiādimāha.
此处,“与乞求者相连”即:与乞求者相连。乞求者即是乞者、求者,在此当理解为那些应受教化的人。他们走近世尊,请求道:“尊者世尊,请说法吧!善逝,请说法吧!”而世尊不违其愿,随其所乐而说法,给予法布施,因此被称为“与乞求者相连”,意即恒时、一切时中不舍离他们。另有一说:“与乞求者相连”是可被求、堪为请的意思,因他能圆满求法者的心愿,故堪为请。也有读作“yājayogo”的,其中“yāja”指大布施,即供养,但在此当知指法布施。精勤于大布施,故称“yājayoga”。“sadā”即任何时,含义是相续不断地行持正法大布施。或者也可说,“yājayogo”是以布施令众生与之相连。他以三种布施所含摄的施舍,随顺适宜地令众生与之相连,即劝导他们投身于布施之中。也有经文作“yājayogo satataṃ”。其中“清净手者”意为手极为洁净。
Tattha yācayogoti yācehi yutto. Yācantīti yācā, yācakā , te panettha veneyyā veditabbā. Te hi ‘‘desetu, bhante bhagavā , dhammaṃ; desetu, sugato, dhamma’’nti bhagavantaṃ upasaṅkamitvā dhammadesanaṃ yācanti. Bhagavā ca tesaṃ icchāvighātaṃ akaronto yathāruci dhammaṃ desento dhammadānaṃ detīti yācayogo, sadā sabbakālaṃ tehi avirahito. Atha vā yācayogoti yācanayoggo, adhippāyapūraṇato yācituṃ yuttoti attho ‘‘yājayogo’’tipi pāṭho. Tattha yājo vuccati mahādānaṃ, yiṭṭhanti attho. Idha pana dhammadānaṃ veditabbaṃ, yāje niyuttoti yājayogā. Sadāti sabbadā, anavaratappavattasaddhammamahādānoti attho. Atha vā yājena yojetītipi yājayogo. Tividhadānasaṅkhātena yājena satte yathārahaṃ yojeti, tattha dāne niyojetīti attho. ‘‘Yājayogo satata’’ntipi paṭhanti. Payatapāṇīti parisuddhahattho. Yo hi dānādhimutto āmisadānaṃ dento sakkaccaṃ sahatthena deyyadhammaṃ dātuṃ sadā dhotahatthoyeva hoti, so ‘‘payatapāṇī’’ti vuccati. Bhagavāpi dhammadānādhimutto sakkaccaṃ sabbakālaṃ dhammadāne yuttappayuttoti katvā vuttaṃ ‘‘payatapāṇī’’ti. ‘‘Sadā’’ti ca padaṃ imināpi saddhiṃ yojetabbaṃ ‘‘sadā payatapāṇī’’ti. Avibhāgena hi satthā veneyyalokassa saddhammadānaṃ sadā sabbakālaṃ pavattento tattha yuttappayutto hutvā viharati.
另一种解释:此中“yoga”指修行、修习。正如经中所说:“由瑜伽生起智慧。”(《法句经》282)因此,“yājayogo”即是修习布施,即精勤修习舍离。因为世尊在成就正自觉之前,尚为菩萨时,便已被悲心所激励,无余地修习、增上布施,于布施巴拉密达到究竟圆满后,证悟正自觉。觉悟之后,他依旧修习、增上三种布施,尤其是法布施,并引导他人投身其中。的确,他对那些应受教化的求法者,随各人所愿,有的给予三皈依,有的给予五戒,有的给予十戒,有的给予四遍净戒,有的给予头陀行,有的给予四禅那,有的给予八等至,有的给予五神通,有的给予四道、四沙门果、三明、四无碍解,以法布施的方式,随其心愿,赐予世间与出世间的功德财,并劝导他人:“你们也要布施。”如此,他修习、增上舍离的修行。因此才说“精勤修习舍离”。
Aparo nayo – yogo vuccati bhāvanā. Yathāha ‘‘yogā ve jāyate bhūrī’’ti (dha. pa. 282). Tasmā yājayogoti yājabhāvanaṃ, pariccāgabhāvanaṃ anuyuttoti attho. Bhagavā hi abhisambodhito pubbe bodhisattabhūtopi karuṇāsamussāhito anavasesato dānaṃ paribrūhento tattha ukkaṃsapāramippatto hutvā abhisambodhiṃ pāpuṇi, buddho hutvāpi tividhaṃ dānaṃ paribrūhesi visesato dhammadānaṃ, parepi tattha niyojesi. Tathā hi so veneyyayācakānaṃ kassaci saraṇāni adāsi, kassaci pañca sīlāni, kassaci dasa sīlāni, kassaci catupārisuddhisīlaṃ, kassaci dhutadhamme, kassaci cattāri jhānāni, kassaci aṭṭha samāpattiyo, kassaci pañcābhiññāyo, cattāro magge, cattāri sāmaññaphalāni, tisso vijjā, catasso paṭisambhidāti evamādilokiyalokuttarabhedaṃ guṇadhanaṃ dhammadānavasena yathādhippāyaṃ dento pare ca ‘‘dethā’’ti niyojento pariccāgabhāvanaṃ paribrūhesi. Tena vuttaṃ ‘‘pariccāgabhāvanaṃ anuyutto’’ti.
「清净手者」意为「伸展手者」,即不握紧师拳,致力于正法布施,犹如为了将手中之物施与他人而伸手招呼「来,拿去吧」一般。或说「清净手者」意为「精勤手者」,即在法布施中精勤努力,如同为了施舍财物而精勤伸手一般。「持最后身者」:依止梵行圆满成婆罗门之法,故持最后之身。因为未圆满安住者,未断诸成贱民之法,未来当得贱民等名称,趣向胎生。世尊以此显示自身已究竟圆满梵行之婆罗门性。「无上医王、善巧者」:因能医治难治的轮回苦病,故为无上医王;因能以断除的方式拔除他人所不能拔除的贪等烦恼箭,故为无上拔箭外科医。以此,世尊直接开示:诸成婆罗门之法既已安立于自身,又通过安立于他人相续,令他人亦成就婆罗门性。
Payatapāṇīti vā āyatapāṇī, hatthagataṃ kiñci dātuṃ ‘‘ehi gaṇhā’’ti pasāritahattho viya ācariyamuṭṭhiṃ akatvā saddhammadāne yuttappayuttoti attho. Payatapāṇīti vā ussāhitahattho, āmisadānaṃ dātuṃ ussāhitahattho viya dhammadāne katussāhoti attho. Antimadehadharoti brahmacariyavasena brāhmaṇakaraṇānaṃ dhammānaṃ pāripūriyā pacchimattabhāvadhārī. Avusitavato hi vasalakaraṇānaṃ dhammānaṃ appahānena vasalādisamaññā gati āyatiṃ gabbhaseyyā siyā. Tena bhagavā attano accantavusitabrāhmaṇabhāvaṃ dasseti. Anuttaro bhisakkosallakattoti duttikicchassa vaṭṭadukkharogassa tikicchanato uttamo bhisakko, aññehi anuddharaṇīyānaṃ rāgādisallānaṃ kantanato samucchedavasena samuddharaṇato uttamo sallakantanavejjo. Iminā nippariyāyato brāhmaṇakaraṇānaṃ dhammānaṃ attani patiṭṭhitānaṃ parasantatiyaṃ patiṭṭhāpanena paresampi brāhmaṇakaraṇamāha.
「你们是他的儿子」:对于如是之我,比丘们,你们就是亲生儿子。「胸生子」:与胸相关。正如众生的亲生儿子与父亲有特殊关联,是父亲财产的特别继承者,同样,这些圣者于正自觉者说法之末由圣生而生,必定分享属于他的解脱之乐与圣法之宝,故为胸生子。或者,因世尊说法之力而入或已入圣地的圣弟子们,由于是导师由胸中精勤所生的殊胜诞生,在非譬喻的意义上,值得被称为「胸生子」。因为世尊通过观察他们的性向、随眠、行为、意乐等,并思择有过与无过,将他们纳于胸中,遮止有过,安立于无过,以戒等法身之滋养而培育了他们。「从口生者」:因从口中所出之说法而由圣生所生,故为从口生者。或者,因从不共于他的一切善法之口、从巴帝摩卡之口,或从称为出起观的解脱之口,由圣道之生而生,故亦为从口生者。「法生者」:生于三学所摄之教法或圣道法。「法所化作」:即由彼法所化作、所建立。「法之继承者,非财物之继承者」:意为你们应是念与择法等法之继承者,而非利养恭敬等财物之继承者。你们要作法之继承者,不要作财物之继承者。
Tassa me tumhe puttāti tassa evarūpassa mama tumhe, bhikkhave, puttā atrajā hotha. Orasāti urasi sambandhā. Yathā hi sattānaṃ orasaputtā atrajā visesena pitusantakassa dāyajjassa bhāgino honti, evametepi ariyapuggalā sammāsambuddhassa dhammassavanante ariyāya jātiyā jātā. Tassa santakassa vimuttisukhassa ariyadhammaratanassa ca ekaṃsabhāgiyatāya orasā. Atha vā bhagavato dhammadesanānubhāvena ariyabhūmiṃ okkamamānā okkantā ca ariyasāvakā satthu ure vāyāmajanitābhijātitāya nippariyāyena ‘‘orasaputtā’’ti vattabbataṃ arahanti. Tathā hi te bhagavatā āsayānusayacariyādhimuttiādivolokanena vajjānucintanena ca hadaye katvā vajjato nivāretvā anavajje patiṭṭhapentena sīlādidhammasarīraposanena saṃvaḍḍhitā. Mukhato jātāti mukhato jātāya dhammadesanāya ariyāya jātiyā jātattā mukhato jātā. Atha vā anaññasādhāraṇato sabbassa kusaladhammassa mukhato pātimokkhato vuṭṭhānagāminivipassanāsaṅkhātato vimokkhamukhato vā ariyamaggajātiyā jātātipi mukhato jātā. Sikkhattayasaṅgahe sāsanadhamme ariyamaggadhamme vā jātāti dhammajā. Teneva dhammena nimmitā māpitāti dhammanimmitā. Satidhammavicayādi dhammadāyādā, na lābhasakkārādi āmisadāyādā, dhammadāyādā no āmisadāyādā hothāti attho.
此中,法有两种:非譬喻法与譬喻法。财物也有两种:非譬喻财物与譬喻财物。是哪两种呢?九种出世间法——道、果、涅槃等,为非譬喻法,它们是真实生起之法,并非藉由任何譬喻、理由或借口而成为法。而那种依止还灭的善,即有人希求还灭而行布施、受持戒、行布萨、以香花等供养佛塔、听法、说法、修习禅定与等至,由此渐次证得非譬喻的不死涅槃,这便是譬喻法。同样,衣等四种资具是非譬喻财物,并非藉由其他譬喻、理由或借口而成为财物。而那种趣向轮回的善,即有人希求轮回、渴望生于成就而行布施……乃至修习等至,由此渐次获得人天成就,这便名为譬喻财物。
Tattha dhammo duvidho – nippariyāyadhammo, pariyāyadhammoti. Āmisampi duvidhaṃ – nippariyāyāmisaṃ, pariyāyāmisanti. Kathaṃ? Maggaphalanibbānappabhedo hi navavidho lokuttaradhammo nippariyāyadhammo, nibbattitadhammoyeva, na kenaci pariyāyena kāraṇena vā lesena vā dhammo. Yaṃ panidaṃ vivaṭṭūpanissitaṃ kusalaṃ, seyyathidaṃ – idhekacco vivaṭṭaṃ patthento dānaṃ deti, sīlaṃ samādiyati, uposathakammaṃ karoti, gandhamālādīhi vatthupūjaṃ karoti, dhammaṃ suṇāti, deseti, jhānasamāpattiyo nibbatteti, evaṃ karonto anupubbena nippariyāyaṃ amataṃ nibbānaṃ paṭilabhati, ayaṃ pariyāyadhammo. Tathā cīvarādayo cattāro paccayā nippariyāyāmisameva, na aññena pariyāyena vā kāraṇena vā lesena vā āmisaṃ. Yaṃ panidaṃ vaṭṭagāmikusalaṃ, seyyathidaṃ – idhekacco vaṭṭaṃ patthento sampattibhavaṃ icchamāno dānaṃ deti…pe… samāpattiyo nibbatteti, evaṃ karonto anupubbena devamanussasampattiyo paṭilabhati, idaṃ pariyāyāmisaṃ nāma.
其中,“直接的法”唯属世尊。正是由世尊宣说,比丘们才得以证得道、果与涅槃。正如所说:
Tattha nippariyāyadhammopi bhagavatoyeva santako. Bhagavatā hi kathitattā bhikkhū maggaphalanibbānāni adhigacchanti. Vuttañhetaṃ –
婆罗门!彼世尊确实是令未生之道生起者,令未出现之道出现者……而今,随后的弟子们亦随道而住,后得成就。
‘‘So, hi, brāhmaṇa, bhagavā anuppannassa maggassa uppādetā, asañjātassa maggassa sañjanetā…pe… maggānugā ca panetarahi sāvakā viharanti pacchā samannāgatā’’ti (ma. ni. 3.79; cūlani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85).
贤友!彼世尊,知而了知,见而彻见;他是眼,是智,是法,是梵;他是宣说者、开显者,是义的导引者,是不死的赐予者,是法主、如来。
‘‘So, hāvuso, bhagavā jānaṃ jānāti, passaṃ passati, cakkhubhūto ñāṇabhūto dhammabhūto brahmabhūto, vattā pavattā, atthassa ninnetā , amatassa dātā, dhammassāmī tathāgato’’ti (ma. ni. 1.203; 3.281) ca.
方便说的法也唯属世尊所有。因为世尊宣说,人们才知道:“希求还灭而行布施……乃至修习等至,渐次证得不死涅槃。”直接的利养也唯属世尊所有。因为世尊允许,比丘们才从耆婆之事起,得以受用殊胜之衣。正如所说:
Pariyāyadhammopi bhagavatoyeva santako. Bhagavatā hi kathitattā eva jānanti ‘‘vivaṭṭaṃ patthetvā dānaṃ dento…pe… samāpattiyo nibbattento anukkamena amataṃ nibbānaṃ paṭilabhatī’’ti. Nippariyāyāmisampi bhagavatoyeva santakaṃ. Bhagavatā hi anuññātattāyeva bhikkhūhi jīvakavatthuṃ ādiṃ katvā paṇītacīvaraṃ laddhaṃ. Yathāha –
“诸比丘,我允许你们接受居士供养的衣服。若愿意,可继续为粪扫衣者;若愿意,可接受居士衣。诸比丘,我只是赞叹于一切所得皆能知足。”
‘‘Anujānāmi, bhikkhave, gahapaticīvaraṃ. Yo icchati, paṃsukūliko hotu. Yo icchati, gahapaticīvaraṃ sādiyatu. Itarītarenapāhaṃ, bhikkhave, santuṭṭhiṃyeva vaṇṇemī’’ti (mahāva. 337).
同样,其他资具也唯因世尊允许,比丘们才能受用。“方便说的利养”也唯属世尊所有。正因为世尊如此宣说,他们才知道:“希求殊胜的生命形态而行布施、持戒……证入禅定之后,最终渐次获得方便说的天界成就与人界成就。”直接的法与方便说的法,直接的利养与方便说的利养——这一切都唯属世尊所有。因此,世尊为了显示自己对此的主权,也为了引导弟子们致力于其中最殊胜、能带来究竟利益与安乐的那一类,才说了这句话:“你们是我的亲生子……不是利养的继承者。”
Evaṃ itarepi paccayā bhagavatā anuññātattā eva bhikkhūhi paribhuñjituṃ laddhā. Pariyāyāmisampi bhagavatoyeva santakaṃ. Bhagavatā hi kathitattā eva jānanti ‘‘sampattibhavaṃ patthento dānaṃ datvā sīlaṃ…pe… samāpattiyo nibbattetvā anukkamena pariyāyāmisaṃ dibbasampattiṃ manussasampattiñca paṭilabhatī’’ti. Yadeva yasmā nippariyāyadhammopi pariyāyadhammopi nippariyāyāmisampi pariyāyāmisampi bhagavatoyeva santakaṃ, tasmā tattha attano sāmibhāvaṃ dassento tattha ca yaṃ seṭṭhataraṃ accantahitasukhāvahaṃ tattheva ne niyojento evamāha ‘‘tassa me tumhe puttā orasā…pe… no āmisadāyādā’’ti.
就这样,世尊宣说了自身圆满受持誓愿的苦行、如法修习梵行、具足极为清净的明与行、彻底通达一切吠陀的彼岸、断除一切罪恶、恒常安住于与乞食相应的行持,以及在包含天神的世间中成就了无上应供者的身份,以此阐明了自己究竟的婆罗门性,也说明了圣弟子是其亲生儿子等身份。事实上,世尊曾在多处将自己说为近似的譬喻:在「比丘们!狮子是如来、阿拉汉、正自觉者的称号」这一句中,将自己譬喻为狮子;在「帝须!善知道路者,是如来的称号」中,将自己譬喻为善知道路者;在「塞拉!我是王」中,将自己譬喻为国王;在「善星!如来名为医生、动手术者」中,将自己譬喻为医生;在「比丘们!婆罗门是如来的称号」中,将自己譬喻为婆罗门。而在此处,世尊也正是以近似婆罗门的譬喻来宣说的。
Iti bhagavā paripuṇṇavatasamādānaṃ tapacariyaṃ sammadeva vusitabrahmacariyaṃ suvisuddhavijjācaraṇasampannaṃ anavasesavedantapāraguṃ bāhitasabbapāpaṃ satataṃ yācayogaṃ sadevake loke anuttaradakkhiṇeyyabhāvappattaṃ attano paramatthabrāhmaṇabhāvaṃ ariyasāvakānañca attano orasaputtādibhāvaṃ pavedesi. Bhagavā hi ‘‘sīhoti kho, bhikkhave, tathāgatassetaṃ adhivacanaṃ arahato sammāsambuddhassā’’ti (a. ni. 5.99) ettha sīhasadisaṃ, ‘‘puriso maggakusaloti kho, tissa, tathāgatassetaṃ adhivacana’’nti (saṃ. ni. 3.84) ettha maggadesakapurisasadisaṃ, ‘‘rājāhamasmi selā’’ti (ma. ni. 2.399; su. ni. 559) ettha rājasadisaṃ, ‘‘bhisakko sallakattoti kho, sunakkhatta, tathāgatassetaṃ adhivacana’’nti (ma. ni. 3.65) ettha vejjasadisaṃ, ‘‘brāhmaṇoti kho, bhikkhave, tathāgatassetaṃ adhivacana’’nti (a. ni. 8.85) ettha brāhmaṇasadisaṃ attānaṃ kathesi. Idhāpi brāhmaṇa sadisaṃ katvā kathesi.
如今,有些人认为只要具足布施等行为,外道婆罗门的婆罗门义务就已圆满;为了阐明世尊自身的布施等才是最高、最胜的,于是开始了「诸比丘,有二种布施」等开示。其中,「yāgā」(施)即大祭祀、大布施之意,这些也被称为「yiṭṭhāni」(所供施)。在这里,应知类似维拉马施、韦桑答拉施、大胜利祭祀等,属于有染着的财施;而如《大集会经》《吉祥经》《小罗睺罗教诫经》《平等心经》等开示,则属于法施。其余内容如前所述。
Idāni yehi dānādīhi yuttassa ito bāhirakabrāhmaṇassa brāhmaṇakiccaṃ paripuṇṇaṃ maññanti, tehi attano dānādīnaṃ aggaseṭṭhabhāvaṃ pakāsetuṃ ‘‘dvemāni, bhikkhave, dānānī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha yāgāti mahāyaññā , mahādānānīti attho, yāni ‘‘yiṭṭhānī’’tipi vuccanti. Tattha velāmadānavessantaradānamahāvijitayaññasadisā āmisayāgā veditabbā, mahāsamayasuttamaṅgalasuttacūḷarāhulovādasuttasamacittasuttadesanādayo dhammayāgā. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva.
在偈颂中,「ayaji」意为布施了。「amaccharī」意为无悭吝,由于在菩提树下已彻底断除一切悭吝,故称无悭吝。「sabbabhūtānukampī」意为悲悯一切众生,指以广大悲心,犹如对待爱子一般,慈悯护念一切的有情行持。对此,有如是说:
Gāthāyaṃ ayajīti adāsi. Amaccharīti sabbamacchariyānaṃ bodhimūleyeva suppahīnattā maccherarahito. Sabbabhūtānukampīti mahākaruṇāya sabbasatte piyaputtaṃ viya anuggaṇhanasīlo. Vuttañhetaṃ –
‘‘Vadhake devadatte ca, core aṅgulimālake; Dhanapāle rāhule ceva, samacitto mahāmunī’’ti. (mi. pa. 6.6.5) –
其余内容易于理解。
Sesaṃ suviññeyyameva.
2. 易得经的注释
2. Sulabhasuttavaṇṇanā
101在第二经中,「少」(appāni)意为微少。「易得」(sulabhāni)意为容易获得,无论何处皆可得到。「无过失」(anavajjāni)意为无过失、无缺点,因为获取的方式清净,且不会成为身体庄严等烦恼的依处。这里,易得的特性显示寻求之苦不存在;微少的特性显示守护之苦不存在;无过失的特性——即无可指责——显示与比丘身份相称的特质。或者,微少的特性显示无惊慌之因;易得的特性显示无贪求之因;无过失的特性则显示作为观见过患而出离之慧的依处。又或者,因为微少,不会因获得而欢喜;因为易得,不会因得不到而忧愁;因为无过失,其非追悔事,故不生起以追悔为相、以无智舍为相的状态。
101. Dutiye appānīti parittāni. Sulabhānīti sukhena laddhabbāni, yattha katthaci vā sakkā hoti laddhuṃ. Anavajjānīti vajjarahitāni niddosāni āgamanasuddhito kāyamaṇḍanādikilesavatthubhāvābhāvato ca. Tattha sulabhatāya pariyesanadukkhassa abhāvo dassito, appatāya pariharaṇadukkhassapi abhāvo dassito, anavajjatāya agarahitabbatāya bhikkhusāruppabhāvo dassito hoti. Appatāya vā parittāsassa avatthutā, sulabhatāya gedhāya avatthutā, anavajjatāya ādīnavavasena nissaraṇapaññāya vatthutā dassitā hoti. Appatāya vā lābhena na somanassaṃ janayanti, sulabhatāya alābhena na domanassaṃ janayanti, anavajjatāya vippaṭisāranimittaṃ aññāṇupekkhaṃ na janayanti avippaṭisāravatthubhāvato.
「粪扫衣」:在道路、坟场、垃圾堆等处,由于它堆于尘土之上,有扬尘之义,故如粪扫衣,因而得名;或如尘土般走向可厌之境,故得粪扫衣之名。即拾取弃在道路等处的破布所制成的衣服。「食团」:依双腿之力游行,挨家挨户只受取一口量的食物。「树下」:指任何适合远离的树边。「腐尿药」:指任何牛尿。正如金色之身亦为臭秽之身,新鲜尿液亦为腐尿。关于此点,有人说用牛尿浸泡过的呵梨勒片是“腐尿”,另有人则认为,因已腐坏而从市场等处被丢弃、无人受用的任何药物,是“腐尿”。
Paṃsukūlanti rathikāsusānasaṅkārakūṭādīsu yattha katthaci paṃsūnaṃ upari ṭhitattā abbhuggataṭṭhena paṃsukūlaṃ viyāti paṃsukūlaṃ, paṃsu viya kucchitabhāvaṃ ulati gacchatīti paṃsukūlanti evaṃ laddhanāmaṃ rathikādīsu patitanantakāni uccinitvā katacīvaraṃ. Piṇḍiyālopoti jaṅghapiṇḍiyā balena caritvā ghare ghare ālopamattaṃ katvā laddhabhojanaṃ. Rukkhamūlanti vivekānurūpaṃ yaṃkiñci rukkhasamīpaṃ. Pūtimuttanti yaṃkiñci gomuttaṃ. Yathā hi suvaṇṇavaṇṇopi kāyo pūtikāyova evaṃ abhinavampi muttaṃ pūtimuttameva. Tattha keci gomuttabhāvitaṃ haritakīkhaṇḍaṃ ‘‘pūtimutta’’nti vadanti, pūtibhāvena āpaṇādito vissaṭṭhaṃ chaḍḍitaṃ apariggahitaṃ yaṃkiñci bhesajjaṃ pūtimuttanti adhippetanti apare.
“Yato kho”是表示“从……以来”的离格,意为“凡任何”。它指涉前面所说的“满足”这一动作。“满足”即知足。“我称此为他的一种沙门支”意思是:对于那位比丘,以如上所述四种资具——即少而容易获得的资具——而满足的状态,我称它为这位比丘在戒防护等法中的一种沙门支,亦即成为沙门之因。因为对于知足者,四遍清净戒能得完全圆满,止观修习亦能臻于圆满。或者也可说,“沙门”指圣道。概略而言,它有内外二支:外支为亲近善士与听闻正法,内支为如理作意与法随法行。在这些当中,这些法——少欲、知足、远离、不混杂、勤精进等——依理而言,既是法随法行的体现,也是其根本,因此才说:“我称此为他的一种沙门支”。
Yato khoti paccatte nissakkavacanaṃ, yaṃ khoti vuttaṃ hoti. Tena ‘‘tuṭṭho hotī’’ti vuttakiriyaṃ parāmasati. Tuṭṭhoti santuṭṭho. Idamassāhanti yvāyaṃ catubbidhena yathāvuttena paccayena appena sulabhena santoso, idaṃ imassa bhikkhuno sīlasaṃvarādīsu aññataraṃ ekaṃ sāmaññaṅgaṃ samaṇabhāvakāraṇanti ahaṃ vadāmi. Santuṭṭhassa hi catupārisuddhisīlaṃ suparipuṇṇaṃ hoti, samathavipassanā ca bhāvanāpāripūriṃ gacchanti. Atha vā sāmaññaṃ nāma ariyamaggo. Tassa saṅkhepato dve aṅgāni – bāhiraṃ, ajjhattikanti. Tattha bāhiraṃ sappurisūpanissayo saddhammassavanañca, ajjhattikaṃ pana yoniso manasikāro dhammānudhammapaṭipatti ca. Tesu yasmā yathārahaṃ dhammānudhammapaṭipattibhūtā tassā mūlabhūtā cete dhammā, yadidaṃ appicchatā santuṭṭhitā pavivittatā asaṃsaṭṭhatā āraddhavīriyatāti evamādayo, tasmā vuttaṃ ‘‘idamassāhaṃ aññataraṃ sāmaññaṅganti vadāmī’’ti.
于偈颂中,“坐卧具”指依止精舍等以及床、椅等作为坐卧具;“衣、饮、食”指下衣等衣物、芒果汁等饮料,以及嚼食、啖食等可食物——这是词义上的关联。“损恼”指破坏的状态与内心的痛苦,而(那种)痛苦不会产生——这是句义上的连接。此处简要的释义是:那些不知足的人,会为了“听说某某住处容易得到资具”而四处奔波,或为了“这应归我,不归你”而起争执,或从事营造修缮等事务;当寻求坐卧具等资具时,便因渴望等心态而生起内心的损恼。但对知足者而言,那样的损恼不会生起。“其心不为方向所阻断”的意思是:由于知足而具备无著于四方的特质,他的心便不被任何方向所牵制或阻碍。如经中所说:
Gāthāsu senāsanamārabbhāti vihārādiṃ mañcapīṭhādiñca senāsanaṃ nissāya. Cīvaraṃ pānabhojananti nivāsanādicīvaraṃ, ambapānakādipānaṃ, khādanīyabhojanīyādibhuñjitabbavatthuñca ārabbhāti sambandho. Vighāto vihatabhāvo cetodukkhaṃ na hotīti yojanā. Ayañhettha saṅkhepattho – ‘‘asukasmiṃ nāma āvāse paccayā sulabhā’’ti labhitabbaṭṭhānagamanena vā ‘‘mayhaṃ pāpuṇāti na tuyha’’nti vivādāpajjanena vā navakammakaraṇādivasena vā senāsanādīni pariyesantānaṃ asantuṭṭhānaṃ icchitalābhādinā yo vighāto cittassa hoti, so tattha santuṭṭhassa na hotīti. Disā nappaṭihaññatīti santuṭṭhiyā cātuddisābhāvena disā nappaṭihanti. Vuttañhetaṃ –
“他于四方无著、无嗔恼,
满足于随所得之物。”(《经集》42;《小部·犀角经注释》128)
‘‘Cātuddiso appaṭigho ca hoti, Santussamāno itarītarenā’’ti. (su. ni. 42; cūḷani. khaggavisāṇasuttaniddesa 128);
若有人心生此念:“我去某处,便能得到衣服等物”,他的方向即称为被阻断。若人不生此念,其方向则不被阻断。“法”是指行道上的实践。“随顺沙门法”意指那些契合沙门法——即止观修习,或直接契合圣道的少欲等品质。“已证得”是指:所有这些法,已被那位具足满足心的比丘以其知足之心所证得、所获得。他通过克服对立法而拥有它们,使之成为内在的品质,并非停留在表面、外在的。
Yassa hi ‘‘asukaṭṭhānaṃ nāma gato cīvarādīni labhissāmī’’ti cittaṃ uppajjati, tassa disā paṭihaññati nāma. Yassa pana evaṃ na uppajjati, tassa disā na paṭihaññati nāma. Dhammāti paṭipattidhammā. Sāmaññassānulomikāti samaṇadhammassa samathavipassanābhāvanāya ariyamaggasseva vā anucchavikā appicchatādayo. Adhiggahitāti sabbe te tuṭṭhacittassa santuṭṭhacittena bhikkhunā adhiggahitā paṭipakkhadhamme abhibhavitvā gahitā honti abbhantaragatā, na bāhiragatāti.
第三 漏尽经注释
3. Āsavakkhayasuttavaṇṇanā
102在第三经中,“了知者”是指正在了知的人,“照见者”是指正在照见的人。虽然这两个词意义相同,仅为言辞有异,但即便如此,“了知者”是就智的相状来指称补特伽罗,因为了知的相状即是智。“照见者”则是就智的作用来指称。由于见的作用,具足智的补特伽罗犹如明眼人以眼观色一般,以智照见显现的法。或者,“了知者”是指以随觉智了知的人,“照见者”是指以通达智照见的人。再或者,依逆序而言:以见道而照见者,以修道而了知者。又有人解为:“以所知、审查、断除三种遍知而了知的人,以达顶的观而照见的人。”或者,以遍知现观了知苦,以作证现观照见灭。当这两者成就时,断与修习的现观即自然成就,因此,这表达了对于四谛的现观。在此,当意指观智时,“了知者、照见者”二词应视为表示因的意义;当意指道智时,则显示道的功用意义。
102. Tatiye jānatoti jānantassa. Passatoti passantassa. Yadipi imāni dvepi padāni ekatthāni, byañjanameva nānaṃ, evaṃ santepi ‘‘jānato’’ti ñāṇalakkhaṇaṃ upādāya puggalaṃ niddisati. Jānanalakkhaṇañhi ñāṇaṃ. ‘‘Passato’’ti ñāṇappabhāvaṃ upādāya. Dassanappabhāvañhi upādāya ñāṇasamaṅgī puggalo cakkhumā viya puggalo cakkhunā rūpāni, ñāṇena vivaṭe dhamme passati. Atha vā jānatoti anubodhañāṇena jānato. Passatoti paṭivedhañāṇena passato. Paṭilomato vā dassanamaggena passato, bhāvanāmaggena jānato. Keci pana ‘‘ñātatīraṇapahānapariññāhi jānato, sikhāppattavipassanāya passato’’ti vadanti. Atha vā dukkhaṃ pariññābhisamayena jānato, nirodhaṃ sacchikiriyābhisamayena passato. Tadubhaye ca sati pahānabhāvanābhisamayā siddhā eva hontīti catusaccābhisamayo vutto hoti. Yadā cettha vipassanāñāṇaṃ adhippetaṃ, tadā ‘‘jānato passato’’ti padānaṃ hetuatthadīpanatā daṭṭhabbā. Yadā pana maggañāṇaṃ adhippetaṃ, tadā maggakiccatthadīpanatā.
关于“诸漏灭尽”:于“诸比丘,我向了知者、照见者说诸漏灭尽”等经句,以及于以一切漏的防护为叙述方式而说“由诸漏灭尽,而有漏尽心解脱”等经文中,“诸漏灭尽”乃指诸漏的断除、究竟的灭尽、不再生起、灭尽的相状、无有的状态。而在“由诸漏灭尽而成为沙门”等句中,则指其果。
Āsavānaṃkhayanti ‘‘jānato, ahaṃ bhikkhave, passato āsavānaṃ khayaṃ vadāmī’’ti (ma. ni. 1.15; saṃ. ni. 3.101; 5.1095) evamāgate sabbāsavasaṃvarapariyāye ‘‘āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimutti’’ntiādīsu (ma. ni. 1.438) ca suttapadesu āsavānaṃ pahānaṃ accantakkhayo asamuppādo khīṇākāro natthibhāvo ‘‘āsavakkhayo’’ti vutto. ‘‘Āsavānaṃ khayā samaṇo hotī’’tiādīsu (ma. ni. 1.438) phalaṃ.
若人常观他人过,恒怀指责之念者,
他的诸漏便增长,他远离漏尽。
‘‘Paravajjānupassissa, niccaṃ ujjhānasaññino; Āsavā tassa vaḍḍhanti, ārā so āsavakkhayā’’ti. (dha. pa. 253); –
此处,漏尽即是指涅槃。
Ādīsu nibbānaṃ.
有学随顺直道而修学,
于灭尽中,先生第一智,此后无间生他智;
由此他智而解脱者,即是如来,具足此智。
‘‘Sekhassa sikkhamānassa, ujumaggānusārino; Khayasmiṃ paṭhamaṃ ñāṇaṃ, tato aññā anantarā; Tato aññāvimuttassa, ñāṇaṃ ve hoti tādino’’ti. (a. ni. 3.86; itivu. 62) –
在如是传来的《根相应》中,乃至此处,道亦被说为“漏尽”。因此,依前所述之理,对于知者、见者,我说他证得圣道;对于不知者、不见者——即不知亦不见者——我不那样说。由此破斥了那些主张不知不见也能令轮回清净的人。或者说,前二句说正确的方法,这一句遮止不正确的方法。简而言之,此处所显示的是:智慧是漏尽之因,其余诸法皆为其助缘。
Evamāgate indriyasutte idha ca maggo ‘‘āsavakkhayo’’ti vutto. Tasmā yathāvuttanayena jānantassa passantassa ahaṃ ariyamaggādhigamaṃ vadāmīti vuttaṃ hoti. Noajānato no apassatoti yo pana na jānāti na passati, tassa no vadāmīti attho. Etena ye ajānato apassatopi saṃsārasuddhiṃ vadanti, te paṭikkhipati. Purimena vā padadvayena upāyo vutto, iminā anupāyapaṭisedho. Saṅkhepena cettha ñāṇaṃ āsavakkhayakaraṃ, sesaṃ tassa parikkhāroti dasseti.
现在,为说明知什么、见什么而诸漏灭尽,世尊提问:“诸比丘,知什么……”这里,“知”有多种。有些比丘天生手巧,会做伞盖,有些会做衣服等。当他依止律仪而行此类事时,那样的“知”不应称为“道果的邻近条件”。然而,若有人出家之后精通医术等,如此去知,则其烦恼只会增长。因此,世尊为开示知什么、见什么方得漏尽,才说“此是苦”等内容。其中应阐明的四圣谛业处,在之前的《如理作意经》中已简要讲过了。
Idāni yaṃ jānato yaṃ passato āsavakkhayo hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘kiñca, bhikkhave, jānato’’ti pucchaṃ ārabhi. Tattha jānanā bahuvidhā. Dabbajātiko eva hi koci bhikkhu chattaṃ kātuṃ jānāti, koci cīvarādīnaṃ aññataraṃ, tassa īdisāni kammāni vattasīse ṭhatvā karontassa sā jānanā ‘‘maggaphalānaṃ padaṭṭhānaṃ na hotī’’ti na vattabbā. Yo pana sāsane pabbajitvā vejjakammādīni kātuṃ jānāti, tassevaṃ jānato āsavā vaḍḍhantiyeva. Tasmā yaṃ jānato yaṃ passato āsavānaṃ khayo hoti, tadeva dassento āha ‘‘idaṃ dukkha’’ntiādi. Tattha yaṃ vattabbaṃ catusaccakammaṭṭhānaṃ, taṃ heṭṭhā yonisomanasikārasutte saṅkhepato vuttameva.
于彼经中,因《如是语》中说:“诸比丘,比丘如理作意,则断不善、修善法”,故以“如理作意‘此是苦’”等语阐明其义。而于此处,因说:“诸比丘,知此是苦、见此是苦者,诸漏灭尽”,故应以如此理趣相衔接:“以遍知通达、以遍知现观,用道智知见‘此是苦’者,其漏灭尽。”关于诸漏,应知:见漏以第一圣道断,欲漏以第三圣道断,有漏与无明漏以第四圣道断。
Tattha pana ‘‘yoniso, bhikkhave, bhikkhu manasi karonto akusalaṃ pajahati, kusalaṃ bhāvetī’’ti (itivu. 16) āgatattā ‘‘idaṃ dukkhanti yoniso manasi karotī’’tiādinā atthavibhāvanā katā. Idha ‘‘idaṃ dukkhanti, bhikkhave, jānato passato āsavānaṃ khayo hotī’’ti (ma. ni. 1.15; saṃ. ni. 3.101; 5.1095) āgatattā ‘‘idaṃ dukkhanti pariññāpaṭivedhavasena pariññābhisamayavasena maggañāṇena jānato passato āsavānaṃ khayo hotī’’tiādinā nayena yojetabbaṃ. Āsavesu ca paṭhamamaggena diṭṭhāsavo khīyati, tatiyamaggena kāmāsavo, catutthamaggena bhavāsavo avijjāsavo ca khīyatīti veditabbo.
在偈颂中,“解脱智”是指对解脱——即对涅槃与果——作观察的省察智。“最上”是因为它以最上法为所缘,故称最上。“尽智”是指诸漏、诸结灭尽时,在能令它们灭尽的圣道上的智。这里也应将“诸结已灭尽,正是如此之智”这句话引来联结,由此显示对已断烦恼的省察。如此,四种省察智皆已说及。此处未提及对剩余烦恼的省察,因为这里的意趣是证得阿拉汉果。正如在此,因证得涅槃而特别强调了“知者、见者”的正见作用;同样,为了显示正精进的作用也应加以重视,所以才说了这首结尾偈:“这不是懈怠者能获得的”。
Gāthāsu vimuttiñāṇanti vimuttiyaṃ nibbāne phale ca paccavekkhaṇañāṇaṃ. Uttamanti uttamadhammārammaṇattā uttamaṃ. Khaye ñāṇanti āsavānaṃ saṃyojanānañca khaye khayakare ariyamagge ñāṇaṃ. ‘‘Khīṇā saṃyojanā iti ñāṇa’’nti idhāpi ānetvā sambandhitabbaṃ. Tena pahīnakilesapaccavekkhaṇaṃ dasseti. Evamettha cattāripi paccavekkhaṇañāṇāni vuttāni honti . Avasiṭṭhakilesapaccavekkhaṇā hi idha natthi arahattaphalādhigamassa adhippetattā. Yathā cettha jānato passatoti nibbānādhigamena sammādiṭṭhikiccaṃ adhikaṃ katvā vuttaṃ, evaṃ sammappadhānakiccampi adhikameva icchitabbanti dassento ‘‘na tvevidaṃ kusītenā’’ti osānagāthamāha.
其中,“非懈怠者能得此”(na tvevidaṃ)的意思是“这确实不是……所能得到”,其中的“tu”字只是一个虚词。“愚者不知”中的“m”是连音字。简而言之:这涅槃,须由有学道与无学道证得,能解脱一切贪欲、身系等所有结缚,是解脱之相,也就是“此是苦”等四圣谛。不如实了知者即是愚者、无智之人,不能证得;同样,懈怠、缺乏精进者也不能证得。因此,为了证得它,必须精勤努力。世尊因而说:“这个法是给精进奋发者的,不是给懈怠者的。”
Tattha na tvevidanti na tu eva idaṃ. Tusaddo nipātamattaṃ. Bālenamavijānatāti makāro padasandhikaro. Ayañhettha saṅkhepattho – idaṃ sekkhamaggena asekkhamaggena ca pattabbaṃ abhijjhākāyaganthādisabbaganthānaṃ pamocanaṃ pamocanassa nimittabhūtaṃ nibbānaṃ ‘‘idaṃ dukkha’’ntiādinā cattāri saccāni yathābhūtaṃ avijānatā tato eva bālena aviddasunā yathā adhigantuṃ na sakkā, evaṃ kusītena nibbīriyenāpi, tasmā tadadhigamāya āraddhavīriyena bhavitabbanti. Tenāha bhagavā ‘‘āraddhavīriyassāyaṃ dhammo, no kusītassa’’ (dī. ni. 3.358).
应当奋起,应当出离,应当专心投入佛陀的教法;
应当摧破死魔之军,犹如大象摧破芦苇屋。
‘‘Ārambhatha nikkamatha, yuñjatha buddhasāsane; Dhunātha maccuno senaṃ, naḷāgāraṃva kuñjaro’’ti. (saṃ. ni. 1.185; netti. 29; mi. pa. 5.1.4);
第四经《沙门婆罗门经》注释
4. Samaṇabrāhmaṇasuttavaṇṇanā
103103. 第四经中,「任何」指任何人。「不如实了知『此是苦』」是说:不以无颠倒的方式,依诸法之自性相、味,以与观智相应之道智,了知并证悟苦谛——即不知「此是苦,苦即如此,无过于此」。对其余诸谛,道理相同。「诸比丘,我不称他们……」一段,略义为:诸比丘,那些未专心修习四圣谛、仅具出家形相之沙门,以及仅凭出身便成婆罗门者,我不称他们为已止息罪恶之真实沙门中的沙门,亦不称为已断除罪恶之真实婆罗门中的婆罗门。何以故?因他们身上并无能令成为沙门、成为婆罗门之法。故继而说:「而且,那些尊者……」等。此处「沙门义」指名为沙门之利益,即四种沙门果;「婆罗门义」是其同义词。然亦有他说:「沙门义指四种圣道,婆罗门义指四种圣果。」余者如前释。至于「白分」(正面肯定),将下说反过来理解即可。
103. Catutthe ye hi kecīti ye keci. Idaṃ dukkhanti yathābhūtaṃ nappajānantīti ‘‘idaṃ dukkhaṃ, ettakaṃ dukkhaṃ, na ito bhiyyo’’ti aviparītaṃ sabhāvasarasalakkhaṇato vipassanāpaññāsahitāya maggapaññāya dukkhasaccaṃ na jānanti na paṭivijjhanti. Sesesupi eseva nayo. Na me te, bhikkhavetiādīsu ayaṃ saṅkhepattho – bhikkhave, catusaccakammaṭṭhānaṃ ananuyuttā pabbajjāmattasamaṇā ceva jātimattabrāhmaṇā ca na mayā te samitapāpasamaṇesu samaṇoti, bāhitapāpabrāhmaṇesu brāhmaṇoti ca sammatā anuññātā. Kasmā? Samaṇakaraṇānaṃ brāhmaṇakaraṇānañca dhammānaṃ abhāvatoti. Tenevāha ‘‘na ca pana te āyasmanto’’tiādi. Tattha sāmaññatthanti sāmaññasaṅkhātaṃ atthaṃ, cattāri sāmaññaphalānīti attho. Brahmaññatthanti tasseva vevacanaṃ. Apare pana ‘‘sāmaññatthanti cattāro ariyamaggā, brahmaññatthanti cattāri ariyaphalānī’’ti vadanti. Sesaṃ vuttanayameva. Sukkapakkho vuttavipariyāyena veditabbo. Gāthāsu apubbaṃ natthi.
第五经 《戒具足经》注释
5. Sīlasampannasuttavaṇṇanā
104104. 第五项中,「戒具足」:此处「戒」指漏尽者所具之世间与出世间戒;以其具足、完全拥有此戒,故称「戒具足」。于「定」、「慧」亦同此理。而「解脱」唯指果解脱,「解脱智见」即省察智。如是,此处戒等前三者为世间与出世间,解脱唯出世间,解脱智见唯世间。他们随宜以现法利益、来世利益、究竟义利益教诫、教导他人,故为「教诫者」。「令知者」:令知业与业果;他们以「这些法是善,这些法是不善;这些法有罪,这些法无罪」等形式,从善等分类、蕴等分类,以及自相、共相等种种方式,令知、令觉悟诸法,故为「令知者」。「示导者」:犹如以手执取诸法,令他人现量亲见,故为「示导者」。「劝发者」:对尚未受持戒等法者,劝令受持,使安立其中,故为「劝发者」。「策励者」:对已安立善法者,为令向上修习增上心,正确激励其心;为令获得殊胜成就,以审察之方式激发,故为「策励者」。「令喜者」:以他们已得及应得之更上功德差别,正确令心欢喜;以得味而善予满足,故为「令喜者」。「充分说示者」:完全、圆满地,如所教示,无有缺减而开示、阐明、显了诸法,故为「充分说示者」。
104. Pañcame sīlasampannāti ettha sīlaṃ nāma khīṇāsavānaṃ lokiyalokuttarasīlaṃ, tena sampannā samannāgatāti sīlasampannā. Samādhipaññāsupi eseva nayo. Vimutti pana phalavimuttiyeva, vimuttiñāṇadassanaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ. Evamettha sīlādayo tayo lokiyalokuttarā, vimutti lokuttarāva, vimuttiñāṇadassanaṃ lokiyameva. Diṭṭhadhammikasamparāyikaparamatthehi yathārahaṃ pare ovadanti anusāsantīti ovādakā. Viññāpakāti kammāni kammaphalāni ca, viññāpakā, tattha ca ‘‘ime dhammā kusalā, ime dhammā akusalā. Ime dhammā sāvajjā, ime dhammā anavajjā’’tiādinā kusalādivibhāgato khandhādivibhāgato salakkhaṇato sāmaññalakkhaṇatoti vividhehi nayehi dhammānaṃ ñāpakā avabodhakā . Sandassakāti teyeva dhamme hatthena gahetvā viya parassa paccakkhato dassetāro. Samādapakāti yaṃ sīlādi yehi asamādinnaṃ, tassa samādāpetāro, tattha te patiṭṭhāpetāro. Samuttejakāti evaṃ kusaladhammesu patiṭṭhitānaṃ upari adhicittānuyoge niyojanavasena cittassa sammā uttejakā, yathā visesādhigamo hoti, evaṃ nisāmanavasena tejakā. Sampahaṃsakāti tesaṃ yathāladdhehi upariladdhabbehi ca guṇavisesehi cittassa sammā pahaṃsakā, laddhassādavasena suṭṭhu tosakā. Alaṃsamakkhātāroti alaṃ pariyattaṃ yathāvuttaṃ aparihāpetvā sammadeva anuggahādhippāyena akkhātāro.
或者,“示导者”:说法时,依流转与还灭、自性、味、自相而正确地开示。“劝发者”:令安立于心,使其把握此义。“策励者”:于把握此义时,激发精进,正确地净化、照亮。“令喜者”:于修行此义时,显示利益,令其欢喜满足。他们是具备能力依上述方式而善开示者,是证悟正法的宣说者,或说为三种正法的宣说者。
Atha vā sandassakāti dhammaṃ desentā pavattinivattiyo sabhāvasarasalakkhaṇato sammadeva dassetāro. Samādapakāti citte patiṭṭhāpanavasena tasseva atthassa gāhāpakā. Samuttejakāti tadatthaggahaṇe ussāhajananena sammadeva vodapakā jotakā vā. Sampahaṃsakāti tadatthapaṭipattiyaṃ ānisaṃsadassanena sammadeva pahaṃsakā tosakā. Alaṃsamakkhātāroti samatthā hutvā vuttanayena samakkhātāro. Saddhammassāti paṭivedhasaddhammassa, tividhassāpi vā saddhammassa desetāro.
“见”:我也有见。此见有两种:眼见与智见。其中,以净信之眼瞻仰圣者,名为眼见。而以观、道、果证悟能成就圣位之法及圣位,名为智见。然于此义中,意指眼见。因为即使只是以净信之眼瞻仰圣者,对众生亦有极大利益。“闻”:听闻他人说“某漏尽者住于某国、某地区、某村、某镇、某寺、某窟”,此闻亦有极大利益。“亲近”:心怀“我将布施,或问问题,或听法,或作恭敬”之念,前往亲近圣者。“奉侍”:即问法奉侍。听闻圣者功德后,前去亲近、邀请、布施或作服务,而后请问“尊者,什么是善”等法义。作服务等即是奉侍。“忆念”:于夜间或白日在住处安坐时,忆念“此刻圣者们在石窟、殿堂等处,以禅那、观、道、果之乐安住”,以那些天住等功德差别为所缘而作忆念。或忆念于彼处所得的教诫,思惟“此处说戒,此处说定,此处说观,此处说道,此处说果”。
Dassanampahanti dassanampi ahaṃ. Taṃ panetaṃ cakkhudassanaṃ ñāṇadassananti duvidhaṃ. Tattha pasannehi cakkhūhi ariyānaṃ olokanaṃ cakkhudassanaṃ nāma. Ariyabhāvakarānaṃ pana dhammānaṃ ariyabhāvassa ca vipassanāmaggaphalehi adhigamo ñāṇadassanaṃ nāma. Imasmiṃ panatthe cakkhudassanaṃ adhippetaṃ. Ariyānañhi pasannehi cakkhūhi olokanampi sattānaṃ bahūpakārameva. Savananti ‘‘asuko nāma khīṇāsavo asukasmiṃ nāma raṭṭhe vā janapade vā gāme vā nigame vā vihāre vā leṇe vā vasatī’’ti kathentānaṃ sotena savanaṃ, etampi bahūpakārameva. Upasaṅkamananti ‘‘dānaṃ vā dassāmi, pañhaṃ vā pucchissāmi, dhammaṃ vā sossāmi, sakkāraṃ vā karissāmī’’ti evarūpena cittena ariyānaṃ upasaṅkamanaṃ. Payirupāsananti pañhapayirupāsanaṃ, ariyānaṃ guṇe sutvā te upasaṅkamitvā nimantetvā dānaṃ vā datvā vattaṃ vā katvā ‘‘kiṃ, bhante, kusala’’ntiādinā nayena pañhapucchananti attho. Veyyāvaccādikaraṇaṃ payirupāsanaṃyeva. Anussaraṇanti rattiṭṭhānadivāṭṭhānesu nisinnassa ‘‘idāni ariyā gumbaleṇamaṇḍapādīsu jhānavipassanāmaggaphalasukhehi vītināmentī’’ti tesaṃ dibbavihārādiguṇavisesārammaṇaṃ anussaraṇaṃ. Yo vā tesaṃ santikā ovādo laddho hoti, taṃ āvajjitvā ‘‘imasmiṃ ṭhāne sīlaṃ kathitaṃ, imasmiṃ samādhi, imasmiṃ vipassanā, imasmiṃ maggo, imasmiṃ phala’’nti evaṃ anussaraṇaṃ.
“随出家”的意思是:对圣者生起信心后,离家而在他们座下出家。因为,对圣者生起信心后,就在他们座下出家,并在修行中期待他们的教诫与指导,这种出家称为“随出家”;在修行中期待他人的教诫与指导,这种出家也称为“随出家”;因对圣者的信心而于别处出家,却在修行中期待圣者的教诫与指导,这种出家同样是“随出家”。然而,因对非圣者的信心而在非圣者座下出家,并在修行中期待非圣者的教诫与指导,这种出家不称为“随出家”。依上述方式,随大迦叶长老之“随出家”而出家者约有十万;同样,长老的共住弟子月光护长老、他的共住弟子日护长老、他的共住弟子马护长老、他的共住弟子臾那法护长老,也都有随他们“随出家”而出家者。而臾那法护长老的共住弟子,是阿育王的弟弟帝须长老。随他“随出家”而出家者,数量达二亿五千万。至于令岛国清净的大玛欣德长老,随他出家者不可计数。直至今日,在楞伽岛上,凡因对导师(佛陀)的信心而出家者,都称为“随大玛欣德长老的随出家”。
Anupabbajjanti ariyesu cittaṃ pasādetvā gharā nikkhamma tesaṃ santike pabbajjaṃ. Ariyesu hi cittaṃ pasādetvā tesaṃyeva santike pabbajitvā tesaṃyeva ovādānusāsaniṃ paccāsīsamānassa caratopi pabbajjā anupabbajjā nāma, aññesaṃ santike ovādānusāsaniṃ paccāsīsamānassa caratopi pabbajjā anupabbajjā nāma, ariyesu pasādena aññattha pabbajitvā ariyānaṃ santike ovādānusāsaniṃ paccāsīsamānassa caratopi pabbajjā anupabbajjāva. Aññesu pana pasādena aññesaṃyeva santike pabbajitvā aññesaṃyeva ovādānusāsaniṃ paccāsīsamānassa carato pabbajjā anupabbajjā nāma na hoti. Vuttanayena pabbajitesu pana mahākassapattherassa tāva anupabbajjaṃ pabbajitā satasahassamattā ahesuṃ, tathā therasseva saddhivihārikassa candaguttattherassa, tassāpi saddhivihārikassa sūriyaguttattherassa, tassāpi saddhivihārikassa assaguttattherassa, tassāpi saddhivihārikassa yonakadhammarakkhitattherassa. Tassa pana saddhivihāriko asokarañño kaniṭṭhabhātā tissatthero nāma ahosi. Tassa anupabbajjaṃ pabbajitā aḍḍhateyyakoṭisaṅkhā ahesuṃ. Dīpappasādakamahāmahindattherassa pana anupabbajitānaṃ gaṇanaparicchedo natthi. Yāvajjadivasā laṅkādīpe satthari pasādena pabbajantā mahāmahindattherasseva anupabbajjanti nāma.
现在,为说明“那些圣者的见等有大利益”的原因,而说「如是像者」等语。其中,「如是像者」指具足如是戒等功德的圣者。由于见、闻、忆念是亲近、奉侍的因,此处未予提及,而是为了显示亲近与奉侍本身,才说「敬奉、亲近、奉侍」。因为通过见、闻、忆念对圣者生起信心后,亲近他们、奉侍他们、请问法义,便能获得闻法的无上利益,从而圆满尚未圆满的戒等功德。正如所说:“生信者亲近,亲近即奉侍”等(中部·第二·183)。
Idāni yena kāraṇena tesaṃ ariyānaṃ dassanādi bahūpakāranti vuttaṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘tathārūpe’’tiādimāha. Tattha tathārūpeti tādise sīlādiguṇasampanne ariye. Yasmā dassanasavanānussaraṇāni upasaṅkamanapayirupāsanaṭṭhānāni, tasmā tāni anāmasitvā upasaṅkamanapayirupāsanāniyeva dassetuṃ ‘‘sevato bhajato payirupāsato’’ti vuttaṃ . Dassanasavanānussaraṇato hi ariyesu uppannasaddho te upasaṅkamitvā payirupāsitvā pañhaṃ pucchitvā laddhasavanānuttariyo aparipūre sīlādiguṇe paripūressatīti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘saddhājāto upasaṅkamati, upasaṅkamanto payirupāsatī’’tiādi (ma. ni. 2.183).
其中,「敬奉」指以履行义务的方式,适时亲近。「亲近」指怀着喜爱与恭敬而亲近。「奉侍」指通过请问法义及随学实践来奉侍。应当阐明这三个词的含义区别。应知,解脱智见的圆满,即是第十九种省察智的生起。
Tattha sevatoti vattapaṭivattakaraṇavasena kālena kālaṃ upasaṅkamato. Bhajatoti sampiyāyanabhattivasena bhajato. Payirupāsatoti pañhapucchanena paṭipattianukaraṇena ca payirupāsatoti tiṇṇaṃ padānaṃ atthavibhāgo dīpetabbo. Vimuttiñāṇadassanassa pāripūri ekūnavīsatimassa paccavekkhaṇañāṇassa uppattiyā veditabbā.
在「诸比丘,如是像的比丘」等句中,那些因具足如前所述功德而如此这般、已断尽一切烦恼的比丘,由于教导众生现法利益等故,也称为「导师」;由于度脱生死旷野等故,也称为「商主」;由于舍弃贪等尘垢并令他人舍弃故,也称为「舍尘者」;由于驱除无明黑暗并令他人驱除故,也称为「除暗者」;由于于自他相续中生起智慧光明、智慧照耀、智慧灯明故,也称为「作光明者」;同样,由于执持智炬、智光、法炬、法光并令其生起故,也称为「持炬者」、「光显者」;由于远离烦恼、不行非道、行于正道,且是他人如此的因,以及为含天神的世间所应尊敬故,也称为「圣者」;由于获得殊胜的慧眼与法眼故,也称为「有眼者」。
Evarūpāca te, bhikkhave, bhikkhūtiādīsu ye yathāvuttaguṇasamannāgamena evarūpā edisā bhinnasabbakilesā bhikkhū, te diṭṭhadhammikādihitesu sattānaṃ niyojanavasena anusāsanato satthārotipi vuccanti. Jātikantārādinittharaṇato satthavāhātipi, rāgādiraṇānaṃ jahanato jahāpanato ca raṇañjahātipi, avijjātamassa vinodanato vinodāpanato ca tamonudātipi, saparasantānesu paññāālokapaññāobhāsapaññāpajjotānaṃ karaṇena nibbattanena ālokādikarātipi, tathā ñāṇukkāñāṇappabhādhammukkādhammappabhānaṃ dhāraṇena karaṇena ca ukkādhārātipi, pabhaṅkarātipi, ārakattā kilesehi, anaye na iriyanato, aye ca iriyanato paresaṃ tathābhāvahetubhāvato, sadevakena lokena araṇīyato ariyātipi, paññācakkhudhammacakkhūnaṃ sātisayapaṭilābhena cakkhumantotipi vuccanti.
在偈颂中,「欢悦生起之处」是指能生起无染欢悦之处,即能生起的原因。「此」是指接下来要说的内容。「了知者」指如实了知杂染与清净的修行人。「已修习身者」指已修习自性的人,即通过修身等修习了心相续的人,这是它的意思。「依正法而活者」是指:因舍弃了邪命而依正法、依正道维持生活的人;或因依正法、依正道而延续有身的人;或因恒常入于等至,而以最胜果的正法安住,故称为依正法而活者。此处要义是:这即是指见到了那些已修习自身、已圆满定慧修习、因而依正法而活的圣者。对于了知者即具智慧者而言,由于这是无有追悔的戒等得以圆满的原因,因此它确实是一向能带来喜与欢悦的原因。
Gāthāsu pāmojjakaraṇaṃ ṭhānanti nirāmisassa pamodassa nibbattakaṃ ṭhānaṃ kāraṇaṃ. Etanti idāni vattabbanidassanaṃ sandhāya vadati. Vijānatanti saṃkilesavodāne yāthāvato jānantānaṃ. Bhāvitattānanti bhāvitasabhāvānaṃ, kāyabhāvanādīhi bhāvitasantānānanti attho. Dhammajīvinanti micchājīvaṃ pahāya dhammena ñāyena jīvikakappanato, dhammena vā ñāyena attabhāvassa pavattanato, samāpattibahulatāya vā aggaphaladhammena jīvanato dhammajīvinaṃ. Ayañhettha saṅkhepattho – yadidaṃ bhāvitattānaṃ pariniṭṭhitasamādhipaññābhāvanānaṃ tato eva dhammajīvinaṃ ariyānaṃ dassanaṃ . Etaṃ avippaṭisāranimittānaṃ sīlādīnaṃ pāripūrihetubhāvato vijānataṃ sappaññajātikānaṃ ekanteneva pītipāmojjakāraṇanti.
现在,为了说明那些圣者正是它的因,说出了最后两颂——‘他们照亮……’等。其中,「他们」是指那些已修习成就、依正法而活的圣者。「照亮」即阐明。「照耀」是指以正法的光明普照世间,其义为说法。「那些(圣者)的」是指那些圣者。「教诫」即教导与训诫。「正智」是指通过加行智如实地了知。其余的含义与此前所说相同。
Idāni taṃ tassa kāraṇabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘te jotayantī’’ti osānagāthādvayamāha. Tattha teti te bhāvitattā dhammajīvino ariyā. Jotayantīti pakāsayanti. Bhāsayantīti saddhammobhāsena lokaṃ pabhāsayanti, dhammaṃ desentīti attho. Yesanti yesaṃ ariyānaṃ. Sāsananti ovādaṃ. Sammadaññāyāti pubbabhāgañāṇehi sammadeva jānitvā. Sesaṃ vuttanayameva.
6. 爱生经注释(第六经注释)
6. Taṇhuppādasuttavaṇṇanā
105105. 在第六经中,「爱生」:此处‘生起之处’(uppādā)意指‘在其中生起’。什么在其中生起?爱。爱的生起便称为爱生,意谓爱的所依处、爱的原因。「在哪里」是指在哪些作为相的对象之中。「正在生起」是指有生起的习性。「因衣服故」:基于‘在哪里我能得到合意的衣服’这样的念头,以衣服为原因而生起。其余的文句也以同样的方式理解。「如是因存有非存有故」:此处的‘iti’是表示举例的不变词,意思是如同因衣服等而生起那样,同样也因存有非存有而生起。在此,「存有非存有」是指像熟酥、鲜奶油这类种种殊妙或更为殊妙的东西,因能资益身体而得名(bhavati)。也有说:‘在成就的生命状态中,有更殊胜的存有与非存有。’或者,「存有」是成就,「非存有」是失败;「存有」是增长,「非存有」是减损。由于是以这些为所缘而生起爱,因此称为‘或因存有非存有’。
105. Chaṭṭhe taṇhuppādāti ettha uppajjati etesūti uppādā. Kā uppajjati? Taṇhā. Taṇhāya uppādā taṇhuppādā, taṇhāvatthūni taṇhākāraṇānīti attho. Yatthāti yesu nimittabhūtesu . Uppajjamānāti uppajjanasīlā. Cīvarahetūti ‘‘kattha manāpaṃ cīvaraṃ labhissāmī’’ti cīvarakāraṇā uppajjati. Sesapadesupi eseva nayo. Itibhavābhavahetūti ettha pana itīti nidassanatthe nipāto. Yathā cīvarādihetu, evaṃ bhavābhavahetupīti attho. Bhavābhavāti cettha paṇītappaṇītāni sappinavanītādīni adhippetāni bhavati ārogyaṃ etenāti katvā. ‘‘Sampattibhavesu paṇītappaṇītataro bhavābhavo’’tipi vadanti. Bhavoti vā sampatti, abhavoti vipatti. Bhavoti vuḍḍhi, abhavoti hāni. Taṃ nimittañca taṇhā uppajjatīti vuttaṃ ‘‘bhavābhavahetu vā’’ti.
此偈颂的意义前文已说明。再者,“以爱为伴”(taṇhādutiyo),即是以爱作为同伴。此有情在无始的轮回流转中,并非独自行走,而是得了爱为第二同伴、得了这伴侣才流转的。正如那个不顾坠落悬崖、一心只想舔取蜂蜜的猎鹿人,爱在充满种种过患的生存中,只彰显其甜头,牵引着人在无义之网中不断打转。“了知此过患”(etamādīnavaṃ ñatvā),即是了知过去、未来、现在五蕴中那“如是存在、如是变异”的过患。“了知爱是苦的集起”(taṇhaṃ dukkhassa sambhavaṃ),即是清楚地知道:“这爱正是轮回之苦的生起、来源与原因”。至此,显示了一位比丘由修习增上观而证得阿拉汉果。接下来,为了赞叹那位诸漏尽者,而说出“离爱”等语。其余此处未加说明的,皆如前文所述。
Gāthā heṭṭhā vuttatthā eva. Apica taṇhādutiyoti taṇhāsahāyo. Ayañhi satto anamatagge saṃsāravaṭṭe saṃsaranto na ekakova saṃsarati, taṇhaṃ pana dutiyikaṃ sahāyikaṃ labhitvāva saṃsarati. Tathā hi taṃ papātapātaṃ acintetvā madhugaṇhanakaluddakaṃ viya anekādīnavākulesupi bhavesu ānisaṃsameva dassentī anatthajāle sā paribbhamāpeti. Etamādīnavaṃ ñatvāti etaṃ atītānāgatapaccuppannesu khandhesu itthabhāvaññathābhāvasaññitaṃ ādīnavaṃ jānitvā. Taṇhaṃ dukkhassa sambhavanti ‘‘taṇhā cāyaṃ vaṭṭadukkhassa sambhavo pabhavo kāraṇa’’nti jānitvā. Ettāvatā ca ekassa bhikkhuno vipassanaṃ vaḍḍhetvā arahattuppatti dassitā. Idāni taṃ khīṇāsavaṃ thomento ‘‘vītataṇho’’tiādimāha. Yaṃ panettha avuttaṃ, taṃ heṭṭhā vuttanayameva.
7. 梵天经注释(第七经注释)
7. Sabrahmakasuttavaṇṇanā
106第七经中,“有梵天的”(sabrahmakāni),即拥有最胜者的家庭。“那些家庭”(yesaṃ),指的是哪些家庭。“儿子们”(puttānaṃ):因与“被儿子们恭敬”这一表达关联,此处的属格具有具格的意义。“在自己的家中”(ajjhāgāre),即自己所住的房舍。“被恭敬”(pūjitā hontī),是指以家中所有悉心照料,并以令人欢喜的身行与语行来承事。如此赞叹恭敬父母的家庭为“有梵天的”之后,为了更彰显其可赞叹之处,经中又接着说“有古天神的”等。
106. Sattame sabrahmakānīti saseṭṭhakāni. Yesanti yesaṃ kulānaṃ. Puttānanti puttehi pūjitasaddayogena hi idaṃ karaṇatthe sāmivacanaṃ. Ajjhāgāreti sake ghare. Pūjitā hontīti yaṃ ghare atthi, tena paṭijaggitā manāpena ceva kāyikavācasikena ca paccupaṭṭhitā honti. Iti mātāpitupūjakāni kulāni ‘‘sabrahmakānī’’ti pasaṃsitvā uparipi nesaṃ pasaṃsanīyataṃ dassento ‘‘sapubbadevatānī’’tiādimāha.
此处,“梵天”等词,是为彰显父母具有与梵天等相似的功德而说。以下阐明此义:“梵天”,是最殊胜者的同义语。如同梵天从未舍离慈、悲、喜、舍这四种修习,父母对子女也同样从未舍离这四种修习。这四种修习,可于各个时期如此体会:当孩子还住于母胎中时,父母便生起慈心,思惟:“我们何时才能见到健康、四肢健全的孩子?”当婴儿幼弱无力、只能仰卧,被蚊虻或臭虫叮咬,或因为躺卧不适而啼哭叫喊时,父母一闻其声,心中即生起悲愍。等到孩子能四处奔跑嬉戏,长到最惹人怜爱的年纪时,父母望着孩子,其心便如同置于熟酥中、被弹过上百次的棉团那般轻柔、喜悦、舒畅,那时心中生起的就是喜。而当儿子能够养活妻子儿女,分家另立门户时,父母即生起中舍,思惟:“我们的儿子如今能凭自己的力量生活了”,此时生起的便是舍。由此可见,父母于一切时对子女具足此四种梵住,拥有与梵天相似的品行,故而经中说:“比丘们,‘梵天’是父母的同义语。”
Tattha brahmātiādīni tesaṃ brahmādibhāvasādhanatthaṃ vuttāni. Tatrāyamatthavibhāvanā – brahmāti seṭṭhādhivacanaṃ. Yathā hi brahmuno catasso bhāvanā avijahitā honti mettā, karuṇā, muditā, upekkhāti, evaṃ mātāpitūnaṃ puttesu catasso bhāvanā avijahitā honti. Tā tasmiṃ tasmiṃ kāle veditabbā – kucchigatasmiñhi dārake ‘‘kadā na kho puttakaṃ arogaṃ paripuṇṇaṅgapaccaṅgaṃ passissāmā’’ti mātāpitūnaṃ mettacittaṃ uppajjati. Yadā panesa mando uttānaseyyako ūkāhi vā maṅkulehi vā daṭṭho dukkhaseyyāya vā pīḷito parodati viravati, tadāssa saddaṃ sutvā mātāpitūnaṃ kāruññaṃ uppajjati. Ādhāvitvā vidhāvitvā kīḷanakāle pana lobhanīyavayasmiṃ vā ṭhitakāle dārakaṃ oloketvā mātāpitūnaṃ cittaṃ sappimaṇḍe pakkhittasatavihatakappāsapicupaṭalaṃ viya mudukaṃ āmoditaṃ pamoditaṃ, tadā nesaṃ muditā labbhati. Yadā pana tesaṃ putto dārabharaṇaṃ paccupaṭṭhapetvā pāṭiyekkaṃ agāraṃ ajjhāvasati, tadā mātāpitūnaṃ ‘‘sakkoti dāni no puttako attano dhammatāya jīvitu’’nti majjhattabhāvo uppajjati. Evaṃ tasmiṃ kāle upekkhā labbhati. Evaṃ mātāpitūnaṃ puttesu yathākālaṃ catubbidhassapi brahmavihārassa labbhanato brahmasadisavuttitāya vuttaṃ ‘‘brahmāti, bhikkhave, mātāpitūnaṃ etaṃ adhivacana’’nti.
“本初天”:此处所说的天有三种——施设天、化生天和清净天。其中,施设天是指国王、刹帝利。因为世间称他们为“天王、天后”,而且他们如天人一般,有能力对世间施行惩治与恩惠。化生天是从四大王天起,直至有顶天,由化生而出现的众生。清净天则是指诸漏尽者,因为他们从一切烦恼中获得清净。在此,“天”一词的含义是嬉戏、游戏、闪耀,或征服对立者。其中,最为殊胜的是清净天。正如清净天不计较愚人犯下的过失,只希望他们不受损害、获得利益,以如前所说的梵住之心对待他们,给予利益、福祉与安乐;又因为他们是应供者,使得他人所作的供养能成就大果报、大利益。同样地,父母也不计较子女的过失,只希望他们不受损害、获得利益,并且由于成就了这四种梵住,他们为子女的利益、福祉和安乐而行持,成了最上的应供者,使得子女对他们所作的一切,能成为大果报、大利益。而且在一切天之中,父母是子女最先的恩人,所以他们被称为“最初的天”。因为正是依靠父母,子女们才最初知道还有其余天人是“天”,从而对天生起净信与亲近。
Pubbadevatāti ettha devā nāma tividhā – sammutidevā, upapattidevā, visuddhidevāti. Tesu sammutidevā nāma rājāno khattiyā. Te hi ‘‘devo, devī’’ti loke voharīyanti, devā viya lokassa niggahānuggahasamatthā ca honti. Upapattidevā nāma cātumahārājikato paṭṭhāya yāva bhavaggā uppannā sattā. Visuddhidevā nāma khīṇāsavā sabbakilesavisuddhito. Tatrāyaṃ vacanattho – dibbanti, kīḷanti, laḷanti, jotanti paṭipakkhaṃ jayanti vāti devā. Tesu sabbaseṭṭhā visuddhidevā. Yathā te bālajanehi kataṃ aparādhaṃ agaṇetvā ekanteneva tesaṃ anatthahāniṃ atthuppattiñca ākaṅkhantāva yathāvuttabrahmavihārayogena atthāya hitāya sukhāya paṭipajjanti, dakkhiṇeyyatāya ca tesaṃ kārānaṃ mahapphalataṃ mahānisaṃsatañca āvahanti; evameva mātāpitaropi puttānaṃ aparādhaṃ agaṇetvā ekanteneva tesaṃ anatthahāniṃ atthuppattiñca ākaṅkhantā vuttanayeneva catubbidhassapi brahmavihārassa labbhanato atthāya hitāya sukhāya paṭipajjantā paramadakkhiṇeyyā hutvā attani katānaṃ kārānaṃ mahapphalataṃ mahānisaṃsatañca āvahanti. Sabbadevehi ca paṭhamaṃ tesaṃ upakāravantatāya te āditoyeva devā. Tesañhi vasena te paṭhamaṃ aññe deve ‘‘devā’’ti jānanti ārādhenti payirupāsanti, ārādhanavidhiṃ ñatvā tathā paṭipajjantā tassā paṭipattiyā phalaṃ adhigacchanti, tasmā te pacchādevā nāma. Tena vuttaṃ ‘‘pubbadevatāti, bhikkhave, mātāpitūnaṃ etaṃ adhivacana’’nti.
“前导师”即是最初的导师。因为父母教育子女,从幼小的孩童时期便开始教导:“应当这样坐,这样走,这样站,这样卧,这样咀嚼,这样进食;这个人你应当称为‘父亲’,这个人是‘兄弟’,这个人是‘姐妹’;这件事可以做,这件事不可以做;可以亲近某某人,不可以亲近某某人。”他们就这样教导、训练子女。后来,其他老师才来教授种种技艺、印章、算术等学问;其他师长则给予他们三皈依,令他们安住于戒,令他们出家,学习法,为他们授具足戒,乃至使他们证得预流道等。因此,所有这些师长都算是后来的导师。而父母才是一切最初的导师。所以经中说:“比丘们,‘前导师’是父母的同义语。”
Pubbācariyāti paṭhamaācariyā. Mātāpitaro hi putte sikkhāpentā atitaruṇakālato paṭṭhāya ‘‘evaṃ nisīda, evaṃ gaccha, evaṃ tiṭṭha, evaṃ saya, evaṃ khāda, evaṃ bhuñja, ayaṃ te ‘tātā’ti vattabbo, ayaṃ ‘bhātikā’ti, ayaṃ ‘bhaginī’ti, idaṃ nāma kātuṃ vaṭṭati, idaṃ na vaṭṭati, asukaṃ nāma upasaṅkamituṃ vaṭṭati, asukaṃ nāma na vaṭṭatī’’ti gāhenti sikkhāpenti. Aparabhāge aññe ācariyāpi sippaṃ muddaṃ gaṇananti evamādiṃ sikkhāpenti, aññe saraṇāni denti, sīlesu patiṭṭhāpenti, pabbājenti , dhammaṃ uggaṇhāpenti, upasampādenti, sotāpattimaggādīni pāpenti. Iti sabbepi te pacchāācariyā nāma. Mātāpitaro pana sabbapaṭhamaṃ. Tenāha ‘‘pubbācariyāti, bhikkhave, mātāpitūnaṃ etaṃ adhivacana’’nti.
“应供”一词,由“带来”与“应当供养”组合而成,因此称为供奉物。这是指那些期望殊胜果报的人,从远方带来,对具德者所应施与的饮食、衣物、坐卧具等的总称。由于父母是可受此供养的福田,故称应供。因此经中说:“比丘们,‘应供’是父母的同义语。”
Āhuneyyāti ānetvā hunitabbanti āhunaṃ, dūratopi ānetvā phalavisesaṃ ākaṅkhantena guṇavantesu dātabbānaṃ annapānavatthacchādanādīnaṃ etaṃ nāmaṃ, upakārakhettatāya taṃ āhunaṃ arahantīti āhuneyyā. Tena vuttaṃ ‘‘āhuneyyāti, bhikkhave, mātāpitūnaṃ etaṃ adhivacana’’nti.
现在,为了说明他们被称为梵天等的原因,而说「那是什么原因?因为他们有大恩……」等。「那是什么原因?」的意思是:父母之所以被尊称为梵天等,是出于什么原因呢?「有大恩」即有许多恩惠。「养育者」指生命的养育者、保护者。因为子女的生命,是由父母养育、保护、促成,并使其相续不断而得以成就的。「哺育者」指长养身体、以心血哺育的人。「此世间的展示者」意指:子女在此世间见到可爱与不可爱的对象,正是依靠父母而得以见到,因此父母被称为子女的此世间展示者。如此说明了他们有大恩正是被称为梵天等的原因,以此说明,子女无论以何种世间方式,都无法完全报答父母的恩德。即使儿子心想:『我要报答父母的恩德』,并奋发努力,将母亲放在右肩、父亲放在左肩,自己活到一百岁,在这整整百年之间,以涂抹、按摩、沐浴、揉捏等四种资具,随其所欲地侍奉,同时不嫌弃他们的屎尿,即便如此,儿子仍未能真正报答父母,除非能让父母在信心等功德殊胜上安住。正如世尊所说:
Idāni tesaṃ brahmādibhāve kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘taṃ kissa hetu? Bahukārā’’tiādi vuttaṃ. Taṃ kissa hetūti taṃ mātāpitūnaṃ brahmādiadhivacanaṃ kena kāraṇenāti ceti attho. Bahukārāti bahūpakārā. Āpādakāti jīvitassa āpādakā, pālakā. Puttānañhi mātāpitūhi jīvitaṃ āpāditaṃ pālitaṃ ghaṭitaṃ anuppabandhena pavattitaṃ sampāditaṃ. Posakāti hatthapāde vaḍḍhetvā hadayalohitaṃ pāyetvā posetāro. Imassa lokassa dassetāroti puttānaṃ imasmiṃ loke iṭṭhāniṭṭhārammaṇadassanaṃ nāma mātāpitaro nissāya jātanti te nesaṃ imassa lokassa dassetāro nāma. Iti tesaṃ bahukārattaṃ brahmādibhāvassa kāraṇaṃ dassitaṃ, yena putto mātāpitūnaṃ lokiyena upakārena kenaci pariyāyena pariyantaṃ paṭikāraṃ kātuṃ na samatthoyeva. Sace hi putto ‘‘mātāpitūnaṃ upakārassa paccupakāraṃ karissāmī’’ti uṭṭhāya samuṭṭhāya vāyamanto dakkhiṇe aṃsakūṭe mātaraṃ, itarasmiṃ pitaraṃ ṭhapetvā vassasatāyuko sakalaṃ vassasatampi parihareyya catūhi paccayehi ucchādanaparimaddananhāpanasambāhanādīhi ca yathāruci upaṭṭhahanto tesaṃ muttakarīsampi ajigucchanto, na ettāvatā puttena mātāpitūnaṃ paṭikāro kato hoti aññatra saddhādiguṇavisese patiṭṭhāpanā. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
「比丘们,我说有两种人难以完全回报。哪两种?就是母亲与父亲。比丘们,即使有人一肩担母、一肩担父,寿命百年,活到百岁,以涂抹、按摩、沐浴、揉捏等方式侍奉他们,而父母就在其肩上拉撒屎尿,比丘们,这也仍然不足以回报父母、酬谢父母。比丘们,即使有人让父母拥有充满各种七宝的整个大地,并把他们安置在自在主权的王位上,比丘们,这也仍然不足以回报父母、酬谢父母。那是什么原因呢?比丘们,因为父母对子女有大恩,他们是养育者、哺育者,是此世间的展示者。」
‘‘Dvinnāhaṃ, bhikkhave, na suppaṭikāraṃ vadāmi. Katamesaṃ dvinnaṃ? Mātu ca pitu ca. Ekena, bhikkhave, aṃsena mātaraṃ parihareyya, ekena aṃsena pitaraṃ parihareyya vassasatāyuko vassasatajīvī, so ca nesaṃ ucchādanaparimaddananhāpanasambāhanena, te ca tattheva muttakarīsaṃ cajeyyuṃ, na tveva, bhikkhave, mātāpitūnaṃ kataṃ vā hoti paṭikataṃ vā . Imissā ca, bhikkhave, mahāpathaviyā pahūtarattaratanāya mātāpitaro issariyādhipacce rajje patiṭṭhāpeyya, na tveva, bhikkhave, mātāpitūnaṃ kataṃ vā hoti paṭikataṃ vā. Taṃ kissa hetu? Bahukārā, bhikkhave, mātāpitaro puttānaṃ āpādakā posakā imassa lokassa dassetāro.
「然而,比丘们,若有人劝导无信的父母,使其安住、确立于信成就;劝导破戒的父母,使其安住、确立于戒成就;劝导悭吝的父母,使其安住、确立于施成就;劝导劣慧的父母,使其安住、确立于慧成就——比丘们,唯有如此,才能说是对父母已作了报答与酬报。」
‘‘Yo ca kho, bhikkhave, mātāpitaro assaddhe saddhāsampadāya samādapeti niveseti patiṭṭhāpeti. Dussīle sīlasampadāya, maccharino cāgasampadāya, duppaññe paññāsampadāya samādapeti niveseti patiṭṭhāpeti. Ettāvatā kho, bhikkhave, mātāpitūnaṃ katañca hoti paṭikatañcā’’ti (a. ni. 2.34).
“奉事父母,慈护妻儿。”(《小诵》5.6);
以及“比丘们,奉事父母,这是智者所称许的”等语——
‘‘Mātāpituupaṭṭhānaṃ, puttadārassa saṅgaho’’ti; (Khu. pā. 5.6); ‘‘Mātāpituupaṭṭhānaṃ, bhikkhave, paṇḍitapaññatta’’nti ca –
像这一类经典,应当被视作是证明父母对儿子有大恩德的。
Evamādīni mātāpitūnaṃ puttassa bahūpakārabhāvasādhakāni suttāni daṭṭhabbāni.
在偈颂中,“被说”(vuccare)意思是被讲述、被宣说。“众生的怜悯者”:即使要伤害他人的生命,或者舍弃任何属于自己的东西,他们也会照料、保护自己的后代,因此,对于作为自己子女的众生,他们是怜悯者、帮助者。
Gāthāsu vuccareti vuccanti kathīyanti. Pajāya anukampakāti paresaṃ pāṇaṃ chinditvāpi attano santakaṃ yaṃkiñci cajitvāpi attano pajaṃ paṭijagganti gopayanti, tasmā pajāya attano puttānaṃ anukampakā anuggāhakā.
“应敬礼”(namasseyya):即早晚前去侍奉,心中思惟“这是我无上的福田”而行礼敬。“应恭敬”(sakkareyya):指以尊敬相款待。为显明此恭敬,便说“以食物”等。其中,“以食物”(annena)是指用粥、饭、嚼食等;“以饮品”(pānena)是指用八种饮品;“以衣服”(vatthena)是指用下衣和上衣;“以卧具”(sayanena)是指用床、凳、垫、枕等卧具;“以涂香”(ucchādanena)是指用能除去恶臭、产生香气的涂香;“以沐浴”(nhānena)是指在冷的时候用温水、热的时候用冷水冲洗身体,作沐浴;“以洗足”(pādānaṃ dhovanena)是指用温水或冷水洗脚,并涂上油。
Namasseyyāti sāyaṃ pātaṃ upaṭṭhānaṃ gantvā ‘‘idaṃ mayhaṃ uttamaṃ puññakkhetta’’nti namakkāraṃ kareyya. Sakkareyyāti sakkārena paṭimāneyya. Idāni taṃ sakkāraṃ dassento ‘‘annenā’’tiādimāha. Tattha annenāti yāgubhattakhādanīyena. Pānenāti aṭṭhavidhapānena. Vatthenāti nivāsanapārupanena. Sayanenāti mañcapīṭhabhisibimbohanādinā sayanena. Ucchādanenāti duggandhaṃ paṭivinodetvā sugandhakaraṇucchādanena. Nhānenāti sītakāle uṇhodakena, uṇhakāle sītodakena gattāni parisiñcitvā nhāpanena. Pādānaṃ dhovanena cāti uṇhodakasītodakehi pādadhovanena ceva telamakkhanena ca.
“以这些照顾”(tāyanaṃ pāricariyāya)一句中,此处的“naṃ”仅为虚词,义即如前所说的那种照顾。或者,“以照顾”(pāricariyāya)是指五种方式的侍奉:赡养、履行义务、延续家族血脉等。此已如前所说:
Tāyanaṃ pāricariyāyāti ettha nanti nipātamattaṃ, yathāvuttaparicaraṇena. Atha vā pāricariyāyāti bharaṇakiccakaraṇakulavaṃsapatiṭṭhāpanādinā pañcavidhaupaṭṭhānena. Vuttañhetaṃ –
“居士子,儿子应以五种方式照顾东方的父母:‘我将赡养他们,我将为他们履行义务,我将延续家族血统,我将承受遗产,或在二老过世后,以布施回向于他们。’居士子,儿子以此五种方式照顾东方的父母,父母也以五种方式慈悯儿子:阻止他造恶,引导他安住于善,教导他技艺,为他安排合适的妻子,适时交付家产。”
‘‘Pañcahi kho, gahapatiputta, ṭhānehi puttena puratthimā disā mātāpitaro paccupaṭṭhātabbā ‘bhato ne bharissāmi, kiccaṃ nesaṃ karissāmi, kulavaṃsaṃ ṭhapessāmi, dāyajjaṃ paṭipajjissāmi. Atha vā pana nesaṃ petānaṃ kālakatānaṃ dakkhiṇamanuppadassāmī’ti. Imehi kho, gahapatiputta, pañcahi ṭhānehi puttena puratthimā disā mātāpitaro paccupaṭṭhitā pañcahi ṭhānehi puttaṃ anukampanti – pāpā nivārenti, kalyāṇe nivesenti, sippaṃ sikkhāpenti, patirūpena dārena saṃyojenti, samaye dāyajjaṃ niyyādentī’’ti (dī. ni. 3.267).
再者,若有人先令父母对三宝生起清净的信心,或令他们安住于戒,或引导他们出家修行,而后照顾他们,当知此人是一切照顾父母者中最殊胜的。为了表明这样的照顾能给儿子带来今生与来世的利益和安乐,所以说“于此世间受人称赞,死后在天界享乐”。其中,“于此世间”(idha)即指此世。因为有智慧的人们会赞叹这位照顾父母的人,称扬他、赞美他、歌颂他,而且还会效法追随他,自己同样善待父母,从而积聚广大福报。“死后”(pecca)是指命终之后,这位照顾父母的人投生天界后,因天界的种种成就而喜悦、欢喜、欣乐。
Apica yo mātāpitaro tīsu vatthūsu abhippasanne katvā sīlesu vā patiṭṭhāpetvā pabbajjāya vā niyojetvā upaṭṭhahati, ayaṃ mātāpituupaṭṭhākānaṃ aggoti veditabbo. Sā panāyaṃ pāricariyā puttassa ubhayalokahitasukhāvahāti dassento ‘‘idheva naṃ pasaṃsanti, pecca sagge pamodatī’’ti āha. Tattha idhāti imasmiṃ loke. Mātāpituupaṭṭhākañhi puggalaṃ paṇḍitamanussā tattha pāricariyāya pasaṃsanti vaṇṇenti thomenti, tassa ca diṭṭhānugatiṃ āpajjantā sayampi attano mātāpitūsu tathā paṭipajjitvā mahantaṃ puññaṃ pasavanti. Peccāti paralokaṃ gantvā sagge ṭhito mātāpitupaṭṭhāko dibbasampattīhi modati pamodati abhinandatīti.
第八 多助益经注释
8. Bahukārasuttavaṇṇanā
107第八经中,“婆罗门居士”(brāhmaṇagahapatikā)即指婆罗门与居士。在此,除婆罗门之外,一切在家人皆应理解为居士。“ye”是不定指代,“vo”是受格复数。简而言之:比丘们,婆罗门居士于你们有大恩惠——这些婆罗门及其他在家人,心想“你们是我们的福田,我们于此种下能趣向天界、带来乐报的向上布施”,便以衣服等资具照料你们。
107. Aṭṭhame brāhmaṇagahapatikāti brāhmaṇā ceva gahapatikā ca. Ṭhapetvā brāhmaṇe ye keci agāraṃ ajjhāvasantā idha gahapatikāti veditabbā . Yeti aniyamato niddiṭṭhaparāmasanaṃ. Voti upayogabahuvacanaṃ. Ayañhettha saṅkhepattho – bhikkhave, tumhākaṃ bahūpakārā brāhmaṇagahapatikā, ye brāhmaṇā ceva sesaagārikā ca ‘‘tumhe eva amhākaṃ puññakkhettaṃ, yattha mayaṃ uddhaggikaṃ dakkhiṇaṃ patiṭṭhāpema sovaggikaṃ sukhavipākaṃ saggasaṃvattanika’’nti cīvarādīhi paccayehi patiupaṭṭhitāti.
如是,先说明“在家人以财物的布施、财物的分享、财物的帮助而对诸比丘有恩”之后,今为说明诸比丘也以法的布施、法的分享、法的帮助而对他们有恩,故说:“比丘们,你们也……”等语,其义如前所述。
Evaṃ ‘‘āmisadānena āmisasaṃvibhāgena āmisānuggahena gahaṭṭhā bhikkhūnaṃ upakāravanto’’ti dassetvā idāni dhammadānena dhammasaṃvibhāgena dhammānuggahena bhikkhūnampi tesaṃ upakāravantataṃ dassetuṃ ‘‘tumhepi, bhikkhave,’’tiādi vuttaṃ, taṃ vuttanayameva.
这段经文说了什么?说的是“顺从供养”。此处意谓:比丘们,这些婆罗门居士既非你们的亲戚,亦非朋友,也不欠你们债,而是怀着“这些沙门行于正道、如法修行,我们所作之事必得大果报、大利益”的期望,期盼殊胜果报,才以衣服等物照料你们。因此,为圆满他们的心愿,你们应当安住于不放逸;而法施,亦唯有对精勤修行者方显光彩、方堪领受,对于这样的修行者,不放逸是应行的。
Iminā kiṃ kathitaṃ? Piṇḍāpacāyanaṃ nāma kathitaṃ. Ayañhettha adhippāyo – bhikkhave, yasmā ime brāhmaṇagahapatikā neva tumhākaṃ ñātakā, na mittā, na iṇaṃ vā dhārenti, atha kho ‘‘ime samaṇā sammaggatā sammā paṭipannā, ettha no kārā mahapphalā bhavissanti mahānisaṃsā’’ti phalavisesaṃ ākaṅkhantā tumhe cīvarādīhi upaṭṭhahanti. Tasmā taṃ tesaṃ adhippāyaṃ paripūrentā appamādena sampādetha, dhammadesanāpi vo kārakānaṃyeva sobhati, ādeyyā ca hoti, na itaresanti evaṃ sammāpaṭipattiyaṃ appamādo karaṇīyoti.
“如是,比丘们”等文句,其略义如下:比丘们,如此,依上述方式,在家者与出家者以财物施与法施互相依止,为了渡越欲流等四种瀑流,乃至为彻底终结一切轮回之苦,通过布萨戒的制定等,或通过四种遍净戒等,令这教法的梵行与道的梵行得以安立、得以奉行。
Evamidaṃ, bhikkhavetiādīsu ayaṃ saṅkhepattho – bhikkhave, evaṃ iminā vuttappakārena gahaṭṭhapabbajitehi āmisadānadhammadānavasena aññamaññaṃ sannissāya kāmādivasena catubbidhassapi oghassa nittharaṇatthāya sakalassapi vaṭṭadukkhassa sammadeva pariyosānakaraṇāya uposathasīlaniyamādivasena catupārisuddhisīlādivasena vā idaṃ sāsanabrahmacariyaṃ maggabrahmacariyañca vussati carīyatīti.
于偈颂中,“有家者”指在家众。“无家者”指舍弃家宅而出家的人。“两者互相依止”是说这两类人彼此依靠。在家者依止于出家者的法施,而出家者依止于在家者的资具施。“成就”即达成、完成。“正法”指行道的正法与通达的正法。其中,为显示最上的,说“无上瑜伽安稳”,即阿罗汉果与涅槃。“在在家者们那里”是以从格使用的处所语,意思是依在家者们而施与,或在家者们的身边。“缘”指前面所说的两种缘之外的缘,即团食与药。“除灾患者”指能除去时节等灾患的住所等处所。“善逝”指正行道的善凡夫及八种圣者。此处的“弟子”(比丘)即意为善逝。“在家寻求者”指寻求家宅,即住在家中、过着居家生活的人,他们寻求受用财物及在家戒等,具有这种寻求的习性。“信受阿罗汉者”指信受阿罗汉等圣者之语,或者信受他们的正行道。意思是坚定地确信:“这些圣者确是正行道者,若如他们所教而行,这样的行道必定成就天界与解脱。”另有版本作“saddahantā”,意义相同。“以圣慧”即以极为清净的智慧。“禅那者”指通过所缘的审察与特……
Gāthāsu sāgārāti gahaṭṭhā. Anagārāti pariccattaagārā pabbajitā. Ubho aññoññanissitāti te ubhopi aññamaññasannissitā. Sāgārā hi anagārānaṃ dhammadānasannissitā, anagārā ca sāgārānaṃ paccayadānasannissitā. Ārādhayantīti sādhenti sampādenti. Saddhammanti paṭipattisaddhammaṃ paṭivedhasaddhammañca. Tattha yaṃ uttamaṃ, taṃ dassento āha ‘‘yogakkhemaṃanuttara’’nti arahattaṃ nibbānañca. Sāgāresūti sāgārehi, nissakke idaṃ bhummavacanaṃ, sāgārānaṃ vā santike. Paccayanti vuttāvasesaṃ duvidhaṃ paccayaṃ piṇḍapātaṃ bhesajjañca. Parissayavinodananti utuparissayādiparissayaharaṇaṃ vihārādiāvasathaṃ. Sugatanti sammā paṭipannaṃ kalyāṇaputhujjanena saddhiṃ aṭṭhavidhaṃ ariyapuggalaṃ. Sāvako hi idha sugatoti adhippeto. Gharamesinoti gharaṃ esino, gehe ṭhatvā gharāvāsaṃ vasantā bhogūpakaraṇāni ceva gahaṭṭhasīlādīni ca esanasīlāti attho. Saddahāno arahatanti arahantānaṃ ariyānaṃ vacanaṃ, tesaṃ vā sammāpaṭipattiṃ saddahantā. ‘‘Addhā ime sammā paṭipannā, yathā ime kathenti, tathā paṭipajjantānaṃ sā paṭipatti saggamokkhasampattiyā saṃvattatī’’ti abhisaddahantāti attho. ‘‘Saddahantā’’tipi pāṭho. Ariyapaññāyāti suvisuddhapaññāya. Jhāyinoti ārammaṇalakkhaṇūpanijjhānavasena duvidhenapi jhānena jhāyino.
“今世行法后”意为:于此生中,或于此教法中,实践戒等法——这些乃导向世间与出世间安乐之道——如此修行者,在未证般涅槃之前,必定往生善趣。“喜者”指因与喜悦、心满意足相应,而具有欢喜习性的人。然而有些人说:“‘行法后’指证得入流道。”“在天界”指在六欲天中。“他们享受欲乐”意为:他们以欲乐者的状态而受用,即所欲圆满,拥有欲乐,怡然欢悦。
Idha dhammaṃ caritvānāti imasmiṃ attabhāve, imasmiṃ vā sāsane lokiyalokuttarasukhassa maggabhūtaṃ sīlādidhammaṃ paṭipajjitvā yāva parinibbānaṃ na pāpuṇanti, tāvadeva sugatigāmino. Nandinoti pītisomanassayogena nandanasīlā. Keci pana ‘‘dhammaṃ caritvāna magganti sotāpattimaggaṃ pāpuṇitvā’’ti vadanti. Devalokasminti chabbidhepi kāmāvacaradevaloke. Modanti kāmakāminoti yathicchitavatthunipphattito kāmakāmino kāmavanto hutvā pamodantīti.
第九 诈欺经注疏
9. Kuhasuttavaṇṇanā
108108.第九经中,“诈欺者”指以假装与人攀谈等诈欺事而行诈欺的人,他们为凸显不实功德而行诈欺,令他人惊奇。“顽固者”指以瞋恚与骄慢而心硬自负的人。他们具有如经中所说的瞋恚:“忿怒者,多瞋恼,稍被说便怒、便恼、便害、便抗拒”(《增支部》3.25;《人施设论》101);具有如经中所说的难劝:“难言者,具难劝之法,不忍受、不受持教导”(《中部》1.181);具有如经中所说的骄慢:“以生慢、姓慢、技艺慢、健康慢、年轻慢、命慢”(《分别论》832)等。他们对应当恭敬的尊长们不行最高恭敬,如同吞了铁棍般僵直,不能低伏而行。“多语者”指以绮语、邪命摄受俗家,以希求资具的话语,或以狡诈方式而饶舌的人。
108. Navame kuhāti sāmantajappanādinā kuhanavatthunā kuhakā, asantaguṇasambhāvanicchāya kohaññaṃ katvā paresaṃ vimhāpakāti attho. Thaddhāti kodhena ca mānena ca thaddhamānasā. ‘‘Kodhano hoti upāyāsabahulo, appampi vutto samāno abhisajjati kuppati byāpajjati patitthīyatī’’ti (a. ni. 3.25; pu. pa. 101) evaṃ vuttena kodhena ca, ‘‘dubbaco hoti dovacassakaraṇehi dhammehi samannāgato akkhamo appadakkhiṇaggāhī anusāsani’’nti (ma. ni. 1.181) evaṃ vuttena dovacassena ca, ‘‘jātimado, gottamado, sippamado, ārogyamado, yobbanamado, jīvitamado’’ti (vibha. 832) evaṃ vuttena jātimadādibhedena madena ca garukātabbesu garūsu paramanipaccakāraṃ akatvā ayosalākaṃ gilitvā ṭhitā viya anonatā hutvā vicaraṇakā. Lapāti upalāpakā micchājīvavasena kulasaṅgāhakā paccayatthaṃ payuttavācāvasena nippesikatāvasena ca lapakāti vā attho.
“具角者”指具备如角般显而易见的烦恼,正如所说:“何等为角?即欺诳角、诈伪角、狡诈角、伪善角。”(《分别论》852)“高举者”指如高高耸起的芦苇一般,把虚妄的我慢高高举起而行。“不专注者”指连最起码的心一境性都未获得的人。“比丘们,这些比丘非我所属”意为:这些比丘不是我的,不属我所有。这里的“我”是世尊自称,因他们依佛出家,才这样说。然而,由于他们从事诈欺等不正当行径,所以被称为“非我所属”。“已远离者”意为:虽然他们在我的教法中出家,但由于不遵照教导去行持,实际上已远离此法与律,此处显示他们处在极为遥远之处。正如所说:
Siṅgīti ‘‘tattha katamaṃ siṅgaṃ? Yaṃ siṅgaṃ siṅgāratā cāturatā cāturiyaṃ parikkhattatā pārikkhattiya’’nti (vibha. 852) evaṃ vuttehi siṅgasadisehi pākaṭakilesehi samannāgatā. Unnaḷāti uggatanaḷā, naḷasadisaṃ tucchamānaṃ ukkhipitvā vicaraṇakā. Asamāhitāti cittekaggatāmattassāpi alābhino. Na me te, bhikkhave, bhikkhū māmakāti te mayhaṃ bhikkhū mama santakā na honti. Meti idaṃ padaṃ attānaṃ uddissa pabbajitattā bhagavatā vuttaṃ. Yasmā pana te kuhanādiyogato na sammā paṭipannā, tasmā ‘‘na māmakā’’ti vuttā. Apagatāti yadipi te mama sāsane pabbajitā, yathānusiṭṭhaṃ pana appaṭipajjanato apagatā eva imasmā dhammavinayā, ito te suvidūravidūre ṭhitāti dasseti. Vuttañhetaṃ –
「虚空」和「大地」可以说是遥远的,
大海的彼岸,据说是遥远的;
然而,人们说比这更遥远的,
是善士的法与不善的王者。
‘‘Nabhañca dūre pathavī ca dūre, Pāraṃ samuddassa tadāhu dūre; Tato have dūrataraṃ vadanti, Satañca dhammaṃ asatañca rājā’’ti. (a. ni. 4.47; jā. 2.21.414);
“增长、茂盛、广大”是指:以戒等功德而增长,故说“增长”;于彼处坚固不动而安立,故说“茂盛”;遍一切处而扩展,令戒等法蕴圆满,故说“广大”。那些具诡诈等性行的比丘,不能达到、不能证得这些(功德)。佛陀说:“比丘们,那些比丘是我的”——此处所说“我的”,也是就那些依我而出家的人而言;然而由于他们能正确地行道,故称“我的”。与此相反的情况,应知为白分(善法)。此处,直至阿罗汉道,称为“茂盛”;到达阿罗汉果时,则称为已达“茂盛”与“广大”。偈颂意义易于理解。
Vuddhiṃ virūḷhiṃ vepullaṃ āpajjantīti sīlādiguṇehi vaḍḍhanavasena vuddhiṃ, tattha niccalabhāvena virūḷhiṃ, sabbattha patthaṭabhāvena sīlādidhammakkhandhapāripūriyā vepullaṃ. Na ca te kuhādisabhāvā bhikkhū āpajjanti, na ca pāpuṇantīti attho. Te kho me, bhikkhave, bhikkhū māmakāti idhāpi meti attānaṃ uddissa pabbajitattā vadati, sammā paṭipannattā pana ‘‘māmakā’’ti āha. Vuttavipariyāyena sukkapakkho veditabbo. Tattha yāva arahattamaggā virūhanti nāma, arahattaphale pana sampatte virūḷhiṃ vepullaṃ āpannā nāma. Gāthā suviññeyyā eva.
第十 河流之流经的注释
10. Nadīsotasuttavaṇṇanā
109在第十经中,“如”是表示譬喻的小品词,意为“如同”。“被河流冲走”是指:被一条水流湍急、能冲走物品的河中水流所冲,向下漂流、冲走。“以令人欢喜可意(之物)”是指:以令人欢喜和可意的性质为因。在那条河的此岸或彼岸,有摩尼宝、金钱等,或其他令人欢喜的资具,心想“我去取那个”便跳入河中,结果被水流卷走。“即使”是表示容许和不认可的小品词。它容许什么?不容许什么?它容许那男子所期望的欢喜之物确实存在,但不认可那样的前往,因为那有过患。这里的意思是:喂,男子!即使你所期望的欢喜之物在那里可得,但这样的前往有这样的过患:你落入下方的湖之后,会遭受死亡或与死亡相等的痛苦。
109. Dasame seyyathāpīti opammadassanatthe nipāto, yathā nāmāti attho. Nadiyā sotena ovuyheyyāti sīghasotāya hārahāriniyā nadiyā udakavegena heṭṭhato vuyheyya adho hariyetha. Piyarūpasātarūpenāti piyasabhāvena sātasabhāvena ca kāraṇabhūtena, tassaṃ nadiyaṃ tassā vā paratīre maṇisuvaṇṇādi aññaṃ vā piyavatthu vittūpakaraṇaṃ atthi, taṃ gahessāmīti nadiyaṃ patitvā sotena avakaḍḍheyya. Kiñcāpīti anujānanaasambhāvanatthe nipāto. Kiṃ anujānāti, kiṃ na sambhāveti? Tena purisena adhippetassa piyavatthussa tattha atthibhāvaṃ anujānāti, tathāgamanaṃ pana ādīnavavantatāya na sambhāveti. Idaṃ vuttaṃ hoti – ambho, purisa , yadipi tayā adhippetaṃ piyavatthu tattha upalabbhati, evaṃ gamane pana ayamādīnavo, yaṃ tvaṃ heṭṭhā rahadaṃ patvā maraṇaṃ maraṇamattaṃ vā dukkhaṃ pāpuṇeyyāsīti.
此处所说“下面有湖”,是指在这条河的下游顺流方向,有一个极其幽深广阔的大湖。这个湖,四周因狂风击水,激起犹如宝石山峰般的巨浪,故称“有波浪”;又因这条河的大水在地势崎岖之处迅猛冲入,处处形成旋转激荡的广大水域,其中有如强力漩涡口的漩涡,故称“有漩涡”。那个湖将落入其中的众生作为自己恒常的食啖与行处,由形貌极其恐怖、性情残暴的水罗刹所盘踞,故称“为罗刹所摄持”。或者,因为其中有凶暴的鱼、鳄鱼等,以及前面所说的那种罗刹,故说“为罗刹所摄持”。
Atthi cettha heṭṭhā rahadoti etissā nadiyā heṭṭhā anusotabhāge ativiya gambhīravitthato eko mahāsaro atthi. So ca samantato vātābhighātasamuṭṭhitāhi maṇimayapabbatakūṭasannibhāhi mahatīhi ūmīhi vīcīhi saūmi, visamesu bhūmippadesesu savegaṃ anupakkhandantena imissā tāva nadiyā mahoghena tahiṃ tahiṃ āvaṭṭamānavipulajalatāya balavāmukhasadisehi saha āvaṭṭehīti sāvaṭṭo. Taṃ rahadaṃ otiṇṇasatteyeva attano nibaddhāmisagocare katvā ajjhāvasantena ativiya bhayānakadassanena ghoracetasā dakarakkhasena sagaho sarakkhaso, caṇḍamacchamakarādinā vā sagaho, yathāvuttarakkhasena sarakkhaso.
“冲向”(yanti),即进入那样一个充满怖畏的湖。“喂,汉子!”是呼唤。“你将会遭遇死亡”意指:你若是被那些巨浪吞噬,或是陷入漩涡而无法抬头,或是落入那些凶残的鱼、鳄鱼等口中,又或是落到那个水罗刹的手里,都会遭到死亡。再者,纵使尚有残余寿命,从那里脱身离开,在过程中也会因为巨浪等猛烈撞击,遭受如濒死般剧烈的痛苦。“应当逆流奋力向上游”:他原本顺水漂去,听到那位男子的话后,极度恐慌,战栗地想:“这下真的完了,大难临头了,我简直是在死神的嘴边打转啊!”于是加倍奋发,手脚并用拼命划水,逆流挣扎,不久便能到达岸边。
Yanti evaṃ sappaṭibhayaṃ yaṃ rahadaṃ. Ambho purisāti ālapanaṃ. Maraṇaṃ vā nigacchasīti tāhi vā ūmīhi ajjhotthaṭo, tesu vā āvaṭṭesu nipatito sīsaṃ ukkhipituṃ asakkonto tesaṃ vā caṇḍamacchamakarādīnaṃ mukhe nipatito. Tassa vā dakarakkhasassa hatthaṃ gato maraṇaṃ vā gamissasi, atha vā pana āyusese sati tato muccitvā apagacchanto tehi ūmiādīhi janitaghaṭṭitavasena maraṇamattaṃ maraṇappamāṇaṃ dukkhaṃ nigacchasi. Paṭisotaṃ vāyameyyāti so pubbe anusotaṃ vuyhamāno tassa purisassa vacanaṃ sutvā ‘‘anattho kira me upaṭṭhito, maccumukhe kirāhaṃ parivattāmī’’ti uppannabalavabhayo sambhamanto diguṇaṃ katvā ussāhaṃ hatthehi ca pādehi ca vāyameyya tareyya, na cireneva tīraṃ sampāpuṇeyya.
“为阐明其意义”:即为了彰显与通达四圣谛相应的义理而作此譬喻。而“此处所说的,正是这个义理”意思是:现在所要说明的,就是我在此处所意指的——那个比喻所指向的实际道理;正是为了阐明它,才引用了这个譬喻。
Atthassaviññāpanāyāti catusaccapaṭivedhānukūlassa atthassa sambodhanāya upamā katā. Ayañcettha atthoti ayameva idāni vuccamāno idha mayā adhippeto upameyyattho, yassa viññāpanāya upamā āhaṭā.
在此,“渴爱,这是它的同义语”一句,应从四个方面理解渴爱与河流之流的相似:依次增广、相续不断、令人沉没,以及极难度过。譬如天降瀑雨,雨水先注满山涧、岩隙与沟壑,溢出后灌满小池;又从小池溢出,灌满溪流;再汇入大河,奔涌向前,这便称为河流之流。同样,贪爱缘取内、外种种色、声等所缘而生起,一步步发展壮大,便称为渴爱之流。又如河流之流,从发源直到汇入大海,只要没有令其断流的因缘,就相续不断地流淌;同样,渴爱之流从生起的那一刻起,只要没有断除它的因缘,就会相续流动,朝向恶趣的大海奔去。再者,如同河流之流令陷于其中的众生沉没,无法抬头,终遭死亡或濒死般的痛苦;同样,渴爱之流令陷入其中的众生沉沦,使其智慧之头无法抬起,通过斩断其善根、令陷入杂染法,而招致死亡或濒死般的痛苦。
Taṇhāyetaṃ adhivacananti ettha catūhi ākārehi taṇhāya sotasadisatā veditabbā anukkamaparivuḍḍhito anuppabandhato osīdāpanato duruttaraṇato ca. Yathā hi upari mahāmeghe abhippavuṭṭhe udakaṃ pabbatakandarapadarasākhāyo pūretvā tato bhassitvā kusubbhe pūretvā tato bhassitvā kunnadiyo pūretvā tato mahānadiyo pakkhanditvā ekoghaṃ hutvā pavattamānaṃ ‘‘nadīsoto’’ti vuccati, evameva ajjhattikabāhirādivasena anekabhedesu rūpādīsu ārammaṇesu lobho uppajjitvā anukkamena parivuḍḍhiṃ gacchanto ‘‘taṇhāsoto’’ti vuccati, yathā ca nadīsoto āgamanato yāva samuddappatti, tāva sati vicchedapaccayābhāve avicchijjamāno anuppabandhena pavattati, evaṃ taṇhāsotopi āgamanato paṭṭhāya asati vicchedapaccaye avicchijjamāno apāyasamuddābhimukho anuppabandhena pavattati. Yathā pana nadīsoto tadantogadhe satte osīdāpeti, sīsaṃ ukkhipituṃ na deti, maraṇaṃ vā maraṇamattaṃ vā dukkhaṃ pāpeti, evaṃ taṇhāsotopi attano sotantogate satte osīdāpeti, paññāsīsaṃ ukkhipituṃ na deti, kusalamūlacchedanena saṃkilesadhammasamāpajjanena ca maraṇaṃ vā maraṇamattaṃ vā dukkhaṃ pāpeti.
又如那河流中的水,以巨大洪流之势向前奔涌,它为了渡到彼岸,须仰赖一位懂得系绑和驾驭木筏或船只的智者,发起渡河的意乐,并付出相应的精勤努力,才有可能渡过,它绝非随随便便、不加拣择就能渡过的,因此说它‘极难度过’。同样地,这已然成为欲流与有流的渴爱之流,为了渡过它,便须圆满戒律的防护,在止与观上精勤用功,内心发起‘我要凭借智慧证得阿拉汉果’的坚定志向,然后仰仗善知识,登上止与观这艘大船,如理、正确地精进努力,才能渡过,绝非随意可行,因此也说它‘极难度过’。应当从这依次增长、相续不断、令人沉没、极难度过四个方面,来理解渴爱与河流之流二者的相似之处。
Yathā ca nadiyā soto mahoghabhāvena pavattamāno uḷumpaṃ vā nāvaṃ vā bandhituṃ netuñca chekaṃ purisaṃ nissāya paratīraṃ gantuṃ ajjhāsayaṃ katvā tajjaṃ vāyāmaṃ karontena taritabbo, na yena vā tena vāti duruttaro, evaṃ taṇhāsotopi kāmoghabhavoghabhūto sīlasaṃvaraṃ pūretuṃ samathavipassanāsu kammaṃ kātuṃ ‘‘nipakena arahattaṃ pāpuṇissāmī’’ti ajjhāsayaṃ samuṭṭhāpetvā kalyāṇamitte nissāya samathavipassanānāvaṃ abhiruhitvā sammāvāyāmaṃ karontena taritabbo, na yena vā tena vāti duruttaro. Evaṃ anukkamaparivuḍḍhito anuppabandhato osīdāpanato duruttaraṇatoti catūhi ākārehi taṇhāya nadīsotasadisatā veditabbā.
「令人欢喜、可意」:「令人欢喜」即具有可爱性、可爱自性的令人欢喜者;「可意」即具有甘美性、甘美自性的可意者,意指具有可意之自性。「六」:即此六种。「内的」:此处,这些诸法以‘我们当如是执取为我’这样的意图为核心、以自我为所依而转起,故为‘内的’。其中,内有四种:行境内、自身内、所缘内、内内。此中,于‘内乐、定’等(《法句经》362)中所说者,名为‘行境内’。于‘内等净’(《长部》1.228;《法集论》161)中所说者,名为‘自身内’。于‘由不作意一切相,具足而住于内空’(《中部》3.187)等中所说者,名为‘所缘内’。于‘内法、外法’(《法集论·三法母论》20)等中此处所说之内者,名为‘内内’。此处所意取的正是此‘内内’。因此,内的本身即是‘内的’。或者,依如上所说的含义,如同‘内法、外法’等中那样,存在于那些诸内的当中的法,即是‘内的’,即眼等处。此即这些内的。
Piyarūpaṃsātarūpanti piyajātikaṃ piyasabhāvaṃ piyarūpaṃ, madhurajātikaṃ madhurasabhāvaṃ sātarūpaṃ, iṭṭhasabhāvanti attho. Channetanti channaṃ etaṃ. Ajjhattikānanti ettha ‘‘evaṃ mayaṃ attāti gahaṇaṃ gamissāmā’’ti iminā viya adhippāyena attānaṃ adhikāraṃ katvā pavattānīti ajjhattikāni. Tattha gocarajjhattaṃ, niyakajjhattaṃ, visayajjhattaṃ, ajjhattajjhattanti catubbidhaṃ ajjhattaṃ. Tesu ‘‘ajjhattarato samāhito’’ti evamādīsu (dha. pa. 362) vuttaṃ idaṃ gocarajjhattaṃ nāma. ‘‘Ajjhattaṃ sampasādana’’nti (dī. ni. 1.228; dha. sa. 161) āgataṃ idaṃ niyakajjhattaṃ nāma. ‘‘Sabbanimittānaṃ amanasikārā ajjhattaṃ suññataṃ upasampajja viharatī’’ti (ma. ni. 3.187) evamāgataṃ idaṃ visayajjhattaṃ nāma. ‘‘Ajjhattikā dhammā, bāhirā dhammā’’ti (dha. sa. tikamātikā 20) ettha vuttaṃ ajjhattaṃ ajjhattajjhattaṃ nāma. Idhāpi etadeva adhippetaṃ, tasmā ajjhattāniyeva ajjhattikāni. Atha vā yathāvutteneva atthena ‘‘ajjhattā dhammā, bahiddhā dhammā’’tiādīsu viya tesu ajjhattesu bhavāni ajjhattikāni, cakkhādīni. Tesaṃ ajjhattikānaṃ.
「处」:在此,由于是依止之处、由于是令生起与延展、由于是令延展与导引,故称为‘处’。的确,在眼等之中,以各各不同的门与依处为基础的心与心所法,以各自特有的领受等作用依止于此、生起于此、用心于此、精勤于此;而这些处又令那些已生的法得以延展、扩展;并且,它们在无始轮回中流转的、极为漫长的轮转之苦,为其所导引、为其所推动。如此,从一切方面来说,这些法由于是依止之处、是令生起与延展者、是令延展与导引者,故被称为‘处’。又,处应以住处之义、矿藏之义、集会处之义、生处之义及因之义来理解。正如在世间,‘自在天处、天处’等中,住处被称为‘处’;‘金处、银处’等中,矿藏被称为‘处’;而在教法中,‘于可意之处,诸鸟依止彼’(《法句经》198)等中,集会处被称为‘处’;‘南道是牛之处’等中,生处被称为‘处’;‘若念之因存在,则于处处得证为现证者之能力’(《中部》3.158;《增支部》3.102)等中,因被称为‘处’。而在眼等之中,那些各各的心、心所法依彼而住,以之为依存而转起,因此眼等是它们的住处;它们于彼处遍满,以彼为依止,因此眼等是它们的矿藏,也是集会处,因为以依处、门的状态于彼处集会的缘故;并且
Āyatanānanti ettha āyatanato, āyānaṃ tananato, āyatassa ca nayanato āyatanānīti . Cakkhādīsu hi taṃtaṃdvāravatthukā cittacetasikā dhammā sakena sakena anubhavanādinā kiccena āyatanti uṭṭhahanti ghaṭanti vāyamanti, te ca āyabhūte dhamme etāni tanonti vitthārenti , yañca anamatagge saṃsāre pavattaṃ ativiya āyataṃ vaṭṭadukkhaṃ, taṃ nayanti pavattenti. Iti sabbathāpime dhammā āyatanato, āyānaṃ tananato, āyatassa ca nayanato āyatanānīti vuccanti. Apica nivāsaṭṭhānaṭṭhena, ākaraṭṭhena, samosaraṇaṭṭhānaṭṭhena, sañjātidesaṭṭhena, kāraṇaṭṭhena ca āyatanaṃ veditabbaṃ. Tathā hi loke ‘‘issarāyatanaṃ devāyatana’’ntiādīsu nivāsaṭṭhānaṃ āyatananti vuccati. ‘‘Suvaṇṇāyatanaṃ rajatāyatana’’ntiādīsu ākaro. Sāsane pana ‘‘manorame āyatane, sevanti naṃ vihaṅgamā’’tiādīsu samosaraṇaṭṭhānaṃ. ‘‘Dakkhiṇāpatho gunnaṃ āyatana’’ntiādīsu sañjātideso. ‘‘Tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇāti sati satiāyatane’’tiādīsu (ma. ni. 3.158; a. ni. 3.102) kāraṇaṃ āyatananti vuccati. Cakkhādīsu ca te te cittacetasikā dhammā nivasanti tadāyattavuttitāyāti cakkhādayo tesaṃ nivāsaṭṭhānaṃ. Tattha ca te ākiṇṇā tannissitattāti te nesaṃ ākaro, samosaraṇaṭṭhānañca tattha vatthudvārabhāvena samosaraṇato, sañjātideso ca tannissayabhāvena tesaṃ tattheva uppattito, kāraṇañca tadabhāve tesaṃ abhāvatoti. Iti nivāsaṭṭhānaṭṭhena, ākaraṭṭhena, samosaraṇaṭṭhānaṭṭhena, sañjātidesaṭṭhena, kāraṇaṭṭhenāti imehi kāraṇehi cakkhādīni āyatanānīti vuccanti. Tena vuttaṃ ‘‘channetaṃ ajjhattikānaṃ āyatanāna’’nti.
虽然色等诸法也因作为渴爱的依处,如说“世间色为可喜可意,渴爱若生,即于此处生起”,而被说为可喜可意;但为了显示:若离眼等,则无有‘身’的施设,故以‘我的眼、我的耳’等成为更强烈的爱着依处,眼等是更为殊胜的可喜可意者,值得以此命名。所以这样说:“比丘们,所谓‘可喜可意’,即是此六内处之增语。”
Yadipi rūpādayopi dhammā ‘‘rūpaṃ loke piyarūpaṃ sātarūpaṃ, etthesā taṇhā uppajjamānā uppajjatī’’ti taṇhāvatthubhāvato piyarūpasātarūpabhāvena vuttā. Cakkhādike pana muñcitvā attabhāvapaññattiyā abhāvato ‘‘mama cakkhu mama sota’’ntiādinā adhikasinehavatthubhāvena cakkhādayo sātisayaṃ piyarūpaṃ sātarūpanti niddesaṃ arahantīti dassetuṃ ‘‘piyarūpaṃ sātarūpanti kho, bhikkhave, channetaṃ ajjhattikānaṃ āyatanānaṃ adhivacana’’nti vuttaṃ.
“顺下分结”:这里,下(oraṃ)指欲界;属于欲界的,为下分(orambhāgā);以缘的方式对其有利,故称顺下分(orambhāgiyā)。凡是具足这些的,它们便将那人系缚、捆绑在轮回中,故称为“结”。这是身见、疑、戒禁取、欲贪、嗔恚的增语。因为它们成为投生欲有诸行的缘,以比色界、无色界更为低下、低劣的欲有下分,系缚众生。以此应知,它们犹如水底罗刹之喻。“比丘们,所谓‘波浪之怖畏’,即是忿与恼的增语”:因它而怖畏,故为怖畏;波浪本身即是怖畏,所以称为波浪之怖畏。忿以怒为义;此忿强力压迫、震动身心,生起极度疲倦,是为恼。
Orambhāgiyānanti ettha oraṃ vuccati kāmadhātu, tappariyāpannā orambhāgā, paccayabhāvena tesaṃ hitāti orambhāgiyā. Yassa saṃvijjanti, taṃ puggalaṃ vaṭṭasmiṃ saṃyojenti bandhantīti saṃyojanāni. Sakkāyadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsakāmarāgabyāpādānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Te hi kāmabhavūpagānaṃ saṅkhārānaṃ paccayā hutvā rūpārūpadhātuto heṭṭhābhāvena nihīnabhāvena orambhāgabhūtena kāmabhavena satte saṃyojenti. Eteneva tesaṃ heṭṭhārahadasadisatā dīpitāti daṭṭhabbā. Ūmibhayantikho, bhikkhave, kodhupāyāsassetaṃ adhivacananti bhāyati etasmāti bhayaṃ, ūmi eva bhayanti ūmibhayaṃ. Kujjhanaṭṭhena kodho, sveva cittassa sarīrassa ca abhippamaddanapavedhanuppādanena daḷhaṃ āyāsanaṭṭhena upāyāso.
于此,应了知忿与恼的波浪性:它们反复生起后,将与之相应的人彻底吞没,令他抬不起头,最终导致他遭遇灾祸与不幸。同样,应了知五欲功德的漩涡性:它们将那些被烦恼所制伏的人,从一处冲到另一处,又从那里卷到别处,如此在名为可喜色等所缘的漩涡中流转;一旦被完全卷入,甚至令他于漩涡之外的出离不起一念,最终导致灾祸与不幸。再者,犹如家宅罗刹能制服并抓住一个没有防护、进入其行境的人;即使那人站在非行境处,罗刹也能以罗刹幻术将他引入行境,通过显现恐怖形相等方法,使他不能自主,无力为自己谋取利益;随后附著其身,令他失去容貌、力气、财富、名声和安乐,最终造成极大的灾祸与不幸。同样,女人也能以自己那些女性特有的姿态、媚态与嬉戏,制服并抓住一个缺乏如理作意的懦弱男子;即使本性有些勇气的男子,她也会用自己的色相等引诱,以女人的幻术附上他身,使他不能自主,无力成就戒等对自己有利益的法,从而使他失去德行、名声等,最终招致极大的灾祸与不幸。应当了知,女人即与家宅罗刹相似。因此世尊说:‘比丘们,所谓“漩涡”,即是女人的增语。’
Ettha ca anekavāraṃ pavattitvā attanā samavetaṃ sattaṃ ajjhottharitvā sīsaṃ ukkhipituṃ adatvā anayabyasanāpādanena kodhupāyāsassa ūmisadisatā daṭṭhabbā. Tathā kāmaguṇānaṃ kilesābhibhūte satte ito ca etto, etto ca itoti evaṃ manāpiyarūpādivisayasaṅkhāte attani saṃsāretvā yathā tato bahibhūte nekkhamme cittampi na uppajjati evaṃ āvaṭṭetvā byasanāpādanena āvaṭṭasadisatā daṭṭhabbā. Yathā pana gaharakkhasopi ārakkharahitaṃ attano gocarabhūmigataṃ purisaṃ abhibhuyya gahetvā agocare ṭhitampi rakkhasamāyāya gocaraṃ netvā bheravarūpadassanādinā avasaṃ attano upakāraṃ kātuṃ asamatthaṃ katvā anvāvisitvā vaṇṇabalabhogayasasukhehipi viyojento mahantaṃ anayabyasanaṃ āpādeti, evaṃ mātugāmopi yonisomanasikārarahitaṃ avīrapurisaṃ itthikuttabhūtehi attano hāvabhāvavilāsehi abhibhuyya gahetvā vīrajātiyampi attano rūpādīhi palobhanavasena itthimāyāya anvāvisitvā avasaṃ attano upakāradhamme sīlādayo sampādetuṃ asamatthaṃ karonto guṇavaṇṇādīhi viyojetvā mahantaṃ anayabyasanaṃ āpādeti, evaṃ mātugāmassa gaharakkhasasadisatā daṭṭhabbā. Tena vuttaṃ ‘‘āvaṭṭanti kho, bhikkhave, pañcannetaṃ kāmaguṇānaṃ adhivacanaṃ, gaharakkhasoti kho, bhikkhave, mātugāmassetaṃ adhivacana’’nti.
诸比丘,'逆流'即是出离的别名:在此,出家及其近行、初禅、观慧与涅槃,称为出离。一切善法亦皆称为出离。正如经中所说:
Paṭisototi kho bhikkhave nekkhammassetaṃ adhivacananti ettha pabbajjā saha upacārena paṭhamajjhānaṃ vipassanāpaññā ca nibbānañca nekkhammaṃ nāma. Sabbepi kusalā dhammā nekkhammaṃ nāma. Vuttañhetaṃ –
出家与初禅,涅槃及观慧;
一切诸善法,皆被称为'出离'。
‘‘Pabbajjā paṭhamaṃ jhānaṃ, nibbānañca vipassanā; Sabbepi kusalā dhammā, nekkhammanti pavuccare’’ti.
应当了知,这些出家等法,因与渴爱之流相违逆,故具逆流性。概括而言,法与律即是出离;以此为依止的出家,以及法与律本身,即称为渴爱之流的逆流。正如经文所说:
Imesaṃ pana pabbajjādīnaṃ taṇhāsotassa paṭilomato paṭisotasadisatā veditabbā. Avisesena hi dhammavinayo nekkhammaṃ, tassa adhiṭṭhānaṃ pabbajjā ca, dhammavinayo ca taṇhāsotassa paṭisotaṃ vuccati. Vuttañhetaṃ –
逆流而行的,微妙、甚深、难见、极细微;
为贪欲所染污者不能见,因被黑暗之蕴所覆蔽。
‘‘Paṭisotagāmiṃ nipuṇaṃ, gambhīraṃ duddasaṃ aṇuṃ; Rāgarattā na dakkhanti, tamokhandhena āvutā’’ti. (dī. ni. 2.65; ma. ni. 1.281; saṃ. ni. 1.172);
「精进的发动」:指四正勤的精进。此精进与用手脚渡越四支河流的努力相似,因为它要渡越以欲瀑流等为类别的爱流,这是显而易见的。同样地,如有眼之人立于河岸,渡过了欲等四种瀑流,立于彼岸的涅槃陆地,正与具足五眼的世尊相似。故说:「如一位有眼之人……正自觉者。」
Vīriyārambhassāti catubbidhasammappadhānavīriyassa. Tassa kāmoghādibhedataṇhāsotasantaraṇassa hatthehi pādehi caturaṅganadīsotasantaraṇavāyāmassa sadisatā pākaṭāyeva. Tathā nadīsotassa tīre ṭhitassa cakkhumato purisassa kāmādiṃ catubbidhampi oghaṃ taritvā tassa paratīrabhūte nibbānathale ṭhitassa pañcahi cakkhūhi cakkhumato bhagavato sadisabhāvo. Tena vuttaṃ ‘‘cakkhumā puriso…pe… sammāsambuddhassā’’ti.
在此,进行譬喻的对应连结:那连续不断流动的河之水流,如同爱流;被它所冲走的人,如同在无始轮回中流转而被爱流冲走的有情。那人执着于河中可爱可喜的事物,如同此人执着于眼等感官对象。那座有着波浪、漩涡、鳄鱼和罗刹的下方深潭,如同混杂着忿与恼、五种欲功德和女人的五下分结聚集。如实了知这一切后,站在那河流彼岸的有眼之人,如同如实了知整个轮回的过患以及一切所知法后,站在爱流彼岸的涅槃陆地上、具一切眼的世尊。那位有眼人出于怜悯,对被河水冲走的人告知深潭及其过患;如同世尊出于大悲,向被爱流冲走的有情阐明爱等及其过患。不相信那位有眼人的话而顺流漂去的人,会在那深潭中死亡或是遭受近乎死亡的痛苦;如同不接受世尊之语的人堕入恶趣,或在善趣中遭受痛苦。然而,相信那位有眼人的话,用手脚去努力,依着这个努力到达彼岸后,可以安乐地随心所欲而行;如同接受世尊之语,见到爱等中的过患后,为了逆爱流,依靠出离、出家等而发动精进。已发动精进者,正是依此精进努力,渡越爱流,到达涅槃之岸后,依阿拉汉果定而随心安稳地安住。
Tatridaṃ opammasaṃsandanaṃ – nadīsoto viya anuppabandhavasena pavattamāno taṇhāsoto, tena vuyhamāno puriso viya anamatagge saṃsāravaṭṭe paribbhamanato taṇhāsotena vuyhamāno satto, tassa tattha piyarūpasātarūpavatthusmiṃ abhiniveso viya imassa cakkhādīsu abhiniveso, saūmisāvaṭṭasagaharakkhaso heṭṭhārahado viya kodhupāyāsapañcakāmaguṇamātugāmasamākulo pañcorambhāgiyasaṃyojanasamūho, tamatthaṃ yathābhūtaṃ viditvā tassa nadīsotassa paratīre ṭhito cakkhumā puriso viya sakalaṃ saṃsārādīnavaṃ sabbañca ñeyyadhammaṃ yathābhūtaṃ viditvā taṇhāsotassa paratīrabhūte nibbānathale ṭhito samantacakkhu bhagavā, tassa purisassa tasmiṃ nadiyā sotena vuyhamāne purise anukampāya rahadassa rahadādīnavassa ca ācikkhanaṃ viya taṇhāsotena vuyhamānassa sattassa mahākaruṇāya bhagavato taṇhādīnaṃ tadādīnavassa ca vibhāvanā, tassa vacanaṃ asaddahitvā anusotagāmino tassa purisassa tasmiṃ rahade maraṇappattimaraṇamattadukkhappattiyo viya bhagavato vacanaṃ asampaṭicchantassa apāyuppatti, sugatiyaṃ dukkhuppatti ca, tassa pana vacanaṃ saddahitvā hatthehi ca pādehi ca vāyāmakaraṇaṃ viya tena ca vāyāmena paratīraṃ patvā sukhena yathicchitaṭṭhānagamanaṃ viya bhagavato vacanaṃ sampaṭicchitvā taṇhādīsu ādīnavaṃ passitvā taṇhāsotassa paṭisotapabbajjādinekkhammavasena vīriyārambho, āraddhavīriyassa ca teneva vīriyārambhena taṇhāsotātikkamanaṃ nibbānatīraṃ patvā arahattaphalasamāpattivasena yathāruci sukhavihāroti.
在偈颂中,「即使伴随着苦,也应舍弃诸欲」的意思是说:为了证得禅那与道而修习止观的比丘,虽然其前行准备往往是困难辛苦的,不容易顺利进入禅那与道的路轨,因为在前行修习时烦恼强有力,或者诸根过于锐利。即使如此,也应伴随着苦而舍弃诸欲——以初禅镇伏烦恼欲,再以第三道彻底断除烦恼欲,这样来舍弃诸欲。以此说明苦行道的禅那与道。
Gāthāsu sahāpi dukkhena jaheyya kāmeti jhānamaggādhigamatthaṃ samathavipassanānuyogaṃ karonto bhikkhu yadipi tesaṃ pubbabhāgapaṭipadā kicchena kasirena sampajjati, na sukhena vīthiṃ otarati pubbabhāgabhāvanāya kilesānaṃ balavabhāvato, indriyānaṃ vā atikkhabhāvato. Tathā sati sahāpi dukkhena jaheyya kāme, paṭhamajjhānena vikkhambhento tatiyamaggena samucchindanto kilesakāme pajaheyya. Etena dukkhapaṭipade jhānamagge dasseti.
「希望未来无轭安稳」:指期望、希求不还果或阿拉汉果。此处意思是:虽然如今我艰辛地证得禅那与之前的道,但依靠这些向上证得阿拉汉后,便成为所作已办、断尽一切苦者。因此,即使伴随着苦,也应以禅那等舍弃诸欲。或者,另有情形:一个多欲寻思的人,依止善友而出家,在修习戒清净与禅那等前行准备时,艰难辛苦,泪流满面、哭泣着镇伏欲寻思;正是针对此人而说「即使伴随着苦,也应舍弃诸欲」。因为他虽艰辛,也能舍弃诸欲,引发禅那,再以这禅那为近因修习观,逐渐证得阿拉汉果。所以说「希望未来无轭安稳」。
Yogakkhemaṃ āyatiṃ patthayānoti anāgāmitaṃ arahattaṃ icchanto ākaṅkhamāno. Ayañhettha adhippāyo – yadipi etarahi kicchena kasirena jhānapurimamagge adhigacchāmi, ime pana nissāya upari arahattaṃ adhigantvā katakicco pahīnasabbadukkho bhavissāmīti sahāpi dukkhena jhānādīhi kāme pajaheyyāti. Atha vā yo kāmavitakkabahulo puggalo kalyāṇamittassa vasena pabbajjaṃ sīlavisodhanaṃ jhānādīnaṃ pubbabhāgapaṭipattiṃ vā paṭipajjanto kicchena kasirena assumukho rodamāno taṃ vitakkaṃ vikkhambheti, taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘sahāpi dukkhena jaheyya kāme’’ti. So hi kicchenapi kāme pajahanto jhānaṃ nibbattetvā taṃ jhānaṃ pādakaṃ katvā vipassanto anukkamena arahatte patiṭṭhaheyya. Tena vuttaṃ ‘‘yogakkhemaṃ āyatiṃ patthayāno’’ti.
「正知者」:以与观结合的道智正确地了知。「善解脱心」:证得圣道后,即刻由果的解脱而心善解脱。「他应当触证于各处的解脱」:于每一次证得道果之时,触证、抵达、获得、现证涅槃之解脱。此处「解脱」一词为属格,表示能作的工具。或者,以解脱为所缘,在各各果定时,触证、体证自己的果心,即安住于融入涅槃的果定——这是它的含义。「他是吠陀者」:因为以称为「吠陀」的道智到达、通达了四圣谛,故为吠陀者。「到达世间边者」:到达了蕴世间的边际。其余文义容易理解。
Sammappajānoti vipassanāsahitāya maggapaññāya sammadeva pajānanto. Suvimuttacittoti tassa ariyamaggādhigamassa anantaraṃ phalavimuttiyā suṭṭhu vimuttacitto. Vimuttiyā phassaye tattha tatthāti tasmiṃ tasmiṃ maggaphalādhigamanakāle vimuttiṃ nibbānaṃ phassaye phuseyya pāpuṇeyya adhigaccheyya sacchikareyya. Upayogatthe hi ‘‘vimuttiyā’’ti idaṃ sāmivacanaṃ. Vimuttiyā vā ārammaṇabhūtāya tattha tattha taṃtaṃphalasamāpattikāle attano phalacittaṃ phassaye phuseyya pāpuṇeyya, nibbānogadhāya phalasamāpattiyā vihareyyāti attho. Sa vedagūti so vedasaṅkhātena maggañāṇena catunnaṃ saccānaṃ gatattā paṭividdhattā vedagū. Lokantagūti khandhalokassa pariyantaṃ gato. Sesaṃ suviññeyyameva.
第十一经《行经》的注释。
11. Carasuttavaṇṇanā
110「行」:指正在行走,或在经行。「若欲寻思生起」:因对事欲未离贪染,值遇那样的缘时,若与欲相应的寻思生起,或发生了。「或嗔恚寻思、或害寻思」:与怨恨之相、与嗔相应的寻思,或者以土块、棍棒等恼害他人的与害相应的寻思,若生起——此为承接。「若容忍」:对于那样依缘在自己心中生起的欲寻思等,由于未以「此寻思是不善的,有过失,会导致自身的伤害」等方式观察,便容忍它,将它放在心上,任其停留。正因容忍,故不以彼分断等方式舍弃,不抛弃它,由此亦不驱除它,不将其从心相续中排出、除去。由于不如此驱除,便不令其消灭,不令其终尽。真正精进、已奋发努力的人,会如此行:令它们于内心丝毫不剩,乃至极少的份量也不留存。然而此人却不如此行持,这便是其意涵。也正因此,他不令其归于无有,不令它们一一归于无有。「若不弃舍……若不驱除……」等句,应配合「若」字理解其含义。
110. Ekādasame caratoti gacchantassa, caṅkamantassa vā. Uppajjati kāmavitakko vāti vatthukāmesu avītarāgatāya tādise paccaye kāmapaṭisaṃyutto vā vitakko uppajjati ce, yadi uppajjati. Byāpādavitakko vā vihiṃsāvitakko vāti āghātanimittabyāpādapaṭisaṃyutto vā vitakko, leḍḍudaṇḍādīhi paraviheṭhanavasena vihiṃsāpaṭisaṃyutto vā vitakko uppajjati ceti sambandho. Adhivāsetīti taṃ yathāvuttaṃ kāmavitakkādiṃ yathāpaccayaṃ attano citte uppannaṃ ‘‘itipāyaṃ vitakko pāpako, itipi akusalo, itipi sāvajjo, so ca kho attabyābādhāyapi saṃvattatī’’tiādinā nayena paccavekkhaṇāya abhāvato adhivāseti attano cittaṃ āropetvā vāseti ce. Adhivāsentoyeva ca nappajahati tadaṅgādippahānavasena na paṭinissajjati, tato eva na vinodeti attano cittasantānato na nudati na nīharati, tathā avinodanato na byantīkaroti na vigatantaṃ karoti. Ātāpī pahitatto yathā tesaṃ antopi nāvasissati antamaso bhaṅgamattampi evaṃ karoti, ayaṃ pana tathā na karotīti attho. Tathābhūtova na anabhāvaṃ gameti anu anu abhāvaṃ na gameti. Na pajahati ce, na vinodeti cetiādinā ce-saddaṃ yojetvā attho veditabbo.
“行”:指正在行走的人。“具足如此者”:即如此具足了欲寻等不善寻的人。“无精进、无愧”:因缺少能烧灭烦恼的精进,故为无精进;因缺少具有怖畏、热恼、灼烧特相的愧,故为无愧。“恒常不断”:于一切时中无有间断。“懈怠、精进下劣”:从善法退堕,沉没于不善之中,具足懈怠,故称懈怠;缺少正精进,故称精进下劣者、缺乏精进之人。“站立者”:指停下行走,站立着的人。为特别说明:睡眠的威仪属于懈怠一方,具此威仪者其寻思容易生起,所以此处说“醒着的人”。
Caranti caranto. Evaṃbhūtoti evaṃ kāmavitakkādipāpavitakkehi samaṅgībhūto. Anātāpīanottāpīti kilesānaṃ ātāpanassa vīriyassa abhāvena anātāpī, pāputrāsaātāpanaparitāpanalakkhaṇassa ottappassa abhāvena anottāpī. Satataṃ samitanti sabbakālaṃ nirantaraṃ. Kusīto hīnavīriyoti kusalehi dhammehi parihāyitvā akusalapakkhe kucchitaṃ sīdanato kosajjasamannāgamena ca kusīto, sammappadhānavīriyābhāvena hīnavīriyo vīriyavirahitoti vuccati kathīyati. Ṭhitassāti gamanaṃ upacchinditvā tiṭṭhato. Sayanairiyāpathassa visesato kosajjapakkhikattā yathā taṃsamaṅgino vitakkā sambhavanti, taṃ dassetuṃ ‘‘jāgarassā’’ti vuttaṃ.
善的方面:“诸比丘,若彼比丘不忍受它”的意思是:比丘虽已发起精进而住,然因无始轮回中长久熏习,恰遇相应之缘,或因失去正念,假如有欲寻等生起,彼比丘不把它纳受于心,不让它住于内心。“不忍受时,他如何做?他舍弃它,驱除它。”这并非如同以簸箕倾倒垃圾,而是:“他将其逐出、排离、清除。”也并非如同以刺棒赶牛,而是:“他令其消灭,使之彻底终结。”他做到使这些寻思在心中丝毫也不残留,哪怕一丁点儿也不会存留。那么,他究竟如何做到?“他使其归于无有,次第归于无有”:即通过镇伏断,令它们处于已被彻底镇伏的状态。
Sukkapakkhe tañce, bhikkhave, bhikkhu nādhivāsetīti āraddhavīriyassāpi viharato anādimati saṃsāre cirakālabhāvitena tathārūpappaccayasamāyogena satisammosena vā kāmavitakkādi uppajjati ce, taṃ bhikkhu attano cittaṃ āropetvā na vāseti ce, abbhantare na vāseti ceti attho. Anadhivāsento kiṃ karotīti? Pajahati chaḍḍeti. Kiṃ kacavaraṃ viya piṭakena? Na hi, apica kho taṃ vinodeti nudati nīharati. Kiṃ balībaddaṃ viya patodena? Na hi, atha kho naṃ byantīkaroti vigatantaṃ karoti. Yathā tesaṃ antopi nāvasissati antamaso bhaṅgamattampi, tathā te karoti. Kathaṃ pana te tathā karoti? Anabhāvaṃ gameti anu anu abhāvaṃ gameti, vikkhambhanappahānena yathā suvikkhambhitā honti tathā ne karotīti vuttaṃ hoti.
在“具足如此者”等句中:由于不纳受欲寻等,其内心意乐极为清净;依此意乐成就及以此为因的加行成就,他戒行清净,守护根门,饮食知量,具足正念正知,专修警寤。通过分位断等方式,具足了以“热勤”为相的精进,故为热勤者;完全具足惭耻,故为具惭耻者。由于他恒时于日夜中,无有间断地修习止观,成就了四正勤,因此被称为“精进勤勉、心导向涅槃者”。其余文义如前所说。
Evaṃbhūtotiādīsu evaṃ kāmavitakkādīnaṃ anadhivāsanena suvisuddhāsayo samāno tāya ca āsayasampattiyā tannimittāya ca payogasampattiyā parisuddhasīlo indriyesu guttadvāro bhojane mattaññū satisampajaññena samannāgato jāgariyaṃ anuyutto tadaṅgādivasena kilesānaṃ ātāpanalakkhaṇena vīriyena samannāgatattā ātāpī, sabbaso pāputrāsena samannāgatattā. Ottāpī satataṃ rattindivaṃ, samitaṃ nirantaraṃ samathavipassanābhāvanānuyogavasena catubbidhasammappadhānasiddhiyā, āraddhavīriyo pahitatto nibbānaṃ paṭipesitacittoti vuccati kathīyatīti attho. Sesaṃ vuttanayameva.
在偈颂中,「基于家」:此处,因未被在家人所舍弃,或具有在家者的自性,或属于在家之法,故将事欲称为「家」。又或因系属于家,为烦恼欲之住处,或以彼为所依,故欲寻等称为「基于家」。「行于邪路者」:贪欲等及与之俱起的法,是圣道的歧途,故为邪路。因此,那些多行欲寻等者,即称为行于邪路者。「迷醉于令愚痴者」:指对于能导致愚痴的色等所缘,沉湎、迷恋、深陷其中。「正觉」:指圣道之智。「触证」:即触证、到达。意思是,这样一个以邪思惟为行境之人,绝无可能、永不能证得彼正觉。
Gāthāsu gehanissitanti ettha gehavāsīhi apariccattattā gehavāsīnaṃ sabhāvattā gehadhammattā vā gehaṃ vuccati vatthukāmo. Atha vā gehapaṭibaddhabhāvato kilesakāmānaṃ nivāsaṭṭhānabhāvato taṃvatthukattā vā kāmavitakkādi gehanissitaṃ nāma. Kummaggaṃ paṭipannoti yasmā ariyamaggassa uppathabhāvato abhijjhādayo tadekaṭṭhadhammā ca kummaggo, tasmā kāmavitakkādibahulo puggalo kummaggaṃ paṭipanno nāma. Mohaneyyesu mucchitoti mohasaṃvattaniyesu rūpādīsu mucchito sammatto ajjhopanno. Sambodhinti ariyamaggañāṇaṃ. Phuṭṭhunti phusituṃ pattuṃ, so tādiso micchāsaṅkappagocaro abhabbo, na kadāci taṃ pāpuṇātīti attho.
「令寻平息后」:依如理作意与修习之力,令前所说之邪寻平息之后。「乐于寻的寂止」:由内心意乐,于一切寻彻底平息之阿拉汉果或涅槃中,欢喜、欣悦而住。「此人便有可能」:此如前所说之正行者,于前行阶段,以止观之力,通过分位断等善巧平息一切寻已,再策修观,随圣道次第,便有能力、堪能触证彼名为阿拉汉道智、亦名涅槃之无上正觉。
Vitakkaṃ samayitvānāti yathāvuttaṃ micchāvitakkaṃ paṭisaṅkhānabhāvanābalehi vūpasametvā. Vitakkūpasame ratoti navannampi mahāvitakkānaṃ accantavūpasamabhūte arahatte nibbāne eva vā ajjhāsayena rato abhirato. Bhabbo so tādisoti so yathāvutto sammā paṭipajjamāno puggalo pubbabhāge samathavipassanābalena sabbavitakke yathārahaṃ tadaṅgādivasena vūpasametvā ṭhito, vipassanaṃ ussukkāpetvā maggapaṭipāṭiyā arahattamaggañāṇasaṅkhātaṃ nibbānasaṅkhātañca anuttaraṃ sambodhiṃ phuṭṭhuṃ adhigantuṃ bhabbo samatthoti.
第十二 具足戒经的注释
12. Sampannasīlasuttavaṇṇanā
111第十二经中,「具足戒」:此处「具足」依三种含义:圆满、具备与甘甜。于此诸义中——
111. Dvādasame sampannasīlāti ettha tividhaṃ sampannaṃ paripuṇṇasamaṅgīmadhuravasena. Tesu –
鸠西耶!那圆满成熟的稻田,鹦鹉们正来啄食;
梵天!我向你禀告,我无法阻止它们。」
‘‘Sampannaṃ sālikedāraṃ, suvā bhuñjanti kosiya; Paṭivedemi te brahme, na ne vāretumussahe’’ti. (jā. 1.14.1) –
此处,“具足”一词意为“圆满”。如别处经中说:“他凭借此巴帝摩卡律仪而具足、完备、达到、圆满、成就、具备”(《分别论》511),在此处,“具足”一词意为“具备”。又如:“尊者!在此大地之下,底层已成就——犹如纯净无杂的蜂蜜,其味如此”(《波罗夷》17),此处,“具足”一词意为“甘甜”。然而,于当前语境中,“具足”可理解为“圆满”或“具备”。因此,“具足戒者”应这样理解:成为戒行圆满者,或成为拥有戒者。此即是这句话的含义。
Ettha paripuṇṇattho sampannasaddo. ‘‘Iminā pātimokkhasaṃvarena upeto hoti samupeto upagato samupagato sampanno samannāgato’’ti (vibha. 511) ettha samaṅgibhāvattho sampannasaddo . ‘‘Imissā, bhante, mahāpathaviyā heṭṭhimatalaṃ sampannaṃ – seyyathāpi khuddamadhuṃ anīlakaṃ, evamassāda’’nti (pārā. 17) ettha madhurattho sampannasaddo. Idha pana paripuṇṇatthepi samaṅgibhāvepi vaṭṭati, tasmā sampannasīlāti paripuṇṇasīlā hutvātipi, sīlasamaṅgino hutvātipi evamettha attho veditabbo.
其中,“成为戒行圆满的人”是从这个意义来说的:如同田地因远离所有缺陷而圆满,戒也因远离一切瑕疵而圆满。因此,注释中说:“如田地因远离缺陷而圆满,戒也因远离瑕疵而被说为戒圆满。”再从“成为拥有戒的人”这个意义来说:即令他们安住于与戒合一、与戒融合、以戒成就的状态。在此,“戒圆满”的达成有两种原因:一是看到戒缺失的过患,二是看到戒具足的功德。这两种原因都应按照《清净道论》(清净. 1.20-21)中所说的方法来了解。至此,世尊通过“具足戒者”这句话总括开示了四遍清净戒,而接下来的“以巴帝摩卡律仪防护”等,则是在指示最上的戒。关于这方面,前文已经交代过了。那么,对于你们这些已经如此具足戒而安住的人来说,还有什么更高的事情要去做呢?意思是:还有什么更进一步的修行之道,应当去实践、应当去修持的呢?
Tattha ‘‘paripuṇṇasīlā’’ti iminā atthena khettadosavigamena khettapāripūri viya paripuṇṇaṃ nāma hoti. Tena vuttaṃ ‘‘khettadosavigamena khettapāripūri viya sīladosavigamena sīlapāripūri vuttā’’ti. ‘‘Sīlasamaṅgino’’ti iminā pana atthena sīlena samaṅgībhūtā samodhānagatā samannāgatā hutvā viharathāti vuttaṃ hoti. Tattha dvīhi kāraṇehi sampannasīlatā hoti sīlavipattiyā ādīnavadassanena, sīlasampattiyā ānisaṃsadassanena ca. Tadubhayampi visuddhimagge (visuddhi. 1.20-21) vuttanayena veditabbaṃ. Tattha ‘‘sampannasīlā’’ti ettāvatā kira bhagavā catupārisuddhisīlaṃ uddisitvā ‘‘pātimokkhasaṃvarasaṃvutā’’ti iminā jeṭṭhakasīlaṃ dassetītiādinā ettha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Kimassa uttari karaṇīyanti evaṃ sampannasīlānaṃ viharataṃ tumhākaṃ kinti siyā uttari kātabbaṃ, paṭipajjitabbanti ceti attho.
如此,世尊以“比丘们,你们应当安住于具足戒”等语,结合成就的方法,劝导比丘们具足戒,以此方式开启了面对大众的教导。现在,虽然世尊的教法有时会以针对单个人的方式展现,但因它普遍适用于一切人,所以本质上仍是面对多人的教导。因此,为了显示这种看似针对单人的说法方式,世尊便继续说道:“比丘们,若比丘在行走时……”等等。
Evaṃ ‘‘sampannasīlā, bhikkhave, viharathā’’tiādinā sampādanūpāyena saddhiṃ sīlasampadāya bhikkhū niyojento anekapuggalādhiṭṭhānaṃ katvā desanaṃ ārabhitvā idāni yasmā ekapuggalādhiṭṭhānavasena pavattitāpi bhagavato desanā anekapuggalādhiṭṭhānāva hoti sabbasādhāraṇattā, tasmā taṃ ekapuggalādhiṭṭhānavasena dassento ‘‘carato cepi, bhikkhave, bhikkhuno’’tiādimāha.
其中,“贪欲”(abhijjhā)即由此而贪求,这是指以贪求他人财物为特征的贪的同义语。“嗔恚”(byāpādo)即心因此被破坏、变得败坏,这是指以“他曾对我作无义”等方式生起,并以十九种怨恨事为对象的嗔的同义语。关于这两者的详细解释,应依如下经文来了解:“其中,什么是欲贪?即对于诸欲的欲贪、欲爱、欲渴、欲热恼、欲迷醉、欲耽著”等(《法集论》1159),以及“贪、贪著、贪著状态、染著、染著状态、贪欲、贪、不善根”等(《法集论》391),还有“嗔、嗔害状态、嗔恚、嗔恚状态、违害、反向违害、粗暴、激怒、内心不高兴”等(《法集论》418, 1237)。“已离去”(vigato hoti)即此贪欲与嗔恚皆已离去、被消除、被断除。至此,便显示了欲贪盖与嗔恚盖的断除。
Tattha abhijjhāyati etāyāti abhijjhā, parabhaṇḍābhijjhāyanalakkhaṇassa lobhassetaṃ adhivacanaṃ. Byāpajjati pūtibhavati cittaṃ etenāti byāpādo, ‘‘anatthaṃ me acarī’’tiādinayappavattassa ekūnavīsatiāghātavatthuvisayassa dosassetaṃ adhivacanaṃ. Ubhinnampi ‘‘tattha katamo kāmacchando? Yo kāmesu kāmacchando kāmasneho kāmapipāsā kāmapariḷāho kāmamucchā kāmajjhosāna’’nti (dha. sa. 1159), tathā ‘‘lobho lubbhanā lubbhitattaṃ sārāgo sārajjanā sārajjitattaṃ abhijjhā lobho akusalamūla’’ntiādinā (dha. sa. 391), ‘‘doso dussanā dussitattaṃ byāpatti byāpajjanā byāpajjitattaṃ virodho paṭivirodho caṇḍikkaṃ asuropo anattamanatā cittassā’’tiādinā (dha. sa. 418, 1237) ca vitthāro veditabbo. Vigato hotīti ayañca abhijjhā, ayañca byāpādo vigato hoti apagato, pahīno hotīti attho. Ettāvatā kāmacchandanīvaraṇassa ca byāpādanīvaraṇassa ca pahānaṃ dassitaṃ hoti.
“昏沉睡眠”(thinamiddhanti):指昏沉与睡眠两者。其中,心的不适业性即是昏沉,它是懈怠的同义语;受等三蕴的不适业性即是睡眠,它是打瞌睡的同义语。关于这两者的详细说明,应依此了解:“何等为昏沉?谓心之不机敏、不适业、消沉、萎靡……何等为睡眠?谓身之不机敏、不适业、内覆蔽、遍覆蔽……”等等(《法集论》1162-1163)。
Thinamiddhanti thinañceva middhañca. Tesu cittassa akammaññatā thinaṃ, ālasiyassetaṃ adhivacanaṃ, vedanādīnaṃ tiṇṇaṃ khandhānaṃ akammaññatā middhaṃ, pacalāyikabhāvassetaṃ adhivacanaṃ. Ubhinnampi ‘‘tattha katamaṃ thinaṃ? Yā cittassa akallatā akammaññatā olīyanā sallīyanā. Tattha katamaṃ middhaṃ? Yā kāyassa akallatā akammaññatā onāho pariyonāho’’tiādinā (dha. sa. 1162-1163) nayena vitthāro veditabbo.
“掉举追悔”(uddhaccakukkuccanti):指掉举与追悔两者。其中,掉举是心的掉动之相;追悔是因未曾行善、已造恶行而追悔。关于这两者的详细说明,应依此了解:“何等为掉举?谓心之掉举、不寂静、心之散乱、迷乱……”等等(《法集论》1165)。追悔所呈现的面貌,则应通过“唉!我实未曾行善、未曾造善业、未曾作庇护己身之事;我却行恶、行残酷、行有过之事……”等内心活动来了知(《中部》3.248;《指导论》120)。
Uddhaccakukkuccanti uddhaccañceva kukkuccañca. Tattha uddhaccaṃ nāma cittassa uddhatākāro, kukkuccaṃ nāma akatakalyāṇassa katapāpassa tappaccayā vippaṭisāro. Ubhinnampi ‘‘tattha katamaṃ uddhaccaṃ? Yaṃ cittassa uddhaccaṃ avūpasamo cetaso vikkhepo bhantattaṃ cittassā’’tiādinā (dha. sa. 1165) vitthāro. ‘‘Akataṃ vata me kalyāṇaṃ, akataṃ kusalaṃ, akataṃ bhīruttānaṃ; kataṃ pāpaṃ, kataṃ luddaṃ, kataṃ kibbisa’’ntiādinā (ma. ni. 3.248; netti. 120) pavattiākāro veditabbo.
“疑”:指对佛陀等生起怀疑。其详细解释,应依“于师怀疑、疑惑,不信解、不净信……”等,以及“何等为疑?即踌躇、踌躇性、已踌躇状态、迷惑、疑、二岐、歧路、疑念、不定执取、探寻、遍寻、不深入、心之惊惶、心之扰乱……”等来了知。
Vicikicchāti buddhādīsu saṃsayo. Tassā ‘‘satthari kaṅkhati vicikicchati, nādhimuccati na sampasīdatī’’tiādinā (vibha. 915), ‘‘tattha katamā vicikicchā? Yā kaṅkhā kaṅkhāyanā kaṅkhāyitattaṃ vimati vicikicchā dveḷhakaṃ dvedhāpatho saṃsayo anekaṃsaggāho āsappanā parisappanā apariyogāhanā chambhitattaṃ cittassa manovilekho’’tiādinā (dha. sa. 1008) ca nayena vitthāro veditabbo.
在这里,应知贪欲、嗔恚等的离去与断除,其实只是对它们的暂时镇伏。对此而说:
Ettha ca abhijjhābyāpādādīnaṃ vigamavasena ca pahānavasena ca tesaṃ vikkhambhanameva veditabbaṃ. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
于世间断除贪欲,住于离贪之心,令心从贪欲中净化;断除嗔恚与恶意,住于无嗔恚之心,令心从嗔恚与恶意中净化;断除昏沉睡眠,住于离昏沉睡眠之心,具光明想,正念正知,令心从昏沉睡眠中净化;断除掉举与追悔,住于不掉举之心,内心寂静,令心从掉举与追悔中净化;断除疑,住于度脱疑惑之心,于善法无犹豫,令心从疑中净化。
‘‘So abhijjhaṃ loke pahāya vigatābhijjhena cetasā viharati, abhijjhāya cittaṃ parisodheti. Byāpādapadosaṃ pahāya abyāpannacitto viharati, byāpādapadosā cittaṃ parisodheti. Thinamiddhaṃ pahāya vigatathinamiddho viharati ālokasaññī sato sampajāno, thinamiddhā cittaṃ parisodheti. Uddhaccakukkuccaṃ pahāya anuddhato viharati ajjhattaṃ upasantacitto uddhaccakukkuccā cittaṃ parisodheti. Vicikicchaṃ pahāya tiṇṇavicikiccho viharati akathaṃkathī kusalesu dhammesu, vicikicchāya cittaṃ parisodhetī’’ti (vibha. 508).
于此,应知诸盖如何被断除。如何断除它们呢?首先,欲贪由对不净相作意如理而断除,而对净相作意非理则令它生起。因此世尊说:
Tattha yathā nīvaraṇānaṃ pahānaṃ hoti, taṃ veditabbaṃ. Kathañca nesaṃ pahānaṃ hoti? Kāmacchandassa tāva asubhanimitte yonisomanasikārena pahānaṃ hoti, subhanimitte ayonisomanasikārenassa uppatti. Tenāha bhagavā –
诸比丘,有净相。于此处多修习非理作意,即是令未生起的欲贪生起之食,或令已生起的欲贪增长广大之食。
‘‘Atthi, bhikkhave, subhanimittaṃ. Tattha ayonisomanasikārabahulīkāro ayamāhāro anuppannassa vā kāmacchandassa uppādāya, uppannassa vā kāmacchandassa bhiyyobhāvāya vepullāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
如此,因于净相非理作意而生起的欲贪,通过对治面的不净相如理作意而得断除。其中,‘不净相’者,即是不净及不净所缘;‘如理作意’者,即是方法上的作意、根本作意,即于无常作意‘无常’,于苦作意‘苦’,于无我作意‘无我’,于不净作意‘不净’。如此多修习者,欲贪即得断除。因此世尊说:
Evaṃ subhanimitte ayonisomanasikārena uppajjantassa kāmacchandassa tappaṭipakkhato asubhanimitte yonisomanasikārena pahānaṃ hoti. Tattha asubhanimittaṃ nāma asubhampi asubhārammaṇampi, yonisomanasikāro nāma upāyamanasikāro, pathamanasikāro, anicce aniccanti vā, dukkhe dukkhanti vā, anattani anattāti vā, asubhe asubhanti vā manasikāro. Taṃ tattha bahulaṃ pavattayato kāmacchando pahīyati. Tenāha bhagavā –
诸比丘,有不净相。于此处多修习如理作意,即是令未生起的欲贪不生起、令已生起的欲贪得以断除之食。
‘‘Atthi, bhikkhave, asubhanimittaṃ. Tattha yonisomanasikārabahulīkāro – ayamāhāro anuppannassa vā kāmacchandassa anuppādāya, uppannassa vā kāmacchandassa pahānāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
再者,有六种法能导向欲贪的断除:修习不净相、致力于不净修习、在诸根上守护根门、于食物知量、亲近善知识、谈论相应的法。事实上,无论是修习十种不净相,还是持续修习不净观,乃至在诸根上关闭了根门,以及于食物知量、习惯在剩四五口饭时便饮水而住的人,其欲贪都会被断除。因此说:
Apica cha dhammā kāmacchandassa pahānāya saṃvattanti – asubhanimittassa uggaho, asubhabhāvanānuyogo, indriyesu guttadvāratā, bhojane mattaññutā, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti. Dasavidhañhi asubhanimittaṃ uggaṇhantassapi kāmacchando pahīyati, bhāventassapi , indriyesu pihitadvārassapi catunnaṃ pañcannaṃ ālopānaṃ okāse sati udakaṃ pivitvā yāpanasīlatāya bhojane mattaññunopi. Tena vuttaṃ –
食取四五口已,即饮水安住,
如是足以令专精修习之比丘安住于轻安。
‘‘Cattāro pañca ālope, abhutvā udakaṃ pive; Alaṃ phāsuvihārāya, pahitattassa bhikkhuno’’ti. (theragā. 983);
当亲近如不净业行者阿沙古答尊者那样的善知识时,欲贪得以断除;在行、住、坐、卧等威仪中,依止十种不净的相应法谈也能令欲贪断除。因此说:‘有六法能导向欲贪的断除。’
Asubhakammikatissattherasadise kalyāṇamitte sevantassapi kāmacchando pahīyati, ṭhānanisajjādīsu dasaasubhanissitasappāyakathāyapi pahīyati. Tena vuttaṃ ‘‘cha dhammā kāmacchandassa pahānāya saṃvattantī’’ti.
对嗔恚相作不如理作意时,嗔恚便生起。其中,嗔恚本身即是嗔恚相,嗔恚的所缘也是嗔恚相。不如理作意的特征在任何情况下皆同一味。若于此相数数发起不如理作意,嗔恚即生起。因此世尊说:
Paṭighanimitte āyonisomanasikārena byāpādassa uppādo hoti. Tattha paṭighampi paṭighanimittaṃ, paṭighārammaṇampi paṭighanimittaṃ. Ayonisomanasikāro sabbattha ekalakkhaṇo eva. Taṃ tasmiṃ nimitte bahulaṃ pavattayato byāpādo uppajjati. Tenāha bhagavā –
‘诸比丘,有嗔恚相。于彼数数修习不如理作意,此即未生嗔恚生起之食,已生嗔恚增长广大之食。’
‘‘Atthi, bhikkhave, paṭighanimittaṃ. Tattha ayonisomanasikārabahulīkāro – ayamāhāro anuppannassa vā byāpādassa uppādāya, uppannassa vā byāpādassa bhiyyobhāvāya vepullāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
然而,通过对慈心解脱如理作意,便能断除嗔恨。此处所说的“慈”,通于安止与近行;而“心解脱”唯指安止。如理作意的特征已如前述。若于其中数数修习,嗔恨即得断除。因此世尊说:
Mettāya pana cetovimuttiyā yonisomanasikārenassa pahānaṃ hoti. Tattha ‘‘mettā’’ti vutte appanāpi upacāropi vaṭṭati, ‘‘cetovimuttī’’ti pana appanāva. Yonisomanasikāro vuttalakkhaṇova. Taṃ tattha bahulaṃ pavattayato byāpādo pahīyati. Tenāha bhagavā –
“比丘们,有慈心解脱。对此慈心解脱,如理作意的多修,便是令未生的嗔恨不生、令已生的嗔恨断除之食。”
‘‘Atthi, bhikkhave, mettācetovimutti. Tattha yonisomanasikārabahulīkāro ayamāhāro anuppannassa vā byāpādassa anuppādāya uppannassa vā byāpādassa pahānāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
再者,有六法导向嗔恨的断除:学习慈相、修习慈、省察业属己有、多修反思、亲近善知识、谈论适当之法。无论以别向、普向还是方所遍满的方式学习慈,嗔恨即断;无论以别向、普向还是方所遍满的方式修习慈,嗔恨亦断;当他如此省察自他的业属己有——“你对这个人愤怒,又能如何?你能毁坏他的戒等功德吗?你由自己的业而来,也将由自己的业而去。对他人发怒,就如想拿起无焰的炭火、烧热的铁棒或粪便去打击别人。再者,那个对你愤怒的人,又能如何?他能毁坏你的戒等功德吗?他也是由自己的业而来,由自己的业而去。这犹如未被接受的礼物,又如逆风扬尘,愤怒只会落到他自己头上。”——如此省察而安住于反思时,嗔恨断除;亲近如阿沙古答尊者那样乐于修习慈的善知识,嗔恨亦断;于行住坐卧等威仪中,依慈心作适当言论时,嗔恨亦断。因此说:“有六法导向嗔恨的断除。”
Apica cha dhammā byāpādassa pahānāya saṃvattanti – mettānimittassa uggaho, mettābhāvanā, kammassakatāpaccavekkhaṇā, paṭisaṅkhānabahulatā, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti. Odhisakānodhisakadisāpharaṇānañhi aññataravasena mettaṃ uggaṇhantassapi byāpādo pahīyati, odhiso anodhiso disāpharaṇavasena mettaṃ bhāventassapi byāpādo pahīyati, ‘‘tvaṃ etassa kuddho kiṃ karissasi, kimassa sīlādīni vināsetuṃ sakkhissasi nanu tvaṃ attano kammena āgantvā attano kammeneva gamissasi, parassa kujjhanaṃ nāma vītaccikaṅgāratattaayasalākagūthādīni gahetvā paraṃ paharitukāmatā viya hoti. Esopi tava kuddho kiṃ karissati, kiṃ te sīlādīni vināsetuṃ sakkhissati esa attano kammena āgantvā attano kammeneva gamissati, appaṭicchitapaheṇakaṃ viya, paṭivātaṃ khittarajomuṭṭhi viya ca etasseva esa kodho matthake patissatī’’ti evaṃ attano ca parassa cāti ubhayesaṃ kammassakataṃ paccavekkhatopi, paccavekkhitvā paṭisaṅkhāne ṭhitassapi, assaguttattherasadise mettābhāvanārate kalyāṇamitte sevantassāpi byāpādo pahīyati, ṭhānanisajjādīsu mettānissitasappāyakathāyapi pahīyati. Tena vuttaṃ ‘‘cha dhammā byāpādassa pahānāya saṃvattantī’’ti.
于不乐等之中,因不如理作意而生起昏沉睡眠。不乐,即厌倦;懈怠,即身体懒散;打哈欠,即身体伸展;食后昏沉,即饭后的困倦与燥热;心之萎靡,即心处于沉滞之相。若有人于这些不乐之中屡屡转起不如理作意,昏沉睡眠即得生起。故世尊说:
Aratiādīsu ayonisomanasikārena thinamiddhassa uppādo hoti. Arati nāma ukkaṇṭhitatā, tandī nāma kāyālasiyaṃ, vijambhitā nāma kāyavinamanā, bhattasammado nāma bhattamucchā bhattapariḷāho, cetaso līnattaṃ nāma cittassa līnākāro. Imesu aratiādīsu ayonisomanasikāraṃ bahulaṃ pavattayato thinamiddhaṃ uppajjati. Tenāha bhagavā –
“诸比丘,有不乐、懈怠、打哈欠、食后昏沉、心之萎靡。于其中,数数修习不如理作意——此即未生昏沉睡眠之食,亦是已生昏沉睡眠增长、广大之食。”
‘‘Atthi, bhikkhave, arati tandī vijambhitā bhattasammado cetaso līnattaṃ. Tattha ayonisomanasikārabahulīkāro – ayamāhāro anuppannassa vā thinamiddhassa uppādāya, uppannassa vā thinamiddhassa bhiyyobhāvāya vepullāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
然于发勤界等之中,以如理作意而断除昏沉睡眠。发勤界,即最初策励的精进;出离界,因从懈怠中出离故,较彼为强;勇勤界,因步步踏入更上之地故,较彼更胜。若有人于此三种精进中屡屡转起如理作意,昏沉睡眠即得断除。故说:
Ārambhadhātuādīsu pana yonisomanasikārena thinamiddhassa pahānaṃ hoti. Ārambhadhātu nāma paṭhamārambhavīriyaṃ, nikkamadhātu nāma kosajjato nikkhantatāya tato balavataraṃ, parakkamadhātu nāma paraṃ paraṃ ṭhānaṃ akkamanato tatopi balavataraṃ. Imasmiṃ tippabhede vīriye yonisomanasikāraṃ bahulaṃ pavattayato thinamiddhaṃ pahīyati. Tenāha –
诸位比丘,有发勤界、出离界、勇勤界。于此诸界中,反复修习如理作意——此便是令未生的昏沉与睡眠不生的食,也是令已生的昏沉与睡眠断除的食。
‘‘Atthi, bhikkhave, ārambhadhātu, nikkamadhātu, parakkamadhātu. Tattha yonisomanasikārabahulīkāro – ayamāhāro anuppannassa vā thinamiddhassa anuppādāya, uppannassa vā thinamiddhassa pahānāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
再者,有六法能导向昏沉与睡眠的断除:于过量饮食取警觉相、转换威仪、作意光明想、露地而住、亲近善知识、作适宜之谈论。若比丘食用手抓之食、咀嚼后所弃之残食、碎块之食、布角所包之食,乃至如乌鸦所弃之极少食后,坐于夜间或白日的修行处修习沙门法,昏沉与睡眠便会如巨象般压来。反之,若比丘仅留四五口饭大小之空隙,饮水后维持生命,则无此事。如此,能于过量饮食取警觉相者,亦能断除昏沉与睡眠。于何种威仪中生起昏沉与睡眠,即从该威仪转向余威仪,亦能断除;夜间作意月光、灯光、火炬光,白昼作意日光,亦能断除;露地而住,亦能断除;亲近如大迦叶长老这般已远离昏沉与睡眠的善知识,亦能断除;于站立、经行等威仪中,作与头陀支相应之适宜谈论,亦能断除。因此说“有六法导向昏沉与睡眠的断除”。
Apica cha dhammā thinamiddhassa pahānāya saṃvattanti, atibhojane nimittaggāho – iriyāpathasamparivattanatā, ālokasaññāmanasikāro , abbhokāsavāso, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti . Āharahatthakabhuttavamitakatatthavaṭṭakaalaṃsāṭakakākamāsakabhojanaṃ bhuñjitvā rattiṭṭhānadivāṭṭhāne nisinnassa hi samaṇadhammaṃ karoto thinamiddhaṃ mahāhatthī viya ottharantaṃ āgacchati, catupañcaālopaokāsaṃ pana ṭhapetvā pānīyaṃ pivitvā yāpanasīlassa bhikkhuno taṃ na hoti. Evaṃ atibhojane nimittaṃ gaṇhantassapi thinamiddhaṃ pahīyati. Yasmiṃ iriyāpathe thinamiddhaṃ okkamati, tato aññaṃ parivattentassapi, rattiṃ candālokaṃ dīpālokaṃ ukkālokaṃ divā sūriyālokaṃ manasikarontassapi, abbhokāse vasantassapi mahākassapattherasadise vigatathinamiddhe kalyāṇamitte sevantassapi thinamiddhaṃ pahīyati, ṭhānanisajjādīsu dhutaṅganissitasappāyakathāyapi pahīyati. Tena vuttaṃ ‘‘cha dhammā thinamiddhassa pahānāya saṃvattantī’’ti.
心未得轻安时,以不如理作意,掉举与恶作便生起。所谓‘未得轻安’,即未轻安之状态,其体性即是掉举与恶作。在此未轻安中,若屡屡行不如理作意,掉举与恶作便生起。是故说言:
Cetaso avūpasame ayonisomanasikārena uddhaccakukkuccassa uppādo hoti. Avūpasamo nāma avūpasantākāro, atthato taṃ uddhaccakukkuccameva. Tattha ayonisomanasikāraṃ bahulaṃ pavattayato uddhaccakukkuccaṃ uppajjati. Tenāha –
诸比丘,有心的不寂静。其中,频繁作意不如理——这是未生起掉举与恶作令生起之食,已生起掉举与恶作令增长广大之食。
‘‘Atthi, bhikkhave, cetaso avūpasamo. Tattha ayonisomanasikārabahulīkāro – ayamāhāro anuppannassa vā uddhaccakukkuccassa uppādāya, uppannassa vā uddhaccakukkuccassa bhiyyobhāvāya vepullāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
然而,在名为‘定’的心寂静中,以如理作意则可断除它。因此说:
Samādhisaṅkhāte pana cetaso vūpasame yonisomanasikārenassa pahānaṃ hoti. Tenāha –
诸比丘,有心的寂静。其中,频繁作意如理——这是未生起掉举与恶作令不生之食,已生起掉举与恶作令断除之食。
‘‘Atthi, bhikkhave, cetaso vūpasamo. Tattha yonisomanasikārabahulīkāro – ayamāhāro anuppannassa vā uddhaccakukkuccassa anuppādāya, uppannassa vā uddhaccakukkuccassa pahānāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
再者,有六法能导向掉举与恶作的断除:多闻、多问、于律善巧、亲近长老、善友、适宜之谈。因为,以多闻而依文句与义理学习一部乃至五部尼柯耶者,其掉举与恶作亦得断除;常问适与不适者亦得断除;于律熟练善巧者亦得断除;亲近长老比丘者亦得断除;亲近如优波离长老般持律的善友者,掉举与恶作亦得断除;在行住坐卧等中,谈论适与不适的适宜之谈,亦得断除。因此说‘六法能导向掉举与恶作的断除’。
Apica cha dhammā uddhaccakukkuccassa pahānāya saṃvattanti – bahussutatā, paripucchakatā, vinaye pakataññutā, vuḍḍhasevitā, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti. Bāhusaccenapi hi ekaṃ vā dve vā tayo vā cattāro vā pañca vā nikāye pāḷivasena ca atthavasena ca uggaṇhantassapi uddhaccakukkuccaṃ pahīyati, kappiyākappiyaparipucchābahulassapi, vinayapaññattiyaṃ ciṇṇavasībhāvatāya pakataññunopi , vuḍḍhe mahallakatthere upasaṅkamantassapi, upālittherasadise vinayadhare kalyāṇamitte sevantassapi uddhaccakukkuccaṃ pahīyati, ṭhānanisajjādīsu kappiyākappiyanissitasappāyakathāyapi pahīyati. Tena vuttaṃ ‘‘cha dhammā uddhaccakukkuccassa pahānāya saṃvattantī’’ti.
对于疑处诸法,若以不如理作意,疑便生起。所谓‘疑处诸法’,正因其一再成为疑的原因,故即是疑本身。于其中,若屡屡行不如理作意,疑便生起。因此说:
Vicikicchāṭṭhāniyesu dhammesu ayonisomanasikārena vicikicchāya uppādo hoti. Vicikicchāṭṭhāniyā dhammā nāma punappunaṃ vicikicchāya kāraṇattā vicikicchāva. Tattha ayonisomanasikāraṃ bahulaṃ pavattayato vicikicchā uppajjati. Tenāha –
“诸比丘,有疑处诸法。于其中,屡屡行不如理作意——这便是使未生的疑得以生起之食,使已生的疑得以增长广大之食。”
‘‘Atthi, bhikkhave, vicikicchāṭṭhāniyā dhammā. Tattha ayonisomanasikārabahulīkāro – ayamāhāro anuppannāya vā vicikicchāya uppādāya, uppannāya vā vicikicchāya bhiyyobhāvāya vepullāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
然而,在对善等诸法作如理作意时,疑惑便得断除。因此说:
Kusalādidhammesu pana yonisomanasikārena vicikicchāya pahānaṃ hoti. Tenāha –
“诸比丘,有善与不善法、有罪与无罪法、应修与不应修法、劣与胜法、黑白相对之法。于其中,数数修习如理作意——这便是令未生的疑惑不生起的食,也是令已生的疑惑断除的食。”
‘‘Atthi, bhikkhave, kusalākusalā dhammā, sāvajjānavajjā dhammā, sevitabbāsevitabbā dhammā, hīnapaṇītā dhammā, kaṇhasukkasappaṭibhāgā dhammā. Tattha yonisomanasikārabahulīkāro ayamāhāro anuppannāya vā vicikicchāya anuppādāya, uppannāya vā vicikicchāya pahānāyā’’ti (saṃ. ni. 5.232).
再者,有六法能导向疑惑的断除:多闻、多问、于律善巧、多行胜解、善友、适宜之谈。因为,即便以多闻而依文句与义理学通一部乃至五部尼柯耶者,疑惑亦得断除;常就三宝及善等诸法类多问者,疑惑亦得断除;于律中熟练自在者,疑惑亦得断除;于三宝有净信、称为“信”之胜解多现行者,疑惑亦得断除;亲近如信胜解者婆迦梨长老那样的善友者,疑惑亦得断除;于行住坐卧等一切威仪中,依三宝功德作适宜之谈者,疑惑亦得断除。因此说:‘六法能导向疑惑的断除。’
Apica cha dhammā vicikicchāya pahānāya saṃvattanti bahussutatā, paripucchakatā, vinaye pakataññutā, adhimokkhabahulatā, kalyāṇamittatā, sappāyakathāti . Bāhusaccavasenapi hi ekaṃ vā…pe… pañca vā nikāye pāḷivasena ca atthavasena ca uggaṇhantassapi vicikicchā pahīyati, tīṇi ratanāni ārabbha kusalādibhedesu dhammesu paripucchābahulassapi, vinaye ciṇṇavasībhāvassapi, tīsu ratanesu okappanīya, saddhāsaṅkhāta, adhimokkhabahulassapi, saddhādhimutte vakkalittherasadise kalyāṇamitte sevantassapi vicikicchā pahīyati, ṭhānanisajjādīsu tiṇṇaṃ ratanānaṃ guṇanissitasappāyakathāyapi pahīyati. Tena vuttaṃ ‘‘cha dhammā vicikicchāya pahānāya saṃvattantī’’ti.
此处,经由上述种种法,以镇伏而断除的这些盖中:欲贪盖以阿罗汉道彻底断除;昏沉睡眠盖与掉举盖也是如此。而嗔恚盖与恶作盖则以不还道彻底断除;疑盖以入流道彻底断除。因此,为了开示助成如此断除之法,而说‘精进已发勤’等。或者,这便是如前所说的对贪欲等诸盖的断除。因为一个由于精进低劣而懈怠的人、由于念未现前而忘失的人、由于不安未止息而身躁动的人、由于心未定而散乱的人,无论如何也不能令这些盖断除,更何况其他。为了开示如法行道者如何能令贪欲等远离、断除,故说‘精进已发勤’等。其义为:为断除那些诸盖,或为断尽一切杂染法,精进已发勤、已策励、持续现行而无松懈。又因已发勤,故中途不退缩,即‘不懈怠’。
Ettha ca yathāvuttehi tehi tehi dhammehi vikkhambhanavasena pahīnānaṃ imesaṃ nīvaraṇānaṃ kāmacchandanīvaraṇassa tāva arahattamaggena accantappahānaṃ hoti, tathā thinamiddhanīvaraṇassa uddhaccanīvaraṇassa ca . Byāpādanīvaraṇassa pana kukkuccanīvaraṇassa ca anāgāmimaggena, vicikicchānīvaraṇassa sotāpattimaggena accantappahānaṃ hoti. Tasmā tesaṃ tathā pahānāya upakāradhamme dassetuṃ ‘‘āraddhaṃ hoti vīriya’’ntiādi āraddhaṃ. Idameva vā yathāvuttaṃ abhijjhādīnaṃ nīvaraṇānaṃ pahānaṃ, yasmā hīnavīriyatāya kusītena, anupaṭṭhitassatitāya muṭṭhassatinā, apaṭippassaddhadarathatāya sāraddhakāyena, asamāhitatāya vikkhittacittena na kadācipi te sakkā nibbattetuṃ, pageva itaraṃ, tasmā yathā paṭipannassa so abhijjhādīnaṃ vigamo pahānaṃ sambhavati, taṃ dassetuṃ ‘‘āraddhaṃ hoti vīriya’’ntiādi āraddhaṃ. Tassattho – tesaṃ nīvaraṇānaṃ pahānāya sabbesampi vā saṃkilesadhammānaṃ samucchindanatthāya vīriyaṃ āraddhaṃ hoti, paggahitaṃ asithilappavattanti vuttaṃ hoti. Āraddhattā eva ca antarā saṅkocassa anāpajjanato asallīnaṃ.
‘念现前而不忘失’:不仅精进,念亦以面向所缘而现前,且正因如此现前,故能忆持久远所作、久远所说之事,即不忘失。‘轻安’:由于身与心不安的止息,其身轻安。其中,因名身轻安时,色身亦必轻安,故不别言‘名身’与‘色身’,而总说‘身轻安’。‘不躁动’:即因轻安而不躁动,谓离不安。‘心定而一趣’:其心亦善安置、善安住,如入定一般;且因得定而一趣、不动、无惊悸、无纷扰。
Upaṭṭhitā sati asammuṭṭhāti na kevalañca vīriyameva, satipi ārammaṇābhimukhabhāvena upaṭṭhitā hoti, tathā upaṭṭhitattā eva ca cirakatacirabhāsitānaṃ saraṇasamatthatāya asammuṭṭhā. Passaddhoti kāyacittadarathappassambhanena kāyopissa passaddho hoti. Tattha yasmā nāmakāye passaddhe rūpakāyopissa passaddho eva hoti, tasmā ‘‘nāmakāyo rūpakāyo’’ti avisesetvā ‘‘passaddho kāyo’’ti vuttaṃ. Asāraddhoti so ca passaddhattā eva asāraddho, vigatadarathoti vuttaṃ hoti. Samāhitaṃ cittaṃ ekagganti cittampissa sammā āhitaṃ suṭṭhu ṭhapitaṃ appitaṃ viya hoti, samāhitattā eva ca ekaggaṃ acalaṃ nipphandanaṃ niriñjananti.
至此,已阐明了禅那与圣道的前行行道。因此说:
Ettāvatā jhānamaggānaṃ pubbabhāgapaṭipadā kathitā. Tenevāha –
诸比丘,如是比丘即使在行走时,亦可称为热忱、有惭、恒常相续、精进坚固而心已策励者。
‘‘Carampi, bhikkhave, bhikkhu evaṃbhūto ātāpī ottāpī satataṃ samitaṃ āraddhavīriyo pahitattoti vuccatī’’ti (itivu. 110).
其义如前所述。
Tassattho heṭṭhā vutto eva.
在偈颂中,“应精勤而行”(yataṃ care)意为:应当精勤地行持。即使在经行等行走方式中,也应当依循“为令未生起的恶不善法不生,而发起意欲、精进……”(《相应部》5.651-662;《分别论》390)等所示的四正勤精进之力,精勤努力,使不善法得以断除、善法修习圆满,以这样的方式行走——这是其含义。此义同样适用于其余三种姿势(住、坐、卧)。然而有些人认为“yataṃ”是“已善调御”(saṃyata)的意思。“应住”(tiṭṭhe)是指应当站立,采取站立的姿势。“应坐”(acche)是指应当坐下。“应卧”(saye)是指应当躺卧。“应精勤地伸展”(yatamenaṃ pasāraye)是指:对于手、脚等应当伸展的肢体,应当作为具备前述精进力量的精勤者而行伸展。
Gāthāsu yataṃ careti yatamāno careyya, caṅkamanādivasena gamanaṃ kappentopi ‘‘anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya chandaṃ janeti vāyamatī’’tiādinā (saṃ. ni. 5.651-662; vibha. 390) nayena vuttasammappadhānavīriyavasena yatanto ghaṭento vāyamanto yathā akusalā dhammā pahīyanti, kusalā dhammā bhāvanāpāripūriṃ gacchanti, evaṃ gamanaṃ kappeyyāti attho. Esa nayo sesesupi. Keci pana ‘‘yata’’nti etassa saṃyatoti atthaṃ vadanti. Tiṭṭheti tiṭṭheyya ṭhānaṃ kappeyya. Accheti nisīdeyya. Sayeti nipajjeyya. Yatamenaṃ pasārayeti etaṃ pasāretabbaṃ hatthapādādiṃ yataṃ yatamāno yathāvuttavīriyasamaṅgīyeva hutvā pasāreyya, sabbattha pamādaṃ vijaheyyāti adhippāyo.
接下来,为说明精勤修行者的行道方式,故说“上方”等语。其中,“上方”指上方;“横向”指横的方向,如东方等方位,即周围一切处所;“下方”指下方。“世间所有处”,是指一切众生及诸行所构成的世间辗转之处,于彼一切处。如此便无余总括了遍观智所行的范围。“善观察”,即依正理、以正确方式观察,作为无常等观的观照者。“于诸法”,是指对于无有实有情、唯是法的对象。“于诸蕴”,是指对于色等五蕴。“生灭”,即生起与坏灭。这一段的意思是:在包含上方、横向、下方的一切世间中,对于已区分为过去、未来等类别的、名为五取蕴的一切色法与非色法,依由无常等观所证得的生灭智,以二十五种行相观察它们的生起;
Idāni yathā paṭipajjanto yataṃ yatamāno nāma hoti, taṃ paṭipadaṃ dassetuṃ ‘‘uddha’’ntiādi vuttaṃ. Tattha uddhanti upari. Tiriyanti tiriyato, puratthimadisādivasena samantato disābhāgesūti attho. Apācīnanti heṭṭhā. Yāvatā jagato gatīti yattakā sattasaṅkhārabhedassa lokassa pavatti, tattha sabbatthāti attho. Ettāvatā anavasesato sammasanañāṇassa visayaṃ saṅgahetvā dasseti. Samavekkhitāti sammā hetunā ñāyena avekkhitā, aniccādivasena vipassakoti vuttaṃ hoti. Dhammānanti sattasuññānaṃ. Khandhānanti rūpādīnaṃ pañcannaṃ khandhānaṃ. Udayabbayanti udayañca vayañca. Idaṃ vuttaṃ hoti – upari tiriyaṃ adhoti tisaṅgahe sabbasmiṃ loke atītādibhedabhinnānaṃ pañcupādānakkhandhasaṅkhātānaṃ sabbesaṃ rūpārūpadhammānaṃ aniccatādisammasanādhigatena udayabbayañāṇena pañcavīsatiyā ākārehi udayaṃ, pañcavīsatiyā ākārehi vayañca samavekkhitā samanupassitā bhaveyyāti.
“随顺心寂止”:与名为心寂止的圣道相应的随顺行道,即如实知见清净,因为圣道能究竟止息心的杂染。“正在修学”:指正在行道、正在修习、令次第智相续生起的人。“常”:一切时间,不论昼夜。“具念者”:指为四种正知所摄的念所具足,由此成为有念之人。“常勤精进者”:于一切时致力于涅槃、向涅槃勤策不懈者。对于这样的比丘,佛陀等圣者们作如此称说、如此宣说。其余文句,义如前说。
Cetosamathasāmīcinti cittasaṃkilesānaṃ accantavūpasamanato cetosamathasaṅkhātassa ariyamaggassa anucchavikapaṭipadaṃ ñāṇadassanavisuddhiṃ. Sikkhamānanti paṭipajjamānaṃ bhāventaṃ ñāṇaparamparaṃ nibbattentaṃ. Sadāti sabbakālaṃ, rattiñceva divā ca. Satanti catusampajaññena samannāgatāya satiyā satokāriṃ. Satataṃ pahitattoti sabbakālaṃ pahitatto nibbānaṃ paṭipesitattoti tathāvidhaṃ bhikkhuṃ buddhādayo ariyā āhu ācikkhanti kathenti. Sesaṃ vuttanayameva.
第十三:世间经注释
13. Lokasuttavaṇṇanā
112“世间”:因具有坏灭、崩解之义,故称世间。从含义上说,世间指前二圣谛,但在此处应知为苦圣谛。此世间又分为有情世间、行世间、器世间等,如前述依其分类及体相而说。此外,尚有蕴世间等多种世间。正如所说:
112. Terasame lokoti lujjanapalujjanaṭṭhena loko, atthato purimaṃ ariyasaccadvayaṃ idha pana dukkhaṃ ariyasaccaṃ veditabbaṃ. Svāyaṃ sattaloko, saṅkhāraloko, okāsalokoti vibhāgato sarūpato ca heṭṭhā vuttoyeva. Apica khandhalokādivasena ca anekavidho loko. Yathāha –
所谓“世间”,有蕴世间、界世间、处世间、败坏有世间、败坏可生世间、成就有世间、成就可生世间。一种世间:一切众生依食而住。二种世间:名与色。三种世间:三受。四种世间:四食。五种世间:五取蕴。六种世间:六内处。七种世间:七识住。八种世间:八世间法。九种世间:九有情居。十种世间:十处。十二种世间:十二处。十八种世间:十八界。(《大义释》3;《小义释·阿逸多学童问义释》2)
‘‘Lokoti khandhaloko, dhātuloko, āyatanaloko, vipattibhavaloko, vipattisambhavaloko, sampattibhavaloko, sampattisambhavaloko, eko loko sabbe sattā ahāraṭṭhitikā, dve lokā nāmañca rūpañca, tayo lokā tisso vedanā, cattāro lokā cattāro āhārā, pañca lokā pañcupādānakkhandhā, cha lokā cha ajjhattikāni āyatanāni, satta lokā satta viññāṇaṭṭhitiyo, aṭṭha lokā aṭṭha lokadhammā, nava lokā nava sattāvāsā, dasa lokā dasāyatanāni, dvādasa lokā dvādasāyatanāni, aṭṭhārasa lokā aṭṭhārasa dhātuyo’’ti (mahāni. 3; cūḷani. ajitamāṇavapucchāniddesa 2).
世间虽然依此众多方面分别,但都摄归、归结于五取蕴,而五取蕴即是苦圣谛:“生是苦……简言之,五取蕴是苦。”因此说:“从义而言,是指前面两种圣谛,而在这里,应知是指苦圣谛。”难道坏灭、崩解之义不是无差别地遍于诸蕴吗?确实遍在。然而,所执取的“那不坏灭”并非如此,它必定坏灭、崩解,所以“世间”一词,应知确实唯适用于五取蕴。因此,“世间”即指苦圣谛。
Evamanekadhā vibhattopi loko pañcasu upādānakkhandhesu eva saṅgahaṃ samosaraṇaṃ gacchati, upādānakkhandhā ca dukkhaṃ ariyasaccaṃ jātipi dukkhā …pe… saṃkhittena pañcupādānakkhandhāpi dukkhāti. Tena vuttaṃ ‘‘atthato purimaṃ ariyasaccadvayaṃ, idha pana dukkhaṃ ariyasaccaṃ veditabba’’nti. Nanu ca lujjanapalujjanaṭṭho avisesena pañcasu khandhesu sambhavatīti? Saccaṃ sambhavati. Yaṃ pana na lujjatīti gahitaṃ, taṃ tathā na hoti, ekaṃseneva lujjati palujjatīti so lokoti upādānakkhandhesveva lokasaddo nirūḷhoti veditabbo. Tasmā lokoti dukkhaṃ ariyasaccaṃ eva.
虽然“如来”一词的含义,在先前《如来经》中已依多种理路详加分别,但此处依经文的注释方式来阐明其义:“已正自觉”者,或以先前所说“以应证知、以应遍知”等分类,或总括而言,从随眠、习行、志趣、意乐等差别,善与不善等分别,轮回的量与形态等分别,或特别而言,如“此人有常见,此人有断见”等,如“地界有坚相,水界有湿相”等,以殊胜的自生智,如实无倒地,对于一切应证知的义理,都能觉悟、了知并亲证,故称已正自觉。
Yadipi tathāgata-saddassa heṭṭhā tathāgatasutte nānānayehi vitthārato attho vibhatto, tathāpi pāḷiyā atthasaṃvaṇṇanāmukhena ayamatthavibhāvanā – abhisambuddhoti ‘‘abhiññeyyato pariññeyyato’’ti pubbe vuttavibhāgena vā avisesato tāva āsayānusayacariyādhimuttiādibhedato kusalākusalādivibhāgato vaṭṭappamāṇasaṇṭhānādibhedato, visesato vā pana ‘‘ayaṃ sassatāsayo, ayaṃ ucchedāsayo’’tiādinā ‘‘kakkhaḷalakkhaṇā pathavīdhātu, paggharaṇalakkhaṇā āpodhātū’’tiādinā ca abhivisiṭṭhena sayambhuñāṇena sammā aviparītaṃ yo yo attho yathā yathā bujjhitabbo, tathā tathā buddho ñāto attapaccakkho katoti abhisambuddho.
“从世间”(lokasmā):指从上述的世间。“脱离”(visaṃyutto):意为脱离、不联结,因一切相关的结缚已被彻底断除,故从中完全解脱,这是它的含义。“世间集”(lokasamudayo):依经的方式说为渴爱,依阿毗达摩的方式则指与诸行俱起的一千五百烦恼。“已断”(pahīno):指在菩提树下,以阿拉汉道智彻断,连同习气一并断除。“世间灭”(lokanirodho):指涅槃。“已作证”(sacchikato):即亲身证得。“世间灭行道”(lokanirodhagāminī paṭipadā):即包含戒、定、慧三蕴的圣八支道。因为此道能通往、能证得世间灭——涅槃,又是圣者们所行的道路,故称为世间灭行道。
Lokasmāti yathāvuttalokato. Visaṃyuttoti visaṃsaṭṭho, tappaṭibaddhānaṃ sabbesaṃ saṃyojanānaṃ sammadeva samucchinnattā tato vippamuttoti attho. Lokasamudayoti suttantanayena taṇhā, abhidhammanayena pana abhisaṅkhārehi saddhiṃ diyaḍḍhakilesasahassaṃ. Pahīnoti bodhimaṇḍe arahattamaggañāṇena samucchedappahānavasena savāsanaṃ pahīno. Lokanirodhoti nibbānaṃ. Sacchikatoti attapaccakkho kato. Lokanirodhagāminī paṭipadāti sīlādikkhandhattayasaṅgaho ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. So hi lokanirodhaṃ nibbānaṃ gacchati adhigacchati, tadatthaṃ ariyehi paṭipajjīyati cāti lokanirodhagāminī paṭipadāti vuccati.
至此,已显明“如实已觉、如实而至者,故称如来”这一义涵。四圣谛确实是“如实”。如经中所说:
Ettāvatā tathāni abhisambuddho yāthāvato gatoti tathāgatoti ayamattho dassito hoti. Cattāri hi ariyasaccāni tathāni nāma. Yathāha –
“诸比丘,有此四种法,真实、不虚、无变异。哪四种?诸比丘,‘此是苦’,这是真实的、不虚的、无变异的;……”(《相应部》5.1090)详广如上。
‘‘Cattārimāni , bhikkhave, tathāni avitathāni anaññathāni. Katamāni cattāri? Idaṃ dukkhanti, bhikkhave, tathametaṃ avitathametaṃ, anaññathameta’’nti (saṃ. ni. 5.1090) vitthāro.
再者,所谓“如来”:因为以如实之行而到达,故称“如来”;因为已到达真实,故称“如来”。其中,“到达”意为了知、超越、证得、行道。意思是:世尊以如实、无颠倒的遍知观察之行,对整个世间已经到达、已经了知,因此世间被如来所正觉,故称“如来”;对世间集,以如实遍知断除之行已经到达、已经超越,故称“如来”;对世间灭,以如实遍知作证之行已经到达、已经证得,故称“如来”;对导向世间灭的行道,以如实、无颠倒之行已经到达、已经行道,故称“如来”。应知这段经文是通过显示世尊的如来性而阐明其义。
Apica tathāya gatoti tathāgato, tathaṃ gatoti tathāgato , gatoti ca avagato atīto patto paṭipannoti attho. Idaṃ vuttaṃ hoti – yasmā bhagavā sakalalokaṃ tīraṇapariññāya tathāya aviparītāya gato avagato, tasmā loko tathāgatena abhisambuddhoti tathāgato. Lokasamudayaṃ pahānapariññāya tathāya gato atītoti tathāgato. Lokanirodhaṃ sacchikiriyāya tathāya gato pattoti tathāgato. Lokanirodhagāminiṃ paṭipadaṃ tathaṃ aviparītaṃ gato paṭipannoti tathāgatoti. Evaṃ imissā pāḷiyā bhagavato tathāgatabhāvadīpanavasena attho veditabbo.
世尊如此以四圣谛的正觉力宣说了自己的如来性之后,接着为再以所见等正觉力显示如来性,而说:“比丘们,凡……”等语。而《增支部注》中说:“以四谛开示了自己的佛陀性之后”等,那是为了表明“如来”一词与“佛陀”一词在意义上并无差别。经文也正是这样传诵的。其中,“所见”指色处;“所闻”指声处;“所觉”指可凭借触而执取的香处、味处及触处;“所识”指苦乐等法所缘;“所得”指经寻求或未经寻求而得到的事物;“所追寻”指对已得或未得的事物进行追寻;“以意遍行”指以心遍行。那么,是谁的“以意遍行”呢?应连接下文理解为“含天的……乃至……含天与人的”。这里,“含天的”即与天一起,指属于含天的世间;其他词也同理。
Iti bhagavā catusaccābhisambodhanavasena attano tathāgatabhāvaṃ pakāsetvā idāni tattha diṭṭhādiabhisambodhivasenapi taṃ dassetuṃ ‘‘yaṃ, bhikkhave’’tiādimāha. Aṅguttaraṭṭhakathāyaṃ (a. ni. aṭṭha. 2.4.23) pana ‘‘catūhi saccehi attano buddhabhāvaṃ kathetvā’’tiādi vuttaṃ. Taṃ tathāgatasadda-buddhasaddānaṃ atthato ninnānākaraṇataṃ dassetuṃ vuttaṃ. Tathā ceva hi pāḷi pavattāti. Tattha diṭṭhanti rūpāyatanaṃ. Sutanti saddāyatanaṃ. Mutanti patvā gahetabbato gandhāyatanaṃ, rasāyatanaṃ, phoṭṭhabbāyatanañca. Viññātanti sukhadukkhādidhammārammaṇaṃ. Pattanti pariyesitvā vā apariyesitvā vā pattaṃ. Pariyesitanti pattaṃ vā appattaṃ vā pariyesitaṃ. Anuvicaritaṃ manasāti cittena anusañcaritaṃ. Kassa pana anuvicaritaṃ manasāti? Sadevakassa…pe… sadevamanussāyāti sambandhanīyaṃ. Tattha saha devehīti sadevako, tassa sadevakassa. Sesapadesupi eseva nayo.
这里,“含天的”一词应知是取五欲界天;“含魔罗的”一词是取第六欲界天;“含梵天的”一词是取梵身天等梵天;“含沙门婆罗门的”一词,既取与教法为敌的沙门婆罗门,也取已止息恶、已排除恶的沙门婆罗门;“众生”一词是取有情世间;“含天与人的”一词是取假名天和其余的人。如此,应知此处以前三个词摄取包含天、魔罗、梵天的有情世间,以后两个词依众生类别摄取有情世间。
Sadevakavacanena cettha pañcakāmāvacaradevaggahaṇaṃ veditabbaṃ, samārakavacanena chaṭṭhakāmāvacaradevaggahaṇaṃ, sabrahmakavacanena brahmakāyikādibrahmaggahaṇaṃ, sassamaṇabrāhmaṇivacanena sāsanassa paccatthikasamaṇabrāhmaṇaggahaṇañceva samitapāpabāhitapāpasamaṇabrāhmaṇaggahaṇañca, pajāvacanena sattalokaggahaṇaṃ , sadevamanussavacanena sammutidevaavasesamanussaggahaṇaṃ. Evamettha tīhi padehi devamārabrahmehi saddhiṃ sattaloko, dvīhi pajāvasena sattaloko gahitoti veditabbo.
另一解释:以“与诸天同在的”摄无色界天;以“与魔罗同在的”摄六欲天;以“与梵天同在的”摄有色梵天界;以“与沙门婆罗门等同在”之语,摄假名天及其余有情世间。再者,此处以“与诸天同在的”一语,按最上界限,宣说了世尊遍一切世间境界的已正觉性。对于生起如是疑者:“名为魔罗者,具大神力,是第六欲界之主、自在者;梵天则远胜于彼,能以十指放光遍照一万轮围世界,领受最上禅那等至之乐。又,更有众多沙门婆罗门,具神通、得天眼、知他心、具大神力。而这有情之众又是无边无量的,世尊于所有这些境界,莫非悉皆无遗已正觉耶?”为断彼疑,故世尊说:“与诸天同在之世界……”等。
Aparo nayo – sadevakaggahaṇena arūpāvacaradevaloko gahito, samārakavacanena chakāmāvacaradevaloko, sabrahmakavacanena rūpībrahmaloko, sassamaṇabrāhmaṇādivacanena sammutidevehi saha avasesasattaloko gahito. Apicettha sadevakavacanena ukkaṭṭhaparicchedato sabbalokavisayassa bhagavato abhisambuddhabhāve pakāsite yesamevaṃ siyā ‘‘māro nāma mahānubhāvo chakāmāvacarissaro vasavattī, brahmā pana tatopi mahānubhāvataro dasahi aṅgulīhi dasasu cakkavāḷasahassesu ālokaṃ pharati, uttamajjhānasamāpattisukhaṃ paṭisaṃvedeti. Puthū ca samaṇabrāhmaṇā iddhimanto dibbacakkhukā paracittaviduno mahānubhāvā saṃvijjanti. Ayañca sattakāyo ananto aparimāṇo, kimetesaṃ sabbesaṃyeva visayo anavasesato bhagavatā abhisambuddho’’ti? Tesaṃ vimatiṃ vidhamento bhagavā ‘‘sadevakassa lokassā’’tiādimāha.
而古师则说:“与诸天同在的”是以天众总摄其余世间;“与魔罗同在的”是以魔罗总摄其余世间;“与梵天同在的”是以梵天总摄其余世间。如此,将一切往生三有的众生悉数摄入此三句后,复以两句再加总摄,即说“与沙门婆罗门之众同在、与诸天及人同在”。如此一来,便以五句总摄了为三蕴所限的一切众生。
Porāṇā panāhu – ‘‘sadevakassā’’ti devatāhi saddhiṃ avasesalokaṃ pariyādiyati, ‘‘samārakassā’’ti mārena saddhiṃ avasesalokaṃ, ‘‘sabrahmakassā’’ti brahmehi saddhiṃ avasesalokaṃ. Evaṃ sabbepi tibhavūpage satte tīsu padesu pakkhipitvā puna dvīhi padehi pariyādiyanto ‘‘sassamaṇabrāhmaṇiyā pajāya sadevamanussāyā’’ti āha. Evaṃ pañcahipi padehi khandhattayaparicchinne sabbasatte pariyādiyati.
“如来所正觉”这句,是在显示:于无量世界界中,对此与诸天同在之世间,当“青、黄”等色所缘现于眼门时——这些一切,即“此有情于此刻见到如是色所缘,生起悦意、或忧恼、或中舍”,如来皆如此完全正觉。同理,于无量世界界中,对此与诸天同在之世间,当种种声所缘如“鼓声、琵琶声”等现于耳门时,当种种香所缘如“根香、芯材香”等现于鼻门时,当种种味所缘如“根味、茎味”等现于舌门时,当种种触所缘由地界、火界、风界所分别,如“硬、软”等现于身门时——“此有情于此刻触及如是触所缘,生起悦意、或忧恼、或中舍”——如来皆如此完全正觉。
Yasmā taṃ tathāgatena abhisambuddhanti iminā idaṃ dasseti – yaṃ aparimāṇāsu lokadhātūsu imassa sadevakassa lokassa ‘‘nīlaṃ pītaka’’ntiādi rūpārammaṇaṃ cakkhudvāre āpāthaṃ āgacchati, taṃ sabbaṃ ‘‘ayaṃ satto imasmiṃ khaṇe imaṃ nāma rūpārammaṇaṃ disvā sumano vā dummano vā majjhatto vā jāto’’ti tathāgatassa evaṃ abhisambuddhaṃ. Tathā yaṃ aparimāṇāsu lokadhātūsu imassa sadevakassa lokassa ‘‘bherisaddo mudiṅgasaddo’’tiādi saddārammaṇaṃ sotadvāre āpāthaṃ āgacchati, ‘‘mūlagandho tacagandho’’tiādi gandhārammaṇaṃ ghānadvāre āpāthamāgacchati, ‘‘mūlaraso khandharaso’’tiādi rasārammaṇaṃ jivhādvāre āpāthamāgacchati , ‘‘kakkhaḷaṃ muduka’’ntiādi pathavīdhātutejodhātuvāyodhātubhedaṃ phoṭṭhabbārammaṇaṃ kāyadvāre āpāthamāgacchati , ‘‘ayaṃ satto imasmiṃ khaṇe imaṃ nāma phoṭṭhabbaṃ phusitvā sumano vā dummano vā majjhatto vā jāto’’ti sabbaṃ taṃ tathāgatassa evaṃ abhisambuddhaṃ.
同样,在无量世界界中,于此有天神的世界,当苦乐等类的法所缘出现于意门时,“此有情在这一刹那了知了此法所缘,生起了悦意、忧恼或中舍”——这一切,如来都已如此完全等觉。如此,于此有天神的世界,凡有所见、所闻、所觉、所识,对如来而言,没有不被见、不被闻、不被觉、不被识的。然而,于诸凡夫,或有虽寻求却未得者,或有未寻求而未得者,或有寻求而得者,或有未寻求而得者;但如来则绝无未被其智慧所证知者。正因如此,在无量世界界中,对于无量有情于眼门出现的色所缘,世尊皆以一切方式了知、亲见。进而,由这位了知者、亲见者,对于那样的色法,依可爱、不可爱等,或依见于所见、所闻、所觉、所识中的语言,按照“何等为彼色、色处?即依于四大种,而有色彩、可见、有对,青、黄……”(《法集论》617)等方式,以种种名称、十三番问答、五十二种方法而作分析时,事实正是如此,绝无虚妄。这一道理,同样适用于耳门等处出现的声等所缘。
Tathā yaṃ aparimāṇāsu lokadhātūsu imassa sadevakassa lokassa sukhādibhedaṃ dhammārammaṇaṃ manodvāre āpāthamāgacchati, ‘‘ayaṃ satto imasmiṃ khaṇe imaṃ nāma dhammārammaṇaṃ jānitvā sumano vā dummano vā majjhatto vā jāto’’ti sabbaṃ taṃ tathāgatassa evaṃ abhisambuddhaṃ. Evaṃ yaṃ imassa sadevakassa lokassa diṭṭhaṃ sutaṃ mutaṃ viññātaṃ, taṃ tathāgatena adiṭṭhaṃ vā asutaṃ vā amutaṃ vā aviññātaṃ vā natthi. Imassa pana mahājanassa pariyesitvā appattampi atthi, apariyesitvā appattampi atthi, pariyesitvā pattampi atthi, apariyesitvā pattampi atthi. Sabbampi tathāgatassa appattaṃ nāma natthi ñāṇena asacchikataṃ. Tato eva yaṃ aparimāṇāsu lokadhātūsu aparimāṇānaṃ sattānaṃ cakkhudvāre āpāthamāgacchantaṃ rūpārammaṇaṃ nāma atthi, taṃ bhagavā sabbaṃ sabbākārena jānāti passati. Evaṃ jānatā passatā cānena taṃ iṭṭhāniṭṭhādivasena vā diṭṭhasutamutaviññātesu labbhamānapadavasena vā ‘‘katamaṃ taṃ rūpaṃ rūpāyatanaṃ? Yaṃ rūpaṃ catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya vaṇṇanibhā sanidassanaṃ sappaṭighaṃ nīlaṃ pītaka’’ntiādinā (dha. sa. 617) nayena anekehi nāmehi terasahi vārehi dvepaññāsāya nayehi vibhajjamānaṃ tatheva hoti, vitathaṃ natthi. Esa nayo sotadvārādīsupi āpāthamāgacchantesu saddādīsu.
因此,被称为“如来”:世间是如何到达的,如来也同样如实地到达,故称为“如来”。而经中所说的“已正觉”,与“如来”一词意义相同。由此,即从如实见之状态,显示出“如来”的含义。这确实是法将(舍利弗)曾说过的——
Tasmā tathāgatoti vuccatīti yaṃ yathā lokena gataṃ, tassa tatheva gatattā tathāgatoti vuccati. Pāḷiyaṃ pana ‘‘abhisambuddha’’nti vuttaṃ, taṃ tathāgatasaddena samānatthaṃ. Iminā tathādassibhāvato tathāgatoti ayamattho dassito hoti. Vuttañhetaṃ dhammasenāpatinā –
“于此世间,他无所未见”:对他而言,在此世间,没有任何事物未曾亲见。
‘‘Na tassa addiṭṭhamidhatthi kiñci, Atho aviññātamajānitabbaṃ; Sabbaṃ abhiññāsi yadatthi neyyaṃ, Tathāgato tena samantacakkhū’’ti. (mahāni. 156; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85; paṭi. ma. 1.121);
经典之中,世尊也曾这样说过:
Suttantepi vuttaṃ bhagavatā –
“诸比丘,于含摄天界之世界……乃至……含摄天人一切众生之中,凡有所见、所闻、所觉、所识、所证、所求、于心所随寻者,我皆了知,我皆以证智遍知。此为如来所觉知,然如来不依止于此。”
‘‘Yaṃ , bhikkhave, sadevakassa lokassa…pe… sadevamanussāya pajāya diṭṭhaṃ sutaṃ mutaṃ viññātaṃ pattaṃ pariyesitaṃ anuvicaritaṃ manasā, tamahaṃ jānāmi, tamahaṃ abbhaññāsiṃ, taṃ tathāgatassa viditaṃ, taṃ tathāgato na upaṭṭhāsī’’ti (a. ni. 4.24).
再者,诸比丘,如来于何夜证悟无上正等正觉?即于此毗舍佉月满月之夜,具“如去”等义而名为如来的世尊,坐于菩提道场无敌金刚座,镇伏三魔之顶,以无有更上之法故,依漏尽智与一切知智,证得无上正等正觉。又如来于何夜于无余涅槃界般涅槃?亦即此毗舍佉月满月之夜,于拘尸那罗末罗族之沙罗树林间,双沙罗树处,于无余涅槃界中般涅槃。所言“在此二者之间”,即于此——有余涅槃界与无余依涅槃界二者——之间,于四十五年间,初、中、后分菩提分中,以开示、宣说、解说所说之契经等分类之法。所言“此一切皆如实不异”,即在此期间所说,由契经等九分教所摄之佛语,于义于文,皆无可指责、无有缺减、无有增益,一切行相悉皆圆满,能镇伏贪慢……乃至……能镇伏痴慢。于此之中,乃至如一毛发端许之微细差错亦不可得,恰如以同一印章之所印,同一量器之所量,同一秤衡之所称,一切皆如是如实而无有差异:为了使其……
Yañca, bhikkhave, rattiṃ tathāgato anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambujjhatīti yassañca visākhapuṇṇamarattiyaṃ tathā āgatādiatthena tathāgato bhagavā bodhimaṇḍe aparājitapallaṅke nisinno tiṇṇaṃ mārānaṃ matthakaṃ madditvā uttaritarābhāvato anuttaraṃ sammāsambodhiṃ āsavakkhayañāṇena saddhiṃ sabbaññutaññāṇaṃ adhigacchati. Yañca rattiṃ anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyatīti yassañca visākhapuṇṇamarattiyaṃyeva kusinārāyaṃ upavattane mallānaṃ sālavane yamakasālānamantare anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbāyati. Yaṃ etasmiṃ antareti imāsaṃ dvinnaṃ saupādisesaanupādisesanibbānadhātūnaṃ vemajjhe pañcacattālīsavassaparimāṇe kāle paṭhamabodhiyampi, majjhimabodhiyampi, pacchimabodhiyampi yaṃ suttageyyādippabhedaṃ dhammaṃ bhāsati niddisanavasena, lapati uddhisanavasena, niddisati paṭiniddisanavasena. Sabbaṃ taṃ tatheva hotīti taṃ etthantare desitaṃ sabbaṃ suttageyyādinavaṅgaṃ buddhavacanaṃ atthato byañjanato ca anupavajjaṃ anūnaṃ anadhikaṃ sabbākāraparipuṇṇaṃ rāgamadanimmadanaṃ…pe… mohamadanimmadanaṃ, natthi tattha vālaggamattampi avakkhalitaṃ, ekamuddikāya lañchitaṃ viya ekanāḷiyā mitaṃ viya ekatulāya tulitaṃ viya ca taṃ tatheva hoti yassatthāya bhāsitaṃ, ekanteneva tassa sādhanato, no aññathā. Tasmā tathaṃ, avitathaṃ, anaññathaṃ. Etena tathāvāditāya tathāgatoti dasseti. Gadaattho ayaṃ gatasaddo dakārassa takāraṃ katvā, tasmā tathaṃ gadatīti tathāgatoti attho. Atha vā āgadanaṃ āgado, vacananti attho. Tatho aviparīto āgado yassāti dakārassa takāraṃ katvā tathāgatoti evamettha padasiddhi veditabbā.
“如所语者,如是而行”的意思是:世尊在为他人说法时,宣说“这些法是不善的,有过失,为智者所呵责,若完全受持则引生不利与痛苦”,对于这些法,他自己早已彻底舍断。而世尊宣说“这些法是善的,无过失,为智者所称赞,若完全受持则引生利益与安乐”,对于这些法,他自己早已彻底成就并安住其中。因此,应当知道世尊正是如所语者、如是而行之人。“如所行者,如是而语”的意思是:世尊自身通过戒等的圆满与正行的修习,本就是如所行者;同样地,他又通过说法的方式,引导他人安住于其中,因此他又是如是而语者。因为世尊的言语与身体彼此相顺,身体与言语也彼此相顺。所以,他既是如所语者、如是而行者,也是如所行者、如是而语者。对于如此成就之人,正如其言,身亦如其所行;正如其身,语亦如其所言,这便是它的含义。
Yathāvādī tathākārīti ye dhamme bhagavā ‘‘ime dhammā akusalā sāvajjā viññugarahitā samattā samādinnā ahitāya dukkhāya saṃvattantī’’ti paresaṃ dhammaṃ desento vadati, te dhamme ekanteneva sayaṃ pahāsi. Ye pana dhamme bhagavā ‘‘ime dhammā kusalā anavajjā viññuppasatthā samattā samādinnā hitāya sukhāya saṃvattantī’’ti vadati, te dhamme ekanteneva sayaṃ upasampajja vihāsi. Tasmā yathāvādī bhagavā, tathākārīti veditabbo. Yathākārī tathāvādīti sammadeva sīlādiparipūraṇavasena sammā paṭipanno sayaṃ yathākārī bhagavā, tatheva dhammadesanāya paresaṃ tattha patiṭṭhāpanavasena tathāvādī. Bhagavato hi vācāya kāyo anulometi, kāyassapi vācā. Tasmā yathāvādī tathākārī, yathākārī tathāvādī ca hoti. Evaṃbhūtassa cassa yathā vācā, kāyopi tathā gato pavatto. Yathā ca kāyo, vācāpi tathā gatā pavattāti attho.
‘征服者、不被征服者’的意思是:世尊以上至有顶天、下至无间地狱为边界,横向则遍及无量的世界领域,他以戒、以定、以慧、以解脱、以解脱智见,征服一切众生。对他而言,不存在能衡量他的秤或标准,他是无等同者、无同等者、无匹敌者、无比拟者、无对手者、无敌者、不可衡量者、不可测量者、无上者,是法王,是诸天中最殊胜的天,是诸释迦中最殊胜的释迦,是诸梵天中最殊胜的梵天。正因如此,他自己不被任何事物所征服,所以称为‘不被征服者’。‘唯一地’是一个表示确定含义的不变词。凡是应当被了知的,他全部都能如同观看手掌上的芒果一般透彻了知,所以称为‘具眼者’。他以不颠倒的方式觉知众生的意向等,并施予利益等,对于众生,他以一切方式善巧修习所得,对于诸行,在其自性转变的引导方面,能自在掌控而运转其心,所以称为‘得自在者’。至此,世尊通过‘征服’这一含义,开示了他自身的‘如来’本质。
Abhibhū anabhibhūtoti upari bhavaggaṃ heṭṭhā avīcinirayaṃ pariyantaṃ katvā tiriyaṃ aparimāṇāsu lokadhātūsu bhagavā sabbasatte abhibhavati sīlenapi samādhināpi paññāyapi vimuttiyāpi vimuttiñāṇadassanenapi, na tassa tulā vā pamāṇaṃ vā atthi, asamo asamasamo appaṭimo appaṭibhāgo appaṭipuggalo atulo appameyyo anuttaro dhammarājā devānaṃ atidevo sakkānaṃ atisakko brahmānaṃ atibrahmā. Tato eva sayaṃ na kenaci abhibhūtoti anabhibhūto. Aññadatthūti ekaṃsatthe nipāto. Yañhi kiñci neyyaṃ nāma, sabbaṃ taṃ hatthatale āmalakaṃ viya passatīti daso. Aviparītaṃ āsayādiavabodhena hitūpasaṃhārādinā ca satte, bhāvaññathattūpanayavasena saṅkhāre sabbākārena suciṇṇavasitāya samāpattiyo cittañca vase vattetīti vasavattī. Ettāvatā abhibhavanaṭṭhena bhagavā attano tathāgatabhāvaṃ dasseti.
在此,应当这样理解词句的成就:“agado viya agado”(无病药)。这具体指什么呢?是指他说法的庄严与福德的积聚。正因如此,他具有大神力,就像良医以天药消除蛇毒一样,他能征服一切外道论师,以及包含天神在内的世间。如此,在征服一切世间方面,他的说法庄严与福德积聚,就是真实不颠倒的“药”(agado);将“达”(da)音转为“他”(ta)音后,便应理解为这就是“如来”(tathāgata)的含义。因此才说:“诸比丘,在含天神的世间中……乃至……得自在者,所以称为如来。”
Tatrevaṃ padasiddhi veditabbā – agado viya agado. Ko panesa? Desanāvilāso ceva puññussayo ca. Teneva hesa mahānubhāvo bhisakko viya dibbāgadena sappe, sabbe parappavādino sadevakañca lokaṃ abhibhavati. Iti sabbalokābhibhavane tatho aviparīto desanāvilāso ceva puññussayo ca agado assāti dakārassa takāraṃ katvā tathāgatoti veditabbo. Tena vuttaṃ ‘‘sadevake, bhikkhave, loke…pe… vasavattī, tasmā tathāgatoti vuccatī’’ti.
在这些偈颂中,“通达一切世间”:指完全了知三界世间众生共住的情形。“于一切世间如实”:指对三界世间共住中一切应知之事,皆如其真实、无颠倒地完全了知。“离一切世间系缚”:指通过彻底断除四种轭,而与一切世间完全脱离系缚、彻底解脱。“无所取着”:指对于一切世间,没有基于渴爱与邪见的取着,并远离了那些取着。
Gāthāsu sabbalokaṃ abhiññāyāti tedhātukalokasannivāsaṃ jānitvā. Sabbaloke yathātathanti tasmiṃ tedhātukalokasannivāse yaṃkiñci neyyaṃ, taṃ sabbaṃ yathātathaṃ aviparītaṃ jānitvā. Sabbalokavisaṃyuttoti catunnaṃ yogānaṃ anavasesappahānena sabbenapi lokena visaṃyutto vippamutto. Anūpayoti sabbasmimpi loke taṇhādiṭṭhiupayehi anūpayo tehi upayehi virahito.
“征服一切”:征服色等一切所缘,征服一切行蕴,乃至征服一切魔之后而安住。“智者”:具足坚固智慧者。“解脱一切结缚者”:自己已解脱欲贪等身结等一切结缚而安住,同时由于自己说法之庄严,也令所度化众生的相续中解脱那些结缚,故为“解脱一切结缚者”。“已触”:意为已触。此处属格表示作具义,即“以此已触”。“至上之寂静”:即涅槃。因为那是由智慧之触所触的,故说为“无怖畏的涅槃”。或者,“至上之寂静”指最殊胜的寂静。那是什么?即涅槃。又因在涅槃中,从任何处都没有怖畏,故称它为“无有恐怖者”。
Sabbābhibhūti rūpādīni sabbārammaṇāni, sabbaṃ saṅkhāragataṃ, sabbepi māre abhibhavitvā ṭhito. Dhīroti dhitisampanno. Sabbaganthappamocanoti sabbe abhijjhākāyaganthādike mocetvā ṭhito veneyyasantānepi attano desanāvilāsena tesaṃ pamocanato sabbaganthappamocano. Phuṭṭhāssāti phuṭṭhā assa. Karaṇatthe idaṃ sāmivacanaṃ, phuṭṭhā anenāti attho. Paramā santīti nibbānaṃ. Tañhi tena ñāṇaphusanena phuṭṭhaṃ. Tenevāha ‘‘nibbānaṃ akutobhaya’’nti. Atha vā paramā santīti uttamā santi. Katarā sāti? Nibbānaṃ. Yasmā pana nibbāne kutoci bhayaṃ natthi, tasmā taṃ akutobhayanti vuccati.
“无恼”:无苦。“已达一切业尽”:已达一切业的灭尽、终结,即彻底灭尽。“依止灭尽而解脱”:在称为依止灭尽的涅槃中,以彼为所缘,由果解脱而解脱。“彼即”:彼即是那位。“无上狮子”:由于能忍耐灾患,以及能摧毁烦恼,故如来为无上狮子。“梵”:最殊胜者。“轮”:法轮。“转起”:以三转十二行相而转起。
Anīghoti niddukkho. Sabbakammakkhayaṃ pattoti sabbesaṃ kammānaṃ khayaṃ pariyosānaṃ accantābhāvaṃ patto. Vimutto upadhisaṅkhayeti upadhisaṅkhayasaṅkhāte nibbāne tadārammaṇāya phalavimuttiyā vimutto. Esa soti eso so. Sīho anuttaroti parissayānaṃ sahanaṭṭhena, kilesānaṃ hananaṭṭhena ca, tathāgato anuttaro sīho nāma. Brahmanti seṭṭhaṃ. Cakkanti dhammacakkaṃ. Pavattayīti tiparivaṭṭaṃ dvādasākāraṃ pavattesi.
“如是”:即如是了知如来功德。“集会”:即聚集。“他们礼敬”:已皈依如来、以如来为依怙的天神与人类,礼敬彼如来。因其具足戒等伟大功德,故称为“大”;因其成就四无所畏,故称为“无畏”。为明示他们礼敬时所说,故说“已调御”等,其义显而易见。
Itīti evaṃ tathāgatassa guṇe jānitvā. Saṅgammāti samāgantvā. Taṃnamassantīti taṃ tathāgataṃ te saraṇaṃ gatā devamanussā namassanti. Mahantehi sīlādiguṇehi samannāgatattā mahantaṃ, catuvesārajjayogena vītasāradaṃ. Idāni yaṃ vadantā te namassanti, taṃ dassetuṃ dantotiādi vuttaṃ. Taṃ uttānatthameva.
如是应知:在此四聚中,第六、第七经说流转,第一、第二、第三、第十二、第十三经说还灭,其余诸经则说流转与还灭。
Iti imasmiṃ catukkanipāte chaṭṭhe sattame ca sutte vaṭṭaṃ kathitaṃ, paṭhamadutiyatatiyadvādasamaterasamesu vivaṭṭaṃ kathitaṃ, sesesu vaṭṭavivaṭṭaṃ kathitanti veditabbaṃ.
于法自在者,为世间带来法之光明;
了知应觉悟之法,与说法之仪则;
依种种因缘,为利益一切世间,
大仙以“一法”等分类,开示了诸法。
具六神通,得诸自在,证无碍解;
他们往昔是教法的肩负者、法的结集者,
为阐明其义,我依循古注疏的轨则,
我依此而著手作義之注釋;
彼注釋於此,對諸經中種種究竟義,隨宜
闡明之故,依其名義,而名為《究竟義顯揚》。
以此福德之威力,愿世间依怙之教法——
入于清净戒等行道已,
愿一切众生,咸成解脱味之分有者。
愿正自觉者的教法,于此世间长久住立;
愿一切众生,于此教法恒常心怀恭敬。
愿天与世间主,适时降下甘霖;
愿乐于正法者,以法护世间。
Dhammissarena jagato, dhammālokavidhāyinā; Dhammānaṃ bodhaneyyānaṃ, jānatā desanāvidhiṃ. Taṃ taṃ nidānamāgamma, sabbalokahitesinā; Ekakādippabhedena, desitāni mahesinā. Dasuttarasataṃ dve ca, suttāni itivuttakaṃ; Itivuttappabhedena, saṅgāyiṃsu mahesayo. Chaḷabhiññā vasippattā, pabhinnapaṭisambhidā; Yaṃ taṃ sāsanadhorayhā, dhammasaṅgāhakā pure. Tassa atthaṃ pakāsetuṃ, porāṇaṭṭhakathānayaṃ; Nissāya yā samāraddhā, atthasaṃvaṇṇanā mayā. Sā tattha paramatthānaṃ, suttantesu yathārahaṃ; Pakāsanā paramattha-dīpanī nāma nāmato. Sampattā pariniṭṭhānaṃ, anākulavinicchayā; Aṭṭhattiṃsappamāṇāya, pāḷiyā bhāṇavārato. Iti taṃ saṅkharontena, yaṃ taṃ adhigataṃ mayā; Puññaṃ tassānubhāvena, lokanāthassa sāsanaṃ. Ogāhetvā visuddhāya, sīlādipaṭipattiyā; Sabbepi pāṇino hontu, vimuttirasabhāgino. Ciraṃ tiṭṭhatu lokasmiṃ, sammāsambuddhasāsanaṃ; Tasmiṃ sagāravā niccaṃ, hontu sabbepi pāṇino. Sammā vassatu kālena, devopi jagatippati; Saddhammanirato lokaṃ, dhammeneva pasāsatūti.