(9) 4. 长老品
(9) 4. Theravaggo
1-2. 可染经等注释
1-2. Rajanīyasuttādivaṇṇanā
81-8281-82. 第四经的第一首偈颂,本身很容易理解。在第二首偈颂中,以贬抑他人功德而行事者,犹如用粪去打人,粪便首先弄脏了自己,这就是“贬损”(makkha)。具此贬损特质的人,称为“贬损者”(makkhī)。“傲慢”(paḷāsa)是指像咬住他人的功德而将其夺走一样,这就是它的意思。具此特质的人,称为“傲慢者”(paḷāsī)。因为傲慢者不将重担交给第二人,总是自己全部承担支撑。所以说:‘具足了以执取轭为相的傲慢’。
81-82. Catutthassa paṭhamaṃ suviññeyyameva. Dutiye guṇamakkhanāya pavattopi attano kārakaṃ gūthena paharantaṃ gūtho viya paṭhamataraṃ makkhetīti makkho, so etassa atthīti makkhī. Paḷāsatīti paḷāso, parassa guṇe ḍaṃsitvā viya apanetīti attho. So etassa atthīti paḷāsī. Paḷāsī puggalo hi dutiyassa dhuraṃ na deti, sampasāretvā tiṭṭhati. Tenāha ‘‘yugaggāhalakkhaṇena paḷāsena samannāgato’’ti.
3. 诈欺者经注释
3. Kuhakasuttavaṇṇanā
83在第三经中,“以三种诈欺事”是指:依于从旁谈论、依于威仪、依于受用资具这三种类别而区分的三种诈欺事。以此三种诈欺方式欺诳世间、令人惊叹,在他心中对自己生起“哦!真是稀有之人”的赞叹想者,即是“诈欺者”。“巧言者”是指:为利养恭敬而说话,通过抬高自己或施主,使对方给予某物,如此抬高后再说话之人。所谓“以相为戒”,或依相而行、制造相的人,称为“占相者”。这里的“相”,是指能令他人产生给予资具之想的身业、语业。“苛求是其戒”的人,称为“苛求者”。或者说,“苛求”即是他苛求的行为,此行为本身就是“苛求者”的意思。而所谓“苛求”,就如狡诈之人那样,为了利养和恭敬而责骂、嘲讽、揭他人之短等。
83. Tatiye tīhi kuhanavatthūhīti sāmantajappanairiyāpathasannissitapaccayappaṭisevanabhedato tippabhedehi kuhanavatthūhi. Tividhena kuhanavatthunā lokaṃ kuhayati vimhāpayati ‘‘aho acchariyapuriso’’ti attani paresaṃ vimhayaṃ uppādetīti kuhako. Lābhasakkāratthiko hutvā lapati attānaṃ dāyakaṃ vā ukkhipitvā yathā so kiñci dadāti, evaṃ ukkācetvā kathetīti lapako. Nimittaṃ sīlaṃ tassāti nemittiko, nimittena vā carati, nimittaṃ vā karotīti nemittiko. Nimittanti ca paresaṃ paccayadānasaññuppādakaṃ kāyavacīkammaṃ vuccati . Nippeso sīlamassāti nippesiko. Nippisatīti vā nippeso, nippesoyeva nippesiko. Nippesoti ca saṭhapuriso viya lābhasakkāratthaṃ akkosanuppaṇḍanaparapiṭṭhimaṃsikatādi.
6-7. 获得无碍解经等注释
6-7. Paṭisambhidāppattasuttādivaṇṇanā
86-87第六经中,关于无碍解应当说明的内容,已如前所述。“或高或低的”,即指高的与低的。因而说“大的小的”。“应作什么”,是说“该怎么做”之后,所应去做的那些事务。其中,所谓高的事务,是指制作僧衣、染色、在塔庙中进行抹灰工作,以及在布萨堂、塔庙屋、菩提树屋等处所应做的种种事务等。所谓低的事务,则是指洗脚、涂油等这些杂细的事务。“于彼处之精勤”,意思是前往那里的精勤,即以成就那些大大小小的事务为目的而前往。换言之,即对成就种种事务具有能力。“于彼处之方便”,是指对于那些应做的事务,成为方便方法。“能作”,即能够去做。“能安排”,即能够计画处理。第七经的意思很清楚。
86-87. Chaṭṭhe paṭisambhidāsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Uccāvacānīti uccanīcāni. Tenāha ‘‘mahantakhuddakānī’’ti. Kiṃkaraṇīyānīti ‘‘kiṃ karomī’’ti evaṃ vatvā kattabbakammāni. Tattha uccakammāni nāma cīvarassa karaṇaṃ, rajanaṃ, cetiye sudhākammaṃ, uposathāgāracetiyagharabodhigharesu kattabbakammanti evamādi. Avacakammaṃ nāma pādadhovanamakkhanādi khuddakakammaṃ. Tatrupāyāsāti tatrupagamaniyā, tatra tatra mahante khuddake ca kamme sādhanavasena upagacchantiyāti attho. Tassa tassa kammassa nipphādane samatthāyāti vuttaṃ hoti. Tatrupāyāyāti vā tatra tatra kamme sādhetabbe upāyabhūtāya. Alaṃ kātunti kātuṃ samattho hoti. Alaṃ saṃvidhātunti vicāretuṃ samattho. Sattamaṃ uttānameva.
第八 长老经注
8. Therasuttavaṇṇanā
88在第八经中,“已达坚固者”,是指在教法中已达至坚固不退转的状态。“久知者”:因出家后识知许多长夜,故称久知者。因此说“从出家之日起”等。“显著者”,是由不实之功德与真实之功德而卓然出众者。“有名声者”:有“名声”,故为有名声者;或依止、依赖于名声,故为有名声者。因此说“依止名声者”。不善人之法、不好人之法,即是“非正法”;或者说,不善、不美、应受呵斥、低劣的法,就是非正法。反之,即可了知何为“正法”。
88. Aṭṭhame thirabhāvappattoti sāsane thirabhāvaṃ anivattibhāvaṃ pattho. Pabbajito hutvā bahū rattiyo jānātīti rattaññū. Tenāha ‘‘pabbajitadivasato paṭṭhāyā’’tiādi. Pākaṭoti ayathābhūtaguṇehi ceva yathābhūtaguṇehi ca samuggato. Yaso etassa atthīti yasassī, yasaṃ sito nissito vā yasassī. Tenāha ‘‘yasanissito’’ti. Asataṃ asādhūnaṃ dhammā asaddhammā, asantā vā asundarā gārayhā lāmakā dhammāti asaddhammā. Vipariyāyena saddhammā veditabbā.
第九 第一有学经注
9. Paṭhamasekhasuttavaṇṇanā
8989. 在第九经中,“业乐者”(kammārāmo):以喜爱作业为义,将业作为自己的乐处,故称业乐者;这种状态便是“业乐性”(kammārāmatā)。此处的“业”(kamma),是指应做之事,例如:思量僧衣、缝制衣事、制作支撑、钵袋、系肩带、腰带、法作、支架、足凳、扫帚等。若有一类人整天只做这些事,不作余事,对这些人是予以呵斥的。然而,若只是在适当的时宜——于制作时制作,于授课时受课,于诵习时诵习,于塔庙广场值勤时履行塔庙广场的义务,于作意时作意——这样的人便不称作业乐者。
“谈说乐性”(bhassārāmatā):此处,有人以谈论女人相貌、男人相貌等方式进行对话,日夜消磨,于谈话毫无节制,此即称为谈说乐者。然而,若有人日夜说法、解答问题,此人却少言,于谈话有节制。为什么?因为世尊说:‘比丘们,集会时有两件事应做:法谈或圣默然。’
89. Navame āramitabbaṭṭhena kammaṃ ārāmo etassāti kammārāmo, tassa bhāvo kammārāmatā. Tattha kammanti itikattabbaṃ kammaṃ vuccati. Seyyathidaṃ – cīvaravicāraṇaṃ cīvarakammakaraṇaṃ upatthambhanaṃ pattatthavikaaṃsabaddhakakāyabandhanadhammakaraṇaādhārakapādakathalikasammajjaniādīnaṃ karaṇanti. Ekacco hi etāni karonto sakaladivasaṃ etāneva karoti, taṃ sandhāyesa paṭikkhepo. Yo pana etesaṃ karaṇavelāyameva tāni karoti, uddesavelāya uddesaṃ gaṇhāti, sajjhāyavelāya sajjhāyati, cetiyaṅgaṇavattavelāya cetiyaṅgaṇavattaṃ karoti, manasikāravelāya manasikāraṃ karoti, na so kammārāmo nāma. Bhassārāmatāti ettha yo itthivaṇṇapurisavaṇṇādivasena ālāpasallāpaṃ karontoyeva divasañca rattiñca vītināmeti, evarūpo bhasse pariyantakārī na hoti, ayaṃ bhassārāmo nāma. Yo pana rattimpi divasampi dhammaṃ katheti, pañhaṃ vissajjeti, ayaṃ appabhasso bhasse pariyantakārīyeva. Kasmā? ‘‘Sannipatitānaṃ vo, bhikkhave, dvayaṃ karaṇīyaṃ dhammī vā kathā, ariyo vā tuṇhībhāvo’’ti (ma. ni. 1.273; udā. 12, 28, 29) vuttattā.
「睡眠乐性」:此处,凡是在行走、坐下或躺卧时,被惛沉睡眠所制伏,只一味地睡眠,即称为睡眠乐者。然而,若有人因身体生病,心沉入有分,这不称为睡眠乐者。因此他说:‘阿耆毗舍那,我确实记得,在夏季最后一个月,午后乞食归来,将僧伽梨衣折为四叠铺好,右胁而卧,正念正知地进入睡眠。’
「众会乐性」:此处,若一人时则求有第二人,两人时则求有第三人,三人时则求有第四人,如此总爱杂居而住,独处时不得乐趣,即称为众会乐者。然而,若有人于四威仪中独处能得乐趣,则不应知其为众会乐者。由于有学圣者已证得的功德不可能退失,因此说‘更上功德’等。
Niddārāmatāti ettha yo gacchantopi nisinnopi nipannopi thinamiddhābhibhūto niddāyatiyeva, ayaṃ niddārāmo nāma. Yassa pana karajakāye gelaññena cittaṃ bhavaṅge otarati, nāyaṃ niddārāmo. Tenevāha – ‘‘abhijānāmi kho panāhaṃ, aggivessana, gimhānaṃ pacchime māse pacchābhattaṃ piṇḍapātappaṭikkanto catugguṇaṃ saṅghāṭiṃ paññāpetvā dakkhiṇena passena sato sampajāno niddaṃ okkamitā’’ti (ma. ni. 1.387). Saṅgaṇikārāmatāti ettha yo ekassa dutiyo, dvinnaṃ tatiyo, tiṇṇaṃ catutthoti evaṃ saṃsaṭṭhova viharati, ekako assādaṃ na labhati, ayaṃ saṅgaṇikārāmo. Yo pana catūsu iriyāpathesu ekakova assādaṃ labhati, nāyaṃ saṅgaṇikārāmo veditabbo. Sekhānaṃ paṭiladdhaguṇassa parihānāsambhavato ‘‘upariguṇehī’’tiādi vuttaṃ.
10. 第二有学经的注释
10. Dutiyasekhasuttavaṇṇanā
9090. 在第十经中,「过早前往」:指整夜睡眠之后,在强力的黎明时分,用草扫帚略作清扫,洗脸之后,为粥和食物而于清晨便进入村落。
「超过那个时间后」:指因与在家人交往而虚度光阴,过了正午时分才离去。也就是清晨入村,取粥回到食堂喝下,然后于一处躺卧入睡,到人们进食的时间快接近正午时才起身,依法取水擦擦眼睛,再出去托钵乞食,饱食足量之后,又和在家人混杂消磨时间,过了正午才返回。
90. Dasame atipātovāti sabbarattiṃ niddāyitvā balavapaccūse koṭisammuñjaniyā thokaṃ sammajjitvā mukhaṃ dhovitvā yāgubhikkhatthāya pātova pavisati. Taṃ atikkamitvāti gihisaṃsaggavasena kālaṃ vītināmento majjhanhikasamayaṃ atikkamitvā pakkamati. Pātoyeva hi gāmaṃ pavisitvā yāguṃ ādāya āsanasālaṃ gantvā pivitvā ekasmiṃ ṭhāne nipanno niddāyitvā manussānaṃ bhojanavelāya ‘‘paṇītabhikkhaṃ labhissāmī’’ti upakaṭṭhe majjhanhike uṭṭhāya dhammakaraṇena udakaṃ gahetvā akkhīni puñchitvā piṇḍāya caritvā yāvadatthaṃ bhuñjitvā gihisaṃsaṭṭho kālaṃ vītināmetvā majjhanhe vītivatte paṭikkamati.
「少欲之论」:即如“贤友,多欲与恶欲等法应当断除”——先开示这些法的过患,随后以“应当受持如此少欲而生活”等理趣展开的言说。「以三种远离」:指身远离、心远离及依远离这三种。其中,独自行走、独自站立、独自坐着、独自躺卧、独自进村乞食、独自返回、独自决意经行、独自行动、独自安住,这些称为身远离。八等至则称为心远离。涅槃称为依远离。也曾有如此说法:‘身远离,是乐于出离、住于远离的人们;心远离,是心清净、已达极净的人们;依远离,是无有依著、已达诸行止息的补特伽罗。’「两种精进」:即身精进与心精进。「戒」:指四遍清净戒。「定」:指作为观基础的八等至。「解脱论」:即缘于圣果而兴起的谈论。其余的意义容易理解。
Appicchakathāti, ‘‘āvuso, atricchatā pāpicchatāti ime dhammā pahātabbā’’ti tesu ādīnavaṃ dassetvā ‘‘evarūpaṃ appicchataṃ samādāya vattitabba’’ntiādinayappavattā kathā. Tīhi vivekehīti kāyaviveko, cittaviveko, upadhivivekoti imehi tīhi vivekehi. Tattha eko gacchati, eko tiṭṭhati, eko nisīdati, eko seyyaṃ kappeti, eko gāmaṃ piṇḍāya pavisati, eko paṭikkamati, eko caṅkamaṃ adhiṭṭhāti, eko carati, eko viharatīti ayaṃ kāyaviveko nāma. Aṭṭha samāpattiyo pana cittaviveko nāma. Nibbānaṃ upadhiviveko nāma. Vuttampi hetaṃ – ‘‘kāyaviveko ca vivekaṭṭhakāyānaṃ nekkhammābhiratānaṃ, cittaviveko ca parisuddhacittānaṃ paramavodānappattānaṃ, upadhiviveko ca nirupadhīnaṃ puggalānaṃ visaṅkhāragatāna’’nti (mahāni. 57). Duvidhaṃ vīriyanti kāyikaṃ, cetasikañca vīriyaṃ. Sīlanti catupārisuddhisīlaṃ. Samādhinti vipassanāpādakā aṭṭha samāpattiyo. Vimuttikathāti vā ariyaphalaṃ ārabbha pavattā kathā. Sesaṃ uttānameva.