10. 入出息相应
10. Ānāpānasaṃyuttaṃ
一法品
1. Ekadhammavaggo
1. 一法经注释
1. Ekadhammasuttavaṇṇanā
977在《入出息相应》的第一经中,“一法”即指一个法。此处其余应说的内容,在《清净道论》(第1卷215节)“入出息念业处解说”中,已以种种方式全部予以说明。
977. Ānāpānasaṃyuttassa paṭhame ekadhammoti eko dhammo. Sesamettha yaṃ vattabbaṃ siyā, taṃ sabbaṃ sabbākārena visuddhimagge (visuddhi. 1.215) ānāpānassatikammaṭṭhānaniddese vuttameva.
6. 阿利吒经注释
6. Ariṭṭhasuttavaṇṇanā
982第六经中,“应修习否”意为“你们应修习否”。“欲贪”指对五种欲功德的贪染。“于内于外诸法中”即于内、外十二处法中。“嗔想已善调伏”:与嗔相应的想已妥善调伏,即已断除之义。以此,他说明了自己的不来道。接着,为显示阿拉汉道的观,他说“他念息出息出……”等。
982. Chaṭṭhe bhāvetha noti bhāvetha nu. Kāmacchandoti pañcakāmaguṇikarāgo. Ajjhattaṃ bahiddhā ca dhammesūti ajjhattikabāhiresu dvādasasu āyatanadhammesu . Paṭighasaññā suppaṭivinītāti paṭighasampayuttasaññā suṭṭhu paṭivinītā, samucchinnāti attho. Iminā attano anāgāmimaggaṃ katheti. Idāni arahattamaggassa vipassanaṃ dassento so satova assasissāmītiādimāha.
7. 大劫宾那经注释
7. Mahākappinasuttavaṇṇanā
983第七经中,“动摇性”或“颤动性”,二者皆指移动。
983. Sattame iñjitattaṃ vā phanditattaṃ vāti ubhayenapi calanameva kathitaṃ.
8. 灯喻经注释
8. Padīpopamasuttavaṇṇanā
984第八段中,「身体不疲劳,眼也不疲劳」:因为修习其他业处时,身体会疲劳,眼睛也会受损。修习界业处者,身体会疲劳,如同被塞入机器中受挤压。修习遍业处者,眼睛会颤抖、疲劳,仿佛要凸出脱落一般。然而,修习此业处之人,身体既不疲劳,眼睛也不受损,故如此说。
984. Aṭṭhame neva kāyopi kilamati na cakkhūnīti aññesu hi kammaṭṭhānesu kammaṃ karontassa kāyopi kilamati, cakkhūnipi vihaññanti. Dhātukammaṭṭhānasmiñhi kammaṃ karontassa kāyo kilamati, yante pakkhipitvā pīḷanākārappatto viya hoti. Kasiṇakammaṭṭhāne kammaṃ karontassa cakkhūni phandanti kilamanti, nikkhamitvā patanākārappattāni viya honti. Imasmiṃ pana kammaṭṭhāne kammaṃ karontassa neva kāyo kilamati, na akkhīni vihaññanti. Tasmā evamāha.
「一切色想」等文句为何而说?难道于入出息念中,可得到去除遍的机会吗?三藏小无畏长老说:“因为入出息之相显现时,犹如星宿、珍珠串等相,所以此处可得到去除遍的机会。”三藏小龙长老说:“实不可得。”若不可得,为何于此采纳圣神变等分类?乃是为了显示功德利益。因为,凡希求圣神变、四色界禅那、四无色定或灭尽定的比丘,皆应善加作意此入出息念定。譬如,某城可从四方运入货物,货物须由四座城门进入城中,于此,附近村落亦得利益——此正是该城之利益。同样地,这些圣神变等分类,正是修习入出息念定的功德利益:当入出息念定以一切方式修习时,瑜伽行者便能成就这一切,为显此功德利益故而作是说。关于「和乐」一词,为何未提“他”?因此语境中“比丘”并未出现。
Sabbasorūpasaññānantiādi kasmā vuttaṃ, kiṃ ānāpāne kasiṇugghāṭanaṃ labbhatīti? Tipiṭakacūḷābhayatthero panāha – ‘‘yasmā ānāpānanimittaṃ tārakarūpamuttāvalikādisadisaṃ hutvā paññāyati, tasmā tattha kasiṇugghāṭanaṃ labbhatī’’ti. Tipiṭakacūḷanāgatthero ‘‘na labbhatevā’’ti āha. Alabbhante ayaṃ ariyiddhiādiko pabhedo kasmā gahitoti? Ānisaṃsadassanatthaṃ. Ariyaṃ vā hi iddhiṃ cattāri vā rūpāvacarajjhānāni catasso vā arūpasamāpattiyo nirodhasamāpattiṃ vā patthayamānena bhikkhunā ayaṃ ānāpānassatisamādhi sādhukaṃ manasikātabbo. Yathā hi nagare laddhe yaṃ catūsu disāsu uṭṭhānakabhaṇḍaṃ, taṃ catūhi dvārehi nagarameva pavisatīti, janapado laddho ca hoti. Nagarasseva heso ānisaṃso. Evaṃ ānāpānassatisamādhibhāvanāya ānisaṃso esa ariyiddhiādiko pabhedo, sabbākārena bhāvite ānāpānassatisamādhismiṃ sabbametaṃ yogino nipphajjatīti ānisaṃsadassanatthaṃ vuttaṃ. Sukhañceti ettha soti kasmā na vuttaṃ? Yasmā bhikkhūti imasmiṃ vāre nāgataṃ.
9. 毗舍离经注释
9. Vesālīsuttavaṇṇanā
985第九,于毗舍离(Vesāliyaṃ):这是一座以阴性词称呼的城市,名为毗舍离。此城经由三次扩建城墙而变得宽广,故称毗舍离。应当了知,此城在正自觉者成就一切知智时,即已达至一切方面的圆满。如此指出乞食村落后,复说住处:“于大林的重阁讲堂”。此处,“大林”是指自然生长、非人工种植、有明确边界的广大树林。然而,迦毗罗卫附近的大林,则与雪山连成一片,无有边界,直通大海。此处所说大林并非如此,而是有边界的广大树林,故称大林。重阁讲堂,应知即是在依大林所建寺院中,拥有尖顶屋,以雁翎叠瓦式建造,诸方完美,作为世尊的香室。
985. Navame vesāliyanti evaṃnāmake itthiliṅgavasena pavattavohāre nagare. Tañhi nagaraṃ tikkhattuṃ pākāraparikkhepavaḍḍhanena visālībhūtattā vesālīti vuccati. Idampi ca nagaraṃ sabbaññutaṃ patteyeva sammāsambuddhe sabbākāravepullataṃ pattanti veditabbaṃ. Evaṃ gocaragāmaṃ dassetvā nivāsaṭṭhānamāha mahāvane kūṭāgārasālāyanti. Tattha mahāvanaṃ nāma sayaṃjātaṃ aropimaṃ saparicchedaṃ mahantaṃ vanaṃ. Kapilavatthusāmantā pana mahāvanaṃ himavantena saha ekābaddhaṃ aparicchedaṃ hutvā mahāsamuddaṃ āhacca ṭhitaṃ. Idaṃ tādisaṃ na hoti, saparicchedaṃ mahantaṃ vananti mahāvanaṃ. Kūṭāgārasālā pana mahāvanaṃ nissāya kate ārāme kūṭāgāraṃ antokatvā haṃsavaṭṭakacchannena katā sabbākārasampannā buddhassa bhagavato gandhakuṭīti veditabbā.
「以种种方法说不净论」:是以种种理据,开示旨在显示不净相、能摧破对身欲贪的教导。即如所说:“于此身中,有发、毛、爪、齿……乃至……尿。”这是说什么呢?“诸比丘,于此仅一寻长的躯骸中,无论以何等行相遍寻,都绝不见任何净妙之物——哪怕是一丁点珍珠、摩尼宝珠、琉璃,乃至沉水香、旃檀香、番红花、樟脑、香粉等,唯见种种极其恶臭、可厌、不吉祥的发、毛等不净。因此,不应于此生起欲贪。即使生于头顶这等最高处的头发,亦是不净、不洁、可厌的。其不净、不洁、可厌之相,应从颜色、形状、气味、依处与位置五个方面知解。毛等亦复如是。”此处唯是略说,详细解释应依《清净道论》所述的方法来理解。世尊即如此对每一身分以五种方式剖析,以种种方法说不净论。
Anekapariyāyena asubhakathaṃ kathetīti anekehi kāraṇehi asubhākārasandassanappavattaṃ kāyavicchandanīyakathaṃ katheti. Seyyathidaṃ – atthi imasmiṃ kāye kesā lomā nakhā dantā…pe… muttanti. Kiṃ vuttaṃ hoti? Bhikkhave, imasmiṃ byāmamatte kaḷevare sabbākārenapi vicinanto na koci kiñci muttaṃ vā maṇiṃ vā veḷuriyaṃ vā agaruṃ vā candanaṃ vā kuṅkumaṃ vā kappuraṃ vā vāsacuṇṇādiṃ vā aṇumattampi sucibhāvaṃ passati, atha kho paramaduggandhaṃ jegucchaassirikadassanaṃ kesalomādinānappakāraṃ asucimeva passati, tasmā na ettha chando vā rāgo vā karaṇīyo. Yepi uttamaṅge sirasi jātā kesā nāma, tepi asubhā ceva asucino ca paṭikūlā ca. So ca nesaṃ asubhāsucipaṭikūlabhāvo vaṇṇatopi saṇṭhānatopi gandhatopi āsayatopi okāsatopīti pañcahākārehi veditabbo. Evaṃ lomādīnampīti ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimagge (visuddhi. 1.307) vuttanayeneva veditabbo. Iti bhagavā ekamekasmiṃ koṭṭhāse pañcapañcappabhedena anekapariyāyena asubhakathaṃ katheti.
「称赞不净」:指以膨胀相等为例,安立不净论的母论之后,通过分别解说而予以分析、称赞,称为“称赞不净”。「称赞不净修习」:不论于内在的发、毛等所缘,还是于外在的膨胀相等所缘,于内外诸所缘中,执取不净相而生起的心,其修习、增长与培育,即显示此不净修习的功德利益,称扬其功德,名为“称赞不净修习”。正如所说:“诸比丘,修习不净的比丘,于发、毛等所缘或膨胀相等所缘,得初禅——舍离五支、具备五支、具足三种善、成就十种行相。他依止此名为‘初禅’的心之伏藏,增长观,最终证得最上义——阿拉汉果。”
Asubhāya vaṇṇaṃ bhāsatīti uddhumātakādivasena asubhamātikaṃ nikkhipitvā padabhājanīyena taṃ vibhajanto vaṇṇento asubhāya vaṇṇaṃ bhāsati. Asubhabhāvanāya vaṇṇaṃ bhāsatīti yā ayaṃ kesādīsu vā uddhumātakādīsu vā ajjhattabahiddhāvatthūsu asubhākāraṃ gahetvā pavattassa cittassa bhāvanā vaḍḍhanā phātikammaṃ, tassā asubhabhāvanāya ānisaṃsaṃ dassento vaṇṇaṃ bhāsati, guṇaṃ parikitteti. Seyyathidaṃ – ‘‘asubhabhāvanābhiyutto, bhikkhave, bhikkhu kesādīsu vā vatthūsu uddhumātakādīsu vā pañcaṅgavippahīnaṃ pañcaṅgasamannāgataṃ tividhakalyāṇaṃ dasalakkhaṇasampannaṃ paṭhamajjhānaṃ paṭilabhati. So taṃ paṭhamajjhānasaṅkhātaṃ cittamañjūsaṃ nissāya vipassanaṃ vaḍḍhetvā uttamatthaṃ arahattaṃ pāpuṇātī’’ti.
「诸比丘,我欲独处半月」:意为“诸比丘,我欲独自隐退半月,独处禅思,一人而住。”「除那位送食者外,任何人不可近我」:那位比丘不需自己开口言说,而专为世尊前往有信心的信士家,取来备好的团食。除这唯一送团食的比丘外,我不应被其他任何比丘或居士所接近。
Icchāmahaṃ, bhikkhave, aḍḍhamāsaṃ paṭisallīyitunti ahaṃ, bhikkhave, ekaṃ aḍḍhamāsaṃ paṭisallīyituṃ nilīyituṃ ekakova hutvā viharituṃ icchāmīti attho. Nāmhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena piṇḍapātanīhārakenāti yo attanā payuttavācaṃ akatvā mamatthāya saddhesu kulesu paṭiyattapiṇḍapātaṃ nīharitvā mayhaṃ upanāmeti, taṃ piṇḍapātanīhārakaṃ ekaṃ bhikkhuṃ ṭhapetvā nāmhi aññena kenaci bhikkhunā vā gahaṭṭhena vā upasaṅkamitabboti.
为何世尊会这样说呢?据说在久远以前,有五百位猎鹿人,他们用粗大的棍棒与网罗包围森林,满怀欣喜,终生唯以捕杀鹿鸟为业,死后堕入地狱。在地狱受完苦后,由于过去所作某善业,又投生为人。依于善法助缘,他们全都得以在世尊座下出家并受具足戒。然而,他们根本恶业的果报尚未成熟,因此后后的思心所在那半个月中,藉由自己或他人的行为,获得了断命的机会。世尊洞察了这一点,而业果是任何人都无法阻挡的。这些比丘当中,既有凡夫,也有入流者、一来者、不来者和漏尽者。其中,漏尽者已无结生;其余圣弟子已确定去向,决定生于善趣;凡夫的去向则是不定的。
Kasmā pana evamāhāti? Atīte kira pañcasatā migaluddakā mahatīhi daṇḍavāgurādīhi araññaṃ parikkhipitvā haṭṭhatuṭṭhā ekatoyeva yāvajīvaṃ migapakkhighātakammena jīvikaṃ kappetvā niraye uppannā. Te tattha paccitvā pubbe katena kenacideva kusalakammena manussesu uppannā kalyāṇūpanissayavasena sabbepi bhagavato santike pabbajjañca upasampadañca labhiṃsu. Tesaṃ tato mūlākusalakammato avipakkavipākā aparāparacetanā tasmiṃ aḍḍhamāsabbhantare attūpakkamena ca parūpakkamena ca jīvitūpacchedāya okāsamakāsi. Taṃ bhagavā addasa. Kammavipāko ca nāma na sakkā kenaci paṭibāhituṃ. Tesu ca bhikkhūsu puthujjanāpi atthi, sotāpannasakadāgāmianāgāmikhīṇāsavāpi. Tattha khīṇāsavā appaṭisandhikā, itare ariyasāvakā niyatagatikā sugatiparāyaṇā, puthujjanānaṃ gati aniyatā.
于是,世尊这样想:“他们对自己有身的欲贪尚存,怖畏死亡,如此便不能净化未来的去向。那么,为了令他们舍断欲贪,我就为他们宣说不净的法义吧。听闻之后,他们对有身的欲贪便会消退,从而净化去向,取结生于天界。这样,他们在我座下的出家便有了真实的义利。”因此,为饶益他们,世尊是以教授业处的方式宣说不净论,并非以赞叹死亡、美化死亡为目的。说法已,世尊又思惟:“若这半月间比丘们见到我,必定来报:‘今日死了一位比丘,今日死了两位……乃至……今日死了十位。’而这业果是我或其他任何人都无法阻挡的。我听到后又能做什么呢?听到这些无益、不幸和毁灭的消息,于我又有何益?也罢,我就不与比丘们会面了。”所以世尊才这样说:“诸比丘,我欲独居半月,除送团食者外,任何人不得前来接近我。”
Atha bhagavā cintesi – ‘‘ime attabhāve chandarāgena maraṇabhayabhītā na sakkhissanti gatiṃ visodhetuṃ, handa nesaṃ chandarāgappahānāya asubhakathaṃ kathemi. Taṃ sutvā attabhāve vigatacchandarāgatāya gativisodhanaṃ katvā sagge paṭisandhiṃ gaṇhissanti, evaṃ tesaṃ mama santike pabbajjā sātthikā bhavissatī’’ti. Tato tesaṃ anuggahāya asubhakathaṃ kathesi kammaṭṭhānasīsena, no maraṇavaṇṇasaṃvaṇṇanādhippāyena. Kathetvā ca panassa etadahosi – ‘‘sace imaṃ aḍḍhamāsaṃ maṃ bhikkhū passissanti, ‘ajja eko bhikkhu mato, ajja dve…pe… ajja dasā’ti āgantvā ārocessanti, ayañca kammavipāko na sakkā mayā vā aññena vā paṭibāhituṃ, svāhaṃ taṃ sutvāpi kiṃ karissāmi, kiṃ me anatthakena anayabyasanena sutena, handāhaṃ bhikkhūnaṃ adassanaṃ upagacchāmī’’ti. Tasmā evamāha – ‘‘icchāmahaṃ, bhikkhave, aḍḍhamāsaṃ paṭisallīyituṃ, nāmhi kenaci upasaṅkamitabbo aññatra ekena piṇḍapātanīhārakenā’’ti.
另有人言:“为免于遭受非难,他如此说后便去独居。”据说,外人会这样讥嫌世尊:“这个人自称‘我是全知者、正法的无上转轮王’,却连自己的声闻弟子互相残杀都无法阻止,还能作什么呢?”那时,有智慧的人便会说:“世尊正独处静修,不知此事,也无人告知。若知,必出而阻止。”然而,这不过是一厢情愿的想法罢了,前述的理由才是此处真正的起因。“绝无一人”:这里的‘assudhā’仅是一个填充词,或为表强调的不变词,意思是:绝无任何人前往谒见世尊。
Apare panāhu – ‘‘parūpavādavivajjanatthaṃ evaṃ vatvā paṭisallīno’’ti. Pare kira bhagavantaṃ upavadissanti – ‘‘ayaṃ ‘sabbaññū ahaṃ saddhammavaracakkavattī’ti paṭijānamāno attanopi sāvake aññamaññaṃ ghātente nivāretuṃ na sakkoti, kiṃ aññaṃ sakkhissatī’’ti? Tatra paṇḍitā vakkhanti – ‘‘bhagavā paṭisallānamanuyutto na imaṃ pavattiṃ jānāti, kocissa ārocayitāpi natthi , sace jāneyya addhā nivāreyyā’’ti. Idaṃ pana icchāmattaṃ, paṭhamamevettha kāraṇaṃ. Nāssudhāti ettha assudhāti padapūraṇamatte avadhāraṇatthe vā nipāto, neva koci bhagavantaṃ upasaṅkamīti attho.
由于颜色、形状等多种原因而有差异,故称为「种种差别」。所谓「种种差别的混杂」,即指以种种方式杂乱地混合在一起,此即所要表明的意义。那指的是什么呢?就是「修习不净」这种精勤,此精勤专修即是「种种差别」。「精勤修习不净而住」:即精进专修于不净观而安住。「感到逼恼」:即以此身为苦,心生逼恼。「感到羞愧」:即极为羞惭。「感到厌离」:即生起深切的厌离心。「寻找夺命刀」:即寻找能断送性命的刀子。他们不仅自己寻找刀子结束自己的生命,还主动去亲近一个扮成沙门的屠夫,对他说:「贤友,请您好好帮我们断除这性命吧。」在这件事中,那些圣者们既没有自己杀生,也没有教唆他人杀,更没有随喜赞同;然而凡夫们却做尽了这一切。
Anekehi vaṇṇasaṇṭhānādīhi kāraṇehi vokāro assāti anekākāravokāro. Anekākāravokiṇṇo anekākārena sammissoti vuttaṃ hoti. Ko so? Asubhabhāvanānuyogo, taṃ anekākāravokāraṃ. Asubhabhāvanānuyogamanuyuttā viharantīti yuttappayuttā viharanti. Aṭṭīyamānāti tena kāyena aṭṭā dukkhitā honti. Harāyamānāti lajjamānā. Jigucchamānāti jigucchaṃ uppādayamānā. Satthahārakaṃ pariyesantīti jīvitaharaṇakasatthaṃ pariyesanti. Na kevalañca te satthaṃ pariyesitvā attanā vā attānaṃ jīvitā voropenti, migalaṇḍikampi pana samaṇakuttakaṃ upasaṅkamitvā, ‘‘sādhu no, āvuso, jīvitā voropehī’’ti vadanti. Ettha ca ariyā neva pāṇātipātaṃ kariṃsu, na samādapesuṃ, na samanuññā ahesuṃ. Puthujjanā pana sabbamakaṃsu.
「从独处禅坐中起身」:指世尊了知那五百位比丘已命终,便从那独处的状态中起身。世尊虽然明知,却装作不知,为了发起话题而对尊者阿难说:「阿难,为何比丘僧团好像变得如此单薄了呢?阿难,从前有众多比丘一同前来承事、受持读诵、请问、讽诵经典,整座园林犹如灯火通明。如今仅仅半月过去,比丘僧团便显得稀疏、凋零、人丁稀少、寥寥无几。这是什么缘故呢?难道比丘们都各散他方了吗?」
Paṭisallānā vuṭṭhitoti tesaṃ pañcannaṃ bhikkhusatānaṃ jīvitakkhayappattabhāvaṃ ñatvā tato ekībhāvato vuṭṭhito jānantopi ajānanto viya kathāsamuṭṭhāpanatthaṃ āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi. Kiṃ nu kho, ānanda, tanubhūto viya bhikkhusaṅghoti ito, ānanda, pubbe bahū bhikkhū ekato upaṭṭhānaṃ āgacchanti, uddesaṃ paripucchaṃ gaṇhanti, sajjhāyanti, ekapajjoto viya ārāmo dissati. Idāni pana aḍḍhamāsamattassa accayena tanubhūto viya tanuko mando appako viraḷo viya jāto bhikkhusaṅgho. Kiṃ nu kho kāraṇaṃ? Kiṃ disāsu pakkantā bhikkhūti?
这时,尊者阿难未注意到他们乃是因业报而命终,而只是观察为由于修习不净业处所致,于是便说「确实如此,世尊」等语,并为比丘们证得阿拉汉果而请求另一业处,说道:「善哉,世尊!」等等。他这句话的意趣是:「善哉,世尊!祈愿世尊开示另一个方法,好让比丘僧团能安立于阿拉汉果。如同进入大海有许多渡口,尚有十随念、十遍、四界差别、梵住、入出息念等众多能趣入涅槃的业处。在这些业处之中,恳请世尊劝勉比丘众,为他们开示其中的某一个业处吧。」这便是他的意图。
Athāyasmā ānando kammavipākena tesaṃ jīvitakkhayappattiṃ asallakkhento asubhakammaṭṭhānānuyogapaccayā pana sallakkhento tathā hi pana, bhante bhagavātiādiṃ vatvā bhikkhūnaṃ arahattappattiyā aññaṃ kammaṭṭhānaṃ yācanto, sādhu, bhante, bhagavātiādimāha. Tassattho – sādhu, bhante, bhagavā aññaṃ kāraṇaṃ ācikkhatu, yena bhikkhusaṅgho arahatte patiṭṭhaheyya . Mahāsamuddaṃ orohaṇatitthāni viya aññānipi dasānussati, dasakasiṇa, catudhātuvavatthāna, brahmavihāra, ānāpānassatipabhedāni bahūni nibbānorohaṇakammaṭṭhānāni santi, tesu bhagavā bhikkhū samassāsetvā aññataraṃ kammaṭṭhānaṃ ācikkhatūti adhippāyo.
那时,世尊有意如此而行,便打发长老,说了“那么,阿难……”等语。此处,“依毗舍离而住”意思是:凡依托毗舍离城,居于周边一牛呼或半由旬范围内的所有比丘,你把他们全部召集起来。“把所有人召集到集会堂”,是指世尊亲自前往应往之处,并派遣年轻比丘到别处寻唤,于顷刻之间,无有遗漏地将一切比丘聚集在集会堂中。“世尊,此刻您看何时合宜”——说这句话的意图是:“世尊,比丘僧团既已聚集,现在正是为比丘们说法教授之时。只要您认为合适,就请当下施行。”
Atha bhagavā tathā kātukāmo theraṃ uyyojento tenahānandātiādimāha. Tattha vesāliṃ upanissāyāti vesāliyaṃ upanissāya samantā gāvutepi aḍḍhayojanepi yāvatikā viharanti, te sabbe sannipātehīti attho. Sabbe upaṭṭhānasālāyaṃ sannipātetvāti attanā gantuṃ yuttaṭṭhānaṃ sayaṃ gantvā aññattha daharabhikkhū pahiṇitvā muhutteneva anavasese bhikkhū upaṭṭhānasālāyaṃ samūhaṃ katvā. Yassadāni, bhante, bhagavā kālaṃ maññatīti ettha ayamadhippāyo – bhagavā bhikkhusaṅgho sannipatito, esa kālo bhikkhūnaṃ dhammakathaṃ kātuṃ, anusāsaniṃ dātuṃ, idāni yassa tumhe kālaṃ jānātha, taṃ kātabbanti.
这时,世尊召唤比丘们说:“诸比丘,此即……”这样召唤之后,为了帮助比丘们证得阿拉汉果,他欲宣说一种不同于先前所教不净业处的另一种法门,便说了“入出息念定”等语。其中,“入出息念定”:即与取着入出息之念相应俱行的定,或者说,摄于入出息念中的定,便称为入出息念定。“修习”:指令之生起或增长。“多修”:指反复修习。“寂静且殊胜”:意思是它既是寂静的,又是殊胜的。这里连用两个“且”字,应当视为一种决定性强调。这是就什么而言呢?因为这种定并非像不净业处那样,仅仅在证悟的层面上才具寂静与殊胜;由于不净业处所缘的对象粗重可厌,从所缘角度看,既不寂静,也不殊胜。而入出息念定无论在哪个层面,都断非不寂静、不殊胜。相反,正因其所缘本身是寂静的,故为寂止、安息、灭尽的;又因证悟道上支分的寂静,同时因所缘的殊胜,故为殊胜、无比满足的;也同样是因支分的殊胜。因此才说它是“寂静且殊胜”。
Atha kho bhagavā bhikkhū āmantesi, ayampi kho, bhikkhaveti. Āmantetvā ca pana bhikkhūnaṃ arahattappattiyā pubbe ācikkhitaasubhakammaṭṭhānato aññaṃ pariyāyaṃ ācikkhanto ānāpānassatisamādhītiādimāha. Tattha ānāpānassatisamādhīti ānāpānapariggāhikāya satiyā saddhiṃ sampayutto samādhi, ānāpānassatiyaṃ vā samādhi, ānāpānassatisamādhi. Bhāvitoti uppādito vaḍḍhito vā. Bahulīkatoti punappunaṃ kato. Santo ceva paṇīto cāti santo ceva paṇīto ceva. Ubhayattha evasaddena niyamo veditabbo. Kiṃ vuttaṃ hoti? Ayañhi yathā asubhakammaṭṭhānaṃ kevalaṃ paṭivedhavasena santañca paṇītañca, oḷārikārammaṇattā pana paṭikūlārammaṇattā ca ārammaṇavasena neva santaṃ na paṇītaṃ, na evaṃ kenaci pariyāyena asanto vā appaṇīto vā, apica kho ārammaṇasantatāyapi santo vūpasanto nibbuto, paṭivedhasaṅkhātāya aṅgasantatāyapi, ārammaṇapaṇītatāya paṇīto atittikaro, aṅgapaṇītatāyapīti. Tena vuttaṃ ‘‘santo ceva paṇīto cā’’ti.
“无杂染、乐住”:此处,“无杂染”指没有混杂,即无掺杂、无间隔、独立不共的。从最初修习之时,便以它本身的自性而寂静、殊胜,无须通过遍作或近行方有寂静,这就是它的含义。也有人解释说:“‘无杂染’,就是无掺杂、具足威力,本性便为甘甜的。”因此,这个定由于在安止的刹那能带来身与心的快乐,应当了知它正是“无杂染、乐住”。
Asecanakoca sukho ca vihāroti ettha pana nāssa secananti asecanako, anāsittako abbokiṇṇo pāṭiyekko āveṇiko, natthi ettha parikammena vā upacārena vā santatā, ādisamannāhārato pabhuti attano sabhāveneva santo ca paṇīto cāti attho. Keci ‘‘asecanako’’ti anāsittako ojavanto, sabhāveneva madhuro’’ti vadanti. Evamayaṃ asecanako ca appitappitakkhaṇe kāyikacetasikasukhappaṭilābhāya saṃvattanato sukho ca vihāroti veditabbo.
“已生起的已生起的”:指尚未被镇伏的。“不善”:指低劣的。“恶不善法”:指从不善巧中生起的法。“即刻令其消失”:指在刹那之间便令其消失、被镇伏。“令寂止”:指很好地使其寂止。由于它是抉择分的缘故,随着修行次第增长,到达圣道时,便能断除、寂止、息灭。这是如此说。“在夏季的最后一个月”:指阿沙荼月。“扬起的尘垢”:指在那八个月里,因风吹日晒而干燥、被牛和水牛等的蹄足踏碎的地面上,向空中扬起、升腾起来的尘埃与微尘。“非时的大云”:指在阿沙荼月的白分半月期间,覆盖了整个虚空而降下整整半个月雨的大云。由于它是在尚未进入雨季时就出现的,因此在这里特别称为“非时云”。“即刻令其消失、令寂止”:指在瞬间就让它看不见,使之沉入大地。“同样地”:这是显示这个譬喻。此后的解说方式与前面相同。
Uppannuppanneti avikkhambhite. Pāpaketi lāmake. Akusale dhammeti akosallasambhūte dhamme. Ṭhānaso antaradhāpetīti khaṇeneva antaradhāpeti vikkhambheti. Vūpasametīti suṭṭhu upasameti, nibbedhabhāgiyattā anupubbena ariyamaggavuddhippatto samucchindati, paṭippassambhetīti vuttaṃ hoti. Gimhānaṃ pacchime māseti āsāḷhamāse. Ūhataṃ rajojallanti aṭṭha māse vātātapasukkhāya gomahiṃsādipādappahārasambhinnāya pathaviyā uddhaṃ hataṃ ūhataṃ ākāse samuṭṭhitaṃ rajañca reṇuñca. Mahā akālameghoti sabbaṃ nabhaṃ ajjhottharitvā uṭṭhito āsāḷhajuṇhapakkhe sakalaṃ aḍḍhamāsaṃ vassanakamegho. So hi asampatte vassakāle uppannattā akālameghoti idha adhippeto. Ṭhānaso antarādhāpeti vūpasametīti khaṇeneva adassanaṃ neti pathaviyaṃ sannisīdāpeti. Evameva khoti opammanidassanametaṃ. Tato paraṃ vuttanayameva.
10. 咖弥喇经注释
10. Kimilasuttavaṇṇanā
986在第十个经文中,“咖弥喇”:这是一个名为咖弥喇的城镇。“他这样说”:据说,长老当时这样思惟:“这个说法并非按照前后连贯的方式进行,我要让它顺着连贯的理路进行。”为了衔接说法的连贯性,他便讲了这句话。“身中的任何一者”:意思是指在地界等诸身中的任何一者,我在这里说的是风身。或者,眼处……乃至搏食等二十五个色聚,被称为色身,在这当中,入出息由于被摄在触处,所以成为身中的一者,因此也可以这样说。“所以”:因为是在四身当中随观任何一个风身,或者是在二十五个色聚所成的色身当中随观其中一个入出息,所以说“于身随观身”。在一切地方,都应当这样来理解此义。“受中的任何一者”:指在三种受当中随观任何一个,这是针对乐受而说的。
986. Dasame kimilāyanti evaṃnāmake nagare. Etadavocāti thero kira cintesi – ‘‘ayaṃ desanā na yathānusandhikā katā, yathānusandhiṃ gamessāmī’’ti desanānusandhiṃ ghaṭento etaṃ avoca. Kāyaññataranti pathavīādīsu kāyesu aññataraṃ vadāmi vāyokāyaṃ vadāmīti attho. Atha vā cakkhāyatanaṃ…pe… kabaḷīkāro āhāroti pañcavīsati rūpakoṭṭhāsā rūpakāyo nāma, tesu ānāpānaṃ phoṭṭhabbāyatane saṅgahitattā kāyaññataraṃ hoti, tasmāpi evamāha. Tasmātihāti yasmā catūsu kāyesu aññataraṃ vāyokāyaṃ, pañcavīsati koṭṭhāse vā rūpakāye aññataraṃ ānāpānaṃ anupassati, tasmā kāye kāyānupassīti attho. Evaṃ sabbattha attho veditabbo. Vedanāññataranti tīsu vedanāsu aññataraṃ, sukhavedanaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ.
“善巧作意”:指通过感知喜等方式而生起的殊胜作意。那么,作意是乐受吗?不是的。然而,这只是说法上的一种方便。就像在“常随修习无常想”那里,是用“想”这个名称来指称智慧;同样,在这里也是用“作意”这个名称来指称禅那中的受,应当这样理解。因为在这四组的修行中,第一句是以喜为首而说受,第二句则直接以“乐”这个名称说出受的本身。而在有关“心行”的两句当中,依据“除了寻与伺之外,一切与心相应的法都被包含在心行中”以及“想与受等这些心所法,依存于心,故称为心行”这样的说法,是用“心行”这个名称来指称受。将这一切都统摄在“作意”这个名称下,因此在这里称为“善巧作意”。
Sādhukaṃ manasikāranti pītipaṭisaṃveditādivasena uppannaṃ sundaraṃ manasikāraṃ. Kiṃ pana manasikāro sukhā vedanā hotīti? Na hoti, desanāsīsaṃ panetaṃ. Yatheva hi ‘‘aniccasaññābhāvanānuyogamanuyuttā’’ti (ma. ni. 3.147) ettha saññānāmena paññā vuttā, evamidhāpi manasikāranāmena jhānavedanā vuttāti veditabbā. Etasmiñhi catukke paṭhamapade pītisīsena vedanā vuttā, dutiyapade sukhanti sarūpeneva vuttā. Cittasaṅkhārapadadvaye ‘‘saññā ca vedanā ca cetasikā ete dhammā cittappaṭibaddhā cittasaṅkhārā’’ti (paṭi. ma. 1.174) vacanato ‘‘vitakkavicāre ṭhapetvā sabbepi cittasampayuttakā dhammā cittasaṅkhāre saṅgahitā’’ti vacanato cittasaṅkhāranāmena vedanā vuttā. Taṃ sabbaṃ manasikāranāmena saṅgahetvā idha ‘‘sādhukaṃ manasikāra’’nti āha.
即便如此,由于这种受并非所缘,那么“受随观”是否就不合理呢?并非不合理。因为在《大念处》等教导中,也是以那些乐等受的所依之处作为所缘而生起受的,而“我感受”这一说法,仅是随着那种受的生起假名施设而已。正是针对这一点,才说“感受乐受时,我清晰地了知我在感受乐受”等等。而且,在解释“了知喜”等含义时,对此其实已经给出了答复。这在《清净道论》中确实已说。
Evaṃ santepi yasmā esā vedanā ārammaṇaṃ na hoti, tasmā vedanānupassanā na yujjatīti. No na yujjati, mahāsatipaṭṭhānādīsupi hi taṃ taṃ sukhādīnaṃ vatthuṃ ārammaṇaṃ katvā vedanā vedayati, taṃ pana vedanāpavattiṃ upādāya ‘‘ahaṃ vedayāmī’’ti vohāramattaṃ hoti, taṃ sandhāya ‘‘sukhaṃ vedanaṃ vedayamāno sukhaṃ vedanaṃ vedayāmī’’tiādi vuttaṃ. Apica ‘‘pītippaṭisaṃvedī’’tiādīnaṃ atthavaṇṇanāyametassa parihāro vuttoyeva. Vuttañhetaṃ visuddhimagge –
喜以两种方式被了知:从所缘而了知与从不迷乱而了知。如何从所缘而了知喜呢?他进入有喜的两种禅那,在入定的刹那,通过证得禅那而从所缘了知喜——这是因为所缘被清晰地了知。如何从不迷乱而了知喜呢?他进入有喜的两种禅那之后出定,以坏灭、衰毁的角度观察与禅那相应的喜。在观照的刹那,因为通达了喜的相,所以从不迷乱了知喜。这在《无碍解道》(《无碍解道》1.172)中说:“以长入息之力,了知心的一境性、不散乱的人,他的念便现起;依靠那念、依靠那智,那喜就被了知。”同样地,其余的部分在义理上也应当如此了知。
‘‘Dvīhākārehi pīti paṭisaṃviditā hoti – ārammaṇato ca asammohato ca. Kathaṃ ārammaṇato pīti paṭisaṃviditā hoti? Sappītike dve jhāne samāpajjati, tassa samāpattikkhaṇe jhānapaṭilābhena ārammaṇato pīti paṭisaṃviditā hoti ārammaṇassa paṭisaṃviditattā. Kathaṃ asammohato pīti paṭisaṃviditā hoti? Sappītike dve jhāne samāpajjitvā vuṭṭhāya jhānasampayuttapītiṃ khayato vayato sammasati, tassa vipassanākkhaṇe lakkhaṇappaṭivedhena asammohato pīti paṭisaṃviditā hoti. Vuttañhetaṃ paṭisambhidāyaṃ (paṭi. ma. 1.172) ‘‘‘dīghaṃ assāsavasena cittassa ekaggataṃ avikkhepaṃ pajānato sati upaṭṭhitā hoti, tāya satiyā tena ñāṇena sā pīti paṭisaṃviditā hotī’ti. Eteneva nayena avasesapadānipi atthato veditabbānī’’ti.
因此,正如同由证得禅那而从所缘了知喜、乐、心行一般,在此,由证得与禅那相应的、名为“受”的作意,亦从所缘了知受。所以,“比丘于诸受随观受而住”这句话,确实说得极好。
Iti yatheva jhānapaṭilābhena ārammaṇato pītisukhacittasaṅkhārā paṭisaṃviditā honti, evaṃ imināpi jhānasampayuttena vedanāsaṅkhātamanasikārapaṭilābhena ārammaṇato vedanā paṭisaṃviditā hoti. Tasmā suvuttametaṃ ‘‘vedanāsu vedanānupassī bhikkhu tasmiṃ samaye viharatī’’ti.
“阿难,我并非说失念、不正知者能成就此”——此处意思是:比丘依“感知心而入息”等方式修习时,虽以入出息相为所缘,但因他对心的所缘现起念与正知而转起,故名为“于心随观心”。由于失念、不正知者无法修习入出息念定,故即由此所缘觉知心的方式而说:“比丘于彼时,于心随观心而安住”。
Nāhaṃ, ānanda, muṭṭhassatissa asampajānassāti ettha ayamadhippāyo – yasmā ‘‘cittapaṭisaṃvedī assāsissāmī’’tiādinā nayena pavatto bhikkhu kiñcāpi assāsapassāsanimittamārammaṇaṃ karoti, tassa pana cittassa ārammaṇe satiñca sampajaññañca upaṭṭhāpetvā pavattanato citte cittānupassīyeva nāmesa hoti. Na hi muṭṭhassatissa asampajānassa ānāpānassatisamādhibhāvanā atthi, tasmā ārammaṇato cittapaṭisaṃviditavasena ‘‘citte cittānupassī bhikkhu tasmiṃ samaye viharatī’’ti.
“他那个贪忧的舍弃,以慧见已,善舍而住”——在这里,“贪”即指欲欲盖,“忧”指嗔恨盖。这四句纯粹是依观而说的。法随观依盖的部分等共有五种,其中盖的部分为首,而此二盖又为其首。因此,为显示法随观之首,而说“贪忧”。所谓“舍弃”,是指如“以无常随观舍断常想”那样能作舍弃的智慧,此为意趣所在。“以慧见已”的意思是:以无常、离贪、灭、弃舍之慧——即能舍的智慧,由后起的观慧而见;后起的观慧又由更后起的观慧而见,以此显示观的相续。“善舍而住”指:他以诸法次第现起而舍,亦以一切法俱时而舍,故有两种舍。其中,对俱生法有舍,对所缘也有舍;此处是指对所缘的舍。因此,阿难,如是修习“随观无常,我将入息”等时,不仅对盖等诸法,对以贪忧为首的法能舍弃之智慧,也以慧见已而善舍安住,便应知:比丘于彼时是“于法随观法而住”。
So yaṃ taṃ hoti abhijjhādomanassānaṃ pahānaṃ, taṃ paññāya disvā sādhukaṃ ajjhupekkhitā hotīti ettha abhijjhā kāmacchandanīvaraṇameva, domanassavasena byāpādanīvaraṇaṃ dassitaṃ. Idañhi catukkaṃ vipassanāvaseneva vuttaṃ, dhammānupassanā ca nīvaraṇapabbādivasena pañcavidhā hoti, tassā nīvaraṇapabbaṃ ādi, tassāpi idaṃ nīvaraṇadvayaṃ ādi. Iti dhammānupassanāya ādiṃ dassetuṃ abhijjhādomanassānanti āha. Pahānanti aniccānupassanāya niccasaññaṃ pajahatīti evaṃ pahānakarañāṇaṃ adhippetaṃ. Taṃ paññāya disvāti taṃ aniccavirāganirodhapaṭinissaggañāṇasaṅkhātaṃ pahānañāṇaṃ aparāya vipassanāpaññāya, tampi aparāyāti evaṃ vipassanāparamparaṃ dasseti . Ajjhupekkhitā hotīti yañcassa pathapaṭipannaṃ ajjhupekkhati, yañca ekato upaṭṭhānaṃ ajjhupekkhatīti dvidhā ajjhupekkhati nāma. Tattha sahajātānampiajjhupekkhanā hoti ārammaṇassāpi ajjhupekkhanā. Idha ārammaṇa ajjhupekkhanā adhippetā. Tasmātihānandāti yasmā ‘‘aniccānupassī assāsissāmī’’tiādinā nayena pavatto na kevalaṃ nīvaraṇādidhamme, abhijjhādomanassasīsena pana vuttānaṃ dhammānaṃ pahānakarañāṇampi paññāya disvā ajjhupekkhitā hoti, tasmā dhammesu dhammānupassī bhikkhu tasmiṃ samaye viharatīti veditabbo.
“正如,如此”——此处应把六处见为如四衢大道。六处中的烦恼犹如尘土堆。从四方而来的车乘则如于四种所缘上转起的四念处。正如一辆车或各别车乘击散尘土堆一般,当知:以身随观等方法,击破彼诸恶不善法。
Evameva khoti ettha catumahāpatho viya cha āyatanāni daṭṭhabbāni. Tasmiṃ paṃsupuñjo viya chasu āyatanesu kilesā. Catūhi disāhi āgacchantā sakaṭarathā viya catūsu ārammaṇesu pavattā cattāro satipaṭṭhānā. Ekena sakaṭena vā rathena vā paṃsupuñjassa upahananaṃ viya kāyānupassanādīhi pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ upaghāto veditabboti.
2. 第二品
2. Dutiyavaggo
1-2. 伊车能伽罗经等注释
1-2. Icchānaṅgalasuttādivaṇṇanā
987-988987-988. 第二品的第一部经中:「应如此记说」——为何世尊要说明自己所住的住等至?是为了免除讥嫌。因为如果比丘们说「我们不知道」,外道便会讥嫌道:「你们连『你们的老师以某住等至住了三个月』都不知道,那为什么还奉侍他而住呢?」为避免这样的讥嫌,世尊才这样说。
987-988. Dutiyavaggassa paṭhame evaṃ byākareyyāthāti kasmā attano vihārasamāpattiṃ ācikkhati? Upārambhamocanatthaṃ. Sace hi te ‘‘na jānāmā’’ti vadeyyuṃ, atha nesaṃ titthiyā ‘‘tumhe ‘asukasamāpattiyā nāma no satthā temāsaṃ vihāsī’tipi na jānātha, atha kasmā naṃ upaṭṭhahantā viharathā’’ti upārambhaṃ āropeyyuṃ, tato mocanatthaṃ evamāha.
那么,为何在别处,例如「他念而入息,或长入息」(《长部》2.374;《中部》1.107;《相应部》5.977)中,用了「eva」这个词,而这里却没有用?因为纯然寂静。对其他人而言,入息或出息仅有其一较为明显;而对世尊来说,两者始终明显,由于念恒常现前,故因纯然寂静而未用「eva」。又,为何不说「我学习」,而只说「我入息」?因为无有可学。七种有学者因有应学,故称有学;诸漏尽者因无可学,故称无学。如来是无学,并无应学之事,所以因无可学而不说。第二经的文义很容易了解。
Atha kasmā yathā aññattha ‘‘satova assasati, dīghaṃ vā assasanto’’ti (dī. ni. 2.374; ma. ni. 1.107; saṃ. ni. 5.977) eva-vākāro vutto. Evaṃ idha na vuttoti? Ekantasantattā. Aññesañhi assāso vā pākaṭo hoti passāso vā, bhagavato ubhayampetaṃ pākaṭameva niccaṃ upaṭṭhitassatitāyāti ekantasantattā na vutto. Atha ‘‘sikkhāmī’’ti avatvā kasmā ‘‘assasāmī’’ti ettakameva vuttanti? Sikkhitabbābhāvā. Satta hi sekhā sikkhitabbabhāvā sekhā nāma, khīṇāsavā sikkhitabbābhāvā asekhā nāma, tathāgatā asikkhitabbā asekkhā nāma natthi tesaṃ sikkhitabbakiccanti sikkhitabbābhāvā na vuttaṃ. Dutiyaṃ uttānameva.
3-10. 第一阿难经等的注释
3-10. Paṭhamaānandasuttādivaṇṇanā
989-996于第三句,「审查」(pavicinati)即依无常等角度而审察。其余的两个词是它的同义词。「离染」指远离一切烦恼:由于身心的不安与疲惫止息,身体轻安,心亦轻安。「入定」指心被正确安立,如同安止定中的心一般。「住于舍的状态」指由俱生之舍而安住于中舍。
989-996. Tatiye pavicinatīti aniccādivasena pavicinati. Itaraṃ padadvayaṃ etasseva vevacanaṃ. Nirāmisāti nikkilesā kāyikacetasikadarathapaṭipassaddhiyā kāyopi cittampi passambhati. Samādhiyatīti sammā ṭhapiyati, appanācittaṃ viya hoti. Ajjhupekkhitā hotīti sahajātaajjhupekkhanāya ajjhupekkhitā hoti.
如此,一位以十四种方式摄持身体的比丘,于彼身体上,「念」即是念觉支;与彼念相应的智慧,即是择法觉支;与此相应而生起的身精进与心精进,即是精进觉支;喜、轻安与心一境性,依次是喜觉支、轻安觉支与定觉支;对这六觉支不退缩、不越位的中舍状态,即名舍觉支。恰如诸马平稳行走时,御者不会因某匹走得慢而鞭策它,也不会因某匹跑得太快而勒缰,他只是那样照看着,保持着安住的状态。同样地,对这六觉支不退缩、不越位的中舍状态,即名舍觉支。如是言已,又有何义?此乃显示:在一个心识刹那之中,这些作用不同、特相各异的觉支,即是此观。
Evaṃ cuddasavidhena kāyapariggāhakassa bhikkhuno tasmiṃ kāye sati satisambojjhaṅgo, tāya satiyā sampayuttañāṇaṃ dhammavicayasambojjhaṅgo, taṃsampayuttameva kāyikacetasikavīriyaṃ vīriyasambojjhaṅgo, pītipassaddhicittekaggatā pītipassaddhisamādhisambojjhaṅgā, imesaṃ channaṃ bojjhaṅgānaṃ anosakkanaanativattanasaṅkhāto majjhattākāro upekkhāsambojjhaṅgo. Yatheva hi samappavattesu assesu sārathino ‘‘ayaṃ olīyatī’’ti tudanaṃ vā, ‘‘ayaṃ atidhāvatī’’ti ākaḍḍhanaṃ vā natthi, kevalaṃ evaṃ passamānassa ṭhitākārova hoti, evameva imesaṃ channaṃ bojjhaṅgānaṃ anosakkanaanativattanasaṅkhāto majjhattākāro upekkhāsambojjhaṅgo nāma hoti. Ettāvatā kiṃ kathitaṃ? Ekacittakkhaṇikā nānāsarasalakkhaṇā vipassanābojjhaṅgā nāma kathitā.
「依于远离」等句,其义如前所说。然则,此处所示十六行的入出息念是混合的:以入出息为根本的念处为前行分,其根本──入出息念,亦为前行分;以觉支为根本的念处为前行分,彼觉支亦同为前行分。然而,成为明与解脱资粮的觉支,能引发出世间(成就);明与解脱则与圣果相应。另有一说:「明」与第四道相应,「解脱」与果相应。第四、第五与第六项,其分别亦复如是。其余诸义,于各方面皆甚明晓。
Vivekanissitantiādīni vuttatthāneva. Ettha pana soḷasakkhattukā ānāpānassati missakā kathitā, ānāpānamūlakā satipaṭṭhānā pubbabhāgā , tesaṃ mūlabhūtā ānāpānassati pubbabhāgā. Bojjhaṅgamūlakā satipaṭṭhānā pubbabhāgā, tepi bojjhaṅgā pubbabhāgāva. Vijjāvimuttipūrakā pana bojjhaṅgā nibbattitalokuttarā, vijjāvimuttiyo ariyaphalasampayuttā. Vijjā vā catutthamaggasampayuttā, vimutti phalasampayuttāti. Catutthapañcamachaṭṭhānipi imināva samānaparicchedāni. Sesaṃ sabbattha uttānamevāti.