在阿毗达摩藏中
Abhidhammapiṭake
《法集论复注》
Dhammasaṅgaṇī-anuṭīkā
二十偈释义
Vīsatigāthāvaṇṇanā
1一、欲阐释《阿毗达摩注疏》之义,先依其起始偈颂,确定以说明目的、关联及所诠为首要,指出:对于志向崇高、审慎而行之人,其修行旨在成就他人种种利益与安乐;因此,导师于教法注疏的开端,向大师(佛陀)表达礼敬,既为消除障碍,亦为令他人对大师与教法生起能导向究竟安乐的信受之宝。为显示此义,而说“对教法的注疏……”等语。其中,“法”虽为通称,但此处因与其他词相连,特指所学的圣典范畴——依所教而修行者,能令其不堕恶趣而得维持,故称为法。“注疏”即依此而阐释其义,亦即阿闼婆注。
1. Abhidhammasaṃvaṇṇanāya atthaṃ saṃvaṇṇetukāmo tassā ādigāthāya tāva payojanasambandhābhidhānapubbaṅgamaṃ atthaṃ niddhārento uḷārajjhāsayānaṃ nisammakārīnaṃ paṭipatti paresaṃ vividhahitasukhanipphādanappayojanāti ācariyassāpi dhammasaṃvaṇṇanāya ādimhi satthari nipaccakārassa antarāyavisosanatthatā viya satthari dhamme ca paresaṃ accantasukhappaṭilābhasaṃvattaniyasaddhāratanuppādanatthatāpi siyāti dassetuṃ ‘‘dhammasaṃvaṇṇanāya’’ntiādimāha. Tattha yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjamāne apāyesu apatamāne dhāretīti dhammoti sāmaññavacanopi dhamma-saddo saddantarasannidhānena idha pariyattivisesavisayo. Saṃvaṇṇīyati attho etāyāti saṃvaṇṇanā, aṭṭhakathā.
“大师”指通过三种乘门,如理教导解脱法者。礼敬即躬身行礼,是以身、语、意倾向于大师的功德。行为即造作,礼敬的造作即礼敬行为,也就是表达敬意的努力。此礼敬行为,虽如“现在正作所意乐的礼敬”等语,将显示“礼敬其足”等为所意乐的礼敬,但如“犹如悲悯”等语,虽以赞叹方式说出,亦应理解为礼敬。因为,此礼敬通过称扬大师的大悲等功德殊胜而作,与所注疏教法所显明的“法为善说”这一特质不相分离,由此能令对善说法的大师未生信者生起信心,已生信者令其增长。而且,由于大师具有无颠倒的说法特质,教法乃是真实不虚的说法,以此说明大师的大悲等功德本身,因具有成就殊胜果报的能力而能引生净信。是以,法的成就依于大师,大师的成就依于法;纵使法已圆满,大师的功德性亦因开显大师功德而得成就。
Tividhayānamukhena vimuttidhammaṃ yathārahamanusāsatīti satthā. Paṇamanaṃ paṇāmo, kāyavācācittehi satthu guṇaninnatā. Kiriyā karaṇaṃ, paṇāmassa karaṇaṃ paṇāmakaraṇaṃ, vandanāpayogo. So ca kiñcāpi ‘‘idāni adhippetaṃ paṇāmaṃ karonto’’tiādinā ‘‘tassa pāde namassitvā’’tiādikassa adhippetapaṇāmabhāvaṃ dassessati, ‘‘karuṇā viyā’’tiādikassa pana sabbassa thomanāvasena vuttassapi vasena veditabbo. So hi satthu mahākaruṇādiguṇavisesakittanavasena pavatto mahākaruṇādiguṇavisesāvinābhāvinā saṃvaṇṇiyamānasaṃvaṇṇanādhammavibhāvitena dhammassa svākkhātabhāvena svākkhātadhamme satthari anuppannasaddhānaṃ saddhājananāya, uppannasaddhānañca bhiyyobhāvāya hoti. Satthuno ca aviparītadhammadesanabhāvena avitathadesanābhūte dhammeti etena satthuno mahākaruṇādiguṇānaṃyeva ca phalavisesanipphādanasamatthatāya pasādāvahataṃ āha. Dhammena hi satthusiddhi, satthārā ca dhammasiddhi, dhammasampattiyāpi satthuguṇatāya satthuguṇavibhāvanena sampajjatīti.
如此显示了对世尊敬礼的一个目的后,现在阐明其关联:“由于对这两者的净信……”等句。的确,若对世尊或法未生净信,则在听闻注疏及所应证得的法时,便不能如法修行,也不能成就从戒开始直至般涅槃的伟大利益。因此,在教法注疏中,为期望他人能如法修行,由具足如此条件的法接受者所策励,而对世尊与法生起净信,故设立了向世尊敬礼。
Evaṃ satthari paṇāmakaraṇassa ekaṃ payojanaṃ dassetvā idāni sambandhaṃ vibhāveti ‘‘tadubhayappasādā hī’’tiādinā. Na hi satthari dhamme vā appasanno saṃvaṇṇiyamāne tadadhigantabbe ca dhamme sammā paṭipajjati, nāpi sīlādianupādāparinibbānantaṃ mahantaṃ atthaṃ sādheti, tasmā dhammasaṃvaṇṇanāsu paresaṃ sammāpaṭipattiākaṅkhāya tathārūpadhammapaṭiggāhakehi ca viniyojitena satthari dhamme ca pasāduppādanaṃ satthari paṇāmakaraṇaṃ vihitanti adhippāyo.
称扬世尊的功德即是对法与僧的赞叹,故称为“礼敬三宝之语”。同样,后文将说“仅由赞叹世尊……”等(《法集论》根本复注6)。或者,这是针对将说的“并礼敬其正法……”等语而说。为了令他人了知,或可关联至“令智者了知”。之所以选取智者,是因为非智者不可计量且并非法器。智者了知对佛陀等怀有恭敬乃是准则,认为其语应被听取、应被信受,并能正确地遵行,从而圆满其意图。此处亦应依前所述之理,理解为:通过净信及令了知等方式,同样是出于对正确修行的期望而宣说。
Bhagavato guṇasaṃkittanaṃ tassa dhammasaṅghānampi thomanā hotiyevāti vuttaṃ ‘‘ratanattayapaṇāmavacana’’nti. Tathā ca vakkhati ‘‘bhagavato thomanenevā’’tiādi (dha. sa. mūlaṭī. 6). Vakkhamānaṃ vā ‘‘saddhammañcassa pūjetvā’’tiādiṃ sandhāya vuttaṃ. Viññāpanatthaṃ paresaṃ viññūnanti vā sambandhanīyaṃ. Aviññūnaṃ appamāṇatāya abhājanatāya ca viññūnaṃ gahaṇaṃ. Te hi buddhādīsu sagāravassa pamāṇabhūtataṃ jānantā tassa vacanaṃ sotabbaṃ saddhātabbaṃ maññanti, sammadeva ca naṃ anutiṭṭhantā tadadhippāyaṃ pūrenti. Idhāpi purimanayeneva sambandho veditabbo pasādaviññāpanādimukhenapi sammāpaṭipattiākaṅkhāya paveditattā.
在此,第一种义理分别是以随信行人为对象而说,第二种是以随法行人为对象而说。或者,第一种是以尚未成就世尊与法者为对象而说,第二种是以已成就世尊与法者为对象而说。同样,第一种侧重于显示对第一宝的礼敬行为,第二种则兼及其他二宝,应知此为差别。
Ettha ca paṭhamo atthavikappo saddhānusārīnaṃ puggalānaṃ vasena vutto, dutiyo dhammānusārīnaṃ. Paṭhamo vā asaṃsiddhasatthudhammānaṃ vasena vutto, dutiyo saṃsiddhasatthudhammānaṃ. Tathā paṭhamo paṭhame ratane paṇāmakiriyādassanaparo, dutiyo itaresupīti ayaṃ viseso veditabbo.
礼敬行为,即依此而作礼敬,是成就礼敬行为的思心所。此思心所,由田之殊胜与师之志向殊胜,成为现法受业;它能藉与所获成就相应之业力,摧破那些产生所谓“障碍”等不幸的业——这些业或令人痛苦,或中断果报,插入先前业所感果的相续之中间。为显此殊胜福德义,故说“三宝礼敬……由于是殊胜状态”等。进而,如此行持后,通过说明无贪等随眠的不存在,显示作为障碍之因的加行过失不存在;通过说明获得利益等,显示作为无碍之因的加行成就存在;通过“于有恚众生中,无恚而住”(《增支部》6.10; 11.11)之语,显示于现法中安乐而住。凡此种种,皆引自《大名经》。
Paṇāmo karīyati etāyāti paṇāmakaraṇaṃ, paṇāmakiriyābhinipphādikā cetanā. Sā hi khettasampattiyā ācariyassa ca ajjhāsayasampattiyā diṭṭhadhammavedanīyabhūtā yathāladdhasampattinimittakassa kammassa balānuppadānavasena purimakammanipphannassa vipākasantānassa antarā vemajjhe āyanti āpatantīti antarāyāti laddhanāmānaṃ rogādianatthānaṃ vidhāyakassa upapīḷakassa upacchedakassa vā kammassa viddhaṃsanasamattho puññātisayoti imamatthaṃ dasseti ‘‘ratanattayapaṇāma…pe… visesabhāvato’’ti. Evañca katvā rāgādipariyuṭṭhānābhāvavacanena antarāyassa kāraṇabhūtāya payogavipattiyā abhāvassa, atthalābhādivacanena anantarāyatāhetubhūtāya payogasampattiyā sabbhāvassa, ‘‘sabyāpajjhāya pajāya abyāpajjho viharatī’’ti (a. ni. 6.10; 11.11) vacanena diṭṭheva dhamme sukhavihāritāya ca pakāsanaṃ mahānāmasuttaṃyeva udāhaṭaṃ.
“为了显示特胜的功德”这句表明:虽然身敬与意敬本身具有消除障碍的能力,但通过阐明所敬对象的值得敬奉性,便建立了更具殊胜的语敬。而“特胜的功德”等语,则显示阿阇梨所作是合理恰当的。关于“说示为律藏”,有人问:难道因为律藏本身也是说示,所以说示与律藏的分别说就不合理吗?并非不合理,正如在“于此三藏中,这些是法义、说示与通达”等处,整体说示作为部分说示的依处那样。或者,因为在说示时,由心意确定的律之体系即是律藏,而阐明其义的说示则与之有别,故有分别说。又或者,“说示”是指能令了知者,即能引发说示的心念,而此心念以律藏为境并以悲悯为先导,因此在此处应如此理解分门别说的合理性。在“经藏”等处,道理亦同。
Guṇavisesadassanatthanti etena satipi kāyamanopaṇāmānaṃ antarāyavisosanasamatthabhāve tehi paṇāmavisayassa paṇāmārahabhāvavibhāvanena sātisayo vacīpaṇāmo vihitoti dasseti. Guṇavisesavā hītiādinā ācariyassa yuttapattakāritaṃ dasseti. Desanā vinayapiṭaketi ettha nanu vinayapiṭakassapi desanābhāvato desanāvinayapiṭakānaṃ bhedavacanaṃ na yuttanti? No na yuttaṃ ‘‘tīsupi cetesu ete dhammatthadesanāpaṭivedhā’’ti (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā; dī. ni. aṭṭha. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathā; pārā. aṭṭha. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathā) ettha viya samudāyadesanāya avayavadesanānaṃ ādhārabhāvato. Desanākāle vā manasā vavatthāpitāya vinayatantiyā vinayapiṭakabhāvato tadatthapaññāpanassa ca desanābhāvato bhedavacanaṃ. Atha vā desīyati etenāti desanā, desanāsamuṭṭhāpako cittuppādo, tassa ca vinayapiṭakavisayo karuṇāpubbaṅgamo ca soti evamettha bhedavacanopapatti daṭṭhabbā. Suttantapiṭaketiādīsupi eseva nayo.
然而,如何理解世尊在律藏中的说示以悲悯为增上,而在经藏与阿毗达摩藏中分别以悲悯与智慧、智慧为增上呢?因为,即使是对已达最上惭愧的世尊,在律藏说示中,出于大悲心所策动,仍在大众中说出“尖顶”等语,以及随犯而制的呵责之词——这些本是世间善人亦应避免的言语;并且,为了观察制立各学处的因缘,在毘兰若等地,世尊也忍受了身体的疲劳。因此,虽然如同依于地、缘、时、相而有的各种论说一样,律的制定也以不共的智慧为发起,具有殊胜的作用,但悲悯的作用在此更为超胜,故依此意趣而说“律藏中以悲悯为增上”。因为说示中悲悯的作用更占优势,所以说示以悲悯为增上;在经藏说示中,世尊多住于大悲定,随顺所化众生的意乐,于其相续中安立甚深义理,故以悲悯与智慧为增上;而在阿毗达摩说示中,则随顺诸法自性,开示足以成为一切知智所行境的色与非色的分别,故以智慧为增上。正是以此因由等,显示阿阇梨随顺说示而作相应赞叹是其常法。
Kathaṃ pana bhagavato desanā vinayapiṭake karuṇāppadhānā, suttābhidhammapiṭakesu ca paññākaruṇāpaññāppadhānāti viññāyatīti? Yato ukkaṃsapariyantagatahirottappopi bhagavā lokiyasādhujanehipi pariharitabbāni ‘‘sikharaṇī’’tiādīni vacanāni yathāparādhañca garahavacanāni vinayapiṭakadesanāyaṃ mahākaruṇāsañcoditamānaso mahāparisamajjhe abhāsi, taṃtaṃsikkhāpadapaññattikāraṇāpekkhāya verañjādīsu sārīrikañca khedamanubhosi, tasmā kiñcāpi bhūmantarapaccayākārasamayantarakathānaṃ viya vinayapaññattiyāpi samuṭṭhāpikā paññā anaññasādhāraṇatāya atisayakiccavatī, tatopi karuṇāya kiccaṃ adhikanti adhippāyena vuttaṃ ‘‘vinayapiṭake karuṇāppadhānā’’ti. Karuṇābyāpārādhikatāya hi desanāya karuṇāppadhānatā, suttantadesanāya mahākaruṇāsamāpattibahulo veneyyasantānesu tadajjhāsayānulomena gambhīramatthapadaṃ patiṭṭhapesīti karuṇāpaññāppadhānatā, abhidhammadesanāya pana sabbaññutaññāṇassa visayabhāvappahonako rūpārūpaparicchedo dhammasabhāvānurodhena pavattitoti paññāppadhānatā. Teneva ca kāraṇenātiādinā desanānurūpataṃtaṃsaṃvaṇṇanāya thomanā ācariyassa pakatīti dasseti.
正如通过集合来了知“善的色”“眼”“十”“石榴”等词的意义那样,词语的运用是为了了知意义,它纯粹依据意义与词义,但受制于其自身。当有人颠倒词义时,借助“iti”一词,它便成为依据词句与词义的表述。因此说:“‘如悲悯’是示例之语。”因为所谓示例,只有在与所例示的法之间具有关联时才成立,否则不然。为了阐明其示例性,说道:“正如对于某人……生起,这就是意义。”
Kusalā rūpaṃ cakkhumā dasa dāḷimādi samūhavasena atthānavabodhanattho viya atthāvabodhanattho hi saddappayogo attaparādhīno kevalo atthapadatthako, so padatthavipariyesakārinā iti-saddena saddapadatthako jāyatīti āha ‘‘karuṇā viyāti nidassanavacana’’nti. Nidassanañhi nāma nidassitabbadhamme tena ca sambandhe sati hoti, nāññathāti tassa nidassanabhāvaṃ vibhāvento āha ‘‘yassa yathā…pe… pavattitthāti attho’’ti.
在通过“其中——‘如悲悯’是示例之语”等,连带依处、所缘、作用及其差别显示了偈颂的义理实相之后,为了以支分分别来显示义理,而说“kiratīti karuṇā(作……故为悲悯)”等。其中,对于离欲贪者,应知“众生”一词是随其宿习而说。由于一法具有多种共相,故说“依自性而以种种方式”。如所说:“一切法以一切方式……”这否定了诸法可被完全了知,因为并非不能被了知。以此显示彼智慧的无碍作用。如同在“于一切所知中生起”已达成所欲之义时,为了显示其并非恒常自存,而以“法”字简别“所知”,遮遣他人对众生等的邪执;同样,在“于一切法中生起”已达成所欲之义时,为了显示智慧于诸法无碍的作用,以“所知”字简别“法”,遮遣“可被完全了知”。“所知”与“法”二字,如同“青莲花”一词,彼此既有差别又无差别,故说“他们既是所知,又是法”。“Yā yā”表达了“yathā(依)”一词的含义。因为在表示随应生起时,此“yathā”一词即说明:智慧依彼彼分别而生起,这是关联。
‘‘Tattha karuṇā viyāti nidassanavacana’’ntiādinā nidassananidassitabbadhammānaṃ ādhāravisayabyāpārehi savisesanehi saha pakāsanavasena gāthāya atthatatvaṃ dassetvā avayavabhedavasena atthaṃ dassetuṃ ‘‘kiratīti karuṇā’’tiādi vuttaṃ. Tattha nicchandarāgānaṃ bhūtapubbagatiyā vā sattatā veditabbā. Ekassapi dhammassa anekasāmaññākāravantatāya ‘‘yathāsabhāvaṃ pakārehī’’ti vuttaṃ. Tathā hi vuttaṃ – ‘‘sabbe dhammā sabbākārenā’’ti (mahāni. 156; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85; paṭi. ma. 3.5) dhammānaṃ aññeyyattaṃ paṭikkhipati ñātuṃ asakkuṇeyyattābhāvato. Etena tassā paññāya akicchavuttitaṃ āha. Yatheva hi ‘‘ñeyyesu sabbesu pavattitthā’’ti ettāvatā adhippetatthe siddhe tesaṃ attattaniyatāvirahasaṃsūcanatthaṃ paresaṃ sattādimicchāgāhapaṭisedhanena dhamma-saddena ñeyyā visesitabbā, evaṃ ‘‘dhammesu sabbesu pavattitthā’’ti ettāvatā ca adhippetatthe siddhe dhammesu tassā paññāya ākaṅkhappaṭibaddhatāya akicchavuttitaṃ dassetuṃ aññeyyattapaṭisedhanena ñeyya-saddena dhammā visesitāti. Ñeyyadhamma-saddā nīluppalasaddā viya aññamaññaṃ bhedābhedayuttāti ‘‘ñeyyā ca te dhammā cā’’ti vuttaṃ. Yā yāti yathā-saddassatthaṃ dasseti. Byāpanicchāyañhi ayaṃ yathā-saddo, tappabhedā paññā pavattitthāti sambandhoti.
“于薄伽梵中生起”等,是因为通常喻体与所喻之义的依处不同,而此处不存在依处不同的喻体义,故说此言。世尊的悲悯不与其他人共,这应从他为了将众生从轮回之苦中救拔出来、安置于究竟安乐的涅槃,乃至不惜舍弃自己的身命、一心专求利他的意乐来理解。因此,为教化所化者,世尊甚至示现了衣下隐藏的密处与广长舌;而且,如果那些众生能了知,他们甚至会依世尊的教法,跃入如湖泊般清凉的炽燃火聚中。“其他人虽见”是关联。“被救拔”一词,是针对“陷入大瀑流的众生”而言,为宾格属格。此处略义:见诸众生陷入贪欲等大瀑流,除我之外,再无其他能救拔者——世尊的悲悯如此生起,而其他人则不然,因为他们根本没有这样的见。或者,“其他人虽见”的意思是:即使其他人也看见,但他们并未生起如世尊那样的悲悯,因为他们不修行,或只修行自利。
Bhagavati pavattāvāti idaṃ yebhuyyena upamānopameyyatthānaṃ bhinnādhāratāya bhinnādhārassa ca upamānatthassa idha asambhavato vuttaṃ. Bhagavato karuṇāya aññehi asādhāraṇabhāvo satte saṃsāradukkhato uddharitvā accantasukhe nibbāne patiṭṭhapetuṃ attano sarīrajīvitapariccāgenapi ekantahitajjhāsayatāvasena veditabbo, yato vineyyānaṃ kosohitavatthaguyhapahūtajivhāvidaṃsanampi kataṃ, yañca yadime sattā jāneyyuṃ, bhagavato sāsanena rahadamiva sītalaṃ sampajjalitaṃ aggikkhandhampi samogāheyya. Aññesaṃ passantānanti sambandho. Uddhaṭāti padaṃ apekkhitvā mahoghapakkhandānaṃ sattānanti kammatthe sāmivacanaṃ. Ayañhettha saṅkhepattho – kāmādimahoghapakkhande satte tato uddhaṭā natthañño koci maṃ ṭhapetvāti passato yathā bhagavato karuṇāya āvisanaṃ hoti, na evaṃ aññesaṃ tathādassanasseva abhāvato. Atha vā aññesaṃ passantānanti yadipi pare passeyyuṃ, tathāpi na tesaṃ bhagavato viya karuṇokkamanaṃ atthi appaṭipattito attahitamattapaṭipattito cāti attho.
佛智无碍:于三时、一切处,皆无滞碍而行,故为无碍;不共:以无余遍取一切法之因缘,并遍知诸法自性、作用等种种状态差别,于业造作之际,即能无余通达彼彼业之彼彼果报差别——劣、中、胜等品类,以及根所系、非根所系中,极微细、隐蔽、远隔、过去未来等种种差别的色法,由显现彼彼因缘和合,而于彼彼果中,色、形、香、味、触等差别悉皆了知。此义应依世尊如实知种种界、种种界世间之智等了知。而“如见者”一句,是就世尊大悲生起之方便,说见世间聚落为贪火等所烧之相。即诸佛世尊以众多行相见众生时,于众生中生起大悲。《无碍解道》中以超过百种行相——如‘见世间聚落为烧……为勤……为趣……为入邪道……世间被牵引、不坚固……世间无救护、无主宰……世间无所有、一切皆须舍离……世间匮乏、不满足、为渴爱之奴’——开示诸佛世尊于众生中生起大悲。为避广引论著,亦为示解说之方便,故言‘彼一切应依《无碍解道》大悲智分别而了知’。根上下智、意乐随眠智、双神变智、一切知智、无碍智,是其余不共智。这些分别,亦于《无碍解道》中。
Anāvaraṇā tīsu kālesu sabbattha appaṭihatavuttitāya, asādhāraṇā sabbadhammānaṃ niravasesahetupaccayapariggahavasena tesañca sabhāvakiccādiavatthāvisesādiparijānanena āyūhanavelāyameva taṃtaṃkammānaṃ taṃtaṃphalavisesahīnamajjhimapaṇītādivibhāgassa indriyabaddhesu anindriyabaddhesu ca atisukhumatirohitavidūravuttiatītānāgatādibhedabhinnānaṃ rūpadhammānaṃ taṃtaṃkāraṇasamavāyavibhāvaneneva taṃtaṃphalesu vaṇṇasaṇṭhānagandharasaphassādivisesassa niravasesato paṭivijjhanena veditabbā. Ayañca attho bhagavato anekadhātunānādhātulokaṃ yathābhūtaṃ ñāṇādivasena veditabbo. Yathā ca passantassāti idaṃ rāgaggiādīhi lokasannivāsassa ādittatādiākāradassanaṃ bhagavato mahākaruṇokkamanupāyaṃ sandhāya vuttaṃ. Taṃ pana bahukehi ākārehi passantānaṃ buddhānaṃ bhagavantānaṃ sattesu mahākaruṇā okkamati. ‘‘Āditto lokasannivāso…pe… uyyutto…pe… payāto…pe… kummaggappaṭipanno…pe… upanīyati loko adhuvo…pe… atāṇo loko anabhissaro…pe… assako loko sabbaṃ pahāya gamanīyaṃ…pe… ūno loko atitto taṇhādāsoti passantānaṃ buddhānaṃ bhagavantānaṃ sattesu mahākaruṇā okkamatī’’tiādinā (paṭi. ma. 1.117) paṭisambhidāmagge parosataṃ ākārehi dassitanti ganthavitthāraṃ pariharituṃ saṃvaṇṇayituñca upāyaṃ dassetuṃ āha ‘‘taṃ sabbaṃ paṭisambhidāmagge mahākaruṇāñāṇavibhaṅgavasena jānitabba’’nti. Indriyaparopariyattaāsayānusaya yamakapāṭihāriya sabbaññutānāvaraṇañāṇāni sesāsādhāraṇañāṇāni. Tesampi hi vibhaṅgo ‘‘idha tathāgato satte passati apparajakkhe’’tiādinā (paṭi. ma. 1.111) paṭisambhidāmagge nānappakārena dassitoti purimanayeneva atidisati. Ādi-saddena tattha vibhattānaṃ paṭisambhidāsaccañāṇādīnaṃ saṅgaho katoti veditabbo.
如大悲有全分行境与部分行境,此处世尊之智亦被许为全分行境与部分行境、无余。故为显示通过略示几种分类,即可依理趣而把握其余分类,而说“以智之摄”等。然这些世尊智之分类——即戒、定、慧、解脱、解脱智见;四十二百双法、二十二三法;四念住、四正勤、四神足、沙门果、四圣种等;五趣、五勤支、五支定、五根、五力、出离界、解脱处、解脱成熟法想等;六和敬法、六随念处、六无敬与敬、六出离界、六常住处、六无上、顺决择分慧等;七不退法、七圣财、七觉支、七善士法、漏尽法、七想、七应施士、漏尽者力等;八慧得因、八邪性、八正性、八世法、圣与非圣说、八发勤事、八懈怠事、八非时、八大人寻、八胜处、八解脱等;九如理作意根法、九遍净勤支、九众生居、九嗔事、九调嗔、九种种想、九次第住等;十作依处法、十遍处、十不善业道、十善业道、十邪性、十正性、十圣住、十力智、十无学法等;十一饶益功德、十一戒功德、法性、觉因;十二处、十二缘起、法轮相;十三头陀功德;十四佛智;十五行、解脱成熟法;十六安般念、谛相、经分别;十八佛法界、破僧事;十九观察;二十四缘;二十八经分别;五十生灭观;五十余善法;六十二见;百八渴爱行等诸法──
Nippadesasappadesavisayā karuṇā viya bhagavato paññāpi idha nippadesasappadesavisayā niravasesā adhippetāti tassā katipayabhedadassanena nayato tadavasiṭṭhabhedā gahetabbāti dassento ‘‘paññāggahaṇena cā’’tiādimāha. Te pana sīlasamādhi paññāvimuttivimuttiñāṇadassana, dvācattālīsasatadukadhamma, bāvīsatitikadhamma, catusatipaṭṭhāna sammappadhāna iddhipāda sāmaññaphala ariyavaṃsādi, pañcagati pañcapadhāniyaṅgapañcaṅgikasamādhi indriya bala nissāraṇīyadhātu vimuttāyatana vimuttiparipācanīyadhammasaññādi, chasāraṇīyadhamma anussatiṭṭhāna agāravagārava nissāraṇiyadhātu satatavihāra anuttariya nibbedhabhāgiyapaññādi, sattaaparihāniyadhamma ariyadhana bojjhaṅga sappurisadhammanijjaravatthu saññā dakkhiṇeyyapuggalakhīṇāsavabalādi, aṭṭhapaññāpaṭilābhahetu micchatta sammatta lokadhamma ariyānariyavohāra ārambhavatthu kusītavatthu akkhaṇa mahāpurisavitakka abhibhāyatana vimokkhādi, navayonisomanasikāramūladhammapārisuddhipadhāniyaṅga sattāvāsa āghātavatthu āghātapaṭivinaya saññānānatta anupubbavihārādi, dasanāthakaradhamma kasiṇāyatana akusalakammapatha kusalakammapatha micchatta sammatta ariyavāsa dasabalañāṇa asekkhadhammādi, ekādasamettānisaṃsa sīlānisaṃsa dhammatā buddhihetu, dvādasāyatanapaṭiccasamuppāda dhammacakkākāra, terasadhutaguṇa, cuddasabuddhañāṇa, pañcadasacaraṇavimuttiparipācanīyadhamma, soḷasaānāpānassati saccākāra suttantapaṭṭhāna, aṭṭhārasa buddhadhammadhātu bhedakaravatthu, ekūnavīsatipaccavekkhaṇa, catuvīsatipaccaya, aṭṭhavīsatisuttantapaṭṭhāna, paṇṇāsaudayabbayadassana, paropaṇṇāsakusaladhamma, dvāsaṭṭhidiṭṭhigata, aṭṭhasatataṇhāvicaritādibhedānaṃ dhammānaṃ paṭivijjhanadesanākārappavattā, ye ca catuvīsatikoṭisatasahassasamāpattisañcārimahāvajirañāṇappabhedā, ye ca anantanayasamantapaṭṭhānapavicayadesanākārappavattā, ye ca anantāsu lokadhātūsu anantānaṃ sattānaṃ āsayānusayacaritādivibhāvanākārappavattāti evaṃpakārā bhagavato paññāpabhedā, sabbepi idha ādi-saddena nayato saṅgayhantīti veditabbaṃ. Ko hi samattho bhagavato paññāya pabhede anupadaṃ niravasesato dassetuṃ. Teneva bhagavantaṃ ṭhapetvā paññavantānaṃ aggabhūto dhammasenāpatisāriputtattheropi buddhaguṇaparicchedanaṃ patianuyutto ‘‘apica me, bhante, dhammanvayo vidito’’ti (dī. ni. 2.146) āhāti.
为度脱沉入轮回大瀑流之众生而修行,即是被他们所驱使,虽他们并无此意图,故说“众生实驱使大菩提”。“以此一切”,即由见大菩提根本等。应连接“离去即无烦恼”。由见已生、已增长之状态,如此类邪说“众生无始亦无终”即被遮止。共称……显示:虽于胜义中无众生,但为指示众生施设之假名。悲为始、智为终——此是就资粮与成就之时而说,非谓有分限。故言“因彼为彼之因,且从此更无应作故”。一切佛功德已被显示,因依理趣而显示故。此即无余显示佛功德之方便,即把握理趣。离偷盗等,若为饶益他人、遮止损害而转,则可有悲为近因,故戒以悲为因。故言“由此,离杀生等之转起故”。
Saṃsāramahoghapakkhandānaṃ sattānaṃ tato santāraṇatthaṃ paṭipanno tehi payojito nāma hoti asatipi tesaṃ tathāvidhe abhisandhiyanti vuttaṃ ‘‘sattā hi mahābodhiṃ payojentī’’ti. Etena sabbenāti mahābodhimūlādidassanena. Apagamanaṃ nirupakkilesanti yojetabbaṃ. Jātasaṃvaddhabhāvadassanena ‘‘anādi anidhano ca satto’’ti evaṃpakārā micchāvādā paṭisedhitā honti. Samaññā…pe… dasseti satte paramatthato asatipi sattapaññattivohārasūcanato. Karuṇā ādipaññā pariyosānanti idaṃ sambharaṇanipphattikālāpekkhāya vuttaṃ, na paricchedavantatāya. Tenevāha ‘‘tannidānabhāvato tato uttarikaraṇīyābhāvato’’ti. Sabbe buddhaguṇā dassitā honti nayato dassitattā. Eso eva hi anavasesato buddhaguṇadassanupāyo yadidaṃ nayaggāhaṇaṃ. Paradhanaharaṇāditopi virati paresaṃ anatthapariharaṇavasappavattiyā siyā karuṇūpanissayāti karuṇānidānaṃ sīlaṃ. Tato eva ‘‘tato pāṇātipātādiviratippavattito’’ti vuttaṃ.
2其次,以“Yassā saṃvaṇṇananti”等句,通过“以悲……”等赞叹,显示其关联;而目的则如前说应知。“内”指自身内在,“外”指内之外者。“悲”(dayā)意指“悲悯”(karuṇā),因 dayā 一词可表“慈”与“悲”,且考虑到后文将要提出的质询,故如此说。实则以彼悲策励,非以慈策励,此为意旨。此成为如前所说的“反指”(paṭiniddesa),故说明 ta- 词的含义。ta(彼)指“慧”,加以限定,以譬喻方式将其排除,因其作用已成就。“不应成为反指”,是因为在主次关系中,唯见主要的作用。“两个词……”等,意谓:表悲的 dayā 词,与作为同位语的 ta- 词一同被说出时,ta- 词不应以其他法为境。非指称词的同位关系,唯在有修饰与所修饰的关系时成立,否则即无,故说“同位……”等。在此,修饰与所修饰的关系由同位关系成立,而该同位关系不成立于不同格位者之间,因此也由同格位成立这层关系,是故“dayā… cidaṃ”这句,是在说明 dayā 成为所修饰的理由。因其主要性与共通性,它成为所修饰。
2.Yassā saṃvaṇṇanantiādinā ‘‘dayāyā’’tiādithomanāya sambandhaṃ dasseti. Payojanaṃ pana vuttanayena veditabbaṃ. Abbhantaraṃ niyakajjhattaṃ, tato bahibhūtaṃ bāhiraṃ. Dayāti karuṇā adhippetāti dayā-saddassa mettākaruṇānaṃ vācakattā vakkhamānañca anuyogaṃ manasi katvā vuttaṃ. Tāya hi samussāhito, na mettāyāti adhippāyo. Pubbe vuttassa paṭiniddeso hotīti ta-saddassa atthaṃ āha. Tanti paññaṃ visesetvā upamābhāvena vinivattā caritatthatāya. Paṭiniddesaṃ nārahati padhānāpadhānesu padhāne kiccadassanato. Dvinnaṃ padānaṃ…pe… vatoti karuṇāvācinā dayā-saddena ekādhikaraṇabhāvena vuccamāno ta-saddo tato aññadhammavisayo bhavituṃ na yuttoti adhippāyo. Apariyāyasaddānaṃ samānādhikaraṇabhāvo visesanavisesitabbabhāve sati hoti, nāññathāti āha ‘‘samānā…pe… hotī’’ti. Samānādhikaraṇabhāvena hettha visesanavisesitabbabhāvo sādhīyati, sā ca samānādhikaraṇatā visiṭṭhavibhattikānaṃ na hotīti samānavibhattitāyapi tameva sādhīyatīti ‘‘dayā…pe… cida’’nti idaṃ dayāya visesitabbabhāve kāraṇavacanaṃ. Padhānatāya hi sāmaññatāya ca sā visesitabbā jātā. Tattha bhagavato tadaññesañca karuṇānaṃ vācakattā sāmaññatā veditabbā. Tassa cāti dayā-saddassa. ‘‘Padhānañca pañña’’ntiādinā kiñcāpi purimagāthāya paññāppadhānā, ‘‘tāyā’’ti pana kevalaṃ avatvā dayāvisesanabhāvena vuttattā appadhānāyapi karuṇāya paṭiniddeso yuttoti dasseti. Appadhānatā ca karuṇāya purimagāthāya vasena vuttā, idha pana padhānā eva. Tathā ca vuttaṃ ‘‘dayāsamussāhinīti padhānā’’ti (dha. sa. mūlaṭī. 2).
然而,“如何……应知?”这是将后文将述之义存于心中而提出质问。若如此,即若不领会注释书的意旨,只执取字面之言。而说“慈”便不合理:依“得具慈心者”此注释,则 dayā 并非悲;同样,依“得具无悲者”此注释,则 dayā 并非慈——以此显示,若只执字面,注释书之间亦存矛盾。在说明“应依意旨而结合”之后,即以“dayā 词实……”等开示彼意旨。因为文法家将 dayā 词解释为“施与、行、保护”之义。而保护,是慈与悲——行饶益与拔苦之相者——共通的功用,故说 dayā 词于两者皆适用。“包含于内”即内含,如同 dhava、khadira 等树之于树木;保护之义是慈与悲的共通义,此为词义;但意旨是:在“具悲者”中,因紧接着说“怜悯一切众生之利益”,故知 dayā 词是慈的同义词。因为慈亦如悲,是离杀生的因。而在“不具悲者”中,悲悯者因无害之心,乃至对他人不作丝毫恼害,何况杀生?是故应知,以无悲而显示杀生。正是为此义而说:“如此则注释书无矛盾”。若 dayā 词可表慈与悲,那么为何在此 dayā 应理解为悲?这一质询依然存在。
Kathaṃ pana…pe… ñātabbāti vakkhamānaññeva atthaṃ hadaye ṭhapetvā codeti. Yadi evanti yadi aṭṭhakathāya adhippāyaṃ aggahetvā vacanamattameva gaṇhasi. Mettāti ca na yujjeyyāti yathā ‘‘mettacittataṃ āpanno’’ti etissā aṭṭhakathāya vasena na dayā karuṇā , evaṃ ‘‘nikkaruṇataṃ āpanno’’ti etissā aṭṭhakathāya vasena na dayā mettāti vacanamattaggahaṇe aṭṭhakathānampi virodhaṃ dasseti. ‘‘Adhippāyavasena yojetabbo’’ti vatvā tameva adhippāyaṃ dayā-saddo hītiādinā vivarati. Akkharacintakā hi dayā-saddaṃ dānagatirakkhaṇesu paṭhanti. Anurakkhaṇañca mettākaruṇānaṃ hitūpasaṃhāradukkhāpanayanākāravuttīnaṃ samānakiccaṃ, tasmā ubhayattha dayā-saddo pavattatīti vuttaṃ. Antonītanti antogadhaṃ, rukkhattho viya dhavakhadirādīnaṃ anurakkhaṇattho mettākaruṇānaṃ sāmaññanti attho, adhippāyo pana ‘‘dayāpanno’’ti ettha sabbapāṇabhūtahitānukampīti anantaraṃ karuṇāya vuttattā dayā-saddo mettāpariyāyoti viññāyati. Mettāpi hi karuṇā viya pāṇātipātaviratiyā kāraṇanti. ‘‘Adayāpanno’’ti ettha pana kāruṇiko avihiṃ sajjhāsayattā paresaṃ vihesāmattampi na karoti, ko pana vādo pāṇātipātaneti nikkaruṇatāya pāṇātipātitā dassitāti veditabbā. Etamevatthaṃ sandhāya ‘‘evañhi aṭṭhakathānaṃ avirodho hotī’’ti āha. Yadi dayā-saddo mettākaruṇānaṃ vācako, evampikathaṃ pana karuṇā ‘‘dayā’’ti jānitabbāti anuyogo tadavattho evāti codanaṃ manasi katvā karuṇā ca desanāyātiādinā karuṇāya eva gahaṇe kāraṇamāha.
难道不是以“以彼……”等句,显示即使从词力上,文脉也更强劲,因此唯依文脉而了知悲的所缘境?“随欲而行”这一句,是说明前偈中,悲取有分及无分众生为境的理由。因为“随欲而行”,是指对单一或众多对象,随其所欲而行。“而在此,取无分众生为境”——以此显示:若此已成立,则起始成为令知者,故“于众生”一词,正是为了令了知这一差别。“非仅于天……”等,也同样显示:即使从词力上,已由 dayā 成就的策励而得以众生为境,但“于众生”一词,是为了表明这一策励以无分众生为境的差别是所意许的。
Nanu tāyātiādinā sāmatthiyatopi pakaraṇaṃ balavanti pakaraṇavaseneva karuṇāvisayassa ñātataṃ dasseti. Yathāruci pavattitthāti etaṃ purimagāthāya sappadesanippadesasattavisayāya karuṇāya gahitabhāvassa kāraṇavacanaṃ. Yathārucipavatti hi ekasmiṃ anekesu ca icchānurūpappavattīti. ‘‘Idha pana nippadesasattavisayataṃ gahetu’’nti etena siddhe sati ārambho ñāpakattho hotīti puna ‘‘sattesū’’ti vacanaṃ imamatthavisesaṃ bodhetīti dasseti. Na devesuyevātiādināpi dayāsādhanassa samussāhanassa sattavisayabhāve sāmatthiyaladdhepi ‘‘sattesū’’ti vacanaṃ tassa nippadesasattavisayabhāvo adhippetoti imaṃ visesaṃ ñāpetīti dasseti.
阐明时、处、众等,即“外因缘”(bāhiranidāna),因此在确定时等时说“于某时”等。以“住于终末之三十三天处”等语,显示彼神通通过词间邻近而被限定。而“依彼处现行之通称,则不可说”,意思是:如同凡夫相续中,因无贪等对治被去除,故对无贪欲者仍有“众生”之称谓;同样,凡夫相续中依贪等对治去除后所转起者,即使于世尊相续中已无,依惯用仍称为“神通”,故不可说为“转起”。因见被去除而成为正见者,如裸形迦叶等;因在表述见解上不得力而成为无辩才等者,如萨遮迦等。
Kāladesadesakaparisādiparidīpanaṃ bāhiranidānanti kālādīni niddhārento ‘‘yasmiṃ kāle’’tiādimāha. Avasānamhi vasanto tidasālayeti vacanatoti etena tassa pāṭihāriyassa saddantarasannidhānena avacchinnataṃ dasseti. Tattha pavattavohārena ca na sakkāti puthujjanasantānepi rāgādipaṭipakkhaharaṇassa abhāvato nicchandarāgesu sattavohāro viya puthujjanasantāne rāgādipaṭipakkhaharaṇavasena pavattaṃ tadabhāvepi bhagavato santāne ruḷhīvasena pāṭihāriyantveva vuccatīti na sakkā vattunti adhippāyo. Diṭṭhiharaṇavasena ye sammādiṭṭhikā jātā acelakakassapādayo viya, diṭṭhippakāsane asamatthabhāvena appaṭibhānabhāvādippattiyā saccakādayo viya.
3第三。所谓“寒山”,即经中所说:“围绕须弥山而住的持双山……大山”(《清净道论》1.137;《波罗夷注释》1.1 毘兰阇品注释)等山。
3.Sītapabbatā nāma ‘‘sineruṃ parivāretvā ṭhitā yugandharo…pe… giri brahā’’ti (visuddhi. 1.137; pārā. aṭṭha. 1.1 verañjakaṇḍavaṇṇanā) evaṃ vuttapabbatā.
4-5第四、第五。“以一切轮围千界”、“由一切来集”、“一切弯曲”等,依上下文关联而有三种分别,这是合理的;但“以一切轮围千界、十十”之说,则因其非所欲成就而被否定。“应避”者,即能够避开的,如“太前、太近、高处”等。其余则由于彼众之广大,无法回避。
4-5. Sabbaso cakkavāḷasahassehi sabbaso āgamma sabbaso sannisinnenāti sambandhavasena tayo vikappā yuttā, sabbaso cakkavāḷasahassehi dasahi dasahīti pana aniṭṭhasādhanato paṭisedhito. Vajjitabbeti ye vajjetuṃ sakkā ‘‘atisammukhā atisamīpaṃ unnatappadeso’’ti, ete. Itare pana tassā parisāya mahantabhāvena na sakkā pariharituṃ.
在说了“一切应知……能……”之后,又说“能了知应为他们说法的种类”,这是因为即使法主自己已证悟,若不能为他人说法,也无所助益。否则,一切众生都应当成为见谛者。所谓“如理之力”,即能如实了知一切应知法的自性等。其用意是:阐明掌握它们的能力,并开示其他更殊胜的意义。
‘‘Sabbañeyya…pe… samatthā’’ti vatvā tesaṃ desetabbappakārajānanasamatthāti vacanaṃ attanā paṭividdhākārassa dhammasāmināpi paresaṃ desetuṃ asakkuṇeyyattā vuttaṃ. Aññathā sabbepi sattā diṭṭhasaccā eva bhaveyyuṃ. Sabbañeyyadhammānaṃ yathāsabhāvajānanasamatthatādiyeva yathāvuttabalaṃ. Tesaṃ gahaṇasamatthataṃ dīpeti, adhikavacanamaññamatthaṃ bodhetīti adhippāyo.
6第六,“如来应礼敬”等语,是随顺各经而说“礼敬了”等种种特定行为。“身体光辉”等,以“等”字含摄了善妙音声、权威、眷属圆满等。
6.Tathāgato vandanīyotiādinā ‘‘namassitvā’’tiādikiriyāvisesānaṃ taṃtaṃsuttānurodhena pavattitamāha. Sarīrasobhaggādīti ādi-saddena kalyāṇavākkaraṇatāādhipaccaparivārasampattiādi saṅgayhati.
7第七,“令消失”即令灭尽。应知此处的“灭尽”,是通过避开生起因,使其不再生起。“我将阐明义理”是关联之语,这是着眼于“弄干”这一前时动作与后时动作的关系而说的。
7.Antaradhāpetvāti nirodhetvā. Nirodhanañcettha uppādakahetupariharaṇavasena tesaṃ anuppattikaraṇanti veditabbaṃ. Atthaṃ pakāsayissāmīti sambandhoti ‘‘sosetvā’’ti pubbakālakiriyāya aparakālakiriyāpekkhatāya vuttaṃ.
8第八。“显示难行性”,意谓:若非难行之事,便不会那般受人恳请。波罗夷与桑喀地谢沙属于戒的败坏,偷兰遮等则多属行仪的败坏,故此处对行仪戒作如此结合;又因行持戒本身即具行仪的本质,另一类戒则依其自性而被认取,所以是第二类。“不能”,是指:那些具足清净行仪等功德的梵行者,为令正法久住而恭敬恳请;经过如实衡量,他确实有能力阐明阿毗达摩义理,却仍要表示回避,这实非易事。
8.Dukkarabhāvaṃdīpetunti adukkarassa tathāabhiyācetabbatābhāvatoti adhippāyo. Pārājikasaṅghādisesānaṃ sīlavipattibhāvato thullaccayādīnañca yebhuyyena ācāravipattibhāvato ācārasīlānaṃ tathā yojanā katā, tathā cārittasīlassa ācārasabhāvattā itaraṃ sabhāveneva gahetvā dutiyā. Asakkuṇeyyanti visuddhācārādiguṇasamannāgatena sabrahmacārinā saddhammaciraṭṭhitatthaṃ sādaraṃ abhiyācitena tena ca abhidhammatthappakāsane samatthoti yāthāvato pamāṇitena tabbimukhabhāvo na sukaroti adhippāyo.
9九、“天上天”一词的含义,已在《发趣论释复注》中详细解说,此处不再展开。
9.Devadeva-saddassa attho paṭṭhānasaṃvaṇṇanāṭīkāyaṃ vipañcitoti na vitthārayimha.
13第十三。“在第一次结集中,注释书被结集了”——由这句话可知,注释书在世尊住世时便已存在,因此它如同经文一样,是以世尊为根源的。“阿毗达摩”一词,是承接着“我将阐明其义”而来的;于是在问“那么,那注释书是关于什么的?”之后,依着主题便引出了“阿毗达摩”这个词。或者,此义当以回转等方法加以阐明。
13.Paṭhamasaṅgītiyaṃ yā aṭṭhakathā saṅgītāti vacanena sā bhagavato dharamānakālepi aṭṭhakathā saṃvijjati, tena pāṭho viya bhagavaṃmūlikāvāti viññāyati. ‘‘Abhidhammassā’’ti padaṃ ‘‘atthaṃ pakāsayissāmī’’ti etadapekkhanti ‘‘kassa pana sā aṭṭhakathā’’ti pucchitvā adhikāravasena tameva abhidhammapadaṃ ākaḍḍhati. Āvuttiādivasena vā ayamattho vibhāvetabbo.
16第十六:“圣道的觉支、道支、禅支的差别唯限定于基础禅那”——循此理路展开的《三藏小那伽长老论》等,以“等”字摄入了“作为观照所缘的诸蕴被限定”、“个人意乐被限定”等观点,以及摩罗瓦比大寺的大达多长老、《三藏小无畏长老论》等论说。正是通过阐明它,也就是阐明阿毗达摩的义理,大寺住众的决断——即那不混杂、不混乱的状态——才得以成就。或者说,大寺住众的决断,就其本身而言便是不混杂、不混乱的;由此显示:通过阐明阿毗达摩的义理,大寺住众的决断于此得以确立。又或者,“正是通过阐明它”指的是阐明那不混杂、不混乱的状态;“它”即正在被阐明的阿毗达摩义理;“如是”即是以大寺住众决断的方式。在此义释中,应关联为:“我将阐明不混杂、不混乱的义理”。
16. Ariyamaggassa bojjhaṅgamaggaṅgajhānaṅgavisesaṃ pādakajjhānameva niyametītiādinayappavatto tipiṭakacūḷanāgattheravādo ādi-saddena vipassanāya ārammaṇabhūtā khandhā niyamenti, puggalajjhāsayo niyametīti evamādayo moravāpivāsimahādattattheratipiṭakacūḷābhayattheravādādayo saṅgayhanti. Tappakāsanenevāti abhidhammassa atthappakāsaneneva. Soti mahāvihāravāsīnaṃ vinicchayo. Tathāti asammissānākulabhāvena. Asammissānākulabhūto vā vinicchayo mahāvihāravāsīnaṃ santakabhāvena, etena abhidhammassa atthappakāsaneneva mahāvihāravāsīnaṃ vinicchayo idha abhinipphādīyatīti dasseti. Atha vā tappakāsanenevāti asammissānākulabhāvappakāsaneneva . Soti pakāsiyamāno abhidhammattho. Tathāti mahāvihāravāsīnaṃ vinicchayabhāvena. Imasmiṃ atthavikappe ‘‘asammissaṃ anākulaṃ atthaṃ pakāsayissāmī’’ti sambandhanīyaṃ.
17第十七:“其余一切都成为义理的阐明”,意思是“成为满足”。因此说:“以此一切,已作了满足”。这是恰当的连接。
17.Aññañcasabbaṃ atthappakāsanaṃ hotīti tosanaṃ hotīti attho. Tenevāha ‘‘sabbena tena tosanaṃ kataṃ hotī’’ti. Yuttarūpā yojanā.
缘起论注释
Nidānakathāvaṇṇanā
“章节”是指七部论的构成状态。“安立”是指七部论及其组成部分的确定。“与海一同如此思惟”,即“为了解此阿毗达摩的甚深性,应知有四种海”等理路,是结合水海等而进行的理海考察。“以百分、千分,辗转于法之间而说法”等,是以说法之差别,阐明阿毗达摩的甚深性,亦即说法之深。
Paricchedo sattappakaraṇabhāvo. Sanniveso sattannaṃ pakaraṇānaṃ tadavayavānañca vavatthānaṃ. Sāgarehi tathā cintāti ‘‘imassa abhidhammassa gambhīrabhāvavijānanatthaṃ cattāro sāgarā veditabbā’’tiādinā nayena jalasāgarādīhi saha nayasāgaravicāro. ‘‘Satabhāgena sahassabhāgena dhammantarā dhammantaraṃ saṅkamitvā saṅkamitvā desesī’’tiādinā desanābhedehi abhidhammassa gambhīrabhāvakathā desanāhi gambhīratā.
“如此,三个月不间断地宣说……”等,是对说法时世尊身体如何维持的考察……(说法)……掌握。同样,长老的……也……。“阿毗达摩中有名为‘诵出之道’者”等,说明阿毗达摩的诵出之道与舍利弗长老的关系,以及它正是由长老所发起。因为,世尊为诸天所说的方式,未限定章节与理路体系,故无穷尽,不适合比丘们诵习;而长老所说的方式则过于简略。然而,既不过于简略也不过广的诵出方式,正是由长老所阐明的诵出之道。
‘‘Evaṃ temāsaṃ nirantaraṃ desentassā’’tiādinā desanākāle bhagavato sarīrassa yāpitākāravicāro desanā…pe… gahaṇaṃ. Tathā therassa…pe…pi cāti ‘‘abhidhamme vācanāmaggo nāmā’’tiādinā abhidhamme vācanāmaggassa sāriputtattherasambandhitatā tassa ca teneva uppāditatā. Yo hi bhagavatā devatānaṃ desitākāro, so aparicchinnavāranayatantitāya ananto aparimāṇo na bhikkhūnaṃ vācanāyoggo, yo ca therassa desitākāro, so atisaṃkhittatāya. Nātisaṅkhepanātivitthārabhūto pana pāṭhanayo therappabhāvito vācanāmaggoti.
以“言语义理之理解”等开头,未对“善法”等词作义理解释,而说明了与阿毗达摩词语考察的关联。虽然根据“我所证知并宣说的法,即四念处……两位比丘学习后,在阿毗达摩上意见分歧”等经文,菩提分法被称为“阿毗达摩”,且“法”一词在正定等处也有用例,但此处意在指明所指的是教理之法,故说“即经藏之圣典,此为义”。在那里,由于法义无混杂,经藏也如同阿毗达摩一样,特别地被称作“法”。为了显示在“阿难,我为你们宣说并制定的法与律”等(长部1.216)及其他场合可能出现的情况中,以“abhi”前缀所要遮止的意义,所以说“经藏”。难道不是因为有超过、殊胜之义,且自性有别,它们才依次以更殊胜、更丰富的教说而被觉知,因此应当用复数来表达“法之超过、法之殊胜义”,而不应用单数吗?考虑到这一诘问,便说“两者……均以单数表述”。
Vacanatthavijānanenātiādinā kusalā dhammātiādipadānaññeva atthavaṇṇanaṃ akatvā abhidhamma-saddavicārassa sambandhamāha. ‘‘Ye te mayā dhammā abhiññā desitā. Seyyathidaṃ – cattāro satipaṭṭhānā…pe… sikkhitaṃ sikkhiṃsu dve bhikkhū abhidhamme nānāvādā’’tiādisuttavasena kiñcāpi bodhipakkhiyadhammā ‘‘abhidhammo’’ti vuccanti, dhamma-saddo ca samādhiādīsu diṭṭhappayogo, pariyattidhammo eva pana idha adhippetoti dassento ‘‘suttantādhikā pāḷīti attho’’ti āha. Tattha dhammabyabhicārabhāvena visesato abhidhammo viya suttantopi ‘‘dhammo’’ti vuccati. ‘‘Yo vo, ānanda, mayā dhammo ca vinayo ca desito paññatto’’tiādīsu (dī. ni. 1.216) aññattha ca sambhavato abhi-saddena nivattetabbatthaṃ dīpetuṃ ‘‘suttantā’’ti vuttaṃ. Nanu ca atirekavisesaṭṭhā bhinnasabhāvā yato te yathākkamaṃ adhikavicittapariyāyehi bodhitā, tasmā ‘‘dhammātirekadhammavisesaṭṭhehī’’ti bahuvacanena bhavitabbaṃ, na ekavacanenāti anuyogaṃ manasi katvā āha ‘‘dvinnampi…pe… ekavacananiddeso kato’’ti.
前缀词不应独立使用,因为它们理应置于动词词根之前。纵使像在“atimālā”等词中那样使用了“ati”等前缀,也正如“atimālā”一词所示——此处的“ati”通过复合词的方式,修饰的是未显现的制作行为,而非花鬘本身;同样地,此处的“abhi”前缀也并非“法”的修饰语,这便是论意所在。至于“其他前缀也……”一句,是依惯用法而说,或者取“前缀”一词的语源义——“附着于义”而说。因为在“atichatta”等词中,“ati”即被视作前缀。在那里,正如一位善良或可敬之人被称为“atipurisa”(过人),同样地,凡具有超出、殊胜之义的事物,也可能兼有善良或可敬之义,由此便可了知“atichatta”的构词理趣:即善良的伞,或可敬的伞。因为善良与可敬的性质,应当通过功德的殊胜来理解;而此功德的殊胜,即是量的超出与形色的丰盛。如此成立之后,“对于非行为也……”这句话便得到了合理的确立。如同在“atichatta”等词中一样,于“abhidhamma”一词也应如此看待,因为虚词原本即有多义。
Payogameva nārahati upasagga-saddānaṃ dhātu-saddasseva purato payojanīyattā. Athāpi payujjeyya atimālādīsu ati-saddādayo viya. Evampi yathā ‘‘atimālā’’ti ettha samāsavasena anāvibhūtāya kamanakiriyāya visesako ati-saddo, na mālāya, evamidhāpi abhi-saddo na dhammavisesako yuttoti adhippāyo. Aññassapi hi upasaggassāti idaṃ ruḷhīvasena, atthe upasajjatīti vā upasaggassa anvatthasaññataṃ gahetvā vuttaṃ. Atichattādīsu hi ati-saddo idha upasaggoti adhippeto. Tattha yathā kalyāṇo pūjito vā puriso atipurisoti bhavati, evaṃ atirekavisesaṭṭhānampi kalyāṇapūjitatthabhāvasambhavato kalyāṇaṃ vā pūjitaṃ vā chattaṃ atichattanti saddanayo veditabbo. Kalyāṇapūjitabhāvā hi guṇavisesayogena icchitabbā. Guṇaviseso cesa yadidaṃ pamāṇātireko ca vicittarūpatā ca. Evañca pana katvā ‘‘akiriyāyapī’’ti vacanaṃ samatthitaṃ bhavati. Yathā ca atichattādīsu, evaṃ abhidhamma-saddepi daṭṭhabbaṃ. Anekatthā hi nipātāti. Tabbhāvadīpakattāti atirekavisesabhāvadīpakattā.
“未于一处集合而说”,指的是:在经藏中,蕴、处等法是集合一处而说的,因此有经分别;而二十二根并未作为一部经集合而说,它们是以“比丘们,有此六根”(相应部5.495-496)等六根(眼等)、三根(女性根等)、五根(乐根等)、五根(信根等)、三根(未知当知根等)的形式,各各作为单独的经文出现,因此未见到对二十二根的经分别。这样说明,并非意味着“在经藏中集合而说”就是经分别的成因。因为在经藏中,并非一切法都集合一处而说——例如界差别、无碍解即以经分别的方式分别解说,而集合一处而说的学处却未那样分别。然而,正如对离戒没有自性、作用等的分别解说那样,对二十二根也没有那种可成为经分别的同型分别,因此,《根分别》中不存在经分别是合理的。
Ekato anāgatattāti idaṃ suttante ekato āgatānaṃ khandhāyatanādīnaṃ suttantabhājanīyassa diṭṭhattā ‘‘cha imāni, bhikkhave, indriyānī’’tiādinā (saṃ. ni. 5.495-496) cakkhādīnaṃ channaṃ itthindriyādīnaṃ tiṇṇaṃ sukhindriyādīnaṃ pañcannaṃ saddhindriyādīnaṃ pañcannaṃ anaññātaññassāmītindriyādīnañca tiṇṇaṃ vasena visuṃ visuṃ suttantabhāvena āgatattā ekasuttabhāvena anāgatānaṃ bāvīsatiyā indriyānaṃ suttantabhājanīyassa adiṭṭhattā ca vuttaṃ, na suttante ekato āgamanassa suttantabhājanīyassa kāraṇattā. Suttante ekato sabbena sabbañca anāgatā hi bhūmantaraparicchedapaṭisambhidā suttantabhājanīyavasena vibhattā dissanti, ekato āgatāni ca sikkhāpadāni tathā na vibhattāni. Veramaṇīnaṃ viya pana sabhāvakiccādivibhāgavinimutto bāvīsatiyā indriyānaṃ samāno vibhajanappakāro natthi, yo suttantabhājanīyaṃ siyāti indriyavibhaṅge suttantabhājanīyaṃ natthīti yuttaṃ siyā.
虽然并不存在脱离缘法而独立的缘性,但如同已生起的缘法成为缘生法的缘,其生起的行相差别——即因等性,仿佛有别于缘法,而被说为缘法之缘性;而此缘性在“无明缘行,行生起”等表述中,是以主要地位而被宣说的。在那里,无明与行等成为从属的因、因之果,所以说“缘性已被指出”。所谓“已指出之法”等,是指:在《蕴分别》等中,仅对通过总说而确定的蕴等,显示了问答的形式,并非与此有所不同,故如此说。
Yadipi paccayadhammavinimutto paccayabhāvo nāma natthi, yathā pana pavatto paccayadhammo paccayuppannadhammānaṃ paccayo hoti, so tassa pavattiākāraviseso hetuādibhāvo tato añño viya paccayadhammassa paccayabhāvoti vutto, so ca ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā sambhavantī’’tiādīsu padhānabhāvena vutto. Tattha ca guṇībhūtā hetuhetuphalabhūtā avijjāsaṅkhārādayoti vuttaṃ ‘‘paccayabhāvo uddiṭṭho’’ti. Uddiṭṭhadhammānantiādi uddesena paricchinnānaṃyeva khandhādīnaṃ khandhavibhaṅgādīsu pañhapucchakanayo dassito, na ito aññathāti katvā vuttaṃ.
在经藏中,如《结集经》等,五学处——离杀生……乃至远离放逸处——是这样总说的。然而,“离戒并无其他应分别的方式”,这是说:过去、无常等的分别,由于离戒已包含在蕴、处等之中,应依此而了知;但除此之外,并没有不同于阿毗达摩理趣而应分别离戒的方式,此为意旨所在。同样,在《无碍解道》中,于“眼无常……乃至老死无常”的随句法随观说中,并未举出离戒。
Suttante saṅgītisuttantādike. Pañca sikkhāpadāni pāṇātipātā…pe… pamādaṭṭhānā veramaṇīti evaṃ uddiṭṭhāni. Añño pana veramaṇīnaṃ vibhajitabbappakāro natthīti idaṃ atītāniccādivibhāgo veramaṇīnaṃ khandhāyatanādīsu antogadhattā tabbaseneva vijānitabbo, tato pana añño abhidhammanayavidhuro veramaṇīnaṃ vibhajitabbappakāro natthīti adhippāyena vuttaṃ. Tathā ca paṭisambhidāmagge ‘‘cakkhuṃ aniccaṃ…pe… jarāmaraṇaṃ anicca’’nti anupadadhammasammasanakathāyaṃ na veramaṇiyo uddhaṭā.
难道不应也依《法集论》《界论》等,显示阿毗达摩圣典更为超胜的特质吗?的确如此。然而,那完全依于阿毗达摩理趣,即使不说也已成立,故未显示。或以此为例,那一切也应被推知。又或者,由于与阿毗达摩理趣的共通性,通过阿毗达摩分别与问答,那其实已经说了,故不赘述,应如此看待。
Nanu dhammasaṅgaṇīdhātukathādīnampi vasena abhidhammapāḷiyā atirekavisesabhāvo dassetabboti? Saccametaṃ, so pana ekantaabhidhammanayanissito avuttopi siddhoti katvā na dassito. Etena vā nidassanena sopi sabbo netabbo. Abhidhammanayasāmaññena vā abhidhammabhājanīyapañhapucchakehi so vutto evāti na vuttoti daṭṭhabbo.
“问分”是指依质问与解答而展开的巴利教法。就在此处,即法心分别之中。由于随观,从“不甚广大故,大界论即略说”这一法心分别的表述而言,其余(大界论)正是为了显示彼,故说:“未至法心分别,而至于大法心”。此中应如此联结:如“法心……而至于”,未至色聚、界等分别,而至于大界论中,故为“略说”。其次,界论之广说即大界论,未至法心分别而至于大法心,亦即未至界论而至于大界论,故应联结为“略说”。
Pañhavārāti pucchanavissajjanavasena pavattā pāḷinayā. Etthevāti dhammahadayavibhaṅge eva. Apekkhāvasikattā appamahantabhāvassa yato appamattikā mahādhātukathātanti dhammahadayavibhaṅgavacanavasena avasesā, taṃ dassanatthaṃ ‘‘dhammahadayavibhaṅge anāgantvā mahādhammahadaye āgatatantito’’ti vuttaṃ. Dhammahadaya…pe… āgatatantito rūpakaṇḍadhātuvibhaṅgādīsu anāgantvā mahādhātukathāyaṃ āgatatanti appamattikāvāti sambandho . Atha dhātukathāya vitthārakathā mahādhātukathā dhammahadayavibhaṅge anāgantvā mahādhammahadaye āgatatantito dhātukathāyaṃ anāgantvā mahādhātukathāya āgatatanti appamattikāvāti yojetabbaṃ.
“得”是依顺逆五法的示相而说;“不得”是依逆顺五法的示相而说。“真实所依”,是以“一切处”等处所、名称等不杂乱的表述,将色等五十五法的差别,唯以“真实”本身作为所依。在“一切处”中,也应当引入“认取‘得与不得’的认取,是为了收取遮止”而作联结,“一切时”“一切处”也是如此。若如义释所说,已摄受了蕴、处等,便说“故说”,这即是联结。以“真实所依”来标示真实所依。“以这些”,即是以这些文句。以真实的处、时、分位,如何将种种真实的分位统摄于一而说“一切”?因为分位各有差异。此问是依于“在一切分位中”各别破除混乱而转起,并非前文所余。
Upalabbhatīti anulomapaccanīyapañcakassa, nupalabbhatīti paccanīyānulomapañcakassa upalakkhaṇavasena vuttaṃ. Saccikaṭṭhaṃ nissayanti ‘‘sabbatthā’’tiādinā desādianāmasanena rūpādisattapaññāsadhammappabhedaṃ saccikaṭṭhameva nissayabhūtaṃ. Sabbatthāti etthāpi ‘‘upalabbhati nupalabbhatīti paṭiññāya gahitāya paṭikkhepaggahaṇattha’’nti ānetvā sambandhanīyaṃ, tathā sabbadā sabbesūti etthāpi. Yadi khandhāyatanādayo gahitā aṭṭhakathāyaṃ āgatanayena, atha pana vuttanti sambandho. Yo saccikaṭṭhoti saccikaṭṭhanissayaṃ upalakkheti. Etehīti etehi vacanehi. Saccikaṭṭhadesakālappadesehi kathaṃ saccikaṭṭhādīnaṃ padeso ekadesabhūto sabboti vuccati? Padesānaṃ puthuttā. ‘‘Sabbesu padesesū’’ti paccekaṃ bhedāmasanavasena cāyaṃ pañho pavattoti na purimehi avaseso.
“得……邪”为一种,是说“得”依认取、遮止、克破的顺与逆,以及认取的安立、克破的导入、堕负的归咎等而转起,这便是初五法中的一支、一分之意。对其余诸法,亦应如此领会。自宗者欲使克破成为善妙克破,便以“你若说‘应言补特伽罗不得’”等语句安立认取之后,说道:“因你于此随顺认取,如此认取者应如此被克破,故我等你已被克破,且成善妙克破。”之后,又以“若补特伽罗不得”等,表明他宗的反悔并不像自宗的决了那样确定,如此行持,便是反悔的缠缚。自宗者欲令他宗的反悔成为难以反悔,便以他的指示——即“此实难克破”的反悔指示——在说了“应言补特伽罗得……胜义”之后,“我等并非如你于彼随顺认取故,如此认取而应被克破;你等克破我等,我等反成难克破”,之后以“若补特伽罗得”等显示克破的难克破性,令成无克破性,这便是克破的决了。在说了“那么,你若作克破,依何而作克破?若补特伽罗得”等之后,“然若作克破,此克破便是恶作,反悔则是善作,成就了善妙反悔”。由自宗所克破的舍断、自宗反悔的令成易反悔,以及自宗克破的断灭,乃是依遮止补特伽罗论而起。顺法性之随顺而起,依彼之逆随而转起的顺逆五法,如所说而翻覆变异,当知此为第二五法。
Upalabbhati…pe… micchāti ekanti upalabbhatīti paṭiññāggahaṇapaṭikkhepaggahaṇaniggaṇhanānaṃ anulomapaṭilomato paṭiññāṭhapananiggahapāpanāropanānañca vasena pavattā tanti paṭhamapañcakassa ekaṃ aṅgaṃ eko avayavoti attho. Evaṃ sesesupi netabbaṃ. Niggahassa suniggahabhāvaṃ icchato sakavādino ‘‘tvaṃ ce pana maññasi vattabbe kho puggalo nupalabbhatī’’tiādinā (kathā. 3) paṭiññāṭhapanena, tena ‘‘tava tattha hetāya paṭiññāya hevaṃ paṭijānanto hevaṃ niggahetabbe atha taṃ niggaṇhāma suniggahito ca hotī’’ti vatvā ‘‘hañci puggalo nupalabbhatī’’tiādinā (kathā. 2) paravādino attano paṭikammaṃ yathā sakavādī na nibbeṭheti, evaṃ karaṇaṃ paṭikammaveṭhanaṃ. Paravādino paṭikammassa duppaṭikammabhāvaṃ icchato sakavādino taṃnidassanena ‘‘eso ce dunniggahito heva’’nti paṭikammanidassanena, ‘‘vattabbe kho puggalo upalabbhati…pe… paramatthenāti (kathā. 1). No ca mayaṃ tayā tattha hetāya paṭiññāya hevaṃ paṭijānanto hevaṃ niggahetabbā. Atha amhe niggaṇhāsi dunniggahitā ca homā’’ti vatvā ‘‘hañci puggalo upalabbhatī’’tiādinā (kathā. 5) niggahassa dunniggahitabhāvadassanena aniggahitabhāvakaraṇaṃ niggahanibbeṭhanaṃ. ‘‘Tena hi yaṃ niggaṇhāsi hañci puggalo upalabbhatī’’tiādiṃ vatvā ‘‘tena hi ye kate niggahe se niggahe dukkaṭe sukate paṭikamme sukatā paṭipādanā’’ti sakavādino niggahassa, aniggahabhāvāropanena attano paṭikammassa supaṭikammabhāvakaraṇena ca sakavādino niggahassa chedo vināsanaṃ puggalavādanisedhanavasena samuṭṭhitattā. Dhammatāya anulomanavasena uṭṭhahitvā tabbilomanavasena pavatto anulomapaccanīkapañcako vuttavipariyāyena dutiyapañcako veditabbo.
“彼为所依”:他们是真实义、胜义谛中的色等诸法,是此的所依,因此称为“彼为所依”。以此显示“色中有我”这类补特伽罗论。或者说,他们(色等)是所依,以此显示“我中有色”这类。又,“异于他们”,即是离于那些色等诸法而存在。以所依、所置等关系不相混杂,确为完全分离、无有关联。因此不为有情等德所混杂,如“人”等称呼。又,或者依彼为主宰、依彼为所属之性,而说“异于他们”,应知此显示的是“色即是我”这类补特伽罗论。“非异”,以此显示“色是我”这类。坏灭等特性是色蕴等的自相,有因等特性是其共相。自宗诘问:若异于色等、不异或分异,而成为彼之所依等,此如何可能?由其他类别不可能存在故。补特伽罗论者不欲补特伽罗异于色等,因为那样就不能如色等那样,依现量或比量而执取,且与彼作者、受者之特性不相符顺。也不欲其与色等不异,因为会有坏灭、具因等特性的过失,以及补特伽罗本身根本不存在的过失。譬如,没有薪则火不被认知;与薪相异,则不能认知火;也非不异。若相异,火应非热薪。若不异,则应只是能烧者。如是,无有色等,则补特伽罗不被认知;既非异于彼,也非不异,因为有常与断的过失。补特伽罗论者安住于自见,遮止“不然”。在此譬喻中,火与薪的比喻,若依世俗而言,未烧的木等是薪,燃烧的乃是火,彼乃是食素等八法、有前后际、无常、有为、缘生。
Tadādhāroti te saccikaṭṭhaparamatthā rūpādayo ādhārā etassāti tadādhāro. Etena ‘‘rūpasmiṃ attā’’ti evaṃpakāro puggalavādo dassito hoti. Tesaṃ vā ādhārabhūtoti etena ‘‘attani rūpa’’nti evaṃpakāro. Aññatra vā tehīti tehi rūpādīhi vinā. Ādhārādheyyādibhāvena asaṃsaṭṭho visuṃyeva vinā. Tena sattādiguṇehi avokiṇṇo purisoti evamādiko. Taṃsāmibhūtatāya vā tadadhīnabhāvena ‘‘aññatra vā tehī’’ti vuttanti ‘‘rūpavā attā’’ti evaṃpakāro puggalavādo dassitoti veditabbo. Anaññoti etena ‘‘rūpaṃ attā’’ti evaṃpakāro. Ruppanādisabhāvo rūpakkhandhādīnaṃ visesalakkhaṇaṃ, sappaccayādisabhāvo sāmaññalakkhaṇaṃ. Rūpādito añño anañño vā aññatte ca tadādhārādibhūto upalabbhamāno āpajjatīti anuyuñjati sakavādī pakārantarassa asambhavato. Puggalavādī puggalassa rūpādīhi na aññattaṃ icchati rūpādi viya paccakkhato anumānato vā gāhayituṃ asakkuṇeyyattā tassa ca kārakavedakabhāvassa ayujjamānakattā. Nāpi anaññattaṃ ruppanasappaccayādisabhāvappasaṅgato puggalasseva abhāvappasaṅgato ca. Yatheva hi na vinā indhanena aggi paññāpiyati, na ca aññaṃ indhanato aggiṃ sakkā paṭijānituṃ, nāpi anaññaṃ. Yadi hi añño siyā, na uṇhaṃ indhanaṃ siyā. Atha anañño, niddahitabbaṃyeva dāhakaṃ siyā. Evameva na vinā rūpādīhi puggalo paññāpiyati, na ca tehi añño, nāpi anañño sassatucchedabhāvappasaṅgatoti laddhiyaṃ ṭhatvā puggalavādī ‘‘na hevā’’ti paṭikkhipati. Tattha aggindhanopamā tāva yadi lokavohārena vuttā, apaḷittaṃ kaṭṭhādiindhanaṃ niddahitabbañca, paḷittaṃ bhāsuruṇhaṃ aggi dāhakañca, tañca ojaṭṭhamakarūpaṃ purimapacchimakālikaṃ aniccaṃ saṅkhataṃ paṭiccasamuppannaṃ, yadi evaṃ puggalo rūpādīhi añño anicco ca āpanno. Atha paramatthato, tasmiṃyeva kaṭṭhādike paḷitte yaṃ usumaṃ so aggi, taṃsahajātāni tīṇi bhūtāni indhanaṃ, evampi siddhaṃ lakkhaṇabhedato aggindhanānaṃ aññattanti aggi viya indhanato rūpādīhi añño puggalo anicco ca āpannoti byāhatāti veditabbaṃ.
主张“补特伽罗可得”者,因为无法提出其他的论证方式,所以在所述方式中仅以一种方式可得,因此说为“已入”,也就是“由一而入”。正因由一而入,故不应遮止;当遮止补特伽罗时,其对此的执著也因揭示了补特伽罗论者所执取之相空无自性,而从其立场被移除、遮止,因此说“遮止补特伽罗见”。又或者,补特伽罗本身应当这样被观见,所以称为见。这里所遮止的,是以“主人、居住者、作者、受者、常、恒”等为执取对象的、唯由假名安立的补特伽罗;而如“诸比丘,非此四种补特伽罗”等所说,属于世俗言说的补特伽罗,则不予追究,如同讨论虚空花的红蓝等色一般,这就是其中的含义。先前在承认“不可得”之后,因为特殊的质难而不犯,因此再次以“绝非如此”加以遮止,这就是承认中的微细过失。犹如追问石女之子的长短一般,对于胜义上全然不可得的补特伽罗,追问其与色等是异还是不异,这追问本身就不成立,这就是此处无颠倒的意思。
Puggalo upalabbhatīti paṭijānantassa pakārantarassa asambhavato vuttesu pakāresu ekena pakārena upalabbhamāno upalabbhatīti ‘‘āpanna’’nti vuttaṃ ‘‘paṭiññāya ekattāpanna’’nti. Ekattāpannattā eva appaṭikkhipitabbaṃ, puggale paṭisiddhe tadabhinivesopi ayāthāvato puggalavādino gahitākārasuññatāvibhāvanena sakaṭṭhānato cāvito paṭisedhito eva nāma hotīti vuttaṃ ‘‘puggaladiṭṭhiṃ paṭisedhento’’ti. Puggaloyeva vā tathā passitabbattā diṭṭhi. ‘‘Sāmī nivāsī kārako vedako nicco dhuvo’’ti abhinivesavisayabhūto hi parikappamattasiddho puggalo idha paṭikkhipīyati, ‘‘na cattārome, bhikkhave, puggalā’’tiādinā vuttavohārapuggaloti ananuyogo ākāsakusumassa rattanīlādibhāvavicāraṇā viyāti attho. Pubbe ‘‘nupalabbhatī’’ti paṭijānitvā visesacodanāya anāpajjanato puna ‘‘na hevā’’ti paṭikkhepo paṭiññāya āpajjanaleso. Vañjhāputtakassa dīgharassatānuyogassa viya sabbena sabbaṃ paramatthato anupalabbhamānassa puggalassa rūpādīhi aññānaññatānuyogassa ananuyogabhāvo eva idha aviparītattho.
“因何之故”以此显示“由何因缘”中省略了格变化。“行”即征服、压倒。“喜”等应当与渴爱等依次相应,或者以渴爱与见而有喜与执著,或者三者与称说无差别地相应,或者三者与三者相应。此处“若无应喜者”等,是通过暗示喜等的不存在,依于果的假说,而说为喜等断灭、寂止的道果,这就是所提到的,因此说“喜……或……果”。
Yaṃkāraṇāti etena ‘‘yatonidāna’’nti ettha vibhattialopo daṭṭhabboti dasseti. Ajjhācarantīti abhibhavanti. Abhinandanādayo taṇhādīhi yathāsaṅkhyaṃ yojetabbā, taṇhādiṭṭhīhi vā abhinandanajjhosānāni, tīhipi abhivadanaṃ avisesena vā tīhipi tayo yojetabbā. Ettha ce natthi abhinanditabbantiādinā abhinandanādīnaṃ abhāvasūcanena phalūpacārato abhinandanādīnaṃ samucchedapaṭippassaddhibhūtaṃ maggaphalaṃ vuccati, taṃ paccāmasanañca esevāti idanti katvā vuttaṃ ‘‘abhi…pe… phalaṃ vā’’ti.
“了知故为知”,即以最胜通达智无余摄尽所知类,因此在这所知境的了知作用中,唯有一切知智能作能作因,故说“以一切知智知应知者”。或者依于上下文,或者依于“世尊”一词的邻近,此义应当被阐明。于“见而见”中也是如此。外道虽知,却是颠倒而知,他们以初禅、无色定说于欲、色的遍知。世尊则是知而如实知,以不还道、阿罗汉道说于彼的遍知。此义应依《苦蕴经》等来阐明。又或者,因以慧眼而生,故为眼具足者。在智具足者等中也是如此。或者,天眼等五种眼皆已具足证得,故为眼具足者。同样,在智具足者等中也应这样观察。以自赞叹的法门说,世尊具有殊胜的说法者等特性,故说“说四谛法者为说法者”等。在“转起者”中,为显示前缀pa的卓越含义,故说“久……转起”。拣择而引导者为引导者、导出者。
‘‘Ñāyatīti jāna’’nti ukkaṃsagativijānanena niravasesaṃ ñeyyajātaṃ pariggayhatīti tabbisayāya jānātikiriyāya sabbaññutaññāṇameva karaṇaṃ bhavitumarahatīti ‘‘sabbaññutaññāṇena jānitabbaṃ jānātī’’ti vuttaṃ. Atha vā pakaraṇavasena, ‘‘bhagavā’’ti saddantarasannidhānena vā ayaṃ attho vibhāvetabbo. Passaṃ passatīti etthāpi eseva nayo. Jānantāpi vipallāsavasena jānanti titthiyā paṭhamajjhānaarūpajjhānehi kāmarūpapariññāvādino. Jānanto jānātiyeva bhagavā anāgāmiarahattamaggehi taṃpariññāvāditāya. Ayañca attho dukkhakkhandhasuttavasena (ma. ni. 1.163, 175 ādayo) vibhāvetabbo. Paññācakkhunā uppannattā vā cakkhubhūto. Ñāṇabhūtotiādīsupi eseva nayo. Atha vā dibbacakkhuādikaṃ pañcavidhampi cakkhuṃ bhūto pattoti cakkhubhūto. Evaṃ ñāṇabhūtotiādīsupi daṭṭhabbaṃ. Sāmukkaṃsikāya dhammadesanāya sātisayo bhagavato vattuādibhāvoti vuttaṃ ‘‘catusaccadhamme vadatīti vattā’’tiādi. ‘‘Pavattā’’ti ettha pa-kārassa pakaṭṭhatthataṃ dassetuṃ ‘‘ciraṃ…pe… pavattā’’ti āha. Niddhāretvā netā ninnetā.
“八十九心”是依与心俱生的法而说,如同“矛在行进”的用例。虽然那些巴利文句的每一句都可以单摘出来,且在《心生品》中也仅是单摘善三法句来分别诸心,但由于善三法已摄尽一切自性法,其余的三法、二法句无不被摄,因此以善三法句的摘出作为示范,其余的三法、二法句也同样被摘出。如此,论母的摄持便得以成就。
‘‘Ekūnanavuti cittānī’’ti vuttā cittasahacariyāya yathā ‘‘kuntā pacarantī’’ti. Tesañca pāḷipadesānaṃ ekekaṃ padaṃ uddharitvāpi kiñcāpi kusalattikapadāniyeva uddharitvā cittuppādakaṇḍe cittāni vibhattāni, kusalattikena pana sabhāvadhammasaṅgahitānaṃ sesattikadukapadānaṃ asaṅgahitānaṃ abhāvato kusalattikapaduddhārena nayadassanabhūtena itarattikadukapadānipi uddhaṭānevāti vuttaṃ. Evañca katvā mātikāggahaṇaṃ samatthitaṃ bhavati.
所谓“彼法”,即如“三善因”等处所说,前段经文为后段之义释。而“令等同”一词,为了显示其构词法则如同 paṭapaṭāyati 一词,故说“令相同”。令等同的方式,或通过补足欠缺,或通过除去多余;此处为显示补足欠缺,故说“令充满”。于应被令等同者中也是如此,即“应令发趣论等同”中。
So ca dhammoti ‘‘tayo kusalahetū’’tiādīsu (dha. sa. 1060) purimāya purimāya pāḷiyā pacchimā pacchimā atthaniddesoti vuttaṃ. ‘‘Samānentī’’tisaddassa paṭapaṭāyati-saddassa viya saddanayo daṭṭhabboti dassetuṃ ‘‘samānaṃ karontī’’ti vuttaṃ. Samānakaraṇañca ūnapakkhipanena adhikāpanayanena vā hoti, idha ūnapakkhipanenāti dassetuṃ ‘‘pūrentī’’ti vuttaṃ. Samānetabbanti etthāpīti ‘‘paṭṭhānaṃ samānetabba’’nti ettha.
以强力智之速行,即依阿毗达摩审察的威力而转起者。所谓强力智之速行,即依能断一切烦恼的威力而转起者。“甚深”即是甚深所入,如“见取”等词的用例。“无余”,即不留下任何残余。“无五悭”,即无五种心的悭吝。
Balavatā ñāṇavegena abhidhammapaccavekkhaṇavasappavattena. Balavato ñāṇavegassa sabbakilesakkhepanavasappavattassa. Gambhīrameva gambhīragataṃ diṭṭhigatantiādīsu viya. Niravasesenāti na kañci avasesetvā. Pañcakhīlarahitenāti pañcacetokhīlarahitena.
于一百零八烦恼中:以“生慢”等单独列为一组的,有七十三项;以“忿与恨”等两两列为一组的,有三十六项;以“三不善根”等三者列为一组的,有一百零五项;以“四漏”等四者列为一组的,有五十六项;以“五下分结”等五者列为一组的,有七十五项;以“六诤根”等六者列为一组的,有八十四项;以“七随眠”等七者列为一组的,有四十九项;以“八烦恼事”等八者列为一组的,有六十四项;以“九嗔害事”等九者列为一组的,有八十一项;以“十烦恼事”等十者列为一组的,有七十项;以“内十八爱行”等十八者列为一组的,有一百零八项。这便是所说的一百零八烦恼。此外另有六百九十三烦恼。若与《梵网经》所说的六十二见合计,则为七百五十五项。
Ekādhikesuaṭṭhasu kilesasatesūti ‘‘jātimado’’tiādinā ekakavasena āgatā tesattati, ‘‘kodho ca upanāho cā’’tiādinā dukavasena chattiṃsa, ‘‘tīṇi akusalamūlānī’’tiādinā tikavasena pañcādhikaṃ sataṃ, ‘‘cattāro āsavā’’tiādinā catukkavasena chappaññāsa, ‘‘pañcorambhāgiyāni saṃyojanānī’’tiādinā pañcakavasena pañcasattati, ‘‘cha vivādamūlānī’’tiādinā chakkavasena caturāsīti, ‘‘satta anusayā’’tiādinā sattakavasena ekūnapaññāsa, ‘‘aṭṭha kilesavatthūnī’’tiādinā aṭṭhakavasena catusaṭṭhi, ‘‘nava āghātavatthūnī’’tiādinā navakavasena ekāsīti, ‘‘dasa kilesavatthūnī’’tiādinā dasakavasena sattati, ‘‘ajjhattikassuppādāya aṭṭhārasa taṇhāvicaritānī’’tiādinā aṭṭhārasakavasena aṭṭhasatanti evaṃ ekādhikesu aṭṭhasu kilesasatesu. Sesā tenavutādhikaṃ chasataṃ kilesā. Te brahmajālasuttāgatāhi dvāsaṭṭhiyā diṭṭhīhi saha pañcapaññāsādhikaṃ sattasataṃ honti.
或者,十四种纯不善法、二十五种善与无记共通法、十四种唯善三法共通法,连同将增长等二种合为一项,以及二十七种色法——这些合为八十法。在这诸法之中,内在与外在的“有”两种状态只计其一时,内法有七十九,外法有七十九,如此总计为一百五十八法。于这些法中,每一法生起十种烦恼,故有一千五百八十种烦恼。
Atha vā cuddasekantākusalā, pañcavīsati kusalābyākatasādhāraṇā, cuddasa kusalattikasādhāraṇā, upacayādidvayaṃ ekaṃ katvā sattavīsati rūpāni cāti ime asīti dhammā, imesu bhāvadvaye ekaṃ ṭhapetvā ajjhattikā ekūnāsīti, bāhirā ekūnāsītīti sabbepi aṭṭhapaññāsādhikaṃ sataṃ honti. Imesu ekekasmiṃ dasannaṃ dasannaṃ kilesānaṃ uppajjanato asītiadhikaṃ diyaḍḍhakilesasahassaṃ honti.
或者,五十三种非色法、十八种实色法、空界,以及相色,合计为七十五法。依内外之别,则成一百五十法。其中每一法生起十种烦恼,故有一千五百种烦恼。同样地,此处将受依乐根等分为五种,便成五十七种非色法,连同十八种实色法,共七十五种可修观之法。依内外之别,则成一百五十法。于这每一种法中,各各生起十种烦恼,故有一千五百种烦恼。
Atha vā tepaññāsa arūpadhammā, aṭṭhārasa rūparūpāni, ākāsadhātu, lakkhaṇarūpāni cāti pañcasattati dhammā ajjhattabahiddhābhedato paññāsasataṃ honti. Tattha ekekasmiṃ dasa dasa kilesātipi diyaḍḍhakilesasahassaṃ. Tathā ettha vedanaṃ sukhindriyādivasena pañcavidhaṃ katvā sattapaññāsa arūpadhammā, aṭṭhārasa rūparūpāni cāti pañcasattati vipassanūpagadhammā ajjhattabahiddhābhedato paññāsasataṃ honti. Etesu ekekasmiṃ dasa dasa kilesātipi diyaḍḍhakilesasahassaṃ.
另一种方法:于十二种不善心生中,第一种有六烦恼,第二种七,第三种六,第四种七,第五种六,第六种七,第七种六,第八种七,第九种五,第十种六,第十一种五,第十二种四,总计七十二。这些五门心于色等五种所缘中,每所缘有七十二,故得三百六十;意门心于六种所缘中,每所缘有七十二,故得四百三十二;合计为七百九十二。若依内外境区分,则为一千五百八十四种烦恼,应当如此了知。
Aparo nayo – dvādasaakusalacittuppādesu paṭhame cha kilesā, dutiye satta, tatiye cha, catutthe satta, pañcame cha, chaṭṭhe satta, sattame cha, aṭṭhame satta, navame pañca, dasame cha, ekādasame pañca, dvādasame cattāroti sabbe dvāsattati, ime pañcadvārikā pañcasu rūpādīsu ārammaṇesu ekekasmiṃ dvāsattatīti saṭṭhiadhikāni tīṇi satāni, manodvārikā pana chasu ārammaṇesu ekekasmiṃ dvāsattati dvāsattatīti katvā dvattiṃsādhikāni cattāri satāni, sabbānipi dvānavutiadhikāni sattasatāni, tāni ajjhattabahiddhāvisayatāya caturāsītiadhikaṃ diyaḍḍhakilesasahassaṃ hontīti veditabbaṃ.
或者,色所缘等五种,以及依其余色、受、想、行、识而为法所缘的五种,合为十种。这些依内外差别成二十种,加上施设,共二十一种所缘。于每一种所缘中各有七十二烦恼,故为一千五百一十二种烦恼。
Atha vā rūpārammaṇādīni pañca, avasesarūpavedanāsaññāsaṅkhāraviññāṇavasena pañca dhammārammaṇakā sesā cāti dasa, te ajjhattabahiddhābhedato vīsati, paññatti cāti ekavīsatiyā ārammaṇesu dvāsattati dvāsattati kilesāti dvādasādhikaṃ diyaḍḍhakilesasahassaṃ honti.
或者,于十二种不善心生中,第一种有二十法,第二种二十二,第三种二十,第四种二十二,第五种十九,第六种十九,第七种十九,第八种二十一,第九种十九,第十种二十一,第十一种十六,第十二种十六,一切不善法共二百三十六。这些於六种所缘中,每所缘有二百三十六,总计为一千四百一十六。如此,亦当知为一千五百种烦恼。
Atha vā dvādasasu akusalacittuppādesu paṭhame vīsati dhammā, dutiye dvāvīsati, tatiye vīsati, catutthe dvāvīsati, pañcame ekūnavīsati, chaṭṭhe ekūnavīsati, sattame ekūnavīsati, aṭṭhame ekavīsati, navame ekūnavīsati, dasame ekavīsati, ekādasame soḷasa, dvādasame soḷasāti sabbe akusaladhammā chattiṃsādhikāni dve satāni, ime chasu ārammaṇesu paccekaṃ chattiṃ sādhikāni dve satāni, sabbe soḷasādhikāni cattāri satāni ca sahassaṃ hontīti evampi diyaḍḍhakilesasahassaṃ veditabbaṃ.
“其余”是指对渴爱转起的“过去三十六”等,依过去等状态思惟而言。“断除”是指以圣道断尽。经中即说“断尽一千五百烦恼”。从究竟义而言,过去等法非由道所断,故说“思惟过去等状态并非断除”。然而在《发趣论》中,诸如“以见所断法对见所断法以无间缘为缘”等三法,以及“过去见所断”等三时中,所说见所断等语,应知是因过去等法具有染污性与堕恶趣性,与见所断法无有差别而说。
Itaresanti taṇhāvicaritānaṃ ‘‘atītāni chattiṃsā’’tiādinā atītādibhāvāmasanato. Khepaneti ariyamaggena samucchindane. ‘‘Diyaḍḍhakilesasahassaṃ khepetvā’’ti hi vuttaṃ. Paramatthato atītādīnaṃ maggena appahātabbattā ‘‘atītādibhāvāmasanā aggahaṇaṃ khepane’’ti vuttaṃ. Yaṃ pana paṭṭhāne ‘‘dassanena pahātabbo dhammo dassanena pahātabbassa dhammassa anantarapaccayena paccayo’’tiādinā tike, tathā dassanena pahātabbātītatikatike ‘‘atītā dassanena pahātabbā’’tiādinā ca tīsu kālesu dassanādipahātabbavacanaṃ kataṃ, taṃ atītādīnaṃ saṃkiliṭṭhatāya apāyagamanīyatāya ca dassanapahātabbehi niratisayattā vuttanti daṭṭhabbaṃ.
“非所说义之语”,这是对所遮止一分的说明,与“利益同义语”相对。正如此“义”一词并非所说义之语,亦非境、目的等之语。“如所说”,即利益同义。“‘非他义无利养’这一句的注释中,虽以‘自义或他义’等阐述了自义等,但因未依经义而说,故不视为经义;然而其中任一种义的分类,皆不违越经所应显明之义,因此说‘他们指示经’。”在此释中,“义”一词亦是所说义之语。前五种义的分类为利益同义,其后六种为所说义的分类,最后一种则兼具二者之性质。其中,难以通达、在阐明时无法安立者为“深”;不显露者为“秘”;如水源等被尘土所覆,为字句安排等所隐者为“覆”;须简择而知者为“应导”;唯依文句而知者为“已导”。无过、离烦恼、清净等,依同义而说,或依善异熟、唯作等法而说。胜义是涅槃,或即不颠倒之自性。极善开显者,因以彼为主而开显故。“此是彼世尊经中所来、经所摄”,“于自宗有五百经”等,此中“经”一词是假立,故说“此即由指示诸义而称为经”。导向获得纯一利益的经教,这也是唯就利益所化之彼为主的经教而说。此为主性,应知是随所化的意乐,同样,开显自义等。
Na bhāsitatthavacananti idaṃ ‘‘hitapariyāyavacana’’nti etena nivattitassa ekadesakathanaṃ. Yathā hi ayaṃ attha-saddo na bhāsitatthavacanaṃ, evaṃ visayappayojanādivacanampi na hotīti. Yathāvuttassāti hitapariyāyassa. ‘‘Na haññadatthatthipasaṃsalābhā’’ti padassa niddese ‘‘attattho vā parattho vā’’tiādinā (mahāni. 69) kiñcāpi suttanirapekkhaṃ attatthādayo vuttā suttatthabhāvena aniddiṭṭhattā, tesu pana ekopi atthappabhedo suttena dīpetabbataṃ nātikkamatīti āha ‘‘te suttaṃ sūcetī’’ti. Imasmiṃ vikappe attha-saddo bhāsitatthavacanampi hoti. Purimakā hi pañca atthappabhedā hitapariyāyā, tato pare cha bhāsitatthappabhedā, pacchimakā pana ubhayasabhāvā. Tattha duradhigamatāya vibhāvane aladdhagādho gambhīro, na vivaṭo guḷho, mūludakādayo viya paṃsunā akkharasannivesādinā tirohito paṭicchanno, niddhāretvā ñāpetabbo neyyo, yathārutavaseneva veditabbo nīto. Anavajjanikkilesavodānā pariyāyavasena vuttā, kusalavipākakiriyadhammavasena vā . Paramattho nibbānaṃ, aviparītasabhāvo eva vā. Sātisayaṃ pakāsitāni tapparabhāvena pakāsitattā. ‘‘Ettakaṃ tassa bhagavato suttāgataṃ suttapariyāpanna’’nti (pāci. 1242), ‘‘sakavāde pañcasuttasatānī’’ti (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā; kathā. aṭṭha. nidānakathā) ca evamādīsu sutta-saddo upacaritoti adhippāyenāha ‘‘idameva atthānaṃ sūcanato suttanti vutta’’nti. Ekantahitapaṭilābhasaṃvattanikā suttantadesanāti idampi vineyyānaṃ hitasampāpane suttantadesanāya tapparabhāvaṃyeva sandhāya vuttaṃ. Tapparabhāvo ca vineyyajjhāsayānulomato daṭṭhabbo, tathā attatthādippakāsanapadhānatāpi. Itarehīti vinayābhidhammehi.
“诸如夜等”,是指在夜、王、律等作为所缘的领域中。难道因为未说“abhirattī”,就不应采纳“夜”一词,而“abhiññātā abhilakkhitā”中的“abhi-”是区别知识、特征、行为的词缀吗?并非如此,因为“abhiññātā abhilakkhitā”这些带有“abhi-”词缀的“已知”、“所标”之词,与“夜”一词同格,故以夜为所缘。在此,当表达性词语邻近时,小品词仅能显明其义,因此,显明“所标”词义的“abhi-”词缀,被说为在标相上起作用。而“abhilakkhita”一词的同义词就是“abhiññāta”一词,应当如此看待;至于“abhivinaya”一词,则应如“abhipurisa”一般,视为复合词而成立。因为小品词有多义性,而词语的多义差别在于其使用领域。
Rattiādīsūti rattirājavinayesu visayabhūtesu. Nanu ca ‘‘abhirattī’’ti avuttattā rattiggahaṇaṃ na kattabbaṃ, ‘‘abhiññātā abhilakkhitā’’ti ca ñāṇalakkhaṇakiriyāvisesako abhi-saddoti? Na, ‘‘abhiññātā abhilakkhitā’’ti abhi-saddavisiṭṭhānaṃ ñātalakkhitasaddānaṃ rattisaddena samānādhikaraṇatāya rattivisayattā. Ettha ca vācakasaddasannidhāne nipātānaṃ tadatthajotakamattattā lakkhitasaddatthajotako abhi-saddo lakkhaṇe vattatīti vutto. Abhilakkhitasaddapariyāyo ca abhiññātasaddoti daṭṭhabbo, abhivinayasaddassa pana abhipurisassa viya samāsasiddhi daṭṭhabbā. Anekatthā hi nipātā, anekatthabhedo ca saddānaṃ payogavisayoti.
虽然说法等并非不观待于所应说等,但教令等则特别取决于说者等,因此依各自的特有关联来说明其差别。正如教令的制定,特别系属于应受教令者以及对此的善巧关联,同样,世俗安立与胜义安立也系属于安立者,故说教令等之分位取决于说者。如同教法随顺犯过之心意而转起一般,它亦随顺于法,且特别顾念于应如此调伏的补特伽罗,故说“应被教导……以彼状态”。如同防护与非防护之名色,对于应被解开的邪见,其言说若存在言说所依,则并非不存在,故特别依此而说“应被说……言说”。所谓“呵责等”是指呵责、出离、法藏守护。“学习等”是指学习、善行、恶行。
Kiñcāpi desanādayo desetabbādinirapekkhā na santi, āṇādayo pana visesato desakādiadhīnāti taṃtaṃvisesayogavasena tesaṃ bhedo vutto. Yathā hi āṇāvidhānaṃ visesato āṇārahādhīnaṃ tattha kosallayogato, evaṃ vohāraparamatthavidhānāni ca vidhāyakādhīnānīti āṇādividhino desakāyattatā vuttā. Aparādhajjhāsayānurūpaṃ viya dhammānurūpampi sāsanaṃ visesato tathāvinetabbapuggalāpekkhanti vuttaṃ ‘‘sāsitabba…pe… tabbabhāvenā’’ti. Saṃvarāsaṃvaranāmarūpānaṃ viya viniveṭhetabbāya diṭṭhiyāpi kathanaṃ sati vācāvatthusmiṃ, nāsatīti visesato tadadhīnanti āha ‘‘kathetabbassa…pe… kathā’’ti. Upārambhādīti upārambhanissaraṇadhammakosarakkhaṇāni. Pariyāpuṇanādīti pariyāpuṇanasuppaṭipattiduppaṭipattiyo.
诸组成是各部分之“组成”的所依,如“树上之枝”。不应以此从正面,或者从所缘与能缘的角度来责难,因为这里唯就律等的甚深性而说,这是其意旨。因为法指律等,而它们所缘的是义,法与义所缘的则是说法与通达。以“通达”等语,显示由于法义难以通达,故说法不能生起;由于通达不能生起及无法通达,故难以进入。
Tantisamudāyo avayavatantiyā ādhāro yathā ‘‘rukkhe sākhā’’ti. Na codetabbametaṃ samukhena, visayavisayimukhena vā vinayādīnaṃyeva gambhīrabhāvassa vuttattāti adhippāyo. Dhammo hi vinayādayo, tesañca visayo attho, dhammatthavisayā ca desanāpaṭivedhāti. ‘‘Paṭivedhassā’’tiādinā dhammatthānaṃ duppaṭividdhattā desanāya uppādetuṃ asakkuṇeyyattā paṭivedhassa uppādetuñca paṭivijjhituñca asakkuṇeyyattā dukkhogāhataṃ dasseti.
“随顺于法”与“如法”的含义是合理的。因为说法如同通达,以无颠倒的方式显明各自的所缘,从而随顺于法而转起,由此被称为“无颠倒之说”。“显示法之词源”——以此显示说法之声的本质。诚然,在《分别论》中,词无碍解以有限所缘等为性,而在注释书中,则以“以彼彼自性词源之声为所缘”等说明以声为所缘。确立了“此声是此义的能诠”这一能诠与所诠的关系后,依显明彼彼所诠而转起之声,即是说法。难道不是:在“法即经教”这一主张中,由于法也具有声的本质,法与说法应无差别吗?并非如此:由彼彼义成为能觉知的状态,及依先前已了知、已领受等而转起之声相续,是法;后来为令他人生起觉知而转起、能显明彼义之声,是说法。或者,如妄语等,能生起如前所述之声的心生起,即是说法。而“言语之转起”是指如前所述之心生起。因为彼心生起能令言语转起,或言语依此而被转起,故为“转起”。“义依此而被说示”故为“说法”。“依此以诸方式而令知”或“以方式而令知”故被称为“施设”。因此说“意旨”等。“现证”或“依此而现证”故为“现证”,如此,现证之义也可成立。然而,从“应被
Dhammānurūpaṃ yathādhammanti ca attho yujjati. Desanāpi hi paṭivedho viya aviparītaṃ savisayavibhāvanato dhammānurūpaṃ pavattati yato ‘‘aviparītābhilāpo’’ti vuccati. Dhammaniruttiṃ dassetīti etena desanāsaddasabhāvāti dīpeti. Tathā hi niruttipaṭisambhidāya parittārammaṇādibhāvo pāḷiyaṃ vutto, aṭṭhakathāyañca ‘‘taṃtaṃsabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā’’tiādinā saddārammaṇatā. Imassa atthassa ayaṃ saddo vācakoti vacanavacanīyaṃ vavatthapetvā taṃtaṃvacanīyavibhāvanavasena pavattito hi saddo desanāti. Nanu ca ‘‘dhammo tantī’’ti imasmiṃ pakkhe dhammassapi saddasabhāvattā dhammadesanānaṃ viseso na siyāti? Na, tesaṃ tesaṃ atthānaṃ bodhakabhāvena ñāto uggahitādivasena ca pubbe pavattito saddappabandho dhammo, pacchā paresaṃ avabodhanatthaṃ pavattito tadatthappakāsanako saddo desanāti. Atha vā yathāvuttasaddasamuṭṭhāpako cittuppādo desanā musāvādādayo viya. Vacanassa pavattananti ca yathāvuttacittuppādamāha. So hi vacanaṃ pavatteti, taṃ vā etena pavattīyatīti pavattanaṃ. Desīyati attho etenāti desanā. Pakārehi ñāpīyati etena, pakārato ñāpetīti vā paññattīti vuccatīti. Tenevāha ‘‘adhippāyo’’tiādi. Abhisameti, abhisamīyati vā etenāti abhisamayoti evampi abhisamayattho sambhavati. Abhisametabbato pana abhisamayoti dutiyavikappe paṭivedhoyevāti.
应以所说之理了知:因无明、行等法之自性极难通达,故说为“难入”;又因令了知这些法极为困难,所以能生起并以其为所缘的所谓“通达”——即彼法之证悟,实属不能,由此故应了知为“难入”。
Vuttanayena veditabbāti avijjāsaṅkhārādīnaṃ dhammatthānaṃ duppaṭivijjhatāya dukkhogāhatā, tesaṃ paññāpanassa dukkarabhāvato taṃdesanāya paṭivedhanasaṅkhātassa paṭivedhassa uppādanavisayikaraṇānaṃ asakkuṇeyyatāya dukkhogāhatā veditabbā.
“以果称因,说这些法导向苦”,因此说“以呵责……作为因”。“他义”是指呵责与出离。“令完成”是说以演说方式令其圆满结束。此词与前面的“已开始”相关联。将“摄颂等差别之结集”视为合理的读法,但有些人写作“于结集”。前者“于结集”是处格,表示状态于状态之相;后者则是依格。“藏等”指藏、部、支、法蕴。
Kāraṇe phalavohārena te dhammā dukkhāya saṃvattantīti vuttanti āha ‘‘upārambha…pe… hetubhāvenā’’ti. Aññaṃ atthanti upārambhaṃ nissaraṇañca. Niṭṭhāpetvāti kathanavasena pariyosāpetvā. Tassa ‘‘āraddha’’nti etena sambandho. Uddānasaṅgahādibhedo saṅgītoti pāṭho yutto, ‘‘saṅgītiyā’’ti pana likhanti. Purimaṃ vā saṅgītiyāti bhāvena bhāvalakkhaṇe bhummaṃ, pacchimaṃ adhikaraṇe. Piṭakādīti piṭakanikāyaṅgadhammakkhandhāni.
其中,于诸部中,仅经部不可能存在,因为已有定论说:“有偈的经是应颂,无偈的经是记说。”倘若如此,吉祥经等因无偈颂,就不能像法句经等那样摄于经部;或因有偈的缘故,则可能像《有偈品》那样摄于应颂部。同样,在《二分别》等之中,那些有偈颂的地方又如何呢?答曰——
Tattha aṅgesu suttaṅgameva na sambhavati ‘‘sagāthakaṃ suttaṃ geyyaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ veyyākaraṇa’’nti (dī. ni. aṭṭha. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathā; pārā. aṭṭha. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathā; dha. sa. aṭṭha. nidānakathā) vuttattā, maṅgalasuttādīnañca suttaṅgasaṅgaho na siyā gāthābhāvato dhammapadādīnaṃ viya, geyyaṅgasaṅgaho vā siyā sagāthakattā sagāthāvaggassa viya, tathā ubhatovibhaṅgādīsu sagāthakapadesānanti? Vuccate –
依相而确立,与余共在而非从他起。(《导论注·摄句释》)
Suttanti sāmaññavidhi, visesavidhayo pare; Sanimittā niruḷhattā, sahatāññena nāññato. (netti. aṭṭha. saṅgahavāravaṇṇanā);
一切佛语统称为“经”,这是总规。因此,大迦旃延尊者在《导论》中说:“九种经的寻求方式。”诸如“此是世尊经中所来、经中所摄的五百经”等语,正是此义的佐证。然而,某些经典依种种相而确立应颂等别类。例如,具有偈颂是应颂之相,即依此而成立。世间亦将带有诗颂、具备偈颂的散文著作称为“应颂”。若离于偈颂,以问答为特征,则为记说之相。因为问答名为记别,记别即是记说。
Sabbassapi hi buddhavacanassa suttanti ayaṃ sāmaññavidhi. Tenevāha āyasmā mahākaccāyano nettiyaṃ ‘‘navavidhasuttantapariyeṭṭhī’’ti (netti. saṅgahavāra). ‘‘Ettakaṃ tassa bhagavato suttāgataṃ suttapariyāpannaṃ (pāci. 1242) sakavāde pañca suttasatānī’’ti (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā; kathā. aṭṭha. nidānakathā) evamādi ca etassa atthassa sādhakaṃ, tadekadesesu pana geyyādayo visesavidhayo tena tena nimittena patiṭṭhitattā. Tathā hi geyyassa sagāthakattaṃ tabbhāvanimittaṃ. Lokepi hi sasilokaṃ sagāthakaṃ vā cuṇṇiyaganthaṃ ‘‘geyya’’nti vadanti. Gāthāvirahe pana sati pucchaṃ katvā vissajjanabhāvo veyyākaraṇassa. Pucchāvissajjanañhi byākaraṇanti vuccati. Byākaraṇameva veyyākaraṇanti.
若如此,那些以问答方式展开而又具有偈颂的经典,是否就成了记说呢?并非如此。因为在这些经典中,记说等名称没有安立之处,更何况已经用“若离于偈颂”作了限定。正如在《法句》等纯粹由偈颂构成的经典中,虽然具有偈颂,却依次安立了偈颂、自说、如是语、希有法等名称;在关联“曾如是说”等文句的经典中,以及在涉及希有法的特定经典中,虽具偈颂形式,但在显示世尊过去生中行愿威力的经典里,则确立了本生之名;在某些既有问答形式又带偈颂的经典中,因其能使人获得智解,而确立了方广之名。如此,由于种种具有偈颂等特征,在那些特定经典中便确立了应颂等名称,这些有别于经分的特殊部类,即是应颂分等。而在此中,若某一经典不具备应颂分等特征,它便是经分,因没有特殊名称,只以通称流传。
Evaṃ sante sagāthakānampi pañhavissajjanavasena pavattānaṃ veyyākaraṇabhāvo āpajjatīti? Nāpajjati veyyākaraṇādisaññānaṃ anokāsabhāvato ‘‘gāthāvirahe pana satī’’ti visesitattā ca. Tathā hi dhammapadādīsu kevalaṃ gāthābandhesu sagāthakattepi somanassañāṇamayikagāthāpaṭisaṃyuttesu ‘‘vuttañheta’’ntiādivacanasambandhesu abbhutadhammapaṭisaṃyuttesu ca suttavisesesu yathākkamaṃ gāthāudānaitivuttakaabbhutadhammasaññā patiṭṭhitā, tathā satipi gāthābandhabhāve bhagavato atītāsu jātīsu cariyānubhāvappakāsakesu jātakasaññā. Satipi pañhavissajjanabhāve sagāthakatte ca kesuci suttantesu vedassa labhāpanato vedallasaññā patiṭṭhitāti evaṃ tena tena sagāthakattādinā nimittena tesu tesu suttavisesesu geyyādisaññā patiṭṭhitāti visesavidhayo suttaṅgato pare geyyaṅgādayo. Yaṃ panettha geyyaṅgādinimittarahitaṃ, taṃ suttaṅgaṃ visesasaññāparihārena sāmaññasaññāya pavattanatoti.
难道不会有人诘难说:“有偈颂的经是应颂,无偈颂的经是记说,如此一来经分就不存在了”吗?并非如此,因为此前已经辨析过了。先前已作辨析:若离于偈颂,有问有答的特性才是记说成立的因相。又,若有人说:“由于没有偈颂,《吉祥经》等不应归入经分”,这也不成立,因为那已是约定俗成。在《吉祥经》等经典中,经的身份早已约定俗成。它们并非像《法句》《佛种姓》等那样以无偈颂为人所知,恰恰是以经的身份为人所知。正因如此,注疏中才用了“名为经”这一名称。若有人说:“由于具有偈颂,或许应归入应颂分”,这也不成立。因为所谓“具有”,是与“他者”共存的。“与偈颂共存”即是有偈颂,而共存必定是自身与他者同时存在。在《吉祥经》等中,并没有任何脱离偈颂的独立经文段落可以称为“与偈颂共存”,也并不存在那样的集合体。若有人说:“在《二分别》等中,那些有偈颂的段落应归入应颂分”,这同样不成立,因为那些偈颂属于其他范畴。那些偈颂实为《本生》等所摄。因此,不能因为那些偈颂而将《二分别》等判为应颂分。如是,应知经等诸分彼此互不混杂。
Nanu ca sagāthakaṃ suttaṃ geyyaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ veyyākaraṇanti suttaṅgaṃ na sambhavatīti codanā tadavatthāti? Na, sodhitattā. Sodhitañhi pubbe gāthāvirahe sati pucchāvissajjanabhāvo veyyākaraṇabhāvassa nimittanti. Yañca vuttaṃ ‘‘gāthābhāvato maṅgalasuttādīnaṃ suttaṅgasaṅgaho na siyā’’ti, taṃ na, niruḷhattā. Niruḷho hi maṅgalasuttādīsu suttabhāvo. Na hi tāni dhammapadabuddhavaṃsādayo viya gāthābhāvena paññātāni, kintu suttabhāveneva. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ suttanāmakanti nāmaggahaṇaṃ kataṃ. Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘sagāthakattā geyyaṅgasaṅgaho vā siyā’’ti, tadapi natthi. Yasmā sahatāññena. Saha gāthāhīti sagāthakaṃ, sahabhāvo ca nāma attato aññena hoti, na ca maṅgalasuttādīsu gāthāvinimutto koci suttappadeso atthi, yo ‘‘saha gāthāhī’’ti vucceyya, na ca samudāyo nāma koci atthi. Yadapi vuttaṃ ‘‘ubhatovibhaṅgādīsu sagāthakappadesānaṃ geyyaṅgasaṅgaho siyā’’ti, tadapi na, aññato. Aññā eva hi tā gāthā jātakādipariyāpannattā. Ato na tāhi ubhatovibhaṅgādīnaṃ geyyaṅgabhāvoti evaṃ suttādīnaṃ aṅgānaṃ aññamaññasaṅkarābhāvo veditabbo.
胜者教法即是阿毗达摩。它是通达之处、通达之地、通达之状态,或是通达之因。如经中说:‘我如是了知:以正见为缘亦有感受’。在巴利经典中则说:‘我如是了知:以邪见为缘亦有感受,以正见为缘亦有感受’。‘以缘等’即是以缘的自性、寂止及其方便等。‘遇到外道诘难时’即注释书中所述遇到外道诘难时。‘所应证……以形’:所应证悟且所应教导者,即所应证悟与所应教导,此即是法,以与其相应之形式。在此,由于是如法之教说、是如所证悟之法之开示,故阿毗达摩的现等觉是证得之因缘。而说法之时节等仅是说法之因缘。至于注释书中所说‘说法之因缘直至转法轮’,那是将阿毗达摩之说法特别视为转法轮而说。或者,因为《转法轮经》中所说的圣谛已总摄全部阿毗达摩之句义,或者因为正见等胜义阿毗达摩法在该经中已被宣说,故如此说。应知,在五百五十本生故事中说及成熟,是因为仅有这些故事被纳入教说。并非仅在这么多生中积累福德等资粮,那么为何只说这么多本生呢?因为其他故事没有生起的因缘。
Jinasāsanaṃ abhidhammo. Paṭividdhaṭṭhānaṃ paṭivedhabhūmi paṭivedhāvatthā, paṭivedhahetu vā. ‘‘So evaṃ pajānāmi sammādiṭṭhipaccayāpi vedayita’’nti (saṃ. ni. 5.11-12) vuttaṃ. Pāḷiyaṃ pana ‘‘so evaṃ pajānāmi micchādiṭṭhipaccayāpi vedayitaṃ. Sammādiṭṭhipaccayāpi vedayita’’nti āgataṃ (saṃ. ni. 5.11-12). Paccayādīhīti paccayasabhāvavūpasamatadupāyādīhi. Paravādicodanaṃ patvāti aṭṭhakathāyaṃ āgataṃ paravādicodanaṃ patvā. Adhiga…pe… rūpenāti adhigantabbo ca so desetabbo cāti adhigantabbadesetabbo, so eva dhammo, tadanurūpena. Ettha ca yathādhammasāsanattā yathādhigatadhammadesanābhāvato abhidhammassa abhisambodhi adhigamanidānaṃ. Desakālādiyeva desanānidānaṃ. Yaṃ pana aṭṭhakathāyaṃ ‘‘desanānidānaṃ yāva dhammacakkappavattanā’’ti vuttaṃ, taṃ abhidhammadesanāvisesena dhammacakkappavattananti katvā vuttaṃ. Dhammacakkappavattanasutte vā desitehi ariyasaccehi sakalābhidhammapadatthasaṅgahato, paramatthato abhidhammabhūtānaṃ vā sammādiṭṭhiādīnaṃ tattha desitattā vuttaṃ. Tattakānaṃyeva desanāruḷhatāya aḍḍhachakkesu jātakasatesu paripācanaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Na hi ettakāsu eva jātīsu puññādisambhārasambharaṇaṃ , kiṃ pana kāraṇaṃ ettakā eva jātiyo desitāti? Tadaññesaṃ aṭṭhuppattiyā abhāvato.
善慧事释
Sumedhakathāvaṇṇanā
当佛陀出世时,若将自己视为胜过佛陀或与佛陀等同,便会从禅定与神通中退堕;而善慧智者则不然,应知他不曾从禅定与神通中退堕。由此说“于苦行者中无与伦比”。如同涅槃,或其他被认为恒常的事物,因其无颠倒的运作,于一切时皆如实存在而被称为“恒常”,同样,诸佛的教言亦如此,故说具有恒常性。因此说“即是无颠倒”。以波罗蜜、近波罗蜜、最上波罗蜜等分类而有种种差别。“受持与决意”,意指受持的决意、运作、造作。“以智火”,意为以波罗蜜简择智的光辉。因为此智慧有大威神力,于菩提资粮中无有障碍、不待师教,是生起大菩提的适当前兆。事实上,它唯依于人趣、男性等基础而生起。于身等处,以不净想等而成为清净行境。为显示“其他”一词在上下文中的限定含义,故说“懈怠”。而“懈怠”指萎缩、精进减损,因其意指精进努力的退失。因此说“这是我的精进巴拉密”。
Uppanne buddhe tato attānaṃ seyyato vā sadisato vā dahanto jhānābhiññāhi parihāyati, na tathā sumedhapaṇḍito aṭṭhāsīti tassa jhānābhiññāhi aparihāni daṭṭhabbā. Tenevāha ‘‘tāpasehi asamo’’ti. Yathā nibbānaṃ, aññaṃ vā niccābhimataṃ aviparītavuttitāya sabbakālaṃ tathābhāvena ‘‘sassata’’nti vuccati, evaṃ buddhānaṃ vacananti tassa sassatatā vuttā. Tenevāha ‘‘aviparītamevā’’ti. Upapāramīādivibhāgena anekappakāratā. Samādānādhiṭṭhānanti samādānassa adhiṭṭhānaṃ pavattanaṃ karaṇanti attho. Ñāṇatejenāti pāramīpavicayañāṇappabhāvena. Mahānubhāvañhi taṃ ñāṇaṃ bodhisambhāresu anāvaraṇaṃ anācariyakaṃ mahābodhisamuppattiyā anurūpapubbanimittabhūtaṃ. Tathā hi taṃ manussapurisabhāvādiādhārameva jātaṃ. Kāyādīsu asubhasaññādibhāvena suddhagocarā. ‘‘Aññathā’’ti padassa pakaraṇaparicchinnaṃ atthaṃ dassento ‘‘līnatā’’ti āha. Līnatāti ca saṅkoco vīriyahāni vīriyārambhassa adhippetattā. Tenāha ‘‘esā me vīriyapāramī’’ti.