453如是我闻:一时,世尊住在嘎姜嘎喇的善竹林。那时,学童优多罗——婆罗门巴拉西维亚的弟子,来到世尊前,与世尊互相问候。彼此叙谈欣悦、可忆念的话语后,在一旁坐下。世尊对坐在一旁的学童优多罗,婆罗门巴拉西维亚的弟子,这样说:“优多罗,婆罗门巴拉西维亚是否教导弟子们修习诸根?”“乔达摩尊者,婆罗门巴拉西维亚教导弟子们修习诸根。”“优多罗,婆罗门巴拉西维亚是怎样教导弟子们修习诸根的呢?”“乔达摩尊者,在此,眼不见色,耳不闻声——乔达摩尊者,婆罗门巴拉西维亚正是这样教导弟子们修习诸根。”“优多罗,若是这样,盲者便成了已修习诸根者,聋者也成了已修习诸根者,正如婆罗门巴拉西维亚所说。优多罗,因为盲者确实眼不见色,聋者确实耳不闻声。”当世尊这样说时,学童优多罗——婆罗门巴拉西维亚的弟子,沉默、羞愧、垂肩低头、沉思默然,无言地坐在那里。
Evaṃ me sutaṃ – ekaṃ samayaṃ bhagavā gajaṅgalāyaṃ viharati suveḷuvane . Atha kho uttaro māṇavo pārāsiviyantevāsī yena bhagavā tenupasaṅkami; upasaṅkamitvā bhagavatā saddhiṃ sammodi. Sammodanīyaṃ kathaṃ sāraṇīyaṃ vītisāretvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantaṃ nisinnaṃ kho uttaraṃ māṇavaṃ pārāsiviyantevāsiṃ bhagavā etadavoca – ‘‘deseti, uttara, pārāsiviyo brāhmaṇo sāvakānaṃ indriyabhāvana’’nti? ‘‘Deseti, bho gotama, pārāsiviyo brāhmaṇo sāvakānaṃ indriyabhāvana’’nti. ‘‘Yathā kathaṃ pana, uttara, deseti pārāsiviyo brāhmaṇo sāvakānaṃ indriyabhāvana’’nti? ‘‘Idha, bho gotama, cakkhunā rūpaṃ na passati, sotena saddaṃ na suṇāti – evaṃ kho, bho gotama, deseti pārāsiviyo brāhmaṇo sāvakānaṃ indriyabhāvana’’nti. ‘‘Evaṃ sante kho, uttara, andho bhāvitindriyo bhavissati, badhiro bhāvitindriyo bhavissati; yathā pārāsiviyassa brāhmaṇassa vacanaṃ. Andho hi, uttara, cakkhunā rūpaṃ na passati, badhiro sotena saddaṃ na suṇātī’’ti. Evaṃ vutte, uttaro māṇavo pārāsiviyantevāsī tuṇhībhūto maṅkubhūto pattakkhandho adhomukho pajjhāyanto appaṭibhāno nisīdi.
那时,世尊知道学童优多罗——巴拉西维亚的弟子——沉默不语、惭愧羞赧、垂肩低头、闷闷沉思、无言以对,便对具寿阿难说:“阿难,婆罗门巴拉西维亚以某种方式为弟子教导诸根修习,而阿难,在圣者之律中,则有这无上的诸根修习。”“世尊,现在正是时候!善逝,现在正是时候!愿世尊开示圣者之律中的无上诸根修习。诸比丘听闻世尊所说后,将会奉行受持。”“那么,阿难,仔细听!善作意!我要说了。”“是的,尊者!”具寿阿难应答世尊。世尊如是说:
Atha kho bhagavā uttaraṃ māṇavaṃ pārāsiviyantevāsiṃ tuṇhībhūtaṃ maṅkubhūtaṃ pattakkhandhaṃ adhomukhaṃ pajjhāyantaṃ appaṭibhānaṃ viditvā āyasmantaṃ ānandaṃ āmantesi – ‘‘aññathā kho, ānanda, deseti pārāsiviyo brāhmaṇo sāvakānaṃ indriyabhāvanaṃ, aññathā ca panānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā hotī’’ti. ‘‘Etassa, bhagavā, kālo; etassa, sugata, kālo yaṃ bhagavā ariyassa vinaye anuttaraṃ indriyabhāvanaṃ deseyya. Bhagavato sutvā bhikkhū dhāressantī’’ti. ‘‘Tenahānanda, suṇāhi, sādhukaṃ manasi karohi; bhāsissāmī’’ti. ‘‘Evaṃ, bhante’’ti kho āyasmā ānando bhagavato paccassosi. Bhagavā etadavoca –
454「“阿难,在圣者之律中,怎样才是无上的诸根修习呢?阿难,于此,比丘以眼见色后,生起可意者,生起不可意者,生起可意不可意者。他如是了知:‘我生起这可意者,生起不可意者,生起可意不可意者。这些是有为、粗重、缘生的。而这,即舍,是寂静的、是胜妙的。’于是,那已生起的可意者、已生起的不可意者、已生起的可意不可意者便于他灭去,舍得以确立。阿难,譬如有眼之人,睁开眼后又闭上,闭上眼后又睁开;同样地,阿难,对任何人而言,已生起的可意者、已生起的不可意者、已生起的可意不可意者,便是如此迅速、如此快捷、如此轻易地灭去,舍得以确立——阿难,这在圣者之律中,即名为眼所识诸色的无上诸根修习。”」
‘‘Kathañcānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā hoti? Idhānanda, bhikkhuno cakkhunā rūpaṃ disvā uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So evaṃ pajānāti – ‘uppannaṃ kho me idaṃ manāpaṃ, uppannaṃ amanāpaṃ, uppannaṃ manāpāmanāpaṃ . Tañca kho saṅkhataṃ oḷārikaṃ paṭiccasamuppannaṃ. Etaṃ santaṃ etaṃ paṇītaṃ yadidaṃ – upekkhā’ti. Tassa taṃ uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati; upekkhā saṇṭhāti. Seyyathāpi, ānanda, cakkhumā puriso ummīletvā vā nimīleyya, nimīletvā vā ummīleyya; evameva kho, ānanda, yassa kassaci evaṃsīghaṃ evaṃtuvaṭaṃ evaṃappakasirena uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati, upekkhā saṇṭhāti – ayaṃ vuccatānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā cakkhuviññeyyesu rūpesu.
455「“再者,阿难,比丘以耳闻声后,生起可意者,生起不可意者,生起可意不可意者。他如是了知:‘我生起这可意者,生起不可意者,生起可意不可意者。这些是有为、粗重、缘生的。而这,即舍,是寂静的、是胜妙的。’于是,那已生起的可意者、已生起的不可意者、已生起的可意不可意者便于他灭去,舍得以确立。阿难,譬如壮士能轻易弹指;同样地,阿难,对任何人而言,已生起的可意者、已生起的不可意者、已生起的可意不可意者,便是如此迅速、如此快捷、如此轻易地灭去,舍得以确立——阿难,这在圣者之律中,即名为耳所识诸声的无上诸根修习。”」
‘‘Puna caparaṃ, ānanda, bhikkhuno sotena saddaṃ sutvā uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So evaṃ pajānāti – ‘uppannaṃ kho me idaṃ manāpaṃ, uppannaṃ amanāpaṃ, uppannaṃ manāpāmanāpaṃ. Tañca kho saṅkhataṃ oḷārikaṃ paṭiccasamuppannaṃ. Etaṃ santaṃ etaṃ paṇītaṃ yadidaṃ – upekkhā’ti. Tassa taṃ uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati; upekkhā saṇṭhāti. Seyyathāpi, ānanda, balavā puriso appakasireneva accharaṃ pahareyya; evameva kho, ānanda, yassa kassaci evaṃsīghaṃ evaṃtuvaṭaṃ evaṃappakasirena uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati, upekkhā saṇṭhāti – ayaṃ vuccatānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā sotaviññeyyesu saddesu.
456再者,阿难,比丘以鼻嗅香后,可意的、不可意的、可意不可意的便生起。他如是了知:‘我生起了可意的,生起了不可意的,生起了可意不可意的。那是有为的、粗重的、缘起的。而这寂静、这胜妙,就是舍。’于他,那些已生起的可意、不可意、可意不可意便灭去,舍便确立。阿难,犹如水滴落在微微倾斜的莲叶上,滚动滑落,无法停留。同样地,阿难,无论是谁,都能如此迅速、如此快捷、如此轻易地,使已生起的可意、不可意、可意不可意灭去,舍便确立。阿难,这在圣者之律中,称为于鼻所识诸香的无上根修习。
‘‘Puna caparaṃ, ānanda, bhikkhuno ghānena gandhaṃ ghāyitvā uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So evaṃ pajānāti – ‘uppannaṃ kho me idaṃ manāpaṃ, uppannaṃ amanāpaṃ, uppannaṃ manāpāmanāpaṃ. Tañca kho saṅkhataṃ oḷārikaṃ paṭiccasamuppannaṃ. Etaṃ santaṃ etaṃ paṇītaṃ yadidaṃ – upekkhā’ti. Tassa taṃ uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati; upekkhā saṇṭhāti. Seyyathāpi, ānanda , īsakaṃpoṇe padumapalāse udakaphusitāni pavattanti, na saṇṭhanti; evameva kho, ānanda, yassa kassaci evaṃsīghaṃ evaṃtuvaṭaṃ evaṃappakasirena uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati, upekkhā saṇṭhāti – ayaṃ vuccatānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā ghānaviññeyyesu gandhesu.
457再者,阿难,比丘以舌尝味后,可意的、不可意的、可意不可意的便生起。他如是了知:‘我生起了可意的,生起了不可意的,生起了可意不可意的。那是有为的、粗重的、缘起的。而这寂静、这胜妙,就是舍。’于他,那些已生起的可意、不可意、可意不可意便灭去,舍便确立。阿难,犹如一位强壮的人,将舌尖上聚集的一团唾液轻易吐出。同样地,阿难,无论是谁,都能如此迅速、如此快捷、如此轻易地,使已生起的可意、不可意、可意不可意灭去,舍便确立。阿难,这在圣者之律中,称为于舌所识诸味的无上根修习。
‘‘Puna caparaṃ, ānanda, bhikkhuno jivhāya rasaṃ sāyitvā uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So evaṃ pajānāti – ‘uppannaṃ kho me idaṃ manāpaṃ, uppannaṃ amanāpaṃ, uppannaṃ manāpāmanāpaṃ. Tañca kho saṅkhataṃ oḷārikaṃ paṭiccasamuppannaṃ. Etaṃ santaṃ etaṃ paṇītaṃ yadidaṃ – upekkhā’ti. Tassa taṃ uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati; upekkhā saṇṭhāti . Seyyathāpi, ānanda, balavā puriso jivhagge kheḷapiṇḍaṃ saṃyūhitvā appakasirena vameyya ; evameva kho, ānanda, yassa kassaci evaṃsīghaṃ evaṃtuvaṭaṃ evaṃappakasirena uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati, upekkhā saṇṭhāti – ayaṃ vuccatānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā jivhāviññeyyesu rasesu.
458「再者,阿难,比丘以身触所触后,可意的、不可意的、可意不可意的便生起。他如是了知:‘我生起了可意的,生起了不可意的,生起了可意不可意的。那是有为的、粗重的、缘起的。而这寂静、这胜妙,就是舍。’于他,那些已生起的可意、不可意、可意不可意便灭去,舍便确立。阿难,犹如一位有力的男子将弯曲的手臂伸直,或将伸直的手臂弯曲。同样地,阿难,无论是谁,都能如此迅速、如此快捷、如此轻易地,使已生起的可意、不可意、可意不可意灭去,舍便确立。阿难,这在圣者之律中,称为于身所识诸所触的无上根修习。」
‘‘Puna caparaṃ, ānanda, bhikkhuno kāyena phoṭṭhabbaṃ phusitvā uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So evaṃ pajānāti – ‘uppannaṃ kho me idaṃ manāpaṃ, uppannaṃ amanāpaṃ, uppannaṃ manāpāmanāpaṃ. Tañca kho saṅkhataṃ oḷārikaṃ paṭiccasamuppannaṃ. Etaṃ santaṃ etaṃ paṇītaṃ yadidaṃ – upekkhā’ti. Tassa taṃ uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati; upekkhā saṇṭhāti. Seyyathāpi, ānanda, balavā puriso samiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyya, pasāritaṃ vā bāhaṃ samiñjeyya; evameva kho, ānanda, yassa kassaci evaṃsīghaṃ evaṃtuvaṭaṃ evaṃappakasirena uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati, upekkhā saṇṭhāti – ayaṃ vuccatānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā kāyaviññeyyesu phoṭṭhabbesu.
459再者,阿难,比丘以心识知法后,会生起可意的、不可意的,及可意不可意的。他如此了知:‘于我,这生起的可意、不可意及可意不可意,是有为的、粗显的、缘起的。而这是寂静的、这是胜妙的——也就是舍。’于是,他所生起的可意、不可意及可意不可意便皆灭去,舍得以安住。阿难,犹如一位有力的男子,将两三滴水珠滴入一口被烈日晒了一整天的铁锅。水滴落下虽缓,却极迅速地干涸、消失。同样地,阿难,当一位比丘所生起的可意、不可意及可意不可意,如此迅速地、如此快捷地、如此不费力地灭去,舍得以安住——阿难,这在圣者之律中,即称为对意所识诸法的无上根修习。
‘‘Puna caparaṃ, ānanda, bhikkhuno manasā dhammaṃ viññāya uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So evaṃ pajānāti – ‘uppannaṃ kho me idaṃ manāpaṃ, uppannaṃ amanāpaṃ, uppannaṃ manāpāmanāpaṃ. Tañca kho saṅkhataṃ oḷārikaṃ paṭiccasamuppannaṃ. Etaṃ santaṃ etaṃ paṇītaṃ yadidaṃ – upekkhā’ti. Tassa taṃ uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati; upekkhā saṇṭhāti. Seyyathāpi, ānanda, balavā puriso divasaṃsantatte ayokaṭāhe dve vā tīṇi vā udakaphusitāni nipāteyya. Dandho, ānanda, udakaphusitānaṃ nipāto, atha kho naṃ khippameva parikkhayaṃ pariyādānaṃ gaccheyya; evameva kho, ānanda, yassa kassaci evaṃsīghaṃ evaṃtuvaṭaṃ evaṃappakasirena uppannaṃ manāpaṃ uppannaṃ amanāpaṃ uppannaṃ manāpāmanāpaṃ nirujjhati, upekkhā saṇṭhāti – ayaṃ vuccatānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā manoviññeyyesu dhammesu. Evaṃ kho, ānanda, ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā hoti.
460「阿难,如何是有学、在道迹者?阿难,于此,比丘以眼见色后,生起可意的、不可意的,及可意不可意的。他对所生起的可意、不可意及可意不可意,感到苦恼、羞耻、厌恶。以耳闻声后……以鼻嗅香后……以舌尝味后……以身触所触后……以意识知法后,生起可意的、不可意的,及可意不可意的。他对所生起的可意、不可意及可意不可意,感到苦恼、羞耻、厌恶。阿难,这就是有学、在道迹者。」
‘‘Kathañcānanda , sekho hoti pāṭipado? Idhānanda, bhikkhuno cakkhunā rūpaṃ disvā uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So tena uppannena manāpena uppannena amanāpena uppannena manāpāmanāpena aṭṭīyati harāyati jigucchati. Sotena saddaṃ sutvā…pe… ghānena gandhaṃ ghāyitvā…, jivhāya rasaṃ sāyitvā… kāyena phoṭṭhabbaṃ phusitvā… manasā dhammaṃ viññāya uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So tena uppannena manāpena uppannena amanāpena uppannena manāpāmanāpena aṭṭīyati harāyati jigucchati. Evaṃ kho, ānanda, sekho hoti pāṭipado.
461「阿难,如何是圣者、已修习诸根者?阿难,于此,比丘以眼见色后,生起可意的、不可意的,及可意不可意的。若他希望:‘我应于厌逆中,住于无厌逆想’,他便于彼处住于无厌逆想。若他希望:‘我应于无厌逆中,住于厌逆想’,他便住于厌逆想。若他希望:‘我应于厌逆与无厌逆中,住于无厌逆想’,他便住于无厌逆想。若他希望:‘我应于无厌逆与厌逆中,住于厌逆想’,他便住于厌逆想。若他希望:‘我应舍断厌逆与无厌逆两者,住于舍、具念、正知’,他便住于舍、具念、正知。」
‘‘Kathañcānanda, ariyo hoti bhāvitindriyo? Idhānanda, bhikkhuno cakkhunā rūpaṃ disvā uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So sace ākaṅkhati – ‘paṭikūle appaṭikūlasaññī vihareyya’nti, appaṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati – ‘appaṭikūle paṭikūlasaññī vihareyya’nti, paṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati – ‘paṭikūle ca appaṭikūle ca appaṭikūlasaññī vihareyya’nti, appaṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati – ‘appaṭikūle ca paṭikūle ca paṭikūlasaññī vihareyya’nti, paṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati – ‘paṭikūlañca appaṭikūlañca tadubhayaṃ abhinivajjetvā upekkhako vihareyyaṃ sato sampajāno’ti, upekkhako tattha viharati sato sampajāno.
462「复次,阿难,比丘耳闻声后……鼻嗅香后……舌尝味后……身触触后……意识法后,或生起可意者,或生起不可意者,或生起可意与不可意者。若他希望:‘于厌逆中,我当安住无厌逆想’,他便在那里安住无厌逆想。若他希望:‘于无厌逆中,我当安住厌逆想’,他便在那里安住厌逆想。若他希望:‘于厌逆与无厌逆中,我当安住无厌逆想’,他便在那里安住无厌逆想。若他希望:‘于无厌逆与厌逆中,我当安住厌逆想’,他便在那里安住厌逆想。若他希望:‘我当舍离厌逆与无厌逆两者,安住于舍,具念、正知’,他便在那里安住于舍,具念、正知。阿难,这便是圣者——已修习诸根者。」
‘‘Puna caparaṃ, ānanda, bhikkhuno sotena saddaṃ sutvā…pe… ghānena gandhaṃ ghāyitvā… jivhāya rasaṃ sāyitvā… kāyena phoṭṭhabbaṃ phusitvā… manasā dhammaṃ viññāya uppajjati manāpaṃ, uppajjati amanāpaṃ, uppajjati manāpāmanāpaṃ. So sace ākaṅkhati – ‘paṭikūle appaṭikūlasaññī vihareyya’nti, appaṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati – ‘appaṭikūle paṭikūlasaññī vihareyya’nti, paṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati – ‘paṭikūle ca appaṭikūle ca appaṭikūlasaññī vihareyya’nti, appaṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati – ‘appaṭikūle ca paṭikūle ca paṭikūlasaññī vihareyya’nti, paṭikūlasaññī tattha viharati. Sace ākaṅkhati – ‘paṭikūlañca appaṭikūlañca tadubhayampi abhinivajjetvā upekkhako vihareyyaṃ sato sampajāno’ti, upekkhako tattha viharati sato sampajāno. Evaṃ kho, ānanda, ariyo hoti bhāvitindriyo.
463阿难,如是,我已宣说圣者律中的无上根修习,已宣说有学之行道,已宣说已修习诸根的圣者。阿难,作为导师,出于对弟子们的利益与哀愍,所应做的,我都已为你们做了。阿难,这里有树下,那里有空闲的屋舍。阿难,去禅修吧,莫放逸,以免日后追悔。这便是我们对你们的教导。
‘‘Iti kho, ānanda, desitā mayā ariyassa vinaye anuttarā indriyabhāvanā, desito sekho pāṭipado, desito ariyo bhāvitindriyo . Yaṃ kho, ānanda, satthārā karaṇīyaṃ sāvakānaṃ hitesinā anukampakena anukampaṃ upādāya, kataṃ vo taṃ mayā. Etāni, ānanda, rukkhamūlāni, etāni suññāgārāni, jhāyathānanda, mā pamādattha, mā pacchā vippaṭisārino ahuvattha. Ayaṃ vo amhākaṃ anusāsanī’’ti.
世尊如是说。具寿阿难对世尊所说感到满意,心生欢喜。
Idamavoca bhagavā. Attamano āyasmā ānando bhagavato bhāsitaṃ abhinandīti.
《给孤独》《阐那》《富楼那》《难陀迦》《罗睺罗》
《六六》《六处》,《那伽罗品》《清净》
以及《根修习》——此为第五教诫品。
Anāthapiṇḍiko channo, puṇṇo nandakarāhulā; Chachakkaṃ saḷāyatanikaṃ, nagaravindeyyasuddhikā; Indriyabhāvanā cāpi, vaggo ovādapañcamoti.
此为诸品摄颂:
Idaṃ vaggānamuddānaṃ –
天臂品、不断品,空品与分别品,
名为六处品等,悉皆安立在后五十篇中。
Devadahonupado ca, suññato ca vibhaṅgako; Saḷāyatanoti vaggā, uparipaṇṇāsake ṭhitāti.
由三组五十篇所庄严,完整具足
Tīhi paṇṇāsakehi paṭimaṇḍito sakalo
━━ 归纳讲解,仅供参考 ━━
人物名册
| Pali | 中文(经文用名) | 角色 |
|---|
| - | 世尊 | 佛陀,说法者 |
| - | 阿难 | 具寿,当机众,佛陀侍者 |
| - | 伍答喇 | 学童,外道婆罗门巴拉西维亚的弟子,引发对话者 |
| - | 巴拉西维亚 | (经中未具名) | 外道婆罗门,伍答喇的老师,代表错误见解 |
事件
外道学童伍答喇向世尊转述其师巴拉西维亚教导的“以眼不见色,以耳不闻声”的根修习方法。世尊当即指出,若按此理,盲者和聋者便应成为已修习诸根者,驳斥其谬误。随后,世尊应阿难尊者的请求,详细开示了圣者之律中真正的“无上根修习”,并依次解析了有学行者的状态、已修习诸根的圣者的境界。
经文摘要
外道错误定义根修习→世尊以“盲聋者”的比喻破斥→世尊为阿难开示圣法中的无上根修习,即六根触境时于觉受生灭中安立“舍”→进而阐明了有学行者厌离觉受与圣者调御想法的不同修行阶段。
中心思想(白话 + 重点拆解)
这是核心。必须:
1. 背景:一个常见的修行误区。 很多人以为修行就是当个木头人,把眼睛闭起来、耳朵堵上,不看不听就天下太平了。伍答喇引述的正是这种“硬压式”修法。佛陀立刻点出这种逻辑的致命伤:如果“不看不听”就是修根,那生来就盲聋的人岂不成了大成就者?
2. 核心:什么是真正的“无上根修习”? 佛陀的教导截然不同。他不是要你逃避感受,而是要在看到、听到、闻到、尝到、触到、想到的当下,对生活中自然会生起的“爽”(可意的)、“不爽”(不可意的)、“又爽又不爽”的种种感受,保持清醒的觉知。你要看透它们“那是有为的、粗的、缘起的”,本质不过是因缘和合而生的暂时现象,不稳固。一旦认清这点,心便不再被感受牵着鼻子走,自然进入一种平稳、超然的“舍”的状态。
3. 要旨:从排斥觉受到调御觉受。 佛陀进一步区分了两个阶段:初学者(“有学在道迹者”)面对这些扰动的感受,会感到“苦恼、羞耻、厌恶”,想急于摆脱它;但真正功夫到家的圣者,已经彻底驯服了内心。对同一件事,他能像切换频道一样,自由地在“厌逆想”和“无厌逆想”之间转换,或者完全超越这两种模式,安住在“舍、具念、正知”之中。
关键术语锚
- indriya=根/感官:本篇核心词,指眼耳鼻舌身意六种感知功能,易被简化理解为“器官”,应明确为能感知外境的感官能力。
- vedanā=受:指接触后生起的感受基调(乐/可意,苦/不可意,不苦不乐)。易与情绪(emotion)混淆,此处更偏向于直接、瞬间的感知评价。
- saṅkhāra=行/有为的:经文中用于描述觉受的本质,指被种种条件组合、制造出来的现象。易与五蕴中的“行蕴”(心理冲动/意志)混淆,此处涵义更广,指“缘起构成之物”。
- nimitta=相:经中虽未直接高频出现,但在“可意/不可意”的生成机制中隐含。指心对感知对象抓取的总体印象或标记,是生起后续贪嗔反应的触发器,易误解为纯客观的“外表”。
- sati=念/正念:作为圣者住于“舍”时的关键品质,指对当下身心现象的清晰觉知与铭记不忘,易误解为普通的“集中注意力”。