2. Diṭṭhikathā
2. Diṭṭhikathā2. 见论
1. Assādadiṭṭhiniddesavaṇṇanā
一、对“执见”作说明解释
§122
122. Idāni ñāṇakathānantaraṃ kathitāya diṭṭhikathāya anupubbaanuvaṇṇanā anuppattā. Ayañhi diṭṭhikathā ñāṇakathāya katañāṇaparicayassa samadhigatasammādiṭṭhissa micchādiṭṭhimalavisodhanā sukarā hoti, sammādiṭṭhi ca suparisuddhā hotīti ñāṇakathānantaraṃ kathitā. Tattha kā diṭṭhītiādikā pucchā. Kā diṭṭhīti abhinivesaparāmāso diṭṭhītiādikaṃ pucchitapucchāya vissajjanaṃ. Kathaṃ abhinivesaparāmāso diṭṭhītiādiko vissajjitavissajjanassa vitthāraniddeso, sabbāva tā diṭṭhiyo assādadiṭṭhiyotiādikā diṭṭhisuttasaṃsandanāti evamime cattāro paricchedā. Tattha pucchāparicchede tāva kā diṭṭhīti dhammapucchā, sabhāvapucchā. Kati diṭṭhiṭṭhānānīti hetupucchā paccayapucchā, kittakāni diṭṭhīnaṃ kāraṇānīti attho. Kati diṭṭhipariyuṭṭhānānīti samudācārapucchā vikārapucchā. Diṭṭhiyo eva hi samudācāravasena cittaṃ pariyonandhantiyo uṭṭhahantīti diṭṭhipariyuṭṭhānāni nāma honti. Kati diṭṭhiyoti diṭṭhīnaṃ saṅkhāpucchā gaṇanāpucchā. Kati diṭṭhābhinivesāti vatthuppabhedavasena ārammaṇanānattavasena diṭṭhippabhedapucchā. Diṭṭhiyo eva hi taṃ taṃ vatthuṃ taṃ taṃ ārammaṇaṃ abhinivisanti parāmasantīti diṭṭhiparāmāsāti vuccanti. Katamo diṭṭhiṭṭhānasamugghātoti diṭṭhīnaṃ paṭipakkhapucchā pahānūpāyapucchā. Diṭṭhikāraṇāni hi khandhādīni diṭṭhisamugghātena tāsaṃ kāraṇāni na hontīti tāni ca kāraṇāni samugghātitāni nāma honti. Tasmā diṭṭhiṭṭhānāni sammā bhusaṃ haññanti etenāti diṭṭhiṭṭhānasamugghātoti vuccati.
现在关于智慧教义之后所讲的见解之教义，是逐渐说明而成的。此见解是基于智慧教义对知识之彻悟所成的正见，故去除错误见的污垢乃极难事，而正见则必清净，此乃在智慧教义之后所论述者也。此中有“何谓见解”等问题。何谓见解，是指对执着欲望的贪恋，是由“见解”等所引出的问题及其消除。对于执着欲望等的解脱之详说，且全被《执见经》中所涵盖，因此分为此四章节。至于问题的划分，则所谓何谓见解为法之问题，所谓本质之问题。什么是执见的所在，为因果问题，亦即见解缘起之义。什么是执见的次第变异，为行为问题与变化问题。因执见乃是依行为而使心生欢悦与起行故，故称为执见变异。什么是执见的数目，是针对见解的总数而问的数量问题，是对执见依所缘之事物而异的执见种类之问题。诸执见实即对各分别事物各分别所起的执着欲望，故称为执见执着。何谓执见所在之相违，也是对执见相反法的质疑及对离弃对治法的质询。执见因缘为蕴等法，故因缘即非因缘者称为非因缘因缘，故此谓为执见所在相违。
Idāni etāsaṃ channaṃ pucchānaṃ kā diṭṭhītiādīni cha vissajjanāni. Tattha kā diṭṭhīti vissajjetabbapucchā. Abhinivesaparāmāso diṭṭhīti vissajjanaṃ. Sā pana aniccādike vatthusmiṃ niccādivasena abhinivisati patiṭṭhahati daḷhaṃ gaṇhātīti abhiniveso. Aniccādiākāraṃ atikkamitvā niccantiādivasena vattamāno parato āmasati gaṇhātīti parāmāso. Atha vā niccantiādikaṃ paraṃ uttamaṃ saccanti āmasati gaṇhātīti parāmāso, abhiniveso ca so parāmāso cāti abhinivesaparāmāso. Evaṃpakāro diṭṭhīti kiccato diṭṭhisabhāvaṃ vissajjeti. Tīṇi satanti tīṇi satāni, vacanavipallāso kato. Katamo diṭṭhiṭṭhānasamugghātoti pucchaṃ anuddharitvāva sotāpattimaggo diṭṭhiṭṭhānasamugghātoti vissajjanaṃ kataṃ.
现在对于诸隐蔽问题中的何谓见解等问题，已得以消释。其中何谓见解，是须消释之问题。执着贪恋即为见解须消释者。此执着在无常等法中如常等法般起执着，紧执不舍，根深固结称为贪恋。无常等法被超越而起以常等法视之，外执此等称为执着。如若常等及更上真理显现而执着即为贪恋，此即所谓执着贪恋。以此方式见解得以消释。三事成立后三事非，语义颠倒。何谓执见所在相违，复提问题，随后指出声闻初果之道即是对执见所违的消释。
§123
123. Idāni kathaṃ abhinivesaparāmāsotiādi vitthāraniddeso. Tattha rūpanti upayogavacanaṃ. Rūpaṃ abhinivesaparāmāsoti sambandho. Rūpanti cettha rūpupādānakkhandho kasiṇarūpañca. ‘‘Etaṃ mamā’’ti abhinivesaparāmāso diṭṭhi, ‘‘esohamasmī’’ti abhinivesaparāmāso diṭṭhi, ‘‘eso me attā’’ti abhinivesaparāmāso diṭṭhīti paccekaṃ yojetabbaṃ. Etanti sāmaññavacanaṃ. Teneva ‘‘vedanaṃ etaṃ mama, saṅkhāre etaṃ mamā’’ti napuṃsakavacanaṃ ekavacanañca kataṃ. Esoti pana vattabbamapekkhitvā pulliṅgekavacanaṃ kataṃ. Etaṃ mamāti taṇhāmaññanāmūlikā diṭṭhi. Esohamasmīti mānamaññanāmūlikā diṭṭhi. Eso me attāti diṭṭhimaññanā eva. Keci pana ‘‘etaṃ mamāti mamaṃkārakappanā, esohamasmīti ahaṃkārakappanā, eso me attāti ahaṃkāramamaṃkārakappito attābhinivesoti ca, tathā yathākkameneva taṇhāmūlaniveso mānapaggāho, taṇhāmūlaniviṭṭho mānapaggahito, attābhinivesoti ca, saṅkhārānaṃ dukkhalakkhaṇādassanaṃ, saṅkhārānaṃ aniccalakkhaṇādassanaṃ, saṅkhārānaṃ tilakkhaṇādassanahetuko attābhinivesoti ca, dukkhe asubhe ca sukhaṃ subhanti vipallāsagatassa, anicce niccanti vipallāsagatassa, catubbidhavipallāsagatassa ca attābhinivesoti ca, pubbenivāsañāṇassa ākārakappanā, dibbacakkhuñāṇassa anāgatapaṭilābhakappanā, pubbantāparantaidappaccayatāpaṭiccasamuppannesu dhammesu kappanissitassa attābhinivesoti ca, nandiyā atītamanvāgameti, nandiyā anāgataṃ paṭikaṅkhati, paccuppannesu dhammesu saṃhīrati attābhinivesoti ca, pubbante aññāṇahetukā diṭṭhi, aparante aññāṇahetukā diṭṭhi, pubbantāparante idappaccayatāpaṭiccasamuppannesu dhammesu aññāṇahetuko attābhiniveso’’ti ca etesaṃ tiṇṇaṃ vacanānaṃ atthaṃ vaṇṇayanti.
现说何谓执着贪恋等之详说。此中“色”谓依用之义。对此执着贪恋为连结。色指对此色支之蕴及光明遍法。依此“这是我的”之贪恋见解、“这是我所”之见、“这是我的我”的执着见，需要分别会通。此乃一般言辞。由此而“感受为我的，行是我的”之无性错言及单指一切被言说。所谓此者，基于此“这是我的”为欲为根本的见。此“这是我”的见为我执根本。此“这是我的我”即是见观。部分谓，“这是我的”为我所造之见，“这是我”的为我造之见，“这是我的我”为我执，此即执着见。且视为由欲为根本之执着，有我执，有见执。因见执乃缘行无常苦之相见，从而生我执。因困苦、不美中生欢喜，但又生烦恼。此见执，乃由前世记忆、天眼之未来获知、前后缘起之现法所生成。如此三语义详解。
Diṭṭhiyo panettha paṭhamaṃ pañcakkhandhavatthukā. Tato chaajjhattikabāhirāyatanaviññāṇa- kāyasamphassakāyavedanākāyasaññākāyacetanākāyataṇhākāyavitakkavicāradhātudasakasiṇa- dvattiṃsākāravatthukā diṭṭhiyo vuttā. Dvattiṃsākāresu ca yattha visuṃ abhiniveso na yujjati, tattha sakalasarīrābhinivesavaseneva visuṃ abhiniveso viya katoti veditabbaṃ. Tato dvādasāyatanaaṭṭhārasadhātuekūnavīsatiindriyavasena yojanā katā. Tīṇi ekantalokuttarindriyāni na yojitāni. Na hi lokuttaravatthukā diṭṭhiyo honti. Sabbatthāpi ca lokiyalokuttaramissesu dhammesu lokuttare ṭhapetvā lokiyā eva gahetabbā. Anindriyabaddharūpañca na gahetabbameva. Tato tedhātukavasena navavidhabhavavasena jhānabrahmavihārasamāpattivasena paṭiccasamuppādaṅgavasena ca yojanā katā. Jātijarāmaraṇānaṃ visuṃ gahaṇe parihāro vuttanayo eva. Sabbāni cetāni rūpādikāni jarāmaraṇantāni aṭṭhanavutisataṃ padāni bhavanti.
此处所说见解的第一阶段乃五蕴法。现说外内，六入识，身触，身受，身想，身意，身渴，身想，身思维，十法，二十三光明遍法等二十二种所缘物构成见解。二十三中如无净着处处，则身缠执之如无净着处。故十二处十八界地，三者分别未缠执，故非出世间所缘存在。然即使出世间法被置于世间，亦须由世间取用。未系界色亦不取。由此又如元素等，依九种生死趣，禅定梵行等现前，所缘依缘生起，以缘起之因缘为依，已结连结为见执。因生灭之取舍而说破除。百八十种识法俱断相生灭。
§124
124. Diṭṭhiṭṭhānesu khandhāpi diṭṭhiṭṭhānanti vīsativatthukāyapi sakkāyadiṭṭhiyā pañcannaṃ khandhānaṃyeva vatthuttā ‘‘ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā attānaṃ samanupassamānā samanupassanti, sabbe te pañcupādānakkhandhesuyeva samanupassanti, etesaṃ vā aññatara’’nti (saṃ. ni. 3.47) vuttattā ca pañcupādānakkhandhā diṭṭhīnaṃ kāraṇaṃ. Avijjāpi diṭṭhiṭṭhānanti avijjāya andhīkatānaṃ diṭṭhiuppattito ‘‘yāyaṃ, bhante, diṭṭhi ‘asammāsambuddhesu sammāsambuddhā’ti, ayaṃ nu kho, bhante, diṭṭhi kiṃ paṭicca paññāyatīti? Mahatī kho esā, kaccāna, dhātu, yadidaṃ avijjādhātu. Hīnaṃ, kaccāna, dhātuṃ paṭicca uppajjati hīnā saññā hīnā diṭṭhī’’ti (saṃ. ni. 2.97) vacanato ca avijjā diṭṭhīnaṃ kāraṇaṃ. Phassopi diṭṭhiṭṭhānanti tena phassena phuṭṭhassa diṭṭhiuppattito ‘‘ye te, bhikkhave, samaṇabrāhmaṇā pubbantakappikā pubbantānudiṭṭhino pubbantaṃ ārabbha anekavihitāni adhivuttipadāni abhivadanti, tadapi phassapaccayā’’ti (dī. ni. 1.123) vacanato ca phasso diṭṭhīnaṃ kāraṇaṃ. Saññāpi diṭṭhiṭṭhānanti ākāramattaggahaṇena ayāthāvasabhāvagāhahetuttā saññāya –
在见解所在中，蕴同为见解所在，共有二十种事物，得如“诸比库等若作内视，内观自心，观五取蕴之流，及于他者”说。五取蕴为诸见因缘。无明亦属见解所在，无明为愚癡所致见解的生起。所言：“比库！见‘非正觉者中，正觉者’之存在，依何而生智？”此无明乃见之因。“触”亦属见解所在，如“诸比库！处先世见受、前世异见起，遂生多感触”，就是说，触为见之因。“想”亦属见解所在，是因执持形态喻达”“想”的错误执见所致。
‘‘Yāni ca tīṇi yāni ca saṭṭhi, samaṇappavādasitāni bhūripañña;
在此经教中，世尊所说的那些三者及六十种持戒戒律，是由深智者所说；
Saññakkharasaññanissitāni, osaraṇāni vineyya oghatamagā’’ti. (su. ni. 543) –
这些以识记、名称、观念为依止的戒律，须舍弃，像洪水猛流般远离。
Vacanato ‘‘saññānidānā hi papañcasaṅkhā’’ti (su. ni. 880; mahāni. 109) vacanato ca saññā diṭṭhīnaṃ kāraṇaṃ. Vitakkopi diṭṭhiṭṭhānanti ākāraparivitakkena diṭṭhiuppattito –
经中有言：“识为烦恼纷扰的根本”，并且指出识是见解产生的原因。思维亦为见解的根本，因思维是对境相的转变，因此见解由思维而生——
‘‘Naheva saccāni bahūni nānā, aññatra saññāya niccāni loke;
“世间确实有许多不同的事物，唯有借识得以恒常存在；头脑也在意见中分别判断，虚假二事被错认作真实。”
Takkañca diṭṭhīsu pakappayitvā, saccaṃ musāti dvayadhammamāhū’’ti. (su. ni. 892) –
经中亦言：“思维是见解的原因。”不善正念计较亦成见解的根本，即不正当的思惟导致不善见的产生，因“不正当思惟暗蔽，生起某种有碍见解。”（大念处经卷一第十九节）由此可以说不正当的思惟是见解的原因。
Vacanato ca vitakko diṭṭhīnaṃ kāraṇaṃ. Ayonisomanasikāropi diṭṭhiṭṭhānanti ayoniso manasikārassa akusalānaṃ asādhāraṇahetuttā ‘‘tassevaṃ ayoniso manasikaroto channaṃ diṭṭhīnaṃ aññatarā diṭṭhi uppajjatī’’ti (ma. ni. 1.19) vacanato ca ayoniso manasikāro diṭṭhīnaṃ kāraṇaṃ . Pāpamittopi diṭṭhiṭṭhānanti pāpamittassa diṭṭhānugatiāpajjanena diṭṭhiuppattito ‘‘bāhiraṃ, bhikkhave, aṅganti karitvā na aññaṃ ekaṅgampi samanupassāmi, yaṃ evaṃ mahato anatthāya saṃvattati. Yathayidaṃ, bhikkhave, pāpamittatā’’ti (a. ni. 1.110) vacanato ca pāpamitto diṭṭhīnaṃ kāraṇaṃ. Paratopi ghoso diṭṭhiṭṭhānanti durakkhātadhammassavanena diṭṭhiuppattito ‘‘dveme, bhikkhave, hetū dve paccayā micchādiṭṭhiyā uppādāya parato ca ghoso ayoniso ca manasikāro’’ti (a. ni. 2.126) vacanato ca parato ghoso micchādiṭṭhikato micchādiṭṭhipaṭisaññuttakathā diṭṭhīnaṃ kāraṇaṃ.
又恶友亦成见解的根由，因为随恶友而习观，生不良见。“外面诸境，我皆分辨，无一未察，然此甚非益处，何况恶友之事。”（阿毗尼毗经卷一第110节）因此恶友是见解的根基。更有外来谣言作见解的根源，因不善听闻不良之事而生见解；“比库啊，有两因缘供以生起邪见，一者他方谣言，二者不善思惟。”（阿毗尼毗经卷二第126节）由此可知他方谣言与不善思惟是邪见产生的因缘，由于邪见反对正见，因此谣言与恶思维皆成见解的根本。
Idāni diṭṭhiṭṭhānanti padassa atthaṃ vivaranto khandhā hetu khandhā paccayotiādimāha. Khandhā eva diṭṭhīnaṃ upādāya, janakahetu ceva upatthambhakapaccayo cāti attho. Samuṭṭhānaṭṭhenāti samuṭṭhahanti uppajjanti etenāti samuṭṭhānaṃ, kāraṇanti attho. Tena samuṭṭhānaṭṭhena, diṭṭhikāraṇabhāvenāti attho.
此处为阐明『见』一词的义理，对『蕴』的因果相续说起，谓谓蕴即是见的所依，且为生起之因，亦为依止。所谓蕴者，即构成见的因缘。『集起所』者，谓生起之义。以此生起所，方能具足成见因缘之义。
§125
125. Idāni kiccabhedena diṭṭhibhedaṃ dassento katamāni aṭṭhārasa diṭṭhipariyuṭṭhānānītiādimāha. Tattha yā diṭṭhīti idāni vuccamānānaṃ aṭṭhārasannaṃ padānaṃ sādhāraṇaṃ mūlapadaṃ. Yā diṭṭhi, tadeva diṭṭhigataṃ, yā diṭṭhi, tadeva diṭṭhigahananti sabbehi sambandho kātabbo. Ayāthāvadassanaṭṭhena diṭṭhi, tadeva diṭṭhīsu gataṃ dassanaṃ dvāsaṭṭhidiṭṭhiantogadhattāti diṭṭhigataṃ. Heṭṭhāpissa attho vuttoyeva. Dvinnaṃ antānaṃ ekantagatattāpi diṭṭhigataṃ. Sā eva diṭṭhi duratikkamanaṭṭhena diṭṭhigahanaṃ tiṇagahanavanagahanapabbatagahanāni viya. Sāsaṅkasappaṭibhayaṭṭhena diṭṭhikantāraṃ corakantāravāḷakantāranirudakakantāradubbhikkhakantārā viya. Dhammasaṅgaṇiyaṃ ‘‘diṭṭhikantāro’’ti sakaliṅgeneva āgataṃ. Sammādiṭṭhiyā vinivijjhanaṭṭhena paṭilomaṭṭhena ca diṭṭhivisūkaṃ. Micchādassanañhi uppajjamānaṃ sammādassanaṃ vinivijjhati ceva vilometi ca. Dhammasaṅgaṇiyaṃ (dha. sa. 392, 1105) ‘‘diṭṭhivisūkāyika’’nti āgataṃ. Kadāci sassatassa, kadāci ucchedassa gahaṇato diṭṭhiyā virūpaṃ phanditanti diṭṭhivipphanditaṃ. Diṭṭhigatiko hi ekasmiṃ patiṭṭhātuṃ na sakkoti, kadāci sassataṃ anussarati, kadāci ucchedaṃ. Diṭṭhiyeva anatthe saṃyojetīti diṭṭhisaññojanaṃ. Diṭṭhiyeva antotudanaṭṭhena dunnīharaṇīyaṭṭhena ca sallanti diṭṭhisallaṃ. Diṭṭhiyeva pīḷākaraṇaṭṭhena sambādhoti diṭṭhisambādho. Diṭṭhiyeva mokkhāvaraṇaṭṭhena palibodhoti diṭṭhipalibodho. Diṭṭhiyeva dummocanīyaṭṭhena bandhananti diṭṭhibandhanaṃ. Diṭṭhiyeva duruttaraṭṭhena papātoti diṭṭhipapāto. Diṭṭhiyeva thāmagataṭṭhena anusayoti diṭṭhānusayo. Diṭṭhiyeva attānaṃ santāpetīti diṭṭhisantāpo. Diṭṭhiyeva attānaṃ anudahatīti diṭṭhipariḷāho. Diṭṭhiyeva kilesakāyaṃ ganthetīti diṭṭhigantho. Diṭṭhiyeva bhusaṃ ādiyatīti diṭṭhupādānaṃ. Diṭṭhiyeva ‘‘sacca’’ntiādivasena abhinivisatīti diṭṭhābhiniveso. Diṭṭhiyeva idaṃ paranti āmasati, parato vā āmasatīti diṭṭhiparāmāso.
今说以作业之别，显现见之差别，谓十八种见之还起。此中所称见者，即今所讲的十八种见所通称之根本词。所谓见，即是见所涵盖之义，见者即是见之深义，应与一切相关事予以联系。对真实境界不明的见，即见所涵盖显现，谓有六十二种见的内涵，称为见之涵盖。下文已述其义。在这二者的边界之间，即是见所涵盖之义。此见如同谷仓筑堤田地、农田、山丘般难以度越。此见为疑虑与畏惧之所缠绕，如同盗匪之地、荆棘之地、难以逾越之区域。说法聚集处称此为见所涵盖。正见修习之流通，含其反面，谓见之迷惑。谬见生起时，正见方能调伏与破除。说法聚集（《阿毗达摩》）称此为见之迷惑。有时执着于常存，有时执着于灭灭，因见之错误失真而堕于见之误断。见所涵盖者，不能立于一固着点，有时执常存之见，有时执灭灭之见。见由此而生执缚，谓为见之束缚。见亦因扯断而生痛苦，谓为见之痛苦。见因阻碍解脱而现不明，谓为见之迷惑。见因难以解脱而生缚，谓为见之拘束。见因偏邪而堕落，谓为见之堕落。见因流转而留存，谓为见之习气。见因令自内心苦恼，谓为见之苦恼。见因熏染烦恼而成习气，谓为见之恶结。见生于执取犹如积蓄柴草，谓为见之取持。见以“真实”等名义顽固不化，谓为见之痴迷。见缘此对彼生厌弃、对彼堆积，谓为见之执着。
§126
126. Idāni rāsivasena soḷasa diṭṭhiyo uddisanto katamā soḷasa diṭṭhiyotiādimāha. Tattha sukhasomanassasaṅkhāte assāde diṭṭhi assādadiṭṭhi. Attānaṃ anugatā diṭṭhi attānudiṭṭhi. Natthīti pavattattā viparītā diṭṭhi micchādiṭṭhi. Sati kāye diṭṭhi, santī vā kāye diṭṭhi sakkāyadiṭṭhi. Kāyoti cettha khandhapañcakaṃ, khandhapañcakasaṅkhāto sakkāyo vatthu patiṭṭhā etissāti sakkāyavatthukā. Sassatanti pavattā diṭṭhi sassatadiṭṭhi. Ucchedoti pavattā diṭṭhi ucchedadiṭṭhi. Sassatādiantaṃ gaṇhātīti antaggāhikā, antaggāho vā assā atthīti antaggāhikā. Atītasaṅkhātaṃ pubbantaṃ anugatā diṭṭhi pubbantānudiṭṭhi. Anāgatasaṅkhātaṃ aparantaṃ anugatā diṭṭhi aparantānudiṭṭhi. Anatthe saṃyojetīti saññojanikā. Ahaṅkāravasena ahanti uppannena mānena diṭṭhiyā mūlabhūtena vinibandhā ghaṭitā uppāditā diṭṭhi ahanti mānavinibandhā diṭṭhi. Tathā mamaṅkāravasena mamanti uppannena mānena vinibandhā diṭṭhi mamanti mānavinibandhā diṭṭhi. Attano vadanaṃ kathanaṃ attavādo, tena paṭisaññuttā baddhā diṭṭhi attavādapaṭisaṃyuttā diṭṭhi. Attānaṃ lokoti vadanaṃ kathanaṃ lokavādo, tena paṭisaññuttā diṭṭhi lokavādapaṭisaṃyuttā diṭṭhi. Bhavo vuccati sassataṃ, sassatavasena uppajjanadiṭṭhi bhavadiṭṭhi. Vibhavo vuccati ucchedo, ucchedavasena uppajjanadiṭṭhi vibhavadiṭṭhi.
今说染污观察下起之十六种见，谓何为此十六见。其内，名为欢喜之见，谓生起于喜乐爽快。自身随顺之见，谓见护持自身。若无此，谓倒转之见即邪见。于身常住之见，谓有身我执之见。此身，即五蕴之身色蕴，五蕴集成称身色之基。以此有身为实，称我身见。常存者，谓见常存。灭尽者，谓见灭尽。以常灭之边界纳入，谓为有内聚性、紧密合一之理。过去已受之见为过去随顺，自未来所起之见为未来随顺。见为束缚，谓执缚者。以我见为本所生之慢，见与我慢为连缀因缘，名为我见。以我执为根本，心所附着，谓我执心连。对己之动静，谓自我辩说，称我言论，依此受束缚者，谓我言论受缚之见。自言论与语出，谓为世俗言论，依其受束缚者，谓世俗言论受缚之见。俗称生者为常存，谓生起之见以为常存。灭者谓为断灭，灭灭之见生起，谓灭者之见。
§127-128
127-128. Idāni tīṇi sataṃ diṭṭhābhinivese niddisitukāmo katame tīṇi sataṃ diṭṭhābhinivesāti pucchitvā te avissajjetvāva visuṃ visuṃ abhinivesavissajjaneneva te vissajjetukāmo assādadiṭṭhiyā, katihākārehiabhiniveso hotītiādinā nayena soḷasannaṃ diṭṭhīnaṃ abhinivesākāragaṇanaṃ pucchitvā puna assādadiṭṭhiyā pañcatiṃsāya ākārehi abhiniveso hotīti tāsaṃ soḷasannaṃ diṭṭhīnaṃ abhinivesākāragaṇanaṃ vissajjetvā puna tāni gaṇanāni vissajjento assādadiṭṭhiyā katamehi pañcatiṃsāya ākārehi abhinivesohotītiādimāha. Tattha rūpaṃ paṭiccāti rūpakkhandhaṃ paṭicca. Uppajjati sukhaṃ somanassanti ‘‘ayaṃ me kāyo īdiso’’ti rūpasampadaṃ nissāya gehasitaṃ rāgasampayuttaṃ sukhaṃ somanassaṃ uppajjati. Heṭṭhā vuttenaṭṭhena sukhañca somanassañca. Taṃyeva rūpassa assādoti rūpanissayo assādo. Tañhi sukhaṃ taṇhāvasena assādīyati upabhuñjīyatīti assādo. Abhinivesaparāmāso diṭṭhīti so assādo sassatoti vā ucchijjissatīti vā sassataṃ vā ucchijjamānaṃ vā attānaṃ sukhitaṃ karotīti vā abhinivesaparāmāso hoti. Tasmā yā ca diṭṭhi yo ca assādoti assādassa diṭṭhibhāvābhāvepi assādaṃ vinā sā diṭṭhi na hotīti katvā ubhayampi samuccitaṃ. Assādadiṭṭhīti assāde pavattā diṭṭhīti vuttaṃ hoti.
今欲指出三百见之执着者，为何三百见之执着，问曰依止此而不舍三百见之执着。以喜爱之见为例，何种形态之执着？于是就十六种见之执着形态，问其数目。后来舍弃十四种见之执着形态，继而舍弃三十种，最后舍弃三十五种。于此所说，形色蕴为缘起，谓色蕴为因。随色得乐，谓「此为我身」般，以色之充满浸染起乐。此乐即由色为因而生，谓所依。此乐因爱欲隨生，故而能够受用而乐。执着之见及其执着之对象，或为永恒，或为断灭，自身令身受乐称为执着之见。因而此见与乐共成二者相互依存之理，故说二者俱适当。欢喜之见，谓随喜乐而起之见。
Idāni nānāsuttehi saṃsandetvā micchādiṭṭhiṃ micchādiṭṭhikañca garahitukāmo assādadiṭṭhi micchādiṭṭhītiādimāha. Tattha diṭṭhivipattīti sammādiṭṭhivināsakamicchādiṭṭhisaṅkhātadiṭṭhiyā vipatti. Diṭṭhivipannoti vipannā vinaṭṭhā sammādiṭṭhi assāti diṭṭhivipanno, vipannadiṭṭhīti vuttaṃ hoti. Micchādiṭṭhiyā vā vipanno vinaṭṭhoti diṭṭhivipanno. Na sevitabbo upasaṅkamanena. Na bhajitabbo cittena. Na payirupāsitabbo upasaṅkamitvā nisīdanena. Taṃ kissa hetūti ‘‘taṃ sevanādikaṃ kena kāraṇena na kātabba’’nti tassa kāraṇapucchā. Diṭṭhi hissa pāpikāti kāraṇavissajjanaṃ. Yasmā assa puggalassa diṭṭhi pāpikā, tasmā taṃ sevanādikaṃ na kātabbanti attho. Diṭṭhiyā rāgoti ‘‘sundarā me diṭṭhī’’ti diṭṭhiṃ ārabbha diṭṭhiyā uppajjanarāgo . Diṭṭhirāgarattoti tena diṭṭhirāgena raṅgena rattaṃ vatthaṃ viya ratto. Na mahapphalanti vipākaphalena. Na mahānisaṃsanti nissandaphalena.
今以种种经中说相违，以坏见坏见者为麦护者，谓执着之见即坏见。坏见者，谓令正见灭绝之见种。见障灭绝，谓已灭之正见，故称见障。坏之见，谓坏见。此见不可被依止，不应归于心中，不当修习拜访。此何故？言对此种依止者，不应作此事，因其为见之恶，以此为因。故见如恶者，故该不依止。见因爱欲始生，谓自谓“此见为我所爱”，谓见生起对见之喜爱。谓见爱乐者，如由见色染着如染衣般，色亦不可染其果报甚大，亦不可由依赖非正果报而生大果，谓见不能生大果。
Purisapuggalassāti purisasaṅkhātassa puggalassa. Lokiyavohārena hi puri vuccati sarīraṃ, tasmiṃ purismiṃ seti pavattatīti puriso, puṃ vuccati nirayo, taṃ puṃ galati gacchatīti puggalo. Yebhuyyena hi sattā sugatito cutā duggatiyaṃyeva nibbattanti. Taṃ kissa hetūti taṃ na mahapphalattaṃ kena kāraṇena hoti. Diṭṭhi hissa pāpikāti yasmā assa puggalassa diṭṭhi pāpikā, tasmā na mahapphalaṃ hotīti attho. Dveva gatiyoti pañcasu gatīsu dveva gatiyo. Vipajjamānāya diṭṭhiyā nirayo. Sampajjamānāya tiracchānayoni. Yañceva kāyakammanti sakaliṅgadhāraṇapaṭipadānuyogaabhivādanapaccuṭṭhānaañjalikammādi kāyakammaṃ. Yañca vacīkammanti sakasamayapariyāpuṇanasajjhāyanadesanāsamādapanādi vacīkammaṃ. Yañca manokammanti idhalokacintāpaṭisaṃyuttañca paralokacintāpaṭisaṃyuttañca katākatacintāpaṭisaṃyuttañca manokammaṃ. Tiṇakaṭṭhadhaññabījesu sattadiṭṭhissa dānānuppadānapaṭiggahaṇaparibhogesu ca kāyavacīmanokammāni. Yathādiṭṭhīti yā ayaṃ diṭṭhi, tassānurūpaṃ. Samattanti paripuṇṇaṃ. Samādinnanti gahitaṃ.
谓人者，即名为人之众生。依俗语，谓人者即肉身，谓此处之人，谓具身之人。谓为男者，则为苦趣众生，谓此众生，如是往返于善处恶处。何故如此？谓彼人持有恶见，故不能得大利益。五趣中有二趣，即五趣中有二种去处。由外行持见者，地狱果报；由内心觉知者，为畜生饿鬼天道。所谓身业者，即指外行身业语业意业，三业合缘而成。彼三业随见而转，谓与见相称者，谓成熟者，谓完全者，谓执持者。
Aṭṭhakathāyaṃ pana vuttaṃ – tadetaṃ yathādiṭṭhiyaṃ ṭhitakāyakammaṃ, diṭṭhisahajātakāyakammaṃ, diṭṭhānulomikakāyakammanti tividhaṃ hoti. Tattha ‘‘pāṇaṃ hanato adinnaṃ ādiyato micchācarato natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamo’’ti yaṃ evaṃ diṭṭhikassa sato pāṇātipātaadinnādānamicchācārasaṅkhātaṃ kāyakammaṃ, idaṃ yathādiṭṭhiyaṃ ṭhitakāyakammaṃ nāma. ‘‘Pāṇaṃ hanato adinnaṃ ādiyato micchācarato natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamo’’ti yaṃ imāya diṭṭhiyā iminā dassanena sahajātaṃ kāyakammaṃ, idaṃ diṭṭhisahajātakāyakammaṃ nāma. Tadeva pana samattaṃ samādinnaṃ gahitaṃ parāmaṭṭhaṃ diṭṭhānulomikakāyakammaṃ nāma. Vacīkammamanokammesupi eseva nayo. Ettha pana musā bhaṇato pisuṇaṃ bhaṇato pharusaṃ bhaṇato samphaṃ palapato abhijjhāluno byāpannacittassa micchādiṭṭhikassa sato natthi tatonidānaṃ pāpaṃ, natthi pāpassa āgamoti yojanā kātabbā. Liṅgadhāraṇādipariyāpuṇanādilokacintādivasena vuttanayo cettha sundaro.
此处于注疏中说到，此为依视所立的身业，身业可分三类：一为依视所立的身业，一为与见相应而生的身业，一为顺见而行的身业。此中所说“杀生、盗窃、邪淫皆无其因，无此罪及其果”，若存此般见，及杀生、盗窃、邪淫名之为身业，即谓此为依视所立的身业。又说“杀生、盗窃、邪淫皆无其因，无此罪及其果”，若以此见之，此身业即为与见相应而生的身业。至于依法而净摄、守护他物，即称为顺见身业。言语、意业亦同理。此中若存妄语、两舌、恶语、杂秽语，及心怀嫉妒、恨恨不满之邪见，则断不能有此罪与罪果，需加以连结。有关此义，譬如持符印、守护等世间心念，观点甚善。
Cetanādīsu diṭṭhisahajātā cetanā cetanā nāma. Diṭṭhisahajātā patthanā patthanā nāma. Cetanāpatthanānaṃ vasena cittaṭṭhapanā paṇidhi nāma. Tehi pana cetanādīhi sampayuttā phassādayo saṅkhārakkhandhapariyāpannā dhammā saṅkhārā nāma. Aniṭṭhāyātiādīhi dukkhameva vuttaṃ. Dukkhañhi sukhakāmehi sattehi na esitattā aniṭṭhaṃ. Appiyattā akantaṃ. Manassa avaḍḍhanato, manasi avisappanato ca amanāpaṃ. Āyatiṃ abhaddatāya ahitaṃ. Pīḷanato dukkhanti. Taṃ kissa hetūti taṃ evaṃ saṃvattanaṃ kena kāraṇena hotīti attho. Idānissa kāraṇaṃ diṭṭhi hissa pāpikāti. Yasmā tassa puggalassa diṭṭhi pāpikā lāmakā, tasmā evaṃ saṃvattatīti attho. Allāya pathaviyā nikkhittanti udakena tintāya bhūmiyā ropitaṃ. Pathavīrasaṃ āporasanti tasmiṃ tasmiṃ ṭhāne pathaviyā ca sampadaṃ āpassa ca sampadaṃ. Bījanikkhittaṭṭhāne hi na sabbā pathavī na sabbo āpo ca bījaṃ phalaṃ gaṇhāpeti. Yo pana tesaṃ padeso bījaṃ phusati, soyeva bījaṃ phalaṃ gaṇhāpeti. Tasmā bījaposanāya paccayabhūtoyeva so padeso pathavīraso āporasoti veditabbo. Rasasaddassa hi sampatti ca attho. Yathāha ‘‘kiccasampattiatthena raso nāma pavuccatī’’ti. Loke ca ‘‘suraso gandhabbo’’ti vutte susampanno gandhabboti attho ñāyati. Upādiyatīti gaṇhāti. Yo hi padeso paccayo hoti, taṃ paccayaṃ labhamānaṃ bījaṃ taṃ gaṇhāti nāma. Sabbaṃ tanti sabbaṃ taṃ rasajātaṃ. Tittakattāyāti so pathavīraso āporaso ca atittako samānopi tittakaṃ bījaṃ nissāya nimbarukkhādīnaṃ tesaṃ phalānañca tittakabhāvāya saṃvattati. Kaṭukattāyāti idaṃ purimasseva vevacanaṃ.
在意等法中，与见相应的意称为意。与见相应的想称为想。意想之所依为心所安住之定，有此为意所依。诸意所缠绕的触等诸法即蕴，谓为行蕴。谓行蕴无常诸法皆被以苦为性。苦者，谓有欲乐之众生，非真如本性，乃不如意、厌恶、失望、心生增长不安之故，谓为苦。如此之苦从何而生？缘由何起？即此义也。今此缘由即为此见之恶。因其人之见恶生，故如是成。譬如播种者以地为种子之处，水为滋养。地中含有质地、水分，有富饶与贫瘠之别，种子非所有地及水皆能产出果实者也。谁若触地投种，其地则成为种子及果实之所依。由是，即能识别土之味、水之味，二味之相乘成效。正如曰：“因事获功，谓之味。”世间亦言“醇酒香气”而知其香醇。这里所谓“取”者为获取。因某地为依赖，取此依赖所结种子。所有连锁，一切皆由滋味生。谓对各种土之味与水之味不相异，亦无不同种子依缘之效，故依此而起先，树木等植物之果实变化即由此味而生。所谓苦味者即此昔时所称。
‘‘Vaṇṇagandharasūpeto, amboyaṃ ahuvā pure;
“载色香之品，往昔曾谓其处；
Tameva pūjaṃ labhamāno, kenambo kaṭukapphalo’’ti. (jā. 1.2.71) –
获得礼敬时，人何所谓乎苦果” （注：此为相应部文1.2.71节）——
Āgataṭṭhāne viya hi idhāpi tittakameva appiyaṭṭhena kaṭukanti veditabbaṃ. Asātattāyāti amadhurabhāvāya. Asāduttāyātipi pāṭho, asādubhāvāyāti attho. Sādūti hi madhuraṃ. Bījaṃ hissāti assa nimbādikassa bījaṃ. Evamevanti evaṃ evaṃ. Yasmā sukhā vedanā paramo assādo, tasmā micchādiṭṭhiyā dukkhavedanāvasena ādīnavo dassitoti. Puna aṭṭhārasabhedena diṭṭhiyā ādīnavaṃ dassetuṃ assādadiṭṭhi micchādiṭṭhītiādimāha. Taṃ vuttatthameva. Imehi aṭṭhārasahi ākārehi pariyuṭṭhitacittassa saññogoti diṭṭhiyā eva saṃsāre bandhanaṃ dasseti.
此地正如来处，土味所致之不悦也。所谓不适者，即苦无甘味。反而亦作“不善”释义即此义。善者即甘甜。谓种子即炉甘藤等种子。同理，如此亦然。因极乐受乃最大欢喜故，彼邪见见乐受苦即苦之忧患，故显现苦害。复以十八种差别，显露见之害，谓不善见即邪见等。此已如所说。以此十八种形态，显示受制心即由见业之缚显现生死之锁链。
§129
129. Yasmā pana diṭṭhibhūtānipi saññojanāni atthi adiṭṭhibhūtānipi, tasmā taṃ pabhedaṃ dassento atthi saññojanāni cevātiādimāha. Tattha yasmā kāmarāgasaññojanasseva anunayasaññojananti āgataṭṭhānampi atthi, tasmā anunayasaññojananti vuttaṃ. Kāmarāgabhāvaṃ appatvā pavattaṃ lobhaṃ sandhāya etaṃ vuttanti veditabbaṃ. Sesakhandhāyatanādimūlakesupi vāresu imināva nayena attho veditabbo. Vedanāparamattā ca assādassa vedanāpariyosānā eva desanā katā. Saññādayo na gahitā. Imehi pañcatiṃsāya ākārehīti pañcakkhandhā ajjhattikāyatanādīni pañca chakkāni cāti imāni pañcatiṃsa vatthūni nissāya uppannaassādārammaṇavasena pañcatiṃsāya ākārehi.
129. 又因与见有关之缚业亦存，不与见有关之也存，故欲显二者差异，称缚业亦存等。若欲至欲爱缚业，如来处亦存此缚业，故名为微缚业。欲爱失寂时，贪欲生起，便应知此经义。余五蕴入处之根基亦依此理有所约束，宜加识别。受之究竟实相为欢喜，此乃所谓受之总义。想等不包括其中。此三十五种形态，谓五蕴及内处入处，及六根共计三十五种体，皆依五蕴所缘之受境现出三十五种形态。
Assādadiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 味见解说之解释已毕。
2. Attānudiṭṭhiniddesavaṇṇanā
二、对自见的说明解说
§130
130. Attānudiṭṭhiyaṃ assutavā puthujjanoti āgamādhigamābhāvā ñeyyo assutavā iti. Yassa hi khandhadhātuāyatanasaccapaccayākārasatipaṭṭhānādīsu uggahaparipucchāvinicchayavirahitattā attānudiṭṭhipaṭisedhakaro neva āgamo, paṭipattiyā adhigantabbassa anadhigatattā na ca adhigamo atthi, so āgamādhigamānaṃ abhāvā ñeyyo assutavā iti. Sutanti hi buddhavacanāgamo ca sutaphalattā hetuvohāravasena adhigamo ca, taṃ sutaṃ assa atthīti sutavā, na sutavā assutavā. Svāyaṃ –
130、被称为『无闻凡夫』的是那些没有获得经教的人。因通达诸蕴、界、处等真实缘起及念处等而发生提升、深入探讨及归纳总结的能力并不存在，反对自见的力道因而无效，本应通过实践而达到却未曾达到，且没有获得经教的人，应称为无经教的无闻凡夫。经教即世尊所说的佛法教义，因它是由听闻善果为因缘而有的，因而所谓听闻者是指已听闻其义的人，非听闻者则为无闻者。自身所解者——
Puthūnaṃ jananādīhi, kāraṇehi puthujjano;
无明等种种因缘生起之众生为凡夫；
Puthujjanantogadhattā, puthuvāyaṃ jano iti.
因众生中是执著凡夫氏族者，即是凡夫；
So hi puthūnaṃ nānappakārānaṃ kilesādīnaṃ jananādīhi kāraṇehi puthujjano. Yathāha – ‘‘puthu kilese janentīti puthujjanā, puthu avihatasakkāyadiṭṭhikāti puthujjanā, puthu satthārānaṃ mukhullokikāti puthujjanā, puthu sabbagatīhi avuṭṭhitāti puthujjanā, puthu nānābhisaṅkhāre abhisaṅkharontīti puthujjanā, puthu nānāoghehi vuyhantīti puthujjanā, puthu nānāsantāpehi santappentīti puthujjanā, puthu nānāpariḷāhehi paridayhantīti puthujjanā, puthu pañcasu kāmaguṇesu rattā giddhā gadhitā mucchitā ajjhosannā laggā laggitā palibuddhāti puthujjanā, puthu pañcahi nīvaraṇehi āvutā nivutā ovutā pihitā paṭicchannā paṭikujjitāti puthujjanā’’ti (mahāni. 94). Puthūnaṃ vā gaṇanapathamatītānaṃ ariyadhammaparammukhānaṃ nīcadhammasamudācārānaṃ janānaṃ antogadhattāpi puthujjanā, puthu vā ayaṃ, visuṃyeva saṅkhaṃ gato visaṃsaṭṭho sīlasutādiguṇayuttehi ariyehi janotipi puthujjano. Evametehi ‘‘assutavā puthujjano’’ti dvīhi padehi ye te –
凡夫者，乃由无数种烦恼等因缘所生之凡夫。例如说——『凡夫者，为烦恼所生；凡夫者，执错我见；凡夫者，执众师非圣言语为真理；凡夫者，随着别人而盲从；凡夫者，随缘造业；凡夫者，陷于种种烦恼；凡夫者，受多种苦恼之苦；凡夫者，受各种恶疾折磨；凡夫者，在五欲中贪着昏沉恍惚迷乱；凡夫者，被五盖所困蔽、阻碍、遮蔽、诽谤』（《大念处经》第94经）。又或凡夫，是指违背圣法、不断造罪恶者，无论是众生中最低下、违背正法者，或是远离清净、戒律清净等圣人所持世间清净妙行的人，均称为凡夫。如此这般，以两种含义说『无闻凡夫』者，
‘‘Duve puthujjanā vuttā, buddhenādiccabandhunā;
『凡夫二种，如佛及诸弟子所说；
Andho puthujjano eko, kalyāṇeko puthujjano’’ti. –
「凡夫盲人」和「单独善人凡夫」——
Dve puthujjanā vuttā, tesu andhaputhujjano vutto hotīti veditabbo.
有二种凡夫被说，其中应知所谓盲凡夫。
Ariyānaṃadassāvītiādīsu ariyāti ārakattā kilesehi, anaye na iriyanato, aye ca iriyanato, sadevakena ca lokena araṇīyato buddhā ca paccekabuddhā ca buddhasāvakā ca vuccanti, buddhā eva vā idha ariyā. Yathāha – ‘‘sadevake, bhikkhave, loke…pe… tathāgato ariyoti vuccatī’’ti (saṃ. ni. 5.1098).
圣者的见识等词，是因舍弃烦恼而得，不是根于凡夫之见。有些非凡夫，有些是凡夫，在天人及世间中被呵护，为不可入者，佛、缘觉、佛的弟子都如此称呼。其中佛为圣者。如偈言：『世间诸天，沙门比库，乃称如来圣者。』
Sappurisāti ettha pana paccekabuddhā tathāgatasāvakā ca ‘‘sappurisā’’ti veditabbā. Te hi lokuttaraguṇayogena sobhanā purisāti sappurisā. Sabbeyeva vā ete dvedhāpi vuttā. Buddhāpi hi ariyā ca sappurisā ca paccekabuddhā buddhasāvakāpi. Yathāha –
所谓善人，此处应知缘觉、如来弟子皆称为善人。他们都是世间超越者，具足美德的男人，故称善人。总之，他们二者皆被称为。佛既是圣者，也是善人，缘觉与佛的弟子亦同。如偈言——
‘‘Yo ve kataññū katavedi dhīro, kalyāṇamitto daḷhabhatti ca hoti;
「知恩者，智慧者，善友且坚定信念者；
Dukhitassa sakkacca karoti kiccaṃ, tathāvidhaṃ sappurisaṃ vadantī’’ti. (jā. 2.17.78);
为苦者适时行善，如此谓善人。」（本生经 2.17.78）
Ettha hi ‘‘kataññū katavedi dhīro’’ti paccekasambuddho vutto, ‘‘kalyāṇamitto daḷhabhatti cā’’ti buddhasāvako, ‘‘dukhitassa sakkacca karoti kicca’’nti sammāsambuddhoti. Idāni yo tesaṃ ariyānaṃ adassanasīlo , na ca dassane sādhukārī, so ‘‘ariyānaṃ adassāvī’’ti veditabbo. So ca cakkhunā adassāvī ñāṇena adassāvīti duvidho. Tesu ñāṇena adassāvī idhādhippeto. Maṃsacakkhunā hi dibbacakkhunā vā ariyā diṭṭhāpi adiṭṭhāva honti tesaṃ cakkhūnaṃ vaṇṇamattagahaṇato na ariyabhāvagocarato. Soṇasiṅgālādayopi hi cakkhunā ariye passanti, na ca te ariyānaṃ dassāvino, tasmā cakkhunā dassanaṃ na dassanaṃ, ñāṇena dassanameva dassanaṃ. Yathāha – ‘‘kiṃ te, vakkali, iminā pūtikāyena diṭṭhena, yo kho, vakkali, dhammaṃ passati, so maṃ passatī’’ti (saṃ. ni. 3.87). Tasmā cakkhunā passantopi ñāṇena ariyehi diṭṭhaṃ aniccādilakkhaṇaṃ apassanto ariyādhigatañca dhammaṃ anadhigacchanto ariyakaradhammānaṃ ariyabhāvassa ca adiṭṭhattā ‘‘ariyānaṃ adassāvī’’ti veditabbo.
这里所谓“有知恩知所为者、勇毅者,”为辟支佛所称；“善友、坚忍者，”为佛的弟子所称；“为苦者谨慎行事，”谓正觉者。现在，若有人不具足这些圣者的观察德行，且不善于观察，则应称其为“圣者的观察者”。圣者的观察者又分为眼根观察者与智慧观察者两类。其中，以智慧观察为此处主旨。仅凭肉眼或天眼虽能见诸圣者所见者，但因所见仅止于色相之类，无法触及圣境之义理，故不属圣境所及。比如狮子苏醒等虽用眼见圣者，却非圣者的观察者。因此通过眼根的观察，无谓是观察，而仅以智慧的观察方为真正的观察。犹如经中所说：“何以故，瓦迦利，有此身眼所见之人中，真正见法者，彼即见我。”故由眼观者虽见无常等相，却不识圣果，不能通达圣法与圣境，故被界定为“圣者的观察者”。
Ariyadhammassa akovidoti satipaṭṭhānādibhede ariyadhamme akusalo. Ariyadhamme avinītoti ettha pana –
圣法的不熟练者，指于念处等分别圣法种类时，谓圣法为不善法；而谓圣法为不净，则指于此处另有解释。
Duvidho vinayo nāma, ekamekettha pañcadhā;
律法有两种，一种在此五种展开。
Abhāvato tassa ayaṃ, ‘‘avinīto’’ti vuccati.
若无此则谓之“不整饬”。
Ayañhi saṃvaravinayo pahānavinayoti duvidho vinayo. Ettha ca duvidhepi vinaye ekameko vinayo pañcadhā bhijjati. Saṃvaravinayopi hi sīlasaṃvaro, satisaṃvaro, ñāṇasaṃvaro, khantisaṃvaro, vīriyasaṃvaroti pañcavidho. Pahānavinayopi tadaṅgappahānaṃ, vikkhambhanappahānaṃ, samucchedappahānaṃ, paṭippassaddhippahānaṃ, nissaraṇappahānanti pañcavidho.
此处律法分为守戒律和破戒律两种。守戒律又有五种，涵盖戒律守护、念的守护、智慧的守护、忍耐的守护、精进的守护。破戒律亦分五种，依次是断除恶行、远离散乱、断绝杂乱、培养平静、追求出离。
Tattha ‘‘iminā pātimokkhasaṃvarena upeto hoti samupeto’’ti (vibha. 511) ayaṃ sīlasaṃvaro. ‘‘Rakkhati cakkhundriyaṃ cakkhundriye saṃvaraṃ āpajjatī’’ti (dī. ni. 1.213; ma. ni. 1.295; saṃ. ni. 4.239; a. ni. 3.16) ayaṃ satisaṃvaro.
所谓“藉由此巴提摩卡誓持得以具足”，即为守戒律。又经中称“守护五根遍护眼根之守护生起”，即是念的守护。
‘‘Yāni sotāni lokasmiṃ, (ajitāti bhagavā)
「世间之声闻，世尊称之为不可胜闻，
Sati tesaṃ nivāraṇaṃ;
念彼所有声闻之障碍；
Sotānaṃ saṃvaraṃ brūmi, paññāyete pidhīyare’’ti. (su. ni. 1041; cūḷani. ajitamāṇavapucchāniddesa 4) –
声闻之制伏，吾这般称之智慧所导之禁约。」（出自《增支部·尼 1041》；《小阿季陀摩问答释义》第四品）——
Ayaṃ ñāṇasaṃvaro. ‘‘Khamo hoti sītassa uṇhassā’’ti (ma. ni. 1.24; a. ni. 4.114; 6.58) ayaṃ khantisaṃvaro. ‘‘Uppannaṃ kāmavitakkaṃ nādhivāsetī’’ti (ma. ni. 1.26; a. ni. 4.114; 6.58) ayaṃ vīriyasaṃvaro. Sabbopi cāyaṃ saṃvaro yathāsakaṃ saṃvaritabbānaṃ vinetabbānañca kāyaduccaritādīnaṃ saṃvaraṇato ‘‘saṃvaro’’, vinayanato ‘‘vinayo’’ti vuccati. Evaṃ tāva saṃvaravinayo pañcadhā bhijjatīti veditabbo.
此为智慧之禁约。所谓宽忍如寒热之忍（《中部·经 1.24》等所证），即为耐心之禁约。所谓不存于生起欲念（《中部·经 1.26》等所证），即为精进之禁约。诸此禁约，皆当适当加以制约、调伏身体行为等诸恶习，因制约故名为“禁约”，因调伏故名“律则”。由此可知，制约与律则共有五种表现形式，须当辨知。
Tathā yaṃ nāmarūpaparicchedādīsu vipassanāñāṇesu paṭipakkhabhāvato dīpālokena viya tamassa tena tena vipassanāñāṇena tassa tassa anatthassa pahānaṃ, seyyathidaṃ – nāmarūpavavatthānena sakkāyadiṭṭhiyā, paccayapariggahena ahetuvisamahetudiṭṭhīnaṃ, kaṅkhāvitaraṇena kathaṃkathībhāvassa, kalāpasammasanena ‘‘ahaṃ mamā’’ti gāhassa, maggāmaggavavatthānena amagge maggasaññāya, udayadassanena ucchedadiṭṭhiyā, vayadassanena sassatadiṭṭhiyā, bhayadassanena sabhaye abhayasaññāya, ādīnavadassanena assādasaññāya, nibbidānupassanena abhiratisaññāya, muñcitukamyatāñāṇena amuñcitukamyatāya, upekkhāñāṇena anupekkhāya, anulomañāṇena dhammaṭṭhitiyaṃ nibbāne ca paṭilomabhāvassa, gotrabhunā saṅkhāranimittagāhassa pahānaṃ, etaṃ tadaṅgappahānaṃ nāma.
如对白色与色相等现象的分别，分别透过观慧见诸如色蕴等分段，因而破除我见、取见、存有见等错解；又由疑惑断除而无悬疑状态；由聚合断除得无我我所的果断观；由道消长分别因缘而断除见取；由起灭见的显现而逐次断除；由恐怖化解为不怖之智；由畏难转为安乐观；由厌离观念转为趣入乐等；由欲放逸知转为不放逸；由平等观转为不平等；由随顺解脱转为逆顺；观法之正住和涅槃的违顺；由血缘由来的行因的断除，均名为斥弃诸见，此为拔断斥弃。
Yaṃ pana upacārappanābhedena samādhinā pavattibhāvanivāraṇato ghaṭappahārena viya udakapiṭṭhe sevālassa tesaṃ tesaṃ nīvaraṇādidhammānaṃ pahānaṃ, idaṃ vikkhambhanappahānaṃ nāma. Yaṃ catunnaṃ ariyamaggānaṃ bhāvitattā taṃtaṃmaggavato attano santāne ‘‘diṭṭhigatānaṃ pahānāyā’’tiādinā (dha. sa. 277; vibha. 628) nayena vuttassa samudayapakkhikassa kilesaggaṇassa accantaappavattibhāvena pahānaṃ, idaṃ samucchedappahānaṃ nāma. Yaṃ pana phalakkhaṇe paṭippassaddhattaṃ kilesānaṃ, idaṃ paṭippassaddhippahānaṃ nāma. Yaṃ sabbasaṅkhatanissaṭattā pahīnasabbasaṅkhataṃ nibbānaṃ, idaṃ nissaraṇappahānaṃ nāma. Sabbampi cetaṃ pahānaṃ yasmā cāgaṭṭhena pahānaṃ, vinayanaṭṭhena vinayo, tasmā ‘‘pahānavinayo’’ti vuccati, taṃtaṃpahānavato vā tassa tassa vinayassa sambhavatopetaṃ ‘‘pahānavinayo’’ti vuccati. Evaṃ pahānavinayopi pañcadhā bhijjatīti veditabbo.
而以定力无分别，令烦恼止息，譬如陶罐中水停息，断于诸障碍之行为，即名为扰乱斥弃。以四圣谛修习，特别断除见取根本，断无余之烦恼，即名为断绝斥弃。烦恼平息静止，即为平静斥弃。弃尽一切有为，得无余涅槃，即为超脱斥弃。此诸斥弃皆为舍弃之行，随缘舍弃即名律行舍弃，由舍弃所生之律则即名弃律。依此可知，舍弃律则亦共有五种表现形式，须当了知。
Evamayaṃ saṅkhepato duvidho, pabhedato ca dasavidho vinayo bhinnasaṃvarattā pahātabbassa ca appahīnattā yasmā etassa assutavato puthujjanassa natthi, tasmā abhāvato tassa ayaṃ ‘‘avinīto’’ti vuccatīti. Esa nayo sappurisānaṃ adassāvī sappurisadhammassa akovido sappurisadhamme avinītoti etthāpi. Ninnānākāraṇañhi etaṃ atthato. Yathāha – ‘‘yeva te ariyā, teva te sappurisā. Yeva te sappurisā, teva te ariyā. Yova so ariyānaṃ dhammo, sova so sappurisānaṃ dhammo. Yova so sappurisānaṃ dhammo, sova so ariyānaṃ dhammo. Yeva te ariyavinayā, teva te sappurisavinayā. Yeva te sappurisavinayā, teva te ariyavinayā. Ariyeti vā sappuriseti vā, ariyadhammeti vā sappurisadhammeti vā, ariyavinayeti vā sappurisavinayeti vā esese eke ekaṭṭhe same samabhāge tajjāte taññevā’’ti.
这样概括起来，律法有两种不同的分类法，又分为十种不同的律，因其戒律的约束力存在差别，且针对应舍弃的行为，有轻微不失的区别。由于这是对未曾听闻此教法的外道而言，因此没有约束，于是称为“无规矩者”。这条理缘起于正人所不见，正人的法他不懂，故称其法“无规矩”。这其中原因皆因堕落。即如经典所说：“唯有圣者即是真正贤人，唯有贤人即是真正圣者。何为圣者之法？即是贤人之法；何为贤人之法？即是圣者之法。唯有圣者的戒律即是贤人的戒律，唯有贤人的戒律即是圣者的戒律。无论称为圣者，称为贤人，称为圣者法，称为贤人法，称为圣者戒律，称为贤人戒律，诸法皆相合一，依其平等、共融而得成。”
Kasmā pana thero attānudiṭṭhiyā katamehi vīsatiyā ākārehi abhiniveso hotīti pucchitvā taṃ avissajjetvāva ‘‘idha assutavā puthujjano’’ti evaṃ puthujjanaṃ niddisīti? Puggalādhiṭṭhānāya desanāya taṃ atthaṃ āvikātuṃ paṭhamaṃ puthujjanaṃ niddisīti veditabbaṃ.
那么，长老们因自觉心所示，若问何以外道执着于二十种形状，而不舍弃？当据此说“此处是未闻法的外道”，由此可得外道的定义。在对众生立见、宣说时，必须首先了知此义，方可谓之外道的定义。
§131
131. Evaṃ puthujjanaṃ niddisitvā idāni abhinivesuddesaṃ dassento rūpaṃ attato samanupassatītiādimāha . Tattha rūpaṃ attato samanupassatīti rūpakkhandhaṃ kasiṇarūpañca ‘‘attā’’ti diṭṭhipassanāya samanupassati. Niddese panassa rūpakkhandhe abhiniveso pañcakkhandhādhikārattā pākaṭoti taṃ avatvā kasiṇarūpameva ‘‘rūpa’’nti sāmaññavasena vuttanti veditabbaṃ. Rūpavantaṃ vā attānanti arūpaṃ ‘‘attā’’ti gahetvā taṃ attānaṃ rūpavantaṃ samanupassati. Attani vā rūpanti arūpameva ‘‘attā’’ti gahetvā tasmiṃ attani rūpaṃ samanupassati. Rūpasmiṃ vā attānanti arūpameva ‘‘attā’’ti gahetvā taṃ attānaṃ rūpasmiṃ samanupassati.
131. 如此定义外道后，今当说明执着之理，谓亲自正确观照色法等诸根分别。“色法自观”是指修习诸色心境及凭依色法之冥想法门。外道执着于色阴是由于色为五蕴之主，显露执着之因，故如实明说以色根本冥想相称之色法为“色”。有色者自行视为“我”，无色者亦视为“我”，以此观照其有色“我”。或执其内为“色我”，观察内有色法。或执于色法中为“我”，观察色法诸内有我。
Tattha rūpaṃ attato samanupassatīti suddharūpameva ‘‘attā’’ti kathitaṃ. Rūpavantaṃ vā attānaṃ, attani vā rūpaṃ, rūpasmiṃ vā attānaṃ, vedanaṃ attato samanupassati, saññaṃ, saṅkhāre, viññāṇaṃ attato samanupassatīti imesu sattasu ṭhānesu arūpaṃ ‘‘attā’’ti kathitaṃ. Vedanāvantaṃ vā attānaṃ, attani vā vedanaṃ, vedanāya vā attānanti evaṃ catūsu khandhesu tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ vasena dvādasasu ṭhānesu rūpārūpamissako attā kathito. Tā pana vīsatipi diṭṭhiyo maggāvaraṇā, na saggāvaraṇā, sotāpattimaggavajjhā.
此中谓“色自观”为清净色，即身色所依之我。论身色我，观色、受、想、行、识诸根分别无色即我。论受色我及受与我，为四蕴中三种各有十二处，即色与无色所依之我。当理之二十见，以通向圣道，非通向天道，是初果圣道。
Idāni taṃ niddisanto kathaṃ rūpantiādimāha. Tattha pathavīkasiṇanti pathavīmaṇḍalaṃ nissāya uppāditaṃ paṭibhāganimittasaṅkhātaṃ sakalapharaṇavasena pathavīkasiṇaṃ. Ahanti attānameva sandhāya gaṇhāti. Attanti attānaṃ. Advayanti ekameva. Telappadīpassāti telayuttassa padīpassa. Jhāyatoti jalato. Yā acci, so vaṇṇotiādi acciṃ muñcitvā vaṇṇassa abhāvato vuttaṃ. Yā ca diṭṭhi yañca vatthūti tadubhayaṃ ekato katvā rūpavatthukā attānudiṭṭhi vuccatīti attho.
现在诠释何谓色等根。此中“地界冥想”依地圆附着，系缘生起，涵盖所有触境。谓地界冥想是执持自身，当“我”谓我本身。“我”是一。执“执持一”如执“灯火”，灯火寓意持灯油燃烧。“见”及“境”合一，是由一切诸根相结合，构成色物境界及我见，故谓之色系我见。
Āpokasiṇādīni āpādīni nissāya uppāditakasiṇanimittāneva. Paricchinnākāsakasiṇaṃ pana rūpajjhānassa ārammaṇaṃ hontampi ākāsakasiṇanti vuccamāne arūpajjhānārammaṇena kasiṇugghāṭimākāsena saṃkiṇṇaṃ hotīti na gahitanti veditabbaṃ. Rūpādhikārattā viññāṇakasiṇaṃ na gahetabbamevāti. Idhekacco vedanaṃ saññaṃ saṅkhāre viññāṇaṃ attato samanupassatīti cattāro khandhe abhinditvā ekato gahaṇavasena vuttaṃ. So hi cittacetasikānaṃ visuṃ visuṃ karaṇe asamatthattā sabbe ekato katvā ‘‘attā’’ti gaṇhāti. Iminā rūpena rūpavāti ettha sarīrarūpampi kasiṇarūpampi labbhati. Chāyāsampannoti chāyāya sampanno aviraḷo. Tamenāti ettha ena-saddo nipātamattaṃ, tametanti vā attho. Chāyāvāti vijjamānacchāyo . Rūpaṃ attāti aggahitepi rūpaṃ amuñcitvā diṭṭhiyā uppannattā rūpavatthukāti vuttaṃ.
水界冥想等由对应起缘之冥想缘起。如断空界冥想虽是无色禅冥想缘起，但称为空界冥想，因其涵盖无色禅境非统摄受持也。色主导故无执持识冥想。此处亦有人说色、受、想、行及识为我；因心所杂扰无法分别，故视为一体称“我”。由此而得名为色法“色我”，此色包括身色及冥想色。所谓“有阴者含阴影”，阴影不散不灭。此为语病，意即修行时对显现阴影的认知，由无显色由见所生，就称为色本境界。
Attani rūpaṃ samanupassatīti sarīrarūpassa kasiṇarūpassa ca cittanissitattā tasmiṃ arūpasamudāye attani taṃ rūpaṃ samanupassati. Ayaṃ gandhoti ghāyitagandhaṃ āha. Imasmiṃ puppheti pupphanissitattā gandhassa evamāha.
自身观察色，即身色及遍行相两者依赖于心，心依此故有色。在此无色境界中，心自观此色。此为香者，是指能被嗅觉所感知的香气；如在此花中，是指依花故有的香气。
Rūpasmiṃ attānaṃ samanupassatīti yattha rūpaṃ gacchati, tattha cittaṃ gacchati. Tasmā rūpanissitaṃ cittaṃ gahetvā taṃ arūpasamudāyaṃ attānaṃ tasmiṃ rūpe samanupassati. Oḷārikattā rūpassa oḷārikādhāraṃ karaṇḍakamāha.
在色中观察自身，谓色流转之处，心亦随之流转。因此，依赖于色的心，摄取此无色境界，自身就于该色中观察。所谓叶茎叶片色，谓叶茎所持的花托。
§132
132.Idhekaccocakkhusamphassajaṃ vedanantiādīsu visuṃ visuṃ vedanāya diṭṭhigahaṇe asatipi vedanāti ekaggahaṇena gahite sabbāsaṃ vedanānaṃ antogadhattā visuṃ visuṃ gahitā eva hontīti visuṃ visuṃ yojanā katāti veditabbā. So hi anubhavanavasena vedanāya oḷārikattā vedanaṃyeva ‘‘attā’’ti gaṇhāti. Saññaṃ saṅkhāre viññāṇaṃ rūpaṃ attato samanupassatīti saññādayo arūpadhamme rūpañca ekato katvā ‘‘attā’’ti samanupassati. Ummattako viya hi puthujjano yathā yathā upaṭṭhāti, tathā tathā gaṇhāti.
132.此处依据眼触而生的受及其他，诸受中细微众多受，观受念持一心，使诸受中内蕴的细微受皆得把握，谓细微细微受皆被把握，这即谓细微细微之差别应当知见。因感受生，其心以微细之色受称为“我”。由分别依缘集结色、受、想、行、识为我，分别作用于无色法及色法统一，观观作“我”。如同疯狂愚夫，随缘而起，随缘而执。
§133
133.Cakkhusamphassajaṃ saññantiādīsu sañjānanavasena saññāya pākaṭattā saññaṃ ‘‘attā’ti gaṇhāti. Sesaṃ vedanāya vuttanayena veditabbaṃ.
133.由眼触而生之分别及其他，随着分别愈发明显，则分别即谓“我”。剩余受将在后文论述。
§134
134.Cakkhusamphassajaṃ cetanantiādīsu saṅkhārakkhandhapariyāpannesu dhammesu cetanāya padhānattā pākaṭattā ca cetanā eva niddiṭṭhā. Tāya itarepi niddiṭṭhāva honti. So pana cetasikabhāvavasena pākaṭattā cetanaṃ ‘‘attā’’ti gaṇhāti. Sesaṃ vuttanayameva.
134.由眼触生意志等烦恼皆属行蕴所摄，意志以主导作用显著，并以意志显著之故，即谓意志。由此意志显现的心状态即谓“我”。其他烦恼亦如是。但唯心所性质显著故，意志称为“我”。余文将为详述。
§135
135.Cakkhuviññāṇantiādīsu vijānanavasena cittassa pākaṭattā cittaṃ ‘‘attā’’ti gaṇhāti. Sesametthāpi vuttanayameva.
135.由眼识等触知及其他，由意识显现，心显著而算为“我”。其余相应部分亦将详述。
Attānudiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 我随见解说之解释已毕。
3. Micchādiṭṭhiniddesavaṇṇanā
3. 邪见释义
§136
136.Micchādiṭṭhi heṭṭhā vuttatthāyeva. Ayaṃ pana aparo nayo – natthi dinnanti ucchedadiṭṭhikattā dānaphalaṃ paṭikkhipati. Natthi yiṭṭhanti ettha yiṭṭhanti khuddakayañño. Hutanti mahāyañño. Dvinnampi phalaṃ paṭikkhipati. Natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipākoti dānaphalassa paṭikkhittattā sīlādīnaṃ puññakammānaṃ, pāṇātipātādīnaṃ pāpakammānaṃ phalaṃ paṭikkhipati. Natthi ayaṃ lokoti pure katena kammunā. Natthi paro lokoti idha katena kammunā. Natthi mātā, natthi pitāti tesu katakammānaṃ phalaṃ paṭikkhipati. Natthi sattā opapātikāti kammahetukaṃ upapattiṃ paṭikkhipati. Natthi loke samaṇabrāhmaṇā…pe… pavedentīti idhalokaparaloke passituṃ abhiññāpaṭilābhāya paṭipadaṃ paṭikkhipati. Idha pāḷiyaṃ pana natthi dinnanti vatthūti natthi dinnanti vuccamānaṃ dānaṃ, tassā diṭṭhiyā vatthūti attho . Evaṃvādo micchāti evaṃ natthi dinnanti vādo vacanaṃ micchā viparītoti attho.
136. 邪见，仅就其所说义理而言。如是者，另一种见解──即无从赋予灭断见的果报──此见解释为不承认。因此有谓此处无所喜悦，或有者少部分，有者多部分。有谓乃至大部分。两者皆断绝果报。不承认善恶业的果报，也不承认善行、杀生等恶业的果报。过去所作之业无所谓此界；于此界造作之业无所谓他界。对母亲与父亲所作之业无所果报。不承认众生转生轮回因缘。不承认世间比库与婆罗门……等，也不承认此界与彼界能见之法为证得神通等之道。不承认所谓赋予，即此中不承认有施舍之物，有施舍之说，谓其所见为有所施舍之理。如此论说以为邪，谓「不承认、无所施舍」之说为邪见颠倒之义。
Micchādiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 邪见解说之解释已毕。
4. Sakkāyadiṭṭhiniddesavaṇṇanā
4. 取我见释义
§137
137.Sakkāyadiṭṭhi pana attānudiṭṭhiyeva, aññattha āgatapariyāyavacanadassanatthaṃ vuttāti veditabbā.
137. 取我见即自我观，乃以自我存在为见，而非他义为所阐释之观点，应知此义。
Sakkāyadiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 有身见解说之解释已毕。
5. Sassatadiṭṭhiniddesavaṇṇanā
5. 常见释义
§138
138.Sakkāyavatthukāya sassatadiṭṭhiyāti kammadhārayasamāso. Rūpavantaṃ vā attānantiādīnaṃ pannarasannaṃ vacanānaṃ ante samanupassatīti sambandho kātabbo, pāṭho vā. Aññathā hi na ghaṭīyatīti. Evaṃ ‘‘rūpavantaṃ vā attānaṃ samanupassatī’’ti ekameva dassetvā sesā cuddasa saṃkhittā.
138. 取我见之核为对身见之执着。所谓常见，即执著于身等五蕴恒常不变。应当作相应之联系和诠释，以正理解；或作为读法。另则不可颠倒。故以“身为我”的唯一显示，余下十四支节稍略而述。
Sassatadiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 常见解说之解释已毕。
6. Ucchedadiṭṭhiniddesavaṇṇanā
六、断见别释
§139
139.Sakkāyavatthukāyaucchedadiṭṭhiyā evaṃ ‘‘rūpaṃ attato samanupassatī’’ti ekameva dassetvā sesā catasso saṃkhittā.
关于身见的断灭见，《论》中说：『世俗身身断灭见』谓如『于自身观察色』，仅举一例说明，余下四种则简略述之。
Ucchedadiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 断灭见解说的注释已结束。
7. Antaggāhikādiṭṭhiniddesavaṇṇanā
七、内含见别释
§140
140.Antaggāhikāya diṭṭhiyā paṭhamavāre ākārapucchā. Dutiye ākāragahaṇaṃ. Tatiye ākāravissajjanaṃ. Tattha lokoti attā. So antoti aññamaññapaṭipakkhesu sassatucchedantesu sassataggāhe sassatanto, asassataggāhe ucchedanto. Parittaṃ okāsanti suppamattaṃ vā sarāvamattaṃ vā khuddakaṃ ṭhānaṃ. Nīlakato pharatīti nīlanti ārammaṇaṃ karoti. Ayaṃ lokoti attānaṃ sandhāya vuttaṃ. Parivaṭumoti samantato paricchedavā. Antasaññīti antavātisaññī. Anto assa atthīti antoti gahetabbaṃ. Yaṃ pharatīti yaṃ kasiṇarūpaṃ pharati. Taṃ vatthu ceva loko cāti taṃ kasiṇarūpaṃ ārammaṇañceva ālokiyaṭṭhena loko ca. Yena pharatīti yena cittena pharati. So attā ceva loko cāti attānamapekkhitvā pulliṅgaṃ kataṃ, taṃ cittaṃ attā ceva ālokanaṭṭhena loko cāti vuttaṃ hoti. Antavāti anto. Okāsakato pharatīti ālokakasiṇavasena tejokasiṇavasena odātakasiṇavasena vā obhāsoti pharati. Nīlādīnaṃ pañcannaṃ pabhassarakasiṇānaṃyeva gahitattā pathavīāpovāyokasiṇavasena attābhiniveso na hotīti gahetabbaṃ.
断见中内含见，初次提及为形相询问，二次为形相取，三次为形相失。此处所谓“世俗”者，是指我。内含者，是说在诸彼岸、自说常存断终中，如常存者即常存，非常存者即断灭。其周围有骨骼如细小柔软或稚嫩之处，称为小处。所谓“发色”是指发色为引发点。这是说，世俗即是对自身所说。环绕则为环割。有所谓内识，谓内风识。所谓边缘，即须取为边界者。所谓发色，即发为引发之形。该部分即谓世俗，因以此发色引发之形相与知觉相谓世俗。以何引发，即以心引发。是以既自身为世俗，相依其所作之男性形态，此心亦谓世俗之光明所照。内识即内部。所谓骨骼边缘谓骨骼与视觉形遍光相，发色之类五种光明相，以此谓不可自依，故不可取。
Vipulaṃ okāsanti khalamaṇḍalamattādivasena mahantaṃ ṭhānaṃ. Anantavāti vuddhaanantavā. Apariyantoti vuddhaapariyanto. Anantasaññīti anantotisaññī. Taṃ jīvanti so jīvo. Liṅgavipallāso kato. Jīvoti ca attā eva. Rūpādīni pañcapi parivaṭumaṭṭhena sarīraṃ. Jīvaṃ na sarīranti attasaṅkhāto jīvo rūpasaṅkhātaṃ sarīraṃ na hoti. Esa nayo vedanādīsu. Tathāgatoti satto. Arahanti eke. Paraṃ maraṇāti maraṇato uddhaṃ, paraloketi attho. Rūpaṃ idheva maraṇadhammanti attano pākaṭakkhandhasīsena pañcakkhandhaggahaṇaṃ, taṃ imasmiṃyeva loke nassanapakatikanti attho. Sesakkhandhesupi eseva nayo. Kāyassa bhedāti khandhapañcakasaṅkhātassa kāyassa bhedato paraṃ. Iminā vacanena ‘‘paraṃ maraṇā’’ti etassa uddesassa attho vutto. Hotipītiādīsu hotīti mūlapadaṃ. Catūsupi api-saddo samuccayattho. Tiṭṭhatīti sassatattā tiṭṭhati, na cavatīti attho. ‘‘Hotī’’ti padassa vā atthavisesanatthaṃ ‘‘tiṭṭhatī’’ti padaṃ vuttanti veditabbaṃ. Uppajjatīti aṇḍajajalābujayonipavesavasena uppajjati nāma, nibbattatīti saṃsedajaopapātikayonipavesavasena nibbattati nāmāti atthayojanā veditabbā. Ucchijjatīti pabandhābhāvavasena. Vinassatīti bhaṅgavasena. Na hoti paraṃ maraṇāti purimapadānaṃ atthavivaraṇaṃ, cutito uddhaṃ na vijjatīti attho. Hoti ca na ca hotīti ekaccasassatikānaṃ diṭṭhi, ekena pariyāyena hoti, ekena pariyāyena na hotīti attho. Jīvabhāvena hoti, pubbajīvassa abhāvena na hotīti vuttaṃ hoti. Neva hoti na na hotīti amarāvikkhepikānaṃ diṭṭhi, hotīti ca neva hoti, na hotīti ca na hotīti attho. Anuvādabhayā musāvādabhayā ca mandattā momūhattā ca pubbavuttanayassa paṭikkhepamattaṃ karoti. Imehi paññāsāya ākārehīti yathāvuttānaṃ dasannaṃ pañcakānaṃ vasena paññāsāya ākārehīti.
广大边缘因群体庞大如地面大小，谓广大。所谓无量，即无限量。所谓无边，即无限尽。无边识即无边之见。此谓生者者生命也。有身异变。生命即是自身。色等五者环绕身体。生命非身体，自名为生命，色所构成身体非生命。此理适用于受等。所谓如来者为众生。证得阿拉汉者为部分。生死之别为死后之彼岸。所谓彼岸者。色于此即死法，合五蕴持身，以此世俗诠释为灭无为。其余蕴亦同。身之异分即五蕴组成身之区别。由此言“死后”即为彼岸含义中所说。
Antaggāhikādiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 执取边际等见解说的注释已结束。
8. Pubbantānudiṭṭhiniddesavaṇṇanā
八、先世见别释
§141
141. Pubbantāparantānudiṭṭhīsu sassataṃ vadantīti sassatavādā. Atha vā vadanti etenāti vādo, diṭṭhigatassetaṃ adhivacanaṃ. Sassatanti vādopi sassatayogena sassato, sassato vādo etesanti sassatavādā. Tathā ekaccaṃ sassatanti vādo ekaccasassato, so etesaṃ atthīti ekaccasassatikā. Tathā antavā, anantavā, antavā ca anantavā ca, nevantavā nānantavāti pavatto vādo antānanto, so etesaṃ atthīti antānantikā. Na maratīti amarā. Kā sā? ‘‘Evampi me no’’tiādinā (dī. ni. 1.62-63) nayena pariyantarahitassa diṭṭhigatikassa diṭṭhi ceva vācā ca. Vividho khepo vikkhepo, amarāya diṭṭhiyā, vācāya vā vikkhepo amarāvikkhepo, so etesaṃ atthīti amarāvikkhepikā. Aparo nayo – amarā nāma macchajāti , sā ummujjananimujjanādivasena udake sandhāvamānā gahetuṃ na sakkā hoti, evamevaṃ ayampi vādo ito cito ca sandhāvati, gāhaṃ na upagacchatīti amarāvikkhepoti vuccati, so etesaṃ atthīti amarāvikkhepikā. Adhiccasamuppannoti akāraṇasamuppanno attā ca loko cāti dassanaṃ adhiccasamuppannaṃ, taṃ etesaṃ atthīti adhiccasamuppannikā.
141. 在前后相续的见解中断言永恒不灭者，即为常存论者。又或称此论为『论』，是对内在见解的表述。所谓永恒论者，即以永恒相连贯所论，永恒的见解就是此常存论。又有某些永恒论者，主张一部分永恒，一部分非永恒，此即为常存论中所谓部分永恒。又有论者称为有终有无、无终有终或既有终又有无终，既无终也无无终，此种论即谓「终与无终论」，这些皆为常存论之异种。所谓不死，即是不死者。何以故？如同经中说『我亦如是』等语，是借说法方法论，反复示现见解的差别。各种错误思想的动摇波动，关于不死的见解以及言说的摇动，称为不死摇动者。另一种比喻是——“不死”乃鱼类，思维如循漩涡水流，彼无能捕捉，正如此论从此处至彼处流转而不定，难以固定，故此论称为不死摇动论。所谓先验因缘生起，即非因缘所生，且自身即是世间，此谓先验因缘生起论，以上为其涵意。
Pubbantānudiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 前际随见解说的注释已结束。
9. Aparantānudiṭṭhiniddesavaṇṇanā
9. 后方所见之释义说明
§142
142. Saññiṃ vadantīti saññīvādā. Asaññiṃ vadantīti asaññīvādā. Nevasaññīnāsaññiṃ vadantīti nevasaññīnāsaññīvādā. Atha vā saññīti pavatto vādo saññīvādo, so yesaṃ atthīti te saññīvādā, tathā asaññīvādā, nevasaññīnāsaññīvādā ca. Ucchedaṃ vadantīti ucchedavādā. Diṭṭhadhammoti paccakkhadhammo, tattha tattha paṭiladdhaattabhāvassetaṃ adhivacanaṃ. Diṭṭhadhamme nibbānaṃ diṭṭhadhammanibbānaṃ, imasmiṃyeva attabhāve dukkhavūpasamoti attho, taṃ vadantīti diṭṭhadhammanibbānavādā. Imasmiṃ panatthe vitthāriyamāne sāṭṭhakathaṃ sakalaṃ brahmajālasuttaṃ vattabbaṃ hoti. Evañca sati atipapañco hotīti na vitthārito. Tadatthikehi taṃ apekkhitvā gahetabbo.
142. 断言有色受想者，称为色受想论。断言无色受想者，谓为无色受想论。断言无非色受想者，则谓为无非色受想论。又所谓受想，即为此类见解的总称，亦即受想论。如此则说受想论、无色受想论、无非色受想论。断言存在断灭者，则为断灭论。所谓现法，即指当前之法性，分别为所获得本质的称谓。现法中涅槃即现法中的涅槃，在当前之本质中，意涵苦之止息，此即所说现法涅槃论。在此事中加以展开，此义在《梵网经》中全然阐述，故不须汲汲详细阐述，应当根据其义理去领会。
Aparantānudiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 后际随见解说的注释已结束。
10-12. Saññojanikādidiṭṭhiniddesavaṇṇanā
10-12. 相续见解因缘之释义说明
§143
143. Yasmā saññojanikā diṭṭhi sabbadiṭṭhisādhāraṇā, tasmā tassā sabbadiṭṭhisaññojanattā sabbadiṭṭhisādhāraṇo attho niddiṭṭho. So heṭṭhā vuttadiṭṭhipariyuṭṭhānāneva.
143. 由于相续见解属于所有见解的共同根源，因此，这种全面的见解因缘，即为所有见解的共同基础。这一点已在下文见解展转中详述。
§144
144. Mānavinibandhadiṭṭhīsu cakkhu ahanti abhinivesaparāmāsoti mānapubbako abhinivesaparāmāso. Na hi diṭṭhi mānasampayuttā hoti. Teneva ca mānavinibandhāti vuttaṃ, mānapaṭibandhā mānamūlakāti attho.
144. 在见解缠结原因中，『眼』代表执着与贪恋之根本妄想。因见解本身并未与妄见相连结，故此称之为缠结妄想，意谓以贪爱为根本之见或缠缚。
§145
145.Cakkhu mamanti abhinivesaparāmāsoti etthāpi eseva nayo. Ettha pana ‘‘mamā’’ti vattabbe ‘‘mama’’nti anunāsikāgamo veditabbo. ‘‘Aha’’nti mānavinibandhāya rūpādīnipi ajjhattikāneva. Na hi kasiṇarūpaṃ vinā bāhirāni ‘‘aha’’nti gaṇhāti. ‘‘Mama’’nti mānavinibandhāya pana bāhirānipi labbhanti. Bāhirānipi hi ‘‘mama’’nti gaṇhāti. Yasmā pana dukkhā vedanā aniṭṭhattā mānavatthu na hoti, tasmā cha vedanā tāsaṃ mūlapaccayā cha phassā ca na gahitā. Saññādayo pana idha pacchinnattā na gahitāti veditabbā.
145.眼识谓对我执之极端之嗜爱，此处同样亦属此类。此处若论“我有”，则应知“我有”之词带有轻微鼻音。“我”者，依人之执著观念而言，连色等外境亦仅止于内相。实无外境之色相而能执为“我”。至于“我有”者，则由人之执著，外境亦得名为“我有”，外境亦为“我有”所执。因痛苦之感受本无我之实，故此等感受因其根本因缘及触缘未被承继；诸意受等亦因断灭，故非被抓取。
Saṃyojanikādidiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 结缚性等见解说的注释已结束。
13. Attavādapaṭisaṃyuttadiṭṭhiniddesavaṇṇanā
13. 关于自我论所应具的正见指示释义
§146
146.Attavādapaṭisaṃyuttā diṭṭhi attānudiṭṭhiyeva. Attāti vādena paṭisaṃyuttattā puna evaṃ vuttā.
146.自我论系所附着的见解，所谓见即指对于自我的执著。谓见因言语而相应，因此得此说。
Attavādapaṭisaṃyuttadiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 与我论相应之见解说的注释已结束。
14. Lokavādapaṭisaṃyuttadiṭṭhiniddesavaṇṇanā
14. 关于众生见所应具的正见指示释义
§147
147.Attā ca loko cāti so eva attā ca ālokanaṭṭhena loko cāti attho. Sassatoti sassatavādānaṃ diṭṭhi. Asassatoti ucchedavādānaṃ. Sassato ca asassato cāti ekaccasassatikānaṃ. Neva sassato nāsassatoti amarāvikkhepikānaṃ. Antavāti parittakasiṇalābhīnaṃ takkikānañca nigaṇṭhājīvikānañca. Atha vā ucchedavādino ‘‘satto jātiyā pubbantavā, maraṇena aparantavā’’ti vadanti. Adhiccasamuppannikā ‘‘satto jātiyā pubbantavā’’ti vadanti. Anantavāti appamāṇakasiṇalābhīnaṃ. Sassatavādino pana ‘‘pubbantāparantā natthi, tena anantavā’’ti vadanti. Adhiccasamuppannikā ‘‘aparantena anantavā’’ti vadanti.
147.“我”谓自身，“众生”谓因观照得见己身。所谓常存，即常存论者之见；所谓断灭，即断灭论者之见。常存与断灭并存者，为部分常存派。非常非断者，则无生死流转的无归依派。所谓界限者，指狭窄所获之禅相见；所谓诤议者，指解脱者及外道。或断灭论者称：“众生为过去所出，因死而灭”者。缘起说者则言：“众生为过去所出”。无尽者谓持无边禅定者。常存论者则曰：“无始无终故为无尽”。缘起说者曰：“因无终故为无尽”。
Antavāca anantavā cāti uddhamadho avaḍḍhitvā tiriyaṃ vaḍḍhitakasiṇānaṃ. Neva antavā na anantavāti amarāvikkhepikānaṃ.
所谓有限即无限，谓上下扩展与横向遍布的禅定。既非有限亦非无限者，谓无归依流转派。
Lokavādapaṭisaṃyuttadiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 关于与世间论说相关之见的解说注释结束。
15-16. Bhavavibhavadiṭṭhiniddesavaṇṇanā
十五至十六、关于有无见的释义说明
§148
148. Bhavavibhavadiṭṭhīnaṃ yathāvuttadiṭṭhito visuṃ abhinivesābhāvato visuṃ niddesaṃ akatvā yathāvuttadiṭṭhīnaṃyeva vasena ‘‘olīyanaṃ atidhāvana’’nti ekekaṃ ākāraṃ niddisituṃ pucchaṃ akatvā ca olīyanābhiniveso bhavadiṭṭhi, atidhāvanābhiniveso vibhavadiṭṭhīti āha. Tattha ‘‘bhavanirodhāya dhamme desiyamāne cittaṃ na pakkhandatī’’ti (itivu. 49) vuttaolīyanābhiniveso, sassatasaññāya nibbānato saṅkocanābhinivesoti attho. ‘‘Bhaveneva kho paneke aṭṭīyamānā harāyamānā jigucchamānā vibhavaṃ abhinandantī’’ti vuttaatidhāvanābhiniveso, ucchedasaññāya nirodhagāminipaṭipadātikkamanābhinivesoti attho.
关于有无见者，因其所说之见，因无清净渴望之故，不作有无之分别，故虽未说明有无之义，仍以有无见之名分别论说。其说曰“愚者急走错误”（即各形态皆为此），不作颗粒状分别，而愚者之执着称为有见，急走之执着称为无见。有文云：“为说有法灭时，心不散乱”，此即言愚者对有之执着，即常见（永恒我见），对涅槃之否定为缩减见；又言：“许多众生执着而憎恶无有”，此为对无见之执着，即断见，指断除生灭之见。
Idāni tāva bhavavibhavadiṭṭhiyo sabbadiṭṭhīsu yojetvā dassetuṃ assādadiṭṭhiyātiādimāha. Tattha yasmā assādadiṭṭhikā sassataṃ vā ucchedaṃ vā nissāya ‘‘natthi kāmesu doso’’ti gaṇhanti, tasmā pañcatiṃsākārāpi assādadiṭṭhiyo siyā bhavadiṭṭhiyo, siyā vibhavadiṭṭhiyoti vuttā. Tattha yasmā ekekāpi diṭṭhiyo sassataggāhavasena bhavadiṭṭhiyo bhaveyyuṃ, ucchedaggāhavasena vibhavadiṭṭhiyo bhaveyyunti attho. Attānudiṭṭhiyā rūpaṃ attato samanupassati, vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ attato samanupassatīti pañcasu rūpādito attano anaññattā tesu ucchinnesu attā ucchinnoti gahaṇato pañca vibhavadiṭṭhiyoti vuttaṃ. Sesesu pañcadasasu ṭhānesu rūpādito attano aññattā tesu ucchinnesupi ‘‘attā sassatoti gahaṇato pannarasa bhavadiṭṭhiyoti vuttaṃ.
现在暂且将有无见合入诸见，而以欲得见为例加以说明。因欲得见者依赖于永恒或断灭，谓“欲无欲恶”，故三十五种欲得见皆属有见和无见。各见依其分别，若归于永恒见，则为有见；若归于断见，则为无见。自见从自身观察自身色、受、想、行、识五蕴，谓五蕴皆非他者而我断见成立；他处十五界色等亦非我，他断见成立。
Micchādiṭṭhiyā ‘‘sabbāva tā vibhavadiṭṭhiyo’’ti ucchedavasena pavattattā antavānantavādiṭṭhīsu parittārammaṇaappamāṇārammaṇajhānalābhino dibbacakkhunā rūpadhātuyā cavitvā satte aññattha upapanne passitvā bhavadiṭṭhiṃ apassitvā vibhavadiṭṭhiṃ gaṇhanti. Tasmā tattha siyā bhavadiṭṭhiyo, siyāvibhavadiṭṭhiyoti vuttaṃ. Hoti ca na ca hotīti ettha hoti cāti bhavadiṭṭhi, na ca hotīti vibhavadiṭṭhi. Neva hoti na na hotīti ettha neva hotīti vibhavadiṭṭhi, na na hotīti bhavadiṭṭhi. Tasmā tattha ‘‘siyā’’ti vuttaṃ.
邪见言“所有断灭见皆为无见”，以断除而起，视为断灭论派及天人得定等无想趣见者，其离色界诸趣境界，见他处有别，从而分别有见与无见。故此处说有者则为有见，无者则为无见。存在与不存在义，在此以“有”为有见，“无”为无见。既非有亦非无，则非无见，亦非有见，故用“或有”字语。
Pubbantānudiṭṭhiyā ekaccasassatikā sassatañca paññapenti, asassatañca paññapenti. Tasmā sā bhavadiṭṭhi ca vibhavadiṭṭhi ca hoti. Cattāro antānantikā antānantaṃ attānaṃ paññapenti . Tasmā sā attānudiṭṭhisadisā bhavadiṭṭhi ca vibhavadiṭṭhi ca. Cattāro amarāvikkhepikā bhavadiṭṭhiṃ vā vibhavadiṭṭhiṃ vā nissāya vācāvikkhepaṃ āpajjanti, avasesā pana bhavadiṭṭhiyova. Tasmā te te sandhāya ‘‘siyā’’ti vuttaṃ. Aparantānudiṭṭhiyā satta ucchedavādā vibhavadiṭṭhiyo, avasesā bhavadiṭṭhiyo. Tasmā te te sandhāya ‘‘siyā’’ti vuttaṃ. Saññojanikadiṭṭhiyā sabbadiṭṭhīnaṃ vasena ‘‘siyā’’ti vuttaṃ. Ahanti mānavinibandhāya diṭṭhiyā cakkhādīnaṃ ahanti gahitattā tesaṃ vināse attā vinaṭṭho hotīti sabbāva tā vibhavadiṭṭhiyoti vuttaṃ. Attānudiṭṭhiyo viya mamanti mānavinibandhāya diṭṭhiyā cakkhādito attano aññattā tesaṃ vināsepi attā na vinassatīti sabbāva tā bhavadiṭṭhiyoti vuttaṃ. Lokavādapaṭisaṃyuttāya diṭṭhiyā ‘‘sassato attā ca loko cā’’tiādinā (paṭi. ma. 1.147) nayena vuttattā bhavavibhavadiṭṭhi pākaṭāyeva. Ettāvatā assādadiṭṭhādikā vibhavadiṭṭhipariyosānā soḷasa diṭṭhiyo tīṇisatañca diṭṭhābhinivesā niddiṭṭhā honti. Attānudiṭṭhi ca sakkāyadiṭṭhi ca attavādapaṭisaññuttā diṭṭhi ca atthato ekā pariyāyena tividhā vuttā. Saññojanikā pana diṭṭhi avatthābhedena sabbāpi diṭṭhiyo honti.
先世自见者，有者称永恒、有者称非永恒，故即是有见亦是无见。四种最终存在者，分别永恒或无尽觉察自身，故亦即自见。四种无死堪忍者，依语言分别，有见无见各显，余下众多皆为有见。例如后世断灭论有七种无见，余为有见，故据此分别而言“有”或“无”。捆缚见统摄诸见，以认诸法灭坏属无，我得成弃，故为无见；自己见如我论，以认诸法不坏故，属有见。于俗谛言“我与世界常存”，故此有无见彰显。有欲得见及其他见终结，共十六见；三百见及执著作有见与无见。自己见及我见以自身主张，有见分为三种迥异表达，捆缚见则合成诸见。
Idāni sabbāva tā diṭṭhiyo assādadiṭṭhiyotiādi aññena pariyāyena yathāyogaṃ diṭṭhisaṃsandanā. Tattha sabbāva tā diṭṭhiyoti yathāvuttā anavasesā diṭṭhiyo. Diṭṭhirāgarattattā taṇhāssādanissitattā ca assādadiṭṭhiyo, attasinehānugatattā attānudiṭṭhiyo, viparītadassanattā micchādiṭṭhiyo, khandhavatthukattā sakkāyadiṭṭhiyo, ekekassa antassa gahitattā antaggāhikā diṭṭhiyo, anatthasaṃyojanikattā saññojanikā diṭṭhiyo, attavādena yuttattā attavādapaṭisaṃyuttādiṭṭhiyoti imā satta diṭṭhiyo sabbadiṭṭhisaṅgāhikā, sesā pana nava diṭṭhiyo na sabbadiṭṭhisaṅgāhikā.
今将诸见，欲得见等，以上述分类，适当说明。谓诸见皆称为无缺有见。因欲乐执著，生渴望，故为欲见；因自迷恋，故为自见；因反见觉辨，故为邪见；以五蕴及法为我主张，故为有情见；依内在执著，故为执内见；不善无所碍，故为捆缚见。以自我说，故为我见。此七见为诸见之总摄。余下九见不属诸见总摄。
Idāni vitthārato vuttā sabbāva tā diṭṭhiyo dvīsuyeva diṭṭhīsu saṅkhipitvā sattānaṃ diṭṭhidvayanissayaṃ dassento bhavañca diṭṭhintigāthamāha. Sabbāpi hi tā diṭṭhiyo bhavadiṭṭhī vā honti vibhavadiṭṭhī vā. Bhavañca diṭṭhiṃ vibhavañca diṭṭhinti ettha pana ca-saddo diṭṭhimeva samuccinoti, na nissayaṃ. Na hi eko bhavavibhavadiṭṭhidvayaṃ nissayati. Yathāha – ‘‘iti bhavadiṭṭhisannissitā vā sattā honti vibhavadiṭṭhisannissitā vā’’ti (paṭi. ma. 1.113). Takkikāti takkena vadantīti takkikā. Te hi diṭṭhigatikā sabhāvapaṭivedhapaññāya abhāvā kevalaṃ takkena vattanti. Yepi ca jhānalābhino abhiññālābhino vā diṭṭhiṃ gaṇhanti, tepi takketvā gahaṇato takkikā eva. Nissitāseti nissitāti attho. Ekameva padaṃ, ‘‘se’’ti nipātamattaṃ vā. Tesaṃ nirodhamhi na hatthi ñāṇanti diṭṭhinissayassa kāraṇavacanametaṃ. Sakkāyadiṭṭhinirodhe nibbāne yasmā tesaṃ ñāṇaṃ natthi, tasmā etaṃ diṭṭhidvayaṃ nissitāti attho. ‘‘Na hi atthi ñāṇa’’nti ettha hi-kāro kāraṇopadese nipāto. Yatthāyaṃ loko viparītasaññīti yattha sukhe nirodhamhi ayaṃ sadevako loko ‘‘dukkha’’miti viparītasaññī hoti, tasmiṃ nirodhamhi na hatthi ñāṇanti sambandho. Dukkhamiti viparītasaññitāya idaṃ suttaṃ –
现在详细阐述，所有的见解，将众生所依止的见解，归纳为只有两种，这两种见解构成众生的见解两种依止，故说了有生死的见解。无疑所有见解，都是生死见解或者无生死见解。至于生死见解与无生死见解，这里以“词”而言，只聚合为见解，而非依止。确无单一依止于生死与无生死见解二者之间的情况。譬如——“众生或依生死见解，或依无生死见解”（巴利译文注释一一三）。所谓“谛观”，即以纯正智慧言说。那些属于见解趋向者，因具本性真知般若而缺少错误，仅凭纯正智慧而言。若有人因禅定的成就或三明的获得而采纳某种见解，他们也以纯正智慧考察而采纳此见解。所谓依止，即依止之意。单是“彼”字，或仅作为助词。这里指证见解的灭除时，不存在关于见解依止的知见。于我执见灭尽之际，由于认知的缺失，故此见解两种依止即存。所谓“无知”，在此处是指断知，即说“无知”者，为因缘说法中表示原因的助词。譬如，世间反向观，其乐灭处，世间众生反向分别为苦，在彼乐灭处不存有关连之知见。因以“苦”反向分别，故此处经文云——
‘‘Rūpā saddā rasā gandhā, phassā dhammā ca kevalā;
色、声、味、香、触及法，皆唯此故而成；
Iṭṭhā kantā manāpā ca, yāvatatthīti vuccati.
称为可喜、可爱、令人悦服，至此为止。
‘‘Sadevakassa lokassa, ete vo sukhasammatā;
于此世间诸众生，此等皆被称为幸福所摄；
Yattha cete nirujjhanti, taṃ nesaṃ dukkhasammataṃ.
只要此等皆已绝灭，那便不属苦所摄。
‘‘Sukhanti diṭṭhamariyehi, sakkāyassuparodhanaṃ;
若以所现之可见者而言，具有我执及守护我身之见解；
Paccanīkamidaṃ hoti, sabbalokena passataṃ.
这是总纲，适用于整个世界普遍认知。
‘‘Yaṃ pare sukhato āhu, tadariyā āhu dukkhato;
『他人受乐时，说是好运；他人受苦时，说是厄运。』
Yaṃ pare dukkhato āhu, tadariyā sukhato vidū.
『他人受苦时，说他体会了好运；那些明智者洞察此理。』
‘‘Passa dhammaṃ durājānaṃ, sampamūḷhetthaviddasu;
『观察法者如同愚昧之人，愚痴迷乱不能明了根本。』
Nivutānaṃ tamo hoti, andhakāro apassataṃ.
『他们被昏暗所笼罩，陷于黑暗，无法觉知。』
‘‘Satañca vivaṭaṃ hoti, āloko passatāmiva;
『而智者则如光明，清晰可见般展开明净光辉。』
Santike na vijānanti, magā dhammassakovidā.
与世尊亲近者不能了解，唯有精通法者知其道途。
‘‘Bhavarāgaparetehi, bhavasotānusāribhi;
那些执着于生死轮回之人，随从生死流转之流，
Māradheyyānupannehi, nāyaṃ dhammo susambudho.
及所生起的魔障所缠绕者，此法非善觉者所行之道。
‘‘Ko nu aññatra ariyebhi, padaṃ sambuddhumarahati;
唯有圣者之外，谁能断绝如来的境界？
Yaṃ padaṃ sammadaññāya, parinibbanti anāsavā’’ti. (su. ni. 764-771);
那凭正知正见，断尽烦恼而得涅槃者，是如来之境。 （摘自经集卷十）
§149
149. Idāni sabbāsaṃ diṭṭhīnaṃ diṭṭhidvayabhāvaṃ diṭṭhisamugghātakañca sammādiṭṭhiṃ suttato dassetukāmo, dvīhi bhikkhaveti suttaṃ āhari. Tattha devāti brahmānopi vuccanti. Olīyantīti saṅkucanti. Atidhāvantīti atikkamitvā gacchanti. Cakkhumantoti paññavanto. Ca-saddo atirekattho. Bhavārāmāti bhavo ārāmo abhiramaṭṭhānaṃ etesanti bhavārāmā. Bhavaratāti bhave abhiratā. Bhavasammuditāti bhavena santuṭṭhā. Desiyamāneti tathāgatena vā tathāgatasāvakena vā desiyamāne. Na pakkhandatīti dhammadesanaṃ vā bhavanirodhaṃ vā na pavisati. Na pasīdatīti tattha pasādaṃ na pāpuṇāti. Na santiṭṭhatīti tattha na patiṭṭhāti. Nādhimuccatīti tattha ghanabhāvaṃ na pāpuṇāti. Ettāvatā sassatadiṭṭhi vuttā.
现在为使诸种见解中对见的二重性及能破二见的正见得以依经示说，故提出二种比库之说。此中「天」亦称为「梵」。"拘谨"谓拘束畏缩，"超越"谓超出而去，"明眼"谓有智慧。"四音"为多重义。"生趣"谓生之所乐之处，谓生趣也。"乐生"谓于生中生起满足之意。"阐说"谓由如来或其弟子所说。不偏离谓说法及灭谛不可违离。不欢喜谓不获安心。不安立谓不成立。不放逸谓未获坚固。此即恒见之论述。
Aṭṭīyamānāti dukkhaṃ pāpuṇamānā. Harāyamānāti lajjaṃ pāpuṇamānā. Jigucchamānāti jigucchaṃ pāpuṇamānā. Vibhavaṃ abhinandantīti ucchedaṃ paṭicca tussanti, ucchedaṃ patthayantīti vā attho. Kirāti anussavanatthe nipāto. Bhoti ālapanametaṃ. Santanti nibbutaṃ. Paṇītanti dukkhābhāvato paṇītaṃ, padhānabhāvaṃ nītanti vā paṇītaṃ. Yāthāvanti yathāsabhāvaṃ. Ettāvatā ucchedadiṭṭhi vuttā.
“正在生起”者指苦的现取，正在断除者指羞耻的生起，正在生厌者指厌恶的现起。所谓“灭”谛者，是基于断灭而获得满足，或以断灭为依归。此句为引文，意在表明。此处“Bhoti”意为言语，谓此说法。词义“santanti”指“涅槃已成”，亦即平静止息。“paṇītanti”因苦的消灭而称为美好、善巧，“padhānabhāvaṃ nītanti”意指导入基础、根本之义，即称为美善。“yāthāvanti yathāsabhāvaṃ”谓其是真切、如实显现。至此，已说尽灭谛缘起断灭见解。
Idhāti imasmiṃ sāsane. Bhūtanti hetuto sañjātaṃ khandhapañcakasaṅkhātaṃ dukkhaṃ. Bhūtato passatīti idaṃ bhūtaṃ dukkhanti passati. Nibbidāyāti vipassanatthāya. Virāgāyāti ariyamaggatthāya. Nirodhāyāti nibbānatthāya. Paṭipanno hotīti tadanurūpaṃ paṭipadaṃ paṭipanno hoti. Evaṃ passantīti iminā pakārena pubbabhāge lokiyañāṇena, paṭivedhakāle lokuttarañāṇena passanti. Ettāvatā sammādiṭṭhi vuttā.
“此处”即在此教法中。“Bhūtanti”谓缘起缘生之苦五蕴之苦；“bhūtato passatīti”意为由本来实相，观察所生之苦。“Nibbidā”指因观照生起的厌离，“Virāgā”谓圣道得离欲心，“Nirodhā”即涅槃之义。“Paṭipanno hotīti”指依此理而修行，实践正路之义。谓以此方法，先世俗智慧觉知，后得出世智慧彻见。至此，名为正见完整之说。
Idāni dvīhi gāthāhi tassā sammādiṭṭhiyā ānisaṃsaṃ dasseti. Tattha yo bhūtaṃ bhūtato disvāti dukkhaṃ pariññābhisamayena abhisametvāti attho. Bhūtassa ca atikkamanti nirodhaṃ sacchikiriyābhisamayena abhisametvāti attho. Yathābhūtedhimuccatīti maggabhāvanābhisamayavasena yathāsabhāve nirodhe ‘‘etaṃ santaṃ, etaṃ paṇīta’’nti adhimuccati. Bhavataṇhā parikkhayāti samudayassa pahānenāti attho. Asatipi cettha saccānaṃ nānābhisamayatte ‘‘disvā’’ti pubbakālikavacanaṃ saddhiṃ pubbabhāgapaṭipadāya vohāravasena vuttanti veditabbaṃ. Na hi pubbaṃ passitvā pacchā adhimuccati. Catusaccābhisamayo samānakālameva hoti. Samānakālepi vā pubbakālikāni padāni bhavantīti na doso. Saveti ekaṃsena so arahaṃ. Bhūtapariññātoti dukkhaṃ pariññātavā. Vītataṇhoti vigatataṇho. Bhavābhaveti khuddake ca mahante ca bhave. Vuddhiatthepi hi a-kārassa sambhavato abhavoti mahābhavo. So pana khuddakamahantabhāvo upādāyupādāya veditabbo. Atha vā bhaveti sassate. Abhaveti ucchede. Tadubhayepi diṭṭhirāgābhāvena vītataṇho. Bhūtassa vibhavāti vaṭṭadukkhassa samucchedā. Nāgacchati punabbhavanti arahato parinibbānaṃ vuttaṃ.
现在用二偈表示此正见之证据。其意：见本来苦，即名苦之彻悟而熄灭；超越此苦者，即是证得灭谛之成就。譬如自心本有的烦恼断除，于其本性正如实证知为“此为清净、善美”。“断生死渴爱”表明集谛断除之义。如非真实，此处一切“见”之说为过去时之言，与之前行彻悟一致不可分。四圣谛的证悟同时发生。即便时序不同，先后言辞存在，亦无妨碍整体证得之一致。此谓一顺顿时正见。谓证得具足，苦以真知知，断却渴爱，生死分别大小皆有，生为生成，灭为断绝，增盛因无形生灭后称大生，有小大相互因缘之生死。以上小大生灭得以相续，皆基于取相续。生者续存，灭者断绝。二者同在，观断除生死渴爱之苦。因苦灭故，无复重生。此为阿拉汉般涅槃教义。
§150
150.Tayo puggalātiādi micchādiṭṭhikagarahaṇatthaṃ sammādiṭṭhikapasaṃsanatthaṃ vuttaṃ. Tattha virūpabhāvaṃ pannā gatā diṭṭhi etesanti vipannadiṭṭhī. Sundarabhāvaṃ pannā gatā diṭṭhi etesanti sampannadiṭṭhī. Titthiyoti titthaṃ vuccati diṭṭhi, taṃ paṭipannattā titthe sādhu, titthaṃ yassa atthīti vā titthiyo. Ito bahiddhā pabbajjūpagato. Titthiyasāvakoti tesaṃ diṭṭhānugatimāpanno gahaṭṭho. Yo ca micchādiṭṭhikoti tadubhayabhāvaṃ anupagantvā yāya kāyaci diṭṭhiyā micchādiṭṭhiko.
第150条谓三人等（个体）等，为斥除邪见及称扬正见而说。谓断见邪秽为败坏之见，而觉慧成就者为完善正见。所谓“外道”，指他方称“袛提”的异见者，为断见邪见者。其弟子被称为随从者，以佛法为跋扈地。此外，“邪见”为两者不和谐者，不入内者，以及各身体见邪者。
Tathāgatoti sammāsambuddho. Paccekabuddhopi ettheva saṅgahito. Tathāgatasāvakoti maggappatto phalappatto ca. Yo ca sammādiṭṭhikoti tadubhayavinimutto lokiyasammādiṭṭhiyā sammādiṭṭhiko.
“如来”谓完全觉悟者。“辟支佛”亦归于此类。“如来的随从者”意指已得道、获果者。所谓“正见”者，以此消除二元对立，既去世俗误见，亦守正道见。
Gāthāsu kodhanoti yo abhiṇhaṃ kujjhati, so. Upanāhīti tameva kodhaṃ vaḍḍhetvā upanandhanasīlo. Pāpamakkhīti lāmakabhūtamakkhavā. Māyāvīti katapāpapaṭicchādanavā. Vasaloti hīnajacco. Visuddhoti ñāṇadassanavisuddhiyā visuddho. Suddhataṃ gatoti maggaphalasaṅkhātaṃ suddhabhāvaṃ gato. Medhāvīti paññavā. Imāya gāthāya lokuttarasammādiṭṭhisampanno eva thomito.
偈中“嗔怒”意指即时发怒者。“积嗔”者乃因嗔而增长怒意之习气。“恶言”指粗鲁恶劣之言辞。“妄语”谓以恶行误导众生而造谤者。“愚痴”者为心智昏暗、妄想。“净”指除染净慧之现证。“行善净”乃修行成就之净。智慧者称之为“聪明通达”。依此偈证实，已超凡入圣，从世俗走向出世正见之境界。
Vipannadiṭṭhiyo sampannadiṭṭhiyoti puggalavohāraṃ pahāya dhammameva garahanto thomento ca āha. Etaṃ mamāti taṇhāmaññanavasena diṭṭhi. Esohamasmīti mānamaññanamūlikā diṭṭhi. Eso me attāti diṭṭhimaññanameva.
错误的见解和正确的见解，是指放弃对他人见解的妄执，而专重并依止法的见解。有人鄙弃和责骂众人时，自称这是「这是我的」般的渴爱看法；称「我是这个」的我执为根本；以为「这个是我」的见解乃我执见。
Etaṃmamāti kā diṭṭhītiādīhi tissannaṃ vipannadiṭṭhīnaṃ vibhāgañca gaṇanañca kālasaṅgahañca pucchitvā vissajjanaṃ kataṃ. Tattha kā diṭṭhīti anekāsu diṭṭhīsu katamā diṭṭhīti attho. Katamantānuggahitāti pubbantāparantasaṅkhātakāladvaye katamena kālena anuggahitā, anubaddhāti attho. Yasmā ‘‘etaṃ mamā’’ti parāmasanto ‘‘etaṃ mama ahosi, evaṃ mama ahosi, ettakaṃ mama ahosī’’ti atītaṃ vatthuṃ apadisitvā parāmasati, tasmā pubbantānudiṭṭhi hoti. Pubbantānuggahitā ca tā diṭṭhiyo honti. Yasmā ‘‘esohamasmī’’ti parāmasanto ‘‘imināhaṃ sīlena vā vatena vā tapena vā brahmacariyena vā esosmi visujjhissāmī’’ti anāgataphalaṃ upādāya parāmasati, tasmā aparantānudiṭṭhi hoti. Aparantānuggahitā ca tā diṭṭhiyo honti. Yasmā ‘‘eso me attā’’ti parāmasanto atītānāgataṃ upādinnasantatiṃ upādāya ‘‘eso me attā’’ti parāmasati, sakkāyadiṭṭhivasena ca parāmasati, tasmā sakkāyadiṭṭhi hoti. Pubbantāparantānuggahitā ca tā diṭṭhiyo honti. Yasmā pana sakkāyadiṭṭhippamukhāyeva dvāsaṭṭhi diṭṭhiyo honti, sakkāyadiṭṭhisamugghāteneva ca dvāsaṭṭhi diṭṭhiyo samugghātaṃ gacchanti, tasmā sakkāyadiṭṭhippamukhena dvāsaṭṭhi diṭṭhigatānīti vuttā, sakkāyadiṭṭhippamukhena sakkāyadiṭṭhidvārena dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni hontīti attho. Sakkāyadiṭṭhippamukhānīti pāṭho sundarataro. Sakkāyadiṭṭhi pamukhā ādi etesanti sakkāyadiṭṭhippamukhāni. Kāni tāni? Dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni.
关于『这是我的』的看法及其它等说法，询问三种错误见解的分类、计数和时间区分后，给予摒除。在此，『什么是见解』指诸多见解中某种见解之义。所谓“时间顺序追随”，是指出现时间相继先后被追随的意思；“相依互缚”则是指相互依赖联系之意。因他人在语中说“这是我的”，即指过去已经发生的事情已经成己所有，故名为过去见解，亦即所谓先前追随见解。那些由过去而来的见解，称为先前追随的见解。又因他人言“我是这个”，且依止现在的戒、戒律、修持梵行等作为未来果报的期望而执着，故此称为未来追随见解。那依止未来而起的见解，谓之未来追随的见解。因他人执着「这个是我的我」的思想，执着过去和未来，更以我执为依据，因而称为我执见。由过去和未来二者相依相续而生，构成此见解。然依我执见所生的六十二种见解本，是关于我执看法的；六十二种见解亦因我执见的摧毁亦会灭除。因此称这是六十二种见解，其前缀谓我执见为主的六十二种。这里称为我执见为主者（pāmiṭṭhādi），意指这些见解以我执为主体。何因何果？六十二种见解中共有六十二种类型的见解。
‘‘Kā diṭṭhī’’ti pucchāya vīsativatthukā attānudiṭṭhi, vīsativatthukā sakkāyadiṭṭhīti vissajjanaṃ. ‘‘Kati diṭṭhiyo’’ti pucchāya sakkāyadiṭṭhippamukhāni dvāsaṭṭhi diṭṭhigatānīti vissajjanaṃ. Sāyeva pana sakkāyadiṭṭhi ‘‘eso me attā’’ti vacanasāmaññena attānudiṭṭhīti vuttā. Tassā vuttāya attavādapaṭisaññuttā diṭṭhipi vuttāyeva hoti.
问“何谓见解”时，二十余种自我见解称为自我见解；二十余种我执见为主的见解共六十二种，称为我执见为主的整体摈除。那单纯的我执见即以“这个是我的”之语为普通自我见解。以此话语为界限，辨识对“我”的执着即为见解。
§151
151.Ye keci, bhikkhavetiādisuttāharaṇaṃ sampannadiṭṭhipuggalasambandhena sampannadiṭṭhipuggalavibhāgadassanatthaṃ kataṃ. Tattha niṭṭhaṃ gatāti maggañāṇavasena sammāsambuddho bhagavāti nicchayaṃ gatā, nibbematikāti attho. Niṭṭhāgatāti pāṭho samāsapadaṃ hoti, attho pana soyeva. Diṭṭhisampannāti diṭṭhiyā sundarabhāvaṃ gatā. Idha niṭṭhāti imissā kāmadhātuyā parinibbānaṃ. Idha vihāya niṭṭhāti imaṃ kāmabhavaṃ vijahitvā suddhāvāsabrahmaloke parinibbānaṃ. Sattakkhattuparamassāti sattakkhattuṃparamā sattavāraparamā bhavūpapatti attabhāvaggahaṇaṃ assa, tato paraṃ aṭṭhamaṃ bhavaṃ nādiyatīti sattakkhattuparamo. Tassa sattakkhattuparamassa sotāpannassa. Kolaṃkolassāti kulato kulaṃ gacchatīti kolaṃkolo. Sotāpattiphalasacchikiriyato hi paṭṭhāya nīce kule upapatti nāma natthi, mahābhogakulesuyeva nibbattatīti attho. Tassa kolaṃkolassa sotāpannassa. Ekabījissāti khandhabījaṃ nāma kathitaṃ. Yassa hi sotāpannassa ekaṃyeva khandhabījaṃ atthi, ekaṃ attabhāvaggahaṇaṃ, so ekabījī nāma. Tassa ekabījissa sotāpannassa. Bhagavatā gahitanāmavasenevetāni etesaṃ nāmāni. Ettakañhi ṭhānaṃ gato sattakkhattuparamo nāma hoti, ettakaṃ kolaṃkolo, ettakaṃ ekabījīti bhagavatā etesaṃ nāmaṃ gahitaṃ. Bhagavā hi ‘‘ayaṃ ettakaṃ ṭhānaṃ gamissati, ayaṃ ettakaṃ ṭhānaṃ gamissatī’’ti ñatvā tesaṃ tāni tāni nāmāni aggahesi. Mudupañño hi sotāpanno satta bhave nibbattento sattakkhattuparamo nāma, majjhimapañño paraṃ chaṭṭhaṃ bhavaṃ nibbattento kolaṃkolo nāma , tikkhapañño ekaṃ bhavaṃ nibbattento ekabījī nāma. Taṃ panetaṃ tesaṃ mudumajjhimatikkhapaññataṃ pubbahetu niyameti. Ime tayopi sotāpannā kāmabhavavasena vuttā, rūpārūpabhave pana bahukāpi paṭisandhiyo gaṇhanti. Sakadāgāmissāti paṭisandhivasena sakiṃ kāmabhavaṃ āgacchatīti sakadāgāmī. Tassa sakadāgāmissa. Diṭṭheva dhamme arahāti imasmiṃyeva attabhāve arahā. Arahantipi pāṭho. Idha niṭṭhāti kāmabhavaṃ saṃsaranteyeva sandhāya vuttaṃ. Rūpārūpabhave uppannā pana ariyā kāmabhave na uppajjanti, tattheva parinibbāyanti.
151.以比库们及他者辩论的经文开头，为了说明拥有见解的人之间之分类所作论述。文中所谓“已尽”是指依照道的知识终结，称正自觉世尊为“已尽”，即已达到涅槃的意思。“已尽”在此作为一个整体词来理解，其内涵即是“已尽而得解脱”。所谓“具足见解”之人，是以正见圆满具有慈善之者。这里“已尽”指的是于欲界之煞灭涅槃，即离弃此欲界生死流转，入清净梵天界圆满涅槃。所谓“七十劫以上”，是七十多个劫以上的寿命，即达到那寿命的生命形态，继而第八寿命之后不再有生起。因此七十劫以上者即称“七十劫以上”。又所谓“世间家族往还”，即家族从哪里来归哪里去，也叫做循环世家之义。依照此理，称“家族”名字。该生寿命七十劫以上的正见者称为“七十劫以上”；这位正见者只有一块根本蕴分，故名“单根者”。以世尊授予的名称来看，这些名称说明了各自的寿命范围。世尊晓知“此人将至此寿命之地”，故授予这些名称。善慧者为单根，适中慧者为中等寿命达到六世的，粗慧者为仅一世寿命之人，分别称为“七十劫以上”、“家族往还”、“单根者”。这是这些名称慧力大小的原因。以上三者都是欲界生存的入流者，但于色无色界生起多种再生。称为“暂来的”，即仅在欲界来还之生。对于该暂来者……。「在此诸处，阿拉汉就是现见境界中，正自觉人。」「阿拉汉」为文中常用之简称。此处“已尽”是指在欲界轮回生死，生灭相续。于色界、不定相界如上诸阿拉汉不再生起，而是直接涅槃。
Antarāparinibbāyissāti āyuvemajjhassa antarāyeva kilesaparinibbānena parinibbāyanato antarāparinibbāyī. So pana uppannasamanantarā parinibbāyī, āyuvemajjhaṃ appatvā parinibbāyī, āyuvemajjhaṃ patvā parinibbāyīti tividho hoti. Tassa antarāparinibbāyissa anāgāmino. Upahaccaparinibbāyissāti āyuvemajjhaṃ atikkamitvā vā kālakiriyaṃ upagantvā vā kilesaparinibbānena parinibbāyantassa anāgāmino. Asaṅkhāraparinibbāyissāti asaṅkhārena appayogena adhimattappayogaṃ akatvāva kilesaparinibbānena parinibbāyanadhammassa anāgāmino. Sasaṅkhāraparinibbāyissāti sasaṅkhārena dukkhena kasirena adhimattappayogaṃ katvāva kilesaparinibbānena parinibbāyanadhammassa anāgāmino. Uddhaṃsotassa akaniṭṭhagāminoti uddhaṃvāhibhāvena uddhamassa taṇhāsotaṃ vaṭṭasotaṃ vāti uddhaṃsoto, uddhaṃ vā gantvā paṭilabhitabbato uddhamassa maggasotanti uddhaṃsoto, akaniṭṭhaṃ gacchatīti akaniṭṭhagāmī. Tassa uddhaṃsotassa akaniṭṭhagāmino anāgāmissa. Ayaṃ pana anāgāmī catuppabhedo – yo avihato paṭṭhāya cattāro brahmaloke sodhetvā akaniṭṭhaṃ gantvā parinibbāyati, ayaṃ uddhaṃsoto akaniṭṭhagāmī nāma. Yo heṭṭhā tayo brahmaloke sodhetvā sudassībrahmaloke ṭhatvā parinibbāyati, ayaṃ uddhaṃsoto na akaniṭṭhagāmī nāma. Yo ito akaniṭṭhameva gantvā parinibbāyati, ayaṃ na uddhaṃsoto akaniṭṭhagāmī nāma. Yo heṭṭhā catūsu brahmalokesu tattha tattheva parinibbāyati, ayaṃ na uddhaṃsoto na akaniṭṭhagāmī nāmāti. Ime pañca anāgāmino suddhāvāsaṃ gahetvā vuttā. Anāgāmino pana rūparāgārūparāgānaṃ appahīnattā ākaṅkhamānā sesarūpārūpabhavesupi nibbattanti. Suddhāvāse nibbattā pana aññattha na nibbattanti. Aveccappasannāti ariyamaggavasena jānitvā bujjhitvā acalappasādena pasannā. Sotāpannāti ariyamaggasotaṃ āpannā. Iminā sabbepi ariyaphalaṭṭhā puggalā gahitāti.
所谓中间涅槃者，即依靠寿命中止与烦恼涅槃而成。中间涅槃者共有三种：一是当即现起涅槃者，未至寿终即涅槃；二是越过寿命界限而至涅槃者；三是不生取作即无想无行中完成涅槃者。无取作涅槃者分有取作之苦与无取作之苦两类。前者破除烦恼涅槃者为中间涅槃者。所谓上流断来者（anāgāmin），即四种中间涅槃者之一：一者凭持正见而清净经七梵天界至无上梵天，至无上处涅槃者，称为上流断来之一。二者持下三梵天界净住，至明净梵天界并于彼处涅槃者，非第一种之流断来。三者仅至下无上梵天界涅槃者，非第一种之流断来。四者分别于四梵天界各处涅槃者，非第一种也非第二三者。此五种上流断来者皆分别入清净住而涅槃。上流断来者因于色界无色界之贪嗔等染欲无挂碍，而于余余色界涅槃。阿速见净明者，即正见之获得。由此断除一切圣果之人皆被包含在此义中。
Bhavavibhavadiṭṭhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 关于有与无有之见的解说注释结束。
Saddhammappakāsiniyā paṭisambhidāmaggaṭṭhakathāya · 在《显扬正法》——《无碍解道注疏》中。
Diṭṭhikathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 关于见论的注释结束。