(2) Yuganaddhavaggo
(2) Yuganaddhavaggo（二）双运品
1. Yuganaddhakathā
一、结集讲义
Yuganaddhakathāvaṇṇanā双运论注释
§1
1. Idāni maṇḍapeyyaguṇassa ariyamaggassa yuganaddhaguṇaṃ dassentena kathitāya suttantapubbaṅgamāya yuganaddhakathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Yasmā pana dhammasenāpati dhammarāje dharamāneyeva dhammarājassa parinibbānasaṃvacchare parinibbuto, tasmā dhammarāje dharamāneyeva dhammabhaṇḍāgārikena desitaṃ idaṃ suttantaṃ tasseva sammukhā sutvā evaṃ me sutantiādimāhāti veditabbaṃ. Tattha āyasmāti piyavacanaṃ garuvacanaṃ sagāravasappatissavacanaṃ, āyumāti attho. Ānandoti tassa therassa nāmaṃ. So hi jāyamānoyeva kule ānandaṃ bhusaṃ tuṭṭhiṃ akāsi. Tasmāssa ‘‘ānando’’ti nāmaṃ katanti veditabbaṃ. Kosambiyanti evaṃnāmake nagare. Tassa hi nagarassa ārāmapokkharaṇīādīsu tesu tesu ṭhānesu kosambarukkhā ussannā ahesuṃ, tasmā taṃ kosambīti saṅkhaṃ agamāsi. ‘‘Kusambassa isino assamato avidūre māpitattā’’ti eke.
现今当说的是贤道即圣谛捷径中谓之俱集品的讲义，这是对所说经典前行部分的俱集讲义的前言注释。由於法军统领即正法王果德玛世尊在法轮即将圆寂时，已归入涅槃，是故本经由为正法王持法者即法物守藏者所宣说。此经经由法物守藏者亲自面前听闻，当以『如是我闻』等语开端被认识为必当如是了解的正解释文句。文中所称“具寿者”为尊称、敬辞及深切爱的表述，“寿”意指生命长久；“阿难”是指那位长老的名字。此阿难乃出生于家族，其内心曾感到满足安乐，故以“阿难”命名是当认知的缘由。至于“国桑比”是如此称名的城邑。该城的林园池塘等地有繁茂的桑树，因此此名“桑比”应由此而来。亦有说法云：“靠近桑树的镇子不远处即有水泽”，此为异说。
Ghositārāmeti ghositaseṭṭhinā kārite ārāme. Kosambiyañhi tayo seṭṭhino ahesuṃ ghositaseṭṭhi kukkuṭaseṭṭhi pāvārikaseṭṭhīti. Te tayopi ‘‘loke buddho uppanno’’ti sutvā pañcahi pañcahi sakaṭasatehi dānūpakaraṇāni gāhāpetvā sāvatthiṃ gantvā jetavanasamīpe khandhāvāraṃ bandhitvā satthu santikaṃ gantvā vanditvā paṭisanthāraṃ katvā nisinnā satthu dhammadesanaṃ sutvā sotāpattiphale patiṭṭhahitvā satthāraṃ nimantetvā buddhappamukhassa bhikkhusaṅghassa aḍḍhamāsamattaṃ mahādānaṃ datvā bhagavato pādamūle nipajjitvā sakajanapadagamanatthaṃ bhagavantaṃ yācitvā ‘‘suññāgāre kho gahapatayo tathāgatā abhiramantī’’ti bhagavatā vutte ‘‘dinnā no bhagavatā paṭiññā’’ti ñatvā ativiya tuṭṭhā dasabalaṃ vanditvā nikkhantā antarāmagge yojane yojane bhagavato nivāsatthaṃ vihāraṃ kārentā anupubbena kosambiṃ patvā attano attano ārāme mahantaṃ dhanapariccāgaṃ katvā bhagavato vihāre kārāpayiṃsu. Tattha ghositaseṭṭhinā kārito ghositārāmo nāma ahosi, kukkuṭaseṭṭhinā kārito kukkuṭārāmo nāma, pāvārikaseṭṭhinā ambavane kārito pāvārikambavanaṃ nāma. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘ghositaseṭṭhinā kārite ārāme’’ti.
所谓“由迦梨施主所造”，即由称为迦梨施主的人所建之林园。国桑比曾有三大施主，名曰迦梨施主、库拘施主、巴瓦里施主。此三位施主听闻“世间出现佛陀”的消息后，各自动员五百辆马车载赠各种供养，于舍卫城前往祗树给孤独园，在佛陀面前顶礼拜伏，举行相应迎接及接待仪式，等坐听佛陀说法，坚立声闻初果果位，邀请佛陀与比库僧团共住半个月，施以巨大布施，礼佛者趋身匍匐于佛足前，为使大众通行佛所托付，大施主们闻佛告云：“舍卫城诸施主于佛陀入空屋之地已甚欢喜。”“佛陀已应允者，不得不施予”，故大施主们甚为欢悦，顶礼膜拜十方诸力后离去。随后分别于各自的林园建造为佛陀安住的禅修所，逐渐地来到国桑比附近，各自废弃家业巨大财产，为佛陀营造安住之处。迦梨施主建名为迦梨林园，库拘施主建名为库拘林园，巴瓦里施主则于果园内建巴瓦里果园。故此有言云“由迦梨施主所建林园”。
Āvuso bhikkhavoti ettha buddhā bhagavanto sāvake ālapantā ‘‘bhikkhavo’’ti ālapanti. Sāvakā pana ‘‘buddhehi sadisā mā homā’’ti ‘‘āvuso’’ti paṭhamaṃ vatvā pacchā ‘‘bhikkhavo’’ti vadanti. Buddhehi ca ālapite bhikkhusaṅgho ‘‘bhadante’’ti paṭivacanaṃ deti, sāvakehi ālapite ‘‘āvuso’’ti.
“友人”和“比库”的称呼问题：这里“阿阇黎世尊”的比库弟子们对彼此说话，互称“比库”（bhikkhavo）。“弟子们”则对佛陀说话时，称呼为“友人”（āvuso）。弟子们之间为彼此说话称“友人”，初时如此称呼，但随后又互称“比库”。佛陀对比库们说话会称“尊者”（bhadante），比库对佛陀说话时则称“友人”（āvuso）。
Yo hi kocīti aniyamavacanaṃ. Etena tādisānaṃ sabbabhikkhūnaṃ pariyādānaṃ. Mama santiketi mama samīpe. Arahattappattanti attanā arahattassa pattaṃ. Napuṃsake bhāve siddhavacanaṃ. Arahattaṃ pattanti vā padacchedo, attanā pattaṃ arahattanti attho. Arahattappattaṃ attānanti vā pāṭhaseso. Catūhi maggehīti upari vuccamānehi catūhi paṭipadāmaggehi, na ariyamaggehi. ‘‘Catūhi maggehī’’ti visuñca vuttattā kassaci arahato paṭhamassa ariyamaggassa dhammuddhaccapubbaṅgamo maggo, ekassa ariyamaggassa samathapubbaṅgamo, ekassa vipassanāpubbaṅgamo, ekassa yuganaddhapubbaṅgamoti evaṃ cattāropi paṭipadā maggā hontīti veditabbaṃ. Etesaṃ vā aññatarenāti etesaṃ catunnaṃ paṭipadānaṃ maggānaṃ ekena vā, paṭipadāmaggena arahattappattaṃ byākarotīti attho. Sukkhavipassakassa hi arahato dhammuddhaccapubbaṅgamaṃ sotāpattimaggaṃ patvā sesamaggattayampi suddhavipassanāhiyeva pattassa arahattappatti dhammuddhaccapubbaṅgamamaggā hoti. Dhammuddhaccaviggahaṃ patvā vā appatvā vā samathapubbaṅgamādīnaṃ tiṇṇaṃ paṭipadānaṃ maggānaṃ ekekassa vasena pattacatumaggassa arahato arahattappatti itaraekekamaggapubbaṅgamā hoti. Tasmā āha – ‘‘etesaṃ vā aññatarenā’’ti.
“谁”等词属于不规范用语。此用语作为多比库取名时的前缀。此处“我在侧”的意思即“我近前”，指法亲近处。阿拉汉证得果位即“亲证阿拉汉果”，男性气质成熟者证得之说法。若是说“阿拉汉证得”，即指取得阿拉汉果位。阿拉汉之得果又称“亲证阿拉汉果”，或简称为“证得阿拉汉”，均是含义相同的说法。阿拉汉成就果位后，余文可称为“亲证阿拉汉果”等。所谓“四道”为“四种道行”，指上面所讲的四种修行方式，非圣道之别。所谓“四道”，亦即佛说中有清净涅槃道、第一圣道、禅那前行之道、内观前行之道及四因缘相续道等，以此理解四种修行之道皆为道，也称“四道”。这四道中可能取其一为得证阿拉汉果之道，或以道其中之一完成，故称此为得阿拉汉果之道。对于究竟正见者，即以捷径之内观修习，证得漏尽果。证得法头之观，即为心净慧生，故言诸多之道皆可成阿拉汉之道。证得三种前行道之一而断除染污，即成阿拉汉。故言“为此或他者”。
Samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāvetīti samathaṃ pubbaṅgamaṃ purecārikaṃ katvā vipassanaṃ bhāveti, paṭhamaṃ samādhiṃ uppādetvā pacchā vipassanaṃ bhāvetīti attho. Maggo sañjāyatīti paṭhamo lokuttaramaggo nibbattati. So taṃ maggantiādīsu ekacittakkhaṇikassa maggassa āsevanādīni nāma natthi, dutiyamaggādayo pana uppādento tameva maggaṃ ‘‘āsevati bhāveti bahulīkarotī’’ti vuccati. Saññojanāni pahīyanti, anusayā byantīhontīti yāva arahattamaggā kamena sabbe saññojanā pahīyanti, anusayā byantīhonti. Anusayā byantīhontīti ca puna anuppattiyā vigatantā hontīti attho.
禅定前行之后修习观照，意谓先修习止禅成为仁者之定后，再修习内观智慧。道出现时，即为第一出世间道。所谓道并非一念瞬间的随顺结果，第二道之后等道出现起因方称“随顺、生起、增长、调伏”，凡此种种说法。摄受束缚解脱后，烦恼习气断除，直至阿拉汉道成熟时，皆断除束缚及习气。习气断除即永不再生无复发，因为烦恼经断以后，不复有复发、复出的可能性，这即是其义。
Puna caparanti puna ca aparaṃ kāraṇaṃ. Vipassanāpubbaṅgamaṃ samathaṃ bhāvetīti vipassanaṃ pubbaṅgamaṃ purecārikaṃ katvā samathaṃ bhāveti, paṭhamaṃ vipassanaṃ uppādetvā pacchā samādhiṃ bhāvetīti attho. Yuganaddhaṃ bhāvetīti yuganaddhaṃ katvā bhāveti. Ettha teneva cittena samāpattiṃ samāpajjitvā teneva saṅkhāre sammasituṃ na sakkā. Ayaṃ pana yāvatā samāpattiyo samāpajjati, tāvatā saṅkhāre sammasati. Yāvatā saṅkhāre sammasati, tāvatā samāpattiyo samāpajjati. Kathaṃ? Paṭhamajjhānaṃ samāpajjati, tato vuṭṭhāya saṅkhāre sammasati. Saṅkhāre sammasitvā dutiyajjhānaṃ samāpajjati, tato vuṭṭhāya saṅkhāre sammasati. Saṅkhāre sammasitvā tatiyajjhānaṃ…pe… nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiṃ samāpajjati, tato vuṭṭhāya saṅkhāre sammasati. Evaṃ samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ bhāveti nāma.
复次，反复修习同一种或不同时因。所谓先行观照的止法，即先修习观照为主的禅定，之后修习止法。意即先生起观照禅，继而修成定。此所谓双重并进同时修习。在此，若不借助当心之专一集中，即无法于一境界达到进入。此般进入之境界若能成立，即能观照行蕴；如能观照行蕴，即能再进入禅定。何以故？初禅进入后起，即观照行蕴；观照行蕴后入第二禅，复起即观照行蕴。观照行蕴后入第三禅……直至无想无念处定，设立后还起即观照行蕴。由此可知，止观并进而修也。
Dhammuddhaccaviggahitaṃ mānasaṃ hotīti ettha mandapaññānaṃ vipassakānaṃ upakkilesavatthuttā vipassanupakkilesasaññitesu obhāsādīsu dasasu dhammesu bhantatāvasena uddhaccasahagatacittuppattiyā vikkhepasaṅkhātaṃ uddhaccaṃ dhammuddhaccaṃ, tena dhammuddhaccena viggahitaṃ virūpaggahitaṃ virodhamāpāditaṃ mānasaṃ cittaṃ dhammuddhaccaviggahitaṃ mānasaṃ hoti, tena vā dhammuddhaccena kāraṇabhūtena tammūlakataṇhāmānadiṭṭhuppattiyā viggahitaṃ mānasaṃ hoti. Dhammuddhaccaviggahitamānasanti vā pāṭho. Hoti so āvuso samayoti iminā maggāmaggavavatthānena taṃ dhammuddhaccaṃ paṭibāhitvā puna vipassanāvīthiṃ paṭipannakālaṃ dasseti. Yaṃ taṃ cittanti yasmiṃ samaye taṃ vipassanāvīthiṃ okkamitvā pavattaṃ cittaṃ. Ajjhattameva santiṭṭhatīti vipassanāvīthiṃ paccotaritvā tasmiṃ samaye gocarajjhattasaṅkhāte ārammaṇe santiṭṭhati patiṭṭhāti. Sannisīdatīti tattheva pavattivasena sammā nisīdati. Ekodi hotīti ekaggaṃ hoti. Samādhiyatīti sammā ādhiyati suṭṭhu ṭhitaṃ hotīti.
所谓法念转动心，是指于此，对于智慧粗浅之观照者，其心由烦恼所侵犯，于观照残留感受中显现的法相所生之念流，因心动摇而散乱，此即由法念散乱之心。由此法念所引起的念散乱，称为动摇之心；由其散乱诸缘，如根本之渴爱及错误见所导致，亦称为动摇心。法念转动之心一词，也可简言为心念偏离。此意云：友啊，当有此时，依正道修行已具足时，能摒弃此法念心，乃示现重新观照法门。所谓心，即于当下此念意；于此念转正念门已除，念智守护所依而立。所谓安住，即正起当下正念门，顿然安住不乱。所谓专一，即专注不散。所谓精进，即正勤力守护安住。
Ayaṃ suttantavaṇṇanā. · 这是经文注释。
1. Suttantaniddesavaṇṇanā一、经文解说注释
§2
2. Tassa suttantassa niddesakathāya tattha jāte dhammeti tasmiṃ samādhismiṃ jāte cittacetasike dhamme. Aniccato anupassanaṭṭhenātiādinā vipassanāya bhedaṃ dasseti. Sammādiṭṭhi maggoti sammādiṭṭhisaṅkhāto maggo. Aṭṭhasu maggaṅgesu ekekopi hi maggoti vuccati.Āsevatīti sotāpattimaggavasena. Bhāvetīti sakadāgāmimagguppādanena. Bahulīkarotīti anāgāmiarahattamagguppādanena. Imesaṃ tiṇṇaṃ avatthābhedepi sati āvajjanādīnaṃ sādhāraṇattā sadisameva vissajjanaṃ kataṃ.
二、为阐明该经文之义，于此著述法者是在禅定所得之心念法中。此指出无常修习的观照所在等，揭示观照之异，所谓正见道即正见之通称。于八支道中各别称作正道。所谓新入流果道，是指入流道；所谓修习，是指一次往返果道；所谓多修习，是指不还果阿拉汉道入口。于此三果修习状态之不同，依止净观等普遍有共性，均应正确断除或舍离。
§3
3. Ālokasaññāpaṭinissaggānupassanānaṃ antarāpeyyāle avikkhepādīni ca jhāna samāpattikasiṇānussatiasubhā ca dīghaṃ assāsādīni ca ānantarikasamādhiñāṇaniddese (paṭi. ma. 1.80-81) niddiṭṭhattā saṅkhittāni. Tattha ca avikkhepavasenāti pubbabhāgāvikkhepavasena gahetabbaṃ. Aniccānupassī assāsavasenātiādike suddhavipassanāvasena vuttacatukke pana taruṇavipassanākāle vipassanāsampayuttasamādhipubbaṅgamā balavavipassanā veditabbā.
三、於灯观净弃观照，入有法界之观察，斋戒清净，静虑禅那等修次第，以及《巴提摩卡》一经（第一卷，80-81页）中关于禅修入定之认识说明，综其略说。所说净A为依照先分段落纯净阶段之观法。所谓无常观照依诸净观门及初期观照之善法力，应当了解观照所解脱定前之坚固力量，乃此三者次第临入禅定之前，兼具力量观察之所由也。
§4
4. Vipassanāpubbaṅgamavāre paṭhamaṃ aniccatotiādinā ārammaṇaṃ aniyametvā vipassanā vuttā, pacchā rūpaṃ aniccatotiādinā ārammaṇaṃ niyametvā vuttā. Tattha jātānanti tassā vipassanāya jātānaṃ cittacetasikānaṃ dhammānaṃ. Vosaggārammaṇatāti ettha vosaggo nibbānaṃ. Nibbānañhi saṅkhatavosaggato pariccāgato ‘‘vosaggo’’ti vutto. Vipassanā ca taṃsampayuttadhammā ca nibbānaninnatāya ajjhāsayavasena nibbāne patiṭṭhitattā nibbānapatiṭṭhā nibbānārammaṇā. Patiṭṭhāpi hi ālambīyatīti ārammaṇaṃ nāma hoti, nibbāne patiṭṭhaṭṭheneva nibbānārammaṇā. Aññattha pāḷiyampi hi patiṭṭhā ‘‘ārammaṇa’’nti vuccanti. Yathāha – ‘‘seyyathāpi, āvuso, naḷāgāraṃ vā tiṇāgāraṃ vā sukkhaṃ koḷāpaṃ terovassikaṃ puratthimāya cepi disāya puriso ādittāya tiṇukkāya upasaṅkameyya, labhetha aggi otāraṃ, labhetha aggi ārammaṇa’’ntiādi (saṃ. ni. 4.243). Tasmā tattha jātānaṃ dhammānaṃ vosaggārammaṇatāya nibbānapatiṭṭhābhāvena hetubhūtena uppādito yo cittassa ekaggatāsaṅkhāto upacārappanābhedo avikkhepo, so samādhīti vipassanāto pacchā uppādito nibbedhabhāgiyo samādhi niddiṭṭho hoti. Tasmāyeva hi iti paṭhamaṃ vipassanā, pacchā samathoti vuttaṃ.
四、于先行观禅阶段，最初以无常等为主要对象而不起限，称为观照；继之以色无常等为对象而生起界定之限，则谓之止。所云“所谓已生起”，指于观照所生起之心念法及心所法。所谓准备果台，是此处指向涅槃。涅槃者，是离弃有为法的终极远离状态。连贯观照之法，与涅槃相应依止，称为涅槃的资缘。所谓依止者，即著眼所依之境界，于涅槃中确立之涅槃条件。别处巴利文中亦称之为依止，如言“譬如，人若深入燃烧的草屋中，必获得火焰之缘”，此处缘即依止。由是已生起之心念法，以专注凝聚等所结为一心及先后不混乱之法相，称为定；此为后来于观照之后生起，具止息烦恼之定，实为定之显现。故此称先观后止。
§5
5. Yuganaddhaniddese yasmā heṭṭhā suttantavaṇṇanāyaṃ vutto yuganaddhakkamo purimadvayaniddesanayeneva pākaṭo, maggakkhaṇe yuganaddhakkamo pana na pākaṭo, tasmā pubbabhāge anekantikaṃ yuganaddhabhāvanaṃ avatvā maggakkhaṇe ekantena labbhamānayuganaddhabhāvanameva dassento soḷasahi ākārehītiādimāha. Tattha ārammaṇaṭṭhenātiādīsu sattarasasu ākāresu ante uddiṭṭhaṃ yuganaddhaṃ mūlapadena ekaṭṭhattā taṃ vippahāya sesānaṃ vasena ‘‘soḷasahī’’ti vuttaṃ. Ārammaṇaṭṭhenāti ālambanaṭṭhena, ārammaṇavasenāti attho. Evaṃ sesesupi. Gocaraṭṭhenāti ārammaṇaṭṭhepi sati nissayitabbaṭṭhānaṭṭhena. Pahānaṭṭhenāti pajahanaṭṭhena. Pariccāgaṭṭhenāti pahānepi sati puna anādiyanena pariccāgaṭṭhena. Vuṭṭhānaṭṭhenāti uggamanaṭṭhena. Vivaṭṭanaṭṭhenāti uggamanepi sati apunarāvaṭṭanena nivattanaṭṭhena. Santaṭṭhenāti nibbutaṭṭhena. Paṇītaṭṭhenāti nibbutaṭṭhepi sati uttamaṭṭhena, atappakaṭṭhena vā. Vimuttaṭṭhenāti bandhanāpagataṭṭhena. Anāsavaṭṭhenāti bandhanamokkhepi sati ārammaṇaṃ katvā pavattamānāsavavirahitaṭṭhena. Taraṇaṭṭhenāti anosīditvā pilavanaṭṭhena, atikkamanaṭṭhena vā. Animittaṭṭhenāti saṅkhāranimittavirahitaṭṭhena. Appaṇihitaṭṭhenāti paṇidhivirahitaṭṭhena. Suññataṭṭhenāti abhinivesavirahitaṭṭhena. Ekarasaṭṭhenāti ekakiccaṭṭhena. Anativattanaṭṭhenāti aññamaññaṃ anatikkamanaṭṭhena. Yuganaddhaṭṭhenāti yugalakaṭṭhena.
五、关于双重并进之说明，因为下文经文仅述双重进行之下半部分，先分述前半部分。故此，在禅道中论述是多方面双重并进之修习，临及禅道阶段，则仅就其独一且精确的双重并进修习展开，称之为十六品等。这里以七十七品举例说明双重并进的各个根本词义。所谓依止限，是指依顺境缘；依止义，是以依止而说明。如此于余分则同理。所谓依止境，是以依止为主之所依止之处。所谓舍弃，是指舍弃境界。所谓抛弃，是指舍弃之后不再重新回转。所谓安住，是指涅槃灭后的安稳。所谓圆满，是指涅槃灭后具足的猛烈或顺遂。所谓解脱，是离结缚并且依止清净境界。无染，是指诸烦恼已无所缠绕而以无染境界为依止。所谓渡越，是指经过或超越不净污法。无缘，是指彼此无为果法所缘。空性，是指无执著之境界。单一，是指专注单一法。互不越，是指各不侵越。所谓双重并进，是指双搭配修习。
Uddhaccaṃ pajahato, avijjaṃ pajahatoti yogino tassa tassa paṭipakkhappahānavasena vuttaṃ. Nirodho cettha nibbānameva. Aññamaññaṃ nātivattantīti samatho ce vipassanaṃ ativatteyya, līnapakkhikattā samathassa cittaṃ kosajjāya saṃvatteyya. Vipassanā ce samathaṃ ativatteyya, uddhaccapakkhikattā vipassanāya cittaṃ uddhaccāya saṃvatteyya. Tasmā samatho ca vipassanaṃ anativattamāno kosajjapātaṃ na karoti, vipassanā samathaṃ anativattamānā uddhaccapātaṃ na karoti. Samatho samaṃ pavattamāno vipassanaṃ uddhaccapātato rakkhati, vipassanā samaṃ pavattamānā samathaṃ kosajjapātato rakkhati. Evamime ubho aññamaññaṃ anativattanakiccena ekakiccā, samā hutvā pavattamānena aññamaññaṃ anativattamānā atthasiddhikarā honti. Tesaṃ maggakkhaṇe yuganaddhattaṃ vuṭṭhānagāminivipassanākkhaṇe yuganaddhattāyeva hoti. Pahānapariccāgavuṭṭhānavivaṭṭanakaraṇānaṃ maggakiccavasena vuttattā sakalassa maggakiccassa dassanatthaṃ uddhaccasahagatakilesā ca khandhā ca avijjāsahagatakilesā ca khandhā ca niddiṭṭhā. Sesānaṃ na tathā vuttattā paṭipakkhadhammamattadassanavasena uddhaccāvijjā eva niddiṭṭhā. Vivaṭṭatoti nivattantassa.
所谓“放逸心已除，无明已除”，乃修行者依次第对立所弃离的修道法门所说。这里的“灭除”即涅槃。二者互不逾越者，是指止禅不应超越观照，观照亦不应超越止禅。如若止禅超过观照，则心将沉溺于安住；若观照超过止禅，则心将躁动不宁。因此止禅与观照互不逾越，止禅稳妥运行时，会保护心免于躁动的伤害；观照稳妥运行时，会保护止禅免于沉溺的伤害。如此二法互不逾越，成为一法并行，并通过彼此互不逾越，实现最终目的的功德。在修行道的关键时刻，止禅与观照同时增长，彼此互相配合。由于舍弃及放下由此生起的升起与灭除，使得行法得以彰显全体功效。在道法中释显了伴有躁动的烦恼，亦有伴有无明的烦恼。若非全然彰显，则以相对法表现释显，只有躁动与无明二种烦恼被示现。释显，意为回转、转变者。
Samādhi kāmāsavā vimutto hotīti samādhissa kāmacchandapaṭipakkhattā vuttaṃ. Rāgavirāgāti rāgassa virāgo samatikkamo etissā atthīti rāgavirāgā, ‘‘rāgavirāgato’’ti nissakkavacanaṃ vā. Tathā avijjāvirāgā. Cetovimuttīti maggasampayutto samādhi. Paññāvimuttīti maggasampayuttā paññā. Taratoti tarantassa. Sabbapaṇidhīhīti rāgadosamohapaṇidhīhi, sabbapatthanāhi vā. Evaṃ cuddasa ākāre vissajjitvā ekarasaṭṭhañca anativattanaṭṭhañca avibhajitvāva imehi soḷasahi ākārehīti āha. Kasmā? Tesaṃ cuddasannaṃ ākārānaṃ ekekassa avasāne ‘‘ekarasā honti, yuganaddhā honti, aññamaññaṃ nātivattantī’’ti niddiṭṭhattā te dvepi ākārā niddiṭṭhāva honti. Tasmā ‘‘soḷasahī’’ti āha. Yuganaddhaṭṭho pana uddesepi na bhaṇitoyevāti.
“禅定即离欲漏”，是说禅定是以对欲爱相反面的修习而成。离欲即厌弃爱欲，超越爱欲即谓此意。因厌弃欲便称为“离欲”，又称“离欲者”，此常为否定语。类似地为无明所离的称谓。心解脱即为得道时的禅定。智慧解脱即为得道时的智慧。超越即是超越者。一切业因，即一切爱瞋痴等烦恼及其根本，及一切专心分别等。佛音论曰，舍离这十三区别法后，余下的十六法，在最后一法皆相一味，且互不逾越。这是为什么？因每十三区别法结尾皆有“相一味，互不逾越”注释，因此两种归类法皆成立。故称为“十六合一”，但未详述此合一的具体意图。
2. Dhammuddhaccavāraniddesavaṇṇanā二、法掉举段解说注释
§6
6. Dhammuddhaccavāre aniccato manasikaroto obhāso uppajjatīti udayabbayānupassanāya ṭhitassa tīhi anupassanāhi punappunaṃ saṅkhāre vipassantassa vipassantassa vipassanāñāṇesu paripākagatesu tadaṅgavasena kilesappahānena parisuddhacittassa aniccato vā dukkhato vā anattato vā manasikārakkhaṇe vipassanāñāṇānubhāvena pakatiyāva obhāso uppajjatīti paṭhamaṃ tāva aniccato manasikaroto obhāso kathito. Akusalo vipassako tasmiṃ obhāse uppanne ‘‘na ca vata me ito pubbe evarūpo obhāso uppannapubbo, addhā maggaṃ pattomhi, phalaṃ pattomhī’’ti amaggaṃyeva ‘‘maggo’’ti, aphalameva ‘‘phala’’nti gaṇhāti. Tassa amaggaṃ ‘‘maggo’’ti, aphalaṃ ‘‘phala’’nti gaṇhato vipassanāvīthi ukkantā hoti. So attano vipassanāvīthiṃ vissajjetvā vikkhepamāpanno vā obhāsameva taṇhādiṭṭhimaññanāhi maññamāno vā nisīdati. So kho panāyaṃ obhāso kassaci bhikkhuno pallaṅkaṭṭhānamattameva obhāsento uppajjati, kassaci antogabbhaṃ, kassaci bahigabbhampi, kassaci sakalavihāraṃ, gāvutaṃ aḍḍhayojanaṃ yojanaṃ dviyojanaṃ…pe… kassaci pathavitalato yāva akaniṭṭhabrahmalokā ekālokaṃ kurumāno. Bhagavato pana dasasahassilokadhātuṃ obhāsento udapādi. Ayañhi obhāso caturaṅgasamannāgatepi andhakāre taṃ taṃ ṭhānaṃ obhāsento uppajjati.
第六，在法中所观心意躁动变化者，称为无常之显现。由闻观缘起与消长三种观三昧，反覆体察诸行本质，观已成熟，遂随断烦恼，心净清净，对无常、苦、无我三相分别，因而生起显现。初由对无常的观察而有此显现。清净观照者在此显现中自言：“过去未曾现此种显现，今已达道、得果，”即是正道与圣果的现显。彼阶段虽无道果，然以“道”名之，“无果”以“果”称焉。由不执著正道，观处流程渐起。彼弃观照道法后流失，或落墮，以其显现为境，误以为渴爱之见。于是止息于此显现，或依烦恼妄想坐失妙道。此显现在不同处现起：或于沙利子那床上，或于胎间，或外部各处，或整个行处，达半由旬、两由旬，或乃至地界上至最高梵界。如来则现显为十万世界境界。此显现具四种色彩，虽生于暗处，仍显现于各处。
Obhāso dhammoti obhāsaṃ āvajjatīti ayaṃ obhāso maggadhammo phaladhammoti vā taṃ taṃ obhāsaṃ manasi karoti. Tato vikkhepo uddhaccanti tato obhāsato dhammoti āvajjanakaraṇato vā yo uppajjati vikkhepo, so uddhaccaṃ nāmāti attho. Tena uddhaccena viggahitamānasoti tena evaṃ uppajjamānena uddhaccena virodhitacitto, tena vā uddhaccena kāraṇabhūtena tammūlakakilesuppattiyā virodhitacitto vipassako vipassanāvīthiṃ okkamitvā vikkhepaṃ vā tammūlakakilesesu vā ṭhitattā aniccato dukkhato anattato upaṭṭhānāni yathābhūtaṃ nappajānāti. ‘‘Tena vuccati dhammuddhaccaviggahitamānaso’’ti evaṃ iti-saddo yojetabbo. Hoti so samayoti evaṃ assādavasena upakkiliṭṭhacittassāpi yogino sace upaparikkhā uppajjati, so evaṃ pajānāti – ‘‘vipassanā nāma saṅkhārārammaṇā, maggaphalāni nibbānārammaṇāni, imāni ca cittāni saṅkhārārammaṇāni, tasmā nāyamobhāso maggo, udayabbayānupassanāyeva nibbānassa lokiko maggo’’ti maggāmaggaṃ vavatthapetvā taṃ vikkhepaṃ parivajjayitvā udayabbayānupassanāya ṭhatvā sādhukaṃ saṅkhāre aniccato dukkhato anattato vipassati. Evaṃ upaparikkhantassa so samayo hoti. Evaṃ apassanto pana ‘‘maggaphalappattomhī’’ti adhimāniko hoti.
所谓“法显”，即显现诸法。此显现称为“道法”或“果法”，修行者于此显现专注留心。由此显现生起的散乱心，即“心的躁动”。由显现而生的动荡，因觉知法义而生，故名为躁动。以躁动故称“躁动心”。由此躁动心与其根本的烦恼生起反感、对立的心，即为忿怒心。此躁动因烦恼而生，烦恼因躁动得资粮。观行者由于躁动与烦恼遮蔽，不能依真实无常苦无我来认识，故称“躁动心患”。这是所说的“法中躁动”、“躁动心患”。修行者嗜爱此躁动心、煞住于显现，错认为真实法相，因而不能断除烦恼。显现虽然出现，但不能彻见法的本质，出现此境即为障碍修行。故佛语中应称为“法中躁动心患”，即是烦恼离苦道上障碍心的意思。修行者若能洞察烦恼依显现起故，即能破除躁动，得于真实法的正见。
Yaṃ taṃ cittanti yaṃ taṃ vipassanācittaṃ. Ajjhattamevāti aniccānupassanāya ārammaṇe gocarajjhatteyeva. Ñāṇaṃ uppajjatīti tasseva yogāvacarassa rūpārūpadhamme tulayantassa tīrayantassa vissaṭṭhaindavajiramiva avihatavegaṃ tikhiṇaṃ sūramativisadaṃ vipassanāñāṇaṃ uppajjati. Pīti uppajjatīti tasseva tasmiṃ samaye khuddikā pīti, khaṇikā pīti, okkantikā pīti, ubbegā pīti, pharaṇā pītīti ayaṃ pañcavidhā vipassanāsampayuttā pīti sakalasarīraṃ pūrayamānā uppajjati. Passaddhi uppajjatīti tasseva tasmiṃ samaye kāyacittānaṃ neva daratho, na gāravatā, na kakkhaḷatā , na akammaññatā, na gelaññatā, na vaṅkatā hoti. Atha kho panassa kāyacittāni passaddhāni lahūni mudūni kammaññāni paguṇāni suvisadāni ujukāniyeva honti. So imehi passaddhādīhi anuggahitakāyacitto tasmiṃ samaye amānusiṃ nāma ratiṃ anubhavati. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
此心即是观照心。内在观照，观察无常于所依止境界上生起。由此认知，修行者遂得究竟明晰、坚固深微、锐利而敏锐的观照智慧，如明灯照亮四方。由此产生五种不同的喜悦：微小喜悦、豁然喜悦、临时喜悦、激发喜悦和解脱喜悦。此由观照而生，充满身体各处。又生起安静，身体与心不疾不徐，无颠倒、不动作、无怠惰、无愚痴、无弯曲等。此时身心皆清净柔软，随顺适宜而纯正、正直如金。借此安静顺次，身心被乐感所触动，生起非人间的极乐。对此乐境，曾说过——
‘‘Suññāgāraṃ paviṭṭhassa, santacittassa bhikkhuno;
“空寂之室已开启，安宁心定比库。”
Amānusī ratī hoti, sammā dhammaṃ vipassato.
非人间的欢喜生起，正观察法的人产生此欢喜。
‘‘Yato yato sammasati, khandhānaṃ udayabbayaṃ;
‘‘凡是正念存在的地方，蕴的生起与灭亡；
Labhatī pītipāmojjaṃ, amataṃ taṃ vijānata’’nti. (dha. pa. 373-4) –
便得喜乐欢喜，了知无死之真理。”（论辩篇 373-374）
Evamassa imaṃ amānusiṃ ratiṃ sādhayamānā lahutādīhi sahitā vipassanāsampayuttā kāyacittapassaddhi uppajjati. Sukhaṃ uppajjatīti tasseva tasmiṃ samaye sakalasarīraṃ abhisandayamānaṃ vipassanāsampayuttaṃ sukhaṃ uppajjati. Adhimokkho uppajjatīti tasseva tasmiṃ samaye cittacetasikānaṃ atisayapasādabhūtā vipassanāsampayuttā saddhā uppajjati. Paggaho uppajjatīti tasseva tasmiṃ samaye asithilamanaccāraddhaṃ supaggahitaṃ vipassanāsampayuttaṃ vīriyaṃ uppajjati. Upaṭṭhānaṃ uppajjatīti tasseva tasmiṃ samaye sūpaṭṭhitā suppatiṭṭhitā nikhātā acalā pabbatarājasadisā vipassanāsampayuttā sati uppajjati. So yaṃ yaṃ ṭhānaṃ āvajjati samannāharati manasi karoti paccavekkhati, taṃ taṃ ṭhānamassa okkantitvā pakkhanditvā dibbacakkhuno paraloko viya satiyā upaṭṭhāti (visuddhi. 2.734).
由此，在修持此非人间的欢喜时，身轻快自在，并具正见而相应的观察，身心清净平和由此生起。此时，身心整体被观察所贯注，故生起安乐。所谓意愿极盛，即此时心识及心所十分清净平静，且伴随观察而生起坚固信心。所谓坚固努力，即此时身心松弛适当，持命坚定清明，与观察相应而生起勇猛精进。所谓专注紧持，即此时觉知安稳确立，不动如山峰顶之王座，观照一切境界。随处而至者，心得以承载，观察一切事物，深入入摧其境界，将其安住，不被染着，犹如天眼洞察他处般，正念护持此境。（清净道论 2.734）
Upekkhāti vipassanupekkhā ceva āvajjanupekkhā ca. Tasmiñhi samaye sabbasaṅkhāresu majjhattabhūtā vipassanupekkhāpi balavatī uppajjati, manodvāre āvajjanupekkhāpi. Sā hissa taṃ taṃ ṭhānaṃ āvajjantassa vissaṭṭhaindavajiramiva pattapuṭe pakkhandatattanārāco viya ca sūrā tikhiṇā hutvā vahati . Evañhi visuddhimagge (visuddhi. 2.734) vuttaṃ. Vipassanupekkhāti cettha ‘‘vipassanāsampayuttā tatramajjhattupekkhā’’ti ācariyā vadanti. Vipassanāñāṇe hi gayhamāne ‘‘ñāṇaṃ uppajjatī’’ti vipassanāñāṇassa āgatattā punaruttidoso hoti. Tatiyajjhānavaṇṇanāyañca ‘‘saṅkhārupekkhāvipassanupekkhānampi atthato ekībhāvo. Paññā eva hi sā, kiccavasena dvidhā bhinnā’’ti vuttaṃ. Tasmā vipassanāsampayuttāya tatramajjhattupekkhāya vuccamānāya punaruttidoso ca na hoti, tatiyajjhānavaṇṇanāya ca sameti. Yasmā ca pañcasu indriyesu ‘‘ñāṇaṃ adhimokkho paggaho upaṭṭhāna’’nti paññindriyasaddhindriyavīriyindriyasatindriyāni niddiṭṭhāni, samādhindriyaṃ pana aniddiṭṭhaṃ hoti, yuganaddhavasenāpi ca samādhindriyaṃ niddisitabbameva hoti, tasmā samappavatto samādhi puna samādhāne byāpārappahānakaraṇena ‘‘upekkhā’’ti vuttoti veditabbaṃ.
舍弃与观察所舍皆是正观察之放任平等。于彼时，诸苦造作皆中等程度，具强正观察而生起舍心，心门中亦起舍。其如同匠人于所打造物，以利器剔去如蜜蜡之渣，坚固无余，如勇士山火迅速燃烧那般。如是于净道中所说（清净道论 2.734）。所谓正观察的舍，论师谓之“正观察之中等平等”也。因观察智生时常伴有忧患，不坚固定故。于第三禅注解中谓：“持苦平等观察与舍观察实为同一智慧之不同面。智慧实为唯一，差别为职能分异。”因此，具观察相关的中等平等舍无忧患，第三禅注解亦同意此理。且因五根中谓“智为意志，意志为取得，取得为护持”，智根、精进根、念根亦如是受定义，而定根无此定义，依次连接亦仅限定根。故定根虽确立，定兴起时因放弃谋事因故称为舍，令人明知。
Nikantiuppajjatīti evaṃ obhāsādipaṭimaṇḍitāya vipassanāya ālayaṃ kurumānā sukhumā santākārā nikanti uppajjati, yā kilesoti pariggahetumpi na sakkā hoti. Yathā ca obhāse, evaṃ etesupi aññatarasmiṃ uppanne yogāvacaro ‘‘na ca vata me ito pubbe evarūpaṃ ñāṇaṃ uppannapubbaṃ, evarūpā pīti passaddhi sukhaṃ adhimokkho paggaho upaṭṭhānaṃ upekkhā nikanti uppannapubbā, addhā maggaṃ pattomhi, phalaṃ pattomhī’’ti amaggameva ‘‘maggo’’ti, aphalameva ‘‘phala’’nti gaṇhāti. Tassa amaggaṃ ‘‘maggo’’ti, aphalañca ‘‘phala’’nti gaṇhato vipassanāvīthi ukkantā hoti. So attano mūlakammaṭṭhānaṃ vissajjetvā nikantimeva assādento nisīdati. Ettha ca obhāsādayo upakkilesavatthutāya upakkilesāti vuttā, na akusalattā. Nikanti pana upakkileso ceva upakkilesavatthu ca. Vatthuvaseneva cete dasa, gāhavasena pana samatiṃsa honti. Kathaṃ? ‘‘Mama obhāso uppanno’’ti gaṇhato hi diṭṭhiggāho hoti, ‘‘manāpo vata obhāso uppanno’’ti gaṇhato mānaggāho, obhāsaṃ assādayato taṇhāggāho. Iti obhāse diṭṭhimānataṇhāvasena tayo gāhā. Tathā sesesupīti evaṃ gāhavasena samatiṃsa upakkilesā honti. Dukkhato manasikaroto, anattato manasikarototi vāresupi imināva nayena attho veditabbo. Ekekaanupassanāvasena hettha ekekassa vipassanupakkilesuppatti veditabbā, na ekasseva.
所谓轻安生起，即修习光明净相之观察时，内心微妙平和，生起轻安，此轻安虽属污染，但不致令染污生起。正如光明，於某一境起殊胜止息能，称曰“此前未曾得此种智慧，得此后生喜乐安乐，意志极盛，取得护持，舍心生起，轻安生起，已得道果”。称其“不成道”者，道理不明也；“无果”者，果意不显也。因称“不成道”“道”，称“无果”“果”，从而违背正理，观此误认识，故生起轻安，从根本法门中消磨时，即抛却轻安安居坐下。于此处光明等名为污染，以污染所缘为名，非称为不善。然轻安亦是污染，亦是污染所缘。以其缘十二处，此轻安和染污根起生相对应。如何生起？谓“我的光明现已生起”是见取，以“心悦此光明生起”是欲取，因悦心而有贪。以是光明，生起有三：见取、欲取、贪取。由此轻安等污染缘故，常有污染。诚如前述轻安是污染以此比方表示，依此生理，亦有污染。念于为苦，念于无我而发，是此法义所达。于此一一观察处，应知生起轻安污染，非独于一处现起则已。
Tīsu anupassanāsu. Evaṃ abhedato vipassanāvasena upakkilese dassetvā puna bhedavasena dassento rūpaṃ aniccato manasikarototiādimāha. Tattha jarāmaraṇaṃ aniccato upaṭṭhānanti jarāmaraṇassa aniccato upaṭṭhānaṃ.
「三种观察」：以上不分别地以观见力显现烦恼，继而又分别地以观见力观察色为无常等，谓之。其中文中「老死为无常之所现」者，谓老死作为无常而现前显现。
§7
7. Yasmā pubbe vuttānaṃ samatiṃsāya upakkilesānaṃ vasena akusalo abyatto yogāvacaro obhāsādīsu vikampati, obhāsādīsu ekekaṃ ‘‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’’ti samanupassati, tasmā tamatthaṃ dassento obhāse ceva ñāṇe cātiādigāthādvayamāha. Tattha vikampatīti obhāsādike ārammaṇe nānākilesavasena vividhā kampati vedhati. Yehi cittaṃ pavedhatīti yehi passaddhisukhehi cittaṃ nānākilesavasena nānappakārena vedhati kampati. Tasmā passaddhiyā sukhe ceva yogāvacaro vikampatīti sambandho veditabbo. Upekkhāvajjanāya cevāti upekkhāsaṅkhātāya āvajjanāya ceva vikampati, āvajjanupekkhāya ceva vikampatīti attho. Visuddhimagge (visuddhi. 2.736) pana ‘‘upekkhāvajjanāyañcā’’ti vuttaṃ. Upekkhāya cāti heṭṭhā vuttappakārāya upekkhāya ca vikampati, nikantiyā ca vikampatīti attho. Ettha ca dvinnaṃ upekkhānaṃ niddiṭṭhattā heṭṭhā ‘‘upekkhā uppajjatī’’ti vuttaṭṭhāne ca ubhayathā attho vutto. Aniccānupassanādīsu ca ekekissāyeva āvajjanupekkhāya sabbhāvato ekekāyeva anupassanā aniccaṃ aniccaṃ, dukkhaṃ dukkhaṃ, anattā anattāti punappunaṃ bhāvīyatīti vuttaṃ hoti. Yasmā pana kusalo paṇḍito byatto buddhisampanno yogāvacaro obhāsādīsu uppannesu ‘‘ayaṃ kho me obhāso uppanno, so kho panāyaṃ anicco saṅkhato paṭiccasamuppanno khayadhammo vayadhammo virāgadhammo nirodhadhammo’’ti iti vā naṃ paññāya paricchindati upaparikkhati. Atha vā panassa evaṃ hoti – sace obhāso attā bhaveyya, ‘‘attā’’ti gahetuṃ vaṭṭeyya. Anattāva panāyaṃ ‘‘attā’’ti gahito. Tasmāyaṃ avasavattanaṭṭhena anattāti passanto diṭṭhiṃ ugghāṭeti. Sace obhāso nicco bhaveyya, ‘‘nicco’’ti gahetuṃ vaṭṭeyya. Aniccova panāyaṃ ‘‘nicco’’ti gahito. Tasmāyaṃ hutvā abhāvaṭṭhena aniccoti passanto mānaṃ samugghāṭeti. Sace obhāso sukho bhaveyya, ‘‘sukho’’ti gahetuṃ vaṭṭeyya. Dukkhova panāyaṃ ‘‘sukho’’ti gahito. Tasmāyaṃ uppādavayapaṭipīḷanaṭṭhena dukkhoti passanto nikantiṃ pariyādiyati. Yathā ca obhāse, evaṃ sesesupi.
七、因为先前所说三十七道品中烦恼束缚未断，不善未断的业果缘在色显现等境中泛动震动，在这些显现等境中，各分别认作“这是我的，这是我的身，这是我的自己”，因此为了显示此意，故有「观察显现和智慧等」两句偈赞。此处震动谓对显现等境界，因各种烦恼心起而以不同方式震动、颤动、感受。何者能使心动呢，谓以安稳安乐而使心以多种烦恼外的境界震动感受。故须知安稳及安乐与对显现等境界的配合震动有关。至于不动用意，谓以同等安详的心观察而使心产生震动，震动的意涵。净道论中亦说「以不动用意故」，谓以契合前说的不动用意方式，也以安详为根基使心震动且安住。此处还显示两种不动用意之差别，下者谓以不动用意契合前述，前后均包括该意。色观察等诸法中各自以不动用意反观若念，如无常为无常，苦为苦，无我为无我，反复反复如此显现。又因有智者、善慧者、觉悟者等在显现中生起知见，识别说：「这显现是我现在的现象，这显现乃因缘造作无常、灭亡、消亡、离欲、断灭」，智慧因而透彻分析。或者其心仍有这般认知，若显现是我，则应能执受“我”，非我则执受非我。由此，于无我观中，能破除执我见，理显真切。若显现为常，则应能执“常”，但常之于无常法中为破坏观幻觉。若显现为乐，则应执“乐”，因苦为苦反而执受苦，以此显现烦恼痛苦真相。如显现如此，其余现象亦同。
Evaṃ upaparikkhitvā obhāsaṃ ‘‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’’ti samanupassati. Ñāṇaṃ…pe… nikantiṃ ‘‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’’ti samanupassati. Evaṃ samanupassanto obhāsādīsu na kampati na vedhati. Tasmā tamatthaṃ dassento imāni dasa ṭhānānīti gāthamāha. Tattha dasa ṭhānānīti obhāsādīni. Paññā yassa pariccitāti yassa upakkilesavimuttāya paññāya paricitāni punappunaṃ phuṭṭhāni paribhāvitāni. Dhammuddhaccakusalo hotīti so paññāya paricitadasaṭṭhāno yogāvacaro pubbe vuttappakārassa dhammuddhaccassa yathāsabhāvapaṭivedhena cheko hoti. Na ca sammoha gacchatīti dhammuddhaccakusalattāyeva taṇhāmānadiṭṭhugghāṭavasena sammohañca na gacchati.
如此由智慧检验，心于显现中觉察「非我所有，非我所有，非我自己」，智慧得以开显。智慧……苦则觉察「非我所有，非我所有，非我自己」，以此蒙观。如此依前说，从显现中除去涴染、不喜及痛苦之震动，心恒安住无动摇。一旦心不动摇、不感震动，即不生烦恼等心动，这是释显本意。所以以此真理显现，故有「此为十处」之偈。所谓十处，指十种显现境界。智慧之所认识，乃区别清净无烦恼的广阔智慧内，诸相分别分别触发，善巧观察有所分辩。谓此显现现法如实无误，智慧能辨正法，故分别斩断疑惑。由此不生心惑。
Idāni pubbe vuttameva vidhiṃ aparena pariyāyena vibhāvetvā dassento vikkhipati ceva kilissati cātiādigāthamāha. Tattha mandapañño yogāvacaro obhāsādīsu vikkhepañca avasesakilesuppattiñca pāpuṇāti. Majjhimapañño vikkhepameva pāpuṇāti, nāvasesakilesuppattiṃ, so adhimāniko hoti. Tikkhapañño vikkhepaṃ pāpuṇitvāpi taṃ adhimānaṃ pahāya vipassanaṃ ārabhati. Atitikkhapañño na vikkhepaṃ pāpuṇāti, na cāvasesakilesuppattiṃ. Vikkhippati cevāti tesu mandapañño dhammuddhaccasaṅkhātaṃ vikkhepañceva pāpuṇīyati. Kilissati cāti taṇhāmānadiṭṭhikilesehi kilesīyati ca, upatāpīyati vibādhīyatīti attho. Cavati cittabhāvanāti tassa mandapaññassa vipassanācittabhāvanā kilesesuyeva ṭhānato paṭipakkhāvihatattā cavati, paripatatīti attho. Vikkhipati na kilissatīti majjhimapañño vikkhepena vikkhipati, kilesehi na kilissati. Bhāvanā parihāyatīti tassa majjhimapaññassa adhimānikattā vipassanārambhābhāvena vipassanā parihāyati, nappavattatīti attho. Vikkhipati na kilissatīti tikkhapaññopi vikkhepena vikkhipati, kilesehi na kilissati. Bhāvanā na parihāyatīti tassa tikkhapaññassa santepi vikkhepe taṃ adhimānavikkhepaṃ pahāya vipassanārambhasabbhāvena vipassanābhāvanā na parihāyati, pavattatīti attho. Na ca vikkhipate cittaṃ na kilissatīti atitikkhapaññassa cittaṃ na vikkhepena vikkhipati, na ca kilesehi kilissati. Na cavati cittabhāvanāti tassa vipassanācittabhāvanā na cavati, vikkhepakilesābhāvena yathāṭhāne tiṭṭhatīti attho.
现今依旧以另一种解法阐发先前所说智慧，显示心若散乱则烦恼重生，即有六种不善之起。有三种智慧：钝慧以散乱及烦恼生起，故为烦恼之所；中慧唯散乱起而不生烦恼，故自高傲；锐慧虽散乱起而断弃骄傲，开始正观；超越锐慧者不散乱亦不生烦恼。所谓心散乱者，钝慧者处于烦恼中故心散乱并堕落。中慧虽心散乱却不堕落烦恼，故称不净舍灭。锐慧心散乱却弃骄傲，开始观法修习，无失息。超越锐慧者心不散乱亦无烦恼，故其观修不失息，静立于本。
Imehi catūhi ṭhānehītiādīsu idāni vuttehi imehi catūhi ṭhānehi hetubhūtehi, karaṇabhūtehi vā obhāsādike dasa ṭhāne cittassa saṅkhepena ca vikkhepena ca viggahitaṃ mānasaṃ vikkhepakilesuppattivirahito catuttho kusalo mahāpañño yogāvacaro mandapaññādīnaṃ tiṇṇaṃ yogāvacarānaṃ mānasaṃ evañca evañca hotīti nānappakārato jānātīti sambandhato atthavaṇṇanā veditabbā. Saṅkhepoti cettha vikkhepassa ceva kilesānañca uppattivasena cittassa līnabhāvo veditabbo. Vikkhepoti ‘‘vikkhipati na kilissatī’’ti dvīsu ṭhānesu vuttavikkhepavasena cittassa uddhatabhāvo veditabboti.
依此述十处及其它境界，有四处为因缘，十处为心的聚合及散乱相伴而不生烦恼者，谓为第四种善慧：大智者、正修者、善慧者，心状态因不同方式而异，由此要了知心中聚散及烦恼产生的缘起关系。简言之，散乱即是烦恼因缘生起时心的分散状态，散乱者即心被破坏的状态。
Yuganaddhakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 双运论注释完毕。
2. Saccakathā
二、关于真谛解说
Saccakathāvaṇṇanā谛论释
§8
8. Idāni yuganaddhaguṇassa ariyamaggassa vasena saccaṭṭhaṃ saccapaṭivedhavisesaṃ saccalakkhaṇādividhānañca dassentena kathitāya suttantapubbaṅgamāya saccakathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Tattha suttante tāva tathānīti yathāsabhāvavasena tacchāni. Yathāsabhāvabhūtāneva hi dhammajātāni saccaṭṭhena saccāni. Saccaṭṭho paṭhamañāṇaniddesavaṇṇanāyaṃ vutto. Avitathānīti vuttasabhāve vipariyāyavirahitāni. Na hi saccāni asaccāni nāma honti. Anaññathānīti aññasabhāvavirahitāni. Na hi asaccāni saccāni nāma honti. Idaṃ dukkhanti, bhikkhave, tathametanti bhikkhave, idaṃ dukkhanti yaṃ vuccati, etaṃ yathāsabhāvattā tathaṃ. Dukkhameva hi dukkhaṃ. Vuttasabhāve vipariyāyābhāvato avitathaṃ. Na hi dukkhaṃ adukkhaṃ nāma hoti. Aññasabhāvavirahitattā anaññathaṃ. Na hi dukkhaṃ samudayādisabhāvaṃ hoti. Samudayādīsupi eseva nayo.
现今关于双重相续圣道为主的真理，真理所表达的特别之义，以及真理相等的种类等展开讲说，作为经文前缘的真理说法的先行解释。经文中记载的现状是真实的，正如事物本性的真实，因法之生也真实不虚。此处所说的真理相等，是指最初的知见说明已经阐明。所谓真实不虚者，是指所陈述的本性无偏差。真实不虚是指没有倒置，不颠倒本质。真理绝非虚假之物。所谓无他性，是指无别样的本质。虚假绝非真实之物。比库们，这苦是如此，苦就是被称为苦的那个，它依事物本性而如其本来面目。苦就是苦，因无偏差故确实如此。苦不存在非苦。亦无别样的本性。苦不具生起、等诸所起等因相。即便生起等因素亦是如此。
1. Paṭhamasuttantaniddesavaṇṇanā一、初经文指示释
Tathaṭṭhenāti yathāsabhāvaṭṭhena. Pīḷanaṭṭhādayo ñāṇakathāyaṃ vuttatthāyeva.
“如其所立”是指依正法本性。痛苦之处等事项，皆是知见所说之义。
§9
9.Ekappaṭivedhānīti ekena maggañāṇena paṭivedho, ekato vā paṭivedho etesanti ekappaṭivedhāni. Anattaṭṭhenāti catunnampi saccānaṃ attavirahitattā anattaṭṭhena. Vuttañhetaṃ visuddhimagge (visuddhi. 2.567) – paramatthato hi sabbāneva saccāni vedakakārakanibbutagamakābhāvato suññānīti veditabbāni. Tenetaṃ vuccati –
单一证悟是指由一乘圣道知识而得的证悟，或是单方面的证悟，此即所说的单一证悟。无我者，是指四圣谛皆无我之性质，以无我为立场。此理已在《清净道论》所说：究竟意义上，诸法全然无我，因无感受主体，因无感受及造作者，故可知为空性。此即被称为——
‘‘Dukkhameva hi, na koci dukkhito, kārako na, kiriyāva vijjati;
“苦就是苦，没有苦者，亦无苦之因，亦无苦之作为；
Atthi nibbuti, na nibbuto pumā, maggamatthi, gamako na vijjatī’’ti. (visuddhi. 2.567);
涅槃存在，却无涅槃者，无行者，也无通入涅槃的路径”——（清净道论）
Atha vā –
或者称——
‘‘Dhuvasubhasukhattasuññaṃ, purimadvayamattasuññamamatapadaṃ;
“短暂、恶、不净、痛苦的空无，原始二者的空无，无不净的根基；
Dhuvasukhaattavirahito, maggo iti suññatā tesū’’ti. (visuddhi. 2.567);
缺少短暂痛苦之处的道路，这就是三者的空性。”（净饭论第二卷567页）
Saccaṭṭhenāti avisaṃvādakaṭṭhena. Paṭivedhaṭṭhenāti maggakkhaṇe paṭivijjhitabbaṭṭhena. Ekasaṅgahitānīti tathaṭṭhādinā ekekeneva atthena saṅgahitāni, ekagaṇanaṃ gatānīti attho. Yaṃ ekasaṅgahitaṃ, taṃ ekattanti yasmā ekena saṅgahitaṃ, tasmā ekattanti attho. Saccānaṃ bahuttepi ekattamapekkhitvā ekavacanaṃ kataṃ. Ekattaṃ ekena ñāṇena paṭivijjhatīti pubbabhāge catunnaṃ saccānaṃ nānattekattaṃ svāvatthitaṃ vavatthapetvā ṭhito maggakkhaṇe ekena maggañāṇena tathaṭṭhāditaṃtaṃekattaṃ paṭivijjhati. Kathaṃ? Nirodhasaccassa tathaṭṭhādike ekatte paṭividdhe sesasaccānampi tathaṭṭhādikaṃ ekattaṃ paṭividdhameva hoti. Yathā pubbabhāge pañcannaṃ khandhānaṃ nānattekattaṃ svāvatthitaṃ vavatthapetvā ṭhitassa maggavuṭṭhānakāle aniccato vā dukkhato vā anattato vā vuṭṭhahantassa ekasmimpi khandhe aniccādito diṭṭhe sesakhandhāpi aniccādito diṭṭhāva honti, evamidanti daṭṭhabbaṃ. Dukkhassa dukkhaṭṭho tathaṭṭhoti dukkhasaccassa pīḷanaṭṭhādiko catubbidho attho sabhāvaṭṭhena tathaṭṭho. Sesasaccesupi eseva nayo. Soyeva catubbidho attho attābhāvato anattaṭṭho. Vuttasabhāve avisaṃvādakato saccaṭṭho. Maggakkhaṇe paṭivijjhitabbato paṭivedhaṭṭho vuttoti veditabbaṃ.
“真实真谛”指的是不相互争论之处。“当知真谛”指的是于道见证之时应当明了之义。“集合一致”意味着依照根本经文等逐一以各个意义合成所集合的，即归集为一的意思。所谓合成一者，是因为由一体所集合，故称为一整体。诸真谛因数众多，即便如此仍持于一统，故谓立为一单数词。通过一者智见则应知，前文中以四圣谛各种各异而自体义阐述完结，今于道见证之时，亦以一道智见而明说此一整体。如何明了？如同灭谛等一道所显现，残余法亦是以此一道所现。譬如前文归纳五蕴各种各异，各自本义阐述完结；在道起时，若见无常、苦、无我，有无常等先行法显现于一蕴，则余蕴亦见无常等，因而当见此理。苦谛中的苦为苦本质，四种苦受等相应义，为其自性具足；残余法亦同理。它们确是四相义，乃于自身不存在之无我。由所说之自性没有相争而共成真谛。至于于道见证应当明了，谓当知当证。
§10
10.Yaṃ aniccantiādi sāmaññalakkhaṇapubbaṅgamaṃ katvā dassitaṃ. Tattha yaṃ aniccaṃ, taṃ dukkhaṃ. Yaṃ dukkhaṃ, taṃ aniccanti dukkhasamudayamaggā gahitā. Tāni hi tīṇi saccāni aniccāni ceva aniccattā dukkhāni ca. Yaṃ aniccañca dukkhañca, taṃ anattāti tāniyeva tīṇi gahitāni. Yaṃ aniccañca dukkhañca anattā cāti tehi tīhi saha nirodhasaccañca saṅgahitaṃ. Cattāripi hi anattāyeva. Taṃ tathanti taṃ saccacatukkaṃ sabhāvabhūtaṃ. Taṃ saccanti tadeva saccacatukkaṃ yathāsabhāve avisaṃvādakaṃ. Navahākārehītiādīsu ‘‘sabbaṃ, bhikkhave, abhiññeyya’’nti (paṭi. ma. 1.3; saṃ. ni. 4.46) vacanato abhiññaṭṭhena, dukkhassa pariññaṭṭhe, samudayassa pahānaṭṭhe, maggassa bhāvanaṭṭhe, nirodhassa sacchikiriyaṭṭhe āvenikepi idha catūsupi saccesu ñātapariññāsabbhāvato pariññaṭṭhena, catusaccadassanena pahānasabbhāvato pahānaṭṭhena, catusaccabhāvanāsabbhāvato bhāvanaṭṭhena, catunnaṃ saccānaṃ sacchikiriyasabbhāvato sacchikiriyaṭṭhenāti niddiṭṭhanti veditabbaṃ. Navahākārehi tathaṭṭhenātiādīsu paṭhamaṃ vuttanayeneva yojanā kātabbā.
第十，所谓无常等，乃是最初出现在四圣谛共相上之标记。其间何者为无常者即为苦；何者为苦者，则缘无常与苦的起集道灭而成。此三圣谛实系共具，无常的无常，苦的具足皆显现，且无常即是苦，无常与苦俱成无我；以三者连同灭谛共同构成四圣谛。其名曰“四”，实指四圣谛实质自性。谓此四圣谛实为本性真谛，且于此本性不相争之理成立。所谓九次造次等中，佛言：“诸比库，应能究竟通达一切法。”此言已达解脱苦，断除集，生起道，证得灭，亦即四圣谛分别证知之理。于四圣谛中，自在猎解灭谛密集现前、断除生起、道的修习、灭的证悟之理，于此皆成见知。所谓九次造次等即此理。
§11
11.Dvādasahi ākārehītiādīsu tathaṭṭhādayo ñāṇakathāyaṃ vuttatthā. Etesaṃ niddesepi vuttanayeneva yojanā veditabbā.
第十一，十二次造次等文中，依此理讲解智慧之法，依照原文逐一应当知晓利用。
§12
12.Saccānaṃ kati lakkhaṇānītiādīsu upari vattabbāni cha lakkhaṇāni saṅkhatāsaṅkhatavasena dvidhā bhinditvā dve lakkhaṇānīti āha. Tattha saṅkhatalakkhaṇañca asaṅkhatalakkhaṇañcāti ‘‘tīṇimāni, bhikkhave, saṅkhatassa saṅkhatalakkhaṇāni uppādo paññāyati, vayo paññāyati, ṭhitassa aññathattaṃ paññāyati. Tīṇimāni, bhikkhave, asaṅkhatassa asaṅkhatalakkhaṇāni na uppādo paññāyati, na vayo paññāyati, na ṭhitassa aññathattaṃ paññāyatī’’ti (a. ni. 3.47-48) evaṃ vuttaṃ saṅkhatassa saṅkhatamiti lakkhaṇañca asaṅkhatassa asaṅkhatamiti lakkhaṇañca. Saṅkhataṃ pana na lakkhaṇaṃ, lakkhaṇaṃ na saṅkhataṃ. Na ca saṅkhataṃ vinā lakkhaṇaṃ paññāpetuṃ sakkā, napi lakkhaṇaṃ vinā saṅkhataṃ. Lakkhaṇena pana saṅkhataṃ pākaṭaṃ hoti.
第十二，关于真谛的多少标记等，上文已述有六种标记分为两类，即二标记。所谓成有为标记与无为标记，如经中云：“诸比库，有为法的三种成有为标记依次产生，分别为生起、灭、不同；无为法三种标记则无生起、无灭、无变化。”经言有为法具有此三成有为标记，无为法则无此标记。故称有为标记为有为，有为即标记；无为标记为无为。汝应知，有为非标记，标记非有为，亦不能无有为生标记，亦不可无标记生有为。唯有标记显著才有为成就明显者也。
Puna tadeva lakkhaṇadvayaṃ vitthārato dassento cha lakkhaṇānīti āha. Saṅkhatānaṃ saccānanti dukkhasamudayamaggasaccānaṃ. Tāni hi paccayehi saṅgamma katattā saṅkhatāni. Uppādoti jāti. Paññāyatīti jānīyati. Vayoti bhaṅgo. Ṭhitānaṃ aññathattanti ṭhitippattānaṃ aññathābhāvo jarā. Tiṇṇaṃ saṅkhatasaccānaṃ nipphannattā uppādavayaññathattaṃ vuttaṃ, tesaṃyeva pana uppādassa, jarāya bhaṅgassa ca anipphannattā uppādavayaññathattaṃ na vattabbaṃ. Saṅkhatanissitattā uppādavayaññathattaṃ na paññāyatīti na vattabbaṃ. Saṅkhatavikārattā pana saṅkhatanti vattabbaṃ. Dukkhasamudayānaṃ uppādajarābhaṅgā saccapariyāpannā, maggasaccassa uppādajarābhaṅgā na saccapariyāpannāti vadanti. Tattha ‘‘saṅkhatānaṃ uppādakkhaṇe saṅkhatāpi uppādalakkhaṇampi kālasaṅkhāto tassa khaṇopi paññāyati, uppāde vītivatte saṅkhatāpi jarālakkhaṇampi kālasaṅkhāto tassa khaṇopi paññāyati, bhaṅgakkhaṇe saṅkhatāpi jarāpi bhaṅgalakkhaṇampi kālasaṅkhāto tassa khaṇopi paññāyatī’’ti khandhakavaggaṭṭhakathāyaṃ (saṃ. ni. aṭṭha. 2.3.37-38) vuttaṃ. Asaṅkhatassa saccassāti nirodhasaccassa. Tañhi paccayehi samāgamma akatattā sayameva nipphannanti asaṅkhataṃ. Ṭhitassāti niccattā ṭhitassa, na ṭhānappattattā. Puna tadeva lakkhaṇadvayaṃ vitthārato dassento dvādasa lakkhaṇānīti āha.
又复详细说明了那两种特征，并说是展现这两种特征的。所谓集体有为法的真实就是说苦谛、集谛、灭谛、道谛。因为它们是因缘和合而成的有为法。起者谓生，灭者谓坏。所知者谓明了。于已住者谓异无常，即于已住法有异无常，谓衰老。已断灭的三句有为法的真实，已经消灭，谓生灭异无常，已断灭的生和灭不应言称异无常。由于有为法的依因而成，不应言明了其生灭异无常。应言其有为是变化。苦谛的生、老、坏三相是真实圆满的，谓集谛的生、老、坏则非真实圆满。据律藏杂话中说，集体法集起时刻亦是生相；灭时刻同样有老相；变坏时刻有老坏相。无为法即灭谛，是依此生绝而自灭，不是住定之义。又复讲述两种特征详尽十二种特征。
Catunnaṃsaccānaṃ kati kusalātiādīsu abyākatanti vipākābyākataṃ kiriyābyākataṃ rūpābyākataṃ nibbānābyākatanti catūsu abyākatesu nibbānābyākataṃ. Cattāripi hi kusalākusalalakkhaṇena na byākatattā abyākatāni. Siyā kusalanti kāmāvacararūpāvacarārūpāvacarakusalānaṃ vasena kusalampi bhaveyya. Siyā akusalanti taṇhaṃ ṭhapetvā sesākusalavasena. Siyā abyākatanti kāmāvacararūpāvacarārūpāvacaravipākakiriyānaṃ rūpānañca vasena. Siyā tīṇi saccānītiādīsu saṅgahitānīti gaṇitāni. Vatthuvasenāti akusalakusalābyākatadukkhasamudayanirodhamaggasaṅkhātavatthuvasena. Yaṃ dukkhasaccaṃ akusalanti ṭhapetvā taṇhaṃ avasesaṃ akusalaṃ. Akusalaṭṭhena dve saccāni ekasaccena saṅgahitānīti imāni dve dukkhasamudayasaccāni akusalaṭṭhena ekasaccena saṅgahitāni, akusalasaccaṃ nāma hotīti attho. Ekasaccaṃ dvīhi saccehi saṅgahitanti ekaṃ akusalasaccaṃ dvīhi dukkhasamudayasaccehi saṅgahitaṃ. Yaṃ dukkhasaccaṃ kusalanti tebhūmakaṃ kusalaṃ. Imāni dve dukkhamaggasaccāni kusalaṭṭhena ekasaccena saṅgahitāni, kusalasaccaṃ nāma hoti. Ekaṃ kusalasaccaṃ dvīhi dukkhamaggasaccehi saṅgahitaṃ. Yaṃ dukkhasaccaṃ abyākatanti tebhūmakavipākakiriyā rūpañca. Imāni dve dukkhanirodhasaccāni abyākataṭṭhena ekasaccena saṅgahitāni, ekaṃ abyākatasaccaṃ nāma hoti. Ekaṃ abyākatasaccaṃ dvīhi dukkhanirodhasaccehi saṅgahitaṃ. Tīṇi saccāni ekasaccena saṅgahitānīti samudayamagganirodhasaccāni ekena akusalakusalābyākatabhūtena dukkhasaccena saṅgahitāni. Ekaṃ saccaṃ tīhi saccehi saṅgahitanti ekaṃ dukkhasaccaṃ visuṃ akusalakusalaabyākatabhūtehi samudayamagganirodhasaccehi saṅgahitaṃ. Keci pana ‘‘dukkhasamudayasaccāni akusalaṭṭhena samudayasaccena saṅgahitāni, dukkhamaggasaccāni kusalaṭṭhena maggasaccena saṅgahitāni, na dassanaṭṭhena. Dukkhanirodhasaccāni abyākataṭṭhena nirodhasaccena saṅgahitāni, na asaṅkhataṭṭhenā’’ti vaṇṇayanti.
四种真实中，难善果等一切未说明的称为未说明，即果报未说明，行未说明，色未说明，涅槃未说明，称为四种未说明。四中以善恶特征不说明称为未说明，可说善即由欲、色、无色善法作缘，有善生起，恶则由渴爱牵制，余余恶法为缘。未说明则凭欲、色、无色之果报、行，色等缘起。所谓三种真实连结称为合计。因境缘故，以恶善及未说明诸苦、集、灭、道义缘故。所谓苦谛谓恶法诸余恶除渴爱；恶法为主有二苦谛合一苦谛。这二苦谛合即苦谛。善法为苦谛诸缘起。有为未说明谓是果报行及色。二苦灭谛合一灭谛。三谛合为一谛，即苦、集、灭、道四谛生灭苦谛事相合一，三谛合一苦谛义。有人说苦谛集谛以恶为本，并非如法见；苦灭谛以未说明为本，亦非无为法为本。
2. Dutiyasuttantapāḷivaṇṇanā二、第二经文释
§13
13. Puna aññassa suttantassa atthavasena saccappaṭivedhaṃ niddisitukāmo pubbe me, bhikkhavetiādikaṃ suttantaṃ āharitvā dassesi. Tattha pubbe me, bhikkhave, sambodhāti bhikkhave, mama sambodhito sabbaññutaññāṇato pubbe. Anabhisambuddhassāti sabbadhamme appaṭividdhassa. Bodhisattasseva satoti bodhisattabhūtasseva. Etadahosīti bodhipallaṅke nisinnassa etaṃ parivitakkitaṃ ahosi. Assādoti assādīyatīti assādo. Ādīnavoti doso . Nissaraṇanti apagamanaṃ. Sukhanti sukhayatīti sukhaṃ, yassuppajjati, taṃ sukhitaṃ karotīti attho. Somanassanti pītisomanassayogato sobhanaṃ mano assāti sumano, sumanassa bhāvo somanassaṃ , sukhameva pītiyogato visesitaṃ. Aniccanti addhuvaṃ. Dukkhanti dukkhavatthuttā saṅkhāradukkhattā ca dukkhaṃ. Vipariṇāmadhammanti avasī hutvā jarābhaṅgavasena parivattanapakatikaṃ. Etena anattabhāvo vutto hoti. Chandarāgavinayoti chandasaṅkhātassa rāgassa saṃvaraṇaṃ, na vaṇṇarāgassa. Chandarāgappahānanti tasseva chandarāgassa pajahanaṃ.
十三、我过去欲以他经义说苦谛，故取来经文陈说。其时我以“诸比库，吾已证知，佛成道时具足智慧第一，无所不晓，非复未觉”“未广成佛”言即诸事未晓，惟菩萨已成觉。此时我在菩提树下默思。安乐者为受，乐含愉悦心，谓心乐，心乐即愉悦，乐由喜悦成。无常谓快速变异，苦谓痛苦覆盖并由行苦成。变迁法谓因衰老坏灭而旋转变化。由此论无我义。净三毒熄灭谓欲贪烦恼等斡旋结束，欲贪净灭即是欲贪之离，谓断欲贪。
Yāvakīvañcātiādīsu yāva imesaṃ pañcannaṃ upādānakkhandhānaṃ…pe… yathābhūtaṃ nābbhaññāsiṃ na adhikena ñāṇena paṭivijjhiṃ, tāva anuttaraṃ sammāsambodhiṃ anuttaraṃ sabbaññubhāvaṃ abhisambuddho abhisametāvī arahanti nevāhaṃ paccaññāsiṃ neva paṭiññaṃ akāsinti sambandhato attho. Kīvañcāti nipātamattaṃ. Yatoti yasmā, yadā vā. Athāti anantaraṃ. Ñāṇañca pana me dassanaṃ udapādīti dassanakiccakaraṇena dassanasaṅkhātaṃ paccavekkhaṇañāṇañca me uppajji. Akuppāti kopetuṃ cāletuṃ asakkuṇeyyā. Vimuttīti arahattaphalavimutti. Etāya eva phalapaccavekkhaṇāya magganibbānapaccavekkhaṇāpi vuttāva honti. Ayamantimā jātīti ayaṃ pacchimā khandhappavatti. Natthidāni punabbhavoti idāni puna uppatti natthi. Etena pahīnakilesapaccavekkhaṇā vuttā. Arahato hi avasiṭṭhakilesapaccavekkhaṇā na hoti.
诸多等至五蕴取相……依真实、非多于真实智慧而能实知，故成无上正觉、无上普知、分别佛、阿拉汉、已寂止者，我既未晓，亦不执持，乃缘于法故。何谓即体词？谓因、或何时。然后，亦即连续。又我得慧显现，依此演示具知。忿怒谓不能生嗔恶，解脱谓阿拉汉果的解脱。由此果观说法得成，得果反观道。此为最终生起之五蕴轮回，已无复生，今无新生。是故说断烦恼果反观。终无复生，阿拉汉已无余烦恼反观。
3. Dutiyasuttantaniddesavaṇṇanā三、第二经文指示释
§14
14. Saccappaṭivedhañāṇayojanakkame ca ayaṃ rūpassa assādoti pahānappaṭivedhoti pubbabhāge ‘‘ayaṃ taṇhāsampayutto rūpassa assādo’’ti ñatvā maggakkhaṇe samudayappahānasaṅkhāto samudayasaccappaṭivedho. Samudayasaccanti samudayasaccappaṭivedhañāṇaṃ. Ariyasaccārammaṇañāṇampi hi ‘‘ye keci kusalā dhammā, sabbe te catūsu ariyasaccesu saṅgahaṃ gacchantī’’tiādīsu (ma. ni. 1.300) viya ‘‘sacca’’nti vuccati. Ayaṃ rūpassa ādīnavoti pariññāpaṭivedhoti pubbabhāge ‘‘ayaṃ rūpassa ādīnavo’’ti ñatvā maggakkhaṇe dukkhapariññāsaṅkhāto dukkhasaccappaṭivedho. Dukkhasaccanti dukkhasaccappaṭivedhañāṇaṃ. Idaṃ rūpassa nissaraṇanti sacchikiriyāpaṭivedhoti pubbabhāge ‘‘idaṃ rūpassa nissaraṇa’’nti ñatvā maggakkhaṇe nirodhasacchikiriyāsaṅkhāto nirodhasaccappaṭivedho. Nirodhasaccanti nirodhasaccārammaṇaṃ nirodhasaccappaṭivedhañāṇaṃ . Yā imesu tīsu ṭhānesūti imesu yathāvuttesu tīsu samudayadukkhanirodhesu paṭivedhavasena pavattā yā diṭṭhi yo saṅkappoti yojanā. Bhāvanāpaṭivedhoti ayaṃ maggabhāvanāsaṅkhāto maggasaccappaṭivedho. Maggasaccanti maggasaccappaṭivedhañāṇaṃ.
十四、以知苦谛之断为断知，谓此色即生苦因之苦因念。于道时分知断习断知，谓断习知。苦谛之果知即苦之知。此色即苦因烦恼之患知，苦谛之知。此色亦即苦之解脱之知，灭谛之知。此断苦、集、灭之三处相应如实知见称为结。修习反观即道谛之知。道谛即道谛之知。
§15
15. Puna aparena pariyāyena saccāni ca saccappaṭivedhañca dassento saccanti katihākārehi saccantiādimāha. Tattha yasmā sabbepi sabbaññubodhisattā bodhipallaṅke nisinnā jarāmaraṇādikassa dukkhasaccassa jātiādikaṃ samudayasaccaṃ ‘‘kiṃ nu kho’’ti esanti, tathā esantā ca jarāmaraṇādikassa dukkhasaccassa jātiādikaṃ samudayasaccaṃ ‘‘paccayo’’ti vavatthapento pariggaṇhanti, tasmā sā ca esanā so ca pariggaho saccānaṃ esanattā pariggahattā ca ‘‘sacca’’nti katvā esanaṭṭhena pariggahaṭṭhenāti vuttaṃ. Ayañca vidhi paccekabuddhānampi paccayapariggahe labbhatiyeva, sāvakānaṃ pana anussavavasena paccayapariggahe labbhati. Paṭivedhaṭṭhenāti pubbabhāge tathā esitānaṃ pariggahitānañca maggakkhaṇe ekapaṭivedhaṭṭhena.
十五、另以言说说明真实及知苦谛。谓真实有多种形态。因佛住于菩提树，已证诸苦出生集谛，即贪欲等集谛生起初法。“何为”等问即为提示，亦为诠释儿童所问，亦指着苦谛诸法依缘而生。既得证知即寻求因缘故称为真实。此法亦普给独觉佛及声闻等多数共行者。证知即先示其所摄法。
Kiṃnidānantiādīsu nidānādīni sabbāni kāraṇavevacanāni. Kāraṇañhi yasmā phalaṃ nideti ‘‘handa naṃ gaṇhathā’’ti appeti viya, tasmā ‘‘nidāna’’nti vuccati. Yasmā phalaṃ tato samudeti, jāyati, pabhavati; tasmā samudayo, jāti, pabhavoti vuccati. Ayaṃ panettha attho – kiṃ nidānaṃ etassāti kiṃnidānaṃ. Ko samudayo etassāti kiṃsamudayaṃ. Kā jāti etassāti kiṃjātikaṃ. Ko pabhavo etassāti kiṃpabhavaṃ. Yasmā pana tassa jāti yathāvuttena atthena nidānañceva samudayo ca jāti ca pabhavo ca, tasmā jātinidānantiādimāha. Jarāmaraṇanti dukkhasaccaṃ. Jarāmaraṇasamudayanti tassa paccayaṃ samudayasaccaṃ. Jarāmaraṇanirodhanti nirodhasaccaṃ. Jarāmaraṇanirodhagāminiṃ paṭipadanti maggasaccaṃ. Imināva nayena sabbapadesu attho veditabbo.
因缘何物即所谓因缘者，道理所依之事皆称因缘。因缘者，谓因由之故，以其能生结果，譬如曰“拿取此则可”，用以说明因乃成名。因缘者，能生结果，结果因因缘而生，因此称为因缘。因缘所生之事称为“集”，生起即为生，生起亦为“生”，还生起亦称“现行”。此处意涵即是——所谓因缘为何？所谓因缘，即指因缘。所谓集为何？即集。所谓生为何？即生。所谓现象为何？即现象。但因其生起如前所述之义，即因缘、集、生、现象俱属一义，故称为生起因缘等言。老死，即苦谛；老死之集者，则成苦集谛；老死之灭者，为苦灭谛；老死灭之道行，即苦道谛。依此因缘法应于各处理解其意。
§16
16.Nirodhappajānanāti ārammaṇakaraṇena nirodhassa pajānanā. Jāti siyā dukkhasaccaṃ, siyā samudayasaccanti bhavapaccayā paññāyanaṭṭhena dukkhasaccaṃ , jarāmaraṇassa paccayaṭṭhena samudayasaccaṃ. Esa nayo sesesupi. Avijjā siyā dukkhasaccanti pana āsavasamudayā avijjāsamudayaṭṭhenāti.
16.灭之发生者，谓因缘所转，证知灭之生。生即苦谛，因生之理为苦集谛，此因生之理即是老死之因理成苦集谛也。此因缘法至此已说毕。无明者，苦谛之有，苦集谛之根，谓诸烦恼之生起因即无明。
Saccakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 谛论释已毕。
3. Bojjhaṅgakathā
3.觉支说法
Bojjhaṅgakathāvaṇṇanā觉支论注释
§17
17. Idāni saccappaṭivedhasiddhaṃ bojjhaṅgavisesaṃ dassentena kathitāya suttantapubbaṅgamāya bojjhaṅgakathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Tattha suttante tāva bojjhaṅgāti bodhiyā, bodhissa vā aṅgāti bojjhaṅgā. Kiṃ vuttaṃ hoti (saṃ. ni. aṭṭha. 3.5.182) – yā hi ayaṃ dhammasāmaggī, yāya lokuttaramaggakkhaṇe uppajjamānāya līnuddhaccapatiṭṭhānāyūhanakāmasukhattakilamathānuyogaucchedasassatābhinivesādīnaṃ anekesaṃ upaddavānaṃ paṭipakkhabhūtāya satidhammavicayavīriyapītipassaddhisamādhiupekkhāsaṅkhātāya dhammasāmaggiyā ariyasāvako bujjhatīti katvā bodhīti vuccati, bujjhatīti kilesasantānaniddāya vuṭṭhahati, cattāri vā ariyasaccāni paṭivijjhati, nibbānameva vā sacchikarotīti vuttaṃ hoti. Yathāha – ‘‘satta bojjhaṅge bhāvetvā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho’’ti (saṃ. ni. 5.378; dī. ni. 3.143). Tassā dhammasāmaggīsaṅkhātāya bodhiyā aṅgāti bojjhaṅgā jhānaṅgamaggaṅgādayo viya. Yopesa yathāvuttappakārāya etāya dhammasāmaggiyā bujjhatīti katvā ariyasāvako bodhīti vuccati, tassa bodhissa aṅgātipi bojjhaṅgā senaṅgarathaṅgādayo viya. Tenāhu aṭṭhakathācariyā ‘‘bujjhanakassa puggalassa aṅgāti bojjhaṅgā’’ti. Satisambojjhaṅgādīnaṃ attho abhiññeyyaniddese vutto.
17.今以见谛之功德既成，为显示觉支各别相，以前经文启发之觉支说法作先行诠释。经文中所言觉支者，为觉，或称觉之支。言何谓觉？如《相应部·小本论》所述：此即法之正和合，断绝了尘世中所有因流失、安住、起别解脱、执著欲乐之种种扰乱之缘，由正念、正知、分析慧、精进、喜乐、静虑、舍等所成，是圣弟子所悟觉也；觉即离诸烦恼之义，证四圣谛或证涅槃而称觉。经言：「七觉支修习已得无上正觉」。此觉中之正和合，即觉支如禅支、定支、道支等。凡说此觉即为觉已者，圣弟子即称觉，为其觉支亦如军旅车轮等。故注师云「对觉者言觉支」。于正念觉支等义为慧通达之标志。
Bojjhaṅgatthaniddese bodhāya saṃvattantīti bujjhanatthāya saṃvattanti. Kassa bujjhanatthāya? Maggaphalehi nibbānassa paccavekkhaṇāya katakiccassa bujjhanatthāya, maggena vā kilesaniddāto pabujjhanatthāya phalena pabuddhabhāvatthāyāpīti vuttaṃ hoti. Balavavipassanāyapi bojjhaṅgā bodhāya saṃvattanti . Tasmā ayaṃ vipassanāmaggaphalabojjhaṅgānaṃ sādhāraṇattho. Tīsupi hi ṭhānesu bodhāya nibbānapaṭivedhāya saṃvattanti. Etena bodhiyā aṅgāti bojjhaṅgāti vuttaṃ hoti. Bujjhantīti bojjhaṅgātiādīhi pañcahi catukkehi vuttānaṃ bojjhaṅgānaṃ uppattiṭṭhānaṃ abhiññeyyaniddese vuttaṃ. Api ca bujjhantīti bojjhaṅgānaṃ sakiccakaraṇe samatthabhāvadassanatthaṃ kattuniddeso . Bujjhanaṭṭhenāti sakiccakaraṇasamatthattepi sati kattuno abhāvadassanatthaṃ bhāvaniddeso. Bodhentīti bojjhaṅgabhāvanāya bujjhantānaṃ yogīnaṃ payojakattā bojjhaṅgānaṃ hetukattuniddeso. Bodhanaṭṭhenāti paṭhamaṃ vuttanayeneva payojakahetukattunā bhāvaniddeso. Etehi bodhiyā aṅgā bojjhaṅgāti vuttaṃ hoti. Bodhipakkhiyaṭṭhenāti bujjhanaṭṭhena bodhīti laddhanāmassa yogissa pakkhe bhavattā. Ayametesaṃ yogino upakārakattaniddeso. Etehi bodhissa aṅgāti bojjhaṅgāti vuttaṃ hoti. Buddhilabhanaṭṭhenātiādike chakke buddhilabhanaṭṭhenāti yogāvacarena buddhiyā pāpuṇanaṭṭhena. Ropanaṭṭhenāti sattānaṃ patiṭṭhāpanaṭṭhena . Pāpanaṭṭhenāti patiṭṭhāpitāya niṭṭhāpanaṭṭhena. Ime vipassanābojjhaṅgā pati-abhi-saṃ-iti tīhi upasaggehi visesitā maggaphalabojjhaṅgāti vadanti. Sabbesampi dhammavohārena niddiṭṭhānaṃ bojjhaṅgānaṃ bodhiyā aṅgāti bojjhaṅgāti vuttaṃ hotīti veditabbaṃ.
觉支义者，为觉之事故而行，自觉而生。为谁自觉？为证道果涅槃之反观，或为证道见，或为知烦恼之根源及其消除之理，亦为因果明了成觉也。觉支亦为力与慧之觉。故此觉支为般若道果觉支，称为觉支。有三处成就觉，观照涅槃证达故，故称觉支。故谓觉支。觉支分为五支、四支等修习起处，显示慧通达，是佛弟子究见之标志。觉支亦为觉之过程标志、修习中行事成就之显现。觉者，觉支修习者之作用之标志也。觉者之体，含正念心之修习明了。觉支修习者之作用因缘表示觉支发起及修行因缘。觉支为觉之修行入路之因缘，谓初次说法时所称觉支。故称觉支中支。又成就觉者名觉，此为修行成功者。觉支以修入名觉支。成觉者对觉支之助益，令修者得能力。此为觉支之意义。觉支为觉之助缘及名号，名觉支。觉支之觉名，与觉之成道相称。觉为觉支之根本，成就觉之真义。觉支修习即觉成就之根基。觉支五支数五，此为觉支之发起基处。觉支常由修习断烦恼而成，一旦成觉即为觉名。觉支能断烦恼，故为觉所依，亦为觉者之生起助缘。此为说明觉支称觉支之理，与觉、道理相资。
Mūlamūlakādidasakavaṇṇanā根本根等十法之解释
§18
18.Mūlaṭṭhenātiādike mūlamūlake dasake mūlaṭṭhenāti vipassanādīsu purimā purimā bojjhaṅgā pacchimānaṃ pacchimānaṃ bojjhaṅgānañca sahajātadhammānañca aññamaññañca mūlaṭṭhena. Mūlacariyaṭṭhenāti mūlaṃ hutvā cariyā pavatti mūlacariyā. Tena mūlacariyaṭṭhena, mūlaṃ hutvā pavattanaṭṭhenāti attho. Mūlapariggahaṭṭhenāti te eva bojjhaṅgā ādito pabhuti uppādanatthāya parigayhamānattā pariggahā, mūlāniyeva pariggahā mūlapariggahā. Tena mūlapariggahaṭṭhena. Te eva aññamaññaṃ parivāravasena parivāraṭṭhena. Bhāvanāpāripūrivasena paripūraṇaṭṭhena. Niṭṭhaṃ pāpuṇanavasena paripākaṭṭhena. Te eva mūlāni ca chabbidhā pabhedabhinnattā paṭisambhidā cāti mūlapaṭisambhidā. Tena mūlapaṭisambhidaṭṭhena. Mūlapaṭisambhidāpāpanaṭṭhenāti bojjhaṅgabhāvanānuyuttassa yogino taṃ mūlapaṭisambhidaṃ pāpanaṭṭhena . Tasseva yogino tassā mūlapaṭisambhidāya vasībhāvaṭṭhena. Sesesupi īdisesu puggalavohāresu bodhissa aṅgāti bojjhaṅgāti vuttaṃ hotīti veditabbaṃ. Mūlapaṭisambhidāya vasībhāvappattānampīti īdisesupi niṭṭhāvacanesu phalabojjhaṅgāti veditabbaṃ. Vasībhāvaṃ pattānantipi pāṭho.
18.根本境位等，谓根本之谓。数十根本境位，即为观等觉支中古今众觉支互为根基、互生互生之理。根本行处者，谓破除根本诸惑而修行为义。根本涵摄者，为觉支最初发起致使生起之包含持系，即根本持系。故此根本涵摄，指彼觉支各互为眷属，互为拥护，互为充满彼此，对修行者得成熟报果意有所归着。彼觉支为六种而互异，故名根本辨别理。根本辨别者，于觉支修学成就者，观察辨明彼觉支之根本辨别。根本辨别得成者，谓于定境达成根本辨别。彼修行者因觉支修习，得此根本辨别之力量。众觉支众生修学者，称为觉支中之部分。彼根本辨别得成相当于修证果位之成熟，彼者被名为果觉支。由此可知诸觉支皆为觉之部分，觉支皆具根本辨别力。成就根本辨别之者，谓觉支升至成熟果位。此理于觉支世间说法中应当了知。
Mūlamūlakadasakaṃ niṭṭhitaṃ. · 根本根十法已竟。
Sesesupi hetumūlakādīsu navasu dasakesu imināva nayena sādhāraṇavacanānaṃ attho veditabbo . Asādhāraṇesu pana yathāvuttā eva bojjhaṅgā yathāvuttānaṃ dhammānaṃ janakattā hetū nāma honti. Upatthambhakattā paccayā nāma. Te eva tadaṅgasamucchedapaṭippassaddhivisuddhibhūtattā visuddhi nāma. Vajjavirahitattā anavajjā nāma. ‘‘Sabbepi kusalā dhammā nekkhamma’’nti vacanato nekkhammaṃ nāma. Kilesehi vimuttattā tadaṅgavimuttiādivasena vimutti nāma. Maggaphalabojjhaṅgā visayībhūtehi āsavehi virahitattā anāsavā. Tividhāpi bojjhaṅgā kilesehi suññattā tadaṅgavivekādivasena vivekā. Vipassanāmaggabojjhaṅgā pariccāgavosaggattā pakkhandanavosaggattā ca vosaggā. Phalabojjhaṅgā pakkhandanavosaggattā vosaggā.
在探究根本因等九个十法时，应以此教法的引领，理解普通用语的意义。然而对于异常用语，依照所说的觉支及相应法的生起，因果关系自为因头，即是因。辅助条件则称为缘。这等正是各支分解破显的清净过程，称为清净；无瑕疵者，称为无瑕。 "诸善法皆为出离"者，即称出离；由于烦恼断尽，遂以支别离等称为解脱。觉支能断烦恼，实证净尽，故称无染。觉支又有三种，由烦恼空，因觉支分别清静，如支别离等相，谓之离；观行道的觉支，表现于舍弃、断除等清净；果觉支则显著舍弃、断除之净相。
§19
19.Mūlaṭṭhaṃbujjhantītiādayo ekekapadavasena niddiṭṭhā nava dasakā vuttanayeneva veditabbā. Vasībhāvappattānanti padaṃ pana vattamānavacanābhāvena na yojitaṃ. Pariggahaṭṭhādayo abhiññeyyaniddese vuttatthā.
「根本原因明了」等九个十法，各别词句分开指示时，应依此九个十之说理领悟其义。但「威权成就」一词，由言辞用法不宜混合使用。「随持」等，乃是在通晓超知境界中说明义理之词。
§20
20. Puna thero attanā desitaṃ suttantaṃ uddisitvā tassa niddesavasena bojjhaṅgavidhiṃ dassetukāmo ekaṃ samayantiādikaṃ nidānaṃ vatvā suttantaṃ tāva uddisi. Attanā desitasuttattā eva cettha evaṃ me sutanti na vuttaṃ. Āyasmā sāriputtoti panettha desakabyattibhāvatthaṃ attānaṃ paraṃ viya katvā vuttaṃ. Īdisañhi vacanaṃ loke ganthesu payujjanti. Pubbaṇhasamayanti sakalaṃ pubbaṇhasamayaṃ. Accantasaṃyogatthe upayogavacanaṃ. Sesadvayepi eseva nayo. Satisambojjhaṅgo iti ceme hotīti satisambojjhaṅgoti evañce mayhaṃ hoti. Appamāṇoti me hotīti appamāṇoti evaṃ me hoti. Susamāraddhoti me hotīti suṭṭhu paripuṇṇoti evaṃ me hoti. Tiṭṭhantanti nibbānārammaṇe pavattivasena tiṭṭhantaṃ. Cavatīti nibbānārammaṇato apagacchati. Sesabojjhaṅgesupi eseva nayo.
复次，长老欲显现自身所说经典的说明，并陈述觉支的次第法典，乃于一时，先述缘起之路径，再详说明经典。所说「此乃我闻」者，非自说，乃引用他说。此中「长老沙利子」用以表明说话者特征，写作第三者之语。此类表述俗世诸书中常用。所谓早晨时间，是指全天清晨时刻。谓语连用，连贯通达。其余两者亦如是。此称为念觉支，乃觉支中此体也。所谓广大者，谓此乃广大体。善周备者，即完备圆满。谓止息在涅槃境，称为止息；灭者意为涅槃境的离去。其余觉支亦照此通说。
Rājamahāmattassāti rañño mahāamaccassa, mahatiyā vā bhogamattāya bhogappamāṇena samannāgatassa. Nānārattānanti nānāraṅgarattānaṃ, pūraṇatthe sāmivacanaṃ, nānārattehīti attho. Dussakaraṇḍakoti dussapeḷā. Dussayuganti vatthayugalaṃ. Pārupitunti acchādetuṃ. Imasmiṃ suttante therassa phalabojjhaṅgā kathitā. Yadā hi thero satisambojjhaṅgaṃ sīsaṃ katvā phalasamāpattiṃ samāpajjati, tadā itare tadanvayā honti. Yadā dhammavicayādīsu aññataraṃ, tadā sesāpi tadanvayā hontīti evaṃ phalasamāpattiyā attano ciṇṇavasībhāvaṃ dassento thero imaṃ suttantaṃ kathesīti.
「王大臣」者，即王之首席大臣，或以其财富大小为别。 「众奴隶」者，众多奴隶之意，或泛指百般奴隶。 「苦芒」者，指毒刺。 「苦劣时代」喻土地疮疥之苦。 「覆盖」者谓遮盖。此经典中曾论及长老果位觉支。每当长老断念念觉支而入果位时，其余觉支亦随其理出现。长老现证其分别状态，遂为诠释此经典。
Suttantaniddesavaṇṇanā经文指示之解释
§21
21.Kathaṃsatisambojjhaṅgo iti ce hotīti bojjhaṅgoti satisambojjhaṅgaṃ sīsaṃ katvā phalasamāpattiṃ samāpajjantassa aññesu bojjhaṅgesu vijjamānesu evaṃ ayaṃ satisambojjhaṅgo hotīti iti ce pavattassa kathaṃ so satisambojjhaṅgo hotīti attho. Yāvatā nirodhūpaṭṭhātīti yattakena kālena nirodho upaṭṭhāti, yattake kāle ārammaṇato nibbānaṃ upaṭṭhātīti attho. Yāvatā accīti yattakena parimāṇena jālā. Kathaṃ appamāṇo iti ce hotīti bojjhaṅgoti na appamāṇepi satisambojjhaṅge vijjamāne evaṃ ayaṃ appamāṇo hotīti iti ce pavattassa so appamāṇo satisambojjhaṅgo kathaṃ hotīti attho. Pamāṇabaddhāti kilesā ca pariyuṭṭhānā ca ponobhavikasaṅkhārā ca pamāṇabaddhā nāma honti. ‘‘Rāgopamāṇakaraṇo, doso pamāṇakaraṇo, moho pamāṇakaraṇo’’ti (ma. ni. 1.459) vacanato rāgādayo yassa uppajjanti, ‘‘ayaṃ ettako’’ti tassa pamāṇakaraṇato pamāṇaṃ nāma. Tasmiṃ pamāṇe baddhā paṭibaddhā āyattāti kilesādayo pamāṇabaddhā nāma honti. Kilesāti anusayabhūtā, pariyuṭṭhānāti samudācārappattakilesā. Saṅkhārā ponobhavikāti punappunaṃ bhavakaraṇaṃ punabhavo, punabhavo sīlametesanti ponabhavikā, ponabhavikā eva ponobhavikā. Kusalākusalakammasaṅkhātā saṅkhārā. Appamāṇoti vuttappakārassa pamāṇassa abhāvena appamāṇo. Maggaphalānampi appamāṇattā tato visesanatthaṃ acalaṭṭhena asaṅkhataṭṭhenāti vuttaṃ. Bhaṅgābhāvato acalo, paccayābhāvato asaṅkhato. Yo hi acalo asaṅkhato ca, so ativiya pamāṇavirahito hoti.
「何谓念觉支？」谓觉支是断念念觉支而证果位时在余觉支中所现的。若问此处念觉支的意涵，谓此处所说的念觉支即至涅槃断灭时支。 「何谓广大？」谓觉支虽广大，然非无量所知。所谓量者，是烦恼有界限，亦有死时、起时之数。 「何谓界限？」谓烦恼及生续皆系于业行，有所边界。 「界限束缚」者，即烦恼与复生因业，名为界限所缚。 「烦恼」者谓习气，生续者是指不断产生的再生业形成之法。善恶造作的业行即业。 „广大‟谓无量不自由。觉支虽广大，然并非绝对无边无际。
Kathaṃ susamāraddho iti ce hotīti bojjhaṅgoti anantaraṃ vuttanayena yojetabbaṃ. Visamāti sayañca visamattā, visamassa ca bhāvassa hetuttā visamā. Samadhammoti santaṭṭhena paṇītaṭṭhena samo dhammo. Pamāṇābhāvato santo. ‘‘Yāvatā, bhikkhave, dhammā saṅkhatā vā asaṅkhatā vā, virāgo tesaṃ dhammānaṃ aggamakkhāyatī’’ti (a. ni. 4.34; itivu. 90) vacanato sabbadhammuttamaṭṭhena paṇīto. Tasmiṃ samadhammoti vutte susame āraddho susamāraddho. Āvajjitattāti phalasamāpattiyā pavattakālaṃ sandhāya vuttaṃ. Anuppādādisaṅkhāte nibbāne manodvārāvajjanassa uppannattāti vuttaṃ hoti. Tiṭṭhatīti pavattati. Uppādādīni heṭṭhā vuttatthāni. Sesabojjhaṅgamūlakesupi vāresu eseva nayo.
「何谓善周备？」谓觉支应当接续亲合言词以表述。 「不均」者为事不平衡。 「随缘」谓因缘调顺合一。 「同法」者谓事物共同。 「无界」者谓毫无间断。佛陀说诸法有聚有散，涅槃为究竟无上。如此随缘同法者即完备之行。实谓善周备。 「生起时者」谓果位成就瞬间的现前。 「止息」者为起灭之分。诸觉支根本处亦须照此。如上所说。
Bojjhaṅgakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 觉支论之解释已竟。
4. Mettākathā
四、慈心讲说
Mettākathāvaṇṇanā慈论之解释
§22
22. Idāni bojjhaṅgakathānantaraṃ kathitāya bojjhaṅgakathāgatiyā suttantapubbaṅgamāya mettākathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Tattha suttante tāva āsevitāyāti ādarena sevitāya. Bhāvitāyāti vaḍḍhitāya. Bahulīkatāyāti punappunaṃ katāya. Yānīkatāyāti yuttayānasadisāya katāya. Vatthukatāyāti patiṭṭhānaṭṭhena vatthu viya katāya. Anuṭṭhitāyāti paccupaṭṭhitāya. Paricitāyāti samantato citāya upacitāya. Susamāraddhāyāti suṭṭhu samāraddhāya sukatāya . Ānisaṃsāti guṇā. Pāṭikaṅkhāti paṭikaṅkhitabbā icchitabbā. Sukhaṃ supatīti yathā sesajanā samparivattamānā kākacchamānā dukkhaṃ supanti, evaṃ asupitvā sukhaṃ supati. Niddaṃ okkantopi samāpattiṃ samāpanno viya hoti. Sukhaṃ paṭibujjhatīti yathā aññe nitthunantā vijambhantā samparivattantā dukkhaṃ paṭibujjhanti, evaṃ apaṭibujjhitvā vikasamānamiva padumaṃ sukhaṃ nibbikāraṃ paṭibujjhati. Na pāpakaṃ supinaṃ passatīti supinaṃ passantopi bhaddakameva supinaṃ passati. Cetiyaṃ vandanto viya pūjaṃ karonto viya dhammaṃ suṇanto viya ca hoti. Yathā panaññe attānaṃ corehi parivāritaṃ viya vāḷehi upaddutaṃ viya papāte patantaṃ viya ca passanti, na evaṃ pāpakaṃ supinaṃ passati. Manussānaṃ piyo hotīti ure āmuttamuttāhāro viya sīse piḷandhamālā viya ca manussānaṃ piyo hoti manāpo. Amanussānaṃ piyo hotīti yatheva ca manussānaṃ, evaṃ amanussānampi piyo hoti. Devatā rakkhantīti puttamiva mātāpitaro devatā rakkhanti. Nāssa aggi vā visaṃ vā satthaṃ vā kamatīti mettāvihārissa kāye aggi vā visaṃ vā satthaṃ vā na kamati na pavisati, nāssa kāyaṃ vikopetīti vuttaṃ hoti. Tuvaṭaṃ cittaṃ samādhiyatīti mettāvihārino khippameva cittaṃ samādhiyati, natthi tassa dandhāyitattaṃ. Mukhavaṇṇo vippasīdatīti bandhanā pamuttatālapakkaṃ viya cassa vippasannavaṇṇaṃ mukhaṃ hoti. Asammūḷho kālaṃ karotīti mettāvihārino sammohamaraṇaṃ nāma natthi, asammūḷho niddaṃ okkamanto viya kālaṃ karoti. Uttari appaṭivijjhantoti mettāsamāpattito uttariṃ arahattaṃ adhigantuṃ asakkonto ito cavitvā suttappabuddho viya brahmalokūpago hotīti brahmalokaṃ upapajjatīti attho.
二十二、现在在觉支讲说之后，承接觉支讲说次第之前，讲说慈心之非初义。经内对术语『敬敬』解释为以敬重态度行事；『修习』表示增长；『多行』指反复多次；『一向』谓连续不断；『具实』如依据固定的基准；『相应』即相互辅助；『熟悉』指一再留心；'善发'即良好起始。『缘起』为因缘相继。所谓"应期"是指应当渴求、应望。所谓"安睡"，譬如散落的种子围绕熟草安睡，虽身处苦境，实则安然；入睡亦是假装入定，定已成就。所谓"觉知安乐"，如他人聚众游乐时觉苦，自己未觉且宁静如含苞未放的莲花安乐明显。睡中虽见恶梦，睡眠者能辨睡中见恶不等于恶真实出现。像礼敬忏悔佛塔、朝拜、听闻正法一样对慈心修习。如同他人见自己被盗贼围困、伤害、陷泥沼、掉入深谷时并无痛觉，恶梦中人亦不觉其苦。对人类亲爱，如口中美味食物导引愉悦，心中如戴美丽花环。对非人类亦然。天神保护，如父母子女护佑。慈心修习者之身，不受火毒刀剑所害入侵，身心安静无扰。由慈心修习者快速能使心定，无杂乱；面色清净明朗，宛如泥栖鸟之面色。修习者不迷惑虚假，而是似睡者安然度过时光。修习慈心者虽不能直接达阿拉汉果，却能如得闻法自起所行住世，往生梵天界。此谓生天。此段对慈心功用之详解。
Mettāniddese anodhiso pharaṇāti odhi mariyādā, na odhi anodhi. Tato anodhiso, anodhitoti attho, nippadesato phusanāti vuttaṃ hoti. Odhisoti padesavasena. Disāpharaṇāti disāsu pharaṇā. Sabbeti anavasesapariyādānaṃ. Sattātipadassa attho ñāṇakathāmātikāvaṇṇanāyaṃ vutto, ruḷhīsaddena pana vītarāgesupi ayaṃ vohāro vattati vilīvamayepi bījanivisese tālavaṇṭavohāro viya. Averāti verarahitā. Abyāpajjāti byāpādarahitā. Anīghāti niddukkhā. Anigghātipi pāṭho. Sukhī attānaṃpariharantūti sukhitā hutvā attabhāvaṃ vattayantu. ‘‘Averā’’ti ca sakasantāne ca pare paṭicca, parasantāne ca itare paṭicca verābhāvo dassito, ‘‘abyāpajjā’’tiādīsu verābhāvā tammūlakabyāpādābhāvo, ‘‘anīghā’’ti byāpādābhāvā tammūlakadukkhābhāvo, ‘‘sukhī attānaṃ pariharantū’’ti dukkhābhāvāsukhena attabhāvapariharaṇaṃ dassitanti evamettha vacanasambandho veditabboti. Imesu ca ‘‘averā hontū’’tiādīsu catūsupi vacanesu yaṃ yaṃ pākaṭaṃ hoti, tassa tassa vasena mettāya pharati.
关于慈心中词义解释：“anodhiso pharaṇāti”中“odhi”为尊敬义，不是轻慢。由此“anodhiso, anodhitoti”指尊敬而未达极致，含有明显义，乃用地名渊源解释而成。“Odhiso”为以地为界、“Pharaṇāti”为遍及诸方。“Sabbeti”涵盖无余。“Sattātipadassa”指七印念诵注解中所言。粗声调疑无贪欲的表达也称为“Vohāra”。“Averā”是不害他者；“Abyāpajjā”指无嗔恨；“Anīghā”为无烦恼；“Anigghātipi”为咒语。“Sukhī attānaṃ pariharantū”意谓修苦灭时体现安乐，表达已安乐则我相消失。诸词汇依存关系为：修苦灭即根本苦灭等无嗔无苦。上述四词中，每词均是慈心不同境界的生起依凭。此处释义构成的句意应细心审察。诸词合称为慈心所放之光辉。慈心功德如光辉般普照。
Pāṇātiādīsu pāṇanatāya pāṇā, assāsapassāsāyattavuttitāyāti attho. Bhūtattā bhūtā, abhinibbattāti attho. Puṃ vuccati nirayo, taṃ puṃ galanti gacchantīti puggalā. Attabhāvo vuccati sarīraṃ, khandhapañcakameva vā, taṃ upādāya paññattimattasabbhāvato, tasmiṃ attabhāve pariyāpannā paricchinnā antogadhāti attabhāvapariyāpannā. Yathā ca sattāti vacanaṃ, evaṃ sesānipi ruḷhīvasena āropetvā sabbānetāni sabbasattavevacanānīti veditabbāni. Kāmañca aññānipi ‘‘sabbe jantū sabbe jīvā’’tiādīni sabbasattavevacanāni atthi, pākaṭavasena pana imāneva pañca gahetvā ‘‘pañcahākārehi anodhiso pharaṇā mettācetovimuttī’’ti vuccati. Ye pana ‘‘sattā pāṇā’’tiādīnaṃ na kevalaṃ vacanamattatova, atha kho atthatopi nānattameva iccheyyuṃ, tesaṃ anodhiso pharaṇā virujjhati. Tasmā tathā atthaṃ aggahetvā imesu pañcasu ākāresu aññataravasena anodhiso mettāya pharati.
“Pāṇāti”头等含义指手。由呼吸之相关而引申意义。“Bhūtattā bhūtā abhinibbattāti”指存在之本质及其流转还灭。谓人谓狱中人，乃谓行人。“Attabhāvo”谓体，或谓五蕴之一。此处为依附种种条件而构成的体法合和。所谓体相，有分界、分段，依其本质被定义、切断、内蕴。又如“sattāti”指六类有情，以粗声连诵视为所有众生的统称应知。“Kāmañca aññānipi”引述他语“众生”“众命”等亦视为众生之总称。经中因此选择五个体式用以说明无加祸之慈心内涵。若从仅词义而言，不同义或不可完全取同。故据此分为五类体式以示慈心生趣。
Odhiso pharaṇe pana itthiyo purisāti liṅgavasena vuttaṃ, ariyā anariyāti ariyaputhujjanavasena, devāmanussā vinipātikāti upapattivasena. Disāpharaṇepi disāvibhāgaṃ akatvā sabbadisāsu ‘‘sabbe sattā’’tiādinā nayena pharaṇato anodhiso pharaṇā hoti, sabbadisāsu ‘‘sabbā itthiyo’’tiādinā nayena pharaṇato odhiso pharaṇā.
“Odhiso pharaṇe”中根据性别区分女人与男人。根据圣俗区分善男子与凡夫。根据天人看下界人类有无败坏。遍及诸方不除时为一般慈心广布；而遍及诸方仅会员女性则为特定向女性之慈心。根据人类属性不同，慈心亦有所区别。
Yasmā pana ayaṃ tividhāpi mettāpharaṇā appanāpattacittassa vasena vuttā, tasmā tīsu vāresu appanā gahetabbā. Anodhiso pharaṇe tāva ‘‘sabbe sattā averā hontū’’ti ekā, ‘‘abyāpajjā hontū’’ti ekā ‘‘anīghā hontū’’ti ekā, ‘‘sukhī attānaṃ pariharantū’’ti ekā. Tānipi hi cattāri hitopasaṃhāravaseneva vuttāni. Hitopasaṃhāralakkhaṇā hi mettā. Iti ‘‘sattā’’tiādīsu pañcasu ākāresu catassannaṃ catassannaṃ appanānaṃ vasena vīsati appanā honti, odhiso pharaṇe ‘‘sabbā itthiyo’’tiādīsu sattasu ākāresu catassannaṃ catassannaṃ vasena aṭṭhavīsati appanā. Disāpharaṇe pana ‘‘sabbe puratthimāya disāya sattā’’tiādinā nayena ekamekissā disāya vīsati vīsati katvā dve satāni, ‘‘sabbā puratthimāya disāya itthiyo’’tiādinā nayena ekamekissā disāya aṭṭhavīsati aṭṭhavīsati katvā asīti dve satānīti cattāri satāni asīti ca appanā. Iti sabbānipi idha vuttāni aṭṭhavīsādhikāni pañca appanāsatāni honti. Yathā ca mettāya tividhena pharaṇā vuttā, tathā karuṇāmuditāupekkhānampi vuttāva hotīti veditabbaṃ.
鉴于慈心广布有三种境界，且为安止心意而定制故云，即于三个月内当行若干至多数次。尊敬施法表示：为所有众生不含嗔恨；为无忧无烦；为无苦恼；为愿我身远离苦恼。由于此四大要义即慈心四相，故在五个形体或场合上施之，即五乘慈心为二十共施；遍及七乘场合上施则达二十八次；三方遍布上施，则于单一方内施二十次，乘二千百十七乘以四，共八十八次。慈心施法已详。又慈心三境界相似对悲、喜、舍等觉支施放亦如是，应悉知。
1. Indriyavāravaṇṇanā一、根品之解释
§23
23. Atha mettūpasaṃhārākāraṃ indriyādiparibhāvanañca dassetuṃ sabbesaṃ sattānaṃ pīḷanaṃ vajjetvātiādimāha. Tattha pīḷananti abbhantarato sarīrapīḷanaṃ. Upaghātanti bāhirato sarīropaghātaṃ. Santāpanti yathā tathā vā cittasantāpanaṃ. Pariyādānanti pakatiyā jīvitādiparikkhayaṃ. Vihesanti parato jīvitaviheṭhanaṃ. Vajjetvāti pīḷanādīsu ekekaṃ attano citteneva apanetvā. Imāni pīḷanādīni pañca padāni mettopasaṃhārassa paṭipakkhavivajjanavasena vuttāni, apīḷanāyātiādīni mettopasaṃhāravasena. Apīḷanāyāti apīḷanākārena, sabbe satte mettāyatīti sambandho. Evaṃ sesesupi. Mā verino mā dukkhino mā dukkhitattāti imānipi tīṇi mettopasaṃhārassa paṭipakkhapaṭikkhepavacanāni. Mā-vacanassa mā hontūti attho. Averino sukhino sukhitattāti imāni tīṇi mettopasaṃhāravacanāni. ‘‘Abyāpajjā anīghā’’ti idaṃ dvayaṃ ‘‘sukhino’’ti vacanena saṅgahitanti veditabbaṃ. Sukhitattāti tasseva sukhassa niccappavattidassanaṃ. ‘‘Sukhitattā’’ti ca ‘‘sukhī attānaṃ pariharantū’’ti ca atthato ekaṃ. ‘‘Apīḷanāyā’’tiādīhi vā abyāpajjānīghavacanāni saṅgahitāni. Aṭṭhahākārehīti ‘‘apīḷanāyā’’tiādayo pañca mettopasaṃhārākārā ‘‘averino hontū’’tiādayo tayo mettopasaṃhārākārāti imehi aṭṭhahākārehi. Mettāyatīti siniyhati. Taṃ dhammaṃ cetayatīti taṃ hitopasaṃhāraṃ cetayati abhisandahati, pavattetīti attho. Sabbabyāpādapariyuṭṭhānehivimuccatīti mettāya paṭipakkhabhūtehi sabbehi byāpādasamudācārehi vikkhambhanato vimuccati. Mettā ca ceto ca vimutti cāti ekāyeva mettā tidhā vaṇṇitā.
第二十三节。接着说到慈心三聚体的构成以及对根等的涵养，说明应当观察众生之中一切压迫的起因等。此处“压迫”者，指内在身心的痛苦。“伤害”者，指外来的身体伤害。“苦恼”者，指种种心灵上的苦楚。“灭尽”者，谓生命等的终结。“迫害”者，指他方加于生命的摧残。“言应断除”者，谓对诸种压迫等应以自己的心由内加以断除。这些压迫的各项，共有五种，乃慈心三聚体各个相对因缘的别称，亦称“不压迫”等，表示慈心所作之关系。由此可见其余所有句子。"不可害人、不可使人苦、不可使人感苦"等，即是对应慈心三聚体相反的呵斥言辞。所谓“不可害人”言外即不成其所说。“不害人而快乐，快乐者所在”等，这三句乃慈心三聚体语句。所谓“无过失无苦难”者，此二句合称为“快乐者”，应当依此领会。“快乐者所在”者，意即其持续不变的快乐现起。“快乐者”与“能遣除心之痛苦”实为一义。诸“不压迫”“无过失”“无苦难”等语句汇集而成。所谓八种构成，指前述“五种慈心三聚体构成，加上‘不害人’三句，共八种构成之意。”“慈心”即引导之义，寓意此利益聚合体激励念想，促使起作用。言说诸恶念忧之因缘皆随慈心对治而得解脱。故曰“慈心即心之解脱”。慈心亦即解脱之唯一所在。
Averino khemino sukhinoti imāni tīṇi padāni pubbe vutte ākāre saṅkhepena saṅgahetvā vuttāni. Saddhāya adhimuccatītiādinā nayena vuttāni pañcindriyāni mettāya sampayuttāniyeva. Āsevanātiādīsu chasu vāresu āsevīyati etehi mettāti āsevanā. Tathā bhāvanā bahulīkammaṃ. Alaṅkārāti vibhūsanā. Svālaṅkatāti suṭṭhu alaṅkatā bhūsitā. Parikkhārāti sambhārā. Suparikkhatāti suṭṭhu sambhatā. Parivārāti rakkhanaṭṭhena. Puna āsevanādīni aṭṭhavīsati padāni mettāya vaṇṇabhaṇanatthaṃ vuttāni. Tattha pāripūrīti paripuṇṇabhāvā. Sahagatāti mettāya sahagatā. Tathā sahajātādayo. Pakkhandanāti mettāya pavisanā, pakkhandati etehi mettāti vā pakkhandanā. Tathā saṃsīdanādayo. Etaṃ santanti phassanāti esā mettā santāti etehi phassanā hotīti etaṃ santanti phassanā ‘‘etadagga’’ntiādīsu (a. ni. 1.188 ādayo) viya napuṃsakavacanaṃ. Svādhiṭṭhitāti suṭṭhu patiṭṭhitā. Susamuggatāti suṭṭhu samussitā. Suvimuttāti attano attano paccanīkehi suṭṭhu vimuttā. Nibbattentīti mettāsampayuttā hutvā mettaṃ nibbattenti. Jotentīti pākaṭaṃ karonti. Patāpentīti virocenti.
“不害人”“平安”“快乐”三种语句，以先前述形式简约汇集呈现。又言依信解脱皆归此理。依次六法持守，称为慈心；习修多矣。“装饰”即美饰，谓被美好装饰。“自饰”即妥善美饰。“装备”谓具全备之装备。“精备”谓得善装备。“护卫”谓护持呵护。诸持守等遍有二十八项，专为描述慈心而设。其间“圆满”谓圆满之义。“缘合”谓与慈心同缘。又如“先天”等。“违背”谓违犯慈心，亦称违逆。“鳞潜”等姑略表之。此谓谓触感之舒适，乃慈心触感之义，谓触感中所含慈心舒适。此谓“触感中之舒适”，又如《增支》卷一百八十八等词汇之语气，非男语也。所谓“自立”，谓妥善立定。“顺畅”谓妥善运作。“彻解脱”谓彼此互相彻底解除。“滋生”，谓各自所生。“发光”，谓昭然示现。“激烈”“溢出”等诸义。
2-4. Balādivārattayavaṇṇanā二至四、力等三段注释
§24-27
24-27. Indriyavāre vuttanayeneva balavāropi veditabbo. Bojjhaṅgamaggaṅgavārā pariyāyena vuttā, na yathālakkhaṇavasena. Maggaṅgavāre sammāvācākammantājīvā mettāya pubbabhāgavasena vuttā, na appanāvasena. Na hi ete mettāya saha bhavanti. Sabbesaṃ pāṇānantiādīnaṃ sesavārānampi sattavāre vuttanayeneva attho veditabbo. Mettābhāvanāvidhānaṃ pana visuddhimaggato (visuddhi. 1.240 ādayo) gahetabbanti.
第二十四至二十七节。应当以指出根门顺次发生之条件，察知其威力。觉支、道之分段排列而出，非如字面所显。道之分段中，正语、业及生计者，乃以慈心先有为序，非以安止门次序言之。慈心与其余部分不同而起。又“众生之入”及诸余部分，亦应以根门次序察其意义。然慈心之修习方式，于净道中别当采纳。
Mettākathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 慈论注释终了。
5. Virāgakathā
第五节。关于厌离之说。
Virāgakathāvaṇṇanā离贪论注释
§28
28. Idāni maggapayojanapariyosānāya mettākathāya anantaraṃ kathitāya virāgasaṅkhātamaggapubbaṅgamāya virāgakathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Tattha paṭhamaṃ tāva ‘‘nibbindaṃ virajjati virāgā vimuccatī’’ti (mahāva 23) vuttānaṃ dvinnaṃ suttantapadānaṃ atthaṃ niddisitukāmena virāgo maggo, vimutti phalanti uddeso ṭhapito. Tattha paṭhamaṃ vacanatthaṃ tāva niddisitukāmo kathaṃ virāgo maggotiādimāha. Tattha virajjatīti virattā hoti. Sesāni maggañāṇaniddese vuttatthāni. Virāgoti yasmā sammādiṭṭhi virajjati, tasmā virāgo nāmāti attho . So ca virāgo yasmā virāgārammaṇo…pe… virāge patiṭṭhito, tasmā ca virāgoti evaṃ ‘‘virāgārammaṇo’’tiādīnaṃ pañcannaṃ vacanānaṃ sambandho veditabbo. Tattha virāgārammaṇoti nibbānārammaṇo. Virāgagocaroti nibbānavisayo. Virāge samudāgatoti nibbāne samuppanno. Virāge ṭhitoti pavattivasena nibbāne ṭhito. Virāge patiṭṭhitoti anivattanavasena nibbāne patiṭṭhito.
第二十八节。现今为方便结束此道之缘起，继续讲述名为厌离之道首段。先以《大毗婆沙论》第廿三章中“厌烦而离，厌离则解脱”二句经文，阐明厌离即道，解脱及果报为其目的，故立定此义。然后问：“首句意为何，即所谓厌离为何道？”答曰“厌离”即为断离。于余道识见中所说之结论。当厌离即由正见断故，名为厌离。此亦如“五种‘厌离处’”等语所揭示者义。所谓“厌离处”，即涅槃境界。所谓“厌离境”，即涅槃主题。所谓“由厌离而生”，即涅槃所起。所谓“于厌离中住”，即实相涅槃而住。所谓“由厌离立”，即不退转而立于涅槃。
Nibbānañca virāgoti nibbānaṃ virāgahetuttā virāgo. Nibbānārammaṇatājātāti nibbānārammaṇe jātā, nibbānārammaṇabhāvena vā jātā. Te maggasampayuttā sabbeva phassādayo dhammā virajjanaṭṭhena virāgā hontīti virāgā nāma honti. Sahajātānīti sammādiṭṭhisahajātāni sammāsaṅkappādīni satta maggaṅgāni. Virāgaṃ gacchantīti virāgo maggoti virāgaṃ nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā gacchantīti virāgārammaṇattā virāgo nāma, magganaṭṭhena maggo nāma hotīti attho. Ekekampi maggaṅgaṃ maggoti nāmaṃ labhati. Iti ekekassa aṅgassa maggatte vutte sammādiṭṭhiyāpi maggattaṃ vuttameva hoti. Tasmāyeva ca etena maggenāti aṭṭha maggaṅgāni gahetvā vuttaṃ. Buddhā cāti paccekabuddhāpi saṅgahitā. Tepi hi ‘‘dveme, bhikkhave, buddhā tathāgato ca arahaṃ sammāsambuddho paccekabuddho cā’’ti (a. ni. 2.57) vuttattā buddhāyeva . Agatanti anamatagge saṃsāre agatapubbaṃ. Disanti sakalāyapaṭipattiyā dissati apadissati abhisandahīyatīti disā, sabbabuddhehi vā paramaṃ sukhanti dissati apadissati kathīyatīti disā , sabbadukkhaṃ vā dissanti vissajjenti ujjhanti etāyāti disā. Taṃ disaṃ. Aṭṭhaṅgiko maggoti kiṃ vuttaṃ hoti? Yo so aṭṭhaṅgiko dhammasamūho, so etena nibbānaṃ gacchantīti gamanaṭṭhena maggo nāmāti vuttaṃ hoti. Puthusamaṇabrāhmaṇānaṃ parappavādānanti visuṃ visuṃ samaṇānaṃ brāhmaṇānañca ito aññaladdhikānaṃ. Aggoti tesaṃ sesamaggānaṃ visiṭṭho. Seṭṭhoti sesamaggato ativiya pasaṃsanīyo. Mokkhoti mukhe sādhu, sesamaggānaṃ abhimukhe ayameva sādhūti attho. Uttamoti sesamagge ativiya uttiṇṇo. Pavaroti sesamaggato nānappakārehi saṃbhajanīyo. Itīti kāraṇatthe nipāto. Tasmā bhagavatā ‘‘maggānaṃ aṭṭhaṅgiko seṭṭho’’ti vuttoti adhippāyo. Vuttañhi bhagavatā –
涅槃即由厌离所生，是为厌离。因涅槃境界生起，或因涅槃特性生起。所有道皆连结，此中诸法因离欲而灭，故称为厌离。所谓先天者，谓与正见先天之正念与正思维一体，七支道法。谓经“由厌离而行”，即称为道。谓经由厌离以涅槃为着，故称为厌离。谓每一支称为道。正见支即为道体。由此道故成八道法。佛亦同于此，外加辟支佛。谓三佛言：“比库们，有二：如来、阿拉汉、正自觉者及辟支佛”，依经出处证。阿拉汉于无穷生死者绝于过去。诸方显现因修行全具，现出或隐没或必然起。显现之谓，诸佛皆极乐而现或隐；显现亦谓，于一切苦中现现破灭离脱。此谓“显现”。所谓八支道即何？谓八支和合之教法，道即借此法行。谓常人出家与婆罗门等之分别言辞。此道谓弘缯补罗经法中最殊胜者。所谓巅峰、极美、最佳、多样弘扬，乃是缘由故。故世尊说：“八支道为最佳”。所说如下：
‘‘Maggānaṭṭhaṅgiko seṭṭho, saccānaṃ caturo padā;
“八支正道为最，四谛真实不虚；诸法离欲为上，双足之道明瞭。”
Virāgo seṭṭho dhammānaṃ, dvipadānañca cakkhumā’’ti. (dha. pa. 273);
这是断除分别后说：“八支正道为上。”其余不足之处亦应以此法引导，以下所述即为此义。
Taṃ idha vicchinditvā ‘‘maggānaṃ aṭṭhaṅgiko seṭṭho’’ti vuttaṃ. Sesavāresupi iminā ca nayena heṭṭhā vuttanayena ca attho veditabbo.
于见道离欲等中，见法名为离欲。由根基之口舌力更胜，故此处“根基”为根众之意，不是“离欲”的义。如此，则“真实”应解为真实智。
Dassanavirāgotiādīsu dassanasaṅkhāto virāgo dassanavirāgo. Indriyaṭṭhato balassa visiṭṭhattā idha indriyato balaṃ paṭhamaṃ vuttanti veditabbaṃ. Ādhipateyyaṭṭhena indriyānītiādi indriyādīnaṃ atthavibhāvanā, na virāgassa. Tathaṭṭhena saccāti saccañāṇaṃ veditabbaṃ. Sīlavisuddhīti sammāvācākammantājīvā. Cittavisuddhīti sammāsamādhi. Diṭṭhivisuddhīti sammādiṭṭhisaṅkappā. Vimuttaṭṭhenāti taṃtaṃmaggavajjhakilesehi muttaṭṭhena. Vijjāti sammādiṭṭhi. Vimuttīti samucchedavimutti. Amatogadhaṃ nibbānaṃ pariyosānaṭṭhena maggoti maggaphalapaccavekkhaṇāhi maggīyatīti maggo.
戒净者即正语、正业、正命；心净者即正定；见净者即正见与正思维。解脱境界者是断除行蕴及烦恼的境界。知见者是正见；解脱者是断尽解脱；无死智涅槃是终极离乐，谓即此正道及其果报之观照。“正道”指此。
Imasmiṃ virāganiddese vuttā dhammā sabbepi maggakkhaṇeyeva. Vimuttiniddese phalakkhaṇe. Tasmā chandamanasikārāpi maggaphalasampayuttā.
于此离欲义中，法门皆属正道指向；解脱义则指果证。因此，心意及专注皆与正果相契合。
§29
29. Virāganiddese vuttanayeneva vimuttiniddesepi attho veditabbo. Phalaṃ panettha paṭippassaddhivimuttattā vimutti, nibbānaṃ nissaraṇavimuttattā vimutti. ‘‘Sahajātāni sattaṅgānī’’tiādīni vacanāni idha na labbhantīti na vuttāni. Sayaṃ phalavimuttattā pariccāgaṭṭhena vimuttīti ettakameva vuttaṃ. Sesaṃ vuttanayamevāti.
29. 于离欲义中，以此正道义解脱义之意。解脱果即平静之解脱，涅槃为超脱解脱。所谓“生具七支”等语此处未得，乃非二者所说，仅描述果证解脱。所说仅及果证解脱，故谓“其余语即此”。
Virāgakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 离贪论注释终了。
6. Paṭisambhidākathā
六、义分解说
1. Dhammacakkapavattanavāravaṇṇanā一、转法轮段注释
§30
30. Idāni virāgasaṅkhātamaggavasena siddhaṃ paṭisambhidāpabhedaṃ dassentena kathitāya dhammacakkappavattanasuttantapubbaṅgamāya paṭisambhidākathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Suttante tāva bārāṇasiyanti bārāṇasā nāma nadī, bārāṇasāya avidūre bhavā nagarī bārāṇasī. Tassaṃ bārāṇasiyaṃ. Isipatane migadāyeti isīnaṃ patanuppatanavasena evaṃladdhanāme migānaṃ abhayadānadinnaṭṭhānattā migadāyasaṅkhāte ārāme. Tattha hi uppannuppannā sabbaññuisayo patanti, dhammacakkappavattanatthaṃ nisīdantīti attho. Nandamūlakapabbhārato sattāhaccayena nirodhasamāpattito vuṭṭhitā anotattadahe katamukhadhovanakiccā ākāsena āgantvā paccekabuddhaisayopettha samosaraṇavasena patanti , uposathatthañca anuposathatthañca sannipatanti, gandhamādanaṃ paṭigacchantā ca tato ca uppatantītipi iminā isīnaṃ patanuppatanavasena taṃ ‘‘isipatana’’nti vuccati. ‘‘Isipadana’’ntipi pāṭho. Pañcavaggiyeti –
三十、现今已成就触尽离欲之道，以显明义分别之别无疑，接续于佛陀初转法轮经之前文，故为义分解说之前导说明。经中所称“巴拉那斯”，巴拉那斯是一条河名，河不远处即有一城池，名为巴拉那斯迦，即婆罗奈城。此巴拉那斯即是。所谓仙人堕处、鹿野苑，因修行圣人众多，故称为鹿群聚集之圣地，为赐无畏之所与修道之林。此处众生皆悉随生共灭，显现善知识们为转法轮而坐。此中因生死苦累所致，业力积累热燃不停，来往于虚空，常与外道独觉等相伴。此处聚集十方的在家和出家人，亦有入香礼佛，起止往来。由此因仙人聚集而得名“仙人堕处”，亦有作“仙陀处”的说法。所谓五众部者，指“迦旃延长老为尊者”，及“名号盛大之阿沙基”，是这五位大长老合称五众部。
‘‘Koṇḍañño bhaddiyo vappo, mahānāmo ca assaji;
“迦旃延居士尊贵，名号盛大者阿沙基；此五大长老合称为五众部。”
Ete pañca mahātherā, pañcavaggāti vuccare’’ti. –
如此所说之五位比库组成一部，称为五众部。在此五众部中，故称其法广大无边，谓五众部者乃指此众。
Evaṃ vuttānaṃ pañcannaṃ bhikkhūnaṃ vaggo pañcavaggo. Tasmiṃ pañcavagge bhavā taṃpariyāpannattāti pañcavaggiyā, te pañcavaggiye. Bhikkhū āmantesīti dīpaṅkaradasabalassa pādamūle katābhinīhārato paṭṭhāya pāramiyo pūrento anupubbena pacchimabhavaṃ patvā pacchimabhave ca katābhinikkhamano anupubbena bodhimaṇḍaṃ patvā tattha aparājitapallaṅke nisinno mārabalaṃ bhinditvā paṭhamayāme pubbenivāsaṃ anussaritvā majjhimayāme dibbacakkhuṃ visodhetvā pacchimayāmāvasāne dasasahassilokadhātuṃ unnādento sampakampento sabbaññutaṃ patvā satta sattāhāni bodhimaṇḍe vītināmetvā mahābrahmunā āyācitadhammadesanā buddhacakkhunā lokaṃ voloketvā lokānuggahena bārāṇasiṃ gantvā pañcavaggiye bhikkhū saññāpetvā dhammacakkaṃ pavattetukāmo āmantesi.
比库们受教诲后，从迪帕卡拉耶族底下学成满具清净功德，初步东行至婆罗门乡，继而北上至菩提树下，坐于无胜败之席破魔力，初时忆及宿世，中时得天眼清净，末时在十万千世界中遍觉义理，历时七周于菩提树下行持心定，偈赞闻名大师，乞请法义说，于佛眼中视察众生境界，并支持导引当地至婆罗门乡，乃令五众部的比库们具足受法缘，欲转法轮故而受教。
Dveme, bhikkhave, antāti dveme, bhikkhave, koṭṭhāsā. Imassa pana vacanassa samudāhārena samudāhāranigghoso heṭṭhā avīciṃ upari bhavaggaṃ patvā dasasahassiṃ lokadhātuṃ pattharitvā aṭṭhāsi, tasmiṃyeva samaye aṭṭhārasakoṭisaṅkhā brahmāno samāgacchiṃsu. Pacchimadisāya sūriyo atthaṅgameti, puratthimāya disāya uttarāsāḷhanakkhattena yutto puṇṇacando uggacchati. Tasmiṃ samaye bhagavā dhammacakkappavattanasuttantaṃ ārabhanto ‘‘dveme, bhikkhave, antā’’tiādimāha.
比库们啊，有二种终了，有二种切断。对此语出记号应证，敷演其义，以上在涅槃上达成终极，跨入十万千世界，显演八十八亿梵天汇聚。西方日落隐没，东方月以斜挂之辰起升。于时世尊开始说转法轮经，称‘比库们啊，有二种终了……’。
Tattha pabbajitenāti gihisaṃyojanaṃ vatthukāmaṃ chetvā pabbajitena. Na sevitabbāti na valañjetabbā. Pabbajitānaṃyeva visesato paṭipattiyā bhājanabhūtattā ‘‘pabbajitena na sevitabbā’’ti vuttaṃ. Yo cāyaṃ kāmesu kāmasukhallikānuyogoti yo ca ayaṃ vatthukāmesu kilesakāmasukhassa, kilesakāmasukhanissayassa vā anuyogo. Hīnoti lāmako. Gammoti gāmavāsīnaṃ santako. Pothujjanikoti puthujjanena andhabālajanena āciṇṇo. Anariyoti na ariyo. Atha vā na visuddhānaṃ uttamānaṃ ariyānaṃ santako. Anatthasaṃhitoti na atthasaṃhito, sukhāvahakāraṇaṃ anissitoti attho. Attakilamathānuyogoti attano kilamathassa anuyogo , attano dukkhakaraṇanti attho. Dukkhoti kaṇṭakāpassayaseyyādīhi attamāraṇehi dukkhāvaho. Tapassīhi ‘‘uttamaṃ tapo’’ti gahitattā tesaṃ cittānurakkhanatthaṃ idha ‘‘hīno’’ti na vuttaṃ, pabbajitānaṃ dhammattā ‘‘gammo’’ti ca, gihīhi asādhāraṇattā ‘‘pothujjaniko’’ti ca na vuttaṃ. Tattha pana kehici pabbajitapaṭiññehi diṭṭhadhammanibbānavādehi ‘‘yato kho, bho , ayaṃ attā pañcahi kāmaguṇehi samappito samaṅgibhūto paricāreti, ettāvatā kho, bho, ayaṃ attā diṭṭhadhammanibbānappatto hotī’’ti (dī. ni. 1.94) gahitattā tesaṃ cittānurakkhanatthañca paccuppanne sukhattā ca tassa dhammasamādānassa ‘‘dukkho’’ti na vuttaṃ. Kāmasukhallikānuyogo paccuppanne taṇhādiṭṭhisaṃkiliṭṭhasukhattā āyatiñca dukkhavipākattā tadanuyuttānaṃ taṇhādiṭṭhibandhanabaddhattā ca na sevitabbo, attakilamathānuyogo paccuppanne diṭṭhisaṃkiliṭṭhadukkhattā āyatiñca dukkhavipākattā tadanuyuttānaṃ diṭṭhibandhanabaddhattā ca na sevitabbo, ete khoti te ete. Anupagammāti na upagantvā. Majjhimāti saṃkiliṭṭhasukhadukkhānaṃ abhāvā majjhe bhavāti majjhimā. Sā eva nibbānaṃ paṭipajjanti etāyāti paṭipadā. Abhisambuddhāti paṭividdhā. Cakkhukaraṇītiādīsu paññācakkhuṃ karotīti cakkhukaraṇī. Ñāṇakaraṇīti tasseva vevacanaṃ. Upasamāyāti kilesūpasamāya. Abhiññāyāti catunnaṃ saccānaṃ abhijānanatthāya. Sambodhāyāti tesaṃyeva sambujjhanatthāya. Nibbānāyāti nibbānasacchikiriyatthāya. Atha vā dassanamaggañāṇaṃ karotīti cakkhukaraṇī. Bhāvanāmaggañāṇaṃ karotīti ñāṇakaraṇī. Sabbakilesānaṃ upasamāya. Sabbadhammānaṃ abhiññāya. Arahattaphalasambodhāya. Kilesānañca khandhānañca nibbānāya. Saccakathā abhiññeyyaniddese vuttā.
其处所言“出家”为舍弃家世的束缚、断除对财物的贪恋，由出家者而言。不可亲近者，谓不应与之交往；不可染污者，谓不应沾染其习气。世尊特别针对出家者的行为举止，因其以生活为共同资粮，故说“不应亲近出家者”。所指出家者所从事的是世俗的欲乐，或是缠绕于欲乐之上，依据欲乐之存在而生的烦恼乐；其为低劣者称为“下贱者”；乡村人俗称为“乡人”；普通民众则谓为由愚昧盲顽者所执著者；非圣者不为圣。或谓此非清净且为最高圣者所亲近。所谓“无益结合”，即无利益之结合，是导致安乐的因素不具足者。所谓 “我行恶业之投入”，即我身结缔恶业，与身之痛苦因缘相应。苦指痛苦，例如针刺荆棘及临终者痛苦之苦。用“苦行者”为“极上苦行”，为了护念其心，故此处不称为“下贱”；因出家者修持法义故称“乡俗”；非俗家人故不称为“普通人俗”。然而某些出家人的信解断尽见惑，断尽五欲，心从五欲完全清净，谓其已得所说涅槃（见《长部》卷一 94页），心无苦故不言苦。对欲乐之习著因被见惑所染，未来亦生苦报，诸由此习著之见惑及欲望之缠缚，不可亲近。对我行恶业亦是，因见惑染苦与未来苦报相应，故不应亲近，此即所言诸法也。所谓「不亲近」即不接近拥护。「中间」者，谓无苦乐杂染者居于其中，此为修习涅槃之道。所谓“圆满觉悟”者，有不同解。所谓眼能发现诸智，乃眼识运作。所谓知者，为该谓辞。所谓断除烦恼者，为烦恼断除。所谓三摩地通达，谓四圣谛之真实验证。所谓觉者，为彻悟四谛。所谓涅槃者，为涅槃之证得。或作“见道智”即眼力作用之谓；“修习道智”谓智之造作；“烦恼断除”谓障碍断除；“三摩地智”谓达彼真谛；“阿拉汉果智”谓成就阿拉汉果；“烦恼及五蕴入灭涅槃”谓彼苦灭入无漏之境。此诸说维持各异，但皆为真谛之揭示与证验。
Evaṃ bhagavā saccāni pakāsetvā attani katabahumānānaṃ tesaṃ attano paṭivedhakkamaṃ sutvā paṭipattiyā bahumānāropanena paṭipattiyaṃ ṭhatvā saccappaṭivedhaṃ passanto idaṃ dukkhaṃ ariyasaccanti me, bhikkhavetiādinā attano paṭivedhakkamaṃ dassesi. Tattha ananussutesūti na anussutesu, paraṃ anugantvā assutesūti attho. Cakkhūtiādīnaṃ attho parato āvi bhavissati. Idaṃ dukkhaṃ ariyasaccaṃ, idaṃ dukkhasamudayaṃ, idaṃ dukkhanirodhaṃ, idaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā ariyasaccanti catunnaṃ saccānaṃ dassanapaṭivedho sekhabhūmiyaṃ. Pariññeyyaṃ pahātabbaṃ sacchikātabbaṃ bhāvetabbanti catunnaṃ saccānaṃ bhāvanāpaṭivedho sekhabhūmiyaṃyeva. Pariññātaṃ pahīnaṃ sacchikataṃ bhāvitanti catunnaṃ saccānaṃ paccavekkhaṇā asekhabhūmiyaṃ.
如是，世尊阐明圣谛后，教化众多尊敬者。听闻自己所见所学后，心怀修行，乃种种修法之成就，以此建立修行。见知四圣谛为苦圣谛，是诸苦、苦集、苦灭及苦灭道之真实显见，乃初学者所见。必须明了、断除、证悟并修习四圣谛，方为学者地位。已明已断已证已修习，即为未至学位者之反观检验。
Tiparivaṭṭanti saccañāṇakiccañāṇakatañāṇasaṅkhātānaṃ tiṇṇaṃ parivaṭṭānaṃ vasena tayo parivaṭṭā assāti tiparivaṭṭaṃ. Ettha hi ‘‘idaṃ dukkhaṃ, idaṃ dukkhasamudayaṃ , idaṃ dukkhanirodhaṃ, idaṃ dukkhanirodhagāminī paṭipadā ariyasacca’’nti evaṃ catūsu saccesu yathābhūtañāṇaṃ saccañāṇaṃ nāma. Tesuyeva ‘‘pariññeyyaṃ pahātabbaṃ sacchikātabbaṃ bhāvetabba’’nti evaṃ kattabbakiccajānanañāṇaṃ kiccañāṇaṃ nāma. ‘‘Pariññātaṃ pahīnaṃ sacchikataṃ bhāvita’’nti evaṃ tassa kiccassa katabhāvajānanañāṇaṃ katañāṇaṃ nāma. Dvādasākāranti tesaṃyeva ekekasmiṃ sacce tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ ākārānaṃ vasena dvādasa ākārā assāti dvādasākāraṃ. Ñāṇadassananti etesaṃ tiparivaṭṭānaṃ dvādasannaṃ ākārānaṃ vasena uppannaṃ ñāṇasaṅkhātaṃ dassanaṃ. Attamanāti sakamanā. Sattānañhi sukhakāmattā dukkhapaṭikūlattā pītisomanassayuttamano sakamano nāma, pītisomanassehi attamanā gahitamanā byāpitamanāti vā attho. Abhinandunti abhimukhā hutvā nandiṃsu. Veyyākaraṇeti suttante. Niggāthako hi suttanto kevalaṃ atthassa byākaraṇato veyyākaraṇaṃ nāma. Bhaññamāneti kathiyamāne. Vattamānasamīpe vattamānavacanaṃ kataṃ, bhaṇiteti attho. Virajanti vigatarāgādirajaṃ. Vītamalanti vigatarāgādimalaṃ. Rāgādayo hi ajjhottharaṇaṭṭhena rajo nāma, dūsanaṭṭhena malaṃ nāma. Dhammacakkhunti katthaci paṭhamamaggañāṇaṃ, katthaci ādīni tīṇi maggañāṇāni, katthaci catutthamaggañāṇampi . Idha pana paṭhamamaggañāṇameva. Yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhammanti vipassanāvasena evaṃ pavattassa dhammacakkhuṃ udapādīti attho.
三重回旋（即见、学、证）之知分别为：一、真实之知，认知四圣谛所现；二、认知应断应摒应修之义，是识别义之知；三、认知已断已摒已修之智，名为证成义之知。十二种形式即于每一谛各有“三种形式”，共十二形式，故称十二形式。智慧显现，即于三重回旋十二形式产生之见解显示。自心者谓心之满足为安乐心态。众生由嗜欲与苦离烦恼而心悦乐，谓心悦乐而由此心扩展包容，谓心欢喜称欣悦。欢喜喜悦为心态安乐之趣。赞叹为开示义，在经中称为释义。
Dhammacakketi paṭivedhañāṇe ca desanāñāṇe ca. Bodhipallaṅke nisinnassa hi bhagavato catūsu saccesu dvādasākāraṃ paṭivedhañāṇampi isipatane nisinnassa dvādasākārameva saccadesanāya pavattakadesanāñāṇampi dhammacakkaṃ nāma. Ubhayampi hetaṃ dasabalassa pavattañāṇameva. Taṃ imāya desanāya pakāsentena bhagavatā dhammacakkaṃ pavattitaṃ nāma. Taṃ panetaṃ dhammacakkaṃ yāva aññātakoṇḍaññatthero aṭṭhārasahi brahmakoṭīhi saddhiṃ sotāpattiphale na patiṭṭhāti, tāva bhagavā pavatteti nāma, patiṭṭhite pana pavattitaṃ nāma. Taṃ sandhāya ‘‘pavattite ca bhagavatā dhammacakke’’ti vuttaṃ.
法轮者，谓宣说识见之知及说教之知。世尊坐于菩提床时，于四谛发十二种所知，作为意识与所说之知，名为法轮。此二种故名为法轮。以此法轮转动，至未达者受生死业转，未入初果，尚未稳固前，佛始转法轮。若已坚固，此时虽转法轮，谓已转法轮。由文献记载说“佛转法轮”。
Bhummādevāti bhūmaṭṭhakā devā. Saddamanussāvesunti ekappahāreneva sādhukāraṃ datvā etaṃ bhagavatātiādīni vadantā saddaṃ anussāvayiṃsu. Appaṭivattiyanti ‘‘nayidaṃ tathā’’ti paṭilomaṃ vattetuṃ asakkuṇeyyaṃ. Sannipatitā cettha devabrahmāno desanāpariyosāne ekappahāreneva sādhukāraṃ adaṃsu, sannipātaṃ anāgatā pana bhummadevādayo tesaṃ tesaṃ saddaṃ sutvā sādhukāramadaṃsūti veditabbaṃ. Tesu pana pabbatarukkhādīsu nibbattā bhummadevā. Te cātumahārājikapariyāpannā hontāpi idha visuṃ katvā vuttā. Cātumahārājikāti ca dhataraṭṭhavirūḷhakavirūpakkhakuverasaṅkhātā catumahārājā devatā etesanti cātumahārājikā. Te sineruvemajjhe honti. Tesu pabbataṭṭhakāpi atthi ākāsaṭṭhakāpi. Tesaṃ paramparā cakkavāḷapabbataṃ pattā. Khiḍḍāpadosikā manopadosikā sītavalāhakā uṇhavalāhakā candimā devaputto sūriyo devaputtoti ete sabbepi cātumahārājikadevalokaṭṭhā eva. Tettiṃsa janā tattha uppannāti tāvatiṃsā. Apica ‘‘tāvatiṃsā’’ti tesaṃ devānaṃ nāmamevātipi vuttaṃ. Tepi atthi pabbataṭṭhakā atthi ākāsaṭṭhakā. Tesaṃ paramparā cakkavāḷapabbataṃ pattā, tathā yāmādīnaṃ. Ekadevalokepi hi devānaṃ paramparā cakkavāḷapabbataṃ appattā nāma natthi. Dibbaṃ sukhaṃ yātā payātā sampattāti yāmā. Tuṭṭhā pahaṭṭhāti tusitā. Pakatipaṭiyattārammaṇato atirekena ramitukāmakāle yathārucite bhoge nimminitvā nimminitvā ramantīti nimmānaratī. Cittācāraṃ ñatvā paranimmitesu bhogesu vasaṃ vattentīti paranimmitavasavattī. Brahmakāye brahmaghaṭāya niyuttāti brahmakāyikā. Sabbepi pañcavokārabrahmāno gahitā.
地中天者，即地广众天。其善声响作为吉祥之兆，令众生宣扬敬礼世尊。不可逆转者，谓此不应逆行。此时诸天、梵天汇集一起，于说法终时发一善音。未来诸地中天闻其声亦当知此善音。诸天于山林树木中缘起者，称为地中天。此天遍布四大王天（即持法天、增长天、变化天、自在天），居湖中。世间四大天王护卫此天。其有山林天及天空天，层层相续，曰轮回山。寒热病痛诸天及月天、日天皆属此四大王天所在。三十三天即又名他，三十三天为诸天之名。山林天、天空天皆属此。其种族称为轮回山，及夜叉神族等。
Tena khaṇenāti vacanaṃ visesetvā tena muhuttenāti vuttaṃ. Muhuttasaṅkhātena khaṇena, na paramatthakhaṇenāti vuttaṃ hoti. Yāva brahmalokāti brahmalokaṃ antokatvā. Saddoti sādhukārasaddo. Dasasahassīti dasasahassacakkavāḷavatī. Saṅkampīti uddhaṃ uggacchantī suṭṭhu kampi. Sampakampīti uddhaṃ uggacchantī adho okkamantī suṭṭhu pakampi. Sampavedhīti catudisā gacchantī suṭṭhu pavedhi. Sambuddhabhāvāya mātukucchiṃ okkamante ca bodhisatte tato nikkhamante ca mahāpathavī puññatejena akampittha, abhisambodhiyaṃ paṭivedhañāṇatejena. Dhammacakkappavattane desanāñāṇatejena sādhukāraṃ dātukāmā viya pathavī devatānubhāvena akampittha, āyusaṅkhārossajjane mahāparinibbāne ca kāruññena cittasaṅkhobhaṃ asahamānā viya pathavī devatānubhāvena akampittha. Appamāṇoti vuddhappamāṇo. Uḷāroti ettha ‘‘uḷārāni uḷārāni khādanīyāni khādantī’’tiādīsu (ma. ni. 1.366) madhuraṃ uḷāranti vuttaṃ. ‘‘Uḷārāya vatthabhogāya cittaṃ na namatī’’tiādīsu (a. ni. 9.20) paṇītaṃ uḷāranti vuttaṃ. ‘‘Uḷārāya khalu bhavaṃ vacchāyano samaṇaṃ gotamaṃ pasaṃsāya pasaṃsatī’’tiādīsu seṭṭhaṃ uḷāranti vuttaṃ. Idha pana ‘‘vipulo uḷāro’’ti vutto. Obhāsoti desanāñāṇānubhāvena ca devatānubhāvena ca jātaobhāso. Loketi cakkavāḷassa dasasahassiyaṃyeva. Atikkammeva devānaṃ devānubhāvanti devānaṃ ayamānubhāvo – nivatthavatthappabhā dvādasa yojanāni pharati, tathā sarīrassa alaṅkārassa vimānassa ca. Taṃ devānaṃ devānubhāvaṃ atikkamitvāyevāti attho. Udānanti somanassañāṇamayikaṃ udāhāraṃ. Udānesīti udāhari. Aññāsi vata, bho koṇḍaññoti imassapi udānassa udāharaṇaghoso dasasahassilokadhātuṃ pharitvā aṭṭhāsi. Aññāsikoṇḍaññoti bhusaṃ ñātakoṇḍaññoti attho.
由因缘谓暂时，谓瞬间。不是最高实义之瞬间，乃计时之短暂。至梵天界所至者为止。善声音者，善行之声。十万有轮界。动摇谓上下震动。四方谓东西南北。世尊于觉道时，因布施母胎，生身之时，得不动如山之力，得完全觉知之知，喜欲于布施法轮之时转法轮。年数增长，慈悲于大般涅槃时，于心起动之苦恼，亦得不动之力。无碍谓广大无边。甘美，谓甘甜。甜美以养心，令心无屈服。胜妙者。此中称为广大无碍。光明谓由法之见解及神通而现光明。界谓宇宙。通越诸天，天人皆受此光辉，达十二由旬。此光辉超越亦非众天能及。欢喜名无碍之乐。设例谓举。示例谓说明。识谓智慧。
Cakkhuādīnaṃ niddese dassanaṭṭhenātiādīsu ekameva ñāṇaṃ yathāvuttassa neyyassa cakkhu viya dassanakiccakaraṇena cakkhu. Ñāṇakiccakaraṇena ñāṇaṃ. Nānappakārato jānanakiccakaraṇena paññā. Anavasesapaṭivedhakaraṇena vijjā. Sabbathā obhāsakiccakaraṇena āloko nāmāti attho. Cakkhuṃ dhammotiādīsupi ekaṃyeva ñāṇaṃ kiccanānattena pañcadhā vaṇṇitaṃ. Ārammaṇāti upatthambhanaṭṭhena. Gocarāti visayaṭṭhena. Dassanaṭṭhenātiādīsu ñāṇakiccaṃ pañcadhā vuttaṃ. Iminā nayena tīsu vāresu ekekasmiṃ pañca pañca katvā pannarasa dhammā, pannarasa atthā, dvīsu pannarasakesu tiṃsa niruttiyo, pannarasasu dhammesu pannarasasu atthesu tiṃsāya niruttīsūti saṭṭhi ñāṇāni veditabbāni. Sesaariyasaccesupi eseva nayo. Catūsu ariyasaccesu ekekasmiṃ ariyasacce pannarasannaṃ pannarasannaṃ dhammānaṃ atthānañca vasena saṭṭhi dhammā, saṭṭhi atthā, saṭṭhiyā dhammesu saṭṭhiyā atthesu ca vīsasataṃ niruttiyo, vīsādhikaṃ satanti attho. Saṭṭhiyā dhammesu saṭṭhiyā atthesu vīsuttarasate niruttīsūti evaṃ cattārīsañca dve ca ñāṇasatāni.
于眼根等之显现、现量、显现所等诸方面，唯有同一智慧，依其所言必至之法，犹如眼根为显示之用具而起其眼识。因以智慧为用具而起智慧，依多种所知为用具而生慧解，除损断之功用而成明彻见解者谓之智。普遍照明之用所起者名为光明。此义包括眼根等诸根。此同一智慧依功能不同，分为五种类别。所缘所向者为依托主体，称为所缘。所在领域谓之所缘界。显现所等，智慧之用共分五种。依此法，三类经论中，各别分别于一处各作五种五遍，共成七十五法；又依这些法释其义，是七十五义；二十五经中三十段文，是三十种释义；这七十五法与七十五义应当认识。于余四圣谛亦如是。四圣谛中各别亦为一圣谛有七十五法、七十五义；于是于七十五法中，复有二百三十多种释义，超过二百五十种之义。此谓计有六十慧识当知。于六十法分六十义与两百余释义，其含盖广博。此亦适用于色等行蕴。依此资料，于断谛证知法品数目可知。
2-3. Satipaṭṭhānavārādivaṇṇanā二至三、念处段等注释
§31-32
31-32. Satipaṭṭhānasuttantapubbaṅgame iddhipādasuttantapubbaṅgame ca paṭisambhidāniddese imināva nayena attho ca gaṇanā ca veditabbā.
31-32节。于念处经品前分、如意通品前分等，于分辨智慧说明中，以此法理应解其义与计数。
4-8. Sattabodhisattavārādivaṇṇanā四至八、七菩萨等分段的注释
§33-37
33-37. Sattannaṃ bodhisattānaṃ suttantesu ekekasmiṃyeva samudaye cakkhādayo pañca, nirodhe pañcāti dasa dhammā, samudaye dassanaṭṭhādayo pañca, nirodhe pañcāti dasa atthā, tesaṃ vasena vīsati niruttiyo cattārīsaṃ ñāṇāni. Satta ekato katvā vuttagaṇanā suviññeyyā eva. Sabbaññutaññāṇavasena vuttapaṭisambhidāniddese ekekamūlakesu ‘‘ñāto diṭṭho vidito sacchikato phassito paññāyā’’ti (paṭi. ma. 1.121) imesu pañcasu vacanesu ekekasmiṃyeva cakkhādayo pañca, dassanaṭṭhādayo pañcāti pañcapañcakānaṃ vasena pañcavīsati dhammā, pañcavīsati atthā, taddiguṇā niruttiyo, taddiguṇāni ñāṇāni ñeyyāni. Pañca ekato katvā vuttavārepi pañcakkhattuṃ pañca pañcavīsati katvā pañcavīsasataṃ dhammā, pañcavīsasataṃ atthā, taddiguṇā niruttiyo, taddiguṇāni ñāṇāni ñeyyāni. Aḍḍhateyyānīti cettha dve satāni ca paññāsañca. Khandhādīsupi eseva nayo. Imināva nayena saccavārapaṭisambhidāvāre ca dhammādigaṇanā veditabbā.
33-37节。七种觉者经论中，一处论现五眼，灭时亦五，共十法；灭时现五眼，灭时亦五，合十义。合计为二十，依其类别有四十三种释义及四十三识之知识。七经合葺，悉集计数精确可解。于四断谛证知智慧说明中，根本经语曰“已知、已见、已闻、已触、已解”，在此五句中各显五眼，显现五根，共二十五法、二十五义，倍数释义与识为约定。合五为一，五五相乘共计二百五十法、义与释义知识。所谓八千五百五十，即两百与五十之和。色等四蕴亦如是，依此法理于真谛证知智慧说明中，可以计数其法义。
9. Chabuddhadhammavāravaṇṇanā九、六种佛法分段的注释
§38
38. Buddhadhammavāre diyaḍḍhasatanti chakkhattuṃ pañcavīsati satañca paññāsañca honti, taddiguṇā niruttiyo taddiguṇāni ñāṇāni. Paṭisambhidādhikaraṇeti paṭisambhidādhikāre. Aḍḍhanavadhammasatānīti paṭhamaṃ vuttesu catūsu saccesu saṭṭhi, catūsu satipaṭṭhānesu saṭṭhi, catūsu sammappadhānesu saṭṭhi, sattabodhisattaveyyākaraṇesu sattati, abhiññaṭṭhādīsu pañcasu pañcavīsasataṃ, khandhaṭṭhādīsu pañcasu pañcavīsasataṃ, puna catūsu ariyasaccesu sataṃ, catūsu paṭisambhidāsu sataṃ, chasu buddhadhammesu diyaḍḍhasatanti evaṃ aṭṭhasatāni ca paññāsañca dhammā honti. Evaṃ atthāpi tattakā eva honti. Evameva saccādīsu tīsu ṭhānesu vīsasataṃ niruttiyo, sattasu veyyākaraṇesu cattārīsasataṃ niruttiyo, abhiññaṭṭhādīsu khandhaṭṭhādīsu ca aḍḍhateyyāni aḍḍhateyyāni niruttisatāni, ariyasaccesu paṭisambhidāsu ca dve dve niruttisatāni, buddhadhammesu tīṇi niruttisatānīti evaṃ niruttisahassañca sattaniruttisatāni ca honti. Evameva saccādīsu tīsu ṭhānesu cattārīsādhikāni dve dve ñāṇasatāni, sattasu veyyākaraṇesu asītiadhikāni dve ñāṇasatāni, abhiññaṭṭhādīsu khandhaṭṭhādīsu ca pañcapañcañāṇasatāni , saccesu paṭisambhidāsu ca cattāri cattāri ñāṇasatāni, buddhadhammesu cha ñāṇasatānīti evaṃ tīṇi ca ñāṇasahassāni cattāri ca ñāṇasatāni hontīti.
38节。在佛法中论说，有三千五百五十五即二百五十乘以十四十再乘以十百五的数目。此释义曰：分辨智慧为分辨智慧的一章节。所谓十四十法即前述四个圣谛中每个有六十、念处四十、正勤四十、七觉支七十、五神通二百五十、五根二百五十、再四圣谛一百、四正断一百、六佛法一百五十。总共八百五十五法义分辨智慧知识亦复如此。此种以上属于真实意义。于三圣处，有二十万释义、七讲中四千余释义、神通等五百五十义、色蕴五百五十义、四圣谛百义、四正断百义，两义皆具，佛法三重释义总计无数。如此于三圣处超过四十千知识，七讲四千知识，神通色蕴五百知识，四圣谛四百知识，佛法六百知识，合计三千余知识存焉。
Paṭisambhidākathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 无碍解论的注释已结束。
7. Dhammacakkakathā
7. 法轮说解
1. Saccavāravaṇṇanā一、谛分段的注释
§39
39. Puna dhammacakkappavattanasuttantameva pubbaṅgamaṃ katvā kathitāya dhammacakkakathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Tattha dukkhavatthukāti ekābhisamayavasena dukkhaṃ vatthu etesanti dukkhavatthukā. Tadeva dukkhaṃ visesetvā saccavatthukātiādimāha. Tattha saccaṃ ārammaṇaṃ upatthambho etesanti saccārammaṇā. Saccaṃ gocaro visayo etesanti saccagocarā. Saccasaṅgahitāti maggasaccena saṅgahitā. Saccapariyāpannāti maggasaccāyattā. Sacce samudāgatāti dukkhaparijānanena dukkhasacce samuppannā. Tathā tattheva ṭhitā patiṭṭhitā ca.
39节。复依法轮初转经续前言，作法轮说解前文。此中所谓苦缘者，谓一法所属苦体，今名为苦缘。此曰苦，特指苦的本体等，称为四圣谛本体。所谓本体缘，指为所缘、所依托之缘故，名为缘所。所谓本体缘境，谓此四圣谛所缘范围。所谓谛集合者，谓与道圣谛相应聚合。谓道谛圆满。谓此谛自苦了解生现。于此法所，于彼处立足安住。
§40
40. Idāni ‘‘pavattite ca bhagavatā dhammacakke’’ti vuttaṃ dhammacakkaṃ niddisitukāmo dhammacakkantiādimāha. Tattha duvidhaṃ dhammacakkaṃ paṭivedhadhammacakkaṃ desanādhammacakkañca. Paṭivedhadhammacakkaṃ bodhipallaṅke, desanādhammacakkaṃ isipatane. Dhammañca pavatteti cakkañcāti paṭivedhadhammacakkaṃ vuttaṃ, cakkañca pavatteti dhammañcāti desanādhammacakkaṃ. Kathaṃ? Bhagavā hi bodhipallaṅke nisinno maggakkhaṇe indriyabalabojjhaṅgamaggaṅgādibhedaṃ dhammañca pavatteti, soyeva ca dhammo kilesasattughātāya pavattanato paharaṇacakkaṃ viyāti cakkañca. Dhammaṃ pavattentoyeva bhagavā taṃ cakkaṃ pavatteti nāma. Etena dhammoyeva cakkanti kammadhārayasamāsatā vuttā hoti. Isipatane nisinno bhagavā dhammadesanakkhaṇe veneyyasantāne kilesasattughātāya pavattanato paharaṇacakkasadisaṃ desanācakkañca pavatteti, veneyyasantāne indriyabalabojjhaṅgamaggaṅgādibhedaṃ dhammacakkañca pavatteti. Etena dhammo ca cakkañca dhammacakkanti dvandasamāsatā vuttā hoti. Yasmā pana pavattake sati pavattanā nāma hoti, tasmā sabbatthāpi ‘‘pavattetī’’ti vuttaṃ, pavattanaṭṭhena pana ‘‘cakka’’nti vuttaṃ hotīti veditabbaṃ. Dhammena pavattetīti dhammacakkantiādīni desanādhammacakkameva sandhāya vuttānīti veditabbāni.
现在说到“佛陀开演法轮”这句已被宣说的“法轮”时，意在说明法轮之意。此处的“法轮”有两种：一为证悟之法轮，一为说法之法轮。证悟之法轮是在菩提树下，讲说之法轮是在仙人堕处（菩提伽耶）。言“法”与“转动轮”，即证悟之法轮所转，言“轮”与“转动法”，即说法之法轮所转。如何说呢？佛陀在菩提树下时，在正见显现之际，觉知五根五力、七觉支、八正道等诸法之分别，因而使法轮转动。正是由法的转动，且因对烦恼根本的摧伏，故称为“转动轮”，轮亦由此转。佛陀转动的正是法，这就是“法轮”名由功用而总摄形成的。佛陀坐于仙人堕处时，于说法之际，为断除烦恼根本，转动虽然像轮但特指教法之转动的“说法之轮”，于断除根本时亦转动五根五力、七觉支、八正道诸法的“证悟之轮”。由此法与轮二词互为二取义。又因‘转动’即为旋转，也用于广义转演，所以无论何处常言“转动”，但以般舟三昧即‘转动处’代表它，转动之体方被称作“轮”。“转动法轮”等名特指说法法轮。此理应知。
Tattha dhammena pavattetīti yathāsabhāvattā dhammena pavattaṃ cakkanti dhammacakkanti vuttaṃ hoti. Dhammacariyāya pavattetīti veneyyasantāne dhammatthāya pavattaṃ cakkanti dhammacakkanti vuttaṃ hoti. Dhamme ṭhitotiādīhi bhagavato dhammabhūtatā dhammassāmitā ca vuttā hoti. Yathāha – ‘‘so hāvuso, bhagavā jānaṃ jānāti passaṃ passati cakkhubhūto ñāṇabhūto dhammabhūto brahmabhūto vattā pavattā atthassa ninnetā amatassa dātā dhammassāmī tathāgato’’ti (ma. ni. 1.203). Tasmā tehi dhammassa cakkanti dhammacakkanti vuttaṃ hoti. Ṭhitoti visayībhāvena ṭhito. Patiṭṭhitoti acalabhāvena patiṭṭhito. Vasippattoti issarabhāvaṃ patto. Pāramippattoti koṭippatto. Vesārajjappattoti visāradabhāvaṃ patto. Dhamme patiṭṭhāpentotiādīhi veneyyasantānamapekkhitvā vuttehi pana vacanehi dhammassāmitāya ca dhammatthāya cakkanti vuttaṃ hoti. Dhammaṃ sakkarontotihaādīhi dhammatthāya cakkanti vuttaṃ hoti. Yo hi dhammaṃ sakkārādivasena pavatteti, so dhammatthaṃ pavatteti. Dhammaṃ sakkarontoti yathā kato so dhammo sukato hoti, evameva naṃ karonto. Dhammaṃ garuṃ karontoti tasmiṃ gāravuppattiyā taṃ garuṃ karonto. Dhammaṃ mānentoti dhammaṃ piyañca bhāvanīyañca katvā viharanto. Dhammaṃ pūjentoti taṃ apadisitvā desanāpaṭipattipūjāya pūjaṃ karonto. Dhammaṃ apacāyamānoti tasseva dhammassa sakkāragarukārehi nīcavuttitaṃ karonto. Dhammaddhajo dhammaketūti taṃ dhammaṃ dhajamiva purakkhatvā ketumiva ca ukkhipitvā pavattiyā dhammaddhajo dhammaketu ca hutvāti attho. Dhammādhipateyyoti dhammādhipatito āgato bhāvanādhammavaseneva ca sabbakiriyānaṃ karaṇena dhammādhipateyyo hutvā. Taṃ kho pana dhammacakkaṃ appaṭivattiyanti kenaci nivattetuṃ asakkuṇeyyatāya appaṭihatapavattitā vuttā. Tasmā so dhammo pavattanaṭṭhena cakkanti vuttaṃ hoti.
又“以法转动”，依真实本性法而转动的轮，称为法轮。依行走于法路上，断己烦恼根本而转动的轮，称为法轮。在佛陀处所有说法，即是法之真实存在，故称具法性。譬如语：“比库啊，世尊了知、了见、内观，成就智慧，真实存在，梵行住持者，演说正法者，如来。”由此显示佛即具法性，所以称之为法轮。有“立”则即“落于对象”，有“不动”则即“坚定不移”，有“降伏者”则即“权限之主”，有“究竟者”即“成就最终”，有“明了者”即“熟练达”……依此诸义与行者于根本断除烦恼而得持，皆能成就具足法性。依“法立”、依“法住”、依“法已成”、依“法已充分”诸义，皆明显示出佛陀掌握法性与所依道理之法轮。依“尊敬法”即以敬法心修行，不违逆法理。依“不敬法”即以轻慢之心败坏法性。故将法喻为旛旗，佛为旛旗主，转动法轮即是昭示旗帜随风而动般转法轮，亦为旛手。佛在演说法时即为法旛主、法旛手。此法轮不可逆转说，是因法轮强大不可被止息故。以此故称为法轮，此即“轮”之含义。
Saddhindriyaṃ dhammo, taṃ dhammaṃ pavattetīti veneyyasantāne maggasampayuttasaddhindriyuppādanena taṃ saddhindriyaṃ dhammaṃ pavattetīti attho. Eseva nayo sesesupi. Saccāti saccañāṇāni. Vipassanā ca vijjā ca maggañāṇameva. Anuppāde ñāṇanti arahattaphale ñāṇaṃ. Tampi veneyyasantāne pavattetiyeva, nibbānañca paṭivedhaṃ karonto pavattetiyeva nāma.
“具足听闻之力”的法，即在断除根本烦恼的道理中，辅以法门之施行而成就。此为“法其所依听闻之力”的意思。此理余略亦同。所说“实”为实知实见之知。观照与智慧仅为道途之知。无生灭知为阿拉汉果之知。此亦于断除根本烦恼处转动，并证涅槃真义，故称法轮之义。
Samudayavārādīsu samudayavatthukā nirodhavatthukā maggavatthukāti visesapadaṃ dassetvā saṅkhittā. Etthāpi vuttasadisaṃ paṭhamaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.
在集谛、灭谛、道谛等三谛上明确指出，予以简要说明。此处应依前文所说而明了。
2-3. Satipaṭṭhānavārādivaṇṇanā二至三、念处等分段的注释
§41-42
41-42. Satipaṭṭhānaiddhipādapubbaṅgamavārāpi maggakkhaṇavasena vuttā. Tepi tattha tattha visesapadaṃ dassetvā saṅkhittāti.
「四念处」与「成就四力」、「修习起步」诸门，皆是指于道果时段的行为。诸处并举，彰显各别特色而简约说说。
Dhammacakkakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 法轮论的注释已结束。
8. Lokuttarakathā
8. 关于出世间的论述
Lokuttarakathāvaṇṇanā出世间论释
§43
43. Idāni lokuttaradhammavatiyā dhammacakkakathāya anantaraṃ kathitāya lokuttarakathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Tattha lokuttarapadassa attho niddesavāre āvi bhavissati. Cattāro satipaṭṭhānātiādayo sattatiṃsa bodhipakkhiyadhammā yathāyogaṃ maggaphalasampayuttā. Te bujjhanaṭṭhena bodhīti evaṃladdhanāmassa ariyassa pakkhe bhavattā bodhipakkhiyā nāma. Pakkhe bhavattāti upakārabhāve ṭhitattā. Tesu ārammaṇesu okkantitvā pakkhanditvā upaṭṭhānato upaṭṭhānaṃ, satiyeva upaṭṭhānaṃ satipaṭṭhānaṃ. Kāyavedanācittadhammesu panassa asubhadukkhāniccānattākāragahaṇavasena subhasukhaniccaattasaññāpahānakiccasādhanavasena ca pavattito catudhā bhedo hoti. Tasmā cattāro satipaṭṭhānāti vuccati. Padahanti etenāti padhānaṃ, sobhanaṃ padhānaṃ sammappadhānaṃ, sammā vā padahanti etenāti sammappadhānaṃ, sobhanaṃ vā taṃ kilesavirūpapavattavirahitato padhānañca hitasukhanipphādakaṭṭhena seṭṭhabhāvāvahanato padhānabhāvakaraṇato vāti sammappadhānaṃ. Vīriyassetaṃ adhivacanaṃ. Tayidaṃ uppannānuppannānaṃ akusalānaṃ pahānānuppattikiccaṃ, anuppannuppannānañca kusalānaṃ uppattiṭṭhitikiccaṃ sādhayatīti catubbidhaṃ hoti. Tasmā cattāro sammappadhānāti vuccati. Nipphattipariyāyena ijjhanaṭṭhena, ijjhanti etāya sattā iddhā vuddhā ukkaṃsagatā hontīti iminā vā pariyāyena iddhi, tassā sampayuttāya pubbaṅgamaṭṭhena phalabhūtāya pubbabhāgakāraṇaṭṭhena ca iddhiyā pādoti iddhipādo. So chandavīriyacittavīmaṃsāvasena catubbidhova hoti. Tasmā cattāro iddhipādāti vuccati. Assaddhiyakosajjapamādavikkhepasammohānaṃ abhibhavanato abhibhavanasaṅkhātena adhipatiyaṭṭhena indriyaṃ. Assaddhiyādīhi anabhibhavanīyato akampiyaṭṭhena balaṃ. Tadubhayampi saddhāvīriyasatisamādhipaññāvasena pañcavidhaṃ hoti. Tasmā pañcindriyāni pañca balānīti vuccanti. Bujjhanakasattassa pana aṅgabhāvena satiādayo satta dhammā bojjhaṅgā, niyyānaṭṭhena ca sammādiṭṭhiādayo aṭṭha maggaṅgā honti. Tena vuccati satta bojjhaṅgā ariyo aṭṭhaṅgiko maggoti.
现在，关于超世法总持所说法轮之后所说的超世法，先行略述。此中，超世法者的义理将在指示之处展开。所谓四念处等七十三种觉支法，皆依因缘，具足与道果相应之相，正此故于觉支所着之侧，即称觉支为觉支。所谓侧即指援助之义。此中于诸觉支境界之中，截断回避而住，乃至存在守护，即念之守护，便是念处。于身、感受、心法中，对于自体，以保持不净、苦、无常、无我四相因缘之显现，及以舍除不善之法而令善法生起之作用，此事以四种分别展开。故名为四念处。舍为放弃，意为正精进，即正精进内含令烦恼消灭，不行不善且行善之健全精勤及利益快乐之造作，故谓为正精进。精进此词恰为此义。四正勤者，一者已生不善法之断除勤，二者未生不善法之防止勤，三者未生善法之发展勤，四者已生善法之维护勤，故谓四正勤。于熄灭之相，即于能熄灭之处，熄灭者，心众生于此境生起神通力兴盛拔除污秽，曰波罗提木叉，因其带来成果且为前因，故称神通支。神通支具有欲、精进、心、思惟四种方便。故名四神通支。断疑乏信、懈怠分心、散乱之迷惑，此三因制胜器官，因制胜中有主宰力量，谓以坚定不动之力制胜败坏诸不信等。此二力俱具信、精进、念、定、慧五力故称五力。对觉者身体构成之一部分而言，念等七法为觉支，正见等八行法为道支，是名七觉支与八正道。
Iti ime sattatiṃsa bodhipakkhiyā dhammā pubbabhāge lokiyavipassanāya vattamānāya cuddasavidhena kāyaṃ pariggaṇhato ca kāyānupassanāsatipaṭṭhānaṃ, navavidhena vedanaṃ pariggaṇhato ca vedanānupassanāsatipaṭṭhānaṃ, soḷasavidhena cittaṃ pariggaṇhato ca cittānupassanāsatipaṭṭhānaṃ, pañcavidhena dhamme pariggaṇhato ca dhammānupassanāsatipaṭṭhānaṃ. Iti imasmiṃ attabhāve anuppannapubbaṃ parassa uppannaṃ akusalaṃ disvā ‘‘yathā paṭipannassa tassa taṃ uppannaṃ, na tathā paṭipajjissāmi, evaṃ me etaṃ nuppajjissatī’’ti tassa anuppādāya vāyamanakāle paṭhamaṃ sammappadhānaṃ, attano samudācārappattamakusalaṃ disvā tassa pahānāya vāyamanakāle dutiyaṃ, imasmiṃ attabhāve anuppannapubbaṃ jhānaṃ vā vipassanaṃ vā uppādetuṃ vāyamantassa tatiyaṃ, uppannaṃ yathā na parihāyati, evaṃ punappunaṃ uppādentassa catutthaṃ sammappadhānaṃ. Chandaṃ dhuraṃ katvā kusaluppādanakāle chandiddhipādo, vīriyaṃ, cittaṃ, vīmaṃsaṃ dhuraṃ katvā kusaluppādanakāle vīmaṃsiddhipādo. Micchāvācāya viramaṇakāle sammāvācā , micchākammantā, micchājīvā viramaṇakāle sammājīvoti evaṃ nānācittesu labbhanti. Catumaggakkhaṇe pana ekacitte labbhanti, phalakkhaṇe ṭhapetvā cattāro sammappadhāne avasesā tettiṃsa labbhanti. Evaṃ ekacitte labbhamānesu cetesu ekāva nibbānārammaṇā sati kāyādīsu subhasaññādipahānakiccasādhanavasena ‘‘cattāro satipaṭṭhānā’’ti vuccati. Ekameva ca vīriyaṃ anuppannuppannānaṃ anuppādādikiccasādhanavasena ‘‘cattāro sammappadhānā’’ti vuccati. Sesesu hāpanavaḍḍhanaṃ natthi.
以上即这七十三种觉支法，于前部分，为世间之内观修习现行，于十四种身法观时，将身加以辨别，对应身念处；于九种受法观时，将感受辨别，对应受念处；于十六种心法观时，将心加以辨别，对应心念处；于五种法法观时，将法加以辨别，对应法念处。如此自体现前者中，见有未生之恶法与他所生之恶法，则发意令其不生，此为第一正精进；见自体现行之未断恶法，则发意令断除，此为第二正精进；见现行之未生禅定或观法，则发意令生起，此为第三正精进；现行如法生起未生则不坏，是为第四正精进。于善法生起时斩断欲愿则为欲神通支；斩断精进、心、思惟则为思维神通支等。于妄语断绝时为正语，于非正业断绝时为正业、正命。如此诸心中四法得成于四圣谛此处，三十七正勤悉得。由此善心现前时，对身等以舍欲、舍忧、舍无常、舍无我的善好认识断除工作具足，故言「四念处」，以一意精勤不懈为「四正精进」。
Apica tesu –
除此之外—
Nava ekavidhā eko, dvedhātha catupañcadhā;
九者一法，二处四十五法；
Aṭṭhadhā navadhā ceva, iti chaddhā bhavanti te.
八法九法亦有，故其为五种。
Navaekavidhāti chando cittaṃ pīti passaddhi upekkhā saṅkappo vācā kammanto ājīvoti ime nava chandiddhipādādivasena ekavidhāva honti, aññakoṭṭhāsaṃ na bhajanti. Eko dvedhāti saddhā indriyabalavasena dvedhā ṭhitā. Atha catupañcadhāti athañño eko catudhā, añño pañcadhā ṭhitoti attho. Tattha samādhi eko indriyabalabojjhaṅgamaggaṅgavasena catudhā ṭhito, paññā tesaṃ catunnaṃ iddhipādakoṭṭhāsassa ca vasena pañcadhā. Aṭṭhadhā navadhā cevāti aparo eko aṭṭhadhā, eko navadhā ṭhitoti attho. Catusatipaṭṭhānaindriyabalabojjhaṅgamaggaṅgavasena sati aṭṭhadhā ṭhitā, catusammappadhānaiddhipādaindriyabalabojjhaṅgamaggaṅgavasena vīriyaṃ navadhāti. Evaṃ –
九一法者，欲、心、喜、安、舍、思惟、语、行、业，称九意神通支之一；余部分不相分裂。二法分为二者为信、根力二种；继而四十五法中一部分四种，在四念处、根力、觉支、道枝等具足；五者具足慧根，为五种。八法九法指其他一法八法与一法九法共存。以四念处、正精进、神通支、根力、觉支、道支等合成八法、九法。如此—
Cuddaseva asambhinnā, hontete bodhipakkhiyā;
这就是七十二种觉支中不间断相续的法门。
Koṭṭhāsato sattavidhā, sattatiṃsa pabhedato.
这七十二种法按七十七品不同次第划分。
Sakiccanipphādanato, sarūpena ca vuttito;
此分类基于所修果位的显现及各法性质的差别；
Sabbeva ariyamaggassa, sambhave sambhavanti te.
所有这些都产生于圣圣道，因缘而生皆由圣道而起。
Evaṃ maggaphalasampayutte sattatiṃsa bodhipakkhiyadhamme dassetvā puna te maggaphalesu saṅkhipitvā cattāro ariyamaggā cattāri ca sāmaññaphalānīti āha. Samaṇabhāvo sāmaññaṃ, catunnaṃ ariyamaggānametaṃ nāmaṃ. Sāmaññānaṃ phalāni sāmaññaphalāni. Nibbānaṃ pana sabbehi asammissameva. Iti vitthārato sattatiṃsabodhipakkhiyacatumaggacatuphalanibbānānaṃ vasena chacattālīsa lokuttaradhammā, tato saṅkhepena catumaggacatuphalanibbānānaṃ vasena nava lokuttaradhammā, tatopi saṅkhepena maggaphalanibbānānaṃ vasena tayo lokuttaradhammāti veditabbaṃ. Satipaṭṭhānādīnaṃ maggaphalānañca lokuttaratte vutte taṃsampayuttānaṃ phassādīnampi lokuttarattaṃ vuttameva hoti. Padhānadhammavasena pana satipaṭṭhānādayova vuttā. Abhidhamme (dha. sa. 277 ādayo, 505 ādayo) ca lokuttaradhammaniddese maggaphalasampayuttānaṃ phassādīnaṃ lokuttarattaṃ vuttamevāti.
如此，与道果相联结的七十二觉支法门显现后，再于道果中简括为四圣道、四圣果。 此所谓的沙门身分即四圣道名的总称，四圣果名为沙门果。涅槃则为诸沙门果中最圆满无杂。 分析起见，详说七十二觉支、四圣道及四圣果、涅槃为共四十八项超世法；依简略则四圣道四圣果涅槃为九项超世法；再简略为道果涅槃三项超世法。 应当知觉支等所获道果涅槃皆属超世法，且其触境感触亦为超世。 而念处等四法，则主要作为道果所说的修习所缘。 《阿毗达摩·法集论》（dha.sa.277及505段）亦明道果所联诸觉支感触即超世触境。
Lokaṃ tarantīti lokaṃ atikkamanti. Sabbamidha īdisaṃ vattamānakālavacanaṃ cattāro ariyamagge sandhāya vuttaṃ. Sotāpattimaggo hi apāyalokaṃ tarati, sakadāgāmimaggo kāmāvacaralokekadesaṃ tarati, anāgāmimaggo kāmāvacaralokaṃ tarati, arahattamaggo rūpārūpāvacaralokaṃ tarati. Lokā uttarantīti lokā uggacchanti. Lokatoti ca lokamhāti ca tadeva nissakkavacanaṃ visesetvā dassitaṃ. Lokaṃ samatikkamantīti paṭhamaṃ vuttatthameva. Tattha upasaggatthaṃ anapekkhitvā vuttaṃ, idha saha upasaggatthena vuttaṃ. Lokaṃ samatikkantāti yathāvuttaṃ lokaṃ sammā atikkantā. Sabbamidha īdisaṃ atītakālavacanaṃ phalanibbānāni sandhāya vuttaṃ, sotāpattiphalādīni hi yathāvuttaṃ lokaṃ atikkamitvā ṭhitāni, sadā nibbānaṃ sabbalokaṃ atikkamitvā ṭhitaṃ. Lokena atirekāti lokato adhikabhūtā. Idaṃ sabbepi lokuttaradhamme sandhāya vuttaṃ. Nissarantīti niggacchanti. Nissaṭāti niggatā. Loke na tiṭṭhantītiādīni aṭṭhārasa vacanāni sabbalokuttaresupi yujjanti. Na tiṭṭhantīti loke apariyāpannattā vuttaṃ. Loke na limpantīti khandhasantāne vattamānāpi tasmiṃ na limpantīti attho. Lokena na limpantīti akatapaṭivedhānaṃ kenaci cittena, katapaṭivedhānaṃ akusalena appamattenapi cittena na limpantīti attho. Asaṃlittā anupalittāti upasaggena visesitaṃ.
所谓超越世间，便是超出世间。此处四圣道语皆为时间通用之语，皆指超越世间。初果圣道能超凶乡，二果可超欲界一部分，三果可超欲界，四果能超色无色界。所谓超世即世间被超越。 对“世间超越”作出整体说明：世间原意为所处、所在之所，此为空泛用法，以此对四圣道等言超越世间。 说“超越世间”为不待前缀也不依赖前缀而说，含义正是世间被完全超越。 所有这些所说的涅槃果位，皆是超越世间之境。 前面所说的所有涅槃果位，皆因超越世间而存在。 讲“超越世间”亦即强调其所超脱的境界，世间以外之处。 退入世间外境即离开，字形意为出走。 “去”即走去，“止”即停止。 “不立于世间”等十八词皆适用超越世间境。 不立于世间者，谓于世间苦集灭道蕴也不执着。 不贴世间者，是说诸蕴境界虽存在于其中而不染着。 不贴者，是言心未对不善等境起执着故无染。 无染无着即为不被前缀条件所污染。
Vippamuttāti alittattameva nānābyañjanena visesitaṃ. Ye keci hi yattha yena vā alittā, te tattha tena vā vippamuttā honti. Lokā vippamuttātiādīni tīṇi nissakkavasena vuttāni. Visaññuttāti vippamuttattavisesanaṃ. Ye keci hi yattha yena yato vippamuttā, te tattha tena tato visaññuttā nāma honti. Lokā sujjhantīti lokamalaṃ dhovitvā lokā sujjhanti. Visujjhantīti tadeva upasaggena visesitaṃ. Vuṭṭhahantīti uṭṭhitā honti. Vivaṭṭantīti nivaṭṭanti. Na sajjantīti na lagganti. Na gayhantīti na gaṇhīyanti. Na bajjhantīti na bādhīyanti. Samucchindantīti appavattiṃ karonti. Yathā ca lokaṃ samucchinnattāti, tatheva ‘‘lokā visuddhattā’’tiādi vuttameva hoti. Paṭippassambhentīti nirodhenti. Apathātiādīni cattāri sabbesupi lokuttaresu yujjanti. Apathāti amaggā. Agatīti appatiṭṭhā. Avisayāti anāyattā. Asādhāraṇāti asamānā. Vamantīti uggilanti. Na paccāvamantīti vuttapaṭipakkhanayena vuttaṃ, vantaṃ puna na adantīti attho. Etena vantassa suvantabhāvo vutto hoti. Anantaradukattayepi eseva nayo. Visīnentīti vikiranti vimuccanti, na bandhantīti attho. Na ussīnentīti na vikiranti na vimuccanti. ‘‘Visinentī’’ti ‘‘na ussinentī’’ti rassaṃ katvā pāṭho sundaro. Vidhūpentīti nibbāpenti. Nasaṃdhūpentīti na ujjalanti. Lokaṃ samatikkamma abhibhuyya tiṭṭhantīti sabbepi lokuttarā dhammā lokaṃ sammā atikkamitvā abhibhavitvā ca tiṭṭhantīti lokuttarā. Sabbehipi imehi yathāvuttehi pakārehi lokuttarānaṃ lokato uttarabhāvo adhikabhāvo ca vutto hotīti.
“解脱”者，是指未被任何杂染所缠绕之状态，依其差别以多种异相显现。凡一切处所无论用何因缘而生之解脱，彼处即谓为解脱。世俗中“解脱”等词，乃三种反义词所对说。所谓“差别”者，谓凡何处用何因缘而生之解脱，彼处即应称为“差别”。众生“净化”者，谓清净世尘，故谓世间净化。“净化者”，即以清净之因缘为特征。“兴起”者，谓生起。“转灭”者，谓消灭。“不来”者，谓不生起、不侵染。“不取”者，谓不抓取、不染著。“不害”者，谓不伤害、不扰乱。“断灭”者，谓断绝、消灭。譬如众生断绝之义，亦如“众生净化”等类似对说。从“平息”义言，即谓“止息”、“断灭”。“不善法”及其反义词共四种，皆用以应对一切超世间境界。“不善”者，谓不得道之法；“不立”者，谓无根基；“不专注”者，谓心流散；“非常”者，谓非同常法。“颠倒”者，谓颠覆、活跃。“不反颠倒”者，依正反之差别对说，谓往昔之颠倒不为即今之反颠倒。“颠倒”者故谓“颠倒之俱体”亦是类似的说法。即使有间断之异，此亦属同一理路。所谓“离垢”者，谓解脱、获释，而非缠缚之意。“不兴”者，谓无兴起、无解脱。将“离垢”和“不兴”二词相参，验证造字之雅美。所谓“熄灭”者，谓涅槃。“不光明”者，谓非明显佛果。超越世间、通达世间者，谓一切世外诸法，能正遍超于世间，夺其制伏尾随，故谓“世外”。由此诸理，依上述种种法，皆谓世外之超越与尊贵也。
Lokuttarakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 出世间论释已毕。
9. Balakathā
九、根本心法
Balakathāvaṇṇanā力论释
§44
44. Idāni lokuttarakathāya anantaraṃ kathitāya lokuttarakathāvatiyā suttantapubbaṅgamāya balakathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Tattha ādito suttantavasena pañca balāni dassetvā tadaññānipi balāni dassetukāmo apica aṭṭhasaṭṭhi balānītiādimāha. Sabbānipi taṃtaṃpaṭipakkhehi akampiyaṭṭhena balāni nāma honti. Hiribalantiādīsu pāpato hirīyanti etāyāti hirī, lajjāyetaṃ nāmaṃ. Pāpato ottappanti etenāti ottappaṃ, pāpato ubbegassetaṃ nāmaṃ. Ajjhattasamuṭṭhānā hirī, bahiddhāsamuṭṭhānaṃ ottappaṃ. Attādhipati hirī, lokādhipati ottappaṃ . Lajjāsabhāvasaṇṭhitā hirī, bhayasabhāvasaṇṭhitaṃ ottappaṃ. Sappatissavalakkhaṇā hirī, vajjabhīrukabhayadassāvilakkhaṇaṃ ottappaṃ. Sā eva hirī ahirikena na kampatīti hiribalaṃ. Tadeva ottappaṃ anottappena na kampatīti ottappabalaṃ. Appaṭisaṅkhānena na kampatīti paṭisaṅkhānabalaṃ. Upaparikkhaṇapaññāyetaṃ nāmaṃ. Vīriyasīsena satta bojjhaṅge bhāventassa uppannabalaṃ bhāvanābalaṃ. Tathāpavattānaṃ catunnaṃ khandhānametaṃ nāmaṃ. Parisuddhāni sīlādīni anavajjabalaṃ. Cattāri saṅgahavatthūni saṅgahabalaṃ. Saṅgahe balantipi pāṭho. Dukkhamānaṃ adhivāsanaṃ khantibalaṃ. Dhammakathāya paresaṃ tosanaṃ paññattibalaṃ. Adhitassa atthassa adhigamāpanaṃ nijjhattibalaṃ. Kusalesu bahubhāvo issariyabalaṃ. Kusalesu yathāruci patiṭṭhānaṃ adhiṭṭhānabalaṃ. Hiribalādīnaṃ attho mātikāpadesu byañjanavasena visesato yujjamānaṃ gahetvā vutto. Samathabalaṃ vipassanābalanti balappattā samathavipassanā eva.
第四十四章 现今对世外法讲说而后所议之世外法讲序之前言，称为根本心法之未前义。其始以经文之法，显现五种根本心力，且欲示更余六十八种根本心力为初说。谓一切根本心力皆依其相对面无动摇坚定而称为根本心力者。所谓羞耻心等，是谓对恶行为生之羞恼，称为羞耻或慚愧心。称为愧怖，是谓对恶业生之害怕。内发者名为羞耻，外发者名为愧怖。对自身主宰者曰羞耻，对世间主宰者谓愧怖。处于羞耻之性，而含恐怖之性谓愧怖。以真诚诚敬之相为标记谓羞耻，以恐惧胆怯之相为标记谓愧怖。生起不动摇之羞耻即称为羞耻根力。生起不动摇之愧怖即名愧怖根力。生起不回避之坚决称为坚决根力。审察根力者谓为辨别智。具七觉支而修习者，所生之力称为修习根力。又谓四蕴消极转变者。具清净戒德等者谓为无瑕根力。四种诸根本结合为凝集根力。读作凝集根力为朗朗之音。忍受诸苦之力称为忍力。对法说令他人欢喜者谓为智慧根力。得法之安稳称为安心根力。于诸善法多所现具为主宰力。于善法相应立有坚定不移者谓为坚定根力。于羞耻及愧怖等义，乃以经文中根本词及其详细差别释义相表对说明。止禅心力与观禅心力并称为根本心力。
Mātikāniddese assaddhiye na kampatīti saddhābalanti mūlabalaṭṭhaṃ vatvā tameva aparehi navahi pariyāyehi visesetvā dassesi. Yo hi dhammo akampiyo balappatto hoti, so sahajāte upatthambheti, attano paṭipakkhe kilese pariyādiyati, paṭivedhassa ādibhūtaṃ sīlaṃ diṭṭhiñca visodheti, cittaṃ ārammaṇe patiṭṭhāpeti, cittaṃ pabhassaraṃ karonto vodāpeti, vasiṃ pāpento visesaṃ adhigamāpeti, tato uttariṃ pāpento uttaripaṭivedhaṃ kāreti, kamena ariyamaggaṃ pāpetvā saccābhisamayaṃ kāreti, phalappattiyā nirodhe patiṭṭhāpeti. Tasmā navadhā balaṭṭho visesito. Esa nayo vīriyabalādīsu catūsu.
经论中以勘察根力称为信心力，谓其为根本心力之首。又以九个不同等级之法加以分别示现。此言：若法无动摇者，则其根力生起，自为增长、稳固，能对已立之自心障碍加以消除，破除烦恼，净化根基之戒律与见解，安住心于法界，令内心清明明朗，调伏其恶习而得殊殊成果，然后向更高顺次对治恶习，成就圣道，证得真实涅槃。故此以九根力为最高境界之彰显。此理依此得力于精进等四力。
Kāmacchandaṃ hirīyatīti nekkhammayutto yogī nekkhammena kāmacchandato hirīyati. Ottappepi eseva nayo. Etehi sabbākusalehipi hirīyanā ottappanā vuttāyeva honti. Byāpādantiādīnampi imināva nayena attho veditabbo. Paṭisaṅkhātīti asammohavasena ādīnavato upaparikkhati. Bhāvetīti vaḍḍheti. Vajjanti rāgādivajjaṃ. Saṅgaṇhātīti bandhati. Khamatīti tassa yogissa khamati ruccati. Paññāpetīti toseti. Nijjhāpetīti cintāpeti. Vasaṃ vattetīti citte pahu hutvā cittaṃ attano vasaṃ katvā pavatteti. Adhiṭṭhātīti vidahati. Bhāvanābalādīni sabbānipi nekkhammādīniyeva. Mātikāvaṇṇanāya aññathā vutto, attho pana byañjanavaseneva pākaṭattā idha na vuttoti veditabbaṃ. Samathabalaṃ vipassanābalañca vitthārato niddisitvā avasāne uddhaccasahagatakilese ca khandhe ca na kampatītiādi ca avijjāsahagatakilese ca khandhe ca na kampatītiādi ca samathabalavipassanābalānaṃ lakkhaṇadassanatthaṃ vuttaṃ.
所谓羞耻克除欲望，是出于离欲相应之修行者，故由离欲而生之羞耻。愧怖亦然。此二力遍及一切善法，即谓生起羞耻与愧怖。对诸恶如嗔恨等，宜以此心知晓其义。所谓回避，指以无迷惑心专注于有害者而加以排斥。生起增长者，谓发展增长。制止者，谓制约约束。喜悦者，谓欣爱欢喜。熄灭者，谓使其消冷。心转顺他而其心转自我服于己者谓心之拥有。坚决者，谓加以燃烧。修习根力诸义皆出于离欲之本。对根本心法母题之诠释，虽另有言但其义本皆明了。止禅力与观禅力之详尽说明，末了以不受妄念心绪所扰，蕴中不动摇等，显示止禅力与观禅力之特征。
Sekhāsekhabalesu sammādiṭṭhiṃ sikkhatīti sekhabalanti sekhapuggalo sammādiṭṭhiṃ sikkhatīti sekho, sā sammādiṭṭhi tassa sekhassa balanti sekhabalanti attho. Tattha sikkhitattā asekhabalanti asekhapuggalo tattha sammādiṭṭhiyā sikkhitattā na sikkhatīti asekho, sāyeva sammādiṭṭhi tassa asekhassa balanti asekhabalaṃ. Eseva nayo sammāsaṅkappādīsu. Sammāñāṇanti paccavekkhaṇañāṇaṃ. Tampi hi lokikampi hontaṃ sekhassa pavattattā sekhabalaṃ, asekhassa pavattattā asekhabalanti vuttaṃ. Sammāvimuttīti aṭṭha maggaṅgāni ṭhapetvā sesā phalasampayuttā dhammā . Keci pana ‘‘ṭhapetvā lokuttaravimuttiṃ avasesā vimuttiyo sammāvimuttī’’ti vadanti. Tassa sekhāsekhabalattaṃ vuttanayameva.
于修行力与非修行力中的正见修习，谓修行者正见之学习；于非修行者正见之未学习，分别谓修行者、非修行者。愈能修习者谓修行根力，此为正见之力。是理同于正思惟。正知识者谓观照智。即使在世间亦有修行者之功绩，谓修行根力，在非修行者中则为非修行根力。所谓正智解脱者，以八圣道分类，余余皆所属功德。然有说法谓“置于正定，剩余地涅槃为正智解脱”。此言即述修行与非修行之分别。
Khīṇāsavabalesu sabbānipi ñāṇabalāni. Khīṇāsavassa bhikkhunoti karaṇatthe sāmivacanaṃ, khīṇāsavena bhikkhunāti attho. Aniccatoti hutvā abhāvākārena aniccato. Yathābhūtanti yathāsabhāvato. Paññāyāti sahavipassanāya maggapaññāya. Aniccato sudiṭṭhā dukkhato anattato sudiṭṭhā honti tammūlakattā. Yanti bhāvanapuṃsakavacanaṃ, yena kāraṇenāti vā attho. Āgammāti paṭicca. Paṭijānātīti sampaṭicchati paṭiññaṃ karoti. Aṅgārakāsūpamāti mahābhitāpaṭṭhena aṅgārakāsuyā upamitā. Kāmāti vatthukāmā ca kilesakāmā ca.
『在无漏力量中，一切智慧力量亦皆俱足。』此处『无漏者』指比库之意，是其别称。『无常』谓经历生灭变异之相，而非永久不变。『如实』是依其本来面目而言。『智慧』则指伴随内观之道与解脱智慧。『无常』从其根本意观之，即见为苦、见为无我。一切之言乃修习者之言，其中『因缘』之意也。『依止』即缘起。『了解』即明知，了知并承认。『如燃炭灰』，以大忿怒比喻愤恨如炭火灰，故称为怒火灰。『欲』包括对物质触境之欲及烦恼欲。
Vivekaninnanti phalasamāpattivasena upadhivivekasaṅkhātanibbānaninnaṃ. Tayo hi vivekā – kāyaviveko cittaviveko upadhivivekoti. Kāyaviveko ca vivekaṭṭhakāyānaṃ nekkhammābhiratānaṃ. Cittaviveko ca adhicittamanuyuttānaṃ. Upadhiviveko ca nirupadhīnaṃ puggalānaṃ visaṅkhāragatānaṃ, nissaraṇavivekasaṅkhātanibbānaninnaṃ vā. Pañca hi vivekā – vikkhambhanaviveko tadaṅgaviveko samucchedaviveko paṭippassaddhiviveko nissaraṇavivekoti. Vivekaninnanti viveke ninnaṃ. Vivekapoṇanti viveke nataṃ. Vivekapabbhāranti vivekasīsabhāraṃ. Dvepi purimasseva vevacanāni. Vivekaṭṭhanti kilesehi vajjitaṃ, dūrībhūtaṃ vā. Nekkhammābhiratanti nibbāne abhirataṃ, pabbajjāya abhirataṃ vā. Byantībhūtanti vigatantībhūtaṃ, ekadesenāpi anallīnaṃ vippamuttaṃ visaṃsaṭṭhaṃ. Sabbasoti sabbathā. Āsavaṭṭhāniyehi dhammehīti saṃyogavasena āsavānaṃ kāraṇabhūtehi kilesadhammehīti attho. Atha vā byantībhūtanti vigatanikantibhūtaṃ, nittaṇhanti attho. Kuto? Sabbaso āsavaṭṭhāniyehi dhammehi sabbehi tebhūmakadhammehīti attho. Idha dasahi khīṇāsavabalehi khīṇāsavassa lokiyalokuttaro maggo kathito. ‘‘Aniccato sabbe saṅkhārā’’ti dukkhapariññābalaṃ, ‘‘aṅgārakāsūpamā kāmā’’ti samudayapahānabalaṃ, ‘‘vivekaninnaṃ cittaṃ hotī’’ti nirodhasacchikiriyābalaṃ, ‘‘cattāro satipaṭṭhānā’’tiādi sattavidhaṃ maggabhāvanābalantipi vadanti. Dasa iddhibalāni iddhikathāya āvi bhavissanti.
『离欲宁静』乃指于果报究竟成就上，以断除烦恼而得的无患之乐。三种宁静包括身宁静、心宁静与果报宁静。身宁静是离弃身为依止的贪著；心宁静是依止于超出常态的心法；果报宁静是离欲时之个体无余净尽，亦被称为解脱。五种宁静分别为离垢宁静、圆满宁静、断灭宁静、平静专注宁静与驱除宁静。『离欲宁静』意为沉入离欲境界。『灭断』是指远离烦恼。纳入涅槃者沉湎于涅槃，离欲乃出家之意。『灭断』是已除去烦恼之意。何以见得？因俱足于一切无漏法中，皆属三界法中烦恼的止息。此处列出无漏力量十种，依次为无常之见力、断集之力、离欲宁静之心、四念处等七种诸道成就力等，此即诸无漏力量也。
Tathāgatabalaniddese tathāgatabalānīti aññehi asādhāraṇāni tathāgatasseva balāni. Yathā vā pubbabuddhānaṃ balāni puññussayasampattiyā āgatāni, tathā āgatabalānītipi attho. Tattha duvidhaṃ tathāgatabalaṃ – kāyabalaṃ ñāṇabalañca. Tesu kāyabalaṃ hatthikulānusārena veditabbaṃ. Vuttañhetaṃ porāṇehi –
『如来力量者』，谓如来所有之特殊功德与力量。犹如先代佛陀以丰富福德与智慧降生世间，亦是此义。如来力量分二：身力与智慧力。身力乃应当以手掌大小进行量度。古籍中有言——
‘‘Kāḷāvakañca gaṅgeyyaṃ, paṇḍaraṃ tambapiṅgalaṃ;
『黑色者是高山之根股，白色者是石灰砂砾；
Gandhamaṅgalahemañca, uposathachaddantime dasā’’ti. (vibha. aṭṭha. 760; ma. ni. aṭṭha. 1.148; saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.22);
芳香美妙者，斋戒棚盖头的十种。』（《中部》卷八百六十，《摩诃尼》卷一百四十八，《增支》卷二章二十二）
Imāni dasa hatthikulāni. Tattha kāḷāvakanti pakatihatthikulaṃ daṭṭhabbaṃ. Yaṃ dasannaṃ purisānaṃ kāyabalaṃ, taṃ ekassa kāḷāvakassa hatthino balaṃ. Yaṃ dasannaṃ kāḷāvakānaṃ balaṃ, taṃ ekassa gaṅgeyyassa balaṃ. Yaṃ dasannaṃ gaṅgeyyānaṃ, taṃ ekassa paṇḍarassa. Yaṃ dasannaṃ paṇḍarānaṃ , taṃ ekassa tambassa. Yaṃ dasannaṃ tambānaṃ, taṃ ekassa piṅgalassa. Yaṃ dasannaṃ piṅgalānaṃ, taṃ ekassa gandhahatthino. Yaṃ dasannaṃ gandhahatthīnaṃ, taṃ ekassa maṅgalahatthino. Yaṃ dasannaṃ maṅgalahatthīnaṃ, taṃ ekassa hemavatassa. Yaṃ dasannaṃ hemavatānaṃ, taṃ ekassa uposathassa. Yaṃ dasannaṃ uposathānaṃ, taṃ ekassa chaddantassa. Yaṃ dasannaṃ chaddantānaṃ, taṃ ekassa tathāgatassa balaṃ. Nārāyanasaṅghātabalantipi idameva vuccati. Tadetaṃ pakatihatthino gaṇanāya hatthīnaṃ koṭisahassassa, purisagaṇanāya dasannaṃ purisakoṭisahassānaṃ balaṃ hoti. Idaṃ tāva tathāgatassa kāyabalaṃ.
此为十种手掌大小。黑色者是明显的手掌大小。十种人之身力中，单个黑色手掌即为一个人的力量；十个黑色手掌之力即一白色手掌；十个白色手掌之力即一黄手掌；十个黄手掌即一个铜手掌；十个铜手掌即一个赭手掌；十个赭色手掌即一个香气手掌；十个香气手掌即一个吉祥手掌；十个吉祥手掌即一个金手掌；十个金手掌即一雨雪手掌；十个雨雪手掌即一个斋戒者的手掌；十个斋戒者之掌，则是一个盖头者手掌；十个盖头者之手掌为一如来力量。此即为众生群聚力量之计算方式，即以千万亿之手掌为单位，人之计数以亿计。如此即是如来之身力也。
Ñāṇabalaṃ pana idha tāva aññattha ca pāḷiyaṃ āgatameva dasabalañāṇaṃ, majjhime (ma. ni. 1.150) āgataṃ catuvesārajjañāṇaṃ, aṭṭhasu parisāsu akampanañāṇaṃ, catuyoniparicchedakañāṇaṃ, pañcagatiparicchedakañāṇaṃ, saṃyuttake (saṃ. ni. 2.33-34) āgatāni tesattati ñāṇāni, sattasattati ñāṇānīti evamaññānipi anekāni ñāṇasahassāni. Etaṃ ñāṇabalaṃ nāma. Idhāpi ñāṇabalameva adhippetaṃ. Ñāṇañhi akampiyaṭṭhena upatthambhanaṭṭhena ca balanti vuttaṃ.
智慧力量乃此时还另有他义。巴利语中，早期经文传来时称为十种力量智慧，中部传来称为四种普遍王国智慧，在八众会中称为不动摇智慧，称为四生起原因智慧，称为五部别智慧，增支部中有七十三种智慧，称为七十七种智慧，如此种种智慧有千百种。这称为智慧力量。在此处智慧力量乃最尊上。智慧因其坚固且坚决的支持而具足力量，这是常说的。
Ṭhānañca ṭhānatoti kāraṇañca kāraṇato. Kāraṇañhi yasmā tattha phalaṃ tiṭṭhati tadāyattavuttitāya uppajjati ceva pavattati ca, tasmā ṭhānanti vuccati. Taṃ bhagavā ye ye dhammā yesaṃ yesaṃ dhammānaṃ hetū paccayā uppādāya, taṃ taṃ ṭhānanti, ye ye dhammā yesaṃ yesaṃ dhammānaṃ na hetū na paccayā uppādāya, taṃ taṃ aṭṭhānanti pajānanto ṭhānañca ṭhānato aṭṭhānañca aṭṭhānato yathābhūtaṃ pajānāti. Yampīti yena ñāṇena. Idampīti idampi ṭhānāṭṭhānañāṇaṃ, tathāgatassa tathāgatabalaṃ nāma hotīti attho. Evaṃ sesapadesupi yojanā veditabbā.
所言处即所立之所，因即所依。因者，因缘所在，因故果得生、停住，故称为处。世尊所说诸法，因缘生起者，谓为处；非因非缘生起者，谓为所依。若分别知处及所依，则能如实解知其理。何为若耶，即依此智慧知见。此为处所智慧，即世尊智慧力量之义。其余文字亦当融会贯通理解。
Āsabhaṃṭhānanti seṭṭhaṭṭhānaṃ uttamaṭṭhānaṃ, āsabhā vā pubbabuddhā, tesaṃ ṭhānanti attho. Apica gavasatajeṭṭhako usabho, gavasahassajeṭṭhako vasabho, vajasatajeṭṭhako vā usabho, vajasahassajeṭṭhako vasabho, sabbagavaseṭṭho sabbaparissayasaho seto pāsādiko mahābhāravaho asanisatasaddehipi asantasanīyo nisabho, so idha usabhoti adhippeto. Idampi hi tassa pariyāyavacanaṃ. Usabhassa idanti āsabhaṃ. Ṭhānanti catūhi pādehi pathaviṃ uppīḷetvā avaṭṭhānaṃ. Idaṃ pana āsabhaṃ viyāti āsabhaṃ yatheva hi nisabhasaṅkhāto usabho usabhabalena samannāgato catūhi pādehi pathaviṃ uppīḷetvā acalaṭṭhānena tiṭṭhati, evaṃ tathāgatopi dasahi tathāgatabalehi samannāgato catūhi vesārajjapādehi aṭṭhaparisapathaviṃ uppīḷetvā sadevake loke kenaci paccatthikena paccāmittena akampiyo acalaṭṭhānena tiṭṭhati, evaṃ tiṭṭhamāno ca taṃ āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānāti upagacchati na paccakkhāti, attani āropeti. Tena vuttaṃ – ‘‘āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānātī’’ti (saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.22; ma. ni. aṭṭha. 1.148).
所谓猛牛处，谓最尊处、至上之处。猛牛者为前佛之名，故谓其处。又如牛之尊长犊牛，百牛之最尊公牛，是为猛牛。猛牛恒以四足踏压大地，坚稳不动。此猛牛形象喻示，诸佛同样具足十种佛力，如同猛牛四蹄踏住八方如地，同诸天神世间以某种缘故，稳定不动。如此立住者即为猛牛处，他知此处，便向越近，非退离，亦不排拒，内心安立。故说『识猛牛处』。这是对猛牛的通用说法。猛牛是猛牛，处即足四贴地踏实不动之处。此处为猛牛所立者。
Parisāsūti khattiyabrāhmaṇagahapatisamaṇacātumahārājikatāvatiṃsamārabrahmānaṃ vasena aṭṭhasu parisāsu. Sīhanādaṃ nadatīti seṭṭhanādaṃ achambhitanādaṃ nadati, sīhanādasadisaṃ vā nādaṃ nadati. Ayamattho sīhanādasuttena (ma. ni. 1.146 ādayo; dī. ni. 1.381 ādayo) dīpetabbo. Yathā vā sīho sahanato hananato ca sīhoti vuccati, evaṃ tathāgato lokadhammānaṃ sahanato parappavādānaṃ hananato sīhoti vuccati. Evaṃ vuttassa sīhassa nādaṃ sīhanādaṃ. Tattha yathā sīho sīhabalena samannāgato sabbattha visārado vigatalomahaṃso sīhanādaṃ nadati, evaṃ tathāgatasīhopi tathāgatabalehi samannāgato aṭṭhasu parisāsu visārado vigatalomahaṃso ‘‘iti rūpa’’ntiādinā (saṃ. ni. 3.78) nayena nānāvidhadesanāvilāsasampannaṃ sīhanādaṃ nadati. Tena vuttaṃ – ‘‘parisāsu sīhanādaṃ nadatī’’ti.
所谓众会，即诸士族、婆罗门、长者、沙门、四大王城诸众会也。其音如狮吼，非惧怕之声，乃庄严殊胜之音。如狮王以威力成就，身无杂毛，处处精熟无碍，狮吼响彻，亦如世尊以佛德威力，善护世界，断灭人天谤议故，称为狮吼。此狮吼是威德庄严之音。正如狮子以威力周遍威震，声闻众会因世尊清净智慧而无挂碍，佛以多种教法妙义演说，如狮子之吼，声势庄重。故说『众会中发狮吼声』。
Brahmacakkaṃ pavattetīti ettha brahmanti seṭṭhaṃ uttamaṃ visuddhaṃ. Cakkasaddo panāyaṃ –
所言转法轮，即此处之最尊、最高纯净者为婆罗门。佛音之轮遍转，象征佛法宣说。
Sampattiyaṃ lakkhaṇe ca, rathaṅge iriyāpathe;
具足圆满之象征，于宝轮，马驰之车轮，行路之道。
Dāne ratanadhammūra, cakkādīsu ca dissati;
捐献如珍宝宝物，在眸眼等中显现出来；
Dhammacakke idha mato, tampi dvedhā vibhāvaye.
在法轮中这里被称为此义，这也是两端分别之义。
‘‘Cattārimāni , bhikkhave, cakkāni, yehi samannāgatānaṃ devamanussāna’’ntiādīsu (a. ni. 4.31) hi ayaṃ sampattiyaṃ dissati. ‘‘Heṭṭhā pādatalesu cakkāni jātāni hontī’’ti (dī. ni. 2.35) ettha lakkhaṇe. ‘‘Cakkaṃva vahato pada’’nti (dha. pa. 1) ettha rathaṅge. ‘‘Catucakkaṃ navadvāra’’nti (saṃ. ni. 1.29) ettha iriyāpathe. ‘‘Dadaṃ bhuñja mā ca pamādo , cakkaṃ vattaya kosalādhipā’’ti (jā. 1.7.149) ettha dāne. ‘‘Dibbaṃ cakkaratanaṃ pāturahosī’’ti (dī. ni. 2.243) ettha ratanacakke. ‘‘Mayā pavattitaṃ cakka’’nti (su. ni. 562) ettha dhammacakke. ‘‘Icchāhatassa posassa, cakkaṃ bhamati matthake’’ti (jā. 1.1.104; 1.5.103) ettha uracakke. ‘‘Khurapariyantena cepi cakkenā’’ti (dī. ni. 1.166) ettha paharaṇacakke. ‘‘Asanivicakka’’nti (dī. ni. 3.61; saṃ. ni. 2.162) ettha asanimaṇḍale. Idha panāyaṃ dhammacakke mato.
“比库们，四种车轮，乃诸天人所具备”诸文中如此显现。譬如“脚底下生出轮子”等处，是其标记；“车轮如行者之足”是车轮比喻；“四轮九门”指行道；“食饭勿懈怠，转轮治国”指捐赠；“天上宝轮予汝”等指宝轮；“我所转轮”等指法轮；“欲行者头上转轮”等指心轮；“即使不到膝盖也有轮”指武器轮；“座中之轮”指坐席轮；这些皆属此法轮之义。
Taṃ panetaṃ dhammacakkaṃ duvidhaṃ hoti paṭivedhañāṇañca desanāñāṇañca. Tattha paññāpabhāvitaṃ attano ariyaphalāvahaṃ paṭivedhañāṇaṃ, karuṇāpabhāvitaṃ sāvakānaṃ ariyaphalāvahaṃ desanāñāṇaṃ. Tattha paṭivedhañāṇaṃ uppajjamānaṃ uppannanti duvidhaṃ. Tañhi abhinikkhamanato yāva arahattamaggā uppajjamānaṃ nāma, phalakkhaṇe uppannaṃ nāma. Tusitabhavanato vā yāva bodhipallaṅke arahattamaggā uppajjamānaṃ nāma, phalakkhaṇe uppannaṃ nāma. Dīpaṅkaradasabalato vā paṭṭhāya yāva arahattamaggā uppajjamānaṃ nāma, phalakkhaṇe uppannaṃ nāma. Desanāñāṇampi pavattamānaṃ pavattanti duvidhaṃ. Tañhi yāva aññātakoṇḍaññattherassa arahattamaggā pavattamānaṃ nāma, phalakkhaṇe pavattaṃ nāma. Tattha paṭivedhañāṇaṃ lokuttaraṃ, desanāñāṇaṃ lokiyaṃ. Ubhayampi panetaṃ aññehi asādhāraṇaṃ, buddhānaṃyeva orasañāṇaṃ. Tena vuttaṃ – ‘‘brahmacakkaṃ pavattetī’’ti.
此法轮有二种，即觉知智与说法智。其中觉知智乃由自己智慧发起以达圣果，称为觉知智；慈悲所蕴说法，为弟子说法智。觉知智生起分两类：一为入道，直至阿拉汉道，及至圣果时出现；一为欲天净土境界，直至觉道，及至圣果时出现；亦或凭底觉陀罗多尊者境界迄觉道及圣果时出现。说法智运行亦有二：一为为未完全知之辈说法迄觉道；觉知智为世外圣智，说法智为世俗智慧。此两智均非常人所及，唯佛独有。故称为“转世间法轮”。
Kammasamādānānanti samādiyitvā katānaṃ kusalākusalakammānaṃ, kammameva vā kammasamādānaṃ. Ṭhānaso hetusoti paccayato ceva hetuto ca. Tattha gatiupadhikālapayogā vipākassa ṭhānaṃ. Kammaṃ hetu.
业取者，谓已取作诸善恶业，业即为作。立由因缘故名因。又有缘成、时节作用，为果之所依。业为因缘之因。
Sabbatthagāmininti sabbagatigāminiñca agatigāminiñca. Paṭipadanti maggaṃ. Yathābhūtaṃ pajānātīti bahūsupi manussesu ekameva pāṇaṃ ghātentesu imassa cetanā nirayagāminī bhavissati, imassa tiracchānayonigāminīti iminā nayena ekavatthusmimpi kusalākusalacetanāsaṅkhātānaṃ paṭipattīnaṃ aviparītato sabhāvaṃ jānāti.
遍行诸处者，谓遍行、一概不可抗拒者。行道即路径。如此真实理解，譬如众生杀一命时，其意志必堕地狱；其恶道之导引，即由此引导。由此导引，一即圆通诸善恶意行之所作，无有违逆，知其本性。
Anekadhātunti cakkhudhātuādīhi, kāmadhātuādīhi vā dhātūhi bahudhātuṃ. Nānādhātunti tāsaṃyeva dhātūnaṃ vilakkhaṇattā nānappakāradhātuṃ . Lokanti khandhāyatanadhātulokaṃ. Yathābhūtaṃ pajānātīti tāsaṃ tāsaṃ dhātūnaṃ aviparītato sabhāvaṃ paṭivijjhati.
所谓多界，即由各种眼界等诸根界，欲根界等诸界而成的众多界。所谓异界，便是这些界的特殊、不相同的种类。所谓世间，是指五蕴、六入、十八界的世间。以真实之理观察，即能透彻了解这些界的本质。
Nānādhimuttikatanti hīnapaṇītādiadhimuttīhi nānādhimuttikabhāvaṃ.
所谓多种上，即由低等至高等的种种等级所有的多种上位状态。
Parasattānanti padhānasattānaṃ. Parapuggalānanti tato paresaṃ hīnasattānaṃ. Ekatthameva vā etaṃ padadvayaṃ veneyyavasena bhagavatā dvedhā vuttaṃ. Idhāpi bhagavatā vuttanayeneva vuttaṃ. Indriyaparopariyattanti saddhādīnaṃ indriyānaṃ parabhāvañca aparabhāvañca, vuddhiñca hāniñcāti attho.
所谓他有者，即主体意念所有者。所谓他人，指的是与自己不同的低等生灵。这个词组，世尊在不同经文中以不同方式解说为二义。比如在这里，世尊以此二义明言。所谓根以互相遍在，是指信等诸根的彼此作用，包括对彼此的增长与减损。
Jhānavimokkhasamādhisamāpattīnanti paṭhamādīnaṃ catunnaṃ jhānānaṃ, ‘‘rūpī rūpāni passatī’’tiādīnaṃ (paṭi. ma. 1.209) aṭṭhannaṃ vimokkhānaṃ, savitakkasavicārādīnaṃ tiṇṇaṃ samādhīnaṃ, paṭhamajjhānasamāpattiādīnañca navannaṃ anupubbasamāpattīnaṃ. Saṃkilesanti hānabhāgiyadhammaṃ. Vodānanti visesabhāgiyadhammaṃ. Vuṭṭhānanti yena kāraṇena jhānādīhi vuṭṭhahanti, taṃ kāraṇaṃ. Taṃ pana ‘‘vodānampi vuṭṭhānaṃ, tamhā tamhā samādhimhā vuṭṭhānampi vuṭṭhāna’’nti (vibha. 828) evaṃ vuttaṃ paguṇajjhānañceva bhavaṅgaphalasamāpattiyo ca. Heṭṭhimaṃ heṭṭhimañhi paguṇajjhānaṃ uparimassa uparimassa padaṭṭhānaṃ hoti, tasmā ‘‘vodānampi vuṭṭhāna’’nti vuttaṃ. Bhavaṅgena pana sabbajjhānehi vuṭṭhānaṃ hoti, nirodhasamāpattito phalasamāpattiyā vuṭṭhānaṃ hoti. Taṃ sandhāya ‘‘tamhā tamhā samādhimhā vuṭṭhānampi vuṭṭhāna’’nti vuttaṃ.
所谓禅定解脱的入定，即最初的四禅、八解脱、三种戒除分别禅定入定，共九种渐次的入定状态。所谓杂，是指业障的减少。所谓沃，是指特殊增益。所谓兴，是指由禅定等因缘兴起。此兴由禅定所生，故称为‘沃亦为兴’。由此得知，较低禅定逐级对较高禅定有不同之依止，因此说‘沃亦为兴’。诸心法借生存在各禅定而生起，涅槃入灭及果报分别由入定缘起。对此故言‘由此禅定亦起兴’。
Pubbenivāsadibbacakkhuāsavakkhayañāṇāni heṭṭhā pakāsitāneva.
前生住处等烦恼根灭知见便于此处已显现。
Tattha āsavānaṃ khayāti arahattamaggena sabbakilesānaṃ khayā. Anāsavanti āsavavirahitaṃ. Cetovimuttiṃ paññāvimuttinti ettha cetovacanena arahattaphalasampayutto samādhi, paññāvacanena taṃsampayuttā ca paññā vuttā. Tattha ca samādhi rāgato vimuttattā cetovimutti, paññā avijjāya vimuttattā paññāvimuttīti veditabbā. Vuttañhetaṃ bhagavatā – ‘‘yo hissa, bhikkhave, samādhi, tadassa samādhindriyaṃ. Yā hissa, bhikkhave, paññā, tadassa paññindriyaṃ. Iti kho, bhikkhave, rāgavirāgā cetovimutti avijjāvirāgā paññāvimuttī’’ti (saṃ. ni. 5.516; 520). Apicettha samathabalaṃ cetovimutti, vipassanābalaṃ paññāvimuttīti veditabbaṃ. Diṭṭheva dhammeti imasmiṃyeva attabhāve. Sayaṃ abhiññā sacchikatvāti adhikāya paññāya attanāyeva paccakkhaṃ katvā, aparappaccayena ñatvāti attho. Upasampajjāti adhigantvā, nipphādetvā vā. Imesaṃ pana dasannaṃ dasabalañāṇānaṃ vitthāro abhidhamme (vibha. 809 ādayo) vuttanayena veditabbo.
其中所谓烦恼灭者，指阿拉汉果所证诸烦恼尽除。所谓无烦恼者，指无烦恼的状态。所谓心解脱、慧解脱，就是以心为名的阿拉汉果中的禅定，与以慧为名的相应智慧证悟。禅定是由欲望断除而解脱的心解脱；智慧是由无明断除而达成的慧解脱。世尊说，‘谁得禅定，彼为禅定根。谁得智慧，彼为智慧根。由欲及离欲为心解脱，由无明及离无明为慧解脱。’此外，心解脱对应止力，慧解脱对应观力。真实之法，乃本体如此。此自证分别能够亲证自身，由亲证得知其缘。得度、得证或灭除烦恼。此十种十力知识之详说，在阿毗达摩中有明确阐述，故依此应知。
Tattha paravādikathā hoti – dasabalañāṇaṃ nāma pāṭiyekkaṃ ñāṇaṃ natthi, sabbaññutaññāṇassevāyaṃ pabhedoti. Na taṃ tathā daṭṭhabbaṃ. Aññameva hi dasabalañāṇaṃ, aññaṃ sabbaññutaññāṇaṃ. Dasabalañāṇañhi sakasakakiccameva jānāti, sabbaññutaññāṇaṃ tampi, tato avasesampi jānāti. Dasabalañāṇesu hi paṭhamaṃ kāraṇākāraṇameva jānāti, dutiyaṃ kammantaravipākantarameva, tatiyaṃ kammaparicchedameva, catutthaṃ dhātunānattakāraṇameva, pañcamaṃ sattānaṃ ajjhāsayādhimuttimeva, chaṭṭhaṃ indriyānaṃ tikkhamudubhāvameva, sattamaṃ jhānādīhi saddhiṃ tesaṃ saṃkilesādimeva, aṭṭhamaṃ pubbenivutthakhandhasantatimeva, navamaṃ sattānaṃ cutipaṭisandhimeva, dasamaṃ saccaparicchedameva. Sabbaññutaññāṇaṃ pana etehi jānitabbañca, tato uttariñca pajānāti. Etesaṃ pana kiccaṃ na sabbaṃ karoti. Tañhi jhānaṃ hutvā appetuṃ na sakkoti, iddhi hutvā vikubbituṃ na sakkoti, maggo hutvā kilese khepetuṃ na sakkoti.
此处所谓他说，是针对‘十种力量知’的论述——所谓十种力量知，是不止单一知识，而是一种全面彻悟的知识类别。这种解释不应当随便视为同一。因为唯有‘十种力量知’是具体的，而‘全面彻悟知识’则是另一种。十种力量知仅仅知晓能力对事的作用和关联，亦知全面彻悟知识。对于这十种力量知中，第一种是了解因缘之关系，第二知业果之相续，第三知业断之分，第四识界多样，五知众生之心境变迁，第六感官敏锐与迟钝，第七和禅定及相关杂染俱在，第八知先世相续，第九知众生生死轮回，第十则是真谛的分别。诸般完全了知的智慧，亦应由此等理应知晓的基础生起，且由此而断然超越。尽管如此，这十种力量知亦不完全运行。禅定尚未具足时不可能得能断欲；神通亦未满不能展现；道亦未成无法断除烦恼。
Apica paravādī evaṃ pucchitabbo ‘‘dasabalañāṇaṃ nāmetaṃ savitakkasavicāraṃ avitakkavicāramattaṃ avitakkāvicāraṃ kāmāvacaraṃ rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ lokiyaṃ lokuttara’’nti. Jānanto ‘‘paṭipāṭiyā satta ñāṇāni savitakkasavicārānī’’ti vakkhati. ‘‘Tato parāni dve avitakkaavicārānī’’ti vakkhati. ‘‘Āsavakkhayañāṇaṃ siyā savitakkasavicāraṃ, siyā avitakkavicāramattaṃ, siyā avitakkaavicāra’’nti vakkhati. Tathā ‘‘paṭipāṭiyā satta kāmāvacarāni, tato parāni dve rūpāvacarāni, tato avasāne ekaṃ lokuttara’’nti vakkhati. ‘‘Sabbaññutaññāṇaṃ pana savitakkasavicārameva kāmāvacarameva lokiyamevā’’ti vakkhati.
同时他还应当如此被问：“所谓十种力量知，是否包括有思虑有分别（有念有观），无思有分别的程度，以及无思无分别，还有欲界色界无色界，及世俗与出世间等？”知者答道：“按修行次第，有七知是有思有分别的；其余二则是无思有分别；最后一则是无思无分别智。所谓断烦恼知，有的是有思有分别，有的是无思有分别，有的是无思无分别。”又答曰：“按次第，七种是欲界，随后两种是色界无色界，最后一则是出世间。”并且说道：“全面彻悟知识仅仅是有思有分别的，包括欲界，是属于世俗知识。”
Evamettha apubbatthānuvaṇṇanaṃ ñatvā idāni yasmā tathāgato paṭhamaṃyeva ṭhānāṭṭhānañāṇena veneyyasattānaṃ āsavakkhayādhigamassa ceva anadhigamassa ca ṭhānāṭṭhānabhūtaṃ kilesāvaraṇābhāvaṃ passati lokiyasammādiṭṭhiṭṭhānadassanato niyatamicchādiṭṭhiṭṭhānābhāvadassanato ca. Atha nesaṃ kammavipākañāṇena vipākāvaraṇābhāvaṃ passati tihetukapaṭisandhidassanato. Sabbatthagāminipaṭipadāñāṇena kammāvaraṇābhāvaṃ passati ānantarikakammābhāvadassanato. Evaṃ anāvaraṇānaṃ anekadhātunānādhātuñāṇena anukūladhammadesanatthaṃ cariyāvisesaṃ passati dhātuvemattadassanato. Atha nesaṃ nānādhimuttikatāñāṇena adhimuttiṃ passati payogaṃ anādiyitvāpi adhimuttivasena dhammadesanatthaṃ . Athevaṃ diṭṭhaadhimuttīnaṃ yathāsatti yathābalaṃ dhammaṃ desetuṃ indriyaparopariyattañāṇena indriyaparopariyattaṃ passati saddhādīnaṃ tikkhamudubhāvadassanato. Evaṃ pariññātindriyaparopariyattāpi panete sace dūre honti, atha jhānādiñāṇena jhānādīsu vasībhūtattā iddhivisesena khippaṃ upagacchati. Upagantvā ca nesaṃ pubbenivāsānussatiñāṇena pubbajātivibhāvanaṃ dibbacakkhānubhāvato pattabbena cetopariyañāṇena sampati cittavisesaṃ passanto āsavakkhayañāṇānubhāvena āsavakkhayagāminiyā paṭipadāya vigatasammohattā āsavakkhayāya dhammaṃ deseti. Tasmā iminānukkamena imāni dasa balāni vuttānīti veditabbānīti.
如此详尽明了先前义理的阐述，现今因缘乃是如来通过第一能察处识（八识，如通常所说之“第八识”）洞察众生心中烦恼已断与未断之分，见其烦恼障蔽非有亦非无；亦见世俗正见立场，无邪见立场与否。复因业果知识，观察业果障蔽缺失。借通达一切行迹之因果道理的智慧，能见业障缺除与即时业果无间。凭多种界相观察，理解诸界缘合及相关教法之根基。以多种归宿智观察完成归宿，虽起用心而不执著于起用之过程，而以归宿智令教义有效显现。由此具足明了的眼根，准确传法。即便根基诸智慧相距稍远，凭借禅定等高级智慧很快趋近。趋近后，以前世追忆智破识前世，凭异于世间的天眼体验，达到殊胜洞察之内境。以心特殊察见浊染已灭境，顺于断烦恼智慧，导引断烦恼之修行、断烦恼法义。故而当细心体认译为此等十种力量。是为当知。
§45
45. Idāni sabbabalāni lakkhaṇato niddisitukāmo kenaṭṭhena saddhābalantiādinā nayena pucchaṃ katvā assaddhiye akampiyaṭṭhenātiādinā nayena vissajjanaṃ akāsi. Tattha hirīyatītiādi puggalādhiṭṭhānā desanā. Bhāvanābalādīsu adhiṭṭhānabalapariyantesu ‘‘tatthā’’ti ca, ‘‘tenā’’ti ca, ‘‘ta’’nti ca nekkhammādikameva sandhāya vuttanti veditabbaṃ. Tena cittaṃ ekagganti tena samādhinā cittaṃ ekaggaṃ hotīti vuttaṃ hoti. Tattha jāteti tattha samathe sampayogavasena jāte, tasmiṃ vā vipassanārammaṇaṃ hutvā jāte. Tattha sikkhatīti tattha sekhabale sekho sikkhatīti sekhabalanti attho. Tattha sikkhitattāti tattha asekhabale asekhassa sikkhitattā asekhabalaṃ. Tena āsavā khīṇāti tena lokiyalokuttarena ñāṇena āsavā khīṇāti taṃ ñāṇaṃ khīṇāsavabalaṃ . Lokiyenāpi hi ñāṇena āsavā khīṇā nāma vipassanāya abhāve lokuttaramaggābhāvato. Evaṃ khīṇāsavassa balanti khīṇāsavabalaṃ. Tassa ijjhatīti iddhibalanti tassa iddhimato ijjhatīti iddhiyeva balaṃ iddhibalaṃ. Appameyyaṭṭhenāti yasmā sāvakā ṭhānāṭṭhānādīni ekadesena jānanti, sabbākārena pajānanaṃyeva sandhāya ‘‘yathābhūtaṃ pajānātī’’ti vuttaṃ. Kiñcāpi tīsu vijjāsu ‘‘yathābhūtaṃ pajānātī’’ti na vuttaṃ, aññattha pana vuttattā tāsupi vuttameva hoti. Aññatthāti sesesu sattasu ñāṇabalesu ca abhidhamme (vibha. 760) ca dasasupi balesu. Indriyaparopariyattañāṇaṃ pana sabbathāpi sāvakehi asādhāraṇameva. Tasmā dasapi balāni sāvakehi asādhāraṇānīti. Adhimattaṭṭhena atuliyaṭṭhena appameyyāni, tasmāyeva ca ‘‘appameyyaṭṭhena tathāgatabala’’nti vuttanti.
45. 今欲详述此等诸力的特征，先问：何以为信力诸等正振之力，勘验后以坚毅不可摇之信力诸等而解说。所谓“惭、愧”等诸人心坚令入定等意志实力，在此亦称含义。以此心集中一境，其聚合皆称入定。所谓“生起”意指安定时之集合，或以观照相续而成。所谓“修习”，指已学者之力量，未学者之堪学性质。由此烦恼皆断，因世间出世间智慧，烦恼皆断，此为断烦恼力。依世俗智慧烦恼断为基，世俗智慧无则不成正道出世智慧。于是断烦恼力即为断烦恼智慧力。所谓拥有神通力即为神通力，神通者能展示神通力。为所不能思议极限，称为无量力。故弟子知于各种能察处等以一知悉，谓能依完全领悟而智慧圆满。虽在诸知中无故不以全面作用发挥。故称‘具有超常力量的正觉者力量’。
Balakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 力论释已毕。
10. Suññakathā
十、空性论
Suññakathāvaṇṇanā空论释
§46
46. Idāni lokuttarabalapariyosānāya balakathāya anantaraṃ kathitāya lokuttarasuññatāpariyosānāya suttantapubbaṅgamāya suññatākathāya apubbatthānuvaṇṇanā. Suttante tāva athāti vacanopādāne nipāto. Etena āyasmātiādivacanassa upādānaṃ kataṃ hoti. Khoti padapūraṇatthe nipāto. Yena bhagavā tenupasaṅkamīti bhummatthe karaṇavacanaṃ. Tasmā yattha bhagavā, tattha upasaṅkamīti evamettha attho daṭṭhabbo. Yena vā kāraṇena bhagavā devamanussehi upasaṅkamitabbo, teneva kāraṇena upasaṅkamīti evamettha attho daṭṭhabbo. Kena ca kāraṇena bhagavā upasaṅkamitabbo? Nānappakāraguṇavisesādhigamādhippāyena, sāduphalūpabhogādhippāyena dijagaṇehi niccaphalitamahārukkho viya, tena kāraṇena upasaṅkamīti evamettha attho daṭṭhabbo. Upasaṅkamīti ca gatoti vuttaṃ hoti. Upasaṅkamitvāti upasaṅkamanapariyosānadīpanaṃ. Atha vā evañca gato tato āsannataraṃ ṭhānaṃ bhagavato samīpasaṅkhātaṃ gantvātipi vuttaṃ hoti.
46. 现今为说明出世间力量终结之力及次第，继此前后连结经文，作空无言说之义解释。经文中“等，无所依止之词尾”，是表示对尊者等称谓的依止。所谓“等”通解为语义补充，谓佛陀由地等缘往诣人间。故文意即由佛陀谁处，谓佛陀由缘故至者。又问：佛陀何因缘到处？回答为以获得各种功德殊胜，乃天地众生悦乐之甘露宝树故故前往。空无言说即逝去、无所宿故。空无言之意为非可争论、有限意之表达。又如是去，继则往至较近处或世尊所近所至。
Abhivādetvāti pañcapatiṭṭhitena vanditvā. Idāni yenaṭṭhena loke aggapuggalassa upaṭṭhānaṃ āgato, taṃ pucchitukāmo dasanakhasamodhānasamujjalaṃ añjaliṃ sirasi patiṭṭhapetvā ekamantaṃ nisīdi. Ekamantanti ca bhāvanapuṃsakaniddeso ‘‘visamaṃ candimasūriyā pariharantī’’tiādīsu (a. ni. 4.70) viya. Tasmā yathā nisinno ekamantaṃ nisinno hoti, tathā nisīdīti evamettha attho daṭṭhabbo. Bhummatthe vā etaṃ upayogavacanaṃ. Nisīdīti nisajjaṃ kappesi. Paṇḍitā hi devamanussā garuṭṭhānīyaṃ upasaṅkamitvā āsanakusalatāya ekamantaṃ nisīdanti, ayañca thero tesaṃ aññataro, tasmā ekamantaṃ nisīdi.
「敬礼」意指以五种庄重敬敬奉之。如今，凡是以高贵人格闻名于世而受到侍奉者，欲问候其临近者，便以十指相合、光明洁净的合掌置于头上，端坐一旁。这“端坐一旁”的说法，犹如《论集·尼迦经》卷4页70所载「月日不定时迟至」等语句。故如人端坐一旁，即坐着不动，亦当如此理解。从根本来说，此为劝请坐息之语。“坐”意为令其安坐。智者或天人、或人，敬重贤达，精于座具而就坐一旁。此长老即为其中一位，故说坐于一旁。
Kathaṃ nisinno pana ekamantaṃ nisinno hotīti? Cha nisajjadose vajjetvā. Seyyathidaṃ – atidūraṃ accāsannaṃ uparivātaṃ unnatappadesaṃ atisammukhaṃ atipacchāti. Atidūre nisinno hi sace kathetukāmo hoti, uccāsaddena kathetabbaṃ hoti. Accāsanne nisinno saṅghaṭṭanaṃ karoti. Uparivāte nisinno sarīragandhena bādhati. Unnatappadese nisinno agāravaṃ pakāseti. Atisammukhā nisinno sace daṭṭhukāmo hoti, cakkhunā cakkhuṃ āhacca daṭṭhabbaṃ hoti. Atipacchā nisinno sace daṭṭhukāmo hoti, gīvaṃ pasāretvā daṭṭhabbaṃ hoti. Tasmā ayampi ete cha nisajjadose vajjetvā nisīdi. Tena vuttaṃ ‘‘ekamantaṃ nisīdī’’ti. Etadavocāti etaṃ avoca.
如何断定为“端坐一旁”？须排除六种坐法之过失。譬如：坐得过远；坐得过近；坐于上风处；坐于上方高地；坐于正前方；坐于正后方。若坐得过远，欲言谈者将发出高声呼唤。若坐得过近，则妨碍聚会秩序。若坐于上风处，则身体臭气招致嫌恶。若坐于高地，则显露傲慢。若坐于正前，欲观望者应以眼观视。若坐于正后，欲观者应伸舌观视。由此，排除六种坐法之过失，而端坐即如此。故有言曰「端坐一旁」，即此意。此就是所说之义。
Suñño loko suñño lokoti, bhante, vuccatīti imasmiṃ sāsane paṭipannehi tehi tehi bhikkhūhi ‘‘suñño loko suñño loko’’ti kathīyatīti attho. Tahiṃ tahiṃ tādisānaṃ vacanānaṃ bahukattā tesaṃ sabbesaṃ saṅgaṇhanatthaṃ āmeḍitavacanaṃ kataṃ. Evañhi vutte sabbāni tāni vacanāni saṅgahitāni honti. Kittāvatāti kittakena parimāṇena. Nu-iti saṃsayatthe nipāto. Suññaṃ attena vā attaniyena vāti ‘‘kārako vedako sayaṃvasī’’ti evaṃ lokaparikappitena attanā ca attābhāvatoyeva attano santakena parikkhārena ca suññaṃ. Sabbaṃ cakkhādi lokiyaṃ dhammajātaṃ, taṃyeva lujjanapalujjanaṭṭhena loko nāma. Yasmā ca attā ca ettha natthi, attaniyañca ettha natthi, tasmā suñño lokoti vuccatīti attho. Lokuttaropi ca dhammo attattaniyehi suñño eva, pucchānurūpena pana lokiyova dhammo vutto. Suññoti ca dhammo natthīti vuttaṃ na hoti, tasmiṃ dhamme attattaniyasārassa natthibhāvo vutto hoti. Loke ca ‘‘suññaṃ gharaṃ, suñño ghaṭo’’ti vutte gharassa ghaṭassa ca natthibhāvo vutto na hoti, tasmiṃ ghare ghaṭe ca aññassa natthibhāvo vutto hoti. Bhagavatā ca ‘‘iti yañhi kho tattha na hoti, tena taṃ suññaṃ samanupassati. Yaṃ pana tattha avasiṭṭhaṃ hoti, taṃ santaṃ idamatthīti pajānātī’’ti ayameva attho vutto. Tathā ñāyaganthe ca saddaganthe ca ayameva attho. Iti imasmiṃ suttante anattalakkhaṇameva kathitaṃ.
「空」为无有、虚落之意。尊者说：「在此教法中，经行的比库们广泛漫说『空』之谓语，旨在凝聚他们所有此类言说的内容。」如此说来，诸多空语归纳为「空」之词。此处「记」意指以某一定量计算之物，「努」为疑问词。因缘而构想之世、称作「世间」。自性视之，视为无我；他性视之，亦见无我。故名空。又此处「世」者，为世法。世法对超世法而言，乃空。问答式说法中，所谓空，不是无也，而是无自性。世俗语称「空房」「空罐」，说房屋罐子无自性，不是说无房屋罐子，而是说它们缺他性。世尊说：「世间所谓非有时，彼即视为净空；有时，则视为安详。」此意即此。论书中亦重述此解。如此，此经文阐述之乃“无我相”义。
§47
47. Suttantaniddese suññasuññantiādīni pañcavīsati mātikāpadāni suññasambandhena uddisitvā tesaṃ niddeso kato. Tattha mātikāya tāva suññasaṅkhātaṃ suññaṃ, na aññena upapadena visesitanti suññasuññaṃ. Asukanti aniddiṭṭhattā cettha suññattameva vā apekkhitvā napuṃsakavacanaṃ kataṃ. Evaṃ sesesupi. Saṅkhāroyeva sesasaṅkhārehi suññoti saṅkhārasuññaṃ. Jarābhaṅgavasena virūpo pariṇāmo vipariṇāmo, tena vipariṇāmena suññaṃ vipariṇāmasuññaṃ. Aggañca taṃ attattaniyehi, sabbasaṅkhārehi vā suññañcāti aggasuññaṃ. Lakkhaṇameva sesalakkhaṇehi suññanti lakkhaṇasuññaṃ. Nekkhammādinā vikkhambhanena suññaṃ. Vikkhambhanasuññaṃ. Tadaṅgasuññādīsupi catūsu eseva nayo. Ajjhattañca taṃ attattaniyādīhi suññañcāti ajjhattasuññaṃ. Bahiddhā ca taṃ attattaniyādīhi suññañcāti bahiddhāsuññaṃ. Tadubhayaṃ attattaniyādīhi suññanti dubhatosuññaṃ. Samāno bhāgo etassāti sabhāgaṃ, sabhāgañca taṃ attattaniyādīhi suññañcāti sabhāgasuññaṃ, sadisasuññanti attho. Vigataṃ sabhāgaṃ visabhāgaṃ, visabhāgañca taṃ attattaniyādīhi suññañcāti visabhāgasuññaṃ, visadisasuññanti attho. Kesuci potthakesu sabhāgasuññaṃ visabhāgasuññaṃ nissaraṇasuññānantaraṃ likhitaṃ. Nekkhammādiesanā kāmacchandādinā suññāti esanāsuññaṃ. Pariggahasuññādīsu tīsupi eseva nayo. Ekārammaṇe patiṭṭhitattā nānārammaṇavikkhepābhāvato ekattañca taṃ nānattena suññañcāti ekattasuññaṃ. Tabbiparītena nānattañca taṃ ekattena suññañcāti nānattasuññaṃ. Nekkhammādikhanti kāmacchandādinā suññāti khantisuññaṃ. Adhiṭṭhānasuññe pariyogāhanasuññe ca eseva nayo. Pariyogahanasuññantipi pāṭho. Sampajānassāti sampajaññena samannāgatassa parinibbāyantassa arahato. Pavattapariyādānanti anupādāparinibbānaṃ. Sabbasuññatānanti sabbasuññānaṃ. Paramatthasuññanti sabbasaṅkhārābhāvato uttamatthabhūtaṃ suññaṃ.
第四十七章。关于经文中诸如「空」「虚」等二十五品母表字汇，以「空」所相关语意解说其义。于此母表中，有些仅名为空，却非他字之特殊用法，此为「空和虚」的解释。因缺乏显现，有时以「空」代之，未明确表示为人称代词，此为其别释。如「行」及其余行现象称之为空行。「衰老显露」及不显现之变异称为“变异空”和“变化空”。在第一等境界中，万行称为空第一。标志的现象称为空标志。以出离等方式扩张称为空扩张。于此四方面亦同样解说。内在方面称为空内，外在方面则为空外。二者俱存，则称为空双面。有些为部分，占总分之一，称为空部分，有些为不部分称为空非部分。此文献中书写在抹染文献册纂里。以出离等所示之欲等称为空欲等。以执持某一境界为依止，而无各种境界搅乱称为空一致。以各异状态相反称为空各异。以容忍等称为空忍。以确认等称为空确认。 此类引申理路共有四十余条。符合教义是本论宗旨。称此为圣德具足清净已成就之正觉者的详理释义。
§48
48. Mātikāniddese niccena vāti bhaṅgaṃ atikkamitvā pavattamānassa kassaci niccassa abhāvato niccena ca suññaṃ. Dhuvena vāti vijjamānakālepi paccayāyattavuttitāya thirassa kassaci abhāvato dhuvena ca suññaṃ. Sassatena vāti abbocchinnassa sabbakāle vijjamānassa kassaci abhāvato sassatena ca suññaṃ. Avipariṇāmadhammena vāti jarābhaṅgavasena avipariṇāmapakatikassa kassaci abhāvato avipariṇāmadhammena ca suññaṃ. Suttante attasuññatāya eva vuttāyapi niccasuññatañca sukhasuññatañca dassetuṃ idha niccena vātiādīnipi vuttāni. Aniccasseva hi pīḷāyogena dukkhattā niccasuññatāya vuttāya sukhasuññatāpi vuttāva hoti. Rūpādayo panettha cha visayā, cakkhuviññāṇādīni cha viññāṇāni, cakkhusamphassādayo cha phassā, cakkhusamphassajā vedanādayo cha vedanā cha saṅkhittāti veditabbaṃ.
第四十八章。 母表分中解释，当去断灭、超越苦集灭道，称为常（无断灭）时，谓无之。譬如：持久时，谓恒常无。临断灭时，则谓断常无。断灭绝时，即称不灭无。以无变化之法，谓其无。如因果不断时，称为无变化无。经文中虽云无我相，但亦应显说常空乐空，如「常」字解之一、二章。实见无常所逼之苦，故说常无，但亦说乐无。应理解「色」等六境界，及眼识等意识，触发眼识的触，眼识所生之受等，并据此分别阐述。
Puññābhisaṅkhārotiādīsu punāti attano kārakaṃ, pūreti cassa ajjhāsayaṃ, pujjañca bhavaṃ nibbattetīti puññaṃ, abhisaṅkharoti vipākaṃ kaṭattārūpañcāti abhisaṅkhāro, puññaṃ abhisaṅkhāro puññābhisaṅkhāro. Puññapaṭipakkhato apuññaṃ abhisaṅkhāro apuññābhisaṅkhāro. Na iñjaṃ aneñjaṃ, aneñjaṃ bhavaṃ abhisaṅkharotīti āneñjābhisaṅkhāro. Puññābhisaṅkhāro dānasīlabhāvanāvasena pavattā aṭṭha kāmāvacarakusalacetanā, bhāvanāvaseneva pavattā pañca rūpāvacarakusalacetanāti terasa cetanā honti, apuññābhisaṅkhāro pāṇātipātādivasena pavattā dvādasa akusalacetanā, āneñjābhisaṅkhāro bhāvanāvaseneva pavattā catasso arūpāvacaracetanāti tayopi saṅkhārā ekūnatiṃsa cetanā honti. Kāyasaṅkhārotiādīsu kāyato vā pavatto, kāyassa vā saṅkhāroti kāyasaṅkhāro. Vacīsaṅkhāracittasaṅkhāresupi eseva nayo. Ayaṃ tiko kammāyūhanakkhaṇe puññābhisaṅkhārādīnaṃ dvārato pavattidassanatthaṃ vutto. Kāyaviññattiṃ samuṭṭhāpetvā hi kāyadvārato pavattā aṭṭha kāmāvacarakusalacetanā, dvādasa akusalacetanā, abhiññācetanā cāti ekavīsati cetanā kāyasaṅkhāro nāma, tā eva ca vacīviññattiṃ samuṭṭhāpetvā vacīdvārato pavattā vacīsaṅkhāro nāma, manodvāre pavattā pana sabbāpi ekūnatiṃsa cetanā cittasaṅkhāro nāma. Atītā saṅkhārātiādīsu sabbepi saṅkhatadhammā sakakkhaṇaṃ patvā niruddhā atītā saṅkhārā, sakakkhaṇaṃ appattā anāgatā saṅkhārā, sakakkhaṇaṃ pattā paccuppannā saṅkhārāti.
所谓善业习气，是亲自促进自心作用，充满其心意而功德生灭者称为善业习气。所谓习气是业的果报及其方式，善业习气。因善业而生之善习气，以及相对之恶业习气。非此即彼，称为非此世习气。由善业行生成，包含布施、持戒、禅定八种欲界善心意，及禅定五色色界善心意，共有十三种心意；由恶业产生十二种不善心意；由非此世业所生之色界四种无色界心意，合计三十三心意。所谓身业习气，是指身体为根本而生之习气；言语习气、意识习气亦然。此处三者构成三业的依据。身体与心意结合而发生之三者各自对应的心意，即是三业。行已成过去之习气，现行习气及未来未发生习气，详述于此。
Vipariṇāmasuññe paccuppannaṃ dassetvā tassa tassa vipariṇāmo sukhena vattuṃ sakkāti paṭhamaṃ paccuppannadhammā dassitā. Tattha jātaṃ rūpanti paccuppannaṃ rūpaṃ. Sabhāvena suññanti ettha sayaṃ bhāvo sabhāvo, sayameva uppādoti attho. Sato vā bhāvo sabhāvo, attatoyeva uppādoti attho. Paccayāyattavuttittā paccayaṃ vinā sayameva bhāvo, attato eva vā bhāvo etasmiṃ natthīti sabhāvena suññaṃ, sayameva bhāvena, attato eva vā bhāvena suññanti vuttaṃ hoti. Atha vā sakassa bhāvo sabhāvo. Pathavīdhātuādīsu hi anekesu rūpārūpadhammesu ekeko dhammo paraṃ upādāya sako nāma. Bhāvoti ca dhammapariyāyavacanametaṃ. Ekassa ca dhammassa añño bhāvasaṅkhāto dhammo natthi, tasmā sakassa aññena bhāvena suññaṃ, sako aññena bhāvena suññoti attho. Tena ekassa dhammassa ekasabhāvatā vuttā hoti. Atha vā sabhāvena suññanti suññasabhāveneva suññaṃ. Kiṃ vuttaṃ hoti? Suññasuññatāya eva suññaṃ, na aññāhi pariyāyasuññatāhi suññanti vuttaṃ hoti.
由于观见现行事物中无常变化的现象，首先论述现行事物的变化可被乐受。此中所谓“已生即为色”，即已生之色为现行色。此色之本质空寂，空寂于自身性质上，故谓其自身生起或存在。若说存在则是自身之存在，意谓其自性的起因。由于缘起法故，无因则该存在非自身或根本不存在，以总体而言为空，自身总相亦为空。也可以论述其存在自身，即存在自身为实体。土地界等多种色法中，各法各有他因的依靠，此因依赖名为“存在”，此为法相说明之一。又一法不存在另一存在，故一法之存在空于他存在，一事之存在空于他事存在，即谓存在的统一性称之。若说空寂，则是空中之空。何谓空？只空于空，非空于其他空相。此中空谛阐明极为微妙。
Sace pana keci vadeyyuṃ ‘‘sako bhāvo sabhāvo, tena sabhāvena suñña’’nti. Kiṃ vuttaṃ hoti? Bhāvoti dhammo, so paraṃ upādāya sapadena visesito sabhāvo nāma hoti. Dhammassa kassaci avijjamānattā ‘‘jātaṃ rūpaṃ sabhāvena suñña’’nti rūpassa avijjamānatā vuttā hotīti. Evaṃ sati ‘‘jātaṃ rūpa’’ntivacanena virujjhati. Na hi uppādarahitaṃ jātaṃ nāma hoti. Nibbānañhi uppādarahitaṃ, taṃ jātaṃ nāma na hoti, jātijarāmaraṇāni ca uppādarahitāni jātāni nāma na honti. Tenevettha ‘‘jātā jāti sabhāvena suññā , jātaṃ jarāmaraṇaṃ sabhāvena suñña’’nti evaṃ anuddharitvā bhavameva avasānaṃ katvā niddiṭṭhaṃ. Yadi uppādarahitassāpi ‘‘jāta’’ntivacanaṃ yujjeyya, ‘‘jātā jāti, jātaṃ jarāmaraṇa’’nti vattabbaṃ bhaveyya. Yasmā uppādarahitesu jātijarāmaraṇesu ‘‘jāta’’ntivacanaṃ na vuttaṃ, tasmā ‘‘sabhāvena suññaṃ avijjamāna’’nti vacanaṃ avijjamānassa uppādarahitattā ‘‘jāta’’ntivacanena virujjhati. Avijjamānassa ca ‘‘suñña’’ntivacanaṃ heṭṭhā vuttena lokavacanena ca bhagavato vacanena ca ñāyasaddaganthavacanena ca virujjhati, anekāhi ca yuttīhi virujjhati, tasmā taṃ vacanaṃ kacavaramiva chaḍḍitabbaṃ. ‘‘Yaṃ, bhikkhave, atthisammataṃ loke paṇḍitānaṃ, ahampi taṃ atthīti vadāmi. Yaṃ, bhikkhave, natthisammataṃ loke paṇḍitānaṃ, ahampi taṃ natthīti vadāmi. Kiñca, bhikkhave, atthisammataṃ loke paṇḍitānaṃ, yamahaṃ atthīti vadāmi? Rūpaṃ, bhikkhave, aniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ atthisammataṃ loke paṇḍitānaṃ, ahampi taṃ atthīti vadāmī’’tiādīhi (saṃ. ni. 3.94) anekehi buddhavacanappamāṇehi anekāhi ca yuttīhi dhammā sakakkhaṇe vijjamānā evāti niṭṭhamettha gantabbaṃ.
若有人说“存在即实体，故实体为空”，如何解释？存在即法，因缘和合而特别称为实体。对某法之无知说“已生色为空”说明色之无知。由此不合“已生”语，因“已生”非无生。涅槃虽无生，但不可称为已生；生死老死则非无生。于是说“已生即生，已生老死即空”，以此理推断，终结生死，宣布成果。若将“已生”强加于无生，“已生即生”“已生老死”应当成立。因无生老死不称已生，故“对总相空寂无生”语与“已生”语相悖。总相空寂之说遂引起公众与世尊及论藏的反驳，以多种理据显明其谬，故应舍弃该说。世尊云：“诸贤于世所认真实事，我亦认之；诸贤不认真实事，我亦不认。何为世间公认有？色无常苦变化，我亦认之。”诸佛言论及此要义，由诸理据证，已定成实，毋庸复疑，此理当终结。
Vigataṃ rūpanti uppajjitvā bhaṅgaṃ patvā niruddhaṃ atītaṃ rūpaṃ. Vipariṇatañceva suññañcāti jarābhaṅgavasena virūpaṃ pariṇāmaṃ pattañca vattamānasseva vipariṇāmasabbhāvato atītassa vipariṇāmābhāvato tena vipariṇāmena suññañcāti attho. Jātā vedanātiādīsupi eseva nayo. Jātijarāmaraṇaṃ pana anipphannattā sakabhāvena anupalabbhanīyato idha na yujjati, tasmā ‘‘jātā jāti, jātaṃ jarāmaraṇa’’ntiādike dve naye pahāya bhavādikameva nayaṃ pariyosānaṃ katvā ṭhapitaṃ.
所谓无生色，乃已生之后即转为坏灭、断灭、过去之色。无常变化及空寂，类似老死及破坏所成之形态，是恶变的样式，故称为变化乃是一切变化的本质。已生之后的感受等分别法亦同此。至于生死老死，因为缺乏具体存在，对本质空寂而言不可觉解，故这里不合用，包括“已生即生”“已生老死”等二种说法被舍弃，只以生死灭尽的止息为终结。
Agganti agge bhavaṃ. Seṭṭhanti ativiya pasaṃsanīyaṃ. Visiṭṭhanti atisayabhūtaṃ. Viseṭṭhantipi pāṭho. Tidhāpi pasatthaṃ nibbānaṃ sammāpaṭipadāya paṭipajjitabbato padaṃ nāma. Yadidanti yaṃ idaṃ. Idāni vattabbaṃ nibbānaṃ nidasseti. Yasmā nibbānaṃ āgamma sabbasaṅkhārānaṃ samatho hoti, khandhūpadhikilesūpadhiabhisaṅkhārūpadhikāmaguṇūpadhisaṅkhātānaṃ upadhīnaṃ paṭinissaggo hoti, taṇhānaṃ khayo virāgo nirodho ca hoti, tasmā sabbasaṅkhārasamatho sabbūpadhipaṭinissaggotaṇhakkhayo virāgo nirodhoti vuccati. Nibbānanti sabhāvalakkhaṇena nigamitaṃ.
“根本”者生灭中之最初或至高者也。“最上”者，极为佳妙可赞叹者也。“最胜”者，极为殊胜卓异者也。又“最胜”一词为经章用言。按正道修行故，此即为阶梯。所谓“所指者”为此“此处”。现今应言涅槃之义。因涅槃到来，使一切蕴、业因、烦恼、染污除灭，对烦恼、渴爱、死灭的断除成为事实，故言彼为诸行寂止，是放弃诸有、除尽渴爱与死灭。涅槃以其本性显现。
Lakkhaṇesu hi ‘‘tīṇimāni, bhikkhave, bālassa bālalakkhaṇāni bālanimittāni bālāpadānāni. Katamāni tīṇi? Idha, bhikkhave, bālo duccintitacintī ca hoti dubbhāsitabhāsī ca dukkaṭakammakārī ca. Imāni kho, bhikkhave, tīṇi bālassa bālalakkhaṇāni bālanimittāni bālāpadānānī’’ti (a. ni. 3.3; ma. ni. 3.246) vuttaṃ. Paṇḍitehi bālassa bāloti sallakkhaṇato tividhaṃ bālalakkhaṇaṃ. ‘‘Tīṇimāni, bhikkhave, paṇḍitassa paṇḍitalakkhaṇāni paṇḍitanimittāni paṇḍitāpadānāni. Katamāni tīṇi? Idha, bhikkhave, paṇḍito sucintitacintī ca hoti subhāsitabhāsī ca sukatakammakārī ca. Imāni kho, bhikkhave, tīṇi paṇḍitassa paṇḍitalakkhaṇāni paṇḍitanimittāni paṇḍitāpadānānī’’ti (a. ni. 3.3; ma. ni. 3.253) vuttaṃ. Paṇḍitehi paṇḍitassa paṇḍitoti sallakkhaṇato tividhaṃ paṇḍitalakkhaṇaṃ.
于性状有三，谓不智慧者之不智特征、不智之因及不智所造恶。是说：“三者乃愚人之标志、愚人之所缘、愚人之所作恶。何者三者？于此，愚人多忧虑相续，言辞无益，行为恶劣。此三即愚人之所标志、所缘及恶行。”诸有智慧者亦有三种智慧的标志、缘起及善行。说道：“三广大智者之智特征、缘起及善行。何者三者？于此，智者多善思维、善言语、善行善业。此三乃智慧者之所标、所缘与善行。”由此可辨愚智等标志之差异。
‘‘Tīṇimāni, bhikkhave, saṅkhatassa saṅkhatalakkhaṇāni. Katamāni tīṇi? Uppādo paññāyati, vayo paññāyati, ṭhitassa aññathattaṃ paññāyati. Imāni kho, bhikkhave, tīṇi saṅkhatassa saṅkhatalakkhaṇānī’’ti (a. ni. 3.47-48) vuttaṃ. Uppādo eva saṅkhatamiti lakkhaṇanti saṅkhatalakkhaṇaṃ. Evamitaradvayepi attho veditabbo. Iminā uppādakkhaṇe sesadvinnaṃ, ṭhitikkhaṇe sesadvinnaṃ, bhaṅgakkhaṇe ca sesadvinnaṃ abhāvo dassito. Yaṃ panettha peyyālamukhena jātiyā ca jarāmaraṇassa ca uppādādilakkhaṇaṃ vuttaṃ, taṃ vipariṇāmasuññatāya jātijarāmaraṇāni hitvā bhavapariyosānasseva nayassa vacanena ca uppādādīnaṃ uppādādiavacanasamayena ca virujjhati. Lakkhaṇasote patitattā pana sotapatitaṃ katvā likhitanti veditabbaṃ. Yathā ca abhidhamme (dha. sa. 562-565) ahetukavipākamanodhātumanoviññāṇadhātūnaṃ saṅgahavāre labbhamānampi jhānaṅgaṃ pañcaviññāṇasote patitvā gatanti na uddhaṭanti vuttaṃ, evamidhāpi sotapatitatā veditabbā. Atha vā jātijarāmaraṇavantānaṃ saṅkhārānaṃ uppādādayo ‘‘jātijarāmaraṇaṃ aniccato’’tiādīsu (paṭi. ma. 1.73; 2.4) viya tesaṃ viya katvā vuttanti veditabbaṃ.
“三者为造作法之造作特征。何者三？生起可知，老化可知，存在之异化可知。此乃造作法之性质。”工程即是造作法，表示造作的特征。由此可知：生起时、存在时、变坏时，分别表现出有或无的特征。所谓已成所说生老死之因缘及特征，乃由于变化的空相被舍离，故以生死灭尽为尽头。于此经文指示感官之耳根突出为歌曲生老死的开端，标示经经中的衰退与该法的灭尽。正如阿毗达摩中论：无因缘果受生无意识之识根集合，虽暂有定禅五识，受审不乱，亦当知为四根之灭。亦应知道生死老死等造作法的生起等分别，如玄义中所述。
Nekkhammenakāmacchando vikkhambhito ceva suñño cāti kāmacchando nekkhammena vikkhambhito ceva nekkhammassa tattha abhāvato teneva vikkhambhanasaṅkhātena nekkhammena suñño ca. Evaṃ sesesupi yojanā kātabbā. Tadaṅgappahānasamucchedappahānesupi cettha tadaṅgavasena ca samucchedavasena ca pahīnaṃ dūrīkatameva hotīti iminā dūrīkaraṇaṭṭhena vikkhambhanaṃ vuttaṃ.
「出离欲」以及「扩大」都为空——欲念是指对感官欲望的心；出离则为舍离；扩大则为心的扩张。出离在这里谓其不在，故说出离是空的，以此故称为空。同样地，其余诸部分亦应如此组合。此处所谓「舍弃部分」与「断除部分」，即舍弃诸如肢体等部分及断尽部分，在此则指最远离的部分，因此以此最远之转移作用而说扩大。
Nekkhammenakāmacchando tadaṅgasuññoti nekkhammena pahīno kāmacchando tena nekkhammasaṅkhātena aṅgena suñño. Atha vā yo koci kāmacchando nekkhammassa tattha abhāvato nekkhammena tena aṅgena suñño. Evaṃ sesesupi yojanā kātabbā. Tassa tassa aṅgassa tattha tattha abhāvamatteneva cettha upacārappanājhānavasena ca vipassanāvasena ca tadaṅgasuññatā niddiṭṭhā. Pahānadīpakassa vacanassa abhāvena pana vivaṭṭanānupassanaṃyeva pariyosānaṃ katvā vipassanā niddiṭṭhā, cattāro maggā na niddiṭṭhā. Nekkhammena kāmacchando samucchinno ceva suñño cātiādīsu vikkhambhane vuttanayeneva attho veditabbo. Tadaṅgavikkhambhanavasena pahīnānipi cettha samudācārābhāvato samucchinnāni nāma hontīti iminā pariyāyena samucchedo vutto, taṃtaṃsamucchedakiccasādhanavasena vā maggasampayuttanekkhammādivasena vuttantipi veditabbaṃ. Paṭippassaddhinissaraṇasuññesu ca idha vuttanayeneva attho veditabbo. Tadaṅgavikkhambhanasamucchedapahānesu panettha paṭippassaddhimattattaṃ nissaṭamattattañca gahetvā vuttaṃ. Pañcasupi etesu suññesu nekkhammādīniyeva vikkhambhanatadaṅgasamucchedapaṭippassaddhinissaraṇanāmena vuttāni. Ajjhattanti ajjhattabhūtaṃ. Bahiddhāti bahiddhābhūtaṃ. Dubhatosuññanti ubhayasuññaṃ. Paccattādīsupi hi to-itivacanaṃ hotiyeva.
「出离欲为空部分」指以舍弃（出离）则缺欲；以出离的部分累积，身体部分即为空。或者说，若有欲望存在但无出离，则以该部分为出离，则此部分为空。同样，本段余者亦应如此组合。对于各部分分别于处处无有的状态，即以观摄修习和正观修习显示该无。舍弃指引的文字无错解，以颂论终结，示现观已成，非四圣谛全显。欲、出离欲、聚合和空等概念，皆须依此解。舍弃体空乃因该部分行为乏故而终断，被称为断尽，即以断除或由修道获得出离等状态为本义。于断除放逸及解脱的空处，亦当以此理理解。舍弃部分、扩大、断除三者，按此标示修静及解脱之程度。文中五项空中，即指出离等诸部分，以扩大、舍弃、断除、修静、解脱命名之。内在谓内在部分，外在则为外在。两难之空乃两空，即指即自体之空。本人之空等，则指本说「此即是」之义。
Cha ajjhattikāyatanādīni chaajjhattikāyatanādīnaṃ bhāvena sabhāgāni. Parehi visabhāgāni. Viññāṇakāyātiādīsu cettha kāyavacanena viññāṇādīniyeva vuttāni. Nekkhammesanādīsu nekkhammādīniyeva tadatthikehi viññūhi esīyantīti esanā. Atha vā pubbabhāge nekkhammādīnaṃ esanāpi kāmacchandādīhi suññā, kiṃ pana nekkhammādīnītipi vuttaṃ hoti? Pariggahādīsu nekkhammādīniyeva pubbabhāge esitāni aparabhāge pariggayhantīti pariggahoti, pariggahitāni pattivasena paṭilabbhantīti paṭilābhoti, paṭiladdhāni ñāṇavasena paṭivijjhīyantīti paṭivedhoti ca vuttāni. Ekattasuññañca nānattasuññañca sakiṃyeva pucchitvā ekattasuññaṃ vissajjetvā nānattasuññaṃ avissajjetvāva sakiṃ nigamanaṃ kataṃ. Kasmā na vissajjitanti ce? Vuttapariyāyenevettha yojanā ñāyatīti na vissajjitanti veditabbaṃ. Ayaṃ panettha yojanā – nekkhammaṃ ekattaṃ, kāmacchando nānattaṃ, kāmacchando nānattaṃ, nekkhammekattena suññanti. Evaṃ sesesupi yojanā veditabbā.
六种内在境界等为内在各部分；彼此为异。对识身等所用「身」字指的是识及诸蕴。而由出离等所组成，其意由通达的智者推知。又或前文虽论出离诸义，但欲等尚存，何况出离诸义？所谓摄受等，出离诸义分为前后，前者被称为已知，后者为摄受，即所夺得，得成时依智所知。单一空与多异空相互问答后，舍弃单空，不舍弃多异空，即由此作结。为何不舍弃？由上文解释的组合义知之，谓不舍弃。此处组合谓出离为单一，欲为多异，欲亦多异，出离以一体空，余者亦应知其组合如是。
Khantiādīsu nekkhammādīniyeva khamanato ruccanato khantīti, rocitāniyeva pavisitvā tiṭṭhanato adhiṭṭhānanti, pavisitvā ṭhitānaṃ yathārucimeva sevanato pariyogāhananti ca vuttāni. Idhasampajānotiādiko paramatthasuññaniddeso parinibbānañāṇaniddese vaṇṇitoyeva.
关于忍等五种，出离等义亦即忍、宽恕、喜悦之意；喜悦谓进入与停留之际固执不放，停留即守住，在喜好上熏习而运用护持。由此所生的正知等，正如「涅槃知」所描述的究竟空义。
Imesu ca sabbesu suññesu saṅkhārasuññaṃ vipariṇāmasuññaṃ lakkhaṇasuññañca yathāvuttānaṃ dhammānaṃ aññamaññaasammissatādassanatthaṃ. Yattha pana akusalapakkhikānaṃ kusalapakkhikena suññatā vuttā, tena akusale ādīnavadassanatthaṃ. Yattha pana kusalapakkhikānaṃ akusalapakkhikena suññatā vuttā, tena kusale ānisaṃsadassanatthaṃ. Yattha attattaniyādīhi suññatā vuttā, taṃ sabbasaṅkhāresu nibbidājananatthaṃ. Aggasuññaṃ paramatthasuññañca nibbāne ussāhajananatthaṃ vuttanti veditabbaṃ.
于所有空及诸造作空、变异空、特征空等应如所说对诸法相互不相应合的演示。于不善偏见与善偏见之空，前者是为不善危险呈现，后者则为善之感应示现。于自体内外等空，乃诸造作均生起厌离分别的起因。于最初空与究竟空，在涅槃中为激发精进之所用，应明了。
Tesu aggasuññañca paramatthasuññañcāti dve suññāni atthato ekameva nibbānaṃ aggaparamatthavasena saupādisesaanupādisesavasena ca dvidhā katvā vuttaṃ. Tāni dve attattaniyasuññato saṅkhārasuññato ca sabhāgāni. ‘‘Suññasuññaṃ ajjhattasuññaṃ bahiddhāsuññaṃ dubhatosuññaṃ sabhāgasuññaṃ visabhāgasuñña’’nti imāni cha suññāni suññasuññameva hoti. Ajjhattādibhedato pana chadhā vuttāni. Tāni cha ca attattaniyādisuññato sabhāgāni. Saṅkhāravipariṇāmalakkhaṇasuññāni, vikkhambhanatadaṅgasamucchedapaṭippassaddhinissaraṇasuññāni, esanāpariggahapaṭilābhapaṭivedhasuññāni, ekattanānattasuññāni, khantiadhiṭṭhānapariyogāhanasuññāni cāti sattarasa suññāni attani avijjamānehi tehi tehi dhammehi suññattā avijjamānānaṃ vasena visuṃ visuṃ vuttāni. Saṅkhāravipariṇāmalakkhaṇasuññāni pana itarena itarena asammissavasena sabhāgāni, vikkhambhanādīni pañca kusalapakkhena suññattā sabhāgāni, esanādīni cattāri, khantiādīni ca tīṇi akusalapakkhena suññattā sabhāgāni, ekattanānattasuññāni aññamaññapaṭipakkhavasena sabhāgāni.
谓此最初空与究竟空，从意义上仅有一，即涅槃之最高究竟义，依有余及无余分为两种。其二为自体内外空之部分。所说「空中的空、内外之空、两难之空、部分之空、异类之空」，这六种空皆为空的空。内在的分别皆在此所说。所述自体内外之分别即是。诸空中，更细分为造作变异空、舍弃扩大断除及修静解脱之空、指示摄受舍得之空、统一异离之空、忍持固执利用之空等七十种，依无明等分别诸法，详列为不起蒙蔽者，定为明确完全。如造作变异空以各种不调顺分别，舍弃扩大等以五种善偏见显空理，指示摄受以四种善偏见分类，忍持固执等以三种不善偏见划分，统一异离以分别对立一切空性。
Sabbe dhammā samāsena, tidhā dvedhā tathekadhā;
诸法总括而言，有三种、两种或一种的分别。
Suññāti suññatthavidū, vaṇṇayantīdha sāsane.
空为空义之知者，在此教法中作此说明。
Kathaṃ? Sabbe tāva lokiyā dhammā dhuvasubhasukhaattavirahitattā dhuvasubhasukhaattasuññā. Maggaphaladhammā dhuvasukhattavirahitattā dhuvasukhattasuññā. Aniccattāyeva sukhena suññā. Anāsavattā na subhena suññā. Nibbānadhammo attasseva abhāvato attasuñño. Lokiyalokuttarā pana sabbepi saṅkhatā dhammā sattassa kassaci abhāvato sattasuññā. Asaṅkhato nibbānadhammo tesaṃ saṅkhārānampi abhāvato saṅkhārasuñño. Saṅkhatāsaṅkhatā pana sabbepi dhammā attasaṅkhātassa puggalassa abhāvato attasuññāti.
如何说？凡世间法，因离恒常、离美、离乐而为空；离恒美乐而空。道果法，因离乐而为空。无常者以乐而空；无染者非善故而空。涅槃法乃自性无有故，自己为空。世间与出世间一切法，皆是因缘所成，有某种存在因而存在；若无其因，则无存在，为空。非因缘所成涅槃法，亦离此诸行因缘所成，故为空。因缘所成之法中，所有法虽是有因缘合成，但因为所依者无，即个人无，于是亦为空。
Saddhammappakāsiniyā paṭisambhidāmaggaaṭṭhakathāya · 正法显现《无碍解道注疏》中
Suññakathāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 空论的注释结束。
Yuganaddhavaggavaṇṇanā niṭṭhitā. · 双运品的注释结束。
Niṭṭhitā ca majjhimavaggassa apubbatthānuvaṇṇanā. · 中品未前述义的随释也已结束。