9. Māgaṇḍiyasuttaniddeso · 9. 玛甘迪亚经分别义注
8. Pasūrasuttaniddesavaṇṇanā八、《巴苏拉经义释》注解
§59
59. Aṭṭhame pasūrasuttaniddese paṭhamagāthāya tāva saṅkhepo – ime diṭṭhigatikā attano diṭṭhiṃ sandhāya ‘‘idheva suddhī’’ti vadanti. Aññesu pana dhammesu visuddhiṃ nāhu, evaṃ yaṃ attano satthārādiṃ nissitā, tattheva ‘‘esa vādo subho’’ti evaṃ subhavādā hutvā puthū samaṇabrāhmaṇā ‘‘sassato loko’’tiādīsu paccekasaccesu niviṭṭhā.
第59条，关于妇女经的注释，在第一偈里略述曰：这些被称为『见失者』者，论其自见，谓『唯此为净』。然于他法中无有清净，且那个依赖自身师长等的见解，即是认为『该说法美善』，处于如是善说状态下，诸沙门婆罗门、多闻士及独觉者亦在诸『常恒世界』等所余见中安住。
Sabbeparavāde khipantīti sabbā paraladdhiyo chaḍḍenti. Ukkhipantīti dūrato khipanti. Parikkhipantīti samantato khipanti. Subhavādāti niddesassa uddesapadaṃ. Sobhanavādāti ‘‘etaṃ sundara’’nti kathentā. Paṇḍitavādāti ‘‘paṇḍitā maya’’nti evaṃ kathentā. Thiravādāti ‘‘niddosavādaṃ vadāmā’’ti kathentā. Ñāyavādāti ‘‘yuttavādaṃ vadāmā’’ti kathentā. Hetuvādāti ‘‘kāraṇasahitaṃ vadāmā’’ti kathentā. Lakkhaṇavādāti ‘‘sallakkhetabbaṃ vadāmā’’ti vadantā. Kāraṇavādāti ‘‘udāharaṇayuttavādaṃ vadāmā’’ti kathentā. Ṭhānavādāti ‘‘pakkamituṃ asakkuṇeyyavādaṃ vadāmā’’ti vadantā.
关于『一切责难皆迅速断除』，谓一切由远方来的责难迅速断绝。『远速断除』是指从远处迅速断除。『普速断除』谓从各方悉数断除。『善说』即指示文中的旨意。『美丽说』指言『此为美妙』者。『智者说』言『我等为智者』者。『正见说』谓言『说无过失之见』者。『正确说』指言『说合宜的见』者。『因说』谓言『说具因缘者』者。『标识说』言『说应标记处』者。『缘说』谓言『说有示例合宜者』者。『立场说』谓言『说不可驳倒见』者。
Niviṭṭhāti antopaviṭṭhā. Patiṭṭhitāti tattheva ṭhitā.
『安住』意指入于内部安住。『立定』谓于彼方确立。
§60
60. Evaṃ niviṭṭhā ca ‘‘te vādakāmā’’ti dutiyagāthā. Tattha bālaṃ dahantī mithu aññamaññanti ‘‘ayaṃ bālo, ayaṃ bālo’’ti evaṃ dvepi janā aññamaññaṃ bālaṃ dahanti, bālato passanti. Vadanti te aññasitā kathojjanti te aññamaññasatthārādinissitā kalahaṃ vadanti. Pasaṃsakāmā kusalāvadānāti pasaṃsatthikā ubhopi ‘‘mayaṃ kusalāvadānā paṇḍitavādā’’ti evaṃ saññino hutvā.
第60条，述及已然安住称为『你等辩论欲者』的第二偈。此中，愚者相互争执，如同燃烧着的火，两个乃至更多人相互称谓『此人愚，彼人愚』，愚者为人所见。彼等互相争论，争论缘由乃基于彼此言说及其他缘由而起。欲和缓者言『我等为善说者及智者说者』，二者皆自以为是。
Vādatthikāti vādena atthikā. Vādādhippāyāti vādajjhāsayā. Vādapurekkhārāti vādameva purato katvā caramānā . Vādapariyesanaṃ carantāti vādameva gavesanaṃ caramānā. Vigayhāti pavisitvā. Ogayhāti otaritvā. Ajjhogāhetvāti nimujjitvā. Pavisitvāti antokatvā.
所谓辩论者，即以辩论为实质者。『辩论意图』指辩论的志向。『辩论徘徊』谓在辩论之前则行走。『辩论探索进行』指在探求辩论时继续行走。『进入』即进入某处。『退出』谓从某处离去。『沉溺于争论』谓陷于其中。『进入』谓深入于内。
Anojavantīti nihīnaojavatī, tejavirahitāti attho. Sā kathāti esā vācā. Kathojjaṃ vadantīti nittejaṃ bhaṇanti. Evaṃ vadānesu ca tesu eko niyamato eva.
『不退』谓不存在退缩。『失去光明』意指失去实际意义。该言谓此语言。所谓互相辩论者言之无光亮。如此辩论中，其中一人总有一定次第。
§61
61.Yutto kathāyanti gāthā. Tattha yutto kathāyanti vādakathāya ussukko. Pasaṃsamicchaṃ vinighāti hotīti attano pasaṃsaṃ icchanto ‘‘kathaṃ nu kho niggahessāmī’’tiādinā nayena pubbeva vādā kathaṃkathī vinighātī hoti. Apāhatasminti pañhavīmaṃsakehi ‘‘atthāpagataṃ te bhaṇitaṃ, byañjanāpagataṃ te bhaṇita’’ntiādinā nayena apaharite vāde. Nindāya so kuppatīti evaṃ apāhatasmiñca vāde uppannāya nindāya so kuppati. Randhamesīti yassa randhameva gavesanto.
61. 「Yutto kathāyanti gāthā」者，谓调和的歌语。于此，调和的歌语者，是指论辩之中诤议热切进行者。若行赞美之事，则自损自身，谓其因欲己之赞美而生出“我们如何能使其止息呢？”等引导言语，从前即因这一引导而成辩论争执。所谓“被击败”则是依三重审察所言：“你言说之义已失去方向，你说出之蕴义已偏离”，以此为由曰辩论被击败。因被击败而生出谴责，即因此被击败的辩论而致他人之非议而愤怒。所谓「Randhamesī」，是指寻求破绽之人也。
Thomananti vaṇṇabhaṇanaṃ. Kittinti pākaṭakaraṇaṃ. Vaṇṇahāriyanti guṇavaḍḍhanaṃ. Pubbeva sallāpāti sallāpato puretarameva. ‘‘Kathamidaṃ kathamida’’nti kathaṃkathā assa atthīti kathaṃkathī. Jayo nu kho meti mama jayo. Kathaṃ niggahanti kena pakārena niggaṇhanaṃ. Paṭikammaṃ karissāmīti mama laddhiṃ parisuddhiṃ karissāmi. Visesanti atirekaṃ. Paṭivisesanti punappunaṃ visesaṃ. Āveṭhiyaṃ karissāmīti pariveṭhanaṃ karissāmi. Nibbeṭhiyanti mama nibbeṭhanaṃ mocanaṃ nikkhamanaṃ. Chedanti vādachindanaṃ. Maṇḍalanti vādasaṅghātaṃ. Pārisajjāti paricārikā. Pāsārikāti kāraṇitā. Apaharantīti paṭibāhanti.
『称赞』者，宣说功德也。『颂扬』者，令人知晓也。『颂扬功德』者，增益功德也。『先于交谈』者，在交谈之前也。『如何是这，如何是这』——心中有此疑惑者，谓之『存疑者』。『我之胜利』者，我的获胜也。『如何折伏』者，以何种方式折伏也。『我将作补救』者，我将令自己的主张得以清净也。『殊胜』者，超越也。『再度殊胜』者，一再超越也。『我将作缠绕』者，我将作包围也。『解脱缠绕』者，我的解脱、出离、脱离也。『截断』者，断绝论说也。『圆阵』者，论说的集合体也。『随从众』者，左右侍从也。『有能力者』者，有所作为者也。『驱走』者，排斥也。
Atthāpagatanti atthato apagataṃ , attho natthīti. Atthato apaharantīti atthamhā paṭibāhanti. Attho te dunnitoti tava attho na sammā upanīto. Byañjanaṃ te duropitanti tava byañjanaṃ duppatiṭṭhāpitaṃ. Niggaho te akatoti tayā niggaho na kato. Paṭikammaṃ te dukkaṭanti tayā attano laddhipatiṭṭhāpanaṃ duṭṭhu kataṃ. Visamakathaṃ dukkathitanti na sammā kathitaṃ. Dubbhaṇitanti bhaṇantenapi duṭṭhu bhaṇitaṃ. Dullapitanti na sammā vissajjitaṃ. Duruttanti aññathā bhaṇitaṃ. Dubbhāsitanti virūpaṃ bhāsitaṃ.
『义已失落』者，从义理方面失落，谓无有义理也。『从义理方面驱走』者，从义理方面排斥也。『汝之义理导入不当』者，你的义理未能正确引导也。『汝之文句安立不善』者，你的文句安立不妥也。『汝未作折伏』者，你未作折伏也。『汝之补救劣拙』者，你对自身主张之安立，做得极为低劣也。『偏颇之论说，说得不善』者，未能正确说示也。『宣说不善』者，虽已宣说，亦说得低劣也。『回答不善』者，未能正确解答也。『言说有误』者，说成另一种意思也。『语说乖谬』者，说得形态扭曲也。
Nindāyāti garahaṇena. Garahāyāti dosakathanena. Akittiyāti aguṇakathanena. Avaṇṇahārikāyāti aguṇavaḍḍhanena.
『毁谤』者，以诃责也。『诃责』者，以说过失也。『不颂扬』者，以说无功德也。『颂扬无功德』者，以增益无功德也。
Kuppatīti pakatibhāvaṃ jahetvā calati. Byāpajjatīti dosavasena pūtibhāvaṃ āpajjati. Patiṭṭhīyatīti kodhavasena gaṇabhāvaṃ gacchati. Kopañcāti kupitabhāvaṃ. Dosañcāti dūsanaṃ. Apaccayañcāti atuṭṭhākārañca. Pātukarotīti pākaṭaṃ karoti. Randhamesīti antaragavesī. Virandhamesīti chiddagavesī. Aparaddhamesīti guṇaṃ apanetvā dosameva gavesī. Khalitamesīti pakkhalanagavesī. Gaḷitamesīti patanagavesī. ‘‘Ghaṭṭitamesī’’tipi pāṭho, tassa pīḷanagavesīti attho. Vivaramesīti dosagavesī.
『激怒』者，舍弃本来状态而动摇也。『嗔恼』者，依嗔之力而趋于腐败状态也。『站稳立场』者，依愤怒之力而归入党派也。『愤激』者，激怒之状也。『嗔恨』者，污染也。『不悦』者，不满之相也。『令显现』者，令之明显也。『寻隙』者，寻求内部空隙也。『寻找裂缝』者，寻求缺陷也。『寻找过失』者，去除功德而唯寻过失也。『寻找失误』者，寻求踩踏之处也。『寻找滑落』者，寻求跌倒之处也。另有「寻找碰撞」一读，其义为寻求逼迫之处也。『寻找开口』者，寻求过失也。
§62
62. Na kevalañca so kuppati, apica kho pana ‘‘yamassa vāda’’nti gāthā. Tattha parihīnamāhu, apāhatanti atthabyañjanādito apāhataṃ parihīnaṃ vadanti. Paridevatīti tatonimittaṃ so ‘‘aññaṃ mayā āvajjita’’ntiādīhi vippalapati. Socatīti ‘‘tassa jayo’’tiādīni ārabbha socati. ‘‘Upaccagā ma’’nti anutthunātīti ‘‘so maṃ vādena vādaṃ atikkanto’’tiādinā nayena suṭṭhutaraṃ vippalapati.
62. 「Na kevalañca so kuppati」者，非仅单为其人愤怒；而且于“某人之辩论”这一歌语中亦然。此处，谓“被毁者”即被夺去义蕴等之毁坏；谓“被击败者”即义蕴被夺去、被破坏之意。谓“求怜悯者”，是由此引起因由，说“他邀请他人”，由此诉说害难。谓“忧愁者”，即始于“其得胜”，由是悲伤。谓“求原谅者”，即因“他以辩论超越我”等语引发哀伤，且原因更明显被显露。
Parihāpitanti na vaḍḍhitaṃ. Aññaṃ mayā āvajjitanti aññaṃ kāraṇaṃ mayā avanamitaṃ. Cintitanti vīmaṃsitaṃ. Mahāpakkhoti mahanto ñātipakkho etassāti mahāpakkho. Mahāparisoti mahāparicārikapariso. Mahāparivāroti mahādāsadāsiparivāro. Parisā cāyaṃ vaggāti ayañca parisā vaggā, na ekā. Puna bhañjissāmīti puna bhindissāmi.
『使受损』者，未令增长也。『我已留意其他』者，我已倾向于其他原因也。『思惟』者，审察也。『有广大势力』者，此人有广大的亲族势力，故曰『有广大势力』也。『有广大众眷』者，有广大随从眷属之众也。『有广大侍从』者，有众多奴仆侍从也。『此众已分裂』者，此众已分成派系，非为一体也。『再度破坏』者，再度分裂也。
§63
63.Etevivādā samaṇesūti ettha pana samaṇā vuccanti bāhiraparibbājakā. Etesu ugghātinighāti hotīti etesu vādesu jayaparājayādivasena cittaugghātanighātaṃ vā pāpuṇanto ugghāti ca nighāti ca hoti. Virame kathojjanti pajaheyya kalahaṃ. Na haññadatthatthi pasaṃsalābhāti na hi ettha pasaṃsalābhato añño attho atthi. Uttāno vāti na gambhīroti attho ‘‘pañcime kāmaguṇā’’tiādīsu (a. ni. 6.63) viya.
63. 此说『Etevivādā samaṇesūti』中此处称外行游方沙门为沙门。于此等争论中，『ugghātinighāti hotīti』谓他们的争论如同毁灭之战。在这些论辩中，胜败交替，产生内心杀戮与毁灭之感。于是他们说“罢了，舍弃纷争吧”。此处无杀戮之意，因放弃争论而得安乐，无其他利益。『Uttāno vāti na gambhīroti』此意非深奥，如《增支部经6.63》中所说“第五种欲乐”等。
Gambhīro vāti duppaveso appatiṭṭho paṭiccasamuppādo viya. Gūḷho vāti paṭicchanno hutvā ṭhito ‘‘abhirama nanda ahaṃ te pāṭibhogo’’tiādīsu (udā. 22) viya. Paṭicchanno vāti apākaṭo ‘‘mātaraṃ pitaraṃ hantvā’’tiādīsu (dha. pa. 294; netti. 113) viya. Neyyo vāti nīharitvā kathetabbo ‘‘asaddho akataññū cā’’tiādīsu (dha. pa. 97) viya. Nīto vāti pāḷiyā ṭhitaniyāmena kathetabbo ‘‘cattārome, bhikkhave, ariyavaṃsā’’tiādīsu (a. ni. 4.28) viya. Anavajjo vāti niddosattho ‘‘kusalā dhammā’’tiādīsu (dha. sa. tikamātikā 1) viya. Nikkileso vāti kilesavirahito vipassanā viya. Vodānovāti parisuddho lokuttaraṃ viya. Paramattho vāti uttamattho uttamatthabhūto attho khandhadhātuāyatananibbānāni viya.
『深奥』者，如缘起一般，难以进入、无从立足也。『隐秘』者，如『阿难，你好好享受，我为你作担保』等处，以隐藏之状而住也。『遮覆』者，如『杀父杀母』等处，义理不显明也。『需引导』者，如『不信者、忘恩者』等处，须引出而后说示也。『已引导』者，如『比库们，此有四种圣种』等处，依据经文本身所住之规定而说示也。『无过失』者，如『善法』等处，义理无有过失也。『无烦恼』者，如观，远离烦恼也。『清净』者，如出世间法，清净无垢也。『胜义』者，如蕴、界、处、涅槃，是最上义、成为最上义之内容也。
§64
64. Chaṭṭhagāthāyattho – yasmā ca na haññadatthatthi pasaṃsalābhā, tasmā paramaṃ lābhaṃ labhantopi ‘‘sundaro aya’’nti tattha diṭṭhiyā pasaṃsito vā pana hotīti taṃ vādaṃ parisāya majjhe dīpetvā tato so tena jayatthena tuṭṭhiṃ vā dantavidaṃsakaṃ vā āpajjanto hassati, mānena ca unnamati. Kiṃ kāraṇaṃ? Yasmā taṃ jayatthaṃ pappuyya yathāmano jāto.
64. 六偈义——因无杀业之意，无争执之获，故即使获得最大利益，人亦赞曰‘美丽’或许属赞同或异见。此观点在僧团中点燃争议，后来彼因胜利而得满足，或被训斥，亦或变得不耐烦。为何如此？因其胜利是因果现行，是自然受生。
Thambhayitvāti pūretvā. Brūhayitvāti vaḍḍhetvā. Imissā gāthāya niddeso uttānattho.
『充塞』者，填满也。『增长』者，使增益也。此偈颂之解说，义理已明显。
§65
65. Evaṃ unnamato ca ‘‘yā unnatī’’ti gāthā. Tattha mānātimānaṃ vadate panesoti eso pana taṃ unnatiṃ ‘‘vighātabhūmī’’ti abujjhamāno mānañca atimānañca vadati. Evaṃ imissāpi gāthāya niddeso uttānattho.
65. 如此增长者，谓“此为增长”。其中谈及傲慢之人称“我”为“大”，其实此增长为“破坏之地”。此人因不明理误称自傲与过度自尊。此偈之义同样意指增长。
§66
66. Evaṃ vāde dosaṃ dassetvā idāni tassa vādaṃ asampaṭicchanto ‘‘sūro’’ti gāthamāha. Tattha rājakhādāyāti rājakhādanīyena, bhattavetanenāti vuttaṃ hoti. Abhigajjameti paṭisūramicchanti yathā so paṭisūraṃ icchanto abhigajjanto eti, evaṃ diṭṭhigatiko diṭṭhigatikanti dasseti. Yeneva so tena palehīti yena so tuyhaṃ paṭisūro, tena gaccha. Pubbeva natthi yadidaṃ yudhāyāti yaṃ pana kilesajātaṃ yuddhāya siyā, taṃ idha pubbeva natthi, bodhimūleyevassa pahīnanti dasseti.
66. 如此辩论中，见显过失者，现今不愿接受其言论，称之为“勇士”。其中“王奴食”等者，指王室雇佣的奴仆，或有工资俸禄者。从“攻击”一词看，意指怀有敌意而想要袭击者。由此推知“放弃抵抗”，谓欲主动放弃而袭击，表现出见解错乱的样子。以此比喻“见解错乱”就是“见解堕落”。若有人因此离去，也当随其去。所谓“前无先例”，即此类因烦恼引发的斗争，在此之前尚无发生，如同菩提树下先行者的灭亡一样得以显示。
Sūroti niddesassa uddesapadaṃ. Suṭṭhu uro sūro, vissaṭṭhauro ninnauroti attho. Vīroti parakkamavanto. Vikkantoti saṅgāmaṃ pavisanto. Abhīrūtiādayo vuttanayā eva. Puṭṭhoti niddesassa uddesapadaṃ. Positoti thūlakato. Āpāditoti upaḍḍhabalito paṭipādito. Vaḍḍhitoti tato tato bhāvito.
“勇士”是比喻词，指向表示的具体含义。其意为“壮健的身体”，“萎缩的身体”则相反。“勇者”含义为英勇果敢。“进入战斗者”为“勇敢冲锋者”。“畏惧者”等为此类词义的反衬。 “鼓舞”亦为比喻词。“推动”意为加力前进。“被告知”为被激励、被引导。“增长”意指逐渐增强、发展。
Gajjantoti abyattasarena gajjanto. Uggajjantoti ukkuṭṭhiṃ karonto. Abhigajjantoti sīhanādaṃ karonto. Etīti āgacchati. Upetīti tato samīpaṃ gacchati. Upagacchatīti tato samīpaṃ gantvā na nivattati. Paṭisūranti nibbhayaṃ. Paṭipurisanti sattupurisaṃ. Paṭisattunti sattu hutvā abhimukhe ṭhitaṃ. Paṭimallanti paṭisedhaṃ hutvā yujjhantaṃ. Icchantoti ākaṅkhamāno.
“袭击者”指非正常进攻者。“暴起者”指引起骚乱的人。“攻击者”则产生如狮吼怒吼声一般的激烈反应。 “来临”表明一种到达的状态。“到临”指于是接近。“靠近”则指到达附近而没有后退。“不惧怕”是“勇气”之意。“勇猛之人”即勇士。“面向敌人站立”指面对对手毫不退缩。“攻击”即反对、挑战。“想望”是怀有愿望、意愿。
Palehīti gaccha. Vajāti mā tiṭṭha. Gacchāti samīpaṃ upasaṅkama. Abhikkamāti parakkamaṃ karohi.
“去吧”是“去”的命令。“不要站立”意为不要停留。“前去”指接近、靠近。“前进”是迈进，进行推进。
Bodhiyā mūleti mahābodhirukkhassa samīpe. Ye paṭisenikarā kilesāti ye kilesā paṭipakkhakarā. Paṭilomakarāti paṭāṇīkarā. Paṭikaṇṭakakarāti vinivijjhanakarā. Paṭipakkhakarāti sattukarā.
“菩提树根下”，即大菩提树附近。“排斥烦恼者”是指反对烦恼者。“逆顺者”就是与之相反的行为者。“反对者”意为使人烦恼、痛苦者。“排斥者”即令其消散、远离的人。“反对者”是指积极对立、反抗烦恼之士。
§67
67. Ito paraṃ sesagāthā pākaṭasambandhā eva. Tattha vivādayantīti vivadanti. Paṭisenikattāti paṭilomakārakā. ‘‘Na tvaṃ imaṃ dhammavinayaṃ ājānāsī’’tiādinā nayena viruddhavacanaṃ vivādo.
67. 以下余下的韵文是相互紧密相关的句子。其中“争论”是指辩论、争吵。“排斥者”指使人内心拉扯、纠结的对立者。因“你不了解这部法与律”，即用反驳的话语进行争执。
Sahitaṃ meti mama vacanaṃ atthasaṃhitaṃ. Asahitaṃ teti tava vacanaṃ anatthasaṃhitaṃ. Adhiciṇṇaṃ te viparāvattanti yaṃ taṃ adhiciṇṇaṃ cirakālasevanavasena paguṇaṃ, taṃ mama vādaṃ āgamma nivattaṃ. Āropito te vādoti tuyhaṃ upari mayā doso āropito. Cara vādappamokkhāyāti bhattapuṭaṃ ādāya taṃ taṃ upasaṅkamitvā vādā pamokkhatthāya uttaraṃ pariyesamāno vicara. Nibbeṭhehi vāti atha vā mayā āropitadosato attānaṃ mocehi. Sace pahosīti sace sakkosi.
『我言有益』者，谓与法义相应。『尔言无益』者，谓违背法义。汝所谬诬者，当此长久执习恶劣之过，被我言所警，故返转。『尔谬诬我』者，罪责加于汝。若为辩说之释，持饭钵往往亲近，游行寻求辩说之解脱。谓汝被我责备而自解脱。若可断者，则可断；若可持者，则可持。
Āveṭhiyāya āveṭhiyanti āveṭhetvā nivattanena nivattanaṃ. Nibbeṭhiyāya nibbeṭhiyanti dosato mocanena mocanaṃ. Chedena chedanti evamādi heṭṭhā vuttanayattā yathāyogaṃ yojetabbaṃ.
侵夺谓以侵夺，遗还谓以遗还，断违谓以断违。由此类章，依次结合，达其因果关系，正确予以配合。
§68
68.Visenikatvāti kilesasenaṃ vināsetvā. Kiṃ labhethāti paṭimallaṃ kiṃ labhissasi. Pasūrāti taṃ paribbājakaṃ ālapati. Yesīdha natthīti yesaṃ idha natthi. Imāyapi gāthāya niddeso uttānatthoyeva.
『除污痕』者，谓除去污垢烦恼。得何物？谓得清净之境界。乞丐谓游方行乞者。‘若此无，则何有’谓此处无故。此句及前后偈颂，旨在示解彼义。
§69
69.Pavitakkanti ‘‘jayo nu kho me bhavissatī’’tiādīni vitakkento. Dhonena yugaṃ samāgamāti dhutakilesena buddhena saddhiṃ yugaggāhaṃ samāpanno. Na hi tvaṃ sakkhasi sampayātaveti kotthuādayo viya sīhādīhi dhonena saha yugaṃ gahetvā ekapadampi sampayātuṃ yugaggāhameva vā sampādetuṃ na sakkhissasīti.
『净念』者，念生起“我能得胜乎”之念。汇聚财物，如虎等恶业所致者，同佛净心会合，不可轻言‘汝难共行’。犹持虎等兽壮力物，非能轻易共行，须整合合力方能行。
Manoti niddesassa uddesapadaṃ. Cittanti cittatāya cittaṃ. ‘‘Ārammaṇaṃ minamānaṃ jānātī’’ti mano. Mānasanti mano eva. ‘‘Antalikkhacaro pāso, yvāyaṃ carati mānaso’’ti (mahāva. 33; saṃ. ni. 1.151) hi ettha pana sampayuttakadhammo mānasoti vutto.
『意』指示义之标的者。『心』谓心性之本体。意即明了所起之法，心亦即心。『天空行者之网，心所至处』是说，在此俱系缠著之法，谓为心所名。
‘‘Kathañhi bhagavā tuyhaṃ, sāvako sāsane rato;
『世尊如何乎，汝弟子乐法』
Appattamānaso sekkho, kālaṃkayirā janesutā’’ti. (saṃ. ni. 1.159) –
『有学者心未达，应于众人中善逝』。（相应部一·一五九）——
Ettha arahattaṃ mānasanti vuttaṃ. Idha pana manova mānasaṃ, byañjanavasena hetaṃ padaṃ vaḍḍhitaṃ.
此处谈及阿拉汉之心，谓此心非凡之心。然于此，心意二词，依语言用法，此词义得以扩展。
Hadayanti cittaṃ. ‘‘Cittaṃ vā te khipissāmi, hadayaṃ vā te phālessāmī’’ti (su. ni. āḷavakasutta; saṃ. ni. 1.237) ettha uro hadayanti vuttaṃ. ‘‘Hadayā hadayaṃ maññe aññāya tacchatī’’ti (ma. ni. 1.63) ettha cittaṃ. ‘‘Vakkaṃ hadaya’’nti (dī. ni. 2.377; ma. ni. 1.110; khu. pā. 3.dvattiṃsākāra) ettha hadayavatthu. Idha pana cittameva abbhantaraṭṭhena ‘‘hadaya’’nti vuttaṃ. Tameva parisuddhaṭṭhena paṇḍaraṃ, bhavaṅgaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Yathāha ‘‘pabhassaramidaṃ, bhikkhave, cittaṃ, tañca kho āgantukehi upakkilesehi upakkiliṭṭha’’nti (a. ni. 1.49). Tato nikkhantattā pana akusalampi gaṅgāya nikkhantā nadī gaṅgā viya godhāvarito nikkhantā godhāvari viya ca ‘‘paṇḍara’’ntveva vuttaṃ.
“心”与“心脏”两词皆用，言“我将迅速损毁你的心，亦或摧毁你的心脏”。此意出自《阿拉瓦卡经》及《论事集》。这里“心上”意谓“心脏处”讲解。言“心者，心脏也”。此为“心脏事”之义。此处“心”指其核心本体，是深层次之“心脏”。且有说法称纯净之心为“白净”，是比续存法（bhavaṅga）交替的状态。譬如《增支部》语：“比库，心光明，然会受外来染污所染。”此经文喻涂染之心像河流之水，由赤变浑，由清而浊，如茵花水之白亦有沾染之义。
Mano manāyatananti idha pana manogahaṇaṃ manasseva āyatanabhāvadīpanatthaṃ. Tenetaṃ dīpeti ‘‘nayidaṃ devāyatanaṃ viya manassa āyatanattā manāyatanaṃ, atha kho mano eva āyatanaṃ manāyatana’’nti. Tattha nivāsaṭṭhānaṭṭhena ākaraṭṭhena samosaraṇaṭṭhānaṭṭhena sañjātidesaṭṭhena kāraṇaṭṭhena ca āyatanaṃ veditabbaṃ. Tathā hi loke ‘‘issarāyatanaṃ vāsudevāyatana’’ntiādīsu nivāsaṭṭhānaṃ āyatananti vuccati . ‘‘Suvaṇṇāyatanaṃ rajatāyatana’’ntiādīsu ākaro. Sāsane pana ‘‘manorame āyatane, sevanti naṃ vihaṅgamā’’tiādīsu (a. ni. 5.38) samosaraṇaṭṭhānaṃ. ‘‘Dakkhiṇāpatho gunnaṃ āyatana’’ntiādīsu sañjātideso. ‘‘Tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇāti sati satiāyatane’’tiādīsu (a. ni. 3.102; ma. ni. 3.158) kāraṇaṃ. Idha pana sañjātidesaṭṭhena samosaraṇaṭṭhānaṭṭhena kāraṇaṭṭhenāti tidhāpi vaṭṭati.
“心意”（mano）即心所依处，意谓心本身为依止之器。此指明“一切如神界皆是心之所依”，即心意方为心的依止。所在、特征、功能、作用、缘由数目皆为五。世间亦有称“帝王所依”、“诸天所依”之说，皆指所在；“金依”、“银依”等者为特征。教法中谓“可爱的所依，诸鸟皆至此”。所在谓共同依托；特征谓标志；功能谓行为；缘由谓因果。此五法各自不同，若是依止诸缘起而转。
Phassādayo hi dhammā ettha sañjāyantīti sañjātidesaṭṭhenapi etaṃ āyatanaṃ. Bahiddhā rūpasaddagandharasaphoṭṭhabbā ārammaṇabhāvenettha osarantīti samosaraṇaṭṭhānaṭṭhenapi āyatanaṃ . Phassādīnaṃ pana sahajātādipaccayaṭṭhena kāraṇattā kāraṇaṭṭhenāpi āyatananti veditabbaṃ. Manindriyaṃ vuttatthameva.
诸法从因缘生，谓此所谓“所依”者。内外诸根境，如色、声、香、味、触，皆生缘所依，此即共所依之所。诸触根诸因共缘，缘故称为依止。此即指“心意根”之义。
Vijānātīti viññāṇaṃ. Viññāṇameva khandho viññāṇakkhandho. Tassa rāsiādivasena attho veditabbo. ‘‘Mahāudakakkhandhotveva saṅkhaṃ gacchatī’’ti (a. ni. 4.51) ettha hi rāsaṭṭhena khandho vutto. ‘‘Sīlakkhandho samādhikkhandho’’tiādīsu (dī. ni. 3.355) guṇaṭṭhena. ‘‘Addasa kho bhagavā mahantaṃ dārukkhandha’’nti (saṃ. ni. 4.241) ettha paṇṇattimattaṭṭhena. Idha pana rūḷhito khandho vutto. Rāsaṭṭhena hi viññāṇakkhandhassa ekadeso ekaṃ viññāṇaṃ. Tasmā yathā rukkhassa ekadesaṃ chindanto rukkhaṃ chindatīti vuccati, evameva viññāṇakkhandhassa ekadesabhūtaṃ ekampi viññāṇaṃ rūḷhito viññāṇakkhandhoti vuttaṃ.
所谓“识”，即是“识蕴（viññāṇakkhandha）”。此处识蕴依其种类称量而异。如《增支部》言：“大水蕴聚集如壳螺”，即以“聚集”称之。又言“戒蕴定蕴”，谓以性质区分。又有言“世尊见大木蕴”，即以名相重叠称之。此处说“坚固的识蕴”，意谓识蕴中某处即某一识，犹如砍断树干一部分犹为树干，故称“坚固的识蕴”。
Tajjā manoviññāṇadhātūti tesaṃ phassādīnaṃ dhammānaṃ anucchavikā manoviññāṇadhātu. Imasmiñhi pade ekameva cittaṃ minanaṭṭhena mano, vijānanaṭṭhena viññāṇaṃ, sabhāvaṭṭhena nissattaṭṭhena vā dhātūti tīhi nāmehi vuttaṃ.
此处所谓心识根本行者，是指那些诸法——诸根触等——的分别、分别作用，称为心识根本行者。在此语句中，仅以三名表示：”心”者指心，乃意念所处者；”识”者指识，乃认知所处者；”根本”者可指本性而非从属。此三名称谓结合，表明同一意指一心、意念、识知之体性基础。
Saddhiṃ yugaṃ samāgamanti ekappahārena saddhiṃ. Sammāgantvāti pāpuṇitvā. Yugaggāhaṃ gaṇhitvāti yugapaṭibhāgaṃ gahetvā. Sākacchetunti saddhiṃ kathetuṃ. Sallapitunti allāpasallāpaṃ kātuṃ. Sākacchaṃ samāpajjitunti saddhiṃ kathanaṃ paṭipajjituṃ. Na paṭibalabhāve kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘taṃ kissahetu, pasūro paribbājako hīno’’tiādimāha. So hi bhagavā aggocāti asadisadānaaggattā asamānapaññattā aggo ca. Seṭṭho cāti sabbaguṇehi appaṭisamaṭṭhena seṭṭho ca. Mokkho cāti savāsanehi kilesehi muttattā mokkho ca. Uttamo cāti attano uttaritaravirahitattā uttamo ca. Pavaro cāti sabbalokena abhipatthanīyattā pavaro ca. Mattenamātaṅgenāti pabhinnamadena hatthinā.
“同时并起”谓同一时刻聚合起合，单一瞬间合成谓“同时”。“正合”谓达致统一。合是夺取，谓即刻境遇之分。共语谓共同谈话。交谈进入谓共同行表达。拒绝复辩乃实因显现，“何因故此？愚人次等游方者为也”等语。佛所称乃尊首，无上智慧者。其为上者为各资具无匹，称为世间首领。是涅槃，解脱诸垢染。所谓至高，是因拔除我执精进。所谓至善，是普遍所希求。其称至尊折服世间困苦。方言释云此名佛之端吴棕端木无二象。
Kotthukoti jiraṇasiṅgālo. Sīhena migaraññā saddhinti kesarasīhena migarājena saha. Taruṇakoti chāpako. Dhenupakoti khīrapako. Usabhenāti maṅgalasammatena usabhena. Calakakunā saddhinti calamānakakunā saddhiṃ. Dhaṅkoti kāko. Garuḷena venateyyena saddhinti ettha garuḷenāti jātivasena nāmaṃ. Venateyyenāti gottavasena. Caṇḍāloti chavacaṇḍālo. Raññā cakkavattināti cātuddīpikacakkavattinā. Paṃsupisācakoti kacavarachaḍḍanaṭṭhāne nibbattako yakkho. Indena devaraññā saddhinti sakkena devarājena saha. So hi bhagavā mahāpaññotiādīni chappadāni heṭṭhā vitthāritāni. Tattha paññāpabhedakusaloti attano anantavikappe paññābhede cheko. Pabhinnañāṇoti anantappabhedapattañāṇo. Etena paññāpabhedakusalattepi sati tāsaṃ paññānaṃ anantabhedattaṃ dasseti. Adhigatapaṭisambhidoti paṭiladdhaaggacatupaṭisambhidañāṇo. Catuvesārajjappattoti cattāri visāradabhāvasaṅkhātāni ñāṇāni patto. Yathāha –
何谓虎？即老狮也。以狮及兽为王者。何谓青年？即少壮者。牛乳者。何谓牛？即以吉祥相授权之牛。行脚者谓为行脚游方，合起言谓行脚者。乌鸦谓乌鸦。以鹰与鹫为翼者谓名鹰。以族属为说归名族。盗贼谓盗贼。国王即四方向王。鸟妖名以鬼巢所在地行者。天王即萨咖王。佛赞其智慧等众多层次分析。智慧鉴察谓脑中识别变易。不同知识谓多所识得。以此智慧熟练显无尽分别。所得深刻观照乃四等精辟断知。譬如言——
‘‘Sammāsambuddhassa te paṭijānato ‘ime dhammā anabhisambuddhā’ti, tatra vata maṃ samaṇo vā brāhmaṇo vā devo vā māro vā brahmā vā koci vā lokasmiṃ sahadhammena paṭicodessatīti nimittametaṃ, bhikkhave, na samanupassāmi, etamahaṃ, bhikkhave, nimittaṃ asamanupassanto khemappatto abhayappatto vesārajjappatto viharāmi.
正觉者曾言：‘你们若知晓此法非他觉者所说，必然有人，或沙门、婆罗门、天人、魔王、梵天或他世间者诘问我，故此标志不可接受，诸比库，我不应留意此异端，故以远离渊博安全正念而安住。’
‘‘Khīṇāsavassa te paṭijānato ‘ime āsavā aparikkhīṇā’ti…pe… ‘ye kho pana te antarāyikā dhammā vuttā, te paṭisevato nālaṃ antarāyāyā’’ti…pe… yassa kho pana te atthāya dhammo desito, so na niyyāti takkarassa sammā dukkhakkhayāyāti, tatra vata maṃ samaṇo vā brāhmaṇo vā devo vā māro vā brahmā vā koci vā lokasmiṃ sahadhammena paṭicodessatīti nimittametaṃ, bhikkhave, na samanupassāmi, etamahaṃ, bhikkhave, nimittaṃ asamanupassanto khemappatto abhayappatto vesārajjappatto viharāmī’’ti (a. ni. 4.8; ma. ni. 1.150).
“已断流者曾言：‘你们若明知此烦恼未尽灭者……’及‘若有障碍法已说，善行者不为障碍。’又言‘若为正法传说，非适合彼方能断除苦灭。’因此诸比库，我置之不问，不留心此异论，仍以安全无畏具根本智慧而安住。”（增支部第四卷第八经；中部尼柯耶第一百五十页）
Dasabalabaladhārīti dasa balāni etesanti dasabalā, dasabalānaṃ balāni dasabalabalāni, tāni dasabalabalāni dhārayatīti dasabalabaladhārī, dasabalañāṇabaladhārīti attho. Etehi tīhi vacanehi anantappabhedānaṃ neyyānaṃ pabhedamukhamattaṃ dassitaṃ. Soyeva paññāpayogavasena abhimaṅgalasammataṭṭhena purisāsabho. Asantāsaṭṭhena purisasīho. Mahantaṭṭhena purisanāgo. Pajānanaṭṭhena purisājañño. Lokakiccadhuravahanaṭṭhena purisadhorayho.
“十力承持者”，谓十种力量，称为力量，十力量之力同义，谓此称谓用语展现无尽分别之入口。此乃指以智慧为基础，获受福德所成之诸人类之王者。有强健者，谓人狮王；有宏伟者，谓人蛇身；有了悟者，谓人慧者；有世界职责承担者，谓人英雄王。”
Atha tejādikaṃ anantañāṇato laddhaṃ guṇavisesaṃ dassetukāmo tesaṃ tejādīnaṃ anantañāṇamūlabhāvaṃ dassento ‘‘anantañāṇo’’ti vatvā ‘‘anantatejo’’tiādimāha. Tattha anantañāṇoti gaṇanavasena ca pabhāvavasena ca antavirahitañāṇo. Anantatejoti veneyyasantāne mohatamavidhamanena anantañāṇatejo. Anantayasoti paññāguṇeheva lokattayavitthatānantakittighoso. Aḍḍhoti paññādhanasamiddhiyā samiddho. Mahaddhanoti paññādhanavaḍḍhattepi pabhāvamahattena mahantaṃ pavattapaññādhanamassāti mahaddhano. ‘‘Mahādhano’’ti vā pāṭho. Dhanavāti pasaṃsitabbapaññādhanavattā niccayuttapaññādhanavattā atisayabhāvena paññādhanavattā dhanavā. Etesupi hi tīsu atthesu idaṃ vacanaṃ saddavidū icchanti.
次第为了显示由无量智慧所得到的光明等诸功德特异，欲显现这些诸光明之无量智慧根本，故称为「无量智慧」。其中，无量智慧者，是指不含断限的无尽光明者。无量光明者，是谓由烦恼烦乱的连续流转而生的无量智慧之光明。无量者，指的是智慧的功德遍布世间与法界，如广阔而响远。添加者，是指由智慧宝积点燃、增长之意。富有者，是指智慧宝积增长且光明广大而成就的极大智慧宝积。也有读作「大宝」者。宝积者，谓因赞叹其智慧宝积的具足、坚固与广大而得名。以上诸义，皆为通达美妙之义，语者依其意趣而称呼。
Evaṃ paññāguṇena bhagavato attasampattisiddhiṃ dassetvā puna paññāguṇeneva lokahitasampattisiddhiṃ dassento ‘‘netā’’tiādimāha. Tattha veneyye saṃsārasaṅkhātabhayaṭṭhānato nibbānasaṅkhātaṃ khemaṭṭhānaṃ netā. Tattha nayanakāle eva saṃvaravinayapahānavinayavasena veneyye vinetā. Dhammadesanākāle eva saṃsayacchedanena anunetā. Saṃsayaṃ chinditvā saññāpetabbaṃ atthaṃ paññāpetā. Tathā paññāpitānaṃ nicchayakaraṇena nijjhāpetā. Tathā nijjhāpitassa atthassa paṭipattipayojanavasena pekkhetā. Tathāpaṭipanne paṭipattibalena pasādetā. So hi bhagavāti ettha hi-kāro anantaraṃ vuttassa atthassa kāraṇopadese nipāto.
由此智慧功德，世尊显示了自他成就之证，继而以智慧功德显示成就世间利益者，故称为「领导者」。此处，所谓领导者，是从烦恼所造之无常轮回境界，导入涅槃安稳境界之引领者。于引领时刻，依止戒律持守僧团规制者，谓为引导者。讲授法时，因除疑断惑而引导也。透除疑惑，表明应理之义，即称为训导。如此由训导使人确立己见，继而由确立之意趣使人心安定。再由安定之理趣，以实修实践观察而证得深信。真正成就于实修力量而使心悦服。此中“世尊”所称者，即是此处立说后，随即切题说明所依因缘而生之义谛。
Anuppannassa maggassa uppādetāti sakasantāne nauppannapubbassa chaasādhāraṇañāṇahetubhūtassa ariyamaggassa bodhimūle lokahitatthaṃ sakasantāne uppādetā. Asañjātassa maggassa sañjanetāti veneyyasantāne asañjātapubbassa sāvakapāramīñāṇahetubhūtassa ariyamaggassa dhammacakkappavattanato pabhuti yāvajjakālā veneyyasantāne sañjanetā. Sāvakaveneyyānampi hi santāne bhagavatā vuttavacaneneva ariyamaggassa sañjananato bhagavā sañjanetā nāma hoti. Anakkhātassa maggassa akkhātāti aṭṭhadhammasamannāgatānaṃ buddhabhāvāya kathābhinīhārānaṃ bodhisattānaṃ buddhabhāvāya byākaraṇaṃ datvā anakkhātapubbassa pāramitāmaggassa ‘‘buddho bhavissatī’’ti byākaraṇamatteneva bodhimūle uppajjitabbassa ariyamaggassa akkhātā. Ayaṃ nayo paccekabodhisattabyākaraṇepi labbhatiyeva. Maggaññūti paccavekkhaṇāvasena attano uppāditassa ariyamaggassa ñātā. Maggavidūti veneyyasantāne janetabbassa ariyamaggassa kusalo. Maggakovidoti bodhisattānaṃ akkhātabbamagge vicakkhaṇo. Atha vā abhisambodhipaṭipatti maggaññū, paccekabodhipaṭipatti maggavidū, sāvakabodhipaṭipatti maggakovido. Atha vā –
未现之道理的出现，是指在连续流转流里，未来未出现之道果，因不可思议的先前超越知识根本而，于圣道觉悟始起时，显示出对世间利益的出现，从而令其生起。未悟之道产生觉悟，是谓在连续流转流里，打破谬惑的先觉知慧之因缘，因佛法转轮讲经的光明而，于生起期间渐次生现觉悟。缘觉与比库弟子诸先连续流里，依世尊所说言语，使觉悟之道生于心中，谓为“生起觉悟”。未知之道被说明，是指八法具足之佛身教相，故以语文表达，予以说明，以便行者于修行前所立誓愿的自觉之后，说明「必得佛果」，此种说明者，乃于觉悟根本产生的圣道明了之理。此理法指导者，亦可得到独觉弟子证悟时所获之觉悟因缘。道之知者，是指反观自身所起觉悟道之识知者。道理通达者，是指在连续轮回流中，应成道法的熟练者。道理精通者，则是对佛陀所说觉悟之道理，能明察辨别者。亦有谓之“成佛道的修行法者”、“独觉道的修行法者”及“声闻道的修行法者”者。
‘‘Etena maggena tariṃsu pubbe,
此时亦说：
Tarissanti ye ca taranti ogha’’nti. (saṃ. ni. 5.409) –
「由此道理，先前三世曾经穿越，穿越者即越过烦恼洪流者。」（律藏，5.409）
Vacanato yathāyogaṃ atītānāgatapaccuppannabuddhapaccekabuddhasāvakānaṃ maggavasena ca suññatānimittaappaṇihitamaggavasena ca ugghaṭitaññūvipañcitaññūneyyapuggalānaṃ maggavasena ca yathākkamenettha yojanaṃ karonti . Maggānugā ca panassāti bhagavato gatamaggānugāmino hutvā. Ettha ca-saddo hetuatthe nipāto, etena ca bhagavatā magguppādanādiguṇādhigamāya hetu vutto hoti. Pana-saddo katatthe nipāto, tena bhagavatā katamaggakaraṇaṃ vuttaṃ hoti. Pacchā samannāgatāti paṭhamaṃ gatassa bhagavato pacchā sīlādiguṇena samannāgatā. Iti thero ‘‘anuppannassa maggassa uppādetā’’tiādīhi yasmā sabbepi bhagavato sīlādayo guṇā arahattamaggameva nissāya āgatā, tasmā arahattamaggameva nissāya guṇaṃ kathesi.
语中的意义是，依照过去、未来与现在所出现的佛、缘觉、独觉及声闻们的道理，届时乃至空无相应不用而起的道理亦被解释，故此称之为“道理声闻的妙用”。他们依照所修道理，将其谨慎坚固地实行。这句末尾是语意指引，说明世尊已通过指出道之产生及诸种功德，说明了道之缘起。此语末则指明，所有世尊所起的行为均为成就何等道理。后文论及成就，是指初学者依世尊所具备的戒律等功德而成就之道。由此，长老评论说：“未现之道理之出现”等言语，皆因一切皆依世尊戒律诸功德而得，如实表述成就涅槃之道理，故论述功德得以依止涅槃之道而成。
Jānaṃ jānātīti jānitabbaṃ jānāti, sabbaññutāya yaṃkiñci paññāya jānitabbaṃ nāma atthi, taṃ sabbaṃ pañcaneyyapathabhūtaṃ paññāya jānātīti attho. Passaṃ passatīti passitabbaṃ passati, sabbadassāvitāya taṃyeva neyyapathaṃ cakkhunā diṭṭhaṃ viya karonto paññācakkhunā passatīti attho. Yathā vā ekacco viparītaṃ gaṇhanto jānantopi na jānāti, passantopi na passati, na evaṃ bhagavā. Bhagavā pana yathāsabhāvaṃ gaṇhanto jānanto jānātiyeva, passanto passatiyeva. Svāyaṃ nayana pariṇāyakaṭṭhena cakkhubhūto. Viditatādiatthena ñāṇabhūto. Aviparītasabhāvaṭṭhena vā pariyattidhammapavattanato hadayena cintetvā vācāya nicchāritadhammamayoti vā dhammabhūto. Seṭṭhaṭṭhena brahmabhūto. Atha vā cakkhu viya bhūtoti cakkhubhūto. Ñāṇaṃ viya bhūtoti ñāṇabhūto. Aviparītadhammo viya bhūtoti dhammabhūto. Brahmā viya bhūtoti brahmabhūto. Yvāyaṃ dhammassa vacanato vattanato vā vattā. Nānappakārehi vacanato vattanato vā pavattā. Atthaṃ nīharitvā dassanato atthassa ninnetā. Amatādhigamāya paṭipattidesanato, amatappakāsanāya vā dhammadesanāya amatassa adhigamāpanato amatassa dātā. Lokuttarassa dhammassa uppāditattā veneyyānurūpena yathāsukhaṃ lokuttaradhammassa dānena ca dhammesu issaroti dhammassāmī. Tathāgatapadaṃ heṭṭhā vuttatthaṃ.
「知」谓知之者，「当知」谓当被知之者，所有以智慧应当知者，即谓有一切智慧所知，而此智慧之全部，即为五根道之智慧所知。所谓“见”是“所见”者，「当见」谓应当见者，「见」谓实际见之者，一切可见而现前显著者，如眼所见，故称以慧眼见。譬如有人逆取，虽知亦不知，虽见亦不见，然世尊不是如此。世尊恰依自性，于取之法知而知，于见之法见而见。自成眼根，称为眼者。因通达理趣故，称为智者。因不逆理性而转说正法，思惟正法摄心并以言语阐扬，故称法身。以最上境界成就梵者。又譬如眼根成者称为眼者，智慧成者称为智慧者，无逆正法成者称为法身。梵因是故称为梵者。是因缘转说法语而称为法说，或多种因缘转说而为法说。捨却义体而显示之者谓示，修行通达涅槃，示现彼法，犹如无死得之道而说法，施予涅槃之恩，即法主也。此乃如来所证果位之言也。
Idāni ‘‘jānaṃ jānātī’’tiādīhi vuttaguṇaṃ sabbaññutāya visesetvā dassetukāmo sabbaññutaṃ sādhento ‘‘natthī’’tiādimāha. Evaṃbhūtassa hi tassa bhagavato pāramitāpuññaphalappabhāvanipphannena arahattamaggañāṇena sabbadhammesu savāsanassa sammohassa vihatattā asammohato sabbadhammānaṃ ñātattā aññātaṃ nāma natthi. Tatheva ca sabbadhammānaṃ cakkhunā viya ñāṇacakkhunā diṭṭhattā adiṭṭhaṃ nāma natthi. Ñāṇena pattattā aviditaṃ nāma natthi. Asammohasacchikiriyāya sacchikatattā asacchikataṃ nāma natthi. Asammohapaññāya phuṭṭhattā paññāya aphassitaṃ nāma natthi.
现在以“知谓知之”等语述佛之知识圆满，且欲示现其圆满而证之，谓此无有不知之事。乃由世尊承受度世功德利益而生阿拉汉之道，得境通达，断除一切惑业，故知尽一切法，无未知者。亦如以慧眼照见一切法，无所不见，故无未见者。以智慧照达，故无未知者。以断惑察实，故无虚妄者。以断惑慧成，故无暗昧者。
Paccuppannanti paccuppannaṃ kālaṃ vā dhammaṃ vā. Upādāyāti ādāya, antokatvāti attho. Upādāyavacaneneva kālavinimuttaṃ nibbānampi gahitameva hoti. ‘‘Atītā’’divacanāni ca ‘‘natthī’’tiādivacaneneva ghaṭiyanti, ‘‘sabbe’’tiādivacanena vā. Sabbe dhammāti sabbasaṅkhatāsaṅkhatadhammapariyādānaṃ. Sabbākārenāti sabbadhammesu ekekasseva dhammassa aniccākārādisabbākārapariyādānaṃ. Ñāṇamukheti ñāṇābhimukhe. Āpāthaṃ āgacchantīti osaraṇaṃ upenti. Jānitabbanti padaṃ neyyanti padassa atthavivaraṇatthaṃ vuttaṃ.
「现」者即现时、现法。 「取」者乃取受之意，取终止义。仅以取字，则时间断故，连涅槃亦得。 「过去」等词，亦多与“无有”等语联结。 「诸」谓诸法，为集聚一切法之名。 「诸有形态」谓诸法皆无常等诸相。 「于智慧之所」谓存向智慧，或谓用语意。「到来失」谓下流去消。 「当知」者为词义说明，谓此为必当分别之意。
Attattho vātiādīsu vā-saddo samuccayattho. Attatthoti attano attho. Paratthoti paresaṃ tiṇṇaṃ lokānaṃ attho. Ubhayatthoti attano ca paresañcāti sakiṃyeva ubhinnaṃ attho. Diṭṭhadhammikoti diṭṭhadhamme niyutto, diṭṭhadhammappayojano vā attho. Samparāye niyutto, samparāyappayojano vā samparāyiko. Uttānotiādīsu vohāravasena vattabbo sukhapatiṭṭhattā uttāno . Vohāraṃ atikkamitvā vattabbo suññatāpaṭisaṃyutto dukkhapatiṭṭhattā gambhīro. Lokuttaro accantatirokkhattā gūḷho. Aniccatādiko ghanādīhi paṭicchannattā paṭicchanno. Apacuravohārena vattabbo yathārutaṃ aggahetvā adhippāyassa netabbato neyyo. Pacuravohārena vattabbo vacanamatteneva adhippāyassa nītattā nīto. Suparisuddhasīlasamādhivipassanattho tadaṅgavikkhambhanavasena vajjavirahitattā anavajjo. Kilesasamucchedanato ariyamaggattho nakkileso. Kilesapaṭippassaddhattā ariyaphalattho vodāno. Saṅkhatāsaṅkhatesu aggadhammattā nibbānaṃ paramattho. Parivattatīti buddhañāṇassa visayabhāvato abahibhūtattā antobuddhañāṇe byāpitvā vā samantā vā alaṅkaritvā vā visesena vā vattati.
「自义」等语谓义：自义即自身之义，异义即他者、三界众生之义，双义即自他义。 「依现法」者，为现法所依，亦为因缘。 「流转」等语，应以习用解说，谓观如实之快乐建立故称流转。 「超越流转」者，义以无有为义，苦之常住住故为深。 「出世」称为极无漏、秘藏。 「无常等」因以浓密诸相隐蔽也。 「不正言」者，应拨离主语，既以话语言论驱逐其害，故称不可取。 「正言」者，谓以言语质直住正道，无讹谬。 「善净持戒三学」谓戒定慧三学。 「究竟倒乱」谓破除欺诳之义。 「烦恼断灭」者为圣道。 「烦恼净灭」者为圣果。 「有为无为及根本」谓集灭道三藏根本义。 「转变」一词，谓佛智因所及范围内变化而为遍及，或扩广、修饰也。
‘‘Sabbaṃkāyakamma’’ntiādīhi bhagavato ñāṇavisayataṃ dasseti. Ñāṇānuparivattīti ñāṇaṃ anuparivatti, ñāṇavirahitaṃ na hotīti attho. Appaṭihatanti nirāvaraṇataṃ dasseti. Puna sabbaññutaṃ upamāya sādhetukāmo ‘‘yāvataka’’ntiādimāha. Tattha jānitabbanti neyyaṃ. Neyyapariyanto neyyāvasānamassa atthīti neyyapariyantikaṃ. Asabbaññūnaṃ pana neyyāvasānameva natthi. Ñāṇapariyantikepi eseva nayo. Purimayamake vuttatthameva iminā yamakena visesetvādasseti , tatiyayamakena paṭisedhavasena niyametvā dasseti. Ettha ca neyyaṃ ñāṇassa pathattā neyyapatho. Aññamaññapariyantaṭṭhāyinoti neyyañca ñāṇañca khepetvā ṭhānato aññamaññassa pariyante ṭhānasīlā.
「一切身业」等语，以示佛所知之境界。谓智慧循环，若无智慧则不转也。谓无障碍也。又以圆满悉知为喻，欲标示盖及之广，故谓「至多少」。其中「当知」谓应知，必当知之义也。 「究竟」者，为边尽义也。且无究竟者。究竟亦如是。此句以对照，引别之义。第三对照以否定禁止，训法必然。依智慧究竟，即智慧之路也。彼此皆须存之意，谓究竟与不可究竟之存在，相依相生。
Āvajjanapaṭibaddhāti manodvārāvajjanāyattā, āvajjitānantarameva jānātīti attho. Ākaṅkhapaṭibaddhāti ruciāyattā , āvajjanānantaraṃ javanañāṇena jānātīti attho. Itarāni dve padāni imesaṃ dvinnaṃ padānaṃ yathākkamena atthappakāsanatthaṃ vuttāni. Āsayaṃ jānātīti ettha āsayanti nissayanti etthāti āsayo, micchādiṭṭhiyā sammādiṭṭhiyā kāmādīhi nekkhammādīhi vā paribhāvitassa santānassetaṃ adhivacanaṃ. Sattasantānaṃ anusenti anupavattentīti anusayā, thāmagatānaṃ kāmarāgādīnaṃva etaṃ adhivacanaṃ. Anusayaṃ jānātīti anusayakathā heṭṭhā vuttāyeva.
「从心所起」即心门由此而起，知即知晓前后紧接焉。「有所希求」者，以乐趣为缘，即于起后随后即知也。余余二语，为二词之辅助，分别作义显。 「行」谓意向执着。此处执着含贪欲等诸缠缚，三界众生生死之根也。 「习气」谓固着于昔昔念念之爱欲及贪欲等也。其说明见于下文。
Caritanti pubbe katakusalākusalakammaṃ. Adhimuttinti sampati kusale akusale vā cittavosaggo. Apparajakkheti paññāmaye akkhimhi appaṃ rāgādirajo etesanti apparajakkhā. Appaṃ rāgādirajo etesanti vā apparajakkhā, te apparajakkhe. Mahārajakkheti ñāṇamaye akkhimhi mahantaṃ rāgādirajo etesanti mahārajakkhā. Mahantaṃ rāgādirajo etesanti vā mahārajakkhā, te mahārajakkhe. Tikkhindriye mudindriyeti tikkhāni saddhādīni indriyāni etesanti tikkhindriyā. Mudūni saddhādīni indriyāni etesanti mudindriyā. Svākāre dvākāreti sundarā saddhādayo ākārā koṭṭhāsā etesanti svākārā. Kucchitā garahitā asaddhādayo ākārā koṭṭhāsā etesanti dvākārā. Suviññāpaye duviññāpayeti ye kathitaṃ kāraṇaṃ sallakkhenti sukhena sakkā honti viññāpetuṃ, te suviññāpayā. Tabbiparītā duviññāpayā. Bhabbābhabbeti bhabbe ca abhabbe ca. Ariyāya jātiyā bhavanti jāyantīti bhabbā. Vattamānasamīpe vattamānavacanaṃ. Bhavissanti jāyissanti vāti bhabbā, bhājanabhūtāti attho. Ye ariyamaggapaṭivedhassa anucchavikā upanissayasampannā, te bhabbā. Vuttapaṭipakkhā abhabbā.
行为者先行善恶业。所谓胜过者，是指心中善恶俱足之成就。所谓非猛利者，是在智慧之眼中，无贪欲等污垢者称为非猛力。无贪欲等污垢者者，或谓之非猛力者，谓其为非猛利。所谓猛利者，是指在智慧之眼中，有大贪欲等污垢者谓之猛力。有大贪欲等污垢者者，亦谓之猛利者，谓其为猛利。三根清净者即三净根者是正信等三根也。柔软者是正信等根之柔软。美好者谓信敬等之形貌声响等。丑陋者谓不信敬等之形貌声响等。能善宣说者与能说者，谓言说因缘者，能以欢喜而宣说者是能善宣说者。相反者谓能说者。可能有与不可能无者，谓有与无也。圣者之生起，谓圣者发生。近现之人语，即现世言语。谓有与者，发生者，或将来者，称为有。具备圣道体验之次第因缘者，谓为有。所说之对境者，谓无有。
Satte pajānātīti rūpādike ārammaṇe lagge laggite satte pajānāti. Sadevakolokoti saha devehi sadevako. Saha mārena samārako. Saha brahmunā sabrahmako. Saha samaṇabrāhmaṇehi sassamaṇabrāhmaṇī. Pajātattā pajā. Saha devamanussehi sadevamanussā. ‘‘Pajā’’ti sattalokassa pariyāyavacanametaṃ. Tattha sadevakavacanena pañcakāmāvacaradevaggahaṇaṃ, samārakavacanena chaṭṭhakāmāvacaradevaggahaṇaṃ. Sabrahmakavacanena brahmakāyikādibrahmaggahaṇaṃ. Sassamaṇabrāhmaṇīvacanena sāsanassa paccatthikapaccāmittasamaṇabrāhmaṇaggahaṇaṃ samitapāpabāhitapāpasamaṇabrāhmaṇaggahaṇañca. Pajāvacanena sattalokaggahaṇaṃ. Sadevamanussavacanena sammutidevaavasesamanussaggahaṇaṃ. Evamettha tīhi padehi okāsaloko. Dvīhi pajāvasena sattaloko gahitoti veditabbo.
谓生者，即对五取蕴等之所缘境，谓能认识生者。世俗语谓「众生」，谓与天共有者是世俗之生。谓与魔共事者为魔众。谓与梵天及诸梵共处者为梵众。谓与沙门婆罗门同处者为沙门婆罗门众。义谓众生者，是与天人及人间共居者。此「众生」作为诸天之通称。用世俗「众生」为五欲天之众，用魔众之语为六欲天之众，用梵众之语为梵界众，用沙门婆罗门等之语为外道同伴之众。用「众生」一词谓称三界众生。应知以此两「众」字谓以谛义涵盖诸界众生。
Aparo nayo – sadevakaggahaṇena arūpāvacaraloko gahito, samārakaggahaṇena chakāmāvacaraloko, sabrahmakaggahaṇena rūpāvacarabrahmaloko, sassamaṇabrāhmaṇādiggahaṇena catuparisavasena sammutidevehi vā saha manussaloko, avasesasabbasattaloko vā. Api cettha sadevakavacanena ukkaṭṭhaparicchedato sabbassapi lokassa antobuddhañāṇe parivattanabhāvaṃ sādheti. Tato yesaṃ siyā ‘‘māro mahānubhāvo chakāmāvacarissaro vasavattī, kiṃ sopi antobuddhañāṇe parivattatī’’ti. Tesaṃ vimatiṃ vidhamento ‘‘samārako’’ti āha. Yesaṃ pana siyā ‘‘brahmā mahānubhāvo, ekaṅguliyā ekasmiṃ cakkavāḷasahasse ālokaṃ pharati. Dvīhi…pe… dasahi aṅgulīhi dasasu cakkavāḷasahassesu ālokaṃ pharati, anuttarañca jhānasamāpattisukhaṃ paṭisaṃvedeti, kiṃ sopi antobuddhañāṇe parivattatī’’ti. Tesaṃ vimatiṃ vidhamento ‘‘sabrahmako’’ti āha. Tato yesaṃ siyā ‘‘puthū samaṇabrāhmaṇā sāsanapaccatthikā, kiṃ tepi antobuddhañāṇe parivattantī’’ti. Tesaṃ vimatiṃ vidhamento ‘‘sassamaṇabrāhmaṇī pajā’’ti āha.
他路说者，谓以世俗众生为摄，空无色界以魔众为摄，色界以六欲天众为摄，四界沙门婆罗门等外道众生与梵天及人共居，及无余三界众生。若以世俗众生一语之划分，犹能成就一切界内通达之法变。若有人疑惑曰：“魔为大德众，六欲天众主宰，何为法变？”解者谓之“魔众”。若有疑曰：“梵天为大德者，一指有千轮光明，二指十指有千轮，得至上禅定之乐，何为法变？”解者谓之“梵众”。然后若有疑曰：“沙门婆罗门乃教外道伴侣，何能法变？”解者谓之“外道众生众”。
Evaṃ ukkaṭṭhānaṃ antobuddhañāṇe parivattanabhāvaṃ pakāsetvā atha sammutideve avasesamanusse ca upādāya ukkaṭṭhaparicchedavasena sesasattalokassa antobuddhañāṇe parivattanabhāvaṃ pakāsento ‘‘sadevamanussā’’ti āha. Ayamettha anusandhikkamo. Porāṇā panāhu ‘‘sadevakoti devatāhi saddhiṃ avasesaloko. Samārakoti mārena saddhiṃ avasesaloko. Sabrahmakoti brahmehi saddhiṃ avasesaloko. Evaṃ sabbepi tibhavūpage satte tīhākārehi tīsu padesu pakkhipitvā puna dvīhākārehi pariyādātuṃ ‘sassamaṇabrāhmaṇī pajā sadevamanussā’ti vuttaṃ. Evaṃ pañcahi padehi tena tena ākārena tedhātukameva pariyādinnaṃ hotī’’ti.
如是显明界内通达之法变，继而谓诸外道诸天及人共居之众为“世俗人与天人”。今此为详述。旧说中谓“世俗众生”是与诸天共居之众，“魔众”是与魔共居之众，“梵众”是与梵天共居众。如此将三界众生以三处为别，复以二字统摄曰“外道沙门婆罗门与世俗人与天人”，由此五语及各异界者以各自之界别名涵盖其类，故五语皆为三界众生之通称。
Antamasoti uparimantena. Timitimiṅgalanti ettha timi nāma ekā macchajāti, timiṃ gilituṃ samatthā tato mahantasarīrā timiṅgalā nāma ekā macchajāti, timiṅgalampi gilituṃ samatthā pañcayojanasatikasarīrā timitimiṅgalā nāma ekā macchajāti. Idha jātiggahaṇena ekavacanaṃ katanti veditabbaṃ. Garuḷaṃ venateyyanti ettha garuḷoti jātivasena nāmaṃ. Venateyyoti gottavasena. Padeseti ekadese. Sāriputtasamāti sabbabuddhānaṃ dhammasenāpatitthere gahetvā vuttanti veditabbaṃ. Sesasāvakā hi paññāya dhammasenāpatittherena samā nāma natthi. Yathāha – ‘‘etadaggaṃ, bhikkhave, mama sāvakānaṃ bhikkhūnaṃ mahāpaññānaṃ yadidaṃ sāriputto’’ti (a. ni. 1.188-189). Aṭṭhakathāyañca (visuddhi. 1.171; paṭi. ma. aṭṭha. 2.3.5) vuttaṃ –
下者谓上者。所谓鱼三种，一者鱼名“timi”，能吞食timi鱼，故名；二者大身鱼名timiṅgalā，亦能吞食timi鱼；三者大身达五由旬者，名timitimiṅgalā鱼。此以种族为标志，谓说一语。鹰鹫及鹰鹫属鸟类是以“garuḷa”称种族，“venateyya”谓属名，“padesa”指某地。谓若取名“沙利子”，众佛教兵队长，属称熟知。余弟子则称无智慧如沙利子者。譬如言：“此乃沙利子，为吾弟子中智慧最尊者。”经注释中亦有此说。
‘‘Lokanāthaṃ ṭhapetvāna, ye caññe santi pāṇino;
「立世尊为首，诸有情众，
Paññāya sāriputtassa, kalaṃ nāgghanti soḷasi’’nti.
关于智慧者沙利耶子，有言谓其不逾矩于十六岁。
Pharitvāti buddhañāṇaṃ sabbadevamanussānampi paññaṃ pāpuṇitvā ṭhānato tesaṃ paññaṃ pharitvā byāpitvā tiṭṭhati. Abhibhavitvāti sabbadevamanussānampi paññaṃ atikkamitvā, tesaṃ avisayabhūtampi sabbaṃ neyyaṃ abhibhavitvā tiṭṭhatīti attho.
所谓广覆者，谓佛之智慧普及于诸天人，即使众生皆获智慧，此智慧自处诸处而广覆无碍。所谓超越者，谓佛智慧超越诸天人之智慧，且不受世俗事物所染，能够超越一切应舍弃之法，故居于超越之境。
Paṭisambhidāyaṃ (paṭi. ma. 3.5) pana ‘‘atighaṃsitvā’’ti pāṭho, ghaṃsitvā tuditvāti attho. Yepi tetiādīhi evaṃ pharitvā abhibhavitvā ṭhānassa paccakkhakāraṇaṃ dasseti. Tattha paṇḍitāti paṇḍiccena samannāgatā . Nipuṇāti saṇhasukhumabuddhino sukhume atthantare paṭivijjhanasamatthā. Kataparappavādāti viññātaparappavādā ceva parehi saddhiṃ katavādaparicayā ca. Vālavedhirūpāti vālavedhidhanuggahasadisā. Vo bhindantā maññe caranti paññāgatena diṭṭhigatānīti vālavedhī viya vālaṃ sukhumānipi paresaṃ diṭṭhigamanāni attano paññāgamanena bhindantā viya carantīti attho. Atha vā ‘‘gūthagataṃ muttagata’’ntiādīsu (a. ni. 9.11) viya paññā eva paññāgataṃ. Diṭṭhiyo eva diṭṭhigatāni. Pañhe abhisaṅkharitvā abhisaṅkharitvāti dvipadampi tipadampi catupadampi pucchaṃ racayitvā tesaṃ pañhānaṃ atibahukattā sabbasaṅgahatthaṃ dvikkhattuṃ vuttaṃ. Gūḷhāni ca paṭicchannāni ca atthajātānīti pāṭhaseso. Tesaṃ tathā vinayaṃ disvā attanā abhisaṅkhataṃ pañhaṃ pucchantīti evaṃ bhagavatā adhippetattā pañhaṃ pucchanti. Aññesaṃ pana pucchāya okāsameva adatvā bhagavā upasaṅkamantānaṃ dhammaṃ deseti. Yathāha –
此处“如不猛击”之语，意为“非猛击”而乃轻柔之意。譬如“是以如是”等字句表明此智慧遍及并超越一切，成就心所依之条件。所谓贤者者，谓聪慧能解之人。所谓巧妙者，指心灵细腻而能洞察细微理趣者。所谓他人语句者，指知晓并能分别他者言说之人。所谓“如蛇破网者”，喻指智慧能破除众生既有之见，破除他人见解而自在行持。又谓如“藏中取出所藏”，智慧乃于心中藏有，能现前运用。智慧观照疑问，作二足三足四足之问句，并多广泛以答合众问。隐秘与隐藏之义为生起意境之境相。由此发现，佛所授智慧为内证之智慧，乃问道之源。于他人问法有所示现，佛有时受问，便以教化之法回答。然他处则于他问不作答，而直接宣说佛法为教。
‘‘Te pañhaṃ abhisaṅkharonti ‘imaṃ mayaṃ pañhaṃ samaṇaṃ gotamaṃ upasaṅkamitvā pucchissāma, sace no samaṇo gotamo evaṃ puṭṭho evaṃ byākarissati, evamassa mayaṃ vādaṃ āropessāma, evaṃ cepi no puṭṭho evaṃ byākarissati, evampissa mayaṃ vādaṃ āropessāmā’ti. Te suṇanti ‘samaṇo khalu bho gotamo amukaṃ nāma gāmaṃ vā nigamaṃ vā osaṭo’ti. Te yena samaṇo gotamo tenupasaṅkamanti. Te samaṇo gotamo dhammiyā kathāya sandasseti samādapeti samuttejeti sampahaṃseti. Te samaṇena gotamena dhammiyā kathāya sandassitā samādapitā samuttejitā sampahaṃsitā na ceva samaṇaṃ gotamaṃ pañhaṃ pucchanti, kutossa vādaṃ āropessanti, aññadatthu samaṇasseva gotamassa sāvakā sampajjantī’’ti (ma. ni. 1.289).
其言“诸人相约，等共问此沙玛那果德玛之问”，谓若果德玛对此之答合正当，彼众必得以此立论；若其所答不合正当，彼众亦当以此立论。彼众闻说“沙玛那果德玛名某某，出于某村某市”，于是同往就问果德玛。果德玛以法语示现，令彼等欢喜、赞叹、欢庆、喜悦。然而，彼等既由果德玛以法加持之法语感化，虽问其问，亦不敢对果德玛发难，更无他处之弟子可与之竞争辩论。
Kasmā pañhe na pucchantīti ce? Bhagavā kira parisamajjhe dhammaṃ desento parisāya ajjhāsayaṃ oloketi, tato passati ‘‘ime paṇḍitā gūḷhaṃ rahassaṃ pañhaṃ ovaṭṭikasāraṃ katvā āgatā’’ti. So tehi apuṭṭhoyeva ‘‘pañhapucchāya ettakā dosā, vissajjane ettakā, atthe, pade, akkhare ettakāti; imaṃ pañhaṃ pucchanto evaṃ puccheyya, vissajjento evaṃ vissajjeyyā’’ti; iti ovaṭṭikasāraṃ katvā ānīte pañhe dhammakathāya antare pakkhipitvā dasseti. Te paṇḍitā ‘‘seyyā vata no, ye mayaṃ ime pañhe na pucchimhā. Sacepi mayaṃ puccheyyāma, appatiṭṭhite no katvā samaṇo gotamo khipeyyā’’ti attamanā bhavanti.
为何不问此问乎？此因世尊于集会中说法时，审察会众之意念，见彼等诸贤以隐秘方式构造此问。于是对彼等未明示，唯言“问之生恨，止之生恨，于章语字皆生恨。”遂于此问竟成后，把法语安置其中，示现于法中。彼等诸贤心想“我们当不问此问，若问，恐世尊不悦则法断灭”。
Api ca buddhā nāma dhammaṃ desentā parisaṃ mettāya pharanti. Mettāpharaṇena dasabalesu mahājanassa cittaṃ pasīdati. Buddhā nāma rūpaggappattā honti dassanasampannā madhurassarā mudujivhā suphusitadantāvaraṇā, amatena hadayaṃ siñcantā viya dhammaṃ kathenti. Tatra nesaṃ mettāpharaṇena pasannacittānaṃ evaṃ hoti – ‘‘evarūpaṃ advejjhakathaṃ amoghakathaṃ niyyānikakathaṃ kathentena bhagavatā saddhiṃ na sakkhissāma paccanīkaggāhaṃ gaṇhitu’’nti attano pasannabhāveneva pañhe na pucchantīti.
且佛虽说法，但因其慈爱广济众生，故其智慧普满于大众，令众心平静安乐。佛显现于世，以智慧、慈悲、悦意和善言昭示众生，如甘美之涎舌，明净洁白之牙齿，心怀不灭之法珠。如此以慈悲智慧观之，清净欢喜心不发疑惑，不问问题，安然自在于佛所说法中。
Kathitā vissajjitā vāti ‘‘evaṃ tumhe pucchathā’’ti apucchitapañhānaṃ uccāraṇena te pañhā bhagavatā kathitā eva honti. Yathā ca te vissajjetabbā, tathā vissajjitā eva honti. Niddiṭṭhakāraṇāti iminā kāraṇena iminā hetunā evaṃ hontīti evaṃ sahetukaṃ katvā vissajjanena bhagavatā niddiṭṭhakāraṇā eva honti te pañhā. Upakkhittakā ca te bhagavato sampajjantīti khattiyapaṇḍitādayo bhagavato pañhavissajjaneneva bhagavato samīpe khittakā pakkhittakā sampajjanti; sāvakā vā sampajjanti, upāsakā vāti attho; sāvakasampattiṃ vā pāpuṇanti, upāsakasampattiṃ vāti vuttaṃ hoti. Athāti anantaratthe, tesaṃ upakkhittakasampattisamanantaramevāti attho. Tatthāti tasmiṃ ṭhāne, tasmiṃ adhikāre vā. Atirocatīti ativiya jotati pakāsati. Yadidaṃ paññāyāti yāyaṃ bhagavato paññā, tāya paññāya bhagavāva atirocatīti attho. Iti-saddo kāraṇattho, iminā kāraṇenāti attho. Sesaṃ sabbattha pākaṭamevāti.
『谓已宣说而废弃』者，谓『你们如此询问』。言未问之问的问题，因其诵说，此等问题即由世尊所宣说。如彼应当废弃者，亦当废弃。所谓明示缘由者，谓因此缘故、因彼原因而如是。世尊以此作为因缘，制定如此，用废弃明确缘由者即是世尊所说之问题。所谓‘反对者’，谓此时，犹如贵族学者等，仅因世尊废弃问题，便于世尊面前而反对；或弟子亦复如是，或居士亦然，此即意谓得以弟子成就，得以居士成就亦云。如言『接着』者，谓于彼反对者成就之后，也当立即相续成就之意。所谓‘彼处’者，即彼位处、彼管辖权也。所谓‘过度明显’者，谓过分照显，过于明了之义。所谓此即为智慧者，谓以此智慧，即为世尊智慧，因世尊智慧故谓‘过于明显’。如是言辞即为因果之义，谓因彼缘故。末后定然遍显于一切处矣。
Saddhammappajjotikāya mahāniddesaṭṭhakathāya · 《正法光明》之《大义释》注疏
Pasūrasuttaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《巴苏拉经义释》注解终了。