4. Suddhaṭṭhakasuttaniddeso · 4. 净八偈经分别义注
3. Duṭṭhaṭṭhakasuttaniddesavaṇṇanā3. 恶八偈经义释之阐释
§15
15. Duṭṭhaṭṭhake paṭhamagāthāyaṃ tāva tattha vadantīti bhagavantaṃ bhikkhusaṅghañca upavadanti. Duṭṭhamanāpi eke, athopi ve saccamanāti ekacce duṭṭhacittā, ekacce tathasaññinopi hutvā titthiyā tuṭṭhacittā, ye tesaṃ sutvā saddahiṃsu, te saccamanāti adhippāyo. Vādañca jātanti etaṃ akkosavādaṃ uppannaṃ. Muni no upetīti akārakatāya ca akuppanatāya ca buddhamuni na upeti. Tasmā munī natthi khilo kuhiñcīti tena kāraṇena ayaṃ muni, rāgādikhilehi natthi khilo kuhiñcīti veditabbo.
关于经文中第十五章“恶心”的第一偈，众比库及僧团皆如是议论。所言“恶心”者，即心地不善恶之意。又有人谓“诚心”，意指有的心虽恶却实在，有的则妄执分别而为邪见者。闻斯语者心生信解，即谓«诚心»是坚定信念。由此发生争论，便是怒骂争执之端。圣人不受嗔恨及离乱之缠扰，故谓“圣人不受嗔恨”。因此圣人无有任何嗔恨等缠累，此义应当了知。
Duṭṭhamanāti uppannehi dosehi dūsitacittā. Viruddhamanāti tehi kilesehi kusalassa dvāraṃ adatvā āvaritacittā. Paṭiviruddhamanāti upasaggavasena padaṃ vaḍḍhitaṃ. Āhatamanāti paṭighena āhataṃ cittaṃ etesanti āhatamanā. Paccāhatamanāti upasaggavaseneva. Āghātitamanāti vihiṃsāvasena āghātitaṃ manaṃ etesanti āghātitamanā. Paccāghātitamanāti upasaggavaseneva. Atha vā ‘‘kodhavasena duṭṭhamanā, upanāhavasena paduṭṭhamanā, makkhavasena viruddhamanā, paḷāsavasena paṭiviruddhamanā, dosavasena āhatapaccāhatamanā, byāpādavasena āghātitapaccāghātitamanā. Paccayānaṃ alābhena duṭṭhamanā paduṭṭhamanā, ayasena viruddhamanā paṭiviruddhamanā, garahena āhatapaccāhatamanā, dukkhavedanāsamaṅgībhāvena āghātitapaccāghātitamanā’’ti evamādinā nayena eke vaṇṇayanti. Upavadantīti garahaṃ uppādenti. Abhūtenāti asaṃvijjamānena.
所谓“恶心”即为生起烦恼污秽之心。所谓“相恶心”者，意谓于烦恼中不接纳善法，心被阻碍。所谓“反恶心”者，乃指因贪欲增长而心起蔓延。所谓“伤恶心”者，即心因瞋恚所伤动。所谓“反伤恶心”亦是如是。又或言：“因忿怒起恶心，因怨恨起更恶心，因痴昧起相恶心，因邪见起反恶心，因烦恼起伤恶心，因嗔怨起反伤恶心。依条件因缘而起，即此恶心与更恶心，此由根过而起相恶心及反恶心，伤恶心及反伤恶心乃由苦痛感受而产生。”以此理路，有些论者如此分别说明。谓“议论”即是生起分歧之因。谓“无有”即是无法存在。
Saddahantāti pasādavasena saddhaṃ uppādentā. Okappentāti guṇavasena otaritvā avakappayantā. Adhimuccantāti sampasādanavasena sanniṭṭhānaṃ katvā tesaṃ kathaṃ adhivāsentā. Saccamanāti tacchamanā. Saccasaññinoti tacchasaññino. Tathamanāti aviparītamanā. Bhūtamanāti bhūtatthamanā. Yāthāvamanāti niccalamanā. Aviparītamanāti nicchayamanā. Tattha ‘‘saccamanā saccasaññino’’ti saccavādiguṇaṃ, ‘‘tathamanā tathasaññino’’ti saccasaddhāguṇaṃ, ‘‘bhūtamanā bhūtasaññino’’ti ṭhitaguṇaṃ, ‘‘yāthāvamanā yāthāvasaññino’’ti paccayikaguṇaṃ, ‘‘aviparītamanā aviparītasaññino’’ti avisaṃvādaguṇaṃ kathitanti ñātabbaṃ.
所谓“信心”者，是由诚敬安慰而生信解。所谓“诚肯定”即以德能断除分疑，坚固不动。所谓“确信”者，乃借由现前明知而内证其理。所谓“实心”者，是不违逆真理之心。所谓“存在心”者，指实有现实不虚妄之心。所谓“如实心”者，意指常住不变而坚固之心。所谓“不违逆心”，即是终极确定无疑之心。于此须明，谓“诚心与诚肯定”，是说明信心之功德；“实心及实肯定”即坚居真理；“存在心与存在肯定”是立足于真实存在；“如实心和如实肯定”则为依相因缘等得之断然肯定；“不违逆心与不违逆肯定”为不乱非谬之功德，此义当了知。
Paratoghosoti aññesaṃ santikā uppannasaddo. Akkosoti jātiādīsu dasasu akkosesu aññataro. Yo vādaṃ upetīti yo puggalo upavādaṃ upagacchati. Kārako vāti katadoso vā. Kārakatāyāti dosassa katabhāvena vuccamānoti kathiyamāno. Upavadiyamānoti dosaṃ upavajjamāno. Kuppatīti kopaṃ karoti.
所谓“他众之声”者，谓异端邪见相互对立之言论。所谓“怒骂”者，在十种生起之争论根本中为一种。所谓“争论之人”者，是发起争执辩驳之人。所谓“缘由”者，谓彼生起嗔恨之心或过失。谓“缘由性”即因怒气之所致，称谓其为“缘由”。谓“被争论”即被指控过失。谓“生嗔”即起怒气。
Khīlajātatāpinatthīti cittabandhabhāvacittakacavarabhāvasaṅkhātaṃ paṭighakhilaṃ jātaṃ assāti khilajāto, tassa bhāvo khilajātatā, tāpi natthi na santi. Pañcapi cetokhilāti kāme avītarāgo, kāye avītarāgo, rūpe avītarāgo, yāvadatthaṃ udarāvadehakaṃ bhuñjitvā seyyasukhaṃ passasukhaṃ middhasukhaṃ anuyutto viharati, aññataraṃ devanikāyaṃ paṇidhāya brahmacariyaṃ carati ‘‘imināhaṃ sīlena vā vatena vā tapena vā brahmacariyena vā devo vā bhavissāmi, devaññataro vā’’ti (ma. ni. 1.186) evarūpā pañcapi cittassa bandhabhāvakacavarabhāvasaṅkhātā cetokhilā natthi.
所谓“根本生起烦恼”者，谓与心相应之烦恼满溢为基本因。此生起烦恼之意谓乃心体为粗重缠累。所谓“五种心之缠累”，即欲欲贪爱未净，身心欲望未绝，执着于色相等，享用美味诸乐，依此安住享乐，将生烦恼缠累心状态谓为根本烦恼。又言：“修持戒律清净行、持戒精进、禅定与智慧等清净行者，或生天道神祇者，皆非此五种心缠累所染。”如此五种心之缠累亦非在此。
§16
16. Imañca gāthaṃ vatvā bhagavā ānandattheraṃ pucchi – ‘‘evaṃ khuṃsetvā vambhetvā vuccamānā bhikkhū, ānanda, kiṃ vadantī’’ti, ‘‘na kiñci bhagavā’’ti. ‘‘Na, ānanda, ‘ahaṃ sīlavā’ti sabbattha tuṇhī bhavitabbaṃ. Loke hi nābhāsamānaṃ jānanti, missaṃ bālehi paṇḍita’’nti (saṃ. ni. 2.241) vatvā ‘‘bhikkhū, ānanda, te manusse evaṃ paṭicodentū’’ti dhammadesanatthāya ‘‘abhūtavādī nirayaṃ upetī’’ti (dha. pa. 306; udā. 38; itivu. 48; su. ni. 666) imaṃ gāthaṃ abhāsi. Thero taṃ uggahetvā bhikkhū āha – ‘‘manussā tumhehi imāya gāthāya paṭicodetabbā’’ti. Bhikkhū tathā akaṃsu. Paṇḍitamanussā tuṇhī ahesuṃ. Rājāpi rājapurise sabbattha pesetvā yesaṃ dhuttānaṃ lañjaṃ datvā titthiyā taṃ mārāpesuṃ, te gahetvā niggayha taṃ pavattiṃ ñatvā titthiye paribhāsi. Manussāpi titthiye disvā leḍḍunā hananti, paṃsunā okiranti ‘‘bhagavato ayasaṃ uppādesu’’nti. Ānandatthero taṃ disvā bhagavato ārocesi, bhagavā therassa imaṃ gāthamabhāsi ‘‘sakañhi diṭṭhiṃ…pe… vadeyyā’’ti.
说完此偈，世尊问长老阿难曰：“阿难，此等以欺诳辞而诋毁称誉的比库们，你以为如何？”阿难答曰：“无有其事，尊者。”世尊言：“阿难，当处处单独安静，说‘我有戒德’，使世间无闻我者，愚者愚痴不见如实。”于是世尊为法宣说：“轻言虚语者堕恶道。”长老闻已，向众比库说：“诸人应依此偈而警惕。”比库听后皆依教奉行。世人谨慎守护戒律，王王臣臣皆以此示范，譬如魔众攻毁者，众生见此邪见便争斗，侮辱世尊之教法，甚至伤害乞食众，为言“世尊铁制戒律”等。阿难长老闻悉，向世尊启请，世尊宣说此偈教义曰：“应以正见……诸法……”，时如是说。
Tassa attho – yāyaṃ diṭṭhi titthiyajanassa ‘‘sundariṃ māretvā samaṇānaṃ sakyaputtiyānaṃ avaṇṇaṃ pakāsetvā etenupāyena laddhaṃ sakkāraṃ sādiyissāmā’’ti so taṃ diṭṭhiṃ kathaṃ atikkameyya? Atha kho so ayaso tameva titthiyajanaṃ paccāgato taṃ diṭṭhiṃ accetuṃ asakkontaṃ. Yo vā sassatādivādī, sopi sakaṃ diṭṭhiṃ kathamaccayeyya, tena diṭṭhichandena anunīto tāya ca diṭṭhiruciyā niviṭṭho, api ca kho pana sayaṃ samattāni pakubbamāno attanāva paripuṇṇāni tāni diṭṭhigatāni karonto yathā jāneyya, tatheva vadeyyāti.
此处所指的义，是指那种执持外道的见解──他们说，‘杀害美丽的比库尼，诋毁佛陀的子弟们过失，通过这种手段获得的尊敬，终将长久存在。’那么，他应当如何超越这种见解呢？于是此人立即回到那些外道众中，试图折服他们的观点。然而，若是恒常存在论者，他又怎能破除彼此的见解呢？因他们被自己的见解所执著，根由于对见解的喜好而固定，因此即便自觉眼前的所识所见，是已然破坏且自身的现成见解尽皆破坏之物，仍以此等所见作己见，即犹如所知一般继续坚执。对此应当如此说明。
Avaṇṇaṃpakāsayitvāti aguṇaṃ pākaṭaṃ katvā. Sakkāranti catunnaṃ paccayānaṃ sakkaccakaraṇaṃ. Sammānanti cittena bahumānanaṃ. Paccāharissāmāti etaṃ lābhādiṃ nibbattessāma. Evaṃdiṭṭhikāti evaṃladdhikā. Yathā taṃ ‘‘lābhādiṃ nibbattessāmā’’ti evaṃ ayaṃ laddhi tesaṃ atthi, tathā ‘‘atthi me vuttappakāro dhammo’’ti etesaṃ khamati ceva ruccati ca, evaṃsabhāvameva vā tesaṃ cittaṃ ‘‘atthi me citta’’nti. Tadā tesaṃ diṭṭhi vā, diṭṭhiyā saha khanti vā, diṭṭhikhantīhi saddhiṃ ruci vā, diṭṭhikhantirucīhi saddhiṃ laddhi vā, diṭṭhikhantiruciladdhīhi saddhiṃ ajjhāsayo vā, diṭṭhikhantiruciladdhiajjhāsayehi saddhiṃ adhippāyo vā hotīti dassento ‘‘evaṃdiṭṭhikā…pe… evaṃadhippāyā’’ti āha. Sakaṃ diṭṭhinti attano dassanaṃ. Sakaṃ khantinti attano sahanaṃ. Sakaṃ rucinti attano ruciṃ. Sakaṃ laddhinti attano laddhiṃ. Sakaṃ ajjhāsayanti attano ajjhāsayaṃ. Sakaṃ adhippāyanti attano bhāvaṃ. Atikkamitunti samatikkamituṃ. Atha kho sveva ayasoti so eva ayaso ekaṃsena. Te paccāgatoti tesaṃ patiāgato. Teti sāmiatthe upayogavacanaṃ.
“诋毁”者，谓去除其优美之色，明示其无优美之处。“尊敬”者指四种缘起中的尊重行为。“敬重”是指心中恭敬礼敬。“愿予以回报”就是说以此利益果报来回馈。由此即构成此见解。譬如‘愿得此利益果报’正是此利益果报的存在，‘我有所宣说的法行存在’对此他们也有容忍和喜欢，这实为本性之心念‘我有所念’。此时他们的见解、容忍，和容忍与喜欢同合，喜欢又与利益同合，利益同与意念、主张同合，由此而显现‘如此见解……乃至如此主张’。所谓“己见”是自己辨识的法，所谓“容忍”是自己忍受之法，所谓“喜欢”是自己喜乐，所谓“利益”是自己所得之利，所谓“主张”是自己坚定之意念，所谓“主见”是自己所在的存在。所谓“超越”是超出、圆满之义。至于“坚铁”即坚固、刚强之义，故此是一体相连的整体。至于说‘自己’即表示这个“坚铁”是一部分，就是此一性质之部分。所谓“回到原处”是指又回归上述见解。因此这是用于总而言之的表达。
Atha vāti atthantaradassanaṃ. Sassatoti nicco dhuvo. Lokoti attabhāvo. Idameva saccaṃ, moghamaññanti idaṃ eva tacchaṃ tathaṃ, aññaṃ tucchaṃ. Samattāti sampuṇṇā. Samādinnāti sammā ādinnā. Gahitāti upagantvā gahitā.
所谓‘明示无优美’，是指明确示现无善之相。所谓‘恒存’是永恒、不变。所谓‘世界’是自体之存在。此乃真实，误认为虚妄者，实为实在，反之则虚伪。所谓‘圆满’是完整无缺。所谓‘正取’是正确取得。所谓‘执持’是近前而取持。
Parāmaṭṭhāti sabbākārena parāmasitvā gahitā. Abhiniviṭṭhāti visesena laddhappatiṭṭhā. Asassatoti vuttavipariyāyena veditabbo.
所谓‘深重’是指经过全面思虑而执持。所谓‘坚定不动’是特别具有坚固不退之状态。所谓‘非恒存’是应以前述相反义解说。
Antavāti saanto. Anantavāti vuddhianantavā. Taṃ jīvanti so jīvo, liṅgavipallāso kato. Jīvoti ca attāyeva. Tathāgatoti satto, ‘‘araha’’nti eke. Paraṃ maraṇāti maraṇato uddhaṃ, paraloketi attho. Na hoti tathāgato paraṃ maraṇāti maraṇato uddhaṃ na hoti. Hoti ca na ca hoti tathāgato paraṃ maraṇāti maraṇato uddhaṃ hoti ca na hoti ca. Neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇāti ucchedavasena neva hoti, takkikavasena na na hoti.
所谓‘终止’是平静安乐。所谓‘无尽’是智慧无边。‘存活者’即生命，‘标志变化错误’已现。‘活者’即自身。所谓‘如来’是众生，‘阿拉汉’者亦然。所谓‘彼岸死亡’是指死亡的超越，彼世的涵意。‘如来’不经历彼岸死亡。因此，如来未以彼岸死亡为彼岸死亡。且有或无，如来皆非彼岸死亡。既非不生亦非不死，如来不以彼岸死亡作为消灭性状，也非止灭性，非不生不死。
Sakāyadiṭṭhiyātiādayo karaṇavacanaṃ. Allīnoti ekībhūto.
“众生见”等，为能导致的表达。所谓“统合”是合一之意。
Sayaṃ samattaṃ karotīti attanā ūnabhāvaṃ mocetvā sammā attaṃ samattaṃ karoti. Paripuṇṇanti atirekadosaṃ mocetvā sampuṇṇaṃ. Anomanti hīnadosaṃ mocetvā alāmakaṃ. Agganti ādiṃ. Seṭṭhanti padhānaṃ niddosaṃ. Visesanti jeṭṭhakaṃ . Pāmokkhanti adhikaṃ. Uttamanti visesaṃ na heṭṭhimaṃ. Pavaraṃ karotīti atirekena uttamaṃ karoti. Atha vā ‘‘āsayadosamocanena aggaṃ, saṃkilesadosamocanena seṭṭhaṃ, upakkilesadosamocanena visesaṃ, pamattadosamocanena pāmokkhaṃ, majjhimadosamocanena uttamaṃ, uttamamajjhimadosamocanena pavaraṃ karotī’’ti evameke vaṇṇayanti. Ayaṃ satthā sabbaññūti ayaṃ amhākaṃ satthā sabbajānanavasena sabbaññū. Ayaṃ dhammo svākkhātoti ayaṃ amhākaṃ dhammo suṭṭhu akkhāto. Ayaṃ gaṇo suppaṭipannoti ayaṃ amhākaṃ gaṇo suṭṭhu paṭipanno. Ayaṃ diṭṭhi bhaddikāti ayaṃ amhākaṃ laddhi sundarā. Ayaṃ paṭipadā supaññattāti ayaṃ amhākaṃ pubbabhāgā attanta pādipaṭipadā suṭṭhu paññattā. Ayaṃ maggo niyyānikoti ayaṃ amhākaṃ niyyāmokkantiko maggo niyyānikoti sayaṃ samattaṃ karoti.
自己修具足者，是指自他不善状态得以解除，能正真修持自利具足。完满者，是指超越余过，完全圆满。无上者，是指断除了劣秽，不染污。先者，是指首要。最胜者，是首要中至胜。特别者，是胜中之特。解脱者，是超越者。上者，是更胜上乘。所谓“修具足”，即超越修出最胜者。又或言：“心染污障除者为首，烦恼染污障除者为最胜，染污余障除者为特别，疏忽染污障除者为解脱，中等染污障除者为上乘，上乘中过者为至胜。”如是解说。这是世尊，诸法通达者，是我们世尊究竟通达者，是正法善说，正行善证，是善见，是前行根基所成之正道，是超越之妙道，是自己究竟具足者。
Katheyya ‘‘sassato loko’’ti. Bhaṇeyya ‘‘idameva saccaṃ moghamañña’’nti. Dīpeyya ‘‘antavā loko’’ti. Vohareyya nānāvidhena gaṇhāpeyya ‘‘hoti ca na ca hotī’’ti.
如何说“永恒世界”？言曰：“此即真实，余即虚妄。”流明曰：“终有世界。”示现以多种方式，使人得见：“有及无皆然。”
§17
17. Atha rājā sattāhaccayena taṃ kuṇapaṃ chaḍḍāpetvā sāyanhasamayaṃ vihāraṃ gantvā bhagavantaṃ abhivādetvā āha – ‘‘nanu, bhante, īdise ayase uppanne mayhampi ārocetabbaṃ siyā’’ti? Evaṃ vutte bhagavā ‘‘na, mahārāja, ‘ahaṃ sīlavā guṇasampanno’ti paresaṃ ārocetuṃ ariyānaṃ paṭirūpa’’nti vatvā tassā aṭṭhuppattiyā ‘‘yo attano sīlavatānīti avasesagāthāyo abhāsi.
17. 后王七日放弃病罢躬屈，暮时往祠所，礼敬世尊，言：“尊者，我此处铁矿已生，难道还应呈报？”世尊说：“大王，不应自称‘我是戒德具足者’，不应向他人称说，是圣者的仪式。”说毕，八支沙门宣说：“自以为戒德足者，证语现。
Tattha sīlavatānīti pātimokkhādīni sīlāni, āraññikādīni dhutaṅgavatāni ca. Anānupuṭṭhoti apucchito. Pāvāti vadati. Anariyadhammaṃ kusalā tamāhu, yo ātumānaṃ sayameva pāvāti yo evaṃ attānaṃ sayameva vadati, tassa taṃ vādaṃ ‘‘anariyadhammo eso’’ti kusalā evaṃ kathenti.
此戒德足，即是巴提摩卡等戒，及森林苦行等配具戒。未违背，在戒相中称为纯净。所谓品德非圣因善者，是自洁己者也，主张己洁清之语便是‘非圣法者’谓语。
Atthi sīlañceva vatañcāti sīlanaṭṭhena sīlañceva atthi, samādānaṭṭhena vatañca atthi, vataṃ na sīlanti vuttatthena vataṃ atthi, taṃ na sīlaṃ. Katamanti kathetukamyatāpucchā. Idha bhikkhu sīlavātiādayo vuttanayā eva. Saṃvaraṭṭhenāti saṃvaraṇaṭṭhena, vītikkamadvāraṃ pidahanaṭṭhena. Samādānaṭṭhenāti taṃ taṃ sikkhāpadaṃ sammā ādānaṭṭhena. Āraññikaṅganti araññe nivāso sīlaṃ assāti āraññiko, tassa aṅgaṃ āraññikaṅgaṃ. Piṇḍapātikaṅganti bhikkhāsaṅkhātānaṃ paraāmisapiṇḍānaṃ pāto piṇḍapāto, parehi dinnānaṃ piṇḍānaṃ patte nipatananti vuttaṃ hoti. Taṃ piṇḍapātaṃ uñchati taṃ taṃ kulaṃ upasaṅkamanto gavesatīti piṇḍapātiko, piṇḍāya vā patituṃ vatametassāti piṇḍapātī. Patitunti carituṃ. Piṇḍapātī eva piṇḍapātiko, tassa aṅgaṃ piṇḍapātikaṅgaṃ. Aṅganti kāraṇaṃ vuccati. Tasmā yena samādānena so piṇḍapātiko hoti, tassetaṃ adhivacananti veditabbaṃ. Eteneva nayena rathikāsusānasaṅkārakūṭādīnaṃ yattha katthaci paṃsūnaṃ upari ṭhitattā abbhuggataṭṭhena tesu paṃsukūlamivāti paṃsukūlaṃ. Atha vā paṃsu viya kucchitabhāvaṃ ulatīti paṃsukūlaṃ, kucchitabhāvaṃ gacchatīti vuttaṃ hoti. Evaṃ laddhanibbacanassa paṃsukūlassa dhāraṇaṃ paṃsukūlaṃ, paṃsukūlaṃ sīlamassāti paṃsukūliko, paṃsukūlikassa aṅgaṃ paṃsukūlikaṅgaṃ. Saṅghāṭiuttarāsaṅgaantaravāsakasaṅkhātaṃ ticīvaraṃ sīlamassāti tecīvariko, tecīvarikassa aṅgaṃ tecīvarikaṅgaṃ. Sapadānacārikaṅganti dānaṃ vuccati avakhaṇḍanaṃ, apetaṃ dānato apadānaṃ, anavakhaṇḍananti attho. Saha apadānena sapadānaṃ, avakhaṇḍanavirahitaṃ, anugharanti vuttaṃ hoti. Sapadānaṃ carituṃ idamassa sīlanti sapadānacārī, sapadānacārīyeva sapadānacāriko, tassa aṅgaṃ sapadānacārikaṅgaṃ. Khalupacchābhattikaṅganti khalūti paṭisedhanatthe nipāto. Pavāritena satā pacchā laddhaṃ bhattaṃ pacchābhattaṃ nāma, tassa pacchābhattassa bhojanaṃ pacchābhattabhojanaṃ, tasmiṃ pacchābhattabhojane pacchābhattasaññaṃ katvā pacchābhattaṃ sīlamassāti pacchābhattiko, na pacchābhattiko khalupacchābhattiko, samādānavasena paṭikkhittātirittabhojanassetaṃ nāmaṃ, tassa aṅgaṃ khalupacchābhattikaṅgaṃ . Nesajjikaṅganti sayanaṃ paṭikkhipitvā nisajjāya viharituṃ sīlamassāti nesajjiko, tassa aṅgaṃ nesajjikaṅgaṃ. Yathāsanthatikaṅganti yadeva santhataṃ yathāsanthataṃ, ‘‘idaṃ tuyhaṃ pāpuṇātī’’ti evaṃ paṭhamaṃ uddiṭṭhasenāsanassetaṃ adhivacanaṃ. Tasmiṃ yathāsanthate viharituṃ sīlamassāti yathāsanthatiko, tassa aṅgaṃ yathāsanthatikaṅgaṃ. Sabbāneva panetāni tena tena samādānena dhutakilesattā dhutassa bhikkhuno aṅgāni, kilesadhunanato vā dhutanti laddhavohāraṃ ñāṇaṃ aṅgaṃ etesanti dhutaṅgāni. Atha vā dhutāni ca tāni paṭipakkhānaṃ dhunanato aṅgāni ca paṭipattiyātipi dhutaṅgāni. Evaṃ tāvettha atthato viññātabbo vinicchayo. Sabbāneva cetāni samādānacetanālakkhaṇāni. Vuttampi cetaṃ –
确有戒法之处。谓以戒断为戒，谓以断绝误行为戒。有所得执是戒法。戒者，以正受持具戒行为为戒。森林行者，住于林野谓戒，林野行者即其戒支。乞讨行者，谓受施食乞讨，为其戒之支。乞讨者即乞讨行者，施主乞食下跌谓其乞讨支。支者谓缘故。故由受持，是乞讨者，此为称谓，应知承受戒之理。如同车辕马蹄尘垢等上，覆著之尘即称尘垢。又或如牛尾摆动指著尘垢，故称尘垢。斫尘持戒者称尘垢，戒之支谓尘垢。如同僧袍、上衣、内衣三衣是戒衣，三衣是支。施主行称施，是不破坏之施，谓未破坏之施。如是不破坏者与施不离合，谓施主行行者，是施行支。转前饭名为后饭，是赠后时饭，赠后饭名为后饭饭食。服后饭戒名后饭，而非后饭戒名为贪欲后饭。由此故名支。卧具舍身捨于卧处谓卧具戒，是卧具戒支。依卧处而住谓卧用戒，是卧用戒支。诸此诸支，皆以受持惠净为戒支。由此诸支得清净者，克除烦恼，谓消除心垢之支。亦有清净之支，反观污垢之支，故当如是分别。总之诸心所受执全是戒意巴那标志。经文说：“受持为人，彼心所隶是诸法。受持意即戒支。摈弃欺覆，彼为戒法。”
‘‘Yo samādiyati, so puggalo. Yena samādiyati, cittacetasikā ete dhammā. Yā samādānacetanā, taṃ dhutaṅgaṃ. Yaṃ paṭikkhipati, taṃ vatthu’’nti (visuddhi. 1.23).
“彼得持者即此人，心与心所是彼法；受持意为清净戒支，摒弃者便是因缘。”【《清净道论》1.23】
Sabbāneva ca loluppaviddhaṃsanarasāni, nilloluppabhāvapaccupaṭṭhānāni, appicchatādiariyadhammapadaṭṭhānāni. Evamettha lakkhaṇādīhi vinicchayo veditabbo.
一切事物皆因贪欲而生诸苦，贪欲为因所滋生者，乃其所摄持。诸圣法的立足处，概从欲少、欲断为正确之基。于此应以此类特征等加以辨别、断定。
Vīriyasamādānampīti vīriyaggahaṇampi. Kāmanti ekaṃsatthe nipāto. Taco ca nhāru cāti chavi ca nhāruvalliyo ca. Aṭṭhi cāti sabbā aṭṭhiyo ca. Avasissatūti tiṭṭhatu. Upasussatu maṃsalohitanti sabbaṃ maṃsañca lohitañca sukkhatu. ‘‘Taco’’ti ekaṃ aṅgaṃ, ‘‘nhārū’’ti ekaṃ, ‘‘aṭṭhī’’ti ekaṃ, ‘‘upasussatu maṃsalohita’’nti ekaṃ aṅgaṃ. Yaṃ tanti upari vattabbapadena sambandho. Purisathāmenāti purisassa kāyikena balena, balenāti ñāṇabalena. Vīriyenāti cetasikañāṇavīriyatejena. Parakkamenāti paraṃ paraṃ ṭhānaṃ akkamanena ussāhappattavīriyena. Pattabbanti yaṃ taṃ pāpuṇitabbaṃ. Na taṃ apāpuṇitvāti taṃ pattabbaṃ appatvā. Vīriyassa saṇṭhānaṃ bhavissatīti vuttappakārassa vīriyassa sithilattaṃ osīdanaṃ na bhavissati. ‘‘Paṭṭhāna’’ntipi pāṭho, ayamevattho. Cittaṃ paggaṇhātīti cittaṃ ussāhaṃ gaṇhāpeti. Padahatīti patiṭṭhāpeti.
勤精进的专注，谓之勤之聚集。色欲者为一类名词。体热、汗出及鬓发皆有其含义。骨乃全身骨骼。应止则止，应久则久。肉血乃身肉血俱集而干燥。『色欲』是一法，『汗出』一法，『骨』亦一法，『肉血干燥』亦一法。此等相续意谓其间相关联系。所谓男子者，是指男子之身力，以知识之力为助。勤即心识与慧之力的发起。远行即不断前往他处，以勤精力追随。应得者，是应当获得之义。未得则为未得，应得而未得之。谓勤之继起无懈怠，勤不懈怠则不生懈怠。『聚集』即集聚所在，意谓此有意摄受心，摄受即确立。
Nāsissanti na khādissāmi na bhuñjissāmi. Na pivissāmīti yāgupānādīni na pivissāmi. Vihārato na nikkhameti senāsanato bahi na nikkhameyyaṃ. Napi passaṃ nipātessanti passaṃ mañce vā pīṭhe vā bhūmiyaṃ vā kaṭasantharake vā pātanaṃ ṭhapanaṃ na karissāmi. Taṇhāsalle anūhateti taṇhāsaṅkhāte kaṇḍe anuddhaṭe, avigateti attho.
不偷盗，不食非食物，不妄语。亦不饮诸禁酒类。居处不随意出入军营之外。亦不坐卧于床榻、座位或地面上，或危岩乱石处乱置，谓断除渴望已集积之枝叶使之消散。
Imaṃ pallaṅkanti samantato ābhujitaṃ ūrubaddhāsanaṃ. Na bhindissāmīti na vijahissāmi. Yāva me na anupādāyāti catūhi upādānehi gahaṇaṃ aggahetvā. Āsavehīti kāmāsavādīhi catūhi āsavehi. Vimuccissatīti samucchedavimuttiyā na muccissati. Na tāvāhaṃ imamhā āsanā vuṭṭhahissāmīti ādiṃ katvā yāva rukkhamūlā nikkhamissāmīti okāsavasena vuttā. Imasmiññeva pubbaṇhasamayaṃ ariyadhammaṃ āharissāmīti ādiṃ katvā yāva gimheti kālavasena vuttā. Purime vayokhandhetiādayo vayavasena vuttā. Tattha āsanā na vuṭṭhahissāmīti nisinnāsanā na uṭṭhahissāmi. Aḍḍhayogāti nikuṇḍagehā. Pāsādāti dīghapāsādā. Hammiyāti muṇḍacchadanagehā. Guhāyāti paṃsuguhāya. Leṇāti mariyādachinnacchiddā pabbataleṇā. Kuṭiyāti ullittādikuṭiyā. Kūṭāgārāti kaṇṇikaṃ āropetvā katagehato. Aṭṭāti dvāraṭṭālakā. Māḷāti vaṭṭagehā. Uddaṇḍo nāma eko patissayaviseso. ‘‘Tichadanageho’’tipi eke. Upaṭṭhānasālāti sannipātasālā bhojanasālā vā. Maṇḍapādayo pākaṭāyeva. Ariyadhammanti anavajjadhammaṃ, ariyānaṃ vā buddhapaccekabuddhabuddhasāvakānaṃ dhammaṃ. Āharissāmīti mama cittasamīpaṃ ānayissāmi sīlena. Samāharissāmīti visesena ānayissāmi samādhinā. Adhigacchissāmīti paṭilābhavasena gamissāmi tadaṅgena. Phassayissāmīti phusissāmi maggena. Sacchikarissāmīti paccakkhaṃ karissāmi phalena. Atha vā sotāpattimaggena āharissāmi. Sakadāgāmimaggena samāharissāmi, anāgāmimaggena adhigacchissāmi, arahattamaggena phassayissāmi, paccavekkhaṇena sacchikarissāmi. Dvīsupi nayesu phassayissāmīti nāmakāyena nibbānaṃ phusissāmīti attho.
此床铺四周围皆加撑护，固定牢固。不可破坏，不可丢弃。直至身心不再执著，用四种执著缚住心意（利根）与四种染污。所云无染净除，谓断尽邪结，理应无生。妄言『我此座位必弃』始终未离开，欲至树底静处。以冬至夏为期。所说先年岁数等，如此座位不弃，即坐席不离去。附属屋舍指池沼、长楼、剃度处、窠穴、石洞、房舍、屋顶、门口、花园、亭台等。圣法谓不侵犯不失失戒持。所谓『带来』，谓至心中。严持即以戒心守护。修得即用禅定取得。得行谓以正道成就。触行即依止触境。真实证得当面实现果报。或入初果道，或入二果道，或入三果道，或入阿拉汉果。依止观照得真实。二道兼行者，意谓身份而亲身触及涅槃。
Apuṭṭhoti mūlapadaṃ, tassa apucchitoti attho. Apucchitoti ajānāpito. Ayācitoti anāyācito. Anajjhesitoti anāṇāpito , ‘‘na icchito’’ti eke. Apasāditoti na pasādāpito. Pāvadatīti kathayati. Ahamasmīti ahaṃ asmi bhavāmi. Jātiyā vāti khattiyabrāhmaṇajātiyā vā. Gottena vāti gotamādigottena vā. Kolaputtiyena vāti kulaputtabhāvena vā. Vaṇṇapokkharatāya vāti sarīrasundaratāya vā. Dhanena vāti dhanasampattiyā vā. Ajjhenena vāti ajjhāyakaraṇena vā. Kammāyatanena vāti kammameva kammāyatanaṃ, tena kammāyatanena, kasigorakkhakammādinā vā. Sippāyatanena vāti dhanusippādinā vā. Vijjāṭṭhānena vāti aṭṭhārasavijjāṭṭhānena vā. Sutena vāti bahussutaguṇena vā. Paṭibhānena vāti kāraṇākāraṇapaṭibhānasaṅkhātañāṇena vā. Aññataraññatarena vā vatthunāti jātiādīnaṃ ekekena vatthunā vā.
未动者为根本语义，意谓未发起。未求问者，意谓不明，未请教。未求者，意谓未求取、不索求。无招降者，意谓未从属。意即『不愿』者为一类。不得其心者，意谓不悦，亦无欢喜者。表示，道理明说。吾我者，即自我存在之意。依身世种姓，譬如刹帝利婆罗门之种族。依血统名号，如果德玛家族。依门第身份，如族子之称。依美色华贵，如体态美貌。依财富如财产丰厚。依师资，指教师皈依者。依业处，即业力果报之所由。依工艺技能，如射术匠师。依学识修养，如十八种学问。依学闻，如多闻功德。依辩才慧解，如因缘果报解知。依其他不同事物，诸如族别等，各有区别。
Uccā kulāti khattiyabrāhmaṇakulā, etena jātigottamahattaṃ dīpeti. Mahābhogakulāti gahapatimahāsālakulā, etena aḍḍhamahattaṃ dīpeti. Uḷārabhogakulāti avasesavessādikulā, etena pahūtajātarūparajatādiṃ dīpeti. Caṇḍālāpi hi uḷārabhogā honti. Ñātoti pākaṭo. Yassassīti parivārasampanno. Suttantikoti suttante niyutto. Vinayadharoti vinayapiṭakadharo. Dhammakathikoti ābhidhammiko. Āraññikotiādayo dhutaṅgapubbaṅgamapaṭipattidassanatthaṃ vuttā. Paṭhamassa jhānassa lābhītiādayo rūpārūpaaṭṭhasamāpattiyo dassetvā paṭivedhadassanavasena vuttā. Pāvadatīti mūlapadaṃ. Kathetīti ‘‘piṭakācariyosmī’’ti kathayati. Bhaṇatīti ‘‘dhutaṅgikomhī’’ti pākaṭaṃ karoti. Dīpayatīti ‘‘rūpajjhānaṃ lābhīmhī’’ti paridīpayati. Voharatīti ‘‘arūpajjhānaṃ lābhīmhī’’ti vākyabhedaṃ karoti.
贵族种姓者，指刹帝利与婆罗门贵族，此彰显种姓血统之尊严。大富之家，谓乡村主人或庶民富富之家，显富裕等级。随后之富家，指小宗主及下级部族，显较弱之身份。贱民亦多属于此丰贵阶层之内。亲属者含家庭成员。遵经者，意即依经所受教诲者。持律者，即戒律持守者。法师者，指阿毗达摩讲解者。林中隐修者等，谓修苦行及初禅觉解者之举止所示。首禅所得更深层次显现，具明观力者得以显现、阐述为义。明说者为语根本义。说者表明「为三藏教授者」。示明者即「初禅得者」语义之显现。表异者言非色界初禅得者证义也。
Khandhakusalāti pañcasu khandhesu salakkhaṇasāmaññalakkhaṇesu chekā, ñātatīraṇapahānavasena kusalāti attho. Dhātuāyatanapaṭiccasamuppādādīsupi eseva nayo. Nibbānakusalāti nibbāne chekā. Anariyānanti na ariyānaṃ. Eso dhammoti eso sabhāvo. Bālānanti apaṇḍitānaṃ. Asappurisānanti na sobhanapurisānaṃ. Attāti attānaṃ.
「蕴善」者，于五蕴中具备特征的共同特性，作为超越近取舍的舍弃，即为善。依止界、处等缘起观念亦同此理。涅槃善者，相应于涅槃之善。所谓非圣者者，非指圣者。此即法，法即自性。愚者者，愚痴者。非善人者，非正士者。所谓我者，谓自己。
§18
18.Santoti rāgādikilesūpasamena santo. Tathā abhinibbutatto. Iti’hanti sīlesu akatthamānoti ‘‘ahamasmi sīlasampanno’’tiādinā nayena iti sīlesu akatthamāno, sīlanimittaṃ attupanāyikaṃ vācaṃ abhāsamānoti vuttaṃ hoti. Tamariyadhammaṃ kusalā vadantīti tassa taṃ akatthanaṃ ‘‘ariyadhammo eso’’ti buddhādayo khandhādikusalā vadanti. Yassussadā natthi kuhiñci loketi yassa khīṇāsavassa rāgādayo sattussadā kuhiñci loke natthi. Tassa taṃ akatthanaṃ ‘‘ariyadhammo eso’’ti evaṃ kusalā vadantīti sambandho.
十八曰，圣者者谓离贪等染污者，是谓息灭止之义。于是谓于戒法不通达，即以『我者具足戒德』等观念为喻，于戒不通达者，则戒相、戒护语等现显不明。圣法之善谓者，释尊等称诸蕴等善法。所谓无所闻者，谓无一切世间。所谓无贪欲等者，谓无染欲亦无境界。于此不通达者亦谓为圣法，此即为善之一义。
Santoti mūlapadaṃ. Rāgassa samitattāti rañjanalakkhaṇassa rāgassa samitabhāvena. Dosādīsupi eseva nayo. Vijjhātattāti sabbapariḷāhānaṃ jhāpitattā. Nibbutattāti sabbasantāpānaṃ nibbāpitabhāvena. Vigatattāti sabbākusalābhisaṅkhārānaṃ vigatabhāvena dūrabhāvena. Paṭipassaddhattāti sabbākārena abhabbuppattikabhāvena. Sattannaṃdhammānaṃ bhinnattā bhikkhūti upari vattabbānaṃ sattadhammānaṃ bhinditvā ṭhitabhāvena bhikkhu. Sakkāyadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsoti ime tayo kilesā sotāpattimaggena bhinnā, rāgo dosoti ime dve kilesā oḷārikā sakadāgāmimaggena bhinnā, te eva aṇusahagatā anāgāmimaggena bhinnā, moho mānoti ime dve kilesā arahattamaggena bhinnā. Avasese kilese dassetuṃ ‘‘bhinnāssa honti pāpakā akusalā dhammā’’ti āha. Saṃkilesikāti kilesapaccayā. Ponobhavikāti punabbhavadāyikā. Sadarāti kilesadarathā ettha santīti sadarā. ‘‘Saddarā’’tipi pāṭho, sahadarathāti attho. Dukkhavipākāti phalakāle dukkhadāyikā. Āyatiṃ jātijarāmaraṇiyāti anāgate jātijarāmaraṇassa paccayā.
圣者者为根本。贪染和悦特性之缄抑，则谓贪染之缄抑。嗔等亦同理。断恶者，悉断诸忧恼。息灭者，诸苦悉息灭之义。断净者，悉断一切恶习堕落之义，且难得之义。修静者，诸行均不再生亦安住之义。断三事者，谓比库断除三事，断果尚存。断我见疑戒恶音尘者，此三染污斩断于初果道。贪嗔二染污断于第二果道。此三染污断于无余果道。余染污当显者言，诸恶不善法皆断。染污因缘，谓染污为因。复生者，为再生因。所念者有染污缘，此即息之义。苦果时现苦者为果报。未来者，谓未来生死因缘。
Pajjenakatena attanāti gāthāya ayaṃ piṇḍattho – yo attanā bhāvitena maggena parinibbānaṃ gato, kilesaparinibbānaṃ patto, parinibbānagatattā eva ca vitiṇṇakaṅkho, vipattisampattihānivuddhiucchedasassataapuññapuññappabhedaṃ bhavañca vibhavañca vippahāya maggavāsaṃ vusitavā khīṇapunabbhavoti etesaṃ thutivacanānaṃ araho so bhikkhūti.
以自证，偈云：依自修行道，至于圆灭涅槃，获断染污涅槃，亲证真断无疑，灭尽差别业果，舍弃有无二种，久住于道位，断尽再来生者。此为赞说圣比库者。
Itihanti, idahantīti duvidho pāṭho. Itīti padasandhiādayo sandhāya ‘‘idaha’’nti pāṭhaṃ na rocenti. Tattha itīti yaṃ vuttaṃ. Padasandhīti padānaṃ sandhi padasandhi, padaghaṭananti attho. Padasaṃsaggoti padānaṃ ekībhāvo. Padapāripūrīti padānaṃ paripūraṇaṃ dvinnaṃ padānaṃ ekībhāvo. Akkharasamavāyoti ekībhūtopi aparipuṇṇopi hoti, ayaṃ na evaṃ. Akkharānaṃ samavāyo sannipāto hotīti dassanatthaṃ ‘‘akkharasamavāyo’’ti āha. Byañjanasiliṭṭhatāti byañjanasamuccayo padamīti vuttānaṃ byañjanānaṃ atthabyañjanānaṃ atthabyattikāraṇānaṃ vā madhurabhāvattā pāṭhassa mudubhāvo. Padānupubbatāmetanti padānaṃ anupubbabhāvo padānupubbatā, padapaṭipāṭibhāvoti attho. Metanti etaṃ. Katamanti ce? Itīti idaṃ. Metanti ettha ma-kāro padasandhivasena vutto. Katthī hotīti ‘‘ahamasmi sīlasampanno’’ti attānaṃ ukkaṃsetvā kathanasīlo hoti. Katthatīti vuttanayena kathayati. Vikatthatīti vividhā kathayati. Katthanāti kathanā. Āratoti dūrato rato. Viratoti ṭhānasaṅkantivasena vigatabhāvena rato. Paṭiviratoti tato nivattitvā sabbākārena viyutto hutvā rato. Tattha pisācaṃ viya disvā palāto ārato. Hatthimhi maddante viya paridhāvitvā gato virato. Yodhasampahāraṃ viya pothetvā maddetvā gato paṭivirato.
谓此即。此有二读：一是『以此』，一是『此此』。以此为连词时，不引申争议。于是谓此、所言的连缀。连缀者，词语接续成合。合体即词连合。词连合和词义相合统一。字母和合者，和合即字母聚合。辅音集成者，辅音、元音、变音等和合以成读音之美。字之先后次序是词的先后。词的相续即此。此谓是。何谓此？谓此句中连缀菅字。何为所属？以连接词辞说法。何所因果？我具足戒德，以己发扬而陈述。何所言说？述说。多义说者，广说。何所陈述？阐述。远离者为远，断绝为断。离开者谓已退出，净除一切，内心安住者。譬如鬼神见而离去，象被绳缚而安静，士兵拔出兵刃后退离。
Khīṇāsavassāti khīṇakilesāsavassa. Kammussadoti puññābhisaṅkhāraapuññābhisaṅkhāraāneñjābhisaṅkhārasaṅkhātānaṃ kammānaṃ ussado ussannatā. Yassimeti yassa khīṇāsavassa ime ussadā.
所谓断尽烦恼者，即断除污染烦恼染污。业之净除，谓善行、恶行、无记行所累之业力消灭。所谓此消灭，即指断尽烦恼染污之消灭。
§19
19. Evaṃ khīṇāsavapaṭipattiṃ dassetvā idāni diṭṭhigatikānaṃ titthiyānaṃ paṭipattiñca dassento āha ‘‘pakappitā saṅkhatā’’ti. Tattha pakappitāti parikappitā. Saṅkhatāti paccayābhisaṅkhatā. Yassāti yassa kassaci diṭṭhigatikassa. Dhammāti diṭṭhiyo. Purakkhatāti purato katā. Santīti saṃvijjanti. Avīvadātāti avodātā. Yadattani passati ānisaṃsaṃ, taṃ nissito kuppapaṭiccasantinti yassete diṭṭhidhammā ‘purakkhatā avodātā santi, so evaṃvidho yasmā attani tassā diṭṭhiyā diṭṭhadhammikañca sakkārādiṃ, samparāyikañca gativisesādiṃ ānisaṃsaṃ sampassati, tasmā tañca ānisaṃsaṃ, tañca kuppatāya ca paṭiccasamuppannatāya ca sammutisantitāya ca kuppapaṭiccasantisaṅkhātaṃ diṭṭhiṃ nissito ca hoti. So taṃ nissitattā attānaṃ vā ukkaṃseyya, pare vā vambheyya abhūtehipi guṇadosehi.
第十九章。示现已断尽烦恼的行持后，今当为那些执持异见者及邪见派别示现其行持，故说‘妥适所集’。此处‘妥适’意为完成、圆满；‘所集’为基于条件而聚合。‘为何者’指的是某异见派。‘法者’为见解。‘先立’谓之前设立。‘共存’是指彼此同存。‘无疑’即无障碍。所谓今眼见的因缘，即因对自身以及其所持见解及其法相的尊敬与敬奉，对彼此前后往返殊异的因缘加以观察，所以基于此因缘，因其因缘转变与相依缘起，又因尊重得成的共存异见，即形成依赖该尊重因缘之异见。此因缘依止身心自身而成，该异见者由此亦会自害其身，或害他人，且以不真实的善恶作因果果报而为恶业。
Saṅkhatāti mūlapadaṃ. Saṅkhatāti paccayehi samāgantvā katā. Upasaggavasena padaṃ vaḍḍhitaṃ. Abhisaṅkhatāti paccayehi abhikatā. Saṇṭhapitāti paccayavaseneva sammā ṭhapitā. Aniccāti hutvā abhāvena. Paṭiccasamuppannāti vatthārammaṇaṃ paṭicca uppannā. Khayadhammāti kamena khayasabhāvā. Vayadhammāti pavattivasena parihāyanasabhāvā. Virāgadhammāti anivattī hutvā vigacchanasabhāvā. Nirodhadhammāti nirujjhanasabhāvā, anuppattidhammā hutvā nirujjhanasabhāvāti attho. Diṭṭhigatikassāti dvāsaṭṭhidiṭṭhiyo gahetvā ṭhitapuggalassa.
‘所集’乃根本词。‘所集’谓因缘相合而成。附加此词为词汇增长。‘所集过’是指因缘拥护的。‘建立’指因缘之所正确建立。‘无常’是指存在为暂时不恒。‘缘生’是指依赖实体产生。‘灭法’谓依因而灭去的性质。‘转变法’谓以变化运动为性。‘离欲法’是指断绝且远离而去的性质。‘灭法’是指熄灭的性质，非再生法即为灭法。‘之执见者’是指执持六十二种异见的人。
Purekkhārāti pure katā. Taṇhādhajoti ussāpitaṭṭhena taṇhādhajo, taṇhāpaṭākā assa atthīti taṇhādhajo. Purecārikaṭṭhena taṇhā eva ketu assāti taṇhāketu. Taṇhādhipateyyoti chandādhipativasena, taṇhā adhipatito āgatāti vā taṇhādhipateyyo, taṇhādhipati vā etassa atthīti taṇhādhipateyyo. Diṭṭhidhajādīsupi eseva nayo. Avodātāti aparisuddhā. Saṃkiliṭṭhāti sayaṃ kiliṭṭhā. Saṃkilesikāti tapanīyā.
‘先立’意为原先设立。‘渴爱火’喻比喻为燃烧之火，即贪欲之火，有护旗之意谓其目标。‘燃载火’乃贪念的象征。‘贪王’意为以欲望为执政的主宰，‘掌权者’。‘执见火’等同此理。‘无疑’谓不清净。‘污点’意为自身被玷污。‘污染者’指所应防戒的污秽。
Dve ānisaṃse passatīti dve guṇe dakkhati. Diṭṭhadhammikañca ānisaṃsanti imasmiṃyeva attabhāve paccakkhadhammānisaṃsañca. Samparāyikanti paraloke pattabbaṃ ānisaṃsañca. Yaṃdiṭṭhiko satthā hotīti satthā yathāladdhiko bhavati. Taṃdiṭṭhikā sāvakā hontīti tassa vacanaṃ suṇantā sāvakāpi tathāladdhikā honti. Sakkarontīti sakkārappattaṃ karonti. Garuṃ karontīti garukārappattaṃ karonti. Mānentīti manasā piyāyanti. Pūjentīti catupaccayābhihārapūjāya pūjenti. Apacitiṃ karontīti apacitippattaṃ karonti. Tattha yassa cattāro paccaye sakkaritvā suabhisaṅkhate paṇīte katvā denti, so sakkato. Yasmiṃ garubhāvaṃ paṭṭhapetvā denti, so garukato. Yaṃ manasā piyāyanti, so mānito. Yassa sabbampetaṃ karonti, so pūjito. Yassa abhivādanapaccupaṭṭhānaañjalikammādivasena paramanipaccakāraṃ karonti, so apacito. Keci ‘‘sakkaronti kāyena, garuṃ karonti vācāya, mānenti cittena, pūjenti lābhenā’’ti vaṇṇayanti. Alaṃ nāgattāya vāti nāgabhāvāya nāgarājabhāvāya vā alaṃ pariyattaṃ. Supaṇṇattāya vāti supaṇṇarājabhāvāya. Yakkhattāya vāti yakkhasenāpatibhāvāya. Asurattāyavāti asurabhāvāya. Gandhabbattāya vāti gandhabbadevaghaṭe nibbattabhāvāya. Mahārājattāya vāti catunnaṃ mahārājānaṃ aññatarabhāvāya. Indattāya vāti sakkabhāvāya. Brahmattāya vāti brahmakāyikādīnaṃ aññatarabhāvāya. Devattāya vāti sammutidevādīnaṃ aññatarabhāvāya. Suddhiyāti parisuddhabhāvāya alaṃ pariyattaṃ. Visuddhiyāti sabbamalarahitaaccantaparisuddhabhāvāya. Parisuddhiyāti sabbākārena parisuddhabhāvāya.
此中说有两种因缘可见：一种是自性因，一种是缘住法的因缘。自性因即自身存在之因缘，缘住因即境缘的因缘。‘他世因缘’是指后世应生的因缘。谓佛陀既为正慧之师，便成为所应如实依止的师。弟子闻此教，当亦成如其所依止的善师。‘尊重’是指敬礼所依四因，即真心尊重。此种依止四因而成正尊敬。四因是：所依之人正当、庄严、敬重、施与礼敬。凡依此四因而庄严礼敬者，谓之尊重。有人以身行表示敬礼，为‘尊敬举止’；以言语表达庄严敬重，为‘庄重举止’；以心怀敬爱，为‘敬心’；以四因所成礼法行礼，为‘供养’；以不敬而有违礼法，为‘不敬’。其中对四因悉心供养者为‘尊敬’；有所缺失则为‘不敬’。某些人释说‘以身行作敬礼，以言辞做庄重，以心意作敬爱，以利益作供养’。又将‘不敬’由多种无形处罚之根源所引起，如龙族、天鸟、夜叉、阿修罗、乾闼婆、四大王、萨咖、梵天等诸众生之形态。‘清净’意指绝无污秽。‘无染净’谓全然无染污之彻底清净。
Tattha tiracchānayoniyaṃ adhipaccattaṃ suddhiyā. Devaloke adhipaccattaṃ visuddhiyā. Brahmaloke adhipaccattaṃ parisuddhiyā. Caturāsītikappasahassāni atikkamitvā muccanatthaṃ muttiyā. Antarāyābhāvena muccanatthaṃ vimuttiyā. Sabbākārena muttiyā parimuttiyā. Sujjhantīti tasmiṃ samaye pabbajitabhāvena suddhiṃ pāpuṇanti. Visujjhantīti pabbajjaṃ gahetvā paṭipattiyā yuttabhāvena vividhena sujjhanti. Parisujjhantīti nipphattiṃ pāpetvā sabbākārena sujjhanti. Muccanti tesaṃ samayantaradhammena. Vimuccanti etassa satthuno ovādena. Parimuccanti etassa satthuno anusāsanena. Sujjhissāmītiādayo anāgatavasena vuttā. Āyatiṃ phalapāṭikaṅkhīti anāgate vipākaphalamākaṅkhamāno. Idaṃ diṭṭhigatikānaṃ icchāmattaṃ. Diṭṭhigatañhi ijjhamānaṃ nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vā nipphādeti.
在此处所示指的是对邪道众生超越之正净。天界的支配者以清净示现。梵天界的支配者以无染净示现。超越八万四千劫达到释放解脱之目的。由于诸障碍之缺正，成就诸漏尽义的解脱。总之所谓解脱是全然自由。‘清净入道’指当时出家时得纯净。‘清净行为’谓取出家与修行相应的多种清净行为。‘完全清净’是指达至终极灭尽的绝对清净。‘解脱者’是受佛教诲释迦牟尼教导而解脱。‘得大解脱’‘得彻底自由’皆为未来所愿。此即异见者的愿望。执持异见者若执着其愿，则转入地狱或六恶道。
Accantasantīti atiantanissaraṇasanti. Tadaṅgasantīti paṭhamajjhānādiguṇaṅgena nīvaraṇādiaguṇaṅgaṃ sametīti jhānaṃ tadaṅgasanti. Sammutisantīti samāhāravasena diṭṭhisanti. Tā vibhāgato dassetuṃ ‘‘katamā accantasantī’’tiādimāha. Amataṃnibbānanti evamādayo heṭṭhā vuttatthāyeva. Paṭhamaṃ jhānaṃ samāpannassa nīvaraṇā santā hontīti evamādayo anto appanāyaṃ atisayavasena vuttā. Api ca sammutisanti imasmiṃ atthe adhippetā, santīti itare dve santiyo paṭikkhipitvā sammutisantimeva dīpeti. Kuppasantinti vipākajanakavasena parivattanavasena calasantiṃ . Pakuppasantinti visesena calasantiṃ. Eritasantinti kampanasantiṃ. Sameritasantinti visesena kampitasantiṃ. Calitasantinti tasseva vevacanaṃ. Ghaṭṭitasantinti pīḷitasantiṃ. Santiṃ nissitoti diṭṭhisaṅkhātaṃ santiṃ nissito. Assitoti āsito visesena nissito. Allīnoti ekībhūto.
所谓极度苦恼乃为无上离欲之境界。‘此境’是指由初禅等具足之禅那与断除诸烦恼等共成立。‘受用’意为收摄聚合异见。此异见可细分诸种，即‘何谓极度苦恼’，是说之后接着解释。‘不灭涅槃’对其意旨解说，即初禅生起于忘忧障等较低禅定。此处分明指出余余二禅等乐感不现，却三摩地已成，因此只标示为'依正聚合'。‘生起苦恼’言谓因果果报转变运动而生。‘疲惫苦恼’意味着特别的颤动。‘乱苦恼’即特别的震颤。‘行苦恼’则泛指此类。‘结止’谓依止异见所示存在。‘着于心’谓特别依止。‘同化’则意为合一。
§20
20. Evaṃ nissite tāva ‘‘diṭṭhīnivesā…pe… ādiyatī ca dhamma’’nti tattha diṭṭhīnivesāti idaṃsaccābhinivesasaṅkhātāni diṭṭhinivesanāni. Na hi svātivattāti sukhena ativattitabbā na honti. Dhammesu niccheyya samuggahītanti dvāsaṭṭhidiṭṭhigatesu taṃ taṃ samuggahitaṃ abhiniviṭṭhadhammaṃ nicchinitvā pavattā diṭṭhinivesā na hi svātivattāti vuttaṃ hoti. Tasmā naro tesu nivesanesu, nirassatī ādiyatī ca dhammanti yasmā na hi svātivattā, tasmā naro tesuyeva diṭṭhinivesanesu ajasīlagosīlakukkurasīlapañcātapamaruppapātaukkuṭikappadhānakaṇṭakāpassayādibhedaṃ satthāraṃ dhammakkhānaṃ gaṇādibhedañca taṃ taṃ dhammaṃ nirassati ca ādiyati ca jahati ca gaṇhāti ca vanamakkaṭo viya taṃ taṃ sākhanti vuttaṃ hoti.
20. 依此，前文说『执着见、执着着……法为所染』。所谓执着见，是依此教法中所谓对实相执着的见解。不可说“自然顺其自性”之意即为无苦之过度放任。法中所谓凝聚或束缚者，是在六十种见解中，各自建立其凝聚、执着之法，然后流转于轮回。这些执着见非所谓“自然和顺”者。故人于此等执着中，谓之倦怠、废弃与染染。因为它们非自然顺性者，所以人于这些执着处，乃至于五恶行为（无戒无律），戒行堕落，罪恶败坏，恶行繁生，纷扰难除；遂弃舍、依止、承受、采取此种种法。如同野猴抓取种种果实是也。
Evaṃ nirassanto ca ādiyanto ca anavaṭṭhitacittattā asantehipi guṇadosehi attano vā parassa vā yasāyasaṃ uppādeyya. Durativattāti atikkamituṃ dukkhā. Duttarāti duuttarā. Duppatarā dussamatikkamā dubbinivattāti upasaggena vaḍḍhitā.
如此弃舍与执取者，尽管心不稳定而烦恼不息，仍可能生起自身或他者的善恶业果报。所谓难转者，指难以超越之苦。多转者，指转转不息。构成诸恶难转的因缘，亦由烦恼与障蔽数目增加而渐盛。
Nicchinitvāti sassatavasena nicchayaṃ katvā. Vinicchinitvāti attavasena nānāvidhena vinicchayaṃ katvā. Vicinitvāti pariyesitvā. Pavicinitvāti attaniyavasena sabbākārena pariyesitvā. ‘‘Nicinitvā viccinitvā’’tipi pāṭho. Odhiggāhoti avadhiyitvā gāho. Bilaggāhoti koṭṭhāsavasena gāho ‘‘bilaso vibhajitvā’’tiādīsu (dī. ni. 2.378; ma. ni. 1.111) viya. Varaggāhoti uttamagāho. Koṭṭhāsaggāhoti avayavavasena gāho. Uccayaggāhoti rāsivasena gāho. Samuccayaggāhoti koṭṭhāsavasena rāsivasena ca gāho. Idaṃ saccanti idameva sabhāvaṃ. Tacchanti tathabhāvaṃ aviparītasabhāvaṃ. Tathanti vipariṇāmarahitaṃ. Bhūtanti vijjamānaṃ. Yāthāvanti yathāsabhāvaṃ. Aviparītanti na viparītaṃ.
所谓确定即是绝对断除，断绝不复。所谓辨别，则依据所断所见，分别决断。所谓搜求，则是以自身为主，全面分别彻底搜寻。所谓『确定与辨别』三种读法即指此。所谓捉持，是指紧抓、执着。所谓厌离，就如将污渍分别洗净。所谓分割持系者，是指以部分使彼此隔断。所谓聚合持系者，是总集部分及污垢同时拘缚。此为实相，具真实自然之性，无相反之性。所谓如是，指无变异之性。所谓存在者，表示有所及存在。所谓如实，指依本性如其所是。所谓无异者，指无相反或颠倒。
Nirassatīti niassati vikkhipati. Paravicchindanāya vāti parehi vissajjāpanena. Anabhisambhuṇanto vāti asampāpuṇanto vā asakkonto vā vissajjeti. Paro vicchindetīti añño viyogaṃ karoti. Natthetthāti natthi ettha. Sīlaṃ anabhisambhuṇantoti sīlaṃ asampādento. Sīlaṃ nirassatīti sīlaṃ vissajjeti. Ito paresupi eseva nayo.
所谓弃舍，即舍弃、摒弃。所谓破坏，即断裂、割断。所谓彼此弃舍，指由他处松脱、断绝之意。不成就者，即不达到、或不能完成。彼此划断，则是不同分别离异。所谓“不具此处”，即在此处无之意。所谓不成就戒，即戒未成就。戒的弃舍，即弃舍戒行。所谓此处及彼处尽皆如此。
§21
21. Yo panāyaṃ sabbadiṭṭhigatādidosadhunanāya paññāya samannāgatattā dhono, tassa dhonassa hi…pe… anūpayo so. Kiṃ vuttaṃ hoti? Dhonadhammasamannāgamā dhonassa dhutasabbapāpassa arahato katthaci loke tesu tesu bhavesu saṃkappanā diṭṭhi natthi. So tassā diṭṭhiyā abhāvā, yāya ca attanā kataṃ pāpakammaṃ paṭicchādentā titthiyā māyāya vā mānena vā evaṃ agatiṃ gacchanti, tampi māyañca mānañca pahāya dhono rāgādīnaṃ dosānaṃ kenagaccheyya, diṭṭhadhamme samparāye vā nirayādīsu gativisesesu kena saṅkhaṃ gaccheyya, anūpayo so, so hi taṇhādiṭṭhiupayānaṃ dvinnaṃ abhāvena anūpayoti.
21. 凡从业所得已，与所有见解及烦恼相应的智慧具足者，其此智慧无间断不善染污，无恒常恶见，亦无轮回诸世之所系。于是其此智慧无所有缠缚，反观自身或他人所作恶行，虽为外道以谬妄或骄慢而为妄行，彼等亦舍弃骄慢与妄想。此智慧断除贪爱等烦恼，未入恶趣，亦无着法杂染，故谓无间断者。此智慧非寻常所生，乃两种烦恼之杻杻所破之除去故也。
Kiṃ kāraṇāti kena kāraṇena. Dhonā vuccati paññāti dhonā iti kiṃkāraṇā paññā kathīyati. Tāya paññāya kāyaduccaritanti tāya vuttappakārāya paññāya kāyato pavattaṃ duṭṭhu kilesapūtikattā vā caritanti kāyaduccaritaṃ. Dhūtañca dhotañcāti kampitañca dhovitañca. Sandhotañcāti sammā dhovitañca. Niddhotañcāti visesena suṭṭhu niddhotañca. Rāgo dhuto cātiādayo catunnaṃ maggānaṃ vasena yojetabbā.
何因？谓何因何缘。所谓杻杻，意为智慧；问为何谓智慧之因因，今释智慧以此名。借此智慧，以恶身业为义，谓因其行为污染烦染，故名身恶业。所谓杻杻与洗涤，是指摇动与清洗，清洗者调伏、洗净之意。特指净除诸染。从贪欲四圣道之修持中，内藏除烦恼之意。
Sammādiṭṭhiyā micchādiṭṭhi dhutā cāti maggasampayuttāya sammādiṭṭhiyā micchādiṭṭhi kampitā calitā dhovitā. Sammāsaṅkappādīsupi eseva nayo. Vuttañhetaṃ ‘‘sammādiṭṭhikassa, bhikkhave, micchādiṭṭhi nijjiṇṇā hotī’’ti suttaṃ (a. ni. 10.106; dī. ni. 3.360) vitthāretabbaṃ. Sammāñāṇenāti maggasampayuttañāṇena, paccavekkhaṇañāṇena vā. Micchāñāṇanti viparītañāṇaṃ ayāthāvañāṇaṃ, pāpakiriyāsu upacintāvasena pāpaṃ katvā ‘‘sukataṃ mayā’’ti paccavekkhaṇākārena ca uppanno moho. Sammāvimuttiyā micchāvimuttīti samucchedavimuttiyā viparītā ayāthāvavimuttiyeva cetovimuttisaññitā.
正见者以正见摧毁邪见者。以与道相应的正见，将邪见所动摇、摇晃、扰乱、洗净。具足正见者，同样也以正思惟制伏邪思。曾有经文说：「比库们，正见者的邪见则被熄灭。」此语出自经藏（增支部第10卷第106经；长部第3卷第360经），当加详加阐释。所谓正知，即与道相应之知，或观照之知。邪知者则为颠倒颇错之知，是因造恶业而心中所起的误念，误以为「我为善业」并由此生起迷惑。所谓邪解脱，谓邪断灭解脱，即断灭解脱之反面、颠倒、虚妄解脱，是心解脱的假象。
Arahā imehi dhoneyyehi dhammehīti rāgādīhi kilesehi dūre ṭhito arahā imehi vuttappakārehi kilesadhovanehi dhammehi upeto hoti. Dhonoti dhono puggalo, teneva ‘‘so dhutarāgo’’tiādayo āha.
阿拉汉是以这些净化之法修行者，是远离贪欲等烦恼且保持净洁的人。阿拉汉借此教法所说的净化，就是远离烦恼森林中浸染的法。所谓‘净’指洁净之人，因此有人称之为‘净贪欲者’等。
Māyā vuccati vañcanikācariyāti vañcanakiriyaṃ vañcanakaraṇaṃ assā atthīti vañcanikācariyā. Tassa paṭicchādanahetūti tesaṃ duccaritānaṃ appakāsanakāraṇā. Pāpikaṃ icchaṃ paṇidahatīti lāmakaṃ patthanaṃ patiṭṭhāpeti. ‘‘Mā maṃ jaññā’’ti icchatīti ‘‘mayhaṃ kataṃ pāpaṃ pare mā jāniṃsū’’ti paccāsīsati. Saṅkappetīti vitakkaṃ uppādeti. Vācaṃ bhāsatīti jānaṃyeva paṇṇattiṃ vītikkamanto bhikkhu bhāriyaṃ karoti. ‘‘Amhākaṃ vītikkamaṭṭhānaṃ nāma natthī’’ti upasanto viya bhāsati. Kāyena parakkamatīti ‘‘mayā kataṃ idaṃ pāpakammaṃ mā keci jāniṃsū’’ti kāyena vattaṃ karoti. Vijjamānadosapaṭicchādanato cakkhumohanamāyā assāti māyāvī, māyāvino bhāvo māyāvitā. Katvā pāpaṃ puna paṭicchādanato aticca assarati etāya sattoti accasarā. Kāyavācākiriyāhi aññathā dassanato vañcetīti vañcanā. Etāya sattā nikarontīti nikati, micchā karontīti attho. ‘‘Nāhaṃ evaṃ karomī’’ti pāpānaṃ vikkhipanato nikiraṇā. ‘‘Nāhaṃ evaṃ karomī’’ti parivajjanato pariharaṇā. Kāyādīhi saṃharaṇato gūhanā. Samabhāgena gūhanā parigūhanā. Tiṇapaṇṇehi viya gūthaṃ kāyavacīkammehi pāpaṃ chādetīti chādanā. Sabbato bhāgena chādanā paricchādanā. Na uttāniṃ katvā dassetīti anuttānikammaṃ. Na pākaṭaṃ katvā dassetīti anāvikammaṃ. Suṭṭhu chādanā vocchādanā. Katapaṭicchādanavasena punapi pāpassa karaṇato pāpakiriyā. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ katapaṭicchādanalakkhaṇā māyā nāma vuccati, yāya samannāgato puggalo bhasmapaṭicchanno viya aṅgāro, udakapaṭicchanno viya khāṇu, pilotikapaliveṭhitaṃ viya ca satthaṃ hoti.
「魔」者，谓欺骗行事者，以欺骗之行为、原因为本，即称欺骗行者。此为遮蔽之因，即为那些恶行不善之人的遮蔽缘故。恶欲燃烧其心，遂建立欺骗基础。所谓‘不要知道我’即希望‘别人不要知道我所作的恶业’而加以掩饰。‘设念’者即生起念头。谛语则是超越语言的表达，比库们以言语加重负担。这似乎是在说：“我们没有逃避之处。”“我们没有避难之地。”如是平静谈论。以身体来掩饰，即“我所造诸恶业，愿无人知晓”，乃借行为行遮蔽。因知己怒与贪之遮蔽，乃生瞋怒与幻觉，称为魔行，魔行者即魔。重复遮蔽恶业，夜不能寐，因其性起愈加焚烧。以身体、语言、意行不同然出现假象，即称欺骗。由此覆蔽他人，即称欺骗；作恶被覆蔽即为其意。“我不如此为”者，为否认恶行；“我不如此为”者，为逃避恶行。以身体等收敛加以隐蔽，称为隐藏。适当之隐藏则为保护。犹如草叶堆似之，于身语意行动遮蔽恶行，此即遮蔽。全面遮蔽为圆周遮蔽。不是上扬而显露，为无上所作；未明示而不示为不露之行。彻底遮蔽称为强遮蔽。所谓遮蔽之标志，即再度作恶而施加恶业，此名为魔。由此难以看破者犹如身被火灰覆盖，眼被水浸染，口被泥浆包裹，犹如哺者（毒蛇）一般。
Ekavidhenamānoti ekaparicchedena ekakoṭṭhāsena māno. Yā cittassa unnatīti yā cittassa abbhussāpanā, ayaṃ mānoti attho. Ettha puggalaṃ anāmasitvā nibbattitamānova vutto.
「单一方式的自大」者，谓由单一部分单一结构而起的自傲。所谓心的高举，即心身升起皈依，是自大的含义。此处谓人被点名且言说如同产生一般。
Attukkaṃsanamānoti attānaṃ upari ṭhapanamāno. Paravambhanamānoti pare lāmakakaraṇamāno. Ime dve mānā yebhuyyena tathā pavattākāravasena vuttā.
「自高自大」者，谓将自我置于上方。所谓推诿自大，谓推卸责任于他人。以上两种自大，乃依其最常表现之差别而说明。
‘‘Seyyohamasmī’’ti mānoti jātiādīni nissāya ‘‘ahamasmi seyyo’’ti uppanno māno. Sadisamānādīsupi eseva nayo. Evamimepi tayo mānā puggalavisesaṃ anissāya tathā pavattākāravasena vuttā. Tesu ekeko tiṇṇampi seyyasadisahīnānaṃ uppajjati. Tattha ‘‘seyyohamasmī’’ti māno seyyasseva yāthāvamāno, sesānaṃ ayāthāvamāno. ‘‘Sadisohamasmī’’ti māno sadisasseva yāthāvamāno, sesānaṃ ayāthāvamāno. ‘‘Hīnohamasmī’’ti māno hīnasseva yāthāvamāno, sesānaṃ ayāthāvamāno.
「我是更胜」者，指基于出生等缘起「我是更优」的自大。类似地，「我是更甚更优」的自大也基于此类依止缘起。亦有三种自大依此因缘及表现而陈说。个中‘我是更胜者’的自大为真实且本位的自大，其余则为虚妄。‘我是同类者’的自大为真实且本位的自大，其余为虚妄。‘我是下等者’的自大亦为本位真切的自大，其余则为虚伪。
Catubbidhena māno lokadhammavasena vutto. Pañcavidhena māno pañcakāmaguṇavasena vutto. Chabbidhena māno cakkhādisampattivasena vutto. Tattha mānaṃ janetīti mānaṃ uppādeti.
以四种自尊的形式在世俗法中被说起。以五种自尊及五种欲望的性质被说起。以六种自尊及视等六根的所有功用被说起。其中自尊兴起，谓自尊生成。
Sattavidhena mānaniddese mānoti unnamo. Atimānoti ‘‘jātiādīhi mayā sadiso natthī’’ti atikkamitvā maññanavasena uppanno māno. Mānātimānoti ‘‘ayaṃ pubbe mayā sadiso, idāni ahaṃ seṭṭho, ayaṃ hīnataro’’ti uppanno māno. Ayaṃ bhārātibhāro viya purimaṃ sadisamānaṃ upādāya mānātimāno nāmāti dassetuṃ ‘‘mānātimāno’’ti āha. Omānoti hīnamāno. Yo ‘‘hīnohamasmī’’ti māno nāma vutto, ayaṃ omāno nāma. Api cettha ‘‘tvaṃ jātimā, kākajāti viya te jāti. Tvaṃ gottavā, caṇḍālagottaṃ viya te gottaṃ. Tuyhaṃ saro atthi, kākasaro viya te saro’’ti evaṃ attānaṃ heṭṭhā katvā pavattanavasena ayaṃ ‘‘omāno’’ti veditabbo.
以七种自尊的种类为例，自尊被誉为兴起。过度自尊者执意认为：「生死等法无我所应比」，由否定越过而生自尊。称其超越自尊者谓言：「此人昔日同我，今我更优，彼反劣下」，此乃自尊生起。如负重过度者，执持过去与现在相似而起超越自尊，称为“超越自尊”。不足者即为不足自尊。“我是不足者”自称的即为不足自尊。譬如有人自比雏鸦，自认生于鸟类；又自谓属于雄鸦，如此鄙下自比而起不足自尊。
Adhimānoti cattāri saccāni appatvā pattasaññissa, catūhi maggehi kattabbe kicce akateyeva katasaññissa, catusaccadhamme anadhigate adhigatasaññissa , arahatte asacchikate sacchikatasaññissa uppanno adhigatamāno adhimāno nāma. Ayaṃ pana kassa uppajjati, kassa na uppajjatīti? Ariyasāvakassa tāva na uppajjati. So hi maggaphalanibbānapahīnakilesāvasiṭṭhakilesapaccavekkhaṇena sañjātasomanasso ariyaguṇapaṭivedhe nikkaṅkho, tasmā sotāpannādīnaṃ ‘‘ahaṃ sakadāgāmī’’tiādivasena māno na uppajjati, dussīlassa ca na uppajjati. So hi ariyaguṇādhigame nirāsova. Sīlavatopi pariccattakammaṭṭhānassa niddārāmatādimanuyuttassa na uppajjati , parisuddhasīlassa pana kammaṭṭhāne appamattassa nāmarūpaṃ vavatthapetvā paccayapariggahena vitiṇṇakaṅkhassa tilakkhaṇaṃ āropetvā saṅkhāre sammasantassa āraddhavipassakassa uppajjati, uppanne ca suddhasamathalābhī suddhavipassanālābhī vā antarā ṭhapeti. So hi dasapi vassāni vīsampi vassāni tiṃsampi vassāni asītipi vassāni kilesasamudācāraṃ apassanto ‘‘ahaṃ sotāpanno’’ti vā ‘‘sakadāgāmī’’ti vā ‘‘anāgāmī’’ti vā maññati, samathavipassanālābhī pana arahatteyeva ṭhapeti. Tassa hi samādhibalena kilesā vikkhambhitā, vipassanābalena saṅkhārā supariggahitā, tasmā saṭṭhipi vassāni asītipi vassāni vassasatampi kilesā na samudācaranti, khīṇāsavasseva cittācāro hoti. So evaṃ dīgharattaṃ kilesasamudācāraṃ apassanto antarā aṭṭhatvāva ‘‘arahā aha’’nti maññati.
极度自尊者谓四圣谛未获、证得不足，以四圣道应行正业未成，四圣谛未具证、未入阿拉汉境界，以此分别生起的自尊。此自尊何人起，何人不起？对于圣弟子，此自尊不起。彼因观照圣道果及斩断烦恼，生起清净心，决意证得圣行故，流入果位者如初果向上位等，此类自尊不起，亦非恶行产生更无其起。彼于圣行达成已，灭绝烦恼之余，任劳任怨，修持精进，住定清净，生起明了正慧，与平静之力相应，烦恼枯槁，心意清明。即使历五十年、二十年、三十年、八十年之久，未闻厌烦，称为初果、二果、三果自尊，但于阿拉汉果位则全具。以定力镇伏烦恼，以慧力契合行法，故长期未闻烦恼起，心境如灭尽。如此长久不见烦恼所作，即心能起“我即阿拉汉”之自尊。
Asmimānoti rūpe asmītiādinā nayena pañcasu khandhesu ‘‘ahaṃ rūpādayo’’ti uppanno māno. Micchāmānoti pāpakehi kammāyatanasippāyatanavijjāṭṭhānasutapaṭibhānasīlabbatehi, pāpikāya ca diṭṭhiyā uppanno māno. Tattha pāpakaṃ kammāyatanaṃ nāma kevaṭṭamacchabandhanesādānaṃ kammaṃ. Pāpakaṃ sippāyatanaṃ nāma macchajālakhipakumīnakaraṇesu ceva pāsaoḍḍanasūlāropanādīsu ca chekatā. Pāpakaṃ vijjāṭṭhānaṃ nāma yā kāci parūpaghātavijjā. Pāpakaṃ sutaṃ nāma bhāratayuddhasītāharaṇādipaṭisaṃyuttaṃ. Pāpakaṃ paṭibhānaṃ nāma dubbhāsitayuttaṃ kappanāṭakavilappanādipaṭibhānaṃ . Pāpakaṃ sīlaṃ nāma ajasīlaṃ gosīlaṃ. Vatampi ajavatagovatameva. Pāpikā diṭṭhi pana dvāsaṭṭhiyā diṭṭhigatesu yākāci diṭṭhi. Aṭṭhavidhamāno uttānatthoyeva.
此自尊即因见色等五蕴，为我所有或我所起。错误自尊即因恶业、地狱、饿鬼、畜生等恶趣，及杀害、盗盗、瞋恚、邪见等恶行，执见为我所有，是为错误自尊。此中恶业地狱趣是指受困于鱼网等不可脱离之业；恶鬼趣是作恶钩索、网罗、刺棍等；地狱趣恶见乃他人恶行对己之谤妄。恶语指谎言和离间离乱之言；恶戒指无节制之不净行。罪恶的错误见共有六十二种邪见，八种自尊合流起主要现象。
Navavidhena mānaniddese seyyassa ‘‘seyyohamasmī’’tiādayo nava mānā puggalaṃ nissāya vuttā. Ettha pana seyyassa ‘‘seyyohamasmī’’ti māno rājānañceva pabbajitānañca uppajjati. Rājā hi ‘‘raṭṭhena vā dhanavāhanehi vā ko mayā sadiso atthī’’ti etaṃ mānaṃ karoti. Pabbajitopi ‘‘sīladhutaṅgādīhi ko mayā sadiso atthī’’ti etaṃ mānaṃ karoti.
以九种自尊的种类说卧床之自尊，如“我是此卧”，九种自尊分别依附人物示明。其卧床自尊如同国王与出家人的自尊。国王言：「此国或财有所归属者有何比我？」为此自尊。出家人言：「此戒行清净的僧众有何比我？」自尊由此生起。
Seyyassa ‘‘sadisohamasmī’’ti mānopi etesaṃyeva uppajjati. Rājā hi ‘‘raṭṭhena vā dhanavāhanehi vā aññarājūhi saddhiṃ mayhaṃ kiṃ nānākaraṇa’’nti etaṃ mānaṃ karoti. Pabbajitopi ‘‘sīladhutaṅgādīhi aññena bhikkhunā mayhaṃ kiṃ nānākaraṇa’’nti etaṃ mānaṃ karoti.
卧床的另有“同类之我”的自尊，由此类自尊而生。国王思：「此国或财或他国王与我相应，为何他能差别我？」为此自尊。出家人思：「此戒行导师与我相同，为何他能区别我？」此皆为卧床的自尊而起。
Seyyassa ‘‘hīnohamasmī’’ti mānopi etesaṃyeva uppajjati. Yassa hi rañño raṭṭhaṃ vā dhanavāhanādīni vā nātisampannāni honti, so ‘‘mayhaṃ rājāti vohārasukhamattakameva, kiṃ rājā nāma aha’’nti etaṃ mānaṃ karoti. Pabbajitopi appalābhasakkāro ‘‘ahaṃ dhammakathiko, bahussuto, mahātheroti kathāmattameva, kiṃ dhammakathiko nāmāhaṃ, kiṃ bahussuto nāmāhaṃ, kiṃ mahāthero nāmāhaṃ, yassa me lābhasakkāro natthī’’ti etaṃ mānaṃ karoti.
所谓‘我是低贱者’的骄慢，也由此生起。譬如某人若本无王权、无国土、无财物货辆等资具，便生起‘我虽为王，仅有享乐安逸而已，有何所谓王乎’的心理。出家人中若所得微薄，便生起‘我虽为法师、多闻人、大长老，不过口谈轻言而已，何以称法师？何以称多闻？何以称大长老？因我无所得’之心。
Sadisassa ‘‘seyyohamasmī’’ti mānādayo amaccādīnaṃ uppajjanti. Amacco vā hi raṭṭhiyo vā ‘‘bhogayānavāhanādīhi ko mayā sadiso añño rājapuriso atthī’’ti vā, ‘‘mayhaṃ aññehi saddhiṃ kiṃ nānākaraṇa’’nti vā, ‘‘amaccoti nāmameva mayhaṃ, ghāsacchādanamattampi me natthi, kiṃ amacco nāmāha’’nti vā ete māne karoti.
所谓‘我是高贵者’的骄慢，便由同类他人如父母等而生起。如父母或王侯君主，若有人便思‘谁与我等同？是否有他伟人如吾等？’或‘我与别人有何不同？’或‘吾即父母，我连一片草棚之地尚无，何以称为父母乎’之类心理，便生起此等骄慢。
Hīnassa ‘‘seyyohamasmī’’ti mānādayo dāsādīnaṃ uppajjanti. Dāso hi ‘‘mātito vā pitito vā ko mayā sadiso añño dāso nāma atthi, aññe jīvituṃ asakkontā kucchihetu dāsā nāma jātā, ahaṃ pana paveṇīāgatattā seyyo’’ti vā, ‘‘paveṇīāgatabhāvena ubhatosuddhikadāsattena asukadāsena nāma saddhiṃ ki mayhaṃ nānākaraṇa’’nti vā, ‘‘kucchivasenāhaṃ dāsabyaṃ upagato, mātāpitukoṭiyā pana me dāsaṭṭhānaṃ natthi , kiṃ dāso nāma aha’’nti vā ete māne karoti. Yathā ca dāso, evaṃ pukkusacaṇḍālādayopi ete māne karontiyeva.
所谓‘我是卑贱者’的骄慢，则自奴婢等中生起。奴婢便念‘我无父母等同类，亦无他奴隶，生来因家庭贫贱，实为奴婢，我这因遗孤状况而成的奴婢，较之污秽不净的奴婢还有所不同’或‘我虽为奴婢，因肮脏恶劣而被视为污秽奴婢，何以称为奴婢’等心理。由此奴婢之心，如同贱民、丑陋下贱之徒，皆生起此等骄慢。
Ettha ca seyyassa ‘‘seyyohamasmī’’ti uppannamānova yāthāvamāno, itare dve ayāthāvamānā. Tathā sadisassa ‘‘sadisohamasmī’’ti, hīnassa ‘‘hīnohamasmī’’ti uppannamānova yāthāvamāno, itare dve ayāthāvamānā. Tattha yāthāvamānā arahattamaggavajjhā, ayāthāvamānā sotāpattimaggavajjhā.
此处所谓‘我是高贵者’的骄慢心者，是符合实相的法，而其他则非实相。‘我是同类者’以及‘我是卑贱者’的骄慢心，也如是。实际符合真理的，则是阿拉汉道行相；非实相者，属初果入流义道行相。
Ettha ca seyyassa ‘‘seyyohamasmī’’ti māno uttamassa uttamaṭṭhena ‘‘ahaṃ seyyo’’ti evaṃ uppannamāno, seyyassa ‘‘sadisohamasmī’’ti māno uttamassa samaṭṭhena ‘‘ahaṃ sadiso’’ti evaṃ uppannamāno. Seyyassa ‘‘hīnohamasmī’’ti māno uttamassa lāmakaṭṭhena ‘‘ahaṃ hīno’’ti evaṃ uppannamāno. Evaṃ seyyamāno sadisamāno hīnamānoti ime tayo mānā seyyassa uppajjanti. Sadisassāpi ahaṃ seyyo, sadiso, hīnoti tayo mānā uppajjanti. Hīnassāpi ahaṃ hīno, sadiso, seyyoti tayo mānā uppajjanti.
就‘我是高贵者’的骄慢心而言，此种骄慢高出其上层即‘我是至上者’之心生起。‘我是同类者’的骄慢则次之，称‘我是相似者’。‘我是低贱者’的骄慢居下，称‘我是卑贱者’。如此‘高贵我’、‘同类我’、‘卑贱我’三种骄慢皆从‘我是高贵者’生起。又‘同类我’中亦生‘我至上’、‘我相似’、‘我卑贱’三种心理。‘卑贱我’亦生‘卑贱我’、‘同类我’、‘高贵我’三种心理。
Dasavidhamānaniddese idhekacco mānaṃ janetīti ekacco puggalo mānaṃ janayati. Jātiyā vāti khattiyabhāvādijātisampattiyā vā. Gottena vāti gotamagottādinā ukkaṭṭhagottena vā. Kolaputtiyena vāti mahākulabhāvena vā. Vaṇṇapokkharatāya vāti vaṇṇasampannasarīratāya vā. Sarīrañhi ‘‘pokkhara’’nti vuccati, tassa vaṇṇasampattiyā abhirūpabhāvenāti attho. Dhanena vāti dhanasampannabhāvena vā, mayhaṃ nidhānagatassa dhanassa pamāṇaṃ natthīti attho. Ajjhenena vāti ajjhāyanavasena vā. Kammāyatanena vāti ‘‘avasesā sattā chinnapakkhakākasadisā, ahaṃ pana mahiddhiko mahānubhāvo’’ti vā, ‘‘ahaṃ yaṃ yaṃ kammaṃ karomi, taṃ taṃ samijjhatī’’ti vā evamādinayappavattena kammāyatanena vā. Sippāyatanena vāti ‘‘avasesā sattā nisippā, ahaṃ sippavā’’ti evamādinayappavattena sippāyatanena vā. Vijjāṭṭhānena vāti idaṃ heṭṭhā vuttanayameva. Sutena vāti ‘‘avasesā sattā appassutā, ahaṃ pana bahussuto’’ti evamādisutena vā. Paṭibhānena vāti ‘‘avasesā sattā appaṭibhānā, mayhaṃ pana paṭibhānappamāṇaṃ natthī’’ti evamādipaṭibhānena vā. Aññataraññatarena vā vatthunāti avuttena aññena vatthunā vā. Yo evarūpo mānoti mānakaraṇavasena māno. Maññanā maññitattanti ākārabhāvaniddeso. Ussitaṭṭhena unnati. Yassuppajjati, taṃ puggalaṃ unnāmeti ukkhipitvā ṭhapetīti unnāmo. Samussitaṭṭhena dhajo. Ukkhipanaṭṭhena cittaṃ sampaggaṇhātīti sampaggāho. Ketu vuccati bahūsu dhajesu accuggatadhajo . Mānopi punappunaṃ uppajjamāno aparāpare upādāya accuggataṭṭhena ketu viyāti ketu, taṃ ketuṃ icchatīti ketukamyaṃ, tassa bhāvo ketukamyatā. Sā pana cittassa, na attano. Tena vuttaṃ ‘‘ketukamyatā cittassā’’ti. Mānasampayuttañhi cittaṃ ketuṃ icchati, tassa bhāvo, ketusaṅkhāto mānoti. Dhono māyañca mānañca pahāya pajahitvā yo so dhono arahā heṭṭhā vuttanayena vinodanabyantikaraṇādivasena kilese pajahitvā ṭhito, so tena rāgādinā kilesena gaccheyya.
关于十种骄慢的说示，谓有些人以此而生心骄慢。出身（Jāti），指世系贵贱等出身之优劣。宗族（Gotta），即按世系宗族之别。豪门（Kolaputtiya），指显赫大族出身。肤色身相（Vaṇṇa）专指肤色美好。身躯（Sarīra）谓形体之美称之为‘水池’，意谓肤色等形质之美。财产（Dhana）谓财富积资丰富。地位（Ajjha）谓官位高官显。业缘（Kamma-āyatana）谓行持造业之层次与规模，认为‘其他众生皆无能及，我业大力大威显赫’，此即业缘心。技艺（Sippa-āyatana）谓技能专长，谓‘他无此技，我有此技’，乃技艺业缘亦生骄慢。智慧根基（Vijjā-ṭṭhāna）即现实法界所具智慧之总称。闻所知（Suta）谓所闻教法得多，称‘他人闻法少，我多闻’而生。领悟力（Paṭibhāna）谓理解、悟达之量。又有或以某一事物自比他物而生骄慢心。称‘心理’即由此产生骄慢之所因。‘想’是指心理观念与执着。高扬之心谓骄满之显表现象。若生此心，即使他人皆提升其阶，自己亦能居上，谓称‘超越他人’。此所谓‘旗帜’，旗帜常令众生高扬。心理反复生起，因执此旗为自我欲望，而有‘想持有旗帜’之意，名为‘欲持旗’。此属于心理状态。此旗非我所有，而是心理附着。故世尊说‘欲持旗为心之心态’。由于心念所生欲望，故名为‘骄慢’。若舍弃财富与骄慢，修断弃贪欲者，即为阿拉汉，得如此教理下调伏烦恼住世。
Nerayikoti vāti niraye nibbattakasattoti vā. Tiracchānayonikādīsupi eseva nayo. So hetu natthīti yena janakahetunā gatiyādīsu nibbatteyya, so hetu natthi. Paccayoti tasseva vevacanaṃ. Kāraṇanti ṭhānaṃ. Kāraṇañhi tadāyattavuttitāya attano phalassa ṭhānanti vuccati. Tasmā yena hetunā yena paccayena gatiyādīsu nibbatteyya, taṃ kāraṇaṃ natthi.
所谓地狱者，乃指于地狱中受生之有情。亦或谓灭者，是指在地狱等恶道中灭尽者。此等称谓，亦包括三恶道之类。其因缘若无，则依父母因缘等于诸往生处中不复生；故因无也。所谓缘者，乃指此语。所谓因，意为所在。因者，便是依赖自身果报之所在。由此以因、缘而于诸生处及往生中得生者，是谓无此因缘也。
§22
22. Yo pana nesaṃ dvinnaṃ upayānaṃ bhāvena upayo hoti, so upayo hi…pe… diṭṭhimidheva sabbanti. Tattha upayoti taṇhādiṭṭhinissito. Dhammesu upeti vādanti ‘‘ratto’’ti vā ‘‘duṭṭho’’ti vā evaṃ tesu tesu dhammesu upeti vādaṃ. Anūpayaṃ kena kathaṃ vadeyyāti taṇhādiṭṭhippahānena pana anūpayaṃ khīṇāsavaṃ kena rāgena vā dosena vā kathaṃ ‘‘ratto’’ti vā ‘‘duṭṭho’’ti vā vadeyya. Evaṃ anupavajjo ca so kiṃ titthiyā viya katapaṭicchādako bhavissatīti adhippāyo. Attā nirattā na hi tassa atthīti tassa hi attadiṭṭhi vā ucchedadiṭṭhi vā natthi, gahaṇamuñcanaṃ vāpi attanirattasaññitaṃ natthi. Kiṃ kāraṇā natthīti ce? Adhosi so diṭṭhimidheva sabbanti. Yasmā so idheva attabhāve ñāṇambunā sabbadiṭṭhigataṃ adhosi pajahi vinodesīti arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpesi. Taṃ sutvā rājā attamano bhagavantaṃ abhivādetvā pakkāmīti.
第二十二条 彼于二种出路中，以二种出路之分相为依；彼此即为出路。此处“出路”者，缘渴爱见故。于诸法中言说“甘美”或“恶劣”，即对诸法起此语言议论。问曰：“若无出路者，如何说？”然渴爱见有断灭则无出路，彼于贪染恚见无渴爱，如何言“甘美”或“恶劣”？然彼无出路，彼又何故如外道般，执着排斥如实义呢？其故即在于我执不存。谓其无我执，则无我见及断除我见，亦无执着我所离。问曰：何因无？其下者，于此见说故。既彼由此自性，深得智慧如实见故，于焉舍弃執著而欢喜。由此释义，世尊于阿拉汉品中，已终止此义。闻此义后，王自知心敬礼世尊而起行。
Rattoti vāti rāgena rattoti vā. Duṭṭhoti vātiādīsupi eseva nayo. Te abhisaṅkhārā appahīnāti ye puññāpuññaāneñjābhisaṅkhārā, te appahīnā. Abhisaṅkhārānaṃ appahīnattāti tesaṃ vuttappakārānaṃ kammābhisaṅkhārānaṃ na pahīnabhāvena. Gatiyā vādaṃ upetīti pañcannaṃ gatīnaṃ aññatarāya kathanaṃ upagacchati. Tenevāha – ‘‘nerayikoti vā…pe… vādaṃ upeti upagacchatī’’ti. Vadeyyāti katheyya. Gahitaṃ natthīti gahetabbaṃ natthi. Muñcitabbaṃ natthīti muñcitvā ṭhitattā mocetabbaṃ natthi.
所谓甘美者，谓由贪爱而甘美也。所谓恶劣者，今亦依此义。彼众造作，是谓随其善恶善恶业造作，此等皆为未丧失。所谓造作不丧失者，是其业之造作，依其所造未坏而存者也。谓生处议论中取一生处为义，言“地狱”等五生处中取一生处而议论。谓“取”者，谓不可取。谓“舍”者，谓舍已存在之俗因不可舍。
Yassatthigahitanti yassa puggalassa ‘‘ahaṃ mamā’’ti gahitaṃ atthi. Tassatthi muñcitabbanti tassa puggalassa mocetabbaṃ atthi. Upari padāni parivattetvā yojetabbāni. Gahaṇaṃ muñcanā samatikkantoti gahaṇamocanā arahā atikkanto. Buddhiparihānivītivattoti vaḍḍhiñca parihāniñca atikkamitvā pavatto. So vuṭṭhavāsotiādiṃ katvā ñāṇagginā daḍḍhānīti pariyosānaṃ heṭṭhā vuttanayameva. Adhosīti kantesi. Dhuni sandhuni niddhunīti upasaggena padaṃ vaḍḍhitaṃ.
所谓执有者，谓有所谓“我是我的”的个人执著。所谓应舍者，则谓该人应得解脱。以上诸言回转改动而应顺接合。所谓执著与舍弃皆能超越者，谓阿拉汉已超越执着与舍弃。所谓智慧之消失亦有增减者，谓其增功德及伤害皆已超越而无复起。此即所说之终结。所谓下者，谓下文也。谓火炎熊熊焚烧，谓以附加增长其语，下列语意亦是其转变。
Saddhammappajjotikāya mahāniddesaṭṭhakathāya · 《正法明灯》大义释注疏中
Duṭṭhaṭṭhakasuttaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 恶八偈经义释之阐释已竟。