16. Sāriputtasuttaniddesavaṇṇanā · 16. Sāriputtasuttaniddesa解释
16. Sāriputtasuttaniddesavaṇṇanā十六、《沙利子经义释》注解
§190
190. Soḷasame na me diṭṭhoti sāriputtasuttaniddeso. Tattha ito pubbeti ito saṅkassanagare otaraṇato pubbe. Vagguvadoti sundaravado. Tusitā gaṇimāgatoti tusitakāyā cavitvā mātukucchiṃ āgatattā tusitā āgato. Gaṇācariyattā gaṇī. Santuṭṭhaṭṭhena vā tusitasaṅkhātā devalokā gaṇiṃ āgato, tusitānaṃ vā arahantānaṃ gaṇiṃ āgatoti.
「十六」之数，我未曾听闻，沙利子所说的经文中亦无此说。此处之前，是在桑迦萨城的南方。『vāgguvado』意指『美妙之言』。『tusitā gaṇimāgatoti』为「他方忉利天之子离开忉利身后，来到母腹，忉利天子得以生起」。『gaṇācariyattā gaṇī』意指以天子众长身份作为天子首领。亦或是满足之地，称作忉利天子居所，天子们或阿拉汉的天子群体皆如此而来。
Iminā cakkhunāti iminā attabhāvapariyāpannena pakatimaṃsacakkhunā. Iminā attabhāvenāti iminā pacchimena attabhāvena. Tāvatiṃsabhavaneti tāvatiṃsadevaloke. Pāricchattakamūleti koviḷārarukkhassa heṭṭhā. Paṇḍukambalasilāyanti rattakambalasadisapāsāṇapiṭṭhe. Vassaṃ vuṭṭhoti vuṭṭhavasso. Devagaṇaparivutoti devasaṅghena parivārito. Otiṇṇoti avatiṇṇo. Imaṃ dassanaṃ pubbeti aññatra imamhā dassanā pubbe. Na diṭṭhoti aññadā na diṭṭhapubbo.
『以此眼』者，以此属于当下身体的自然肉眼也。『以此身体』者，以此最后一期身体也。『三十三天界』者，三十三天之天界也。『波利质多树根』者，珊瑚树之树下也。『黄褥石』者，形如红毯之石板面也。『已度瓦萨』者，瓦萨圆满也。『天众围绕』者，为天之众所围绕也。『降临』者，下降而来也。『此见之前』者，除此见以外之前也。『未曾见』者，在其他时候从未曾见也。
Khattiyassa vāti khattiyassa vadantassa na suto. Brāhmaṇādīsupi eseva nayo.
『khattiyassa vā』意指属于士族阶层者所言听闻不到此解。婆罗门等亦如此，这是他们的教法。
Madhuravadotiādīsu byañjanasampannaṃ madhuraṃ vadatīti madhuravado. Pemajanakaṃ pemārahaṃ vadatīti pemanīyavado. Hadayaṅgamacitte ṭhapanayogyaṃ vadatīti hadayaṅgamavado. Karavīkasakuṇasaddo viya madhuraghoso assāti karavīkarutamañjughoso. Vissaṭṭho cāti apalibuddho tattha tattha apakkhalano. Viññeyyo cāti suvijāneyyo ca. Mañju cāti madhuro ca. Savanīyo cāti kaṇṇasukho ca. Bindu cāti ghano ca. Avisārī cāti na patthaṭo ca. Gambhīro cāti na uttāno ca. Ninnādi cāti ghosavanto ca. Assāti assa satthuno. Bahiddhā parisāyāti parisato bahi. Na niccharatīti na nikkhamati. Kiṃkāraṇā? Evarūpo madhurasaddo nikkāraṇā mā vinassatūti. Brahmassaroti aññe chinnassarāpi bhinnassarāpi kākassarāpi honti, ayaṃ pana mahābrahmuno sarasadisena sarena samannāgato. Mahābrahmuno hi pittasemhehi apalibuddhattā saro visuddho hoti, bhagavatāpi katakammaṃ vatthuṃ sodheti, vatthuno suddhattā nābhito paṭṭhāya samuṭṭhahanto saro visuddho aṭṭhaṅgasamannāgatāva samuṭṭhāti. Karavīko viya bhaṇatīti karavīkabhāṇī, mattakaravīkarutamañjughosoti attho.
『madhuravadoti』开始，是指饱含振律音节之甜美言说。能够生起爱恋，谓之爱说者。令人心神安定，谓之心安者。犹如杜鹃鸟悦耳之声，是悦耳动听的声音。『vissaṭṭho』指清晰不含混。『viññeyyo』为易于辨识。『mañju』为甘美。『savanīyo』为悦耳适听。『bindu』为密集。『avisārī』是不断断续续之意。『gambhīro』为深沉不浮浅。『ninnādi』具声响之意。『assa』指佛陀的声音。『bahiddhā parisāyāti』即净众在外。『na niccharati』不退出、不出离。『kiṃkāraṇā?』意为何种原因？因如此悦耳声音发出而不消失。亦有他释：名为婆罗门音，亦有切断、碎裂、呱呱声，此非也。此为大梵天以全盛法相伴随，因大梵天于此有喜乐，非迷惑所致，故此音洁净。世尊亦曾于此地供养执行功德，持此清净声而发八正道相而聚合。谓若如杜鹃鸟婉转细语。此为释义。最后谓『karavīko viya bhaṇatīti karavīkabhāṇī』者，谓如杜鹃鸟番红花声语，意谓此音美好动听。
Tāretīti akhemantaṭṭhānaṃ atikkāmeti. Uttāretīti khemantabhūmiṃ upanento tāreti. Nittāretīti akhemantaṭṭhānato nikkhāmento tāreti . Patāretīti pariggahetvā tāreti, hatthena pariggahetvā viya tāretīti attho. Sabbampetaṃ tāraṇuttāraṇādikhemantaṭṭhāne ṭhapanamevāti āha – ‘‘khemantabhūmiṃ sampāpetī’’ti. Satteti veneyyasatte. Mahāgahanatāya mahānatthatāya dunnittariyatāya ca jātiyeva kantāro jātikantāro, taṃ jātikantāraṃ.
『渡过』者，越过非安全之处也。『引渡』者，引至安全之地而使渡过也。『出渡』者，从非安全之处引出而使渡过也。『援渡』者，摄持而渡，义谓如以手摄持而渡也。此一切『渡、引渡』等义，皆不过是安置于安全之地，故言「使至达安全之地」。『众生』者，所应化度之众生也。由生之险峻深密、广大无边、难以出离，生本身即为荒野，名为「生荒野」，即此生荒野也。
Gaṇassa sussūsatīti gaṇo assa vacanaṃ sussūsati suṇāti upalakkheti. Sotaṃ odahatīti sotukāmatāya sotaṃ avadahati patiṭṭhāpeti. Aññā cittaṃ upaṭṭhapetīti ñātukāmaṃ cittaṃ paṇidahati. Gaṇaṃ akusalā vuṭṭhāpetvāti janasamūhaṃ akosallasambhūtā akusalā uṭṭhāpetvā. Kusale patiṭṭhāpetīti kosallasambhūte kusale ṭhapeti. Saṅghīti rāsivasena saṅgho assa atthīti saṅghī. Parisavasena gaṇo assa atthīti gaṇī. Gaṇassa ācariyoti gaṇācariyo.
『众人听从他』者，众人听闻、领受、察知其言也。『侧耳倾听』者，出于欲听之心，而专注置耳、安住于听也。『以欲知之心专注』者，以欲了知之心而专注也。『使众人从不善中生起』者，使人群从由不善所生之不善中升起也。『安立于善』者，安置于由善巧所生之善中也。『有众』者，以积聚义而有众，故称「有众」也。以集会义而有众，故称「有众」也。『众之导师』者，即众导师也。
§191
191. Dutiyagāthāya sadevakassa lokassa, yathā dissatīti sadevakassa lokassa viya manussānampi dissati. Yathā vā dissatīti tacchato aviparītato dissati. Cakkhumāti uttamacakkhumā. Ekoti pabbajjāsaṅkhātādīhi eko. Ratinti nekkhammaratiādiṃ.
第二偈云：守护天界之众生，众生犹如天界众生般显现；其形之所见，实则相反非反。所谓明眼者，即至上之明眼。唯一者，是以出家名之者之一。爱乐者，亦名离欲乐者。
Patirūpakoti suvaṇṇapatirūpako kuṇḍalo. Mattikākuṇḍalovāti mattikāya katakuṇḍalo viya. Lohaḍḍhamāsova suvaṇṇachannoti suvaṇṇena paṭicchanno lohamāsako viya. Parivārachannāti parivārena chāditā. Anto asuddhāti abbhantarato rāgādīhi aparisuddhā. Bahi sobhamānāti cīvarādīhi bāhirato sundarā.
所谓有相者，即金色之有相，犹如耳环。所谓陶土耳环者，犹如以陶土所制之耳环。所谓覆盖金箔者，犹如以金箔覆载之铁环。所谓覆盖者，谓以覆盖物所遮盖。所谓内不净者，指内里因贪欲等染污不净。所谓外华者，谓外在衣物等装饰良好且华美。
Akappitairiyāpathā cāti asajjitairiyāpathā. Paṇidhisampannāti paripuṇṇapatthanā.
所谓无违犯禁戒之行为，谓不触犯戒律之行为。所谓具足决心者，谓具完全之决意。
Visuddhasaddoti parisuddhakittisaddo, yathābhūtathutighosoti attho. Gatakittisaddasilokoti kittisaddañca silokañca gahetvā caraṇasīlo. Kattha visuddhasaddoti ce? ‘‘Nāgabhavane ca supaṇṇabhavanecā’’tiādinā nayena vitthāretvā vuttaṭṭhāne. Tato ca bhiyyoti tato vuttappakārato ca veneyyavasena atirekataropi dissati.
所谓清净声，指的是纯净无杂之名声，如同真实之赞叹之声。引自诸经如‘在龙宫及凤宫’诸处文理通达，以此开展并广说之所在。此处显现更加分明，与前说之文甚为分别。
Sabbaṃ rāgatamanti sakalaṃ rāgandhakāraṃ. Dosatamādīsupi eseva nayo. Andhakaraṇanti paññālokanivāraṇakaraṇaṃ. Acakkhukaraṇanti paññācakkhuno akaraṇaṃ. Aññāṇakaraṇanti ñāṇena ajānanakaraṇaṃ. Paññānirodhikanti paññānayananāsakaṃ. Vighātapakkhikanti pīḷākoṭṭhāsikaṃ. Anibbānasaṃvattanikanti apaccayaamatanibbānatthāya na saṃvattanikaṃ.
所谓一切爱染者，即一切由爱染生之坏行。由嗔恨等不善亦同此理。所谓暗障者，是智慧之观察被遮障所致。所谓无明障者，是智慧之明眼不启用。所谓无知缘者，谓无明造作无知之因。所谓智慧斩断者，是断尽智慧因植者。所谓烦恼缠结者，即身心痛苦之累累缠结。所谓不入灭者，是谓逆缘之不入涅槃，不为涅槃所入。
Sabbaṃ taṃ tena bodhiñāṇena bujjhīti taṃ sakalaṃ tena catumaggañāṇavasena bujjhi. Paṭhamamaggavasena jāni anubujjhi. Dutiyamaggavasena puna aññāsi paṭivijjhi. Tatiyamaggavasena paṭivedhaṃ pāpuṇi sambujjhi. Catutthamaggavasena nissesapaṭivedhena sammābujjhi. Adhigacchi phassesi sacchākāsīti etaṃ tayaṃ phalavasena yojetabbaṃ. Paṭhamadutiyavasena paṭilabhi. Tatiyavasena ñāṇaphassena phusi. Catutthavasena paccakkhaṃ akāsi. Atha vā ekekaphalassa tayopi labbhanti eva.
此一切皆由觉知智慧而明悟，即悉由四圣谛之智慧知悉。以初道品而知、而心理解；以第二道品而复知、反复探究；以第三道品而究见真相彻悟；以第四道品以无误之证见而确悟。此乃把三法果报结合而成所得。以第一或第二果报而获，第三得以知觉触境，第四则亲证体验。或各果报亦能分别得之。
Nekkhammaratinti pabbajjādīni nissāya uppannaratiṃ. Vivekaratinti kāyavivekādimhi uppannaratiṃ. Upasamaratinti kilesavūpasame ratiṃ. Sambodhiratinti maggaṃ paccavekkhantassa uppannaratiṃ.
以出家为依止的乐趣谓之斥除苦乐。以身心离欲寂静为依止的乐趣谓之离欲。以烦恼的灭除为依止的乐趣谓之息静。以无漏觉悟道为依止的乐趣谓之觉悟乐。
§192
192. Tatiyagāthāya bahūnamidha baddhānanti idha bahūnaṃ khattiyādīnaṃ sissānaṃ. Sissā hi ācariyapaṭibaddhavuttittā ‘‘baddhā’’ti vuccanti. Atthi pañhena āgamanti atthiko pañhena āgatomhi , atthikānaṃ vā pañhena āgamanaṃ, pañhena atthi āgamanaṃ vāti.
192. 关于第三偈文，此处称多为众多贵族等弟子的束缚。因弟子受从师教所约束，故称为「束缚」。疑难意指有疑问而来，有实理之问来，疑问之人或带着疑问而来，或有实理带疑问而来，都是如此。
Buddhoti padassa abhāvepi taṃ buddhanti pade yo so buddho, taṃ niddisitukāmena ‘‘buddho’’ti vuttaṃ. Sayambhūti upadesaṃ vinā sayameva bhūto. Anācariyakoti sayambhūpadassa atthavivaraṇaṃ. Yo hi ācariyaṃ vinā saccāni paṭivijjhati, so sayambhū nāma hotīti. Pubbe ananussutesūtiādi anācariyakabhāvassa atthappakāsanaṃ. Ananussutesūti ācariyato ananussutesu. Sāmanti sayameva. Abhisambujjhīti bhusaṃ sammā paṭivijjhi. Tattha ca sabbaññutaṃ pāpuṇīti tesu ca saccesu sabbaññubhāvaṃ pāpuṇi. Yathā saccāni paṭivijjhantā sabbaññuno honti , tathā saccānaṃ paṭividdhattā evaṃ vuttaṃ. ‘‘Sabbaññutaṃ patto’’tipi pāṭho. Balesuca vasībhāvanti dasasu ca tathāgatabalesu issarabhāvaṃ pāpuṇi. Yo so evaṃ bhūto, so buddhoti vuttaṃ hoti. Tattha sabbadhammesu appaṭihatañāṇanimittānuttaravimokkhādhigamaparibhāvitakhandhasantānaṃ upādāya paṇṇattiko, sabbaññutapadaṭṭhānaṃ vā saccābhisambodhimupādāya paṇṇattiko sattaviseso buddho. Ettāvatā atthato buddhavibhāvanā katā hoti.
「佛」字，虽本无字义，但用以指称觉者，为了说明故言之。说「自觉」者，是指出离教诲而自然成就者。称「不从师教」乃示意「自觉」义理。因不从师教而证真理者，名曰自觉。又云「之前未闻」者，意指未受师教。未受师教即自觉。决疑即彻知真如。其时亦获普遍智慧，诸真理悉皆了知。犹如能知真理者为智者，证悟真理自然成就。具十力中威能力，成就尊者之位者，即名为佛。于法无断灭无知之缘起者，以彻悟真理为所依，称为佛。此即佛的义理说解。
Idāni byañjanato vibhāvento ‘‘buddhoti kenaṭṭhena buddho’’tiādimāha. Tattha yathā loke avagantā ‘‘avagato’’ti vuccati, evaṃ bujjhitā saccānīti buddho. Yathā paṇṇasosā vātā ‘‘paṇṇasusā’’ti vuccanti, evaṃ bodhetā pajāyāti buddho. Sabbaññutāya buddhoti sabbadhammabujjhanasamatthāya buddhiyā buddhoti vuttaṃ hoti. Sabbadassāvitāya buddhoti sabbadhammānaṃ ñāṇacakkhunā diṭṭhattā buddhoti vuttaṃ hoti. Anaññaneyyatāya buddhoti aññena abodhanīyato sayameva buddhattā buddhoti vuttaṃ hoti. Visavitāya buddhoti nānāguṇavikasanato padumamiva vikasanaṭṭhena buddhoti vuttaṃ hoti. Khīṇāsavasaṅkhātena buddhotiādīhi chahi pariyāyehi cittasaṅkocakaradhammappahānena niddāya vibuddho puriso viya sabbakilesaniddāya vibuddhattā buddhoti vuttaṃ hoti. Saṅkhā saṅkhātanti atthato ekattā saṅkhātenāti vacanassa koṭṭhāsenāti attho. Taṇhālepadiṭṭhilepābhāvena nirupalepasaṅkhātena savāsanānaṃ sabbakilesānaṃ pahīnattā ekantavacanena visesetvā vuttaṃ. Ekantanikkilesoti rāgadosamohāvasesehi sabbakilesehi nikkileso.
现在从广义分说「佛」名之由。犹世俗称「了知者」为「了知者」，如风吹树叶称「风吹叶者」，同理觉者谓知真理者即称佛。佛者，义为具智慧能了解一切法者。由普知一切法故称觉，自知一切法眼故称佛。又因无他所觉，自觉故谓佛。由各具多种殊胜功德，犹如莲花绽放，故名佛。由断尽染污业障及六种变化，心意自然清净断灭，故称觉者。集即集聚，此集即指束缚。由除去五欲贪嗔痴等烦恼杂染，斩断一切根本业障，特别称此其为净无染者。故一味断尽烦恼即为无漏智慧的境界。无漏智慧的根据，称为觉悟。断除烦恼即称为觉。去染净则得真理通达，自然了知无碍，进入解脱状态，即名觉得者。此为义理详说。斩断烦恼谓凡所有法无障碍，故名无碍觉。因无碍故称觉者。
Ekāyanamaggaṃ gatoti buddhoti gamanatthānaṃ dhātūnaṃ bujjhanatthattā bujjhanatthāpi dhātuyo gamanatthā honteva, tasmā ekāyanamaggaṃ gatattā buddhoti vuttaṃ hoti. Ekāyanamaggo cettha –
说「同一正道而行」谓佛者，是以认识道路诸要致意，也即明了各道理归于得道之意。如是故称为同一正道行者。此处的同一正道者是：
‘‘Maggo pantho patho pajjo, añjasaṃ vaṭumāyanaṃ;
「正道是路途，通入完成彼岸；平坦如铺地，永不后退转。」
Nāvā uttarasetū ca, kullo ca bhisi saṅkamo’’ti. (cūḷani. pārāyanatthutigāthāniddesa 101) –
「不论是船只抑或北方的桥梁，以及家族，都称为聚集的众生。」（摘自《小集经·究竟论歌义》101）
Maggassa bahūsu nāmesu ayananāmena vuttamagganāmena vutto. Tasmā ekamaggabhūto maggo, na dvedhāpathabhūtoti attho. Atha vā ekena ayitabbo maggoti ekāyanamaggo. Ekenāti gaṇasaṅgaṇikaṃ pahāya pavivittena. Ayitabboti paṭipajjitabbo, ayanti vā etenāti ayano, saṃsārato nibbānaṃ gacchantīti attho. Ekesaṃ ayanoti ekāyano. Ekesanti seṭṭhānaṃ. Sabbasattaseṭṭhā ca sammāsambuddhā, tasmā ekesaṃ maggabhūto sammāsambuddhānaṃ ayanabhūto maggoti vuttaṃ hoti. Ayatīti vā ayano, gacchati pavattatīti attho. Ekasmiṃ ayano maggoti ekāyanamaggo. Ekasmiṃyeva buddhasāsane pavattamāno maggo, na aññatthāti vuttaṃ hoti. Api ca ekaṃ ayatīti ekāyano. Pubbabhāge nānāmukhabhāvanānayappavattopi aparabhāge ekaṃ nibbānameva gacchatīti vuttaṃ hoti, tasmā ekāyanamaggoti ekanibbānagamanamaggoti attho.
关于『道』，多以名称、道路、归宿、被称为『道』而言。因此『单一路程的道』之意是指不是两条道路的道。或者也作『借由一途可达的道』。所谓『一途』，舍弃众多，单独而别立。所谓『借由』，即应当依止；『借由此』意为归程，是由生死流转至涅槃的通道。『单一路程』即唯一归向。『唯一』是最佳处。诸有情中最尊者为正自觉者，故称为唯有一条正自觉者之道，即归向他们的道。『借由』、『行进』的意思。『唯一归向的道』即单一归宿的道。唯有佛陀法中流传的道，非他道，使之称为唯一。又谓『唯一借由』即单一路径。先前多种多样的善根修行虽如同多路，至终皆归于涅槃一法，无他路，故称为单一路程之道，即通向涅槃唯一归宿之道。
Eko anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddhoti na parehi buddhattā buddho, kintu sayameva anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddhattā buddhoti vuttaṃ hoti. Abuddhivihatattā buddhipaṭilābhattā buddhoti buddhi buddhaṃ bodhoti pariyāyavacanametaṃ. Tattha yathā ‘‘nīlarattaguṇayogā nīlo paṭo, ratto paṭo’’ti vuccati, evaṃ buddhaguṇayogā ‘‘buddho’’ti ñāpetuṃ vuttaṃ.
「一者，谓不复有上上正觉者，仅是自觉无他觉之佛。」佛非他佛，而是自己亲自证得无上正觉的佛。因无明断除及智慧具足而成佛，智慧乃觉、觉悟之名，是此词相综合合义，如同称为『青布』是颜色与布的结合，『佛』亦是觉之复合联合称谓。
Tato paraṃ buddhoti netaṃ nāmantiādi ‘‘atthamanugatā ayaṃ paññattī’’ti ñāpanatthaṃ vuttaṃ. Tattha mittā sahāyā. Amaccā bhaccā. Ñātī pitupakkhikā. Sālohitā mātupakkhikā. Samaṇā pabbajjupagatā. Brāhmaṇā bhovādino, samitapāpabāhitapāpā vā. Devatā sakkādayo brahmāno ca. Vimokkhantikanti vimokkho arahattamaggo, vimokkhassa anto arahattaphalaṃ, tasmiṃ vimokkhante bhavaṃ vimokkhantikaṃ nāmaṃ. Sabbaññubhāvo hi arahattamaggena sijjhati, arahattaphalodaye siddhaṃ hoti. Tasmā sabbaññubhāvo vimokkhante bhavo hoti. Taṃ nemittikampi nāmaṃ vimokkhante bhavaṃ nāma hoti. Tena vuttaṃ – ‘‘vimokkhantikametaṃ buddhānaṃ bhagavantāna’’nti. Bodhiyā mūle saha sabbaññutaññāṇassa paṭilābhāti mahābodhirukkhamūle yathāvuttakkhaṇe sabbaññutaññāṇassa paṭilābhena saha. Sacchikā paññattīti arahattaphalasacchikiriyāya sabbadhammasacchikiriyāya vā jātā paññatti. Yadidaṃ buddhoti paññatti. Ayaṃ byañjanato buddhavibhāvanā. Ito paraṃ vahassetaṃ bhāranti pariyosānaṃ tattha tattha vuttanayattā yathāpāḷimeva niyyāti.
进一步说道『佛』，此字意由意义流注而可知。包括朋友、伙伴；父系亲族；母系亲族；出家之僧；婆罗门或守戒净行者；天人、萨咖及梵天等。所谓解脱者即阿拉汉道，解脱之末则是阿拉汉果。此处称解脱之末为「断尽生死」者，即称为终极解脱。阿拉汉道得具足明一切之慧。故解脱终点即成就一切知见之境界。因故称为终极解脱者。同时，此解脱即果位之实证，称为觉悟实证，实际上就是佛之义。此称谓即为『佛』字所涵盖之一方面。余下更详尽义理，隐于更深之解说中，如巴利文之渊源。故此处暂作结束。
§193
193. Catutthagāthāya vijigucchatoti jātiādīhi aṭṭīyato. Rittamāsananti vivittaṃ mañcapīṭhaṃ. Pabbatānaṃ guhāsu vāti pabbataguhāsu vā rittamāsanaṃ bhajatoti sambandhitabbaṃ.
第193首诗歌中有『厌生』一词，意指对生死等诸事深感厌恶。『空床』谓清净、无杂的人座床。『山中洞穴』即山洞处，均表清净安静之所，意当如是理解。
Jātiyā vijigucchatoti jātiṃ vijigucchato. Jarāya. Byādhinātiādīsupi eseva nayo. Bhajatoti evamādīsu bhajatoti bhajantassa. Sevatoti sevantassa. Nisevatoti sammā sevantassa . Saṃsevatoti punappunaṃ sevantassa. Paṭisevatoti upagantvā sevantassa. Pabbatapabbhārāti pabbatakucchiyo.
『厌生』即厌恶生死。亦含老死、疾病等苦。『恭敬』谓对诸烦恼等事物表示敬重的行为。『供养』为恭敬对象供施。『服侍』乃适当周全之侍奉；『复服侍』为反复适当侍奉；『回服侍』则再次亲近侍奉。『山重峦叠』即群峰连绵之意。
§194
194. Pañcamagāthāya uccāvacesūti hīnapaṇītesu. Sayanesūti vihārādīsu senāsanesu. Kīvanto tattha bheravāti kittakā tattha bhayakāraṇā. ‘‘Kuvanto’’tipi pāṭho, kūjantoti cassa attho.
第194节所谓「高声咏唱」，是指声音低沉迟缓之处。「卧处」是指住处等之蓆铺等。传说中的恐怖之声，即为恐惧之缘起。有不同读法「kuvanto」，意即吠叫。「kujantoti」意为发出无法忍受之声。
Kuvantoti saddāyanto. Kūjantoti abyattasaddaṃ karonto. Nadantoti ukkuṭṭhiṃ karonto. Saddaṃ karontoti vācaṃ bhāsanto. Katīti pucchā. Kittakāti pamāṇapucchā. Kīvatakāti paricchedapucchā. Kīvabahukāti pamāṇaparicchedapucchā. Te bheravāti ete bhayajananupaddavā bhayārammaṇā. Kīvabahukāti pucchite ārammaṇe dassetuṃ ‘‘sīhā byagghā dīpī’’tiādīhi vissajjeti.
「Kuvanto」意为发声叫喊；「kūjanto」意为发出难忍之声。「Nadanto」是发出咽声或震声。发声即喻言语的表达。「Katī」是指尾巴，喻问题或末节；「Kittakā」指标准的尾巴；「Kīvatakā」为分段的尾巴；「Kīvabahukā」为大量分段的尾巴。它们称为恐怖，即有使人畏惧的原因。以「Kīvabahukā」所问恐怖的缘起，显明为狮子、虎、象等。
§195
195. Chaṭṭhagāthāya kati parissayāti kittakā upaddavā. Agataṃ disanti nibbānaṃ. Tañhi agatapubbattā agataṃ, niddisitabbato disā cāti. Tena vuttaṃ – ‘‘agataṃ disa’’nti. Amataṃ disa’’ntipi pāṭho. Abhisambhaveti abhisambhaveyya. Pantamhīti pariyante.
第195节第六节的诗句中「kati parissayāti」意为许多扰乱、妨碍之意。未至者指涅槃。被论及的未至者、先起者、应当否定者及可见之境界都会出现。因而有所谓「未至之境」的说法。亦有「不死之境」的读法。 「Abhisambhaveti」意为当临现或发生。 「Pantamhīti」是结尾的意思。
Agatapubbā sā disāti yā disā supinantenapi na gatapubbā. Na sā disā gatapubbāti esā disā vuttanayena na gatapubbā. Iminā dīghena addhunāti anena dīghakālena.
未至先前之境者为可见之境，即睡梦中亦有可见境界。非先起之境，非未至先前者。此境的所说即为非先起境。凭此悠久时日称其为新近。
Samatittikanti antomukhavaṭṭilekhaṃ pāpetvā samabharitaṃ. Anavasekanti anavasiñcanakaṃ aparisiñcanakaṃ katvā. Telapattanti pakkhittatelaṃ telapattaṃ. Parihareyyāti hareyya ādāya gaccheyya. Evaṃ sacittamanurakkheti taṃ telabharitaṃ pattaṃ viya attano cittaṃ kāyagatāya satiyā gocare ceva sampayuttasatiyā cāti ubhinnaṃ antare pakkhipitvā yathā muhuttampi bahiddhā gocare na vikkhipati, tathā paṇḍito yogāvacaro rakkheyya gopayeyya. Kiṃkāraṇā? Etassa hi –
「Samatittika」是朝后转之轮，表朝向相。 「Anavasekanti」意为不涂抹、不泼洒。 「Telapattanti」意为泼洒油脂的叶子。 「Parihareyyāti」是带走或拿走。 譬如守护心像守护浸油叶一样，虽暂离但不放弃。明智而证得瑜伽者亦应保护与守护。何因？
‘‘Dunniggahassa lahuno, yatthakāmanipātino;
『难制之心轻浮，随欲流转，』
Cittassa damatho sādhu, cittaṃ dantaṃ sukhāvahaṃ’’. (dha. pa. 35);
『心的驯服者是善良的，心驯服之后带来安乐』。（《法句经》第35偈）
Tasmā –
因此——
‘‘Sududdasaṃ sunipuṇaṃ, yatthakāmanipātinaṃ;
『极难驯服、极为精巧，易被欲望所倾覆；
Cittaṃ rakkhetha medhāvī, cittaṃ guttaṃ sukhāvahaṃ’’. (dha. pa. 36);
贤者当保护心，使其隐秘而生安乐』。（《法句经》第36偈）
Idañhi –
这里说的是——
‘‘Dūraṅgamaṃ ekacaraṃ, asarīraṃ guhāsayaṃ;
『离群远行，孤独一人，非肉体的深藏处；
Ye cittaṃ saṃyamessanti, mokkhanti mārabandhanā’’. (dha. pa. 37);
“凡能调伏其心者，断除魔缚而得解脱。”（《法句经》37）
Itarassa pana –
对他人则说——
‘‘Anavaṭṭhitacittassa , saddhammaṃ avijānato;
“不转依心者，不能认识真实法义；
Pariplavapasādassa, paññā na paripūrati’’. (dha. pa. 38);
心如颠倒动摇，智慧不能圆满。”（《法句经》38）
Thirakammaṭṭhānasahāyassa pana –
对践行修习者，则说——
‘‘Anavassutacittassa, ananvāhatacetaso;
“未久熏习之心，未能恒顺如法念；
Puññapāpapahīnassa, natthi jāgarato bhayaṃ’’. (dha. pa. 39);
『善恶功德已断者，保持警觉者无所畏惧』。
Tasmā etaṃ –
因此说这句——
‘‘Phandanaṃ capalaṃ cittaṃ, dūrakkhaṃ dunnivārayaṃ;
『心如网罗易动摇，远险难防护；
Ujuṃ karoti medhāvī, usukārova tejanaṃ’’. (dha. pa. 33);
智慧者使之平正，犹如箭矢放光』。
Evaṃ ujuṃ karonto sacittamanurakkhe.
如此使心平正，亦是保护自己之心。
Patthayānodisaṃ agatapubbanti imasmiṃ kāyagatāsatikammaṭṭhāne kammaṃ ārabhitvā anamatagge saṃsāre agatapubbaṃ disaṃ patthento vuttanayena sakaṃ cittaṃ rakkheyyāti attho. Kā panesā disā nāma –
“守护前方后方及诸未至方向”，此指于身念处修行中起意，第六者业起于无始轮回，守护心以远离未至诸方。所谓‘方向’有几？
‘‘Mātāpitā disā pubbā, ācariyā dakkhiṇā disā;
「父母在前方，老师在南方；
Puttadārā disā pacchā, mittāmaccā ca uttarā.
儿女妻子在后方，朋友属下在北方。」
‘‘Dāsakammakarā heṭṭhā, uddhaṃ samaṇabrāhmaṇā;
「仆人奴婢在下方，游方沙门婆罗门在上方；
Etā disā namasseyya, alamatto kule gihī’’ti. (dī. ni. 3.273) –
这些方向，应当供养礼敬，这是家庭中具德的行者。」（《长部》尼逸篇3.273）
Ettha tāva mātāpitādayo ‘‘disā’’ti vuttā.
此处专称父母等为『方向』。
‘‘Disā catasso vidisā catasso, uddhaṃ adho dasa disā imāyo;
『方向』者有四种方向，又谓共有十个方向，上下为汗属之十方；
Katamaṃ disaṃ tiṭṭhati nāgarājā, yamaddasā supine chabbisāṇa’’nti. (jā. 1.16.104) –
何谓方向呢？如经云：『云何方向者？乃是指夜间入睡时身所向之处也。』
Ettha puratthimādibhedā disāva ‘‘disā’’ti vuttā.
此中，前东等诸分类之方向被称为『方向』。
‘‘Agārino annadapānavatthadā, avhāyikā tampi disaṃ vadanti;
『无家者』（外出乞食之人）、『粮食饮水者』、『行住者』，此等皆为方向之名；
Esā disā paramā setaketu, yaṃ patvā dukkhī sukhino bhavantī’’ti . (jā. 1.6.9) –
又云：『此方向，为最高白幡，汝若依此则苦与乐悉皆生灭。』
Ettha nibbānaṃ ‘‘disa’’nti vuttaṃ. Idhāpi tadeva adhippetaṃ. Taṇhakkhayaṃ virāgantiādīhi dissati apadissati tasmā ‘‘disā’’ti vuccati. Anamatagge pana saṃsāre kenaci bālaputhujjanena supinenapi agatapubbatāya ‘‘agatapubbā disā nāmā’’ti vuccati. Taṃ patthayantena kāyagatāsatiyā yogo karaṇīyoti. Vajatotiādīsu ettha magguppādato samīpaṃ vajato. Ṭhitikkhaṇe gacchato. Phalodayato atikkamato.
此处涅槃亦称为『方向』。此乃所依止之物。由于渴爱止息、离欲等现起与消失，故名为方向。在无数劫轮回中，愚癡凡夫即使卧眠时亦未远离过去，故称为『过去未至方向』。修习止观身念者宜依此。『击』等义者，指近时击打与远时击打。立时停步而行，及果实成熟而超越，皆是方向之表现。
Anteti antamhi ṭhite. Panteti vanagahanagambhīre ṭhite. Pariyanteti dūrabhāvena pariyante ṭhite. Selanteti pabbatānaṃ ante. Vananteti vanaghaṭānaṃ ante. Nadanteti nadīnaṃ ante. Udakanteti udakānaṃ pariyante. Yattha na kasīyati na vapīyatīti yasmiṃ kasanañca vapanañca na karīyati. Janantaṃatikkamitvā ṭhite. Manussānaṃ anupacāreti kasanavapanavasena manussehi anupacaritabbe senāsane.
『末端』指立于极端；『林谷之深处』指处于林中深处之末端；『环绕』为远而环行之末端；『山之端』为山之极边；『林之端』为林之极处；『水岸』为河流之极端；『水域之边环绕』指水域四周环绕。所谓不剥蚀不湿润者，为无人损害无人浸润之处。超越世间中人不理会之地，应视为无人理会者之栖息所。
§196
196. Sattamagāthāya kyāssa byappathayo assūti kidisāni tassa vacanāni assu.
196. 为何称为『七行偈』？因何这种类型的言辞存在呢？
Musāvādaṃ pahāyāti ettha musāti visaṃvādanapurekkhārassa atthabhañjanako vacīpayogo kāyapayogo vā. Visaṃvādanādhippāyena panassa paravisaṃvādakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo. Aparo nayo – musāti abhūtaṃ atacchaṃ vatthu, vādoti tassa bhūtato tacchato viññāpanaṃ. Lakkhaṇato pana atathaṃ vatthuṃ tathato paraṃ viññāpetukāmassa tathāviññattisamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo. So yamatthaṃ bhañjati, tassa appatāya appasāvajjo, mahantatāya mahāsāvajjo. Api ca gahaṭṭhānaṃ attano santakaṃ adātukāmatāya ‘‘natthī’’tiādinayappavatto appasāvajjo, sakkhinā hutvā atthabhañjanatthaṃ vutto mahāsāvajjo. Pabbajitānaṃ appakampi telaṃ vā sappiṃ vā labhitvā hasādhippāyena ‘‘ajja gāme telaṃ nadī maññe sandatī’’ti pūraṇakathānayena pavatto appasāvajjo, adiṭṭhaṃyeva pana diṭṭhantiādinā nayena vadantānaṃ mahāsāvajjo.
舍弃妄语者，在此乃断绝妄语的长远根源、恶语及掩盖真理的结合，或身口之行。妄语乃由此恶语之主导，身口恶语结合所引生的意志行为。另一说曰——妄语乃虚假不实之事，是为言语真实与否的说明。按其特征而言，妄语是为了将不真实之事呈现得似真，出于此欲望而生的意志即为妄语。若言语符合实情，则为轻微的过失；若言语严重偏离真实，则为严重的过恶。比方家中所有物未如愿赠送而称“无”，此乃轻微过恶，若以证人为由挑明其意图，则变成严重过恶。出家人少量得到油脂或肥皂，却以谎言夸大“今日村中油多如河水”的故事充数，此为轻微过恶；而对明知其谎言而发言的人，则为严重过恶。
Tassa cattāro sambhārā honti – atathaṃ vatthu visaṃvādanacittaṃ tajjo vāyāmo parassa tadatthavijānananti. Eko payogo sāhatthikova. So ca kāyena vā kāyapaṭibaddhena vā vācāya vā paravisaṃvādakakiriyākaraṇe daṭṭhabbo. Tāya ce kiriyāya paro tamatthaṃ jānāti, ayaṃ kiriyasamuṭṭhāpikā cetanākkhaṇeyeva musāvādakammunā bajjhati.
此中有四种构成成分，即是：不真实之事、恶语、断然意志以及他法意向的认知。一种结合即为有益的。该结合通过身或身体相连，或言语等表现对他人恶语行为的作用。倘若对方能够理解此行为之意图，即为通过这种行为所显现的意志而引发的妄语业。
Saccaṃ vadatīti saccavādī. Saccena saccaṃ sandahati ghaṭetīti saccasandho, na antarantarā musā vadatīti attho. Yo hi puriso kadāci musā vadati, kadāci saccaṃ, tassa musāvādena antarikatāya saccaṃ saccena na ghaṭiyati, tasmā na so saccasandho. Ayaṃ pana na tādiso, jīvitahetupi musā avatvā saccena saccaṃ sandahatiyevāti saccasandho.
说真理者即是诚实之人。依真理实事而发言，称之为真理的结合体，而非一时间断地说谎。因为若一个人时而说谎时而说真，则妄语与真实混合，真实不会因妄语而成立，因此此不为诚实者。此处所说诚实者非指此类，而是指因生活缘故绝不说谎，且以真理结合真理，这才称为真诚者。
Thetoti thiro, thirakathoti attho. Eko puggalo haliddirāgo viya thusarāsimhi nikhātakhāṇu viya assapiṭṭhe ṭhapitakumbhaṇḍamiva ca na thirakatho hoti. Eko pāsāṇalekhā viya indakhīlo viya ca thirakatho hoti, asinā sīsaṃ chindantepi dvekathā na katheti. Ayaṃ vuccati theto.
『坚定』意指坚定不动。『坚定』的意义举例如一人非凡热爱黄连，虽置于烈焰上如同嵌设瓷器，不动如山；另一人则像刻有石纹或千年沉淀瘢痕，无论剁头均不言语。此即谓为坚定。
Paccayikoti pattiyāyitabbo, saddhāyitabbakoti attho. Ekacco hi puggalo na paccayiko hoti, ‘‘idaṃ kena vuttaṃ, asukenā’’ti vutte ‘‘mā tassa vacanaṃ saddahathā’’ti vattabbataṃ āpajjati. Eko paccayiko hoti, ‘‘idaṃ kena vuttaṃ, asukenā’’ti vutte ‘‘yadi tena vuttaṃ, idameva pamāṇaṃ, idāni upaparikkhitabbaṃ natthi, evameva ida’’nti vattabbataṃ āpajjati, ayaṃ vuccati paccayiko. Avisaṃvādako lokassāti tāya saccavāditāya lokaṃ na visaṃvādetīti attho.
『依因』意指须依凭、凭借。有人不依因，即见言论“此言何由说，非喜愿”即不能信受；而依因者则是“此言何由说，非喜愿”问时，答曰“若如其言，则可作为标准，现已无须再探究，依此而行”。此即谓为依因者。所谓『世界无扰』者，乃凭借此真理原则，令世界不被妄语所扰乱之意。
Pisuṇaṃ vācaṃ pahāyātiādīsu yāya vācāya yassa taṃ vācaṃ bhāsati, tassa hadaye attano piyabhāvaṃ parassa ca suññabhāvaṃ karoti, sā pisuṇavācā. Yāya pana attānampi parampi pharusaṃ karoti, yā vācā sayampi pharusā, neva kaṇṇasukhā na hadayaṅgamā, ayaṃ pharusavācā. Yena samphaṃ palapati niratthakaṃ, so samphappalāpo. Tesaṃ mūlabhūtāpi cetanā pisuṇavācādināmameva labhati, sā eva idha adhippetāti.
说出伤害他人之恶语的言辞称为恶语。对那种言语的使用者，其心中自我偏爱而对他人则空虚无情，这就是恶语。若言语不仅如此，反而连自己和他人都以粗暴相待，语言本身也极为粗野，这种语言既不使耳朵感到悦耳，也不能令心意安稳，称为粗恶语。若以无益无义的言辞喋喋不休，此称为杂秽语。这些恶语、粗恶语和杂秽语的根本原因，皆在于恭敬心的缺失，此理正是此处所要强调的。
Tattha saṃkiliṭṭhacittassa paresaṃ vā bhedāya attano piyakamyatāya vā kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā pisuṇavācā. Sā yassa bhedaṃ karoti, tassa appaguṇatāya appasāvajjā, mahāguṇatāya mahāsāvajjā.
其中，内心污秽不净的意念因导致伤害他人以及自身贪欲的身语行为而起，称为恶语。这恶语的表现是导致分裂之意，其造成者因其微小恶性则为轻罪，若因其大恶性则为重罪。
Tassā cattāro sambhārā honti – bhinditabbo paro, ‘‘iti ime nānā bhavissanti vinā bhavissantī’’ti bhedapurekkhāratā vā, ‘‘iti ahaṃ piyo bhavissāmi vissāsiko’’ti piyakamyatā vā, tajjo vāyāmo, tassa tadatthavijānananti.
恶语具有四种成分：应当被分裂的他人，也即专注于划分他人与我且心懈怠，或怀有我所爱欲的内心，亦即渴望被接纳信任的欲念，精神的努力或称为对事理的认识。
Imesaṃ bhedāyāti yesaṃ itoti vuttānaṃ santike sutaṃ, tesaṃ bhedāya. Bhinnānaṃ vā sandhātāti dvinnaṃ mittānaṃ vā samānupajjhāyakādīnaṃ vā kenacideva kāraṇena bhinnānaṃ ekamekaṃ upasaṅkamitvā ‘‘tumhākaṃ īdise kule jātānaṃ evaṃ bahussutānaṃ idaṃ na yutta’’ntiādīni vatvā sandhānaṃ kattā. Anuppadātāti sandhānānuppadātā, dve jane samagge disvā ‘‘tumhākaṃ evarūpe kule jātānaṃ evarūpehi guṇehi samannāgatānaṃ anucchavikameta’’ntiādīni vatvā daḷhīkammaṃ kattāti attho.
这所谓“分裂”，是指向所闻教法中所言的“这些不同者非彼即此、终将分裂”之理，亦或是“我必受人喜欢，必被信任”的亲近欲望。所谓“连接”，乃指在两者中任何一方因某种缘由而与其他人产生分离，则其双方各自单独接触，互相说“你们这一家族出身中，这些人出家久已然不合正法”等语句等，是为制造分裂。而“不生成连接”意指未出现此类联络，见到双方并不合和，彼此语出难堪之语，反而坚固分裂之行为，意即此意。
Samaggo ārāmo assāti samaggārāmo, yattha samaggā natthi, tattha vasitumpi na icchatīti attho. ‘‘Samaggarāmo’’tipi pāḷi, ayamevattho. Samaggaratoti samaggesu rato, te pahāya aññatra gantumpi na icchatīti attho. Samagge disvāpi sutvāpi nandatīti samagganandī. Samaggakaraṇiṃ vācaṃ bhāsitāti yā vācā satte samaggeyeva karoti, taṃ sāmaggiguṇaparidīpakameva vācaṃ bhāsati, na itaranti.
“合和之处”意指和合社区，若无合和，则无欲久居。巴利语“samaggarāmo”即此义。意即乐于与和合之众在一起，放弃他处无所归依之心。见其和合即心生喜悦，故称“和合爱乐者”。善言与众和合生事者之语谓之“和合之语”，其言行即显现和合品性，而非他语。
Parassa mammacchedakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā ekantapharusacetanā pharusavācā. Mammacchedakopi payogo cittasaṇhatāya pharusavācā na hoti. Mātāpitaro hi kadāci puttake evampi vadanti ‘‘corā vo khaṇḍākhaṇḍikaṃ karontū’’ti, uppalapattampi ca nesaṃ upari patantaṃ na icchanti. Ācariyupajjhāyā ca kadāci nissitake evaṃ vadanti ‘‘kiṃ ime ahirikā anottappino caranti, niddhamatha ne’’ti. Atha ca nesaṃ āgamādhigamasampattiṃ icchanti. Yathā ca cittasaṇhatāya pharusavācā na hoti, evaṃ vacanasaṇhatāya apharusavācāpi na hoti. Na hi mārāpetukāmassa ‘‘imaṃ sukhaṃ sayāpethā’’ti vacanaṃ apharusavācā hoti, cittapharusatāya panesā pharusavācāva, sā yaṃ sandhāya pavattitā. Tassa appaguṇatāya appasāvajjā, mahāguṇatāya mahāsāvajjā. Tassā tayo sambhārā – akkositabbo paro kupitacittaṃ akkosanāti.
为他人私有财产制造分裂的身语行为，伴随专一粗暴意念，谓之粗恶语。但只是言语制造分裂，若无意念专注则不构成粗恶语。譬如父母有时对儿女说“你们这贼儿，撕破东西”，即使花瓣飘落于其上，亦不喜欢。师长对亲近者有时言“这群无耻无惧之人作祟，赶快将其消灭”等语，但他们仍期望其来投亲靠拢。正因无恶念专注，故此虽是伤人言语却非粗恶语。同样无恶念之言亦非恶语。恶语生于心中粗暴之意欲，如魔欲使人生起“请安享此乐”等歪念，则此言即为粗恶语。轻罪轻戒，重罪重戒。其构成为三：一为应当责备者的愤怒心，即恶语之愤怒。
Nelāti elaṃ vuccati doso, nāssā elanti nelā, niddosāti attho. ‘‘Nelaṅgo setapacchādo’’ti (udā. 65; peṭako. 25) ettha vuttanelaṃ viya. Kaṇṇasukhāti byañjanamadhuratāya kaṇṇānaṃ sukhā, sūcivijjhanaṃ viya kaṇṇasūlaṃ na janeti. Atthamadhuratāya sakalasarīre kopaṃ ajanetvā pemaṃ janetīti pemaniyā. Hadayaṃ gacchati apaṭihaññamānā sukhena cittaṃ pavisatīti hadayaṅgamā. Guṇaparipuṇṇatāya pure bhavāti porī. Pure saṃvaddhanārī viya sukumārātipi porī. Purassa esātipi porī, nagaravāsīnaṃ kathāti attho. Nagaravāsino hi yuttakathā honti, pitimattaṃ pitāti bhātimattaṃ bhātāti vadanti. Evarūpī kathā bahuno janassa kantā hotīti bahujanakantā. Kantabhāveneva bahuno janassa manāpā cittavuḍḍhikarāti bahujanamanāpā.
『缺失』被称为『亏损』，因为缺失之处没有缺失，『不生忿恨』是其意义。此处以《乌达那经》 "竹篾是盖篾"（第65偈；《派多卡》25）中的『竹篾』为例，像此处所说的缺失。耳乐者是指因发音甜美而得乐的耳朵；其如针刺之痛不生感知，故不觉耳痛。其义为以全身纯净庄严，不生忿怒而生慈爱，谓慈爱之心生于无忿怒之处。心入于心门，虽无杂念，却入于欢喜而安住，所谓心动者是也。先前具诸德行故谓之蚌，先有滋养如怀春少女般娇嫩故亦谓蚌。前有所爱犹如蚌，对于城中居民而言，谓之『妻』。城中居民彼此谈论夫妻义，父亲称儿子仅谓其子，兄弟谓兄弟，故此类言论于众多人民中为妻，因生爱意故于众生中促进欢喜，于众生中增长不欢喜。
Anatthaviññāpikā kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā akusalacetanā samphappalāpo. So āsevanamandatāya appasāvajjo, āsevanamahantatāya mahāsāvajjo. Tassa dve sambhārā – bhāratayuddhasītāharaṇādiniratthakakathā purekkhāratā, tathārūpīkathākathanañca.
指无益之言语，是由身体和言语的分别意识所生的恶意念头之杂乱言说。此恶意因交往太少则少有污浊言词，若交往甚多则极其污秽。此人有两种业果：因过去战争、盗窃等无用说法而后退至冷漠状态，以及因讲述同类无益言辞而生此类行为。
Kālena vadatīti kālavādī, vattabbayuttakālaṃ sallakkhetvā vadatīti attho. Bhūtaṃ tacchaṃ sabhāvameva vadatīti bhūtavādī. Diṭṭhadhammikasamparāyikatthasannissitameva katvā vadatīti atthavādī. Navalokuttaradhammasannissitaṃ katvā vadatīti dhammavādī. Saṃvaravinayapahānavinayasannissitaṃ katvā vadatīti vinayavādī. Nidhānaṃ vuccati ṭhapanokāso, nidhānamassā atthīti nidhānavatī, hadaye nidhātabbayuttaṃ vācaṃ bhāsitāti attho. Kālenāti evarūpiṃ bhāsamānopi ca ‘‘ahaṃ nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsissāmī’’ti na akālena bhāsati, yuttakālaṃ pana apekkhitvāva bhāsatīti attho. Sāpadesanti saupamaṃ, sakāraṇanti attho. Pariyantavatinti paricchedaṃ dassetvā yathāssā paricchedo paññāyati, evaṃ bhāsatīti attho. Atthasaṃhitanti anekehi nayehi vibhajantena pariyādātuṃ asakkuṇeyyatāya atthasampannaṃ. Yaṃ vā so atthavādī atthaṃ vadati, tena atthena sahitattā atthasaṃhitaṃ vācaṃ bhāsati, na aññaṃ nikkhipitvā aññaṃ bhāsatīti vuttaṃ hoti.
按时间来说谓『时间论者』，指讲说应届时言及、适当时间所言者。谓一切存在即真实本性者为『存在论者』。谓依据所见法而执著一法者为『义论者』。谓依据新见说教加以讲述者为『法论者』。谓依据戒律约束学法而发言者为『律论者』。『结论』指确立处所，称为结论处，结论具义即结论者；言语缘于心结，故言为结论语。『时间』者，即使如此言语，若言说时非适时，则并非适时言语，乃择时言说也。『比方』为类似之意，『条件』为缘故之义。『结束』为示分段，若示现分段，语言才为确晓之言。『具有意义』乃为言语具多种语义分析而无法涵盖之义。此论者陈述意义，谓其言与所说意义相应，不另加他义而妄言。
Catūhi vacīsucaritehīti ‘‘musāvādaṃ pahāyā’’tiādinā nayena vuttehi catūhi vācāhi yuttehi suṭṭhu caritehi. Samannāgatoti aparihīno. Catudosāpagataṃ vācaṃ bhāsatīti appiyādīhi catūhi dosehi apagataṃ parihīnaṃ vācaṃ bhāsati.
以四语正行说，即以不妄语、无恶口、无两舌、无杂秽语四种言语与之相应，谓此言语具备善业言语之善。且言具修养、不硬化。又言摒弃四种恶语，即远离恶言、不直言为害，未行四恶言中的一者至四者者，则说此为净化之言语。
Atthi agocaroti kiñcāpi thero samaṇācāraṃ samaṇagocaraṃ kathetukāmo ‘‘atthi agocaro, atthi gocaro’’ti padaṃ uddhari, yathā pana maggakusalo puriso maggaṃ ācikkhanto ‘‘vāmaṃ muñca, dakkhiṇaṃ gaṇhā’’ti paṭhamaṃ muñcitabbaṃ sabhayamaggaṃ uppathamaggaṃ ācikkhati, pacchā gahetabbaṃ khemamaggaṃ ujumaggaṃ, evameva maggakusalapurisasadiso dhammasenāpati paṭhamaṃ pahātabbaṃ buddhapaṭikuṭṭhaṃ agocaraṃ ācikkhitvā pacchā gocaraṃ ācikkhitukāmo ‘‘katamo agocaro’’tiādimāha. Purisena hi ācikkhitamaggo sampajjeyya vā na vā, tathāgatena ācikkhitamaggo apaṇṇako indavissaṭṭhaṃ vajiraṃ viya avirajjhanako nibbānanagaraṃyeva samosarati. Tena vuttaṃ – ‘‘puriso maggakusaloti kho tissa tathāgatassetaṃ adhivacanaṃ arahato sammāsambuddhassā’’ti (saṃ. ni. 3.84).
若有长老欲讲论僧侣行止，若提出『此为不能入尼众所行；此为可入尼众所行』等词语，如同善于开示道途者指示路径“放左，取右”，先令弃左道而登通佳道，继而令取坦直道。如此善行道者作为法军统帅，先指示应弃之不净道，后传示应取之净道。于是说：“称此人为正行道者，正是三尊世尊所授正法阿拉汉。”
Yasmā vā sasīsaṃ nhānena pahīnasedamalajallikassa purisassa mālāgandhavilepanādivibhūsanavidhānaṃ viya pahīnapāpadhammassa kalyāṇadhammasamāyogo sampannarūpo hoti, tasmā sedamalajallikaṃ viya pahātabbaṃ paṭhamaṃ agocaraṃ ācikkhitvā pahīnasedamalajallikassa mālāgandhavilepanādivibhūsanavidhānaṃ viya pacchā gocaraṃ ācikkhitukāmopi ‘‘katamo agocaro’’tiādimāha.
由于头部沐浴去除了污垢，犹如去除罪恶之人配合善法装饰的庄严，故首当弃除污秽不净道。先指出不净侵染之道，继而讲述配合庄严之净道。于是问：“何为不净道？”等类似语句。
Tattha gocaroti piṇḍapātādīnaṃ atthāya upasaṅkamituṃ yuttaṭṭhānaṃ. Ayuttaṭṭhānaṃ agocaro. Vesiyā gocaro assāti vesiyāgocaro, mittasanthavavasena upasaṅkamitabbaṭṭhānanti attho. Tattha vesiyā nāma rūpūpajīviniyo yena kenacideva sulabhajjhācāratā mittasanthavasinehavasena upasaṅkamanto vesiyāgocaro nāma hoti. Tasmā evaṃ upasaṅkamituṃ na vaṭṭati. Kiṃkāraṇā? Ārakkhavipattito. Evaṃ upasaṅkamantassa hi cirarakkhitagopitopi samaṇadhammo katipāheneva nassati. Sacepi na nassati, garahaṃ labhati. Dakkhiṇāvasena pana upasaṅkamantena satiṃ upaṭṭhapetvā upasaṅkamitabbaṃ.
这里所说的“适宜亲近乞食等之所”的意思，是指适合前往乞食等活动的场所，即所谓的“适宜之地”。不适合的地方则称为“不适宜之地”。所谓“住所之地”，是指住处，是指为了与朋友安住相处而应当前往的场所。这里所谓“住所”，是指那些依靠色相而生存者，因某种方便善巧的行为，以朋友相安共处之道而前往者，称为“住所之地”。因此，如此前往，是不合规规的。那么原因何在？那是因为防护的失败。实则，常住防护而保护的修行者，其修行法确实会因为若干劣缘而消逝。即便未消逝，也会使其修护之力削弱。然而，若能以布施等行施事为方向，念念保持正念，应当维持亲近而前往。
Vidhavā vuccanti matapatikā vā pavuṭṭhapatikā vā. Thullakumāriyoti mahallikā anibbiddhakumāriyo. Paṇḍakāti lokāmisanissitakathābahulā ussannakilesā avūpasantapariḷāhā napuṃsakā. Tesaṃ sabbesampi upasaṅkamane ādīnavo vuttanayeneva veditabbo. Bhikkhunīsupi eseva nayo. Api ca bhikkhū nāma ussannabrahmacariyā honti, tathā bhikkhuniyo. Te aññamaññaṃ santhavavasena katipāheneva rakkhitagopitasamaṇadhammaṃ nāsenti. Gilānapucchakena pana gantuṃ vaṭṭati. Bhikkhunā pupphāni labhitvā pūjanatthāyapi ovādadānatthāyapi gantuṃ vaṭṭatiyeva.
寡妇被称为已失去丈夫者，寡妇或孤女者亦是如此。所谓成年少女，是指未成婚、未有配偶的少女。所谓伪男，有众多是因世俗情欲而生烦恼，或因情欲消散而生厌恶，且非男子者。对于这些人，亲近之际的戒律障碍，应当如前所说加以理解。比库尼中亦有此类戒律指导。同样，比库的戒行中，也有情欲激起的特点，比库尼戒行亦然。他们彼此以和睦安住的方式，虽有若干缺点，未丧失其修行者的保护与守护本质。因为他们可以在病苦中前往访问。而比库尼则可采集花朵，既为礼敬，也为鼓舞和布施之用而前往。
Pānāgāranti surāpānagharaṃ, taṃ brahmacariyantarāyakarehi surāsoṇḍehi avivittaṃ hoti. Tattha tehi saddhiṃ sahasoṇḍavasena upasaṅkamituṃ na vaṭṭati, brahmacariyantarāyo hoti. Saṃsaṭṭho viharati rājūhītiādīsu rājānoti abhisittā vā hontu anabhisittā vā, ye rajjamanusāsanti. Rājamahāmattāti rājūnaṃ issariyasadisāya mahatiyā issariyamattāya samannāgatā. Titthiyāti viparītadassanā bāhiraparibbājakā. Titthiyasāvakāti bhattivasena tesaṃ paccayadāyakā, etehi saddhiṃ saṃsaggajāto hotīti attho.
所谓“酒馆”，是指酒类的供给场所。此处由于修习清净戒律者恐怕受其破坏，酒馆常密闭不开放，酒是戒行的障碍。常住于王宫及诸类似处所者被尊称为国王，就算未受册封或虽受册封，皆称为“统治者”，其管辖政令众人。所谓“大君”，指具有治理王者的最高权威者。所谓“外道”，是指持有相反见解、在外流浪的行者。所谓“外道弟子”，是指因供养他们而与之有因缘者。由此得知，亲近这些人而产生饮宴的相应行为。
Ananulomikena saṃsaggenāti ananulomikasaṃsaggo nāma tissannaṃ sikkhānaṃ ananulomo paccanīkasaṃsaggo. Yena brahmacariyantarāyaṃ paññattivītikkamaṃ sallekhaparihāniñca pāpuṇāti. Seyyathidaṃ? Rājarājamahāmattehi saddhiṃ sahasokitā sahananditā samasukhadukkhatā uppannesu kiccakaraṇīyesu attanā yogaṃ āpajjanatā titthiyatitthiyasāvakehi saddhiṃ ekacchandarucisamācāratā ekacchandarucisamācārabhāvāvaho vā sinehabahumānasanthavo. Tattha rājarājamahāmattehi saddhiṃ saṃsaggo brahmacariyantarāyakaro, itarehi titthiyasāvakehi tesaṃ laddhiggahaṇaṃ . Tesaṃ pana vādaṃ bhinditvā attano laddhiṃ gaṇhāpetuṃ samatthena upasaṅkamituṃ vaṭṭati.
所谓“不顺缘的亲近”，是指不合顺缘的交往。这里的“不顺缘交往”，是指三种修行阶段的不顺时相交，由此而招致戒律的降低和戒痕的丧失。例如：因同国王、大君喜好相通、共乐共苦，共同在需要完成的事务中互相勉励，或与外道及外道弟子亲密来往，彼此以相同爱好相应共处，且拥护彼此的态度。与国王、大君同交往，属破戒之因；与外道及其弟子往来，属其所承受的援助。出于破除固执，坚持正见的缘故，应当舍弃属于己方的利益，前往亲近彼方。
Idāni aparenapi pariyāyena agocaraṃ dassetuṃ ‘‘yāni vā pana tāni kulānī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha assaddhānīti buddhādīsu saddhāvirahitāni. Tāni ‘‘buddho sabbaññū, dhammo niyyāniko, saṅgho suppaṭipanno’’ti na saddahanti. Appasannānīti cittaṃ pasannaṃ anāvilaṃ kātuṃ na sakkonti. Akkosakaparibhāsakānīti akkosakāni ceva paribhāsakāni ca. ‘‘Corosi, bālosi, mūḷhosi, oṭṭhosi, goṇosi, gadrabhosi, āpāyikosi, nerayikosi, tiracchānagatosi, natthi tuyhaṃ sugati, duggatiyeva tuyhaṃ pāṭikaṅkhā’’ti evaṃ dasahi akkosavatthūhi akkosanti. ‘‘Hotu, idāni taṃ paharissāma, bandhissāma, vadhissāmā’’ti evaṃ bhayadassanena paribhāsanti cāti attho.
此时，另外又以不同方式展示不适宜之地：“或者某些家族”之类许可范围。在此，“不信”的含义是指对佛及诸尊者缺乏信心者。彼等不信佛陀为一切智者、不信佛法为净除手段、不信僧团具有恰当行持。所谓“不清净”，是指心意不明净、不洁净，不能安住明净境界。所谓“怒骂与诽谤者”，是指有愤怒者及恶口行者。“盗窃者、愚痴者、无赖者、乞讨者、流氓者、恶棍者、地狱苦者、恶道苦者、畜生苦者、饿鬼苦者、无上安乐境界者皆无缘往来”，如此以十种诽谤语恶口称之。并且以恐怖威胁之语示警：“现在定要打击他，绑缚他，杀害他”等，彼以此威吓称为诽谤者。
Anatthakāmānīti atthaṃ na icchanti, anatthameva icchanti. Ahitakāmānīti ahitameva icchanti, hitaṃ na icchanti. Aphāsukāmānīti phāsukaṃ na icchanti, aphāsukameva icchanti. Ayogakkhemakāmānīti catūhi yogehi khemaṃ nibbhayaṃ na icchanti, sabhayameva icchanti. Bhikkhūnanti ettha sāmaṇerāpi saṅgahaṃ gacchanti. Bhikkhunīnanti ettha sikkhamānāsāmaṇeriyopi. Sabbesampi hi bhagavantaṃ uddissa pabbajitānañceva saraṇagatānañca catunnampi parisānaṃ tāni anatthakāmāniyeva. Tathārūpāni kulānīti evarūpāni khattiyakulādīni kulāni. Sevatīti nissāya jīvati. Bhajatīti upasaṅkamati. Payirupāsatīti punappunaṃ upasaṅkamati. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ vesiyādigocarassa vesiyādiko rājādisaṃsaṭṭhassa rājādiko assaddhakulādisevakassa assaddhakulādiko cāti tippakāropi ayuttagocaro ‘‘agocaro’’ti veditabbo.
所谓“不求无益者”，是指不愿求取无益的事物，唯独愿求有益的。所谓“不愿害者”，是指仅愿求无害的，不愿求有害的。所谓“不求危险者”，是指不愿求危险事物，仅愿求无危险的。所谓“不求失护者”，是指不愿失去安稳境界，仅愿求具安稳之境。此处所谓“比库”，亦包含沙玛内拉；所谓“比库尼”，包括在学尼和沙玛内莉。所有这些，都是为了世尊及受持皈依者，以及四众弟子，恰如其分地不求无益之处。诸如世族这样的家族，是指诸如刹帝利家族等王族。所谓“依凭”，是指寄生于其上生活。所谓“侍奉”，是指亲近侍奉。所谓“恭敬”，是指反复亲近侍奉。这里讲的是，这种住所等称谓必须视为国王及诸类似聚集者所司掌的王族及其侍奉人员所属之不适宜之地，故称之为“不适宜之地”。
Tassa imināpi pariyāyena agocaratā veditabbā – vesiyādiko tāva pañcakāmaguṇanissayato agocaro veditabbo. Yathāha – ‘‘ko ca, bhikkhave, bhikkhuno agocaro paravisayo, yadidaṃ pañca kāmaguṇā’’ti . Rājādiko jhānānuyogassa anupanissayato lābhasakkārāsanicakkanipphādanato diṭṭhivipattihetuto ca, assaddhakulādiko saddhāhānicittapadosāvahanato agocaro.
应当从这一变别观察知晓不可接触之物──执意渴爱五欲所缘诸境之不可接触。比如说：“比库们，何者为比库不可接触之境？此乃五欲。”因为王及诸天，由于禅定的因缘不具，故无所得无敬敬的心不生，生见之邪因，信心破坏等故，称为不可接触。
Antaragharappavesādiko ca cakkhunā rūpaṃ disvā nimittaggāhādiko ca saddhādeyyāni bhojanāni bhuñjitvā visūkadassanānuyogo ca pañca kāmaguṇā cāti catubbidhopi pana kilesuppattivasena agocaroti veditabbo.
因入室内者，当眼见色，受缘相，等得信之可食之物而食用，并乐善见，亦为五欲所缘。又更须了解，烦恼之生，虽分为四种，亦应知为不可接触。
Mā bhikkhave agocare carathāti carituṃ ayuttaṭṭhāne mā caratha. Paravisayeti sattuvisaye. Agocare bhikkhave caratanti ayuttaṭṭhāne carantānaṃ. ‘‘Cara’’ntipi pāṭho. Lacchatīti labhissati passissati. Māroti devaputtamāropi maccumāropi. Otāranti randhaṃ chiddaṃ vivaraṃ.
比库们，不应在不可接触之处修行，不宜随意游走。不可触之境，即四方之地。比库等於不可触境中行走者，称为在不可触境中行走。『行』此处是读作『cara』（行走）之意，意谓取得或亲见。欲魔、天子魔、死魔等为此称呼。『开口』者指门、破裂处、洞穴等。
Gocaraniddese na vesiyāgocaro hotītiādīni vuttapaṭipakkhavasena veditabbāni. Ayaṃ pana viseso – cattāro satipaṭṭhānā gocaroti carituṃ yuttaṭṭhānavasena catusatipaṭṭhānā gocaro. Saketi attano santake. Pettike visayeti pitito āgatavisaye.
在不可触境义中，并非指等待稠密人群地方为不可触境等，此等应依反义辨究。此中特殊处，『四念处』能称为可行走之所，因思维正念于此修习。『舍』即自我之所在。『饿鬼境』即恶灵降临之境。
Āraddhavīriyassāti sammāupaṭṭhitacatusammappadhānavīriyavantassa. Thāmagatassāti balappattassa. Daḷhaparakkamassāti thiravīriyassa. Yassatthāya pesitoti yena arahattatthāya attabhāvo pariccatto. Attatthe cāti attano atthe arahattaphale ca. Ñāye cāti ariye aṭṭhaṅgike magge ca. Lakkhaṇe cāti aniccādilakkhaṇapaṭivedhe ca. Kāraṇe cāti hetumhi ca. Ṭhānāṭhāne cāti ṭhāne ca aṭṭhāne ca, kāraṇākāraṇe cāti attho. Idāni vitthāretvā dassetuṃ ‘‘sabbe saṅkhārā aniccā’’tiādimāha.
发奋精进者，是指具备正为诸法所应生的四正勤。依靠勤者意为获得力量。坚实勇猛者指恒持精进。『为目 标者』即为成就阿拉汉应当修习之功德。『自己』指为自身，『为自身果报』即关于阿拉汉果位。『为智慧』者，即圣八正道也。『为特征』者，即无常等三法印证知。『为原因』者，即种种缘起因缘。『在处位』指地方或事物的所在。包括因与缘义。现今稍作展开，说明“一切行无常”等教义。
§197
197. Aṭṭhamagāthāya ekodi nipakoti ekaggacitto paṇḍito.
197. 于第八偈云：『专心致志者是贤哲。』
Jātarūpassa oḷārikampi malaṃ dhamatīti suvaṇṇassa thūlaṃ jallaṃ aggisaṃyogena nīharati. Sandhamatīti sammā nīharati. Niddhamatīti apunabhavappattikaṃ katvā nīharati. ‘‘Jhāpetī’’ti keci vadanti. Majjhimakampīti tato sukhumatarampi. Sukhumakampīti atisukhumatarampi. Evamevāti opammasampaṭipādanaṃ. Attano oḷārikepi kilese dhamatīti kāyaduccaritādike thūlakilese vīriyātapena nīharati. Majjhimakepi kileseti kāmavitakkādike oḷārikasukhumānaṃ majjhimakepi. Sukhumakepīti ñātivitakkādike atisaṇhakepi kilese. Sammādiṭṭhiyā micchādiṭṭhiṃ dhamatīti saha vipassanāya maggasampayuttāya sammādiṭṭhiyā viparītasaṅkhātaṃ micchādiṭṭhiṃ nīharati. Sammāsaṅkappādīsupi eseva nayo.
生身之躯的疹子也称为恶疾。如黄金一样粗大的水肿，因火聚而消退。所谓沙门行者修正法，称其正当消退。所谓末那无复生之理，谓其断绝后不再产生亦称消退。有些人说“摒弃”，谓其除去。中等脉动是指稍微细微的震动。最细脉动是指极为细微的震动。如此类推为举例说明。自身疹疾亦称为烦恼痼疾，如身体疾病等恶业重烦恼，凭坚猛精进而消除。中等脉动即指烦恼，如贪欲念等，依疹疾细微而中等脉动。最细脉动则为最细微之烦恼，如起疑等加深烦恼者。以正见断除邪见，谓断除杂染，连同与内观相应之正见，一同破除相反的邪见。修正思惟亦如是正法路径。
§198
198. Evaṃ āyasmatā sāriputtena tīhi gāthāhi bhagavantaṃ thometvā pañcahi gāthāhi pañcasatānaṃ sissānamatthāya ca senāsanagocarasīlavatādīni pucchito tamatthaṃ pakāsetuṃ ‘‘vijigucchamānassā’’tiādinā nayena vissajjanamāraddhaṃ. Tattha paṭhamagāthāya tāvattho – jātiādīhi jigucchamānassa rittāsanaṃ sayanaṃ sevato ve sambodhikāmassa sāriputta bhikkhuno yadidaṃ phāsu yo phāsuvihāro yathānudhammaṃ yo ca anudhammo, taṃ te pavakkhāmi yathā pajānaṃ yathā pajānanto vadeyya, evaṃ vadāmīti. Yaṃ phāsuvihāranti yaṃ sukhavihāraṃ. Asappāyarūpadassanenāti itthirūpādisamaṇāsappāyarūpadassanena. Taṃ bodhiṃ bujjhitukāmassāti taṃ catumaggañāṇasaṅkhātaṃ bodhiṃ bujjhituṃ icchantassa. Anubujjhitukāmassāti anurūpāya paṭipattiyā bujjhitukāmassa. Paṭivijjhitukāmassāti abhimukhe katvā nibbijjhitukāmassa. Sambujjhitukāmassāti pahīnakilese apaccāgamanavasena sammā bujjhituṃ icchantassa. Adhigantukāmassāti pāpuṇitukāmassa. Sacchikātukāmassāti paṭilābhasacchikiriyāya pattukāmassa. Atha vā bujjhitukāmassāti sotāpattimaggañāṇaṃ ñātukāmassa. Anubujjhitukāmassāti sakadāgāmimaggañāṇaṃ puna ñātukāmassa. Paṭivijjhitukāmassāti anāgāmimaggañāṇaṃ paṭivedhavasena ñātukāmassa. Sambujjhitukāmassāti arahattamaggañāṇaṃ sammā ñātukāmassa. Adhigantukāmassāti catubbidhampi adhigantukāmassa. Phassitukāmassāti ñāṇaphusanāya phusitukāmassa. Sacchikātukāmassāti paccavekkhaṇāya paccakkhaṃ kattukāmassa.
198. 如是，尊者沙利子以三首偈颂赞世尊，又以五首偈句及五百首僧众利养相关的偈歌，询问法义。为阐明本旨，以“怀羞惭心”等原则，欲令疑惑者坦然释疑。第一首偈中说——生死轮回及诸烦恼令怀羞惭，于空坐卧中践行。彼沙利子比库名曰“兰若善住”，依正法行且安稳的禅修者，现为汝演说，望汝知晓后能清楚说明。我等如是陈说。所称安住即称快乐安稳。沙门女形及外道苦行者，见形态为粗恶之苦行。欲悟正觉者，欲证四谛圣道之觉悟。欲证者应依适宜之修行方式进修。欲亲证者当面触及智慧。欲同悟者则欲同证法。欲悟已者舍弃染污，无复退转，遂成正悟。欲获得者为达到解脱之愿。欲明证者为达到证悟之愿。依证得真理，欲获正见知识。
Catunnaṃ maggānaṃ pubbabhāge vipassanāti catunnaṃ ariyamaggānaṃ purimakoṭṭhāse uppannaudayabbayādivipassanāñāṇāni.
四圣道之初段中的观智，即四圣道早期部分，所生起的生灭观察等觉知。
§199
199. Dutiyagāthāya sapariyantacārīti sīlādīsu catūsu pariyantesu caramāno. Ḍaṃsādhipātānanti piṅgalamakkhikānañca sesamakkhikānañca. Te hi tato tato adhipatitvā khādanti, tasmā ‘‘adhipātā’’ti vuccanti. Manussaphassānanti corādiphassānaṃ.
199. 第二首偈中说，称其为周遍行者，是谓于戒律等四事周遍守护。所谓蝇蚊诸类蜂虫及残余蜜蜂等，循序占据并啃食，因此称为“占据寄生”。人身所触者，指盗贼等偷盗之所触。
Cattāro pariyantāti cattāro mariyādā paricchedā. Antopūtibhāvaṃ paccavekkhamānoti abbhantare kucchitabhāvaṃ sīlavirahitabhāvaṃ olokayamāno. Anto sīlasaṃvarapariyante caratīti sīlasaṃvaraparicchedabbhantare carati vicarati. Mariyādaṃ na bhindatīti sīlamariyādaṃ sīlaparicchedaṃ na kopeti.
四种周遍者，谓四种境界之分别界分。内视所观察者，谓察看身体其内瘦弱及失戒之状。曰内端正周遍之行者，于戒律端正分隔范围内通行活动。谓不破坏戒律端正，即不毁戒范围。
Ādittapariyāyaṃ paccavekkhamānoti ādittadesanaṃ (mahāva. 54; saṃ. ni. 3.61; 4.28) olokento. Akkhabbhañjanavaṇapaṭicchādanaputtamaṃsūpamaṃ paccavekkhamānoti sākaṭikassa akkhabbhañjanaupamañca, kuṭṭhabyādhino vaṇānaṃ paṭicchādanatelapilotikaupamañca, kantārapaṭipannānaṃ jāyampatikānaṃ puttamaṃsakhādanaupamañca (saṃ. ni. 2.63; mi. pa. 6.1.2) olokento. Bhaddekarattavihāraṃ paccavekkhamānoti –
火焰遍行之中视者，谓观察火焰教法（出自《大般涅槃经》第五十四品，及《散善尼经》第三章第六十一节与第四章第二十八节等）。观察眼疾、皮肤病如疮痂溃烂肉露出等相，譬如伤眼病者的眼疾，癞肤病等以树木药油敷治者，及遭野兽啃咬所致伤痕药疗相貌（参《散善尼》二章第六十三节；《摩诃婆罗多·般若波罗密多》六之一二）。观察“善夜修行”地点——
‘‘Atītaṃ nānvāgameyya, nappaṭikaṅkhe anāgataṃ;
『过去的事情不应再作追究，未来的事情也不必怀疑不定；』
Taṃ ve ‘bhaddekaratto’ti, santo ācikkhate munī’’ti. (ma. ni. 3.280; netti. 103) –
这便是圣者所说的『恶时刻』。
Evaṃ vuttaṃ bhaddekarattavihāraṃ olokento. Tā uppatitvā uppatitvā khādantīti nippatitvā nippatitvā khādanti.
如是所说，我观察到那恶时刻的状态。它生起便生起，生起便食用；消灭便消灭，消灭便食用。
§200
200. Tatiyagāthāya paradhammikā nāma sattasahadhammikavajjā sabbepi te bāhirakā. Kusalānuesīti kusaladhamme anvesamāno.
第二百条。第三偈中，所谓「奉行他法者」，即一切犯共法七事之人，皆属外道也。『寻求善法』者，追寻善法也。
Satta sahadhammike ṭhapetvāti bhikkhubhikkhunīsikkhamānāsāmaṇerasāmaṇerīupāsakaupāsikāyo vajjetvā. Athāparānipiatthi abhisambhotabbānīti aparānipi madditabbāni atthi saṃvijjanti.
所谓七千法，是指比库、比库尼、在学男尼、在学女尼、优婆塞、优婆夷等六众受戒的行为。由此，还蕴含他法应行、应持守等义，也明白有他法应当敬重、饶恕的观念。
§201
201. Catutthagāthāya ātaṅkaphassenāti rogaphassena. Sītaṃ athuṇhanti sītañca uṇhañca. So tehi phuṭṭho bahudhāti so tehi ātaṅkādīhi anekehi ākārehi phuṭṭho samāno. Anokoti abhisaṅkhāraviññāṇādīnaṃ anokāsabhūto. Abbhantaradhātupakopavasena vāti sarīrabbhantare āpodhātukkhobhavasena vā aññadhātukkhobhavasena vā. Uṇhanti sarīrabbhantare tejodhātukkhobhavasena uṇhaṃ bhavati. Abhisaṅkhārasahagataviññāṇassāti kusalākusalacetanāsampayuttacittassa. Okāsaṃ na karotīti avakāsaṃ patiṭṭhaṃ na karoti. Avatthitasamādānoti otaritvā gāhako.
第二百一条。第四偈所言的『恐怖病苦』是指疾病所致的触感。冷热皆苦。被这些病苦触及，表现为多种形态的苦感。这谓因行、识等内在法所激发，或因身体内受冷受热等现象形成。热者是身体内部因火法之故而成，冷者则因其他法所致。由此可知，行蕴所包含的识是一种包含善恶意念的心，识不会产生机会，却有不产生机会的状态。『下降禅定』是指超越、深入刚接触的阶段、更加牢固的过程。
§202
202. Evaṃ ‘‘bhikkhuno vijigucchato’’tiādīhi tīhi gāthāhi puṭṭhamatthaṃ vissajjetvā idāni ‘‘kyāssa byappathayo’’tiādinā nayena puṭṭhaṃ vissajjento ‘‘theyyaṃ na kāre’’tiādimāha. Tattha phasseti phuseyya. Yadāvilattaṃ manaso vijaññāti yaṃ cittassa āvilattaṃ vijāneyya, taṃ sabbaṃ ‘‘kaṇhassa pakkho’’ti vinodayeyya.
依此，先以三句偈颂「比库厌恶时」等承接释义，随后以“何谓失范”等引导语承接释义而说「不应为之」等。此中，触谓应当接触。心识明了所染污者，若能够明了心所染污，便以『黑暗一方』隠喻其全体心之状态。
Adinnādānaṃpahāyāti ettha adinnassa ādānaṃ adinnādānaṃ, parasaṃharaṇaṃ, theyyaṃ corikāti vuttaṃ hoti. Tattha adinnanti parapariggahitaṃ, yattha paro yathākāmakāritaṃ āpajjanto adaṇḍāraho anupavajjo ca hoti; tasmiṃ parapariggahite parapariggahitasaññino tadādāyakaupakkamasamuṭṭhāpikā theyyacetanā adinnādānaṃ. Taṃ hīne parassa santake appasāvajjaṃ, paṇīte mahāsāvajjaṃ. Kasmā? Vatthupaṇītatāya. Vatthusamatte sati guṇādhikānaṃ santake vatthusmiṃ mahāsāvajjaṃ, taṃ taṃ guṇādhikaṃ upādāya tato tato hīnaguṇassa santake vatthusmiṃ appasāvajjaṃ.
「断舍非取」在此指弃取非法所不应取之物，即非法取物、他人所有之物，非法攫取等，谓该行为乃盗窃。非法取物即他人所有，当他人依其意愿所有且未被剥夺、无惩治者为非法取物。对此非法取物，了知其他人物品性质且因意愿发起侵夺念头，便构成非法取之意愿。此行为乃轻则损害他人财产，重则严重侵害。何以故？基于财物之纯净，财物质地具良好属性时侵取则属严重侵害，依此逻辑，较劣质财物被侵时伤害较轻。
Tassa pañca sambhārā honti – parapariggahitaṃ, parapariggahitasaññitā, theyyacittaṃ, upakkamo, tena haraṇanti. Pahāyāti imaṃ adinnādānacetanāsaṅkhātaṃ dussīlyaṃ pajahitvā. Paṭiviratoti pahīnakālato paṭṭhāya tato dussīlyato orato viratova. Dinnameva ādiyatīti dinnādāyī. Cittenapi dinnameva paṭikaṅkhatīti dinnapāṭikaṅkhī. Thenetīti theno, na thenena athenena. Athenattāyeva sucibhūtena. Attanāti attabhāvena, athenaṃ sucibhūtaṃ attabhāvaṃ katvā viharatīti vuttaṃ hoti. Ito paraṃ vuttanayameva.
此中有五种要素：他人所有物、对他人所有物的认识、意愿、侵夺、被侵夺而得。弃取即断舍非法取物之意，离弃此种邪念即断恶业。断灭之义，是于断舍时起断止之心，如已断戒离恶后，便称为断止。受赠物即施予物，受赠者心亦盼望受施。Theneti为否定助词，意为「非由此种方式」。Athenattā意为「受施者所拥有之实质状态」，此即提到如实持有该施施法。由此下文即说施受关系的理义。
Mettāyanavasena metti. Mettākāro mettāyanā. Mettāya ayitassa mettāsamaṅgino cittassa bhāvo mettāyitattaṃ. Anudayatīti anudayā, rakkhatīti attho. Anudayākāro anudayanā. Anudayitassa bhāvo anudayitattaṃ. Hitassa esanavasena hitesitā. Anukampanavasena anukampā. Sabbehipi imehi padehi upacārappanāppattāva mettā vuttā. Vipulenāti ettha pharaṇavasena vipulatā daṭṭhabbā. Bhūmivasena pana taṃ mahaggataṃ. Paguṇavasena appamāṇaṃ. Sattārammaṇavasena ca appamāṇaṃ. Byāpādapaccatthikappahānena averaṃ. Domanassappahānato abyāpajjaṃ, niddukkhanti vuttaṃ hoti.
「慈心」即无缘慈，无条件之慈。慈心之行即以此无缘慈为念。对慈心保持恒常住持之心，即此恒常慈心之性质。Anudayāti即生起，rakkhatīti即守护。Anudayākāro为促使生起之形态。对惠利之意向以期望利益为因。由慈悲之意发出。所有这些词表境，由于持续而得以称为慈。此中，Vipulena译为广阔，表无边而广大。以领域喻其广大而广大。以基础喻其宏大而宏大。以无差别缘喻其广大无量。由去除嗔恚生起的无瞋心即称心无瞋。经中谓无喜无愁。
Āvilanti appasannaṃ. Luḷitanti kalalaṃ. Eritanti asanniṭṭhānaṃ. Ghaṭṭitanti ārammaṇena ghaṭṭanamāpāditaṃ. Calitanti kampamānaṃ. Bhantanti vibbhantaṃ. Avūpasantanti anibbutaṃ.
『搅动』者，不澄净也。『扰浑』者，泥泞也。『激荡』者，无有定处也。『冲击』者，因所缘而遭撞击也。『动摇』者，颤抖也。『纷乱』者，散乱也。『未平息』者，未寂灭也。
Yoso māroti evamādīsu mahājanaṃ anatthe niyojetvā māretīti māro. Kaṇhakammattā kaṇho. Kāmāvacarissarattā adhipati. Maraṇaṃ pāpanato antagū. Muñcituṃ appadānaṭṭhena namuci. Mārassa baḷisanti mārabaḷisaṃ. Vaṭṭasannissitaṭṭhena mārassa āmisanti mārāmisaṃ. Vasavattanaṭṭhena mārassa visayoti māravisayo. Gocaraṭṭhena mārassa nivāsoti māranivāso. Kāmacāraṃ caraṭṭhena mārassa gocaroti māragocaro. Duppamuñcanaṭṭhena mārassa bandhananti mārabandhanaṃ. Dukkhuddayoti dukkhabandhano.
「何谓魔者」：作恶者名之曰魔，将众生引入非理恶道者即为魔。暗、昏黑者谓魔。欲望流毒浓郁为其主宰。死亡因恶行而不远离。难以放离故不能阿逸多。魔之强力谓魔力。附着轮回因缘谓魔习气。以支配之力称为魔势力。以所辖领域谓魔之境域。以居所谓魔之所处之处。以游走欲道谓魔行踪。不能解脱谓魔之束缚。苦恼之因谓苦之缚链。
§203
203.Mūlampi tesaṃ palikhañña tiṭṭheti tesaṃ kodhātimānānaṃ yaṃ avijjādikaṃ mūlaṃ, tampi palikhaṇitvā tiṭṭheyya. Addhā bhavanto abhisambhaveyyāti etaṃ piyāpiyaṃ abhibhavanto ekaṃseneva abhibhaveyya, na tattha sithilaṃ parakkameyyāti adhippāyo.
203.根本者，即指那些愤怒过甚之人所具有的无明等根源，那也是根本，亦应被辨明并确立。由此，诸君应当在修道之中做到深入根本，独自专注修行，而不可于此处表现出松懈之心。此即为监督、依止之法。
Avijjā mūlantiādayo avijjā kodhassa upanissayasahajātādivasena mūlaṃ hoti. Anupāyamanasikāro ca asmimāno ca ime dve upanissayavaseneva. Ahirikaanottappauddhaccā ime tayo upanissayasahajātādivasena mūlāni honti, tathā atimānassāpi.
所谓无明根本，是指无明及其缘起的愤怒与天性等，作为根本的存在。无善巧心与自我观念，这两者也是与缘起相关的根本。无羞耻、无恐、无戒心，这三者作为与缘起相关的根本同样存在，愤怒过盛亦然。
§204
204.Paññaṃ purakkhatvāti paññaṃ pubbaṅgamaṃ katvā. Kalyāṇapītīti kalyāṇapītiyā samannāgato. Caturo sahetha paridevadhammeti anantaragāthāya vuccamāne paridevanīyadhamme saheyya.
204.智慧先行，意指提前成就智慧。所谓善乐，是指具足善乐。四种相应而感之，称为感受痛苦法，此义在随后的偈语中被称作痛苦的感受法。
Vicayabahuloti parivīmaṃsanabahulo. Pavicayabahuloti visesena vīmaṃsanabahulo. Pekkhāyanabahuloti ikkhaṇabahulo. Samekkhāyanabahuloti esanabahulo. Vibhūtavihārīti pākaṭaṃ katvā ñātavihārī.
好审察者，谓多所考察。专门审察者，谓特别多所考察。多视察者，谓瞬间多所观察。密切视察者，谓细微地多所察觉。礼宾恭敬者，谓明白且亲近地往来。
Abhikkante paṭikkanteti ettha tāva abhikkantaṃ vuccati gamanaṃ. Paṭikkantaṃ nivattanaṃ. Tadubhayampi catūsu iriyāpathesu labbhati. Gamane tāva purato kāyaṃ abhiharanto abhikkamati nāma. Paṭinivattento paṭikkamati nāma. Ṭhānepi ṭhitakova kāyaṃ purato onamento abhikkamati nāma. Pacchato apanāmento paṭikkamati nāma. Nisajjāyapi nisinnakova āsanassa purimaaṅgābhimukho saṃsaranto abhikkamati nāma. Pacchimaaṅgappadesaṃ pacchā saṃsaranto paṭikkamati nāma. Nipajjāyapi eseva nayo.
前进与后退，此处「前进」指身体前行之动，意为前进；「后退」为回转、撤回。此二者皆适用于四种行路形态之中。前行时，身体前伸，称为前进；后转时，身体后撤，名为后退。站立时虽止于原地，但身体前倾，则称为前进；身体后仰，则称为后退。坐着时虽不动，但头部朝前移动，称为前进；头部朝后移动，称为后退。躺卧时也是如此。
Sampajānakārīhotīti sampajaññena sabbakiccakārī, sampajaññameva vā kārī hoti. So hi abhikkantādīsu sampajaññaṃ karoteva, na katthaci sampajaññavirahito hoti. Ālokite vilokiteti ettha pana ālokitaṃ nāma purato pekkhanaṃ. Vilokitaṃ nāma anudisāpekkhanaṃ. Aññānipi heṭṭhā upari pacchato pekkhanavasena olokitaullokitaapalokitāni nāma honti. Tāni idha na gahitāni. Sāruppavasena pana imāneva dve gahitāni, iminā vā mukhena sabbāni gahitānevāti.
具正智者，谓以正智完成一切功课，唯以正智为行者。确乎于前进等动作之中常存正智，绝无离失正智之时。所谓瞻视，在此指正面观看；所谓视察，则指对侧面之观察。其他如上下左右之观察，称为间接观看、回头观看与侧头观看等，此处未详细采纳。粗略而言，仅此两种观察方式，凭此眼口皆得以摄受。
Samiñjite pasāriteti pabbānaṃ samiñjanapasāraṇe. Saṅghāṭipattacīvaradhāraṇeti ettha saṅghāṭicīvarānaṃ nivāsanapārupanavasena , pattassa bhikkhāpaṭiggahaṇādivasena paribhogo dhāraṇaṃ nāma. Asitādīsu asiteti piṇḍapātabhojane. Pīteti yāguādipāne. Khāyiteti piṭṭhakhajjakādikhādane. Sāyiteti madhuphāṇitādisāyane. Uccārapassāvakammeti uccārassa ca passāvassa ca karaṇe. Gatādīsu gateti gamane. Ṭhiteti ṭhāne. Nisinneti nisajjāya.
「集中」与「分散」谓风扩展时的集中与分散。持有桑伽缦衣、内衣和下衣，谓作为桑伽缦衣的住所遮盖与作为内衣取用的工具等的使用和持有。若为乞食、就食，则为「食饮」。饮用牺牲祭祀之酒则称「饮酒」。吃背上疮疹等食物时谓「食病食」。在养蜜汁、蜜等床上休息称「床榻」上。发声及呼气谓发声和呼气的作用。在行时谓行走。立处谓位于某处。坐下谓坐于座位。
Sutteti sayane. Jāgariteti jāgaraṇe. Bhāsiteti kathane. Tattha upādārūpassa saddāyatanassa appavatte sati bhāsitā nāma na hoti, tasmiṃ pavattante hotīti pariggāhako bhikkhu bhāsite sampajānakārī nāma hoti. Vimuttāyatanasīsena dhammaṃ desentopi bāttiṃsatiracchānakathaṃ pahāya dasakathāvatthunissitaṃ kathaṃ kathentopi bhāsite sampajānakārī nāma. Tuṇhībhāveti akathane. Tattha upādārūpassa saddāyatanassa pavattiyaṃ tuṇhībhāvo nāma natthi, appavattiyaṃ hotīti pariggāhako bhikkhu tuṇhībhāve sampajānakārī nāma hoti. Aṭṭhatiṃsaārammaṇesu cittaruciyaṃ kammaṭṭhānaṃ gahetvā nisinnopi dutiyajjhānaṃ samāpannopi tuṇhībhāve sampajānakārī nāma. Ettha ca eko iriyāpatho dvīsu ṭhānesu āgato. So heṭṭhā abhikkante paṭikkanteti ettha bhikkhācāragāmaṃ gacchato āgacchato ca addhānagamanavasena kathito. Gate ṭhiteti ettha vihāre cuṇṇikapāduddhāravasena kathitoti veditabbo. Buddhānussativasenātiādayo heṭṭhā tattha tattha pakāsitā eva.
「说法」谓躺卧。「觉醒」谓觉醒。「说话」谓言语。这里若所依的声音根未起，即没有声音，那称为「不语」，若有发生时，则为有声音，执持此义的比库言语时称作「语时明觉者」。即便是以解脱境为本，宣说法义时断除篇幅较长、如三十颂之类言说而转向简短主题的说法，称为「语时明觉者」。默不作声谓不语。在此若所依的声音根无发生静默之意，不起时有音，执持此义的比库在默静中也称为「语时明觉者」。在三十三境界中，采取心意喜悦的修业，坐下且入第二禅，即使默静亦得名为「语时明觉者」。这里仅一路行者于两处来往。下行称呼「前来后返」，此处谓往返于比库行处道场间的行来往往。行住谓在僧院中以抓起覆头布等行住，应这样理解。有佛教记忆法等典籍示例皆如上。
Aratīti ratipaṭikkhepo. Aratitāti aramanākāro. Anabhiratīti anabhiratabhāvo. Anabhiramanāti anabhiramanākāro. Ukkaṇṭhitāti ukkaṇṭhanākāro. Paritassitāti ukkaṇṭhanavaseneva paritassanā.
「烦恼断除」谓断除烦恼。「无烦恼」谓无烦恼之状态。「不喜欢」谓无喜欢之境界。「不受欢迎」谓不受欢迎的情形。「恼怒」谓恼怒之态。「忧恼」谓因恼怒而忧恼。
§205
205.Kiṃ sū asissanti kiṃ bhuñjissāmi. Kuva vā asissanti kuhiṃ vā asissāmi. Dukkhaṃ vata settha kuvajja sessanti imaṃ rattiṃ dukkhaṃ sayiṃ, ajja āgamanarattiṃ kattha sayissaṃ. Ete vitakketi ete piṇḍapātanissite dve, senāsananissite dveti cattāro vitakke. Aniketacārīti apalibodhacārī nittaṇhacārī.
第二〇五经。云『我所依者谁？我所食者何？我将往何处？谁为我所依？』谓此夜间痛苦难眠，夜卧痛苦，今日往来之夜处何处得眠者。此五种心念是五种基于乞食、寝具之念，基于舍所的念，是四种心念。无依止行，谓无明境界中的不觉悟、下贱行止之意。
Phalakevāti vaṅkādiphalakapīṭhe ca. Āgāmirattinti āgamanirattiyaṃ. Ādevaneyyeti visesena devaniyye. Paridevaneyyeti samantato devaniyye.
于木板上等偏曲之木座上也称「板座」。往来之夜谓往来行止之夜间。特别应敬之地谓特殊神圣供养之地。周围应敬之地谓周围各处神圣供养之地。
§206
206.Kāleti piṇḍapātakāle piṇḍapātasaṅkhātaṃ annaṃ vā, cīvarakāle cīvarasaṅkhātaṃ vasanaṃ vā laddhā dhammena samenāti adhippāyo. Mattaṃ sa jaññāti pariggahe ca paribhoge ca so pamāṇaṃ jāneyya. Idhāti sāsane, nipātamattameva vā etaṃ. Tosanatthanti santosatthaṃ, etadatthaṃ mattaṃ jāneyyāti vuttaṃ hoti. So tesu guttoti so bhikkhu tesu paccayesu gutto. Yatacārīti saññatavihāro, rakkhitairiyāpatho rakkhitakāyavacīmanodvāro cāti vuttaṃ hoti. ‘‘Yaticārī’’tipi pāṭho, esoyevattho. Rusitoti rosito. Ghaṭṭitoti vuttaṃ hoti.
第二〇六经。云「乞食时分，谓乞食之饭食或衣服时期，得衣服等为持有、使用的管理者。须知应及此为大小规范。此义在戒律中或有所谓极少此事。满足之义谓安乐之意，言应知满足法义。于是称为守护者，即比库于此依止诸条件中守护。所谓守护行为，乃是守护身语意之门等。」此处示戒具守护戒律的法义起始。
Dvīhi kāraṇehi mattaṃ jāneyyāti dvīhi bhāgehi pamāṇaṃ jāneyya. Paṭiggahaṇato vāti parehi diyyamānaggahaṇakālato vā. Paribhogato vāti paribhuñjanakālato vā. Thokepi diyyamāneti appakepi diyyamāne. Kulānudayāyāti kulānaṃ anudayatāya. Kulānurakkhāyāti kulānaṃ anurakkhaṇatthāya. Paṭiggaṇhātīti thokampi gaṇhāti. Bahukepi diyyamāneti anappakepi diyyamāne. Kāyaparihārikaṃ cīvaraṃ paṭiggaṇhātīti ettha kāyaṃ pariharati posetīti kāyaparihārikaṃ. Kucchiparihārikanti kucchiṃ pariharati posetīti kucchiparihārikaṃ. Itarītarapaccayasantosena samannāgatassa bhikkhuno aṭṭha parikkhārā vaṭṭanti tīṇi cīvarāni patto dantakaṭṭhacchedanavāsi ekā sūci kāyabandhanaṃ parissāvananti. Vuttampi cetaṃ –
应凭两因而知量，即应凭两分而知量。所谓接受，是指给予他人时受持的时期；所谓使用，是指享用消耗的时期。既可接受，也可不接受。所谓宗族兴起，意谓为宗族兴盛；所谓宗族保护，意谓为护持宗族。所谓接受，亦即接受所需。既可多处接受，也可少处接受。所谓身护衣，指的是护养着身身体的衣服之意。所谓器护衣，指的是护养器具之意。诸种缘起具足，一比库有八种布施物，分别为三衣、帛布、木制牙齿刮器、一针，用以缠身及净身等。经中亦有云：
‘‘Ticīvarañca patto ca, vāsi sūci ca bandhanaṃ;
『三衣与帛布及针，缠绑身上的器物；配合适当的护养，乃比库所需。』
Parissāvanena aṭṭhete, yuttayogassa bhikkhuno’’ti. (dī. ni. aṭṭha. 1.215; ma. ni. aṭṭha. 1.294; 2.349; a. ni. aṭṭha. 2.4.198);
(载于长部律藏第八，1卷215页；中部律藏第八，1卷294页，2卷349页；增支部律藏第八，2卷198页)
Te sabbe kāyaparihārikāpi honti kucchiparihārikāpi. Kathaṃ? Ticīvaraṃ tāva nivāsetvā ca pārupitvā ca vicaraṇakāle kāyaṃ pariharati posetīti kāyaparihārikaṃ hoti. Cīvarakaṇṇena udakaṃ parissāvetvā pivanakāle khāditabbaphalāphalaggahaṇakāle ca kucchiṃ pariharati posetīti kucchiparihārikaṃ hoti.
以上诸物皆为身护衣亦属器护衣。何以故？仅着三衣，涤洗妥当，行住坐卧时护养身体，即谓身护衣。以帛布盛水，以帛布饮水，携带食物果实时护持器具，即谓器护衣。
Pattopi tena udakaṃ uddharitvā nhānakāle kuṭiparibhaṇḍakaraṇakāle ca kāyaparihāriko hoti . Āhāraṃ gahetvā bhuñjanakāle kucchiparihāriko. Vāsipi tāya dantakaṭṭhacchedanakāle mañcapīṭhānaṃ aṅgapādacīvarakuṭidaṇḍakasajjanakāle ca kāyaparihārikā hoti. Ucchucchedananāḷikerāditacchanakāle kucchiparihārikā. Sūci cīvarasibbanakāle kāyaparihārikā hoti. Pūvaṃ vā phalaṃ vā vijjhitvā khādanakāle kucchiparihārikā. Kāyabandhanaṃ bandhitvā vicaraṇakāle kāyaparihārikaṃ. Ucchuādīni bandhitvā gahaṇakāle kucchiparihārikaṃ. Parissāvanaṃ tena udakaṃ parissāvetvā nhānakāle senāsanaparibhaṇḍakaraṇakāle ca kāyaparihārikaṃ, pānīyapāṇakaparissāvanakāle teneva tilataṇḍulaputhukādīni gahetvā khādanakāle ca kucchiparihārikaṃ.
帛布用来盛水、沐浴、保管屋舍用具时为身护衣；取食受食时为器护衣。衣服在牙齿刮削处、床铺座位、衣物箱柜上、棒杖等陪伴处时为身护衣。削头皮、椰子皮等时为器护衣。针缝衣时为身护衣。事先知果实，饮食时为器护衣。缠缚身带行走时为身护衣。绑缚针线到取物时为器护衣。护养帛布及水沐浴及兵器屋具时为身护衣。以粮米粮食等受食时为器护衣。
Paṭisaṅkhāyonisoti upāyena pathena paṭisaṅkhāya ñatvā, paccavekkhitvāti attho. Ettha ca ‘‘sītassa paṭighātāyā’’tiādinā nayena vuttapaccavekkhaṇameva yoniso paṭisaṅkhāti veditabbaṃ. Tattha cīvaranti antaravāsakādīsu yaṃkiñci. Paṭisevatīti paribhuñjati nivāseti vā pārupati vā. Yāvadevāti payojanāvadhiparicchedaniyamavacanaṃ. Ettakameva hi yogino cīvarapaṭisevane payojanaṃ, yadidaṃ sītassa paṭighātāyātiādi, na ito bhiyyo. Sītassāti ajjhattadhātukkhobhavasena vā bahiddhā utupariṇāmanavasena vā uppannassa yassa kassaci sītassa.
所谓反思，下文宣说以方法路线反思，自照观检也。此中言“寒冷遭遇之故”等，是以此理智正断反思为识别之道。所谓衣服，是指内衣等种种。所谓使用，是指享用、穿着或清洁。所谓“直到何时”，是界限和作用之言。修行者仅以衣服的使用为目的，即此所谓寒冷遭遇等，别无他意。所谓寒冷，指的是内在根本因缘生起的寒冷，或外在季节变迁所生之寒冷。
Paṭighātāyāti paṭihananatthaṃ. Yathā sarīre ābādhaṃ na uppādeti, evaṃ tassa vinodanatthaṃ. Sītabbhāhate hi sarīre vikkhittacitto yoniso padahituṃ na sakkoti. Tasmā sītassa paṭighātāya cīvaraṃ sevitabbanti bhagavā anuññāsi. Esa nayo sabbattha. Kevalañhettha uṇhassāti aggisantāpassa, tassa vanadāhādīsu sambhavo veditabbo. Ḍaṃsamakasavātātapasarīsapasamphassānanti ettha pana ḍaṃsāti ḍaṃsanamakkhikā. ‘‘Andhamakkhikā’’tipi vuccanti. Makasāti makasā eva. Vātāti sarajaarajādibhedā . Ātapoti sūriyātapo. Sarīsapāti ye keci sarantā gacchanti dīghajātikā sappādayo, tesaṃ daṭṭhasamphasso ca phuṭṭhasamphasso cāti duvidho samphasso; sopi cīvaraṃ pārupitvā nisinnaṃ na bādhati. Tasmā tādisesu ṭhānesu tesaṃ paṭighātatthāya paṭisevati. Yāvadevāti puna etassa vacanaṃ niyatapayojanāvadhiparicchedadassanatthaṃ. Hirikopīnapaṭicchādanatthanti niyatapayojanaṃ, itarāni kadāci honti. Tattha hirikopīnanti taṃ taṃ sambādhaṭṭhānaṃ. Yasmiṃ yasmiñhi aṅge vivariyamāne hirī kuppati vinassati, taṃ taṃ hiriṃ kopanato hirikopīnanti vuccati. Tassa ca hirikopīnassa paṭicchādanatthanti hirikopīnapaṭicchādanatthaṃ. ‘‘Hirikopīnaṃ paṭicchādanattha’’ntipi pāṭho.
『Paṭighāta』意为抵触、反击之意。譬如身体遭受损伤时不引发新的伤害，抵触亦复如是，意在消解。若身体感寒，心念分散，便不能正智认真加以调伏。因此世尊特命比库以布施衣物予避寒抵触。此法适用于一切场合。若单纯论寒热，则是炎热火炽之类，须察其因果。所谓『Ḍaṃsamakasavātātapasarīsapamphassā』，此处『Ḍaṃsa』指咬虫蜜蜂等昆虫。『Andhamakkhikā』谓盲蝇。『Makasā』即苍蝇，『Vātā』为昆虫飞行模式诸种。『Ātāpoti』是日光火热，『Sarīsapāti』谓长翅飞虫。诸昆虫着落即有两类触感：看到时的触感与实际接触时的触感，在此均属于触感范畴；平坐衣物，亦不觉得碍事。故世尊戒律中，以抵触为由，允许避开这些处所。『Yāvadeva』意作范围，此语用于限定语境与目的，谓出于遮掩羞耻心所为，称为定量目的，但其他时刻则不然。所谓羞耻与愤怒遮掩指依各人体的不同部位，因羞耻或愤怒而保护。故针对某一部位羞耻心起而愤怒毁坏时，此谓愤怒羞耻；为遮掩愤怒羞耻而行遮盖，称为遮盖愤怒羞耻。此中上述遮盖愤怒羞耻之意即为律本训诂。
Piṇḍapātanti yaṃkiñci āhāraṃ. Yo hi koci āhāro bhikkhuno piṇḍolyena patte patitattā ‘‘piṇḍapāto’’ti vuccati. Piṇḍānaṃ vā pāto piṇḍapāto, tattha tattha laddhānaṃ bhikkhānaṃ sannipāto, samūhoti vuttaṃ hoti. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva.
『Piṇḍapāta』即乞食。任何食物，若于比库乞食布施器皿中落下，即称『piṇḍapāto』。此名的由来有两种说法：一为『piṇḍānaṃ pāto』，即食物的降落；二为布施聚集的集会，此说见于各种来源。以上释义均在下文所引文献中阐释。
Senāsananti sayanañca āsanañca. Yattha yattha hi seti vihāre vā aḍḍhayogādimhi vā, taṃ senaṃ. Yattha yattha āsati nisīdati, taṃ āsanaṃ, taṃ ekato katvā ‘‘senāsana’’nti vuccati. Utuparissayavinodanapaṭisallānārāmatthanti parisahanaṭṭhena utuyeva utuparissayo. Utuparissayassa vinodanatthañca paṭisallānārāmatthañca. Yo sarīrābādhacittavikkhepakaro asappāyo utu senāsanapaṭisevanena vinodetabbo hoti, tassa vinodanatthaṃ ekībhāvasukhatthañcāti vuttaṃ hoti. Kāmañca sītapaṭighātādināva utuparissayavinodanaṃ vuttameva. Yathā pana cīvarapaṭisevane ‘‘hirikopīnapaṭicchādanaṃ niyatapayojanaṃ, itarāni kadāci kadāci bhavantī’’ti vuttaṃ, evamidhāpi niyatautuparissayavinodanaṃ sandhāya idaṃ vuttanti veditabbaṃ. Atha vā ayaṃ vuttappakāro utu utuyeva. Parissayo pana duvidho pākaṭaparissayo ca paṭicchannaparissayo ca. Tattha pākaṭaparissayo sīhabyagghādayo, paṭicchannaparissayo rāgadosādayo. Te yattha apariguttiyā ca asappāyarūpadassanādinā ca ābādhaṃ na karonti, taṃ senāsanaṃ evaṃ jānitvā paccavekkhitvā paṭisevanto bhikkhu paṭisaṅkhā yoniso senāsanaṃ utuparissayavinodanatthaṃ paṭisevatīti veditabbo.
『Senāsana』即休息处，包括卧处与坐处。处处皆谓住处，或于庵舍、行脚处等称『sena』。坐处为『āsana』，合称『senāsana』。『Utuparissaya』为避暑与防寒，因炎热恶劣而逃避的避难处所。此避炎避寒亦有止息烦恼的意。身体病苦、心志散乱者，当以消除病苦烦恼为目的而使用避暑处。达条理报告：炎寒抵触等欲得消解，即是指避暑避寒之用。譬如布施衣物避寒时，因遮掩羞耻与愤怒遮盖，在一定限度下为正当；若超过合理限度则不符戒律。此处说明了合理限度内的避暑避寒用法。暑寒烦恼有明与隐两类，明者如狮虎猛兽，隐者如愤怒疾苦等精神烦恼。在此处，世尊教导比库须明辨此理而合理利用避暑处，行止合律，正智善辨。
Gilānapaccayabhesajjaparikkhāranti ettha rogassa paṭiayanaṭṭhena paccayo, paccanīkagamanaṭṭhenāti attho. Yassa kassaci sappāyassetaṃ adhivacanaṃ. Bhisakkassa kammaṃ tena anuññātattāti bhesajjaṃ. Gilānapaccayova bhesajjaṃ gilānapaccayabhesajjaṃ, yaṃ kiñci gilānassa sappāyaṃ bhisakkakammaṃ telamadhuphāṇitādīti vuttaṃ hoti. Parikkhāroti pana ‘‘sattahi nagaraparikkhārehi suparikkhattaṃ hotī’’tiādīsu (a. ni. 7.67) parivāro vuccati. ‘‘Ratho sīlaparikkhāro, jhānakkho cakkavīriyo’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.4) alaṅkāro. ‘‘Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā’’tiādīsu (ma. ni. 1.191-192) sambhāro. Idha pana sambhāropi parivāropi vaṭṭati. Tañca gilānapaccayabhesajjaṃ jīvitassa parivāropi hoti, jīvitanāsakābādhuppattiyā antaraṃ adatvā rakkhaṇato sambhāropi. Yathāciraṃ pavattati, evamassa kāraṇabhāvato; tasmā ‘‘parikkhāro’’ti vuccati. Evaṃ gilānapaccayabhesajjañca taṃ parikkhāro cāti gilānapaccayabhesajjaparikkhāro, taṃ gilānapaccayabhesajjaparikkhāraṃ. Gilānassa yaṃ kiñci sappāyaṃ bhisakkānuññātaṃ telamadhuphāṇitādijīvitaparikkhāranti vuttaṃ hoti.
『Gilānapaccayabhesajjaparikkhāra』意为疾病的缘起、医药及护理等辅助条件。此处用『paccaya』指疾病的因缘和条件，『bhesajja』为医药治疗，『parikkhāra』为辅助器具与护理等。此名是针对疾病的整体护理过程。『Paccanīka』意即因缘条件。医师依此法行医救治称为医治。此中所论医药包括治疗疾病的油膏、蜜及草药等，被称为『gilānapaccaya bhesajja』。『Parikkhāro』乃指治疗辅助条件，如住所谓七重城等条件、五戒修持、禅定及精进等，并综合成为一种护理配合。佛经中称此为『alaṅkāra』美饰、『sambhāra』集合。此处强调此护理组合与辅助条件，对疾病治愈起着重要作用，亦确保生命之维持，是避免疾病恶化的基础。因此称之为护理辅助。
Uppannānanti jātānaṃ bhūtānaṃ nibbattānaṃ. Veyyābādhikānanti ettha byābādhoti dhātukkhobho taṃsamuṭṭhānā ca kuṭṭhagaṇḍapīḷakādayo, byābādhato uppannattā veyyābādhikā. Vedanānanti dukkhavedanā, akusalavipākavedanā, tāsaṃ veyyābādhikānaṃ vedanānaṃ. Abyābajjhaparamatāyāti niddukkhaparamatāya. Yāva taṃ dukkhaṃ sabbaṃ pahīnaṃ hoti, tāvāti attho.
『Uppannāna』意生起，『jātānaṃ bhūtānaṃ nibbattānaṃ』即已出生、存在和生起的众生。『Veyyābādhikā』指诸疾病，是由多种毒病和痛苦所形成的。诸疾病由痛苦现象触发，对应着种种恶劣现象。『Vedanā』是苦感受，也就是各种恶业和恶果相应的痛苦感受。这里解说诸痛苦乃是疾病根源，『Abyābajjhaparamatā』指最终的无苦境界，即涅槃。意思是诸苦皆除尽即可达致彼境界。
Santuṭṭho hotīti paccayasantosena santuṭṭho hoti. Itarītarena cīvarenāti thūlasukhumalūkhapaṇītathirajiṇṇānaṃ yena kenaci. Atha kho yathāladdhādīnaṃ itarītarena yena kenaci santuṭṭho hotīti attho. Cīvarasmiñhi tayo santosā yathālābhasantoso yathābalasantoso yathāsāruppasantosoti. Piṇḍapātādīsupi eseva nayo.
『Santuṭṭho hotī』谓因满足而满足。诸满足各异，有粗细软硬等不同布施衣物满足度。比库因所得不同，产生各类满足感，如满足于所得布施、身体强健或其他满足。在乞食等方面亦适用相同理路。此处说明满足的多样性与相对性，符合当时文献对满足的细致划分。
Vaṇṇavādīti eko santuṭṭho hoti, santosassa vaṇṇaṃ na katheti, eko na santuṭṭho hoti, santosassa vaṇṇaṃ katheti, eko neva santuṭṭho hoti, na santosassa vaṇṇaṃ katheti, eko santuṭṭho ca hoti, santosassa vaṇṇaṃ katheti, taṃ dassetuṃ ‘‘itarītaracīvarasantuṭṭhiyā ca vaṇṇavādī’’ti vuttaṃ. Anesananti dūteyyapahīnagamanānuyogappabhedaṃ nānappakāraṃ anesanaṃ. Appatirūpanti ayuttaṃ. Aladdhā cāti alabhitvā. Yathā ekacco ‘‘kathaṃ nu kho cīvaraṃ labhissāmī’’ti puññavantehi bhikkhūhi saddhiṃ ekato hutvā kohaññaṃ karonto uttassati paritassati, santuṭṭho bhikkhu evaṃ aladdhā ca cīvaraṃ na paritassati. Laddhā cāti dhammena samena labhitvā. Agadhitoti vigatalobhavanto. Amucchitoti adhimattataṇhāya mucchaṃ anāpanno. Anajjhāpannoti taṇhāya anotthaṭo apariyonaddho. Ādīnavadassāvīti anesanāpattiyañca gadhitaparibhoge ca ādīnavaṃ passamāno. Nissaraṇapaññoti ‘‘yāvadeva sītassa paṭighātāyā’’ti (ma. ni. 1.23) vuttaṃ nissaraṇaṃ eva pajānanto. Itarītaracīvarasantuṭṭhiyāti yena kenaci cīvarena santuṭṭhiyā. Nevattānukkaṃsetīti ‘‘ahaṃ paṃsukūliko, mayā upasampadamāḷeyeva paṃsukūlikaṅgaṃ gahitaṃ, ko mayā sadiso atthī’’ti attukkaṃsanaṃ na karoti. Na paraṃ vambhetīti ‘‘ime panaññe bhikkhū na paṃsukūlikā’’ti vā ‘‘paṃsukūlikamattampi etesaṃ natthī’’ti vā evaṃ paraṃ na vambheti.
有一种称为赞美者者，只是内心满足，但不言说满足的美好；另一种虽不满足，却言说满足的美好；还有一种既不满足，也不言说满足的美好；又有一种既满足又言说满足的美好。为彰显此义，故云“因对不同袈裟的满足而称赞者”。“不连续”是指信使离去、回返之际的张弛差别；“多样”是指不等同的情况；“不相合”是指未聚合的状态；“未获得”是指未取得的；“已获得”是指依正法平等取得的。未获者如同有人同善士比库们一起互相询问“如何得袈裟”，虽有欣喜，实未满足而不爱惜袈裟。所得为依法公平取得。 “不陷于贪”是指断贪爱；“不迷惑”是指不被过度渴爱蒙蔽；“不伤害”是指对渴爱无益，不加增添。 “见危险”为观察不满足所生危险，所谓不满足与执著所生之危险。 “了解解脱智慧”为明白“止痛处凉激烈刺激”的解脱，乃解脱之智慧。 “对不同袈裟的满足”即对某一袈裟的满足。 “不依此袈裟”是指“我乃尘垢者，虽已于出家戒环以尘垢衣着身，心不作等同执”。“不欺他人”指“此袈裟于他比库无尘垢，亦无其分量，故不欺他人”。
Yohi tattha dakkhoti yo tasmiṃ cīvarasantose vaṇṇavādī, tāsu vā dakkho cheko byatto. Analasoti sātaccakiriyāya ālasiyavirahito. Sampajāno paṭissatoti sampajānapaññāya ceva satiyā ca yutto. Porāṇeti na adhunuppattike. Aggaññeti ‘‘aggo’’ti jānitabbe. Ariyavaṃse ṭhitoti ariyānaṃ vaṃse patiṭṭhito. Ariyavaṃsoti ca yathā hi khattiyavaṃso brāhmaṇavaṃso vessavaṃso suddavaṃso samaṇavaṃso kulavaṃso rājavaṃso, evaṃ ayampi aṭṭhamo ariyavaṃso ariyatanti ariyapaveṇī nāma hoti. So kho panāyaṃ ariyavaṃso imesaṃ vaṃsānaṃ mūlagandhādīnaṃ kāḷānusārigandhādayo viya aggamakkhāyati. Ke pana te ariyā yesaṃ eso vaṃsoti? Ariyā vuccanti buddhā ca paccekabuddhā ca tathāgatasāvakā ca, etesaṃ ariyānaṃ vaṃsoti ariyavaṃso. Ito pubbe hi satasahassakappādikānaṃ catunnaṃ asaṅkhyeyyānaṃ matthake taṇhaṅkaro meṅkero saraṇaṅkaro dīpaṅkaroti cattāro buddhā uppannā, te ariyā, tesaṃ ariyānaṃ vaṃsoti ariyavaṃso. Tesaṃ buddhānaṃ parinibbānato aparabhāge ekaṃ asaṅkhyeyyaṃ atikkamitvā koṇḍañño nāma buddho uppanno…pe… imasmiṃ kappe kakusandho koṇāgamano kassapo amhākaṃ bhagavā gotamoti cattāro buddhā uppannā, tesaṃ ariyānaṃ vaṃsoti ariyavaṃso. Api ca atītānāgatapaccuppannānaṃ sabbabuddhapaccekabuddhasāvakānaṃ ariyānaṃ vaṃsoti ariyavaṃso, tasmiṃ ariyavaṃse patiṭṭhito.
“識者”者，即于袈裟满足之者，称其为赞美者。赞美者中又有精进、勤奋、并具正知慧者。 “旧者”指非新近期出现者。 “最上者”是应当了解之。 “圣族中立者”是指立于圣贤世系。 “圣族”如同诸王族、婆罗门族、夜叉族、刹帝利族等王侯族系，所谓第八圣族即是圣贤世族之称谓，其俗名为佛族。此圣族犹如诸族根源如古土之根基色，因长时流转而成。何人为圣者？谓佛、辟支佛、如来及其弟子皆称圣者，故是圣族。很久以前有数千万劫中有四位佛出世：灯明佛、释迦牟尼佛及其他两佛，皆属此圣族。此四圣族者即佛族，确立了圣族。过去、未来及现在所有佛、辟支佛、如来、弟子构成圣族，故此圣族得以立定。
Itarītarena piṇḍapātenāti yena kenaci piṇḍapātena. Senāsanādīsupi eseva nayo. Āyatanesūti cakkhādīsu āyatanesu.
“对不同饭食的施舍者”即谓以某种布施饭食为依止者。 “寝处等者”亦同此说法。 “境界”指诸根眼耳鼻舌身意所缘境界。
Yatoti saññato. Yattoti yattavā. Paṭiyattoti ativiya yattavā. Guttoti rakkhito. Gopitoti mañjūsāya viya paṭṭhapito. Rakkhitoti paṭisāmito. Saṃvutoti dvārasaṃvaraṇena pihito. Khuṃsitoti garahito. Vambhitoti apasādito. Ghaṭṭitoti ghaṭṭanamāpādito. Garahitoti avamaññito. Upavaditoti akkosito.
“以为者”是指“被认为”的意思。 “所对象”是“所对应、所应取者”。 “过度所对象”是超越应取的对象。 “守护”是保护。 “守护”又如用绵纱包裹物品般的设防。 “防护”是以门禁围护。 “恶癞”是受恶抑。 “伪装”是掩饰隐藏。 “丧失”是被轻贱。 “责备”是受到非难。
Pharusenāti mammacchedanavacanena. Kakkhaḷenāti dāruṇena. Nappaṭivajjāti paṭippharitvā na katheyya.
“粗恶语”是以毁谤诽谤之辞。 “恶毒语”是严厉狠毒之言。 “不违犯”是转辗反复，不宜言说。
§207
207.Jhānānuyuttoti anuppannuppādanena uppannasevanena ca jhānena anuyutto. Upekkhamārabbha samāhitattoti catutthajjhānupekkhaṃ uppādetvā samāhitacitto. Takkāsayaṃ kukkuccañcupacchindeti kāmavitakkādivitakkañca kāmasaññādikaṃ vitakkassa āsayañca hatthakukkuccādikukkuccañca upacchindeyya.
“随禅相应”是指因内禅生起及外禅所起的并行禅修。 “由舍法起定心”是从第四禅生起舍心而入定。 “恶意焦虑随喜”分别指对欲念等忧思念分别断除。意即应断除欲念等烦恼分别念，以显现净心。
Anuppannassavā paṭhamassa jhānassa uppādāyāti tasmiṃ attabhāve anuppannassa vā uppajjitvā parihīnassa vā paṭhamajjhānassa uppādanatthaṃ attano santāne paṭilābhatthaṃ. Uppannaṃ vā paṭhamaṃ jhānaṃ āsevatītiādīsu ettha ādarena sevati paguṇaṃ karoti bhāveti vaḍḍheti bahulīkaroti punappunaṃ karoti.
未生烦恼是头次禅那产生的原由，在自身相续中未生烦恼若生起或已灭者，为第一禅产生的缘故，归于自身的连续。已生的第一禅则以渴爱等根本烦恼作为因缘，在此因缘中恭敬而修习，增长、增益且多次修习。
Upekkhāti catutthajjhāne uppannā tatramajjhattupekkhā. Upekkhāti sabhāvapadaṃ. Upekkhanāti upapattito ikkhanākāro. Ajjhupekkhanāti adhikā hutvā ikkhanā. Cittasamatāti cittassa samatā cittassa ūnātirittataṃ vajjetvā samabhāvo. Cittappassaddhatāti cittassa appagabbhatā, athaddhabhāvoti attho. Majjhattatā cittassāti na sattassa na posassa, cittassa majjhattabhāvoti attho. Catutthe jhāne upekkhaṃ ārabbhāti catutthasmiṃ jhānasmiṃ uppannaṃ tatramajjhattupekkhaṃ paṭicca. Ekaggacittoti ekārammaṇe pavattacitto. Avikkhittacittoti uddhaccavirahito na vikkhittacitto.
无分别是第四禅中出现的中道无所偏颇。无分别乃是纯然本性之状态。无分别者谓由生处而灭处不现。现无分别是相较之前无分别而言而更为胜胜。心等安稳是指心之坚定宁静，去除上下散乱，谓心趋于平等。心之清净是指心无显著障碍，意即心之稳固。此中心道非常、非断，谓心居中之义。第四禅起无分别是依第四禅内所现中道无分别而起。专一心是指心愿意专注一境。无散乱心是无躁乱、无动摇心。
Nava vitakkā vuttanayā eva. Kāmavitakkānaṃ kāmasaññāsayoti kāmavitakkaṃ vitakkentassa uppannā kāmasaññā tesaṃ vitakkānaṃ āsayo vasanokāsoti kāmasaññāsayo. Byāpādavitakkādīsupi eseva nayo.
九种念头依其分别说。欲念头则由欲意之执著而生，即欲念头所缘对象为欲识，此欲识为根本执著之所住处。嗔念头等亦同其理。
§208
208.Cudito vacībhi satimābhinandeti upajjhāyādīhi vācāhi codito samāno satimā hutvā taṃ codanaṃ abhinandeyya. Vācaṃ pamuñce kusalanti ñāṇasamuṭṭhitaṃ vācaṃ pamuñceyya. Nātivelanti ativelaṃ pana vācaṃ kālavelañca sīlavelañca atikkantaṃ nappamuñceyya. Janavādadhammāyāti janaparivādakathāya. Na cetayeyyāti cetanaṃ na uppādeyya.
出言恶语时，具念应随喜。受导师等言语激励时，具念应生欢喜，随喜此激励。若舍恶语，则为善，因智慧所生宜舍恶语。虽有时过早放弃恶语可适当，但绝不可过度放弃，超时超刻及出家律仪不允许过度舍弃。『世间议论』是指众人宜议之话。不可生意念，即不可起意欲生此恶念。
Idaṃ te appattanti idaṃ tava na pattaṃ. Asāruppanti tava payogaṃ asāruppaṃ. Asīlaṭṭhanti tava payogaṃ na sīle patiṭṭhanti asīlaṭṭhaṃ, sīle ṭhitassa payogaṃ na hotīti vuttaṃ hoti. Keci ‘‘asiliṭṭha’’nti paṭhanti, amaṭṭhavacananti atthaṃ vaṇṇayanti.
此说『不是你该得』，此行为非你应得，不相应于你。称你行为不善，不立于戒，是你行为不善不正立戒。于戒清净者，则无此行为。有者称此为『不善立』，通过不凡之辞句说明其义。
Nidhīnanti tattha tattha nidahitvā ṭhapitānaṃ hiraññasuvaṇṇādipūrānaṃ nidhikumbhīnaṃ. Pavattāranti kicchajīvike duggatamanusse anukampaṃ katvā ‘‘ehi sukhena te jīvanupāyaṃ dassessāmī’’ti nidhiṭṭhānaṃ netvā hatthaṃ pasāretvā ‘‘imaṃ gahetvā sukhaṃ jīvā’’ti ācikkhitāraṃ viya. Vajjadassinanti dve vajjadassino ‘‘iminā naṃ asāruppena vā khalitena vā saṅghamajjhe niggaṇhissāmī’’ti randhagavesako ca aññātaṃ ñāpanatthāya ñātaṃ anuggaṇhatthāya sīlādinā cassa vuddhikāmatāya taṃ taṃ vajjaṃ olokanena ullapanasabhāvasaṇṭhito ca. Ayaṃ idha adhippeto. Yathā hi duggatamanusso ‘‘imaṃ gaṇhāhī’’ti tajjetvā poṭṭhetvāpi nidhiṃ dassente kopaṃ na karoti, pamuditova hoti, evameva evarūpe puggale asāruppaṃ vā khalitaṃ vā disvā ācikkhante kopo na kātabbo, tuṭṭheneva bhavitabbaṃ. ‘‘Bhante mahantaṃ vo kataṃ kammaṃ, mayhaṃ ācariyupajjhāyaṭṭhāne ṭhatvā ovadantehi punapi maṃ vadeyyāthā’’ti pavāretabbameva. Niggayhavādinti ekacco hi saddhivihārikādīnaṃ asāruppaṃ vā khalitaṃ vā disvā ‘‘ayaṃ me mukhodakadānādīhi sakkaccaṃ upaṭṭhahati, sace naṃ vakkhāmi, na maṃ upaṭṭhahissati, evaṃ mama parihāni bhavissatī’’ti vattuṃ avisahanto na niggayhavādī nāma hoti, so imasmiṃ sāsane kacavaraṃ ākirati. Yo pana tathārūpaṃ vajjaṃ disvā vajjānurūpaṃ tajjetvā paṇāmento daṇḍakammaṃ karonto vihārā nīharanto sikkhāpeti, ayaṃ niggayhavādī nāma seyyathāpi sammāsambuddho. Vuttañhetaṃ – ‘‘niggayha niggayhāhaṃ, ānanda, vakkhāmi, pavayha pavayhāhaṃ, ānanda, vakkhāmi, yo sāro so ṭhassatī’’ti (ma. ni. 3.196). Medhāvinti dhammojapaññāya samannāgataṃ. Tādisanti evarūpaṃ paṇḍitaṃ bhajeyya payirupāseyya. Tādisañhi ācariyaṃ bhajamānassa antevāsikassa seyyova hoti, na pāpiyo, vuḍḍhiyeva hoti, no parihānīti.
宝藏乃指各处置放的装满黄金、白银、珍宝等宝器的宝库。施主对贫苦诸恶人善意感念，故发愿说：“请来，我将示你快乐的生活之道。”现藏庄严，似有施主手伸出言，“取此宝，欢喜生活”。『罚者』有二，誓誓言者：“以此无善相或污秽相者，必中惩戒”，守经者守此誓愿，持戒以增其善根。此处为掌权者。正如恶人若看到宝物，有愿取之，虽强行夺取而示宝藏亦未生怒，乃生欢喜。同理见恶人恶行，非以怒待，因应以喜。若惹恶人怒，则当用正法及师长教导复告之。称为『非披戒语』者，乃有些信佛众因见恶行不善，怕失众缘而说：“此人因我持施，若我不言则无人护持，我必受害”，不舍真言也非披戒语，乃犯戒语之最上品。若见恶行真知准断，断恶行而示以惩戒，如佛亦行此。此即披戒语。禅那被说：“阿难，我言披戒语，阿难，尔听，我言，真者即得。”智慧者指精于法理者。如此者应敬礼之，恒作伴随。敬礼师长者临终得善果，无堕失也。
Ovadeyyāti uppanne vatthusmiṃ vadanto ovadati nāma, anuppanne ‘‘ayasopi te siyā’’tiādivasena anāgataṃ dassento anusāsati nāma. Sammukhā vadantopi ovadati nāma, parammukhā dūtaṃ vā sāsanaṃ vā pesento anusāsati nāma. Sakiṃ vadantopi ovadati nāma, punappunaṃ vadanto anusāsati nāma. Ovadanto eva vā anusāsati nāmāti evaṃ ovadeyya anusāseyya. Asabbhāti akusaladhammā nivāreyya, kusaladhamme patiṭṭhapeyyāti attho. Satañhi so piyo hotīti so evarūpo puggalo buddhādīnaṃ sappurisānaṃ piyo hoti. Ye pana adiṭṭhadhammā avitiṇṇaparalokā āmisacakkhukā jīvikatthāya pabbajitā, tesaṃ asataṃ so ovādako anusāsako ‘‘na tvaṃ amhākaṃ upajjhāyo, na ācariyo, kasmā amhākaṃ ovadasī’’ti evaṃ mukhasattīhi vijjhantānaṃ appiyo hotīti.
「劝诫」者，谓依因现起之事而言者称为劝诫；依因未起，诸如『此物也应当为汝有』之类，示现未来者，称为训诫。面对面而语者，谓派遣使者或传教法者，以劝诫。对话应答者，谓反复说法者，以教导。谓劝说者亦谓训诫者，意即应当劝诫与训诫。所谓劝诫意在使不善法止息，稳固善法。常言「某人可爱」，谓该人相应于佛及贤圣诸善友而得爱戴。然若有出家人未超越别见，乃生在世俗眼目，为世间生活而修行者，对此等人作劝诫与训诫时，众生常疑不喜，即谓「汝非我等上师，非我等老师，何以训诫我？」以此为由而生厌恶。
Ekakammanti apalokanakammādikaṃ ekakammaṃ. Ekuddesoti nidānuddesādiko ekuddeso. Samasikkhatāti samānasikkhatā. Āhatacittatanti kodhena pahatacittabhāvaṃ. Khilajātatanti thaddhabhāvaṃ. Pañcapi cetokhileti buddhadhammasaṅghasikkhāsabrahmacārīsu pañcasupi cittassa thaddhabhāve.
「单一行为」者，如单独劝诫行为。 「明确目标」者，谓有目标与非目标二分之一者中的目标。 「共同学习」者，多人共同修习。 「恼怒心」者，谓因愤怒心而生心神不稳定。 「沉滞死气」者，谓心昏沉不振。 「五种心理障碍」亦谓五种恼怒与迷惑障碍，乃佛陀教法及比库僧团、四梵行士中，心神不稳定的五种状态。
Ñāṇasamuṭṭhitaṃ vācanti ñāṇasampayuttacittena uppāditaṃ vākyaṃ. Muñceyyāti vissajjeyya. Atthūpasaṃhitanti atthasahitaṃ kāraṇasahitaṃ. Dhammūpasaṃhitanti dhammena yuttaṃ. Kālātikkantaṃ vācaṃ na bhāseyyāti kālātītaṃ vācaṃ na katheyya tassa kālassa atikkantattā. Velātikkantanti mariyādātītaṃ vacanaṃ na bhaṇeyya vacanamariyādassa atikkantattā. Ubhayavasena kālavelā.
「有智慧之言」者，谓以智慧所生之心所起之言。 「放弃」者，谓舍弃不取。 「同义合成」者，谓含义完整且因缘充具。 「与法相应」者，谓与法规律一致。 「不应讲非时语」者，谓不应说过时、非宜时之言。 「超越时空」谓言语不应超越应有之界限。 「时间与空间」应同时顾及。
Yo ve kāle asampatteti attano vacanakāle asampatte. Ativelanti velātikkantaṃ katvā atirekappamāṇaṃ bhāsati. Nihato setīti nigghātito sayati. Kokilāyeva atrajoti kākiyā paṭijaggito kokilāya abbhantare jāto kokilapotako viya.
若其人在自言时机不适当而失误，谓其言语不当时。 「过度」者，谓出言超过适当限度，以致多言。 「倒卧」谓压伏、躺卧。若如杜鹃鸟于白鹭巢生，杜鹃并非其亲鸟，故竹鸟称兔乃寄生他鸟之子。此如是因异属异物而生的例喻。
§209
209.Athāparanti atha idāni ito parampi. Pañca rajānīti rūparāgādīni pañca rajāni. Yesaṃ satīmā vinayāya sikkheti yesaṃ upaṭṭhitassati hutvāva vinayanatthaṃ tisso sikkhā sikkheyya. Evaṃ sikkhanto hi rūpesu…pe… phassesu sahetha rāgaṃ, na aññeti.
209.接下者谓从现在至彼处。 「五爱」谓色欲等五种欲爱。 具正念者，修习戒律者，若定时受持戒且依戒修行，则应当学习三种戒学。 如此修学，于色等境界……接续法中，须断除爱染，不应为他法所转。
Rūparajoti rūpārammaṇaṃ paṭicca uppanno rāgādirajo. Saddarajādīsupi eseva nayo.
「色爱」谓依色境所生之贪欲。 「声爱」等亦同理，谓依声等境所生之贪欲。
§210
210. Tato so tesaṃ vinayāya sikkhanto anukkamena – etesu dhammesūti gāthā. Tattha etesūti rūpādīsu. Kālena so sammā dhammaṃ parivīmaṃsamānoti so bhikkhu yvāyaṃ ‘‘uddhate citte samathassa kālo’’tiādinā (saṃ. ni. 5.234) nayena kālo vutto, tena kālena sabbaṃ saṅkhatadhammaṃ aniccādinayena parivīmaṃsamāno. Ekodibhūto vihane tamaṃ soti so ekaggacitto sabbaṃ mohāditamaṃ vihaneyya, natthi ettha saṃsayo.
410。继而此比库为教诲戒律勤修戒法，便以次第详细解释——在这些法中有偈句：『在此是诸法者』。其中文义为『在色及诸根等法中』。时至其机，此比库正正谨慎地遍察法义，于是以『止息心念之时为修定之机』等义理为喻，谓之“机”。此“机”乃缘时而说，是以缘此时机考察诸法，皆知一切集聚之法皆因无常法理而须遍察。定一心于一处，即能断除一切无明之愚痴，此处无疑。”
Uddhate citteti vīriyindriyavasena citte avūpasante. Balavavīriyañhi mandasamādhiṃ vīriyassa uddhaccapakkhattā uddhaccaṃ abhibhavati. Evaṃ uddhate citte. Samathassa kāloti samādhissa bhāvanāya kālo. Samāhite citteti upacārappanāhi citte samāhite. Balavasamādhi hi mandavīriyaṃ samādhissa kosajjapakkhattā kosajjaṃ abhibhavati. Samādhi vīriyena saññojito kosajje patituṃ na labhati. Vīriyaṃ samādhinā saññojitaṃ uddhacce patituṃ na labhati . Tasmā tadubhayaṃ samaṃ kātabbaṃ. Ubhayasamatāya hi appanā hoti. Vipassanāya kāloti evaṃ samāhite aniccādivasena vividhāya passanāya kālo, samādhikammikassa balavatīpi saddhā vaṭṭati. Evaṃ saddahanto okappento appanaṃ pāpuṇāti. Samādhipaññāsu pana samādhikammikassa balavatī ekaggatā vaṭṭati. Evañhi so appanaṃ pāpuṇāti. Vipassanākammikassa pana paññā balavatī vaṭṭati. Evañhi so lakkhaṇappaṭivedhaṃ pāpuṇāti. Ubhinnaṃ pana samattepi appanā hoti eva.
『止息心念』者，蕴含精进根力之心念平息。以强力精进支配微弱禅定，强精进之起伏镇服起动之心，故称止息心念。『修定之机』指禅定之修习时机。定心者为下次近行之法门，禅定中因强力精进，则微弱禅定中振动波动亦被制伏。由精进缚住禅定之波动，则波动不复堕落。由禅定制伏精进之心，则精进波动亦不得倒退。故此二者当作同等。二者平等时能得近行。而观慧修习时机，则于此定力之中以无常等诸相之分别而观，定力修习依者亦由此坚强生信。由信心合掌勤勉，得入近行境界。禅定智中，强定力导致一心专注，于是成就进近之行。观慧修习则智慧力堆增，成就相应之于诸相断观。故二者皆能入近行，尽彼禅定与慧观之力而行也。
Kāle paggaṇhati cittanti yasmiṃ samaye atisithilavīriyatādīhi līnaṃ cittaṃ hoti, tasmiṃ samaye dhammavicayavīriyapītisambojjhaṅgasamuṭṭhāpanena taṃ cittaṃ paggaṇhāti. Niggaṇhatīti yasmiṃ samaye accāraddhavīriyatādīhi uddhataṃ cittaṃ hoti, tasmiṃ samaye passaddhisamādhiupekkhāsambojjhaṅgasamuṭṭhāpanena taṃ cittaṃ niggaṇhāti. Sampahaṃsati kālenāti yasmiṃ samaye cittaṃ paññāpayogamandatāya vā upasamasukhānaṃ vigamena vā nirassādaṃ hoti , tasmiṃ samaye aṭṭhasaṃvegavatthupaccavekkhaṇena saṃvejeti. Aṭṭha saṃvegavatthūni nāma – jātijarābyādhimaraṇāni cattāri, apāyadukkhaṃ pañcamaṃ, atīte vaṭṭamūlakaṃ dukkhaṃ anāgate vaṭṭamūlakaṃ dukkhaṃ, paccuppanne āhārapariyeṭṭhimūlakaṃ dukkhanti. Ratanattayaguṇānussaraṇenāssa pasādaṃ janeti. Ayaṃ vuccati ‘‘sampahaṃsati kālenā’’ti. Kāle cittaṃ samādaheti yasmiṃ samaye saddhāpaññānaṃ samādhivīriyānañca samabhāvo, tasmiṃ kāle cittaṃ samādaheyya.
『契机摄心』者，指于何时诸心因精进软懈等而堕伏时，彼时因维持法辨精进喜悦的觉支之起发摄受此心。『摄受』者，意即彼时由不懈精进等引发的心智清净禅定寂静，借此觉支赐生摄受此心。『生发』又称契机摄心，即何时心因信慧合时禅定精进等均等而得摄受，此时心应当收摄安住。
Ajjhupekkhati kālenāti yasmiṃ samaye sammā paṭipattiṃ āgamma alīnaṃ anuddhataṃ anirassādaṃ ārammaṇe samappavattaṃ samathavīthipaṭipannaṃ cittaṃ hoti, tadāssa paggahaniggahasampahaṃsanesu na byāpāraṃ āpajjati sārathi viya samappavattesu assesu. Ayaṃ vuccati ‘‘ajjhupekkhati kālenā’’ti. So yogī kālakovidoti eso vuttappakāro kammaṭṭhānayoge niyutto paggahaniggahasampahaṃsanasamādahanaajjhupekkhanakālesu cheko byatto. Kimhi kālamhītiādinā paggahādikālaṃ pucchati.
『勤心安立』者，于何时证入圆满修行，开始于清净无忧之境，而心调伏顺行于正定修禅之道时，彼时于摄受、收摄及摄取身心事相诸法时，不扰乱、无分别者，譬如驾驭马匹之驭者临驾，彼驾驭过程中马车奔逸乱走之事不发生。此即名曰『勤心安立』。彼比库乃是时机之专家，专于修习业处法门，于摄受收摄及勤心安立之时，能善护持此功夫。时机问答其中，询问勤心安立之时如何解释此“时机”，即摄受收摄及安立之时机也。
Idāni paggahādikālaṃ vissajjento ‘‘līne cittamhī’’tiādimāha. Atisithilavīriyatādīhi citte līnabhāvaṃ gate dhammavicayavīriyapītisambojjhaṅgasamuṭṭhāpanena paggaho. Uddhatasmiṃ viniggahoti accāraddhavīriyatādīhi uddhate citte passaddhisamādhiupekkhāsambojjhaṅgasamuṭṭhāpanena niggaho. Nirassādagataṃ cittaṃ, sampahaṃseyya tāvadeti paññāpayogamandatāya vā upasamasukhānaṃ vigamena vā assādavirahitaṃ gataṃ aṭṭhasaṃvegavatthupaccavekkhaṇena vā ratanattayaguṇānussaraṇena vā tasmiṃ khaṇe cittaṃ sampahaṃseyya.
现今释文逾越前言，谓曰“勤心安立为精疲神疲之心”。时机摄心者，则谓由精进软懈等而致疲神之心，于此由法辨精进喜悦觉支生发以摄受。勤心安立者则谓由不懈精进等而致勤奋之心，于此借由禅定寂静不动觉支生发而收摄。厌弃懈怠之心，即由观慧之光照渐渐息灭烦恼痛苦或贪嗔等心相，凭借八种激情客观的观想，如生死病老等诸痛苦、恶趣苦，及过去现在未来诸苦之痛苦。于此时刻，以三宝之德为念生信心安详，名为“观想时机”。彼即在时机中摄持心念。
Sampahaṭṭhaṃ yadā cittanti yasmiṃ kāle vuttanayeneva sampahaṃsitaṃ cittaṃ hoti. Alīnaṃ bhavati nuddhatanti vīriyasamādhīhi saññojitattā līnuddhaccavirahitañca hoti. Samathanimittassāti samatho ca nimittañca samathanimittaṃ, tassa samathanimittassa. So kāloti yo so līnuddhaccavirahitakālo vutto, so kālo. Ajjhattaṃ ramaye manoti jhānasampayuttaṃ cittaṃ kasiṇādigocarajjhatte toseyya abhiramāpeyya.
“已然摄时”即于何时刻，依前说摄持之理使心被摄时彼时称“已然摄时”。懈怠痴迷之心因精进禅定得约束加缚而净，心清净无悔无精进波动。禅定因缘者，指禅定联系之缘起故。彼“时机”谓由软懈无悔之时机称，亦即此懈怠无波动之时机。调心自在，入于修习禅定喜乐境界，周遍以遍具色界颜色三昧等境界为乐趣与欣悦之心故。
Etenamevupāyenāti etena vuttaupāyena eva. Ma-kāro padasandhivasena vutto. Ajjhupekkheyya tāvadeti yadā upacārappanāhi taṃ cittaṃ samāhitaṃ, tadā ‘‘samāhitaṃ citta’’nti jānitvā paggahaniggahasampahaṃsanesu byāpāraṃ akatvā tasmiṃ khaṇe ajjhupekkhanameva kareyya.
此法便是所说的法门。通过此法门而说，没有违背脚步衔接的用辞。当心专注于念处功夫而行时，心是专注集中的。那时，明知『专注的心』，在捕捉、搜集、销毁等内务上不作业，瞬间便是专注观照。
Idāni ‘‘kimhi kālamhi paggāho’’ti puṭṭhagāthaṃ nigamento ‘‘evaṃ kālavidū dhīro’’tiādimāha. Kālena kālaṃ cittassa, nimittamupalakkhayeti kālānukālaṃ samādhisampayuttacittassa ārammaṇaṃ sallakkheyya, upaparikkheyyāti attho. Sesaṃ sabbattha pākaṭameva. Evaṃ arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpesīti.
现今『何时应集聚』这一后续偈文，其结句为『如是时间通达者，智者』等有说。时间者，心的时间，指识得相对应的时间。即出现在具有时间相续的专注心中成为对象，以此缘起去分别观察。全篇通篇皆明显此义。如此便是以阿拉汉群聚为结束的说法。
Saddhammappajjotikāya mahāniddesaṭṭhakathāya · 于《正法光明》大义释注疏中
Sāriputtasuttaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《沙利子经义释》注解终了。
Aṭṭhakavaggavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《八品》注解终了。
Saddhammappajjotikā nāma mahāniddesa-aṭṭhakathā niṭṭhitā. · 名为《正法光明》的大义释注疏终了。