12. Cūḷaviyūhasuttaniddeso · 12. 小结经分别义注
11. Kalahavivādasuttaniddesavaṇṇanā十一、《争斗争论经义释》注释
§97
97. Ekādasame kalahavivādasuttaniddese kutopahūtā kalahā vivādāti kalaho ca tassa pubbabhāgo vivādo cāti ime kuto jātā. Paridevasokā sahamaccharā cāti paridevasokā ca sahamaccharā ca kuto pahūtā. Mānātimānā sahapesuṇā cāti mānā ca atimānā ca pesuṇā ca kuto pahūtā. Teti te sabbepi aṭṭha kilesadhammā. Tadiṅgha byūhīti taṃ mayā pucchitamatthaṃ brūhi, yācāmi taṃ ahanti. Yācanattho hi iṅghāti nipāto.
第九十七讲：关于争论辩论的教法中，从何处产生争执？所谓争执与争论，其中争执是先前存在的部分，争论是其后生的。那么这些争执从何而来？忧伤与悲痛并存，从何处生起忧伤悲痛？自恃与傲慢并存，从何处生起自恃傲慢？这三类皆为烦恼心理现象。上述八种烦恼心理即为全部。请告知我此列八种烦恼的详解，此为我的请教之意。因请教的意思故作此询问。
Ekena ākārenāti ekena kāraṇena. Aparena ākārenāti aparena kāraṇena. Āgārikā daṇḍapasutāti gahapatino vihesamānā. Pabbajitā āpattiṃ āpajjantāti anagārikā sattasu āpattikkhandhesu aññataraṃ āpajjamānā.
“以一因故”解释为“以一因缘故”。“以他因故”则指“以另一因缘故”。“富户持棒拘束”是指富户相互敌对。“出家人犯戒”则是指出家人在七种戒律过失中犯了某一条。
Kutopahūtāti kutobhūtā. Kutojātāti kuto paṭiladdhabhāvā. Kutosañjātāti upasaggena padaṃ vaḍḍhitaṃ. Kutonibbattāti kuto nibbattalakkhaṇaṃ pattā. Upasaggena padaṃ vaḍḍhetvā ‘‘kutoabhinibbattā’’ti vuttaṃ. Kutopātubhūtāti kutopākaṭībhūtā. Kiṃ nidānātiādīsu attano phalaṃ nidetīti nidānaṃ. Etasmā phalaṃ samudetīti samudayo. Etasmā phalaṃ jāyatīti jāti. Etasmā phalaṃ pabhavatīti pabhavo. Mūlaṃ pucchatīti kalahassa kāraṇaṃ pucchati. Kāraṇañhi patiṭṭhaṭṭhena mūlaṃ. Attano phalanipphādanatthaṃ hinoti pavattatīti hetu. ‘‘Handa naṃ gaṇhathā’’ti dassentaṃ viya attano phalaṃ nidetīti nidānaṃ. Etasmā phalaṃ sambhavatīti sambhavo. Pabhavati phalaṃ etasmāti pabhavo. Samuṭṭhāti ettha phalaṃ, etena vā samuṭṭhātīti samuṭṭhānaṃ. Attano phalaṃ āharatīti āhāro. Apaṭikkhipitabbaṭṭhena attano phalaṃ ārametīti ārammaṇaṃ. Etaṃ paṭicca apaṭikkhipitvā phalaṃ eti pavattatīti paccayo. Etasmā phalaṃ samudetīti samudayoti evametesaṃ padānaṃ vacanattho veditabbo. Taṃ sandhāya ‘‘kalahassa ca vivādassa ca mūlaṃ pucchatī’’tiādinā nayena desanā vuttā.
“从何处生起”为“何处生起之意”。“从何处降生”为“何处获得之状”。“从何处产生”为“藉助前接词而增加之词尾”。“从何处成就”为“何处得成就之标记”。藉前接词增加语尾而得“从何处成就”之义。“从何处显现”为“从何处显露之意”。“何为缘者”即是诸果所在标志。何者为缘便是因。以原因为根本，“缘”为根。“为自己生果而起”是以原因导致果实出现。“若言取之，似乎莫取”，此言缘即为表明自己果实之因缘。由此果实发生，此为生起；果实形成，是为产生；果实显现，则为现起。由此缘由，果实发生，所谓缘起果生之理。果实因此兴起，即为因缘。果实是因缘所生。果实集合起，是为集起。自己取持果实，是谓所摄。因不放弃而自摄，果实因缘而起，是因。由此得知果实生起之义理，应当明白此四个词尾之义相。围绕此理，说此争执与辩论根本之因，乃作此教诲。
§98
98.Piyappahūtāti piyavatthuto jātā. Maccherayuttā kalahā vivādāti iminā kalahavivādādīnaṃ na kevalaṃ piyavatthumeva, macchariyampi paccayaṃ dasseti. Kalahavivādasīsena cettha sabbepi te dhammā vuttāti veditabbā. Yathā ca etesaṃ macchariyaṃ, tathā pesuṇānañca vivādaṃ. Tenāha ‘‘vivādajātesu ca pesuṇānī’’ti. Imissā gāthāya niddeso uttānatthoyeva.
第九十八讲：所谓“以喜乐因生”，意为由喜乐之因而生。所谓以怒因生，指因怒而生。农夫携杖拘束，谓彼富户相互对立。出家人犯戒，则指未出家人犯在七种戒律过失中某项。通过本讲，如是诸现象均须了知，如彼喜乐所生的裨益及喜乐由因，争论之处及由烦恼产生如争吵等，闻之应知。正如喜乐心理，争执亦由傲慢心起，故说“争执生于傲慢”等。此颂教义正为揭示本意上文。
§99
99.Piyā su lokasmiṃ kutonidānā, ye cāpi lobhā vicaranti loketi ‘‘piyappahūtā kalahā’’ti ye ettha vuttā, te piyā lokasmiṃ kutonidānā, na kevalañca piyā, ye cāpi khattiyādayo loke vicaranti lobhahetu lobhenābhibhūtā vicaranti, tesaṃ so lobho ca kutonidānoti dve atthe ekāya pucchāya pucchati. Kutonidānāti cettha kiṃnidānā kiṃhetukāti paccattavacanassa toādeso veditabbo, samāse cassa lopābhāvo. Atha vā nidānāti jātā, uppannāti attho. Tasmā kuto jātā kuto uppannāti vuttaṃ hoti. Āsā ca niṭṭhā cāti āsā ca tassā āsāya samiddhi ca. Ye samparāyāya narassa hontīti ye narassa samparāyāya honti, parāyanā hontīti vuttaṃ hoti. Ekā evāyampi pucchā.
第九十九讲：何处生起爱乐世界？乃是贪欲流转于世间者也是故说是由爱乐所生争执。此处所言爱乐世界，非仅指爱乐，亦包括天人如王公贵族等也因贪欲而起，是故问此贪欲缘何而起？是对两义之一发问：何因缘所生？何起因力所在？这里“贪欲之因缘”应以分别理解。亦即因果，其中因指产生而生起的根由；果指发作之现象。贪欲生起故有贪，如是述之。由此衍生问答。欲望亦被称为希望及其增长，正由生世的人们出生、转世所得。皆有此义理。如是一问再起。
Dīpā hontīti patiṭṭhā bhavanti. Saraṇā hontīti dukkhanāsanā honti. Niṭṭhāparāyanā hontīti samiddhiparāyanā honti.
所谓“有灯”为立基的缘起。所谓“有依”为苦难消除的缘起。所谓“有所成就之结”为成就增长之因。
§100
100.Chandānidānānīti kāmacchandādichandanidānāni. Ye cāpi lobhā vicarantīti ye cāpi khattiyādayo lobhā vicaranti, tesaṃ lobhopi chandanidānoti dvepi atthe ekato vissajjeti. Itonidānāti chandanidānā evāti vuttaṃ hoti. ‘‘Itonidānā’’ti hi chandaṃ sandhāyāha. Chandanidānā hi lobhādayo. ‘‘Itonidānā’’ti saddasiddhi cettha ‘‘kutonidānā’’ti ettha vuttanayena veditabbā. Āsāya samiddhi vuccati niṭṭhāti ajjhāsayanibbattipaṭilābho kathīyati.
第100条“欲因”等者，指由欲欲等所生的因缘。凡是贪婪等在流转的，譬如众贵族等生贪者，也被称为贪欲因缘。二者意趣相同，其一相对而消释。所谓“此因”，即指此贪欲因缘，亦可称之。“此因”一词，世尊于此教法中以此表明依何而起。当中贪欲因缘皆为贪欲之因，故名此因。其名的成立处，即此因所指，如此说者，意在说明“因从何处生”，名谓“因缘”，即对因缘的精确断定。贪欲的燃烧称为‘燃起’，消灭时谓‘熄灭’，即依正所住，心境所得之涵摄。
§101
101.Vinicchayāti taṇhādiṭṭhivinicchayā. Ye cāpi dhammā samaṇena vuttāti ye ca aññepi kodhādīhi sampayuttā, tathārūpā vā akusalā dhammā buddhasamaṇena vuttā, te kutopahūtāti.
第101条“断见”意指对渴爱等的明断性见解。凡是贤士所说的法以及其他人被嗔恨等伴随的恶法，或者同类不善法，由佛陀或贤士所说，皆应知从何而有，无不明了。
Aññajātikāti aññasabhāvā. Aññavihitakāti aññenākārena ṭhitā. Samitapāpenāti nibbāpitapāpena. Bāhitapāpadhammenāti pahīnalāmakadhammena. Bhinnakilesamūlenāti kilesamūlāni bhinditvā ṭhitena. Sabbākusalamūlabandhanā pamuttenāti dvādasaakusalabandhanaṃ mocetvā ṭhitena. Vuttāti kathitā. Pavuttāti pakārena kathitā.
“异生族”者，意指他品他性的众生。所谓“异受制”，是由他种因缘所成立的。所谓“已灭恶业”，即已断除的恶业。所谓“外恶法”，是指以弃绝恶名为条件的法。所谓“断除烦恼根基”，是指断除烦恼根本而立。所谓“断除一切之不善根本之缚”，是断除十二种恶根的束缚而保持。所谓“所说”，即已经讲述。所谓“被说”，是以方便方法所讲述。
§102
102.Tamūpanissāya pahoti chandoti taṃ sukhadukkhavedanaṃ tadubhayavatthusaṅkhātaṃ sātāsātaṃ upanissāya saṃyogaviyogapatthanāvasena chando pahoti. Ettāvatā ‘‘chando nu lokasmiṃ kutonidāno’’ti ayaṃ pañho vissajjito hoti. Rūpesu disvā vibhavaṃ bhavañcāti rūpesu vayañca uppādañca disvā. Vinicchayaṃ kubbati jantu loketi apāyādike loke ayaṃ jantu bhogādhigamatthaṃ taṇhāvinicchayaṃ ‘‘attā me uppanno’’tiādinā nayena diṭṭhivinicchayañca kurute. Ettāvatā ‘‘vinicchayā cāpi kutopabhūtā’’ti ayaṃ pañho vissajjito hoti.
依托根本为念，所谓欲，即指对乐苦二受的所缘，双重对象现前，因接连依缘有合分离之义，此欲故生。至此，问题“欲缘何来于世间”，此问已解。于色见灭，见无常生灭。由断见痛楚等得知，正观其所缘之断灭，即断见。因欲名旧于此，“欲为何因”，此问亦已解。
Sātāsātaṃ nissāyāti madhurañca amadhurañca upanissayaṃ katvā. Iṭṭhāniṭṭhanti iṭṭhārammaṇañca aniṭṭhārammaṇañca.
双重依缘者，谓甘甜与不甘甜之依。即是所意可愿可不愿之事相。
Surāmerayamajjappamādaṭṭhānānuyoganti ettha surāti piṭṭhasurā pūvasurā odanasurā kiṇṇapakkhittā sambhārasaṃyuttāti pañca surā. Merayanti pupphāsavo phalāsavo madhvāsavo guḷāsavo sambhārasaṃyuttoti pañca āsavā. Taṃ sabbampi madakaraṇavasena majjaṃ. Pamādaṭṭhānanti pamādakāraṇaṃ, yāya cetanāya taṃ majjaṃ pivati, tassetaṃ adhivacanaṃ. Anuyoganti taṃ surāmerayamajjappamādaṭṭhānānuyogaṃ anuāyogaṃ punappunaṃ karaṇaṃ. Yasmā ca pana taṃ anuyuttassa me uppannā ceva bhogā parihāyanti, anuppannā ca nuppajjanti, tasmā ‘‘me bhogā parikkhayaṃ khīṇabhāvaṃ gacchantī’’ti jānāti. Evaṃ sabbattha. Vikālavisikhācariyānuyoganti avelāya visikhāsu cariyānuyuttaṃ. Samajjābhicaraṇanti naccādidassanavasena samajjābhigamanaṃ. Ālasyānuyoganti kāyālasiyatāya yuttappayuttataṃ. Apāyamukhāni na sevatīti bhogānaṃ vināsadvārāni na sevati.
愚癡之酒、鬱金、罂栗、毒物、以及疏忽过失这类根本所在称为酒。此酒者，包括五种酒：烈酒、面酒、谷酒、蜂蜜酒及酵酒，是五毒根基。此诸皆因使人迷醉而成酒。所谓过失根本，是指以意志迷醉为缘，饮此为即名。所谓相续，指反复行此诸酒、毒、过失根本所引起之行为。又因所依缘酒等生者既得享用，享用损坏；未生者不发生；由此可知，我享用转衰灭尽。总之，享用之减败、灭尽、消失，皆因此。又譬如夕辉之光，随手举火作业而相应，如舞蹈等乍现形态的合起而引起。身体懈怠之故，不沾染入败之地，故不随流向终伏。
Kasiyā vāti kasikammena vā. Vaṇijjāya vāti dhammikavaṇijjakammena vā. Gorakkhena vāti gopālakammena vā. Issatthena vāti dhanusippena vā. Rājaporisena vāti rājasevakakammena vā. Sippaññatarena vāti kumbhakārādisippānaṃ aññatarena vā. Paṭipajjatīti payogaṃ karoti. Cakkhusmiṃ uppanne jānātīti sasambhāracakkhusmiṃ uppanne jānāti. ‘‘Attā me uppanno’’ti diṭṭhiṃ gaṇhāti. Cakkhusmiṃ antarahiteti tasmiṃ vinaṭṭhe. Attāme antarahitoti ‘‘mama attā vinaṭṭho’’ti diṭṭhiṃ gaṇhāti. Vigato me attāti vītikkanto mama attā. Sotasmintiādīsupi eseva nayo.
『以农耕者』，即以耕作之业。『以商贩者』，即以如法之商贩之业。『以牧牛者』，即以牧养牛只之业。『以弓术者』，即以弓箭技艺之业。『以王臣者』，即以服侍国王之业。『以某种技艺者』，即以制陶师等诸技艺中之某一种。『修习』者，即作努力也。『眼生起时知之』，即眼连同其资具生起时知之，执取『我之自我已生起』之见。『眼消失时』，即彼眼坏灭时。『我之自我已消失』，即执取『我的自我已灭失』之见。『我之自我已离去』，即我的自我已超越而去。『耳』等以下诸处，亦当依此同理解之。
§103
103.Etepi dhammā dvayameva santeti ete kodhādayo dhammā sātāsātadvaye sante eva honti uppajjanti. Ettāvatā tatiyapañhopi vissajjito hoti. Idāni yo evaṃ vissajjitesu etesu pañhesu kathaṃkathī bhaveyya, tassa kathaṃkathāpahānūpāyaṃ dassento āha ‘‘kathaṃkathī ñāṇapathāya sikkhe’’ti, ñāṇadassanañāṇādhigamanatthaṃ tisso sikkhā sikkheyyāti vuttaṃ hoti. Kiṃkāraṇā? Ñatvā pavuttā samaṇena dhammā. Buddhasamaṇena hi ñatvā dhammā vuttā, natthi tassa dhammesu aññāṇaṃ, attano pana ñāṇānubhāvena te ajānanto na jāneyya, na desanādosena. Tasmā kathaṃkathī ñāṇapathāya sikkhe, ñatvā pavuttā samaṇena dhammāti.
第103。此处诸法唯存在二种，这二种诸法如愤怒等皆相继生起并共存。如此即便连第三种烦恼亦得消除。现今若问对于这等止息烦恼的疑惑如何辩说，当应示现断除疑惑之法，所谓『如何以智慧道路修习』。为获得智慧显现与证达，应修三法。何因？知晓圣道所教诫之法。既知佛陀及其弟子所宣说法义，因无其他智慧，于自身智慧体会尚未达成前，亦未曾听闻说教。所以须『如何以智慧修习』，即指知闻佛陀教法修习而得智慧。
Pakkhepabandhanena vā baddhoti nāgarikabandhena baddho. Parikkhepabandhanena vāti vatiparikkhepabandhanena vā. Gāmabandhanenātiādīsu tasmā tasmā ṭhānato nikkhamituṃ alabhanto gāmabandhanādīhi baddho nāma hoti. Tassa bandhanassa mokkhatthāyāti etassa vuttappakārassa bandhanassa mocanatthaṃ.
『以投入捆缚而被缚』，即以城邑之束缚而被缚。『以围绕捆缚者』，即以栅栏围绕之束缚。『以村落束缚』等，凡无法从某处某处离去者，即名为被村落束缚等所缚。『为解脱彼束缚』，即为解脱上述所说种类之束缚。
Ñāṇampi ñāṇapathoti pure uppannaṃ ñāṇaṃ aparāparuppannassa ñāṇampi ñāṇassa sañcaraṇamaggoti ñāṇampi ñāṇapatho. Ñāṇassa ārammaṇampi ñāṇapathoti ñāṇassa paccayopi taṃ ālambitvā uppajjanato ñāṇapatho. Ñāṇasahabhunopi dhammā ñāṇapathoti ñāṇena sahuppannā avasesā cittacetasikā dhammāpi ñāṇapatho. Idāni upamāya sādhento ‘‘yathā ariyamaggo ariyapatho’’tiādimāha.
『Ñāṇampi ñāṇapathoti』谓智慧即究竟智慧之路。谓前所生智慧与后来智慧之接续过程谓智慧更行之道。『Ñāṇassa ārammaṇampi ñāṇapathoti』谓智慧之缘起亦即智慧之道。『Ñāṇasahabhunopi dhammā ñāṇapathoti』谓与智慧同行之法亦谓智慧之道，智慧伴生时诸心识及心所法亦是智慧之路。现今可比拟而言：「如圣道为圣路」，谓圣道即为圣者所行之道。
Kathaṃkathīpuggaloti vicikicchāvanto puggalo. Sakaṅkhoti sadveḷhako. Savilekhoti cittarājivanto. Sadveḷhakoti kaṅkhāvanto. Savicikicchoti sandehavanto. Ñāṇādhigamāyāti ñāṇapaṭilābhatthāya. Ñāṇaphusanāyāti ñāṇapaṭivijjhanatthāya. Atha vā ñāṇavindanatthāya. Ñāṇasacchikiriyāyāti ñāṇassa paccakkhakaraṇatthāya. Sanidānāhanti ahaṃ sanidānaṃ sapaccayaṃ katvā dhammadesanaṃ karomi. Sappāṭihāriyanti niyyānikaṃ katvā. No appāṭihāriyanti aniyyānikaṃ akatvā dhammadesanaṃ karomi.
『心存疑惑之人』，即怀有疑惑之人。『存疑者』，即心存两可者。『存惑者』，即心有裂痕者。『存两可者』，即怀有迷惑者。『存疑虑者』，即心存犹豫者。『为证得智』，即为获取智之故。『为触及智』，即为以智透彻穿达之故；或谓为获得智之故。『为亲证智』，即为使智现前直证之故。『我作有根源之说』，即我将说法时，令其具有根源、具有条件而说。『令其殊胜有效』，即令其能引导出离而说；『非令其无有效验』，即非令其不能引导出离而说法。
§104
104.Sātaṃ asātañca kutonidānāti ettha sātāsātanti sukhadukkhavedanā eva adhippetā . Na bhavanti heteti na bhavanti ete. Vibhavaṃ bhavañcāpi yametamatthaṃ, etaṃ me pabrūhi yatonidānanti sātāsātānaṃ vibhavaṃ bhavañca etampi yaṃ atthaṃ. Liṅgabyattayo ettha kato. Idaṃ pana vuttaṃ hoti – sātāsātānaṃ vibhavo bhavo cāti yo esa attho, etaṃ me pabrūhi yatonidānanti. Ettha ca sātāsātānaṃ vibhavabhavavatthukā vibhavabhavadiṭṭhiyo eva vibhavabhavāti atthato veditabbā. Tathā hi imassa pañhassa vissajjanapakkhe ‘‘bhavadiṭṭhipi phassanidānā, vibhavadiṭṭhipi phassanidānā’’ti upari niddese (mahāni. 105) vakkhati. Imāya gāthāya niddese vattabbaṃ natthi.
『乐与不乐从何而来』——此中所谓『乐与不乐』，意指乐受与苦受。『此等不存在的原因』，即此等不存在。『有无与存有，此义』——即乐与不乐之无与有，此亦是所问之义。此处作了性数变化。此处所说乃是：乐与不乐之无与有，此为何义，请为我说，其根源为何。此处应知：以乐与不乐之无有与存有为所依之无有见与存有见，就其义而言，即是无有与存有。如此，在答覆此问的一方，于下文论说中（《大义释》第一〇五节）将说：『存有见亦以触为根源，无有见亦以触为根源。』本偈颂于论说中并无须另作说明。
§105
105.Itonidānanti phassanidānaṃ. Imāyapi vattabbaṃ natthi.
105.此后是触缘。此处亦无应当论说之物。
§106
106.Kismiṃvibhūte na phusanti phassāti kismiṃ vītivatte cakkhusamphassādayo pañca phassā na phusanti. Imāyapi vattabbaṃ natthi.
106.于何境界不触谓触，何境界已断五触如眼触等亦不触。此处亦无应当论说之物。
§107
107.Nāmañca rūpañca paṭiccāti sampayuttakanāmañca vatthārammaṇarūpañca paṭicca. Rūpe vibhūte na phusanti phassāti rūpe vītivatte pañca phassā na phusanti.
107.名色相依，名连物相也。如色离触体，离色时五触不触。色离境界时，五触亦不现。
Tiṇṇaṃ saṅgati phassoti cakkhurūpaviññāṇānaṃ tiṇṇannaṃ saṅgatiyā phasso jāyati. Cakkhu ca rūpā ca rūpasminti pasādacakkhuñca rūpārammaṇāni ca rūpabhāge rūpakoṭṭhāse katvā. Cakkhusamphassaṃ ṭhapetvāti tiṇṇaṃ saṅgatiyā uppannaphassaṃ muñcitvā. Sampayuttakā dhammā nāmasminti avasesā vedanādayo phassena sahajātā dhammā nāmabhāge. Sotañca paṭiccātiādīsupi eseva nayo.
触即三合，谓眼境色识三者之三合因缘而生触。眼与色，及眼器色境，成于色界眼或色部分色界之处。以此成眼触，断三合所生触。名色相依，谓余法如受等因触而生，触之同类，名为色部。耳等亦复如是。
Catūhākārehi rūpaṃ vibhūtaṃ hotīti catūhi kāraṇehi rūpaṃ vītivattaṃ hoti. Ñātavibhūtenāti pākaṭaṃ katvā vītivattena. Tīraṇavibhūtenāti aniccādito tīrayitvā vītivattena. Pahānavibhūtenāti chandarāgapahānato vītivattena. Samatikkamavibhūtenāti catunnaṃ arūpasamāpattīnaṃ paṭilābhavasena vītivattena.
色从四因起，即四因成色。显明鉴别为明了之因；无常诸因为变异因；弃断诸因为离欲因；超越诸因为得无色定境因。
§108
108.Kathaṃ sametassāti kathaṃ paṭipannassa. Vibhoti rūpanti rūpaṃ vibhavati, na bhaveyya vā. Sukhaṃ dukhañcāti iṭṭhāniṭṭharūpameva pucchati.
108.何谓修习者，即行者。说色即色生，不言其灭。问受苦乐，即问所好所恶之形态。
Jāneyyāmāti jānissāma. Ājāneyyāmāti visesena jānissāma. Vijāneyyāmāti anekavidhena jānissāma. Paṭivijāneyyāmāti sammā jānissāma. Paṭivijjheyyāmāti cittena bujjhissāma.
『当知之』，即将会知晓。『当善知之』，即将特别知晓。『当分别知之』，即将以多种方式知晓。『当正知之』，即将正确知晓。『当透达之』，即将以心觉悟。
§109
109.Na saññasaññīti yathā sametassa vibhoti rūpaṃ, so pakatisaññāya saññīpi na hoti. Na visaññasaññīti visaññāyapi virūpāya saññāya visaññī na hoti ummattako vā khittacitto vā. Nopi asaññīti saññāvirahitopi na hoti nirodhasamāpanno vā asaññasatto vā. Na vibhūtasaññīti ‘‘sabbaso rūpasaññāna’’ntiādinā (vibha. 508) nayena samatikkantasaññīpi na hoti arūpajjhānalābhī. Evaṃ sametassa vibhoti rūpanti etasmiṃ saññasaññitādibhāve aṭṭhatvā yadetaṃ vuttaṃ ‘‘so evaṃ samāhite citte…pe… ākāsānañcāyatanasamāpattipaṭilābhatthāya cittaṃ abhinīharatī’’ti, evaṃ sametassa arūpamaggasamaṅgino vibhoti rūpaṃ. Saññānidānā hi papañcasaṅkhāti evaṃ paṭipannassāpi ca yā saññā, taṃnidānā taṇhādiṭṭhipapañcāssa appahīnāva hontīti dasseti.
所谓“非分别识”者，如同色法合成时色相破坏，非分别识亦不会因识得分明而增生。依“显识”即分别知，若心识产生，则生分别识；若狂癫或乱心则视错而非分别识。亦非“无识”，即缺无分别识且达断灭，而无存在之识。所谓“非存在识”非指因“色无法认识”的错误见（诸色若尽）而得的超越识，非得入无色界诸识。及于此色合成的分别即“色”，在这种非分别识等中止尽，故谓“如是在专注心中…为得入虚空处”，此即色界专注所现。由此“非色界境”，以度脱诸戏论分别，而非分别识即形成，说明分别识乃妄念不断聚集之果，若无贪欲及错误见断灭，则无妄分别生。
Asaññino vuccanti nirodhasamāpannāti saññāvedanā nirodhetvā nirodhasamāpannā saññābhāvena asaññinoti kathīyanti. Asaññasattāti sabbena sabbaṃ saññābhāvena asaññabhave nibbattā.
所谓“非存在者”，谓断灭已成，则已灭感受与分别，无分别之识称为非存在识名。所谓“无识体者”，谓一切因缘灭尽，意识随之灭绝，实质上从“无分别的识”转为“非识体”，而后亡灭。
So evaṃ samāhite citteti tattha soti so bhikkhu. Evanti catutthajjhānakkamanidassanametaṃ, iminā kamena catutthajjhānaṃ paṭilabhitvāti vuttaṃ hoti. Samāhiteti iminā catutthajjhānasamādhinā samāhite. Parisuddhetiādīsu pana upekkhāsatipārisuddhibhāvena parisuddhe. Parisuddhattāyeva pariyodāte, pabhassareti vuttaṃ hoti. Sukhādīnaṃ paccayānaṃ ghātena vihatarāgādiaṅgaṇattā anaṅgaṇe. Anaṅgaṇattā eva ca vigatūpakkilese. Aṅgaṇena hi cittaṃ upakkilissati. Subhāvitattā mudubhūte, vasībhāvappatteti vuttaṃ hoti. Vase vattamānañhi cittaṃ mudūti vuccati. Muduttāyeva ca kammaniye, kammakkhame kammayoggeti vuttaṃ hoti. Mudu hi cittaṃ kammaniyaṃ hoti suddhantamiva suvaṇṇaṃ. Tadubhayampi ca subhāvitattāyeva. Yathāha ‘‘nāhaṃ, bhikkhave, aññaṃ ekadhammampi samanupassāmi, yaṃ evaṃ bhāvitaṃ kammaniyaṃ hoti yathayidaṃ, bhikkhave, citta’’nti (a. ni. 1.22).
所谓“是已专注的心”，此谓心处于专注境界，是名比库。此所谓“第四禅入定示现”，由此禅定获得。谓“专注者”即凭第四禅之定力。“清净”等词，指以无喜无忧念，清净念住为净。净境求得强调净之晓然，谓光明净洁。断除诸欲缘烦恼，心境清净无染，无染即安乐不染污。心无染污障碍，称为“无染心”，亦即清净、柔和、具支配能力。柔和即心敏捷和柔软，如黄金纯净。此心能善用法事。故有“我于此心无一法等同”，即此心乃柔和正修之心。
Etesu hi parisuddhabhāvādīsu ṭhitattā ṭhite. Ṭhitattāyeva āneñjappatte acale niriñjaneti vuttaṃ hoti. Mudukammaññabhāvena vā attano vase ṭhitattā ṭhite. Saddhādīhi pariggahitattā āneñjappatte. Saddhāpariggahitañhi cittaṃ assaddhiyena na iñjati, vīriyapariggahitaṃ kosajjena na iñjati, satipariggahitaṃ pamādena na iñjati, samādhipariggahitaṃ uddhaccena na iñjati, paññāpariggahitaṃ avijjāya na iñjati, obhāsagataṃ kilesandhakārena na iñjati. Imehi chahi dhammehi pariggahituṃ āneñjappattaṃ hoti. Evaṃ aṭṭhaṅgasamannāgataṃ cittaṃ abhinīhārakkhamaṃ hoti ākāsānañcāyatanasamāpattipaṭilābhatthāya.
于这些清净属性中，心乃坚定不移，静止安稳。心性安稳故不动摇、不摇。心以柔和行动为业力之所护持。信心等善根所依，使心不为无信所侵扰；精进所依，使心不受怠惰侵袭；念正所依，使心不被昏沉破坏；定正所依，使心远离躁乱；慧所依，使心离愚痴；光明遍照足，勤修断染障，使心明净清朗。依此六种善根，心得总摄于八正道相续中，故得守护，能由第四禅入虚空处。
Aparo nayo – catutthajjhānasamādhinā samāhite. Nīvaraṇadūrībhāvena parisuddhe. Vitakkādisamatikkamena pariyodāte. Jhānapaṭilābhapaccanikānaṃ pāpakānaṃ icchāvacarānañca abhāvena anaṅgaṇe. Icchāvacarānanti icchāya avacarānaṃ, icchāvasena otiṇṇānaṃ pavattānaṃ nānappakārānaṃ kopaappaccayānanti attho. Abhijjhādīnaṃ cittūpakkilesānaṃ vigamena vigatūpakkilese. Ubhayampi cetaṃ aṅgaṇasuttavatthasuttānusāreneva (ma. ni. 1.57 ādayo, 70 ādayo) veditabbaṃ. Vasippattiyā mudubhūte. Iddhipādabhāvūpagamanena kammaniye. Bhāvanāpāripūriyā paṇītabhāvūpagamena ṭhite āneñjappatte, yathā āneñjabhāvaṃ āneñjappattaṃ hoti, evaṃ ṭhiteti attho. Evampi aṭṭhaṅgasamannāgamena cittaṃ abhinīhārakkhamaṃ hoti ākāsānañcāyatanasamāpattipaṭilābhatthāya pādakaṃ padaṭṭhānabhūtaṃ.
别一法门，即以第四禅定入专注中得持。由远离五盖之法清净。由越过初念等扰乱成净。虽获禅定，却无邪念欲语杀生等邪行。此中欲语杀生等，意指由欲念起恶施行，生憎恨之因故称之。若去除贪欲等心杂染，即无烦恼心。心得清净柔和称为安祥柔软。依欲力所生四念搜集得勤，遂获持相，故称宁静安住。四念断疑及心力修成，修行成就，禅定圆满，具善根亦随之坚定，心即住于此。如此依八正道身心精密相因，心得守护，从第四禅入虚空处，此意指心处安定，不为恶根惑扰。
Āruppamaggasamaṅgīti arūpasamāpattiyā gamanamaggena aparihīno. Papañcāyeva papañcasaṅkhāti taṇhādipapañcāyeva papañcasaṅkhā.
“无色界之道”与无色界的得入相同，是通向无色界的境界，不可破坏。正如因缘之造作引起烦恼般，烦恼亦因渴爱等造作聚集而生。
§110
110.Ettāvataggaṃ nu vadanti heke, yakkhassa suddhiṃ idha paṇḍitāse. Udāhu aññampi vadanti ettoti ettāvatā nu idha paṇḍitā samaṇabrāhmaṇā aggaṃ suddhiṃ sattassa vadanti, udāhu aññampi etto arūpasamāpattito adhikañca vadantīti pucchati.
110.关于“此等世界”的分类，有些学识者认为此即为天界的纯净境界。又有他人说，此“此等”指此处的圣贤婆罗门所说的众生纯净界。还有他人问：「‘此等’是否更甚于无色界的得入？」
Etto arūpasamāpattitoti etasmā arūpasamāpattito.
这“此等之得入”，就是指无色界的得入。
§111
111.Ettāvataggampi vadanti heketi eke sassatavādā samaṇabrāhmaṇā paṇḍitamānino ettāvatāpi aggaṃ suddhiṃ vadanti. Tesaṃ paneke samayaṃ vadantīti tesaññeva eke ucchedavādā samayaṃ ucchedaṃ vadanti. Anupādisese kusalāvadānāti anupādisese kusalavādā samānā.
111.有人也说“此等”是指此处，另有一些永恒论的婆罗门圣贤自命有学，所谓“此等”便是顶尖纯净界。他们中很多时候这样说，也有人是断灭论者，主张断灭为真实。所谓“无染的善说”，即是不生烦恼的善说。
Bhavatajjitāti bhavato bhītā. Vibhavaṃ abhinandantīti ucchedaṃ paṭicca tussanti. Te sattassa samanti te ucchedavādino puggalassa samaṃ anuppattiṃ vadanti. Upasamanti atīva samaṃ. Vūpasamanti santaṃ. Nirodhanti anuppādaṃ. Paṭipassaddhinti apunuppattiṃ.
“战胜有”为“畏怖于有”。“欢喜无为”指依断灭而生安心。他们主张众生平等，即断灭论者主张众生涅槃的同一殊胜境界，“安住”是非常平等的；“安然”指清净无为；“止灭”是无生起；“观察镇定”是无复得。
§112
112.Ete ca ñatvā upanissitāti ete ca diṭṭhigatike sassatucchedadiṭṭhiyo nissitāti ñatvā. Ñatvā munī nissaye so vīmaṃsīti nissaye ca ñatvā so vīmaṃsī paṇḍito buddhamuni. Ñatvā vimuttoti dukkhāniccādito dhamme ñatvā vimutto. Bhavābhavāya na sametīti punappunaṃ upapattiyā na samāgacchati. Aparāmasanti aparāmasanto. Parāmāsaṃ nāpajjantoti attho.
112.认知了这些，谓其依赖恒常断灭见。知晓后，圣者依此见加以审察；加以审察者，即是智者佛陀。了解无常、苦、无我的法后，谓已解脱。重复生死不相会，是断无间断。所谓“不退转”即是不再生退。
Saddhammappajjotikāya mahāniddesaṭṭhakathāya · 《正法光明》之《大义释注》中
Kalahavivādasuttaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《争斗争论经义释》注释终了。