11. Kalahavivādasuttaniddeso · 11. 诤论经分别义注

142 段 · CSCD 巴利原典

10. Purābhedasuttaniddesavaṇṇanā第十，先坏经义释。

§83

83. Dasame purābhedasuttaniddese kathaṃdassīti imassa suttassa ito paresañca pañcannaṃ kalahavivādacūḷabyūhamahābyūhatuvaṭakaattadaṇḍasuttānaṃ sammāparibbājanīyasuttavaṇṇanāyaṃ (su. ni. aṭṭha. 2.362 ādayo) vuttanayeneva sāmaññato uppatti veditabbā. Visesato pana yatheva tasmiṃ mahāsamaye rāgacaritadevatānaṃ sappāyavasena dhammaṃ desetuṃ nimmitabuddhena attānaṃ pucchāpetvā sammāparibbājanīyasuttanta- (su. ni. 361 ādayo) mabhāsi, evaṃ tasmiṃyeva mahāsamaye ‘‘kiṃ nu kho purā sarīrabhedā kattabba’’nti uppannacittānaṃ devatānaṃ cittaṃ ñatvā tāsaṃ anuggahatthaṃ aḍḍhateḷasabhikkhusataparivāraṃ nimmitabuddhaṃ ākāsena ānetvā tena attānaṃ pucchāpetvā imaṃ suttamabhāsi.

第八十三章，第十身分裂经释义，论其如何陈说。此经乃诸他五经中的纷争、争辩、小军、大军、涂塔、达难陀经等，皆属正当流通的经文的说明（见《相应部尼柯耶注释》第八卷第三百六十二页初），依此说法，应当普遍知晓其生成。特别地，在那个盛大时节，因贪着行的天神们联合结党，借助因缘加持佛陀化身为《正当流通经》（见《相应部注释》三百六十一页初）说法，故于同一盛大时节，有“过去如何施行身分裂法”的起意未灭天神们，知悉其心，便召请由十五比库与沙玛内拉组成的密集僧团，以天人化身将自己带来，提问自己而宣说此经文。

Kathaṃ? Buddhā nāma mahantā ete sattavisesā, yaṃ sadevakassa lokassa diṭṭhaṃ sutaṃ mutaṃ viññātaṃ pattaṃ pariyesitaṃ anuvicaritaṃ manasā na kiñci katthaci nīlādivasena vibhattarūpārammaṇesu vibhattarūpārammaṇaṃ vā, bherisaddādivasena vibhattasaddārammaṇādīsu saddādiārammaṇaṃ vā atthi, yaṃ etesaṃ ñāṇamukhe āpāthaṃ nāgacchati. Yathāha – ‘‘yaṃ, bhikkhave, sadevakassa lokassa…pe… sadevamanussāya diṭṭhaṃ sutaṃ mutaṃ viññātaṃ pattaṃ pariyesitaṃ anuvicaritaṃ manasā, tamahaṃ jānāmi tamahaṃ abbhaññāsi’’nti (a. ni. 4.24). Evaṃ sabbattha appaṭihatañāṇo bhagavā sabbāpi tā devatā bhabbābhabbavasena dve koṭṭhāse akāsi. ‘‘Kammāvaraṇena vā samannāgatā’’tiādinā (pu. pa. 12) hi nayena vuttā sattā abhabbā nāma. Te ekavihāre vasantepi buddhā na olokenti. Viparītā pana bhabbā nāma. Te dūre vasantepi gantvā saṅgaṇhanti. Tasmiṃ devatāsannipāte ye abhabbā, te pahāya bhabbe pariggahesi. Pariggahetvā ‘‘ettakā ettha rāgacaritā, ettakā dosādicaritā’’ti cariyavasena cha koṭṭhāse akāsi. Atha nesaṃ sappāyadhammadesanaṃ upadhārento ‘‘rāgacaritānaṃ devānaṃ sammāparibbājanīyasuttaṃ (su. ni. 361 ādayo) kathessāmi, dosacaritānaṃ kalahavivādasuttaṃ (su. ni. 868 ādayo), mohacaritānaṃ mahābyūhasuttaṃ (su. ni. 901 ādayo), vitakkacaritānaṃ cūḷabyūhasuttaṃ (su. ni. 884 ādayo), saddhācaritānaṃ tuvaṭakasuttaṃ (su. ni. 921 ādayo), buddhicaritānaṃ purābhedasuttaṃ (su. ni. 854 ādayo) kathessāmī’’ti desanaṃ vavatthāpetvā puna taṃ parisaṃ manasākāsi ‘‘attajjhāsayena nu kho jāneyya, parajjhāsayena, aṭṭhuppattikena, pucchāvasenā’’ti. Tato ‘‘pucchāvasena jāneyyā’’ti ñatvā ‘‘atthi nu kho koci devatānaṃ ajjhāsayaṃ gahetvā cariyavasena pañhaṃ pucchituṃ samattho’’ti ‘‘tesu pañcasatesu bhikkhūsu ekopi na sakkotī’’ti addasa. Tato asītimahāsāvake, dve aggasāvake ca samannāharitvā ‘‘tepi na sakkontī’’ti disvā cintesi – ‘‘sace paccekabuddho bhaveyya, sakkuṇeyya nu kho’’ti. ‘‘Sopi na sakkuṇeyyo’’ti ñatvā ‘‘sakkasuyāmādīsu koci sakkuṇeyyā’’ti samannāhari. Sace hi tesu koci sakkuṇeyya, taṃ pucchāpetvā attanā vissajjeyya. Na pana tesupi koci sakkoti. Athassa etadahosi – ‘‘mādiso buddhoyeva sakkuṇeyya, atthi pana katthaci añño buddho’’ti anantāsu lokadhātūsu anantañāṇaṃ pattharitvā lokaṃ olokento na aññaṃ buddhaṃ addasa. Anacchariyañcetaṃ, idāni attanā samaṃ na passeyya, yo jātadivasepi brahmajālavaṇṇanāyaṃ (dī. ni. aṭṭha. 1.7) vuttanayena attanā samaṃ apassanto ‘‘aggohamasmi lokassā’’ti (dī. ni. 2.31) appaṭivattiyaṃ sīhanādaṃ nadi. Evaṃ aññaṃ attanā samaṃ apassitvā cintesi ‘‘sace ahaṃ pucchitvā ahameva vissajjeyyaṃ, evaṃ tā devatā na sakkhissanti paṭivijjhituṃ. Aññasmiṃ pana buddheyeva pucchante mayi ca vissajjante accherakaṃ bhavissati, sakkhissanti ca devatā paṭivijjhituṃ, tasmā nimmitabuddhaṃ māpessāmī’’ti abhiññāpādakaṃ jhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya ‘‘pattacīvaraggahaṇaṃ ālokitaṃ vilokitaṃ samiñjitaṃ pasāritañca mama sadisaṃyeva hotū’’ti kāmāvacaracittehi parikammaṃ katvā ‘‘pācīnayugandharaparikkhepato ullaṅghayamānaṃ candamaṇḍalaṃ bhinditvā nikkhamanto viya āgacchatū’’ti rūpāvacaracittena adhiṭṭhāsi. Devasaṅgho taṃ disvā ‘‘aññopi nu kho bho, cando uggato’’ti āha. Atha candaṃ ohāya āsannatare jāte ‘‘na cando, sūriyo uggato’’ti. Puna āsannatare jāte ‘‘na sūriyo, devavimānaṃ eta’’nti. Puna āsannatare jāte ‘‘na devavimānaṃ, devaputto eso’’ti. Puna āsannatare jāte ‘‘na devaputto, mahābrahmā eso’’ti. Puna āsannatare jāte ‘‘na mahābrahmā, aparopi bho buddho āgato’’ti āha.

如何说？谓诸佛皆为大圣众，皆是如法观察世界天人所见、听闻、经验、知晓、得见、搜求、遍历的一切，心无所缺漏。在诸色相及声音等各种感知对象中，无有遗漏。于知识开显之前，未曾丧失其分辨智慧。如《增支部尼柯耶》第四册第二十四经中所言：“比库啊，天界所见、听闻、经验、知晓、得见、搜求、遍历的种种，我悉知晓，称为无上智慧。”因此，无有不知之慧存在。世尊与天众，将一切天神按其有无资格区分，两大群体中划分。有称作“具犯业障者”的名号（见《巴利文论本》十二页），正因如此，被称为不合格者。虽居于一处，诸佛不观视其行。反之，不合格者远处集会者，若得离开群处，则趋近并收纳。收纳后，按行事划分为六群，分别为执贪行者、嗔恨行者等。尔后，为他们详说贪行天人所应闻的正当流通经，嗔行的纷争论经，痴行的大军经，拟议行的小军经，信行的涂塔经，佛行的身分裂经。演说毕，再度观想其法会，问道：“是否有人能以自身智慧、他者智慧、八种成就及问答方式悉知？”又曰“问答者能否现于五百比库中找到一个？”观察十五位大弟子及两位首席弟子，皆不能。思维道：“若是辟支佛也可知否？”亦得否定。再思“若有能够者，则问之解脱”。但五百人中无人能够。遂萌起“唯独佛有此智慧，且天地无他佛”为念。其所见极为明然，流转天地，历览无数世间，未见第二佛。意犹未已，因不见相等者，甚至犹如当生日借助梵天宝网称为“我为天下第一”的妄想，断无相悖之想，遂决定以天人化身授念，作庄严供养，埋头等候，似越过由檀香丝盖建成之月轮，恭敬而行。天众见状，问曰：“难道又有天体升起？”随即诸天方显现，先非月亮，后非太阳，再非天宫，更非天子，乃至大梵天，最后显现佛陀降临之身。

Tattha puthujjanadevatā cintayiṃsu – ‘‘ekabuddhassa tāva ayaṃ devatāsannipāto. Dvinnaṃ kīvamahanto bhavissatī’’ti. Ariyadevatā cintayiṃsu – ‘‘ekissā lokadhātuyā dve buddhā nāma natthi, addhā bhagavā attanā sadisaṃ aññaṃ ekaṃ buddhaṃ nimminī’’ti. Athassa devasaṅghassa passantasseva nimmitabuddho āgantvā dasabalaṃ avanditvāva sammukhaṭṭhāne samasamaṃ katvā māpite āsane nisīdi. Bhagavato bāttiṃsamahāpurisalakkhaṇāni, nimmitassāpi, bhagavato sarīrā chabbaṇṇarasmiyo nikkhamanti, nimmitassāpi, bhagavato sarīrarasmiyo nimmitasarīre paṭihaññanti, nimmitassa rasmiyo bhagavato kāye paṭihaññanti. Tā dvinnampi buddhānaṃ sarīrato uggamma bhavaggaṃ āhacca tato tato paṭinivattitvā devatānaṃ matthakamatthakapariyantena otaritvā cakkavāḷamukhavaṭṭiyaṃ patiṭṭhahiṃsu. Sakalacakkavāḷagabbhaṃ suvaṇṇamayavaṅkagopānasivinaddhamiva cetiyagharaṃ virocittha. Dasasahassacakkavāḷadevatā ekacakkavāḷe rāsibhūtā dvinnaṃ buddhānaṃ rasmiabbhantaraṃ pavisitvā aṭṭhaṃsu. Nimmito nisīdantoyeva ‘‘kathaṃdassī kathaṃsīlo, upasantoti vuccatī’’tiādinā nayena adhipaññādikaṃ pucchanto gāthamāha.

彼时，凡夫天人思惟：“仅有一佛聚集此天众，会多么广大？”圣天思惟：“此世界仅有一佛，世尊以自身化显他佛。”天人化身随即来到天众及十力众前，恭敬顶礼，坐于净洁座上。佛陀身具八大人德，天人化身亦同，佛躯发光放射双重光辉，天人化身形体亦放光，与佛发光相反射，三者辉耀相映，佛身散出辐射，天人化身亦散。此两佛分身相承，旋绕诸天，渐次下降至轮回中心，宛如金色庙宇梁柱华饰群像。万天神中的十千天人，分属一轮世，纷纷进入二佛身光之间，与坐者相对。天人化身即坐，与众问：“何为教义？何为戒律？何为禅定止息？”

Tattha pucchāya tāva so nimmito kathaṃdassīti adhipaññaṃ, kathaṃsīloti adhisīlaṃ, upasantoti adhicittaṃ pucchati. Sesaṃ pākaṭameva.

问话中，此化身问及“何为教义”，意谓欲知智慧；问“何为戒律”，意在知持戒；问“何为止息”，指禅定止。余下问题显而易见。

Nimmitabuddhādivibhāvanatthaṃ peṭake –

为观察天人化身等层面而作，根植三藏之意，曰——

‘‘Upeti dhammaṃ paripucchamāno, kusalaṃ atthupasañhitaṃ;

“至诚诣法而问已，功德具足且周全；

Na jīvati na nibbuto na mato, taṃ puggalaṃ katamaṃ vadanti buddhā. (pari. 479);

不生者、不灭者、不死者，如来称为何种比库？

‘‘Saṃsārakhīṇo na ca vantarāgo, na cāpi sekkho na ca diṭṭhadhammo;

「断尽轮回者，无烦恼者，亦非沙门，亦非断见者；

Akhīṇāsavo antimadehadhārī, taṃ puggalaṃ katamaṃ vadanti buddhā.

无余垢者，终生死者，此比库如来称为何等？

‘‘Na dukkhasaccena samaṅgibhūto, na maggasaccena kuto nirodho;

非苦谛已成者，何由灭谛得？

Samudayasaccato suvidūravidūro, taṃ puggalaṃ katamaṃ vadanti buddhā.

唯于集谛深知者，此比库如来称为何？

‘‘Ahetuko nopi ca rūpanissito, apaccayo nopi ca so asaṅkhato;

非因缘所生，亦非依色相，非因果之所生，彼非复集者；

Asaṅkhatārammaṇo nopi ca rūpī, taṃ puggalaṃ katamaṃ vadanti buddhā’’ti. –

无为境界者，亦非色相，此谓何人？世尊谓之何等？

Vuttaṃ.

如是所说。

Tattha paṭhamagāthā nimmitabuddhaṃ sandhāya, dutiyagāthā pacchimabhavikabodhisattaṃ sandhāya, tatiyagāthā arahattaphalaṭṭhaṃ sandhāya, catutthagāthā arūpe nibbānapaccavekkhaṇamanodvārapurecārikacittasamaṅgiṃ sandhāya vuttāti ñātabbā. Kīdisena dassanenāti kīdisavasena dassanena. Kiṃsaṇṭhitenāti kiṃsarikkhena. Kiṃpakārenāti kiṃvidhena. Kiṃpaṭibhāgenāti kiṃākārena.

其中，第一偈是指成道佛陀，第二偈是指后世将成道者，第三偈是指已得阿拉汉果者，第四偈是指无色界涅槃、涅槃寂灭、心齐彼境界者，皆应当知也。所谓“见”者，指以何等方式示现？所谓“以何种方式”乃指以何种样式。所谓“以何种坚固”者，指以何种坚实。所谓“以何种作意”者，指以何种方法。所谓“以何种份量”者，与什么形态相称。

Yaṃ pucchāmīti yaṃ puggalaṃ pucchāmi, taṃ mayhaṃ viyākarohi. Yācāmīti āyācāmi. Ajjhesāmīti āṇāpemi. Pasādemīti tava santāne somanassaṃ uppādemi. Brūhīti niddesassa uddesapadaṃ. Ācikkhāti desetabbānaṃ ‘‘imāni nāmānī’’ti nāmavasena kathehi. Desehīti dassehi . Paññapehīti jānāpehi. Ñāṇamukhavasena hi appanaṃ ṭhapento ‘‘paññapehī’’ti vuccati. Paṭṭhapehīti paññāpehi, pavattāpehīti attho. Ñāṇamukhe ṭhapehīti vā. Vivarāti vivaṭaṃ karohi, vivaritvā dassehīti attho. Vibhajāti vibhāgakiriyāya vibhāvento dassehīti attho. Uttānīkarohīti pākaṭabhāvaṃ karohi.

“我所问者”，所问之人，请你为我解释。 “祈请”，乃是请求。“我求之”为祈请。“我愿于尔”则为祈求你生起欢喜。“当称述”指明示意对象。“告知”，即应当宣说的“这些名称”，以名称说之。“示现”为显现。“说明”是告知之义。“以智慧前端安置”者，因开显智慧之端，故称“说明者”。“支设”是以智慧宣说，“推动”指意义。“置”，谓将所示明之义设立阐扬。“展开”谓展开释示，详加说明。“划分”则以区分行为示别。“鼓励发动”是指彰显明白。

Atha vā ācikkhāti desanādīnaṃ channaṃ padānaṃ mūlapadaṃ. Desanādīni cha padāni etassa atthassa vivaraṇatthaṃ vuttāni. Tattha desehīti ugghaṭitaññūnaṃ vasena saṅkhepato paṭhamaṃ uddesavasena desehi. Ugghaṭitaññū hi saṅkhepena vuttaṃ paṭhamaṃ vuttañca paṭivijjhanti. Paññapehīti vipañcitaññūnaṃ vasena tesaṃ cittatosanena buddhinisānena ca paṭhamaṃ saṃkhittassa vitthārato niddesavaseneva paññapehi. Paṭṭhapehīti tesaṃyeva niddiṭṭhassa niddesassa paṭiniddesavasena vitthāritavasena ṭhapeti paṭṭhapehi. Vivarāti niddiṭṭhassapi punappunaṃ vacanena vivarāhi. Vibhajāti punappunaṃ vuttassāpi vibhāgakaraṇena vibhajāhi. Uttānīkarohīti vivaṭassa vitthārataravacanena vibhattassa ca nidassanavacanena uttāniṃ karohi. Ayaṃ desanā neyyānampi paṭivedhāya hotīti.

复次，“告知”亦指说法等之藏词根。法语之词根共有六，皆为阐述义意所用。其间“示现”为开显之义，属简略之首要示意；“说明”则是广博之详说；“支设”为对义详细之建立；“展开”者，重复以词语解说；“划分”为反复用分法分别；“鼓励发动”以更加详细句子明示，并以引发明白之义鼓励听者。此即谓法说不应漏失，亦谓遍达教说之彻底。

§84

84. Vissajjane pana bhagavā sarūpena adhipaññādīni avissajjetvāva adhipaññādippabhāvena yesaṃ kilesānaṃ upasamā ‘‘upasanto’’ti vuccati, nānādevatānaṃ āsayānulomena tesaṃ upasamameva dīpento ‘‘vītataṇho’’tiādikā gāthāyo abhāsi. Tattha ādito aṭṭhannaṃ gāthānaṃ ‘‘taṃ brūmi upasanto’’ti imāya gāthāya sambandho veditabbo, tato parāsaṃ ‘‘sa ve santoti vuccatī’’ti iminā sabbapacchimena padena.

八十四、世尊舍弃诸色相，以智慧压伏诸染污，即“安静”称，诸天诸神随其心境而照耀，称其为“欲断净”。此类偈诗先述八句，由“吾说此安静者”为起始，接着以“此谓圣者”断语而成整体联系，应当如此理解。

Anupadavaṇṇanānayo – vītataṇho purābhedāti yo sarīrabhedā pubbameva pahīnataṇho. Pubbamantamanissitoti atītaddhādibhedaṃ pubbaantaṃ anissito. Vemajjhe nupasaṅkheyyoti paccuppannepi addhani ‘‘ratto’’tiādinā nayena na upasaṅkhātabbo . Tassa natthi purakkhatanti tassa arahato dvinnaṃ purekkhārānaṃ abhāvā anāgate addhani purakkhatamapi natthi, taṃ brūmi upasantoti evamettha yojanā veditabbā. Esa nayo sabbattha.

无依止之说者：无余贪爱是指根本就已断除对身见分裂的渴爱。所谓‘过去未往未来’者，谓所依止之过去与未来皆非真实。‘不计中间’意即即使是现时发生的事，亦不可按‘欲、怒’等心态而加以分别计数。此处无所谓先前之遗存，谓阿拉汉于二种先见（前知）无有，未来待现时尚未能视作先存，故称无先存。此即所谓心绪平静，应学此法。从总体上理解，此理一切处皆能适用。

Purā kāyassa bhedāti karajakāyassa bhedato pubbeyeva. Attabhāvassāti sakalattabhāvassa. Kaḷevarassa nikkhepāti kaḷevarassa nikkhepato sarīrassa ṭhapanato. Jīvitindriyassa upacchedāti duvidhassa jīvitindriyassa upacchedato pubbameva.

所谓身过去之分裂者，乃由业身（业成之具身）分裂而已。自体性质者，指身心一切存在之整体。覆尸之丧失者，乃指尸体之粒化归灭。命根断者，指生命根断，分两种——此生命根的断灭，亦是依赖于过去而已有的。

Pubbanto vuccati atīto addhāti pubbasaṅkhāto anto koṭṭhāso ‘‘atīto addhāti, atikkanto kālo’’ti kathīyati. Atītaṃ addhānaṃ ārabbhāti atītakālaṃ paṭicca taṇhā pahīnā.

所谓过去，谓超过现时之前已发生而有记忆之事。‘过去未往’之说，谓过去所观察或回忆之现象。‘过去未往’或谓越过时间之意。过去未往之断灭自此开始，依赖过往之时间而断除渴爱。

Aparampi bhaddekarattapariyāyaṃ (ma. ni. 3.272 ādayo) dassento ‘‘atha vā’’tiādimāha. Tattha evaṃrūpo ahosinti kāḷopi samāno indanīlamaṇivaṇṇo ahosinti evaṃ manuññarūpavaseneva evaṃrūpo ahosiṃ. Kusalasukhasomanassavedanāvaseneva evaṃvedano. Taṃ sampayuttānaṃyeva saññādīnaṃ vasena evaṃsañño. Evaṃsaṅkhāro. Evaṃviññāṇo ahosiṃ atītamaddhānanti tattha nandiṃ na samannānetīti tesu rūpādīsu taṇhaṃ vā taṇhāsampayuttadiṭṭhiṃ vā nānupavattayati. Aparena pariyāyena mahākaccānabhaddekarattapariyāyaṃ dassento ‘‘atha vā iti me cakkhu ahosī’’tiādimāha. Tattha cakkhūti cakkhupasādo. Rūpāti catusamuṭṭhānikarūpā. Iminā nayena sesāyatanānipi veditabbāni. Viññāṇanti nissayaviññāṇaṃ. Na tadabhinandatīti taṃ cakkhuñceva rūpañca taṇhādiṭṭhivasena nābhinandati. Iti me mano ahosi iti dhammāti ettha pana manoti bhavaṅgacittaṃ. Dhammāti tebhūmakadhammārammaṇaṃ. Hasitalapitakīḷitānīti dantavidaṃsakahasitañca vācālapitañca kāyakīḷādikīḷitañcāti hasitalapitakīḷitāni. Na tadassādetīti tāni hasitādīni nābhinandati. Na taṃ nikāmetīti kantaṃ na karoti. Na ca tena vittiṃ āpajjatīti tena ca tuṭṭhiṃ na pāpuṇāti.

另一处长老《善见律》中说道：‘或者如何（即“atha vā”）’。其中颜色亦似烧焦黑铁矿，乃由于形质类似人子形态而生起。感受为善、不苦快乐之情，乃是诸感受相联生起。此种联结之觉知成为所知之识境。此识亦称‘过去未往’。此处不具现时满足，故于色等诸处无起贪渴或相关见解。又大长老《善见律》中继续说：‘或者我曾有眼根’等语。其中眼根即眼根具果报之成立。色即四大相成之色法。借此理亦可知其余识根。识即依他识。非为欢喜之识，此处眼与色等未生贪着见。‘我所觉心’称为法，此心为现行之心。法为三界地及境相。所谓笑语嬉戏者，即有牙咬舌咬之笑，及喧哗言语及身之戏笑等。非使之显现，谓不令其表现。非使堕落，谓不令消退。也非因此而获得名利，亦无法得满足。

Taṃ taṃ paccayaṃ paṭicca uppannoti paccuppanno. Rattoti nupasaṅkheyyoti rāgena rattoti gaṇanaṃ na upanetabbo. Uparipi eseva nayo. Evarūpo siyantiādīsu paṇītamanuññarūpādivaseneva taṇhādiṭṭhipavattanasaṅkhātā nandī samannānayanā veditabbā. Na paṇidahatīti patthanāvasena na ṭhapeti. Appaṇidhānapaccayāti na patthanāṭhapanakāraṇena.

一切由彼条件而生，谓现时现起。‘贪爱’不应被推求枚举，故不应计算之。上述理同分，从此类等得知，便知彼时有起贪着见而生欢喜之念，谓得令心不堕落之意。无意先着，即非执着或立定。

§85

85.Asantāsīti tena tena alābhato asantasanto. Avikatthīti sīlādīhi avikatthanasīlo. Akukkucoti hatthakukkuccādivirahito. Mantabhāṇīti mantāya pariggahetvā vācaṃ bhāsitā. Anuddhatoti uddhaccavirahito. Sa ve vācāyatoti so vācāya yato saṃyato catudosavirahitaṃ vācaṃ bhāsitā hoti.

“不安者”谓由于未得满足而不安。“不稳定者”谓戒行等未坚固良好。无嗔者，谓无怒恼及毁谤之语。“思虑言讲”者，谓据理思维而讲话。“无躁者”谓无躁急躁动之心。彼为口语者，谓由口而发之言语，因其所制约之语，能生住于四念处之净护中。

Akkodhanoti yañhi kho vuttanti ‘‘na kodhano akodhano kodhavirahito’’ti yaṃ kathitaṃ, taṃ paṭhamaṃ tāva kodhaṃ kathetukāmo ‘‘apica kodho tāva vattabbo’’ti āha. Kodho tāva vattabboti paṭhamaṃ kodho kathetabbo. Dasahākārehi kodho jāyatīti dasahi kāraṇehi kodho uppajjati. Anatthaṃ me acarīti avaḍḍhiṃ me akāsi, iminā upāyena sabbapadesu attho veditabbo. Aṭṭhāne vā pana kodho jāyatīti akāraṇe kodho uppajjati. Ekacco hi ‘‘devo ativassatī’’ti kuppati, ‘‘na vassatī’’ti kuppati, ‘‘sūriyo tappatī’’ti kuppati, ‘‘na tappatī’’ti kuppati, vāte vāyantepi kuppati, avāyantepi kuppati, sammajjituṃ asakkonto bodhipaṇṇānaṃ kuppati, cīvaraṃ pārupituṃ asakkonto vātassa kuppati, upakkhalitvā khāṇukassa kuppati. Idaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘aṭṭhāne vā pana kodho jāyatī’’ti. Tattha heṭṭhā navasu ṭhānesu satte ārabbha uppannattā kammapathabhedo hoti.

所谓“无瞋、非瞋、无瞋离瞋”，这是初次说时将瞋恨称说为“应当止息之瞋”。所谓“应当止息之瞋”，即首先应当说的就是瞋恨。此瞋恨由十种缘起而生，即因十种缘故而生起瞋恨。有时有人心生妄念，如“这无益于我”，由此增长愚痴，以此为缘，理应由此种种缘故分别其义。又有时称：“有时缘境起瞋”，实因缘故而起瞋恨。譬如有人因“天降大雨”而发瞋，因“天不降雨”而瞋，因“太阳曝晒”而瞋，因“太阳不曝晒”而瞋；风吹时也瞋，不吹时亦瞋。不肯和悦则瞋，智慧觉者亦会瞋；不肯脱下衣服则对风瞋，吐痰打肋骨亦瞋。针对此故说“有时缘境起瞋”。而这中有七十处起瞋，与业道种种差别相应。

Aṭṭhānaghāto pana saṅkhāresu uppanno kammapathabhedaṃ na karoti. Cittaṃ āghātento uppannoti cittassa āghāto. Tato balavataro paṭighāto. Paṭihaññanavasena paṭighaṃ. Paṭivirujjhatīti paṭivirodho. Kuppanavasena kopo. Pakopo sampakopoti upasaggavasena padaṃ vaḍḍhitaṃ. Dussanavasena doso. Padoso sampadosoti upasaggavasena padaṃ vaḍḍhitaṃ. Cittassabyāpattīti cittassa vipannatā viparivattanākāro. Manaṃ padūsayamāno uppajjatīti manopadoso. Kujjhanavasena kodho. Kujjhanākāro kujjhanā. Kujjhitassa bhāvo kujjhitattaṃ. Dussatīti doso. Dussanāti dussanākāro. Dussitattanti dussitabhāvo. Pakatibhāvavijahanaṭṭhena byāpajjanaṃ byāpatti. Byāpajjanāti byāpajjanākāro. Virujjhatīti virodho. Punappunaṃ virujjhatīti paṭivirodho. Viruddhākārapaṭiviruddhākāravasena vā idaṃ vuttaṃ. Caṇḍiko vuccati caṇḍo, thaddhapuggalo, tassa bhāvo caṇḍikkaṃ. Na etena suropitaṃ vacanaṃ hoti, duruttaṃ aparipuṇṇameva hotīti asuropo. Kuddhakāle hi paripuṇṇavacanaṃ nāma natthi, sacepi kassaci hoti, taṃ appamāṇaṃ. Apare pana ‘‘assujananaṭṭhena assuropanato assuropo’’ti vadanti, taṃ akāraṇaṃ somanassassāpi assujananato. Heṭṭhāvuttaattamanatāpaṭipakkhato na attamanatāti anattamanatā. Sā pana yasmā cittasseva, na sattassa, tasmā ‘‘cittassā’’ti vuttaṃ.

在此八缘之中起的业道差别，并不产生新的业道差别。所谓“心起痛击”，即心受击打。接着是力极强的反应称为“反击”，缺乏反感则称为“反击”。怒气的增益称“怒气增长”，愤怒称“怒意”。激怒称“挠怒”，愤怒剧烈称“暴怒”。怨恨称“怨愤”，重怨称“剧怨”。心中出现不安转逆的状态即为“心之忧患”，俗称“心怨愤”。固执愤怒称为“顽瞋”，其性质为顽固之怒。败坏为“怨恨”，毁坏即为“毁坏”。显露本性与变化的破坏称为“损坏与破坏”。损坏是破坏的性质。反感称为“反抗”，再三反抗称为“反对”。由反抗与反对的性质，故有此说。强暴粗暴者称为“粗暴”，粗暴之性即“粗暴性”，粗暴者之性称“粗暴质”，此不为善妙之语，是浅薄不圆满之言，为恶者言。若有善说，则谓“由恶逆行导致恶语”，此无缘于愉快故。文义所说有更高或更低的痛苦，非实为最高痛苦。此乃心而非实体，故称“心属”。

Adhimattaparittatā veditabbāti adhimattabhāvo parittabhāvo ca, balavabhāvo mandabhāvoti attho. Kañci kāleti ekadā. ‘‘Kañci kāla’’ntipi pāṭho. Cittāvilakaraṇamatto hotīti cittassa āvilakaraṇappamāṇo, cittakiliṭṭhakaraṇappamāṇoti attho. ‘‘Cittālasakaraṇamatto’’tipi pāṭho, taṃ na sundaraṃ. Tassa cittakilamathakaraṇamattoti attho. Na ca tāva mukhakulānavikulāno hotīti mukhassa saṅkocanavisaṅkocano na ca tāva hoti. Na ca tāva hanusañcopano hotīti dvinnaṃ hanūnaṃ aparāparaṃ calano na ca tāva hoti. Na ca tāva pharusavācaṃ nicchāraṇo hotīti paresaṃ mammacchedakaṃ pharusavācaṃ mukhato nīharaṇena bahi nikkhamano na ca tāva hoti. Na ca tāva disāvidisānuvilokano hotīti parassa abbhukkiraṇatthaṃ daṇḍādiatthāya disañca anudisañca punappunaṃ vilokano na ca tāva hoti.

所谓“觉察有过犹不及”，指虑念之有所多有所少，强弱之意。面某日有云，“某时”，此为文法用法。心为判别能力的标志，指心能辨识污染程度，意为心之污秽的程度。所谓“心为污秽作用物”，非美善之语。谓不收敛口唇动作，肢体亦不紧缩，非紧闭口腔，意谓上下下颌不相协动；非暴厉粗恶之语，谓不从口中发出侵犯他人之恶言；非来回频视，指不为惩罚或责鞭所反复频视四方。

Na ca tāva daṇḍasatthaparāmasano hotīti āghātanatthaṃ daṇḍañca ekatodhārādisatthañca ādiyano na ca tāva hoti. Na ca tāva daṇḍasatthaabbhukkiraṇo hotīti vuttappakāraṃ daṇḍasatthaṃ ukkhipitvā paharaṇo na ca tāva hoti. Na ca tāvadaṇḍasatthaabhinipātano hotīti etaṃ duvidhaṃ parassa paharaṇatthaṃ na ca tāva khipano hoti. Na ca tāva chinnavicchinnakaraṇo hotīti daṇḍasatthādikhipanena parasarīraṃ dvidhākaraṇo ca vividhākārena vaṇakaraṇo ca na tāva hoti. ‘‘Chiddavicchiddakaraṇo’’tipi pāṭho. Na ca tāva sambhañjanapalibhañjano hotīti sarīraṃ bhañjitvā cuṇṇavicuṇṇakaraṇo na ca tāva hoti. Na ca tāva aṅgamaṅgaapakaḍḍhano hotīti aṅgapaccaṅgaṃ sampaggahetvā apanetvā kaḍḍhano na ca tāva hoti. Na ca tāva jīvitā voropano hotīti jīvitindriyato voropano na ca tāva hoti. Na ca tāva sabbacāgapariccāgāya saṇṭhito hotīti sabbaṃ parassa jīvitaṃ nāsetvā attano jīvitanāsanatthāya saṇṭhito na ca tāva hoti. Idaṃ vuttaṃ hoti – yadā aññaṃ jīvitā voropetvā attānaṃ jīvitā voropanatthāya ṭhito, tadā sabbacāgapariccāgā nāma hoti. Vuttañhetaṃ bhagavatā –

又非为了刑法惩罚而对人施加攻击，谓非为攻击使用单一或多种刑具；非因刑法而加害，谓未举起刑具棒杖而击打；非刑法之攻击侵袭，谓无此二重类型专门为他人施打；非肢体破坏，谓用刑具或棒杖打断肢体，令之支离破碎亦非；非粉碎与破坏，谓违坏身体，粉碎细割亦非；非肢体拉扯蹂躏，谓抓取肢体或肢解亦非；非生命夺取，谓不夺活命；非割舍生命助他人，谓非为了舍命以救别人生命。此谓“当他人生命被夺时自害生命，为整体牺牲名”。此点世尊已宣说。

‘‘Kodhaṃ chetvā sukhaṃ seti, kodhaṃ chetvā na socati;

“断除瞋恨，则安乐生起；断除瞋恨，则不生忧伤。”

Kodhassa visamūlassa, madhuraggassa brāhmaṇa;

“瞋根本恶，犹如婆罗门之苦酒。”

Vadhaṃ ariyā pasaṃsanti, tañhi chetvā na socatī’’ti. (saṃ. ni. 1.187, 267);

贵族赞叹杀戮之事，然而杀戮既成，便不再为之哀伤。

Yatoti yadā. Parapuggalaṃ ghāṭetvāti parapuggalaṃ nāsetvā. Attānaṃ ghāṭetīti attānaṃ māreti. Paramussadagatoti atibalavabhāvaṃ gato. Paramavepullappattoti ativipulabhāvaṃ patto. Kodhassa pahīnattāti anāgāmimaggena vuttappakārassa kodhassa pahīnabhāvena. Kodhavatthussa pariññātattāti kodhassa patiṭṭhābhūtassa kāraṇabhūtassa piyāpiyaaṭṭhānasaṅkhātassa vatthussa ñātatīraṇapariññāhi byāpetvā ñātabhāvena. Kodhahetussa upacchinnattāti kodhassa janakahetuno domanassasahagatacittuppādassa ucchinnabhāvena.

“何谓杀戮？”杀戮是指杀害他人，而非灭除他人。杀害自己指自我了结性命。所谓“无能为力”是指失去极大力量之状态。“极盛盛起”是指到达极其旺盛的状态。所谓“愤怒的消除”，是指出家圣者所说的愤怒消灭之境界。所谓“经过深入理解愤怒所依据之缘起”，指通过对愤怒之根基——即由忧闷产生之心念，及其所在——所怀之喜爱支撑物的彻底了知，这种了解广泛遍及，故称“广泛的通达”。所谓“愤怒的中断”，是指由忧闷夹杂的引发愤怒之缘起被断除。

Tāsīti bhāyanasīlo hoti. Uttāsīti atibhāyanasīlo. Parittāsīti samantato bhāyanasīlo. Bhāyatīti bhayaṃ uppajjati. Santāsaṃ āpajjatīti virūpabhāvaṃ pāpuṇāti. Katthīhotīti attano vaṇṇabhaṇanasīlo hoti. Vikatthīti vividhā nānappakārato vaṇṇabhaṇanasīlo. Jātiyā vāti khattiyabhāvādijātisampattiyā vā. Gottena vāti gotamagottādinā ukkaṭṭhagottena vā. Kolaputtiyena vāti mahākulabhāvena vā. Vaṇṇapokkharatāya vāti vaṇṇasampannasarīratāya vā. Sarīrañhi ‘‘pokkhara’’nti vuccati, tassa vaṇṇasampattiyā abhirūpabhāvenāti attho. Dhanena vātiādīni uttānatthāneva.

“恐怖之性”即是极为可怖之性格。“极端恐怖之性”是极为恐怖之性格。“普遍恐怖之性”是无处不在之恐怖。恐怖即生起恐惧。烦恼即生起丑陋污秽之性。所谓“何处出于何”？是指自身所具之容貌与言行。“多样的容貌言行”即多种不同方式表现的容貌与言谈。按种族而言，是指属于刹帝利等种族类别；按世系而言，是由世系高贵或迥异的血统所决定；按家族而言，是由显赫家族或血统所致；按肤色而言，是指拥有美丽的肌肤。肌肤称为“水池”，因其色泽美丽而得此名。按财富等而言，则是指财富丰厚等。

Kukkuccanti niddesassa uddesapadaṃ. Tattha kukkuccanti kucchitaṃ kataṃ kukataṃ, tassa bhāvo kukkuccaṃ. Taṃ pacchānutāpalakkhaṇaṃ, katākatānusocanarasaṃ, vippaṭisārapaccupaṭṭhānaṃ, katākatapadaṭṭhānaṃ, dāsabyaṃ viya daṭṭhabbaṃ. Hatthakukkuccampīti hatthehi kucchitaṃ kataṃ kukataṃ, tassa bhāvo hatthakukkuccaṃ. Pādakukkuccādīsupi eseva nayo.

“忧愁”是指丧失所欲、失败所作而生起的愁苦心态。紧随其后的是悔过内疚、心绪烦乱、对先前所作的执着表示痛惜、似被奴役一般的感受。所谓“手的忧愁”，是指用手所作之不善行为，因而产生的忧愁。脚的忧愁等同理。

Akappiyekappiyasaññitāti acchamaṃsaṃ sūkaramaṃsanti khādati, dīpimaṃsaṃ migamaṃsanti khādati, akappiyabhojanaṃ kappiyabhojananti bhuñjati, vikāle kālasaññitāya bhuñjati, akappiyapānakaṃ kappiyapānakanti pivati. Ayaṃ akappiye kappiyasaññitā. Kappiye akappiyasaññitāti sūkaramaṃsaṃ acchamaṃsanti khādati, migamaṃsaṃ dīpimaṃsanti khādati, kappiyabhojanaṃ akappiyabhojananti bhuñjati, kāle vikālasaññitāya bhuñjati, kappiyapānakaṃ akappiyapānakanti pivati. Ayaṃ kappiye akappiyasaññitā. Avajje vajjasaññitāti niddose dosasaññitā. Vajje avajjasaññitāti sadose niddosasaññitā. Kukkuccāyanāti kukkuccāyanākāro. Kukkuccāyitattanti kukkuccāyitabhāvo. Cetaso vippaṭisāroti cittassa virūpo paṭisaraṇabhāvo. Manovilekhoti cittassa vilekho.

所谓“不净净食辨别”，是指猪肉、猪的肉等被归为不可食之物；鸭肉、鹿肉等被视为可食之物。不净食即不可食食物，可食食物即净食。有时因时间不同而对食物产生不同的辨识，例如傍晚食物被视为不净食或净食。对饮料亦如是，即区分可饮或不可饮。此即不可食与可食识别。不净食被视为可食，或可食被视为不净食，皆是相对识别。所谓“贬损尊重之识”为对恶行之心识识别，不净受贬为净，净受贬为不净。“忧闷心”即心识之烦乱。

Katattā ca akatattā cāti kāyaduccaritādīnaṃ katabhāvena ca kāyasucaritādīnaṃ akatabhāvena ca. Kataṃ me kāyaduccaritanti mayā kāyena kilesapūtikattā duṭṭhu caritaṃ kāyena kataṃ. Akataṃ me kāyasucaritanti mayā kāyena suṭṭhu caritaṃ na kataṃ. Vacīduccaritavacīsucaritādīsupi eseva nayo nirodhapariyosānesu .

所谓“已为与未为”，是指身业等恶行已作或未作。所谓“我已作恶行”，是指我以身体行了染污烦恼之恶行。“我未作善行”，是指我身体虽未作善行而修持纯善。言语业、恶行与善行等亦遵此理，在断灭末期中体现殊途同归。

Cittassāti na sattassa na posassa. Uddhaccanti uddhatākāro. Avūpasamoti na vūpasamo. Ceto vikkhipatīti cetaso vikkhepo, bhantattaṃ cittassāti cittassa bhantabhāvo bhantayānabhantagoṇādīnaṃ viya. Iminā ekārammaṇasmiṃyeva vipphandanaṃ kathitaṃ. Uddhaccañhi ekārammaṇe vipphandati, vicikicchā nānārammaṇeti. Idaṃ vuccati uddhaccanti ayaṃ uddhatabhāvo kathīyati.

「心」既非「有」，亦非「长养者」。称为「动扬」，是指升起的形相。狭义而言，不是「息灭」，而是「止息」。称心为「散乱」，即心的散乱，如光影之异相、如灯芯之明灭不定。此处仅以一种现象说明散乱。动扬正是一相现象的散乱状态，怀疑即多种现象纷扰。此谓动扬，即称为生起动荡之质。

Musāvādaṃ pahāyāti ettha musāti visaṃvādanapurekkhārassa atthabhañjako vacīpayogo kāyapayogo vā. Visaṃvādanādhippāyena panassa paravisaṃvādakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo.

「弃除妄语」指在此系指摈弃毒害世间、破坏和睦的话语联结，无论身语之劳作。由破坏谤言所生起、使自己与他人敌对的身语心三业所引发的意念，便是妄语。

Aparo nayo – musāti abhūtaṃ atacchaṃ vatthu. Vādoti tassa bhūtato tacchato viññāpanaṃ. Lakkhaṇato pana atathaṃ vatthuṃ tathato paraṃ viññāpetukāmassa tathāviññattisamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo, taṃ musāvādaṃ. Pahāyāti imaṃ musāvādacetanāsaṅkhātaṃ dussīlyaṃ pajahitvā . Paṭiviratoti pahīnakālato paṭṭhāya tato dussīlyato orato viratova. Natthi tassa vītikkamissāmīti cakkhusotaviññeyyā dhammā, pageva kāyaviññeyyāti iminā nayena aññesupi evarūpesu padesu attho veditabbo.

另一例说：「妄」是非真实的事物；「辩」指对其本体真相的说知。就性质上而言，若本体真实，则能正确说明；若不真实，是欲令人相信错误实相而生起的意识，即妄语。弃除指摈弃此类由妄语心念所构成的恶行，离弃恶行。断绝指弃恶后再不更起。有把握说，眼、耳等亦无变化之触，于是此比喻用于他处时，身语所缘之事理亦当如此理解。

Saccaṃ vadatīti saccavādī. Saccena saccaṃ sandahati ghaṭetīti saccasandho, na antarantarā musā vadatīti attho. Yo hi puriso kadāci musā vadati, kadāci saccaṃ, tassa musāvādena antaritattā saccaṃ saccena na ghaṭiyati, tasmā so na saccasandho, ayaṃ pana na tādiso, jīvitahetupi musā avatvā saccena saccaṃ sandahatiyevāti saccasandho.

「真实言说」即真实语者，是以真实相连结。非间或妄语，意指说语中间无虚假。有人或时妄语，有时说真语，但由于妄语的内在夹杂，真实语不能与真实相连结，故彼非真实语者。此者非如此，因生命因缘，虽有妄语而仍以真实连结真实，故谓真实语者。

Thetoti thiro, thirakathoti attho. Eko hi puggalo haliddirāgo viya, thusarāsimhi nikhātakhāṇu viya, assapiṭṭhe ṭhapitakumbhaṇḍamiva ca na thirakatho hoti, eko pāsāṇalekhā viya, indakhīlā viya ca thirakatho hoti, asinā sīsaṃ chindantepi dve kathā na katheti, ayaṃ vuccati theto.

「硬」意为稳固不动，「坚硬说」意同。举个例子：独人如苦瓜，虽干裂犹无断离；如印泥制罐，牢固不动；如硬岩石，即使砸断头骨，也不开口言说二语，称为坚硬说者。

Paccayikoti pattiyāyitabbako, saddhāyitabbakoti attho. Ekacco hi puggalo na paccayiko hoti, ‘‘idaṃ kena vuttaṃ, asukenā’’ti vutte ‘‘mā tassa vacanaṃ saddahathā’’ti vattabbataṃ āpajjati. Eko paccayiko hoti, ‘‘idaṃ kena vuttaṃ, asukenā’’ti vutte ‘‘yadi tena vuttaṃ, idameva pamāṇaṃ, idāni upaparikkhitabbaṃ natthi, evameva ida’’nti vattabbataṃ āpajjati, ayaṃ vuccati paccayiko.

「因缘者」即所谓应持因缘之人，「信者」即应持信心之人。有人非因缘者，见言论未经验证，即不信服；有因缘者，若确有印证，言论即是可信的，此谓因缘者。

Avisaṃvādako lokassāti tāya saccavāditāya lokaṃ na visaṃvādetīti attho.

「不争论世间」者，此语义为：在此教法中，谓世间物不相争论也。

Pisuṇaṃ vācaṃ pahāyātiādīsu yāya vācāya yassa taṃ vācaṃ bhāsati, tassa hadaye attano piyabhāvaṃ parassa ca suññabhāvaṃ karoti, sā pisuṇā vācā. Yāya pana attānampi parampi pharusaṃ karoti, yā vācā sayampi pharusā, neva kaṇṇasukhā na hadayaṅgamā, ayaṃ pharusā vācā. Yena samphaṃ palapati niratthakaṃ, so samphappalāpo. Yā tesaṃ mūlabhūtā cetanāpi pisuṇavācādināmameva labhati, sā eva ca idha adhippetā.

以恶语为例，如弃恶语等言，（恶语）是指用此种语言者，心中使自己生起喜欢之念，而对别人则生空无之念，谓此为恶语。又若语言令自己与别人起粗暴之念，此语虽粗暴，非令耳根欢喜，亦非令心安宁，谓此为粗恶语。若语言杂乱无章，空无意义，即称杂秽语。以此诸语之根本意志，均属恶语等名，是为此处所论之对象。

Imesaṃbhedāyāti yesaṃ ito vuttānaṃ santike sutaṃ, tesaṃ bhedāya. Bhinnānaṃ vā sandhātāti dvinnaṃ mittānaṃ vā samānupajjhāyakādīnaṃ vā kenacideva kāraṇena bhinnānaṃ ekamekaṃ upasaṅkamitvā ‘‘tumhākaṃ īdise kule jātānaṃ evaṃ bahussutānaṃ idaṃ na yutta’’ntiādīni vatvā sandhānaṃ kattā anukattā.

「此等区别」者，是指此前所说之区别。谓分别二友或同伴等者因某种原因而分离，彼此相违。乃至亲近相处时说“你们族中出生这些多闻者，此行不合”等语，借此以成就和合或破坏合和。

Anuppadātāti sandhānānuppadātā. Dve jane samagge disvā ‘‘tumhākaṃ evarūpe kule jātānaṃ evarūpehi guṇehi samannāgatānaṃ anucchavikameta’’ntiādīni vatvā daḷhīkammaṃ kattāti attho. Samaggo ārāmo assāti samaggārāmo, yattha samaggā natthi, tattha vasitumpi na icchatīti attho. ‘‘Samaggarāmo’’tipi pāḷi, ayamevettha attho. Samaggaratoti samaggesu rato, te pahāya aññatra gantumpi na icchatīti attho. Samagge disvāpi sutvāpi nandatīti samagganandī. Samaggakaraṇiṃ vācaṃ bhāsitāti yā vācā satte samaggeyeva karoti, taṃ sāmaggiguṇaparidīpikameva vācaṃ bhāsati, na itaranti.

「无生和合」者，无真和合也。谓两人同意彼此说“你等此族生此等品性聚集，不相违逆”等，称此为坚固之行为。和合即相同住所，若无和合，则不欲同住。此处和合意即此。若见和合而不违逆时欢喜，即谓和合乐。说和合语者，谓其言辞令众生生和合之心，此为显现和合善德之语，不别他语。

Parassa mammacchedakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā ekantapharusacetanā pharusā vācā, nelāti elaṃ vuccati doso, nassā elanti nelā, niddosāti attho ‘‘nelaṅgo setapacchādo’’ti ettha (udā. 65; peṭako. 25) vuttanelaṃ viya. Kaṇṇasukhāti byañjanamadhuratāya kaṇṇānaṃ sukhā, sūcivijjhanaṃ viya kaṇṇasūlaṃ na janeti. atthamadhuratāya sakalasarīre kopaṃ ajanetvā pemaṃ janetīti pemanīyā. Hadayaṃ gacchati apaṭihaññamānā sukhena cittaṃ pavisatīti hadayaṅgamā. Guṇaparipuṇṇatāya pure bhavāti porī, pure saṃvaḍḍhanārī viya sukumārātipi porī, purassa esātipi porī, nagaravāsīnaṃ kathāti attho. Nagaravāsino hi yuttakathā honti, pitimattaṃ pitāti bhātimattaṃ bhātāti vadanti. Evarūpī kathā bahuno janassa kantā hotīti bahujanakantā. Kantabhāveneva bahuno janassa manāpā cittavuḍḍhikarāti bahujanamanāpā.

以伤害他人肉体为言语表现之恶行，发起单纯粗暴之意志，谓此为粗恶语。以「nelā」为例，此语意为“背负篷布者”，此处用作比喻，指粗暴。所谓耳根安乐者，谓以恰如针刺穿耳朵不觉痛隐喻，意指虽有刺痛而不生痛苦。由此发起之甘美意，心不生忿怒而生柔爱，真爱之。心入其处，不觉折磨，此谓心之安居。具备美德之体彼先存在，犹如瓷器，瓷器被磨砺而柔弱，城市居民所析议者语意。城市居民讲话皆适宜，谓父亲爱儿称父亲爱情，兄弟爱弟称兄弟爱情。如此之谈，令诸大众爱心滋长，即众人所爱也。由爱心激发，令多数人生欢喜，心意增长。反之则生不爱。

Anatthaviññāpikā kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā akusalacetanā samphappalāpo. Kālena vadatīti kālavādī, vattabbayuttakālaṃ sallakkhetvā vadatīti attho. Bhūtaṃ tathaṃ tacchaṃ sabhāvameva vadatīti bhūtavādī. Diṭṭhadhammikasamparāyikatthasannissitameva katvā vadatīti atthavādī. Navalokuttaradhammasannissitaṃ katvā vadatīti dhammavādī. Saṃvaravinayapahānavinayasannissitaṃ katvā vadatīti vinayavādī.

以无益宣说、不善意志生起者言语表现之杂秽语。谓随时随地讲说，计时恰当而言。谓依真实法及实相所说，谓真实语。言违持见者，谓依持见言说。谓言依最新世界外边法说。谓依戒律及守戒放逸戒律所说。

Nidhānaṃ vuccati ṭhapanokāso, nidhānamassa atthīti nidhānavatī, hadaye nidhātabbayuttakaṃ vācaṃ bhāsitāti attho. Kālenāti evarūpiṃ bhāsamānopi ca ‘‘ahaṃ nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsissāmī’’ti na akālena bhāsati, yuttakālaṃ pana apekkhitvāva bhāsatīti attho. Sāpadesanti saupamaṃ, sakāraṇanti attho. Pariyantavatinti paricchedaṃ dassetvā yathāssā paricchedo paññāyati, evaṃ bhāsatīti attho. Atthasaṃhitanti anekehipi nayehi vibhajantena pariyādātuṃ asakkuṇeyyatāya atthasampannaṃ bhāsati. Yaṃ vā so atthavādī atthaṃ vadati, tena atthena sahitattā atthasaṃhitaṃ vācaṃ bhāsati, na aññaṃ nikkhipitvā aññaṃ bhāsatīti vuttaṃ hoti. Catuddosāpagataṃ vācaṃ bhāsatīti musāvādādīhi catūhi dosehi apagataṃ vācaṃ bhāsati. Dvattiṃsāya tiracchānakathāyāti dvattiṃsāya saggamokkhānaṃ tiracchānabhūtāya kathāya.

所谓存放，指的是安置之处，存放具备一定的意义，即蕴含能被安置的义理，如同心中有所安置般而能发言。时间意谓即使口中说这类似的话“我将说含义完整的话”，也不是在无时无刻随意说道，而是依适当时间而出言。相称者指的是恰当相似；因缘者指的是缘由条件。环段即指划分界限，如同划分界限后才能认识其范围，言语也是如此。含义集成指分成诸多部分难以表达时，用包含多义的言语来描述。所谓言说者，是指以所述之义理为内容的言语，不另加他义。所谓言语无四恶积者，是指言语远离谎语等四种恶业。所谓三十二邪说，是指三十二种违背天上解脱的邪见言说。

Dasakathāvatthūnīti appicchatādīni dasa vivaṭṭanissitāya kathāya vatthubhūtāni kāraṇāni. Appicchakathanti ettha appicchoti icchāvirahito aniccho nittaṇho. Ettha hi byañjanaṃ sāvasesaṃ viya, attho pana niravaseso. Na hi khīṇāsavassa aṇumattāpi icchā nāma atthi.

所谓十种说法之义，是指少欲等十种因缘所产生的真实事理。所谓少欲，是指无爱无嗜即无贪欲之心。此处比喻语义完整，而义理无遗漏。无漏者不存在一丝一毫的欲爱，证明已断除烦恼。

Apicettha atricchatā pāpicchatā mahicchatā appicchatāti ayaṃ bhedo veditabbo – tattha sakalābhe atittassa paralābhapatthanā atricchatā nāma, tāya samannāgatassa ekabhājane pakkapūvepi attano patte patite na supakko viya khuddako viya ca khāyati, sveva pana parassa patte pakkhitto supakko viya mahanto viya ca khāyati. Asantaguṇasambhāvanatā pana paṭiggahaṇe ca amattaññutā pāpicchatā nāma, sā ‘‘idhekacco asaddho samāno saddhoti maṃ jano jānātū’’tiādinā (vibha. 851) nayena atreva āgatāyeva. Tāya ca samannāgato puggalo kohaññe patiṭṭhāti. Santaguṇasambhāvanatā pana paṭiggahaṇe ca amattaññutā mahicchatā nāma, sāpi ‘‘idhekacco saddho samāno saddhoti maṃ jano jānātūti icchati, sīlavā samāno sīlavāti maṃ jano jānātū’’ti (vibha. 851) iminā nayena āgatāyeva. Tāya samannāgato puggalo dussantappayo hoti, vijātamātāpissa cittaṃ gahetuṃ na sakkoti. Tenetaṃ vuccati –

此处须分别“非多欲”“恶欲”“大欲”“少欲”等四种，所谓非多欲，是指贪取他人利益而不贪自所得之心，其中具备不愿分享自己所得，反而乐意接受他人之得，既无贪小亦无贪大。所谓恶欲，是指因无能力承受善德，因而执着怀疑心，如“有人不信我”之类看法，因内心不安而产生愤怒。所谓大欲，是指因无能力承受善德，心生难以安住，如“有人相信我品德高尚”欲望，因而肆意妄为。如此分别谓曰──

‘‘Aggikkhandho samuddo ca, mahiccho cāpi puggalo;

「火与海俱，恶人亦如是；

Sakaṭena paccaye detu, tayopete atappayā’’ti. (ma. ni. aṭṭha. 1.252; a. ni. aṭṭha. 1.1.63; udā. aṭṭha. 31);

因车轮相，受此酷热。」（摩尼注释卷一第252页；法藏注释卷一第63页；雨云注释卷31页）

Santaguṇanigūhanatā pana paṭiggahaṇe ca mattaññutā appicchatā nāma, tāya samannāgato puggalo attani vijjamānampi guṇaṃ paṭicchādetukāmatāya saddho samāno ‘‘saddhoti maṃ jano jānātū’’ti na icchati. Sīlavā… pavivitto… bahussuto… āraddhavīriyo… samādhisampanno… paññavā… khīṇāsavo samāno ‘‘khīṇāsavoti maṃ jano jānātū’’ti na icchati seyyathāpi majjhantikatthero. Evaṃ appiccho ca pana bhikkhu anuppannaṃ lābhaṃ uppādeti, uppannaṃ thāvaraṃ karoti, dāyakānaṃ cittaṃ ārādheti, yathā yathā hi so attano appicchatāya appaṃ gaṇhāti, tathā tathā tassa vatte pasannā manussā bahū denti.

所谓善德秘匿者，是指因乏力量坦然接受所获善德，虽有人信已断烦恼却不愿承认，有如道德高尚、远离恶习、广学多闻、精进恭敬、具定慧者，虽已断除烦恼却不愿被人知晓，如同中年长老。如此少欲比库，能生不坏功德，能培植现前获得，感化布施者的心，因其少欲愈加减少所取，遂广受人们欢喜与奉献。

Aparopi catubbidho appiccho paccayaappiccho dhutaṅgaappiccho pariyattiappiccho adhigamaappicchoti . Tattha catūsu paccayesu appiccho paccayaappiccho. So dāyakassa vasaṃ jānāti, deyyadhammassa vasaṃ jānāti, attano thāmaṃ jānāti. Yadi hi deyyadhammo bahu hoti, dāyako appaṃ dātukāmo, dāyakassa vasena appaṃ gaṇhāti. Deyyadhammo appo, dāyako bahuṃ dātukāmo, deyyadhammassa vasena appaṃ gaṇhāti. Deyyadhammopi bahu, dāyakopi bahuṃ dātukāmo, attano thāmaṃ ñatvā pamāṇeneva gaṇhāti.

四种吝惜分别为：不愿给予吝惜、基于条件不愿给予吝惜、戒除所有私欲吝惜、注重教法闻思修证吝惜。四种条件中所说的吝惜，即基于条件的吝惜。所谓的基于条件吝惜，是知晓施予者的能力，知晓施予法的要义，以及自身所应固守之处。若施予法繁多，施予者不愿给予，便是因施予者的能力不足而吝惜；施予法微少，施予者却多欲施予，又因施予法的要义狭小而吝惜。即使施予法繁多，施予者也多欲施予，但能根据自我所知，今年的量度确守施予，即是合理不吝惜。

Dhutaṅgasamādānassa attani atthibhāvaṃ na jānāpetukāmo dhutaṅgaappiccho nāma. Yo pana bahussutabhāvaṃ na jānāpetukāmo, ayaṃ pariyattiappiccho nāma. Yo pana sotāpannādīsu aññataro hutvā sotāpannādibhāvaṃ jānāpetuṃ na icchati, ayaṃ adhigamaappiccho nāma. Khīṇāsavo pana atricchataṃ pāpicchataṃ mahicchataṃ pahāya sabbaso icchāpaṭipakkhabhūtāya alobhasaṅkhātāya parisuddhāya appicchatāya samannāgatattā appiccho nāma. ‘‘Āvuso, atricchatā pāpicchatā mahicchatāti, ime dhammā pahātabbāti, tesu ādīnavaṃ dassetvā evarūpaṃ appicchataṃ samādāya vattitabba’’nti vadanto appicchakathaṃ katheti nāma.

所谓戒除私欲吝惜，是不愿使己方戒体显现真实利益者。若不愿修习世间闻思知识，即为闻思吝惜。若已初果等圣者，不愿展现圣果身相，则为证悟吝惜。已断尽烦恼，不复有贪欲、嗔恨、愚痴等染污，且具清净无私欲状态者，即为吝惜的真正具足者。谓说吝惜时，教诲曰：『朋友，这种无私、无恶、无贪的状态，诸法当舍，鉴其害处，应奉持此种吝惜戒心。』

Santuṭṭhīkathantiādīsu visesatthameva dīpayissāma, yojanā pana vuttanayeneva veditabbā. Santuṭṭhīkathanti itarītarapaccayasantosaṃ nissitaṃ kathaṃ. So panesa santoso dvādasavidho hoti. Seyyathidaṃ – cīvare yathālābhasantoso, yathābalasantoso, yathāsāruppasantosoti tividho. Evaṃ piṇḍapātādīsupi.

对于满足之论述等，有特殊意义，予以详细阐明。按论中所说满足，依不同条件而有差异。所谓满足，即基于不同缘起的满足状态。满足种类共有十二种，例如衣服适得其所的满足、力量充足的满足、适合身份的满足，共三种。赐食等亦同此理。

Tassāyaṃ pabhedavaṇṇanā – idha bhikkhu cīvaraṃ labhati sundaraṃ vā asundaraṃ vā. So teneva yāpeti, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhāti. Ayamassa cīvare yathālābhasantoso. Atha pana yo pakatidubbalo vā hoti, ābādhajarābhibhūto vā, garucīvaraṃ pārupanto kilamati. So sabhāgena bhikkhunā saddhiṃ taṃ parivattetvā lahukena yāpentopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa cīvare yathābalasantoso. Aparo paṇītapaccayalābhī hoti. So pattuṇṇacīvarādīnaṃ aññataraṃ mahagghacīvaraṃ, bahūni vā pana cīvarāni labhitvā ‘‘idaṃ therānaṃ cirapabbajitānaṃ, idaṃ bahussutānaṃ anurūpaṃ, idaṃ gilānānaṃ, idaṃ appalābhīnaṃ hotū’’ti datvā tesaṃ purāṇacīvaraṃ vā saṅkārakūṭādito vā nantakāni uccinitvā tehi saṅghāṭiṃ katvā dhārentopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa cīvare yathāsāruppasantoso.

此处详细说明各类满足。若比库得一件衣服，或美或丑，即安心安着，不受其它衣服吸引也不接纳他人所赠服装，此即衣服得体的满足。若有病弱、受伤衰老者，披重衣甚感沉重，即与众比库更换，改带轻便衣物，因而得满足，此为力量满足。另有得着尊贵但附带某种条件的衣物者，他若有多件衣服，则施舍适合长老、广学者、病者或贫乏者的衣服，摒弃旧衣，缝合破衣作桑伽缦衣，亦得满足；此乃身份满足。

Idha pana bhikkhu piṇḍapātaṃ labhati lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā, so teneva yāpeti, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhāti. Ayamassa piṇḍapāte yathālābhasantoso. Yo pana attano pakativiruddhaṃ vā byādhiviruddhaṃ vā piṇḍapātaṃ labhati, yenassa paribhuttena aphāsu hoti, so taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa hatthato sappāyabhojanaṃ bhuñjitvā samaṇadhammaṃ karontopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa piṇḍapāte yathābalasantoso. Aparo bahuṃ paṇītaṃ piṇḍapātaṃ labhati, so taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā tesaṃ vā sesakaṃ piṇḍāya vā caritvā missakāhāraṃ bhuñjantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa piṇḍapāte yathāsāruppasantoso.

当比库获赐食物，无论粗劣或精美，皆心安理得，不贪求他物，此为赐食得体满足。若所得食物有害或不符其病情，食用后反生不适，则赠与同伴比库，以其赐食，他自手持净饭，持守修行而满足，此为力量满足。有比库多获精美饭食，而以之施舍给长老、久出家、大学者、病弱者，即使剩余，亦以饭食为行，在断欲饮食中安住，同样得满足，此为身份满足。

Idha pana bhikkhu senāsanaṃ labhati manāpaṃ vā amanāpaṃ vā, so tena neva somanassaṃ na domanassaṃ uppādeti, antamaso tiṇasanthārakenāpi yathāladdheneva tussati. Ayamassa senāsane yathālābhasantoso. Yo pana attano pakativiruddhaṃ vā byādhiviruddhaṃ vā senāsanaṃ labhati, yatthassa vasato aphāsu hoti, so taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa santake sappāyasenāsane vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathābalasantoso.

今论比库得舍所，有意愿或无意愿者，所获舍所既不生喜也不生忧，终日以草席为垫而安然欢喜，此为得舍所的得体满足。若所得舍所与自身状况不合，居止处所引烦恼，此舍所赠予同伴比库，己在同伴良好的舍所安心住持，则心满意足，此为力量满足。

Aparo mahāpuñño leṇamaṇḍapakūṭāgārādīni bahūni paṇītasenāsanāni labhati, so taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā yattha katthaci vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathāsāruppasantoso. Yopi ‘‘uttamasenāsanaṃ nāma pamādaṭṭhānaṃ, tattha nisinnassa thinamiddhaṃ okkamati, niddābhibhūtassa puna paṭibujjhato pāpavitakkā pātubhavantī’’ti paṭisañcikkhitvā tādisaṃ senāsanaṃ pattampi na sampaṭicchati, so taṃ paṭikkhipitvā abbhokāsarukkhamūlādīsu vasantopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa senāsane yathāsāruppasantoso.

有些大德比库获得许多高洁庄严的僧舍、石窟、茅舍等住所，他将其视为袈裟一般，布施给多年持戒清净、福德圆满、病苦稀少的长老，此等长老即使身处于这些住所，心亦安乐如常。他于此住所内安然欢喜安稳。又有人认为“最佳住所即为懈怠之地，坐者容易生昏沉，睡眠霸占，继而起恶念”，对这等住所审慎避免，虽在荒凉、瘦树根等地，也能安然欢喜安稳。他于此住所内安然欢喜安稳。

Idha pana bhikkhu bhesajjaṃ labhati lūkhaṃ vā paṇītaṃ vā, so yaṃ labhati, teneva tussati, aññaṃ na pattheti, labhantopi na gaṇhāti. Ayamassa gilānapaccaye yathālābhasantoso. Yo pana telena atthiko phāṇitaṃ labhati, so taṃ sabhāgassa bhikkhuno datvā tassa hatthato telaṃ gahetvā aññadeva vā pariyesitvā bhesajjaṃ karontopi santuṭṭhova hoti. Ayamassa gilānapaccaye yathābalasantoso.

此处比库得到医药或上品的膏药时，他对所得即心满意足，不强求他物，得而不取。这样他在疾病缘起时便满足于所获。若有人获得调和膏药，则愿以此膏药施予出家众中的有缘比库，自己则以手取膏药涂抹，或向他人索求医药，这样于疾病缘起时亦安然满足。他于此疾病缘起处满足如常。

Aparo mahāpuñño bahuṃ telamadhuphāṇitādipaṇītabhesajjaṃ labhati, so taṃ cīvaraṃ viya theracirapabbajitabahussutaappalābhīgilānānaṃ datvā tesaṃ ābhatena yena kenaci yāpentopi santuṭṭhova hoti. Yo pana ekasmiṃ bhājane catumadhuraṃ ṭhapetvā ekasmiṃ muttaharītakaṃ ‘‘gaṇha, bhante, yadicchasī’’ti vuccamāno ‘‘sacassa tesu aññatarenapi rogo vūpasammati, atha muttaharītakaṃ nāma buddhādīhi vaṇṇita’’nti catumadhuraṃ paṭikkhipitvā muttaharītakena bhesajjaṃ karonto paramasantuṭṭhova hoti. Ayamassa gilānapaccaye yathāsāruppasantoso. Imesaṃ pana paccekapaccayesu tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ santosānaṃ yathāsāruppasantosova aggo. Arahā ekekasmiṃ paccaye imehi tīhipi santuṭṭhova.

有些大德比库得到许多丹药、蜂蜜膏药等上品良药，他将此视为袈裟赠与多年持戒清净且病苦稀少的长老，且因药物之光泽令他们欢喜安稳。某比库于一食中置甘甜四味，加之所谓解毒草，向禅师称“请收受，若康复则他病亦同可止息，解毒草名由佛所赞”，将四味甘甜弃之，以解毒草制药，心极欢喜满足。此能于疾病缘起处安然欢喜安稳。此诸个别缘起如同安然欢喜一体，长老们于各个缘起皆安然欢喜满足。

Pavivekakathanti pavivekanissitaṃ kathaṃ. Tayo hi vivekā kāyaviveko cittaviveko upadhivivekoti. Tattha eko gacchati, eko tiṭṭhati, eko nisīdati, eko seyyaṃ kappeti, eko gāmaṃ piṇḍāya pavisati, eko paṭikkamati, eko abhikkamati, eko caṅkamaṃ adhiṭṭhāti, eko carati, eko viharatīti ayaṃ kāyaviveko nāma. Aṭṭha samāpattiyo pana cittaviveko nāma. Nibbānaṃ upadhiviveko nāma.

论隔离者，所谓依隔离而立者如何？有三种隔离：身离隔、心离隔、烦恼离隔。所谓身离隔者：行走者、立定者、坐者、卧者、乞食入村者、退出者、前行者、行走者、安住者，此即身离隔。所谓心离隔者有八入，即八种禅定境界。所谓烦恼离隔者即涅槃。

Vuttampi hetaṃ – ‘‘kāyaviveko ca vivekaṭṭhakāyānaṃ nekkhammābhiratānaṃ. Cittaviveko ca parisuddhacittānaṃ paramavodānappattānaṃ. Upadhiviveko ca nirupadhīnaṃ puggalānaṃ visaṅkhāragatāna’’nti (mahāni. 57).

如所说：“身离隔即对身体之离隔，乃对外色身执着已断者。心离隔则指心清净，得大自在者。烦恼离隔则指无烦恼者，已断烦恼的不染行者。”（《大事》卷五十七）

Asaṃsaggakathanti ettha pana savanasaṃsaggo dassanasaṃsaggo samullapanasaṃsaggo sambhogasaṃsaggo kāyasaṃsaggoti pañcavidho saṃsaggo. Tesu idha bhikkhu suṇāti ‘‘amukasmiṃ gāme vā nigame vā itthī vā kumārī vā abhirūpā dassanīyā pāsādikā paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgatā’’ti, so taṃ sutvā saṃsīdati visīdati, na sakkoti brahmacariyaṃ sandhāretuṃ, sikkhādubbalyaṃ anāvikatvā hīnāyāvattati. Evaṃ parehi kathiyamānarūpādisampattiṃ attanā vā hasitalapitagītasaddaṃ suṇantassa sotaviññāṇavīthivasena uppanno rāgo savanasaṃsaggo nāma.

论无缠缚者，此处指耳闻缠缚、目见缠缚、言语缠缚、并行缠缚、身缠缚，此为五种缠缚。在此，比库听闻“某乡村或市镇有女子或少女，色美可见，仪态端庄，极具光华”，闻之后坐下忧郁，不能坚持出家生活，因修学乏力，遂生退转。如此听闻外境色相等，或自身响笑歌声等，若能断除，则名为耳闻缠缚。

‘‘Idha bhikkhu na heva kho suṇāti, api ca kho sāmaṃ passati itthiṃ vā kumāriṃ vā abhirūpaṃ dassanīyaṃ pāsādikaṃ paramāya vaṇṇapokkharatāya samannāgataṃ, so taṃ disvā saṃsīdati visīdati, na sakkoti brahmacariyaṃ sandhāretuṃ, sikkhādubbalyaṃ anāvikatvā hīnāyāvattati. Evaṃ visabhāgarūpaṃ olokentassa pana cakkhuviññāṇavīthivasena uppannarāgo dassanasaṃsaggo nāma.

『在此教法中，若比库不仅听闻法音，且见到一位女子或童女，容颜秀丽，观之令人欢喜，具备卓越的仪态华美。那么，他见之后即生退失之心，心神消沉，不能坚守出家修行，因为修行软弱而退转。此种观察不净之相的行为，产生对眼识生起的爱欲，称为『见相爱欲结』。

Aññamaññaṃ allāpasallāpavasena uppannarāgo pana samullapanasaṃsaggo nāma. Bhikkhuno bhikkhuniyā santakaṃ bhikkhuniyā vā bhikkhussa santakaṃ gahetvā paribhogakaraṇavasena uppannarāgo sambhogasaṃsaggo nāma. Hatthaggāhādivasena uppannarāgo pana kāyasaṃsaggo nāma. Arahā imehi pañcahi saṃsaggehi catūhipi parisāhi saddhiṃ asaṃsaṭṭho, gāhamuttako ceva saṃsaggamuttako ca. Asaṃsaggassa vaṇṇaṃ bhaṇanto asaṃsaggakathaṃ katheti nāma.

互相之间以无益言语相扰乱所生之爱欲，称为『言语纷扰爱欲结』。比库持护比库尼、或比库尼持护比库者，作为陪伴者而起欲爱，称为『交往爱欲结』。以手抓握等身体接触而生爱欲，称为『身体缠缚爱欲结』。阿拉汉不涉这五种爱欲结，以此与四众僧团无所纠缠，此即『解脱』之果。宣说无缠缚者的相状，即为无缠缚果相解说。

Vīriyārambhakathanti ettha yo paggahitavīriyo paripuṇṇakāyikacetasikavīriyo hoti, gamane uppannaṃ kilesaṃ ṭhānaṃ pāpuṇituṃ na deti, ṭhāne uppannaṃ kilesaṃ nisajjaṃ, nisajjāya uppannaṃ kilesaṃ sayanaṃ pāpuṇituṃ na deti, daṇḍena kaṇhasappaṃ uppīḷetvā gaṇhanto viya amittaṃ gīvāya akkamanto viya ca vicarati, tādisassa āraddhavīriyassa vaṇṇaṃ bhaṇanto vīriyārambhakathaṃ katheti nāma.

勤精进起始之义，此处谓已起精进，身心具足精进，令行止之处不生烦恼，烦恼虽生则坐住不随，坐住则卧卧坐不依止，不令被杖击、受辱而动摇，如执杖击打猛兽，不畏不惧般行住。此勤奋入门规状，即名『勤精进起始说』。

Sīlakathantiādīsu sīlanti catupārisuddhisīlaṃ. Samādhīti vipassanāpādakā aṭṭha samāpattiyo. Paññāti lokiyalokuttarañāṇaṃ. Vimuttīti arahattaphalavimutti. Vimuttiñāṇadassananti ekūnavīsatividhaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ. Sīlādīnaṃ guṇaṃ pakāsento sīlādikathaṃ katheti nāma.

戒律等功德，谓戒乃四项净具之戒。定者谓生起断惑之八种禅定。慧乃凡圣智慧。解脱即阿拉汉果之解脱。解脱智见乃十九种正观念智。宣说戒等功德，谓称为『戒律等德说』。

Satipaṭṭhānakathantiādīni saṅgajālamaticca so munītipariyosānāni pubbe vuttānusārena veditabbāni.

念处修习说，谓念处初等四法、禅思正行等梵语术语，应从昔日尊者的总结教导按序明了验证。

§86

86.Nirāsattīti nittaṇho. Vivekadassī phassesūti paccuppannesu cakkhusamphassādīsu attādibhāvavivekaṃ passati. Diṭṭhīsu ca na nīyatīti dvāsaṭṭhiyā diṭṭhīsu kāyaci diṭṭhiyā na nīyati.

第八十六，『无欲』者谓无束缚。其义谓内视六根触境时见自性分别，有自在清净之分别。於二十八见中不随著肉身见，谓正见不随染。

Vipariṇataṃvā vatthuṃ na socatīti pakatibhāvaṃ jahitvā naṭṭhe kismiñci vatthusmiṃ na sokaṃ āpajjati. Vipariṇatasmiṃ vāti vinassamāne vatthumhi.

言于世法逆转之物，当不生忧伤，此意已明。舍弃此理，则在其中不生任何忧愁。所谓逆转即为在消亡毁坏中的事物。

Cakkhusamphassoti cakkhuṃ vatthuṃ katvā cakkhuviññāṇasahajāto phasso cakkhusamphasso. Sesesupi eseva nayo. Ettha ca purimā cakkhupasādādivatthukāva, manosamphasso hadayavatthukopi avatthukopi sabbo catubhūmako phasso. Adhivacanasamphassoti pariyāyena etassa nāmaṃ hotiyeva . Tayo hi arūpino khandhā sayaṃ piṭṭhivaṭṭakā hutvā attano sahajātasamphassassa adhivacanasamphassoti nāmaṃ karonti. Paṭighasamphassoti nippariyāyena pana paṭighasamphasso nāma pañcadvārikaphasso. Adhivacanasamphasso nāma manodvārikaphasso. Sukhavedanīyo phassoti sukhavedanāya hito uppādako phasso. Itaradvayepi eseva nayo. Kusalo phassoti ekavīsatikusalacittasahajāto phasso. Akusaloti dvādasaakusalasahajāto phasso. Abyākatoti chappaññāsaabyākatasahajāto phasso. Kāmāvacaroti catupaññāsakāmāvacarasahajāto phasso. Rūpāvacaroti kusalādipañcadasarūpāvacarasampayutto . Arūpāvacaroti kusalābyākatavasena dvādasaarūpāvacarasampayutto.

所谓眼根感触，是指眼根即为根本，与眼识伴生的触感称为眼根感触。其余根亦同此理。此处所说的原始眼根感触等诸根所依缘，如心根感触或心心所缘等，无不皆为四大所成。所谓表象感触，泛指这些根所对境界的通称。三种无色蕴虽居虚空，但自身在生起的根本感触中，称为表象感触。所谓触痛感触，则专指感受五入场的触痛感触。表象感触称为心门感触。善感触为由二十一种善心所起的根本感触。不善感触为由十二种不善心根本感触。未分辨感触为由三十五种不定心所起的根本感触。欲爱感触为四十五种与欲爱有关心所根本感触。色爱感触为由善及其它十五种色爱心所组成。无色爱感触为由善及未分辨十二种无色爱心所组成。

Suññatoti anattānupassanāvasena vipassantassa uppanno maggo suññato, tena sahajāto phasso suññato phasso. Itaradvayepi eseva nayo. Animittoti ettha aniccānupassanāvasena vipassantassa uppanno maggo animitto. Appaṇihitoti dukkhānupassanāvasena vipassantassa uppanno maggo appaṇihito. Lokiyoti loko vuccati lujjanapalujjanaṭṭhena vaṭṭo, tasmiṃ pariyāpannabhāvena loke niyuttoti lokiyo, tebhūmako dhammo. Lokuttaroti lokato uttaro uttiṇṇoti lokuttaro, loke apariyāpannabhāvenapi lokuttaro. Attena vāti attabhāvena vā. Attaniyena vāti attāyattena vā.

所谓空无，指借由无我观察而生起的观慧，谓除诸取执之本的道，故名空无根本感受。其余二种亦相同义理。所谓无相者，是指借由无常观察而生起的道所成。所谓非浸染者，谓借由苦观察而成之道未受污染。世间者，意为流转轮回之处，因轮回中有显示特征，故谓世间，即具三界相续之法。出世间者，谓离三界之上，超越世间故称出世间。有时依自性，有时依他法言出世间。

§87

87.Patilīnoti rāgādīnaṃ pahīnattā tato apagato. Akuhakoti avimhāpako tīhi kuhanavatthūhi. Apihālūti apihanasīlo, patthanātaṇhāya rahitoti vuttaṃ hoti. Amaccharīti pañcamaccheravirahito. Appagabbhoti kāyapāgabbhiyādivirahito. Ajegucchoti sampannasīlāditāya ajegucchanīyo asecanako manāpo. Pesuṇeyye ca no yutoti dvīhi ākārehi upasaṃharitabbe pisuṇakamme ayutto.

释义如下：顶离者，为弃除贪爱等烦恼之后所得。断无明者，指除三结使胆破洞破的烦恼。恶不侵者，谓无恶习，戒定清净，离欲火贪爱。戒行者，谓无饮酒之嗜好。净者，谓除五戒垢污。贫乏者，谓远离身体之垢污。无嫌者，谓具足清净品行而无令人厌恶之相。恶行不为者，谓远离两种恶业不共行为。两者皆不可为。

Rāgassa pahīnattāti arahattamaggena rāgakilesassa pahīnabhāvena. Asmimāno pahīno hotīti asmīti unnatimāno samucchedavasena pahīno hoti.

贪离者，指阿拉汉果中彻底断除贪欲烦恼。骄逸离者，谓自我意念超出常人标准，因证入尽灭而断绝烦恼故名骄逸离。

Tīṇi kuhanavatthūnīti tīṇi vimhāpanakāraṇāni. Paccayapaṭisevanasaṅkhātaṃ kuhanavatthūtiādīsu cīvarādīhi nimantitassa tadatthikasseva sato pāpicchataṃ nissāya paṭikkhipanena te ca gahapatike attani suppatiṭṭhitapasāde ñatvā puna tesaṃ ‘‘aho ayyo appiccho, na kiñci paṭiggaṇhituṃ icchati, suladdhaṃ vata no assa, sace appamattakampi kiñci paṭiggaṇheyyā’’ti nānāvidhehi upāyehi paṇītāni cīvarādīni upanentānaṃ tadanuggahakāmataṃyeva avikatvā paṭiggahaṇena ca tato pabhuti api sakaṭabhārehi upanāmanahetubhūtaṃ vimhāpanaṃ paccayapaṭisevanasaṅkhātaṃ kuhanavatthūti veditabbaṃ. Pāpicchasseva pana sato sambhāvanādhippāyena katena iriyāpathena vimhāpanaṃ iriyāpathasaṅkhātaṃ kuhanavatthūti veditabbaṃ. Pāpicchasseva pana sato uttarimanussadhammādhigamaparidīpanavācāya tathā tathā vimhāpanaṃ sāmantajappanasaṅkhātaṃ kuhanavatthūti veditabbaṃ.

三种破窟者，即三种破坏遮蔽之因。论断言：破窟是因依赖缘起及根本条件之所成，如依借物以积聚污秽，故意遗弃或推开户门屋顶等，类似村民知晓主人仍远远地以各种方法入屋取物物件而未加阻挡。虽仍在屋中，却因推开遮盖而相当于破坏屋顶。又因贪爱心欺愚为先驱所行之破坏，如以行路方式摧毁遮蔽，称为行路所致破窟。又如以舌战谤语诵念常行所致，谓诵念侵破者，亦是破洞之因。

Katamaṃ paccayapaṭisevanasaṅkhātanti ettha paccayapaṭisevananti evaṃ saṅkhātaṃ paccayapaṭisevanasaṅkhātaṃ. Nimantentīti idha gahapatikā ‘‘bhikkhaṃ gaṇhathā’’ti bhikkhū nimantenti. Ayameva vā pāṭho. ‘‘Nimantetī’’ti vā ‘‘vadantī’’ti vā keci paṭhanti. Tādise nimantāpenti. Nimantentīti pāṭhassa sambhavo daṭṭhabbo. Cīvaraṃ paccakkhātīti cīvaraṃ paṭikkhipati. Etaṃ sāruppaṃ, yaṃ samaṇoti yaṃ cīvaradhāraṇaṃ samaṇo karoti, etaṃ sāruppaṃ anucchavikaṃ. Pāpaṇikā vā nantakānīti āpaṇadvāre patikāni antavirahitāni pilotikāni. Uccinitvāti saṃkaḍḍhitvā. Uñchācariyāyāti bhikkhācaraṇena. Piṇḍiyālopenāti piṇḍaṃ katvā laddhaālopena. Pūtimuttena vāti gomuttena vā. Osadhaṃ kareyyāti bhesajjakiccaṃ kareyya. Tadupādāyāti tato paṭṭhāya. Dhutavādoti dhutaguṇavādī. Bhiyyo bhiyyo nimantentīti uparūpari nimantenti. Sammukhībhāvāti sammukhībhāvena, vijjamānatāyāti attho. Pasavatīti paṭilabhati. Saddhāya sammukhībhāvena sakkā kātunti ‘‘saddhāya sammukhībhāvā’’tiādimāha. Deyyadhammā sulabhā dakkhiṇeyyā ca, saddhā pana dullabhā. Puthujjanassa hi saddhā athāvarā, padavāre padavāre nānā hoti. Tenevassa mahāmoggallānasadisopi aggasāvako pāṭibhogo bhavituṃ asakkonto āha ‘‘dvinnaṃ kho nesaṃ āvuso dhammānaṃ pāṭibhogo bhogānañca jīvitassa ca, saddhāya pana tvaṃ pāṭibhogo’’ti.

所谓以条件相应者，此处所称的条件相应即谓如是分别称说的条件相应。所谓邀请，因在此地，居士们以「请比库们接受」之言语邀请比库们。此为一通假之读法。或读为「邀请」，或作「说」，亦有人如是诵读。皆谓此为邀请。须当观此“邀请”是语的由来。披衣谓取下衣物。此类相似者如称为沙门者，是谓穿衣持物为沙门的相似之形，且属于附属物。所谓坏损之门，即门前栅栏无损坏且油漆之好。所谓高举，是指被卷起托高。所谓出沙门行为，是依比库之行持。所谓断食，是指断绝索取施食。所谓涂牛粪者，是以确信除渍涂抹牛粪。所谓制作草药者，是从那里取材炼制。所谓称赞者，即对其物品加以赞叹。反复邀约，乃指层层叠叠反复邀请。所谓面见之义，指实际相见之含义。所谓传授，谓的是取得或得到。以信心面见，谓凭信力亲自见到，故说「以信心面见」等。所授事物易得，施与宜行，惟信心难得。凡夫的信心即有环境阻碍，事处不一而有多种差异。故大马哈摩嘎喇那虽尽力随侍，亦不能够享受二者诸法之利益，而谓「二法俱不足，我则以信心享受」者。

Evaṃ tumhe puññena paribāhirā bhavissathāti ettha puññenāti nissakkatthe karaṇavacanaṃ. Puññato parihīnā parammukhā bhavissatha. Bhākuṭikāti mukhānaṃ padhānapurimaṭṭhitabhāvadassanena bhākuṭikaraṇaṃ, mukhasaṅkocoti vuttaṃ hoti. Bhākuṭikaraṇaṃ sīlamassāti bhākuṭiko, bhākuṭikassa bhāvo bhākuṭiyaṃ. Kuhanāti vimhāpanā. Kuhassa āyanā kuhāyanā. Kuhitassa bhāvo kuhitattaṃ.

谓此如是，你们皆将以善业为外护在世。此处「善业」为依赖语，表示依靠之意。善业既失，必然会成为相反之面相。所谓“头巾”，乃指头部前方的覆盖物，显示其紧缩之意。所谓头巾者，即是对戒行为约束之称谓，与戒持者相称。所谓“折压”意为压迫。所谓“窟窿”是指凿出之空穴。所谓“坑洼”即空缺之状态。

Pāpicchoti asantaguṇadīpanakāmo. Icchāpakatoti icchāya apakato, upaddutoti attho. Sambhāvanādhippāyoti bahumānajjhāsayo. Gamanaṃ saṇṭhapetīti abhikkamādigamanaṃ abhisaṅkharoti, pāsādikabhāvaṃ karotīti vuttaṃ hoti. Itaresupi eseva nayo. Paṇidhāya gacchatīti patthanaṃ ṭhapetvā gacchati. Sesesupi eseva nayo. Samāhito viya gacchatīti upacārappatto viya gacchati. Sesesupi eseva nayo.

所谓恶欲者，指示令行为障碍的恶性欲望。所谓“坏欲”指破坏欲望，意谓妨碍之义。所谓成就主意，意指多所思维。所谓行进并安置，谓出入活动。所谓令人心悦意服者，乃称赞之义。余者亦同此理。所谓“立愿而行”，即立定志向然后行动。余亦同理。谓如专心而行，似乎已经得到辅助。余亦同理。

Āpāthakajjhāyīva hotīti sammukhā āgatānaṃ manussānaṃ jhānaṃ samāpajjanto viya santabhāvaṃ dasseti. Iriyāpathassāti catuiriyāpathassa. Āṭhapanāti ādiṭṭhapanā, ādarena vā ṭhapanā. Ṭhapanāti ṭhapanākāro. Saṇṭhapanāti abhisaṅkharaṇaṃ, pāsādikabhāvakaraṇanti vuttaṃ hoti. Ariyadhammasannissitanti lokuttaradhammapaṭibaddhaṃ. Kuñcikanti avāpuraṇaṃ. Mittāti sinehavanto. Sandiṭṭhāti diṭṭhamattā. Sambhattāti daḷhamittā. Uddaṇḍeti eko patissayaviseso.

谓如同死亡时端坐者，谓如同前来之人入禅定状，显示安稳之态。所谓行径，即四种行径。所谓“固定”，意指固定不变。谓以尊敬加以固定。固定之形态。谓坚固不变，坚实稳定。谓努力安装，行成令人悦服之状态。谓依赖于圣法者，意指奉行超世间之法。所谓夹缝，谓空隙与缺口。谓情谊深厚者。谓所见所见之物。谓贤友之交。谓矜傲，尤为特殊因缘。

Korajikakorajikoti saṅkocasaṅkocako, atisaṅkocakoti vuttaṃ hoti. ‘‘Koracakakoracako’’ti vā pāṭho. Bhākuṭikabhākuṭikoti ativiya mukhasaṅkocanasīlo. Kuhakakuhakoti ativiya vimhāpako. Lapakalapakoti ativiya sallāpako. Mukhasambhāvikoti attano mukhavasena aññehi saha sambhāviko, appitacittoti eke. Santānanti kilesasantatāya santānaṃ. Samāpattīnanti samāpajjitabbānaṃ. Gambhīranti ninnapatiṭṭhānaṃ. Gūḷhanti dassetuṃ dukkhaṃ. Nipuṇanti sukhumaṃ. Paṭicchannanti padatthena duppaṭivijjhādhippāyaṃ. Lokuttaranti dhammadīpakaṃ. Suññatāpaṭisaññuttanti nibbānapaṭisaññuttaṃ. Atha vā lokuttarasuññatāpaṭisaññuttanti lokuttaradhammabhūtanibbānapaṭisaññuttaṃ.

谓肌肤之紧张与收缩，称为极端紧缩。或者读为“张弛张弛”，亦有。谓戒律严格如紧缩肌肤般。谓剧烈推动者。言谈喧哗者。谓自身面貌与他人互相关联者。谓心怀怨恨者个别存在。谓习气流转。谓应达到者。谓深沉稳固。谓难以显露之痛苦。谓精细甚微。谓隐蔽难以窥破之因缘。谓超世间者极为显著。谓寂灭的体认。或谓超世间寂灭的涅槃体认。

Kāyikaṃ pāgabbhiyanti kāye bhavaṃ kāyikaṃ. Vācasikacetasikesupi eseva nayo. Acittīkārakatoti bahumānakiriyarahito. Anupāhanānaṃ caṅkamantānanti upāhanavirahitānaṃ caṅkamantānaṃ samīpe, anādare vā sāmivacanaṃ. Saupāhanoti upāhanārūḷho hutvā caṅkamati. Nīce caṅkame caṅkamantānanti akataparicchedāya bhūmiyā caṅkamante paricchedaṃ katvā vālukaṃ ākiritvā ālambanaṃ yojetvā katacaṅkame nīcepi caṅkame caṅkamante. Ucce caṅkame caṅkamatīti iṭṭhakacayanasampanne vedikāparikkhitte ucce caṅkame caṅkamati. Sace pākāraparikkhitto hoti dvārakoṭṭhakayutto, pabbatantaravanantarabhūmantarassa vā suppaṭicchanno, tādise caṅkame caṅkamituṃ vaṭṭati, appaṭicchannepi upacāraṃ muñcitvā vaṭṭati. Ghaṭṭayantopi tiṭṭhatīti atisamīpe tiṭṭhati. Puratopitiṭṭhatīti puratthimatopi tiṭṭhati. Ṭhitakopi bhaṇatīti khāṇuko viya anonamitvā bhaṇati. Bāhāvikkhepakoti bāhuṃ khipitvā khipitvā bhaṇati.

谓身业之始，即身体中的存在。谓语音心意亦同理。谓除去我慢之行为。谓无怠惰之行。谓此行走及无轻慢之行。谓轻慢为不敬而轻慢之语。谓已经升起而行走者。谓下层行走，在地上匍匐而行，或以指尖绘制分界、筑沙等，且能够依附物而行。谓高处行走，谓有积木之台级而行于高处。若有围墙、有门障及山谷间，或在平地视线受阻碍者，皆当如下行走。谓即使有所遮蔽，也应放下所执而行此路。谓敲奏者亦立于极近处。谓向前方立者。谓立者如临洞穴似地默然而语。谓伸展双臂，反复举动而语。

Anupakhajjāti sabbesaṃ nisinnaṭṭhānaṃ pavisitvā. Navepi bhikkhū āsanena paṭibāhatīti attano pattāsane anisīditvā pure vā pacchā vā pavisanto āsanena paṭibāhati nāma.

「Anupakhajjāti」者，谓没有移动全然安坐诸处，入座而住。新出家的比库入座即现身边，未坐定于自己座位，乃前后进入座位以旁侧坐者，谓之「以座外坐」。

Anāpucchampi kaṭṭhaṃ pakkhipatīti anāpucchitvā anapaloketvā aggimhi dāruṃ khipati. Dvāraṃ pidahatīti jantāghare pidahati.

『未经请示便投入木柴』者，谓未加询问、未经求听，便将木材投入火中。『关闭门户』者，谓关闭浴室之门。

Otaratīti udakatitthaṃ pavisati. Nhāyatīti sarīraṃ sineheti. Uttaratīti udakatitthato tīraṃ uggacchati.

『下入』者，谓进入水边渡口。『沐浴』者，谓润泽身体。『上岸』者，谓从水边渡口登上岸边。

Vokkammāpīti atikkamitvāpi. Ovarakānīti gabbhe patiṭṭhitasayanagharāni.

『即便越过』者，谓即便已经超越。『内室』者，谓设置于房间内的卧室。

Gūḷhānīti paṭicchannāni. Paṭicchannānīti aññehi paṭicchāditāni.

『隐秘者』者，谓被遮蔽之处。『被遮掩者』者，谓被他人所遮盖之处。

Anajjhiṭṭho vāti therehi ‘‘dhammaṃ bhaṇāhī’’ti anāṇatto anāyācito ca.

『或未受邀请』者，谓未经长老们以『请说法』之语命令，亦未受邀请。

Pāpadhammoti lāmakadhammo. Asucisaṅkasarasamācāroti aññehi ‘‘ayaṃ dussīlo’’ti saṅkāya saritabbo ācāro saṃyogo etassāti asucisaṅkasarasamācāro. Saṅkassarasamācāroti sakāraṃ saṃyogaṃ katvāpi paṭhanti. Paṭicchannakammantoti paṭicchāditakāyavacīkammanto. Assamaṇoti na samaṇo. Samaṇapaṭiññoti ‘‘ahaṃ samaṇo’’ti paṭijānanto. Abrahmacārīti seṭṭhacariyā virahito. Brahmacāripaṭiññoti vuttapaṭipakkho. Antopūtīti abbhantare kusaladhammavirahitattā antopūtibhāvamāpanno. Avassutoti rāgena tinto. Kasambujātoti saṅkārasabhāvo. Ācāragocarasampannoti ettha bhikkhu sagāravo sappatisso hirottappasampanno sunivattho supāruto pāsādikena abhikkantena paṭikkantena ālokitena vilokitena samiñjitena pasāritena okkhittacakkhu iriyāpathasampanno indriyesu guttadvāro bhojane mattaññū jāgariyamanuyutto satisampajaññena samannāgato appiccho santuṭṭho āraddhavīriyo ābhisamācārikesu sakkaccakārī garucittīkārabahulo viharati, ayaṃ vuccati ācāro. Evaṃ tāva ācāro veditabbo.

“恶法”者，是指令人堕落的行为。所谓“不净习性的行为”，应借由他人言说“此乃恶行”之怀疑而谨记，行为、结合则此是其理，此即“不净习性的行为”。“习性结合的行为”指身、心结合成形的行为，即使为结合，仍能诵读。“掩藏的业行”指掩盖身语意之行为。“非沙门”者，非出家修行者。至于“沙门的自称”，是指自报“我为沙门”。“不持戒”指失去正法修行中高尚行为。相应“持戒自称”是指有教戒实修的回应。“堕落”指内心缺乏善法的状态而生堕落之象。“被染污”是被贪欲污染。“混合生起”指业习之产生属性。“具有行为习性所能作用的范围”在此，是指比库应具有威严、信服、不傲慢、不瞋恨、不自满、不惧怕、不疑惑、不昏沉、不退失、不慢怠，言行纯正利他，净心放逸，内明外观，举止显露，目光适度，具足行住坐临诸根门，口不妄言，食不贪多，喜乐清净，勤勉精进，谨慎正行，心怀庄严此即谓“行为”。如此行为应当了知。

Gocaro pana tividho upanissayagocaro ārakkhagocaro upanibandhagocaroti. Tattha katamo upanissayagocaro? Dasakathāvatthuguṇasamannāgato kalyāṇamitto, yaṃ nissāya assutaṃ suṇāti, sutaṃ pariyodāpeti, kaṅkhaṃ vitarati, diṭṭhiṃ ujuṃ karoti, cittaṃ pasādeti; yassa vā pana anusikkhamāno saddhāya vaḍḍhati, sīlena, sutena, cāgena, paññāya vaḍḍhati. Ayaṃ vuccati upanissayagocaro.

“领域”有三种：依止领域、防护领域、约束领域。何为依止领域？指具十种美好特质的朋友，其所依止能闻善法，能诵善法，消除疑难，正见直立，心意安乐；亦即信心增长，品德、所闻、布施、智慧皆增长之人，此即称为“依止领域”。

Katamo ārakkhagocaro? Idha bhikkhu antaragharaṃ paviṭṭho vīthiṃ paṭipanno okkhittacakkhu yugamattadassāvī susaṃvuto gacchati, na hatthiṃ olokento, na assaṃ, na rathaṃ, na pattiṃ, na itthiṃ, na purisaṃ olokento, na uddhaṃ ullokento, na adho olokento, na disāvidisaṃ pekkhamāno gacchati. Ayaṃ vuccati ārakkhagocaro.

何为防护领域？此处比库入内室行走于巷道，目视转动适度，言语柔和，行走自持；不视大象、不视马、不视车、不视杖、不视女人、不视男人，不向上看、不向下看，不观四面八方，而是安稳行走，此即谓为“防护领域”。

Katamo upanibandhagocaro? Cattāro satipaṭṭhānā yattha cittaṃ upanibandhati. Vuttañhetaṃ bhagavatā – ‘‘ko ca, bhikkhave, bhikkhuno gocaro sako pettiko visayo? Yadidaṃ cattāro satipaṭṭhānā’’ti (saṃ. ni. 5.372), ayaṃ vuccati upanibandhagocaroti. Iti iminā ca ācārena iminā ca gocarena upeto…pe… samannāgato. Tenapi vuccati ācāragocarasampannoti.

何为约束领域？有四种念处能束缚心意。世尊所说：“比库们，谁有快乐或痛苦的领域？此四念处即是。”这即谓“约束领域”。故由此行为、此领域而获具足。由此可以说为具足良行为领域。

Aṇumattesu vajjesu bhayadassāvīti aṇuppamāṇesu asañcicca āpannasekhiyaakusalacittuppādādibhedesu vajjesu bhayadassanasīlo. Samādāya sikkhati sikkhāpadesūti yaṃkiñci sikkhāpadesu sikkhitabbaṃ, taṃ sabbaṃ sammā ādāya sikkhati. Ettha ca ‘‘pātimokkhasaṃvarasaṃvuto’’ti ettāvatā ca puggalādhiṭṭhānāya desanāya pātimokkhasaṃvarasīlaṃ dassitaṃ. ‘‘Ācāragocarasampanno’’tiādi pana sabbaṃ yathāpaṭipannassa taṃ sīlaṃ sampajjati, taṃ paṭipattiṃ dassetuṃ vuttanti veditabbaṃ.

于微细处应戒谨慎，有害之事勿粗心大意，戒除诸恶心生起，称为具戒德者。修习戒律依教令全面持守。此中“具足持戒之于巴提摩卡”为众生持戒根本。所谓“具备行为领域”则指完整实修具足此戒果德，故须体认此持戒修行。

§88

88.Sātiyesu anassāvīti sātavatthūsu kāmaguṇesu taṇhāsanthavavirahito. Saṇhoti saṇhehi kāyakammādīhi samannāgato. Paṭibhānavāti pariyattiparipucchādhigamapaṭibhānehi samannāgato. Na saddhoti sāmaṃ adhigatadhammaṃ na kassaci saddahati. Na virajjatīti khayā rāgassa virattattā idāni na virajjati.

于正念续处，断欲盅盖谛除渴爱。与诸烦恼身业结合。得于正受持行，透达教辩。非因信解，乃自证得，故无人能怀疑。所谓不净并非断尽贪欲，现今虽断，仍有未尽贪染。

Yesaṃ esāti yesaṃ puggalānaṃ sātavatthūsu kāmaguṇesu icchā taṇhā. Appahīnāti santhavasampayuttā taṇhā arahattamaggena appahīnā. Tesaṃ cakkhuto rūpataṇhā savatīti etesaṃ cakkhudvārato pavattajavanavīthisampayuttā rūpārammaṇā taṇhā uppajjati. Āsavatīti okāsato yāva bhavaggā dhammato yāva gotrabhū savati. Sandatīti nadīsotaṃ viya adhomukhaṃ sandati. Pavattatīti punappunaṃ uppattivasena pavattati. Sesadvāresupi eseva nayo. Sukkapakkhe vuttavipariyāyena taṇhā arahattamaggena suppahīnā. Tesaṃ cakkhuto rūpataṇhā na savati.

所谓『渴爱』是指那些在有情众生中，于乐欲种种属性上生起的欲求。『消减』是指与烦恼相应的渴爱随着阿拉汉道的进展而得到减少。于此当中，『眼的欲欲』即色蕴之渴爱，因缘于眼根与色境缘合，故缘起视境生欲渴。所谓『烦恼』，即从生死轮回至族属根基之所有。『相合』如同溪流入大水向下相合。『起转』则反复生起不息。『与诸门相合』亦如是。根据经文反过来说，依阿拉汉道，渴欲得以彻底消灭。此中眼的色欲不复生起。

Saṇhenakāyakammena samannāgatoti apharusena mudunā kāyakammena samaṅgībhūto ekībhūto. Vacīkammādīsupi eseva nayo. Saṇhehi satipaṭṭhānehītiādīsu satipaṭṭhānādayo lokiyalokuttaramissakā. Pariyāpuṇanaatthādiparipucchālokiyalokuttaradhammādhigamavasena sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthā tisso paṭibhānappabhedasaṅkhātā paññā yassa atthi, so paṭibhānavā. Tassa pariyattiṃ nissāya paṭibhāyatīti tassa puggalassa pariyāpuṇanaṃ allīyitvā ñāṇaṃ jāyati ñāṇaṃ abhimukhaṃ hoti. Cattāro satipaṭṭhānāti sattatiṃsa bodhipakkhiyadhammā lokiyalokuttaramissakavasena vuttā. Maggaphalāni nibbattitalokuttaravasena. Catasso paṭisambhidāyo cha ca abhiññāyo vimokkhantikavasena vuttāti ñātabbā.

所谓『具足三净行』者，以精细柔和的身业为具足。言辞业及其他诸业亦同理。所谓『三净行』，即念住等诸念住，乃分别有余世间及出世间之教义。为圆满解释、探讨这些出世间与世间之法，依赖正知智慧，配合三种不同的智慧与解脱之知识者，即为具足智慧。依此学理规约，依理论研习，得相关知识，趋向明了。所谓四念处，即三十二道品及七觉支等圣行，分为世俗及出世俗两类而说明。所谓道果，乃指出世间果报。所谓四种分别智慧与六种神通，乃指解脱境界之表现，故应知之。

Tattha catasso paṭisambhidāyoti cattāro ñāṇappabhedāti attho. Iddhividhādiāsavakkhayapariyosānāni adhikāni cha ñāṇāni. Tassāti parassa, attho paṭibhāyatīti sambandho. Atthoti saṅkhepato hetuphalaṃ. Tañhi yasmā hetuanusārena arīyati adhigamīyati pāpuṇīyati, tasmā atthoti vuccati. Pabhedato pana yaṃkiñci paccayuppannaṃ nibbānaṃ bhāsitattho vipāko kiriyāti ime pañca dhammā atthoti veditabbā, taṃ atthaṃ paccavekkhantassa so attho pabhedato ñāto pākaṭo hoti. Dhammoti saṅkhepato paccayo. So hi yasmā taṃ taṃ vidahati pavatteti ceva pāpeti ca, tasmā dhammoti vuccati. Pabhedato pana yo koci phalanibbattako hetu ariyamaggo bhāsitaṃ kusalaṃ akusalanti ime pañca dhammā dhammoti veditabbā, taṃ dhammaṃ paccavekkhantassa so dhammo pabhedato ñāto pākaṭo hoti, tasmiṃ atthe ca dhamme ca yā sabhāvanirutti abyabhicārī vohāro, tassa abhilāpe bhāsane udīraṇe taṃ lapitaṃ bhāsitaṃ udīritaṃ sabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa sā nirutti ñātā pākaṭā hoti.

此“分别智慧”者，意指四种不同的智慧。诸如神通变化等，烦恼断尽后，多种智慧得以增长。此处“彼者”指他，意为依附于解释。‘义’简而言之即因果理。因缘之所以应获，故称‘义’。从分别视角观照因缘所生涅槃之旨意、果报、行为等五者，皆为‘义’。‘法’乃指简明的因缘。因其推动、生成、止息事物，故称法。就分别而论，诸果生发因、圣道，善恶相资之五法，即应理解为‘法’。凡观察此法者，方能分别认知。于此义法之中，诸有法以自然、恒常不变的应用出现，昔人传说时常以此谈论解说。所谓‘说’者，谓言语表达。因依传统经典而得清晰明了称为般若，也称释义。所谓‘传统’者，为佛陀正语。释义依托传统而成立。此时若去除个人束缚，则能启发知识，获得正见。所言释义，即是精准阐释。因彼之缘，一切解释皆清晰明了。所谓‘解释’者，谓揭示理解。无所不包的知识以此为依托而成。是故辨析其中意涵及诠释时，不断深入、展开陈述，以便理解。

Ettha atthe ñāte attho paṭibhāyatīti idāni tassa saddaṃ āharitvā vuttappabhede atthe pākaṭībhūte vuttappabhedo attho tassa puggalassa paṭibhāyati ñāṇābhimukho hoti. Dhamme ñātedhammo paṭibhāyatīti vuttappabhede dhamme pākaṭībhūte vuttappabhedo dhammo paṭibhāyati. Niruttiyā ñātāya nirutti paṭibhāyatīti vuttappabhedāya niruttiyā pākaṭāya vuttappabhedā nirutti paṭibhāyati. Imesu tīsu ñāṇesu ñāṇanti atthadhammaniruttīsu imesu tīsu sabbatthakañāṇamārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa tesu tīsu ñāṇesu pabhedagataṃ ñāṇaṃ, yathāvuttesu vā tesu tīsu ñāṇesu gocarakiccādivasena vitthāragataṃ ñāṇaṃ paṭibhānapaṭisambhidā. Imāya paṭibhānapaṭisambhidāyāti imāya vuttappakārāya yathāvuttavitthārapaññāya upeto hoti. So vuccati paṭibhānavāti nigamento āha. Yassa pariyatti natthīti pariyatti nāma buddhavacanaṃ. Tañhi uggaṇhantassa paṭisambhidā visadā honti. Yassa puggalassa evarūpā pariyatti natthi. Paripucchā natthīti paripucchā nāma pāḷiaṭṭhakathādīsu gaṇṭhipadaatthapadavinicchayakathā. Uggahitapāḷiādīsu hi atthaṃ kathentassa paṭisambhidā visadā honti. Adhigamo natthīti adhigamo nāma arahattappatti. Arahattañhi pattassa paṭisambhidā visadā honti. Yassa vuttappakārā tividhā sampatti natthi. Kiṃ tassa paṭibhāyissatīti kena kāraṇena tassa puggalassa pabhedagataṃ ñāṇaṃ upaṭṭhahissati.

此处“义解明”者，谓今取经语，依据言语区别提示说明，令该人于义理上获得启迪。‘法’明知是法，‘义’明白为义。‘说语’获知之说法即是‘义解明’。在此三类知识之中，有义理与词义说法的清晰划分，以便观察者，凭此三种知识确定分别智慧及分别能力。此‘分别智慧’即依照所说法得以广泛、详尽、熟练的智慧。故称‘分别知’。所言‘经典’者，即佛陀所说经语。彼所立之分别因而清楚。某人若缺乏此经典知识便无分别能力。所谓‘探讨’即对用词进行细致深入的解释及判别。若无此探讨，分别自然不明。所谓‘达成’乃指阿拉汉果证的境界。此果证中分别亦当明了。若无三种成就，如何获得分别呢？如何因缘令该人产出此分别智慧？

Sāmanti sayameva. Sayaṃ abhiññātanti sayameva tena ñāṇena avagamitaṃ. Attapaccakkhaṃ dhammanti attanā paṭivijjhitaṃ paccavekkhitaṃ dhammaṃ. Na kassaci saddahatīti attapaccakkhatāya paresaṃ na saddahati, saddhāya na gacchati. Avijjāpaccayā saṅkhārātiādikaṃ dvādasapadikapaccayākāradassanavasena vuttaṃ. Avijjānirodhātiādayo saṃsāranivattiṃ sandhāya vuttā. Idaṃ dukkhantiādi saccadassanavasena. Ime āsavātiādayo aparena pariyāyena kilesavasena paccayadassanavasena. Ime dhammā abhiññeyyātiādayo abhiññeyyapariññeyyapahātabbabhāvetabbasacchikātabbadhammānaṃ dassanavasena. Channaṃ phassāyatanānantiādayo phassāyatanānaṃ uppattiñca atthaṅgamañca assādañca upaddavañca nissaraṇañca dassanavasena. Pañcannaṃ upādānakkhandhānaṃ pañcavīsatividhena udayañca vayañca, tesu chandarāgavasena assādañca, tesaṃ vipariṇāmaṃ ādīnavañca, nissaraṇasaṅkhātaṃ nibbānañca. Catunnaṃ mahābhūtānaṃ avijjādisamudayañca, avijjādinirodhe atthaṅgamañca evamādidassanavasena vuttā. Ete dhammā tattha tattha vuttanayena veditabbā.

总而言之，所谓‘自已’即是自己。所谓‘自证’即是凭自身证得；同理，所谓‘自知法’者，即由己亲自洞察、反省而得之法。此法不信他人，随信法而修，依信心而行。不以无明为缘起，而以十二因缘为表示。所谓“灭无明”，乃指生死流转之厌断。由四谛正见而说此苦等教义。所谓之烦恼诸法，即表依烦恼为因缘所生之法。依此法，得以觉知、通达、弃断、修行之要理为显明。所谓‘色根界乱’者，即五根五力生起、住持、障碍、熄灭之观察。此谓五取蕴于二十五种分别缘起之起伏，生欲贪染、激发愉悦、不安潜伏、离苦安乐及涅槃。由四大及无明等缘起始终、止尽描绘之诸法，即予以表明。此诸法，依文句处处提示，须细心领悟。

Amatogadhanti natthi etassa maraṇasaṅkhātaṃ matanti amataṃ. Kilesavisapaṭipakkhattā agadantipi amataṃ. Tasmiṃ ninnatāya amatogadhaṃ. Amataparāyananti vuttappakāraṃ amataṃ paraṃ ayanaṃ gati patiṭṭhā assāti amataparāyanaṃ. Amatapariyosānanti taṃ amataṃ saṃsārassa niṭṭhābhūtattā pariyosānamassāti amatapariyosānaṃ.

所谓‘不死果’意指此果不为生死所及，谓无死。谓烦恼断尽无复现，即无死不死。因无烦恼，故生不复现，即无死故。所谓‘无死入路’者，即此果是通向不死、究竟安住之境界。所谓‘无死终尽’者，谓此不死即是轮回之终止，绝无萌生。

§89

89.Lābhakamyā na sikkhatīti lābhapatthanāya suttantādīni na sikkhati. Aviruddho ca taṇhāya, rasesu nānugijjhatīti virodhābhāvena ca aviruddho hutvā taṇhāya mūlarasādīsu gedhaṃ nāpajjati.

89. 渴望获利的修习称为『不修习获利之道』，即因追求获利而未依教义等而修习。此修习不违背渴爱，由于不附和各种滋味，因具抵触性质遂不违背，所以在渴爱及根本滋味等上不生执着。

Kena nu khoti lābhapatthanāya kāraṇacintena pihassa pariyesane nipāto. Lābhābhinibbattiyāti catunnaṃ paccayānaṃ visesena uppattiyā. Lābhaṃ paripācentoti paccaye paripācayanto.

获利之害为何生？乃因思虑获利之理由而产生内心苦恼、求索之堕落。所谓获利的缘起，是由四种缘所特别导致的缘起。成熟获利者，即对缘成熟、使缘成熟。

Attadamatthāyāti vipassanāsampayuttāya paññāya attano damanatthāya. Attasamatthāyāti samādhisampayuttāya paññāya attano samādhānatthāya. Attaparinibbāpanatthāyāti duvidhenāpi ñāṇena attano anupādāparinibbānatthāya. Vuttañhetaṃ ‘‘anupādāparinibbānatthaṃ kho āvuso bhagavati brahmacariyaṃ vussatī’’ti (ma. ni. 1.259). Appicchaññeva nissāyāti ettha paccayaappiccho adhigamaappiccho pariyattiappiccho dhutaṅgaappicchoti cattāro appicchā, tesaṃ nānatthaṃ heṭṭhā vitthāritaṃ eva, taṃ appicchaṃ allīyitvā. Santuṭṭhiññevāti catūsu paccayesu ca tividhaṃ santosaṃ allīyitvā, etesaṃ vibhāgo heṭṭhā vitthāritoyeva. Sallekhaññevāti kilesalekhanaṃ. Idamatthitaññevāti imehi kusaladhammehi atthi idamatthi, tassa bhāvo idamatthitā, taṃ idamatthitaṃyeva nissāya allīyitvā.

所谓自我降伏，是借由智慧相应观照，目的是降伏自我。所谓自我安摄，是借由智慧相应禅定，目的是安摄自我。所谓自我寂灭，是借由两种智慧，致使自我无执着而寂灭。据言：“尊者修行梵行若无执着寂灭者为乐。”所谓少欲，乃依止缘少欲、断得少欲、文献研习少欲、深善修习少欲四种少欲，虽略有差别，然皆同一少欲。所谓满足，乃于四缘中调摄三种满足感，其义亦详细分别论述。所谓削染，仅是削减烦恼染污。所谓此义，即借由此善法所存在之义理，其存在即是此义，释此义即依止此义。

Rasoti niddesassa uddesapadaṃ. Mūlarasoti yaṃkiñci mūlaṃ paṭicca nibbattaraso. Khandharasādīsupi eseva nayo. Ambilanti takkambilādi. Madhuranti ekantato gosappiādi. Madhu pana kasāvayuttaṃ ciranikkhittaṃ kasāvaṃ hoti, phāṇitaṃ khāriyuttaṃ ciranikkhittaṃ khāriyaṃ hoti. Sappi pana ciranikkhittaṃ vaṇṇagandhe jahantampi rasaṃ na jahatīti tadeva ekantamadhuraṃ. Tittakanti nimbapaṇṇādi. Kaṭukanti siṅgiveramaricādi. Loṇikanti sāmuddikaloṇādi. Khārikanti vātiṅgaṇakaḷīrādi. Lambikanti badarāmalakakapiṭṭhasālavādi. Kasāvanti harītakādi. Ime sabbepi rasā vatthuvasena vuttā. Taṃtaṃvatthuko panettha raso ca ambilādīni nāmehi vuttoti veditabbo. Sādūti iṭṭharaso. Asādūti aniṭṭharaso. Iminā padadvayena sabbopi raso pariyādinno. Sītanti sītaraso. Uṇhanti uṇharaso. Evamayaṃ mūlarasādinā bhedena bhinnopi raso lakkhaṇādīhi abhinnoyeva. Sabbopi hesa jivhāpaṭihananalakkhaṇo, jivhāviññāṇassa visayabhāvaraso, tasseva gocarapaccupaṭṭhāno. Te jivhaggena rasaggānīti ete samaṇabrāhmaṇā pasādajivhaggena uttamarasāni. Pariyesantāti gavesamānā. Āhiṇḍantīti tattha tattha vicaranti. Te ambilaṃ labhitvā anambilaṃ pariyesantīti takkādiambilaṃ laddhā anambilaṃ gavesanti. Evaṃ sabbaṃ parivattetvā parivattetvā yojitaṃ.

滋味指向标示所指事物。所谓根本滋味，即依赖任何根本而生的滋味。令蕴中诸滋味亦然。如酸涩味等：醋味等；甜味：纯甜味如蜜汁等；蜜则指付有余味及陈放陈香之甜味，草茎则指付有余味及陈放陈香之醇味。皮革等虽陈放久远而放弃芬芳，却不丧失其滋味，故此为单纯甜味。苦味例如苦橡胶叶等。涩味例如辛辣姜椒等。咸味例如海盐等。辛辣味例如辛辣韭葱等。酸涩味例如无花果、石榴、柑橘、枣、苦豆等。陈放陈香味例如某些草药。如上诸皆称滋味，依其事理命名。此处滋味如酸涩等名属滋味标记，须知。所言佳者，即为悦舌之味；劣者则为不悦舌之味。以二词述说普遍滋味及其周遍涵盖。所谓凉意即为凉味；热意即为热味。如此根本滋味等虽有差别，但滋味及标记等密不可分。诸滋味皆为舌头刺激表征，是识所依之味境。正因舌头故称滋味。此即沙门婆罗门以柔和悦舌之舌，所感知诸善美滋味。所谓求索，即探索所得。所谓不放过，即四处游移寻找。觅得酸涩后，寻求未酸涩味。如此不断反复，周遍缀合。

Paṭisaṅkhā yoniso āhāraṃ āhāretīti paṭisaṅkhānapaññāya jānitvā upāyena āhāraṃ āhāreti. Idāni upāyaṃ dassetuṃ ‘‘neva davāyā’’tiādi vuttaṃ.

审慎选择饮食者，即依智慧调查，明了因缘后，选取相应饮食。现今当示之法为“绝非过食”之示范言教。

Tattha neva davāyāti davatthāya na āhāreti. Tattha naṭalaṅghakādayo davatthāya āhārenti nāma. Yañhi bhojanaṃ bhuttassa naccagītakabbasilokasaṅkhāto davo atirekatarena paṭibhāti, taṃ bhojanaṃ adhammena visamena pariyesitvā te āhārenti. Ayaṃ pana bhikkhu na evamāhāreti.

所谓绝非过食，即非因过量而饮食。此中，馁、食未得时，乃因过量食物对比众多唱酱乐曲等而显现不适，此饮食乃因低劣、不净而求得，彼等饮用。然此比库不以此法饮食。

Namadāyāti mānamadapurisamadānaṃ vaḍḍhanatthāya na āhāreti. Tattha rājarājamahāmattā madatthāya āhārenti nāma. Te hi attano mānamadapurisamadānaṃ vaḍḍhanatthāya piṇḍarasabhojanādīni paṇītabhojanāni bhuñjanti. Ayaṃ pana bhikkhu evaṃ nāhāreti.

不以恭敬他人为由来食一切使人骄慢之物。此处所谓国王、诸大臣，乃为满足傲慢之心而饮食。他们为增长自身骄慢心，自食油腻肥甘等上等膳食。但此比库不以此而饮食。

Namaṇḍanāyāti sarīramaṇḍanatthāya na āhāreti. Tattha rūpūpajīviniyo mātugāmā antepurikādayo ca sappiphāṇitādīni pivanti, siniddhamudumaddavabhojanaṃ āhārenti. Evaṃ no aṅgalaṭṭhi susaṇṭhitā bhavissati, sarīre chavivaṇṇo pasanno bhavissatīti. Ayaṃ pana bhikkhu evaṃ na āhāreti.

不为装饰身体而饮食。此处指那些以容貌为生之人、乡野妇女和终身女侍等，饮用美味鲜艳、调和适口之食。如此则手臂强健，肤色光润。本比库不为此而饮食。

Na vibhūsanāyāti sarīre maṃsavibhūsanatthāya na āhāreti. Tattha nibbuddhamallamuṭṭhikamallaceṭakādayo susiniddhehi macchamaṃsādīhi sarīraṃ pīṇenti ‘‘evaṃ no maṃsaṃ ussadaṃ bhavissati pahārasahanatthāyā’’ti. Ayaṃ pana bhikkhu evaṃ sarīre maṃsavibhūsanatthāya na āhāreti.

不为装饰肉身而饮食。此处指诸如剃净发、铲净胡须、涂抹膏脂、鲜鱼美肉等物，因旋即腐坏，为弃灭之缘故不食。此比库亦不为装饰肉身而饮食。

Yāvadevāti āhārāharaṇapayojanassa paricchedaniyamadassanaṃ. Imassa kāyassa ṭhitiyāti imassa catumahābhūtikassa karajakāyassa ṭhapanatthāya āhāreti, idamassa āhārāharaṇe payojananti attho. Yāpanāyāti jīvitindriyayāpanatthāya āhāreti. Vihiṃsūparatiyāti vihiṃsā nāma abhuttapaccayā uppajjanakakhuddā, tassā uparatiyā vūpasamanatthāya āhāreti. Brahmacariyānuggahāyāti brahmacariyaṃ nāma tisso sikkhā sakalasāsanaṃ, tassa anuggaṇhatthāya āhāreti.

所谓食者，乃摄取食物之用途也。此身之存续，即为此四大元素所成物体之固定，故食乃为维持此身之摄取。所谓养生，即以生命根如何存续为目的之食。所谓止暴，即暴力为非正因而起之微屑，摄食正是为安抚此等暴动。所谓随顺梵行，即三学为整个教法之基，摄食为随顺其实施之手段。

Itīti upāyanidassanaṃ, iminā upāyenāti attho. Purāṇañca vedanaṃ paṭihaṅkhāmīti purāṇavedanaṃ nāma abhuttapaccayā uppajjanakavedanā, taṃ paṭihanissāmīti āhāreti. Navañca vedanaṃ na uppādessāmīti navavedanā nāma atibhuttapaccayena uppajjanakavedanā, na taṃ uppādessāmīti āhāreti. Atha vā navavedanā nāma bhuttapaccayā na uppajjanakavedanā, tassā anuppannāya anuppajjanatthameva āhāreti.

此为示教手段，取示范之义。所谓旧苦，即因非正常因缘而生起之苦痛，故以教化使断。所谓新苦，即因过度非正常因缘而生起之苦痛，如不能使此苦生起，谓之不生。又或谓新苦为因非常因缘而生之苦，其不存在即为其不生。以此示范，使人断恶缘之生起。

Yātrā ca me bhavissatīti yāpanā ca me bhavissati. Anavajjatā cāti ettha atthi sāvajjaṃ, atthi anavajjaṃ. Tattha adhammikapariyesanā adhammikapaṭiggahaṇaṃ adhammena paribhogoti idaṃ sāvajjaṃ nāma. Dhammena pana pariyesitvā dhammena paṭiggahetvā paccavekkhitvā paribhuñjanaṃ anavajjaṃ nāma. Ekacco anavajjeyeva sāvajjaṃ karoti, ‘‘laddhaṃ me’’ti katvā pamāṇātikkantaṃ bhuñjati, taṃ jīrāpetuṃ asakkonto uddhaṃvirecanaadhovirecanādīhi kilamati, sakalavihāre bhikkhū tassa sarīrapaṭijagganabhesajjapariyesanādīsu ussukkaṃ āpajjanti, ‘‘kiṃ ida’’nti vutte ‘‘asukassa nāma udaraṃ uddhumāta’’ntiādiṃ vadanti. ‘‘Esa niccakālampi evaṃ pakatikoyeva, attano kucchippamāṇaṃ nāma na jānātī’’ti nindanti garahanti. Ayaṃ anavajjeyeva sāvajjaṃ karoti nāma. Evaṃ akatvā ‘‘anavajjatā ca me bhavissatī’’ti āhāreti.

「我将远行」，「我将养生」二义。所谓无过失者，但有过失者也。所谓过失，就是违反法制而执取不正法食，此谓有过失。若依法制而求法、取法、观照、享用，则谓无过失。有些人虽非法取食，却自称毫无过失，食已得后过度贪馋，不能使身滋养，以排毒上下用法而致病，乃至作恶染病，众比库者因其身体状况生起分别调伏之心，谓此人腹中积热。旁人谓其如常运行之时节，此人不知节度，且自不察，故加以非议斥责。此即非法而为亦过失之谓。未行此者则誓言「我无过失」以绝此行。

Phāsuvihāro cāti etthāpi atthi phāsuvihāro, atthi na phāsuvihāro. Tattha āharahatthako alaṃsāṭako tatravaṭṭako kākamāsako bhuttavamitakoti imesaṃ pañcannaṃ brāhmaṇānaṃ bhojanaṃ na phāsuvihāro nāma. Etesu hi āharahatthako nāma bahuṃ bhuñjitvā attano dhammatāya uṭṭhātuṃ asakkonto ‘‘āhara hattha’’nti vadati. Alaṃsāṭako nāma accuddhumātakucchitāya uṭṭhitopi sāṭakaṃ nivāsetuṃ na sakkoti. Tatravaṭṭako nāma uṭṭhātuṃ asakkonto tatreva parivaṭṭati. Kākamāsako nāma yathā kākehi āmasituṃ sakkoti, evaṃ yāva mukhadvārā āhāreti. Bhuttavamitako nāma mukhena sandhāretuṃ asakkonto tattheva vamati. Evaṃ akatvā ‘‘phāsuvihāro ca me bhavissatī’’ti āhāreti. Phāsuvihāro nāma catūhi pañcahi ālopeti ūnūdaratā. Ettakañhi bhuñjitvā pānīyaṃ pivato cattāro iriyāpathā sukhena pavattanti. Tasmā dhammasenāpati evamāha –

「善行为」者，虽然说这里亦有「善行为」，但其实又有「非善行为」。其间所谓「提手采取」「觅食挑拣」「在地转寻」「如乌鸦般觅食」「食量有限」者，是这五种婆罗门食物的种类，不能称为善行为。其故为：提手采取者，虽然多食，但因无力依自性而起身，因此称为“提手采食”。觅食挑拣者，虽起身，却因母鸡群聚扰乱，不得安居故称。地上转寻者，虽欲起身，不能起，即在原地转而行。乌鸦觅食者，能如乌鸦一般从入口采食。食量有限者，因不能用口纳持故在原地吐去。如此不成就，而自言「我必有善行为」。所谓善行为者，是由四五种交错合成，腹中稍空的状态。以如是数量食用，饮水而行，四种行路能自在行进。故此，法军头领如是说：

‘‘Cattāro pañca ālope, abhutvā udakaṃ pive;

『四五种交错合和，未饱饮水后，

Alaṃ phāsuvihārāya, pahitattassa bhikkhuno’’ti. (theragā. 983; mi. pa. 6.5.10);

为持善人生所必，行此足以安行。』（长老集983，缅甸版经文6.5.10）

Imasmiṃ pana ṭhāne aṅgāni samodhānetabbāni. Neva davāyāti hi ekaṃ aṅgaṃ, na madāyāti ekaṃ, na maṇḍanāyāti ekaṃ, na vibhūsanāyāti ekaṃ, yāvadeva imassa kāyassa ṭhitiyā yāpanāyāti ekaṃ, vihiṃsūparatiyā brahmacariyānuggahāyāti ekaṃ, iti purāṇañca vedanaṃ paṭihaṅkhāmi navañca vedanaṃ na uppādessāmīti ekaṃ, yātrā ca me bhavissatīti ekaṃ aṅgaṃ, anavajjatā ca phāsuvihāro cāti ayamettha bhojanānisaṃso.

此地应使四肢得以调理。不是仅有一天其中之一肢能行动，不是徇情意识不是美化装饰，不是妍饰形象，不是助益护持正行。不伤害戒莫作，今昔苦乐不起，一切行止行进自如，纯洁无瑕，此乃善行为之食物条件。

Mahāsivatthero panāha – ‘‘heṭṭhā cattāri aṅgāni paṭikkhepo nāma, upari pana aṭṭhaṅgāni samodhānetabbānī’’ti. Tattha yāvadeva imassa kāyassa ṭhitiyāti ekaṃ aṅgaṃ, yāpanāyāti ekaṃ, vihiṃsūparatiyāti ekaṃ, brahmacariyānuggahāyāti ekaṃ, iti purāṇañca vedanaṃ paṭihaṅkhāmīti ekaṃ, navañca vedanaṃ na uppādessāmīti ekaṃ, yātrā ca me bhavissatīti ekaṃ, anavajjatā cāti ekaṃ, phāsuvihāro pana bhojanānisaṃsoti. Evaṃ aṭṭhaṅgasamannāgataṃ āhāraṃ āhāreti.

大施维长老曾说：『以下四肢应弃置，以上八支应调理』。彼处四肢谓：此身支立，行持，避害，护持正行，以及曾弃旧苦痛，不生新苦痛，旅途当行，纯洁无瑕，一肢护持。如是善行为，为具八支所成之食。

§90

90.Upekkhakoti chaḷaṅgupekkhāya samannāgato. Satoti kāyānupassanādisatiyutto.

「舍弃者」者，谓具六种舍弃。谓「正念」者，具身察念等十念法。

Upekkhakoti chaḷaṅgupekkhāya samannāgatoti ettha chaḷaṅgupekkhādhammo nāma koti? Ñāṇādayo. ‘‘Ñāṇa’’nti vutte kiriyato cattāri ñāṇasampayuttāni labbhanti, ‘‘satatavihāro’’ti vutte aṭṭha mahācittāni labbhanti, ‘‘rajjanadussanaṃ natthī’’ti vutte dasa cittāni labbhanti. Somanassaṃ āsevanavasena labbhati. Cakkhunā rūpaṃ disvāti kāraṇavasena cakkhūti laddhavohārena rūpadassanasamatthena cakkhuviññāṇena rūpaṃ disvā. Porāṇā panāhu – cakkhu rūpaṃ na passati acittakattā, cittampi na passati acakkhukattā. Dvārārammaṇasaṅghaṭṭanena pana pasādavatthukena cittena passati. Īdisesu pana ṭhānesu ‘‘dhanunā vijjhatī’’tiādīsu viya sasambhārakathā nāma hoti. Tasmā cakkhuviññāṇena rūpaṃ disvāti ayamevettha attho.

所谓『舍心』者，是具备六种心不偏离特质者。此处所称六种心不偏离之特质，乃指什么呢？其为了了知诸法之法门。所谓『知』言者，是动作上得四种与知相应之能力；所谓『常住』言者，乃是得八种广大心态；所谓『无瞋恚』言者，则是获得十种心行。依赖善妙欢喜而生得此心。利用眼识，因缘于见色，眼以获得光明，用眼识之力量亲近色，眼识见色。古时以往诸佛，虽有眼，然不见色，因其无心；心亦不见色，因其无眼。但经眼门境界，借由心之组合作为依据，遂得如愿而观察。此等场所如同弓弦震动一般之理论，名为积聚之说。故说「眼识见色」者，乃此意也。

Neva sumano hotīti lobhuppattivasena chandarāguppattivasena somanasso na hoti. Na dummanoti paṭighuppattivasena duṭṭhacitto na hoti. Upekkhakoti upapattito ikkhako hoti, apakkhapatito hutvā iriyāpathaṃ pavatteti. Sato sampajānoti satimā ñāṇasampanno. Manāpaṃ nābhigijjhatīti manavaḍḍhanakaṃ iṭṭhārammaṇaṃ nābhigijjhati na pattheti. Nābhihaṃsatīti na tussati. Na rāgaṃ janetīti tattha tattha rañjanaṃ na uppādeti. Tassaṭhitova kāyo hotīti tassa khīṇāsavassa cakkhādikāyo kampārahitattā ṭhito niccalo hoti. Amanāpanti aniṭṭhārammaṇaṃ . Na maṅku hotīti domanassito na hoti. Appatiṭṭhitacittoti kodhavasena ṭhitamano na hoti. Alīnamanasoti alīnacitto. Abyāpannacetasoti byāpādarahitacitto.

非谓有欢喜者，因贪爱、欲望之生故，并非生喜悦之心。非谓有忧苦者，因忿恨生起，心恶劣故，并非生恶念之心。所谓舍心，是指既非生起，也非生灭，而于行持之路上常行。所谓念觉知，是谓具足觉知与智识。所谓不贪著，是指不贪取种种令人增长心欲欢喜之境，不执着不着。我不嗔恨，是指不起嗔恚之心。不生贪欲，是不生诸所悦心。体如常在者，是指其心识已灭诸烦恼，眼等根门心体稳定不动。无嫌恶，是不执取令心不安之境。非憎恶者，指无忿怒之心；非忧心者，即非沮丧之心；心不自劣，是他心；不动心，是无被烦恼侵扰之心。

Rajanīye na rajjatīti rajanīyasmiṃ vatthusmiṃ na rāgaṃ uppādeti. Dussanīye na dussatīti dosuppāde vatthusmiṃ na dosaṃ uppādeti. Mohanīye na muyhatīti mohanīyasmiṃ vatthusmiṃ na mohaṃ uppādeti. Kopanīye na kuppatīti kodhanīyasmiṃ vatthusmiṃ na calati. Madanīye na majjatīti madanīyasmiṃ vatthusmiṃ na saṃsīdati. Kilesanīye na kilissatīti upatapanīyasmiṃ vatthusmiṃ na upatappati. Diṭṭhe diṭṭhamattoti rūpārammaṇe cakkhuviññāṇena diṭṭhe diṭṭhamatto. Sute sutamattoti saddāyatane sotaviññāṇena sute sutamatto. Mute mutamattoti ghānajivhākāyaviññāṇena pāpuṇitvā gahite gahitamatto. Viññāte viññātamattoti manoviññāṇena ñāte ñātamatto. Diṭṭhe na limpatīti cakkhuviññāṇena diṭṭhe rūpārammaṇe taṇhādiṭṭhilepena na limpati. Diṭṭhe anūpayoti rūpārammaṇe nittaṇho hoti. Anapāyoti apaduṭṭhacitto.

不放逸者，即于放逸之境，不生贪爱。非恶者，是于恶行境不生瞋恨。非迷惑者，意即于迷惑境不生无明。非惊惧者，谓于恐恼境不生心乱。非迷醉者，于沉醉境不沉没。非恶习者，于恶染境不为其所转。所谓所见者，乃指眼识对于色境之所见；所闻者，依耳根识得声闻；所嗅者，是鼻根识得香自得；所取者，口根识所摄味；所知者，是意根了解所摄知之境。眼识于所见色中，因有贪爱之见故，不染著。观色时，心对色景并最清净。不离于所见色，意即于色法不失；不安于色境，谓心未堕于恶扰染。

Saṃvijjatīti labbhati. Passatīti oloketi. Chandarāgoti sineho. Rūpārāmanti rūpaṃ ārāmaṃ assāti rūpārāmaṃ. Rūpe ratanti rūparataṃ. Rūpe santuṭṭhīti rūpasammuditaṃ.

【叙述六根诸义】『谙知』谓可获得；『观看』谓细察；『欲贪』谓爱欲；『色境』谓色之庄严居所；『欢喜于色』谓染色而喜；『于色满意』谓对色生和悦之心。

Dantaṃ nayanti samitinti uyyānakīḷāmaṇḍalādīsu mahājanamajjhaṃ gacchantā dantameva goṇajātiṃ vā assajātiṃ vā yāne yojetvā nayanti. Rājāti tathārūpāneva ṭhānāni gacchanto rājāpi dantameva abhiruhati. Manussesūti manussesupi catūhi ariyamaggehi danto nibbisevanova seṭṭho. Yotivākyanti yo evarūpaṃ atikkamavacanaṃ punappunaṃ vuccamānampi titikkhati na paṭipphandati na vihaññati, evarūpo danto seṭṭhoti attho.

牵引之物名鱼叉或矛等，往往在众人集结之处牵引诸鱼，鱼即由牵引引领，无差异。如同国王亦驾御马车行于同样处所，国王亦受牵引之限制。『人』是谓具足四圣道之人亦如鱼受牵引般，若禁断恶言却反复说者，不惹恶意，不生敌视，谓此牵引无害，是谓最好牵引。

Assatarāti vaḷavāya gadrabhena jātā. Ājānīyāti yaṃ assadammasārathi kāraṇaṃ kāreti, tassa khippaṃ jānanasamatthā. Sindhavāti sindhavaraṭṭhe jātā assā. Mahānāgāti kuñjarasaṅkhātā mahāhatthino. Attadantoti ete assatarā vā ājānīyā vā sindhavā vā kuñjarā vā varā dantā, na adantā. Yo pana catumaggasaṅkhātena attadantena dantatāya attadanto nibbisevano, ayaṃ tatopi varaṃ, sabbehipi etehi uttaritaroti attho.

阿萨他乃指以驴吼声喻人之愚痴愚蒙。所谓『无知』者，指愚笨无法觉知所应知者。『信度』者，生于信赖之地，乃为阿萨他所产。『大蟒』名指象鼻形状之大象。『自牙』者，是指此等阿萨他、无知、信赖、大象皆具优良牙齿，非指无牙者。若以四圣道数量之牙，即自牙坚固不坏，谓此牙为上，更优诸相牙。此皆表以更优异之意。

Na hi etehi yānehīti yāni etāni hatthiyānādiyānāni, na hi etehi yānehi koci puggalo supinantenapi agatapubbattā ‘‘agata’’nti saṅkhātaṃ nibbānadisaṃ, taṃ ṭhānaṃ gaccheyya. Yathā pubbabhāge indriyadamena dantena aparabhāge ariyamaggabhāvanāya sudantena danto nibbisevano sappañño puggalo taṃ agatapubbaṃ disaṃ gacchati, dantabhūmiṃ pāpuṇāti. Tasmā attadamanameva varanti attho.

这些所谓的车马并非象征大象或马等动物，也不是通俗交通工具，因即使乘坐这些车马入梦的人，其未至过往经历所成的‘未至’状态，也无法导引他至涅槃之所。譬如先前以六根之力锻炼过，后来以非凡智慧修习圣道的圣者，如同牙齿坚固，能够断绝烦恼者，必定能至先前未至之处，抵达根基之地。因此，守护自身驯服（心性）正是教义的关键所在。

Vidhāsu na vikampantīti seyyassa seyyohamasmītiādīsu mānavidhāsu na calanti nappavedhanti. Vippamuttā punabbhavāti punabbhavapaṭisandhiyā punappunaṃ uppattito suṭṭhu muttā muñcitvā ṭhitā. Dantabhūmimanuppattāti ekantadamanaṃ arahattaphalabhūmiṃ pāpuṇitvā ṭhitā. Te loke vijitāvinoti te arahanto sattaloke vijitavijayā vijitavanto nāma honti.

诸种状态中并不会动摇，如睡床在卧息时不移动一般；人类状态下在修习时亦不动摇、不破坏。已解脱者超越了生死轮回，虽曾再生，却已超脱轮回，住于不生不灭之境，获得阿拉汉果位而恒立不动。此等人已征服世间，彼等为七界中真正胜利者，以胜利者之名著称。

Yasmā ca bhāvitindriyo nibbhayo nibbikāro danto hoti, tasmā tamatthaṃ dassento ‘‘yassindriyānī’’ti gāthamāha. Tassattho – yassa cakkhādīni chaḷindriyāni gocarabhāvanāya aniccāditilakkhaṇaṃ āropetvā vāsanābhāvanāya satisampajaññagandhaṃ gāhāpetvā bhāvitāni, tāni ca kho ajjhattagocarabhāvanāya, evaṃ pana bahiddhā ca sabbaloketi yattha yattha indriyānaṃ vekallatā vekallato vā sambhavo, tattha nābhijjhādivasena bhāvitānīti evaṃ nibbijjha ñatvā paṭivijjhitvā imaṃ parañca lokaṃ sakasantatikhandhalokaṃ parasantatikhandhalokañca dantamaraṇaṃ maritukāmo kālaṃ kaṅkhati, jīvitakkhayakālaṃ āgameti patimāneti, na bhāyati maraṇassa. Yathāha –

既然具足修习的六根已完全无畏、息灭妄想且被驯服，故此曾有句颂言出：『由此正知者，』即指那因以下六根眼、耳等，用于内观修习，并加以无常三相的作证，去除习气，使法得以持守且具足正念正智而熏修者。此类六根修习者虽对内在事物修习纯熟，且对外在一切诸根分别调伏，无嗔恨嫉妒等污染，深明无欲无求，鉴知无自性。因断灭对生死轮回的恐惧，不理会生死之时，不惧怕死亡，如经中所说：

‘‘Maraṇe me bhayaṃ natthi, nikanti natthī jīvite’’. (theragā. 20);

『我对死亡无恐惧，亦无对生命贪爱，』（长老颂20）

‘‘Nābhikaṅkhāmi maraṇaṃ, nābhikaṅkhāmi jīvitaṃ;

『我不畏惧死亡，亦不执著生命，』

Kālañca patimānemi, nibbisaṃ bhatako yathā’’ti. (theragā. 606, 654, 1002; mi. pa. 2.2.4 thokaṃ visadisaṃ);

『我预测时间，如覆毡般平息般熄灭，』（长老颂606, 654, 1002；相应部二分第四经文详解）

Bhāvitosa dantoti evaṃ bhāvitindriyo so danto.

所谓“已调伏”，即“调伏之根”已具足者，是指调伏的感官。

§91

91.Nissayatāti taṇhādiṭṭhinissayā. Ñatvā dhammanti aniccādīhi ākārehi dhammaṃ jānitvā. Anissitoti evaṃ tehi nissayehi anissito. Tena aññatra dhammañāṇā natthi nissayānaṃ abhāvoti dīpeti. Bhavāya vibhavāya vāti sassatāya ucchedāya vā. Imissā gāthāya niddeso uttāno.

第九十一条。所谓“依”，谓渴爱之见的依赖。明了法者，知三法无常等特性，又了知法的实相，故依止这些而修行者谓之“无所依”。此处指出，除法识之外，并无其他依止；所谓依止者，并非死生、盛衰、常住或断灭等种种现象。此句乃用此偈作说明。

§92

92.Taṃ brūmi upasantoti taṃ evarūpaṃ ekekagāthāya vuttaṃ upasantoti kathemi. Atarī so visattikanti so imaṃ visatādibhāvena visattikāsaṅkhātaṃ mahātaṇhaṃ atari.

九十二条。我称此为“安住”，因诸偈分别称作“安住”，故我称之为“安住”。譬如此处的“多渴爱”，由“多”与“渴爱”合成，谓大渴爱也。

Attano diṭṭhiyā rāgo abhijjhākāyaganthoti sayaṃ gahitadiṭṭhiyā rañjanasaṅkhāto rāgo abhijjhākāyagantho. Paravādesu āghāto appaccayoti paresaṃ vādapaṭivādesu kopo ca atuṭṭhākāro ca byāpādo kāyagantho. Attano sīlaṃ vā vataṃ vāti sayaṃ gahitamethunaviratisaṅkhātaṃ sīlaṃ vā govatādivataṃ vā. Sīlabbataṃ vāti tadubhayaṃ vā. Parāmāsoti iminā suddhītiādivasena parato āmasati. Attano diṭṭhi idaṃsaccābhiniveso kāyaganthoti sayaṃ gahitadiṭṭhiṃ ‘‘idameva saccaṃ moghamañña’’nti (udā. 54; ma. ni. 3.27, 301) ayoniso abhiniveso idaṃsaccābhiniveso kāyagantho. Ganthā tassa na vijjantīti tassa khīṇāsavassa dve diṭṭhiganthā sotāpattimaggena na santi. Byāpādo kāyagantho anāgāmimaggena. Abhijjhākāyagantho arahattamaggena.

以自身见拔除贪欲、嗔恚及身见之结为义，是自身所执见所染著的贪欲、嗔恚与身见之结。对他人争论而生恨意、愤恨、不悦及烦恼皆为身之结。自身所持戒律，譬如禁绝奸淫者，及同牛马等惯常持守之戒，皆为戒之结。所谓戒律束缚，是指以上两者。对于他方批评者以清净等名，乃生恨爱。以自身见为实，谓“此即真实，非妄想”，此为不善根结。此结不存在者，为已断贪者之两种见结：于初果行人无见结，于第二果行人无恨结，于第三果行人无嗔恚结。

§93

93. Idāni tameva upasantaṃ pasaṃsanto āha ‘‘na tassa puttā’’ti evamādi. Tattha puttā atrajādayo cattāro. Ettha ca puttapariggahādayo puttādināmena vuttāti veditabbā. Te hissa na vijjanti, tesaṃ vā abhāvena puttādayo na vijjantīti. Attāti ‘‘attā atthī’’ti gahitā sassatadiṭṭhiṃ natthi. Nirattāti ‘‘ucchijjatī’’ti gahitā ucchedadiṭṭhi.

九十三条。现今称赞已安住者：「其无“子”，」等语。所谓“子”，分为四种不生者。又以“子属”及“子之缘生”等名言，应当知晓。彼等不知此理，或因无此故，不知“子属”等。所谓“我”即“我体”，此生死见所执持者；所谓“无我”，即“灭尽见”所执持者。

Natthīti gahetabbaṃ natthi. Muñcitabbaṃ natthīti mocetabbaṃ natthi. Yassa natthi gahitanti yassa puggalassa taṇhādiṭṭhivasena gahitaṃ na vijjati. Tassa natthi muñcitabbanti tassa puggalassa muñcitabbaṃ na vijjati. Gāhamuñcanasamatikkantoti gahaṇañca mocanañca vītivatto. Vuddhiparihānivītivattoti vuḍḍhiñca hāniñca atikkanto.

所谓“不存者”，即“不可取者、不存在者”亦云“不可舍者”。谓有所取者即有人钉执足见，谓有所放者即有人可放。所谓超越持、放者，谓已无取无舍。所谓超越增长与减损，谓已超越增长与消减。

§94

94.Yena naṃ vajjuṃ puthujjanā, atho samaṇabrāhmaṇāti yena taṃ rāgādinā vajjena puthujjanā sabbepi devamanussā itova bahiddhā samaṇabrāhmaṇā ca rattoti vā duṭṭhoti vā vadeyyuṃ. Taṃ tassa apurakkhatanti taṃ rāgādivajjaṃ tassa arahato apurakkhataṃ. Tasmā vādesu nejatīti taṃkāraṇā nindāvacanesu na kampati.

诸劣人及沙门婆罗门愤怒违犯之事，诸天人皆以此为外道沙门婆罗门之恶行，无论彼等称之为邪恶或坏劣，皆如此说。此种不称谓为罪，即谓彼不称贪等罪，此为阿拉汉所无罪故。故于言论中亦不动摇，故于责骂谤毁中亦不动摇。

Nejatīti niddesassa uddesapadaṃ. Na iñjatīti calanaṃ na karoti. Na calatīti na tattha namati. Na vedhatīti kampetuṃ asakkuṇeyyatāya na phandati. Nappavedhatīti na kampati. Na sampavedhatīti na parivattati.

“不动”者，谓其所指意趣之词语。非为“动”，即不生起动作。非为“动”，即未有屈服。非为“觉受”，即因无能而不能振动。不觉受，即不动摇。非完全觉受，即不转动。

§95

95.Na ussesu vadateti visiṭṭhesu attānaṃ antokatvā ‘‘ahaṃ visiṭṭho’’ti atimānavasena na vadati. Esa nayo itaresu dvīsu. Kappaṃ neti akappiyoti so evarūpo duvidhampi kappaṃ na eti. Kasmā? Yasmā akappiyo, pahīnakappoti vuttaṃ hoti. Imissāpi gāthāya niddeso uttānova.

「不妄言」即不妄自尊大，未自高扬言『我乃为上』。此理同于二者。所谓「劝止」者，谓『非可作』，即此类行为不宜为。何故？因其为不当，故谓放弃不当。此格言正如唱歌调子之直升音。

§96

96.Sakanti mayhanti pariggahitaṃ. Asatā ca na socatīti avijjamānādinā asatā ca na socati. Dhammesu ca na gacchatīti sabbadhammesu chandādivasena na gacchati. Sa ve santoti vuccatīti so evarūpo naruttamo ‘‘santo’’ti vuccati. Imissāpi gāthāya niddeso uttānova. Arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpesi. Desanāpariyosāne koṭisatasahassadevatānaṃ arahattappatti ahosi, sotāpannādīnaṃ gaṇanā natthīti.

“强行占有”者，谓强行执取。未觉者不伤其心，亦谓不痛苦。于法不去，谓虽有诸法欲念等迷惑，亦不随其去。此谓“安稳”，谓彼类之人乃真为人中最胜，称为“安稳者”。此格言亦如上述歌谣。以阿拉汉集结之经历，开毕教义终结，数千万诸天神未曾得阿拉汉果，得流果者众，故无具体数之说。

Saddhammappajjotikāya mahāniddesaṭṭhakathāya · 《正法明灯》大义释注。

Purābhedasuttaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 先坏经义释注已圆满。