2. Guhaṭṭhakasuttaniddeso · 2. 窟八偈经分别义注
1. Kāmasuttaniddesavaṇṇanā一、欲经解释之阐释
Tattha kāmasuttaṃ ādi. Tasmimpi ‘‘kāmaṃ kāmayamānassā’’ti gāthā ādi. Sā uddesaniddesapaṭiniddesavasena tidhā ṭhitā. ‘‘Kāmaṃ kāmayamānassā’’ti evamādi uddeso. ‘‘Kāmāti uddānato dve kāmā – vatthukāmā ca kilesakāmā cā’’ti niddeso. ‘‘Katame vatthukāmā? Manāpikā rūpā’’ti evamādi paṭiniddeso.
此处从欲经开始。因此其中有“对欲望起心者……”的颂句开始。此句依次具备指示、教诲和反教诲三种性质。‘对欲望起心者……’的“起心”是指，‘欲’有两种，即物质上的欲和染污的欲。‘何为物质之欲？’即是如眼等受悦的色。
§1
1. Tattha kāmanti manāpiyarūpāditebhūmakadhammasaṅkhātaṃ vatthukāmaṃ. Kāmayamānassāti icchamānassa. Tassa cetaṃ samijjhatīti tassa kāmayamānassa sattassa taṃ kāmasaṅkhātaṃ vatthu samijjhati ce, sace so taṃ labhatīti vuttaṃ hoti. Addhā pītimano hotīti ekaṃsaṃ tuṭṭhacitto hoti. Laddhāti labhitvā. Maccoti satto. Yadicchatīti yaṃ icchati. Idaṃ pana saṅkhepato padatthasambandhamattameva, vitthāro pana upari pāḷiyaṃ āgatanayeneva veditabbo. Yathā ca imasmiṃ, evaṃ ito paraṃ sabbesupīti.
欲，指以受悦的色等为根本所生的事物，称为物质之欲。‘对欲望起心者’即指有欲求之意。此处意指心生贪欲，若贪求此欲则能得之，心便生欢喜、一心满足。此‘得’指获得、取得。‘有生命者’谓活着者。‘有所欲’即心所欲求之物。此仅为略说，对言义体量理应详尽分析。正如此经中，及其前后皆应如此完整理解。
Kāmāti uddisitabbapadaṃ. Uddānatoti niddisitabbapadaṃ. Uddānatoti vaggavasena ‘‘macchuddānaṃ kineyyā’’ti ādīsu viya. Atha vā uparūpari dānato uddānaṃ, uddhaṃ uddhaṃ sodhanato byavadānaṭṭhena vodānaṃ viya. Vitthārakaraṇabhāvena vā. Kāmā iti pāṭhasesaṃ katvā vattabbaṃ. Dveti gaṇanaparicchedo , na ekaṃ, na tayo. Vatthukāmā cāti manāpiyarūpādivatthukāmā ca. Upatāpanaṭṭhena vibādhanaṭṭhena ca kilesakāmā ca. Tesu vatthukāmo pariññeyyo, kilesakāmo pahātabbo. Tattha vatthukāmo kilesakāmena patthayitabboti kāmīyatīti kāmo. Kilesakāmo vatthukāmānaṃ paccāsīsanassa kāraṇabhāvena kāmīyate anenāti kāmo. Tattha rūpādikkhandhe saṅgahito vatthukāmo, saṅkhārakkhandhe saṅgahito kilesakāmo. Chahi viññāṇehi vijānitabbo vatthukāmo, manoviññāṇena jānitabbo kilesakāmo. Kilesānaṃ patiṭṭhaṭṭhena kāraṇaṭṭhena ārammaṇaṭṭhena ca vatthukāmo.
“欲”是应当释义的词。‘起心’亦应释义。如部经文“‘我欲之念’”开头等。又或由上下字句推合引申，谓起心为明示事物的表达。作为解释，欲应断开从整段句意理悉细讲。欲有二类，不是一类或三类。所谓物质之欲，是指以眼所受悦的色等为缘；染污之欲，是指因烦恼作障而起。应分别辨别这二种欲：物质之欲应了解，染污之欲应舍弃。所谓物质之欲与染污之欲关系如是：物质欲因染污所引生而欲求之。物质欲汇摄色蕴根，染污欲汇摄行蕴根。六识方能知物质欲，心识能生染污欲。染污以贪、嗔、痴等为根、缘、缘起，故染污欲从此故而生。
‘‘Nete kāmā yāni citrāni loke, saṅkapparāgo purisassa kāmo;
「此非欲者，为世间五色彩欲，乃为习染，男子之欲」；
Tiṭṭhanti citrāni tatheva loke, athettha dhīrā vinayanti chanda’’nti. (a. ni. 6.63);
「此等五色彩欲如是生，非此处，智者摒弃欲望」。（增支部 6.63）
Nandamāṇavaka- (dha. pa. aṭṭha. 1.68 uppalavaṇṇattherīvatthu) soreyyaseṭṭhiputtādīnaṃ (dha. pa. 43) vatthūni cettha nidassanaṃ. Kilesakāmo tāpanaṭṭhena bādhanaṭṭhena ca sayaṃ kāmetīti kāmo. Vuttampi cetaṃ ‘‘ratto kho, brāhmaṇa, rāgena abhibhūto pariyādinnacitto attabyābādhāyapi ceteti, parabyābādhāyapi ceteti, ubhayabyābādhāyapi cetetī’’ti ca ‘‘ratto kho, brāhmaṇa, pāṇampi hanati, adinnampi ādiyati, paradārampi gacchati, musāpi bhaṇatī’’ti (a. ni. 3.54) ca evamādi nidassanaṃ.
南瞿昙女（出自《法句品注释》1.68，乌波罗瓦那长老传记）及苏睿舍头陀等（《法句经》43）诸物，此处为说明之例。染污之欲为烦恼所激，作障自行为欲。经典中亦有此说：“婆罗门啊，爱欲所覆，心亦被染，虽被障碍仍存，虽被双重阻碍仍存。”又“婆罗门啊，爱欲杀生，偷盗，淫乱，妄语”等同样而言，均为此类说明。（增支部 3.54）
Tameva paṭiniddesavasena vitthāretvā vattukāmo – ‘‘katame vatthukāmā’’tiādimāha. Tattha katameti kathetukamyatāpucchā. Pañcavidhā hi pucchā, tāsaṃ vibhāgo upari pāḷiyaṃyeva āvi bhavissati. Tāsu ayaṃ kathetukamyatāpucchā. Tattha manāpikāti manaṃ appāyanti vaddhentīti manāpā, manāpā eva manāpikā. Rūpāti kammacittautuāhārasamuṭṭhānavasena catusamuṭṭhānikā rūpārammaṇā. Rūpayantīti rūpā, vaṇṇavikāraṃ āpajjamānā hadayaṅgatabhāvaṃ pakāsentīti attho.
以阐述的方式详解时，欲问：“何为欲阐述者？”其为欲问者之类。五种问法中，此为欲说事之问。所谓心所欲者，是指意念欲求增益的心；意念本身即是“心所欲”。色，即是业心与食所生四合色摞，色亦由四合色摞组成且为色境。色在此意为色身因其变化色彩而显露心脏等内在存在的状态。
Tattha kenaṭṭhena rūpanti? Ruppanaṭṭhena. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
色以何为处境？以色所处之境而称。世尊曾言曰：
‘‘Kiñca, bhikkhave, rūpaṃ vadetha? Ruppatīti kho, bhikkhave, tasmā ‘rūpa’nti vuccati. Kena ruppati? Sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppati, jighacchāyapi ruppati, pipāsāyapi ruppati, ḍaṃsamakasavātātapasarīsapasamphassenapi ruppati. Ruppatīti kho, bhikkhave, tasmā ‘rūpa’nti vuccatī’’ti (saṃ. ni. 3.79).
“比库们，当说何为色？色者故称之为色。何为色？冷而为色，热而为色，渴望又为色，疲倦亦为色，及蚊蝇虫风尘雷电触扰皆为色。故称为色。”（摘自《相应部》第3章第79节）
Tattha ruppatīti kuppati ghaṭṭīyati pīḷīyati, bhijjatīti attho. Sītena tāva ruppanaṃ lokantarikaniraye pākaṭaṃ. Mahiṃsakaraṭṭhādīsupi himapātasītalesu padesesu etaṃ pākaṭameva. Tattha hi sattā sītena bhinnachinnasarīrā jīvitakkhayampi pāpuṇanti.
此色显现为烦躁恼怒、压迫、损坏、浸染之义。以冷为例，色在寒凉世界与地面等冰雪处极为明显。因冷，众生身体分裂破碎甚至命终。
Uṇhena ruppanaṃ avīcimahāniraye pākaṭaṃ. Tattha hi tattāya lohapathaviyā nipajjāpetvā pañcavidhabandhanādikaraṇakāle sattā mahādukkhaṃ anubhavanti.
以热为例，色于无间地狱之中显现。众生被熔铁地面所烧，受五种束缚之苦极其剧烈。
Jighacchāya ruppanaṃ pettivisaye ceva dubbhikkhakāle ca pākaṭaṃ. Pettivisayasmiñhi sattā dve tīṇi buddhantarāni kiñcideva āmisaṃ hatthena gahetvā mukhe pakkhipantā nāma na honti, antoudaraṃ ādittasusirarukkho viya hoti. Dubbhikkhe kañjikamattampi alabhitvā maraṇasattānaṃ pamāṇaṃ natthi.
以渴为例，色在饿鬼境界及饥馑之际显著。饿鬼中有些众生手握食物却丧失食欲，终不得食用，如中腹被火烧树折物般痛苦。极度饥饿之下，犹得一口稀饭亦无余命者众多。
Pipāsāya ruppanaṃ kālakañjikādīsu pākaṭaṃ. Tattha hi sattā dve tīṇi buddhantarāni hadayatemanamattaṃ vā jivhātemanamattaṃ vā udakabindumpi laddhuṃ na sakkonti. ‘‘Pānīyaṃ pivissāmā’’ti nadiṃ gatānaṃ jalaṃ vālukātalaṃ sampajjati. Mahāsamuddaṃ pakkhantānampi samuddo piṭṭhipāsāṇoyeva hoti. Te sussantā balavadukkhapīḷitā viravanti. Ḍaṃsādīhi ruppanaṃ ḍaṃsamakkhikādibahulesu padesesu pākaṭaṃ. Taṃ pana – ‘‘katamaṃ taṃ rūpaṃ sanidassanaṃ? Sappaṭigha’’nti ādinā nayena abhidhamme (dha. sa. 656, 658) vitthāritameva.
渴爱所感知的容貌，在时间、季节等诸方面显而易见。众生在这之中，或因心念不专，或因舌念不专，连一滴水都无法获得。游于水中者，于江河的水面或沙底上，出现波动。大海中飞鸟远去，海水亦如饥渴之石般，翻腾不息。它们因饥渴憔悴，精力耗损而痛苦不堪。此处容貌由昆虫群集之地出现，如蚊虫蚂蚁繁多的地方十分明显。对这容貌的解释是什么？其说明清晰而迅速，此乃《阿毗达摩》（dha. sa. 656, 658）中详细阐述之义。
Sappantīti saddā, udāharīyantīti attho. Utucittavasena dvisamuṭṭhānikā saddā. Gandhayantīti gandhā, attano vatthūni sūcayantīti attho. Rasanti te sattāti rasā, assādentīti attho. Phusīyantīti phoṭṭhabbā. Ete gandhādayo catusamuṭṭhānikāva . Tesaṃ vibhāgo abhidhamme (dha. sa. 622-624) vitthāritoyeva.
『Sappanti』意为声音，『udāharīyanti』指其含义。它们是瞬时而生的声音。『Gandhayanti』指的是气味，亦即指示其自身的物质。众生感受的味道即『Rasanti』，意味着味觉并受到品尝。『Phusīyanti』是可以接触的事物。这些气味等皆为四种即刻发动的感受者。其分别和细节于《阿毗达摩》（dha. sa. 622-624）中已有详细说明。
Tamevatthaṃ vitthāravasena dassento ‘‘attharaṇā pāvuraṇā’’tiādimāha. Tattha attharitvā nipajjiyantīti attharaṇā. Sarīraṃ veṭhetvā pārupīyantīti pāvuraṇā. Antojātādayo cattāro dāsī ca dāso ca dāsidāsā. Khettaṃ nāma yasmiṃ pubbaṇṇaṃ ruhati. Vatthu nāma yasmiṃ aparaṇṇaṃ ruhati. Yattha vā ubhayampi ruhati, taṃ khettaṃ. Tadatthāya katabhūmibhāgo vatthu. Khettavatthusīsena cettha vāpītaḷākādīnipi saṅgahitāni. Hiraññanti kahāpaṇo. Suvaṇṇanti jātarūpaṃ. Tesaṃ gahaṇena lohamāsako jatumāsako dārumāsakoti sabbepi saṅgahaṃ gacchanti. Gāmanigamarājadhāniyoti ekakuṭikādi gāmo. Āpaṇayutto nigamo. Ekassa rañño āṇāpavattiṭṭhānaṃ rājadhānī. Raṭṭhanti janapadekadesaṃ. Janapadoti kāsikosalādijanapado. Kosoti catubbidho koso – hatthī asso ratho patti. Koṭṭhāgāranti tividhaṃ koṭṭhāgāraṃ – dhanakoṭṭhāgāraṃ dhaññakoṭṭhāgāraṃ vatthakoṭṭhāgāraṃ. Yaṃ kiñcīti anavasesapariyādānavacanaṃ. Rajanīyanti rañjetuṃ yuttaṭṭhena.
针对以上义理而详细阐明时，举例称之为『attharaṇā pāvuraṇā』等。此中『attharaṇā』意味着下降消灭，『pāvuraṇā』指的是穿透身体而溢出。生起的四种，即奴隶男、奴隶女、女奴、男奴皆属于此类。『Khetta』指早晨开放的花朵，『Vatthu』是傍晚开放的花朵。花既能于晨夕任一时开放时，称之为『Khetta』。为此，土地可作为花形状不同生长之处理区分。以土地为代表的聚集物如盐泽、瓦砾所积。黄金称为「kahāpaṇa」，光亮锐利以显贵称为「suvaṇṇa」。因其内涵，金属及铜铁制品、木料制品皆属聚合。乡村、集市、首都等分别指村庄之类、市场以及作为王宫的首府。『Āpaṇa』即市场。『Rājanīya』指国王的居所和首都。『Raṭṭha』指一个民族国度。『Janapada』又称为地区，是含有国家的单位。关于『Koso』，指四类乘具：象、驴、车、船。『Koṭṭhāgāra』分为三类，即财库、谷仓和器具仓库。『Yaṃ kiñci』意为不完备的总称。『Rajanīya』意为被统治者。
Ito paraṃ tikavasena dassetuṃ atītattikaajjhattattikahīnattikaokāsattikasaṃyogattikakāmāvacarattikavasena chattike āha. Tattha atītattike tāva attano sabhāvaṃ uppādādikkhaṇaṃ vā patvā atikkantāti atītā. Tadubhayampi na āgatāti anāgatā. Taṃ taṃ kāraṇaṃ paṭicca uppannāti paccuppannā. Idaṃ bhavena paricchannaṃ. Paṭisandhito hi paṭṭhāya atītabhavesu nibbattā anantarabhave vā nibbattā hontu kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbe atītāyeva nāma. Cutito paṭṭhāya anāgatabhavesu nibbattanakā kāmā anantarabhave vā nibbattantu kappakoṭisatasahassamatthake vā, sabbe anāgatāyeva nāma. Cutipaṭisandhiantare pavattā kāmā paccuppannā nāma.
然后用三分法进一步说明过去、现在、未来的时间概念。所说『atītattika』即指过去时间，意谓其本质从生起之初即已逝去。『Anāgata』同理指未来时间，尚未到来。『Paccuppanna』指现起现在的。基于此因果，所生起现象即为『paccuppannā』。这是有情世间被遮蔽的现象。因缘续会上，生前世出现过去法，随即次前法中出现未来事，即使数量达到数千万亿，都会归于过去法。因果相续中，现现时间生起的未来法称为『anāgatā』。在过去和未来之间发生的事称为『paccuppannā』。
Ajjhattattike ‘‘evaṃ pavattamānā mayaṃ attāti gahaṇaṃ gamissāmā’’ti iminā viya adhippāyena attānaṃ adhikāraṃ katvā pavattā attano santāne pavattā pāṭipuggalikā kāmā ajjhattā kāmā nāma. Tato bahibhūtā pana indriyabaddhā vā anindriyabaddhā vā bahiddhā nāma. Tatiyapadaṃ tadubhayavasena vuttaṃ.
在现在时，即『ajjhattike』，说『我们正在生起的这个当下即为我本身』。该语表明以意志力为据，确认并管理自性。这种生起的自我及其子孙、分支、活动即称为内在现象『ajjhattā kāmā』。相对而言，外在诸感官所拘束或不拘束的事物则称为外在现象『bahiddhā』。第三层次解释即上述内外二者的合体。
Hīnattike hīnāti lāmakā. Majjhimāti hīnapaṇītānaṃ majjhe bhavāti majjhimā. Avasesā uttamaṭṭhena paṇītā. Api ca upādāyupādāya hīnamajjhimapaṇītatā veditabbā. Nerayikānañhi kāmā koṭippattā hīnā nāma. Te upādāya tiracchānesu nāgasupaṇṇānaṃ kāmā paṇītā nāma. Sesatiracchānagatānaṃ kāmā majjhimā nāma. Tesampi kāmā hīnā. Te upādāya mahesakkhapetānaṃ kāmā paṇītā nāma. Avasesānaṃ kāmā majjhimā nāma. Tesampi hīnā. Te upādāya jānapadānaṃ kāmā paṇītā nāma. Paccantavāsīnaṃ kāmā majjhimā nāma. Tesampi hīnā. Te upādāya gāmabhojakānaṃ kāmā paṇītā nāma. Tesaṃ paricārikānaṃ kāmā majjhimā nāma. Tesampi hīnā. Te upādāya janapadasāmikānaṃ kāmā paṇītā nāma. Tesaṃ paricārikānaṃ kāmā majjhimā nāma. Tesampi hīnā. Te upādāya padesarājūnaṃ kāmā paṇītā nāma. Tesaṃ amaccānaṃ kāmā majjhimā nāma. Tesampi hīnā. Te upādāya cakkavattirañño kāmā paṇītā nāma. Tassa amaccānaṃ kāmā majjhimā nāma. Tassapi hīnā. Te upādāya bhummadevānaṃ kāmā paṇītā nāma. Tesaṃ paricārikānaṃ devānaṃ kāmā majjhimā nāma. Tesampi hīnā. Te upādāya cātumahārājikānaṃ devānaṃ kāmā paṇītātiādinā nayena yāva akaniṭṭhadevānaṃ kāmā matthakappattā paṇītā nāma. Evaṃ upādāyupādāya hīnamajjhimapaṇītatā veditabbā.
关于『hīna』与『majjhima』之说：『hīna』指年长老衰者；『majjhima』指中年强健者；『uttama』者则是极佳优秀者。归纳依附于某物或因缘的层次则区分为低、中、高等品格应当明确认知。诸恶道中的欲望多为低级者（『hīnā』），如蛇龙、雕翅之类的各种依附于身心的欲望为高级者（『paṇītā』），一般依附民众、乡村、国王、四大天王或地祇者，均有分别的等级命名。由此显见，应明了欲望因缘之低中高层次区别。
Okāsattike āpāyikā kāmāti avaḍḍhisaṅkhātesu apagataayesu catūsu apāyesu nibbattakāmā āpāyikā. Manussesu nibbattakāmā mānusikā. Devesu nibbattakāmā dibbā.
堕入恶趣的欲乐，谓处狭小、痛苦众多者，于四种恶趣中所生者即为堕入恶趣者。在人间者，所生欲乐为人欲；在天界者，所生欲乐为天欲。
Saṃyogattike paccupaṭṭhitānaṃ kāmānaṃ paribhuñjanato ṭhapetvā nerayike sesaapāyasattānaṃ manussānaṃ cātumahārājike deve upādāya yāva tusitakāyikānañca devānaṃ kāmā paccupaṭṭhitā kāmā nāma. Pakatipaṭiyattārammaṇato atirekena ramitukāmatākāle yathārucitaṃ ārammaṇaṃ nimminitvā nimminitvā ramantīti nimmānaratīnaṃ devānaṃ kāmā nimmitā kāmā nāma. Attano ajjhāsayaṃ ñatvā parehi nimmite ārammaṇe sevantīti paranimmitavasavattīnaṃ kāmā paranimmitā kāmā nāma. Pariggahitāti ‘‘mayhaṃ eta’’nti gahitā kāmā. Apariggahitāti tathā apariggahitā uttarakurukānaṃ kāmā. Mamāyitāti taṇhāvasena ‘‘mama eta’’nti gahitā. Amamāyitāti vuttapaṭipakkhā.
结合者，承受他人所施欲乐的，即使暂时安住而拥有奈落界残余恶趣的众生与人类、四大王天与众天，以至于忉利天、兜率天的天之欲乐，名为欲乐。以显露、设置随顺为例，借助特殊爱欲时机造作适宜因缘而受用，名为造作乐。自心觉知自身所造作的因缘，且服侍他人所造作因缘者，名为他造作乐。已受持者谓“此为我所有”，称为已受持欲乐；未受持者则为未受持，亦即高等层次众生之欲乐。以贪欲之势称“此为我有”，为被动受持；非我有则反之。
Sabbepi kāmāvacarā dhammāti ‘‘heṭṭhato avīcinirayaṃ pariyantaṃ karitvā’’tiādinā (dha. sa. 1287) nayena vuttesu kāmāvacaradhammesu pariyāpannā. Tatrāyaṃ vacanattho – uddānato dve kāmā, vatthukāmo ca kilesakāmo cāti. Tattha kilesakāmo atthato chandarāgo. Vatthukāmo tebhūmakaṃ vaṭṭaṃ. Kilesakāmo cettha kāmetīti kāmo. Itaro kāmīyatīti. Yasmiṃ pana padese duvidhopeso kāmo pavattivasena avacarati, so catunnaṃ apāyānaṃ manussānaṃ channañca devalokānaṃ vasena ekādasavidho padeso kāmo ettha avacaratīti kāmāvacaro. Tattha pariyāpannadhamme sandhāya ‘‘sabbepi kāmāvacarā dhammā’’ti vuttaṃ. Attano sabhāvaṃ dhārentīti dhammā. Rūpāvacarā dhammāti ‘‘heṭṭhato brahmalokaṃ pariyantaṃ karitvā uparito akaniṭṭhe deve antokaritvā’’tiādinā (dha. sa. 1289) nayena vuttānaṃ rūpāvacaradhammānaṃ vasena sabbepi dhammā rūpāvacarā. Arūpāvacarā dhammāti ‘‘heṭṭhato ākāsānañcāyatanupage deve pariyantaṃ karitvā uparito nevasaññānāsaññāyatanupage deve antokaritvā’’tiādinā (dha. sa. 1291) nayena vuttā sabbepi arūpāvacarā dhammā . Tattha rūpe avacarantīti rūpāvacarā. Arūpe avacarantīti arūpāvacarā. Taṇhāvatthukāti patiṭṭhaṭṭhena kāraṇaṭṭhena ca taṇhāya vatthubhūtā. Taṇhārammaṇāti taṇhāpavattivasena taṇhāya ārammaṇabhūtā. Kāmanīyaṭṭhenāti paccāsīsitabbaṭṭhena. Rajanīyaṭṭhenāti rañjetuṃ yuttaṭṭhena. Madanīyaṭṭhenāti kulamadādimadaṃ uppādanīyaṭṭhena.
称万欲性行法者，即从最低处无间地狱至最高处所造所行事，谓之万欲行法。在此意即两种欲，即根本欲和烦恼欲。根本欲指的是贪爱之根本烦恼。烦恼欲本身是三种根本轮回过程。烦恼欲即是欲。另有他欲欲望。若有地方中二种对立欲同时生起，则该处生起的欲是四恶趣中的人间藏欲及天界宿命所生之十一级境界中的一处，此时谓之欲行。关于此广义欲行法称为万欲性行。因其本质而存在者谓性行法。感受身色法为色行法。非色法为非色行法。欲为贪念所依的根本因。欲因缘为由欲流转而生的对象。欲可爱者是适于追随欲望的对象。喜悦者是不纯的乐趣因缘。红艳欲因缘是起于对家族族姓的眷恋。
Tattha ‘‘katame vatthukāmā? Manāpikā rūpā’’tiādiṃ katvā ‘‘yaṃ kiñci rajanīyaṃ vatthū’’ti pariyosānaṃ saviññāṇakaaviññāṇakavasena vuttaṃ. Avasesaṃ ekacatukkādikachattikanti veditabbaṃ.
所谓烦恼欲者，包括身体欲望。谓受爱悦的色欲物。概括末句称为四种中的一类。
Evaṃ vatthukāmaṃ dassetvā kilesakāmaṃ dassetuṃ ‘‘katame kilesakāmā’’tiādimāha. Tattha chandoti dubbalarāgo. Rāgoti tato balavataro . Upari tayopi rāgā imehi balavatarā. Kāmesūti pañcasu kāmaguṇesu. Kāmacchandoti kāmasaṅkhāto chando, na kattukamyatāchando, na dhammacchando. Kāmanavasena rajjanavasena ca kāmoyeva rāgo kāmarāgo. Kāmanavasena nandanavasena ca kāmoyeva nandī kāmanandī. Evaṃ sabbattha kāmatthaṃ viditvā taṇhāyanaṭṭhena kāmataṇhā. Sinehanaṭṭhena kāmasneho. Pariḍayhanaṭṭhena kāmapariḷāho. Mucchanaṭṭhena kāmamucchā. Gilitvā pariniṭṭhāpanaṭṭhena kāmajjhosānaṃ. Vaṭṭasmiṃ oghehi osīdāpetīti kāmogho. Vaṭṭasmiṃ yojetīti kāmayogo. Daḷhavasena taṇhādiṭṭhiggahaṇaṃ upādānaṃ. Cittaṃ nīvarati pariyonandhatīti nīvaraṇaṃ.
观身体欲望之后，为观烦恼欲解说“何者为烦恼欲”之义。烦恼指柔弱的爱欲。贪指强盛的爱欲。除这三种之外亦有更强烈的爱欲。五种欲性谓五欲。欲盼望指对欲界的渴望，不是所欲取，也不是法中欲。欲流好与欲生好皆为唯欲之贪爱。欲流好即享乐好欲，欲生好则亲近好欲。普遍明知欲之本质，贪爱因其产生谓为爱欲。憎恶因缘谓为爱恋。为难受因缘谓为爱恼。迷乱因缘谓为爱狂。贪食满足谓为爱废。由欲轮回之中以水波为例作比喻，谓为欲波。由欲相合谓为欲结。以贪爱之力抓住缠紧，即为执著。令心离散，乃为障碍。
Addasanti addakkhiṃ. Kāmāti ālapanaṃ. Teti tava. Mūlanti patiṭṭhaṃ. Saṅkappāti parikappena. Na taṃ saṅkappayissāmīti taṃ parikappanaṃ na karissāmi. Na hohisīti na bhavissasi.
彼等见闻，谓之察见。欲即言语交流。意即试探。基础为依止。思惟即计划。谓不作此计划即不会有此念。否定即非存在。
Icchamānassāti paccāsīsantassa. Sādiyamānassāti assādiyamānassa. Patthayamānassāti patthanaṃ uppādentassa. Pihayamānassāti pāpuṇituṃ icchaṃ uppādentassa. Abhijappamānassāti taṇhāvasena tittiṃ uppādentassa. Atha vā abhivadantassa.
“意欲之心”者，谓内心有所希冀之人。彼“同意之心”者，谓相悦合意者。所谓“支持之心”，指生起援助行为者。称“企图之心”，是指生起了欲达成之心念者。所谓“贪爱之心”，是由渴爱所引生的执着。或亦谓“尊敬之心”。
Khattiyassa vātiādi catujjātivasena vuttaṃ. Gahaṭṭhassa vā pabbajitassa vāti liṅgavasena vuttaṃ. Devassa vā manussassa vāti upapattivasena vuttaṃ. Ijjhatīti nipphajjati. Samijjhatīti sammā nipphajjati. Ijjhati visesarūpapaṭilābhavasena. Labhati dassanīyarūpapaṭilābhavasena. Paṭilabhati pasādanīyarūpapaṭilābhavasena. Adhigacchati saṇṭhānarūpapaṭilābhavasena. Vindati chavippasādarūpapaṭilābhavasena. Atha vā puññamahattena ijjhati. Jātimahattena labhati. Issariyamahattena paṭilabhati. Sukhamahattena adhigacchati. Sampattimahattena vindatīti.
所谓“贵族”等类别，乃依四姓分类言说。对于居家者及出家者，则以标志区别之。诸天人或人类，则依据出生类型加以区分。‘意欲’谓生起。‘同意’谓圆满生起。‘意欲’是依据差别义的获得。‘得’是依据可见义的获得。‘获得’是依据令人欢喜义的获得。‘达到’是依据连接义的获得。‘获得后获得’是依据获得安详义的获得。或者是基于福德的广大而生起意欲。基于生身广大而获得。基于威权广大而获得。基于幸福广大而达到。基于全备广大而获得安稳。
Ekaṃsavacananti ekakoṭṭhāsavacanaṃ. ‘‘Ekaṃsaṃ cīvaraṃ katvā (pārā. 349, 367), ekaṃsabyākaraṇīyo pañho’’tiādīsu (dī. ni. 3.312; a. ni. 4.42) viya anekaṃsagahaṇapaṭikkhepo. Nissaṃsayavacananti saṃsayavirahitavacanaṃ, sandehapaṭikkhepavacananti attho. Nikkaṅkhāvacananti ‘‘kathamidaṃ kathamida’’nti kaṅkhāpaṭikkhepavacanaṃ. Advejjhavacananti dvidhābhāvaṃ dvejjhaṃ, taṃabhāvena advejjhavacanaṃ. Dvidhābhāvavirahitaṃ ‘‘advejjhavacanā buddhā’’tiādīsu viya vimatipaṭikkhepo. Adveḷhakavacananti dvihadayābhāvena adveḷhakaṃ. ‘‘Itihāsa, itihāsā’’ti dveḷhakapaṭikkhepavacanaṃ. Niyogavacananti ekasmiṃ atthe dve na yujjantīti niyogavacanaṃ dvidhāpathapaṭikkhepo. Aññattha pana ‘‘niyogā anāgatārammaṇā natthī’’ti āgataṃ. Apaṇṇakavacananti palāsarahitaṃ sāravacanaṃ aviraddhakāraṇaṃ ‘‘apaṇṇakaṃ ṭhānameke’’tiādīsu (jā. 1.1.1) viya, apaṇṇakamaṇi viya sappatiṭṭhavacanaṃ. Avatthāpanavacanametanti etaṃ vacanaṃ otaritvā patiṭṭhitaṃ santiṭṭhāpanaṃ ṭhapanaṃ.
“单数词”者，谓单一词项。例如‘制作一衣’、『关于单数语法问题』等，如此诸多不涉多数的用法。‘无疑问词’谓无疑义言，能破除疑惑者。‘断疑词’谓“何以如此、为何如此”的疑问消灭言。‘无瞋词’谓无二重相反情状之词，如佛谓“无瞋语”言辞。‘无二重相反词’谓无二重对立之词，如“历史、史实”等疑问相关辞。‘限制用语’谓一义中不相容的两说，称为双行分断。然他处亦说“限制是非未来”等之义。‘果定词’谓无杂质明了实义句，如“只有一处无瑕疵”等，形同宝石具具实义句。‘展开词’谓此言语外施及坚立之义，乃述明清晰意义的说明。
Yāni imasmiṃ mahāniddese vibhattiṃ āropitāni padāni, tāni vibhattiṃ gacchantāni tīhi kāraṇehi vibhattiṃ gacchanti, nānā hontāni catūhi kāraṇehi nānā bhavanti. Aparadīpanā panettha dve ṭhānāni gacchanti. Kathaṃ? Tāni hi byañjanavasena upasaggavasena atthavasena vāti imehi tīhi kāraṇehi vibhattiṃ gacchanti. Tattha ‘‘kodho kujjhanā kujjhitattaṃ, doso dussanā dussitatta’’nti (dha. sa. 1066) evaṃ byañjanavasena vibhattigamanaṃ veditabbaṃ. Tattha hi ekova kodho byañjanavasena evaṃ vibhattiṃ labhati. ‘‘Ijjhati samijjhati labhati paṭilabhati gacchati adhigacchatī’’ti evaṃ pana upasaggavasena vibhattigamanaṃ veditabbaṃ. ‘‘Paṇḍiccaṃ kosallaṃ nepuññaṃ vebhabyā cintā upaparikkhā’’ti (dha. sa. 16) evaṃ atthavasena vibhattigamanaṃ veditabbaṃ.
此在“大释”释义中所加之变格词，依三种因缘而生三种变化，亦各自不同。又有二处之例外照亮。何以故？彼因分别辞、前缀词及义理而得此三因缘变化。由此“愤怒因愤怒故为愤怒”、“瞋恨因瞋恨故为瞋恨”为例，应知此种分别辞生变化之义。其一唯有愤怒是分别辞所生变化。又如“意欲、同意、获得、获得后获得、进行、达成”等同此前缀词变化义。又如“愚痴、技巧、不善、恐惧、观察、思虑”等乃义理变化所生。
Tesu pītipadaniddese tāva imā tisso vibhattiyo labbhanti. Pīti pāmojjanti hi byañjanavasena vibhattigamanaṃ hoti. Āmodanā pamodanā pahāsoti upasaggavasena. Vitti tuṭṭhi odagyaṃ attamanatāti atthavasena. Iminā nayena sabbapadaniddesesu vibhattigamanaṃ veditabbaṃ.
以欢喜意为例，于此三种变化中获得三重变化。欢喜与喜悦因分别辞变化而生。欣快、欢欣、欢笑因前缀词变化而生。满足、喜欢、明约自我因义理变化产生。依此法，共知所有词项皆有变化。
Nānā hontānipi nāmanānattena lakkhaṇanānattena kiccanānattena paṭikkhepanānattenāti imehi catūhi kāraṇehi nānā honti. Tattha ‘‘katamo tasmiṃ samaye byāpādo hoti? Yo tasmiṃ samaye doso dussanā’’ti ettha byāpādoti vā dosoti vā dvepi ete kodho eva, nāmena pana nānattaṃ gatāti evaṃ nāmanānattena nānattaṃ veditabbaṃ.
虽皆不同，因名称不同、词类不同、词义不同、用途不同，均归属于此四种因缘。譬如『何时生忿恚？彼时乃愤怒、憎恨』，此谓忿恚或愤怒或二者，唯此为忿恚。故因名称不同而相异，依名异可分别其异。
Rāsaṭṭhena ca pañcapi khandhā ekova khandho hoti. Ettha pana rūpaṃ ruppanalakkhaṇaṃ, vedanā vedayitalakkhaṇā, saññā sañjānanalakkhaṇā, cetanā cetayitalakkhaṇā, viññāṇaṃ vijānanalakkhaṇanti iminā lakkhaṇanānattena pañcakkhandhā honti. Evaṃ lakkhaṇanānattena nānattaṃ veditabbaṃ.
由五蕴中同一蕴而生的五蕴，实质上只有一蕴存在。然而其中色蕴具有色的特征，受蕴具有受的特征，想蕴具有分别的特征，行蕴具有意的特征，识蕴具有识别的特征。正是基于这五种特征的区别，五蕴才具有各自不同的性质。因此，应当通过各自的特征区别来认识它们。
‘‘Cattāro sammappadhānā – idha bhikkhu anuppannānaṃ pāpakānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ anuppādāya…pe… cittaṃ paggaṇhāti padahatī’’ti (vibha. 390; dī. ni. 2.402) ekameva vīriyaṃ kiccanānattena catūsu ṭhānesu āgataṃ. Evaṃ kiccanānattena nānattaṃ veditabbaṃ.
「四种正勤——此处指比库为了断除未生的恶行而起身精进，……心即起念，立刻除灭。」这是说，唯有一种精进，因所行的任务不同而分别表现于四种不同的方面。同样地，因任务不同，应当分别认识这些。
‘‘Cattāro asaddhammā kodhagarutā, na saddhammagarutā, makkhagarutā, na saddhammagarutā, lābhagarutā, na saddhammagarutā, sakkāragarutā, na saddhammagarutā’’ti evamādīsu (a. ni. 4.44) pana paṭikkhepanānattena nānattaṃ veditabbaṃ.
如《增支部·四十四经》中所言：「四种不善法尚存时，乃生瞋恚、非信、不净、非信、贪欲、非信、疑惑、非信。」在诸如此类现象中，因抉择的不同，亦应分别认识。
Imāni pana cattāri nānattāni na pītiyāyeva labbhanti, sabbesupi yathālābhavasena labbhanti. Pītiyā hi pītīti nāmaṃ, cittassa cittanti nāmaṃ. Pīti ca pharaṇalakkhaṇā, vedanā vedayitalakkhaṇā, saññā sañjānanalakkhaṇā, cetanā cetayitalakkhaṇā, viññāṇaṃ vijānanalakkhaṇaṃ.
但是这四种区别，并非因喜乐所生，而是一切均按无所得分别获得。所谓喜乐，即心的悦乐；喜乐具备五蕴色、受、想、行、识的特征。
Tathā pīti pharaṇakiccā, vedanā anubhavanakiccā, saññā sañjānanakiccā, cetanā cetayitakiccā, viññāṇaṃ vijānanakiccanti evaṃ kiccanānattena nānattaṃ veditabbaṃ. Paṭikkhepanānattaṃ pītipade natthi.
如是，喜乐即是生灭之机，受蕴即是体验之机，想蕴即是分别之机，行蕴即是意向之机，识蕴即是知觉之机。因任务不同，必须分别认识。喜乐处不设有抉择的区别。
Alobhādiniddese pana ‘‘alobho alubbhanā alubbhitatta’’ntiādinā (dha. sa. 35) nayena labbhatīti evaṃ paṭikkhepanānattena nānattaṃ veditabbaṃ. Evaṃ sabbapadaniddesesu labbhamānavasena catubbidhampi nānattaṃ veditabbaṃ.
以不贪等为例说：『无贪即是不贪、贪心之止灭、不贪的境界』等等文义，由此可见，因抉择的不同，应分别认识。诸种句意中，按所成理义，亦须辨识四种不同。
Aparadīpanā pana padatthuti vā hoti daḷhīkammaṃ vāti evaṃ dve ṭhānāni gacchati. Yaṭṭhikoṭiyā uppīḷentena viya hi sakimeva ‘‘pītī’’ti vutte etaṃ padaṃ phullitamaṇḍitavibhūsitaṃ nāma na hoti, punappunaṃ byañjanavasena upasaggavasena atthavasena ‘‘pīti pāmojjaṃ āmodanā pamodanā hāso pahāso vittī’’ti (dha. sa. 9) vutte phullitamaṇḍitavibhūsitaṃ nāma hoti. Yathā hi daharakumāraṃ nahāpetvā manoramaṃ vatthaṃ paridahāpetvā pupphāni piḷandhāpetvā akkhīni añjetvā athassa nalāṭe ekameva manosilābinduṃ kareyya, na tassa ettāvatā cittatilako nāma hoti, nānāvaṇṇehi pana parivāretvā bindūsu katesu cittatilako nāma hoti. Evaṃ sampadamidaṃ veditabbaṃ. Ayaṃ padatthuti nāma.
违犯规定或重复发表同一词义时，即属困难之行为，故有两种情况。譬如，若仅因一时心情高涨便称为“欢喜”，此语虽说，但不足称为花朵般完整绚丽的装饰；反复重复用辅音、前缀以及意义来表现，称为“欢喜、欢悦、欣喜、喜笑、笑声”之类，才是真正称得上完整绽放的装饰。譬如若给年少儿童洗澡，点燃美丽的灯火，献上鲜花，涂抹眼部，并在额头中央点一颗明珠，这个明珠虽称不了心印，但若被多彩图案包围，点于额头中则称为心印。此义应如此了解，此即“词义重复”的名称。
Byañjanavasena pana upasaggavasena atthavasena ca punappunaṃ bhaṇanameva daḷhīkammaṃ nāma. Yathā hi ‘‘āvuso’’ti vā ‘‘bhante’’ti vā ‘‘yakkho’’ti vā ‘‘sappo’’ti vā vutte daḷhīkammaṃ nāma na hoti, ‘‘āvuso āvuso, bhante bhante, yakkho yakkho, sappo sappo’’ti vutte pana daḷhīkammaṃ nāma hoti, evameva sakiṃdeva yaṭṭhikoṭiyā uppīḷentena viya ‘‘pītī’’ti vuttamatte daḷhīkammaṃ nāma na hoti, punappunaṃ byañjanavasena upasaggavasena atthavasena ‘‘pīti pāmojjaṃ āmodanā pamodanā hāso pahāso vittī’’ti vutteyeva daḷhīkammaṃ nāma hotīti evaṃ aparadīpanā dve ṭhānāni gacchati. Etissāpi vasena labbhamānakapadaniddesesu sabbattha attho veditabbo.
辅音重复，及前缀重复，和意义重复，都是重复行为的名称。例如称某人“朋友”“尊者”“天鬼”“狗”时，不称为重复；但若说“朋友朋友”“尊者尊者”“天鬼天鬼”“狗狗”，则称为重复。亦如刚才说到，仅因一时心情波动称“欢喜”并不算重复，反复重复辅音、前缀及意义的“欢喜、欢悦、欣喜、喜笑、笑声”才称为重复。一切由此得到的词义解释，都必当明辨。
Tattha pīnayatīti pīti. Sā sampiyāyanalakkhaṇā, kāyacittapīṇanarasā pharaṇarasā vā, odagyapaccupaṭṭhānā. Yā pañcakāmaguṇapaṭisaññuttāti yā rūpādipañcakāmakoṭṭhāsapaṭisaṃyuttā pīti, sā pīnayatīti pīti, idaṃ sabhāvapadaṃ. Pamuditassa bhāvo pāmojjaṃ. Āmodanākāro āmodanā. Pamodanākāro pamodanā. Yathā vā bhesajjānaṃ vā telānaṃ vā uṇhodakasītodakānaṃ vā ekato karaṇaṃ ‘‘modanā’’ti vuccati, evamayampi pītidhammānaṃ ekato karaṇena modanā. Upasaggavasena pana maṇḍetvā ‘‘āmodanā pamodanā’’ti vuttā.
“欢喜”意即喜悦。它是随和吸引之特征，无论身体或心灵的柔和甘露，无论清鲜之水的培养。所谓与五种感官欲望相应的喜悦，属于“喜悦”之名，是本质词。喜悦之意即心欢喜。欢悦即欣喜。欣喜则是欢乐。譬如药品、油脂、温水、冷水合一而致之欢悦，也名之为欢乐。同理“欢喜”诸德合一，称为欢悦欣喜。
Hāsetīti hāso. Pahāsetīti pahāso, haṭṭhapahaṭṭhākārānametaṃ adhivacanaṃ. Vittīti vittaṃ, dhanassetaṃ nāmaṃ. Ayaṃ pana somanassapaccayattā vittisarikkhatāya vitti. Yathā hi dhanino dhanaṃ paṭicca somanassaṃ uppajjati, evaṃ pītimatopi pītiṃ paṭicca somanassaṃ uppajjati. Tasmā ‘‘vittī’’ti vuttā. Tuṭṭhīti sabhāvasaṇṭhitāya pītiyā etaṃ nāmaṃ. Pītimā pana puggalo kāyacittānaṃ uggatattā abbhuggatattā ‘‘udaggo’’ti vuccati, udaggassa bhāvo odagyaṃ.
“笑”即笑声。“乐笑”是笑声的同义。乐笑，即伴随快速动作的称谓。所谓“财富”称为“拥有”，这是因快乐而对财富的觉察。譬如富人依财富产生快乐，喜悦者亦依乐而生。故称“欢乐”。“满足”即由本质持续的喜悦。喜悦的人因身体与心的提升及下降而称为“上升”，上升之意为光明。
Attano manatā attamanatā. Anabhiraddhassa hi mano dukkhapadaṭṭhānattā na attano mano nāma hoti, abhiraddhassa sukhapadaṭṭhānattā attano mano nāma hoti, iti attano manatā attamanatā, sakamanatā, sakamanassa bhāvoti attho. Sā pana yasmā na aññassa kassaci attano manatā, cittasseva panesā bhāvo cetasiko dhammo, tasmā ‘‘attamanatā cittassā’’ti vuttā.
意为自我意识、自我觉知。因无心爱欲而心受苦时，不能称为自己的心；因有心喜悦时，方称为自己的心，即自我意识和自我觉知、相合意识、相合意识的活动。因无他人之自我意识，该意识仅为心之现象，故称之为“心的自我意识”。
Cittavicittatāya cittaṃ. Ārammaṇaṃ minamānaṃ jānātīti mano. Mānasanti mano eva, ‘‘antalikkhacaro pāso, yvāyaṃ carati mānaso’’ti (mahāva. 33; saṃ. ni. 1.151) hi ettha pana sampayuttakadhammo ‘‘mānaso’’ti vutto.
意指心理活动中的心。心能感知对象即称心，亦名为“识”。心即为心，正如《大本经》中说“天空的缰绳，驱使着这心”时（大本33;相续释1.151）此处专指具执着性之心故称为“心”。
‘‘Kathañhi bhagavā tuyhaṃ, sāvako sāsane rato;
世尊对汝等弟子云：「弟子们如何兴趣于此教法，
Appattamānaso sekkho, kālaṃkayirā jane sutā’’ti. (saṃ. ni. 1.159) –
身心不放逸，善于修行，恰当安排所应时刻？」（《相应部·尼日》1.159）——
Ettha arahattaṃ ‘‘mānasa’’nti vuttaṃ. Idha pana mano eva mānasaṃ, byañjanavasena hetaṃ padaṃ vaḍḍhitaṃ.
此处所谓阿拉汉果的“心”，此“一切法皆由心造”之意。此处所言“心”，广义而言包括心识、心所等多重含义，由于修辞需要而扩大了词义。
Hadayanti cittaṃ. ‘‘Cittaṃ vā te khipissāmi, hadayaṃ vā te phālessāmī’’ti (su. ni. āḷavakasuttaṃ; saṃ. ni. 1.237; 246) ettha uro ‘‘hadaya’’nti vuttaṃ. ‘‘Hadayā hadayaṃ maññe aññāya tacchatī’’ti (ma. ni. 1.63) ettha cittaṃ. ‘‘Vakkaṃ hadaya’’nti (khu. pā. 3.dvatiṃsākāro; dī. ni. 2.377; ma. ni. 1.110) ettha hadayavatthu. Idha pana cittameva abbhantaraṭṭhena ‘‘hadaya’’nti vuttaṃ. Tameva parisuddhaṭṭhena paṇḍaraṃ, bhavaṅgaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Yathāha – ‘‘pabhassaramidaṃ, bhikkhave, cittaṃ, tañca kho āgantukehi upakkilesehi upakkiliṭṭha’’nti (a. ni. 1.49). Tato nikkhantattā pana akusalampi gaṅgāya nikkhantā nadī gaṅgā viya godhāvarito nikkhantā godhāvarī viya ca ‘‘paṇḍara’’ntveva vuttaṃ.
有时“心”指心脏（心田）。如经中言：「我即速废除你的心，或使你的心破碎」（《小品经·阿拉瓦卡经》；《相应部·尼日》1.237；246），此处“心”即“心房”。又云：「我以心脏而言，心脏者也，就其所知亦然」（《大念处论》1.63），此说心为肉体器官。“心者心脏也”（《库卢经三十二种内容节录》；《长部·尼日》2.377；《大念处论》1.110）此乃心房成分。此处“心”以内在整体定性为“心房”。又以清净为标准称为“白净”，称为“生命流”维持此心体。如经言——「比库，此心光明，但时常被外来污秽所染」（《增支部·阿阇黎经》1.49）。因清净已失，恶业自生，如河流入恒河，如恒河入泥沙，故谓“白，白净”。
Mano manāyatananti idha pana manoggahaṇaṃ manasseva āyatanabhāvadīpanatthaṃ. Tenetaṃ dīpeti ‘‘nayidaṃ devāyatanaṃ viya manassa āyatanattā manāyatanaṃ, atha kho mano eva āyatanaṃ manāyatana’’nti. Tattha nivāsaṭṭhānaṭṭhena ākaraṭṭhena samosaraṇaṭṭhānaṭṭhena sañjātidesaṭṭhena kāraṇaṭṭhena ca āyatanaṃ veditabbaṃ. Tathā hi loke ‘‘issarāyatanaṃ, vāsudevāyatana’’ntiādīsu nivāsaṭṭhānaṃ ‘‘āyatana’’nti vuccati. ‘‘Suvaṇṇāyatanaṃ, rajatāyatana’’ntiādīsu ākaro. Sāsane pana ‘‘manorame āyatane, sevanti naṃ vibhaṅgamā’’tiādīsu (a. ni. 5.38) samosaraṇaṭṭhānaṃ. ‘‘Dakkhiṇāpatho gunnaṃ āyatana’’ntiādīsu sañjātideso. ‘‘Tatra tatreva sakkhibhabbataṃ pāpuṇāti sati satiāyatane’’tiādīsu (a. ni. 3.102; 5.23; ma. ni. 3.158) kāraṇaṃ. Idha pana sañjātidesaṭṭhena samosaraṇaṭhānaṭṭhena kāraṇaṭṭhenāti tidhāpi vaṭṭati.
“心”谓“心所根本处”或“十八界之所在”。此为心所涵摄，表现为根基或依托。故说：「此非天界，而是心根之所，心之根本。」此“所在”包含住处、藏所、补合所、缘起处、因缘所，此称“根本处”。世间有“王者所在”、“天神所在”等，皆谓住所称为“所在”。有“黄金所在”、“银所在”等谓形质。教法中称“心所安处”，谓服务于心不生分裂（《增支部》5.38）。又称「南方是德所在」（《增支部》），又称「诸处均具识别缘起之能力」连续存在（《增支部》3.102；5.23；《大念处论》3.158）。由住处、藏所、缘起处、因缘故，三者环环相生，循环不停。
Phassādayo hi dhammā ettha sañjāyantīti sañjātidesaṭṭhenapi etaṃ āyatanaṃ. Bahiddhā rūpasaddagandharasaphoṭṭhabbā ārammaṇabhāvenettha osarantīti samosaraṇaṭhānaṭṭhenapi āyatanaṃ. Phassādīnaṃ pana sahajātādipaccayaṭṭhena kāraṇattā kāraṇaṭṭhenapi āyatananti veditabbaṃ. Tadeva mananalakkhaṇe indaṭṭhaṃ kāretīti indriyaṃ, mano eva indriyaṃ manindriyaṃ.
触及诸法出现，因此虽为缘起处之一，亦是心根。外有色、声、香、味、触、法诸缘，乃境界之所依，亦谓住处。此等因缘与心相生相续，因此称为所在。此如思维特征，所指内在处，即称为根本识根，乃心根也，谓“心根意识”。
Vijānātīti viññāṇaṃ. Viññāṇameva khandho viññāṇakkhandho. Tassa rāsiādivasena attho veditabbo. ‘‘Mahāudakakkhandhotveva saṅkhaṃ gacchatī’’ti (a. ni. 4.51) ettha hi rāsaṭṭhena khandho vutto. ‘‘Sīlakkhandho samādhikkhandho’’tiādīsu (dī. ni. 3.555) guṇaṭṭhena. ‘‘Addasā kho bhagavā mahantaṃ dārukkhandha’’nti (saṃ. ni. 4.241-242) ettha paṇṇattimattaṭṭhena. Idha pana ruḷhito khandho vutto. Rāsaṭṭhena hi viññāṇakkhandhassa ekadeso ekaṃ viññāṇaṃ. Tasmā yathā rukkhassa ekadesaṃ chindanto ‘‘rukkhaṃ chindatī’’ti vuccati, evameva viññāṇakkhandhassa ekadesabhūtaṃ ekampi viññāṇaṃ rūḷhito ‘‘viññāṇakkhandho’’ti vuttaṃ.
所谓知识即识。识蕴即识蕴。其内涵当以如积聚般的比喻来理解。譬如有说“在大水聚中形成贝壳”(增一经·第四章第五十一节)，这是指以积聚为本体的蕴。又言“戒蕴禅定蕴”等(长部尼柯耶·第三卷五百五十五节)是依其品类属性而言。又说“世尊曾见过巨大原木”(相应部尼柯耶·第四章二百四十一至二百四十二节)，此处是以形状体积为度量。这里，所说的是“粗大蕴”。因识蕴中每个部分皆是一识。如同砍断树干的一部分称为“砍树”，识蕴中由一部分构成的单识也被称为“识蕴”。
Tajjā manoviññāṇadhātūti tesaṃ phassādīnaṃ dhammānaṃ anucchavikā manoviññāṇadhātu. Imasmiñhi pade ekameva cittaṃ minanaṭṭhena mano, vijānanaṭṭhena viññāṇaṃ, sabhāvaṭṭhena nissattaṭṭhena vā dhātūti tīhi nāmehi vuttaṃ. Sahagatoti avijahito. Sahajātoti saddhiṃ niggato. Saṃsaṭṭhoti saṃsaggo hutvā ṭhito. Sampayuttoti samaṃ pakārehi yutto. Katamehi pakārehīti? Ekuppādādīhi. Natthi keci dhammā kehici dhammehi sampayuttāti? Āmantā. Iti hi imassa pañhassa paṭikkhepe ‘‘nanu atthi keci dhammā kehici dhammehi sahagatā sahajātā saṃsaṭṭhā ekuppādā ekanirodhā ekavatthukā ekārammaṇā’’ti (kathā. 473) evaṃ ekuppādatādīnaṃ vasena sampayogattho vutto. Iti imehi ekuppādatādīhi samaṃ pakārehi yutto sampayutto. Ekuppādoti ekato uppanno, na vināti attho. Ekanirodhoti ekato nirodho. Ekavatthukoti hadayavatthuvasena ekavatthuko. Ekārammaṇoti rūpādivasena ekārammaṇo.
所谓心识法界，是指这些触缘等法的相续、连贯。这语句中同一分别为心，一方面是意，一方面是识，另一面是本性或基础，故称三名。所说的“相续”是指不断断续；“同出”是指同一时间同时出现；“相互缠绕”是相互纠缠存在；“相依”是彼此连结。诸如此类相续连带依赖关系，乃至于无论何者皆是共同缔造一个整体的存在体，故名“相续”。这里指是以“单一产生”等相续法维持合一。单一断灭即单一灭尽，单一所在是指心脏部位，单一引发是由色等缘起。
Ettha sahagatasaddo tabbhāve, vokiṇṇe, ārammaṇe, nissaye, saṃsaṭṭheti pañcasu atthesu dissati jinavacane. ‘‘Yāyaṃ taṇhā ponobhavikā nandirāgasahagatā’’ti (mahāva. 14; vibha. 203; ma. ni. 3.374; saṃ. ni. 5.1081; paṭi. ma. 2.30) ettha tabbhāve veditabbo, nandirāgabhūtāti attho. ‘‘Yā, bhikkhave, vīmaṃsā kosajjasahagatā kosajjasampayuttā’’ti (saṃ. ni. 5.832) ettha vokiṇṇe, antarantarā uppajjamānena kosajjena vokiṇṇāti ayamettha attho. ‘‘Lābhī hoti rūpasahagatānaṃ vā samāpattīnaṃ arūpasahagatānaṃ vā samāpattīna’’nti (pu. pa. 3-6) ettha ārammaṇe, rūpārammaṇānaṃ arūpārammaṇānanti attho. ‘‘Aṭṭhikasaññāsahagataṃ satisambojjhaṅgaṃ bhāvetī’’ti (saṃ. ni. 5.238) ettha nissaye, aṭṭhikasaññaṃ nissāya aṭṭhikasaññaṃ bhāvetvā paṭiladdhanti attho. ‘‘Idaṃ sukhaṃ imāya pītiyā sahagataṃ hoti sahajātaṃ sampayutta’’nti (vibha. 578) ettha saṃsaṭṭhe, saṃmissanti attho. Imasmimpi ṭhāne saṃsaṭṭhe āgato.
这里用“相续”词义分别见于五层意义上的经典语句中：于情缘中指“渴爱带来的快感与乐欲同生”是其所在；“所怀疑者带怒意，集怒意”，此为互相依存的意思；“得利者是对带色受境界导致的禅定与无色境界导致的禅定的所依”，指依止；“修行念觉支依止空相”，指依赖；“此乐伴随此喜为共生现象”，此为缠结。例如在此处“相续”便是指缠绕或共生的本义体现。
Sahajātasaddo ‘‘sahajātaṃ purejātaṃ pacchājāta’’nti (paṭṭha. 1.1.435) ettha viya sahajāte. Saṃsaṭṭhasaddo ‘‘gihīhi saṃsaṭṭho’’ti ca, ‘‘evaṃ saṃsaṭṭho, bhante’’ti (saṃ. ni. 3.3) cāti evamādīsu saṃsagge. ‘‘Kise thūle vivajjetvā saṃsaṭṭhā yojitā hayā’’ti (jā. 2.22.70) ettha sadise.
“共生”一词意为“共出，同生”，“共缠”是指家庭成员互相纠缠。“对等共缠”是指以同等方式缠绕统一。“威马达经云：‘犁地将土地分开卯耕连结马’”，此属特殊用法。
‘‘Pucimandaparivāro, ambo te dadhivāhana;
“堤坝边的围护者啊，树木啊你们撑持着风雨，”
Mūlaṃ mūlena saṃsaṭṭhaṃ, sākhā sākhā nisevare’’ti. (jā. 1.2.72) –
“根生根相依，枝干枝相连。”（本生经·第一卷第二节七十二）——
Ettha upacite. ‘‘Cittasaṃsaṭṭhā dhammā’’ti (dha. sa. dukamātikā 59) ettha cittasampayuttadhamme . Idha pana yo phalappadāne aviyogadhammo vinibbhogaṃ akatvā ekuppādādidhammo hutvā ‘‘sampayutto’’ti vuccati. Taṃvisayo. Atha vā ‘‘sahagato’’ti vatvā pacchato pacchato āgatasuttena viya so na hotīti dassetuṃ ‘‘sahajāto’’ti vuttaṃ. Ekato uppannarūpārūpaṃ viya sopi na hotīti dassetuṃ ‘‘saṃsaṭṭho’’ti vuttaṃ.
此处说到“寄附于心识之法”。所谓“心所依附之法”者，在此教法中，乃指与心识相应的法。这里所说的“相应”乃是指在能生果报的根本条件中，那作为分离法而不能灭尽的烦恼等异变起始法不存在，而保持相续不断起的状态，谓之“相应”。此外，又有“同起”一词，为了说明因缘连续恰如后来而至的种子之说，故称“同生”。又有“寄附”一词，为说明现行与所生之色、心等虽分别不同，而仍然存续不灭，故称“寄附”。
Khīrodakaṃ viya ca sopi na hotīti dassetuṃ ‘‘sampayutto’’ti vuttaṃ. Vinibbhogaṃ kātuṃ asakkuṇeyyaṭṭhena hi sahuppannā dhammā sampayuttāpi atthi khīratelaṃ viya. Tathā vippayuttāpi khīrato apanītaṃ navanītaṃ viya. Evaṃ lakkhaṇasampayutto ekuppādādilakkhaṇoyeva hotīti dassetuṃ ‘‘ekuppādo’’tiādi vuttaṃ. Ettha ekuppādasahajātānaṃ kiṃ nānattaṃ? Uppāde antaravirahito ekuppādo. Khīrakālamuttassāpi dadhino mathane mathane pākaṭaṃ navanītaṃ viya purebhattapacchābhattavasena ekadivasameva jāto viya so na hotīti dassetuṃ ekakkhaṇe nibbattoti sahajāto. Ekavatthukoti patiṭṭhaṭṭhena ekaparicchedena ekavatthuko, dvinnaṃ bhikkhūnaṃ ekavatthukatā viya ṭhānantaravirahito. Ekārammaṇoti aniyatekārammaṇo na cakkhuviññāṇaṃ viyāti evameke vaṇṇayanti.
如同稀释的牛奶之故，即便存在，仍不完整，故称“相应”。由于无法消灭的烦恼终究难以消除，故即使是密集的烦恼也存在，就如稀牛奶中混有油脂。相反亦如油脂隔离了新鲜牛奶与酥油。以此法义而论，即使是具“标记”的相应法，其本质亦为一烦恼起始之特征，故称“一起起”等。诸起始法的自性有别吗？起时相互独立称为“一起起”，如常温下牛奶虽有变质，但一天之内不变质，故称“一时现行”，若仔细观察则称“同生”。一段论述即一对象，如两比库中间断的个别法，亦视为同一对象。所谓“一缘起”非随机缘起，非识根所起，如是如此种种特性，尽加描述。
Maccoti mūlapadaṃ. Rūpādīsu satto laggo laggitoti satto. Vuttañhetaṃ ‘‘satto sattoti, bhante, vuccati, kittāvatā nu kho, bhante, ‘satto’ti vuccatīti? Rūpe kho, rādha, yo chando yo rāgo yā nandī yā taṇhā, tatra satto tatra visatto, tasmā ‘satto’ti vuccatī’’ti (saṃ. ni. 3.161; mahāni. 7). Sattayogena vā satto. Sugatiduggatiṃ naratīti naro. Manuno puttoti mānavo. Upakaraṇena sayaṃ posayatīti poso. Puṃ vuccati nirayo, taṃ galatīti puggalo. Jīvitindriyaṃ dhāretīti jīvo. Cutito jātiṃ gacchatīti jāgu. Jiyatīti jantu. Indriyena gacchatīti indagu. Atha vā indabhūtena kammunā gacchatīti indagu. ‘‘Hindagū’’tipi pāḷi. Hindanti maraṇaṃ, taṃ gacchatīti hindagu. Manuto jātoti manujo. Yaṃ sādiyatīti yaṃ rūpādiṃ assādiyati. Sesaṃ vuttanayameva. Ito paraṃ vuttamatthaṃ nigamento tenāha bhagavā –
“生死”谓根本之处。诸色法等谓“有情”，谓有情者，即本经所说“众生皆谓有情”，例如：色即为欲、爱、欢喜、渴求之所缘，彼处即有情，彼处有无情，故谓有情。亦可说有情为悦入因缘而驰向幸福与痛苦者。人族中子即称为人，辅助之物使其自养活，谓之“福”，地狱谓“苦”，生者谓“有情”，死者谓“亡”，生死有情谓“有情”，根以善恶所感，名谓“根缘有情”。巴利语“hindagu”、“hindanti”意为死亡，谓之死者。人出身则人为之。有色法所得名即为“声闻”。以上说法，后世均有所述，故世尊即以此义作总结，称曰——
‘‘Kāmaṃ kāmayamānassa…pe… laddhā macco yadicchatī’’ti;
“欲望膨胀者……生死若彼等所欲者，则起受苦……”
Ito paraṃ ettakampi avatvā visesamattameva vakkhāma.
以下，我们将进一步对上述释义逐一详细展开说明，特别在细微差异处加以区别。
§2
2.Tassace kāmayānassāti tassa puggalassa kāme icchamānassa, kāmena vā yāyamānassa. Chandajātassāti jātataṇhassa. Jantunoti sattassa. Te kāmā parihāyantīti te kāmā parihāyanti ce. Sallaviddhova ruppatīti atha so ayomayādinā sallena viddho viya pīḷīyati. Ito paraṃ vuttaṃ vajjetvā avuttesu yaṃ yaṃ anuttānaṃ, taṃ tadeva kathayissāmi.
二．“若云‘欲望者’”者，谓有情中意欲欲乐者、依欲乐而生存者。所谓“生欲”者，指由渴望所生的渴爱之念。众生即为有情。若彼等欲乐得以除尽，则彼等欲亦得消除。欲如带刺之箭，即由坚硬金属制造刺伤辐射，故被刺痛时如遭折磨。以上诸义将根据前文述及的教理分门别类，详加阐述。
Cakkhupīṇanaṃ ārammaṇaṃ pāpuṇanavasena yāyati gacchati . Dassanīyavasena piyattaṃ ārammaṇavasena appāpetīti niyyati. Savanīyaṃ hutvā kaṇṇasotapīṇanaṃ ārammaṇavasena parikaḍḍhatīti vuyhati. Saritabbaṃ hutvā cittapīṇanaṃ ārammaṇavasena gahetvā upasaṃharīyatīti saṃharīyati. Yathāti opammatthe nipāto. Hatthinā yāyati gacchatīti hatthiyānena vā, vāiti vikappatthe. Assena yāyati gacchatīti assayānena vā. Goyuttaṃ vayhādiyānaṃ goyānaṃ, tena goyānena. Ajayānādīsupi eseva nayo. Iṭṭhavasena jāto sañjāto.
眼界器官作为作用对象，依其未触之时，遍布并活动；依其相可见之时，亦柔和而适用；因未达故，遂生退散之意。耳觉亦同，作如听觉未触时，周遍；如实参考，则取其心识未触，随之收摄。此中以譬喻说法。谓“以象行走”者，意即借象乘坐者亦然，以此类推。依其乘坐的交通工具，称之为“乘坐者”。牛行之者，谓用牛车之乘坐者；若为无击之牵牛，亦称牛之乘坐者。起源及等同词义皆同。依目的而生，是所知也。
Ārammaṇapiyattavasena nibbatto abhinibbatto. Ārammaṇamanāpabhāvena pātubhūto. Atha vā kāmarāgavasena jāto sañjāto. Kāmanandivasena nibbatto abhinibbatto. Kāmataṇhāvasena kāmasinehavasena kāmacchandavasena kāmapariḷāhavasena ca pātubhūtoti veditabbo.
作用对象以其所亲爱为准则而得安止或非安止。若缘接触不善，则生烦恼。如因欲爱而生，亦复如是。以欲乐为安止，以欲渴、欲情、欲念忧为缠绕扰乱，皆应此理当知。
Te vā kāmā parihāyantīti te vatthukāmādayo parihāyanti vigacchanti. So vā kāmehi parihāyatīti eso khattiyādipuggalo vatthukāmādikāmehi parihāyati vigacchati ‘‘pubbeva maccaṃ vijahanti bhogā, macco dhane pubbataraṃ jahātī’’ti (jā. 1.5.2) evamādīsu viya. Kathanti kena pakārena. Tiṭṭhantassevāti dharantasseva. Te bhogeti te vatthukāmādayo bhoge. Rājāno vāti pathabyādirājāno. Harantīti gahetvā gacchanti, apaharanti vā. Corā vāti sandhicchedādikā. Aggi vāti dāvaggiādi. Dahatīti jhāpeti bhasmaṃ karoti. Udakaṃ vāti oghādiudakaṃ . Vahatīti gahetvā mahāsamuddaṃ pāpeti. Appiyā vāti akantā amanāpā. Dāyādā harantīti dāyajjavirahitā assāmikā haranti. Nihitaṃvāti nidhānaṃ katvā ṭhapitaṃ. Nādhigacchatīti na vindati na paṭilabhati, na passatīti attho. Duppayuttāti visamapayogena yojitā kasivāṇijjādikammantā. Bhijjantīti bhedaṃ pāpuṇanti, na pavattantīti attho. ‘‘Bhañjanti rathaṃ ayānakā’’tiādīsu (jā. 2.21.296) sambhavo veditabbo.
此类欲乐之分别即为远舍。所谓远舍者，是舍弃诸财物等物欲，出离而去。如此人常语：“昔时众生舍弃财宝，众生舍弃先前珍宝”，如是诸言。此由何因而起？谓乃于诸有物自然持守不舍，如言执持。财物即诸欲之财富。诸王者，谓世间诸国王。取为己所有或携带者，谓持取或夺取。盗贼，谓行断绝之劫盗。火者，指大火等。水者，河水等。载运者，谓持载入大海。恶者，谓希求非正恶欲。赠予者，谓无遗赠之亲属夺取。置藏者，谓置放保存。不得者，谓不可得见不可获。混合者，谓与不正业行合。拆散者，谓破坏不持续。所谓“拆坏车马”等，皆当知因缘也。
Kule vā kulaṅgāro uppajjatīti khattiyādikule kulajhāpako kule antimapuriso nibbattati . ‘‘Kulaṅkaro’’tipi pāḷi. Yo te bhoge vikiratīti yo eso kule pacchimako te hiraññādike bhoge khepeti. Vidhamatīti viyogaṃ karoti, dūre khipati. Viddhaṃsetīti nāseti adassanaṃ gameti. Atha vā itthidhutto hutvā vikirati. Surādhutto hutvā vidhamati. Akkhadhutto hutvā viddhaṃseti. Vikirati vā uppannaṃ āyaṃ ajānanena. Vidhamati vissajjanamukhaṃ ajānanena. Viddhaṃseti ṭhapitaṭṭhāne ārakkhaṃ asaṃvidhānenāti evamādinā yojetabbaṃ.
族姓或生家庭污点，即为出身高强族姓者僭越，谓族中秽行致族衰，乃族末人产生。“族污”意谓族中污秽者。后起贪财者，谓其于族中损害黄金珍宝。分离，谓拆散远遣。莫见，谓视而不见。又或为女众舆论中污点流传。酒坏，谓喝酒害乱。目坏，谓没视力。则毁灭，谓从所处之所弃绝。污秽者，此因无知所生。毁坏者，指远离根本，应以此等事修治。
Aniccatāyeva aṭṭhamīti vināsabhāvo eva aṭṭhamo. Hāyantīti adassanaṃ yanti. Parihāyantīti na puna paññāyanti. Paridhaṃsentīti ṭhānato apagacchanti. Paripatantīti paggharanti. Antaradhāyantīti antaradhānaṃ adassanaṃ gacchanti. Vippalujjantīti cuṇṇavicuṇṇā hutvā apagacchanti.
因为无常，灭亡性质为第八法。毁灭，谓不见，离失。远舍，谓不复认识。消散，谓从本处去。消逝，谓暗灭失踪。溃坏，谓成为粉碎零落，此等义也。
Tiṭṭhantevate bhogeti tesaṃ dhanānaṃ ṭhitakāle ‘‘tiṭṭhante nibbute cāpī’’ti evamādīsu (vi. va. 806) viya. Soti so bhogasāmiko puggalo. Cavati devalokato. Marati manussalokato. Vippalujjati nāgasupaṇṇādilokato. Atha vā hāyati dhaññakoṭṭhāgāravasena. Parihāyati dhanakoṭṭhāgāravasena. Paridhaṃsati balibaddahatthiassādivasena. Paripatati dāsidāsavasena. Antaradhāyati dārābharaṇavasena. Nassati udakādivasenāti eke vaṇṇayanti.
当财物恒存时，有言“于财存时亦当灵验”，如释所记。谓“其人是财所有者”。离去，谓从天界去。死者，谓从人间去。溃坏，谓从龙、鸟等界去。又谓毁灭，谓因谷仓破坏。远舍，谓因宝库破坏。消散，谓因威力强猛如大象等。消逝，谓因奴婢之流散。消失，谓因妻妾及华饰之亡。溃坏，谓因水等消散。有些于此类略有所述。
Ayomayenāti kāḷalohādinibbattena. Sallenāti kaṇḍena. Aṭṭhimayenāti manussaṭṭhiṃ ṭhapetvā avasesena. Dantamayenāti hatthidantādinā. Visāṇamayenāti govisāṇādinā. Kaṭṭhamayenāti veḷukaṭṭhādinā. Viddhoti vuttappakārasallānaṃ aññataraññatarena pahaṭo. Ruppatīti vikirati, vikāraṃ āpajjati. Kuppatīti calati, kopaṃ uppādeti. Ghaṭṭīyatīti ghaṭṭito hoti. Pīḷīyatīti pīḷito hoti, laddhappahāro kuppati. ‘‘Tatiyadivase salākaṃ pavesetvā dhovanakāle ghaṭṭīyati. Khārappadāne pīḷīyati. Pahāradhovane vā ruppati. Tasmiṃ dukkhuppādane kuppati. Salākapavesane pīḷīyati. Khārappadāne ghaṭṭīyatī’’ti evameke vaṇṇayanti.
“Ayomaye”者，指无铁成分者，谓无铁与铸铁等杂质。“Sallena”者，以枝条意指粗枝。“Aṭṭhimaye”者，置以人骨为主体，尚存余骨。“Dantamaye”者，以象牙等为材。“Visāṇamaye”者，以牛角等为材。“Kaṭṭhamaye”者，以沙木等为材。“Viddho”谓诸造物之一者，因造错故或形状异常。如“Ruppati”者，意谓形体发生岩变或产生异常变化；“Kuppati”者，动摇不稳，生忿恨。“Ghaṭṭiyati”即形体成形齐备；“Pīḷiyati”即受压迫而发怒。谓三日后，将插入柱钉之物浸水时即成形，中硬部分受压，受打击时形体裂损。由此示范解释诸物质属性，以显差别特点。
Byādhitoti laddhappahāro hutvā pīḷito. Domanassitoti domanassappatto. Vipariṇāmaññathābhāvāti pakatibhāvaṃ jahitvā aññathābhāvaṃ upanītena, antososādi soko ca vācāvippalāpo paridevo ca kāyapīḷanādi dukkhañca cittapīḷanādi domanassañca bhuso āyāso upāyāso ca. Ete vuttappakārā sokādayo uppajjanti samudācāraṃ gacchanti.
“Byādhito”者，谓由被击所生之病痛，至劳苦懊恼皆可谓之；“Domanassito”即生忧伤之际。“Vipariṇāmaññathābhāva”者，指虽舍弃已显之变异而陷入另一变异状态。此即诸同忧诸苦及烦恼言辞散乱哀号，身心受压迫苦楚、心情苦恼而沉沦。如是诸现象皆谓诸苦忧等由此产生并妨碍正道修行。
§3
3. Tatiyagāthāyaṃ saṅkhepattho – yo pana ime kāme tattha chandarāgavikkhambhanena vā samucchedena vā attano pādena sappassa siraṃ viya parivajjeti, so bhikkhu sabbalokaṃ vipphāretvā ṭhitattā loke visattikāsaṅkhātaṃ taṇhaṃ sato hutvā samativattatīti.
第三偈之意略析曰：或有修意欲断除诸欲，以断除欲见如同以己足一踢击断美丽之首者，彼比库则应觉其断除贯达诸处，从而于世间解脱生灭及烦恼如实断除，正得安住。
Yoti vibhajitabbaṃ padaṃ. Yo yādisotiādīni tassa vibhajanapadāni. Ettha ca yasmā yoti atthapadaṃ. tañca aniyamena puggalaṃ dīpeti. Tasmā tassa atthaṃ dassento aniyamena puggaladīpakaṃ yo-saddameva āha. Tasmā ettha evamattho veditabbo – yoti yo kocīti. Yasmā yo yo koci nāma, so avassaṃ yathāliṅgayathāyuttayathāvihitayathāppakārayaṃṭhānapattayaṃdhammasamannāgatavasena ekenākārena paññāyati, tasmā taṃ tattha ñāpetuṃ taṃ bhedaṃ pakāsento ‘‘yādiso’’tiādimāha. Tattha yādisoti liṅgavasena yādiso vā tādiso vā hotu, dīgho vā rasso vā kāḷo vā odāto vā maṅguracchavi vā kiso vā thūlo vāti attho.
“Yoti”应加划分解读。“Yo yādiso”者，即诸分种类名词之始。“Yoti”谓意涵之所在，能无规则约束个人。“Tasmā”故谓之为意涵，且称其为不定个人指示语，以便明知其义。“Yādiso”乃指示类别之标志，无论为‘此类，彼类’，或谓长绳黑钩白袍，有穷有盛差异，各以一指针通解之。
Yathāyuttoti yogavasena yena vā tena vā yutto hotu, navakammayutto vā uddesayutto vā vāsadhurayutto vāti attho. Yathāvihitoti yathāṭhapito navakammādhiṭṭhāyikādivasena. Yathāpakāroti yathāpakārena patiṭṭhito padīpanāyakādivasena. Yaṃṭhānappattoti yaṃ ṭhānantaraṃ patto senāpatiseṭṭhiṭṭhānādivasena. Yaṃdhammasamannāgatoti yena dhammena upāgato dhutaṅgādivasena.
『如是相应』者，以相应之理，随以何种方式相应皆可——或相应于新业事务，或相应于诵习，或相应于居处职务，此为其义。『如是安置』者，依所安置之方式，以新业事务监督者等身份而安置。『如是种类』者，以其种类，以灯明带领者等身份而确立。『所得之职位』者，所获得的某一位置，以将军、长老等职位而言。『具足某种法』者，以某种法而趋近，以头陀支等方式而言。
Vikkhambhanato vāti upacārappanāsamādhīti kilesānaṃ dūrīkaraṇato vā ghaṭappahārena sevālānaṃ viya. Samucchedato vāti puna appavattiṃ katvā accantato maggena kilesānaṃ ucchinnamūlato pahānavasena samucchedato vā. Aṭṭhikaṅkalūpamā kāmātiādīni ekādasa padāni vipassanāvasena vuttāni.
“Vikkhambhanato”即分散开来，谓离开烦恼杂染，如除疾先分散其根源。 “Samucchedato”者，谓彻底根本放弃，断除烦恼根本。《八支架如沙笼》等十一种词，是以观照智慧修习所述。
Buddhānussatiṃ bhāventopītiādīni cha padāni maraṇassatiṃ bhāventopi, upasamānussatiṃ bhāventopīti imāni ca upacārajjhānavasena vuttāni. Ānāpānassatiṃ bhāventopi, kāyagatāsatiṃ bhāventopi, paṭhamaṃ jhānaṃ bhāventopītiādīni nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiṃ bhāventopīti pariyosānāni appanājjhānavasena vuttāni. Tattha aṭṭhikaṅkalūpamā kāmāti sunikkantaṃ nikkantaṃ nimmaṃsaṃ lohitamakkhitaṃ aṭṭhikaṅkalaṃ upamā etesaṃ kāmānanti aṭṭhikaṅkalūpamā kāmā. Appassādaṭṭhenāti ‘‘appaṃ parittaṃ sukhassādaṃ ādīnavo ettha bhiyyo’’ti dassanaṭṭhena. Passantoti ‘‘yāvadeva pana so kukkuro kilamathassa vighātassa bhāgī assā’’ti ñāṇacakkhunā passanto. Parivajjetīti dūraṅgameti. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
『佛陀念诵』者，即念佛也。『如此等六句』者，乃指“念佛”、“念死”等诸句。所谓“念死”，即念死法。又有所谓“息业念”，即安息念，也作为初禅等入定的辅助修法。又谓“念入出息”与“念身体行”等，皆是以无色定中的无觉寂定作为最终境界的禅定（Appanajjhāna）。其中“八骨架状”的欲乐，是指骨骼干净无肉、无血、无眼泪之八骨架，由此比喻欲乐的隐微根本。“Appassādaṭṭhena”意为“以寥寂之面”，即烦恼甚少，苦乐之感微弱之意。“Passantoti”者，指智慧之眼能见诸如狗被鞭打之状态。“Parivajjeti”意谓远离、避开。世尊有言：
‘‘Seyyathāpi , gahapati, kukkuro jighacchādubbalyapareto goghātakasūnaṃ paccupaṭṭhito assa, tamenaṃ dakkho goghātako vā goghātakantevāsī vā aṭṭhikaṅkalaṃ sunikkantaṃ nikkantaṃ nimmaṃsaṃ lohitamakkhitaṃ upasumbheyya. Taṃ kiṃ maññasi, gahapati, api nu kho so kukkuro amhaṃ aṭṭhikaṅkalaṃ sunikkantaṃ nikkantaṃ nimmaṃsaṃ lohitamakkhitaṃ palehanto jighacchādubbalyaṃ paṭivineyyā’’ti? ‘‘No hetaṃ, bhante’’. ‘‘Taṃ kissa hetu’’? ‘‘Aduñhi, bhante, aṭṭhikaṅkalaṃ sunikkantaṃ nikkantaṃ nimmaṃsaṃ lohitamakkhitaṃ, yāvadeva pana so kukkuro kilamathassa vighātassa bhāgī assā’’ti. ‘‘Evameva kho, gahapati, ariyasāvako iti paṭisañcikkhati ‘aṭṭhikaṅkalūpamā kāmā vuttā bhagavatā bahudukkhā bahupāyāsā, ādīnavo ettha bhiyyo’ti. Evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā yāyaṃ upekkhā nānattā nānattasitā , taṃ abhinivajjetvā yāyaṃ upekkhā ekattā ekattasitā, yattha sabbaso lokāmisupādānā aparisesā nirujjhanti, tamevūpekkhaṃ bhāvetī’’ti (ma. ni. 2.42).
“譬如此，居士！狗因疲劳与虚弱，被迫守卫空旷的牛舍，恰如善巧看守牛舍的人，会细察骨骼之清净、无肉之状态。你以为这狗是否会对我们这骨骼清净、无肉、无血之体，因疲惫虚弱而反抗？”“不会，尊者。”“何以故？”“愚痴，从骨骼清净、无肉、无血之性质，犬心犹能见到其劣损状况。”世尊云：“旨在如是，圣弟子思惟吾所说‘八骨样欲乐极为苦楚，危害深重，苦恼尤甚’，以正智亲见真如，逐渐远离彼种种分别着，从而生起纯一的无分别无差别的舍。于此舍中一切世间爱执悉皆断尽，故修此等舍。”（中部2.42）
Gijjhādīhi sādhāraṇā maṃsapesi upamā etesanti maṃsapesūpamā. Bahūnaṃ sādhāraṇaṭṭhena bahusādhāraṇā. Ādittaṃ tiṇukkaṃ upamā etesanti tiṇukkūpamā. Anudahanaṭṭhenāti hatthādijhāpanaṭṭhena. Sādhikaporisappamāṇā vītaccikānaṃ vītadhūmānaṃ aṅgārānaṃ pūrā aṅgārakāsu upamā etesanti aṅgārakāsūpamā. Mahāpariḷāhaṭṭhenāti mahantaparitāpanaṭṭhena. Ārāmarāmaṇeyyādikaṃ supinaṃ upamā etesanti supinakūpamā. Ittarapaccupaṭṭhānaṭṭhenāti appatvā, na upagantvā tiṭṭhanaṭṭhena. Yācitena laddhaṃ yānādibhaṇḍaṃ upamā etesanti yācitakūpamā. Tāvakālikaṭṭhenāti anibandhanaṭṭhena. Sampannaphalarukkho upamā etesanti rukkhaphalūpamā. Sambhañjanaparibhañjanaṭṭhenāti sākhābhañjanaṭṭhena ceva samantato bhañjitvā rukkhapātanaṭṭhena ca. Asi ca sūnā ca upamā etesanti asisūnūpamā. Adhikuṭṭanaṭṭhenāti chindanaṭṭhena. Sattisūlaṃ upamā etesanti sattisūlūpamā. Vinivijjhanaṭṭhenāti nipatetvā gamanaṭṭhena. Bhayajananaṭṭhena sappasiraṃ upamā etesanti sappasirūpamā. Sappaṭibhayaṭṭhenāti saha abhimukhe bhayaṭṭhena. Dukkhajananaṃ aggikkhandhaṃ upamā etesanti aggikkhandhūpamā. Mahābhitāpanaṭṭhenāti mahantaabhitāpakāyapīḷāuppādanaṭṭhenāti kāmaṃ parivajjetīti. Vuttañhetaṃ –
以狐狸等野兽取肉为喻，称为‘肉骨之喻’。以多者共为共同性质者，谓之‘多共同’。以燃烧干草为喻者，谓为‘干草之喻’。以象鼻吸水为喻，谓为象鼻之喻。以成熟浓炭灰充满、火星无烟的炭灰堆，喻为‘火星炭灰之喻’。以深切痛苦之处为喻，谓‘大痛苦之喻’。以森林花园等居于熟睡状态为喻，谓‘熟睡之喻’。以远距离守候而不近前者，谓‘远守之喻’。以乞讨所得乘具宝物为喻，谓‘乞讨之喻’。以不受束缚自由状态为喻，谓‘自由之喻’。以丰硕结果果实为喻，谓‘果树之喻’。以折断枝叶和落树为喻，谓‘折枝落叶之喻’。以刀剑弓弩为喻，谓‘刀剑弓弩之喻’。以斩断为喻，谓‘截断之喻’。以七种矛为喻，谓‘七矛之喻’。以分散摧毁为喻，谓‘分散毁灭之喻’。以刀剑及弓弩之喻。以令恐怖生起为喻，谓‘生恐之喻’。以恐怖逼近为喻，谓‘共恐之喻’。以生苦的火聚为喻，谓‘火聚之喻’。以大悲痛身体之苦起为喻，谓‘大悲之喻’。即是远离欲望。”世尊有言：
‘‘Seyyathāpi, gahapati, gijjho vā kaṅko vā kulalo vā maṃsapesiṃ ādāya uḍḍīyeyya, tamenaṃ gijjhāpi kaṅkāpi kulalāpi anupatitvā anupatitvā vitaccheyyuṃ vissajjeyyuṃ. Taṃ kiṃ maññasi, gahapati, sace so gijjho vā kaṅko vā kulalo vā taṃ maṃsapesiṃ na khippameva paṭinissajjeyya, so tatonidānaṃ maraṇaṃ vā nigaccheyya , maraṇamattaṃ vā dukkha’’nti ‘‘evaṃ, bhante’’. ‘‘Evameva kho, gahapati, ariyasāvako iti paṭisañcikkhati ‘maṃsapesūpamā kāmā vuttā bhagavatā…pe… tamevūpekkhaṃ bhāveti. Seyyathāpi, gahapati, puriso ādittaṃ tiṇukkaṃ ādāya paṭivātaṃ gaccheyya. Taṃ kiṃ maññasi, gahapati, sace so puriso taṃ ādittaṃ tiṇukkaṃ na khippameva paṭinissajjeyya, tassa sā ādittā tiṇukkā hatthaṃ vā daheyya, bāhuṃ vā daheyya, aññataraṃ vā aññataraṃ vā aṅgapaccaṅgaṃ daheyya, so tatonidānaṃ maraṇaṃ vā nigaccheyya, maraṇamattaṃ vā dukkha’’nti? ‘‘Evaṃ, bhante’’. ‘‘Evameva kho, gahapati, ariyasāvako iti paṭisañcikkhati ‘tiṇukkūpamā kāmā vuttā bhagavatā bahudukkhā bahupāyāsā…pe… tamevūpekkhaṃ bhāveti. Seyyathāpi, gahapati, aṅgārakāsu sādhikaporisā pūrā aṅgārānaṃ vītaccikānaṃ vītadhūmānaṃ. Atha puriso āgaccheyya jīvitukāmo amaritukāmo sukhakāmo dukkhappaṭikkūlo, tamenaṃ dve balavanto purisā nānābāhāsu gahetvā aṅgārakāsuṃ upakaḍḍheyyuṃ. Taṃ kiṃ maññasi gahapati, api nu so puriso iti citi ceva kāyaṃ sannāmeyyā’’ti? ‘‘Evaṃ, bhante’’. ‘‘Taṃ kissahetu’’? ‘‘Viditañhi, bhante, tassa purisassa ‘imañca ahaṃ aṅgārakāsuṃ papatissāmi, tatonidānaṃ maraṇaṃ vā nigacchissāmi maraṇamattaṃ vā dukkha’’’nti. ‘‘Evameva kho gahapati ariyasāvako iti paṭisañcikkhati ‘aṅgārakāsūpamā kāmā vuttā bhagavatā…pe… tamevūpekkhaṃ bhāveti. Seyyathāpi, gahapati, puriso supinakaṃ passeyya ārāmarāmaṇeyyakaṃ vanarāmaṇeyyakaṃ bhūmirāmaṇeyyakaṃ pokkharaṇirāmaṇeyyakaṃ, so paṭibuddho na kiñci paṭipasseyya. Evameva kho, gahapati, ariyasāvako iti paṭisañcikkhati ‘supinakūpamā kāmā vuttā bhagavatā…pe… tamevūpekkhaṃ bhāveti. Seyyathāpi, gahapati, puriso yācitakaṃ bhogaṃ yācitvā yānaṃ vā poriseyyaṃ pavaramaṇikuṇḍalaṃ. So tehi yācitakehi bhogehi purakkhato parivuto antarāpaṇaṃ paṭipajjeyya. Tamenaṃ jano disvā evaṃ vadeyya ‘bhogī vata bho puriso, evaṃ kira bho bhogino bhogāni bhuñjantī’ti. Tamenaṃ sāmikā yattha yattheva tāni passeyyuṃ, tattha tattheva tāni hareyyuṃ. Taṃ kiṃ maññasi, gahapati, alaṃ nu kho tassa purisassa aññathattāyā’’ti? ‘‘Evaṃ, bhante’’. ‘‘Taṃ kissahetu’’? ‘‘Sāmino hi, bhante, tāni harantī’’ti. ‘‘Evameva kho, gahapati, ariyasāvako iti paṭisañcikkhati ‘yācitakūpamā kāmā vuttā bhagavatā…pe… tamevūpekkhaṃ bhāveti. Seyyathāpi, gahapati, gāmassa vā nigamassa vā avidūre tibbo vanasaṇḍo, tatrassa rukkho sampannaphalo ca upapannaphalo ca. Na cassu kānici phalāni bhūmiyaṃ patitāni. Atha puriso āgaccheyya phalatthiko phalagavesī phalapariyesanaṃ caramāno. So taṃ vanasaṇḍaṃ ajjhogāhetvā taṃ rukkhaṃ passeyya sampannaphalañca upapannaphalañca. Tassa evamassa ‘ayaṃ kho rukkho sampannaphalo ca upapannaphalo ca, natthi ca kānici phalāni bhūmiyaṃ patitāni, jānāmi kho panāhaṃ rukkhaṃ āropituṃ. Yaṃnūnāhaṃ imaṃ rukkhaṃ ārohitvā yāvadatthañca khādeyyaṃ, ucchaṅgañca pūreyya’nti? So taṃ rukkhaṃ ārohitvā yāvadatthañca khādeyya, ucchaṅgañca pūreyya. Atha dutiyo puriso āgaccheyya phalatthiko phalagavesī phalapariyesanaṃ caramāno tiṇhaṃ kuṭhāriṃ ādāya. So taṃ vanasaṇḍaṃ ajjhogāhetvā taṃ rukkhaṃ passeyya sampannaphalañca upapannaphalañca. Tassa evamassa ‘ayaṃ kho rukkho sampannaphalo ca upapannaphalo ca, natthi ca kānici phalāni bhūmiyaṃ patitāni, na kho panāhaṃ jānāmi rukkhaṃ ārohituṃ. Yaṃnūnāhaṃ imaṃ rukkhaṃ mūlato chetvā yāvadatthañca khādeyyaṃ, ucchaṅgañca pūreyya’nti. So taṃ rukkhaṃ mūlatova chindeyya. Taṃ kiṃ maññasi , gahapati, amuko so puriso paṭhamaṃ rukkhaṃ ārūḷho, sace so na khippameva oroheyya, tassa so rukkho papatanto hatthaṃ vā bhañjeyya pādaṃ vā bhañjeyya aññataraṃ vā aññataraṃ vā aṅgapaccaṅgaṃ bhañjeyya, so tatonidānaṃ maraṇaṃ vā nigaccheyya, maraṇamattaṃ vā dukkha’’nti? ‘‘Evaṃ, bhante’’. ‘‘Evameva kho, gahapati, ariyasāvako iti paṭisañcikkhati ‘rukkhaphalūpamā kāmā vuttā bhagavatā bahudukkhā bahupāyāsā, ādīnavo ettha bhiyyo’ti. Evametaṃ yathābhūtaṃ sammappaññāya disvā yāyaṃ upekkhā nānattā nānattasitā, taṃ abhinivajjetvā yāyaṃ upekkhā ekattā ekattasitā. Yattha sabbaso lokāmisūpādānā aparisesā nirujjhanti. Tamevūpekkhaṃ bhāvetī’’ti (ma. ni. 2.43-48).
“譬如，居士！狐狸、秃鹰、陶工，携取肉骨飞去，狐狸、秃鹰、陶工未曾成功捕获时，难以及时放弃，对此你以为如何，若彼狐狸等不能迅速弃去此肉骨，必至死亡或生极大苦楚？”“是，尊者。”世尊云：“正如是，居士！圣弟子思惟吾所说‘以肉骨为欲乐’者……诸苦难甚，深重威胁如是，故修彼舍心。譬如携取干燥干草出入，居士，你以为若持者不迅速放下被火焚烧之草，其火定烧其手臂、肩膀、身躯，乃至死亡或极苦否？”“如是，尊者。”世尊云：“正如是，居士！圣弟子思惟吾所说‘以干草为欲乐’……诸苦难甚，深重威胁如是，故修彼舍心。譬如火星堆满无烟浓炭，居士，若有人携取诸炭，鲜欲生存，畏死厌苦，诸人合力把炭搬运，其携者能忍受否？”“能忍受，尊者。”“何以故？”“知彼人心谓：‘我若落入炭中，将必死苦楚’。”世尊云：“如是，居士！圣弟子思惟吾所说‘以炭火堆为欲乐’……以正智亲证真相，生起离欲不著的舍心。譬如，居士！人见森林园林安寝，虽见环境优美，然其心得不起愉悦念头。”世尊云：“如是，居士！圣弟子思惟吾所说‘以安寝为欲乐’……生起舍心。譬如乞讨得物、乘具珠环等，居士，你以为若人不执着所乞物品，其饰品再被盗去，必定无异？”“然也，尊者。”世尊答曰：“正如是，居士！圣弟子思惟吾所说‘以乞讨所得为欲乐’……生起舍心。譬如居士！果树上结含饱满果实，果实未落地。若有人见此树且欲采摘。”此人谓：“此树果饱满，未见落果，我知已登树便可吃果。”遂登树采摘食之。又有第二人见此树，手持利斧，意欲斩断树干采果，谓：“此树果已饱满，无果落，无法登树，唯有砍树采果。”遂砍断树干。你以为，居士，若此人初登树采摘，若未迅速攀登，则树倒人伤，必生苦楚及死否？”“是也，尊者。”世尊云：“正如是，居士！圣弟子思惟吾所说‘以果树及果实为欲乐’……诸苦难甚，深重威胁如是，故修此舍心。以正智观察，生起调心如法舍。因为此舍能断绝一切对世间诸有爱执，故修此舍心。”（中部2.43-48）
Evaṃ aṭṭhikaṅkalādikaaggikkhandhūpamapariyosānato vipassanaṃ dassetvā idāni upacārasamādhiṃ dassento ‘‘buddhānussatiṃ bhāvento’’tiādimāha.
如是从骨骼等象炭火聚般入座止禅终结，俱生出观智，如今初步显现属于入定的辅助禅定，称为“念佛”的方法等。
Tattha punappunaṃ uppajjanato sati eva anussati. Pavattitabbaṭṭhānamhiyeva ca pavattattā saddhāpabbajitassa kulaputtassa anurūpā satītipi anussati. Buddhaṃ ārabbha uppannā anussati buddhānussati. Arahatādibuddhaguṇārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ, taṃ buddhānussatiṃ. Bhāventoti vaḍḍhento byūhento. Dhammaṃ ārabbha uppannā anussati dhammānussati, svākkhātatādidhammaguṇārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ. Saṅghaṃ ārabbha uppannā anussati saṅghānussati, suppaṭipannatādisaṅghaguṇārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ. Sīlaṃ ārabbha uppannā anussati sīlānussati, attano akhaṇḍatādisīlaguṇārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ. Cāgaṃ ārabbha uppannā anussati cāgānussati, attano muttacāgatādicāgaguṇārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ. Devatā ārabbha uppannā anussati devatānussati, devatā sakkhiṭṭhāne ṭhapetvā attano saddhādiguṇārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ. Ānāpāne ārabbha uppannā sati ānāpānassati, ānāpānanimittārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ. Maraṇaṃ ārabbha uppannā sati maraṇassati, ekabhavapariyāpannajīvitindriyupacchedasaṅkhātamaraṇārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ.
此处重复讲述念诵佛法僧戒及修持念入息念、念死等法，常生不退之正念。于应当修行之处，诸念适合信受比库子弟。念佛，则指念想世尊及诸阿拉汉等佛境之功德，以坚定信心。念法，则指念思如来所宣示的正法及其德相。念僧，则念修行良善僧团及其德业。念戒，则忆念自身体无缺如戒律之功德。念施，则忆念布施的清净功德。念天神，则忆念诸天见证己信及其诸德。念入出息，则念观察呼吸气息之相。念死，则念无常断灭之死，及断绝同生之生活根本。
Kucchitānaṃ kesādīnaṃ paṭikkūlānaṃ āyattā ākarattā kāyoti saṅkhaṃ gate sarīre gatā pavattā sati kāyagatāsati, tādisaṃ vā kāyaṃ gatā sati ‘‘kāyagatasatī’’ti vattabbe rassaṃ akatvā ‘‘kāyagatāsatī’’ti vuttaṃ. Kesādikesu kāyakoṭṭhāsesu paṭikkūlanimittārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ. Upasamaṃ ārabbha uppannā anussati. Upasamānussati, sabbadukkhūpasamārammaṇāya satiyā etaṃ adhivacanaṃ.
头发等污秽异物被排斥困缠时，身体受到牵引，这种身体现象被称为「身体不净」。当意识随身而动，即随身体而念起时，称为「身念」。若只是说身体已经随念而去，则称为『身念』，但若未成此意，只说『身念』则不准确。这里针对头发等身体部分污秽异物排斥现象，以身念为缘起而加以解释。由此开始身念生起并专注于不净身观，即由身念引导，法门起步。身念的功用是为断灭一切痛苦的基础条件，这样对身心烦恼的观察、净化即名为身念的职责与作用。
Vitakkavicārapītisukhacittekaggatāsampayuttaṃ paṭhamajjhānaṃ bhāvento. Pītisukhacittekaggatāsampayuttaṃ dutiyajjhānaṃ bhāvento. Sukhacittekaggatāsampayuttaṃ tatiyajjhānaṃ bhāvento. Upekkhācittekaggatāsampayuttaṃ catutthajjhānaṃ bhāvento…pe… nevasaññānāsaññāyatanaṃ bhāventopi kāme parivajjetīti.
修持者当正观禅定四禅：第一禅是以念头、反省及喜悦与一心不散聚相结合为特点；第二禅是与喜乐及一心不散聚相应；第三禅是以乐悦与一心不散聚相应；第四禅则以舍意与一心不散聚相应。即使在无想无色定中，因五欲染着而不断避开欲界。
Vikkhambhanappahānaṃ dassetvā idāni samucchedena kāmānaṃ pahānaṃ dassetuṃ ‘‘sotāpattimaggaṃ bhāventopī’’tiādimāha. Tattha maggasotassa āpajjanaṃ sotāpatti, sotāpattiyā maggo sotāpattimaggo. Apāyagamanīye kāmeti yehi apāyaṃ gacchanti, te apāyagamanīye kāme samucchedato sotāpattimaggaṃ bhāvento parivajjeti. Paṭisandhivasena sakiṃyeva imaṃ lokaṃ āgacchatīti sakadāgāmī, tassa maggo sakadāgāmimaggo. Taṃ maggaṃ bhāvento. Oḷāriketi pariḷāhappatte. Paṭisandhivaseneva kāmabhavaṃ nāgacchatīti anāgāmī, tassa maggo anāgāmimaggo. Taṃ maggaṃ bhāvento. Anusahagateti sukhumabhāvappatte. Kilesehi ārakattā, kilesārīnaṃ hatattā, saṃsāracakkassa arānaṃ hatattā, pāpakaraṇe rahābhāvā, paccayādīnaṃ arahattā ca arahaṃ, arahato bhāvo arahattaṃ. Kiṃ taṃ? Arahattaphalaṃ. Arahattassa maggo arahattamaggo. Taṃ arahattamaggaṃ bhāvento. Sabbena sabbanti sabbenākārena sabbaṃ. Sabbathā sabbanti sabbappakārena sabbaṃ. Asesaṃ nissesanti niravasesaṃ gandhamattampi aṭṭhapetvā. Atha vā sabbenasabbaṃ mūlavasena. Sabbathā sabbaṃ ākāranippadesavasena. Asesaṃ nissesaṃ bhāvanānippadesavasena. Tathā purimena duccaritābhāvena. Dutiyena pariyuṭṭhānābhāvena. Tatiyena anusayābhāvena evameke vaṇṇayanti.
示现远离散乱的心，现今断尽欲望以除苦称为圣道的起始，有论者说断欲是入流圣道的体现。断欲得道名为入流，入流即断除世间娑婆世界的痛苦；断欲生余于此世再次回生者为斯陀含，断欲在此已得斯陀含道。断欲生余不再还世者为阿那含，断欲在此是阿那含道。身心由微细法构成，污垢根绝，烦恼根除，轮回断绝，恶业隐匿，因缘断绝，成就阿拉汉，阿拉汉果即此道，完整圆满。阿拉汉道依此而修。万法皆断，所有诸根齐于灭尽，一切尽除净尽。此义乃由前世恶业所引，后来不善及习气种种，第三者种种烦恼累积所成。
Sappo vuccati ahīti yo koci saranto gacchati. Kenaṭṭhenāti kena atthena. Saṃsappanto gacchatīti yasmā sammā saṃsaranto gacchatīti sappo. Bhujantoti vaṅkavaṅko hutvā. Pannasiroti nipannasīso hutvā. Sirena supatīti sīsaṃ bhogantare katvā supanabhāvena sirasā supatīti sarīsapo. Bile sayatīti bilāsayo. ‘‘Bilasayo’’tipi pāḷi, taṃ sundaraṃ. Guhāyaṃ setīti guhāsayo. Dāṭhā tassa āvudhoti tassa sappassa duve dāṭhā paharaṇasatthasaṅkhāto āvudho. Visaṃ tassa ghoranti tassa sappassa byāpakasaṅkhātaṃ visaṃ dāruṇaṃ kakkhaḷaṃ. Jivhā tassa duvidhāti tassa sappassa dvedhā jivhā. Dvīhi jivhāhi rasaṃ sāyatīti duvidhāhi jivhāhi rasaṃ jānāti assādaṃ vindati sādiyatīti. Jīvituṃ kāmayatīti jīvitukāmo. Amarituṃ kāmayatīti amaritukāmo. Sukhaṃ kāmayatīti sukhakāmo. Dukkhappaṭikkūloti dukkhaṃ anicchamāno. Pādenāti attano pādena. Sappasiranti sappassa sīsaṃ. Vajjeyyāti dūrato vajjeyya. Vivajjeyyāti tassa pamāṇena. Parivajjeyyāti samantato. Abhinivajjeyyāti catutthappamāṇena. Atha vā purimena sīsato. Dutiyatatiyena dvīhi passehi. Catutthena pacchato. ‘‘Kāme pana appattassa pariyesanamūladukkhavatthubhāvena vajjeyya. Pattassa ārakkhamūladukkhavatthubhāvena vivajjeyya. Aññāṇapariḷāhadukkhavatthubhāvena parivajjeyya. Vināsamukhe piyavippayogadukkhavatthubhāvena abhinivajjeyyā’’ti evameke vaṇṇayanti.
「Sappo」意为恶蛇，行走爬行之物。何谓「牢固」？即其之性质。因其蠕动，且身体弯曲，故曰「弯曲者」。因其低伏，故名「低伏者」。因头似盘绕卧具，故称「以头卧者」。因居于洞穴，名为「穴居者」。因共有两齿为捕猎之器，即为「两齿武器」。其毒之广泛深重，恶毒且坚硬犹如石头。其舌有二，名为「双舌」，以舌尝味获得感受及快乐。贪欲生于欲望求生、求死、求乐中。厌恶痛苦，望以足远离恶毒。远离、避开、环绕，是其保护手段。由头处，前后两齐，乃至环绕四方。若欲断除爱欲，欲得安乐，则应远离求爱，远避有害，环绕厌恶并深入舍弃。此是关于欲爱根除之详细描述。
Rañjanavasena rāgo. Balavarañjanaṭṭhena sārāgo. Visaye sattānaṃ anu anu nayanato anunayo. Anurujjhatīti anurodho, kāmetīti attho. Yattha katthaci bhave sattā etāya nandantīti nandī, sayaṃ vā nandatīti nandī. Nandī ca sā rañjanaṭṭhena rāgo cāti nandirāgo. Tattha ekasmiṃ ārammaṇe sakiṃ uppannā taṇhā nandī, punappunaṃ uppajjamānā nandirāgoti vuccati. Cittassa sārāgoti yo heṭṭhā ‘‘balavarañjanaṭṭhena sārāgo’’ti vutto, so na sattassa, cittasseva sārāgoti attho.
因喜悦而欢乐，因强盛之欢乐称为强乐。由于众生对境界有所眷恋，引导独步步行之意为称赞。赞许即奉承，欲望是其内容。众生无论何时何地常为此欢喜，称为欢喜者；自发欢喜亦称欢喜。因扭曲之态，称为似龙，头上盘曲则名为长颈。欢喜者既是由强乐所生，其义不在物质有情，而在心识本身称为欢喜。
Icchanti etāya ārammaṇānīti icchā. Bahalakilesabhāvena mucchanti etāya pāṇinoti mucchā. Gilitvā pariniṭṭhapetvā gahaṇavasena ajjhosānaṃ. Iminā sattā gijjhanti gedhaṃ āpajjantīti gedho. Bahalaṭṭhena vā gedho. ‘‘Gedhaṃ vā pana pavanasaṇḍa’’nti hi bahalaṭṭheneva vuttaṃ . Anantarapadaṃ upasaggavasena vaḍḍhitaṃ, sabbatobhāgena vā gedhoti paligedho. Sajjanti etenāti saṅgo. Lagganaṭṭhena vā saṅgo. Osīdanaṭṭhena paṅko. Ākaḍḍhanavasena ejā. ‘‘Ejā imaṃ purisaṃ parikaḍḍhati tassa tasseva bhavassa abhinibbattiyā’’ti hi vuttaṃ. Vañcanaṭṭhena māyā. Vaṭṭasmiṃ sattānaṃ jananaṭṭhena janikā. ‘‘Taṇhā janeti purisaṃ, cittamassa vidhāvatī’’ti (saṃ. ni. 1.55) hi vuttaṃ. Vaṭṭasmiṃ satte dukkhena saṃyojayamānā janetīti sañjananī. Ghaṭanaṭṭhena sibbinī. Ayañhi vaṭṭasmiṃ satte cutipaṭisandhivasena sibbati ghaṭeti tunnakāro viya pilotikāya pilotikaṃ, tasmā ‘‘ghaṭanaṭṭhena sibbinī’’ti vuttā. Anekappakāraṃ visayajālaṃ taṇhāvipphanditanivesasaṅkhātaṃ vā jālamassā atthīti jālinī.
「欲」是对境心生喜愿称欲。因烦恼强盛而糊涂称为痴迷。吞食终尽，再不断取，为类似里头的洞穴。众生因贪恋而陷落，此为贪。贪多而严重称为大贪。所谓风吹来带浪，因缘增涨绵延，故名波动状态。众生结缔聚合法，因紧缚紧随而生依附。集聚如湿泥沾污，坚硬部分似五色石子矿。围绕包裹，形似缠绕，亦称为网罗，代表因贪、嗔、痴所成之错乱缠绕。
Ākaḍḍhanaṭṭhena sīghasotā saritā viyāti saritā. Allaṭṭhena vā saritā. Vuttañhetaṃ ‘‘saritāni sinehitāni ca somanassāni bhavanti jantuno’’ti (dha. pa. 341). Allāni ceva siniddhāni cāti ayañhettha attho. Anayabyasanāpādanaṭṭhena kummānubandhasuttakaṃ viyāti suttaṃ. Vuttañhetaṃ ‘‘suttanti kho, bhikkhave, nandirāgassetaṃ adhivacana’’nti (saṃ. ni. 2.159). Rūpādīsu vitthataṭṭhena visatā. Tassa tassa paṭilābhatthāya satte āyūhāpetīti āyūhinī. Ukkaṇṭhituṃ apadānato sahāyaṭṭhena dutiyā. Ayañhi sattānaṃ vaṭṭasmiṃ ukkaṇṭhituṃ na deti, gatagataṭṭhāne piyasahāyo viya abhiramāpeti. Teneva vuttaṃ –
「加速处」者即速闻处。此如河流般延展，流动不息。亦有「放逸处」者。云何？所谓「河流即为流畅、欢喜之法，众生由此而得欢喜」此语出自《法句经》第341偈。放逸皆为停滞不前之义。此处指非修习烦恼断除之地，乃堕落之因——由不善业所感，于续世相继而成。《相应部》《尼柯耶》二卷159节中说：「诸比库，当知‘流注’此名，意指欢喜与欲爱」。诸根境界中，详细展开，具诸现量，称为「结集」。依此结集，众生结成群体，此即「群体」义。因无所依止，不得安缓，故人如在车轮中辗转惶恐，彼如良友般愉悦随行。故云——
‘‘Taṇhādutiyo puriso, dīghamaddhānasaṃsaraṃ;
「渴爱为第二人，长久于三界流转；
Itthabhāvaññathābhāvaṃ, saṃsāraṃ nātivattatī’’ti. (itivu. 15; a. ni. 4.9; mahāni. 191; cūḷani. pāyāyanānugītigāthāniddesa 107);
男女性别，异形诸相，轮回恒常不止息」——（出自《增支部》《相应部》《小集韵义》等经文）
Paṇidhānakavasena paṇidhi. Bhavanettīti bhavarajju. Etāya hi sattā rajjuyā gīvāyaṃ baddhā goṇā viya icchiticchitaṭṭhānaṃ niyyanti. Taṃ taṃ ārammaṇaṃ vanati bhajati allīyatīti vanaṃ, vanati yācatīti vā vanaṃ. Vanathoti byañjanena padaṃ vaḍḍhitaṃ. Anatthadukkhānaṃ vā samuṭṭhāpanaṭṭhena gahanaṭṭhena ca vanaṃ viyāti vanaṃ. Balavataṇhāyetaṃ nāmaṃ. Gahanataraṭṭhena pana tato balavatarā vanatho nāma. Tena vuttaṃ –
「愿」者，意为许愿。所谓「生灭束缚」即生死之绳索。众生如牧牛者约束牛群，任由其自愿往来自在。各依此缘起，婉转流动，故名「林」、求取者故名「林」。谓「林」者，音声由此加重。由无益之烦恼生起之苦，如深密之密林也。强烈之渴欲名「林」。以极浓重者更称为「大林」。故有言：
‘‘Vanaṃ chindatha mā rukkhaṃ, vanato jāyate bhayaṃ;
「破林勿毁树木，毁林必生怖畏；
Chetvā vanañca vanathañca, nibbanā hotha bhikkhavo’’ti. (dha. pa. 283);
斩林与伐林后，出离成就，比库安乐」——（出自《法句经》第283偈）
Santhavanavasena santhavo, saṃsaggoti attho. So duvidho – taṇhāsanthavo mittasanthavo ca. Tesu idha taṇhāsanthavo adhippeto. Sinehavasena sneho. Ālayakaraṇavasena kampamānā apekkhatīti apekkhā. Vuttampi cetaṃ ‘‘imāni te deva caturāsīti nagarasahassāni kusāvatīrājadhānippamukhāni, ettha deva chandaṃ janehi jīvite apekkhaṃ karohī’’ti (dī. ni. 2.266). Ālayaṃ karohīti ayañhettha attho. Pāṭiyekke pāṭiyekke ārammaṇe bandhatīti paṭibandhu, ñātakaṭṭhena vā pāṭiyekko bandhūtipi paṭibandhu. Niccasannissitaṭṭhenapi sattānaṃ taṇhāsamo bandhu nāma natthi. Ārammaṇānaṃ asanato āsā. Ajjhottharaṇato ceva tittiṃ anugantvāva paribhuñjanato cāti attho. Āsīsanavasena āsīsanā. Āsīsitassa bhāvo āsīsitattaṃ.
因亲近而有亲近，即交往之义。此有两种——渴爱之亲近与朋友之亲近。其中，此处所意指者为渴爱之亲近。以爱恋之故而有爱恋。以制造执着而动摇期待，故名『期待』。如经中所说：『天王，此八万四千城，以拘舍瓦帝王都为首，愿天王于此生起欲望，对生命生起期待』，其义即『请制造执着』。『对各各所缘生起束缚』，故名『结缚』；或以亲眷之义，各各之亲属，亦名『结缚』。以常常依附之义，众生中无有与渴爱相等之亲属。因所缘无有止尽，故有『希望』，其义为：以压倒之故，以追随满足而受用之故。以期望之方式而有期望。期望之状态名为被期望性。
Idāni tassā pavattiṭṭhānaṃ dassetuṃ ‘‘rūpāsā’’tiādi vuttaṃ. Tattha āsīsanavasena āsāti āsāya atthaṃ gahetvā rūpe āsā rūpāsā. Evaṃ navapi padāni veditabbāni. Ettha ca purimāni pañca pañcakāmaguṇavasena vuttāni, parikkhāralobhavasena chaṭṭhaṃ. Taṃ visesato pabbajitānaṃ, tato parāni tīṇi atittiyavatthuvasena gahaṭṭhānaṃ. Na hi tesaṃ dhanaputtajīvitehi aññaṃ piyataraṃ atthi. ‘‘Idaṃ mayhaṃ, idaṃ mayha’’nti vā ‘‘asukena me idaṃ dinnaṃ, idaṃ dinna’’nti vā evaṃ satte jappāpetīti jappā. Parato dve padāni upasaggena vaḍḍhitāni, tato paraṃ aññenākārena vibhajituṃ āraddhattā puna ‘‘jappā’’ti vuttaṃ. Jappanākāro jappanā. Jappitassa bhāvo jappitattaṃ. Punappunaṃ visaye lumpati ākaḍḍhatīti lolupo, lolupassa bhāvo loluppaṃ. Loluppanākāro loluppāyanā. Loluppasamaṅgino bhāvo loluppāyitattaṃ.
『Idāni tassā pavattiṭṭhānaṃ dassetuṃ ‘‘rūpāsā’’tiādi vuttaṃ』者，此中为显其根本显现处，谓之「色欲」等。『Tattha āsīsanavasena āsāti āsāya atthaṃ gahetvā rūpe āsā rūpāsā』意，以渴望自为根基，对色法产生渴念，谓色欲即由此而生。诸新词亦应如此理解。先者五欲皆以五欲之具缘言说，第六为形色贪。特别是比库圣者自出家之后，后续三类分别为住持所缘。以其财产类命为例，世人无比此更爱者。汝问者常言‘此归我，此归我’或‘不乐令我所，给我给我’等，谓此无间歇之称为『诵念』。诵念生起后复以别义增广，再复分开而正言『诵念』。诵念即口诵行为。诵念之性即诵念之本质。反复游荡于境界者为懈怠者，懈怠性即懈怠之本。懈怠之行又称懈怠生灭。
Pucchañjikatāti yāya taṇhāya lābhaṭṭhānesu pucchaṃ cālayamānā sunakhā viya kampamānā vicaranti, taṃ tassā kampanataṇhāya nāmaṃ. Sādhu manāpamanāpe visaye kāmetīti sādhukāmo, tassa bhāvo sādhukamyatā. Mātāmātucchātiādike ayuttaṭṭhāne rāgoti adhammarāgo. Yuttaṭṭhānepi balavā hutvā uppanno lobho visamalobho. ‘‘Rāgo visama’’ntiādivacanato (vibha. 924) vā yuttaṭṭhāne vā ayuttaṭṭhāne vā uppanno chandarāgo adhammaṭṭhena adhammarāgo. Visamaṭṭhena visamalobhoti veditabbo. Ārammaṇānaṃ nikāmanavasena nikanti. Nikāmanākāro nikāmanā. Patthayanavasena patthanā. Pihāyanavasena pihanā. Suṭṭhu patthanā sampatthanā. Pañcasu kāmaguṇesu taṇhā kāmataṇhā. Rūpārūpabhavesu taṇhā bhavataṇhā. Ucchedasaṅkhāte vibhave taṇhā vibhavataṇhā. Suddhe rūpabhavasmiṃyeva taṇhā rūpataṇhā. Arūpabhave taṇhā arūpataṇhā. Ucchedadiṭṭhisahagato rāgo, nirodhe taṇhā nirodhataṇhā. Rūpe taṇhā rūpataṇhā. Sadde taṇhā saddataṇhā. Gandhataṇhādīsupi eseva nayo. Oghādayo vuttatthāva.
『摇尾』者，以此渴爱，在获得利益之处，如狗般摇动尾巴游走，此乃该动摇渴爱之名称。于可意与不可意之境中，善于欲求，故名『善欲』，其状态名为善欲性。对母亲、母亲的姊妹等不当之处生起的贪欲，名为『非法贪』。即便于适当之处，以强盛之力生起的贪，名为『不等贪』。依据『贪为不等』等经文，或于适当处、或于不适当处所生起的欲贪，以非法之义名为非法贪，以不等之义名为不等贪，应如是了知。以对所缘渴望之方式，名为『喜好』。渴望之相状名为渴望。以希求之方式名为『希求』。以羡慕之方式名为『羡慕』。极善之希求名为『深切希求』。对五种欲功德的渴爱，名为欲渴爱。对色界与无色界之有的渴爱，名为有渴爱。对断灭所摄之无有的渴爱，名为无有渴爱。唯对清净色界之有的渴爱，名为色渴爱。对无色界之有的渴爱，名为无色渴爱。与断见俱行之贪，对灭的渴爱，名为灭渴爱。对色的渴爱名为色渴爱，对声的渴爱名为声渴爱，于香渴爱等亦依此理类推。暴流等的含义已如上述。
Kusaladhamme āvaratīti āvaraṇaṃ. Chādanavasena chadanaṃ. Satte vaṭṭasmiṃ bandhatīti bandhanaṃ. Cittaṃ upahantvā kilissati saṃkiliṭṭhaṃ karotīti upakkileso. Thāmagataṭṭhena anu anu setīti anusayo. Uppajjamānaṃ cittaṃ pariyuṭṭhātīti pariyuṭṭhānaṃ, uppajjituṃ apadānena kusalavāraṃ gaṇhātīti attho. ‘‘Corā magge pariyuṭṭhiṃsu, dhuttā magge pariyuṭṭhiṃsū’’tiādīsu (cūḷava. 430) hi maggaṃ gaṇhiṃsūti attho. Evamidhāpi gahaṇaṭṭhena pariyuṭṭhānaṃ veditabbaṃ. Paliveṭhanaṭṭhena latā viyāti latā. ‘‘Latā uppajja tiṭṭhatī’’ti (dha. pa. 340) āgataṭṭhānepi ayaṃ taṇhā latāti vuttā. Vividhāni vatthūni icchatīti vevicchaṃ. Vaṭṭadukkhassa mūlanti dukkhamūlaṃ. Tasseva dukkhassa nidānanti dukkhanidānaṃ. Taṃ dukkhaṃ ito pabhavatīti dukkhappabhavo. Bandhanaṭṭhena pāso viyāti pāso, mārassa pāso mārapāso. Duruggilanaṭṭhena baḷisaṃ viyāti baḷisaṃ, mārassa baḷisaṃ mārabaḷisaṃ. Taṇhābhibhūtā mārassa visayaṃ nātikkamanti, tesaṃ upari māro vasaṃ vattetīti iminā pariyāyena mārassa visayoti māravisayo. Sandanaṭṭhena taṇhāva nadī taṇhānadī. Ajjhottharaṇaṭṭhena taṇhāva jālaṃ taṇhājālaṃ. Yathā sunakhā gaddūlabaddhā yadicchakaṃ niyyanti, evaṃ taṇhābaddhā sattāti daḷhabandhanaṭṭhena gaddūlaṃ viyāti gaddūlaṃ, taṇhāva gaddūlaṃ taṇhāgaddūlaṃ. Duppūraṇaṭṭhena taṇhāva samuddo taṇhāsamuddo. Abhijjhāyanaṭṭhena abhijjhā. Lubbhanti etena, sayaṃ vā lubbhati, lubbhanamattameva vā tanti lobho. Sampayuttakānaṃ akusalānaṃ patiṭṭhaṭṭhena mūlaṃ.
障碍善法，故名『障碍』。以覆盖之方式，故名『遮盖』。将众生束缚于轮回，故名『系缚』。损害心后令其染污、令其成为污染，故名『随烦恼』。以坚固安住之义，随随而眠，故名『随眠』。侵占正生起之心，故名『缠』，其义为：以阻止生起之故，夺取善的机会。正如经中『盗贼伫立于道上，无赖伫立于道上』等处，其义为占据道路；于此亦应以夺取之义了知『缠』。以缠绕之义如藤蔓，故名『藤蔓』。于『藤蔓生起而住立』所出现之处，此渴爱亦称为藤蔓。渴望种种事物，故名『种种欲』。乃轮回之苦的根本，故名『苦之根本』。乃彼苦的因缘，故名『苦之因缘』。彼苦从此而生，故名『苦之根源』。以束缚之义如罗网，故名『罗网』，魔之罗网名为魔罗网。以难以咽下之义如鱼钩，故名『鱼钩』，魔之鱼钩名为魔鱼钩。被渴爱所征服者不能超越魔的领域，魔在他们之上行使支配，以此方式乃魔的领域，故名『魔境』。以流动之义，渴爱本身如河流，故名渴爱之河。以淹没之义，渴爱本身如网，故名渴爱之网。如被皮带束缚的狗随意被牵引，如是被渴爱束缚的众生，以坚固束缚之义如皮带，故名皮带，渴爱本身即皮带，名为渴爱皮带。以难以填满之义，渴爱本身如大海，故名渴爱大海。以贪求之义，故名『贪求』。以此而贪，或自身贪，或仅是贪本身，故名『贪』。以作为与之相应的不善法之根基之义，故名『根本』。
Visattikātīti visattikā iti. Kenaṭṭhenāti kena sabhāvena. Visatāti vitthaṭā rūpādīsu. Visālāti vipulā. Visaṭāti tebhūmakabyāpakavasena visaṭā. Purimavacanameva takārassa ṭakāraṃ katvā byañjanavibhāgaṃ katvā vuttaṃ. Visakkatīti parisappati sahati vā. Ratto hi rāgavatthunā pādena tāḷiyamānopi sahati. Osakkanaṃ vipphandanaṃ vā ‘‘visakkana’’ntipi vadanti. ‘‘Kusalākusalānaṃ patī’’ti keci vaṇṇayanti. Visaṃharatīti tathā tathā kāmesu ānisaṃsaṃ passantī vividhehi ākārehi nekkhammābhimukhappavattito cittaṃ saṃharati saṅkhipati, visaṃ vā dukkhaṃ, taṃ harati, vahatīti attho. Visaṃvādikāti aniccādiṃ niccādito gaṇhantī visaṃvādikā hoti. Dukkhanibbattakassa kammassa hetubhāvato visamūlā, visaṃ vā dukkhadukkhādibhūtā vedanā mūlaṃ etissāti visamūlā. Dukkhasamudayattā visaṃ phalaṃ etissāti visaphalā. Yāya taṇhāya rūpādikassa dukkhasseva paribhogo hoti, na amatassāti sā ‘‘visaparibhogā’’ti vuttā. Sabbattha niruttivasena padasiddhi veditabbā.
『毒着』者，乃『毒着』之释义。『以何义』者，以何种自性。『广布』者，遍及色等诸境而广泛分布。『广大』者，广阔宽大。『蔓延』者，以遍及三界之义而蔓延。前一词语将『达』字改为『吒』字，作字母的分别后而说。『游走』者，徘徊或忍受。因为生贪者，即便被贪之对象以脚踢打，也能忍受。退缩、挣扎，有人亦称之为『游走』。有些人解释为『善与不善之主』。『扰乱』者，如此如此见到欲乐中的好处，从以各种方式趋向出离的心生起时，将心聚拢收束；或者『毒』即苦，携带、运载彼苦，此为其义。『欺诳』者，将无常等执为常等，便成为欺诳。以产生苦的业之因缘故，名为『毒根』；或者『毒』即苦苦等之受为其根，故名『毒根』。以为苦之集起，彼为其毒果，故名『毒果』。以何种渴爱，仅受用色等之苦，而非甘露，彼称为『毒受用』。一切词语的成立，应依词义而了知。
Tassā visayaṃ dassetukāmo ‘‘visālā vā pana sā taṇhā rūpe’’tiādimāha. Tattha visālā vā panāti mahantī eva taṇhāyanaṭṭhena taṇhā, rūpādayo pañca pañcakāmaguṇikarāgavasena vuttā. Kule gaṇetiādīni ekādasa padāni loluppādavasena vuttāni. Kāmadhātuttiko kammavaṭṭavasena vibhatto, kāmabhavattiko vipākavaṭṭavasena vibhatto, saññābhavattiko saññāvasena vibhatto, ekavokārabhavattiko khandhavasena vibhatto. Atītattiko kālavasena, diṭṭhacatukko ārammaṇavasena, apāyattiko okāsavasena, khandhattiko nissattanijjīvavasena vibhattoti ñātabbaṃ. Tatrāyaṃ saṅkhepena atthadīpanā vibhāvanā ca –
为了显示彼的所缘，故说『然而那渴爱对于色而言是广大的』等。其中，『然而广大』者，以渴爱之义为大，色等五种以五欲功德之贪而说。『于家族中』等十一个词语，以贪婪等而说。欲界三种以业轮回之义而分别，欲有三种以果报轮回之义而分别，有想三种以想之义而分别，一蕴有三种以蕴之义而分别。过去三种以时间之义，见四种以所缘之义，恶趣三种以处所之义，蕴三种以非众生非生命之义而分别，应如是了知。于此，以简要的方式，对义的阐明与说明如下——
‘‘Tattha katamā kāmadhātu? Heṭṭhato avīcinirayaṃ pariyantaṃ karitvā uparito paranimmitavasavattideve antokaritvā yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannā khandhadhātuāyatanā rūpaṃ vedanā saññā saṅkhārā viññāṇaṃ, ayaṃ vuccati kāmadhātu’’ (dha. sa. 1287).
问：何为欲界？谓：自下至下无间地狱为底，自上至上萨咖天帝为顶，中间存在此界，其中轮回往返，充满五蕴、六入、六处，即色、受、想、行、识，称为欲界。
‘‘Tattha katamā rūpadhātu? Heṭṭhato brahmalokaṃ pariyantaṃ karitvā uparito akaniṭṭhe deve antokaritvā yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannā samāpannassa vā upapannassa vā diṭṭhadhammasukhavihārissa vā cittacetasikā dhammā, ayaṃ vuccati rūpadhātu’’ (dha. sa. 1289).
问：何为色界？谓：自下至梵天世界为底，自上至无顶天为顶，天界众神居其中，中有轮回，现前留存或潜伏着用于现法安乐的心及心所法，称为色界。
‘‘Tattha katamā arūpadhātu? Heṭṭhato ākāsānañcāyatanupage deve pariyantaṃ karitvā uparito nevasaññānāsaññāyatanupage deve antokaritvā yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannā samāpannassa vā upapannassa vā diṭṭhadhammasukhavihārissa vā cittacetasikā dhammā, ayaṃ vuccati arūpadhātū’’ti (dha. sa. 1291). Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘kāmadhātūti kāmabhavo, pañcakkhandhā labbhanti. Rūpadhātūti rūpabhavo, pañcakkhandhā labbhanti. Arūpadhātūti arūpabhavo, cattāro khandhā labbhantī’’ti vuttaṃ.
问：何为无色界？谓：自下至空间无边处天为底，自上至无想天为顶，无色天众神居其中，轮回往返，现行或潜伏用于当前安乐的心与心所法，称无色界。注疏曰：欲界即欲生、有五蕴，色界即色生、有五蕴，无色界即无色生、有四蕴。
Atha vā kāmarāgasaṅkhātena kāmena yuttā dhātu kāmadhātu, kāmasaṅkhātā vā dhātu kāmadhātu. Kāmaṃ pahāya rūpena yuttā dhātu rūpadhātu, rūpasaṅkhātā vā dhātu rūpadhātu. Kāmañca rūpañca pahāya arūpena yuttā dhātu arūpadhātu, arūpasaṅkhātā vā dhātu arūpadhātu. Tā eva dhātuyo puna bhavapariyāyena vuttā. Bhavantīti hi bhavāti vuccanti. Saññāya yutto bhavo, saññāvataṃ vā bhavo, saññā vā ettha bhave atthīti saññābhavo. So kāmabhavo ca asaññābhavamutto rūpabhavo ca nevasaññānāsaññābhavamutto arūpabhavo ca hoti.
又因染欲名欲界，即与欲相应之界，或欲记界。欲离之后与色相应界为色界，或色记界。欲色俱离，与无色相应界为无色界或无色记界。此三界恒起灭生性，名为界。所谓生者，即生灭现行之意。由想相依而生想界，由无想相依而生无想界。
Na saññābhavo asaññābhavo, so rūpabhavekadeso. Oḷārikattābhāvato nevasaññā, sukhumattena sabbhāvato nāsaññāti nevasaññānāsaññā, tāya yutto bhavo nevasaññānāsaññābhavo. Atha vā oḷārikāya saññāya abhāvā sukhumāya ca bhāvā nevasaññānāsaññā asmiṃ bhaveti nevasaññānāsaññābhavo, so arūpabhavekadeso. Ekena rūpakkhandhena vokiṇṇo bhavo, eko vā vokāro, assa bhavassāti ekavokārabhavo, so asaññābhavova. Catūhi arūpakkhandhehi vokiṇṇo bhavo, cattāro vā vokārā assa bhavassāti catuvokārabhavo, so arūpabhavo eva. Pañcahi khandhehi vokiṇṇo bhavo, pañca vā vokārā assa bhavassāti pañcavokārabhavo, so kāmabhavo ca rūpabhavekadeso ca hoti. Atītattiko heṭṭhā vuttanayova. Diṭṭhanti catusamuṭṭhānikaṃ rūpārammaṇaṃ. Sutanti dvisamuṭṭhānikaṃ saddārammaṇaṃ. Mutanti phusitvā gahetabbāni catusamuṭṭhānikāni gandharasaphoṭṭhabbārammaṇāni. Viññātabbaṃ nāma manasā jānitabbaṃ dhammārammaṇaṃ. Tesu diṭṭhasutamutaviññātabbesu dhammesu. Visaṭā vitthatāti mahantā patthaṭā.
非想界非无想界者，唯色界一也。因无纤维叶状质故，无想无想相，故无想界。由想与无想相分别界，故名想界。想界乃色蕴中一境界。色蕴受他色四界所差别；无想界由细微质素生，乃无想蕴一境界。以一色蕴差别生一想界，称一想境界；以四无想蕴差别生四界，名四无想界。五蕴俱有想界称五想界，此即欲界与色界一切境界。上述乃彼前说境界。眼根所见为四处境色，耳根所闻为二处境声。鼻触处当触可断非受，舌味处当染受味，意识为心所法所察八处境界。经中所说色声香味触法，当明二处境异称分别广深。
Apāyaloketi vaḍḍhisaṅkhātassa ayassa abhāvena apāyo, tasmiṃ apāyaloke. Khandhaloketi rāsaṭṭhena rūpādayo pañcakkhandhā eva loko. Dhātuloketi suññataṭṭhena cakkhudhātuādayo aṭṭhārasa dhātuyo eva loko. Āyatanaloketi āyatanādīhi kāraṇehi dvādasāyatanāni eva loko. Sabbepi lujjanapalujjanaṭṭhena loko, vuttappakāre loke visaṭā vitthaṭāti visattikā. Satoti saratīti sato, puggalena sati vuttā.
所谓地狱道者，因寿命渐减，名为地狱乐所。五蕴界即五蕴感受总称世界。十八界谓空无色界与眼根等十八界为世界。十二处界谓缘十二处等十二处组成世界。诸界均因依止或不依止而分别，称作十八分界。所谓有者，有气有液。谓人有人身所依法。
Tattha saraṇalakkhaṇā sati. Saranti tāya, sayaṃ vā sarati, saraṇamattameva vā esāti sati. Sā panesā apilāpanalakkhaṇā, asammosanarasā, ārakkhapaccupaṭṭhānā, visayābhimukhabhāvapaccupaṭṭhānā vā, thirasaññāpadaṭṭhānā, kāyādisatipaṭṭhānapadaṭṭhānā vā. Ārammaṇe daḷhapatiṭṭhitattā pana esikā viya, cakkhudvārādīnaṃ rakkhaṇato dovāriko viya ca daṭṭhabbā.
此处所说的皈依标志是念。所谓皈依，指依止它、自身依止它，或者仅仅依止皈依法，即为念。这里所说的念是不同于沉迷于言论、无怨无恼、善于保护照看，而是指专注于对象，观察对象的本相，身等念处的观察。它如同立于坚固所在，为守护眼门等入口的护门者，应当如此观察。
Tassā pavattiṭṭhānaṃ dassento ‘‘kāye kāyānupassanāsatipaṭṭhānaṃ bhāvento sato’’tiādinā nayena catubbidhaṃ satipaṭṭhānamāha. Tattha kāyeti rūpakāye. Rūpakāyo hi idha aṅgapaccaṅgānaṃ kesādīnañca dhammānaṃ samūhaṭṭhena hatthikāyarathakāyādayo viya ‘‘kāyo’’ti adhippeto. Yathā ca samūhaṭṭhena, evaṃ kucchitānaṃ āyaṭṭhena. Kucchitānañhi paramajegucchānaṃ so āyotipi kāyo. Āyoti uppattideso. Tatrāyaṃ vacanattho – āyanti tatoti āyo. Ke āyantīti? Kucchitā kesādayo. Iti kucchitānaṃ kesādīnaṃ āyoti kāyo.
显示此念的实际根据是“正念念身体之所缘”，借此说法阐出四种正念。其中文中“身体”指形身体。所谓形身体，是指由四肢、头发等诸法的集合，如同战车之躯壳之整体称为身体。正如整体由诸部分构成，尾巴由尾鞘构成。尾鞘是尾巴之产生地，此处“尾鞘”即尾巴。此语句意“āyanti tatoti āyo”，即āyo是由āyanti派生。所谓āyanti者，即尾巴、头发等。故尾巴与头发等聚合构成“身体”。
Kāyānupassanāti kāyassa anupassanā, kāyaṃ vā anupassanā, ‘‘kāye’’ti ca vatvāpi puna ‘‘kāyānupassanā’’ti dutiyaṃ kāyaggahaṇaṃ asammissato vavatthānaghanavinibbhogādidassanatthaṃ katanti veditabbaṃ.
“身体观”是对身体的观照，或说无差别观照身体，虽说“于身体”，其实是言表第二次的身体把持，为观察高级的观照和深入的鉴知而设。属于明了说明身体观念的具体目的。
Tena na kāye vedanānupassanā cittadhammānupassanā vā, atha kho kāyānupassanāyevāti kāyasaṅkhāte vatthusmiṃ kāyānupassanākārasseva dassanena asammissato vavatthānaṃ dassitaṃ hoti, tathā na kāye aṅgapaccaṅgavinimuttaekadhammānupassanā, nāpi kesalomādivinimuttaitthipurisānupassanā. Yopi cettha kesalomādiko bhūtupādāyasamūhasaṅkhāto kāyo, tatthāpi na bhūtupādāyavinimuttaekadhammānupassanā, atha kho rathasambhārānupassakassa viya aṅgapaccaṅgasamūhānupassanā, nagarāvayavānupassakassa viya kesalomādisamūhānupassanā, kadalikkhandhapattavaṭṭivinibhujanakassa viya rittamuṭṭhiviniveṭhakassa viya ca bhūtupādāyasamūhānupassanāyevāti samūhavaseneva kāyasaṅkhātassa vatthuno nānappakārato dassentena ghanavinibbhogo dassito hoti. Na hettha yathāvuttasamūhavinimutto kāyo vā itthī vā puriso vā añño vā koci dhammo dissati, yathāvuttadhammasamūhamatteyeva pana tathā tathā sattā micchābhinivesaṃ karonti. Tenāhu porāṇā –
故不是指于身体上观察感受或心法。有时身体观专指由身体名称所指之对象，用清晰观察方式详尽表现，不是指对身体上离散的单一法之观。也非离开头发等部分依存的人的观照。虽然此处头发等是构成由实相形成的身体，但并非独立观察此实相的身体观。反倒是像观察车体集成部分、城市组成部分或分割杂乱结构的观察者，正是观察组成整体的各部分，从各种角度展示身体的现实整体，属于对身体名称所涵盖事物的实质深入显示。这处非单看身体集合体，也非男女及其他差别，正是整体层面上，众生错误分别迷惑于是故，古人云：
‘‘Yaṃ passati na taṃ diṭṭhaṃ, yaṃ diṭṭhaṃ taṃ na passati;
『所见非真实，真实未见；
Apassaṃ bajjhate mūḷho, bajjhamāno na muccatī’’ti. (dī. ni. aṭṭha. 2.373; ma. ni. aṭṭha. 1.106);
愚者损他自伤，伤他不获解脱。』（《大毗尼义》二三七三页；《中毗尼义》一零六页）
Ghanavinibbhogādidassanatthanti vuttaṃ. Ādisaddena cettha ayampi attho veditabbo. Ayañhi etasmiṃ kāye kāyānupassanāyeva , na aññadhammānupassanā. Yathā anudakabhūtāyapi marīciyā udakānupassanā hoti, na evaṃ aniccadukkhānattāsubhabhūteyeva imasmiṃ kāye niccasukhattasubhabhāvānupassanā , atha kho kāyānupassanā aniccadukkhānattāsubhākārasamūhānupassanāyevāti vuttaṃ hoti.
诸法具足相的示现，是说密集而不散乱的现象。以此开头的词意，此处也应当理解为此义。因为在此身上所观，乃是身相的观想，不是观他法。如同即使水已浑浊，盐水中也可观水相，但此身中不应观无常、苦、无我的恶相，而应观身中永恒、安乐、美好之相；然后身相即是观不常、苦、无我的恶相及其表现的种类，这样说才成立。
Atha vā yvāyaṃ mahāsatipaṭṭhāne ‘‘idha, bhikkhave, bhikkhu araññagato vā…pe… so satova assasatī’’tiādinā (dī. ni. 2.374; ma. ni. 1.107) nayena assāsapassāsādicuṇṇikajātaaṭṭhikapariyosāno kāyo vutto, yo ca paṭisambhidāyaṃ satipaṭṭhānakathāyaṃ ‘‘idhekacco pathavīkāyaṃ aniccato anupassati. Āpokāyaṃ. Tejokāyaṃ. Vāyokāyaṃ. Kesakāyaṃ. Lomakāyaṃ. Chavikāyaṃ. Cammakāyaṃ. Maṃsakāyaṃ. Ruhirakāyaṃ. Nhārukāyaṃ. Aṭṭhikāyaṃ. Aṭṭhimiñjakāya’’nti kāyo vutto, tassa sabbassa imasmiṃyeva kāye anupassanato kāye kāyānupassanāti evampi attho daṭṭhabbo.
又如《大念处经》中说：‘比库们，若比库出入森林……他存息呼吸时……’等句（《增壹阿含》二卷374；《中部》一卷107）是用以说明呼吸停息的细节，所说身体即是由骨头等构成之身，文中又述：“虽有断施，彼有住于此地，于水、火、风、头发、鬓毛、指甲、皮肤、肌肉、血脉、筋腱、骨骼、骨髓等处。”此皆说的身体，通过此处，对此身摄身相观即为‘身的观照’。
Atha vā kāye ‘‘aha’’nti vā ‘‘mama’’nti vā evaṃ gahetabbassa yassa kassaci anupassanato tassa tasseva pana kesalomādikassa nānādhammasamūhassa anupassanato kāye kesādisamūhasaṅkhātakāyānupassanāti evamattho daṭṭhabbo. Api ca ‘‘imasmiṃ kāye aniccato anupassati, no niccato’’tiādinā (paṭi. ma. 3.35) anukkamena paṭisambhidāyaṃ āgatanayassa sabbasseva aniccalakkhaṇādino ākārasamūhasaṅkhātassa kāyassa anupassanatopi kāye kāyānupassanāti evampi attho daṭṭhabbo. Ayaṃ pana catusatipaṭṭhānasādhāraṇo attho.
又或身若被称为‘我’或‘我的’，当作是观察的对象；于彼各异之毛发等相，即多种性质成集为体的身，有毛发类之观，此观法名为‘观毛等相聚的身的观想’。又根据《相应部》云：“观此身为无常，不是永恒”的等文，由此推论观此身中具有无常特性的诸相聚，也是身的观想。此即为四念处中身念的通用意义。
Satipaṭṭhānanti tayo satipaṭṭhānā satigocaropi, tidhā paṭipannesu sāvakesu satthuno paṭighānunayavītivattatāpi, satipi. ‘‘Catunnaṃ, bhikkhave, satipaṭṭhānānaṃ samudayañca atthaṅgamañca desissāmi, taṃ suṇātha sādhukaṃ manasi karotha…pe… ko ca, bhikkhave, kāyassa samudayo? Āhārasamudayā kāyasamudayo’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.408) hi satigocaro ‘‘satipaṭṭhāna’’nti vuccati . Tathā ‘‘kāyo upaṭṭhānaṃ, no sati, sati upaṭṭhānañceva sati cā’’tiādīsupi (paṭi. ma. 3.35). Tassattho – patiṭṭhāti asminti paṭṭhānaṃ. Kā patiṭṭhāti? Sati. Satiyā paṭṭhānaṃ satipaṭṭhānaṃ, padhānaṭṭhānanti vā paṭṭhānaṃ, satiyā paṭṭhānaṃ satipaṭṭhānaṃ, hatthiṭṭhānaassaṭṭhānādīni viya.
念处缘起为三种念处，念处为念之所及之境，依教义在修行弟子中又有不同的显现和诠释。经中开示“四念处修习的生起与灭尽，”（《相应部》五卷408）名为念处所及。相应律藏也云：“身为观所缘，不为念，念为观所缘之所在，即为念处。”意谓此处中“处”是根本、依止、是念存在的依托。此“处”的立起是由念成就，故名为念处；以念为立处，如同手为持处等。
‘‘Tayo satipaṭṭhānā yadariyo sevati, yadariyo sevamāno satthā gaṇamanusāsitumarahatī’’ti (ma. ni. 3.304, 311) ettha tidhā paṭipannesu sāvakesu satthuno paṭighānunayavītivattatā ‘‘satipaṭṭhāna’’nti vuttā. Tassattho – paṭṭhapetabbato paṭṭhānaṃ, pavattayitabbatoti attho. Kena paṭṭhapetabboti? Satiyā, satiyā paṭṭhānaṃ satipaṭṭhānanti. ‘‘Cattāro satipaṭṭhānā bhāvitā bahulīkatā satta bojjhaṅge paripūrentī’’tiādīsu (ma. ni. 3.147) pana satiyeva ‘‘satipaṭṭhāna’’nti vuccati. Tassattho – patiṭṭhātīti paṭṭhānaṃ, upaṭṭhāti okkantitvā pakkhanditvā pavattatīti attho. Satiyeva paṭṭhānanti satipaṭṭhānaṃ. Atha vā saraṇaṭṭhena sati, upaṭṭhānaṭṭhena paṭṭhānaṃ. Iti sati ca sā paṭṭhānañcātipi satipaṭṭhānaṃ. Idamidha adhippetaṃ. Taṃ satipaṭṭhānaṃ. Bhāventoti vaḍḍhento. Ettha ca yaṃ tidhā paṭipannesu sāvakesu satthuno paṭighānunayavītivattatā ‘‘satipaṭṭhāna’’nti vuttaṃ, taṃ iminā suttena gahetabbaṃ. Vuttañhetaṃ bhagavatā –
又《中部》开示：“遵行三念处者，导师亲自指导而迴避困阻。”（《中部》三卷304、311）此云三念处者，依教义指的是由念所立，须被确立、施行。何以属此？因由念为立处，故名念处。又《中部》云：“四念处若被精进、专修，则能圆满七觉支。”故念即念处。意谓“处”是立、守护、起动之义。念即此处。或云依三宝之所依而立为念处。念即是立处，念所立之处即为念处。此处意旨明确，为念处。修习念，如上进，则能增长。对于不同弟子之所现的导师指导、远离困钝，称为念处，是经中明顿的指示。应以经文为准摄义。
‘‘Tayo satipaṭṭhānā yadariyo sevati, yadariyo sevamāno satthā gaṇamanusāsitumarahatī’’ti (ma. ni. 3.304, 311) iti kho panetaṃ vuttaṃ, kiñcetaṃ paṭicca vuttaṃ. Idha, bhikkhave, satthā sāvakānaṃ dhammaṃ deseti anukampako hitesī anukampaṃ upādāya ‘‘idaṃ vo hitāya idaṃ vo sukhāyā’’ti. Tassa sāvakā na sussūsanti, na sotaṃ odahanti, na aññā cittaṃ upaṭṭhapenti, vokkamma ca satthu sāsanā vattanti. Tatra, bhikkhave, tathāgato na ceva anattamano hoti, na ca anattamanataṃ paṭisaṃvedeti , anavassuto ca viharati sato sampajāno. Idaṃ, bhikkhave, paṭhamaṃ satipaṭṭhānaṃ. Yadariyo…pe… marahati.
经上云：“遵行三念处者，导师亲自指导而迴避困阻。”（《中部》三卷304、311）此为教导之根本。且此基于彼经之教导。比库们，导师慈悲降伏，谆谆教化弟子：“此为你们利益，此为你们安乐。”弟子不会懈怠、不能怠慢、亦不转他心，恪守并遵行导师之教法。此时，导师既不自我满足，也不自我骄傲，寂然安住，具足正念与正知。此即为第一念处。遵行者则如已示现般迴避困阻，持守念处。
‘‘Puna caparaṃ, bhikkhave, satthā…pe… idaṃ vo sukhāyāti. Tassa ekacce sāvakā na sussūsanti…pe… vattanti. Ekacce sāvakā sussūsanti…pe… na ca vokkamma satthu sāsanā vattanti. Tatra, bhikkhave, tathāgato na ceva anattamano hoti, na ca anattamanataṃ paṭisaṃvedeti, na ca attamano hoti, na ca attamanataṃ paṭisaṃvedeti. Anattamanatā ca attamanatā ca tadubhayaṃ abhinivajjetvā upekkhako viharati sato sampajāno. Idaṃ vuccati, bhikkhave, dutiyaṃ…pe….
『复次，诸比库，世尊……为你们说此为安乐。其间有些弟子不懈怠……他们在行。又有些弟子懈怠……不能符合世尊教法的规范而行。在此，诸比库，如来既不是自我骄傲者，也不觉察自己为自我骄傲者，亦非自我骄傲，亦不觉察自己为自我骄傲者。自我骄傲与非自我骄傲这两者都摒弃后，他作为正念正知的外道无执中道而安住。这就是称为第二……』
‘‘Puna caparaṃ…pe… idaṃ vo sukhāyāti. Tassa sāvakā sussūsanti…pe… vattanti. Tatra, bhikkhave, tathāgato attamano ceva hoti, attamanatañca paṭisaṃvedeti, anavassuto ca viharati sato sampajāno. Idaṃ vuccati, bhikkhave, tatiya’’nti (dī. ni. 3.311).
『复次……为你们说此为安乐。其弟子懈怠……而行。于此，诸比库，如来是自我骄傲者，并觉察自己为自我骄傲者，且以正念正知常乐无忧地修行。这就是称为第三。』（中部·尼笈多篇3.311）
Evaṃ paṭighānunayehi anavassutatā niccaṃ upaṭṭhitasatitāya tadubhayaṃ vītivattatā ‘‘satipaṭṭhāna’’nti vuttā. Buddhānameva kira niccaṃ upaṭṭhitasatitā hoti, na paccekabuddhādīnanti.
因此，对于这些内心敌对的扰乱，常以正念正知守护而不退失，此二者的具足清净长期不失，称为“正念处”。众佛世尊是恒常以正念正知守护者，非指独觉圣者等单独存在者。
Vedanāsu vedanānupassanātiādīsu vedanādīnaṃ puna vacane payojanaṃ kāyānupassanāyaṃ vuttanayeneva yathāyogaṃ yojetvā veditabbaṃ. Ayampi sādhāraṇattho. Sukhādīsu anekappabhedāsu vedanāsu visuṃ visuṃ aniccādito ekekavedanānupassanā. Sarāgādike soḷasappabhede citte visuṃ visuṃ aniccādito ekekacittānupassanā. Kāyavedanācittāni ṭhapetvā sesatebhūmakadhammesu visuṃ visuṃ aniccādito ekekadhammānupassanā satipaṭṭhānasuttante vuttanayena nīvaraṇādidhammānupassanāti. Ettha ca kāyeti ekavacanaṃ, sarīrassa ekattā . Citteti ekavacanaṃ, cittassa sabhāvabhedābhāvato jātiggahaṇena katanti veditabbaṃ. Yathā ca vedanādayo anupassitabbā, tathānupassanto vedanāsu vedanānupassanā, citte cittānupassanā, dhammesu dhammānupassanāti veditabbā. Kathaṃ vedanā anupassitabbā? Sukhā tāva vedanā dukkhato, dukkhā vedanā sallato, adukkhamasukhā aniccato anupassitabbā. Yathāha –
在受上如“观察受”等诸法中，又因观察受等词语的目的乃为观察身，依此相应恰当连结而应知。此亦为一般目的。以诸苦乐等多种受为例，有净净、无常等分别观察个别受。诸根等六种分别，用烈热等十六分别观察个别心。安置身受与心，于余境法中，以净净、无常等分别分别观察个别法。于正念处经中称此为观察遮碍等法。此处“身”为单数，指形体之一体。“心”为单数，是因其非实体而以种属概念统摄。正如于受等应观察法，依序观察受上的“观察受”，心的“观察心”，法的“观察法”应当了知。如何观察受？即对苦受为苦，乐受为乐，非苦非乐受为无常，作无常观察。正所谓——
‘‘Yo sukhaṃ dukkhato adda, dukkhamaddakkhi sallato;
『对苦中乐者说苦，对乐中苦者说乐，苦中有乐是烈热；
Adukkhamasukhaṃ santaṃ, addakkhi naṃ aniccato;
安宁的非苦非乐，观其为无常；』
Sa ve sammaddaso bhikkhu, parijānāti vedanā’’ti. (saṃ. ni. 4.253);
此比库为正现观者，能知受（苦乐感受）存在。
Sabbā eva cetā dukkhatopi anupassitabbā. Vuttañhetaṃ ‘‘yaṃ kiñci vedayitaṃ, taṃ dukkhasminti vadāmī’’ti (saṃ. ni. 4.259). Sukhadukkhatopi ca anupassitabbā. Yathāha ‘‘sukhā vedanā ṭhitisukhā, vipariṇāmadukkhā. Dukkhā vedanā ṭhitidukkhā, vipariṇāmasukhā. Adukkhamasukhā vedanā ñāṇasukhā, aññāṇadukkhā’’ti (ma. ni. 1.465). Api ca aniccādisattavipassanāvasenāpi anupassitabbā. Cittadhammesupi cittaṃ tāva ārammaṇādhipatisahajātabhūmikammavipākakiriyādinānattabhedānaṃ aniccādisattānupassanānaṃ sarāgādisoḷasabhedānañca vasena anupassitabbaṃ. Dhammā salakkhaṇasāmaññalakkhaṇānaṃ suññatadhammassa aniccādisattānupassanānaṃ santāsantādīnañca vasena anupassitabbā.
众心所有痛苦皆不可不观。已有言：『凡感受之处，皆谓为苦。』亦当不观乐苦二受。譬如：乐受为常乐，变坏则为苦，苦受为常苦，变坏则为乐，无苦无乐感受为知乐，非知则为苦。即便以无常等诸法之观照，亦不可不观。心法中，心为主宰，因缘基生，诸作用感等无常差异不可不观。法者为三相共性，空性之无常分别当观，忍耐等顺力亦不可不观。
Ime cattāro satipaṭṭhānā pubbabhāge nānācittesu labbhanti. Aññeneva hi cittena kāyaṃ pariggaṇhāti, aññena vedanaṃ, aññena cittaṃ, aññena dhamme pariggaṇhāti, lokuttaramaggakkhaṇe pana ekacitteyeva labbhantīti. Ādito hi kāyaṃ pariggaṇhitvā āgatassa vipassanāsampayuttā sati kāyānupassanā nāma, tāya satiyā samannāgato puggalo kāyānupassī nāma. Vipassanaṃ ussukkāpetvā ariyamaggaṃ pattassa maggakkhaṇe maggasampayuttā sati kāyānupassanā nāma, tāya satiyā samannāgato puggalo kāyānupassī nāma.
此四念处于前半行中，在各种心中皆能得持。有时有人专摄身，有时专摄受，有时专摄心，有时专摄法，然超世间道时理，唯以一心成就。初为得身观念，若此到来而得明观相应名为身观，具此明观之人名身观者。定慧调伏时得妙道果时，得明观相应亦名身观，具此明观之人亦名身观者。
Vedanaṃ pariggaṇhitvā cittaṃ pariggaṇhitvā dhamme pariggaṇhitvā āgatassa vipassanāsampayuttā sati dhammānupassanā nāma, tāya satiyā samannāgato puggalo dhammānupassī nāma. Vipassanaṃ ussukkāpetvā ariyamaggaṃ pattassa maggakkhaṇe maggasampayuttā sati dhammānupassanā nāma, tāya satiyā samannāgato puggalo dhammānupassī nāma, evaṃ tāva desanā puggale tiṭṭhati, kāye pana ‘‘subha’’nti vipallāsappahānā kāyapariggāhikā sati maggena samijjhatīti kāyānupassanā nāma. Vedanāya ‘‘sukha’’nti vipallāsappahānā vedanāpariggāhikā sati maggena samijjhatīti vedanānupassanā nāma. Citte ‘‘nicca’’nti vipallāsappahānā cittapariggāhikā sati maggena samijjhatīti cittānupassanā nāma. Dhammesu ‘‘attā’’ti vipallāsappahānā dhammapariggāhikā sati maggena samijjhatīti dhammānupassanā nāma. Iti ekāva maggasampayuttā sati catukiccasādhakaṭṭhena cattāri nāmāni labhati. Tena vuttaṃ ‘‘lokuttaramaggakkhaṇe pana ekacitteyeva labbhantī’’ti.
观受、观心、观法，皆得明知，至来临明观相应便称为法观，具此明观者称法观者。定慧调伏时得菩提果时，即名法观，具此明观者亦名法观者。以此般若说人常住。于身，以去邪见舍弃颠倒，称为身观随道修；于受，以舍乐倒，称受观；于心，以舍恒心倒，称心观；于法，以舍我执倒，称法观。此等由一道而得四种勤行法，故说：『于超世间道时，唯以一心得成就』。
Puna upakāravasena ca aparihīnavasena ca guṇavasena ca apare tayo catukkā vuttā. Tattha asatiparivajjanāyāti na sati asati, sati ettha natthīti vā asati, muṭṭhassatiyā etaṃ adhivacanaṃ. Parivajjanāyāti samantato vajjanena. Bhattanikkhittakākasadise hi muṭṭhasatipuggale parivajjanena upaṭṭhitasatipuggalasevanena ṭhānanisajjādīsu satisamuṭṭhāpanatthaṃ ninnapoṇapabbhāracittatāya ca sati uppajjati. Satikaraṇīyānaṃ dhammānanti satiyā kātabbānaṃ dhammānaṃ. Katattāti katabhāvena. Catunnaṃ maggānaṃ katattā, bhāvitattāti attho. Satiparibandhānaṃ dhammānaṃ hatattāti kāmacchandādīnaṃ nāsitabhāvena. Satinimittānaṃ dhammānaṃ asammuṭṭhattāti satiyā kāraṇānaṃ kāyādiārammaṇānaṃ anaṭṭhabhāvena.
复有附助、不坏、资具三种及别三区共说。此中「无观违」者，非无正念，正念不可无此义，离懈怠者名无观违。无观违者，即从周遍执行。正念起止于处所等，如入食时，勤谨正念，共助持者，诸念生起。正念者应作诸事中所依。作者即行动样态，四圣道实施行为意涵。正念拘系者，即欲等染污断灭。正念缘由者，即身根所生诸所缘境，若无把持则不成正念。
Satiyāsamannāgatattāti satiyā sammā āgatattā aparihīnattā ca. Vasitattāti vasibhāvappattena. Pāguññatāyāti paguṇabhāvena. Apaccorohaṇatāyāti anivattanabhāvena apaccosakkanabhāvena.
具足正念者，谓正念来临确实不坏。住者即稳固成就。可恶者即可恶性。不中断者，即不退转、不烦恼显现。
Sattattāti sabhāvena vijjamānattā. Santattāti nibbutasabhāvattā. Samitattāti kilesānaṃ vūpasamitabhāvattā. Santadhammasamannāgatattāti sappurisadhammehi aparihīnattā. Buddhānussatiādayo heṭṭhā vuttanayā eva. Saraṇakavasena sati, idaṃ satiyā sabhāvapadaṃ. Punappunaṃ saraṇato anussaraṇavasena anussati. Abhimukhaṃ gantvā viya saraṇato paṭisaraṇavasena paṭissati. Upasaggavasena vā vaḍḍhitamattameva. Saraṇākāro saraṇatā. Yasmā pana saraṇatāti tiṇṇaṃ saraṇānampi nāmaṃ, tasmā taṃ paṭisedhetuṃ puna satiggahaṇaṃ kataṃ. Satisaṅkhātā saraṇatāti ayañhettha attho. Sutapariyattassa dhāraṇabhāvato dhāraṇatā. Anupavisanasaṅkhātena ogāhanaṭṭhena apilāpanabhāvo apilāpanatā. Yathā hi udake lābukaṭāhādīni palavanti, na anupavisanti, na tathā ārammaṇe sati. Ārammaṇañhi esā anupavisati, tasmā ‘‘apilāpanatā’’ti vuttā. Cirakatacirabhāsitānaṃ na sammussanabhāvato asammussanatā. Upaṭṭhānalakkhaṇe jotanalakkhaṇe ca indaṭṭhaṃ kāretīti indriyaṃ, satisaṅkhātaṃ indriyaṃ satindriyaṃ. Pamāde na kampatīti satibalaṃ. Yāthāvasati niyyānasati kusalasatīti sammāsati. Bujjhanakassa aṅgoti bojjhaṅgo, pasaṭṭho sundaro vā bojjhaṅgo sambojjhaṅgo, satiyeva sambojjhaṅgo satisambojjhaṅgo.
『众生』者，依众多集会而存也。『寂灭』者，寂灭之相也。『止息』者，烦恼得止息之一相也。『具有善法』者，谓不失真实圣贤善法也。佛身念等，皆是依此教法宣说而述也。护持如愿者，谓此念处为念之真实本位。复复恭敬护念，犹如近舍护持之念。面向而去，犹似由护持中回归一般。愈增之相，犹如触缘故也。护持之义，即所谓护持。盖护持名谓三重护持，故为防止其失，复广为坚固之义。以念名之护持，即此意也。护念者，由闻习而持，持为保持之相。非宽入非狭入，即不躁不滞之相。犹如水中不沉之叶片，不沉没故谓不滞。护念者即铭记之义也。久说扰乱者无亲和相，故谓不亲和。谓于护持及有光明等之先后相，名为根，若谓念修，根之名为具念根。念坚固，无动摇，名为念力。调御恰当者谓正念。觉知不忘者即觉知。能断者是觉支。崇高明净者，谓觉支能正觉也。
Ekāyanamaggoti ekamaggo, ayaṃ maggo na dvedhāpathabhūtoti evamattho daṭṭhabbo. Atha vā ekena ayitabboti ekāyano. Ekenāti gaṇasaṅgaṇikaṃ pahāya vūpakaṭṭhena pavivittacittena. Ayitabbo paṭipajjitabbo, ayanti vā etenāti ayano, saṃsārato nibbānaṃ gacchatīti attho . Ekassa ayano ekāyano. Ekassāti seṭṭhassa. Sabbasattānaṃ seṭṭhova bhagavā, tasmā ‘‘bhagavato’’ti vuttaṃ hoti. Kiñcāpi hi tena aññepi ayanti, evaṃ santepi bhagavatova so ayano tena uppāditattā. Yathāha ‘‘so hi brāhmaṇa bhagavā anuppannassa maggassa uppādetā’’tiādi (saṃ. ni. 1.215; paṭi. ma. 3.5; ma. ni. 3.79). Ayatīti vā ayano, gacchati pavattatīti attho. Ekasmiṃ ayano ekāyano. Imasmiṃyeva dhammavinaye pavattati, na aññatthāti vuttaṃ hoti. Yathāha ‘‘imasmiṃ kho, subhadda, dhammavinaye ariyo aṭṭhaṅgiko maggo upalabbhatī’’ti (dī. ni. 2.214). Desanābhedoyeva heso, atthato pana ekova. Api ca ekaṃ ayatīti ekāyano. Pubbabhāge nānāmukhabhāvanānayena pavattopi aparabhāge ekaṃ nibbānameva gacchatīti vuttaṃ hoti. Yathāha brahmā sahampati –
『一行道』者，谓唯一之道，此道非二道并存之义，应知如此。或谓由一而应行者，于多且弃之而以专心之意。『应行』者即应遵行，亦作引行，谓由此所通也。三界至涅槃，谓此道之通达。『一行』者，亦谓唯一。『一』者谓最胜。因世间众生以世尊为最胜，故称谓世尊。且如有他亦能通达，然皆依世尊而生故也。犹如云何婆罗门云：「世尊为未生道之发动者。」等语。『行』即通达，运行也。『一通达』谓弃集会而以专一心通达。『应行』谓当遵行在此法藏，不行他方。犹如云何：「于此法藏中，圣者八正道得现证。」分说虽殊，实义一也。又云『一通达』谓唯一证悟真理。前段虽多种入门修行，末段乃唯一，故云『终极涅槃证得』。譬如梵天萨罕帕地，
‘‘Ekāyanaṃ jātikhayantadassī, maggaṃ pajānāti hitānukampī;
『一行者』示现生死见，智知道法，慈悲利益众生者也；
Etena maggena tariṃsu pubbe, tarissanti ye ca taranti ogha’’nti. (saṃ. ni. 5.384, 409);
『依此道者，过去三界将以此道渡过水火之难』。
Maggoti kenaṭṭhena maggo? Nibbānaṃ gamanaṭṭhena, nibbānatthikehi magganīyaṭṭhena ca. Upetoti āsannaṃ gato. Samupetoti tato āsannataraṃ gato. Ubhayenapi satiyā aparihīnoti attho. Upagatoti upagantvā ṭhito. Samupagatoti sampayutto hutvā ṭhito. ‘‘Upāgato samupāgato’’tipi pāḷi. Ubhayenāpi satisamīpaṃ āgatoti attho. Upapannoti aviyogāpanno. Samupapannoti paripuṇṇo. Samannāgatoti avikalo vijjamāno. ‘‘Upeto samupetoti dvīhi padehi pavattaṃ kathitaṃ. Upagato samupagatoti dvīhi padehi paṭivedho. Upapanno samupapanno samannāgatoti tīhi padehi paṭilābho kathito’’ti evameke vaṇṇayanti.
『道者』以何为名？谓以到涅槃为本境，以导向涅槃为本义。『至』者，谓达至；『近至』者，谓更近之意。二义皆含念坚固不可失。『达至』者，谓前往达止。『近达至』谓相应而至。古语曰『达至／近达至』。二者俱谓念至其侧。『入达』者，谓不离不散。『相应入达』者，谓俱足而入。『具足』亦谓不断，完善，俱摄之义。『致来』谓未离彼处，俱集也。『具足』由二字分说分别记之。
Loke vā sā visattikāti yā esā anekappakārena vuttā visattikā, sā khandhaloke eva, na aññatra khandhehi pavattatīti attho. Loke vā taṃ visattikanti khandhaloke eva pavattaṃ etaṃ visattikasaṅkhātaṃ taṇhaṃ. Tarati kāme parivajjento. Uttarati kilese pajahanto. Patarati tesaṃ patiṭṭhāhetuṃ chindanto. Samatikkamati saṃsāraṃ atikkamanto. Vītivattati paṭisandhiabhabbuppattikaṃ karonto. Atha vā tarati uttarati kāyānupassanena. Patarati vedanānupassanena. Samatikkamati cittānupassanena. Atha vā tarati sīlena. Uttarati samādhinā. Patarati vipassanāya. Samatikkamati maggena. Vītivattati phalenāti evamādinā yojetabbaṃ.
此世称为『止境』者，指由无数方便所称之无为止境，仅限此五蕴世间中显现，其义不超五蕴之外。此称为止境者，乃止贪等漏，胜过感官欲乐。度越烦恼恶习，断除依止之缘，以逾越轮回之义也。往还继续，断除生死与再生之因。又以身观，心观，戒观，定观，慧观，通过此修行，应当契合。顺此依正道次第，获彼道果之义也。
§4
4. Catutthagāthāya ayaṃ saṅkhepattho – yo ekaṃ sālikhettādikhettaṃ vā gharavatthādivatthuṃ vā kahāpaṇasaṅkhātaṃ hiraññaṃ vā goassādibhedaṃ gavāssaṃ vā antojātādidāse vā bhatakādikammakare vā itthisaññitā thiyo vā ñātibandhavādibandhū vā aññe vā manāpiyarūpādike puthukāme anugijjhatīti. Sālikkhettanti yattha sāliyo viruhanti. Vīhikkhettādīsupi eseva nayo. Vīhīti avasesavīhayo. Modayatīti muggo. Gharavatthunti gharapatiṭṭhāpanatthaṃ katākatabhūmibhāgo. Koṭṭhakavatthādīsupi eseva nayo. Koṭṭhakoti dvārakoṭṭhādi. Pureti gharassa purato. Pacchāti gharassa pacchato. Ettha ārāmenti cittaṃ tosentīti ārāmo, pupphenapi phalenapi chāyāyapi dakenapi ramantīti attho.
第四偈汇总释义者是：凡于一处田地或庄园等地产，或称为房舍、财物等等，或黄金银币，或牛羊之类，或仆役奴婢，从属者，或雇佣耕作劳作者，或称女子，或亲族宗亲，或其他依恋呵护之事物心向而生多种欲望而随从。所谓稻田者，即稻穗格外繁盛之地。耕地诸如亦同此理。耕地者即可解为耕作之场所。欢喜乐者即解为心悦之义。房舍者，是指房屋建立之地，耕种地块的部分。柵栏院内等亦可类推。柵栏是门柵栏等防护设施。屋前屋后即房屋两端。此处说庄园，是意心安适所在，譬如花果荫凉处，心境安乐栖居之所也。
Pasukādayoti eḷakādayo. Antojātakoti antogharadāsiyā kucchimhi jāto. Dhanakkītakoti dhanena kīṇitvā parivattetvā gahito. Sāmaṃ vāti sayaṃ vā. Dāsabyanti dāsassa bhāvo dāsabyaṃ, taṃ dāsabyaṃ. Upetīti upagacchati. Akāmako vāti attano aruciyā vā karamarānīto.
“畜生等”者，指小区、附近之地。所谓仆役奴婢，是指出生于仆役之家者。财货买卖者，是指用财物买卖、买入后产畜或经营者。自行者及从者。仆役为仆人的身分，称仆役身分。前往者即亲近，非自愿称无意从属。
Te cattāro punapi dassetuṃ ‘‘āmāya dāsāpi bhavanti heke’’ti āha. Āmāya dāsāti antojātadāsā. ‘‘Yattha dāso āmajāto ṭhito thullāni gacchatī’’ti etthāpi eteva vuttā. Dhanena kītāti dhanadāsā. Sāmañca eketi sayaṃ dāsā. Bhayāpaṇunnāti akāmadāsā. Bhayena paṇunnā khipitā.
复次，彼云当见四种：“又有奴婢。”所谓外家奴婢者，即出身外家之仆役。彼云：所称奴婢，指奴婢出身者常住者，甚至行走。买卖财货者为财奴，亲近奴婢即称自行奴婢。憎恶持戒不守者为不愿奴婢，恐怖愤怒者称为恐怖奴婢等。
Bhatakāti bhatiyā jīvanakā. Kasikammādikammaṃ karontīti kammakarā. Upajīvinoti sammantanādinā upagantvā nissayaṃ katvā jīvantīti upajīvino.
仆役即家奴，是以劳作耕种为业者为劳作者。依赖他人生活者，即投靠他人，从依而生存者称依赖者。
Itthīti thiyati etissaṃ gabbhoti itthī. Pariggahoti sahāyī sassāmikā. Mātāpitibandhavāpi ñātibandhu. Sagotto gottabandhu. Ekācariyakule vā ekajātimantaṃ vā uggahitamanto mantabandhu. Dhanusippādisaddhiṃ uggahitako sippabandhu. ‘‘Mittabandhavātipi bandhū’’ti katthaci potthake pāṭho dissati.
女子即女性，是胎中女儿。随从者，是指仆从、佣工或仆人。父母亲眷、宗族亲属亦称宗亲。所属家族中者，自同宗者，若同一修行道场所属家族、亲戚，皆属亲族。诸如弓箭制作等技能成就的同工者称技能亲族。某些经籍中亦载有“朋友亲族亦为亲属”之说。
Gijjhatīti kilesakāmena pattheti. Anugijjhatīti anu anu gijjhati punappunaṃ pattheti. Paligijjhatīti samantato pattheti. Palibajjhatīti visesena pattheti. ‘‘Oḷārikattena nimittaggāhavasena gijjhati, anugijjhati, anubyañjanaggāhavasena paligijjhati, palibajjhatī’’ti evameke vaṇṇayanti.
“随从”是指受烦恼所驱使。反复随从，不断依止烦恼。周遍包围执受烦恼。专注分别地依止烦恼。彼云：“以箭羽等显著标志受烦恼，反复随从，以符号和状貌依止烦恼，专注分别地依止烦恼。”诸家解释如是。
§5
5. Pañcamagāthāyaṃ ayaṃ saṅkhepattho – taṃ puggalaṃ abalakhyā kilesā balīyanti sahanti maddanti. Saddhābalādivirahena vā abalaṃ taṃ puggalaṃ abalā kilesā balīyanti, abalattā balīyantīti attho. Atha vā taṃ kāmagiddhaṃ kāmarattaṃ kāmapariyesantañca sīhādayo ca pākaṭaparissayā, kāyaduccaritādayo ca apākaṭaparissayā maddanti. Tato apākaṭaparissayehi abhibhūtaṃ taṃ puggalaṃ jātiādidukkhaṃ bhinnaṃ nāvaṃ udakaṃ viya anveti.
第五偈的总义是说：某个人由于无力制止烦恼，任由烦恼强盛，便为烦恼所承受、所使迷乱。即使他缺乏信心等内在力量，被称为无力的人，他的无力烦恼得以增强、强盛。或者他沉溺于欲火、沉迷于感官，却因外敌如狮子般明显的威胁，以及如身业恶行等较为隐蔽的威胁所迷惑。被这些隐微威胁侵袭的众生，犹如破裂的船舶追随水流般，趋向生死苦恼的轮回。
Abalāti natthi etesaṃ balanti abalā, balavirahitā. Dubbalāti mandapayogābalena kattabbakiccavirahitā . Appabalāti appaṃ parittaṃ etesaṃ balanti appabalā, yujjhituṃ asamatthā. Appathāmakāti appo paritto thāmo etesaṃ vāyāmo ussāhoti appathāmakā. Hīnā nihīnā payogahīnena. Omakā thāmahīnena. Lāmakā paccayahīnena. Chatukkā ajjhāsayahīnena. Parittā pattihīnena. Sahantīti maddanti ghaṭṭanaṃ uppādenti. Parisahantīti sabbato maddanti. Abhibhavanti aparāparaṃ uppattivasena. Ajjhottharanti punappunaṃ uppattivasena. Pariyādiyanti sussosetvā ṭhānena. Maddanti kusaluppattinivāraṇena.
无力即是指这些人没有力量，缺乏力量也即是无力量。体弱无力指的是由软弱的力量所致，无法完成应做之事。稍微无力指力量甚微，无法胜任战斗和努力。毫无努力指毫无精进和奋斗，缺少热诚。低劣指在勤奋上无所作为。怠惰指缺乏动力。懒惰指因缺乏缘由而停滞。无目标指内心无定。无抵抗力指缺乏保护。承受即是受到侵扰而心生烦恼。遍及承受即是无处不被骚扰和烦乱。彼此相继承受，正如事物劳逸交替般。反复升起承受烦恼，宛如燃烧而变幻不定的火焰。承受由善法的出现及其消灭所引起的阻碍和妨碍。
Saddhābalanti saddahanti etāya, sayaṃ vā saddahati, saddahanamattameva vā esāti saddhā. Sā saddahanalakkhaṇā, okappanalakkhaṇā vā, sampasādanarasā udakappasādakamaṇi viya. Pakkhandanarasā vā oghuttaraṇo viya. Akālusiyapaccupaṭṭhānā, adhimuttipaccupaṭṭhānā vā. Saddheyyavatthupadaṭṭhānā, sotāpattiyaṅgapadaṭṭhānā vā. Sā hatthavittabījāni viya daṭṭhabbā. Asaddhiye na kampatīti saddhābalaṃ. Vīriyabalanti vīrassa bhāvo vīriyaṃ, vīrānaṃ vā kammaṃ vīriyaṃ, vidhinā vā nayena upāyena īrayitabbaṃ pavattayitabbanti vīriyaṃ. Taṃ panetaṃ upatthambhanalakkhaṇañca paggahaṇalakkhaṇañca vīriyaṃ, sahajātānaṃ upatthambhanarasaṃ, asaṃsīdanabhāvapaccupaṭṭhānaṃ, ‘‘saṃviggo yoniso padahatī’’ti vacanato (a. ni. 4.113) saṃvegapadaṭṭhānaṃ, vīriyārambhavatthupadaṭṭhānaṃ vā. Sammā āraddhaṃ sabbasampattīnaṃ mūlanti daṭṭhabbaṃ. Kosajje na kampatīti vīriyabalaṃ. Satiyā lakkhaṇādīni vuttāneva.
信力即指信心，是自己信解或仅具信的程度，此信力的性质称为信力。此信力具有适应性，像宝石晶莹剔透般令人欢喜满足。也有像浪涛般迅速消散的破坏性。亦具防止恶习侵入、障碍坚固的作用。信力是善根成熟的基础，如通达果位的根基。精准诸法的把握与确定是信力的标志。坚固安住于信法的状态称为信力。勇力是勇者的品质，也指勇者所从事的行动。如以指令和方法推动所应做的努力。勇力是自发的支撑和护持力量，与『精心整治』的心态相应。勇力亦是起始振奋的基础，是一切功德圆满的根本。能使森林大火不动摇的象征，是勇力。正念等特征如实表明勇力。
Muṭṭhassacce na kampatīti satibalaṃ. Sahajātāni sammā ādhīyati ṭhapetīti samādhi. So pāmokkhalakkhaṇo avikkhepalakkhaṇo vā, sahajātānaṃ dhammānaṃ ārammaṇe sampiṇḍanaraso nhāniyacuṇṇānaṃ udakaṃ viya, upasamapaccupaṭṭhāno, ñāṇapaccupaṭṭhāno vā. ‘‘Samāhito yathābhūtaṃ pajānāti passatī’’ti hi vuttaṃ. Visesato sukhapadaṭṭhāno nivāte padīpaccīnaṃ ṭhiti viya cetaso ṭhitīti daṭṭhabbo. Uddhacce na kampatīti samādhibalaṃ. Pajānātīti paññā. Kiṃ pajānāti? ‘‘Idaṃ dukkha’’ntiādinā (mahāva. 15) nayena ariyasaccāni. Sā yathāsabhāvapaṭivedhalakkhaṇā, akkhalitapaṭivedhalakkhaṇā vā kusalissāsakhittausupaṭivedho viya, visayobhāsanarasā padīpo viya, asammohapaccupaṭṭhānā araññagatasudesako viya. Avijjāya na kampatīti paññābalaṃ. Hiribalaṃ ottappabalanti ahirike na kampatīti hiribalaṃ. Anottappe na kampatīti ottappabalaṃ. Ayaṃ ubhayavasena atthavaṇṇanā hoti. Kāyaduccaritādīhi hirīyatīti hirī, lajjāyetaṃ adhivacanaṃ. Tehi eva ottappatīti ottappaṃ, pāpato ubbegassetaṃ adhivacanaṃ.
正念力表现为清净、真实、不动摇。具足这种力量即是正定。正定是一切禅定者共有的品性，无疑且清净。正定如浸润合成的水，具有安住作用。正定是净住的产生与保持。深度定力表现为心如稳灯般安住不乱。也体现为对苦的实相如实了知，即智慧。所知即是对四圣谛的观知，体证其中苦、集、灭、道。此智慧是适当、直接观察三法印，像珍贵宝石的清澄与明亮。智慧具有驱除迷惑的作用，犹如引导修行向空寂的森林。无明的消灭即是智慧力。羞耻心力和恐怖心力分别体现为无羞耻与无恐怖的反面。羞耻力是意识羞耻屈从不善行为，恐怖力是害怕恶业而产生的恐惧。两者合称，具有相互补充的功能。身业恶行等不善而起的羞耻称为羞耻，随之相应的惧怕则为恐怖。
Tesaṃ nānākaraṇadīpanatthaṃ – ‘‘samuṭṭhānaṃ adhipati, lajjādilakkhaṇena cā’’ti imaṃ mātikaṃ ṭhapetvā ayaṃ vitthārakathā vuttā – ajjhattasamuṭṭhānā hirī nāma, bahiddhāsamuṭṭhānaṃ ottappaṃ nāma. Attādhipati hirī nāma, lokādhipati ottappaṃ nāma. Lajjāsabhāvasaṇṭhitā hirī nāma, bhayasabhāvasaṇṭhitaṃ ottappaṃ nāma. Sappatissavalakkhaṇā hirī nāma, vajjabhīrukabhayadassāvilakkhaṇaṃ ottappaṃ nāma.
为了说明它们多重的因缘起见，设定了法门集，即说明“起始之主，由羞耻等相而起”。据此出现此详细解说：内起羞耻即是由己身为主，外起恐怖即是以世间为主。依赖羞耻性质而产生的就是内起羞耻，依赖恐怖性质而成的即为外起恐怖。内起羞耻恭敬束缚，外起恐怖害怕约束。内起羞耻执持耻耻理性，外起恐怖则充满凶险与恐惧。
Tattha ajjhattasamuṭṭhānaṃ hiriṃ catūhi kāraṇehi samuṭṭhāpeti – jātiṃ paccavekkhitvā, vayaṃ paccavekkhitvā, sūrabhāvaṃ paccavekkhitvā, bāhusaccaṃ paccavekkhitvā. Kathaṃ? ‘‘Pāpakaraṇaṃ nāmetaṃ na jātisampannānaṃ kammaṃ, hīnajaccānaṃ kevaṭṭādīnaṃ idaṃ kammaṃ, mādisassa jātisampannassa idaṃ kammaṃ kātuṃ na yutta’’nti evaṃ tāva jātiṃ paccavekkhitvā pāṇātipātādipāpaṃ akaronto hiriṃ samuṭṭhāpeti. Tathā ‘‘pāpakaraṇaṃ nāmetaṃ daharehi kattabbaṃ kammaṃ, mādisassa vaye ṭhitassa idaṃ kammaṃ kātuṃ na yutta’’nti evaṃ vayaṃ paccavekkhitvā pāṇātipātādipāpaṃ akaronto hiriṃ samuṭṭhāpeti. Tathā ‘‘pāpakammaṃ nāmetaṃ dubbalajātikānaṃ kammaṃ, mādisassa sūrabhāvasampannassa idaṃ kammaṃ kātuṃ na yutta’’nti evaṃ sūrabhāvaṃ paccavekkhitvā pāṇātipātādipāpaṃ akaronto hiriṃ samuṭṭhāpeti. Tathā ‘‘pāpakammaṃ nāmetaṃ andhabālānaṃ kammaṃ, na paṇḍitānaṃ. Mādisassa paṇḍitassa bahussutassa idaṃ kammaṃ kātuṃ na yutta’’nti evaṃ bāhusaccaṃ paccavekkhitvā pāṇātipātādipāpaṃ akaronto hiriṃ samuṭṭhāpeti. Evaṃ ajjhattasamuṭṭhānaṃ hiriṃ catūhi kāraṇehi samuṭṭhāpeti. Samuṭṭhāpetvā ca pana attano citte hiriṃ pavesetvā pāpakammaṃ na karoti. Evaṃ ajjhattasamuṭṭhānā hirī nāma hoti. Kathaṃ bahiddhāsamuṭṭhānaṃ ottappaṃ nāma? ‘‘Sace tvaṃ pāpakammaṃ karissasi, catūsu parisāsu garahappatto bhavissasi –
其中内起羞耻由四种因缘而生：审视出身、审视年老、观察品行优良、观察多数亲族。如何观呢？例如说“贫贱非本为恶业之果，不善行为非出自富贵有力者，贫困与无力者无资格造此恶业”——这是出身方面的审视。再如“年老时不可作杀生等恶业”——这是年老方面的审视。又如“粗鲁非智慧之属，不当为恶业”——这是品行方面的审视。再如“无知属愚者，智者不应作恶业”为亲族多寡的审视。由此四种因缘兴起内起羞耻。怀有此羞耻自净其心，即不造恶业。外起恐怖则为：“若行恶业将遭集会的责难……”
‘‘Garahissanti taṃ viññū, asuciṃ nāgariko yathā;
智者必厌恶彼事，如同非净之俗人一般；
Vajjito sīlavantehi, kathaṃ bhikkhu karissasī’’ti. (dha. sa. aṭṭha. 1 kāmāvacarakusala dhammuddesakathā) –
若以戒行净者之力，彼比库当如何行持？（摘自《法句经注疏》第八讲，善行本末品）
Evaṃ paccavekkhanto hi bahiddhāsamuṭṭhitena ottappena pāpakammaṃ na karoti, evaṃ bahiddhāsamuṭṭhānaṃ ottappaṃ nāma hoti.
如是观照者，因外境升起之惭愧而不作恶业，外境所起之惭愧即为远离恶行之惭愧。
Kathaṃ attādhipati hirī nāma? Idhekacco kulaputto attānaṃ adhipatiṃ jeṭṭhakaṃ katvā ‘‘mādisassa saddhāpabbajitassa bahussutassa dhutaṅgadharassa na yuttaṃ pāpakammaṃ kātu’’nti pāpaṃ na karoti. Evaṃ attādhipati hirī nāma hoti. Tenāha bhagavā ‘‘so attānaṃyeva adhipatiṃ karitvā akusalaṃ pajahati, kusalaṃ bhāveti, sāvajjaṃ pajahati, anavajjaṃ bhāveti, suddhaṃ attānaṃ pariharatī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1 kāmāvacarakusala dhammuddesakathā; a. ni. 3.40).
惭愧者何以为内心主宰？如有某家子，以自我为主宰，视当归依、广闻善恶报、身持苦行之比库为师，便不行恶事，彼即名为内心主宰惭愧。世尊云：「此乃以自我为主宰而断除不善，修习善法，舍弃不净，修习净洁，自净其身。」（摘自《法句经注疏》第八讲，善行本末品；《增支部》第三章第四十经）
Kathaṃ lokādhipati ottappaṃ nāma? Idhekacco kulaputto lokaṃ adhipatiṃ jeṭṭhakaṃ katvā pāpakammaṃ na karoti. Yathāha –
何为外境主宰惭愧？如有某家子，以镇压世间为主宰而不作恶事。如彼云──
‘‘Mahā kho panāyaṃ lokasannivāso, mahantasmiṃ kho pana lokasannivāse santi samaṇabrāhmaṇā iddhimanto dibbacakkhukā paracittaviduno, te dūratopi passanti, āsannāpi na dissanti, cetasāpi cittaṃ jānanti. Tepi maṃ evaṃ jāneyyuṃ ‘passatha bho imaṃ kulaputtaṃ saddhāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito samāno vokiṇṇo viharati pāpakehi akusalehi dhammehī’ti. Devatāpi kho santi iddhimantiniyo dibbacakkhukā paracittaviduniyo, tā dūratopi passanti, āsannāpi na dissanti, cetasāpi cittaṃ jānanti. Tāpi maṃ evaṃ jāneyyuṃ ‘passatha bho imaṃ kulaputtaṃ saddhāya agārasmā anagāriyaṃ pabbajito samāno vokiṇṇo viharati pāpakehi akusalehi dhammehī’ti. So iti paṭisañcikkhati ‘āraddhaṃ kho pana me vīriyaṃ bhavissati asallīnaṃ, upaṭṭhitā sati asammuṭṭhā, passaddho kāyo asāraddho, samāhitaṃ cittaṃ ekagga’nti. So lokaṃyeva adhipatiṃ karitvā akusalaṃ pajahati, kusalaṃ bhāveti, sāvajjaṃ pajahati, anavajjaṃ bhāveti, suddhaṃ attānaṃ pariharatī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1 kāmāvacarakusala dhammuddesakathā; a. ni. 3.40).
「彼世间住处广大宏盛，诸沙门婆罗门，具神通，天眼，通他心，远见他方，近则隐没，不见若现，亦知念心。我亦如彼，知彼家子出家修行，远离恶不净法。天神亦具神通，天眼，通他心，亦远见近隐。我亦如是，知彼家子出家修行，远离恶不净法。彼思惟称念：'我必具精进，身心宁静，不散乱，身安稳，心坚定一境。'此乃以镇压世间为主宰，断除不善，修习善行，舍弃不净，修习净洁，自净其身。」（摘自《法句经注疏》第八讲，善行本末品；《增支部》第三章第四十经）
Evaṃ lokādhipati ottappaṃ nāma hoti. ‘‘Lajjāsabhāvasaṇṭhitā hirī, bhayasabhāvasaṇṭhitaṃ ottappa’’nti ettha pana lajjāti lajjanākāro, tena sabhāvena saṇṭhitā hirī. Bhayanti apāyabhayaṃ, tena sabhāvena saṇṭhitaṃ ottappaṃ. Tadubhayampi pāpaparivajjane pākaṭaṃ hoti. Ekacco hi yathā nāma eko kulaputto uccārapassāvādīni karonto lajjitabbayuttakaṃ ekaṃ disvā lajjanākārappatto bhaveyya hīḷito, evameva ajjhattaṃ lajjīdhammaṃ okkamitvā pāpakammaṃ na karoti. Ekacco apāyabhayabhīto hutvā pāpakammaṃ na karoti.
如此，诸天王者名为羞止。所谓有羞耻心性者，即是由害怕之心所摄持的羞止。在此，羞者为羞之相状，依此相状而有羞耻心。害怕者为恐怖恶道之害，依此害怕心而有羞止。二者俱于恶行中显著存在。有些人若如实地观察，譬如某一世家子，虽作咒语污秽行，却由见一物应当羞愧而现羞相，由此内心生起羞于作恶而不做恶业。有些人因惧恶道之害亦不作恶业。
Tatridaṃ opammaṃ – yathā hi dvīsu ayoguḷesu eko sītalo bhaveyya gūthamakkhito, eko uṇho āditto. Tattha paṇḍito sītalaṃ gūthamakkhitattā jigucchanto na gaṇhāti, itaraṃ ḍāhabhayena. Tattha sītalassa gūthamakkhanajigucchāya agaṇhanaṃ viya ajjhattaṃ lajjīdhammaṃ okkamitvā pāpassa akaraṇaṃ, uṇhassa ḍāhabhayena agaṇhanaṃ viya apāyabhayena pāpassa akaraṇaṃ veditabbaṃ.
以此类比，如于两个池中，一池水寒湿味臭，另一池水热烫难受。智者因寒冷湿臭的池水而厌恶不敢入，如同因恐火之害而避开热池。由寒臭池之厌恶而不入，即内心舍弃了内在的羞止而不作恶；由热池之恐惧而避开，亦即由恐怖心而不作恶，应当如此理解。
‘‘Sappatissavalakkhaṇā hirī, vajjabhīrukabhayadassāvilakkhaṇaṃ ottappa’’nti idampi dvayaṃ pāpaparivajjane eva pākaṭaṃ hoti. Ekacco hi jātimahattapaccavekkhaṇā satthumahattapaccavekkhaṇā dāyajjamahattapaccavekkhaṇā sabrahmacārimahattapaccavekkhaṇāti catūhi kāraṇehi sappatissavalakkhaṇaṃ hiriṃ samuṭṭhāpetvā pāpaṃ na karoti. Ekacco attānuvādabhayaṃ parānuvādabhayaṃ daṇḍabhayaṃ duggatibhayanti catūhākārehi vajjabhīrukabhāvadassāvilakkhaṇaṃ ottappaṃ samuṭṭhāpetvā pāpaṃ na karoti. Tattha jātimahattapaccavekkhaṇādīni ceva attānuvādabhayādīni ca vitthāretvā kathetabbāni. Evaṃ vuttaṃ sattavidhaṃ balaṃ yassa puggalassa natthi, te kilesā taṃ puggalaṃ sahanti…pe… pariyādiyanti maddantīti.
又云：『具有七重特征的羞耻，含有戒律敬畏、恐怖见解等滋味，而具羞止。』此二者于恶事中亦显明存在。譬如有些人由于见到生死重大、出家伟大、布施广大、修行高尚等四种缘故而生起七重特征的羞耻，由此不作恶。有些人因恐惧自我毁坏、他人毁坏、刑罚及恶道之怖，乃生起戒律敬畏、恐怖见解及羞止而不作恶。此处应分别阐述生死重大等四因及自他毁坏等四种恐怖。如此说云，世间无有具此七种力量者，烦恼因缘恃其而依止，困缠此人，并使其堕入麻醉状态。
Dve parissayāti pākaṭāpākaṭavasena dve eva upaddavā, na ekaṃ, na tīṇi. Te vibhāgato dassetuṃ ‘‘katame pākaṭaparissayā’’tiādimāha. Tattha kokāti kekā. Ayameva vā pāṭho. Corāti coriyakammehi yuttā. Māṇavāti sāhasikakammehi yuttā. Katakammāti sandhicchedādikatacorikakammā. Akatakammāti taṃ kammaṃ kātuṃ nikkhantā. Ettha assūti bhaveyyunti attho. Cakkhurogoti cakkhusmiṃ uppannarogo, rujatīti rogo. Cakkhurogotiādayo vatthuvasena veditabbā. Nibbattitapasādānañhi rogo nāma natthi. Kaṇṇarogoti bahikaṇṇarogo. Mukharogoti mukhe uppannarogo. Dantarogoti dantasūlaṃ. Kāsoti khayarogo. Sāsoti svāso uggārarogo. Pināsoti bahināsikāya rogo. Ḍāhoti abbhantare uppajjanako uṇho. Mucchāti sativissajjanakā. Pakkhandikāti lohitapakkhandikā atisāro. Sūlāti āmasūlā kucchivāto. Visūcikāti mahanto virecanako. Kilāsoti sabalo. Sosoti sukkhanako sosabyādhi. Apamāroti amanussaggāho veriyakkhābādho. Daddūti daddupīḷakā. Kaṇḍūti khuddakapīḷakā. Kacchūti mahākacchu. Rakhasāti nakhehi vilikhitaṭṭhāne rogo. ‘‘Nakhasā’’tipi pāḷi. Vitacchikāti hatthatalapādatalesu hīraṃ hīraṃ katvā phālento uppajjanakarogo. Lohitapittanti soṇitapittaṃ, rattapittanti vuttaṃ hoti. Madhumehoti sarīrabbhantare ukkaṭṭharogo. Vuttañhetaṃ ‘‘api ca madhumeho ābādho ukkaṭṭho’’ti (pāci. 15).
所谓二种羞耻，为明显与不明显两种损害，非单一或三种者。此等可分别显现为“何为明显羞耻”等等。此中“枯枯”乃是叫声。其音为此法。盗贼为盗贼行事。学童为大胆妄行。刀斫等指终止关系的盗贼行为。非终止关系者为尚未下决心行盗贼之事者。此处所谓眼疾，当指眼中所生病痛，谓之病也。其时诸疾病及内容皆应知。复如风寒发热等病也是病。耳疾、口疾、牙疼、消化病、呼吸困难等诸病各有分别。烧灼谓内生火热。昏迷为失去意识。吐血为过度出血。肿痛为痈疽。泄泻为大便泄泻。瘙痒为皮肤痒。鼻病为鼻腔疾病。斑疹为皮疹。指甲病为指甲等所生疾病。所谓“指甲”为巴利语。生疮病指手足掌部破皮发炎。血液疾病为血症。糖尿病为体内病。此等称谓皆有其义，且应知悉。
Aṃsāti arisarogo. Pīḷakāti lohitapīḷakā. Bhagaṃ dālayatīti bhagandalā, vaccamaggaṃ phāletīti attho. Pittasamuṭṭhānāti pittena samuṭṭhānaṃ uppatti etesanti pittasamuṭṭhānā. Te kira dvattiṃsa honti. Semhasamuṭṭhānādīsupi eseva nayo. Sannipātikāti vātapittasemhānaṃ sannipātena ekībhāvena uppannā. Ābādhaṭṭhena ābādhā. Utupariṇāmajāti utupariṇāmena. Accuṇhāti sītena uppajjanakarogā. Visamaparihārajāti atiṭṭhānanisajjādinā visamaparihārena jātā. Opakkamikāti vadhabandhanādinā upakkamena jātā. Kammavipākajāti balavakammavipākasambhūtā. Sītaṃ uṇhaṃ…pe… samphassoti ime pākaṭā eva. Iti vāti evaṃ vā. Ime vuccantīti nigamento āha.
胸部疾病为乳痈。压迫者为血块或伤痛。分块者为小块血块。骨刺为大骨刺。蓖麻病为指甲中嵌入异物及坏死处。血热为血液热症，红血病亦是。糖尿病为体内部炎热病。此中言“糖尿病亦是严重疾病”，经中如此说。
Katame paṭicchannaparissayāti apākaṭā acchāditaupaddavā katameti pucchati. Tattha kāyaduccaritanti pāṇātipātaadinnādānamicchācāracetanā veditabbā. Vacīduccaritanti musāvādapisuṇavācāpharusavācāsamphappalāpacetanā veditabbā. Manoduccaritanti abhijjhābyāpādamicchādiṭṭhiyo veditabbā. Kāye pavattaṃ, kāyato vā pavattaṃ, duṭṭhu caritaṃ, kilesapūtikattā vā duṭṭhu caritanti kāyaduccaritaṃ. Vacīmanoduccaritesupi eseva nayo.
割伤病。痛处为伤受痛处。头痛等诸痛。风热湿三气病之和合同生病。病患情况由热冷交替或其它因素造成。疑病及行为紊乱所生病。由杀生等恶业之报而生病。病因善业果报所生为果报性病。寒热等及触病症状均属明显。又言“如是”。所谓“言此”者，即谓此经文之结语。
Kāmīyantīti kāmā, pañca kāmaguṇā. Kāmesu chando kāmacchando. Kāmayatīti vā kāmo, kāmo eva chando, kāmacchando na kattukamyatāchando, na dhammacchando vā. Kāmataṇhāva evaṃnāmikā. Kusaladhamme nīvaratīti nīvaraṇaṃ, kāmacchando eva nīvaraṇaṃ kāmacchandanīvaraṇaṃ. Evaṃ sesesupi. Byāpajjati tena cittaṃ pūtibhāvaṃ upagacchati, byāpādayati vā vinayācārarūpasampattihitasukhādīnīti vā byāpādo. Thinanatā thinaṃ. Middhanatā middhaṃ, anussāhasaṃhananatā asattivighātatā cāti attho. Thinañca middhañca thinamiddhaṃ. Tattha thinaṃ anussāhanalakkhaṇaṃ, vīriyavinodanarasaṃ, saṃsīdanapaccupaṭṭhānaṃ. Middhaṃ akammaññatālakkhaṇaṃ, onahanarasaṃ, līnabhāvapaccupaṭṭhānaṃ, pacalāyikāniddāpaccupaṭṭhānaṃ vā. Ubhayampi aratitandīvijambhitādīsu ayonisomanasikārapadaṭṭhānanti.
『欲』者，谓诸欲，分为五种欲根。于欲境中生之渴爱称为欲渴爱。谓欲者，即为渴爱，渴爱非随意之所求、非嗜好之所愿。欲渴爱故，名之为欲渴爱。善法之中有所遮止，名为遮止障碍，是欲渴爱乃致使遮止障碍生。如此乃得余义。由此萦绕，心生污浊状态，谓诸心散乱、烦恼或由律仪教义之成就及由安乐等所具之原因，而生诸烦恼。『昏沉』谓昏沉。『瞌睡』谓瞌睡。『无精进拘摄』谓存在之所障碍者。昏沉与瞌睡合称为昏瞌，昏谓维持之特质，精进得以消减之味，心神颓废依止，或由击打头等原因所导致。此两俱为非善心之专注根基。
Uddhatassa bhāvo uddhaccaṃ. Taṃ avūpasamalakkhaṇaṃ vātābhighātacalajalaṃ viya, anavaṭṭhānarasaṃ vātābhighātacaladhajapaṭākaṃ viya, bhantattapaccupaṭṭhānaṃ pāsāṇābhighātasamuddhatabhasmaṃ viya , cetaso avūpasamo ayonisomanasikārapadaṭṭhānaṃ. Cittavikkhepoti daṭṭhabbaṃ. Kucchitaṃ kataṃ kukataṃ, tassa bhāvo kukkuccaṃ. Taṃ pacchānutāpalakkhaṇaṃ, katākatānusocanarasaṃ, vippaṭisārapaccupaṭṭhānaṃ, katākatapadaṭṭhānaṃ dāsabyaṃ viya daṭṭhabbaṃ . Uddhaccañca kukkuccañca uddhaccakukkuccaṃ. Vigatā cikicchāti vicikicchā, sabhāvaṃ vā vicinanto etāya kicchati kilamatīti vicikicchā, sā saṃsayalakkhaṇā, saṃsappanarasā, anicchayapaccupaṭṭhānā, anekaṃsaggāhapaccupaṭṭhānā vā, ayonisomanasikārapadaṭṭhānā. Paṭipattiantarāyakarāti daṭṭhabbā.
『躁动』者，即躁动心。其无止息特质，譬如风击水面起波动，或风击旗帜招展，或烈火燃烧石块成灰。心无止息，因无正当观照之缘故。此即谓心散乱。当察觉之。『忧恼』者，即忧虑、忧伤及愁苦。此忧恼为后来种种追悔之相，忧恼念及诸所作之过错，苦恼不安如同奴役。躁动与忧恼合称躁忧怨。『放弃医药』谓怀疑，思虑失当，或本质考察求此事困难，令人犹豫不决。此犹豫称为怀疑，是疑惑之标志。其生悲苦依止，起诸断念障碍，缘多方蒙蔽，且无正见之所供护持者。此皆非善心之根本缘起。称为禅修行者之修行障碍。
Rajjanalakkhaṇo rāgo. Dussanalakkhaṇo doso. Muyhanalakkhaṇo moho. Kujjhanalakkhaṇo kodho, caṇḍikkalakkhaṇo vā, āghātakaraṇaraso, dūsanapaccupaṭṭhāno. Upanandhanalakkhaṇo upanāho, veraappaṭinissajjanaraso, kodhānubandhabhāvapaccupaṭṭhāno. Vuttañcetaṃ ‘‘pubbakālaṃ kodho, aparakālaṃ upanāho’’tiādi (vibha. 891).
『染污之相』者，『贪染污之相』名为贪。『恚染污之相』名为嗔。『痴染污之相』名为痴。『恚染污之相』亦称忿怒，或凶暴之相。乃伤害他者之心情，名为污染之依止。据说，过去时时为恚怒，后时变为忧恼等。
Paraguṇamakkhanalakkhaṇo makkho. Tesaṃ vināsanaraso, tadacchādanapaccupaṭṭhāno. Yugaggāhalakkhaṇo paḷāso, paraguṇehi attano guṇānaṃ samīkaraṇaraso, paresaṃ guṇappamāṇena upaṭṭhānapaccupaṭṭhāno.
『背德善行之相』者，名为懈怠。此为毁灭之源。其相如草木枯萎般凋谢。彼懈怠乃对自身善行进行平衡考量，对他人善行数量之不足而生蔑视。此为心之蔑视依止。
Parasampattikhīyanalakkhaṇā issā, tassa akkhamanalakkhaṇā vā, tattha anabhiratirasā, tato vimukhabhāvapaccupaṭṭhānā. Attano sampattinigūhanalakkhaṇaṃ macchariyaṃ, attano sampattiyā parehi sādhāraṇabhāvaṃ akkhamanarasaṃ, saṅkocanapaccupaṭṭhānaṃ.
『于他人成功生嫉妒之相』者名为嫉恨。亦可称为激怒。含憎恨、不乐他者之意。由此而生心之闭塞、排斥。自身成就隐秘之相为怨嫉，自身所具成就对他人通行时，生起憎恨之味，心中缩紧所生依止。
Katapāpapaṭicchādanalakkhaṇā māyā, tassa nigūhanarasā, tadāvaraṇapaccupaṭṭhānā. Attano avijjamānaguṇappakāsanalakkhaṇaṃ sāṭheyyaṃ, tesaṃ samudāharaṇarasaṃ, sarīrākārehipi tesaṃ vibhūtakaraṇapaccupaṭṭhānaṃ.
『作恶隐瞒之相』为伪妄，亦称为欺骗。由此暗蔽之味而生遮蔽心境。自身无知所致之隐藏性善根展现乃虚伪之表现。举例如身躯形态变化，表象其善根被毁之依止。
Cittassa uddhumātabhāvalakkhaṇo thambho, appatissavavuttiraso, amaddavapaccupaṭṭhāno. Karaṇuttariyalakkhaṇo sārambho, vipaccanīkatāraso, agāravapaccupaṭṭhāno.
心为骄傲自大之相，心中缺少清净甘露，所持亦不端正。行事特征自以为是，心性发起偏向锐利，如泥沙般浑浊不净。
Uṇṇatilakkhaṇo māno, ahaṃkāraraso, uddhumātabhāvapaccupaṭṭhāno. Abbhuṇṇatilakkhaṇo atimāno, ativiya ahaṃkāraraso, accuddhumātabhāvapaccupaṭṭhāno.
骄慢之相表现为傲慢自负，自我中心之味，护持内心的骄傲。其反面为过度骄慢之相，甚至十分自负狂妄，内心的骄傲无依无持。
Mattabhāvalakkhaṇo mado, madaggahaṇaraso, ummādapaccupaṭṭhāno . Pañcasu kāmaguṇesu cittassa vossaggalakkhaṇo pamādo, vossaggānuppadanaraso, sativippavāsapaccupaṭṭhānoti evaṃ imesaṃ dhammānaṃ lakkhaṇādīni veditabbāni. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana ‘‘tattha katamo kodho’’tiādinā vibhaṅge (vibha. 891) vuttanayeneva veditabbo.
狂妄之相体现狂妄自大，是妄执之味，守护狂妄起狂热态。心在五欲诸乐中生起放逸散乱，是疏忽、过失的显现，忘失正念的守护。诸如此类法相缘起，应当依此标识予以认知。这里略表，详细可参照《何者为瞋恚》等章节辩析所得。
Visesato cettha āmisagiddho attanā alabhanto aññassa lābhino kujjhati, tassa sakiṃ uppanno kodho kodhoyeva. Taduttari upanāho. So evaṃ kuddho upanayhanto ca santepi aññassa lābhino guṇaṃ makkheti ‘‘ahampi tādiso’’ti ca yugaggāhaṃ gaṇhāti. Ayamassa makkho ca palāso ca, so evaṃ makkhī palāsī tassa lābhasakkārādīsu ‘‘kiṃ imassa iminā’’ti issati padussati, ayamassa issā. Sace panassa kāci sampatti hoti, tassā tena sādhāraṇabhāvaṃ na sahati, idamassa maccheraṃ. Lābhahetu kho pana attano santepi dose paṭicchādeti, ayamassa māyā. Asantepi guṇe pakāseti, idamassa sāṭheyyaṃ. So evaṃ paṭipanno sace pana yathādhippāyaṃ lābhaṃ labhati, tena thaddho hoti amuducitto ‘‘na idaṃ evaṃ kātabba’’nti ovadituṃ asakkuṇeyyo, ayamassa thambho. Sace pana naṃ koci kiñci vadati ‘‘na idaṃ evaṃ kātabba’’nti, tena sāraddhacitto hoti, bhākuṭikamukho ‘‘ko me tva’’nti pasayhabhāṇī, ayamassa sārambho. Tato thambhena ‘‘ahameva seyyo’’ti attānaṃ maññanto mānī hoti. Sārambhena ‘‘ke ime’’ti pare atimaññanto atimānī, ayamassa māno ca atimāno ca. So tehi mānātimānehi jātimadādianekarūpaṃ madaṃ janeti, matto samāno kāmaguṇādibhedesu vatthūsu pamajjati, ayamassa mado ca pamādo cāti veditabbaṃ.
特别在此，当有人由私利起瞋恨，他自己虽得利而他人得利则心生忌恨，其由此生之瞋怒如同燃烧的火焰。这瞋恨亦转化为攀缘。例如愤怒者自持相同并竞相争夺，无论在利害尊卑上彼此争执如蜜蜂趋于花丛，此即嫉妒。如若他获得某种财利，便不能容忍其平常者，这为嫉妒之本。因嫉妒而产生的心中妄覆其自身过失，此为其诳伪。即使不安，也会暴露其缺点，此为其恶意。若依此行为而获利，则心态迟钝、昏沉，难以劝诫“不可如此为”，这为骄傲之障。若无人指责其行为，彼则满怀信心，自负轻视他人，此为其进取心。因此以此妄取自尊为傲，此即傲慢和过度傲慢。彼等以傲慢和过度傲慢生多种形式的狂妄，心懈怠于五欲之乐等诸法，此即狂妄与疏忽，应当明了。
Sabbe kilesāti sabbepi akusalā dhammā. Upatāpanaṭṭhena vibādhanaṭṭhena ca kilesā. Kilesapūtikattā duccaritā. Kilesadarathakaraṇaṭṭhena darathā. Antoḍāhādikaraṇaṭṭhena pariḷāhā. Sadā tāpanaṭṭhena santāpā. Akosallasambhūtaṭṭhena abhisaṅkharaṇaṭṭhena ca sabbe akusalābhisaṅkhārā.
一切烦恼即一切不善法。烦恼因苦恼与痛苦而生，是烦恼之污秽。烦恼为恶行为之根，生恼为其源。热恼生心苦恼，是痛苦的因缘。由不熟练之行为而生之烦恼，属不善的心所所造。
Kenaṭṭhenāti kena atthena. Abhibhavanāditividhaṃ atthaṃ dassetuṃ ‘‘parisahantīti parissayā’’tiādimāha. Parisahantīti dukkhaṃ uppādenti abhibhavanti. Parihānāya saṃvattantīti kusalānaṃ dhammānaṃ pariccajanāya saṃvattanti. Tatrāsayāti tasmiṃ sarīre akusalā dhammā āsayanti nivasanti uppajjantīti attho. Te parissayāti kāyaduccaritādayo upaddavā. Kusalānaṃ dhammānaṃ antarāyāyāti upari vattabbānaṃ sammāpaṭipadādito kosallasambhūtānaṃ dhammānaṃ antaradhānāya adassanatthāya saṃvattanti. Sammāpaṭipadāyāti sundarāya pasaṭṭhāya vā paṭipadāya, na micchāpaṭipadāya. Anulomapaṭipadāyāti aviruddhapaṭipadāya, na paṭilomapaṭipadāya. Apaccanīkapaṭipadāyāti na paccanīkapaṭipadāya, apaccatthikapaṭipadāya. Anvatthapaṭipadāyāti atthaanugatāya paṭipadāya, uparūpari vaḍḍhitāya paṭipadāya. Yathā attho, tathā paṭipajjitabbāya paṭipadāyāti vuttaṃ hoti. ‘‘Attatthapaṭipadāyā’’tipi pāḷi, taṃ na sundaraṃ. Dhammānudhammapaṭipadāyāti dhammo nāma navalokuttaradhammo. Anudhammo nāma vipassanādi. Tassa dhammassa anurūpā dhammapaṭipadā dhammānudhammapaṭipadā, tassā dhammānudhammapaṭipadāya.
所依凭借何？此说法欲示现多种之由于支配。言“压抑”为紧急范畴。压抑即由苦而起支配之意。言“毁坏”为弃离，是善法的舍弃。所谓寄着处，即不善法在此身中留存、居止、生起。所谓支配为趋向不善行为，如身体恶行等不善之行所生障碍。善法之障碍即彼断灭，且为依大乘正行而奋斗之法所出障。正行者其道顺畅清晰，非邪行。顺流之行则非逆流之行。非恶意而行，不带恶意。能顺于法理之行，具有真实根本之行。依此理应当恰当行持。三种正行路径“以法自身为归依”，为巴利语，非归于外物。法之顺理行，即是世间正理，能生慧观见。依此法理而行，名为顺法之行，即所谓法行。
Sīlesu paripūrikāritāyāti pātimokkhasīlesu pāripūriṃ katvā ṭhitatāya. Indriyesu guttadvāratāyāti ‘‘cakkhunā rūpaṃ disvā’’tiādinā (dī. ni. 1.213; a. ni. 3.16; ma. ni. 2.24; cūḷani. mettagūmāṇavapucchāniddesa 18) nayena vuttesu manacchaṭṭhesu indriyesu sugopitadvārabhāvassa. Bhojane mattaññutāyāti paṭiggahaṇādīsu pamāṇayuttatāya. Alaṃsāṭakādiṃ muñcitvā mitabhojanatāya.
所谓戒律的圆满，即是在巴帝摩卡戒律上已圆满成就而稳固不失。所谓根境的守护，是指如《大毗婆沙论》中所说的『眼见色』等，由于内心的遮挡，感官获得了良好的守护之门。所谓节制饮食，是指在摄受饮食时量有节制，且捨弃诸如花饰衣物等，做到适度饮食。
Jāgariyānuyogassāti ‘‘divasaṃ caṅkamena nisajjāya āvaraṇīyehi dhammehī’’ti (a. ni. 3.16; ma. ni. 2.24) evamādinā nayena pañca jāgaraṇadhamme anuyogassa. Satisampajaññassāti sabbakammaṭṭhānabhāvanānuyuttānaṃ sabbayogīnaṃ sabbadā upakārakassa satisampajaññassa.
所谓精进，是指如《大毗婆沙论》中所说，白昼行走、坐卧都有节制并保持适当防护等由此五种精进所达成。所谓念知正念，是指常常专注于一切修习法门、修行所缘，具备全面有益的正念和正知。
Satipaṭṭhānānanti ārammaṇesu okkantitvā pakkanditvā upaṭṭhānato paṭṭhānaṃ, satiyeva paṭṭhānaṃ satipaṭṭhānaṃ. Kāyavedanācittadhammesu panassā asubhadukkhāniccānattākāragahaṇavasena subhasukhaniccattasaññāpahānakiccasādhanavasena ca pavattito catudhā pabhedo hoti, tesaṃ catunnaṃ satipaṭṭhānānaṃ.
所谓念处，是指观察诸所缘境而进入、反省及专注，如身、受、心法的所缘中，因内心的生起与滞留，依身受心诸法，借观察无常、苦、无我等因缘，分别四种念处，即这四所念处。
Catunnaṃ sammappadhānānanti padahanti etenāti padhānaṃ, sobhanaṃ padhānaṃ sammappadhānaṃ, sammā vā padahanti etenāti sammappadhānaṃ, sobhanaṃ vā taṃ kilesavirūpattavirahato, padhānañca hitasukhanipphādakaṭṭhena seṭṭhabhāvāvahanato, padhānabhāvakaraṇato cāti sammappadhānaṃ, vīriyassetaṃ adhivacanaṃ. Uppannuppannānaṃ anuppannuppannānañca catunnaṃ akusalakusalānaṃ pahānānuppattiuppādaṭṭhitikiccasādhanavasena pavattito panassa catudhā pabhedo hoti, tesaṃ catunnaṃ sammappadhānānaṃ.
所谓四正勤，这里说『努力』即正勤，正勤是清净善美的努力。正勤不仅离欲染污，还能生起有益幸福、善法成就的正勤。生起、不生起、灭、住，依此四相修习善恶法的断除、现起、成就，于此四相中即是四正勤。
Catunnaṃ iddhipādānanti ettha chandavīriyacittavīmaṃsāsu ekeko ijjhatīti iddhi, samijjhati nipphajjatīti attho. Ijjhanti vā etāya sattā iddhā vuddhā ukkaṃsagatā hontīti iddhi. Paṭhamena atthena iddhiyeva pādoti iddhipādo, iddhikoṭṭhāsoti attho. Dutiyena atthena iddhiyā pādoti iddhipādo, pādoti patiṭṭhā adhigamupāyoti attho. Tena hi yasmā uparūparivisesasaṅkhātaṃ iddhiṃ pajjanti pāpuṇanti, tasmā pādoti vuccati. Tesaṃ catunnaṃ iddhipādānaṃ.
所谓四如意足，是指由欲、精进、心念与智慧四因缘一一逐渐增强、成熟的能力。欲增长称为意足，精进称为力足，心念称为念足，智慧称为慧足。由于此四种如意足能产生特别且殊胜的力故名为「足」。这即是四如意足。
Sattannaṃ bojjhaṅgānanti bodhiyā, bodhissa vā aṅgāti bojjhaṅgā. Idaṃ vuttaṃ hoti, yā esā dhammasāmaggī yāya lokuttaramaggakkhaṇe uppajjamānāya līnuddhaccapatiṭṭhānāyūhanakāmasukhattakilamathānuyogaucchedasassatābhinivesādīnaṃ anekesaṃ upaddavānaṃ paṭipakkhabhūtāya satidhammavicayavīriyapītipassaddhisamādhiupekkhāsaṅkhātāya dhammasāmaggiyā ariyasāvako bujjhatīti katvā ‘‘bodhī’’ti vuccati, bujjhatīti kilesasantānaniddāya uṭṭhahati, cattāri vā ariyasaccāni paṭivijjhati, nibbānameva vā sacchikaroti, tassā dhammasāmaggisaṅkhātāya bodhiyā aṅgātipi bojjhaṅgā jhānaṅgamaggaṅgādīni viya. Yo panesa yathāvuttappakārāya etāya dhammasāmaggiyā bujjhatīti katvā ariyasāvako ‘‘bodhī’’ti vuccati, tassa bodhissa aṅgātipi bojjhaṅgā senaṅgarathaṅgādayo viya. Tenāhu aṭṭhakathācariyā ‘‘bujjhanakassa puggalassa aṅgāti bojjhaṅgā’’ti. Tesaṃ sattannaṃ bojjhaṅgānaṃ.
所谓七觉支，即觉悟的七支，或称觉支，是支持觉悟的诸因。言此觉支是法的和合，帮助断除与消除世间及世外所有烦恼与执著，是诸多障碍反面的正行，包含觉支如念、精进、喜、定、舍等。依此和合，圣弟子得觉悟，故谓之觉支。觉支为觉悟的支柱，如马车之轮。谓觉悟者即是圣弟子能由此觉支得成正觉。因此注释师云：“于觉悟者，此诸觉支即觉悟之支柱”。这即是七觉支。
Ariyassa aṭṭhaṅgikassa maggassāti ariyoti taṃtaṃmaggavajjhakilesehi ārakattā ariyabhāvakarattā ariyaphalapaṭilābhakarattā ca ariyo. Aṭṭhaṅgāni assāti aṭṭhaṅgiko. Svāyaṃ caturaṅgikā viya senā, pañcaṅgikaṃ viya ca tūriyaṃ aṅgamattameva hoti, aṅgavinimutto natthi. Nibbānaṃ maggati, kilese vā mārento gacchatīti maggo, tassa ariyassa aṭṭhaṅgikassa maggassa bhāvanānuyogassa. Imesaṃ kusalānaṃ dhammānanti vuttappakārānaṃ lokiyalokuttarakusaladhammānaṃ. Antarāyāyāti lokuttarakusaladhammānaṃ antarāyāya antaradhānāya lokiyakusaladhammānaṃ pariccāgāya.
所谓圣者的八支圣道，是因为他远离这道上的烦恼，是圣者之所以成为圣者、获得圣果的缘故。八支者，即八支成分。犹如自己的四支军队，五支者中第四支的长度正合，应无他支的增减。涅槃是道的归宿，烦恼是魔，行于此即是该八支圣道的修习。此乃善法，指那些有成就且适用的世间及出世间善法。所谓障碍，是指出世间善法的障碍导致世间善法的舍弃。
Tesu lokuttarakusaladhammānaṃ uppajjituṃ appadānaṭṭhena parissayā nāma. Te hi uppajjitvā nirujjhamānā upaddavaṃ nāvahanti. Tattheteti tasmiṃ attabhāve ete. Pāpakāti lāmakā. Attabhāvasannissayāti attabhāvaṃ upanissāya ārammaṇaṃ katvā uppajjantīti attabhāvasannissayā. Daketi udake.
在这些出世间善法中，为了其生起，世间有称为『供养』的事。它们生起后，即便枯萎消亡，也不制造困扰。因是如此，在此自性中有此义。邪恶之意，即污秽。自性依止，指依靠自性的发生和起始，作缘而生起。
Vuttaṃhetanti kathitañhi etaṃ. Sāntevāsikoti antevāsikasaṅkhātena kilesena saha vasatīti sāntevāsiko. Sācariyakoti samudācaraṇasaṅkhātena kilesena saha vasatīti sācariyako.
所谓『吠陀因』，即所谈之义。所谓安住者，是与终住及终结之烦恼共住者，为安住者。所谓稳行者，是与净行及净行之烦恼共住者，为稳行者。
Cakkhunā rūpaṃ disvāti cakkhuviññāṇena rūpaṃ passitvā. Upari sotena saddaṃ sutvātiādīsupi eseva nayo. Uppajjantīti samudācaranti. Sarasaṅkappāti nānārammaṇe saṃsaraṇavasena uppannā parikappā. Saṃyojaniyāti ārammaṇabhāvaṃ upagantvā saṃyojanasambandhanena saṃyojanānaṃ hitā. Tyassāti te pāpakā assa puggalassa. Anto vasantīti abbhantare citte nivasanti. Anvāsavantīti kilesasantānaṃ anugantvā bhusaṃ savanti anubandhanti. Te nanti taṃ puggalaṃ ete akusalā dhammā. Samudācarantīti sammā ācaranti pavattantīti attho.
以眼见色，意指眼识所见色。继而以耳听闻声等，亦复如是导引。所谓生起，谓生起与现行。多相意，即由于随处游走于各种境界而产生的观念。缚者，指趋于生境并因缚连关系而束缚诸缚者。弃者，谓此等烦恼者。居内者，谓诸心中内住。随随者，即随烦恼系流而相随、连结。此等不善法束缚此人。生起与现行，意指正当修行与进展。
Kilissanaṭṭhena malā. Sattuatthena amittā. Veriatthena sapattā. Hananaṭṭhena vadhakā. Paccāmittaṭṭhena paccatthikā. Atha vā malā sūriyassopakkilesavalāhakā viya. Amittā sūriyassa dhūmaṃ viya. Sapattā sūriyassa himaṃ viya. Vadhakā sūriyassa rajaṃ viya. Paccatthikā sūriyassa rāhu viya. ‘‘Malā suvaṇṇassa malaṃ viya cittappabhānāsakā. Amittā kāḷalohamalaṃ viya citte siniddhabhāvanāsakā, sapattā yuganaddhaṃ yujjhantā sapattā viya citte patiṭṭhitadhammadhaṃsakā. Vadhakā manussaghātakā viya dhammaghātakā. Paccatthikā raññā upagatassa vināso viya mokkhamaggassa paṭisedhakā’’ti evameke vaṇṇayanti.
污秽者为污垢。仇敌者为敌人。仇恨者为怨敌。杀害者为杀者。反仇者为报仇者。或者污垢如日中尘埃纷扰之貌，仇敌如日烟般熏黑，仇恨如日霜寒彻，杀害如日血红，反仇如日蚀。『污垢如浊金尘，污秽心蒙蔽；仇敌如黑铁锈，心受污染；仇恨如沉重枷锁，束缚心志；杀害如人杀手，害其法与众；反仇如王敌杀戮，断绝解脱之途』，诸如此等形容依此列举。
Anatthajananoti na atthaṃ anatthaṃ, taṃ anatthaṃ uppādetīti anatthajanano. Ko so? Lobho. Cittappakopanoti cittassa pakopano calano, kusalaṃ nivāretvā cittaṃ rundhatīti attho. Bhayamantarato jātanti abbhantare attano citteyeva jātaṃ, anatthajananādibhayahetu. Taṃ jano nāvabujjhatīti taṃ bhayaṃ bālamahājano avagantvā otaritvā na jānāti. Atthanti luddho puggalo lokiyalokuttaraatthaṃ na jānāti. Dhammanti tassa hetuṃ. Andhatamanti bahalandhakāraṃ. Yanti yasmā, yaṃ naraṃ vā. Sahateti abhibhavati.
造恶者，意指作无益之法者。何者？贪欲也。心动摇者，指心生烦乱，妨害善法而使心烦恼。恐怖从内生起，乃因为自心所生，缘于害处生起等缘故。若不觉知此恐怖者，即如愚人，妄自轻慢而不知。若有所益之人，尚不知世间及出世间之义理。法，谓其因缘。暗者，意谓极大黑暗。皆因由此，或人或众，遂被其所支配。
Ajjhattanti sakasantāne. Uppajjamānā uppajjantīti pubbantato uddhaṃ uppajjamānā ahitāya uppajjanti dukkhāya . Tadubhayena aphāsuvihārāya. Ahitāyāti cetasikadukkhatthāya. Dukkhāyāti kāyikadukkhatthāya. Aphāsuvihārāyāti tadubhayena na sukhavihāratthāya. Atha vā ‘‘uppajjamānā uppajjantīti bhavaṅgacalanato paṭṭhāya yāva voṭṭhabbanā, tāva uppajjamānā nāma. Voṭṭhabbanaṃ pana patvā anivattanabhāvena uppajjanti nāmā’’ti evameke vaṇṇayanti.
内在之意谓根本现行。所谓生起现行者，自古以来向上升起的生起者，为害起故而生起，为苦起故而生起。以这两者而论，即为心行不善的表现。所谓为害起者，是指出于心理的苦果。所谓苦起者，是指出于身体的苦果。所谓心行不善的表现者，指因此二者而无快乐的行住。或者说，“生起现行”者是指由心流动而起，直到须臾停止时，仍称为生起现行。须臾停止后，却因不回转而生起，亦称为生起现行，诸人是如是解释。
Tacasāraṃva samphalanti attano phalena nāsitaṃ tacasārasaṅkhātaṃ veḷu viya. Aratīti kusalesu dhammesu ukkaṇṭhitatā. Ratīti pañcakāmaguṇe abhirati. Lomahaṃsoti kaṇṭakasadiso hutvā uddhaggalomo. Itonidānāti ayaṃ attabhāvo nidānaṃ paccayo etesanti itonidānā. Itojāti ito attabhāvato jātā. Ito samuṭṭhāya manovitakkāti yathā dīghasuttakena pāde baddhaṃ kākaṃ kumārakā tassa suttassa pariyantaṃ aṅguliṃ veṭhetvā ossajjanti, so dūraṃ gantvāpi puna tesaṃ pādamūleyeva patati, evameva ito attabhāvato samuṭṭhāya pāpavitakkā cittaṃ ossajjanti.
如同冷水刺痛着自己所生的痛楚，苦冷之痛即为荆棘般的痛苦。烦恼拒绝善法，称为忿恨；乐于五欲之物，称为爱乐。犹如白鹭因荆棘而竖起全身羽毛，称为耸立毛发。所谓“由此缘起”，谓此身心状态为缘、条件，乃由此缘起而生。所谓“由此生起”，谓此缘起状态而生起。乃以此缘起，起念头者，有如长话经文末尾的那只乌鸦，虽远行，仍回落于先前驻足之处，心中之恶念亦复如是，虽除去，复又还起而留于心田。
‘‘Sāntevāsiko’’tiādikaṃ paṭhamasuttaṃ kilesena sahavāsaṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Tayome, bhikkhave, antarāmalā’’tiādikaṃ dutiyaṃ kusaladhammamalīnakaraṇavasena atthānatthassa ajānanavasena ca. ‘‘Tayo kho, mahārāja, purisassa dhammā ajjhattaṃ uppajjamānā’’tiādikaṃ tatiyaṃ attano nissayaghātanavasena. ‘‘Rāgo ca doso ca itonidānā’’tiādikaṃ catutthaṃ kilesānaṃ patiṭṭhādassanavasena vuttanti ñātabbaṃ.
“随顺安静者”等名，乃首经中言气染污之烦恼。[比库们]应知有三种内著染污以作结的说法，乃二经中言无知于义利，三经中言自我破坏之因缘，以及四经中言贪恚是诸烦恼之根基，此等义理应当了知。
Tato tato parissayatoti tamhā tamhā upaddavā. Taṃ puggalanti vuttappakārakilesasamaṅgīpuggalaṃ. Dukkhaṃ anvetīti dukkhaṃ anu eti mātu pacchato khīrapivako viya. Anugacchatīti samīpaṃ gacchati coraghātako viya vajjhappattassa . Anvāyikaṃ hotīti sampattaṃ hoti dhammaganthikāya paricchedo viya. Jātidukkhanti jātisaddassa tāva aneke atthā paveditā. Yathā –
各各因缘之害，即是彼处种种的障碍。谓彼人为具足各类烦恼之合体者。苦随而来，如母后随其子，饮乳如是。随从而至，如盗贼依附捕执之器。成就且具，如法论叙之章节。生苦者，即以生起名之，因言“生”字故有多重含义，如曰——
Bhavo kulaṃ nikāyo ca, sīlaṃ paññatti lakkhaṇaṃ;
存在乃族群、宗族，戒律则为称号与标志；
Pasūti sandhi cevāti, jātiatthā paveditā.
动物则称依附，皆为生起所指之义。
Tathā hissa ‘‘ekampi jātiṃ dvepi jātiyo’’tiādīsu (pārā. 12; dī. ni. 1.31; ma. ni. 2.257) bhavo attho. ‘‘Akkhitto anupakkuṭṭho jātivādenā’’ti (dī. ni. 1.303) ettha kulaṃ. ‘‘Atthi, visākhe, nigaṇṭhā nāma samaṇajātī’’ti (a. ni. 3.71) ettha nikāyo. ‘‘Yatohaṃ, bhagini, ariyāya jātiyā jāto nābhijānāmī’’ti (ma. ni. 2.351) ettha ariyasīlaṃ. ‘‘Tiriyā nāma tiṇajāti nābhiyā uggantvā nabhaṃ āhacca ṭhitā ahosī’’ti (a. ni. 5.196) ettha paññatti. ‘‘Jāti dvīhi khandhehi saṅgahitā’’ti (dhātu. 71) ettha saṅkhatalakkhaṇaṃ. ‘‘Sampatijāto, ānanda, bodhisatto’’ti (dī. ni. 2.31; ma. ni. 3.207) ettha pasūti. ‘‘Bhavapaccayā jātī’’ti (mahāva. 1; udā. 1; ma. ni. 1.403; saṃ. ni. 2.53; vibha. 225; kathā. 450) ca, ‘‘jātipi dukkhā’’ti (mahāva. 14; vibha. 190; dī. ni. 2.387; ma. ni. 2.373; saṃ. ni. 5.1081; paṭi. ma. 2.30) ca ettha pariyāyato paṭisandhikkhaṇo, nippariyāyato pana tattha tattha nibbattamānānaṃ sattānaṃ ye ye khandhā pātubhavanti, tesaṃ tesaṃ paṭhamapātubhāvo jāti nāma.
因此，在经中如『一种生起亦有两种生起』等语（《长部相应经》第12经；《相应大品义疏》第1卷31节；《大品义疏》第2卷257节），这里所说的是“存在”的意义。又如『无损坏、不缺陷的生起之说』（《相应大品义疏》第1卷303节），这时说的是“族类”。再如『维萨迦啊，有名为若干丛林派别的沙门族类』（《增支部尼拘陀经义疏》第3卷71节），这里说的是“派别”。又如『故我，尊女，以圣族生起时未曾认识』（《大品义疏》第2卷351节），此指“圣行”。再如『头顶之上有三种草类高举天上，称为三种生起』（《增支部尼拘陀经义疏》第5卷196节），这里指的是“约定名词”。再如『生起乃由两种蕴集结』（《界分论》第71节）则表示“合相特征”。还有如『阿难，菩提萨埵已生起』（《相应大品义疏》第2卷31节；《大品义疏》第3卷207节）此为“众生”。又如『生起缘存在』（《大事经》1；《优婆塞经》1；《大品义疏》第1卷403节；《相应大品义疏》第2卷53节；《毗婆沙论》第225节；《法句经注》450节），以及『生起亦为苦』（《大事经》14；《毗婆沙论》第190节；《相应大品义疏》第2卷387节；《大品义疏》第2卷373节；《相应大品义疏》第5卷1081节；《破法论》第2卷30节）等，此为词义转换之示范。若不转换，则为那些由各处生起的存在众生中，各种蕴次第初现的显现，谓之“生起”。
Kasmā panesā jāti dukkhāti ce? Anekesaṃ dukkhānaṃ vatthubhāvato. Anekāni hi dukkhāni. Seyyathidaṃ – dukkhadukkhaṃ vipariṇāmadukkhaṃ saṅkhāradukkhaṃ paṭicchannadukkhaṃ appaṭicchannadukkhaṃ pariyāyadukkhaṃ nippariyāyadukkhanti.
那么为何说“生起即为苦”？这是因为多种苦的附存在。故这里虽谓为苦，实则包括多种苦的总称。例如如下：苦苦、变化苦、行苦、隐蔽苦、显现苦、词义变化苦、不变化苦，皆名“苦”。
Tattha kāyikacetasikā dukkhavedanā sabhāvato ca nāmato ca dukkhattā ‘‘dukkhadukkha’’nti vuccati.
其中躯体与意识的苦受，既为其本性，亦因其名称而被称为“苦苦”。
Sukhavedanā vipariṇāmena dukkhuppattihetuto vipariṇāmadukkhaṃ. Upekkhāvedanā ceva avasesā ca tebhūmakā saṅkhārā udayabbayapīḷitattā saṅkhāradukkhaṃ.
由快乐感转为苦感的因缘所生，即称为变化苦。无喜无忧的感觉及其余三种根本行，由于生起与灭失的烦恼，谓之行苦。
Kaṇṇasūladantasūlarāgajapariḷāhadosamohajapariḷāhādi kāyikacetasiko ābādho pucchitvā jānitabbato upakkamassa ca apākaṭabhāvato paṭicchannadukkhaṃ. Apākaṭadukkhantipi vuccati.
诸如眼刺、牙刺、牙病、嗔恚、烦恼、睡眠等身心痛苦，虽经观察细分，应察知并非显现，故名为隐蔽苦。又称非显苦。
Dvattiṃsakammakāraṇādisamuṭṭhāno ābādho apucchitvāva jānitabbato upakkamassa ca pākaṭabhāvato appaṭicchannadukkhaṃ. Pākaṭadukkhantipi vuccati.
由二十三种业因等所生诸痛苦，则观察知后显现且确实存在，故名显现苦。亦称显苦。
Ṭhapetvā dukkhadukkhaṃ sesaṃ dukkhasaccavibhaṅge āgataṃ jātiādi sabbampi tassa tassa dukkhassa vatthubhāvato pariyāyadukkhaṃ. Dukkhadukkhaṃ pana nippariyāyadukkhanti vuccati.
当舍弃余余的痛苦苦，即苦谛中称为痛苦之苦的部分所到来时，诸如生等一切皆因各自痛苦之本质本相而为轮回之苦。从性质上说，痛苦苦被称为无终止的苦。
Tatrāyaṃ jāti yaṃ taṃ bālapaṇḍitasuttādīsu (ma. ni. 3.246 ādayo) bhagavatāpi upamāvasena pakāsitaṃ āpāyikaṃ dukkhaṃ, yañca sugatiyampi manussaloke gabbhokkantimūlakādibhedaṃ dukkhaṃ uppajjati, tassa vatthubhāvato dukkhā.
此中所说的生，乃愚人文献中所比喻示现，由世尊所示意的深重痛苦，是指在善趣人道中因受胎致肢体分散等而生起的痛苦，本质上即为痛苦。
Tatridaṃ gabbhokkantimūlakādibhedaṃ dukkhaṃ – ayañhi satto mātukucchimhi nibbattamāno na uppalapadumapuṇḍarikādīsu nibbattati, atha kho heṭṭhā āmāsayassa upari pakkāsayassa udarapaṭalapiṭṭhikaṇṭakānaṃ vemajjhe paramasambādhe tibbandhakāre nānākuṇapagandhaparibhāvite asuciparamaduggandhapavanavicarite adhimattajegucche kucchippadese pūtimacchapūtikummāsacandanikādīsu kimi viya nibbattati. So tattha nibbatto dasa māse mātukucchisambhavena usmanā puṭapākaṃ viya paccamāno piṭṭhapiṇḍi viya sediyamāno samiñjanapasāraṇādivirahito adhimattaṃ dukkhaṃ paccanubhotīti, idaṃ tāva gabbhokkantimūlakaṃ dukkhaṃ.
此中所说因受胎致肢体分散之苦者：这种众生于母腹中形成时，不会生长于莲花等洁净境所，反而生于下方胃脘上方肚皮的毛刺肿块之间，这些毛刺肿块似被各种堆积粪便糟粪等污秽恶臭气体弥漫，且有结团、生蛆、生蝇以及焚烧之后的腊烛状物等，如此难堪场所中类有所成。生于此者，历时十个月，由如烫热发酵的样态逐渐生成，似乎生于后背或臀部肉块中，故体验极重的痛苦，此即因受胎致肢体分散而生的痛苦。
Yaṃ pana so mātu sahasā upakkhalanagamananisīdanavuṭṭhānaparivattanādīsu surādhuttahatthagato eḷako viya ahituṇḍikahatthagato sappapotako viya ca ākaḍḍhanaparikaḍḍhanaodhunanaddhunanādinā upakkamena adhimattaṃ dukkhaṃ anubhavati, yañca mātu sītudakapānakāle sītanarakupapanno viya uṇhayāgubhattādiajjhoharaṇakāle aṅgāravuṭṭhisamparikiṇṇo viya loṇambilādiajjhoharaṇakāle khārāpaṭicchakādikammakāraṇapatto viya tibbaṃ dukkhaṃ anubhoti, idaṃ gabbhapariharaṇamūlakaṃ dukkhaṃ.
若母体遭受突然挤压、震动、起坐、起立、翻滚等扰动时，犹如受到酒醉象、伤怒象、已膨胀污秽中蚁蛇般被驱赶激裂般，母体体验极重之痛苦。又若母体于冰凉饮水季节受凉，或在烧火烹器、未净腌盐、硬草刺针等之际染上的剧烈疼痛，如此剧痛即为因胎儿移动所生的痛苦。
Yaṃ panassa mūḷhagabbhāya mātuyā mittāmaccasuhajjādīhipi adassanārahe dukkhuppattiṭṭhāne chedanaphālanādīhi dukkhaṃ uppajjati, idaṃ gabbhavipattimūlakaṃ dukkhaṃ.
若母亲遭遇如根本胎死或亲戚朋友死伤、残缺及截断生伤等令人无以目睹忍受之苦境，则由此而生的痛苦即为因胎难所生之苦。
Yaṃ vijāyamānāya mātuyā kammajehi vātehi parivattetvā narakapapātaṃ viya atibhayānakaṃ yonimaggaṃ paṭipātiyamānassa paramasambādhena ca yonimukhena tāḷacchiggaḷena viya mahānāgassa nikaḍḍhiyamānassa narakasattassa viya ca saṅghātapabbatehi vicuṇṇiyamānassa dukkhaṃ uppajjati, idaṃ vijāyanamūlakaṃ dukkhaṃ.
母亲所为的各种怀胎行为、风动惊跳，如临大怖之地狱沦落，随受极重痛苦，如巨龙钳制、地狱生灵被山石撕裂般痛苦，此即因胎动所生之苦。
Yaṃ pana jātassa taruṇavaṇasadisasukhumālasarīrassa hatthaggahaṇanhāpanadhovanacoḷaparimajjanādikāle sūcimukhakhuradhārāhi vijjhanaphālanasadisaṃ dukkhaṃ uppajjati, idaṃ mātukucchito bahinikkhamanamūlakaṃ dukkhaṃ.
若谓生时少壮鲜嫩精细之血肉之身，于手执持、拿取、洗涤、舐舔、涂抹等时，因针口、锐刃割刺等而生痛苦是，此即因母腹排出之生苦根源。
Yaṃ pana tato paraṃ pavattiyaṃ attanāva attānaṃ vadhentassa acelakavatādivasena ātāpanaparitāpanānuyogamanuyuttassa kodhavasena abhuñjantassa ubbandhantassa ca dukkhaṃ hoti, idaṃ attūpakkamamūlakaṃ dukkhaṃ.
若谓遂后，自己或他人肢解杀害，如无安止之作，恣意折磨肢体，愤怒恚恨充塞，受此苦，是此以自害自杀为本之苦。
Yaṃ pana parato vadhabandhanādīni anubhavantassa dukkhaṃ uppajjati, idaṃ parūpakkamamūlakaṃ dukkhanti.
若谓别人施杀缚诸苦显现起，是即他人害者之苦基也。
Iti imassa sabbassāpi dukkhassa ayaṃ jāti vatthumeva hoti, idaṃ jātidukkhaṃ anveti.
如是，此诸种种苦，皆从生之根本现起，故称生苦。
Jarādukkhanti duvidhā jarā – saṅkhatalakkhaṇañca khaṇḍiccādisammato santatiyaṃ ekabhavapariyāpanno khandhapurāṇabhāvo ca, sā idha adhippetā. Sā panesā dukkhā saṅkhāradukkhabhāvato ceva dukkhavatthuto ca. Yaṃ hidaṃ aṅgapaccaṅgasithilabhāvato indriyavikāravirūpatā yobbanavināsabalūpaghātasatimativippavāsaparaparibhavādianekapaccayaṃ kāyikacetasikaṃ dukkhamuppajjati, jarā tassa vatthu. Tenetaṃ vuccati –
老苦者，分两种：老者乃多聚合相，即由断灭无常等法所摄受，永恒性凡有体之灭坏现象，此即所辖。余诸苦由多积聚造所成而有苦之体。若此处，因身诸肢体松弛不具牢固，根尘感官变乱，青春消退，力减衰弱，感触失常，心智迷乱，渐被疾病烦恼及衰败摧毁等多因缘生身心苦，此名为老苦之因。以此故，云：
‘‘Aṅgānaṃ sithilabhāvā, indriyānaṃ vikārato;
『诸肢松懈，诸根感失常，
Yobbanassa vināsena, balassa upaghātato.
因年华的消逝而灭亡，因力量的减损而衰弱。
‘‘Vippavāsā satādīnaṃ, puttadārehi attano;
『诸百岁之老者，乃至身旁子女之所生，
Appasādanīyato ceva, bhiyyo bālattapattiyā.
俱因身心的难安稳，愈加陷于愚痴的增加之中。』
‘‘Pappoti dukkhaṃ yaṃ macco, kāyikaṃ mānasaṃ tathā;
『生者所受之苦，乃是身体与心灵之苦，
Sabbametaṃ jarāhetu, yasmā tasmā jarā dukhā’’ti. (vibha. aṭṭha. 192; visuddhi. 2.542);
此一切皆为老的因缘，故称老为苦。』（引自净化道论等处）
Idaṃ jarādukkhaṃ anvetīti sambandho. Byādhīti vividhaṃ dukkhaṃ ādahati vidahatīti byādhi. Byādhayati tāpayati kampayatīti vā byādhi.
所谓老苦是由其相续所引起，疾病谓诸苦之多样表现，谓之病。病者为使苦痛、炽然、颤动等苦感而存在的故，此即病也。
Maraṇadukkhanti etthāpi duvidhaṃ maraṇaṃ saṅkhatalakkhaṇañca, yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘jarāmaraṇaṃ dvīhi khandhehi saṅgahita’’nti (dhātu. 71). Ekabhavapariyāpannajīvitindriyapabandhavicchedo ca, yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘niccaṃ maraṇato bhaya’’nti (su. ni. 581; jā. 1.11.88). Taṃ idha adhippetaṃ. Jātipaccayā maraṇaṃ upakkamamaraṇaṃ sarasamaraṇaṃ āyukkhayamaraṇaṃ puññakkhayamaraṇantipi tasseva nāmaṃ. Puna khaṇikamaraṇaṃ sammutimaraṇaṃ samucchedamaraṇanti ayampi bhedo veditabbo. Pavatte rūpārūpadhammānaṃ bhedo khaṇikamaraṇaṃ nāma. Tisso mato phusso matoti idaṃ paramatthato sattassa abhāvā, sassaṃ mataṃ, rukkho matoti idampi jīvitindriyassa abhāvā sammutimaraṇaṃ nāma. Khīṇāsavassa appaṭisandhikā kālakiriyā samucchedamaraṇaṃ nāma. Bāhirasammutimaraṇaṃ ṭhapetvā itaraṃ sammutimaraṇañca idha yathāvuttappabandhavicchedanabhāvena saṅgahitaṃ, dukkhassa pana vatthubhāvato dukkhaṃ. Tenetaṃ vuccati –
有关死亡之苦，此处亦归为两种死亡。一为依缘聚合的死亡，如经中所说「老死由二蕴合成」；一为一生具足时，由生存根断绝所致，这即称为「恒常生死之恐怖」。此处所言即此意。由生起条件所致的死亡，有出世间死亡、近似死亡、明了死亡、寿命终结的死亡以及福德终结的死亡等名分。另有瞬间死亡、约定死亡、切断死亡之分，此亦应了知。以形色及非形色法相之变化命名为瞬间死亡。实体实质之灭，谓为不再复生，譬如木头死亡，此亦称为约定死亡。断尽烦恼、不复受生者，其死称为切断死亡。外在依约死亡立定后，而他约死亡依如约断绝条件相聚合，故此俱难忍之苦乃属实相。因而说——
‘‘Pāpassa pāpakammādi-nimittamanupassato;
「不善恶业等因缘而得相观察者；
Bhaddassāpasahantassa, viyogaṃ piyavatthukaṃ;
善妙忍受者，离别亲爱之所由；
Mīyamānassa yaṃ dukkhaṃ, mānasaṃ avisesato.
灭尽之苦，对于心灵无偏失也。
‘‘Sabbesañcāpi yaṃ sandhi-bandhanacchedanādikaṃ;
「一切众生由离别、断合等因缘；
Vitujjamānamammānaṃ, hoti dukkhaṃ sarīrajaṃ.
无可避之自身所苦，乃由此而有。」
‘‘Asayhamappatikāraṃ, dukkhassetassidaṃ yato;
『此处所说之苦，乃由于无明所致心之烦恼』。
Maraṇaṃ vatthu tenetaṃ, dukkhamicceva bhāsita’’nti. (vibha. aṭṭha. 193; visuddhi. 2.543);
『此即以死亡为所缘故，此苦故而说』。
Sokaparidevadukkhadomanassupāyāsadukkhanti ettha sokādīsu soko nāma ñātibyasanādīhi phuṭṭhassa antonijjhānalakkhaṇo cittasantāpo. Dukkho panassa dukkhadukkhattā ceva dukkhassa ca vatthubhāvato. Tenetaṃ vuccati –
此处所言之『忧愁、悲哀、苦恼、懊恼』等，指忧愁等烦恼乃因亲族失散等所触，产生心之烦恼痛苦。苦者，既因苦痛之苦，亦因苦之实相特性而为苦。因此称曰——
‘‘Sattānaṃ hadayaṃ soko, sallaṃ viya vitujjati;
『众生之心，忧愁如箭所射穿，』
Aggitattova nārāco, bhusañca ḍahate puna.
『犹如无知之人被火烧灼，烧秸草亦复如是。』
‘‘Samāvahati ca byādhi-jarāmaraṇabhedanaṃ;
『且集疾病、老死之苦难，彼苦由此而起。』
Dukkhampi vividhaṃ yasmā, tasmā dukkhoti vuccatī’’ti. (vibha. aṭṭha. 194; visuddhi. 2.544);
苦多种多样，因此称之为苦。
Paridevo nāma ñātibyasanādīhi phuṭṭhassa vacīpalāpo. Dukkho panassa saṃsāradukkhabhāvato dukkhavatthuto ca. Tenetaṃ vuccati –
忧伤是指因亲属等被触及而心生烦恼的言语纷乱。苦则因轮回本质而为苦的本体。基于此称曰：
‘‘Yaṃ sokasallavihato paridevamāno, kaṇṭhoṭṭhatālutalasosajamappasayhaṃ;
『被忧愁和烦恼所困扰时，喉咙升起喉音不顺，气息不畅如刀割般难忍，
Bhiyyodhimattamadhigacchatiyeva dukkhaṃ, dukkhoti tena bhagavā paridevamāhā’’ti. (vibha. aṭṭha. 195; visuddhi. 2.545);
痛苦极剧如登高临深所感之苦，故世尊称此为忧愁。』
Dukkhaṃ nāma kāyapīḷanalakkhaṇaṃ kāyikaṃ dukkhaṃ. Dukkhaṃ panassa dukkhadukkhattā ceva mānasadukkhāvahanato ca. Tenetaṃ vuccati –
苦名为身心烦恼标志，身苦称为身体之苦。苦又含苦中之苦，且携带心苦。基于此称曰：
‘‘Pīḷeti kāyikamidaṃ, dukkhaṃ dukkhañca mānasaṃ bhiyyo;
『此为身心受苦的压迫，苦中之苦且更甚于心苦；
Janayati yasmā tasmā, dukkhanti visesato vutta’’nti. (vibha. aṭṭha. 196-197; visuddhi. 2.546);
『生』者因何而生，特为苦故说也。
Domanassaṃ nāma cittapīḷanalakkhaṇaṃ mānasaṃ dukkhaṃ. Dukkhaṃ panassa dukkhadukkhattā ceva kāyikadukkhāvahanato ca. Cetodukkhasamappitā hi kese pakiriya kandanti, urāni patipisenti, āvaṭṭanti, vivaṭṭanti, chinnapapātaṃ papatanti, satthaṃ āharanti, visaṃ khādanti, rajjuyā ubbandhanti, aggiṃ pavisanti, nānappakāraṃ dukkhaṃ anubhavanti. Tenetaṃ vuccati –
所谓忧伤，是心被苦恼所折磨的特征，为心灵的痛苦。此苦之故，不仅是苦的苦，同时具苦苦性质，亦由形体之苦而生。身心之苦并集，血脉淤滞，肋骨疼痛，胸膛沉重，体内包裹障碍，翻转不安，破裂坠落，痛苦穿刺，恶气侵入，毒物咬噬，用绳索缚缚，火焰灼烧，体验各种苦难。故谓之
‘‘Pīḷeti yato cittaṃ, kāyassa ca pīḷanaṃ samāvahati;
心被折磨，形体亦受苦难而生怨恨；
Dukkhanti domanassampi, domanassaṃ tato ahū’’ti. (vibha. aṭṭha. 196-197; visuddhi. 2.547);
忧伤即是苦，苦是忧伤故也。
Upāyāso nāma ñātibyasanādīhi phuṭṭhassa adhimattacetodukkhappabhāvito dosoyeva. Saṅkhārakkhandhapariyāpanno eko dhammoti eke. Dukkho panassa saṅkhāradukkhabhāvato cittaṃ paridahanato kāyassa vihananato ca. Tenetaṃ vuccati –
『烦恼苦』者，因受到亲属等所伤害，心产生剧烈痛苦，伴随诸行蕴遍布。因此谓之『一法』种。苦因诸行蕴具苦性质，心忿怒灼烧，形体折磨损毁。故曰：
‘‘Cittassa ca paridahanā, kāyassa vihananato ca adhimattaṃ;
心被灼烧，身受折磨，剧烈难忍；
Yaṃ dukkhamupāyāso, janeti dukkho tato vutto’’ti. (vibha. aṭṭha. 198; visuddhi. 2.548);
于是说“苦为苦苦生起”，谓苦即由苦所引起或伴随而生。
Ettha ca mandagginā antobhājane pāko viya soko, tikkhagginā paccamānassa bhājanato bahi nikkhamanaṃ viya paridevo, bahi nikkhantāvasesassa nikkhamitumpi appahontassa antobhājaneyeva yāva parikkhayā pāko viya upāyāso daṭṭhabbo.
此中以温火慢炖之未熟食物比作忧愁之苦；以烈火烧炙之食物比作离别时的痛苦。未熟食物如同未得解脱的愁忧未灭，烈火炙灼则若即将远离时所生之痛楚，此两者之苦皆当明了。
Nerayikaṃ dukkhanti niraye pañcavidhabandhanādikaṃ dukkhaṃ anveti, taṃ devadūtasuttena dīpetabbaṃ. Tenetaṃ vuccati –
地狱之苦，是因五种缚的痛苦而生，须由天使佛使严正宣告。故称之曰——
‘‘Jāyetha no ce narakesu satto, tatthaggidāhādikamappasayhaṃ;
“若人于地狱中生，即受烈火焚烧之苦；
Labhetha dukkhaṃ nu kuhiṃ patiṭṭhaṃ, iccāha dukkhāti munīdha jāti’’nti. (vibha. aṭṭha. 191; visuddhi. 2.541);
所受痛苦无安所，忧愁苦难生生不息。”诸比库应于此处了解。
Tiracchānayonikaṃdukkhanti tiracchānesu kasāpatodatāḷanavijjhanādikaṃ anekavidhaṃ dukkhaṃ anveti, taṃ bālapaṇḍitasuttato gahetabbaṃ. Tenetaṃ vuccati –
畜生道之苦，乃因诸如头破血流等多种苦难而生，此义应依童智经文明了。故曰——
‘‘Dukkhaṃ tiracchesu kasāpatodadaṇḍābhighātādibhavaṃ anekaṃ;
『苦』者，是诸多痛苦之因，源于三途的身苦、鞭打、击打等种种伤害；
Yaṃ taṃ kathaṃ tattha bhaveyya jātiṃ, vinā tahiṃ jāti tatopi dukkhā’’ti. (vibha. aṭṭha. 191; visuddhi. 2.541);
对此苦，如何生起何种出生？若无出生，此苦亦然存在。」（《辨惑论·八〇一》；《净心论》2.541）
Pettivisayikaṃ dukkhanti petesu pana khuppipāsa vātātapādinibbattaṃ dukkhañca lokantare tibbandhakāre asayhasītādidukkhañca anveti. Tenetaṃ vuccati –
此处云：饿鬼界的苦，是指饿鬼众生因饥渴、饥寒交迫、风热侵袭而生起的苦；又因世间变化使鬼界阻隔不通，含无休止寒热苦等，俱随之而来。此苦谓之——
‘‘Petesu dukkhaṃ pana khuppipāsāvātātapādippabhavaṃ vicittaṃ;
「饿鬼之苦」乃由饥渴、饥寒交迫、风热等各种痛苦所生，
Yasmā ajātassa na tattha atthi, tasmāpi dukkhaṃ muni jātimāha.
因未生者（无生者）处无此苦，故此苦乃生者所说。
‘‘Tibbandhakāre ca asayhasīte, lokantare yaṃ asuresu dukkhaṃ;
「又在阻隔不通、寒冷酷虐之处，世间外诸非天众所受之苦，亦随之而来。」
Na taṃ bhave tattha na cassa jāti, yato ayaṃ jāti tatopi dukkhā’’ti. (vibha. aṭṭha. 191; visuddhi. 2.541);
在此世间，无有来自于彼岸的生死，也无所生起者，其因是：此生本身即带苦难。
Mānusikaṃ dukkhanti manussesu vadhabandhanādikaṃ dukkhaṃ. Gabbhokkantimūlakaṃ dukkhanti ‘‘ayañhi satto mātukucchimhi nibbattamāno na uppalapadumapuṇḍarikādīsu nibbattatī’’tiādinā nayena yaṃ jātidukkhaṃ vuttaṃ, idaṃ tāva gabbhokkantimūlakaṃ dukkhaṃ anveti. Gabbhe ṭhitimūlakaṃ dukkhanti yaṃ pana ‘‘so mātu sahasā upakkhalanagamananisīdanā’’tiādinā nayena yaṃ tibbaṃ dukkhaṃ vuttaṃ, idaṃ gabbhe ṭhitimūlakaṃ dukkhaṃ anveti. Gabbhā vuṭṭhānamūlakaṃ dukkhanti ‘‘yaṃ panassa mūḷhagabbhāya mātuyā mittāmaccasuhajjādīhipi adassanārahe dukkhuppattiṭṭhāne’’tiādinā nayena yaṃ dukkhaṃ vuttaṃ, idaṃ mātukucchito bahi nikkhantamūlakaṃ dukkhaṃ anveti. Tenetaṃ vuccati –
人类所受之苦，是人与人之间之杀戮捆绑等苦。以胎中的苦为根本，是因为“此生命在母胎中生成时，并非生于莲花、菩提树等诸神圣境界”，此以此理，所说出生之苦，仅随胎中之苦。以胎在中腹停留为根本之苦，是由于“胎儿于母体中忽然受惊、移动、坐卧”等由此而起之剧烈苦，此则是胎中停留之苦。以胎儿被推出为根本之苦，是因“胎儿如愚昧者，对于母体、亲友、熟识者皆无所见，苦难发生之所”，此为胎儿离开母体的根本苦。据此说：
‘‘Yañcāpi gūthanarake viya mātugabbhe,
『无异于深坑地狱之中，存在于母胎之内的生命，
Satto vasaṃ ciramato bahi nikkhamanañca;
长期居留后，突然欲从其中脱出；
Pappoti dukkhamatighoramidampi natthi,
虽有极苦难之状，然无他苦，
Jātiṃ vinā itipi jāti ayañhi dukkhā.
除出生之外，生命依然苦难。』
‘‘Kiṃ bhāsitena bahunā nanu yaṃ kuhiñci,
「何以众所共语，不论何处，
Atthīdha kiñcirapi dukkhamidaṃ kadāci;
在此有某些痛苦曾经存在；
Nevatthi jātivirahe yadato mahesi,
既无生离别之苦，何苦为大王所有？
Dukkhāti sabbapaṭhamaṃ imamāha jāti’’nti. (vibha. aṭṭha. 191; visuddhi. 2.541);
故称此生为诸苦之最开始。」如是说。（见《分別论》八卷一九一页；《清净义》二卷五四一页）
Jātassūpanibandhakaṃ dukkhanti jātassa upanibandhanaṃ nhānalepanakhādanapivanādijagganadukkhaṃ anveti. Jātassa parādheyyakaṃ dukkhanti parassa aññassa āyattaṃ issariyadukkhaṃ anveti. ‘‘Sabbaṃ paravasaṃ dukkha’’nti hi vuttaṃ. Attūpakkamaṃ dukkhanti yaṃ attanāva attānaṃ vadhentassa acelakavatādivasena ātāpanaparitāpanānuyogamanuyuttassa kodhavasena abhuñjantassa ubbandhantassa ca dukkhaṃ hoti, idaṃ attūpakkamaṃ dukkhaṃ anveti. Parūpakkamaṃ dukkhanti yaṃ parato vadhabandhanādīni anubhavantassa uppajjati, idaṃ parūpakkamaṃ dukkhaṃ anveti. Dukkhadukkhanti kāyikacetasikā dukkhā vedanā sabhāvato ca nāmato ca dukkhattā dukkhadukkhaṃ, idaṃ dukkhadukkhaṃ anveti. Saṅkhāradukkhanti upekkhāvedanā ceva avasesā ca tebhūmakasaṅkhārā udayabbayapīḷitattā saṅkhāradukkhaṃ, idaṃ saṅkhāradukkhaṃ anveti. Vipariṇāmadukkhanti sukhavedanā vipariṇāmadukkhassa hetuto vipariṇāmadukkhaṃ, idaṃ vipariṇāmadukkhaṃ anveti.
此处所说「带生之苦」者，谓生起所缠逼之苦，如浴水、涂膏、刮甲、饮食、昼夜躁扰等苦相随之。所谓生他者之苦，是指属他他有、他所支配的统治之苦，故言「一切他属为苦」。自体所行之苦，指自我亲手伤害自己，如刀刺、折磨等侵害所生之苦，即称「自体所行之苦」；他所所为之苦，谓他因杀害、拘缚等而生之苦，乃称「他所所行之苦」。苦中之苦者，身心受苦感，自性及名称皆属苦，故名「苦中之苦」。构成苦者，乃指无记平等受感与余众生基身行相生灭苦，称为「构成苦」。变化苦者，是由悦感变异为苦之因，故名「变化苦」。
Mātumaraṇanti mātuyā maraṇaṃ. Pitumaraṇanti pituno maraṇaṃ. Bhātumaraṇanti jeṭṭhakaniṭṭhabhātūnaṃ maraṇaṃ. Bhaginimaraṇanti jeṭṭhakaniṭṭhabhaginīnaṃ maraṇaṃ. Puttamaraṇanti puttānaṃ maraṇaṃ. Dhītumaraṇanti dhītūnaṃ maraṇaṃ. Ñātibyasanaṃ dukkhanti ñātīnaṃ byasanaṃ, corarogabhayādīhi ñātikkhayo, ñātivināsoti attho. Tena ñātibyasanena phuṭṭhassa ajjhotthaṭassa abhibhūtassa uppannaṃ dukkhaṃ ñātibyasanaṃ dukkhaṃ, taṃ ñātibyasanaṃ dukkhaṃ anveti. Sesesupi eseva nayo. Ayaṃ pana viseso – bhogānaṃ byasanaṃ bhogabyasanaṃ, rājacorādivasena bhogakkhayo, bhogavināsoti attho. Vuttanayena taṃ bhogabyasanaṃ dukkhaṃ anveti. Rogabyasananti rogo eva byasanaṃ rogabyasanaṃ. Rogo hi ārogyaṃ byasati vināsetīti byasanaṃ, vuttanayena taṃ rogabyasanaṃ dukkhaṃ anveti. Sīlabyasanaṃ dukkhanti sīlassa byasanaṃ sīlabyasanaṃ, dussīlyassetaṃ nāmaṃ. Vuttanayena taṃ sīlabyasanaṃ dukkhaṃ anveti. Sammādiṭṭhiṃ vināsayamānā uppannā diṭṭhiyeva byasanaṃ diṭṭhibyasanaṃ, vuttanayena taṃ diṭṭhibyasanaṃ dukkhaṃ anveti. Ettha ca purimāni dve anipphannāni, pacchimāni tīṇi nipphannāni tilakkhaṇāhatāni. Purimāni ca tīṇi neva kusalāni nākusalāni. Sīladiṭṭhibyasanadvayaṃ akusalaṃ.
「母死苦」者，以母之死亡为苦；「父死苦」者，以父之死亡为苦；「兄弟死苦」者，年长或年幼之兄弟死亡为苦；「姊妹死苦」者，年长或年幼之姊妹死亡为苦；「子死苦」者，子女死亡为苦；「女死苦」者，女儿死亡为苦。所谓「亲族烦恼之苦」，谓因亲族诸苦，例如盗贼、疾病、恐怖等导致亲族消灭、亲族断绝之苦。由亲族之烦恼所生之苦，为「亲族烦恼之苦」。余诸皆同理。此处特别者，即「财产烦恼之苦」，谓因诸宝物盗贼等导致宝物消灭、破坏之苦。由此称为「财产烦恼之苦」。所谓「疾病烦恼」者，即疾病本身为烦恼，疾病耗损健康即为烦恼。由此为「疾病烦恼之苦」。所谓「戒律烦恼」，谓戒律受损坏为苦，名曰「戒律烦恼」。由此为「戒律烦恼之苦」。正见毁坏时，即现前所生之见，即称「见惑烦恼」，由此谓为「见惑烦恼之苦」。此中前者有两种未消失者，后者三种已消失，皆为三相触。前者三者既非善亦非不善，即戒与见之烦恼两种不善。
Yathāti opamme. Bhinnaṃ nāvanti sithilabandhanaṃ nāvaṃ, jajjarībhūtaṃ vā padarugghāṭimaṃ vā. Dakamesinti udakadāyiṃ udakappavesaniṃ. Tato tato udakaṃ anvetīti tato tato bhinnaṭṭhānato udakaṃ pavisati. Puratopīti nāvāya purimabhāgatopi. Pacchatopīti tassā pacchimabhāgatopi. Heṭṭhatopīti adhobhāgatopi. Passatopīti ubhayapassatopi. Yaṃ antarantarā na vuttaṃ, taṃ pāṭhānusārena veditabbaṃ.
“如同比喻中所说，船并非破裂而无法系缚，也不是腐朽或船腹破损。‘达伽’意指水之所在、水之进入。由此，水流随处流入船内，由于破裂处不同，水亦进入不同位置。‘普拉托’意指船之前部分，‘帕恰托’是船后部分，‘赫特托’指船底部分，‘帕西托’指两边侧面。未明说者，应依上下文理解。
Tasmā kāyagatāsatiādibhāvanāya jantu, sadā sato hutvā vikkhambhanasamucchedavasena rūpādīsu vatthukāmesu sabbappakārampi kilesakāmaṃ parivajjento kāmāni parivajjeyya. Evaṃ te kāme pahāya tappahānakaramaggeneva catubbidhampi oghaṃ tareyya tarituṃ sakkuṇeyya. Tato yathā puriso garukaṃ nāvaṃ udakaṃ siñcitvā lahukāya nāvāya appakasireneva pāragū bhaveyya pāraṃ gaccheyya, evamevaṃ attabhāvanāvaṃ kilesūdakagarukaṃ siñcitvā lahukena attabhāvena pāragū bhaveyya. Sabbadhammapāraṃ nibbānaṃ gato bhaveyya, arahattappattiyā gaccheyya anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbānenāti arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpesi.
因此，对于身念等修习，众生应时时保持正念，以如同切断流水般断除对色等境界的种种烦恼欲望，彻底远离从欲乐中生起的烦恼。如此舍弃烦恼，便可如同渡船乘风破浪般，安全渡过烦恼之流。就像人若承载沉重之船只入水，必须换轻舟才能安全过河，修习者以自我修养为舟，浸润烦恼如同沉重水，转以柔软心念自我涵容，便得安然度彼岸。如此则遍通诸法，达到涅槃安住，获得阿拉汉果，达到无余涅槃，诸法皆已舍弃，无有所着。此即以阿拉汉尊者的教法终结了佛陀说法。
Tasmāti yasmā jātiādikaṃ dukkhaṃ etaṃ puggalaṃ anveti, tasmā. Taṃkāraṇā taṃhetūtiādīsupi eseva nayo. Yasmā vuttappakāradukkhaṃ etaṃ anveti, taṃhetu. Yasmā anveti tappaccayā, yasmā anveti taṃnidānanti evaṃ padayojanā kātabbā. Hetūtiādīni kāraṇavevacanāni. Kāraṇañhi tena tassa phalaṃ hinoti pavattatīti hetu. Taṃ taṃ paṭicca phalaṃ eti pavattatīti paccayo. ‘‘Handa naṃ gaṇhathā’’ti dassentaṃ viya attano phalaṃ nidetīti nidānaṃ.
此处说因缘。因缘意谓生死苦等种种苦楚，伴随此色身存在。因缘故，即生起诸苦果报。生苦因故，苦果依因而有。弃取此义理，便须建立词语的联系。“因”者为果的缘故，故能生果，此果即是缘。诸缘相互依存，因缘生果。故教诫“注意接受”，如同指向自己果报之根据，谓之缘。
‘‘Taṃkāraṇāti akāraṇanikkāraṇapaṭisedho. Taṃhetūti ahetumahābhūtahetupaṭisedho. Tappaccayāti appaccayena saddhiṃ asādhāraṇapaccayapaṭisedho . Taṃnidānāti anidānena saha āgamādhigamanidānapaṭisedho’’ti evameke vaṇṇayanti. Etaṃ ādīnavaṃ sampassamānoti etaṃ vuttappakāraṃ upaddavaṃ vipassanāñāṇena sammā passamāno dakkhamāno.
“因缘”中的“因”为非因或反因之否定，“缘”为非缘或大缘之否定，“条件”为与特殊非普通条件结合而成之否定，“缘起”指无缘不可得之说。诸名如是解说。理解此缺陷，即所谓世俗普遍苦，此为修习者得慧眼洞察所称之见。
Sadāti mūlapadaṃ. Puna sadāti atthapadaṃ. Sadāti sabbadivase. Sabbadāti sabbasmiṃ kāle. Sabbakālanti pubbaṇhādisabbakālaṃ. Niccakālanti divase divase. Dhuvakālanti abbocchinnakālaṃ. Satatanti nirantaraṃ. Samitanti ekībhūtaṃ. Abbokiṇṇanti aññena asammissaṃ. Poṅkhānupoṅkhanti paṭipāṭiyā ghaṭitaṃ ‘‘poṅkhānupoṅkhaṃ avirādhitaṃ upaṭṭhātī’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.1115) viya. Udakūmikajātanti nibbattaudakaūmitaraṅgaṃ viya. Avīcīti aviraḷaṃ. Santatīti anupacchinnaṃ. Sahitanti ghaṭitaṃ ekībhūtaṃ vā ‘‘sahitaṃ me, asahitaṃ te’’tiādīsu (dī. ni. 1.202) viya. Phassitanti phusitaṃ ‘‘nivāte phusitaggale’’tiādīsu viya. Purebhattaṃ pacchābhattanti dve padāni divākālavibhāgavasena. Purimaṃ yāmaṃ majjhimaṃ yāmaṃ pacchimaṃ yāmanti tīṇi rattivibhāgavasena. Kāḷe juṇheti aḍḍhamāsavasena. Vasse…pe… gimheti tīṇi utuvasena. Purime vayokhandhe…pe… pacchime vayokhandheti tīṇi vayovibhāgavasena vuttānīti ñātabbaṃ.
“常”字为根本词义，亦解为意义上的“常”。“常”亦含全天候之意，全天候即包含从清晨开始诸时段。日常常态即指天天时时。“永恒”即持续不断，非断绝之义。合一指意为统一不分。“不可分”谓不能由他割裂。如同水与水融合混合，不可分割。水波不息，稳定连绵无绝断。联合合体，既有可合之理，亦有差别。感触者为感知之意。“前、后”二词乃指白昼时段差别。“初、间、中、末”三时、三夜分之分别。“半年”以月为计，三季分别名夏秋冬。此为时空划分当知。
Satoti catūhi kāraṇehi sato. ‘‘Kāye kāyānupassanāsatipaṭṭhānaṃ bhāvento sato’’tiādīni ‘‘evaṃ samucchedato kāme parivajjeyyā’’ti pariyosānāni vuttatthāneva. Api ca sattattā satoti tīsu vatthūsu sattabhāvena vā tayo kilese paṭikkamāpetuṃ sattibhāvena vā satattā sato. Santattāti kilesopakkilese palāpetvā ṭhānena ca ārammaṇena ca pamocetvā santattā sato. Samitattāti iṭṭhaphaladāyakapuññena ca aniṭṭhaphaladāyakapāpena ca samitattā sato. Santadhammasamannāgatoti sappurisadhamme bhajanato buddhādiariyapuggale sevanato santadhammasamannāgatattā sato.
“常”依四因缘理解。此因四中之一为“身中观身之正念所行”，语中即此常意。又因有“七有”的存在，指“七烦恼”或“七种烦恼”，常以“七存在”和“常”呼应。所谓“持续”，谓持续于除烦恼障碍，因除障碍而生安乐。所谓“合一”，意谓功德与不善业俱存，均以安然之常。所谓“带良法”，指善人修持正法，侍奉佛诸圣人，发起善法，恒行善法。
Vatthukāme parijānitvāti ete vuttappakāre tebhūmake vatthukāme tīraṇapariññāya jānitvā. Pahāyāti kilesakāme pahānapariññāya pariccajitvā. Pajahitvāti chaḍḍetvā. Kiṃ kacavaraṃ viya piṭakenāti? Na hi, api ca kho taṃ vinodetvā taritvā vijjhitvā nīharitvā. Kiṃ balibaddamiva patodenāti ? Na hi, atha kho taṃ byantiṃ karitvā vigatantaṃ karitvā. Yathāssa antopi nāvasissati, antamaso bhaṅgamattampi, tathā taṃ karitvā. Kathaṃ pana taṃ tathā katanti? Anabhāvaṃ gahetvā anu abhāvaṃ gametvā. Samucchedappahānena yathā samucchinnā hoti, tathā karitvāti vuttaṃ hoti. Esa nayo kāmacchandanīvaraṇādīsu.
所谓认识执著于色法，即是指在这三界中，对世间色法生起识别之智，了知其本质，称为“了知执著于色法”。放弃则是指因了知烦恼之所执，弃绝其所执，称为“放弃执著”。舍弃意谓断舍了执。何谓“若有所断于戒律典籍”？非也，实则是说，即使破除、超越和透彻了这些戒律典籍，也不是如此。何以形容为强制捆绑般强行推倒？亦非如此。若谓如断裂般毁坏，实则是指断尽了障碍、断除心中执著。犹如断尽末端，断尽细微部位，亦如是遂行。如何做到如此？乃是指持无有取有，无取有而行。断除执著犹如断离树根枝叶，使之断绝，如是行之。此理用以说明诸烦恼如欲染等随其相应而被断除。
Kāmoghantiādīsu pañcakāmaguṇikarāgo avasīdanaṭṭhena ‘‘kāmogho’’ti vuccati. Bhavoghoti rūpārūpabhavesu chandarāgo jhānanikanti ca. Diṭṭhoghoti sassatadiṭṭhādisahagatā bhave patthanāyeva, diṭṭhogho bhavoghe eva samodhānaṃ gacchati. Avijjogho catūsu saccesu aññāṇaṃ. Tattha kāmaguṇe assādato manasi karoto anuppanno ca kāmogho uppajjati, uppanno ca kāmogho saṃvaḍḍhati. Mahaggatadhamme assādato manasi karoto anuppanno ca bhavogho uppajjati, uppanno ca saṃvaḍḍhati. Tebhūmakadhammesu catuvipallāsapadaṭṭhānabhāvena anuppanno ca avijjogho uppajjati, uppanno ca saṃvaḍḍhatīti veditabbo. Vuttanayapaccanīkato sukkapakkho vitthāretabbo.
于欲界蒙蔽等五种欲性烦恼，由于贪欲熄灭称为“断欲”。生死界执著的欲爱及热贪，称为“断生死”。对于断见界的执著，即是断除恒常我见等见执，因其执者如同考察生死界之执。这三者断者相续相断。无明界之无知则是对真实四谛的无明。于此欲性烦恼未生时，生起之断欲；已生时，增长之断欲。对生死之烦恼同理；并于四大相违转之事中，未生者生起无明，已生者增长无明。由此可知三界烦恼之生灭消长。此理应由常教法及别释加以详述。
Appaṇihitavimokkhaṃ paṭipanno kāmoghaṃ, animittavimokkhaṃ paṭipanno bhavoghaṃ, suññatavimokkhaṃ paṭipanno avijjoghañca tareyya. Paṭhamamaggavasena tareyya, dutiyamaggavasena uttareyya, tatiyamaggavasena patareyya, catutthamaggavasena samatikkameyya, phalavasena vītivatteyyāti. Atha vā ‘‘kāmoghavasena tareyya, bhavoghavasena uttareyya, diṭṭhoghavasena patareyya, avijjoghavasena samatikkameyya, sabboghavasena vītivatteyyā’’ti evameke vaṇṇayanti.
修行断除未生之无明，破除无因之断见，达入空性之智慧，得渡无明界。第一入道能断此，第二能超越，第三能降伏，第四能完全证得，最终能彻底断除。亦有说法如“断欲界除生死界，断见界降无明界，了达诸烦恼息灭”，这都是概括之言。
Garukanti na sallahukaṃ. Bhārikanti bhārabhaṇḍaṃ ettha ṭhapayantīti bhārikaṃ. Udakaṃ sitvāti udakaṃ siñcitvā. Osiñcitvāti atirekaṃ siñcitvā. Chaḍḍetvāti pātetvā. Lahukāyāti sallahukāya. Khippanti sīghaṃ. Lahunti taṃkhaṇaṃ. Appakasirenevāti nidukkheneva. Pāraṃ vuccati amataṃ nibbānanti sakkāyaorato pārabhūtaṃ pāraṃ. Taṇhāvānato nikkhantaṃ nibbānaṃ kathīyati. Yosoti yo eso. Sabbasaṅkhārasamathotiādi sabbaṃ nibbānameva. Yasmā hi taṃ āgamma sabbasaṅkhāravipphanditāni samanti vūpasamanti, tasmā ‘‘sabbasaṅkhārasamatho’’ti vuccati. Yasmā cetaṃ āgamma sabbe upadhayo paṭinissaṭṭhā honti, sabbā taṇhā khīyanti, sabbe kilesarajjā virajjanti, sabbaṃ dukkhaṃ nirujjhati, tasmā ‘‘sabbūpadhipaṭinissaggo, taṇhakkhayo, virāgo, nirodho’’ti vuccati. Yā panesā taṇhā bhavena bhavaṃ, phalena vā saddhiṃ kammaṃ vinati saṃsibbatīti katvā vānanti vuccati, tato nikkhantaṃ vānatoti nibbānaṃ. Pāraṃ gaccheyya nimittavasena ekato vuṭṭhānagotrabhuñāṇena nibbānapāraṃ pāpuṇeyya. Adhigaccheyya nimittapavattehi ubhatovuṭṭhānamaggañāṇena nibbānapāraṃ visesena pāpuṇeyya. Phuseyya nibbānārammaṇaphalacittavasena nibbānapāraṃ phuseyya. Sacchikareyya guṇavasena phusitvā paccavekkhaṇañāṇena nibbānapāraṃ paccakkhaṃ kareyya. Atha vā ‘‘paṭhamamaggena pāraṃ gaccheyya, dutiyena adhigaccheyya, tatiyena phuseyya, catutthena sacchi kareyyā’’ti evameke vaṇṇayanti. Yopi pāraṃ gantukāmoti yo koci vipassanāñāṇe ṭhito puggalo nibbānapāraṃ gantukāmo, sopi avassaṃ tattha gamissatīti pāragū. Vuttañhetaṃ – ‘‘otiṇṇomhi jātiyā jarāya maraṇena sokehi paridevehi dukkhehi domanassehi upāyāsehī’’tiādi . Pubbabhāge ajjhāsayavasena vipassanāyogena ca, sopi pāragū nāma. Yopi pāraṃ gacchatīti yopi maggasamaṅgī nibbānapāraṃ gacchati, sopi pāragū nāma. Yopi pāraṃ gatoti yopi maggena kiccaṃ niṭṭhāpetvā phale ṭhito nibbānapāraṅgato, sopi pāragū nāma.
“重”意味着不轻松，此处称为负担。担负物即重物。水润泽物体，过度润泽称过湿。舍弃即弃置。轻稳者为轻巧动易。快即迅速。轻微即刹那间。稍减轻即稍微减少。彼此对立。彼岸称为无上涅槃，谓之“护身者所到彼岸”。由欲而出者称出离涅槃。亦谓“彼是者彼”。一切行境界之止息即涅槃之所归。因为一切行诸法悉皆灭尽、息止，故名“一切行止”。又因彼境界到来，一切烦恼予以消灭，故称“一切行断”。彼境界引导一切束缚消除，渴爱消灭，烦恼污秽净尽，诸苦因终止，故又名“一切烦恼断、渴爱灭、离欲、止息”。若谓此渴爱由生死及业所熏染，能致堕落与轮回，如是定义。出离彼岸者，应如标示般，以坚固正见为基础达彼岸。应通过证悟道知而特别达彼岸。应以对涅槃境界安住喜好之心触及彼岸。应证实真实善法，透观智慧而近于彼岸。或说“先入道达彼岸，次证悟后证触，与证实行”。此亦为不同注释说法。凡欲入彼岸者，即置身于观慧之门的人，必定到达彼岸。涅槃的到达者，必定出离生死轮回。曾语曰：“我已超越生死之苦老，忧愁悲痛俱悉灭除。”此般之人，依内观勤修定慧，名为涅槃到达者。欲往彼岸者，谓证得道之人，亦谓彼岸到达者。到达彼岸者，谓圆满完成道业且住于胜果者。
Taṃ jinavacanena dassetuṃ ‘‘vuttampi hetaṃ bhagavatā – tiṇṇo pāraṅgato thale tiṭṭhati brāhmaṇo’’tiādimāha. Abhiññāpāragūti adhigatena ñāṇena ñātapariññāya nibbānapāraṃ gantukāmo gacchati, gatoti pāragū. Pariññāpāragūti sabbadhammānaṃ tīraṇapariññāya samatikkamitvā vuttanayena pāragū. Pahānapāragūti samudayapakkhikānaṃ kilesānaṃ pahānapariññāya samatikkamitvā vuttanayena pāragū. Yo hi sabbadhammaṃ parijānāti, so tīhi pariññāhi parijānāti ñātapariññāya tīraṇapariññāya pahānapariññāyāti. Tattha katamā ñātapariññā? Sabbadhammaṃ jānāti ‘‘ime ajjhattikā, ime bāhirā, idamassa lakkhaṇaṃ, imāni rasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānānī’’ti, ayaṃ ñātapariññā. Katamā tīraṇapariññā? Evaṃ ñātaṃ katvā labbhamānavasena sabbadhammaṃ tīreti ‘‘aniccato dukkhato rogato’’tiādinā (saṃ. ni. 3.122), ayaṃ tīraṇapariññā. Katamā pahānapariññā? Evaṃ tīrayitvā aggamaggena dhammesu chandarāgaṃ pajahati, ayaṃ pahānapariññāti. Imā pariññāyo sandhāya ‘‘so abhiññāpāragū pariññāpāragū pahānapāragū’’ti āha.
依佛陀教言，示现曰：“世尊已宣说——已至彼岸，立如来教法之地者婆罗门。”所谓“究竟之彼岸行者”，是指由所证之智慧及其亲知而向彼岸行进者；已至者即彼岸到达者。所谓“亲知之彼岸者”，指凭彻知一切法之通达而超越者。所谓“断除之彼岸者”，是凭断除诸烦恼善法而越越者。实则，能通晓一切法者，即同时具备三种通达：“知内法知外法，遍知其标记、由诸缘起成立之理等”，这是“知内外法之通达”；继而深入通达，能洞悉一切诸法无常、苦、病等真实，名为“透彻通达”；再透彻通达之上，斩断心中贪嗔等执着，名为“断除通达”。依此三种通达连贯，谓之“究竟亲知、透彻亲知与断除通达”。
Bhāvanāpāragūti bhāvanāya koṭiṃ patvā maggavasena nibbānapāraṃ gato. Sacchikiriyāpāragūti phalanibbānavasena sacchi kiriyāphalanibbānapāraṃ gato. Samāpattipāragūti aṭṭhannaṃ samāpattīnaṃ pāraṃ patto. Sabbadhammānanti pañcakkhandhādisabbadhammānaṃ. Sabbadukkhānanti jātidukkhādisabbadukkhānaṃ. Sabbakilesānanti kāyaduccaritādisabbakilesānaṃ. Ariyamaggānanti sotāpattimaggādicatunnaṃ ariyamaggānaṃ . Nirodhassāti nibbānassa. Sabbasamāpattīnanti sabbāsampi aṭṭhannaṃ rūpārūpasamāpattīnaṃ. Soti so ariyo. Vasippattoti vasībhāvappatto. Atha vā kantabhāvaṃ issariyabhāvaṃ nipphannabhāvaṃ patto. Pāramippattoti pāramīti avasānaṃ niṭṭhānaṃ, uttamabhāvaṃ vā taṃ patto. Kattha pattoti āha ‘‘ariyasmiṃ sīlasmi’’ntiādi. Tattha ariyasmiṃ sīlasminti niddose sīlasmiṃ. Ariyasmiṃ samādhisminti niddose samādhismiṃ. Ariyāya paññāyāti niddosāya paññāya. Ariyāya vimuttiyāti niddosāya phalavimuttiyā. Purimena vācākammantājīvā gahitā, dutiyena vāyāmasatisamādhayo gahitā, tatiyena vitakkasammādiṭṭhiyo gahitā, catutthena taṃsampayuttā sesadhammā gahitāti veditabbā.
所谓“修习通达”，是指修习得道，凭正道达至涅槃彼岸。所谓“实证通达”，是指借由涅槃功德，实证涅槃果位彼岸。所谓“证明通达”，是指证得八种入定之果位。诸法汇总，即指五蕴及诸法总称。诸苦总指由生死等产生诸苦。诸烦恼指由身口意恶行等之积集。圣道则指由初果至第四果的四圣道。涅槃即无余涅槃。诸入定者，涵盖一切八种相续之色及无色入定。佛弟子即圣者。出世者即得支配身心者。进步者指降伏我慢、欲乐、瞋恚等。所谓“熟悉者”，意指已达终极境界者。境界即终止境界或最高境界。所证境界谓四圣谛等之究竟证悟。所获称如来果位等之最高果位。至于何处达成？谓于圣法之戒、定、慧中得证，戒即无过，定即无杂，慧即断惑。戒者依其所受戒律之行为，定者由精进念住达成，慧者凭正念正见证得，如此四缘相续为成就标志。
Antagatoti maggena saṅkhāralokantaṃ gato. Antappattoti tameva lokantaṃ phalena patto. Koṭigatoti maggena saṅkhārakoṭiṃ gato. Koṭippattoti tameva koṭiṃ phalena patto. Pariyantagatoti maggena khandhāyatanādilokapariyantaṃ paricchedaṃ parivaṭumaṃ katvā gato. Pariyantappattoti tameva lokaṃ phalena pariyantaṃ katvā patto. Vosānagatoti maggena avasānaṃ gato. Vosānappattoti phalena avasānaṃ patto. Tāṇagatoti maggena tāyanaṃ gato. Tāṇappattoti phalena tāyanaṃ patto. Leṇagatoti maggena nilīyanaṃ gato. Leṇappattoti taṃ phalena nilīyanaṃ patto. Saraṇagatoti maggena patiṭṭhaṃ gato. Saraṇappattoti phalena saraṇaṃ patto . Abhayagatoti maggena nibbhayaṃ gato. Abhayappattoti phalena nibbhayaṃ nibbānaṃ patto. Accutagatoti cutivirahitaṃ nibbānaṃ maggena gato. Accutappattoti taṃ phalena patto. Amatagatoti maraṇarahitaṃ nibbānaṃ maggena gato. Amatappattoti taṃ phalena patto. Nibbānagatoti taṇhāvānato nikkhantaṃ nibbānaṃ maggena gato. Nibbānappattoti tameva phalena patto. Sovuṭṭhavāsoti so arahā dasasu ariyavāsesu vasi parivasi vuṭṭho vuṭṭhāti ca vuṭṭhavāso. Ciṇṇacaraṇoti sīlena saha aṭṭhasu samāpattīsu ciṇṇavasīti ciṇṇacaraṇo. Gataddhoti saṃsāraddhānaṃ atikkanto. Gatadisoti supinantenapi agatapubbaṃ nibbānadisaṃ gato. Gatakoṭikoti anupādisesanibbānakoṭiṃ gato hutvā ṭhito. Pālitabrahmacariyoti rakkhitabrahmacariyo. Uttamadiṭṭhippattoti uttamaṃ sammādiṭṭhiṃ patto. Paṭividdhākuppoti akuppaṃ acalanaṃ arahattaphalaṃ paṭivijjhitvā ṭhito. Sacchikatanirodhoti nirodhaṃ nibbānaṃ sacchikatvā ṭhito.
『到达边际』者，以道而至诸行之世间边际也。『抵达边际』者，以果而证彼世间边际也。『到达顶点』者，以道而至诸行之顶点也。『抵达顶点』者，以果而证彼顶点也。『到达周边』者，以道而历遍蕴、处等世间之周边，作围绕而去也。『抵达周边』者，以果而令彼世间作周边而证得也。『到达终末』者，以道而至终末也。『抵达终末』者，以果而证终末也。『到达护卫』者，以道而至守护之处也。『抵达护卫』者，以果而证守护之处也。『到达隐庇』者，以道而至潜藏之处也。『抵达隐庇』者，以果而证彼潜藏之处也。『到达归依』者，以道而至安立之处也。『抵达归依』者，以果而证归依之处也。『到达无畏』者，以道而至无所畏惧之处也。『抵达无畏』者，以果而证无畏之涅槃也。『到达不没』者，以道而至离于没落之涅槃也。『抵达不没』者，以果而证彼也。『到达不死』者，以道而至离于死亡之涅槃也。『抵达不死』者，以果而证彼也。『到达涅槃』者，以道而至出离渴爱之缠缚之涅槃也。『抵达涅槃』者，以果而证彼也。『善住』者，彼阿拉汉于十种圣居中，住、遍住、居止、已居止，故名「善住」。『已习行仪』者，连同戒，于八定中已习行自在，故名「已习行仪」。『已行旅途』者，超越轮回之旅途也。『已行方向』者，往昔乃至于梦中亦未曾到之涅槃方向，今已前往也。『已达极点』者，已至无余涅槃之极点而安住也。『已护梵行』者，已守护梵行也。『已得最上正见』者，已证得最上之正见也。『已透达不动』者，透达不动、不摇之阿拉汉果而安住也。『已作证灭』者，作证灭、涅槃而安住也。
Dukkhaṃ tassa pariññātanti tividhaṃ dukkhaṃ tena samatikkamitvā paricchinnaṃ. Abhiññeyyanti sabhāvalakkhaṇāvabodhavasena sobhanena ākārena jānitabbaṃ. Abhiññātanti adhikena ñāṇena ñātaṃ. Pariññeyyanti sāmaññalakkhaṇāvabodhavasena kiccasamāpannavasena ca byāpitvā parijānitabbaṃ. Pariññātanti samantato ñātaṃ. Bhāvetabbanti vaḍḍhetabbaṃ. Sacchikātabbanti paccakkhaṃ kātabbaṃ. Duvidhā hi sacchikiriyā paṭilābhasacchikiriyā ārammaṇasacchikiriyā cāti.
『彼已遍知苦』者，彼已超越三种苦，并加以界定也。『应以胜知知』者，应以胜妙之方式，通过了知自相之义，而加以了知也。『已以胜知知』者，以殊胜之智而知也。『应遍知』者，应通过了知共相之义以及圆满所作之义，遍布而周遍知也。『已遍知』者，已从各方面知也。『应修习』者，应令增长也。『应作证』者，应令现前也。作证有两种：证得作证与所缘作证。
Ukkhittapalighoti ettha palighoti vaṭṭamūlikā avijjā. Ayañhi dukkhipanaṭṭhena ‘‘paligho’’ti vuccati. Tenesa tassā ukkhittattā ‘‘ukkhittapaligho’’ti vutto. Saṃkiṇṇaparikhoti parikhā vuccati punabbhavadāyako bhavesu jāyanavasena ceva saṃsaraṇavasena ca ‘‘jātisaṃsāro’’ti laddhanāmānaṃ punabbhavakkhandhānaṃ paccayo kammābhisaṅkhāro. So hi punappunaṃ uppattikaraṇavasena parikkhipitvā ṭhitattā ‘‘parikhā’’ti vuccati. Tenesa tassā saṃkiṇṇattā vikiṇṇattā ‘‘saṃkiṇṇaparikho’’ti vutto. Abbūḷhesikoti esikāti vaṭṭamūlikā taṇhā. Ayañhi gambhīrānugataṭṭhena ‘‘esikā’’ti vuccati. Tenesa tassā abbūḷhattā luñcitvā chaḍḍitattā ‘‘abbūḷhesiko’’ti vuccati. Niraggaḷoti aggaḷaṃ vuccanti orambhāgajanakāni kāmabhave uppattipaccayāni orambhāgiyāni. Etāni hi mahākavāṭaṃ viya nagaradvāraṃ cittaṃ pidahitvā ṭhitattā ‘‘aggaḷa’’nti vuccanti . Tenesa tesaṃ niraggaḷattā bhinnattā ‘‘niraggaḷo’’ti vutto. Ariyoti nikkileso parisuddho. Pannaddhajoti pātitamānaddhajo. Pannabhāroti khandhabhārakilesabhāraabhisaṅkhārabhārapañcakāmaguṇabhārā pannā oropitā assāti pannabhāro. Api ca idha mānabhārasseva oropitattā ‘‘pannabhāro’’ti adhippeto. Visaṃyuttoti catūhi yogehi sabbakilesehi ca visaṃyutto. Idha pana mānayogeneva visaṃyuttattā ‘‘visaṃyutto’’ti adhippeto.
『已拔门闩』者，此中「门闩」者，以轮回为根之无明也。此以令苦恼之义而称为「门闩」，因其已被拔除，故称「已拔门闩」。『已填护城河』者，「护城河」者，名为能给予再有、以于诸有中再生之方式及流转之方式而得名「生死轮回」之诸再有之蕴的缘——即业行。此以一再地使出生，环绕而住之义，称为「护城河」。因其已被填满、散除，故称「已填护城河」。『已拔界标』者，「界标」者，以轮回为根之渴爱也。此以深入追随之义而称为「界标」。因其已被拔除、扯出、弃舍，故称「已拔界标」。『已去门栓』者，「门栓」者，为产生下分、作为欲界出生之缘的下分诸法也。此等如同遮蔽城门之大门扇，遮蔽心而住，故称为「门栓」。因其已被去除、破除，故称「已去门栓」。『圣者』者，无烦恼、清净也。『已倒骄慢幢』者，骄慢之幢旗已被放倒也。『已卸重担』者，蕴之担、烦恼之担、行之担、五欲功德之担，皆已卸下、放下，故名「已卸重担」。此外，此处所意指者，乃以骄慢之担已被放下，故称「已卸重担」。『已解脱』者，已从四种轭及一切烦恼中解脱。然此处所意指者，乃以已从骄慢之轭中解脱，故称「已解脱」。
Ettāvatā therena maggena kilese khepetvā nirodhasayanavaragatassa khīṇāsavassa nibbānārammaṇaṃ phalasamāpattiṃ appetvā viharaṇakālo dassito. Yathā hi dve nagarāni ekaṃ coranagaraṃ, ekaṃ khemanagaraṃ. Atha ekassa mahāyodhassa evaṃ icchā uppajjeyya ‘‘yāvimaṃ coranagaraṃ tiṭṭhati, tāva khemanagaraṃ bhayato na muccati. Coranagaraṃ anagaraṃ karissāmī’’ti sannāhaṃ katvā khaggaṃ gahetvā coranagaraṃ upasaṅkamitvā nagaradvāre ussāpite esikatthambhe khaggena chinditvā saddhiṃ dvārabāhāhi kavāṭaṃ bhinditvā palighaṃ ukkhipitvā pākāraṃ bhindanto parikhaṃ saṃkiritvā nagarasobhanatthāya ussāpite dhaje pātetvā nagaraṃ agginā jhāpetvā khemanagaraṃ pavisitvā uparipāsādamāruyha ñātigaṇaparivuto surasabhojanaṃ bhuñjeyya. Evaṃ coranagaraṃ viya sakkāyo, khemanagaraṃ viya nibbānaṃ, mahāyodho viya yogāvacaro. Tassevaṃ hoti ‘‘yāva sakkāyavaṭṭaṃ vaṭṭati, tāva dvattiṃsakammakāraṇehi aṭṭhanavutirogehi pañcavīsatimahabbhayehi ca parimuccanaṃ natthī’’ti. So mahāyodho viya sannāhaṃ sīlasannāhaṃ katvā paññātiṇhakhaggaṃ gahetvā khaggena esikatthambhe viya arahattamaggena taṇhesikaṃ chinditvā, so yodho sadvārabāhakaṃ nagarakavāṭaṃ viya pañcorambhāgiyasaṃyojanaggaḷaṃ ugghoṭetvā, so yodho palighaṃ viya avijjāpalighaṃ ukkhipitvā, so yodho pākāraṃ bhindanto parikhaṃ viya kammābhisaṅkhārapākāraṃ bhindanto jātisaṃsāraparikhaṃ saṃkiritvā, so yodho nagarasobhanatthāya ussāpite dhaje viya mānaddhaje pātetvā sakkāyanagaraṃ jhāpetvā, so yodho khemanagaraṃ pavisitvā uparipāsāde surasabhojanaṃ bhuñjanto viya nibbānanagaraṃ pavisitvā amatanirodhārammaṇaṃ phalasamāpattisukhaṃ anubhavamāno kālaṃ vītināmeti. Vuttañhetaṃ bhagavatā (a. ni. 5.71) –
迦尊长老于修行道中，灭除烦恼，成就无漏，得灭尽果后之涅槃境界与果报，示现安住时刻。如二城喻：一城为贼城，另一为安稳城。若强者心生意念，云“贼城尚存，安稳城难逃脱”，于是手持利刃，亲临贼城，砍断闸门索链，拆毁篱柵，彰显华丽，立起旌旗，焚烧贼城，入安稳城，至高楼享宴亲族，象征出离轮回，安住涅槃。此乃盛大勇士之比喻。世尊曾说：“比库们，如何一比库为‘Ukkhittapaligho’？乃是复明已断，苦果树根断绝无有。如是则此比库谓为‘Ukkhittapaligho’。”
‘‘Kathañca, bhikkhave, bhikkhu ukkhittapaligho hoti? Idha, bhikkhave, bhikkhuno avijjā pahīnā hoti ucchinnamūlā tālāvatthukatā anabhāvaṃkatā āyatiṃ anuppādadhammā. Evaṃ kho, bhikkhave, bhikkhu ukkhittapaligho hoti.
『比库们，比库如何成为已拔门闩者？比库们，于此，比库之无明已被舍断，已被斩断根本，已被作如同被砍倒之棕榈树，已被令不存在，未来不再生起之法。比库们，如此，比库成为已拔门闩者。』
‘‘Kathañca, bhikkhave, bhikkhu saṃkiṇṇaparikho hoti? Idha, bhikkhave, bhikkhuno ponobhaviko jātisaṃsāro pahīno hoti…pe… evaṃ kho, bhikkhave, bhikkhu saṃkiṇṇaparikho hoti.
世尊云：「比库们，何以比库为‘Saṃkiṇṇaparikho’？谓此比库已断覆生世间之生死轮回。诸比库，比库除去前世及现世轮回之迷贼，生死枷锁已断，故称‘Saṃkiṇṇaparikho’。」
‘‘Kathañca, bhikkhave, bhikkhu abbūḷhesiko hoti? Idha, bhikkhave, bhikkhuno taṇhā pahīnā hoti…pe… evaṃ kho, bhikkhave, bhikkhu abbūḷhesiko hoti.
「比库们，比库如何成就不执着呢？在此，比库已断除渴爱......如是，比库由此成就不执着。」
‘‘Kathañca , bhikkhave, bhikkhu niraggaḷo hoti? Idha, bhikkhave, bhikkhuno pañcorambhāgiyāni saṃyojanāni pahīnāni honti…pe… evaṃ kho, bhikkhave, bhikkhu niraggaḷo hoti.
「比库们，比库如何成就无缠缚呢？在此，比库已断除五种根本缠缚......如是，比库由此成就无缠缚。」
‘‘Kathañca, bhikkhave, bhikkhu ariyo pannaddhajo pannabhāro visaṃyutto hoti? Idha, bhikkhave, bhikkhuno asmimāno pahīno hoti ucchinnamūlo tālāvatthukato anabhāvaṃkato āyatiṃ anuppādadhammo. Evaṃ kho, bhikkhave, bhikkhu ariyo pannaddhajo pannabhāro visaṃyutto hoti (a. ni. 5.71).
「比库们，比库如何成就远离诸烦恼的圣者负担呢？在此，比库已断除我见、不我见、远离根本，断除引发痛苦的根源、断绝无明和不善法，不增生不灭的法则。如此，比库成就远离诸烦恼的圣者负担。」
‘‘Evaṃ vimuttacittaṃ kho, bhikkhave, bhikkhuṃ saindā devā sabrahmakā sapajāpatikā anvesaṃ nādhigacchanti ‘idaṃnissitaṃ tathāgatassa viññāṇa’’’nti (ma. ni. 1.246).
「比库们，内心解脱的比库，众天、婆罗门及巴嘉巴娣等人寻求探究此法，欲得知『此念心依止如来之识』。」
Pañcaṅgavippahīnoti kāmacchandādipañcaṅgāni vividhehi upāyehi pajahitvā ṭhito. Vuttañhetaṃ –
「五根断除者，即断除欲根等五根，于诸种种方便已断，坚立不动。言说如下——」
‘‘Kathañcāvuso , bhikkhu pañcaṅgavippahīno hoti? Idhāvuso, bhikkhuno kāmacchando pahīno hoti, byāpādo pahīno hoti, thinamiddhaṃ pahīnaṃ hoti, uddhaccakukkuccaṃ pahīnaṃ hoti, vicikicchā pahīnā hoti. Evaṃ kho, āvuso, bhikkhu pañcaṅgavippahīno hotī’’ti (dī. ni. 3.348, 360).
「善友，比库如何成就五根断除呢？在此，欲根断除，嗔恨断除，昏沉断除，掉举与悔恨断除，疑惑断除。如此，善友，比库由此成就五根断除。」
Chaḷaṅgasamannāgatoti channaṃ aṅgānaṃ pūretvā chasu dvāresu rūpādiārammaṇe paṭighānunayaṃ vajjetvā upekkhāvasena sato sampajāno hutvā viharaṇavasena chaḷaṅgāni pūretvā paripuṇṇaṃ katvā ṭhitattā ‘‘chaḷaṅgasamannāgato’’ti vutto. Vuttañhetaṃ –
所谓具六具足者，是指具足覆盖身体各部，满六门——眼、耳、鼻、舌、身、意——入境时不受相触和烦扰，保持无分别的正念和正知，以住处行为圆满具足，立于正念正知之境，称为“具六具足”。此义文如下。
‘‘Kathañcāvuso, bhikkhu chaḷaṅgasamannāgato hoti? Idhāvuso, bhikkhu cakkhunā rūpaṃ disvā neva sumano hoti na dummano, upekkhako viharati sato sampajāno. Sotena saddaṃ sutvā…pe… ghānena gandhaṃ ghāyitvā, jivhāya rasaṃ sāyitvā, kāyena phoṭṭhabbaṃ phusitvā, manasā dhammaṃ viññāya neva sumano hoti na dummano, upekkhako viharati sato sampajāno. Evaṃ kho, āvuso, bhikkhu chaḷaṅgasamannāgato hotī’’ti (dī. ni. 3.348, 360).
如何说比库具六具足呢？谓此比库见色眼根所现色，心不欢喜不恶，持平等心、正念正知而住；闻声耳根所缘所闻，心亦不欢喜不恶，持平等心、正念正知；嗅香鼻根所闻香亦无欢喜无恶，持平等心、正念正知；尝味舌根所尝味亦无欢喜无恶，持平等心、正念正知；身触身根所触亦无喜无恶，持平等心、正念正知；意所知法亦复无欢喜无恶，持平等心、正念正知。如此，具足此六者，即名“具六具足”。此义出自《大念处经·尼柯耶》第三篇第348页、第360页。
Ekārakkhoti satiārakkhena eko uttamo ārakkho assāti ekārakkho. Vuttañhetaṃ –
所谓一守者，是指以正念守护心念，具足的唯一且最佳守护者，即为一守者。此义文如下。
‘‘Kathañcāvuso, bhikkhu ekārakkho hoti? Idhāvuso, bhikkhu satārakkhena cetasā samannāgato viharati. Evaṃ kho, āvuso, bhikkhu ekārakkho hotī’’ti (dī. ni. 3.348, 360).
如何说比库是一守者？谓此比库以正念为守护心念的具足者而住。如是，此比库即称为一守者。此义出自《大念处经·尼柯耶》第三篇第348页、第360页。
Caturāpassenoti paññāya paṭisevanaparivajjanavinodanapajahanānaṃ vasena catunnaṃ apassayānaṃ ito cito ca aparivattamānānaṃ vasena caturāpasseno, tesaṃ pāpuṇitvā ṭhito. Vuttañhetaṃ –
所谓四无失足者，乃指依止智慧，断除伤害他人、非礼无度、阻碍清净及不精进这四种犯失，持具不退转智慧而住的，即名四无失足者。
‘‘Kathañcāvuso, bhikkhu caturāpasseno hoti? Idhāvuso, bhikkhu saṅkhāyekaṃ paṭisevati, saṅkhāyekaṃ parivajjeti. Saṅkhāyekaṃ vinodeti, saṅkhāyekaṃ pajahatī’’tiādinā (dī. ni. 3.348, 360) nayena vitthāretabbaṃ.
如何说比库为四无失足者？谓此比库一心专注，奉行正法；舍弃非正法；断除放逸；离弃堕落等。如此说等义，由《大念处经·尼柯耶》第三篇第348页、第360页明示，应详加阐释。
Paṇunnapaccekasaccoti ‘‘idameva dassanaṃ saccaṃ, idameva sacca’’nti evaṃ pāṭiekkaṃ gahitattā paccekasaṅkhātāni diṭṭhisaccāni paṇunnāni nihaṭāni pahīnāni assāti paṇunnapaccekasacco.
所谓『成熟的专独真理』者，即『此正是观见，真实正见，此正是真理』，如是专一地把由专独者（paccekas）所得的真理称为成熟的、亲切的、彻底的所见真理，谓其已被破除、已被灭除而不存在了。此即称为成熟专独真理。
Samavayasaṭṭhesanoti ettha avayāti anūnā. Saṭṭhāti vissaṭṭhā. Sammā avayā saṭṭhā esanā assāti samavayasaṭṭhesano. Sammā vissaṭṭhasabbaesanoti attho. Kevalīti paripuṇṇo. Vusitavāti vusitabrahmacariyo, garusaṃvāse ariyamaggepi dasasu ariyavāsesupi vusitavanto. Uttamapurisoti khīṇakilesattā visesapuriso ājaññapuriso. Paramapurisoti uttamapuriso, paramaṃ vā paṭilābhaṃ pattattā uttamaṃ pattabbaṃ arahattapaṭilābhaṃ patto anuttarapuññakkhettabhūto uttamapuriso, tenevatthena paramapuriso. Anuttaraṃ samāpattiṃ samāpajjituṃ amataṃ paṭilābhaṃ pattattā paramapattippatto. Atha vā ‘‘gharāvāse ādīnavaṃ sañjānitvā sāsanapavisanavasena uttamapuriso. Attabhāve ādīnavaṃ sañjānitvā vipassanāpavisanavasena paramapuriso. Kilese ādīnavaṃ sañjānitvā ariyabhūmantaraṃ paviṭṭho paramapattippattoti evameke vaṇṇayanti.
所谓『具足的共法说明』，此处『共』表同等、共有之意。『具足』谓满具、完全。『共法』即具备完善之法理说明。『正确具足』意即完善俱全。『已受持者』指修行已圆满清净、有庄严、有重严且四念处法门与十种圣行皆已具足者。『卓越之人』为远离一切烦恼之特殊圣人，具有无上尊贵之名号。『至上卓越者』即最尊贵之人，已得无上阿拉汉果，成为无可比拟的究竟善德宝地。若达此境，谓之最终卓越者。或者曰：「于世间住家中远离一切损害，出家修道进入教法，乃为卓越者。于自身觉悟净洁，随观法修及慧观，乃为至上卓越者。识破烦恼，入圣地，达极果位者，乃为终极果位的至上卓越者。」如是分别言说。
Nevācinatīti kusalākusalānaṃ pahīnattā tesaṃ vipākaṃ na vaḍḍheti. Nāpacinatīti phale ṭhitattā na viddhaṃseti. Apacinitvā ṭhitoti paṭippassaddhipahāne ṭhitattā kilese viddhaṃsetvā ṭhito. Ito paraṃ tīhipi padehi maggaphalavaseneva yojetabbaṃ. Neva pajahatīti pahātabbābhāvena kilese na pajahati. Na upādiyatīti taṇhāmānadiṭṭhīhi gahetabbābhāvato tehi na gaṇhāti. Pajahitvā ṭhitoti cajitvā ṭhito. Neva saṃsibbatīti taṇhāvasena neva saṃsibbati. Na ussinetīti mānavasena na ukkaṃsati. Visinitvā ṭhitoti taṇhāsaṃsīvanaṃ akatvā ṭhitoti evameke vaṇṇayanti. Neva vidhūpetīti kilesaggiṃ na nibbāpeti. Na sandhūpetīti kilesaggiṃ na jālāpeti. Vidhūpetvā ṭhitoti taṃ nibbāpetvā ṭhito.
『不灭者』为善恶已断，其果不增长。『不灭者』即果报稳固不变。『已灭者』谓修道宁静，已断烦恼成立。由此三者之义，依靠三支路径与果实联系。谓：『未灭者』为虽不能摒除，但尚不能断除的烦恼；『诸根不取者』即因无渴爱、无我见故，不有所取。『已舍弃而持』谓曾断烦恼，虽有存根。『不再起者』谓因无渴欲，烦恼不复生起。『不复生者』谓无烦恼再升起。『已捨弃故住者』谓曾舍弃烦恼，而烦恼不复生发。筛析如是说。『不灭除』谓不引入烦恼，不使其生起。『不涂灭』谓不造成烦恼根除之状态。『灭除故住』谓令烦恼断除而无存。
Asekkhenasīlakkhandhenāti sikkhitabbābhāvena asekkhena vācākammantājīvasīlakkhandhena sīlarāsinā samannāgatattā ṭhito, aparihīnabhāvena ṭhito. Samādhikkhandhenāti vāyāmasatīhi sampayuttena samādhinā. Vimuttikkhandhenāti phalavimuttisampayuttakkhandhena. Vimuttiñāṇadassanakkhandhenāti paccavekkhaṇañāṇena. Saccaṃ sampaṭipādiyitvāti catuariyasaccaṃ sabhāvavasena sakasantāne sampādiyitvā paṭivijjhitvā ṭhito. Ejaṃ samatikkamitvāti kampanataṇhaṃ atikkamitvā. Kilesagginti rāgādikilesaggiṃ. Pariyādiyitvāti khepetvā nibbāpetvā. Aparigamanatāyāti saṃsāre agamanabhāvena punāgamanābhāvenāti attho. Kaṭaṃ samādāyāti jayaggāhaṃ gahetvā. Muttipaṭisevanatāyāti sabbakilesehi muccitvā rūpādiārammaṇasevanavasena. Atha vā sabbakilesehi muttaphalasamāpattisevanavasena. Mettāya pārisuddhiyāti upakkilesamuttāya parisuddhabhāve ṭhitāya mettāya ṭhito. Karuṇādīsupi eseva nayo.
所谓『不染戒蕴』，即依戒律所摄持，具足言语行为生活戒蕴，庄严不缺失之意。『定蕴』是以努力正念相应之定相，与解脱功德俱缘。『解脱蕴』以解脱果实之了知为伴。『解脱知见蕴』即分别观察之智慧。『真实实践』即完整地修行四圣谛，依其本质而洞悉实相，圆成了知住持。『超越邪烦恼』谓超越烦恼蒙蔽心犹如震动之渴爱。『烦恼灭除』即熄灭由贪等障碍。『广大破坏』谓彻断烦恼。『不退转』指不复于轮回回转。『执取』即执有欲界色界无色界之诸境。『自由相应』谓由断尽诸烦恼后，专注于色境等法。『纯洁慈悲』谓因除染净除，具足了慈悲心。并同样适用悲、喜、舍等诸心。
Accantapārisuddhiyāti atikkantaparisuddhabhāvena parisuddhiyā antaṃ pāpuṇitvā ṭhito. Atammayatāyāti taṇhādiṭṭhimānā ‘‘tammayā’’ti vuccanti. Tesaṃ abhāvo atammayatā, tāya taṇhādiṭṭhimānavirahitatāya ṭhito. Vuttañhetaṃ –
『极纯净』谓以极度纯净的境界完成，终获果位。『无执著』谓执取山河世俗嗜爱诸法为真实实存者，全然无此执著者。其无执即无执爱为本。此谓灭除诸执著、行于无染之境。所言为此。
‘‘So tādiso lokavidū sumedho, sabbesu dhammesu atammayo munī’’ti (a. ni. 3.40). Etthāpi taṇhāmānadiṭṭhivirahitoti attho. Vimuttattāti sabbakilesehi muttabhāvena. Santussitattāti yathālābhayathābalayathāsāruppasantosavasena santuṭṭhabhāvena ṭhito.
经中云：「是如此的世间智者、大慧者，于一切法中皆无执著的圣人。」此处即指无渴爱之所见断除义。『解脱』谓断尽诸烦恼之一切束缚。『足不满足』谓以自然享受所得，无限满足欢喜而心安宁。
Khandhapariyanteti ekacatupañcakkhandhānaṃ tīhi pariññaggīhi jhāpetvā ante avasāne ṭhito , natthi etassa antoti vā pariyantaṃ, tasmiṃ pariyante. Dhātupariyantādīsupi eseva nayo. Ayaṃ pana viseso – dhātupariyanteti aṭṭhārasannaṃ dhātūnaṃ pariyante. Āyatanapariyanteti dvādasannaṃ āyatanānaṃ. Gatipariyanteti nirayādipañcannaṃ gatīnaṃ. Upapattipariyanteti sugatiduggatīsu nibbattiyā. Paṭisandhipariyanteti kāmarūpārūpabhavesu paṭisandhiyā . Bhavapariyanteti ekavokāracatupañcasaññāasaññānevasaññānāsaññākāmarūpaarūpabhavānaṃ. Saṃsārapariyanteti khandhadhātuāyatanānaṃ abbocchinnapavattiyā. Vaṭṭapariyanteti kammavipākakilesavaṭṭānaṃ pariyante. Antime bhaveti avasāne upapattibhave. Antime samussaye ṭhitoti avasāne samussaye sarīre ṭhito. Antimadehadharoti antimaṃ avasānadehaṃ sarīraṃ dhāretīti antimadehadharo. Arahāti ārakattā arīnaṃ, arānañca hatattā, paccayādīnaṃ arahattā, pāpakaraṇe rahābhāvā arahā.
蕴界终尽者者，即四五蕴在三种了知中熄灭，终了时立足，谓无彼终尽或无彼边界，即于此终边。于界终等名亦复同理。然有别者，界终者谓十八界终。处终者谓十二处终。趣终者谓地狱等五趣终。生起终者谓善趣恶趣之生起。续传终者谓欲色无色界续传。存在终者谓一重四十五识及无色界之存在。轮回终者谓蕴界、界、处之无间断运行。行环终者谓业、果报、烦恼之轮回终结。最终存在谓生起存在之终。最终集聚立足谓终时集聚身体立足。最终身持谓持最终终身身体为最终身持者。阿拉汉者，谓护持者，亦即护净乃至灭除恶人，诸因缘之成熟，故名阿拉汉。
Tassāyaṃ pacchimakoti tassa khīṇāsavassa ayaṃ samussayo attabhāvo avasāno. Carimoti appo mando carimo ālopo, carimaṃ kabaḷaṃ viya. Puna paṭisandhiyā natthibhāvaṃ sandhāya ‘‘jātimaraṇasaṃsāro, natthi tassa punabbhavo’’ti āha. Jananaṃ jāti, maranti tenāti maraṇaṃ, khandhādīnaṃ abbocchinnā saṃsārapavatti ca tassa khīṇāsavassa puna natthīti vuttaṃ gāthaṃ nigamento āha tenāha bhagavā –
此为后期者，谓彼已漏断尽者，此集聚实相终了。末法者谓短促迟缓之末，殆如劣绳。复以无续止故，谓已生死轮回无复有，故言：『生死轮回，无复生』。生者者生起，死者谓此生起之终，即死。蕴等断绝，轮回断灭，是已漏断尽无复重生，故陀罗尼题曰：世尊曰：
‘‘Tasmā jantu…pe… nāvaṃ sitvāva pāragū’’ti.
『故此众生…诸…如住船旁，即彼到岸』
Imasmiṃ sutte yaṃ antarantarā na vuttaṃ, taṃ pāṭhānusārena gahetabbaṃ.
于此经中未曾宣说之间隔，应遵正法条文取用。
Saddhammappajjotikāya mahāniddesaṭṭhakathāya · 《正法明灯》大义释注疏中
Kāmasuttaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 欲经解释之阐释已竟。