3. Mahāvaggo · 3. 大品
3. Mahāvaggo三、大品
1. Sīhanādasuttavaṇṇanā一、狮子吼经注释
§21
21. Tatiyassa paṭhame visamaṭṭhānesūti papātādīsu visamaṭṭhānesu. ‘‘Aññehi asādhāraṇānī’’ti kasmā vuttaṃ, nanu cetāni sāvakānampi ekaccānaṃ uppajjantīti? Kāmaṃ uppajjanti, yādisāni pana buddhānaṃ ṭhānāṭṭhānañāṇādīni, na tādisāni tadaññesaṃ kadācipi uppajjantīti aññehi asādhāraṇānīti . Tenāha ‘‘tathāgatasseva balānī’’ti. Imameva hi yathāvuttalesaṃ apekkhitvā tadabhāvato āsayānusayañāṇādīsu eva asādhāraṇasamaññā niruḷhā. Kāmaṃ ñāṇabalānaṃ ñāṇasambhāro visesapaccayo, puññasambhāropi pana nesaṃ paccayo eva. Ñāṇasambhārassapi vā puññasambhārabhāvato ‘‘puññussayasampattiyā āgatānī’’ti vuttaṃ.
第三章第一节：所谓“不整处”即指跌倒等不稳固之处。此处言他者具非凡之处，是何故？岂非因有时此间弟子亦生起有一念乎？当知欲乐生起，然佛诸地位、处所诸知见等，与其类者从未于彼等生起。他人所具非凡，乃因他们较常于烦恼、染污及蔽盖之习气中，见解清净如实的知见极为罕见，故谓之他人具非凡。故言“唯如来具此力”，此即依照前说之理，特别在烦恼与习气等见解里不生，故知非凡。又欲乐由知力果报等特别因缘生，福德果报虽相关，然无此必然依止。且又云，知力聚集及福德增盛，是福德习气成熟之所致。此悉如前释明。
Pakatihatthikulanti (saṃ. ni. ṭī. 2.2.22) giricaranadicaravanacarādippabhedā gocariyakālāvakanāmā sabbāpi balena pākatikā hatthijāti. Dasannaṃ purisānanti thāmamajjhimānaṃ dasannaṃ purisānaṃ. Ekassa tathāgatassa kāyabalanti ānetvā sambandho. Ekassāti ca tathā heṭṭhā kathāyaṃ āgatattā desanāsotena vuttaṃ. Nārāyanasaṅghātabalanti ettha nārā vuccanti rasmiyo. Tā bahū nānāvidhā ito uppajjantīti nārāyanaṃ, vajiraṃ, tasmā nārāyanasaṅghātabalanti vajirasaṅghātabalanti attho. Ñāṇabalaṃ pana pāḷiyaṃ āgatameva, na kāyabalaṃ viya aṭṭhakathāruḷhamevāti adhippāyo.
释《清净道论》中所谓披衣劫，指山行、游牧等诸劫级别，乃依其能力皆为巨象类。十人众中指中间五人。此处云“一佛所具躯体力”而由此产生关系。又云此语下方乃由教说听闻故知。所谓“那罗延众力”中“那罗”为光芒，此众由多种光芒构成，故意谓为“那罗延众力”即指光明力。知力为巴利语“āgata”，非躯体力，如释义所示。此为教义所依。
Saṃyuttake (saṃ. ni. 2.33) āgatāni tesattati ñāṇāni, sattasattati ñāṇānīti vuttaṃ, tattha (vibha. mūlaṭī. 760) pana nidānavagge sattasattati āgatāni catucattārīsañca. Tesattati pana paṭisambhidāmagge (paṭi. ma. 1.1) sutamayādīni āgatāni dissanti, na saṃyuttake. Aññānipīti etena ñāṇavatthuvibhaṅge (vibha. 751 ādayo) ekakādivasena vuttāni, aññattha ca ‘‘pubbante ñāṇa’’ntiādinā (dha. sa. 1063) brahmajālādīsu ca ‘‘tayidaṃ tathāgato pajānāti ‘imāni diṭṭhiṭṭhānāni evaṃ gahitānī’ti’’ādinā (dī. ni. 1.36) vuttāni anekāni ñāṇappabhedāni saṅgaṇhāti. Yāthāvappaṭivedhato sayañca akampiyaṃ puggalañca taṃsamaṅginaṃ neyyesu adhibalaṃ karotīti āha ‘‘akampiyaṭṭhena upatthambhanaṭṭhena cā’’ti.
《相应部》称有七十二种知，七十七种知，前后文本略有出入，《小部根本注》中云七十七种知中有四十三种。七十二种知在《正断经》（paṭisambhidāmagga）中称有种种闻知等，不同于《相应部》。所谓“他知”以此知之物分析讲，此处概括初种知等。另释《梵网经》等经中“如来知：此等见解闭合”的语句，集多种知别。经文明了实相深度，故言“确立无动摇之人，应为坚定依止”，即指如来。
Usabhassa idanti āsabhaṃ, seṭṭhaṭṭhānaṃ. Sabbaññutāpaṭijānanavasena abhimukhaṃ gacchanti, aṭṭha vā parisā upasaṅkamantīti āsabhā, pubbabuddhā. Idaṃ panāti buddhānaṃ ṭhānaṃ sabbaññutameva vadati. Tiṭṭhamānovāti avadantopi tiṭṭhamānova paṭijānāti nāmāti attho. Upagacchatīti anujānāti.
犊牛者即秃牛，最佳之地也。众皆面向明亮之处，八众接近者即前佛众。此谓诸佛诸地，称为最明净。所谓“立志”，譬如彼等虽言，是心志决之意。所谓“接近”，即承认和亲近也。
Aṭṭhasuparisāsūti ‘‘abhijānāmi kho panāhaṃ, sāriputta, anekasataṃ khattiyaparisaṃ…pe… tatra vata maṃ bhayaṃ vā sārajjaṃ vā okkamissatīti nimittametaṃ, sāriputta, na samanupassāmī’’ti (ma. ni. 1.151) vuttāsu aṭṭhasu parisāsu. Abhītanādaṃ nadatīti parato dassitañāṇayogena dasabalohanti abhītanādaṃ nadati.
《大念处经》记载：“我悉知，沙利耶子，百余刹帝利众……在此时最怕恐甚或可灭”，此为缘由，沙利耶子未亲证此理。闻此誓声，乃他道显现知见之表现，由外显得。
Paṭivedhaniṭṭhattā arahattamaggañāṇaṃ paṭivedhoti ‘‘phalakkhaṇe uppannaṃ nāmā’’ti vuttaṃ. Tena paṭiladdhassapi desanāñāṇassa kiccanipphatti parassa avabujjhanamattena hotīti ‘‘aññāsikoṇḍaññassa sotāpattiphalakkhaṇe pavattaṃ nāmā’’ti vuttaṃ. Tato paraṃ pana yāva parinibbānā desanāñāṇapavatti tasseva pavattitassa dhammacakkassa ṭhānanti veditabbaṃ pavattitacakkassa cakkavattino cakkaratanassa ṭhānaṃ viya.
修习道果知觉称“证知”，又言“在流果证特征出现时谓之”，此有教义指证。即便获得成果者，其说法运用与他说法获知非不相干，故云“别人难以见解阿拉汉初果之特征”，与释典稍有出入。此后传灯不断，证知轮回故称为法轮，应知此义与轮宝之王意义似出一辙。
Tiṭṭhatīti vuttaṃ, kiṃ bhūmiyaṃ puriso viya, noti āha ‘‘tadāyattavuttitāyā’’ti. Ṭhānanti cettha attalābho dharamānatā ca, na gatinivattīti āha ‘‘uppajjati ceva pavattati cā’’ti. Yattha panetaṃ dasabalañāṇaṃ vitthāritaṃ, taṃ dassento ‘‘abhidhamme panā’’tiādimāha. Sesesupi eseva nayo.
所谓“立住”，比喻如同一个人稳立不动一样，但此处并非单指此义，因此说“在此说法之中是如是”。“立处”指自身所占据之地及所持守之法，非“去处”，故说“既生起又运转”。至于此处所说明的十种法的力量，谓之“于法中作此显现”等。余下说明亦同理。
Samādiyantīti samādānāni, tāni pana samādiyitvā katāni hontīti āha ‘‘samādiyitvā katāna’’nti. Kammameva vā kammasamādānanti etena samādānasaddassa apubbatthābhāvaṃ dasseti muttagatasadde gatasaddassa viya. Gatīti nirayādigatiyo. Upadhīti attabhāvo. Kāloti kammassa vipaccanārahakālo. Payogoti vipākuppattiyā paccayabhūtā kiriyā.
所谓“受持”，即受持的法；受持之后即为已行之法，故说“受持已行”。“业”也称“业受持”，此语显现“受持”一词非直指开始，而是无始以来延续之义。如“去”者，谓生死诸趣；“受”指现存自性；“时”为业因不得消灭之时；“用”是指业因导致果报之作用。
Agatigāmininti nibbānagāminiṃ. Vuttañhi ‘‘nibbānañcāhaṃ, sāriputta, pajānāmi nibbānagāminiñca paṭipada’’nti (ma. ni. 1.153). Bahūsupi manussesu ekameva pāṇaṃ ghātentesu kāmaṃ sabbesampi cetanā tassevekassa jīvitindriyārammaṇā, taṃ pana kammaṃ tesaṃ nānākāraṃ. Tesu (vibha. aṭṭha. 811) hi eko ādarena chandajāto karoti, eko ‘‘ehi tvampi karohī’’ti parehi nippīḷito karoti, eko samānacchando viya hutvā appaṭibāhamāno vicarati. Tesu eko teneva kammena niraye nibbattati, eko tiracchānayoniyaṃ, eko pettivisaye. Taṃ tathāgato āyūhanakkhaṇeyeva ‘‘iminā nīhārena āyūhitattā esa niraye nibbattissati, esa tiracchānayoniyaṃ, esa pettivisaye’’ti jānāti. Niraye nibbattamānampi ‘‘esa mahāniraye nibbattissati, esa ussadaniraye’’ti jānāti. Tiracchānayoniyaṃ nibbattamānampi ‘‘esa apādako bhavissati, esa dvipādako, esa catuppado, esa bahuppado’’ti jānāti. Pettivisaye nibbattamānampi ‘‘esa nijjhāmataṇhiko bhavissati, esa khuppipāsiko, esa paradattūpajīvī’’ti jānāti. Tesu ca kammesu ‘‘idaṃ kammaṃ paṭisandhiṃ ākaḍḍhissati, idaṃ aññena dinnāya paṭisandhiyā upadhivepakkaṃ bhavissatī’’ti jānāti.
谓“无去处者”，即涅槃之行者。经中说：“我知涅槃及其道理。”在人中，有一类杀生者，尽皆以意乐生命之根为缘，虽同业，品差异多端。如一者由爱生，宁受苦难；一者被他迫使而造；一者若同欲乐而心低微，行事非坚决。他们中有者以此业受苦于地狱，有者堕畜生，有者堕饿鬼。世尊了知于生命断灭时刻，此业必定导致身受三恶趣果报，或地狱等极苦难，或畜生等，或饿鬼等，并知恶业因果相续有增减差异。
Tathā sakalagāmavāsikesu ekato piṇḍapātaṃ dadamānesu kāmaṃ sabbesampi cetanā piṇḍapātārammaṇāva, taṃ pana kammaṃ tesaṃ nānākāraṃ. Tesu hi eko ādarena karotīti sabbaṃ purimasadisaṃ, tasmā tesu keci devaloke nibbattanti, keci manussaloke. Taṃ tathāgato āyūhanakkhaṇeyeva jānāti. ‘‘Iminā nīhārena āyūhitattā esa manussaloke nibbattissati, esa devaloke. Tatthāpi esa khattiyakule, esa brāhmaṇakule, esa vessakule, esa suddakule, esa paranimmitavasavattīsu, esa nimmānaratīsu, esa tusitesu, esa yāmesu, esa tāvatiṃsesu, esa cātumahārājikesu, esa bhummadevesū’’tiādinā tattha tattha hīnapaṇītasuvaṇṇadubbaṇṇaappaparivāramahāparivāratādibhedaṃ taṃ taṃ visesaṃ āyūhanakkhaṇeyeva jānāti.
又如诸乡村居民合施比库，皆以心生爱乐供养，此业亦多样。有者由爱生热，故在他世天界或人间生起，世尊于生命断灭时亦能知其果报。此中于诸天、于人间，并于各阶层贵族、婆罗门、毗舍浮屠族、蠢愚民众、变现诸天、鬼神等，各有其寿命长短、善恶差别，世尊悉知诸差异及其业果。
Tathā vipassanaṃ paṭṭhapentesuyeva ‘‘iminā nīhārena esa kiñci sallakkhetuṃ na sakkhissati, esa mahābhūtamattameva vavatthapessati, esa rūpapariggaheyeva ṭhassati, esa arūpapariggaheyeva, esa nāmarūpapariggaheyeva, esa paccayapariggaheyeva, esa lakkhaṇārammaṇikavipassanāyameva, esa paṭhamaphaleyeva, esa dutiyaphaleyeva, esa tatiyaphaleyeva, esa arahattaṃ pāpuṇissatī’’ti jānāti. Kasiṇaparikammaṃ karontesupi ‘‘imassa parikammamattameva bhavissati, esa nimittaṃ uppādessati, esa appanaṃ eva pāpuṇissati, esa jhānaṃ pādakaṃ katvā vipassanaṃ paṭṭhapetvā arahattaṃ gaṇhissatī’’ti jānāti. Tenāha ‘‘imassa cetanā’’tiādi.
复如修习内观，世尊亦知“以此关停杂念，专注大法，立于色法、非色法、名色法、缘起法、特征及妙观等，得三果阿拉汉极乐。”修习光明观者，世尊知其“此光明观当生起，能现境物相，证得四禅和内观智慧，终获阿拉汉果。”世尊称此为“此心”等依。
Kāmanato kāmetabbato kāmappaṭisaṃyuttato ca dhātu kāmadhātu. Ādi-saddena byāpādadhāturūpadhātuādīnaṃ saṅgaho. Vilakkhaṇatāyāti visadisasabhāvatāya. Khandhāyatanadhātulokanti anekadhātuṃ nānādhātuṃ khandhalokaṃ āyatanalokaṃ dhātulokaṃ yathābhūtaṃ pajānātīti yojanā. ‘‘Ayaṃ rūpakkhandho nāma…pe… ayaṃ viññāṇakkhandho nāma. Tesupi ekavidhena rūpakkhandho, ekādasavidhena rūpakkhandho. Ekavidhena vedanākkhandho, bahuvidhena vedanākkhandho. Ekavidhena saññākkhandho…pe… saṅkhārakkhandho…pe… viññāṇakkhandho, bahuvidhena viññāṇakkhandho’’ti evaṃ tāva khandhalokassa, ‘‘idaṃ cakkhāyatanaṃ nāma…pe… idaṃ dhammāyatanaṃ nāma. Tattha dasāyatanā kāmāvacarā, dve cātubhūmakā’’tiādinā āyatanalokassa, ‘‘ayaṃ cakkhudhātu nāma…pe… ayaṃ manoviññāṇadhātu nāma. Tattha soḷasa dhātuyo kāmāvacarā, dve cātubhūmakā’’tiādinā dhātulokassa anekasabhāvaṃ nānāsabhāvañca pajānāti. Na kevalaṃ upādinnasaṅkhāralokasseva, atha kho anupādinnakasaṅkhāralokassapi ‘‘imāya nāma dhātuyā ussannattā imassa rukkhassa khandho seto, imassa kāḷo, imassa maṭṭho, imassa sakaṇṭako, imassa bahalattaco, imassa tanuttaco, imassa pattaṃ vaṇṇasaṇṭhānādivasena evarūpaṃ, imassa pupphaṃ nīlaṃ pītaṃ lohitaṃ odātaṃ sugandhaṃ duggandhaṃ, imassa phalaṃ khuddakaṃ mahantaṃ dīghaṃ vaṭṭaṃ susaṇṭhānaṃ dussaṇṭhānaṃ maṭṭhaṃ pharusaṃ sugandhaṃ duggandhaṃ madhuraṃ tittakaṃ kaṭukaṃ ambilaṃ kasāvaṃ, imassa kaṇṭako tikhiṇo kuṇṭho ujuko kuṭilo tambo kāḷo odāto hotī’’tiādinā pajānāti. Sabbaññubuddhānaṃ eva hi etaṃ balaṃ, na aññesaṃ.
所谓“欲根”，为由欲生心所具之根本界，即欲界根。开头语为“如贪”等五根合集。所谓区别，为彻底明白义。五蕴、六入、十八界等多界多种之法体，世尊于此均彻知。比如色蕴称名，识蕴形为一类或多类；感受、想、行、识亦有多种。眼界、色界等各界亦有十界四部次第。触界、识界等十八界亦多种多样。世尊知此非止于染污行蕴之界，尚知无染无为界。譬如树木诸叶枝干，其色、形、种种特征，大小香臭，世尊无所不知。此为诸全知佛独具之力，余人难及。
Nānādhimuttikatanti nānajjhāsayataṃ. Adhimutti nāma ajjhāsayadhātu ajjhāsayasabhāvo. So pana hīnapaṇītatāsāmaññena pāḷiyaṃ dvidhāva vuttopi hīnapaṇītādibhedena anekavidhoti āha ‘‘hīnādīhi adhimuttīhi nānādhimuttikabhāva’’nti. Tattha ye ye sattā yaṃyaṃadhimuttikā, te te taṃtadadhimuttike eva sevanti bhajanti payirupāsanti dhātusabhāgato. Yathā gūthādīnaṃ dhātūnaṃ sabhāvo eso, yaṃ gūthādīhi eva saṃsandanti samenti, evaṃ hīnajjhāsayā dussīlādīheva saṃsandanti samenti, sampannasīlādayo ca sampannasīlādīheva. Taṃ nesaṃ nānādhimuttikataṃ bhagavā yathābhūtaṃ pajānātīti.
所谓多种分别念，是指多种心识所起的分别。分别念者，是心识之所依及其所具的心识性质。世尊称之为『分别念』。因低劣、非纯净等一般而言，巴利文中有二分说，也有依据低劣、非纯净等差别而说多种分别念。言『由低等分别念引起的多种分别念现象』。其中，众生所具各自的分别念，各自依止于其所依止的分别念所组成的心理基础。如同各种膈膜之性质，因诸膈膜相互分合而成，其性质即是诸膈膜所依附而成；同理，低劣分别念与不善法相联结，纯善分别念与善法相联结。世尊因此如实知见其多种分别念的真实状况。
Vuddhiṃhāniñcāti paccayavisesena sāmatthiyato adhikataṃ anadhikatañca. Indriyaparopariyattañāṇaniddese (vibha. 814; paṭi. ma. 113) ‘‘āsayaṃ jānāti, anusayaṃ jānātī’’ti āsayādijānanaṃ kasmā niddiṭṭhanti? Āsayajānanādinā yehi indriyehi paroparehi sattā kalyāṇapāpāsayādikā honti, tesaṃ jānanassa vibhāvanato. Evañca katvā indriyaparopariyattaāsayānusayañāṇānaṃ visuṃ asādhāraṇatā, indriyaparopariyattanānādhimuttikatāñāṇānaṃ visuṃ balavatā ca siddhā hoti. Tattha āsayanti yattha sattā nivasanti, taṃ tesaṃ nivāsaṭṭhānaṃ, diṭṭhigataṃ vā yathābhūtañāṇaṃ vā āsayo, anusayo appahīnabhāvena thāmagato kileso. Taṃ pana bhagavā sattānaṃ āsayaṃ jānanto tesaṃ tesaṃ diṭṭhigatānaṃ vipassanāmaggañāṇānañca appavattikkhaṇepi jānāti. Vuttañhetaṃ –
所谓增长与损减，是指因缘特别作用，增加或不增加且减少或不减少的差别。在《根相续知见分》等经论里有言：“知心根者，知心习也。”此处“知”是指对于心习及其起源的了解为何？因由根、缘之关系，导致众生或善或恶之心习等存在，其了解则为分别说明。乃至于此，内观根缘及心习的清净与异常之别，了解各种分别念的差异及其强弱，因而成就。所谓心习，乃众生所住之所、其定见与真实慧之住处及非毁减状态之污染。如是，世尊于众生之心习，透彻知晓其各自定见与慧的观照与消除之道，断绝其不断之时机。经中言——
‘‘Kāmaṃ sevantaṃyeva bhagavā jānāti – ‘ayaṃ puggalo kāmagaruko kāmāsayo kāmādhimutto’ti. Kāmaṃ sevantaṃyeva jānāti – ‘ayaṃ puggalo nekkhammagaruko nekkhammāsayo nekkhammādhimutto’ti. Nekkhammaṃ sevantaṃyeva jānāti. Byāpādaṃ, abyāpādaṃ, thinamiddhaṃ, ālokasaññaṃ sevantaṃyeva jānāti – ‘ayaṃ puggalo thinamiddhagaruko thinamiddhāsayo thinamiddhādhimutto’’’ti (paṭi. ma. 1.113).
“世尊知乐欲所随人，即知此人重乐欲心，是乐欲习得支。”世尊亦知断欲者及其所随心，知断贪、断嗔、断昏沉及断内光法之存在状况，故言。
Paṭhamādīnaṃ catunnaṃ jhānānanti rūpāvacarānaṃ paṭhamādīnaṃ paccanīkajjhāpanaṭṭhena ārammaṇūpanijjhāpanaṭṭhena ca jhānānaṃ. Catukkanayena hetaṃ vuttaṃ. Aṭṭhannaṃ vimokkhānanti ettha paṭipāṭiyā satta appitappitakkhaṇe paccanīkadhammehi vimuccanato ārammaṇe ca adhimuccanato vimokkhā nāma. Aṭṭhamo pana sabbaso saññāvedayitehi vimuttattā apagamavimokkho nāma. Catukkanayapañcakanayesu paṭhamajjhānasamādhi savitakkasavicāro nāma. Pañcakanaye dutiyajjhānasamādhi avitakkavicāramatto. Nayadvayepi upari tīsu jhānesu samādhi avitakkaavicāro. Samāpattīsu paṭipāṭiyā aṭṭhannaṃ samādhītipi nāmaṃ, samāpattītipi cittekaggatāsabbhāvato, nirodhasamāpattiyā tadabhāvato na samādhīti nāmaṃ. Hānabhāgiyadhammanti appaguṇehi paṭhamajjhānādīhi vuṭṭhitassa saññāmanasikārānaṃ kāmādianupakkhandanaṃ . Visesabhāgiyadhammanti paguṇehi paṭhamajjhānādīhi vuṭṭhitassa saññāmanasikārānaṃ dutiyajjhānādipakkhandanaṃ. Iti saññāmanasikārānaṃ kāmādidutiyajjhānādipakkhandanāni hānabhāgiyavisesabhāgiyā dhammāti dassitāni. Tehi pana jhānānaṃ taṃsabhāvatā ca dhammasaddena vuttā. Tasmāti vuttamevatthaṃ hetubhāvena paccāmasati. Vodānanti paguṇatāsaṅkhātaṃ vodānaṃ. Tañhi paṭhamajjhānādīhi vuṭṭhahitvā dutiyajjhānādiadhigamassa paccayattā ‘‘vuṭṭhāna’’nti vuttaṃ. Keci pana ‘‘nirodhato phalasamāpattiyā vuṭṭhānanti pāḷi natthī’’ti vadanti. Te ‘‘nirodhā vuṭṭhahantassa nevasaññānāsaññāyatanaṃ phalasamāpattiyā anantarapaccayena paccayo’’ti imāya pāḷiyā (paṭṭhā. 1.1.417) paṭisedhetabbā. Yo samāpattilābhī samāno eva ‘‘na lābhīmhī’’ti, kammaṭṭhānaṃ samānaṃ eva ‘‘na kammaṭṭhāna’’nti saññī hoti, so sampattiṃyeva samānaṃ ‘‘vipattī’’ti paccetīti veditabbo.
所谓第一等四禅，是指色界初禅的初禅有无所缘不净果等三种果报，对最初各种缘起善法的摄取与防止。所谓八解脱，乃于修行中七个善念念机上的观照解脱，及对境界之观想的对治解脱，总称为解脱。第八解脱，指依诸色心所（即想觉）及其解脱本性而得的入灭解脱。四正勤四正念四正定合称四念处禅定；五禅中初禅名为有想有作用禅定；第二禅无想有作用禅定；第三、第四禅皆无想无作用禅定。达到的定境，依其真如统一性，称为禅定，也因其灭尽而不称禅定。所谓减相，是指于初禅等生起时，识、想、念等止息，欲界的习气断绝；特殊相异者，指于初禅等断相起时诸心所的断除。由此可见，初禅等的分别眠断除，第二禅以上更为彻底。故经论中用法相名称分别禅的性质。故此谓因缘成立而令定境产生。所谓“兴起”，是一切杂染的障碍之起；以初禅以上为界，由初禅以上的显现断除故言“兴起”。有学说称“灭尽因果果位兴起”无此说，应当否定。若成就者证悟，却自说“未成就”，则显示其心修未毕，未能入实法境界，应了知为真。
Na tathā daṭṭhabbanti yathā paravādinā vuttaṃ, tathā na daṭṭhabbaṃ. Sakasakakiccameva jānātīti ṭhānāṭṭhānajānanādisakasakameva kiccaṃ kātuṃ jānāti, yathāsakameva visayaṃ paṭivijjhatīti attho. Tampīti tehi dasabalañāṇehi jānitabbampi. Kammavipākantaramevāti kammantarassa vipākantarameva jānāti. Cetanācetanāsampayuttadhamme nirayādinibbānagāminippaṭipadābhūte kammanti gahetvā āha ‘‘kammaparicchedamevā’’ti. Dhātunānattañca dhātunānattakāraṇañca dhātunānattakāraṇanti ekadesasarūpekaseso daṭṭhabbo. Tañhi ñāṇaṃ tadubhayampi jānāti. ‘‘Imāya nāma dhātuyā ussannattā’’tiādinā (vibha. aṭṭha. 812) tathā ceva saṃvaṇṇitaṃ. Saccaparicchedamevāti pariññābhisamayādivasena saccānaṃ paricchinnameva. Appetuṃ na sakkoti aṭṭhamanavamabalāni viya taṃsadisaṃ, iddhividhañāṇamiva vikubbituṃ. Etenassa balasadisatañca nivāreti. Jhānādiñāṇaṃ viya vā appetuṃ vikubbituñca. Yadipi hi jhānādipaccavekkhaṇañāṇaṃ sattamabalanti tassa savitakkasavicāratā vuttā, tathāpi jhānādīhi vinā paccavekkhaṇā natthīti jhānādisahagataṃ ñāṇaṃ tadantogadhaṃ katvā evaṃ vuttanti veditabbaṃ. Atha vā sabbaññutaññāṇaṃ jhānādikiccaṃ viya na sabbaṃ balakiccaṃ kātuṃ sakkotīti dassetuṃ ‘‘jhānaṃ hutvā appetuṃ, iddhi hutvā vikubbituñca na sakkotī’’ti vuttaṃ, na pana kassaci balassa jhānaiddhibhāvatoti daṭṭhabbaṃ.
“不当如别说依法去观”，不能依他人所说，必须如法亲见。所谓“能知对遇”等，于生起因缘处之知。此当由十种力量知见，全然了知。所谓业报差异，即谓业与果报之差异。于生灭之业所感的善恶习气，乃至诸趣至涅槃的行持所起，称为业。各种法的差别及法异因果应当观察。对此，知识同时了知见识之两边。并称“法俱盛”，即常以法生死变化等所示。所谓真谛层面，是指修习所达顿悟真谛。不能以力量般若稍有怯懦，或神足智等之力动摇者阻止之。以此力量示现之，令依止消除也。若无禅定力，即无此辨识法慧之获。即使对于禅定等观照智慧的第七种力量是有作用的，然而离开禅定则无此体验。就此与禅定等契合的智慧，即是殊胜法的核心。另一解说明所有学悟知识，犹如禅定修行，不可能具备开展一切力量的能力。以此说明“有禅定方能获得力量及成就，否则不能”。非有人说禅定力现起者的见解。
Evaṃ kiccavisesavasenapi dasabalañāṇasabbaññutaññāṇavisesaṃ dassetvā idāni vitakkattikabhūmantaravasenapi taṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Paṭipāṭiyātiādito paṭṭhāya paṭipāṭiyā.
即便是业因特性之观察，已经显现不同境界的十种力量和全知佛慧现象，此刻就以思维先导之方式，再显说“亦应知道”等义。所谓修习法序，即乃由开始层层深入而修行遂成次第之义。
Anupadavaṇṇanaṃ ñatvā veditabbānīti sambandho. Kilesāvaraṇaṃ niyatamicchādiṭṭhi. Kilesāvaraṇassa abhāvo āsavakkhayañāṇādhigamassa ṭhānaṃ, tabbhāvo aṭṭhānaṃ. Anadhigamassa pana tadubhayampi yathākkamaṃ aṭṭhānaṃ ṭhānañcāti tattha kāraṇaṃ dassento ‘‘lokiya…pe… dassanato cā’’ti āha. Tattha lokiyasammādiṭṭhiyā ṭhiti āsavakkhayādhigamassa ṭhānaṃ kilesāvaraṇābhāvassa kāraṇattā. Sā hi tasmiṃ sati na hoti, asati ca hoti. Etena tassā aṭṭhitiyā tassa aṭṭhānatā vuttā eva. Nesaṃ veneyyasattānaṃ. Dhātuvemattadassanatoti kāmadhātuādīnaṃ pavattibhedadassanato, yadaggena dhātuvemattaṃ jānāti, tadaggena cariyādivisesampi jānāti. Dhātuvemattadassanatoti vā dhammadhātuvemattadassanato. Sabbāpi hi cariyā dhammadhātupariyāpannā evāti. Payogaṃ anādiyitvāpi santatimahāmattādīnaṃ viya. Dibbacakkhānubhāvato pattabbenāti ettha dibbacakkhunā parassa hadayavatthusannissayalohitavaṇṇadassanamukhena tadā pavattamānacittajānanatthaṃ parikammakaraṇaṃ nāma sāvakānaṃ, tañca kho ādikammikānaṃ, yato dibbacakkhuānubhāvato cetopariyañāṇassa pattabbatā siyā. Buddhānaṃ pana yadipi āsavakkhayañāṇādhigamato pageva dibbacakkhuñāṇādhigamo, tathāpi tathāparikammakaraṇaṃ natthi vijjāttayasiddhiyā sijjhanato. Sesābhiññāttaye cetopariyañāṇaṃ dibbacakkhuñāṇādhigamena pattanti ca vattabbataṃ labhatīti tathā vuttanti daṭṭhabbaṃ.
知悉无依止释义宜如此。此处关联烦恼与蔽障，指的是固定的邪见。烦恼蔽障之无即为断除烦恼的智慧证得之境地，亦为存在境地。未得境地时，这二者皆依相应之境地而显现，其因由是“世俗……亦称如是见”等文。此世俗正见为烦恼断除智慧得至境地及烦恼蔽障无之因。然此正见时无念故不立；无念时却有。由此义故此境得称为正立，此非三者不同也。因对诸界微妙现相之见，即由智慧知晓五欲界诸存在状态之差别。智慧既知相依之异，亦知行为等特殊现象。此见即是法界之见。因涵盖了诸法，故一切行为亦应包含其中。虽未起用而如众大河汇流亦无差别。所谓天眼通之得，即借他心识及心相依血色等见见他心物故，为诸弟子修学之法及具足初阶之根源。佛陀所证断烦恼智慧已得天眼等三明，然非依修学因缘而得。余余三明中常依天眼通得见心相。言该法当证亦已成所应得，故有如是说，当于观察中见之。
Sīhanādasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 狮子吼经注释完毕。
2-4. Adhivuttipadasuttādivaṇṇanā二至四、增上语迹经等注释
§22-24
22-24. Dutiye adhivacanapadānanti paññattipadānaṃ. Dāsādīsu sirivaḍḍhakādisaddā viya vacanamattameva adhikāraṃ katvā pavattiyā adhivacanaṃ paññatti. Atha vā adhisaddo uparibhāge. Vuccatīti vacanaṃ, upari vacanaṃ adhivacanaṃ, upādābhūtarūpādīnaṃ upari paññapiyamānā upādāpaññattīti attho, tasmā paññattidīpakapadānīti attho daṭṭhabbo. Tassa padāni padaṭṭhānāni adhivacanapadāni. Tenāha ‘‘tesaṃ ye’’tiādi. Tesanti adhivacanānaṃ. Yeti khandhādayo. Adhivuttitāya adhivuttiyoti diṭṭhiyo vuccanti. Adhikañhi sabhāvadhammesu sassatādiṃ, pakatiādiṃ, drabyādiṃ, jīvādiṃ, kāyādiñca, abhūtaṃ atthaṃ ajjhāropetvā diṭṭhiyo pavattantīti. Tenāha ‘‘atha vā’’tiādi. Tatiyacatutthāni suviññeyyāni.
22-24。所谓第二品义词，即作约代用的名词。如“奴仆”等均为扩大称呼，仅以言辞表示义项的范围，即为语词表象定义。或者说上层之语即义词，意指依附于生起、灭除等法的义词。因而称这些名词为定义阐明的词义。词义即为义词的本体。因此称其为义词说明的义词。示例如“他们的诸人”等，指代义词集合。词为义词，受其代领作用的统称即为义对象。称谓言论即为义词记载。义词即断定诸法的有界、常界、不变界、非实体、生命、身体等观念所起的知见。由此开始说明各类义词。再如“或者”之类为第三、第四品，皆可明确辨识。
Adhivuttipadasuttādivaṇṇanā niṭṭhitā. · 增上语迹经等注释完毕。
5. Kasiṇasuttavaṇṇanā五、遍经注释
§25
25. Pañcame sakalaṭṭhenāti nissesaṭṭhena. Anavasesapharaṇavasena cettha sakalaṭṭho veditabbo, asubhanimittādīsu viya ekadese aṭṭhatvā anavasesato gahetabbaṭṭhenāti attho. Tadārammaṇānaṃ dhammānanti taṃ kasiṇaṃ ārabbha pavattanakadhammānaṃ. Khettaṭṭhenāti uppattiṭṭhānaṭṭhena. Adhiṭṭhānaṭṭhenāti pavattiṭṭhānabhāvena. Yathā khettaṃ sassānaṃ uppattiṭṭhānaṃ vaḍḍhanaṭṭhānañca, evameva taṃ ta jhānaṃ sampayuttadhammānanti. Yogino vā sukhavisesānaṃ kāraṇabhāvena. Paricchinditvāti idaṃ ‘‘uddhaṃ adho tiriya’’nti etthāpi yojetabbaṃ. Paricchinditvā eva hi sabbattha kasiṇaṃ vaḍḍhetabbaṃ. Tena tena vā kāraṇenāti tena tena upariādīsu kasiṇavaḍḍhanakāraṇena. Yathā kinti āha ‘‘ālokamiva rūpadassanakāmo’’ti. Yathā dibbacakkhunā uddhaṃ ce rūpaṃ daṭṭhukāmo, uddhaṃ ālokaṃ pasāreti. Adho ce, adho. Samantato ce rūpaṃ daṭṭhukāmo, samantato ālokaṃ pasāreti, evaṃ sabbakasiṇanti attho. Ekassāti pathavīkasiṇādīsu ekekassa. Aññabhāvānupagamanatthanti aññakasiṇabhāvānupagamanadīpanatthaṃ, aññassa vā kasiṇabhāvānupagamanadīpanatthaṃ. Na hi aññena pasāritakasiṇaṃ tato aññena pasāritakasiṇabhāvaṃ upagacchati, evampi nesaṃ aññakasiṇasambhedābhāvo veditabbo. Na aññaṃ pathavīādi. Na hi udakena ṭhitaṭṭhāne sasambhārapathavī atthi. Aññakasiṇasambhedoti āpokasiṇādinā saṅkaro. Sabbatthāti sabbesu sesakasiṇesu.
25。所谓第五整体与全面，是指毫无缺漏之义。依此处义，当如不净相等诸处，须在一处坚持不失。所谓阿赖耶为诸法开始起源。所谓界处，则是指生起基础。所谓坚立处，是指成住现象。举例而言，界处为沙门之生起、成就、增长之所，禅定亦是依此而成。修行者因乐感而获殊胜变化。所谓贯通或贯穿，即指上、下、内外各处，须结合贯通。如光明耀动欲见色法时，向上向下、周遍散布。总而言之即为遍处界处。谓一本为地界等诸界各自相表。所谓异相之起，即指异处相续彰显，或他层面界处相承作用。非他处所布散，而是本人界处无异分。非他界之可见。所谓异界相承即众多界界之交会融合。遍处则为遍诸余界而成。
Ekadese aṭṭhatvā anavasesapharaṇaṃ pamāṇassa aggahaṇato appamāṇaṃ. Teneva hi nesaṃ kasiṇasamaññā. Tathā cāha ‘‘tañhī’’tiādi. Tattha cetasā pharantoti bhāvanācittena ārammaṇaṃ karonto. Bhāvanācittañhi kasiṇaṃ parittaṃ vā vipulaṃ vā sakalameva manasi karoti, na ekadesaṃ. Kasiṇugghāṭimākāse pavattaviññāṇaṃ pharaṇaappamāṇavasena viññāṇakasiṇanti vuttaṃ. Tathā hi taṃ viññāṇanti vuccati. Kasiṇavasenāti ugghāṭitakasiṇavasena kasiṇugghāṭimākāse uddhaṃadhotiriyatā veditabbā. Yattakañhi ṭhānaṃ kasiṇaṃ pasāritaṃ, tattakaṃ ākāsabhāvanāvasena ākāsaṃ hotīti. Evaṃ yattakaṃ ṭhānaṃ ākāsaṃ hutvā upaṭṭhitaṃ, tattakaṃ sakalameva pharitvā viññāṇassa pavattanato āgamanavasena viññāṇakasiṇepi uddhaṃadhotiriyatā vuttāti āha ‘‘kasiṇugghāṭimākāsavasena tattha pavattaviññāṇe uddhaṃadhotiriyatā veditabbā’’ti.
须于一处坚立并持无缝隙，称为整体把持。如此便是十法界广布无余。心虑以修习心为缘。修习之心即广泛而非局限一处。所谓意识开窍时，亦有意识及认知的开显波动。故称意识为界。所谓界力，即意识之所布及支配上下一切。只有当界界均布现，故称为意识界之上下一致彰显。由此得名“意识界之开显”，强调界与意识统一的上上下下活动。
Kasiṇasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 遍经注释完毕。
6. Kāḷīsuttavaṇṇanā六、咖离经注释
§26
26. Chaṭṭhe atthassa pattinti ekantato hitānuppattiṃ. Hadayassa santinti paramacittūpasamaṃ. Kilesasenanti kāmaguṇasaṅkhātaṃ paṭhamaṃ kilesasenaṃ. Sā hi kilesasenā accharāsaṅghātasabhāvāpi paṭipatthayamānā piyāyitabbaicchitabbarūpasabhāvato piyarūpasātarūpā nāma attano kiccavasena. Ahaṃ ekova jhāyantoti ahaṃ gaṇasaṅgaṇikāya kilesasaṅgaṇikāya ca abhāvato eko asahāyo lakkhaṇūpanijjhānena jhāyanto. Anubujjhinti anukkamena maggapaṭipāṭiyā bujjhiṃ paṭivijjhiṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – piyarūpaṃ sātarūpaṃ senaṃ jinitvā ahaṃ ekova jhāyanto ‘‘atthassa pattiṃ hadayassa santi’’nti saṅkhaṃ gataṃ arahattasukhaṃ paṭivijjhiṃ, tasmā janena mittasanthavaṃ na karomi, teneva ca me kāraṇena kenaci saddhiṃ sakkhī na sampajjatīti. Atthābhinibbattesunti itisaddalopenāyaṃ niddesoti āha ‘‘atthoti gahetvā’’ti.
26。第六义，即唯有利益之成就。所谓心安者，是指最高心念的调伏。所谓烦恼，是称为欲质因的第一烦恼。此烦恼调伏中，虽有各种烦恼诸性质聚合，行于道业者，出于希求护持与亲近，称为爱心护持之性故作此称。若仅我一人修禅，则因羞辱及烦恼聚合而孤立无援，心藏抑郁，仍专注修习。修习亦能认识及体解道果实际。即所谓爱心护持及守护烦恼驯服后，已达到觉悟境地，获阿拉汉果乐。故说知此“安慧”是已成就之境，因此不与他人云道义理亦不善辩。因已至真谛了悟境故，才无欲共论。所谓“理之显现”，是在此义中之指示，故言“以理为持”。
Kāḷīsuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 咖离经注释完毕。
7. Paṭhamamahāpañhasuttavaṇṇanā七、第一大问经注释
§27
27. Sattame vuccethāti vucceyya. Dutiyapadepīti ‘‘anusāsaniyā vā anusāsani’’nti evaṃ dutiyavākyepi. Te kira bhikkhū. Na ceva sampāyissantīti na ceva sammadeva pakārehi gahessanti ñāpessanti. Tenāha ‘‘sampādetvā kathetuṃ na sakkhissantī’’ti. Yasmā avisaye pañhaṃ pucchitā honti, tasmā vighātaṃ āpajjissantīti yojanā. Aññathā ārādhanaṃ nāma natthīti iminā sapaccayanāmarūpānaṃ yāthāvato avabodho eva ito bāhirakānaṃ natthi, kuto pavedanāti dasseti. Ārādhananti yāthāvapavedanena cittassa paritosanaṃ.
27。第七义，应说为“应当如是说”。所谓第二义之词，即释义词。诸比库，即指弟子。既不陷入争执，亦不与人辩说，亦不妄传错乱。故言“已成不得再议也”。因众生多问惑应答繁杂，所以生纷扰。否则称为称赞与敬礼皆无之义。由此引申出名字等则由内心真实理解故而示现，不是外显之解释。所谓“敬礼”即心意欢悦与满足。
Eko pañhoti eko pañhamaggo, ekaṃ pañhagavesananti attho. Eko uddesoti ekaṃ uddisanaṃ atthassa saṃkhittavacanaṃ. Veyyākaraṇanti niddisanaṃ atthassa vivaritvā kathanaṃ. Hetunāti ‘‘antavantato anaccantikato tāvakālikato niccappaṭikkhepato’’ti evamādinā nayena yathā ime saṅkhārā etarahi, evaṃ atīte anāgate ca aniccā saṅkhatā paṭiccasamuppannā khayadhammā vayadhammā virāgadhammāti atītānāgatesu nayena.
『一问』者，一条问题之道，『一问探索』者，是此义也。『一目的』者，谓一目的所指之义，乃简略之辞。『说明』者，谓明示内涵之详述。所谓因缘，即谓“因其尽灭、无常无常、暂时无常、不恒无常”之义。依此义理推导，如今这些行法，如是过去未来亦如是，无常、因缘和合而生、灭尽、衰变、厌离之法，便是过去未来中的现象真相。此于过去未来以因缘法为导也。
Sabbe sattāti anavasesā sattā. Te pana bhavabhedato saṅkhepeneva bhinditvā dassento ‘‘kāmabhavādīsū’’tiādimāha . Byadhikaraṇānampi bāhiratthasamāso hoti yathā ‘‘urasilomo’’ti āha ‘‘āhārato ṭhiti etesanti āhāraṭṭhitikā’’ti. Tiṭṭhati etenāti vā ṭhiti, āhāro ṭhiti etesanti āhāraṭṭhitikāti evaṃ vā ettha samāsaviggaho daṭṭhabbo. Āhāraṭṭhitikāti paccayaṭṭhitikā, paccayāyattavuttikāti attho. Paccayattho hettha āhārasaddo ‘‘ayamāhāro anuppannassa vā kāmacchandassa uppādāyā’’tiādīsu (saṃ. ni. 4.232) viya. Evañhi ‘‘sabbe sattā’’ti iminā asaññasattā pariggahitā honti. Sā panāyaṃ āhāraṭṭhitikatā nippariyāyato saṅkhāradhammo. Tenāhu aṭṭhakathācariyā ‘‘āhāraṭṭhitikāti āgataṭṭhāne saṅkhāraloko veditabbo’’ti (pārā. aṭṭha. 1.1 verañjakaṇḍavaṇṇanā; visuddhi. 1.136). Yadi evaṃ ‘‘sabbe sattā’’ti idaṃ kathanti? Puggalādhiṭṭhānadesanāti nāyaṃ doso. Tenevāha – ‘‘ekadhamme, bhikkhave, bhikkhu sammā nibbindamāno sammā virajjamāno sammā vimuccamāno sammā pariyantadassāvī sammadatthaṃ abhisamecca diṭṭheva dhamme dukkhassantakaro hoti. Katamasmiṃ ekadhamme? Sabbe sattā āhāraṭṭhitikā’’ti. Yvāyaṃ puggalādhiṭṭhānāya kathāya sabbesaṃ saṅkhārānaṃ paccayāyattavuttitāya āhārapariyāyena sāmaññato paccayadhammo vutto, ayaṃ āhāro nāma eko dhammo.
「一切众生」者，谓无遗漏之生命诸存在。由生死差别缘起，以简而言之，谓“由欲界等生起”等。对说明者，亦有外部合成之义，犹如谓“胸毛”者，谓“因饮食而立，此等谓依饮食者”。“立”谓栖止，谓饮食依止也。此处合成义应如此观。所谓饮食依止，乃谓依缘之意。此依缘意在指饮食之言，如是“此饮食系无生渴欲起处”等（参经文尼4.232）。以此观，“一切众生”中，盖含无明众生。若此饮食依止消尽，便断除行法。故注师云“饮食依止者，于相应处，则应知为行世界”（巴拉莫注，第一卷，蔽蔽章节注解；净明开示，1.136）。若诸人以“众生”称此者，未尝为有执著之非。注师云：“诸比库，当于一法中正确厌离、清净、解脱、得证后，见但苦之法，而彼苦由一法而生。何谓一法？即一切众生皆依饮食为因。”据此定说，所谓此一切众生之执，即是以一切行法之依缘而生，饮食乃唯一法因。
Codako vuttampi atthaṃ yāthāvato appaṭivijjhamāno neyyatthaṃ suttapadaṃ nītatthato dahanto ‘‘sabbe sattā’’ti vacanamatte ṭhatvā ‘‘nanu cā’’tiādinā codeti. Ācariyo aviparītaṃ tattha yathādhippetamatthaṃ pavedento ‘‘na virujjhatī’’ti vatvā ‘‘tesañhi jhānaṃ āhāro hotī’’ti āha. Jhānanti ekavokārabhavāvahaṃ saññāya virajjanavasena pavattarūpāvacaracatutthajjhānaṃ. Pāḷiyaṃ pana ‘‘anāhārā’’ti vacanaṃ asaññabhave catunnaṃ āhārānaṃ abhāvaṃ sandhāya vuttaṃ, na paccayāhārassa abhāvato. Evaṃ santepīti idaṃ sāsane yesu dhammesu visesato āhārasaddo niruḷho, ‘‘āhāraṭṭhitikā’’ti ettha yadi teyeva gayhanti, abyāpitadosamāpanno. Atha sabbopi paccayadhammo āhāroti adhippeto, imāya āhārapāḷiyā virodho āpannoti dassetuṃ āraddhaṃ. ‘‘Na virujjhatī’’ti yenādhippāyena vuttaṃ, taṃ vivaranto ‘‘etasmiñhi sutte’’tiādimāha. Kabaḷīkārāhārādīnaṃ ojaṭṭhamakarūpāharaṇādi nippariyāyena āhārabhāvo. Yathā hi kabaḷīkārāhāro ojaṭṭhamakarūpāharaṇena rūpakāyaṃ upatthambhenti, evaṃ phassādayo vedanādiāharaṇena nāmakāyaṃ upatthambheti, tasmā satipi janakabhāve upatthambhakabhāvo ojādīsu sātisayo labbhamāno mukhyo āhāraṭṭhoti te eva nippariyāyena āhāralakkhaṇā dhammā vuttā.
并称激将者所说之义，乃谓所称义虽微，若不究察则难知。经文中仅立「一切众生」此语，即以“言犹未尽”而激将效验。尊师为正解彼处之义，言“其不增损，如实而说，彼入禅定之因即为饮食。”此“禅定”指单一无碍之第四禅。巴利语中“无饮食”一词，乃论四无饮食之无。非谓无依食之意。既然如此，法中以饮食名义表达，乃为防止邪见，若言仅是饮食依止，等于破坏正觉教义之因缘殊要。故讲者阐述“无增损意”说明“饮食”非仅指粗重食物之摄取，如粗重采食尚足以养色身，触、受等亦由食物摄持，故念乃摄持之首要，故饮食依止乃此类摄持之总称以故言之。
Idhāti imasmiṃ sutte pariyāyena paccayo āhāroti vutto, sabbo paccayadhammo attano phalaṃ āharatīti imaṃ pariyāyaṃ labhatīti. Tenāha ‘‘sabbadhammānañhī’’tiādi. Tattha sabbadhammānanti sabbesaṃ saṅkhatadhammānaṃ. Idāni yathāvuttamatthaṃ suttena samatthetuṃ ‘‘tenevāhā’’tiādi vuttaṃ. Ayanti paccayāhāro. Nippariyāyāhāropi gahitova hotīti yāvatā sopi paccayabhāveneva janako upatthambhako ca hutvā taṃ taṃ phalaṃ āharatīti vattabbataṃ labhatīti.
此处言“缘是饮食”，谓一切缘起法自体皆摄受其果实。于是“诸法皆有故”，“诸法”者，谓一切依缘合成之法。今依正义依经文，而言“故是饮食”，此乃指出彼诸法为依止及所摄之体，自证彼理，谓诸摄持法即一饮食。
Tatthāti pariyāyāhāro, nippariyāyāhāroti dvīsu āhāresu asaññabhave yadipi nippariyāyāhāro na labbhati, pariyāyāhāro pana labbhateva. Idāni tamevatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘anuppanne hi buddhe’’tiādi vuttaṃ. Uppanne buddhe titthakaramatanissitānaṃ jhānabhāvanāya asijjhanato ‘‘anuppanne buddhe’’ti vuttaṃ. Sāsanikā tādisaṃ jhānaṃ na nibbattentīti ‘‘titthāyatane pabbajitā’’ti vuttaṃ. Titthiyā hi upapattivisese vimuttisaññino saññāvirāgāvirāgesu ādīnavānisaṃsadassinova hutvā asaññasamāpattiṃ nibbattetvā akkhaṇabhūmiyaṃ uppajjanti, na sāsanikā. Vāyokasiṇe parikkammaṃ katvāti vāyokasiṇe paṭhamādīni tīṇi jhānāni nibbattetvā tatiyajjhāne ciṇṇavasī hutvā tato vuṭṭhāya catutthajjhānādhigamāya parikammaṃ katvā. Tenevāha ‘‘catutthajjhānaṃ nibbattetvā’’ti.
彼曰“摄持即缘”，言摄持与缘起义类同。所谓摄持，即谓二摄不得共成，一是所摄，二是摄持。不能同时得二，所摄之一方能得；而缘起则不同，可兼具珠联。由是欲明此义，详释“无现出于持”的文，如“未生佛经”言。所谓“现出佛”乃指出家人由非行禅修之障碍故，易得禅定。故非戒律诸行不得现生。然而外道不识此理，以为现生为随缘起故。且风轮转动作业时，谓已毕第一三禅之生。故曰“第四禅定已灭”。
Kasmā (dī. ni. ṭī. 1.68-73; dī. ni. abhi. ṭī. 1.68-73) panettha vāyokasiṇeyeva parikammaṃ vuttanti? Vuccate, yatheva hi rūpapaṭibhāgabhūtesu kasiṇavisesesu rūpavibhāvanena rūpavirāgabhāvanāsaṅkhāto arūpasamāpattiviseso sacchikarīyati, evaṃ aparibyattaviggahatāya arūpapaṭibhāgabhūte kasiṇavisese arūpavibhāvanena arūpavirāgabhāvanā saṅkhāto rūpasamāpattiviseso adhigamīyatīti. Ettha ca ‘‘saññā rogo, saññā gaṇḍo’’tiādinā (ma. ni. 3.24), ‘‘dhi cittaṃ, dhi vatetaṃ citta’’ntiādinā ca nayena arūpappavattiyā ādīnavadassanena tadabhāve ca santapaṇītabhāvasanniṭṭhānena rūpasamāpattiyā abhisaṅkharaṇaṃ arūpavirāgabhāvanā. Rūpavirāgabhāvanā pana saddhiṃ upacārena arūpasamāpattiyo, tatthāpi visesena paṭhamāruppajjhānaṃ. Yadi evaṃ ‘‘paricchinnākāsakasiṇepī’’ti vattabbaṃ, tassāpi arūpapaṭibhāgatā labbhatīti? Icchitamevetaṃ, kesañci avacanaṃ panettha pubbācariyehi aggahitabhāvena. Yathā hi rūpavirāgabhāvanā virajjanīyadhammābhāvamattena parinipphannā, virajjanīyadhammaparibhāsabhūte ca visayavisese pātubhavati, evaṃ arūpavirāgabhāvanāpīti vuccamāne na koci virodho. Titthiyeheva pana tassā samāpattiyā paṭipajjitabbatāya tesañca visayapathe sūpanibandhanasseva tassa jhānassa paṭipattito diṭṭhivantehi pubbācariyehi catuttheyeva bhūtakasiṇe arūpavirāgabhāvanāparikammaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Kiñca vaṇṇakasiṇesu viya purimabhūtakasiṇattayepi vaṇṇappaṭicchāyāva paṇṇatti ārammaṇaṃ jhānassa lokavohārānurodheneva pavattito. Evañca katvā visuddhimagge (visuddhi. 1.57) pathavīkasiṇassa ādāsacandamaṇḍalūpamavacanañca samatthitaṃ hoti, catutthaṃ pana bhūtakasiṇaṃ bhūtappaṭicchāyameva jhānassa gocarabhāvaṃ gacchatīti tassevaṃ arūpapaṭibhāgatā yuttāti vāyokasiṇeyeva parikammaṃ vuttanti veditabbaṃ.
问曰：为何《毘耶日大论注》中说乃专为风轮此处禅修？答曰：正如色界发达之色界处等色界分别禅定，以色分别无色定为基础，转生无色定，故有无色禅趣之殊胜。所谓“受及想病”等，即以因缘起入无色禅际之忧患障碍，彼时无色禅趣因缘成就。色界禅定能同修，无色界禅趣乃特殊首成之定。若言“断除空间光轮”，则能得其无色分别。虽曰虚空，然彼地禅修者认识无色禅趣时，常依诸前人所示而依教修持。犹如色界禅入前色界无色禅特区时，传述有定法门。又如色界色轮禅光影等色描述，与尘网及月轮陀罗曼刺描述皆可相称，是故第四禅有色界根本因缘场所。由是称无色分别调伏为风轮禅之所修也。
Dhīti jigucchanatthe nipāto, tasmā dhi cittanti cittaṃ jigucchāmi. Dhi vatetaṃ cittanti etaṃ mama cittaṃ jigucchitaṃ vata hotu. Vatāti sambhāvane. Tena jigucchanaṃ sambhāvento vadati. Nāmāti ca sambhāvane eva. Tena cittassa abhāvaṃ sambhāveti. Cittassa bhāvābhāvesu ādīnavānisaṃse dassetuṃ ‘‘cittañhī’’tiādi vuttaṃ. Khantiṃ ruciṃ uppādetvāti cittassa abhāvo eva sādhu suṭṭhūti imaṃ diṭṭhinijjhānakkhantiṃ tattha ca abhiruciṃ uppādetvā. Tathā bhāvitassa jhānassa ṭhitibhāgiyabhāvappattiyā aparihīnajjhānā. Titthāyatane pabbajitasseva tathā jhānabhāvanā hotīti āha ‘‘manussaloke’’ti. Paṇihito ahosīti maraṇassa āsannakāle ṭhapito ahosi. Yadi ṭhānādinā ākārena nibbatteyya kammabalena, yāva bhedā tenevākārena tiṭṭheyyāti āha ‘‘tena iriyāpathenā’’tiādi. Evarūpānampīti evaṃ acetanānampi. Pi-saddena pageva sacetanānanti dasseti. Kathaṃ pana acetanānaṃ nesaṃ paccayāhārassa upakappananti codanaṃ sandhāya tattha nidassanaṃ dassento ‘‘yathā’’tiādimāha. Tena na kevalamāgamoyeva, ayamettha yuttīti dasseti. Tāva tiṭṭhantīti ukkaṃsato pañca mahākappasatāni tiṭṭhanti.
“智”者是指厌恶的沉沦，因此心被称为“心厌恶”。智者说：“这便是我的心厌恶了。”“言说”指的是意念，这便是我的心厌恶了——这是他表示的愿望。所谓“说（vāta）”者，即因产生可能性（sambhāvanā）而生的表达。由此，对厌恶的发生称为“可能的厌恶”，对名称的产生也同样说是可能的。于是心的不存在就被牵引成存在。对于心的存在与不存在之危险差别，为了显示差别曾有“心灭”等相关说法。说“生忍、乐起”，实为心的不存在，是正确且恰当的，这种见解基于正念意志修习当中，既埋藏逆缘，又衍生喜好。因而说禅定的修习，得以成为坚持境界的情状，是不会丢失的禅定。正如专修断支路舍利迦舍利子那样，在丛林道场修禅定。故言“在人间界”等。所谓“被安置”，是指临近死亡之际被确立。若借由场所等因缘而安住，以业力延续至能分开之时，故言“依此路行”等。此即所谓无意识者的状态。用触觉器官以声音表明即为有意识者。至于无意识者如何获得条件及导致的知识，特意为解释其例如“如是”等，表示不仅仅是过程，而是在这里被正确理解。且据说坚持之久，五个大劫之重都将坚持至此。
Ye uṭṭhānavīriyena divasaṃ vītināmetvā tassa nissandaphalamattaṃ kiñcideva labhitvā jīvikaṃ kappenti, te uṭṭhānaphalūpajīvino. Ye pana attano puññaphalameva upajīvanti, te puññaphalūpajīvino. Nerayikānaṃ pana neva uṭṭhānavīriyavasena jīvikakappanaṃ, puññaphalassa pana lesopi natthīti vuttaṃ ‘‘ye pana nerayikā…pe… jīvīti vuttā’’ti. Paṭisandhiviññāṇassa āharaṇena manosañcetanā āhāroti vuttā, na yassa kassaci phalassāti adhippāyena ‘‘kiṃ pañca āhārā atthī’’ti codeti. Ācariyo nippariyāyāhāre adhippete ‘‘siyā tava codanā avasarā, sā pana ettha anavasarā’’ti ca dassento ‘‘pañca, na pañcāti idaṃ na vattabba’’nti vatvā pariyāyāhārasseva panettha adhippetabhāvaṃ dassento ‘‘nanu paccayo āhāro’ti vuttameta’’nti āha. Tasmāti yassa kassaci paccayassa āhāroti icchitattā. Idāni vuttamevatthaṃ pāḷiyā samatthento ‘‘yaṃ sandhāyā’’tiādimāha.
那些以起身努力度过白昼的时间，虽微不足道却凭借信赖之果获得生活者，是依赖起身精进而生活者。那些单凭自己福德结果而生活者，是依赖福德果报生活者。而地狱众生，既无起身奋发之力，也微余福报，故说“地狱众生既无起身之力，亦无福德微余故，不能生活者”。以再生识的摄受为缘，心意行为被称作“摄受”，并非有谁的果报可被特别奉行而问其“这五种食物是谁的？”。教师为避免讨论而说：“你若问因果追问有无时机，是有时机，有时机则无时机。”说了此，是表示非五非不五，即此不应被声明说是，实为类似于讨论之饮食培养的因缘被称之，故宣示：“如是观此”等。
Mukhyāhāravasenapi nerayikānaṃ āhāraṭṭhitikataṃ dassetuṃ ‘‘kabaḷīkārāhāraṃ…pe… sādhetī’’ti vuttaṃ. Yadi evaṃ nerayikā sukhappaṭisaṃvedinopi hontīti? Noti dassetuṃ ‘‘kheḷo hī’’tiādi vuttaṃ. Tayoti tayo arūpāhārā kabaḷīkārāhārassa abhāvato. Avasesānanti asaññasattehi avasesānaṃ kāmabhavādīsu nibbattasattānaṃ. Paccayāhāro hi sabbesaṃ sādhāraṇoti.
出于主要饮食之故，显示地狱众生依赖饮食生活，有“蠢笨不可教化的饮食”之义。若地狱众生由此也会感受幸福吗？不然。故说“无益”等。这里三者即三种无色饮食，因无形饮食故没有蠢笨饮食。所谓余者，是指无意识存在者中的残余，那些因生欲界等有情而生者。饮食为缘，是一切事物之共通因缘。
Paṭhamamahāpañhasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 第一大问经注释完毕。
8-9. Dutiyamahāpañhasuttādivaṇṇanā八至九、第二大问经等注释
§28-29
28-29. Aṭṭhame evaṃnāmaketi kajaṅgalāti evaṃ itthiliṅgavasena laddhanāmake majjhimappadesassa mariyādabhūte nagare. ‘‘Nigame’’tipi vadanti, ‘‘niculavane’’tipi vadanti. Niculaṃ nāma ekā rukkhajāti, ‘‘nīparukkho’’tipi vadanti. Tena sañchanno mahāvanasaṇḍo, tattha viharatīti attho. Hetunā nayenāti ca heṭṭhā vuttameva. Nanu ca ‘‘eso ceva tassa attho’’ti kasmā vuttaṃ. Bhagavatā hi cattārotiādipañhabyākaraṇā cattāro āhārā, pañcupādānakkhandhā, cha ajjhattikāni āyatanāni, satta viññāṇaṭṭhitiyo, aṭṭha lokadhammā dassitā. Bhikkhuniyā pana cattāro satipaṭṭhānā, pañcindriyāni, cha nissāraṇīyā dhātuyo, satta bojjhaṅgā, ariyo aṭṭhaṅgiko maggoti dassitadhammā aññoyevattho bhikkhuniyā dassitoti codanaṃ sandhāyāha ‘‘kiñcāpī’’tiādi. Navame natthi vattabbaṃ.
第28-29节。第八节称为“稻瘠”，意即此名称为阴性词，是指中部地区一失去威仪的城镇。亦有称为“市场”、“浅林”。“浅林”为一种树之名称，曰“矮树”，该地被浓密的大森林覆盖，意指在那里住持。因缘缘起而叫做“导引”。若不然“这个就是意思”何以说？世尊曾阐明四种根本疑问，即四种食物、五种更行蕴、六种内在处、七种识有八种世间法已说。对于比库尼，则阐明四念处、五根、六归依法、七觉支及圣八正道。其他无须说。第九节无可陈述。
Dutiyamahāpañhasuttādivaṇṇanā niṭṭhitā. · 第二大问经之解释完毕。
10. Dutiyakosalasuttavaṇṇanā10. 第二国萨拉经之解释
§30
30. Dasame uggantvā yujjhati etāyāti uyyodhikā, satthappahārehi yujjhitassetaṃ adhivacanaṃ. Uggantvā yujjhanaṃ vā uyyodhiko, satthappahāro. Tenāha ‘‘yuddhato nivatto’’ti. Upassutivasena yujjhitabbākāraṃ ñatvāti jetavane kira dattatthero dhanuggahatissattheroti dve mahallakattherā vihārapaccante paṇṇasālāya vasanti. Tesu dhanuggahatissatthero pacchimayāme pabujjhitvā uṭṭhāya nisinno dattattheraṃ āmantetvā ‘‘ayaṃ te mahodaro kosalo bhuttabhattameva pūtiṃ karoti, yuddhavicāraṇaṃ pana kiñci na jānāti, parājitotveva vadāpetī’’ti vatvā tena ‘‘kiṃ pana kātuṃ vaṭṭatī’’ti vutte – ‘‘bhante, yuddho nāma padumabyūho cakkabyūho sakaṭabyūhoti tayo byūhā honti, ajātasattuṃ gaṇhitukāmena asukasmiṃ nāma pabbatakucchismiṃ dvīsu pabbatabhittīsu manusse ṭhapetvā purato dubbalaṃ dassetvā pabbatantaraṃ paviṭṭhabhāvaṃ jānitvā paviṭṭhamaggaṃ rundhitvā purato ca pacchato ca ubhosu pabbatabhittīsu vaggitvā naditvā jālapakkhittamacchaṃ viya katvā sakkā gahetu’’nti. Tasmiṃ khaṇe ‘‘bhikkhūnaṃ kathāsallāpaṃ suṇāthā’’ti rañño pesitacarapurisā taṃ sutvā rañño ārocesuṃ. Taṃ sutvā rājā saṅgāmabheriṃ paharāpetvā gantvā sakaṭabyūhaṃ katvā ajātasattuṃ jīvaggāhaṃ gaṇhi. Tena vuttaṃ ‘‘upassutivase…pe... ajātasattuṃ gaṇhī’’ti.
第30节。称“上升求战”，为争战称谓。以师长所弃作为战斗目的。故曰“战斗已结束”。了解应如是以影响来武装者，据说在祗树给孤独园，有两位长老住于竹林旁的三十五堂，在那之中，名为长老得那给火的，是西方人。某日起身坐下，召唤另一位长老说：“苏醒之勇猛巴利语说，他体型强壮但治食粗暴，乎于战争计策一无所知，好像战败者。”对问“何以能做？”答曰：“尊者，战争名曰莲花军、车军和战车军共有三军，未生怨欲捕获，在名唤之山丘二峰上安置人骑马，引敌前后埋伏之山之间，使敌混乱受阻，破坏道路，策划陷阱，犹如鱼群切开水道，便能制服之。”其时军队有使者对国王说“请听比库众集议”，国王得闻命令，装鼓士兵出征，成立车军，捕获未生怨。遂说“应如是造计划…捕获未生怨”等。
Doṇapākanti doṇataṇḍulānaṃ pakkabhattaṃ. Doṇanti catunāḷikānametamadhivacanaṃ. Manujassāti sattassa. Tanukassāti tanukā appikā assa puggalassa, bhuttapaccayā visabhāgavedanā na honti. Saṇikanti mandaṃ mudukaṃ, aparissayamevāti attho. Jīratīti paribhuttāhāro paccati. Āyu pālayanti nirogo avedano jīvitaṃ rakkhanto. Atha vā saṇikaṃ jīratīti so bhojane mattaññū puggalo parimitāhāratāya saṇikaṃ cirena jīrati jaraṃ pāpuṇāti jīvitaṃ pālayanto.
糯米粥谓稻饭。粥者是四指之量单位。加名为“人”数量单位。指人之微量，因食后无恶味。薄者称为薄粥，不加调味的意思。陈饭者为吃剩食。寿命者谓健康者，若无病痛护持生命者。或称其为已经陈旧者，即长时间食用少量食物者，由此致使生命变老，进入老年，仍然维持生命。
Imaṃ ovādaṃ adāsīti ekasmiṃ kira (dha. pa. aṭṭha. 2.203 pasenadikosalavatthu) samaye rājā taṇḍuladoṇassa odanaṃ tadupiyena sūpabyañjanena bhuñjati. So ekadivasaṃ bhuttapātarāso bhattasammadaṃ avinodetvā satthu santikaṃ gantvā kilantarūpo ito cito ca samparivattati, niddāya abhibhuyyamānopi lahukaṃ nipajjituṃ asakkonto ekamantaṃ nisīdi. Atha naṃ satthā āha ‘‘kiṃ, mahārāja, avissamitvāva āgatosī’’ti. Āma, bhante, bhuttakālato paṭṭhāya me mahādukkhaṃ hotīti. Atha naṃ satthā, ‘‘mahārāja, atibahubhojīnaṃ etaṃ dukkhaṃ hotī’’ti vatvā –
此种教诫，是在一次（据《法句经·注疏》第2卷203节巴谢那帝国事例）时，国王在食用以稀粥佐以蔬菜汤的饭食。当日之中，饭食盛器充足，未能及时品味完毕，便往佛陀面前去。国王心情疲惫，形容憔悴，辗转难眠，甚至睡意袭来却无法入眠，只得独自坐于一旁。于是佛陀问他：“大王，您为何神色不安而来到此处？”王答曰：“尊者，自饭时以来，我心感极大痛苦。”佛陀则言：“大王，因过度饮食，故生此苦。”说罢——
‘‘Middhī yadā hoti mahagghaso ca,
“当困倦临身且食积过多时，
Niddāyitā samparivattasāyī;
便会困倦翻身难眠卧；
Mahāvarāhova nivāpapuṭṭho,
状如大猪因食饱足，
Punappunaṃ gabbhamupeti mando’’ti. (dha. pa. 325; netti. 26, 90) –
『愚者再再入胎』——（《法句》325偈；《导论》第26、90页）——
Imāya gāthāya ovaditvā, ‘‘mahārāja, bhojanaṃ nāma mattāya bhuñjituṃ vaṭṭati, mattabhojino hi sukhaṃ hotī’’ti uttaripi puna ovadanto ‘‘manujassa sadā satīmato’’ti (saṃ. ni. 1.124) imaṃ gāthamāha.
佛以此偈劝诫说：“大王，饮食应当适可而止，适量食者则安乐无忧。”继而又告诫说：“人当常持正念。”（《论事义·卷1》第124）以此偈言告诫之。
Rājā pana gāthaṃ uggaṇhituṃ nāsakkhi, samīpe ṭhitaṃ pana bhāgineyyaṃ sudassanaṃ nāma māṇavaṃ ‘‘imaṃ gāthaṃ uggaṇha tātā’’ti āha. So taṃ gāthaṃ uggaṇhitvā ‘‘kiṃ karomi, bhante’’ti satthāraṃ pucchi. Atha naṃ satthā āha, ‘‘māṇava, imaṃ gāthaṃ naṭo viya pattapattaṭṭhāne mā avaca, rañño pātarāsaṃ bhuñjanaṭṭhāne ṭhatvā paṭhamapiṇḍādīsupi avatvā avasāne piṇḍe gahite vadeyyāsi, rājā sutvā bhattapiṇḍaṃ chaḍḍessati. Atha rañño hatthesu dhotesu pātiṃ apanetvā sitthāni gaṇetvā tadupiyaṃ byañjanaṃ ñatvā punadivase tāvatake taṇḍule hāreyyāsi. Pātarāse ca vatvā sāyamāse mā vadeyyāsī’’ti. So ‘‘sādhū’’ti paṭissuṇitvā taṃ divasaṃ rañño pātarāsaṃ bhutvā gatattā sāyamāse bhagavato anusiṭṭhiniyāmena gāthaṃ abhāsi. Rājā dasabalassa vacanaṃ saritvā bhattapiṇḍaṃ pātiyaṃyeva chaḍḍesi. Rañño hatthesu dhotesu pātiṃ apanetvā sitthāni gaṇetvā punadivase tattake taṇḍule hariṃsu, sopi māṇavo divase divase tathāgatassa santikaṃ gacchati. Dasabalassa vissāsiko ahosi. Atha naṃ ekadivasaṃ pucchi ‘‘rājā kittakaṃ bhuñjatī’’ti? So ‘‘nāḷikodana’’nti āha. Vaṭṭissati ettāvatā purisabhāgo esa, ito paṭṭhāya gāthaṃ mā vadīti. Rājā tatheva saṇṭhāsi. Tena vuttaṃ ‘‘nāḷikodanaparamatāya saṇṭhāsī’’ti. Rattaññutāya vaḍḍhitaṃ sīlaṃ assa atthīti vaḍḍhitasīlo. Apothujjanikehi sīlehīti catupārisuddhisīlehi sīlaṃ ariyaṃ suddhaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘ariyasīlo’’ti. Tadekaṃ anavajjaṭṭhena kusalaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘kusalasīlo’’ti.
国王因不能背诵经咏，于是站在近旁对他的弟弟苏达萨那这个学童说：『孩子，请你背诵这首经咏。』那孩子背诵了此经咏后问世尊：『师父，我该如何行事？』于是师父对他说：『孩子，不要像戏子那样，在摇晃的舞台上念诵这经咏；应当站在国王用餐的饭器旁边，先跪拜主食，然后手持饭器，最后端饭而诵，经王闻之，肯定丢弃食饭。接着，应当用手中的布，数清洁净物，知晓饭中杂质，然后第二天在餐具中去除小米谷。至晚餐时，不许食用。』孩子听后说：『善哉！』当天国王食尽饭器的饭后，他便照此法诵经。国王遵命放弃饭食，取手中布数净洁物，第二天将小米谷去除；那学童每日如此，亦日复一日到如来近前。对国王十分信赖。后来曾有人问他：『国王吃什么饮食？』他说：『椰浆饭。』于是有人多次劝其放弃念诵此经咏。国王因此而坚守。由此说有『崇敬椰浆饭』。按夜修习增长戒德便是增长戒德。所谓『增长戒德』即是具足四清净的崇高善戒。故称之为『圣戒』。这是在无缺犯之中生起的善法，故称为『善法戒』。
Dutiyakosalasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 第二国萨拉经之解释完毕。
Mahāvaggavaṇṇanā niṭṭhitā. · 大品之解释完毕。