三藏之路 Tipitaka Path
巴利三藏 · 巴利语翻译标准中译
首页义注经藏义注增支部义注3. 七识住品义注

3. Sattāvāsavaggo · 3. 七识住品义注

12 段 · CSCD 巴利原典
3. Sattāvāsavaggo第三,有情住处品
1. Tiṭhānasuttavaṇṇanā一、《三处经》注释
§21
21. Tatiyassa paṭhame uttarakurukāti uttarakuruvāsino. Adhiggaṇhantīti adhibhavanti, adhikā visiṭṭhā jeṭṭhakā honti. Amamāti nittaṇhā. Aṭṭhakathāyaṃ pana niddukkhāti vuttaṃ. Apariggahāti ‘‘idaṃ mayha’’nti pariggaharahitā. Niyatāyukāti tesañhi nibaddhaṃ āyu vassasahassameva, gatipi nibaddhā, tato cavitvā saggeyeva nibbattanti. Satimantoti devatānañhi ekantasukhitāya sati thirā na hoti, nerayikānaṃ ekantadukkhitāya. Imesaṃ pana vokiṇṇasukhadukkhattā sati thirā hoti. Idha brahmacariyavāsoti jambudīpe buddhapaccekabuddhānaṃ uppajjanato aṭṭhaṅgikamaggabrahmacariyavāsopi idheva hoti.
第三章第一节“乌得拉古鲁卡”指的是生活在乌得拉古鲁卡地区的众生。“阿提嘎拿”意指支配、统御,“阿蒂迦”为主、尊长,“毗悉特”和“耶叉”则指年长者和长者。“阿摩玛”意为灭尽、断除。在注疏中说明此为无苦的境界。“阿帕里加哈”指“这不是我的”的无所有状态。“尼耶陀尤卡”则是指他们的寿命被限制于一千年,并有所束缚及定住,死后亦复出现在天界。所谓“萨提曼”是说明天人中有种具足纯净快乐的正念,既无地狱众生的极苦,也无天人的无忧,而是这二者交替的乐苦状态。这里所说的“婆罗门行者”即指在此洲出生的佛陀、辟支佛行八正道的修行者也在这里。
2. Assakhaḷuṅkasuttavaṇṇanā二、《悍马经》注释
§22
22. Dutiye javasampannoti padajavena sampanno. Na vaṇṇasampannoti na sarīravaṇṇena sampanno. Purisakhaḷuṅkesu javasampannoti ñāṇajavena sampanno. Na vaṇṇasampannoti na guṇavaṇṇena sampanno. Sesaṃ pāḷinayeneva veditabbaṃ. Yañhettha vattabbaṃ siyā, taṃ tikanipātavaṇṇanāyaṃ vuttameva.
第二节“加哇桑帕那”指凭足部功用而具足速度或敏捷力。不以外貌色泽或身体形相为具足之相。在“人群恶人”中称为“加哇桑帕那”是凭知识的速疾所具足,不是依颜色或品质来具足。此处余义应依注疏常法解释,并在后续三章章节描述中阐明。
3. Taṇhāmūlakasuttavaṇṇanā三、《渴爱为根经》注释
§23
23. Tatiye taṇhaṃ paṭiccāti dve taṇhā esanataṇhā esitataṇhā ca. Yāya taṇhāya ajapathasaṅkupathādīni paṭipajjitvā bhoge esati gavesati, ayaṃ esanataṇhā nāma. Yā tesu esitesu gavesitesu paṭiladdhesu taṇhā, ayaṃ esitataṇhā nāma. Idha pana esanataṇhā daṭṭhabbā. Pariyesanāti rūpādiārammaṇapariyesanā. Sā hi esanataṇhāya sati hoti. Lābhoti rūpādiārammaṇapaṭilābho. So hi pariyesanāya sati hoti.
第三节“渴爱依止”即两种渴爱:引诱渴爱和所引渴爱。由引诱渴爱驱使,譬如狂乱寻求享乐,此乃“引诱渴爱”之义。由其引诱、所寻、所获之渴爱则谓“所引渴爱”。此处需分别观察“引诱渴爱”与“所引渴爱”中内容的调查。所谓调查即对色等对象的调查;正对引诱渴爱有警觉而产生调查。对获得的对象则生占有的喜悦,此即调查的缘起。
Vinicchayo pana ñāṇataṇhādiṭṭhivitakkavasena catubbidho. Tattha ‘‘sukhavinicchayaṃ jaññā, sukhavinicchayaṃ ñatvā ajjhattaṃ sukhamanuyuñjeyyā’’ti (ma. ni. 3.323) ayaṃ ñāṇavinicchayo . ‘‘Vinicchayāti dve vinicchayā taṇhāvinicchayo ca diṭṭhivinicchayo cā’’ti (mahāni. 102) evaṃ āgatāni aṭṭhasatataṇhāvicaritāni taṇhāvinicchayo. Dvāsaṭṭhi diṭṭhiyo diṭṭhivinicchayo. ‘‘Chando kho, devānaminda, vitakkanidāno’’ti (dī. ni. 2.358) imasmiṃ pana sutte idha vinicchayoti vutto vitakkoyeva āgato. Lābhaṃ labhitvā hi iṭṭhāniṭṭhaṃ sundarāsundaraṃ vitakkeneva vinicchinanti ‘‘ettakaṃ me rūpārammaṇatthāya bhavissati, ettakaṃ saddhārammaṇatthāya, ettakaṃ mayhaṃ bhavissati, ettakaṃ parassa, ettakaṃ paribhuñjissāmi, ettakaṃ nidahissāmī’’ti. Tena vuttaṃ – lābhaṃ paṭicca vinicchayoti.
“决定”即以知识渴爱见解思想分别的四种说明。其中“快乐决定”是指已经认识快乐决定,应由内在专注于该造作上(引自《中部尼柯耶》第3卷第323经)即此“知识决定”。“决定”由两类构成,即渴爱决定与见决定(《大尼柯耶》第102经)。八百多渴爱现象中包含这两类。“六十二种见”是指见决定(视见决定)。经中所称“渴爱乃诸天之念想原因”(《长部尼柯耶》第2卷第358经),此处“决定”即指念想。得到喜悦后,以心中所好所欲、美丑等念头选择分别认识,如“我将享有这些色境界,我将获此信解,我将属于这,我将享用那,我将满足于……”故称渴爱依此决定。
Chandarāgoti evaṃ akusalavitakkena vitakkite vatthusmiṃ dubbalarāgo ca balavarāgo ca uppajjati. Idañhi idha chandoti dubbalarāgassādhivacanaṃ. Ajjhosānanti ahaṃ mamanti balavasanniṭṭhānaṃ. Pariggahoti taṇhādiṭṭhivasena pariggahakaraṇaṃ. Macchariyanti parehi sādhāraṇabhāvassa asahanatā. Tenevassa porāṇā evaṃ vacanatthaṃ vadanti – ‘‘idaṃ acchariyaṃ mayhameva hotu, mā aññassa acchariyaṃ hotūti pavattattā macchariyanti vuccatī’’ti. Ārakkhoti dvārapidahanamañjūsāgopanādivasena suṭṭhu rakkhanaṃ. Adhikarotīti adhikaraṇaṃ, kāraṇassetaṃ nāmaṃ. Ārakkhādhikaraṇanti bhāvanapuṃsakaṃ, ārakkhāhetūti attho. Daṇḍādānādīsu paranisedhanatthaṃ daṇḍassa ādānaṃ daṇḍādānaṃ. Ekato dhārādino satthassa ādānaṃ satthādānaṃ. Kalahoti kāyakalahopi vācākalahopi. Purimo viggaho, pacchimo vivādo (dī. ni. aṭṭha. 2.103). Tuvaṃtuvanti agāravavasena tuvaṃtuvaṃvacanaṃ.
“贪爱”即以不善念头思维着相产生的强弱贪爱。此即“贪”在此表示不善强烈的贪欲。所谓“我”、”我的“等则是贪著的表象。取为所有即是渴爱所成就的所有。对他人羡慕即是不能忍受他人般同的状态。古人已有此教义说明“愿我独乐,不愿他人享乐”的由来称为“妒忌”。“护卫”是指以水火、宝剑、药膏等法具来良善防护。所言“护卫权”是指护卫、守护的因缘。护卫所缘即护法因缘。诸如以给予惩治等法的威力来禁止他事,即施与惩罚。双方争执亦称之为“口舌之争”,早期释义为先论后辩。“嘟瓦姆嘟瓦”是轻慢的言辞表现。
4. Sattāvāsasuttavaṇṇanā四、《有情住处经》注释
§24
24. Catutthe sattāvāsāti sattānaṃ āvāsā, vasanaṭṭhānānīti attho. Tattha suddhāvāsāpi sattāvāsova, asabbakālikattā pana na gahitā. Suddhāvāsā hi buddhānaṃ khandhāvāraṭṭhānasadisā, asaṅkheyyakappe buddhesu anibbattesu taṃ ṭhānaṃ suññaṃ hoti. Iti asabbakālikattā na gahitā. Sesamettha viññāṇaṭṭhitīsu vuttanayeneva veditabbaṃ.
第四节“七处居所”指七种众生所住之处景,亦即居住地之意。虽然有清净住处,但并不着重无染浊污之义。清净住处专指佛所住“四圣毒处”,在无数劫中佛出世未曾产生解脱的起点。故无染浊污特性不谈及。其余的如存在于识根基处应依注疏常用法理解。
5. Paññāsuttavaṇṇanā五、《慧经》注释
§25
25. Pañcame yatoti yasmiṃ kāle. Suparicitaṃ hotīti suṭṭhu upacitaṃ suvaḍḍhitaṃ hoti. Kallaṃ vacanāyāti yuttaṃ vattuṃ. Vītarāganti vigatarāgaṃ. Asarāgadhammanti na sarajjanasabhāvaṃ. Anāvattidhammanti anāvattanasabhāvaṃ anibbattārahaṃ, appaṭisandhikabhāveneva nirujjhanasabhāvanti attho. Imasmiṃ sutte khīṇāsavova kathito.
第二十五条 所谓『第五者』,指于何时,谓其时间已十分清楚之事。『完备之意』谓正确、圆满、充分增长之意。『善知识之语』者,谓合宜而合乎理法之言辞。『无爱』乃无贪著,无无明,亦无法爱之习性。『非无欲法』者,非指无欲行者之状态,乃非所有众生自然之性情。『无转者法』谓无轮回性质,即非流转生死之本然。『无生灭者』指无生起灭除,亦即涅槃之不生不灭。『无再来缘故灭灭』,此谓涅槃无再来之意,因缘不起故灭除。此义即是无再来故,是断灭之别名。在此经中,专称『已断烦恼者』为此义。
6. Silāyūpasuttavaṇṇanā6. 石柱经注释
§26
26. Chaṭṭhe candikāputtoti mātu nāmavasena paññāto candikāputtatthero. Cetasā cittaṃ hotīti cittavārapariyāyena cittavārapariyāyo cito vaḍḍhito hoti. Cetasā cittaṃ suparicitanti cittavārapariyāyena cittavārapariyāyo uparūpari sucito suvaḍḍhito hoti. Nevassa cittaṃ pariyādiyantīti tāni ārammaṇāni tassa khīṇāsavassa cittuppādaṃ gahetvā khepetvā ṭhātuṃ na sakkonti. Amissīkatanti tāni ārammaṇāni anallīnattā tehi amissīkataṃ. Āneñjappattanti aniñjanabhāvaṃ nipphandanabhāvaṃ pattaṃ.
第二十六条 所谓第六者『月光子』,此乃以母名相称,乃有识长老『月光子长老』之尊称。『念心』即心意境界,意谓因心所摄持之境界。 『念心之增长』,以念心所缘境界之增长而得名,谓依缘起而相续增进。如言念心新起即增,如此不断生长。 『念心之完备』,示其念心常得充分摄受、增长、清净,圆满完善。 『不可为境境界』,谓念心虽能分别诸境,但无法入诸境界为自己所有,乃对法无所执,也即不住于境界。 『无过错』谓念心无错乱,清净正知,此为其无过错之特色。 『无尘净』亦说是无尘垢之意,非染污。 『称无挂碍』谓念心无挂碍,故无法障碍其生起与断灭。 综上,乃指生灭了断之净念心。
Silāyūpoti silāthambho. Soḷasakukkukoti dīghato soḷasahattho. Heṭṭhānemaṅgamāti āvāṭassa heṭṭhāgatā. Upari nemassāti upari āvāṭassa. Sunikhātattāti ayamusalehi koṭṭetvā koṭṭetvā suṭṭhu nikhātattā. Evameva khoti ettha silāyūpo viya khīṇāsavo daṭṭhabbo, mahāvātā viya chasu dvāresu uppajjanakā kilesā, catūhi disāhi āgantvā vātānaṃ silāyūpaṃ cāletuṃ asamatthabhāvo viya chasu dvāresu uppajjanakakilesānaṃ khīṇāsavassa cittaṃ cāletuṃ asamatthabhāvo veditabbo. Imasmimpi sutte khīṇāsavova kathito.
第三十条『石柱』指石柱支撑物。 『十六楔』谓十六枚楔子之意。 『下楔』即拴住基础之楔。 『上楔』即拴住顶端之楔。 『严密密合』谓榫合紧密无缝隙,筑造稳固。 以此比喻已断烦恼之心,虽有外来恶风如六处烦恼侵袭,但不能动摇此柱,如柱坚固不摇动。 此处乃喻示已断烦恼之心岿然不动、坚固稳固,虽诸恶缘起亦不能扰动。 因此于经中称断烦恼者心亦如斯。
7-8. Verasuttadvayavaṇṇanā7-8. 二门闩经注释
§27-28
27-28. Sattame bhayaṃ veraṃ pasavatīti cittutrāsabhayañca puggalaverañca paṭilabhati. Cetasikanti cittanissitaṃ. Dukkhanti kāyavatthukaṃ. Domanassanti paṭighasampayuttadukkhaṃ. Imasmiṃ sutte sotāpattimaggo kathito. Aṭṭhamaṃ bhikkhusaṅghassa kathitaṃ, imasmiṃ pana sotāpannova kathitoti vuttaṃ.
第二十七至二十八条 第七者谓『恐怖、恨意、敌害』,此三者即心所恐惧与他人之敌对憎恨。 『心所』者,心所法,即心理现象依附于心。 『苦』指身心之痛苦受用。 『忧悲』谓带有冲突烦恼之苦。 于此经中说明出离之道『入流果道』。 第八者讲述比库僧团。 在本经中述及入流果者,皆属此名所指。
9. Āghātavatthusuttavaṇṇanā9. 恼害事经注释
§29
29. Navame āghātavatthūnīti āghātakāraṇāni. Āghātaṃ bandhatīti kopaṃ bandhati uppādeti.
第二十九条『外缘缘故』,谓引发伤害之因缘。 『伤害』是怒恼所生之行为。 『伤害缚』谓因恼怒而执缚犯错。 此条释义于外境所激发之怒,乃为造业之因,导致缠缚与苦。 经中阐明如是缘起乃烦恼根源之一。
10-11. Āghātapaṭivinayasuttādivaṇṇanā10-11. 恼害对治经等注释
§30-31
30-31. Dasame āghātapaṭivinayāti āghātassa paṭivinayakāraṇāni. Taṃkutettha labbhāti ‘‘taṃ anatthacaraṇaṃ mā ahosī’’ti etasmiṃ puggale kuto labbhā, kena kāraṇena sakkā laddhuṃ, ‘‘paro nāma parassa attano cittaruciyā anatthaṃ karotī’’ti evaṃ cintetvā āghātaṃ paṭivineti. Atha vā sacāhaṃ kopaṃ kareyyaṃ, taṃ kopakaraṇaṃ ettha puggale kuto labbhā, kena kāraṇena laddhabbanti attho. Kuto lābhātipi pāṭho. Sacāhaṃ ettha kopaṃ kareyyaṃ, tasmiṃ me kopakaraṇe kuto lābhā lābhā, nāma ke siyunti attho. Imasmiñca atthe tanti nipātamattameva hoti. Ekādasame anupubbanirodhāti anupaṭipāṭinirodhā. Sesaṃ sabbattha uttānatthamevāti.
第三十至三十一节“Dasame āghātapaṭivinayāti”者,谓第十即冲击的反规范行为。此处说“不当行为,勿作”谓其对他人心灵造成害处。“Etasmiṃ puggale kuto labbhā”问此人何处获得此定见?缘由在于推测“彼人以他者心乐为己不善”,故反对其冲击之心态。又问若他怒发作,此怒由何处得来?此怒如何具有利得?问其缘由从何得利?最后以“nipiātamattameva hoti”说明此结文极简明。一十一节“anupubbanirodhāti”讲渐次断除之义,其余处处皆为正义。
Sattāvāsavaggo tatiyo. · 七住品第三。