(20) 5. Mahāvaggo · (20) 5. 大品复注
(20) 5. Mahāvaggo（二十）五、大品
1. Sotānugatasuttavaṇṇanā《随耳经》注释
§191
191. Pañcamassa paṭhame sotānugatānanti pasādasotaṃ anugantvā gatānaṃ, paguṇānaṃ vācuggatānanti attho. Evaṃbhūtā ca pasādasotaṃ odahitvā ñāṇasotena suṭṭhu vavatthapitā nāma hontīti āha ‘‘pasādasota’’ntiādi. Ekaccassa hi uggahitapubbavacanaṃ taṃ taṃ paguṇaṃ niccharitaṃ suṭṭhu vavatthapitaṃ na hoti. ‘‘Asukaṃ suttaṃ vā jātakaṃ vā kathehī’’ti vutte ‘‘sajjhāyitvā saṃsanditvā samanuggāhitvā jānissāmī’’ti vadanti. Ekaccassa taṃ taṃ paguṇaṃ bhavaṅgasotasadisaṃ hoti ‘‘asukaṃ suttaṃ vā jātakaṃ vā kathehī’’ti vutte uddharitvā tameva katheti. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ ‘‘ñāṇasotena vavatthapitāna’’nti. Itthiliṅgādīni tīṇi liṅgāni. Nāmādīni cattāri padāni. Paṭhamādayo satta vibhattiyo.
第五章第一节中“顺闻”者，谓随着耳根之顺听而达；“善言”者，示其所达者皆为善美言语之意。以此，称顺闻为引导耳，继以智慧之闻，方能圆满正确说明。故称“顺闻”等等。然有者，先前所揭示言语，虽述及该品德，然未圆满详说。曾有人谈及“医药经或本生故事”，言“研习、反复思量、依次跟随，方能知之”。有者，其品德似流程之顺轮，如“医药经或本生故事”之言被提出，则采用同一说法。依此，谓“以智慧之闻详尽说明”。女性标志等三种标志，名称等四个词，第一部分等有七类划分。
Vaḷañjetīti pāḷiṃ anusandhiṃ pubbāparavasena vācuggataṃ karonto dhāreti. Vacasā paricitāti suttadasakavaggadasakapaṇṇāsadasakavasena vācāya sajjhāyitā, ‘‘dasasuttāni gatāni, dasavaggāni gatānī’’tiādinā sallakkhetvā vācāya sajjhāyitāti attho. Vaggādivasena hi idha vacasā paricayo adhippeto, na pana suttekadesassa suttamattassa vacasā paricayo. Manasā anu anu pekkhitā bhāgaso nijjhāyitā viditā manusānupekkhitā. Yassa vācāya sajjhāyitaṃ buddhavacanaṃ manasā cintentassa tattha tattha pākaṭaṃ hoti, mahādīpaṃ jāletvā ṭhitassa rūpagataṃ viya vibhūtaṃ hutvā paññāyati. Taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Suppaṭividdhāti nijjaṭaṃ niggumbaṃ katvā suṭṭhu yāthāvato paṭividdhā. Sesamettha suviññeyyameva.
“瓦里耶提”此词乃巴利词汇之连结，与前文相续，表示“以言语承继”，意即述说。所谓“熟悉言语”，是指经文经十经、十品、十卷之类篇章细分，以语言标记，谓“十经已成，十品已成”等，故称“以言语承继”。因按品等分类，此处所指乃语言之熟悉，而非仅经文句子。细心观察，逐步审视，当人心专注于听闻佛言时，佛语于彼处处显现，犹如大灯火焰照亮由形相构成之柱，转为智慧。依此，可称“明了此义”。“深入理解”者，指悉心剖析，深刻诠释，终获圆满正解。此处结尾提示该理应当如此理会。
Sotānugatasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《随耳经》注释终。
2. Ṭhānasuttavaṇṇanā《处经》注释
§192
192. Dutiye saṃvāsenāti sahavāsena. Sīlaṃ veditabbanti ‘‘ayaṃ susīlo vā dussīlo vā’’ti saha vasantena upasaṅkamantena jānitabbo. Tañca kho dīghena addhunā, na ittaranti tañca sīlaṃ dīghena kālena veditabbaṃ, na ittarena. Dvīhatīhañhi saṃyatākāro ca saṃvutindriyākāro ca na sakkā dassetuṃ. Manasi karotāti tampi ‘‘sīlamassa pariggahessāmī’’ti manasikarontena paccavekkhanteneva sakkā jānituṃ, na itarena. Paññavatāti tampi sappaññeneva paṇḍitena. Bālo hi manasikarontopi jānituṃ na sakkoti.
第二节中“同住”，是指与他人共处之义。戒德须有所知，即“此人品德善恶”由共处者观察明了。此事非一时可辨，须久时鉴察，非他人所能断然知晓。隔双目者内在拘束之形态及六根受制之特点，非他人所见知。唯有心念观照者“当守护其戒”，并反省观察，方能知之，非他所知。“智慧者”，指通达者，愚者纵使关注亦不可知。
Saṃvohārenāti aparāparaṃ kathanena.
“相续”者，谓一一连续交谈解释。
‘‘Yo hi koci manussesu, vohāraṃ upajīvati;
“若有人间之人，以言语为生”，
Evaṃ vāseṭṭha jānāhi, vāṇijo so na brāhmaṇo’’ti. (ma. ni. 2.457; su. ni. 619) –
“应知其为瓦谢，非婆罗门也”。（出自中部经典2.457、增支部619）
Ettha hi byavahāro nāma. ‘‘Cattāro ariyavohārā, cattāro anariyavohārā’’ti (dī. ni. 3.313) ettha cetanā. ‘‘Saṅkhā samaññā paññatti vohāro’’ti (dha. sa. 1313-1315; mahāni. 73) ettha paññatti. ‘‘Vohāramattena so vohareyyā’’ti (saṃ. ni. 1.25) ettha kathāvohāro. Idhāpi esova adhippeto. Ekaccassa hi sammukhākathā parammukhākathāya na sameti parammukhākathā sammukhākathāya. Tathā purimakathā pacchimakathāya, pacchimakathā ca purimakathāya. So kathaneneva sakkā jānituṃ ‘‘asuci eso puggalo’’ti. Sucisīlassa pana purimaṃ pacchimena, pacchimañca purimena sameti. Sammukhākathitaṃ parammukhākathitena sameti, parammukhākathitañca sammukhākathitena, tasmā kathanena sakkā sucibhāvo jānitunti pakāsento evamāha.
此处所谓“行为”者，谓“四种圣行与四种不圣行”（见《相应部·尼柯耶》第3卷313经）是也。此乃“意志”，“概念与言说的总称”（见《法集论》第1313至1315句；《大集论》第73章）是也。此处所谓“言说行为”，即“仅凭言说而行”（见《论集·尼柯耶》第1卷25经）是也。此亦为主要所指。因个别者的对面言说，并不与对面言说之对面言说相合；如前言亦与后言相对，后言亦与前言相对。由此言说，可了解“此人不净”之义。然品行纯洁者的前言与后言相合，后言亦与前言相合。对面言说与对面言说之对面言说相合，反之亦然。因此，以言说可知人之清净品性，诸法显露是也。
Thāmoti ñāṇathāmo. Yassa hi ñāṇathāmo natthi, so uppannesu upaddavesu gahetabbaṃ gahaṇaṃ kattabbaṃ kiccaṃ apassanto advārakagharaṃ paviṭṭho viya carati. Tenāha ‘‘āpadāsu, bhikkhave, thāmo veditabbo’’ti.
“惰性”者，即“智慧的障碍”。无智慧者，犹如行于险要之地却执迷不悟，虽处险境犹行若入无门之室也。如是故，彼在诸难处应当觉知惰性之存在。故云：“比库们，应当知惰性于危险之中。”
Sākacchāyāti saṃkathāya. Duppaññassa hi kathā udake geṇḍu viya uppilavati. Paññavato kathentassa paṭibhānaṃ anantaṃ hoti. Udakavipphanditeneva hi maccho khuddako vā mahanto vāti ñāyati.
“交谈”即言语交流。愚者之言语，如水中泡沫随风起落，虚浮不实。智者言语，才思敏捷，妙言无尽。犹如鱼儿于波水中游动，有时小，有时大，游弋自如，栩栩如生。
Ñātivināsoti corarogabhayādīhi ñātīnaṃ vināso. Bhogānaṃ byasanaṃ bhogabyasanaṃ, rājacorādivasena bhogavināsoti attho. Tenāha ‘‘dutiyapadepi eseva nayo’’ti. Pañhummaggoti pañhagavesanaṃ, ñātuṃ icchitassa atthassa vīmaṃsananti attho. Atappakanti atittikaraṭṭhena atappakaṃ sādurasabhojanaṃ viya. Saṇhanti sukhumasabhāvaṃ.
“亲属灭亡”者，谓因盗匪疾病等所致亲属亡故。财产衰败及破坏，谓财产灭亡，如国王盗贼等所造成之财物损坏。故有言：“于第二义亦如是。”“疑难问答”即问题之探寻，也为探求亲属之利益。呵护与维护，犹如精心准备丰富而美妙的饮食。细致柔和，彰显其温和本性。
Ṭhānasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《处经》注释终。
3. Bhaddiyasuttavaṇṇanā《跋提亚经》注释
§193
193. Tatiye karaṇassa uttaraṃ kiriyaṃ karaṇuttariyaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ etassāti karaṇuttariyalakkhaṇo. Sesaṃ suviññeyyameva.
第193条。第三阶段之手更高之行为，称为“手更高行为之特征”。余文应当悉心辨知。
Bhaddiyasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《跋提耶经》注释终了。
4. Sāmugiyasuttavaṇṇanā四、《沙目吉耶经》注释
§194
194. Catutthe puggalassa pārisuddhiyā padhānabhūtāni vā aṅgāni pārisuddhipadhāniyaṅgāni. Sesamettha suviññeyyameva.
第194条。第四者，谓人之清净为根本之肢体，称“清净根本肢体”。余文当悉心辨知。
Sāmugiyasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《沙目吉耶经》注释终了。
5. Vappasuttavaṇṇanā五、《瓦巴经》注释
§195
195. Pañcame pihitattāti akusalassa pavesanadvāraṃ pidahitvā ṭhitattā. Kāyena saṃvaritabbañhi apihitena dvārena pavattanakaṃ pāpadhammaṃ saṃvaritvā ṭhito kāyena saṃvuto nāma. Khayavirāgenāti accantakhayasaṅkhātena virajjanena, anuppādanirodhenāti attho. Kiṃ vijjā pubbe uppannāti? Ubhayametaṃ na vattabbaṃ. Pahānābhisamayabhāvanābhisamayānaṃ abhinnakālattā padīpujjalanena andhakāraṃ viya vijjuppādena avijjā niruddhāva hoti, vattabbaṃ vā hetuphalattamupacāravasena. Yathā hi padīpujjalanahetuko andhakāravigamo, evaṃ vijjuppādahetuko avijjānirodho. Hetuphaladhammā ca samānakālāpi pubbāparakālā viya voharīyanti yathā ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇa’’nti (ma. ni. 1.400; 3.421, 425, 426; saṃ. ni. 2.43-44; 2.4.60; kathā. 465, 467) paccayādānuppajjanakiriyā. Cittassa kāyassa ca vihananato vighāto, dukkhaṃ. Paridahanato pariḷāho.
第五是遮闭，谓以不善入门之门加以关闭而住持。身应守护，意以关闭之门阻止恶法增长，守护而立，此谓身守护。消灭离欲，意指彻底消除、离弃，断除之意。未生之智为何？二者皆不可当至。因弃舍、修习而至，恰与灯火照明相似，能断灭昏暗者，如此智慧之生起即是无明之断灭。因果理亦当同时存在，如同“因眼及色而生眼识”等经中所说，皆为缘起。心与身的摧毁导致苦及燃烧和烦恼。
Niccavihārāti sabbadā pavattanakavihārā. Ṭhapetvā hi samāpattivelaṃ bhavaṅgavelañca khīṇāsavā iminā chaḷaṅgupekkhāvihārena sabbakālaṃ viharanti. Cakkhunā rūpaṃ disvāti cakkhuviññāṇena rūpaṃ disvā. Cakkhunā rūpaṃ disvāti hi nissayavohārena vuttaṃ. Sasambhārakathā hesā yathā ‘‘dhanunā vijjhatī’’ti, tasmā nissayasīsena nissitassa gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Rāgavasena na somanassajāto hotīti gehasitapemavasenapi javanakkhaṇe somanassajāto na hoti maggena samucchinnattā, na domanassajāto pasādaññathattavasenapi. Upekkhako majjhatto hutvā viharatīti asamapekkhanena mohaṃ anuppādento ñāṇupekkhāvaseneva upekkhako viharati majjhatto. Khīṇāsavo hi iṭṭhepi aniṭṭhepi majjhattepi ārammaṇe yo asamapekkhanena samasamā ayonisogahaṇe akhīṇāsavānaṃ moho uppajjati, taṃ anuppādento maggeneva tassa samugghātitattā ñāṇupekkhāvaseneva upekkhako viharati, ayañcassa paṭipatti sativepullapattiyā paññāvepullapattiyā cāti vuttaṃ ‘‘satisampajaññapariggahitāyā’’ti.
常住，谓常常运转不止。立定入禅时与生命同在，染污已尽者以此六念平等之修习，长时常住。乃至以眼见色，即依眼入识见色。因缘相承故，因缘紧密相合之意。譬如“弓即绷紧”，须察其紧张方能见其弓弦。以烦恼不生为爱断故，不因烦恼而生乐，亦因断绝缘故，分别不生忧，故离苦得安。修习均等置心，中间处住，不起分别足见不生疑惑，以智慧观察亦就是中庸。染污已灭即不染恶境，缘由不平等见故，染污者心中仍起疑惑，其断烦恼行持称“念明净摄受”。
Ettha ca ‘‘chasu dvāresu upekkhako viharatī’’ti iminā chaḷaṅgupekkhā kathitā. ‘‘Sampajāno’’ti vacanato pana cattāri ñāṇasampayuttacittāni labbhanti tehi vinā sampajānatāya asambhavato. ‘‘Satatavihārā’’ti vacanato aṭṭhapi mahākiriyacittāni labbhanti ñāṇuppattipaccayarahitakālepi pavattijotanato. ‘‘Arajjanto adussanto’’ti vacanato hasituppādavoṭṭhabbanehi saddhiṃ dasa cittāni labbhanti. Arajjanādussanavasena pavatti hi tesampi sādhāraṇāti. Nanu cettha ‘‘upekkhako viharatī’’ti chaḷaṅgupekkhāvasena imesaṃ satatavihārānaṃ āgatattā somanassaṃ kathaṃ labbhatīti? Āsevanatoti. Kiñcāpi hi khīṇāsavo iṭṭhāniṭṭhepi ārammaṇe majjhatte viya bahulaṃ upekkhako viharati attano parisuddhappakatibhāvāvijahanato, kadāci pana tathā cetobhisaṅkhārabhāve yaṃ taṃ sabhāvato iṭṭhaṃ ārammaṇaṃ , tassa yāthāvato sabhāvaggahaṇavasenapi arahato cittaṃ somanassasahagataṃ hutvā pavattateva, tañca kho pubbāsevanavasena.
此中说“六门关闭而于中处于平等”。“清醒”谓得四种具智心，无此则无法清醒。“久住”谓八种具智大力心，于无产生时亦常有火光燃烧。“无生不恶”谓笑意初生时有十心，为笑心相续之普通。依此“一心无生无灭”常住修行。然若云“于平等处常住而得乐”，如何得乐？是由烦恼产生时所生。况且染污既已断，则于善不善境中多处均住平等，唯心净洁，时或由于念之兴起故，于自适意环境中有生乐之心，如实修行而来。
Kāyoti (saṃ. ni. ṭī. 2.2.51) pañcadvārakāyo, so anto avasānaṃ etissāti kāyantikā, taṃ kāyantikaṃ. Tenāha – ‘‘yāva pañcadvārakāyo pavattati, tāva pavatta’’nti. Jīvitantikanti etthāpi eseva nayo. Pacchā uppajjitvāti etasmiṃ attabhāve manodvārikavedanāto pacchā uppajjitvā tato paṭhamaṃ nirujjhati, tato eva atthasiddhamatthaṃ sarūpeneva dassetuṃ ‘‘manodvārikavedanā paṭhamaṃ uppajjitvā pacchā nirujjhatī’’ti vuttaṃ. Idāni tameva saṅkhepena vuttaṃ vivarituṃ ‘‘sā hī’’tiādimāha. Yāva tettiṃsavassāni paṭhamavayo. Paññāsavassakāleti paṭhamavayato yāva paññāsavassakālā, tāva. Ṭhitā hotīti vaḍḍhihāniyo anupagantvā samarūpeneva ṭhitā hoti. Mandāti mudukā atikhiṇā. Tadāti asītinavutivassakāle vadantepi tathāciraparicitepīti adhippāyo. Bhaggāti tejobhaggena bhaggā dubbaṇṇā. Hadayakoṭiṃyevāti cakkhādivatthūsu appavattitvā tesaṃ ādiantakoṭibhūtaṃ hadayavatthuṃyeva. Tāvāti yāva vedanā vattati, tāva.
身体，谓五门之体，端、边、末，即身体边界，称身体末端。故云“至五门处仍转动”。“生命末端”亦同理。此处所言“后生”谓心身现象中由心之触发体感后生起，再至第一断止。于是略述此义曰“心触感起初后断”。现今简要说，谓“此即是”。直至三十三年为第一阶段，谓至五十年阶段为止。常立者谓不断增胜流转。谓病弱者，其性软弱迟缓。谓年三十九、八十者，谓熟知至合时。谓火焰，谓如眼诸器之火焰，最末端者如心之最末端。谓谓谓，谓谓而病乃止。
Vāpiyāti mahātaḷākena. Pañcaudakamaggasampannanti pañcahi udakassa pavisananikkhamanamaggehi yuttaṃ. Tato tato vissandamānaṃ sabbaso puṇṇattā. Paṭhamaṃ deve vassantetiādi upamāsaṃsandanaṃ. Imaṃ vedanaṃ sandhāyāti imaṃ yathāvuttaṃ pariyosānappattaṃ manodvārikavedanaṃ sandhāya.
波比者，意谓大湖。谓具有五水入出之道，即五条水流通入出之道。各处皆充盈完满。首以天雨作比喻。谓此感受贵在结束此由心生之感受。
Kāyassa bhedāti attabhāvassa vināsanato. Parato agantvāti paralokavasena agantvā. Vedanānaṃ sītibhāvo nāma saṅkhāradarathapariḷāhābhāvo. So panāyaṃ sabbaso appavattivasenevāti āha ‘‘appavattanadhammāni bhavissantī’’ti.
身体之破坏，谓自身破坏。由外来，谓以他界方式来破坏。感受之凉寒，谓蕴轮之炎热及苦感之消减。此谓一切皆为微末而逐渐灭尽，故言“逐渐灭尽之法将生”。
Attabhāvaṃ nāsetukāmassa daḷhaṃ uppannaṃ saṃvegañāṇaṃ sandhāyāha ‘‘kudālo viya paññā’’ti. Tato nibbattitajjhānasamādhiṃ sandhāya ‘‘piṭakaṃ viya samādhī’’ti. Tannissāya pavattetabbavipassanārambhañāṇaṃ sandhāya ‘‘khanitti viya vipassanā’’ti ca vuttaṃ. Sesamettha uttānameva.
对于欲除自我存在之见的人，若生起猛烈的觉悟震动，称之为“智慧如同佩刀”。然后若生起止息现起之禅定，便称之为“禅定如同经典”。依此基础，起观察见地之智慧，称之为“观如同开凿”。此处诸法尽皆为最高名义。
Vappasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《瓦巴经》注释终了。
6. Sāḷhasuttavaṇṇanā六、《萨尔哈经》注释
§196
196. Chaṭṭhe kāyadaḷhibahulataṃ tapatīti tapo, attakilamathānuyogavasena pavattaṃ vīriyaṃ. Tena kāyadaḷhibahulatānimittassa pāpassa jigucchanaṃ virajjanaṃ tapojigucchāti āha ‘‘dukkarakārikasaṅkhātenā’’tiādi. Tapojigucchavādātiādīsu tapojigucchaṃ vadanti, manasāpi tameva sārato gahetvā vicaranti, kāyenapi tameva allīnā nānappakāraṃ attakilamathānuyogamanuyuttā viharantīti attho. Aparisuddhakāyasamācārāti aparisuddhena pāṇātipātādinā kāyasamācārena samannāgatā. Aparisuddhavacīsamācārāti aparisuddhena musāvādādinā vacīsamācārena samannāgatā. Aparisuddhamanosamācārāti aparisuddhena abhijjhādinā manosamācārena samannāgatā. Kāmaṃ akusalakāyasamācāravacīsamācārappavattikālepi abhijjhādayo pavattantiyeva, tadā pana te cetanāpakkhikā vā abbohārikā vāti, manosamācāravāre eva abhijjhādivasena yojanā katā. Atha vā dvārantare pavattānaṃ pāṇātipātādīnaṃ vacīsamācārādibhāvābhāvo viya dvārantare pavattānampi abhijjhādīnaṃ kāyasamācārādibhāvo asiddho, manosamācārabhāvo eva pana siddhoti katvā manosamācāravāre eva abhijjhādayo uddhaṭā. Tathā hi vuttaṃ –
196. 第六有名为苦行者勤奋努力之义，此苦行乃身苦行紧执不放之用力。因以身苦行紧执不放为缘，生起厌恶罪业之烦恼与清净，其厌恶罪业之烦恼名为“苦行厌弃等”诸言。所谓苦行厌弃，就是心意亦以此为根本作意思惟，身体亦随此用力而行，落实身苦行紧执不放之义。所谓不清净身业行为者，即由不清净之杀生等身业所摄受；不清净语业行为者，即由不清净之妄语等语业所摄受；不清净心业行为者，即由贪嗔等烦恼所摄受。在身语欲三恶行起时，烦恼立即生起，然当时之意念分派或乱者为贪嗔等烦恼，皆系于心业之境界。又如在门户之间生起杀生等恶业时，其语业等行为若无则不可，故即便门户之中生起之恶业，亦未成就烦恼等心业者。唯心业中烦恼才真实成立。正如经中所说：
‘‘Dvāre caranti kammāni, na dvārā dvāracārino;
“门口因业行走，不是门所行者；
Tasmā dvārehi kammāni, aññamaññaṃ vavatthitā’’ti. (dha. sa. aṭṭha. 1 kāmāvacarakusaladvārakathā);
因此业因门户，彼此相依存。”（《增支部》卷一，欲行有善门说）
Aparisuddhājīvāti aparisuddhena vejjakammadūtakammavaḍḍhiyogādinā ekavīsatianesanābhedena ājīvena samannāgatā. Idañca sāsane pabbajitānaṃyeva vasena vuttaṃ, ‘‘yepi te samaṇabrāhmaṇā’’ti pana vacanato bāhirakavasena gahaṭṭhavasena ca yojanā veditabbā. Gahaṭṭhānampi hi jātidhammakuladhammadesadhammavilomanavasena aññathāpi micchājīvo labbhateva.
所谓不清净身命生活者，即以不清净之疾病医治及业力增长等业结集为本生存之故。此亦于此教法中，比库等出家众之生活所依。又此论说“无论是沙门婆罗门”，两者皆应于外居住、家住中守持戒律。再者即使在家居士，由于生死种姓、家族种姓、地域国土之差异，亦有不同之邪行生活。
Ñāṇadassanāyāti ettha ñāṇadassananti maggañāṇampi vuccati phalañāṇampi sabbaññutaññāṇampi paccavekkhaṇañāṇampi vipassanāñāṇampi. ‘‘Kiṃ nu kho, āvuso, ñāṇadassanavisuddhatthaṃ bhagavati brahmacariyaṃ vussatī’’ti (ma. ni. 1.257) hi ettha maggañāṇaṃ ‘‘ñāṇadassana’’nti vuttaṃ. ‘‘Ayamañño uttarimanussadhammo alamariyañāṇadassanaviseso adhigato phāsuvihāro’’ti (ma. ni. 1.328) ettha phalañāṇaṃ. ‘‘Bhagavatopi kho ñāṇaṃ udapādi sattāhakālakato āḷāro kālāmo’’ti (mahāva. 10) ettha sabbaññutaññāṇaṃ. ‘‘Ñāṇañca pana me dassanaṃ udapādi, akuppā me vimutti, ayamantimā jātī’’ti (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 16; paṭi. ma. 2.30) ettha paccavekkhaṇañāṇaṃ. ‘‘Ñāṇadassanāya cittaṃ abhinīharatī’’ti (dī. ni. 1.234-235) ettha vipassanāñāṇaṃ. Idha pana ñāṇadassanāyāti maggañāṇaṃ ‘‘ñāṇadassana’’nti vuttaṃ. Tenāha ‘‘maggañāṇasaṅkhātāya dassanāyā’’ti. Avirādhitaṃ vijjhatīti avirādhitaṃ katvā vijjhati. Sesamettha suviññeyyameva.
所谓智慧见解，在此即指通达之道智、成果智、如实知见智、观察智及观慧等智。譬如经中问：“比库啊，于世尊所说之智慧见解清净，何者为之？”（《毗婆沙论》1.257）此中称“道智”为智慧见解。又云：“此非他人之出世法，独特智慧见解与仁者清净之行。”（《毗婆沙论》1.328）此中称成果智。又云：“世尊也曾证悟智慧数十年，时断时续风雨相随。”（《大毗婆沙论》10）此称如实知见智。又云：“智慧出现，心解脱安稳，此为最终生死止息。”（《集论》5.1081，《大毗婆沙论》16，《毗婆沙增补》2.30）此称观察智。又云：“悟见智慧时，心安适住。”（《长部论》1.234-235）此称观慧。在此，智慧见解即指道智称为智慧见。经称之为“道智所名悟见。”其能断除烦恼而成智慧。此处皆宜清晰了解。
Sāḷhasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《萨尔哈经》注释结束。
7. Mallikādevīsuttavaṇṇanā七、《玛丽嘉王后经》注释
§197
197. Sattame appesakkhāti appānubhāvā. Sā pana appesakkhatā ādhipateyyasampattiyā parivārasampattiyā ca abhāvena pākaṭā hoti. Tattha parivārasampattiyā abhāvaṃ dassento ‘‘appaparivārā’’ti āha. Issarāti ādhipateyyasaṃvattanakammabalena īsanasīlā. Sā panassā issaratā vibhavasampattipaccayā pākaṭā jātāti aḍḍhatāpariyāyabhāvena vadanto ‘‘aḍḍhāti issarā’’ti āha. Mahantaṃ dhanametissā bhūmigatañceva vaḷañjanakañcāti mahaddhanā. Idha pana vaḷañjanakeneva dhanena mahaddhanataṃ dassento ‘‘vaḷañjanakadhanena mahaddhanā’’ti āha. Īsatīti īsā, abhibhūti attho. Mahatī īsā mahesā, suppatiṭṭhitamahesatāya pana parehi mahesoti akkhātabbatāya mahesakkhā. Yasmā pana so mahesakkhābhāvo ādhipateyyaparivārasampattiyā viññāyati, tasmā ‘‘mahāparivārā’’ti vuttaṃ.
197. 第七经中，「势力微小」(appesakkhā)意为影响力弱小。此势力微小之状，因缺乏自在支配之成就与眷属之成就而显现。彼处，为示缺乏眷属成就，故说「眷属稀少」(appaparivārā)。「自在」(issarā)者，谓因能导向支配统御之业力，而具有号令之性。此自在之状因财富成就之因缘而显现，故以富足之同义说法，说「富足者即自在」(aḍḍhāti issarā)。「彼女拥有巨大之财富，既埋藏于地中，又用于流通受用」，故称「大财」(mahaddhanā)。此处，为以流通受用之财示其大财之状，故说「以流通受用之财为大财」(vaḷañjanakadhanena mahaddhanā)。「īsā」者，「统御」之义，即「凌驾」之意。「大统御」(mahesā)即伟大之统御，因其安立稳固之伟大统御，应为他人称为「大统御者」，故称「大威德」(mahesakkhā)。然此大威德之状，由自在支配与眷属之成就而得知，故说「眷属众多」(mahāparivārā)。
Saṇṭhānapāripūriyā adhikaṃ rūpamassāti abhirūpā. Saṇṭhānapāripūriyāti ca hatthapādādisarīrāvayavānaṃ susaṇṭhitatāyāti attho. Avayavapāripūriyā hi samudāyapāripūrisiddhi. Rūpanti ca sarīraṃ ‘‘rūpavanteva saṅkhyaṃ gacchatī’’tiādīsu viya. Dassanayuttāti surūpabhāvena passitabbayuttā, dissamānā cakkhūni piyāyatīti aññakiccavikkhepaṃ hitvāpi daṭṭhabbāti vuttaṃ hoti. Dissamānāva somanassavasena cittaṃ pasādetīti pāsādikā. Tenāha ‘‘dassanena pāsādikā’’ti. Pokkharatāti vuccati sundarabhāvo, vaṇṇassa pokkharatā vaṇṇapokkharatā, tāya vaṇṇasampattiyāti attho. Porāṇā pana pokkharanti sarīraṃ vadanti , vaṇṇaṃ vaṇṇameva. Tesaṃ matena vaṇṇañca pokkharañca vaṇṇapokkharāni, tesaṃ bhāvo vaṇṇapokkharatā. Iti paramāya vaṇṇapokkharatāyāti uttamaparisuddhena vaṇṇena ceva sarīrasaṇṭhānasampattiyā cāti attho daṭṭhabbo. Tenevāha ‘‘vaṇṇena ceva sarīrasaṇṭhānena cā’’ti. Tattha vaṇṇenāti vaṇṇadhātuyā. Sarīraṃ nāma sannivesavisiṭṭho karacaraṇagīvāsīsādiavayavasamudāyo, so ca saṇṭhānamukhena gayhatīti āha ‘‘sarīrasaṇṭhānenā’’ti.
「因形体完满而具有超越其余之色」，故称「端正」(abhirūpā)。「形体完满」者，意谓手足等身体各部位安立端整。盖各部位之完满，乃身体整体完满之成立。「色」(rūpa)此处指身体，如「被称为有色者」等处所用之义。「适合被观看」(dassanayuttā)者，谓因其端正之状而值得被注视——意即即便放下其他事务，也应前往观看，因其一被见到，即能以喜悦之力净化内心，故称「令人欢喜」(pāsādikā)。故说「以观见而令人欢喜」(dassanena pāsādikā)。「pokkharatā」意谓庄严美妙，「色之庄严」(vaṇṇapokkharatā)即容色之美妙成就。古人则说「pokkharā」指身体，「vaṇṇa」即颜色本身，依彼等之见，「vaṇṇapokkharāni」即颜色与身体，其状态为「vaṇṇapokkharatā」。如是，「以最上之色与身体庄严」(paramāya vaṇṇapokkharatāya)，应理解为「以最上清净之容色以及身体形态之成就」之义。故说「以容色及身体形态」(vaṇṇena ceva sarīrasaṇṭhānena cā)。其中，「以容色」(vaṇṇena)者，谓以颜色之要素；「身体」(sarīra)者，谓具有特殊组合之手、足、颈、头等各部位之聚合体，此乃就形态而取义，故说「以身体形态」(sarīrasaṇṭhānena)。
Abhisajjatīti kujjhanavaseneva kuṭilakaṇṭako viya tasmiṃ tasmiṃ samuṭṭhāne makaradanto viya lagati. Yañhi kodhassa uppattiṭṭhānabhūte ārammaṇe upanāhassa paccayabhūtaṃ kujjhanavasena abhisajjanaṃ, taṃ idhādhippetaṃ, na lubbhanavasena. Kuppatītiādīsu pubbuppatti kopo, tato balavataro byāpādo laddhāsevanatāya cittassa byāpajjanato. Sātisayaṃ laddhāsevanatāya tato byāpādatopi balavatarā paccatthikabhāvena thāmappatti patitthiyanā. Annaṃ pānantiādīsu adīyato annaṃ, khādanīyaṃ bhojanīyañca. Pātabyato pānaṃ, yaṃkiñci pānaṃ. Vasitabbato acchādetabbato vatthaṃ, nivāsanapāvuraṇaṃ. Yanti tenāti yānaṃ, chattupāhanavayhasivikādi yaṃkiñci gamanapaccayaṃ. Chattampi hi vassātapadukkhanivāraṇena maggagamanasādhananti katvā ‘‘yāna’’nti vuccati. Mālanti yaṃkiñci sumanamālādipupphaṃ. Gandhanti yaṃkiñci candanādivilepanaṃ.
「abhisajjati」者，谓以愤怒之力，如弯曲之荆棘，如鳄鱼之齿，附着于每一生起之处。凡于成为嗔恨生起之处的所缘境上，以愤怒之力而附着，此为怨结之因缘——此处所意指者即此，而非以贪欲之力。「kuppa」等处，前者所生为忿(kopa)，其后更为猛烈者为嗔恨(byāpāda)，因心长期反复加以作意而生染著。更有甚者，因超越程度之长期反复作意，较彼嗔恨更为猛烈，以敌对之状而坚固确立，此为固执(patitthiyanā)。「食物、饮料」等处：食物(anna)者，不与取者所应得之谷物，包括副食(khādanīya)与主食(bhojanīya)；饮料(pāna)者，可饮之物，任何饮品皆是；衣物(vattha)者，可居处时应遮覆之物，即下衣与覆身之衣；乘具(yāna)者，以此而行进之物，即伞盖、鞋履、车乘、轿辇等任何出行所用之资具——伞盖亦因能遮除雨日之苦而成为道路行进之助缘，故亦称「乘具」；花鬘(māla)者，任何素馨花等花鬘；香料(gandha)者，任何旃檀等涂身之物。
Mallikādevīsuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《玛丽嘉王后经》注释结束。
8. Attantapasuttavaṇṇanā八、《自苦者经》注释
§198
198. Aṭṭhame āhito ahaṃmāno etthāti attā, attabhāvo. Idha pana yo paro na hoti, so attā, taṃ attānaṃ. Paranti attato aññaṃ. Diṭṭheti paccakkhabhūte. Dhammeti upādānakkhandhadhamme. Tattha hi attā bhavati, attasaññādiṭṭhi bhavatīti attabhāvasamaññā. Tenāha ‘‘diṭṭheva dhammeti imasmiṃyeva attabhāve’’ti. Chātaṃ vuccati taṇhā jighacchāhetutāya. Anto tāpanakilesānanti attano santāne darathapariḷāhajananena santāpanakilesānaṃ.
198. 第八经中，「于此中安置了我慢」故称「自我」(attā)，即自体之存在。此处，凡非他者，即是自我，即彼自我。「他」(para)者，异于自我者。「于见」(diṭṭhe)者，于现前直接显现之处。「于法」(dhamme)者，于取蕴之诸法。于彼处确有自我，有自我之想与见，故有自体之通称。故说「于见之诸法」即「于此自体之中」(imasmiṃyeva attabhāve)。「渴爱」(chāta)因以饥饿为因缘，故称渴爱。「自身相续中燃烧诸烦恼」(anto tāpanakilesānaṃ)者，谓于自身之相续中，因生起苦恼与热恼而燃烧之诸烦恼。
Paresaṃ hananaghātanādinā rodāpanato luddo. Tathā vighātakabhāvena kāyacittānaṃ vidālanato dāruṇo. Thaddhahadayo kakkhaḷo. Bandhanāgāre niyutto bandhanāgāriko.
因以杀害、击打他者等方式使其哭泣，故为「残忍」(luddo)。复次，以破坏伤害之方式，撕裂身心，故为「凶暴」(dāruṇo)。内心刚硬固执，故为「粗鄙」(kakkhaḷo)。受拘于囚禁之所，故为「囚犯」(bandhanāgārika)。
Khattiyābhisekenāti khattiyānaṃ kātabbaabhisekena. Santhāgāranti santhāravasena kataṃ agāraṃ yaññāgāraṃ. Sappitelenāti sappimissena telena. Yamakasnehena hi esā tadā kāyaṃ abbhañjati. Vacchabhāvaṃ taritvā ṭhito vacchataro. Parikkhepakaraṇatthāyāti navamālāhi saddhiṃ dabbhehi vediyā parikkhipanatthāya. Yaññabhūmiyanti avasesayaññaṭṭhāne.
「以刹帝利灌顶」(khattiyābhisekena)者，谓以刹帝利应当举行之灌顶仪式。「公众议事厅」(santhāgāra)者，谓以铺设布置之方式所建造之殿堂，即祭祀之所。「以酥与油」(sappitelenā)者，谓以混合酥油之油脂——彼时以此二脂涂抹身体。「越过小牛之阶段而立者」为「牛犊」(vacchatara)。「为了围绕之用」(parikkhepakaraṇatthāyā)者，谓为以新鲜花鬘连同茅草围绕祭坛边界之用。「祭祀场地」(yaññabhūmi)者，谓其余祭祀之所在处。
Dūrasamussāritamānasseva sāsane sammāpaṭipatti sambhavati, na mānajātikassāti āha ‘‘nihatamānattā’’ti. Ussannattāti bahubhāvato. Bhogārogyādivatthukā madā suppahiyā honti nimittassa avaṭṭhānato, na tathā kulavijjāmadāti khattiyabrāhmaṇakulānaṃ pabbajitānampi jātivijjā nissāya mānajappanaṃ duppajahanti āha ‘‘yebhuyyena hi…pe… mānaṃ karontī’’ti. Vijātitāyāti nihīnajātitāya. Patiṭṭhātuṃ na sakkontīti suvisuddhaṃ katvā sīlaṃ rakkhituṃ na sakkonti. Sīlavasena hi sāsane patiṭṭhahanti. Patiṭṭhātunti vā saccappaṭivedhena lokuttarāya patiṭṭhāya patiṭṭhātuṃ. Yebhuyyena hi upanissayasampannā sujātāyeva honti, na dujjātā.
所谓远离纠缠的心，正因于此教法中正行而生。此处之『nihata-mānattā』者，不谓心生傲慢。『Ussannattā』意指众多广大。譬如享乐、健康等诸物乃心的外相附着而起，非为家族学问之故。因此，即便是出身于贵族婆罗门家族的出家人，因不依赖种姓智慧而傲慢者少之又少，于是说『他们以多种因缘形成傲慢』。所谓『Vijātitā』即谓排除种属概念。因不能立坚固基础者，虽修持清净戒律亦不能久固。正因具戒德才于教法中立坚地。此处所言立坚乃指以真实经验及证果为根基，立于出世间之坚固境地。多因诸种因缘殊胜，贵族出身之子女反而如同良家子般贵重，不失真出身。
Parisuddhanti rāgādīnaṃ accantameva pahānadīpanato nirupakkilesatāya sabbaso visuddhaṃ. Saddhaṃ paṭilabhatīti pothujjanikasaddhāvasena saddahati. Viññujātikānañhi dhammasampattiggahaṇapubbikā saddhāsiddhi dhammappamāṇadhammappasannabhāvato. Jāyampatikāti gharaṇipatikā. Kāmaṃ ‘‘jāyampatikā’’ti vutte gharasāmikagharasāminivasena dvinnaṃyeva gahaṇaṃ viññāyati, yassa pana purisassa anekā pajāpatiyo honti, tattha kiṃ vattabbanti ekāyapi saṃvāso sambādhoti dassanatthaṃ ‘‘dve’’ti vuttaṃ. Rāgādinā sakiñcanaṭṭhena, khettavatthuādinā sapalibodhaṭṭhena rāgarajādīnaṃ āgamanapathatāpi uppajjanaṭṭhānatā evāti dvepi vaṇṇanā ekatthā, byañjanameva nānaṃ. Alagganaṭṭhenāti asajjanaṭṭhena appaṭibaddhabhāvena. Evaṃ akusalakusalappavattīnaṃ ṭhānabhāvena gharāvāsapabbajjānaṃ sambādhabbhokāsataṃ dassetvā idāni kusalappavattiyāyeva aṭṭhānaṭṭhānabhāvena tesaṃ taṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ.
所谓彻底清净，即从执著如贪欲诸烦恼彻底断除且无染着，故而完全清净。轻信说是因为俗人执着异端之信故。对有慧者而言，顺其法义通达，先由对法的经验及相应加持所得信坚如实知，因而建立坚定信心。此处『Jāyampatikā』指家庭主子女。『Jāyampatikā』举例有男女二住，男有多名妻妾，此时为何仅一雌雄共住？故言『二』以示共住。由贪欲等一缕粘连，如同田地等为少分割、少顿悟，谓烦恼起落之地方也。『Alagganaṭṭhena』即不善者之地，且此处形容邪恶善恶现象发生的境界。出家修学者取舍如是，既示现世境，也示涅槃境，故云『或许如此』。
Saṅkhepakathāti visuṃ visuṃ paduddhāraṃ akatvā saṅkhepato atthavaṇṇanā. Ekampi divasanti ekadivasamattampi. Akhaṇḍaṃ katvāti dukkaṭamattassapi anāpajjanena akhaṇḍitaṃ katvā. Kilesamalena amalinanti taṇhāsaṃkilesādivasena asaṃkiliṭṭhaṃ katvā. Paridahitvāti nivāsetvā ceva pārupitvā ca. Agāravāso agāraṃ uttarapadalopena, tassa vaḍḍhiāvahaṃ agārassa hitaṃ.
所谓纲要，是不逐一详细展开，只作简明扼要的说明。即便是一日之事，也只讲一日所及。所谓无断，是指即使是相当糟糕之处，亦未被破坏割裂。所谓洁净，谓由烦恼污垢消除，清净无染。所谓镇息，是断灭放逸，安立持守。无家居，谓没有固定住所若存若亡，故成无家，及其增益，皆有益无害。
Bhogakkhandhoti bhogarāsi bhogasamudāyo. Ābandhanaṭṭhenāti putto nattātiādinā pemavasena saparicchedavasena bandhanaṭṭhena. Amhākameteti ñāyantīti ñātī, pitāmahapituputtādivasena parivattanaṭṭhena parivaṭṭo. Sāmaññavācīpi sikkhā-saddo ājīvasaddasannidhānato uparivuccamānavisesāpekkhāya ca visesaniviṭṭhova hotīti vuttaṃ ‘‘yā bhikkhūnaṃ adhisīlasaṅkhātā sikkhā’’ti. Sikkhitabbaṭṭhena sikkhā, saha ājīvanti etthāti sājīvo. Sikkhanabhāvenāti sikkhāya sājīve ca sikkhanabhāvena. Sikkhaṃ paripūrentoti sīlasaṃvaraṃ paripūrento. Sājīvañca avītikkamantoti ‘‘nāmakāyo, padakāyo, niruttikāyo, byañjanakāyo’’ti (pārā. aṭṭha. 1.39) vuttaṃ sikkhāpadaṃ bhagavato ca vacanaṃ avītikkamanto hutvāti attho. Idameva ca ‘‘sikkhana’’nti vuttaṃ, tattha sājīvānaṃ avītikkamo sikkhāpāripūriyā paccayo. Tato hi yāva maggā sikkhāpāripūrī hotīti.
所谓享乐蕴，是享受累积及享乐之集体。所谓『绑缚状态』，是指儿女之爱中，通过爱欲及分离所产生之缚。所谓我族亲戚，是指祖父母、父母、子女等因缘轮转相续。又称『常行话语』，是指生活所需而持守的行为语言，及因特殊缘故有差别。谓『此即比库等受戒之法』。该处所说应学之法，即指戒律，且与生活息息相关。所谓还俗，是指无犯戒。此戒为佛陀所说戒律，得持而无犯即是戒律纯正。故所谓学习，即学习戒律及生活之戒律。戒律通达至道果成就。
Anuppadātāti anubalappadātā, anuvattanavasena vā padātā. Kassa pana anuvattanaṃ padānañcāti? ‘‘Sahitāna’’nti vuttattā sandhānassāti viññāyati. Tenāha ‘‘sandhānānuppadātā’’ti. Yasmā pana anuvattanavasena sandhānassa padānaṃ ādhānaṃ ārakkhanaṃ vā daḷhakaraṇaṃ hoti, tena vuttaṃ ‘‘dve jane samagge disvā’’tiādi. Āramanti etthāti ārāmo, ramitabbaṭṭhānaṃ. Yasmā pana ā-kārena vināpi ayamattho labbhati, tasmā vuttaṃ ‘‘samaggarāmotipi pāḷi, ayamevattho’’ti.
所谓不传，是指不予传播，亦或不继续承袭。何谓传承之义？谓具连续性之所依。故说「传承不绝者」，即所依不断故。因依赖传续者，守护承接坚固，故谓之「两人见合」等。所谓「修道场所」即指僧院、禅林、适于安住之地。即无「阿」字作前缀，则为此义。此以为传承之义。
Etthāti –
此处意为—
‘‘Nelaṅgo setapacchādo, ekāro vattatī ratho;
『裸体者蒙着白布，马车只拉一匹马；』
Anīghaṃ passa āyantaṃ, chinnasotaṃ abandhana’’nti. (saṃ. ni. 4.347; udā. 65; peṭako. 25) –
『看那临近者无大碍，断绝水流又不捆绑。』（释典·尼柯耶4.347；优陀那经65；佩他寇论25）——
Imissā gāthāya. Sīlañhettha nelaṅganti vuttaṃ. Tenevāha – ‘‘citto gahapati, nelaṅganti kho, bhante, sīlānametaṃ adhivacana’’nti (saṃ. ni. 4.347). Sukumārāti appharusatāya mudukā. Purassa esāti ettha pura-saddo tannivāsivācako daṭṭhabbo – ‘‘gāmo āgato’’tiādīsu viya. Tenevāha ‘‘nagaravāsīna’’nti. Manaṃ appāyati vaḍḍhetīti manāpo. Tena vuttaṃ ‘‘cittavuḍḍhikarā’’ti.
此偈中提到，品行之相以裸体者为喻。对此说：『心主，尊者，此即品行之称。』（释典·尼柯耶4.347）“柔和”指温润不粗暴。“前方”是“城”、“村”等住所的表述，意即“来往村落”，其说法类似“入城者”等。故称为“城镇居民”。“心”意谓增长，其增亦是心念增长。《心增长者》即此意。
Kālavādītiādi samphappalāpā paṭiviratassa paṭipattidassanaṃ. Atthasaṃhitāpi hi vācā ayuttakālappayogena atthāvahā na siyāti anatthaviññāpanavācaṃ anulometi, tasmā samphappalāpaṃ pajahantena akālavāditā pariharitabbāti vuttaṃ ‘‘kālavādī’’ti. Kālena vadantenapi ubhayānatthasādhanato abhūtaṃ parivajjetabbanti āha ‘‘bhūtavādī’’ti. Bhūtañca vadantena yaṃ idhalokaparalokahitasampādakaṃ, tadeva vattabbanti dassetuṃ ‘‘atthavādī’’ti vuttaṃ. Atthaṃ vadantenapi lokiyadhammasannissitameva avatvā lokuttaradhammasannissitaṃ katvā vattabbanti dassanatthaṃ ‘‘dhammavādī’’ti vuttaṃ. Yathā ca attho lokuttaradhammasannissito hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘vinayavādī’’ti vuttaṃ. Pañcannañhi saṃvaravinayānaṃ pañcannañca pahānavinayānaṃ vasena vuccamāno attho nibbānādhigamanahetubhāvato lokuttaradhammasannissito hotīti. Evaṃ guṇavisesayuttova attho vuccamāno desanākosalle sati sobhati, kiccakaro ca hoti, na aññathāti dassetuṃ ‘‘nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsitā’’ti vuttaṃ. Idāni taṃ desanākosallaṃ vibhāvetuṃ ‘‘kālenā’’tiādimāha. Pucchādivasena hi otiṇṇavācāvatthusmiṃ ekaṃsādibyākaraṇavibhāgaṃ sallakkhetvā ṭhapanāhetūdāharaṇasandassanādiṃ taṃtaṃkālānurūpaṃ vibhāventiyā parimitaparicchinnarūpāya vipulataragambhīrodāraparamatthavitthārasaṅgāhikāya kathāya ñāṇabalānurūpaṃ pare yāthāvato dhamme patiṭṭhāpento ‘‘desanākusalo’’ti vuccatīti evamettha atthayojanā veditabbā.
关于“时说”等杂语的弃绝，示范了正行之法。言语应结合时机、内容发挥作用，不作无意义的陈述。因此，应远离无益的妄语，舍弃无时机而言之者，谓之“辩时说者”。纵论时事而二者俱非，为利益双方者应被排斥，称为“无实体说者”。若言所述旨在利益此世及他世，称为“有实体说者”。若述理非依此世法，而立超世法，以示真理者，称为“法说者”。譬如说理之义依托超世法者，称为“律说者”。五种戒律的名和五种断戒皆属令人得涅槃因缘，乃依超世法故。故此详述义理、具功德者谓之“善说者”，方为有效妙法，能成就所行，而非他法。今为分辨善说，遂称“依时”等语。梳理语义，作因果示例，依时间分类，以透彻深奥、明晰详细之义理，凭智慧正立，故称「善说者」，当如是判定。
Evaṃ paṭipāṭiyā satta mūlasikkhāpadāni vibhajitvā abhijjhādippahānaṃ indriyasaṃvarajāgariyānuyogehi vibhāvetuṃ tampi nīharitvā ācārasīlasseva vibhajanavasena pāḷi pavattāti tadatthaṃ vivarituṃ ‘‘bījagāmabhūtagāmasamārambhā’’tiādi vuttaṃ. Tattha bījānaṃ gāmo samūho bījagāmo. Bhūtānaṃ jātānaṃ nibbattānaṃ rukkhagacchalatādīnaṃ samūho bhūtagāmo. Nanu ca rukkhādayo cittarahitatāya na jīvā, cittarahitatā ca paripphandābhāvato chinne viruhanato visadisajātibhāvato catuyoniapariyāpannato ca veditabbā, vuddhi pana pavāḷasilālavaṇānampi vijjatīti na tesaṃ jīvabhāve kāraṇaṃ, visayaggahaṇañca nesaṃ parikappanāmattaṃ supanaṃ viya ciñcādīnaṃ, tathā dohaḷādayo, atha kasmā bījagāmabhūtagāmasamārambhā paṭivirati icchitāti? Samaṇasāruppato tannivāsisattānurakkhaṇato ca. Tenevāha – ‘‘jīvasaññino hi moghapurisa manussā rukkhasmi’’ntiādi (pāci. 89).
依此方法，将七条根本戒律分门别类，配合断贪等，守护五根，行警觉精进，安住戒行。对此注解称“根源村庄之起源”等。释义中，“种子”是村庄之聚合体，所聚乃由树木丛林等构成，称为“有形村落”。然树木等非心所生，不具生命。心外无生，断绝生长，源自生死之四生道。成长受土盐盐分等影响，非生命之缘。其聚合仅为空间承载，应视为无生命体。为何说根源村落之起始？因其受守护并如修行人持戒似。由此即称：“愚人认此树木为生命”（悖论引文）。
Mūlameva bījaṃ mūlabījaṃ, mūlaṃ bījaṃ etassātipi mūlabījaṃ. Sesesupi eseva nayo. Phaḷubījanti pabbabījaṃ. Paccayantarasamavāye sadisaphaluppattiyā visesakāraṇabhāvato viruhanasamatthe sāraphale niruḷho bīja-saddo tadatthasaṃsiddhiyā mūlādīsupi kesuci pavattatīti mūlādito nivattanatthaṃ ekena bīja-saddena visesetvā vuttaṃ ‘‘bījabīja’’nti ‘‘rūparūpaṃ, dukkhadukkha’’nti (saṃ. ni. 4.327) ca yathā. Kasmā panettha bījagāmabhūtagāmaṃ uddharitvā bījagāmo eva niddiṭṭhoti? Na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ, nanu avocumhā ‘‘mūlameva bījaṃ mūlabījaṃ, mūlaṃ bījaṃ etassātipi mūlabīja’’nti. Tattha purimena bījagāmo niddiṭṭho, dutiyena bhūtagāmo. Duvidhopesa mūlabījañca mūlabījañca mūlabījanti sāmaññaniddesena, ekasesanayena vā uddiṭṭhoti veditabbo. Tenevāha ‘‘pañcavidhassā’’tiādi. Nīlatiṇarukkhādikassāti allatiṇassa ceva allarukkhādikassa ca. Ādi-saddena osadhigacchalatādīnaṃ saṅgaho.
根本即种子，根本种子是此种子。余者亦同理。粗糙的种子即是之根本种子。根据因缘相应，种子与果实同时生成，种子名称因其能令果实生成而成。故根本等词指归转意义，以“种子种子”特指种子，若言“形相形相”、“苦苦”亦是此。为何论及根源村落而最终指出种子村落？非止此意，而是说：“根本即种子，根本种子亦如是。”此中，前者为“种子村落”，后者为“有形村落”。二者意同，口说时或泛指根本种子。对此举例曰“五种等”，例如蓝杉树等，包含丛林、草药等聚合体。
Ekaṃ bhattaṃ ekabhattaṃ, taṃ assa atthīti ekabhattiko. So pana rattibhojanenapi siyāti tannivattanatthaṃ āha ‘‘rattūparato’’ti. Evampi aparaṇhabhojīpi siyā ekabhattikoti tannivattanatthaṃ ‘‘virato vikālabhojanā’’ti vuttaṃ. Aruṇuggamanato paṭṭhāya yāva majjhanhikā ayaṃ buddhādīnaṃ ariyānaṃ āciṇṇasamāciṇṇo bhojanassa kālo nāma, tadañño vikālo. Aṭṭhakathāyaṃ pana dutiyapadena rattibhojanassa paṭikkhittattā ‘‘atikkante majjhanhike yāva sūriyatthaṅgamanā bhojanaṃ vikālabhojanaṃ nāmā’’ti vuttaṃ.
单独的一餐称为『一餐』，这个称谓意指它具有其自身的利益。然而，即使仅作为夜间的用餐，这餐也具备其回归的目的，因此被称为『夜后餐』。同样，午餐者也各自称其餐为『一餐』，其意在于指出这餐属于食用范围中的『避开不宜时刻的晚餐』。从黎明出发直至中午这段时间，是与世尊及其他圣者们所践行的饮食时间相同，被视为恰当时间。倘若过了中午，上座注疏中对夜后餐的第二句解释说：『超过中午太阳西沉之前的饮食称为晚餐』。
Dārumāsakoti ye vohāraṃ gacchantīti iti-saddena evaṃpakāre dasseti. Aññehi gāhāpane upanikkhittasādiyane ca paṭiggahaṇattho labbhatīti ‘‘neva taṃ uggaṇhāti, na uggahāpeti, na upanikkhittaṃ sādiyatī’’ti vuttaṃ. Atha vā tividhaṃ paṭiggahaṇaṃ kāyena, vācāya, manasāti. Tattha kāyena paṭiggahaṇaṃ uggaṇhanaṃ, vācāya paṭiggahaṇaṃ uggahāpanaṃ, manasā paṭiggahaṇaṃ sādiyananti tividhampi paṭiggahaṇaṃ ekajjhaṃ gahetvā paṭiggahaṇāti vuttanti āha ‘‘neva taṃ uggaṇhātī’’tiādi. Esa nayo āmakadhaññapaṭiggahaṇātiādīsupi. Nīvārādiupadhaññassa sāliādimūladhaññantogadhattā vuttaṃ ‘‘sattavidhassā’’ti. ‘‘Anujānāmi, bhikkhave, pañca vasāni bhesajjāni acchavasaṃ, macchavasaṃ, susukāvasaṃ, sūkaravasaṃ, gadrabhavasa’’nti (mahāva. 262) vuttattā idaṃ odissa anuññātaṃ nāma. Tassa pana ‘‘kāle paṭiggahita’’nti (mahāva. 262) vuttattā paṭiggahaṇaṃ vaṭṭati sati paccayeti āha ‘‘aññatra odissa anuññātā’’ti.
所谓干旱季节即指雨季过后进入旱季的时期，注疏用此词形象表现此种状况。又在其他关于农作物收获或贮藏的条文中，『接受』一词意指收纳、接纳、纳入其内，因此有说法指出『既非接受，也非接纳，亦非纳入』。又有说三种接受：身接受、语接受、意接受。其中身接受即是携带、搬运之义，语接受则为口头接受，意接受为心意领受。这三种接受虽不同，但合成一体，称之为接受，注疏以「既非接纳」等语指出拒绝之意。此法包括粮食如谷米等原粮的收纳，被称作七种粮食。世尊曾告诫比库们有五种雨季用药：无壳藜属（acchavasa）、鱼壳藜属（macchavasa）、野芥属（susukāvasa）、野猪草类（sūkaravasa）、筒状草类（gadrabhava）。此为未被当地认可之意。又云『时间上已接受』，依此接受行为才被确立，故称『除非当地允许，否则不被认可』。
Sāruppena vañcanaṃ rūpakūṭaṃ, patirūpena vañcanāti attho. Aṅgena attano sarīrāvayavena vañcanaṃ aṅgakūṭaṃ. Gaṇhanavasena vañcanaṃ gahaṇakūṭaṃ. Paṭicchannaṃ katvā vañcanaṃ paṭicchannakūṭaṃ. Akkamatīti nippīḷeti, pubbabhāge akkamatīti sambandho. Hadayanti nāḷiādimānabhājanānaṃ abbhantaraṃ. Telādīnaṃ nāḷiādīhi minanakāle ussāpitā sikhāyeva sikhābhedo, tassā hāpanaṃ. Kecīti sārasamāsācariyā uttaravihāravāsino ca.
『形似』指欺骗之形象假象，『相似』意具体相似的假象。以自身身躯各部分如肢体器官为欺骗者，则为『肢体之诈欺』。以握持手法为诈欺则称为『握法之诈欺』。暗藏隐匿形式的诈欺即为『隐藏之诈欺』。『压迫』意为施加压力，前后相关联。此指心肺等器官之间，以及油脂等管道在发热时相互挤压，好似发丝分叉，这就是『漏出』（心火上升搅扰法）。此法常见于该地区及北方修行者的习俗中。
Vadhoti muṭṭhippahārakasātāḷanādīhi hiṃsanaṃ, viheṭhananti attho. Viheṭhanatthopi hi vadha-saddo dissati ‘‘attānaṃ vadhitvā vadhitvā rodatī’’tiādīsu. Yathā hi apaṭiggahabhāvasāmaññe satipi pabbajitehi appaṭiggahitabbavatthuvisesabhāvasandassanatthaṃ itthikumāridāsidāsādayo vibhāgena vuttā, evaṃ parassaharaṇabhāvato adinnādānabhāvasāmaññe satipi tulākūṭādayo adinnādānavisesabhāvadassanatthaṃ vibhāgena vuttā. Na evaṃ pāṇātipātapariyāyassa vadhassa puna gahaṇe payojanaṃ atthi, tattha sayaṃkāro, idha paraṃkāroti ca na sakkā vattuṃ ‘‘kāyavacippayogasamuṭṭhāpikā cetanā chappayogā’’ti (dī. ni. ṭī. 1.10) vacanato, tasmā yathāvutto evamettha attho yutto. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘vadhoti māraṇa’’nti vuttaṃ. Tampi pothanameva sandhāyāti ca sakkā viññātuṃ māraṇasaddassa vihiṃsanepi dissanato.
『杀害』指以拳法、击打或棍棒等施行伤害，『搅扰』意同此。『搅扰』同为『杀害』之意，体现出杀害时夹带哭泣等痛苦反应。比如在非接受物状况下，有些沙门行者因连带关系误伤无受纳者，儿童仆役等被分述给出例证。同样，施盗时因挟带关系误取别人财物，例如秤砣等，也有特别强调。相较之下，谋杀罪行无此类受纳者行为，因此无施受相承关系。此处引《长部尼柯耶》注疏言「因为身体接触并非由有意联合心识产生」，故说与此意合理。上座注疏中说『杀害即为断命』。由此可见即便听到『杀害』一词，可悟其含着『致死』之意。
Cīvarapiṇḍapātānaṃ yathākkamaṃ kāyakucchipariharaṇamattajotanāyaṃ avisesato aṭṭhannaṃ parikkhārānaṃ tappayojanatā sambhavatīti dassento ‘‘te sabbepī’’tiādimāha. Etepīti navaparikkhārikādayopi appicchā ca santuṭṭhā ca. Na hi tattakena mahicchatā asantuṭṭhitā hotīti.
衣钵托缽等衣物收纳，乃以身躯拨开衣物后适当去除附着之杂物，以此方法。收拾整洁的八种修行用具乃完成此理，称为适当维护。故注疏说『它们皆如此』，意在说明新修行者亦当满足此标准。因为不具有此法则即属不满足，不得称为真维护。
Catūsu disāsu sukhaṃ viharati, tato eva sukhavihāraṭṭhānabhūtā catasso disā assa santīti cātuddiso. Tattha cāyaṃ satte vā saṅkhāre vā bhayena nappaṭihaññatīti appaṭigho. Dvādasavidhassa santosassa vasena santussanato santussamāno. Itarītarenāti uccāvacena parissayānaṃ bāhirānaṃ sīhabyagghādīnaṃ, abbhantarānañca kāmacchandādīnaṃ kāyacittūpaddavānaṃ abhibhavanato parissayānaṃ sahitā. Bandhanabhāvakarabhayābhāvena acchambhi. Eko asahāyo. Tato eva khaggamigasiṅgasadisatāya khaggavisāṇakappo careyyāti attho.
心灵于四方自由安住，由此成为四方居住的安乐之所在，称为『四方』。其中此身众生或心行不受恐怖相逼迫，称为『无对抗』。于十二种满足下所生的满意，因满足而喜悦。『他处』意指高声竖起四周猛兽、恶鬼等外部之威胁力量，以及内在之欲乐心行如身心执着等，统称威胁困扰。因这些约束而畏惧恐慌，遂致心意彷徨无助孤立。之后以剑群、猛兽等如剑状利器打猎者出没的事情为喻，言此处意境。
Chinnapakkho, asañjātapakkho vā sakuṇo gantuṃ na sakkotīti pakkhi-saddena visesetvā sakuṇo pāḷiyaṃ vuttoti āha ‘‘pakkhayutto sakuṇo’’ti. Yassa sannidhikāraparibhogo kiñci ṭhapetabbaṃ sāpekkhāṭhapanañca natthi, tādiso ayaṃ bhikkhūti dassento ‘‘ayametthasaṅkhepattho’’tiādimāha. Ariyanti apenti tato dosā, tehi vā ārakāti ariyoti āha ‘‘ariyenāti niddosenā’’ti. Ajjhattanti attani. Niddosasukhanti nirāmisasukhaṃ kilesavajjarahitattā.
“已断除翅膀者，或生未记之翅膀者，无法飞翔”之故，称为“翼鸟”。此鸟名用鸦的名称特指，称为“翼附之鸦”。若有人遇见如此，因无依托无法停留，故称为“此谓聚集稀少之人”，又称“少人等”。“圣者”亦称不善者为“恶者”，谓其彼等之行为非圣，故曰“非圣者且无嗔心。”“内者”即自心。无嗔无乐，谓心无烦恼污垢，此为清净之乐。
Yathāvutte sīlasaṃvare patiṭṭhitasseva indriyasaṃvaro icchitabbo tadadhiṭṭhānato tassa ca paripālakabhāvatoti vuttaṃ ‘‘so iminā ariyena sīlakkhandhena samannāgato bhikkhū’’ti. Sesapadesūti ‘‘na nimittaggāhī hotī’’tiādipadesu. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – na nimittaggāhīti itthipurisanimittaṃ vā subhanimittādikaṃ vā kilesavatthubhūtaṃ nimittaṃ na gaṇhāti, diṭṭhamatteyeva saṇṭhāti. Nānubyañjanaggāhīti kilesānaṃ anu anu byañjanato pākaṭabhāvakaraṇato anubyañjanantiladdhavohāraṃ hatthapādasitahasitakathitavilokitādibhedaṃ ākāraṃ na gaṇhāti. Yaṃ tattha bhūtaṃ, tadeva gaṇhāti. Yatvādhikaraṇamenantiādimhi yaṃkāraṇā yassa cakkhundriyāsaṃvarassa hetu etaṃ puggalaṃ satikavāṭena cakkhundriyaṃ asaṃvutaṃ apihitacakkhudvāraṃ hutvā viharantaṃ ete abhijjhādayo dhammā anvassaveyyuṃ anuppabandheyyuṃ. Tassa saṃvarāya paṭipajjatīti tassa cakkhundriyassa satikavāṭena pidahanatthāya paṭipajjati. Evaṃ paṭipajjantoyeva ca ‘‘rakkhati cakkhundriyaṃ, cakkhundriye saṃvaraṃ āpajjatī’’ti vuccati. Sotena saddaṃ sutvātiādīsupi eseva nayo. Evamidaṃ saṅkhepato rūpādīsu kilesānubandhanimittādiggāhaparivajjanalakkhaṇaṃ indriyasaṃvaraṃ sīlaṃ veditabbaṃ. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimaggasaṃvaṇṇanāsu (visuddhi. mahāṭī. 1.13) vuttanayeneva veditabbo. Kilesehi anavasittasukhantiādīsu rūpādīsu nimittādiggāhaparivajjanalakkhaṇattā indriyasaṃvarassa kilesehi anavasittasukhatā avikiṇṇasukhatā cassa vuttā.
如前所说，已具足戒律约束者，应守根的约束，此由自愿与守护之心而成，故称“由圣者具足戒蕴之比库”。关于“不执着诸色”，谓“不着相是态”，即不取邪见、善见之相及染污缘起的相，只依见闻所及而存，非执取多种不同的显相。此即“入佛法的色相等执著之非执取”“不执着”等义。因该执着是见、根制约因而生起，使此人出离慧眼未能圆满，虽能闭眼自守然易生贪欲等心，难断缠缚无碍之法。故从守护根意进行，谓为根之守护而起，从而说“护根，于根中生起守护”。若真守护，护色根则于色根生起守护；护听根则于听根生守护，诸根皆然。此为“根之守护生起，自此而称为根守”。闻声等亦同理。由是简要而言，见色等执著为染污之缘起，根守为戒，应当认识此理。此处简略言之，详细释义见清净道论，“以染污不被污染的乐”等由相执着染污所生之乐，谓对此等根守与染污共存乐理。
Abhikkamanaṃ abhikkanto, purato gamanaṃ. Paṭikkamanaṃ paṭikkanto, paccāgamanaṃ. Tadubhayampi catūsu iriyāpathesu labbhati. Gamane tāva purato kāyaṃ abhiharanto abhikkamati nāma, paṭinivattento paṭikkamati nāma. Ṭhānepi ṭhitakova kāyaṃ purato oṇamanto abhikkamati nāma, pacchato apanāmento paṭikkamati nāma. Nisajjāyapi nisinnakova āsanassa purimaaṅgābhimukho saṃsaranto abhikkamati nāma, pacchimaṃ aṅgappadesaṃ paccāsaṃsaranto paṭikkamati nāma. Nipajjāyapi eseva nayo.
“前进者称为‘前进速行’；后退者称‘后退返还’。”此乃四行中皆有相同法。行走时，身体前方伸出称“前进”，回转即“后退”。站立静止如坐，身体向前稍倾即“前进”，向后稍退即“后退”。坐着时，身体面向座位前者已称“前进”，反向则称“后退”。卧时亦同理。
Sātthakasampajaññantiādīsu samantato pakārehi, pakaṭṭhaṃ vā savisesaṃ jānātīti sampajāno, sampajānassa bhāvo sampajaññaṃ, tathāpavattaṃ ñāṇaṃ. Dhammato vaḍḍhisaṅkhātena saha atthena vattatīti sātthakaṃ, abhikkantādisātthakassa sampajaññaṃ sātthakasampajaññaṃ. Sappāyassa attano upakārāvahassa sampajaññaṃ sappāyasampajaññaṃ. Abhikkamādīsu bhikkhācāragocare, aññatthāpi pavattesu avijahitakammaṭṭhānasaṅkhāte gocare sampajaññaṃ gocarasampajaññaṃ. Abhikkamādīsu asammuyhanameva sampajaññaṃ asammohasampajaññaṃ. Tattha (dī. ni. aṭṭha. 1.214; ma. ni. aṭṭha. 1.109) abhikkamanacitte uppanne cittavaseneva agantvā ‘‘kinnu me ettha gatena attho atthi natthī’’ti atthānatthaṃ pariggahetvā atthapariggahaṇaṃ sātthakasampajaññaṃ. Tattha ca atthoti cetiyadassanabodhidassanasaṅghadassanatheradassanaasubhadassanādivasena dhammato vaḍḍhi. Cetiyaṃ vā bodhiṃ vā disvāpi hi buddhārammaṇaṃ, saṅghadassanena saṅghārammaṇaṃ pītiṃ uppādetvā tadeva khayavayato sammasanto arahattaṃ pāpuṇāti. There disvā tesaṃ ovāde patiṭṭhāya asubhaṃ disvā tattha paṭhamajjhānaṃ uppādetvā tadeva khayavayato sammasanto arahattaṃ pāpuṇāti, tasmā etesaṃ dassanaṃ ‘‘sātthaka’’nti vuttaṃ. Keci pana ‘‘āmisatopi vaḍḍhi atthoyeva taṃ nissāya brahmacariyānuggahāya paṭipannattā’’ti vadanti.
“适当明了诸意”，谓全知其义，谓“正知”，所谓明了之心是指懂于法之义理。以教义、宝贝之倍增称为“适当明了”，谓在前行止等中，乃谓善知为“适当明了”。自利之助亦谓“适当明了”。于比库行为境界及他法，皆由不误行之处得适当明了。于前进心发生时，即当由心生不依着者，内心虽生疑惑“此去有义乎，无义乎”，明察语义则称为“适当明了”。于“有义”，导以佛迹、觉境、僧证等显示正义，而生喜乐，以此废除灭生诸不妙影像，自性阿拉汉果得成。观察此等教导中，于不妙相初习途中生起第一禅而得果亦同。是故谓此显示为“适当明了”。有人则言“欲界增长亦是功德，因依修行而得”。
Tasmiṃ pana gamane sappāyāsappāyaṃ pariggahetvā sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ. Seyyathidaṃ – cetiyadassanaṃ tāva sātthaṃ. Sace pana cetiyassa mahāpūjāya dasadvādasayojanantare parisā sannipatanti, attano vibhavānurūpaṃ itthiyopi purisāpi alaṅkatapaṭiyattā cittakammarūpakāni viya sañcaranti. Tatra cassa iṭṭhe ārammaṇe lobho, aniṭṭhe paṭigho, asamapekkhane moho uppajjati, kāyasaṃsaggāpattiṃ vā āpajjati, jīvitabrahmacariyānaṃ vā antarāyo hoti. Evaṃ taṃ ṭhānaṃ asappāyaṃ hoti, vuttappakāraantarāyābhāve sappāyaṃ. Bodhidassanepi eseva nayo. Saṅghadassanampi sātthaṃ. Sace pana antogāme mahāmaṇḍapaṃ kāretvā sabbarattiṃ dhammassavanaṃ karontesu manussesu vuttappakāreneva janasannipāto ceva antarāyo ca hoti. Evaṃ taṃ ṭhānaṃ asappāyaṃ, antarāyābhāve sappāyaṃ. Mahāparisāparivārānaṃ therānaṃ dassanepi eseva nayo. Asubhadassanampi sātthaṃ maggaphalādhigamahetubhāvato. Dantakaṭṭhatthāya sāmaṇeraṃ gahetvā gatadaharabhikkhuno vatthupettha kathetabbaṃ. Evaṃ sātthampi panetaṃ purisassa mātugāmāsubhaṃ asappāyaṃ, mātugāmassa ca purisāsubhaṃ. Sabhāgameva sappāyanti evaṃ sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ nāma.
于行之中，承担自利与他利，持护此二即为“自他利持护”。譬如于佛迹，称为自利。若于佛迹主寺奉行盛大供养，众僧集会，现身以适应其资财紫磨如男女众生宛如饰物常行，即于本人欲坏生瞋恚惑乱，身心染污，生活修行受阻碍，故此处为不利；若无障碍则为利。佛迹亦然，僧迹亦同。若造内舍弘法，致众生闻法，无障碍即利，有障碍则为不利。尊长众人示现若干，及其观看亦同道理。恶相现亦为利，因能通达道果。为斩断齿口，以学习规则故，须由出家比库收摄障碍，故对己之母村恶相及母村对己恶相，公共场合皆谓利，即“利之持护自利意”。
Evaṃ pariggahitasātthakasappāyassa pana aṭṭhatiṃsāya kammaṭṭhānesu attano cittaruciyaṃ kammaṭṭhānasaṅkhātaṃ gocaraṃ uggahetvā bhikkhācāragocare taṃ gahetvāva gamanaṃ gocarasampajaññaṃ nāma.
如是执持适当明了及自利，依三十八业处，将自身喜欢的业行及相关行为纳入修行境界，谓为“取持修习有意境界”，于比库行为境界中持此，称为“取持境界适当明了”。
Abhikkamādīsu pana asammuyhanaṃ asammohasampajaññaṃ. Taṃ evaṃ veditabbaṃ – idha bhikkhu abhikkamanto vā paṭikkamanto vā yathā andhaputhujjanā abhikkamādīsu ‘‘attā abhikkamati, attanā abhikkamo nibbattito’’ti vā, ‘‘ahaṃ abhikkamāmi, mayā abhikkamo nibbattito’’ti vā sammuyhanti, tathā asammuyhanto ‘‘abhikkamāmī’’ti citte uppajjamāne teneva cittena saddhiṃ cittasamuṭṭhānā vāyodhātu viññattiṃ janayamānā uppajjati, iti cittakiriyavāyodhātuvipphāravasena ayaṃ kāyasammato aṭṭhisaṅghāṭo abhikkamati, tassevaṃ abhikkamato ekekapaduddharaṇe pathavīdhātu, āpodhātūti dve dhātuyo omattā honti mandā, itarā dve adhimattā honti balavatiyo. Tathā atiharaṇavītiharaṇesu. Vossajjane tejodhātu, vāyodhātūti dve dhātuyo omattā honti mandā, itarā dve adhimattā balavatiyo. Tathā sannikkhepanasannirumbhanesu. Tattha uddharaṇe pavattā rūpārūpadhammā atiharaṇaṃ na pāpuṇanti, tathā atiharaṇe pavattā vītiharaṇaṃ, vītiharaṇe pavattā vossajjanaṃ, vossajjane pavattā sannikkhepanaṃ, sannikkhepane pavattā sannirumbhanaṃ na pāpuṇanti. Tattha tattheva pabbapabbaṃ sannisandhi odhiodhi hutvā tattakapāle pakkhittatilaṃ viya paṭapaṭāyantā bhijjanti. Tattha ko eko abhikkamati, kassa vā ekassa abhikkamanaṃ? Paramatthato hi dhātūnaṃyeva gamanaṃ, dhātūnaṃ ṭhānaṃ, dhātūnaṃ nisajjanaṃ, dhātūnaṃ sayanaṃ. Tasmiṃ tasmiñhi koṭṭhāse saddhiṃ rūpena –
论及不可错乱之入出境中，谓其不迷惑、不昏沉之正知。应知其义：于此，比库入入或出出时，如同盲瞽凡夫，于进入境界时存心误认为“我进入，缘我进境已发生”，或自谓“我进入，吾所进入业已成就”，而实则误认。于是未能觉察而误认“我进入”，彼时此心生起，遂于彼心和合心基上生起流转。此心作用之流转，乃身体认可之八合和合体进退而起。由此进退，身之土界、水界分属两者禀受：一者浑浊、一者纯净，而其他二者则为强壮有力。亦如拘持与释守之际，放逸时火界与风界为两者浑浊，其他二者则为纯净且强健。其他并论聚合、逼迫时，拘持时流转之色及非色法，不得达彼拘持境，拘持中则生释守，释守中则生放逸，放逸生聚合，聚合生逼迫，逼迫则不得达彼。彼处此时，如同夹缝中煤炭焦炭般分离矛盾，绕爬如坠屋颠瓦碎裂。何谓进入？谁谓之进入？从终极义讲，为元素自身之运动、元素之所在、元素之依止、元素之安置。于彼彼处，何处相合诸元素形合？
‘‘Aññaṃ uppajjate cittaṃ, aññaṃ cittaṃ nirujjhati;
『他种心生起，而他种心灭息；与此无相应联系，如流河水流转』。
Avīcimanusambandho, nadīsotova vattatī’’ti. (dī. ni. aṭṭha. 1.214; ma. ni. aṭṭha. 1.109; saṃ. ni. aṭṭha. 3.5.368);
（参见长部尼柯耶注疏1卷214页；中部尼柯耶注疏1卷109页；相应部注疏3卷5章368节）
Evaṃ abhikkamādīsu asammuyhanaṃ asammohasampajaññaṃ nāmāti. Paccayasampattinti paccayapāripūriṃ. Ime cattāroti sīlasaṃvaro, santoso, indriyasaṃvaro, satisampajaññanti ime cattāro araññavāsassa sambhārā . Vattabbataṃ āpajjatīti ‘‘asukassa bhikkhuno araññe tiracchānagatānaṃ viya vanacarakānaṃ viya ca nivāsamattameva, na araññavāsānucchavikā kāci sammāpaṭipattī’’ti apavādavasena vattabbataṃ, āraññakehi vā tiracchānagatehi vanacarakavisabhāgajanehi vippaṭipattivasena vatthabbataṃ āpajjati. Bheravasaddaṃ sāventi, tāvatā apalāyantānaṃ hatthehi sīsaṃ…pe… karonti. Kāḷakasadisattā kāḷakaṃ, vītikkamasaṅkhātaṃ thullavajjaṃ. Tilakasadisattā tilakaṃ, micchāvitakkasaṅkhātaṃ aṇumattavajjaṃ. Tanti pītiṃ. Vibhūtabhāvena upaṭṭhānato khayato sammasanto.
如此，于入境等处所谓不可错乱、不昏沉之正知。谓缘起圆满。此四者谓戒守、满足、根锁摄受、念具正知，此四者乃林中居士之具足。从应行角度言，此乃障碍生起。谓“无愁苦比库如露宿屋顶，犹似林中徘徊者，只有住处而无正行故”，此为谤毁之词，实在于沙门及荒野徘徊之非游方游猎者之不正行为，谓所当施行法不成就。恐怖与噪声滋长，恐怖者以手掩头……黑风通常为黑，皆为堕落恶业。头巾为装饰，妄思转激经变微小恶碍。弦乐带来愉悦，借由威严现象而削减枯竭，得以安稳。
Vivittanti janavivittaṃ. Tenāha ‘‘suñña’’nti. Taṃ pana janasaddanigghosābhāvena veditabbaṃ saddakaṇṭakattā jhānassāti āha ‘‘appasaddaṃ appanigghosanti attho’’ti. Etadevāti nissaddataṃyeva. Vihāro pākāraparicchinno sakalo āvāso. Aḍḍhayogo dīghapāsādo, ‘‘garuḷasaṇṭhānapāsādo’’tipi vadanti. Pāsādo caturassapāsādo. Hammiyaṃ muṇḍacchadanapāsādo. Aṭṭo paṭirājūnaṃ paṭibāhanayoggo catuppañcabhūmako patissayaviseso. Māḷo ekakūṭasaṅgahito anekakoṇavanto patissayaviseso. Aparo nayo – vihāro nāma dīghamukhapāsādo. Aḍḍhayogo ekapassacchadanakasenāsanaṃ. Tassa kira ekapasse bhitti uccatarā hoti, itarapasse nīcā. Etena taṃ ekapassacchadanakaṃ hoti. Pāsādo nāma āyatacaturassapāsādo. Hammiyaṃ muṇḍacchadanaṃ candikaṅgaṇayuttaṃ. Guhā nāma kevalā pabbataguhā. Leṇaṃ dvārabaddhaṃ pabbhāraṃ. Maṇḍapoti sākhāmaṇḍapo. Āvasathabhūtaṃ senāsanaṃ viharitabbaṭṭhena vihārasenāsanaṃ. Masārakādi mañcapīṭhaṃ tattha attharitabbabhisi upadhānañca mañcapīṭhasambandhato mañcapīṭhasenāsanaṃ. Cimilikādi bhūmiyaṃ santharitabbatāya santhatasenāsanaṃ. Abhisaṅkhatābhāvato kevalaṃ sayanassa nisajjāya ca okāsabhūtaṃ rukkhamūlādi paṭikkamitabbaṭṭhānaṃ okāsasenāsanaṃ. Senāsanaggahaṇena gahitamevāti ‘‘vivittaṃ senāsana’’nti iminā senāsanaggahaṇena gahitameva sāmaññajotanābhāvato.
称广阔无垠为寂静。因人民杂音如噪声隆盛，谓乃断绝觉支烦恼之因，称为专注。“无声无嚣”之义在此。住处以围墙环绕，为整个住处。双连堂宇，又称“鹰巢之堂”。堂为四方大堂。戴帽帷帽之堂。八方为本篱旧防具，具四五间大空间，为特殊依止。花冠聚集，合成多角依止。另一种称为御行屋宇。双连堂为前遮蔽侧置军帐。传闻一边墙壁较高，另一边较低，故谓为单边遮蔽。堂名“伸展四方之堂”。戴帽之堂连接补属，含有月光檐廊。窟称纯粹山洞。洞穴门楣以石块封闭。堂殿谓支柱院落。住宿用之安置与卧具称为寝寝具。帘房床榻等需注意，因其与寝具相连故称寝具安置。搁置土地为暂座宿处。组建寝处会议室，只用座位放置之地，称为简陋寝具所依。寝坐之地因未具备设施，唯应离开树根等为安置寝具之地。寝具组装之谓组装寝室。因非附有灯火之共识，称为“寂静寝室”。
Yadi evaṃ kasmā ‘‘arañña’’nti vuttanti āha ‘‘imassa panā’’tiādi. Bhikkhunīnaṃ vasena āgatanti idaṃ vinaye tathā āgataṃ sandhāya vuttaṃ , abhidhammepi (vibha. 529) pana ‘‘araññanti nikkhamitvā bahi indakhilā sabbametaṃ arañña’’nti āgatameva. Tattha hi yaṃ na gāmappadesantogadhaṃ, taṃ araññanti nippariyāyavasena tathā vuttaṃ. Dhutaṅganiddese (visuddhi. 1.31) yaṃ vuttaṃ, taṃ yuttaṃ, tasmā tattha vuttanayena gahetabbanti adhippāyo. Rukkhamūlanti rukkhasamīpaṃ. Vuttañhetaṃ ‘‘yāvatā majjhanhike kāle samantā chāyā pharati, nivāte paṇṇāni patanti, ettāvatā rukkhamūla’’nti. Sela-saddo avisesato pabbatapariyāyoti katvā vuttaṃ ‘‘pabbatanti sela’’nti, na silāmayameva. Paṃsumayādiko hi tividhopi pabbato evāti. Vivaranti dvinnaṃ pabbatānaṃ mitho āsannatare ṭhitānaṃ ovarakādisadisaṃ vivaraṃ. Ekasmiṃyeva vā pabbate. Umaṅgasadisanti suduṅgāsadisaṃ. Manussānaṃ anupacāraṭṭhānanti pakatisañcāravasena manussehi na sañcaritabbaṭṭhānaṃ. Ādi-saddena ‘‘vanapatthanti vanasaṇḍānametaṃ senāsanānaṃ adhivacanaṃ. Vanapatthanti bhiṃsanakānametaṃ. Vanapatthanti salomahaṃsānametaṃ. Vanapatthanti pariyantānametaṃ. Vanapatthanti na manussūpacārānametaṃ senāsanānaṃ adhivacana’’nti (vibha. 531) imaṃ pāḷippadesaṃ saṅgaṇhāti. Acchannanti kenaci chadanena antamaso rukkhasākhāyapi na chāditaṃ. Nikkaḍḍhitvāti nīharitvā. Pabbhāraleṇasadiseti pabbhārasadise, leṇasadise vā.
若如此何故谓之‘林中处’？答曰“此乃比库尼住所”，经读此律（律藏）而得记载。于阿毗达摩文亦有载，“林中处谓掷舍城外，满是野兽之地，此即所谓林中处”。所谓‘林中处’，依地域之扣除而成是。于行法释义中（毗舍离论1卷31页）谓，“所说者，当如所说法摄取为准绳。”所谓“树根”者，“于中夏时，树荫遍布，落叶飘零，盖乃树根”是也。石名专指山地环绕，谓“山”，非指石头。泥沙等三类亦称山。二山间有狭谷，亦称隘谷。单山之中亦有。峰岬谓陡岩。人不会通行之处，谓断绝交通之地。初声谓森林。森林谓凶险树林。森林谓鹭鹤常栖之地。森林谓四周环绕之所。森林谓无人通行之之安置（毗舍离论531处）。盖谓某物遮盖之处，即使是树枝亦未遮蔽者谓之未遮。剥离谓剥落除去。石崖岩穴谓山体峭壁或岩洞之侧。
Piṇḍapātapariyesanaṃ piṇḍapāto uttarapadalopenāti āha ‘‘piṇḍapātapariyesanato paṭikkanto’’ti. Pallaṅkanti ettha pari-saddo samantatoti etasmiṃ atthe, tasmā vāmoruṃ dakkhiṇoruñca samaṃ ṭhapetvā ubho pāde aññamaññaṃ sambandhe katvā nisajjā pallaṅkanti āha ‘‘samantato ūrubaddhāsana’’nti. Ūrūnaṃ bandhanavasena nisajjā pallaṅkaṃ. Ābhujitvāti ca yathā pallaṅkavasena nisajjā hoti, evaṃ ubho pāde ābhujite samiñjite katvā. Taṃ pana ubhinnaṃ pādānaṃ tathāsambandhatākaraṇanti āha ‘‘bandhitvā’’ti. Heṭṭhimakāyassa anujukaṃ ṭhapanaṃ nisajjāvacaneneva bodhitanti ujuṃ kāyanti ettha kāya-saddo uparimakāyavisayoti āha ‘‘uparimasarīraṃ ujukaṃ ṭhapetvā’’ti. Taṃ pana ujukaṃ ṭhapanaṃ sarūpato payojanato ca dassetuṃ ‘‘aṭṭhārasā’’tiādi vuttaṃ. Na paṇamantīti na oṇamanti. Na paripatatīti na vigacchati vīthiṃ na laṅgheti, tato eva pubbenāparaṃ visesasampattiyā kammaṭṭhānaṃ vuddhiṃ phātiṃ gacchati. Parimukhanti ettha pari-saddo abhi-saddena samānatthoti āha ‘‘kammaṭṭhānābhimukha’’nti, bahiddhā puthuttārammaṇato nivāretvā kammaṭṭhānaṃyeva purakkhatvāti attho. Samīpattho vā pari-saddoti dassento ‘‘mukhasamīpe vā katvā’’ti āha. Ettha ca yathā ‘‘vivittaṃ senāsanaṃ bhajatī’’tiādinā bhāvanānurūpaṃ senāsanaṃ dassitaṃ, evaṃ nisīdatīti iminā alīnānuddhaccapakkhiyo santo iriyāpatho dassito. ‘‘Pallaṅkaṃ ābhujitvā’’ti iminā nisajjāya daḷhabhāvo. ‘‘Parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvā’’ti iminā ārammaṇapariggahūpāyo.
托钵乞食的巡视，称为“托钵乞食者的巡视”，又称“托钵乞食者的回返”。“铺床”在此指左右相对平放双腿后互相联结而坐的姿势，名为“环绕式排列座”。此举将双腿骨骼与肌肉束缚成坐垫状。“未坐垫”意指如同坐在床铺一般的坐法，即双脚相对平放联合成坐垫状。这种将两足紧密联结的状态称为“束缚”。“下躯干紧靠地面”指端正坐直地面以上的姿势，这里的“躯干”泛指上半身，故称“上部躯体端正平放”。此端正姿势，连贯整体，使坐垫型状明显，故称“十八相”等。这里非指爪哇长袍（paṇama）或袈裟（oṇa）之类，亦非行走中踩踏通路，而是通过前后连续且不同之修习场所的提升而展现。至于“面向”，此处“环绕”含义为环绕整体，上述“功课场所面对”之意。也有将“靠近面前”视为“面向”，意即“面向脸部近处”。此外因“独处禅坐”等教法而有“独处的禅坐席”，象征此为禅修适应之场所，属于安静摈除扰乱之境界。故此“未坐垫”即指该坐法的安稳坚固。“面向功课场所”，意为该处为修习起点及维持之所在。
Parīti pariggahaṭṭho ‘‘pariṇāyikā’’tiādīsu (dha. sa. 16, 20) viya. Mukhanti niyyānaṭṭho ‘‘suññatavimokkhamukha’’ntiādīsu viya. Paṭipakkhato niggamanaṭṭho hi niyyānaṭṭho, tasmā pariggahitaniyyānaṃ satinti sabbathā gahitāsammosaṃ pariccattasammosaṃ satiṃ katvā, paramasatinepakkaṃ upaṭṭhapetvāti attho.
“周围把持”意同“温柔覆盖”等辞，例见经律中。所谓“面”即指“空解脱面”等辞样，亦见于同处。《对立》指出“放下”即是“空”的含义，故“把持放下的空性”者，普遍来说意味着将“忧乱的烦恼”暂时放下、归于更深层静止兮的觉知。
Abhijjhāyati gijjhati abhikaṅkhati etāyāti abhijjhā, lobho. Lujjanaṭṭhenāti bhijjanaṭṭhena, khaṇe khaṇe bhijjanaṭṭhenāti attho. Vikkhambhanavasenāti ettha vikkhambhanaṃ anuppādanaṃ appavattanaṃ paṭipakkhena suppahīnattā. Pahīnattāti ca pahīnasadisataṃ sandhāya vuttaṃ jhānassa anadhigatattā. Tathāpi nayidaṃ cakkhuviññāṇaṃ viya sabhāvato vigatābhijjhaṃ, atha kho bhāvanāvasena. Tenāha ‘‘na cakkhuviññāṇasadisenā’’ti. Eseva nayoti yathā cakkhuviññāṇaṃ sabhāvena vigatābhijjhaṃ abyāpannañca na bhāvanāya vikkhambhitattā, na evamidaṃ. Idaṃ pana cittaṃ bhāvanāya parisodhitattā abyāpannaṃ vigatathinamiddhaṃ anuddhataṃ nibbicikicchañcāti attho. Purimapakatinti parisuddhapaṇḍarasabhāvaṃ. ‘‘Yā tasmiṃ samaye cittassa akalyatā’’tiādinā (dha. sa. 1162; vibha. 546) thinassa, ‘‘yā tasmiṃ samaye kāyassa akalyatā’’tiādinā (dha. sa. 1163; vibha. 546) ca middhassa abhidhamme niddiṭṭhattā vuttaṃ ‘‘thinaṃ cittagelaññaṃ, middhaṃ cetasikagelañña’’nti. Satipi hi aññamaññaṃ avippayoge cittakāyalahutādīnaṃ viya cittacetasikānaṃ yathākkamaṃ taṃtaṃvisesassa yā tesaṃ akalyatādīnaṃ visesapaccayatā, ayametesaṃ sabhāvoti daṭṭhabbaṃ. Ālokasaññīti ettha atisayattavisiṭṭhaatthiatthāvabodhakoyamīkāroti dassento āha ‘‘rattimpi…pe… samannāgato’’ti. Idaṃ ubhayanti satisampajaññamāha.
“贪欲滋生烦扰且求求不得”，谓之贪欲。谓若被蔽碍则由烦恼所致；“间隔不断”者，指烦恼未生时取得宁静的不动。正因修禅净心，才得此状态。若如眼识清净无染，则谓“不因眼识之作用”；此处比喻意旨明示心识天性本净涤、远离烦扰，只因修习不坚故失之。此心经过修习后，方能净除烦恼、去除昏沉、整顿安定、破除散乱、除去忧惧，故谓清净而无我埋藏之相。前述“沉闷”指心灵污浊之相。阿毗达摩中以“沉闷”为心不善之相，与身体沉重无力区分。显然，这里心身相的污浊状态无法轻易断除，须依修持才能转化。心识与心所变化互为因果，从而形成性质相异之多样状态，此谓“性”的显现。所谓“光明尽是因智慧所致”，意指觉察与智慧通过光明作义的具足而显现此心性的极致特质；此为双重正念正知之标示。
Atikkamitvāti vikkhambhanavasena pajahitvā. Kathamidaṃ kathamidanti pavattiyā kathaṃkathā, vicikicchā, sā etassa atthīti kathaṃkathī, na kathaṃkathīti akathaṃkathī, nibbicikiccho. Lakkhaṇādibhedatoti ettha ādi-saddena paccayaparihānappahāyakādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Tepi hi pabhedato daṭṭhabbāti. Ucchinditvā pātentīti ettha ucchindanaṃ pātanañca tāsaṃ paññānaṃ anuppannānaṃ uppajjituṃ appadānameva. Iti mahaggatānuttarapaññānaṃ ekaccāya ca parittapaññāya anuppattihetubhūtā nīvaraṇadhammā itarāya ca samatthataṃ vihanantiyevāti ‘‘paññāya dubbalīkaraṇā’’ti vuttā. Appentoti nigamento.
“超越”即断除烦恼而远离。“何以如此何以如彼”，是因疑惑而生困惑、不确定，其意是“于此有什么意义”，仍存质疑未决。所谓“标记及差别”，是指有意识去舍弃造成阻碍、混乱的缘起根源，以期辨明清净。说到“斩断及陷落”，是指出现无知之根蒂未现时的智慧尚未产生，是极其缺乏根基的状态。故此处谈到智慧衰弱的根本障碍，称为“智慧弱化”。“陨落”意指陷入这样状态的束缚。
Attantapasuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《自苦者经》注释结束。
9-10. Taṇhāsuttādivaṇṇanā九至十、《渴爱经》等注释
§199-200
199-200. Navame tayo bhave ajjhottharitvā ṭhitaṃ ‘‘ajjhattikassa upādāya aṭṭhārasa taṇhāvicaritānī’’tiādinā vuttaṃ taṃ taṃ attano koṭṭhāsabhūtaṃ jālametissā atthīti jālinī. Tenāha ‘‘tayo vā bhave’’tiādi. Tattha tatthāti tasmiṃ tasmiṃ bhave, ārammaṇe vā. Apicātiādinā niddesanayena visattikāpadassa atthaṃ dassento niddesapāḷiyā ekadesaṃ dasseti ‘‘visamūlā’’tiādinā. Ayañhettha niddesapāḷi (mahāni. 3; cūḷani. mettagūmāṇavapucchāniddeso 22, khaggavisāṇasuttaniddeso 124) –
199-200节。第九次死后，立足于现世，所云“内起的分别于十八种渴爱行为”等文句，意在说明个体于各自所存领域的活动构成了其业因网，称为“网”。故言“此三界”，指此处或彼处之生，或作或止。使用“虽然如此”等词表示教义中释义的侧面与语用之分，藏文中以结集方法对“根本不净”等概念加以说明。此处所用释文进一步诠释其意涵。
‘‘Visattikāti kenaṭṭhena visattikā? Visatāti visattikā, visaṭāti visattikā, visālāti visattikā, visakkatīti visattikā, visaṃharatīti visattikā, visaṃvādikāti visattikā, visamūlāti visattikā, visaphalāti visattikā . Visaparibhogāti visattikā. Visālā vā pana sā taṇhā rūpe sadde gandhe rase phoṭṭhabbe kule gaṇe āvāse lābhe yase pasaṃsāya sukhe cīvarapiṇḍapātasenāsanagilānapaccayabhesajjaparikkhāre kāmadhātuyā rūpadhātuyā arūpadhātuyā kāmabhave rūpabhave arūpabhave saññibhave asaññibhave nevasaññināsaññibhave ekavokārabhave catuvokārabhave pañcavokārabhave atīte anāgate paccuppanne diṭṭhasutamutaviññātabbesu visaṭā vitthatāti visattikā’’ti.
“根本不净”指何谓不净？回答有诸说明：差异、不纯、广大、常障等均属不净。详细讲解，“不净”指因身、声、香、味、触、受等五欲之所激发，与身家、氏族、住处、财富、名誉、赞扬、快乐、衣食、托钵食、寝具、座位、疾病、药物等各种条件相关的渴爱，分别三界欲界、色界、无色界、识界、无识界之间，以及单一色相、四色相、五色相等多种分别的显现，并在过去、现在、未来、所见、所闻中展开，其性质即为不净。
Tattha (mahāni. aṭṭha. 3; saṃ. ni. ṭī. 1.1.1 oghataraṇasuttavaṇṇanā) visatāti vitthatā rūpādīsu tebhūmakadhammabyāpanavasena. Visaṭāti purimavacanameva ta-kārassa ṭa-kāraṃ katvā vuttaṃ. Visālāti vipulā. Visakkatīti parisahati. Ratto hi rāgavatthunā parena tāḷiyamānopi sahati, vipphandanaṃ vā ‘‘visakkana’’nti vadanti. Visaṃharatīti tathā tathā kāmesu ānisaṃsaṃ dassentī vividhehi ākārehi nekkhammābhimukhappavattito cittaṃ saṃharati saṃkhipati. Visaṃ vā dukkhaṃ, taṃ harati upanetīti attho. Aniccādiṃ niccādito gaṇhantī visaṃvādikā hoti. Dukkhanibbattakassa kammassa hetubhāvato visamūlā, visaṃ vā dukkhadukkhādibhūtā vedanā mūlaṃ etissāti visamūlā. Dukkhasamudayattā visaṃ phalaṃ etissāti visaphalā. Taṇhāya rūpādikassa dukkhassa paribhogo hoti, na amatassāti sā visaparibhogā vuttā. Sabbattha niruttivasena padasiddhi veditabbā. Yo panettha padhāno attho, taṃ dassetuṃ puna ‘‘visaṭā vā panā’’tiādi vuttaṃ.
所谓“Visatā”（广阔）者，是指在色等三界法中广泛遍布的状态。此语源自古语，先以“ta”+“ka”合成“ta-kāra”，意为扩张、伸展，后转化为动词形式表示“广阔”。“Visālāti”亦含扩大的义，“Visakkatīti”则指展开、舒展之意。因染爱之物（如红色）即使被其它事物覆盖仍能共存，或称之为“Visakkana”（展开、通达）。“Visaṃharatī”表示依因缘分别作用，心能以各种形态放弃外境，转入内向解脱状态，收摄杂念。此处“Visaṃ”意味着除去、夺去，故有“visaṃ harati”即“除去苦恼”的意义。对于无常等法取执的人，则为反复争论者（“visaṃvādikā”）。因苦果之业为根本恶因，“visaṃ”含恶根之意；又因苦的生起，故称“visaṃphala”，意谓苦果。渴爱是染色苦之依怙，非不死者，故称“visaparibhogā”。此处“visaṭā”等词在不同场合各有其具体含义，均当依语境详察解释。若有重点义，另以“visaṭā vā panā”等喻辞重申，方便明达。
Tantaṃ vuccati (dī. ni. ṭī. 2.95 apasādanāvaṇṇanā; saṃ. ni. ṭī. 2.2.60) vatthavinanatthaṃ tantavāyehi daṇḍake āsañcitvā pasāritasuttavaṭṭi ‘‘tanīyatī’’ti katvā, taṃ pana suttaṃ santānākulatāya nidassanabhāvena ākulameva gahitanti āha ‘‘tantaṃ viya ākulajāto’’ti. Saṅkhepato vuttamatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘yathā nāmā’’tiādi vuttaṃ. Samānetunti pubbenāparaṃ samaṃ katvā ānetuṃ, avisamaṃ ujuṃ kātunti attho. Tantameva vā ākulaṃ tantākulaṃ, tantākulaṃ viya jāto bhūtoti tantākulakajāto. Vinanato gulāti itthiliṅgavasena laddhanāmassa tantavāyassa guṇṭhikaṃ nāma ākulabhāvena aggato vā mūlato vā duviññeyyameva khalibaddhatantasuttanti āha ‘‘gulāguṇṭhikaṃ vuccati pesakārakañjiyasutta’’nti.
“Tantaṃ”称为绳索，古冶器中用本无目的的纤维，彼称“tantavāyī”，即以绳索为借凭，伸展扯开绳索作成布匹，故有“tanīyatī”之说。此“tantavāyī”乃绳索之意。经文中以纷乱布匹表示乱成一团的状态，谓之“ākula”，喻其纷乱缠绕如绳索般。总括其义，有“如名所示”之理。“Samānetu”意指使上下平整，同一整齐。此语义于整理绳索顺直化用。绳索彼此拥挤纠缠、生生不息，即“tantākulajāto”，意为绳索般的纠缠状态。“Vinata”指卷曲部分，在女性语境中作阴性名词，谓绳索缠绕的结头或卷曲处，称为“gulāguṇṭhika”，此为绳结，所在系由两根绳索交织而成，故称“duviññeya”（二重），即互缠缚结。经典中称“gulāguṇṭhikaṃ”为“pesakārakañjiyasutta”，即与烦恼或扰乱相关的比喻。
Sakuṇikāti paṭapadasakuṇikā. Sā hi rukkhasākhāsu olambanakuṭavā hoti. Tañhi sā kuṭavaṃ tato tato tiṇahīrādike ānetvā tathā vinati, yathā te pesakārakañjiyasuttaṃ viya aggena vā aggaṃ, mūlena vā mūlaṃ samānetuṃ vivecetuṃ vā na sakkā. Tenāha ‘‘yathā’’tiādi. Tadubhayampi ‘‘gulāguṇṭhika’’nti vuttaṃ kañjiyasuttaṃ kulāvakañca. Purimanayenevāti ‘‘evameva sattā’’tiādinā vuttanayeneva. Kāmaṃ muñjapabbajatiṇāni yathājātānipi dīghabhāvena patitvā araññaṭṭhāne aññamaññaṃ vinandhitvā ākulabyākulāni hutvā tiṭṭhanti, tāni pana na tathā dubbiveciyāni yathā rajjubhūtānīti dassetuṃ ‘‘yathā tānī’’tiādi vuttaṃ. Sesamettha heṭṭhā vuttanayameva.
“Sakuṇikā”意为枝状或分叉的枝条。此枝条伸展于树枝上，作横向支撑之用。故称为“olambanakuṭava”，即依附树枝的棚架。此处所说的棚架则引伸为混杂横生枝条，诸如茅草等萦绕其间，象征纷乱不整。经文类比此状，如“pesakārakañjiyasutta”所言，即顶部或根部难以理顺、分辨一样，反映无法整齐排布的现象。故有“yathā tānī”等句，寓意热闹纷繁的树林中枝条复杂，互相纠缠而难整理。此处反复论述清楚，言示世间众生由于欲爱，互相倾轧纷乱，如同树上枝叶纷繁缠绕。
Apāyāti avaḍḍhikā, sukhena, sukhahetunā vā virahitāti attho. Dukkhassa gatibhāvatoti āpāyikassa dukkhassa pavattiṭṭhānabhāvato. Sukhasamussayatoti abbhudayato. Vinipatitattāti virūpaṃ nipātattā, yathā tenattabhāvena sukhasamussayo na hoti, evaṃ nipatitattā. Itaroti saṃsāro. Nanu ‘‘apāya’’ntiādinā vuttopi saṃsāro evāti? Saccametaṃ, nirayādīnaṃ pana adhimattadukkhabhāvadassanatthaṃ apāyādiggahaṇaṃ. Gobalībaddañāyenāyamattho veditabbo.
“Apāya”指苦所增益、由苦所引起的状态，亦即无乐境界。其义谓远离安乐，失乐之因。苦之生起故称为“apāyika”，苦之生灭、转变故称为“sukhasamussaya”，意指乐之消散。所谓“vinipatitattā”指转坏、颠倒颓落，故乐无靠。若由此着眼，苦乐交替变迁，形成轮回之状。由此生起的“itara”，即俗称三界生死流转之义。称“apāya”时，实质亦指如地狱等极苦之处为其显著所以。欲辨真意，应依唤作“Gobalībaddañāya”，即当地隐喻，说明苦域之实。
Khandhānañca paṭipāṭīti pañcannaṃ khandhānaṃ hetuphalabhāvena aparāparappavatti. Abbocchinnaṃ vattamānāti avicchedena vattamānā. Taṃ sabbampīti taṃ ‘‘apāya’’ntiādinā vuttaṃ sabbaṃ apāyadukkhañca vaṭṭadukkhañca. Mahāsamudde vātakkhittā nāvā viyāti idaṃ paribbhamanaṭṭhānassa mahantadassanatthañceva paribbhamanassa anavaṭṭhitatādassanatthañca upamā. Yante yuttagoṇo viyāti idaṃ pana avasībhāvadassanatthañceva duppamokkhabhāvadassanatthañcāti veditabbaṃ.
“五蕴因果相续说”指五蕴依因缘而有不同缘起果报，彼此相继不断。所谓“avicchedena vattamānā”谓无间断地连续不断运行。依此理推，称之为“apāya”等者，当包含生死轮回诸苦与其持续流转故。譬如大海中风吹动船只漂荡，彼为波涛掀动之状。此象喻周围住处的巨大变化，以及流转不停的现实，不可止息，表明显生死苦流转之理。若为各团体合乎契机渐行渐远，则显贫乏而难于解脱，难明超越之义。
‘‘Samūhaggāhoti taṇhāmānadiṭṭhīnaṃ sādhāraṇaggāho’’ti vadanti, ‘‘itthaṃ evaṃ aññathā’’ti pana visesaṃ akatvā gahaṇaṃ samūhaggāhoti daṭṭhabbo. Visesaṃ akatvāti ca anupanidhānaṃ samato asamato ca upanidhānanti imaṃ vibhāgaṃ akatvāti attho. Itthanti hi anupanidhānaṃ kathitaṃ. Evaṃ aññathāti pana samato asamato ca upanidhānaṃ. Aññaṃ ākāranti parasantānagataṃ ākāraṃ.
“Samūhaggāhoti”意为共同握持，直指渴爱与我见等烦恼之类彼此相互把持，形成共业群聚。谓此现象虽有着相似性，却不能与其它分别之异形混淆。所谓“visesaṃ akatvā”指未分具体界限，彼此融合而无分别。此为“anupanidhāna”状态，也即未集聚与已集聚状态兼而有之，表现双向并存状况。由此，整体上表现有时流转相依，有时彼此分散，故称“samato asamato ca upanidhāna”，即聚合因缘有时和顺有时不顺，表明心理错综复杂。又谓“itthaṃ”即是“anupanidhāna”之表述，反映出烦恼彼此附属与相互关系的多样变化。
Atthīti sadā saṃvijjatīti attho. Sīdatīti nassati. Saṃsayaparivitakkavasenāti ‘‘kiṃ nu kho ahaṃ siyaṃ, na siya’’nti evaṃ parivitakkavasena. Patthanākappanavasenāti ‘‘api nāma sādhu panāhaṃ siya’’nti evaṃ patthanāya kappanavasena. Suddhasīsāti taṇhāmānadiṭṭhīnaṃ sādhāraṇā sīsā. ‘‘Itthaṃ evaṃ aññathā’’ti vuttassa visesassa anissitattā ‘‘suddhasīsā’’ti vuttā. Tattha diṭṭhisīsehi diṭṭhiyā gahitāya tadavinābhāvinī taṇhā dassitā, catūhi sīsehi dvādasahi ca sīsamūlakehi mānadiṭṭhīhi ayameva taṇhā dassitāti āha ‘‘evamete…pe… taṇhāvicaritadhammā veditabbā’’ti. Nanu ca mānadiṭṭhiggāhopi idhādhippeto, yato ‘‘taṇhāmānadiṭṭhivasena samūhaggāho’’ti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, tasmā kathaṃ taṇhāvicaritānīti idaṃ vacanaṃ? Vuccate – diṭṭhimānesupi taṇhāvicaritānīti vacanaṃ aññamaññaṃ vippayogīnaṃ diṭṭhimānānaṃ taṇhāya avippayogānaṃ taṃmūlakattā tappadhānatāya katanti veditabbaṃ. Dasamaṃ uttānameva.
『时常涵义存在』者，即『意义』。『消失』者，谓不存在。『疑惑反复思惟的意思』者，谓以‘‘是否我现在存在或不存在’’等诸如此类怀疑反复思惟为意。『初步意念反复思惟的意思』者，谓以‘‘确实我存在，我实在存在’’等诸如此类初步意念反复思惟为意。『纯洁见解』者，谓贪欲及见解的视点的共通见解。针对‘‘如此这般，非他异义’’的经文中特殊内容之无依赖性，称为『纯洁见解』。在此，藉由与见解有关的见解观点所依附之贪欲分别显现，世间有十二种根本贪欲及见解，乃指此种根本贪欲如是显现，故曰『诸如此类……所论贪欲之法当知』。然而依然疑问，即使贪欲的见解根本之类在此亦为论述之对象，如论述中云‘‘以贪欲及见解为本的聚集’’，那么如何说‘‘贪欲之所论述’’呢？回答是：即使是根本见解根本之人，其所论述的贪欲的行为，是由于见解彼此之间不相融洽，致使贪欲作为根本相互遮蔽，于此故有需辨明之处。此谓区分。以上即为第十章。
Taṇhāsuttādivaṇṇanā niṭṭhitā. · 渴爱经等之义疏已毕。
Mahāvaggavaṇṇanā niṭṭhitā. · 大品义疏已毕。
Catutthapaṇṇāsakaṃ niṭṭhitaṃ. · 第四个五十已毕。
5. Pañcamapaṇṇāsakaṃ
5. 第五十五节