4. Samacittavaggo · 4. 平等心品复注
4. Samacittavaggavaṇṇanā四、等心品注释
§33
33. Catutthassa paṭhame bhavanti ettha patiṭṭhahantīti bhūmi, asappurisānaṃ bhūmi asappurisabhūmi. Sappurisabhūmiyampi eseva nayo. Kataṃ na jānātīti akataññū, asamatthasamāsoyaṃ gamakattā ‘‘asūriyapassā’’tiādīsu viya. Tenāha ‘‘kataṃ na jānātī’’ti. Akatavedīti etthāpi eseva nayo. Pākaṭaṃ katvā na jānātīti ‘‘idañcidañca mayhaṃ iminā kata’’nti saṅghamajjhagaṇamajjhādīsu pākaṭaṃ katvā na jānāti, na pakāsetīti vuttaṃ hoti. Upaññātanti thomanāvasena upagantvā ñātaṃ. Tenāha ‘‘vaṇṇita’’ntiādi.
第三十三，第四是一种称为基础的境地，谓之地。此中，恶人之地即为恶人地。即便是善人地，也是同样的法则。所谓“我不知道该如何”者，乃是不知所措，此谓无知愚昧，犹如对于“太阳光景”等事难以把握一般。故云“我不知道该如何”。此处“未知”亦有同理。即明白事情却不知晓，谓自己做了某事却不自知，也即在僧团或团体中虽已明确表示，却仍不察觉、不表现，此乃言不达意。所谓“明了”，即是出于愠怒而亲近，表示认识。故称“描绘”等等。
§34
34. Dutiye vassasataparimāṇamāyu assāti vassasatāyuko, vassasatāyukatañca vassasatāyukakāle jātasseva hoti, nāññassāti āha ‘‘vassasatāyukakāle jāto’’ti. Vassasataṃ jīvati sīlenāti vassasatajīvī. Vassasatanti ca accantasaṃyoge upayogavacanaṃ. Tenāha ‘‘sakalaṃ vassasataṃ jīvanto’’ti. Mātāpitūnaṃ mātāva bahūpakāratarāti tassāyeva padhānabhāvena paṭikātabbattā dakkhiṇaṃ aṃsakūṭaṃ vadanti. Hadayalohitaṃ pāyetvāti khīraṃ sandhāya vadati. Lohitañhi khīrabhāvena pariṇāmaṃ gacchati. Tyāssāti te assa. Sesamettha uttānameva.
第三十四，谓第二为百年寿命之意，称为百岁。且谓“百岁者，于百年之期生”，非他者。谓寿者为持戒长寿，称为百年寿者。百年为紧密连结的用词。故谓“凡是活着度过百年者”。为父母之母，谓为多大恩德者，乃出于其根本恩情，应予报答，故称南方聚集为髑髅堆。所谓心脏红血者，乃取乳汁而言，乳汁转化为血液，若去此乳汁，则称去除之意。其余皆为序号标记。
§35
35. Tatiye tenupasaṅkamīti ettha yenādhippāyena so brāhmaṇo bhagavantaṃ upasaṅkami, taṃ pākaṭaṃ katvā dassetuṃ ‘‘so hi brāhmaṇo’’tiādimāha. Virajjhanapañhanti yaṃ pañhaṃ puṭṭho virajjhitvā kathesi, aviparītaṃ katvā sampādetuṃ na sakkoti, tādisaṃ pañhanti attho. Ubhatokoṭikaṃ pañhanti ubhohi koṭīhi yuttaṃ pañhaṃ. ‘‘Kiṃvādī bhavaṃ gotamo’’ti hi puṭṭho ‘‘kiriyavādimhī’’ti vā vadeyya ‘‘akiriyavādimhī’’ti vā, tasmā imassa pañhassa vissajjane ‘‘kiriyavādimhī’’ti ekā koṭi, ‘‘akiriyavādimhī’’ti dutiyāti koṭidvayayutto ayaṃ pañho. Uggilitunti dve koṭiyo mocetvā kathetuṃ asakkonto bahi nīharituṃ atthato apanetuṃ na sakkhissati. Dve koṭiyo mocento hi taṃ bahi nīharati nāma. Niggilitunti pucchāya dosaṃ datvā hāretuṃ asakkonto pavesetuṃ na sakkhissati. Tattha dosaṃ datvā hārento hi gilitvā viya adassanaṃ gamento paveseti nāma. Kiṃladdhikoti kiṃddiṭṭhiko. Vadanti etenāti vādo, diṭṭhi. Ko vādo etassāti kiṃvādī. Kimakkhāyīti kimabhidhāyī, kīdisī dhammakathā. Tenāha ‘‘kiṃ nāma…pe… pucchatī’’ti. Sesamettha uttānameva.
第三十五，谓第三“于是前去”，即指以合适的方式，此婆罗门来向世尊前去，明白表示“他正是婆罗门”等等。所谓厉清问答者，乃指提问后清除疑惑而论述，不能相违以达成，故称此类问答之义。有双重互相称呼者，指两方均以对方之阶层相称之问答。“你是何等见解者，果德玛？”或“行为论者”或“非行为论者”，因此舍弃此问答，一方称“行为论者”，另一方称“非行为论者”，共两种对立，这便是该问答之二分法。所谓难以吞没者，即虽释出两类对立，却不能彻底断开而无法外放，此乃委婉表示。所谓吞没者指提问时强加恶意，却难以根除，难以进入其内心。此处谓恶意根除者，正如把东西吞入腹内后暗访般进入状态，谓此恶意作祟。所谓“何等饶舌者”“何等见解者”，谓言论和见解。故曰“何名……等细问”等。其余皆为顺序数字说明。
§36
36. Catutthe dakkhiṇaṃ arahantīti dakkhiṇeyyā. Āhunaṃ vuccati dānaṃ, taṃ arahantīti āhuneyyā.
第三十六，第四谓南方为阿拉汉者所居之地。乞食则称为请供，以此者为阿拉汉之应受。
§37
37. Pañcame kathamayaṃ migāramātā nāma jātāti āha ‘‘sā hī’’tiādi. Sabbajeṭṭhakassa puttassāti attano puttesu sabbapaṭhamaṃ jātassa puttassa. Ayyakaseṭṭhinova samānanāmakattāti migāraseṭṭhinā eva sadisanāmakattā. Tassā kira sabbajeṭṭhassa puttassa nāmaggahaṇadivase ayyakassa migāraseṭṭhisseva nāmaṃ akaṃsu. Anibaddhavāso hutvāti ekasmiṃyeva vihāre nibaddhavāso ahutvā. Dhuvaparibhogānīti niyataparibhogāni. Nanu bhagavā kadāci cārikampi pakkamati, kathaṃ tāni senāsanāni dhuvaparibhogena paribhuñjīti āha ‘‘utuvassaṃ cārikaṃ caritvāpī’’tiādi. Tattha utuvassanti hemantagimhe sandhāya vadati. Maggaṃ ṭhapetvāti therassa āgamanamaggaṃ ṭhapetvā. Uṇhavalāhakāti uṇhautuno paccayabhūtameghamālāsamuṭṭhāpakā devaputtā. Tesaṃ kira tathācittuppādasamakālameva yathicchitaṃ ṭhānaṃ uṇhaṃ pharamānā, valāhakamālā nātibahalā ito cito nabhaṃ chādentī vidhāvati. Esa nayo sītavalāhakavassavalāhakāsu. Abbhavalāhakā pana devatā sītuṇhavassehi vinā kevalaṃ abbhapaṭalasseva samuṭṭhāpakā veditabbā. Kevalaṃ vā vātasseva, teneva devatā vātavalāhakā.
第三十七，第五谓“麂母”名义之出处谓“她为……”等。谓为长幼次序中最大者之子。犹如尊贵之大人物名号，故以一相同名字称呼麂长官。此妇女曾为最大者子之名义承继者。谓住处未受拘束者，在一处所不受拘束。所谓“长久使用”者，谓固定且常用。且世尊亦曾作行脚，如何以固定的住所为活动驻处，故称“夏终巡游行”。此处“夏终”谓指冬季中暮春季之交。谓长老以来路之道迹为路，以此道归来。所谓“云团雨带”者，乃由夏暑之时形成云团，天神悉皆同心而起云遮蔽天空，形成云雨之状。此谓“凉季雨季”之别。天神乃在无雪寒冬之雨季中，乃化现云雨。此云雾谓风寒，亦谓风成。因而谓之寒风雨季与暑风雨季。谛听此处即为顺序标记。
Ettha ca yaṃ vassāne ca sisire ca abbhaṃ uppajjati, taṃ utusamuṭṭhānaṃ pākatikameva. Yaṃ pana abbhamhiyeva atiabbhaṃ sattāhampi candasūriye chādetvā ekandhakāraṃ karoti, yañca cittavesākhamāsesu abbhaṃ, taṃ devatānubhāvena uppannaṃ abbhanti veditabbaṃ. Yo ca tasmiṃ tasmiṃ utumhi uttaradakkhiṇādipakativāto hoti, ayaṃ utusamuṭṭhāno. Vātepi vanarukkhakkhandhādippadālano ativāto nāma atthi. Ayañceva, yo ca aññopi akālavāto, ayañca devatānubhāvena nibbatto. Yaṃ gimhāne uṇhaṃ, taṃ utusamuṭṭhānikaṃ pākatimeva. Yaṃ pana uṇhepi atiuṇhaṃ sītakāle ca uppannaṃ uṇhaṃ, taṃ devatānubhāvena nibbattaṃ. Yaṃ vassāne ca hemante ca sītaṃ hoti, taṃ utusamuṭṭhānameva. Yaṃ pana sītepi atisītaṃ, gimhe ca uppannaṃ sītaṃ, taṃ devatānubhāvena nibbattaṃ. Yaṃ vassike cattāro māse vassaṃ, taṃ utusamuṭṭhānameva, yaṃ pana vasseyeva ativassaṃ, yañca cittavesākhamāsesu vassaṃ, taṃ devatānubhāvena nibbattaṃ.
此处及雪季时云出现乃是季节变化之特征。至于云中所含之浓云，虽有时遮盖日月致黑暗，无光之时长达七天，或月半月之际，谓此云为天神所化，乃由灵感而现。且当季节风自北南向吹，称为季节现象。又谓风虽穿透林木或树枝而过，因风势强烈，称为剧风。又谓若风为无时序者，亦为由天神感应所现。冬季寒冷者为季节特征，若在寒冷时季又极寒冷，或冬季又现寒冷者，皆为天神感应现象。雨季四个月者谓季节现象，若雨季过量，或月半月至月末亦是天神感应。
Tatridaṃ vatthu – eko kira vassavalāhakadevaputto tagarakūṭavāsikhīṇāsavattherassa santikaṃ gantvā vanditvā aṭṭhāsi. Thero – ‘‘kosi tva’’nti pucchi. Ahaṃ, bhante, vassavalāhako devaputtoti . Tumhākaṃ kira cittena devo vassatīti? Āma, bhanteti. Passitukāmā mayanti. Temissatha, bhanteti. Meghasīsaṃ vā gajjitaṃ vā na paññāyati, kathaṃ temissāmāti? Bhante, amhākaṃ cittena devo vassati, tumhe paṇṇasālaṃ pavisathāti. Sādhu devaputtāti pāde dhovitvā paṇṇasālaṃ pāvisi. Devaputto tasmiṃ pavisanteyeva ekaṃ gītaṃ gāyitvā hatthaṃ ukkhipi, samantā tiyojanaṭṭhānaṃ ekameghaṃ ahosi. Thero aḍḍhatinto paṇṇasālaṃ paviṭṭhoti.
其处——有一尊天子，号曰季节天子，曾住于重山，圣者无漏已灭之后，专程到来礼敬。长老问道：“汝何人？”答曰：“世尊，我是季节天子。”又问：“尔心中所居天为谁？”答曰：“诚然，世尊，是我的心所居之天。”愿见之，世尊称许。又问：“汝所居天，云雨雷电无明，何以能称为季节天子？”答曰：“世尊，我心所居天常降雨，汝等进达叶林。”圣者足净居叶林中。其天子入叶林，即唱一曲，举手一扬，遍三由旬之地显一云。长老遂入叶林三旬。
Kāmaṃ heṭṭhā vuttāpi devatā cātumahārājikāva, tā pana tena tena visesena vatvā idāni tadaññe paṭhamabhūmike kāmāvacaradeve sāmaññato gaṇhanto ‘‘cātumahārājikā’’ti āha. Dhataraṭṭhavirūḷhakavirūpakkhakuverasaṅkhātā cattāro mahārājāno etesanti cātumahārājikā, te sinerussa pabbatassa vemajjhe honti. Tesu pabbataṭṭhakāpi atthi ākāsaṭṭhakāpi. Tesaṃ paramparā cakkavāḷapabbataṃ pattā. Khiḍḍāpadosikā manopadosikā candimā devaputto sūriyo devaputtoti ete sabbepi cātumahārājikadevalokaṭṭhā eva.
欲乐以下，天尊共谓四大王天。此四天各有其特征，如今由初地欲境天上天尊，号曰四大王。其尊恒居狮子山中。四天各有属地及空中天，彼等世代相传至轮回山。恶怒与喜怒属心，及月天、日天，皆属四大王天所居天界。
Tāvatiṃsāti tāvatiṃsānaṃ devānaṃ nāmaṃ, tepi atthi pabbataṭṭhakā, atthi ākāsaṭṭhakā, tesaṃ paramparā cakkavāḷapabbataṃ pattā. Tathā yāmādīnaṃ. Ekadevalokepi hi devānaṃ paramparā cakkavāḷapabbataṃ appattā nāma natthi. Tattha maghena māṇavena saddhiṃ macalagāme kālaṃ katvā tettiṃsa sahapuññakārino ettha nibbattāti taṃ sahacāritaṃ ṭhānaṃ tettiṃsaṃ, tadeva tāvatiṃsaṃ, taṃ nivāso etesanti tāvatiṃsāti vadanti. Yasmā pana sesacakkavāḷesupi chakāmāvacaradevalokā atthi. Vuttampi cetaṃ ‘‘sahassaṃ cātumahārājikānaṃ sahassaṃ tāvatiṃsāna’’nti (a. ni. 3.81). Tasmā nāmapaṇṇattiyevesā tassa devalokassāti veditabbā. Dukkhato yātā apayātāti yāmā. Attano sirisampattiyā tusaṃ itā gatāti tusitā. Nimmāne rati etesanti nimmānaratino. Vasavattī devatāti paranimmitavasavattino devā. Paranimmitesu bhogesu vasaṃ vattentīti paranimmitavasavattino.
欲界第十三天称为忉利天，住于山天与空天。其传世代临轮回山。夜叉等天亦然。然唯有天上无此轮回山名。因群修三十三善行与人结缘，故得名“忉利”，谓其所住之处即忉利也。因诸天有余下轮回天所居，故名忉利。于尼柯耶卷三八一说“一千四大王有一千忉利天”，此为天界名号。欲坏名为痛苦，忉利名自其乐也。彼为兜率天，喜乐称乐于造作，称造作喜乐。毗沙门天为他作乐天，故名他作。
Brūhito parivuddho tehi tehi jhānādīhi visiṭṭhehi guṇehīti brahmā. Vaṇṇavantatāya ceva dīghāyukatāya ca brahmapārisajjādīhi mahanto brahmāti mahābrahmā. Tassa parisāyaṃ bhavā paricārikāti brahmapārisajjā. Tasseva purohitaṭṭhāne ṭhitāti brahmapurohitā. Ābhassarehi parittā ābhā etesanti parittābhā. Appamāṇā ābhā etesanti appamāṇābhā. Dīpikāya acci viya etesaṃ sarīrato ābhā chijjitvā chijjitvā patantī viya sarati vissaratīti ābhassarā, yathāvuttappabhāya ābhāsanasīlā vā ābhassarā. Subhāti sobhanā pabhā. Subhāti hi ekagghanā niccalā sarīrābhā vuccati , sā parittā subhā etesanti parittasubhā. Appamāṇā subhā etesanti appamāṇasubhā. Subhena okiṇṇā vikiṇṇā, subhena sarīrappabhāvaṇṇena ekagghanā suvaṇṇamañjūsāya ṭhapitasampajjalitakañcanapiṇḍasassirikāti subhakiṇṇā. Tattha sobhanāya pabhāya kiṇṇā subhākiṇṇāti vattabbe bhā-saddassa rassattaṃ antima ṇa-kārassa ha-kārañca katvā ‘‘subhakiṇhā’’ti vuttaṃ. Vipulaphalā vehapphalā. Vipulaphalāti ca vipulasantasukhavaṇṇādiphalā. Appakena kālena attano ṭhānaṃ na vijahantīti avihā. Kenaci na tapanīyāti atappā. Akicchena sukhena passitabbā manuññarūpatāyāti sudassā. Suparisuddhadassanatāya sammā passanti sīlenāti sudassī. Ukkaṭṭhasampattīhi yogato natthi etesaṃ kaniṭṭhā sampattīti akaniṭṭhā.
具大身形与禅的梵天称为梵，广长衣服为其梵服，凡属其众名为梵众。首领称梵师。光辉环绕称光环。无量光明称无量光。犹如灯火，光芒自身不断破散般流布，光明示显。色彩美丽光辉明亮。稳固不动之体色谓为美光。无量明色谓为无量美光。明色遍及金色光辉充满全身，称为光漫布。其光色美丽之意称为美漫布，此名出于梵语“subhakiṇhā”。具广阔果报者谓为广果。能久时不离自身处，谓为不灭。无苦者谓不热。由善现人身形，为善见，清净观察及戒律完善者，称为善见。以高妙功德为最低层，无最低层则称最小功德。
Kāyasakkhīhīti nāmakāyena desanāya sampaṭicchanavasena sakkhibhūtehi. Halāhalanti kolāhalaṃ. Mahaggatacittenāti catutthajjhānapādakena abhiññācittena.
名为身证者，以此身解说传授，乃凭证故。喧闹谓嘈杂。大生灭心者，乃第四禅之三昧慧心。
Nanu ca ‘‘ajjhattanti kāmabhavo, bahiddhāti rūpārūpabhavo’’ti ca ayuttametaṃ? Yasmiñhi bhave sattā bahutaraṃ kālaṃ vasanti, so nesaṃ ajjhattaṃ. Yasmiñca appataraṃ kālaṃ vasanti, so nesaṃ bahiddhāti vattuṃ yuttaṃ. Rūpārūpabhave ca sattā cirataraṃ vasanti, appataraṃ kāmabhave, tasmā ‘‘ajjhattanti kāmabhavo, bahiddhāti rūpārūpabhavo’’ti kasmā vuttanti āha ‘‘kiñcāpī’’tiādi. Catutthameva koṭṭhāsanti vivaṭṭaṭṭhāyisaṅkhātaṃ catutthaṃ asaṅkhyeyyakappaṃ. Itaresūti saṃvaṭṭasaṃvaṭṭaṭṭhāyivivaṭṭasaṅkhātesu tīsu asaṅkhyeyyakappesu. Ālayoti saṅgo. Patthanāti ‘‘kathaṃ nāma tatrūpapannā bhavissāmā’’ti abhipatthanā. Abhilāsoti tatrūpapajjitukāmatā. Tasmātiādinā yathāvuttamatthaṃ nigameti.
内者谓欲界果报，外者谓色无色界果报，是此划分？若有众生长居于某果报久，则属其内果报。若暂居，则属外果报。因色无色界果报寿久而欲界短，故说内为欲界，外为色无色界。第四界名为无量无数劫。谓三界循环无数小周期加总所得。集众谓总称。起意为“何名此处现生？”愿生此意，是故释义于此。
Etthāyaṃ adhippāyo – kassacipi kilesassa avikkhambhitattā kenacipi pakārena vikkhambhanamattenapi avimutto kāmabhavo ajjhattaggahaṇassa attānaṃ adhikicca uddissa pavattaggāhassa visesapaccayoti ajjhattaṃ nāma. Tattha bandhanaṃ ajjhattasaṃyojanaṃ, tena saṃyutto ajjhattasaṃyojano. Tabbipariyāyato bahiddhāsaṃyojanoti.
此处所说的『内在』是一种主宰，谓任何一种烦恼未被解除，哪怕略有形态的延续，感官欲界的存在，因内在执持自己超过自身的目的而产生的特定因缘，内在即指此义。其中文『束缚』称为『内在缠系』，由此缠系而相连者称为『内在缠系者』。对应而言，遍及外部的则称为外在缠系。
Chandarāgavaseneva ajjhattasaṃyojanaṃ bahiddhāsaṃyojanañca puggalaṃ dassetvā idāni orambhāgiyauddhambhāgiyasaṃyojanavasenapi dassetuṃ ‘‘orambhāgiyāni vā’’tiādimāha. Oraṃ vuccati kāmadhātu, paṭisandhiyā paccayabhāvena taṃ oraṃ bhajantīti orambhāgiyāni. Tattha ca kammunā vipākaṃ sattena ca dukkhaṃ saṃyojentīti saṃyojanāni, sakkāyadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsakāmarāgapaṭighā. Uddhaṃ vuccati rūpārūpadhātu, vuttanayenetaṃ uddhaṃ bhajantīti uddhambhāgiyāni, saṃyojanāni. Rūparāgārūparāgamānuddhaccāvijjā. Atha vā orambhāgo vuccati kāmadhātu rūpārūpabhavato heṭṭhābhūtattā, tatrūpapattiyā paccayabhāvato orambhāgassa hitānīti orambhāgiyāni yathā ‘‘vacchāyogo duhako’’ti. Uddhambhāgo nāma mahaggatabhāvo, tassa hitāni uddhambhāgiyāni. Pādesu baddhapāsāṇo viya pañcorambhāgiyasaṃyojanāni heṭṭhā ākaḍḍhamānākārāni honti. Hatthehi gahitarukkhasākhā viya pañcuddhambhāgiyasaṃyojanāni upari ākaḍḍhamānākārāni. Yesañhi sakkāyadiṭṭhiādīni appahīnāni, te bhavaggepi nibbatte etāni ākaḍḍhitvā kāmabhaveyeva pātenti, tasmā etāni pañca gacchantaṃ vārenti, gataṃ puna ānenti. Rūparāgādīni pañca gacchantaṃ na vārenti, āgantuṃ pana na denti.
如同贪爱与嗔恨等即为内在缠系，外在缠系亦显现于人中，今又从始终、上行与下行等三部分缠系说起，称为“始末者”等。所谓‘始’是欲界，因再生之因缘成立，故称始部缠系。因业及其果苦的缠系，执有见疑、戒禁过重和贪嗔抗拒如等，皆为缠系。所谓‘上’是色界及无色界，称为上部缠系，如无明之躁动等。又或称始为欲界，下行色无色界下部，由色界之生依缘有利于始部，故称始部。下部分缠系如脚被缚石头约束，五种始部缠系为低层而形体紧缩；手紧握树枝如五种上部缠系为上层而形体舒展。若某种执见等减失，则此类亦减弱，从而这些须行缠系五人行，去而复来。色界贪嗔等五行不与之同去，但不让外来入侵。
Asamucchinnesu orambhāgiyasaṃyojanesu laddhapaccayesu uddhambhāgiyāni saṃyojanāni agaṇanūpagāni hontīti labbhamānānampi puthujjanānaṃ vasena avibhajitvā ariyānaṃ yogavasena vibhajitukāmo ‘‘ubhayampi ceta’’ntiādimāha. Tattha vaṭṭanissitamahājanassāti puthujjane sandhāya vadati. Dvedhā paricchinnoti kāmasugatirūpārūpabhavavasena dvīhi pakārehi paricchinno.
在未断绝的始部缠系得到因缘时，上部缠系的缠系便减少不增，且未计数出现。此缘起法理，亦如凡夫之根本未分，圣者则能分别清净，此谓‘二者二念’。所谓二者者，是依据欲界、色界、无色界之存在两种差别分别。
Vacchakasālopamaṃ uttānatthameva. Opammasaṃsandane pana kassaci kilesassa avikkhambhitattā, kathañcipi avimutto kāmabhavo ajjhattaggahaṇassa visesapaccayattā, imesaṃ sattānaṃ abbhantaraṭṭhena anto nāma. Rūpārūpabhavo tabbipariyāyato bahi nāma. Tathā hi yassa orambhāgiyāni saṃyojanāni appahīnāni, so ajjhattasaṃyojano vutto. Yassa tāni pahīnāni, so bahiddhāsaṃyojano. Tasmā anto asamucchinnabandhanatāya bahi ca pavattamānabhavaṅgasantānatāya antobaddho bahisayito nāma. Nirantarappavattabhavaṅgasantānavasena hi sayitavohāro. Kāmaṃ nesaṃ bahibandhanampi asamucchinnaṃ, antobandhanassa pana mūlatāya evaṃ vuttaṃ. Tenāha ‘‘saṃyojanaṃ pana tesaṃ kāmāvacarūpanibaddhamevā’’ti. Iminā nayena sesattayepi attho veditabbo.
以母猪胎儿为喻，只是比喻最高目的。比较而言，若有某烦恼不被解除，或内在执持未被断除，即此众生内有内外两端。色与无色之界由内围绕称外部。譬如失去始部缠系者，称内在缠系者；失去外部缠系者，称外在缠系者。所以有内外两端之名，因其未断连结故内缠系仍存。诸行法不断流转，称此内外连结。欲界缠系虽为外部缠系，但根本归于内缠系，故说“缠系是因缘系于欲及色界的诸形态”。由此摄受依理，尚余部分不可不知。
Ettāvatā ca kirāti kira-saddo arucisaṃsūcanattho. Tenettha ācariyavādassa attano aruccanabhāvaṃ dīpeti. ‘‘Sīlavā’’ti anāmaṭṭhavisesasāmaññato sīlasaṅkhepena gahitaṃ, tañca catubbidhanti ācariyatthero ‘‘catupārisuddhisīlaṃ uddisitvā’’ti āha. Tatthāti catupārisuddhisīlesu. Jeṭṭhakasīlanti padhānasīlaṃ. Ubhayatthāti uddesaniddesesu, niddese viya uddesepi pātimokkhasaṃvarova therena vutto ‘‘sīlavā’’ti vuttattāti adhippāyo. Sīlaggahaṇañhi pāḷiyaṃ pātimokkhasaṃvaravaseneva āgataṃ. Tenāha ‘‘pātimokkhasaṃvaroyevā’’tiādi. Tattha avadhāraṇena itaresaṃ tiṇṇaṃ ekadesena pātimokkhantogadhabhāvaṃ dīpeti. Tathā hi anolokiyolokane ājīvahetu ca sikkhāpadavītikkame gilānapaccayassa apaccavekkhitaparibhoge ca āpatti vihitāti. Tīṇīti indriyasaṃvarasīlādīni. Sīlanti vuttaṭṭhānaṃ nāma atthīti sīlapariyāyena tesaṃ katthaci sutte gahitaṭṭhānaṃ nāma kiṃ atthi yathā ‘‘pātimokkhasaṃvaro’’ti? Ācariyassa sammukhatāya appaṭikkhipanto upacārena pucchanto viya vadati. Tenāha ‘‘ananujānanto’’ti. Chadvārarakkhāmattakamevāti tassa sallahukabhāvamāha cittādhiṭṭhānabhāvamattena paṭipākatikabhāvāpattito. Itaradvayepi eseva nayo. Paccayuppattimattakanti phalena hetuṃ dasseti. Uppādanahetukā hi paccayānaṃ uppatti. Idamatthanti idaṃ payojanaṃ imassa paccayassa paribhuñjaneti adhippāyo. Nippariyāyenāti iminā indriyasaṃvarādīni tīṇi padhānassa sīlassa paripālanavasena pavattiyā pariyāyasīlāni nāmāti dasseti. Idāni pātimokkhasaṃvarasseva padhānabhāvaṃ byatirekato anvayato ca upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yassā’’tiādimāha. Tattha so pātimokkhasaṃvaro. Sesāni indriyasaṃvarādīni.
此有“如此如此”或“如是似是”等语，表示不美好粗陋之义。即此师训示其自身粗劣之性，称其为‘具戒者’而非极小差别泛指戒律集合。此处为四净戒，称一长老道场说：已指明四净戒。所谓四净戒，包括卓越戒等。意指两者均指明义，如论指示般讲解，即所谓戒者，即戒护持，意指巴提摩卡戒律守护法。由此说明戒律含义及其一切戒品中戒护持之代表。示例详述他戒律一百一十一之守护。又如修习及观照致病恶报等应作戒罪违犯之业障行为。所谓三者为根尘戒等。戒意谓作戒所在，时说戒护持。向师以献礼询问时，称“不默认”，还有六门护持，即戒心坚固与修持一致。其它也有相同理。因业复起故名因缘缘起。所谓‘此旨’谓消费此因缘之功用。所谓归完结，说明三根尘戒禀持精进保护法。此话说明今言巴提摩卡戒律即三根尘戒即戒法的代表。议论时以此比照分解诠释言“彼者”，即此戒护持者。其余为根尘戒护持。
Pātimokkhasaṃvarasaṃvutoti yo hi naṃ pāti rakkhati, taṃ mokkheti moceti āpāyikādīhi dukkhehīti pātimokkhanti laddhanāmena sikkhāpadasīlena pihitakāyavacīdvāro. So pana yasmā evaṃbhūto tena samannāgato nāma hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘pātīmokkhasaṃvarena samannāgato’’ti.
所谓戒护持，是指能够守护戒律者，自然得解脱，解脱即出离生死之苦。‘戒护持’一词意指以戒律修习为体，守护身语意之门障。因依戒护持称得‘具足戒护者’。因此说“以戒护持为具足戒护者”。
Aparo nayo – kilesānaṃ balavabhāvato, pāpakiriyāya ca sukarabhāvato, puññakiriyāya ca dukkarabhāvato bahukkhattuṃ apāyesu patanasīloti pātī, puthujjano. Aniccatāya vā bhavādīsu kammavegakkhitto ghaṭiyantaṃ viya anavaṭṭhānena paribbhamanato gamanato gamanasīloti pātī, maraṇavasena tamhi tamhi sattanikāye attabhāvassa pātanasīlo vā pātī, sattasantāno, cittameva vā. Taṃ pātiṃ saṃsāradukkhato mokkhetīti pātimokkhaṃ. Cittassa hi vimokkhena satto vimuttoti vuccati. Vuttañhi ‘‘cittavodānā visujjhantī’’ti, ‘‘anupādāya āsavehi cittaṃ vimutta’’nti (mahāva. 28) ca.
下者谓心不善不良故，坏业业难成就，善业业难成就，于多生中流转堕入恶道者，谓凡夫。又谓因无常性，于生死中业力推动，像旋转之器无可执着而转动，随流而行之性，谓流转性，又谓于每一有情中为自性堕落之性，谓堕落性，亦谓众生连续，唯识而已。此堕落乃缘生之苦，故名堕落律。心之解脱，谓众生得自由也。如经言：“心污染者净化”，“无取着除垢心得解脱”（《大毗婆沙论》第28）等言。
Atha vā avijjādinā hetunā saṃsāre patati gacchati pavattatīti pāti, ‘‘avijjānīvaraṇānaṃ sattānaṃ taṇhāsaṃyojanānaṃ sandhāvataṃ saṃsarata’’nti (saṃ. ni. 2.124) hi vuttaṃ, tassa pātino sattassa taṇhādisaṃkilesattayato mokkho etenāti pātimokkho. ‘‘Kaṇṭhekāḷo’’tiādīnaṃ viyassa samāsasiddhi veditabbā.
又谓由无明为因，堕入生死流转轮回不已，谓之堕落。经云：“众生因无明障和渴爱束缚，旋转生死轮回”（《三藏论》2.124）此堕落者，因渴爱垢染，堕落勿返，此即堕落律。又云“黄昏时刻”等，意为此堕落总集现起，应当知悉。
Atha vā pāteti vinipāteti dukkheti pāti, cittaṃ. Vuttañhi –
又谓落下、堕落、痛苦，皆谓心。经曰：
‘‘Cittena nīyate loko, cittena parikassatī’’ti; (Saṃ. ni. 1.62);
“世界因心转动，心为世界所围绕”（《三藏论》1.62）；
Tassa pātino mokkho etenāti pātimokkho. Patati vā etena apāyadukkhe saṃsāradukkhe cāti pāti, taṇhādisaṃkileso. Vuttañhi –
此堕落谓自在也，即堕入恶苦生死之中，谓渴爱垢染。经云：
‘‘Taṇhā janehi purisaṃ, (saṃ. ni. 1.56-57) taṇhādutiyo puriso’’ti (itivu. 15, 105; a. ni. 4.9) ca ādi;
“渴爱使人为所迷，（《三藏论》1.56-57）渴爱是人之第二苦”（《大宝积经》15卷105；《增壹阿含》4卷9节）等等。
Tato pātito mokkhoti pātimokkho.
于是，陷入的称为戒律（巴提摩卡）。
Atha vā patati etthāti pāti, cha ajjhattikabāhirāni āyatanāni. Vuttañhi –
或者说，‘陷入’之意，在此是指六根内外的境界。对此曾说——
‘‘Chasu loko samuppanno, chasu kubbati santhava’’nti (saṃ. ni. 1.70; su. ni. 171);
“六道世界出现，六道动摇”，这是《增支部·尼柯耶》中所记；
Tato chaajjhattikabāhirāyatanasaṅkhātato pātito mokkhoti pātimokkho.
因此，由于内外境界之合称，陷入的戒律称为戒律。
Atha vā pāto vinipāto assa atthīti pātī, saṃsāro. Tato mokkhoti pātimokkho.
或者说，陷落、沉沦即称为‘巴提’，即轮回。由此而解脱即称‘巴提摩卡’戒律（戒律名）。
Atha vā sabbalokādhipatibhāvato dhammissaro bhagavā ‘‘patī’’ti vuccati, muccati etenāti mokkho, patino mokkho patimokkho tena paññattattāti, patimokkho eva pātimokkho. Sabbaguṇānaṃ vā mūlabhāvato uttamaṭṭhena pati ca so yathāvuttaṭṭhena mokkho cāti patimokkho, patimokkho eva pātimokkho. Tathā hi vuttaṃ ‘‘pātimokkhanti ādimetaṃ mukhametaṃ pamukhameta’’nti (mahāva. 135) vitthāro.
又或者，从统摄一切世界主宰者的法流来看，世尊被称为‘巴提’，意谓解脱；解脱即为‘解脱’，‘巴提’就是‘解脱’，戒律即以此命名为戒律。基于一切功德的根本本性，‘巴提’在最高层面且如所说是解脱，由此戒律也即戒律。正如《大毗婆沙论》中所说：‘巴提摩卡是最初、是门户、是第一门户’，这就是说明。
Atha vā pa-iti pakāre, atīti accantatthe nipāto, tasmā pakārehi accantaṃ mokkhetīti pātimokkho. Idañhi sīlaṃ sayaṃ tadaṅgavasena, samādhisahitaṃ paññāsahitañca vikkhambhanavasena, samucchedavasena ca accantaṃ mokkheti mocetīti pātimokkho. Pati pati mokkhoti vā patimokkho, tamhā tamhā vītikkamadosato paccekaṃ mokkhoti attho. Patimokkho eva pātimokkho. Mokkho vā nibbānaṃ, tassa mokkhassa patibimbabhūtoti patimokkho. Sīlasaṃvaro hi sūriyassa aruṇuggamanaṃ viya nibbānassa udayabhūto tappaṭibhāgo viya yathārahaṃ kilesanibbāpanato patimokkhaṃ, patimokkhaṃyeva pātimokkhaṃ.
或者，如“pa-iti”形式，在绝对意义上作结尾，因此称为结尾句，故称“究竟结尾”。此中戒律自身，当作身体的从属，具定力并有智慧的坚持，且如同折断之意，同时亦有断灭之义，所以说究竟结尾即是解脱。屡次分别地说“解脱”，指的是各自情况下消除过失的部分，单独解脱之义。究竟结尾即是戒律的究竟结尾。解脱即涅槃，这解脱如镜像反映涅槃，故称究竟结尾。戒的守护，如同太阳升起之时，涅槃的显现亦然，是真实部分，能灭除烦恼的究竟结尾，即是究竟结尾本身。
Atha vā mokkhaṃ pati vattati, mokkhābhimukhanti vā patimokkhaṃ, patimokkhameva pātimokkhanti evamettha pātimokkhasaddassa attho veditabbo.
或者说解脱是归向，解脱之所向，即是究竟结尾，究竟结尾即是究竟结尾，依此可知究竟结尾语义内涵。
Ācāragocarasampannoti kāyikavācasikaavītikkamasaṅkhātena ācārena, navesiyādigocaratādisaṅkhātena gocarena sampanno, sampannaācāragocaroti attho. Appamattakesūti parittakesu anāpattigamanīyesu. ‘‘Dukkaṭadubbhāsitamattesū’’ti apare. Vajjesūti gārayhesu. Te pana ekantato akusalasabhāvā hontīti āha ‘‘akusaladhammesū’’ti. Bhayadassīti bhayato dassanasīlo, paramāṇumattampi vajjaṃ sineruppamāṇaṃ viya katvā bhāyanasīlo. Sammā ādiyitvāti sammadeva sakkaccaṃ sabbasova ādiyitvā. Sikkhāpadesūti niddhāraṇe bhummanti samudāyato avayavaniddhāraṇaṃ dassento ‘‘sikkhāpadesu taṃ taṃ sikkhāpadaṃ samādiyitvā sikkhatī’’ti atthamāha, sikkhāpadameva hi samādātabbaṃ sikkhitabbañcāti adhippāyo. Yaṃ kiñci sikkhāpadesūti sikkhākoṭṭhāsesu mūlapaññattianupaññattisabbatthapaññattipadesapaññattiādibhedaṃ yaṃ kiñci sikkhitabbaṃ. Yaṃ paṭipajjitabbaṃ pūretabbaṃ sīlaṃ, taṃ pana dvāravasena duvidhamevāti āha ‘‘kāyikaṃ vā vācasikaṃ vā’’ti. Imasmiṃ atthavikappe sikkhāpadesūti ādhāre bhummaṃ sikkhābhāgesu kassaci visuṃ aggahaṇato. Tenāha ‘‘taṃ sabba’’nti.
所谓行为界限者，是由身体和言语的不违犯所组成因缘，配合行为、饮食等六尘境界的条件而成，因此称为行为界限。有谨慎者，意指少犯戒者；也称为不犯过错者。所谓恶言诽谤者，即不善语。在责罚者处，指罪重者。有的虽然单方面不善之性，称为不善法。有恐怖显现者，意义是依相恐怖，极微细也可令人震惊，有怖畏之性。所谓正当承受，是指正当、普遍承受全部戒行。戒条，指戒律条文，示其内容为戒律的根本规定，教导说“于戒条各自承受而学习”，此为其意。戒条应当自受自学，佐以指导。所谓戒律所应修习者，是戒条中所有的条目及其分类、名义及其差别，及所应受学的一切内容。行为应当实行，应当圆满，身体的或言语的，各有所别，故称两种。于此意义之中，戒条因基础不同，在戒会中有时有施加某种罚责者，故称“全都戒条”。
Aññataraṃ devaghaṭanti aññataraṃ devanikāyaṃ. Āgāmī hotīti paṭisandhivasena āgamanasīlo hoti. Āgantāti etthāpi eseva nayo. Iminā aṅgenāti iminā kāraṇena.
“Aññataraṃ devaghaṭanti”，意指某一特定天界；“aññataraṃ devanikāyaṃ”，指某一个特定的天众等级。“将来者”意为由再生法缘而生。“外来者”，在此即指同一法，则是指南来法身的含义。“此因缘之体”则是指出此因缘及其原因之关系义。
Sukkhavipassako yebhuyyena catudhātuvavatthānamukhena kammaṭṭhānābhinivesī hotīti āha ‘‘sukkhavipassakassa dhātukammaṭṭhānikabhikkhuno’’ti. Vuttamevatthaṃ sampiṇḍetvā nigamento ‘‘paṭhamena aṅgenā’’tiādimāha.
谓即自在慧观者，因习惯于四大本质的观察，于业法修习及从事上有执着，故称“自在慧观之四大业所修聚弟子”。论述所说内容综摄于此称谓之下。后文谓“第一因缘”，为指其中之一肢分。
Cittassa sukhumabhāvo idha sukhamattabhāvamāpannena daṭṭhabboti āha ‘‘sabbāpi hi tā’’tiādi. Tantivasenāti kevalaṃ tantiṭṭhapanavasena, na pana therassa kassaci maggassa vā phalassa vā uppādanatthāya, nāpi sammāpaṭipattiyaṃ yojanatthāyāti adhippāyo.
谓识心的极微妙性质，应观察其初显的极微快乐形态，文中即谓“诸法体具此微妙”之意。所谓“恒绳”意指单纯约束此一根本，非包括长老修行道果的成就，亦无加入正证业力等义，故为断章取义。
§38
38. Chaṭṭhe mahākaccānoti gihikāle ujjenirañño purohitaputto abhirūpo dassanīyo pāsādiko suvaṇṇavaṇṇo ca. Varaṇā nāma rukkho, tassa avidūre bhavattā nagarampi varaṇasaddena vuccatīti āha ‘‘varaṇā nāma ekaṃ nagara’’nti. Dvandapadassa paccekaṃ abhisambandho hotīti hetusaddaṃ paccekaṃ yojetvā dassento ‘‘kāmarāgābhinivesahetū’’tiādimāha. Hetusaddena sambandhe sati yo attho sambhavati, taṃ dassetuṃ ‘‘idaṃ vuttaṃ hotī’’tiādimāha. Tattha kāmarāgena abhiniviṭṭhattāti etena kāmarāgābhinivesahetūti imassa atthaṃ dīpeti, tathā vinibaddhattātiādīhi kāmarāgavinibaddhahetūtiādīnaṃ. Tato mukhoti tadabhimukho. Mānanti āḷhakādimānabhaṇḍaṃ. Sesamettha uttānameva.
第三十八条 讲到大玛哈咖吒那时期称为祗尼迦时段，描述了一位外貌端正、观赏悦目、适合居住的侍从巴松尼罗之子。此人容颜如金色光辉，因此得名“瓦蘭那”，称其所属的城镇也同名瓦蘭那城。据说其城镇因其名而得称，意谓“瓦蘭那是一座城”。双字复合词中，每一词均含有对应连接意义，故以“因果联系”的语义为说教根本，并指出“此为贪欲执著之因”等论述。其中，“以因作为联系”表明存在相应之义，由此彰显“乃有此说”等言。文中提到因贪欲而执著者，即本因含意；“连结”则指随因缘而对应的义理。继之说明“口”即该词前置，释谓此口字代表注目之部位；“眼”谓识；“头”指其上层结构等，并且“余者仅列名称”。
§39
39. Sattame madhurāyanti uttaramadhurāyaṃ. Gundāvaneti kaṇhagundāvane, kāḷapippalivaneti attho. Jarājiṇṇeti jarāya jiṇṇe, na byādhiādīnaṃ vasena jiṇṇasadise nāpi akālikena jarāya abhibhūte. Vayovuddheti jiṇṇattā eva cassa vayovuddhippattiyā vuddhena sīlādivuddhiyā. Jātimahallaketi jātiyā mahantatāya cirarattatāya mahallake, na bhogaparivārādīhīti attho. Addhagateti ettha addha-saddo dīghakālavācīti āha ‘‘dīghakāladdhānaṃ atikkante’’ti. Vayoti purimapadalopenāyaṃ niddesoti āha ‘‘pacchimavaya’’nti, vassasatassa tatiyakoṭṭhāsasaṅkhātaṃ pacchimavayaṃ anuppatteti attho.
第三十九条 讲述第七位时段“甘美者”，又称“后甘美者”。“甘美者”即指甜蜜或美好之意；“坤达瓦纳”意为“苦楝树林”；“黑胡椒林”则为字面解释。衰老指因年迈而生之衰损，非疾病所致短时老化，乃久经时日而成。文中“增年”即增益老年体态与德行之含义。“生大长者”指因出生高贵、寿命长久的显赫者，非因富贵家族。“添加”解释成“长期性言谈”，表明“超越长期劫持”。“老”采用前述比喻，即称其为“昔时之灭亡者”。“不育老”意指无明障蔽而无所成就之衰老。对于“愚者及幼儿亦称幼童”，以此说明幼年时期。“超越第一时段者”为后代生存实力强大者,其色发浓密以示存在感，诸如此类以证明其根本含义。“尊贵者”即赋予奖励之意。其中，个别幼童如若耳疾、皮肤疾患等，亦不被视为尊贵之青年。“若有外貌美好，受人瞩目，适宜居住且具备一切美德者，称为尊贵青年。”此者如同天子般呈现，各种饰品华美。由此以“受尊贵青年拥戴”体现其身份。“是为所得之尊贵青年。”意涵以此确认其身份由来。
Bhavati ettha phalaṃ tadāyattavuttitāyāti bhūmi, kāraṇanti āha ‘‘yena kāraṇenā’’tiādi. Paripakkoti pariṇato, vuddhibhāvaṃ pattoti attho. Moghajiṇṇoti anto thirakaraṇānaṃ dhammānaṃ abhāvena tucchajiṇṇo nāma. Bāladārakopi daharoti vuccatīti tato visesanatthaṃ ‘‘yuvā’’ti vuttaṃ. Atikkantapaṭhamavayā eva sattā sabhāvena palitasirā hontīti paṭhamavaye ṭhitabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘susukāḷakeso’’ti vuttaṃ. Bhadrenāti laddhakena. Ekacco hi daharopi samāno kāṇo vā hoti kuṇiādīnaṃ vā aññataro, so na bhadrena yobbanena samannāgato nāma hoti. Yo pana abhirūpo hoti dassanīyo pāsādiko sabbasampattisampanno yaṃ yadeva alaṅkāraparihāraṃ icchati, tena tena alaṅkato devaputto viya carati, ayaṃ bhadrena yobbanena samannāgato nāma hoti. Tenevāha ‘‘yena yobbanena samannāgato’’tiādi.
此处论述称：“此果乃因所作之业之所致”，其中“土地”及“因缘”均言“由何因而起”。“成熟”即成熟完成、成就增进之意。所谓“徒然老朽”，乃指无实际作为只形骸衰败者。以“幼稚小儿”称谓幼小弟子。进一步说明“成年期间，为第一生存时阶段”，体现该阶段存续状态的正当性。此段还提及称颂其“发色乌黑多光泽”，表现其盛年时代。“贤者”即指具备正确行为之人。亦有说“大者”指该时代长者。又说“不伤小儿”的含义。又谓“持久不掩盖而称为尊贵”，表明名号由其德相所致。以“第三十年为晚年”，示意长远流传含义。“年”字以前文表达，即“晚年”之意。提及“雨季百年之第三段次第”，揭示统称“晚年”相关时段之分配规律。
Yamhisaccañca dhammo cāti yamhi puggale soḷasahākārehi paṭividdhattā catubbidhaṃ saccaṃ, ñāṇena sacchikatattā navavidhalokuttaradhammo ca atthi. Ahiṃsāti desanāmattametaṃ, yamhi pana catubbidhāpi appamaññābhāvanā atthīti attho. Saṃyamo damoti sīlañceva indriyasaṃvaro ca. Vantamaloti maggañāṇena nīhaṭamalo. Dhīroti dhitisampanno. Theroti so imehi thirabhāvakāraṇehi samannāgatattā theroti pavuccatīti attho.
此处示意，“诸法真相”即个人于十六种结果中的四谛真理。智慧证悟遂生九种出世间法，其中包含“无害”之教义；该四谛中最为重要者，即舍弃妄想缺乏觉察者。戒律、身心收摄即为节制之正途。以“鲜净无染”比喻智慧之道，“坚忍”指心志坚定。“长老”于此指因具备上述三种条件，故称为长老者，谓其“成就不动状态理因”，遂得“长老”之称。
§40
40. Aṭṭhame ‘‘corā balavanto hontī’’ti padaṃ uddharitvā yehi kāraṇehi te balavanto honti, tesaṃ sabbhāvaṃ dassento ‘‘pakkhasampannā’’tiādimāha. Tattha nivāsaṭṭhānasampannatā giriduggādisabbhāvato. Atiyātunti anto yātuṃ, gantuṃ pavisitunti attho. Taṃ pana antopavisanaṃ kenaci kāraṇena bahigatassa hotīti āha ‘‘bahiddhā janapadacārikaṃ caritvā’’tiādi. Niyyātunti bahi nikkhamituṃ. Tañca bahinikkhamanaṃ bahiddhākaraṇīye sati sambhavatīti āha ‘‘corā janapadaṃ vilumpantī’’tiādi. Anusaññātunti anusañcarituṃ. Sesamettha uttānameva.
第四十八条论及“盗贼势力强大”，举有关原因，论证其威力强盛，故称其“有翼者”等。所谓“住所具足”，即遍及群山及险境。所谓“出入”，指外出和进入之义。又说“出入外出者乃外界原因所致”，故言“盗贼于境外行动”。“出发”意指外出离开。“持续不断外出，由于外缘原因而生，遂称盗贼污损国土”，以此表达理由。同时说明“跟随、巡行”之义。文中“余者仅列名称”，意为以上为最终描述。
§41
41. Navame micchāpaṭipattādhikaraṇahetūti ettha adhi-saddo anatthakoti āha ‘‘micchāpaṭipattiyā karaṇahetū’’ti. Na ārādhakoti na sampādako na paripūrako. Ñāyati paṭivijjhanavasena nibbānaṃ gacchatīti ñāyo, so eva taṃsamaṅginaṃ vaṭṭadukkhapātato dhāraṇaṭṭhena dhammoti ñāyo dhammo, ariyamaggo. So panettha saha vipassanāya adhippetoti āha ‘‘sahavipassanakaṃ magga’’nti. Ārādhanaṃ nāma saṃsiddhi, sā pana yasmā sampādanena paripūraṇena icchitā, tasmā vuttaṃ ‘‘sampādetuṃ pūretu’’nti.
第四十九条讲及“错误行为之根本原因”，文中诠释“错误行为造业之因”绝非虔诚、成就或圆满之义，似属无益之谈。以逻辑规则论证修行者得以解脱涅槃之理，谓“皈依正道成就不坏法，正觉之义”。此处指配合内观之修习方法，称为“同修内观之道”。“虔诚”指修习成果之成熟，其因圆满故而称曰“应当证得圆满”。
§42
42. Dasame duggahitehīti atthato byañjanato ca duṭṭhu gahitehi, ūnādhikaviparītapadapaccābhaṭṭhādivasena vilometvā gahitehīti attho. Uppaṭipāṭiyā gahitehīti idaṃ pana nidassanamattaṃ duggahassa ūnādhikādivasenapi sambhavato. Tenevāha ‘‘attano duggahitasuttantānaṃyeva atthañca pāḷiñca uttaritaraṃ katvā dassentī’’ti.
第四十二节 第十称“难取”者，从义理来说，意指由难以把握之处及其内涵中的失善加害、词义相反、多重用法等不定状态所妨碍而难以理解。就表面文法结构而言，“取”是依附相续，即连缀之义。但此处为指示说明，指出所谓“难取”乃由于失善、欠缺、多义等原因所致。故言其“自难取法训示经文本更为精确详明”。
Samacittavaggavaṇṇanā niṭṭhitā. · 等心品注释终了。