7. Vīriyārambhādivaggo · 7. 精进勤等品复注
6. Accharāsaṅghātavaggavaṇṇanā6. 弹指品释义
§51
51. Chaṭṭhassa paṭhame assutavāti ettha ‘‘sādhu paññāṇavā naro’’tiādīsu (jā. 2.18.101) atthitāmattassa bodhako vā-saddo. ‘‘Sīlavā hoti kalyāṇadhammo’’tiādīsu (ma. ni. 3.381) pasaṃsāvisiṭṭhāya atthitāya. ‘‘Paññavā hoti udayatthagāminiyā paññāya samannāgato’’tiādīsu (dī. ni. 3.317; ma. ni. 2.25) atisayatthavisiṭṭhāya atthitāya, tasmā yassa pasatthaṃ atisayena vā sutaṃ atthi, so sutavā, saṃkilesaviddhaṃsanasamatthaṃ pariyattidhammassavanaṃ, taṃ sutvā tathattāya paṭipatti ca ‘‘sutavā’’ti iminā padena pakāsitā. Sotabbayuttaṃ sutvā kattabbanipphattivasena suṇīti vā sutavā, tappaṭikkhepena na sutavāti assutavā.
第五十一条 关于第六戒中“被教导的”意，即“贤明有智的人”等（见《生经》2.18.101）是一种对含义的提示或启发性的语声。又“守戒者乃善法”（见《长部》《僧尼传》3.381）用于赞叹及阐明意义。再如“有智慧者以正智具足，如日初升”（见《中部》《尼传》3.317；《长部》《尼传》2.25），是对意义及涵义极为出色的解释。因此，对所听内容以极为清晰或深切的闻知者，即谓之“被教导者”（sutavā），理解能够断除染污，能熄灭疑惑，善谙律藏教义听闻的人，听后确实依教奉行，这用“被教导者”一词表明。合于修学的法而闻得，当具此身份。若闻不彻，即断缺之，则为“未被教导者”（assutavā）。
Ayañhi akāro ‘‘ahetukā dhammā (dha. sa. 2 dukamātikā), abhikkhuko āvāso’’tiādīsu (pāci. 1047) taṃsamāyoganivattiyaṃ diṭṭho. ‘‘Appaccayā dhammā’’ti (dha. sa. 7 dukamātikā) taṃsambandhibhāvanivattiyaṃ. Paccayuppannañhi paccayasambandhīti apaccayuppannattā ataṃsambandhitā ettha jotitā. ‘‘Anidassanā dhammā’’ti (dha. sa. 9 dukamātikā) taṃsabhāvanivattiyaṃ. Nidassanañhi ettha daṭṭhabbatā. Atha vā passatīti nidassanaṃ, cakkhuviññāṇaṃ. Taggahetabbatānivattiyaṃ, tathā ‘‘anāsavā dhammā’’ti (dha. sa. 15 dukamātikā). ‘‘Appaṭighā dhammā (dha. sa. 10 dukamātikā) anārammaṇā dhammā’’ti (dha. sa. 55 dukamātikā) taṃkiccanivattiyaṃ. ‘‘Arūpino dhammā acetasikādhammā’’ti taṃsabhāvanivattiyaṃ. Tadaññatā hi idha pakāsitā. ‘‘Amanusso’’ti tabbhāvamattanivattiyaṃ. Manussattamattaṃ natthi, aññaṃ taṃsadisanti. Sadisatā hi ettha sūcitā. ‘‘Assamaṇo samaṇapaṭiñño abrahmacārī brahmacāripaṭiñño’’ti (a. ni. 3.13) ca taṃsambhāvanīyaguṇanivattiyaṃ. Garahā hi idha ñāyati. ‘‘Kacci bhoto anāmayaṃ (jā. 1.15.146; 2.20.129) anudarā kaññā’’ti ca tadanappabhāvanivattiyaṃ. ‘‘Anuppannā dhammā’’ti (dha. sa. 17 tikamātikā) taṃsadisabhāvanivattiyaṃ. Atītānañhi uppannapubbattā uppādidhammānañca paccayekadesasiddhiyā āraddhuppādabhāvato kālavinimuttassa ca vijjamānattā uppannānukūlatā, pageva paccuppannānanti tabbidhuratā hettha viññāyati. ‘‘Asekkhā dhammā’’ti (dha. sa. 11 tikamātikā) tadapariyosānanivattiyaṃ. Tanniṭṭhānañhettha pakāsitanti evaṃ anekesaṃ atthānaṃ jotako. Idha pana ‘‘arūpino dhammā (dha. sa. 11 dukamātikā), acetasikā dhammā’’tiādīsu (dha. sa. 57 dukamātikā) viya taṃsabhāvanivattiyaṃ daṭṭhabbo, aññattheti attho. Etenassa sutādiñāṇavirahaṃ dasseti. Tena vuttaṃ – ‘‘āgamādhigamābhāvā ñeyyo assutavā itī’’ti.
此种行为，例如说“无因缘的法”（《法集》第二卷记载）及“僧舍不净”等（见《巴利大律》1047），是表明同类会合中的“因缘循环”、“条件所以”现象。又“缘起法”（见《法集》第七卷）是对条件相续生发的描述。尤其“相因生起”之意，是各种因果及条件关系之相续，这里得到了指示。再有“无显现之法”（见《法集》第九卷）指称该法的指示显示，即如“眼识”所显。又“无刺伤法”（见《法集》第十五卷）是针对受毒害之理。再“无阻碍之法”（见《法集》第十卷）及“非侵犯法”（见《法集》第五十五卷）是表示这类法之特性。还有“无形体者”、“无心识者”诸法，皆属此类的描述。又“非人类”（amanusso）是指与人类相对的存在或性质，旧释中无所谓为人，而以他类相称。相似地，非暴乱者、居士、清净行者等都在此类中起说明。并以此介绍“肯定”、“否定”的义理。又“不健康者”(“kacci bhoto anāmayaṃ”)类似诸现象之非生灭状态也予以阐述。再有“未生法”（见《法集》第十七卷）表示涅槃诸法的本质无生无灭。过去已生起的法，由于缘起的条件已经消散，其持续性已有定限而趋于灭尽，故称之为“已生法”。而“非破坏法”（见《法集》第十一卷）是对这类法的总结说明。这多重义理的启迪，且对“无形体法”、“无心识法”等详尽解释，也是为了显示诵习经文的智慧断别。故知所说：“若无到达，无法知见，即是未被教导者。”
Idāni tassatthaṃ vivaranto ‘‘yo hī’’tiādimāha. Tattha yasmā khandhadhātādikosallenapi upakkilesaupakkiliṭṭhānaṃ jānanahetubhūtaṃ bāhusaccaṃ hoti. Yathāha – ‘‘kittāvatā nu kho, bhante, bahussuto hoti? Yato kho, bhikkhu, khandhakusalo hoti. Dhātu…pe… āyatana…pe… paṭiccasamuppādakusalo hoti. Ettāvatā kho, bhikkhu, bahussuto hotī’’ti. Tasmā ‘‘yassa ca khandhadhātuāyatanapaccayākārasatipaṭṭhānādīsū’’tiādi vuttaṃ. Tattha vācuggatakaraṇaṃ uggaho. Atthaparipucchanaṃ puripucchā. Kusalehi saha codanāpariharaṇavasena vinicchayakaraṇaṃ vinicchayo. Ācariye pana payirupāsitvā atthadhammānaṃ āgamanaṃ sutamayañāṇavasena avabujjhanaṃ āgamo. Maggaphalanibbānānaṃ sacchikiriyā adhigamo.
现今在此对“谁是‘被教导者’”进行详细说明。此处因涵盖五蕴、界等诸构成元素，以致产生了对此“烦恼及其染污”识，能知晓之丰富知识。比如说：“尊者，有谁被称为广闻者呢？因为比库对五蕴法极为熟悉，对界法等也善于辨识，所以他被称为广闻者。”因此，对“五蕴界及六处等诸条件分别相续之念处”等等，也是如此说明的。这包含了语句的总集、提纲以及词义询问并整理归纳。师长亦以此深究义理，依闻法智识乃得真正理解。进而获得圣道圣果及涅槃证得之真实成就。
Bahūnaṃ nānappakārānaṃ sakkāyadiṭṭhādīnaṃ avihatattā tā janenti, tāhi vā janitāti puthujjanā. Avighātameva vā jana-saddo vadati. Puthu satthārānaṃ mukhullokikāti ettha puthū janā satthupaṭiññā etesanti puthujjanā. Sabbagatīhi avuṭṭhitāti ettha janetabbā, jāyanti vā ettha sattāti janā, gatiyo, tā puthū etesanti puthujjanā. Ito pare jāyanti etehīti janā, abhisaṅkhārādayo, te etesaṃ puthū vijjantīti puthujjanā. Abhisaṅkhārādiattho eva vā jana-saddo daṭṭhabbo. Oghā kāmoghādayo. Rāgaggiādayo santāpā. Te eva sabbepi vā kilesā pariḷāhā. Puthu pañcasu kāmaguṇesu rattāti ettha jāyatīti jano, rāgo gedhoti evamādiko, puthu jano etesanti puthujjanā. Puthūsu janā jātā rattāti evaṃ rāgādiattho eva vā jana-saddo daṭṭhabbo.
众多不同事物之中，执着“我见”等见解之所以产生者，即令俗人产生此等见解，故谓之“生成者”。若不毁坏即为“生起的人民之声”。即是众多世尊所倡导世俗观念，俗人以“诸般众生皆通达此理”作为信仰。众生以遍行各处或变化无常之认识而乐于此道。所谓“出生”、“抵达”指众生之去往界域，此从苦、乐、生死等因缘所起往来也。又“业因”等义乃众生生成之本。此时眼见闻触等起，识流生灭，这皆为烦恼般涅槃之原因。嗜欲、贪爱等由此生起，苦恼由此生焉。恶趣等亦是其显现。故诸烦恼无不是因欲贪恚等心所激发。众生由五欲之嗜妄执着所生，是贪欲之缘故。故俗人以此讥诮为“执着众生”，是众生之现象所显也。
Rattāti vatthaṃ viya raṅgajātena cittassa vipariṇāmakarena chandarāgena rattā sārattā. Giddhāti abhikaṅkhanasabhāvena abhigijjhanena giddhā gedhaṃ āpannā. Gadhitāti ganthitā viya dummocanīyabhāvena tattha paṭibaddhā. Mucchitāti kilesavasena visaññibhūtā viya anaññakiccā mohamāpannā. Ajjhopannāti anaññasādhāraṇe viya katvā gilitvā pariniṭṭhāpetvā ṭhitā. Laggāti vaṅkakaṇṭake viya āsattā, mahāpalipe yāva nāsikaggā palipannapuriso viya uddharituṃ asakkuṇeyyabhāvena nimuggā . Laggitāti makkaṭālepe ālaggabhāvena sammasito viya makkaṭo pañcannaṃ indriyānaṃ vasena ālaggitā. Palibuddhāti sambaddhā, upaddutā vā. Āvutāti āvaritā. Nivutāti nivāritā. Ovutāti paliguṇṭhitā, pariyonaddhā vā. Pihitāti pidahitā. Paṭicchannāti chāditā. Paṭikujjitāti heṭṭhāmukhajātā.
“嗜”，如污秽之物色彩染染心之故，因与嗜欲、贪爱而染污及变化心色。狂心指不安分之欲望强烈扰乱心意之状。又“执”则如绑缚，状态受拘束不能自解。迷惑是由烦恼妄念所生，似无他事，体现愚痴所致的迷乱。端止为特殊形态，完成并固定而持续者。黏附如沾污沾染者不能脱离。粘连类似猴子抓抓不放，牢牢缠绕于五根。遮蔽者为覆盖，阻止明了。隐藏指完全遮蔽。隐匿则为向下转入隐藏隐藏之状。
‘‘Assutavā’’ti etena avijjandhatā vuttāti āha – ‘‘andhaputhujjano vutto’’ti. Cittaṭṭhiti cittapariggaho natthīti yāya paṭipattiyā cittassa upakkilesaṃ tato vippamuttiñca yathāsabhāvato jāneyya, sā cittabhāvanā cittaṭṭhiti. Ekārammaṇe suṭṭhu samādhānavasena avaṭṭhitiṃ pādakaṃ katvā pavattitā sampayuttadhammehi nissayārammaṇehi ca saddhiṃ cittassa pariggahasaññitā vipassanābhāvanāpi natthi, yāya vuttamatthaṃ yathāsabhāvato jāneyya.
“被教导者”的定义，是指由无明愚昧状态消除而成者。言曰：“愚昧凡夫者称为未教导者。”念持状态及心意把持无存者，方能适当依照修行方法证知内心染污断灭及其随顺的解脱，即所谓心的修习和状态。单一专注，具足调伏后，心意稳定不动，受法等诸缘相互依存，随缘修习的觉察能力，乃称为智慧的增长。此亦属般若之修习。若没有此，则无真正了解，便是未教导者的现象。
§52
52. Dutiye sutavāti padassa attho anantarasutte vuttoyeva. Ariyasāvakoti ettha catukkaṃ sambhavatīti taṃ dassetuṃ – ‘‘atthi ariyo’’tiādi āraddhaṃ. Paccekaṃ saccāni buddhavantoti paccekabuddhā. Nanu sabbepi ariyā paccekameva saccāni paṭivijjhanti dhammassa paccattavedanīyabhāvato? Nayidamīdisaṃ paṭivedhaṃ sandhāya vuttaṃ. Yathā pana sāvakā aññesaṃ nissayena saccāni paṭivijjhanti paratoghosena vinā tesaṃ dassanamaggassa anuppajjanato. Yathā ca sammāsambuddhā aññesaṃ nissayabhāvena saccāni abhisambujjhanti, na evamete, ete pana aparaneyyā hutvā aparanāyakabhāvena saccāni paṭivijjhanti. Tena vuttaṃ – ‘‘paccekaṃ saccāni buddhavantoti paccekabuddhā’’ti.
第二者“听闻者”之义，在随续经中用“已说之义”说明。今欲显示“四种圣徒之存在”，即从“有圣者”等语着手。独觉真实之者谓为“独觉佛”，然非所有圣者皆能洞察真实境界，仅因法具有个别觉知之性质，此并非彼说的觉知之斟酌实例。譬如，弟子依他人而洞察真实，因未生起对教导之真理之本自证悟。正如正觉者，依他人而觉悟真实，非如前者；彼等乃以不同因缘觉知真实。故称“独觉佛谓能觉察真实”，即指独觉佛之名。
Atthi sāvako na ariyoti ettha pothujjanikāya saddhāya ratanattaye abhippasanno saddhopi gahito eva. Gihī anāgataphaloti idaṃ pana nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Yathāvuttapuggalo hi saraṇagamanato paṭṭhāya sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipannoicceva vattabbataṃ labhati. Svāyamattho dakkhiṇāvisuddhisuttena (ma. ni. 3.376 ādayo) dīpetabbo. Sutavāti ettha vuttaattho nāma attahitaparahitappaṭipatti, tassa vasena sutasampanno. Yaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘so ca hoti sutena upapanno, appampi ce sahitaṃ bhāsamāno’’ti ca ādi. Ariyasāvakoti veditabboti ariyassa bhagavato dhammassavanakicce yuttappayuttabhāvato vuttaṃ. Upakkilesehi vippamutti anupakkiliṭṭhatā, tassā yathāsabhāvajānanaṃ daḷhatarāya eva cittabhāvanāya sati hoti, na aññathāti ‘‘balavavipassanā kathitā’’ti vuttaṃ.
谓“虽有弟子，非圣者”者，此为外道之信心及资具三宝而意愿信受，亦属信解范畴。所谓世俗居士未得未来果报，仅是示范用途。正如前说人因皈依得以获得初果入流证实之修行，教诲亦当从自觉净化之法中说明。此处“听闻者”之义，指为利他自他相顾之修行行为，故称为有闻者。其由于烦恼断除而清净，随其自然之领悟，将有坚固心智修持，如经云“力猛之观智”是也。
§53
53. Tatiye aggikkhandhopamasuttantaaṭṭhuppattiyanti aggikkhandhopamasutte (a. ni. 7.72) desanāaṭṭhuppattiyaṃ . Taṃdesanāhetukañhi ekaccānaṃ bhikkhūnaṃ micchāpaṭipattiṃ nimittaṃ katvā bhagavā imaṃ suttaṃ desesi. Avijahitameva hoti sabbakālaṃ suppatiṭṭhitasatisampajaññattā. Yasmā buddhānaṃ rūpakāyo bāhirabbhantarehi malehi anupakkiliṭṭho sudhotajātimaṇisadiso, tasmā vuttaṃ – ‘‘upaṭṭhākānuggahatthaṃ sarīraphāsukatthañcā’’ti. Vītināmetvāti phalasamāpattīhi vītināmetvā. Kālaparicchedavasena vivittāsane vītināmanaṃ vivekaninnatāya ceva paresaṃ diṭṭhānugatiāpajjanatthañca. Nivāsetvāti vihāranivāsanaparivattanavasena nivāsetvā. Kadāci ekakassa, kadāci bhikkhusaṅghaparivutassa, kadāci pakatiyā, kadāci pāṭihāriyehi vattamānehi ca gāmappaveso tathā tathā vinetabbapuggalavasena. Upasaṃharitvāti himavantādīsu pupphitarukkhādito ānetvā. Oṇatuṇṇatāya bhūmiyā satthu padanikkhepasamaye samabhāvāpatti, sukhasamphassavikasitapadumasampaṭicchanañca suppatiṭṭhitapādatāya nissandaphalaṃ, na iddhinimmānaṃ. Nidassanamattañcetaṃ sakkharākaṭhalakaṇṭakasaṅkukalalādiapagamo sucibhāvāpattīti evamādīnampi tadā labbhanato.
三曰《火焰聚比喻经》诸闻法置于八犯之前。《火焰聚比喻经》讲述八犯之分别。因某些比库误行不正，世尊便说此经。恒常具足清净正念正智。佛体外非染污，如涎珠洁净明彻，故说“此为依止护持身相之清净”也。“涤除”指涤除烦恼果位中之染污，以时间划分之隐居与隔离戒律。掩藏指为隐匿之净居处。时或单人，或由比库众集，或僧团内，或正在辩论时，或遇盗贼时，诸种情况皆有。供养手持寒花诸物于喜马拉雅等山。世尊座右于地土接花庄严，莲花盛开，足底相应美妙如意，与神迹无涉。此仅为譬证，诸以诸喻于当时所获美好体现而得名。
Indakhīlassa anto ṭhapitamatteti idaṃ yāvadeva veneyyajanavinayatthāya satthu pāṭihāriyaṃ pavattanti katvā vuttaṃ. Dakkhiṇapādeti idaṃ buddhānaṃ sabbapadakkhiṇatāya. ‘‘Chabbaṇṇarasmiyo’’ti vatvāpi ‘‘suvaṇṇarasapiñjarāni viyā’’ti idaṃ buddhānaṃ sarīre pītābhāya yebhuyyatāya vuttaṃ. Madhurenākārena saddaṃ karonti daṭṭhabbasārassa diṭṭhatāya. Bheriādīnaṃ pana saddāyanaṃ dhammatāva. Paṭimānentīti ‘‘sudullabhaṃ idaṃ ajja amhehi labbhati, ye mayaṃ īdisena paṇītena āhārena bhagavantaṃ upaṭṭhahāmā’’ti patītamānasā mānenti pūjenti. Tesaṃ santānāni oloketvāti tesaṃ tathā upaṭṭhākānaṃ puggalānaṃ atīte etarahi ca pavattacittasantānāni oloketvā. Arahatte patiṭṭhahantīti sambandho. Tatthāti vihāre. Gandhamaṇḍalamāḷeti catujjātiyagandhena kataparibhaṇḍe maṇḍalamāḷe.
指道钉末端固定，乃因须遵行新戒律故而讲解佛之座位规制。所谓右足，指示佛诸足全备右侧乃住位置。称“六色光明”，虽言金光织笼之音响，此为说佛体金黄色泽最为显著。其音悦耳动听，应观法义。贝器诸音之正法。称为圣像，意谓“今日难得由我等以正确供养伴随佛所得到”，以谦心敬奉。观其子弟世系，即观察过去现存护法弟子之现生及往生之连续。与阿拉汉坚定之信谓有关系。此处指于寺庙。称为香坛与装饰冠饰中所成四面花环之汇集。
Dullabhā khaṇasampattīti satipi manussattappaṭilābhe patirūpadesavāsaindriyāvekallasaddhāpaṭilābhādayo guṇā dullabhāti attho. Cātumahārājika…pe… vasavattibhavanaṃ gacchantīti idaṃ tattha suññavimānāni sandhāya vuttaṃ. Bhagavā gandhakuṭiṃ pavisitvā pacchābhattaṃ tayo bhāge katvā paṭhamabhāge sace ākaṅkhati, dakkhiṇena passena sīhaseyyaṃ kappeti. Sace ākaṅkhati, buddhāciṇṇaphalasamāpattiṃ samāpajjati. Atha yathākālaparicchedaṃ tato vuṭṭhahitvā dutiyabhāge pacchimayāme tatiyakoṭṭhāse viya lokaṃ voloketi veneyyānaṃ ñāṇaparipākaṃ passituṃ. Tenāha – ‘‘sace ākaṅkhatī’’tiādi.
"难得瞬间之所获"，意即世间人身难得，远离恶趣、世俗毁谤、感官匮乏、缺乏信心等均为珍贵。所谓“四大帝王……毗沙吒天宫”行，乃因指无为空藏楼阁之处也。世尊入香室后，将斋饭三分，予第一分若有愿求右视，将于狮子座上。若有所愿，自得佛迹果实。尔后依时分点起身，至第二分之西侧第三层厅堂，犹如眺望天下以见闻彼方见解圆满。即言“若有所愿”之义。
Kālayuttanti pattakallaṃ, ‘‘imissā velāya imassa evaṃ vattabba’’nti taṃkālānurūpaṃ. Samayayuttanti tasseva vevacanaṃ, aṭṭhuppattianurūpaṃ vā. Samayayuttanti vā ariyasamayasaṃyuttaṃ. Desakālānurūpameva hi buddhā bhagavanto dhammaṃ desenti, desentā ca ariyasammataṃ paṭiccasamuppādanayaṃ dīpentāva desenti. Atha vā samayayuttanti hetūdāharaṇasahitaṃ. Kālena sāpadesañhi bhagavā dhammaṃ deseti, kālaṃ viditvā parisaṃ uyyojeti, na yāva samandhakārā dhammaṃ deseti.
“与时相应”意即时令之正当，谓“于此时此刻当如是行事”，依时间与时节相称。亦谓附合时节，或附合八正道之教法。又或谓相应于圣时节集会。当确知佛世尊说法之时刻恰合圣法时节，而佛亦言释圣缘起理法，行于圣中。亦或谓时节有因缘佐证。世尊于适当时刻说法，知时能令众生觉醒，非于未醒之时任意说法矣。
Utuṃ gaṇhāpeti, na pana malaṃ pakkhāletīti adhippāyo. Na hi bhagavato kāye rajojallaṃ upalimpatīti. Tato tatoti attano attano divāṭṭhānādito. Okāsaṃ labhamānāti purebhattapacchābhattapurimayāmesu okāsaṃ alabhitvā idāni majjhimayāme okāsaṃ labhamānā, bhagavatā vā katokāsatāya okāsaṃ labhamānā. Pacchābhattassa tīsu bhāgesu paṭhamabhāge sīhaseyyakappanaṃ ekantikaṃ na hotīti āha – ‘‘purebhattato paṭṭhāya nisajjāpīḷitassa sarīrassā’’ti. Teneva hi tattha ‘‘sace ākaṅkhatī’’ti tadā sīhaseyyakappanassa anibaddhatā vibhāvitā. Kilāsubhāvo parissamo . Sīhaseyyaṃ kappeti sarīrassa kilāsubhāvamocanatthanti yojetabbaṃ. Buddhacakkhunā lokaṃ voloketīti idaṃ pacchimayāme bhagavato bahulaṃ āciṇṇavasena vuttaṃ. Appekadā avasiṭṭhabalañāṇehi sabbaññutaññāṇeneva ca bhagavā tamatthaṃ sādhetīti.
正确地接纳，而非随意丢弃，这是洞察之意。因为世尊的身体上不会沾染污秽的脏污。于是，世尊昼夜分别自己的位置等。借此机会，过去、中间和现在三处时段，世尊皆能把握。世尊处于中间时段时的机缘亦是如此。至于过去时段的餐食分为三份，其中第一份并非单独属于狮子名下卧所，这一点世尊指出，因腹部后面的部分受到压迫。由此，“若有渴望”时狮子卧所的松散状态便得以显现。脏污状态终将消去。所谓“狮子卧所”者，是为解除身体脏污的场所，因此需要营建。世尊以智慧眼观察世间，此处西方时段是世尊广为讴歌的对象。当时，世尊因住于安稳淳朴的身体，配合全知之智，得以成就法义。
Imasmiṃyeva kicceti pacchimayāmakicce. Balavatā paccanutāpena saṃvaḍḍhamānena karajakāye mahāpariḷāho uppajjatīti āha – ‘‘nāmakāye santatte karajakāyo santatto’’ti. Nidhānagatanti sannicitalohitaṃ sandhāya vuttaṃ. Uṇhaṃ lohitaṃ mukhato uggañchīti lohitaṃ uṇhaṃ hutvā mukhato uggañchi. Ṭhānanti bhikkhupaṭiññaṃ. Taṃ pāpaṃ vaḍḍhamānanti bhikkhupaṭiññāya avijahitattā tathā pavaḍḍhamānapāpaṃ. Antimavatthuajjhāpannānampi upāyena pavattiyamāno yonisomanasikāro sātthako hotiyevāti dassento ‘‘jātasaṃvegā’’tiādimāha. Aho sallekhitanti aho ativiya sallekhena itaṃ pavattaṃ. Kāsāvapajjototi bhikkhūnaṃ bahubhāvato ito cito ca vicarantānaṃ tesaṃ kāsāvajutiyā pajjotito. Isivātaparivātoti sīlakkhandhādīnaṃ nibbānassa ca esanato isīnaṃ bhikkhūnaṃ guṇagandhena ceva guṇagandhavāsitena sarīragandhena ca parito samantato vāyito.
此事即为西方时段之事。因强大力量及反复增长，肉体产生强烈的疾苦，故称“身体为家，家即是身体”。所谓“安祥伴侣”意指身体及其随伴之物。称其为“内在之铁”，意为红热似铁连结，赤热由口中涌出。所谓“圣徒之座”指比库端坐的坐具。由比库之正行而不断增长的恶业，亦随其增长。就最终果位讲，也因正巧顺缘而生起的善巧方便，一切皆得圆满。此即所谓“出生之急迫”，诸经说此为真理。感叹“啊，烦恼！”，讽喻因过度修行而产生的若干业障。如袈裟燃烧之意，意指比库因袈裟的庄严得生利养。象征道德系戒构成内外的纯净光环，是比库们的美好香气及身体香气周遍飘散。
Dhammasaṃvego uppajji anāvajjanena pubbe tassa atthassa asaṃviditattā. Dhammasaṃvegoti ca tādise atthe dhammatāvasena uppajjanakaṃ sahottappañāṇaṃ. Assāsaṭṭhānanti cittassāsakāraṇaṃ kammaṭṭhānaṃ. Sabbesaṃ kiccānaṃ pubbabhāgo sabbapubbabhāgo. ‘‘Sabbe sattā averā hontū’’tiādinā hi cittassa paṭṭhānaṃ upaṭṭhānaṃ hitapharaṇaṃ. Itaraṃ ito thokaṃ mahantanti katvā idaṃ ‘‘cūḷaccharāsaṅghātasutta’’nti vuttaṃ. Accharāsaṅghāto vuccati aṅguliphoṭanakkhaṇo akkhinimisakālo, yo ekassa akkharassa uccāraṇakkhaṇo. Tenāha – ‘‘dve aṅguliyo paharitvā saddakaraṇamatta’’nti. Sabbasattānaṃ hitapharaṇacittanti sabbesampi sattānaṃ sammadeva hitesitavasena pavattacittaṃ. Āvajjento āsevatīti hitesitavasena āvajjento. Āvajjanena ābhujantopi āsevati nāma ñāṇavippayuttena. Jānantoti tathā ñāṇamattaṃ uppādentopi. Passantoti tathā ñāṇacakkhunā paccakkhato viya vipassantopi. Paccavekkhantoti tamatthaṃ pati pati avekkhantopi. Saddhāya adhimuccantotiādi pañcannaṃ indriyānaṃ vasena vuttaṃ. Abhiññeyyantiādi catusaccavasena vuttaṃ. Sabbameva cetaṃ vitthārato, sāmaññena āsevanadassanamevāti idhādhippetameva āsevanatthaṃ dassetuṃ – ‘‘idha panā’’tiādi vuttaṃ.
修行法的紧迫感生起，源于对目前未知境界的无知。所谓“法的紧迫”表示以法的本性为依据，生起的同善慧见。所谓“六十处呼吸”即内心专注之正业所缘。所有功课都有其先后之序，皆属前期准备。诸众生皆愿远离一切怨恨，以此作为心念的支撑与安稳。因此另外一处谓之“小断裂法”，意指手指、甲齿等发音短促之间断。以此可知，所有众生都应怀有利益众生之心念，常怀善意行事。善意亦使善行发生，即使无善意，也可借智慧之力而行。所谓“了知”表示生起智慧至极。视见则是以智眼打量万物。往返忆察则为反复观察其本质。信心振作，乃五根之所依。诸佛亲证四圣谛，因此皆可证得。此意详尽展开，令一般修行者也得以明了“此处的奉承”之由。
Arittajjhānoti avirahitajjhāno. Atucchajjhānoti jhānena atuccho. Cāgo vā vevacananti āha – ‘‘apariccattajjhāno’’ti. Viharatīti padassa vibhaṅge (vibha. 540) āgatanayena atthaṃ dassento ‘‘viharatīti iriyatī’’tiādimāha. Ayaṃ panettha saddattho – viharatīti ettha vi-saddo vicchedatthajotano. Haratīti neti, pavattetīti attho, vicchinditvā harati viharatīti vuttaṃ hoti. So hi ekaṃ iriyāpathabādhanaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā aparipatantaṃ attabhāvaṃ harati pavatteti, tasmā ‘‘viharatī’’ti vuccati. Iriyatīti ṭhānanisajjādikiriyaṃ karonto pavattati. Pavattatīti ṭhānādisamaṅgī hutvā pavattati. Pāletīti ekaṃ iriyāpathabādhanaṃ iriyāpathantarehi rakkhanto pāleti. Yapeti yāpetīti tasseva vevacanaṃ. Ekañhi iriyāpathabādhanaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā aparipatantaṃ attabhāvaṃ pālento yapeti yāpetīti vuccati. Caratīti ṭhānanisajjādīsu aññatarasamaṅgī hutvā pavattati. Iminā padenāti ‘‘viharatī’’ti iminā padena.
“不间断禅”者，意指禅定不中断。所谓“非恼禅”是指禅定过程中无烦恼。舍弃分别，即所谓“不汲取禅”。关于“行住”的定义，在律藏中以音节分解说明曰：“行住者，即出入不息。”此“出入”指的是行为的起伏流转，表明行为不断生起与消散。行住也指身心运动的调节、维持状态。保护意指在行住之间保护因缘，断除障碍。维护者，是指断除阻碍造作有效行住现象者。维护即通过断开一处行住的障碍，令身心自在活动，故名“维持”。行住涵盖站立、坐卧等体位和动作。此词语精义为四种连续不断的行为现象。对戒律的劝诫和教导，存在多种差异，但其最终目的是一致的，旨在阐释此义。本义在于阐明某一事物的统一意义。
Iriyāpathavihāroti ettha iriyanaṃ pavattanaṃ iriyā, kāyappayogo kāyikakiriyā. Tassā pavattanūpāyabhāvato iriyāya patho iriyāpatho, ṭhānanisajjādi. Na hi ṭhānanisajjādīhi avatthāhi vinā kiñci kāyikakiriyaṃ pavattetuṃ sakkā. Ṭhānasamaṅgī vā hi kāyena kiñci kareyya, gamanādīsu aññatarasamaṅgī vā. Viharaṇaṃ, viharati etenāti vā vihāro, iriyāpathova vihāro iriyāpathavihāro, so ca atthato ṭhānanisajjādiākārappavatto catusantatirūpappabandho eva. Ovādānusāsanīnaṃ ekānekavārādivisiṭṭhoyeva bhedo, na pana paramatthato tesaṃ nānākaraṇanti dassetuṃ – ‘‘paramatthato panā’’tiādimāha. Tattha ese eke ekaṭṭhetiādīsu eso eko ekatthotiādinā attho veditabbo.
“行住的过活”在此指行住之行，如肢体运动、身体行为。因其运动性，行住又称为行为之道路，包括站立、坐卧等。无起诸条件，无以施行身体的行为。或者说，若体位不完备，身体不施行运动亦不可。在此语境中，“过活”即以身体为媒介，实施某种运动，包括行走等。行住是行为之所，也即站立、坐卧等形态的连续不断之相。对戒律的劝诫与训诫虽有多种不同，但其最终旨趣不变，即使有诸多差异，却皆为揭示最终真意。此处特别指出，诸差别不可视为最终本质不可变，释义应追根本义。对此，善于辨析者，应理解其中“个别”和“统一”的意义。
Raṭṭhassa , raṭṭhato vā laddho piṇḍo raṭṭhapiṇḍo. Tenāha – ‘‘ñātiparivaṭṭaṃ pahāyā’’tiādi. Tattha ‘‘amhākamete’’ti viññāyantīti ñātī, pitāmahapituputtādivasena parivaṭṭanaṭṭhena parivaṭṭo, ñātiyeva parivaṭṭo ñātiparivaṭṭo. Theyyaparibhogo nāma anarahassa paribhogo. Bhagavatā hi attano sāsane sīlavato paccayā anuññātā, na dussīlassa. Dāyakānampi sīlavato eva pariccāgo, na dussīlassa attano kārānaṃ mahapphalabhāvassa paccāsīsanato. Iti satthārā ananuññātattā dāyakehi ca apariccattattā saṅghamajjhepi nisīditvā paribhuñjantassa dussīlassa paribhogo theyyāya paribhogo theyyaparibhogo. Iṇavasena paribhogo iṇaparibhogo paṭiggāhakato dakkhiṇāvisuddhiyā abhāvato iṇaṃ gahetvā paribhogo viyāti attho.
国家或领地所获得的供养称为“国资”。世尊言曰：“应放下亲族等一切束缚。”此中“亲族”等含有祖父母、父亲、儿子等关系组成之亲缘网，即亲属共同体。所谓“众多随从”则是指无过失的随从。世尊在自身教法中未曾允许恶人，也未接受恶人的供养。世尊接受的供养者皆为持戒之善行者，非恶人。故贤师因不允许恶人及不稳定者进入，以及不接受恶人供养，住于僧团中而享用食物。所谓“员工的供养”即指未经大师认可的供养，并不能使布施者获得清净的施与果报。收下此类供养，就失去清净的布施，因此离失功德。
Dātabbaṭṭhena dāyaṃ, taṃ ādiyantīti dāyādā, puttānametaṃ adhivacanaṃ, tesaṃ bhāvo dāyajjaṃ, dāyajjavasena paribhogo dāyajjaparibhogo, puttabhāvena paribhogoti vuttaṃ hoti. Sekkhā hi bhikkhū bhagavato orasaputtā, te pitu santakānaṃ dāyādā hutvā te paccaye paribhuñjanti. Kiṃ pana te bhagavato paccaye paribhuñjanti, udāhu gihīnanti? Gihīhi dinnāpi bhagavatā anuññātattā bhagavato santakā ananuññātesu sabbena sabbaṃ paribhogābhāvato, anuññātesuyeva ca paribhogasambhavato. Dhammadāyādasuttañcettha sādhakaṃ.
应当给予者，即为受给予，一切子女之共同名称。子女之本质乃受给予者，作为受给予者身分的称谓，是为受给予者身份的概念。作为受给予者身份，受给予者亦为受给予者之奉养；以子女身份奉养则称为受给予者之供养，如此所言。当修行者，出家比库乃世尊之精神子，即父母养育之受给予者，他们因成为父母的受给予者而承受父母所赐，依此因缘而享用。子女依世尊因缘而得享用，譬如生于夫妇；即使给予比库的居士在世尊因缘内有许可，诸父母皆不应剥夺其一切享用。因无剥夺，只有许可时方能享用。此乃关于布施受者之经文于此为引导。
Vītarāgā eva taṇhāya dāsabyaṃ atītattā sāmino hutvā paribhuñjantīti āha – ‘‘khīṇāsavassa paribhogo sāmiparibhogo nāmā’’ti. Avītarāgānañhi taṇhāparavasatāya paccayaparibhoge sāmibhāvo natthi, tadabhāvena vītarāgānaṃ tattha sāmibhāvo yathāruciparibhogasambhavato. Tathā hi te paṭikūlampi appaṭikūlākārena, appaṭikūlampi paṭikūlākārena, tadubhayampi vajjetvā ajjhupekkhanākārena paccaye paribhuñjanti, dāyakānañca manorathaṃ pūrenti. Yo panāyaṃ sīlavato paccavekkhitaparibhogo, so iṇaparibhogassa paccanīkattā āṇaṇyaparibhogo nāma hoti. Yathā hi iṇāyiko attano ruciyā icchitaṃ desaṃ gantuṃ na labhati, evaṃ iṇaparibhogayutto lokato nissarituṃ na labhatīti tappaṭipakkhattā sīlavato paccavekkhitaparibhogo ‘‘āṇaṇyaparibhogo’’ti vuccati, tasmā nippariyāyato catuparibhogavinimutto visuṃyevāyaṃ paribhogoti veditabbo. So idha visuṃ na vutto, dāyajjaparibhogeyeva vā saṅgahaṃ gacchati. Sīlavāpi hi imāya sikkhāya samannāgatattā ‘‘sekho’’tveva vuccati. Imesu paribhogesu sāmiparibhogo dāyajjaparibhogo ca ariyānaṃ puthujjanānañca vaṭṭati, iṇaparibhogo na vaṭṭati. Theyyaparibhoge kathāyeva natthi. Kathaṃ panettha sāmiparibhogo dāyajjaparibhogo ca puthujjanānaṃ sambhavati? Upacāravasena. Yo hi puthujjanassapi sallekhappaṭipattiyaṃ ṭhitassa paccayagedhaṃ pahāya tattha anupalittena cittena paribhogo, so sāmiparibhogo viya hoti. Sīlavato pana paccavekkhitaparibhogo dāyajjaparibhogo viya hoti dāyakānaṃ manorathassa avirādhanato. Kalyāṇaputhujjanassa paribhoge vattabbameva natthi tassa sekkhasaṅgahato. Sekkhasuttaṃ (saṃ. ni. 5.13) hetassa atthassa sādhakaṃ.
涅槃者乃去欲染之渴爱，作为臣属过去已成而得以靠近享用者也。由于涅槃无欲染的渴爱之束缚，所以不存在以渴爱为因缘的靠近相应。由此，诸无欲者之靠近，与像味道般因缘所生享用，俱属同类。如是，即使条件相反相和，也不违背，且以超越偏颇之正念观照而近缘而享，用以满足给予者之意愿。若持有戒律者，获经心正念所观察，用以满足给予者愿望，此即所谓辅导近缘享用。譬如驯兽主人若不能赴其喜爱之地，甚于携带，动物亦难离开此故土。亦如是，近缘享用使得受赠者难以离世，正因如此，于戒者中得以称为辅导近缘享用者。故能斩断四种享用依赖，得清净解脱乃为应知享用。此处虽不述清净，然多指受赠者享用汇合。持戒之人因具具足此修学，名曰「学人」。在此多种享用中，普通民众能够享用靠近受赠与辅助近缘享用，然执着享用则不能。极恶享用则不讨论。如何有靠近与辅助近缘享用之缘生？乃因人虽为世俗，仍怀修心调伏意志而离恶念，于无违逆意念之处亦能享用，故比拟为靠近。但持戒者则会随给予者意愿而享有辅助近缘享用，相反造作者不具此缘。对于善良凡人，不当被列为修学组成部分，故称其经文为指导之经。
Imassa bhikkhunoti accharāsaṅghātamattampi kālaṃ mettacittaṃ āsevantassa bhikkhuno. Amogho raṭṭhapiṇḍaparibhogoti ‘‘ayaṃ pabbajito samaṇo bhikkhūti āmisaṃ dentānaṃ tāya mettāsevanāya attano santāne dosamalassa vā tadekaṭṭhānañca pāpadhammānaṃ pabbājanato vūpasamanato saṃsāre ca bhayassa sammāva ikkhaṇato ajjhāsayassa avisaṃvādanenassa amogho raṭṭhapiṇḍaparibhogo. Mahaṭṭhiyanti mahatthikaṃ mahāpayojanaṃ. Mahapphalanti vipulapphalaṃ. Mahānisaṃsanti mahānissandapphalaṃ. Mahājutikanti mahānubhāvaṃ. Mahāvipphāranti mahāvitthāraṃ. Ettha ca paṭhamaṃ kāraṇaṃ mettāsevanāya tassa bhikkhuno sāmiādibhāvena raṭṭhapiṇḍaparibhogārahatā, dutiyaṃ parehi dinnassa dānassa mahaṭṭhiyabhāvakaraṇaṃ. Ko pana vādoti mettāya āsevanamattampi evaṃmahānubhāvaṃ, ko pana vādo bahulīkāre, ettha vattabbameva natthī’’ti attho.
出家比库无论言语或行为，皆应维持慈心广大之心态。无益于国家供养者谓为无功用者。出家行者若柔和安乐、出离恶之心、不堕入恶法及恶行，则其所得国家供养非劣少，反为广大殊胜。此常见为极大缘由。为何有此大缘起？一因修持慈心为首由，有敏锐之心念故获蒙大供养；二因承受他人布施之大资粮生长。若论之，慈心勤行者当受此殊胜大缘起。
§54
54. Catutthe uppādeti vaḍḍhetīti ettha bhāvanāsaddassa uppādanavaḍḍhanatthatā pubbe vuttā eva.
五十四条中，第四条所言『生起即增长』，说明皈依佛、法、僧之生成与增长的涵义，乃先前所曾阐述的修习生发增盛的根本。
§55
55. Pañcame imesu dvīsūti catutthapañcamesu. ‘‘Tatiye vuttanayeneva veditabba’’nti vatvā tathā veditabbataṃ dassetuṃ – ‘‘yo hi āsevatī’’tiādi vuttaṃ. Tena āsevanābhāvanāmanasikārānaṃ atthavisesābhāvamāha. Yadi evaṃ suttantassa desanā kathanti āha – ‘‘sammāsambuddho panā’’tiādi. Yāya dhammadhātuyāti sabbaññutaññāṇamāha. Tena hi dhammānaṃ ākārabhedaṃ ñatvā tadanurūpaṃ ekampi dhammaṃ tathā vibhajitvā bhagavā dasseti. Tīhi koṭṭhāsehīti āsevanābhāvanāmanasikārabhāgehi. Mettā hi sabbavatthuno mettāyanavasena ānītā sevanā āsevanā, tassā vaḍḍhanā bhāvanā, avissajjetvā manasi ṭhapanaṃ manasikāro.
第五条中称其为二种，依第四与第五二节论述。『第三条由此可知，应该知悉』，表明先已说及以『所修习等』为基础。由『善用者』之教说，指明除染灭习惯之念外，余习气无特殊差别。如经中述及正觉者宣说『了知一切法本质』，针对诸法差别，以便自如分别而示现一法。『三种部类』，谓照顾至念、护念、正念之三种思虑。慈心乃根本一切之爱，以无间断之法引导；修习慈心，即观念融入，增长禅定；以不遗忘之法而于心中建立斯念。
§56
56. Chaṭṭhe aniyamitavacanaṃ ‘‘ime nāmā’’ti niyametvā avuttattā. Niyamitavacanaṃ ‘‘akusalā’’ti sarūpeneva vuttattā. Asesato pariyādinnā honti appakassapi akusalabhāgassa aggahitassa abhāvato. Akusalaṃ bhajantīti akusalabhāgiyā. Akusalapakkhe bhavāti akusalapakkhikā. Tenāha – ‘‘akusalāyevā’’tiādi. Paṭhamataraṃ gacchatīti paṭhamataraṃ pavattati, paṭhamo padhāno hutvā vattatīti attho. Ekuppādādivasena hi ekajjhaṃ pavattamānesu catūsu arūpakkhandhesu ayameva paṭhamaṃ uppajjatīti idaṃ natthi, lokuttaramaggesu viya pana paññindriyassa, lokiyadhammesu manindriyassa puretarassa bhāvo sātisayoti ‘‘sabbete manopubbaṅgamā’’ti vuttaṃ. Tathā hi abhidhammepi (dha. sa. 1) ‘‘yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hotī’’ti cittaṃ pubbaṅgamaṃ jeṭṭhaṃ katvā desanā pavattā. Suttesupi vuttaṃ – ‘‘manopubbaṅgamā dhammā (dha. pa. 1, 2), chadvārādhipati rājā’’ti (dha. pa. aṭṭha. 2.buddhavaggo, erakapattanāgarājavatthu). Tenāha – ‘‘ete hī’’tiādi. Tesaṃ mano uppādakoti ca yadaggena mano sampayuttadhammānaṃ jeṭṭhako hutvā pavattati, tadaggena te attānaṃ anuvattāpento te tathā uppādento nāma hotīti katvā vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana cittassa jeṭṭhakabhāvameva sandhāya rājagamanaññāyena sahuppattipi paṭhamuppatti viya katvā vuttāti ayamattho dassito. Anvadevāti eteneva cittassa khaṇavasena paṭhamuppattiyā abhāvo dīpitoti daṭṭhabbo. Tenevāha – ‘‘ekatoyevāti attho’’ti.
第五十六条称为无规律语，即以『这些名称』为定语而无违背。无规律语即『不善』之涵义，依其本质如是说。未完满处多为少数不善分一部分之缺失。分属不善者，谓为不善分子。以不善分支为根基存在者为不善分支者。故称『唯为不善』等，经文深意。谓此为初起，谓初步运作，初为主要之义。谓于欲识四无色蕴中一方生成，故谓初起。如同世间法中智慧未足者中，身心之前主。正如阿毗达摩中云『于生时生起善根心』是心为先行最长者，示成教义宣述。经中称『心为诸法首领，诸王之王』，此云中有所说明。故述此为『这些为卑劣』之由。此为心生起主导，随从心相续转动因缘说出。阿毗达摩及经中皆示此。论书以心时断变更意，及随着所显缘起之见，说明心初生起之存在特征。谓之『单一同一』。
§57
57. Sattame catubhūmakāpi kusalā dhammā kathitāti ‘‘ye keci kusalā dhammā’’ti anavasesapariyādānato vuttaṃ.
第五十七：关于第七个四种善法，也就是『诸种善法』的说法，是依照不可缺少的详述而说的。
§58
58. Aṭṭhame idanti liṅgavipallāsena niddeso, nipātapadaṃ vā etaṃ ‘‘yadida’’ntiādīsu viyāti āha – ‘‘ayaṃ pamādoti attho’’ti. Pamajjanākāroti pamādāpatti. Cittassa vossaggoti imesu ettakesu ṭhānesu satiyā aniggaṇhitvā cittassa vossajjanaṃ sativiraho. Vossaggānuppadānanti vossaggassa anu anu padānaṃ punappunaṃ vissajjanaṃ. Asakkaccakiriyatāti etesaṃ dānādīnaṃ kusaladhammānaṃ pavattane puggalassa vā deyyadhammassa vā asakkaccakiriyā. Satatabhāvo sātaccaṃ, sātaccena kiriyā sātaccakiriyā, sāyeva sātaccakiriyatā, na sātaccakiriyatā asātaccakiriyatā. Anaṭṭhitakiriyatāti aniṭṭhitakiriyatā nirantaraṃ na anuṭṭhitakiriyatā ca. Olīnavuttitāti nirantarakaraṇasaṅkhātassa vipphārassa abhāvena olīnavuttitā. Nikkhittachandatāti kusalakiriyāya vīriyachandassa nikkhittabhāvo. Nikkhittadhuratāti vīriyadhurassa oropanaṃ, osakkitamānasatāti attho. Anadhiṭṭhānanti kusalakaraṇe appatiṭṭhitabhāvo. Ananuyogoti ananuyuñjanaṃ. Kusaladhammesu āsevanādīnaṃ abhāvo anāsevanādayo. Pamādoti sarūpaniddeso. Pamajjanāti ākāraniddeso. Pamajjitattanti bhāvaniddeso. Parihāyantīti iminā pamādassa sāvajjataṃ dasseti. Tayidaṃ lokiyānaṃ vasena, na lokuttarānanti āha – ‘‘uppannā…pe… ida’’ntiādi.
第五十八：这里用的是词性失常的指示，或者某些句子如『此者』等词上延展，解说为『这是懈怠』的义。所谓懈怠状态，即因懈怠导致心的丧失。心的放弃，是指在这些处境中念念未断，心念消失的状态。所谓放弃的反复发生，是指放弃连续不断、反复出现。不能被轻视，是指在善法等布施的流转中，个人或所当得之法的不可轻视。持续的存在即是正念，正念的作用叫做正念作，正念作的存在称为正念作用，非正念作用即为非正念作。非损害作用是连续不断的不违害作用。所谓无缺失，是指因持续运作的障碍缺失而无缺失。所谓放弃了贪欲，是指善行的精进的欲望已经消失。所谓放弃的根源，是指精进根的下降、意志失调之意。所谓不坚定，是指善行不能安立的状态。不追随即不跟从。不亲近善法的行为无亲近之意。懈怠是指形体的指示。懈怠是状态。懈怠即心起之义。放弃即说明懈怠生起。世俗执持由此生起，不称为出世间。
§59
59. Navame na pamajjati etenāti appamādo, pamādassa paṭipakkho satiyā avippavāso. Atthato niccaṃ upaṭṭhitāya satiyā etaṃ nāmaṃ. Pamādo pana satiyā satisampajaññassa vā paṭipakkhabhūto akusalacittuppādo daṭṭhabbo. Tenāha – ‘‘pamādassa paṭipakkhavasena vitthārato veditabbo’’ti.
第五十九：不懈怠即非懈怠，是懈怠的对立面，是正念不间断之义。从意义上说，正念久住即名为非懈怠。但懈怠是正念及正念具足的对立面，生起不善心。依此说『应详尽体察懈怠的对立面』。
§60
60. Dasame kucchitaṃ sīdatīti kusīto da-kārassa ta-kāraṃ katvā, tassa bhāvo kosajjaṃ, ālasiyanti attho.
第六十：懈怠即懒惰。懒惰是指将做事的力量拆分为两部分的状态，意味意志消沉。
Accharāsaṅghātavaggavaṇṇanā niṭṭhitā.
断除憍慢分段的讲解结束。