3. Akammaniyavaggo · 3. 不适业品复注
2. Nīvaraṇappahānavaggavaṇṇanā二、盖断除品注释
§11
11.Dutiyassāti dutiyavaggassa. Ekadhammampīti ettha ‘‘ekasabhāvampī’’ti iminā sabhāvatthoyaṃ dhammasaddo ‘‘kusalā dhammā’’tiādīsu viyāti dassitaṃ hoti. Yadaggena ca sabhāvattho, tadaggena nissattattho siddho evāti ‘‘nissattaṭṭhena dhammo veditabbo’’ti vuttaṃ. Subhanimittanti dhammapariyāyena vuttaṃ. Tañhi atthato kāmacchando vā siyā. So hi attano gahaṇākārena subhanti, tenākārena pavattanakassa aññassa kāmacchandassa nimittattā ‘‘subhanimitta’’nti ca vuccati. Tassa ārammaṇaṃ vā subhanimittaṃ. Iṭṭhañhi iṭṭhākārena vā gayhamānaṃ rūpādiārammaṇaṃ ‘‘subhanimitta’’nti vuccati. Ārammaṇameva cettha nimittaṃ. Tathā hi vakkhati – ‘‘subhanimittanti rāgaṭṭhāniyaṃ ārammaṇa’’nti. Samuccayattho vā-saddo anekatthattā nipātānaṃ. Bhiyyobhāvāyāti punappunaṃ bhāvāya. Vepullāyāti vipulabhāvāya, vaḍḍhiyāti attho. Ajāto nijjāto. Sesapadāni tasseva vevacanāni. Kāmesūti pañcasu kāmaguṇesu. Kāmacchandoti kāmasaṅkhāto chando, na kattukamyatāchando na dhammacchando. Kāmanavasena rajjanavasena ca kāmo eva rāgo kāmarāgo. Kāmanavasena nandanavasena ca kāmo eva nandīti kāmanandī. Kāmanavasena taṇhāyanavasena ca kāmataṇhā. Ādisaddena ‘‘kāmasneho kāmapariḷāho kāmamucchā kāmajjhosāna’’nti etesaṃ padānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Tattha vuttanayeneva kāmatthaṃ viditvā sinehanaṭṭhena kāmasneho, pariḷāhanaṭṭhena kāmapariḷāho, mucchanaṭṭhena kāmamucchā, gilitvā pariniṭṭhāpanaṭṭhena kāmajjhosānaṃ veditabbaṃ. Kāmacchando eva kusalappavattito cittassa nīvaraṇaṭṭhena kāmacchandanīvaraṇaṃ, soti kāmacchando. Asamudācāravasenāti asamudācārabhāvena. Ananubhūtārammaṇavasenāti ‘‘idaṃ nāmeta’’nti vatthuvasena utvā tasmiṃ attabhāve ananubhūtassa ārammaṇassa vasena. Rūpasaddādibhedaṃ pana ārammaṇaṃ ekasmimpi attabhāve ananubhūtaṃ nāma nattheva, kimaṅgaṃ pana anādimati saṃsāre.
“第二品”称为“第二品”。所谓“一法”，这里以“一切法之存在体”为意，佛教中此“存在体”一词即“善法”等诸语所示现。又谓“存在体”即法之本体，谓法不依他故自现，故云“不依他而立之法应当知”，是也。所谓“善缘相”，乃由法之教说而成。其义或为欲爱，因缘自身隐秘体而为善，故谓“善缘相”。其缘起即所执境界，或称“缘相”。所喜欢之境界者，或为善缘之境界，故称“善缘相”。此处所说的“缘”即所缘之境界也。正如经云：“缘相者，乐境也”。“集体词”涵盖多义次第；“不断生长”义乃“增长”也。尚未生时谓“未生”，已生谓“已生”。余词即此类指示。所谓“欲”系五种欲根；“欲爱”即欲之通称，非为徒愿或法之意志。欲爱如渴爱与妙爱，皆为欲望之色。以“欲”字为始，有“欲恋”“欲狂”“欲放逸”“欲劳瘁”诸义，言辞汇总可见。此诸词中，按照其本义，应知“欲恋”以执着为始，“狂”以放逸为极，“放逸”即无节制，“劳瘁”则以终结为义。此欲爱是心障碍故，为心之障碍也，故谓“欲爱障”。“不当行为”则是恶行者之意。“不曾现行的缘相”是指自性中无现行之所以然，谓“此非名为”而称其为无所依止之自性。色声等之分别，即境相，但在本性中无所现，不成一性；然而轮回周而复始无始无终，故论此难尽。
Yaṃ vuttaṃ – ‘‘asamudācāravasena cā’’tiādi, taṃ atisaṃkhittanti vitthārato dassetuṃ – ‘‘tatthā’’tiādimāha. Tattha bhavaggahaṇena mahaggatabhavo gahito. So hi oḷārikakilesasamudācārarahito. Tajjanīyakammakatādikāle pārivāsikakāle ca caritabbāni dveasīti khuddakavattāni nāma. Na hi tāni sabbāsu avatthāsu caritabbāni, tasmā tāni na mahāvattesu antogadhānīti ‘‘cuddasa mahāvattānī’’ti vuttaṃ. Tathā āgantukavattaāvāsikagamika-anumodanabhattagga- piṇḍacārikaāraññakasenāsanajantāgharavaccakuṭiupajjhāya- saddhivihārikaācariya-antevāsikavattānīti etāni cuddasa mahāvattāni nāmāti vuttaṃ. Itarāni pana ‘‘pārivāsikānaṃ bhikkhūnaṃ vattaṃ paññāpessāmī’’ti (cūḷava. 75) ārabhitvā ‘‘na upasampādetabbaṃ, na chamāyaṃ caṅkamante caṅkame caṅkamitabba’’nti (cūḷava. 81) vuttāni pakatatte caritabbavattāni chasaṭṭhi, tato paraṃ ‘‘na, bhikkhave, pārivāsikena bhikkhunā pārivāsikavuḍḍhatarena bhikkhunā saddhiṃ, mūlāyapaṭikassanārahena, mānattārahena, mānattacārikena, abbhānārahena bhikkhunā saddiṃ ekacchanne āvāse vatthabba’’ntiādīni pakatatte caritabbehi anaññattā visuṃ visuṃ agaṇetvā pārivāsikavuḍḍhatarādīsu puggalantaresu caritabbattā tesaṃ vasena sampiṇḍetvā ekekaṃ katvā gaṇitāni pañcāti ekasattativattāni. Ukkhepanīyakammakatavattesu vattapaññāpanavasena vuttaṃ – ‘‘na pakatattassa bhikkhuno abhivādanaṃ paccuṭṭhānaṃ…pe… piṭṭhiparikammaṃ sāditabba’’nti idaṃ abhivādanādīnaṃ assādiyanaṃ ekaṃ, ‘‘na pakatatto bhikkhu sīlavipattiyā anuddhaṃsetabbo’’tiādīni (cūḷava. 51) ca dasāti evaṃ dvāsīti honti. Etesveva pana kānici tajjanīyakammakatādivattāni kānici pārivāsikādivattānīti aggahitaggahaṇena dvāvīsativattanti veditabbaṃ. ‘‘Cuddasa mahāvattānī’’ti vatvāpi ‘‘āgantukagamikavattāni cā’’ti imesaṃ visuṃ gahaṇaṃ imāni abhiṇhaṃ sambhavantīti katvā. Kileso okāsaṃ na labhati sabbadā vattappaṭipattiyaṃyeva byāvaṭacittatāya. Ayonisomanasikāranti aniccādīsu ‘‘nicca’’ntiādinā pavattaṃ anupāyamanasikāraṃ. Sativossagganti satiyā vissajjanaṃ, sativirahanti attho. Evampīti vakkhamānāpekkhāya avuttasampiṇḍanattho pi-saddo.
关于前文所说“以不正行为之缘相”等内容，为了浓缩阐明，又引申云“其处”起首。此处“其处”指的是生死之境界，其为生命大合之处。此处所说的是除烦恼污秽之不正行为。此类业行之时间，及隐逸众生所应实行之二种小行为，名为“小行为二十三”。因为此并非诸处所有行为，故此名曰“小行为十三”。又如“外来客之行为”、“隐士行”、“托钵乞食”等，及坐禅修行、教师之行、居士行为等，皆名“大行为十三”。其他即诸规定中“隐士先行者之行为”等从“经小品第七十五卷”起始之规定，有言“不应受具足戒，不应在众中随步走行”等语句出于此处第八十一品中的释义。此六十余规范行为，之后更有“不隐士比库亦不可与隐士比库联合共居”等规定，此乃以隐士年长为尊，尊敬为本，严格规定。诸行为遍计五十七种。又在管理不宜奉行之行为时，有“不应恭敬未遵守戒律之比库”、“不应施行不善之戒律”等、出自第五十一品的十种规定，共计二十二种包含“坚持行为”和“隐士行为”等。虽名曰“小行为十三”，又以“外来客、隐士、乞食者行为”为总摄，说明此诸类行实已产生。烦恼无暇不现，唯使心通达法的忘失为之。所谓无顺理思维者，即谓无常等法而起“不常”等颠倒之念。念之退失，即心之放逸也。如此言语，意以说明不杂乱总摄之意。
Anusandhivasenāti pucchānusandhiādianusandhivasena. Pubbāparavasenāti pubbāparaganthasallakkhaṇavasena. Gaṇhantassāti ācariyamukhato gaṇhantassa. Sajjhāyantassāti ācariyamukhato uggahitaganthaṃ sajjhāyantassa. Vācentassāti pāḷiṃ tadatthañca uggaṇhāpanavasena paresaṃ vācentassa. Desentassāti desanāvasena paresaṃ dhammaṃ desentassa. Pakāsentassāti attano attano saṃsayaṭṭhāne pucchantānaṃ yāthāvato atthaṃ pakāsentassa. Kileso okāsaṃ na labhati rattindivaṃ ganthakammesuyeva byāvaṭacittatāya. Evampīti vuttasampiṇḍanattho pi-saddo. Evaṃ sesesupi.
“依止”即问答连系等依止之义。“引前”即此前经典文献记号。“接取”指教法传授者当面接取者。 “演说”指当面解释诠释经文者。 “说出”指针对他人疑难，适切表明真实义理者。烦恼无暇不现者，谓如昼夜分解经典之行为中之漫长长期心力不散。如此言明，即释义之文句也。此余义亦同。
Dhutaṅgadharo hotīti vuttamevatthaṃ pakāseti ‘‘terasa dhutaṅgaguṇe samādāya vattatī’’ti. Bāhullāyāti cīvarādipaccayabāhullāya. Yathā cīvarādayo paccayā bahulaṃ uppajjanti, tathā āvattassa pavattassāti attho. Parihīnajjhānassāti jhānantarāyakarena visabhāgarūpadassanādinā kenaci nimittena parihīnajjhānassa. Vissaṭṭhajjhānassāti asamāpajjanavasena pariccattajjhānassa. Bhassādīsūti ādi-saddena gaṇasaṅgaṇikaniddānavakammādiṃ saṅgaṇhāti. Sattasu vā anupassanāsūti ettha satta anupassanā nāma aniccānupassanā dukkhānupassanā anattānupassanā nibbidānupassanā virāgānupassanā nirodhānupassanā paṭinissaggānupassanā khayānupassanā vayānupassanā vipariṇāmānupassanā animittānupassanā appaṇihitānupassanā suññatānupassanā adhipaññādhammavipassanā yathābhūtañāṇadassanaṃ ādīnavānupassanā paṭisaṅkhānupassanā vivaṭṭānupassanāti imāsu aṭṭhārasasu mahāvipassanāsu ādito vuttā aniccānupassanādi-paṭinissaggānupassanāpariyantā satta. Ettha yaṃ vattabbaṃ, taṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāto (visuddhi. mahāṭī. 2.741) gahetabbaṃ.
“持戒之义”已说明，谓“于三十持戒法采择持有”。“广多”者谓衣钵诸缘极其繁多，犹如衣物之多。且谓因缘极多而产生，故云“绕转”。“心境破坏”者，谓彼禅定被干扰，“妨碍禅定”者，即因显现不净等异状所故。 “未达深禅”，谓由非圆满遂至浅近禅定。“说数”即指称数目之法门之义。“七观”等于无常等七种观法，皆为洞悉真理之大观。又谓所谓七种观察乃无常观察、苦观察、无我观察、厌倦观察、离欲观察、灭观察、放下观察，及灭尽观察、衰退观察、老死观察、变化观察、无标观察、无所攀缘观察、空观察、依智慧之法观察、受难观察、逆转观察、开放观察等十八种大观入手，乃至无常等初始大观、放下大观共七也。应于此说乃《净戒经》之义加持。应取此说，以从净戒道说明。
Anāsevanatāyāti purimattabhāve jhānena vikkhambhitakilesassa kāmacchandādiāsevanāya abhāvato. Ananubhūtapubbanti tasmiṃ attabhāve ananubhūtapubbaṃ. Jātoti etasseva vevacanaṃ sañjātotiādi. Nanu ca khaṇikattā sabbadhammānaṃ uppannassa kāmacchandassa taṅkhaṇaṃyeva avassaṃ nirodhasambhavato niruddhe ca tasmiṃ puna aññasseva uppajjanato ca kathaṃ tassa punappunabhāvo rāsibhāvo cāti āha – ‘‘tattha sakiṃ uppanno kāmacchando’’tiādi. Aṭṭhānametanti akāraṇametaṃ. Yena kāraṇena uppanno kāmacchando na nirujjhati, niruddho ca sveva puna uppajjissati, tādisaṃ kāraṇaṃ natthīti attho.
所谓不依止者，是指过去用禅定使烦恼斥退，故无欲爱等染污。所谓未现前者，在彼自性中不曾显现为先前。用“生”即表此复现义。然目前此欲爱虽一时断灭，但念念因缘促使，复生于他，故有复现重复之说。此处谓：“其中曾起欲爱”，以权但论。所谓“复现之所由”，谓无因而生者无，因缘令起。
Rāgaṭṭhāniyanti rāgajanakaṃ. Aniccādīsu niccādivasena viparītamanasikāro, idha ayonisomanasikāroti āha – ‘‘anicce nicca’’ntiādi. Ayonisomanasikāroti anupāyamanasikāro, kusaladhammappavattiyā akāraṇabhūto manasikāroti attho. Uppathamanasikāroti kusaladhammappavattiyā amaggabhūto manasikāro. Saccavippaṭikūlenāti saccābhisamayassa anunulomavasena. Āvajjanātiādinā āvajjanāya paccayabhūtā tato purimuppannā manodvārikā akusalajavanappavatti phalavohārena tathā vuttā. Tassa hi vasena sā akusalappavattiyā upanissayo hoti. Āvajjanāti bhavaṅgacittaṃ āvajjayatīti āvajjanā. Anu anu āvajjetīti anvāvajjanā. Bhavaṅgārammaṇato aññaṃ ābhujatīti ābhogo. Samannāharatīti samannāhāro. Tadevārammaṇaṃ attānaṃ anubandhitvā uppajjamāno manasi karoti ṭhapetīti manasikāro. Ayaṃ vuccati ayonisomanasikāroti ayaṃ anupāyauppathamanasikāralakkhaṇo ayonisomanasikāro nāma vuccati.
“乐境”者，谓产生欲乐者。无常等法上而起常等颠倒思维，即为不顺理思维，谓“常等颠倒”。不顺理思维即无方策之注意力。所谓“不顺理”即为无巧妙思维，意为无善法之作用。所谓“生起意念”就其因缘，谓先前心门障由于恶行等不善流转，如经明示。以此为基，此即不顺理思维。所谓“先生思维”乃是未依正法生起之思维。理性相反，谓妨害善法发动。所谓“真理折伏”即契合真理之顺理过程也。所谓“招引”者，谓因果招引，先生诸心门定是恶流习性的表现。因而触生种种苦果。所谓“招引”是妨害存在之心流。所谓“持有”即习惯保持。此为“思维不善之性质”，名曰“不顺理思维”。
§12
12. Dutiye bhattabyāpatti viyāti bhattassa pūtibhāvena vippakārappatti viya, cittassa byāpajjananti cittassa vikārabhāvāpādanaṃ. Tenevāha – ‘‘pakativijahanabhāvo’’ti. Byāpajjati tena cittaṃ pūtikummāsādayo viya purimapakatiṃ jahatīti byāpādo. Paṭighoyeva uparūpari uppajjamānassa paṭighassa nimittabhāvato paṭighanimittaṃ, paṭighassa ca kāraṇabhūtaṃ ārammaṇaṃ paṭighanimittanti āha – ‘‘paṭighassapi paṭighārammaṇassapi etaṃ adhivacana’’nti. Aṭṭhakathāyanti mahāaṭṭhakathāyaṃ.
第二，盛食烦恼如饮食之腐败改变身心，心亦被其所蔽，心生变异之恶。本处说“恶趣相坏之心”，谓心被这种烦恼所侵害，就如腐败暑热等使前时食物不能消纳之烦恼者。烦恼即发生如憎恨对峙般的碍阻，故以缘由碍阻称之碍阻缘，碍阻缘为碍阻之因缘，自成名义，故曰“碍阻及碍阻缘亦为此法名称”。此语出自大注疏。
§13
13. Tatiye thinatā thinaṃ, sappipiṇḍo viya avipphārikatāya cittassa ghanabhāvo baddhatāti attho. Medhatīti middhaṃ, akammaññabhāvena hiṃsatīti attho. ‘‘Yā tasmiṃ samaye cittassa akalyatā’’tiādinā (dha. sa. 1162) thinassa, ‘‘yā tasmiṃ samaye kāyassa akalyatā’’tiādinā (dha. sa. 1163) ca middhassa abhidhamme niddiṭṭhattā vuttaṃ – ‘‘cittassa akammaññatā thinaṃ, tiṇṇaṃ khandhānaṃ akammaññatā middha’’nti. Satipi aññamaññāvippayoge cittakāyalahutādīnaṃ viya cittacetasikānaṃ yathākkamaṃ taṃtaṃviseso siyā, yā tesaṃ akalyatādīnaṃ visesapaccayatā, ayametesaṃ sabhāvoti daṭṭhabbaṃ. Kapimiddhassāti vuttamevatthaṃ vibhāveti ‘‘pacalāyikabhāvassā’’ti. Akkhidalānaṃ pacalabhāvaṃ karotīti pacalāyiko, pacalāyikassa bhāvo pacalāyikabhāvo, pacalāyikattanti vuttaṃ hoti. Ubhinnanti thinamiddhānaṃ. ‘‘Vitthāro veditabbo’’ti iminā sambandho veditabbo. Cittassa akalyatāti cittassa gilānabhāvo. Gilāno hi akalyakoti vuccati. Vinayepi vuttaṃ – ‘‘nāhaṃ, bhante, akalyako’’ti (pārā. 151). Kālaṃ khamatīti hi kalyaṃ, arogatā, tassaṃ niyutto kalyako, na kalyako akalyako. Akammaññatāti cittagelaññasaṅkhātova akammaññatākāro. Olīyanāti olīyanākāro. Iriyāpathūpatthambhitañhi cittaṃ iriyāpathaṃ sandhāretuṃ asakkontaṃ rukkhe vagguli viya khīle laggitaphāṇitavārako viya ca olīyati lambati, tassa taṃ ākāraṃ sandhāya – ‘‘olīyanā’’ti vuttaṃ. Dutiyapadaṃ upasaggena vaḍḍhitaṃ. Kāyassāti vedanādikkhandhattayasaṅkhātassa nāmakāyassa. Akalyatā akammaññatāti heṭṭhā vuttanayameva. Megho viya ākāsaṃ onayhatīti onāho. Onayhatīti ca chādeti avattharati vāti attho . Sabbatobhāgena onāhoti pariyonāho. Aratiādīnaṃ attho vibhaṅge (vibha. 856) vuttanayeneva veditabboti tattha vuttapāḷiyā dassetuṃ – ‘‘vuttaṃ heta’’ntiādimāha.
第三，昏沉即心的拘滞、凝结，如未化开的五蕴聚集。懒惰意即昏沉的粗糙、无能为力。昏沉在经藏详细阐明，称心的无力为昏沉，三界五蕴的无力为懒惰。心如同聚成一团的五蕴，因不善状态形成凝滞，这便是它们的本性。昏沉称为“猕猴昏沉”，意指心懈怠、游移不定。碍阻或沉重就像没落的树枝，受其作用而萎靡不振，名为凝结。昏沉的不同表现必须详细了解。所谓心的无力就是心病。经中亦述“我非心病”，此中所指时间具备能力视为良好，称健康，无能为力即无良能。心的无能为力表为囚禁般的无能，是为昏沉之形态。形容如挂花的枯枝垂落，受支撑功能衰退，名之曰“枯萎”。枯萎字首加成。身指五蕴中名为“身”的组合。无力即无能为力为上文解释。云如云遮蔽天空，则云为遮蔽。遮蔽引申为覆盖、延展之意。全面遮蔽即伸展遮蔽。烦恼中的不安等义与毗婆舍那经文相应，已述缘故，此处重复引用为证。注疏详解以显示原文定法。
Tattha pantesūti dūresu, vivittesu vā. Adhikusalesūti samathavipassanādhammesu. Aratīti ratippaṭikkhepo. Aratitāti aramanākāro. Anabhiratīti anabhiratabhāvo. Anabhiramanāti anabhiramanākāro . Ukkaṇṭhitāti ukkaṇṭhanākāro. Paritassitāti ukkaṇṭhanavaseneva paritassanā, ukkaṇṭhitasseva tattha tattha taṇhāyanāti vuttaṃ hoti. Paritassitāti vā kampanā. Tandīti jātiālasiyaṃ, pakatiālasiyanti attho. Tathā hi kusalakaraṇe kāyassa avipphārikatā līnatā jātiālasiyaṃ tandī nāma, na rogautujādīhi kāyagelaññaṃ. Tandiyanāti tandiyanākāro. Tandimanatāti tandiyā abhibhūtacittatā. Alasassa bhāvo ālasyaṃ, ālasyāyanākāro ālasyāyanā. Ālasyāyitassa bhāvo ālasyāyitattaṃ. Iti sabbehipi imehi padehi kilesavasena kāyālasiyaṃ kathitaṃ. Thinamiddhakāraṇānañhi rāgādikilesānaṃ vasena nāmakāyassa ālasiyaṃ, tadeva rūpakāyassāpīti daṭṭhabbaṃ. Jambhanāti phandanā. Punappunaṃ jambhanā vijambhanā. Ānamanāti purato namanā. Vinamanāti pacchato namanā. Sannamanāti samantato namanā. Paṇamanāti yathā tantato uṭṭhitapesakāro kismiñcideva gahetvā ujuṃ kāyaṃ ussāpeti, evaṃ kāyassa uddhaṃ ṭhapanā. Byādhiyakanti uppannabyādhitā. Iti sabbehipi imehi padehi thinamiddhakāraṇānaṃ rāgādikilesānaṃ vasena kāyabaddhanameva kathitaṃ. Bhuttāvissāti bhuttavato. Bhattamucchāti bhattagelaññaṃ. Balavabhattena hi mucchāpatto viya hoti. Bhattakilamathoti bhattena kilantabhāvo. Bhattapariḷāhoti bhattadaratho. Tasmiñhi samaye pariḷāhuppattiyā upahatindriyo hoti, kāyo jīratīti. Kāyaduṭṭhullanti bhattaṃ nissāya kāyassa akammaññataṃ. Akalyatātiādi heṭṭhā vuttanayameva. Līnanti avipphārikatāya paṭikuṭitaṃ. Itare dve ākārabhāvaniddesā. Thinanti sappipiṇḍo viya avipphārikatāya ghanabhāvena ṭhitaṃ. Thiyanāti ākāraniddeso. Thiyibhāvo thiyitattaṃ, avipphāravaseneva baddhatāti attho. Imehi pana sabbehipi padehi thinamiddhakāraṇānaṃ rāgādikilesānaṃ vasena cittassa gilānākāro kathitoti veditabbo. Purimā cattāro dhammāti arati, tandī, vijambhitā, bhattasammadoti ete cattāro dhammā. Yadā thinamiddhaṃ uppannaṃ hoti, tadā aratiādīnampi sambhavato ‘‘upanissayakoṭiyā pana hotī’’ti vuttaṃ, upanissayakoṭiyā paccayo hotīti attho.
其处远离、隔绝。善法指止观内功。厌弃即舍弃烦恼。除厌即除去厌弃。厌弃无欲之形态。不快意即不欲乐之境。焦虑即焦虑的形态。忧愁即忧愁状态。忧虑与焦虑皆为烦恼，烦恼令心失去轻快。如身的无变性与懒惰相关，生起厌弃于恶业开始。现出疲惫无力，是为心的无力。懒惰即生起疲倦。昏沉使心失去动力，表现出一种被紧缚般之困顿。引述此前注释表明昏沉即心的病态。厌恶心志并非疾病，属于心之非良好状态。身之懒惰、多由染污烦恼所引，皆归于此身病。焦躁烦恼系由渴爱等染污感召。此中用各种动作和症状喻示心身的沉滞与不净，体现昏沉及惰怠的特征。昏沉昏聩，即神志不清。反复斗争苦恼、躬身弯腰、左右摇摆等描述是对内心烦恼的不安形象描写。种种懒怠都是烦恼能力所生，是身心错乱的现象。需认知此中苍白树枝般的枯萎表现，这即为昏沉的具象展现。此诸原因皆因染污烦恼力量束缚身心故也。饮食中毒症尤显身的衰败与内心无力。饮食失调称为病态。饮食之害潜藏身体活力衰弱，此中饮食劳苦即身体恶病，亦即精神惰怠的根源。堕落之时身体痛苦，烦恼增生，即是此时昏沉生发。浊乱不净，与先前释义一致。心的无力表现即心的病态。心身涵盖此内在因缘。身心失常时，困顿即可现形。此名昏沉昏聩。身心俱坏，饮食不调合即如饮食毒害，心身失调因而表现为惰怠。此等释义必须细细体会。前四法即厌弃、焦虑、忧愁、饮食不调，这四法是心的根本烦恼。心生昏沉，即烦恼群生亦发，故谓“依缘而成”。
§14
14. Catutthe uddatassa bhāvo uddhaccaṃ. Yassa dhammassa vasena uddhataṃ hoti cittaṃ, taṃsampayuttā vā dhammā, so dhammo uddaccaṃ. Kucchitaṃ kataṃ kukataṃ, duccaritaṃ sucaritañca. Akatampi hi kukatameva. Evañhi vattāro honti ‘‘yaṃ mayā na kataṃ, taṃ kukata’’nti. Evaṃ katākataṃ duccaritaṃ sucaritañca kukataṃ, taṃ ārabbha vippaṭisāravasena pavattaṃ pana cittaṃ idha kukatanti veditabbaṃ. Tassa bhāvo kukkuccaṃ. Cittassa uddhatākāroti cittassa avūpasamākārova vutto. Avūpasamalakkhaṇañhi uddhaccaṃ. Yathāpavattassa katākatākāravisiṭṭhassa duccaritasucaritassa anusocanavasena virūpaṃ paṭisaraṇaṃ vippaṭisāro. Kukkuccassapi katākatānusocanavasena cittavikkhepabhāvato avūpasamākāro sambhavatīti āha – ‘‘cetaso avūpasamoti uddhaccakukkuccassevataṃ nāma’’nti. Sveva ca cetaso avūpasamoti uddhaccakukkuccameva niddiṭṭhaṃ. Tañca attanova attanā sahajātaṃ na hotīti āha – ‘‘ayaṃ pana upanissayakoṭiyā paccayo hotī’’ti. Upanissayapaccayatā ca purimuppannavasena veditabbā.
第四，振躁即心的紊乱。伴此心所著之法皆为振乱之法。肮脏事坏事皆未作。未作之事归为恶事。因由自认，谓“我未造作之事，皆恶事是也”。如是、作与未作、恶与善，所有心分别皆从中产生。此心为心的振乱，心散乱不定的表现。振乱又名心散乱，是觉知缺失的不正状态。如念念所为善恶分别难明，故生悔恨，此乃心中振乱之象。心的散漫流动，离堪随从，自心自发，不是拿来之物。此心振乱自生，非外缘所生，故曰“由缘起故”。前文所解释此为缘由依赖关系。
§15
15. Pañcame vigatā cikicchā assāti vicikicchā. Sabhāvaṃ vicinanto tāya kicchatīti vā vicikicchā.
第五，疑惑即无决断心。细察本性，少能取舍者即为疑惑。
§16
16. Chaṭṭhe hetuṃ vā paccayaṃ vā na labhatīti ettha hetuggahaṇena janakaṃ kāraṇamāha, paccayaggahaṇena anupālanakaṃ kāraṇaṃ. Hetunti vā upādānakāraṇaṃ. Paccayanti sahakāraṇaṃ vuttaṃ. Tanti kilesaṃ. Vivaṭṭetvā arahattaṃ gaṇhātīti vivaṭṭābhimukhaṃ cittaṃ pesetvā vipassanaṃ vaḍḍhento arahattaphalaṃ gaṇhāti. Bhikkhāya caranti etthāti bhikkhācāro, gocaragāmassetaṃ adhivacanaṃ, tasmiṃ bhikkhācāre. Vayaṃ āgammāti dārabharaṇānurūpaṃ vayaṃ āgamma. Āyūhantoti upacinanto. Aṅgārapakkanti vītaccikaṅgāresu pakkaṃ. Kiṃ nāmetanti bhikkhū garahanto āha. Jīvamānapetakasattoti jīvamāno hutvā ‘‘teneva attabhāvena petabhāvaṃ pattasatto bhavissatī’’ti parikappavasena vuttaṃ. Kuṭanti pānīyaghaṭaṃ. Yāva dāruṇanti ativiya dāruṇaṃ. Vipāko kīdiso bhavissatīti tayā katakammassa āyatiṃ anubhavitabbavipāko kīdiso bhavissati.
第六，未获因缘或条件。此处以因缘的摄取为主说，未获即未能保持因缘。因缘谓执取者。条件谓共作之因。此为烦恼。已断除烦恼而获阿拉汉果者，断灭之心平稳而喜爱正法之慧，依止观入定而增长阿拉汉之果。行持比库者，即持戒于农牧乡村者，此为其生活表现。言到即来者，依随农牧之类众生伸出援手。老者谓年长者。火炭比喻热灼处，火星意指燃烧的火花。问名者为不喜欢比库者。生命体者，谓已生者，言其依自性将成死者。此为比库生命尽头生死未断，仍苦受轮回之意。杯壶，谓水容器。极苦，谓十分苦难。未来果报如何，此为作业未来果报应体验之意。
Visaṅkharitvāti chedanabhedanādīhi vināsetvā. Dīpakamigapakkhinoti attano nisinnabhāvassa dīpanato evaṃladdhanāmā migapakkhino, yena araññaṃ netvā nesādo tesaṃ saddena āgatāgate migapakkhino vadhitvā gaṇhāti. Theranti cūḷapiṇḍapātikatissattheraṃ. Iddhiyā abhisaṅkharitvāti adhiṭṭhānādivasena iddhiṃ abhisaṅkharitvā. Upayogatthe cetaṃ karaṇavacanaṃ. Aggipapaṭikanti accikaraṇaṃ, vipphuliṅganti attho. Passantassevāti anādare sāmivacanaṃ. Tassa therassāti tassa milakkhatissattherassa. Tassāti tassā aggipapaṭikāya. Paṭibalassāti uggahaṇasajjhāyādīsu paṭibalassa. Dukkhaṃ upanisā kāraṇametissāti dukkhūpanisā, dukkhanibandhanā dukkhahetukā saddhāti vuttaṃ hoti. Vattamukhena kammaṭṭhānassa kathitattā ‘‘vattasīse ṭhatvā’’ti vuttaṃ. Palālavaraṇakanti palālapuñjaṃ.
因无散乱者，谓不经劈砍、分断等而灭除。名为灯猎鸟，指其坐着之态光明，为此而得名猎鸟。此猎鸟引领其群游入林中，以其鸣声驱赶猎物，捕杀于林中。长老们称此为小比先达比大长老。所谓因神通而聚集者，指依定力等所聚成的神通。此为方便说法，以便使用。火颓落指火的消灭，皴裂为此义。所谓看见即如不顾，是比喻不敬礼地称呼。那个长老即指那明了不污的长老。其为火颓落者，为其火的消灭。反力则指在逆境中持守正法的忍耐力等。痛苦因缘者，即指痛苦的根本因缘，被称为苦之制约、苦之因缘，乃世尊所说。讲于业处之起头者，即言于所修业处之末端则住着。荚壳团指荚壳聚集成团状。
Ārambhathāti samathavipassanādīsu vīriyaṃ karotha. Nikkamathāti kosajjato nikkhamatha, kāmānaṃ vā panūdanāya nikkhamatha, ubhayenapi vīriyameva vuttaṃ. Vīriyañhi ārambhanakavasena ārambho, kosajjato nikkhamanavasena ‘‘nikkamo’’ti vuccati. Yuñjatha buddhasāsaneti buddhassa bhagavato pariyattipaṭipattipaṭivedhasaṅkhāte tividhasāsane yuñjatha yogaṃ karotha. Evamanuyuñjantā maccuno senaṃ dhunātha viddhaṃsetha. Tattha maccuno senanti –
所谓励精者，于止观等诸法生起精进。所谓出发者，指从坐卧中起来；也指为断欲而起来。二者皆说为精进。精进作为始发动之表征，是励精；离座而起，谓为出发。依佛陀所说之教法，三种教法之修行，勤奋作修行者，须努力勤修。如此努力勤勉者，能破除魔众。所谓魔众即是
‘‘Kāmā te paṭhamā senā, dutiyā arati vuccati;
“欲法为汝第一军，第二名为嗔恚；
Tatiyā khuppipāsā te, catutthī taṇhā pavuccati.
第三则为贪饥渴，第四说为渴爱；
‘‘Pañcamaṃ thinamiddhaṃ te, chaṭṭhā bhīrū pavuccati;
第五则为昏沉睡， 第六号称恐惧；
Sattamī vicikicchā te, makkho thambho te aṭṭhamo.
第七则为疑惑， 第八是懈怠与愚昧。”
‘‘Lābho siloko sakkāro,
『利益』者为虚假之利，『声誉』者为虚伪之誉，
Micchāladdho ca yo yaso;
若此二者皆为虚妄所得，
Yo cattānaṃ samukkaṃse,
自恣纵自我，
Pare ca avajānāti.
又轻蔑他人，
‘‘Esā namuci te senā, kaṇhassābhippahārinī;
此为暗黑之军队，带来痛苦之物；
Na naṃ asūro jināti, jetvā ca labhate sukha’’nti. (su. ni. 438-441) –
非恶鬼所能制服，唯有制胜者胜之而得安乐。」（经藏·中部 438-441）
Evamāgataṃ kāmādibhedaṃ maccuno senaṃ. Ettha ca yasmā āditova agāriyabhūte satte vatthukāmesu kilesakāmā mosayanti, te abhibhuyya anagāriyabhāvaṃ upagatānaṃ pantesu senāsanesu aññataraññataresu vā adhikusalesu dhammesu arati uppajjati. Vuttañhetaṃ – ‘‘pabbajitena kho, āvuso, abhirati dukkarā’’ti (saṃ. ni. 4.331). Tato te parappaṭibaddhajīvikattā khuppipāsā bādhati, tāya bādhitānaṃ pariyesanataṇhā cittaṃ kilamayati. Atha nesaṃ kilantacittānaṃ thinamiddhaṃ okkamati, tato visesamanadhigacchantānaṃ durabhisambhavesu araññavanapatthesu pantesu senāsanesu viharataṃ utrāsasaññitā bhīru jāyati. Tesaṃ ussaṅkitaparisaṅkitānaṃ dīgharattaṃ vivekarasamanassādayamānānaṃ viharataṃ ‘‘na siyā nu kho esa maggo’’ti paṭipattiyaṃ vicikicchā uppajjati. Taṃ vinodetvā viharataṃ appamattakena visesādhigamena mānamakkhathambhā jāyanti. Tepi vinodetvā viharataṃ tato adhikataraṃ visesādhigamanaṃ nissāya lābhasakkārasilokā uppajjanti. Lābhādīhi mucchitvā dhammappatirūpakāni pakāsento micchāyasaṃ adhigantvā tattha ṭhitā jātiādīhi attānaṃ ukkaṃsenti, paraṃ vambhenti, tasmā kāmādīnaṃ paṭhamasenādibhāvo veditabbo. Naḷāgāranti naḷehi vinaddhatiṇacchannagehaṃ.
如是至欲界与俗世之兵众。谓此因其初为贼盗未出家众生，于世间欲境有烦恼贪欲，彼等制伏后得入出家者居所之林中兵营或其他较为善巧之处，便生厌离心。经中说：“出家人，汝等，厌恶艰苦。”由此，其于遥远持物之生计陷困饥饿，彼等受苦者因渴求及贪心搅扰其心。然其心烦乱者则沉没昏沉，之后得特殊智慧者，居于荒野密林中、营寨处所，因恐怖难忍，起惧怕心。彼等恐惧与烦乱久住，虽享安静独处，却因未得佛法正行，生疑惑：「此道不可行乎？」持疑惑而行，渐能息疑，依特别之智慧，生起骄慢无畏。再依此智慧行，故能得更多殊胜智，借此获利及受敬重。被利惑乱后，显露法相之假象，生妄执邪见。于此固守者，以此妄见欺骗他人，故于欲界等初级军阵之本性应深识之。所谓水闸，不为水闸倒塌所破坏者也。
Vihassatīti uggahaṇasajjhāyanamanasikārādīhi viharissati. Jātisaṃsāranti punappunaṃ jātisaṅkhātasaṃsāravaṭṭaṃ. Dukkhassantaṃ karissatīti dukkhassa antasaṅkhātaṃ nibbānaṃ sacchikarissati. Palālapuñjāhanti palālapuñjaṃ ahanti padacchedo. Tatiyaṃ ṭhānanti anāgāmiphalaṃ sandhāya vadati.
“修行”即以起身、坐卧、念诵等庄严自持；“生死轮回”即一再不断的生死轮回转世。“断苦”为断除苦之极点，即证悟涅槃。销毁妄语者比喻为剪断妄言之束缚。第三处是指立定阿那含果，谓达此殊胜境界。
Tivassabhikkhukāleti upasampadato tīṇi vassāni assāti tivasso, tivasso ca so bhikkhu cāti tivassabhikkhu, tassa, tena vā upalakkhito kālo tivassabhikkhukālo, tasmiṃ. Yadā so tivasso bhikkhu nāma hoti, tadāti vuttaṃ hoti. Kammaṃ karotīti bhāvanākammaṃ karoti. Ganthakammanti ganthavisayaṃ uggahaṇādikammaṃ. Piṇḍāpacitiṃ katvāti antovasse temāsaṃ dinnapiṇḍassa kilesakkhayakaraṇena apacitiṃ pūjaṃ katvā. Piṇḍāpacitiṃ karonto hi bhikkhu yehi attano yo piṇḍapāto dinno, tesaṃ tassa mahapphalabhāvaṃ icchanto attano santānameva kilesakkhayakaraṇena visodhetvā arahattaṃ gaṇhāti.
谓三年比库者，乃指由受具足戒至三年之期限；此三年名为三年，得此称谓者，乃三年比库也。所谓“行业”为修习之业。“篇章功德”指书写、讲授等功用。“供养作礼”指对年中布施者恭敬供养等仪礼。比库行供养礼者，因受布施故，有大果报，期望自利自身名声，依以除蔽烦恼，证阿拉汉果。
Mahābhūtīti ettha pūjāvacano mahantasaddo, bhūtīti ca nāmekadesena tissabhūtittheraṃ ālapati. Bhavati hi nāmekadesenapi vohāro yathā ‘‘devadatto datto’’ti. Mahābhūtīti vā piyasamudāhāro, so mahati bhūti vibhūti puññañāṇādisampadā assāti mahābhūti. Channaṃ sepaṇṇigacchamūlanti sākhāpalāsādīhi channaṃ ghanacchāyaṃ sepaṇṇigacchamūlaṃ. Asubhakammaṭṭhānaṃ pādakaṃ katvāti kesādiasubhakoṭṭhāsabhāvanāya paṭiladdhaṃ upacārasamādhiṃ appanāsamādhiṃ vā pādakaṃ katvā. Asubhavisayaṃ upacārajjhānādikammamevettha upari pavattetabbabhāvanākammassa kāraṇabhāvato ṭhānanti kammaṭṭhānaṃ.
“大成”一词，此处为供养敬语；“成”亦指称谓，如称号“那拉长老”。“大成”亦作喜爱称呼，谓具大力盛德福慧等者为大成。树盖荫处，如大树根部及树枝繁茂之大阴盖也。谓“不净修习”中，所设诸禅定与随念所起之安住，依其境，名之为修行之方所。
Sahassadvisahassasaṅkhāmattattā ‘‘mahāgaṇe’’ti vuttaṃ. Attano vasanaṭṭhānato therassa santikaṃ gantvāti attano vasanaṭṭhānato ākāsena gantvā vihārasamīpe otaritvā divāṭṭhāne nisinnattherassa santikaṃ gantvā. Kiṃ āgatosīti kiṃkāraṇā āgatosi. Sabbesu rattidivasabhāgesu okāsaṃ alabhantoti so kira thero ‘‘tuyhaṃ okāso na bhavissati, āvuso’’ti vuttepi ‘‘vitakkamāḷake ṭhitakāle pucchissāmi, bhante’’ti vatvā ‘‘tasmiṃ ṭhāne aññe pucchissantī’’ti vutte ‘‘bhikkhācāramagge, bhante’’ti vatvā ‘‘tatrāpi aññe pucchantī’’ti vutte dupaṭṭanivāsanaṭṭhāne, saṅghāṭipārupanaṭṭhāne, pattanīharaṇaṭṭhāne, gāme caritvā āsanasālāya yāgupītakāle, bhanteti. Tatthāpi therā attano kaṅkhaṃ vinodenti, āvusoti. Antogāmato nikkhamanakāle pucchissāmi, bhanteti. Tatrāpi aññe pucchanti, āvusoti. Antarāmagge, bhanteti. Bhojanasālāya bhattakiccapariyosāne, bhante. Divāṭṭhāne pādadhovanakāle, bhanteti. Tato paṭṭhāya yāva aruṇā apare pucchanti, āvusoti. Dantakaṭṭhaṃ gahetvā mukhadhovanatthaṃ gamanakāle, bhanteti. Tadāpi aññe pucchantīti. Mukhaṃ dhovitvā āgamanakāle, bhanteti. Tatrāpi aññe pucchissantīti. Senāsanaṃ pavisitvā nisinnakāle, bhanteti. Tatrāpi aññe pucchanti, āvusoti. Evaṃ sabbesu rattidivasabhāgesu yācamāno okāsaṃ na labhi, taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ – ‘‘evaṃ okāse asati maraṇassa kathaṃ okāsaṃ labhissathā’’ti. Bhante, nanu mukhaṃ dhovitvā senāsanaṃ pavisitvā tayo cattāro pallaṅke uṇhāpetvā yonisomanasikārakammaṃ karontānaṃ okāsalābhena bhavitabbaṃ siyāti adhippāyena vadati. Maṇivaṇṇeti indanīlamaṇivaṇṇe.
谓数以千计之众，称为“大众”。依自身住处，前往长老所或空旷之处，临近居处，终日坐处，出入途中等皆往拜访。问：“为何至此？”彼曰：因难寻休息处。长老告曰：“你无休息处可得，善友。”答曰：“斋戒期正处心无念乱时，将来方问，尊者。”长老谓：“于彼处尚有其他人将问。”答曰：“于律行处尚有他人将问。”又答：“在晨晨中，有斋饭时间等处亦将有人问。”话虽如此，长老尚释其疑惑。问答详尽，昼夜无时不问，其难求安处者，教导如何，于各种场所中皆无安息。谓“有此难处者，不久临终，如何得安息？”尊者言：“洗面后，入营处安坐，三床热垫，修习依缘思惟法，此为得安息之法。”所谓宝珠色者，为鲜艳色彩也。
Ghaṭentassevāti vāyāmantasseva. Visuddhipavāraṇanti ‘‘parisuddho aha’’nti evaṃ pavattaṃ visuddhipavāraṇaṃ. Arahantānameva hesā pavāraṇā. Kāḷakaṃ vāti mahantaṃ kāḷakaṃ sandhāya vadati, tilako vāti khuddakaṃ sandhāya. Ubhayenapi sīlassa parisuddhabhāvameva vibhāveti.
“竭力”即努力之意。“净行誓言”谓发愿自己清净修行。如阿拉汉名号所称，皆为宣誓具足清净。“大恶”指大罪，由上而下，小恶由片段判别。此二者皆说明戒律清净之不同层次。
Padhānakammikāti padhānakamme niyuttā. Laddhamagganti laddhūpāyaṃ, paṭhamameva laddhūpadesanti vuttaṃ hoti. Apattānīti chaḍḍitāni. Alābūneva sāradeti saradakāle vātātapahatāni tattha tattha vippakiṇṇaalābūni viya. Kāpotakānīti kapotakavaṇṇāni. Tāni disvāna kā ratīti tāni evarūpāni aṭṭhīni disvā tumhākaṃ kā nāma rati, nanu appamattakāpi rati kātuṃ na vaṭṭatiyevāti attho. Dutiyakathaṃ akathitapubboti attano vuḍḍhatarena saddhiṃ vuttavacanassa paccanīkaṃ dutiyakathaṃ akathitapubbo.
所谓padhānakammikā，指的是受padhānakamma所牵制者。laddhamagga即为得道之路，laddhūpāya即为得道之法门，这里说第一即是初步得道法门，谓初步说法。apattā是指被舍弃者，正如收获季节将枯萎败坏之物舍弃，风吹雨打而散乱的残败收获物一般。kāpotakā意指鸽子般的颜色。看到这些颜色时便生起「喜爱」之心，依此将此类骨头视为你的喜爱，但即便是稍有不慎，也不能放任任意作喜，这就是其义。第二则指未曾言说过的先前义理，是对前文所述理论的增补说明。
Tadaṅgena, tadaṅgassa pahānaṃ tadaṅgappahānaṃ. Yañhi rattibhāge samujjalitena dīpena andhakārassa viya tena tena vipassanāya avayavabhūtena ñāṇaṅgena paṭipakkhavaseneva tassa tassa pahātabbadhammassa pahānamidaṃ tadaṅgappahānaṃ nāma. Yathā kāmacchandādayo na cittaṃ pariyuṭṭhāya tiṭṭhanti, evaṃ pariyuṭṭhānassa nisedhanaṃ appavattikaraṇaṃ vikkhambhanaṃ vikkhambhanappahānaṃ. Yañhi sasevāle udake pakkhittena ghaṭena sevālassa viya tena tena lokiyasamādhinā nīvaraṇādīnaṃ paccanīkadhammānaṃ vikkhambhanamidaṃ vikkhambhanappahānaṃ nāma. Sammā upacchijjanti etena kilesāti samucchedo, pahīyanti etena kilesāti pahānaṃ, samucchedasaṅkhātaṃ pahānaṃ niravasesappahānanti samucchedappahānaṃ. Yañhi asanivicakkābhihatassa rukkhassa viya ariyamaggañāṇena saṃyojanādīnaṃ dhammānaṃ yathā na puna vattanti, evaṃ pahānamidaṃ samucchedappahānaṃ nāma. Paṭippassambhati vūpasammati kilesadaratho etāyāti paṭippassaddhi, phalaṃ, sāyeva pahānanti paṭippassaddhippahānaṃ. Sabbe kilesā sabbasaṅkhatā vā nissaranti apagacchanti etenāti nissaraṇaṃ, nibbānaṃ, tadeva pahānanti nissaraṇappahānaṃ. Paṭippassambhayamānanti paṭippassambhaṃ kilesavūpasamaṃ kurumānaṃ. Lokiyalokuttarehīti tadaṅgavikkhambhanappahānānaṃ lokiyattā, itaresaṃ lokuttarattā vuttaṃ.
tadaṅga指那部分，tadaṅgappahāna即为舍弃那部分。譬如夜中灯光燃起，与黑暗相对应，透过不同的观照之法，对每一个应当舍弃的事物皆予舍弃，这便是tadaṅgappahāna的意义。如同欲望等对心不放纵，故禁制其散乱，这称为抑止，是令其缓和的放缓放弃。譬如用水罐盛水，承载供养，亦如世间定力制伏烦恼等阻碍，这便是vikkhambhanappahāna。正确地除灭烦恼，是断灭，是舍弃，根据断灭而产生的舍弃是断灭舍弃。譬如被树根缠绕的树木，藉由圣道之智不再复返烦恼，即被称为断灭舍弃。修习柔和安静以减轻烦恼之欲，称为paṭippassaddhi，这本身即是舍弃结果。所有烦恼悉皆离去，这即为涅槃，是究竟舍弃。正在安静平和的状态中，这种安静便是烦恼的熄灭。所谓tadaṅgavikkhambhanappahāna，即在世俗境界舍弃烦恼及出世间舍弃两方面的讲法。
Nimīyati phalaṃ etena uppajjanaṭṭhāne pakkhipamānaṃ viya hotīti nimittaṃ, kāraṇassetaṃ adhivacanaṃ. Asubhassa nimittaṃ, asubhameva vā nimittanti asubhanimittaṃ. Asubhanissitampi hi jhānaṃ nissite nissayavohārena asubhanti voharīyati yathā ‘‘mañcā ukkuṭṭhiṃ karontī’’ti. Tenevāha – ‘‘dasasu asubhesu uppannaṃ sārammaṇaṃ paṭhamajjhāna’’nti. Anicce aniccantiādinā nayena vuttassāti iminā catubbidhaṃ yonisomanasikāraṃ dasseti. Heṭṭhā cettha idha ca catubbidhassa ayonisomanasikārassa yonisomanasikārassa ca gahaṇaṃ niravasesadassanatthaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Tesu pana asubhe ‘‘asubha’’nti manasikāro idhādhippeto, tadanukūlattā vā itaresampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
nimitta意为标志，谓结果产生之所依，就如明火上升时所挂之标志。在不净境中，称为不净之标。禅定虽依不净而住，亦称不净。当中出现诸多不净现象，如同“木台疮痂”等是第一禅中以十种不净（相）为标志的缘故。通过对无常、无我等理的引导，示现四种善巧正思维法。下文此处指示不正思维之坚固、不动摇之深远见解，其意乃是指出非善巧之思维的执着不能使见解清净且彻底。于此不净现象中，心念关注“丑陋”的内容是主要引导思维，由此相承的思维还包含适合不同境界之摄持。
Ekādasasu asubhesu paṭikūlākārassa uggaṇhanaṃ, yathā vā tattha uggahanimittaṃ uppajjati, tathā paṭipatti asubhanimittassa uggaho. Upacārappanāvahāya asubhabhāvanāya anuyuñjanaṃ asubhabhāvanānuyogo. Bhojane mattaññuno thinamiddhābhibhavābhāvā otāraṃ alabhamāno kāmacchando pahīyatīti vadanti. Bhojananissitaṃ pana āhāre paṭikūlasaññaṃ, tabbipariṇāmassa tadādhārassa tassa ca udariyabhūtassa asubhatādassanaṃ, kāyassa ca āhāraṭṭhitikatādassanaṃ yo uppādeti, so visesato bhojane pamāṇaññū nāma, tassa ca kāmacchando pahīyateva. Dasavidhañhi asubhanimittanti pākaṭavasena vuttaṃ. Kāyagatāsatiṃ pana gahetvā ekādasavidhampi asubhanimittaṃ veditabbaṃ.
十一种不净中，特别提及与身心恶相对之对治，如因缘引发的观察缘起不净相。随念起，称为不净观修习之出发。借此善根对治不净的内观修习，从饮食不过度，专注于不净变化，乃至肠胃之生理现象，可明白身为食粮之依凭，此为食欲自然消减之本。十种不净十分明显体现，若持身念，即可观察到其中之一。由此能断除饮食导致的欲求。
Abhutvā udakaṃ piveti pānīyassa okāsadānatthaṃ cattāro pañca ālope abhutvā pānīyaṃ piveyyāti attho. Tena vuttaṃ – ‘‘catunnaṃpañcannaṃ ālopānaṃ okāse satī’’ti. Abhidhammaṭīkākārena panettha ‘‘cattāro pañca ālope, bhutvāna udakaṃ pive’’ti pāṭhaṃ parikappetvā aññathā attho vaṇṇito, so aṭṭhakathāya na sameti. Asubhakammikatissatthero dantaṭṭhidassāvī.
不为水所污染，指四种或五种杂质缺失时，水乃能饮用之义。如教外书所说“四五杂质无存在时，可饮之”，此意与阿毗达摩注释有区别，故不为注释所收录。此处以不净因缘论，其拥有者为断浊漏师长老。
§17
17. Sattame mijjati hitapharaṇavasena siniyhatīti mitto, hitesī puggalo, tasmiṃ mitte bhavā, mittassa vā esāti mettā, hitesitā. Tattha ‘‘mettā’’ti vutte appanāpi upacāropi vaṭṭati sādhāraṇavacanabhāvatoti āha – ‘‘mettāti ettāvatā pubbabhāgopi vaṭṭatī’’ti. Api-saddo appanaṃ sampiṇḍeti. Appanaṃ appattāya mettāya suṭṭhu muccanassa abhāvato cetovimuttīti ‘‘appanāva adhippetā’’ti vuttaṃ.
第十七条论述具施与利益之交往为朋友，意谓有利彼此称为朋友，友谊即由此。此处“mettā”一词既可指其施予，又含普通词义。凡事与相应意愿的结合称为“appanā”，以此区别其不稳固。所谓“appanā”谓意志结合之一种，因安乐与解脱而坚固，故言“appanā为所制”。
Sattesu mettāyanassa hitūpasaṃhārassa uppādanaṃ pavattanaṃ mettānimittassa uggaho. Paṭhamuppanno mettāmanasikāro parato uppajjanakassa kāraṇabhāvato mettāmanasikārova mettānimittaṃ. Kammaṃyeva sakaṃ etesanti kammassakā, sattā, tabbhāvo kammassakatā, kammadāyādatā. Dosamettāsu yāthāvato ādīnavānisaṃsānaṃ paṭisaṅkhānavīmaṃsā idha paṭisaṅkhānaṃ. Mettāvihārīkalyāṇamittavantatā idha kalyāṇamittatā. Odissakaanodissakadisāpharaṇānanti attaatipiyamajjhattaverivasena odissakatā, sīmāsambhede kate anodissakatā, ekādidisāpharaṇavasena disāpharaṇatā mettāya uggahaṇe veditabbā. Vihāraracchagāmādivasena vā odissakadisāpharaṇaṃ. Vihārādiuddesarahitaṃ puratthimādidisāvasena anodissakadisāpharaṇaṃ. Evaṃ vā dvidhā uggahaṇaṃ sandhāya – ‘‘odissakaanodissakadisāpharaṇa’’nti vuttaṃ. Uggaho ca yāva upacārā daṭṭhabbo. Uggahitāya āsevanā bhāvanā. Tattha sabbe sattā, pāṇā, bhūtā, puggalā, attabhāvapariyāpannāti etesaṃ vasena pañcavidhā. Ekekasmiṃ averā hontu, abyāpajjhā, anīghā, sukhī attānaṃ pariharantūti catudhā pavattito vīsatividhā anodhisopharaṇā mettā. Sabbā itthiyo, purisā, ariyā, anariyā, devā, manussā, vinipātikāti sattādhikaraṇavasena pavattā sattavidhā aṭṭhavīsatividhā vā, dasahi disāhi disādhikaraṇavasena pavattā dasavidhā ca, ekekāya vā disāya sattādiitthādiaverādibhedena asītādhikacatusatappabhedā ca odhisopharaṇā veditabbā. Mettaṃ bhāventassāti mettājhānaṃ bhāventassa. Tvaṃ etassa kuddhotiādi paccavekkhaṇāvidhidassanaṃ. Appaṭicchitapaheṇakaṃ viyāti asampaṭicchitapaṇṇākāraṃ viya. Paṭisaṅkhāneti vīmaṃsāyaṃ. Vattaniaṭaviyaṃ attaguttattherasadise.
众生中慈心意业的利益与聚集之起，谓由慈心所显之相所引发。初生之慈心念，因缘于他生起者，慈心念即缘起慈心之相。此即业中存在者，众生即为业之主体，业之性质即为能造业之体，业之主宰能使业发生。对烦恼诸不善之慈心，须依正确之缘及顺序反思与详察，即为反思。居住于慈心善伴中，此即善伴。所谓知内外方位之差别者，乃由于自他之亲疏、中道之分别、疆界之分段，使不亲近者分割，以等方之别区分，此称方位展开于慈心起发时。当以居所等为界端，则为亲近之外方位。非以居所等为界端，则为不亲近之外方位。此二种展开故，有“知内外方位之差别”之说。须观此展开直至行为表现。展开即兴起，涵盖修持。其间众生、根、法、人身及自性呈现，依此划分为五类。各中众生应无怨恨，无恶意，和乐自护者，于此四种法中产生二十四种升华善处慈心。悉有男女，圣凡，天人世间，迷失者，共分二十八种依众生之境域；十方界域分十种；按各方之众生、性别、怨嗔等分别，另有三百七十四种慈心升华应得察知。修慈者，即修慈之禅定。汝当内省与照察如“我恼”等。离弃不当之骄傲犹如断绝布帛。思惟即详察。此段出自长老雅达世尊之传。
§18
18. Aṭṭhame kusaladhammasampaṭipattiyā paṭṭhapanasabhāvatāya tappaṭipakkhānaṃ visosanasabhāvatāya ca ārambhadhātuādito pavattavīriyanti āha – ‘‘paṭhamārambhavīriya’’nti. Yasmā paṭhamārambhamattassa kosajjavidhamanaṃ thāmagamanañca natthi, tasmā vuttaṃ – ‘‘kosajjato nikkhantattā tato balavatara’’nti. Yasmā pana aparāparuppattiyā laddhāsevanaṃ uparūpari visesaṃ āvahantaṃ ativiya thāmagatameva hoti, tasmā vuttaṃ – ‘‘paraṃ paraṃ ṭhānaṃ akkamanato tatopi balavatara’’nti. Panūdanāyāti nīharaṇāya. Yathā mahato palighassa ugghāṭakajanassa mahanto ussāho icchitabbo, evamidhāpīti ‘‘nikkamo cetaso palighugghāṭanāyā’’ti vuttaṃ. Mahāparakkamo eva parena kataṃ bandhanaṃ chindeyya, evamidhāpīti vuttaṃ – ‘‘parakkamo cetaso bandhanacchedanāyā’’ti.
第十八善法之初发与坚持，谓起始勇猛力等。于此段，云“初发勇猛”，意指初勇猛因未达安养境界，无所停留，故称安住初勇猛后则更坚强。又因接续诸勤行，随后力渐坚，故称越前越强。劝导亦为挽留之义。如同广大大雷般深沉震动，激励奋发，故说“出发如雷震心”。大勇猛如同切断束缚之力，故说“大勇猛即断绳之力”。
Āraddhaṃ saṃsādhitaṃ paripūritaṃ vīriyaṃ etassāti āraddhavīriyo, nipphannavīriyo, āraddhaṃ paṭṭhapitaṃ vīriyaṃ etassāti āraddhavīriyo. Vīriyārambhappasutoti āha – ‘‘āraddhavīriyassāti paripuṇṇavīriyassaceva paggahitavīriyassa cā’’ti. Catudosāpagatanti atilīnatādīhi catūhi dosehi apagataṃ. Catudosāpagatattameva vibhāveti ‘‘na ca atilīna’’ntiādinā. Atilīnañhi bhāvanācittaṃ kosajjapakkhikaṃ siyā, atipaggahitañca uddhaccapakkhikaṃ. Bhāvanāvīthiṃ anajjhogāhetvā saṅkocāpatti atilīnatā. Ajjhogāhetvā antosaṅkoco ajjhattaṃ saṃkhittatā. Atipaggahitatā accāraddhavīriyatā. Bahiddhā vikkhittatā bahivisaṭavitakkānudhāvanā. Tadetaṃ vīriyaṃ caṅkamādikāyikappayogāvahaṃ kāyikaṃ, tadaññaṃ cetasikaṃ. Rattidivassa pañca koṭṭhāseti pubbaṇhasāyanhapaṭhamamajjhimapacchimayāmasaṅkhāte pañca koṭṭhāse. Tadubhayampīti kāyikaṃ cetasikañca vīriyaṃ. Milakkhatissattherassa mahāsīvattherassa ca vatthu heṭṭhā dassitameva.
勇猛力谓已开始、已有成果、圆满完成之力。或称已始、已成、已立之勇猛。勇猛之发起与终结，亦云“已成勇猛”，如果真圆满与持有之力。无四过罪者“非过甚”等，意即无过度懈怠。过度懈怠为烦恼之本，懈怠加重边苦。修行应除如此过患。懈怠如紧箍自束心智，激进却生心乱。修持之路若无放松，则致紧缩。若无收敛则内心收紧。极端执着即始勇猛之过。于外表现则分散、心智不定。此勇猛既是行禅服法之起点，适用于身心二方面。昼夜计为五分（晨昏及日间等五段），此身心勇猛共此次。此义由长老密拉卡提萨与大斯文长老演说示范。
Pītimallakattherassa vatthu pana evaṃ veditabbaṃ. So kira gihikāle mallayuddhāya āhiṇḍanto tīsu rajjesu paṭākaṃ gahetvā tambapaṇṇidīpaṃ āgamma rājānaṃ disvā raññā katānuggaho ekadivasaṃ kilañcakāsanasālādvārena gacchanto ‘‘rūpaṃ, bhikkhave, na tumhākaṃ, taṃ pajahatha, taṃ vo pahīnaṃ dīgharattaṃ hitāya sukhāya bhavissatī’’ti (saṃ. ni. 3.33-34; 4.102; ma. ni. 1.247) natumhākavaggaṃ sutvā cintesi – ‘‘neva kira rūpaṃ attano, na vedanā’’ti. So taṃyeva aṅkusaṃ katvā nikkhamitvā mahāvihāraṃ gantvā pabbajjaṃ yācitvā pabbajito upasampanno dvemātikā paguṇaṃ katvā tiṃsa bhikkhū gahetvā avaravāliyaaṅgaṇaṃ gantvā samaṇadhammaṃ akāsi. Pādesu avahantesu jaṇṇukehi caṅkamati. Tamenaṃ rattiṃ eko migaluddako ‘‘migo’’ti maññamāno pahari, satti vinivijjhitvā gatā. So taṃ sattiṃ harāpetvā pahāramukhāni tiṇavaṭṭiyā pūrāpetvā pāsāṇapiṭṭhiyaṃ attānaṃ nisīdāpetvā okāsaṃ kāretvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā saha paṭisambhidāhi arahattaṃ patvā ukkāsitasaddena āgatānaṃ bhikkhūnaṃ byākaritvā imaṃ udānaṃ udānesi –
关于长老喜德文之例，传述其生活于俗家时，因醉心拳斗，持三色旗于诸赛场。得见王者，信王意识，即日入朝，弃斗热心，誓言曰：“诸比库们，此身非属于汝，逝去脱离，久远庇护及安乐所在”。闻此誓言，起思念“此身果不是自身，受受非我。”遂断除手中钩矢，出舍求戒。入僧后，舍二老众，携三十比库，赴胜境林，行出家修道。步履制杖中，长夜里有小鹿错认为“猎物”，见毒蛇逃避而去。那鹿偷取食物，筑巢于草垫，借石避护，安坐而修慧，果得阿拉汉果，欢喜时发声，用以勉励到来比库，作此偈曰——
‘‘Bhāsitaṃ buddhaseṭṭhassa, sabbalokaggavādino;
「世尊所说，与万世间皆尊者；
Na tumhākaṃ idaṃ rūpaṃ, taṃ jaheyyātha bhikkhavo. (dī. ni. aṭṭha. 2.373; ma. ni. aṭṭha. 1.106);
诸比库们，此身不是汝所有，应当舍弃。」
‘‘Aniccā vata saṅkhārā, uppādavayadhammino;
『复合行造』者本为无常，其生灭变化之性是无可抗拒的；
Uppajjitvā nirujjhanti, tesaṃ vūpasamo sukho’’ti. (dī. ni. aṭṭha. 2.373; ma. ni. aṭṭha. 1.106; theragā. 1168);
『生已则灭』，彼诸造作业已由生而灭，其止息亦即安乐──此义。
Kuṭumbiyaputtatissattherassapi vatthu evaṃ veditabbaṃ. Sāvatthiyaṃ kira tisso nāma kuṭumbiyaputto cattālīsa hiraññakoṭiyo pahāya pabbajitvā agāmake araññe viharati, tassa kaniṭṭhabhātubhariyā ‘‘gacchatha, naṃ jīvitā voropethā’’ti pañcasate core pesesi, te gantvā theraṃ parivāretvā nisīdiṃsu. Thero āha – ‘‘kasmā āgatattha upāsakā’’ti? Taṃ jīvitā voropessāmāti. Pāṭibhogaṃ me upāsakā gahetvā ajjekarattiṃ jīvitaṃ dethāti. Ko te, samaṇa, imasmiṃ ṭhāne pāṭibhogo bhavissatīti? Thero mahantaṃ pāsāṇaṃ gahetvā ūruṭṭhīni bhinditvā ‘‘vaṭṭati upāsakā pāṭibhogo’’ti āha. Te apakkamitvā caṅkamanasīse aggiṃ katvā nipajjiṃsu. Therassa vedanaṃ vikkhambhetvā sīlaṃ paccavekkhato parisuddhasīlaṃ nissāya pītipāmojjaṃ uppajji. Tato anukkamena vipassanaṃ vaḍḍhento tiyāmarattiṃ samaṇadhammaṃ katvā aruṇuggamane arahattaṃ patto imaṃ udānaṃ udānesi –
对于长老苦谛难陀之事，应如是了知。据说沙瓦提有一名叫苦谛难陀之比库，原是大户人家之子，放弃了四十四亿黄金，出家修行，住于丛林之中。其最小弟弟的妻子，命五百名盗贼去打劫他说：「去吧，谋夺他的生命。」盗贼们来到，围着长老坐下。长老问曰：「这些近事男女为何而来？」回答说：「要夺你生命，也要掠夺你的财物。」长老于是将随身财物交给他们，並告知自己此生仅剩昨日与今日。长老举起大石，砸断自己的大腿骨，说：「近事男女，财物本无常性。」盗贼们见此，放弃欲图，点火燃烧灌顶头发后默然退去。长老由感受痛苦觉察行戒隆重之净，因守净戒而生欢喜喜悦。继而依感而增长观照，精勤于禅修历三年，成就出离圣果—阿拉汉，遂作是偈歌：
‘‘Ubho pādāni bhinditvā, saññapessāmi vo ahaṃ;
『双足已断，谨此告知诸汝；
Aṭṭiyāmi harāyāmi, sarāgamaraṇaṃ ahaṃ.
我已放弃，死亡无害不惧。』
‘‘Evāhaṃ cintayitvāna, yathābhūtaṃ vipassisaṃ;
『我观自思虑，如实观照真实；」
Sampatte aruṇuggamhi, arahattaṃ apāpuṇi’’nti. (visuddhi. 1.20; dī. ni. aṭṭha. 2.373; ma. ni. aṭṭha. 1.106);
此云：‘当至黎明时分，未得阿拉汉果。’（见《净净论》1章20节；《中部·八》2篇373页；《大毗尼经·八》1篇106页）
Atibhojanenimittaggāhoti atibhojane thinamiddhassa nimittaggāho, ‘‘ettake bhutte taṃ bhojanaṃ thinamiddhassa kāraṇaṃ hoti, ettake na hotī’’ti thinamiddhassa kāraṇākāraṇaggāho hotīti attho. Byatirekavasena cetaṃ vuttaṃ, tasmā ettake bhutte taṃ bhojanaṃ thinamiddhassa kāraṇaṃ na hotīti bhojane mattaññutāva atthato dassitāti daṭṭhabbaṃ. Tenāha – ‘‘catupañca…pe… taṃ na hotī’’ti. Divā sūriyālokanti divā gahitanimittaṃ sūriyālokaṃ rattiyaṃ manasikarontassapīti evamettha attho veditabbo. Dhutaṅgānaṃ vīriyanissitattā vuttaṃ – ‘‘dhutaṅganissitasappāyakathāyapī’’ti.
因过食而起者，指因过食生起嗜睡的缘故。云：‘此等食物，是嗜睡生起的缘起，若非此等食物，则不生嗜睡。’即嗜睡生起因缘的辨别。又以反例说，‘故此等食时，食物非嗜睡之因’，此即说明节制饮食的重要性。故言‘四五……以上，则不生嗜睡’，日中为日光之因，夜间须内省，意即此理。亦述苦行者之精进依止，谓‘苦行依止者竟有犯错故’也是其意。
§19
19. Navame jhānena vā vipassanāya vā vūpasamitacittassāti jhānena vā vipassanāya vā avūpasamakarakilesavigamanena vūpasamitacittassa. Kukkuccampi katākatānusocanavasena pavattamānaṃ cetaso avūpasamāvahatāya uddhaccena samānalakkhaṇanti ubhayassa pahānakāraṇaṃ abhinnaṃ katvā vuttaṃ. Bahussutassa ganthato atthato ca suttādīni vicārentassa tabbahulavihārino atthavedādippaṭilābhasambhavato vikkhepo na hoti. Yathā vidhippaṭipattiyā yathānurūpapattikārappavattiyā ca vikkhepo ca katākatānusocanañca na hotīti ‘‘bāhusaccenapi uddhaccakukkuccaṃ pahīyatī’’ti āha. Yadaggena bāhusaccena uddhaccakukkuccaṃ pahīyati, tadaggena paripucchakatāvinayappakataññutāhipi taṃ pahīyatīti daṭṭhabbaṃ. Vuddhasevitā ca vuddhasīlitaṃ āvahatīti cetaso vūpasamakarattā ‘‘uddhaccakukkuccappahānakārī’’ti vuttaṃ, vuddhataṃ pana anapekkhitvā kukkuccavinodakā vinayadharā kalyāṇamittāti vuttāti daṭṭhabbaṃ. Vikkhepo ca pabbajitānaṃ yebhuyyena kukkuccahetuko hotīti ‘‘kappiyākappiyaparipucchābahulassā’’tiādinā vinayanayeneva paripucchakatādayo niddiṭṭhā.
十九、所谓第九禅或观禅，意谓藉由禅定或观法断除心之散乱。忧愁忧虑及悔恨不断时，则心不宁静，因心扰动而不安定为共相，此为两者（散乱与忧愁）断除之因。广泛阅读经卷与思索义意，受过阐义之学者，因得理趣及义理明辨，心无散乱。如法修习，随法而行，调伏惰怠忧悔，则无散乱；《多闻经》曰：‘多闻者亦能断除忧愁忧虑。’意谓多闻之缘，也含经教规则及应学法等方面的探讨，故心能断忧愁。又谓已证佛果，持戒圆满，心安定故‘为断忧愁而行者也’。离欲对治者治忧愁惰怠，其戒律能护持者，就是善知识也。散乱是出家人烦恼忧愁之因，故《经律》示以‘善恶问答繁多’等为烦恼由来。
§20
20. Dasame bahussutānaṃ dhammasabhāvāvabodhasambhavato vicikicchā anavakāsā evāti āha – ‘‘bāhusaccenapi…pe… vicikicchā pahīyatī’’ti. Kāmaṃ bāhusaccaparipucchakatāhi sabbāpi aṭṭhavatthukā vicikicchā pahīyati, tathāpi ratanattayavicikicchāmūlikā sesavicikicchāti āha – ‘‘tīṇi ratanāni ārabbha paripucchābahulassapī’’ti. Ratanattayaguṇāvabodhehi ‘‘satthari kaṅkhatī’’tiādivicikicchāya asambhavoti. Vinaye pakataññutā ‘‘sikkhāya kaṅkhatī’’ti (dha. sa. 1008; vibha. 915) vuttāya vicikicchāya pahānaṃ karotīti āha – ‘‘vinaye ciṇṇavasībhāvassapī’’ti. Okappaniyasaddhāsaṅkhātaadhimokkhabahulassāti saddheyyavatthuno anuppavisanasaddhāsaṅkhātaadhimokkhena adhimuccanabahulassa. Adhimuccanañca adhimokkhuppādanamevāti daṭṭhabbaṃ. Saddhāya vā taṃninnapoṇatā adhimutti adhimokkho . Nīvaraṇānaṃ paccayassa ceva paccayaghātassa ca vibhāvitattā vuttaṃ – ‘‘vaṭṭavivaṭṭaṃ kathita’’nti.
二十、多闻者由于能了知法性而生无疑惑之心，故曰‘多闻亦断疑惑’。由于欲界中多问法事，于十方问题皆起疑惑，且以三宝之疑惑根本，及余疑惑为末，故曰‘从起三宝疑问至多问烦恼’。三宝之问及其功德觉知，令‘师者起间疑’等疑不可生。戒律中明白，则断疑惑，故曰‘在戒中亦有坚定无疑’。这种适当信心所生无疑究竟信解及多解脱，称为信心宽广之意。由于依止灭盖，断覆遮等也被明述，故言‘如覆反覆说’。
Nīvaraṇappahānavaggavaṇṇanā niṭṭhitā. · 盖断除品注释终了。