2. Anupadavaggo · 2. 无间品复注

159 段 · CSCD 巴利原典

2. Anupadavaggo二、无间品

1. Anupadasuttavaṇṇanā一、无间经注释

§93

93.Iddhimātiguṇo pākaṭo paratoghosena vinā pāsādakampanadevacārikādīhi sayameva pakāsabhāvato; dhutavādādiguṇānampi tathābhāve eteneva nayena tesaṃ guṇānaṃ pākaṭayogato ca paresaṃ nicchitabhāvato ca. Paññavato guṇāti paññāpabhedapabhāvite guṇavisese sandhāya vadati. Te hi yebhuyyena paresaṃ avisayā. Tenāha – ‘‘na sakkā akathitā jānitu’’nti. Visabhāgā sabhāgā nāma ayonisomanasikārabahulesu puthujjanesu, te pana appahīnarāgadosatāya parassa vijjamānampi guṇaṃ makkhetvā avijjamānaṃ avaṇṇameva ghosentīti āha – ‘‘visabhāga…pe… kathentī’’ti.

『神通之母之德』者，显而易见，无需他人讲说，乃因宫殿震动、游行天界等事迹自然彰显之故。『断除诸恶之德』等德之所以如此，亦依同理——因彼等诸德之显著，以及他人对此已有确信之故。『慧者之德』，乃就慧之各类别所引生的种种殊胜德性而言。彼等诸德大多超出他人所能觉知之境。故曰：『若不宣说，则无从知晓。』『异类者』——所谓同类者，乃指那些多行不如理作意的凡夫；然彼等因贪、嗔未断，对他人实有之德予以覆蔽，对他人所无之德则竞相散布恶言——故曰：『异类者……乃至……宣说之。』

Yā aṭṭhārasannaṃ dhātūnaṃ samudayato atthaṅgamato assādato ādīnavato yathābhūtaṃ pajānanā, ayaṃ dhātukusalatā. Āyatanakusalatāyapi eseva nayo. Avijjādīsu dvādasasu paṭiccasamuppādaṅgesu kosallaṃ paṭiccasamuppādakusalatā. Idaṃ imassa phalassa ṭhānaṃ kāraṇaṃ, idaṃ aṭṭhānaṃ akāraṇanti evaṃ ṭhānañca ṭhānato, aṭṭhānañca aṭṭhānato yathābhūtaṃ pajānanā, ayaṃ ṭhānāṭṭhānakusalatā. Yo pana imesu dhātuādīsu pariññābhisamayādivasena nissaṅgagatiyā paṇḍāti laddhanāmena ñāṇena ito gato pavatto, ayaṃ paṇḍito nāmāti āha – ‘‘imehi catūhi kāraṇehi paṇḍito’’ti. Mahantānaṃ atthānaṃ pariggaṇhanato mahatī paññā etassāti mahāpañño. Sesapadesupi eseva nayoti āha – ‘‘mahāpaññādīhi samannāgatoti attho’’ti.

如实了知十八界的生起、灭没、味、患，此乃界善巧。处善巧亦依同理。对无明等十二缘起支的精通，乃缘起善巧。『此为此果之处、此为因；此为非处、此为非因』——如此如实了知处为处、非处为非处，此乃处非处善巧。凡以遍知、现观等方式，对上述界等诸法超然而行，以名为『善决断』[Pali: paṇḍāti]之智加以贯彻者，此名为贤智者——故曰：『以此四种因由，乃为贤智者。』能摄持宏大义理，其慧乃大，故名大慧。其余各词，亦依同理——故曰：『具足大慧等，此为其义。』

Nānattanti yāhi mahāpaññādīhi samannāgatattā thero ‘‘mahāpañño’’tiādinā kittīyati, tāsaṃ mahāpaññādīnaṃ idaṃ nānattaṃ ayaṃ vemattatā. Yassa kassaci (dī. ni. ṭī. 3.216; saṃ. ni. ṭī. 1.1.110; a. ni. ṭī. 1.1.584) visesato arūpadhammassa mahattaṃ nāma kiccasiddhiyā veditabbanti tadassa kiccasiddhiyā dassento, ‘‘mahantesīlakkhandhe pariggaṇhātīti mahāpaññā’’tiādimāha. Tattha hetumahantatāya paccayamahantatāya nissayamahantatāya pabhedamahantatāya kiccamahantatāya phalamahantatāya ānisaṃsamahantatāya ca sīlakkhandhassa mahantabhāvo veditabbo. Tattha hetū alobhādayo, paccayā hirottappasaddhāsativīriyādayo. Nissayā sāvakabodhipaccekabodhisammāsambodhiniyatatā taṃsamaṅgino ca purisavisesā. Pabhedo cārittādivibhāgo. Kiccaṃ tadaṅgādivasena paṭipakkhassa vidhamanaṃ. Phalaṃ saggasampadā nibbānasampadā ca. Ānisaṃso piyamanāpatādi. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimagge (visuddhi. 1.9) ākaṅkheyyasuttādīsu (ma. ni. 1.64 ādayo) ca āgatanayena veditabbo. Iminā nayena samādhikkhandhādīnampi mahantatā yathārahaṃ niddhāretvā veditabbā, ṭhānāṭṭhānādīnaṃ pana mahantabhāvo mahāvisayatāya veditabbo. Tattha ṭhānāṭṭhānānaṃ mahāvisayatā bahudhātukasutte (ma. ni. 3.124 ādayo) sayameva āgamissati. Vihārasamāpattīnaṃ samādhikkhandhe niddhāritanayena veditabbā, ariyasaccānaṃ sakalasāsanasaṅgahaṇato saccavibhaṅge (vibha. 189 ādayo) taṃsaṃvaṇṇanāsu (vibha. aṭṭha. 189 ādayo) āgatanayena. Satipaṭṭhānādīnaṃ vibhaṅgādīsu (vibha. 355 ādayo) taṃsaṃvaṇṇanādīsu (vibha. aṭṭha. 355 ādayo) ca āgatanayena. Sāmaññaphalānaṃ mahato hitassa mahato sukhassa mahato atthassa mahato yogakkhemassa nipphattibhāvato santapaṇītanipuṇaatakkāvacarapaṇḍitavedanīyabhāvato ca. Abhiññānaṃ mahāsambhārato mahāvisayato mahākiccato mahānubhāvato mahānipphattito ca. Nibbānassa madanimmadanādimahatthasiddhito mahantatā veditabbā.

『种种』者，长老因具足大慧等而被称为『大慧』等，彼等大慧等诸德之差别、差异，即此『种种』。对于任何无色法而言，其『大』须就所成办之事而知晓——为彰显其所成办之事，故曰：『能摄持广大戒蕴，故名大慧』等。此中，戒蕴之广大，应从因之广大、缘之广大、依止之广大、分类之广大、作用之广大、果之广大、利益之广大七个方面来了解。其中，因者，无贪等；缘者，惭、愧、信、念、精进等；依止者，趋向声闻菩提、辟支佛菩提、正觉菩提的决定性，以及具足彼等的殊胜人物；分类者，行持等各种区别；作用者，以对治分等方式破除违品；果者，天界的圆满与涅槃的圆满；利益者，为亲爱、悦意等。此处仅作略说，详说应依《清净道论》及《应欲经》等所示之方式了解。依此方式，定蕴等之广大，亦应各自抉择了知。处、非处等之广大，应就其所缘之宏阔而知。处、非处所缘之宏阔，在《多界经》中将自行呈现。住、等至，应依定蕴中所抉择之方式了知。圣谛，因摄尽全部教法，应依《谛分别》及其注疏所示之方式了知。念处等，应依《分别论》及其注疏等所示之方式了知。沙玛内拉果，因能成就广大饶益、广大安乐、广大利义、广大离轭，且具有寂静、微妙、精细、超越寻思之境、须由智者亲证等特质，故知其广大。神通，因具有广大资粮、广大所缘、广大作用、广大威力、广大成就，故知其广大。涅槃之广大，应从成就调伏骄慢等宏大义利而知。

Puthupaññāti etthāpi vuttanayānusārena attho veditabbo. Ayaṃ pana viseso – nānākhandhesu ñāṇaṃ pavattatīti, ‘‘ayaṃ rūpakkhandho nāma…pe… ayaṃ viññāṇakkhandho nāmā’’ti, evaṃ pañcannaṃ khandhānaṃ nānākaraṇaṃ paṭicca ñāṇaṃ pavattati. Tesupi ‘‘ekavidhena rūpakkhandho, ekādasavidhena rūpakkhandho, ekavidhena vedanākkhandho, bahuvidhena vedanākkhandho, ekavidhena saññākkhandho…pe… ekavidhena viññāṇakkhandho, bahuvidhena viññāṇakkhandho’’ti evaṃ ekekassa khandhassa ekavidhādivasena atītādibhedavasenapi nānākaraṇaṃ paṭicca ñāṇaṃ pavattati. Tathā ‘‘idaṃ cakkhāyatanaṃ nāma…pe… idaṃ dhammāyatanaṃ nāma. Tattha dasāyatanā kāmāvacarā, dve catubhūmakā’’ti evaṃ āyatananānattaṃ paṭicca ñāṇaṃ pavattati.

『广慧』，于此亦应依前所说之方式了解其义。然有此特别之处——智于各蕴中生起，故曰：『此名色蕴……乃至……此名识蕴』，如此因五蕴之各异，智乃生起。于彼等中，『色蕴以一种方式存在，以十一种方式存在；受蕴以一种方式存在，以多种方式存在；想蕴以一种方式存在……乃至……识蕴以一种方式存在，以多种方式存在』——如此因每一蕴各有一种方式等之分别，以及过去等之分别，智乃生起。同样，『此名眼处……乃至……此名法处。其中十处属欲界，两处通四界』——如此因处之种种差异，智乃生起。

Nānādhātūsūti ‘‘ayaṃ cakkhudhātu nāma…pe… ayaṃ manoviññāṇadhātu nāma. Tattha soḷasa dhātuyo kāmāvacarā, dve catubhūmakā’’ti evaṃ nānādhātūsu paṭicca ñāṇaṃ pavattati. Tayidaṃ upādiṇṇakadhātuvasena vuttanti veditabbaṃ. Paccekabuddhānañhi dvinnañca aggasāvakānaṃ upādiṇṇakadhātūsuyeva nānākaraṇaṃ paṭicca ñāṇaṃ pavattati. Tañca kho ekadesatova, no nippadesato, anupādiṇṇakadhātūnaṃ pana nānākaraṇaṃ na jānantiyeva. Sabbaññubuddhānaṃyeva pana, ‘‘imāya nāma dhātuyā ussannattā imassa rukkhassa khandho seto hoti, imassa kaṇho, imassa bahalattaco, imassa tanuttaco, imassa pattaṃ vaṇṇasaṇṭhānādivasena evarūpaṃ, imassa pupphaṃ nīlaṃ pītaṃ lohitaṃ odātaṃ sugandhaṃ duggandhaṃ, phalaṃ khuddakaṃ mahantaṃ dīghaṃ vaṭṭaṃ susaṇṭhānaṃ maṭṭhaṃ pharusaṃ sugandhaṃ madhuraṃ tittakaṃ ambilaṃ kaṭukaṃ kasāvaṃ, kaṇṭako tikhiṇo atikhiṇo ujuko kuṭilo lohito odāto hotī’’ti dhātunānattaṃ paṭicca ñāṇaṃ pavattati.

『于种种界中』——『此名眼界……乃至……此名意识界。其中十六界属欲界，两界通四界』——如此因种种界之差异，智乃生起。此处所说，应知乃就执取界而言。辟支佛及两位上首弟子，其智仅就执取界的各类差异而生起，且仅就一部分而言，并非全部；对于非执取界的种种差异，则全然不知。唯遍知佛方能如此——『因某界之盛多，此树之干为白色、为黑色，其皮为厚、为薄，其叶于色泽形状等方面如此如此，其花为青、黄、红、白，有香、有臭，其果为小、大、长、圆、形美、光滑、粗糙、有香、甘甜、苦、酸、辛、涩，其刺为锐利、极锐利、直、弯、红色、白色』——如此因界之种种差异，智乃生起。

Atthesūti rūpādīsu ārammaṇesu. Nānāpaṭiccasamuppādesūti ajjhattabahiddhābhedato santānabhedato ca nānappabhedesu paṭiccasamuppādaṅgesu. Avijjādiaṅgānañhi paccekaṃ paṭiccasamuppādasaññitāti. Tenāha – saṅkhārapiṭake ‘‘dvādasa paccayā dvādasa paṭiccasamuppādā’’ti. Nānāsuññatamanupalabbhesūti nānāsabhāvesu niccasārādivirahato suññasabhāvesu, tato eva itthipurisaattaattaniyādivasena anupalabbhesu sabhāvesu. Ma-kāro hettha padasandhikaro. Nānāatthesūti atthapaṭisambhidāvisayesu paccayuppannādinānāatthesu. Dhammesūti dhammapaṭisambhidāvisayesu paccayādinānādhammesu. Niruttīsūti tesaṃyeva atthadhammānaṃ niddhāraṇavacanasaṅkhātāsu nānāniruttīsu. Paṭibhānesūti ettha atthapaṭisambhidādīsu visayabhūtesu, ‘‘imāni idamatthajotakānī’’ti (vibha. 725-745) tathā tathā paṭibhānato paṭibhānānīti laddhanāmesu ñāṇesu. Puthu nānāsīlakkhandhesūtiādīsu sīlassa puthuttaṃ nānattañca vuttameva. Itaresaṃ pana vuttanayānusārena suviññeyyattā pākaṭameva. Yaṃ pana abhinnaṃ ekameva nibbānaṃ, tattha upacāravasena puthuttaṃ gahetabbanti āha – ‘‘puthu nānājanasādhāraṇe dhamme samatikkammā’’ti. Tenassa madanimmadanādipariyāyena puthuttaṃ paridīpitaṃ hoti.

『于诸义』——即于色等诸所缘对象。『于种种缘起』——即于以内外之分及相续之分而有种种类别的缘起支。无明等各支，各自皆名为缘起——故《行藏》曰：『十二缘、十二缘起。』『于种种空、不可得之中』——即于种种自性、以远离常、实质等为自性之空性中，正因如此，于以女、男、自我、我所等方式不可得的诸自性中。此处『摩』字为连音词。『于种种义』——即于义无碍解所摄、缘生等种种义中。『于诸法』——即于法无碍解所摄、缘等种种法中。『于诸词』——即于为抉择彼等义与法之言说的种种词句中。『于诸辩才』——即于以义无碍解等为所缘、『此等为照显此义之辩才』而得名的种种智中。『于广大种种戒蕴』等，戒之广多与种种，已如前说。其余诸义，依前所说之方式，易于了知，故已明显。至于无分别、唯一之涅槃，其广多应就施设而取——故曰：『超越广多、种种人所共通之法。』由此，其广多乃以调伏骄慢等异名方式加以阐明。

Evaṃ visayavasena paññāya mahattaṃ puthuttañca dassetvā idāni sampayuttadhammavasena hāsabhāvaṃ, pavattiākāravasena javanabhāvaṃ, kiccavasena tikkhādibhāvañca dassetuṃ, ‘‘katamā hāsapaññā’’tiādi vuttaṃ. Tattha hāsabahuloti pītibahulo. Sesapadāni tasseva vevacanāni. Sīlaṃ paripūretīti haṭṭhapahaṭṭho udaggudaggo hutvā pītisahagatāya paññāya. Pītisomanassasahagatā hi paññā abhirativasena ārammaṇe phullā vikasitā viya pavattati; na upekkhāsahagatāti pātimokkhasīlaṃ ṭhapetvā hāsanīyaṃ paraṃ tividhampi sīlaṃ paripūretīti attho. Visuṃ vuttattā puna sīlakkhandhamāha. Samādhikkhandhantiādīsupi eseva nayo.

如是以对象性之智慧显著广大且清晰现起，现今又以妙契合之法显示笑的本质、流转的形态、作用的锋锐等，示现“何为笑慧”等。其所云“笑多者”为充满喜悦者。余词皆为其释义。谓道德具足则心扬气奋而生喜悦相伴之智慧。智慧因喜乐愉悦而如蕾绽放，汲取缘起之缘，活跃开显；非无记之慧，盖因具戒为基故，笑多亦是戒德之效，应以三种方式充足戒德之义。既已说明戒蕴，则又说定聚蕴等这里意同。

Rūpaṃaniccato khippaṃ javatīti rūpakkhandhaṃ aniccanti sīghaṃ vegena pavattiyā paṭipakkhadūrībhāvena pubbābhisaṅkhārassa sātisayattā indena vissaṭṭhavajiraṃ viya lakkhaṇaṃ paṭivijjhantī adandhāyantī rūpakkhandhe aniccalakkhaṇaṃ vegasā paṭivijjhati, tasmā sā javanapaññā nāmāti attho. Sesapadesupi eseva nayo. Evaṃ lakkhaṇārammaṇikavipassanāvasena javanapaññaṃ dassetvā balavavipassanāvasena dassetuṃ, ‘‘rūpa’’ntiādi vuttaṃ. Tattha khayaṭṭhenāti yattha yattha uppajjati, tattha tattheva bhijjanato khayasabhāvattā. Bhayaṭṭhenāti bhayānakabhāvato. Asārakaṭṭhenāti attasāravirahato niccasārādivirahato ca. Tulayitvāti tulābhūtāya vipassanāpaññāya tuletvā. Tīrayitvāti tāya eva tīraṇabhūtāya tīretvā. Vibhāvayitvāti yāthāvato pakāsetvā pañcakkhandhaṃ vibhūtaṃ katvā. Rūpanirodheti rūpakkhandhassa nirodhabhūte nibbāne ninnapoṇapabbhāravasena. Idāni sikhāppattavipassanāvasena javanapaññaṃ dassetuṃ, puna ‘‘rūpa’’ntiādi vuttaṃ. Vuṭṭhānagāminivipassanāvasenāti keci.

色因无常速疾变化，即色蕴无常；由速疾流转与对立远离，及对先行造作的作用因缘，就如钉子被撤去脱落般，色蕴无常之相迅速消逝，故云是流转慧。余句同义。借由观察相与特性并以智慧洞察此流转慧，又以强力洞察显现“色”等。所谓灭止处，就是色蕴产生之处，因其反复枯萎灭绝之本性；怖怖处是因其令人畏惧的性质；非实处是指与自性真实之分别，内无我守恒等。衡量则意味着通过智慧衡量其为真。消解乃指助令此流转灭除。正论云色蕴灭即涅槃成就，抛弃贪著负担。现以初入阶慧显示流转慧，重申“色”等。“起灭观”修习亦复如是。

Ñāṇassa tikkhabhāvo nāma savisesaṃ paṭipakkhasamucchindanena veditabboti, ‘‘khippaṃ kilese chindatīti tikkhapaññā’’ti vatvā te pana kilese vibhāgena dassento, ‘‘uppannaṃ kāmavitakka’’ntiādimāha. Tikkhapañño hi khippābhiñño hoti, paṭipadā cassa na calatīti āha – ‘‘ekasmiṃ āsane cattāro ariyamaggā adhigatā hontī’’tiādi.

所谓智慧之锐利，是指通过断除相对分别而显明。云“迅速断恶”是锐利智慧，然又说彼智慧分解烦恼，比如有“生起之欲念”等。锐利慧实为速知，修行路不动摇，故言“一处中证得四圣道”等。

‘‘Sabbe saṅkhārā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā saṅkhatā paṭiccasamuppannā khayadhammā vayadhammā nirodhadhammā’’ti yāthāvato dassanena saccasampaṭivedho ijjhati, na aññathāti kāraṇamukhena nibbedhikapaññaṃ dassetuṃ, ‘‘sabbasaṅkhāresuubbegabahulo hotī’’tiādi vuttaṃ. Tattha ubbegabahuloti vuttanayena sabbasaṅkhāresu abhiṇhaṃ pavattasaṃvego. Uttāsabahuloti ñāṇutrāsavasena sabbasaṅkhāresu bahuso utrastamānaso. Tena ādīnavānupassanamāha. Ukkaṇṭhanabahuloti pana iminā nibbidānupassanaṃ āha – aratibahulotiādinā tassā eva aparāparuppattiṃ. Bahimukhoti sabbasaṅkhārato bahibhūtaṃ nibbānaṃ uddissa pavattañāṇamukho, tathā vā pavattitavimokkhamukho. Nibbijjhanaṃ nibbedho, so etissā atthi, nibbijjhatīti vā nibbedhā, sāva paññā nibbedhikā. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ heṭṭhā vuttanayattā suviññeyyameva.

“一切存在皆无常，苦，变化法，相依而起，灭亡性，老灭性”如是真理正确显现，非别然。缘起谛观照因缘均具灭除痛苦智慧而生，故言“一切行苦厌恶深重”等。此中厌恶深重指因苦法而生的烦躁不安；怀恐多者是指不断恐惧；观无实质者是眼离我执常呼无我等。衡量此苦，谓以正知智慧衡量苦谛真理。深厌恶，因烦躁折磨。厌离无爱，因多种痛苦起相同之遍起。不为外杂所动，指以一切行苦为正知目标，或为趋向解脱。其中厌离及灭除即为解脱智慧。未细分即为此处显明义，宜详知。

Pajjati etena vipassanādikoti padaṃ, samāpatti, tasmā anupadanti anusamāpattiyoti attho. Padaṃ vā sammasanupagā dhammā vipassanāya pavattiṭṭhānabhāvato. Tenāha ‘‘samāpattivasena vā’’ti . Jhānaṅgavasena vāti jhānaṅgavasenāti ca attho. Aṭṭhakathāyaṃ pana kamattho idha padasaddo, tasmā anupadaṃ anukkamenāti ayamettha atthoti āha ‘‘anupaṭipāṭiyā’’ti. Dhammavipassananti taṃtaṃsamāpatticittuppādapariyāpannānaṃ dhammānaṃ vipassanaṃ. Vipassatīti samāpattiyo jhānamukhena te te dhamme yāthāvato pariggahetvā, ‘‘itipi dukkhā’’tiādinā sammasati. Addhamāsena arahattaṃ patto ukkaṃsagatassa sāvakānaṃ sammasanacārassa nippadesena pavattiyamānattā, sāvakapāramīñāṇassa ca tathā paṭipādetabbattā. Evaṃ santepīti yadipi mahāmoggallānatthero na cirasseva arahattaṃ patto; dhammasenāpati pana tato cirena, evaṃ santepi yasmā moggallānattheropi mahāpaññova, tasmā sāriputtattherova mahāpaññataroti. Idāni tamatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ, ‘‘mahāmoggallānatthero hī’’tiādi vuttaṃ. Sammasanaṃ carati etthāti sammasanacāro, vipassanābhūmi, taṃ sammasanacāraṃ. Ekadesamevāti sakaattabhāve saṅkhāre anavasesato pariggahetuñca sammasituñca asakkontaṃ attano abhinīhārasamudāgatañāṇabalānurūpaṃ ekadesameva pariggahetvā sammasanto. Nanu ca ‘‘sabbaṃ, bhikkhave, anabhijānaṃ aparijānaṃ avirājayaṃ appajahaṃ abhabbo dukkhakkhayāyā’’ti (saṃ. ni. 4.26) vacanato vaṭṭadukkhato muccitukāmena sabbaṃ pariññeyyaṃ parijānitabbameva? Saccametaṃ, tañca kho sammasanupagadhammavasena vuttaṃ. Tasmā sasantānagate sabbadhamme , parasantānagate ca tesaṃ santānavibhāgaṃ akatvā bahiddhābhāvasāmaññato sammasanaṃ, ayaṃ sāvakānaṃ sammasanacāro. Thero pana bahiddhādhammepi santānavibhāgena keci keci uddharitvā sammasi, tañca kho ñāṇena phuṭṭhamattaṃ katvā. Tena vuttaṃ – ‘‘yaṭṭhikoṭiyā uppīḷento viya ekadesameva sammasanto’’ti. Tattha ñāṇena nāma yāvatā neyyaṃ pavattitabbaṃ, tathā apavattanato ‘‘yaṭṭhikoṭiyā uppīḷento viyā’’tiādi vuttaṃ. Anupadadhammavipassanāya abhāvato ‘‘ekadesameva sammasanto’’ti vuttaṃ.

由“起观”等词知为修观及止入门，故言未入相续与入相续之义。此语是说，让智慧之所修之相维持发挥。言“入门禅支”，即禅之支分。今论所用此语，意谓未断续观，故称“入门不续”。所谓法修习观，是观察依起之法的述说。所谓“见苦”即以禅支相摄取法，正念及慧显现，遇缘生“苦”等觉知。有时阿拉汉得正悟不久，仍行此境界，为练习之轨迹。故《大目连长老传》有言：大目连未久成阿拉汉，而法卫长老历久愈达深慧，故称沙利长老慧深。今复阐明其故，有“长目连老智慧不及沙利长老”等。修观禅行即止观交替之法。所云“一处成就”，是指缘诸行无法置换而专心修行，一处摄受，一处观照。然言“人皆不知，非断烦恼，难入苦灭”，意指出欲界凡夫因烦恼所覆临苦难断，必悟真理定解脱苦灭，诚为义。此真理即是止观功夫所显。因此修止观门，断除内心人我不净，方能专注，一心向向乐境，同体智慧随之而生。那些声闻是用万善根威力摄除烦恼，已有所启发，随时执行。故云：“如有人受极压迫，顿时达到一处正修”。彼此之间的智慧，即是随缘合奏、精进努力，令烦恼涣解。

Buddhānaṃ sammasanacāro dasasahassilokadhātuyaṃ sattasantānagatā, anindriyabaddhā ca saṅkhārāti vadanti, koṭisatasahassacakkavāḷesūti apare. Tathā hi addhattayavasena paṭiccasamuppādanayaṃ osaritvā chattiṃsakoṭisatasahassamukhena buddhānaṃ mahāvajirañāṇaṃ pavattaṃ. Paccekabuddhānaṃ sasantānagatehi saddhiṃ majjhimadesavāsisattasantānagatā anindriyabaddhā ca sammasanacāroti vadanti, jambudīpavāsisattasantānagatāti keci. Dhammasenāpatinopi yathāvuttasāvakānaṃ vipassanābhūmiyeva sammasanacāro. Tattha pana thero sātisayaṃ niravasesaṃ anupadadhammaṃ vipassi. Tena vuttaṃ – ‘‘sāvakānaṃ sammasanacāraṃ nippadesaṃ sammasī’’ti.

佛陀们的止观行为超越十千法界及七百世代，皆无为之行，佛教言此乃于亿万星球中所显现的广大智慧光明。在外道独觉佛的止观上，亦与诸佛同出于七百世代，身处中印度部。法卫长老如实证得声闻止观之地，故言“声闻的止观行为是应当割舍之法”。

Tattha ‘‘sāvakānaṃ vipassanābhūmī’’ti ettha sukkhavipassakā lokiyābhiññappattā pakatisāvakā aggasāvakā paccekabuddhā sammāsambuddhāti chasu janesu sukkhavipassakānaṃ jhānābhiññāhi anadhigatapaññānepuññattā andhānaṃ viya icchitapadesokkamanaṃ vipassanākāle icchikicchitadhammavipassanā natthi. Te yathāpariggahitadhammamatteyeva ṭhatvā vipassanaṃ vaḍḍhenti. Lokiyābhiññappattā pana pakatisāvakā yena mukhena vipassanaṃ ārabhanti; tato aññena vipassanaṃ vitthārikaṃ kātuṃ sakkonti vipulañāṇattā. Mahāsāvakā abhinīhārasampannattā tato sātisayaṃ vipassanaṃ vitthārikaṃ kātuṃ sakkonti. Aggasāvakesu dutiyo abhinīhārasampattiyā samādhānassa sātisayattā vipassanaṃ tatopi vitthārikaṃ karoti. Paṭhamo pana tato mahāpaññatāya sāvakehi asādhāraṇaṃ vitthārikaṃ karoti. Paccekabuddho tehipi mahābhinīhāratāya attano abhinīhārānurūpaṃ tatopi vitthārikavipassanaṃ karonti. Buddhānaṃ, sammadeva, paripūritapaññāpāramipabhāvita-sabbaññutaññāṇādhigamanassa anurūpāyāti. Yathā nāma katavālavedhaparicayena sarabhaṅgasadisena dhanuggahena khitto saro antarā rukkhalatādīsu asajjamāno lakkhaṇeyeva patati; na sajjati na virajjhati, evaṃ antarā asajjamānā avirajjhamānā vipassanā sammasanīyadhammesu yāthāvato nānānayehi pavattati. Yaṃ mahāñāṇanti vuccati, tassa pavattiākārabhedo gaṇato vuttoyeva.

此处云「声闻们的观智境地」，本义指的是声闻界的修行者中有清净观智者、世间通达的解行声闻、第一等声闻、辟支佛、正自觉者等六类群体。清净观智者凭借禅定及神通而未得慧解脱，如盲人行走于黑暗处，于观智时无任何所欲或所厌的观法。此类众生只能依持从前已观察明确的法义，专注于所知之法，观智渐次增长。世间通达的解行声闻，则以自身开口教授观智，后由他人以广泛的智慧加以详述。大声闻因具足行持及智慧，能详细而周密地阐述观智。第一等声闻则以第二种精进专注的觉知力进一步详细展开观智。第一等声闻中最卓越者以卓绝的修行相应，作出细致的观智能解。辟支佛亦因其身心所证，依自我所成之变化，行成详密的观智。诸佛如是，观智皆符智慧圆满具足无碍之特性。犹如利箭被射出，箭头插入树木与藤蔓之间而未损坏枝叶，箭头同时不停留不混浊，观智于诸法间相续而起，轨迹清晰而不杂散。所谓「大慧」者，即是此中智慧出现形态差异之总称。

Etesu ca sukkhavipassakānaṃ vipassanācāro khajjotapabhāsadiso, abhiññappattapakatisāvakānaṃ dīpapabhāsadiso, mahāsāvakānaṃ okkāpabhāsadiso, aggasāvakānaṃ osadhitārakāpabhāsadiso, paccekabuddhānaṃ candapabhāsadiso, sammāsambuddhānaṃ rasmisahassapaṭimaṇḍitasaradasūriyamaṇḍalasadiso upaṭṭhāsi. Tathā sukkhavipassakānaṃ vipassanācāro andhānaṃ yaṭṭhikoṭiyā gamanasadiso, lokiyābhiññappattapakatisāvakānaṃ daṇḍakasetugamanasadiso, mahāsāvakānaṃ jaṅghasetugamanasadiso, aggasāvakānaṃ sakaṭasetugamanasadiso, paccekabuddhānaṃ mahājaṅghamaggagamanasadiso, sammāsambuddhānaṃ mahāsakamaggagamanasadisoti veditabbo.

这些清净观智者的观智进修如同萤火虫之光，世间通达解行声闻的观智如明灯之光，大声闻的观智犹如火炬般明亮，第一等声闻者的观智如星辰的光芒，辟支佛的观智则如月光之辉，正自觉者的观智宛如千光之旭日轮洒遍清凉之光。据此，须知清净观智者的观智进道，犹如盲人走过田埂之蹊径；世间通达的解行声闻如渡过丛林之曲桥；大声闻如行越膝盖之桥梁；第一等声闻如驾车过轮子之桥；辟支佛如行踏大膝桥之路；正自觉者如行大车道，条理明白显现。

Arahattañca kira patvāti ettha kira-saddo anussavaladdhoyamatthoti dīpetuṃ vutto. Patvā aññāsi attano vipassanācārassa mahāvisayattā tikkhavisadasūrabhāvassa ca sallakkhaṇena. Kathaṃ panāyaṃ mahāthero dandhaṃ arahattaṃ pāpuṇanto sīghaṃ arahattaṃ pattato paññāya attānaṃ sātisayaṃ katvā aññāsīti āha – ‘‘yathā hī’’tiādi. Mahājaṭanti mahājālasākhaṃ ativiya sibbitajālaṃ. Yaṭṭhiṃ pana sāraṃ vā ujuṃ vā na labhati veṇuggahaṇe anuccinitvā veṇussa gahitattā. Evaṃsampadanti yathā tesu purisesu eko veḷuggahaṇe anuccinitvā veḷuyaṭṭhiṃ gaṇhāti, eko uccinitvā, evaṃ nipphattikaṃ. Padhānanti bhāvanānuyuñjanaṃ.

云何成就阿拉汉果？此处“成就”一词，乃依记忆对本修观智法之大境界、锐利明了与清净显著之特征所用。善哉！何以大长老快速证得阿拉汉果？以智慧具足，观己之念、正念恒存说自心之断除者而告曰：“如是、如是”云云。所谓大网者，喻如过于稠密的网，难以取直或粗细不同之竹枝。恰如逐渐插入插入竹枝者，有一人细致修持此网，能提取笔直粗壮之竹枝，另一人则能拔出较细之枝桠，如此分类整理。所谓“勤勉”，是指心志专注而用功修习。

Sattasaṭṭhiñāṇānīti paṭisambhidāmagge (paṭi. ma. 1.73 mātikā) āgatesu tesattatiyā ñāṇesu ṭhapetvā cha asādhāraṇañāṇāni sutamayañāṇādīni paṭibhānapaṭisambhidāñāṇapariyosānāni sattasaṭṭhi ñāṇāni. Tāni hi sāvakehi pavicitabbāni, na itarāni. Soḷasavidhaṃ paññanti (saṃ. ni. aṭṭha. 3.5.379; saṃ. ni. ṭī. 3.5.379) mahāpaññādikā, navānupubbavihārasamāpattipaññāti idaṃ soḷasavidhaṃ paññaṃ.

六十七种智慧，载于《分辨经典》之表（paṭisambhidāmagga 1.73节），将六十七种智慧依次排列，其中含有六特别智慧等共六十七种。那些智慧当由声闻依次加以证习，非他人所能了解。所谓十六种慧解，是指大慧等智慧，乃九种渐次入道所成之慧解，此十六种慧解内涵如《增支论》（saṃyutta nikāya aṭṭhakathā 3.5.379）及其释文所述。

Tatrāti tassa. Idaṃ hotīti idaṃ dāni vuccamānaṃ anupubbasammasanaṃ hoti. Vipassanākoṭṭhāsanti vitakkādisammasitabbadhammavibhāgena vibhattavipassanābhāgaṃ.

此处云“那个”，谓现时所称之渐进契合相续法。所谓观智成团，是指思维等心行法的分类，从而区分细分的观智法分支。

§94

94.Paṭhame jhāneti upasilese bhummaṃ, tasmā ye paṭhame jhāne dhammāti ye paṭhamajjhānasaṃsaṭṭhā dhammāti attho. Antosamāpattiyanti ca samāpattisahagate cittuppāde samāpattisamaññaṃ āropetvā vuttaṃ. Vavatthitāti katavavatthanā nicchitā. Paricchinnāti ñāṇena paricchinnā salakkhaṇato paricchijja ñātā. Olokentoti ñāṇacakkhunā paccakkhato passanto. Abhiniropanaṃ ārammaṇe cittassa āropanaṃ. Anumajjanaṃ ārammaṇe cittassa anuvicāraṇaṃ. Pharaṇaṃ paṇītarūpehi kāyassa byāpanaṃ, vipphārikabhāvo vā. Sātanti sātamadhuratā. Adhikkhepo vikkhepassa paṭipakkhabhūtaṃ samādhānaṃ. Phusanaṃ indriyavisayaviññāṇassa tato uppajjitvā ārammaṇe phusanākārena viya pavatti. Vedayitaṃ ārammaṇānubhavanaṃ. Sañjānanaṃ nīlādivasena ārammaṇassa sallakkhaṇaṃ. Cetayitaṃ cetaso byāpāro. Vijānanaṃ ārammaṇūpaladdhi. Kattukamyatā cittassa ārammaṇena atthikatā. Tasmiṃ ārammaṇe adhimuccanaṃ, sanniṭṭhānaṃ vā adhimokkho. Kosajjapakkhe patituṃ adatvā cittassa paggaṇhanaṃ paggāho, adhiggahoti attho. Ārammaṇaṃ upagantvā ṭhānaṃ, anissajjanaṃ vā upaṭṭhānaṃ. Samappavattesu assesu sārathi viya sakiccapasutesu sampayuttesu ajjhupekkhanaṃ majjhattatā. Sampayuttadhammānaṃ ārammaṇe anunayanaṃ saṃcaraṇaṃ anunayo. Sabhāvatoti yathābhūtasabhāvato. Soḷasannaṃ eva cettha dhammānaṃ gahaṇaṃ tesaṃyeva therena vavatthāpitabhāvato, te evassa tadā upaṭṭhahiṃsu, na itareti vadanti. Vīriyasatiggahaṇena cettha indriyabhāvasāmaññato saddhāpaññā; satiggahaṇeneva ekantānavajjabhāvasāmaññato passaddhiādayo cha yugaḷā; alobhādosā ca saṅgahitā jhānacittuppādapariyāpannattā tesaṃ dhammānaṃ. Therena ca dhammā vavatthānasāmaññato āraddhā. Te na upaṭṭhahiṃsūti na sakkā vattunti apare.

第九十四经.所谓初禅，是指于地相断处的深沉禅定。因此「于初禅转起之法」及「于初中禅蕴合处之相」即是此义。所谓“入集”，即得共相之入集境界，指心所相续至禅所时，下降入此境界。据此“详说”，为详尽阐释之义。所谓“分立”，是以智慧知见辨别贯穿之法理后，于各别相标示清楚。所谓“观察”，乃以智慧之眼正视法相。所谓“起表”，是指出现于所缘境界中，心识所依注。所谓“入熟”，是心识内透研细察所缘境界。所谓“破坏”，是指对身体正行的伤害状态及混乱。所谓“浸润”，指润泽滋养之意。所谓“扩展”，为入定时之心意短暂扩宽。所谓“触缘”，指由根所缘识境之触境而生之意识流。所谓“受受”，乃由触缘产生的感受之体验。所谓“知觉”，为感知境界之特征。所谓“意念作用”，是心意所作之活动。所谓“认识”，为察觉境界之现行。所谓“欲求”，论心意对境界的依赖及目的性。所谓“放出”，是心意超越时的现象或显现。所谓“所在”，指存在或显现之所。所谓“状态”，是心识所依赖或立足点。所谓“心意保持”，是意念对法的坚守抓持。所谓“受持”，是心意对法境的把握与领受。上述十六法，因经常为长老所论述而名“十六法”，其在彼时曾作为修学的文献依据。其他人则不知此法之详，惟长老们悉知。

Viditā uppajjantīti uppādepi nesaṃ vedanānaṃ pajānanaṃ hotiyevāti attho. Sesapadadvayepi eseva nayo. Taṃ jānātīti taṃñāṇo, tassa bhāvo taṃñāṇatā, ñāṇassa attasaṃvedananti attho. Taṃsamānayogakkhamāhi sampayuttadhammā. Ñāṇabahutāti ñāṇassa bahubhāvo, ekacittuppāde anekañāṇatāti attho. Idāni tamevatthaṃ vivarituṃ, ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Na sakkā jānituṃ ārammaṇakaraṇassa abhāvato. Asammohāvabodho ca īdisassa ñāṇassa natthi. Ekekameva ñāṇaṃ uppajjati tasmiṃ khaṇe ekasseva āvajjanassa uppajjanato, na ca āvajjanena vinā cittuppatti atthi. Vuttañhetaṃ –

『已经了知即生』，意即生起虽是感受，但对于此感受的认识同样是存在的。这是其义。此种二重词，即便是其他似义的词亦复如是。所谓『认识此』就是认识，称之为『认识性』，即对该知识本身的自觉。此皆属同一观察路线上相续相联之法。所谓『众多认识』即是许多种认识存在，『一心生起多识』亦是其义。现今为详细展开此义，言『如是』等说，因无起点故不能单独认知。此般认识非无明断除之后存在。各别识于一念生起时，唯有一识依因缘而起，非因缘则无心识生。正如经中所说：

‘‘Cullāsītisahassāni, kappā tiṭṭhanti ye marū;

『三千余劫间，风婆罗众生依然；

Na tveva tepi jīvanti, dvīhi cittehi saṃyutā’’ti. (mahāni. 10, 39) ca,

非一时存活，二心俱相连。』（大般涅槃经第十章三十九节）

‘‘Natthi citte yugā gahī’’ti ca –

又说：『无二识同时存在。』

Vatthārammaṇānaṃ pariggahitatāyāti yasmiñca ārammaṇe ye jhānadhammā pavattanti, tesaṃ vatthārammaṇānaṃ pageva ñāṇena paricchijja gahitattā. Yathā nāma migasūkarādīnaṃ āsayepariggahite tatra ṭhitā migā vā sūkarā vā tato uṭṭhānatopi āgamanatopi nesādassa sukhaggahaṇā honti, evaṃsampadamidaṃ. Tenāha ‘‘therena hī’’tiādi. Tenāti vatthārammaṇānaṃ pariggahitabhāvena. Assāti therassa. Tesaṃ dhammānanti jhānacittuppādapariyāpannānaṃ dhammānaṃ. Uppādaṃ āvajjantassātiādinā uppādādīsu yaṃ yadeva ārabbha ñāṇaṃ uppajjati; tasmiṃ tasmiṃ khaṇe tassa tasseva cassa pākaṭabhāvo dīpito. Na hi āvajjanena vinā ñāṇaṃ uppajjati. Ahutvā sambhontīti pubbe avijjamānā hutvā sambhavanti, anuppannā uppajjantīti attho. Udayaṃ passati tesaṃ dhammānaṃ, ‘‘ahutvā sambhontī’’ti uppādakkhaṇasamaṅgibhāvadassanato. Pubbe abhāvabodhako hi attalābho dhammānaṃ udayo. Hutvāti uppajjitvā. Paṭiventīti paṭi khaṇe khaṇe vinassanti. Vayaṃ passati, ‘‘hutvā paṭiventī’’ti tesaṃ dhammānaṃ bhaṅgakkhaṇasamaṅgibhāvadassanato. Viddhaṃsabhāvabodhako hi dhammānaṃ vijjamānato vayo.

所谓『缘起持有』，乃指依诸境缘而起的禅法，此处所论的缘起，亦即心法持有之义。如同诸野猪兽聚集于其栖息地，虽有起卧往来，但安适处处均依栖所，禅定持有所缘亦复如是。因此称谓『此乃长老所说』等，谓缘起维持之状态。此处『长老』为禅定心生起等法之义。禅定诸法在缘起生起过程中涌现，于各念生起时，即有各自识所显现而分明其相，非凭因缘则无识生。所谓『未生而生』，意为虽前未起，但依无明消尽而得发生。此所谓诸法显现于其起生之时。所谓『生起时俱现』，乃指诸法一现即生，一刹那即现生，故谓生死无常，且当前此生灭之理。所谓『灭时即灭』，指诸法彼时彼刻即灭亡，显示诸法皆为无常变化。此破坏之心生起即见诸法消散之相，不同于生起时之显明。

Tesu dhammesu natthi etassa upayo rāgavasena upagamananti anupayo, ananurodho. Hutvā viharatīti yojanā. Tathā natthi etassa apāyo paṭighavasena apagamananti anapāyo, avirodho. ‘‘Etaṃ mama, eso me atthā’’ti tassa taṇhādiṭṭhiabhinivesābhāvato taṇhādiṭṭhinissayehi anissito. Appaṭibaddhoti anupayānissitabhāvato vipassanāya paribandhavasena chandarāgena na paṭibaddho na vibandhito. Vippamuttoti tato eva vikkhambhanavimuttivasena kāmarāgato vimutto. Visaṃyutto vikkhambhanavaseneva paṭipakkhadhammehi visaṃyutto.

诸此法中，缺无以贪著形色而到，谓之无止息，不反对法缘之消长；『生住灭』有序，自性无我，不依我见所转。此是断除贪著见执而起的离挂念境，故不受爱欲之缠缚，无嫉妒之缚阻。所谓苦乐的超越，谓远离爱欲与其对治之善法。

Kilesamariyādā tena katā bhaveyyāti antosamāpattiyaṃ pavatte soḷasa dhamme ārabbha pavattamānaṃ vipassanāvīthiṃ bhinditvā sace rāgādayo uppajjeyyuṃ; tassa vipassanāvīthiyā kilesamariyādā tena cittena, cittasamaṅginā vā katā bhaveyya. Tesūti tesu dhammesu. Assāti therassa. Ekopīti rāgādīsu ekopīti ca vadanti. Vuttākārena ekaccānaṃ anāpāthagamane sati vipassanā na tesu dhammesu nirantarappavattāti ārammaṇamariyādā bhaveyya. Vikkhambhitapaccanīkattāti vipassanāya paṭipakkhadhammānaṃ pageva vikkhambhitattā idānipi vikkhambhetabbā kilesā natthīti vuttaṃ.

若由此污垢的轻蔑而生，则于内证时节起，十六法中所现的内观途径，若因这内观途径破坏，而贪欲等烦恼起，则污垢的轻蔑应由此心、与心同调和相应的心所而生。所谓「其三」者，即于那些法上。此「阿萨」指长老。谓于贪等中之一者。由开示可知，某些人于无失散时起的正念内观，不能于此等法中恒久流转，故生起轻蔑的障碍。所谓内观因对立法而有分离或散乱，依此语意，应断恶法，目前烦恼无处而存，此为言说。

Itoti paṭhamajjhānato. Anantaroti uparimo jhānādiviseso. Tassa pajānanassāti, ‘‘atthi uttari nissaraṇa’’nti evaṃ pavattajānanassa. Bahulīkaraṇenāti punappunaṃ uppādanena.

如是，谓初禅及随后的禅定是如此。所谓「立即」，是他禅等特别差别。此处意谓觉知「有更高的解脱地」。谓此生起的觉知。多次着重说明即是反复产生。

Sampasādanaṭṭhenāti kilesakālusiyāpagamanena, tassa vicārakkhobhavigamena vā cetaso sammadeva pāsādikabhāvena.

谓由污垢的起灭与灭尽，及对所缘法的正念守护，心由是而具如实且令人安稳的状态。

Vīriyaṃ sati upekkhāti āgataṭṭhāne pārisuddhiupekkhā, adukkhamasukhāvedanāti ettha jhānupekkhāti, ‘‘sukhaṭṭhāne vedanupekkhāvā’’ti vuttaṃ. Sukhaṭṭhāneti ca paṭhamajjhānādīsu sukhassa vuttaṭṭhāne. Passaddhattāti samadhuracetayitabhāvena ārammaṇe visaṭavitthatabhāvato yo so cetaso ābhogo vutto. Sāmaññaphalādīsu satiyā pārisuddhi, sā thana atthato sativinimuttā natthīti āha ‘‘parisuddhāsatiyevā’’ti. Pārisuddhiupekkhā, na jhānupekkhādayo.

谓用精进、正念并舍观察，谓到达处净洁的平等心；谓于此处无痛苦与快乐感受的无喜无忧正念，即禅观有情境上的舍。谓此快乐处是初禅等禅境的起处。谓心安稳清净的状态，即禅定所具的安详柔和。谓念依安稳，故言为清净念。此“清净的念”非禅观所缘的舍。

§95

95. Īdisesu ṭhānesu satiyā na kadācipi ñāṇaviraho atthīti āha – ‘‘ñāṇena sampajāno hutvā’’ti. Tathā hi tatiyajjhāne, ‘‘satimā sukhavihārī’’ti ettha sampajānoti ayamattho vutto eva hoti . Na sāvakānaṃ anupadadhammavipassanā hoti saṅkhārāvasesasukhumappavattiyā duviññeyyattā vinibbhujitvā gahetuṃ asakkuṇeyyabhāvato. Tenāha – ‘‘kalāpavipassanaṃ dassento evamāhā’’ti.

「95号」指观念之处，谓于其中正念永不缺乏智慧之别离。谓断然明了的觉知。初禅中称「正念而具乐者」，谓此觉知。如是，非声闻弟子的无间断内观，因为心行终末细微起灭，使两识的分别消散，不能了解因缘。故说曰：示现这禅内观，故称之。

§96

96.Paññāyacassadisvā āsavā parikkhīṇā hontīti dassanasamakālaṃ khīyamānā āsavā, ‘‘disvā parikkhīṇā hontī’’ti vuttā. Samānakālepi hi ediso saddappayogo dissati –

「96号」谓智慧见已，则烦恼尽灭。示现时烦恼正在消失，所谓「见而已灭」。同时也显现音声方便，用而能通达。

‘‘Cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇa’’nti (ma. ni. 1.204, 400; 3.421, 425, 426; saṃ. ni. 2.43-45; 2.4.60; kathā. 465, 467).

『眼识依于色发生』者，意指眼识以形色为因而生起（此义见于大念处经净续第1卷204页、第3卷421、425、426页，小念处净续第2卷43至45页、第2卷60页，及相关说话集465、467页）。

‘‘Nihantvā timiraṃ sabbaṃ, uggatejo samuggato;

「灭尽一切黑暗，涌现光明，

Verocano rasmimālī, lokacakkhupabhaṅkaro’’ti. (paṭṭhā. anuṭī. 1.25-34; visuddhi. mahāṭī. 2.580) ca –

光明如同绚丽光芒，破碎世眼昏暗」是语（见发展续注释第1卷25至34页及大淨续第2卷580页）——

Evamādīsu. Hetuattho vā ayaṃ disvāsaddo asamānakattuko yathā – ‘‘ghataṃ pivitvā balaṃ hoti, sīhaṃ disvā bhayaṃ hotī’’ti (visuddhi. mahāṭī. 2.802). Dassanahetuko hi āsavānaṃ parikkhayo pariññāsacchikiriyābhāvanābhisamaye sati pahānābhisamayassa labbhanato. Yuganaddhaṃ āharitvāti paṭhamajjhānaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya tattha jhānadhamme sammasanto samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ bhāveti. Evaṃ yāva nevasaññānāsaññāyatanaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya tattha sammasanto samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ katvā yathā thero arahattaṃ pāpuṇi. Taṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘arahattaṃ pattavāro idha gahito’’ti. Idhāti imasmiṃ sutte. Dīghanakhasuttadesanāya (ma. ni. 2.205-206) hi thero arahattaṃ patto. Tadā ca anāgāmī hutvā nirodhaṃ samāpajjatīti vacanaavasaro natthi, tasmā vuttaṃ – ‘‘arahattaṃ pattavāro idha gahito’’ti. Yadi evaṃ – ‘‘sabbaso nevasaññānāsaññāyatanaṃ samatikkamma saññāvedayitanirodhaṃ upasampajja viharatī’’ti idaṃ kasmā vuttanti? There vijjamāne paṇḍitaguṇe anavasesato dassetvā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhāpetuṃ. Nirodhasamāpajjanaṃ pana therassa āciṇṇasamāciṇṇaṃ. Tenāha ‘‘nirodhaṃ pana…pe… vadantī’’ti. Tena phalasamāpattimpi antarā samāpajjatiyevāti dasseti.

诸如此类。缘由亦可说，此空间响声非等同一音，如「打破瓦罐发力」与「见狮子生起恐惧」不同（见大净续第2卷802页）。因观见之因乃烦恼消灭、解脱成熟、毁尽诸染，及禅定修习时念住断除而得。兼修止观，先入初禅，出禅后于禅法中安住，调和修习止与观，直至入无想无色定，复出定时调和修行止观，如此，长老因此而证得阿拉汉果。基于此，有言「阿拉汉得证之处即在此」者，谓此。此实在长念经中所说。长爪经说长老已证阿拉汉。彼时虽为不还者，则灭尽得证无疑，故言「阿拉汉得证之处即在此」。倘言「彼入无想无色定，证不净灭后安住」者，谁能言此？历经辩智尊者，明了依诸阿拉汉境界，圆满说法。灭尽得证实无分别，是故告言“灭尽定……如是说”。其果证亦须中间入灭定时而得，谓之说明。

Vomissaṃ vivarituṃ ‘‘tatthassā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘nirodhaṃ samāpajjissāmī’’ti ābhogena samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ āharitvā ṭhitassa nirodhasamāpatti sīsaṃ nāma hoti, tassa ābhogavasena nirodhassa vāro āgacchati. Phalasamāpatti gūḷho hoti, ‘‘phalasamāpattiṃ samāpajjissāmī’’ti ābhogassa abhāvato. Phalasamāpatti sīsaṃ hotīti etthāpi vuttanayena attho veditabbo. Etena ābhogapaṭibaddhametesaṃ āgamananti dīpitanti veditabbaṃ. Jambudīpavāsino therā panātiādi aṭṭhakathāruḷhameva taṃ vacanaṃ. Antosamāpattiyanti nirodhaṃ samāpannakāle. Tisamuṭṭhānikarūpadhammeti utukammāhāravasena tisamuṭṭhānikarūpadhamme.

欲详细说明故，言「此中有」等。此处言「我将入灭尽定」，指以止观调和修习之力，得定时有名“头”的现象，此头为森罗之实体，乃灭尽理节之延续而生。果证定隐藏而隐微，故谓「我将得果证定」者由无力显现果证也。言果证为头，亦是约文义解。借此可知灭尽理节以力相续而入。此乃诸出世长老之解说。内入定即是入灭尽定。三增支理节谓之极短暂，而此乃由身业呼吸作业所显。

§97

97.Ciṇṇavasitanti paṭipakkhadūribhāvena subhāvitavasībhāvaṃ. Nipphattiṃ pattoti ukkaṃsaparinipphattiṃ patto. Ure vāyāmajanitāya oraso. Pabhāvitanti uppāditaṃ. Dhammenāti ariyamaggadhammena. Tassa hi adhigamena ariyāya jātiyā jāto nibbattoti katvā, ‘‘dhammajo dhammanimmito’’ti vuccati. Dhammadāyassāti navavidhassa lokuttaradhammadāyassa. Ādiyanatoti gaṇhanato, sasantāne uppādanatoti attho. Sesaṃ suviññeyyameva.

第97条，『残住』谓行有退落之别相。成就谓大火燃尽。胸喻由努力所起痛苦。成就谓生起。法义即四圣谛法义。彼由圣谛证得故，言曰圣者由此生起，也谓『法子、法因』。法得者谓九种出世法得。『起始』指起点，『相续起』指诸法相续生起。其余详明可知。

Anupadasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 无间经注释之隐义阐明已竟。

2. Chabbisodhanasuttavaṇṇanā二、六清净经注释

§98

98.Khīṇājātīti attano jātikkhayaṃ paṭijānantena arahattaṃ byākataṃ hoti arahato tadabhāvato. Tathā vusitaṃ brahmacariyanti maggabrahmacariyavāso me pariyositoti paṭijānantenapi. Kataṃ karaṇīyanti catūhi maggehi catūsu saccesu pariññādivasena soḷasavidhassapi kiccassa attanā niṭṭhāpitabhāvaṃ paṭijānantenapi. Nāparaṃ itthattāyāti āyatiṃ punabbhavābhāvaṃ, āyatiṃ vā pariññādikaraṇīyābhāvaṃ paṭijānantenapīti āha – ‘‘ekenapi padena aññā byākatāva hotī’’ti. Dvikkhattuṃ baddhaṃ pana subaddhaṃ viyāti vuttaṃ. Idha pana aññābyākaraṇaṃ catūhi padehi āgataṃ, tasmā vattabbameva cettha natthīti adhippāyo. Cetanāya diṭṭhavāditā nāma ariyavohāro. Sabhāvoti pakatiattho hi ayaṃ dhammasaddo, ‘‘jātidhammā jarādhammā’’tiādīsu (ma. ni. 1.274-275) viya tasmā, anudhammoti ariyabhāvaṃ anugatā pakatīti attho. Paramappicchatāya ariyā attano guṇe anāvikarontāpi sāsanassa niyyānikabhāvapavedanatthañceva sabrahmacārīnaṃ sammāpaṭipattiyaṃ ussāhajananatthañca tādisānaṃ parinibbānasamayeyeva āvikarontīti adhippāyenāha – ‘‘parinibbutassa…pe… kātabbo’’ti.

98.“已断生”者，指的是自我生死的灭尽，藉此而显示阿拉汉果位，这就是阿拉汉因断除我生而具足的境界。譬如说“出家修行者具足修行道，遵守修行生活，已圆满学会”，虽言明此事，仍为承认。又言“应当行持四圣道、四圣谛、十六种认识等诸法，自身已落实”，也是承认。又言“非彼即此”，谓知生死已尽，未来身再无再生，且无后续成熟的因缘，且得知此义，谓“一句即能表达清楚”。“二三相缚”与“善缚”皆曾说过。此处若有其他不同解说，则均合该四句，故此处不应多言，这为训诂原则。所谓“意念加持”即圣者的正行术语。“诸法之本质”即此“法”的本体义，如“生法、老法”等（《中部》《尼》第1.274-275）所述。故“本法相”意指圣者境界的遵循、表现之义。至极清净无欲者虽一切性德不变，但为出离法义显示，及同修诸比库得正行勤奋所致，故在涅槃之时期内亦得显现，此为训诂原则，谓“涅槃者……应当行持”。

§99

99.Dubbalanti pheggu viya subhejjanīyaṃ balavirahitaṃ, asāranti attho. Virāgutanti palujjanasabhāvaṃ. Vigacchanasabhāvanti vināsagamanasabhāvaṃ. Aniccadukkhavipariṇāmattā assāsalesassapi abhāvato assāsavirahitaṃ. Ārammaṇakaraṇavasena samannāgamanavasena ca yathārahaṃ upenti upagacchantīti upayā, ‘‘etaṃ mama, eso me attā’’ti upādiyanti daḷhaggāhaṃ gaṇhantīti upādānā. Adhitiṭṭhati cetaso abhinandanabhūtāti cetaso adhiṭṭhānaṃ. Tāhīti taṇhādiṭṭhīhi. Tanti cittaṃ. Abhinivisatīti abhirativasena nivisati, ayañhettha attho – sakkāyadhammesu cittaṃ abhinivisati ‘‘etaṃ mamaṃ, eso me attā’’ti ajjhosāya tiṭṭhati etāhi abhinivesāhi, tathā sakkāyadhammesu cittaṃ anuseti etāhīti anusayā, taṇhādiṭṭhiyo. Yadaggena hi tebhūmakadhammesu rāgādayo anusenti, tadaggena taṃsahagatadhammā tattha anusentīti pariyāyena, ‘‘taṃ anusetī’’ti vuttaṃ. Khayā virāgāti hetumhi nissakkavacananti ‘‘khayena virāgenā’’ti hetumhi karaṇavasena attho vutto. Virāgenāti ca itisaddo ādi attho . Tena ‘‘nirodhenā’’ti evamādikaṃ gahitaṃ hoti. Aññamaññavevacanāneva upayādīnaṃ samucchedasseva bodhanato.

99.“软弱”者，如软绵无力，意谓无坚强力，“无力”。“消退”者，谓衰败、弱化之性。“消灭”者，指毁灭离散之性。因无常苦及变化之理，故久住如失去呼吸般无,“呼吸相离”，此为“无自性呼吸”之义。因作缘及会聚故，依因缘理按理生起、靠近而现，“靠近”谓紧握领受，此为“取”的意旨。意志之坚持即心之坚定爱乐，即意志之毅力。“渴爱”乃因执取见所现。“恒忧”者为心之粘着依止，意为本有我及自我见习气寿命寿续心存，故此意旨解释为在身心五蕴的我执心理严格把持“这是我、这是我所有”，心行如铁炉般永久存在，即谓“执着”。五蕴即身心法中有贪爱等续存称为“习气”。因有诸根基之潜藏尤以爱欲等所依存，故“以其依止而存于彼”之意，即所谓“执持”。“灭已喜离”者，谓依因缘所致之缘起灭尽，说与“以灭而弃离”之词联系更显相应，故以“灭断为缘”说尔。故谓“以灭故弃离”等，表现此义。又彼此对言相断，乃断诸坏、过失之义，前后呼应，表明教法中鬼神及烦恼分别断灭。

§100

100. Patiṭṭhāti ettha sesabhūtattayaṃ upādārūpañcāti patiṭṭhānā, nijjīvaṭṭhena dhātucāti patiṭṭhānadhātu. Nhānīyacuṇṇaṃ bāhiraudakaṃ viya sesabhūtattayaṃ ābandhatīti ābandhanaṃ. Pacanīyabhattaṃ bāhiratejo viya sesabhūtattayaṃ paripācetīti paripācanaṃ. Bāhiravāto viya sesabhūtattayaṃ vitthambhetīti vitthambhanaṃ. Dhātusaddattho vuttoyeva. Asamphuṭṭhadhātūti asamphusitabhāvo tesaṃ viparimaṭṭhatābhāvato. Vijānanaṃ ārammaṇūpaladdhi. Ahaṃ attāti ahaṃ, ‘‘rūpadhammo me attā’’ti attakoṭṭhāsena attabhāvena na upagamiṃ na gaṇhiṃ. Nissitanissitāpi nissitā eva nāmāti āha ‘‘pathavīdhātunissitāvā’’ti. Attanā vā pana tannissitāti ‘‘ekena pariyāyenā’’ti. Upādārupampi kāmaṃ nissitampi hoti. Tathāpi taṃ nissitaṃ hotiyevāti taṃ na uddhaṭaṃ. Paricchedakarattā paricchedākāsassa ‘‘avinibbhogavasenā’’ti vuttaṃ. Tena ca tathā paricchinnattā sabbampi bhūtupādārūpaṃ ākāsadhātunissitaṃ nāma. Taṃ nissāya pavattiyā upādārūpaṃ viya bhūtarūpāni, arūpakkhandhā viya ca vatthurūpāni, ‘‘taṃnissitarūpavatthukā arūpakkhandhā’’ti vuttanayena ākāsadhātunissitacakkhādirūpadhammavatthukā vedanādayo arūpakkhandhā ākāsadhātunissitā nāmāti imamatthaṃ tathā-saddena upasaṃharati. Idhāpīti ākāsadhātunissitapadepi, na pathavīdhātunissitapadādīsu eva. Rūpārūpanti sabbampi rūpārūpaṃ gahitameva hoti, aggahitaṃ natthi. Sahajātā…pe… nissitanti idaṃ nippariyāyasiddhaṃ nissayattaṃ gahetvā vuttaṃ. Heṭṭhā vuttanayena pariyāyasiddhe nissayatte gayhamāne – ‘‘pacchājātapaccayoti pacchājātā cittacetasikā dhammā purejātassa imassa kāyassa pacchājātapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.11) vacanato sabbaṃ catusamuṭṭhānikarūpaṃ, ‘‘viññāṇadhātunissita’’nti vattabbaṃ. Tathā anantaraviññāṇadhātupaccayā pavattanato, ‘‘viññāṇadhātunissita’’nti vattabbaṃ.

100.“依止”在此含有余余不断的因缘所成诸集合体，即依止缘起之五蕴。所谓依止五蕴体者，如泥沙相缀，“止”即眾多依合故显现。譬如污泥、尘土等依附外水而合，即为依止。食物之成熟乃依外火之热而熟，即为成熟因缘。外风吹拂使物散，即破坏依止因缘。此即“界”之义。“未显界”者，谓未成熟而不表现，于其反面所有义。认知即为对象依缘接触之成就。吾我者，谓“此色法为我”，谓以我之块执、我法执而不调和，不识别不纳受。“依止依存”谓依附于彼此，故称“依附地界”。依自身彼此依止谓“一切依止”。虽然依止欲乐等，但该依止性质不显为亢扬。析理集合锋利，称为“非滥用”。故称此依止法无妨害诸法不断。依此等已断因缘而成立，称其为空气界相续。依此而缠缘诸色法、非色蕴、名色相续等，其谓“依止空气界之名色非色法诸法”。此义集约为“依止空气界”，非谓依止土界而分别。色及非色合称“色非色”，无单独首领。因共生故。此说乃依赖后续证明依止之演变根本。后述“后生依缘”谓因先生色法、中阴等形成继起之因缘。是皆四缘集成，故谓“依止识界”。因紧接识界，故为“依止意识界”。

§101

101. Ruppati vaṇṇavikāraṃ āpajjamānaṃ hadayaṅgatabhāvaṃ pakāsetīti rūpanti ayamattho cakkhudvāre āpāthagate rūpāyatane nippariyāyato labbhati, na āpāthamanāgate. Cakkhuviññāṇaviññātabbabhāvo pana āpāthamanāgatepi tasmiṃ labbhateva taṃsabhāvānativatthanato. Rūpāyatanaṃ dvidhā vibhajitvā. Thero pana āpāthaṃ anāgatassāpi rūpāyatanassa rūpabhāvaṃ na sakkā paṭikkhipitunti dvidhākaraṇaṃ nānujānanto channovādaṃ nidasseti, ‘‘upari channovāde kinti karissathā’’ti. Tattha hi ‘‘cakkhuṃ, āvuso channa, cakkhuviññāṇaṃ cakkhuviññāṇaviññātabbe dhamme’’ti (ma. ni. 3.391) āgataṃ, na cettha cakkhudvāre āpāthaṃ āgatameva rūpāyatanaṃ cakkhuviññāṇaviññātabbapadena gahitaṃ, na āpāthaṃ anāgatanti sakkā viññātuṃ aviseseneva rūpāyatanena taṇhāmānadiṭṭhigāhābhāvassa jotitattā. Tenāha ‘‘na yidaṃ labbhatī’’ti. Rūpamevāti rūpāyatanameva. Yadi evaṃ ‘‘cakkhuviññāṇaviññātabbesu dhammesū’’ti padaṃ kathaṃ netabbanti āha – ‘‘cakkhuviññāṇasampayuttā panā’’tiādi. Cakkhuviññāṇena saddhiṃ viññātabbesūti yena manoviññāṇena cakkhuviññāṇaṃ aniccantiādinā cakkhuviññāṇena saddhiṃ tena viññātabbesu taṃsampayuttadhammesūti attho. Taṇhāchandoti tassanasabhāvo chando, na kattukamyatā chandoyevāti taṇhāchando. Rajjanavasenāti vatthaṃ viya raṅgajātaṃ cittassa anurañjanavasena. Abhinandanavasenāti ārammaṇe abhiramitvā nandanavasena. Sappītikataṇhā hi nandīti vuccati. Taṇhāyanavasena taṇhā.

101.“色”是心所感知的形相变化，形相在心所眼门投射而生，其实质仅存在于此种境界，非眼门外可得。如若眼门没入障碍，色境不现，心识虽留存在障碍境内，却不被视为色境所知。色境由两部分组成。长老指出障碍未来之色境不可弃，谓“不应亵渎”，辨此说法意指“眼识、与眼识相关的应知法”皆包含在此，不是指障碍未来色境已现。此乃针对通因断贪执见识等的明智教示，是以断贪执时称“不获得”，意即只能以眼识带动相应境界。故言“色即为色境”，并非说需求述“色与识应知法”，若如此应详释为何如言“与眼识及其应知法合一”。谓“色境合于眼识中”，因以眼识与相应心所俱现，故合一。色境的渴爱即为心对色之欲望爱好，非真正所愿求所有，谓“渴爱”。虹彩般将心塗染愉悦，称为“着意”。因吸引生乐欲，谓“乐意”。趋乐体也称为“乐意”。

§102

102.Ahaṅkāroti ‘‘seyyohamasmī’’tiādinā (dha. sa. 1121, 1239; vibha. 832, 866; saṃ. ni. 4.108; mahāni. 21, 178) ahaṃkaraṇaṃ. Yena hi mamaṃ karoti, etaṃ mamaṅkāro. Svevāti ‘‘ahaṅkāro’’ti vuttamāno. Evaṃ catutthajjhāne niddiṭṭhe sabbāsu lokiyābhiññāsu vuccamānāsu heṭṭhā vijjādvayaṃ vattabbanti adhippāyena, ‘‘pubbenivāsaṃ dibbacakkhuñca avatvā kasmā vutta’’nti āha? Itaro idha sabbavāresupi lokuttaradhammapucchā adhikatā tasmā ‘‘so evaṃ samāhite’’tiādinā tatiyā vijjā kathitāti dassento, ‘‘bhikkhū lokiyadhammaṃ na pucchantī’’tiādimāha. Ekavissajjitasuttaṃ nāmetaṃ tatiyavijjāya eva āgatattā. Ariyadhammavasenapissa samaññā atthevāti dassento, ‘‘chabbisodhanantipissa nāma’’nti vatvā tesu dhammesu bhedaṃ dassetuṃ, ‘‘ettha hī’’tiādi vuttaṃ. Visuddhāti tassā codanāya sodhanavasena visodhitā. Ekameva katvāti ekavāravaseneva pāḷiyaṃ ekajjhaṃ āgatattā ekameva koṭṭhāsaṃ katvā. Yadi evaṃ kathaṃ vā chabbisodhanatāti āha – ‘‘catūhi āhārehi saddhi’’nti kathaṃ panettha cattāro āhārā gahetabbāti? Keci tāva āhu – ‘‘sādhūti bhāsitaṃ abhinanditvā anumoditvā uttari pañho pucchitabbo’’ti heṭṭhā āgatena nayena āhāravāro āharitvā vattabboti. ‘‘Bahiddhā sabbanimittesū’’ti ettha āhārānampi saṅgahitattā āhārā atthato āgatā evāti aññe. Apare pana rūpakkhandhaggahaṇena kabaḷīkāro āhāro , saṅkhārakkhandhaggahaṇena phassāhāro, manosañcetanāhāraggahaṇena viññāṇāhāro sarūpatopi gahitoti vadanti.

102.“我执”即“我是我”的意识。基于所我者，谓构成我的我执。称为“我执”。在第四禅现观中，所有世俗认知中此执皆成立，故谓“初禅所显，所有世俗分别法下的双重智慧显现”。对此，义理已明，“从前世至天眼已现何故言此？”对此疑问，反述及明次第论说明，指出“此为第三智慧”，谓“比库不问世俗法”。《一放逸经》名示第三智慧，此智慧代表圣教正行义，故视为“六十六净种”等分类，目的是在于说明诸法类型，谓“在此有分解”，故言“纯净”。集合成一，谓“合一层面”。若问如何六十六净种？答谓“因四种根本因缘合一而成”。有人问“为何用四食合一？”对此回答，皆为对世间各缘集的批判，谓某些说法为“善行”，“赞叹之”，“应问下一层”，即是诸缘集采纳。又指具千法、有色蕴的外集取，具行蕴的触食，具意根意念集取的识食。即便净土亦然。

‘‘Chabbisodhana’’nti imassa suttassa samaññāya anvatthataṃ dassetvā āyatimpi tādisena byākaraṇena bhikkhūnaṃ paṭipattimpi dassanatthaṃ, ‘‘ime panā’’tiādi āraddhaṃ. Vinayaniddesapariyāyenāti vinayaniddese āgatena kāraṇena. Vinaye vā āgataniddesānukkamena.

“六十六净种”乃此经名，言明其理相称，旨在说明比库们的修持法，《律藏疏》中所说的“因律藏所涉故或依律经”。亦或依律藏说法而行，是报道与律藏相应的义理。

Adhigantabbato adhigamo, jhānādiadhigamapucchā. Tenāha – ‘‘jhānavimokkhādīsū’’tiādi. Upāyapucchāti adhigamopāyapucchā. Kintīti kena pakārena vidhināti attho.

所谓“应得者的获得”，是指获得的内容，其中包括禅那等的获得。这里称作“禅那解脱及诸者”，是指诸如禅那解脱等的事项。所谓“方法的问答”，即询问获得之法的方法。何者？即用何等方式或程序而达成的意涵。

Katamesaṃ tvaṃ dhammānaṃ lābhīti idaṃ pana pubbe ‘‘kiṃ te adhigata’’nti aniddhāritabhedā jhānādivisesā pucchitāti idāni tesaṃ niddhāretvā pucchanākāradassanaṃ. Tasmāti yasmā yathāvuttehi ākārehi adhigamabyākaraṇaṃ sodhetabbaṃ, tasmā. Ettāvatāvāti ettakena byākaraṇamatteneva na sakkāro kātabbo. Byākaraṇañhi ekaccassa ayāthāvatopi hoti, yathā nāma jātarūpapatirūpaṃ jātarūpaṃ viya khāyatīti jātarūpaṃ nighaṃsanatāpanachedanehi sodhetabbaṃ evamevaṃ imesu idāneva vuttesu chasu ṭhānesu pakkhipitvā sodhanatthaṃ vattabbo vimokkhādīsūti ādi-saddena samādhi-samāpatti-ñāṇadassana-maggabhāvanā-phalasacchikiriyā saṅgaṇhāti.

“你从何处获得了这些法？”这是之前有问“不确定的区别，是指特别说禅那等的吗？”此时将它们确定之后，以问句式显现。由此，因为必须用如所说的形式释明获得的说明，所以不应仅凭一句话简单了事。释法中，就算对于某些部分，解释不够完善，比如“称为自身实体的形态”如“自身实体”般被误说，应当通过消除、加热、破除等方法净除。正如在这里所说的六处语境内，必须分别设立观待查清，以禅定、进入禅定、认识、证现、修道、证果等义项综合归纳。

Pākaṭo hoti adhigatavisesassa satisammosābhāvato. Sesapucchāsupi ‘‘pākaṭo hotī’’ti pade eseva nayo. Uggahaparipucchākusalāti sajjhāyamaggasaṃvaṇṇanāsu nipuṇā. Yāya paṭipadāya yassa ariyamaggo āgacchati, sā pubbabhāgapaṭipatti āgamanapaṭipadā. Sodhetabbāti suddhā udāhu asuddhāti vicāraṇavasena sodhetabbā. Na sujjhatīti tattha tattha pamādapaṭipattibhāvato. Apanetabbo attano paṭiññāya. ‘‘Sujjhatī’’ti vatvā sujjhanākāraṃ dassetuṃ, ‘‘dīgharatta’’ntiādi vuttaṃ. Paññāyatīti ettha ‘‘yadī’’ti padaṃ ānetvā yadi so bhikkhu tāya paṭipadāya yadi paññāyatīti sambandho. Khīṇāsavapaṭipattisadisā paṭipadā hoti dīgharattaṃ vikkhambhitakilesattā.

对于“证得者的明显实现”，是指因为所证得者清晰故而显现。剩余的问答部分，也要以“显现者也”为用词准则。所谓熟练的概述者，能够庄严描述修道与觉悟的因缘道路。所谓“应当净化”，是指该清净处，反之则为不净，故应加以清理。所谓“不清醒”，是指由于粗心懈怠而未保持清净状态。应当用自身的智慧察觉调整。称“清醒”者，为使状态更显而用词，并说明“长时无怠”等含义。这里的“明了”即用“若是”引导条件句，表示如果比库遵循此法，则其修道视为已断烦恼的正道，长时保持清净勿覆。

Nadiyā samuddaṃ pakkhandanaṭṭhānaṃ nadīmukhadvāraṃ. Maddamānoti badarasāḷavaṃ sarasaṃ patte pakkhitto hutvā maddamāno. Sesaṃ suviññeyyameva.

河流与大海是水流迸溅的脉络，是江河入海处的门户。所谓“软弱”，是指柔软如巴达罗阿尔木的叶子一样，经过风吹轻摆的样子。余下部分亦应明白理解。

Chabbisodhanasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 六清净经注释之隐义阐明已竟。

3. Sappurisadhammasuttavaṇṇanā三、善士法经注释

§105

105.Sappurisadhammanti sappurisabhāvakaraṃ dhammaṃ. So pana yasmā sappurisānaṃ paveṇiko dhammo hoti. Tasmā āha – ‘‘sappurisānaṃ dhamma’’nti, esa nayo asappurisadhammanti etthāpi. Evaṃ padhānaṃ anuṭṭhātabbañca sappurisadhammaṃ ādiṃ katvā mātikaṃ ṭhapetvā ayathānupubbiyā niddisanto ‘‘katamo ca, bhikkhave, asappurisadhammo’’tiādimāha. Tathā pana niddisanto udāharaṇapubbakaṃ hetuṃ dassetuṃ, ‘‘yathā nāmā’’tiādi vuttaṃ. Tena icchitabbapariccāgapubbakaṃ gahetabbaggahaṇaṃ nāma ñāyapaṭipatti, tasmā sappurisadhammā sampādetabbāti dīpento satthā ayathānupubbiyā niddhārīyatīti imamatthaṃ dasseti. Tathā aññatthāpi ‘‘asevanā ca bālānaṃ, paṇḍitānañca sevanā’’ti. Etadeva hi kuladvayaṃ ‘‘uccakula’’nti vuccati nippariyāyato. Tathāhi antimabhavikā bodhisattā tattheva paṭisandhiṃ gaṇhanti. Soti sāmīcippaṭipanno bhikkhu. Antaraṃ karitvāti taṃ kāraṇaṃ katvā. Paṭipadā hi viññūnaṃ pūjāya kāraṇaṃ, na uccakulīnatā. Mahākulāti vipulakulā upāditoditakulasampavattikāti attho.

105.“贤士之法”是指使人成为贤士的法。此法因贤士本身是纯净之体，因此称为“贤士之法”，此义同“非贤士之法”言义相对。如此，必须依序讲述“贤士之法”等内容，先予以总体提纲，再以不乱先后之次序说明，接着说“什么是非贤士之法”，以示区分。然后再举例说明，“例如姓名”等说法。此时应先行施设恰当基础，称之为智慧修习，即“贤士之法应当成就”，明了此义的法师们，以正确先后的方式加以说明。又有另一义，“与愚者交往、与智者交往”，此即家族两重气质所称“高贵家系”，形容难以取舍的隐喻。正因如此，最终即使进入菩萨阶段，也当以此师承继续。若比库修具正行，自然成功。复从中做因缘铺垫。路线乃智者敬礼的因，由此非高贵先天而得。所谓“大家”，谓广博诸族中通过兴旺繁殖生起的家系义。

§106

106.Yasasaddo parivāravācako. Yasassīti ca sātisayaparivāravantatā vuccatīti āha ‘‘parivārasampanno’’ti. Ādhipateyyābhāvato paresaṃ uparinatti etesaṃ īso īsanaṃ issariyanti akkhātabbāti appesakkhā. Tenāha ‘‘appaparivārā’’ti. Abhāvattho hi idha appa-saddo.

106.“名声”指随从者支持的言语。所谓名声，即因随从者众多而得称谓。故称“有随从者”。由于无主宰、无统治地位，彼此无争夺、无敌对，此谓“无随从”。因而称为“无随从声”。“无”即无此字义。

§107

107.Naveva dhutaṅgāni āgatānīti ettha yathā ukkaṭṭhapaṃsukūlikassa tecīvarikatā sukarā. Evaṃ ukkaṭṭhapiṇḍapātikassa sapadānacārikatā sukarā. Ekāsanikassa ca pattapiṇḍikakhalupacchābhattikatā sukarā evāti – ‘‘paṃsukūliko hotī’’tiādivacaneneva pāḷiyā anāgatānampi āgatabhāvo veditabbo pariharaṇasukaratāya tesampi samādānasambhavato. Tenāha ‘‘terasa hontī’’ti.

107. 何谓"未到者已到"？在此，以扒散尘堆衣的破损难度为例，表示已经到来的状态之难。正如扒散沾粘衣片的破损难度为难一般。同样，扒散洒落饭粒粗布部分的破损难度亦是难的。还有独坐者对缠绕破布、饭粒残余薄布的拆解也是难的。由此可知，诸如“尘堆衣者”一类说法，仅凭字词本身，即便是未到者亦应认知为已到者的状态，为了表示难以破坏的属性，亦产生了被接受的因缘。因此称为“已到者”。

§108

108. Kāmataṇhādikāya tāya taṇhāya nibbattāti tammayā, puthujjanā, pakatibhāvūpagamanena tesaṃ bhāvo tammayatā, tappaṭikkhepato atammayatā, nittaṇhatā. Taṃyeva kāraṇaṃ katvāti paṭhamajjhānepi taṇhāpahānaṃyeva kāraṇaṃ katvā. Citte uppādetvāti atammayatāpariyāyena vutte taṇhāya paṭipakkhadhamme sampādetvā. Na maññatīti maññanānaṃ ariyamaggena sabbaso samucchinnattā kismiñci okāse kāmabhavādike kenaci vatthunā hatthiassakhettavatthādinā pattacīvaravihārapariveṇādinā ca puggalaṃ na maññati. Sesaṃ suviññeyyameva.

108. 因欲渴望等这些渴爱而生起，意为对于这些渴望的存在，由于外道妄见的介入，其存在是被认为真实的。由于对善法的忽视与断绝，也是被视为不真实的。此即为未得安住状态。因此第一禅中，舍弃渴望的缘故也成立。心中生起，是言不真实的转变，通过对渴望之对治法得以成就。因不认为，“认为”已由圣道内一切拔除，故无论何时何地，因欲果报等因缘，诸如树枝田地等环境，甚至衣服进食场所等，亦无对象见为人持有。因此余义理应详细辨明。

Sappurisadhammasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 善人法经注释之隐义阐明已竟。

4. Sevitabbāsevitabbasuttavaṇṇanā4. 应亲近不应亲近经注释

§109

109.Aññamaññanti aññaṃ aññaṃ. Tenāha ‘‘aññaṃ sevitabba’’ntiādi. Sattahi padehīti sattahi vākyehi. Pajjati etena yathādhippeto atthoti padaṃ, vākyaṃ. Sāriputtattherassa okāsakaraṇaṃ dhammadāyāde (ma. ni. 1.31) vuttanayena veditabbaṃ.

109. 彼此爱护相互不同。故曰“应互相往来”。七句即七句话。此处“句”意为所论用意或含义。由此应知应证，是借由长老沙利子作用，恰如法师于教法授受处所所说。

§113

113. Diṭṭhiyeva paccayavasena paṭiladdhatāya diṭṭhipaṭilābho. Saññāpaṭilābhepi eseva nayo. Micchādiṭṭhisammādiṭṭhiyo…pe… na gahitā kammapathappattānaṃ tesaṃ manosamācārabhāvena gahitattā. Yadi evaṃ kasmā diṭṭhi cittuppādavāre na gahitāti? Kāmaṃ micchādiṭṭhiyā avayavibhāvo labbhati, tathāpi cittuppādakkhaṇe lokiyalokuttaracittuppādesu kammapathakoṭṭhāso na uddhaṭo.

113. 依于见解之缘起而获得，因此得见解之结果。在想之获得亦是如此。若断邪见与正见……未……不由行为路径之获得，因其心之行止品质而获得。若如此，何以说于心之生起时并不获得？因欲以邪见为缘，虽获分别，然在心生时现行境界中，无不适行为路径之显现。

§115

115.Kāmasaññādīnanti ettha ādi-saddena yathā byāpādavihiṃsāsaññā saṅgahitā, evaṃ anabhijjhāabyāpādaavihiṃsāsaññā saṅgahitā paṭhamena ādisaddena ‘‘anabhijjhāsahagatāya saññāyā’’tiādipāṭhassa saṅgahitattā.

115. 关于欲界种种分别之名词，此处采用开头词，如瞋恚非伤害分别所综合之意，故归于开头“无贪瞋无害分别所包含者”之集合称谓。

§117

117. Ti kāmabhavādīnaṃ apariyosānāya pariyosānaṃ icchatopi tādisassa bhavānaṃ apariyosānameva hoti . Cattāro honti puggalavasena. Tenāha ‘‘puthujjanopi hī’’tiādi. Akusalā dhammā vaḍḍhantīti tesaṃ pahānāya appaṭipajjamānassāti adhippāyo, tato eva kusalā dhammā parihāyanti. Tenassa kilesadukkhena vipākadukkhena ca sadukkhameva attabhāvaṃ abhinibbatteti. Orambhāgiyasaṃyojanāni pahāya suddhāvāsesu nibbattanāraho anāgāmī kathaṃ…pe… abhivaḍḍhantīti āha ‘‘anāgāmīpī’’tiādi. Sadukkhameva attabhāvaṃ abhinibbatteti, yāya labbhamānaakusalābhivuddhiṃ kusalaparihāniñca gahetvā anāgāminopi sabyābajjhaattabhāvābhinibbattanaṃ vuttaṃ. Evaṃ yathālabbhamānaṃ akusalaparihāniṃ kusalābhivuddhiñca gahetvā puthujjanassapi antimabhavikassa abyābajjhaattabhāvābhinibbattanaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Tenāha ‘‘puthujjanopī’’tiādi. Akusalameva hāyati,na kusalaṃ tassa buddhipakkhe ṭhitattā. Tatthāpi vipassanameva gabbhaṃ gaṇhāpeti, na vaṭṭagabbhaṃ antimabhavikatāya vivaṭṭūpanissitattā ajjhāsayassa, ñāṇassa ca pākagamanato.

117. 对欲有等烦恼无尽，烦恼的净尽便是不生此类有。依人分有四种。故说“凡夫亦如是”等。恶法增长，故以断除其恶为努力，依此令善法增加。于是污垢苦患与果报苦患，皆使自性唯苦。舍弃下品束缚，入净至心，毕竟无生之阿那含者，如何……中说“阿那含等”亦如是。其自性唯苦，是因施捨恶法之現起與善法之增长，加之善法断除，阿那含者亦有完全无生者之性质现起。如实生起恶法断除及善法增长之境，而终极凡夫亦具无生苦显现。所以言“凡夫亦如是”等。恶不足，而非立于智慧正边。然却由观察而成孕，不是由振荡孕育，故依于心意与智慧成熟而现起。

§119

119.Ekaccassāti sāmivacanaṃ ‘‘abhinandatī’’tiādīsu paccattavasena pariṇāmetabbaṃ, tathā ‘‘nibbindatī’’tiādīsupi. Uggaṇhitvāpīti pi-saddo luttaniddiṭṭho. Bhagavato bhāsitassa atthaṃ ajānantā tāva dīgharattaṃ hitasukhato paribāhirā hontu jānantānampi sabbesaṃ dīgharattaṃ hitāya sukhāya hotīti anekaṃsikataṃ codento ‘‘evaṃ santepī’’tiādimāha. Itaro sabbesampi dīgharattaṃ hitāya sukhāya hotiyevāti, ‘‘appaṭisandhikā’’tiādinā anekaṃsikataṃ pariharati. Sesaṃ suviññeyyameva.

119.“某一时间”是属时间词，应根据语境逐句转换。像“欢喜”等词也应同样处理。动词“举起”是指“pi”的音，属于缩写变体。不理解世尊所说的义理的人，长时间为了自己利益与快乐而迷失，不知世尊真正意思的甚至更久。对此，世尊循循善诱说“在此情形也是如是”等。其他人也都是为长远利益和快乐着想，以“非对抗性”等多种方式用含蓄表达。这段话的尾句应当仔细了知。

Sevitabbāsevitabbasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 应亲近不应亲近经注释之隐义阐明已竟。

5. Bahudhātukasuttavaṇṇanā5. 多界经注释

§124

124.Bhayanti (a. ni. ṭī. 2.3.1) cittasaṃsappatāti āha ‘‘cittutrāso’’ti. Upaddavoti antarāyo. Tassa pana vikkhepakāraṇattā vuttaṃ ‘‘anekaggatākāro’’ti. Upasaggoti upasajjanaṃ. Tato appatīkāravighātāpatti yasmā patīkārābhāvena vihaññamānassa kiñci kātuṃ asamatthassa osīdanakāraṇaṃ, tasmā vuttaṃ – ‘‘tattha tattha lagganākāro’’ti. Vañcetvā āgantuṃ yathāvutte divase anāgacchantesu. Bahi anikkhamanatthāya dvāre aggiṃ datvā.

124.所谓“恐惧”（参看阿含律仪注二章三节一条）是指心中扰乱、惶恐，即“恐怖心”。“阻碍”是指干扰。因扰乱根源所致，故说“多心聚形态”。“沾染”是指被尘垢污染。其后因无法消除内心烦恼，犹如无能之人不能施为，故有“处处有附着形态”的说法。就像前述日期未到而不来一样，依例不给出门外的火，防止其出入。

Naḷehīti naḷacchannasaṅkhepena upari chādetvā tehiyeva dārukacchadananiyāmena paritopi chāditā. Eseva nayoti iminā tiṇehi channataṃ, sesasambhārānaṃ rukkhamayatañca atidisati. Vidhavāputteti adantabhāvopalakkhaṇaṃ. Te hi nippitikā avinītā asaṃyatā akiccakārino honti.

“Naḷe”是指以竹子制成的遮盖物，以竹竿束缚固定，覆盖在上面形成遮蔽。用如此方式遮盖三者即是指覆盖。余下各层用品均为木质材料制成，数量极多。有“寡妇子”指无畏不驯的特性，这些是陈旧破损的，不洁乱放，且无所事事。

Matthakaṃ apāpetvāva niṭṭhāpitāti kasmā bhagavā evamakāsīti? Ānandattherassa pucchākosalladīpanatthameva, tattha nisinnānaṃ sannipatitabhikkhūnaṃ desanāya jānanatthañca. Te kira saṅkhepato vuttamatthaṃ ajānantā andhakāraṃ paviṭṭhā viya ṭhitā. Pucchānusandhivasena pariggayha jānissantīti.

为何说“置于地上即已完成”？这是为回应长老阿难的问难，此时集坐的比库们为明白所说法而请教。那些听不懂的人，像陷入黑暗一样站着。因提问随缘对答，故以问答方式逐渐确知其义。

§125

125.Rūpapariggahova kathito, na aññaṃ kiñcīti attho. Idāni tato saccāni niddhāretvā catusaccakammaṭṭhānaṃ dassetuṃ, ‘‘sabbāpī’’tiādi vuttaṃ. Pañcakkhandhā hontīti addhekādasa dhātuyo rūpakkhandho, addhaṭṭhamā dhātuyo yathārahaṃ vedanādayo cattāro arūpino khandhāti evaṃ aṭṭhārasa dhātuyo pañcakkhandhā honti. Pañcapi khandhā taṇhāvajjā dukkhasaccaṃ. Appavattīti appavattinimittaṃ. Nirodhapajānanāti paññāsīsena maggakiccamāha. Sammādiṭṭhipamukho hi ariyamaggo. Matthakaṃ pāpetvā kathitaṃ hoti sammasanassa bhūmiyā nipphattiyā ca kathitattā. Jānāti passatīti iminā ñāṇadassanaṃ kathitaṃ taṃ pana lokiyaṃ lokuttaranti duvidhanti tadubhayampi dassento āha – ‘‘saha vipassanāya maggo vutto’’ti.

125.先说对“色”的理解，即没有他义。接着阐述真理，以显示四圣谛的立场，开示“万苦”之类诸法。五蕴乃十三界中的色根依。他处八界构成感受等四无色蕴，共十八界则是五蕴。五蕴中有渴爱则是苦谛。所谓“消灭”即缘灭由来。认识灭道乃以智慧实现的正道阶段。所说为善根的基础与成熟。说明“置于地上即完成”是讲述正确的展开与终结。此识慧与所见法分为世俗与出世，二者皆有所指，为此说“和观照之道并说”的缘由。

Ettāvatāpi khoti pi-saddaggahaṇena aññena pariyāyena satthā dhātukosallaṃ desetukāmoti thero , ‘‘siyā pana, bhante’’ti pucchatīti bhagavā pathavīdhātuādivasenapi dhātukosallaṃ vibhāveti. Tattha pathavīdhātuādisaddena desanākāraṇaṃ vibhāvento, ‘‘pathavīdhātu…pe… vuttā’’ti āha. Tāpi hi ādito cha dhātuyo. ‘‘Viññāṇadhātutonīharitvā pūretabbā’’ti vatvā kathaṃ rūpadhātuyo nīharīyantīti codanaṃ sandhāya taṃ nayaṃ dassetuṃ, ‘‘viññāṇadhātū’’tiādi vuttaṃ. Kāmañcettha kāyaviññāṇadhātuyā ārammaṇaṃ phoṭṭhabbadhātupathavīdhātu ādivasena desanāruḷameva, kāyadhātu pana nīharitabbāti ekaṃsameva nīharaṇavidhiṃ dassento, ‘‘esa nayo sabbatthā’’ti āha. Purimapacchimavasena manodhātūti pacchimabhāgavasena kiriyāmanodhātu gahetabbā tassānurūpabhāvato. Nanu cettha manodhātu nāmāyaṃ manoviññāṇadhātuyā asaṃsaṭṭhā, visuṃyeva cesā dhātūti? Saccametaṃ aṭṭhārasadhātudesanāya, cittavibhattiniddese chaviññāṇakāyadesanāyaṃ pana sā manoviññāṇakāyasaṅgahitāvāti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ panettha vattabbaṃ taṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. mahāṭī. 2.517) vuttanayena veditabbaṃ. Atha vā purimapacchimavasenāti purecarānucaravasena. Manodhātūti vipākamanodhātu gahetabbā purecaraṇato, parato uppajjanakiriyāmanoviññāṇadhātuyā anantaraṃ manodhātuyā, kiriyāmanodhātuyā anantaraṃ manoviññāṇadhātuyā anuppajjanato ca.

如此也罢，借助“pi”音的接续他法，长老欲陈说诸法的分类术法，问世尊曰“尊者，能否？”世尊由地界诸名演说法义，并说“地界……”等等六界即诸根。以“识界为先置与后填充”的理讲述，如何遮蔽色界？是引带法的启发，为此示示意以“识界”等词。欲缘界以“身体意识界”为本依，说明身体界当遮蔽之。说这是普遍遮蔽法。以前后为别，心界乃位于后部，由行为心构成，因缘所生。心界本无自身集聚，是六界中的识界。此为十八界的真实教义，在心识差别分析中显示“心识界”之聚合。上述内容应依《清净道论》（第2卷517页）讲解来理解。所谓前后分别，是指前后相随。所谓心界，是指由后生的感受果报识，为后起行为识，以及行为识与随顺行为心识与非随顺行为识等相续而生。

Dhammānaṃ yāvadeva nissattanijjīvavibhāvanatthāya satthu dhātudesanāti aññesu sabhāvadhāraṇādiatthesu labbhamānesupi ayamettha attho padhānoti āha – ‘‘esanayo sabbatthā’’ti. Sappaṭipakkhavasenāti sappaṭibhāgavasena sukhaṃ dukkhena sappaṭibhāgaṃ, dukkhaṃ sukhena, evaṃ somanassadomanassāti. Yathā sukhādīnaṃyeva samudācāro vibhūto, na upekkhāya, evaṃ rāgādīnaṃyeva samudācāro vibhūto, na mohassa, tena vuttaṃ ‘‘avibhūtabhāvenā’’ti. Kāyaviññāṇadhātu pariggahitāva hoti tadavinābhāvato. Sesāsu somanassadhātuādīsu, pariggahitāva hoti avinābhāvato eva. Na hi somanassādayo manodhātuyā vinā vattanti. Upekkhādhātuto nīharitvāti ettha cakkhuviññāṇadhātuādayo catasso viññāṇadhātuyo tāsaṃ vatthārammaṇabhūtā cakkhudhātuādayo cāti aṭṭha rūpadhātuyo, manodhātu, upekkhāsahagatā manoviññāṇadhātu, upekkhāsahagatā eva dhammadhātūti evaṃ pannarasa dhātuyo upekkhādhātuto nīharitabbā. Somanassadhātuādayo pana catasso dhātuyo dhammadhātuantogadhā , evaṃ sukhadhātuto kāyaviññāṇadhātuyā tassā vatthārammaṇabhūtānaṃ kāyadhātuphoṭṭhabbadhātūnañca nīharaṇā heṭṭhā dassitanayāti, ‘‘upekkhādhātuto nīharitvā pūretabbā’’icceva vuttaṃ.

法门之设立，乃至根本活发本质之显现，乃为世尊所宣说。此意虽得于他处，然于彼处亦有所指，故称为主要义，言之曰「此策遍及一切」也。所谓完全对立者，即对喜、苦而言各有其对立面，苦对喜，喜对苦，亦如喜乐与忧愁之区别。譬如由喜等诸法起于彼处且非由无观而生，亦如由贪等诸法起于彼处而不由无明所生，故称「非无显化本性」。由色身及识法构成之界域则为所守，盖由色身消失之后乃不复存；余下如喜乐等识法亦由此守护，且由其不灭。喜乐诸法非由心识所独存，心识法亦非无喜乐而有。所谓由无观所生者，是指眼识等四识法及其所依物，即八色界及心识，及由无观而起之心识境界总共十五界，须依无观所执而守护。喜乐诸法则为四识法之内，属心法中识法内相，亦为色身界之所依；对色身识法之守护理应舍弃，如同以无观界加以淘汰，故称「由无观所守护者当舍弃且充满」，此经义正是如此言之。

Kāmavitakkādayo idha kāmadhātuādipariyāyena vuttāti ‘‘kāmadhātuādīnaṃ dvedhāvitakke kāmavitakkādīsu vuttanayena attho veditabbo’’ti āha. Tattha hi ‘‘kāmavitakkoti kāmapaṭisaṃyutto vitakko, byāpādavitakkoti byāpādapaṭisaṃyutto vitakko, vihiṃsāvitakkoti vihiṃsāpaṭisaṃyutto vitakko, nekkhammapaṭisaṃyutto vitakko nekkhammavitakko, so yāva paṭhamajjhānā vaṭṭati. Abyāpādapaṭisaṃyutto vitakko abyāpādavitakko, so mettāpubbabhāgato paṭṭhāya yāva paṭhamajjhānā vaṭṭati. Avihiṃsāpaṭisaṃyutto vitakko avihiṃsāvitakko, so karuṇāya pubbabhāgato paṭṭhāya yāva paṭhamajjhānā vaṭṭatī’’ti vuttaṃ. Ayaṃ panattho abhidhamme vitthārato āgato evāti dassetuṃ, ‘‘abhidhamme’’tiādi vuttaṃ. Kāmadhātuto nīharitvāti ettha kāmaggahaṇena gahitā rūpadhātuādayo cha, taṃvisayā sattaviññāṇadhātuyo, tattha pañcannaṃ viññāṇadhātūnaṃ cakkhudhātuādayo pañcāti aṭṭhārasa. Nekkhammadhātuādayo pana dhammadhātuantogadhā eva.

欲想等法在此乃因欲根所转，故谓欲根诸法之境界有二重意，即欲想等法之意义当识别也。谓「欲想」即与欲相应之想，「嗔想」即与嗔恚相应之想，「杀想」即与杀害相应之想，「出离想」即与出离相应之想，此五条至初禅阶。谓「无嗔想」即慈无嗔之想，出其先部分存，亦至初禅。谓「无杀想」即悲无杀之想，出其先部分存，亦至初禅。此条道路由阿毗达摩广泛引来，当以「阿毗达摩」为名。所谓欲根者，乃以欲执守护眼界等六识法者，因六识中五识界有五识及五识所依八界，共计十八界。所谓出离根者则为心法内之法界也。

Kāmataṇhāya visayabhūtā dhammā kāmadhātūti āha – ‘‘pañca kāmāvacarakkhandhā kāmadhātū’’ti. Tathā rūpataṇhāya visayabhūtā dhammā rūpadhātu, arūpataṇhāya visayabhūtā dhammā arūpadhātūti āha – ‘‘cattāro arūpāvacarakkhandhā’’tiādi. Kāmataṇhā kāmo uttarapadalopena, evaṃ rūpārūpataṇhā rūpārūpaṃ. Ārammaṇakaraṇavasena tā yattha avacaranti, te kāmāvacarādayoti evaṃ kāmāvacarakkhandhādīnaṃ kāmataṇhādibhāvo veditabbo. Ādinā nayenāti etena ‘‘uparito paranimmitavasavattideve antokaritvā etthāvacarā’’tiādipāḷiṃ (vibha. 1020) saṅgaṇhāti. Etthāvacarāti avīciparanimmitaparicchinnokāsāya kāmataṇhāya visayabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ, tadokāsatā ca taṇhāya tanninnattā veditabbā. Sesapadadvayepi eseva nayo. Paripuṇṇaaṭṭhārasadhātukattā kāmāvacaradhammānaṃ ‘‘kāmadhātuto nīharitvā pūretabbā’’ti vuttaṃ. Manoviññāṇadhātudhammadhātu ekadesamattameva hi rūpārūpāvacaradhammāti.

因欲渴而生之对象法名为欲界，此谓「五欲界群」也。又因色渴所缘之法名色界，非色渴所缘之法名无色界，语曰「四无色界群」等。欲渴谓欲，即以“上足蹻”比喻，色渴及无色渴亦如是。依赖所缘之境界而言，其即为欲界群等诸渴之本性。当以「起彼故、作彼业」解释此意，此谓“因其所缘境界故起渴”，且谓缘生渴之下段，亦应知其不生之法。余下其他亦即同理。欲界十八界众，各法当舍弃充满也。唯心识法及法界之一域实为色及无色界之渴界。

Samāgantvāti sahitā hutvā. Yattakañhi paccayadhammā attano phalassa kāraṇaṃ, tattha tannibbattane samāgatā viya hoti vekalle tadanibbattanato. Saṅkhatadhātuto nīharitvā pūretabbā asaṅkhatāya dhātuyā dhammadhātuekadesabhāvato.

所谓集合者，即合相共存。若某缘处为其果报之因缘，彼处因缘既集，宛如其缘处单独之因果。应舍弃已聚合之有为法，充满无为法内之一法性。

§126

126. Evaṃ pavattamānā mayaṃ attāti gahaṇaṃ gamissāmāti iminā viya adhippāyena attānaṃ adhikicca uddissa pavattā ajjhattā, tesu bhavā tappariyāpannattāti ajjhattikāni. Tato bahibhūtāni bāhirāni. Āyatanakathā paṭiccasamuppādakathā ca visuddhimagge (visuddhi. 2.510, 570, 571) vuttanayeneva veditabbāti na vitthāritā.

126. “如是不断运转，我等自体将遭深密之困”，如是以大权势内外兼顾之心，力求超越己身，内者即种种烦恼，外者即外部困扰。所谓六入处缘起及诸清净道理（见净道经章）宜如已述识别，然未曾详尽阐明。

§127

127. Avijjamānaṃ ṭhānaṃ aṭṭhānaṃ (a. ni. ṭī. 1.1.268; vibha. mūlaṭī. 809), natthi ṭhānanti vā aṭṭhānaṃ. Anavakāsoti ettha eseva nayo. Tadatthanigamanameva hi ‘‘netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti vacananti. Tenāha ‘‘ubhayenapī’’tiādi. Yanti kāraṇe paccattavacanaṃ, hetuattho ca kāraṇatthoti āha – ‘‘yanti yena kāraṇenā’’ti. Ukkaṭṭhaniddesena ettha diṭṭhisampatti veditabbāti vuttaṃ ‘‘maggadiṭṭhiyā sampanno’’ti. Kuto panāyamattho labbhatīti? Liṅgato. Liṅgañhetaṃ, yadidaṃ niccato upagamanapaṭikkhepo. Catubhūmakesūti idaṃ catutthabhūmakasaṅkhārānaṃ ariyasāvakassa visayabhāvūpagamanato vuttaṃ; na pana te ārabbha niccato upagamanasabbhāvato. Vakkhati ca ‘‘catutthabhūmakasaṅkhārā panā’’tiādinā. Abhisaṅkhatasaṅkhāraabhisaṅkharaṇakasaṅkhārānaṃ sappadesattā nippadesasaṅkhāraggahaṇatthaṃ ‘‘saṅkhatasaṅkhāresū’’ti vuttaṃ. Lokuttarasaṅkhārānaṃ pana nivattane kāraṇaṃ sayameva vakkhati. Etaṃ kāraṇaṃ natthi setughātattā. Tejussadattāti saṃkilesavidhamanatejassa adhikabhāvato. Tathā hi te gambhīrabhāvena duddasā. Akusalānaṃ ārammaṇaṃ na hontīti idaṃ pakaraṇavasena vuttaṃ. Appahīnavipallāsānaṃ sattānaṃ kusaladhammānampi te ārammaṇaṃ na honti.

127. “无明为本之所立基台”，云无此基台及共他基台之理不应有。其意即“非是基台”，又云“皆二者具足”，因缘而起之辩曰“缘何而起”。以其为标识，即“由标识缘故”；所谓四地，即第四地菩萨之所作业因。然未必皆始起即为必然起。说“第四地业缘”者，指四地炼制菩萨志趣业之所缘，非由混合造业，乃为善虑业。以世向上轮回之炼制成因乃由自身，即此无明为本根。因其力甚猛锐难解。谓不善本缘无所侵入，此为论书所示。众生灭绝颠倒之业，善法亦无力所侵，故除非灭净变异，善法亦无此所侵。

Asukhe ‘‘sukha’’nti vipallāso ca idha sukhato upagamanassa ṭhānanti adhippetanti dassento, ‘‘ekanta…pe… vutta’’nti. Attadiṭṭhivasenāti padhānadiṭṭhimāha . Diṭṭhiyā nibbānassa avisayabhāvo heṭṭhā vutto evāti ‘‘kasiṇādipaṇṇattisaṅgahattha’’nti vuttaṃ. Paricchedoti saṅkhārānaṃ paricchedo saṅkhārānaṃ paricchijjagahaṇaṃ. Svāyaṃ yesaṃ niccādito upagamanaṃ bhavati tesaṃyeva vasena kātabboti dassento ‘‘sabbavāresū’’tiādimāha. Sabbavāresūti niccādisabbavāresu. Puthujjano hīti hi-saddo hetuattho. Yasmā yaṃ yaṃ saṅkhāraṃ niccādivasena puthujjanakāle upagacchati, taṃ taṃ ariyamaggādhigamena aniccādivasena gaṇhanto yāthāvato jānanto taṃ gāhaṃ taṃ diṭṭhiṃ viniveṭheti vissajjeti. Tasmā yattha gāho tattha vissajjanāti catutthabhūmakasaṅkhārā idha saṅkhāraggahaṇena na gayhatīti attho.

关于“不苦说为乐”的谬误问题，在这里以乐的起因立场为依据展开说明。先说“执见”（就是自我见）者，据说“绝对……等等所说”。“自见”指的是执着于我见，有此见解。至于“见”与涅槃的分别性，低下者言闻了“色究竟”等相等语句，是依托某种诸如遍灯（kaṣiṇa）等的具象物而被说出。分部说者解释“分部”是诸造作法的划分，或是拆解造作法的意思。对于那些本有某种“永恒不变”的现象而生起的造作法，凭此本身因缘成就者，即在各种永恒事物里，辨明其性。凡夫之“凡夫”名词用“hi”表示其因故。由於凡夫于世间，以永恒不变的立场，观察种种造作法，而圣者则凭圣道的觉知，在无常等相上亲知正见，将此取态的执见断除舍弃。所以，所住处即见执着所住之处，故言“所住处所在即其灭除”是指第四禅的造作法，谓此处处中未生起见取之执着。

§128

128. Puttasambandhena mātāpitusamaññā, dattakittimādivasenapi puttavohāro loke dissati, so ca kho pariyāyato nippariyāyasiddhaṃ taṃ dassetuṃ, ‘‘janikā va mātā janako pitā’’ti vuttaṃ. Tathā ānantariyakammassa adhippetattā ‘‘manussabhūtova khīṇāsavo arahāti adhippeto’’ti vuttaṃ. ‘‘Aṭṭhānameta’’ntiādinā mātuādīnaṃyeva jīvitā voropane ariyasāvakassa abhabbabhāvadassanato tadaññaṃ ariyasāvako jīvitā voropetīti idaṃ atthato āpannamevāti maññamāno vadati – ‘‘kiṃ pana ariyasāvako aññaṃ jīvitā voropeyyā’’ti ? ‘‘Aṭṭhānametaṃ, bhikkhave, anavakāso, yaṃ diṭṭhisampanno puggalo sañcicca pāṇaṃ jīvitā voropeyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti vacanato, ‘‘etampi aṭṭhāna’’nti vuttaṃ. Tenāha ‘‘sacepi hī’’tiādi. Baladīpanatthanti saddhādibalasamannāgamadīpanatthaṃ. Ariyamaggenāgatasaddhādibalavasena hi ariyasāvako tādisaṃ sāvajjaṃ na karoti.

关于128节，因子女关系，有对等父母之观念，及授姓取名之习俗，故儿童的养育生活在人间显现，乃至需表明验实此理，如言“母为生者，父为生成者”。此外，关于随应行为的内在，即是“作为人者的阿拉汉具灭尽所有烦恼”，此乃选定的行为所示。所谓“八处”一类，是指对母亲等众生生命的断绝缺失，因为对此无相干证能见者，即使圣弟子对此生命断绝也为难识别。这是本质上的理解，其谓“这就是收集的实质，取尽生命者，圣弟子对此实质自身觉知，故此称作视域空地(第四处)造作法之处。此处据造作法的收摄而不应与之一体认同”。

Pañcahi kāraṇehīti idaṃ atthanipphādakāni tesaṃ pubbabhāgiyāni ca kāraṇāni kāraṇabhāvasāmaññena ekajjhaṃ gahetvā vuttaṃ, na pana sabbesaṃ pañcannaṃ sahayogakkhamato. Ākārehīti kāraṇehi. Anussāvanenāti anurūpaṃ sāvanena. Bhedassa anurūpaṃ yathā bhedo hoti, evaṃ bhinditabbānaṃ bhikkhūnaṃ attano vacanassa sāvanena viññāpanena. Tenāha ‘‘nanu tumhe’’tiādi. Kaṇṇamūle vacībhedaṃ katvāti etena ‘‘pākaṭaṃ katvā bhedakaravatthudīpanaṃ vohāro, tattha attano nicchitamatthaṃ rahassavasena viññāpanaṃ anussāvana’’nti dasseti.

所谓五因，是指五种使某事成立的因缘，这些因缘的前提部分以及其共同因的属性，合一地被论说，非为一切五事所具的完全合力。‘具因’指因缘。‘合适听闻’指适当的听闻。正如“区别”现象的存在，必须突破分裂，故应通过修行者自身的言教与宣示逐句阐明。故谓“你们是否……”，这里指明“显明分裂事由的出具之职业，且此为自身确切意义之秘密听闻和宣示”。

Kammameva uddeso vā pamāṇanti tehi saṅghabhedasiddhito vuttaṃ, itare pana tesaṃ pubbabhāgabhūtā. Tenāha ‘‘vohārā’’tiādi. Tatthāti vohāre. Cutianantaraṃ phalaṃ anantaraṃ nāma, tasmiṃ anantare niyuttāni tannibbattanena anantarakaraṇasīlāni, anantarappayojanāni cāti ānantariyāni, tāni eva ‘‘ānantariyakammānī’’ti vuttāni.

造作法的目的亦或其量具，乃依此因断定僧团分裂（即教团分裂）已成，是说部分因缘存在，且前因部分存在。故谓“行为表”的知识等，是行为之后紧接其果报的课程，名为连续果，是指接续中的相关因果关系，称作‘连续行为’。这就是所谓的造作法的连续部分。

Kammatoti ‘‘evaṃ ānantariyakammaṃ hoti, evaṃ anantariyakammasadisa’’nti evaṃ kammavibhāgato. Dvāratoti kāyādidvārato. Kappaṭṭhitiyatoti ‘‘idaṃ kappaṭṭhitikavipākaṃ, idaṃ na kappaṭṭhitikavipāka’’nti evaṃ kappaṭṭhitiyavibhāgato. Pākāti ‘‘idamettha vipaccati, idaṃ na vipaccatī’’ti vipaccanavibhāgato. Sādhāraṇādīhīti gahaṭṭhapabbajitānaṃ sādhāraṇāsādhāraṇato, ādi-saddena vedanādivibhāgato ca.

造作法指称“此即为连续行为，此即类似连续行为”的造作法分类。‘门’是指身体等外部之门户。‘报应存在’是指“这是连续报应，这是非连续报应”，此由连续报应的分类而得。‘熟成’指“此处有成熟，此处无成熟”，由成熟的分类而来。‘共同属性等’指依归居士与比库的共相与别相等，及苦乐诸相等种类的分类。

Yasmā manussattabhāve ṭhitasseva ca kusaladhammānaṃ tikkhavisadasūrabhāvāpatti, yathā taṃ tiṇṇampi bodhisattānaṃ bodhittayanibbattiyaṃ, evaṃ manussabhāve ṭhitasseva akusaladhammānampi tikkhavisadasūrabhāvāpattīti āha ‘‘manussabhūtassevā’’ti. Pākatikamanussānampi ca kusaladhammānaṃ visesappatti vimānavatthuaṭṭhakathāyaṃ (vi. va. aṭṭha. 3) vuttanayena veditabbā. Yathā vutto ca attho samānajātiyassa vikopane kammaṃ garutaraṃ, na tathā vijātiyassāti vuttaṃ – ‘‘manussabhūtaṃ mātaraṃ vā pitaraṃ vā’’ti. Liṅge parivatte ca so eva ekakammanibbatto bhavaṅgappabandho, jīvitindriyappabandho ca, na aññoti āha ‘‘api parivattaliṅga’’nti. Arahantepi eseva nayo. Tassa vipākantiādi kammassa ānantariyabhāvasamatthanaṃ, catukoṭikañcettha sambhavati. Tattha paṭhamā koṭi dassitā, itarāsu visaṅketaṃ dassetuṃ, ‘‘yo panā’’tiādi vuttaṃ. Yadipi tattha visaṅketo, kammaṃ pana garutaraṃ ānantariyasadisaṃ bhāyitabbanti āha – ‘‘ānantariyaṃ āhacceva tiṭṭhatī’’ti. Ayaṃ pañhoti ñāpanicchānibbattā kathā.

由于处于人道，善法的业现清净、闪耀等现象如同菩萨证得菩提涅槃的现前，因而言“亦即为人”。同样，人道恶业的业现也具闪耀性质，故言“为人道”。关于已成熟之人的善恶分别果报，此中以天上界无量注疏（vi. va. aṭṭha. 3）所说可知。如经中所言，同一世系中，因果虽粗重而不变异，故未变异。谓“为人之母或父”，转换性别时亦因同业果，故称之“亦有转换性别”。阿拉汉亦同理。对于该业的因果成熟与连续本质的阐发，最高次第称为四重分类。首次已示，欲余处明确显示，谓“但有……”，虽有不明之处，但重大的业应谨慎对待。因此有言“即使是连续的，依然存在”，这里是智者终极难题的表示。

Ānantariyaṃ phusati maraṇādhippāyeneva ānantariyavatthuno vikopitattā. Ānantariyaṃ na phusati ānantariyavatthuabhāvato. Sabbattha hi purimaṃ abhisandhicittaṃ appamāṇaṃ, vadhakacittaṃ pana tadārammaṇaṃ jīvitindriyañca ānantariyanānantariyabhāve pamāṇanti daṭṭhabbaṃ. Saṅgāmacatukkaṃ sampattavasena yojetabbaṃ.

此处所说“立即现行”者，如同因死亡的迫临而立即发生之事；因立即条件故而动怒的事亦是如此。由于缺乏立即条件者，则无立即现行可言。因为各处的先行联结心无量无边，其害杀念心则依赖于此种条件运行，生命根亦因有立即或非立即的条件而长短有别，故须观察。应以广博的四缘结（缘起）为资具加以结合运用。

Tenevāti teneva payogena. Arahantaghāto hotiyeva arahato māritattā. Puthujjanasseva dinnaṃ hotīti yasmā yathā vadhakacittaṃ paccuppannārammaṇampi pabandhavicchedavasena ca jīvitindriyaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattati, na evaṃ cāgacetanā, sā hi cajitabbavatthuṃ ārammaṇaṃ katvā cajanamattameva hoti, aññasantakabhāvakaraṇañca tassa cajanaṃ, tasmā yassa taṃ santakaṃ kataṃ. Tasseva dinnaṃ hotīti.

“以此因缘”者，指正是以那因缘为因。譬如阿拉汉杀害虽成为其所为，然其死亡亦是阿拉汉所受。正如凡夫因业所致，杀念心一旦产生，即立即对断结子业起作用而形成生命根的依止，命根由依止而生，但此非随意或自作意念之行；乃是起于舍弃之因缘而已。故依已有的结业为条件，方能生起该死之果报，故云其寿命已尽。

Lohitaṃ samo saratīti abhighātena pakuppamānaṃ sañcitaṃ hoti. Mahantataranti garutaraṃ. Sarīrapaṭijaggane viyāti satthurūpakāyapaṭijaggane viya.

犹如红血液，受伤时血流积聚，愈发显著，越聚愈为重大。此就破坏身体之形态而言，如同被敌人伤害形状般扩散剧烈。

Asannipatiteti idaṃ sāmaggiyadīpanaṃ. Bhedo ca hotīti saṅghassa bhedo hoti. Vaṭṭatīti saññāyāti īdisakaraṇaṃ saṅghassa bhedāya na hotīti saññāya. Navato ūnaparisāyaṃ karontassa tathāti yojetabbaṃ, tathāti iminā ‘‘na ānantariyakammanti’’ imaṃ ākaḍḍhati, na pana ‘‘bhedo hotī’’ti idaṃ. Heṭṭhimantena hi navannameva vasena saṅghabhedo. Dhammavādino anavajjā yathādhammaṃ avaṭṭhānato. Saṅghabhedassa pubbabhāgo saṅgharāji.

“相邻密集”谅指和乐共处之标示。倘若生分而生异则为僧团之分裂。所谓“循环”则是识别之意，此非指标示义，而指不发生僧团分裂之识别。对于九十九个不到众的社群应如此结合。对此社群合一并非“即时行为”，而是强调“非立即业”为此合一的内涵，非是“分裂”的意味。谨记，在较小的团体内亦有僧团可能分裂。正法持守者当正守法规。僧团分裂最初之因是僧长。

Kāyadvārameva pūrenti kāyakammabhāveneva lakkhitabbato.

此处“身体疾病”一词专指因身业所致疾病。

‘‘Saṇṭhahante hi…pe… muccatī’’ti idaṃ kappaṭṭhakathāya na sameti. Tathā hi kappaṭṭhakathāyaṃ (kathā. aṭṭha. 654-657) vuttaṃ – ‘‘āpāyikoti idaṃ suttaṃ yaṃ so ekaṃ kappaṃ asītibhāge katvā tato ekabhāgamattaṃ kālaṃ tiṭṭheyya, taṃ āyukappaṃ sandhāya vutta’’nti. Kappavināseyevāti pana āyukappavināseyevāti atthe sati natthi virodho. Ettha ca saṇṭhahanteti idampi ‘‘svevavinassissatī’’ti viya abhūtaparikappavasena vuttaṃ. Ekadivasameva niraye paccati tato paraṃ kappābhāve āyukappassapi abhāvatoti avirodhato atthayojanā daṭṭhabbā. Sesānīti saṅghabhedato aññāni ānantariyakammāni.

“对被绞杀者……得解脱”一说不符《律藏注解》之义。注解书中（注释第654-657条）说：“‘劫’是指此经中所说的单一劫期，取其八分之一，后以该时间为度量，名为寿命劫。”关于劫灭与寿命劫灭，两者的意义不相冲突。关于被绞杀者，亦有称为‘自灭者’，乃是无条件灭诸恶的说法。即使一天即堕地狱，待劫尽后寿命劫仍复存，两者不矛盾，由此可见义理相合。此等皆系僧团分裂外之其他立即业。

Ahosikammaṃ…pe… saṅkhyaṃ gacchanti, evaṃ sati kathaṃ nesaṃ ānantariyatā cutianantaraṃ vipākadānābhāvato. Atha sati phaladāne cutianantaro eva etesaṃ phalakālo, na aññoti phalakālaniyamena niyatatā nicchitā, na phaladānaniyamena, evampi niyataphalakālānaṃ aññesampi upapajjavedanīyānaṃ diṭṭhadhammavedanīyānañca niyatatā āpajjeyya. Tasmā vipākadhammadhammānaṃ paccayantaravikalatādīhi avipaccamānānampi attano sabhāvena vipākadhammatā viya balavatā ānantariyena vipāke dinne avipaccamānānampi ānantariyānaṃ phaladāne niyatasabhāvā ānantariyasabhāvā ca pavattīti attano sabhāvena phaladānaniyameneva niyatatā ānantariyatā ca veditabbā. Avassañca ānantariyasabhāvā tato eva niyatasabhāvā ca tesaṃ pavattīti sampaṭicchitabbametaṃ aññassa balavato ānantariyassa abhāve cutianantaraṃ ekantena phaladānato.

“不可计数的……”等经句中的数目，依此法理，若中断，则由于果报消失而无果报出现。然后，正念的果报出现时，果报时间即在中断之后，而非其他果报时间的恒定不变，也非果报时间的依律性。如此，果报时间的恒定不变，对于其他因果新生且于现象所见果报的定性，也不会被恒定。故此，由于果报法相的关系，虽有变异但其本质如同果报法性，故中断之处，果报法性之恒定及中断性当知。且其不前与中断性同时，亦当知其两者皆发生。于他力强盛无间处，中断性若失则单纯由果报产生故而中断不能完全断绝。

Nanu evaṃ aññesampi upapajjavedanīyānaṃ aññasmiṃ vipākadāyake asati cutianantaramekantena phaladānato niyatasabhāvā anantariyasabhāvā ca pavatti āpajjatīti? Nāpajjati. Asamānajātikena cetopaṇidhivasena upaghātakena ca nivattetabbavipākattā anantare ekantaphaladāyakattābhāvā. Na pana ānantariyakānaṃ paṭhamajjhānādīnaṃ dutiyajjhānādīni viya asamānajātikaṃ phalanivattakaṃ atthi sabbānantariyānaṃ avīciphalattā. Na ca heṭṭhūpapattiṃ icchato sīlavato cetopaṇidhi viya uparūpapattijanakakammaphalaṃ ānantariyaphalaṃ nivattetuṃ samattho cetopaṇidhi atthi anicchantasseva avīcipātanato, na ca ānantariyopaghātakaṃ kiñci kammaṃ atthi, tasmā tesaṃyeva anantare ekantavipākajanakasabhāvā pavattīti. Anekāni ca ānantariyāni katāni ekanteneva vipāke niyatasabhāvattā uparatāvipaccanasabhāvāsaṅkattā nicchitāni sabhāvato niyatāneva. Tesu pana samānasabhāvesu ekena vipāke dinne itarāni attanā kātabbakiccassa teneva katattā na dutiyaṃ tatiyaṃ vā paṭisandhiṃ karonti. Na samatthatāvighātattāti natthi tesaṃ ānantariyakatā nivatti; garutarabhāvo pana tesu labbhatevāti saṅghabhedassa siyā garutarabhāvoti, ‘‘yena…pe… vipaccatī’’ti āha. Ekassa pana aññāni upatthambhakāni hontīti daṭṭhabbāni. Paṭisandhivasena vipaccatīti vacanena itaresaṃ pavattivipākadāyitā anuññātā viya dissati. No vā tathā sīlavatīti yathā pitā sīlavā, tathā sīlavatī no vā hotīti yojanā. Sace mātā sīlavatī, mātughāto paṭisandhivasena vipaccatīti yojanā.

难道其他缘起所生果报者，于某种果报发生中间间断均会因单纯果报而生成恒定与中断性吗？不能。因不平等出生与心所伪踪，及破坏果报之因，果报内部不会产生单纯果报生成。且中断果报非初禅等次第第二禅，其生果报无等比，所有中断均无无漏果实。若因善行心念等故而生之果报，中断果报不可逆转，如同无生无灭，不与障碍、破坏业相应，故中断处果报生起之性为单一果报生起之恒定。且多种中断果报只因单一果报而生，其恒定性随果报关系而确定。于共同本性者，同一果报时中无他作，非第二、三果相续。此处不具阻碍故无中断果报循环，若重性存在则为僧团分裂之重罪，故有“由……则……”之语。亦可见其他相互支持者。以相续果报表达“生起”之义，似排除他生。若论不善行者，则母亲如善行者，因相续亦应无生死。

Pakatattoti anukkhitto. Samānasaṃvāsakoti apārājiko. Samānasīmāyanti ekasīmāyaṃ.

“明确者”即未受罚者。共同边界即一边界。

Satthukiccaṃ kātuṃ asamatthoti yaṃ satthārā kātabbakiccaṃ anusāsanādi, taṃ kātuṃ asamatthoti bhagavantaṃ paccakkhāya. Aññaṃ titthakaranti aññaṃ satthāraṃ.

若因不具足致不能作佛事者，世尊亲自承认其不能作佛事。若持异见者，则是异教师。

§129

129. Abhijātiādisu (a. ni. ṭī. 1.1.277) pakappanena devatūpasaṅkamanādinā jātacakkavāḷena samānayogakkhemaṃ dasasahassaparimāṇaṃ ṭhānaṃ jātikhettaṃ, saraseneva āṇāpavattiṭṭhānaṃ āṇākhettaṃ, visayabhūtaṃ ṭhānaṃ visayakhettaṃ. Dasasahassī lokadhātūti imāya lokadhātuyā saddhiṃ imaṃ lokadhātuṃ parivāretvā ṭhitā dasasahassī lokadhātu. Tattakānaṃyeva jātikhettabhāvo dhammatāvasena veditabbo. ‘‘Pariggahavasenā’’ti keci. ‘‘Sabbesampi buddhānaṃ tattakaṃ eva jātikhettaṃ tannivāsīnaṃyeva ca devatānaṃ dhammābhisamayo’’ti ca vadanti. Mātukucchiokkamanakālādīnaṃ channaṃ eva gahaṇaṃ nidassanamattaṃ mahābhinīhārādikālepi tassa pakampanassa labbhamānato. Āṇākhettaṃ nāma yaṃ ekajjhaṃ saṃvaṭṭati ca vivaṭṭati ca. Āṇā vattati āṇāya tannivāsīnaṃ devatānaṃ sirasā sampaṭicchanena, tañca kho kevalaṃ buddhānaṃ ānubhāveneva, na adhippāyavasena, adhippāyavasena pana ‘‘yāvatā vā pana ākaṅkheyyā’’ti (a. ni. 3.81) vacanato tato parampi āṇā pavatteyya.

关于生起等，因天人与轮回互相往来，以十万大小的生起处转动，故称生起处。若以湖泊比生起处，则湖为缘起。生起之地即生起界，依分别可为生起处、缘起处。十万世界界者，依此世界相系围绕，共成十万世界界。对当时，此生起处之性质应依法性证知。有人称“有人聚集之处”。且谓“一切佛之真相即生起处，亦为天众所依之法汇聚”。母胎移动等以覆盖为示，仅为显现。生起处为回转、旋转之处。转动因缘为天众之头颅相互触接，且仅因佛力非因他力。然时言“或许能望及”，故彼处次第转动。

Na uppajjantīti pana atthīti, ‘‘na me ācariyo atthi, sadiso me na vijjatī’’tiādiṃ (ma. ni. 1.285; 2.341; mahāva. 11; kathā. 405; mi. pa. 4.5.11) imissaṃ lokadhātuyaṃ ṭhatvā vadantena bhagavatā, ‘‘kiṃ panāvuso sāriputta, atthetarahi aññe samaṇā vā brāhmaṇā vā bhagavatā samasamā sambodhiyanti, evaṃ puṭṭho ahaṃ, bhante, noti vadeyya’’nti (dī. ni. 3.161), vatvā tassa kāraṇaṃ dassetuṃ, ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ ekissā lokadhātuyā dve arahanto sammāsambuddhā’’ti imaṃ suttaṃ (dī. ni. 3.161; mi. pa. 5.1.1) dassentena dhammasenāpatinā ca buddhakhettabhūtaṃ imaṃ lokadhātuṃ ṭhapetvā aññattha anuppatti vuttā hotīti adhippāyo.

“不生”之理，意即“我无师，不似我者无”，此乃据《摩尼尼》、《长部大本》、《说经》等论证。世尊于此世界宣说，“然，沙利子，当今世尚有他沙门婆罗门，亦能同时覚悟，故彼我问不得言”。为示彼原因，示以“此处无余，单一佛果两阿拉汉遍在之处”，此经及文献皆有之。故由法军长安置佛界，此界无他起，故谓无敌。如父母皆善，则其子亦应善；若母亲善则因缘不生再死。

Ekatoti saha, ekasmiṃ kāleti attho. So pana kālo kathaṃ paricchinnoti carimabhave paṭisandhiggahaṇato paṭṭhāya yāva dhātuparinibbānāti dassento ‘‘tatthā’’tiādimāha. Nisinnakālato paṭṭhāyāti paṭilomakkamena vadati. Parinibbānato paṭṭhāyāti anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbānato paṭṭhāya. Etthantareti carimabhave bodhisattassa paṭisandhiggahaṇaṃ dhātuparinibbānanti etesaṃ antare.

「一时」与「在某一时期」的含义相同。此处的「时」如何考察？由于对过去世的重新进入而复现，以至于见证五大元素乃至涅槃的过程，所以说『在彼处』。坐着的时间则指发生逆向之事。对涅槃的见证则是指无散灭性的涅槃元素的显现。所谓『中间』，是指出现在过去世再生之中的五大元素涅槃，也即是这些要素的间隙时间。

Aññassa buddhassa uppatti na nivāritā, tattha kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘tīṇi hī’’tiādi vuttaṃ. Paṭipattiantaradhānena hi sāsanassa osakkitattā aparassa buddhassa uppatti laddhāvasarā hoti. Paṭipadāti paṭivedhāvahā pubbabhāgapaṭipadā. ‘‘Pariyatti pamāṇa’’nti vatvā tamatthaṃ bodhisattaṃ nidassanaṃ katvā dassetuṃ, ‘‘yathā’’tiādi vuttaṃ tayidaṃ hīnaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Niyyānikadhammassa ṭhitiñhi dassento aniyyānikadhammaṃ nidasseti.

他方佛陀的出现并非阻止，谓之「三卑劣」，以说明产生原因。因为修行之中教法中断失守，会给他佛的出现提供良机。所谓修行，是指前半段的修道过程。说到「学义经文的度量」，在此举例菩萨为示范，证明及表述此理，因此说「如是」等语，表明这是可视为不足的。说明有起遣法的存在，定立恒常者则显现出无常的事物。

Mātikāya antarahitāyāti, ‘‘yo pana bhikkhū’’tiādinayappattā sikkhāpadapāḷi mātikā, tāya antarahitāya nidānuddesasaṅkhāte pātimokkhuddese pabbajjāyupasampadākammesu ca sāsanaṃ tiṭṭhatīti attho. Atha vā pātimokkhe dharanteyeva pabbajjā upasampadā ca, evaṃ sati tadubhayaṃ pātimokkhe antogadhaṃ tadubhayābhāve pātimokkhābhāvato, tasmā tayidaṃ tayaṃ sāsanassa ṭhitihetūti āha – ‘‘pātimokkhapabbajjāupasampadāsu ṭhitāsu sāsanaṃ tiṭṭhatī’’ti. Yasmā vā upasampadādhīnaṃ pātimokkhaṃ, upasampadā ca pabbajjādhīnā, tasmā pātimokkhe siddhe, siddhāsu pabbajjāupasampadāsu ca sāsanaṃ tiṭṭhati. Pacchimapaṭivedhato hi paraṃ paṭivedhasāsanaṃ, pacchimasīlato ca paraṃ paṭipattisāsanaṃ vinaṭṭhaṃ nāma hoti. Osakkitaṃ nāmāti pacchimakapaṭivedhasīlabhedadvayaṃ ekato katvā tato paraṃ vinaṭṭhaṃ nāma hotīti attho.

所谓不含目录者，是指「诸比库等」等词语之戒律篇目，此戒律目录，以其内涵为依归，在沙弥、比库住戒及具足戒中，教法得以维持。或者说戒律经文所收者就是此戒律目录，戒律与入具戒二者俱持时，即此戒律的内容之一体含摄两者。一旦二者不在戒律目录之内，则因戒律不存在，故此教法难以持存。故谓——「在戒律及出家入具戒中持存时，教法亦得持存」。又因入具戒须依戒律，具足戒须依出家，故戒律成立时，出家、具戒并成立，教法亦持存。后边称为学修教法，是指后期学修的教法；后边戒律则为后期实行的教法。所谓不完整，就是指后期学修与后期实行合一而后才称为不完整的含义。

Tena kāmaṃ ‘‘sāsanaṭṭhitiyā pariyatti pamāṇa’’nti vuttaṃ, pariyatti pana paṭipattihetukāti paṭipattiyā asati appatiṭṭhā hoti, tasmā paṭipattiantaradhānaṃ sāsanosakkanassa visesakāraṇanti dassetvā tayidaṃ sāsanosakkanaṃ dhātuparinibbānosānanti dassetuṃ, ‘‘tīṇi parinibbānānī’’ti vuttaṃ.

因此才有「教法持存乃因学义经文的度量」之说。学义则为修行之因，若无修行则难以稳固。故指出修行中断乃教法败坏之特殊原因，说明此教法败坏即为所谓五大元素涅槃的现象，谓之「三种涅槃」之名。

Kāruññanti paridevanakāruññaṃ. Jambudīpe dīpantaresu devanāgabrahmalokesu ca vippakiritvā ṭhitānaṃ dhātūnaṃ mahābodhipallaṅke ekajjhaṃ sannipatanaṃ, rasmivissajjanaṃ, tattha tejodhātuyā uṭṭhānaṃ, ekajālībhāvo cāti sabbametaṃ satthu adhiṭṭhānavaseneva veditabbaṃ.

慈悲指悲悯。《大地之轮》中，众多世界中，诸天人、龙神、梵天等诸界的持存元素，集结于大菩提场之中心，相互辉映、彼此发光。其间有光明元素升起，宛如一网相连——这一切均须视为佛的庄严所体现。

Anacchariyattāti dvīsupi uppajjamānesu acchariyattābhāvadosatoti attho. Buddhā nāma majjhe bhinnaṃ suvaṇṇaṃ viya ekasadisāti tesaṃ desanāpi ekarasā evāti āha – ‘‘desanāya ca visesābhāvato’’ti. Etenapi anacchariyattameva sādheti. Vivādabhāvatoti etena vivādābhāvatthaṃ dve ekato na uppajjantīti dasseti.

所谓无异即是在两个中同时产生无异。佛者中间金色为一体，其说法也只有一个口味，因此说「说法无特殊差异」。由此得出此「无异」的结论。所谓无争者，是指出这二者不会产生争端。

Tatthāti milindapañhe. Ekaṃ buddhaṃ dhāretīti ekabuddhadhāraṇī. Etena evaṃ sabhāvā ete buddhaguṇā, yena dutiyabuddhaguṇe dhāretuṃ asamatthā ayaṃ lokadhātūti dasseti. Paccayavisesanipphannānañhi guṇadhammānaṃ bhāriyo viseso na sakkā dhāretunti, ‘‘na dhāreyyā’’ti vatvā tameva adhāraṇaṃ pariyāyantarenapi pakāsento ‘‘caleyyā’’tiādimāha. Tattha caleyyāti paripphandeyya. Kampeyyāti pavedheyya. Nameyyāti ekapassena nameyya. Onameyyāti osīdeyya. Vinameyyāti vividhaṃ itocito ca nameyya. Vikireyyāti vātena thusamuṭṭhi viya vippakireyya. Vidhameyyāti vinasseyya. Viddhaṃseyyāti sabbaso viddhastā bhaveyya. Tathābhūtā ca katthaci na tiṭṭheyyāti āha ‘‘na ṭhānamupagaccheyyā’’ti.

此处谓《弥林答问》。意谓『一佛持有』称为『一佛持念』。藉此说明，诸法本性如是，佛的诸相也如是，因第二佛的诸相难以持记故，显示此世界根本不能恒久持有。由于因缘差别显现的诸性质重和特异，是不能持有的，故说『不可持』。又说明即便反其义者仍显明是『动摇』。此处“动摇”是指摇摆；“震动”是使之动摇；“沉没”是一下沉没；“消灭”是各种如此消灭；“散乱”是如风暴拳风般吹散；“损坏”是毁坏；“全破”是完全毁坏。若有实事，必不动摇，故云『不得至于地不可安住』。

Idāni tattha nidassanaṃ dassento, ‘‘yathā, mahārājā’’tiādimāha. Tattha samupādikāti samaṃ uddhaṃ pajjati pavattatīti samupādikā, udakassa upari samaṃ gāminīti attho. Vaṇṇenāti saṇṭhānena. Pamāṇenāti ārohena . Kisathūlenāti kisathūlabhāvena, pariṇāhenāti attho.

现在，于此举例说明说：『如大王』等。这里所称“同起”意指齐平上升，即水面齐平而流动。『颜色』意即连结，『量度』意即高度；『粗砂粒』意即粗砂的色泽，『变化』意指变化的意义。

Chādentanti rocentaṃ ruciṃ uppādentaṃ. Tandīkatoti tena bhojanena tandībhūto. Anonamitadaṇḍajātoti yāvadatthaṃ bhojanena onamituṃ asakkuṇeyyatāya anonamitadaṇḍo viya jāto. Sakiṃ bhutto vameyyāti ekampi ālopaṃ ajjhoharitvā vameyyāti attho.

“被侵蚀”，意即腐蚀产生本质趣味。“瘿疙瘩”指被食物所变形成的瘿块。“食积痈疽者”，意指因食用过量不堪的食物而发生脓肿如食积痈疽者。“刚吃过即沉没”，意谓吃下一部分即沉没。

Atidhammabhārena pathavī calatīti dhammena nāma pathavī tiṭṭheyya. Sā kiṃ teneva calati vinassatīti adhippāyena pucchati. Puna thero ‘‘ratanaṃ nāma loke kuṭumbaṃ sandhārentaṃ abhimatañca lokena attano garusabhāvatāya sakaṭabhaṅgassa kāraṇaṃ atibhārabhūtaṃ diṭṭhaṃ. Evaṃdhammo ca hitasukhavisesehi taṃsamaṅginaṃ dhārento abhimato ca viññūnaṃ gambhīrappameyyabhāvena garusabhāvattā atibhārabhūto pathavīcalanassa kāraṇaṃ hotī’’ti dassento, ‘‘idha, mahārāja, dve sakaṭā’’tiādimāha. Eteneva tathāgatassa mātukucchiokkamanādikāle pathavīkampanakāraṇaṃ saṃvaṇṇitanti daṭṭhabbaṃ. Ekasakaṭato ratananti ekasmā, ekassa vā sakaṭassa ratanaṃ, tasmā sakaṭato gahetvāti attho.

因荷重过重，地面摇动，故名“地动”。为何在此摇动？因果体性之故而问。长老再言：“在世间名为宝物的车轮辛苦运载重物，因其自身的沉重和车轮骨折，造成过度负重而出现病态形象。如是法与所依，因众多具足欢喜幸福的众生同住其上，负载人众，因智者深谙沉重之理，宝物因过重致使地动。”又说：“此处，大王，有两车”诸如此类语。由此说明如来母胎破裂等时地震之因。所谓一车为宝，一车为车轮，故谓“取自车轮”。

Osāritanti uccāritaṃ, vuttanti attho. Aggoti sabbasattehi aggo.

“倾倒”，谓向上倾倒，意即已经说过的意思。“火”，谓诸有之首。

Sabhāvapakatīti sabhāvabhūtā akittimā pakati. Kāraṇamahantatāyāti mahantehi buddhakārakadhammehi pāramitāsaṅkhātehi kāraṇehi buddhaguṇānaṃ nibbattitoti vuttaṃ hoti. Pathaviādīni mahantāni vatthūni, mahantā ca sakkabhāvādayo attano attano visaye ekekā eva, sammāsambuddhopi mahanto attano visaye ekova, ko ca tassa visayo? Buddhabhūmi, yāvatakaṃ vā ñeyyaṃ. Evaṃ ‘‘ākāso viya anantavisayo bhagavā ekova hotī’’ti vadanto paracakkavāḷesu dutiyassa buddhassa abhāvaṃ dasseti.

“本性显露”，谓有本性而非虚妄的显現。所谓“原因广大”，指以诸多成就菩提道的广大功德作为因缘，诸佛德由此产生也是所说。诸地等巨大实体，各有其范围，诸大梵天及天王等，均各在其领域内，正觉者亦于自身领域唯独一尊，此领域为何？即佛土或所当知之处。如此说：“如虚空一般，广大无边界，世尊仅一”，却说明他方轮回界的第二佛不存在。

Imināvapadenāti ‘‘ekissā lokadhātuyā’’ti iminā eva padena. Dasacakkavāḷasahassāni gahitāni jātikhettattā. Ekacakkavāḷenevāti iminā ekacakkavāḷeneva. Yathā – ‘‘imasmiṃyeva cakkavāḷe uppajjantī’’ti vutte imasmimpi cakkavāḷe jambudīpeyeva, tatthapi majjhimapadese evāti paricchindituṃ vaṭṭati; evaṃ ‘‘ekissā lokadhātuyā’’ti jātikhette adhippetepi imināva cakkavāḷena paricchindituṃ vaṭṭati.

此处所说的“属于同一世界圈”，即用此词表明。所谓千个带轮的世界，依出生地域而划分。“单一世界圈”即指单一世界圈。如经中所说“正是在这一世界圈中出生”，指此处的世界圈，即指阇婆提国中的中间地区。由此可知，「属于同一世界圈」是用以划分出生地域的界限，这归根结底即用同一个世界圈划分。

Vivādūpacchedatoti vivādūpacchedakāraṇā. Dvīsu uppannesu yo vivādo bhaveyya, tassa anuppādoyevettha vivādupacchedo. Ekasmiṃ dīpetiādinā dīpantarepi ekajjhaṃ na uppajjanti, pageva ekadīpeti dasseti. So parihāyethāti cakkavāḷassa padese eva vattitabbattā parihāyeyya.

所谓“断绝争论”即指断绝争执的原因。如果在两个生起之处生出争论，当中未生起者即为争执的断绝。在某一灯火等处，灯台中不生多处灯，而显现只有一盏灯。这种情况应当舍弃，即断除世界圈中的争执。

§130

130.Manussattanti manussabhāvo tasseva pabbajjādiguṇasampattiādīnaṃ yoggabhāvato. Liṅgasampattīti purisabhāvo. Hetūti manovacīpaṇidhānapubbikā hetusampadā. Satthāradassananti satthusammukhībhāvo. Pabbajjāti kammakiriyavādīsu tāpasesu, bhikkhūsu vā pabbajjā. Guṇasampattīti abhiññādiguṇasampadā. Adhikāroti buddhaṃ uddissa adhiko sakkāro. Chandatāti sammāsambodhiṃ uddissa sātisayo kattukamyatākusalacchando. Aṭṭhadhammasamodhānāti etesaṃ aṭṭhannaṃ dhammānaṃ samāyogena. Abhinīhāroti kāyapaṇidhānaṃ. Samijjhatīti nipphajjatīti ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana paramatthadīpaniyā cariyāpiṭakavaṇṇanāya (cariyā. aṭṭha. pakiṇṇakakathā) vuttanayeneva veditabbo.

130.所谓“人道存在”是指人类的状态，这与出家等功德相应而生。所谓“特征功德”即为男人的本性。所谓“因缘”是指内心之意念、意图的先行因缘。所谓“居士随尊者”是指面见尊者的状态。所谓“出家”指的是于苦行者、比库中出家的行为。所谓“功德成就”是指神通等功德的成熟。所谓“权能”即是对佛的敬仰。所谓“志愿”是指对正觉成就以不善愿望去实现的意志。所谓“八法合一”是八种法的结合。所谓“心注”是意念的专注。所谓“追忆”是简略说法，其详细阐述则在大藏论述中可见。

Sabbākāraparipūramevāti paripuṇṇalakkhaṇatāya sattussadādīhi sabbākārehi sampannameva. Na hi itthiyā kosohitavatthaguyhatā sambhavati, dutiyapakati ca nāma paṭhamapakatito nihīnā eva. Tenevāha anantaravāre ‘‘yasmā’’tiādi.

所谓“完全具足的形相”，是指众生身口等具足完全的特征。因为女性不会生成凡夫应得的上品利益，第二品的堕落才是依第一品堕落而来。因而紧接着说“因为”，此处是对因缘的详述。

Idha purisassa tattha nibbattanatoti imasmiṃ manussaloke purisabhūtassa tattha brahmaloke brahmattabhāvena nibbattanato. Tena asatipi purisaliṅge purisākārā brahmāno hontīti dasseti. Taṃyeva hi purisākāraṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘yaṃ puriso brahmattaṃ kareyyā’’ti. Tenevāha ‘‘samānepī’’tiādi. Yadi evaṃ itthiyo brahmaloke na uppajjantīti āha ‘‘brahmatta’’ntiādi.

此处所说“人身的止息”，指的是在人间成为人的状态，而在梵天界则以梵天之身止息。由此说明不实的人身外形，事实上是梵天。他们以人形呈现，即是“人若作梵天”的说法。紧接着引证“如人应成梵天”，随后又说“同理”，假如此等女性不生于梵天界，即是说“梵天”。

§131

131.Kāyaduccaritassātiādipāḷiyā kammaniyāmo nāma kathito. Samañjanaṃ samaṅgo, so etassa atthīti samaṅgī, samannāgato. Samañjanasīlo vā samaṅgī. Pubbabhāge āyūhanasamaṅgitā, sanniṭṭhāpakacetanāvasena cetanāsamaṅgitā. Cetanāsantativasena vā āyūhanasamaṅgitā, taṃtaṃcetanākhaṇavasena cetanāsamaṅgitā. Katūpacitassa avipakkavipākassa kammassa vasena kammasamaṅgitā, kamme pana vipaccituṃ āraddhe vipākappavattivasena vipākasamaṅgitā. Kammādīnaṃ upaṭṭhānakālavasena upaṭṭhānasamaṅgitā. Kusalākusalakammāyūhanakkhaṇeti kusalakammassa ca akusalakammassa ca samīhanakkhaṇe. Tathāti iminā kusalākusalakammapadaṃ ākaḍḍhati. Yathā kataṃ kammaṃ phaladānasamatthaṃ hoti, tathā kataṃ upacitaṃ. Vipākārahanti dutiyabhavādīsu vipaccanārahaṃ. Uppajjamānānaṃ upapattinimittaṃ upaṭṭhātīti yojanā. Calatīti parivattati. Ekena hi kammunā tajje nimitte upaṭṭhāpite paccayavisesavasena tato aññena kammunā aññassa nimittassa upaṭṭhānaṃ parivattanaṃ.

131.关于恶行的律条，是指巴利文中“恶业之律”之义。所谓“合一”，指的是整合、成就，是其本义。此处是指其意志的整合。或者说，是以意志整合，故称合一。开始阶段是意志的协和，创造意图的协和。也可以称为意志的一致，或者说是在意志不断流转的过程中各时间点的意志一致。恶行之行为是由不当行为产生，其结果也不相反，由此兴起果报。业等各阶段在作用之际，作用的和谐。善恶业之生命时段，谓善业与恶业在其间平衡。如此，业的状态得以保持。依据业，生起不相反的业果报。业起相即为缘起。业不断变化。由一业因具足缘故，由此又引生另一业因，故此现象称为变化。

Sunakhajīvikoti sunakhehi jīvanasīlo. Talasantharaṇapūjanti bhūmitalassa pupphehi santaraṇapūjaṃ. Āyūhanacetanākammasamaṅgitāvasenāti kāyaduccaritassa aparāparaṃ āyūhanena sanniṭṭhāpakacetanāya tasseva pakappane kammakkhayakarañāṇena akhepitattā yathūpacitakammunā ca samaṅgibhāvassa vasena.

『以狗为生计者』，乃以狗为生活方式之人。『以花铺地供养』，即以花朵铺满地面之供养。『具足积聚思业之义』，此义乃就以下三者而言：其一，身恶行经由一再积聚而使确立之思，由于该思于规划彼身恶行时，以消除业之智未予销毁，故仍具足；其二，依据已积聚之业而具足。

§132

132.Evaṃ sassirikanti vuttappakārena anekadhātuvibhajanādinā nānānayavicittatāya paramanipuṇagambhīratāya ca atthato byañjanato ca sasobhaṃ katvā.

『如此庄严殊胜』，谓依所说之方式，以分析多界等种种善巧方法，令其义理与文辞皆具光彩，兼以极度精妙深邃之特质，而使之庄严殊胜。

Naṃ dhārehīti ettha nanti nipātamattaṃ. Dhātuādivasena parivaṭṭīyanti atthā etehīti parivaṭṭā, desanābhedā. Cattāro parivaṭṭā etassa, etasmiṃ vāti catuparivaṭṭo, dhammapariyāyo. Dhammo ca so pariyattibhāvato yathāvuttenatthena ādāsoti dhammādāso. Upaṭṭhānaṭṭhena yathādhammānaṃ ādāsotipi dhammādāso. Yathā hi ādāsena sattānaṃ mukhe maladosaharaṇaṃ, evaṃ imināpi suttena yogīnaṃ mukhe maladosaharaṇaṃ. Tasmāti yasmā iminā suttena kilese madditvā samathādhigamena yogino jayappattā; tasmā amatapurappavesane ugghosanamahābheritāya ca amatadundubhi. Idha vuttanti imasmiṃ sutte vuttaṃ. Anuttaro saṅgāmavijayoti anuttarabhāvato kilesasaṅgāmavijayo, ‘‘vijeti etenā’’ti katvā. Sesaṃ suviññeyyameva.

『持此』中，『此』字仅为助词。诸义理依界等方式轮转于其中，故称『轮转』，即诸说法之区分。此经典具足四种轮转，或曰此经典中有四种轮转，故名『四轮转法门』。此为法，又由于可受持之义，乃如所说义理之镜，故名『法镜』。又以作为如实呈现诸法之镜的意义，亦名『法镜』。譬如以镜可去除众生面上之垢污，同样，以此经亦可去除修行者面上之垢污。『因此』，意谓：由于以此经摧伏烦恼，修行者凭借止之成就而获得胜利；因此，于进入不死之城门时，作为大鼓鸣响之宣告，故为『不死之鼓』。『此处所说』，即此经中所说。『无上战胜之胜利』，由于其无上之性，乃战胜烦恼之战胜，盖以『以此而胜』之义而立。其余皆易明了。

Bahudhātukasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 多界经注释之隐义阐明已竟。

6. Isigilisuttavaṇṇanā6. 仙吞山经注释

§133

133. Samaññāyati etāyāti samaññā, nāmanti attho. Ayamayaṃ nāmāti paññāpenti etāya, tathāpaññāpanamattanti vā paññatti, nāmameva. Tenāha ‘‘purimapadasseva vevacana’’nti. Sesesupīti ‘‘paṇḍavassa pabbatassā’’tiādīsu tīsu vāresupi.

『由此而称呼』，即『称呼』，义为名称。依此得以施设『此为此名』，或仅以如此施设而言，即『施设』，亦即名称本身。故注疏言：『乃前词之同义词』。『亦于其余处』，即于『般达瓦山』等三处亦如是。

Samuṭṭhānaṃ tāva suttassa kathetvā atthasaṃvaṇṇanaṃ kātuṃ ‘‘tadā kirā’’tiādi vuttaṃ. Na pabbatehi atthoti na bhagavato pabbatehi kathitehi attho atthi. Isigilibhāvoti isigilināmatā. Itīti iminā kāraṇena, imaṃ aṭṭhuppattiṃ avekkhantoti attho.

先说经之起源，再为释义，故说『彼时传说』等语。『非由山而得义』，意谓世尊所说之山，并非其名称之由来。『仙陀罗之名称』，即名为吞噬仙人之义。『故此』，以此缘由，义为观察此起源缘起。

Cetiyagabbheti cetiyaghare cetiyassa abbhantare. Yamakamahādvāranti yamakakavāṭayuttaṃ mahantaṃ dvāraṃ. Dvedhā katvāti pabbatassa abbhantare maṇḍapasaṅkhepena leṇaṃ nimminitvā dvedhā katvā tadā te tattha vasiṃsu.

『塔室之内』，即塔庙建筑中，塔之内部。『双扉大门』，即装有双扇门板之大门。『一分为二』，即在山内以建造厅堂之规模凿成石窟，分为两部分，彼时众人住于其中。

Vasitakālañca kathento tesaṃ mātuyā yāva tatiyabhavato paṭṭhāya samudāgamaṃ dassetuṃ, ‘‘atīte kirā’’tiādi vuttaṃ. Patthesīti tassā kira khettakuṭiyā vīhayo bhajjantiyā tattha mahākarañjapupphappamāṇā mahantā manoharā pañcasatamattā lājā jāyiṃsu. Sā tā gahetvā mahante paduminipatte ṭhapesi. Tasmiñca samaye eko paccekabuddho tassā anuggahatthaṃ avidūre khettapāḷiyā gacchati. Sā taṃ disvā pasannamānasā supupphitaṃ mahantaṃ ekaṃ padumaṃ gahetvā tattha lāje pakkhipitvā paccekabuddhaṃ upasaṅkamitvā pañcapatiṭṭhitena vanditvā, ‘‘imassa, bhante, puññassa ānubhāvena ānubhāvasampanne pañcasataputte labheyya’’nti pañca puttasatāni patthesi. Tasmiṃyeva khaṇeti yadā sā yathāvuttaṃ patthanaṃ paṭṭhapesi; tasmiṃyeva khaṇe pañcasatā migaluddakā sambhatasambhārā paripakkapaccekabodhiñāṇā tasseva paccekabuddhassa madhuramaṃsaṃ datvā, ‘‘etissā puttā bhaveyyāmā’’ti patthayiṃsu. Atītāsu anekajātīsu tassā puttabhāvena āgatattā tathā tesaṃ ahosīti vadanti. Pāduddhāreti pāduddhāre pāduddhāre. Pāduddhārasīsena cettha nikkhipanaṃ āha.

于成势之时，与其母讲说至第三世的后裔，以示其由来说“昔前有如是”等言。所谓后裔者，即其母亲田舍棚屋中共居者。彼处有巨大的水栗树花开，其花宽大且美妙，约有五百朵。她取此大花盛置在巨大的莲花盘中。当时一位独觉者为其伴随，距离不远沿田埂行走。她见之心欢喜，从盛开的巨大莲花中摘一朵置于花中，向彼独觉者迎前合掌恭敬，称：“尊者，凭此功德之感应，愿得五百子嗣。”她即刻念诵如是祈愿。正当此际，如所言的五百个雄鹿幼崽，因成熟之感，某时伴独觉者而来，献上甘美肉食，祈愿“愿获此子”。众论云，彼五百子于多种过去世由其与独觉者之缘，故而得此。文中重复“脚下之依托”，即此处分置脚下依托之意。

Gabbhamalaṃ nissāyāti bahi nikkhantaṃ gabbhamalaṃ nissayaṃ katvā saṃsedajabhāvena nibbattā . Opapātikabhāvenāti keci. Khayavayaṃ paṭṭhapetvāti vipassanaṃ ārabhitvā. Vipassanāti aniccānupassanāpubbikā sappaccayanāmarūpadassanapubbikā ca, saṅkhāre sammasantassa aniccalakkhaṇe diṭṭhe, ‘‘yadaniccaṃ taṃ dukkhaṃ, yaṃ dukkhaṃ tadanattā’’ti sesalakkhaṇāni suviññeyyāneva honti. Paccekabodhiñāṇaṃ nibbattayiṃsūti dve asaṅkhyeyyāni kappānaṃ satasahassañca paccekabodhipāramitāya parinipphannattā ñāṇassa paripākattā vuttanayena sayameva vipassanaṃ pavattetvā matthakaṃ pāpetvā paccekabodhiñāṇaṃ adhigacchiṃsu. Sabbepi te taṃyeva gāthaṃ abhāsiṃsūti āha – ‘‘ayaṃ tesaṃ byākaraṇagāthā ahosī’’ti.

“依托胎垢”者，谓胎中之污垢除去后出世之意，又称作因缘聚合而生。被称为消灭无明之始者，谓开启内观观察之业。所谓内观观，即依次观察无常、苦及无我等圣法相，并于行蕴显示无常之特征，见“此无常即为苦，此苦即是无我”，诸末法相因此清晰明了。独觉之智已现，历经无数亿劫、数以百千计劫，乃于独觉波罗蜜圆满之时达成，故云“内观已起”。诸人皆发此偈，此谓彼偈是其注解。

Saroruhanti sarasi jātaṃ. Padumapalāsapattajanti khuddakamahantehi kamaladalehi sahajātaṃ. Khuddakamahantakamaladalasaṅkhātāni vā padumapalāsapattāni ettha santīti padumapalāsapattaṃ, padumagacchaṃ. Tattha jātanti padumapalāsapattajaṃ. Supupphitanti suṭṭhu pupphitaṃ sammā vikasitaṃ. Bhamaragaṇānuciṇṇanti bhamaragaṇehi anukulañceva anuparibbhamitañca. Aniccatāyupagatanti khaṇe khaṇe vaṇṇabhedādivasena aniccatāya upagataṃ. Viditvāti vipassanāpaññāsahitāya maggapaññāya jānitvā. Eko careti tasmā aññopi mādiso hotukāmo evaṃ paṭipajjitvā eko care khaggavisāṇakappoti.

莲花生于水中。细小而大者，俱生于莲叶之上。由众多小大莲叶组成者，即莲叶组成之意。言“莲叶”即为莲花叶之意。所谓“生于莲叶”，指莲华与莲叶本为同所生。盛开者，谓花朵完全绽放，正当盛时。蜂群绕其周围，意味着蜂群遂近及环绕。所谓无常之来临者，谓时刻发生色相差异，是无常之现象。所说“已知”，即凭内观智慧与道理之慧已知晓。“独自行走”，他人多欲效仿同此修行体制，因而独行实为好比锋利剑锋者。

§135

135. Satisārasīlasārādisamannāgamanena sattesu sārabhūtā. Sabbaso vaṭṭadukkhassa vigatattā niddukkhā. Samucchinnataṇhatāya nittaṇhā. Mānacchidoti thutivacanaṃ.

135. 具足净念、戒律及诸根本资质者，于七法中皆具其要义。切断轮回之苦，斩尽痛苦根本。因斩断渴爱故得彻底解脱。谓“尽愈切断”即嘉许之辞。

Etesaṃ ekanāmakāyevāti etesaṃ āgatānaṃ paccekabuddhānaṃ pāḷiyaṃ anāgatā aññe paccekabuddhā samānanāmakā eva. Vuttamevatthaṃ pākaṭīkaraṇatthaṃ ‘‘imesu hī’’tiādi vuttaṃ. Visuṃ visuṃ avatvāti paccekaṃ sarūpato avatvā. Aññe cāti asādhāraṇattā āha. Sesaṃ suviññeyyameva.

此中独名者，指诸来临独觉者之后世。此外，其他独觉者亦有类似同名者。云“于彼等中”等词乃为表明此义。彼此反覆显现表述。云“降临彼岸”，此谓独觉者以实相相现降生。谓“他者异乎寻常”，强调非凡不同。诸余义理皆应如此明了。

Isigilisuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《伊西吉利经》注释中的隐义阐明完毕。

7. Mahācattārīsakasuttavaṇṇanā七、《大四十经》注释

§136

136. Dosehi ārakāti ariyaṃ. Tenāha ‘‘niddosa’’nti. Sā pana niddosatā lokuttarabhāvena savisesāti āha ‘‘lokuttara’’nti. Sammā sundaro pasattho niyyāniko samādhi sammāsamādhīti āha – ‘‘sammāsamādhinti maggasamādhi’’nti. Upanisīdati ettha phalaṃ tappaṭibaddhavuttitāyāti upanisaṃ, kāraṇanti āha – ‘‘saupanisanti sappaccaya’’nti. Parikaroti parivāretīti parikkhāroti āha – ‘‘saparikkhāranti saparivāra’’nti.

136. 以“有罪者”表真圣者。故称其为“无罪”。此纯洁者在世间法之外有特别称谓，故谓“世间外”。谓正美之色、清幽之声、解脱之乐定、正定等合成“正定”。谓“正定者即道定”。言“坐定”指果位宣说之明证。谓“佐因即伴缘”。谓“围绕即环绕”。

Parivāritāti sahajātādipaccayabhāvena parivārantehi viya upagatā. Purecārikāti vuṭṭhānagāminibhāvanā sahajātādipaccayavasena paccayattā purassarā. Tenāha – ‘‘vipassanāsammādiṭṭhi cā’’ti. Idāni tāni kiccato dassetuṃ, ‘‘vipassanāsammādiṭṭhī’’tiādi vuttaṃ. Tattha parivīmaṃsaggahaṇaṃ tattha tattha cittuppāde vīmaṃsādhipateyyena pavattiyā sammādiṭṭhiyā pubbaṅgamabhāvadassanatthaṃ. Tenassa maggasamādhissa nānākhaṇikaṃ pubbaṅgamabhāvaṃ dasseti. Vīmaṃsanapariyosāneti tathāpavattaanulomañāṇassa osāne. Bhūmiladdhaṃ vaṭṭaṃ samugghāṭayamānāti attano santāne dīgharattaṃ anusayitaṃ kilesavaṭṭaṃ samucchindanti. Vūpasamayamānāti tasseva vevacanaṃ. Vūpasamayamānāti vā tato eva avasiṭṭhampi vaṭṭaṃ appavattikaraṇavasena vūpasamenti. Tenevāha – ‘‘maggasammādiṭṭhi…pe… uppajjatī’’ti. Sāti sammādiṭṭhi. Duvidhāpīti yathāvuttā duvidhāpi. Idha adhippetā vipassanāpaññāsahitāya maggapaññāya kiccassa dassitattā.

「围绕」者，依缘自然本生之故，如同被环绕者一样而来。先前说「起行」者，因缘关系如升起渐进，自因缘而起故。故云：「是为观行正见。」如今这些义，应当展现示现，即以「观行正见」等语而说。此处涵盖细致的审察，因心起止而由审察主导之正见，显示了先行状态。其道之禅定，表现多层时际的先行状态。所谓审察完成，是比喻为地面开垦环绕，斩断内在长远潜藏的烦恼轮回。正在镇伏时，即是此语；正在镇伏时，或指从此处依顺且所余处的轮回作为不起转故而镇伏。故云：「道正见……生起。」此正是正见。谓二种者，如前所说亦有二种。此处说，因由观行智慧及道慧而展示法之功用。

Lakkhaṇe paṭivijjhamāne lakkhaṇiko dhammo paṭividdho hotīti āha – ‘‘micchādiṭṭhiṃ…pe… ārammaṇato pajānātī’’ti. Vipassanāsammādiṭṭhiyampi eseva nayo. Kiccatoti bhāvanākiccato. Sammādiṭṭhiyaṃ tadadhigataasammohatāya asammohato pajānāti. Kiccatoti paṭivedhakiccato. Taṃ pana sabbathā asammuyhanamevāti āha ‘‘asammohato’’ti. Evaṃ pajānanāti micchādiṭṭhi micchādiṭṭhīti yāthāvato avabodho. Assāti taṃsamaṅgino puggalassa.

于相障碍时，此相障碍之法被破除，故言「邪见由着触而知。」此亦同为观行正见之引导。谓功用者，是修习之功用。正见者，由于所证正见而断除妄想，谓无惑而知。谓功用，是断患之功用。此断患一定不是总是毁坏，无惑者故云。如是理解，邪见即邪见，谓正当之明智。所谓『无』者，是谓该人之品格相同者。

Dvāyanti -kāro dīghaṃ katvā vutto. Tenāha ‘‘dvayaṃ vadāmī’’ti. Dve avayavā etassāti dvayaṃ. Tenāha ‘‘duvidhakoṭṭhāsaṃ vadāmī’’ti. Puññassa eko bhāgo so eva puññabhāgiko , ka-kārassa ya-kāraṃ katvā itthiliṅgavasena ‘‘puññabhāgiyā’’ti vuttaṃ. Upadhisaṅkhātassāti khandhapabandhasaṅkhātassa.

「二因」者，细细说过已。故曰「我说二因。」此处二部分即这二因。故云「言二分裂层所说。」一为福报部分，即福报部分，此为婉约说法「福报成分」者。因蕴集结所称者也。

Amatadvāranti ariyamaggaṃ. Paññapetīti niyyānādipakārato paññapeti. Tenāha ‘‘vibhajitvā dassetī’’ti. Tattha sammohassa viddhaṃsanena asammohato dasseti. Tasmiṃ attheti amatadvārapaññāpane atthe. Bojjhaṅgappattāti bojjhaṅgabhāvappattā. Maggabhāvena niyyānabhāvena pavattiyā maggapaññāya aṭṭhannampi sādhāraṇattā samudāyassa ca avayavo aṅganti katvā sesadhamme aṅgikabhāvena dassento ‘‘ariyamaggassa aṅga’’nti āha. So bhikkhūti micchādiṭṭhiṃ ‘‘micchādiṭṭhī’’ti sammādiṭṭhiṃ ‘‘sammādiṭṭhī’’ti jānanto bhikkhu. Pajahanatthāyāti samucchedavasena pajahanāya. Paṭilābhatthāyāti maggasammādiṭṭhiyā adhigamāya. Kusalavāyāmoti vipassanāsampayuttova kosallasambhūto vāyāmo. Saratīti sato, taṃ panassa saraṇaṃ satisamaṅgitāyāti āha ‘‘satiyā samannāgato’’ti. Kāmañcettha vipassanāsammādiṭṭhiṃ yathābhūtā sammāvāyāmasatiyo sahajātā ca purejātā ca hutvā parivārenti, ‘‘itiyime tayo dhammā sammādiṭṭhiṃ anuparidhāvanti anuparivattantī’’ti pana vacanato, ‘‘ettha hī’’tiādinā maggasammādiṭṭhiyā eva sesadhammānaṃ yathārahaṃ sahacaraṇabhāvena parivāraṇaṃ yojitaṃ. Sammāsaṅkappādīnanti ādi-saddena sammāvācākammantājīvānaṃ gahaṇaṃ itaresaṃ parivārabhāvena gahitattā . Na hi sakkā te eva parivāre parivāravante ca katvā vattuṃ saṅkarato sammohajananato ca. Tayoti sammādiṭṭhivāyāmasatiyo sahajātaparivārāva honti maggakkhaṇikānaṃ tesaṃ adhippetattā vipassanākhaṇaviratīnaṃ asambhavato.

「不死门」指圣道。作明说，是从出离等方便而明示。故曰「分开显示。」此处因断除惑乱故示现无惑者。在此义为不死门之说明。觉支成就者，谓觉支之成就。随道及出离之故，并作为道慧依正显示八相及集之成员，以支相方式示现曰「圣道之支」。如此比库，知邪见为邪见，知正见为正见。为舍弃而行，即以斩断方式舍弃。获得者意谓由道正见而成就。作善努力，谓伴随观行成就或达才能之努力。作寡欲者，谓由念所摄持，心成为该持者故云「具足念」。若有所欲处，则正见观行正思维者，本来同行起始而环绕之。然云「此三法随正见互相环绕流转」，或曰「此处错也」，意谓惟以道正见乃至其他成员，合适的相伴行住环绕。所谓正思维起者，以正言、正业、正命彼此结合而成，守守持护。实不可只以彼法为环绕者，或因助其生惑起故相乱乱也。如是称三者为观行正见及正思维，则为同时环绕者，非为二者不合者。

§137

137.Takkanavasena lokasiddhenāti adhippāyo. ‘‘Evañcevañca bhavitabba’’nti vividhaṃ takkanaṃ kūpe viya udakassa ārammaṇassa ākaḍḍhanaṃ vitakkanaṃ vitakko. Saṅkappanavasenāti taṃ taṃ ārammaṇaṃ gahetvā kappanavasena. Takkanaṃ kappananti ca ataṃsahajātānamevāti daṭṭhabbaṃ. Ekaggoti iminā samādhinā laddhupakārasseva vitakkassa appanāpariyāyo hotīti dasseti. Visesena vā appanā vitakkassa vasena cittaṃ ārammaṇaṃ abhiropeti, vitakke asati kathanti āha ‘‘vitakke panā’’tiādi. Attanoyeva dhammatāya cittaṃ ārammaṇaṃ abhiruhatīti, etena ārammaṇadhammānaṃ gahaṇaṃ nāma sabhāvasiddhaṃ, na dhammantaramapekkhati, vitakko pana pavattamāno ārammaṇābhiniropanavaseneva pavattatīti dasseti. Evaṃ santepi sabhāvāvitakkacittuppādato savitakkacittuppādassa ārammaṇaggahaṇaviseso vitakkena jātoti katvā vitakko cittassa ārammaṇaggahaṇe visesapaccayoti pākaṭoyamattho. Apare pana bhaṇanti – yathā koci rājavallabhaṃ, taṃsambandhīnaṃ mittaṃ vā nissāya rājagehaṃ ārohati anupavisati, evaṃ vitakkaṃ nissāya cittaṃ ārammaṇaṃ ārohati vitakkassa ārammaṇābhiniropanasabhāvattā, aññesaṃ dhammānañca avitakkasabhāvato. Tenāha bhagavā – ‘‘cetaso abhiniropanā’’ti (dha. sa. 7).

「时念」是定念也。如是应当。如同于水井中不断以思考搅动抽提，即时念。谓时念是取法，即取其缘处。时念为自然之故，应当看为自性有，而非缘他法。行念者谓思维起惟为定之因。时念发起定之内涵，故以思考称为“思维也”并为置入定意。若无思维，定中无入上升。此理应知为自性。佛言：「心之置入也。」

Yadi evaṃ kathaṃ avitakkacittaṃ ārammaṇaṃ ārohatīti? Vitakkabaleneva. Yathā hi so puriso paricayena tena vināpi nirāsaṅko rājagehaṃ pavisati, evaṃ paricayena vitakkena vināpi avitakkaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ ārohati. Paricayenāti ca santāne pavattavitakkabhāvanāsaṅkhātena paricayena. Vitakkassa hi santāne abhiṇhaṃ pavattassa vasena cittassa ārammaṇābhiruhanaṃ ciraparicitaṃ; tena taṃ kadāci vitakkena vināpi tattha pavattateva; yathā ñāṇasahagataṃ cittaṃ sammasanavasena ciraparicitaṃ kadāci ñāṇarahitampi sammasanavasena pavattati; yathā vā kilesasahitaṃ hutvā pavattaṃ sabbaso kilesarahitampi paricayena kilesavāsanāvasena pavattati, evaṃ sampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ.

若云何无思维心上定？以思维力也。如人透过熟识而无疑入王宫，依熟识入定亦然。熟识乃说心中行思维之熟悉也。思维之熟习，令心能随时置入定境，依熟识久之。正如有智心临觉察已熟识久，及无智心临觉察已熟识久；或有染心起，及净心起皆因熟识而能起定。此理应了。

Vācaṃ saṅkharotīti vācaṃ uppādeti, vacīghosuppattiyā visesapaccayo hotīti attho. Lokiyavitakko dvattiṃsacittasahagato vācaṃ saṅkharoti vacīviññattijananato. Vacīsaṅkhārotveva panassa nāmaṃ hoti ruḷhito, taṃsamatthatānirodhato vā sambhavato pana saṅkhāroti. ‘‘Lokuttarasammāsaṅkappaṃ parivārentī’’ti vatvā tividhe sammāsaṅkappe kadāci katamaṃ parivārentīti? Codanaṃ sandhāyāha ‘‘etthā’’tiādi. Nānācittesu labbhanti nānāsamannāhārahetukattā, pubbabhāgeyeva ca te uppajjantīti. Tīṇi nāmāni labhati tividhassapi paṭipakkhassa samucchindanena sātisayaṃ tiṇṇampi kiccakaraṇato. Esa nayo sammāvācādīsupi.

“构成言语”者，是指言语的产生，因言语声出生而成为特殊条件。世俗智慧由二十三心所伴随而造作言语，因言语识的生起而造作。造作言语这一名称，专指言语的形成，且由于断灭其义，亦亦谓之造作。所谓“护持世间超越正念思惟”，言说三种正念思惟中某一类时，问何时护持？为答疑而说“如是”等词。各种心境中获得不同缘由的辅助，且其最初阶段即生成。依三种不同的对立割断而获得三种名称，且由于对正念的专心修习而完成三种工作。此理路即为正确言辞所依。

§138

138. Viramati etāyāti veramaṇī virati vuccati. Sā musāvādato viramaṇassa kāraṇabhāvato cetanāpi verassa maṇanato vināsanato viratipīti āha – ‘‘viratipi cetanāpi vaṭṭatī’’ti. Ārakā ramatīti samucchinnehi dūrato samussāreti. Vinā tehi ramatīti accantameva tehi vinā bhavati. Tato tatoti diṭṭhe adiṭṭhavādādito musāvādā. Visesato anuppattidhammattā paṭinivattā hutvā.

第138条：“断绝”、“离止”，此语意为戒止。因戒止妄语而生起意愿断止，此意愿即称为“断止”。“戒止之意愿产生作用”故称为断止。断恶事如醉者修习，诸恶因缘若断绝即无所成。然后分别为见与非见论等妄语。尤其由因不生起之法转向行止，故称断绝。

§140

140.Tividhena kuhanavatthunāti paccayapaṭisevana-sāmantajappana-iriyāpathapavattanasaṅkhātena pāpicchatā nibbattena tividhena kuhanavatthunā. Etāya kuhanāya karaṇabhūtāya paccayuppādanatthaṃ nimittaṃ sīlaṃ etesanti yojanā. Attavisayalābhahetu akkosanakhuṃsanavambhanādivasena pisanaṃ ghaṭṭanaṃ viheṭhanaṃ nippeso. Ito laddhaṃ aññassa, tato laddhaṃ parassa datvā evaṃ lābhena lābhaṃ nijigīṃsatīti lābhena lābhaṃ nijigīṃsanā. Pāḷiyaṃ āgato kuhanādivasena micchāājīvo. Ko pana soti āha ‘‘ājīvahetū’’tiādi. Tāsaṃyevāti avadhāraṇaṃ, ‘‘ājīvo kuppamāno kāyavacīdvāresu eva kuppatī’’ti katvā vuttaṃ.

第140条：所谓三种掩饰，指缘起、依正叙述、行住转动诸善恶因缘终止之掩饰。此掩饰成为具因，缘起由戒等作为助缘。自我所求利益缘由谤诤、毁谤、诽谤等，犹如挑动、打击、抛弃。先从此处所得，后给予他人。由此利益，彼此争欲利益。所谓掩饰，即掩盖真理之行为。恶业由此而滋长。何者为业因？当讲解此点，即说明“业因”二字。曰：业者，受业境体恶行而生，体指身声门。

§141

141. Sammā pasatthā sobhanā niyyānikā diṭṭhi etassāti sammādiṭṭhi, puggalo. Tassa pana yasmā sammādiṭṭhi saccābhisamayassa nibbānasacchikiriyāya avassayo, tasmā vuttaṃ – ‘‘maggasammādiṭṭhiyaṃ ṭhitassā’’ti. Pahoti bhavati tāya saheva uppajjati pavattati. Paccavekkhaṇañāṇaṃ yāthāvato jānanaṭṭhena sammāñāṇanti idhādhippetaṃ, tañca kho maggasamādhimhi ṭhite eva hotīti imamatthaṃ dassetuṃ āha – ‘‘maggasammāsamādhimhi…pe… sammāñāṇaṃ pahotī’’tiādi. Iminā kiṃ dassetīti? Yathā maggasammādiṭṭhiyaṃ ṭhito puggalo, ‘‘sammādiṭṭhī’’ti vutto, evaṃ maggaphalapaccavekkhaṇañāṇe ṭhito, ‘‘sammāñāṇo’’ti vutto, tassa ca maggaphalasammāsamādhipavattiyā pahoti sammāñāṇassa sammāvimuttiyā pahotīti imamatthaṃ dasseti. Phalasamādhi tāva pavattatu, maggasamādhi pana kathanti? Tampi akuppabhāvatāya accantasamādhibhāvato kiccanipphattiyā pavattatevāti vattabbataṃ labhati. Ṭhapetvā aṭṭhaphalaṅgānīti phalabhūtāni sammādiṭṭhiādīni aṭṭhaṅgāni, ‘‘sammādiṭṭhissa sammāsaṅkappo pahotī’’tiādinā visuṃ gahitattā ṭhapetvā. Sammāñāṇaṃ paccavekkhaṇaṃ katvāti paccavekkhaṇañāṇaṃ sammāñāṇaṃ katvā. Phalaṃ kātunti phaladhammasahacaritatāya vipākasabhāvatāya ca ‘‘phala’’nti laddhanāme phalasampayuttadhamme sammāvimuttiṃ kātuṃ vaṭṭatīti vuttaṃ. Tathā ca vuttaṃ sallekhasuttavaṇṇanāyaṃ (ma. ni. aṭṭha. 1.83) ‘‘phalasampayuttāni pana sammādiṭṭhiādīni aṭṭhaṅgāni ṭhapetvā sesadhammā sammāvimuttīti veditabbā’’ti.

第141条：『正见为清净光明、出生正道者，即为正见。』谓人因正见而获圣谛实现、涅槃证知，故说『应立于正道正见上』。正见如是产生、运转、发展。称对事物之观察认知为正知，此即正知所在。欲示此理，言“于圣道正定中正知现起”。意为何？如人立于圣道正见者称“正见”，立于圣道果知观照者称“正知”，因圣道果正定而现起正知，即显此义。果定自然而生，谓圣道定也。之后阐释八圣支为果实，言：“于正见中应有正思惟”，如此将八圣支详细立于其中。有细微察知所以称正知。“果”者，因果之相伴性、果报性质，故谓果。正作解说此义。如《杂集论》记载，谓八种正见等圣法为果实，乃最终圣解脱之法。

§142

142.Nijjiṇṇāti nijjīritā, viddhastā vināsitāti attho. Phalaṃ kathitanti ‘‘sammādiṭṭhissa, bhikkhave, micchādiṭṭhi nijjiṇṇā hotī’’ti iminā vārena sāmaññaphalaṃ kathitanti vadanti, nijjīraṇaṃ paṭippassambhananti adhippāyo. Nijjīraṇaṃ pana samucchindananti katvā, majjhimabhāṇakā…pe… maggo kathitoti vadanti. Dassanaṭṭhenāti pariññābhisamayādivasena catunnaṃ saccānaṃ paccakkhato dassanaṭṭhena. Viditakaraṇaṭṭhenāti paccakkhena yathādiṭṭhānaṃ maggaphalānaṃ pākaṭakaraṇaṭṭhena. Tadadhimuttaṭṭhenāti tasmiṃ yathāsacchikate nibbāne adhimuccanabhāvena.

第142条：“枯败”者，谓枯败、破坏、灭失。果报如所说，“比库啊，邪见于正见中枯败。”此语对通论果报说明，谓枯败为消弭烦恼，故又称消弭。消弭即割断烦恼，〔中部经〕中段落亦论及此道。觉悟之所，谓对四圣谛证知明确。证知之场所，谓以明见显现圣道果实。由此得名。

Kusalapakkhāti anavajjakoṭṭhāsā. Mahāvipākadānenāti mahato vipulassa lokuttarassa sukhavipākassa ceva kāyikādidukkhavipākassa ca dānena.

善方者，谓无过失之安稳境地。“大果众生者”谓众多超越世间、获得极大乐果及身心诸苦果之资助者。

Yathā mahāvipākassa dānena mahācattārīsakaṃ, tathā bahutāyapi mahācattārīsakoti dassetuṃ, ‘‘imasmiñca pana sutte pañca sammādiṭṭhiyo kathitā’’tiādi vuttaṃ. Bahuatthopi hi mahā-saddo hoti ‘‘mahājano’’tiādīsu (ma. ni. 2.65). Ettha ca ‘‘natthi dinna’’ntiādinā vatthubhedena dasa micchādiṭṭhidhammā kathitā, vatthubhedeneva, ‘‘atthi dinna’’ntiādinā dasa sammādiṭṭhidhammāti vīsati hoti. Yathā ‘‘sammādiṭṭhissa, bhikkhave, sammāsaṅkappo pahotī’’tiādinā maggavasena dasa sammattadhammā, tappaṭipakkhabhūtā ‘‘micchādiṭṭhissa micchāsaṅkappo pahotī’’tiādinā atthato dasa micchattadhammāti vīsati, tathā phalavasena tesu evaṃ vīsati. Kathaṃ vārepi sammādiṭṭhiādayo dasāti vīsati? Evamete dve cattārīsakāni purimena saddhiṃ tayo cattārīsakā vibhāvitāti veditabbā.

如同因果报应巨大，施与极大无边，必然显现四十四种大果报；同样地，在此经中亦说有五种正见。众多众生常以‘贤人众’等大名号称之（ma. ni. 2.65）。其中，因‘无所施予’等实质差别而表述十种邪见法；因‘有所施予’等差别而论二十种正见法。比如「比库们，正见生正确思惟」的法门中包含十种正法，说修道达已不同相应相续；「邪见生错误思惟」者，十种邪法从理义上来说亦完整存在，果报亦然如此，共计二十种。正见及其余四谛合计共三十七种，先前说合三十四种，此处为三十四与三十七两组四十四种的差异，宜当分辨了知。

§143

143. Pasaṃsiyassa ujuvipaccanīkaṃ nindiyaṃ pasaṃsantopi atthato pasaṃsiyaṃ nindanto nāma hoti. Pasaṃsiyassa guṇaparidhaṃsanamukheneva hi nindiyassa pasaṃsāya pavattanatoti āha – ‘‘micchādiṭṭhināmāyaṃ sobhanāti vadantopi sammādiṭṭhiṃ garahati nāmā’’tiādi. Evamādīti ādisaddena ‘‘natthi hetu natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāyā’’ti (dī. ni. 1.168; ma. ni. 2.227) evamādiṃ saṅgaṇhāti; tasmā evaṃvādinoti evaṃ hetu paṭikkhepavādinoti attho. Okkantaniyāmāti ogāḷhamicchattaniyāmā. Evarūpaṃ laddhiṃ gahetvātiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ cūḷapuṇṇamasuttavaṇṇanāyaṃ vuttanayameva tasmā tattha vuttanayeneva veditabbaṃ. Ediso hi ‘‘buddhānampi atekiccho’’tiādi vuttasadiso.

143. 称赞者的直截了当地反诘指谓非真称赞，责难者本质上虽责难，实则真称赞者。谓称赞者因揭示优点，导致责难者因反观不足而生称赞意。故有言『此名邪见，虽言光明，实却背弃正见』。以此为始，始终论及『无因无缘众生污染』等（dī. ni. 1.168; ma. ni. 2.227），汇总总结如下：因此，所谓反对因缘的论者，即反对因果者。所谓入侵法则，即强制错误法则。对此可得论述和把握。关于这些应当依据小满月经注释加以了解，因为其述与此义相同。此注释如同“对佛陀也不专一”的说法颇具相似。

Attano nindābhayenāti ‘‘sammādiṭṭhiñca nāmete garahantī’’ādinā upari parehi vattabbanindābhayena. Ghaṭṭanabhayenāti tathā paresaṃ āsādanābhayena. Sahadhammena parena attano upari kātabbaniggaho upārambho, garahato parittāso upārambhabhayaṃ, taṃ pana atthato upavādabhayaṃ hotīti āha ‘‘upavādabhayenā’’ti. Sesaṃ suviññeyyameva.

所谓自身责难恐惧者，指因他人责难而使自身正见名号受损所生之恐惧。所谓毁谤恐惧者，指因他人遭遇误导所引发之恐惧。因情同理合，即他人对自身之责难引发相互怨恨，或对他人诉说、责难则引恐惧。就其理趣而言，此恐惧即是颠倒谤法所生恐惧，故称“颠倒谤法恐惧”，余者详实可明。

Mahācattārīsakasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《大四十经》注释中的隐义阐明完毕。

8. Ānāpānassatisuttavaṇṇanā八、《入出息念经》注释

§144

144.Pubbenāti nissakke karaṇavacanaṃ. ‘‘Aparaṃ visesa’’nti vuttattā visesavisayo ca pubbasaddoti āha – ‘‘sīlaparipūraṇādito pubbavisesato’’ti.

144.“先所”是属于原因使役关系表达。说“后者有所特别”时，以“特别之处”说“先者”的特色，故称“戒法圆满等为前者之特性”。

§145

145.Āraddho yathānusiṭṭhaṃ paṭipattiyā ārādhito. Yadatthāya sāsane pabbajjā, visesāpatti ca, tadevettha appattanti adhippetaṃ, taṃ jhānavipassanānimittanti āha – ‘‘appattassa arahattassā’’ti. Komudīti kumudavatī. Tadā kira kumudāni supupphitāni honti. Tenāha – ‘‘kumudānaṃ atthitāya komudī’’ti. Kumudānaṃ samūho, kumudāni eva vā komudā, te ettha atthīti komudīti. Pavāraṇasaṅgahanti mahāpavāraṇaṃ akatvā āgamanīyasaṅgahaṇaṃ.

145.“努力”谓依照已成就之修行方式而努力。若为法之需要，则包括出家、殊胜功德，皆谓“功德得以增长”，此即禅定观慧因缘，故称“功德得已阿拉汉”。“宽莲”即指“莲花般广泛”。当时莲花盛开繁茂，因此说“莲花生长之处名宽莲”。“宽莲”指莲花群或莲花本身，此处作此义。所谓“戒净相会”即指未犯大戒律的集会；“戒暗”者则无戒会聚，需谨慎防范。

Āraddhavipassakassāti ārabhitavipassanassa, vipassanaṃ vaḍḍhetvā ussukkāpetvā vipassissa. Bhikkhū idha osarissanti vutthavassā pavāritapavāraṇā ‘‘bhagavantaṃ vandissāma, kammaṭṭhānaṃ sodhessāma, yathāladdhaṃ visesañca pavedissāmā’’ti ajjhāsayena. Ime bhikkhūti ime taruṇasamathavipassanā bhikkhū. Visesaṃ nibbattetuṃ na sakkhissanti senāsanasappāyādialābhena. Apalibuddhanti aññehi anupaddutaṃ. Senāsanaṃ gahetuṃ na labhanti antovassabhāvato. Ekassa dinnopi sabbesaṃ dinnoyeva hoti, tasmā sutasutaṭṭhāneyeva ekamāsaṃ vasitvā osariṃsu.

所谓“生起观者”即始发观慧者，在观行增长、厉练观慧。比库们此时于雨季安居期间宣告“当顶礼世尊，净修业处，恪遵佛教戒律”，此为其意志和愿望。此等比库皆为年少禅定观慧比库。因不能现生获得殊胜果位，如住僧房、得到众缘，且慧未具足，故称为愚钝，非他者所欺。其得不到住处乃因季节所限。一个人得施乃是皆得施，故此在雨季逗留一月，专修禅定观行。

§146

146.Alanti yuttaṃ, opāyikanti attho, ‘‘alameva nibbinditu’’ntiādīsu (dī. ni. 2.272; saṃ. ni. 2.124, 128, 134, 143) viya. Puṭabaddhaṃ pariharitvā asitaṃ puṭosaṃ a-kārassa o-kāraṃ katvā. Tenāha ‘‘pātheyya’’nti.

146.『阿兰』者，意为适宜、合理，如『应当厌离』等处所见之用法。『布达班达』，谓以叶包裹携带之食物；取其『阿』字而转为『奥』字，遂成『布多萨』。故曰『路粮』。

§147

147.Vipassanā kathitāti aniccasaññāmukheneva vipassanābhāvanā kathitā. Na hi kevalāya aniccānupassanāya vipassanākiccaṃ samijjhati. Bahū bhikkhū te ca vitthārarucikāti adhippāyo. Tenāha ‘‘tasmā’’tiādi.

第147条。称“观智修习”为“观察无常的知见”时，是指以无常观念为前导的观智修习。此处强调，不仅仅是单纯观无常，若只修无常观行也不会发起观智的因，因此说有许多比库对此有详细品味，此为其根本意故以“tasmā”等词语引出。

§149

149.Sabbatthāti sabbavāresu. ‘‘Tasmā tiha, bhikkhave, vedanānupassī’’tiādīsupi pītipaṭisaṃveditādivaseneva vedanānupassanāya vuttattā, ‘‘sukhavedanaṃ sandhāyetaṃ vutta’’nti āha. Satipaṭṭhānabhāvanāmanasikāratāya vuttaṃ – ‘‘sādhukaṃ manasikāra’’nti. Saññānāmena paññā vuttā tesaṃ payogattā. Manasikāranāmena vedanā vuttā, bhāvanāya paricitattā ārammaṇassa manasikāranti katvā. Vitakkavicāre ṭhapetvāti vuttaṃ vacīsaṅkhārattā tesaṃ.

第149条。“Sabbatthāti”为“在一切处”，“tasmā tiha，bhikkhave，vedanānupassī”等教言的意义，通过结合“喜悦、痛感的切身体察”来说明“应当观察快乐感受”的重要性，是从念处修习中专注念处的意趣名义。以“认识”为名称以涵盖智慧，由其应用而体现。以“专注”为名称说明对境的熟悉，述及念处之义。亦含对言语造作的审视，作标记。

Evaṃ santepīti yadipi manasikārapariyāpannatāya ‘‘manasikāro’’ti vuttaṃ, evaṃ sante vedanānupassanābhāvo na yujjati, assāsapassāsā hissa ārammaṇaṃ. Vatthunti sukhādīnaṃ vedanānaṃ pavattiṭṭhānabhūtaṃ vatthuṃ ārammaṇaṃ katvā vedanāva vediyati, vedanāya ekantabhāvadassanena tassa vedanānupassanābhāvo yujjati evāti imamatthaṃ dasseti. Etassa anuyogassa.

在此“如此相应”是指作为专注具足的“专注”一词，如是相应存在；因而，若缺乏对感受的专注观察便不相称，尽管吸息仍是其所依止的对象。所说“所依”是指以乐等感受为中心，以此“所依”为对象来体悟感受，以单纯现观为表现，即缺乏感受观察。因此，说明本意。本段乃承接上述之意。

Dvīhākārehīti ye sandhāya vuttaṃ, te dassento ‘‘ārammaṇato asammohato cā’’ti āha. Sappītike dve jhāneti pītisahagatāni paṭhamadutiyajjhānāni paṭipāṭiyā samāpajjati. Samāpattikkhaṇeti samāpajjanakkhaṇe. Jhānapaṭilābhenāti jhānena samaṅgībhāvena. Ārammaṇato ārammaṇamukhena tadārammaṇajhānapariyāpannā pīti paṭisaṃviditā hoti ārammaṇassa paṭisaṃviditattā. Yathā nāma sappapariyesanaṃ carantena tassa āsaye paṭisaṃvidite sopi paṭisaṃviditova hoti mantāgadabalena tassa gahaṇassa sukarattā; evaṃ pītiyā āsayabhūte ārammaṇe paṭisaṃvidite sā pīti paṭisaṃviditā eva hoti salakkhaṇato sāmaññalakkhaṇato ca tassā gahaṇassa sukarattā. Vipassanākkhaṇeti vipassanāpaññāpubbaṅgamāya maggapaññāya visesato dassanakkhaṇe. Lakkhaṇapaṭivedhāti pītiyā salakkhaṇassa sāmaññalakkhaṇassa ca paṭivijjhanena. Yañhi pītiyā visesato sāmaññato ca lakkhaṇaṃ, tasmiṃ vidite sā yāthāvato viditā hoti. Tenāha – ‘‘asammohato pīti paṭisaṃviditā hotī’’ti.

所谓“两种形态”是指通过所依起修行者。谓“从所依出，非迷惑”，其意在断烦恼。欢喜具足者乃第一禅、第二禅的标识。所谓“达到”，即达时刻。修禅的获证。所依的主体与所依之相合而获得的欢喜经验，当时对所依有确知。正如善猎人环行猎场，对穴处熟知，依此技能遂获蝙蝠；欢喜对所依确知也是如此，因其标示与般若的指认，此所依故容易掌握。此欢喜确知之特征，乃此般标示的共相。因此所谓，观智先锋之修行，出现欢喜经验的特征，获得正确确知的欢喜，即“非迷惑而对欢喜之确知”。

Idāni tamatthaṃ pāḷiyā vibhāvetuṃ, ‘‘vuttampi ceta’’ntiādi vuttaṃ. Tattha dīghaṃ assāsavasenāti dīghassa assāsassa ārammaṇabhūtassa vasena. Cittassa ekaggataṃ avikkhepaṃ pajānatoti jhānapariyāpannaṃ avikkhepoti laddhanāmaṃ cittassekaggataṃ taṃsampayuttāya paññāya pajānato. Yatheva hi ārammaṇamukhena pīti paṭisaṃviditā hoti, evaṃ taṃsampayuttadhammāpi ārammaṇamukhena paṭisaṃviditā eva honti. Sati upaṭṭhitā hotīti dīghaṃ assāsavasena jhānasampayuttā sati tasmiṃ ārammaṇe upaṭṭhite ārammaṇamukhena jhānepi upaṭṭhitā eva nāma hoti. Tāya satiyāti evaṃ upaṭṭhitāya tāya satiyā yathāvuttena tena ñāṇena suppaṭividitattā ārammaṇassa tassa vasena tadārammaṇā sā pīti paṭisaṃviditā hoti. Avasesapadānipīti ‘‘dīghaṃ passāsavasenā’’tiādipadānipi.

今依此义，须由巴利文细加分辨，其旨意谓“已达到彻底的欢喜”。此“已达到”是谓以久长呼吸为所依止之法。识之专一不散乱被称为“禅定已足”状态。既如欢喜由所依生起，诸相也是由所依生起。正念既被建立，即“持久呼吸”伴随禅定之所依，正念亦随所依持续存在。由此正念之持续培养，及亲知不虚而对所依具足了解，故当时对所依欢喜具足确知。末尾“久长呼吸”则是对所依之称谓。

Evaṃ paṭisambhidāmagge vuttamatthaṃ imasmiṃ sutte yojetvā dassetuṃ, ‘‘itī’’tiādi vuttaṃ. Imināpi yoginā manasikārena paṭilabhitabbato paṭilābhoti vuttaṃ – ‘‘jhānasampayutte vedanāsaṅkhātamanasikārapaṭilābhenā’’ti.

本节所说：按照觉知辨慧的修道法中所言，今于此经中将义理结连贯以显摄，称之为『如是』等语。又言，有修行者以心念加以了知，即从修习禅定时之感受，观其心念生起而得。

Assāsapassāsanimittanti assāsapassāse nissāya paṭiladdhapaṭibhāganimittaṃ ārammaṇaṃ kiñcāpi karoti; satiñca sampajaññañca upaṭṭhapetvā pavattanato ārammaṇamukhena tadārammaṇassa paṭisaṃviditattā citte cittānupassīyeva nāmesa hoti. Evaṃ cittānupassanāpi satisampajaññabaleneva hotīti āha ‘‘na hī’’tiādi. Pajahati etena, sayaṃ vā pajahatīti pahānaṃ, ñāṇaṃ. Domanassavasena byāpādanīvaraṇaṃ dassitaṃ tadekaṭṭhabhāvato. Tassāti nīvaraṇapabbassa. Pahānakarañāṇanti pajahanañāṇaṃ. Vipassanāparamparanti paṭipāṭiyā vipassanamāha. Samathapaṭipannanti majjhimasamathanimittaṃ paṭipannacittaṃ ajjhupekkhati. Ekato upaṭṭhānanti paṭipakkhavigamena ekabhāvena upaṭṭhānaṃ. Sahajātānaṃ ajjhupekkhanā hotīti paggahaniggahasampahaṃsanesu byāpārassa anāpajjitattā ārammaṇānaṃ ajjhupekkhanā, ‘‘yadatthi yaṃ bhūtaṃ taṃ pajahati upekkhaṃ paṭilabhatī’’ti, evaṃ vuttaajjhupekkhanā pavattāti paṭipannā. Kevalaṃ nīvaraṇādidhammeti nīvaraṇādidhamme eva pahīne disvā, atha kho tesaṃ pajahanañāṇampi yāthāvato paññāya disvā ajjhupekkhitā hoti. Vuttañhetaṃ bhagavatā ‘‘dhammāpi kho, bhikkhave, pahātabbā, pageva adhammā’’ti (ma. ni. 1.240).

所谓呼吸相应之因，是指依止呼吸生起的内观对象而作某种意念活动。乃由正念正知而修习，由此生起的对象，心中能真实觉知并目睹，就是所谓内观心的现象。由此，内观心是由正念正知力支撑而成立的，因此经中有言『非也』以正观之。摒弃此义，即是自我摈弃，此为舍弃的智识。烦恼因烦恼覆盖而显现，是由于专一执著之心的遮蔽。此名为涵盖烦恼的覆蔽。弃除的智识即是弃除之智。此续为观智之流，谓之观。修止者，则于中道止一境处，心安稳而不动。所谓一境存在，是指修行过程中放下对相对立的见解，专一守护。与生俱来的平等观照，即专注不昧的智慧，舍弃一切所成为的心所，称为不动。所谓舍弃即止。经中又言：「法当舍弃，恶法尤须舍弃」（中部尼柯耶第1卷240页）」。

§150

150.Aniccādivasenapavicinatīti aniccādippakārehi vicinati passati. Nirāmisāti kilesāmisarahitā. Kāyikacetasikadarathapaṭippassaddhiyāti kāyacittānaṃ sādhubhāvūpagamanena vikkhambhitattā. Sahajātadhammānaṃ ekasabhāvena pavattiyā sahajātaajjhupekkhanāya ajjhupekkhitā hoti.

此处所说「无常等法」，乃指从无常诸类观照所有法。所谓无染，即指远离烦恼污染之境。所谓身心安宁，乃指身心平静、不散乱。此乃身与心之善行转变而得庄严。先天具足的法，自一会合处生起，心生平等观照，即得不动。

Tasmiṃ kāye pavattā kāyārammaṇā sati, pubbabhāgiyo satisambojjhaṅgo. Esa nayo sesesupi. Somanassasahagatacittuppādavasena cetaṃ okkamanaṃ oliyanaṃ kosajjaṃ, tato ativattanaṃ atidhāvanaṃ uddhaccaṃ, tadubhayavidhurā bojjhaṅgupekkhābhūtā anosakkanaanativattanasaṅkhātā majjhattākāratā. Idāni yatheva hītiādinā tameva majjhattākāraṃ upamāya vibhāveti. Tudanaṃ vā patodena. Ākaḍḍhanaṃ vā rasminā. Natthi na kātabbaṃ atthi. Ekacittakkhaṇikāti ekekasmiṃ citte vipassanāvasena saha uppajjanakā. Nānārasalakkhaṇāti nānākiccā ceva nānāsabhāvā ca.

在此身中灌注觉知，此身为觉知所缘，乃先前正念觉醒之一支。此乃觉知余余无尽之分支。由喜乐心生起的心流有如水流波浪，断续激荡涌动，犹如修行觉知支的观照。现举平静、如实和止息等不同状态加以区别阐述。念念之心中，常生起各种色相感知。

§152

152.Vuttatthāneva sabbāsavasuttavaṇṇanāyaṃ (ma. ni. aṭṭha. 27) ānāpānārammaṇā aparāparaṃ pavattasatiyo ārammaṇasīsena tadārammaṇā dhammā gahitā, tā panekasantāne lokiyacittasampayuttāti lokiyā, tā vaḍḍhamānā lokiyaṃ catubbidhampi satipaṭṭhānaṃ paripūrenti. Vijjāvimuttiphalanibbānanti vimuttīnaṃ phalabhūtaṃ tehiyeva veditabbaṃ kilesanibbānaṃ, amatamahānibbānameva vijjāvimuttīnaṃ adhigamena adhigantabbatāya tathā vuttaṃ. Paripūraṇañcassa ārammaṇaṃ katvā amatassānubhavanameva. Idha sutte lokiyāpi bojjhaṅgā kathitā lokuttarāpīti ettakaṃ gahetvā, ‘‘iti lokiyassa āgataṭṭhāne lokiyaṃ kathita’’nti ca atthavaṇṇanāvasena aṭṭhakathāyaṃ kathitaṃ. Theroti mahādhammarakkhitatthero. Aññattha evaṃ hotīti aññasmiṃ lokiyalokuttaradhammānaṃ tattha tattha vomissakanayena āgatasutte evaṃ lokiyaṃ āgataṃ, idha lokuttaraṃ āgatanti kathetabbaṃ hoti. Lokuttaraṃ upari āgatanti vijjāvimuttiṃ paripūrentīti evaṃ lokuttaraṃ upari desanāyaṃ āgataṃ; tasmā lokiyā eva bojjhaṅgā vijjāvimutti paripūrikā kathetabbā lokuttarānaṃ bojjhaṅgānaṃ vijjāgahaṇena gahitattā, tasmā therena vuttoyevettha attho gahetabbo. Sesaṃ vuttanayattā suviññeyyameva.

本节（第152经文所述）说：关于诸烦恼之除灭，分别说明了行呼吸止念。止念与行止法相连，止和行息相继生起，彼流中生起诸法，与世间之心相关，愈加增长而圆满世间之四念处。觉知解脱即涅槃，应当通过正智见证。这乃通过解脱者的实证而证明真实存在，是通过非生非灭涅槃的经验完成。此处特别说明，在此经典中，人间法与出世法皆有所别，当依法理分开说明。称本经口述者为长老大德，亦即大导师。阐释时，分别讲述了世间与出世间法门。唯世间法中所说之觉支，应以正智为核心；出世间法则以般涅槃、解脱为目标，二者各有分野。透过此说，观者得以明了诸法义理。

Ānāpānassatisuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《入出息念经》注释中的隐义阐明完毕。

9. Kāyagatāsatisuttavaṇṇanā九、《身至念经》注释

§153-4

153-4. Tappaṭisaraṇānaṃ kāmāvacarasattānaṃ paṭisaraṇaṭṭhena gehā kāmaguṇā, gehe sitā ārabbha pavattiyā allīnāti gehassitā. Sarantīti vegasā pavattanti. Vegena hi pavatti dhāvatīti vuccati. Saṅkappāti ye keci micchāsaṅkappā, byāpādavihiṃsāsaṅkappādayopi kāmaguṇasitā evāti. Gocarajjhattasmiṃyevāti pariggahite kammaṭṭhāne eva vattanti. Tañhi dhammavasena upaṭṭhitāya bhāvanāya gocarabhāvato ‘‘gocarajjhatta’’nti vuttaṃ. Assāsapassāsakāye gatā pavattāti kāyagatā, taṃ kāyagatāsatiṃ. Satisīsena taṃsahagate bhāvanādhamme vadati assāsapassāsakāyādike taṃtaṃkoṭṭhāse samathavatthubhāvena pariggahetvā satiyā pariggahitattā; tathāpariggahite vā te ārabbha aniccādimanasikāravasena pavattā kāyārammaṇā satī satibhāvena vatvā ekajjhaṃ dassento ‘‘kāyapariggāhika’’ntiādimāha.

第153-154经文解说：对意欲终除欲望者，须于家中戒除欲乐，始于冬季开始修心清净之道，称为家舍清净。速疾流转如奔跑，谓之行速。意念所指者，即指一切邪见妄念，发于嗔恨害他等恶相续，是为欲乐清净。所行修习者，守于业处，基础为入身念的修持。观息于体内流转起伏，称为身念。以正念之力守护此内身，称为身所禅定之所。若得守念不破，称为身所守护。由此修起无常等观照，观内身息之变异，由止禅稳固而生正见之名焉。

Satipaṭṭhāneti mahāsatipaṭṭhānasutte (dī. ni. 2.378; ma. ni. 1.111), cuddasavidhena kāyānupassanā kathitā, cuṇṇakajātāni aṭṭhikāni pariyosānaṃ katvā kāyānupassanā niddiṭṭhā, idha pana kesādīsu vaṇṇakasiṇavasena nibbattitānaṃ catunnaṃ jhānānaṃ vasena uparidesanāya vaḍḍhitattā aṭṭhārasavidhena kāyagatāsatibhāvanā.

所谓念处，为《大念处经》中所说（见《中部·增支部》2.378；《大念处经》注1.111）。其内涵为十三种身观已详细讲述，已将藏在尘埃中的尘末细屑用数量和界限加以定义，身观已示现。这里，关于发于头发等处如颜色光相那样产生的四禅之所依，以此缘起的增长而扩展，被细分为十八种由身生起之念的修习。

§156

156.Tassa bhikkhunoti yo kāyagatāsatibhāvanāya vasībhūto, tassa bhikkhuno. Sampayogavasena vijjaṃ bhajantīti sahajāta-aññamañña-nissaya-sampayutta-atthi-avigatapaccayavasena vijjaṃ bhajanti, tāya saha ekībhāvamiva gacchantīti attho. Vijjābhāge vijjākoṭṭhāsevattantīti vijjāsabhāgatāya tadekadese vijjākoṭṭhāse vattanti. Tāhi sampayuttadhammā phassādayo. Nanu cettha vijjānaṃ vijjābhāgiyatā na sambhavatīti? No na sambhavati. Yāya hi vijjāya vijjāsampayuttānaṃ vijjābhāgiyatā, sā taṃnimittāya vijjāya upacarīyatīti. Ekā vijjā vijjā, sesā vijjābhāgiyāti aṭṭhasu vijjāsu ekaṃ ‘‘vijjā’’ti gahetvā itarā tassā bhāgatāya ‘‘vijjābhāgiyā’’ti veditabbā. Saddhiṃ pavattanasabhāvāsu ayameva vijjāti vattabbāti niyamassa abhāvato vijjābhāgo viya vijjābhāgiyāpi pavattati evāti vattabbaṃ. Āpopharaṇanti paṭibhāganimittabhūtena āpokasiṇena sabbaso mahāsamuddapharaṇaṃ āpopharaṇaṃ nāma. Dibbacakkhuñāṇassa kiccaṃ pharaṇanti katvā, dibbacakkhuatthaṃ vā ālokapharaṇaṃ dibbacakkhupharaṇanti daṭṭhabbaṃ. Ubhayasmimpi pakkhe samuddaṅgamānaṃ kunnadīnaṃ samuddantogadhattā tesaṃ cetasā phuṭatā veditabbā. Kunnadiggahaṇañcettha kañcimeva kālaṃ sanditvā tāsaṃ udakassa samuddapariyāpannabhāvūpagamanattā, na bahi mahānadiyo viya parittakālaṭṭhitikāti.

第156条谓身念修习成为贤比库，即该比库。由此比库因缘以「有共生、相互依存、原有条件关联且未断别缘」而共持智慧，连带而行似有同一体性存在之意。智慧部分，在智慧团体中称为智慧分支，指该智慧体中某一部分称为智慧团体中的一智慧分支。与这些相连之诸根状态等同。若问此处智慧非智慧分支成立乎？不，不成立。因借此智慧与智慧相连之故，智慧分支才得以成立。一智慧为智慧，余智慧为智慧分支，八种智慧中取其一名为智慧，余为智慧分支。于是共同行为状态中此智慧该称为智慧分支者，如此推知。主动转动部分称整体拨动，整体被称为大洋转动。天眼通职务遂完成拨转，故得见此为增强明亮之转动，即天眼通之转动。两方面皆是海洋浅滩和深水流起时，当念应观察分明。浅滩流汇，此时定时掩护水流方式甚短，非江河大河之水离岸时分驻足等同。

Otāranti kilesuppattiyā avasaraṃ, taṃ pana vivaraṃ chiddanti ca vuttaṃ. Ārammaṇanti kilesuppattiyā olambanaṃ. Yāva pariyosānāti mattikāpuñjassa yāva pariyosānā.

「起垢」指烦恼生成之因缘时机，已释其广义变易。「缘起」是烦恼生成所因依止的支摄。至「终尽」者，即泥土聚集之尽头区域。

§158

158.Abhiññāyāti iddhividhādiabhiññāya. Sacchikātabbassāti paccakkhato kātabbassa adhiṭṭhānavikubbanādidhammassa. Abhiññāva kāraṇanti āha – ‘‘sacchikiriyāpekkhāya, abhiññākāraṇassa pana siddhiyā pākaṭā’’ti. Mariyādabaddhāti udakamātikāmukhe katā.

第158条，所谓神通能力，指诸如变现等神通。所谓已证，指为证得事理而亲自担当确立的果证法门。神通之因说曰：「因见实而成就神通，神通成就实证现前。」约束规范亦指水畔处受持修持。

Yuttayānaṃ viya katāya icchiticchite kāle sukhena paccavekkhitabbattā. Patiṭṭhākatāyāti sampattīnaṃ patiṭṭhābhāvaṃ pāpitāya. Anuppavattitāyāti bhāvanābahulīkārehi anuppavattitāya. Paricayakatāyāti āsevanadaḷhatāya suciraṃ paricayāya. Susampaggahitāyāti sabbaso ukkaṃsaṃ pāpitāya. Susamāraddhāyāti ativiya sammadeva nibbattikatāya. Sesaṃ suviññeyyameva.

比作乘坐顺利之车道，于其所欲之时终能安然回顾，非障碍。谓已稳立者，即有所成就者，而非恶业所成。谓无断绝而言，乃修习密集尚未散失。谓熟知者，乃因久浅学习而熟悉具备。谓全然稳固者，是彻底产生无缺之功德所致。谓极为圆满者，是最正当之自然而生。余义当以明白易识者理解。

Kāyagatāsatisuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《身至念经》注释中隐义的阐明已毕。

10. Saṅkhārupapattisuttavaṇṇanā十、《依行投生经》注释

§160

160.Saṅkhārupapattinti vipākakkhandhasaññitānaṃ saṅkhārānaṃ uppattiṃ, nibbattinti attho. Yasmā avadhāraṇaṃ etasmiṃ pade icchitabbanti, ‘‘saṅkhārānaṃyeva upapatti’’nti vatvā tena nivattitaṃ dassento, ‘‘na sattassā’’ti āha. Tena satto jīvo uppajjatīti micchāvādaṃ paṭikkhipati. Evaṃ uppajjanakadhammavasena uppattiṃ dassetvā idāni uppattijanakadhammavasenapi taṃ dassetuṃ, ‘‘puññābhisaṅkhārena vā’’tiādi vuttaṃ. Tattha kāmesu puññābhisaṅkhārenapi upapatti hoti, sā pana imasmiṃ sutte gahitāti. Puññābhisaṅkhārena vāti vā-saddo avuttatthāpekkhaṇavikappattho, avuttatthāpekkhāya pana na āgato ‘‘āneñjābhisaṅkhārenā’’ti. Atha vā upapatti āgatā, evaṃ kiccaṃ āgataṃ, āneñjābhisaṅkhāro panettha sarūpena anāgatopi puññābhisaṅkhāraggahaṇeneva gahitoti daṭṭhabbaṃ. Keci pana ‘‘puññāneñjābhisaṅkhārenā’’ti paṭhanti. Bhavūpagakkhandhānanti sugatibhavūpagānaṃ upādānakkhandhānaṃ.

第160条。业行产生，指决定业果之行蕴相续与感知蕴相续合称的业行产生；「生起」即是产生之义。由于有人执着于此处生起当意，即说“仅是业行生起”，以此予以否定“存在”。以此说即破除错误说：认为有灵魂或自体生起。依此谓业行产生之因理，现今又应以业行发作之因理示现，谓“亦因福德增长而生起”等故。意谓「业行」亦因欲乐果报之福德增加而发生，此义在此经中得阐发。福德增长是词义说明，因无法脱出原义“增长”而成。若有福德增长生起则必然，包括未来三世善行的种种福德增长努力，此应在此明著论述。有人诵“福德与贪欲增长共生”为见。所指宝贵生命的执著，乃是贤圣往生之烦恼取蕴。

§161

161.Lokikā vaṭṭanti kammavaṭṭassa gahaṇato. Bhavūpapattihetubhūtā okappanīyasaddhā catupārisuddhisīlaṃ tādisaṃ buddhavacanabāhusaccaṃ āmisapariccāgo kammassakatāñāṇaṃ kammaphaladiṭṭhi ca ime saddhādayo veditabbā. Ṭhapetīti paṇidahanavasena ṭhapeti. Paṇidahatīti hi ayamettha attho. Patiṭṭhāpetīti tattha suppatiṭṭhitaṃ katvā ṭhapeti. Sahapatthanāyāti, ‘‘aho vatāhaṃ…pe… upapajjeyya’’nti evaṃ pavattapatthanāya saha. Saddhādayovāti yathāvuttā saddhādayo eva pañca dhammā upapattiyā saṅkharaṇaṭṭhena saṅkhārā, tasmā eva aññehi visiṭṭhabhavūpaharaṇaṭṭhena vihārā nāmāti. Tasmiṃ ṭhāneti tasmiṃ upapattiṭṭhāne.

世间众生因业力轮转而流转世间。由生起世间缘故的信心即凡间信心，包括四净戒、如是多佛陀所说的广博智慧、对家外生活的辞舍、对业力果报的认识等，这些信心应当了知。以「设立」作比喻，好比用火点燃。然此处「点燃火」之意，此即「设立」的本义。所谓「安住于此」，就是确实建立之后而持续安住。所谓「共同起意」，是指如『哎呀，愿我生起……』等意念，正随着此生起的念头一同起动。所谓信心等，是指上述所说的五种法，则是世间生起业力的种子（即行法），因此，因它们具备不同的分别和生起功用，就称为不同的世间所依。所谓『于彼处』，即于该生起依止之处。

Pañcadhammāva taṃsamaṅgīpuggalo upapattiṃ maggati gavesati etenāti maggo. Paṭipajjati etāyāti paṭipadā. Cetanā panettha suddhasaṅkhāratāya saddhādiggahaṇeneva gahitā, tasmā avadhāraṇaṃ kataṃ. Upapattipakappanavaseneva pavattiyā patthanāgahaṇeneva tassā gahaṇanti keci. Cittakarayuttagatinibbattanadhammavasena avadhāraṇassa katattā. Cetanā hi nāma kammaṃ, tassā upapattinibbattane vattabbameva natthi, tassā pana kiccakaraṇā saddhādayo patthanā cāti ime dhammā sahakārino bhavūpapattiyā niyāmakā hontīti tatrūpapattiyā pavattantīti tesaṃ maggādibhāvo vutto. Tenāha ‘‘yassa hī’’tiādi. Tena saddhā patthanā cāti ubhaye dhammā sahitā hutvā kammaṃ visesentā gatiṃ niyamentīti dasseti, paṭisandhiggahaṇaṃ aniyataṃ kevalassa kammassa vasenāti adhippāyo. Kāmañcettha ‘‘kammaṃ katvā’’ti vuttaṃ, kammāyūhanato pana pageva patthanaṃ ṭhapetumpi vaṭṭatiyeva. Kammaṃ katvāti cettha ‘‘tāpetvā bhuñjati, bhutvā sayatī’’tiādīsu viya na kālaniyamo, kammaṃ katvā yadā kadāci patthanaṃ kātuṃ vaṭṭatīti ca idaṃ cārittadassanaṃ viya vuttaṃ. Yathā hi bhavapatthanā yāva maggena na samucchijjati, tāva anuppannābhinavakatūpacitassa kammassa paccayo hotiyeva. Puna tathā visesapaccayo, yathā niyametvā uppāditā. Tena vuttaṃ – ‘‘yassa pañca dhammā atthi, na patthanā tassa gati anibaddhā’’ti.

五法相连成个体，寻找生起与灭尽，即此道理。所谓「行进」，即「修行之路」。意念因纯净的行而蕴含信心等而被摄受，故称为摄受。又因生起连锁而起，因有念起与修习而摄持，故有称为「执持者」。意念即业，此业须依因缘生起而起，不可无因随机行为，故信心等与念头相辅相成，共同支配生起。此意涵盖生起规律，故言「为其所含」。言「彼有冰」，示意信与念相依，方成业因，业因进而引摄命运方向，即表明再生之时无所迷乱而受其调理。依此，业虽已作，信念相继将设立该业之生起，因此业虽作之时，可谓境遇随时因缘转变非固定。虽如此，有如「作业后」才设立相应之生起，而非同时间无间断连续。此意如同业生起后至修行之成，业力持续为因缘所支配。故能言：「具五法者，其生随信念，命运不被拘束。」

§165

165.Sabbasovāti ‘‘idaṃ kāḷakaṃ sāmaṃ setaṃ haritaṃ maṇḍalaṃ aparimaṇḍalaṃ caturaṃsaṃ paripuṇṇaṃ khuddakaṃ mahanta’’ntiādinā sabbasova pākaṭaṃ hoti.

所谓「全部缟素」，即指全部为黑色、白色、黄色、绿色的圆形，且无边际，色彩饱满大小不一等含义。

§167

167.Sundaroti kāḷakādidosarahitatāya sobhano. Ākarasampanno sampannaākaruppattiyā. Dhovanādīhīti dhovanatāpanamajjanādīhi.

所谓「美好」是指出现无杂质的色彩光泽，是装饰成就的美丽外相。所谓「清净洗涤」是指清洗、加温和浸润诸作用。

§168

168. Lokadhātūnaṃ satasahassaṃ attano vase vattanato satasahasso. Tassa pana tattha obhāsakaraṇaṃ pākaṭanti āha ‘‘ālokapharaṇabrahmā’’ti. Ayameva nayo heṭṭhā ‘‘sahasso brahmā’’tiādīsupi. Nikkhena katanti nikkhaparimāṇena jambonadena kataṃ. Nikkhaṃ pana vīsatisuvaṇṇanti keci. Pañcavīsatisuvaṇṇanti apare. Suvaṇṇaṃ nāma catudharaṇanti vadanti. Ghaṭṭanamajjanakkhamaṃ na hoti parittabhāvato. Atirekenāti pañcasuvaṇṇaatirekena nikkhappamāṇaṃ asampattena. Vaṇṇavantaṃ pana na hoti avipulatāya uḷāraṃ hutvā anupaṭṭhānato. Avaṇṇavantatāya eva pharusadhātukaṃ khāyati. Tāsūti tāsu bhūmīsu, yattha sākhā vaḍḍhitvā ṭhitā. Teti suvaṇṇaṅkurā. Pacitvāti tāpetvā. Sampahaṭṭhanti samujjalīkatanti āha – ‘‘dhotaghaṭṭitapamajjita’’nti, tambamattikalepaṃ katvā dhotañceva pāsāṇādinā ghaṭṭitañca eḷakalomādinā pamajjitañcāti attho.

世界共有百万千亿的地界供自身所占据，但其中有十万千亿市场的显现，被称为「光明现照梵」。这与「十万千亿梵」等概念相较，属于最低等级的梵界。所谓「降下」，是指降落的数量如扬木果等级。部分人言为二十五金或二十五黄金领域，黄金即分为四种色彩。黄金无法以浸入水壶等物被浸泡，因其坚硬且不被少量之物侵蚀。所谓「单独」，表示数目为五星以上。所谓「有色者」非指其广阔，乃是指其坚硬和有耐受性但又不完整。无色者则易被粗暴地界所消耗。所谓「地」是指依生出根枝而存在的部分。所谓「黄芽」是指成长的幼芽。所谓「成熟」，是指它们被清除和烧净。所谓「破坏」，是指以火和其它物质涂抹烧毁的意思。

Etadevāti ālokaṃ vaḍḍhetvā ettha ālokapharaṇameva. Atha vā yaṃ dibbacakkhupharaṇaṃ, ālokapharaṇampi etadeva. Yattakañhi ṭhānaṃ yogī kasiṇālokena pharati; tattakaṃ ṭhānaṃ dibbacakkhuñāṇaṃ phusatīti dibbacakkhupharaṇe dassite ālokapharaṇaṃ dassitamevāti attho. Sabbatthāti sabbasmiṃ ‘‘pharitvā’’ti āgataṭṭhāne. Avināsentenāti asambhinnena.

「如此」意指光明增长时，此即为光明现照之义。或者说，任何神通眼能现照的光明，就是光明现照。若某处行者借助遍（kasiṇa）所显现的光明，则该处的眼识即显现光明证据。所谓「全面」是指遍布一切之处；所谓「不坏灭」是指不断灭失消逝之意。

Kasiṇapharaṇaṃviyāti kasiṇobhāsena pharaṇaṃ viya dissati upaṭṭhāti, maṇipabhāpharaṇassa viya brahmaloke dhātupharaṇassa dassitattāti adhippāyo. Sarīrapabhā pana nikkhapabhāsadisāti, ‘‘nikkhopamme sarīrapharaṇaṃ viya dissatī’’ti vuttaṃ. Aṭṭhakathā nāma natthīti pāḷipadassa atthavaṇṇanāya nāma nicchitāya bhavitabbaṃ, avinicchitāya pana natthi viyāti akathanaṃ nāma aṭṭhakathāya anāciṇṇanti tassa vādaṃ paṭikkhipitvā. Yathā hi vattabbaṃ, tathā avatvā ‘‘viyā’’ti vacanaṃ kimatthiyanti adhippāyo. Buddhānaṃ byāmappabhā byāmappadese sabbakālaṃ adhiṭṭhāti viya tassa brahmuno sarīrapharaṇaṃ sarīrābhāya pattharaṇaṃ sabbakālikaṃ. Cattārimāni itarāni pharaṇāni avināsetvā aññamaññamabhinditvā kathetabbaṃ. Pharaṇapadasseva vevacanaṃ ‘‘adhimuccaneneva pharaṇa’’nti. Pattharatīti yathāvuttaṃ pharaṇavasena pattharati. Jānātīti adhimuccanavasena jānāti.

「帕拉那」之义，借助「卡西纳」的光辉而言，犹如显现之花环，围绕在周身而现。譬如宝珠光芒环绕，亦如梵天界中光柱显现，此即该词目所在之意。身体光辉若称为「尼卡帕光」，即有所谓「类似身体光辉环绕」之说。注疏名曰「注疏」，专为解释巴利文意而设，故名称应明确；若无名称，亦不可称之为注疏。关于「维亚」一词含义应据理说明。佛常在无漏净土之中，身体光环圆满恒常显现，如同坚石围绕身躯终始不息。其他三十四种光环之相，彼此分别，须分别论述。关于“光环”一词，文中用语应为“断脱有碍的光环”。所谓“围绕”，即如前所述，以光环之形状围绕身体而在。谓“知晓”，乃指以断脱有碍之力量得以知晓。

§169

169.Ādayoti ādi-saddena subhe saṅgaṇhāti. Ābhāti dutiyajjhānabhūmike deve ekajjhaṃ gahetvā sādhāraṇato vuttaṃ. Tato subhāti tatiyajjhānabhūmike. Tenāha – ‘‘pāṭiyekkā devā natthī’’tiādi. Sādhāraṇato katāyapi patthanāya jhānaṅgaṃ parittaṃ bhāvitañce, parittābhesu upapatti hoti, majjhimañce, appamāṇābhesu, paṇītañce, ābhassaresu upapatti hotīti daṭṭhabbaṃ. Subhāti etthāpi eseva nayo. Heṭṭhā vuttanayeneva suviññeyyoti āha – ‘‘vehapphalādivārā pākaṭāyevā’’ti.

第169节．「始」字（Ādayoti）指以该字开始而悦意地收摄诸义。次「现」字（Ābhāti）则指次禅地域中的一名天将一手较重的一手较轻，依照常说而被载。有次「清现」字（Subhāti），处于三禅地域。文中称：“无相辟支佛天不存在”，此为常说。即使就常说而言，禅支所务之法以包缚与解脱为其区别；禅境之中有中等、非常坚定、圆满之不同，及其在光明境的显现皆有记述，皆当观察。此处再用同样之方法说明。下文说此法十分容易了解曰：“如显见等果汇聚之门乃明白无疑”。

Kāmāvacaresu nibbattatūtiādinā saddhādīnaṃ ajjhānavipassanānaṃ kathaṃ tadadhiṭṭhānaṃ hotīti āsaṅkati. Itaro saddhādīnaṃ ajjhānasabhāvattepi jhānavipassanānaṃ adhiṭṭhānaṃ nissayapaccayādivasena sappaccayattā brahmalokūpapattiṃ nibbānañca āvahantīti dassento, ‘‘ime pañca dhammā’’tiādimāha . Tattha sīlanti sambhārasīlaṃ. Anāgāmī samucchinnaorambhāgiyasaṃyojano samāno sace sabbaso upapattiyo atikkamituṃ na sakkoti, ariyabhūmīsu eva nibbattati yathūpacitajhānakammunāti āha – ‘‘anāgāmi…pe… nibbattatī’’ti. Uparimagganti aggamaggaṃ bhāvetvā. Āsavakkhayanti sabbaso āsavānaṃ khayaṃ pahānaṃ pāpuṇāti. Sesaṃ suviññeyyameva.

纯欲界行为消失，诸信等之禅定与观慧怎样得以成立？佛陀对此起疑。其他由信等产生之禅定和观慧，依因缘关系之明白，不仅能带来天界境界，更能导至涅槃。此中所说五种诸法，包括戒律，即具备集诸善业的戒行。未来果位圣者，若与前垢断绝的下分相应修习，假使无法从世间境界跳脱，仍得生于圣境界，其业即如同正禅定的勤修行为。此谓曰：“未来果位……得生矣。”上道即修习最上道。断除贪瞋痴毒，是除尽诸烦恼所有尽灭，达彼彼岸。此余义，应当了知。

Saṅkhārupapattisuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《依行投生经》注释中隐义的阐明已毕。

Niṭṭhitā ca anupadavaggavaṇṇanā. · 逐句品注释亦已结束。