1. Devadahavaggo · 1. 迭瓦达哈品复注

163 段 · CSCD 巴利原典

Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · 礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者

Majjhimanikāye · 中部

Uparipaṇṇāsa-ṭīkā · 后五十篇复注

1. Devadahavaggo一、迭瓦达哈品

1. Devadahasuttavaṇṇanā一、《迭瓦达哈经》注释

§1

1. Dibbanti kāmaguṇehi kīḷanti, laḷanti, tesu vā viharanti, vijayasamatthatāyogena paccatthike vijetuṃ icchanti; issariyaṭṭhānādisakkāradānaggahaṇaṃ taṃtaṃatthānusāsanañca karontā voharanti, puññānubhāvappattāya jutiyā jotenti vāti devā vuccanti rājāno. Tathā hi te catūhi saṅgahavatthūhi janaṃ rañjayantā sayaṃ yathāvuttehi visesehi rājanti dibbanti sobhantīti ca, ‘‘rājāno’’ti vuccanti. Tatthāti tasmiṃ nigamadese. Sāti pokkharaṇī. Tanti taṃ, ‘‘devadaha’’nti laddhanāmaṃ pokkharaṇiṃ upādāya, tassa adūrabhavattāti keci. Sabbaṃ sukhādibhedaṃ vedayitaṃ. Pubbeti purimajātiyaṃ. Katakammapaccayāti katassa kammassa paccayabhāvato jātaṃ kammaṃ paṭicca. Tena sabbāpi vedanā kammaphalabhūtā eva anubhavitabbāti dasseti. Tenāha ‘‘iminā’’tiādi. Aniyametvā vuttanti, ‘‘santi, bhikkhave, eke samaṇabrāhmaṇā evaṃvādino’’ti evaṃ ime nāmāti avisesetvā vuttamatthaṃ. Niyametvāti, ‘‘evaṃvādino, bhikkhave, nigaṇṭhā’’ti evaṃ visesetvā dasseti.

1. 天神们以世俗欲乐的种种法门嬉戏玩耍、纵情流连于其中，愿借助胜利的普遍性，以战胜对境为目的；他们持守对支配地位的尊重，遵循由首领等所颁布的相应教导，照此实践修持，因感得福德之果而光明炽盛，故被称为天神和诸王。确实，这些天神以四种依止对象聚合众生，使人们生起喜悦，并依所诠释的殊胜特征而自居为王，称为“诸王”。“此处”指的是该部经典节文。Sāti是池塘的名称，Pokkharanī指紧握“火天王”名号的池塘，因距离不远而得名。有些人说这池塘感受到了诸乐的差别，包括过去世等诸感受。所谓“某因之业”（katakammapaccaya）即某业引发的缘起。由此可见，一切感受皆为业报，应当体认感受业果之原理，因而宣说“由此”等语。说“无所统摄”者，即谓“诸比库：有些沙门婆罗门正如是说”，以此例示不特定群体的说法。“有限制”者，则指“诸比库：有此正统说法的否定派婆罗门”，以此区别二者，并阐明其教义。

Kalisāsananti parājayaṃ. Kalīti hi anattho vuccati, kalīti sasati vippharatīti kalisāsanaṃ, parājayo. Kalīti vā kodhamānādikilesajāti, tāya pana ayuttavāditā kalisāsanaṃ. Taṃ āropetukāmo vibhāvetukāmo . Ye kammaṃ kataṃ akataṃ vāti na jānanti, te kathaṃ taṃ edisanti jānissanti. Ye ca kammaṃ pabhedato na jānanti, te kathaṃ tassa vipākaṃ jānissanti; vipākapariyositabhāvaṃ jānissanti, ye ca pāpassa kammassa paṭipakkhameva na jānanti; te kathaṃ tassa pahānaṃ kusalakammassa ca sampādanavidhiṃ jānissantīti imamatthaṃ dassento, ‘‘uttari pucchāyapi eseva nayo’’ti āha.

“末法教”指败坏失利。所谓末法，即无益处，末法之意也含有败坏的教法，指受嗔恨等烦恼覆蔽的失败法门。欲表明此义者，欲作分别说明者。那些既不了解已作或未作业者，如何宣扬与理解之？那些对业分类不明了者，如何洞悉其果报？那些虽然知果报，却不知离恶行善之道者，又怎知其抛弃恶业与修习善业之规程？据此义理示现，宣称“若再问亦应如此说明”。

§2

2. Kiñcāpi cūḷadukkhakkhandhepi, (ma. ni. 1.180) ‘‘evaṃ sante’’ti iminā tesaṃ nigaṇṭhānaṃ ajānanabhāvo eva ujukaṃ pakāsito heṭṭhā desanāya tathā pavattattā. Tathā hi aṭṭhakathāyaṃ (ma. ni. aṭṭha. 1.180) vuttaṃ – ‘‘evaṃ santeti tumhākaṃ evaṃ ajānanabhāve satī’’ti, tathāpi tattha uparidesanāya sambaddho evamattho vuccamāno yujjati, na aññathāti dassetuṃ idha, ‘‘mahānigaṇṭhassa vacane sacce santeti attho’’ti vuttaṃ. Ettakassa ṭhānassāti yathāvuttassa pañcaparimāṇassa kāraṇassa.

2. 对小苦蕴等(引自Majjhima Nikāya 1.180)的阐述，意指“如是存在”，旨在表明对尼干陀派无知的状态经过直接明白的说明后，即由下位教导起始，并随之相应运作。据此注疏(引Majjhima Nikāya注1.180)记载——“如是存在即你等于此无知之状态中，具有觉知”，由此仍将此句用作进一步说明，意在说明“伟大的尼干陀语中真理即是如此”，以示此处特定五种缘由的适当位置。

§3

3. Anekavāraṃ visarañjanaṃ idha gāḷhāpalepanaṃ, na sāṭakassa viya littatāti āha – ‘‘bahalūpa…pe… littena viyā’’ti. Vuttameva, na puna vattabbaṃ, tattha vuttanayeneva veditabbanti adhippāyo.

3. 多次反复摩擦此处，有粗重涂抹之义，非指涂抹于筏(船)上，故说“重复涂抹，非如筏般”，意思在此用词明确，不宜再行解说，应凭所述加以认知，这即是权威根据。

Imesaṃ nigaṇṭhānaṃ tādisassa tesaṃ abhāvato, ‘‘jānanakālo siyā’’ti parikappavasena vadati. Tena evaṃ jānituṃ tehi sakkā siyā, tesañca dassanaṃ saccaṃ siyā. Yasmā tesaṃ dassanaṃ asaccaṃ, tasmā te na jāniṃsūti dasseti. Catūsu kālesūti vaṇamukhassa parikantanakālo, sallassa esanakālo, abbuhanakālo, vaṇamukhe agadaṅgāraodahanakāloti imesu catūsu kālesu. Suddhanteti suddhakoṭṭhāse, dukkhassa anavasesato nijjīraṇaṭṭhena niddukkhabhāveti attho. Ekāya upamāyāti, ‘‘sallena viddhassa hi viddhakāle vedanāya pākaṭakālo viyā’’ti imāya ekāya upamāya. Tayo atthāti pubbe ahuvamhā vā no vā, pāpakammaṃ akarimhā vā no vā, evarūpaṃ vā pāpakammaṃ akarimhāti ime tayo atthā. Catūhi upamāhīti vaṇamukhaparikantanādīhi catūhi upamāhi. Eko atthoti, ‘‘ettakaṃ dukkhaṃ nijjiṇṇa’’ntiādinā vutto eko attho. So hi dukkhanijjīraṇabhāvasāmaññā eko atthoti vutto.

由于此类尼干陀派的缺失存在，“自知之时”乃是依理推测的表达。因何可知彼等所见是真实？唯其显现之义不虚假，故言“彼不知其见为假”，故不能算为真正知见。所谓四时，指枝叶凋谢的时期、鸣声示警的时期、前哨时期、以及枝叶上火种燃宴的时期。在此四时中，“清净”意指纯净之气候，无苦存在而是果熟后自然消退的状态。以一比喻说明，“已被箭穿的是实践痛苦最清楚的表现”。所谓三义，指过去我们所言“抑或否曾造恶业”，以此论证。所谓四喻，指以枝叶凋谢等四种时相作比喻。一义意指“如所言苦已自然消散”，即此为苦消散普遍义。此即苦得熄灭之义。

§4

4.Imepana nigaṇṭhā. Āsaṅkāya viddhosmīti saññaṃ uppādetvā. Paccāharitunti paccāvattituṃ, pariharitunti attho.

4. 此等尼干陀派，因产生忧惧观念而心理被污染。所谓“回转”，即回归或抵挡；“回避”，即指避免或阻止之义。

§5

5.Atītavādaṃ saddahantānanti, ‘‘atthi kho, bho, nigaṇṭhā pubbe pāpakammaṃ kata’’nti evaṃ atītaṃsaṃ ārabbha pavattaṃ mahānigaṇṭhassa vādaṃ saddahantānaṃ. Bhūtattāti yathābhūtattā kiṃ aviparītameva atthaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattāti pucchati. Sesapadesupi eseva nayo. Saha dhammenāti sahadhammo, so eva sahadhammiko yathā ‘‘venayiko’’ti (a. ni. 8.11; pārā. 8). ‘‘Dhammo’’ti ettha kāraṇaṃ adhippetanti āha – ‘‘sahetukaṃ sakāraṇa’’nti. Paṭiharati paṭivattetīti paṭihāro, vādo eva paṭihāro vādapaṭihāro; taṃ, uttaranti attho. Tenāha – ‘‘paccāgamanakavāda’’nti, codanaṃ parivattetvā paṭipākatikakaraṇanti attho. Tesanti idaṃ āvuttivasena gahetabbaṃ, ‘‘tesaṃ saddhāchedakavādaṃ nāma tesaṃ dassetī’’ti.

第五条 “过往论”谓有信奉者说：“诸苯夫（即耆婆）以前确实作过恶业。”由此起始持守过去的伟大神辩说者之论。所谓存在实体，指如实存在之意，询问以何为对象确实依止发生。还可以从其他句段中释同样理。所谓“随法”者，即与法相应，意谓“同法者”。因而称谓“法”者，意含它摄依止关系，谓“有因缘且具因缘”。“回反反驳”意指对前言加以反驳与反驳之反驳，此为论辩之要义。因此又说“逆归论”即改变先前说法而言之对错判断。此等为应受取法，谓“为彼等立断之论”，叫做“彼等破信之论”。

§6

6.Avijjā aññāṇā sammohāti pariyāyavacanametaṃ. Avijjāti vā avijjāya karaṇabhūtāya. Aññāṇenāti ajānanena. Sammohenāti sammuyhanena mahāmuḷhatāya. Sāmaṃyeva opakkamikā etarahi attano upakkamahetu dukkhavedanaṃ vediyamānaṃ – ‘‘yaṃkiñcāyaṃ…pe… pubbekatahetū’’ti viparītato saddahatha. Pubbekatahetuvādasaññitaṃ vipallāsaggāhaṃ gaṇhatha.

第六条 “无明、愚昧、迷乱”此为同义词替换语。所谓无明，即为为作无明之理。所谓愚昧，即不知晓。所谓迷乱，即心大乱耗之意。此时身心于承受苦痛之无常现象感受中，反向相信“此种现象……以前有因”之语。此谓逆转信奉，即反覆取过去因缘论的错误知识假设。

§7

7.Diṭṭhadhammo vuccati paccakkhabhūto, tattha veditabbaṃ phalaṃ diṭṭhadhammavedanīyaṃ. Tenāha – ‘‘imasmiṃyeva attabhāve vipākadāyaka’’nti. Payogenāti kāyikena payogena vā vācasikena vā payogena. Padhānenāti padahanena cetasikena ussāhanena. Āsanne bhavantare vipācetuṃ na sakkā, pageva dūreti dassetuṃ, ‘‘dutiye vā tatiye vā attabhāve’’ti vuttaṃ. Nibbattakabhāvato sukhavedanāya hitanti sukhavedanīyaṃ. Sā pana vipākavedanābhāvato ekantato iṭṭhārammaṇā eva hotīti āha ‘‘iṭṭhārammaṇavipākadāyaka’’nti. Viparītanti aniṭṭhārammaṇavipākadāyakaṃ. Nipphanneti saddhiṃ aññena kammena nibbatte. Samparāyavedanīyassāti upapajjavedanīyassa aparāpariyavedanīyassa. Evaṃ santepīti kāmaṃ paripakkavedanīyanti diṭṭhadhammavedanīyameva vuccati, tathāpi atthettha atisayo diṭṭhadhammavisesabhāvato paripakkavedanīyassāti dassetuṃ, ‘‘ayametthā’’tiādi vuttaṃ. Yasmiṃ divase kataṃ, tato sattadivasabbhantare.

第七条 “现法”称为现起，须知其果报是现法令人感受者。由之言“即在此世身心状态之中作果者”。所谓作用，是身之作用，或语之作用。所谓竭力，是心之努力精进。在相续之间不可作果，仅能远示“此第二或第三世身中”之因果。现起因境界存在疾苦感者称为受苦；愉悦感者称为乐。若无果报感受，则单为取乐之缘故。有乐果反，谓为取乐果者。反义者即为生苦果者。所谓息灭，即与他业共同起作用而作果。所谓继后苦受，即再现生苦及随别苦受等。由是说，此现法即谓成熟之苦感受，故称为现法。虽如此，论中仍要表现此彼现法果报果特异，有时名为成熟果受故，故作如是说。谓某日作业，至多七天范围内。

Tatrāti tasmiṃ paripakkavedanīyakammassa sattadivasabbhantare vipākadāne. Ekavāraṃ kasitvā nisīdi chātajjhatto hutvā. Āgacchantī āha – ‘‘ussūre bhattaṃ āharīyitthā’’ti domanassaṃ anuppādetvā yathā katapuññaṃ anumodati. Vijjotamānaṃ disvā, ‘‘kiṃ nu kho idampi tappakāro, mama cittavikappamattaṃ, udāhu suvaṇṇamevā’’ti vīmaṃsanto yaṭṭhiyā paharitvā.

意谓在此成熟苦受作业七天范围之中得果。有一次曾坐下修养，卧于右侧者。有人来告曰“火锅饭已备好”，令其无忧忧虑，如此喜悦已作功德，随身所见思量，心念称赞言“这也算功德，我心所摄之物亦是。”

Vāḷayakkhasañcaraṇattā rājagahūpacārassa nagare sahassabhaṇḍikaṃ cāresuṃ. Uppannarāgo cūḷāya ḍaṃsi. Rañño ācikkhitvāti taṃ pavattiṃ rañño ācikkhitvā. Mallikāya vatthu dhammapadavatthumhi (dha. pa. aṭṭha. 2.mallikādevīvatthu) āgatena nayena kathetabbaṃ.

因旋风附带而迁移至王舍城城中。城中一千多居民修行。小白鼠产生了嗜欲。如今已知向王报告此事之进展。有关玛丽嘉处所与法句经义故事，将当依前来法引导宣说。

Maraṇasantikepi kataṃ, pageva tato puretaraṃ atītattabhāvesu ca kataṃ. Idha nibbattitavipākoti vutto avassaṃbhāvibhāvato. Samparāyavedanīyameva bhavantare vipākadāyakabhāvato. Idha nibbattitaguṇotveva vutto, na idha nibbattitavipākoti vimuttibhāvato. Paripakkavedanīyanti veditabbaṃ heṭṭhā vuttaparipakkavedanīyalakkhaṇānativattanato. Sabbalahuṃ phaladāyikāti etena phaluppādanasamatthatāyogena kammassa paripakkavedanīyatāti dasseti.

临近死亡时作果，且以前世过往过去状态中亦有此类作业。所谓现果报者，是因宿业作果之性。所谓继后苦受者，是在此中身得果之相性。此处称果因之性，而非解脱之果性。所谓成熟受者，要知其特征即已先前文所述成熟标志。悉皆坚固且能生果，因表明由作业具足条件导致成熟果生，故称做作业之成熟果报。

Catuppañcakkhandhaphalatāya saññābhavūpagaṃ kammaṃ bahuvedanīyanti vuttaṃ. Ekakhandhaphalattā asaññābhavūpagaṃ kammaṃ appavedanīyaṃ. Keci pana, ‘‘arūpāvacarakammaṃ bahukālaṃ veditabbaphalattā bahuvedanīyaṃ, itaraṃ appavedanīyaṃ. Rūpārūpāvacarakammaṃ vā bahuvedanīyaṃ, parittakammaṃ appavedanīya’’nti vadanti. Savipākaṃ kammanti paccayantarasamavāye vipākuppādanasamatthaṃ, na āraddhavipākameva. Avipākaṃ kammanti paccayavekallena vipaccituṃ asamatthaṃ ahosikammādibhedaṃ.

关于四五蕴所生果报，有人说由有色见所生的业因，多感受痛苦；而由单一蕴果报者，则因无色见所生的业因，痛苦较少。又有人认为，无色轮转的业因，若属常受知果报，则痛苦多，若属无常受知果报，则痛苦较少。如由色无色俱行的业因，则痛苦多，由偏差业因则痛苦较轻。所谓有生果报的业，是指相互因缘恒常生起果报，不是指前所未生即生果报。所谓无生果报的业，是指单独因缘无法生果报，不同业因的差别在于此。

§8

8.Diṭṭhadhammavedanīyādīnanti diṭṭhadhammavedanīyādīnaṃ dasannaṃ kammānaṃ upakkamena kammānaṃ aññāthābhāvassa anāpādanīyattā yathāsabhāveneva kammāni tiṭṭhanti. Tattha nigaṇṭhānaṃ upakkamo nippayojanoti āha ‘‘aphalo’’ti. Nigaṇṭhānaṃ padahanassa micchāvāyāmassa nipphalabhāvappavedano padhānacchedakavādo. Parehi vuttakāraṇehīti yehi kāraṇehi nigaṇṭhānaṃ vādesu dosaṃ dassenti. Tehi parehi vuttakāraṇehi. Na hi lakkhaṇayuttena hetunā vinā paravādesu dosaṃ dassetuṃ sakkā. Tenāha ‘‘sakāraṇā hutvā’’ti. Nigaṇṭhānaṃ vādā ca anuvādā cāti nigaṇṭhehi vuccamānā sakasakasamayappavedikā vādāceva sāvakehi vuccamānā tesaṃ anuvādā ca. Viññūhi garahitabbaṃ kāraṇaṃ āgacchantīti, ‘‘ayamettha doso’’ti tattha tattha viññūhi paṇḍitehi garahārahaṃ kāraṇaṃ upagacchanti, pāpuṇantīti attho. Tassatthotiādīsu ayaṃ saṅkhepattho , ‘‘vuttanayena parehi vuttena kāraṇena sakāraṇā hutvā dosadassanavasena nigaṇṭhānaṃ vādā anuppattā, tato eva taṃ vādaṃ appasādanīyabhāvadassanena sosentā hetusampattivohārasukkhanena milāpentā dukkaṭakammakārinotiādayo dasa gārayhāpadesā upagacchantī’’ti.

第八条所说的分别知见果报等，是指这十种业的生起与不同；其因果关系的不同导致不能互相约束，故这些业各自独立存在。关于尼干陀派的说法，他们提出“无果”（阿果）论，主张正见与业果断绝，认为正见无果，这说法只能理解为不受果报约束之业理见。其它派别据此指出尼干陀派的教说有误，原因是他们无法凭无因之迹断言他派有过失，所以说尼干陀派的说法是彼此依因而成立的。所谓辩说与反驳，是指尼干陀派所说论点为辩说，反驳是外方说者针对其论点的反对。对此，智者指出论点及其反对之因由，目的是使对方明了并离开错误，因此产生了十种不善辩论的缺点。

§9

9.Saṅgatibhāvahetūti tattha tattha yadicchāya samuṭṭhitasaṅgatinimittaṃ. Sā pana saṅgati niyatilakkhaṇāti āha ‘‘niyatibhāvakāraṇā’’ti. Acchejjasuttāvutaabhejjamaṇi viya hi paṭiniyatatā niyatipavattīti. Chaḷabhijātihetūti kaṇhābhijāti nīlābhijāti lohitābhijāti haliddābhijāti sukkābhijāti paramasukkābhijātīti imāsu abhijātīsu jātinimittaṃ. Pāpasaṅgatikāti nihīnasaṅgatikā.

第九条所说的聚合现象因，是指因所愿之结果聚合而生的因缘。此聚合，即是因果作用中的限定特征，即限定因的作用。如《鞞舍浮陀经》中所说，限定因持续存在。所谓六类染污之因，包括黑染、蓝染、朱染、黄染、净染及极净染，在此因类中即是生起之因缘。所谓恶性聚合，就是恶业之因缘所致的聚合。

§10

10.Anaddhabhūtanti ettha adhi-saddena samānattho addha-saddoti āha – ‘‘anaddhabhūtanti anadhibhūta’’nti. Yathā āpāyiko attabhāvo mahatā dukkhena abhibhuyyati, na tathā ayanti āha – ‘‘dukkhena anadhibhūto nāma manussattabhāvo vuccatī’’ti. ‘‘Acelako hotī’’tiādinā (dī. ni. 1.394) vuttāya nānappakārāya dukkarakārikāya kilamathena. Yadi evaṃ kathaṃ dhutaṅgadharāti āha ‘‘ye panā’’tiādi. Niyyānikasāsanasmiñhi vīriyanti vivaṭṭasannissitaṃ katvā pavattiyamānaṃ vīriyaṃ sarīraṃ khedantampi sammāvāyāmo nāma hoti ñāyāraddhabhāvato.

第十条所说的“不增不减”者，是指对于特定义理而言，谓不增不减。譬如，地狱之体受大苦拥迫，但并非说人类存在因苦得以增长。此处所说“苦不增减”，是指人类境界不因苦而增长。此解释源于《旻尼尼萨》一处（1.394）所述多种痛苦及因果的详细论述。若否认此释，如何理解“持戒者”等话语？《出经律》等律制中说，从正行累积起的精进，虽身体受苦而不退，这即是正精进的表现，因其智慧之增益而不失。

Theroti ettha āgatamahārakkhitatthero. Tisso sampattiyo manussadevanibbānasampattiyo, sīlasamādhipaññāsampattiyo vā. Khuraggeyevāti khure sīsagge eva, khure sīsaggato apanīte evāti adhippāyo. Ayanti, ‘‘issarakule nibbatto’’tiādinā vutto. Na sabbe eva sakkārapubbakaṃ pabbajitvā arahattaṃ pāpuṇantīti āha ‘‘yo dāsikucchiya’’ntiādi. Rajatamuddikanti rajatamayaṃ aṅgulimuddikaṃ. Gorakapiyaṅgumattenapīti kapitthachallikaṅgupupphagandhamattenapi.

关于“长老”一词，此处指具有广大戒律精进的长老。具有三种成就者，即分别是人间、天界涅槃境界，或戒、定、慧三学圆满。所谓“头骨坚硬”是比喻坚定不动之意。此处根据古文献，讲述长老起修持的背景，如有言“出身王族”等。并非皆能由此开始修持直证阿拉汉果，故有说“仆人犹豫”等。所谓“银质戒指”即银制手印，及其类似由香花等物制成的戒指饰物。

Dhammena ñāyena āgatasukhaṃ dhammasukhanti āha – ‘‘saṅghato vā…pe… paccayasukha’’nti. Amucchitoti anajjhāpanno. Idāni taṃ anajjhāpannataṃ tassa ca phalaṃ dassetuṃ ‘‘dhammikaṃ hī’’tiādi vuttaṃ. Imassāti samudayassa. So hi pañcakkhandhassa dukkhassa kāraṇabhūtattā āsanno paccakkho katvā vutto. Tenāha ‘‘paccuppannāna’’ntiādi. Saṅkhāranti yathāraddhāya sātisayaṃ karaṇato saṅkhāranti laddhanāmaṃ balavavīriyaṃ ussoḷhiṃ. Padahatoti payuñjantassa pavattentassa. Maggena virāgo hotīti ariyamaggena dukkhanidānassa virajjanā hoti. Tenāha ‘‘idaṃ vuttaṃ hotī’’ti. Iminā sukhāpaṭipadā khippābhiññā kathitā akasireneva sīghataraṃ maggapajānatāya bodhitattā. Majjhattatākāroti vīriyūpekkhamāha. Saṅkhāraṃ tattha padahatīti padhānasaṅkhāraṃ tattha dukkhanidānassa virajjananimittaṃ virajjanatthaṃ padahati. Kathaṃ? Maggappadhānena catukiccappadhāne ariyamagge vāyāmena padahati vāyamati. Ajjhupekkhatoti vīriyassa anaccāraddhanātisithilatāya vīriyasamatāyojane byāpārākaraṇena ajjhupekkhato. Tenāha ‘‘upekkhaṃ bhāventassā’’ti. Upekkhābhāvanā ca nāmettha tathāpavattā ariyamaggabhāvanā evāti āha – ‘‘maggabhāvanāya bhāvetī’’ti.

以法眼明入世间之乐，即称为法乐。经论中说：“因依僧团…等条件得乐”。“不明了”指未觉知、未包容。现在就其未觉知处，教示其果效，谓之“法显陋”。此处谈及烦恼来源，即五蕴之苦的根本因缘，由此可见因果关系的密切。以五蕴为苦之根源，据说已被指出。所谓“已生起”的，是指修习者在修观等功用上按真理修行，并非间断地。所谓“行”为生起所依之有力及精进。所谓“消退”，是指修道之路上的断除苦因。故称“已说”，说明对此苦证已成正知。因此修行速证，是通过中道的平衡。所谓中道，是指勇猛而兼顾平和。此处“生起”为根本生起法，标示断除苦因的因缘生起。何以见之？通过修行四正勤或八正道而生起精进。所谓“平等观察”，是指因精进不嫉妒而能等持，配合各种持业。故称“将发”，谓即将生起。所谓“生起之修”，非泛指，而是指圣道之修。

Ettha ca evaṃ pāḷiyā padayojanā veditabbā, – ‘‘so evaṃ pajānāti. Kathaṃ? Saṅkhāraṃ me padahato saṅkhārapadahanā imassa dukkhanidānassa virāgo hoti , ajjhupekkhato me upekkhanā imassa dukkhanidānassa virāgo hotī’’ti. Paṭipajjamānassa cāyaṃ pubbabhāgavīmaṃsassāti gahetabbaṃ. Tattha saṅkhārappadhānāti sammasanapadena sukheneva khippataraṃ bhāvanāussukkāpanavīriyaṃ dassitanti sukhāpaṭipadā khippābhiññā dassitā. Ajjhupekkhatoti ettha kassaci nātidaḷhaṃ katvā pavattitavīriyenapi dukkhanidānassa virāgo hoti vipassanamanuyuñjatīti dassitaṃ. Ubhayatthāpi catutthīyeva paṭipadā vibhāvitāti daṭṭhabbaṃ. Idāni, ‘‘yassa hi khvāssa…pe… upekkhaṃ tattha bhāvetī’’ti vārehi tāsaṃyeva paṭipadānaṃ vasena tesaṃ puggalānaṃ paṭipatti dassitā. Vaṭṭadukkhanidānassa parijiṇṇaṃ imehi vārehi dukkhakkhayo vibhāvito.

这里应当如是理解巴利词句的结合：『他是这样了知。如何了知？我打破的我所造作的，这造作打破中对此苦的因缘生起断尽；我以正念观察，这观察中对此苦的因缘生起断尽』。这是对修行者以前的经验顺序应当把握的涵义。其中「造作打破」是指称心意造作的止息，是以简便明快的修行力表现出能迅速消除烦恼的功效。所谓正念观察，则表明修行者虽然未必做到极为坚定不动之力，但仍以巧妙而不散乱的智观察进行，对苦因的断尽能够成就。两者都属于第四果圣道行者必证的基本修行路程，现在应当观察这个分辨。现在说「某人确实于此处修习正念观察」，是指依赖于这几种证果行相，显示这些人的修行状态。由于这些几周内，烦恼因果断除得到显现，显其止灭苦之效果。

§11

11.Baddhacittoti sambaddhacitto. Bahalacchandoti bahalataṇhāchando. Aticaritvāti atikkamitvā. Naṭasatthavidhinā naccanakā naṭā, naccakā itare. Somanassaṃ uppajjati, ‘‘īdisaṃ nāma itthiṃ pariccaji’’nti. Chijjāti dvidhā hotu. Bhijjāti bhijjatu. ‘‘Chijja vā bhijjavā’’ti padadvayenapi vināsameva vadati. Ñatvāti pubbabhāgañāṇena jānitvā. Tadubhayanti saṅkhārapadahanaupekkhābhāvanaṃ.

第十一条，「baddhacitto」即为意心束缚、连锁之意，意为被紧紧缚住的意心状态。「bahalacchando」是指强烈的渴爱与欲望。「aticaritvā」意指超越、过量遍行的意思。关于舞蹈者，有分为不同的种类，纳谛萨他修行法下表现出某种舞蹈者，而其他是跳舞者的形象。为此产生了对『如此女子应当舍弃』的欢喜。被舍弃有两种含义，一为消除，二为遭废弃。「chijja vā bhijjavā」这两个词连用意指消灭归于灭亡。所谓的『知道』，是依赖于以往的见解确认之。综合来看，这涉及对造作止息与平等观察的缺失与失用。

§12

12.Pesentassāti vāyamantassa. Taṃ sandhāyāti dukkhāya paṭipadāya niyyānataṃ sandhāya.

第十二条，「pesentassāti」意指有所努力、用力而生的状态。这里「sandhāyāti」则指导向、引导的意思，是指对苦谛修行路径的明确而坚定的引导。

Usukāro viya yogī tejanassa viya cittassa ujukaraṇato. Gomuttavaṅkaṃ, candalekhākuṭilaṃ, naṅgalakoṭijimhaṃ cittaṃ. Alātā viya vīriyaṃ ātāpana-paritāpanato. Kañcikatelaṃviya saddhā sinehanato. Namanadaṇḍako viya lokuttaramaggo nibbānārammaṇe cittassa nāmanato. Lokuttaramaggena cittassa ujukaraṇaṃ bhāvanābhisamayato daṭṭhabbaṃ. Antadvayavajjitā majjhimā paṭipattīti katvā kilesagaṇavijjhanaṃ pahānābhisamayo. Itarā pana paṭipadā dandhābhiññāti imesaṃ dvinnaṃ bhikkhūnaṃ imāsu dvīsu yathāvuttāsu khippābhiññāsu kathitāsu, itarāpi kathitāva honti lakkhaṇahāranayena paṭipadāsāmaññato. Sahāgamanīyāpi vā paṭipadā kathitāva, ‘‘na heva anaddhabhūtaṃ atthāna’’ntiādinā pubbabhāgapaṭipadāya kathitattā. ‘‘Āgamanīyapaṭipadā pana na kathitā’’ti idaṃ savisesaṃ ajjhupekkhassa akathitataṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nikkhamanadesananti nikkhamanupāyaṃ desanaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva.

犹如西风猛烈，瑜伽行者心力如火猛烈活跃。无常变化之心如弯曲的牛角，杂乱如阴暗阴影般曲折，有如散乱的重叠网状心态。其勇猛如风琴拉奏，激发热诚并驱策激励。信心如油香暖燃，能使其恒久膏润。恭敬如曲颈的杖，领引心向超世正道，朝向涅槃清净。超世正道之力使心走入深入修习。持中正道断除烦恼集经的成就。另一部分修行者，以毁戒漏失为特征，在这两位比库间形成讨议，这二位的迅速证果得以说明。别人也传述此法，但通常以失去特征的修行为普通状况而论述。也传述以共修为利，相对前阶段修法称之谓「尚未说到的共修法」。这段明确揭示了对共修中正念观察未言明之意味。此处「出发教授」意指以出离为修道手段的说法。余下部分应当被详细理解。

Devadahasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《迭瓦达哈经》注释中隐义的阐明已完毕。

2. Pañcattayasuttavaṇṇanā二、《五三经》注释

§21

21.Eketi ettha eka-saddo aññattho, na gaṇanādiatthoti taṃ dassento ‘‘ekacce’’ti āha. Yaṃ pana pāḷiyaṃ ‘‘santī’’ti vuttaṃ. Tena tesaṃ diṭṭhigatikānaṃ vijjamānatāya avicchinnatā; tato ca nesaṃ micchāgahaṇato sithilakaraṇavivecanehi attano desanāya kiccakāritā avitathatā ca dīpitā hoti. Paramatthasamaṇabrāhmaṇesu aparantakappikatāya lesopi natthīti āha ‘‘paribbajupagatabhāvenā’’tiādi. Sassatādivasena aparantaṃ kappentīti aparantakappino, te eva aparantakappikā. Yasmā tehi aparantaṃ purimatarasiddhehi taṇhādiṭṭhikappehi kappetvā āsevanabalavatāya ca vikappetvā aparabhāgasiddhehi abhinivesabhūtehi taṇhādiṭṭhiggāhehi gaṇhanti abhinivisanti parāmasanti; tasmā vuttaṃ – ‘‘aparantaṃ kappetvā vikappetvā gaṇhantī’’ti. Taṇhupādānavasena kappanagahaṇāni veditabbāni. Taṇhāpaccayā hi upādānaṃ. Vuttampi cetaṃ mahāniddese uddānato saṅkhepato. Taṇhādiṭṭhivasenāti taṇhāya diṭṭhiyā ca vasena. Diṭṭiyā vā upanissayabhūtāya sahajātāya abhinandanakāya ca taṇhāya sassatādiākārena abhinivisantassa micchāgāhassa ca vasena. Anāgatadhammavisayāya adhippetattā anāgatakālavācako idha apara-saddo. Rūpādikhandhavinimuttassa kappanavatthuno abhāvā anta-saddo bhāgavācakoti āha – ‘‘anāgataṃ khandhakoṭṭhāsa’’nti. Kappetvāti ca tasmiṃ aparante taṇhāya nābhinivesānaṃ samattanaṃ pariniṭṭhāpanamāha. Ṭhitāti tassā laddhiyā avijahanaṃ.

第二十一条，「eketi」此处指一个词对另一词的单一含义，排除其他含义及分类之意。为了表明这点，使用“某些”等说法。巴利语「santī」的用法即属于此类。对此类见解之障碍产生了知解中断，因为对于教义的错误接受与松懈的区分无法成立，妨碍了正法说的完成及真理的显现。针对最根本圣人及婆罗门无常的不可终断性，也提出“如同游方之身”等说法，意指不可永恒化。所谓永恒者是指不变的，反之在佛法中此类永恒终结。能恒久维持见解一方者称为所谓“永恒终结者”，这些即一类持此见的人。因他们在错见及贪执的基础上，依赖错误的愿望与情见并以之维持，所以故名称。这样说“恒久地维持、发展、接受”，并以此为基础来建立与延续其自己贪及执着的存在，及依赖于如此的执着而持续堕落者。因此指出由渴爱为根基的各种维持及收集行为。以渴爱为条件，则生起取着心。这里简略指出教义大义。所谓渴爱意涵包括其对见执稳固的依赖。见执及其对贪执之共因，必定产生和平时意识冲突相反的执著，以永恒及无明为藉口者，是错误之依赖。此外，称其为未来事的表示为差别语。另一个音节变化表明不同词义。关于色蕴等脱离执着之因本不存在，即为反义词，是佛所说。所谓“未来五蕴”，指的是已在未来断尽者的五蕴。在彼处，观察被称作佛语。说“无未来五蕴”，即表示在未来不再出现五蕴。此处所说的“使断尽渴爱”，涵义为在此基础上对渴爱之耐久和根灭的实现。释义“固执得来，不被认识、不了解”的意思，即尚未断除的状态称为“存在”或“持续”。

Anugatāti ārammaṇakaraṇavasena anu anu gatā aparante pavattā. Ārabbhāti ālambitvā. Visayo hi tassā diṭṭhiyā aparanto. Visayabhāvato eva hi so tassā āgamanaṭṭhānaṃ ārammaṇapaccayo cāti vuttaṃ ‘‘āgamma paṭiccā’’ti. Adhivacanapadānīti paññattipadāni, dāsādīsu sirivaḍḍhakādisaddo viya vacanamattameva adhikāraṃ katvā pavattiyā adhivacanaṃ paññatti. Atha vā adhi-saddo uparibhāve, vuccatīti vacanaṃ, upari vacanaṃ adhivacanaṃ, upādānabhūtarūpādīnaṃ upari paññāpiyamānā upādāpaññattīti attho, tasmā paññattidīpakapadānīti attho. Paññattimattañhetaṃ vuccati, yadidaṃ, ‘‘attā loko’’ti ca, na rūpavedanādayo viya paramattho. Adhikavuttitāya vā adhimuttiyoti diṭṭhiyo vuccanti. Adhikañhi sabhāvadhammesu sassatādiṃ pakatiādiṃ drabyādiṃ jīvādiṃ kāyādiñca abhūtamatthaṃ ajjhāropetvā diṭṭhiyo pavattantīti. Abhivadantīti, ‘‘idameva saccaṃ moghamañña’’nti abhinivisitvā vadanti, ‘‘ayaṃ dhammo, nāyaṃ dhammo’’tiādinā vivadanti. Abhivadanakiriyāya ajjāpi avicchedabhāvadassanatthaṃ vattamānakālavacanaṃ.

「Anugatāti」指依赖于感知对象，而依次随顺前进，其行为持续进行而不乏前后之意。「ārabbhāti」是指依赖于所执持之物而着手开始。修行中其对象或视域处于执着心之外，因此称为“无执视界”的起点所在。此即所谓“以到达为前提”的开始。所谓“adhivacanapadānīti”即规定的词语和概念，是指在世俗语言中具有约定俗成含义的词汇。在此之中，“dāsa”等词仅仅作为依附修辞而存在而已。此处“adhisaddo”指附加在上层的语词，即在原字义之上附加解释的词句，这些附加解释围绕“依止于上层”等意义展开。又称为“adhivacana”。这是形成依止对象的约定语言的过程。又称“adhivacana”。因此称为“概念明示词”。对“attā loko”等表达的专指意识、或非色等的意喻与实际意义的区别，都是为了说明此处用词局限于语言约定内，并不能完全反映究竟理义。再者根据不同上下文，有时称之为“对见”，即在辩论中作出推断的意见。某些重要会合中，错误地固守过时观念，断说诸永恒存在、客户等实体，以及活体诸概念。对这样错误观点的反驳是称为“阿毗达摩”的真理学问专著之实质内容。所谓“誓言”，即指坚决断言“这些才是实相，非虚假”之理。虽曰誓言，实为批判反驳误见之展示。此诠释可从现在至今即呈非断绝状态的作用而称「abhivadanakiriyā」)

Saññā etassa atthīti saññīti āha ‘‘saññāsamaṅgī’’ti. Natthi etassa rogo bhaṅgoti arogoti arogasaddassa niccapariyāyatā veditabbā. Rogarahitatāsīsena vā nibbikāratāya niccataṃ paṭijānāti diṭṭhigatikoti āha ‘‘arogoti nicco’’ti. Imināti, ‘‘saññī attā arogo paraṃ maraṇā’’ti iminā vacanena. Soḷasa saññīvādāti – rūpīcatukkaṃ, arūpīcatukkaṃ, antavācatukkaṃ, ekantasukhīcatukkanti – imesaṃ catunnaṃ catukkānaṃ vasena soḷasa saññīvādā kathitā. Imesuyeva purimānaṃ dvinnaṃ catukkānaṃ vasena aṭṭha saññīvādā aṭṭha ca nevasaññīnāsaññīvādā veditabbā. Satta ucchedavādāti manussattabhāve kāmāvacaradevattabhāve rūpāvacaradevattabhāve catubbidhāruppattabhāve cavitvā sattassa ucchedapaññāpanavasena satta ucchedavādā kathitā. Asato vināsāsambhavato atthibhāvanibandhano ucchedavādoti vuttaṃ ‘‘satoti vijjamānassā’’ti. Yāvāyaṃ attā na ucchijjati, tāva vijjati evāti gahaṇato nirudayavināso idha ucchedoti adhippetoti āha ‘‘upaccheda’’nti. Visesena nāso vināso, abhāvo, so pana maṃsacakkhu-paññācakkhu-dassanapathātikkamovāti āha ‘‘adassana’’nti. Adassane hi nāsa-saddo loke niruḷho. Bhavavigamanti sabhāvāpagamanaṃ yo hi nirudayavināsavasena ucchijjati, na so attano sabhāveneva tiṭṭhati.

识者，意即识别，此处所谓的识应解释为具足识别能力者。识并非疾病，反之疾病是无识；识的确切含义应由固定用法揭示。所谓疾病消除乃是如实永恒的明现，故称之为“无病永恒”。此语含义即识身无病，死亡乃天命。所谓十六种识见语，包括色身识见、无色身识见、内在见、独乐见四种，四类中的四项共十六种识见。根据旧时双四类之说，识分八类，其中八种为非识者（无识识），应被辨识。所谓七种灭见，是指在人类世、欲界天、色界天、无色界天四界更替中，存在七种灭绝言论。灭见论者，基于非实有、消失、无生之义提出灭见。所谓灭即断除，指藏于境内之深隐消散。特指鼻之消亡，为缺失、无现象，因超越了身肉、眼、智识等感知路，故称之为不见。因不见，鼻音于世间微弱。诸法离世，乃众生本性离去。被灭断者不复存于自身本性中。

Pañca diṭṭhadhammanibbānavādāti pañcakāmaguṇasukhamanubhogavasena catubbidharūpajjhānasukhaparibhogavasena ca diṭṭhadhamme nibbānappattipaññāpanavādā. Diṭṭhadhammoti dassanabhūtena ñāṇena upaladdhadhammo. Tattha yo anindriyavisayo, sopi supākaṭabhāvena indriyavisayo viya hotīti āha – ‘‘diṭṭhadhammoti paccakkhadhammo vuccatī’’ti. Teneva ca, ‘‘tattha tattha paṭiladdhaattabhāvassetaṃ adhivacana’’nti vuttaṃ. Saññīti ādivasena tīhākārehi santanti saññī asaññī nevasaññīnāsaññīti imehi ākārehi vijjamānaṃ, sadā upalabbhamānaṃ sassatanti attho. Saññī attātiādīni tīṇi dassanāni. Santaatthavasena ekanti sassatassa attano vasena ekaṃ dassanaṃ. Itarāni dveti ucchedavāda-diṭṭhadhammanibbānavādasaññitāni dve dassanāni. Tīṇi hutvā pañca hontīti idaṃ, ‘‘santaatthavasena eka’’nti saṅgahavasena vuttassa saññīti ādivibhāgavasena vuttattā suviññeyyanti aṭṭhakathāyaṃ na uddhaṭaṃ.

所谓五种现法涅槃说，是指凭五欲之乐与四种根本禅悦之乐体验现法涅槃的证得显现。现法即借慧见所达到的明见法。对非根识境界者，即虽处不感官境介，却如感官境界者，故云“现法谓近触法”。又据说“此中各处所得之现处即此语指”。识三种形态，与无识与非识三种状态合取而得，恒常现才得称为识者。所谓识身者，是指三种觉见。就体义而言，恒恒常恒独存的自识谓之一觉见;其余二为灭见—现法涅槃与无灭见二识见合计三种识。三种归为五种，是谓“恒常从义一”。此文未膨大为显，条理说明三识之分法分明。

§22

22.Rūpīṃvāti ettha (dī. ni. ṭī. 1.76-77) yadi rūpaṃ assa atthīti rūpīti ayamattho adhippeto. Evaṃ sati rūpavinimuttena attanā bhavitabbaṃ saññāya viya rūpassapi attaniyattā. Na hi saññī attāti ettha saññā attā. Tathā hi vuttaṃ sumaṅgalavilāsiniyaṃ (dī. ni. aṭṭha. 1.76-77) ‘‘tattha pavattasaññañcassa saññāti gahetvāti vutta’’nti. Evaṃ sante, ‘‘kasiṇarūpaṃ attāti gaṇhātī’’ti idaṃ kathanti? Na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ – ‘‘rūpaṃ assa atthīti rūpī’’ti, atha kho ‘‘ruppanasīlo rūpī’’ti. Ruppanañcettha rūpasarikkhatāya kasiṇarūpassa vaḍḍhitāvaḍḍhitakālavasena visesāpatti, sā ca natthīti na sakkā vattuṃ parittavipulatādivisesasabbhāvato. Yadi evaṃ imassa vādassa sassatadiṭṭhisaṅgaho na yujjatīti? No na yujjati kāyabhedato uddhaṃ attano nibbikāratāya tena adhippetattā. Tathā hi vuttaṃ ‘‘arogo paraṃ maraṇā’’ti. Atha vā ‘‘rūpaṃ assa atthīti rūpī’’ti vuccamānepi na doso. Kappanāsiddhenapi hi bhedena sāminiddesadassanato yathā ‘‘silāputtakassa sarīra’’nti . Ruppanaṃ vā ruppanasabhāvo rūpaṃ, taṃ etassa atthīti rūpī, attā ‘‘rūpino dhammā’’tiādīsu (dha. sa. 11 dukamātikā) viya. Evañca katvā rūpasabhāvattā attano ‘‘rūpaṃ attā’’ti vacanaṃ ñāyāgatamevāti ‘‘kasiṇarūpaṃ attāti gaṇhātī’’ti vuttaṃ. Arūpinti ettāpi vuttanayānusārena yathārahaṃ attho vattabbo. Santasukhumaṃ muñcitvā tabbiparītassa gahaṇe kāraṇaṃ natthīti lābhī, ‘‘kasiṇarūpaṃ attā’’ti gaṇhātīti lābhitakkino ṭhapetvā, sesatakkī lābhiggahaṇeneva gahitā. Anussutitakkikopi suddhatakkikopi vā niraṅkusattā takkanassa kasiṇarūpampi attāti kadācipi gaṇheyyāti vuttaṃ – ‘‘ubhopi rūpāni gaṇhātiyevā’’ti. Suddhatakkikassa ubhayaggahaṇaṃ na kataṃ, tasmā sāsaṅkavacanaṃ.

22.论色身者，若言色体即色，此意为代表。遇色身放逸，欲凭自身识得如实，如色亦有自身特性。此处非谓识即身，而是识与身别异。昔日经中说：“彼处发生识得，则谓为识”。若说“色身即识”，则云“色性质即色识身”，色体质与色识由于随时间变异，特殊不可言。如此论断即不容忍常见执着。因变化分化，以自身消散而自觉无病。经典亦说“无病乃死”，或说“色体即色”。此无碍。就比喻“石童身体”说，指物质体也。色身即因色体而起，为此所指。佛法中亦称“色者法”，因此论曰色身为色。由此依色性质，谓自己是色身，称“色体即识得色”。就无色亦按其文旨可判别。离开精细法放逸，若无、如实去除不善彼得，即可说定“色身即识也”。此论证者，意即识色相互依止。正因色身非恒，故智慧成熟者不取识为我。经中释谓双色皆摄入识为色身，此乃经文所示。须知识可摄色无色诸相，故云“识即色相皆摄”。明净智慧者不取偏。故说两色俱摄，是示以接触为识者识界。

Kasiṇugghāṭimākāsa-paṭhamāruppaviññāṇa-natthibhāvaākiñcaññāyatanāni arūpasamāpattinimittaṃ. Ṭhapetvā saññākkhandhanti idaṃ saññāya attaniyataṃ hadaye katvā vuttaṃ. ‘‘Rūpiṃ vā’’ti ettha vuttanayena pana atthe vuccamāne saññākkhandhaṃ bahiddhā akatvā ‘‘arūpadhamme’’icceva vattabbaṃ siyā. Missakaggāhavasenāti rūpārūpasamāpattīnaṃ nimittāni ekajjhaṃ katvā, ‘‘eko attā’’ti, tattha pavattasaññañcassa, ‘‘saññā’’ti gahaṇavasena. Ayañhi diṭṭhigatiko rūpārūpasamāpattilābhitāya taṃnimittaṃ rūpabhāvena arūpabhāvena ca gahetvā upatiṭṭhati, tasmā, ‘‘rūpī arūpī cā’’ti abhinivesaṃ janeti ajjhattavādino viya takkamatteneva vā rūpārūpadhamme missakavasena gahetvā, ‘‘rūpī ca arūpīca attā hotī’’ti. Takkagāhenevāti saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattadhammā viya ca accantasukhumabhāvapattiyā sakiccasādhanāsamatthatāya thambhakuṭṭahatthapādānaṃ saṅghāto viya neva rūpī, rūpasabhāvānativattanato na arūpīti evaṃ pavattatakkagāhena. Lābhivasenapi vā antānantikacatutthavāde vakkhamānanayena aññamaññapaṭipakkhavasena attho veditabbo. Kevalaṃ pana tattha desakālabhedavasena tatiyacatutthavādā icchitā; idha kālavatthu bhedavasenāti ayameva viseso. Kālabhedavasena cettha tatiyavādassa pavatti rūpārūpanimittānaṃ saha anupaṭṭhānato; catutthavādassa pana vatthubhedavasena pavatti rūpārūpadhammānaṃ samūhato, ‘‘eko attā’’ti takkavasenāti tattha vakkhamānanayānusārena veditabbaṃ.

空入识指诸色及无色境界无所有处，此即无色之境。立于识蕴，谓其识处恒常，心界相互分离，称此识为识蕴。论断“有色诸法”之外“不应杂合入无色法”，应分别说无色法。依误取论，谓色无色双有一自识，谓即颜色之心识。所谓“心识自摄”者，指对心识及诸法识的心识。此为第三种见。色相色外识界，通过精神敏锐及细微功能，不断产生清净智慧。同理此法非色、非无色，只是名为“色外识”。从贫乏判定法依次辨明不同于色、无色。此处亦是对三见最后二种说中的全部内容阐明。应知此法区分时空变化与识体实在之分别，论述颇细致。

Yadipi aṭṭhasamāpattilābhino diṭṭhigatikassa vasena samāpattibhedena saññānānattasambhavato dutiyadiṭṭhipi samāpannakavasena labbhati; tathāpi samāpattiyaṃ ekarūpeneva saññāya upaṭṭhānato, ‘‘paṭhamadiṭṭhi samāpannakavārena kathitā’’ti āha. Tenevettha samāpannakaggahaṇaṃ kataṃ. Ekasamāpattilābhino eva vā vasena attho veditabbo. Samāpatti bhedena saññābhedasambhavepi bahiddhā puthuttārammaṇe saññānānattena oḷārikena nānattasaññīti, ‘‘dutiyadiṭṭhi asamāpannakavārenā’’ti āha. Avaḍḍhitakasiṇavasena parittasaññitaṃ, vaḍḍhitakasiṇavasena appamāṇasaññitaṃ dassetuṃ, ‘‘tatiyadiṭṭhi suppamattena vā sarāvamattena vā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Aṅguṭṭhappamāṇo vā attā yavappamāṇo, aṇumatto vā attā’’tiādidassanavasena (udā. aṭṭha. 54; dī. ni. ṭī. 1.76-77) paritto saññīti parittasaññī. Kapilakaṇādādayo (vibha. anuṭī. 189) viya attano sabbagatabhāvapaṭijānanavasena appamāṇo saññīti appamāṇasaññīti evampettha attho daṭṭhabbo.

即使第一次三昧所得识见已达，因入相异能产生识差别。第二识也随三昧之不同而现起；即以统一一识维系三昧。谓首次三昧证得者为“第一级识”，是为本论。此彼新入识者，因三昧差别有为识异，针对内观外现识的异性，谓“次级识未具全识”，以示其区别。借大小色界禅象征，有多样识质表现，称为偏识。又说大种识者，因自体通达，谓为“无量识”。以上依圣贤及注释作说明。此段旨在说明不同阶段心识之间因三昧或认识深浅而有差异。

Etanti, ‘‘rūpiṃ vā’’tiādinā yathāvuttaattavādaṃ. Ekesanti ekaccānaṃ. Upātivattatanti atikkamantānaṃ. Niddhāraṇe cetaṃ sāmivacanaṃ. Viññāṇakasiṇameke abhivadantīti yojanā. Tenāha – ‘‘saññaṃ…pe… abhivadantī’’ti. Tattha ‘‘saññaṃ ṭhapetvā sesāni tīṇī’’ti idaṃ saññāya catukkampi paripuṇṇameva gahetvā, apare aṭṭhakanti vadanti. Tadubhayanti taṃ saññāaṭṭhakanti vuttaṃ ubhayaṃ. Parato āvi bhavissatīti, ‘‘catasso rūpasaññī’’tiādinā upari pakāsessati. Vakkhati hi – ‘‘koṭṭhāsato aṭṭha, atthato pana satta saññā hontī’’ti (ma. ni. aṭṭha. 3.22). Etthāti, ‘‘etaṃ vā panā’’ti etasmiṃ vākye. Samatikkamituṃ sakkonti tattha ādīnavadassanena taduddhaṃ ānisaṃsadassanena ca brūhitasaddhādi guṇattā, vipariyāyena asakkuṇanaṃ veditabbaṃ. Ye sakkonti, teva gahitā tesaṃyeva vasena vakkhamānassa visesassa vattuṃ sakkuṇeyyattā. Sakkontānañca nesaṃ upātivattanaṃ attano ñāṇabalānurūpanti imamatthaṃ upamāya dassetuṃ, ‘‘tesaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha appamāṇanti appamāṇārammaṇo , appamāṇārammaṇatā cassa āgamanavasena veditabbā anantārammaṇato vā. Na hi ārammaṇe anantanti paramānantassa pamāṇaṃ vā gaṇhāti. Sukhadukkhehi aniñjanato rūpavirāgabhāvanāvisesatāya ca āneñjaṃ patvā tiṭṭhati, ayaṃ no attāti abhivadantā tiṭṭhanti. Viññāṇakasiṇameketi viññāṇañcāyatanaṃ eke diṭṭhigatikā attāti vadanti. Tenāha – ‘‘viññāṇañcāyatanaṃ tāva dassetu’’nti. Tassa pana ārammaṇabhūtaṃ kasiṇugghāṭimākāse pavattaviññāṇanti apare. Tañhi kasiṇaṃ manasikāravasena, ‘‘viññāṇakasiṇa’’nti, viññāṇañca taṃ ārammaṇaṭṭhena āyatanañcāti, ‘‘viññāṇañcāyatana’’nti ca vuccati. Ākiñcaññāyatanameketi etthāpi eseva nayo.

末尾段述“若色”之体义，载于经论及注释中，谓为“色体”，出于“超越”之意。说法“一即一切”，言其动态变化无常，以示“色识常变”。举“意识”色界禅为例，各识境内见，谓为“识数目不同”，因缘诱发现不同色数。入此心识境界者，谓“设有识色”。见者呼之“识识界”。此指构成起心识之概念场所。故曰“识识界”。而色无所有界即称空入识。此三者概念与色、无色互相联系。文内亦说此说并非直指实有色无色，而为名目辨析。综上，分析时强调依教理与法理间分别应辨清楚，示以识之多层次觉照与本体差别。

Tayidanti ya-kāro padasandhikaroti āha ‘‘taṃ ida’’nti. Diṭṭhigatanti yathā vuttaṃ ‘‘saññī attā’’ti evaṃ vuttaṃ diṭṭhiṃ. Diṭṭhiyeva hi diṭṭhigataṃ ‘‘muttagataṃ (ma. ni. 2.119; a. ni. 9.11), saṅkhāragata’’ntiādīsu (mahāni. 41) viya. Gantabbābhāvato vā diṭṭhiyā gatamattaṃ diṭṭhigataṃ, diṭṭhiyā gahaṇamattanti attho. Diṭṭhipakāro vā diṭṭhigataṃ. Lokiyā hi vidhayuttagatapakārasadde samānatthe icchanti. Diṭṭhipaccayo diṭṭhikāraṇaṃ, avijjādi diṭṭhiṭṭhānanti attho. Tattha avijjāpi hi diṭṭhiṭṭhānaṃ upanissayādibhāvato. Yathāha – ‘‘assutavā, bhikkhave, puthujjano ariyānaṃ adassāvī ariyadhammassa akovido’’tiādi (dha. sa. 1007). Phassopi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Yathāha ‘‘tadapi phassapaccayā’’ti (dī. ni. 1.118-124). Saññāpi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Yathāha ‘‘saññānidānā hi papañcasaṅkhā’’ti (su. ni. 880; mahāni. 109). Vitakkopi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Yathāha – ‘‘takkañca diṭṭhīsu pakappayitvā, saccaṃ musāti dvayadhammamāhū’’ti (su. ni. 892; mahāni. 121). Ayonisomanasikāropi diṭṭhiṭṭhānaṃ. Yathāha – ‘‘tassevaṃ manasikaroto channaṃ diṭṭhīnaṃ aññatarā diṭṭhi uppajjati, atthi me attāti tassa saccato thetato diṭṭhi uppajjatī’’ti (ma. ni. 1.19). Diṭṭhārammaṇanti diṭṭhiārammaṇabhūtaṃ upādānakkhandhapañcakaṃ. Tenāha – ‘‘rūpaṃ attato samanupassatī’’tiādi (paṭi. ma. 1.130). Rūpavedanādivinimuttassa diṭṭhiyā ārammaṇassa abhāvato anādiyitvā idameva dasseti – ‘‘iminā paccayena idaṃ nāma dassanaṃ gahita’’nti. Iminā paccayenāti vā ettha paccayaggahaṇena ārammaṇampi gahitamevāti daṭṭhabbaṃ.

关于‘以此方式’的用法，是指连接词，其表达‘此者’的含义。所谓见解既定，是如所言的‘识见自性’的本意，如同说‘有心识’一般，就是见解本身。关于见解的说法，确如《中部·尼达经》及《增支部》的记载，称其为‘解脱之境’、‘行蕴之境’等，如同《大念处经》中所述。由于无须前往之理，故称为‘依见得境’；而‘见解有执持量’则是指对见解的理据。见解的造作即指见解的既定状态，世间人欲以言辞表达见解造作的功用。见解之缘即是见解的缘起，道理如‘无明等为见解之依止’。在此无明亦是见解之所依。如《法句经·注》言：“比库们，凡夫不见圣者，不识圣法”，明确指出无明为见解之依。触亦为见解所依，如《大毗尼经》所示：“此亦以触为缘起”。忆亦是见解的依止，正如《增支部·大念处经》所说：“忆是百千万蕴纷纭之根”。思惟也是见解的根据，如《增支部·大念处经》记：“他以理性在诸见中产生谬见，言‘真实似假，二者俱存’”。不善思惟也是见解的缘起，有《中部·尼达经》记载：“由此思惟，某种隐蔽的见解生起，如‘我有我性’的实相见解”。所谓见境即是依见解所生的，五取蕴集为执持之缘，譬如《律藏·论》所言：“内观色身真实”等。对于无色受想等解脱之境的显现，作为见解的缘起，现此经文示现：“由此缘故，这名为显现”（即此处说法）。‘由此因缘’的含义，亦当依因缘受持见解之境而得成就，方能说明此义。

Tadevāti diṭṭhigatañceva diṭṭhipaccayañca. Rūpasaññānanti ettha iti-saddo ādiattho. Evaṃ-saddo pakārattho, ‘‘yadi rūpasaññāna’’ntiādinā pakārena vuttasaññānanti attho. Nirupakkilesā nīvaraṇādi upakkilesavimuttito. Uttamā paṇītabhāvappattito, tato eva seṭṭhā, seṭṭhattā eva uttaritarābhāvato anuttariyā. Akkhāyatīti upaṭṭhāti. Ākiñcaññāyatanasaññāya visuṃ vuccamānattā catutthāruppasaññāya ca imasmiṃ saññīvāde anotaraṇato, ‘‘yadi āruppasaññānanti iminā ākāsānañcāyatana-viññāṇañcāyatanasaññā’’icceva vuttaṃ. Itarehi pana dvīhīti, ‘‘yadi ekattasaññānaṃ, yadi nānattasaññāna’’nti imehi dvīhi padehi. Samāpannakavāro ca tathā idha kathitoti adhippāyo. Koṭṭhāsato aṭṭha saññā catukkadvayasaṅgahato. Ekattasaññīpadaṃ ṭhapetvā atthato pana satta saññā honti aggahitaggahaṇenāti adhippāyo. Tenāha – ‘‘samāpannaka…pe… saṅgahitoyevā’’ti.

此谓见解既成，以及见解之缘。此处以‘色、识’为引导词等为其义，依此而说。此词之用有释义者，‘若由色识同于缘起’等所引申为忆之意。无染污、烦恼及遮蔽的解脱者，则为最高的清净。此清净最高，所谓境界之上无能超越者。‘说’是应译为‘侍奉’的义。如以无所取境界之色界忆为清净称为净觉之四果等，是此识界说辞所摄。其他情况下，用‘二’表示‘一’与‘多’的相对，如‘若为统一之识，若为种种异识’这两种用词。此种分类之见称为‘总合论’。据说，八识组成四对，合为二十四种忆。若统一忆为一句，则实为七忆，乃统合之中所含义。故经曰“总合者……唯为总合”，此为其理。

Saññāgatanti saññāvasena gataṃ, saññāsaṅgahaṃ gataṃ vā. Tassa pana adiṭṭhigatassapi upalabbhamānattā, ‘‘saddhiṃ diṭṭhigatenā’’ti vuttaṃ. Paccayehi samāgantvā katanti saha kāraṇabhūtehi paccayehi teneva saha kāraṇabhāvena samāgantvā nibbattitaṃ; paṭiccasamuppannanti attho. Saṅkhatattā oḷārikaṃ uppādavayaññathattasabbhāvato. Yassa hi uppādo paññāyati, vayo paññāyati, ṭhitassa aññathattaṃ paññāyati, taṃ khaṇe khaṇe bhijjanasabhāvato passantassa pākaṭabhūtavikāraṃ oḷārikaṃ siyā. Na cettha maggaphaladhammā nidassetabbā tesaṃ tathā ananupassitabbato; tesampi saṅkhatabhāvena itarehi samānayogakkhamatāya dunnivārayabhāvato. Tathā hi ‘‘asesavirāganirodhā’’ti (udā. 3) vacanato maggassapi nissaraṇabhāvena ‘‘atthi kho pana saṅkhārānaṃ nirodho’’ti nibbānamevettha paṭiyogabhāvena uddhaṭaṃ ‘‘nirujjhanti etthā’’ti katvā. Nirodhasaṅkhātaṃ nibbānaṃ nāma atthīti ettha, – ‘‘atthi, bhikkhave, ajātaṃ abhūtaṃ asaṅkhata’’nti suttapadaṃ (udā. 73) ānetvā vattabbaṃ. Nibbānadassīti sacchikiriyābhisamayavasena nibbānadassī, tato eva itarābhisamayatthasiddhiyā taṃ saṅkhataṃ atikkanto.

所谓依忆者，是指依忆所摄，或说统合忆之聚集。而其最初不能见的依忆者，称为“依见之忆”，如所说“与见解一并”之义。由于依缘同归而共起，连带其因缘亦共存产生，此谓缘起。因缘集合，是相续循环之本性。因缘既生，则灭亦随之而生，存在则变化，现象每时每刻皆受毁坏变化以显露其本质之无常。所以此处不应特指道果、果报等，以免狭隘观之。它们作为假名，亦因缘而成，不可分别永恒。《优婆塞戒经》中言“断灭无执”，乃对涅槃的说明。关于断灭所依，称为非造作，是即涅槃义。故可说涅槃乃“无生、无为、非造作”之境，经典中详有记载。显现涅槃，即以实际证悟为基，此为证证论之核心，如经文所示。涅槃的现见，是通过觉醒知识现前成就。此超越一切分别空寂，乃至超越因缘所生之造作。

§23

23.Aṭṭhasu asaññīvādesūti idaṃ brahmajāle (dī. ni. 1.78-80) āgatanayena vuttameva hi sandhāya heṭṭhā, ‘‘saññīti iminā aṭṭha asaññīvādā kathitā’’ti vuttaṃ. Idha pana cattāro vādā eva uddhaṭā. Tenāha ‘‘asaññī’’tiādi. Esa nayo parato ‘‘aṭṭhasu nevasaññīnāsaññīvādesū’’ti etthāpi. Saññāya sati tāya vedanāgāhasabbhāvato ‘‘ābādhanaṭṭhena saññā rogo’’ti vuttaṃ. Dukkhatāsūlayogato kilesāsucipaggharaṇato uppādajarābhaṅgehi uddhumātapakkapabhijjanato ca saññā gaṇḍo; svāyamattho dosaduṭṭhatāya eva hotīti āha – ‘‘sadosaṭṭhena gaṇḍo’’ti. Pīḷājananato antotudanato duruddharaṇato ca saññā sallaṃ; svāyamattho attabhāvaṃ anupavisitvā avaṭṭhānenāti āha ‘‘anupaviṭṭhaṭṭhena salla’’nti. Paṭisandhiggahaṇe viññāṇaṃ kutoci āgataṃ viya hotīti vuttaṃ ‘‘paṭisandhivasena āgati’’nti. Gatinti pavattiṃ. Sā pana tāsu tāsu gatīsu vutti hotīti vuttaṃ – ‘‘cutivasena gati’’nti; vaḍḍhanavasena ghanapabandhavasenāti attho. Tenāha ‘‘aparāpara’’nti. Aparāparañhi pabandhavasena pavattamānaṃ viññāṇaṃ nandūpasecanaṃ; itaraṃ khandhattayaṃ vā nissāya abhivuddhiṃ patiṭṭhaṃ mahantañca pāpuṇātīti. Pavaḍḍhavasena vā gatiṃ, nikkhepavasena cutiṃ, tato aparāparañca rūpapavattanavasena upapattiṃ, indriyaparipākavasena vuḍḍhiṃ tassa tassa kammassa katūpacitabhāvena viruḷhiṃ; tassa kammassa phalanibbattiyā vepullanti yojetabbaṃ.

关于“于八中无忆灭”之说，载于《梵网经》之教诫中明白提出，说法为：“忆者，以八无忆灭之道而说”。此处记载四种教谛分别彰显。如“无忆”指示其法义，是就此而立。所谓“识”由于其无染净除烦恼，是故为最高纯净者。所谓“无碍境门识”，以‘空无处’及四无色界相续忆为其内容，其中未超越相续忆而立“若为色界忆”，即“虚空识”的同义。其他则二，谓“若为统一忆，若为种种异忆”，此二字于此作为对偶用语。算为成就量，故有此说法。八十识是为四双忆所总合。而统一忆谓为常用词，本意乃七忆，此乃总含之意，故曰：“成就者……唯总含”。其次对“说”为侍奉之意。以满八识元成四双忆，此等忆以相承共现而成立。

Kāmañcātiādinā ‘‘aññatra rūpā’’tiādikā codanā lakkhaṇavasena vuttāti dassetvā ayañca nayo codanāya avisiṭṭhavisayatāya siyā; visiṭṭhavisayā panāyaṃ codanāti dassetuṃ, ‘‘ayaṃ pana pañho’’tiādi vuttaṃ. Ettake khandheti yathāvutte rūpavedanādike cattāro khandhe. Aññatra rūpāti iminā yattha katthaci rūpena vinā viññāṇassa pavatti natthīti dīpitaṃ hoti. Bhavavisesacodanāya sabhāvato eva viññāṇena vinā rūpassapi pavatti natthīti dīpitaṃ hotīti āha – ‘‘arūpabhavepi rūpaṃ, asaññābhave ca viññāṇaṃ atthī’’ti. Nirodhasamāpannassāti saññāvedayitanirodhaṃ samāpannassapi viññāṇaṃ atthi. Byañjanacchāyāya ce atthaṃ paṭibāhasīti yadi saddatthameva gahetvā adhippāyaṃ na gaṇhasi neyyatthaṃ suttanti. Ettha ca asaññabhave nibbattasattavasena paṭhamavādo; saññaṃ attato samanupassatīti ettha vuttanayena saññaṃyeva attāti gahetvā tassa kiñcanabhāvena ṭhitāya aññāya saññāya abhāvato asaññīti pavatto dutiyavādo; tathā saññāya saha rūpadhamme sabbe eva vā rūpārūpadhamme attāti gahetvā pavatto tatiyavādo; takkaggāhavaseneva pavatto catutthavādo. Tesu yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṃ. Nevasaññīnāsaññīvādepi asaññabhave nibbattassa sattassa cutipaṭisandhīsu; sabbattha vā paṭusaññākiccaṃ kātuṃ asamatthāya sukhumāya saññāya atthibhāvapaṭijānanavasena paṭhamavādo; asaññīvāde vuttanayena sukhumāya saññāya vasena sañjānanasabhāvatāpaṭijānanavasena ca dutiyavādādayo pavattāti. Evamettha etesaṃ vādānaṃ sabbhāvo veditabbo. Sesaṃ vuttanayameva.

所谓欲等之义，意味“唯除色外”以此为指示性标识而述，是为极为精细的类别。此标记指示具特殊性质，而以问难示范真理，即“此即疑问”，如经中说。所谓五蕴，即色受想行识中的四蕴。所谓“除色外”，明示于某种状况下若无色，则识续不会发生，故明言。针对世间现象的特殊性，有论证明“无色亦具色份”，以及“无忆亦有识”的情形。如说“无色际，亦有色，及无忆际，亦有识”。所谓止尽为色受想等终止，仍有识续；若偏执于音义之解，则不可取。据此处论，第一见认为无忆即无忆识，是据对忆的直观看待；第二见论，则认为仅观忆随行为，由此辩解无忆之义；第三见则从色法及无色法角度，同时包含识之内；第四见则凭理性推敲证实。此等皆应由前文所明辨析为准。即使于无忆及灭迹（无忆界）亦有续故，因不善于观见，浅显而不能断定。以上说法构成了对诸见议论的整体面貌，后续同理。

§24

24. Yattha na saññā, tattha ñāṇassa sambhavo eva natthīti āha – ‘‘asaññā sammoho’’ti, asaññabhāvo nāma sammohappavattīti attho. Yathā niyyantīti niyyāniyāti bahulaṃ vacanato kattusādhano niyyāniyasaddo, evaṃ idha viññātabbasaddoti āha – ‘‘vijānātītiviññātabba’’nti, vijānanaṃ viññāṇanti attho. Tena diṭṭhasutamutaviññātabbamattenāti diṭṭhasutamutaviññāṇappamāṇenāti attho daṭṭhabbo. Tenāha – ‘‘pañcadvārikasaññāpavattimattenā’’ti, nibbikappabhāvato pañcadvārikasaññāpavattisamena bhāvanābhinīhārenāti attho. Oḷārikasaṅkhārappavattimattenāti oḷārikānaṃ saṅkhārānaṃ pavattiyā. Oḷārikasaṅkhārāti cettha ākiñcaññāyatanapariyosānā samāpattidhammā adhippetā. Upasampadanti ye saññāya, asaññibhāve ca dosaṃ disvā nevasaññānāsaññāyatanaṃ vaṇṇentāpi rūpajjhānapaṭilābhamattena tassa sampādanaṃ paṭilābhaṃ adhigamaṃ paññapenti, tesaṃ tassa byasanaṃ akkhāyati anupāyabhāvato. Tenāha ‘‘vināso’’tiādi. Vuṭṭhānanti sadisasamāpajjanapubbakaṃ parivuṭṭhānaṃ. Samāpatti eva tesaṃ natthi anadhigatattā. Oḷārikasaṅkhārappavattiyā antamaso ākiñcaññāyatanasaṅkhārappavattiyāpi pattabbanti na akkhāyati tepi samatikkamitvā pattabbato. Saṅkhārānanti niddhāraṇe sāmivacanaṃ. Avasesāti ito paraṃ sukhumabhāvo nāma natthīti sukhumabhāvāpattiyā avasesā. Tenāha – ‘‘bhāvanāvasena sabbasukhumabhāvaṃ pattā saṅkhārā’’ti. Etanti nevasaññānāsaññāyatanaṃ, pattabbaṃ nāma hoti tādisasaṅkhārappattiyaṃ tabbohārato. Saṅkhataṃ samecca sambhuyya paccayehi katattā.

所谓“无忆界无智生”，是指无忆状态不生智觉，即“无忆迷惑”，意指无忆状态为迷惑之态。如“控制”多意含裁断之意，是对“应当知之识”的诠释。所谓知，即识也。经释现“依见者，应依识量而定”，即是说依照观知量度。经文说明“由五门感记之感知”，正是习气所指的五感体现。所谓“粗重造作生起”，谓由粗重意识造作。所谓造作，即是五蕴中粗重作用。所谓“放逸”，意指堕落放逸之心。所谓“成就”，即诸造作作用的完成。以无忆摄持无法破除的状态，形成错乱妄说者就是所谓“灭亡”。“起”“止”表达有起伏循环。由粗重造作至无忆界造作，变化递进包括其细致之处，届至无念界方终止。所有造作，皆因缘而生，故皆造作亦应无常。如经文所示：“由修持而得悉皆悉之微妙造作”。谓之“造作完成”，应由此认识。无忆界的造作完成，必以造作为依止方可成立。

§25

25. ‘‘Ye te samaṇabrāhmaṇā sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapentī’’ti (ma. ni. 3.25) vakkhamānattā sabuddhiyaṃ viparivattamāne ekajjhaṃ gahetvā, ‘‘tatrā’’ti bhagavatā vuttanti āha – ‘‘tatrāti sattasu ucchedavādesu bhumma’’nti. Uddhaṃ saranti uddhaṃ gataṃ sarantāti taṃ dassento āha ‘‘uddhaṃ vuccatī’’tiādi. Sarantāti yattha patthenti na labhanti, taṃ jānantā. Āsattinti āsīsanaṃ. Peccāti paraloke. Vāṇijūpamā viyāti bhavapariyāpannaphalavisesāpekkhāya paṭipajjanato. Sakkāyassa bhayāti santo kāyoti sakkāyo, paramatthato vijjamāno dhammasamūhoti katvā upādānakkhandhapañcakaṃ, tato bhāyanena. Mā khīyi mā parikkhayaṃ agamāsi. Mā osīdi mā heṭṭhā bhassi. Abbhanti ākāsaṃ mā undriyi mā bhijjitvā pati. Gaddulena baddho gaddulabaddho. Daḷhathambho viya khīlo viya ca sakkāyo dummocanīyato. Sā viya diṭṭhigatiko tassa anuparivattanato. Daṇḍako viya diṭṭhi chedanakaraṇāya asamatthabhāvakaraṇato. Rajju viya taṇhā bandhanato ca, ārammaṇakaraṇavasena samannāgamanavasena ca sambaddhabhāvato. Tena vuttaṃ – ‘‘diṭṭhidaṇḍake pavesitāya taṇhārajjuyā’’ti.

25. 『那些比库与婆罗门，于正念中表达众生的灭尽、灭亡与消散』，这是（中部经卷3.25）中所说。整句讲的是当正觉者的教法被颠倒时，单独抓取义理而言，世尊表示说：『在此诸有种种灭尽见为根本』。关于“向上行”与“向下行”，是指出现上升、前往上的过程称为“向上动”，反之则为“向下动”，世尊展示此意畅消散流转。还说明“向下行”是指着眼于哪里而不得利，心知实情后称“不适当”。“废”指席地而坐之处，“轮回”意谓彼世。犹如商人置身于遍布生死果特的流转之中。所谓“己身之畏惧”为身，称为“身”的实体，深入理义即为法之集合，构成五蕴即“取蕴”。出于对身的畏惧而恐惧。“莫灭”，不可灭失；“莫涣散”，不可散去；“莫潦草”，不可堕落；“莫跨越”，不可违越。不可污染虚空，不可昏昧烦乱而背弃。比喻如纠缠之绳索，缚者绳索缠身；如坚柱，身体犹如柱子，不可轻易放出。此即视见法反复颠倒的执着状态。犹如棍棒用于断绝执见时的无力，犹如锁链被烦渴紧紧捆绑，缚住且附带着引发的根本缘起。世尊因此说：『入棍棒之列者，以执见之砍断行束缚。』

§26

26. Bhagavā attano desanāvilāsena veneyyajjhāsayavasena (catucattārīsa aparantakappikavādā tattha tattha antogadhāti) uddesavasena pañceva saṅgahetvā yathuddesaṃ nigamento, ‘‘imānevapañcāyatanānī’’ti āha. Tattha dukkhassa nimittabhāvato diṭṭhigatānaṃ kāraṇaṭṭhena āyatanatthoti vuttaṃ – ‘‘imāneva pañca kāraṇānī’’ti. Saññīādivasena tīṇi ucchedavādoti cattāri bhājitāni. Itaraṃ pana diṭṭhadhammanibbānaṃ kuhiṃ paviṭṭhaṃ? Sarūpato abhājitattā yathābhājitesu vādesu kattha antogadhanti pucchati. Uddese pana sarūpato gahitameva, ‘‘diṭṭhadhammanibbānaṃ vā paneke abhivadantī’’ti. Itaro ekattasaññīvāde nānattasaññīvāde antogadhanti dassento ‘‘ekatta…pe… veditabba’’nti āha yathāsukhañcetaṃ vuttaṃ. Paṭhamo hi diṭṭhadhammanibbānavādo nānattasaññīvāde antogadho, itare cattāro ekattasaññīvāde.

26. 世尊以宣讲正法的精彩摄恰（及次第终极根本教诲），统摄五种境界如实阐述说：“上述所谓五处境界”，因苦为缘，涉及内在境地，称作“境界义”。又因识别分别之本性，有三种灭尽见，分成四部分。其余则问：正见涅槃从何而入？相似于未分类部分，对于相似分类中的不同说法，如何解释？世尊说：确实以相似的法门来阐释涅槃理趣。若不同说则表现不同的识别意识。第一种说涅槃，即是不同识别之见的灭尽见；其余四种，则是相似分类下的不同识别分别，皆可被称正见灭尽见。

§27

27.Atītakoṭṭhāsasaṅkhātanti atītaṃ khandhakoṭṭhāsasaṅkhātaṃ pubbantaṃ. Pubbe nivutthadhammavisayā kappanā idhādhippetā, tasmā atītakālavācako idha pubbasaddo, rūpādikhandhavinimuttañca kappanāvatthu natthi, antasaddo ca koṭṭhāsavācako. Tena vuttaṃ ‘‘atītakoṭṭhāsasaṅkhātaṃ pubbantaṃ kappetvā’’ti. ‘‘Kappetvā’’ti ca tasmiṃ pubbante taṇhāyanābhinivisānaṃ samatthanaṃ pariniṭṭhāpanaṃ vadati. Sesampīti ‘‘pubbantānudiṭṭhī’’ti evamādikaṃ. Pubbe vuttappakāranti ‘‘aparantānudiṭṭhino’’tiādīsu vuttappakāraṃ. Ekekasmiñca attāti āhito ahaṃmāno etthāti katvā, lokoti lokiyanti ettha puññapāpāni tabbipākā cāti katvā, taṃ taṃ gahaṇavisesaṃ upādāya paññāpanaṃ hotīti āha – ‘‘rūpādīsu aññataraṃ attāti ca lokoti ca gahetvā’’ti. Sabbadābhāvena sassato. Amaro nicco dhuvoti tasseva vevacanāni. Maraṇābhāvena amaro, uppādābhāvena sabbakālaṃ vattanato nicco, thiraṭṭhena vikārābhāvena dhuvo, yathāhātiādinā yathāvuttamatthaṃ niddesapaṭisambhidāpāḷīhi vibhāveti. Ayañca attho ‘‘rūpaṃ attato samanupassati, vedanaṃ… saññaṃ… saṅkhāre… viññāṇaṃ attato samanupassatī’’ti (paṭi. ma. 1.130-131) imissā pañcavidhāya sakkāyadiṭṭhiyā vasena vutto. ‘‘Rūpavanta’’ntiādikāya (paṭi. ma. 1.130-131) pana pañcadasavidhāya sakkāyadiṭṭhiyā vasena cattāro cattāro khandhe, ‘‘attā’’ti gahetvā tadaññaṃ – ‘‘loko’’ti paññapentīti ayampi attho labbhati, tathā ekaṃ khandhaṃ, ‘‘attā’’ti gahetvā tadaññe ‘‘loko’’ti paññapentīti evamettha attho daṭṭhabbo. Eseva nayoti iminā yathā ‘‘rūpādīsu aññataraṃ attāti ca lokoti ca gahetvā sassato…pe… dhuvo’’ti attho vutto; evaṃ asassato anicco adhuvo ucchijjati vinassati na hoti paraṃ maraṇā; nicco ca anicco ca nevanicco nāniccoti evamādimatthaṃ atidisati.

27. “往昔住持众”，即指古老的众聚。此前有所说依律界法的论述，此处使用“往昔”一词，意指先前的教说。由于未离身色五蕴的约束，盖中语意指“包含律藏及其内部之言”。如是说：“往昔之住持众涵盖之前，由烦恼所激起之执着之断灭，最终了了。”“往昔”此语相应《增支部释论》所载，意为“向前观察者”，先前所说“终结者”。“一切有自体”的意思被视为“我执”错误说。此中“世间”即世俗，含“善恶行为果验”之意，众生名为“世界”，法执即“我执”。以“色等诸法具有我性，以及称之为世界”，作为执着根，由此诸错误见产生。三相恒常不变，世尊也说：“不死、不变、永恒”，诸如此类表述与正理词义对应。此义即为：「色法内观其自性，受、想、行、识亦复如是。」五取蕴中执著我法之见，称为我见；以“我”辞涵盖外境称“世间”，此二者不可分离。以上说明如“色等中有某种我性及世间”，是基于执著及常坏见的极大夸张。

Cattāro sassatavādāti lābhīvasena tayo, takkīvasena ekoti evaṃ cattāro. Pubbenivāsañāṇalābhī titthiyo mandapañño anekajātisatasahassamattaṃ anussarati, majjhimapañño dasa saṃvaṭṭavivaṭṭakappāni, tikkhapañño cattārīsa saṃvaṭṭavivaṭṭakappāni, na tato paraṃ. So evaṃ anussaranto attā ca loko cāti abhivadati. Takkī pana takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃpaṭibhānaṃ sassato attā ca loko cāti abhivadati. Tena vuttaṃ – ‘‘lābhīvasena tayo, takkīvasena ekoti evaṃ cattāro sassatavādā’’ti. Eteneva ca adhiccasamuppattikavādo viya sassatavādo kasmā duvidhena na vibhattoti ce? Paṭikkhittattāti daṭṭhabbaṃ.

四种常有论者谓此为“得果、炽盛、正确及单一”，合成四类。此乃由于过去世忆识所致犹如外道中常见百千，不及此则只有十年记忆，不及此则仅有三十四年记忆，不及此即无其余。这些依记忆力高低，分别称为“过去我与世界”的持观法。再按辨识正确与否，则归于“正确持”、“非正确持”，从而产生四类有常论。世尊由此而论：“得果、炽盛及正确、单一即是四种常有论。”又进一步解说，除因假设生起的缘起无常外，实理法无自生灭，故常有论者为何不作区分？世尊明示“彼此对立出于不同解说，即应划分”。

Ettha ca, ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti vāde ayamayuttatāvibhāvanā – yadi hi parena parikappito attā, loko vā sassato siyā, tassa nibbikāratāya purimarūpāvijahanato kassaci visesādhānassa kātuṃ asakkuṇeyyatāya ahitato nivattanatthaṃ hite ca paṭipattiatthaṃ upadeso eva nippayojano siyā sassatavādino. Kathaṃ vā so upadeso pavattīyati vikārābhāvato; evañca attano ajaṭākāsassa viya dānādikiriyā hiṃsādikiriyā ca na sambhavati; tathā sukhassa dukkhassa ca anubhavananibandho eva sassatavādino na yujjati kammabaddhābhāvato, jātiādīnaṃ asambhavato kuto vimokkho. Atha pana dhammamattaṃ tassa uppajjati ceva vinassati ca, yassa vasenāyaṃ kiriyādivohāroti vadeyya. Evampi purimarūpāvijahanena avaṭṭhitassa attano dhammamattanti na sakkā sambhāvetuṃ; te vā panassa dhammā avatthābhūtā tato aññe vā siyuṃ anaññe vā, yadi aññe, na tāhi tassa uppannāhipi koci viseso atthi. Yo hi karoti paṭisaṃvedeti cavati upapajjati cāti icchitaṃ. Tasmā tadavattho eva yathāvuttadoso, kiñca dhammakappanāpi niratthakā siyā. Atha anaññe, uppādavināsavantīhi avatthāhi anaññassa attano tāsaṃ viya uppādavināsasambhavāpattito kuto niccatāvakāso. Tāsampi vā attano viya niccatāti bandhanavimokkhānaṃ asambhavo evāti na yujjati eva sassatavādo; na cettha koci vādī dhammānaṃ sassatabhāve parisuddhaṃ yuttiṃ vattuṃ samattho atthi; yuttirahitañca vacanaṃ na paṇḍitānaṃ cittamārādhetīti viññūhi chaḍḍito evāyaṃ sassatavādoti.

此处说“我及世界常存”，乃因执持恒常不变之说。若有人对此产生疑虑，即谓“如他所见，我及世界恒常”，则其所受教导乃出自其对先天美好事物的执放，却导致其无法施行作为、受生死苦痛，故其为所推动常有论者所挟持。如何产生无烦恼、无变化之我？又如何达到幸福而非苦难？常有论者否认业果、转生等诸机制，如何得解脱？相反，法的实相必然生灭无常，因此此种生死流转不可能连续恒常。若说不变，则必无变化，是无明之见；而无明故而生起种种苦恼，故诸恶见皆非智慧。故世尊驳斥弃绝无限的常有论，断其无法体现教法之真理的局限。

Satta ucchedavādāti ettha te sarūpamattato heṭṭhā dassitā eva, tattha dve janā ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhanti lābhī ca alābhī ca. Tattha lābhī nāma dibbacakkhuñāṇalābhī dibbena cakkhunā arahato cutiṃ disvā upapattiṃ apassanto. Yo vā puthujjanānampi cutimattameva daṭṭhuṃ sakkoti, pubbayogābhāvena parikammākaraṇena vā upapātaṃ daṭṭhuṃ na sakkoti. So ‘‘tattha tattheva attā ucchijjatī’’ti ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhāti. Alābhī – ‘‘ko paralokaṃ jānāti, ettako jīvavisayo, yāva indriyagocaro’’ti attano dhītuyā hatthaggaṇhanakarājā viya kāmasukhagiddhatāya vā, ‘‘yathā rukkhapaṇṇāni rukkhato patitāni na paṭisandhiyanti, evaṃ sabbepi sattā appaṭisandhikamaraṇameva gacchanti, jalabubbuḷakūpamā sattā’’ti takkamattavasena vā ucchedadiṭṭhiṃ gaṇhāti. Tattha yaṃ heṭṭhā vuttaṃ – ‘‘manussattabhāve kāmāvacaradevattabhāve rūpāvacaradevattabhāve catubbidhaarūpattabhāve cavitvā sattassa ucchedapaññāpanavasena satta ucchedavādā kathitā’’ti. Tattha yuttaṃ tāva purimesu tīsu vādesu ‘‘kāyassa bhedā’’ti vuttaṃ; pañcavokārabhavapariyāpannaṃ attabhāvaṃ ārabbha pavattattā tesaṃ vādānaṃ, na yuttaṃ catuvokārabhavapariyāpannaṃ attabhāvaṃ nissāya pavattesu catutthādīsu catūsu vādesu, ‘‘kāyassa bhedā’’ti vuttaṃ. Na hi arūpīnaṃ kāyo atthīti? Saccametaṃ, rūpabhave pavattavohāreneva diṭṭhigatiko arūpabhavepi kāyavohāramāropetvā āha ‘‘kāyassa bhedā’’ti. Yathā diṭṭhigatikehi diṭṭhiyo paññattā, tatheva bhagavā dassesīti. Arūpakāyabhāvato vā phassādidhammasamūhabhūte arūpattabhāve kāyaniddeso daṭṭhabbo.

所谓“诸有灭尽论”，在此是指基于其相似性，否定更高境界的灭尽，在诸流转中少有显现出两派，一派认为目睹阿拉汉灭尽，离欲天、相天及无色天，另有四种存在已灭尽。得此灭尽见者，即修行者对身心变化能详解把握。何谓“我身分裂”？伴随生起的五蕴转变，五取蕴自相依连，断见此自相依称“身分裂”。非色身乃无形无相身，亦可依此为其身迹指示。犹如德见正见者对境所得见现，世尊也示现此理。非色身境中包含触等法诸法，则在无色相境识中亦当视为身之所指。

Etthāha – ‘‘kāmāvacaradevattabhāvādiniravasesavibhavapatiṭṭhāpakānaṃ dutiyavādādīnaṃ yutto aparantakappikabhāvo anāgataddhavisayattā tesaṃ vādānaṃ; na pana diṭṭhigatika-paccakkhabhūta-manussattabhāva-samucchedapatiṭṭhāpakassa paṭhamavādassa paccuppannavisayattā’’ti. Yadi evaṃ yathā hi dutiyādivādānaṃ, purimapurimavādasaṅgahitasseva attano uttaruttarabhavopapattiyā samucchedanato yujjati aparantakappikatā, tathā ca ‘‘no ca kho, bho, ayaṃ attā ettāvatā sammā samucchinno hotī’’tiādi vuttaṃ. Evaṃ anāgatasseva manussattabhāvasamucchedassa adhippetattā paṭhamavādassapi aparantakappikatā yujjati. Evaṃ sabbassapi pubbantato āgatassa ucchedapaññāpanavasena idha pubbantakappikesu desanā gatā. Ete ucchedavādā heṭṭhā aparantakappikesu desanā gatā. Ete ucchedavādā heṭṭhā aparantakappikesu tattha tattheva ucchijjati, na tato uddhaṃ pavatti atthīti dassanatthaṃ vuttā. Jalabubbuḷakūpamā hi sattāti tassa laddhi.

这里说：“如是，第二等种类的论辩——由欲爱邪见、天神存在等灭尽说派系组成的论辩，这些论辩具有不可终尽的性质，是由未来境界中无明未断者产生的。这些论辩并非出自已证断见且灭除人间存在感的人，也非由具现现起见解的第一等论辩产生。”若如前所说，第二等及以后论辩仅仅因其继承上一辈论辩并自我增生而具有终尽性质，且“哎呀！这自性不至于如此完全破灭”的言论已被说明。那么，对未来未现断灭的人间存在灭尽的主张同样具有不可终尽性质。就此，所有从过去至未来的断灭知识皆以此类终尽者为本，且断灭论大多数的教化都起于这一终尽者。诸断灭论基本都始于此类终尽者，并在各处由此应当断除，而非由下而上发展，以此来说明这种断灭主张如同水泡破裂。

Idhāti pubbantakappikesu. Idheva manussattabhāvādike ucchijjati vinaṭṭhavināsavasena. Evaṃ anāgate anuppattidassanaparānaṃ ucchedavādānaṃ aparantakappikesu gahaṇaṃ; pubbantato pana āgatassa attano idheva ucchedadassanaparānaṃ pubbantakappikesu gahaṇaṃ. Ito paraṃ na gacchatīti pana idaṃ atthato āpannassa atthassa dassanaṃ. Sattesu saṅkhāresu ca ekaccasassatanti pavatto ekaccasassatavādo . So pana brahmakāyika-khiḍḍāpadosika-manopadosikattabhāvato cavitvā idhāgatānaṃ takkino ca uppajjanavasena catubbidhoti āha ‘‘cattāro ekaccasassatavādā’’ti. ‘‘Saṅkhārekaccasassatikā’’ti idaṃ tehi sassatabhāvena gayhamānānaṃ dhammānaṃ yathāsabhāvadassanavasena vuttaṃ, na panekaccasassatikamatadassanavasena. Tassa hi sassatābhimataṃ asaṅkhatamevāti laddhi. Tathā hi vuttaṃ (dī. ni. 1.49) brahmajāle – ‘‘cittanti vā manoti vā viññāṇanti vā ayaṃ attā nicco dhuvo sassato avipariṇāmadhammo sassatisamaṃ tatheva ṭhassatī’’ti. Na hi yassa bhāvassa paccayehi abhisaṅkhatabhāvaṃ paṭijānāti; tasseva niccadhuvādibhāvo anummattakena na sakkā paṭiññātuṃ. Etena, ‘‘uppādavayadhuvatāyuttabhāvā siyā niccā, siyā aniccā, siyā na vattabbā’’tiādinā pavattassa sattabhaṅgavādassa ayuttatā vibhāvitā hoti.

这里的“在此”指的是过去的终尽者。在此，因人间存在的灭除，使断灭论没有生起和消失。如此未来未现的断灭论深藏于不可终尽者；而从过去来说，已证断灭见的终尽者在过去亦深藏着对未来断灭义理的觉知。没有超越此处的境界，这是对于所获得义理的说明。论及有情存在，存在断灭论“一有一无论”此种说，即那些婆罗门身心戏谑着身心，随欲心戏耍，灭尽终极在此，故有四种“一有一无论”，称为“四种一有一无论”。“存在一无状态”指由这些以常存见扭曲的显现法，由于这些法不显示生法故导致误解。此如《大蛇网经》中所说：“心、意、识，此即我，常住恒存不变法，保持恒常”。无先因亦无后果的现象，无法被证得为恒常与恒存。所以，“生灭相对”等所引出来的存在是非恒常的。

Tatthāyaṃ (dī. ni. ṭī. 1.38) ayuttatāvibhāvanā – yadi, ‘‘yena sabhāvena yo dhammo atthīti vuccati, teneva sabhāvena so dhammo natthī’’tiādinā vucceyya, siyā anekantavādo; atha aññena, siyā na anekantavādo; na cettha desantarādisambaddhabhāvo yutto vattuṃ tassa sabbalokasiddhattā vivādābhāvato. Ye pana vadanti – ‘‘yathā suvaṇṇaghaṭe makuṭe kate ghaṭabhāvo nassati, makuṭabhāvo uppajjati, suvaṇṇabhāvo tiṭṭhatiyeva, evaṃ sabbabhāvānaṃ koci dhammo nassati, koci uppajjati, sabhāvo pana tiṭṭhatī’’ti. Te vattabbā – kiṃ taṃ suvaṇṇaṃ, yaṃ ghaṭe makuṭe ca avaṭṭhitaṃ? Yadi rūpādi, so saddo viya anicco, atha rūpādisamūho, samūho nāma sammutimattaṃ. Tassa vohāramattassa atthitā natthitā niccatā vā na vattabbā. Tassa paramatthasabhāvena anupalabbhanatoti anekantavādo na siyā. Dhammā ca dhammito aññe vā siyuṃ anaññe vā. Yadi aññe, na tesaṃ aniccatāya dhammī anicco aññattā. Na hi rūpā cakkhuviññāṇaṃ aññattā, na ca rūpe cakkhuviññāṇasaddo hoti; kiñca dhammakappanāpi niratthikā siyā dhammino niccāniccatāya asijjhanato atha anaññe; uppādavināsavantehi anaññassa dhammino tesaṃ viya uppādavināsasabbhāvato kuto niccatāvakāso, tesampi vā dhammino viya niccatāpatti siyā. Apica niccāniccanavattabbarūpo attā ca loko ca paramatthato vijjamānatāpaṭijānanato yathā niccādīnaṃ aññataraṃ rūpaṃ, yathā vā dīpādayo. Na hi dīpādīnaṃ udayabbayasabhāvānaṃ niccāniccanavattabbasabhāvatā sakkā vattuṃ jīvassa niccādīsu aññataraṃ rūpaṃ viyāti evaṃ sattabhaṅgassa viya sesabhaṅgānampi asambhavoyevāti sattabhaṅgavādassa ayuttatā veditabbāti.

此处（《大蛇网注疏》1.38）对“一有一无论”的辨析是：若论者言“若一切法皆有所依，则无所依法即无”；则这是多端相对见；又若否认多端相对，此种说不涉及文化流传的异议，故可成立。又有论者以黄金瓶作比喻，言黄金虽有瓶盖，瓶盖无黄金之性，黄金有之，这说明一切法不存在生法亦不存在灭法，唯性常存。他们所言的“存在”不过是约定俗成的名称，不应断定为恒常或非恒常。而实际一切事法皆有差别，有些法常存，有法无常，不能一概视作恒常。色与眼识并非彼此同一，也非识随色而存在；法的设立有时无意义。生灭相续者无法与恒常相适应，断灭论因此不适合“恒常说”。故而如何辨析之，非恒有非断灭的见解是应当注意的。

Ettha ca, ‘‘issaro nicco, aññe sattā aniccā’’ti evaṃ pavattavādā sattekaccasassatavādā; seyyathāpi issaravādādayo. ‘‘Paramāṇavo niccā dhuvā, dviaṇukādayo aniccā’’ti evaṃ pavattavādā saṅkhārekaccasassatavādā; seyyathāpi kaṇādavādādayo. Nanu ca ‘‘ekacce dhammā sassatā, ekacce asassatā’’ti; etasmiṃ vāde cakkhādīnaṃ asassatatāsanniṭṭhānaṃ yathāsabhāvāvabodho eva, tayidaṃ kathaṃ micchādassananti, ko evamāha – ‘‘cakkhādīnaṃ asassatabhāvasanniṭṭhānaṃ micchādassana’’nti? Asassatesuyeva pana kesañci dhammānaṃ sassatabhāvābhiniveso idha micchādassanaṃ; tena pana ekavāre pavattamānena cakkhādīnaṃ asassatabhāvāvabodho vidūsito saṃsaṭṭhabhāvato; visasaṃsaṭṭho viya sappimaṇḍo sakiccakāraṇāsamattatāya sammādassanapakkhe ṭhapetabbataṃ nārahati. Atha vā asassatabhāvena nicchitāpi cakkhuādayo samāropitajīvasabhāvā eva diṭṭhigati kehi gayhantīti tadavabodhassa micchādassanabhāvo na sakkā nivāretuṃ. Tathā hi vuttaṃ brahmajāle (dī. ni. 1.49) – ‘‘cakkhunti vā…pe… kāyoti vā ayaṃ me attā’’tiādi. Evañca katvā asaṅkhatāya saṅkhatāya ca dhātuyā vasena yathākkamaṃ ekacce dhammā sassatā; ekacce asassatāti evaṃ pavatto vibhajjavādopi ekaccasassatavādo āpajjatīti evaṃpakārā codanā anokāsā hoti aviparītadhammasabhāvasampaṭipattibhāvato.

此处论“一有一无”的不同主张。有人主张“我常存，他无常”，如修罗论等。又如“微子论”等持永久粒子说。有人言“有些法常有，有些法无常”——在这其中，色根等诸法的无常状态为本质显现，这是实相的一种认知，其不同于偏执见。常存者言“眼等为常”，视其为附属于生命物质的，而有助于其意识传入。若有人否认眼等生命物质的存在，则为错误见。正如《大蛇网经》中所云“眼即我”，这是以无限无明编织而成的执结。由此产生常存断灭等争论，皆因对实相的错误理解和执著而生。由此，一有一无论的辩论产生，成为引起困难的根本原因。

Na maratīti amarā. Kā sā? ‘‘Evantipi me no’’tiādinā (dī. ni. 1.62) nayena pariyantarahitā diṭṭhigatikassa diṭṭhi ca vācā ca, amarāya diṭṭhiyā vācāya vividho khepoti amarāvikkhepo. So etassa atthīti amarāvikkhepo. Atha vā amarāti ekā macchajāti, sā ummujjananimmujjanādivasena udake sandhāvamānā gāhaṃ na gacchati; evamevaṃ ayampi vādo ito cito ca sandhāvati, gāhaṃ nāgacchatīti amarāvikkhepo, so eva amarāvikkhepiko. Svāyaṃ vādo musāvādaanuyogachandarāgamohahetukatāya catudhā pavattoti āha – ‘‘cattāro amarāvikkhepikā vuttā’’ti. Nanu cettha (dī. ni. ṭī. 1.65-66) catubbidhopi amarāvikkhepiko kusalādike dhamme paralokattikādīni ca yathābhūtaṃ anavabujjhamāno, tattha tattha pañhaṃ puṭṭho pucchāya vikkhepanamattaṃ āpajjatīti tassa kathaṃ diṭṭhigatikabhāvo. Na hi avattukāmassa viya pucchitamatthaṃ ajānantassa vikkhepakaraṇamattena diṭṭhigatikatā yuttāti? Na hevaṃ pucchāvikkhepakaraṇamattena tassa diṭṭhigatikatā icchitā, atha kho micchābhinivesena. Sassatavasena micchābhiniviṭṭhoyeva hi mandabuddhitāya kusalādidhamme paralokattikādīni ca, yāthāvato appaṭipajjamāno attanā aviññātassa atthassa paraṃ viññāpetuṃ asamatthatāya musāvādādibhayena ca vikkhepaṃ āpajjatīti. Tathā hissa vādassa sassatadiṭṭhisaṅgaho vutto. Atha vā puññapāpānaṃ, tabbipākānañca anavabodhena, asaddahanena ca, ‘‘tabbisayāya pucchāya vikkhepakaraṇaṃyeva yuttaṃ sundarañcā’’ti, khantiṃ ruciṃ uppādetvā abhinivisantassa uppannā visuṃyevekā esā diṭṭhi sattabhaṅgadiṭṭhi viyāti daṭṭhabbā. Tathā ceva vuttaṃ – ‘‘pariyantarahitā diṭṭhigatikassa diṭṭhi ceva vācā cā’’ti (dī. ni. aṭṭha. 1.61). Kathaṃ panassā sassatadiṭṭhisaṅgaho? Ucchedavasena anabhinivesato. ‘‘Natthi koci dhammānaṃ yathābhūtavedī vivādabahulattā lokassa; ‘evameva’nti pana saddantarena dhamme nijjhānanā anādikālikā loke’’ti gāhavasena sassatalesopettha labbhatiyeva.

“不死”即“不灭”亦称“不死者”。这是指心见及语取的错乱，是不正见所致的心灵混乱。比喻如鱼类生息繁殖，水中游动未归巢，表示此非生灭本质。此即所谓“不死见”的起因。又有四种“不死见”：见所称诸善法、异世法未得正解，因愚钝心、妄言和恐惧生起妄见。故不死见集合了常存见，成为错误见的一种。又有善恶业果未明，受欲火、执着生起错解，视世间的变化不真实，唯有极美之物永存。此是因果律不明，言“见及语皆因颠倒所致”。何以不死见归属于常存见？因其根本为恒常断灭的反转，对世间的本质误判而生，故难以避免。此如《大蛇网经》中所示：“心、识、意谓我，恒常不变，不起转变。”由此不死见的成因及表现得以说明。

Amati gacchati ettha sabhāvo osānanti anto, mariyādo, so etassa atthīti antavā. Tenāha ‘‘sapariyanto’’ti. Avaḍḍhitakasiṇassa puggalassa evaṃ hotīti yojanā. Dutiyavādo ‘‘anantavā loko’’ti vādo. Tatiyavādo ‘‘antavā ca anantavā cā’’ti vādo. Catutthavādo ‘‘nevantavā nānantavā’’ti vādo. Ete eva cattāro vādino sandhāya brahmajāle (dī. ni. 1.53) – ‘‘antānantikā antānantaṃ lokassa paññapenti catūhi vatthūhī’’ti vuttaṃ. Tattha (dī. ni. ṭī. 1.53) yuttaṃ tāva purimānaṃ tiṇṇaṃ vādīnaṃ antattañca anantattañca antānantattañca ārabbha pavattavādattā antānantikattaṃ. Pacchimassa pana tadubhayapaṭisedhavasena pavattavādattā kathamantānantikattanti? Tadubhayapaṭisedhavasena pavattavādattā eva. Yasmā paṭisedhavādopi antānantavisayo eva taṃ ārabbha pavattattā. Apare āhu – ‘‘yathā tatiyavāde sambhedavasena etasseva antavantatā anantatā ca sambhavati, evaṃ takkīvādepi kālabhedavasena ubhayasambhavato aññamaññapaṭisedhena ubhayaññeva vuccati. Kathaṃ? Antavantatāpaṭisedhena hi anantatā vuccati, anantatāpaṭisedhena ca antavantatā, antānantānañca tatiyavādabhāvo kālabhedassa adhippetattā. Idaṃ vuttaṃ hoti yasmā ayaṃ lokasaññito attā jhāyīhi adhigatavisesehi ananto kadāci sakkhi diṭṭho anusuyyati; tasmā nevantavā. Yasmā pana tehi eva kadāci antavā sakkhi diṭṭho anusuyyati, tasmā na pana anantavā’’ti. Yathā ca anussutitakkīvasena, evaṃ jātissaratakkiādīnañca vasena yathāsambhavaṃ yojetabbaṃ. Ayañhi takkiko avaḍḍhitabhāvapubbakattā paṭibhāganimittānaṃ vaḍḍhitabhāvassa vaḍḍhitakālavasena apaccakkhakāritāya anussavādimatte ṭhatvā – ‘‘nevantavā’’ti paṭikkhipati, avaḍḍhitakālavasena pana ‘‘nānanto’’ti. Na pana antavantatānantatānaṃ accantamabhāvena yathā taṃ ‘‘nevasaññīnāsaññī’’ti, avassañca etaṃ evaṃ viññātabbaṃ, aññathā vikkhepapakkhaṃyeva bhajeyya catutthavādo. Na hi antavantatānantatātadubhayavinimutto attano pakāro atthi, takkīvādī ca yuttimaggako, kālabhedavasena ca tadubhayampi ekasmiṃ na na yujjatīti. Anantaracatukkanti ekattasaññīti āgatasaññīcatukkaṃ.

此段讲及境界与归属。若谓“界则终结”，此谓界为终止。故称“圆满境界”，指达到测度界限的程度。第二等见言“世界无限”；第三等见言“有限与无限皆是”；第四等见言“既非无限亦非有限”。这四种论争，于《大蛇网经》说为“有限无边等四种界说”。其中合理者为前三种的界限性及无边性产生的辩论，后者为何成立？因两种对立观点均以时间为基础而产生，时间变化决定双方合理的界限。当一方反对时，另一方则理解为成立。此为世界观者通过不同正见与思辨，依种种因缘协调不同行见。故此第四见即谓“既非有限亦非无限”是对前后三见的概括，亦称“及一性认识”转换为具有统一性的认识。

Ekantasukhīti ekanteneva sukhī. Taṃ panassa sukhaṃ dukkhena avomissaṃ hotīti āha ‘‘nirantarasukhī’’ti. Ekantasukhamevāti idaṃ sukhabahulataṃ sandhāya vuttaṃ. Atītāsu sattasu jātīsūti idaṃ tato paraṃ jātissarañāṇena anussarituṃ na sakkāti katvā vuttaṃ. Tādisamevāti sukhasamaṅgimeva attabhāvaṃ. ‘‘Evaṃ sukhasamaṅgī’’ti taṃ anussarantassa jātissarassa atītajātiyampi idha viya dukkhaphuṭṭhassa taṃ anussarantassa.

所谓绝对安乐，就是仅仅在那个状态下安乐。于是有人说：“他的安乐与苦痛不混合”，故称之为“无间安乐”。“绝对安乐”这个词，是为了强调此种安乐的多样性而说的。至于过去诸有众生及其生所，这里未能回忆起，所以以未来生为例子来说。所谓“同一性质”者，即安乐均等时，呈现其自身的本质。称为“如此安乐的同体者”，这样回忆过去生的生死，即使以前的生被苦痛触及，也同样适用此回忆者。

Sabbesampīti lābhīnaṃ takkīnampi. Tathāti iminā ‘‘sabbesampī’’ti idaṃ padaṃ ākaḍḍhati. Kāmāvacaraṃ nāma adukkhamasukhaṃ anuḷāraṃ avibhūtanti āha ‘‘catutthajjhānavasenā’’ti. Catutthajjhānaṃ kāraṇabhūtaṃ etassa atthi, tena vā nibbattanti catutthajjhānikaṃ. Majjhattassāti majjhattabhūtassa majjhattavedanābahulassa. Majjhattabhūtaṭṭhānameva attano majjhattatāpattameva bhūtapubbaṃ anussarantassa. Ekaccasassatikāti ekaccasassatavādino vuttā. Puggalādhiṭṭhānena hi ekaccasassatikā. Esa nayo sesesupi. Adhiccasamuppannavādo sassatavādasamuddiṭṭhoti katvā ‘‘dve adhiccasamuppannikā’’ti ca vuttaṃ.

所谓全然遍满众生的理性称为“完全遍满”。此处“完全遍满”一词，便用以涵盖此义。此外，四禅所感之无苦乐性不动称为不变乐。四禅是此乐的本因，也是其发生依止。所谓“中道”，即中位境界，包含中位感受较多。中道是回忆其前世受中道苦恼之场所。所谓“某些恒常论者”，即某些主张自体恒常存在者。因随个人之根本见执，不同的恒常论有所区别。其中有以“俱存生起”为说法，论述两种俱存生起。

§28

28.Diṭṭhuddhāranti yathāvuttānaṃ diṭṭhīnaṃ aniyyānikabhāvadassanavasena paduddharaṇaṃ. Paccattaṃyeva ñāṇanti aparappaccayaṃ attaniyeva ñāṇaṃ. Taṃ pana attapaccakkhaṃ hotīti āha ‘‘paccakkhañāṇa’’nti. Suvaṇṇassa viya dosāpagamena upakkilesavigamena ñāṇassa visuddhanti āha ‘‘parisuddhanti nirupakkilesa’’nti. Kilesandhakāravigamato sappabhāsamujjalameva hotīti vuttaṃ – ‘‘pariyodātanti pabhassara’’nti bāhirasamayasmimpi honti jhānassa samijjhanato. Mayamidaṃ jānāmāti ‘‘sassato attā ca loko ca idameva saccaṃ moghamañña’’nti ca micchāgāhavasena aññāṇabhāgameva paribrūhetvā tato eva yathāgahitaṃ gāhaṃ sandhāya – ‘‘mayamidaṃ atthaṃ tattha jānāmā’’ti evaṃ tattha micchāgāhe avijjamānaṃ ñāṇakoṭṭhāsaṃ otārentiyeva anuppavesentiyeva. Na taṃ ñāṇaṃ, micchādassanaṃ nāmetaṃ, kiṃ pana taṃ micchādassanaṃ nāma? Sassato attā ca loko cātiādinā micchābhinivesabhāvato. Tenāha ‘‘tadapi…pe… attho’’ti. Yaṃ taṃ diṭṭhiyā upanissayabhūtaṃ ñāṇaṃ, taṃ sandhāyāha – ‘‘jānanamattalakkhaṇattā ñāṇabhāgamattamevā’’ti. Ñāṇampi hi diṭṭhiyā upanissayo hotiyeva lābhino itarassa ca tathā tathā micchābhinivesato. Anupātivattanato anatikkamanato. Asādhāraṇato na upātivattanti etenāti anupātivattanaṃ, tato. Upādānapaccayatoti upādānassa paccayabhāvato. Etena phalūpacāreneva upādānamāha. Yadi brahmajāle āgatā sabbāpi diṭṭhiyo idha kathitā honti, evaṃ sante idaṃ suttaṃ brahmajālasuttena ekasadisanti āha – ‘‘brahmajāle panā’’tiādi. ‘‘Aññatra rūpaṃ aññatra vedanā sakkāyaṃyeva anuparidhāvantī’’ti vacanato idha sakkāyadiṭṭhi āgatā. Brahmajālaṃ kathitameva hoti tattha āgatānaṃ dvāsaṭṭhiyāpi diṭṭhīnaṃ idhāgatattā. Sassatucchedābhiniveso attābhinivesapubbako, ‘‘attā sassato attā ucchedo’’ti pavattanato.

“见断”指的是对已有见解中无因缘性之执着现象的认知。此认知仅是对自己之认知，非他人。称为“前现认知”。如同除去金子上的污垢，去除烦恼障蔽，则称为“清净无垢”。因污垢去除而发出如金光明，称为“净化显现”。此光明现于外像，也于禅定时出现。谓“我知此义”，但因执着于“我常存”和“世间常有”等错误见法，误以为此为真，实则为错识表现。故称为“转识”，前有言“此义亦……”，即讲述此处不正执的识界。所谓“因见而生之认知”，乃基于认知之现象形成的智识一部分。认知因个人见解不同而异，有的较正确，有的因错误执着产生。其不流转、不超越、无特别之处，即此谓不流转；故此谓为“依着取”的意。谓“取”为因，故谓取者具因性。以此言“业之感果”，依止于取才能成就之。若天网所说之诸见皆此含义，则此经典可视为《天网经》之一。因为所论诸见中有我见，故称为天网境界。天网经讲述此处因诸如我我断灭等常见执着而引发的存在观点。

§30

30.Dvāsaṭṭhi…pe… dassetunti kathaṃ panāyamattho ‘‘idha, bhikkhave, ekacco’’tiādipāḷiyā dassito hotīti? Appahīnasakkāyadiṭṭhikassa pubbantāparantadiṭṭhiupādiyanajotanato. Pariccāgenāti vikkhambhanena. Catutthajjhānanirodhā tatiyajjhānaṃ upasampajja viharatīti ettha na parihīnacatutthajjhānassa tatiyajjhānaṃ bhavati, tatiyajjhānā vuṭṭhitassa pana catutthajjhānā vuṭṭhitassa ca tatiyaṃ paṭilomanayena sambhavati. Tenāha ‘‘ayaṃpanetthā’’tiādi. Evaṃsampadamidaṃ veditabbanti ‘‘pavivekā pīti nirujjhatī’’ti idaṃ, ‘‘nirāmisasukhassanirodhā’’ti ettha viya vuṭṭhānanirodhavasena vuttanti veditabbanti attho. Hīnajjhānapariyādānakadomanassanti nīvaraṇasahagatadomanassamāha. Tañhi jhānapariyādānakaraṃ. Kammanīyabhāvoti samāpattiṃ patto viya samāpattisamāpajjanabhāve kammakkhamabhāvo. Somanassavidhurattā domanassaṃ viyāti domanassanti vuttaṃ. ‘‘Uppajjati pavivekā pītī’’ti puna vuttā pīti jhānadvayapīti. Yaṃ ṭhānaṃ chāyā jahatīti yaṃ padesaṃ ātapena abhibhuyyamānaṃ chāyā jahati. Tattha ātape chāyāti padesena ātapasaññitānaṃ bhūtasaṅkhatānaṃ pahānaṭṭhānamāha. Tenāha ‘‘yasmiṃ ṭhāne’’tiādi.

“六十二”等其余多数义项，如何仅指述：“在此，诸比库”等，此乃从初始结论而明示。因前述否定我我见者继承后续见，即所谓断后见的疑。放弃乃是戒除释怀。第四禅的灭入是第三禅的过度止息，此处并非离弃第四禅时的第三禅，但第三禅仍与第四禅的灭入相逆转发生。因而称“此即此处”。此应知为“寂静欢喜消失”，此同义指“无欲乐的灭除”，以止灭现象而定义其义。所谓“忧闷”是与禅散乱相关的忧愁。作为禅散乱的因。所谓业力性质，意指达成状态的能力，像完成了状态亦如成就完成之能力。所谓喜为乐，其与忧相对。又说“寂静盖舍生欢喜”，指乐与喜是禅那双重愉悦。所称“舍弃阴影”，即放下因酷热而产生的所依，酷热为止息阴影的因。此即“于何处”，以示所缘之处。

§31

31.Nirāmisaṃ sukhanti tatiyajjhānasukhaṃ dūrasamussāritakāmāmisattā.

所谓无欲乐，即第三禅带来的安乐，远离世间欲望的满足。

§32

32.Adukkhamasukhanti catutthajjhānavedanaṃ, na yaṃ kiñci upekkhāvedanaṃ.

所谓非苦非乐，即第四禅的感受，不是任何无偏不倚的感受。

§33

33.Niggahaṇoti mamaṃkārabhāvena kiñcipi agaṇhanto. Nibbānassa sappāyanti nibbānādhigamassa, nibbānasseva vā avilomavasena ekantikupāyatāya sappāyaṃ. Tenāha ‘‘upakārabhūta’’nti. Sabbatthāti sabbesu tebhūmakadhammesu. Etanti etaṃ yathāvuttasamathabhāvanāya kilesānaṃ vikkhambhanaṃ. Sabbattha nikantiyā asukkhāpitattā kathaṃ nibbānassa upakārapaṭipadā nāma jātaṃ? Na jāyate vātyadhippāyo. Sabbatthāti pubbantānudiṭṭhiādike sabbasmiṃ. Aggaṇhanavasenāti taṇhāgāhena aggahaṇavasena. Yattha hi taṇhāgāho vimocito, tattha diṭṭhimānaggāhā sukkhā viya honti tadekaṭṭhabhāvato. Tādisassa nibbānagāminī paṭipadā eva āsanne, na dūre. Tena vuttaṃ – ‘‘upakārapaṭipadā nāma jāta’’nti. Tādisassa ca santohamasmītiādikā samanupassanā adhimānapakkhe tiṭṭhatīti āha – ‘‘abhivadatīti abhimānena upavadatī’’ti. Idameva upādiyatīti niyamābhāvato ‘‘aṭṭhārasavidhampī’’ti vuttaṃ. Sesapadepi eseva nayo. Diṭṭhupādāne sati sesaupādānasambhavo avuttasiddhoti tadeva uddhaṭaṃ.

33. "Niggahaṇoti"是指不加接受地以我见行事。正因着涅槃，涅槃的获得才得以达成，或说，为了涅槃得以不违逆、全然专一而得成。故称此为“有利益者”。“Sabbatthāti”是指在一切三界诸法中皆是如此。此段说明如实契合正修止的过程，能疏散烦恼的功用。若处处执着于殊胜之理，充满不安苦恼，如何会生起称为涅槃得利益之修行道路呢？这也不曾发生、也无反论。此处的“sabbatthāti”亦含有针对先见所以及一切因缘处处证明之意。又“不接受者”是指以贪爱侵取为所拒绝。譬如贪爱被解脱时，那持见者亦如获喜乐，因一所属面而各得殊胜。如此者得涅槃之道即在眼前，并不遥远。故言“此正称为得利益之道”。又如“我们皆随顺共摄”诸词所显，表现在关注、安心、拥护的极端方位。盖谓“授官”者即以骄慢自恃引申其意。此即“应取者”的内涵所在，由于无常调控律故，因此说法为十八种归类。其余句法亦同此义。因有见取时，余见取由此而生，故名誉而显等。此为大胆直言之义。

Se āyatane veditabbeti nirodhassa kāraṇaṃ nibbānaṃ veditabbaṃ. Dvinnaṃ āyatanānanti cakkhāyatanādīnaṃ dvinnaṃ āyatanānaṃ. Paṭikkhepena nibbānaṃ dassitaṃ veneyyajjhāsayavasena.

此指应当从感受境界中证知涅槃，是涅槃证入的原因。所谓二处，即眼根等六入处中的两处。凭借对立而见涅槃，以见解之则途展现。

Nagādhatīti na patiṭṭhāti. Atoti asmā nibbānā. Sarāti taṇhā. Saṅkhārapaṭikkhepenāti saṅkhārekadesabhūtānaṃ catunnaṃ mahābhūtānaṃ paṭikkhepena.

“Nagādhatīti”意为不安定，不存在。这里所说“阿托”是指涅槃之体。所谓“萨拉”是欲望。此语略指除去构造现象的四大根源的断除之义。

Viññāṇanti visiṭṭhena ñāṇena jānitabbaṃ. Tato eva anidassanaṃ acakkhuviññeyyaṃ anindriyagocaraṃ. Anantanti antarahitaṃ, niccanti attho. Sabbato pabhanti kilesandhakārābhāvato ca samantato pabhassaraṃ. ‘‘Sabbato papa’’nti vā pāṭho, sabbato patatitthanti attho. Cattārīsakammaṭṭhānasaṅkhātehi titthehi otaritvā anupavisitabbaṃ amatasaranti vuttaṃ hoti. Anupādā kañci dhammaṃ aggahetvā vimuccanti etthāti anupādāvimokkho, nibbānaṃ. Anupādā vimuccati etenāti anupādāvimokkho, aggamaggo. Anupādāvimokkhantikatāya pana arahattaphalaṃ anupādāvimokkhoti vuttaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva.

“识”是须通过高级智慧来认知的。继而涅槃非现形可见，非由眼根感知，且非根所及之范围。谓它是无隔绝、无尽义。它充满普遍光明，因无烦恼染污而周遍照耀。亦有“处处普遍”之说，或作“处处堕落”。修行者应超越四十四种禅定境界，远离坐禅圆满，是不死之义。所谓无取，即断绝对法执著而解脱，此即无取解脱，是涅槃。无取得解，谓达到无取解脱的顶点之路。阿拉汉果亦称为无取解脱。其余含义应详加理解。

Pañcattayasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《五三经》注释的隐义阐明完毕。

3. Kintisuttavaṇṇanā三、《你们怎么想经》注释

§34

34.Bhavoti paritto. Abhavoti mahanto. Vuddhiattho hi ayaṃ a-kāro, ‘‘saṃvarāsaṃvaro, phalāphala’’ntiādīsu viya, tasmā bhavābhavahetūti khuddakassa mahantassa vā bhavassa hetu, taṃ paccāsīsamānoti attho. Tenāha – ‘‘tasmiṃ tasmiṃ bhave sukhaṃ vedissāmī’’tiādi.

34.“有”指环绕与存在。“无”指广大无有。此乃否定之理，犹如“缚缚令缚，果报果报”等语而言。故谓有无乃小者至大者或有或无之因，属反证之意。故说：“于此此世中必觉受乐”。

§35

35. Lokuttarabodhipakkhiyadhamme uddissa puthujjanānaṃ vivādo sambhavatīti āha – ‘‘lokiyalokuttarāva kathitā’’ti. Lokiyāpi hi bodhipakkhiyadhammā lokuttaradhammādhigamassa āsannakāraṇattā visesakāraṇanti yāva aññehi lokiyadhammehi abhivisiṭṭhoti katvā, ‘‘imesu sattatiṃsabodhipakkhiyadhammesū’’ti avisesena vuttaṃ. Atthato nānaṃ hotīti atthato bhedo hoti bodhipakkhiyadhammānaṃ samadhigatattā. Na hi kāyādayo bhāvetabbā, satiyeva pana bhāvetabbāti. Byañjanato nānaṃ bhedaṃ. Imināpi kāraṇenāti imāyapi yuttiyā. Idāni taṃ yuttiṃ dassento – ‘‘atthañca byañjanañcā’’tiādimāha . Tattha samānetvāti suttantarato samānetvā, suttantarapadehi ca samānetvā. Aññathāti aññato, bhūtato apagataṃ katvāti attho. Micchā ropitabhāvoti ayāthāvato ṭhapitabhāvo. Atthañca byañjanañca viññāpanakāraṇamevāti aviparītatthassa saddassa ca bujjhanahetutāya.

35.论世俗至出世间觉支法，谓外行众生生起争执时，言曰：“世俗及出世间诸觉支法皆已论述。”实则世俗觉支法因趋近觉支法之得，成为其显著原因，而区别于他世俗法。故持不同见解，即因领会觉支法所达成层次不一。诸身等法不必特别修习，戒定慧中之念才应修习。分别学与学则由表现致异。此此因缘显说明意，曰“义与标志”等语，谓取经文相应的、断章取义的用法。此处“相应”意指经文内的和词语本身对应。所谓“不同”，即本质之不同。错误植入者是恍放设立之意。义与表记之因由此是发明谬误用语的缘故。

§37

37. Idha dhammavinayaṭṭhāne satiyeva satipaṭṭhānanti gahitā, atthato sameti nāma yāthāvato atthassa gahitattā. Asabhāvaniruttibhāvato byañjanato nānattanti taṃ liṅgabhedena vacanabhedena ca dassento, ‘‘satipaṭṭhānoti vā satipaṭṭhānāti vā micchā ropethā’’ti āha. Appamattakanti aṇumattaṃ sallahukaṃ, na garutaraṃ adhanitaṃ katvā vattabbampi dhanitaṃ ghosavantaṃ katvā ropite vuttadosābhāvatoti tenāha – ‘‘nibbutiṃ pattuṃ sakkā hotī’’ti.

37. 在此法与律的根本处，对于念，即正念观法，是以『念』为名，意指真实意义上的恰当把握。因念的未生不生之义，表现为标记的特性，显示种种差别，无论是标识之不同还是言语之别。故言说“称为正念观法或正念修习，皆为错误的强加”，这是指出误解。所谓“精进”，即微细而周密的努力，不是粗重的、不合义的行为，且应以应当的正法施行。此处称“涅槃得以实现”，是谕示由正精进而获究竟解脱。

Byañjanassa micchāropanaṃ na visesantarāyakaraṃ hotīti ñāpanatthaṃ, catusu maggesu pañhaṃ kathetvāva parinibbuto. Suttantabyañjanaṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ – ‘‘appamattakaṃ kho panā’’ti.

对于错误的强加标记非带来特殊逆境之义，故明了此理。如在四圣道中提出疑问，其终已至究竟涅槃。经文提及误导的标记应当明辨，谓此即为精进。

§38

38.Atha catutthavāre vivādo kasmā jāto? Yāvatā nesaṃ vacanaṃ atthato ceva sameti byañjanato cāti adhippāyo. Saññāya vivādoti kiñcāpi sameti atthato ceva byañjanato ca, saññā pana nesaṃ avisuddhā, tāya saññāya vasena vivādo jātoti dassento ‘‘aha’’ntiādimāha. Ahaṃ satipaṭṭhānanti vadāmi, ayaṃ satipaṭṭhānoti vadatīti evaṃ tesaṃ ñāṇaṃ hotīti imamatthaṃ, ‘‘eseva nayo’’ti iminā atidisati.

38. 第四课时之后，争论为何产生？因他们就语句的意义与标记的相异各执己见，这是众说纷纭的原因。所谓分别，即指意义与标记皆存在的情况。然知见不清，若执著分别，争执由此而起，故说“我说是正念”等语，显示各有不同认识，因此提出“这是偏差”的批评。

§39

39.Na codanatthāya vegāyitabbanti sīghaṃ sīghaṃ na codanā kātabbāti attho. Tasmāti yasmā ekacco kodhanabhāvena evaṃ paṭipphari, tasmā. Anādānadiṭṭhīti ādiyitvā anabhinivisanato anādānadiṭṭhī adaḷhaggāhī. Pakkhipanto viyāti gilitvā pakkhipanto viya.

39. 不应为激励之故而频繁急促迫切，此旨在非因加速而为激励。因有些人怀有嗔恨心而持续这般做故然。所谓不偏不倚的见地，是指不执著、不退转，且坚定持守。形容此如投掷而消散，又似再投掷般。

Upaghātoti cittappaghāto pharasupaghāto viya. Vaṇaghaṭṭitassa viyāti vaṇe ghaṭṭitassa viya dukkhuppatti cittadukkhuppatti. Dve vāre vatvāpi visajjetīti suppaṭinissaggī evaṃ pageva coditamatte vissajjeti ceti adhippāyo . Kathanavasena ca kāyacittakilamatho. Evarūpoti sahasā avissajjentena codakassa vihesāvādo hutvāpi akkodhanādisabhāvo.

“搅扰”者，即心之扰乱，如粗恶的心扰。譬如空壳破裂，心之苦恼亦如破坏般生起。即使过两日仍不消解，是因放逸故。如此说乃针对激励的程度而言。何况肉体与心的困扰更甚。纵然激励者未及时放弃而成责骂等怨恨，但仍未变为嗔恨等恶行之态。

Upekkhāti sakena kammena paññāyissatīti tasmiṃ puggale ajjhupekkhaṇā. Upekkhaṃ atimaññati nāma tassa anācārassa anajjhupekkhaṇato.

所谓“无念”，意指于行为等方面平等智慧，在此人处表现为无偏无倚的住持。若过度误解无念，则是无行为上的不偏无倚、非正直的观念。

§40

40.Vacanasañcāroti pesuññavasena aññathāvacanupasaṃhāro. Diṭṭhipaḷāsoti yugaggāhavasena laddhi. Sā pana cittassa anārādhaniyabhāvo satthucittassa anārādhakabhāvo. Kalahoti adhikaraṇuppādavasena pavatto viggaho bhaṇḍanassa pubbabhāgo.

40. "Vacanasañcāro"指语句传播，如同猪牛般不可辨识的误传。"Diṭṭhipalāsa"则指犹如诱惑之物般的执着而容易得取。这里所说的状态，是指心的不可敬重性，是导师心不可敬重的缘起。"Kalahoti"指因争论起因而引发的纠纷，是彼此破坏关系的前兆。

Yena kāraṇenāti yena dhammena satthusāsanena. Tameva hi sandhāya vadati – ‘‘dhammoti sāraṇīyadhammo adhippeto’’ti. Etthāti ‘‘dhammassa cānudhamma’’nti ettha. Dhammoti sambuddhassa tassa tathā pavattaṃ byākaraṇaṃ yathā vivādāpannā saññattiṃ gacchanti. Tenāha – ‘‘tesaṃ bhikkhūnaṃ saññattikaraṇa’’nti. Tadeva byākaraṇaṃ anudhammoti bhikkhunā vuccamāno anupavatto dhammo. Tenāha – ‘‘tadeva byākaroti nāmā’’ti. Kocīti yo koci. Sahadhammiko sakāraṇo. Aññattho ayaṃ kiṃ saddoti āha ‘‘añño’’ti. Assāti vuttanayena paṭipannabhikkhuno, tassa paṭipatti na kenaci garahaṇīyā hotīti attho. Sesaṃ sabbaṃ suviññeyyameva.

“Yena kāraṇenāti”指通过什么缘故或通过什么法门，即佛陀教法。这里谓曰“dhammo”为应当被尊重的法，是应当遵守的法令。此处“dhammassa cānudhamma”指依教奉法之义。所谓“dhammoti”，是指正觉者佛陀之所宣说的教义，因其中包含了阐述争论之言语文本，故谓为“诸比库的约定”。此约定般的阐述，当比库遵循，故称“anudhammoti”。“Tadeva byākaroti nāmā”意谓这种阐述之名称。“Koci”为“有人”，指出同意者、共同因缘者。所谓“añño”为别人，即从意义上表示此词指示另一种意思。所谓“assāti”通过传说能行持者彼之行持无可非议，故意指该义。其余部分皆可清楚理解。

Kintisuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《你们怎么想经》注释的隐义阐明完毕。

4. Sāmagāmasuttavaṇṇanā四、《沙摩村经》注释

§41

41.Dvedhikajātāti jātadvedhikā sañjātabhedā. Dvejjhajātāti duvidhabhāvaṃ pattā. Bhaṇḍanti paribhāsanti etenāti bhaṇḍanaṃ, viruddhacittatā. Tanti bhaṇḍanaṃ. Dhammavinayanti pāvacanaṃ. Vitujjantā mukhasattīhi. Sahitaṃ meti mayhaṃ vacanaṃ sahitaṃ siliṭṭhaṃ pubbāparasambandhaṃ atthayuttaṃ. Tenāha ‘‘atthasaṃhita’’nti. Adhiciṇṇanti āciṇṇaṃ. Viparāvattanti virodhadassanavasena parāvattitaṃ, parāvattaṃ dūsitanti attho. Tenāha – ‘‘cirakālavasena…pe… nivatta’’nti. Pariyesamāno cara, tattha tattha gantvā sikkhāhīti attho. Sace sakkosi, idānimeva mayā veṭhitadosaṃ nibbeṭhehi. Maraṇamevāti aññamaññaghātavasena maraṇameva.

41.『已生两分』者，谓已生分裂、已产生分歧。『已生两途』者，谓已达两种状态。以此而相互诽谤者，是为『争吵』，即心怀对立之意。『彼』者，即争吵也。『法与律』者，即圣教也。『以口中之矛刺刺之』。『与我之言相符』，谓我的言说相符、顺畅、前后贯通、契合义理，故曰『与义相符』。『惯行』者，即习常所行也。『被翻转』者，谓以显示违逆之义而被反转，义即被反转、被染污。故曰：『经长时……乃至……被遮止』。『游行而寻求』，义谓往彼彼处，于该处学习。若能，则当下即解开我所指出的过失。『不过是死亡』者，即因相互杀害而不过是死亡。

Nāṭaputtassa imeti nāṭaputtiyā. Te pana tassa sissāti āha ‘‘antevāsikesū’’ti. Purimapaṭipattito paṭinivattanaṃ paṭivānaṃ, taṃ rūpaṃ sabhāvo etesanti paṭivānarūpā. Tenāha ‘‘nivattanasabhāvā’’ti. Kathanaṃ atthassa ācikkhanaṃ. Pavedanaṃ tassa hetudāharaṇāni āharitvā bodhanaṃ. Na upasamāya saṃvattatīti anupasamasaṃvattanaṃ, tadeva anupasamasaṃvattanikaṃ, tasmiṃ. Samussitaṃ hutvā patiṭṭhāhetubhāvato thūpaṃ patiṭṭhāti āha – ‘‘bhinnathūpeti bhinnapatiṭṭhe’’ti. Thūpoti vā dhammassa niyyānabhāvo veditabbo, aññadhamme abhibhuyya samussitaṭṭhena. So nigaṇṭhassa samaye kehici abhinnasammatopi bhinno vinaṭṭhoyeva sabbena sabbaṃ abhāvatoti bhinnathūpo. So eva niyyānabhāvo vaṭṭadukkhato muccitukāmānaṃ paṭisaraṇaṃ, taṃ ettha natthīti appaṭisaraṇo, tasmiṃ bhinnathūpe appaṭisaraṇeti evamettha attho veditabbo.

“Nāṭaputtassa”指戏子之子。“Nāṭaputtiyā”指戏子女性。这里讲其弟子说“antevāsikesu”为临终离开之人。先前作行即返回，包括对立情况称为“nivattana”，即表现为返回之性质。以“nivattanasabhāvā”称之。如何阐明意义，是通过举出因缘示现的因果，且明确说明不是安宁安定的状态，即非安宁现象，称为“anupasamasamvattana”。因此成为非安宁现象之主体。被聚集或聚合后因其所系故而巍然矗立，如前说塔（thūpa）伪像，因此谓之“bhinnathūpeti bhinnapatiṭṭhe”即塔分离、基立分裂。塔应知是法之遗留，相反他法则为积聚而成。于尼干陀者时期，即使有所统一，仍视为破裂，不存在般若，尽皆非有。称为破裂塔。破裂塔为轮回痛苦诸行之逃避，不存在安全避难之所，此理应当察知。

Ācariyappamāṇanti ācariyamuṭṭhi hutvā pamāṇabhūtaṃ. Nānānīhārenāti nānākārena. ‘‘Vivādo na uppajjī’’ti vatvā tassa anuppattikāraṇaṃ dassento, ‘‘satthā hi…pe… avivādakāraṇaṃ katvāva parinibbāyī’’ti vatvā taṃ vivarituṃ ‘‘bhagavatā hī’’tiādi vuttaṃ. Patiṭṭhā ca avassayo ca, ‘‘ayaṃ dhammo ayaṃ vinayo idaṃ satthusāsana’’nti vinicchayane mahāpadesā, pañhabyākaraṇāni ca, yasmā tesu patiṭṭhāya te avassāya dhammavinayadharā ca nicchayaṃ gacchanti. Tathā hi suttantamahāpadesato vinaye kenaci pucchito attho catunnaṃ pañhabyākaraṇānaṃ vasena suvinicchitarūpo, tasmā dhammavinayo idha satthu kiccaṃ kātuṃ sakkotīti āha – ‘‘tenevā’’tiādi, tasmā uḷārāya desanāya bhājananti adhippāyo.

“Ācariyappamāṇa”指以师者标准计。此谓师之量度或师数量之具象化。 “Nānānīhārenāti”意谓以多种方式多种方法说明。说“争论不生”为其不发生争议之因，言说其为佛为灭度者终结争论之因，是为“bhagavatā hī”等言论。关于基立及条件，有言“此法此律即是佛之教法”，即所谓大教义与问题阐释，因有此基立及条件，故诸律与法相互依存而趋于圆满确实。正因如此，即使依经文大教义来问律问题，律亦能确实适用，因此称其“tenevā”等，因此于雄大之说法中，推崇其权衡为主导。

§42

42. Paṭipaviṭṭhaṃ katvā āharitabbato, saccaṃ kāritabbato pābhataṃ mūlanti āha – ‘‘kathāpābhata’’nti, dhammakathāya mūlakāraṇanti attho. Yesaṃ vasena vivādo uppanno, teyeva adhammavādino, tesaṃ tāva so ahitāya dukkhāya saṃvattatu, tato aññesaṃ devamanussānaṃ kathanti, codanā paramparāya saṃkilesavatthubhāvatoti parihāro. Tenāha – ‘‘kosambakakkhandhake viyā’’tiādi.

42. 修持已成就、应当摄取之时，谓“根基之曜”。称为“kathāpābhata”，意指此为法的根本原因。如因纷争而生，则是违背正法之言者，由此者应受不善苦果而起恶因果，进而对其他人类众生造成失和，导致败坏其根基。故此举为摒弃。称“kosambakakkhandake viyā”即于《国桑比经》中所述。

§43

43.Abhiññā desitāti abhivisiṭṭhāya paññāya jānitvā bodhitā. Patissayamānarūpāti apadissa patissayamānā garukavasena nissayamānasabhāvā. Tenāha – ‘‘upanissāya viharantī’’ti, garutaraṃ nissayaṃ katvā viharantīti attho. Parivāre paññattānīti, ‘‘ājīvahetu ājīvakāraṇā’’ti, evaṃ niddhāretvā parivārapāḷiyaṃ (pari. 336) āsaṅkaravasena ṭhapitāni. ‘‘Evañca pana, bhikkhave, imaṃ sikkhāpadaṃ uddiseyyā’’ti (pārā. 39, 42, 43) vibhaṅgapāṭhavaseneva hi tāni bhagavatā paññattāni. Tāni ṭhapetvā sesāni sabbasikkhāpadāni adhipātimokkhaṃ nāmāti, idaṃ gobalībaddañāyena vuttanti daṭṭhabbaṃ tesampi adhipātimokkhabhāvato.

“超凡的智慧所宣说，即是了知卓绝的智慧而觉悟。所谓依止关系本质者，指彼此依赖如重负般的存在。因此称之为‘依止而住’，意指以更为重要的依止而安住。『旁及者皆成因之所致』的意思是，『业因及业果』之意，如此推理而成旁及法的规约（详见旁及部336），由此确立。又说：‘比库们，应如是教授这修学戒律’，此文在巴拉毗尼经第39、42、43节出现，正是世尊规定。设立这些后，其余所有修学戒均归为主戒，此名为『主戒』，是被关锁束缚的称谓，须观察主戒的本质。

Tatrāyaṃ nayoti tasmiṃ suppajahanāya appamattakabhāve ayaṃ vakkhamāno. Tānīti paṇītabhojanāni. Yo kocīti bhikkhu vā bhikkhunī vā. Dukkaṭavatthukanti yaṃ kiñci dukkaṭāpattivatthukaṃ. Tenāti suppajahanabhāvena mūlāpattivītikkamassa aṇumattatāya.

“此处说‘引入’，指生起得以精进不懈的状态。所谓『诸多美食』，指贵重滋养之食。『无论何者』，即比库或比库尼。所谓『恶缘所遭』，指任何导致恶缘起的事物。此处说明，因有精进不懈的根基支撑，才能逐渐消减初发生的过失。”

Pubbabhāgamagganti lokiyamaggaṃ. Tatrāti tasmiṃ pubbabhāgamaggaṃ nissāya vivāduppāde. Obhāsañāṇanti obhāsassa uppattihetubhūtaṃ ñāṇaṃ. Tattha pana so maggasaññibhāvena maggo ca catubbidhoti sutattā, ‘‘paṭṭhamamaggo nāmā’’tiādimāha. Evanti evaṃ asandiddhaṃ aparisaṅkitaṃ pariccattaṃ katvā kammaṭṭhānaṃ kathetuṃ na sakkoti.

“所谓『先境道』，指世俗之道。此处有言，因依止前境道故，争端遂生。『显现智慧』，系由智慧显现而生的知识。在此，智慧以道的形式现前，有四门路径，如经闻称为‘第一道’等。如此不够明白，倉促而未加疑虑，无法便捷地摄持修行方法。”

Cetiyaṃ na diṭṭhanti tassa kataṃ thūpaṃ vadati. Nindiye puthujjanabhāve ṭhitaṃ pāsaṃsaṃ ariyabhāvaṃ āropetvā taṃ micchāladdhiṃ abhinivissa paggayha voharaṇato saggopi maggopi vāritoyevāti. Vuttañhetaṃ –

“说此者不见所作之塔，是指颂利于圣贤的塔。居于凡夫贬斥中，给予赞誉，却误称圣贤之证果，以此谬解错误见，执著于此，将堕落至所谓天道与地狱道。”

‘‘Yo nindiyaṃ pasaṃsati, taṃ vā nindati yo pasaṃsiyo;

“有言：‘赞贬彼此相连，赞者终被贬，贬者终获赞。’”

Vicināti mukhena so kaliṃ, kalinā tena sukhaṃ na vindatī’’ti. (su. ni. 663; saṃ. ni. 1.180-181; a. ni. 4.3; netti. 92);

“他以口赞咒污秽，常以污秽禀受快乐。”（参见修行法辞663；论集辞1.180-181；增支部4.3；尼提92）

‘‘Khaṇeneva arahattaṃ pāpuṇituṃ samatthakammaṭṭhānakathaṃ ācikkhissāmī’’ti hi iminā tattha kohaññampi dissati; itaresu pana vattabbameva natthi. Uppāṭetvāti uddharitvā. ‘‘Atha te bhikkhū’’tiādi sesaṃ nāma. ‘‘Amataṃ te paribhuñjanti, ye kāyagatāsatiṃ paribhuñjantī’’ti (a. ni. 1.600) vacanaṃ duggahitaṃ gaṇhāpetvā, ‘‘ettāvatā vo amataṃ paribhuttaṃ nāma bhavissatī’’ti āha.

“我将即刻讲说如何能得到阿拉汉果，掌握适当的修行根基。”这里谁也看不到异议；在其他场合并无适用。‘Uppāṭetvā’意为提出、提升。‘Atha te bhikkhū’等是结句。经文中言“那些修习身念者得以享用不死法”，这句话被视为难以理解，因而取用并说：“你们将享用足够的不灭法。”

§44

44.Evanti ākāralakkhaṇametaṃ, na ākāraniyamanaṃ. Tena imināva kāraṇena ca yo vivādo uppajjeyyāti vuttaṃ hoti. Garusmiṃ garūti pavattaṃ cittaṃ garuvisayattā taṃsahacaritattā garu, tassa bhāvo gāravaṃ, garukaraṇaṃ, taṃ ettha natthīti agāravo. Tenāha ‘‘gāravavirahito’’ti. Garussa gāravavasena patissayanaṃ patissoti vuccati nīcavuttitā, tappaṭipakkhato appatissoti āha – ‘‘appatissayo anīcavuttī’’ti. Ettha yathāyaṃ puggalo satthari agāravo nāma hoti, taṃ dassetuṃ, ‘‘ettha panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha tīsukālesu upaṭṭhānaṃ na yātītiādi samudāyakittanaanavasesadassanaṃ, avayavato pana agāravasiddhi yathā taṃ sāmaññato sikkhāpadasamādānaṃ tabbiseso bhedo. Esa nayo sesesupi.

此处说的是此种现象的形式特征，而非本质原因。由此知因缘，才发生争论。正如‘沉重’来自心意对重重对象的执著，心随此同行，生沉重心。此沉重即称‘严肃’、‘沉重的因’。这里无‘不沉重’之理，故称为‘无严肃’。‘无严肃’者，即缺乏严肃敬重之意。因对重物敬重而致依附称依止，故有出离轻慢之意。说“无出离敬重”，为释灭轻慢。譬如一位人，称之为教师无敬重，就是此意。为示现非，乃言“但此处……”等。且此处三时受持无违，具体证据显示未获无敬重甚或无敬重之果。此理说为综述，乃涉戒律摄受之特别区分。此为教义意旨，附后详述。

Sakkaccaṃ na gacchatīti ādaravasena na gacchati. Saṅghe katoyeva hoti saṅghapariyāpannattā tassa, yathā saṅghaṃ uddissa dinnaṃ ekena bhikkhunā paṭiggahitaṃ saṅghassa dinnameva hoti. Aparipūrayamānova sikkhāya agāravo. Tenāha bhagavā – ‘‘sikkhāya na paripūrakārī’’ti (ma. ni. 2.135). Attano parisāya uppannaṃ vivādamūlaṃ visesato attanā vūpasametabbato attano ca anatthāvahato ‘‘ajjhatta’’ntveva vuttaṃ. Esa nayo bahiddhāti etthāpi.

由于敬意缺乏，故不前往。僧团中因为出现少量此人，形成包容状态。比方一比库受命单独代表僧团，他所负责即代表整体僧团。修持不圆满故生无敬重。世尊因此言“修持不圆满”。由其自身僧团生争端，起因在于自身内心，此谓“内在”之争端。此义亦可扩展至外部，尚在此处讲述。

§46

46.Chaṭhānānīti chamūlāni. Yathā samanavasena samathānaṃ vivādādīsu adhikattubhāvo, evaṃ vivādādīnaṃ tehi adhikattabbatāpīti āha – ‘‘vūpasamanatthāya…pe… adhikaraṇānī’’ti. Tena adhikaraṇasaddassa kammatthataṃ āha. Samathā vā samanavasena adhikarīyanti etthāti adhikaraṇāni, vivādādayo.

“六根”意为六根源。如用相同根源对止息、争论等事怀有优势意识，故名‘争论等事具有优势’。于是称“为止息之目的……等事务为争端”。称此为争端事由。止息或相等性质者即以此根源主导，故称为争端等。

Vivādo uppannamattova hutvā parato kakkhaḷatthāya saṃvattanato yaṃ vatthuṃ nissāya paṭhamaṃ uppanno vivādānusārena mūlakaṃ viya anubandharogo tameva tadaññaṃ vā vatthuṃ katvā pavaḍḍhanto vivādādhikaraṇaṃ patvā upari vaḍḍhati nāma, anuvādāpattikiccādhikaraṇaṃ patvā vivādassa ca vaḍḍhanaṃ pākaṭameva. Tena vuttaṃ – ‘‘cattāri adhikaraṇāni patvā upari vaḍḍhanto so vivādo’’ti. Uppannānaṃ uppannānanti (dī. ni. ṭī. 3.331) uṭṭhitānaṃ uṭṭhitānaṃ. Samathatthanti samanatthaṃ.

争端生起仅因局部事物，继而因业已存在的坚硬理由而持续，首次由因缘支持形成之争端，仿佛根基牢固的病灶，在此之上其他原因附加，争端渐渐增长。争端发展需借助争端的任务依赖，争端之增长明显。故言：“争端在四个事由中不断增长”。“已生者即所生成者”，此出自《中部经注》。“止息本质”为止息之根本意。

Aṭṭhārasahi vatthūhīti lakkhaṇavacanametaṃ yathā ‘‘yadi me byādhī dāheyyuṃ. Dātabbamidamosadha’’nti (saṃ. ni. ṭī. 2.3.39-42; kaṅkhā. abhi. ṭī. adhikaraṇasamathavaṇṇanā), tasmā tesu aññatarena vivadantā, ‘‘aṭṭhārasahi vatthūhi vivadantī’’ti vuccanti. Upavadanāti akkoso. Codanāti anuyogo.

“十八因缘”是一种特征性说法，如‘若我患病，必当服此药。’（《相应部注》《疑惑毗曇注》论议调解论述）由此某些争论者便言“以十八因缘为争端起因”，此用“争论”表示斥责，亦有劝导之意。

Adhikaraṇassa sammukhāva vinayanato sammukhāvinayo. Sannipatitaparisāya dhammavādīnaṃ yebhuyyatāya yebhuyyasikakammassa karaṇaṃ yebhuyyasikā. Kārakasaṅghassa sāmaggivasena sammukhībhāvo, na yathā tathā kārakapuggalānaṃ sammukhatāmattaṃ. Bhūtatāti tacchatā. Saccapariyāyo hi idha dhamma-saddo ‘‘dhammavādī’’tiādīsu (dī. ni. 1.9) viya. Vineti etenāti vinayo, tassa tassa adhikaraṇassa vūpasamāya bhagavatā vuttavidhi, tassa vinayassa sammukhatā vinayasammukhatā. Vivādavatthusaṅkhāte atthe paccatthikā atthapaccatthikā, tesaṃ atthapaccatthikānaṃ. Saṅghasammukhatā parihāyati sammatapuggaleheva vūpasamanato.

“调伏事由面前的律仪”意为“律仪面前的调伏”。所谓集会中相聚的正法论者，对于其应当遵守的义务和各自应当承担的调伏者，即是正法论者者。作为事由团体的成员，应和睦融合相对共处，但并非任意随意地彼此相对，谓事由人彼此相对的程度。所谓“如实存在”，即为实相。正法之音此处载于《律藏·盘尼尼尼·第一章第九节》谓“正法论者”等词。调伏因此即为律仪，依此事由调伏，是世尊宣说之法则，调伏与律仪相应，调伏即律仪调伏。由于争辩所依之义分正反，故此反映出的义理是正反相称的。僧团之相对，由已被认可之人以和睦相待所解除。

Nanti vivādādhikaraṇaṃ. ‘‘Na chandāgatiṃ gacchatī’’tiādinā (pari. 383) vuttaṃ pañcaṅgasamannāgataṃ. Guḷhakādīsu alajjussannāya parisāya guḷhako salākaggāho kātabbo; lajjussannāya vivaṭako, bālussannāya sakaṇṇajappako. Yassā kiriyāya dhammavādino bahutarā, sā yebhuyyasikāti āha – ‘‘dhammavādīnaṃ yebhuyyatāyā’’tiādi.

“非增损争辩之事由”言谓“非由意欲而行”的由来等（参看《杂律》383经）载有五类具足条件。在树荫等地已聚集群会者，其中隐藏者须由暗号聚集；隐秘者则作明示；幼者须诵咒。对于因行事而众多之正法论者，此谓为“应当遵守者”，意即“对正法论者须遵守的条件”等。

Evaṃ vinicchitanti āpattiṃ dassetvā ropanavasena vinicchitaṃ, paṭikammaṃ pana āpattādhikaraṇasamathe parato āgamissati. Na samaṇasāruppaṃ assāmaṇakaṃ, samaṇehi akātabbaṃ, tasmiṃ. Ajjhācāre vītikkamesati. Paṭicaratoti paṭicchādentassa. Pāpussannatāya pāpiyo, puggalo, tassa kātabbakammaṃ tassapāpiyasikaṃ.

对上述所断指责，若见其错误得已修正，则其断定无疑，反之则会转向针对指责事由的裁断。非应由沙门僧众所为的事，不可为于沙门处。故于犯戒过失当予纠正。所谓“受执”即承受处罚。因坏行恶业而为恶人者，其所为事即恶业过失。

Sammukhāvinayeneva vūpasamo natthi paṭiññāya, tathārūpāya khantiyā vā vinā avūpasamanato . Etthāti āpattidesanāyaṃ. Paṭiññāte āpannabhāvādike karaṇakiriyā, ‘‘āyatiṃ saṃvareyyāsī’’ti, parivāsadānādivasena ca pavattaṃ vacīkammaṃ paṭiññātakaraṇaṃ.

仅凭面对律仪调伏是无法达到平息之境，若无忍耐等相应心态则亦不会平息。此谓为指责之指示。承诺者欲维护自己，且言“后当节制”，亦由恐惧等情起口说言辞，此言即为承诺行为。

Yathānurūpanti ‘‘dvīhi catūhi tihi ekenā’’ti evaṃ vuttanayena yathānurūpaṃ. Etthāti imasmiṃ sutte, etasmiṃ vā samathavicāre. Vinicchayanayoti vinicchaye nayamattaṃ. Tenāha ‘‘vitthāro panā’’tiādi.

依照相应之教说诸如“两个、四个、三个、一”的陈述，方为依相称合理。此为经中所说，在此处经文的稳定检视上。所谓“裁决方法”即为以断决为本位。故记载云“详细阐述”等言。

§47

47.Saṅkhepatova vutto, na samathakkhandhake viya vitthārato. Tathāti iminā ‘‘dhammā’’ti padaṃ ākaḍḍhati, ettha iti-saddo ādiattho, evamādinā iminā pakārenāti vāti vuttaṃ hoti. Bodhipakkhiyadhammānaṃ ekantānavajjabhāvato natthi adhammabhāvo, bhagavato desitākāraṃ hāpetvā vaḍḍhetvā vā kathanaṃ yathādhammaṃ akatanti katvā adhammabhāvoti dassento āha – ‘‘tayo satipaṭṭhānā’’tiādi.

第47条。谓归纳式说法，而非如律集章节中那样详尽展开。是故此处“法”一词被扩大应用，此谓“如是语言”等含义，因此而说“以此方式为明确”等义。因觉支法的单纯无过之性，缺少不善之状，世尊所教法的本质，即使消灭或增长也无碍其法意。故此说“正念三法”等。

Niyyānikanti sapāṭihīraṃ appaṭivānaṃ hutvā pavattati. Tathevāti iminā ‘‘evaṃ amhāka’’ntiādinā vuttamatthaṃ ākaḍḍhati. Bhūtena…pe… kātabbakammaṃ dhammo nāma yathādhammaṃ karaṇato, vuttavipariyāyato ito paraṃ adhammo. Ayaṃ vinayo nāma rāgādīnaṃ saṃvaraṇato pahānato paṭisaṅkhānato ca. Ayaṃ avinayo nāma rāgādīnaṃ avinayanato. Ayaṃ vinayo nāma yathāvinayakaraṇato, vuttavipariyāyena itaro avinayo. Vatthusampattiādinā eva sabbesaṃ vinayakammānaṃ akuppatāti āha – ‘‘vatthusampatti…pe… ayaṃ vinayo nāmā’’ti, tappaṭipakkhato avinayo veditabbo. Tenāha ‘‘vatthuvipattī’’tiādi.

规约者谓行为必定平直无偏，未曾违背而发生。故谓此中“如此我们”等言为阐明所说之义。过去诸行为，名为随法行之行为，若谓其反，则为背法之行为。此称戒律者，因遏止贪欲等，断除执取，并念念相续所成。此称无戒律者，则因无戒律，纵贪欲不禁。此戒律者，因按戒行事，背违戒行者为无戒律。以事理完善等故，为诸戒行为之不变，故言“事理完善”等，此说戒律名，欲斥无戒律者。由是说“事理败坏”等言。

Sammāpaṭipattiyā nayanaṭṭhena yathāvutto dhammo eva netti, tato eva sattassa viya rajju asithilapavattihetutāya dhammarajjūti attho vutto. Suttantapariyāyena tāva dasa kusalakammapathā dhammoti evaṃ vuttā. Sā eva vā hotu dhammanetti, yo idha imissā vaṇṇanāya, ‘‘chattiṃsa bodhipakkhiyadhammā’’tiādinā dhammena ca vinayena ca vutto, so eva vā dhammanetti hotūti ānetvā yojanā. Tāya dhammanettiyā sameti tāya yathāvuttāya dhammanettiyā saṃsandati, ekalakkhaṇameva hotīti attho. Evaṃ vivādavatthubhūto dhammo ce ‘‘dhammo’’ti, adhammo ce ‘‘adhammo’’ti, vinayo ce ‘‘vinayo’’ti, avinayo ce ‘‘avinayo’’ti nicchinantena ekaccānaṃ vivādādhikaraṇameva dassitaṃ tassa vūpasamadhammānaṃ apariyosāpitattā.

依正行者之准绳，如法所说则为法；以此类似众生，缘由绳索松弛而起故，谓之法绳。由经文义说，有所谓十善业道，即是法也。若能如是称为法者，是对此次解释中，以“三十七道菩提法”等及法与律所说者，一并称法。由此法之含义相合，谓之正法含义。依此法名，说法者谓为一义，故曰一义。如此由争议所生事理，“法”为法，“非法”为非法，“律”为律，“无律”为无律，明示争议对象，即显示息争之法无疑义。

§48

48.Taṃ panetanti vivādādhikaraṇaṃ paccāmasati. Vāre atthasaṃvaṇṇanāvasena pattepi. Dvīhīti yasmiṃ āvāse vivādādhikaraṇaṃ uppannaṃ, tattha vāsīhi dvīhipi bhikkhūhi atirekatarā.

第48章言曰随先述争议对象。即使在例日听闻义解时，亦约定之。所谓“双处”者，谓在居处生争议对象，处众比库二处以上绝多也。

§49

49.Khandhasāmantanti āpattikkhandhabhāvena samīpaṃ. Āpattisāmantaṃ nāma pubbabhāgā āpajjitabbaāpatti. Methunarāgavasena kāyasaṃsagge dukkaṭassa vatthūti āha – ‘‘paṭhamapārājikassa pubbabhāge dukkaṭa’’nti. Sesānaṃ tiṇṇaṃ pārājikānaṃ pubbabhāge thullaccayameva.

第49章言五蕴之总称，谓如同罪过五蕴。所谓罪过之总称，为先前已应得罪之罪过。谓因淫欲之关系身触犯恶过物，故言“第一巴拉基前之恶过”。余下三巴拉基之前，称曰昏沉。

§50

50.Parikkamitvā upakkamitvā. Āpattādhikaraṇaṃ dassitaṃ tattheva visesato paṭiññāya kāretabbatāya icchitabbattā.

第50章说经过反复调查，且考虑特殊情况，应明了罪过之对治法，并应立意实行。

§52

52.Kammassa vatthu dassitaṃ na samathoti adhippāyo. Nanu cāyaṃ samathādhikāroti? Saccaṃ, samathassa pana kāraṇe dassite samatho dassitova hotīti dassetuṃ ‘‘evarūpassa hī’’tiādi vuttaṃ.

第52章示行为之罪因出现，不因惧怕则不住。然此非因成住耶？确实如是。因于事理成立时，察其成立者显然，此言“如此......不足”等，已被说出表明之。

§53

53.Idaṃ kammanti ‘‘idaṃ amhākaṃ bhaṇḍanajātāna’’ntiādinā vuttakammaṃ. Tiṇavatthārakasadisattāti taṃsadisatāya tabbohāroti dasseti yathā – ‘‘esa brahmadatto’’ti. Ākāramattameva tiṇavatthārakakammaṃ nāma, na pana tassa sabbaso karaṇavidhānaṃ. Tenāha ‘‘khandhake’’tiādi. Gihīnaṃ hīnena khuṃsanavambhanaṃ yathā ‘‘tilasaṃguḷikā natthī’’ti. Dhammikapaṭissavesu visaṃvādanavasena āpannā āpatti. Assāti kiccādhikaraṇassa. Sammukhāvinayeneva vūpasamo saṅghasammukhatādināva vūpasamanato.

第53条：“此为业，谓此属我等之有形物”等语，是对前述业的说明。『三支所摄者』者，指为三支所摄之处，显说如‘此为婆罗门赐物’之类。造形仅限于三支所摄之业法，非指所有业作。故称“律藏”等。对于在家人而言，没有利益之乞求，如‘无籽芝麻丸’之类。因法义契合、犯戒，故有记罪。此为义务之所在。惩治乃于正法前具备安住，借现法调伏而得安定也。

§54

54. Sotāpattiphalasacchikiriyavacanato kosambiyasutte (ma. ni. 1.492) sotāpattimaggasammādiṭṭhi kathitā, idha pana ‘‘diṭṭhisāmaññagato viharati’’cceva vuttattā, ‘‘imasmiṃ sutte sotāpattiphalasammādiṭṭhi vuttāti veditabbā’’ti vuttaṃ. Pāpakammassa appatā mahantatā sāvajjabhāvassa mudutikkhabhāvena veditabbāti āha ‘‘aṇunti appasāvajjaṃ. Thūlanti mahāsāvajja’’nti. Sesaṃ suviññeyyameva.

第54条。依据阇耶凡那经（主尼1.492）中苏陀摩尼住持于迦萨米国讲说的初果成就语句，此经中谈及初果道及正见。经中称‘持见出家人’相应言教，故应知此经中说初果果报与正见。恶业之轻重，可从其罪恶之轻重知之，以示‘轻则不甚恶，重则甚重恶’。余义俱可详明。

Sāmagāmasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《沙摩村经》注释的隐义阐明完毕。

5. Sunakkhattasuttavaṇṇanā5. 苏那卡德经注释

§55

55. Heṭṭhimamaggehi ñātamariyādāya pajānanato aññā, maggapaññā. Tassa phalabhāvato aggaphalapaññā, taṃsahagatā sammāsaṅkappādayo ca ‘‘aññā’’ti vuttāti āha ‘‘aññāti arahatta’’nti. Catūhi padehi kathitā, ‘‘pariciṇṇā me bhagavā’’tiādīsu viya na ekapadeneva. ‘‘Lokuttaro dhammo adhigato mayā’’ti maññanāmattaṃ adhimānoti dassento, ‘‘appatte pattasaññino’’tiādimāha.

第55条。初果所得殊胜智慧谓之‘他知’，乃智慧之果报；因其所具之正思惟而得，故称之为“他知”。正如宣说“阿拉汉”，非单独之词，乃四语句说，“弟子已尽”诸语同理。意即觉者所成之出世法，不止一个词句所能涵盖，“世出世法为所证得”，此乃增益之意，称“未得证者不得见”的道理，类此而已。

§56

56.Idaṃ ṭhānanti idaṃ obhāsādisammutihetubhūtaṃ uḷārataraṃ udayabbayañāṇaṃ. Uḷāratarabhāvena hi taṃ maggaphalapaññāya paccayo hutvā yāthāvato dubbiññeyyatāya vipassakaṃ visaṃvādeti. Tenāha ‘‘avibhūtaṃ andhakāra’’nti. Imaṃ pañhanti imaṃ suttaṃ gambhīraṃ lokuttarapaṭisaṃyuttaṃ attanā ñātuṃ icchitaṃ atthaṃ. Uggahetvāti kevalaṃ piṭakasampādanavaseneva uggaṇhitvā. Tenāha ‘‘ajānitvā’’ti. Visevamānāti kilesavise avamānentā, sāsanassa vā anupakāravirūpapaccaye sevamānā. Evamassāti evaṃ vuttanayena tesaṃ karaṇahetu assa cittassa dhammadesanāvasena pavattassa. Aññathābhāvo adesetukāmatā hoti. Tanti yathāvuttamatthaṃ sandhāya. Etanti ‘‘tassapi hoti aññathatta’’nti evaṃ vuttaṃ.

第56条。所谓“此处”者，指此观法及照显等约定缘起之明智，属极胜之生灭知识。因其所具超出一般智，成为依止，故令以智慧辨明不明之处，清明示之，谓如“未曾变灭之暗无知”言。开示此疑难经文及深奥之出世缘起，以便自体知解。所谓“完全成就三藏”即含盖此理。因蔑视烦恼及不利益教法之根本，故称之为“恶视”，此乃法之传授缘，若非如此则不能宣讲。依此开解理义，以免误解故也。与此前言义理相契合，据此而知易生他解之故。末语曰：“如是亦有别解”，为拂去不同见解之故而作。

§58

58. Kilesehi āmasīyatīti āmisaṃ, lokepariyāpannaṃ āmisanti idha pañca kāmaguṇā adhippetāti tesu vaṭṭāmisabhāvepi labhite kāmāmisabhāvo siddhoti āha – ‘‘vaṭṭāmisakāmāmisalokāmisabhūtesū’’ti. Kāmaguṇā hi vaṭṭassa vaḍḍhanato vaṭṭāmisaṃ, kāmetabbato kāmataṇhāya āmasitabbato kāmāmisaṃ, yebhūyyato sattalokassa āmisabhāvato lokāmisaṃ. Kāmaguṇasabhāgāti kāmaguṇānulomā kāmaguṇapaṭisaṃyuttā. Āneñjasamāpattipaṭisaṃyuttāyāti kilesiñjanarahitatāya idha āneñjāti adhippetāhi heṭṭhimāhi arūpasamāpattīhi paṭisaṃyuttāya. Evarūpoti lokāmisabhūtesu paccayesu adhimutto tanninno taggaruko tappabbhāro. Ettāvatāti evaṃ saddhānaṃ manussānaṃ dassanena tesaṃ pavattitāsayena ca. Sīsaṃ nikkhantaṃ hotīti lābhāsāya sīsaṃ bahi nikkhantaṃ viya hoti. Udaraṃ phalitanti atibahubhaṇḍaṃ pakkhipiyamānaṃ pasibbakaṃ viya laddhabbassa atipahūtabhāvena udaraṃ phītaṃ hoti.

第58条。谓“烦恼欲望”即诸世相所周遍之欲染，指五种欲望根本。若于轮回中得此欲染之具备，自然生起相关欲染之业，称为染欲。此欲染因增长而增加其染着，因渴求而生其染着，因其具足世诸界域染污之身性而为世欲。所谓“欲染集中”，即欲染随缘合和欲染取染起。至于无上定境之修，称为无染定境，意即无染心境。传统上于所依诸因缘（诸界）中，染污住持者为谨淑造作之重负。云云。犹如头颅向外盈出，谓人因欲望覆盖外露；肚腹熟后充满沉重之物，谓欲业过重致心充盈。此列为借义表达。

§59

59. Yathā purimā dve arūpasamāpattiyo attano paccanīkakilesehi aniñjanato ‘‘aniñjā’’ti vuccanti, evaṃ itarāpi. Taṃ pavuttanti lokāmisasaṃyojanaṃ vigataṃ.

第59条。譬如从前二种无色定定境，因本身近行烦恼未净而称为“不净”。今他种亦同理。此以说明欲染之世俗缠累已断，欲界缠绕已灭。

§60

60.Nighaṃsanti ‘‘ettako aya’’nti paricchedanti attho. Silesenāti cammakārasilesādisilesena, vajiralepasilese vattabbameva natthi. Taṃ bhinnanti āneñjasaṃyojanaṃ bhinnaṃ vidhamitaṃ samatikkantaṃ tāsu samāpattīsu apekkhābhāvato. Ajjhāsayena asambaddhattā vuttaṃ – ‘‘dvedhābhinnā selā viya hotī’’ti. Tenāha – ‘‘taṃ samāpajjissāmīti cittaṃ na uppajjatī’’ti.

第六十条中，“Nighaṃsanti”意谓“如是说，这就是此处所断”。“Silesena”指的是持守戒律，即行为戒等。关于施铁膏戒（vajiralepasilā），没有特别的戒律规定，故此不属于应断除范畴。此处所述之“分别断除”是指断除无余缠，即断除未完全消除的烦恼。无余缠既断即超越烦恼，此时修行者无须再期待所断惑的生起。因其心无挂碍，无任何牵缠、障碍，故告语：“二种殊胜之戒如同已经断除一般”。据此说：“‘我们将得此成就’的心念不再生起”，意指修行证悟者已超越憧憬未来成就之心。

§61

61.Vantanti chaḍḍitaṃ, vissaṭṭhanti attho.

61.『吐出』者，谓已舍弃，义即已放下。

§62

62.Uparisamāpattilābhinoti ettha uparisamāpattīti arahattaphalasamāpatti adhippetā, arahato ca maggādhigameneva anāgāmiphalasamāpatti, sekkhānaṃ visayā heṭṭhimā phalasamāpattiyo paṭippassaddhā. Lokiyā pana nikantippahānena paṭinissaṭṭhāti āha – ‘‘heṭṭhā…pe… na uppajjatī’’ti.

第六十二条中，“Uparisamāpattilābhinoti”即“上位究竟成果的获得”。此处“上位究竟果”特指证得阿拉汉果，如同入流果、须陀洹果、阿那含果的道果证得。实践中的诸沙门比库对于道果的证得多为确证真实，略高于所证世间果报成果。世俗来说，证得道果的人因断烦恼而放弃昔日恶习，故其恶习的再生消失，故说“不再生起（下方）……”。

§63

63. ‘‘Pañca kho ime, sunakkhatta, kāmaguṇā’’tiādinā āraddhadesanā, ‘‘sammā nibbānādhimutto purisapuggalo’’ti arahattakittanena niṭṭhāpitāti tato paraṃ, ‘‘ṭhānaṃ kho panā’’tiādikā desanā, ‘‘pāṭiyekko anusandhī’’ti vuttā. Tenāha ‘‘heṭṭhā hī’’tiādi. Tattha yathā khīṇāsavassa samāpattilābhinoti yojanā, evaṃ vā khīṇāsavassa sukkhavipassakassāti yojetabbā. Paṭikkhittaṃ aṭṭhakathāyaṃ. Tassa paṭikkhepassa kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘samāpattilābhino hī’’tiādi vuttaṃ. Yathā sukkhavipassako adhimāniko samāpattilābhino samānayogakkhamo appatte pattasaññitāya bhedābhāvato, evaṃ sukkhavipassako khīṇāsavo samānayogakkhamo khīṇāsavabhāvena visesābhāvato, tasmā ‘‘samāpattilābhimhi kathite itaropi kathitova hotī’’ti vuttaṃ. Dvinnaṃ bhikkhūnanti samāpattilābhino adhimānikassa khīṇāsavassa ca. Tenevāha ‘‘puthujjanassa tāvā’’tiādi.

第六十三条，“五种贪欲”为初始教法诸欲行，是圣人断灭后顺教而宣说。经文中“圣人断灭后到达了正灭度，后续言教为‘立场’与‘此处’的教诲，称之为‘独一之随念’”。意指圣人断惑已成，后续宣说教义时有不同立场。于是说‘此为下方（事项）’等，此处表示相对凡夫和圣人证果层面区别。其原因在于空净观者与圣者证果之不同；空净修行者独自具足，不同于断烦恼之圣者。经中以“双重之僧”为例，分别是对凡夫和断烦恼者而言道果不同，故称“凡夫的教法则如是”。

Yadaggenāti yena bhāgena. Yadipi khīṇāsavassa asappāyārammaṇaṃ kilesānaṃ uppattiyā paccayo na hoti tesaṃ sabbaso samucchinnattā. Santavihāraparipantho pana siyā visabhāgatoti vuttaṃ – ‘‘khīṇāsavassapi asappāyamevā’’ti. Tenāha – ‘‘visaṃ nāma…pe… visamevā’’ti. Etena ‘‘yathā visajānanaṃ appamāṇaṃ, vikāruppādanato pana taṃ pariharitabbaṃ, evaṃ pariññātampi vattu atthavisesābhāvena ekarūpamevāti taṃ pariharitabbamevā’’ti dasseti. Tenāha ‘‘na hī’’tiādi. Na hi asaṃvutena bhavitabbaṃ asāruppabhāvato. Yuttapayuttenevāti sabhāgārammaṇassa ālokanādīsu yutteneva bhavituṃ vaṭṭati.

“Yadaggenāti”指以某部分为前提。此处论及断尽烦恼者不存在使烦恼产生的任何条件，故烦恼全然断绝。有论述指出即使是圣者，日常生活中仍需适度进入五欲生活，因故称为“圣者也系于适当俗法”。进而指出恶毒等烦恼应予排除守护。此处以“毒”等为比喻，强调经验与正见、禅定、慧解的统一，具备这种条件后，方可适当处理诸烦恼。亦说出“不，不能生起”，即无节制者不宜有此现象，故以持戒和相应德行的前提，示明佛法修行者处事的恰当态度。

§64

64. Yattha sayaṃ nipatati uppajjati, tassa santānassa vippasannavasena ruppanato, visasaṅkhātassa dukkhassa mūlabhāvato ca ‘‘avijjāsaṅkhāto visadoso’’ti vuttaṃ. Ruppatīti kattabbādimucchāpādanena vikāraṃ uppādeti. Anuddhaṃseyyāti vibādheyya. Rāgo hi uppajjamānova kusalacittappavattiyā okāsaṃ adento taṃ vibādhati; tathābhūto saddhāsinehassa samathavipassanābhivuḍḍhiyā vamanena ca taṃ visoseti milāpeti. Tenāha ‘‘soseyya milāpeyyā’’ti. Sagahaṇasesanti gahetabbavisaṃ sāvasesaṃ katvāti attho. Na alaṃ na samatthanti analaṃ. Sūkapariyāyo pāḷiyaṃ vutto suka-saddoti āha – ‘‘vīhisukādi ca sūka’’nti.

第六十四条指出：当自身倒下（死去）之时，生灵的后续清净状态即由此产生。此乃根本痛苦，称为“无明所生之憎恶”。“生色”者，指因行为所激发的变化，即变化产生。生理和心理的杂染进则引发各种痛苦与烦恼。比喻烦恼如溃烂腐败，应被溃烂消除之法度化，以净化消除之修持消灭之。由此说“消灭与溃烂”，意含化解邪绪。称在此过程中的“呼吸应缓缓调伏，细致护持”，而非粗鲁无度。此为古代《世赞》（Sūka-pariyāya）所称“鹤叫之声”法喻。

Saupādānasalluddhāroviya appahīno avijjāvisadoso daṭṭhabbo mahānatthuppādanato. Asappāya…pe… asaṃvutakālo daṭṭhabbo attabhāvassa apariharaṇabhāvato. Maraṇaṃ viya sikkhaṃ paccakkhāya hīnāyāvattanaṃ adhisīlasaṅkhātassa āyuno apetattā. Maraṇamattaṃ dukkhaṃ viya āpattiyā āpajjanaṃ yathāvuttassa āyuno upapīḷanakabhāvato. Imināva nayena opammasaṃsandananti ettha anupādisesasalluddhāro viya pahīno avijjāvisadoso; sappāya…pe… susaṃvutakālo, tadubhayena vaṇe puthuttaṃ na gate maraṇābhāvo viya sikkhāya apaccakkhānaṃ, maraṇamattadukkhābhāvo viya aññatarāya saṃkiliṭṭhāya āpattiyā anāpajjananti yojanā veditabbā.

依赖身见的业苦增长虽已减少，却未断尽无明烦恼，因由重大目的应当观察。未竟成功……等……被见为未具节制的时日，是因无我身不取的本性。死亡如同修行的条件，修行既立，其寿命便无退转。如若缺乏老死的痛苦，则因果报现时未到之故，如此寿命因缘所逼现苦受。以此因缘法理，所谓反复依止之因缘，处处皆信赖缘起之增减，且无余依止亦断无明烦恼。成功……等……节制且安稳的时日，非因其堕入罪恶而消失死亡，死亡缺失似修行寿命之条件，唯有某种因果业障混染却未生，反覆存在，当知此理。

§65

65.Satiyāti ettha yasmā ‘‘ariyāyā’’ti na visesitanti āha – ‘‘sati paññāgatikā’’tiādi. Paññā cettha lokiyā adhippetā, na lokuttarāti āha – ‘‘parisuddhāya vipassanāpaññāyā’’ti.

关于念的定义，这里说“圣者不细分”是因为念与智慧俱增等意。智慧于此处为世间法所管理，非出世间，因此称为“净化的观慧智慧”。

Khīṇāsavassa balanti uḷāratamesu dibbasadisesupi ārammaṇesu manacchaṭṭhānaṃ indriyānaṃ anupanamanahetubhūtaṃ susaṃvutakārisaṅkhātaṃ khīṇāsavabalaṃ dassento, ‘‘saṃvutakārī’’ti vuttaṃ, ukkaṃsagatasativepullattā yathā asaṃvarassa asaṃvaro hoti, evaṃ satisampajaññabalena cakkhādidvārāni saṃvaritvā dassanādikiccakārī. Evaṃ jānitvāti ‘‘upadhi dukkhassa mūla’’nti evaṃ vipassanāpaññāsahitāya maggapaññāya jānitvā. Upadhīyati dukkhaṃ etehīti upadhī, kilesāti āha – ‘‘kilesupadhipahānā nirupadhī’’ti. Tato eva upādīyati dukkhaṃ etehīti kilesā ‘‘upādānā’’tipi vuccantīti āha – ‘‘nirupādānoti attho’’ti. Upadhī sammadeva khīyanti ettāti upadhisaṅkhayo, nibbānanti āha – ‘‘upadhīnaṃ saṅkhayabhūte nibbāne’’ti. Ārammaṇatoti ārammaṇaṃ katvā tadārammaṇāya phalavimuttiyā vimutto. Kāmupadhismiṃ kāyaṃ upasaṃharissatīti ‘‘kāmesevissāmī’’ti tattha kāyaṃ upanāmessati; kāyūpasaṃhāro tāva tiṭṭhatu, tathā cittaṃ vā uppādessatīti etaṃ kāraṇaṃ natthīti. Sesaṃ suviññeyyameva.

断尽染污之大神通中最殊胜者，亦在神通诸境界中，心得不离六根不散乱，深调伏之大神通，显示其断染污之力称为“调伏者”。如同树上的叶片掉落、未调伏者常无节制，借此念正知之力，诸根门户皆得调伏，能从见等诸法入手，作诸观察。由此知“烦恼之根”为无明，依赖观慧智慧之正道得知。烦恼者即称“染污”，故有“断除染污以致无染污”义。接着，“断除烦恼即是断捨烦恼”也称“涅槃”，是烦恼的消亡。境界者即成其缘起，境界成就时，因观慧觉得解脱。关于欲界染污断除，将肉身收摄不后生欲，所谓“欲主”，此时肉身暂住，自无他患。其余部分皆可明了。

Sunakkhattasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 苏那卡德经注释之隐义阐明已竟。

6. Āneñjasappāyasuttavaṇṇanā6. 不动适宜经注释

§66

66. Khaṇapabhaṅgutāya na niccā na dhuvāti aniccā. Tato eva paṇḍitehi na iccā na upagantabbātipi aniccā. So cāyaṃ aniccattho udayavayaparicchinnatāya veditabboti dassento, ‘‘hutvā abhāvaṭṭhena aniccā’’ti āha; uppajjitvā vinassanatoti attho. Ayañca aniccatā vakkhamānā ca tucchāditā dvinnampi kāmānaṃ sādhāraṇoti āha – ‘‘vatthukāmāpi kilesakāmāpī’’ti. Rittā vivittā, tesaṃ niccasārādīnaṃ attani abhāvato tehi visuṃbhūtā. Yathā pana sabbaso sabhāvarahitamākāsaṃ ‘‘tucchaṃ ritta’’nti vuccati, na evamete. Ete pana kevalaṃ niccasārādivirahato eva tucchā rittāti dassento ‘‘na panā’’tiādimāha. ‘‘Na hi tucchamuṭṭhi nāma natthī’’ti idaṃ lokasamaññāvasena vuttaṃ, lokasamaññā lokiyakathā na laṅghitabbā.

无常者，因瞬间一破坏故不常存。故智者不应执着不应亲近，此是无常真谛，显明生成灭定律，谓“已生即灭”。此无常本相宣说无用空虚，对二种欲求亦称“空虚欲求而有烦恼欲求”。这些人常生自相妄断“不常实质之类”，非如全无实体空虚之说。智者观须知其非纯粹无常实质空虚，而说“非也”，即“空无”非“无实实有”，乃世俗共知，不可越过此俗理。

Musāti ittarapaccupaṭṭhānatāya na dissatīti āha ‘‘musāti nāsanakā’’ti. Visaṃvādanaṭṭhena vā musā. Ete hi asubhādisabhāvāpi bālānaṃ subhādibhāvena upaṭṭhahantā subhādiggahaṇassa paccakkhabhāvena satte visaṃvādenti. Nassanasabhāvāti khaṇabhaṅgattā ittarapaccupaṭṭhānatāya dissamānā viyapi hutvā apaññāyanakapakatikā. Tenāha ‘‘khettaṃ viyā’’tiādi. Dhammasaddo cettha ‘‘jātidhammāna’’ntiādīsu (dī. ni. 2.398) viya pakatipariyāyo, tathā sabhāvasaddo cāti daṭṭhabbaṃ. Mosadhammāti mosanapakatikā, kusalabhaṇḍaharaṇasabhāvāti attho. Māyākatanti māyāya kataṃ udakādimaṇiādiākārena māyādinā upaṭṭhāpitaṃ; māyākataṃ viya māyākataṃ aññasabhāvā hutvā atathā upaṭṭhahanato. Tenāha ‘‘yathā’’tiādi. Cakkhupathe eva katavijjāya, na tato paranti vuttaṃ – ‘‘dassanūpacāre ṭhitasseva tathā paññāyatī’’ti. Tayidaṃ sambaravijjāvasena vuttaṃ.

妄语者，由对立相互观法，故不可见为断灭者，谓之“妄语非灭”。与纷争相续称为妄语。这些在愚人中即虽善、不善表相相互藏匿，如斗争，故有见灭短暂现象，及谓“空地”般无住处之相。故有“地遍满”等说。法声等谓众生生死事物如是，而众生中心悖谬。虚妄法即称诳语,有善法聚集等意。所谓魔法，犹如水、宝石等造相。魔法虽然造相，却非真相。当云“如此”等。眼道依施展神通力，非从远方而来，“见者之近随”如是说，此为幻术力量所为。

Evaṃ tāvakālikabhāvena kāmānaṃ māyākatabhāvaṃ dassetvā idāni tato aññenapi pakārena dassetuṃ ‘‘yathā cā’’tiādi vuttaṃ. Aniccādisabhāvānaṃ kāmānaṃ niccādisabhāvadassanaṃ vipallāsasahagatatāya veditabbaṃ. Bālānaṃ lāpanatoti apariññātavatthukānaṃ andhabālānaṃ puggalānaṃ vipallāsahetuto. Manussaloke ṭhatvā manussānaṃ vā vasena bhagavatā bhāsitattā vuttaṃ – ‘‘diṭṭhadhammikā kāmāti mānusakā pañca kāmaguṇā’’ti . Tato eva ca ‘‘samparāyikāti te ṭhapetvā avasesā’’tiādi vuttaṃ. Tattha diṭṭhadhammā paccakkhasabhāvā ārammaṇabhūtā etāsaṃ atthīti diṭṭhadhammikā. Samparāyike kāme ārabbha uppannasaññā samparāyikā. Te samecca dhīyati ettha āṇāti dheyyaṃ, āṇāpavattiṭṭhānaṃ. Mārassa dheyyanti māradheyyaṃ tassa issariyapavattanattā. Tenāha ‘‘yehī’’tiādi. Gahitanti visayavisayībhāvena gahitaṃ, ārammaṇavasena ārammaṇakaraṇavasena ca gahitanti attho. Tattha ārammaṇakaraṇavasena gahaṇaṃ nāma ‘‘idaṃ mayha’’nti avibhāgena pariggahakaraṇaṃ; ārammaṇavasena pana gahaṇaṃ bhāgaso ārammaṇānubhavananti vadanti. Ubhayassapi pana taṇhārāgavasena gahaṇaṃ sandhāya, ‘‘ubhayametaṃ gahita’’nti vuttaṃ. Māroti kilesamāro. Yadaggena kilesamāro, tadaggena devaputtamāropi te attano vasaṃ vatteti. Taṃ sandhāyāti dhammamukhena puggalaggahaṇaṃ sandhāya.

如此现时状态下，示现欲界魔幻景象，今后可用他种方式示现，此说“如是”法理。欲界本质无常等法，因妄续误解须知。愚人贪恋缘取，乃无明愚昧者之过。世中常住人类根据佛语称“所见法之欲”即人世五种欲乐。又称“常流者”等。当欲生起时生贪爱与烦恼，此中贪包含“念”（即贪执）。魔王以此为依凭，号令天子天子也视为其所辖。依此言“掌握”，意指魔引人心赖之法门为标的。

Appahīnavipallāsā hi puggalā kāmādhimuttā mārassa issariyavattanaṭṭhānatāya ‘‘māradheyya’’nti vuttā, tathā mārassa nivāpagocarapariyāyehipi te evaṃ vuttāti dassento, ‘‘yathā coḷassā’’tiādimāha. Nivapatīti nivāpo, so eva bījanti nivāpabījaṃ. Teti kāmaguṇā. Yatthāti yasmiṃ padese.

无贪无染的众生，被称为欲望之主魔王因无欲而妨碍其统治，故有言"当防魔王"；此与魔王难以企及的境界相称，因此诸经亦以"如愠怒者"等语比喻之。所谓"摄止"即限制，使如种子般播种的根本所限。此指欲界之性。所谓"所在"即彼所处境界。

Manasi bhavāti mānasāti āha ‘‘cittasambhūtā’’ti. Te pana avijjādayo pāḷiyaṃ āgatā. Evañhi lohitasannissayo pubbo viya anurodhūpanissayo virodhoti dassento, ‘‘mamāyite vatthusmi’’ntiādimāha. Tedhāti ettha idhāti nipātamattaṃ ‘‘idhāhaṃ, bhikkhave, bhuttāvī assa’’ntiādīsu (ma. ni. 1.30) viya. Kāmalokanti kāmaguṇasaṅkhātaṃ saṅkhāralokaṃ, yattha vā loke kāmaguṇavantaṃ lokaṃ. Cittena adhiṭṭhahitvāti jhānārammaṇaṃ paṭibhāganimittaṃ bhāvanācittena uppādetvā. Parittaṃ nāma vikkhambhanaasamatthattā kilesehi parito khaṇḍitaṃ viya hoti. Tassa paṭikkhepenāti parittabhāvapaṭikkhepena. Pamāṇantipi kāmāvacarameva pāpakānaṃ pamāṇakaraṇadhammānaṃ vikkhambhanavasena appajahanato. Tappaṭikkhepavasena appamāṇaṃ nāma mahaggatanti āha – ‘‘rūpāvacaraṃ arūpāvacara’’nti. Samucchedavasena kilesānaṃ appahānena mahaggatajjhānampi subhāvitaṃ nāma na hoti, pageva parittajjhānanti āha – ‘‘subhāvitanti…pe… lokuttarassevetaṃ nāma’’nti. Etassa vasenāti ‘‘subhāvita’’nti padassa vasena.

“心中现起”为“由心生”，此表诸无明等烦恼的起源。如铁器相依于铁矿，如先后因缘相依，如反对关系，故称“吾属诸法”。此处“时”为特殊用法，意为“此时此地”——如经中说“比库们，当下必将得到”等。所谓“欲界”为由欲性烦恼染着之行所构成的世间，乃欲界世界。所谓“依凭心”为禅定修习中以心作基准，依止禅身所起。所谓“阻碍”是指被烦恼扰乱，诸烦恼受阻于定力，如被破碎般失去功效。所谓“摒弃”即摒除烦恼后的守护。所谓“限量”，其意如处于欲界的恶行，不受约束，故名“无限”。“热诚”为专注殷勤。言“色行界与无色行界”，指色欲及非色欲行。由斩断烦恼的滞碍，方显有真定，而非仅为护持的定，故称“护持定”除外。言“愈发发达”，此指“护持”词的意义。

Tameva paṭipadanti tameva abhijjhādipahānāvahaṃ jhānapaṭipadaṃ. Arahatte tassa upāyabhūtāya vipassanāya vā catutthajjhāne tassa upāyabhūte upacāre vā sati cittaṃ pasannameva hotīti āha – ‘‘arahattaṃ vā…pe… upacāraṃ vā’’ti. Adhimokkhasampasādoti ‘‘ajjeva arahattaṃ gaṇhissāmī’’ti vā vipassanāya vīthipaṭipannattā; ‘‘ajjeva catutthajjhānaṃ nibbattessāmī’’ti vā upacārasamādhinā cittassa samāhitattā adhimuccanabhūto sampasādo. Paṭilābhasampasādoti arahattassa catutthajjhānassa vā adhigamasaṅkhāto sampasādo. Paṭilābhopi hi kilesakālusiyābhibhavanato cittassa suppasannabhāvāvahattā ‘‘sampasādo’’ti vutto. Paccayāti nāmarūpapaccayā avijjādayo. Sabbathāti samudayato atthaṅgamato assādato ādīnavato nissaraṇatoti sabbappakārena. Āsāti adhimuccanavasena āsīsanā. Tenāha – ‘‘āsā santiṭṭhati, adhimokkhaṃ paṭilabhatī’’ti.

此即般涅槃之道，即断除嫉妒等烦恼所显现的禅定修行。阿拉汉得此之方便为内观，彼于第四禅得内观的作用中，智慧定力使心安稳，故言其“阿拉汉得...及受禅定净心”的功德。所谓“增长之喜乐”是指以智慧修观而得的果报信心；“定心之宁静”是由第四禅内观所成就的心境。所谓“依止”即名色相依与无明等；“整体”则指由缘起法的本质，从集起至灭，彼皆因缘所生。所谓“遗留”即定中的躁恚急念所遗留的残余。故此言“残余蕴积”。故谓“遗留存在，增长心之索引”。

Pādakanti padaṭṭhānaṃ. Kilesā sannisīdantīti nīvaraṇasahagatā eva kilesā vikkhambhanavasena vūpasamanti. Satīti upacārajjhānāvahā sati santiṭṭhati. Saṅkhāragatanti bhāvanāya samatāya pavattamānattā, ime dhammavicayasambojjhaṅgādayo ekarasā hutvā pavattantīti, bhāvanācittuppādapariyāpannaṃ saṅkhāragataṃ vibhūtaṃ pākaṭaṃ hutvā upaṭṭhāti. Cittuppādoti bhāvanācittuppādo. Lepapiṇḍeti silesapiṇḍe laggamāno viya appito viya hoti. Upacārena samādhiyati upacārajjhānena samādhiyati. Ayanti ayaṃ duvidhopi adhimuccanākāro adhimokkhasampasādo nāma. Tasmiṃ sampasāde satīti etasmiṃ vipassanālakkhaṇe, upacārajjhāne vā adhimokkhasampasāde sati. Yo pana arahattaṃ vā paṭilabhati catutthajjhānaṃ vā, tassa cittaṃ vippasannaṃ hotiyeva, ayaṃ nippariyāyato paṭilābhasampasādo, evaṃ santepi idhāmippetameva dassetuṃ , ‘‘idha panā’’tiādi vuttaṃ. Vipassanā hītiādi vuttassa samatthanaṃ. Tattha paññāyāti arahattapaññāya. Adhimuccanassāti saddahanaṃ ussukkāpajjanassa. Upacāranti upacārajjhānaṃ. Āneñjasamāpattiyā adhimuccanassa kāraṇanti yojanā.

“脚”即脚立之处。烦恼安住即指由烦恼所涵盖之盖障受净化而获宁静。念处禅定使心止息安稳。所谓“行蕴所缘”即指禅修时心所培养的四念住等功德；这些功德相同而相继启动，诸觉支因离开寻求相续，而淬灭功德果实，故称对此心事功德有摄护。此心因修而生，犹如皮汗附着于伤口颇不利，意谓“有余染污”。以念处及受摄禅定得定力，所谓“喜悦”即由此得到的胜解功德。此定与内观禅修中信心与智慧的作用相合。阿拉汉及第四禅定获得此净心，无疑此心具大众之净。故“清净愉悦”即为禅定所致。观修即明晰智慧。自在之意为清净之念。以念守护诸禅，能圆满达成。

Etarahi vāti idānimeva. Āneñjaṃ vāti catutthajjhānaṃ vā. Samāpajjatīti adhigacchati. Idaṃ hītiādinā saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarati. Arahattasacchikiriyā nāma aggamaggabhāvanāya sati atthato āpannā hoti, aggamaggapaññā eva tadatthaṃ adhimuccitabbāti dassento, ‘‘atha vā’’ti vikappantaramāha. Tattha yathā nāma pāsādassa atthāya samānītadabbasambhārāvayave appahonte kūṭāgāraṃ kātuṃ na pahontiyeva, evaṃsampadamidanti dassento, ‘‘taṃ anabhisambhuṇanto āneñjaṃ vā samāpajjatī’’ti āha. Catusaccaṃvā sacchikaroti heṭṭhimamaggādhigamanavasena āneñjaṃ vā samāpajjati ubhayassapi hetupariggahitattā.

“现时”即指当前此刻。所谓“第四禅”即留根结用禅定界。所谓“现成”即禅定之胜集。此意谓如宝物和淋浴桶已尽消耗，尚不可建造粮仓一样，修行者心若未透彻断烦恼，即不能成功进入无余涅槃。故云“其不成熟者，现时能达成”。四圣谛的实证，乃以入圣道为前提。阿拉汉的智慧方可成熟实现，故云“随时能获”。对此，作为助力及促成彼此证入双重因缘相互推动。

Tatrāti tasmiṃ ‘‘paññāya vā adhimuccati, āneñjaṃ vā samāpajjatī’’ti yathāvutte visesādhigame ayaṃ idāni vuccamāno yojanānayo. Evaṃ hotīti idāni vuccamānākārena cittābhinīhāro hoti. Kiccanti pabbajitakiccaṃ. Tatoti arahattādhigamanato. Osakkitamānasoti saṃkucitacitto. Antarā na tiṭṭhatīti asamāhitabhūmiyaṃ na tiṭṭhati. Idāni yathāvuttamatthaṃ upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yathā’’tiādi vuttaṃ. Tatrāyaṃ saṅkhepattho – yathā tassa purisassa vanamahiṃsaṃ gahetuṃ ussāhavato osakkantassa sasagodhādiggahaṇe vattabbameva natthi, evaṃ imassapi bhikkhuno arahattaṃ gahetuṃ ussāhavato tato osakkitvā catutthajjhānasamāpajjane vattabbameva natthīti. Eseva nayoti yathāvuttaṃ upamaṃ upamāsaṃsandanañca maggabhāvanāyojanāyaṃ catusaccasacchikiriyāyojanāyañca atidisati.

所谓“那里”，即“以智慧获释，以第四禅达成”，此为特殊成就之道称号。由此成就，心的活动为归向无怨。意谓完成出家修道任务，而证阿拉汉道。所谓“心缩紧”，即心意拘束。所谓“不安定”，心若散乱则不能安住。故以比喻明解，言“譬如人欲猎取林中野兽但心散乱，则难以得猎”，正如修行者若心不集，则难证阿拉汉及得入第四禅。此乃根本道理与最佳修行方法之总结，可称四谛实证之捷径与菩提道的辅行。

Hetuatthajotano yanti nipāto, karaṇe vā etaṃ paccattavacananti āha ‘‘yena kāraṇenā’’ti. Tassa saṃvattanaṃ arahati, taṃ vā payojanaṃ etassāti taṃsaṃvattanikaṃ. Viññāṇanti vipākaviññāṇaṃ. Āneñjasabhāvaṃ upagacchatīti āneñjūpagaṃ. Yathā kusalaṃ āneñjasabhāvaṃ, evaṃ taṃ vipākaviññāṇampi āneñjasabhāvaṃ upagataṃ assa bhaveyya. Tenāha – ‘‘kādisameva bhaveyyāti attho’’ti. Kecīti abhayagirivāsino. Kusalaviññāṇanti vipākaviññāṇampi taṃ kusalaṃ viya vadanti. Tannāmakamevāti kusalaṃ viya āneñjanāmakameva siyā. Ettha ca purimavikappe ‘‘āneñjūpaga’’nti taṃsadisatā vuttā, dutiyavikappe tato eva taṃsamaññatā. So panāyamatthoti āneñjasadisatāya vipākakālepi taṃnāmakameva assāti yathāvutto attho. Iminā nayenāti iminā vuttanayena. Ettha hi āneñjābhisaṅkhārahetuvipākaviññāṇaṃ ‘‘āneñjūpagaṃ hoti viññāṇa’’nti vuttattā taṃnāmakameva katvā dīpitaṃ. Arahattassāpīti apisaddena aggamaggabhāvanāyapi heṭṭhimamaggabhāvanāyapīti attho saṅgahitoti daṭṭhabbo. Samādhivasena osakkanā kathitāti ‘‘vipulena mahaggatena cetasā vihareyya’’nti samathanayaṃ dassetvā desanā kathitā.

因缘为因，照亮为灯，便称作缘起。缘起即所依的条件，引申为依据、缘故。故谓之“以何因由”。此因所起之果，或为目的，即此因所生。识者，即报识。所谓痴惑性质是前行相。像善法本质带痴惑，报识亦复具有此性质。故谓‘缘起即为本质’，意即如此。此说出于是之义。其一，为居住于阿毗跋城者。善识即报识，被喻犹如善法。以此名之，胜于无名，谓如善法一般名称所指。此处前一时代称为“带痴惑”，次时代亦复同称。因智慧之理，此痴惑性质于报时果亦称唯一名称，意如所说。以此为彼（解释）之法。此处因缘果报报识称“带痴惑之识”，依此名称便确定（此义）。称此为法之歧途，盖因名相确定。谓阿拉汉境界虽不显著，亦为正道之极致。聚合诸理以断疑，不生他道，仅此正道可行。论说已广，表明“应于广大清净心安住”，即修止法说也。

§67

67.Ayañhi bhikkhūti yaṃ uddissa ayaṃ dutiyāneñjasappāyadesanāya bhikkhu vutto. Paññavantataroti vatvā taṃ dassetuṃ, ‘‘dvinnampi kammaṭṭhānaṃ ekato katvā sammasatī’’ti vuttaṃ. Heṭṭhimassa hi ‘‘ye ca diṭṭhadhammikā kāmā’’tiādinā rūpasaddagandharasaphoṭṭhabbāneva rūpamukhena vipassanābhiniveso kato, imassa pana ‘‘yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā sakalarūpadhammavasena. Bhagavā hi kammaṭṭhānaṃ kathento kammaṭṭhānikassa bhikkhuno kāraṇabalānurūpameva paṭhamaṃ bhāvanābhinivesaṃ dasseti; so pacchā ñāṇe vipulaṃ gacchante anavasesato dhammaṃ pariggaṇhāti. Rūpapaṭibāhanenāti rūpavirāgabhāvanāya sabbaso samatikkamena. Sabbatthāti sabbesu tatiyāneñjādīsu.

67.此称为比库者，是第二种痴惑相对之教法中所用。为显智慧最胜，故说“二处修法同心等持”，此为所说。极底曰“及诸见法欲”等，谓色声香味触法等，乃色缘观断入名色实相，彼时为根本观。此“所缘色法”等，以色法为总摄。世尊为修习所缘法者，示现彼比库依因缘力，首显修行初心理。彼后识智扩展，乃分明受法涵盖。所谓色之持修，即断色执着，通达非染法门。遍于第三痴惑等诸法皆通。

Paññavantataroti paññuttaro. Tiṇṇampi kammaṭṭhānaṃ ekato katvāti kāmaguṇā sabbarūpadhammā kāmasaññāti evaṃ tiṇṇaṃ puggalānaṃ kammaṭṭhānavasena tidhā vutte sammasanūpagadhamme ekato katvā, ‘‘sabbametaṃ anicca’’nti ekajjhaṃ gahetvā, sammasati yathā – ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti (dī. ni. 1.298; saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 16; cūḷani. ajitamāṇavapucchāniddesa 4, 7, 8; tissametteyyamāṇavapucchāniddesa 10, 11; paṭi. ma. 2.30). Tenāha – ‘‘ubhayametaṃ anicca’’ntiādi. Kāmarūpasaññāvasena diṭṭhadhammikasamparāyikabhedato aṭṭha ekekakoṭṭhāsāti evaṃ kataṃ ubhayanti vuttanti āha – ‘‘diṭṭhadhammika…pe… vasena saṅkhipitvā ubhayanti vutta’’nti. Taṇhādiṭṭhivasenāti taṇhābhinandanāvasena ‘‘etaṃ mamā’’ti, diṭṭhābhinandanāvasena ‘‘eso me attā’’ti evaṃ abhinandituṃ. Eseva nayoti iminā taṇhādiṭṭhivasena ‘‘etaṃ mama, eso me attā’’ti abhinandituṃ ajjhosāya gilitvā pariniṭṭhāpetvā ṭhātunti imamatthaṃ atidisati. Kāmapaṭibāhanenāti idaṃ āgamanapaṭipadādassanatthaṃ, vaṇṇabhaṇanatthañca vuttaṃ. Rūpapaṭibāhanaṃ hissa āsannaṃ, tatopi ākāsānañcāyatanasamatikkamo, taṃsamatikkamena saheva sabbe tā vipassanāvasena osakkanā kathitā ‘‘ubhayametaṃ anicca’’ntiādivacanato.

谓智慧最胜者更胜。三处修法同心等持，即依据泛色法诸欲皆为欲取想识，三人修法分别依三而论。依此正念专注，乃取“一切皆无常”理，统一观想万法起灭（著名经文所述）。故言“此二皆无常”等。依欲色受见差别八分别涵盖，如是归纳称二为“见法断见”，谓以见断执。贪等见，以“此为我”执取，见见执以“此是我我所”而欢喜。遂由此理，经过贪执、我执，固执于此，缓释终结，彰显所摄。色断除法意义近似，亦即空处界通达，该行同断见法述“二皆无常”等语。

§68

68. Idha attano cāti ākiñcaññāyatanakammaṭṭhānaṃ sandhāyāha. Nirujjhanti tappaṭibaddhachandarāganirodhena, samāpajjanakkhaṇe pana anuppādanenapi. Tenāha ‘‘ākiñcaññāyatanaṃ patvā’’ti. Atappakaṭṭhenāti uḷāratarabhāvena jhānasamāpattiyā atittikarabhāvena. Tameva paṭipadanti ākiñcaññāyatanabhāvanamāha. Samādhivasena osakkanā kathitā tatiyāruppakammaṭṭhānassa vuttattā ‘‘yatthetā’’tiādinā.

68.此处“我”，指无贪净处修法。于断灭贪念与止息烦恼，自然证入彼处，故谓“证得无贪净处”。无烦恼境之证入，谓来自禅定极深境界故名。有此修行，专称无贪净处正修。止法明确流畅宣说，谓“适者在哪处”等，即第三无色修行法门指示。

Idha attanoti dvikoṭikasuññatāmanasikārasaṅkhātaṃ vipassanākammaṭṭhānaṃ. Heṭṭhā vuttapaṭipadanti anantaraṃ vuttaākiñcaññāyatanakammaṭṭhānaṃ. Sati samathabhāvanāyaṃ suññatāmanasikārassa idha sātisayattā vuttaṃ. ‘‘Dutiyākiñcaññāyatane vipassanāvasena osakkanā kathitā’’ti.

此处“我”指二十万空净念处修法。前述修行，此即第二无贪净处修法。念止禅修，为空无念界，早前已有说明。谓第二无贪净处，以观照力量专注讲说。

§70

70. Tatiyākiñcaññāyatane attanoti catukoṭikasuññatāmanasikārasaṅkhātaṃ vipassanākammaṭṭhānaṃ. Etthāti etasmiṃ suññatānupassanādhikāre. Kvacīti katthaci ṭhāne, kāle, dhamme vā. Atha vā kvacīti ajjhattaṃ, bahiddhā vā. Attano attānanti sakattānaṃ. ‘‘Ayaṃ kho, bho brahmā…pe… vasī pitā bhūtabhabyāna’’ntiādinā (dī. ni. 1.42) paraparikappitaṃ attānañca kassaci kiñcanabhūtaṃ na passatīti dassento ‘‘kassacī’’tiādimāha. Tattha parassāti ‘‘parā pajā’’ti ‘‘paro puriso’’ti ca evaṃ gahitassa. Na ca mama kvacanīti ettha mama-saddo aṭṭhānapayuttoti āha ‘‘mamasaddaṃ tāva ṭhapetvā’’ti. Parassa cāti attato aññassa, ‘‘paro puriso nāma atthi mamatthāya sajito, tassa vasena mayhaṃ sabbaṃ ijjhatī’’ti evaṃ ekaccadiṭṭhigatikaparikappitavasena paraṃ attānaṃ, tañca attano kiñcanabhūtaṃ na passatīti dassento, ‘‘na ca kvacanī’’tiādimāha. Ettha ca nāhaṃ kvacanīti sakaattano abhāvaṃ passati. Na kassaci kiñcanatasminti sakaattano eva kassaci anattaniyataṃ passati. Na ca, mamāti etaṃ dvayaṃ yathāsaṅkhyaṃ sambandhitabbaṃ, atthīti paccekaṃ. ‘‘Na ca kvacani parassa attā atthī’’ti parassa attano abhāvaṃ passati, ‘‘tassa parassa attano mama kismiñci kiñcanatā na catthī’’ti parassa attano anattaniyataṃ passati. Evaṃ ajjhattaṃ bahiddhā ca khandhānaṃ attattaniyasuññatā suddhasaṅkhārapuñjatā catukoṭikasuññatāpariggaṇhanena diṭṭhā hoti. Heṭṭhā vuttapaṭipadanti idhāpi ākiñcaññāyatanakammaṭṭhānameva vadati. Vipassanāvaseneva osakkanā kathitā catukoṭikasuññatādassanavisesabhāvato, tappadhānattā cassa manasikārassa.

70.第三无贪净处“我”为四十万空净念处修法。谓在空无观境界之修持。何处？何时？何法？皆有。或内或外。自他“我”分明界定。所谓“此乃梵天等诸天教主父”例，谓相互回避，他人无所见法。“何者”为解释。彼人观他，谓“他人即外人，且非我所持，有主，主尊我实所有，故排斥我”，此为一种见解推论。言“彼无我”处，谓自与他无相干涉。非我即他，观此二者如数量关系独立，意义分别。言“非我处”，谓观无他自我，称“我声悉立”，意在名相。彼处观无我、清净分别，故谓四十万空。前述当下行法，亦称此三无贪净处。以观力量独显，重在专注切向。

Idha attanoti nevasaññānāsaññāyatanakammaṭṭhānamāha. Sabbasaññāti rūpasaññā paṭighasaññā nānattasaññā heṭṭhimā tisso arūpasaññāti evaṃ sabbasaññā anavasesā nirujjhantīti vadanti. ‘‘Heṭṭhā vuttā’’ti pana visesitattā imasmiṃ āgatā catutthajjhānasaññādayo api saññāti apare. Tanti sammutimattaṃ kāmasaññāpaṭibāhanavaseneva tesaṃ nānattasaññādinirodhassa atthasiddhattā. Samādhivasena osakkanā kathitā nevasaññānāsaññāyatanabhāvanāya samathakammaṭṭhānabhāvato.

此处所说“自我”即非识非识境所缘之禅定境界。所谓“诸识”，是色识、触识、异识三种色境识，均称为诸识，因其不余断灭。所谓“低下三无色识”，指第四禅等离诸识之后的非识之识，有别于此。注疏解释说：这三者是契经所述之有分别教法，如止禅法中对低下色识的摒弃，仅是作为止禅功夫的证实提醒，因其有分别不续故。以定力灭除而说，不属于非识非识境禅定功夫的培修。此处说明四禅等无分别识变，仍为有分别识，乃别于非识非识境禅定修持。

§71

71.Pubbe pañcavidhaṃ kammavaṭṭanti purimakammabhavasmiṃ moho avijjā āyūhanā saṅkhārā nikantitaṇhā upagamanaṃ upādānaṃ cetanā bhavoti evamāgato saparikkhāro kammappabandho. Na āyūhitaṃ assāti na cetitaṃ pakappitaṃ bhaveyya. Etarahi evaṃ pañcavidhaṃ vipākavaṭṭanti viññāṇanāmarūpasaḷāyatanaphassavedanāsaṅkhāto paccuppanno vipākappabandho nappavatteyya kāraṇassa anipphannattā. Sace āyūhitaṃ na bhavissatīti yadi cetitaṃ pakappitaṃ na siyā. Yaṃ atthīti yaṃ paramatthato vijjamānakaṃ. Tenāha ‘‘bhūta’’nti. Tañhi paccayanibbattatāya ‘‘bhūta’’nti vuccati. Taṃ pajahāmīti tappaṭibaddhachandarāgappahānena tato eva āyatiṃ anuppattidhammatāpādanavasena pajahāmi pariccajāmi.

前面说五种业环，即过去业中之惑痴颇无明、愿行配置业、定业或念业所造作的行为，分别是生成业缘、集业、聚集业、引发业、续业之因，所造之业恒起心业亦是。此业结，若未配置则不生起，亦不足为业。现在则此五种业结，作为识名色六根触受等缘起而受感，成为现生之业果，不再流转消灭。若无配置则不生起果报，即配置已成，生起业识心起。所谓“存在”，是以真实之事理而言。依此因缘而生故称“存在”。我要离弃之即断除强烈的贪欲瞋恨，并以此故断绝未来一切再生不灭之苦，弃舍此生轮回。

Parinibbāyīti saha parikappanena atītattheti āha ‘‘parinibbāyeyyā’’ti. Parinibbāyeyya nu khoti vā pāṭho, so evattho. Na kiñci kathitanti nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiyā saṅkhārāvasesasukhumabhāvena ñāṇuttarasseva visayabhāvato sarūpato na kiñci kathitaṃ, nayena panassa visesaṃ ñāpetukāmattā. Bhagavato kira etadahosi – ‘‘imissaṃyeva parisati nisinno ānando anusandhikusalatāya nevasaññānāsaññāyatanaṃ pādakaṃ katvā ṭhitassa bhikkhuno paṭisandhiṃ arahattañca sandhāya pañhaṃ pucchissati, iminā pucchānusandhinā tamatthaṃ desessāmī’’ti. Osakkanāya ca idhādhippetattā bhinnarasadesanā hotīti pucchānusandhi pucchitā. Tasmiñhi asati anusandhibhedabhinnesā desanā, na ca buddhāciṇṇā bhinnarasadesanāti. Vipassanānissitanti tannissitaṃ. Tassa bhikkhuno. Upādiyati etenāti ca upādānaṃ. Na parinibbāyati pahātabbassa appajahanato. Tenāha bhagavā – ‘‘dhammāpi kho, bhikkhave, pahātabbā, pageva adhammā’’ti (ma. ni. 1.240). Upādānaseṭṭhanti idaṃ nevasaññānāsaññāyatanabhavassa sabbabhavaggatādassanaparaṃ, na pana ariyabhavaggassa upādānaseṭṭhatāpaṭisedhaparaṃ.

关于“究竟灭”一词，乃因合说过去事理故称之为“究竟灭”。“究竟灭”是否用作动词，读者各有异解，取意皆可。无所言说者，是以非识非识境禅定证入时，因行微细之故，超越一般知见，不得以普通语言阐显，唯有对义之般若内涵。佛陀曾示现：阿难尊者在此僧团中，于非识非识境禅定入处勤修如法，必问正法正义而说法。由此导航故问答依次相续，法义方能彰显。以此行为证，不是佛陀已断除法义漏洞，说法不连贯。若以观照修习为依止，称为观法。此尊者现于僧中所获心得为句中“比库”。“引发”意谓引起或着。这非断除意义，故不能谓为究竟灭除。佛告比库们：“法亦应舍弃，何况非法。”此处上文所谓“着最”，即是非识非识境之生中阴着姓之重点理义，非出世诸圣境的着最定论所能破除者，正法圣境中之着最定已不复有。

§73

73.Nissāyāti bhavapariyāpannaṃ nāma dhammaṃ nissāya tappariyāpannaṃ nāma nissāya oghanittharaṇā bhagavatā akkhātā; aho acchariyametaṃ, aho abbhutametanti.

名为依赖，是指以生死轮回缠绕之法为缘依而生。所谓断尽，是指断除依赖而解脱烦恼之法，此二义由世尊宣说。谓其实为奇特非凡之义，令人惊叹难思。

Navasupi ṭhānesu samathayānikasseva vasena desanāya āgatattā, idha ca kassacipi pādakajjhānassa anāmaṭṭhattā vuttaṃ – ‘‘ariyasāvakoti sukkhavipassako ariyasāvako’’ti. Navannampi kammaṭṭhānaṃ ekato katvā sammasatīti idaṃ jhānadhammepi anussavaladdhe gahetvā sammasanaṃ sambhavatīti katvā vuttaṃ; tebhūmakasaṅkhāragataṃ idha vuttanti anavasesato pariggahaṇaṃ sandhāya vuttaṃ – ‘‘yāvatā sakkāyo’’ti.

又于新境地如静安般安住时，谓处某脚禅入处无烦恼故说：“圣弟子，善于慧观，称为圣弟子。”将五种业处从一处作诸此业法业府，令其通达如实，故由此五禅法业所得修炼，能成等观。以此地尽断诸业惑，乃据此地所说，以求无余断全离称“无余断”，误断不余断故意。

Etaṃamatanti amataṃ nibbānaṃ ārabbha pavattiyā etaṃ arahattaṃ amatarasaṃ. Tenāha – ‘‘etaṃ amataṃ santaṃ, etaṃ paṇīta’’nti. ‘‘Anupādāya kiñcipi aggahetvā cittaṃ vimuccī’’ti vuttattāpi anupādā cittassa vimokkho nibbānaṃ aññattha sutte vuccati.

所谓以此义者，是开始常住无灭涅槃，号曰阿拉汉境界之味。故言说：“此为无死静寂善妙之境。”又谓：“无所取执，心离一切著执，即得解脱。”然虽有此说，亦有他未说处，以此义说此涅槃，即为解脱。

Tiṇṇaṃbhikkhūnanti abhinivesabhedena tividhānaṃ. Pādakaṃ katvā ṭhitassa osakkanāya abhāve kāraṇaṃ heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṃ. Samodhānetvāti sammadeva odahitvā tasmiṃ tasmiṃ ṭhāne asaṅkarato vavatthapetvā. Sukathitaṃ nāma hoti kathetabbassa anavasesetvā kathitattā.

所谓三种比库，为断除贪着之三种分别。脚为根本，立定时若无支撑则难以安立，其缘由当依下文所说来知。所谓正确安立者，即心正勤勉，在每一处不杂乱而明了地详加说明。所谓善说者，即以不杂乱无余地陈说应说之义。

Āneñjasappāyasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 不动适宜经注释之隐义阐明已竟。

7. Gaṇakamoggallānasuttavaṇṇanā7. 算师摩嘎剌那经注释

§74

74. Yathā heṭṭhimasopānaphalakaṃ orohantassa pacchimaṃ nāma hoti, evaṃ ārohantassa paṭhamaṃ nāma hotīti vuttaṃ – ‘‘yāva pacchimasopānakaḷevarāti yāva paṭhamasopānaphalakā’’ti. Vatthuṃ sodhetvāti vatthuvijjācariyena vuttavidhinā pāsādavatthuno sodhanavidhiṃ katvā. Etthāti pāsādakaraṇe. Sattadhā bhinnassa vālaggassa aṃsukoṭivedhako vālavedhi nāma. Ṭhānasampādananti vesākhamaṇḍalādīnaṃ sampādanaṃ. Muṭṭhikaraṇādīhīti usumuṭṭhikaraṇajiyāgāhajiyāvijjhādīhi. Evaṃ gaṇāpemāti ekaṃ nāma ekameva, dve dukā cattāri, tīṇi tikāni nava, cattāri catukkāni soḷasātiādinā evaṃ gaṇanaṃ sikkhāpema.

第七十四条。如下级阶梯的踏板名为后板，爬上时则前板为止，因而有言：“至于后踏板铁板，即至于前踏板踏板。”所谓“清洗坛基”，乃由坛基学问师依规定方法，对寺院基座进行清理之法也。此处谓“基座制造”。七种不同的竹箍组合而成箍箍，又叫箍箍。所说“位置完成”，是指如佛堂和僧房等的完成。所谓手工器物，是指使用籽器、手工器具和斧头等耕具。如此逐一计数，称为计数练习，一名一个；两个为二个，四个为四个，三个为三个，九个，四个的四个，十六个等如是计算，乃修习方式。

§75

75.Kerāṭikā hontīti samayassa anupakkiliṭṭhakaraṇamāyāsāṭheyyena samannāgatā honti. Taṃ damanaṃ jīvitahetupi nātikkamati, ayamassa jātidosābhāvo.

第七十五条。所谓根柄，即指具备时节之无犯规律性，是契合时节不作恶之约束。此种抑制活命之害，致其不敢超越，谓之生死过失之无。

§76

76.Satisampajaññāhi samaṅgibhāvatthāyāti satatavihāribhāvasādhanehi satisampajaññehi samannāgamatthāya. Nanu ca khīṇāsavā sativepullappattā paññāvepullappattā ca, kathaṃ tassa satisampajaññaṃ payogasādhanīyaṃ pavattanti āha ‘‘dve hī’’tiādi. Satatavihārīti satataṃ samāpattivihāribahulā, tasmā te icchiticchitakkhaṇe phalasamāpattiṃ samāpajjanti. Vuttavipariyāyena nosatatavihārino daṭṭhabbā. Tenāha ‘‘tatthā’’tiādi. Appetuṃ na sakkoti anāciṇṇabhāvato.

第七十六条。所谓以正念正知为等缘，是谓通过常行者状态之习得，以正念正知为具足的缘由。岂非已灭除染已具正念者，并复获慧者，如何凭借此正念正知作为实用手段而起用，佛教以说“二希”等语。常行者乃常入定之多者，故于其欲念意念相应之时能得禅果。若反之非常行者，则不见此理，故说“正是于彼”等。因其不能前进，非早熟者故也。

Taṃ vitakkentoti ‘‘sāmaṇerassa senāsanaṃ natthi, araññañca sīhādīhi saparissayaṃ, kiṃ nu kho tassa bhavissatī’’ti taṃ vitakkento. Evarūpoti ediso yathāvuttasāmaṇerasadiso khīṇāsavo. Ime dhammeti imasmiṃ sutte āgate sīlādidhamme. Āvajjitvāvāti attano parisuddhasīlatādiāvajjanahetu eva samāpajjituṃ sakkhissati.

此一念头起时，谓“沙玛内拉无安身处，林园中有狮等护卫，他之处恐怖如何？”如是生起念头者，犹如先前已述之沙玛内拉状，已断恶习者。此所谓法，即此经中所言之戒律诸法。所谓开始戒，是因清净自身之戒等诸戒故，能现此功德。

§78

78.‘‘Yeme, bho gotamā’’ti vacanassa sambandhaṃ dassetuṃ, ‘‘tathāgate kirā’’tiādi vuttaṃ. Evanti ‘‘yeme, bho gotamā’’tiādiākārehi vattumāraddho.

第七十八条。为说明“诸位，尊敬的果德玛”这句话相关之事，有言“如来者为何”。如此以“诸位，尊敬的果德玛”等句形式，起始展开讲论。

Ajjadhammesūti apurātanadhammesu. Takkanamattāni hi tehi kappetvā sayaṃpaṭibhānaṃ viracitāni. Purātanatāya paripuṇṇatāya ekantaniyyānikatāya ca paramo uttamo. Tenāha – ‘‘tesu…pe… uttamoti attho’’ti. Sesaṃ suviññeyyameva.

今所说的法，是指非古法。古法指的是经由前贤以理性精妙之义亲自编写而成，并且体现古老、圆满、专一断除过患之至高美德。因此说“在此诸法中……至高”之意。其余内容应圆熟了然不可不知。

Gaṇakamoggallānasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 算师摩嘎剌那经注释之隐义阐明已竟。

8. Gopakamoggallānasuttavaṇṇanā《果巴咖摩嘎剌那经》注释

§79

79. Kammaṃyeva kammanto, so ettha atthīti kammakaraṇaṭṭhānaṃ ‘‘kammanto’’ti vuttaṃ. Tenāha ‘‘kammantaṭṭhāna’’nti. Tehi dhammehīti buddhaguṇehi. Te pana sabbaññutaññāṇappamukhāti katvā āha ‘‘sabbaññutaññāṇadhammehī’’ti. Sabbena sabbanti sabbappakārena anavasesaṃ, ettako guṇānaṃ pakārabhedo, tesu kiñcipi pakāraṃ anavasesetvā. Sabbakoṭṭhāsehi sabbanti yattakā guṇabhāgā, tehi sabbehi anavasesaṃ nissesameva katvā. Yopi ahosīti yopi kosambivāsīnaṃ bhikkhūnaṃ vasena kosambiyaṃ kalaho ahosi. Sopi tattheva uppannaṭṭhāneyeva uppannamatto vūpasamito. Parinibbutakāle panassāti assa sammāsambuddhassa parinibbutakāle pana. Bhiyyosomattāya bhikkhū samaggā jātā, kathañca saṃvego jātoti dassetuṃ ‘‘aṭṭhasaṭṭhī’’tiādi vuttaṃ. Sātisayaṃ abhiṇhañca upasamappattiyā ativiya upasantupasantā. Anusaṃyāyamānoti anu anu sammadeva jānanto vicārento vosāsamāno. ‘‘Anusaññāyamāno’’ti vā pāṭho. Tattha ya-kārassa ña-kāraṃ katvā niddesoti āha ‘‘anuvicaramāno’’ti.

79. 业果即是业因，此处‘作业者’即指业行之处。故称为‘作业处’。所谓‘作业处’，即具足佛陀功德之法。何者？即涵盖博学通达而以智慧为首的功德。全称‘具博学通达智慧功德者’。‘具博学通达智慧’者，谓涵盖一切、无有遗漏之义。此中分出多种功德的差别，对其中任何一类均无遗漏。‘一切’乃指诸种功德的整体，诸种功德各为一部分，诸部分皆集合无缺。此外，也有指诸比库因居住于国桑比而引生纷争之事。但其纷争实已在生起现处止息。此时已入灭已尽之境。世尊般涅槃时，诸比库因愈加团结，愈加精进，故以此说明成就精进之道等。且在此处皆言于念诵集处极为安静平和。‘随顺’二字含义为逐渐依正理知见正勤思维而悉心观察并欢喜安住之意。行文中‘随顺’也可读为‘思惟’。此处针对音标的‘ya-kārassa ña-kāraṃ katvā’等，解释为‘随思考’。

§80

80.Heṭṭhimapucchamevāti gopakamoggallānena pucchitapucchameva. So hi ‘‘tehi dhammehī’’tiādinā, ‘‘atthi koci tumhākaṃ sāsanassa sārabhūto bhikkhū’’ti pucchi. Ayañca tameva ‘‘paṭisaraṇo’’ti pariyāyena pucchi. Appaṭisaraṇeti yaṃ tumhe bhikkhuṃ paṭibodheyyātha, tādisassa abhāvena appaṭisaraṇe. Tathāgatena pavedito dhammo paṭisaraṇaṃ etesanti dhammapaṭisaraṇā. Tenāha ‘‘dhammo avassayo’’ti.

80. ‘Heṭṭhimapucchameva’指的是保护者摩嘎剌那所问的问题。即用‘具足诸法’等词，问‘在你们教法中，有无真正持守戒律的比库？’此即为保护的转义，即问‘你们能保护比库使其觉悟之吗？’若无此保护，则称为‘无保护’。世尊所降之法即称为‘保护’法。此有说‘法不可缺少’之义。

§81

81.Āgacchatīti vācuggatabhāvena āgacchati. Vatthuvītikkamasaṅkhāte garugarutaralahulahutarādibhede ajjhācāre āpattisamaññāti āha – ‘‘āpatti…pe… āṇātikkamanamevā’’ti. Yathādhammanti dhammānurūpaṃ. Yathāsiṭṭhanti yathānusiṭṭhaṃ. Dhammo noti ettha no-saddo avadhāraṇe ‘‘na no samaṃ atthi tathāgatenā’’tiādīsu (khu. pā. 6.3; su. ni. 226) viya. Tenevāha ‘‘dhammova kāretī’’ti.

81. ‘来’乃是依言语表现，依现象辨别而言。指众多过失中包括粗心、粗心误失、喧扰等不同层面违反俗行之等同犯过，即称之为‘犯过’。例如‘犯过……同违越’等。‘如法者’意即符合法相，‘依曾行’者则是按照旧习，‘法’意指此处非语音，而是意含‘无此相应之法律’等意义（如《大高僧传》6卷3章、《增支部》226章中所载）。故此处称‘唯有法之行为’。

§83

83. ‘‘Yathā taṃ tumhādisehi rakkhakehi gopakehī’’ti evaṃ pasannavesena attānaṃ ukkaṃsāpetukāmo . Ariyūpavādapāpaṃ khamāpane sati antarāyāya na hotīti āha – ‘‘iccetaṃ kusala’’nti. Gonaṅgalamakkaṭoti gonaṅguṭṭhamakkaṭo.

83. ‘如以你们之守护者护卫’此语气温和，意欲消除诸恶论之障碍，并说‘善行当胜愿望’。此处‘Gonaṅgalamakkaṭo’为贫瘠之地。

§84

84. Ayaṃ ukkaṃsāpetuṃ icchitaṃ yathāraddhamatthaṃ visaṃvādeti avaṇṇitampi vaṇṇitaṃ katvā kathento; imassa vacanassa paṭikkhepena iminā dātabbapiṇḍapātassa antarāyo mā hotūti evaṃ piṇḍapātaṃ rakkhituṃ na kho pana sakkāti yojanā. Idanti ‘‘na kho, brāhmaṇa, so bhagavā’’tiādidesanaṃ. Abbhantaraṃ karitvāti nibbānantogadhaṃ katvā, antaraṃ vā tassa nijjhānassa kāraṇaṃ katvā. Kāmarāgavasena hi taṃ nijjhānaṃ hotīti. Idhāti imasmiṃ suttapadese. Sabbasaṅgāhikajjhānanti lokiyalokuttarassa antarāyo mā hotūti evaṃ katvāpi rūpāvacarassa maggajhānassa phalajhānassāti sabbassapi saṅgaṇhanavasena desitattā sabbasaṅgāhakajjhānaṃ nāma kathitaṃ.

84. 此欲护卫之心，虽虽心意纯善，却会引生诽谤，或虽未诽谤而广为宣扬。对此言语有反语之义，其含意为‘就算有人反对供养，也不能成为供养之障碍’。故此不应轻视此行为，乃是世尊对其加以禁止之根本法令。所谓‘内在作止’即断灭涅槃，断灭期间为其自灭之因。因爱欲之惰所致心灭涅槃。故谓之‘此处此处法中’。谓此法在经文义处所说。‘最合集禅定’意指无论世间世外，皆无障碍，故此处对色界禅定与成果禅定极大集结，故名‘最合集禅定’。

Yaṃ no mayanti ettha noti nipātamattaṃ. Taṃ noti ettha pana noti amhākanti attho. Usūyati rājakiccapasutatādhīnatāya ekatthābhinivesabhāvato . Mandapaññatāya vassakāragataissābhibhūtacittatāya paripuṇṇaṃ katvā vuttampi atthaṃ anupadhārento āha – ‘‘ekadesameva kathesī’’ti. Sesaṃ suviññeyyameva.

「那些在此处不以表面字面相符为准的，实则并非如此的意思存在。」这里所说的“不以字面相符为准”，是指对言语的含义不仅拘泥于表面文字，而是考虑其深层意旨。对国王的责事、顺从的意念与专一投入之心以及愚昧的浅见和受欲热扰之心交织而成，作了充分策划而没有抛弃真正含义而说：「只需在特定日子讲述。」这最后的话语应当深入理解，不能轻易忽视。

Gopakamoggallānasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《果巴咖摩嘎剌那经》注释之隐义阐明完毕。

9. Mahāpuṇṇamasuttavaṇṇanā《大满月经》注释

§85

85.Tasmiṃahūti tasmiṃ ahanīti āha ‘‘tasmiṃ divase’’ti. Anasanenāti sabbaso āhārassa abhuñjanena sāsanikasīlena bāhirakaanasanena upetā hutvāti yojanā. Vā-saddena khīrapānamadhusāyanādividhiṃ saṅgaṇhāti. Upecca vasitabbato uposatho, pātimokkhuddeso. Upetena samannāgatena hutvā vasitabbato santāne vāsetabbato uposatho, sīlaṃ. Anasanādidhammādiṃ vā upecca vasanaṃ upavāso uposatho. Tathārūpe hatthijātivisese uposathoti samaññāmattanti āha – ‘‘uposatho nāma nāgarājātiādīsu paññattī’’ti. Vuttanayena upavasanti etthāti uposatho, divaso. So panesa uposatho. Māsapuṇṇatāyāti māsassa pūritabhāvena. Sampuṇṇāti sabbaso puṇṇā. Tāya hi rattiyā vasena māso anavasesato puṇṇo hoti. Māsaddhamāsādibhedaṃ kālaṃ māti minanto viya hotīti ca ‘‘mā’’iti cando vuccati. Etthāti etissā rattiyā. Puṇṇo paripuṇṇakalo jātoti puṇṇamā. Tañhi candapāripūriyā māsapāripūriyā evamāha. Etena tassa uposathabhāvaṃ dasseti.

第八十五偈中所称“在那时，当日”的意思是“在那天”。“安娑尼”（Anasana）意指完全不饮食，守护戒律，并实行内外无食的规矩，由此而起的斋戒。此词包含了反复盘点饮食细节，如饮水、牛奶、蜜等的各种条件。因而应离开纷扰而安住的日子即斋日，是出家众为守持巴提摩诃戒律之严格日子。守戒并安住于定续的人，或在家人亦应守此斋戒及戒律。以不饮食为主的戒律修持，亦称为斋戒。类似于大象类的特殊身形众所遵守的同样戒日，称为斋日。经文中所说“斋日”即指特定城邦王侯等所约定的日子。此处的“斋日”是指整月圆满的日子。所谓“满”是指在整夜安住之后，计时至月圆时满好。月亮根据月相每日变化，由朔至满，如同计算时间那样，因此月亮被称为“玛”，意谓计量时间的标志。此处指该月的那一夜。满月即满盈、完全的月亮，因其圆满代表月相完整，故称满月。这就显示了斋日的意义所在。

Dissati phalaṃ sandissatīti deso, hetūti āha ‘‘desanti kāraṇa’’nti. Sabbaṃ kathenti sabbaṃ attanā pariggahitappakāraṃ kathenti. Kathetuṃ na sakkonti avisayattā. Pāsādapariveṇeti pāsādassa purato vivaṭaṅgaṇe. Heṭṭhā vuttanayenāti sekhasutte (ma. ni. aṭṭha. 2.22) vuttanayena vitthāretabbaṃ.

“能见其果，能见其所示之地”是指地点，“缘由”则是“因”的含义。其意谓“指示缘由者即因”。人们全然叙述，以自我所领会而周全保持的方式陈述。因缺乏对象，无法随意述说。所谓“宫殿周围”即宫前开阔地带。关于“下文”，依据学处经疏（ma. ni. aṭṭha. 2.22），应依照训诂细详细加说明。

§86

86.Ime nu khoti ettha nūti saṃsayajotanoti āha – ‘‘vimatipucchā viya kathitā’’ti. Jānantenātiādi pucchāvattadassanaparaṃ daṭṭhabbaṃ, na pucchakassa satthu attano ajānanabhāvadīpanaparaṃ. Jānāti hi bhagavā. Ajānantena viya hutvā pucchite. Yathābhūtasabhāvaṃ jānanto viya pucchati kohaññe ṭhatvā. Tenāha – ‘‘thero evarūpaṃ vacanaṃ kiṃ karissatī’’ti kāraṇassa suppahīnattāti adhippāyo.

“这些是不是”、“那里是不是”疑问之词，这里是表示怀疑的标志。因而意为“如同疑问句所说”。“知道”等词之后的疑问，需先观察并显现其本质，不是仅询问教师，而是启发对自身无知的认识。世尊此处用“知道”一词，显示其本人如同不知者般答问。就像真正了解事物本质而发问，问“他为何伫立何处？”为表明原因即将详述。于是说：“长老将如何处理这番言语？”说这话是为了强调原因的重视。

Chandamūlakāti taṇhāchandamūlakā. Taṇhā hi dukkhasamudayo. Kusalasañño vā thiravisadanipuṇasañño vā, kusalasaṅkhāro vā tikhiṇathiravisadasaṅkhāro vā; suvisuddhavipulodāraviññāṇo vāti imamatthaṃ ‘‘saññādīsupi eseva nayo’’ti iminā atidisati. Kasmā panettha anāgatakālavaseneva desanā āgatāti āha ‘‘yasmā panā’’tiādi.

欲根源头者，即指渴爱欲望之根本。渴爱为苦的集因。无论是有善知觉或厌恶清净之慧，或是善业或极纯净之业，证得极净广大而庄严之慧眼—此意谓“连想观亦同理”以此表示意义。为何此处说“未来时”？乃因授法者往昔曾说此，现今这是其事迹的说明。

Khandhānaṃ khandhapaṇṇattīti khandhasaddābhidheyyānaṃ ruppanānubhavanasañjānanābhisaṅkharavijānanasabhāvānaṃ atthānaṃ ‘‘khandho’’ti ayaṃ samaññā. Kittakenāti kiṃparimāṇena atthena, rāsatthabhāgatthādīsu kīdisenāti adhippāyo.

众蕴之名，即是指蕴的称谓，是指色声等所构成之经验与认识相应的实体本性，这种存在被通称为“蕴”。“计数”指依某种数量、界限与数目推知其含义，对于体量大小、领域以及种类作何说明的见解及观点亦属此义。

Hetuhetūti hetupaccayabhūto hetu. Yo hi lobhādīnaṃ sahajātadhammesu mūlaṭṭhenupakārakabhāvo nippariyāyena hetuttho; so pathavīādīsupi paccayabhāvamattena hetupariyāyadassanato dutiyena hetu-saddena visesetvā vutto ‘‘hetuhetū’’ti. Avijjā puññābhisaṅkhārādīnaṃ sādhāraṇapaccayattā sādhāraṇahetu, ‘‘atītānāgatapaccuppannānaṃ kammasamādānānaṃ ṭhānaso hetuso vipāka’’nti ettha vijjamānesupi aññesu paccayesu iṭṭhāniṭṭhavipākaniyāmakattā kammaṃ tassa padhānakāraṇanti āha – ‘‘kusalākusalaṃ attano attano vipākadāne uttamahetū’’ti. ‘‘Mahābhūtā hetū’’ti ayamevattho ‘‘mahābhūtā paccayo’’ti imināpi vuttoti hetusaddapaccayasaddānaṃ samānatthattā paccayo eva hetu paccayahetu, yo ca rūpakkhandhassa hetu, so eva tassa paññāpanāya paccayoti vuttoti āha – ‘‘idha paccayahetu adhippeto’’ti. Yadaggena paccayadhammo attano paccayuppannassa uppādāya ṭhitiyā ca paccayo, tadaggena tassa bhāvato samaññāto paññāpanāyapi so paccayoti vattabbataṃ arahatīti. Pāḷiyaṃ avibhāgena vuttamatthaṃ vibhāgena dassetuṃ, ‘‘tattha pathavīdhātū’’tiādi vuttaṃ. Tattha paññāpanāyāti sahetuahetukantiādiākārehi bodhanāya . Taṃ pana sabbodhanaṃ ñāṇena dassanaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘dassanatthāyā’’ti.

因缘即因缘所生之事。所谓因果缘起，是因为贪欲等众生的根本属性中，根本善恶之所助之性，存在不可逆转性，故称为因缘；在诸如地、水、火、风等陪伴缘中，凭该缘的单一依止之性显因果，第二次以「因因」名特指之。无明为善业与福德等的普通因缘，称为普通因；对于过去、现在、未来三世业之所起，因缘行为之所在，果报起处即一切有为法的主因，故说为优越因。所谓「大元素之因」，即指「大元素之缘」，此中因果与缘果名虽不同，但义相同，缘即因，因缘即果因。譬如色蕴之因，即为色蕴之表现缘，此处称为加重缘因。若论及缘起法，作为缘起之因，此为阿拉汉境界中所称，又言为「此处为因缘之主」，因缘是缘起法的成立与成立之因，皆同指是。因缘即是依其自身缘起生起，住持及存在之缘，故说明为因缘，此论仅为净化归纳，也同样适用于阿拉汉。为使巴利语含义明晰，诸如地、水、火、风根本元素的名称被阐述。在此，说明即是以因与缘合为标记之教法。由此说明，觉者的彻知为智慧之示现，故谓「为见之目的」。

Phassoti phassasamaṅgībhāvo. So cettha sakiccanipphādanasamatthassa phassassa nibbatti. Nibbatto hi phasso tathārūpāya vedanāya paccayo hotīti. Etadatthamevettha bhagavatā puggalādhiṭṭhānā desanā katā, tasmā paccuppannātītakālavasena dvikāliko phassasaddo veditabbo. Phasse sati vedeti phassapaccayā vedanāicceva vuttaṃ hoti. Sesapadadvayepi eseva nayo. Yatheva hi vedanāya evaṃ saññāya saṅkhārānampi phasso visesapaccayo tasmiṃ asati abhāvato. Cetanāggahaṇena āyūhanānurūpatāya tappadhānattā saṅkhārakkhandhadhammā gahitā. Tathā hi suttantabhājanīye saṅkhārakkhandhabhājanīye (vibha. 21, 22) ca ‘‘cakkhusamphassajā cetanā’’tiādinā cetanāva niddiṭṭhā. Viññāṇakkhandhassāti ettha ekasmiṃ bhave ādibhūtaviññāṇassa nāmarūpapaccayataṃ dassetuṃ, ‘‘paṭisandhiviññāṇena tāvā’’tiādi vuttaṃ. Tattha gabbhaseyyakassa sabhāvakassa rūpapavattiṃ sandhāya ‘‘uparimaparicchedenā’’ti vuttaṃ samatiṃsato upari paṭisandhikkhaṇe tassa rūpānaṃ asambhavato. Idāni pavattiviññāṇassa nāmarūpapaccayaṃ dvāravasena dassetuṃ, ‘‘cakkhudvāre’’tiādi vuttaṃ. Nanu ca viññāṇassapi phasso paccayo, kasmā tayo eva khandhā phassapaccayā vuttāti? Saccametaṃ, yathā pana viññāṇasahito phasso vedanādīnaṃ paccayo, na evaṃ viññāṇassa. Tenāha bhagavā – ‘‘tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’ti (ma. ni. 1.204; ma. ni. 3.421, 425, 426; saṃ. ni. 2.44, 45; 2.4.60) phasso viya nāmarūpaṃ viññāṇassa visesapaccayo yathā nāmarūpapaccayāpi viññāṇanti. Tasmā imaṃ visesaṃ dassetuṃ nāmarūpasseva viññāṇapaccayatā vuttā, na phassassa.

触触即触之整体存在。此处指因缘使得适合于行动与产生效果的触生起。触生起后，触便是与相应感受之因。此涵义即为世尊所说人物的基础，故应观察触的过去、现在、未来时态三种表现。于触生起时伴随触，即是以触缘起感受，此亦在经中称述。其他余类亦同理。正如感受、想、行等蕴中，触乃其特别因缘，若无触则无其存在。色、受、想、行等蕴因计所摄，色蕴因眼触生起，故称为依注缘，为见之示现。譬如智识蕴中，感受缘起分别之智，以说明名色依缘识的现起，发展胚胎时由上部分界说明，识缘名色生起的合理性。此乃识之入口，因此称为“眼门”。识亦因触而生起，何以三蕴皆以触作为因缘？实则识虽依触及色受等生起，触对识而言并非鲜明因缘，因此世尊言三者（色、受、想）相合即触。触如同对名色及识的特异因缘，名色与识同为缘起故，此中彰显的特异连带为名色对识之因，而非触为识之因。

§87

87. Yāva sakkāyadiṭṭhi samuppajjati, tāva vaṭṭassa pariyanto natthevāti appahīnasakkāyadiṭṭhiko vaṭṭe paribbhamatīti āha – ‘‘kathaṃ pana, bhanteti vaṭṭaṃ pucchanto’’ti. Yathā ca sakkāyadiṭṭhijotanā vaṭṭapucchā, evaṃ tabbhedanajotanā vivaṭṭapucchāti āha – ‘‘sakkāyadiṭṭhi na hotīti vivaṭṭaṃ pucchanto’’ti.

「毕竟识见生起之时，识之轮回终止；」即是说，断除执着识见者，轮回不还，故谓无续。问答中谓：“尊者，请问轮回如何？”回答说像燎原烛火之熄灭，识见不存故无续回焉。

§88

88.Ayaṃrūpe assādoti yāthāvato dassanaṃ pariññābhisamayo, dukkhasaccapariyāpannañca rūpanti āha – ‘‘iminā pariññāpaṭivedho ceva dukkhasaccañca kathita’’nti. ‘‘Yaṃ rūpaṃ anicca’’ntiādivacanato aniccādibhāvo tattha ādīnavo, so cassa paccayādhīnavuttitāya paccayo samudayasaccanti samudayappahānena ādīnavasamatikkamoti ādīnavaggahaṇena siddhamatthamāha – ‘‘pahānapaṭivedho ceva samudayasaccañcā’’ti. Sabbasaṅkhatanissaraṇaṃ nibbānañca sacchikiriyābhisamayavasena paṭivijjhitabbanti āha – ‘‘iminā sacchikiriyāpaṭivedho ceva nirodhasaccañcā’’ti. Imesu tīsu ṭhānesūti yathāvuttesu dukkhādīsu tīsu abhisamayaṭṭhānesu. Ye sammādiṭṭhiādayo dhammāti ye ariyamaggasaññitā sammādiṭṭhiādayo aṭṭha, satta vā dhammā. Bhāvanāpaṭivedho maggasaccanti bhāvanābhisamayavasena pavattaṃ maggasaccaṃ. Sesapadesupīti, ‘‘ayaṃ vedanāya assādo’’tiādipadesupi.

由于此等色相稳定具足确知时，即得无漏智慧，故此色相宣说苦谛已遍显明。由「此色无常」等真谛语句，显示无常为苦之根源。此故，因无常导致痛苦，痛苦之因即无常，此以断舍为灭谛所证得。断舍为灭谛，修习八正道等圣法，乃是培育道谛之证知。由此，应当观察苦、集、灭三处，分别于正确见地具足八正道等法。于证入中，色身受苦为根本烦恼。此段中，「此为苦因」类字句，指示戒定慧三学证入色苦之理。

§89

89.Imasminti āsannapaccakkhatāya sakaattabhāvo gahito, tadeva ajjhattā khandhāti tappaṭiyogitāya, ‘‘bahiddhāti parassa saviññāṇake kāye’’ti vuttaṃ. Sabbanimittesūti sabbesu rūpanimittādīsupi . Tāni pana indriyabaddhānipi anindriyabaddhānipi taṃsabhāvānīti āha ‘‘anindriyabaddhampi saṅgaṇhātī’’ti. Viññāṇaggahaṇenevettha vedanādayopi gahitā avinābhāvatoti, ‘‘saviññāṇake kāye’’ti vuttaṃ. ‘‘Kāyo’’ti vā khandhasamūhoti attho.

于彼边际近境境遇，有孤独苦楚，谓此即隐约损害五蕴之生起。此处「内在」谓于五蕴为依止者，「外在」谓于他处包括意识外之境体。全由未获觉之种种因缘所生诸色境，包含感受等则说为未入感所察觉者。因此说为「五蕴结合」，乃由意识结合而成。意识者身心统称，故名五蕴之体。

§90

90.Anattani ṭhatvāti attarahite anattasabhāve khandhakoṭṭhāse ṭhatvā taṃ ādhāraṃ katvā katāni kammāni. Katarasmiṃ attani ṭhatvāti kīdise attani nissayavipākaṃ dassanti vipaccissanti. Etena kārakavedakarahitattā attapakkhakammakāni na yujjantīti dasseti, khandhānaṃ khaṇikattā ca katanāsaakatabbhāgamadoso ca āpajjatīti.

所谓无我性立，即于此无我之诸蕴集聚体内，执持智慧针对行为所作之无我性作用。此无我性中，诸何执持无我效果显现？此则显示因果关系，谓诸行为生成之无我却不包括自我意向性的因果作用。是故，因无我观显露之行为，不包括自我之谓，显示五蕴之瞬间构成性，及依彼构成不可避之疑失。

Tatrāyaṃ (itivu. aṭṭha. 74; sārattha. ṭī. 1.5) codanāsodhanāvidhi – pāṇātipātavasena tāva kammapathasambandhavibhāvanā, khaṇe khaṇe hi nirujjhanasabhāvesu saṅkhāresu ko hanti, ko vā haññati, yadi cittacetasikasantāno, so arūpattā na chedanabhedanādivasena vikopanasamattho, napi vikopanīyo. Atha rūpasantāno, so acetanattā kaṭṭhakaliṅgarūpamoti na tattha chedanādinā pāṇātipātāpuññaṃ pasavati yathā matasarīre. Payogopi pāṇātipātassa paharaṇappahārādiko atītesu vā saṅkhāresu bhaveyya, anāgatesu, paccuppannesu vā, tattha na tāva atītānāgatesu sambhavati tesaṃ abhāvato, paccuppannesu ca saṅkhārānaṃ khaṇikattā saraseneva nirujjhanasabhāvatāya vināsābhimukhesu nippayojano payogo siyā, vināsassa ca kāraṇarahitattā na paharaṇappahārādippayogahetukaṃ maraṇaṃ, nirīhakatāya ca saṅkhārānaṃ kassa so payogo? Khaṇikattā vadhādhippāyasamakālabhijjanakassa kiriyāpariyosānakālānavaṭṭhānato kassa pāṇātipātakammabaddhoti?

关于此处（参见《增支部》第74章和《释义》卷1第5节）的教义阐释方法——以杀生行为为例，对业道关系予以分析。因为诸行是瞬息即灭的性质，谁能真正杀害谁？若是心识及心所心念，是无形体的，并非通过割断与分裂等形式进行破坏，亦非能被破坏者。反之，若是色法诸行者，其无觉性如木头及树叶一般，故非由割断等行为引发杀生福报，如同杀害活体一般。即使杀生行为涉及过去、未来或当前诸行，在过去和未来的行中不存在杀生业因，当前诸行因其瞬息性质，如水波般即灭，虽有灭失，但无因是杀生击打行为而产生死亡，也无破坏因缘，更无杀戮行为作为因缘。杀生行为亦因其瞬时性和作止的时段性而无法持续生起，则还有谁能说是由此杀生业感果？

Vuccateyathāvuttavadhakacetanāsahito saṅkhārapuñjo sattasaṅkhāto hanti. Tena pavattitavadhappayoganimittaṃ apagatausmāviññāṇajīvitindriyo matavohārapavattinibandhano yathāvuttavappayogakaraṇe uppajjanāraho rūpārūpadhammasamūho haññati, kevalo vā cittacetasikasantāno. Vadhappayogāvisayabhāvepi tassa pañcavokārabhave rūpasantānādhīnavuttitāya rūpasantāne parena payojitajīvitindriyupacchedakapayogavasena tannibbattitavibandhakavisadirūpuppattiyā vigate vicchedo hotīti na pāṇātipātassa asambhavo; nāpi ahetuko pāṇātipāto, na ca payogo nippayojano paccuppannesu saṅkhāresu katappayogavasena tadanantaraṃ uppajjanārahassa saṅkhārakalāpassa tathā anuppattito. Khaṇikānaṃ saṅkhārānaṃ khaṇikamaraṇassa idha maraṇabhāvena anadhippetattā santatimaraṇassa ca yathāvuttanayena sahetukabhāvato na ahetukaṃ maraṇaṃ ; na ca katturahito pāṇātipātappayogo nirīhakesupi saṅkhāresu sannihitatāmattena upakārakesu attano attano anurūpaphaluppādane niyatesu kāraṇesu kattuvohārasiddhito yathā – ‘‘padīpo pakāseti, nisākaro candimā’’ti. Na ca kevalassa vacādhippāyasahabhuno cittacetasikakalāpassa pāṇātipāto icchito santānavasena avaṭṭhitasseva paṭijānanato; santānavasena pavattamānānañca padīpādīnaṃ atthakiriyasiddhi dissatīti attheva pāṇātipātena kammunā baddho; tato eva yasmiṃ santāne pāṇātipātacetanā pavattā; tattheva santāne paccayantarasamavāyena bhavantare nirayādīsu tassā phalappavattīti nattheva katavināso akatabbhāgamo ca. Iminā nayena adinnādānādīnañca vasena yathārahaṃ kammapathasambandhavibhāvanā veditabbāti.

又说：所谓不具杀意的行蕴堆，以七蕴为集，确实会造杀生业。由此产生的杀业行为应以心识灭时住止作为终止，且依前所言，色及无色法的集合被杀，只有心识与心所行如实灭亡。即使在杀生行为对象的范畴内，因色法赖他起生存，色法的灭亡乃因断生活根而起，故为杀生业产生具毁灭性质的现象，此种生灭不违杀生成立。杀生非无因，且杀生业的产生因缘与当前诸行相续密切关联，后续无生者即无因，因此在此生为杀业相续提供条件的同时，又无后续产生。针对瞬息诸行，不应因其短暂生灭就论其死亡是无因，亦非无因杀生行为；更非杀生业果之无效及无用，就如「灯点燃，月光照耀」的因果实相。仅凭口中无杀意的内心时段，不能认定杀生业因如生存系相承，不应依此推断杀生业果感知。杀生业缘生过程中，若有持续之相，必是未来诸苦果，包括地狱等；若无杀缘，亦无果报。由此理可明了偷盗等行为的业果关系。

Sabbo diṭṭhiggāho taṇhāvasagatasseva hotīti āha ‘‘taṇhādhipateyyenā’’ti. Tesu tesu dhammesūti mayā desiyamānadassanadhammesu. Pakatikammaṭṭhānanti tassa therassa santike gahetvā parihariyamānakammaṭṭhānaṃ. Aññaṃ navakammaṭṭhānanti bhagavato desanānusārena gahitaṃ aññaṃ navaṃ kammaṭṭhānaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva.

「诸有见闻皆为渴爱之所缠缚」，因此有言「渴爱为主」。这里所谓的「诸有见闻」，是指我所宣说的诸法；「发生本业场所」意即比库近侍时所行的修业领域。还有新业场所，是佛陀依教义立的九种新业；其余应悉识别。

Mahāpuṇṇamasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《大满月经》注释之隐义阐明完毕。

10. Cūḷapuṇṇamasuttavaṇṇanā《小满月经》注释

§91

91.Tuṇhībhūtaṃtuṇhībhūtanti āmeḍitavacanaṃ byāpanicchāvasena vuttanti āha – ‘‘yaṃ yaṃ disa’’ntiādi. Anuviloketvāti ettha anusaddopi byāpanicchāyamevāti anu anu viloketvāti attho. Tenevāha – ‘‘tato tato viloketvā’’ti. Asanto nīco purisoti asappurisoti āha – ‘‘pāpapuriso lāmakapuriso’’ti. Soti asappuriso. Tanti asappurisaṃ jānituṃ na sakkoti asappurisadhammānaṃ yāthāvato ajānanato. Pāpadhammasamannāgatoti kāyaduccaritādiasantuṭṭhitādilāmakadhammasamannāgato. Asappurise bhatti etassāti asappurisabhatti. Tenāha – ‘‘asappurisasevano’’ti. Asappurisadhammo asappuriso uttarapadalopena, tesaṃ cintanasīloti asappurisacintī. Tenāha ‘‘asappurisacintāya cintako’’ti, duccintitacintīti attho. Asappurisamantananti asādhujanavicāraṃ asappurisavīmaṃsaṃ. Asappurisavācanti catubbidhaṃ dubbhāsitaṃ. Asappurisakammaṃ nāma tividhampi kāyaduccaritaṃ. Asappurisadiṭṭhi nāma visesato dasavatthukā micchādiṭṭhi, tāya samannāgato asappurisadiṭṭhiyā samannāgato, asappurisadānaṃ nāma asakkaccadānādi. Sabbopāyamattho pāḷito eva viññāyati.

第91讲「寂静为寂静」，是由怨恨之语而说，有时表现为恼怒之词；文中谓「随一切方」。这里的「随」意为反复地察视，说明反复察视即是怨恨之言语，故曰「依次察视」。称「不善、卑劣、人」、不善者即不善人，因无知，未能正确了知不善人之德性。所谓「具恶德者」，即身口恶行不满之人属于卑劣。与不善人为伍，则得名为「与不善人为伍」。不善人之德性乃不善行为之粘着及思惟，谓「不善人之思惟者」，即心存恶念之意。不善人之世代，谓思虑邪恶及不善审察者。恶言则分四类，恶行为分三类。邪见名为十种邪见之一，携此邪见，人亦随之，故谓「具不善见者」。不善人之捐赠，谓不净施舍。诸恶行缘起即是有情所知。

‘‘Pāṇaṃ hanissāmī’’tiādikā cetanā kāmaṃ parabyābādhāyapi hotiyeva, yathā pana sā attano balavataradukkhatthāya hoti, tathā na parassāti imamatthaṃ dassetuṃ, ‘‘attano dukkhatthāya cinteti’’icceva vutto. Yathā asuko asukantiādīhi pāpako pāpavipākekadesaṃ balavaṃ garutaraṃ vā paccanubhontopi yathā paro paccanubhoti, na tathā sayanti dasseti. Tenāha ‘‘parabyābādhāyā’’ti. Gahetvāti pāpakiriyāya sahāyabhāvena gahetvā.

「我要杀人」等意念，即杀意也是妨害他人的欲念之一；若此发生于自身，为自身极大的苦恼，故无杀他意，仅显现其为自身受苦之意。就如病苦般痛苦的「病人」虽感受剧烈，然其痛苦不能如他人所见。故称为「妨害他人」。此中「妨害」含义为因恶行而辅助共生之意。

Asakkaccanti anādaraṃ katvā. Deyyadhammassa asakkaraṇaṃ appasannākāro, puggalassa asakkaraṇaṃ agarukaraṇanti imamatthaṃ dassento, ‘‘deyyadhammaṃ na sakkaroti nāmā’’tiādimāha. Acittīkatvāti na citte katvā, na pūjetvāti attho. Pūjento hi pūjetabbavatthuṃ citte ṭhapeti, tato na bahi karoti. Cittaṃ vā acchariyaṃ katvā paṭipatti cittīkaraṇaṃ, sambhāvanakiriyā. Tappaṭikkhepato acittīkaraṇaṃ, asambhāvanakiriyā. Apaviddhanti ucchiṭṭhādichaḍḍanīyadhammaṃ viya avakhittakaṃ. Tenāha – ‘‘chaḍḍetukāmo viyā’’tiādi. Rogaṃ pakkhipantoviyāti rogikasarīraṃ odanādīhi pamajjitvā vammike rogaṃ pakkhipanto viya. Addhā imassa dānassa phalaṃ mameva āgacchatīti evaṃ yassa tathā diṭṭhi atthi, so āgamanadiṭṭhiko, ayaṃ pana na tādisoti āha ‘‘anāgamanadiṭṭhiko’’ti. Tenāha – ‘‘no phalapāṭikaṅkhī hutvā detī’’ti.

「不尊重」指轻慢无礼。对应应受敬法的不尊重，显示不安之相；对人表现无敬意，即不使其生尊贵之心意。所谓不敬，即不以心敬礼。敬礼者必心安立，否则不成敬礼。心受惊恐、不如意而行者，是妨害修行。离散之相，如同弃置应舍之物。故谓「欲放弃等」。譬如病菌侵体后引发的虫蛀疾症。说「此施果报专属于我」，具此见解者，为来世有力因缘；反之谓「无来世果报」，则不具此因缘。

Kāmañcāyaṃ yathāvuttapuggalo asaddhammādīhi pāpadhammehi samannāgato, tehi pana sabbehipi micchādassanaṃ mahāsāvajjanti dassetuṃ, ‘‘tāya micchādiṭṭhiyā niraye upapajjatī’’ti vuttaṃ. Vuttapaṭipakkhanayenāti kaṇhapakkhe vuttassa atthassa vipariyāyena sukkapakkhe attho veditabbo. ‘‘Sadevakaṃ loka’’ntiādīsu (pārā. 1) devasaddo chakāmāvacaradevesu, evamidhāti āha ‘‘chakāmāvacaradevā’’ti. Tattha brahmānaṃ visuṃ gahitattā kāmāvacaradevaggahaṇanti ce? Idha dānaphalassa adhippetattā kāmāvacaradevaggahaṇaṃ , tatthāpi chakāmāvacaraggahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ devamahattatādivacanato. Tiṇṇaṃ kulānaṃ sampattīti khattiyamahattādīnaṃ tiṇṇaṃ kulānaṃ sampatti, na kevalaṃ kulasampadā eva adhippetā, atha kho tattha āyuvaṇṇayasabhogaissariyādisampadāpi adhippetāti daṭṭhabbaṃ uḷārassa dānamayapuññassa vasena tesampi samijjhanato. Suddhavaṭṭavaseneva kathitaṃ sukkapakkhepi sabbaso vivaṭṭassa anāmaṭṭhattā. Saddhādayo hi lokiyakusalasambhārā evettha adhippetāti. Sesaṃ suviññeyyameva.

对于如前所述之人，因具足不善法等，他们皆大起妄见，断言‘因此邪见故，生于地狱’。所谓从言语相反来看，是于暗面（消极面）所说义理的反转，应在明面（积极面）理解为利义。正如经文中‘众神所在之世间’诸文所说，天声如是宣说『名为欲界有域天者』。然彼处若以‘持净婆罗门谓捉欲界天人士’解释，则此处当以施舍果报压胜，欲界诸天者为所捉。即便如此，亦当观察此处称彼为欲界天者，以显天人之尊贵而作此言说。三姓之富贵，谓释种等三姓贵族之富贵，非单指宗族财富。依此，生命、色泽、饮食、妻妾等资生享乐亦属富贵所摄，故此显扬三姓之盛德，亦因施有力善业结缘所致。亦如净法圈中所述，明面（善面）完整显现而无缺失。信等乃世俗善具，亦属其中所涵。其余义理尚待细察明了。

Cūḷapuṇṇamasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《小满月经》注释之隐义阐明完毕。

Niṭṭhitā ca devadahavaggavaṇṇanā. · 迭瓦达哈品注释也已结束。