5. Cūḷayamakavaggo

240 段 · CSCD 巴利原典

5. Cūḷayamakavaggo5. 小双品

1. Sāleyyakasuttavaṇṇanā1. 萨雷亚咖经注释

§439

439.Mahājanakāyesannipatiteti keci ‘‘pahaṃsanavidhiṃ dassetvā rājakumāraṃ hāsessāmā’’ti, keci ‘‘taṃ kīḷanaṃ passissāmā’’ti evaṃ mahājanasamūhe sannipatite. Devanaṭanti dibbagandhabbaṃ. Kusalaṃ kusalanti vacanaṃ upādāyāti ‘‘kacci kusalaṃ? Āma kusala’’nti vacanapaṭivacanavasena pavattakusalavāditāya te manussā ādito kusalāti samaññaṃ labhiṃsu. Tesaṃ kusalānaṃ issarāti rājakumārā kosalā. Kosale jātā. Tesaṃ nivāsoti sabbaṃ pubbe vuttanayameva. Tenāha ‘‘so padeso kosalāti vuccatī’’ti.

指有些人聚集在广大民众之中说：“我若示现除恶的法门，当使王子欢笑。”有些人则说：“我们当目睹其戏弄。”如此聚集于广大人民群中。天人之香气令人称赞。善为善者借此言语而起，便争论“是否有善？确实有善。” 人们由言词来往而生起善的说法，于是他们获得共识，认为这是善的起始。王子们是这些善者之中的主宰。主宰乃指王子们。他们皆出生于拘萨罗国。所谓他们的住所，乃是从先前所言的一切。由此说“此地称为拘萨罗”。

Cārikaṃ caramānoti sāmaññavacanampi ‘‘mahatā…pe… tadavasarī’’ti vacanato visesaṃ niviṭṭhamevāti āha ‘‘aturitacārikaṃ caramāno’’ti. Mahatāti guṇamahattenapi saṅkhyāmahattenapi mahatā. Tasmiñhi bhikkhusamūhe keci adhisīlasikkhāvasena sīlasampannā, tathā keci sīlasamādhisampannā, keci sīlasamādhipaññāsampannāti guṇamahattenapi so bhikkhusamūho mahāti. Taṃ anāmasitvā saṅkhyāmahattameva dassento ‘‘sataṃ vā’’tiādimāha. Aññagāmapaṭibaddhajīvikāvasena samosaranti etthāti samosaraṇaṃ, gāmo nivāsagāmo. Nti sālaṃ brāhmaṇagāmaṃ. Vihāroti bhagavato viharaṇaṭṭhānaṃ. Etthāti etasmiṃ sāleyyakasutte. Aniyamitoti asukasmiṃ ārāme pabbate rukkhamūle vāti na niyamito, sarūpaggahaṇavasena na niyamitvā vutto. Tasmāti aniyamitattā. Atthāpattisiddhamatthaṃ parikappanavasena dassento ‘‘vanasaṇḍo bhavissatī’’ti āha, addhā bhaveyyāti attho.

“行脚游历中”这句话，通行的通用说法为“广大的……此时”，特指已完成的意义，故说“未曾停留的行脚游历中”。“广大”既指品德广大，也指数量广大。于彼比库团体中，有些因修行戒律而具足戒德，有些具足戒定，有些则具戒定慧俱足，由于功德广大，这比库团体称为广大。未名其名者仅指数量广大，于此际便说“或有百人等”。“外乡因维持乡村生活而混居”，谓与外乡乡民一起生活。该村庄即婆罗门村。佛陀的住处称为“住处”。此语出自《沙利耶卡经》。所谓“无规律”，谓不在不洁净的林中、山间或树根下认真守规，盖为无规律，无专守时序。由此而说明：“将成为密林。” 其意即为“必定如此”。

Upalabhiṃsūti (sārattha. ṭī. 1.1.verañjakaṇḍavaṇṇanā; dī. ni. ṭī. 1.255; a. ni. ṭī. 2.3.64) savanavasena upalabhiṃsūti imamatthaṃ dassento ‘‘sotadvāra…pe… jāniṃsū’’ti āha. Avadhāraṇaphalattā sabbampi vākyaṃ antogadhāvadhāraṇanti āha ‘‘padapūraṇamatte vānipāto’’ti. Avadhāraṇattheti pana iminā iṭṭhatthāvadhāraṇatthaṃ kho-saddaggahaṇanti dasseti. ‘‘Assosu’’nti padaṃ kho-sadde gahite tena phullitamaṇḍitavibhūsitaṃ viya hontaṃ pūritaṃ nāma hoti, tena ca purimapacchimapadāni saṃsiliṭṭhāni honti, na tasmiṃ aggahiteti āha ‘‘padapūraṇena byañjanasiliṭṭhatāmattamevā’’ti. Matta-saddo visesanivattiattho. Tenassa anatthantaradīpanataṃ dasseti, eva-saddena pana byañjanasiliṭṭhatāya ekantikataṃ. Sālāyaṃ jātā saṃvaḍḍhakā sāleyyakā yathā ‘‘katteyyakā ubbheyyakā’’ti.

“察觉”一词，（如释义书1.1.蔽障章、增支部针解注释1.255、增壹阿含2.3.64等处）以听觉为喻说明此义曰“耳门……能知”之意。由于凭持之功效，一切句子都涵盖于持守之中，故称为“词句充满”。谈及持守，意指恰当语义的持守，称为“字充满”。“听”言为字根，含义如同鲜花装饰般完整华美，前后字词紧密连接成文，并不四散。故指出：“由字充满及语音缀饰而成全紧密”。“程度之声”指其依音显义，以无余地阐明。此词呈现无害的显现，借词之发音达成纯粹的紧密联系。沙利耶卡村民因村名增益如“裁缝与纺织者”。

Samitapāpattāti accantaṃ anavasesato savāsanaṃ samitapāpattā. Evañhi bāhirakavītarāgasekkhāsekkhapāpasamanato bhagavato pāpasamanaṃ visesitaṃ hoti. Anekatthattā nipātānaṃ idha anussavattho adhippetoti āha ‘‘khalūti anussavanatthe nipāto’’ti. Ālapanamattanti piyālāpavacanaṃ. Piyasamudāhārā hete ‘‘bho’’ti vā ‘‘āvuso’’ti vā ‘‘devānaṃpiyā’’ti vā. Gottavasenāti ettha taṃ tāyatīti gottaṃ. Gotamoti hi pavattamānaṃ abhidhānaṃ buddhiñca ekaṃsikavisayatāya tāyati rakkhatīti gotamagottaṃ. Yathā hi buddhi ārammaṇabhūtena atthena vinā na vattati, evaṃ abhidhānaṃ abhidheyyabhūtena, tasmā so tāni tāyati rakkhatīti vuccati. So pana atthato aññakulaparamparāsādhāraṇaṃ tassa kulassa ādipurisasamudāgataṃ taṃkulapariyāpannasādhāraṇaṃ sāmaññarūpanti daṭṭhabbaṃ. Uccākulaparidīpanaṃ uditoditavipulakhattiyakulavibhāvanato. Sabbakhattiyānañhi ādibhūtamahāsammatamahārājato paṭṭhāya asambhinnaṃ uḷāratamaṃ sakyarājakulaṃ. Kenaci pārijuññenāti ñātipārijuññabhogapārijuññādinā kenacipi pārijuññena parihāniyā anabhibhūto anajjhotthaṭo. Tathā hi kadācipi tassa kulassa tādisapārijuññābhāvo, abhinikkhamanakāle ca tato samiddhatamabhāvo loke pākaṭo paññātoti. Sakyakulā pabbajitoti idaṃ vacanaṃ bhagavato saddhāpabbajitabhāvadīpanaṃ vuttaṃ mahantaṃ ñātiparivaṭṭaṃ mahantañca bhogakkhandhaṃ pahāya pabbajitabhāvadīpanato. Ettha ca samaṇoti iminā parikkhakajanehi bhagavato bahumatabhāvo dassito samitapāpatādīpanato, gotamoti iminā lokiyajanehi uḷāratamakulīnatādīpanato.

“积次恶业”，意指从未间断的恶业行为，是彻底不断的恶业。由此外境中修除无明贪欲的恶习，即佛陀所调伏之恶，称为特别。因多种事理，谓此语可回溯为“恶集句”的起源，故曰“因恶集而名为句”。“议论”谓愉悦言语。称为“快语”。穷究其因，“吾友”“天亲”等称呼用以表达亲属关系。“属姓”此指姓氏。果德玛此名称今用仅为方便解释，表示姓氏及世系守护。因智慧之所依而有名，无智慧则名无所依，如此依所成名。又有所谓他姓多元不常者，非凡之属姓乃是这一姓氏世系。上类出，于上层武士及王侯中人口居多，居家富庶盛极一时而出。释迦族由此显现，并出家之言，意在表明果德玛因信心而于释迦族出家，舍弃巨大宗族、财富，以出家之道示现。此处“沙门”指该族圣众，也在果德玛因除恶业光明而显著示现。“果德玛”此名称由世间人广泛呼称，因其家族盛衰及贫困高而显著。

Abbhuggatoti ettha abhi-saddo itthambhūtākhyāne, taṃyogato pana ‘‘bhavantaṃ gotama’’nti upayogavacanaṃ sāmiatthepi samānaṃ itthambhūtayogadīpanato ‘‘itthambhūtākhyānatthe’’ti vuttaṃ. Tenāha ‘‘tassa kho pana bhoto gotamassāti attho’’ti. Kalyāṇoti bhaddako. Sā cassa kalyāṇatā uḷāravisayatāyāti āha ‘‘kalyāṇaguṇasamannāgato’’ti. Taṃvisayatā hettha samannāgamo. Seṭṭhoti etthāpi eseva nayo yathā ‘‘bhagavāti vacanaṃ seṭṭha’’nti (pārā. aṭṭha. 1.verañjakaṇḍavaṇṇanā; visuddhi. 1.142; udā. aṭṭha. 1; itivu. aṭṭha. nidānavaṇṇanā; mahāni. aṭṭha. 50). ‘‘Bhagavā araha’’ntiādinā guṇānaṃ saṃkittanato saṃsaddanato ca kittisaddo vaṇṇoti āha ‘‘kittiyevā’’ti. Kittipariyāyopi hi sadda-saddo yathā taṃ ‘‘uḷārasaddā isayo guṇavanto tapassino’’ti. Thutighosoti abhitthavudāhāro. Ajjhottharitvāti paṭipakkhābhāvena anaññasādhāraṇatāya ca abhibhavitvā.

“abhuggato”一词，指前缀“abhi-”依附而成，意谓加持，用于称呼果德玛时，说明其为“果德玛先生”。“kalyāṇa”为美好善良。其善性显著完备，故称“具善德”。由此具备此含义。至于“seṭṭha”，此处亦用如《巴拉蜜经》等文释为“世尊”称号。因“世尊”的名号包含诸德行，称之为“荣名”。名声即是良好名号，乃由诸德显赫而来。称谓如“优胜名声”，意指拥有最高德性的苦行者。所谓“赞叹者”则指正面表扬之意。由此可知“世尊”名号非凡，乃因其实质的卓越彰显才被传播。

So bhagavāti yo so samatiṃsa pāramiyo pūretvā sabbakilese bhañjitvā anuttaraṃ sammāsambodhiṃ abhisambuddho devānaṃ atidevo sakkānaṃ atisakko brahmānaṃ atibrahmā lokanātho bhāgyavantatādīhi kāraṇehi bhagavāti laddhanāmo, so bhagavā. ‘‘Bhagavā’’ti hi idaṃ satthu nāmakittanaṃ. Tathā hi vuttaṃ ‘‘bhagavāti netaṃ nāmaṃ mātarā kata’’ntiādi (mahāni. 149, 198, 210; cūḷani. ajitamāṇavapucchāniddesa 2). Parato pana ‘‘bhagavā’’ti guṇakittanameva. Evaṃ ‘‘araha’’ntiādīhi padehi ye sadevake loke ativiya paññātā buddhaguṇā, te nānappakārato vibhāvitāti dassetuṃ paccekaṃ itipi-saddo yojetabboti āha ‘‘itipi arahaṃ, itipi samāsambuddho…pe… itipi bhagavā’’ti. ‘‘Itipetaṃ bhūtaṃ, itipetaṃ taccha’’ntiādīsu (dī. ni. 1.6) viya hi idha iti-saddo āsannapaccakkhakāraṇattho, pi-saddo sampiṇḍanattho tena tesaṃ guṇānaṃ bahubhāvadīpanato. Tāni guṇasallakkhaṇakāraṇāni saddhāsampannānaṃ viññujātikānaṃ paccakkhāni evāti dassento ‘‘iminā ca iminā ca kāraṇenāti vuttaṃ hotī’’tiādi. Tato visuddhimaggato. Tesanti ‘‘araha’’ntiādīnaṃ. Vitthāro atthaniddeso gahetabbo. Tato eva taṃsaṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. mahāṭī. 1.130) vutto ‘‘ārakāti arahaṃ suvidūrabhāvato, ārakāti arahaṃ āsannabhāvato, rahitabbassa abhāvato, sayañca arahitabbato, natthi etassa rahogamanaṃ gatīsu paccājāti, pāsaṃsabhāvato vā araha’’ntiādinā ‘‘araha’’ntiādīnaṃ padānaṃ attho vitthārato veditabbo.

所谓“世尊”，指已经成就诸重善业、断尽一切烦恼，已成最究竟正觉者，且超越诸天及萨咖天帝、梵天诸神，世间之主。多福因缘集于一身，故谓为“世尊”。“世尊”一名，乃此觉者师陀的称号。据经论所记:“‘世尊’这个名号不是母亲所起。”又有经说，“世尊”是具德之称，非世俗之称。因佛陀的智德在诸天世界中远为尊崇，众生常以此名称呼。另如“阿拉汉”等称号，皆指于诸天世间极为知名的佛陀圣德，从多方面显现佛法功德。此处称谓用以彰显信众的赞叹与理解，并将其作为清净之道的归依。详细释义见专论。由此对“阿拉汉”等名义乃佛陀功德特征的说明，应深入理解。

Bhavanti cettha (visuddhi. mahāṭī. 1.130; sārattha. ṭī. 1.verañjakaṇḍavaṇṇanā) –

此处所说（清净、大义，见《大品清净论》1章130节、《义论》前缀卷注释）——

‘‘Sammā nappaṭipajjanti, ye nihīnāsayā narā;

“那些堕入邪见的凡夫，心中染着卑劣根本，确实不能修行正法；

Ārakā tehi bhagavā, dūre tenārahaṃ mato.

世尊远离这些人，认为他们不配亲近。

Ye sammā paṭipajjanti, suppaṇītādhimuttikā;

那些修习正法者，内心坚定且纯净如蜜；

Bhagavā tehi āsanno, tenāpi arahaṃ jino.

世尊亲近这些人，因此他亦是至高的阿拉汉圣者。

Pāpadhammā rahā nāma, sādhūhi rahitabbato;

恶法理应隐蔽，不宜向善人显露。”

Tesaṃ suṭṭhu pahīnattā, bhagavā arahaṃ mato.

彼等已完全舍弃烦恼，世尊被称为阿拉汉。

Ye sacchikatasaddhammā, ariyā suddhagocarā;

那些已亲证真实法的圣者，是圣洁清净的行者；

Na tehi rahito hoti, nātho tenārahaṃ mato.

他们不为世人所隐匿，阿拉汉被视为他们的依护。

Raho vā gamanaṃ yassa, saṃsāre natthi sabbaso;

若某人秘密离去，轮回中却全无踪迹可寻；

Pahīnajātimaraṇo, arahaṃ sugato mato.

舍弃生死的阿拉汉，被称为善逝者。

Guṇehi sadiso natthi, yasmā loke sadevake;

无有与之相似之德，因在世间无有诸天可比拟。

Tasmā pāsaṃsiyattāpi, arahaṃ dvipaduttamo.

由此虽受称赞，阿拉汉者为二足至尊。

Ārakā mandabuddhīnaṃ, āsannā ca vijānataṃ;

保护愚钝者，对其已认识且且近之者；

Rahānaṃ suppahīnattā, vidūnamaraheyyato;

秘密被彻底遮蔽者，自知不堪尊重者；

Bhavesu ca rahābhāvā, pāsaṃsā arahaṃ jino’’ti.

在世间中秘密无有，称赞阿拉汉为胜利者。

Sundaranti bhaddakaṃ. Tañca passantassa hitasukhāvahabhāvena veditabbanti āha ‘‘atthāvahaṃ sukhāvaha’’nti. Tattha atthāvahanti diṭṭhadhammikasamparāyikaparamatthasañhitahitāvahaṃ. Sukhāvahanti tappariyāpannatividhasukhāvahaṃ. Tathārūpānanti tādisānaṃ. Yādisehi pana guṇehi bhagavā samannāgato, tehi catuppamāṇikassa lokassa sabbathāpi accantāya pasādanīyoti dassetuṃ ‘‘anekehipī’’tiādi vuttaṃ. Tattha yathābhūta…pe… arahatanti iminā dhammappamāṇānaṃ lūkhappamāṇānaṃ sattānaṃ bhagavato pasādāvahatamāha, itarena itaresaṃ. Dassanamattampisādhuhotīti ettha kosiyasakuṇassa vatthu kathetabbaṃ. Ekaṃ padampi sotuṃ labhissāma, sādhutaraṃyeva bhavissatīti ettha maṇḍūkadevaputtavatthu kathetabbaṃ.

美好者称为吉祥。对此喜悦者，应以利益安乐盈满的光明表相知之，称为“利益给予安乐给予”。其中“利益给予”者，乃基于现见法及传承的最高义理所成就之益；“安乐给予”者，乃对超越各种不善之安乐的给予；“如是者”，指如上所述之义。又佛以四广大净光明，遍于整个世间永远令众生深信不疑，又多种话语表之如“多种形相”等云。其处应论及如实者……阿拉汉为此法量极微小众生所敬仰所感，亦于彼此之间相承敬仰。此处可作关于拘尸那竭童子品说解。即使一词亦可得闻，且更为善利，此处为蟾蜍神子品解说。

Iminā nayena agārikapucchā āgatāti idaṃ yebhuyyavasena vuttaṃ. Yebhuyyena hi agārikā evaṃ pucchanti. Anagārikapucchāyapi eseva nayo. Yathā na sakkonti…pe… vissajjentoti iminā satthu tesaṃ brāhmaṇagahapatikānaṃ niggaṇhanavidhiṃ dasseti. Tesañhi saṃkhittarucitāya saṅkhepadesanā, tāya atthaṃ ajānantā vitthāradesanaṃ āyācanti, sā ca nesaṃ saṃkhittarucitā paṇḍitamānitāya, so ca māno yathādesitassa atthassa ajānante appatiṭṭho hoti , iti bhagavā tesaṃ mānaniggahavidhiṃ cintetvā saṅkhepeneva pañhaṃ vissajjesi, na sabbaso desanāya asallakkhaṇatthaṃ. Tenāha ‘‘paṇḍitamānikā hī’’tiādi. Yasmā maṃ tumhe yācatha, saṃkhittena vuttamatthaṃ na jānitthāti adhippāyo.

以此引导而有问学人来访，此为根据多数所问之理。众多问者，皆为学人如此询问；非学人问亦同理。若不能……舍弃缘起，借此教法显婆罗门与居士之禁戒训诫。此中虽为简略恰当之简义说，然初不谙者请求详解，简义说对彼等谓为最善最尊。若彼等不解所说义理而产生蔑视，佛思惟此辱无益，故简略应答问，非为全面宣说无余义理。乃言“好学者傲慢之辈”等语。因尔你们向我请求，然所说简略义理不被理解，故作此预见。

§440

440. ‘‘Ekavidhena ñāṇavatthu’’ntiādīsu (vibha. 751) viya koṭṭhāsattho vidha-saddo, so ca vibhattivacanavipallāsaṃ katvā paccatte karaṇavacanavasena ‘‘tividha’’nti vutto. Attho pana karaṇaputhuvacanavasena daṭṭhabboti āha ‘‘tividhanti tīhi koṭṭhāsehī’’ti. Pakārattho vā vidha-saddo, pakāratthattāyeva labbhamānaṃ adhammacariyāvisamacariyābhāvasāmaññaṃ, kāyadvārikabhāvasāmaññaṃ vā upādāya ekattaṃ netvā ‘‘tividha’’nti vuttaṃ. Pakārabhede pana apekkhite ‘‘tividhā’’icceva vuttaṃ hoti. Kāyenāti ettha kāyoti copanakāyo adhippeto, so ca adhammacariyāya dvārabhūto tena vinā tassā appavattanato. Kāyenāti ca hetumhi karaṇavacanaṃ. Kiñcāpi hi adhammacariyāsaṅkhātacetanāsamuṭṭhānā sā viññatti, na ca sā paṭṭhāne āgatesu catuvīsatiyā paccayesu ekenapi paccayena cetanāya paccayo hoti, tassā pana tathāpavattamānāya kāyakammasaññitāya cetanāya pavatti hotīti tena dvārena lakkhitabbabhāvato tassā kāraṇaṃ viya ca sabbohāramattaṃ hoti. Kāyadvārenāti vā kāyena dvārabhūtena kāyadvārabhūtenāti taṃ itthambhūtalakkhaṇe karaṇavacanaṃ. Adhammaṃ carati etāyāti adhammacariyā, tathāpavattā cetanā. Adhammoti pana taṃsamuṭṭhāno payogo daṭṭhabbo. Dhammato anapetāti dhammā, na dhammāti adhammā, adhammā ca sā cariyā cāti adhammacariyā. Paccanīkasamanaṭṭhena samaṃ, samānaṃ sadisaṃ yuttanti vā samaṃ, sucaritaṃ. Samato vigataṃ, viruddhaṃ vā tassāti visamaṃ, duccaritaṃ. Sā eva visamā cariyāti visamacariyā. Sabbesu kaṇhasukkapadesūti ‘‘catubbidhaṃ vācāya adhammacariyāvisamacariyā hotī’’tiādinā uddesaniddesavasena āgatesu sabbesu kaṇhapadesu – ‘‘tividhaṃ kho gahapatayo kāyena dhammacariyāsamacariyā hotī’’tiādinā uddesaniddesavasena āgatesu sabbesu sukkapadesu ca.

440.“以‘单一之智根’等语（如释义751章所示）为例，其中‘种类’一词，分解后语义逆转，后来用作为动作补助动词形式时，反而被称作‘三种’。其义用动作补助动词形式解释时说‘三种乃有三种门类’，即说明了种类一词作标志之义。若是依功用而论，‘种类’本质上是指非善行、不善行及无记行的一般性质，以身体之门等特质为据统一称为‘三种’。而依种类的区别来看，则用‘三种’的形态出现。所谓身体，是指身体即为门道，此处身体作为作用的因缘。有如不善行成为门道，若无此则无其发生。且因心识之流转不止于分别，任凭一二三十四因缘不能单独为因，是故因心识之推动，臂门为标记之因，由此即为整体之因。身体之门即所谓由身体作为门。作不善行即造作不善行的心理作用。所谓不善，是指聚合的不善心识所生起的表现。在正见汇合处，此不善称为不善行。相对地，相当、相似乃是善行；相反则是不调和、难行，即是不善行。所谓调和不调和，即是善恶行为之区别。故此一切恶劣轻薄辞等被称为‘四种不善行邪行’；而‘三种身体行为不善行’则指一切恶劣轻薄言辞。此即归纳为‘三种身体三种恶行’的意义。

Rodeti kurūrakammantatāya parapaṭibaddhe satte assūni mocetīti ruddo, so eva luddo ra-kārassa la-kāraṃ katvā. Kakkhaḷoti luddo. Dāruṇoti pharuso. Sāhasikoti sāhassakārī. Sacepi na lippanti. Tathāvidho paresaṃ ghātanasīlo lohitapāṇītveva vuccati yathā dānasīlo paresaṃ dānatthaṃ adhotahatthopi ‘‘payatapāṇī’’tveva vuccati. Paharaṇaṃ pahāradānamattaṃ hataṃ, pavuddhaṃ paharaṇaṃ parassa māraṇaṃ pahatanti dassento ‘‘hate’’tiādimāha. Tattha niviṭṭhoti abhiniviṭṭho pasuto.

‘哭泣’一词，是由施加粗暴之行为者对他方受制存在所引发的哀伤而起，称作哭泣。‘哭泣’即是添加表达显露悲伤声音的‘拉’音后，成‘哭泣’之词。‘坚硬’即是指表现为坚硬之意。‘凶狠’指行为粗暴。‘勇敢’则指勇猛善行。假若无泪，则不称为哭泣。类似的，持有杀害他人恶性者，出手染血时亦被称作‘血手’。如同施与施主的布施者被称作‘施手’一样。‘打击’在此是指打一动作及打击的施舍程度；‘被打’则是指被打后死亡之状态，表现为‘死亡’。‘灭绝’则是指灭尽、丧失、消除的意思。

Yassa vasena ‘‘parassā’’ti sāminiddeso, taṃ sāpateyyaṃ. Yañhi sāmaññato gahitaṃ, taṃ teneva sāminiddesena pakāsitanti āha ‘‘parassa santaka’’nti. Parassaparavittūpakaraṇanti vā ekamevetaṃ samāsapadaṃ, yaṃ kiñci parasantakaṃ visesato parassa vittūpakaraṇaṃ vāti attho. Tehi parehīti yesaṃ santakaṃ, tehi. Yassa vasena puriso ‘‘theno’’ti vuccati, taṃ theyyanti āha ‘‘avaharaṇacittassetaṃ adhivacana’’nti. Theyyasaṅkhātena, na vissāsatāvakālikādivasenāti attho.

‘其所有主权称为“他主”’的含义，就是该所有权归属于他人。若是共同所持则被称为‘共同所有者’。‘他主财物’即指一切属于他人的财物。‘他者’则指该财物之外的其他人。认为某人所有的财物称作‘拥有对象’。又谓‘拥有心性之称呼’用于表示此所有权的关系，表示‘取走的意图’这意思。此‘取走的意图’指的是不信赖及非长久性的心态等意涵。

Mate vāti vā-saddo avuttavikappattho. Tena pabbajitādibhāvaṃ saṅgaṇhāti. Etenupāyenāti yaṃ mātari matāya, naṭṭhāya vā pitā rakkhati, sā piturakkhitā. Yaṃ ubhosu asantesu bhātā rakkhati, sā bhāturakkhitāti evamādiṃ sandhāyāha. Sabhāgakulānīti āvāhakiriyāya sabhāgāni kulāni. Dassukavidhiṃ vā uddissa ṭhapitadaṇḍārājādīhi. Sammādiṭṭhisutte (ma. ni. aṭṭha. 1.89) ‘‘asaddhammādhippāyena kāyadvārappavattā agamanīyaṭṭhānavītikkamacetanā’’ti evaṃ vuttamicchācāralakkhaṇavasena.

‘母亲’一词，含义指生身母亲。由此涵盖凡出家者等的存在状态。‘如是缘故’，即不论母亲是否在世保护着，母亲即为保护者。‘兄弟’则是指彼此之间不和睦的兄弟，称为兄弟保护者。‘宗族集会’者，是指为迎接而召集亲族多方集会，利用树立标杆等物品表示。于《正见经》中言及‘不正法之主导，随身体之门成就生起意图转向其罪恶行为’，以此说明不善行的特征。

Hatthapādādihetūti hatthapādādibhedanahetu. Dhanahetūti dhanassa lābhahetu jānihetu ca. Lābhoti ghāsacchādanāni labbhatīti lābho. Kiñcikkhanti kiñcimattakaṃ āmisajātaṃ. Tenāha ‘‘yaṃ vā’’tiādi. Jānantoyevāti musābhāvaṃ tassa vatthuno atthi, taṃ jānanto eva.

‘手足等原因’，是指手足等部位发生毁损的原因。‘财物原因’，即是财富增长之因果。‘增长’是指获得草具、覆盖物等一切看属衣物之物。‘小量’则是指极少或少许的家产。故云‘或如是等’。‘明了其真实’，是指明了此财产的真实存在，没有虚假，是因此辨识所致。

Aṇḍakāti vuccati rukkhe aṇḍasadisā gaṇṭhiyo. Yathā thaddhā visamā dubbinītā ca honti, evamevaṃ khuṃsanavambhanavasena pavattavācāpi hi ‘‘aṇḍakā’’ti vuttā. Tenāha ‘‘yathā sadose rukkhe’’tiādi. Kakkasāti pharusā eva, so panassā kakkasabhāvo byāpādanimittatāya tato pūtikāti. Tenāha ‘‘yathā nāmā’’tiādi. Kaṭukāti aniṭṭhā. Amanāpāti na manavaḍḍhanī, tato eva dosajananī, cittasandosuppattikārikā. Mammesūti ghaṭṭanena dukkhuppattito mammasadisesu jātiādīsu. Lagganakārīti evaṃ vadantassa evaṃ vadāmīti atthādhippāyena lagganakārī, na byañjanavasena. Kodhassa āsannā tassa kāraṇabhāvato. Sadosavācāyāti attano samuṭṭhāpakadosassa vasena sadosavācāya vevacanāni.

‘节果’指的是树木枝叶上的结节状物，形似果实。犹如木呆滞而劣质难用，象征此节果。因其多有缺陷及疮疤，故称为‘节果’。‘坚硬’是指其性格刚强；而其本性与果实相反，乃因发怒之缘故产生败坏毒素。‘苦难’指的是由摔落之类引发的痛苦及痛苦根源，如此说此类行为是激发恼怒之因。‘对立者作出说明’，即指因恼怒之因而产生的语言挑拨。

Akālenāti ayuttakālena. Akāraṇanissitanti nipphalaṃ. Phalañhi kāraṇanissitaṃ nāma tadavinābhāvato. Akāraṇanissitaṃ nipphalaṃ, samphanti attho. Asabhāvavattāti ayāthāvavādī. Asaṃvaravinayapaṭisaṃyuttassāti saṃvaravinayarahitassa, attano suṇantassa ca na saṃvaravinayāvahassa vattā. Hadayamañjūsāyaṃ nidhetunti ahitasaṃhitattā cittaṃ anuppavisetvā nidhetuṃ . Ayuttakāleti dhammaṃ kathentena yo attho yasmiṃ kāle vattabbo, tato pubbe pacchā tassa akālo, tasmiṃ ayuttakāle vattā hoti. Anapadesanti bhagavatā asukasutte evaṃ vuttanti suttāpadesavirahitaṃ. Aparicchedanti paricchedarahitaṃ . Yathā pana vācā paricchedarahitā hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘suttaṃ vā’’tiādi vuttaṃ. Upalabbhanti anuyogaṃ. Bāhirakathaṃyevāti yaṃ suttaṃ, jātakaṃ vā nikkhittaṃ, tassa sarīrabhūtaṃ kathaṃ anāmasitvā tato bahibhūtaṃyeva kathaṃ. Sampajjitvāti viruḷhaṃ āpajjitvā. Paveṇijātakāvāti anujātapārohamūlāniyeva tiṭṭhanti. Āharitvāti nikkhittasuttato aññampi anuyogaupamāvatthuvasena tadanupayoginaṃ āharitvā. Jānāpetunti etadatthamidaṃ vuttanti jānāpetuṃ yo sakkoti. Tassa kathetunti tassa tathārūpassa dhammakathikassa bahumpi kathetuṃ vaṭṭati. Na atthanissitanti attano paresañca na hitāvahaṃ.

所谓“非时”，指非适当的时期。所谓“无因依赖”，是指无果效。果实必定依因产生，若无因则无果，无因是无果，故义理相违。所谓“非本性者”，是错误不正的说法。所谓“无持守戒律相应”，是指缺乏持守戒律之行为，且本人虽听闻戒律，却非持戒之人。所谓“心境之胸膛”，谓心未投入于有害之心，故无法使其停留。所谓“非适当之时”，是指论述义理应于应行的时间说法，过去与后世非当时，则非适时；于其中非适时即为无时。所谓“不劝说”，是世尊在《不善恶经》中说法，即无教诲经典。所谓“无章节者”，指缺少章句。譬如言语无章句，称之为“经文或如是等”，即表示其经文。所谓“得知因缘”，即文意或义理的联系。所谓“外说者”，指经文、如《本生经》等文本，离开其主体而仅存其形体，不能空称本体而称外体。所谓“心增长”，乃指心成就暴增。所谓“蒲笼本生经”，意指根本或前行之本生经。所谓“摄取”，是指从已置于经文之中，取与其他诸法类似之因缘而教化。所谓“使知晓”，即谓宣说，于此即为『宣说所说意旨』。所谓“宣说者”，是指该本法义之说法者，可多方宣说。有谓“不依义”，即不利己与他者。

Abhijjhāyanaṃ yebhuyyena parasantakassa dassanavasena hotīti ‘‘abhijjhāya oloketā hotī’’ti vuttaṃ. Abhijjhāyanto vā abhijjhāyitaṃ vatthuṃ yattha katthaci ṭhitampi paccakkhato passanto viya abhijjhāyatīti vuttaṃ ‘‘abhijjhāya oloketā hotī’’ti. Kammapathabhedo na hoti, kevalaṃ lobhamattova hoti pariṇāmanavasena appavattattā. Yathā pana kammapathabhedo hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘yadā panā’’tiādi vuttaṃ. Pariṇāmetīti attano santakabhāvena pariggayha nāmeti.

所谓“贪欲观”，是指依他方、为终止而得现观，意即“以贪欲观察”。亦言：贪欲者，谓观察所贪之境，虽可见于彼处而反观之，如谓“以贪欲观照”。业道并无分别，唯是贪欲为转变之相，表现为减退。若有业道区别，则可以“如是时”等语示现。转变即指因本人所摄受部分由下转上而命名。

Vipannacittoti byāpādena vipattiṃ āpāditacitto. Tenāha ‘‘pūtibhūtacitto’’ti. Byāpādo hi visaṃ viya lohitassa cittaṃ pūtibhāvaṃ janeti. Dosena duṭṭhacittasaṅkappoti visena viya sappiādikopena dūsitacittasaṅkappo. Ghātīyantūti hanīyantu. Vadhaṃ pāpuṇantūti maraṇaṃ pāpuṇantu. Mā vā ahesunti sabbena sabbaṃ na hontu. Tenāha ‘‘kiñcipi mā ahesu’’nti, anavasesavināsaṃ pāpuṇantūti attho. Haññantūti ādicintanenevāti ekantato vināsacintāya eva.

所谓“心败坏”，是指由嗔恨所致之心败。故曰“如污浊之心”。嗔恨犹如毒液，使心生污秽。如以恨毒败心念，则为恶心意。所谓“厉害者”，是令其灭失。谓得杀害者，乃得至命终。若不愿失，故勿一切俱灭。故曰“无少有”，意指虽无余无灭而生灭不绝。所谓“毁损”，指专一断灭之意。

Micchādiṭṭhikoti ayoniso uppannadiṭṭhiko. So ca ekantato kusalapaṭipakkhadiṭṭhikoti āha ‘‘akusaladassano’’ti. Vipallatthadassanoti dhammatāya vipariyāsaggāhī. Natthi dinnanti deyyadhammasīsena dānaṃ vuttanti āha ‘‘dinnassa phalābhāvaṃ sandhāya vadatī’’ti. Dinnaṃ pana annādivatthuṃ kathaṃ paṭikkhipati. Esa nayo ‘‘yiṭṭhaṃ huta’’nti etthāpi. Mahāyāgoti sabbasādhāraṇaṃ mahādānaṃ. Paheṇakasakkāroti pāhunakānaṃ kattabbasakkāro. Phalanti ānisaṃsaphalañca nissandaphalañca. Vipākoti sadisaṃ phalaṃ. Paraloke ṭhitassa ayaṃ loko natthīti paraloke ṭhitassa kammunā laddhabbo ayaṃ loko na hoti. Idhaloke ṭhitassapi paraloko natthīti idhaloke ṭhitassa kammunā laddhabbo paraloko na hoti. Tattha kāraṇamāha ‘‘sabbe tattha tattheva ucchijjantī’’ti . Ime sattā yattha yattha bhavayonigatiādīsu ṭhitā tattha tattheva ucchijjanti nirudayavināsavasena vinassanti. Phalābhāvavasenāti mātāpitūsu sammāpaṭipattimicchāpaṭipattīnaṃ phalassa abhāvavasena ‘‘natthi mātā, natthi pitā’’ti vadati, na mātāpitūnaṃ, nāpi tesu sammāpaṭipattimicchāpaṭipattīnaṃ abhāvavasena tesaṃ lokapaccakkhattā. Bubbuḷakassa viya imesaṃ sattānaṃ uppādo nāma kevalova, na cavitvā āgamanapubbakoti dassanatthaṃ ‘‘natthi sattā opapātikā’’ti vuttanti āha ‘‘cavitvā upapajjanakasattā nāma natthīti vadatī’’ti. Samaṇena nāma yāthāvato jānantena kassaci kiñci akathetvā saññatena bhavitabbaṃ, aññathā ahopurisikā nāma siyā, kiṃ paro parassa karissati, tathā attano sampādanassa kassaci avasaro eva natthi tattha tattheva ucchijjanatoti āha ‘‘ye imañca…pe… pavedentī’’ti. Ettāvatāti ‘‘natthi dinna’’ntiādinā byapadesena. Dasavatthukāti paṭikkhipitabbāni dasa vatthūni etissāti dasavatthukā.

所谓“邪见”，是指非理性而生之见解。又谓此见恒与不善行相对，故称之为“不善见”。所谓“颠倒见”，指本质上是相反的。若无此法，施舍即成为如愿。谓“基于受施之果报而语”。施舍乃是出于粮食等财物，如何加以反对？此是方法，如“已成实”，此乃法门。所谓“大施”，谓广大普遍施舍。所谓“持钱主张”，指给贫困者应施以赡养。所谓“果”，指因缘果报及随缘果报。所谓“果报”，即类似的果实。世间之人于他世无立足，谓他世无此间因缘得之。此间者即此世间，谓是此世作业所得，非他世。说此因由，谓“一切处一切处皆被拔除”，指生死轮回之所生众生，在各处生灭，因灭而亡。所谓“无果报”，是指对于父母不善行及不正行为者，谓其形影皆无，故曰“无母无父”，非母父，亦非父母正行与不正行，因其无果而不显现于世。彼等生灭，犹如泡沫，谓众生生起仅是一瞬间，不存过去未来。谓“非有众生转生”，义以为“转生之众生不存”，言谓“灭绝与生生之众生不存”。又谓：若圣者真知甚深，则必有所行而不缺，若无则其人非圣，不为所为，彼所成就无人能夺也，故能断尽烦恼，称为圣者。

§441

441.Anabhijjhādayo heṭṭhā atthato pakāsitattā uttānatthāyeva.

441. 非贪等自下而显明真实意涵，自上而为闪现之义亦然。

§442

442. Saha byayati gacchatīti sahabyo, sahavattanako, tassa bhāvo sahabyatā, sahapavattīti āha ‘‘sahabhāvaṃ upagaccheyya’’nti. Brahmānaṃ kāyo samūhoti brahmakāyo, tappariyāpannatāya tattha gatāti brahmakāyikā. Kāmaṃ cetāya sabbassapi brahmanikāyassa samaññāya bhavitabbaṃ, ‘‘ābhāna’’ntiādinā pana dutiyajjhānabhūmikādīnaṃ upari gahitattā gobalībaddañāyena tadavasesānaṃ ayaṃ samaññāti āha ‘‘brahmakāyikānaṃ devānanti paṭhamajjhānabhūmidevāna’’nti. Ābhā nāma visuṃ devā natthi, parittābhādīnaṃyeva pana ābhāvantatāsāmaññena ekajjhaṃ gahetvā pavattaṃ etaṃ adhivacanaṃ, yadidaṃ ‘‘ābhā’’ti yathā ‘‘brahmapārisajjabrahmapurohitamahābrahmānaṃ brahmakāyikā’’ti. Parittābhānantiādi panāti ādi-saddena appamāṇābhānaṃ devānaṃ ābhassarānaṃ devānanti imaṃ pāḷiṃ saṅgaṇhāti. Ekato aggahetvāti ābhāti vā, ekattakāyanānattasaññāti vā ekato aggahetvā. Tesaṃyevāti ābhāti vuttadevānaṃyeva. Bhedato gahaṇanti kāraṇassa hīnādibhedabhinnatādassanavasena parittābhādiggahaṇaṃ. Iti bhagavā āsavakkhayaṃ dassetvāti evaṃ bhagavā dhammacariyaṃ, samacariyaṃ, vaṭṭanissitaṃ sugatigāmipaṭipadaṃ, vivaṭṭanissitaṃ āsavakkhayagāmipaṭipadaṃ katvā tibhavabhañjanato āsavakkhayaṃ dassetvā arahattanikūṭena desanaṃ niṭṭhapesi.

442. 与之共同起行者谓之随伴，与之共转者谓之伴随，此乃随伴义。谓“宜增长随伴之情”。谓梵身为总体，即梵身众集。谓因具足贪欲故方至彼处，谓为梵身环境。谓欲意以心贯通梵身所有，称为总合。谓依第二禅等修地所掌，谓随巴利文“ābhāna”等以示梵体。谓“影”即诸有覆盖，谓遮蔽之意，由彼此一处施行而展起，是为规格谓“ābhā”。谓“护覆等”，由“ādi”起，谓无量神力天神之光，以此收摄。谓同一吸聚，或取一体之义。谓彼说法梵天炎光分离。称谓起意別分种因，谓遮蔽含义与分别之缘故。如此世尊为示灭尽烦恼，完成正行，依世法而行，修习无分别涅槃正趣。以三种毗离断法，示现断漏之道，尽说阿拉汉果证，故终止说法。

Idha ṭhatvāti imasmiṃ dhammacariyāsamacariyāya niddese ṭhatvā. Devalokā samānetabbāti chabbīsatipi devalokā samodhānetabbā. Vīsati brahmalokāti taṃtaṃbhavapariyāpannanikāyavasena vīsati brahmalokā, vīsati brahmanikāyāti attho. Dasakusalakammapathehīti yathārahaṃ dasakusalakammapathehi kammūpanissayapaccayabhūtehi kevalaṃ upanissayabhūtehi ca nibbatti dassitā.

此处所谓“立定”，意指于此法行不行不动之处立定不移。所谓诸天应当聚集，共有三十六天应当汇聚而来。二十天为梵天界，即以恒常相续的众生聚集成群之体称为二十梵天界。所谓十善业道，即如实显示由十种善业道引生之业的缘与缘起，全然基于缘产生，且唯有缘生成而现起。

Tiṇṇaṃ sucaritānanti tiṇṇaṃ kāmāvacarasucaritānaṃ. Kāmāvacaraggahaṇañcettha manosucaritāpekkhāya. Vipākenevāti iminā vipākuppādeneva nibbatti hoti, na upanissayatāmattenāti dasseti. ‘‘Upanissayavasenā’’ti vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘dasa kusalakammapathā hī’’tiādi vuttaṃ. Dutiyādīni bhāvetvātiādīsupi ‘‘sīle patiṭṭhāyā’’ti padaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Kasmā panettha ‘‘upanissayavasenā’’ti vuttaṃ, nanu paṭisambhidāmagge (paṭi. ma. 1.41) – ‘‘paṭhamena jhānena nīvaraṇānaṃ pahānaṃ sīlaṃ, veramaṇi sīlaṃ, cetanā sīlaṃ, saṃvaro sīlaṃ, avītikkamo sīla’’ntiādinā sabbesupi jhānesu sīlaṃ uddhaṭanti tassa vasena uparidevalokānampi vipākena nibbatti vattabbāti? Na, tassa pariññāya desanattā, pariññāya desanatā cassa ‘‘yattha ca pahāna’’ntiādinā visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyañca (visuddhi. mahāṭī. 2.837, 839) pakāsitā eva. Tathā hi idhāpi ‘‘dasa kusalakammapathā hi sīla’’ntiādinā sīlassa rūpārūpabhavānaṃ upanissayatā vibhāvitā, na nibbattakatāya. Kasmā panettha bhāvanālakkhaṇāya dhammacariyāya bhavavisese vibhajiyamāne asaññabhavo na gahitoti āha ‘‘asaññabhavopana…pe… na niddiṭṭho’’ti. Bāhirakā hi ayathābhūtadassitāya asaññabhavaṃ bhavavippamokkhaṃ maññamānā tadupagajjhānaṃ bhāvetvā asaññesu nibbattanti. Ayamettha saṅkhepo, yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ brahmajālaṭṭhakathāyaṃ taṃsaṃvaṇṇanāyañca (dī. ni. aṭṭha. 1.68-73; dī. ni. ṭī. 1.68-73) vuttanayeneva veditabbaṃ.

“三种善行者”者，即三种清净行为之众。所谓三者，是指愉悦感官之清净行为。此处“以感官清净行为摄受之”，是指心之清净行为为念故。所谓果报显现，乃由此果报之招感而产生，不是指果报由自体缘起而生。所谓“基于缘生”，本义可由《十善业道即……》等文解明。接着说“次第生起”等，亦须引“基于戒律成立”之语，作为相关内容的连接。为何此处有“基于缘生”之文？《巴提摩伽经》（paṭisambhidāmagga 1.41）谓：“初禅乃弃诸烦恼之戒，戒即禁戒，戒亦心念，戒亦自制，戒亦不越戒界”等，诸禅中皆有戒；此外，谓依戒而有果报之相，于其境界天中因果生灭当说果报。此乃教理理解与阐释，《大念处经疏》（visuddhimagga 2.837, 839）中亦有所表彰。迄今诸文强调“十善业道即戒”，戒之形式具多样相，故非谓果报必缘此而生。为何此处论行持修习，依佛法分别众生之生有别而执断无执？是以言“不生有入法门不显”者。外道因见不实之法，将“不生有”视为解脱，错乱观念由此生故；故此处略明生灭之理。此义简要，若欲详知，应读《梵网经注疏》及其讲义（dīghanikāya niṭṭhita aṭṭhakathā 1.68-73；dīghanikāya niṭṭhita ṭīkā同上）等说法方可通达。

Sāleyyakasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 萨雷亚咖经注释之隐义阐明已竟。

2. Verañjakasuttavaṇṇanā2. 韦兰迦咖经注释

§444

444.Verañjavāsinoti verañjagāmavāsino. Keci pana ‘‘vividharaṭṭhavāsino verañjakā’’ti etamatthaṃ vadanti, tesaṃ matena ‘‘verajjakā’’ti pāḷiyā bhavitabbanti. Aniyamitakiccenāti ‘‘iminā nāmā’’ti evaṃ na niyamitena kiccena. Ayaṃ visesoti ayaṃ puggalādhiṭṭhānadhammādhiṭṭhānakato imesu dvīsu suttesu desanāya viseso, attho pana desanānayo ca majjhe bhinnasuvaṇṇaṃ viya avisiṭṭhoti dasseti. Kasmā pana bhagavā katthaci puggalādhiṭṭhānadesanaṃ deseti, katthaci dhammādhiṭṭhānanti? Desanāvilāsato veneyyajjhāsayato ca. Desanāvilāsappattā hi buddhā bhagavanto, te yathāruci katthaci puggalādhiṭṭhānaṃ katvā, katthaci dhammādhiṭṭhānaṃ katvā dhammaṃ desenti. Ye pana veneyyā sāsanakkamaṃ anotiṇṇā, tesaṃ puggalādhiṭṭhānadesanaṃ desenti. Ye otiṇṇā, tesaṃ dhammādhiṭṭhānaṃ. Sammutisaccavisayā puggalādhiṭṭhānā, itarā paramatthasaccavisayā. Purimā karuṇānukūlā, itarā paññānukūlā. Saddhānusārigottānaṃ vā purimā. Te hi puggalappamāṇā, pacchimā dhammānusārīnaṃ. Saddhācaritatāya vā lokādhipatīnaṃ vasena puggalādhiṭṭhānā, paññācaritatāya dhammādhipatīnaṃ vasena dhammādhiṭṭhānā. Purimā ca neyyatthā, pacchimā nītatthā. Iti bhagavā taṃ taṃ visesaṃ avekkhitvā tattha tattha duvidhaṃ desanaṃ desetīti veditabbaṃ.

444。“持戒淑洁者”，是指持戒精进之人。然有谓“多国度中持戒清净者”，依其意应称“持戒淑洁者”之巴利语。所谓无规矩之业者，即因未奉行定规之业法所致。此处“特别”谓此二法门中，对人我分别之执着不同，其意殊异，形同色彩迥异之意。何以世尊时而宣说人我执着时而讲法执着？乃出于教学之趣味与适应众生根机。一切如来正觉者宣示法义，依其好恶，有时以人我执着法，有时以法执着法，宣讲法教。凡未出世间法者，宣讲人我执着；凡出世间者，则讲法执着。于契约谛者，人我执着；于究竟谛者，则法执着。前者以慈悲会通为本，后者以般若为本。信根浅者多以人我执着为主，智行高者则以法执着为主。诸前者应断除，后者应证得。世尊鉴察众生根机因缘，因时因地，宣示两种教法，如是当知。

Verañjakasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 韦兰迦咖经注释之隐义阐明已竟。

3. Mahāvedallasuttavaṇṇanā3. 大吠达喇经注释

§449

449. Garubhāvo gāravaṃ, pāsāṇacchattaṃ viya garukaraṇīyatā. Saha gāravenāti sagāravo, garunā kismiñci vutte gāravavasena patissavanaṃ patissavo, saha patissavena sappatissavo, patissavabhūtaṃ taṃsabhāgañca yaṃ kiñci garukaraṇaṃ. Sagārave sappatissavacanaṃ sagāravasappatissavacanaṃ. Garukaraṇaṃ vā gāravo, sagāravassa sappatissavacanaṃ sagāravasappatissavacanaṃ. Etena sabhāveneva sagāravassa tathāpavattaṃ vacananti dasseti. Aññattha du-saddo garahatthopi hoti ‘‘dukkhaṃ dupputto’’tiādīsu viya, idha pana so na sambhavati kucchitāya paññāya abhāvatoti āha ‘‘paññāya duṭṭhaṃ nāma natthī’’ti. ‘‘Dussīlo’’tiādīsu viya abhāvattho du-saddoti vuttaṃ ‘‘appañño nippaññoti attho’’ti. Kittakenāti kena parimāṇena. Taṃ pana parimāṇaṃ yasmā parimeyyassa atthassa paricchindanaṃ hoti, nu-saddo ca pucchāya jotako, tasmā ‘‘kittāvatā nu khoti kāraṇaparicchedapucchā’’ti vatvā ‘‘kittakena nu kho evaṃ vuccatīti attho’’ti āha. ‘‘Kāraṇaparicchedapucchā’’ti iminā ‘‘kittāvatā’’ti sāmaññato pucchābhāvo dassito, na visesato, tassa pucchāvisesabhāvañāpanatthaṃ mahāniddese āgatā sabbāva pucchā atthuddhāranayena dasseti ‘‘pucchā ca nāmā’’tiādinā. Adiṭṭhaṃ jotīyati etāyāti adiṭṭhajotanā, pucchā. Diṭṭhasaṃsandanā sākacchāvasena vinicchayakaraṇaṃ. Vimati chijjati etāyāti vimaticchedanā. Anumatiyā pucchā anumatipucchā. ‘‘Taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave’’tiādipucchāya hi ‘‘kiṃ tumhākaṃ anumatī’’ti anumati pucchitā hoti. Kathetuṃ kamyatāya pucchā kathetukamyatāpucchā.

449。“庄重”谓严肃端正，如石盖天幕般之庄重感。与庄重同义者即“和庄重”，即庄严恭敬之态。庄重之本，乃恭敬与庄严，故亦称和庄重，二者相依相缘，共为庄重之所成分。所谓和庄重，即有恭敬心，具此心者可称和庄重。庄重者即庄严之因缘，和庄重乃庄重之果。由此能见庄重之故如是。然另有二音合声者，形如“苦恶之语”，不可近耳者。此处非也，乃无智慧故，遂使无患无忧之念消逝，故谓“无明未生”。所谓“恶行者”等文，即无明者之别称也。所谓“有名声者”，意指其业之大小。其业量度犹如应量的分割，故“名声者”为业力之别名。此业量度因着业灭断转移而成，故此合称疑问。由此世人复问，故答曰：“所谓何问？何为业量分割？”乃以此种问，指明问之通称，而非特殊问。此问之特性，由《大智度论》等广大疏释详述。所谓“问”者，为求智慧之光明；“对观”意指直视问答；“断惑”意谓消除疑惑；“许可”乃答者认可之意；“阐述”则说明之意。如“亲爱的比库们，你意何如？”等问，为询问许可；“如是说否？”等问，属陈述解释之问。

Lakkhaṇanti ñātuṃ icchito yo koci sabhāvo. Aññātanti yena kenaci ñāṇena aññātabhāvaṃ āha. Adiṭṭhanti dassanabhūtena paccakkhaṃ viya adiṭṭhataṃ. Atulitanti ‘‘ettakaṃ ida’’nti tulanabhūtena atulitataṃ. Atīritanti tīraṇabhūtena akatañāṇakiriyāsamāpanataṃ. Avibhūtanti ñāṇassa apākaṭabhāvaṃ. Avibhāvitanti ñāṇena apākaṭīkatabhāvaṃ. Idha diṭṭhasaṃsandanāpucchā adhippetā, na adiṭṭhajotanā vimaticchedanā cāti.

“相”者，意指欲了解或认识某种品性。所谓“不知”，谓以某种智慧知见而未见所知之性。所谓“见”，乃以见知之本性，似开启光明而显露真相。所谓“难比”，即以比较而见品质优劣。所谓“超越”，即超越分辨，断除不智慧行为之完成。所谓“不明知”，即智慧未现之失明；所谓“不显明”，是指智慧未明朗示。此处所指“见面问答”，指问答以直观了解为本，非暗示光明破灭。

Kathamayaṃ attho viññāyatīti āha ‘‘thero hī’’tiādi. Sayaṃ vinicchinantoti sayameva tesaṃ pañhānaṃ atthaṃ visesena nicchinanto. Idaṃ suttanti idaṃ pañcavīsatipañhapaṭimaṇḍitasuttaṃ, na yaṃ kiñci anavaseseneva matthakaṃ pāpesīti. ‘‘Sayameva pañhaṃ samuṭṭhāpetvā sayaṃ vinicchinanto’’ti ettha catukkoṭikaṃ bhavatīti dassento ‘‘ekacco hī’’tiādimāha. Pañhaṃ samuṭṭhāpetuṃyeva sakkotīti pucchanavidhiṃyeva jānāti. Na nicchetunti nicchetuṃ na sakkoti, vissajjanavidhiṃ na jānātīti attho. Visesaṭṭhānanti aññehi asadisaṭṭhānaṃ. Therena sadisoti therena sadiso sāvako natthi.

“如何理解此义？”言“长老等”为开端。谓其自我断定，乃明知自己问题之意。谓此是二十五问之集，非某种片断之坏集合。谓“自我提出问题，自我断定”，是指出提问者数目甚多，暗示“亦非一人”也。谓具提问能力，已知何谓问学程序。谓“不断定”，即不予断定无法认可，似放弃讨论。谓“特别之地”，即不同之地点。谓“与长老类似”，意指无长老弟子相似者，表示无相同身份者。

Saṃsanditvāti saṃyojetvā samānaṃ katvā, yathā tattha sabbaññutaññāṇaṃ pavattaṃ, tathā taṃ avilometvāti attho. Līḷāyantoti līḷaṃ karonto. Dhammakathikatāya aggabhāvappattiyā tattha appaṭihatañāṇatāya buddhalīḷāya viya catunnaṃ parisānaṃ gamanaṃ gaṇhanto dhammakathaṃ katheti.

『结合』者，谓将各方所汇之义，集结一处。如同以全面具足之智（般涅槃智能）展开，故谓“揭示无余”。“戏弄”者，谓作戏谑之动作。由法义宣讲之先导发生，由于此处少有碍的智慧，遂如佛陀之戏弄，摄受四众表法，说法也。

Ito vā etto vā anukkamitvāti uggahitakathāmaggato yattha katthaci īsakampi anukkamitvā uggahitaniyāmenevāti attho. Tenāha ‘‘yaṭṭhikoṭi’’ntiādi. Ekapadikanti ekapadanikkhepamattaṃ. Daṇḍakasetunti ekadaṇḍakamayaṃ setuṃ. Heṭṭhā ca upari ca suttapadānaṃ āharaṇena tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ heṭṭhupariyaṃ karonto. Jātassarasadisañca gāthaṃ, suttapadaṃ vā nikkhipitvā tattha nānāupamākāraṇāni āharanto tāni ca tehi suttapadehi bodhento samuṭṭhāpento ‘‘jātassare pañcavaṇṇāni kusumāni phullāpento viya sinerumatthake vaṭṭisahassaṃ jālento viyā’’ti vutto.

『依此或彼其循』者，义谓循由前文所举举例之路而行，或解说、或阐发。如《多劫经》称“十方世界”，此乃一字词。《歌谣集》谓“单桥河洛”，是单一桥梁之义。下高引经文诸言，三藏佛语如取上下，继而采聚类似比喻之歌谣与经句，反复以此经语审察、启示，如诗云：“世间如花开五色，池边百花绽放，如缠绕水下千股网。”

Ekapaduddhāreti ekasmiṃ paduddhāraṇakkhaṇe. Padavasena saṭṭhi padasatasahassāni gāthāvasena pannarasa gāthāsahassāni. Ākaḍḍhitvā gaṇhanto viyāti paccekaṃ pupphāni anocinitvā vallimeva ākaḍḍhitvā ekajjhaṃ pupphāni katvā gaṇhanto viya. Tenāha ‘‘ekappahārenevā’’ti. Gatimantānanti atisayāya ñāṇagatiyā yuttānaṃ. Dhitimantānanti dhāraṇabalena yuttānaṃ.

『单字升起』者，谓单字于某一时刻从头解释解说。按词集计，有六十万余字歌谣，分作十七类，每类一万歌谣。取如未采摘之花，摘已选彼一花般，类聚收摄。谓之“独摘”。有智慧者谓此行进之速，识智众多者谓持摄之力也。

Anantanayussadanti paccayuppannabhāsitatthanibbānavipākakiriyādivasena anantapabhede visaye pavattiyā anantanayehi ussannaṃ upacitaṃ. Caturoghanittharaṇatthikānaṃ titthe ṭhapitanāvā viyāti yojanā. Sahassayuttaājaññarathoti vejayantarathaṃ sandhāya vadati.

『无量光耀』者，指缘起生灭之涅槃果报等门，意义广大，于无尽境界内自然地兴盛放大。谓设于四河岸之畔，共置长约有千万余由旬。称以千百智者聚会，时演此义也。

Yasmā pucchāyaṃ byāpanicchānayena ‘‘duppañño duppañño’’ti āmeḍitavasena vuttaṃ, tasmā dhammasenāpati pucchitamatthaṃ vissajjento pucchāsabhāgena ‘‘nappajānāti nappajānātī’’ti āmeḍitavasenevāha. Tattha iti-saddo kāraṇatthoti dassento ‘‘yasmā nappajānāti, tasmā duppaññotivuccatī’’ti āha. Idaṃ dukkhanti idaṃ upādānakkhandhapañcakaṃ dukkhaṃ ariyasaccaṃ. Tañca kho ruppanaṃ vediyanaṃ sañjānanaṃ abhisaṅkharaṇaṃ vijānananti saṅkhepato ettakaṃ. Ito uddhaṃ kiñci dhammajātaṃ dukkhaṃ ariyasaccaṃ nāma natthīti yāthāvasarasalakkhaṇato pavattikkamato ceva pīḷanasaṅkhatasantāpavipariṇāmalakkhaṇato ca yathābhūtaṃ ariyamaggapaññāya nappajānāti. Avasesapaccayasamāgame udayati uppajjati, svāyaṃ samudayo saṃsārapavattibhāvenāti āha ‘‘pavattidukkhapabhāvikā’’ti, dukkhasaccassa uppādikāti attho. Yāthāvasarasalakkhaṇatoti yathābhūtaṃ anupacchedakaraṇarasato ceva sampiṇḍananidānasaṃyogapalibodhalakkhaṇato ca.

如问：“愚者为何愚？”回答说：“因为无明故。”“无明故曰愚”——此语谓明白原因。此谓苦，谓烦恼五蕴聚合之苦，为圣谛。此谓受苦聚合，意识品缘起之苦，简称为此。由此缘上缘合而起，乃生轮回之因。故称“苦因转动苦轮之因”，示尽事理之缘起实相。

Idaṃ nāma ṭhānaṃ patvāti idaṃ nāma appavattikāraṇaṃ āgamma. Nirujjhatīti anuppādanirodhavasena nirujjhati, tenāha ‘‘ubhinnaṃ appavattī’’ti. Yāthāvasarasalakkhaṇatoti yathābhūtaṃ accutirasato ceva nissaraṇavivekāsaṅkhatāmatalakkhaṇato ca. Ayaṃ paṭipadāti ayaṃ sammādiṭṭhiādikā samodhānalakkhaṇā paṭipajjati etāyāti paṭipadā. Dukkhanirodhaṃ gacchatīti dukkhanirodhaṃ nibbānaṃ sacchikiriyābhisamayavasena gacchati ārabbha pavattati. Yāthāvasarasalakkhaṇatoti yathābhūtaṃ kilesappahānakaraṇasarasato ceva niyyānahetudassanādhipateyyalakkhaṇato ca nappajānāti. Anantaravāreti dutiyavāre. Imināva nayenāti ‘‘idaṃ dukkhaṃ, ettakaṃ dukkha’’ntiādinā paṭhamavāre vuttanayena. Tattha hi duppaññaniddesattā pajānanapaṭikkhepavasena desanā āgatā, idha paññavantaniddesattā pajānanavasenāti ayameva viseso. Etthāti dutiyavāre.

此曰“转灭地点”，谓缘起故转生转灭之所。谓“寂灭”即因不生不灭之故得息灭。故曰“二者交互成转”。“实相不变”者，谓真实缘集相续而不虚假者。此为道，及正见等三学修行之所得。谓“苦之灭除”，即通过证悟涅槃而出世脱苦，遂行于此。然因不解脱烦恼根本故，不能尽达涅槃真义。所谓“无间隔”，即前述初次陈说之意也。此为次第讲说，初者此，称“此处”。

Savanatoti kammaṭṭhānassa savanato uggaṇhāti. Ganthasavanamukhena hi tadatthassa uggahaṇaṃ. Ṭhapetvā taṇhantiādi tassa uggahaṇākāranidassanaṃ. Abhinivisatīti vipassanābhinivesavasena abhinivisati vipassanākammaṭṭhānaṃ paṭṭhapeti. No vivaṭṭeti vivaṭṭe abhiniveso na hoti avisayattā. Ayanti catusaccakammaṭṭhāniko.

『听』谓对修习之境的聆听。通过对经文整体之理解，引出该义。释曰：以理结为缘起听解之正由。设定语境以说明渴爱等之起因。由此而展现出修习内观的根本方法，不涉外境变化。此乃四圣谛修习所依。

Pañcakkhandhāti pañcupādānakkhandhā. Khandhavasena vipassanābhinivesassa cakkhādivasena vedanādivasena ca satipi anekavidhatte sukaraṃ suviññeyyanti catudhātumukhena taṃ dassetuṃ ‘‘dhātukammaṭṭhānavasena otaritvā’’ti āha. Rūpanti vavatthapetīti ruppanaṭṭhena rūpanti asaṅkarato paricchindati. Tadārammaṇāti taṃ rūpaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattanakā. Nāmanti vedanādicatukkaṃ namanaṭṭhena nāmanti vavatthāpeti. Yamakatālakkhandhaṃ bhindanto viya yamakaṃ bhinditvā ‘‘arūpaṃ, rūpañcā’’ti dveva ime dhammā, na ettha koci attā vā attaniyaṃ vāti nāmarūpaṃ vavatthapeti paricchindati pariggaṇhāti. Ettāvatā diṭṭhivisuddhi dassitā. Taṃ panetaṃ nāmarūpaṃ na ahetukaṃ. Yasmā sabbaṃ sabbattha sabbadā ca natthi, tasmā sahetukaṃ. Kīdisena hetunā? Na issarādivisamahetunā. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. mahāṭī. 2.447) vuttanayena gahetabbaṃ. Sahetukattā eva sapaccayaṃ. Avijjādayoti avijjātaṇhupādānakammāhārādayo. Evanti ‘‘taṃ paneta’’ntiādinā vuttappakārena avijjādike paccaye ceva rūpavedanādike paccayuppannadhamme ca vavatthapetvā paricchinditvā pariggahetvā. Vuttañhetaṃ ‘‘avijjāsamudayā rūpasamudayo, taṇhāsamudayā rūpasamudayo’’ti (paṭi. ma. 1.50). Ettāvatā kaṅkhāvitaraṇavisuddhiṃ dasseti.

“五蕴”即“五取蕴”。以蕴整体来说，内观渴爱观察感受等，此中定有多重难识之处。因以四所缘界为镜，显示“由缘故，因缘之法，从彼处超越”。所谓“色”者，乃经无混合断裂而成。所谓“境界”，为此色为所缘境。所谓“名”，即感、受、想、行等四之总称；以名理展开则为依名解说。譬如阐破复合四蕴乃二：无色与色二法，非有自体。此谓名色理的详解。此名色并非无因起，因万法无处不有，所以有因缘之说，然非无常异因。具体因缘之义应依正净之解脱义理中述。因缘相即互为条件，始于无明等行之驻聚。由如是等说，示现世间诸因缘相所生之法，并以此观见解惑疑之净。

Hutvāti hetupaccayasamavāye uppajjitvā. Abhāvaṭṭhenāti tadanantarameva vinassanaṭṭhena. Aniccāti aniccā addhuvā. Aniccalakkhaṇaṃ āropetīti tesu pañcasu khandhesu aniccatāsaṅkhātaṃ sāmaññalakkhaṇaṃ niropeti. Tatoti aniccalakkhaṇāropanato paraṃ, tato vā aniccabhāvato. Udayabbayappaṭipīḷanākārenāti uppādanirodhehi pati pati abhikkhaṇaṃ pīḷanākārena hetunā dukkhā aniṭṭhā, dukkhamā vā. Avasavattanākārenāti kassaci vasena avasavattanākārena. Anattāti na sayaṃ attā, nāpi nesaṃ koci attā atthīti anattāti. Tilakkhaṇaṃāropetvāti evaṃ aniccassa dukkhabhāvato, dukkhassa ca anattabhāvato khandhapañcake tividhampi sāmaññalakkhaṇaṃ āropetvā. Sammasantoti udayabbayañāṇuppattiyā uppanne vipassanupakkilese pahāya maggāmaggaṃ vavatthapetvā udayabbayañāṇādivipassanāpaṭipāṭiyā saṅkhāre sammasanto gotrabhuñāṇānantaraṃ lokuttaramaggaṃ pāpuṇāti.

“生”的意思为因缘和合而生起。所谓“灭”即随之迅速消灭。作无常的分别。于五蕴中，无常乃其共相，此为常相的否定。依此无常特相，再进一步论其生灭之相，对缘起之反复生灭作详加说明，以因缘为由，苦乐悲喜，做时常变化。所谓“还续作用”，是指有宿世的因缘相续。所谓“无我”，即不存在有自性的我及他我，表明无我之义。昭明三法共相，以无常生苦与无我之义，授予三相之特。所谓正觉，是指以生灭知见达成，净除内观烦恼而通达正道。已成如是之智，断惑而证得无上超越世俗之道。

Ekapaṭivedhenāti ekeneva ñāṇena paṭivijjhanena. Paṭivedho paṭighātābhāvena visaye nissaṅgacārasaṅkhātaṃ nibbijjhanaṃ. Abhisamayo avirajjhitvā adhigamanasaṅkhāto avabodho. ‘‘Idaṃ dukkhaṃ, ettaṃ dukkhaṃ, na ito bhiyyo’’ti paricchinditvā yāthāvato jānanameva vuttanayena paṭivedhoti pariññāpaṭivedho, idañca yathā ñāṇe pavatte pacchā dukkhassa sarūpādiparicchede sammoho na hoti, tathā pavattiṃ gahetvā vuttaṃ, na pana maggañāṇassa ‘‘idaṃ dukkha’’ntiādinā pavattanato. Tenāha ‘‘tasmiñcassa khaṇe’’tiādi. Pahīnassa puna apahātabbatāya pakaṭṭhaṃ hānaṃ cajanaṃ samucchindanaṃ pahānaṃ, pahānameva vuttanayena paṭivedhoti pahānapaṭivedho. Ayampi yena kilesena appahīyamānena maggabhāvanāya na bhavitabbaṃ, asati ca maggabhāvanāya yo uppajjeyya, tassa padaghātaṃ karontassa anuppattidhammataṃ āpādentassa ñāṇassa tathāpavattiyā paṭighātābhāvena nissaṅgacāraṃ upādāya evaṃ vutto. Sacchikiriyā paccakkhakaraṇaṃ anussavākāraparivitakkādike muñcitvāva sarūpato ārammaṇakaraṇaṃ ‘‘idaṃ ta’’nti yāthāvasabhāvato gahaṇaṃ, sā eva vuttanayena paṭivedhoti sacchikiriyāpaṭivedho. Ayampi yassa āvaraṇassa asamucchindanato ñāṇaṃ nirodhaṃ ālambituṃ na sakkoti, tassa samucchindanato taṃ sarūpato vibhāvitameva pavattatīti evaṃ vutto.

所谓“亲证”，是指通过直接智慧一现洞晓。亲证即对烦恼破断，脱离世俗触缘，得无著乐之境的体悟通达。成就明了“此乃苦，此即苦”等断见，谓分别体验苦理之智。此区别于道理上开始之认知，谓断灭染污之智慧，此为真实的亲证。以此证得，便无于断除道理之苦生出障碍。如言“当下之际”，说明丢弃烦恼，面对真理而断绝执著。此为断除之证。又称“勤修”，即断灭烦恼而生诸禅，道之进境。亦称真观，意指观法现象如实之和合，显示智慧之真现。此皆由心起缘起中证得，智慧因择善修而成。

Bhāvanā uppādanā vaḍḍhanā ca. Tattha paṭhamamagge uppādanaṭṭhena bhāvanā, dutiyādīsu vaḍḍhanaṭṭhena, ubhayatthāpi vā ubhayaṃ veditabbaṃ. Paṭhamamaggopi hi yathārahaṃ vuṭṭhānagāminiyaṃ pavattaṃ parijānanādiṃ vaḍḍhento pavattoti tatthāpi vaḍḍhanaṭṭhena bhāvanāti sakkā viññātuṃ. Dutiyādīsupi appahīnakilesappahānato puggalantarasādhanato ca uppādanaṭṭhena bhāvanā, sā eva vuttanayena paṭivedhoti bhāvanāpaṭivedho. Ayampi yathā ñāṇe pavatte pacchā maggadhammānaṃ sarūpaparicchede sammoho na hoti, tathā pavattiṃ gahetvā vutto. Tiṭṭhantu tāva yathādhigatā maggadhammā, yathāpavattesu phalesupi ayaṃ yathādhigatasaccadhammesu viya vigatasammohova hoti sekkhopi samāno. Tena vuttaṃ – ‘‘diṭṭhadhammo pattadhammo viditadhammo pariyogāḷhadhammo’’ti (mahāva. 27). Yathā cassa dhammā tāsaṃ jotitā yathādhigatasaccadhammāvalambiniyo maggavīthito parato maggaphalapahīnāvasiṭṭhakilesanibbānānaṃ paccavekkhaṇā pavattanti. Dukkhasaccadhammā hi sakkāyadiṭṭhiādayo. Ayañca atthavaṇṇanā pariññābhisamayenātiādīsupi vibhāvetabbā. Kiccatoti asammohato. Nirodhaṃ ārammaṇatoti ettha ‘‘ārammaṇatopī’’ti pi-saddo luttaniddiṭṭho daṭṭhabbo nirodhepi asammohapaṭivedhassa labbhanato. Etassāti catusaccakammaṭṭhānikassa puggalassa.

修习即产生、增长。前道中以产生为基点，次第道中以增长为基点，修习有此二法，或兼而有之。初次修习，正如湖水波起，意识萌发，因而增长。后续修习，则为放弃诸烦恼、安立他得之功德，属个人证得之助缘，称为增长。此即亲证过程。应如智慧觉受起前，调伏诸禅时无惑乱，故可知果报不应再产生烦恼。如是依照法理，如证得之境，修行者心无惑乱，亦可进致速证道果。故言“所见法、已成法、现行法、解脱法”。如其所见之法，已稳定成就，于法相上如其所证之真实，转为依止道，进向果报。苦谛真理，含盖我执等诸烦恼。此义理宜以证悟正详推究，依义令通达。修行者心应清净无惑。灭谛乃专指“依止”的灭故，连语亦如此，因证不惑故。此修习者应获正觉法，成四圣谛修持之法。

Paññavāti niddiṭṭho nippariyāyato paññavantatāya idha adhippetattā. Pāḷitoti dhammato. Atthatoti aṭṭhakathāto. Anusandhitoti tasmiṃ tasmiṃ sutte taṃtaṃanusandhito. Pubbāparatoti pubbenāparassa saṃsandanato. Saṅgītikkamena cettha pubbāparatā veditabbā. Taṃtaṃdesanāyameva vā pubbabhāgena aparabhāgassa saṃsandanato. Viññāṇacaritoti vijānanacarito vīmaṃsanacarito tepiṭake buddhavacane vicāraṇācāravepullato. Paññavāti na vattabbo maggenāgatāya paññāya abhāvato. Ajja ajjeva arahattanti ittaraṃ atikhippamevāti adhippāyo. Paññavāpakkhaṃ bhajati sekkhapariyāyasabbhāvato. Sutte pana paṭivedhova kathito saccābhisamayavasena āgatattā.

“智慧”谓真知不惑的彻尽圆满。此述有关语句均依三藏注疏为义。所谓“探究”，是指对经文逐句细察。所谓“先后”，指文中语辞先后顺序。上下文联系宜知，前后相承。所谓“识行”，则是观看与审察，三藏佛语理义考察之法。此智慧非净证道前所能及，而是以后方能达致之见解。常见世尊言“正知见”的先行。智慧虽有捷速出世法，但需渐次修习显现。智力所属寮具特性。经文中所言“亲证”，即依据真实证得之境界。

Esāti anantare vutto ariyapuggalo. Kammakārakacittanti bhāvanākammassa pavattanakacittaṃ . Sukhavedanampi vijānātīti ko vediyati, kassa vedanā, kiṃkāraṇā vedanā, sopi kassaci abhāvaggahaṇamukhena sukhaṃ vedanaṃ sabhāvato samudayato atthaṅgamato assādato ādīnavato ca yathābhūtaṃ paricchindanto pariggaṇhanto sukhaṃ vedanaṃ vijānāti nāma. Sesapadadvayepi eseva nayo. Yasmā ‘‘satipaṭṭhāne’’ti iminā satipaṭṭhānakathaṃ upalakkheti. Tāya hi tadattho veditabbo, tasmā taṃsaṃvaṇṇanāyampi (dī. ni. ṭī. 2.380) vuttanayena tassattho veditabbo . Kāmañcetaṃ viññāṇaṃ vedanāto aññampi ārammaṇaṃ vijānāti, anantaravāre pana rūpamukhena vipassanābhinivesassa dassitattā idha arūpamukhena dassetuṃ ‘‘sukhantipi vijānātī’’tiādinā niddiṭṭhaṃ, pucchantassa vā ajjhāsayavasena.

于是，过不了多久，一位圣人被称说出来。所谓『造作因心』者，即修习造作的业因心。即使是快乐受，亦应认识它，问说：是谁感受快乐？何因感受快乐？何种快乐？快乐由何缘生起？即使有些快乐缘于无我等无所执著之处，自其自然生起、现行、展开、减灭，并具危险，若能如实分别、观察，即认识快乐受。以上二者的说法亦如是。因《念处经》中有『念处观』，故借此说明念处义理。因此又用此说，分别论述其理。譬如欲识此识、受，并知诸境界：在无间断的缘起里，识知欲界受，所依体现在色境上。若要观境转识断，可证《念处经》中『亦知为乐』等句，或询问或依意向识。

Saṃsaṭṭhāti sampayuttā. Tenāha ‘‘ekuppādādilakkhaṇena saṃyogaṭṭhenā’’ti. Visaṃsaṭṭhāti vippayuttā. Bhinditvāti aññabhūmikassa aññabhūmidassaneneva vināsetvā, saṃbhinditvā vā. Saṃsaṭṭhabhāvaṃ pucchatīti taṃcittuppādapariyāpannānaṃ pañcaviññāṇānaṃ saṃsaṭṭhabhāvaṃ pucchati. Yadi evaṃ kathaṃ pucchāya avasaro visaṃsaṭṭhabhāvāsaṅkāya eva abhāvato? Na, cittuppādantaragatānaṃ maggapaññāmaggaviññāṇānaṃ vipassanāpaññāvipassanāviññāṇānañca vomissakasaṃsaṭṭhabhāvassa labbhamānattā. Vinivaṭṭetvāti aññamaññato vivecetvā. Nānākaraṇaṃ dassetuṃ na sakkāti idaṃ kevalaṃ saṃsaṭṭhabhāvameva sandhāya vuttaṃ, na sabhāvabhedaṃ, sabhāvabhedato pana nānākaraṇaṃ nesaṃ pākaṭameva. Tenāha ‘‘ārammaṇato vā vatthuto vā uppādato vā nirodhato vā’’ti. Idāni tameva sabhāvabhedaṃ visayabhedena suṭṭhu pākaṭaṃ katvā dassetuṃ ‘‘tesaṃ tesaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Visayoti pavattiṭṭhānaṃ issariyabhūmi, yena cittapaññānaṃ tattha tattha pubbaṅgamatā vuccati.

所谓『集』即连结相连。故说『以同起等标志而连结』。所谓『离散』则是断别，即在显现他地而破坏连结，或破除并断连结。询问连结之理，即要问心生起时五识间连结之状态。若问连结，是否因离散而无连结？非也。乃是因五识中智慧、道识、观慧、慧识，以及智慧之散乱尚未止息而得连结。所谓断别乃分别于彼此。此理非仅指连结之存在，亦指连结之间种种断别，不是本质断别，却有诸多间别。故说云『或起于触境，或因对象，或由生起，或由灭尽』。现在明说此等自然断别的区别，并说『彼彼皆有别』。所谓对象是指作用场所，是识慧之场域，各处皆有先前向前展开。

Kāmañca vipassanāpi paññāvaseneva kiccakārī, maggopi viññāṇasahitova, na kevalo, yathā pana lokiyadhammesu cittaṃ padhānaṃ tatthassa dhorayhabhāvena pavattisabbhāvato. Tathā hi taṃ ‘‘chadvārādhipati rājā’’ti (dha. pa. aṭṭha. 2.181) vuccati, evaṃ lokuttaradhammesu paññā padhānā paṭipakkhavidhamanassa visesato tadadhīnattā. Tathā hi maggadhamme sammādiṭṭhi eva paṭhamaṃ gahitā. Ayañca nesaṃ visayavasena pavattibhedo, tathā ca paññāpanavidhi na kevalaṃ thereheva dassito, apica kho bhagavatāpi dassitoti vibhāvento ‘‘sammāsambuddhopī’’tiādimāha. Yattha paññā na labbhati, tattha cittavasena pucchane vattabbameva natthi yathā ‘‘kiṃcitto tvaṃ bhikkhū’’tiādīsu (pārā. 132-135). Yattha pana paññā labbhati, tatthāpi cittavasena jotanā hoti yathā – ‘‘ajjhattameva cittaṃ saṇṭhapeti sannisādeti ekodiṃ karoti samādahati (saṃ. ni. 4.332), yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hotī’’tiādīsu (dha. sa. 1). Aṭṭhakathāyaṃ pana lokiyadhammesu cittavasena, lokuttaradhammesu paññāvasena codanaṃ byatirekamukhena dassetuṃ ‘‘katamā te bhikkhu paññā adhigatā’’tiādi vuttaṃ. Yebhuyyavasena cetaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Tathā hi katthaci lokiyadhammā paññāsīsenapi niddisīyanti – ‘‘paṭhamassa jhānassa lābhino kāmasahagatā saññāmanasikārā samudācaranti hānabhāginī paññā’’tiādīsu (paṭi. ma. 1.1). Saññāsīsenapi – ‘‘uddhumātakasaññāti vā sesarūpārūpasaññāti vā ime dhammā ekatthā, udāhu nānatthā’’tiādīsu (pārā. aṭṭha. 45.padabhājanīyavaṇṇanā). Tathā lokuttaradhammāpi katthaci cittasīsena niddisīyanti – ‘‘yasmiṃ samaye lokuttaraṃ cittaṃ bhāvetī’’ti (dha. sa. 277), tathā phassādisīsenapi – ‘‘yasmiṃ samaye lokuttaraṃ phassaṃ bhāveti, vedanaṃ saññaṃ cetanaṃ bhāvetī’’tiādīsu (dha. sa. 277).

欲界的观慧亦是智慧作用，业处中的智识非仅如此。如同俗世现象中，心的主导作用如同『六门之主君』，以突出之势运行世间法。故称『六门之王』。同样，出世间法中以智慧为主导，诸法随智慧而运行。又，因智慧起，故道首位以正见首。依此说，识与智慧各自有不同的所缘及展现。又，智慧之示现不仅仅示于长老们，世尊行道时亦示现。未得智慧处，须以识之询问，如问『你是什么心，诸比库』。得智慧处，识心照耀，如『内部心念定住、集聚、安住与专注』，及『当时善心生起』等经文。阿毗达摩中在俗世法以识询问，在出世法以智慧鼓励，故言『比库，你获得何智慧』。类此种种说教，理应观察。世间法中对于智慧之微现，也有指出如『初禅所得者行于欲牵引的觉知、觉照、思惟』。觉知亦指出『高扬觉知，或称分别色非色觉知，皆同一法』。出世法亦有指出心识，例如『当时生起出世无上心』及触等法的现起。

Catūsu sotāpattiyaṅgesūti sappurisasevanā, saddhammassavanaṃ, yonisomanasikāro, dhammānudhammapaṭipattīti imesu catūsu sotāpattimaggassa kāraṇesu. Kāmaṃ cetesu satiādayopi dhammā icchitabbāva tehi vinā tesaṃ asambhavato, tathāpi cettha saddhā visesato kiccakārīti veditabbā. Saddo eva hi sappurise payirupāsati, saddhammaṃ suṇāti, yoniso ca manasi karoti, ariyamaggassa ca anudhammaṃ paṭipajjati, tasmā vuttaṃ ‘‘ettha saddhindriyaṃ daṭṭhabba’’nti. Iminā nayena sesindriyesupi attho daṭṭhabbo. Catūsu sammappadhānesūti catubbidhasammappadhānabhāvanāya. Catūsu satipaṭṭhānesūtiādīsupi eseva nayo. Ettha ca sotāpattiyaṅgesu saddhā viya sammappadhānabhāvanāya vīriyaṃ viya ca satipaṭṭhānabhāvanāya – ‘‘satimā vineyya loke abhijjhādomanassa’’nti (dī. ni. 2.373; ma. ni. 1.106; saṃ. ni. 5.384, 407) vacanato pubbabhāge kiccato sati adhikā icchitabbā. Evaṃ samādhikammikassa samādhi, ‘‘ariyasaccabhāvanā paññābhāvanā’’ti katvā tattha paññā pubbabhāge adhikā icchitabbāti pākaṭoyamattho, adhigamakkhaṇe pana samādhipaññānaṃ viya sabbesampi indriyānaṃ saddhādīnaṃ samarasatāva icchitabbā. Tathā hi ‘‘ettha saddhindriya’’ntiādinā tattha tattha etthaggahaṇaṃ kataṃ. Evanti yaṃ ṭhānaṃ, taṃ indriyasamattādiṃ paccāmasati. Savisayasmiṃyevāti attano attano visaye eva. Lokiyalokuttarā dhammā kathitāti lokiyadhammā lokuttaradhammā ca tena tena pavattivisesena kathitā. Idaṃ vuttaṃ hoti – saddhāpañcamesu indriyesu saha pavattamānesu tattha tattha visaye saddhādīnaṃ kiccādhikatāya tassa tasseva daṭṭhabbatā vuttā, na sabbesaṃ. Evaṃ aññepi lokiyalokuttarā dhammā yathāsakaṃ visaye pavattivisesavasena bodhitāti.

所谓『四菩提分支』者，即善法人之所亲近、闻正法、正确思惟及依法修行的四因缘。此四因缘是通往四果菩提之因。欲界心诸法中，念等亦属修心法，若无其因，即不可成就。尤以信心为关键，故应知此理。正如『善人亲近法，听闻正法，善思惟，依正法行持，故此称为信根』。由此理亦得其他根，如四正勤、四念处等。所谓四正勤，四念处诸法，皆可归纳于此理。于此『断除与制伏贪忧之念』前面所说，正是于修心上应更多用心。如此，修定者名为定；修圣谛智慧者名为慧。慧比定先，故在修学时，智慧居功首位。故说定与慧二者俱足，乃修习诸根，如信、精进等而得。故有『于彼处有信根』等辞。各众根集于一处，得其功用。知此可守护善根。现世俗法及出世圣法，皆分别其主要推动力而论，表明内心所缘之分别。是故谓此用于发起欲界，彼用于发展出世心，或喜惰、念住、慧在各法中分别晓示。

Idāni saddhādīnaṃ indriyānaṃ tattha tattha atirekakiccataṃ upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Tatridaṃ upamāsaṃsandanaṃ rājapañcamā sahāyā viya vimuttiparipācakāni pañcindriyāni. Nesaṃ kīḷanatthaṃ ekajjhaṃ vīthiotaraṇaṃ viya indriyānaṃ ekajjhaṃ vipassanāvīthiotaraṇaṃ. Sahāyesu paṭhamādīnaṃ yathāsakageheva vicāraṇā viya saddhādīnaṃ sotāpattiaṅgādīni patvā pubbaṅgamatā. Sahāyesu itaresaṃ tattha tattha tuṇhībhāvo viya sesindriyānaṃ tattha tattha tadanvayatā. Tassa pubbaṅgamabhūtassa indriyassa kiccānugatatā. Na hi tadā tesaṃ sasambhārapathavīādīsu āpādīnaṃ viya kiccaṃ pākaṭaṃ hoti, saddhādīnaṃyeva pana kiccaṃ vibhūtaṃ hutvā tiṭṭhati puretaraṃ tathāpaccayehi cittasantānassa abhisaṅkhatattā. Ettha ca vipassanākammikassa bhāvanā visesato paññuttarāti dassanatthaṃ rājānaṃ nidassanaṃ katvā paññindriyaṃ vuttaṃ. Itītiādi yathādhigatassa atthassa nigamanaṃ.

现在说信等根各自具有额外作用，并以譬喻说明，如同王国中五位辅佐大臣。五根各有所长，犹如五根其中之一穿越小径，助其得道。每辅佐各司其责，如同视察本府事物，先前开拓诸根。其他随众根宁静，余根依缘持续。此前驱根之作用保障，犹如地基稳固，使后续诸根稳定持续，因心根缘起具有连贯性。此举特别指出观慧者的修持，有示范国王之说，指五根之慧根。由此总结说明已达之义理。

Maggaviññāṇampīti ariyamaggasahagataṃ apacayagāmiviññāṇampi. Tatheva taṃ vijānātīti saccadhammaṃ ‘‘idaṃ dukkha’’ntiādinā nayeneva vijānāti ekacittuppādapariyāpannattā maggānukūlattā ca. Yaṃ vijānātīti ettha vijānanapajānanāni vipassanācittuppādapariyāpannāni adhippetāni, na ‘‘yaṃ pajānātī’’ti ettha viya maggacittuppādapariyāpannāti āha ‘‘yaṃ saṅkhāragata’’ntiādi. Tathevāti ‘‘anicca’’ntiādinā nayena. Ekacittuppādapariyāpannattā vipassanābhāvato ca samānapaccayehi saha pavattikatā ekuppādatā, tato eva ekajjhaṃ saheva nirujjhanaṃ ekanirodhatā, ekaṃyeva vatthuṃ nissāya pavatti ekavatthukatā, ekaṃyeva ārammaṇaṃ ārabbha pavatti ekārammaṇatā. Hetumhi cetaṃ karaṇavacanaṃ. Tena ekuppādāditāya saṃsaṭṭhabhāvaṃ sādheti. Anavasesapariyādānañcetaṃ, ito tīhipi sampayuttalakkhaṇaṃ hotiyeva.

所谓道识，系随圣道进展的相续意识，并为业识之所续。由是认识，即用『此苦』等真理，心连续不断地观受道法，依止道相，心意缜密连贯。此认识包括对无常苦无我等理，展现于见道时。因观慧展现，故连结统一。由其聚集故，起连结。故以因缘对待，连结缔结成。故称为『集』。此外，因次第是三连结法，亦即三重联结标志之特性。

Maggapaññaṃsandhāya vuttaṃ, sā hi ekantato bhāvetabbā, na pariññeyyā, paññāya pana bhāvetabbatāya taṃsampayuttadhammāpi taggatikāva hontīti āha ‘‘taṃsampayuttaṃ panā’’tiādi. Kiñcāpi vipassanāpaññāya bhāvanāvasena pavattanato taṃsampayuttaviññāṇampi tatheva pavattati, tassa pana pariññeyyabhāvānativattanato pariññeyyatā vuttā. Tenevāha – ‘‘yampi taṃ dhammaṭṭhitiñāṇaṃ, tampi khayadhammaṃ vayadhammaṃ virāgadhammaṃ nirodhadhamma’’nti.

关于证悟正道智慧的说法，指出此智慧必须专心培养，不能半途而废。然而，由于此智慧与慧解脱相关，故此二者虽密切相连，但证悟智的滋长是超越于此二者的。因此有言“相连者亦然”等。再者，因以观慧的培养产生相续识，虽然这种续识依慧而起，但因其不断超越了智慧的完成程度，故称为“可证悟的”。因此说：“其中所知法，正是无常、毁灭、离欲、止息之法。”

§450

450.Evaṃ santepīti vedanāti evaṃ sāmaññaggahaṇe satipi. Tebhūmikasammasanacāravedanāvāti bhūmittayapariyāpannā, tato eva sammasanañāṇassa gocarabhūtā vedanā eva adhippetā sabrahmacārīnaṃ upakārāvahabhāvena desanāya āraddhattā. Tathā hi vuttaṃ ‘‘caturoghanittharaṇatthikāna’’ntiādi . Esa nayo paññāyapi. Idha sukhādisaddā tadārammaṇavisayāti imamatthaṃ suttena sādhetuṃ ‘‘rūpañca hī’’tiādi vuttaṃ. Ekantadukkhanti ekanteneva aniṭṭhaṃ, tato eva dukkhamatāya dukkhaṃ. Ārammaṇakaraṇavasena dukkhavedanāya anupatitaṃ, otiṇṇañcāti dukkhānupatitaṃ, dukkhāvakkantaṃ. Sukhena anavakkantaṃ abhavissāti yojanā. Nayidanti ettha idanti nipātamattaṃ. Sārajjeyyunti sārāgaṃ uppādeyyuṃ. Sukhanti sabhāvato ca iṭṭhaṃ. Sārāgā saṃyujjantīti bahalarāgahetu yathārahaṃ dasahipi saṃyojanehi saṃyujjanti. Saṃyogā saṃkilissantīti tathā saṃyuttatāya taṇhāsaṃkilesādivasena saṃkilissanti, vibādhīyanti upatāpīyanti cāti attho. Ārammaṇanti iṭṭhaṃ, aniṭṭhaṃ, majjhattañca ārammaṇaṃ yathākkamaṃ sukhaṃ, dukkhaṃ, adukkhamasukhanti kathitaṃ. Evaṃ avisesena pañcapi khandhe sukhādiārammaṇabhāvena dassetvā idāni vedanā eva sukhādiārammaṇabhāvena dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Pākatikapacurajanavasenāyaṃ kathitāti katvā ‘‘purimaṃ sukhaṃ vedanaṃ ārammaṇaṃ katvā’’ti vuttaṃ. Visesalābhī pana anāgatampi sukhaṃ vedanaṃ ārammaṇaṃ karoteva. Vuttametaṃ satipaṭṭhānavaṇṇanāyaṃ (dī. ni. aṭṭha. 2.380; ma. ni. aṭṭha. 1.79). Vedanāya hi ārammaṇaṃ vediyantiyā taṃsamaṅgīpuggalo vedetīti vohāramattaṃ hoti.

450.「如是受故」意指受蕴中的感受。三种基础所感知的恰当身行感受，亦称为境界，随后专注于所观察的知觉为感受，是指出家众共依教化而起烦恼的根本。正如经中所言，“四种病苦的救脱法”等，是智慧的指引。在此，以闻法为基础，阐述了色等法的所缘，即此处所说的“色”等，对现前的具足苦为总摄。单纯是苦，乃因独一无二的苦为不可爱；苦乃被观的因由，因感受作为触因未起，已超越苦，已体验苦，已超越苦，已断除苦。若无苦的破断，便不会离苦。此理句仅为虚词。所谓“舍爱”，是指欲望的生起。快乐本性是自然可爱。欲望融合称为许多烦恼的根由，如众多烦恼以十结等相缠。缠结即因渴爱等污染相缠，故致须阻碍与折磨。所谓所缘者，即为可爱与不可爱的中间所缘，诸如苦与乐、非苦非乐等。以此无分别心，在五蕴示现乐等所缘之理，此时感受现前以受为乐等所缘而示现，故曰“亦为所缘”等。以现前缘所为因，说明“前缘之乐感受乃所缘”。获得特别之乐，未来亦生乐所缘。此为念处的说明（见大毗尼训释部分）。感受凭感知端而现，乃相应五受蕴之觉知，故称为感受。

Sabbasaññāyāti sabbāyapi catubhūmikasaññāya. Sabbatthakasaññāyāti sabbasmiṃ cittuppāde pavattanakasaññāya. Vatthe vāti vā-saddena vaṇṇadhātuṃ saṅgaṇhāti . Pāpentoti bhāvanaṃ upacāraṃ vā appanaṃ vā upanento. Uppajjanakasaññāpīti ‘‘nīlaṃ rūpaṃ, rūpārammaṇaṃ nīla’’nti uppajjanakasaññāpi.

所谓『诸色法之识』，即谓于四种基础之识。所谓『遍处识』，即以诸所缘于心起身之识。就此，『流转』一辞借声用以表示本质。谓能生起乃至表示造作或执持。所谓“生起识”，即“青色法体，青色所缘”等，即谓生起的识。

Asabbasaṅgāhikattāti sabbesaṃ vedanāsaññāviññāṇānaṃ asaṅgahitattā. Takkagatanti suttakantanakatakkamhi, suttavattanakatakkamhi vā veṭhanavasena ṭhitaṃ. Parivaṭṭakādigatanti suttaveṭhanaparivaṭṭakādigataṃ. Vissaṭṭhattāva na gahitā, yadaggena paññā viññāṇena saddhiṃ sampayogaṃ labhāpitā, tadaggena vedanāsaññāhipi sampayogaṃ labhāpitā evāti. Tadeva sañjānāti saṃsaṭṭhabhāvato.

所谓“非合一性”，是指感受、识、想等众心法之不合一性。所谓“顺理者”，即为合乎经典戒律和依教化规条立定，遵从教义。所谓“循环等”，是指经典中论及循环回转等。所谓“不彻底”，谓不全然理解，但借助智慧、识和语言相应之结合而达成，与感受、识、想等亦然。此即“认识”，是其周总之说。

Sañjānāti vijānātīti ettha ‘‘pajānātī’’ti padaṃ ānetvā vattabbaṃ pajānanavasenapi visesassa vakkhamānattā. Jānātīti ayaṃ saddo ca laddatoyevettha aviseso, atthato pana visesato icchitabbo. Anekatthattā hi dhātūnaṃ tena ākhyātapadena nāmapadena ca vuttamatthaṃ upasaggapadaṃ jotakabhāvena viseseti, na vācakabhāvena. Tenāha ‘‘tassapi jānanatthe viseso veditabbo’’ti . Etena saññāviññāṇapaññāpadāni antogadhajānanatthe yathāsakaṃ visiṭṭhavisaye ca niṭṭhānīti dasseti. Tenevāha ‘‘saññā hī’’tiādi. Sañjānanamattamevāti ettha matta-saddena visesanivattiatthena vijānanapajānanākāre nivatteti, eva-saddena kadācipi imissā te visesā natthevāti avadhāreti. Tenevāha ‘‘aniccaṃ dukkha’’ntiādi. Tattha viññāṇakiccampi kātuṃ asakkontī saññā kuto paññākiccaṃ kareyyāti ‘‘lakkhaṇapaṭivedhaṃ pāpetuṃ na sakkoti’’cceva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘maggapātubhāva’’nti.

所谓“认识”，即理解知晓，本文引入“知道”一词以强调以理解为标志的特殊涵义。众义万别，故由名词及词根作用指示所说之义，助于照明此内涵，不单为字面。故言“对此‘识’也当分别说明”，进而阐明知觉、识与智慧之内涵和对分别了解的示范。由此称『想乃』等。所谓“认识仅止于此”，指以语言或文字作分析阐释，若诸特殊义偶尔不存在亦可成立。因此言“无常、苦”等。此处亦说识虽难为所作，但想却可为智慧作业，即不说“道业”，区分二者。

Ārammaṇe pavattamānaṃ viññāṇaṃ na saññā viya nīlapītādimattasañjānanavasena pavattati, atha kho tattha aññampi tādisaṃ visesaṃ jānantameva pavattatīti āha ‘‘viññāṇa’’ntiādi. Kathaṃ pana viññāṇaṃ lakkhaṇapaṭivedhaṃ pāpetīti? Paññāya dassitamaggena. Lakkhaṇārammaṇikavipassanāya hi anekavāraṃ lakkhaṇāni paṭivijjhitvā pavattamānāya paguṇabhāvato paricayavasena ñāṇavippayuttacittenapi vipassanā sambhavati, yathā taṃ paguṇassa ganthassa ajjhayane tattha tattha gatāpi vārā na upadhārīyanti. ‘‘Lakkhaṇapaṭivedha’’nti ca lakkhaṇānaṃ ārammaṇakaraṇamattaṃ sandhāya vuttaṃ, na paṭivijjhanaṃ. Ussakkitvāti udayabbayañāṇādiñāṇapaṭipāṭiyā ārabhitvā. Maggapātubhāvaṃ pāpetuṃ na sakkoti asambodhasabhāvattā. Ārammaṇampi sañjānāti avabujjhanavaseneva, na sañjānanamattena. Tathā lakkhaṇapaṭivedhampi pāpeti, na vijānanamattena, attano pana aññāsādhāraṇena ānubhāvena ussakkitvā maggapātubhāvampi pāpeti.

流转之识非同想，亦非仅由色、声等感知而起，尚包含其他种种特殊知觉，因此称为“识”等。识何以证持三相？依智慧明示。如以观慧审视印证诸相，虽然三相多次被证得，然因善能引导，虽被破损后的习气无力影响，故在此以紧接印证之境解释称之为“印证三相”，非谓全面证知。所谓“觉醒”，是从生灭知等知识修行开始。不了解故无以证持道业为成就。流转所缘乃对识的察知，而非对认知本身。由自身非特殊感知的潜在经验觉醒，始能证持道业。

Idāni yathāvuttamatthaṃ upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha ajātabuddhīti asañjātabyavahārabuddhi. Upabhogaparibhoganti upabhogaparibhogārahaṃ, upabhogaparibhogavatthūnaṃ paṭilābhayogganti attho. Kūṭoti kahāpaṇapatirūpako tambakaṃsādimayo. Chekoti mahāsāro. Karatoti aḍḍhasāro. Saṇhoti mudujātiko samasāro. Iti-saddo ādiattho. Tena pādasāraparopādasāraaḍḍhasārādīnaṃ saṅgaho. Jānanto ca pana naṃ rūpaṃ disvāpi…pe… asukācariyena katotipi jānāti tathā heraññikaganthassa suggahitattā. Evamevantiādi upamāsaṃsandanaṃ. Saññāvibhāgaṃ akatvā piṇḍavaseneva ārammaṇassa gahaṇato dārakassa kahāpaṇadassanasadisā vuttā. Tathā hi sā yathāupaṭṭhitavisayapadaṭṭhānā vuccati. Viññāṇaṃ ārammaṇe ekaccavisesaggahaṇasamatthabhāvato gāmikapurisakahāpaṇadassanasadisaṃ vuttaṃ. Paññā pana ārammaṇe anavasesāvabodhato heraññikakahāpaṇadassanasadisā vuttā. Nesanti saññāviññāṇapaññānaṃ . Visesoti sabhāvaviseso. Duppaṭivijjho pakatipaññāya. Imināva nesaṃ accantasukhumataṃ dasseti.

现在依照先前所说的要义，为便于说明，以『如同……』等喻语加以划分。此中“未生佛陀”是指尚未觉悟之心智。所谓“享乐及受用”，是指分享和享受受用之事物及其缘由。『库诃』是指钱财主人的象征，如铜钱等。『谢科』意为巨大宝藏。『迦罗多』指八成之宝藏。『萨尼』指粘合种类、共同存在的宝藏。诸词之意即如此。因此将脚、宝藏、脚宝藏及半宝藏等不同层次集成一起。知此义者虽见其形，因缺乏熟练妙行者的见解，仍不能彻知此理，正如贤者所述《疑难之结》所揭示之紧密秘密。如此这般便可了解诸喻的相连。即便不拆分现象，亦如汇聚之坨肉一般，由承受缘起者之抓取，隐现出铜钱等物的可见景象。正因如此，称之为似乎出现的对象和名词所在。至于识者，乃指缘境中资质特别具足，可以为乡村男子所见及铜钱等所显。智慧者由于境中无剩余障碍之觉知，如贤者示范铜钱等所显形象。识、名色和般若智三者不可混同。所谓“特别”，是指自性本质之殊异。此难以洞悉，仅能以透彻智慧察之。以此层次，揭示了三者的极致细微义理。

Ekārammaṇe pavattamānānanti ekasmiṃyeva ārammaṇe pavattamānānaṃ. Tena abhinnavisayābhinnakālatādassanena avinibbhogavuttitaṃ vibhāvento duppaṭivijjhataṃyeva ulliṅgeti. Vavatthānanti asaṅkarato ṭhapanaṃ. Ayaṃ phasso…pe… idaṃ cittanti nidassanamattametaṃ. Iti-saddo vā ādiattho. Tena sesadhammānampi saṅgaho daṭṭhabbo. Idanti arūpīnaṃ dhammānaṃ vavatthānakaraṇaṃ. Tatoti yaṃ vuttaṃ tilatelādiuddharaṇaṃ, tato. Yadi dukkarataraṃ, kathaṃ tanti āha ‘‘bhagavā panā’’tiādi.

所谓现起一境，是指众多境中唯有此境独自现行。凭借彼此同现境界与同时发生之表现，澄清不受困惑之理，揭示其极难洞悉的实相。『应境』意为非混合设立。此是触与诸根等，是心所现象的象征。『如是』等词是词头义。由此类推诸余法相，当得以汇集明了。此乃无色法的所依设立也。『那时』是指前述中提及各种涂抹之事物之示例。若更加难解，该句和之后“世尊亦……”等语何以策显？

§451

451.Nissaṭenāti nikkhantena ataṃsambandhena. Pariccattenāti pariccattasadisena paccayabhāvānupagamanena paccayuppannasambandhābhāvato. Nissakkavacanaṃ apādānadīpanato. Karaṇavacanaṃ kattuatthadīpanato. Kāmāvacaramanoviññāṇaṃ na niyamato ‘‘idaṃ nāma pañcadvārikāsambandhā’’ti sakkā vattuṃ, rūpāvacaraviññāṇaṃ pana na tathāti, tasseva pañcahi indriyehi nissaṭatā vuttāti āha ‘‘rūpāvacaracatutthajjhānacittenā’’ti. Catutthajjhānaggahaṇaṃ tasseva arūpāvacarassa padaṭṭhānabhāvato. Parisuddhenāti visesato asaṃkilesikattāva. Tañhi vigatūpakkilesatāya visesato parisuddhaṃ. Tenāha ‘‘nirupakkilesenā’’ti. Jānitabbaṃ neyyaṃ, saparasantānesu idaṃ atisayaṃ jānitabbato bujjhitabbaṃ bodhetabbaṃ vāti attho. Neyyanti vā attano santāne netabbaṃ pavattetabbanti attho. Tenāha ‘‘nibbattetuṃ sakkā hoti. Ettha ṭhitassa hi sā ijjhatī’’ti. Pāṭiyekkanti visuṃ visuṃ, anupadadhammavasenāti attho. Abhinivesābhāvatoti vipassanābhinivesassa asambhavato. Kalāpato nayatoti kalāpasammasanasaṅkhātato nayavipassanato. Bhikkhunoti sāvakassa. Sāvakasseva hi tatra anupadadhammavipassanā na sambhavati, na satthu. Tenāha ‘‘tasmā’’tiādi. Vissajjesīti tappaṭibaddhachandarāgappahānena pajahati.

451. 『Nissaṭena』（依附）意为与『Nikkhanta』有关联。『Pariccattena』指通过类似挪移的缘起而非直接缘起而生的条件关系。『Nissakkavacana』属指示词，标示原因所在。『Karaṇavacana』体现作用意义。欲所感识的识心不受限制，无法以『此为五门之缘』论断；但对色所感识者，则另有规定，因以四禅心为其所依之缘。此四禅心正因无色识之所依而存在。『Parisuddha』特指清净无染污。此处指因无蔽垢故达清净境界。因此谓之“无蔽垢”。该部分应知，尤其在息灭善法结中，此乃当知、当断、当觉之意。『Neyya』（应断）意味着应于自身身心为境，而不可使生起。故谓之“能而生起者虽在，心不欢喜”。『Pātiyekka』意为分别一一，『Anupadadhammavasena』是无承续法义。『Abhinivesābhāva』指见无着之慧不可能生起。『Kalāpa』与引导，依结集汇聚而生。『Bhikkhu』指信徒，此中指声闻弟子。声闻弟子因无承续法之观，非佛所应教，故曰“因此”。『Vissajjesī』指排除贪嗔痴之意而粉碎欲望妄念。

Hatthagatattāti hatthagatasadisattā, āsannattāti attho. Yadā hi lokanātho bodhimūle aparājitapallaṅke nisinno – ‘‘kicchaṃ vatāyaṃ loko āpanno’’tiādinā (dī. ni. 2.57; saṃ. ni. 2.4, 10) paṭiccasamuppādamukhena vipassanābhinivesaṃ katvā adhigantabbasabbaññutaññāṇānurūpaṃ chattiṃsakoṭisahassamukhena mahāvajirañāṇaṃ nāma mahābodhisattasammasanaṃ pavattento anekākārasamāpattidhammasammasane anupadameva nevasaññānāsaññāyatanadhammepi aparāparaṃ sammasi. Tenāha ‘‘bhagavā panā’’tiādi. Paropaññāsāti dvepaññāsaṃ. Kāmañcettha keci dhammā vedanādayo phassapañcamakādīsu vuttāpi jhānakoṭṭhāsādīsupi saṅgahitā, taṃtaṃpaccayabhāvavisiṭṭhena pana atthavisesena dhammantarāni viya hontīti evaṃ vuttaṃ. Tathā hi lokuttaracittuppādesu navindriyatā vuccati. Aṅguddhārenāti tattha labbhamānajhānaṅgabojjhaṅgamaggaṅgānaṃ uddharaṇena. Aṅga-saddo vā koṭṭhāsapariyāyo, tasmā aṅguddhārenāti phassapañcamakādikoṭṭhāsānaṃ samuddharaṇena. Yāvatā saññāsamāpattiyoti yattakā saññāsahagatā jhānasamāpattiyo, tāhi vuṭṭhāya adhigandhabbattā tāvatikā veneyyānaṃ aññāpaṭivedho arahattasamadhigamo.

『Hatthagata』意为“置于掌中者”，“近在咫尺”。谓如来在菩提树下无敌坐定，曾言“烦恼之世真苦”。（大毗尼经注典例）依缘起观断，以离执著为见，证得三十三千万次重复般若智慧之大见。亦成就名为“大金刚智慧”的大菩萨名号。在多种境界中，能辨识诸重果报殊胜事理，无影无踪，现行声闻、梵行、无见识诸无段诸法，交互相承显现。因而谓“世尊……”等语。所谓“二十余”，是指二十五。某些法如色、受等五根所转，虽列于禅那等集处，但依缘而生，性质殊异，故法之差别可见。故以此理谓为出离世间之心兴起，利器作用显著。所谓『Aṅguddhāra』，是指由禅那各觉支转入之处，故称之。由此得知，凡属诸禅那所涵盖之感受便应当断除，于涅槃道上，诸般知识差别得显，达成阿拉汉定。

Dassanapariṇāyakaṭṭhenāti andhassa yaṭṭhikoṭiṃ gahetvā maggadesako viya dhammānaṃ yathāsabhāvadassanasaṅkhātena pariṇāyakabhāvena. Yathā vā so tassa cakkhubhūto, evaṃ sattānaṃ paññā. Tenāha ‘‘cakkhubhūtāya paññāyā’’ti. Samādhisampayuttā paññā samādhipaññā. Samādhi cettha āruppasamādhīti vadanti, sammasanapayogo pana koci jhānasamādhīti yuttaṃ. Vipassanābhūtā paññā vipassanāpaññā. Samādhipaññāya antosamāpattiyaṃ kiccato pajānāti, ‘‘samāhito yathābhūtaṃ pajānātī’’ti pana vacanato (saṃ. ni. 3.5; 4.99-100; 3.5.1071-1072; netti. 40; mi. pa. 2.1.14) asammohato pajānāti. Tattha kiccatoti gocarajjhatte ārammaṇakaraṇakiccato. Asammohatoti sampayuttadhammesu sammohavidhamanato yathā pītipaṭisaṃvedanādīsu. Kimatthiyāti kiṃpayojanāti āha ‘‘ko etissā attho’’ti. Abhiññeyye dhammeti yāthāvasarasalakkhaṇāvabodhavasena abhimukhaṃ ñeyye jānitabbe khandhāyatanādidhamme. Abhijānātīti salakkhaṇato sāmaññalakkhaṇato ca abhimukhaṃ avirajjhanavasena jānāti. Etena ñātapariññābyāpāramāha. Pariññeyyeti aniccātipi dukkhātipi anattātipi paricchijja jānitabbe. Parijānātīti ‘‘yaṃ kiñci rūpaṃ…pe… aniccaṃ khayaṭṭhenā’’tiādinā (paṭi. ma. 1.48) paricchinditvā jānāti. Iminā tīraṇapariññābyāpāramāha. Pahātabbe dhammeti niccasaññādike yāva arahattamaggavajjhā sabbe pāpadhamme. Pajahati pakaṭṭhato jahati, vikkhambheti ceva samucchindati cāti attho. Iminā pahānapariññābyāpāramāha. Sā panesā paññā lokiyāpi tippakārā lokuttarāpi, tāsaṃ visesaṃ sayamevāha. Kiccatoti abhijānanavasena ārammaṇakiccato. Asammohatoti yathābalaṃ abhiññeyyādīsu sammohavidhamanato. Nibbānamārammaṇaṃ katvā pavattanato abhiññeyyādīsu vigatasammohato evāti āha ‘‘lokuttarā asammohato’’ti.

『Dassanapariṇāyakaṭṭha』，指以无见瞎目所持千万光点，如目若观察种种法相计量般之相似之理。犹如成佛之眼，能照见众生智慧。故云“以明眼智慧之心”。此中觉知与定慧相应，即为定慧亦称“定慧”。这里“定”指无色定，而“相合之用”却非所谓禅定，而是指有观慧。觉知慧则为观慧。定慧因内入正知而识知，谓“定中实知”。正如经典云“定中安住，了知如实”。“应为之事”为对境起造作之因。无惑即是不染于诸定、感受中迷惑之分别，如喜悦等。何以因曰？问者曰“此何作用？”此为证得之法，以实相之明显性而了了应知，诸有色等涵盖对象。所谓“认识”是由显明性质、一般性质等，明了所缘之境。由此说明了彻知一切无常苦无我之道理。『认识』谓经由观察一切诸法无常、苦、无我之理，并了知其破坏灭除之实相。是为彻底顿悟境界。所谓“应舍”是缘着无常观直至阿拉汉道证悟，诸恶法皆应舍弃。显现“舍弃”即断除、了断及断绝，此意在此。由此知“应舍断观”意义。此慧既世间可得又出世间，二者皆殊胜，尤其示现。所谓“应为之事”，是由无惑为缘起造作。无惑为同等禅定等诸乐感受无迷惑之境。而成佛解脱标志即在觉知无迷惑之境而行，此故称“出世间无惑之慧”。

§452

452. Kammassakatā sammādiṭṭhi ca vaṭṭanissitattā idha nādhippetā, vivaṭṭakathā hesāti vuttaṃ ‘‘vipassanāsammādiṭṭhiyā ca maggasammādiṭṭhiyā cā’’ti. Parato ghosoti parato satthuto, sāvakato vā labbhamāno dhammaghoso. Tenāha ‘‘sappāyadhammassavana’’nti. Tañhi sammādiṭṭhiyā paccayo bhavituṃ sakkoti, na yo koci paratoghoso. Upāyamanasikāroti yena nāmarūpapariggahādi sijjhati, tādiso pathamanasikāro. Ayañca sammādiṭṭhiyā paccayoti niyamapakkhiko, na sabbasaṃgāhakoti dassento ‘‘paccekabuddhānaṃ panā’’tiādimāha. Yonisomanasikārasmiṃyevāti avadhāraṇena paratoghosameva nivatteti, na padaṭṭhānavisesaṃ paṭiyogīnivattanatthattā eva-saddassa.

452. “因业持盛”与“正见缘起”的说明，此中非外他成的，即所谓自在解说；又云“正见与内在正见于道理同一”，则系所闻佛法之声。又谓“此为护持正见之法师”。故云“善法听闻”。借由正见得以成立，非他所成。所谓妙思惟，即谓由名色诸摊受斥弃，而令心归于第一之念。此乃初步妙念。且谓“此为正见之缘起”，此为规范性、不兼容一切。说明“辟支佛亦……”等语。妙念之说，即是初步正念，故外异声虽起，终究复归于正见。

Laddhupakārāti (a. ni. ṭī. 3.5.25) yathārahaṃ nissayādivasena laddhapaccayā. Vipassanāsammādiṭṭhiyā anuggahitabhāvena gahitattā maggasammādiṭṭhīsu ca arahattamaggasammādiṭṭhi, anantarassa hi vidhi, paṭisedho vā. Aggaphalasamādhimhi tapparikkhāradhammesuyeva ca kevalo cetopariyāyo niruḷhoti sammādiṭṭhīti arahattamaggasammādiṭṭhi. Phalakkhaṇeti anantare kālantare cāti duvidhe phalakkhaṇe. Paṭippassaddhivasena sabbasaṃkilesehi ceto vimuccati etāyāti cetovimutti, aggaphalapaññaṃ ṭhapetvā avasesā phaladhammā. Tenāha ‘‘cetovimutti phalaṃ assāti. Cetovimuttisaṅkhātaṃ phalaṃ ānisaṃso’’ti, sabbasaṃkilesehi cetaso vimuccanasaṅkhātaṃ paṭippassambhanasaññitaṃ pahānaṃ phalaṃ ānisaṃso cāti yojanā. Idha ca cetovimutti-saddena pahānamattaṃ gahitaṃ, pubbe pahāyakadhammā, aññathā phaladhammā eva ānisaṃsoti gayhamāne punavacanaṃ niratthakaṃ siyā.

所谓依止或助缘，是指如实依止及诸助缘而得的条件。依正见修习观智得以贯通，了达阿拉汉道的正见。此种正见断除妨碍与抵触，能把握清净果实的定境，如同切割不净之物，仅此唯有心之转变即为正见。所谓法标记，是指佛法之正见于不间断时段内或时间末端生起的不同两种法标记。通过调伏法得以证悟、破除一切缠绕的心之解脱，谓此心解脱是放弃一切缠烦之果效。由此称之为「心之解脱的果」，乃依此心解脱之缘而生果报。此处「心之解脱」一词只包含放弃与断除的意义，先前弃除诸法或仅果报之义，如此反复使用则无益。

Paññāvimuttiphalānisaṃsāti etthāpi evameva attho veditabbo. Sammāvācākammantājīvā sīlasabhāvattā visesato samādhissa upakārā, tathā sammāsaṅkappo jhānasabhāvattā. Tathā hi so ‘‘appanā’’ti niddiṭṭho. Sammāsatisammāvāyāmā pana samādhipakkhiyā evāti āha ‘‘avasesā dhammā cetovimuttīti veditabbā’’ti. Catupārisuddhisīlanti ariyamaggādhigamassa padaṭṭhānabhūtaṃ catupārisuddhisīlaṃ. Sutādīsupi eseva nayo. Attano cittappavattiārocanavasena saha kathanaṃ saṃkathā, saṃkathāva sākacchā. Idha pana kammaṭṭhānapaṭibaddhāti āha ‘‘kammaṭṭhāne…pe… kathā’’ti. Tattha kammaṭṭhānassa ekavāraṃ vīthiyā appaṭipajjanaṃ khalanaṃ, anekavāraṃ pakkhalanaṃ, tadubhayassa vicchedanīkathā khalanapakkhalanachedanakathā. Pūrentassāti vivaṭṭanissitaṃ katvā pālentassa brūhentassa ca. Suṇantassāti ‘‘yathāuggahitakammaṭṭhānaṃ phātiṃ gamissatī’’ti evaṃ suṇantassa. Teneva hi ‘‘sappāyadhammassavana’’nti vuttaṃ. Kammaṃ karontassāti bhāvanānuyogakammaṃ karontassa.

所谓智慧解脱之果因，应理解为此义：正语、正业、正命因持守戒律具足性情，是专属三昧的资助。正思维与禅定性质相应。所谓「专注」即已指出。虽然正念正精进亦属三摩地支，但末法果实应被称为心之解脱。四净戒乃圣道相对应的根本基础。此法理缘自经文等经典。以自心活动的示现折射、与诠释及辩说相随，是所说对话。所谓归属于业处，即「业处……之说」。其中述一回走正道不得退失，多回失戒之义，以及两者兼有时的断除与勤精进辩说。圆满之意涵以辩解为基，以保全其理想者之释言。所谓「善听者」即指依止正确业处法门。

Pañcasupi ṭhānesu anta-saddo hetuatthajotano daṭṭhabbo. Evañhi ‘‘yathā hī’’tiādinā vuccamānā ambupamā ca yujjeyya. Udakakoṭṭhakanti ālavālaṃ. Thiraṃ katvā bandhatīti asithilaṃ daḷhaṃ nātimahantaṃ nātikhuddakaṃ katvā yojeti. Thiraṃ karotīti udakasiñcanakāle tato tato vissaritvā udakassa anikkhamanatthaṃ ālavālaṃ thirataraṃ karoti. Sukkhadaṇḍakoti tasseva ambagacchakassa sukkho sākhāsīsako. Kipillikapuṭoti tambakipillikakuṭajaṃ. Khaṇittinti kudālaṃ. Koṭṭhakabandhanaṃ viya sīlaṃ sammādiṭṭhiyā vaḍḍhanupāyassa mūlabhāvato. Udakasiñcanaṃ viya dhammassavanaṃ bhāvanāya paribrūhanato. Mariyādāya thirabhāvakaraṇaṃ viya samatho yathāvuttabhāvanādhiṭṭhānāya sīlamariyādāya daḷhabhāvāpādanato. Samāhitassa hi sīlaṃ thirataraṃ hoti. Samīpe valliādīnaṃ haraṇaṃ viya kammaṭṭhāne khalanapakkhalanacchedanaṃ ijjhitabbabhāvanāya vibandhāpanayanato. Mūlakhaṇanaṃ viya sattannaṃ anupassanānaṃ bhāvanā tassā vibandhassa mūlakānaṃ taṇhāmānadiṭṭhīnaṃ palikhaṇanato. Ettha ca yasmā suparisuddhasīlassa kammaṭṭhānaṃ anuyuñjantassa sappāyadhammassavanaṃ icchitabbaṃ, tato yathāsute atthe sākacchāsamāpajjanaṃ, tato kammaṭṭhānavisodhanena samathanipphatti, tato samāhitassa āraddhavipassakassa vipassanāpāripūri. Paripuṇṇavipassano maggasammādiṭṭhiṃ paribrūhetīti evametesaṃ aṅgānaṃ paramparāya sammukhā ca anuggaṇhanato ayamānupubbī kathitāti veditabbaṃ.

五处中之结束之声应视为原因与结果启示。因而如同「犹如泥」等词所言可连接。如水涓流之意。稳固施作则坚牢不松散，非过于大亦非过于小恰当施作。稳固者，于洒水期时作泼洒，使水能扩散而不溢出，逐渐更稳。干棍子是柿树枝干。蟒蛇壳者即烟草蟒蛇之壳。钩形指铁制弯钩。保持戒律如同棍索锁缚本质，因而是增长正见之基石。洒水似法听闻有助于修行开拓。庄重律仪之稳固如同正法修持，应具坚固之精神。心念专注则戒法更得稳固。在附近攀折枝垂者，似业处中退失与复发守护。根本见性正当观，观察有七种不净相与烦恼之因。由于善洁净戒业根本功用，务当恪守善根所产生的听闻。如所传说品义真确，依止、议论、随后清除业障、勤修定慧以完善观照，最终成就正见，应如是传承相续详述。

§453

453.Idha kiṃ pucchatīti idha evaṃ arahattaphalaṃ pāpitāya desanāya ‘‘kati panāvuso, bhavā’’ti bhavaṃ pucchanto kīdisaṃ anusandhiṃ upādāya pucchatīti attho. Teneva hi ‘‘mūlameva gato anusandhī’’ti vatvā adhippāyaṃ pakāsento ‘‘duppañño’’tiādimāha. Duppaññoti hi idha appaṭividdhasacco adhippeto, na jaḷo eva. Kāmabhavotiādīsu kammopapattibhedato duvidhopi bhavo adhippetoti dassento ‘‘kāmabhavūpagaṃ kamma’’ntiādimāha. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ visuddhimaggetaṃsaṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. 2.647; visuddhi. mahāṭī. 2.646-647) vuttanayena veditabbaṃ. Punabbhavassāti punappunaṃ aparāparaṃ bhavanato jāyanato punabbhavoti laddhanāmassa vaṭṭapabandhassa. Tenāha ‘‘idha vaṭṭaṃ pucchissāmī’’ti. Abhinibbattīti bhavayonigatiādivasena nibbatti. Tahiṃ tahiṃ tasmiṃ tasmiṃ bhavādike. Abhinandanāti taṇhāabhinandanahetu. Gamanāgamanaṃ hotītiādinā bhavādīsu sattānaṃ aparāparaṃ cutipaṭisandhiyo dasseti. Khayanirodhenāti accantakhayasaṅkhātena anuppādanirodhena. Ubhayametaṃ na vattabbaṃ pahānābhisamayabhāvanābhisamayānaṃ accāsannakālattā. Vattabbaṃ taṃ hetuphaladhammūpacāravasena. Yathā hi padīpujjalanahetuko andhakāravigamo, evaṃ vijjuppādahetuko avijjānirodho, hetuphaladhammā ca samānakālāpi pubbāparakālā viya voharīyanti yathā – ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇa’’nti (ma. ni. 1.204, 400; ma. ni. 3.420, 425, 426; saṃ. ni. 2.43-45; 2.4.60; kathā. 465, 467) paccayapaccayuppannakiriyā. Gamanaṃ upacchijjati idha kāmabhave parinibbānena. Āgamanaṃ upacchijjati tattha rūpārūpesu parinibbānena. Gamanāgamanaṃ upacchijjati sabbaso aparāparuppattiyā abhāvato.

这里问至佛果之要义时，意谓「尊者，请问生起之缘是什么？」此乃追问有意产生之因。明确指出「根源已经断尽」而揭示「愚人」之义，「愚人」指断知不全者，并非憨愚。对此分别指出欲界世间生起不同业行为，因此有两种论述。所论述者乃应理解为通向清净之道之说明（详见《清净道论》）。所谓再生，指轮回不断产生死后再生之循环，故称为轮回。以此故称作循环。转生为诸余轮回存在中的再现。欢喜即由渴爱起。生死往复启示众生不断轮回的生死宿命。究竟涅槃是断尽生死之苦。此处不宜从净除修习时相的视角论述，仅从因果法则解说。正如火光熄灭致黑暗如是无知断灭使明见生起。因果缘起规律，亦如「因眼生缘色，因缘生眼识」等经文所说，众生生死之往返亦如是。

§454

454. Vivaṭṭakathāya parato jotitaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ vivaṭṭaṃ patvā ṭhitassa ukkaṭṭhaniddesena ubhatobhāgavimuttassa nirodhasādhakaṃ vibhāvituṃ yuttanti āha ‘‘katamaṃ panāvusoti idha kiṃ pucchatī’’tiādi. Tathā hi anantaraṃ nirodhasamāpajjanakena bhikkhunā jānitabbāni paṭhamassa jhānassa sampayogapahānaṅgāni pucchitāni. Aṅgavavatthānanti jhānaṅgavavatthānaṃ. Koṭṭhāsaparicchedoti tattha labbhamānaphassapañcamakādidhammakoṭṭhāsaparicchedo jānitabbo. Imasmiṃ jhāne ettakā dhammā saṃvijjanti, ettakā nirodhitāti jānitabbaṃ. Upakārānupakārāni aṅgānīti nirodhasamāpattiyā upakārāni ca anupakārāni ca aṅgāni. Nirodhasamāpattiyā hi soḷasahi ñāṇacariyāhi navahi samādhicariyāhi ca pattabbattā taṃtaṃñāṇassa samādhicariyāhi samatikkamitabbā dhammā anupakārakaṅgāni, samatikkamakā upakārakaṅgāni. Tesañhi vasena yathānupubbaṃ upasantupasantaoḷārikabhāvāya bhavaggasamāpattiyā saṅkhārāvasesasukhumataṃ pattā cittacetasikā yathāparicchinnaṃ kālaṃ nirujjhanti, appavattiṃ gacchanti. Tassāti nirodhassa. Anantarapaccayanti anantarapaccayasadisaṃ. Na hi nirodhassa koci dhammo anantarapaccayo nāma atthi. Yañhi tadā cittacetasikānaṃ tathā nirujjhanaṃ, taṃ yathāvuttapubbābhisaṅkhārahetukāya nevasaññānāsaññāyatanasamāpattiyā ahosīti sā tassa anantarapaccayo viya hotīti taṃ vuttaṃ. Cha samāpattiyoti suttantanayena vuttasuttantapiṭakasaṃvaṇṇanāti katvā. ‘‘Satta samāpattiyo’’ti pana vattabbaṃ, aññathā idaṃ ‘‘caturaṅgika’’nti na vattabbaṃ siyā. Nayaṃ vā dassetvāti ādiantadassanavasena nayadassanaṃ katvā.

论述灭尽禅定后续，前述初禅以断除不善烦恼页，依止两分自由，境界解脱，为定至灭之基。所云「何为尊者，为何问此？」乃指出须知断禅除相之义。所谓禅具足器官，即六根之所涵。所谓区分五受，是指五种感触因素的划分。于此禅定触遍即灭，是应知之。断禅道所成之辅助与非辅助部分称为涵章法。断禅定时，十六种智慧与九种定行须完成。彼时应灭除非辅助支，而超越辅助支。依序渐进静止不乱，如海水逐渐平静。心念诸行转灭，是为断境。所谓相续因缘，指心行诸法相续不断。彼时由于具伺终止诸念，是为相续因缘。六禅定相续，佛经依此记载释义。不可谓四部禅相为毕竟，六部之说为合宜。此乃展现灭定之理。

§455

455. Evaṃ nirodhassa pādakaṃ vibhāvetvā idāni antonirodhe anupabandhabhāvato pañcannaṃ pasādānaṃ paccayapucchane paṭhamaṃ tāva te sarūpato āveṇikato āveṇikavisayato paṭissaraṇato ca pucchanavasena pāḷi pavattāti dassento ‘‘viññāṇanissaye pañca pasāde pucchanto’’ti āha. Gocaravisayanti ettha kāmaṃ tabbahulacāritāpekkhaṃ gocaraggahaṇaṃ, anaññatthabhāvāpekkhaṃ visayaggahaṇanti attheva gocaravisayabhāvānaṃ viseso, vivariyamānaṃ pana ubhayampi ārammaṇasabhāvamevāti āha ‘‘gocarabhūtaṃ visaya’’nti. Ekekassāti eko ekassa, añño aññassāti attho. Aññattho hi ayaṃ eka-saddo ‘‘ittheke abhivadantī’’tiādīsu (ma. ni. 3.27) viya. Sace hītiādi abhūtaparikappanavacanametaṃ. Tattha samodhānetvāti ekajjhaṃ katvā. Vināpi mukhenātiādinā atthasallāpikanidassanaṃ nāma dasseti. Yathā viññāṇādhiṭṭhitameva cakkhu rūpaṃ passati, na kevalaṃ, evaṃ cakkhunissayameva viññāṇaṃ taṃ passati, na itaranti āha ‘‘cakkhupasāde upanehī’’ti. Tena tesaṃ tattha saṃhaccakāritaṃ dasseti. Yadi vā nīlaṃ yadi vā pītakanti idaṃ nīlapītādisabhāvajānanamattaṃ sandhāyāha. Nīlaṃ pītakanti pajānanaṃ cakkhuviññāṇassa nattheva avikappakabhāvato. Etesaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ. Nissayasīsena nissitapucchā hesā, evañhi visayānubhavanacodanā samatthitā hoti. Tenāha ‘‘cakkhuviññāṇaṃ hī’’tiādi. Yathāsakaṃ visayaṃ rajjanādivasena anubhavituṃ asamatthāni cakkhuviññāṇādīni, tattha samatthatāyeva ca natthi, na kiñci atthato paṭisarantāni viya hontīti vuttaṃ ‘‘kiṃ etāni paṭisarantī’’ti. Javanamano paṭisaraṇanti pañcadvārikaṃ itarañca sādhāraṇato vatvā puna yāya’ssa rajjanādipavattiyā paṭisaraṇatā, sā savisesā yattha labbhati, taṃ dassento ‘‘manodvārikajavanamano vā’’ti āha. Etasmiṃ pana dvāreti cakkhudvāre javanaṃ rajjati vā dussati vā muyhati vā, yato tattha aññāṇādiasaṃvaro pavattati.

此处论五种清净心条件问答，首因问及五种清净，即其所依基础，于巴利语中谓「依止识取问五清净」。所谓可所依境，是指欲界中各类感官对象。未别内涵谓为对照两者皆有之接触基。故称此诸境为触相所缘。单体者谓一物，复体指数物。另一内涵是该单复体名称用一词表示，如经文所载。若疑问之，谓归并合一看。以「无口而说」形象示范非语义交流。犹如视觉主导，眼识依赖色相才能显现，非独眼识能。有此五眼识等如实指导境识感知。若色青黄，是众生分辨其色类。青黄色属眼识特质。其中眼识等诸识，均须依所缘物。故称为依止问。正因有境识五种不能独立完成对象感知，故无真正实义之遮断。又譬如五门之阀门运行，令诸识或亮或暗或浑浊。爰表明心门流转。

Tatrāti tasmiṃ javanamanasseva paṭisaraṇabhāve. Dubbalabhojakāti hīnasāmatthiyā rājabhoggā. Sevakānaṃ gaṇanāya yojitadivase labbhamānakahāpaṇo yuttikahāpaṇo. Andubandhanena baddhassa vissajjanena labbhamānakahāpaṇo bandhakahāpaṇo. Kiñci paharante mā paharantūti paṭikkhipato dātabbadaṇḍo māpahārakahāpaṇo. So sabbopi parittakesu gāmikamanussesu tathā labbhamāno ettako hotīti āha ‘‘aṭṭhakahāpaṇo vā’’tiādi. Satavatthukanti satakarīsavatthukaṃ. Esa nayo sesapadadvayepi. Tatthātiādi upamāsaṃsandhanaṃ, taṃ suviññeyyameva.

其处即在此急速无明的相续中。如同软弱无力的食者，形容那些堕入低劣境界、专为王宫享乐者。所谓侍者之计，乃指以日计量而得的货币；或分时计量的报酬。被锁链绑缚者，因释放而得的酬报，称为奴隶的报酬。若有所保管，不得将其取走者，则以应受处罚的杖责申言，称为不取回者的报酬。此等皆为世间平常乡野百姓所得之物，故谓之七种报酬。所谓「七十处屋舍」之意，指一百间屋舍。此乃借用剩余之二及其寓意，其比喻与对比皆应明了。

§456

456.Antonirodhasmiṃ pañca pasādeti nirodhasamāpannassa pavattamāne pañca pasāde. Kiriyamayapavattasminti javanādikiriyānibbattakadhammappavattiyaṃ. Balavapaccayā hontīti pacchājātavippayuttaatthiavigatapaccayehi paccayā honti, upatthambhakabhāvena balavapaccayā honti. Jīvitindriyaṃ paṭiccāti indriyaatthiavigatapaccayavasena paccayabhūtaṃ jīvitindriyaṃ paṭicca pañcavidhopi pasādo tiṭṭhati. Jīvitindriyena vinā na tiṭṭhati jīvitindriyarahitassa kammasamuṭṭhānarūpakalāpassa abhāvato. Tasmāti yasmā anupālanalakkhaṇena jīvitena anupālitā eva usmā pavattati, na tena ananupālitā, tasmā usmā āyuṃ paṭicca tiṭṭhati. Jālasikhaṃ paṭicca ābhā paññāyatīti jālasikhāsaṅkhātabhūtasaṅghātaṃ saheva pavattamānaṃ nissāya ‘‘ābhā’’ti laddhanāmā vaṇṇadhātu ‘‘ujjalati, andhakāraṃ vidhamati, rūpagatāni ca vidaṃsetī’’tiādīhi pakārehi ñāyati. Taṃ ālokaṃ paṭiccāti taṃ vuttappakāraṃ ālokaṃ paccayaṃ labhitvā. Jālasikhā paññāyatīti ‘‘appikā, mahatī, uju, kuṭilā’’tiādinā pākaṭā hoti.

第四百五十六条。在断灭法中有五种安心，当断灭法已现行之时，此五种安心随活动而生。所谓活动者，指由急速等活动所成就之因缘及行为现象之现行。因力量之因故，乃依离先世之所别离且无障碍之因缘而依存，且以支持者之因缘而具足力量之因。因缘由生命根所成，与根的不能依赖相对照，此生命根依存而生。生命根无此根不存，因其业所生变异不可得。故因其无依而生之热气出现，热气予以生命，正因无依此热气而生，故能依存生命。借针毛依附火光之义，称为毛被集结，随同发生之缘故，而得名为光。光乃色法元素中发亮、驱除暗昧、破坏色法等现象显现，其因赖光而生。声言依光生者即以光为因。针毛之义谓有大小、直曲等状貌显著。

Jālasikhāviya kammajatejo nissayabhāvato. Āloko viya jīvitindriyaṃ tannissitabhāvato. Idāni upamopamitabbānaṃ sambandhaṃ dassetuṃ ‘‘jālasikhā hī’’tiādi vuttaṃ. Ālokaṃ gahetvāva uppajjatīti iminā yathā jālasikhāya saheva āloko uppajjati, evaṃ kammajusmanā saheva jīvitindriyaṃ uppajjatīti dasseti. Jālasikhāsannissayo tassā satiyeva honto āloko tāya uppādito viya hotīti āha ‘‘attanā janitaālokenevā’’ti. Usmā nāmettha kammasamuṭṭhānā tejodhātu tannissitañca jīvitindriyaṃ tadanupālakañcāti āha ‘‘kammajamahābhūtasambhavena jīvitindriyena usmāya anupālana’’nti. Na kevalaṃ khaṇaṭṭhitiyā eva, atha kho pabandhānupacchedassapi jīvitindriyaṃ kāraṇanti āha ‘‘vassasatampi kammajatejapavattaṃ pāletī’’ti. Usmā āyuno paccayo honto sesabhūtasahito eva hotīti āha ‘‘mahābhūtānī’’ti. Tathā āyupi sahajātarūpaṃ pālentameva usmāya paccayo hotīti vuttaṃ ‘‘mahābhūtāni pāletī’’ti.

针毛状之火热为业火之依靠。光犹如生命根因其依赖性而得以生起。今当例示，谓‘如同针毛’所言，光取自针毛而生，如此业力炽热亦使生命根生起。针毛之依托存在，正如有意识时光亦随之产生，故曰“以自身所生之光”。此热气非指瞬时存在，亦非仅因断绝束缚而生，因其持续于断束亡或解脱境，故能长守生命根。云“云集百年业火之热力”者，以业火因缘持续护持生命根。又言此生命与大元素共存，相应天生，依此热气得以维续者，谓“众大元素护持生命根”。

§457

457. Āyu eva indriyapaccayādivasena sahajātadhammānaṃ anupālanavasena saṅkharaṇato āyusaṅkhāro. Bahuvacananiddeso pana anekasatasahassabhedesu rūpakalāpesu pavattiyā anekabhedanti katvā. Ārammaṇarasaṃ anubhavantīti vedaniyā yathā ‘‘niyyānikā’’ti. Tenāha ‘‘vedanā dhammāvā’’ti. Sukhādibhedabhinnattā bahuvacananiddeso. Imesaṃ āyusaṅkhāravedanānaṃ ekantanirodhaṃ samāpannassa maraṇena bhavitabbaṃ vedanāya niruddhattā. Āyusaṅkhārānaṃ tathā aniruddhattā nirodhassa samāpajjanameva na siyā, kuto vuṭṭhānaṃ. Tena vuttaṃ pāḷiyaṃ ‘‘te ca hāvuso’’tiādi. Vuṭṭhānaṃ paññāyati saññāvedanādīnaṃ uppattiyā. Idāni tamatthaṃ vitthārato upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yo hī’’tiādi vuttaṃ. Ukkaṇṭhitvāti nānārammaṇāpātato nibbinditvā. Yathāparicchinnakālavasenāti yathāparicchinne kāle sampatte. Rūpajīvitindriyapaccayāti indriyapaccayabhūtā . Jālāpavattaṃ viya arūpadhammā tejussadabhāvato visayobhāsanato ca. Udakappahāro viya nirodhasamāpattiyā pubbābhisaṅkhāro. Pihitaaṅgārā viya rūpajīvitindriyaṃ usmāmattatāya anobhāsanato . Yathāparicchinnakālāgamananti yathāparicchinnakālassa upagamanaṃ. Anurūpapattivaseneva rūpapavattiggahaṇaṃ. Imaṃ rūpakāyaṃ jahantīti imasmā rūpakāyā kaḷevarā vigacchanti nappavattanti.

第四百五十七条。生命即随根缘等及先天现象之无护念而生现的累积。复数用法示多样之色法变异，达数百千种。所谓心境体验是如苦乐等感受，因此谓为“感受法”，苦之分种不同，故为复数用法。此类生命感受的断尽随死亡而成就，死亡即因感受阻止而生灭。生命及感受断绝则无断灭无法显现，何由再生？故有经文说：“彼等，贤士……”诸生起皆由识及想等心理作用所致。今为详释，例以“谁也”开始讲解。所言“烦恼”，谓因种种境缘生厌厌倦。所谓“及时应际”，指当时机已至。生命对根缘构成依赖。声闻之流中，空无色相之境界如水隔断。覆炭之火犹如对色生命根无光之暗劣，无明阻止生命根现起。所谓及时之来，即指及时机之到来。维持色法者已离开，而又至色法发生之地。此指色法体由色法生，若弃此色身，则色体分离而去不可复还。

Kāyena saṅkharīyantīti kāyasaṅkhārā tappaṭibaddhavuttitāya. Vācaṃ saṅkharontīti vacīsaṅkhārā. Vitakketvā vicāretvā hi vācaṃ bhindati katheti. Cittena saṅkharīyantīti cittasaṅkhārā tappaṭibaddhavuttito. Cittasaṅkhāranirodhacodanāya rūpanirodho viya cittanirodho acodito tesaṃ tato aññattāti na cittasampayuttanirodho ekantiko vitakkādinirodhe tadabhāvato. Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘vācā aniruddhā hotī’’ti, tampi na. Vācaṃ saṅkharontīti hi vacīsaṅkhārā, tesu niruddhesu kathaṃ vācāya anirodho. Cittaṃ pana niruddhesupi cittasaṅkhāresu tehi anabhisaṅkhatattā vitakkādinirodho viya pavattatiyevāti ayamettha parassa adhippāyo. Ānantariyakammaṃ kataṃ bhaveyya, cittassa aniruddhattā taṃ nissāya ca rūpadhammānaṃ anapagatattā te jīvanti eva nāmāti. Byañjane abhinivesaṃ akatvāti ‘‘cittasaṅkhārā niruddhā’’ti vacanato teva niruddhā, na cittanti evaṃ neyyatthaṃ suttaṃ ‘‘nītattha’’nti abhinivesaṃ akatvā. Ācariyānaṃ naye ṭhatvāti paramparāgatānaṃ ācariyānaṃ adhippāye ṭhatvāti attho. Upaparikkhitabboti suttantarāgamato suttantarapadassa aviparīto attho vīmaṃsitabbo. Yathā hi ‘‘asaññabhavo’’ti vacanato ‘‘saññāva tattha natthi, itare pana cittacetasikā santī’’ti ayamettha attho na gayhati. Yathā ca ‘‘nevasaññānāsaññāyatana’’nti vacanato ‘‘saññāva tattha tādisī, na phassādayo’’ti ayamettha attho na gayhati saññāsīsena desanāti katvā, evamidhāpi ‘‘cittasaṅkhārā niruddhā’’ti, ‘‘saññāvedayitanirodho’’ti ca desanāsīsameva. Sabbepi pana cittacetasikā tattha nirujjhantevāti ayamettha aviparīto attho veditabbo, tathāpubbābhisaṅkhārena sabbesaṃyeva cittacetasikānaṃ tattha nirujjhanato. Etena yaṃ pubbe ‘‘aññattā, tadabhāvato’’ti ca yuttivacanaṃ, tadayuttaṃ adhippāyānavabodhatoti dassitaṃ hoti. Tenāha ‘‘attho hi paṭisaraṇaṃ, na byañjana’’nti.

身体所造作者，谓身体所造之业行，因其成、住、坏、空而生。语言所造者，为言语所造之业。语由思维而行，思虑后语言断，故称造语。心所造者，为由心所成之业造作。心业引导止息时，为色法止息，比喻心止不引导时并不生起他法止息。经中所说“言语不能断绝”，亦非如此。言语造作者即语业，若语业止，言语自非不中断。心于止息时，心业亦随止，如同思维止息。此意指他者之特殊意义。中间作业生，当心不断，依此色法不退，故称众有。文字所指心业止息，即为业业止息而非心断，言语“止息”，意为心业止息，非心本身断，故经文“断相”之意非指心绝。前人师传“断之”称法，乃前代传承之规定。须辨前文经言“无识状态”中无想，然他心意法犹存，意指此非真义。又言“非识处境”谓非识法在，非触等法犹存，说明以此识乃解说者之说法。同理“心业断”，及“想受断”，如彼说法。惟所说诸心意法在彼时终止为反义，随前缘业起而终止。故前有“异体，从此而生”之说亦当如此理解。是故言“由此而生”，以前因缘集作结。故曰“意义为停留，不为文字”。

Upahatānīti bādhitāni. Makkhitānīti dhaṃsitāni. Ārammaṇaghaṭṭanāya indriyānaṃ kilamatho cakkhunā bhāsurarūpasukhumarajadassanena vibhāvetabbo. Tathā hi uṇhakāle purato aggimhi jalante kharassare ca paṇave ākoṭite akkhīni bhedāni viya na sahanti sotāni ‘‘sikharena viya abhihaññantī’’ti vattāro honti.

所谓受损，谓受苦受损之义。所谓破坏，谓被毁坏之义。因感官接触境界，生烦恼，此以眼见微细物时应察之。譬如炎热时前方火中燃烧，烈风嚣鸣中眼受伤害，不能忍受如山峰被击碎之状。此即为说明。

§458

458. Rūpāvacaracatutthajjhānameva rūpavirāgabhāvanāvasena pavattaṃ arūpajjhānanti nevasaññānāsaññāyatanaṃ vissajjento dhammasenāpati ‘‘sukhassa ca pahānā’’tiādinā vissajjesi. Apagamanena vigamena paccayā apagamanapaccayā sukhādippahānāni. Adhigamapaccayā pana kasiṇesu rūpāvacaracatutthajjhānaṃ heṭṭhimā tayo ca āruppā. Na hi sakkā tāni anadhigantvā nevasaññānāsaññāyatanamadhigantuṃ. Nirodhato vuṭṭhānakaphalasamāpattinti nirodhato vuṭṭhānabhūtaṃ aniccānupassanāsamudāgataphalasamāpattiṃ. Sā hi ‘‘animittā cetovimuttī’’ti vuccati. Yathā samathanissando abhiññā, mettākaruṇāmuditābrahmavihāranissando upekkhābrahmavihāro, kasiṇanissando āruppā, samathavipassanānissando nirodhasamāpatti, evaṃ vipassanāya nissandaphalabhūtaṃ sāmaññaphalanti āha ‘‘vipassanānissandāya phalasamāpattiyā’’ti. Ārammaṇā nāma sārammaṇadhammānaṃ visesato uppattinimittanti āha ‘‘sabbanimittānanti rūpādīnaṃ sabbārammaṇāna’’nti. Natthi ettha kiñci saṅkhāranimittanti animittā, asaṅkhatā dhātūti āha ‘‘sabbanimittāpagatāya nibbānadhātuyā’’ti. Phalasamāpattisahajātaṃ manasikāraṃ sandhāyāha, na āvajjanamanasikāraṃ. Na hettha tassa sambhavo anulomānantaraṃ uppajjanato.

458. 「色入第四禅定」指的是由对色法生不起爱欲修习的禅定，换言之即是无色禅定。断除有色想分别的无色境界被舍弃时，诸法军帅（正理主宰）以“舍弃痛苦”等说法而弃舍之。所谓断除即是离去离开，以及因缘缘起的离去离开，是舍弃诸如苦乐等的行为。就得受缘而言，诸色入第四禅定最低三禅高于无色定。因为未得这些境界，不能获得无色想分别境界。所谓灭除是指出离及果报的成就。因灭除而起的境界，观察无常而生起的果报成就，谓之“无相心解脱”。如止禅依止三昧通，慈悲喜舍梵行依止，对境界乃无色禅定，止观依止灭除成就，同样以观禅所依止之成果为普通果，即谓“依止观禅的果报成就”。所依的是境缘，乃境法特殊缘起，谓“诸缘起因，诸色等皆是所有缘起”。此非指通行束缚的造作缘，而是非造作的界，故谓“诸缘弃尽之涅槃界”。果报成就的心念是自然起的念，而非造作念。此境界无由续生，非顺生逆生而起。

Imasmiṃ ṭhāneti idha vuttanirodhassa ādimajjhapariyosānānaṃ gahitānaṃ imasmiṃ pariyosānassa gahitaṭṭhāne. Dvīhi balehīti samathavipassanābalehi. Tayo ca saṅkhārānanti kāyasaṅkhārādīnaṃ tiṇṇaṃ saṅkhārānaṃ. Soḷasahi ñāṇacariyāhīti aniccānupassanā, dukkhā, anattā, nibbidā, virāgā, nirodhā, paṭinissaggā, vivaṭṭānupassanā, sotāpattimaggo…pe… arahattaphalasamāpattīti imāhi soḷasahi ñāṇacariyāhi. Navahi samādhicariyāhīti paṭhamajjhānasamādhiādīhi navahi samādhicariyāhi. Yo yathāvuttāsu cariyāsu puggalassa vasībhāvo, sā vasībhāvatāpaññā. Assā sā kathitāti yojanā. Vinicchayakathāti vinicchayavasena pavattā aṭṭhakathā kathitā. Tasmā visuddhimagge (visuddhi. 2.868-869) taṃsaṃvaṇṇanāyañca (visuddhi. mahāṭī. 2.868) vuttanayena veditabbā.

此处所说的「此处」即指关于止息之初、中、终三段已涵盖在此完成处。所谓二力即止与观二种之力。三种造作即身造作等三种造作。所谓十六智行，是指对无常、苦、无我、厌离、舍弃、灭尽、离欲、回转观察，以及得流果道等诸慧修行。所谓九种定行，是起初禅定等九种定。若一人具足经云之行法即谓此为其具足。所谓具足即智慧圆满。所谓「若如此为说」即连缀而成的说法。所谓论述，是以议论方式详述。故于清净之道（清净经巻2页868-869），以及大注疏（大清净注疏2卷868页）中，依据此论述应当了知。

Valañjanasamāpatti ariyavihāravasena viharaṇasamāpatti. Ṭhitiyāti ettha pabandhaṭṭhiti adhippetā, na khaṇaṭṭhiti. Kasmā? Samāpajjanattā. Tenāha ‘‘ṭhitiyāti ciraṭṭhitattha’’nti. Addhānaparicchedoti ettakaṃ kālaṃ samāpattiyā vītināmessāmīti pageva kālaparicchedo. Rūpādinimittavasenāti kammakammanimittagatinimittesu yathārahaṃ labbhamānarūpādinimittavasena. Tattha yasmā kammanimitte chabbidhampi ārammaṇaṃ labbhati, tasmā ‘‘sabbanimittāna’’nti vuttaṃ, na sabbesaṃ ārammaṇānaṃ ekajjhaṃ, ekantato vā manasikātabbato. Lakkhaṇavacanañhetaṃ yathā ‘‘dātabbametaṃ bhesajjaṃ, yadi me byādhitā siyu’’nti.

「入定」即规摄合一修习所起之住（持心状态），此处所言「住」为持续稳定，而非一时片刻。其因是禅定入熟故。故说「住即长时长住」。所谓时间划分，即以期间为界划分，此处仅是时间界说。所谓由色等因缘，即依因缘之因果而得诸色境界。如因缘所致，因缘有六类触缘，故称“诸缘”，非指所有缘中某一缘固定专注。若以识表现之物为例，犹如言“‘若我病了，应当给此药’”。

§459

459.Nīlampi sañjānātītiādinā nīlādiggahaṇamukhena taṃvaṇṇānaṃ sattānaṃ sañjānanaṃ averādibhāvamanasikaraṇaṃ jotitanti āha ‘‘etasmiñhi ṭhāne appamāṇā cetovimutti kathitā’’ti. Ettha ākiñcaññaṃ kathitanti sambandho. ‘‘Ettha suññatā’’ti, ‘‘ettha animittā’’ti etthāpi eseva nayo. Nti ‘‘idha aññaṃ abhinavaṃ nāma natthī’’tiādinā vuttaṃ atthavacanaṃ. Etāti appamāṇacetovimuttiādayo. Ekanāmakāti ekekanāmakā, ye nānābyañjanāti adhippetā. Eko dhammoti arahattaphalasamāpatti. Catunāmakoti appamāṇacetovimuttiādināmako. Etanti etamatthaṃ. Appamāṇāti anodhiso, odhisopi vā ‘‘ettakā’’ti aparimitā. Asesetvāti asubhasamāpatti viya ekasseva aggahaṇato.

赋色的成就名为蓝色及其它色，乃是指诸色界众生心识的觉知，心不着于嗔怒等情绪，谓之光明，说“此处无量心解脱而被称扬”。此言中“相关”系其连带关系。又说“此处空无”，又言“此处无相”，此二乃同一道理。又言“此处无他新奇”，表明无生新法。此处所说者为无量心解脱等名词。所谓单一名，即各个名称，谓诸异相。谓“一法”即阿拉汉果报成就。所谓四名称，即无量心解脱等四名。其义即此。无量是无边、无尽。无限制者指昏沉禅定等的颜色汇合。

Kiñcāpi asubhanimittārammaṇampi kiñcanaṃ hoti, ārammaṇasaṅghaṭṭanassa kiñcanassa asubhasamāpattīnampi paṭibhāganimittasaṅkhātaṃ ārammaṇaṃ sabimbaṃ viya viggahaṃ kiñcanaṃ hutvā upaṭṭhāti, na tathā imassāti. Nanu brahmavihārapaṭhamāruppānampi paṭibhāganimittabhūtaṃ kiñci ārammaṇaṃ natthīti? Saccaṃ natthi, ayaṃ pana paṭhamāruppaviññāṇaṃ viya na paṭibhāganimittabhūtaārammaṇatāya evaṃ vuttā. Attenāti attanā. Bhavati etena attāti abhidhānaṃ buddhi cāti bhāvo, attā. Bhāva-saddopi attapariyāyoti āha ‘‘bhāvaposapuggalādisaṅkhātenā’’ti. Nesaṃ appamāṇasamādhiādīnaṃ catunnaṃ. ‘‘Nānatā pākaṭāvā’’ti vuttaṃ nānattaṃ bhūmito ārammaṇato ca dassetuṃ ‘‘attho panā’’tiādi vuttaṃ. Parittādibhāvena atītādibhāvena ajjhattādibhāvena ca na vattabbaṃ ārammaṇaṃ etissāti navattabbārammaṇā nibbānārammaṇaphalasamāpattibhāvato.

即使是丑陋缘相，也有一定的现象存在。丑相聚集之处，也有部分作为缘相的对象，犹如细枝状聚合体虽为异相，实则存在并起作用，非谓无体无状。难道初级无色禅等梵行界就没有片状缘相吗？真实无此，此乃只有第一梵净识专有的缘相性。据此“自我”之意，是自观其心，心之作用即为识。所谓“心行”亦是心境的意涵，谓“诸心行有起等之名”。此处涵盖无量等四种禅定。说“多样性显现”是指地、境相多样显现，以说明“此处义理”等语。基于保护、超越、内外等原因，不应于此修止定，因为是无量解脱果的相应意境。

Ettakoti rāgādīhi saṃkiliṭṭhatāya ettakappamāṇo, uttāno parittacetasoti attho. Nibbānampi appamāṇameva pamāṇakaraṇānaṃ abhāvenāti ānetvā sambandho. Akuppāti arahattaphalacetovimutti paṭipakkhehi akopanīyatāya. Kiñcatīti kattari paṭhito dhātu maddanatthoti āha ‘‘kiñcati maddatī’’ti. Tassa payogaṃ dassetuṃ ‘‘manussā kirā’’tiādi vuttaṃ.

所谓“无量”是指因染污诸如贪等所致的量以极大，起念不善；“兴盛防护心”等意。即使涅槃也以无量无量为计量标准。无瞋恚，即以阿拉汉果报心解脱对立而起的无瞋恚。所谓多少，依读者心所转，即表达“何谓依止？”用以说明其作用，举“人间状况”等例证。

Samūhādighanavasena sakiccaparicchedatāya ca saviggahā viya upaṭṭhitā saṅkhārā niccādiggāhassa vatthutāya ‘‘niccanimittaṃ sukhādinimitta’’nti ca vuccati. Vipassanā pana tattha ghanavinibbhogaṃ karontī niccādiggāhaṃ vidhamentī ‘‘nimittaṃ samugghātetī’’ti vuttā ghananimittassa ārammaṇabhūtassa abhāvā. Na gahitāti ekatthapadaniddese pāḷiyaṃ kasmā na gahitā? Sāti suññatā cetovimutti. Sabbatthāti appamāṇācetovimuttiādiniddesesu. Ārammaṇavasenāti ārammaṇavasenapi ekatthā, na kevalaṃ sabhāvasarasatova. Iminā pariyāyenāti appamāṇatotiādinā ārammaṇato laddhapariyāyena. Aññasmiṃ pana ṭhāneti ākiñcaññādisaddapavattihetuto aññena hetunā appamāṇātisaddappavattiyaṃ etassa cetovimuttiyā honti. Esa nayo sesesupi. Iminā pariyāyenāti iminā tāya tāya samaññāya voharitabbatāpariyāyena. Saccānaṃ dassanamukhena vaṭṭavasena uṭṭhitadesanaṃ arahattena kūṭaṃ gaṇhanto yathānusandhināva desanaṃ niṭṭhapesi. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.

因集体而致密长久之故，以及因行为划分之理，造作之法如聚合般呈现，应取为实相之所依故，其性质被称为“常相及乐等相”。但在观慧中，彼时则将密集之现象消散，解构常相所依，谓之“断相”，称其已无致密相缘的起点。何故巴利文中此一意义未以“无缘住”表达？其意指心解脱为空无，普遍指无量心之解脱。所谓“因缘之住”，不仅是单纯实体性质，乃是指由因缘所成整体。因此“以此圆满”为由，意即由因缘得成的完满果。至于“在他处”则因指空无、无人等名称，乃他因缘所致的无限信念与心解脱。此理亦包含在法与理的终结中。依此圆满深入而行，依其名称由平等与一般接受而常持此义。以真实之显现为缘，依阿拉汉所起教说，以其相续循序完成开示。若此处意义未明，须更详加分明而理解。

Mahāvedallasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 大吠陀喇经注释之隐义阐明已竟。

4. Cūḷavedallasuttavaṇṇanā四、小吠陀喇经注释

§460

460. Ayaṃ desanā yasmā pucchāvissajjanavasena pavattā, tasmā pucchakavissajjake pucchānimittañca samudāyato vibhāvetuṃ ‘‘ko panāya’’ntiādi vuttaṃ. Upāsakattanti amaggāgataṃ upāsakattaṃ. Tesanti ekādasanahutānaṃ. Maggāgatena upasamena santindriyo santamānaso.

此说已因提问与答辩而起，故于此因提问者及被答辩者，令问之因缘亦明晰分辨，谓“为何缘故”等语。所谓居士，即未出家之在家信士。此称为十一名类。所谓入道，更是指内心宁静与智慧明朗之修行状态。

‘‘Kiṃ nu kho ajja bhavissati ayyaputto’’ti vīthiṃ olokayamānā. Olambanatthanti tassa hatthāvalambanatthaṃ pubbāciṇṇavasena attano hatthaṃ pasāresi. Bahiddhāti attanā aññaṃ visabhāgavatthuṃ sandhāya vadati. Paribhedakenāti pesuññavādinā.

“今今日将发生何事，尊者之子？”此一问答情景正被观察中。所谓依持，乃指为此举手之用意，因早前所闻而将手伸出。所谓向外，则为以自身向外界非己物发言。所谓区别语，则指与他人辩论时使用之言辞。

Adhigamappicchatāya ‘‘na pakāsetabbo’’ti cintesi. Puna taṃ anukampanto ‘‘sace kho panāha’’ntiādiṃ cintesi. Eso dhammoti eso lokuttaradhammo. Vivaṭṭaṃ uddissa upacitaṃ nibbedhabhāgiyaṃ kusalaṃ upanissayo. ‘‘Yadi me upanissayo atthi, sakkā etaṃ paṭiladdhuṃ. Sacepi natthi, āyatiṃ upanissayo bhavissatī’’ti cirakālaparibhāvitāya ghaṭe padīpajālā viya abbhantare dippamānāya hetusampattiyā codiyamānā āha ‘‘evaṃ sante mayhaṃ pabbajjaṃ anujānāthā’’ti.

因期得道而未显露之念头，心中思惟“不应显露”。继而慈悲心生，遂生“若果真如此……”之思。此为法，即超世间法也。为解脱而设，清净而持，善之所依。若有此所依，可获此果；若无，则未来仍须求依。久被轻视之舟，如同置灯于壶中，因缘促发明，遂发言曰“如是时，我当允准出家”。

Lābhasakkāro uppajji sucirakālaṃ katūpacitapuññatāya. Abhinīhārasampannattāti sujātattherassa padumuttarassa bhagavato aggasāvakassa nipaccakāraṃ katvā – ‘‘tumhehi diṭṭhadhammassa bhāgī assa’’nti nibbedhabhāgiyaṃ dānaṃ datvā katapatthanāsaṅkhātasampannābhinīhārattā. Nāticiraṃ kilamitthāti kammaṭṭhānaṃ bhāventī vipassanāya paripākavasena ciraṃ na kilamittha. Vuttamevatthaṃ vivarituṃ ‘‘ito paṭṭhāyā’’tiādi vuttaṃ. Dutiyagamanenāti pabbājanatthaṃ gamanato dutiyagamanena.

由善业力量，悦利自生，经久不乱，乃因善根圆满。此乃依佛陀及其大弟子净修者——尊者莲座领导集会者之教理所成就者，即称“你们将为所见法之共有者”。在布施中由此有相续性，无失起念。若常不懈怠，则修习业处，净观圆满，长时不懈怠。如此理亦于先经“自此而起”有所阐明。所谓次行，指出家行者第二度行进之谓。

Upanetvāti pañhassa atthabhāvena upanetvā. Sakkāyanti sakāyaṃ. Upanikkhittaṃ kiñci vatthuṃ sampaṭicchamānā, viya sampaṭicchantī viya. Eko eva pāso etissāti ekapāsakā, gaṇṭhi. Sā hi sumociyā, anekapāsā pana dummociyā, ekapāsaggahaṇaṃ vissajjanassa sukarabhāvadassanatthaṃ . Paṭisambhidāvisaye ṭhatvāti etena theriyā pabhinnapaṭisambhidataṃ dasseti. Paccayabhūtāti ārammaṇādivasena paccayabhūtā.

谓以问题之意趣导入问题。所谓身，即我的身体。谓接受有关身的某种事物仿佛接受之状。一者绳索谓一根绳索，束缚体。善于松弛者少，难松者多，多根绳索难以断除，显示断除之难。在辨解领域中站立，此以为尊者女部能显其不同之辨解。谓因缘诸如正缘等，皆所依缘起。

Theriyā visesādhigamassa attano avisayatāya visākho ‘‘na sakkā’’tiādinā cintesīti daṭṭhabbaṃ. Saccavinibbhogapañhabyākaraṇenāti saccapariyāpannassa dhammassa dassanato aññānaññatthaniddhāraṇabhedanāsaṅkhātassa vinibbhogapañhassa vissajjanena. Dve saccānīti dukkhasamudayasaccāni. Paṭinivattetvāti parivattetvā. Gaṇṭhipañhanti dubbinibbedhatāya gaṇṭhibhūtaṃ pañhaṃ.

长老女修行者们通过专注于自身所证得的超越世俗的境界，维萨迦思维云：「不可」等词涵义应当详察。所谓真实（sacca）的消受疑问，是指对真理圆满呈现的法的理解，区别于无知和错误见解，藉此疑问的消除而达到真理的正确体验。所说的两种真实，即苦谛和集谛。所谓「转回」是指放弃、回转之意。所谓羁绊疑，是指由于难以解脱而成为羁绊的疑惑，羁绊即疑惑成为障碍的根由。

Na taṃyeva upādānaṃ te pañcupādānakkhandhā ekadesassa samudāyatābhāvato, samudāyassa ca ekadesatābhāvato. Nāpi aññatra pañcahi upādānakkhandhehi upādānaṃ tassa tadekadesabhāvato. Na hi ekadeso samudāyavinimutto hoti. Yadi hi taññevātiādinā ubhayapakkhepi dosaṃ dasseti. Rūpādisabhāvampīti rūpavedanāsaññāviññāṇasabhāvampi, phassacetanādisabhāvampi upādānaṃ siyā. Aññatra siyāti pañcahi upādānakkhandhehi visuṃyeva upādānaṃ yadi siyā. Parasamayeti nikāyavāde. Cittavippayutto anusayoti nidassanamattametaṃ nikāyavāde cittasabhāvābhāvaviññāṇādīnampi cittavippayuttabhāvapaṭijānanato. Evaṃ byākāsīti ‘‘na kho, āvuso’’tiādinā khandhagatachandarāgabhāvena byākāsi. Atthadhammanicchayasambhavato asambandhena. Tesu katthacipi asammuyhanato avitthāyantena. Pucchāvisaye mohandhakāravigamanena padīpasahassaṃ jālentena viya. Saupādānupādānaṭṭhānaṃ anuttānatāya pacurajanassa gūḷho. Aggahitasaṅketānaṃ kesañci paṭicchāditasadisattā paṭicchanno. Tilakkhaṇabbhāhatadhammavisayatāya tilakkhaṇāhato. Gambhīrañāṇagocaratāya gambhīro. Laddhapatiṭṭhā ariyasaccasampaṭivedhanato. Evaṃ diṭṭhadhammādibhāvato vesārajjappattā. Sabbaso nivutthabrahmacariyatāya tiṇṇaṃ bhavānampi aparabhāge nibbāne nivutthavatīti bhavamatthake ṭhitā.

虽说有五蕴为取（upādāna），但并非五蕴中某一蕴独自为集的原因，也非集具有某一独自的属性。也不单是在五蕴中某一蕴存在取的唯一性。因为不存在单独的集的解脱。若仅此说，则双方都显有过失。所谓色及其他蕴，是包括色、受、想、行、识诸蕴的本质，也包括色受想识的本质，还有触、觉知等性质，均可谓取。有谓仅五蕴中依止取为正说。所谓他时说，是尼柯耶学派的见解。所谓「心离染」，仅是指出心性质的分离、非染着，此为尼柯耶的示现。故而用「不」字否定那些由执持欲望贪爱等心烦恼所生的解释。由此处的教理缘故，在某处不同于一致说法。像夜漏般疑惑遮滞，意味深长，是以大量经典的示现。此理深重，涉及真实法理洞察。因求得真实次第，通达圣谛，故此道不容妄改。归根结底对生死三有（生、住、灭）皆能远离，归依涅槃之境，这即为其义。故于苦集灭道三法，涅槃分外稳固不动。

§461

461.‘‘Rūpaṃ attato samanupassatī’’ti paduddhāraṃ katvā ‘‘idhekacco’’tiādinā (paṭi. ma. 1.130) paṭisambhidāpāṭhena tadatthaṃ vivarati. Tattha attato samanupassatīti attāti samanupassati, attabhāvena samanupassati. Ahanti attānaṃ niddisati. Ahaṃbuddhinibandhanañhi attānaṃ attavādī paññapeti, tasmā yaṃ rūpaṃ so ahanti yadetaṃ mama rūpaṃ nāma, so ahanti vuccamāno mama attā taṃ mama rūpanti rūpañca attañca advayaṃ anaññaṃ samanupassati. Tathā passato ca attā viya rūpaṃ, rūpaṃ viya vā attā aniccoti āpannameva . Accīti jālasikhā. Sā ce vaṇṇo, cakkhuviññeyyāva siyā, na kāyaviññeyyā, vaṇṇopi vā kāyādiviññeyyo acciyā anaññattāti upameyyaṃ viya upamāpi diṭṭhigatikassa ayuttāva. Diṭṭhipassanāyāti micchādiṭṭhisaṅkhātāya passanāya passati, na taṇhāmānapaññānupassanāya. Arūpaṃ vedanādiṃ attāti gahetvā chāyāya rukkhādhīnatāya chāyāvantaṃ rukkhaṃ viya, rūpassa santakabhāvena attādhīnatāya rūpavantaṃ attānaṃ samanupassati. Pupphādhīnatāya pupphasmiṃ gandhaṃ viya ādheyyabhāvena attādhīnatāya rūpassa attani rūpaṃ samanupassati. Yathā karaṇḍo maṇino ādhāro, evaṃ rūpampi attano ādhāroti katvā attānaṃ rūpasmiṃ samanupassati. Eseva nayoti iminā attano vedanādīhi anaññattaṃ tesañcādhāraṇataṃ nissitatañca yathāvuttaṃ atidisati.

第四六一条。关于「亲自观色」的语句，先前诠释中以「这有些人」为起，对该处进行详细分析。所谓亲自观色，是指以自我为基点亲身观察，谓以「我」为所观察者。谓观是认识自我，谓我即身、色身。谓我即是观照的根本，数现我及色不二，无异而单一，对色身亲自观视。对亦可视为我，如见色身即见我身，色身变化无常，即成现观的依缘。所说「帘」乃纱幕之义。若是色，则有眼根可觉知，不属体觉之色，色为所觉色，稱为帘幕为喻。所谓见通是针对错误见之现观，而非针对贪爱无明的观念。无色谓受行等观念，譬如树荫遮蔽下的树木，由于树之影依于树本人，如色对色体依自性观视。又如花依花色及香，色对色体具依缘见。譬如瓅盛宝石为基，宝石即为色本体，故亲自观色是从自体依缘而生。由此理可依诸受等色缁不异，不离根本说理。

Arūpaṃ attāti kathitaṃ ‘‘vedanāvanta’’ntiādīsu viya rūpena vomissakatāya abhāvato. Rūpārūpamissako attā kathito rūpena saddhiṃ sesārūpadhammānaṃ attāti gahitattā. Ucchedadiṭṭhi kathitā rūpādīnaṃ vināsadassanato. Tenevāha ‘‘rūpaṃ attāti yo vadeyya, taṃ na upapajjati, attā me uppajjati ca veti cāti iccassa evamāgataṃ hotī’’tiādi. Avasesesūti pannarasasu ṭhānesu. Sassatadiṭṭhi kathitā rūpavantādibhāvena gahitassa aniddhāritarūpattā.

所谓无色，即谓于诸受蕴等，如若视为色体，则缺乏色的存在。所谓与色无别，即是说身心诸法所合果，成为一体。我者亦即色之统摄，因见色即见我等故。灭见，则说明由见色等法无常灭尽生起来消灭的见解。故有谓「谁能说色即我？」「我即自生，无他生」等语。此义方向在十五处有所举例。常存见，则谓诸色等诸法持久存在，无灭，如顽固者执此义。

Diṭṭhigatiko yaṃ vatthuṃ attāti samanupassati, yebhuyyena taṃ niccaṃ sukhanti ca samanupassateva. Sāvako pana tappaṭikkhepena sabbe dhammā anattāti sudiṭṭhattā rūpaṃ attāti na samanupassati, tathābhūto ca aniccaṃ dukkhaṃ anattāti samanupassati, tathā vedanādayoti dassento ‘‘na rūpaṃ attato’’tiādimāha. Evaṃ bhavadiṭṭhipi avijjābhavataṇhā viya vaṭṭassa samudayoyevāti diṭṭhikathāyaṃ ‘‘ettakena gamanaṃ hotī’’tiādi. Diṭṭhippahānakathāyañca ‘‘ettakena gamanaṃ na hotī’’tiādi vuttaṃ.

观法者对所现境界，固执认为其自为我，且以为恒常且愉悦。然弟子在至少轻微的对治下，以清晰智慧观察诸法无我真相，便不会把色视为我。对无常苦苦乐无我等真相亦觉知清楚，观察受想等法，乃曰「非色即我」等语。由此可知对生死的错误见即无明、贪欲等烦恼起作用，形成生死之轮。对断除错误见则非此状态。两种讲法均有载于经典。

§462

462. Heṭṭhā vuttamatthameva pucchitattā ‘‘theriyā paṭipucchitvā vissajjetabbo’’ti vatvā paṭipucchanavidhiṃ dassetuṃ ‘‘upāsakā’’tiādi vuttaṃ. Paṭipattivasenāti sakkāyanirodhagāminipaṭipadābhāvena. Saṅkhatāsaṅkhatavasena lokiyalokuttaravasena saṅgahitāsaṅgahitavasenāti ‘‘vasenā’’ti padaṃ paccekaṃ yojetabbaṃ. Tattha kāmaṃ asaṅkhato nāma maggo natthi, kiṃ saṅkhato, udāhu asaṅkhatoti pana pucchāvasena tathā vuttaṃ? ‘‘Ariyo’’ti vacaneneva maggassa lokuttarato siddhā, saṅgāhakakhandhapariyāpannānaṃ pana maggadhammānampi siyā lokiyatāti idha lokiyaggahaṇaṃ. Kiñcāpi saṅgahitapadameva pāḷiyaṃ āgataṃ, na asaṅgahitapadaṃ, ye pana saṅgāhakabhāvena vuttā, te saṅgahitā na hontīti aṭṭhakathāyaṃ asaṅgahitaggahaṇaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Saṅkhatotiādīsu samecca sambhuyya paccayehi katoti saṅkhato. Tathābhūto ca taṃsamaṅgino puggalassa pubbabhāgacetanāti mayhaṃ maggo aṭṭhaṅgiko hotu sattaṅgiko vāti cetitabhāvena cetito. Sahajātacetanāyapi cetitova tassā sahakārīkāraṇabhāvato, tato eva pakappito āyūhito. Paccayehi nipphāditattā kato nibbattito ca. Samāpajjantena attano santāne sammadeva āpajjantena uppādentena. Iti sattahipi padehi paccayanibbattitaṃyeva ariyamaggassa dasseti.

第四六二条。以下所述正是应答意见中提及的「长老女修行者应答问题而获释疑」之记载，报以「优婆塞等」的说法。所谓修行法则，是指能够断除身见的正道。所谓有分别与无分别，指依其成就境界，属世义或出世义的区别。所谓「境界集」即有分别的层面，所综合的境界。此处的「法所成就」用以特别说明「有分别」之法。由此依缘而成，故谓有分别。所谓积集，谓依缘而有条件成就。故为「有分别集」。所谓事得生者，即由因缘而生。所谓行者，即有意的动因。视为八圣道者，有七个组成部分所缘起八正道。又因同生起意作用，故称与先前意志共因，意为伴随发生之因缘，故又名先发缘。成因后因，在道中皆有自生依存，故合称「缘起」之义。这样说即为斋戒、恭敬、布施等世间法门归结为出世间道之确证。故又言成就七处缘起圣道之缘生法。

Asaṅgahito khandhānaṃ padeso etassa atthīti maggo sappadeso. Natthi etesaṃ padesāti khandhā nippadesā. Padissati etena samudāyoti hi padeso, avayavo. Ayanti maggo. Sappadesattā ekadesattā. Nippadesehi samudāyabhāvato niravasesapadesehi. Yathā nagaraṃ rajjekadesabhūtaṃ tadantogadhattā rajjena saṅgahitaṃ, evaṃ ariyamaggo khandhattayekadesabhūto tadantogadhattā tīhi khandhehi saṅgahitoti dasseti ‘‘nagaraṃ viya rajjenā’’ti iminā. Sajātitoti samānajātitāya, samānasabhāvattā evāti attho. Ettha ca sīlakkhandho ‘‘nava koṭisahassānī’’tiādinā (visuddhi. 1.20; apa. aṭṭha. 2.55.55; paṭi. ma. aṭṭha. 1.1.37) vuttapabhedavasena ceva sampattasamādānaviratiādivasena ca gayhamāno nippadeso, maggasīlaṃ pana ājīvaṭṭhamakameva samucchedaviratimattamevāti sappadesaṃ. Samādhikkhandho parittamahaggatādivasena ceva upacārappanāsamādhivasena ca anekabhedatāya nippadeso, maggasamādhi pana lokuttarova , appanāsamādhi evāti sappadeso. Tathā paññākkhandho parittamahaggatādivasena ceva sutamayañāṇādivasena ca anekabhedatāya nippadeso, maggapaññā pana lokuttarāva, bhāvanāmayā evāti sappadesā. Attano dhammatāyāti sahakārīkāraṇaṃ anapekkhitvā attano sabhāvena attano balena appetuṃ na sakkoti vīriyena anupatthambhitaṃ, satiyā ca anupaṭṭhitaṃ. Paggahakiccanti yathā kosajjapakkhe na patitā cittaṭṭhiti, tathā paggaṇhanakiccaṃ. Apilāpanakiccanti yathā ārammaṇe na pilavati, evaṃ apilāpanakiccaṃ.

『具有诸蕴之一分』者，即此道具有一分也。『诸蕴无分』者，即彼等无有一分也。盖『分』者，乃经由彼而得以显现之义，即部分也；『此』者，即道也。以具有一分故，乃属一分之义。以无分故，因具有集合之性质，故以全部之分而言。譬如一城，作为国土之一分，因摄于其中，故为国土所摄；同理，圣道作为三蕴之一分，因摄于其中，故为三蕴所摄，以『如城之于国土』一语示此义。『同种类』者，即以同一种类故，义为具同一自性也。于此，戒蕴依『九千俱胝』等所说之诸区别，以及依圆满受持离戒等，所摄者无有一分；而道之戒，则唯是以第八支正命为首之正断离，故具有一分。定蕴依欲界、广大等区别，以及依近行定、安止定之区别，有众多差别，故无有一分；而道之定，则唯是出世间，唯是安止定，故具有一分。同理，慧蕴依欲界、广大等区别，以及依闻所成智等区别，有众多差别，故无有一分；而道之慧，则唯是出世间，唯是修所成，故具有一分。『依自身之法性』者，未依助缘而以自身自性、以自身之力，不能令心投入——即未得精进之支撑，亦未得念之建立。『策举之作用』者，犹如于懈怠一方不令心堕落，如是乃策举之作用。『不漂浮之作用』者，犹如不令心漂浮于所缘，如是乃不漂浮之作用。

Ekato jātāti sahajātā. Piṭṭhiṃ datvā onatasahāyo viya vāyāmo samādhissa ārammaṇe appanāya visesapaccayabhāvato. Aṃsakūṭaṃ datvā ṭhitasahāyo viya sati samādhissa ārammaṇe daḷhapavattiyā paccayabhāvato. Kiriyatoti upakārakiriyato.

『同生』者，即俱生也。精进犹如转背弯腰之助伴，因其作为令心安止于所缘之殊胜缘故。念犹如肩负重担而立之助伴，因其作为令定坚固运转于所缘之缘故。『作用』者，即资益之作用也。

Ākoṭetvāti ārammaṇaṃ āhanitvā. Tathā hi vitakko ‘‘āhananaraso’’ti, yogāvacaro ca ‘‘kammaṭṭhānaṃ takkāhataṃ vitakkapariyāhataṃ karotī’’ti vuccati. Idhāpīti sammādiṭṭhisaṅkappesu. Kiriyatoti vuttappakāraupakārakiriyato.

『击打』者，即冲击所缘也。盖寻之味为『冲击』，而修行者亦被称为『以寻击打业处、以寻周匝围绕而作』。『于此亦然』者，即于正见与正思惟中。『作用』者，即如前所述之资益作用也。

Subhasukhādinimittaggāhavidhamanaṃ catukiccasādhanaṃ. Paccayattenāti sahajātādipaccayabhāvena. Catukiccasādhanavasenevāti idaṃ maggavīriyasseva gahitabhāvadassanaṃ. Tañhi ekaṃyeva hutvā catukiccaṃ yathāvuttaupakārakasabhāvena ca parivāraṭṭhena parikkhāro hoti. Maggasampayuttadhammānanti iminā maggadhammānampi gahaṇaṃ, na taṃsampayuttaphassādīnaṃyeva. Ekacittakkhaṇikāti maggacittuppādavasena ekacittakkhaṇikā.

破除净、乐等相之执取，成就四种作用。『以缘之义』者，即以俱生等缘之义。『唯依成就四种作用之义』者，此乃显示道之精进被摄取之状态。盖彼唯为一，以成就四种作用之如上所述资益之自性，及以伴随义，而为资具。『与道相应之诸法』者，以此摄取道诸法，而非唯摄取与彼相应之触等。『一心刹那』者，即依道心生起而为一心刹那也。

Sattahi ñāṇehīti paramukkaṃsagatehi sattahi javanehi sampayuttañāṇehi, sattahi vā anupassanāñāṇehi. Ādito sevanā āsevanā, tato paraṃ vaḍḍhanā bhāvanā, punappunaṃ karaṇaṃ bahulīkammanti adhippāyenāha ‘‘aññena cittenā’’tiādi. Adhippāyavasena niddhāretvā gahetabbatthaṃ suttaṃ neyyatthaṃ. Yathārutavasena gahetabbatthaṃ nītatthaṃ. Evaṃ santeti yadi idaṃ suttaṃ nītatthaṃ, āsevanādi ca visuṃ visuṃ cittehi hoti, evaṃ sante. Āsevanādi nāma cittassa anekavāraṃ uppattiyā hoti , na ekavāramevāti āha ‘‘ekaṃ citta’’ntiādi. Tatrāyaṃ saṅkhepattho – āsevanāvasena pavattamānaṃ cittaṃ sucirampi kālaṃ āsevanāvaseneva pavatteyya, tathā bhāvanābahulīkammavasena pavattamānānipi, na cettha ettakāneva cittāni āsevanāvasena pavattanti, ettakāni bhāvanāvasena, bahulīkammavasenāti niyamo labbhati. Iti anekacittakkhaṇikaariyamaggaṃ vadantassa dunnivāriyovāyaṃ doso. Yathā pana pubbabhāgepi nānācittesu pavattapariññādikiccānaṃ sammādiṭṭhiādīnaṃ paṭivedhakāle yathārahaṃ catukiccasādhanaṃ, ekacittakkhaṇikā ca pavatti, evaṃ vipassanāya pavattābhisaṅkhāravasena āsevanābhāvanābahulīkammāni paṭivedhakāle ekacittakkhaṇikāneva hontīti vadantānaṃ ācariyānaṃ na koci doso āsevanādīhi kātabbakiccassa tadā ekacittakkhaṇeyeva sijjhanato. Tenāha ‘‘ekacittakkhaṇikāvā’’tiādi. Sace sañjānātīti sace saññattiṃ gacchati. Yāguṃ pivāhīti uyyojetabbo dhammasākacchāya abhabbabhāvatoti adhippāyo.

『以七智』者，即以最高卓越之七速行心相应之智，或以七随观智。首次修习为『数数修习』，此后增长为『修习』，一再作为『多作』，以此意趣说『以另一心』等。依意趣抉择而应取之义，此经为未了义。依字面应取之义，此为了义。『若然』者，若此经为了义，而数数修习等各各以不同之心生起，若然。数数修习等乃因心之多次生起而有，非唯一次，故说『一心』等。此处略义如下：以数数修习义而运转之心，可长时亦唯以数数修习义运转；同理，以修习、多作义运转者亦然。然此处不得定说：如许多心以数数修习义运转，如许多以修习义，如许多以多作义运转。如是，主张圣道为多心刹那者，此过失难以消除。然而，如在前分阶段，于种种心中运转之遍知等作用的正见等诸法，于现观时适应地成就四种作用，且运转为一心刹那；同理，依观之运转所作行为，数数修习、修习、多作于现观时唯为一心刹那——如是主张之诸论师，无任何过失，因数数修习等应成就之作用，于彼时在一心刹那中即告完成。故说『或为一心刹那』等。『若知』者，若前往告知。『请饮稀粥』者，意趣为：此人不适合作法义之讨论，应被遣送。

§463

463.Puññābhisaṅkhārādīsūti ādi-saddena kāyasañcetanādi lakkhaṇe kāyasaṅkhārādikepi saṅgaṇhāti, na apuññāneñjābhisaṅkhāre eva. Kāyapaṭibaddhattā kāyena saṅkharīyati, na kāyasamuṭṭhānattā. Cittasamuṭṭhānā hi te dhammāti. Nibbattīyatīti ca idaṃ kāye sati sabbhāvaṃ , asati ca abhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Vācanti vacīghosaṃ. Saṅkharotīti janeti. Tenāha ‘‘nibbattetī’’ti. Na hi taṃ vitakkavicārarahitacittaṃ vacīghosaṃ nibbattetuṃ sakkoti. Cittapaṭibaddhattāti etena cittassa nissayādipaccayabhāvo cittasaṅkhārasaṅkharaṇanti dasseti. Aññamaññamissāti atthato bhinnāpi kāyasaṅkhārādivacanavacanīyabhāvena aññamaññamissitā abhinnā viya, tato eva āluḷitā saṃkiṇṇā avibhūtā apākaṭā duddīpanā duviññāpayā. Ādānaggahaṇamuñcanacopanānīti yassa kassaci kāyena ādātabbassa ādānasaṅkhātaṃ gahaṇaṃ, vissajjanasaṅkhātaṃ muñcanaṃ, yathātathācalanasaṅkhātaṃ copananti imāni pāpetvā sādhetvā uppannā. Kāyato pavattā saṅkhārā, kāyena saṅkharīyantīti ca kāyasaṅkhārātveva vuccanti. Hanusaṃcopananti hanusañcalanaṃ. Vacībhedanti vācānicchāraṇaṃ. Vācaṃ saṅkharontīti katvā idha vacīsaṅkhārātveva vuccanti.

『福行等』中，『等』字亦摄取以身思为相之身行等，并非唯摄取非福行与不动行。因与身相缚，故由身所造作，并非因从身生起。盖彼等诸法乃从心生起也。『生起』一语，就有身时存在、无身时不存在之意而说。『语』者，即语声也。『造作』者，即产生也。故说『令生起』。盖缺乏寻与伺之心，不能令语声生起。『因与心相缚』者，以此示心为心行之依止等缘、以心之造作而造作之义。『互相混杂』者，虽于义上有别，然以身行等之言说者与被言说者之关系，互相混杂，如无差别，因此而搅乱、混合、不明显、不显著、难以说明、难以了知。『执取、把握、放下、移动』者，以身应执取者之执取，称为把握；以身应放下者之放下，称为释放；以身如此如彼之移动，称为移动——成就并生起此等。从身而运转之行，亦由身所造作，故唯称为身行。『颌之振动』者，即颌之摇动也。『语之分别』者，即语之发出也。造作语，如是在此唯称为语行。

§464

464.Samāpajjissanti padaṃ nirodhassa āsannānāgatabhāvavisayaṃ āsannaṃ vajjetvā dūrassa gahaṇe payojanābhāvato. Nirodhapādakassa nevasaññānāsaññāyatanacittassa ca gahaṇato paṭṭhāya nirodhaṃ samāpajjati nāmāti adhippāyena ‘‘padadvayena nevasaññānāsaññāyatanasamāpattikālo kathito’’ti vuttaṃ. Tathā cittaṃ bhāvitaṃ hotīti ettha addhānaparicchedacittaggahaṇaṃ itaresaṃ nānantariyabhāvato. Na hi baladvayañāṇasamādhicariyānaṃ vasībhāvāpādanacittehi vinā addhānaparicchedacittaṃ acittakabhāvāya hoti.

“将近于止灭的境地，近未来界而不以近期为近”，此说意指离止灭的境界虽近，但因其深邃与遥远不可企及，不宜称为近。止灭的基础，即无意识境界的心境，由于无意识与无意识所缘境界的不可执着性，视为止灭。此即所谓“止灭的双重基础之无意识无意识所缘境界的出现时刻”有所记载。正如心所修习之理，此处谓引入对断除章节心摄取，因不同者间互不相续。实非依赖于两种知识力量与禅定作用能臣服之心，则无论如何无断章节心不成具智之心性。

Sesasaṅkhārehīti kāyasaṅkhāracittasaṅkhārehi. Dutiyajjhāneyeva nirujjhati anuppattinirodhena. Itaresupi eseva nayo. Vuṭṭhahissanti padaṃ vuṭṭhahanassa āsannānāgatabhāvavisayaṃ āsannaṃ vajjetvā dūrassa gahaṇe payojanābhāvato. Nirodhato vuṭṭhānassa ca cittuppādena paricchinnattā tato oramevāti āha ‘‘padadvayena antonirodhakālo kathito’’ti. Tathā cittaṃ bhāvitaṃ hotīti yathā yathāparicchinnakālameva acittakabhāvo, tato paraṃ sacittakabhāvo hoti, tathā nirodhassa parikammacittaṃ uppāditaṃ hoti.

“由此余因集起”，即由身的行与心的行。止灭现于第二禅，如止灭不生之义。其他禅亦同理。"起"与“现起”的含义，指出起显心为止息，即由止灭因而产生截断，然后终结，故谓“由止灭的内在时刻”。心以此修习，因断除时刻心性为无意识状态，之后转变成有意识状态，止灭之行成。

Paṭisaṅkhāti paṭisaṅkhāya idameva kātabbaṃ jānitvā appavattimattaṃ. Samāpajjantīti acittakabhāvaṃ sampadeva āpajjanti. Atha kasmā sattāhameva samāpajjantīti? Yathākālaparicchedakaraṇato, tañca yebhuyyena āhārūpajīvīnaṃ sattānaṃ upādinnakapavattassa ekadivasaṃ bhuttāhārassa sattāhameva yāpanato.

“回溯”即从已知觉察反观自身觉受，此法应该掌握于知晓与持守者。所谓“现起”，即实修者断离无意识状态而生有意识状态。何以称为“一星期现起”？此与时间划分有关，并且指称受养生者中，由于生计面一日所食之食维持一星期生命。

Sabbā phalasamāpatti assāsapassāse na samuṭṭhāpetīti idaṃ natthīti āha ‘‘samuṭṭhāpetī’’ti. Yā pana na samuṭṭhāpeti, taṃ dassento ‘‘imassa pana…pe… na samuṭṭhāpetī’’ti āha. Tattha imassāti idha pāḷiyaṃ vuttanirodhasamāpajjanabhikkhuno. Tassa pana phalasamāpatti catutthajjhānikāvāti niyamo natthīti āha ‘‘kiṃ vā etenā’’tiādi. Abbohārikāti sukhumattabhāvappattiyā ‘‘atthī’’ti voharituṃ asakkuṇeyyāti keci. Nirodhassa pana pādakabhūtāya catutthajjhānādisamādhicariyāya vasena acatutthajjhānikāpi nirodhānantaraphalasamāpatti assāsapassāse na samuṭṭhāpetīti abhāvato eva te abbohārikā vuttā. Evañca katvā sañjīvattheravatthumhi ānītasamāpattiphalanidassanampi suṭṭhu upapajjati. Tenāha ‘‘bhavaṅgasamayenevetaṃ kathita’’nti. Kiriyamayapavattavaḷañjanakāleti ettha kiriyamayapavattaṃ kāyavacīviññattivipphāro, tassa vaḷañjanakāle pavattanasamaye. Vācaṃ abhisaṅkhātuṃ na sakkonti aviññattijanakattā tesaṃ vitakkavicārānaṃ.

“所有功德成果于呼吸不生不灭”者，此处说明“无生无灭”，乃言“生起”与“不生起”的分别。未生起者则示范情况依“不生起”，即有弟子说“此不生起”。在此，“此者”谓止灭中入止者比库。止灭成果为第四禅，则不能“在呼吸中生起”，故有说法为“甚难成就此”，这是由于具止禅第四禅之行，故此果位于止灭之间无呼吸产生。修持者安立所示，故称“统一于心流时刻”，所谓“行持障碍眼病之药”，此处“行持障碍”为身心识变化时期，该期间言语不可长续，因心念生灭，思维难以成形。

Saguṇenāti sarasena, sabhāvenāti attho. Suññatā nāma phalasamāpatti rāgādīhi suññattā. Tathā rāganimittādīnaṃ abhāvā animittā, rāgapaṇidhiādīnaṃ abhāvā appaṇihitāti āha ‘‘animittaappaṇihitesupi eseva nayo’’ti. Animittaṃ appaṇihitañca nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā uppannaphalasamāpattiyaṃ phasso animitto phasso appaṇihito phasso nāmāti imamatthaṃ ‘‘eseva nayo’’ti iminā atidisati.

“有性”即纯净、完整之义，“属性”即其本质。所谓“空性”为止灭果位中从贪染等根除的虚空状态。由此，因离贪欲诸缘故谓“无缘”，因离贪染习性谓“无习”。“无缘无习”以作止灭之境界，故谓“此同理。”

Attasuññatādassanato anattānupassanā suññatā, niccanimittugghāṭanato aniccānupassanā animittā, sukhappaṇidhipaṭikkhepato dukkhānupassanā appaṇihitāti āha – ‘‘suññatā…pe… vipassanāpi vuccatī’’ti. Aniccato vuṭṭhātīti saṅkhārānaṃ aniccākāraggāhiniyā vuṭṭhānagāminiyā parato ekatovuṭṭhānaubhatovuṭṭhānehi nimittapavattato vuṭṭhāti. Aniccato pariggahetvāti ca idaṃ ‘‘na ekantikaṃ evampi hotī’’ti katvā vuttaṃ. Esa nayo sesesupi. Appaṇihitavipassanāya maggotiādinā, suññatavipassanāya maggotiādinā ca yojanaṃ sandhāyāha ‘‘eseva nayo’’ti. Vikappo āpajjeyya āgamanassa vavatthānassa abhāvena avavatthānakarattā. Evañhi tayo phassā phusantīti evaṃ saguṇato ārammaṇato ca nāmalābhe suññatādināmakā tayo phassā phusantīti aniyamavacanaṃ. Sameti yujjati ekasseva phassassa nāmattayayogato.

由观己身空无所著析见无我，为观空性；由通察无常因缘而断常见为观无常；由断贪爱心念错乱而达苦观，为断贪苦观。故曰“空性……为正见观”也。无常之义在于诸行无常，诸行由无常相引发轮转，轮转既无恒常，故称言“非单一实体”。此理亦通于余界。依无贪等正见之修行，即证果之后，得无漏智。三者因缘流转，谓“此是三感受接触也”，由性及相缘而得名号聚合。总归连结于一感受之名称。

Sabbasaṅkhatavivittatāya nibbānaṃ viveko nāma upadhivivekoti katvā. Ninnatā tappaṭipakkhavimukhassa tadabhimukhatā. Poṇatā onamanaṃ, pabbhāratā tato vissaṭṭhabhāvo.

为了断灭一切有为法，称涅槃为寂静之解脱，乃谓灭尽烦恼的解脱。由于堕落，背离正法，故谓之堕落。清净即是净化，轻安则是脱离负担，继而为内心各法逐渐展开的境界。

§465

465. Cakkhādito rūpādīsu pavattarūpakāyato uppajjanato pañcadvārikaṃ sukhaṃ kāyikaṃ nāma, manodvārikaṃ cetophassajātāya cetasikaṃnāma. Sabhāvaniddeso sukhayatīti katvā. Madhurabhāvadīpakanti iṭṭhabhāvajotanaṃ. Vedayitabhāvadīpakanti vedakabhāvavibhāvakaṃ. Vedanā eva hi paramatthato ārammaṇaṃ vedeti, ārammaṇaṃ pana veditabbanti. Dukkhanti sabhāvaniddesotievamādiatthavacanaṃ sandhāyāha ‘‘eseva nayo’’ti. Ṭhitisukhāti ṭhitiyā dharamānatāya sukhā, na ṭhitikkhaṇamattena. Tenāha ‘‘atthibhāvo sukha’’nti. Vipariṇāmadukkhāti vipariṇamanena vigamanena dukkhā, na nirodhakkhaṇena. Tenāha ‘‘natthibhāvo dukkha’’nti. Apariññātavatthukānañhi sukhavedanuparamo dukkhato upaṭṭhāti. Svāyamattho piyavippayogena dīpetabbo. Ṭhitidukkhā vipariṇāmasukhāti etthāpi eseva nayo. Tenāha ‘‘atthibhāvo dukkhaṃ, natthibhāvo sukha’’nti. Dukkhavedanuparamo hi sattānaṃ sukhato upaṭṭhāti. Evañhi vadanti – ‘‘tassa rogassa vūpasamena aho sukhaṃ jāta’’nti. Jānanabhāvoti yāthāvasabhāvato avabujjhanaṃ. Adukkhamasukhañhi vedanaṃ jānantassa sukhaṃ hoti tassa sukhumabhāvato, yathā tadaññe dhamme salakkhaṇato sāmaññalakkhaṇato ca sammadeva avabodho paramaṃ sukhaṃ. Tenevāha –

465. 从眼识及诸色起，因得清净色身，故名为五门身的身心和悦，身体出离所感受的身悦，心门由心所感受故名心悦。所谓现行皆引起快乐，以此而称。所谓甘美之灯火者，谓使欲心生起。所谓觉受之灯火，谓分别觉受的感受。感受本为究竟所缘，感受所缘当被觉知。苦亦为现行所摄，等诸义文有此语：“乃此正理”。所说安乐是安定所依之乐，非一时片刻之乐，因此谓之「实有之乐」。所谓转变之苦，指变化消失之苦，非断尽之瞬间苦，故谓之「无实之苦」。未了法中最胜的苦感受，倒转作用于乐感受。此理当自发明明，依亲近、离散而明。安乐即是安定苦，即是转变乐，亦谓此语。因此谓之「实有之苦，非实有之乐」。苦感受反为众生之乐感受的缘起。故有人言：“彼有疾患之息灭时，起大乐也。”所谓晓知状态者，即能如实彻悟实相。未苦未乐感受之中，亦有乐者，为极微妙之乐，如同对种种法的正确分辨与通达，是极大安乐。故语曰：

‘‘Yato yato sammasati, khandhānaṃ udayabbayaṃ;

“无论何时正念生起，五蕴起灭分别明，

Labhatī pītipāmojjaṃ, amataṃ taṃ vijānata’’nti. (dha. pa. 374);

喜悦欢喜皆得见，了知不死妙流转。”（《法句经》374）

Ajānanabhāvoti ettha vuttavipariyāyena attho veditabbo. Dukkhañhi sammohavihāroti. Aparo nayo jānanabhāvoti jānanassa ñāṇassa sabbhāvo. Ñāṇasampayuttā hi ñāṇopanissayā ca adukkhamasukhā vedanā sukhā iṭṭhākārā. Yathāha ‘‘iṭṭhā ceva iṭṭhaphalā cā’’ti. Ajānanabhāvo dukkhanti ettha vuttavipariyāyena attho veditabbo.

所谓不晓之境，是反转意，指迷惑涂炭。另说知之境，谓智慧缘起之全体。智慧具足且依智慧生诸乐苦受，是善趣所乐。本云：“所欲与欲果皆。”不晓之境即此处所谓迷惑迷乱。

Katamo anusayo anusetīti kāmarāgānusayādīsu sattasu anusayesu katamo anusayo anusayavasena pavattati? Appahīnabhāvena hi santāne anusayantīti anusayā, anurūpaṃ kāraṇaṃ labhitvā uppajjantīti attho. Etena kāraṇalābhe sati uppajjanārahatā nesaṃ dassitā. Appahīnā hi kilesā kāraṇalābhe sati uppajjanti. Tenāha ‘‘appahīnaṭṭhena sayito viya hotī’’ti. Te ca nippariyāyato anāgatā kilesā daṭṭhabbā, atītā paccuppannā ca taṃsabhāvattā tathā vuccanti. Na hi dhammānaṃ kālabhedena sabhāvabhedo atthi. Yadi appahīnaṭṭho anusayaṭṭho, nanu sabbepi kilesā appahīnā anusayā bhaveyyunti? Na mayaṃ appahīnatāmattena anusayaṭṭhaṃ vadāma, atha kho pana appahīnaṭṭhena thāmagatā kilesā anusayā. Idaṃ thāmagamanañca rāgādīnameva āveṇiko sabhāvo daṭṭhabbo, yato abhidhamme – ‘‘thāmagataṃ anusayaṃ pajahatī’’ti vuttaṃ. Soti rāgānusayo. Appahīnoti appahīnabhāvamukhena anusayanaṭṭhamāha. So ca apariññātakkhandhavatthuto, pariññātesu patiṭṭhaṃ na labhati. Tenāha ‘‘na sabbāya sukhāya vedanāya so appahīno’’ti. Ārammaṇavasena cāyaṃ anusayaṭṭho adhippeto. Tenāha ‘‘na sabbaṃ sukhaṃ vedanaṃ ārabbha uppajjatīti attho’’ti.

何者为染习所摄？从欲爱等七染习中，何为某一染习所摄？染习者，摄取其类。如得相应因缘而生起者。由此因缘取得，染习生起为证，不是久远不变者。戒行之应当见者，是未来尚待生起的恶习，亦指过去现行染污习性。时节变换，法无自性之差别。若说无此染习则全无染习，岂非矛盾？我不以除染习为说，而说以除染习为趋向。此趋向即欲染诸习之根本性。此自相应说实为正理，说除染习律已有殊胜，经典云：“戒除染习。”此是欲染习。所谓无除为无除性者，以未了蕴法为所摄，未觉悟者则无所依托。故云：“非以诸乐受体为无除。”以此境界，染习地位极重。故曰：“非诸乐受普遍起。”此为所缘故，故曰：“非诸乐受悉生。”

Vatthuvasenapi pana anusayaṭṭho veditabbo, yo ‘‘bhūmiladdha’’nti vuccati. Tena hi aṭṭhakathāyaṃ (visuddhi. 2.834) vuttaṃ –

关于根本境界，须了知的是称为『根本境地』者。注疏中说道——

‘‘Bhūmīti vipassanāya ārammaṇabhūtā tebhūmakā pañcakkhandhā. Bhūmiladdhaṃ nāma tesu khandhesu uppattirahaṃ kilesajātaṃ. Tena hi sā bhūmiladdhā nāma hoti, tasmā bhūmiladdhanti vuccati, sā ca kho na ārammaṇavasena. Ārammaṇavasena hi sabbepi atītānāgate pariññātepi ca khīṇāsavānaṃ khandhe ārabbha kilesā uppajjanti mahākaccānauppalavaṇṇādīnaṃ khandhe ārabbha soreyyaseṭṭhinandamāṇavakādīnaṃ viya. Yadi ca taṃ bhūmiladdhaṃ nāma siyā, tassa appaheyyato na koci bhavamūlaṃ pajaheyya, vatthuvasena pana bhūmiladdhaṃ veditabbaṃ. Yattha yattha hi vipassanāya apariññātā khandhā uppajjanti, tattha tattha uppādato pabhuti tesu vaṭṭamūlaṃ kilesajātaṃ anuseti. Taṃ appahīnaṭṭhena bhūmiladdhanti veditabba’’ntiādi.

所谓『根本』，是以观智为依止的三种根基，即五蕴。所谓根本境地者，是这五蕴中无生起烦恼的贲生（无染）部分。正因为如此，称之为根本境地，因此被称为根本境地，而非作为观智的直接依止。作为依止时，已断尽过去和未来，且证悟已断除污垢的五蕴中，烦恼本生便不再起。譬如玛哈咖吒那蕴、莲华色蕴等，或如尊贵主宰、欢喜天、人天诸蕴，依止之下烦恼难起。若称其为根本境地，则完全断灭者不会再于此生灭根源上萌生任何，然应认识其为根本境地，乃层次上的根基。凡是观智未究竟的五蕴生起之处，即在彼处生起烦恼根源之类的烦恼习气，须了知如是已断灭者即为根本境地。

Esa nayo sabbatthāti iminā ‘‘na sabbāya dukkhāya vedanāya so appahīno, na sabbaṃ dukkhaṃ vedanaṃ ārabbha uppajjatī’’tiādiṃ atidisati. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. ‘‘Yo anusayo yattha anuseti , so pahīyamāno tattha pahīno nāma hotī’’ti tattha tattha pahānapucchā, taṃ sandhāyāha ‘‘kiṃ pahātabbanti ayaṃ pahānapucchā nāmā’’ti.

此理贯穿一切处，故有『并非所有苦感受皆已断灭，非所有苦感受皆从已生烦恼起』等句深入诠释。应依教说文字理解其中所说之意。『妄执习根方生起者，则于此处生起时即为断除，称为断除处』——此处指断除的发问及解释，谓『何为可断处』之问。

Ekeneva byākaraṇenāti ‘‘idhāvuso, visākha, bhikkhu vivicceva kāmehī’’tiādinā (ma. ni. 1.374) ekeneva vissajjanena. Dve pucchāti anusayapucchā pahānapucchāti dvepi pucchā vissajjesi. ‘‘Rāgaṃ tena pajahatī’’ti idamekaṃ vissajjanaṃ, ‘‘na tattha rāgānusayo anusetī’’ti idamekaṃ vissajjanaṃ, pucchānukkamañcettha anādiyitvā pahānakkamena vissajjanā pavattā . ‘‘Dve pucchā vissajjesī’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘idhā’’tiādi vuttaṃ. Tattha tathāvikkhambhitameva katvāti iminā yo rāgaṃ vikkhambhetvā puna uppajjituṃ appadānato tathāvikkhambhitameva katvā maggena samugghāteti, tassa vasena ‘‘rāgaṃ tena pajahati, na tattha rāgānusayo anusetī’’ti vattabbanti dasseti. Kāmoghādīhi catūhi oghehi saṃsārabhavogheneva vā vegasā vuyhamānesu sattesu taṃ uttaritvā pattabbaṃ, tassa pana gādhabhāvato patiṭṭhānabhūtaṃ. Tenāha bhagavā – ‘‘tiṇṇo pāraṅgato thale tiṭṭhati brāhmaṇo’’ti (saṃ. ni. 4.238; itivu. 69; pu. pa. 187).

正如语法中有一句说：“此处啊，维萨卡！比库离欲独处”，经文（中部藏，释论等）用同一句法表达。其有两问，一是执习之问，二是断除之问，二者皆须解答。诸如‘以此断除了贪’是断除的证据，‘无于彼处执习诱使’也是证据。由彼问持继而来，以断除之次第作为回答。爲简明释意有曰“在此处”。关于彼处的转变说，即若贪欲复发不生，则视为真正断除；若因修行缘起道使贪欲不起，仍能阻断复起，则言‘以此断贪，彼处不复执习’。于贪、嗔、痴三波诸烦恼之烈流入人间轮回旅途中，应舍弃執著，回归无垢净庄严之境。世尊曾说：“立于彼岸、圆满通达者，即立于地而如婆罗门。”

Suññatādibhedena anekabhedattā pāḷiyaṃ ‘‘anuttaresū’’ti bahuvacananiddesoti ‘‘anuttarā vimokkhā’’ti vatvā puna tesaṃ sabbesampi arahattabhāvasāmaññena ‘‘arahatte’’ti vuttaṃ. Visaye cetaṃ bhummaṃ. Patthanaṃ paṭṭhapentassāti ‘‘aho vatāhaṃ arahattaṃ labheyya’’nti patthanaṃ upaṭṭhapentassa, patthentassāti attho. Paṭṭhapentassāti cettha hetumhi antasaddo. Kathaṃ pana arahattavisayā patthanā uppajjatīti? Na kāci arahattaṃ ārammaṇaṃ katvā patthanā uppajjati anadhigatattā avisayabhāvato. Parikappitarūpaṃ pana taṃ uddissa patthanā uppajjati. ‘‘Uppajjati pihāpaccayā’’ti vuttaṃ paramparapaccayataṃ sandhāya, ujukaṃ pana paccayabhāvo natthīti vuttaṃ ‘‘na patthanāya paṭṭhapanamūlakaṃ uppajjatī’’ti. Idaṃ pana sevitabbaṃ domanassaṃ akusalappahānassa kusalābhivuḍḍhiyā ca nimittabhāvato. Tenāha bhagavā – ‘‘domanassampāhaṃ, devānaminda, duvidhena vadāmi sevitabbampi asevitabbampī’’ti (dī. ni. 2.359-362). Tīhi māsehi sampajjanakā temāsikā. Sesapadadvayepi eseva nayo. Imasmiṃ vāreti imasmiṃ pavāraṇavāre. Visuddhipavāraṇanti ‘‘parisuddho aha’’nti evaṃ pavattaṃ visuddhipavāraṇaṃ. Arahantānameva hesa pavāraṇā.

针对空及诸差别之理，巴利文有多处复数指示，谓『无上者』；又谓『无上解脱』，乃指所有阿拉汉果德之共相。由此可以了知。念头一旦生起即是起点；起点即谓向往阿拉汉的心意。言『一旦起点』即指因果中缘之内在音响（即境界本身）而起。问：为何缘阿拉汉境界的起点生起呢？非由尚未证道之境为依止而生起也。此起点属策略性展转，所谓『因缘生起』，意指因果关系并非直线而是环状，且单纯因果相续之内在逻辑非存在。此正是要修习于苦境中调伏不善心之理。世尊说：“诸天！不善与善皆有应当修行与非应当修行。”参三个月修学成就者。余二步及余门义相同。此是戒律中的断除声明，阿拉汉亦是断除断议。

Na kadāci pahātabbassa pahāyakatā atthīti dassento ‘‘na domanassena vā’’tiādiṃ vatvā pariyāyenetaṃ vuttaṃ, taṃ vibhāvento ‘‘ayaṃ panā’’tiādimāha. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ parato vitthārena āgamissati. Paṭipadaṃ gahetvā patthanaṃ katvā patthanaṃ ṭhapetvā. Paṭisañcikkhatīti ovādavasena attānaṃ samuttejento katheti. Sīlena hīnaṭṭhānanti aññehi arahattāya paṭipajjantehi sīlena hīnaṭṭhānaṃ kiṃ tuyhaṃ atthīti adhippāyo. Suparisuddhanti akhaṇḍādibhāvato sudhotajātimaṇi viya suṭṭhu parisuddhaṃ. Supaggahitanti kadācipi saṅkocābhāvato vīriyaṃ suṭṭhu paggahitaṃ. Paññāti vipassanāpaññā paṭipakkhehi anadhibhūtatāya akuṇṭhā tikkhavisadā saṅkhārānaṃ sammasane sūrā hutvā vahati pavattati. Pariyāyenāti tassa domanassassa arahattupanissayatāpariyāyena. Ārammaṇavasena anusayanaṃ idhādhippetanti āha ‘‘na taṃ ārabbha uppajjatī’’ti. Anuppajjanamettha pahānaṃ nāmāti vuttaṃ ‘‘pahīnova tattha paṭighānusayoti attho’’ti. Tatiyajjhānena vikkhambhetabbā avijjā, sā eva ariyamaggena samucchindīyatīti ‘‘avijjānusayaṃ vikkhambhetvā’’tiādi vuttaṃ, anusayasadisatāya vā. ‘‘Rāgānusayaṃ vikkhambhetvā’’ti etthāpi eseva nayo. Catutthajjhāne nānuseti nāma tattha kātabbakiccākaraṇato.

从未示意断除者有断舍之义，谓“非由忧悲断除”等有争议之说，分解而言“此者如此……”此即实语所示。此较完整阐释自他。先取修行道理，生发起点。辅以自我激励之教诫。所谓以戒为趣止地，亦谓其所谓戒为趣止地，令他向阿拉汉道取证者不使迷失。谓戒为清净无损之宝，如纯净宝珠；谓具能把持者，永无懈怠，有慧观照诠释，依止三学得彻底清净。逐条解释忧苦诸缘现象周延。所谓忧苦之生灭殊途，即阿拉汉住处独特义。谓依止习气级别而非起始。由无明念头可动摇，欲着烦恼习气亦然。由第三禅断除无明，正道亦应断除之。所谓断贪执习亦同。第四禅则不复依止与造作为善恶业也。

§466

466.Tasmāti paccanīkattā sabhāvato kiccato paccayato cāti adhippāyo. Visabhāgapaṭibhāgo kathito ‘‘kaṇhasukkasappaṭibhāgā dhammā’’tiādīsu viya. Andhakārāti andhakārasadisā appakā sabhāvato. Avibhūtā apākaṭā anoḷārikabhāvato. Tato eva duddīpanā duviññāpanā. Tādisāvāti upekkhāsadisāva. Yathā upekkhā sukhadukkhāni viya na oḷārikā, evaṃ avijjā rāgadosā viya na oḷārikā. Atha kho andhakārā avibhūtā duddīpanā duviññāpanāti attho. Sabhāgapaṭibhāgo kathito ‘‘paṇidhi paṭighoso’’tiādīsu viya. Yattakesu ṭhānesūti dukkhādīsu yattakesu ṭhānesu, yattha vā ñeyyaṭṭhānesu. Visabhāgapaṭibhāgoti andhakārassa viya āloko vighātakapaṭibhāgo. Vijjāti maggañāṇaṃ adhippetaṃ, vimuttīti phalanti āha ‘‘ubhopete dhammā anāsavā’’ti. Anāsavaṭṭhenātiādīsu paṇītaṭṭhenātipi vattabbaṃ. Sopi hi vimuttinibbānānaṃ sādhāraṇo, vimuttiyā asaṅkhataṭṭhena nibbānassa visabhāgatāpi labbhateva. Pañhaṃ atikkamitvā gatosi, apucchitabbaṃ pucchantoti adhippāyo. Pañhānaṃ paricchedapamāṇaṃ gahetuṃ yuttaṭṭhāne aṭṭhatvā tato paraṃ pucchanto nāsakkhi pañhānaṃ pariyantaṃ gahetuṃ. Appaṭibhāgadhammassāti nippariyāyato sabhāgapaṭibhāgena appaṭibhāgadhammassa. Anāgatādipariyāyena nibbānassa sabhāgapaṭibhāgo vutto, visabhāge ca attheva saṅkhatadhammā, tasmā nippariyāyato kiñci sabhāgapaṭibhāgaṃ sandhāya pucchatīti katvā ‘‘accayāsī’’tiādi vuttaṃ. Asaṅkhatassa hi appatiṭṭhassa ekantaniccassa sato nibbānassa kuto nippariyāyena sabhāgassa sambhavo. Tenāha ‘‘nibbānaṃ nāmeta’’ntiādi.

466.因此，关于缘起——既从本性、作为缘起的作用，亦为所依生起的原则，皆为主要的思量。说及种种不均分相反部分，就如“黑、苦、烦恼等各相反分别的法”。所谓黑暗，乃指如黑暗一般的地方，不是完全实体存在的。其无缺损、不流散，自然无缝非缝的状态。于是产生难以点燃、难以显示的两种状态。称作如同平等无记的状态。譬如平等如苦乐无常的心不受缝合一般，愚痴、贪欲、瞋恚也同样非缝无缝。而所谓黑暗无缺损、难以点燃及难以显示，即是这个意思。说及部分相反，譬如“坚执、反对”等不同之处，即是在某些所在譬如苦等处，或是在某些应当观察的处所。所谓种种不均分相反，正如黑暗之于光明，是破坏光明之相反部分。资识掌握，道理智慧即是主要的，解脱是果。说“二者俱足的法无染污”。至于无染污的立场等，也须了解。这个无染污的立场，乃涅槃的普通特性。虽说涅槃的自在状态不可数说，却可由不均分部分而获得此性质。既已超越疑问而离去者，即是主要思量的对象，即问应当问者。宜于持有问题的分层尺度，在适当场所，先问主要者，然后再问次要，避免混乱而终得问题的完全把握。所谓不完全部分的法，是借由不圆满的部分相反而不完整的法。由于未来无穷尽涅槃的部分相反被说及，加之二者的不均分相反之理，故由这个不完整，因而问其缘由，遂称为“断尽者”等。正因为无缝、不变且恒常的涅槃乃不可毁灭的状态，何由由不完整而生起共存呢？于是有“涅槃非名称”等说。

Viraddhoti ettha sabhāgapaṭibhāgaṃ pucchissāmīti nicchayābhāvato pucchitamatthaṃ virajjhitvāva pucchi, na ajānitvāti attho. Etena heṭṭhā sabbapucchā diṭṭhasaṃsandananayena jānitvāva pavattāti dīpitaṃ hoti. Therī pana taṃ taṃ pucchitamatthaṃ sabhāvato vibhāventī satthu desanāñāṇaṃ anugantvāva vissajjesi. Nibbānogadhanti nibbānaṃ ogāhitvā ṭhitaṃ nibbānantogadhaṃ. Tenāha ‘‘nibbānabbhantaraṃ nibbānaṃ anupaviṭṭha’’nti. Assāti brahmacariyassa.

所谓侵蚀者，即就不圆满的部分相反问及，因为缺乏确定性，故属不知之义。借此以下所有问题，因能与现见相应，乃得开显而继续深入。至于长老（长老尼），则自然分别诸问的本质，并遵循佛陀教法的洞察力而解说，是为圆满解脱。所谓涅槃藏，即涅槃事理深入、真切显现的涅槃之奥意。故说“涅槃是永远存在且未曾开启的涅槃”。“阿萨者”即指出世间修行法。

§467

467.Paṇḍiccenasamannāgatāti ettha vuttapaṇḍiccaṃ dassetuṃ ‘‘dhātukusalā’’tiādi vuttaṃ. Tenevāha – ‘‘kittāvatā nu kho, bhante, paṇḍito hoti? Yato kho, ānanda, bhikkhu dhātukusalo ca hoti, āyatanakusalo ca paṭiccasamuppādakusalo ca ṭhānāṭṭhānakusalo ca. Ettāvatā nu kho, ānanda, bhikkhu paṇḍito hotī’’ti (ma. ni. 3.124). Paññāmahattaṃ nāma theriyā asekkhappaṭisambhidappattāya paṭisambhidāyo pūretvā ṭhitatāti taṃ dassetuṃ ‘‘mahante atthe’’tiādi vuttaṃ. Rājayuttehīti rañño kamme niyuttapurisehi. Āhaccavacanenāti satthārā karaṇādīni āhanitvā pavattitavacanena. Yadettha atthato na vibhattaṃ, taṃ heṭṭhā vuttanayattā suviññeyyameva.

467.所谓具慧者，在这里是指出示已述智慧之法，即“身根善巧”等等。谓如经中所说：‘阿难，比库具慧，是因为对诸根、境界、缘起、所在、基础皆善巧熟知。于是阿难，比库诚能具慧。’所谓大慧，即长老在断尽无疑之理中所具备的智慧，特为卓越显著之慧，故此说明“大慧之义”。所谓“王室之仆”，指的是国王事物及其随从。所谓言语动，指师长所传授、使其应起之戒律行为。那些未彻底分析真谛之处，在下文将以殊胜的说法善加阐明。

Cūḷavedallasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 小吠陀喇经注释之隐义阐明已竟。

5. Cūḷadhammasamādānasuttavaṇṇanā五、小法受持经注释

§468

468.Dhammotigahitagahaṇānīti dhammo vā hotu itaro vā, dhammoti paggahitaggāhappavattā cariyāva. Āyūhanakkhaṇeti tassa dhammoti gahitassa pavattanakkhaṇe. Sukhanti akicchaṃ. Tenāha ‘‘sukara’’nti. Dukkhavipākanti aniṭṭhaphalavipaccanaṃ.

468.所谓深解密意，则是说法或非法，法为深入触达，行为亦然。所谓生命之现象，即深入显示其发生之理。适合、精彩。因此称为“易做”。所谓苦果报，即是劣败的、不良的结果。

§469

469. Yathā cakkhādīnaṃ pañcannaṃ indriyānaṃ yathāsakaṃ visayaggahaṇaṃ sabhāvasiddhaṃ, evaṃ manasopi. Te ca visayā iṭṭhākārato gahaṇe na koci doso, purisattabhāve na ca te dosaṃ pavattentīti ayaṃ tesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ laddhīti āha ‘‘vatthukāmesupi kilesakāmesupi doso natthī’’ti, assādetvā visayaparibhoge natthi ādīnavo, tappaccayā na koci antarāyoti adhippāyo. Pātabyataṃ āpajjantīti paribhuñjanakataṃ upagacchanti. Paribhogattho hi ayaṃ pā-saddo kattusādhano ca tabya-saddo, yathāruci paribhuñjantīti attho. Kilesakāmopi assādiyamāno vatthukāmantogadhoyeva, kilesakāmavasena pana nesaṃ assādetabbatāti āha ‘‘vatthukāmesu kilesakāmena pātabyata’’nti. Kilesakāmenāti karaṇatthe karaṇavacanaṃ. Pātabyataṃ paribhuñjitabbatanti etthāpi kattuvaseneva attho veditabbo. Moḷiṃ katvāti veṇibandhavasena moḷiṃ katvā. Tāpasaparibbājikāhīti tāpasapabbajjūpagatāhi. Pariññaṃ paññapentīti idaṃ ‘‘pahānamāhaṃsū’’ti padasseva vevacananti ‘‘pahānaṃ samatikkamaṃ paññapentī’’ti vuttaṃ. Tena kāmā nāmete aniccā dukkhā vipariṇāmadhammāti yāthāvato parijānanaṃ idha ‘‘pahāna’’nti adhippetaṃ, na vinābhāvamattanti dasseti. Māluvāsipāṭikāti māluvāvidalaṃ māluvāphale poṭṭalikā. Santāsaṃ āpajjeyyāti sāle adhivatthadevatāya pavattiṃ gahetvā vuttaṃ. Tadā hi tassā evaṃ hoti. Koviḷārapattasadisehīti mahākoviḷārapattasaṇṭhānehi. Saṇṭhānavasena hetaṃ vuttaṃ, māluvāpattā pana koviḷārapattehi mahantatarāni ceva ghanatarāni ca honti. Vipulabahughanagarupattatāya mahantaṃ bhāraṃ janetvā. Sāti māluvālatā. Oghananti heṭṭhato olambanahetubhūtaṃ ghanabhāvaṃ.

469.正如眼根等五根相应地执取（境界）之能力是自然而成的，心识亦是如此。根识对于喜好的境界自在执取，不起恶因，无有不善之故，乃是人之本性。故沙门、婆罗门等说：“对世俗欲望及烦恼欲望，无有罪过。”因其未有对境界的覆盖及妨碍，故谓之无碍原理。所谓堕落，为引起消耗，故亲近更甚。所谓消耗，即被消耗、毁坏的意思，故谓之堕落。所谓纠缠，即缠绕束缚。所谓苦行游方者，是指入苦行戒行阶段的。所谓‘佩戴苦行衣’，即弃除“我执”，此句为“弃除”，“超越放弃”之义。由此诸欲谓为无常、苦、变易之法，故此处所说的“放弃”是指真实知解，而非仅仅止于不存在。所谓“麻衣碾碎的纱布”，即麻布之类。所谓祈祷得到快乐，是藉由与寺庙守护神的往来祈祷中产生的。正是当时如此情形。所谓“大庙集会地”，是指大庙集会所在。作为集会的缘由而说，尽管麻衣地之类类似于庙集会地，却更为广大坚固。因为拥有广阔的大规模城镇，负担很重。称之为麻枝藤。所谓“荫蔽”，是指由庞大坚固物体在下方作为凭凭依之因。

Andhavanasubhagavanaggahaṇaṃ tesaṃ abhilakkhitabhāvato. Nāḷikerādīsu tiṇajātīsu. Khādanupalakkhaṇaṃ upacikānaṃ uṭṭhahanaggahaṇanti āha ‘‘uṭṭhaheyyu’’nti. Keḷiṃ karontī viyāti vilambananadī viya keḷiṃ karontī. Idāni ahaṃ taṃ ajjhottharinti pamodamānā viya ito cito ca vipphandamānā vilambantī. Samphassopi sukho mudutaluṇakomalabhāvato. Dassanampi sukhaṃ ghanabahalapattasaṃhatatāya. Somanassajātāti pubbe anussavavasena bhavanavināsabhayā santāsaṃ āpajji, idāni tassā sampattidassanena palobhitā somanassajātā ahosi.

由于对盲林、美谈、沟通等的透彻了解，乃它们所具有的特征。类似椰子树及各类草木，提及食物的起因及相关附属部位，谓之“应采取、应采集”。所谓嬉戏者，为延长声响，犹如延绵的水声，谓之嬉戏。就如我如今因欣喜而兴奋，从此方到彼方扰动。接触即感到快乐，其性质柔软细腻。观察亦觉快乐，因其密集且巨大的赋形接合。所谓兴奋愉悦之心，以往因回忆佛法而生灭怀疑和恐怖，今因获得佛法具足之现证而广然滋生欢喜爽悦。

Viṭabhiṃ kareyyāti ātānavitānavasena jaṭentī jālaṃ kareyya. Tathābhūtā ca ghanapattasañchannatāya chattasadisī hotīti āha ‘‘chattākārena tiṭṭheyyā’’ti. Sakalaṃ rukkhanti upari sabbasākhāpasākhaṃ sabbarukkhaṃ. Bhassamānāti paliveṭhanavaseneva otaramānā. Yāva mūlā otiṇṇasākhāhīti māluvā bhārena onamitvā rukkhassa yāva mūlā otiṇṇasākhāhi puna abhiruhamānā. Sabbasākhāti heṭṭhā majjhe upari cāti sabbāpi sākhāyo paliveṭhentī. Saṃsibbitvā jālasantānakaniyāmena jaṭetvā. Evaṃ aparāparaṃ saṃsibbanena ajjhottharantī. Sabbasākhā heṭṭhā katvā sayaṃ upari ṭhatvā mahābhārabhāvena vāte vā vāyante deve vā vassante padāleyya. Sākhaṭṭhakavimānanti sākhāpaṭibaddhaṃ vimānaṃ. Yasmā idha satthārā ‘‘seyyathāpi, bhikkhave’’tiādinā bhūtapubbameva vatthu upamābhāvena āhaṭaṃ, tasmā ‘‘idaṃ pana vimāna’’ntiādi vuttaṃ.

“Viṭabhiṃ kareyyāti”意谓应以纠缠障碍的方式加以纠缠。这里以纠纷纷乱如网之状作比，谓其纠缠繁复缠绕。因实如浓密树叶所覆盖，故谓其状似伞盖，言：“应以伞盖形状安立。”所有树木之上都长有枝杈，枝杈众多聚合成为树木。所谓“Bhassamānāti”者，谓如延伸绕行般朝北方上行。所谓“yāva mūlā otiṇṇasākhā”即从树根向上长枝杈者。树枝因承受树木体重，向下俯伏又重新向上攀爬。所谓“sabbasākhā”是指树木之所有枝条，不论上中下皆盘绕缠绕。枝条缠绕并连结成网状之结构，彼此彼此交错纠缠，由此方才向上舒展展开。诸枝条自下而上依次编织结合，或以大重量托高之状，随风吹动、随天降雨而摇曳摇摆。所谓“Sākhaṭṭhakavimānanti”即是指枝条相缀组成的树冠形状。此处圣者以“譬如彼此，如是如是”之说法，借昔日实事以作喻，故称为“此谓为树冠”。

§471

471.Bahalarāgasabhāvoti paccavekkhaṇāhi nīharituṃ asakkuṇeyyatāya balavā hutvā abhibhavanarāgadhātuko. Rāgajanti rāganimittajātaṃ. Diṭṭhe diṭṭhe ārammaṇeti diṭṭhe diṭṭhe visabhāgārammaṇe. Nimittaṃ gaṇhātīti kilesuppattiyā kāraṇabhūtaṃ anubyañjanaso nimittaṃ gaṇhāti, sikkhāgāravena pana kilesehi nissitaṃ maggaṃ na paṭipajjati, tato eva ācariyupajjhāyehi āṇattaṃ daṇḍakammaṃ karoteva. Tenāha ‘‘na tveva vītikkamaṃ karotī’’ti. Hatthaparāmāsādīnīti – ‘‘ehi tāva tayā vuttaṃ mayā vuttañca amutra gantvā vīmaṃsissāmā’’tiādinā hatthaggahaṇādīni karonto, na karuṇāmettānidānavasena. Mohajātikoti bahalamohasabhāvo.

“Bahalarāgasabhāvoti”指的是力大到难以克制的嗔恚，这种烦恼本质上由嗔恚所生。嗔恚本身是由于嗔恚缘起而生的。见所见处则起嗔恚，见所见处都产生出不和分裂的对象。所谓“nimittaṃ gaṇhātīti”，谓烦恼产生的缘故为作恶之因而生的相处的缘起之因。虽然根除烦恼的路径已得，但若未依教法导师的指导行持，仍会因而产生违反戒律之行为。故有云“非真断除烦恼”。所谓“hatthaparāmāsādīnīti”，指即便施行如前所说的行为，用拳头等进行挑衅，但并非出于慈悲或无我的心。所谓“Mohajātikoti”，是指本质上由大量的无明所生的烦恼本性。

§472

472.Kammaniyāmenāti purimajātisiddhena lobhussadatādiniyamitena kammaniyāmena. Idāni taṃ lobhussadatādiṃ vibhāgena dassetuṃ ‘‘yassa hī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha kammāyūhanakkhaṇeti kammakaraṇavelāya. Lobho balavāti tajjāya sāmaggiyā sāmatthiyato lobho adhiko hoti. Alobho mandoti tappaṭipakkho alobho dubbalo hoti. Kathaṃ panete lobhālobhā aññamaññaṃ ujuvipaccanīkabhūtā ekakkhaṇe pavattanti? Na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ ‘‘ekakkhaṇe pavattantī’’ti, nikantikkhaṇaṃ pana āyūhanakkhaṇameva katvā evaṃ vuttaṃ. Esa nayo sesesu. Pariyādātunti abhibhavituṃ na sakkoti. Yo hi ‘‘evaṃsundaraṃ evaṃvipulaṃ evaṃmahagghañca na sakkā parassa dātu’’ntiādinā amuttacāgatādivasena pavattāya cetanāya sampayutto alobho sammadeva lobhaṃ pariyādātuṃ na sakkoti. Dosamohānaṃ anuppattiyaṃ tādisapaccayalābheneva adosāmohā balavanto. Tasmāti lobhādosāmohānaṃ balavabhāvato alobhadosamohānañca dubbalabhāvatoti vuttameva kāraṇaṃ paccāmasati. Soti taṃsamaṅgī. Tena kammenāti tena lobhādiupanissayavatā kusalakammunā. Sukhasīloti sakhilo. Tamevatthaṃ akkodhanoti pariyāyena vadati.

“Kammaniyāmenāti”意指依照前世已结成之贪欲、瞋恚等恶行之规律而行。现今欲通过贪欲、瞋恚等恶法相分别所造之善恶业果，方示于人。所谓“kammāyūhanakkhaṇeti”，谓于行善恶果因之时刻。贪为力大者，是因其通过和谐合力而显得强大，反之不贪为懦弱者。问何以贪与不贪相互对抗，且一瞬之间即发生？非真仅指“一瞬即发生”，乃因常在行善恶因之刻而责明之。所谓“pariyādātunti”是不堪忍受、不能克服之意。若有人断言“如此美妙、广大、伟大之物无法舍弃”，则其因对未舍之念结合故不堪忍受不放弃。瞋恚无明未得，因某种条件而强盛，故嗔恚无明亦彰显出强大己力。其时贪瞋无明三者之强弱不同，其因亦相互逆转。此说在此处明白指出乃依贪等恶法之因缘而成善业。所谓“sukhasīloti”，谓持守安乐业行。即此亦称为“akkodhanoti”，意译为“不起嗔恚”。

Mandā alobhādosā lobhadose pariyādātuṃ na sakkonti, amoho pana balavā mohaṃ pariyādātuṃ sakkotīti evaṃ yathārahaṃ paṭhamavāre vuttanayeneva atidesattho veditabbo. Purimanayenevāti pubbe vuttanayānusārena. Duṭṭhoti kodhano. Dandhoti mandamañño. Sukhasīlakoti sukhasīlo.

薄弱的无贪、无嗔不能压制贪与嗔；而强盛的无痴则能压制痴——如此依情况，应依初段所说之方式理解引申之义。『依前述之方式』者，依前所说之方式而随顺也。『凶暴者』，易怒之人也。『迟钝者』，自以为愚钝之人也。『好逸者』，惯于安逸之人也。

Ettha ca lobhavasena, dosamoha-lobhadosa-lobhamoha-dosamoha-lobhadosamohavasenāti tayo ekakā, tayo dukā, eko tikoti lobhādiussadavasena akusalapakkhe eva satta vārā, tathā kusalapakkhe alobhādiussadavasenāti cuddasa vārā labbhanti. Tattha alobhadosamohā, alobhādosamohā, alobhadosāmohā balavantoti āgatehi kusalapakkhe tatiyadutiyapaṭhamavārehi dosussadamohussadadosamohussadavārā gahitā eva honti. Tathā akusalapakkhe lobhādosāmohā, lobhadosāmohā, lobhādosamohā balavantoti āgatehi tatiyadutiyapaṭhamavārehi adosussadaamohussadaadosāmohussadavārā gahitā evāti akusalakusalapakkhesu tayo tayo vāre antogadhe katvā aṭṭheva vārā dassitā. Ye pana ubhayasammissatāvasena lobhālobhussadavārādayo apare ekūnapaññāsa vārā kāmaṃ dassetabbā, tesaṃ asambhavato eva na dassitā. Na hi ‘‘ekasmiṃ santāne antarena avatthantaraṃ lobho ca balavā alobho cā’’tiādi yujjati. Paṭipakkhavasena vāpi etesaṃ balavadubbalabhāvo sahajātadhammavasena vā. Tattha lobhassa tāva paṭipakkhavasena anabhibhūtatāya balavabhāvo, tathā dosamohānaṃ adosāmohehi. Alobhādīnaṃ pana lobhādianabhibhavanato. Sabbesañca samānajātiyasamadhibhuyya pavattivasena sahajātadhammato balavabhāvo. Tena vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ (ma. ni. aṭṭha. 2.472) – ‘‘lobho balavā, alobho mando. Adosāmohā balavanto, dosamohā mandā’’tiādi, so ca nesaṃ mandabalavabhāvo purimūpanissayato tathā āsayassa paribhāvitatāya veditabbo. Tenevāha ‘‘kammaniyāmenā’’ti. Sesaṃ vuttanayattā suviññeyyamevāti.

此处所说贪、瞋、痴、贪瞋痴等，是恶法力量自三合一成一体。于不善界面显现七遍，善界面则十四遍现现。其详细分成：不贪、不瞋、不痴的各种强弱配合状态。归纳于善恶两个方面共计三次两次第一层循环中，显示八个层级状况。两者交互作用状态，并未展示其它零星数目。并非于同一连系体中贪或不贪等必然相断绝而立，因其相对强弱皆是携带本始性，随缘因起。故说“贪为强，不贪为弱；嗔痴为强，嗔痴为弱”。此强弱不同，且依前因缘显现，同时也表现于根深蒂固的习气。故以“Kammaniyāmenā”作总结，表明为赋于前来因之善恶业因果，实现已完备。且余义皆当由前文所述推理可知明了。

Cūḷadhammasamādānasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 小法受持经注释之隐义阐明已竟。

6. Mahādhammasamādānasuttavaṇṇanā六、大法受持经注释

§473

473. Evaṃ idāni vuccamānākāro kāmo kāmanaṃ icchā etesanti evaṃkāmā. Evaṃ chando chandanaṃ rocanaṃ ajjhāsayo etesanti evaṃchandā. Abhimukhaṃ, abhinivissa vā pakārehi eti upagacchatīti adhippāyo, laddhi. Sā hi laddhabbavatthuṃ abhimukhaṃ ‘‘evameta’’nti abhinivisantī tena tena pakārena upagacchati, hatthagataṃ katvā tiṭṭhati na vissajjeti. Evaṃ vuccamānākāro adhippāyo etesanti evaṃadhippāyā. Bhagavā mūlaṃ kāraṇaṃ etesaṃ yāthāvato adhigamāyāti bhagavaṃmūlakā. Tenāha ‘‘bhagavantañhi nissāya mayaṃ ime dhamme ājānāma paṭivijjhāmā’’ti. Amhākaṃdhammāti tehi attanā adhigantabbatāya vuttaṃ. Sevitabbānañhi yāthāvato adhigamañāṇāni adhigacchanakasambandhīni, tāni ca sammāsambuddhamūlakāni anaññavisayattā. Tenāha ‘‘pubbe kassapasambuddhenā’’tiādi. Bhagavā netā tesanti bhagavaṃnettikā. Netāti sevitabbadhamme vineyyasantānaṃ pāpetā. Vinetāti asevitabbadhamme vineyyasantānato apanetā. Tadaṅgavinayādivasena vā vinetā. Anunetāti ime dhammā sevitabbā, ime na sevitabbāti ubhayasampāpanāpanayanatthaṃ paññapetā. Tenāha ‘‘yathāsabhāvato’’tiādi.

第四七三节。“如是语者，谓谓欲望是渴欲之所向，乃如是的贪欲。”“如是愿望者，则谓心绪谓鲜明之所向。”所谓“abhimukhaṃ”、“abhinivissa”是谓向前、进入、靠近等方式而至，这即是对功德目标之趋近。此处谓得之便应将此功德目标向前接近，是谓“如是趋近”。不断站立不退缩，是谓“执持不放”。此等说法谓为向前之目的；世尊为所依缘因而达成这些法，此中以“博学者之根本”为依托而得。所谓“bhagavantañhi nissāya mayaṃ ime dhamme ājānāma paṭivijjhāmā”者，即“我们因依止世尊而知晓并证得此等法”。所谓“amhākaṃ dhammāti”，谓经由自他所能证入而为当修学之法。所谓“sevitabbānañhi yāthāvato adhigamañāṇāni”，谓当依正法而修习以得其正确经验，且这些是唯一依止世尊正觉者方可得之法门。所谓“pubbe kassapasambuddhenā”者，谓即指往昔咖萨巴般涅槃者时亦复如是，史载可考。世尊乃众教主，谓世尊为“佛中之领导者”。所谓“netāti”，指所应修习之法；“vinetāti”，愈指远离不应修习之法。以规模较大之律仪等作规范者，即叫“vinetā”者。所谓“anunetāti”，谓此为当修与不当修法门之区别。故言“yathāsabhāvato”，谓依其自然法则、依本性正确与否为审视。

Paṭisaranti etthāti paṭisaraṇaṃ, bhagavā paṭisaraṇaṃ etesanti bhagavaṃpaṭisaraṇā. Paṭisarati sabhāvasampaṭivedhavasena paccekamupagacchatīti vā paṭisaraṇaṃ, bhagavā paṭisaraṇaṃ etesanti bhagavaṃpaṭisaraṇā. Paṭivedhavasenāti paṭivijjhitabbatāvasena. Asatipi mukhe atthato evaṃ vadanto viya hotīti āha ‘‘phasso āgacchati, ahaṃ bhagavā kiṃ nāmo’’ti. Paṭibhātūti ettha paṭi-saddāpekkhāya ‘‘bhagavanta’’nti upayogavacanaṃ, attho pana sāmivacanavaseneva veditabboti dassento āha ‘‘bhagavato’’ti paṭibhātūti ca bhagavato bhāgo hotu. Bhagavato hi esa bhāgo, yadidaṃ dhammassa desanā, amhākaṃ pana bhāgo savananti adhippāyo. Keci pana paṭibhātūti padissatūti atthaṃ vadanti, ñāṇena dissatu, desīyatūti vā attho. Upaṭṭhātūti ca ñāṇassa paccupaṭṭhātu.

『于此处归依』，故名『归依处』；世尊为彼等之归依处，故名『以世尊为归依处者』。或者，『归依』者，以通达自性之方式各别趋入也；世尊为彼等之归依处，故名『以世尊为归依处者』。『以通达之方式』者，以应被洞彻之方式也。虽未明言，然就义而言，犹如作如是说者——故云：『触来，我名为世尊』。『愿显现』——此处因有『归』字之缘，故用『世尊』之宾格；然其义应依主格之意理解，故示云：『愿为世尊之』，即愿为世尊之份，其意为：此乃世尊之份，即说法；而我等之份则为听闻。又有人说『愿显现』之义为『愿得见』，即以智见之，或义为『愿得宣说』。又『愿现前』者，即愿于智中现前也。

§474

474.Nissayitabbeti attano santāne uppādanavasena apassayitabbe. Tatiyacatutthadhammasamādānāni hi apassāya sattānaṃ etarahi āyatiñca sampattiyo abhivaḍḍhanti. Bhajitabbeti tasseva vevacanaṃ. Sevitabbeti vā sappurisupassayasaddhammassavanayonisomanasikāre sandhāyāha. Bhajitabbeti tappaccaye dānādipuññadhamme.

第四百七十四条「Nissayitabbe」乃指不应依赖于自身的种种因缘而起，是谓不应依怙一己之产物。第三及第四类法所摄取者，乃众生依赖于此，现生及未来的成就渐增。言「Bhajitabbeti」为当事成就之语言。亦说「Sevitabbeti」者，是基于善人见解、善行及正法闻受而乐修习。又「Bhajitabbeti」亦涵盖于施与福德之等诸善果的条件。

§475

475.Uppaṭipāṭiākārenāti paṭhamaṃ saṃkilesadhamme dassetvā pacchā vodānadhammadassanaṃ satthu desanāpaṭipāṭi, yathā – ‘‘vāmaṃ muñca, dakkhiṇaṃ gaṇhā’’ti (dha. sa. aṭṭha. 498; visuddhi. mahāṭī. 1.14), tathā uppaṭipāṭipakārena, sā ca kho purimesu dvīsu dhammasamādānesu , pacchimesu pana paṭipāṭiyāva mātikā paṭṭhapitā. Yathādhammarasenevāti pahātabbapahāyakadhammānaṃ yathāsabhāveneva. Sabhāvo hi yāthāvato rasitabbato jānitabbato ‘‘raso’’ti vuccati. Paṭhamaṃ pahātabbadhamme dassetvā tadanantaraṃ ‘‘ime dhammā etehi pahīyantī’’ti pahāyakadhammadassanaṃ desanānupubbī. Gahaṇaṃ ādiyanaṃ attano santāne uppādanaṃ.

第四百七十五条「Uppaṭipāṭiākārena」指先示污秽法后呈现说戒法之佛陀教行。依照佛陀教诲的次第，如“左手放开，右手拿取“如此说出。此等先述前罪污秽之法，再述后罪净戒之行搭配法，作为教导之本纪。正如味觉须依真实味觉程度及认知性质而生味感，「sabhāvo」指依相应且合宜的自然特征作为认知味觉。首先示以应舍弃之法，继而开示“这些法皆应舍弃”之戒法启蒙。意在破除内心深层染污，断除自身生起之障碍。

§478

478. Vadhadaṇḍādīhi bhītassa upasaṅkamane, micchā caritvā tathā apagamane ca pubbāparacetanānaṃ vasena micchācāro dukkhavedano hoti, tathā issānindādīhi upaddutassa aparacetanāvasena, evaṃ abhijjhāmicchādiṭṭhīsupi yathārahaṃ veditabbaṃ. Tissannampi cetanānanti pubbāparasanniṭṭhāpakacetanānaṃ. Adinnādānaṃ musāvādo pisuṇavācā samphappalāpoti imesaṃ catunnaṃ sanniṭṭhāpakacetanānaṃ sukhasampayuttā vā upekkhāsampayuttā vāti ayaṃ nayo idha adhikatattā na uddhaṭo. Domanassameva cettha dukkhanti idaṃ pubbabhāgāparabhāgacetanāpi cettha āsannā domanassasahagatā eva hontīti katvā vuttaṃ. Anāsannā pana sandhāya ‘‘pariyeṭṭhiṃ vā āpajjantassā’’tiādi vuttaṃ. Teneva micchācārābhijjhāmicchādiṭṭhīnaṃ pubbabhāgāparabhāgacetanā āsannā sanniṭṭhāpakacetanāgatikāvāti dassitaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ. Pariyeṭṭhinti micchācārādīsu vītikkamitabbavatthumālāgandhādipariyesanaṃ. Pāṇātipātādīsu māretabbavatthuāvudhādipariyesanaṃ āpajjantassa. Akicchenapi tesaṃ pariyesanaṃ sambhavatīti ‘‘vaṭṭatiyevā’’ti sāsaṅkaṃ vadati.

第四百七十八条，论及因畏惧杀戒刑罚而趋避恶行者，其行虽表面不恶，却由于过去业力的无意识推动，仍旧苦受恶果。恶作并非仅现行错误，更有前因种植之因果。恶業如杀生、恶口等根本不应起生，若起乃为恶苦之因。文末叙及恶行者的过患、追索及审查之意思，如杀生与凶器相随，这表明恶业难以逃避且必被审视，这有如轮回之流转。

§479

479.Sukhavedanā hontīti sukhavedanāpi hontīti adhippāyo. Tāsaṃ cetanānaṃ asukhavedanatāpi labbhatīti ‘‘sukhavedanāpi hontiyevā’’ti sāsaṅkavacanaṃ. Somanassameva cettha sukhanti idaṃ pubbabhāgāparabhāgacetanāpi somanassasahagatā eva hontīti katvā vuttaṃ. Tañca kho micchācāravajjānaṃ channaṃ vasena. Micchācārassa pana pubbāparabhāgassa vasena ‘‘kāyikaṃ sukhampi vaṭṭatiyevāti sāsaṅkavacanaṃ.

第四百七十九条，谓虽为世俗安乐之感，亦属感受苦乐共存的条件。其痛苦亦起于心苦，苦乐之感相伴而生。文谓此亦为恶业微妙之遮蔽。恶行的前因部分，甚至身心之乐亦属命运宿业所致。此种论述意在人们认识身心乐苦兼含于业力之理。

§480

480. Dosajapariḷāhavasenassa siyā kāyikampi dukkhanti adhippāyena ‘‘so gaṇhantopi dukkhito’’ti vuttaṃ. Cetodukkhameva vā sandhāya tassa aparāparuppattidassanatthaṃ ‘‘dukkhito domanassito’’ti vuttaṃ.

第四百八十条，论及由嗔恨与热望而起身心痛苦，谓即使其所取物亦痛苦，明示此为心苦的体现。紧接着又说因心苦而生的不调和、心乱之境。此处强调内心不和谐时，心苦必然显现，且此苦根植于心识深层之不善念。

§481

481.Dasasupipadesūti dasasupi koṭṭhāsesu, vākyesu vā. Upekkhāsampayuttatāpi sambhavatīti ‘‘sukhasampayuttā hontiyevā’’ti idha sāsaṅkavacanaṃ. Pāṇātipātā paṭiviratassa kāyopi siyā vigatadarathapariḷāhoti pāṇātipātāveramaṇiādipaccayā kāyikapaṭisaṃvedanāpi sambhavatīti sahāpi sukhenāti ettha kāyiyasukhampi vaṭṭatiyeva.

481.「Dasasupi」意指十个指头之节处，亦可指十个关节、或句中语句。虽因带有漠视而成分布，但因与快乐相联结，故于此处为肤浅语句。对禁绝杀生者而言，其身亦当无病痛与烦恼，由于禁杀业等因缘，身亦感受安乐，故谓其身亦随同快乐增长。

§482

482.Tittakālābūti upabhuttassa ummādādipāpanena kucchitatittakaraso alābu. Na ruccissati aniṭṭharasatāya aniṭṭhaphalatāya ca.

482.「Tittakālābu」指由风狂乱等恶缘引起的疽肿脓包等病痛，此毁损之肿块反而恶臭难看，且因其结果坏死之故，令人不悦恶感，故曰病肿。

§483

483.Rasaṃ detīti rasaṃ dasseti vibhāveti.

483.「Rasaṃ deti」即给予味觉的意思，亦即呈现、显示味道、令味觉生起。

§484

484.Pūtimuttanti pūtisabhāvamuttaṃ. Taruṇanti dhārāvasena nipatantaṃ hutvā uṇhaṃ. Tenassa uparimuttatamāha. Muttañhi passāvamaggato muccamānaṃ kāyusmāvasena uṇhaṃ hoti.

484.「Pūtimutta」指从污秽本性而解脱出来的。年轻者如水流中飘落的叶子，虽热毒肆虐，却能从污秽中超脱，上面者亦如是解脱。解脱者为通达之人，意即被流筏出，借身体气息之多，其身得以清凉。

§485

485.Yaṃ bhagandarasaṃsaṭṭhaṃ lohitaṃ pakkhandatīti bhagandarabyādhisahitāya lohitapakkhandatāya vasena yaṃ lohitaṃ vissavati. Pittasaṃsaṭṭhaṃ lohitaṃ pakkhandatīti ānetvā sambandho.

485.血症指含有脓肿病的血液流出，「bhagandarasaṃsaṭṭhaṃ lohitaṃ pakkhandatīti」意即脓肿病伴有的含脓血液流出。因该脓肿病和血症紧密相联，所以此处将含有的血液视为血症。

§486

486.Ubbiddheti dūre. Abbhamahikādiupakkilesavigamena hi ākāsaṃ uttuṅgaṃ viya dūraṃ viya ca khāyati. Tenāha ‘‘dūrībhūte’’ti. Tamaṃyeva tamagataṃ ‘‘gūthagataṃ muttagata’’nti (ma. ni. 2.119; a. ni. 9.11) yathā. Bhāsate ca tapate ca virocate ca idaṃ catutthaṃ dhammasamādānaṃ vibhajantena kusalakammapathassa vibhajitvā dassitattā.

486.「Ubbiddheti」意即远离、远隔。就如受霉菌污秽等污染影响，空间从足下往上高处逐渐扩散，空间又如向远处无边展开，故称为远离或深远。又如同「tamāgama」指污染入侵以及「gūthagataṃ muttagata」指进入污物之中之义。此亦从四法行之中分别正业之肇始，分别表示已分别善业经创立者称述所得。

Saṅgararukkho kandamādasapova. Sarabhaññavasenāti atthaṃ avibhajitvā padaso sarabhaññavasena. Osārentassāti uccārentassa. Saddeti osāraṇasadde. Adhigatavisesaṃ anārocetukāmā devatā tattheva antaradhāyi. Taṃ divasanti satthārā desitadivase. Iti attano visesādhigamanimittatāya ayaṃ devatā imaṃ suttaṃ piyāyati. Sesaṃ uttānameva.

桑伽拉树犹如以根茎为食之树。『以抑扬诵读之方式』者，不分别其义，仅以逐字抑扬诵读之方式也。『诵出者』，即高声念诵者也。『于音声中』，即于诵出之音声中也。天人因得成就殊胜而不欲公诸于世，遂于彼处即隐没。『于彼日』，即于导师宣说之日也。如此，此天人因以获得自身殊胜为缘由，故爱重此经。其余则显而易见。

Mahādhammasamādānasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 大法受经注释之隐义阐明已竟。

7. Vīmaṃsakasuttavaṇṇanā七、审察经注释

§487

487.Atthavīmaṃsakoti attatthaparatthādiatthavijānanako. Saṅkhāravīmaṃsakoti saṅkhatadhamme salakkhaṇato sāmaññalakkhaṇato vā āyatanādivibhāgato ca vīmaṃsako. Satthuvīmaṃsakoti ‘‘satthā nāma guṇato ediso ediso cā’’ti satthu upaparikkhako. Vīmaṃsakoti vicārako. Yaṃ cetaso sarāgādivibhāgato paricchindanaṃ, taṃ cetopariyāyo. Tenāha ‘‘cittapariccheda’’nti. Yasmā cetopariyāyañāṇalābhī – ‘‘idaṃ cittaṃ ito paraṃ pavattaṃ idamito para’’nti parassa cittuppattiṃ pajānāti, tasmā vuttaṃ ‘‘cetopariyāyanti cittavāra’’nti. Vāratthepi hi pariyāya-saddo hoti – ‘‘kassa nu kho, ānanda, pariyāyo ajja bhikkhuniyo ovaditu’’ntiādīsu (ma. ni. 3.398). Cittacārantipi pāṭho, cittapavattinti attho. Evaṃ vijānanatthāyāti idāni vuccamānākārena vīmaṃsanatthāya.

“Atthavīmaṃsakoti”意谓对义理、义蕴、义理解脱等有所审察者。此中“attatthaparatthādi”涵盖内外义、表里义等诸义。“Saṅkhāravīmaṃsakoti”则指对行蕴之法及其特征，包括通则特则及六处等方面，均作细致鉴察者。“Satthuvīmaṃsakoti”谓对佛陀之德行进行探究者，语云“佛者以德为先，依德为别”，此意同理。“Vīmaṃsakoti”即思考、辨别者之总称。这里乃讲思维所涉之区分，即心的各别成分之分析，故称“cetopariyāyo”，即心之区分、分析。由具此心分析的知识，能辨现前心与后心之际，故有“cetopariyāya”与“cittavāra（心门）”之语。后文引出《大念处经》“阿难，今日本须女之教诲”的比喻，说明心的分门别类乃出于细致观察。由此说，此处“vīmaṃsa”意即细察、辨别之意乃为求义解所为。

§488

488.Kalyāṇamittūpanissayanti kalyāṇamittasaṅkhātaṃ brahmacariyavāsassa balavasannissayaṃ. Upaḍḍhaṃ attano ānubhāvenāti iminā puggalena sampādiyamānassa brahmacariyassa upaḍḍhabhāgamattaṃ attano vimuttiparipācakadhammānubhāvena sijjhati. Upaḍḍhaṃ kalyāṇamittānubhāvenāti itaro pana upaḍḍhabhāgo yaṃ nissāya brahmacariyaṃ vussati, tassa kalyāṇamittassa upadesānubhāvena hoti, sijjhatīti attho. Lokasiddho eva ayamattho. Lokiyā hi –

『以善友为依止』者，即以名为善友者作为梵行生活之强大依靠也。『其自身成就之一半依赖自身之能力』——此句之意为：由此人所修行之梵行，其一半之成就，依靠其自身令解脱成熟之诸法的力量而得成就。『另一半依赖善友之力』——另一半，即所依止而修行梵行之善友，依彼善友教导之力而得成就，此为其义。此义于世间亦为众所周知。世间人有偈云：

‘‘Pādo siddho ācariyā, pādo hissānubhāvato;

『一分成就于老师，一分成就于自身之力；

Taṃvijjāsevakā pādo, pādo kālena paccatī’’ti. –

一分成就于修习彼学问者，一分则随时机而成熟。』

Vadanti. Attano dhammatāyāti attano sabhāvena, ñāṇenāti attho. Kalyāṇamittatāti kalyāṇo bhadro sundaro mitto etassāti kalyāṇamitto, tassa bhāvo kalyāṇamittatā, kalyāṇamittavantatā. Sīlādiguṇasampannehi kalyāṇapuggaleheva ayanaṃ pavatti kalyāṇasahāyatā. Tesu eva cittena ceva kāyena ca ninnapoṇapabbhārabhāvena pavatti kalyāṇasampavaṅkatā. Māhevanti evaṃ mā āha, ‘‘upaḍḍhaṃ brahmacariyassā’’ti mā kathehīti attho. Tadamināti ettha nti nipātamattaṃ da-kāro padasandhikaro i-kārassa a-kāraṃ katvā niddeso. Imināpīti idāni vuccamānenapīti attho. Pariyāyenāti kāraṇena. Idāni taṃ kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘mamaṃ hī’’tiādi vuttaṃ.

【他们说。】『依自身的本性』者，即依自身之本性，意谓依智也。『善友之谊』者：善、贤、美之友，乃此人之友，故称『善友』；彼之状态，即『善友之谊』、『具善友之性』。与具足戒等功德之善士同行，其进展、运行，乃『善伴之性』。于彼等之中，以心与身倾向、趣向、偏向之状态而运行，乃『善随顺之性』。『莫如此言』者，意谓莫言『梵行之半』，莫作此说也。『由此』者：此处『那』字仅为语助词，『达』字为连声之用，将『伊』字转为『阿』字，乃释义之法。『亦由此』者，意谓『亦由今所将说者』也。『由理路』者，即由缘由也。今为显示彼缘由，故说『我实……』等语。

Yathā cettha, aññesupi suttesu kalyāṇamittupanissayameva visesoti dassento ‘‘bhikkhūnaṃ bāhiraṅgasampattiṃ kathentopī’’tiādimāha. Tattha vimuttiparipācaniyadhammeti vimuttiyā arahattassa paripācakadhamme. Paccayeti gilānapaccayabhesajje. Mahājaccoti mahākulīno.

如前所述，在其他经典中也特别指出善友的依止，讲说“比库们的外在财产等”之类的话。这里所谓令解脱成熟的法，则是指导解脱的成熟法，即阿拉汉的成熟法。因缘一词，比喻为治疗病患所依之药。大躁乃指极度烦乱。

Kāyiko samācāroti abhikkamapaṭikkamādiko satisampajaññaparikkhato pākatiko ca. Vīmaṃsakassa upaparikkhakassa. Cakkhuviññeyyo nāma cakkhudvārānusārena viññātabbattā. Sotaviññeyyoti etthāpi eseva nayo. Saṃkiliṭṭhāti rāgādisaṃkilesadhammehi vibādhitā, upatāpitā vidūsitā malīnā cāti attho. Te pana tehi samannāgatā hontīti āha ‘‘kilesasampayuttā’’ti. Yadi na cakkhusotaviññeyyā, pāḷiyaṃ kathaṃ tathā vuttāti āha ‘‘yathā panā’’tiādi. Kāyavacīsamācārāpisaṃkiliṭṭhāyeva nāma saṃkiliṭṭhacittasamuṭṭhānato. Bhavati hi taṃhetukepi tadupacāro yathā ‘‘semho guḷo’’ti. ‘‘Mā me idaṃ asāruppaṃ paro aññāsī’’ti pana paṭicchannatāya na na upalabbhanti. ‘‘Na kho mayaṃ, bhante, bhagavato kiñci garahāmā’’ti vatvā garahitabbābhāvaṃ dassento ‘‘bhagavā hī’’tiādimāha. Abhāvitamaggassa hi garahitabbatā nāma siyā, na bhāvitamaggassa. Esa uttaro māṇavo ‘‘buddhampi garahitvā pakkamissāmī’’ti katvā anubandhi. Evaṃ cintesi mahābhinikkhamanadivase attano vacane aṭṭhitattā. Kiñci vajjaṃ apassanto māro evamāha –

所谓身体行为，是指恶行与善行的区别，经过正念和正智的考察作出分别，是熟练的。审查者即复审者。所谓眼识，依眼根与所缘境而生起的识。耳识亦同此理。被烦恼污染，即受贪欲等污染的法则，被伤害、败坏、污秽所困扰之义。佛说他们俱有此污染之因故称之为“染污烦恼缠缚者”。若无眼耳识，巴利文如何如此说？因为身体语言行为也是由被污染心识产生的。行为因缘的表现如同“脓疮、疮疡”一般。虽有“不要将此视为异物”，但由于隐蔽性质不易觉察。有人说：“尊者，我们并无该嫌恶感”，示现无嫌恶之相而说“世尊希”。未成熟道理者必存嫌恶，成熟道理者无。后代外行人说“即使连佛陀我们也要嫌弃而离去”，自己心念如此而随之。如此思维于大出家日，自身言说坚定无动摇。见不及获利时，魔王如此说：

‘‘Satta vassāni bhagavantaṃ, anubandhiṃ padāpadaṃ;

“七年间将紧随世尊，步步随行；

Otāraṃ nādhigacchissaṃ, sambuddhassa satīmato’’ti. (su. ni. 448);

决不会离弃觉悟者清净正念之行。”（从经律藏目录卷448页）

Kāle kaṇhā, kāle sukkāti yathāsamādinnaṃ sammāpaṭipattiṃ parisuddhaṃ katvā pavattetuṃ asakkontassa kadāci kaṇhā aparisuddhā kāyasamācārādayo, kadāci sukkā parisuddhāti evaṃ antarantarā byāmissavasena vomissakā. Nikkilesāti nirupakkilesā anupakkiliṭṭhā.

时有黑暗之期，时有光明之期，指尽力完成之正行纯净时段与无法开展之时期。常有间断，间或败戒、间或纯净。这种不中断、无染污、非污染之义谓为无漏涅槃。

Anavajjaṃ vajjarahitattā. Dīgharattanti accantasaṃyoge upayogavacanaṃ. Samāpannoti sammā āpanno samaṅgībhūto. Tenāha ‘‘samannāgato’’ti. Attanā katassa asāruppassa paṭicchādanatthaṃ āraññakoviya hutvā. Tassa parihāranti uḷārehi pūjāsakkārehi manussehi tassa parihariyamānataṃ. Atidappitoti evaṃ manussānaṃ sambhāvanāya ativiya datto gabbito.

无瑕疵且不染污。久远保持此极合适称谓。圆满成就即圆满达到且一体化。谓之“具足”。为遮蔽自己不真实的想法，修行者远离尘世隐居林间。此时有亲近人以歌舞供养呵护，表现护持之意。称为“惠赐极多的，极其受人尊敬者”。

Na ittarasamāpannoti jānāti. Kasmā? Sīlaṃ nāma dīghena addhunā jānitabbaṃ, na ittarena. Idāni anekajātisamudācāravasena tathāgato imaṃ kusalaṃ dhammaṃ dīgharattaṃ samāpanno, tañcassa ativiya acchariyanti dassetuṃ ‘‘anacchariyaṃ ceta’’ntiādi vuttaṃ.

并非稍有修习便能彻知其中缘故为何？所谓戒律，须经长期精心体认，而非短促片刻可得。如今如来以多生累劫不断转轮的广泛因缘，长久庄严此善法，人们为此大感希奇，乃发出「这非稀奇」等言说。

Araññagāmaketi araññapadese ekasmiṃ khuddakagāme. Tattha nesaṃ divase divase piṇḍāya caraṇassa avicchinnataṃ dassetuṃ ‘‘piṇḍāya carantī’’ti vuttaṃ. Pivantīti etthāpi eseva nayo. Dullabhaloṇo hoti samuddassa dūratāya.

所谓林野村落者，是指在林园地区的某一小村庄。此地人们每日不间断以供养食物为业，故有『每日行乞以谋食』之说。至于饮水之法，亦复如是。这处之盐产甚稀薄，且海洋距离迢迢遥远。

Tadā kira videharaṭṭhe soḷasa gāmasahassāni mahantāneva. Tenāha – ‘‘hitvā gāmasahassāni, paripuṇṇāni soḷasā’’ti. Idāni kasmā ‘‘sannidhiṃ dāni kubbasī’’ti maṃ ghaṭṭethāti vatthukāmo taṃ anāvikatvā ‘‘loṇa…pe… na karothā’’ti āha. Gandhāro tassādhippāyaṃ vibhāvetukāmo ‘‘kiṃ mayā kataṃ vedehīsī’’ti āha.

当时维提哈国中，约有十六个广大村落，因而有人言道：「离开那些满盈的十六个村落。」如今何故对我说「你现今接近困境」而意图侮辱？对此，有欲为探究维提哈人本性的迦牟罗，就发出「我对维提哈做了什么呢？」的问言。

Itaro attano adhippāyaṃ vibhāvento ‘‘hitvā’’ti gāthamāha. Itaro ‘‘dhammaṃ bhaṇāmī’’ti gāthanti evaṃ sabbāpi nesaṃ vacanapaṭivacanagāthā. Tattha pasāsasīti ghaṭṭento viya anusāsasi. Na pāpamupalimpati cittappakopābhāvato. Mahatthiyanti mahāatthasaṃhitaṃ. No ce assa sakā buddhītiādi vedehaisino – ‘‘ācariyo mama hitesitāya ṭhatvā dhammaṃ eva bhaṇatī’’ti yoniso ummujjanākāradassanaṃ. Tenāha ‘‘evañca pana vatvā’’tiādi.

一人分辨自己的本性而言曰「离开」者，是一句偈语。又一人说「我宣讲法义」者，也是偈语。如此，他们的话语反复无间成问答诗句。其中「劝诫」是指如同摔打般的规谏。因心中无烦恼无瞋恚，于是不会染污恶事。他说的话确实深谙大义。倘若没有同他们等同的维提哈人，即「老师因利其善业而坚守教理」的穷究见解，则其言论符合理智之汹涌澎湃。故言曰「即是如此说」等言。

‘‘Ñattā’’ti loke ñāyati vissutoti ñāto, ñātassa bhāvo ñattaṃ. Ajjhāpannoti upagato. Ñatta-ggahaṇena patthaṭayasatā vibhāvitāti āha ‘‘yasañca parivārasampatti’’nti. Kinti kiṃpayojanaṃ, ko ettha dosoti adhippāyo.

「亲族」在世人中意指知名者，乃是知己，亲族之义为亲近。所谓入境，即是靠近接触。配合亲族网络而经济富裕，故曰「名声与家族财富俱全」。而这里何为助缘？何者为对立之意，以为是关系？这即为主旨。

Tattha tattha vijjhantoti yasamadena parivāramadena ca matto hutvā gāmepi vihārepi janavivittepi saṅghamajjhepi aññe bhikkhū ghaṭṭento ‘‘mayhaṃ nāma pādā itaresaṃ pādaphusanaṭṭhānaṃ phusantī’’ti aphusitukāmatāya aggapādena bhūmiṃ phusanto viya carati. Onamatīti nivātavuttitāya avanamati anuddhato atthaddho hoti. Akiñcanabhāvanti ‘‘pabbajitena nāma akiñcanañāṇena samapariggahena bhavitabba’’nti akiñcanajjhāsayaṃ paṭiavekkhitvā. Lābhepi tādī, alābhepi tādīti yathā alābhakāle lābhassa laddhakālepi tathevāti tādī ekasadiso. Yase satipi mahāparivārakālepi.

在那里彼此戳破者，是指因由家族及其经济而被迷惑，陷于迷醉；他们在村落与寺院及市集中的僧众后中，以手击人，谤骂他人说「我的足跡在他人应被禁触之处行走」，出于不愿被触的心故。称之为化名，是指取异样称谓以为遮掩。心中缅怀使自己不迷乱，正当其时，获得牢固安立。被视为无所有者，谓出家者应以无所有知见同心共持。无论得失皆同理，即无失时得之，得时无失亦同。得名望者乃是大族群盛极一时者。

Abhayo hutvā uparatoti nibbhayo hutvā bhayassa abhāveneva oramitabbato uparato bhayahetūnaṃ pahīnattā. Tañca kho na katipayakālaṃ, atha kho accantameva uparatoti accantūparato. Atha kho bhāyitabbavatthuṃ avekkhitvā tato bhayena uparato. Kilesā eva bhāyitabbato kilesabhayaṃ. Esa nayo sesesupi. Satta sekkhāti satta sekkhāpi bhayūparatā, pageva puthujjanoti adhippāyo.

“放下无畏”是指无所畏惧，“心无惧”乃因恐惧之缺失而生起放下无畏。放下无畏者，最初只是暂时的，而继之则是真正彻底的完全放下无畏。在察觉应当害怕之事后，依然因恐惧而保持放下无畏。此处的“烦恼”便是应当害怕之事的根源，是烦恼所生的恐惧。如此解释，余义亦同。所谓“七放逸”，即“七种放逸”，亦即“放下恐惧”，是邪见之意。

Thaṇḍilapīṭhakanti thaṇḍilamañcasadisaṃ pīṭhakanti attho. Nissāyāti apassāya taṃ apassāyaṃ katvā. Dvinnaṃ majjhe thaṇḍilapīṭhakā dvāre ṭhatvā olokentassa nevāsikabhikkhussa na paññāyi. Asaññatanīhārenāti na saññatākārena. ‘‘Maṃ bhāyanto heṭṭhāmañcaṃ paviṭṭho bhavissatī’’ti heṭṭhāmañcaṃ oloketvā. Ukkāsi ‘‘bahi gacchanto akkositvā mā apuññaṃ pasavī’’ti. Adhivāsetunti tādisaṃ iddhānabhāvaṃ disvāpi paṭapaṭāyanto attano kodhaṃ adhivāsetuṃ asakkonto.

“木板座”指类似木制简洁坐垫之座位。依托（nissāya）指依凭，面对而坐。把两块木板座置于门中供观察者坐下，既非过于隐蔽亦非完全开放。‘无知乞求者之弃’（asaññatanīhārena）即非凌驾于观念之无知。‘害怕我将进入下面’意指观察下面，吸气而轻声责说‘出去时莫造恶行’。‘入住’则指此类意力显现，虽见神通之态，仍因无法控制心念而无法镇伏怒气。

Khayenevāti rāgassa accantakkhayeneva vītarāgattā. Na paṭisaṅkhāya vāretvāti na paṭisaṅkhānabalena rāgapariyuṭṭhānaṃ nivāretvā vītarāgattā. Evaṃ vuttappakārena. Kāyasamācārādīnaṃ saṃkiliṭṭhānaṃ vītikkamiyānañca abhāvaṃ ācārassa vodānaṃ cirakālasamāciṇṇatāya ñātassa sahitabhāvepi anupakkiliṭṭhatāya abhayūparatabhāvasamannesanāya ākarīyati ñāpetuṃ icchito attho pakārato ñāpīyati etehīti ākārā, upapattisādhanakāraṇāni. Tāni pana yasmā attano yathānumatassa atthassa ñāpakabhāvena vavatthīyanti, tasmā tāni tesaṃ mūlakāraṇabhūtāni anumānañāṇāni ca dassento bhagavā – ‘‘ke panāyasmato ākārā ke anvayā’’ti avocāti imamatthaṃ vibhāvento ‘‘ākārāti kāraṇāni, anvayāti anubuddhiyo’’ti āha. Yathā hi loke diṭṭhena dhūmena adiṭṭhaṃ aggiṃ anveti anumānato jānāti, evaṃ vīmaṃsako bhikkhu – ‘‘bhagavā ekekavihāresu suppaṭipannesu duppaṭipannesu ca yathā ekasadisatādassanena abhayūparatataṃ anveti anumānato jānāti, suppaṭipannaduppaṭipannapuggalesu anussādanānapasādanappattāya satthu aviparītadhammadesanatāya sammāsambuddhataṃ saṅghasuppaṭipattiñca anveti anumānato jānāti, evaṃ jānanto ca abhayūparato tathāgato sabbadhi vītarāgattā, yo yattha vītarāgo, na so tannimittaṃ kiñci bhayaṃ passati seyyathāpi brahmā kāmabhavanimittaṃ, tathā sammāsambuddho bhagavā aviparītadhammadesanattā, svākhāto dhammo ekantaniyyānikattā, suppaṭipanno saṅgho aveccappasannattā’’ti vatthuttayaṃ guṇato yāthāvato jānāti.

“如火之灭”指贪欲彻底消灭，故谓无贪。非是有意阻止那些已生之贪欲，而是凭依无生之力离苦得乐，因此无贪。此乃惯常教诫之义。身行等行为杂染污秽，若要表现清净，则须无此污秽已久之累，即与亲眷同住时清净不染尘埃，以此显现无畏之证。此为辅佐现象及表证。此诸现象根据自身随意显示其含义，因此为根本因缘与推理知识，世尊问及“何为现象，何为因果”，并予阐明。譬如世间慧眼虽未见火，凭烟可推知火在，推论之士亦如是，观世尊在一处修持得胜与失胜之人，见其行为显显，推知无畏之态，得引导失胜者归依正法，得证正觉者众，故知其随顺实相，佛陀教法不逆，佛法已广传，僧伽纯正清净。据此，理应知晓此法门的实况与功德。

Gaṇabandhanenāti ‘‘mama saddhivihārikā mama antevāsikā’’ti evaṃ gaṇe apekkhāsaṅkhātena bandhanena baddhā payuttā. Tāya tāya paṭipattiyāti ‘‘sugatā duggatā’’ti vuttāya suppaṭipattiyā duppaṭipattiyā ca. Ussādanāti guṇavasena ukkaṃsanā. Apasādanāti hīḷanā. Ubhayattha gehassitavasenāti iminā sammāpaṭipattiyā paresaṃ uyyojanatthaṃ – ‘‘paṇḍito, bhikkhave, mahākaccāno’’tiādinā (ma. ni. 1.205; 3.285, 322) guṇato ukkaṃsanampi āyatiṃ saṃvarāya yathāparādhaṃ garahaṇampi na nivāreti.

“团结束缚”指依师徒群体的依归与数目，彼此相系相连。“行持”乃教法所行事理，分为正行与邪行。肃清者为行持上的激励，沮丧者为行持中之松懈。为彼此利益，应当依此正行相互促进。譬如尊者大咖吒那虽有光明美德，胜行清净，却不因对他人施加肃清与约束而妨碍协和。

§489

489. Vīmaṃsakassapi adhippāyo vīmaṃsanavasena pavatto. Mūlavīmaṃsako hetuvāditāya. Gaṇṭhivīmaṃsakassa anussutibhāvato vuttaṃ ‘‘parasseva kathāya niṭṭhaṅgato’’ti. Tenāha bhagavā – ‘‘parassa cetopariyāyaṃ ajānantenā’’ti. Tathāgatova paṭipucchitabboti iminā pubbe sādhāraṇato vuttaṃ anumānaṃ ukkaṃsaṃ pāpetvā vadati. Ukkaṃsagatañhetaṃ anumānaṃ, yadidaṃ sabbaññuvacanaṃ avisaṃvādaṃ sāmaññato aputhujjanagocarassa atthassa anumānato. Tividho hi attho, koci paccakkhasiddho, yo rūpādidhammānaṃ paccattavedaniyo aniddisitabbākāro. Koci anumānasiddho, yo ghaṭādīsu pasiddhena paccayāyattabhāvena sādhiyamāno saddādīnaṃ aniccatādiākāro. Koci okappanasiddho, yo pacurajanassa accantamadiṭṭho saddhāvisayo paralokanibbānādi. Tattha yassa satthuno vacanaṃ paccakkhasiddhe anumānasiddhe ca atthe na visaṃvādeti aviparītappavattiyā, tassa vacanena saddheyyatthasiddhi, saddheyyarūpā eva ca yebhuyyena satthuguṇā accantasambhavato.

“考察者之主导”意指以理性考察、辨明因果而行。根本考察者以因果推理辨析。问讯者为记忆他人所闻，如“传他话语已停”，世尊告之“因未知人心”，谓当造次发问。世尊因此常以推理斥疑释惑，谓之“根本考察主导”，依推理断定所有正言不虚伪者，乃未通俗之智者所共知之理。此理义具三种：（一）直接显证，可从自身色等感知明了；（二）论証显证，乃从缘起实相，证实诸法无常等；（三）超越显证，乃佛弟子见通彻业力果报及涅槃实相，非凡夫俗见。对此，有真证与论证共存者，言教无谬，言教有因果，根据其教法功德俱备，故应信受。

Esa mayhaṃ pathoti yvāyaṃ ājīvaṭṭhamakasīlasaṅkhāto mayhaṃ oramattako guṇo, esa aparacittaviduno vīmaṃsakassa bhikkhuno mama jānanapatho jānanamaggo. Esa gocaroti eso ettako eva tassa mayi gocaro, na ito paraṃ. Tathā hi brahmajālepi (dī. ni. 1.7) bhagavatā ājīvaṭṭhamakasīlameva niddiṭṭhaṃ. Etāpāthoti ettakāpātho. Yo sīle patiṭṭhito ‘‘etaṃ mamā’’ti, ‘‘imināhaṃ sīlena devo vā bhavissāmi devaññataro vā’’ti taṇhāya parāmasanto, tassa visesabhāgiyatāya, nibbedhabhāgiyatāya vā akāraṇena taṇhaṃ anativattanato so tammayo nāma. Tenāha ‘‘na tammayo na sataṇho’’tiādi.

“这是我的道路”指此生活方式乃依据戒律所成之品性与习惯，是我所认可的修行标准、我所熟知之修行路径。此路径即为专属我之境界，不超出此心亦不超出他心。如经云，佛陀所现生活方式即戒律生活标准。所谓“此路径”即是这条道路。行于戒律者认为“此作我之行为”，“因戒律我将成为天”，因热望所致，若因无缘而不能断除渴爱者称为此类奴仆。世尊于《中部》曾说明“不奴仆、不渴”的义理。

Sutassa uparūpari visesāvahabhāvena uttaruttarañceva tassa ca visesassa anukkamena paṇītatarabhāvato paṇītatarañca katvā deseti. Savipakkhanti pahātabbapahāyakabhāvena sappaṭipakkhaṃ. Kaṇhaṃ paṭibāhitvā sukkanti idaṃ dhammajātaṃ kaṇhaṃ nāma, imassa pahāyakaṃ idaṃ sukkaṃ nāmāti evaṃ kaṇhaṃ paṭibāhitvā sukkaṃ. Sukkaṃ paṭibāhitvā kaṇhanti etthāpi eseva nayo. Idha pana ‘‘iminā pahātabba’’nti vattabbaṃ. Saussāhanti sabyāpāraṃ. Kiriyamayacittānañhi anupacchinnāvijjātaṇhāmānādike santāne sabyāpāratā saussāhatā, savipākadhammatāti attho. Tasmiṃ desite dhammeti tasmiṃ satthārā desite lokiyalokuttaradhamme. Ekaccaṃ ekadesabhūtaṃ maggaphalanibbānasaṅkhātaṃ paṭivedhadhammaṃ abhiññāya abhivisiṭṭhāya maggapaññāya jānitvā. Paṭivedhadhammena maggena. Desanādhammeti desanāruḷhe pubbabhāgiye bodhipakkhiyadhamme niṭṭhaṃ gacchati – ‘‘addhā imāya paṭipadāya jarāmaraṇato muccissāmī’’ti. Pubbe pothujjanikasaddhāyapi pasanno, tato bhiyyosomattāya aviparītadhammadesano sammāsambuddho so bhagavāti satthari pasīdati. Niyyānikattāti vaṭṭadukkhato eva tato niyyānāvahattā. Vaṅkādīti ādi-saddena aññaṃ asāmīcipariyāyaṃ sabbaṃ dosaṃ saṅgaṇhāti.

经文依次对经义的特别之处和逐渐精进的关系加以详细说明。即世尊因不同处特别之因缘，逐渐以更为纯熟纯净的教义，对教法层层展开讲述。反面则以断除应断者为旨，全面驳斥一切不相应之义。文中借用“黑暗”和“明净”作为比喻，阐明明净者非黑暗、黑暗者非明净，以此说明断除一切烦恼即为清净。随后论及诸存在相续相续皆为烦恼之因，故不断诳惑、不断无明渴求，与法相应之修行即为成熟。于是释述"法"的区别层次，依此显明世尊传授之教义含世间法与出世间法。部分圣弟子以证悟特定诸相所构成之修道境界，认识贯穿全修道过程的证入属性。教法阐述以上诸点而续成，目的表明通过此修行可断除老死之苦。先前凡夫尚不具足坚信，及至释尊的正法宽布，众人遂生欢喜信解。所谓的“必然导致苦果”，即由忧苦观念所致拘缚也。以“倾斜”比喻不正的见解偏差，易引发诸恶纂集。

§490

490.Imehi satthuvīmaṃsanakāraṇehīti ‘‘parisuddhakāyasamācāratādīhi ceva uttaruttaripaṇītapaṇītaaviparītadhammadesanāhi cā’’ti imehi yathāvuttehi satthuupaparikkhanakāraṇehi. Akkharasampiṇḍanapadehīti tesaṃyeva kāraṇānaṃ sambodhanehi akkharasamudāyalakkhaṇehi padehi. Idha vuttehi akkharehīti imasmiṃ sutte vuttehi yathāvuttassa atthassa abhibyañjanato byañjanasaññitehi akkharehi. Okappanāti saddheyyavatthuṃ okkantitvā pasīdanato okappanalakkhaṇā. Saddhāya mūlaṃ nāmāti aveccappasādabhūtāya saddhāya mūlaṃ nāma kāraṇanti saddahanassa kāraṇaṃ parisuddhakāyasamācārādikaṃ. Thirā paṭipakkhasamucchedena suppatiṭṭhitattā. Harituṃ na sakkāti apanetuṃ asakkuṇeyyā. Itaresu samaṇabrāhmaṇadevesu vattabbameva natthīti āha ‘‘samitapāpasamaṇena vā’’tiādi.

此处解说为何如此称赞世尊的教诲：包括遵守身口净戒——身体行为清净、日益精进、未偏离正法的教导。文中称此为世尊审查诸事因缘所得之结果。文字“字母”的涵义在本经文本上下文中，指言语及其组成的字形。还提及对字词的详审，见其为正确业理的符号，具备信心的根基。以证明信心的依据正是“身心清净行为”等善因。并指出正反两面互相对立、区别显著。所谓不能攀附、不善于误导，意即世尊无所偏私，且其教法不取悦于某些辩论对手。其他诸如出家人、婆罗门诸天等并无不同看法，此谓“由善良正行修行者等说法”，证实世尊教导之正真不虚。

‘‘Buddhānaṃ kesañci sāvakānañca vibādhanatthaṃ māro upagacchatī’’ti sutapubbattā ‘‘ayaṃ māro āgato’’ti cintesi. Ānubhāvasampannena ariyasāvakena pucchitattā musāvādaṃ kātuṃ nāsakkhi. Eteti yathāvutte samitapāpasamaṇādayo ṭhapetvā. Sabhāvasamannesanāti yāthāvasamannesanā aviparītavīmaṃsā. Sabhāvenevāti sabbhāveneva yathābhūtaguṇato eva. Suṭṭhu sammadeva. Samannesitoti upaparikkhito. Sesaṃ suviññeyyamevāti.

经文述及曾有谤法者谤世尊及其弟子，魔为离间者先来作祟。圣弟子因其定慧具足，能拒绝谤言，不被动摇。所说乃依正法意，舍妄语善言，持守善根。所谓“体性相应”，即言教与实相相符，故教理严谨。叙述依本理审察，语义清晰，且完全符合实际。并强调诸法现象皆真实无误，称为“正述”。所谓“已受审察”者，经验思维验证已完备。余义均为已充分知晓圆满者所知。

Vīmaṃsakasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 审察经注释之隐义阐明已竟。

8. Kosambiyasuttavaṇṇanā八、国桑比经注释

§491

491.Tasmāti yasmā kosambarukkhavatī, tasmā nagaraṃ kosambītisaṅkhamagamāsi. Kusambassa vā isino nivāsabhūmi kosambī, tassāvidūre bhavattā nagaraṃ kosambī.

此段说明地名传说缘起：因该地以柯杉树众多而得名“柯杉林”；此故城名为“柯杉比萨”，乃由城民群体所聚合。又昔有君主“柯杉王”住于柯杉比邻之地，此地被称为柯杉比，意谓其邻近柯杉王居住之所。

Ghositaseṭṭhinākārite ārāmeti ettha ko ghositaseṭṭhi, kathañcānena ārāmo kāritoti antolīnāya codanāya vissajjane samudāgamato paṭṭhāya ghositaseṭṭhiṃ dassetuṃ ‘‘addilaraṭṭhaṃ nāma ahosī’’tiādi āraddhaṃ. Kedāraparicchinnanti tattha tattha kedārabhūmiyā paricchinnaṃ. Gacchantoti kedārapāḷiyā gacchanto. Pahūtapāyasanti pahūtataraṃ pāyasaṃ, taṃ pana garu siniddhaṃ antarāmagge appāhāratāya mandagahaṇiko samāno jīrāpetuṃ nāsakkhi. Tenāha ‘‘jīrāpetuṃ asakkonto’’tiādi. Yasavati rūpavati kulaghare nibbatti. Ghositaseṭṭhi nāma jātoti evamettha saṅkhepeneva ghositaseṭṭhivatthuṃ katheti, vitthāro pana dhammapadavatthumhi (dha. pa. aṭṭha. 1.sāmāvatīvatthu) vuttanayeneva veditabbo.

经文记载商贾德旺·郭西施在当地建造僧院，问及建因，经过长辈们启示，指出此处为“阿逝国”。文中“柯杉断”指柯杉林的土地范围。商贾以其广阔美味的乳制品广大名闻，但其因年老体衰，终不能享用丰盛饮食而罢。故称其“不堪老衰而终其余部道场”。又提及其子女及同名商贾，叙述极简略，更多细节可参照法句经注释书中龟宝法句故事。

Upasaṃkappanavasenāti upasaṅkappananiyāmena. Āhāraparikkhīṇakāyassāti āhāranimittaparikkhīṇakāyassa, āhārakkhayena parikkhīṇakāyassāti attho. Suññāgāreti janavivitte phāsukaṭṭhāne.

“Upasaṃkappanavasenāti”意为依照“入相”或“近因”之规约。所谓“食因尽”的“身体”，即因饮食摄取而存在之身，因食断绝则随着身体衰亡。空屋处之意，用来比拟人世空无所有，喻示无常无我。

Kalahassa pubbabhāgo bhaṇḍanaṃ nāmāti kalahassa hetubhūtā paribhāsā taṃsadisī ca aniṭṭhakiriyā bhaṇḍanaṃ nāma. Hatthaparāmāsādivasenāti kujjhitvā aññamaññassa hatthe gahetvā parāmasanaaccantabandhanādivasena. ‘‘Ayaṃ dhammo’’tiādinā viruddhavādabhūtaṃ āpannāti vivādāpannā. Tenāha ‘‘viruddhabhūta’’ntiādi. Mukhasannissitatāya vācā idha ‘‘mukha’’nti adhippetāti āha ‘‘mukhasattīhīti vācāsattīhī’’ti. Saññattinti saññāpanaṃ ‘‘ayaṃ dhammo, ayaṃ vinayo’’ti saññāpetabbataṃ. Nijjhattinti yāthāvato tassa nijjhānaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘saññattivevacanameveta’’nti vuttaṃ.

关于争讼，前半部分称为诠释争讼，意谓为争讼的因缘所生的释义。此类争讼亦称为非善业的行为。所谓以手抓持拉扯等，乃指相互抓住手，实施拉扯强绑等行为。《此法》辞等，以『此即法』为言表而生相违悖的言说，故称之为『相违悖者』。言语基于面相，谓此处之『面』为主导，故有『以口为根本，即以口为根本的语辞』之说。所谓约定，是指应当用以明确言表『此为法，此为律』的名称。宁静，谓真实而宁静者。此处注疏曰，『只是约定的用语而已』。

Sace hoti desessāmīti subbacatāya sikkhākāmatāya ca āpattiṃ passi. Natthi te āpattīti anāpattipakkhopi ettha sambhavatīti adhippāyenāha. Sā panāpatti eva. Tenāha – ‘‘tassā āpattiyā anāpattidiṭṭhi ahosī’’ti.

若是有『若行者当以正道教诲』之意，乃出自善业与修习意愿，以观罪罚皆无。又言，虽无罪罚，然此亦可能发生于此处，故以权巧之说谓之。此谓为罪罚。故说『由此罪罚，必定无犯罪见』。

§492

492.Kalahabhaṇḍanavasenāti kalahabhaṇḍanassa nimittavasena. Yathānusandhināva gatanti kalahabhaṇḍanānaṃ sāraṇīyadhammapaṭipakkhattā tadupasamāvahā heṭṭhādesanāya anurūpāva uparidesanāti yathānusandhināva uparisuttadesanā pavattā. Saritabbayuttāti anussaraṇārahā. Sabrahmacārīnanti sahadhammikānaṃ. Piyaṃ piyāyitabbaṃ karontīti piyakaraṇā. Garuṃ garuṭṭhāniyaṃ karontīti garukaraṇā. Saṅgahaṇatthāyāti saṅgahavatthuvisesabhāvato sabrahmacārīnaṃ saṅgaṇhanāya saṃvattantīti sambandho. Avivādanatthāyāti saṅgahavatthubhāvato eva na vivādanāya. Sati ca avivādanahetubhūtasaṅgāhaṇatte tesaṃ vasena sabrahmacārīnaṃ samaggabhāvo bhedābhāvo siddhoyevāti āha ‘‘sāmaggiyā’’tiādi. Mijjati siniyhati etāyāti mettā, mittabhāvo, mettā etassa atthīti mettaṃ, kāyakammaṃ. Taṃ pana yasmā mettāsahagatacittasamuṭṭhānaṃ, tasmā vuttaṃ ‘‘mettacittena kattabbaṃ kāyakamma’’nti. Imāni mettakāyakammādīni bhikkhūnaṃ vasena āgatāni pāṭhe bhikkhūhi paccupaṭṭhapetabbatāvacanato. Bhikkhuggahaṇeneva cettha sesasahadhammikānampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Bhikkhuno sabbampi anavajjakāyakammaṃ ābhisamācārikakammantogadhamevāti āha – ‘‘mettacittena…pe… kāyakammaṃ nāmā’’ti. Vattavasena pavattiyamānā cetiyabodhīnaṃ vandanā mettāsadisīti katvā tadatthāya gamanaṃ mettaṃ kāyakammanti vuttaṃ. Ādi-saddena cetiyabodhibhikkhūsu vuttāvasesaapacāyanādiṃ mettāvasena pavattaṃ kāyikaṃ kiriyaṃ saṅgaṇhāti.

所谓争讼诠释，是指作为争讼缘由的现象。依次序而行，争讼之理所对立者，因而归入反向之说，此即为由下而上之宣说。所谓值得记忆者，乃指便于回忆之事。所谓同道者，意为同行共修之人。所谓慈爱，即作慈善之行。所谓恭敬，即行恭敬事。所谓聚集，是指根据聚集事由，而致同道之人共同聚合之义。所谓无争义，即为仅因聚集事由而无争执。因念此无争缘故聚合，同道众之和合和无差别乃得成立，故称为『以同心而成』等。所谓消除、安静者，谓慈心、朋友之乐、慈爱之果。因慈心所生故，故说『以慈心行身体之业』。此等慈心身业等乃由比库在座时讲授，且应由比库复请说出。于此，尚应观察比库之间的和合。且言，比库凡所作皆属无过失的身体行为，且恭敬礼拜圣地所行之一切行为，即称作『以慈心所行的身体行为』。因礼拜圣地之仪式中，诵说赞美名号等，均由慈心而起，故谓之所行身体之慈业。以初始音节在圣地比库中所讲之末尾礼赞等，以慈心运行身体之行为集合。

Tepiṭakampi buddhavacanaṃ kathiyamānanti adhippāyo. Tīṇi sucaritāni kāyavacīmanosucaritāni. Cintananti iminā evaṃ cintanamattampi mettaṃ manokammaṃ, pageva vidhipaṭipannā bhāvanāti dasseti.

三藏皆谓佛说为正巧。三者分别为善行、身口意三业。所谓思惟，由此思惟而成，仅念头行为则为慈心意业。只有依此法门去修习的才为真正的修学，故得彰显。

Sahāyabhāvūpagamanaṃ tesaṃ purato. Tesu karontesuyeva hi sahāyabhāvūpagamanaṃ sammukhā kāyakammaṃ nāma hoti. Kevalaṃ ‘‘devo’’ti avatvā guṇehi thirabhāvajotanaṃ devattheroti vacanaṃ paggayha vacanaṃ. Mamattabodhanaṃ vacanaṃ mamāyanavacanaṃ. Ekantatirokkhakassa manokammassa sammukhatā nāma viññattisamuṭṭhāpanavaseneva hoti, tañca kho loke kāyakammanti pākaṭaṃ paññātaṃ hatthavikārādiṃ anāmasitvā eva dassento ‘‘nayanāni ummīletvā’’ti āha. Tathā hi vacībhedavasena pavatti na gahitā.

同行之到来在彼之前。身行之举正视同行近前，谓之身行。单以『天神』自诩且无终止于善业功德之灯火，谓为天神长者。所谓我的觉悟语，及我的心得语。专守之心念及意识在彼，谓为驱除分别现起。且在世间，诸身行等清楚可见，且不名称之，此言『睁开眼睛』。因言语差别而起，不作收摄。

Laddhapaccayā labbhantīti lābhā, parisuddhāgamanā paccayā. Na sammā gayhamānāpi na dhammaladdhā nāma na hontīti tappaṭisedhanatthaṃ pāḷiyaṃ ‘‘dhammaladdhā’’ti vuttaṃ. Deyyaṃ dakkhiṇeyyañca appaṭivibhattaṃ katvā bhuñjatīti appaṭivibhattabhogī. Tenāha ‘‘dve paṭivibhattāni nāmā’’tiādi. Cittena vibhajananti etena – ‘‘cittuppādamattenapi vibhajanaṃ paṭivibhattaṃ nāma, pageva payogato’’ti dasseti.

所谓因缘得着，是指有所得之因缘。所谓净行之因缘。即使未通达正法与正见，亦不得谓已得正法。为破除此误，巴利语云『得正法』。取食供养无损，称为无损施受。故言『有二种无损』等。所谓以心划分者，谓仅以意识为基础的区分亦属无损，且仅限于使用而有，对此明指。

Paṭiggaṇhantova…pe… passatīti iminā āgamanato paṭṭhāya sādhāraṇabuddhiṃ upaṭṭhāpeti. Evaṃ hissa sādhāraṇabhogitā sukarā, sāraṇīyadhammo cassa supūro hoti. Vattanti sāraṇīyadhammapūraṇavattaṃ.

“Paṭiggaṇhantova…”等句中，“passatīti”指凭借所到之处而心生觉知，借此激发普通智慧。通过此种方式，智慧的普遍体验难以消退，堪称为充满依止法的珍贵品质。因此常说“充满依止法的行为（sāraṇīyadhammapūraṇa）正在起作用。”

Dātabbanti avassaṃ dātabbaṃ. Attano palibodhavasena sapalibodhasseva pūretuṃ asakkuṇeyyattā odissakadānampissa na sabbattha vāritanti dassetuṃ ‘‘tena panā’’tiādi vuttaṃ. Adātumpīti pi-saddena dussīlassapi atthikassa sati sambhave dātabbanti dasseti. Dānañhi nāma kassaci na nivāritaṃ.

“该给予便给予”是对“应当给予”之义的释明。依个人对自我觉悟的分别，有时可能无法充足地给予，但他人虽难以完全理解并非处处阻止，此意以“tena panā”等语表现。即便是不善业者，若有利益之事出现，也应给予，因为布施并无障碍。

Mahāgirigāmo nāma nāgadīpapasse eko gāmo. Sāraṇīyadhammo me, bhante, pūrito…pe… pattagataṃ na khīyatīti āha tesaṃ kukkuccavinodanatthaṃ. Taṃ sutvā tepi therā ‘‘sāraṇīyadhammapūrako aya’’nti abbhaññaṃsu. Daharakāle eva kiresa sāraṇīyadhammapūrako ahosi, tassā ca paṭipattiyā avañjhabhāvavibhāvanatthaṃ ‘‘ete mayhaṃ pāpuṇissantī’’ti āha.

名为大山村，处于龙之岛处，有一村庄。尊者说：“尊者，我的行为充满依止法…诸位长老听后皆赞曰：‘这一行为充满依止法。’”孩童时代，此行为亦充满依止法。因其修习表现被激励，长老们说：‘这些将为我所有。’

Ahaṃ sāraṇīyadhammapūrikā, mama pattapariyāpannenapi sabbāpimā bhikkhuniyo yāpessantīti āha ‘‘mā tumhe tesaṃ gatabhāvaṃ cintayitthā’’ti.

“我是充满依止法行者，即使现在执行职责，所有比库尼皆能随我而行。”他说：“你们不要担忧他们的去处。”

Sattasu āpattikkhandhesu ādimhi vā ante vā, vemajjheti ca idaṃ uddesāgatapāḷivasena vuttaṃ. Na hi añño koci āpattikkhandhānaṃ anukkamo atthi. Pariyante chinnasāṭako viyāti vatthante, dasante vā chinnavatthaṃ viya. Khaṇḍanti khaṇḍavantaṃ, khaṇḍitaṃ vā. Chiddanti etthāpi eseva nayo . Visabhāgavaṇṇena upaḍḍhaṃ, tatiyabhāgaṃ vā sambhinnavaṇṇaṃ sabalaṃ, visabhāgavaṇṇeheva pana bindūhi antarantarā vimissaṃ kammāsaṃ, ayaṃ imesaṃ viseso. Taṇhādāsabyato mocanavacaneneva tesaṃ sīlānaṃ vivaṭṭupanissayatamāha. Bhujissabhāvakaraṇatoti iminā bhujissakarāni bhujissānīti uttarapadalopenāyaṃ niddesoti dasseti. Aviññūnaṃ appamāṇatāya ‘‘viññuppasatthānī’’ti vuttaṃ. Taṇhādiṭṭhīhi aparāmaṭṭhattāti – ‘‘imināhaṃ sīlena devo vā bhavissāmi devaññataro vā’’ti taṇhāparāmāsena – ‘‘imināhaṃ sīlena devo hutvā tattha nicco dhuvo sassato bhavissāmī’’ti diṭṭhiparāmāsena ca aparāmaṭṭhattā. Parāmaṭṭhunti codetuṃ. Sīlaṃ nāma avippaṭisārādipārampariyena yāvadeva samādhisampādanatthanti āha ‘‘samādhisaṃvattakānī’’ti. Samānabhāvo sāmaññaṃ, paripuṇṇacatupārisuddhibhāvena majjhe bhinnasuvaṇṇassa viya bhedābhāvato sīlena sāmaññaṃ sīlasāmaññaṃ, taṃ gato upagatoti sīlasāmaññagato. Tenāha ‘‘samānabhāvūpagatasīlo’’ti.

关于七种应知过失之初末不同处，古巴利故读音揭示该理。世间无其他可类比七过失的相似法。其边缘如断裂的毡帛，终端似破碎织物。七过失各自破坏本质，称“破坏者”。拆断、切割为法理。色相杂色显隐不同，色彩混杂破碎表现各异。由此推及行为戒律中断之因。指“做到肩膀斗篷作法者”，这是用“肩膀”比喻法中用力者。愚痴者无明极大，故称为“无明之地”。对渴爱等错误见解极深，既以为“因戒律修行可成天人或梵天”，且有永远长存之见，皆属最大错误，应当矫正。戒乃以除烦恼、通达禅定为目的，戒者称“通达禅定者”为戒。意思是虽同为普通戒律，因具足四净之差别而似金银不同，故称“戒共同者”，是指已达到戒共得之境。

Yāyaṃ diṭṭhīti yā ayaṃ diṭṭhi mayhañceva tumhākañca paccakkhabhūtā. Catusaccadassanaṭṭhena diṭṭhi, ‘‘sabbe saṅkhārā aniccā, sabbe saṅkhārā dukkhā, sabbe dhammā anattā’’ti, ‘‘sammāsambuddho bhagavā, svākhāto bhagavatā dhammo, suppaṭipanno saṅgho’’ti ca diṭṭhiyā sāmaññaṃ samānadiṭṭhibhāvaṃ. Aggaṃ itaresaṃ sāraṇīyadhammānaṃ padhānabhāvato. Etasmiṃ sati sukhasiddhito tesaṃ saṅgāhikaṃ, tato eva tesaṃ saṅghāṭanikaṃ gopānasiyo aparipatante katvā saṅgaṇhāti dhāretīti saṅgāhikaṃ. Saṅghāṭanti aggabhāvena saṅghāṭabhāvaṃ. Saṅghāṭanaṃ etesaṃ atthīti saṅghāṭanikaṃ, saṅghāṭaniyanti vā pāṭho, saṅghāṭane niyuttanti vā saṅghāṭanikaṃ, ka-kārassa ya-kāraṃ katvā saṅghāṭaniyaṃ. Sāmaññato eva gahitattā napuṃsakaniddeso.

此“见”者，系我及尔等实所显现之见。依四圣谛正见，即“诸行无常、诸行苦、诸法无我”、及“正觉世尊、世尊所说之法、正行僧伽”，此见为共通普通见，并列为诸依止法中的首要。由此得安乐恒久，故称为智慧之集，共同收摄并密集各依止法，谓之“聚集生”。“覆被”本指聚集遮盖之意，亦即调伏、蓄藏、合成之含义。依此，议论其成立过程与调伏法中含义一致。从习气根源揆度，暗示其为无雄性指称。

§493

493. Paṭhamamaggasammādiṭṭhipi evaṃsabhāvā, aññamaggasammādiṭṭhīsu vattabbameva natthīti āha ‘‘yāyaṃ sotāpattimaggadiṭṭhī’’ti. Ettāvatāpīti ettakenapi rāgādīsu ekekena pariyuṭṭhitacittatāyapi pariyuṭṭhitacittoyeva nāma hoti, pageva dvīhi, bahūhi vā pariyuṭṭhitacittatāya. Sabbatthāti sabbesu aṭṭhasupi vāresu. Suṭṭhu ṭhapitanti yathā maggabhāvanā upari saccābhisambodho hoti, evaṃ sammā ṭhapitaṃ. Tenāha ‘‘saccānaṃ bodhāyā’’ti. Taṃ ñāṇanti ‘‘natthi kho me taṃ pariyuṭṭhāna’’ntiādinā pavattaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ. Ariyānaṃ hotīti ariyānameva hoti. Tesañhi ekadesatopi pahīnaṃ vattabbataṃ arahati. Tenāha ‘‘na puthujjanāna’’nti. Ariyanti vuttaṃ ‘‘ariyesu jāta’’nti katvā. Lokuttarahetukatāya lokuttaranti vuttaṃ. Tenevāha ‘‘yesaṃ panā’’tiādi. Tathā hissa puthujjanehi asādhāraṇatā. Tenāha ‘‘puthujjanānaṃ pana abhāvato’’ti. Sabbavāresūti sabbesu itaresu chasu vāresu.

493. 关于任一正道见的本质，第一正道见也同样具有此性质，其他正道见并不适用，因此说『这是初果道见』。所谓「只有这么多」，意指即便在爱欲等烦恼各别断除之情境中，净心也是唯一存在的，只不过其净化程度或种类可能仅为二者或多者的净心。『一切处』意谓在所有五蕴行处之中。“确立无疑”指如同修习道法之上生起真实觉悟一样，此处正见也是确立无疑的。因此说此为“觉知真理”。所谓“了知”者，是因“我于此无净化之境”之类思惟而发起的反观智慧。圣者指的确是圣者本身。其所放弃的，即使只是一分一厘，也应舍弃的是阿拉汉。因此说“非凡夫所能及”。“圣者”之谓，源自于“生于圣者之中”。“世间超越的缘故”此名“世间外者”。又说“若是他们”，指圣者。至于凡夫，则属于“缺乏特殊之处”。因此记载“凡夫即无”。“一切时节”，指所有时候，某些时节或六个时节皆是如此。

§494

494.Paccattanti pāṭiyekkaṃ attani mama citteyeva. Tenāha ‘‘attano citte’’ti. ‘‘Paccattaṃ attano citte nibbutiṃ kilesavūpasamaṃ labhāmī’’ti imamatthaṃ ‘‘eseva nayo’’ti iminā atidisati.

494. “自个儿的”谓单独属于自身、属于我意心的。故说“属于自己心”。“自个儿的心中，获得了涅槃，烦恼的止息”，这是本意。加上“这就是道路”的意义，在此更以强调说法出现。

§495

495.Tathārūpāya diṭṭhiyāti idaṃ ‘‘yathārūpāya diṭṭhiyā samannāgato’’ti imassa atthassa paccāmasananti āha ‘‘tathārūpāya diṭṭhiyāti evarūpāya sotāpattimaggadiṭṭhiyā’’ti.

495. “同样之见”者，即“具有同样样式之见”的意思，其义由前言指出，即“同样样式之见”特指初果道见。

§496

496.Sabhāvenāti niyatapañcasikkhāpadatādisabhāvena. Saṅghakammavasenāti mānattacariyādisaṅghakammavasena. Daharoti bālo. Kumāroti dārako. Yasmā daharo ‘‘kumāro’’ti ca ‘‘yuvā’’ti ca vuccati, tasmā mandoti vuttaṃ. Mandindriyatāya hi mando. Tenāha ‘‘cakkhusotādīnaṃ mandatāyā’’ti. Evampi yuvāvatthāpi keci mandindriyā hontīti tannivattanatthaṃ ‘‘uttānaseyyako’’ti vuttaṃ. Yadi uttānaseyyako, kathamassa aṅgārakkamananti? Yathā tathā aṅgārassa phusanaṃ idha ‘‘akkamana’’nti adhippetanti āha ‘‘ito cito cā’’tiādi. Manussānanti mahallakamanussānaṃ. Na sīghaṃ hattho jhāyati kathinahatthatāya. Khippaṃ paṭisaṃharati mudutaluṇasarīratāya. Adhivāseti kiñci payojanaṃ apekkhitvā.

496. “共同基体”指五条戒律的固定基体等。“僧团行为”指以僧侣持戒生活为本，包括清净行为等。“幼者”即愚痴者，“童子”指未成年的少年。“愚者”称“童子”及“青年”，故称其为迟钝。迟钝之故在于感官迟钝。所以说“眼耳等感官迟钝者”。诸如青年人中，也有感官迟钝者，故专为此立“高卧保持者”的戒律。既为“高卧保持者”，何以称为触碰炭火？因为炭火接触仍有说法，如之类诉诸是名“出定入定”的现象。人类者即现代人。手不易迅速覆掩，因其手难控制。却能迅速收回，这是因身体柔软敏捷。隐舍则指不期待任何目的而安然卧住。

§497

497.Uccāvacānīti mahantāni ceva khuddakāni ca. Tatthevāti sudhākammādimhiyeva. Kasāvapacanaṃ sudhādisaṅkharaṇatthaṃ, udakānayanaṃ dhovanādiatthaṃ, haliddivaṇṇadhātulepanatthaṃ kucchakaraṇaṃ. Bahalapatthanoti daḷhachando. Vacchakanti nibbattadhenupagavacchaṃ. Apacinātīti apavindati, āloketīti attho. Tenāha ‘‘apaloketī’’ti. Tanninno hotīti adhisīlasikkhādininnova hoti uccāvacānampi kiṃkaraṇīyānaṃ cārittasīlassa pūraṇavaseneva karaṇato, yonisomanasikāravaseneva ca tesaṃ paṭipajjanato. Therassa santike aṭṭhāsi yonisomanasikārābhāvato ‘‘taṃ taṃ samullapissāmī’’ti.

497. “宏大言语”既指宏大也指细小之言语。此处即大大小小的佛事法事等的真实名相。袈裟染色，是为染净之用。水浴净身，是为清浣之意。黄栢色颜料涂饰，属于发酵。强烈之色欲望为难以舍弃者。言者指通过口腹产生之语言。表明破除遮蔽之意义。故称“非照见”。不发斯念，即似乎不具足戒律等的修持。宏大言语也为戒律及行为的圆满执行工具，亦为正念思惟的依止。故在长老面前立起，没有正思惟则念念不安，可以说“我将辩论此事”。

§498

498. Balaṃ eva balatāti āha ‘‘balena samannāgato’’ti. Atthikabhāvaṃ katvāti tena dhammena savisesaṃ atthikabhāvaṃ uppādetvā. Sakalacittenāti desanāyaādimhi majjhe pariyosāneti sabbattheva pavattatāya sakalena anavasesena cittena.

498. “力量即实力”，称“具备力量”。意谓用此法门产生特殊的味道之力。全心者即教法及宣说之中，整体消除，处处尽行，全无剩余，而心全然用力。

§500

500.Sabhāvoti ariyasāvakassa puthujjanehi asādhāraṇatāya āveṇiko sabhāvo. Suṭṭhu samannesitoti sammadeva upaparikkhito. Sotāpattiphalasacchikiriyāyāti sotāpattiphalassa sacchikaraṇena, sacchikatabhāvenāti attho. Tenāha ‘‘sotāpattiphalasacchikatañāṇenā’’ti. Paṭhamamaggaphalassa paccavekkhaṇañāṇavisesā hete pavattiākārabhinnā. Tenevāha ‘‘sattahi mahāpaccavekkhaṇañāṇehī’’ti. Ayaṃ tāva ācariyānaṃ samānakathāti ‘‘idamassa paṭhamaṃ ñāṇa’’ntiādinā vuttāni paccavekkhaṇañāṇāni, na maggañāṇānīti evaṃ pavattā paramparāgatā pubbācariyānaṃ samānā sādhāraṇā imissā pāḷiyā aṭṭhakathā atthavaṇṇanā. Tattha kāraṇamāha ‘‘lokuttaramaggo hi bahucittakkhaṇiko nāma natthī’’ti. Yadi so bahucittakkhaṇiko siyā nānābhisamayo, tathā sati saṃyojanattayādīnaṃ ekadesappahānaṃ pāpuṇātīti ariyamaggassa anantaraphalattā ekadesasotāpannatādibhāvo āpajjati, phalānaṃ vā anekabhāvo, sabbametaṃ ayuttanti tasmā ekacittakkhaṇikova ariyamaggo.

500. “本性”者，谓圣弟子自性，非凡夫俗之不异常性。所谓反常性。依此理说“本性”即是“善法恰当成就”。所谓确实观察，即指‘得流果证实’的证实性，这里‘证实性’是指其确证的性质。因此有言“以得流果证确认之智慧”。第一道果反观智慧具有异于他法之特别起行性质。于是说“有七处大反观智慧”。这是诸师论述中的共说，即所谓“这是此等初识智慧”等称谓的反观智慧，非指道智。此乃历代先师之共说，于本巴利注疏义的通行理解。其由言“出世间道实非多意念所及”而明。如果多意念智，则因诸异相互辨别，不断除一切系缠等，应得十一处止者，以致生绝无余果，故谓此为得一瞬念成就之圣道。

Yaṃ pana suttapadaṃ nissāya vitaṇḍavādī ariyamaggassa ekacittakkhaṇikataṃ paṭikkhipati, taṃ dassento ‘‘satta vassānīti hi vacanato’’ti āha. Kilesā pana lahu…pe… chijjantīti vadantena hi khippaṃ tāva kilesappahānaṃ, dandhapavattikā maggabhāvanāti paṭiññātaṃ hoti. Tattha sace maggassa bhāvanāya āraddhamattāya kilesā pahīyanti, sesā maggabhāvanā niratthakā siyā, atha pacchā kilesappahānaṃ, kilesā pana lahu chijjantīti idaṃ micchā, ‘‘sotāpattiphalasacchikiriyāyā’’ti vakkhatīti. Tato suttapaṭijānanato. Maggaṃ abhāvetvāti ariyamaggaṃ paripuṇṇaṃ katvā abhāvetvā. Attharasaṃ viditvāti suttassa aviparīto attho eva attharaso, taṃ yāthāvato ñatvā. Evaṃ vitaṇḍavādivādaṃ bhinditvā vuttamevatthaṃ nigametuṃ ‘‘imāni satta ñāṇānī’’tiādi vuttaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva.

然而，依经典言说驳斥诽谤者，谓道果一念瞬发无七年之说。对此，经典中因业难轻易消除，一旦开始修习道便觉进展，故称“惩治业已起故”，此谓修行道不得不经历缓慢过程。于修道若因修道初发断业，残余修学无益，继而断业之说即不成立，此谓“得流果证实之智慧”之误。由此对经典误解驳破，明明确实义理，故引“此乃七种智知”等语，结余者悉当如是正确了知。

Kosambiyasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 国桑比经注释之隐义阐明已竟。

9. Brahmanimantanikasuttavaṇṇanā九、梵天劝请经注释

§501

501. ‘‘Sassato attā ca loko cā’’ti (dī. ni. 1.30) evaṃ pavattā diṭṭhi sassatadiṭṭhi (saṃ. ni. ṭī. 1.1.175). Saha kāyenāti saha tena brahmattabhāvena. Brahmaṭṭhānanti attano brahmavatthuṃ. ‘‘Aniccaṃ nicca’’nti vadati aniccatāya attano apaññāyamānattā. Thiranti daḷhaṃ, vināsābhāvato sārabhūtanti attho. Uppādavipariṇāmābhāvato sadā vijjamānaṃ. Kevalanti paripuṇṇaṃ. Tenāha ‘‘akhaṇḍa’’nti. Kevalanti vā jātiādīhi amissaṃ, virahitanti adhippāyo. Uppādādīnaṃ abhāvato eva acavanadhammaṃ. Koci jāyanako vā…pe… upapajjanako vā natthi niccabhāvato. Ṭhānena saddhiṃ tannivāsīnaṃ niccabhāvañhi so paṭijānāti. Tisso jhānabhūmiyoti dutiyatatiyacatutthajjhānabhūmiyo. Catutthajjhānabhūmivisesā hi asaññasuddhāvāsāruppabhavā. Paṭibāhatīti santaṃyeva samānaṃ ajānantova natthīti paṭikkhipati. Avijjāya gatoti avijjāya saha gato pavatto. Sahayoge hi idaṃ karaṇavacanaṃ. Tenāha ‘‘samannāgato’’ti. Aññāṇīti avidvā. Paññācakkhuvirahato andho bhūto, andhabhāvaṃ vā pattoti andhībhūto.

501. “恒常自我与世界同在”之见，谓为常见（萨哈卡尼）。所谓“有身相伴”，身即自身与他自性（梵我识）。说“非无常”为无明对无常的不明知。以为真常，身体稳固不坏为实质具足。谓生灭及变化不存，恒常不变存续完满。故称“不可分破”。谓恒常无生成，与生死诸趣无关，谓无有能生之物。既无生者，恒为一贯永续。随处同住庇护其身之处皆谓恒常。所谓三禅耽习之境，谓第二、第三、第四禅地，其中第四禅尤因无想净住等特点。谓内显外在相应平静，若以无知心态，犹如无有此境，谓之否认。谓同无明俱入，谓由无明而前往。谓“融入”，与无明俱入互为境界。此谓“具足”。谓不明谓无知，弃慧故迷蒙，视若盲瞽入盲境。

§502

502. Tadā bhagavato subhagavane viharaṇassa avicchinnataṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘subhagavane viharatīti ñatvā’’ti. Tattha pana tadāssa bhagavato adassanaṃ sandhāyāha ‘‘kattha nu kho gatoti olokento’’ti. Brahmalokaṃ gacchantaṃ disvāti iminā katipayacittavāravasena tadā bhagavato brahmalokagamanaṃ jātaṃ, na ekacittakkhaṇenāti dasseti. Na cettha kāyagatiyā cittapariṇāmanaṃ adhippetaṃ – ‘‘seyyathāpi nāma balavā puriso samiñjitaṃ vā bāhaṃ pasāreyyā’’tiādivacanato (ma. ni. 1.501). Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Vichandanti chandavigamaṃ. Apasāditoti diṭṭhiyā gāhassa viparivattanena santajjito. ‘‘Metamāsado’’ti vacanena upatthambho hutvā.

502. 当时，世尊住菩提树下，连续说法，其弟子知晓“住于菩提树下”。当时因观世尊遁入梵天境，问“汝往何处？”以示天人往返变化，说明世尊非一念通作。此处非指身行变化中念识变化，犹如“强力健者伸臂悲展”等譬喻。所应遵守如所言。谓谓与心萌动相违，谓因见不正受其影响，感生厌恶。谓“此非如实”，为辩护所说。于经典为解说辩驳毁谤，故有“这七种智知”等明说。其余内容皆应了知明晰。

Anvāvisitvāti āvisanavasena tassa attabhāvaṃ adhibhavitvā. Tathā abhibhavato hi tassa sarīraṃ paviṭṭho viya hotīti vuttaṃ ‘‘sarīraṃ pavisitvā’’ti. Yañhi sattaṃ devayakkhanāgādayo āvisanti, tassa pākatikakiriyamayaṃ cittappavattiṃ nivāretvā attano iddhānubhāvena yaṃ icchitaṃ hasitalapitādi, taṃ tena kārāpenti, kārentā ca āviṭṭhapuggalassa cittavasena kārenti. ‘‘Attanovā’’ti na vattabbametaṃ acinteyyattā kammajassa iddhānubhāvassāti keci. Apare pana yathā tadā cakkhuviññāṇādipavatti āviṭṭhapuggalasseva, evaṃ kiriyamayacittapavattipi tasseva, āvesakānubhāvena pana sāmaññatā parivattati. Tathā hi mahānubhāvaṃ puggalaṃ te āvisituṃ na sakkonti, tikicchāvuṭṭhāpane pana chavasarīraṃ anupavisitvā satantaṃ karoti vijjānubhāvena. Korakhattiyādīnaṃ pana chavasarīrassa uṭṭhānaṃ vacīnicchāraṇañca kevalaṃ buddhānubhāvena. Acinteyyā hi buddhānaṃ buddhānubhāvāti. Abhibhavitvā ṭhitoti sakalalokaṃ attano ānubhāvena abhibhavitvā ṭhito. Jeṭṭhakoti padhāno, tādisaṃ vā ānubhāvasampannattā uttamo. Passatīti daso. Visesavacanicchāya abhāvato anavasesavisayo daso-saddoti āha ‘‘sabbaṃ passatī’’ti. Sabbajananti laddhanāmaṃ sabbasattakāyaṃ. Vase vatteti, seṭṭhattā nimmāpakattā ca attano vase vatteti. Lokassa īsanasīlatāya issaro. Sattānaṃ kammassa kārakabhāvena kattā. Thāvarajaṅgamavibhāgaṃ sakalaṃ lokaṃ nimmānetīti nimmātā.

所谓“随顺生入”，谓以侵入状，侵充本性。如侵入则此体充盈体现，谓“身沁入体”说。若有七种天龙众等侵入身内，阻碍其心动作，以自身神通随意令欢笑嬉戏等，即以其意执作功。作此功者，因其侵入者具心故作。谓“非自作”不当推论，因有施行者的神通。另一方面，当如耳目识等心转发生时，侵入者即有同样心所活动，故心动作具侵者之共伴。因而凡有广大神通之人不能被普通人侵入；施治出病时，却于尸体不入侵，而以知识功能持续作用。某些迦梨族等尸体起行与吐言，唯凭佛之神通。谓不可思议乃佛神通也。谓支配全世界。谓最高者。谓有十种特异称号，即“遍察一切”等。“遍知”谓遍察一切。“遍居”谓普遍住于一切处。对众生为因、主、造者。谓一切界分，无论动静悉皆摄受，谓造者者。

Guṇavisesena loke pāsaṃsattā seṭṭho. Tādiso ca ukkaṭṭhatamo hotīti āha ‘‘uttamo’’ti. Sattānaṃ nimmānaṃ tathā tathā sajanaṃ visajanaṃ viya hotīti āha ‘‘tvaṃ khattiyo’’tiādi. Jhānādīsu attano citte ca ciṇṇavasittā vasī. Bhūtānanti nibbattānaṃ. Bhavaṃ abhijātaṃ arahantīti bhabyā, sambhavesino, tesaṃ bhabyānaṃ. Tenāha ‘‘aṇḍajajalābujā sattā’’tiādi.

以德彰显中，世间第一赞美者。此等为最上、最高排名者，称“最胜”。谓众生造物有分别如友如敌间，言“汝贵族”等所示。以禅等三昧为其心聪慧所住。所起诸法谓“所现法”。谓未来生起阿拉汉等相，如所谓“卵水胎湿垢众生”。

Pathavīādayo niccā dhuvā sassatā. Ye tesaṃ ‘‘aniccā’’tiādinā garahakā jigucchā sattā, te ayathābhūtavāditāya matakāle apāyaniṭṭhā ahesuṃ. Ye pana pathavīādīnaṃ ‘‘niccā dhuvā’’tiādinā pasaṃsakā, te yathābhūtavāditāya brahmakāyūpagā ahesunti māro pāpimā anvayato byatirekato ca pathavīādimukhena saṅkhārānaṃ pariññāpaññāpane ādīnavaṃ vibhāveti tato vivecetukāmo. Tenāha ‘‘pathavīgarahakā’’tiādi. Ettha ca māro pathavīādidhātumahābhūtaggahaṇena manussalokaṃ, bhūtaggahaṇena cātumahārājike, devaggahaṇena avasesakāmadevalokaṃ, pajāpatiggahaṇena attano ṭhānaṃ, brahmaggahaṇena brahmakāyike gaṇhi. Ābhassarādayo pana avisayatāya eva anena aggahitāti daṭṭhabbaṃ. Taṇhādiṭṭhivasenāti taṇhābhinandanāya diṭṭhābhinandanāya ca vasena. ‘‘Etaṃ mama, eso me attā’’ti abhinandino abhinandakā, abhinandanasīlā vā. Brahmuno ovāde ṭhitānaṃ iddhānubhāvaṃ dassetīti tesaṃ tattha sannipatitabrahmānaṃ iddhānubhāvaṃ tassa mahābrahmuno ovāde ṭhitattā nibbattaṃ katvā dasseti. Yasenāti ānubhāvena. Siriyāti sobhāya. Maṃ brahmaparisaṃ upanesīti yādisā brahmaparisā issariyādisampattiyā, tattha maṃ uyyojesi. Mahājanassa māraṇatoti mahājanassa vivaṭṭūpanissayaguṇavināsanena ānubhāvena māraṇato. Ayasanti yasapaṭipakkhaṃ akittikammānubhāvañcāti attho.

地等诸物常为恒常不变之物。若有众生因谓此等为『无常』等而生嫌厌厌恶者，于彼末法时代，必陷于堕落之境，不能得安。然若有悦于地等为『恒常不变』者，则为真实之见者，乃变为梵身所依，彼魔为恶，从正反两面以地等为缘，洞察诸行烦恼之根本弊害，由彼而生出分别之心，故称此人『嫌厌于地』等等。于此，魔以把持地等大元素之力，掌控人界；以元素之力，控制四大国王；以天界之力，统摄欲天；以毗湿奴王之力，守护自身所在；以梵天之力，握持梵身。然光明诸天则超越地域之限，是诸天以此大威力为依托得以显现。欲见诸法之见偏于渴爱及身见，谓『这是我，属于我』者，即为贪爱之心、贪求之心，乃爱欲之心。于此，堕魔因持梵语之劝诫，显现大神通，以示现于梵群中之大神通。所谓『以感受力』者，乃通过体验所得。所谓『尊贵』者，以其光辉美貌而得称。彼言『请遣我至梵众中』者，谓以知、力、显现力之三法，令我得以进入。所谓大众者，乃指因众多种缘聚合而生灭之世间五蕴之灭盛；由此聚合而灭之现象，称为堕落。所谓贬抑指磨灭，谓恶业之因缘业报与结果之消失。所谓支持，谓支持致使俱足真正之现证。意指嗔怒破坏以致人口出恶语而失道义。或谓有称赞恶也者，亦是情欲之类邪意之表现。

§503

503.Kasiṇaṃ āyunti vassasataṃ sandhāya vadati. Upanissāya setīti upasayo, upasayova opasāyiko yathā ‘‘venayiko’’ti (ma. ni. 1.246; a. ni. 8.11; pārā. 8) āha ‘‘samīpasayo’’ti. Sayaggahaṇañcettha nidassanamattanti dassetuṃ ‘‘maṃ gacchanta’’ntiādi vuttaṃ. Anekatthattā dhātūnaṃ vattanattho daṭṭhabbo. Mama vatthusmiṃ sayanakoti mayhaṃ ṭhāne visaye vattanako. Bāhitvāti nīcaṃ katvā, abhibhavitvā vā. Jajjharikāgumbatoti ettha jajjharikā nāma pathaviṃ pattharitvā jātā ekā gacchajāti.

第503则。谈论五种遍法，历百载乃续言。所谓寄托，指依止，谓所依也。依止即依止思维，是沙弥尼等依止之，犹如『到近邻』。至于坐具之持，是示范用法，仅为表示，谓许曰『我去』等语。此中多义，则示诸元素之相续作用。所谓『我之位置』，即在我处所范围内作业。所谓低下，是谓降低，压制。所谓聚合之土形，称为聚合物，乃地土粘合而成之物，称为一类。此乃解释『聚合地产』一语之义。

Imināti ‘‘sace kho tvaṃ bhikkhū’’tiādivacanena. Esa brahmā. Upalāpetīti saṅgaṇhāti. Apasādetīti niggaṇhāti. Sesapadehīti vatthusāyiko yathākāmakaraṇīyo bāhiteyyoti imehi padehi. Mayhaṃ ārakkhaṃ gaṇhissasīti mama ārakkhako bhavissasi. Lakuṇḍakataranti nīcataraṃ nihīnavuttisarīraṃ.

所谓此处『若汝为比库』等语，设疑为梵天语。所谓聚合，即集合。所谓不鄙弃，谓不可轻慢。所言残余肉体，即愿随心意所求而处于身体之中。其言『低微之处』，即下贱之地，灭亡已身之称。

Phusitumpi samatthaṃ kiñci na passati, pageva ñāṇavibhavanti adhippāyo. Nipphattinti nipphajjanaṃ, phalanti attho. Tañhi kāraṇavasena gantabbato adhigantabbato gatīti vuccati. Ānubhāvanti pabhāvaṃ. So hi jotanaṭṭhena virocanaṭṭhena jutīti vuccati. Mahatā ānubhāvena paresaṃ abhibhavanato mahesoti akkhāyatīti mahesakkho. Tayidaṃ abhibhavanaṃ kittisampattiyā parivārasampattiyā cāti āha ‘‘mahāyaso mahāparivāro’’ti.

即使能触及，却无所见，唯有智慧光明之主导。所谓『止灭』，指止息、消逝，亦意为果报。由此因缘，谓当去之地、得之处及已经去之曰。所谓『感受』，即光辉之现象。此乃因光明而显耀明亮，故称之光耀。谓因大力感受他者以制服之，即称为大能者。此为征服、声誉、势力之表现，故称『大威大势』。

Pariharantīti sineruṃ dakkhiṇato katvā parivattanti. Disāti bhummatthe etaṃ paccattavacananti āha ‘‘disāsu virocamānā’’ti. Attano jutiyā dibbamānāya vā. Tehīti candimasūriyehi. Tattakena pamāṇenāti yattake candimasūriyehi obhāsiyamāno lokadhātusaṅkhāto eko loko, tattakena pamāṇena. Idaṃ cakkavāḷaṃ buddhānaṃ uppattiṭṭhānabhūtaṃ seṭṭhaṃ uttamaṃ padhānaṃ, tasmā yebhuyyena etthupapannā devatā aññesu cakkavāḷesu devatā abhibhuyya vattanti. Tathā hi brahmā sahampati dasasahassabrahmaparivāro bhagavato santikaṃ upagañchi. Tenāha ‘‘ettha cakkavāḷasahasse tuyhaṃ vaso vattatī’’ti. Idāni ‘‘ettha te vattate vaso’’ti vuttaṃ vase vattanaṃ sarūpato dassetuṃ ‘‘paroparañca jānāsī’’tiādi vuttaṃ. Tattha paṭhamagāthāyaṃ vuttaṃ ettha-saddaṃ ānetvā attho veditabboti dassento ‘‘ettha cakkavāḷasahasse’’ti āha. Uccanīceti jātikularūpabhogaparivārādivasena uḷāre ca anuḷāre ca. Ayaṃ iddhoayaṃ pakatimanussoti iminā ‘‘sarūpato evassa sattānaṃ paroparajānanaṃ, na samudāgamato’’ti dasseti. Yaṃ pana vakkhati ‘‘sattānaṃ āgatiṃ gatinti, taṃ kāmaloke sattānaṃ ādānanikkhepajānanamattaṃ sandhāya vuttaṃ, na kammavipākajānanaṃ. Yadi hi samudāgamato jāneyya, attanopi jāneyya, na cassa taṃ atthīti, tathā āha ‘‘itthambhāvotiidaṃ cakkavāḷa’’ntiādi. Rāgayogato rāgo etassa atthīti vā rāgo, virajjanasīlo virāgī, taṃ rāgavirāginaṃ. Sahassibrahmā nāma tvaṃ cūḷaniyā eva lokadhātuyā jānanato. Tayāti nissakke karaṇavacanaṃ. Catuhatthāyāti anekahatthena sāṇipākārena kātabbapaṭappamāṇaṃ dīghato catuhatthāya, vitthārato dvihatthāya pilotikāya kātuṃ vāyamanto viya gopphake udake nimujjitukāmo viya ca pamāṇaṃ ajānanto vihaññatīti niggaṇhāti.

所谓转动，谓自南向北旋转。所谓方向，即地之方位，此谓明确所在。谓『现于炽盛』，由自己所发之光辉照耀。所谓『二者』，即日与月。所谓『以其范围』，谓由日月所照亮之唯一世界，乃一世界。所谓轮回，乃诸佛之出生住处，为至胜最尊之所，故诸天神鬼皆于此轮回中行使支配。故谓众多之中诸天神在此轮回中居住。今言此居住者，谓居于此轮回之意欲。今又谓『居住於彼』，表其居住实态。彼言『相互相知』者，则表现彼处众生相互了解之理。此处所说，头尾种族、财米等世间生活者之现象。此乃人力神通，名载人界交通之命脉，故曰此显现乃纯仁慈非生非灭所示。然其言『众生来往』者，指众生因欲界之投受与放弃而流转，非因业力果报获知。若因生灭得知，则自身亦可得知，非此理也。故此谓名为观望者之贪爱欲望，弃除贪欲者则为无爱者。名为千梵天者，乃因其能知六界烦恼事理之迹象。其言『汝乃依止』，语为因果连系之意思。所谓『四肢众多』，谓用多手同时从事制器工作，犹如尝试陷于水中之囚人尽力不沉。此谓不知度量而疲惫之意，句中指其苦厄状态。

§504

504.Taṃ kāyanti tadeva nikāyaṃ. Jānitabbaṭṭhānaṃ patvāpīti anaññasādhāraṇā mayhaṃ sīlādayo guṇavisesā tāva tiṭṭhantu, īdisaṃ lokiyaṃ parittakaṃ jānitabbaṭṭhānampi patvā. Ayaṃ imesaṃ atisayena nīcoti nīceyyo, tassa bhāvo nīceyyanti āha ‘‘tayā nīcatarabhāvo pana mayhaṃ kuto’’ti.

第504章。此处所说之『身』所归依者，为本经部众。所言应知故地者谓他无可比之特异，道德德行特种至今犹存，故今应立。尔时众生与事物极为低下，乃言『由彼极下之性质，我何处乎？』

Heṭṭhūpapattikoti uparūparito cavitvā heṭṭhā laddhūpapattiko. Evaṃ saṅkhepato vuttamatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘anuppanne buddhuppāde’’ti āha. Heṭṭhūpapattikaṃ katvāti heṭṭhūpapattikaṃ patthanaṃ katvā. Yathā kenaci bahūsu ānantariyesu katesu yaṃ tattha garutaraṃ balavaṃ, tadeva paṭisandhiṃ deti, itarāni pana tassa anubalappadāyakāni honti, na paṭisandhidāyakāni, evaṃ catūsu rūpajjhānesu bhāvitesu yaṃ tattha garutaraṃ chandapaṇidhiadhimokkhādivasena sābhisaṅkhārañca, tadeva ca paṭisandhiṃ deti, itarāni pana aladdhokāsatāya tassa anubalappadāyakāni honti, na paṭisandhidāyakāni, tannibbattitajjhāneneva āyatiṃ punabbhavābhinibbatti hotīti āha ‘‘tatiyajjhānaṃ paṇītaṃ bhāvetvā’’ti. Tatthāti subhakiṇhabrahmaloke. Puna tatthāti ābhassarabrahmaloke. Paṭhamakāleti tasmiṃ bhave paṭhamasmiṃ kāle. Ubhayanti atītaṃ attano nibbattaṭṭhānaṃ, tattha nibbattiyā hetubhūtaṃ attano katakammanti ubhayaṃ. Pamussitvā kālassa ciratarabhāvato. Vītināmeti paṭipajjantīti ca tadā tassā kiriyāya pavattikkhaṇaṃ upādāya pavattamānapayogo.

所谓“身下缘起”是指由上到下交互作用、彼此联结，去除了上下缘起则只剩下身下缘起。如此简略地说即为经文旨意，但为详尽展示，称之为“当前佛陀出现时”的缘起现象。所谓“身下缘起”是指施行身下缘起的起始行动。譬如在多种强烈连续的痛苦经历中，最为强烈的痛苦成为重新后续缘起的原因，其他痛苦虽存在但不能作为缘起因，此法亦如四禅静虑诸法中，最强烈的渴爱、誓愿、解脱等心向业造作功用作为今后续缘的因，其余不可得果的因素虽有，却非缘起因。此由第三禅中细致调伏得以生起未来再生与再生后果，故曰“善修第三禅”。这里的“那里”指的是纯净光明梵天界。再以“第一时”指在彼世界特定生命的最初时期。此时此地，彼生命同时令其以往所依止的生处俱现于心，且此现象因缘于彼行持的业力，此时时间流逝变得缓慢。这称为“通过实践所遵行的正道而获现在之现象”。

Apāyesīti pāyesi. Pipāsiteti tasite. Ghammanīti ghammakāle. Sampareteti ghammapariḷāhena pipāsāya abhibhūte. Nti pānīyadānaṃ. Vatasīlavattanti samādānavasena vatabhūtaṃ cārittasīlabhāvena samāciṇṇattā sīlavattaṃ. Suttappabuddhova anussarāmīti supitvā pabuddhamatto viya supinaṃ tava pubbanivutthaṃ mama pubbenivāsānussatiñāṇena anussarāmi, sabbaññutaññāṇena viya paccakkhato passāmīti attho.

"无体热"意谓无所复得的注入之水。"渴"是指渴望的状态。"汗"意指出汗时的湿热。"衰退"指因汗热疲劳状态而加剧的口渴。此乃饮水之施与。"持戒完满"指戒律的庄严因持守戒律而成。经文中有“忆念觉悟者”之语，意谓如同睡梦中自觉一般，借由对前生的觉照回忆，得以全面见证，并断观猖狂执著之心，得以通达现前的明了感知。

Karamareti vilumpitvā ānīte. Kammasajjanti yuddhasajjaṃ, āvudhādāyininti attho.

“用兵”意指弄脏沾污，亦即携带兵器作战准备。"作战准备"即守备备战，"持有武器者"指持有武器从事战争之意。

Eṇīkūlasminti eṇīmigabāhullena ‘‘eṇīkūla’’nti saṅkhaṃ gate gaṅgāya tīrappadese. Gayhaka nīyamānanti gayhavasena karamarabhāvena corehi attano ṭhānaṃ nīyamānaṃ.

“舟笼”是指用众多小舟所成的舟阵，因舟多密集而得名“舟笼”，设立在河岸边。"驱赶牲畜"指以偷窃手段使舟群脱离原处由窃贼占据。

Āvāhavivāhavasena mittasanthavaṃ katvā. ‘‘Evaṃ amhesu kīḷantesu gaṅgeyyako nāgo kupito’’ti mayi saññampi na karontīti. Susukāranti susūti pavattaṃ bheravanāganissāsaṃ.

借结婚仪式的形式作为朋友聚会，彼时他人声明“你们这些在河中戏耍者，河蛟愤怒”，由此他人不对我作出恐吓。"如履薄冰"表示很谨慎与小心，类似持续警惕巨蛟的喷息。

Gahītanāvanti viheṭhetukāmatāya gatinivāraṇavasena gahitaṃ niggahitaṃ nāvaṃ. Luddenāti kurūrena. Manussakappāti nāvāgatānaṃ manussānaṃ viheṭhetukāmatāya.

被捉船是指因被阻止驶向他方而造作困境的船只。起身者是指被强盗驱使的船只。"人类业力"则是指被人驱使阻挡的船只，旨在阻止人员及行商通过。

Baddhacaroti paṭibaddhacariyo. Tenāha ‘‘antevāsiko’’ti. Taṃ nissāyevāti raññā upaṭṭhiyamānopi rājānaṃ pahāya taṃ kappaṃ antevāsiṃ nissāyeva.

“拘束行持”者，即受拘束而行持之意。故此称为“最终寄住者”。此中“寄住”意指即便国王侍奉者在场，亦舍弃国王，独自作为最终的寄住者。

Sambuddhimantaṃ vatinaṃ amaññīti ayaṃ sammadeva buddhimā vatasampannoti amaññi sambhāvesi ca.

“不轻视正觉者”者，是说此人真心实意地尊敬聆听正觉者之教法，称其为正觉明智并承认其具足诸德。

Nānattabhāvesūti nānā visuṃ visuṃ attabhāvesu.

“多种存在”者，指诸多不同的现象状态，以及各自独立的存在之义。

Addhāti ekaṃsena. Mametamāyunti mayhaṃ etaṃ yathāvuttaṃ tattha tattha bhave pavattaṃ āyuṃ. Na kevalaṃ mama āyumeva, atha kho aññampi sabbaññeyyaṃ jānāsi, na tuyhaṃ aviditaṃ nāma atthi. Tathā hi buddho sammāsambuddho tuvaṃ. No ce kathamayamattho ñāto? Tathā hi sammāsambuddhattā eva te ayaṃ jalito jotamāno ānubhāvo obhāsayaṃ sabbampi brahmalokaṃ obhāsento dibbamāno tiṭṭhatīti satthu asamasamataṃ pavedesi.

“‘一者’者”意即单一无二。此言我之此身命是实相，不独属我，且不仅为我所有；汝亦通晓各种事相，无所不知，自无所不觉。正如世尊为正觉者，汝亦理应知道此义。若非如是，何以识知此理？世尊正觉之证明即为此，人如燃灯般熠熠生辉，光照诸天及梵天界，显现诸法，故佛之教法无尚无等。

Pathavattenāti pathavīattena. Tenāha ‘‘pathavīsabhāvenā’’ti. Ettha ca yasmā – ‘‘sabbasaṅkhārasamathoti’’ādinā (mahāva. 7; dī. ni. 2.64, 67; ma. ni. 1.281; saṃ. ni. 1.172) sādhāraṇato, ‘‘yattha neva pathavī’’ti asādhāraṇato ca pathaviyā asabhāvena nibbānassa gahetabbatā atthi, taṃ nivattetvā pathaviyā anaññasādhāraṇaṃ sabhāvaṃ gahetuṃ ‘‘pathaviyā pathavattenā’’ti vuttaṃ. Nāpahosinti na pāpuṇiṃ. Idha pathaviyā pāpuṇanaṃ nāma ‘‘etaṃ mamā’’tiādinā gahaṇanti āha ‘‘taṇhādiṭṭhimānaggāhehi na gaṇhi’’nti.

“以地相说”者，即以地相为喻。故称“地相本性”。因普遍称为“诸行寂灭”，但也有特殊称为非地者，则必须舍弃一切非地殊相，依“地相本性”而定。据此，得地即所谓“此为我有”，即因贪爱、见取等而执持不可取之法。

Vāditāyāti vādasīlatāya. Sabbanti akkharaṃ niddisitvāti ‘‘sabbaṃ kho ahaṃ brahme’’tiādinā bhagavatā vuttaṃ sabba-saddaṃ – ‘‘sace kho te mārisa sabbassa sabbattena ananubhūta’’nti paccanubhāsanavasena niddisitvā. Akkhare dosaṃ gaṇhantoti bhagavatā sakkāyasabbaṃ sandhāya sabba-sadde gahite sabbasabbavasena tadatthaparivattanena sabba-saddavacanīyatāsāmaññena ca dosaṃ gaṇhanto. Tenāha ‘‘satthā panā’’tiādi. Tattha yadi sabbaṃ ananubhūtaṃ ‘‘natthi sabba’’nti loke anavasesaṃ pucchati. Sace sabbassa sabbattena anavasesasabhāvena ananubhūtaṃ appattaṃ, taṃ gaganakusumaṃ viya kiñci na siyā. Athassa ananubhūtaṃ atthīti assa sabbattena ananubhūtaṃ yadi atthi, ‘‘sabba’’nti idaṃ vacanaṃ micchā, sabbaṃ nāma taṃ na hotīti adhippāyo. Tenāha ‘‘mā heva te rittakamevā’’tiādi.

“论说者”者，即论辩持戒者。世尊以“我为梵”为例，指出若汝未真实体验诸法“无所有”，便误会为完全存在。佛亦能洞察一切声相，悟其无常不净，故曰“师曩时……”若一切法无所觉察，亦无法存在于世间，如虚空莲花般无所着迹。若存在一切法未被觉知，则“无一切”，此言不实；“一切”本不可得，非当作实义。故告诫曰“勿空虚废弃”等。

Ahaṃ sabbañca vakkhāmi, ananubhūtañca vakkhāmīti ahaṃ ‘‘sabba’’nti ca vakkhāmi, ‘‘ananubhūta’’nti ca vakkhāmi, ettha ko dosoti adhippāyo. Kāraṇaṃ āharantoti sabbassa sabbattena ananubhūtassa atthibhāve kāraṇaṃ niddisanto. Vijānitabbanti maggaphalapaccavekkhaṇañāṇehi visesato sabbasaṅkhatavisiṭṭhatāya jānitabbaṃ. Anidassananti idaṃ nibbānassa sanidassanaduke dutiyapadasahitatādassananti adhippāyena ‘‘cakkhuviññāṇassa āpāthaṃ anupagamanato anidassanaṃ nāmā’’ti vuttaṃ. Sabbasaṅkhatavidhuratāya vā natthi etassa nidassananti anidassanaṃ. Natthi etassa antoti anantaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘tayida’’ntiādi.

「我说一切与非亲证」者，谓我言『一切』与言『非亲证』，于此何所过失？以缘故标示，一切者即包括一切，非亲证者指非亲证相义。应知者，通过对道果境界等智，特别知晓一切假合皆除净。所谓非显相，即涅槃非显现相，其第二重词有「非顯」者，以「眼识断灭之故无显现名之」如是说。因一切假合无实性故无显相。无显相者无尽无边也。故云『此等』等始。

Bhūtānīti paccayasambhūtāni. Asambhūtanti paccayehi asambhūtaṃ, nibbānanti attho. Apabhassarabhāvahetūnaṃ sabbaso abhāvā sabbato pabhāti sabbatopabhaṃ. Tenāha ‘‘nibbānato hī’’tiādi. Tathā hi vuttaṃ – ‘‘tamo tattha na vijjatī’’ti. (Netti. 104) pabhūtamevāti pakaṭṭhabhāvena ukkaṭṭhabhāvena vijjamānameva. Arūpībhāvena adesikattā sabbato pabhavati vijjatīti sabbatopabhaṃ. Tenāha ‘‘puratthimadisādīsū’’tiādi. Pavisanti etthāti pavisaṃ, tadeva sa-kārassa bha-kāraṃ, vi-kārassa ca lopaṃ katvā vuttaṃ ‘‘pabha’’nti. Tenāha ‘‘titthassa nāma’’nti. Vādaṃ patiṭṭhapesīti evaṃ mayā sabbañca vuttaṃ, ananubhūtañca vuttaṃ, tattha yaṃ tayā adhippāyaṃ ajānantena sahasā appaṭisaṅkhāya dosaggahaṇaṃ, taṃ micchāti brahmānaṃ niggaṇhanto bhagavā attano vādaṃ patiṭṭhapesi.

「有」者，依缘生起；「无」者，依缘所不生，涅槃义也。因无明熏习无形等诸因缘，万有由缘起而现，全体皆现无所隐故云是有，故曰「涅槃故寂」等语。又云「彼处无有暗」(净涅槃经曰)。现象之显现、无形之教示，遍于一切故称遍显。所谓「前行相似」曰。入者即入，谓破坏作用与消灭作用，故言「光辉」。又云「此为教学之道」。因恶见未经知晓顿然无应答之顿灭故，乃是过失然邪执斥责。由是世尊以自说护持自学而安住道法。

Gahitagahitanti ‘‘idaṃ nicca’’ntiādinā gahitagahitaṃ gāhaṃ. Tattha tattha dosadassanamukhena niggaṇhantena satthārā vissajjāpito kiñci gahetabbaṃ attano paṭisaraṇaṃ adisvā parājayaṃ paṭicchādetuṃ laḷitakaṃkātukāmo vādaṃ pahāya iddhiyā pāṭihāriyalīḷaṃ dassetukāmo. Yadi sakkosi mayhaṃ antaradhāyituṃ, na pana sakkhissasīti adhippāyo. Mūlapaṭisandhiṃ gantukāmoti attano pākatikena attabhāvena ṭhātukāmo. So hi paṭisandhikāle nibbattasadisatāya mūlapaṭisandhīti vutto. Aññesanti heṭṭhā aññakāyikānaṃ brahmūnaṃ. Na adāsi abhisaṅkhatakāyenevāyaṃ tiṭṭhatu, na pākatikarūpenāti cittaṃ uppādesi. Tena so abhisaṅkhatakāyaṃ apanetuṃ avisahanto attabhāvapaṭicchādakaṃ andhakāraṃ nimminituṃ ārabhi. Satthā taṃ tamaṃ viddhaṃseti. Tena vuttaṃ ‘‘mūlapaṭisandhiṃ vā’’tiādi.

「紧握」等，谓此恒常之紧握故名。于其处因其过失显现，受持者为治师所塔抛弃，取自所依逃避，覆没于失败，舍弃微妙刻薄之过失架空语，欲示威力神通戏出。若能毗合作使其隐没则无能力，此为过失。欲因本结缘由自立故。缘起时之结法即名本结缘。异者谓地位较下之异身梵天，不受命于宿壳有身，心而生起，不以出世身起故。彼因结聚无受苦身而欲生彼身以避其暗黑。尊者则以智慧破除之。是故说「本结缘等」经。

Bhavevāhanti bhave eva ahaṃ. Ayañca eva-saddo aṭṭhānapayuttoti dassento āha ‘‘ahaṃ bhave bhayaṃ disvāyevā’’ti, sabbasmiṃ bhave jātiādibhayaṃ ñāṇacakkhunā yāthāvato disvā. Sattabhavanti sattasaṅkhātaṃ bhavaṃ. Kammabhavapaccaye hi upapattibhave sattasamaññā. Vibhavanti vimuttiṃ. Pariyesamānampi upāyassa anadhigatattā bhaveyeva disvā. Bhavañca vibhavesinaṃ vibhavaṃ nibbutiṃ esamānānaṃ sattānaṃ bhavaṃ, bhavesu uppattiñca disvāti evaṃ vā ettha attho daṭṭhabbo. Na abhivadinti ‘‘aho vata sukha’’nti evaṃ abhivadāpanākārābhāvato na abhinivisiṃ, lakkhaṇavacanametaṃ. Gāhattho eva vā abhivāda-saddoti āha ‘‘nābhivadi’’nti, ‘‘nagavesi’’nti. Bhavaggahaṇenettha dukkhasaccaṃ, nandīgahaṇena samudayasaccaṃ, vibhavaggahaṇena nirodhasaccaṃ, nandiñca na upādiyinti iminā maggasaccaṃ pakāsitanti āha ‘‘iti cattāri saccāni pakāsento’’ti. Tadidaṃ catunnaṃ ariyasaccānaṃ gāthāya vibhāvanadassanaṃ. Satthā pana tesaṃ brahmūnaṃ ajjhāsayānurūpaṃ saccāni vitthārato pakāsento vipassanaṃ pāpetvā arahattena desanāya kūṭaṃ gaṇhi. Te ca brahmāno keci sotāpattiphale, keci sakadāgāmiphale, keci anāgāmiphale, keci arahatte ca patiṭṭhahiṃsu. Tena vuttaṃ ‘‘saccāni pakāsento satthā dhammaṃ desesī’’tiādi. Acchariyajātāti sañjātacchariyā. Samūlaṃ bhavanti taṇhāvijjāhi samūlaṃ bhavaṃ.

「有生」者我即是有生。此同音言配处义，意谓「我于生中见怖」，以智眼见真正出生死生死之怖灾。七生者七种有名之生。因业有生缘故作生。生者生死苦相，解脱谓离生死苦。虽寻求之道未得者，仍于生中见。生亦为离者所生涅槃，亦为涅者所生者之生。于此当知义。非敬者非「啊，是福」类非敬语形态，故不敬，谓词仅为敬辞云「不敬」云「妄语」、「饮酒」乃至皆是敬辞。由生取故为苦谛，以欢喜取故为集谛，以离取故为灭谛，且不取欢喜为道谛，此显道谛故言「如是四谛示扬」。然尊者依梵天本意广说谛理，由远见慧达，示出常见果入阿拉汉道聚果。是故说「师示四谛法经」。妙事生因此生起于渴爱无明根本。

§505

505.Mamavasaṃ ativattitānīti sabbaso kāmadhātusamatikkamanapaṭipadāya mayhaṃ visayaṃ atikkamitāni. Kathaṃ panāyaṃ tesaṃ ariyabhūmisamokkamanaṃ jānātīti? Nayaggāhato – ‘‘samaṇo gotamo dhammaṃ desento saṃsāre ādīnavaṃ, nibbāne ca ānisaṃsaṃ pakāsento veneyyajanaṃ nibbānaṃ diṭṭhameva karoti, tassa desanā avañjhā amoghā indena vissaṭṭhavajirasadisā, tassa ca āṇāya ṭhitā saṃsāre na dissantevā’’ti nayaggāhena anumānena jānāti. Sace tvaṃ evaṃ anubuddhoti yathā tvaṃ paresaṃ saccābhisambodhaṃ vadati, evaṃ tvaṃ attano anurūpato sayambhuñāṇena buddho dhammaṃ paṭivijjhitvā ṭhito. Taṃ dhammaṃ mā upanayasīti tayā paṭividdhadhammaṃ mā sāvakapaṭivedhaṃ pāpesi. Idanti idaṃ anantaraṃ vuttaṃ brahmaloke patiṭṭhānaṃyeva sandhāya māro vadati, te dassento ‘‘anuppanne hī’’tiādimāha. Apāyapatiṭṭhānaṃ pana ājīvakanigaṇṭhādipabbajjaṃ upagate titthakare, ye keci vā pabbajitvā micchāpaṭipanne jane sandhāya vadati. Anuppanneti asañjāte, appatteti attho. Anullapanatāyāti yathā māro upari kiñci uttaraṃ lapituṃ na sakkoti, evaṃ tathā uttarabhāsanena. Nimantanavacanenāti viññāpanavacanena. Brahmaṃ seṭṭhaṃ nimantanaṃ, brahmuno vā nimantanaṃ ettha atthīti brahmanimantanikaṃ, suttaṃ. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.

五百零五。「我超越欲界结果，乃由超越诸使境至善，尔时如何能知圣地解脱？」答曰，「出家人果德玛说法，示现生死轮回根本患难，且于涅槃作示现标志，令受者对涅槃生信，举足威仪好似坚固金刚，智慧如坚锋剑，以此智慧死生轮回则无所见。」如曰「若你自觉成佛，亦应以自在根本智慧证思法，勿误取此所证明教义为他所悟，勿令比库随意误解你说法。」此言，魔于三界诸天宝境起意欲毁道，而魔说其教无成，有唯「不现」等谬语，为魔之无知侮慢语，梵天作为证语。又曰恶道亡命诸外道伪修，令众生惑乱。如论者诤语仪式总应如是演说。深义不明者，不应为论所译。

Brahmanimantanikasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《梵天邀请经》注释中隐义阐明已竟。

10. Māratajjanīyasuttavaṇṇanā10. 《降魔经》注释

§506

506.Koṭṭhamanupaviṭṭhoti āsayo vaccaguttaṭṭhānatāya koṭṭhaṃ, tassa abbhantarañhettha koṭṭhaṃ. Anurūpo hutvā paviṭṭho anupaviṭṭho. Sukhumañhi tadanucchavikaṃ attabhāvaṃ māpetvā ayaṃ tattha paviṭṭho. Garugaro viyāti garukagaruko viya. U-kārassa hi o-kāraṃ katvā ayaṃ niddeso, ativiya garuko maññeti attho. Garugaru viya icceva vā pāṭho. Māsabhattaṃ māso uttarapadalopena, māsabhattena ācitaṃ pūritaṃ māsācitaṃ maññe. Tenāha ‘‘māsabhattaṃ bhuttassa kucchi viyā’’ti. Uttarapadalopena vinā atthaṃ dassetuṃ ‘‘māsapūritapasibbako viyā’’ti vuttaṃ. Tintamāso viyāti tintamāso pasibbako viya. Kiṃ nu kho etaṃ mama kucchiyaṃ pubbaṃ bhārikattaṃ, kiṃ nu kho kathaṃ nu kho jātanti adhippāyo? Upāyenāti pathena ñāyena. Byatirekato panassa anupāyaṃ dassetuṃ ‘‘sace panā’’tiādi vuttaṃ. Attānameva vā sandhāya ‘‘mā tathāgataṃ vihesesī’’ti āha. Yathā hi ariyasaṅgho ‘‘tathāgataṃ devamanussapūjitaṃ, saṅghaṃ namassāma suvatthi hotū’’tiādīsu (khu. pā. 6.18; su. ni. 241) tathāgatoti vuccati, evaṃ tappariyāpannā ariyapuggalā, yathā ca purimakā dutiyaaggasāvakā kappānaṃ satasahassādhikaṃ ekaṃ asaṅkhyeyyaṃ pāramiyo pūretvā āgatā, ayampi mahāthero tathā āgatoti tathāgatoti. Patiaggaḷeva aṭṭhāsīti aggaḷassa bahibhāge aṭṭhāsi.

五百零六。「敞开小屋」者，即安坐处所，亦即小屋之内。调正确成称为敞开，反之为未敞开。微妙中有相去除故称敞开。犹如重重云层厚重难入，摘去首音「u」为「o」字，意谓特别重之义。亦如云层厚重如云。所谓月圆月盈，因无北足缺失，云月已盈满。故说「月满围绕翳障」的说法。此示先前与后世不灭义。问曰：「此乃我昔日家业所示乎？如何能生此义？」答曰：用方法道理，反对无由显露，无不露之一者为无道理。以自己身故存曰「勿经专注分别」，如圣众基、敬礼诸佛及弟子所尊敬之义，故名为果德玛。前来之一等众多天尊随十方久远劫来，完成广大无数波罗蜜至此大长老亦如是而来，故号尊为果德玛。枝线加权为八，谓主枝共八。

§507

507. Rukkhadevatā nāma cātumahārājikesu nihīno kāyo, tasmā nesaṃ manussagandho paricitattā nātijegucchoti āha ‘‘ākāsaṭṭhadevatāna’’nti. Ābādhaṃ karotīti dukkhaṃ janeti. Nāgarikoti sukumāro. Paricokkhoti sabbaso sucirūpo. Ñātikoṭinti ñātibhāgaṃ. Anādimati hi saṃsāre ñātibhāgarahito nāma satto kassacipi natthīti adhippāyo. Idanti ‘‘so me tvaṃ bhāgineyyo hosī’’ti idaṃ vacanaṃ. Paveṇivasenāti tadā mayhaṃ bhāgineyyo hutvā idāni māraṭṭhāne ṭhitoti imissā paveṇiyā vasena vuttaṃ. Aññassa vā vesamaṃ dhuro vidhuro. Tenāha ‘‘aññehi saddhiṃ asadiso’’ti. Appadukkhenāti sukheneva. Panthānaṃ avanti gacchantīti pathāvino. Ettakenāti ettāvatā citakasannisayena. Udakaleṇanti udakanissandanaleṇaṃ. Samāpattitoti nirodhasamāpattito. Samāpattiphalanti nirodhasamāpattiphalaṃ.

507. 树神被称为四大王众中隐没的身躯，因此因未亲近人类气息，故不觉恶臭，故称『空中众神』。所谓带来障碍者，是令苦生起者。所谓城人者，谓其身形细微柔软。所谓洞察遍见者，谓其具足常净妙色。所谓亲属团体者，谓亲朋亲族的部分。因轮回无始，若无亲属则无生命，故有监督者。此意谓『你应为我兄弟亲属』此语句。当时被称为我是兄弟，是因现居薄伽梵地，今日此处谓在魔之地，此处分居被称为兄弟。若与他不同，则被称为异类。所谓少痛苦者，谓仅生极少苦。所谓路途向前者，是以行脚之人。所谓一定者，谓以定力安住。所谓水火者，谓水火故常在。所谓呈现是已灭者，指已灭尽之果。所谓已灭果者，是已灭尽之果报。

§508

508.Dasahi akkosavatthūhīti dasahipi akkosavatthūhi, tato kiñci ahāpentā. Paribhāsathāti garahatha. Ghaṭṭethāti anūnāhi kathāhi imesu ovijjhatha. Dukkhāpethāti citte dukkhaṃ janetha. Etesanti tesaṃ bhikkhūnaṃ tumhākaṃ akkosanādīhi bhikkhūnaṃ kilesuppattiyā. Tenettha dūsī māro otāraṃ labhati nāmāti adhippāyo. Upaṭṭhātabbaṃ ibhaṃ arahantīti ibbhā, hatthibhaṇḍakā, hīnajīvikatāya hete ibbhā viyāti ibbhā, te pana sadutiyakavasena ‘‘gahapatikā’’ti vuttā. Kaṇhāti kaṇhābhijātikā. Pādato jātattā pādānaṃ apaccā. Ālasiyajātāti kasivaṇijjādikammassa akaraṇena sañjātālasiyā. Gūthaniddhamanapanāḷīti vaccakūpato gūthassa nikkhamapadeso.

508. 说十恶骂是指十种恶骂的内容，因此有人指出。所谓控诉，意谓推责。所谓激怒，谓以轻微言语使之瞋恚。所谓生苦，就是在心生苦楚。这些言语，针对比库们骂责等，由比库烦恼之因。此处监督说是魔获得机会。须要照料的是大象阿拉汉，所谓大象是指象的守护者，因生活低贱故称。大象也被称为大户人家。黑色者，谓内出生黑色体质。足出生，谓脚部起因。懒惰出生者，谓因不作商贾等事务而生懒惰。所谓堵塞与开导者，形容堵塞处抽取位置。

Manussānaṃ akusalaṃ na bhaveyya tesaṃ tādisāya abhisandhiyā abhāvato. Āvesakassa ānubhāvena āviṭṭhassa cittasantati viparivattatīti vuttovāyamattho. Visabhāgavatthunti bhikkhūnaṃ santike itthirūpaṃ, bhikkhunīnaṃ santike purisarūpanti īdisaṃ, aññaṃ vā pabbajitānaṃ asāruppaṃ visabhāgavatthuṃ. Vippaṭisārārammaṇanti passantānaṃ vippaṭisārassa paccayaṃ. Lepayaṭṭhinti lepalittaṃ vākurayaṭṭhiṃ.

不存在人类不善的事物，是因他们缺乏此种恶意意向。所云被覆盖，是指以后心接续轮转。所谓反转，是心境反乱。所谓差别事物，是比库们女性文件及比库尼们男性文件，此类称为差别事物。所谓修行因缘，是观察时产生反感的因缘。所谓附着，是指受先前污染覆盖。

§510

510.Somanassavasenāti gehassitasomanassavasena. Aññathattanti uppilāvitattaṃ. Purimanayenevāti ‘‘sace māro manussānaṃ sarīre adhimuccitvā’’tiādinā pubbe vuttanayena. Yadi mārova tathā kareyya, manussānaṃ kusalaṃ na bhaveyya, mārasseva bhaveyya, sarīre pana anadhimuccitvā tādisaṃ pasādanīyaṃ pasādavatthuṃ dassesi. Tenāha ‘‘yathā hī’’tiādi.

510. 所谓居家喜悦，即家中生起的喜悦。所谓他法，是指被搅乱。所谓以先说法，是指先前曾说『若魔可夺取人身』等言。若魔真能做到，则不会有人行善，唯余魔身现前。身若不被夺取，则显示如是可敬与欣慰之事。故有言『如是』等。

§511

511.Asubhasaññāparicitenāti sakalaṃ kāyaṃ asubhanti pavattāya saññāya sahagatajjhānaṃ asubhasaññā, tena paricitena paribhāvitena. Cetasā cittena. Bahulanti abhiṇhaṃ. Viharatoti viharantassa, asubhasamāpattibahulassāti attho. Patilīyatīti saṅkucati tattha paṭikūlatāya saṇṭhitattā. Patikuṭatīti apasakkati. Pativattatīti nivattati. Tato eva na sampasāriyati. Rasataṇhāyāti madhurādirasavisayāya taṇhāya.

511. 以不净观彼俱身身是污秽，是因念起不净观共处的入定，此即不净观，因知所亲近而生嫌厌。意谓心随所知而转。常生此习惯。所谓住者，谓其所处。不净入定常生，心因身躯不净而缩敛，意谓因所憎而缩小。所憎即离弃。所转即回转，故不扩散。所谓甘欲之渴爱，是针对甜美等味。

Sabbaloke anabhiratisaññāti tīsupi bhavesu aruccanavasena pavattā vipassanābhāvanā. Nibbidānupassanā hesā. Lokacitresūti hatthiassarathapāsādakūṭāgārādibhedesu ceva ārāmarāmaṇeyyakādibhedesu ca loke cittavicittesu. Rāgasantāni vūpasantarāgāni. Dosamohasantānīti etthāpi eseva nayo. Imesaṃ evaṃ kammaṭṭhānaggahaṇaṃ sabbesaṃ sappāyabhāvato.

诸世间不欢喜观，是谓三界中以无色为缘起的观行，是无常观而生的厌离观察。所谓世间色，则谓象车宝殿屋宇等差异的城镇及园林中，众生心随境现。欲心生起则欲落，嗔心生则嗔灭，此亦同理。此众修行法门的获得，皆因一切皆如实现的道理。

§512

512.Sakkharaṃgahetvāti sakkharāsīsena tattakaṃ bhinnapāsāṇamuṭṭhinti āha ‘‘antomuṭṭhiyaṃ tiṭṭhanapamāṇaṃ pāsāṇa’’nti. Muṭṭhipariyāpannanti attho. Ayañhi pāsāṇassa heṭṭhimakoṭi. Hatthināgoti mahāhatthī. Mahantapariyāyo nāga-saddoti keci. Ahināgādito vā visesanatthaṃ hatthināgoti vuttaṃ. Sakalasarīreneva nivattitvā apalokesīti vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Na vāyanti ettha vā-saddo avadhāraṇatthoti āha ‘‘neva pamāṇaṃ aññāsī’’ti. Sahāpalokanāyāti ca vacanatoti iminā vacanena imaṃ vacanamattaṃ gahetvāti adhippāyo. Uḷāreti uḷāraguṇe. Bhagavantañhi ṭhapetvā natthi tadā sadevake loke tādiso guṇavisesayuttoti.

所谓“轮状石卵”，即是用轮状凿工具将石头切割分成小块，然后拿起说：“这是拳头大小的石头。”这里的“拿起”即表示包覆握持的含义。这种被称为“拳头”的，是这种石头的下部分。象鼻称为大象。称“大”也包括有些称之为龙的音。因为“龙蛇”等称谓是为了区别起见，因此称之大象。它如同环绕全身一般转动，又称“不显露”的涵义，为阐释这一点，有“正如……”等语。这里并无“轮”之义，谓“无法把持的东西”故说“没有大小等多种”。“共见”意味用此词就此辞而言是该语的主导思想。称“乌拉”即乌拉性质。世尊设立此词后，世间天神之间并无类似的特殊性质。

Visuṃ visuṃ paccattavedaniyo ayasūlena saddhiṃ bhūtāni cha phassāyatanāni etassāti cha phassāyatanaṃ, dukkhaṃ. Taṃ ettha atthīti cha phassāyataniko, nirayo. Tenāha ‘‘chasu phassā…pe… paccayo’’ti. Samāhanatīti samāhato, anekasatabhedo saṅkusamāhato ettha atthīti saṅkusamāhato, nirayo. Visesapaccayatāya vedanāya ṭhitoti vedaniyo, kāraṇākārakena vinā paccattaṃ sayameva vedaniyoti paccattavedaniyo. Ayasūlena saddhiṃ ayasūlanti pādapadesato paṭṭhāya nirantaraṃ abhihananavasena āgatena paṇṇāsāya janehi gahitena ayasūlena saha sīsapadesato paṭṭhāya āgataṃ. Ayasūlabhāvasāmaññena cetaṃ ekavacanaṃ, satamattāni patitāni sūlāni. Iminā te ṭhānena cintetvāti nissitavohārena nissayaṃ vadati. Evaṃ vuttanti ‘‘tadā jāneyyāsi vassasahassaṃ me niraye paccamānassā’’ti evaṃ vuttaṃ. Vuṭṭhānimanti vuṭṭhāne bhavaṃ, antimanti attho. Tenāha ‘‘vipākavuṭṭhānavedana’’nti, vipākassa pariyosānaṃ vedananti attho. Dukkhatarā hoti padīpassa vijjhāyanakkhaṇe mahantabhāvo viya.

纯净清净者，亲自感受铁刺一同现的众生和六触根所缘的境界，称为“此六触根”即为苦。坐在此处才称为“六触根”，即地狱。为此有“六触根……缘起”的说法。所谓“圆满集聚”的意指众多各类聚合精简，此处指集聚即地狱。因特别相续之因果，曰“痛所住”，意在说明没有原因缘故者，仅能就自身亲自感受之痛称为“亲自痛受”。铁刺一同现是说从脚跟接触时时不断被五十人左右用铁刺捅击，且头部同被铁刺刺伤。铁刺为常见状态，众多刺落称刺头。由此处推断，意谓依托生活故土而言。如此叙述“那时你当知被地狱苦逼迫千年受报”。“欲出”的意为出生，此为终极意。故说“果报出生痛”，是果报终结之痛。此苦剧烈如火烧煎辣时极大形态一般。

§513

513.Ghaṭṭayitvā pothetvā. Pāṭiyekkavedanājanakāti paccekaṃ mahādukkhasamuppādakā. Ayato apagato nirayo, so devadūtasuttena (ma. ni. 3.261) dīpetabbo. Atthavaṇṇanā panassa parato sayameva āgamissati. Imaṃ pana atītavatthuṃ āharitvā attano ñāṇānubhāvadīpanamukhena māraṃ santajjento mahāthero ‘‘yoetamabhijānātī’’ti gāthamāha. Tassattho – yo mahābhiñño etaṃ kammaṃ kammaphalañca hatthatale ṭhapitaṃ āmalakaṃ viya abhimukhaṃ katvā paccakkhato jānāti. Sabbaso bhinnakilesatāya bhikkhu sammāsambuddhassa aggasāvako, tādisaṃ uḷāraguṇaṃ āsajja ghaṭṭayitvā ekantakāḷakehi pāpadhammehi samannāgatattā kaṇha māra āyatiṃ mahādukkhaṃ vindissasi.

损坏砸碎。独自一人感受产生极大痛苦者。异方地狱，因天使传说所示（大品尼3.261），详见意涵说明。此义将由他处自身亲自领会。曾有一位大长老，凭自觉知识之经验称赞魔王“其智慧确已知晓”。其意是说——彼大智慧者，知晓其业及果报如同掌中之熟透琵琶果，面对而观察。此比库是正觉佛顶尖弟子，经历全部恶染修除，依此殊胜品质，若遭损毁而一旦遇上罪业折磨，则黑暗魔王将至展现大苦难。

Udakaṃ vatthuṃ katvāti tattha nibbattanakasattānaṃ sādhāraṇakammaphalena mahāsamuddaudakameva adhiṭṭhānaṃ katvā. Tathā hi tāni kappaṭṭhitikāni honti. Tenāha ‘‘kappaṭṭhāyino’’ti. Tesanti vimānānaṃ. Etaṃ yathāvuttavimānavatthuṃ tāsaṃ accharānaṃ sampattiṃ, tassa ca kāraṇaṃ attapaccakkhaṃ katvā jānāti. Pādaṅguṭṭhena kampayīti pubbārāme visākhāya mahāupāsikāya kāritaṃ sahassagabbhapaṭimaṇḍitamahāpāsādaṃ attano pādaṅguṭṭhena kampesi. Tenāha ‘‘idaṃ pāsādakampanasuttena dīpetabba’’nti. Idanti ‘‘yo vejayanta’’nti imissā gāthāya atthajātaṃ cūḷataṇhāsaṅkhayavimuttisutteneva (ma. ni. 1.393) dīpetabbaṃ.

设立水池，即是用净土众生的平等功德如同大海水池为根基建造。同样这些为建造铺垫之根基。故称为“筑基者”。此处指天宫。正如既定天宫事迹，身心成就乃自觉知之。用脚趾颤动，此乃前林时维萨卡大居士以怀胎千余子女装饰之宏伟宫殿，用自身脚趾震动。故称“此宫殿震动传说应被宣扬”。此“应”字源自“击打”的含义，含此经文中意义，是小灭渴想破除解脱经典中应广传之义（大品尼1.393）。

Tassa brahmagaṇassa tathācintanasamanantarameva tasmiṃ brahmaloke sudhammaṃ brahmasabhaṃ gantvā. Tepīti mahāmoggallānādayo. Paccekaṃ disāsūti mahāmoggallānatthero puratthimadisāyaṃ, mahākassapatthero dakkhiṇadisāyaṃ, mahākappinatthero pacchimadisāyaṃ, anuruddhatthero uttaradisāyanti evaṃ cattāro therā brahmaparisamatthake majjhe nisinnassa bhagavato samantato catuddisā nisīdiṃsu. Gāthā vuttāti ‘‘yo brahmaṃ paripucchatī’’ti gāthā vuttā. Aññatarabrahmasuttenāti – ‘‘tena kho pana samayena aññatarassa brahmuno evarūpaṃ pāpakaṃ diṭṭhigataṃ uppannaṃ hotī’’tiādinā (saṃ. ni. 1.176) mahāvagge āgatena aññatarabrahmasuttena.

那时补特伽罗众天，继而同在梵天界，前往纯正法界梵天大会。此“德彼”即大目连等。所谓“异处诸方”是指大目连长老于东方，大咖萨巴长老于南方，大咖毕那长老于西方，阿努儒达长老于北方，四位长老分列于佛陀周围方位，共同坐定梵天议会。诗句曰“若有人问梵之事”，即是此诗。异处梵天经是指“大众部尼”卷一七六所载：“于彼时，有异处某梵生此恶见”等诗句，详细载于梵文经中此分类章节。

Jhānavimokkhena phusīti jhānavimokkhasannissayena abhiññāñāṇena phassayi. Vananti jambudīpaṃ aphassayīti sambandho. Jambudīpo hi vanabahulatāya idha ‘‘vana’’nti vutto. Tenāha ‘‘jambusaṇḍassa issaro’’ti. Pubbavidehānaṃ dīpanti pubbavidehavāsīnaṃ dīpaṃ, pubbavidehadīpanti attho. Bhūmisayā narā nāma aparagoyānakā uttarakurukā ca. Yasmā te gehapariggahābhāvato bhūmiyaṃyeva sayanti, na pāsādādīsu. Paṭilabhīti uppādesi. Etaṃ āsaṃ mā akāsīti esā yathā pubbe dūsimārassa, evaṃ tuyhaṃ āsā dīgharattaṃ anatthāvahā, tasmā edisaṃ āsaṃ mā akāsīti mārassa ovādaṃ adāsi. Sesaṃ sabbattha suviññeyyameva.

以禅定解脱之智慧洞见触知。所谓“森林”，指的是印度大陆，因森林繁多故称“森林”。成句曰“占据赭旃”，意指森林中主宰赭旃者。先辈住于东印度大地，东印度即先辈之地，也称“先辈地”。地居民名为异牲马和北苦拘罗。因居地缺乏居所，皆居于地面非宫室之中。因而教诲曰“勿寄望于此”，譬如昔日魔王多时亦如是，不可寄望无益，故以此忠告魔王。整体意义遍知无误。

Papañcasūdaniyā majjhimanikāyaṭṭhakathāya · 《破除疑障》中部注释

Māratajjanīyasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《降魔经》注释中隐义阐明已竟。

Niṭṭhitā ca cūḷayamakavaggavaṇṇanā. · 《小双品》注释已竟。

Mūlapaṇṇāsaṭīkā samattā. · 《根本五十经篇》复注已竟。

Dutiyo bhāgo niṭṭhito. · 第二品已完结。