4. Mahāyamakavaggo · 4. 大双品复注
3. Opammavaggo三、譬喻品
1. Kakacūpamasuttavaṇṇanā一、《锯喻经》注释
§222
222.Moḷinti kesaracanaṃ. Vehāyasanti ākāse. Ratanacaṅkoṭavarenāti ratanasilāmayavaracaṅkoṭakena sahassanetto sirasā paṭiggahi. ‘‘Suvaṇṇacaṅkoṭakavarenā’’tipi (bu. vaṃ. aṭṭha. 23 dūrenidānakathā; jā. aṭṭha. 1.2 avidūrenidānakathā) pāṭho.
摩林缀种摩利。漂浮于空中。所谓宝冠宝石镶嵌，乃由宝石和宝石镶嵌宝冠的丝线，用千根细线系于头上。此谓“黄金宝冠”，此说来自《长部》、《毗婆沙论》和《八支经》的远因缘记载。
Sāti moḷi. Moḷi etassa atthīti moḷiko, moḷiko eva moḷiyo. Phaggunoti pana nāmaṃ. Saṅkhāti samaññā. Velīyati khaṇamuhuttādivasena upadisīyatīti velā, kāloti āha ‘‘tāyaṃ velāyaṃ…pe… ayaṃ kālavelā nāmā’’ti. Velayati paricchedavasena tiṭṭhatīti velā, sīmā. Velayati saṃkilesapakkhaṃ cālayatīti velā, sīlaṃ. Anatikkamanaṭṭhopi cassa saṃkilesadhammanimittaṃ acalanameva. Viññupurisābhāve chapañcavācāmattaṃ ovāde pamāṇaṃ nāma.Davasahagataṃ katvāti kīḷāsahitaṃ katvā.
念，谓摩利。摩利即其义者，摩利即摩利人。又谓波龟，意名。合称为一般。时间以分钟、小时、日月等方式表示谓时，则时即曰：“此时……彼时即名曰时。”“时”谓界限断定，谓时、界限。时谓掀动秽波，谓时则谓律。虽涉越过或以上之时，因秽法所显亦无移动。由于无明之缺乏，通常人民在五恶语方面过失度量名为戒诫。连续七天行此即为有戏谑与之结合。
Missībhūtoti ananulomikasaṃsaggavasena missībhūto. ‘‘Avaṇṇaṃ bhāsatī’’ti saṅkhepato vuttaṃ vivarituṃ ‘‘tāpanapacanakoṭṭanādīnī’’tiādi vuttaṃ. Adhikaraṇampi karotīti ettha yathā so adhikaraṇāya parisakkati, taṃdassanaṃ ‘‘imesaṃ bhikkhūna’’ntiādi. Adhikaraṇaṃ ākaḍḍhatīti adhikaraṇaṃ uddissa te bhikkhū ākaḍḍhati, adhikaraṇaṃ vā tesu uppādento ākaḍḍhati. Uddesapadaṃ vāti padaso uddesamattaṃ vā. Neva piyakamyatāyāti neva attani satthuno piyabhāvakāmatāya. Na bhedādhippāyenāti na satthuno tena bhikkhunā bhedādhippāyena. Atthakāmatāyāti moḷiyaphaggunassa hitakāmatāya.
谓如蜜之果，谓无违常之结合。简述云：“谈话无违顺。”进一步解释谓“聚烧煮堆积之类”等。并谓所在也行事，举例如“这些比库群……”等地。所在谓即为承载，比库们聚于所在，或因缘起于所在而聚集。指向谓词，谓词表达意旨。非因喜悦他，非因自己所喜。非由违犯出家律则，非由世尊之个别教导。为利益之故，谓摩利波龟之利益期。
§224
224.Avaṇṇabhāsaneti bhikkhunīnaṃ aguṇakathane. Chandādīnaṃ vatthubhāvato kāmaguṇā gehaṃ viya gehaṃ, te ca te sitā nissitāti gehassitāti vuttā. Taṇhāchandāpi tāsaṃ kattukāmatāpīti ubhayepi taṇhāchandā, paṭighachandā pana tesaṃ kattukāmatā eva. Phalikamaṇi viya pakatipabhassarassa cittasantānassa upasaṅgo viya vipariṇāmakāraṇaṃ rāgādayoti āha ‘‘rattampi cittaṃ vipariṇata’’ntiādi. Hitānukampīti karuṇāya paccupaṭṭhāpanamāha. ‘‘Yassantarato na santi kopā’’tiādīsu (udā. 20) viya antara-saddo cittapariyāyoti āha ‘‘dosantaroti dosacitto’’ti.
谓女比库不美好之谈。因爱欲诸根本之故，犹如家舍，彼此依托，故称为依家。对彼众有爱欲之对象与憎恶之对象两种欲，谓彼等之欲亦是欲所求，两者俱具。情如光玉，映现心意流转之所在，为变异因而生诸如贪欲等。谓悲愍者由慈悲护持曰：“彼无恼怒者”等，谓心之内在声响，云：“恼怒者即恼怒之心”。
§225
225. Dubbacatāya ovādaṃ asampaṭicchanto citteneva paṭiviruddho aṭṭhāsi. Gaṇhiṃsu cittaṃ, hadayagāhiniṃ paṭipajjiṃsūti attho. Pūrayiṃsu ajjhāsayanti attho. Ekasmiṃ samaye paṭhamabodhiyaṃ. Ekāsanaṃ bhojanassa ekāsanabhojanaṃ, ekavelāyameva bhojanaṃ. Tañca kho pubbaṇhe evāti āha ‘‘ekaṃ purebhattabhojana’’ntiādi. Sattakkhattuṃ bhuttabhojanampi imasmiṃ sutte ekāsanabhojananteva adhippetaṃ, na ekāsanikatāya ekāya eva nisajjāya bhojanaṃ. ‘‘Appaḍaṃsa…pe… samphassa’’ntiādīsu viya appa-saddo abhāvatthoti āha ‘‘nirābādhataṃ, niddukkhata’’nti. Padhānādivasena sallahukaṃ akicchaṃ uṭṭhānaṃ sallahukauṭṭhānaṃ. Na ekappahārenāti na ekavārena, na ekasmiṃyeva kāleti adhippāyo. Dve bhojanānīti ‘‘aparaṇhe rattiya’’nti kālavasena dve bhojanāni. Pañca guṇeti appābādhādike pañca ānisaṃse. Satuppādakaraṇīyamattamevāti satuppādamattakaraṇīyameva, nivāretabbassa punappunaṃ samādapanañca nāhosi.
因难忍而未曾依从戒诫，向心反动，立于其处，持心之意。填满其心，即谓心所拥抱。初次觉悟之时。一次性食物即一顿饭，一顿饭即一餐，仅在早晨进食，故谓“先朝一顿饭”。而此经中七次进食亦属一顿一餐，非因同坐而同进食。谓“微弱声……等”如微无声，谓无碍、无苦。以重点、时间为标志轻快起卧。谓非瞬间弃饭，非一次即终止，非仅一日用时，名为上坐法。所谓二餐即“晚间与夜间”，时间划分为二。五法称谓微无碍等五种缘起。谓仅需一次努力而行，若无止息则应多次修习。
Maṇḍabhūmīti ojavantabhūmi, yattha parisiñcanena vinā sassāni kiṭṭhāni sampajjanti. Yuge yojetabbāni yoggāni, tesaṃ ācariyo yoggācariyo, tesaṃ sikkhāpanako. Gāmaṇihatthiādayopi ‘‘yoggā’’ti vuccantīti āha pāḷiyaṃ ‘‘assadammasārathī’’ti. Catūsu maggesu yena yena maggena icchati. Javasamagādibhedāsu gatīsu yaṃ yaṃ gatiṃ. Taṃ taṃ maggaṃ āruḷhāva otiṇṇāyeva. Neva vāretabbā rasmiviniggaṇhanena. Na vijjhitabbā patodalaṭṭhiyā. Gamanamevāti ime yuttā mama icchānurūpaṃ mandaṃ gacchanti, samaṃ gacchanti, sīghaṃ gacchantīti khuresu nimittaggahaṇaṃ paṭṭhapetvā sārathinā tesaṃ gamanameva passitabbaṃ hoti, na tattha niyojanaṃ . Tehipi bhikkhūhi. Pajahiṃsu pajahitabbaṃ. Sāladūsanāti sālarukkhavisanāsakā. Aññā ca valliyo sālarukkhe vinandhitvā ṭhitā. Bahi nīharaṇenāti sālavanato bahi chaḍḍanena. Susaṇṭhitāti saṇṭhānasampannā, mariyādaṃbandhitvāti ālavālasampādanavasena mariyādaṃ bandhitvā. Kipillapuṭakaṃ tambakipillakapuṭakaṃ. Sukkhadaṇḍakaharaṇaṃ ālavālabbhantarā.
谓广阔土地，因无浇灌而腊草及杂草丛生。每季节须作之工作，即耕耘施肥者，为教师或导师，行指导授业。亦谓象人等为“施业者”，巴利文谓“坚实车师”。四条路途任一所愿，行皆可依其道。速度快慢变化各异。彼依着掌握，播种于土地而成，依主掌者传授其行，观其进展，不强令。比库们亦应弃之。所谓沙拉毒者，指沙拉树有毒。树枝等被沙拉树毒害而死亡。将其从沙树林中移出。谓稳固之意，成林相连。结成护林带以拘摄威严。哥毕拉蒲达卡及丹拏哥毕拉卡蒲达卡，是指夹竹桃属树木。坚硬且能破竹竹竿，生于护林带当中。
§226
226. Videharaṭṭhe jātasaṃvaḍḍhatāya vedehikā. Paṇḍā vuccati paññā, tāya itā gatā pavattāti paṇḍitā. Gahapatānīti gehasāminī. Soraccenāti saṃyamena. Nivātavuttīti paṇipātakārī. Nibbutāti nibbutaduccaritapariḷāhā. Uṭṭhāhikāti uṭṭhānavīriyavatī. Kibbisāti kurūrā.
226. 在毗舍离国土中，所谓生长性即为智慧，因其智慧增长而有此称谓。智者谓之聪明有智。家主者即指家庭之主妇。自制者乃指修习节制者。疏远恶行者，谓其能断绝恶业。解脱者乃离恶行之贪著者。勤勉者即有起勤之力者。凶暴者谓残忍恶劣者。
§227
227.Evaṃ akkhantiyā dosaṃ dassetvāti ‘‘guṇavanto’’ti loke patthaṭakittisaddānampi akkhantinimittaṃ ayasuppattiguṇaparihāniādiṃ akkhamatāyaādīnavaṃ pakāsetvā. Vacanapatheti vacanamagge yuttakālādike. Saṇhābhāvopi hi vacanassa pavattiākāroti katvā ‘‘vacanapatho’’ tveva vutto. Tesaṃyeva kālādīnaṃ. Mettā etassa atthīti mettaṃ, uppannaṃ mettacittaṃ etesanti uppannamettacittā. Puna ‘‘kālena vā, bhikkhave’’tiādi (pari. 362, 363) pāḷi dhammasabhāvadassanavasena pavattā ‘‘paraṃ codanāvasena vadantā nāma imehi ākārehi vadantī’’ti. Adhimuñcitvāti abhirativasena tasmiṃ puggale bhāvanācittaṃ muñcitvā vissajjetvā. So puggalo ārammaṇaṃ etassāti tadārammaṇaṃ, mettacittaṃ. Yadi evaṃ padesavisayaṃ taṃ kathaṃ nippadesavisayaṃ viya hotīti codento ‘‘kathaṃ tadārammaṇaṃ sabbāvantaṃ lokaṃ karotī’’ti āha, itaro ‘‘pañca vacanapathe’’tiādinā pariharati. Idha tadārammaṇañcāti tasseva mettacittassa ārammaṇaṃ katvāti pāḷiyaṃ vacanaseso daṭṭhabbo. Tenāha ‘‘puna tassevā’’tiādi. Sabbā sattakāyasaṅkhātā pajā etassa atthīti sabbāvantoti imamatthaṃ dassento ‘‘sabbāvanta’’nti āha. Vipulenāti mahājanārammaṇena. Mahantapariyāyo hi vipula-saddo, mahattañcettha bahukabhāvo. Tenāha ‘‘anekasattārammaṇenā’’ti. Tañca puggalanti pañca vacanapathe gahetvā āgatapuggalaṃ. Cittassāti mettāsahagatacittassa. Ettha ca mettāsahagatena cetasā viharissāmāti sambandho. Tattha kathanti āha ‘‘tañca puggalaṃ sabbañca lokaṃ tassa cittassa ārammaṇaṃ katvā adhimuccitvā’’ti.
227. 如此示明恶之者，即“有德者”之说，于世间及下层言辞皆因恶行而显现铁石心肠等恶迹。言辞之路即对话之途，指适当时机与场合。言语之发生亦称言道。其时次序称为时间起点。对此“慈心”即指善意与已生起的慈念。又“时间啊，尊者”等语出于法会宣说，彰显其因循鼓励之义。放逸者，乃指弃舍所修之慈念而放任不理的个体。此人与其所发心地即慈念谓之起点。若果断被问“如何变非起点？”答案“此起点能令众生安乐”，他人用“五言语路”等反驳。此处所谓起点，即心所依托亦即慈心。如此说道“同时起点即是此心依托”。一切众生即这里之“大众”，称为“广大”，表大规模或广泛。故云“众多众生以广大之起点”。此中“五语路”意指以五种言语路径作为依据的众生。此心，谓带有慈心相应之心。意指以慈心相续心共处。由此陈说“此众生及一切世界已以此心依托而放逸”，即放弃此慈心之意向。
§228
228.Tadatthadīpikanti yā mettaṃ cetovimuttiṃ sammadeva bhāvetvā ṭhitassa nibbikārato kenaci vikāraṃ na āpādetabbatā, tadatthajotikaṃ. Apathavinti pathavī na hotīti apathavī. Nippathavinti sabbena sabbaṃ pathavībhāvābhāvaṃ. Tiriyaṃ pana aparicchinnāti kasmā vuttaṃ, nanu cakkavāḷapabbatehi taṃ taṃ cakkavāḷaṃ paricchindati? Na, tadaññacakkavāḷapathaviyā ekābaddhabhāvato. Tiṇṇañhi cakkānaṃ antarasadise tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ lokadhātūnaṃ antareyeva pathavī natthi lokantaranirayabhāvato. Cakkavāḷapabbatantarehi sambaddhaṭṭhāne pathavī ekābaddhāva. Vivaṭṭakāle hi saṇṭhahamānāpi pathavī yathāsaṇṭhitapathaviyā ekābaddhāva saṇṭhahati. Tenāha ‘‘tiriyaṃ pana aparicchinnā’’ti. Imināva gambhīrabhāvena vuttaparimāṇato paraṃ natthīti dīpitaṃ hoti.
228. 其意明灯，谓正当培养得以心解脱全然安立而不受损害之意，此为正明所照。非地者，即非土壤之地，谓“非土”之义。尽土者，即尽是土地性质无缺失。所谓“横向无间断”者，如何能说？岂非因有诸界山环绕？非，因认知视此土为一整体相续不破。三者轮回界相继相间，土隐于其间，因轮回界次序完整不缺故。轮回界山际之连结处，土连结为一整体。风起时即使振动亦如稳土，故称“横向无间断”。此极深层之解说，故说无过。
§229
229.Haliddīti haliddivaṇṇaṃ adhippetanti āha ‘‘yaṃ kiñci pītakavaṇṇa’’nti. Vaṇṇasaṅkhātaṃ rūpaṃ assa atthīti rūpī, na rūpīti arūpīti āha ‘‘arūpo’’ti. Tenevāha ‘‘sanidassanabhāvapaṭikkhepato’’ti.
229. 黄者谓黄色，谓“黄之称”也。色相定义即指形态与色彩之意义，非色者谓无形无色。由此说“断绝形式之显现”。
§230
230.Pañca yojanasatānīti himavantato samuddaṃ paviṭṭhaṭṭhānavasena vuttaṃ, na anotattadahamukhato. Aññā nadiyo upādāya labbhamānaṃ gambhīrataṃ appameyyaudakatañca gahetvā ‘‘gambhīrā appameyyā’’ti vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana tiṇukkāya tāpetabbattābhāvadassanaparametanti vuttaṃ ‘‘etena payogenā’’tiādi.
230. 五百里者，谓于喜马拉雅山至海之间位置之表述，并非来自火焰之口。别有河流汇集取用以得深广纯净水体，谓曰“深而无量”。于注疏中谓不能得三才调和之境，是因使用此水之功不可少。
§231
231. Tūlinī viya tūlinīti āha ‘‘simbalitūlalatātūlasamānā’’ti. Sassaranti evaṃpavatto saddo sassarasaddo. Anuravadassanañhetaṃ. Tathā bhabbharasaddo. Sabbametaṃ mettāvihārino cittassa dūsetuṃ asakkuṇeyyabhāvadassanaparaṃ. Ayañhettha saṅkhepattho – yathā mahāpathavī kenaci purisena apathaviṃ kātuṃ na sakkā, yathā ākāse kiñci rūpaṃ paṭṭhapetuṃ na sakkā, yathā gaṅgāya udakaṃ tiṇukkāya tāpetuṃ na sakkā, yathā ca biḷārabhastaṃ thaddhaṃ pharusañca samphassaṃ kātuṃ na sakkā, evamevaṃ mettāya cetovimuttiyā āsevitāya bhāvitāya bahulīkatāya pañca vacanapathe gahetvā āgatapurisena kenaci pariyāyena cittassa aññathattaṃ kātuṃ na sakkāti.
231. 如天平般平稳谓“均平”，谓“如同狮子尾巴末端平衡”。沙沙声即流水之声。为安泊流声。此声与蜂语同理。此一切皆为慈心安住不受污染之迹象。此处综述为“如大地无人可使其动摇，如天空无人能承载其形状，如恒河不能使水面涟漪，如坚石无法被粗恶触碰”，意指修习慈心之人不能为他人言语所动摇改变心意。
§232
232.Ocarakāti parūpaghātavasena hīnakammakārino. Tenāha ‘‘nīcakammakārakā’’ti. Anadhivāsanenāti akkhamanena. Mayhaṃ ovādakaro na hotīti paramhi anatthakārimhi cittapadosanena āghātuppādanena mama sāsane sammāpaṭipajjamāno nāma na hoti.
232. 说他是低劣业行者者，谓之『卑劣业行者』。所谓‘不容忍者’意即以激烈的语言。谓我不曾劝诫，实则于有害他人心念之不善法上，不违背佛法正行，故不能成事。
§233
233.Aṇunti appakaṃ tanu parittakaṃ. Thūlanti mahantaṃ oḷārikaṃ. Vacanapathassa pana adhippetattā taṃ sāvajjavibhāgena gahetabbanti āha ‘‘appasāvajjaṃ vā mahāsāvajjaṃ vā’’ti. Khantiyā idaṃ bhāriyaṃ na hotīti avocuṃ ‘‘anadhi…pe… passāmā’’ti. Dīgharattanti cirakālaṃ, accantamevāti attho. Accantañca hitasukhaṃ nāma aññādhigamenevāti āha ‘‘arahattena kūṭaṃ gaṇhanto’’ti.
233. 『薄弱者』谓身形柔弱，易受损害；『粗大者』谓身形健壮，充满活力。言语规范强调其正确配合与运用，为了区分善恶，有谓『不善且大恶』之说。以忍耐为重，谓不可轻忽，须审慎『不可忍』之法。『长久者』即长期，也有暂时之义。『完全』则是指乐利无他求，谓『阿拉汉』如满山寨者，堪经受考验。
Kakacūpamasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《锯喻经》注释的隐义阐明完毕。
2. Alagaddūpamasuttavaṇṇanā二、《蛇喻经》注释
§234
234.Bādhayiṃsūti (sārattha. ṭī. pācittiya 3.417) haniṃsu. Taṃtaṃsampattiyā vibandhanavasena sattasantānassa antare vemajjhe eti āgacchatīti antarāyo, diṭṭhadhammikādianattho, anatikkamanaṭṭhena tasmiṃ antarāye niyuttā, antarāyaṃ vā phalaṃ arahanti, antarāyassa vā karaṇasīlāti antarāyikā. Tenāha ‘‘antarāyaṃ karontīti antarāyikā’’ti. Ānantariyadhammāti ānantariyasabhāvacetanādhammā. Tatrāyaṃ vacanattho – cutianantaraphalaṃ anantaraṃ nāma, tasmiṃ anantare niyuttā, tannibbattanena anantarakaraṇasīlā, anantarapayojanāti vā ānantarikā, te eva ānantariyāti vuttā. Kammāni eva antarāyikāti kammantarāyikā. Mokkhasseva antarāyaṃ karoti, na saggassa micchācāralakkhaṇābhāvato. Na hi bhikkhuniyā dhammarakkhitabhāvo atthi. Pākatikabhikkhunīvasena cetaṃ vuttaṃ, ariyāya pana pavattaṃ apāyasaṃvattaniyameva. Nandamāṇavako cettha nidassanaṃ. Ubhinnaṃ samānacchandatāvasena vā asaggantarāyikatā, mokkhantarāyikatā pana mokkhatthapaṭipattiyā vidūsanato, abhibhavitvā pana pavattiyaṃ saggantarāyikatāpi na sakkā nivāretunti. Ahetukadiṭṭhiakiriyadiṭṭhinatthikadiṭṭhiyova niyatabhāvaṃ pattā niyatamicchādiṭṭhidhammā. Paṭisandhidhammāti paṭisandhicittuppādamāha. Paṇḍakādiggahaṇañcettha nidassanamattaṃ sabbāyapi ahetukapaṭisandhiyā vipākantarāyikabhāvato. Yā hi ariye upavadati, sā cetanā ariyūpavādadhammā. Tato paranti khamāpanato upari. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ mahāsīhanādassa līnatthapakāsane vuttameva. Yāva bhikkhubhāvaṃ paṭijānāti pārājikaṃ āpanno. Na vuṭṭhāti sesaṃ garukāpattiṃ. Na deseti lahukāpattiṃ.
234. 『伤害者』即杀害。有情族类因热火般激烈之束缚而互相困扰，谓之障碍。此障碍乃错见及命运之障，引起心念执著，导致不利之后果，称为障碍者。佛说：『造障者即障碍者』。障碍之性质乃为受内心意念所主导者。有时即是断绝障碍之因果；有时是因果发生之后。此为内在障碍，即内在条件，正如劫难即刻起，依据修行的动机或障碍，作用愈发明显。行持与障碍俱生，都是业力障碍。解脱本身亦招致障碍，但非恶业之错因。比库尼若无守护戒律，则不仅堕恶道，而是应当摈除。此乃佛陀时代的典范，由此对比显示业障之缘起因素。若有敌意及怨恨等即是障碍。障碍实则缠绕妨碍修行的障感知。无因之恶见、无益之执著皆属业障。连续转生时，业障皆是由意念产生。对圣者而言，疑惑非真实，是暂时障碍。业障缘起处即是生死连接处。简言之，贪嗔痴等使业难断，堪称障碍。
Ayaṃ bhikkhu ariṭṭho. Rasena rasaṃ saṃsanditvāti anavajjena paccayaparibhuñjanarasena sāvajjaṃ kāmaguṇaparibhogarasaṃ samānetvā. Upanento viyāti bandhanaṃ upanento viya. ‘‘Ghaṭento viyā’’tipi pāṭho. Upasaṃharanto viyāti sadisataṃ upasaṃharanto viya ekantasāvajje anavajjabhāvapakkhepena. Pāpakanti lāmakaṭṭhena duggatisampāpanaṭṭhena ca pāpakaṃ. Setukaraṇavasena mahāsamuddaṃ bandhantena viya. Sabbaññutaññāṇena ‘‘sāvajja’’nti diṭṭhaṃ ‘‘anavajja’’nti gahaṇena tena paṭivirujjhanto. Ekantato anantarāyikanti gahaṇena vesārajjañāṇaṃ paṭibāhanto. Kāmakaṇṭakehi ariyamaggasammāpaṭipatti na upakkilissatīti vadanto ‘‘ariyamagge khāṇukaṇṭakādīnipakkhipanto’’ti vutto. Paṭhamapārājikasikkhāpadasaṅkhāte, ‘‘abrahmacariyaṃ pahāyā’’ti (dī. ni. 1.8, 194) ādidesanāsaṅkhāte ca āṇācakke.
此比库堕落，因乐于色欲之味。固守不洁、纵情欲乐，堕入恶道，陷于缚锁。如同被捆绑阻断之大海。全知见者识别何为正法，何为不洁，因执著而受困。坚守纯正者则解脱，不受障碍。若肆意放纵，谓如毒刺刺入正觉之路。开初关于巴拉基戒律已有记载，告诫断除不净行为。
Pucchamānā samanuyuñjanti nāma. Pucchā hi anuyogoti. Tenādhigatāya laddhiyā anuvajjanatthaṃ paccanubhāsanena puna paṭijānāpanaṃ patiṭṭhāpanaṃ, taṃ panassa ādāya samādāpanaṃ viya hotīti āha ‘‘samanugāhanti nāmā’’ti. Tassā pana laddhiyā anuyuñjitāya vuccamānampi kāraṇaṃ kāraṇapatirūpakamevāti tassa pucchanaṃ samanubhāsanaṃ. Anudahanaṭṭhena anupāyapaṭipattiyā sampati āyatiñca anudahanaṭṭhena. Mahābhitāpanaṭṭhena anavaṭṭhitasabhāvatāya. Ittarapaccupaṭṭhānaṭṭhena muhuttaramaṇīyatāya. Tāvakālikaṭṭhena parehi abhibhavanīyatāya. Sabbaṅgapaccaṅgapalibhañjanaṭṭhena chedanabhedanādiadhikaraṇabhāvena. Ugghāṭasadisatāya adhikuṭṭanaṭṭhena. Avaṇe vaṇaṃ uppādetvā anto anupavisanasabhāvatāya vinivijjhanaṭṭhena. Diṭṭhadhammikasamparāyikaanatthanimittatāya sāsaṅkasappaṭibhayaṭṭhena.Diṭṭhithāmenāti tassā diṭṭhiyā thāmagatabhāvena. Diṭṭhiparāmāsenāti diṭṭhisaṅkhātaparāmasanena. Diṭṭhiyeva hi dhammasabhāvaṃ atikkamitvā parato āmasanena parāmāso. Abhinivissāti taṇhābhinivesapubbaṅgamena diṭṭhābhinivesena ‘‘idamevettha tatha’’nti abhinivisitvā. Yasmā hi abhinivesanaṃ tattha abhiniviṭṭhaṃ nāma hoti.Tasmā āha ‘‘adhiṭṭhahitvā’’ti.
被问及时，即专心应答。所谓问即是连贯之引导。由此说明持戒修行时，要循序渐进，赢得对方信任，反复认可，方能稳固法门。此行为如同顺应与迎合的过程。因如此，称之为顺应。若能行此顺应，意指随缘应答的因果业理。若无方法而强行，则长久不能成就。以极大戒慎，谨慎处世。彼时呈现一时欢喜，时刻侍奉，不间断精进。诸多不善导致恶报，如用毒箭，比喻困于羁绊。无所迟疑，能彻知善恶，故名为正法不损者。正念坚固者即不妄执。以此理证正确戒守。
§235
235.Natthīti vattukāmopīti attano laddhiṃ niguhetukāmatāya avajānitukāmopi. Sampaṭicchati paṭijānāti. Dve kathāti visaṃvādanakathaṃ sandhāya vadati. Abhūtakathā hi pubbe pavattā bhūtakathāya vasena dve kathāti vuccati.
235. 无有谓愿意否认所获之意，谓不愿知道所得之实事。谓有所期愿，亦谓肯承认。此有双重意义，暗指对话与论争。先前所说与后来所发生，统称二种对话。
§236
236.Kassa kho nāmāti iminā satthā ‘‘na mama tuyhaṃ tādisassa atthāya dhammadesanā nāma bhūtapubbā’’ti dasseti. Tenāha ‘‘khattiyassa vā’’tiādi.
236. 谁不认识这位师长呢？他明示说：『我在你们当中不曾为此类教法的目的而说法。』因此说『是为刹帝利等』之类。
Ñāṇamayā usmā etassa atthīti usmī, tathārūpehi paccayehi anusmīkato tasmiṃ attabhāve paṭivedhagabbhoapi usmīkatoti vikatabhāvato paññābījamassa imasmiṃ dhammavinaye api nu atthīti bhagavā bhikkhū pucchati. Te paṭikkhipantā vadanti ṭhānagatena duccaritena ñāṇupahatabhāvaṃ sampassantā. Nittejabhūtoti nittejaṃ bhūto tejohānippatto. Tato eva bhikkhūnampi sammukhā oloketuṃ asamatthatāya pattakkhandho adhomukho. Sahadhammikaṃ kiñci vattuṃ avisahanato appaṭibhāno. Sampattūpaganti sampattiāvahaṃ. Paṭippassambhentoti paṭisedhento.
智者所称的『热』是谓此义，因缘相续的回忆，乃至执意于那自性之实相、显现种子，也被称为『热』。对此深解者，问世尊这部法与律是否还有意义。比库们否决此问，告以已久习得的顽劣行为，观察到智慧障碍之生起，称其为『夜光消灭』，即灯光灭绝。于是比库们当面观之，陷入混乱，不知所措。对于同法之事，闭口不言，无以答辩。称为具功德者谓之『功德满盈』。意欲息灭则称为『抑止』。
§237
237. Antarāyakaraladdhiyā sabhāvavibhāvanena parisaṃ sodheti. Nissāreti nīharati avisuddhadiṭṭhitāya. Kassaci buddhānubhāvaṃ ajānantassa. Tassa hi evaṃ bhaveyya ‘‘sahasā kathita’’nti. Na hi kadāci buddhānaṃ sahasā kiriyā nāma atthi. Assāti ‘‘kassacī’’ti vuttabhikkhussa. Sutvāpituṇhībhāvaṃ āpajjeyyāti athāpi siyāti sambandho. Taṃ sabbanti ‘‘sace hī’’tiādinā vuttaṃ sabbaṃ parikappanaṃ. Na karissantīti parisāya laddhiṃ sodhetīti sambandho. Laddhiṃ pakāsentoti mahāsāvajjatāvasena pakāsento. Saññāvitakkehīti subhanimittānubyañjanaggāhādivasena pavattehi saññāvitakkehi. Tenāha ‘‘kilesakāmasampayuttehī’’ti. Methunasamācāranti idaṃ adhikāravasena vuttaṃ. Tadaññampi pana – ‘‘apica kho mātugāmassa ucchādanaṃ parimaddanaṃ nahāpanaṃ sambāhanaṃ sādiyatī’’tiādinā (a. ni. 7.50) āgataṃ visabhāgavatthuvisayaṃ āmisaparibhogaṃ. ‘‘Aññatreva kāmehi aññatra kāmasaññāhi aññatra kāmavitakkehi samācarissatī’’ti netaṃ ṭhānaṃ vijjati.
237. 通过揭露障碍，详细分析本质以净化僧团。驱除不净见执者。某些不知佛力感应者，如是思：『突如其来的说法』。然佛陀从不倏忽行法。说此者谓为『某比库』。闻闻则生瞋恨，亦或尚存牵挂。总言之谓『如果懈怠』等，此说全是缺乏思考。不愿为僧团清净事而行，意谓不作。宣扬清净，表明如大恶者之甚。所谓受记思维，是借由良相、含义等不断起心念。因而说『染着烦恼欲者』。至于淫欲行为，这是官方教法中特别指出的。此时又说『对母族的驱逐、疼爱、沐浴、接待等皆可』，在律藏某处有此内容，是俗务外的外杂事。且说『除色情欲、除色情意念以及除色情思虑之外，不得行淫』，此处无容许之地。
§238
238. Yoniso paccavekkhaṇena natthi ettha chandarāgoti nicchandarāgo, taṃ nicchandarāgaṃ. Kadāci uposathikabhāvena samādinnasīlāpi honti kadāci noti anibaddhasīlānaṃ gahaṭṭhānaṃ. Sīlasamādānabhāvato antarāyakaraṃ. Vatthukāmānaṃ sacchandarāgaparibhogañca. Apaccavekkhaṇena bhikkhūnaṃ āvaraṇakaraṃ. Paccayānaṃ sacchandarāgaparibhogañca. Ayaṃ ariṭṭho duggahitāya pariyattiyā vasena amhe ceva abbhācikkhati, attānañca khanati, bahuñca apuññaṃ pasavatīti evaṃ saññā mā hontūti duggahitāya pariyattiyā dosaṃ dassento āha. Uggaṇhantīti sajjhāyanti ceva vācuggataṃ karontā dhārenti cāti attho.
238. 以正当观照而言，这里无所谓贪欲即无贪欲，是为无贪欲。时常以守五戒者清净品行显现，时常不具牢固品行乃依持家主。守戒具足，却繁生障碍。欲求世俗之事，沉溺于贪欲行为。未能正察，比库们陷于障碍。若依因缘，沉溺于欲望之行为。此不利因恶名声而生污秽，也损害自身，种下无量不善，因而觉察恶名声的苦果，告诫众人。所谓『承受』是指心行重负而承担言语之事。
Suttantiādinā navappabhedampi pariyattidhammaṃ pariyādiyati. Kathaṃ suttaṃ navappabhedaṃ? Sagāthakañhi suttaṃ geyyaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ veyyākaraṇaṃ, tadubhayavinimuttañca suttaṃ udānādivisesasaññāvirahitaṃ natthi, yaṃ suttaṅgaṃ siyā, maṅgalasuttādīnañca suttaṅgasaṅgaho na siyā gāthābhāvato dhammapadādīnaṃ viya, geyyaṅgasaṅgaho vā siyā sagāthakattā sagāthāvaggassa viya, tathā ubhatovibhaṅgādīsu sagāthakappadesānanti? Vuccate –
所谓经律藏等，乃分别诠释经律实义。经何以分为九类？带颂的经称为颂歌经，带解说的称为解释经，二者综合、又加上祝悯类特别区别称为经，诸如此类均无颂辞标记。如《吉祥经》等九类经藏无颂辞，亦无颂歌集，故若有经部集，或祈祷集则属颂歌，类似颂歌部或颂歌组合。依此，颂歌分为单诗节颂歌，实际上分为独唱颂歌与群唱颂歌等，皆是经文分类。故谓曰：
Suttanti sāmaññavidhi, visesavidhayo pare;
经，乃普遍仪轨，特有仪轨则不同；
Sanimittā nirūḷhattā, sahatāññena naññato. (dī. ni. ṭī. 1.nidānakathāvaṇṇanā; a. ni. ṭī. 2.4.6; sārattha. ṭī. 1.bāhiranidānakathā);
由于所依准则的深奥复杂，并且没有与他者相和合，因此难以理解。
Sabbassapi hi buddhavacanassa suttanti ayaṃ sāmaññavidhi. Tenevāha āyasmā mahākaccāno nettiyaṃ (netti. 1.saṅgahavāra) ‘‘navavidhasuttantapariyeṭṭhī’’ti. ‘‘Ettakaṃ tassa bhagavato suttāgataṃ suttapariyāpannaṃ (pāci. 655, 1242), sakavāde pañca suttasatānī’’ti (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā; kathā. aṭṭha. nidānakathā) evamādi ca etassa atthassa sādhakaṃ. Tadekadesesu pana geyyādayo visesavidhayo tena tena nimittena patiṭṭhitā. Tathā hi geyyassa sagāthakattaṃ tabbhāvanimittaṃ. Lokepi hi sasilokaṃ sagāthakaṃ vā cuṇṇiyaganthaṃ ‘‘geyya’’nti vadanti. Gāthāvirahe pana sati pucchaṃ katvā vissajjanabhāvo veyyākaraṇassa tabbhāvanimittaṃ. Pucchāvissajjanañhi ‘‘byākaraṇa’’nti vuccati, byākaraṇameva veyyākaraṇaṃ.
所有佛陀所说经文均属普通规则。正因如此，长老玛哈咖吒那于《净行集》中称其为“无新异说法的经文总集”。同时有经云此乃世尊释迦牟尼佛说的完整总集，断言其中包含五种经文百余篇，这一说法在《长部注解》、《论事集注》等处皆有支持。如此乃诸义之协助。不同类别的歌谣等，因各别缘故得以成立。譬如歌谣体裁具完整节奏者，为其成立之缘。世俗亦称连珠歌谣为“geyya”。缺歌的则须设问与解答，产生解释文字的缘故。此设问与解答机制被称为“语法”。
Evaṃ sante sagāthakādīnampi pucchaṃ katvā vissajjanavasena pavattānaṃ veyyākaraṇabhāvo āpajjatīti? Nāpajjati geyyādisaññānaṃ anokāsabhāvato, ‘‘gāthāvirahe satī’’ti visesitattā ca. Tathā hi dhammapadādīsu kevalaṃ gāthābandhesu, sagāthakattepi somanassañāṇamayikagāthāyuttesu, ‘‘vuttañheta’’nti (itivu. 1) ādivacanasambandhesu, abbhutadhammapaṭisaṃyuttesu ca suttavisesesu yathākkamaṃ gāthā-udāna-itivuttaka-abbhutadhamma-saññā patiṭṭhitā, tathā satipi gāthābandhabhāve bhagavato atītāsu jātīsu cariyānubhāvappakāsakesu jātakasaññā, satipi pañhavissajjanabhāve sagāthakatte ca kesuci suttantesu vedassa labhāpanato vedallasaññā patiṭṭhitāti evaṃ tena tena sagāthakattādinā nimittena tesu tesu suttavisesesu geyyādisaññā patiṭṭhitāti visesavidhayo suttaṅgato pare geyyādayo. Yaṃ panettha geyyaṅgādinimittarahitaṃ, taṃ suttaṅgaṃ visesasaññāparihārena sāmaññasaññāya pavattanatoti. Nanu ca sagāthakaṃ suttaṃ geyyaṃ, niggāthakaṃ suttaṃ veyyākaraṇanti suttaṅgaṃ na sambhavatīti codanā tadavatthā evāti? Na tadavatthā sodhitattā. Sodhitañhi pubbe ‘‘gāthāvirahe sati pucchāvissajjanabhāvo veyyākaraṇassa tabbhāvanimitta’’nti.
由此可知，即使连唱样式等也因设问而流传，产生解释文字的性质。歌谣的记忆因节奏特殊而被辨别，譬如在《法句经》等章节仅含歌谣的组合，及连珠歌谣中还有令人乐趣之节奏藏括，开头为“说曰”等常见语句，甚至在佛陀古今生中行为经验启示的长生故事中，均能察见歌谣的记忆标识。歌谣节奏的设问与解答使得歌谣节奏信息能被有效保存，故歌谣等各类经文体裁因此得立。倘若没有维系歌谣等要素的缘故，则这些章节将以一般的通俗名义流传。难道有指称连珠歌谣、歌谣、无文言三者并非经文，此类质疑便可成立？非也。前人已证明“缺歌谣时设问及解答的语法为产生解释文字之因”乃正确。
Yañca vuttaṃ ‘‘gāthābhāvato maṅgalasuttādīnaṃ suttaṅgasaṅgaho na siyā’’ti (khu. pā. 5.1; su. ni. 261), taṃ na, niruḷhattā. Niruḷho hi maṅgalasuttādīnaṃ suttabhāvo. Na hi tāni dhammapadabuddhavaṃsādayo viya gāthābhāvena paññātāni, kintu suttabhāveneva. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘suttanāmaka’’nti nāmaggahaṇaṃ kataṃ. Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘sagāthakattā geyyaṅgasaṅgaho siyā’’ti , tadapi natthi, yasmā sahatāññena. Saha gāthāhīti hi sagāthakaṃ, sahabhāvo ca nāma atthato aññena hoti, na ca maṅgalasuttādīsu gāthāvinimutto koci suttapadeso atthi, yo ‘‘saha gāthāhī’’ti vucceyya, na ca samudāyo nāma koci atthi. Yadapi vuttaṃ ‘‘ubhatovibhaṅgādīsu sagāthakappadesānaṃ geyyaṅgasaṅgaho siyā’’ti, tadapi na aññato. Aññā eva hi tā gāthā jātakādipariyāpannattā, ato na tāhi ubhatovibhaṅgādīnaṃ geyyaṅgabhāvoti. Evaṃ suttādīnaṃ aṅgānaṃ aññamaññasaṅkarābhāvo veditabbo.
所说“因无歌谣故，如《吉祥经》等若无经文集合”之说荒谬不实。实则《吉祥经》等经文本身即具经文性质。诸如《法句经》《佛史》等均非仅因歌谣而为人知，乃由经文本质所显现。此故本注称为“经名”之称谓起因于此。至于“有连歌则有歌谣集合”之说亦不成立，因无法与他者相和合。“连歌”即连结歌谣，实则词义从不同角度而生，且在《吉祥经》等并无独立释义称此为“连歌”，亦无所谓整体之名称。虽有人言“在双章节如分则等应有歌谣集合”，但亦未有所共识。可见诸经文章节之间缺乏相互整合性，应明了此理。
Atthatthanti atthabhūtaṃ yathābhūtaṃ atthaṃ. Anatthampi keci vipallāsavasena ‘‘attho’’ti gaṇhantīti ‘‘atthattha’’nti visesetvā vuttaṃ. Kāraṇatthanti kāraṇabhūtaṃ atthaṃ, sīlaṃ samādhissa kāraṇaṃ, samādhi vipassanāyāti evaṃ tassa tassa kāraṇabhūtaṃ atthaṃ. Tenāha ‘‘imasmiṃ ṭhāne sīla’’ntiādi. Tenetaṃ dasseti – imasmiṃ ṭhāne sīlaṃ kathitaṃ, tañca yāvadeva samādhatthaṃ, samādhi vipassanattho, vipassanā maggatthā, maggo phalattho, vaṭṭaṃ kathitaṃ yāvadeva vivaṭṭādhigamatthanti jānituṃ na sakkontīti. Evaṃ pāḷiyaṃ ‘‘attha’’nti iminā bhāsitatthapayojanatthānaṃ gahitatā veditabbā. Na pariggaṇhantīti na vicārenti, nijjhānapaññākkhamā na honti, nijjhāyitvā paññāya rocetvā gahetabbā na hontīti adhippāyo. Iti evaṃ etāya pariyattiyā vādappamokkhānisaṃsā attano upari parehi āropitavādassa niggahassa mokkhapayojanā hutvā dhammaṃ pariyāpuṇanti. Vādappamokkho vā nindāpamokkho. Yassa cāti yassa ca sīlādipūraṇena pattabbassa, maggassa vā tadadhigamena pattabbassa, phalassa vā tadadhigamena pattabbassa, anupādāvimokkhassa vā atthāya. Dhammaṃ pariyāpuṇanti, ñāyena pariyāpuṇantīti adhippāyo. Nānubhonti na vindanti. Tesaṃ te dhammā duggahitā upārambhamānadappamakkhapaḷāsādihetubhāvena dīgharattaṃ ahitāya dukkhāya saṃvattanti.
义者，谓真实之义，合实际之义。若某些义因误解颠倒而被称作“义”，须区别谓之非真之义。因缘义者，即因缘所成之义，如戒为定之因，定为观之因，诸如此类，故称为因缘义。由是故有言“此处即戒”等，说明此处言戒，且戒乃定之义，定乃观之义，观即道义，道即果义，周而复始之义，盖谓真实本义。应知巴利语中“义”即用于彼此彰显教理、引发领悟之义，不是指表面揣测、思辨，亦非放弃智识故坐忘，或止于禅定，乃能深思判明而领会理解之正智。此即本注内容，以为谬议批驳与正理阐明之道，借此完成教法诠释。所谓论辩止断、批判止断，以辨别明了其义理。故而由此理论之明达能完整认识法界真义，而未能通过，则其法行身心必为弊损、苦恼久耗。
§239
239. Alaṃ pariyatto gado assāti alagaddo anunāsikalopaṃ da-kārāgamañca katvā. Vaṭṭadukkhakantārato nittharaṇatthāya pariyatti nittharaṇapariyatti. Bhaṇḍāgāre niyutto bhaṇḍāgāriko, bhaṇḍāgāriko viya bhaṇḍāgāriko, dhammaratanānupālako. Aññaṃ atthaṃ anapekkhitvā bhaṇḍāgārikasseva sato pariyatti bhaṇḍāgārikapariyatti. ‘‘Vaṃsānurakkhakovā’’ti avadhāraṇaṃ sīhāvalokanañāyena tantidhārakova paveṇipālakovāti purimapadadvayepi yojetabbaṃ.
239. 如芒刺入肉般，锋芒锐利，刺入不可拔除。修习文义，如刺入利刃，意在消除烦恼之苦痛。譬似担任仓库守护者，严守仓库，恪守职责，护持法宝如法藏。同样地，不贪图其他利益，专心守护讲义，即为如守仓库者护法宝。称为“护所属业者”，依如狮子之视力、坚韧而执守。此类人与以前前辈相连，相承相合，不可忽略前后结合之连贯。
Yadi tantidhāraṇādiatthaṃ buddhavacanassa pariyāpuṇanaṃ bhaṇḍāgārikapariyatti, kasmā ‘‘khīṇāsavassā’’ti visesetvā vuttaṃ, nanu ekaccassa puthujjanassapi ayaṃ nayo labbhatīti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘yo panā’’tiādi. Attano ṭhāneti nittharaṇaṭṭhāne. Kāmaṃ puthujjano ‘‘paveṇiṃ pālessāmī’’ti ajjhāsayena pariyāpuṇāti. Attano pana bhavakantārato anittiṇṇattā tassa sā pariyatti nittharaṇapariyatti eva nāma hotīti adhippāyo. Tenāha ‘‘puthujjanassā’’tiādi.
若从保存教义之细节等方面，视为佛陀言教内容的完备传承，则何以特别以“已断尽流”称之？但说此法理并非仅适于一部分外道民众，故后文派生衔接称“若有人”等句。此处“自身之处”指最终安住之所。欲乐者以“我以合法掌控”之心态，广传教义。但对于自身而言，由于未超脱于生死苦海，此传承谓之终结传承。由此推断，后文用“为外道人”始开示之理。
Nijjhānaṃ khamantīti nijjhānapaññaṃ khamanti. Tattha tattha āgate sīlādidhamme nijjhāyitvā paññāya rocetvā yāthāvato gahetabbā honti. Tenāha ‘‘idha sīla’’ntiādi. Na kevalaṃ suggahitaṃ pariyattiṃ nissāya maggabhāvanāphalasacchikiriyā, paravādaniggahasakavādapatiṭṭhāpanādīnipi ijjhantīti dassetuṃ ‘‘paravāde’’tiādi vuttaṃ. Tenāha ‘‘uppannaṃ parappavādaṃ sahadhammena suniggahaṃ niggahitvā’’tiādi (dī. ni. 2.268). Icchiticchitaṭṭhānanti diṭṭhiviniveṭhanādivasena icchitaṃ icchitaṃ pāḷipadesaṃ. Mocetunti apanetuṃ. Ahitāya dukkhāya asaṃvattanampi tadabhāve uppajjanakahitasukhassa kāraṇameva tasmiṃ sati bhāvatoti. Suggahitaalagaddassapi hitāya sukhāya saṃvattanatā daṭṭhabbā.
所谓熄灭智即能容纳熄灭之智慧。因而，当及其场合，持守戒律等法，经过完备消化后，智慧生发，便应如实受持。故言“此处戒律”等句。非仅依赖妥善整理的传承而因修行得见道果，亦望展现通过宣说教法、建立论说体系等事宜，所以用“相应宣说”等句（引自《长部尼拘尼》2.268）。“如意所处”谓以契合相观及断惑等为义的随缘相应的巴利用词。“解脱”即解脱束缚。为害及苦之所不受，非恶因之生，正因有觉醒之智而得成就可见。即使经过妥善整理、明示，也应以有益及安乐为维系条件。
§240
240. Uttaranti etenāti uttaro, sinanti bandhantīti setu, uttaro ca so setu cāti uttarasetu. Kūlaṃ paratīraṃ vahati pāpetīti kullaṃ. Kalāpaṃ katvā baddhoti veḷunaḷādīhi kalāpavasena baddho. Aṇunti idaṃ aṭṭhasamāpattiārammaṇaṃ saññojanaṃ sandhāya vadati. Thūlanti itaraṃ. Diṭṭhinti yathābhūtadassanaṃ, vipassananti attho. Evaṃ parisuddhaṃ evaṃ pariyodātanti tebhūmakesu dhammesu ñātaṃ ‘‘netaṃ mama, nesohamasmi, na meso attā’’ti, evaṃ taṇhādiṭṭhisaṃkilesābhāvena sabbaso visuddhaṃ, parisuddhattā eva pariyodātaṃ. Na allīyethāti nikantivasena na nissayetha. Na kelāyethāti na mamāyetha. Na dhanāyethāti dhanaṃ drabyaṃ na kayirātha. Ubhayatthāti samathe vipassanāya ca.
第240条。所谓“桥”即连接拘束之物的桥梁，称为“上桥”。桥的另一岸称为“岸”。“濒恶岸”称为“岸滨”。“结束捆缚”用绳索等“绑缚”之事。“束缚”是指束缚魂魄的烦恼连结。形体则是其他事物。所见即为实相；“观”则为其理义。如此透彻澄明者即称净化。对三种根本法的认识，即非我、非他、非我所，并以因见等烦恼污染言语，是彻底净化之表现。于是说“不应偏于……”“不应依赖……”，“不应追逐……”等，指令以平衡的止观兼行为殊胜修学。
Asaddhammetiādīsu asataṃ hīnajjhāsayānaṃ dhammoti asaddhammo. Gāmavāsīnaṃ dhammoti gāmadhammo. Kilesānaṃ vassanasabhāvatāya vasaladhammo. Kilesehi dūsitattā thūlattā ca duṭṭhullo. Udakasuddhipariyosānatāya odakantiko. ‘‘Dhammāpi vo pahātabbā’’ti imināpi ovādena bhikkhū uddissa kathentopi ariṭṭhaṃyeva niggaṇhāti.
诸如“不可接受”等，是指根基低下邪见者的偏见。村民的眼中自有其“乡村”的概念。由烦恼的生起习气称为“烦恼习气法”。由于烦恼的污染及粗重，称为恶浊烦恼。由水之澄清程度称之为“水实体”。“即便如此，法亦宜放弃”是出于此反复教诲而对比库宣说的，尽管如此，未能正确接受而产生排斥。
§241
241.Tividhaggāhavasenāti taṇhāmānadiṭṭhiggāhavasena. Yadi evaṃ ‘‘ahaṃ mamāti gaṇhātī’’ti gāhadvayameva kasmā vuttanti? Nayidamevaṃ tatthāpi gāhattayasseva vuttattā. ‘‘Aha’’nti hi iminā mānadiṭṭhiggāhā vuttā ‘‘ahamasmī’’ti gāhasāmaññato. Diṭṭhipi diṭṭhiṭṭhānaṃ purimuppannāya diṭṭhiyā uttaradiṭṭhiyā sakkāyadiṭṭhiyā sassatadiṭṭhiyā ca kāraṇabhāvato. Ārammaṇaṃ pañca khandhā, rūpārammaṇādīni ca. Diṭṭhiyā paccayo avijjā-phassa-saññā-vitakka-ayonisomanasikāra-pāpamittaparatoghosādiko diṭṭhiyā upanissayādipaccayo. Vuttañhetaṃ paṭisambhidāyaṃ (paṭi. ma. 1.124)‘‘katamāni aṭṭha diṭṭhiṭṭhānāni avijjāpi phassopi saññāpi vitakkopi ayonisomanasikāropi pāpamittopi paratoghosopi diṭṭhiṭṭhāna’’ntiādi. Rūpārammaṇāti ruppanasabhāvadhammārammaṇā. Rūpaṃ pana attāti na vattabbaṃ idha ‘‘rūpaṃ attato samanupassatī’’ti (saṃ. ni. 3.81, 345) imassa gāhassa anadhippetattā. So hi ‘‘yampi taṃ diṭṭhiṭṭhāna’’ntiādinā parato vuccati. Idha pana ‘‘rūpavantaṃ attānaṃ samanupassati, attani rūpaṃ, rūpasmiṃ attāna’’nti ime tayo gāhā adhippetāti keci, tadayuttaṃ. Yasmā rūpaṃ attā na hoti, attaggāhassa pana ālambanaṃ hoti, attasabhāveyeva vā rūpādidhamme ārabbha attadiṭṭhi uppajjati, na attānaṃ tassa paramatthato anupalabbhanato, tasmā rūpādiārammaṇāva attadiṭṭhīti katvā vuttaṃ, rūpaṃ pana ‘‘attā’’ti na vattabbanti ayamettha attho. ‘‘Yampi taṃ diṭṭhiṭṭhāna’’ntiādinā pana vipassanāpaṭivipassanā viya diṭṭhianupassanā nāma dassitā.
第241条。所谓三种执取，是指对欲、我见及见解之执着。若仅以“我是我”而取执取，为何有所谓的执取呢？否，因讲说者已用双重执取（欲我执）。“我”者，执取中带有我见之特殊涵义。所谓“见”，是先前生起之见的基础，有实体见、我见及常见等多种因缘。有五蕴为执取对象，尤其以色法为颜色等存在之依凭。见为无明、触、想、思、不善友等诸因所依。释迦牟尼透彻分析此义，依《增支部义疏》，“八种见叶”曰无明、触、想、思、非正念、恶友、他向恨等。所谓色的对境乃色法的本质显现。色非我故此处“不当谓色为我”，故论述执取对象仅依色身等外缘而生的见解，非真正实我。由此解释执见之生起，及由此出发之观照失之。
Gandharasaphoṭṭhabbāyatanānaṃ sampattagāhindriyavisayatāya patvā gahetabbatā. Tañhi tassa attano visayaṃ paribhutvā sambandhaṃ hutvā gaṇhāti. Avasesāni sattāyatanāni viññātaṃ nāma manasā viññātabbato. Aññathā itaresampi viññātatā siyā. Pattanti adhigataṃ. Pariyesitanti gavesitaṃ. Anuvicaritanti cintitaṃ. Tenāha ‘‘manasā’’ti. Ettha ca pattapariyesanānaṃ apaṭikkhepassa, visuṃ, ekajjhaṃ paṭikkhepassa ca vasena catukkoṭikaṃ dassetvā pattapariyesitehi anuvicaritassa bhedaṃ dassetuṃ ‘‘lokasmiñhī’’tiādi vuttaṃ. Pariyesitvā pattaṃ paṭhamaṃ cetasā pacchā kāyena pattattā pattaṃ nāma. Pariyesitvā nopattaṃ pariyesitaṃ nāma kevalaṃ pariyesitabhāvato. Apariyesitvā pattañca nopattañca manasā anuvicaritabbato manasānuvicaritaṃ nāma.
须陀洹得以五睡处聚合身手根等内外诸根境界。以此与其本心之境散失联系，故能坚持摄取。余七处境界，依心能做体验认知。若非如此，彼处亦应被其他众生分别认知。达成彼处境界之认知。所谓遍求，谓探求；反复思索即深思。故云“为心”。于此认知及探求不可偏废，若随喜等，却应详示，于世间显彰区分，共相与分别。初得后由心识，再由身行为，称“得”的不同。遍求既得曰“遍所求”，未得曰“非得”，而探寻即是心之深入探求。
Ayañca vikappo ākulo viyāti ‘‘atha vā’’tiādi vuttaṃ. Pattaṭṭhenāti pattabhāvena pattatāsāmaññena. Apariyesitvā nopattaṃ manasānuvicaritaṃ nāma pattiyā pariyesanāya ca abhāvato. Sabbaṃ vā etanti ‘‘pariyesitvā pattampī’’tiādinā vuttaṃ catubbidhampi. Imināti ‘‘yampi taṃ diṭṭhiṭṭhānaṃ’’tiādivacanena. Viññāṇārammaṇā taṇhāmānadiṭṭhiyo kathitā pārisesañāyena . Evaṃ pārisesañāyapariggahe kiṃ payojananti āha ‘‘desanāvilāsenā’’tiādi. Yesaṃ vineyyānaṃ desetabbadhammassa sarūpaṃ anāmasitvā ārammaṇakicca-sampayuttadhamma-phalavisesādi-pakārantaravibhāvanena paṭivedho hoti, tesaṃ tappakārabhedehi dhammehi, yesaṃ pana yena ekeneva pakārena sarūpeneva vā vibhāvane kate paṭivedho hoti, tesaṃ taṃ vatvā dhammissarattā tadaññaṃ niravasesākāravibhāvanañca desanāvilāso. Tenāha ‘‘diṭṭhādiārammaṇavasena viññāṇaṃ dassita’’nti.
又因为精神不安、烦乱的变化，因此说了“然后”之类的话。"Pattaṭṭhena"者，依执相，即执持的本质。如若不实践调御，心不会巡缘观照所谓的寻求，也不会因寻求而产生。全部或皆因此而说“寻求之后即为‘执相’”，此说有四种不同说法。"Imini"即指“乃至于所依着之处”的词语。关于识为所缘境界的渴爱等见已论及检验。以检验的收集及解释而言，有人问“说教的趣味何在？”者，即指那些应当断除的所说法的整体样态，不以名目区分，而是由所缘境界、行相的配合与果相特殊的方式区分，且若是以某一固定的方式或单一的样貌区分获得了明了者，就称之为以法的趣味、据理畅说及阐明。故曰“依于见等所缘境界领教识显现”。
Diṭṭhiṭṭhānanti diṭṭhi eva diṭṭhiṭṭhānaṃ, taṃ heṭṭhā vuttanayameva. Yaṃ rūpaṃ esā diṭṭhi ‘‘loko ca attā cā’’ti gaṇhāti. Taṃ rūpaṃ sandhāya ‘‘so loko so attā’’ti vacanaṃ vuttanti yojanā. So peccabhavissāmīti uddhamāghātanikavādavasenāyaṃ diṭṭhīti āha ‘‘so ahaṃ paralokaṃ gantvā nicco bhavissāmī’’tiādi. Dhuvoti thiro. Sassatoti sabbadābhāvī. Avipariṇāmadhammoti jarāya maraṇena ca avipariṇāmetabbasabhāvo, nibbikāroti attho. Tampi dassananti tampi tathāvuttaṃ diṭṭhidassanaṃ attānaṃ viya taṇhādiṭṭhiggāhavisesena gaṇhāti. Tenāha ‘‘etaṃ mamā’’tiādi. Diṭṭhārammaṇāti diṭṭhivisayā. Kathaṃ pana diṭṭhi diṭṭhivisayā hotīti āha ‘‘vipassanāyā’’tiādi. Paṭivipassanākāleti yamakato sammasanādikālaṃ sandhāyāha. Tattha akkharacintakānaṃ sadde viya, vedajjhāyīnaṃ vedasatthe viya ca diṭṭhiyaṃ diṭṭhigatikānaṃ diṭṭhiggāhappavatti daṭṭhabbā.
“见所依”即是见，而见所依为所依处，其下说述即是此义。此见乃是见境界，即所谓“世间亦我我亦如是”的谓言。以此形象名曰“是世间，是我”，这乃是一种连接。同义语说法如“彼者为世间，是我”，此乃一种结盟。同曰“我必死彼世”，此是上诉他彼那里说破执见的说辞。用“坚固”、“永恒”、“不变之理”语为该见的称谓。“不变之理”是指因老死不可改变的状态，涅槃是其义。此亦称作见证，亦即所言“如见证我”，视为针对渴爱见的特别种类。故曰“‘此为吾有’之谓”等。见所依即见之所缘境界。如何见为见之所缘？以观破之法说“内观”者。称互相拆解的“观破无常”等之组合。在此，如同听字之音，或如以知觉体证知觉体所转，见的发展及接受应以此观察。
Samanupassatīti padassa ca tasso samanupassanā atthoti yojanā. Tena samanupassanā nāma catubbidhāti dasseti. Tattha ñāṇaṃ tāva samavisamaṃ sammā yāthāvato anupassatīti samanupassanā. Itarā pana saṃkilesavasena anu anu passantīti samanupassanā. Yadi evaṃ hotu tāva diṭṭhisamanupassanā micchādassanabhāvato, kathaṃ taṇhāmānāti? Taṇhāyapi sattānaṃ pāpakaraṇe upāyadassanavasena paññāpatirūpikā pavatti labbhateva, yāya vañcananikatisāciyogā sambhavanti. Mānopi seyyādinā dassanavaseneva tathā attānaṃ ūhatīti taṇhāmānānaṃ samanupassanāpatirūpikā pavatti labbhatīti daṭṭhabbaṃ. Avijjamāneti ‘‘etaṃ mamā’’ti evaṃ gahetabbe taṇhāvatthusmiṃ ajjhattakhandhapañcake anupalabbhamāne vinaṭṭhe. Na paritassati bhayaparittāsataṇhāparittāsānaṃ maggena samugghātitattā.
“同观”是指对词的同观，此意也是建立该义。所谓“同观”有四种，所谓之知乃仍不平称、正称、如实的观察也。其他观即为伴随着习气的次第观察。若若此尽皆发生，因错见而成灭，此如何说谓渴爱等呢？渴爱又是生灵为作恶而起诱惑观之表象。由此互相欺骗而导致贪恋交结。连人类等实际上也是由此以观见的方式，导致对自身的自我欺骗。因此说“渴爱同观是相互对立的现象”。误为“我有此物”等，实无此有，内五蕴无察觉时出现，对此无所畏惧，远离恐怖。故曰“恐怖之时亦是此”。虽有“非我”、“不我”的见，但虚幻而不实。此是对恐怖及恐恐危害双重根源之观显。故有“彼恐怖”等语，为箭道之示例。
§242
242.Catūhi kāraṇehīti ‘‘asati na paritassatī’’ti vuttampi itarehi tīhi saha gahetvā vuttaṃ. Catūhi kāraṇehīti catukkoṭikasuññatākathanassa kāraṇehi. Bahiddhā asatīti bāhire vatthusmiṃ avijjamāne. Sā panassa avijjamānatā laddhavināsena vā aladdhālābhena vāti pāḷiyaṃ – ‘‘ahu vata me, taṃ vata me natthi, siyā vata me, taṃ vatāhaṃ na labhāmī’’ti vuttanti tadubhayaṃ parikkhāravasena vibhajitvā tattha paritassanaṃ dassetuṃ ‘‘bahiddhā parikkhāravināse’’tiādi vuttaṃ. Tattha yānaṃ ‘‘ratho vayha’’nti evamādi. Vāhanaṃ hatthiassādi.
242.「以四因」者，谓“不实则无恐惧”之说。或与他三因共说下文。所谓四因者，即空四空之述因。外而言「不实」，指外境无明。此无明者或由得失毁坏，或因未得利益所发生，被称「我有」「我无」「我愿」之谓。经反二者四分，体现离执。因此展现恐怖为“外在破坏”之义。有言“如车拔去”等，此含骑乘象与象牙等喻。
Yehikilesehīti yehi asantapatthanādīhi kilesehi. Evaṃ bhaveyyāti evaṃ ‘‘ahu vata me’’tiādinā codanādi bhaveyya. Diṭṭhiṭṭhānādhiṭṭhānapariyuṭṭhānābhinivesānusayānanti ettha aparāparaṃ pavattāsu diṭṭhīsu yā parato uppannā diṭṭhiyo, tāsaṃ purimuppannā diṭṭhiyo kāraṇaṭṭhena diṭṭhiṭṭhānāni. Adhikaraṇaṭṭhena diṭṭhādhiṭṭhānāni, pariyuṭṭhānappattiyā sabbāpi diṭṭhipariyuṭṭhānāni. ‘‘Idameva saccaṃ moghamañña’’nti (ma. ni. 2.202, 427; 3.27-29; udā. 55; mahāni. 20; netti. 59) pavattiyā abhinivesā. Appahīnabhāvena santāne sayantīti anusayāti evaṃ diṭṭhiṭṭhānādīnaṃ padānaṃ vibhāgo veditabbo. Taṇhādīhi kampaniyatāya sabbasaṅkhārāva iñjitānīti sabbasaṅkhāraiñjitāni. Sesapadadvayepi eseva nayo. Upadhīyati ettha dukkhanti upadhi, khandhāva upadhi khandhūpadhi. Esa nayo sesesupi. Tadeva ca āgamma taṇhā khīyati virajjati nirujjhatīti yojanā. Ucchijjissāmi nāmassūtiādīsu nipātamattaṃ, saṃsaye vā. Tāsoti attaniyābhāvaṃ paṭicca taṇhāparittāso ceva bhayaparittāso ca. Tenāha ‘‘tāso heso’’tiādi. No cassaṃ,no ca me siyāti ‘‘aha’’nti kira koci no cassaṃ, ‘‘me’’ti ca kiñci no siyāti. Tāsappatīkāradassanañhetaṃ.
「由恶染」者，是指由不善和堕落的习气等恶染。故说“我有”等起动触发事实。见所缘及见所依的执着因缘流转，彼此造成相续的见法，有从前来及后生之分。由缘所以论，见所依包括所属之处及其展布，即各类见之缘及缘展开。谓之“不实假见”之执着。似无害表象之集散，此即坚持者之执着称“习气”。当用毫无毁损故世间视之。善受者犹谱为见之由，见之所依。由渴爱等之颤动，诸行皆涌现。即使余后两词亦当奉为一致。此谓“累赘原因生苦”，苦的差别亦由此生。此法亦为余因。故说“渴爱渐减则止息消灭”。“我必灭”等词表形态，有疑问时关之为“名词之略语”，因缘渴爱恐惧之因缘，故曰“者恐怖也”等。非我非无我者，虚假近义。故有“此为恐怖”等诸解释。无“自我”或“我的”等语义，唯有断灭而已。此即其注解。
§243
243.Ettāvatāti ‘‘evaṃ vutte’’tiādinā, pucchānusandhivasena pavattāya ‘‘chayimāni, bhikkhave, diṭṭhiṭṭhānānī’’tiādinā (ma. ni. 1.241) vā. Sāpi hi ajjhattakhandhavināse paritassanakaṃ dassetvā aparitassanakaṃ dassentī pavattāti tassanakassa suññatādassanaṃ akiccasādhakampi suññatādassanamevāti imesaṃ vasena ‘‘catukkoṭikā suññatā kathitā’’ti vuttaṃ. Bahiddhā parikkhāranti bāhiraṃ saviññāṇakaṃ aviññāṇakañca sattopakaraṇaṃ. Tañhi jīvitavuttiyā parikkhārakaṭṭhena ‘‘parikkhāro’’ti vuttaṃ. Pariggahaṃ nāma katvāti ‘‘mama ida’’nti pariggahetabbatāya pariggahitaṃ nāma katvā. Sabbopi diṭṭhiggāho ‘‘attā nicco dhuvo sassato, attā ucchijjati vinassatī’’tiādinā attadiṭṭhisannissayoyevāti vuttaṃ ‘‘sakkāyadiṭṭhipamukhā dvāsaṭṭhidiṭṭhiyo’’ti. Ayāthāvaggāhinā abhinivesanapaññāpanānaṃ upatthambhabhāvato diṭṭhi eva nissayoti diṭṭhinissayo. Pariggaṇheyyāti niccādivisesayuttaṃ katvā pariggaṇheyya. Kimevaṃ pariggahetuṃ sakkuṇeyya ? Sabbatthāti ‘‘taṃ, bhikkhave, attavādupādānaṃ upādiyetha, taṃ, bhikkhave, diṭṭhinissayaṃ nissayethā’’ti etesupi.
243.“此量程度”者，谓“如斯述之”等语表征，依问答展开“各位比库，此等各种见所依”等。其亦显现内五蕴灭、恐怖及不恐怖之殊，乃属说法。此灭空叫四空，论有范围。所谓外净，即非识能净外境，亦无识变化之生命具足称境器。称生命流动的外器，用“净”名。所谓“摄受”意即“我的此物”之应领，故称为“摄受”。一切见的受，乃依于我见及关系。常以“我身常久永固，我身消灭腐坏”等语为我见之依，称为“有我见”。此依托见为见之基础者，属执着呈现，乃见之依赖。须予承认，内含常及其他特点，为正确承认。以何因证可考？为所谓“一切皆依于我身之执着”诸见也。
§244
244.Attani vā satīti yassa attano santakabhāvena kiñci attaniyanti vucceyya, tasmiṃ attani sati, so eva pana attā paramatthato natthīti adhippāyo. Sakkā hi vattuṃ bāhirakaparikappito attā ‘‘paramattho’’ti? Siyā khandhapañcakaṃ ñeyyasabhāvattā yathā taṃ ghaṭo, yadi pana tadaññaṃ nāma kiñci abhavissa, na taṃ niyamato viparītaṃ siyāti? Na ca so paramatthato atthi pamāṇehi anupalabbhamānattā turaṅgamavisāṇaṃ viyāti. Attaniye vā parikkhāre satīti ‘‘idaṃ nāma attano santaka’’nti tassa kiñcanabhāvena nicchite kismiñci vatthusmiṃ sati. Attano idanti hi attaniyanti. Ahanti satīti ‘‘ahaṃ nāmāya’’nti ahaṃkāravatthubhūte paramatthato niddhāritasarūpe kismiñci sati tassa santakabhāvena mamāti kiñci gahetuṃ yuttaṃ bhaveyya. Mamāti sati ‘‘aha’’nti etthāpi eseva nayo. Iti paramatthato attano anupalabbhamānattā attaniyaṃ kiñci paramatthato natthevāti sabbasaṅkhārānaṃ anattatāya anattaniyataṃ, anattaniyatāya ca anattakataṃ dasseti. Bhūtatoti bhūtatthato. Tathatoti tathasabhāvato. Thiratoti ṭhitasabhāvato nibbikārato.
244. “我有我”的说法，是指对自己存在的集聚形态中某种东西认作“我”的情状。具此“我”的观念，事实上没有自体之我，这是一种主观构想。例如，哪能言说外境由内心断定存在某一“自体”为最高真实呢？身心五蕴因其可认识性质，如同器皿一样存在，倘若它们中有任何常存不变之物，则必然必然不成反常。真正意义上不存在由标准可测量到的自体，正如马不能穿越围栏陷阱般被观察到。至于“我”和“非我”的分别，是根据“这是我所集聚”的某种情况相应地成立。所谓我者，即称自身为我。是谓“我有”，此“我”若具我执谬见，本质上无实体可确定。对某物据集聚特性所现“我”的应证，应能判知其不可能具有真正“我”的自性。这正说明一切行无我性、非我性，以及由非我性显示的无我实相。所谓“是有”，谓就其自性实义；“如是”，谓就其真实本性；“坚固”，谓其固定不灭且永远停驻。
Yasmā hutvā na hotīti yasmā pubbe asantaṃ paccayasamavāyena hutvā uppajjitvā puna bhaṅgupagamena na hoti, tasmā na niccanti aniccaṃ, adhuvanti attho. Tato eva uppādavayavattitoti uppajjanavasena nirujjhanavasena ca pavattanato. Sabhāvavigamo idha vipariṇāmo, khaṇikatā tāvakālikatā, niccasabhāvābhāvo eva niccapaṭikkhepo. Aniccadhammā hi teneva attano aniccabhāvena atthato niccataṃ paṭikkhipanti nāma. Tathā hi vuttaṃ ‘‘na niccanti anicca’’nti. Uppādajarābhaṅgavasena rūpassa nirantarabādhatāti paṭipīḷanākārenassa dukkhatā. Santāpo dukkhadukkhatādivasena santāpanaṃ paridahanaṃ, tato evassa dussahatāya dukkhamatā. Tissannaṃ dukkhatānaṃ saṃsāradukkhassa ca adhiṭṭhānatāya dukkhavatthukatā. Sukhasabhāvābhāvo eva sukhapaṭikkhepo. Vipariṇāmadhammanti jarāya maraṇena ca vipariṇamanasabhāvaṃ. Yasmā idaṃ rūpaṃ paccayasamavāyena uppādaṃ, uppādānantaraṃ jaraṃ patvā avassameva bhijjati, bhinnañca bhinnameva, nāssa kassaci saṅkamoti bhavantarānupagamanasaṅkhātena saṅkamābhāvena vipariṇāmadhammataṃ pākaṭaṃ kātuṃ ‘‘bhavasaṅkanti upagamanasabhāva’’nti vuttaṃ. Pakatibhāvavijahanaṃ sabhāvavigamo nirujjhanameva. Nti aniccaṃ dukkhaṃ vipariṇāmadhammaṃ rūpaṃ. Imināti ‘‘no hetaṃ, bhante’’ti rūpassa taṇhādiggāhānaṃ vatthubhāvapaṭikkhepena. Rūpañhi uppannaṃ ṭhitiṃ mā pāpuṇātu, ṭhitippattaṃ mā jīratu, jarappattaṃ mā bhijjatu, udayabbayehi mā kilamiyatūti na ettha kassaci vasībhāvo atthi, svāyamassa avasavattanaṭṭho anattatāsallakkhaṇassa kāraṇaṃ hotīti āha ‘‘avasavattanākārena rūpaṃ, bhante, anattāti paṭijānantī’’ti. Nivāsikārakavedakaadhiṭṭhāyakavirahena tato suññatā suññaṭṭho, sāmibhūtassa kassaci abhāvo assāmikaṭṭho, yathāvuttavasavattibhāvābhāvo anissaraṭṭho, paraparikappitaattasabhāvābhāvo eva attapaṭikkhepaṭṭho.
由于既已消失则不复存在，因此前世某一缘起条件结合而生起，之后因破坏而消失，故所谓无常无固定之理意。此即所说因缘生灭之理，即生起现象的兴盛与衰败并行不悖。现象变化是本性流转，无常暂时，暂时是不稳定，这种没有永恒本质称为暂时性逃出。无常法因其自身无常性从本质上根除恒常。正如经典所述“无常非恒”，即以生起老朽与破坏相应，因此色法不断遭受苦难，这即是受苦的根本原因。痛苦是苦痛之苦，为痛苦所苦等，因痛苦造作苦之性质，故为厌恶之所至。三种苦痛及轮回苦难的无善意本性表现为痛苦之载体。幸福无常，故幸福亦暂时。转变之理即老死及死亡导致现象变异。因色法是缘所生起，生起后老朽出现随即堕坏，且 瓣裂、崩散无缺失与增多，吾人不能以何物认定这一生灭过程之连续，总而言之其无恒常住相为众所共认，故称变异法。此变异原理之显明正是诸法无常。如此便见色法之非恒常性与因执取而生之染污贪欲无明形成故意抓取相违，故曰“不许色法在续”、“不许色法衰”、“不许因生灭遭污秽”，并无独立不变之色法自体。色法在无宁静状态中，无恒常性质，真实的无我相由此得显彰，称为“不执我法”，不执法即无我相。于是色法的非恒常即非我表现，因由生灭灾变性而断灭的色法无自性所有者。
Yasmā aniccalakkhaṇena viya dukkhalakkhaṇaṃ, tadubhayena anattalakkhaṇaṃ suviññāpayaṃ, na kevalaṃ, tasmā tadubhayenettha anattalakkhaṇavibhāvanaṃ katanti dassento ‘‘bhagavā hī’’tiādimāha. Tattha aniccavasenāti aniccatāvasena. Dukkhavasenāti dukkhatāvasena. Na upapajjatīti na yujjati. Tameva ayujjamānataṃ dassetuṃ ‘‘cakkhussa uppādopī’’tiādi vuttaṃ. Yasmā attavādī attānaṃ niccaṃ paññapeti, cakkhuṃ pana aniccaṃ, tasmā cakkhu viya attāpi anicco āpanno. Tenāha ‘‘yassa kho panā’’tiādi. Tattha vetīti vigacchati nirujjhati. Iti cakkhu anattāti cakkhussa udayabbayavantatāya aniccatā, attano ca attavādinā aniccatāya anicchitattā cakkhu anattā.
因色法无常性有苦的特征，结合非我特征共同明显显现，不仅仅是如此单一表象。正因为无常与苦兼具，所以表明无我特征。故世尊于此做出说明，并宣说“眼生起即灭”的缘起法则。若有人认我恒常，则眼等诸根皆非恒常，故眼亦如彼自我而非恒常。世尊因此言“某者则”，谓眼识起而灭，不久兴亡。此处“彼”意即破灭的意味。如此眼识观法显示生起与消灭的无常本质，故名非我。又自我执者非恒常，谬执此为我故眼乃非我。由此显示无我之理。
Kāmaṃ anattalakkhaṇasutte (saṃ. ni. 3.59; mahāva. 20) – ‘‘yasmā ca kho, bhikkhave, rūpaṃ anattā, tasmā rūpaṃ ābādhāya saṃvattatī’’ti rūpassa anattatāya dukkhatā vibhāvitā viya dissati, tathāpi ‘‘yasmā rūpaṃ ābādhāya saṃvattati, tasmā anattā’’ti pākaṭatāya sābādhatāya rūpassa attasārābhāvo vibhāvito, tato eva ca ‘‘na labbhati rūpe evaṃ me rūpaṃ hotu, evaṃ me rūpaṃ mā ahosī’’ti rūpe kassaci anissaratā, tassa ca avasavattanākāro dassitoti āha ‘‘dukkhavasena anattataṃdassetī’’ti. Yadaniccaṃ taṃ dukkhanti yaṃ vatthu aniccaṃ, taṃ dukkhaṃ udayabbayapaṭipīḷitattā, yaṃ pana niccaṃ tadabhāvato, taṃ sukhaṃ yathā taṃ nibbānanti adhippāyo. Yaṃ tanti kāraṇaniddesovāyaṃ, yasmā rūpaṃ aniccaṃ, taṃ tasmāti attho. Yaṃ dukkhaṃ tadanattāti ettha vuttanayeneva attho veditabbo. Aniccanti iminā ghaṭādi viya paccayuppannattā rūpaṃ aniccanti imamatthaṃ dasseti. Imināva nayena ‘‘anattā’’ti vattuṃ labbhamānepi ‘‘anattā’’ti vattā nāma natthi. Evaṃ dukkhanti vadantīti etthāpi yathārahaṃ vattabbaṃ ‘‘akkhisūlādivikārappattakāle viya paccayuppannattā dukkhaṃ rūpa’’ntiādinā. Duddasaṃ duppaññāpanaṃ. Tathā hi sarabhaṅgādayopi satthāro nāddasaṃsu, kuto paññāpanā. Tayidaṃ anattalakkhaṇaṃ.
《色无我品》(梵：Kāmaṃ anattalakkhaṇasutta)中说：“比库们，因色无我，故色带来痛苦。”从色无我而自生的痛苦展现，以及色随痛苦不净产生原因而显无我性。故表示色的不完美、不相称、无我的实质。之后又说：“不会有此色令我具有它，我亦无从依赖它。”色缺乏主宰者之意，正因其无自性面貌。称其为苦的本质，是由于无常及痛苦反复出现的关系。永恒者谓因恒住不变而得称，凡有无常、痛苦本性者即非永恒。此处应理解为色法如罐器般依缘而起，故曰无常；所以说“无我”是依此义显现。所谓苦者，乃由于色具老朽变化之性质而起，因空转及苦不净相所指之苦理。世尊及诸圣臣，不见常恒物，何谈常恒教义。此为无我特征的核心说明。
Tasmātihātiādinā tiyaddhagatarūpaṃ lakkhaṇattayaṃ āropetvā vuttanti āha ‘‘etarahi aññadāpī’’ti. Taṃ pana yādisaṃ tādisampi tathā vuttanti ajjhattādivisesopi vattabbo. Pi-saddena vā tassāpi saṅgaho daṭṭhabbo.
因此，前述三种性质与现象特征被加以名辨，即着重谈及现象的性质。之后宣说“他法亦如是”。这个原理应根据内在差异来加以分析说明。通过音声拼写可见其汇集之义。
§245
245.Ukkaṇṭhatīti nābhiramati. Aññattha ‘‘nibbidā’’ti balavavipassanā vuccati, sānulomā pana saṅkhārupekkhā ‘‘vuṭṭhānagāminī’’ti, sā idha kathaṃ nibbidā nāma jātāti āha ‘‘vuṭṭhānagāminivipassanāya hī’’tiādi. Iminā sikhāpattanibbedatāya vuṭṭhānagāminī idha nibbidānāmena vuttāti dasseti.
245.“厌倦”意为不喜或不乐趣。从另一角度理解即“厌烦”，这乃清净智慧的表现。而带进对现象以顺理观照的内观，由此称之为“厌倦由此生”。此处以修学之厌烦阐释，使“厌倦”名称由观察生起并由观察之修习渐成。
‘‘So anupubbena saññaggaṃ phusatī’’ti (dī. ni. 1.414, 415) vatvā ‘‘saññā kho poṭṭhapāda paṭhamaṃ uppajjati, pacchā ñāṇa’’nti (dī. ni. 1.416) vuttattā saññagganti vuttā lokiyāsu pahānasaññāsu sikhāpattabhāvato. Dhammaṭṭhitiñāṇanti vuttā idappaccayatādassanassa matthakappattīti katvā. Tato parañhi asaṅkhatārammaṇaṃ ñāṇaṃ hoti. Tenāha – ‘‘pubbe kho susima dhammaṭṭhitiñāṇaṃ, pacchā nibbāne ñāṇa’’nti (saṃ. ni. 2.70). Pārisuddhipadhāniyaṅganti vuttā maggādhigamassa paripanthabhūtasabbasaṃkilesavisuddhi padhānikassa yogino, padhānabhāvanāya vā jātaṃ aṅganti katvā. Paṭipadāñāṇadassanavisuddhīti vuttā paramukkaṃsagatapaṭipadāñāṇadassanavisuddhibhāvato. Atammayatanti ettha tammayatā nāma taṇhā, kāmataṇhādīsu tāya tāya nibbattattā tammayaṃ nāma tebhūmikappavattaṃ, tassa bhāvoti katvā. Tassā taṇhāya pariyādānato vuṭṭhānagāminivipassanā atammayatāti vuccati. Nissāyāti taṃ atammayataṃ paccayaṃ katvā. Āgammāti tasseva vevacanaṃ. Nānattāti nānāsabhāvā bahū anekappakārā. Nānattasitāti nānārammaṇanissitā rūpādivisayā. Ekattāti ekasabhāvā. Ekattasitāti ekaṃyeva ārammaṇaṃ nissitā. Taṃ nissāyāti taṃ ekattasitaṃ upekkhaṃ paccayaṃ katvā. Etissāti etissā upekkhāya. Pahānaṃ hotīti aññāṇupekkhato pabhuti sabbaṃ upekkhaṃ pajahitvā ṭhitassa ‘‘atammayatā’’ti vuttāya vuṭṭhānagāminivipassanāya arūpāvacarasamāpattiupekkhāya vipassanupekkhāya ca pahānaṃ hotīti pariyādānanti vuttāti. Sabbasaṅkhāragatassa muñcitukamyatāpaṭisaṅkhānassa sikhāpattabhāvato vuṭṭhānagāminī muñcitukamyatā paṭisaṅkhānanti ca vuttā. Mudumajjhādivasena pavattiākāramattaṃ, atthato ekatthā muñcitukamyatādayo, byañjanameva nānaṃ. Dvīhi nāmehīti gotrabhu, vodānanti imehi dvīhi nāmehi.
『因此，称为渐次触境』（《长部尼柞注》1.414、415）如是说后，又言『在此，第一由相生的识现起，继之为智慧』（《长部尼柞注》1.416），即说明此处所谓触境，是指世俗中舍弃的相续境界，且为修习的阶段性境界。所谓“法坚定智”，谓此为现前因缘的真理实相之理解。当其之后，则有无分别的境界智慧。故云：“先有明朗的法坚定智，后有涅槃的智慧”（《论藏尼柞注》2.70）。所谓净除缘，由于所得正道果位，是修行者获得的所有烦恼净除之根本，称为持志发起的功用。所谓路径见知净化，是指与终极正道证悟及显现相应的净化状态。所谓烦恼染，即为此处淫欲渴爱等烦恼因缘滋生的三界轮回，是此界轮回的根本所从。因缘此渴爱依恃而生的由观照而生的分别称为非我执。依缘所生即指其非我执条件。所谓进入，即此语句。所谓差别，即指诸种不同的本质，众多多样。所谓差别执，即众多境界萦绕的色形等对象。而统一，即为一种实相的本质。所谓统一执，即只依凭某一境界。此依缘，乃指此统一执缘兼有无分别的正观。其缘即为此正观。此处谓依此观察境界由断舍着诸知见的无分别观察，慧观亦即无执观察而成的断舍境界，即是所谓舍弃。所谓缘起舍弃，即指以舍弃作条件。所谓到来，即指此说。所谓多样，即为多种性质及多种类别。所谓多样执，即依附于各种各样境界对象而起。所谓单一，即为单一种性。所谓单一执，即依凭唯一的对象。此依缘，谓为依凭单一执为正等候条件。所谓此依，即指此观察。所谓放弃，是指依赖于无知所生的止息，以断舍一切诸业，达到舍弃。又云，此谓因着缘起止息而摄持无常的性质。所谓现前住，即指执持现前正果的正念觉照。谓随流者放逸的有欲蕴等烦恼之束缚，应修习立止。由此则得如上所讲无执观察。此谓能顺宜灭除轮回烦恼。所谓释放欲念等缠累，并欲以断绝而得自由，即名为放逸。犹如倒挂的两名者，此二名暗喻族姓名。帕鲁达即此二名之谓。
Virāgoti maggo, accantameva virajjati etenāti virāgo, tena. Maggena hetubhūtena. Vimuccatīti paṭippassaddhivimuttivasena vimuccati. Tenāha ‘‘phalaṃ kathita’’nti.
『离欲即是道，是绝对离欲的道理』。言此为离欲，由于离欲生起故。由此道理论成所依止的因缘。所谓解脱，是指以心的平静而超越束缚，故云“已论果已成”。
Mahākhīṇāsavoti pasaṃsāvacanaṃ yathā ‘‘mahārājā’’ti. Tathā hi taṃ pasaṃsanto satthā ‘‘ayaṃ vuccati, bhikkhave, bhikkhu ukkhittapaligho itipī’’tiādimāhāti. Tadatthaṃ vivarituṃ ‘‘idāni tassā’’tiādi vuttaṃ. Yathābhūtehīti yāthāvato bhūtehi. Durukkhipanaṭṭhenāti pacurajanehi ukkhipituṃ asakkuṇeyyabhāvena. Nibbānanagarappavese vibandhanena paligho viyāti palighoti vuccati. Matthakacchinno tālo pattaphalādīnaṃ anaṅgato tālāvatthu asive ‘‘sivā’’ti samaññā viya. Tenāha ‘‘sīsacchinnatālo viya katā’’ti. Punabbhavassa karaṇasīlo, punabbhavaṃ vā phalaṃ arahatīti ponobhaviko. Evaṃbhūto pana punabbhavaṃ deti nāmāti āha ‘‘punabbhavadāyako’’ti. Punabbhavakhandhānaṃ paccayoti iminā jātisaṃsāroti phalūpacārena kāraṇaṃ vuttanti dasseti. Parikkhāti vuccati santānassa parikkhipanato. Saṃkiṇṇattāti sabbaso kiṇṇattā vināsitattā. Gabbhīrānugataṭṭhenāti gambhīraṃ anupaviṭṭhaṭṭhena. Luñcitvāti uddharitvā. Etānīti kāmarāgasaññojanādīni. Aggaḷāti vuccanti avadhāraṇaṭṭhena. Aggamaggena patito mānaddhajo etassāti patitamānaddhajo. Itarabhāroropanassa purimapadehi pakāsitattā ‘‘mānabhārasseva oropitattā pannabhāroti adhippeto’’ti vuttaṃ. Mānasaṃyogeneva visaṃyuttattāti etthāpi eseva nayo. Pañcapi khandhe avisesato asmīti gahetvā pavattamāno ‘‘asmimāno’’ti adhippetoti vuttaṃ ‘‘rūpe asmīti māno’’tiādi.
『大绝流』是赞美的说法，如言“大皇王”般。正如赞叹时，导师说：“比库们，此人名为起恶潜行者”及诸类似语句，用来阐明缘由。所谓“今为其”，即就此理由而言。所谓如实，是指合于事实的本来状态。所谓难以掀动，是指外人无力撼动。涅槃之城的限制称为“潜行者”，潜行谓冲突及束缚称之为“恶习”。此外，将断的杖头、果实未成的椰树枝未被破坏者，名为“残废”犹如称为“头断”的棕榈叶。又言“如头被断的椰树枝”。再者，所谓再生之因，即再生之果。由此悟出“再生给予者”之名。所谓由再生束缚，即以再生诸蕴为缘导致轮回，以上为此义所示。称其为轮回，是谓生命族继续推进。所谓缩减，是指一族生命的缩减。所谓极深根深蒂固，是指极深固执未展开。所谓拔除，是指拔地根起。所谓这一切，即是欲爱等烦恼的羁绊。常称“起主”，指执持住重负。指心之执持负重，所谓“负智之重”隐喻。意谓由心的联结具毒性。涵盖五蕴独特承担之谓，谓依此起执名为执着之心，谓“形为执者”等义。
Nagaradvārassa parissayapaṭibāhanatthañceva sobhanatthañca ubhosu passesu esikatthambhe nikhaṇitvā ṭhapentīti āha ‘‘nagaradvāre ussāpite esikatthambhe’’ti. Pākāraviddhaṃsaneneva parikkhāya bhūmisamakaraṇaṃ hotīti āha ‘‘pākāraṃ bhindanto parikkhaṃ saṃkiritvā’’ti. Evantiādi upamāsaṃsandanaṃ. Santo saṃvijjamāno kāyo dhammasamūhoti sakkāyo, upādānakkhandhapañcakaṃ. Dvattiṃsa kammakāraṇā dukkhakkhandhe āgatā. Akkhirogasīsarogādayo aṭṭhanavuti rogā. Rājabhayādīni pañcavīsati mahābhayāni.
『为护卫城门，且令美观，乃将碑柱揭起安置』，故言“在城门处安置牌柱”。犹如墙垣被打破而守护边界，是谓“破垣裂壁合围防护”。如此类譬喻。身既平静安稳，则成法之总摄，即身之聚合，以五蕴为依止。二十三种业缘聚集于苦集蕴中。眼病、疮、疥等八十种疾病。因畏惧皇权等有二十五种重大恐惧。
§246
246.Anadhigamanīyaviññāṇatanti ‘‘idaṃ nāma nissāya iminā nāma ākārena pavattatī’’ti evaṃ duviññeyyacittataṃ. Anvesanti paccatte ekavacananti āha ‘‘anvesanto’’ti. Sattopi tathāgatoti vuccati ‘‘tathāgato paraṃ maraṇā’’tiādīsu (dī. ni. 1.65) viya. Satto hi yatheko kammakilesehi itthattaṃ āgato, tathā aparopi āgatoti ‘‘tathāgato’’ti vuccati. Uttamapuggaloti bhagavantaṃ sandhāya vadati. Khīṇāsavopīti yo koci khīṇāsavopi ‘‘tathāgato’’ti adhippeto. Sopi hi yatheko catūsu satipaṭṭhānesu sūpaṭṭhitacitto satta bojjhaṅge yathābhūtaṃ bhāvetvā anuttaraṃ arahattaṃ āgato adhigato, tathā aparopi āgatoti ‘‘tathāgato’’ti vuccati. Asaṃvijjamānoti paramatthato anupalabbhanīyo. Avindeyyoti na vinditabbo, duviññeyyoti attho.
246.所谓不应追寻意，即“此为依止，依此形态而转”，此为双重识别之心。谓追寻的现象为单数，即如此称“追寻者”。即使如此，也名为世尊，如“世尊者谓后来死者”等（《长部尼柞注》1.65）之说。谓诸众生因业缠缚得以显现，彼亦复存在，故称世尊。所谓上乘圣者，即为对世尊的尊称。所谓断尽染污者，谓断尽烦恼而被谓为世尊。彼亦如实，在四念处及七觉支中具足相应的觉智，以正知正见圆满达到无上阿拉汉境，故亦称世尊。所谓不可觉知，即从究竟义难以觉察。谓不可知，无可寻获，此为双重义理。
Tathāgato satto puggaloti na paññapemi paramatthato sattasseva abhāvatoti adhippāyo. Kiṃ paññapessāmi paññattiupādānassapi dharamānakassa abhāvato. ‘‘Anuppādo khemaṃ, anuppatti khema’’ntiādinā asaṅkhatāya dhātuyā pakkhandhanavasena pavattaṃ aggaphalasamāpattiatthaṃ vipassanācittaṃ vā.
谓世尊、众生及个人，尽管名为存在，但究竟无我及无真实存在，谓此为思名取假相之依止也。何以言名取？因为心之造作恒起，以掩覆实相无我之本质。谓“无生无灭，安隐无生”，由此生起无分别慧智或观照心。
Tucchāti karaṇe nissakkavacananti āha ‘‘tucchakenā’’ti. Vinayatīti vinayo, so eva venayiko. Tathā manti tathābhūtaṃ maṃ. Paramatthato vijjamānassa hi sattassa abhāvaṃ vadanto sattavināsapaññāpako ca nāma siyā, ahaṃ pana paramatthato avijjamānaṃ taṃ ‘‘natthī’’ti vadāmi. Yathā ca loko voharati, tatheva taṃ voharāmi, tathābhūtaṃ maṃ ye samaṇabrāhmaṇā ‘‘venayiko samaṇo gotamo’’ti vadantā asatā tucchā musā abhūtena abbhācikkhantīti yojanā. Appaṭisandhikassa khīṇāsavassa carimacittaṃ nirupādānato anupādāno viya jātavedo parinibbutaṃ idaṃ nāma nissitanti na paññāyatīti vadanto kimettāvatā ucchedavādī bhaveyya, nāhaṃ kadācipi atthi, nāpi koci atthīti vadāmi. Evaṃ sante kiṃ nissāya te moghapurisā sato sattassa nāma ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapetīti vadantā asatā…pe… abbhācikkhantīti ayamettha adhippāyo.
所谓虚妄，是指无依无靠的语言，故称为“虚妄言”。“律”指戒律，依此律者即是守律者。如此乃是事实，我说自己是如此。究竟真实层面讲，正知者视诸有为法如无，是说明了有情的灭尽之智，我自觉不知究竟真实，故谓“无”。世间如常，人们依其所行，我亦随其所行。由此观之，那些称呼我为“守律比库者果德玛”的沙门婆罗门们，实为虚妄谬妄。已断尽习气者，终心绝染如无所著，若说此涅槃是靠他而成，那便成了断灭论者；我从未说有，也未说无。既然如此，那些愚人以为有情实为断灭生灭，描述虚妄不可可信，是真正的虚妄说者。此即是主要反驳。
Mahābodhimaṇḍamhīti bodhimaṇḍaggahaṇena sattasattāhamāha. Tena dhammacakkapavattanato (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 13; paṭi. ma. 2.30) pubbe vuttaṃ tantidesanaṃ vadati . Catusaccameva paññapemīti etena saccavimuttā satthudesanā natthīti dasseti. Ettha ca – ‘‘pubbe ceva etarahi ca dukkhañceva paññapemi dukkhassa ca nirodha’’nti vadanto bhagavā nāhaṃ kadācipi ‘‘attā ucchijjati, vinassatī’’ti vā, ‘‘attā nāma koci atthī’’ti vā vadāmi. Evaṃ sante kiṃ nissāya te moghapurisā ‘‘sato sattassa ucchedaṃ vināsaṃ vibhavaṃ paññapetī’’ti asatā tucchena abbhācikkhantīti dasseti. Pareti amāmakā, mama ovādassa abhājanabhūtāti atthoti āha ‘‘saccāni…pe… asamatthapuggalā’’ti. Adhippāyenāti iminā tesaṃ adhippāyamattaṃ, rosanavihesanāni pana tathāgatassa ākāsassa vilikhanaṃ viya na sambhavantiyevāti dasseti. Āhanati cittanti āghāto. Appatītā honti etenāti appaccayo. Cittaṃ na abhirādhayatīti anabhiraddhi. Atuṭṭhīti tuṭṭhipaṭipakkho tathāpavatto cittuppādo, kodho eva vā.
所谓大菩提场，即以成道之地而名之。正因佛陀转法轮时，先前说说法教导此义。唯有四圣谛才能宣说，借此显示觉者之教义无疑。此处说：“前后所说的苦及苦灭皆真实”，是因世尊从未言“我自灭绝”或“我无存在”。由此知，愚人以为“有情是灭尽，毁灭之欢”是虚妄谬妄。至于“爱憎恼怒等违犯佛陀教训者非我徒”，意谓他们未遭佛陀咒诅，并非不能生起。谓心生怨恨，言愤怒；未生乃无，言偶然 。所谓不喜，即心无喜悦。所谓无足喜者，指心无乐感。从而知悉心生喜悦或喜，心生怒恼。
Pareti aññe ekacce. Ānandanti pamodanti etenāti ānando, pītiyā evetaṃ adhivacanaṃ. Sobhanamanatā somanassaṃ, cetasikasukhassetaṃ adhivacanaṃ. Uppilati purimāvatthāya bhijjati visesaṃ āpajjatīti uppilaṃ, tadeva uppilāvitaṃ, tassa bhāvo uppilāvitattaṃ. Yāya uppannāya kāyacittaṃ vātapūritabhattā viya uddhumāyanākārappattaṃ hoti, tassā gehassitāya odaggiyapītiyā etaṃ adhivacanaṃ. Saccāni paṭivijjhituṃ asamatthāti dukkhameva uppajjati nirujjhati ca, na añño satto nāma atthīti evaṃ jānituṃ asamatthā ‘‘attā nāma atthī’’ti evaṃdiṭṭhino appahīnavipallāsā. Uttamaṃ pasādanīyaṭṭhānaṃ tathāgatampi akkosanti, kimaṅgaṃ pana bhikkhūti adhippāyo.
另外还有少部分异说。所谓欢喜即欢娱，因喜悦而生，谓思念欢喜，乃心中之乐。称为欢喜。前例形容为安乐愉悦，意指心意之乐。所谓“受气之物溢出，浸湿前方物件，特异生长”，谓起风吹动，如此形容。居住家庭时因喜悦而显现，是此含义。苦难难以破解，指苦会生起又会止息，非他有体，可知知苦非他有体。因见不通，断言“我实有”，即错误执见。此为良善破坏者。虽为觉者，仍有愤怒，则不可贵，如比库遭谩骂，理应忿怒。
§247
247. Anattaniyepi khandhapañcake micchāgāhavasena attaniyasaññāya pavattassa chandarāgassa pahānaṃ. Amhākaṃ neva attāti yasmā rūpavedanādiyeva attaggāhavatthu tabbinimuttassa lobhaneyyassa abhāvato. Etaṃ tiṇakaṭṭhasākhāpalāsaṃ na amhākaṃ rūpaṃ, na viññāṇaṃ, tasmā amhākaṃ neva attāti yojanā. Ajjhattikassa vatthuno neva attāti paṭikkhittattā bāhiravatthu attaniyabhāvena paṭikkhittaṃ hotīti āha ‘‘amhākaṃ cīvarādiparikkhāropi na hotī’’ti. Khandhapañcakaṃyevāti bāhiravatthuṃ nidassanaṃ katvā khandhapañcakaṃyeva na tumhākanti pajahāpeti. Na uppāṭetvā kandaṃ viya. Na luñcitvā vā kese viyāti. Iminā rūpādīnaṃ nāmamukhena pahānaṃ icchanti. Ulliṅgitamatthaṃ chandarāgavinayena pajahāpetīti sarūpato dasseti.
247. 即使无我执于五蕴，执有我之见者于无我蕴起爱意亦应断除。因我执于色受想等五法之观点，故无贪爱。从此比喻三叉树枝，意指非我即非形色，非识识者，是故云“我非有”。论及内在本质，吾人断言非我；外在法因非我执，亦断言非我。谓“我非衣物等之所染”，五蕴之蕴非吾所，故非汝有。谓五蕴之内，对色等欲离者应舍弃，表明欲爱戒除之义。
§248
248. ‘‘Taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, rūpaṃ niccaṃ vā’’tiādi desanā tiparivaṭṭaṃ. Yāva imaṃ ṭhānanti ‘‘evaṃ svākkhāto’’ti yāvāyaṃ pāḷipadeso. Suviññeyyabhāvena akkhātattāpi svākkhātoti āha ‘‘sukathitattā eva uttāno vivaṭo pakāsito’’ti. Tiriyaṃ vidāraṇena chinnaṃ, dīghaso phālanena bhinnaṃ, tato eva tattha tattha sibbitagaṇṭhikatajiṇṇavatthaṃ pilotikā, tadabhāvato chinnapilotiko, pilotikarahitoti attho. Iriyāpatha-saṇṭhapanaavijjamānajhāna-vipassanāni chinnāya avijjamānāya paṭipattiyā sibbanagaṇṭhikaraṇasadisāni, tādisaṃ idha natthīti āha ‘‘na hettha…pe… atthī’’ti. Patiṭṭhātuṃ na labhatīti pesalehi saddhiṃ saṃvāsavasenapi patiṭṭhātuṃ na labhati, visesādhigamavasena pana vattabbameva natthi.
248.“汝等比库，勿谓色为恒久”等教诲乃三种诠释。此地称为“如此善说”即巴利语“svākkhāta”。称为明了清晰之教，正如软绵绵之布画作开口，撕破且断裂，色即会破碎，称断裂布状。谓五感处及禅定观照无明断灭，故云“此处无”，未生处无实体。谓此不稳定，虽有各种条件因缘共住，无实体能常住不变，故不立。虽亦能得此安乐，但非最高法，唯证圣道而已。
Kāraṇḍavaṃ niddhamathāti vipannasīlatāya kacavarabhūtaṃ puggalaṃ kacavaramiva nirapekkhā apanetha. Kasambuñcāpakassathāti kasaṭabhūtañca naṃ khattiyādīnaṃ majjhagataṃ sambhinnaṃ paggharitakuṭṭhaṃ caṇḍālaṃ viya apakassatha nikkaḍḍhatha. Kiṃ kāraṇaṃ? Saṅghārāmo nāma sīlavantānaṃ kato, na dussīlānaṃ, yato etadeva. Tato palāpe vāhetha, assamaṇe samaṇamānineti yathā palāpā antosārarahitā ataṇḍulā bahi thusena vīhi viya dissanti, evaṃ pāpabhikkhū antosīlarahitāpi bahi kāsāvādiparikkhārena bhikkhū viya dissanti, tasmā ‘‘palāpā’’ti vuccanti, te palāpe vāhetha odhunātha vidhamatha. Paramatthato assamaṇe vesamattena samaṇamānine evaṃ niddhamitvāna…pe…patissatāti. Tattha kappayavhoti kappetha, karothāti vuttaṃ hoti. Patissatāti pati pati satā sampajānantā suṭṭhu pajānantā. Patissatā vā sappatissā aññamaññaṃ sagāravā. Athevaṃ suddhā suddhehi saṃvāsaṃ kappentā diṭṭhisīlasāmaññena samaggā. Anukkamena paripākagatapaññatāya nipakā. Sabbassevimassa dukkhavaṭṭassa antaṃ karissatha, parinibbānaṃ pāpuṇissathāti attho.
所谓造口业，即由恶行恶语驱使形成的恶劣人品，如同弃子一般，呼招杀害。谓不可称为王侯贵族，因其介于士人之中，气愤而嚣张，像贱民一样。其原因何在？因修道场所乃贤者之所，不为恶人之地。故这些恶比库因贪嗔痴，外现如游手好闲之沙门，外观虽是比库实则败坏品行，故称“造口者”。他们愤怒骂人，谋害他人。真实而言，他们是败坏心意，背离同志，然由清净心意者相聚，修行持戒，证得智慧。终会了断苦轮，实现涅槃之义。
Vaṭṭaṃ tesaṃ natthi paññāpanāya sabbaso samucchinnavaṭṭamūlakattā.
他们的轮回，没有任何完全断绝其根本的明示。
Dhammaṃ anussaranti, dhammassa vā anussaraṇasīlāti dhammānusārino. Evaṃ saddhānusārinopi veditabbā. Paṭipannassāti paṭipajjamānassa, sotāpattimaggaṭṭhopi adhippeto. Adhimattanti balavaṃ. Paññāvāhīti paññaṃ vāheti, paññā vā imaṃ puggalaṃ vahatīti paññāvāhītipi vadanti. Paññāpubbaṅgamanti paññaṃ purecārikaṃ katvā. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ evarūpo puggalo paññāsaṅkhātena dhammena sarati anussaratīti dhammānusārī. Saddhāvāhīti saddhaṃ vāheti, saddhā vā imaṃ puggalaṃ vahatīti saddhāvāhītipi vadanti. Saddhāpubbaṅgamanti saddhaṃ purecārikaṃ katvā. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ evarūpo puggalo saddhāya sarati anussaratīti saddhānusārī. Saddhāmattanti ‘‘itipi so bhagavā’’tiādinā buddhasubuddhatāya saddahanamattaṃ. Matta-saddena aveccappasādaṃ nivatteti. Pemamattanti yathāvuttasaddhānusārena uppannaṃ tuṭṭhimattaṃ. Sinehoti keci. Evaṃ vipassanaṃ paṭṭhapetvā nisinnānanti kalāpasammasanādivasena āraddhavipassanānaṃ. Ekā saddhāti vipassanānusārena svākkhātadhammatā siddhā, tato eva ekā seṭṭhā uḷārā saddhā uppajjati. Ekaṃ pemanti etthāpi eseva nayo. Sagge ṭhapitā viya hontīti tesaṃ saddhāpemānaṃ saggasaṃvattaniyatāya abyabhicārībhāvamāha. Cūḷasotāpannoti vadanti ekadesena saccānubodhe ṭhitattā. Sesaṃ suviññeyyameva.
遵循法者，或称为法之遵循者。如此，信心之遵循者亦当认识。修行者指正在修习者，须陀洹道以上虽称优越，但属强化。所谓智慧传播者，是指载运智慧者，智慧由此承载于人。所谓智慧先导，指先行作智慧准备。此即指这样的人，凭借智慧蕴藏，依循法而行，是为法之遵循者。所谓信心传播者，是指载运信心者，信心由此承载于人。所谓信心先导，指先行作信心准备。此即指这样的人，以信心为依托，依循信心行，是为信心之遵循者。所谓信心程度，意谓以“的确是世尊”等表明对佛陀觉悟的信心度。适当的信心可消除疑惑，令人心安。所谓爱心程度，是指依合适信心之遵循而生起的满足之爱。有时亦称为钟爱。如此奠基内观而坐，诸种善根庄严初发内观。唯一的信，是以内观之遵循而成就世尊所宣说法义，随后唯一之最佳庄严、生起超胜信心。这里“唯一”亦称爱心。誉为如天安置。故称其信与爱皆具坚定和不犯戒的性质。据称“小须陀洹果人”，是指依诚实信心而坚立真理。其余者亦自明了知。
Alagaddūpamasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《蛇喻经》注释的隐义阐明完毕。
3. Vammikasuttavaṇṇanā三、《蚁垤经》注释
§249
249.Piyavacananti piyasamudācāro. Viññujātikā hi paraṃ piyena samudācarantā ‘‘bhava’’nti vā, ‘‘devānaṃ piyo’’ti vā, ‘‘āyasmā’’ti vā samudācaranti, tasmā sammukhā sambodhanavasena ‘‘āvuso’’ti, tirokkhaṃ ‘‘āyasmā’’ti ayampi samudācāro. Mahākassapauruvelakassapādayo aññepi kassapanāmakā atthīti ‘‘katarassa kassapassā’’ti pucchanti. Raññāti kosalaraññā. ‘‘Sañjāniṃsū’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘ayaṃ panā’’tiādi āraddhaṃ. Assāti kumārakassapassa, ‘‘sañjāniṃsū’’ti vuttasañjānanassa vā. Puññāni karontoti kappasatasahassaṃ devesu ca manussesu ca nibbattitvā dānādīni puññāni bhāvento. Osakkanteti parihāyamāne. Paṭhamanti kumārikākāle. Satthā upālittheraṃ paṭicchāpesi taṃ adhikaraṇaṃ vinayakammenevassā bhikkhuniyā pabbajjāya arogabhāvaṃ.
249.「慈言」意谓亲切的言语。具有智慧者，通常以慈爱礼貌言语对人称呼，如「起居如何」、「诸天护法」、「尊者」等。因此面对面呼唤多用「朋友」，隐晦称他为「尊者」亦属通用。大咖萨巴及其同族皆名为咖萨巴，旁人亦名咖萨巴，故问谓「何者为咖萨巴？」。所谓「王后」指萨拉国女王。简称「此即」，用以简明说明本义。称之「具德尊者」，示指大咖萨巴之子；简言之是其称谓。积累福德，谓其施与天人及人类百千万计之布施等功德。所谓「休养」，指身体调养期。最早期在位尊者曾监督比库尼戒律，亦在授戒仪轨中令其解除疾病状态。
Paññattivibhāvanāti ‘‘andhavana’’ntveva paññāyamānassa vibhāvanā. Olīyatīti saṅkucati saṇikaṃ vattati. Bhāṇakoti sarabhāṇako. Yaṃ atthi, taṃ gahetvāti idāni pariyesitabbaṭṭhānaṃ natthi, yathāgataṃ pana yaṃ atthi, taṃ gahetvā. Balavaguṇeti adhimattaguṇe. Kassapabhagavato kāle niruḷhasamaññāvasena vacanasantatiyā avicchedena ca imasmimpi buddhuppāde taṃ ‘‘andhavana’’ntveva paññāyittha, uparūparivaḍḍhamānāya pathaviyā upari rukkhagacchādīsu sañjāyantesupīti. Sekkhapaṭipadanti sekkhabhāvāvahaṃ visuddhipaṭipattiṃ.
所谓名称之区辨，即称‘暗林’，亦有对智慧者的辨别。所谓‘收缩’指局限、狭窄。所谓‘说者’，即说法者。现存者，指在世之物，因缘聚集之处尚未考定，唯有如实把握现有者。所谓力量品质，谓其力与优势。在咖萨巴佛时代，智慧体系如同无缝衔接的连续传承，被称为‘暗林’，如同沿地面、树木枝叶上生长状况。所谓修习道，指修习净化之行。
Aññatara-saddo apākaṭe viya pākaṭepi vattati eka-saddena samānatthattāti dassetuṃ ‘‘abhijānātī’’tiādi vuttaṃ. Bhayabheravadassitampi abhikkanta-saddassa atthuddhāraṃ idha dassento evaṃ heṭṭhā tattha tattha katā atthasaṃvaṇṇanā parato tasmiṃ tasmiṃ suttapadese yathārahaṃ vattabbāti nayadassanaṃ karoti. Kañcanasannibhattacatā suvaṇṇavaṇṇaggahaṇena gahitāti adhippāyenāha ‘‘chaviya’’nti. Chavigatā pana vaṇṇadhātu eva ‘‘suvaṇṇavaṇṇo’’ti ettha vaṇṇaggahaṇena gahitāti apare. Vaṇṇīyati kittīyati ugghosananti vaṇṇo, thuti. Vaṇṇīyati asaṅkarato vavatthapīyatīti vaṇṇo, kulavaggo. Vaṇṇīyati phalaṃ etena yathāsabhāvato vibhāvīyatīti vaṇṇo, kāraṇaṃ. Vaṇṇanaṃ dīgharassādivasena saṇṭhahananti vaṇṇo, saṇṭhānaṃ. Vaṇṇīyati aṇumahantādivasena pamīyatīti vaṇṇo, pamāṇaṃ. Vaṇṇeti vikāramāpajjamānaṃ hadayaṅgatabhāvaṃ pakāsetīti vaṇṇo, rūpāyatanaṃ. Evaṃ tena tena pavattinimittena vaṇṇa-saddassa tasmiṃ tasmiṃ atthe pavatti veditabbā.
另有一词，虽非明示，却如同明示，依一词同义表现之，称为‘认识’。恐惧怀疑及粗言秽语中，明显词义所在，这里亦将予展示，下文依各处经文以最合宜方式阐明，引导示范。例如黄金般光彩、诚信坚定，被谓为“具光彩”；其实光彩即色彩物质，此处以色彩为光彩之义；其意为颜色称誉、称赞之意；言其色之纯净无杂；谓果实依其本性区分；谓色彩随时间生长；谓色彩随时间减少；谓色彩变化显露出内心所感受之样态乃色识处。依此各类因缘名称之不同使用，须分辨其辞义于不同处义中。
Anavasesattaṃ sakalatā kevalatā. Kevalakappāti ettha keci īsaṃ asamattā kevalā kevalakappāti vadanti, evaṃ sati anavasesattho eva kevala-saddo siyā. Anatthantarena pana kappa-saddena padavaḍḍhanaṃ katvā kevalā eva kevalakappā. Tathā vā kappanīyattā paññapetabbattā kevalakappā. Yebhuyyatā bahulabhāvo. Abyāmissatā vijātiyena asaṅkaro suddhatā. Anatirekatā taṃmattatā visesābhāvo. Kevalakappanti kevalaṃ daḷhaṃ katvāti attho. Kevalaṃ vuccati nibbānaṃ sabbasaṅkhatavivittattā. Tenāha ‘‘visaṃyogādianekattho’’ti. Kevalaṃ etassa adhigataṃ atthīti kevalī, sacchikatanirodho khīṇāsavo.
无遗漏之完整，是整体性。所谓完全时期者，有少数贪无度者，称为完全无余的完整期，是指无遗漏之完整名词。以丰富增进为标志，以完全期名词增加等级。又以是否应增添为判别标准，此即完全期。其数量之多为广泛分布。未污染之纯净，因非污染之无杂混净。程度之区别，指其类型特性。称完全期意谓完全、坚固。完全一词指涅槃，因其断尽一切结缚。因此言“离散等多义”。所谓完全，是此成就之境界，实证断除及无余。
Kappa-saddo panāyaṃ saupasaggo anupasaggo cāti adhippāyena okappanīyapade labbhamānaṃ okappasaddamattaṃ nidasseti, aññathā kappa-saddassa atthuddhāre okappanīyapadaṃ anidassanameva siyā. Samaṇakappehīti vinayasiddhehi samaṇavohārehi. Niccakappanti niccakālaṃ. Paññattīti nāmaṃ. Nāmañhetaṃ tassa āyasmato, yadidaṃ kappoti. Kappitakesamassūti kattarikāya cheditakesamassu. Dvaṅgulakappoti majjhanhikavelāya vītikkantāya dvaṅgulatāvikappo. Lesoti apadeso. Anavasesaṃ pharituṃ samatthassapi obhāsassa kenaci kāraṇena ekadesapharaṇampi siyā, ayaṃ pana sabbasova pharīti dassetuṃ samantattho kappa-saddo gahitoti āha ‘‘anavasesaṃ samantato’’ti.
以“业声（果报之声）”为例，有说作“同着”（即业相续）与“不着”（即业断绝）两种；此在“依止（法）”的主题语境中，指示与业相应的名称。若以不同方式解释“业声”的含义，则“同着”之名称就隐没不显。所谓“沙门业”即指以律教诸沙门之用语而言。所谓“固定”（即固定时段）为名称。此名称系指持戒者，即比库；业者含义为“割毫之聚”，即“做事之聚”；二寸业指“于中间时刻断绝之二寸长业”；“业的余……则为无义”。即使能彻底断除业的痕迹，因某因缘，片刻业染犹存，此即称作“彻除无余，周遍无遗”，此即“业声”一词称谓之由来。
Samaṇasaññāsamudācārenāti ‘‘ahaṃ samaṇo’’ti evaṃ uppannasaññāsamuṭṭhitena samudācārena, tannimittena vā tabbohārena. Pubbayogeti pubbayogakathāyaṃ. Papañco esāti eso tumhesu āgatesu yathāpavatto paṭisanthāro kathāsamudācāro ca amhākaṃ papañco. Ettakampi akatvā samaṇadhammameva karomāti adhippāyo.
所谓“沙门念起行为”，是指“我为沙门”之念，于此念起显现之行为，或者借由此念所应的表象。所谓“先说”，是指事先的预说、开头。所谓“散乱”，即指进入外面场所后，杂乱无章的反复思维与言谈活动，这种散乱正是我们的「散乱」。即使如此，若不丢弃此散乱，仍依沙门正法修持，此即“依止”之义。
Ariyabhūmiṃ pattoti anāgāmiphalaṃ adhigato. Pakkusātikulaputtaṃ sandhāya vadati. Vibhajitvāti vibhāgaṃ katvā. Turitālapanavasenāti turitaṃ ālapanavasena. Tena dullabho ayaṃ samaṇo, tasmā sīghamassa pañho kathetabbo, iminā ca sīghaṃ gantvā satthā pucchitabboti turitaṃ ālapīti dasseti. ‘‘Yathā vā’’tiādinā pana vacanālaṅkāravasena dvikkhattuṃ ālapati. Evamāhāti ‘‘bhikkhu bhikkhū’’ti evaṃ dvikkhattuṃ avoca.
“得圣地”，是指证入阿那含果位。其如母牛吠鸣之语，行者借作比喻。所谓“分别”，即划分界别。所谓“迅速谈论”，即急急说话。此沙门极为难得，因此应迅速提出问题，依此迅速前行，师父应当提问，故有“迅速说话”之义。以『如是』等作各种话语装饰辞，来重复双重论说。因之，他说「比库，比库」，就是这双重说法。
Vammikapariyāyena karajakāyaṃ paccakkhaṃ katvā dassentī devatā ‘‘ayaṃ vammiko’’ti āha. Tāya pana bhāvatthassa abhāsitattā saddatthameva dassento ‘‘purato ṭhitaṃ…pe… ayanti āhā’’ti avoca. Sesesupi eseva nayo. Maṇḍūkanti thalamaṇḍūkaṃ. So hi uddhumāyikāti vuccati, na udakamaṇḍūko. Tassa nivāsato vāto mā kho bādhayitthāti ‘‘uparivātato apagammā’’ti vuttaṃ. Kathaṃ panāyaṃ devatā iminā nīhārena ime pañhe therassa ācikkhīti? Keci tāva āhu – yathāsutamatthaṃ upamābhāvena gahetvā attano paṭibhānena upameyyatthaṃ manasā cintetvā taṃ bhagavāva imassa ācikkhissati. Sā ca desanā atthāya hitāya sukhāya hotīti ‘‘ayaṃ vammiko’’tiādinā upamāvaseneva pannarasa pañhe therassa ācikkhi. Kassapasammāsambuddhakāle kira bārāṇasiyaṃ eko seṭṭhi aḍḍho mahaddhano mahantaṃ nidhānaṃ nidahitvā palighādiākārāni kānicipi laṅgāni tattha ṭhapesi. So maraṇakāle attano sahāyassa brāhmaṇassa ārocesi – ‘‘imasmiṃ ṭhāne mayā nidhānaṃ nidahitaṃ, taṃ mama puttassa viññutaṃ pattassa dassetī’’ti vatvā kālamakāsi. Brāhmaṇo sahāyakaputtassa viññutaṃ pattakāle taṃ ṭhānaṃ dassesi. So nikhanitvā sabbapacchā nāgaṃ passi, nāgo attano puttaṃ disvā ‘‘sukheneva dhanaṃ gaṇhatū’’ti apagacchi. Svāyamattho tadā loke pākaṭo jāto. Ayaṃ pana devatā tadā bārāṇasiyaṃ gahapatikule nibbattitvā viññutaṃ patto satthari parinibbute uraṃ datvā sāsane pabbajito pañcahi sahāyakabhikkhūhi saddhiṃ samaṇadhammamakāsi. Ye sandhāya vuttaṃ ‘‘pañca bhikkhū nisseṇiṃ bandhitvā’’tiādi. Tena vuttaṃ ‘‘yathāsutamatthaṃ upamābhāvena gahetvā’’tiādi. Apare pana ‘‘devatā attano paṭibhānena ime pañhe evaṃ abhisaṅkharitvā therassa ācikkhī’’ti vadanti. Devaputte nissakkaṃ devaputtapañhattā tassa atthassa.
以“吐沫比喻”直接举例说明，天人称“此者唾沫”，又因意涵显现，用语义表明：“前方立着……正在过来”，其他残余意义依此推断。所谓“蛙”，是土地上的青蛙。所谓不叫水蛙，而称它为高原蛙。风袭住处，风未曾搅扰，说为“风袭而出”。天人为何以此暗示，来说明长老的困惑？有些说，按经义与比喻，修习者以自己体会思惟来思考比喻义，迷惑由此消除。此教法为利益和愉悦设立，故用“洒吐”等比喻导入十五问予长老指示。传说当年咖萨巴正觉时代，巴拉那西有一大富豪，于其坟墓埋设了巨大聚宝盆，置放各种法器。其死时告知助手婆罗门：“于此处埋设宝藏，当我之后旦实现。”助手督察坟墓时，见到龙神守护，说：“请安然地守护此财宝。”此事自发在世间广为流传。此天人当年以此事件起于巴拉那西富豪家中，当知助人通达，拥护师法，在舍利塔五比库相应俱修沙门法。此传中说“五比库同住者联盟”等。又说“依经义比喻”，另说“天人根据自己思惟对长老宣示十五问”。诸多疑问皆为天子子侍的天人应答而作，乃其利益所在。
§251
251. Catūhi mahābhūtehi nibbattoti cātumahābhūtiko. Tenāha ‘‘catumahābhūtamayassā’’ti. Vamati uggiranto viya hotīti attho. Vantakoti ucchaḍḍako. Vantussayoti upacikāhi vantassa mattikāpiṇḍassa ussayabhūto. Vantasinehasambaddhoti vantena kheḷasinehena sampiṇḍito. Asucikalimalaṃ vamatīti ettha mukhādīhi pāṇakānaṃ niggamanato pāṇake vamatīti ayampi attho labbhateva. Ariyehi vantakoti kāyabhāvasāmaññena vuttaṃ. Dukkhasaccapariññāya vā sabbassapi tebhūmakadhammajātassa pariññātattā sabbopi kāyo ariyehi chandarāgappahānena vanto eva. Taṃ sabbanti yehi tīhi aṭṭhisatehi ussito, yehi nhārūhi sambaddho, yehi maṃsehi avalitto, yena allacammena pariyonaddho, yāya chaviyā rañjito, taṃ aṭṭhiādisabbaṃ accantameva jigucchitvā virattatāyavantameva. ‘‘Yathā cā’’tiādinā vattabbopamatopi vammiko viya vammikoti imamatthaṃ dasseti.
以四大而生者，称为四大本性。故说“有四大本性者”。“呕吐”如同喷岀，意是呕出。所谓“呕”即指喷涂。所谓“喷涂”谓由细小颗粒围绕喷涂的泥土聚成。所谓与喷涂联结，是因喷涂所沾泥沙结缔。所谓肮脏污秽的呕吐，是指诸杂秽物从口鼻排出而称呕吐。阿拉汉所说的“呕吐”，是指身心塌陷的现象的不同表现。因智慧见谛，三世皆因业力结构而生，身心因断除贪欲而塌陷。所有此类性相中，有骨骼支撑，有毛发相缠缚，有肌肉纤维交缠，有丝线传统附着，有颜色染污，从没洁净，皆令人极度厌恶、懈怠。仿佛“如是”，由此比喻表示“呕吐”的意义。
Sambhavati etasmāti sambhavo, mātāpettiko sambhavo etassāti mātāpettikasambhavo. Tassa. Upaciyati etenāti upacayo’ odanakummāsaṃ upacayo etassāti odanakummāsūpacayo. Tassa. Adhuvasabhāvatāya aniccadhammassa, sedagūtha-pitta-semhādi-dhātukkhobha-garubhāvaduggandhānaṃ vinodanāya ucchādetabbadhammassa, parito sambāhanena parimadditabbadhammassa, khaṇe khaṇe bhijjanasabhāvatāya bhedanadhammassa, tato eva vikiraṇasabhāvatāya viddhaṃsanadhammassāti dhamma-saddo paccekaṃ yojetabbo. Tanuvilepanenāti kāyāvalepanena ucchādanavilepanena. Aṅgapaccaṅgābādhavinodanatthāyāti tādisasamuṭṭhāna-sarīravikāravigamāya. Yasmā sukkasoṇitaṃ āhāro, ucchādanaṃ parimaddanañca yathārahaṃ uppādassa, vuḍḍhiyā ca paccayo, tasmā āha ‘‘mātāpettika…pe… kathito’’ti. Uccāvacabhāvoti yathārahaṃ yojetabbo – odanakummāsūpacaya-ucchādanaparimaddanaggahaṇehi uccabhāvo, vaḍḍhī. Mātāpettikasambhavaggahaṇena samudayo. Itarehi avacabhāvo, parihāni, atthaṅgamo pakāsito. Aṅgapaccaṅgānaṃ saṇṭhapanampi hi vaṭṭapaccayattā vaṭṭanti.
“生起”，即趋成、生焉。所谓“生起于母”的生起，即出于母般的生起。于彼如是称为“生起于母”。“缘起”，即炊饭三个月的缘起。于是依此称缘起。由于不常法（无常）如疳痢、胆汁等瘴气，因其杂染污秽而当掩盖；因四方围绕或遮蔽而当软化；因时而腐烂、溃烂或裂开，故应别作调和的法名。所谓薄涂与涂抹，谓用身上涂抹、涂抹排出物。所谓肢体障碍解除者谓能解除此等现象。因软骨血肉饮食、排出及调和相称，是生长条件，故称之为“缘起于母”，述及其生起。所谓有涂膜现象，依炊饭三个月的缘起调和为正，如此即为成长。母般生起的因缘。其他现象则为消退、灭亡，意为消失、解脱。肢体障碍的调理本是依赖条件而起。
Kodho dhūmoti ettha dhūmapariyāyena kodhassa vuttattā dhūma-saddo kodhe vattatīti vuttaṃ ‘‘dhūmo viya dhūmo’’ti. Bhasmanīti bhasmaṃ. Mosavajjanti musāvādo. Dhūmo eva dhūmāyitaṃ. Icchā dhūmāyitaṃ etissāti icchādhūmāyitā, pajā. Icchādhūmāyitasaddassa taṇhāya vutti vuttanayo eva. Dhūmāyantoti vitakkasantāpena saṃtappento, vitakkentoti attho. Palipoti dukkaramahākaddamaṃ. Timūlanti tīhi mūlehi patiṭṭhitaṃ viya acalaṃ pavattanti vuttaṃ. Rajo ca dhūmo ca mayā pakāsitāti rajasabhāvakaraṇaṭṭhena ‘‘rajo’’ti ca dhūmasabhāvakaraṇaṭṭhena ‘‘dhūmo’’ti ca mayā pakāsitā. Pakatidhūmo viya aggissa kilesaggijālassa paññāṇabhāvato. Dhammadesanādhūmo ñāṇaggisandhīpanassa pubbaṅgamabhāvato. Ayaṃ rattiṃ dhūmāyanāti yā divā kattabbakammante uddissa rattiyaṃ anuvitakkanā, ayaṃ rattiṃ dhūmāyanā.
『瞋怒』者，如烟雾旋转般运动。此处以烟雾旋转来形容瞋恚之产生，说瞋恚时应听到如烟雾般的声音，故称“烟雾之声即瞋怒之声”，言“如烟雾、如烟雾”而已。『灰烬』者，即为灰。『谎言』者，言不实之说。烟雾即烟雾所缭绕。『欲』谓心生如被烟雾缭绕，即称为欲欲缭绕。欲之烟雾化，是谓欲烟雾聚合之说。『欲欲缭绕』之声，与渴爱（欲）之作用及诠释相通。『缭绕』者，以分别念及烦恼苦恼所扰乱之意；而『分别』即指其含义。『难讨厌』者，为极为难以忍受。『三根』者，如三根基稳固不动之状而旋转，故言根深柢固。『秽』与『烟雾』乃如实开示者：因秽为秽染火种之所在，名“秽”，烟雾为烟雾之所生，名“烟雾”，皆由我等揭示。烟雾如火燃烧毒害之网照慧生起，此烟雾亦显法义之慧火。法之宣说如烟闇火，先导智慧如烟火燃起焰明。此即夜间烟雾环绕，指白日应行之业不息至夜延续，谓此夜间烟雾环绕之义。此谓夜缭烟雾生动交织之象。
Sattannaṃ dhammānanti idaṃ sutte (cūḷani. mettagūmāṇavapucchāniddesa 28) āgatanayena vuttaṃ. Suttañca tathā ārādhanaveneyyajjhāsayavasena. Tadekaṭṭhatāya vā tadaññakilesānaṃ. Sundarapaññoti ñātatīraṇapahānapariññāya paññāya sundarapañño.
所谓七法，乃此经中所称（出自《小尼·妙问》第28节）依缘而现法。法亦同此，可随善愿力而精勤尊敬。此或作为单一部分，亦为他结业烦恼之一分。所谓美妙智慧，是指有关断烦恼与迁置之智，谓为美妙智慧者。
Etanti ‘‘sattha’’nti etaṃ adhivacanaṃ saṃkilesadhammānaṃ sasanato samucchindanato. Nti vīriyaṃ. Paññāgatikameva paññāya hitasseva adhippetattā. Lokiyāya paññāya ārambhakāle lokiyavīriyaṃ gahetabbaṃ, lokuttarāya paññāya pavattikkhaṇe lokuttaravīriyaṃ gahetabbanti yojanā. Atthadīpanāti upameyyatthadīpanī upamā.
所谓“魁首”，此为从烦恼法教诲中所代表之语。末尾“nti”表精进力。无慧则智慧绝失，只有智慧方能对己有益。对于世俗智慧，初发心时应当取之为世俗勤奋之力；当世间出世智慧展开时，应取之为出世勤奋之力，此为方便之标准。所谓教义之指示，是指比喻而为教义提示之意。
Gāmatoti attano vasanagāmato. Manteti āthabbanamante. Te hi brāhmaṇā araññe eva vācenti ‘‘mā aññe assosu’’nti. Tathā akāsīti cattāro koṭṭhāse akāsi. Evamettha vammikapañhasseva vasena upamā āgatā, sesānaṃ vasena heṭṭhā vuttanayena veditabbā.
所谓村落，即自家所处之乡村。所谓话语，即以言语表达思想者。诸婆罗门或在林地中说“勿让他人听见”。如此，此处似四个篱笆之说。如是，此处便如疑问之方便喻来说明，余者亦可由下文言语联系理解。
Laṅganaṭṭhena nivāraṇaṭṭhena laṅgī, paligho. Ñāṇamukheti vipassanāñāṇavīthiyaṃ. Patatīti pavattati. Kammaṭṭhānauggahaparipucchāvasenāti catusaccakammaṭṭhānassa uggaṇhanena tassa atthaparipucchāvasena ceva vipassanāsaṅkhāta-atthavinicchaya-paripucchāvasena ca. Sabbaso ñātuṃ icchā hi paripucchā. Vipassanā ca aniccādito sabbatebhūmakadhammānaṃ ñātuṃ icchati. Evaṃ vipassanāvasena avijjāpahānamāha, uparikattabbasabbhāvato na tāva maggavasena.
所谓绊脚石与障碍物，指绊住束缚。所谓障碍者，如缰绳。所谓知慧基本，即者观智之实修道途。所谓转动者，即指传转。所谓业处探询，系以四圣谛之法门为根本查问其义，亦兼包含参究其目的之趣旨，属观禅称谓。众生皆有求知欲。观智慧则求知无常等诸法遍所有之根本理，故缘启断无明。就此观法而断疑释惑，由于本法观察应当先行，未由此得成道法之前，还未能成就路径智慧。
Valliantare vāti vā-saddo paṃsuantare vā mattikantare vāti avuttavikappattho. Cittāvilamattakovāti cittakkhobhamattakova. Aniggahitoti paṭisaṅkhānabalena anivārito. Mukhavikulanaṃ mukhasaṅkoco. Hanusañcopanaṃ pāpeti antojappanāvatthāyaṃ. Disā vilokanaṃ pāpeti yattha bādhetabbo ṭhito, taṃdassanatthaṃ nivārakaparivāraṇatthaṃ. Daṇḍasatthābhinipātanti daṇḍasatthānaṃ parassa upari nipātanāvatthaṃ. Yena kodhena aniggahitena mātādikaṃ aghātetabbaṃ ugghātetvā ‘‘ayuttaṃ vata mayā kata’’nti attānampi hanati, taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ ‘‘paraghātanampi attaghātanampi pāpetī’’ti. Yena vā parassa haññamānassa vasena ghātakopi ghātanaṃ pāpuṇāti, tādisassa vasenāyamattho veditabbo. Kodhasāmaññena hetaṃ vuttaṃ ‘‘paraṃ ghātetvā attānaṃ ghātetī’’ti. Paramussadagatoti paramukkaṃsagato. Daḷhaṃ parissayamāvahatāya kodhova kodhūpāyāso. Tenāha ‘‘balavappatto’’tiādi.
所谓风声，乃风声响起于沙尘或者泥土之间，因而产生变化。所谓心怨如大发怒之声。所谓不纠缠者，指因知戒律力而无牵缠。所谓口舌之唇缩紧，意为口紧闭。所谓鼻孔收缩，是为恶念压抑之具。所谓方位环顾，指须观视被障碍之处，为避免侵害而设防护。所谓棍棒之势，即棍棒落击之因缘。以情绪激烈之瞋恚伤害父母等众，先杀人后自杀，亦伤自身，故有说法“杀他人即杀自己业果”。如被杀害者情绪激动，则杀人者亦随之染此业。依一般瞋怒之因果说法，谓“先杀他人而后杀己”，此意亦可引申难测毒害之情。视气势激烈，瞋恚亦极难调伏。达此境者谓之“力量生起”等。
Dvedhāpathasamāhoti appaṭipattihetubhāvato.
此处所谓二道汇合，是指因缺乏对行为不善之原因的了解所致。
Kusaladhammo na tiṭṭhati nīvaraṇehi nivāritaparamattā. Samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāvayato paṭhamaṃ samathena nīvaraṇavikkhambhanaṃ hoti, vipassanā pana tadaṅgavaseneva tāni nīharatīti vuttaṃ ‘‘vikkhambhanatadaṅgavasenā’’ti.
善法不能因为烦恼障碍而成立；烦恼被根本断除之前，禅定（止）作为前行，观照（观）则随后起，止能使烦恼暂时动摇，而观则如同黎明之光，彻底消除烦恼，故称为“使烦恼动摇的黎明之光”。
‘‘Kummova aṅgāni sake kapāle’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.17) kummassa aṅgabhāvena visesato pādasīsāni eva vuccantīti āha ‘‘pañceva aṅgāni hontī’’ti. Vipassanācārassa vuccamānattā adhikārato sammasanīyānameva dhammānaṃ idha gahaṇanti ‘‘sabbepi saṅkhatā dhammā’’ti visesaṃ katvāva vuttaṃ. Tenāha bhagavā ‘‘pañcannetaṃ upādānakkhandhānaṃ adhivacana’’nti.
《增支部·卷一》第十七经中“如断头肢体”等比喻，特指不良肢体，即脚趾，以此说明共有五肢。修习观行时，遍观一切法为集，故谓“诸法皆为集体”，经中明确指出此即“五取蕴名”。
Sunanti koṭṭanti etthāti sūnā, adhikuṭṭananti āha ‘‘sūnāya uparī’’ti. Asināti maṃsakantanena. Ghātiyamānāti haññamānā vibādhiyamānā. Vatthukāmānaṃ upari katvāti vatthukāmesu ṭhapetvā te accādhānaṃ katvā. Kantitāti chinditā. Koṭṭitāti bilaso vibhajitā. Chandarāgappahānanti chandarāgassa vikkhambhanappahānaṃ.
“割断”“切断”等，此即“割断于上方”；“剜肉”即以肉刀割断；“毁灭”“杀伤”，皆谓杀害、损伤；“加置于欲物上”，即于欲物上置放障碍物以阻止；“割断”即剪断、拆分；“除欲爱”即断除欲爱之扩散与维持。
Sammattāti mucchitā sammūḷhā. Nandīrāgaṃ upagamma vaṭṭaṃ vaḍḍhentīti sammūḷhattā evaādīnavaṃ apassantā nandīrāgassa ārammaṇaṃ upagantvā taṃ paribrūhenti. Nandīrāgabaddhāti nandīrāge laggattā tena baddhā. Vaṭṭe laggantīti tebhūmake vaṭṭe sajjanti. Tattha sajjattā eva dukkhaṃ patvāpi na ukkaṇṭhanti na nibbindanti. Idha anavasesappahānaṃ adhippetanti āha ‘‘catutthamaggena nandīrāgappahānaṃ kathita’’nti.
“圆满”“彻底”“完全”之意；“满载着爱欲的森林，因茂盛而增长”“不觉此新故，接近烦恼原由而围绕滋养”，称此为“爱欲缚缚”，意谓被爱欲束缚；被缚于烦恼林中，则虽遭苦难降临，亦无憎离之心，称“第四火已说断除烦恼爱欲”。
Anaṅgaṇasutte (ma. ni. aṭṭha. 1.63) pakāsito eva ‘‘chandādīhi na gacchantī’’tiādinā. ‘‘Buddho so bhagavā’’tiādi ‘‘namo karohī’’ti (ma. ni. 1.249, 251) vuttanamakkārassa karaṇākāradassanaṃ. Bodhāyāti catusaccasambodhāya. Tathā damathasamathataraṇaparinibbānāni ariyamaggavasena veditabbāni. Samathaparinibbānāni pana anupādisesavasenapi yojetabbāni. Kammaṭṭhānaṃ ahosīti vipassanākammaṭṭhānaṃ ahosi. Etassa pañhassāti etassa pannarasamassa pañhassa attho. Evaṃ itaresupi vattabbaṃ vipassanākammaṭṭhānaṃ khīṇāsavaguṇehi matthakaṃ pāpento yathānusandhināva desanaṃ niṭṭhapesi, na pucchitānusandhināti adhippāyo. Nanu ca pucchāvasenāyaṃ desanā āraddhāti? Saccaṃ āraddhā, evaṃ pana ‘‘pucchāvasiko nikkhepo’’ti vattabbaṃ, na ‘‘pucchānusandhivasena niṭṭhapitā’’ti. Antarapucchāvasena desanāya aparivattitattā ārambhānurūpameva pana desanā niṭṭhapitā.
《中部注疏》（卷一第六十三经）明说“断除欲等贪爱”，称“彼即是觉者世尊”；有“顶礼”语句（卷一二四九页、二五一页）表示修习觉悟者；觉悟即四圣谛之彻悟，理应知晓；由止修行者在三摩地赴入涅槃，虽无染涅槃，然须辅以观修行；此为观修行之功用。此问题，即该十五问之一。诸法不可违反，行者应以破除贪、痴等垢净为标的，循序正法示现，非问答追寻故。然问答不失为修行法，故于教行中起首问而结止问，顺法而终止，亦名成就。
Vammikasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《蚁垤经注》的隐义阐明完毕。
4. Rathavinītasuttavaṇṇanā四、《传车经注》
§252
252. Mahāgovindena pariggahitatākittanaṃ tadā magadharājena pariggahitūpalakkhaṇaṃ. Tassa hi so purohito. Mahāgovindoti purātano eko magadharājāti keci. Gayhatīti gaho, rājūnaṃ gaho rājagahaṃ. Nagara-saddāpekkhāya napuṃsakaniddeso. Aññepettha pakāreti rājūhi disvā sammā patiṭṭhāpitattā tesaṃ gahaṃ gehabhūtantipi rājagahaṃ. Ārakkhasampattiādinā anatthuppattihetutāya upagatānaṃ paṭirājūnaṃ gahaṃ gahabhūtantipi rājagahaṃ, ārāmarāmaṇīyakādīhi rājate, nivāsasukhatādinā sattehi mamattavasena gayhati, pariggayhatīti vā rājagahanti evamādike pakāre. Buddhakāle ca cakkavattikāle cāti idaṃ yebhuyyavasena vuttaṃ. Veḷūhi parikkhittaṃ ahosi, na pana kevalaṃ kaṭṭhakapavanameva. Rañño uyyānakāle patiṭṭhāpitaaṭṭālakavasena aṭṭālakayuttaṃ.
由大果德玛王建立的围墙的清理工作，此时由马嘎达国王亲自巡视。此人正是大果德玛王的祭司。关于“大果德玛”，有古籍称此人为古时一位马嘎达国王。有说法指“加耶”意指领地，王者的领地称为“王舍城”。因城名为村落语词，故男性者中无此词义。他在他处对诸王进行宣达，见证其确立的家业，视为其领地，故称“王舍”亦有“家成”的义。因护卫财富等因素，非利益成就的缘故，成为守护王者的家属，也即“王舍”；由王宫楼阁、园林美丽等处，因居住舒适由众生爱惜，故称“家成”或“王舍”为此种语意。佛陀时代及转轮圣王时代，此词多被使用。城墙以木栅围闭，不全是芦苇草罩。王在花园时设立有围栏，称为八垣围合。
Jananaṃ jāti, jātiyā bhūmi jātibhūmaṃ, jāyi vā mahābodhisatto etthābhi jāti, sā eva bhūmīti jātibhūmaṃ, sā imesaṃ nivāsoti jātibhūmakāti āha ‘‘jātibhūmakāti jātibhūmivāsino’’ti. Kassa panāyaṃ jātibhūmīti āha ‘‘taṃ kho panā’’tiādi. Tena anaññasādhāraṇāya jātiyā adhippetattā sadevake loke supākaṭabhāvato visesanena vināpi visiṭṭhavisayova idha jāti-saddo viññāyatīti dasseti. Tenāha ‘‘sabbaññubodhisattassa jātaṭṭhānasākiyajanapado’’ti. Tatthapi kapilavatthusannissayo padesoti āha ‘‘kapilavatthāhāro’’ti.
“出生”即“生起”，因出生而具大地，名为“出生大地”，大觉者在此而出生，此界亦谓“大地”，此处所住称为“出生大地”，故称“出生大地主”。对此何为“出生大地”，答曰：那就是“出生大地”。此以出生为根本，超出常见的一般意义，在诸天世间所有现象或善果中特殊突出，说明此“出生”之名独具殊胜含义。故称：“一切大觉者之出生地，是所属众生国土。”依其根本在咖毕拉国土之说，故谓“咖毕拉果园”为其名。
Garudhammabhāvavaṇṇanā重法性质的解说
Sākiyamaṇḍalassāti sākiyarājasamūhassa. Dasannaṃ appicchakathādīnaṃ vatthu dasakathāvatthu, appicchatādi. Tattha suppatiṭṭhitatāya tassa lābhī dasakathāvatthulābhī. Tatthāti dasakathāvatthusmiṃ.
所谓“释族区域”是释迦族王族群居之处。十处供养物等场所为十种供养之所，十种供养包括供养物等。因此皇家受供众多，拥有十种供养之地。此谓十种供养处。
Garukaraṇīyatāya dhammo garu etassāti dhammagaru, tassa bhāvo dhammagarutā, tāya. ‘‘Ajjhāsayena veditabbo’’ti vatvā na kevalaṃ ajjhāsayeneva, atha kho kāyavacīpayogehipi veditabboti dassento ‘‘dhammagarutāyeva hī’’tiādimāha. Tiyāmarattiṃ dhammakathaṃ katvāti ettha ‘‘kumbhakārassa nivesane tiyāmarattiṃ vasanto dhammakathaṃ katvā’’ti evaṃ vacanasesavasena attho veditabbo. Aññathā yathālābhavasena atthe gayhamāne tiyāmarattiṃ dhammakathā katāti āpajjati, na ca taṃ atthi. Vakkhati hi ‘‘bahudeva rattinti diyaḍḍhayāmamatta’’nti. Dasabalādiguṇavisesā viya dhammagāravahetukā parahitapaṭipattipi sabbabuddhānaṃ majjhe bhinnasuvaṇṇaṃ viya sadisā evāti imassa bhagavato dhammagāravakittane ‘‘kassapopi bhagavā’’tiādinā kassapabhagavato dhammagāravaṃ dasseti.
所谓庄重严肃之法，谓法庄严，此为“法之庄严”，即法的庄重性质。如言“应由主宰心识了知”，不仅凭心，还应结合身体言语等各方面，说明“法之庄严”的本质。此当由受持者领悟。文中提及王府中“竹匠居住时在夜晚诵说法”，由此语句暗示其含义。若以别义理解为因获得，夜中诵法之说难成立。文中说“常多为夜半”，如十万兵众具特色之法被众多佛陀推崇，故此世尊的法庄严赞叹也如是；提及咖萨巴佛的法庄严以示证。
Cārikaṃ nikkhamīti janapadacārikaṃ carituṃ nikkhami. Janapadacārikāya akāle nikkhantattā kosalarājādayo vāretuṃ ārabhiṃsu. Pavāretvā hi caraṇaṃ buddhāciṇṇaṃ. Puṇṇāya sammāpaṭipattiṃ paccāsīsanto bhagavā ‘‘kiṃ me karissasī’’ti āha.
“出行四方”谓为赴各地行走。出门赴行旅。出于行旅尚未满时，萨罗国王等开始阻拦。阻止后去行旅者转为受佛清净引导。之后，佛陀问弟子们：“我应当做何？”表其关怀。
Anahātovāti dhammasavanussukkena sāyanhe buddhāciṇṇaṃ nhānaṃ akatvāva. Attahitaparahitapaṭipattīsu ekissā dvinnañca atthitāsiddhā catubbidhatā paṭipattikatā eva nāma hotīti vuttaṃ ‘‘paṭipannako ca nāma…pe… catubbidho hotī’’ti. Paṭikkhepapubbakopi hi paṭipanno atthato paṭipannattho evāti. Kāmaṃ attahitāya paṭipanno tāya sammāpaṭipattiyā sāsanaṃ sobhati, na pana sāsanaṃ vaḍḍheti appossukkabhāvato, na ca kāruṇikassa bhagavato sabbathā manorathaṃ pūreti. Tathā hi bhagavā paṭhamabodhiyaṃ ekasaṭṭhiyā ca arahantesu jātesu – ‘‘caratha, bhikkhave, bahujanahitāyā’’tiādinā (dī. ni. 2.86-88; mahāva. 32) bhikkhū parahitapaṭipattiyaṃ niyojesi. Tena vuttaṃ ‘‘evarūpaṃ bhikkhuṃ bhagavā na pucchati, kasmā? Na mayhaṃ sāsanassa vuḍḍhipakkhe ṭhito’’ti.
“不曾打击”指以乐闻无厌之法音，暮时佛陀集会时并未洗浴。对于自利利他的行为，或是一与二者之成就或效力，称为四种行为，即多样成就，谓“已修成者……四种”。由起始相续来看，修行为本身即是真正的修持。因利乐他行，依正法修习使戒律光显，不生憾意，亦不因慈悲世尊而一味满足所愿。如佛在初菩提觉时及六十一位阿拉汉出生时曾告：“行吧，比库，为大众利益”等（见《中部·尼陆吒经》2.86-88；《大部杂事》32）。故此，佛不询问比库，更因自身法不增不减。
Samudāyo appakena ūnopi anūno viya hotīti bākulattheraṃ catuttharāsito bahi katvāpi ‘‘asītimahātherā viyā’’ti vuttaṃ. Asītimahātherasamaññā vā avayavepi aṭṭhasamāpattisāmaññā viya daṭṭhabbā. Īdise ṭhāne bahūnaṃ ekato kathanaṃ mahatā kaṇṭhena ca kathanaṃ satthu cittārādhanamevāti tehi bhikkhūhi tathā paṭipannanti dassento ‘‘te bhikkhū meghasaddaṃ sutvā’’tiādimāha. Guṇasambhāvanāyāti vakkhamānaguṇahetukāya sambhāvanāya sambhāvito, na yena kenaci kiccasamatthatādinā.
集起即使微少，也非无有之义，故长老巴库陀将其舍弃，以说“非东大长老也”。然与非东大长老同等者，亦当视为八种修聚之体。于此处，诸说多出，语声高昂，道师心意乃专注于此，故诸比库亦如是行，显示他们从“闻彼雷声”等得明。所谓“资质发扬”，谓由于发言缘故成就资质，并非因事役等与之相称。
Garudhammabhāvavaṇṇanā niṭṭhitā. · 重法性质的解说完毕。
Appicchatādivaṇṇanā少欲等的解说
Appa-saddassa parittapariyāyataṃ manasi katvā āha ‘‘byañjanaṃ sāvasesaṃ viyā’’ti. Tenāha ‘‘na hi tassā’’tiādi. Appa-saddo panettha abhāvatthoti sakkā viññātuṃ ‘‘appābādhatañca sañjānāmī’’tiādīsu (ma. ni. 1.225; 2.134) viya.
思虑语声极微之际，心内转遍，于是言“全然音韵尽备”。遂复云“非然也”等。此处可明了微小语声不存，即可知其为“亦知微细不顺畅”等，如此可得明。
Atricchatā nāma (a. ni. ṭī. 1.1.63) atra atra icchāti katvā. Asantaguṇasambhāvanatāti attani avijjamānaṃ guṇānaṃ vijjamānānaṃ viya paresaṃ pakāsanā. Saddhoti maṃ jano jānātūti vattapaṭipattikārakavisesalābhīti jānātu ‘‘vattapaṭipattiāpāthakajjhāyitā’’ti evamādinā. Santaguṇasambhāvanāti icchācāre ṭhatvā attani vijjamānasīladhutadhammādiguṇavibhāvanā. Tādisassa hi paṭiggahaṇe amattaññutāpi hoti.
所谓“多欲”，是到处有所欲求。如“不善资质之显现”，谓于自身无知之资质显现他处。“信”谓愿众生知我所言不异，因传播、实践等事获殊特之利，故言“于传播实践的障碍中深思”之意。“善资质之显现”者，于欲为态度立定，乃透视自身已知的品行清净、法相等资质。此类接受缘起，虽无过度执着亦然。
Gaṇhantoyeva ummujji aññesaṃ ajānantānaṃyevāti adhippāyo.
“自为取者，亦使不知者受其影响”，谓意旨在此。
Appicchatāpadhānaṃ puggalādhiṭṭhānena catubbidhaṃ icchāpabhedaṃ dassetvā punapi puggalādhiṭṭhānena catubbidhaṃ icchāpabhedaṃ dassento ‘‘aparopi catubbidhoappiccho’’tiādimāha. Dāyakassa vasanti dāyakassa cittavasaṃ. Deyyadhammassa vasanti deyyadhammassa appabahubhāvaṃ. Attano thāmanti attano yāpanamattakathāmaṃ.
少欲念以人之专注，显现四种欲爱之别，又以人之专注，显现四种欲爱之别，乃述“彼亦为少欲者，四种尤其如是”者。施者所在即其心所在。受施法所在，即受施法之多寡所在。自于己所恃，即为自身安立之所及。
Ekabhikkhupi na aññāsi sosānikavatte sammadeva vuttittā. Abbokiṇṇanti avicchedaṃ. Dutiyo maṃ na jāneyyāti dutiyo sahāyabhūtopi yathā maṃ jānituṃ na sakkuṇeyya, tathā saṭṭhi vassāni nirantaraṃ susāne vasāmi, tasmā ahaṃ aho sosānikuttamo.
一比库不知《淑安经》本义，唯从正传解说。谓“不中断”意。第二人不当了解我，第二人虽为同伴，亦不能知我，如此连续六十年如常安住，故言“啊，我乃《淑安经》优胜”。
Dhammakathāya janataṃ khobhetvāti lomahaṃsanasādhukāradānacelukkhepādivasena sannipatitaṃ itarañca ‘‘kathaṃ nu kho ayyassa santikeva dhammaṃ sossāmā’’ti kolāhalavasena mahājanaṃ khobhetvā. Gatoti ‘‘ayaṃ so, tena rattiyaṃ dhammakathā katā’’ti jānanabhayena pariyattiappicchatāya pariveṇaṃ gato.
因讲解佛法而激怒大众，于是众多人因毛发竖立、情绪不稳、轻薄傲慢等诸般聚集，喧哗纷乱地抗议，另有人问道：「我们怎能仅在尊长面前聆听佛法？」以喧哗声扰乱大众。有人说：「他就是那个，昨夜有讲法。」因害怕被识破误解，经书学者避开人群离去。
Tayokulaputtā viyāti pācīnavaṃsadāye samaggavāsaṃ vutthā tayo kulaputtā viya. Pahāyāti pubbabhāge tadaṅgādivasena pacchā aggamaggeneva pajahitvā.
三位同族之子像是在东边村落里一同住着的三兄弟。他们当时抛弃了过去居住地，舍弃了旧有的衣物和门客，像走在正确的道路上那样前行。
Appicchatādivaṇṇanā niṭṭhitā. · 少欲等的解说完毕。
Dvādasavidhasantosavaṇṇanā十二种知足之阐释
Pakatidubbalādīnaṃ garucīvarādīni naphāsubhāvāvahāni sarīrakhedāvahāni ca hontīti payojanavasena naatricchatādivasena tāni parivattetvā lahukacīvaraparibhogo na santosavirodhīti āha ‘‘lahukena yāpentopi santuṭṭhova hotī’’ti. Mahagghacīvaraṃ, bahūni vā cīvarāni labhitvāpi tāni vissajjetvā tadaññassa gahaṇaṃ yathāsāruppanaye ṭhitattā na santosavirodhīti āha ‘‘tesaṃ…pe… dhārentopi santuṭṭhova hotī’’ti. Evaṃ sesapaccayesupi yathābalayathāsāruppasantosaniddesesu apisaddaggahaṇe adhippāyo veditabbo. Yathāsāruppasantosoyeva aggo alobhajjhāsayassa ukkaṃsanato.
由于能力不足，不能持有粗重的衣服等，且不能载运用非净服饰以及对身体有损害之物，故于此缘故不戴粗糙而难用的衣物，仅用轻便简易的衣服满足享用，无所怨恨。即便获得大块的僧衣或多件衣服，无论抛弃多少而保留只一种，仍然满足且不反对。由此可知，在余衣供应的适当承受及满足中，恰有统摄之道；满足如实的适当用具，具备断除贪心之效。
Dvādasavidhasantosavaṇṇanā niṭṭhitā. · 十二种知足之阐释已毕。
Tividhapavivekavaṇṇanā三种远离之阐释
Ekoti ekākī. Gacchatīti cuṇṇikairiyāpathavasena vuttaṃ. Caratīti vihārato bahi sañcāravasena, viharatīti divāvihārādivasena. Kāyavivekoti ca nekkhammādhimuttassa bhāvanānuyogavasena vivekaṭṭhakāyatā, na jhānavivekamattaṃ. Tenāha ‘‘nekkhammābhiratāna’’nti. Parisuddhacittānanti nīvaraṇādisaṃkilesato visuddhacittānaṃ. Paramavodānappattānanti vitakkāditaṃtaṃjhānapaṭipakkhavigamena paramaṃ uttamaṃ vodānaṃ pattānaṃ. Nirupadhīnanti kilesupadhiādīnaṃ vigamena nirupadhīnaṃ.
「一」者，指独身。说「走」是指以车轮般速度行走之意。「行」乃指远离住处行动四处游历。「住」乃指每日昼夜停留处。所谓「身心分别」是指秉持出离之念专注修习，非指禅那的完全入定。因此谓之「趣向出离者」。净心者，乃指于烦恼及诸染污痴除净者。「最上觉悟之声」者，谓由生起于思维等念，随禅修而降伏之最上觉悟。无执者，指远离烦恼及心染一切。如此余后依止于能力所及之适当满足中立，为证得喜悦。
Tividhapavivekavaṇṇanā niṭṭhitā. · 三种远离之阐释已毕。
Pañcavidhasaṃsaggavaṇṇanā五种交往之阐释
Saṃsīdati etenāti saṃsaggo, rāgo. Savanahetuko, savanavasena vā pavatto saṃsaggo savanasaṃsaggo. Esa nayo sesesupi. Kāyasaṃsaggo pana kāyaparāmāso. Itthī vāti vadhū, yuvatī vā. Sandhānetunti pubbenāparaṃ ghaṭetuṃ. Sotaviññāṇavīthivasenāti idaṃ mūlabhūtaṃ savanaṃ sandhāya vuttaṃ, tassa piṭṭhivattakamanodvārikajavanavīthīsu uppannopi rāgo savanasaṃsaggoyeva. Dassanasaṃsaggepi eseva nayo. Anitthigandhabodhisatto parehi kathiyamānavasena pavattasavanasaṃsaggassa nidassanaṃ. Tissadaharo attanā suyyamānavasena. Tattha paṭhamaṃ jātake veditabbanti itaraṃ dassento ‘‘daharo kirā’’tiādimāha. Kāmarāgena viddhoti rāgasallena hadaye appito anto anuviddho.
所谓“缠绕”是指贪欲的纠缠。其因缘是聆听，借由听闻而产生的缠绕称为听闻缠绕。此缠绕之法亦适用于余诸缠绕。以身体的执著也是一类身体缠绕。妇女即指妻子或年青妇女。所谓“结合”，指以前后相继连结之本质。以耳根意识的通途而言，谓根本之听闻，虽在地翻波、心流河道中出现，贪爱亦同样生起于听闻的依缘。见闻之爱也相同。此为不善香味菩萨（烦恼之觉知者）在与别人交谈时对声闻结合之示范。三达人以自我调伏为法。其处应以最初本生故事知晓，另有余人说「是少男也」之类。贪欲因贪欲针扎而心中隐隐作痛，终究未能断绝。
Soti dassanasaṃsaggo. Evaṃ veditabboti vatthuvasena pākaṭaṃ karoti. Tasmiṃ kira gāme yebhuyyena itthiyo abhirūpā dassanīyā pāsādikā, tasmā thero ‘‘sace antogāme na carissasī’’ti āha. Kālasseva paviṭṭhattā yāguṃ adāsi, tasmā yāgumeva gahetvā gacchantaṃ ‘‘nivattatha, bhante, bhikkhaṃ gaṇhāhī’’ti āhaṃsu. Yācitvāti ‘‘na mayaṃ, bhante, bhikkhaṃ dātukāmā nivattema, apica idaṃ bhante kāraṇa’’nti yācitvā.
此是听见见闻结合。应如是知之，以事理表明。在那个村庄里，有许多妇女容貌美丽，举止合宜，因此长老说：「若你不在村内活动。」即时起身，就准备供养饮食，众人请曰：「请回吧，尊者，请受乞食。」请求意为：「我们非欲赠予乞食，且此间另有缘由故。」
Ādito lapanaṃ ālāpo, vacanapaṭivacanavasena pavatto lāpo sallāpo. Bhikkhuniyāti idaṃ nidassanamattaṃ. Yāya kāyacipi itthiyā santakaparibhogavasena uppannarāgopi sambhogasaṃsaggova.
“Ādito lapanaṃ ālāpo”是指最初所起的讲话，因言语对答相继而成的谈话即为闲谈。所称“比库尼”者，此乃示例用词。这里说的是女性身体上若因妄情的缠绕而起的爱慕，是同性爱情的一种身体上的亲近接触。
Pañcavidhasaṃsaggavaṇṇanā niṭṭhitā. · 五种交往之阐释已毕。
Gāhagāhakādivaṇṇanā执取者等之解释
Bhikkhuno bhikkhūhi kāyaparāmāso kāyasambāhanādivasena. Kāyasaṃsagganti kāyaparāmāsasaṃsaggaṃ. Gāhagāhakoti gaṇhanakānaṃ gaṇhanakoti attho. Gāhamuttakoti ayoniso āmisehi saṅgaṇhanakehi sayaṃ muccanako. Muttagāhakoti yathāvuttasaṅgahato muttānaṃ saṅgaṇhanako. Muttamuttakoti muccanakehi sayampi muccanako. Gahaṇavasena saṅgaṇhanavasena. Upasaṅkamanti tato kiñci lokāmisaṃ paccāsīsantā, na dakkhiṇeyyavasena. Bhikkhupakkhe gahaṇavasenāti paccayalābhāya saṅgaṇhanavasenāti yojetabbaṃ. Vuttanayenāti ‘‘āmisenā’’tiādinā vuttanayena.
“比库”与其他比库之间的身体亲近，指以身体纠缠等形式的身体接触。身体接触即是身体亲近的结合。“加诃加迦”指持合者，即以不正当的私欲习气将自己缠绕束缚者。“加诃目迦”指无智地以上述肮脏杂染的缠绕自缚之人。“目迦加诃”指缠绕者自身也被缠绕束缚。“加诃”即缠绕，持合之意。由此可见“近前”指的是那些艳迷世间欲望的人，不是值得尊敬的人群。说“比库群体以加诃缠绕”是指因条件而得接触身体接触。“说法”指以“以欲”之类言语所言说的行为方法。
Ṭhānanti attano ṭhānāvatthaṃ. Pāpuṇituṃ na deti uppannameva taṃ paṭisaṅkhānabalena nīharanto vikkhambheti. Tenāha ‘‘mantenā’’tiādi. Yathā jīvitukāmo puriso kaṇhasappena, amittena vā saha na saṃvasati, evaṃ khaṇamattampi kilesehi saha na saṃvasatīti attho.
“场所”指本人的处所与依据。因无法达到而身被现象所局限，于是退避到一边而迟延其行。故此说“苦恼者”等。譬如渴望生命的人，不与黑蛇或敌人共处，即使是稍纵即逝的时间，也不与烦恼同处，意指此义。
Catupārisuddhisīlaṃ lokiyaṃ lokuttarañca. Tathā samādhipi. Vipassanāya pādakā vipassanāpādakāti aṭṭhasamāpattiggahaṇena yathā lokiyasamādhi gahito, evaṃ vipassanāpādakā etesanti vipassanāpādakāti aṭṭhasamāpattiggahaṇeneva lokuttaro samādhi gahito. Yathā hi cattāri rūpajjhānāni adhiṭṭhānaṃ katvā pavatto maggasamādhi vipassanāpādako, evaṃ cattāri arūpajjhānāni adhiṭṭhānaṃ katvā pavattopi. Samāpattipariyāyo pana pubbavohārena veditabbo. Paṭipakkhasamucchedanena sammā āpajjanato vā yathā ‘‘sotāpattimaggo’’ti. Evamettha sīlasamādhīnampi missakabhāvo veditabbo, na paññāya eva. Vimuttīti ariyaphalanti vuttaṃ ‘‘vimuttisampanno’’ti vuttattā. Tañhi nipphādanaṭṭhena sampādetabbaṃ, na nibbānanti.
四种纯净的戒行既有世间和出世间之分，如同禅定也是如此。所谓“观行”的“观行之足”是以八种禅定境界为依据，如同世俗禅定是施行于八种禅定之中，观行之根亦是以八种禅定标准，为出世间的高级禅定所涵摄。正如四种色禅定专注生成的道境界禅定“观行之足”，亦如同四非色禅定专注生成的禅定，八种禅定应观察其前因。通过正断断除对境的对应，得到“入流之道”等。对此戒定亦应观察错乱的存在，不仅凭慧。“解脱”指圣果所称“具足解脱”，应以平息烦恼为实现之本，不是涅槃之名。
Ettha ca appicchatāya laddhapaccayena paritussati, santuṭṭhatāya laddhā te agadhito amucchitoādīnavadassī nissaraṇapañño paribhuñjati, evaṃbhūto ca katthaci alaggamānasatāya pavivekaṃ paribrūhento kenaci asaṃsaṭṭho viharati gahaṭṭhena vā pabbajitena vā. So evaṃ ajjhāsayasampanno vīriyaṃ ārabhati appattassa pattiyā, anadhigamassa adhigamāya. Ārabhanto ca yathāsamādinnaṃ attano sīlaṃ paccavekkhati, tassa sīlassa suparisuddhataṃ nissāya uppajjati avippaṭisāro, ayamassa sīlasampadā. Tassa avippaṭisāramūlakehi pāmojjapītipassaddhisukhehi sammā brūhitaṃ cittaṃ sammadeva samādhiyati, ayamassa samādhisampadā. Tato yathābhūtaṃ jānaṃ passaṃ nibbindati, nibbindaṃ virajjati, virāgā vimuccati, ayamassa paññāsampadā. Vimuttacittatā panassa vimuttisampadā, tato vimuttito ñāṇadassananti etesaṃ dasannaṃ kathāvatthūnaṃ anupubbī veditabbā. Tassa yo dasahi kathāvatthūhi samannāgamo, ayaṃ attahitāya paṭipatti. Yā nesaṃ paresaṃ saṃkittanaṃ, ayaṃ parahitāya paṭipatti. Tāsu purimā ñāṇapubbaṅgamā ñāṇasampayuttā ca, itarā karuṇāpubbaṅgamā karuṇāsampayuttā cāti sabbaṃ ñāṇakaruṇākaṇḍaṃ vattabbaṃ.
修习时因精勤习得条件而感到满足，心安而自在，不受烦恼缠绕，受智者护持善知识的滋养。如此即使境界不同，有人仍能保持独处生活，无论居家或出家。此人具足正确的志向，发起勇猛之精进，追求无境界的达成。开始能反观自己的戒律，以戒律的清净无染为依托，产生无退转的根基，此即戒德。基于无退转的戒德引生愉悦、喜悦、安乐等心态，使心正受禅定，此即定德。继而真实了解和观察，生起厌倦，厌离烦恼而解脱，此即慧德。解脱心即是解脱德，此后随彼十种对象依次逐步观察理解。若具足这十种对象即是自我利益的修行；若为他人广泛传扬，即是利他的修持。在此事先有智慧之先导者称为“智慧功德”，另有以慈悲为先导者称为“慈悲功德”，总称为“智慧慈悲之总纲”。
Dasahikathāvatthūhi karaṇabhūtehi bhikkhūnaṃ ovādaṃ deti, ‘‘bhikkhunā nāma atricchatādike dūrato vajjetvā sammadeva appicchena bhavitabba’’ntiādinā taṃ taṃ kathāvatthuṃ bhikkhūnaṃ upadisatīti attho. Upadisanto hi tāni ‘‘tehi bhikkhū ovadatī’’ti vutto. Ovadatiyeva sarūpadassanamattena. Sukhumaṃ atthaṃ parivattetvāti evampi appicchatā hoti evampīti appicchatādivasena aparāparaṃ appicchatāvuttiṃ dassetvā tattha sukhumanipuṇaṃ appicchatāsaṅkhātaṃ atthaṃ jānāpetuṃ na sakkoti. Viññāpetīti yathāvuttehi visesehi viññāpeti. Kāraṇanti yena kāraṇena appicchatā ijjhati, taṃ pana ‘‘mahicchatādīsu ete dosā, appicchatāya ayamānisaṃso’’tiādīnavānisaṃsadassanaṃ daṭṭhabbaṃ. Sammā hetunā appicchataṃ dassetīti sandassako. Gāhetunti yathā gaṇhati, tathā kātuṃ, tattha paṭṭhapetunti attho. Ussāhajananavasenāti yathā taṃ samādānaṃ niccalaṃ hoti, evaṃ ussoḷhiyā uppādanavasena sammadeva uttejetīti samuttejako. Ussāhajāteti appicchatāya jātussāhe. Vaṇṇaṃ vatvā tattha sampattiṃ āyatiñca labbhamānaguṇaṃ kittetvā sampahaṃseti sammadeva pakārehi tosetīti sampahaṃsako. Evaṃ santuṭṭhiādīsu yathārahaṃ yojanā kātabbā.
以十种谈论对象作比库们修学之自戒的规范，告诫说：“于此诸恶等处及贪欲等，须离远而善修自持。”此是依不同谈论主题针对比库们的劝导。所谓“劝导”，意即“比库以此训诲对他人进行教化”。劝导不过是表面现象的呈现。以细微之义为转变，即显示如是的贪欲状态，依“贪欲等恶因，是此贪欲之故”等因缘说明贪欲之因，明示正当之理。所谓“掌握”意即接纳，确立其理。所谓“奋发生起”，如持心不动的专注，正如激发力量而生起精进。所谓“精进产生”，指因贪欲而引起多次努力。称赞其功德，因而使满足和所获之美事乃至繁荣兴盛皆得称扬。由此针对满足等可估量之功德，施加应当的调整。
Gāhagāhakādivaṇṇanā niṭṭhitā. · 执取者等之解释已毕。
Pañcalābhavaṇṇanā五利养之解释
§253
253.Satthu sammukhā evaṃ vaṇṇo abbhuggatoti. Iminā tassa vaṇṇassa yathābhūtaguṇasamuṭṭhitataṃ dasseti. Mandamando viyāti ati viya acheko viya. Abalabalo viyāti ati viya abalo viya. Bhākuṭikabhākuṭiko viyāti ati viya dummukho viya. Anumassāti anumasitvā, dasa kathāvatthūni sarūpato visesato ca anupariggahetvāti attho. Pariggaṇhanaṃ pana nesaṃ anupavisanaṃ viya hotīti vuttaṃ ‘‘anupavisitvā’’ti. Sabrahmacārīhi vaṇṇabhāsanaṃ eko lābhoti yojanā. Evaṃ sesesupi. Patthayamāno evamāha dhammagarutāyāti adhippāyo.
253. “Satthu sammukhā evaṃ vaṇṇo abbhuggato”者，谓“世尊面前如是所称谓，已得成就”。是以此种称谓，显示其真实本性如实而起。如若缓慢而现，甚或独立而现；软弱而现，甚或无力而现；嘴唇颤抖而现，甚或面貌愚钝而现。此乃依推测并据十类事理的相似特异而推断之义。所谓推断，即非已入座而为盘算者。于出家众中，一种说法之表达犹如一由旬之利益。其余亦然。如法授受者因此说“法之要诀”即为主导法则。
Pañcalābhavaṇṇanā niṭṭhitā. · 五利养之解释已毕。
Cārikādivaṇṇanā游行等之解释
§254
254. Abhiramanaṃ abhirataṃ, tadeva anunāsikalopaṃ akatvā vuttaṃ ‘‘abhiranta’’nti. Bhāvanapuṃsakañcetaṃ. Anabhirati nāma natthi, abhiramitvā ciravihāropi natthi sammadeva pariññātavatthukattā. Sabbasahā hi buddhā bhagavanto asayhalābhino.
254. “Abhiramanaṃ abhirataṃ”者，谓乐趣、欢喜。此种意义经解释删除后成“Abhiranta”。指习修者。“不欢喜”者无有，欢喜后长久住持乃为正觉所知详尽之义。诸佛世尊皆无所求，故无贪染之利。
Pubbe dhammagarutākittanapasaṅgena gahitaṃ aggahitañca mahākassapapaccuggamanādiṃ ekadesena dassetvā vanavāsitissasāmaṇerassa vatthuṃ vitthāretvā janapadacārikaṃ kathetuṃ ‘‘bhagavā hī’’tiādi āraddhaṃ. Ākāsagāmīhi saddhiṃ gantukāmo ‘‘chaḷabhiññānaṃ ārocehī’’ti āha. Saṅghakammena sijjhamānāpi upasampadā satthu āṇāvaseneva sijjhanato ‘‘buddhadāyajjaṃ te dassāmī’’ti vuttanti vadanti. Apare ‘‘aparipuṇṇavīsativassasseva tassa upasampadaṃ anujānanto satthā ‘buddhadāyajjaṃ tedassāmī’ti avocā’’ti vadanti. Upasampādetvāti dhammasenāpatinā upajjhāyena upasampādetvā.
先由赞扬法的高贵称号，巧妙引出大咖萨巴及其前来之事，单一集体中以一日显现，详细讲述森林中沙玛内拉之故事，广泛阐释乡野劝化法门开示“世尊来临”等开端。与空行者同赴，语曰：“六通之智慧已经显现。”虽以僧团仪式净戒，升上比库戒时亦如佛来赐福，“我必示汝如佛的礼物”。有人称“如不圆满二十五年戒期而授戒，世尊亦应示佛赐福”。“上授戒”者为法军帅、法师、导师所传授。
Navayojanasatikaṃ majjhimadesapariyāpannameva, tato paraṃ nādhippetaṃ dandhatāvasena gamanato. Samantāti gatagataṭṭhānassa catūsu passesu. Aññenapi kāraṇenāti bhikkhūnaṃ samathavipassanātaruṇabhāvato aññenapi majjhimamaṇḍale veneyyānaṃ ñāṇaparipākādikāraṇena nikkhamati, antomaṇḍalaṃ otarati. Sattahi vātiādi ‘‘ekaṃ māsaṃ vā’’tiādinā vuttānukkamena yojetabbaṃ.
行走于新十由旬中腹地边境，自此以后无人践踏。四面皆是往来驻足之地。因比库们禅定观修初成，或因他故，中间圈层自然涌出知识成熟者，故离开内圈，越过边界。以七月等曰“一月或如是”等经过之次序应结合使用。
Sarīraphāsukatthāyāti ekasmiṃyeva ṭhāne nibaddhavāsena ussannadhātukassa sarīrassa virecanena phāsubhāvatthāya. Aṭṭhuppattikālābhikaṅkhanatthāyāti aggikkhandhūpamasutta (a. ni. 7.72) maghadevajātakādidesanānaṃ (jā. 1.1.9) viya dhammadesanāya aṭṭhuppattikālassa ākaṅkhanena. Surāpānasikkhāpadapaññāpane (pāci. 326) viya sikkhāpadapaññāpanatthāya. Bodhaneyyasatte aṅgulimālādike bodhanatthāya. Nibaddhavāsañca puggalaṃ uddissa cārikā nibaddhacārikā.
“身热之义”者，为在一处固定住所因身心烦热排逆而生热之情。强调生死无常之时欲得利益，如火部执著经、大魔王感应经等因欲利益而宣法。又如禁酒戒诫所说为戒律戒言之意。菩提萨埵如阿吒唎摩罗等观悟之意。固定住所者，指某人之行为拘泥，为拘着之行为者。
§255
255. Apariggahabhāvaṃ katthaci alaggabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘yūthaṃ pahāya…pe… mattahatthī viyā’’ti vuttaṃ. Asahāyakiccoti sahāyakiccarahito sīho viya. Tenassa ekavihāritaṃ tejavantatañca dasseti. Tadā pana kāyaviveko na sakkā laddhunti idamettha kāraṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Bahūhītiādi pana sabhāvadassanavasena vuttaṃ. Therassa parisā suvinītā ciṇṇagaruvāsā garuno icchānurūpameva vattati.
255. “无取心之状态”用于示现某种不堪受之相，谓“群体放弃……象拂卷等”释义。“无助作意”者，似狮子不畏困苦之意。表明其独立孤行与光辉。然身心出离不易获得，应当察其因由。言“众多”等表明众会各种场合。长老团体行为端正，着着古灰袍，威严庄重，依愿而行其修持。
Vuttakāraṇayutte addhānagamane cārikānaṃ vohāro sāsane niruḷhoti āha ‘‘kiñcāpī’’tiādi. Kenacideva nimittena kismiñci atthe pavattāya saññāya tannimittarahitepi aññasmiṃ pavatti ruḷhī nāma. Vijitamārattā saṅgāmavijayamahāyodho viya. Aññaṃ sevitvāti ‘‘mama āgatabhāvaṃ satthu ārocehī’’ti ārocanatthaṃ aññaṃ bhikkhuṃ sevitvā.
关于既已说过的根本原因及僧团对行脚僧的往还所持的态度，于此教法中称之为"烦恼"，言及"什么也"等。由某一缘故，在某一方面因所起的分别，虽然无此缘故，仍能在他处发生烦恼。此烦恼如被魔王击败的大大战役一般。故称依止他人作意，即为"我已到来的所依止者，向世尊申说"，说明此乃依止他比库而起的缘故。
Bhagavā dhammaṃ desento taṃtaṃpuggalajjhāsayānurūpaṃ tadanucchavikameva dhammiṃ kathaṃ karotīti dassento ‘‘cūḷagosiṅgasutte’’tiādimāha. Tattha sāmaggirasānisaṃsanti ‘‘kacci pana vo, anuruddhā, samaggā sammodamānā’’tiādinā (ma. ni. 1.326) sāmaggirasānisaṃsaṃ kathesi. Āvasathānisaṃsanti ‘‘sītaṃ uṇhaṃ paṭihanatī’’tiādinā (cūḷava. 295, 315) āvasathapaṭisaṃyuttaṃ ānisaṃsaṃ. Satipaṭilābhikanti jotipālatthere lāmakaṃ ṭhānaṃ otiṇṇamatte mahābodhipallaṅke pana sabbaññutaṃ paṭivijjhituṃ patthanaṃ katvā pāramiyo pūrento āgato. Tādisassa nāma pamādavihāro na yuttoti yathā kassapo bhagavā bodhisattassa satiṃ paṭilabhituṃ dhammiṃ kathaṃ kathesi, tathā ayaṃ bhagavā tameva pubbenivāsapaṭisaṃyuttakathaṃ bhikkhūnaṃ ghaṭikārasuttaṃ (ma. ni. 2.282) kathesi. Cattāro dhammuddeseti – ‘‘upanīyati loko addhuvo, atāṇo loko anabhissaro, assako loko sabbaṃ pahāya gamanīyaṃ, ūno loko atitto taṇhādāso cā’’ti (ma. ni. 2.305) ime cattāro dhammuddese kathesi. Kāmañcete dhammuddesā raṭṭhapālasutte (ma. ni. 2.304) āyasmatā raṭṭhapālattherena rañño korabyassa kathitā, te pana bhagavato eva āharitvā therena tattha kathitāti vuttaṃ ‘‘raṭṭhapālasutte’’tiādi. Tathā hi vuttaṃ sutte – ‘‘atthi kho, mahārāja, tena bhagavatā jānatā passatā arahatā sammāsambuddhena cattāro dhammuddesā uddiṭṭhā’’tiādi (ma. ni. 2.305) pānakānisaṃsakathanti ‘‘aggihuttaṃ mukhaṃ yaññā’’tiādinā (ma. ni. 2.400; su. ni. 573) anumodanaṃ vatvā puna pakiṇṇakakathāvasena pānakapaṭisaṃyuttaṃ ānisaṃsakathaṃ kathesi. Ekībhāve ānisaṃsaṃ kathesi, yaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘atha kho bhagavā āyasmantaṃ bhaguṃ dhammiyā kathāya sandassesī’’tiādi (ma. ni. 3.238). Anantanayanti aparimāṇadesanānayaṃ appicchatādipaṭisaṃyuttaṃ dhammiṃ kathaṃ. Tenāha ‘‘puṇṇa, ayampi appicchakathāyevā’’tiādi bahūhi pariyāyehi nānānayaṃ deseti. Kathaṃ tathā desitaṃ thero aññāsīti āha ‘‘paṭisambhidāpattassa…pe… ahosī’’ti.
世尊宣说法时，依各人本性、志趣而分别展开讲述，说明其法如何分别运作，故言及"小鹅脖经"等。经中有谈及和合之理的赞叹，如"诸位呀，阿努鲁达，当和合欣悦时"等（中部1.326），此为称赞和合之意；又有关于气候四时的赞语如"寒热交替"等（小部295, 315），属于气候之类的论述。关于念觉获得，是灯护长老越过薄暮之时，在大觉城中立定全知的根本，完成了布施等波罗蜜，已至彼岸。如此人在教法中逗留而不散，称为不适于散漫行为。如咖萨巴世尊讲述如来前生修习念觉之法，亦是如此。世尊讲有四种法义，谓“世间因缘现出，世间不知足，恶鬼放弃一切，世间尚不自由，被渴爱缠绕”，此四法义则在中部（2.305）中述说。诸多法义乃如国王护法经（中部2.304）等由大护法长老对国王述说，皆引自世尊及长老的教导，因此称作“国王护法经”。经中亦言：“世尊已知，已见，已证得阿拉汉正觉者，以其存在已显明四种法义”（中部2.305）。引申饮礼想调伏，如“如火烧口朝圣礼”等（中部2.400；小部573）。在此基础上，又以其他杂记形式讲述饮礼会赞叹，统合讲法，称为饮礼讷诵。《长部》（3.238）中说：“于是世尊向具寿比库布句宣传法义”，称赞连绵无尽的无量开示，属于与贪欲、小欲等烦恼的相对讲述。故言“充足，此亦属于贪欲的相对说辞”，通过许多不同的译本反复宣讲不同开示。长老因如何宣说法义而伏于他者，故说“就于慧解修习三昧已成就时……产生了正确分解能力”。
Cārikādivaṇṇanā niṭṭhitā. · 游行等之解释已毕。
Sattavisuddhipañhavaṇṇanā七清净问释
§256
256.Tatopaṭṭhāyāti. Yadā jātibhūmakā bhikkhū satthu sammukhā therassa vaṇṇaṃ bhāsiṃsu, tato paṭṭhāya. Sīsānulokī hutvā piṭṭhito piṭṭhito anubandhanaṃ therena samāgame ādaravasena katanti daṭṭhabbaṃ. Tathā hi vuttaṃ pāṭhe ‘‘appeva nāmā’’tiādi, ‘‘taramānarūpo’’ti ca. Yaṃ pana vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘ekasmiṃ ṭhāne nilīna’’ntiādi, taṃ akāraṇaṃ. Na hi dhammasenāpati tassa therassa nisinnaṭṭhānaṃ abhiññāñāṇena jānituṃ na sakkoti. ‘‘Kacci nu kho maṃ adisvāva gamissatī’’ti ayampi cintā ādaravasenevāti yuttaṃ. Na hi satthāraṃ daṭṭhuṃ āgato sāvako api āyasmā aññātakoṇḍañño satthukappaṃ dhammasenāpatiṃ tattha vasantaṃ adisvāva gacchanako nāma atthi. Divāvihāranti sampadāne upayogavacananti āha ‘‘divāvihāratthāyā’’ti.
256.此为根本缘起，意谓当时出生地的比库们在师前长老处论说，继而观察头顶，背对背以仪礼相应接触。此种相会应以敬意表达，据经文云：“名字膨胀”，且言及“主体相貌”等。但对于经文中云“融入一处”等说法，则不可轻易作此解。因不可能仅凭着该长老的禅定智慧就知晓其就座之处，长老尚未曾思虑“是否有人在暗中跟随我”，因此以敬意相应而行至彼处。世尊未曾亲见的教师，即使是具寿，也不可妄自推断其说法，因没有教说之法理。至于昼夜住处的用语，此处意为“为昼夜修行方便起见”而讲述。
§257
257.Purimakathāyāti paṭhamālāpe. Appatiṭṭhitāyāti nappavattitāya. Pacchimakathā na jāyatīti pacchā vattabbakathāya avasaro na hoti. Satta visuddhiyo pucchi diṭṭhasaṃsandanavasena. Ñāṇadassanavisuddhi nāma ariyamaggo. Yasmā tato uttarimpi pattabbaṃ attheva, tasmā ‘‘catupārisuddhisīlādīsu ṭhitassapi brahmacariyavāso matthakaṃ na pāpuṇātī’’ti vuttaṃ. Tasmāti brahmacariyavāsassa matthakaṃ appattattā. Sabbaṃ paṭikkhipīti sattamampi pañhaṃ paṭikkhipi, itaresu vattabbameva natthi.
257.所谓早前的论述，乃指开始对话。所谓“不稳妥”，指未能发生者。所谓后续论述，指未有时间展开其讨论。这里问了七种清净法，是透过观察见证的方式。所谓慧解清净是圣道。由于其后还应展开调伏，故云“即使持戒等四净行之士，住持出家生活者尚未达其正果”。因此出家生活尚未达成不稳。此处意谓出家生活之根本未成。现将全部回避，第七问亦回避，其他问题亦无展开讨论之义。
Appaccayaparinibbānanti anupādisesanibbānamāha. Idāni pakārantarenapi anupādāparinibbānaṃ dassetuṃ ‘‘dvedhā’’tiādi vuttaṃ. Tattha gahaṇūpādānanti daḷhaggahaṇabhūtaṃ upādānaṃ . Tenāha ‘‘kāmupādānādika’’nti. Paccayūpādānanti yaṃ kiñci paccayamāha. So hi attano phalaṃ upādiyati upādānavasena gaṇhatīti upādānanti vuccati. Tenāha ‘‘paccayūpādānaṃ nāma…pe… paccayā’’ti. ‘‘Anupādāya āsavehi cittaṃ vimuccatī’’ti vacanato (mahāva. 28, 30) arahattaphalaṃ anupādāparinibbānanti kathenti. Na ca upādānasampayuttanti upādānehi etaṃ na sahitaṃ nāpi upādānehi saha pavatti hutvā. Na ca kañci dhammaṃ upādiyatīti kassaci dhammassa ārammaṇakaraṇavasena na upādiyati . Parinibbutanteti aggamaggena kātabbakilesaparinibbānapariyosānante jātattā. Amatadhātumeva anupādāparinibbānaṃ kathenti, kathentānañca yathā tassa koci paccayo nāma natthi, evaṃ adhigatopi yathā koci paccayo nāma na hoti, tathā parinibbānaṃ apaccayaparinibbānanti dassento ‘‘ayaṃ anto’’tiādimāha. Puna pucchaṃ ārabhi anupādāparinibbānaṃ sarūpato patiṭṭhāpetukāmo.
所谓无因涅槃，即是无垢灭尽的涅槃。现欲由教理诠释此无因灭尽者，故云“两者法”。所谓坚固无上的执著者，谓牢靠的执著。这即“贪著等执著”之意。所谓因缘执著，是指一切缘起之因。此处教授“因缘执著称……因缘”。言“无着而离诸染意，心获得解脱”，是谓阿拉汉果即无因灭尽，亦称无因涅槃。复言执著和缘起共连也不相应，不共起，无任何法得以执著。再者无有法能被执著，没人因缘执着某法。所谓涅槃，依大解脱教义为断尽一切染污之灭尽，故称无因涅槃。即使如彼无造作者，亦无因缘，已得者亦毫无因缘，故称“终极境界”。后又开始质询，欲求确立无因灭尽涅槃之本质。
§258
258.Sabbaparivattesūti sabbesu pañhaparivattanesu, pañhavāresūti attho. Sagahaṇadhammamevāti ‘‘etaṃ mamā’’tiādinā gaṇhatīti gahaṇaṃ, saha gahaṇenāti sagahaṇaṃ, upādāniyanti attho. Vivaṭṭasannissitassa abhāvato vaṭṭameva anugatoti vaṭṭānugato. Tenāha ‘‘catupārisuddhisīlamattassapi abhāvato’’ti. Yo pana catubbidhe vivaṭṭūpanissaye sīle ṭhito, sopi ‘‘aññatra imehi dhammehī’’ti vattabbataṃ arahati.
258.所谓周转论问，即于种种疑问回转呈现。所谓疑问之处，是指疑问所在。所谓聚合法义者，谓“此是我的”，以此称之为师法。所谓诸附着义，谓伴随之附着。因无散逸依赖，故谓循规律而行，谓“循规律而行者”。言及“即使持四种清净戒的人，虽有行为约束，仍闻有所言”，此持戒者依此行为规律而设，故说“除这些法之外，不当修持”。
Sattavisuddhipañhavaṇṇanā niṭṭhitā. · 七清净问释完毕。
Sattarathavinītavaṇṇanā七辆接力车的注释
§259
259.Nissakkavacanametaṃ ‘‘yāva heṭṭhimasopānakaḷevarā’’tiādīsu viya. Atthoti payojanaṃ. Cittavisuddhi hettha sīlavisuddhiṃ payojeti tassa tadatthattā. Sīlavisuddhikiccaṃ kataṃ nāma hoti samādhisaṃvattanato. Samādhisaṃvattanikā hi sīlavisuddhi nāma. Sabbapadesūti ‘‘cittavisuddhi yāvadeva diṭṭhivisuddhatthā’’tiādīsu sabbapadesu, diṭṭhivisuddhiyaṃ ṭhitassa cittavisuddhakiccaṃ kataṃ nāma hotītiādinā yojetabbaṃ.
此处“依他语”等诸如“至下级身体”等词，意在说明目的所在。心清净的缘由，此处是指戒清净为其所生之因。戒清净的事因，是由定的相续而成。能够相续安住于定者，即名戒清净。在所有语句中，如“心清净直至于见净”等语，谓心清净因位于已成见净之处，故名心清净的事因。
Sāvatthinagaraṃ viya sakkāyanagaraṃ atikkamitabbattā. Sāketanagaraṃ viya nibbānanagaraṃ pāpuṇitabbattā . Accāyikassa kiccassa uppādakālo viya navameneva khaṇena pattabbassa abhisamayakiccassa upādakālo. Yathā rañño sattamena rathavinītena sākete antepuradvāre oruḷhassa na tāva kiccaṃ niṭṭhitaṃ nāma hoti, saṃvidhātabbasaṃvidhānaṃ ñātimittagaṇaparivutassa surasabhojanaparibhoge niṭṭhitaṃ nāma siyā, evametaṃ ñāṇadassanavisuddhiyā kilese khepetvā tesaṃyeva paṭippassaddhipahānasādhakaariyaphalasamaṅgikāle abhisamayakiccaṃ niṭṭhitaṃ nāma hoti. Tenāha ‘‘yogino…pe… kālo daṭṭhabbo’’ti. Tattha paropaṇṇāsa kusaladhammā nāma cittuppādapariyāpannā phassādayo paropaṇṇāsa anavajjadhammā. Nirodhasayaneti nibbānasayane.
如同沙瓦提城一般，须越过有形身躯之城，如同沙盖城一般，应达涅槃之城。师长之事可比作起始之时，正如新月初生之刻，启时得见，觉知之事开始成就之时。譬如国王在第七日以车驾进入沙盖城之城门时，高台至今尚未完成之事不可谓已尽，是因主持者及亲族群从容安排，宴饮盛大而使之完善，如是由知识与见解清净，更能熄灭烦恼，于此修习安静与舍弃，实现诸功德之时，为成就之事尽。故云“行者当见此时”云。所言诸余善法，名为吾心所生之周遍无垢法。灭须臾者谓涅槃之床。
‘‘Visuddhiyo’’ti vā ‘‘kathāvatthūnī’’ti vā atthato ekaṃ, byañjanameva nānanti tesaṃ atthato anaññabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘itī’’ti āraddhaṃ. Āyasmā puṇṇo dasa kathāvatthūni vissajjesīti satta visuddhiyo nāma vissajjantopi dasa kathāvatthūni vissajjesi tesaṃ atthato anaññattā. Eteneva dhammasenāpati sāriputtatthero satta visuddhiyo pucchanto dasa kathāvatthūni pucchīti ayampi attho vuttovāti veditabbo. Nti pañhaṃ. Kiṃ jānitvā pucchīti visuddhipariyāyena kathāvatthūni pucchāmīti kiṃ jānitvā pucchi. Dasakathāvatthulābhinaṃ theraṃ visuddhiyo pucchanto pucchitaṭṭhāneyeva pucchanena kiṃ titthakusalo vā pana hutvā visayasmiṃ pucchi, udāhu pānīyatthikamatitthehi chinnataṭehi pātento viya atitthakusalo hutvā apucchitabbaṭṭhāne avisayasmiṃ pucchīti yojanā. Iminā nayena vissajjanapakkhepi atthayojanā veditabbā. Yadatthamassa vicāraṇā āraddhā, taṃ dassentena ‘‘titthakusalo hutvā’’tiādiṃ vatvā visuddhikathāvatthūnaṃ atthato anaññattepi ayaṃ viseso veditabboti dassetuṃ ‘‘yaṃ hī’’tiādi vuttaṃ. Tadamināti yaṃ ‘‘saṃkhittaṃ, vitthiṇṇa’’nti ca vuttaṃ, taṃ iminā idāni vuccamānena nayena vidhinā veditabbaṃ.
“清净”或“论题”从义理上仅一，乃是表示其区别，而非多义，故以“如是”而起。长老蒲努言：“十题论事悉已释除，唯余七清净。”此中七清净虽释除而十题论事还存无异。佛法统帅长老沙利子问及七清净，及十题论事，此义当知。即问：“识何而问？以清净总结计而问？何知而问？”问时所求者乃达于十题论事，故当知。此乃长老寻找论题所得，虽问于道俗二乘者，亦于所问处诸域出入，形同问时之说，如人于不净地等杂乱处所得问时，不与听者议论，乃问法之所在也。由此路明示净除时，不别论题之特殊，盖因曰“所说简明广义”等语。其清净论事义亦须依此法领悟。
Ekā sīlavisuddhīti visuddhīsu visuṃ ekā sīlavisuddhi. Dasasu kathāvatthūsu cattāri kathāvatthūni hutvā āgatā appicchatādīhi vinā sīlavisuddhiyā asambhavato. Appicchakathātiādīsu kathāsīsena dasakathāvatthu gahitaṃ. Kathetabbattā vā vatthu kathāvatthūti vuttaṃ. Evañca upakārato, sabhāvato vā catunnaṃ kathāvatthūnaṃ sīlavisuddhisaṅgaho daṭṭhabbo. Tiṇṇaṃ kathāvatthūnaṃ cittavisuddhisaṅgahepi eseva nayo. Pañca visuddhiyoti nāmarūpaparicchedo diṭṭhivisuddhi, sappaccayanāmarūpadassanaṃ kaṅkhāvitaraṇavisuddhi, vipassanupakkilese pahāya uppannaṃ vipassanāñāṇaṃ maggāmaggañāṇadassanavisuddhi, udayabbayañāṇādi navavidhañāṇaṃ paṭipadāñāṇadassanavisuddhi, ariyamaggañāṇaṃ ñāṇadassanavisuddhīti imā pañca visuddhiyo.
有一戒清净，众清净中最殊胜。于十题论中，唯四题已至，其他如不净等因，非戒清净之所能成就者。所谓少欲之题，乃十题论之统名。因其所说而得，故名题论。因其对治及本性，四题论合诸戒清净之摄。此法亦适用于三论合于心清净之集。五清净者，乃色受想界分成、见净、疑除净、慧起之观察净、五种色受想净证净，即此五清净。
Sattarathavinītavaṇṇanā niṭṭhitā. · 七传车释完毕。
§260
260.Sammoditunti anantaraṃ vuccamānena sammodituṃ. Aṭṭhānaparikappenāti akāraṇassa vatthuno parikappanena tadā asambhavantaṃ atthaṃ parikappetvā vacanena. Abhiṇhadassanassāti niccadassanassa, niyatadassanassāti attho.
“欢喜”者谓立即之欢喜，依场所次第而说。为说明无因之事，于该处设立，以言语表达不可能发生之义。所谓断然见者，是指必定出现，限定之义。
Ukkhipīti guṇato kathitabhāvena ukkaṃseti. Therassāti āyasmato puṇṇattherassa. Imasmiṃ ṭhāne imasmiṃ kāraṇe ekapadeneva sāvakavisaye anaññasādhāraṇaguṇāvikaraṇanimittaṃ. Idāni tamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘amaccañhī’’tiādi vuttaṃ. Apacāyamānoti pūjayanto.
“跳跃”本由品性义说，即越过、不及也。长老意指阿尊多长老。于此处及因缘中，单词用作弟子群特异性品性变现之因。今可明示其义，如“吾不为妨”等说。意为尊敬奉献。
‘‘Anumassa anumassa pucchitā’’ti vuttattā vicāraṇavasenāha ‘‘kiṃ pana pañhassa pucchanaṃ bhāriyaṃ udāhu vissajjana’’nti. Sahetukaṃ katvāti yuttāyuttaṃ katvā. Sakāraṇanti tasseva vevacanaṃ. Pucchanampīti evaṃ sahadhammena pucchitabbamatthaṃ sayaṃ sampādetvā pucchanampi bhāriyaṃ dukkaraṃ. Vissajjanampīti sahadhammena vissajjanampi dukkaraṃ. Evañhi vissajjento viññūnaṃ cittaṃ ārādhetīti. Yathānusandhināva desanā niṭṭhitāādito saparikkhāraṃ sīlaṃ, majjhe samādhiṃ, ante vasībhāvappattaṃ paññaṃ dassetvā desanāya niṭṭhāpitattāti.
『被问者被一再询问』这句话说出后，以推理分析说明『对于问题的询问，妻子说“令人很难割舍”』。所谓有因果性，即说「有理由的联合」，尽力地去做。『有因』指的是这句话本身。所谓询问，因为必须和事相应地加以询问，自己先具备明确目的又在询问时亦甚为困难。所谓割舍，也须依事理而割舍，割舍本身也极为困难。如此持割舍心者乃能打理智慧的心。依次第推敲讲说：开始是具足的戒律，中间是禅定，最终则展现证得了控制身心的智慧，说法因此完结。
Rathavinītasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《传车经》注释的隐义阐明完毕。
5. Nivāpasuttavaṇṇanā五、《诱饵经》释
§261
261. Nivappatīti nivāpo, nivāpaṃ vatteti, nivāpabhojanaṃ vā etassāti nevāpiko, nivāpena mige palobhetvā gaṇhanakamāgaviko. Tiṇabījānīti nivāpatiṇabījāni. Vappanti sassaṃ viya vapitabbaṭṭhena vappaṃ. ‘‘Mayaṃ viya aññe ke īdisaṃ labhissantī’’ti mānamadaṃ āpajjissanti. Vissaṭṭhasatibhāvanti anussaṅkitaparisaṅkitabhāvaṃ. Tiracchānā hi vijātiyabalavatiracchānavasanaṭṭhānesu sāsaṅkā ubbiggahadayā appamattā honti visesato māgavikādimanussūpacāre, rasataṇhāya pana baddhā pamādaṃ āpajjassanti. Nivapati etthāti nivāpo, nivāpabhūmi nivāpaṭṭhānaṃ. Tenāha ‘‘nivāpaṭṭhāne’’ti. ‘‘Yathākāmakaraṇīyā’’ti vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘ekaṃ kirā’’tiādi vuttaṃ. Tattha nīvāravanaṃ viyāti nīvārassa samūho viya. Nīvāro nāma araññe sayaṃjātavīhijāti. Meghamālā viyāti meghaghaṭā viya. Ekagghananti ekajjhaṃ viya aviraṭṭhaṃ. Pakkamantīti āsaṅkaparisaṅkā hutvā pakkamanti. Kaṇṇe cālayamānāti anāsaṅkantānaṃ pahaṭṭhākāradassanaṃ. Maṇḍalagumbanti maṇḍalakākārena ṭhitaṃ gumbaṃ.
261. 『宁息』者是宁息的动作，宁息称作行宁息，或称为宁息饮食，此处谓宁息者。说是在山中获得捕猎所需器具的猎人。所谓草籽，谓为宁息草籽。『宁息』因其可被以喷涂似的方法加以处理，故名。『我们』之意谓另有人将获得此物，令其生起傲慢自负。所谓散乱久远之意为追忆之累。由于保护意识及其强烈地遍布病态之地，恶行业者紧张无忧勤谨，但因欲望渴求而陷于疏忽大意。『宁息』地是宁息之地，宁息基础。故云『宁息基础』。为阐明所说『依契合意愿为行』，故说『一个这样』等语。此中‘防止’之意谓为防护之集合。所谓防护指森林中自然生长的树木。『如云带』比喻如云而集聚。『纯块』谓单一而不杂。『离去』谓除去种种疑惑而去。『摇动耳朵』谓无怀疑者表现出大声清晰的说话。『圆顶殿宇』谓由圆顶形屋顶所构成的建筑。
§262
262.Kappetvāti upamābhāvena parikappetvā. Mige attano vase vattāpanaṃ vasībhāvo. So eva ijjhanaṭṭhena iddhi, pabhāvanaṭṭhena ānubhāvo.
262. 『拟定』谓用比拟的方式定规。猎人于自己的住处维持活动表现为“控制自如”。这即是担当责任所产生的威力，及展现的威仪。
§263
263.Bhayena bhogatoti bhayena saha sabhayaṃ nivāpaparibhogato. Balavīriyanti kāyabalañca uṭṭhānavīriyañca. Aṭṭhakathāyaṃ pana balameva vīriyaṃ. Balanti ca sarīrabalaṃ, tañca atthato manasikāramaggehi aparāparaṃ sañcaraṇakavātoti vuttaṃ ‘‘aparāparaṃ sañcaraṇavāyodhātū’’ti.
263. 『无惧而享受』者，谓伴随无惧及伙伴共享享用。所谓力量与精进，身力与起身之精进。于注疏中，力量即等同精进。所谓力量谓身体的力量，亦即心念依次第交互流转的力量，称为『依次交互流转之识所能量』。
§264
264.Sikkhitakerāṭikāti paricitasāṭheyyā, vañcakāti attho. Iddhimanto viya ānubhāvavanto viya. Pacurajanehi parabhūtā jātāti parajanā, mahābhūtā. Tenāha ‘‘yakkhā’’ti. Samantā sappadesanti samantato padesavantaṃ vipulokāsasannivāsaṭṭhānaṃ. Tassa pana sappadesatā mahāokāsatāyāti vuttaṃ ‘‘mahantaṃ okāsa’’nti.
264. 『熟知匪徒』谓对熟悉的强盗。『娼妓』之意。谓如具神通者，具现威力者。谓他人所有者，为他人之物，是大有实体者。故说是『亚卡』。四方皆有居所，犹如众多世界居所所在。此地所称居所甚为广大，故说是『广大居所』。
§265
265.Ghaṭṭessantīti ‘‘sabhayasamuṭṭhāna’’nti saññādānavasena cittaṃ cetessanti, tāsessantīti attho. Pariccajissantīti nibbisissanti. Mahallakoti jātiyā mahallako jiṇṇo. Dubbaloti byādhivasena, pakatiyā vā balavirahito.
265. 『轿轿哄哄』谓伴侣聚集之意。意为心识摄受，是觉知。『终止』意为放弃。『年老』谓因年龄久远而衰老。『虚弱』谓疾病所致，或因疾苦而无力。
§267
267. Nivāpasadisatāya nivāpoti vā. Lokapariyāpannaṃ hutvā kilesehi āmasitabbatāya lokāmisānīti vā. Vaṭṭe āmisabhūtattā vaṭṭāmisabhūtānaṃ. Vasaṃ vattetīti kāmaguṇehi kāmaguṇe giddhe satte tasseva gedhassa vasena attano vase vattetīti. Tenāha –
267. “镇静”和“寂灭”二词，在巴利语中有多种表达方式。所谓寂灭（nivāpa）者，或称为宁静平安。又如“世间周遍”，指的是世间被烦恼浓重所覆盖，因此成为世间的污染。所谓“污染”，即指在轮回中存在的污染性质。对于轮回世间的污染，如同轮回生灭的实质。所谓“支配”，是指欲乐的性质支配着贪欲之存在。贪欲如同虱子依附于身，支配着它的住所，住在其上。由此，如经文言：“天上迁徒的束缚，心随其行；故我必阻止此，令我非沙门得解脱。”
‘‘Antalikkhacaro pāso, yvāyaṃ carati mānaso;
“天上迁徒的束缚，是心所行；我必加以阻止，令我非沙门得解脱。”
Tena taṃ bādhayissāmi, na me samaṇa mokkhasī’’ti. (saṃ. ni. 1.151; mahāva. 33);
「我将以此困扰他，沙门，你休想逃脱我！」（相应部1.151；大品33）
Ayanti paṭhamamigajātūpamā. Vānapatthassa satova papañcaparadattikādisaputtadāranikkhamanaṃ sandhāyāha ‘‘saputtabhariyapabbajjāyā’’ti.
此处承接前文，谓“第一个以象为比喻”。引林中圣鹿和捕鸟之网等例，象征入世的纷扰与烦恼，称为“子众难行之出家”，指依缘远离世俗的出家。
§268
268. Kāmato cittassa vimutti idha cetovimuttīti adhippetāti āha ‘‘cetovimutti nāma…pe… uppannaajjhāsayo’’ti. Kāme vissajjetvā puna tattha nimuggatāya dutiyasamaṇabrāhmaṇā dutiyamigajātūpamā vuttā.
268. 对于心脱离欲望的境界，此处分为“心识解脱”，即精神层面之脱离。谓“心识解脱，即……”出现的念头皆由心识生起。弃除欲乐后，借由退隐于此境的第二种沙门婆罗门，以“第二个以象为比喻”称之。
§269
269. Tatiyasamaṇabrāhmaṇā yathāpariccatte kāme pariccajitvā evaṃ ṭhitā, na dutiyā viya tattha nimuggāti adhippāyena ‘‘kiṃ pana te akaṃsū’’ti pucchati. Itare kāmaṃ ujukaṃ kāmaguṇesu na nimuggā, pariyāyena pana nimuggā diṭṭhijālena ca ajjhotthaṭāti dassento ‘‘gāmanigamajanapadarājadhāniyo’’tiādimāha. Diṭṭhijālampi taṇhājālānugatamevāti āha ‘‘mārassa pāpimato diṭṭhijālena parikkhipitvā’’ti.
269. 第三个沙门婆罗门，如实地摒弃欲乐，保持如此状态。非第二个以退隐为例，询问他为何无所欲求。其他人未能断除邪欲，仍随欲性乱行；而其则因见解正直，脱离其间，未陷于见惑。论者以“世俗村落、邑落、国都”等示例来明辨此理。又曰其见惑乃随渴爱愚见之覆网，谓“魔王恶势力以愚痴的执见网罗其心”者，彰显其智慧与断惑之功德。
§271
271. Khandhakilesābhisaṅkhāramārā vā idha māraggahaṇena gahitāti daṭṭhabbaṃ. Akkhīni bhindi daṭṭhuṃ asamatthabhāvāpādanena. Tenāha ‘‘vipassanāpādakajjhāna’’ntiādi. Kiñcāpi māro yaṃ kiñci jhānaṃ samāpannassapi bhikkhuno cittaṃ imaṃ nāma ārammaṇaṃ nissāya vattatīti na jānāti, idhādhippetassa pana bhikkhuno vasena ‘‘vipassanāpādakajjhāna’’nti vuttaṃ. Teneva pariyāyenāti ‘‘na mārassa akkhīni bhindī’’ti evamādinā yathāvuttapariyāyena. Adassanaṃ gatoti etthāpi eseva nayo. Cakkhussa padaṃ patiṭṭhāti ca idha ārammaṇaṃ adhippetaṃ taṃ pariggayha pavattanatoti āha ‘‘appatiṭṭhaṃ nirārammaṇa’’nti. Soti māro. Disvāti dassanahetu. Yasmā maggena catusaccadassanahetu āsavā na parikkhīṇā. Phalakkhaṇe hi te khīṇāti vuccantīti.
271. 关于蕴烦恼的行集或魔的缠扰，在此因修道而被摄受的情况，当当观察。眼睛被破坏，是因无能看的根源所致。因此说为“观慧之精进禅那”等。无论如何，魔所作，虽为何种禅定，若有比库的心依止此名为对象而运转，不自知。然此处明确说为称为“观慧之精进禅那”的比库所住。以此言辞，含义为“非由魔破眼”，此乃从此同样口吻的解释，称为“别无其他义”。说“不可见”，此处同此原则。眼根立足，则此处所依对象立定，无所立者称为“无立不依”。故称魔。名为“见”，因见为缘故。因缘之路乃四圣谛之见道，烦恼烦恶未曾尽灭。于是实为断尽者，方称断。这是意义所在。
Loketi sattaloke saṅkhāraloke ca. Sattavisattabhāvenāti laggabhāvena ceva savisesaṃ āsattabhāvena ca. Atha vātiādinā niddesanayavasena (mahāni. 3, cūḷani. mettagūmāṇavapucchāniddesa 22, 23; cūḷani. khaggavisāṇasuttaniddesa 124) visattikāpadaṃ niddisati. Visatāti vitthaṭā rūpādīsu tebhūmakadhammesu byāpanavasena visaṭāti purimavacanameva takārassa ṭakāraṃ katvā vuttaṃ. Visālāti vipulā. Visakkatīti parisakkati sahati. Ratto hi rāgavatthunā pādena tāliyamānopi sahati. Osakkanaṃ, vipphandanaṃ vā visakkanantipi vadanti. Visaṃharatīti yathā tathā kāmesu ānisaṃsaṃ dassentī vividhehi ākārehi nekkhammābhimukhappavattito cittaṃ saṃharati saṅkhipati, visaṃ vā dukkhaṃ, taṃ harati upanetīti attho. Visaṃvādikāti aniccādiṃ niccādito gaṇhāpentī visaṃvādikā hoti. Dukkhanibbattakassa kammassa hetubhāvato visamūlā, visaṃ vā dukkhadukkhādibhūtā vedanā mūlaṃ etissāti visamūlā. Dukkhasamudayattā visaṃ phalaṃ etissāti visaphalā. Taṇhāya rūpādikassa dukkhasseva paribhogo hoti, na amatassāti sā ‘‘visaparibhogā’’ti vuttā. Sabbattha niruttivasena saddasiddhi veditabbā. Yo panettha padhāno attho, taṃ dassetuṃ puna ‘‘visālā vā panā’’tiādi vuttaṃ. Nittiṇṇo uttiṇṇoti upasaggavasena padaṃ vaḍḍhitaṃ. Niravasesato vā tiṇṇo nittiṇṇo. Tena tena maggena uddhamuddhaṃ tiṇṇo uttiṇṇo. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.
凡界，即七界与蕴界。所谓七界之二十七种，亦即最粗略及特殊的未出世界。如《大本》与《小本》《慈悲圆满人问答》和《小本匕首经注》中所释，''未出世''即为遍布于色等三界现象中，''切割''以表示复合根本义。''广大''即宽广；''清净''即净化。因红色由贪染足以染色，亦能耐受外触。破坏、崩坏，亦谓清除。集合意味有如业力作用，令心倾向离欲解脱，故称作清除。径直含义即取除或排除意。清除者含无常之相，断绝则常。苦生业因果的根本是苦性根，故称苦性根。因苦集故有不善果，故称苦因果者。渴爱依赖于色等苦，非不死者，谓此为苦之依赖。此为苦依止。普遍以言义断定。至于此处义重点，故又称为“广大或等”。“下降或上升”之意，以前缀加强，含无剩余意。无余者，亦谓下降或通过。此各路已多次述及。若此意从本质上未被破坏，宜知悉。
Nivāpasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《诱饵经》注释之隐义阐明已竟。
6. Pāsarāsisuttavaṇṇanā6. 《饵堆经》注释
§272
272.Sādhumayanti ettha sādhu-saddo āyācanattho, na ‘‘sādhāvuso’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.246; su. ni. 182) viya abhinandanādiatthoti āha ‘‘āyācantā’’ti. Tenāha pāḷiyaṃ ‘‘labheyyāmā’’tiādi vuttaṃ. Na sakkonti, kasmā? Buddhā hi garū honti, paramagarū uttamaṃ gāravaṭṭhānaṃ, na yathā tathā upasaṅkamanīyā. Tenāha ‘‘ekacāriko sīho’’tiādi.
272. 这里“善语”指恳求之意，并非视为“善友”等含敬语，而仅为请求的表示。故称“请求者”。据此，巴利言“得之”已谓及。不可得，因何？佛乃尊长，最高的尊重对象，不可随意接近。故称“独行狮子”等。
‘‘Pākaṭakiriyāyā’’ti saṅkhepena vuttaṃ vivarituṃ ‘‘yaṃ hī’’tiādi vuttaṃ. Bhagavā sabbakālaṃ kimevamakāsīti? Na sabbakālamevamakāsi. Yadā pana akāsi, taṃ dassetuṃ ‘‘bhagavā paṭhamabodhiya’’ntiādi vuttaṃ. Manussattabhāveti iminā purisattabhāvaṃ ulliṅgeti. Dhanapariccāgo kato nāma natthi bhagavato dharamānakāleti adhippāyo.
“现证之作”简略言之，出自“哪个呢”等。世尊何时成道？不是时时成道。若成道时，称为“世尊初证正觉”等。又指人类之类，借此指出人的类相。没有财物舍弃这名义，佛无所持的根本想法。
Mālākacavaranti milātamālākacavaraṃ. Rajojallaṃ na upalimpati acchatarachavibhāvato. Vuttañhetaṃ ‘‘sukhumattā chaviyā kāye rajojallaṃ na limpatī’’ti. Yadi evaṃ kasmā bhagavā nahāyatīti āha ‘‘utuggahaṇattha’’nti.
“络马袈裟”意为络缀的衣服。血污不染，因其材质。故云“轻薄的袈裟身上不染血污”。若是如此，因何世尊沐浴？答曰“为保持清净”。
Vihāroti jetavanavihāro. Vīsatiusabhaṃ gāvutassa catuttho bhāgoti vadanti. Kadācīti kasmiñci buddhuppāde. Acalamevāti aparivattameva anaññabhāvato, mañcānaṃ pana appamahantatāhi pādānaṃ patiṭṭhitaṭṭhānassa hānivaḍḍhiyo hontiyeva.
“住处”，指的是祇树给孤独园。二十五头牛当中第四部分。为何时？不变之意，无他。床的大小因足部立足处减少增加。
Yantanāḷikāhi paripuṇṇasuvaṇṇarasadhārāhi. Nhānavattanti ‘‘pabbajitena nāma evaṃ nhāyitabba’’nti nahānacārittaṃ dassetvā. Yasmā bhagavato sarīraṃ sudhantacāmīkarasamānavaṇṇaṃ suparisodhitapavāḷarucirakaracaraṇāvaraṃ suvisuddhanīlaratanāvaḷisadisakesatanuruhaṃ, tasmā tahaṃ tahaṃ vinissatajātihiṅgulakarasūpasobhitaṃ upari mahaggharatanāvaḷisañchāditaṃ jaṅgamamiva kanakagirisikharaṃ virocittha. Tasmiñca samaye dasabalassa sarīrato nikkhamitvā chabbaṇṇarasmiyo samantato asītihatthappamāṇe padese ādhāvantī vidhāvantī ratanāvaḷiratanadāma-ratanacuṇṇa-vippakiṇṇaṃ viya, pasāritaratanacittakañcanapaṭṭamiva, āsiñcamānalākhārasadhārā-citamiva , ukkāsatanipātasamākulamiva, nirantaraṃ vippakiṇṇa-kaṇikāra-kiṅkiṇika-pupphamiva, vāyuvegasamuddhata-cinapiṭṭhacuṇṇa-rañjitamiva, indadhanu-vijjulatā-vitānasanthatamiva, gaganatalaṃ taṃ ṭhānaṃ pavanañca sammā pharanti. Tena vuttaṃ ‘‘vaṇṇabhūmi nāmesā’’tiādi. Atthanti upameyyatthaṃ. Upamāyoti ‘‘īdiso ca hotī’’ti yathārahaṃ tadanucchavikā upamā. Kāraṇānīti upamupameyyasambandhavibhāvanāni kāraṇāni. Pūretvāti vaṇṇanaṃ paripuṇṇaṃ katvā. Thāmo veditabbo ‘‘atitthe pakkhando’’ti avattabbattā.
以细如红柳管般充满珍贵黄金般辉煌的水珠为喻，示现沐浴行为。因为世尊的身体如极净美好青宝石般，表面晶莹洁净，光彩照人，似洁净的宝轮裹饰其身，故其身上布满悉皆闪耀的金指甲饰物，如同金山之巅璀璨耀眼。在此时世尊身体散发出强大的光辉，六色光辉普照四方，面积如同十八臂拳头大小之地，展现宝光似如散布宝珠珍宝灰尘，扩大如铺展黄金锦缎，璀璨之光如鲜明的水珠，聚合如暴雨摧击，犹如不断落下宝珠响声，风速扰动的尘埃染色，又如闪电电光覆盖天空，西风和煦吹拂。由此称为“色地”或“光土”，此为比喻。所谓“比喻”就是“此物是彼物”，即直叙随后的比喻例证。所谓“原因”，即说明比喻之事物与所喻之事物间之对应因果关系。所谓“充满”，即作完整详尽的描述。文句之“怀疑”应知为“弃绝固见”。
§273
273.Kaṇṇikāti sarīragatabindukatāni maṇḍalāni. Parikkhārabhaṇḍanti uttarāsaṅgaṃ saṅghāṭiñca sandhāya vadati. Kiṃ panāyaṃ nayo buddhānampi sarīre hotīti? Na hoti, vattadassanatthaṃ panetaṃ katanti dassetuṃ ‘‘buddhānaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Gamanavasena kāyassābhinīharaṇaṃ gamanābhihāro. Yathādhippāyāvattanaṃ adhippāyakopanaṃ.
“耳饰”乃指身上如小珠般的水珠群集，称为“圆状”。“装备器皿”意指连结上衣与僧衣的布带。这里所述旨在说明这些装饰并非佛陀身体的真实存在物。为表彰佛陀殊胜，故说“佛陀亦有此物”之类语言。行走时，身体自如展现庄严，行为恰当。依照意图转变，表现不同威仪。
Aññatarāya pāramiyāti nekkhammapāramiyā. Vīriyapāramiyāti apare. Mahābhinikkhamanassāti mahantassa carimabhave abhinikkhamanassa. Tañhi mahantaṃ bhogakkhandhaṃ mahantañca ñātiparivaṭṭaṃ mahantañca cakkavattisiriṃ pajahitvā sadevakassa lokassa samārakassa ca acinteyyāparimeyyabhedassa mahato atthāya hitāya sukhāya pavattattā mahanīyatāya ca mahantaṃ abhinikkhamananti vuccati.
“某一度者”，即指出出家完满之度；“努力度者”，是另一种度。所谓“大出家”，即具备伟大圆满之出家功德。由此舍弃巨大财富家族权势及诸多荣华名利，出家修行。是为大出家，旨在利益广大众生，达成无量无碍的无憾成就与安乐。
Purimoti ‘‘katamāya nu kathāya sannisinnā bhavathā’’ti evaṃ vuttaattho. Kā ca pana voti ettha ca-saddo byatireke. Tena yathāpucchitāya kathāya vakkhamānaṃ vippakatabhāvaṃ joteti. Pana-saddo vacanālaṅkāre. Yāya hi kathāya te bhikkhū sannisinnā, sā eva antarākathābhūtā vippakatā visesena puna pucchīyati. Aññāti antarā-saddassa atthamāha. Aññattho hi ayaṃ antarā-saddo ‘‘bhūmantaraṃ (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā) samayantara’’ntiādīsu viya, antarāti vā vemajjheti attho. Dasakathāvatthunissitāti ‘‘kiṃ sīlaṃ nāma, kathañca pūretabbaṃ, kāni cassa saṃkilesavodānānī’’tiādinā appicchādinissitā sīlādinissitā ca kathā. Ariyoti niddoso. Atha vā atthakāmehi araṇīyoti ariyo, ariyānaṃ ayanti vā ariyoti. Bhāvanāmanasikāravasena tuṇhī bhavanti, na ekaccabāhirakapabbajitā viya mūgabbatasamādānena. Dutiyajjhānampi ariyo tuṇhībhāvo vacīsaṅkhārapahānato. Mūlakammaṭṭhānanti pārihāriya kammaṭṭhānampi. Jhānanti dutiyajjhānaṃ.
“古时”，即“你因何原因而来此坐？”原文如此意。这里“因”有不同层次含义。依照询问，言语变得清晰。言语本身带装饰华彩。你们坐集之言论带明显变化，其结果特别明显。所谓“他说他意”，是指差异表达。这“他意”对应“间隙语”之意，或意为：“内、外、间隔”。内容包括十个主题，如“什么是戒？如何圆满？什么为污染之因”等，内容较少涵盖戒律。所谓“圣者”，即圣洁者。这里“圣者”或因其心无欲求而被称“非凡”，非诸外道出家或愚痴者。第二禅中，人寂静，舍弃言论习气。“根本禅修处”，是主要对治禅处。第二禅即此。
§274
274. ‘‘Sannipatitānaṃ vo, bhikkhave, dvaya’’nti (ma. ni. 1.273; udā. 12, 28, 29) aṭṭhuppattivasena desanā pavattāti tassā uparidesanāya sambandhaṃ dassetuṃ ‘‘dvemā, bhikkhave, pariyesanāti ko anusandhī’’ti anusandhiṃ pucchati. Ayaṃ tumhākaṃ pariyesanāti yā mahābhinikkhamanapaṭibaddhā dhammī kathā, sā tumhākaṃ dhammapariyesanā dhammavicāraṇā ariyapariyesanā nāma. Apāyamagganti anatthāvahaṃ maggaṃ. Uddesānukkamaṃ bhinditvāti uddesānupubbiṃ laṅghitvā. Dhamma-saddo ‘‘amosadhammaṃ nibbāna’’ntiādīsu viya pakatipariyāyo. Jāyanasabhāvoti jāyanapakatikoti attho. Sesapadesupi eseva nayo.
“诸比库，众多聚合之处乃何？”世尊曾言：“众多聚合必有其缘由。”此语承接先前修习之法。设问：“众比库，你们求索何事？是谁来了解？”此为提问之意义。指你们的探究，即关于大出家功德之法义研讨，是你们探讨法之过程，称为圣者探求。所谓“堕落道”，指带来无益结果之道路。所谓“破除目标”，即跳过先前论述内容。所谓“法句”，指尼泊尔语所称“顿悟解脱”。“生起性质”，意为生灭的状态。此说法类似其他经文之意。即使在其他词句中亦同理。
Sabbatthāti yathā ‘‘puttabhariya’’nti dvandasamāsavasena ekattaṃ, esa nayo sabbattha ‘‘dāsidāsa’’ntiādīsu sabbapadesu. Parato vikāraṃ anāpajjitvā sabbadā jātarūpameva hotīti jātarūpaṃ, suvaṇṇaṃ. Dhavalasabhāvatāya rañjīyatīti rajataṃ, rūpiyaṃ. Idha pana suvaṇṇaṃ ṭhapetvā yaṃ kiñci upabhogaparibhogārahaṃ rajataṃteva gahitaṃ. Upadhīyati ettha dukkhanti upadhayo. Cutīsaṅkhātaṃ maraṇanti ekabhavapariyāpannaṃ khandhanirodhasaṅkhātaṃ maraṇamāha. Khaṇikanirodho pana khaṇe khaṇe. Tenāha ‘‘sattānaṃ viyā’’ti. Saṃkilissatīti dūsavisena viya attānaṃ dūsissati. Tenāha bhagavā – ‘‘pañcime, bhikkhave, jātarūpassa upakkilesā ayo loha’’ntiādi (a. ni. 5.23). Malaṃ gahetvāti yehi sahayogato malinaṃ hoti, tesaṃ malinabhāvapaccayānaṃ vasena malaṃ gahetvā. Jīraṇato jarādhammavāre jātarūpaṃ gahitanti yojanā. Ye pana jātidhammavārepi jātarūpaṃ na paṭhanti, tesaṃ itaresaṃ viya jīraṇadhammavāre sarūpato anāgatampi upadhiggahaṇena gahitamevāti daṭṭhabbaṃ. Pariggahe ṭhitānaṃ pana vasena vuccamāne apākaṭānampi jātijarāmaraṇānaṃ vasena yojanā labbhateva. Jātarūpasīsena cettha sabbassapi anindriyabaddhassa gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ, puttabhariyādiggahaṇena viya mittāmaccādiggahaṇaṃ.
“处处”，如“父与妻”合成复合词作一，称为合成名词。此称“处处”，如诸多词汇广泛使用。其意即没有变异，始终如出生时光泽庄严，恒久如黄金般灿然明净。银色光泽，代表白皙。此处用黄金为基准，辅以银色，用以示意。实际上黄金被用来覆写物品，经久耐用。此处“基饰”意味着痛苦和担忧。“终止”，是指身心一致之灭除，等于断灭。短暂之灭，则一刻一刻消逝。因而曰“众生分散”。“污染”，意为污秽之因，将自己败污。世尊曾说：“五种出生之身之玷污是铜铁等金属。”所谓“携污”，乃指与污秽相伴之助缘而成污秽。由衰老及老病之气，强行保持耀眼光泽。若生理老病污秽不擦净，则影响他人，犹如亲朋好友间传染疾病之类。若加以护持，此污秽常留存于身。此处以聚合比喻世间众生身染尘埃之故。
§275
275. Ariyehi pariyesanā, ariyānaṃ pariyesanāti vā ariyapariyesanāti samāsadvayaṃ dasseti ‘‘ayaṃ, bhikkhave’’tiādinā.
275. “圣者的探求”，或者说“对圣者的探求”，合称为“圣者探求”，这是由“世尊啊”诸类语体现出来的。
§276
276.Mūlato paṭṭhāyāti yaṃ mahābhinikkhamanassa mūlabhāvesuādīnavadassanaṃ, tato paṭṭhāya. Yasmā te bhikkhū tattha mahābhinikkhamanakathāya sannisinnā, sā ca nesaṃ antarākathā vippakatā, tasmā bhagavā tesaṃ mūlato paṭṭhāya mahābhinikkhamanakathaṃ kathetuṃ ārabhi. Ahampi pubbeti visesavacanaṃ aparipakkañāṇena sayaṃ carimabhave tīsu pāsādesu tividhanāṭakaparivārassa dibbasampattisadisāya mahāsampattiyā anubhavanaṃ, abhinikkhamitvā padhānapadahanavasena attakilamathānuyogañca sandhāyāha. Anariyapariyesanaṃ pariyesinti etthāpi eseva nayo. Pañcavaggiyāpīti yathāsakaṃ gihibhogaṃ anuyuttā taṃ pahāya pabbajitvā attakilamathānuyoge ṭhitā satthu dhammacakkapavattanadesanāya (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 13; paṭi. ma. 2.30) tampi pahāya ariyapariyesanaṃ pariyesiṃsūti.
276. “根本之说”是指对“大出家独觉者”所显现的根本性质的观察及其不安，从此被称为“根本之说”。因为那些比库们此时正围坐听闻大出家之事，中间的分说已经被摈除，故世尊从根本处开示，开始讲说大出家之事。我之前在三殿中亲身经历了有十五家修习出离苦集灭道的尊贵乐处，通过大功德得以证入，断除烦恼，能随顺自我努力。这是依照理由进行的说明。即使是不求圣者的探求者，也依此方法前行。所谓五众，是指依止家中财产舍去，出家立志自力修行，直到正法初转轮的说法（见释经书5.1081；大部13；例释2.30），离弃俗事，进行圣者的探求。
§277
277. Kāmaṃ dahara-saddo ‘‘daharaṃ kumāraṃ mandaṃ uttānaseyyaka’’nti (ma. ni. 1.496) ettha bāladārake āgato, ‘‘bhadrena yobbanena samannāgato’’ti pana vakkhamānattā yuvāvatthā idha dahara-saddena vuttāti āha ‘‘taruṇova samāno’’ti. Paṭhamavayena ekūnatiṃsavayattā. Jātiyā hi yāva tettiṃsavayā paṭhamavayo. Anādaratthe sāmivacanaṃ yathā ‘‘devadattassa rudantassa pabbajī’’ti. Kāmaṃ assumuccanaṃ rodanaṃ, taṃ assumukhānanti iminā pakāsitaṃ, taṃ pana vatvā ‘‘rudantāna’’nti vacanaṃ balavasokasamuṭṭhānaṃ ārodanavatthuṃ pakāsetīti āha ‘‘kanditvā rodamānāna’’nti. Kiṃ kusalanti gavesamānoti kinti sabbaso avajjarahitaṃ ekanta niyyānikaṃ pariyesamāno. Varapadanti vaṭṭadukkhanissaraṇatthikehi ekantena varaṇīyaṭṭhena varaṃ, pajjitabbaṭṭhena padaṃ. Tuṅgasarīratāya dīgho, piṅgalacakkhutāya piṅgaloti dīghapiṅgalo. Dhammoti vinayo, samayoti attho. Sutvāva uggaṇhinti tena vuccamānassa savanamatteneva uggaṇhiṃ vācuggataṃ akāsiṃ.
277. “爱欲声”如童子呼喊“幼儿少年，缓缓向床”，这是对孩童稚嫩泯育的比喻。这里意谓年轻人必须浸润稳重，年轻年龄未满三十即为幼年。轻慢他人如同“天子流泪的出家人”之言。爱欲如火焰般燃烧哭泣，此火口即是情欲，故谓“哭泣者”。其中“哭泣者”指因忧悲而自然流露的苦痛。何谓善行？即全面弃除衰败、专注向内修行。如“最佳风”意指用正法帮脱苦海，须坚持戒法教义与法的准时。听闻后心称赞此言，语意坚实响亮。
Paṭilapanamattakenāti puna lapanamattakena. Jānātīti ñāṇo, ñāṇoti vādo ñāṇavādo, taṃ ñāṇavādaṃ. ‘‘Vadāmī’’ti āgatattā aṭṭhakathāyaṃ ‘‘jānāmī’’ti uttamapurisavasena attho vutto. Aññepi bahūti aññepi bahū mama tathābhāvaṃ jānantā ‘‘ayaṃ imaṃ dhammaṃ jānātī’’ti, ‘‘akampanīyatāya thiro’’ti vā evaṃ vadanti. Lābhīti aññāsīti dhammassa uddisanena mahāpaññatāya ‘‘ayaṃ attanā gatamaggaṃ pavedeti, na anussutiko’’ti aññāsi. Assāti bodhisattassa. Etadahosīti etaṃ ‘‘na kho āḷāro kālāmo’’tiādi manasi ahosi, cintesīti attho.
“轻言少语”即少语之意。知晓即智慧，智慧乃言说之理，称为智慧言说。当来者讲解经文，常以“我知”意即“我明”，为高人之言。众多亦知此理，谓“彼知此法”、“具坚定不动摇”，如是称赞。所谓利益，指他人，也指大智慧中胜道：此人自承正道，非他人传诵而得。此“我知”发出自觉觉他之清净见地。此亦是菩萨智慧，内心动念“不埋怨与嫉妒”等由由内生的决心。
Heṭṭhimasamāpattīhi vinā uparimasamāpattīnaṃ sampādanassa asambhavato ‘‘satta samāpattiyo maṃ jānāpesī’’ti āha. Payogaṃ kareyyanti bhāvanaṃ anuyuñjeyyanti attho. Evamāhāti evaṃ ‘‘ahaṃ, āvuso’’tiādimāha, sattannaṃ samāpattīnaṃ adhigamaṃ paccaññāsīti attho.
未达下位定境，难以达到上位定境，故言“我要证得七种定境”。意指需修行勤奋，持续修习禅定，以达目标。世尊如此告知“我，善男子”者是说明其证得七种禅定的回忆及明察洞见。
Anusūyakoti anissukī. Tena mahāpurise pasādaṃ pavedesi. Bodhisattassa tā samāpattiyo nibbattetvā ṭhitassa purimajātiparicayena ñāṇassa ca mahantatāya tāsaṃ gati ca abhisamparāyo ca upaṭṭhāsi . Tena ‘‘vaṭṭapariyāpannā evetā’’ti nicchayo udapādi. Tenāha ‘‘nāyaṃ dhammo nibbidāyā’’tiādi. Ekaccānaṃ virāgabhāvanāsamatikkamāvahopi neva tesampi accantāya samatikkamāvaho, sayañca vaṭṭapariyāpannoyeva, tasmā neva vaṭṭe nibbindanatthāya, yadaggena na nibbidāya, tadaggena na virajjanatthāya, rāgādīnaṃ pāpadhammānaṃ na nirujjhanatthāya, na upasamatthāya, tasmā taṃ abhiññeyyadhammaṃ na abhijānanatthāya…pe… saṃvattatīti yojanā.
“无嗔”意为无私心。以此来示现大师的庄严。菩萨七种禅定皆已成就，凭前世之因缘及智慧达到极大之境。故此结论为“圆满之转变”。他就说“此法，不离厌离”之类语。虽一时能超越取舍，但终非绝对永远超越，且在烦恼轮回中未必遂愿，不可断定为绝对解脱。既非为断无欲的厌离，也非为了色欲等恶行为的消灭或止息，因此此善法不致为无知所不知、不可认知……以此维系世间继续流转，称为“转”法。
Yāvadeva ākiñcaññāyatanupapattiyāti sattasu samāpattīsu ukkaṭṭhaṃ gahetvā vadati. Uṭṭhāya samuṭṭhāya acutidhammaṃ pariyesituṃ yuttattā tañca anatikkantajātidhammamevāti mahāsatto pajahatīti āha ‘‘yañca ṭhānaṃ pāpetī’’tiādi. Tato paṭṭhāyāti yadā samāpattidhammassa gatiñca abhisamparāyañca abbhaññāsi, tato paṭṭhāya. Makkhikāvasenāti bhojanassa makkhikāmissatāvasena. Manaṃ na uppādeti bhuñjitunti adhippāyo. Mahantena ussāhenāti idaṃ katipāhaṃ tattha bhāvanānuyogamattaṃ sandhāya vuttaṃ, na aññesaṃ viya kasiṇaparikammādikaraṇaṃ. Na hi antimabhavikabodhisattānaṃ samāpattinibbattane bhāriyaṃ nāma. Analaṅkaritvāti anu anu alaṃkatvā punappunaṃ ‘‘iminā na kiñci payojana’’nti katvā.
所谓“直到没有任何所在发生”，就是在七种禅定境界中，深入切实地论说这回事。起身走动，适当追寻非恒常法，即此存在自然而然无从越越的本质，伟大果德以放弃为教说，谓“生起何处即是所取之处”等。所谓“以后立住”，是指当宿命通完全了了知晓禅定法的进流与流入之后，于是“以后立住”。“如苍蝇飞舞”喻指饮食时如苍蝇纷扰蔽塞。“心不生起”是指不起分散意念的精进，以此为根本意旨。所谓“勤奋甚大”，是指这里说的只是少许针对修习的部分，没有其他诸如遍光盘饰具等作业。果德圣者住于最终生死解脱的禅定时，未曾有任何牵累。“不加装饰”者，谓反复斥弃“此事无任用”的自我误观。
§278
278.Vācāya uggahitamattovāti ettha pubbe vuttanayānusārena attho veditabbo.
278.关于“言语触及”之义，此处当依先前所说的语境理解其涵义。
§279
279. Mahāvelā viya mahāvelā, vipulavālikapuñjatāya mahanto velātaṭo viyāti attho. Tenāha ‘‘mahāvālikarāsīti attho’’ti. Uru maru sikatā vālukā vaṇṇu vālikāti ime saddā samānatthā, byañjanameva nānaṃ.
279.“大蔓延”如大蔓延，谓由宽阔枝蔓聚集而成的大蔓延，从其下方展开。故曰“大蔓延”之义。无论是大树干、岩石、沙粒、色彩皆可谓之“蔓延”，这些词义上是一致的，仅音节不同。
Senā nigacchi nivisi etthāti senānigamo, senāya niviṭṭhaṭṭhānaṃ. Senānigāmoti pana ayaṃ samaññā aparakālikā. Gocaragāmanidassanañcetaṃ. Uparisuttasminti mahāsaccakasutte. Idha pana bodhipallaṅko adhippeto ariyapariyesanāya vuccamānattā.
所谓“军队行止”即军队聚集，军队据守驻地。军队聚集是此一同义不同时间的表述。此语显说牛马鳞次栉比入市的景象，旧经中亦有提及。此处“菩提场”是指以禅定及修行圣道为主的佛教修练聚会所。
§280
280. ‘‘Ñāṇadassana’’nti ca ekajjhaṃ gahitapadadvayavisayavisesassa anāmaṭṭhattā ‘‘me’’ti ca gahitattā anavasesañeyyāvabodhanasamatthameva ñāṇavisesaṃ bodheti, na ñāṇamattaṃ, na dassanamattanti āha ‘‘sabbadhammadassanasamatthañca me sabbaññutaññāṇaṃ udapādī’’ti. Akuppatāyāti vimokkhantatāya sabbaso paṭipakkhadhammehi asaṅkhobhanīyatāya. Tenāha ‘‘rāgādīhina kuppatī’’ti. Ārammaṇasantatāyapi tadārammaṇānaṃ atthi viseso yathā taṃ ‘‘āneñjavihāre’’ti āha ‘‘akuppārammaṇatāya cā’’ti. Paccavekkhaṇañāṇampīti na kevalaṃ sabbaññutaññāṇameva, atha kho yathādhigate paṭivedhasaddhamme ekūnavīsatividhapaccavekkhaṇañāṇampi.
280.“知见”乃仅指联结词对词而无名称界定的名称层面，及“我”之指称所具有的不可破除觉醒状态，意指特殊智慧觉知，而非仅称智慧或见解。因为智慧与见解，世尊以「具足认识一切法」与「普遍觉观诸法」作分别称谓 于此处由说“已具足一切法觉知，智慧大成。”“不怒”指彻底解脱，无论何种对境均不动心，故谓“不怒”。如是由无始爱欲念住而生的持续存在，自他境界产生。如“淡泊居所”一词，即谓“不动妄念”的定境而说。称为“无动妄念”，因之而生“觉知反省”的亦存在。反省识不仅是广泛的智慧觉察，且亦有听闻当世间义理后，具体详尽的识别反省。
§281
281.Paṭividdhoti (dī. ni. ṭī. 2.64; saṃ. ni. ṭī. 1.1.172; sārattha. ṭī. mahāvagga 3.7) sayambhuñāṇena ‘‘idaṃ dukkha’’ntiādinā paṭimukhaṃ nibbijjhanavasena patto, yathābhūtaṃ avabuddhoti attho. Gambhīroti mahāsamuddo viya makasatuṇḍasūciyā aññatra samupacitaparipakkañāṇasambhārehi aññesaṃ ñāṇena alabbhaneyyapatiṭṭho. Tenāha ‘‘uttānabhāvapaṭikkhepavacanameta’’nti. Yo alabbhaneyyapatiṭṭho, so ogāhitumasakkuṇeyyatāya sarūpato ca passituṃ na sakkāti āha ‘‘gambhīrattāva duddaso’’ti. Dukkhena daṭṭhabboti kicchena kenacideva daṭṭhabbo. Yaṃ pana daṭṭhumeva na sakkā, tassa ogāhetvā anu anu bujjhane kathā eva natthīti āha ‘‘duddasattāva duranubodho’’ti. Dukkhena avabujjhitabbo avabodhassa dukkarabhāvato. Imasmiṃ ṭhāne – ‘‘taṃ kiṃ maññatha, bhikkhave, katamaṃ nu kho dukkarataraṃ vā durabhisambhavataraṃ vā’’ti suttapadaṃ (saṃ. ni. 5.1115) vattabbaṃ. Santārammaṇatāya vā santo. Nibbutasabbapariḷāhatāya nibbuto. Padhānabhāvaṃ nītoti vā paṇīto. Atittikaraṭṭhena atappako sādurasabhojanaṃ viya. Ettha ca nirodhasaccaṃ santaṃ ārammaṇanti santārammaṇaṃ, maggasaccaṃ santaṃ santārammaṇañcāti santārammaṇaṃ. Anupasantasabhāvānaṃ kilesānaṃ saṅkhārānañca abhāvato nibbutasabbapariḷāhatāya santapaṇītabhāveneva ca asecanakatāya atappakatā daṭṭhabbā. Tenāha ‘‘idaṃ dvayaṃ lokuttarameva sandhāya vutta’’nti. Uttamañāṇavisayattā na takkena avacaritabbo, tato eva nipuṇañāṇagocaratāya ca saṇho. Sukhumasabhāvattā ca nipuṇo, bālānaṃ avisayattā paṇḍitehi eva veditabboti paṇḍitavedanīyo. Ālīyanti abhiramitabbaṭṭhena sevīyantīti ālayā, pañca kāmaguṇā. Ālayanti allīyantī abhiramaṇavasena sevantīti ālayā, taṇhāvicaritāni. Ramantīti ratiṃ vindanti kīḷanti laḷanti. Ālayaratāti ālayaniratā.
281.“被破除”者，根据经注，是指自生智以“这是苦”等现象当面生起厌离心，真实清净地理解，名之“被破除”，意即达到对事物真实的认识。因其深广，犹如大海以特有钩针葱蔓，未曾得到其他智慧的合成，只能被称为深奥。故云“无以容纳及描述”。不能容纳者，即因无法窥视其本质，谓之“难懂深奥”。唯有通过伴随逐步的觉受而思辨诠释，方可接近。所谓“因苦而生起观见”者，乃指出此处需仔细观察“什么是最难、最不易发生之苦”，依经句诠释。所谓“涅槃是祥和”，指得悉断尽烦恼，涅槃一切皆安详祥和。所谓“涅槃为主旨”，即谓涅槃品德乃诸法中至善无上者，犹如精美供膳一样。于此“灭尽谛”谓平静与住处，“道谛”谓平静之道及安住之道。由不静止的一切习气与行之无有，故涅槃境界具有平静无扰、清净无染的特质。故曰“此二诸法，唯有超世共识”，智慧绝不能敷衍称述，需精熟于智慧领域，文字简洁精微，是愚人不易理解，由智者方可明了。析入诸缘中犹如住处，五欲之性媚罗，令此五欲之所住称为住处，住处则是依赖其美好而乐趣生起。
Ṭhānaṃ sandhāyāti ṭhāna-saddaṃ sandhāya. Atthato pana ṭhānanti ca paṭiccasamuppādo eva adhippeto. Tiṭṭhati phalaṃ tadāyattavuttitāyāti ṭhānaṃ, saṅkhārādīnaṃ paccayabhūtā avijjādayo. Imesaṃ saṅkhārādīnaṃ paccayāti idappaccayā, avijjādayova. Idappaccayā eva idappaccayatā yathā ‘‘devo eva devatā’’ti, idappaccayānaṃ vā avijjādīnaṃ attano phalaṃ pati paccayabhāvo uppādanasamatthatā idappaccayatā. Tena samatthapaccayalakkhaṇo paṭiccasamuppādo dassito hoti. Paṭicca samuppajjati phalaṃ etasmāti paṭiccasamuppādo. Padadvayenapi dhammānaṃ paccayaṭṭho eva vibhāvito. Tenāha ‘‘saṅkhārādipaccayānaṃ etaṃ adhivacana’’nti. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. mahāṭī. 2.572-573) vuttanayena veditabbo.
『场所』意为『场所』之声，乃从此声得名。然而从意义上说，『场所』即缘起法所依。所谓『场所』，指的是由行等所依注而存在的无明等。此等行等诸因缘，称为此现行因缘（现行缘），如同『天神即为天神』一般，现行缘确定其本身果报所依，即具有生起所能与灭之平等因果性。由此所显示的便是缘起法的因果特征。缘起法即从因缘生起果报，故称缘起。以词相而言，法之因缘被明了，故谓之『由行诸因缘等因所名』。此处只作简略，详尽阐述见《清净道论·572-573》。
Sabbasaṅkhārasamathotiādi sabbanti sabbasaṅkhārasamathādisaddābhidheyyaṃ sabbaṃ atthato nibbānameva. Idāni tassa nibbānabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘yasmā hī’’tiādi vuttaṃ. Nti nibbānaṃ. Āgammāti paṭicca ariyamaggassa ārammaṇapaccayabhāvahetu. Sammantīti appaṭisandhikūpasamavasena sammanti. Tathā santā savisesaṃ upasantā nāma hontīti āha ‘‘vūpasammantī’’ti. Etena ‘‘sabbe saṅkhārā sammanti etthāti sabbasaṅkhārasamatho, nibbāna’’nti dasseti. Sabbasaṅkhatavisaṃyutte ca nibbāne sabbasaṅkhāravūpasamapariyāyo heṭṭhā vuttanayeneva veditabbo. Sesapadesupi eseva nayo. Paṭinissaṭṭhāti samucchedavasena pariccattā honti. Sabbā taṇhāti aṭṭhasatappabhedā sabbāpi taṇhā. Sabbe kilesarāgāti kāmarāgarūparāgādibhedā sabbepi kilesabhūtā rāgā, sabbepi vā kilesā idha ‘‘kilesarāgā’’ti veditabbā, na lobhavisesā eva cittassa vipariṇatabhāvāpādanato . Yathāha ‘‘rattampi cittaṃ vipariṇataṃ, duṭṭhampi cittaṃ vipariṇataṃ, mūḷhampi cittaṃ vipariṇata’’nti (pārā. 271). Virajjantīti palujjanti.
『一切行寂灭』等词，皆指向寂灭，即涅槃的真义。现此处为显示涅槃状态，故有『因何』等语。『因何』是指缘起圣道的起点因缘之义。所谓『寂灭』，是缘起道不再中断地持续存在的寂止。由此，称之为『寂灭』。又有『寂灭』指的是离诸余浊的特别清净，称为『安住寂灭』。从此显示『一切行寂灭』即一切行的寂止，然此寂灭亦即涅槃。离一切造作之涅槃称为寂灭。用余词语亦复如是。所谓灭尽，是指以断除为本的圆满状态。诸渴爱共八百余种，皆为渴爱；诸染污皆以贪欲为形，故称染污贪。此处所说贪，并非仅指心的烦恼变化现象，如『夜晚心变坏』等（巴利文见《巴利大藏经》271页），而是指其熄灭状态，即为清净。
Ciranisajjācirabhāsanehi piṭṭhiāgilāyanatālugalasosādivasena kāyakilamatho ceva kāyavihesā ca veditabbā. Sā ca kho desanāya atthaṃ ajānantānaṃ vasena vuttā, jānantānaṃ pana desanāya kāyaparissamopi satthu aparissamova. Tenāha bhagavā – ‘‘na ca maṃ dhammādhikaraṇaṃ vihesesī’’ti (udā. 10). Tenevāha ‘‘yā ajānantānaṃ desanā nāma, so mama kilamatho assā’’ti. Ubhayanti cittakilamatho ceva cittavihesā cāti ubhayampetaṃ buddhānaṃ natthi bodhimūleyeva samucchinnattā.
长期住于污秽之地，语言欺诈，引啮刺伤，发出恶声等，如此体苦及其身心之害，皆称为身业苦及身业恼乱。此乃专为不知义理者所说。已知义理者听法亦受苦，但不如不知者之苦。故世尊说：『我不分别外法』（《优陀那经》第10品），即由此知该法分别不为我所取。又说：『对不知义理者之说，乃我心所恶』。心业苦与心业恼乱二者，二者结合，特别于菩提根时无之。
Anubrūhanaṃ sampiṇḍanaṃ. Soti ‘‘apissū’’ti nipāto. Manti paṭi-saddayogena sāmiatthe upayogavacananti āha ‘‘mamā’’ti. Vuddhippattā vā acchariyā anacchariyā. Vuddhiatthopi hi a-kāro hoti yathā ‘‘asekkhā dhammā’’ti (dha. sa. 11.tikamātikā). Kappānaṃ satasahassaṃ cattāri ca asaṅkhyeyyāni sadevakassa lokassa dhammasaṃvibhāgakaraṇatthameva pāramiyo pūretvā idāni adhigatadhammarajjassa tattha appossukkatāpattidīpanatā, gāthātthassa acchariyatā, tassa vuddhippatti cāti veditabbaṃ. Atthadvārena hi gāthānaṃ anacchariyatā. Gocarā ahesunti upaṭṭhahesuṃ. Upaṭṭhānañca vitakketabbatāti āha ‘‘parivitakkayitabbataṃ pāpuṇiṃsū’’ti.
『登临与聚集』。『再』者，终止词。『意为依托词义，谓是归属词』，故说『我的』。因增长而显奇妙，因不增长则无奇妙。增长之义，无形无色，如『未染污之法』（《大宝积经·分论解说》十一）。千百劫四无量世界，为诸天分法所充满之完美，此时所获法王之光辉澄明，历数无量，韵文义趣非凡，可见其增长之义。借由义而非虚假。可闻者众，现前众多，故说『应当周详思维』。
Yadi sukhāpaṭipadāva, kathaṃ kicchatāti āha ‘‘pāramīpūraṇakāle panā’’tiādi. Evamādīni duppariccajāni dentassa. Ha-iti vā ‘‘byatta’’nti etasmiṃ atthe nipāto. Ekaṃsattheti keci. Ha byattaṃ, ekaṃsena vā alaṃ nippayojanaṃ evaṃ kicchena adhigatassa dhammassa desitanti yojanā. Halanti vā ‘‘ala’’nti iminā samānatthaṃ padaṃ ‘‘halanti vadāmī’’tiādīsu (dī. ni. ṭī. 2.65; saṃ. ni. ṭī. 1.1.172) viya. Rāgadosapariphuṭṭhehīti phuṭṭhavisena viya sappena rāgena dosena ca samphuṭṭhehi abhibhūtehi. Rāgadosānugatehīti rāgena ca dosena ca anubandhehi.
假若安乐之修道法，则于何处成办？故说『乃至于波罗奈』等。此类皆为施主难能及物。『哈』即终止词。『已然丧失』为此义。如是义蕴，或独或多，谓之『一念心意不聚』。又『哈失』如同『哈言者』一类，见于《长部·释》第二卷第六十五页及《相应部·释》第一卷一百七十二页。谓由烦恼之激发，如愤怒及恚怒等烦恼爆裂似喷发。『由烦恼依附』，谓与贪欲及恚恨相连结。
Kāmarāgarattā bhavarāgarattā ca nīvaraṇehi nivutatāya, diṭṭhirāgarattā viparītābhinivesena. Na dakkhantīti yāthāvato dhammaṃ na paṭivijjhissanti. Evaṃ gāhāpetunti ‘‘anicca’’ntiādinā sabhāvena yāthāvato dhammaṃ jānāpetuṃ. Rāgadosaparetatāpi nesaṃ sammūḷhabhāvenevāti āha ‘‘tamokhandhena āvuṭā’’ti.
由贪欲及生存渴爱而被五盖所抑制，贪欲困住见解，生存渴爱反向固执。所谓『不得正见』，即未能正智了达法理。是以歌诗勉励说『无常』等诸法，善于使众生如实了知正法。即便烦恼根本深重生起之处，亦如被暗蔽的愚痴蕴，故称为『被暗蔽之愚痴蕴』。
§282
282. Dhammadesanāya appossukkatāpattiyā kāraṇaṃ vibhāvetuṃ ‘‘kasmā panā’’tiādinā sayameva codanaṃ samuṭṭhāpeti. Tattha aññātavesenāti imassa bhagavato sāvakabhāvūpagamanena aññātarūpena. Tāpasavesenāti keci. So pana arahattādhigameneva vigaccheyya. Tividhaṃ kāraṇaṃ appossukkatāpattiyā paṭipakkhassa balavabhāvo, dhammassa gambhīratā, tattha ca sātisayaṃ gāravanti, ta dassetuṃ ‘‘tassa hī’’tiādi āraddhaṃ. (Tattha paṭipakkhā nāma rāgādayo kilesā sammāpaṭipattiyā antarāyakarattā. Tesaṃ balavabhāvato ciraparibhāvanāya sattasantānato dubbisodhiyatāya te satte mattahatthino viya dubbalapurisaṃ adhibhavitvā ajjhottharitvā anayabyasanaṃ āpādentā anekasatayojanāyāmavitthāraṃ sunicitaṃ ghanasannivesaṃ kaṇṭakaduggampi adhisenti. Dūrappabhedaducchejjatāhi dubbisodhiyataṃ pana dassetuṃ ‘‘athassā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ca anto amaṭṭhatāya kañjiyapuṇṇā lābu. Cirapārivāsikatāya takkabharitā cāṭi. Snehatintadubbalabhāvena vasāpītapilotikā. Telamissitatāya añjanamakkhitahattho dubbisodhanīyā vuttā, hīnūpamā cetā rūpapabandhabhāvato acirakālikattā ca malīnatāya, kilesasaṃkileso eva pana dubbisodhanīyataro anādikālikattā anusayitattā ca. Tenāha ‘‘atisaṃkiliṭṭhā’’ti. Yathā ca dubbisodhanīyataratāya, evaṃ gambhīraduddasaduranubodhānampi vuttaupamā hīnūpamāva).
282. 论及法的宣说中，为了细微说明不足与障碍之因，诸如“为何如此”等自问自答的方式引发了缘起。此处所谓『不了知』，是指依世尊弟子身份的接近而对其某种形态的不了解。所谓『苦恼之间』，有多种含义。此处意指若能断除阿拉汉果之得，便能远离痛苦。因不足与障碍之因，分三类：对立者的力量、法的深远，以及这里念巧言，如此等显现。为表达这些，起了“此者不足”之类的指摘。对立者指的是如贪嗔等烦恼，因其正确断除拦阻而成为障碍。此类障碍基于力量的显现，长期折磨生命连绵，难以净化，如同饮酒过度而成病。因遗留细菌之生活损害，虽保有亲情，但污损如同枯萎。油脂污渍之手不易清净，心境如布满污秽。虽形体生理的污秽是暂时，但烦恼污染乃更根本，非始终如一。故称『极为染污』。正因为污秽极深，难以理解的苦难如影随形，犹如低俗不雅之态。
Paṭipakkhavigamanena gambhīropi dhammo supākaṭo bhaveyya. Paṭipakkhavigamanaṃ pana sammāpaṭipattipaṭibaddhaṃ, sā saddhammassavanādhīnā. Taṃ satthari dhamme ca pasādāyattaṃ, so garuṭṭhāniyānaṃ ajjhesanahetukoti panāḷikāya sattānaṃ dhammasampaṭipattiyā brahmayācanānimittanti taṃ dassento ‘‘apicā’’tiādimāha.
由排斥对立者之行为，即使法义深奥亦将显露成效。所谓排斥对立者，乃依正行实践内心笃信法教而成。向师法之依凭，乃高傲者逐除恶根之由，故以净化众生法行示现，此谓“非此”的示例。“
Upakkilesabhūtaṃ appaṃ rāgādirajaṃ etassāti apparajaṃ, apparajaṃ akkhi paññācakkhu yesaṃ te taṃsabhāvāti katvā apparajakkhajātikāti ayamattho vibhāvito ‘‘paññāmaye’’tiādinā. Appaṃ rāgādirajaṃ yesaṃ taṃsabhāvā apparajakkhajātikāti evampi saddattho sambhavati. Dānādidasapuññakiriyavatthūni saraṇagamanaparahitapariṇāmanehi saddhiṃ (dvādasa hontīti) ‘‘dvādasapuññakiriyavasenā’’ti vuttaṃ.
烦恼之类形成的痂瘢虽少，譬如眼慧之明，其本质亦作如是解释，称为“智慧性的”。少而不退之烦恼，即视为智慧震荡所产生的污秽邪染。诸如施与诵经等功德所培养的保护者行，如护持自身安全及他利，称为“十二功德的行持”。
Rāgādimalena samalehi pūraṇādīhi chahi satthārehi satthupaṭiññehi kabbaracanāvasena cintākaviādibhāve ṭhatvā takkapariyāhataṃ vīmaṃsānucaritaṃ sayaṃpaṭibhānaṃ cintito. Te kira buddhakolāhalānussavena sañjātakutūhalaṃ lokaṃ vañcetvā kohaññe ṭhatvā sabbaññutaṃ paṭijānantā yaṃ kiñci adhammaṃyeva dhammoti dīpesuṃ. Tenāha ‘‘te hi puretaraṃ uppajjitvā’’tiādi. Apāpuretanti etaṃ kassapassa bhagavato sāsanantaradhānato pabhuti pihitaṃ nibbānanagarassa mahādvāraṃ ariyamaggaṃ saddhammadesanāhatthena apāpura vivara.
诸由贪欲与瞋恚所染污的浊气，以恶劣之方式充满六种教师及其随侍，如同高超思想诗人，细心批判权威观点，施行详尽思索的自我反省。这些因佛陀出世引发的动荡使众生心生好奇和困惑，放弃世间法，专注于觉悟的真理，照亮一切称为不法的法，故曰“他们是在过去生中出现过的诸类”。所谓“不净气”，意指当迦叶尊者涅槃后，佛法被逐渐掩蔽，涅槃城的圣道将引导众生，但仍隐现不足之处。
Selapabbato ucco hoti thiro ca, na paṃsupabbato missakapabbato cāti āha ‘‘sele yathā pabbatamuddhanī’’ti. Dhammamayaṃ pāsādanti lokuttaradhammamāha. So hi sabbaso pasādāvaho, sabbadhamme atikkamma abbhuggataṭṭhena pāsādasadiso ca. Paññāpariyāyo vā idha dhamma-saddo. Sā hi abbhuggataṭṭhena ‘‘pāsādo’’ti abhidhamme (dha. sa. aṭṭha. 16) niddiṭṭhā. Tathā cāha –
岩峦之山巍峨高耸稳固，非松软地形或泥土山丘，故曰“岩石亦如高峰坚立”。这是通向超越世间法的宫殿。此宫殿备具安住之所，巍峨坚固，深不可测。正智慧之表现即法之音声，此声依智慧成就被称为宫殿（即稳固处）。法义释经中亦作此解。由是佛言——
‘‘Paññāpāsādamāruyha, asoko sokiniṃ pajaṃ;
“举起智慧之宫殿，无忧地降生温顺众生；
Pabbataṭṭhova bhūmaṭṭhe, dhīro bāle avekkhatī’’ti. (dha. pa. 28);
“在如高山般坚实的地面上，勇者并不轻视愚者。”（《法句经·第28偈》）
Uṭṭhehīti vā dhammadesanāya appossukkatāsaṅkhātasaṅkocāpattito kilāsubhāvato uṭṭhaha.
“起立”的意思是指教法宣说时，对粗陋、不精细的语句或粗莽的表现所产生的排斥、缩减，即一种粗俗之起立。
§283
283. Garuṭṭhāniyaṃ payirupāsitvā garutaraṃ payojanaṃ uddissa abhipatthanā ajjhesanā, sāpi atthato yācanāva hotīti āha ‘‘ajjhesananti yācana’’nti. Padesavisayaṃ ñāṇadassanaṃ ahutvā buddhānaṃyeva āveṇikabhāvato idaṃ ñāṇadvayaṃ ‘‘buddhacakkhū’’ti vuccatīti āha ‘‘imesañhi dvinnaṃ ñāṇānaṃ buddhacakkhūti nāma’’nti. Tiṇṇaṃ maggañāṇānanti heṭṭhimānaṃ tiṇṇaṃ maggañāṇānaṃ ‘‘dhammacakkhū’’ti nāmaṃ catusaccadhammadassanamattabhāvato. Yato tāni ñāṇāni vijjūpamabhāvena vuttāni, aggamaggañāṇaṃ pana ñāṇakiccassa sikhāppattiyā na dassanamattaṃ hotīti ‘‘dhammacakkhū’’ti na vuccati, tato taṃ vajirūpamabhāvena vuttaṃ. Vuttanayenāti ‘‘apparajakkhā’’ti ettha vuttanayena. Yasmā mandakilesā ‘‘apparajakkhā’’ti vuttā, tasmā bahalakilesā ‘‘mahārajakkhā’’ti veditabbā. Paṭipakkhavidhamanasamatthatāya tikkhāni sūrāni visadāni, vuttavipariyāyena mudūni. Saddhādayo ākārāti saddahanādippakāre vadati. Sundarāti kalyāṇā. Sammohavinodaniyaṃ (vibha. aṭṭha. 814) pana ‘‘yesaṃ āsayādayo koṭṭhāsā sundarā, te svākārā, viparītā dvākārā’’ti vuttaṃ, taṃ imāya atthavaṇṇanāya aññadatthu saṃsandati sametīti daṭṭhabbaṃ. Kāraṇaṃ nāma paccayākāro, saccāni vā.
283. 由于对镜子产生敬重，因此有了朝向更漂亮镜子的意愿、企盼、希求，这也是从其利益去追求的，所以称之为“企盼、希求”。它并非由知识慧眼直接领会的领域，此二重知识仅因佛陀的独特而有。所以称二重知识为“佛眼”。又称三种道的知识中，较低的三道知识称为“法眼”，因为这三种知识是依般若明智而说的；至于最高详知道理的知识，却因是知识工作的高峰，没有仅止于见解的层次，所以不称“法眼”，乃以金刚般不可破坏的状态称之。由言说的“没有失护”，此处意谓无所失护。因烦恼薄弱为“无所失护”，因此众多烦恼则称为“大失护”。用对立相称的观照法，有三种坚锐、清净，反之则柔软。信等诸法为形态，谓信音等的表现方式。美好即善。正浊法中说：“其所依止的根本根基纯正者，其自性美好，逆转者则恶劣。”此于本义的解释于他处亦有相合者，故应观察。因缘即条件的缘故，也可称为实。
Ayaṃ panettha pāḷīti ettha apparajakkhādipadānaṃ atthavibhāvane ayaṃ tassatthassa vibhāvanī pāḷi. Saddhādīnaṃ vimuttiparipācakadhammānaṃ balavabhāvo tappaṭipakkhānaṃ pāpadhammānaṃ dubbalabhāveneva hoti, tesañca balavabhāvo saddhādīnaṃ dubbalabhāvenāti vimuttiparipācakadhammānaṃ atthitānatthitāvasena apparajakkhamahārajakkhatādayo pāḷiyaṃ vibhajitvā dassitā. Khandhādayo eva lujjanapalujjanaṭṭhena loko. Sampattibhavabhūto loko sampattibhavaloko, sugatisaṅkhāto upapattibhavo. Sampatti sambhavati etenāti sampattisambhavaloko. Sugatisaṃvattaniyo kammabhavo. Duggati saṅkhātaupapattibhavaduggati saṃvattaniyakammabhavā vipattibhavalokavipattisambhavalokā.
这里之所谓“无所失护”等名词的意义分析，乃此经义的讲述。信等带动解脱诸法的力量相对恶法薄弱，其力量反映为信等的弱小，因此由解脱诸法主导与非主导的分别，故区分为失护与大失护等。五蕴等同样附于污腐病中，世间因财富而生者为财有世间，谓由善道所生为善道世间。财富生起，故谓财富生起世间。善道依行为生起。恶道依恶业生起，堕入恶趣道或不善道者为苦变世间。
Puna ekakadukādivasena lokaṃ vibhajitvā dassetuṃ ‘‘eko loko’’tiādi vuttaṃ. Āhārādayo viya hi āhāraṭṭhitikā saṅkhārā lujjanapalujjanaṭṭhena lokoti. Ettha eko loko sabbe sattā āhāraṭṭhitikāti yāyaṃ puggalādhiṭṭhānāya kathāya sabbasaṅkhārānaṃ paccayāyattavutti, tāya sabbe saṅkhārā ekova loko ekavidho pakārantarassa abhāvato. Dve lokātiādīsupi iminā nayena attho veditabbo. Nāmaggahaṇena cettha nibbānassa aggahaṇaṃ tassa alokasabhāvattā. Nanu ca āhāraṭṭhitikāti ettha paccayāyattavuttitāya maggaphalānampi lokatā āpajjatīti? Nāpajjati pariññeyyānaṃ dukkhasaccadhammānaṃ idha ‘‘loko’’ti adhippetattā. Atha vā na lujjati na palujjatīti yo gahito tathā na hoti, so lokoti taṃ-gahaṇarahitānaṃ lokuttarānaṃ natthi lokatā. Upādānānaṃ ārammaṇabhūtā khandhā upādānakkhandhā. Dasāyatanānīti dasa rūpāyatanāni. Sesamettha suviññeyyameva.
又于某些时间分别世间以显说“一世间”等。诸根如食物依食物而生，故称为附食性行蕴污腐病之境界。因此所谓一世间，意指众生皆依食物生存。此谓众生所执，盖众行的因缘所依，同由谓所有行非二而一，故称仅一世间亦称一类。若于“两世间”诸名等亦应据此理解。此处“入灭”隐喻涅槃的进入，因其不染世间之性。莫非食物依存之由，因果不入世间，使得道果不堕世间乎？不可。这里“世间”乃苦谛法的统摄名。还有不贪不嗔状态，若按所取而言则不生不死，此谓彼无所有的世间之外世间无。诸取聚集即所取蕴。十处即十色根在此应细察。
Vivaṭṭajjhāsayassa adhippetattā tassa ca sabbaṃ tebhūmakakammaṃ garahitabbaṃ vajjitabbañca hutvā upaṭṭhātīti vuttaṃ ‘‘sabbe abhisaṅkhārā vajjaṃ, sabbe bhavagāmikammā vajja’’nti. Apparajakkhamahārajakkhādīsu pañcasu dukesu ekekasmiṃ dasa dasa katvā ‘‘paññāsāya ākārehi imāni pañcindriyāni jānātī’’ti vuttaṃ. Atha vā anvayato byatirekato ca saddhādīnaṃ indriyānaṃ paropariyattaṃ jānātīti katvā tathā vuttaṃ. Ettha ca apparajakkhādibhabbādivasena āvajjentassa bhagavato te sattā puñjapuñjāva hutvā upaṭṭhahanti, na ekekā.
以分明的觉知为本，其所有三地的行为皆应被谴责、禁止并摒弃，故称“所有造作皆应禁止，所有生命行皆应禁止”。五大失护等中的五苦皆分为十十的五根，谓知五根互相对应，如是说。又说信等诸根的相互对立与依赖关系以此往复。因五大失护诸质的夫妻般存在，当时尊者等群起而奉事世尊，非独一人。
Uppalāni ettha santīti uppalinī, gacchopi jalāsayopi, idha pana jalāsayo adhippetoti āha ‘‘uppalavane’’ti. Yāni udakassa anto nimuggāneva hutvā pusanti vaḍḍhanti, tāni antonimuggaposīni. Dīpitānīti aṭṭhakathāyaṃ pakāsitāni, idheva vā ‘‘aññānipī’’tiādinā bhāsitāni.
此处称为莲花众，即称莲花群，莲花也是水草。虽然莲花与水草同称，但水草所属水界故名“莲花林”。那些生长于水边浸没其中并开花繁茂的，称为水中浸没生长者。所谓“花开绽放”之态，乃注疏中详述，此处亦有“或称其他”等说明。
Ugghaṭitaññūti ugghaṭitaṃ nāma ñāṇugghaṭanaṃ, ñāṇe ugghaṭitamatte eva jānātīti attho. Vipañcitaṃ vitthāritameva atthaṃ jānātīti vipañcitaññū. Uddesādīhi netabboti neyyo. Saha udāhaṭavelāyāti udāhāre udāhaṭamatteyeva. Dhammābhisamayoti catusaccadhammassa ñāṇena saddhiṃ abhisamayo. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ ‘‘cattāro satipaṭṭhānā’’tiādinā nayena saṃkhittena mātikāya ṭhapiyamānāya desanānusārena ñāṇaṃ pesetvā arahattaṃ gaṇhituṃ samattho puggalo ‘‘ugghaṭitaññū’’ti vuccati. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ saṃkhittena mātikaṃ ṭhapetvā vitthārena atthe vibhajiyamāne arahattaṃ pāpuṇituṃ samattho puggalo ‘‘vipañcitaññū’’ti vuccati. Uddesatoti uddesahetu, uddisantassa, uddisāpentassa vāti attho. Paripucchatoti atthaṃ paripucchantassa. Anupubbena dhammābhisamayo hotīti anukkamena arahattappatti hoti. Na tāya jātiyā dhammābhisamayo hotīti tena attabhāvena maggaṃ vā phalaṃ vā antamaso jhānaṃ vā vipassanaṃ vā nibbattetuṃ na sakkoti. Ayaṃ vuccati puggalo padaparamoti ayaṃ puggalo byañjanapadameva paramaṃ assāti padaparamoti vuccati.
“解显知识”者，指对知识之开启，即对知识完全显现而知悉。“扩散”“展开”意指明白事理之后能广泛阐释，此即“扩散知识”。“指示”等文言表明不应据此断定一切，非为必然义。举例时间语意专指当下示例。所谓“法的成就”乃指四圣谛之知识相会合而成就。若有个人依《四念处》等教法摘要，依听闻依教诲熟悉知识而能证阿拉汉，谓之“解显知识”。若另有人在摘要与详细分述之间，均能成就阿拉汉，则称为“扩散知识”。“指示义”即指示、说明、指向之义。周密成就乃指循序渐进达成阿拉汉果位。此不意味着本性上能成就道果及禅定与观慧涅槃。谓能以教理所指之最深层面获最高果位者，称为“绝顶知识者”。
Kammāvaraṇenāti (vibha. aṭṭha. 826) pañcavidhena ānantariyakammena. Vipākāvaraṇenāti ahetukapaṭisandhiyā. Yasmā pana duhetukānampi ariyamaggapaṭivedho natthi, tasmā duhetukā paṭisandhipi ‘‘vipākāvaraṇamevā’’ti veditabbā. Kilesāvaraṇenāti niyatamicchādiṭṭhiyā. Assaddhāti buddhādīsu saddhārahitā. Acchandikāti kattukamyatākusalacchandarahitā. Uttarakurukā manussā acchandikaṭṭhānaṃ paviṭṭhā. Duppaññāti bhavaṅgapaññāya parihīnā. Bhavaṅgapaññāya pana paripuṇṇāyapi yassa bhavaṅgaṃ lokuttarassa paccayo na hoti, sopi duppañño eva nāma. Abhabbā niyāmaṃ okkamituṃ kusalesu dhammesu sammattanti kusalesu dhammesu sammattaniyāmasaṅkhātaṃ maggaṃ okkamituṃ adhigantuṃ abhabbā. Na kammāvaraṇenātiādīni vuttavipariyāyena veditabbāni.
所谓“业障”乃五种障碍善行之恶业。所谓“果报障”乃业果遇失障碍。因无善道之对治故业果亦看作障碍。所谓“烦恼障”为固定错误见等。无信心者谓缺信于佛法诸贤圣者。无善欲执者谓离净善欲。尘劳之苦中，人类即为无善欲所染者。所谓“愚痴”指智慧全缺，且无法依存胜义智慧，故仍为愚痴所缠。所谓“不足者”谓无能进入善法规律者，不能达道果。不可误解“业障”等为相反义。
Nibbānassa dvāraṃ pavisanamaggo. Vivaritvā ṭhapito mahākaruṇūpanissayena sayambhuñāṇena adhigatattā. Saddhaṃ pamuñcantūti attano saddhaṃ pavesentu, saddahanākāraṃ upaṭṭhapentūti attho. Sukhena akicchena pavattanīyatāya suppavattitaṃ. Na bhāsiṃ na bhāsissāmīti cintesiṃ.
涅槃乃进入之门路，已开闭此门，凭大悲深重因缘及自证之智达至涅槃。应以信心进入，持守信心以成就之义。涅槃门开通顺畅，故能悦乐无碍，奋勇推进。心决不认为不言不说仍算障碍。
§284
284. Dhammaṃ desessāmīti evaṃ pavattitadhammadesanāpaṭisaṃyuttassa vitakkassa sattamasattāhato paraṃ aṭṭhamasattāheyeva uppannattā vuttaṃ ‘‘aṭṭhame sattāhe’’ti. Na itarasattāhāni viya paṭiniyatakiccalakkhitassa aṭṭhamasattāhassa nāma pavattitassa sabbhāvā.
第284节：“当宣说法”，此乃配合法说之念头，至第七八周周时产生，即第八七周，如此特别说明“第八七周”。他周未必皆如第八七周普遍生起。
Vivaṭanti devatāviggahena vivaṭaaṅgapaccaṅganiddāya janānaṃ pākaṭaṃ vippakāranti attho. ‘‘Buddhattaṃ anadhigantvā na paccāgamissāmī’’ti uppannavitakkātisayahetukena pathavīparivattanacetiyaṃ nāma dassetvā. Sākiyakoliyamallarajjavasena tīṇi rajjāni. Rukkhamūleti nigrodhamūle. Vatvā pakkāmi, pakkamantiyā cassā mahāsatto ākāraṃ dassesi suvaṇṇathālaggahaṇāya, sā ‘‘tumhākaṃ taṃ pariccattamevā’’ti pakkāmi.
“分开”意指由天人怒气所导致身体四肢解体，令民众显得明显惨烈。因未曾成佛之念生起，他将不再转世，故借此地震符号向大众示意。该地名为“翻转地标”，为地震所示。娑伽族、拘利族、摩揭陀邦名各为三地界。树根处有尼拘罗树根。持法者退去时展现金色头状，称为“大身相”。示意此正是尔等应护持的法义。
Divāvihāraṃ katvāti nānāsamāpattiyo samāpajjanena divāvihāraṃ viharitvā. ‘‘Kāmaṃ taco ca nhāru ca, aṭṭhi ca avasissatu, upasussatu sarīre maṃsalohita’’ntiādinā sutte (ma. ni. 2.184; saṃ. ni. 2.237; a. ni. 2.5; 8.13; mahāni. 17, 196) āgatanayena caturaṅgavīriyaṃ adhiṭṭhahitvā.
昼行即是以多种境遇进入，经历多种遭遇后，于白昼行走修持。经中宣说『欲念如火烘烤，体毛似针剌般，骨头感受疲困，肉血皆干枯』等，是以来者意志坚定，具足四力而安住此中。
Navayojananti ubbedhato vuttaṃ, puthulato dvādasayojanā, dīghato yāva cakkavāḷā āyatāti vadanti. Ajjhottharanto upasaṅkamitvā – ‘‘uṭṭhehi so, siddhattha, ahaṃ imassa pallaṅkassa anucchaviko’’ti vatvā tattha sakkhiṃ otārento attano parisaṃ niddisi. Ekappahāreneva – ‘‘ayameva anucchaviko, ayameva anucchaviko’’ti kolāhalamakāsi, taṃ sutvā mahāsatto…pe… hatthaṃ pasāreti. Yaṃ sandhāya vuttaṃ –
新界限称为新界线，确切说是十二界，延伸至整个天下轮回。上升者临近，叮咛曰：「起来吧，悉达多，我是这个床铺的侍从。」语已，即向众作证。瞬时喊声高起：「这正是侍从，这正是侍从。」众闻之，伟大者伸出手示意。所为之事曰：
‘‘Acetanāyaṃ pathavī, aviññāya sukhaṃ dukhaṃ;
「此地即无念之地，无知即是苦乐；
Sāpi dānabalā mayhaṃ, sattakkhattuṃ pakampathā’’ti. (cariyā. 1.124);
至于布施之力，令我震动三十三天。」（出自《行为》1.124）
Pubbenivāsañāṇaṃ visodhetvāti ānetvā sambandho sīhāvalokanañāyena. Vaṭṭavivaṭṭaṃ sammasitvāti catusaccamanasikāraṃ sandhāyāha. Imassa pallaṅkassa atthāyāti pallaṅkasīsena adhigatavisesaṃ dasseti. Tattha hi sikhāppattavimuttisukhaṃ avijahanto antarantarā ca paṭiccasamuppādaṅgaṃ manasikaronto ekapallaṅkena nisīdi. Ekaccānanti yā adhigatamaggā sacchikatanirodhā ekadesena ca buddhaguṇe jānanti, tā ṭhapetvā tadaññesaṃ devatānaṃ. Aññepi buddhattakarāti visākhāpuṇṇamato paṭṭhāya rattindivaṃ evaṃ niccasamāhitabhāvahetukānaṃ buddhaguṇānaṃ upari aññepi buddhattasādhakā, ‘‘ayaṃ buddho’’ti buddhabhāvassa paresaṃ vibhāvanā dhammā kiṃ nu kho atthīti yojanā.
由净除前世记忆之故，引出与狮子观知的联系。反复推敲，意在参究四圣谛。谓此床铺之所以意即指示用床席修得殊胜法，说明。其时修行者不著于色界乐，间接地念及缘起因素，独坐于一床之上。有些修行者所谓所得之道，是觉悟灭尽之法；有人独证一种法义，于佛果中认识真理，立而展示，以供诸天神知。除此之外，由于佛陀果位觉悟者乃在维萨迦满月时旋转昼夜，因常住专注之故，佛德显于众生。诸佛陀果位修行者称此为「是佛」，彰显他人之佛德含义，何其意义，乃如此说。
Animisehīti dhammapītivipphāravasena pasādavikasitaniccalatāya nimesarahitehi. Ratanacaṅkameti devatāhi māpite ratanamayacaṅkame. Ratanabhūtānaṃ sattannaṃ pakaraṇānaṃ tattha ca anantanayassa dhammaratanassa sammasanena taṃ ṭhānaṃ ratanagharacetiyaṃ nāma jātantipi vadanti. Evanti vakkhamānākārena. Chabbaṇṇānaṃ rasmīnaṃ dantehi nikkhamanato chaddantanāgakulaṃ viyāti nidassanaṃ vuttaṃ.
无染污者乃因法喜显现而生的宁静安稳，离开世俗嗜好之时段。珍宝施拂之行乃天人所赞，称为宝石轮彼轮宝珠四方皆有，故名宝宅宝塔也称宝幢。又云，如六彩光束自口中射出，掀起护牙之龙族散开，此为显现之说。
Heṭṭhā lohapāsādappamāṇoti navabhūmakassa sabbapaṭhamassa lohapāsādassa heṭṭhā lohapāsādappamāṇo. Khandhakaṭṭhakathāyaṃ (mahāva. aṭṭha. 5) pana tattha ‘‘bhaṇḍāgāragabbhappamāṇa’’nti vuttaṃ.
『Heṭṭhā lohapāsādappamāṇo』者，指的是新基地中第一座铁楼之下方的铁楼数量。于《篇集释》（大长部卷八第5节）中则称其为『仓库胎中之量』。
Paccaggheti abhinave. Paccekaṃ mahagghatāya paccaggheti keci, taṃ na sundaraṃ. Na hi buddhā bhagavanto mahagghaṃ paṭiggaṇhanti paribhuñjanti vā. Piṇḍapātanti ettha manthañca madhupiṇḍikañca sandhāya vadati. Ayaṃ vitakkoti – ‘‘kassa nu kho ahaṃ paṭhamaṃ dhammaṃ deseyya’’nti ayaṃ parivitakko.
『Paccagge』意为新的。『Paccekaṃ』指部分为特别的大器，有些则不美好。正如世尊不接受或享用大器。此处讲的是乞食并论及蜂蜜饭饼。所谓此念，即内心所转：“我该向谁首先宣说法呢？”此为思维活动。
Paṇḍiccenāti samāpattipaṭilābhasaṃsiddhena adhigamabāhusaccasaṅkhātena paṇḍitabhāvena. Veyyattiyenāti samāpattipaṭilābhapaccayena pārihāriyapaññāsaṅkhātena byattabhāvena. Medhāvīti tihetukapaṭisandhipaññāsaṅkhātāya taṃtaṃitikattabbatāpaññāsaṅkhātāya ca medhāya samannāgatoti evampettha attho daṭṭhabbo. Mahājāniyoti mahāparihāniko. Āgamanapādāpi natthīti idaṃ paṭhamaṃ vattabbaṃ, athāhaṃ tattha gaccheyyaṃ, gantvā desiyamānaṃ dhammampissa sotuṃ sotapasādopi natthīti yojanā. Kiṃ pana bhagavatā attano buddhānubhāvena te dhammaṃ ñāpetuṃ na sakkāti? Āma, na sakkā. Na hi parato ghosaṃ antarena sāvakānaṃ dhammābhisamayo sambhavati, aññathā itarapaccayarahitassapi dhammābhisamayena bhavitabbaṃ, na ca taṃ atthi. Vuttañhetaṃ – ‘‘dveme, bhikkhave, paccayā sammādiṭṭhiyā uppādāya parato ca ghoso ajjhattañca yonisomanasikāro’’ti (a. ni. 2.127). Pāḷiyaṃ rāmasseva samāpattilābhitā āgatā, na udakassa, taṃ tassa bodhisattena samāgatakālavasena vuttaṃ . So hi pubbepi tattha yuttappayutto viharanto mahāpurisena khippaññeva samāpattīnaṃ nibbattitabhāvaṃ sutvā saṃvegajāto mahāsatte tato nibbijja pakkante ghaṭento vāyamanto nacirasseva aṭṭha samāpattiyo nibbattesi. Tena vuttaṃ ‘‘nevasaññānāsaññāyatane nibbattoti addasā’’ti. Ete aṭṭha brāhmaṇāti sambandho. Chaḷaṅgavāti chaḷaṅgaviduno. Mantanti mantapadaṃ. ‘‘Nijjhāyitvā’’ti vacanaseso, mantetvāti attho. Viyākariṃsūti kathesuṃ.
『Paṇḍiccenā』是指由集成辩才与智慧达成的精通。『Veyyattiyena』指因获得集成而展开的明智表现。『Medhā』则是因三因缘相续智慧而具备的深明。这些义理应予以观察。『Mahājāniyo』即极大破坏者。『Āgamanapādāpi natthi』意为来访步调尚无。此处首应论及，之后可入门行，然听法及信解尚未具足，以距离衡量。如是，世尊凭其佛陀经验难以传达法义否？是，难也。因为法义的领悟非他响声能成就，唯有因缘合和方可。此理已明，《增支部·第2章第127节》说：“比库们，斯缘立见，正见发出，将发生内外和谐思惟。”巴利文虽如木然达成，但佛陀在临时，准确时刻，即觉悟者所证正法明了。昔时有一大德菩萨居此，顿时听闻八种禅那发生，心定无动而不起。故主张『无心识无识处而定』。八者，指八大婆罗门。『Chaḷaṅga』是指“六翼”。『Mantanti』即“有思”。『Nijjhāyitvā』语尾，意为“故而思维已止”。此为注释解释之意。
Yathāmantapadanti lakkhaṇamantasaṅkhātavedavacanānurūpaṃ. Gatāti paṭipannā. ‘‘Dveva gatiyo bhavanti anaññā’’ti (dī. ni. 2.33; 3.199-200; ma. ni. 2.384, 398) vuttaniyāmena nicchinituṃ asakkontā brāhmaṇā vuttameva paṭipajjiṃsu, na mahāpurisassa buddhabhāvappattiṃ paccāsīsiṃsu. Ime pana koṇḍaññādayo pañca ‘‘ekaṃsato buddho bhavissatī’’ti jātanicchayattā mantapadaṃ atikkantā. Puṇṇapattanti tuṭṭhidānaṃ. Nibbitakkāti nibbikappā, na dvedhā takkā.
『如咒语所言』者，谓依照被称为相咒之吠陀言辞而相应行事。『前往』者，谓已践行。依「唯有两种归趣，无有其余」（长部2.33；3.199-200；中部2.384, 398）所说之决定，诸婆罗门因无力抉择，便依所说而践行，并未期望大人相将成就觉悟之佛陀果位。然而，憍陈如等五人因确信「定当成佛」，故已超越咒语之文句。『满钵』者，谓喜悦之布施。『无寻思』者，谓无分别，非二分之寻思。
Vappakāleti vapanakāle. Vapanatthaṃ bījāni nīharaṇantena tattha aggaṃ gahetvā dānaṃ bījaggadānaṃ nāma. Lāyanaggādīsupi eseva nayo. Dhaññaphalassa nātipariṇatakāle puthukakāle. Lāyaneti sassalāyane. Yathā lūnaṃ hatthakaṃ katvā veṇivasena bandhanaṃ veṇikaraṇaṃ. Veṇiyo pana purisabhāravasena bandhanaṃ kalāpo. Khale kalāpānaṃ ṭhapanadivase aggaṃ gahetvā dānaṃ khalaggaṃ. Madditvā vīhīnaṃ rāsikaraṇadivase aggaṃ gahetvā dānaṃ bhaṇḍaggaṃ. Koṭṭhāgāre dhaññassa pakkhipanadivase dānaṃ koṭṭhaggaṃ. Uddharitvāti khalato dhaññassa uddharitvā. Navannaṃ aggadānānaṃ dinnattāti idaṃ tassa rattaññūnaṃ aggabhāvatthāya katābhinīhārānurūpaṃ pavattitasāvakapāramiyā ciṇṇante pavattitattā vuttaṃ. Tiṇṇampi hi bodhisattānaṃ taṃtaṃpāramiyā sikhāppattakāle pavattitaṃ puññaṃ apuññaṃ vā garutaravipākameva hoti, dhammassa ca sabbapaṭhamaṃ sacchikiriyāya vinā kathaṃ rattaññūnaṃ aggabhāvasiddhīti. Bahukārā kho ime pañcavaggiyāti idaṃ pana upakārānussaraṇamattakameva paricayavasena āḷārudakānussaraṇaṃ viya.
『Vappakāle』者，谓收割时期。『Vapana』意为用工具取种子，此中为耕犁中用农具铲取志田种子。『Dānaṃ bījaggadānaṃ』谓种子及耕具施舍。『Lāyanaggādayo』同理。『Dhañña』即谷物果实，后为雨季过后及开始翻耕季节。『Lāyāni』即稻谷田。比喻如剥皮蚕蛹。『Veṇiyo』指被束缚之物，以承载之。『Khale』为谷堆，每堆中置顶持谷物为施舍，名为『Khale aggā』。『Madditvā vīhīnaṃ』指经过激励时施舍。于仓库置粮曰『Koṭṭhaggaṃ』。『Uddharitvā』指从堆中取粮。此乃昭示种子施舍之始发，依此规式发展，声闻弟子沿习施赠之善不善行为及造作，乃显示正法之第一现证。多为五经派所传，仅起于助益回想，犹如依河之水。此意详述于此。
§285
285.Vivareti majjhe. Tenāha ‘‘tigāvutantare ṭhāne’’ti. Ayojiyamāne upayogavacanaṃ na pāpuṇāti sāmivacanassa pasaṅge antarā-saddayogena upayogavacanassa icchitattā. Tenāha ‘‘antarāsaddena pana yuttattā upayogavacanaṃ kata’’nti.
『Vivareti』中间意为阐明。故说“三十八处”。用以说明，若失语言配合，便不能达成用语意图。此处称“由于词与声相合，用语遂成”。
Sabbaṃ tebhūmakadhammaṃ abhibhavitvā pariññābhisamayavasena atikkamitvā. Catubhūmakadhammaṃ anavasesaṃ ñeyyaṃ sabbaso ñeyyāvaraṇassa pahīnattā sabbaññutaññāṇena avediṃ. Rajjanadussanamuyhanādinā kilesena. Appahātabbampi kusalābyākataṃ tappaṭibaddhakilesamathanena pahīnattā na hotīti āha ‘‘sabbaṃ tebhūmakadhammaṃ jahitvā ṭhito’’ti. Ārammaṇatoti ārammaṇakaraṇavasena.
在彻底超越三界一切法的基础上，以圆满智达的方式超越之。四界诸法悉皆了知，应知法无所不包，烦恼尽除，通达无遗。藉由对诸苦恼的厌弃等烦恼的昙起而得净胜。即便是应当放弃的善行所显现的苦恼，亦因镇息烦恼而得灭尽，故谓“不生”。因此说“舍弃一切三界诸法以后，乃立稳固。”所谓“起缘”，即起缘所作之法也。
Kiñcāpi lokiyadhammānampi yādiso lokanāthassa adhigamo, na tādiso adhigamo parūpadeso atthi, lokuttaradhamme panassa lesopi natthīti āha ‘‘lokuttaradhamme mayhaṃ ācariyo nāma natthī’’ti. Paṭibhāgapuggaloti sīlādīhi guṇehi paṭinidhibhūto puggalo. Sahetunāti sahadhammena sapāṭihīrakatāya. Nayenāti abhijānanatādividhinā. Cattāri saccānīti idaṃ tabbinimuttassa ñeyyassa abhāvato vuttaṃ. Sayaṃ buddhoti sayameva sayambhuñāṇena buddho. Vigatapariḷāhatāya sītibhūto. Tato eva nibbuto. Āhañchanti āhanissāmi. Veneyyānaṃ amatādhigamāya ugghosanādiṃ katvā satthu dhammadesanā amatadundubhīti vuttā.
且世间法中，诸由此而得世尊所成就之境界者，亦无他种可成就者。出世间法中则余余微尘亦无，故曰“我师无出世间法成就。”所谓贤者，即以戒等功德具足，遍体真如之人。所谓“相因”，即同法理同原因之涵盖。所谓“引导”，即由知见等多种知法之方式引导。所谓“四圣谛”，因无受用者故不能成就。所谓自觉佛者，是指具自觉智之如来者。因已断尽烦恼，得常不变之凉法，乃至证般涅槃。又发愿言“当日当时来受持。”为令他人同得不死智慧，宣扬佛陀教法为“无上法音”。
Anantañāṇo jitakilesoti anantajino. Evampi nāma bhaveyyāti evaṃvidhe nāma rūparatane īdisena ñāṇena bhavitabbanti adhippāyo. Ayaṃ hissa pabbajjāya paccayo jāto, katādhikāro cesa. Tathā hi bhagavā tena samāgamatthaṃ padasāva taṃ maggaṃ paṭipajji.
所谓无量智慧征服烦恼者，即称无上胜者。此谓，如是等名，以能如是以智慧宝得之。此智慧是出家之因，具足此智慧故生起担当。世尊即因彼智慧，受众生意而弘行正道。
Koṭṭhāsasampannāti aṅgapaccaṅgasaṅkhātaavayavasampannā. Aṭṭīyatīti aṭṭo hoti, domanassaṃ āpajjatīti attho.
具成整体者，谓身上具名状之诸部件周良俱足。所谓“苦”，即痛苦之义。
Avihaṃ upapannāseti avihesu nibbattā. Vimuttāti aggaphalavimuttiyā vimuttā. Te hitvā mānusaṃ dehaṃ, dibbayogaṃ upajjhagunti te upakā dayo mānusaṃ attabhāvaṃ jahitvā orambhāgiyasaṃyojanappahānena avihesu nibbattamattāva aggamaggādhigamena dibbayogaṃ uddhambhāgiyasaṃyojanaṃ samatikkamiṃsu.
所谓不生于诸不善中，是指未由不善中生起。所谓解脱，是指于总果波之解脱。诸圣者弃绝人身，得受天界之乐，彼护持天身者，是离弃人我，自起头端结断者。由得无上正道，超胜舍地烦恼，证天界之上乐。
§286
286.Saṇṭhapesunti ‘‘neva abhivādetabbo’’tiādinā (mahāva. 12) saṇṭhaṃ kiriyākāraṃ akaṃsu. Tenāha ‘‘katikaṃ akaṃsū’’ti. Padhānatoti pubbe anuṭṭhitadukkaracaraṇato. Pabhāvitanti vācāsamuṭṭhānaṃ, vacīnicchāraṇanti attho. ‘‘Ayaṃ na kiñci visesaṃ adhigamissatī’’ti anukkaṇṭhanatthaṃ. ‘‘Mayaṃ yattha katthaci gamissāmā’’ti mā vitakkayittha. Obhāsoti vipassanobhāso. Nimittanti kammaṭṭhānanimittaṃ. Ekapadenevāti ekavacaneneva. ‘‘Anena pubbepi na kiñci micchā vuttapubba’’nti satiṃ labhitvā. Yathābhūtavādīti uppannagāravā.
佛陀于《尼柯耶》中说：“不可打扰也”等语，是称此为宁静功行。因说“汝等为谁作此事？”此谓由先时修习行不易之善行而来。所谓“起言”，即言语发出之意。所谓“言行”，即言语行为之意。曰“此无特别可得”，为防止烦恼起。曰“我们将往何处？”意令别人勿起恶念。所谓明现，即出离慧光明。所谓标记，即修行所缘境。谓一音者，即一语之意。先前无谬语故得正念。依实语言，即常坚固不坏之说。
Antovihāreyeva ahosi daharakumāro viya tehi bhikkhūhi pariharito. Maleti saṃkilese. Gāmato bhikkhūhi nīhaṭaṃ upanītaṃ bhattaṃ etassāti nīhaṭabhatto, tena nīhaṭabhattena bhagavatā. Ettakaṃ kathāmagganti – ‘‘dvemā, bhikkhave, pariyesanā’’ti ārabhitvā yāva – ‘‘natthi dāni punabbhavo’’ti padaṃ, ettakaṃ desanāmaggaṃ. Kāmañcettha – ‘‘tumhepi mamañceva pañcavaggiyānañca maggaṃ ārūḷhā, ariyapariyesanā tumhākaṃ pariyesanā’’ti aṭṭhakathāvacanaṃ. Tena pana – ‘‘so kho ahaṃ, bhikkhave, attanā jātidhammo samāno…pe… asaṃkiliṭṭhaṃ anuttaraṃ yogakkhemaṃ nibbānaṃ ajjhagamanti, atha kho, bhikkhave, pañcavaggiyā bhikkhū mayā evaṃ ovadiyamānā…pe… anuttaraṃ yogakkhemaṃ nibbānaṃ ajjhagamaṃsu…pe… natthi dāni punabbhavo’’ti imasseva suttapadassa attho vibhāvitoti katvā vuttaṃ ‘‘bhagavā yaṃ pubbe avaca tumhepi mamañceva pañcavaggiyānañca maggaṃ āruḷhā, ariyapariyesanā tumhākaṃ pariyesanāti. Imaṃ ekameva anusandhiṃ dassento āharī’’ti.
在寺院内，就如同幼童一般，被那几位比库照料保护。污秽玷污了污染。村中比库拿来了煮熟的饭食，这便是所谓的煮熟饭，因有煮熟饭，所以是由世尊得到了这个称号。经论中说明如是讲道的路径，自他说「比库们，有两种寻找」开始讲起，直到「现在已无再生」这句话为止，这便是全部的说法和教化之途。关于欲望处，注疏说法云：「你们也如同我，已经登上了五种道，诸有圣者寻找之路，正是你们的寻找。」接着又说：「我啊，比库们，因自己亲证了出世法……及其之后，至未被玷污的无上安住涅槃的境界，正如教诲，五种比库们被我如此劝导……达到了无上无漏涅槃……现今已无再生。」以此说明此经文义，就是世尊先前所说：「你们也如同我一般，已登上诸圣者的五种道路，尔等所寻找的正是此道。」此中一意贯通展现，无有遗漏。
§287
287.Anagāriyānampīti pabbajitānampi. Pañcakāmaguṇavasena anariyapariyesanā hoti gadhitādibhāvena paribhuñjanato. Micchājīvavasenapi anariyapariyesanā hotīti tato visesanatthaṃ ‘‘pañcakāmaguṇavasenā’’ti vuttaṃ sacchandarāgaparibhogassa adhippetattā. Idāni catūsu paccayesu kāmaguṇe niddhāretuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ. Paribhogarasoti paribhogapaccayapītisomanassaṃ. Ayaṃ pana rasasamānatāvasena gahaṇaṃ upādāya ‘‘raso’’ti vutto, na sabhāvato. Sabhāvena gahaṇaṃ upādāya pītisomanassaṃ dhammārammaṇaṃ siyā, na rasārammaṇaṃ. Appaccavekkhaṇaparibhogoti paccavekkhaṇarahito paribhogo, idamatthitaṃ anissāya gadhitādibhāvena paribhogoti attho. Gadhitāti taṇhāya baddhā. Mucchitāti mucchaṃ mohaṃ pamādaṃ āpannā. Ajjhogāḷhāti adhiogāḷhā, taṃ taṃ ārammaṇaṃ anupavisitvā ṭhitā. Ādīnavaṃ apassantāti sacchandarāgaparibhoge dosaṃ ajānantā. Apaccavekkhitaparibhogahetuādīnavaṃ nissarati atikkamati etenāti nissaraṇaṃ, paccavekkhaṇañāṇaṃ.
所谓不守戒者，即放逸者与出家人二类。由于执着五欲，非圣者寻求的缘故，是因沉迷于财物等生活，恶行堕落的贪欲所缠缚。甚至因不正当谋生，亦属非圣者寻求之道。为进一步说明，注疏中称之为「因五欲之缘」，指因贪爱欲乐沉溺而生活，通过感官欲乐所产生的依赖而沉溺。此处提到「感官欲乐」为以感官之乐为依赖的深重执着，虽说「味」为感官之乐体，但不是天生如此，乃因执着而形成的依赖。若以本体为考察，则为依赖可感之境界的身心，无为的享受因无调查而成无意识的沉迷，此类依赖即为执着所由。执着连缚为渴爱，迷昧愚痴为愚痴及怠惰。执着加紧，若不正知将沉溺于此贪欲，因不见其害，故在贪恋中陷入罪恶。若有调查觉知则得解脱，所谓解脱即出离此不觉察贪欲之恶因，而以正知清净通达之意。
Pāsarāsinti pāsasamudāyaṃ. Luddako hi pāsaṃ oḍḍento na ekaṃyeva, na ca ekasmiṃyeva ṭhāne oḍḍeti, atha kho taṃtaṃmigānaṃ āgamanamaggaṃ sallakkhetvā tattha tattha oḍḍento bahūyeva oḍḍeti, tasmā te cittena ekato gahetvā ‘‘pāsarāsī’’ti vuttaṃ. Vāgurassa vā pāsapadesānaṃ bahubhāvato ‘‘pāsarāsī’’ti vuttaṃ.
所谓网罗，是聚集网囊。捕兽之人设陷阱，捕捉野兽时，不是只设一处，也非只在一地设网，而是布网于野兽常出入的道路上，一处处设置陷阱，广设众多陷阱。故以心集结统一称为「网罗」。其意如猎人多处布网捕捉之喻。
Pāsarāsisuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《饵堆经》注释之隐义阐明已竟。
7. Cūḷahatthipadopamasuttavaṇṇanā7. 《小象迹喻经》注释
§288
288.Setaparivāroti setapaṭicchado, setavaṇṇālaṅkāroti attho. Pubbe pana ‘‘setālaṅkārā’’ti assālaṅkāro gahito, idha cakkapañjarakubbarādirathāvayavesu kātabbālaṅkāro. Evaṃ vuttenāti evaṃ ‘‘setāya suda’’ntiādinā pakārena saṃyuttamahāvagge (saṃ. ni. 5.4) vuttena. Nātimahā yuddhamaṇḍale sañcārasukhatthaṃ. Yodho sārathīti dvinnaṃ, paharaṇadāyakena saddhiṃ tiṇṇaṃ vā.
所谓城墙防护者，即指城防围墙。城墙是指围城筑成的阻隔，城墉装饰则是其外观美化。此前称之为「城墙饰」，指的是护城之墙的防护装饰，如战车护栏、战轮等盾牌装饰。讲经中以「城墙饰」为例，表明此乃结合诸防护构件而成。以此说法成文，如同《相应部大本经》中「用城墙形状装饰」，以期说明非巨大战争场所乃安适游行之地。战士与驾车者二人合力执三支武器。
Nagaraṃ padakkhiṇaṃ karoti nagarasobhanatthaṃ. Idaṃ kira tassa brāhmaṇassa jāṇussoṇiṭṭhānantaraṃ jātisiddhaṃ paramparāgataṃ cārittaṃ. Tenāha ‘‘ito ettakehi divasehī’’tiādi. Cārittavasena nagaravāsinopi tathā tathā paṭipajjanti. Puññavādimaṅgalakathane niyuttā māṅgalikā. Suvatthipattanāya sovatthikā. Ādi-saddena vandīādīnaṃ saṅgaho. Yasasirisampattiyāti yasasampattiyā sirisampattiyā ca, parivārasampattiyā ceva vibhavasobhāsampattiyā cāti attho.
绕城巡行，是为美化城池。此为那婆罗门家族传统，这种家传的习俗世代相续。他曾说：“从这里开始，若干日子之后……”以此推断，作为生活习惯，城邑居民皆循此法而行。功德福德与吉祥语中多有言论，讲述使人吉祥。对美好家园庄严的歌咏，旨在聚合称颂之语。光耀、财富、家族荫庇、繁荣显赫、荣耀之照耀皆有所涵盖。
Nagarābhimukhopāyāsi attano bhikkhācāravelāya. Paṇḍito maññeti ettha maññeti idaṃ ‘‘maññatī’’ti iminā samānatthaṃ nipātapadaṃ. Tassa iti-saddaṃ ānetvā atthaṃ dassento ‘‘paṇḍitoti maññatī’’ti āha. Anumatipucchāvasena cetaṃ vuttaṃ. Tenevāha ‘‘udāhu no’’ti. ‘‘Taṃ kiṃ maññati bhavaṃ vacchāyano samaṇassa gotamassa paññāveyyattiya’’nti hi vuttamevatthaṃ puna gaṇhanto ‘‘paṇḍito maññe’’ti āha. Tasmā vuttaṃ ‘‘bhavaṃ vacchāyano, samaṇaṃ gotamaṃ paṇḍitoti maññati, udāhu no’’ti, yathā te khameyya, tathā naṃ kathehīti adhippāyo.
围绕城镇出入守卫，正是比库安住修行的时候。智慧者所思考者，是指此处「思考」一词与用法。由此引出此语义，讲说「智慧者即思考者」之义。以询问运用的口吻表述，随后回应“请说吧”。又说：“此人对思考的是谁？对沙门果德玛的智慧和知识具有求知欲？”如此反复说明，最终定论：“他思考沙门果德玛为智慧者，请说明如何宽容接纳之。”这是劝导之意。
Ahaṃ ko nāma, mama avisayo esoti dasseti. Ko cāti hetunissakke paccattavacananti āha ‘‘kuto cā’’ti. Tathā cāha ‘‘kena kāraṇena jānissāmī’’ti, yena kāraṇena samaṇassa gotamassa paññāveyyattiyaṃ jāneyyaṃ, taṃ kāraṇaṃ mayi natthīti adhippāyo. Buddhoyeva bhaveyya, abuddhassa sabbathā buddhañāṇānubhāvaṃ jānituṃ na sakkāti. Vuttañhetaṃ – ‘‘appamattakaṃ kho panetaṃ, bhikkhave, oramattakaṃ sīlamattakaṃ, yena puthujjano tathāgatassa vaṇṇaṃ vadamāno vadeyya (dī. ni. 1.7), atthi, bhikkhave, aññeva dhammā gambhīrā duddasā duranubodhā …pe… yehi tathāgatassa yathābhuccaṃ vaṇṇaṃ sammā vadamāno vadeyyā’’ti (dī. ni. 1.28) ca. Etthāti ‘‘sopi nūnassa tādisovā’’ti etasmiṃ pade. Pasattha pasatthoti pasatthehi attano guṇeheva so pasattho, na tassa kittinā, pasaṃsāsabhāveneva pāsaṃsoti attho. Tenāha ‘‘sabbaguṇāna’’ntiādi. Maṇiratananti cakkavattino maṇiratanaṃ. Sadevake loke pāsaṃsānampi pāsaṃsoti dassetuṃ ‘‘pasatthehi vā’’ti dutiyavikappo gahito.
我说明我是谁、我的对象为何。由于缘起的关系，直接而明了的说法说，“从哪里来呢？”如是他又说，“凭什么原因我能认识呢？”这个原因，即通过何种缘故，能够使沙门果德玛觉知智慧之实相，这个原因对我来说不存在，成为主要的依据。只可能是佛，因为无明未熄灭者，终不能体认佛的觉悟境界。对此预说：“比库们，这本品极为周全，极其完善，极具行为端正，是使凡夫能如实诠释如来的形象。比库们，除此之外还有诸种深奥难解、难以理解的法门……凭借这些法门，能恰如其分表达如来的形象。”（《长部》注1.7，1.28）是说，与此处相应的还有“依此义，亦当同然”这句话。‘清净’是指出于内心品质的清净，其并非因名誉或名声而得称赞，而是源于自身德行的称誉。故此，才说‘诸种优良品质’等。‘宝玉’是指世间的宝玉。‘乘此说法'，意在说明‘通过这些称誉也可见其因缘，或谓以‘品行端正’为例’”，此为第二种解说。
Araṇīyato attho, so eva vasatīti vasoti atthavaso, tassa tassa payogassa ānisaṃsabhūtaṃ phalanti āha ‘‘atthavasanti atthānisaṃsa’’nti. Attho vā vuttalakkhaṇo vaso etassāti atthavaso, kāraṇaṃ. Nāgavanavāsikoti hatthināgānaṃ vicaraṇavane tesaṃ gahaṇatthaṃ vasanako. Anuggahitasippoti asikkhitahatthisippo āyatavitthatassa padamattassa dassanena ‘‘mahā vata, bho nāgo’’ti niṭṭhāgamanato. Parato pana bhagavatā vuttaṭṭhāne. Uggahitasippo puriso nāgavanikoti āgato āyatavitthatassa padassa uccassa ca nisevitassa byabhicārabhāvaṃ ñatvā tattakena niṭṭhaṃ agantvā mahāhatthiṃ disvāva niṭṭhāgamanato. Ñāṇaṃ pajjati etthāti ñāṇapadāni, khattiyapaṇḍitādīnaṃ dhammavinaye vinītattā vinayehi adhigatajjhānādīni. Tāni hi tathāgatagandhahatthino desanāñāṇena akkantaṭṭhānāni. Cattārīti pana vineyyānaṃ idha khattiyapaṇḍitādivasena catubbidhānaṃyeva gahitattā.
‘非林间’的本意，指的是‘安住的实义’。‘住’即住持、安立，此处说‘住’是缘于各种实践所得的必然果报，故谓‘住即果报’。‘非林间’或称‘非林’是“住”的别号，也是其因缘。‘居住在龙林中’指象征大象龙群巡游的森林，诸天居住于此，是为了其栖息之地。‘未受驯服的大象’意指未经过训练的大象，借以形象展示大象巨大身体范围之大小，如《法句经》“大象啊，如此无畏！”所示，这是广义的展开。之后佛所说的正断语境，记载于佛经处。‘驯服的大象’指人的性格经佛法修习克服其过失，达到了心行稳健不堕邪失的状态。‘大象林之人’意指依赖森林所在的象群，因了解其阴行，明知背离正道之过失而弃之，随后便达断绝，见到了大象身形的殊胜，此即驯服。‘认知’即知识词，包含武士、文士等因修习戒律而遵守戒律及修禅的智慧。诸法如如来香象称喻佛所说的正法、禅定等，这些知识本质均能确证此理。这四者，在此处由武士及文士群体依照戒律种种严格分别而成四类毕业，是对实相之间言说之分类。
§289
289. Puggalesu paññāya ca nipuṇatā paṇḍitasamaññā nipuṇatthassa dassanasamatthatāvasenevāti āha ‘‘sukhumaatthantarapaṭivijjhanasamatthe’’ti. Kata-saddo idha nipphannapariyāyo. Pare pavadanti ettha, etenāti parappavādo, parasamayo. Parehi pavadanaṃ parappavādo, viggāhikakathāya paravādamaddanaṃ. Tadubhayampi ekato katvā pāḷiyaṃ vuttanti āha ‘‘viññātaparappavāde ceva parehi saddhiṃ katavādaparicaye cā’’ti, parasamayesu paravādamaddanesu ca nipphanneti attho. Vālavedhirūpeti vālavedhipatirūpe. Tenāha ‘‘vālavedhidhanuggahasadise’’ti. Vālanti anekadhā bhinnassa vālassa aṃsusaṅkhātaṃ vālaṃ. Bhindantā viyāti ghaṭādiṃ saviggahaṃ muggarādinā bhindantā viya, diṭṭhigatāni ekaṃsato bhindantāti adhippāyo. ‘‘Atthaṃ guyhaṃ paṭicchannaṃ katvā pucchissāmā’’ti saṅkhataṃ padapañhaṃ pucchantīti dassetuṃ ‘‘dupadampī’’tiādi vuttaṃ. Vadanti etenāti vādo, doso. Pucchīyatīti pañho, attho. Pucchati etenāti pañho, saddo. Tadubhayaṃ ekato gahetvā āha ‘‘evarūpe pañhe’’tiādi. ‘‘Evaṃ puccheyya, evaṃ vissajjeyyā’’ti ca pucchāvissajjanānaṃ sikhāvagamanaṃ dasseti. Seyyoti uttamo, paramo lābhoti adhippāyo.
289. 就众生的智慧和精通程度而言，对聪慧与通达的看法是一致的，因此说“对细微内在的透彻了知之能力极强”。这里‘词汇’指的是对相关定义的详细解释。另外有人说‘他者言论’，即外界传言与约定俗成法则。‘对他者的议论’指借由申述法义而对立论点进行辩论的过程。就此二者合而为一，这被称为‘对外论证’。‘绳索的形状’指的是断裂而分叉的绳索。故云‘如同绳索的尾端缠结一般’。‘绳’表示各种不同种类的缠结，一按照撕裂与分散之法则解开，形同喻指，通过反复推论而破除固执各种偏见，就像用绳索缠结成一团再用木棒等工具抖开般。‘隐晦不明的义理被提出，若能摒除其隐蔽部分后提出，即可一一作答’——意欲表明这是一种组织好的问答结构。这里有‘疑问’与‘答案’等禅题名词。‘若遇此类问题，应当如此质询，如此应答’是诸佛所传问答法门的源起。‘上乘’、‘至上’意为成就最高的获益，这是一种论证的主要依据。
Evaṃ attano vādavidhamanabhayenapi pare bhagavantaṃ pañhaṃ pucchituṃ na visahantīti vatvā idāni vādavidhamanena vināpi na visahanti evāti dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi āraddhaṃ. Cittaṃ pasīdati pare attano attabhāvampi vissatthaṃ niyyādetukāmā honti odhisakamettāpharaṇasadisattā tassa mettāyanassa. Dassanasampannāti daṭṭhabbatāya sampannā dassanānuttariyabhāvato, ativiya dassanīyāti attho.
即便自己无惧于论辩风格，也不会轻易向他人提问世尊，这表明对世尊之敬畏，初步开始的论证即表此意念。心灵宁静时，对他人以自身立场释疑的欲望减少，出于布施般的慈爱心理而有意放下纠缠。这即是他对慈爱之心如法自利他之修持态度。‘具有明了之所见’意指已经证得真理，内心具足胜义观之卓越境界，实为至高可供观察的法眼，义即为极其可见的佛陀实相之含义。
Saraṇagamanavasenasāvakāti lokiyasaraṇagamanena sāvakā, lokuttarasaraṇagamanena pana sāvakattaṃ parato āgamissati, tañca pabbajitavasena vuccati, idha gahaṭṭhavasena, ubhayatthāpi saraṇagamanena sāvakattaṃ veditabbaṃ. Te hi paralokavajjabhayadassāvino kulaputtā, ācārakulaputtāpi tādisā bhavanti. Thokenāti iminā ‘‘manaṃ anassāmā’’ti padassatthaṃ vadati.
‘皈依登持’即由世俗皈依开始的弟子，即以世俗皈依方式皈依之比库。这些弟子达到出世间皈依后，方成真正弟子，谓之出家。两者皆以皈依作为标志应当识别。世尊的弟子，因其恐惧于来世果报而皈依，且亦为其家族子弟及家族规范之成员，这些人与此有如亲属关系相似。‘薄懈’一词意指‘不忘记心’的涵义，此处用以说明此语义。
§290
290. Udāharīyati ubbegapītivasenāti, tathā vā udāharaṇaṃ udānaṃ. Tenāha ‘‘udāhāraṃ udāharī’’ti. Assa dhammassāti assa paṭipattisaddhammapubbakassa paṭivedhasaddhammassa. Soti hatthipadopamo hatthipadopamabhāvena vuccamāno dhammo. Ettāvatāti ettakena paribbājakena vuttakathāmaggamattena. Kāmaṃ tena vuttakathāmaggenapi hatthipadopamabhāvena vuccamāno dhammo paripuṇṇova arahattaṃ pāpetvā paveditattā, so ca kho saṅkhepato, na vitthāratoti āha ‘‘na ettāvatā vitthārena paripūro hotī’’ti. Yadi yathā vitthārena hatthipadopamo paripūro hoti, tathā desanā āraddhā, atha kasmā kusaloti na vuttoti codanā.
290. 这里将‘忧苦着色’解释为‘举例示范’，如同发声说法以表达其义理。故云“举例即是示范”。‘某法’指先验之法，即依照正道而正确领悟之法。‘忧苦’比喻为像手掌般，故称‘掌法’，此为形容法之具象。‘如此多程度’是指此法经游方比库等宣说之纲要。即便论及欲望，以‘掌法例喻’形象说明，显见此教法完善，遂达到阿拉汉果位，故能传授。此处用简略表达，未详细展开，故曰“不是非常详尽”。若法如掌法一般详尽全面，就会有广泛传法激励之因缘，何故不称其为善法？释此鼓励精研。
§291
291.Āyāmatopīti pi-saddena ubbedhenapi rassāti dasseti. Nīcakāyā hi tā honti. Uccāti uccakā. Nisevanaṃ, nisevati etthāti vā nisevitaṃ. Nisevanañcettha kaṇḍuyitavinodanatthaṃ ghaṃsanaṃ. Tenāha ‘‘khandhappadese ghaṃsitaṭṭhāna’’nti. Uccāti anīcā, ubbedhavantiyoti attho. Kāḷārikāti viraḷadantā, visaṅgatadantāti attho. Tenāha ‘‘dantāna’’ntiādi. Kaḷāratāyāti viraḷatāya. Ārañjitānīti rañjitāni, vilikhitānīti attho. Kaṇerutāyāti kuṭumalasaṇṭhānatāya. Ayaṃ vāti ettha vā-saddo saṃsayitanicchayattho yathā aññatthāpi ‘‘ayaṃ vā imesaṃ samaṇabrāhmaṇānaṃ sabbabālo sabbamūḷho’’tiādīsu (dī. ni. 1.181).
『长度方面』之「亦」字，以「也」字表明就高度而言亦是矮小之意——此等〔象〕体型低矮。『高』者，谓高大。『摩擦处』，或谓『于此摩擦者』，即所摩擦之处。此处之摩擦，乃为消除痒感而刮蹭之意。故云「肩部被摩擦之处」。『高』者，谓不低矮，即具有高度之义。『稀齿』者，谓牙齿稀疏，即牙齿参差不齐之义。故云「牙齿……」等。『稀疏性』者，谓稀疏之状。『被标记』者，谓被染色，即被刻划之义。『花蕾形』者，谓呈花蕾形状。此处「或」字，乃表不确定之抉择义，如他处亦有「或此乃彼等沙门婆罗门中最愚最痴者」等用法（长部1.181）。
Nāgavanaṃviyāti mahāhatthino vāmanikādīnañca padadassanaṭṭhānabhūtaṃ nāgavanaṃ viya. Ādito paṭṭhāya yāva nīvaraṇappahānā dhammadesanā tathāgatassa bāhiraparibbājakādīnañca padadassanabhāvato. Ādito paṭṭhāyāti ca ‘‘taṃ suṇāhī’’ti padato paṭṭhāya. Kusalo nāgavaniko viya yogāvacaro pariyesanavasena pamāṇaggahaṇato. Matthake ṭhatvāti imassa suttassa pariyosāne ṭhatvā. Imasmimpi ṭhāneti ‘‘evameva kho brāhmaṇā’’tiādinā upameyyassa atthassa upaññāsanaṭṭhānepi.
【如大象所居之森林】，谓巨大象之幼象及小象等所立之地，如同大象之林。起端至根脚，通达无碍，正如无碍于恒起之法说；外护如来、游行众生等之所居。起端谓取其始句，即『taṃ suṇāhī』之语。善巧如林者，意指此教法之严密周遍、彻底详实，最终结句『matthake ṭhatvā』，此意谓于结尾站立，亦即以此类比出「如此婆罗门」等喻意所及之地。
Svāyanti (dī. ni. ṭī. 1.190) idha-saddamattaṃ gaṇhāti, na yathāvisesitabbaṃ idha-saddaṃ. Tathā hi vakkhati ‘‘katthaci padapūraṇamattamevā’’ti. Lokaṃ upādāya vuccati loka-saddena samānādhikaraṇabhāvena vuttattā. Sesapadadvaye pana saddantarasannidhānamattena taṃ taṃ upādāya vuttatā daṭṭhabbā. Okāsanti kañci padesaṃ indasālaguhāya adhippetattā. Padapūraṇamattameva okāsāpadisanassapi asambhavato.
【取其声义】依此处语义，不必极细分此音。正如经中言「某处词已足够补充」者。因称世界为「lokaṃ」者，谓以共处一空间而统一号名。诸残余词对亲近场所的临近领域亦各有本义，应视其具体取舍。举例如牟楼外土，山洞为主权所辖。以词义补足之处，当知是其确然之意，非可轻易废弃。
Tathāgata-saddādīnaṃ atthaviseso mūlapariyāyaṭṭhakathā(ma. ni. aṭṭha. 1.12) visuddhimaggasaṃvaṇṇanāsu vutto eva. Tathāgatassa sattanikāyantogadhatāya ‘‘idha pana sattaloko adhippeto’’ti vatvā tatthāyaṃ yasmiṃ sattanikāye, yasmiñca okāse uppajjati, taṃ dassetuṃ ‘‘sattaloke uppajjamānopi cā’’tiādi vuttaṃ. Tattha imasmiṃyeva cakkavāḷeti imissā eva lokadhātuyā. ‘‘Aṭṭhānametaṃ, bhikkhave, anavakāso, yaṃ ekissā lokadhātuyā dve arahanto sammāsambuddho apubbaṃ acarimaṃ uppajjeyyu’’nti (dī. ni. 3.161; ma. ni. 3.129; a. ni. 1.278; netti. 57; mi. pa. 5.1.1) ettha jātikhettabhūtā dasasahassilokadhātu ‘‘ekissā lokadhātuyā’’ti vuttā. Idha pana imaṃyeva lokadhātuṃ sandhāya ‘‘imasmiṃyeva cakkavāḷe’’ti vuttaṃ. Tisso hi saṅgītiyo āruḷhe tepiṭake buddhavacane visayakhettaṃ āṇākhettaṃ jātikhettanti tividhe khette ṭhapetvā imaṃ cakkavāḷaṃ aññasmiṃ cakkavāḷe buddhā uppajjantīti suttaṃ natthi, na uppajjantīti pana atthi. Kathaṃ? ‘‘Na me ācariyo atthi, sadiso me na vijjati (ma. ni. 1.285; 2.341; mahāva. 11; kathā. 405; mi. pa. 4.5.11), ekomhi sammāsambuddho’’ti (ma. ni. 1.285; 2.341; kathā. 405; mahāva. 11) evamādīni imissā lokadhātuyā ṭhatvā vadantena bhagavatā – ‘‘kiṃ panāvuso, sāriputta, atthetarahi añño samaṇo vā brāhmaṇo vā bhagavatā samasamo sambodhiyanti evaṃ puṭṭhāhaṃ, bhante, noti vadeyya’’nti vatvā tassa kāraṇaṃ dassetuṃ – ‘‘aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ ekissā lokadhātuyā dve arahanto sammāsambuddhā’’ti imaṃ suttaṃ dassentena dhammasenāpatinā ca buddhānaṃ uppattiṭṭhānabhūtaṃ imaṃ lokadhātuṃ ṭhapetvā aññattha anuppatti vuttā hotīti.
【如来说，诸世界众生之本义别释，详见清净道注释】。如来于世间七有之中住处，故说「此有七界主宰」。对于所居七界及其间所生事物，特别说「七界中亦有此有」。这里所指之界，多由因缘生灭。又释有十千生界，谓属某一界中。此处说「即在彼轮回中」者，即此界之法。三种聚会说法中，将此轮回区分为三类：生处、大聚和因缘之区。虽未明说佛陀生于他界，但未否认。为何？经中云「无我师，无相似者，世尊仅此一人」。如是一切，于此界立定说法，故向沙利佛说明，非有他沙门婆罗门与佛同时觉者。因此爪哇立此界说，表明佛之独特出生，别处无双。
Sujātāyātiādinā vuttesu catūsu vikappesu paṭhamo vikappo buddhabhāvāya āsannatarapaṭipattidassanavasena vutto. Āsannatarāya hi paṭipattiyaṃ ṭhito ‘‘uppajjatī’’ti vuccati uppādassa ekantikattā, pageva paṭipattiyā matthake ṭhito. Dutiyo buddhabhāvāvahapabbajjato paṭṭhāya āsannapaṭipattidassanavasena, tatiyo buddhakaradhammapāripūrito paṭṭhāya buddhabhāvāya paṭipattidassanavasena. Na hi mahāsattānaṃ tusitabhavūpapattito paṭṭhāya bodhisambhārasambharaṇaṃ nāma atthi. Catuttho buddhakaradhammasamārambhato paṭṭhāya. Bodhiyā niyatabhāvāpattito pabhuti hi viññūhi ‘‘buddho uppajjatī’’ti vattuṃ sakkā uppādassa ekantikattā, yathā pana ‘‘tiṭṭhanti pabbatā, sandanti nadiyo’’ti tiṭṭhanasandanakiriyānaṃ avicchedamupādāya vattamānapayogo, evaṃ uppādatthāya paṭipajjanakiriyāya avicchedamupādāya catūsu vikappesu ‘‘uppajjati nāmā’’ti vuttaṃ. Sabbapaṭhamaṃ uppannabhāvanti sabbehi upari vuccamānehi visesehi paṭhamaṃ tathāgatassa uppannatāsaṅkhātaṃ atthitāvisesaṃ.
【关于“苏伽陀”等四种变化：第一变化为佛界示现之近显，谓现法生起；第二变化为佛道发起出家示现；第三变化为佛道圆满功德；第四变化为佛法深入广修。】佛涅槃无简略传承，须依具法累积。然佛成道虽多因素齐集，唯觉悟一事独显。正如山立、水流之连续不息，佛法四变化之持续生起，故称之为“产生”。所有变化皆依第一变化，初现佛功德所在，故称为佛之现作。
So bhagavāti (a. ni. ṭī. 2.3.64) yo ‘‘tathāgato araha’’ntiādinā kittitaguṇo, so bhagavā. Imaṃ lokanti nayidaṃ mahājanassa sammukhāmattaṃ lokaṃ sandhāya vuttaṃ, atha kho anavasesaṃ pariyādāyāti dassetuṃ ‘‘sadevaka’’ntiādi vuttaṃ. Tenāha ‘‘idāni vattabbaṃ nidassetī’’ti. Pajātattāti yathāsakaṃ kammakilesehi nibbattattā. Pañcakāmāvacaradevaggahaṇaṃ pārisesañāyena itaresaṃ padantarehi saṅgahitattā. Sadevakanti ca avayavena viggaho samudāyo samāsattho. Chaṭṭhakāmāvacaradevaggahaṇaṃ paccāsattiñāyena. Tattha hi so jāto tannivāsī ca. Brahmakāyikādibrahmaggahaṇanti etthāpi eseva nayo. Paccatthikapaccāmittasamaṇabrāhmaṇaggahaṇanti nidassanamattametaṃ apaccatthikānaṃ asamitābāhitapāpānañca samaṇabrāhmaṇānaṃ sassamaṇabrāhmaṇivacanena gahitattā. Kāmaṃ ‘‘sadevaka’’ntiādivisesanānaṃ vasena sattavisayo loka-saddoti viññāyati tulyayogavisayattā tesaṃ, ‘‘salomako sapakkhako’’tiādīsu pana atulyayogepi ayaṃ samāso labbhatīti byabhicāradassanato pajāgahaṇanti āha ‘‘pajāvacanena sattalokaggahaṇa’’nti.
【所谓“是世尊者”，即称誉称号的世尊】。此世间乃大众集会所见之地，故称为“世界”。世尊为因缘所生，相应诸至善功德，以五欲善说及天上贪欲者为背景。世称“sadevaka”为各种聚合之义，也含有种种意义。虽知言辞有偏颇，如“壳内者、有左右翼者”之类，乃为排除失实之说。由此得知“众生之语，亦有失同”，故称之为“众生坚执言说”者。
Arūpino sattā attano āneñjavihārena viharantā ‘‘dibbantīti devā’’ti imaṃ nibbacanaṃ labhantīti āha ‘‘sadevakaggahaṇena arūpāvacaradevaloko gahito’’ti. Tenevāha ‘‘ākāsānañcāyatanūpagānaṃ devānaṃ sahabyata’’nti (a. ni. 3.117). Samārakaggahaṇena chakāmāvacaradevaloko gahito tassa savisesaṃ mārassa vase vattanato. Rūpī brahmaloko gahito arūpībrahmalokassa visuṃ gahitattā. Catuparisavasenāti khattiyādicatuparisavasena. Itarā pana catasso parisā samārakādiggahaṇena gahitā evāti. Avasesasabbasattaloko nāgagaruḷādibhedo.
无色界众生，因其心识游行于无分别处，而活动时称为“天众”。对此，有言云“由天众所持守，乃无色界天所在”，是云出自《阿毗尼篇》。“由佛弟子所护持，乃无色界天所在”，又云。且复云“为天众同住于空无边处”。据《阿毗尼篇》记载，缘敌对天将军护持，众生得入色界天；而入无色界者，则因已脱离色界拘束。四种族群名指以刹帝利为首的四众群体。其余三众，则由天将及其护众所持守。除这些外，诸种诸天界分，则以龙族、迦楼罗族等诸类为别。
Ettāvatā bhāgaso lokaṃ gahetvā yojanaṃ dassetvā idāni tena tena visesena abhāgasova lokaṃ gahetvā yojanaṃ dassetuṃ ‘‘apicetthā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ukkaṭṭhaparicchedatoti ukkaṃsagabhivijānanena. Pañcasu hi gatīsu devalokova seṭṭho. Tatthāpi arūpino ‘‘dūrasamussāritakilesadukkhatāya, santapaṇītaāneñjavihārasamaṅgitāya, ativiya dīghāyukatāyā’’ti evamādīhi visesehi ativiya itarehi ukkaṭṭhā. Brahmā mahānubhāvotiādiṃ dasasahassiyaṃ mahābrahmuno vasena vadati. ‘‘Ukkaṭṭhaparicchedato’’ti hi vuttaṃ. Anuttaranti seṭṭhaṃ navalokuttaraṃ. Bhāvānukkamo bhāvavasena paresaṃ ajjhāsayavasena ‘‘sadevaka’’ntiādīnaṃ padānaṃ anukkamo. Tīhākārehīti devamārabrahmasahitatāsaṅkhātehi tīhi pakārehi. Tīsu padesūti ‘‘sadevaka’’ntiādīsu tīsu padesu. Tena tenākārenāti sadevakattādinā tena tena pakārena. Tedhātukameva pariyādinnanti porāṇā panāhūti yojanā.
迦旃延曾大致将诸天世界以由地到天之距离说为多由旬测量，而让他人观见。现今亦复以各自别特之地段，炫示不同诸天之界域。谓为“非此处者”等。文中“界限分段”，即指由地向上各部分间隔之测划。诸五天道中，天道最尊胜。即使在无色界，因其离扰乱极深之苦恼，而与沉寂安隐之境相应，是最殊胜者。佛人尊称梵天为“大神”。以其统御十万诸大梵天，言“界限分段”乃取此意。无上者，谓上最胜，所谓九界天空之最顶。乃依内心现象，及他心所法的先后次第，谓之诸“同天”。数众有三种，即指天众、魔众、梵众三类。三地，即指显示三类地域。以此三种方式，根据天众等之不同特点而称。对“旧聚处”之义，是指古时所称的由旬距离。
Abhiññāti ya-kāralopenāyaṃ niddeso, abhijānitvāti ayamettha atthoti āha ‘‘abhiññāya, adhikena ñāṇena ñatvā’’ti. Anumānādipaṭikkhepoti anumānaupamānaatthāpattiādipaṭikkhepo ekappamāṇattā. Sabbattha appaṭihatañāṇācāratāya hi sabbapaccakkhā buddhā bhagavanto. Anuttaraṃ vivekasukhanti phalasamāpattisukhaṃ. Tena vītimissāpi kadāci bhagavato dhammadesanā hotīti āha ‘‘hitvāpī’’ti. Bhagavā hi dhammaṃ desento yasmiṃ khaṇe parisā sādhukāraṃ vā deti, yathāsutaṃ vā dhammaṃ paccavekkhati, taṃ khaṇaṃ pubbabhāgena paricchinditvā phalasamāpattiṃ samāpajjati, yathāparicchedañca samāpattito vuṭṭhāya ṭhitaṭṭhānato paṭṭhāya dhammaṃ deseti.
所谓“超知”，顾名思义为此处义理，即是“以超越之智识知晓”。佛言“以超知，兼加智慧明了”，即指此义。所谓“断推理等”，意指断除推理与比附等证伪，以达唯一确定。于一切处境，因实证无误智的运作，诸佛世尊无有障碍。此乃达成无上离欲寂静快乐之果。以此而论，即使佛陀偶有离席，仍保持教化之功德，故言“无论离去亦得利益”。世尊宣说法时，若当时所集众生作善法事，或闻法后思惟，则即刻如切割分段般，断除冗余，进入果位，随后起立，以本位示现，续行说法。
Desakāyattena āṇādividhinā atisajjanaṃ pabodhanaṃ desanāti sā pariyattidhammavasena veditabbāti āha ‘‘desanāya tāva catuppadikāyapi gāthāyā’’tiādi. Sāsitabbapuggalagatena yathāparādhādisāsitabbabhāvena anusāsanaṃ tadaṅgavinayādivasena vinayanaṃ sāsananti taṃ paṭipattidhammavasena veditabbanti āha ‘‘sīlasamādhivipassanā’’tiādi. Kusalānanti maggakusalānaṃ, kusalānanti vā anavajjānaṃ. Tena phaladhammānampi saṅgaho siddho hoti. Ādibhāvo sīladiṭṭhīnaṃ tammūlakattā uttarimanussadhammānaṃ. Tasmiṃ tasmiṃ atthe kathāvadhisaddappabandho gāthāvasena suttavasena ca vavatthito pariyattidhammo, yo idheva ‘‘desanā’’ti vutto. Tassa pana attho visesena sīlādi evāti āha ‘‘bhagavā hi dhammaṃ desento…pe… nibbānaṃ dassetī’’ti. Tattha sīlaṃ dassetvāti sīlaggahaṇena sasambhāraṃ sīlaṃ gahitaṃ. Tathā maggaggahaṇena sasambhāro maggoti tadubhayena anavasesato pariyattiatthaṃ pariyādiyati. Tenāti sīlādidassanena. Atthavasena hi idha desanāya ādikalyāṇādibhāvo adhippeto. Kathikasaṇṭhitīti kathikassa saṇṭhānaṃ kathanavasena samavaṭṭhānaṃ.
由说法具足各种体裁，初生觉者深具启发之意。于是教法应知，谓有四句偈释示之。经由受教之弟子，如其应受忏悔、受戒之情状，加之论藏等规范，即称为律藏法。依持毁在行，为正行法，此名曰“戒定慧”。“善法者”即诸正道所善成就者，“善”即不垢义。由此诸果集，即成教法全集。根本义，系戒慧见之本源，称为上人道理。于此义理中，复有一一解说之语，依以经律偈文加以阐明。此谓教法流传之文体，称为“说法”。其义尤重在戒乃终极，即通过持戒聚集善法之义。又通过八正道持聚成法，称为“道聚”。两者无遗余，乃传达教义之要要。正因如此，教义显示于戒慧之理。无上之义，乃由教法中最初吉祥之义所摄。教师之述说，如言辞连贯、语义合成，成就内容完整而均一。
Na so sātthaṃ deseti niyyānatthavirahato tassā desanāya. Ekabyañjanādiyuttā vāti sithilādibhedesu byañjanesu ekappakāreneva, dvippakāreneva vā byañjanena yuttā vā damiḷabhāsā viya. Sabbattha niroṭṭhaṃ katvā vattabbatāya sabbaniroṭṭhabyañjanā vā kirātabhāsā viya. Sabbattheva vissajjanīyayuttatāya sabbavissaṭṭhabyañjanā vā yavanabhāsā viya. Sabbattheva sānusāratāya sabbaniggahitabyañjanā vā pārasikādimilakkhabhāsā viya. Sabbāpesā ekadesabyañjanavaseneva pavattiyā aparipuṇṇabyañjanāti katvā ‘‘abyañjanā’’ti vuttā. Amakkhetvāti apalicchetvā avināsetvā, ahāpetvāti vā attho.
非为利益所说，亦非因其他义故放说。所谓“连音字”，即指松软及破裂声母，令人联想坦米尔语等。全体中断绝之音，有时似停顿之语。全皆理顺之音，犹如流利语句。完全相续，是谓全部相应之辅音，诸如帕拉斯语音等。整体流畅，即随附之辅音，似巴拉斯基语等。全部遵守之音素，譬如旁遮普语音。所有辅音统一对应，谓为不完全辅音，而称“辅音”。“不割断”者，谓不砍断、保存完好。其义即为保存、无损害。
Bhagavā yamatthaṃ ñāpetuṃ ekagāthampi ekavākyampi deseti, tamatthaṃ tāya desanāya sabbaso paripuṇṇameva katvā deseti, evaṃ sabbatthāti āha ‘‘ekadesanāpi aparipuṇṇā natthī’’ti. Ullumpanasabhāvasaṇṭhitenāti saṃkilesapakkhato vaṭṭadukkhato ca uddharaṇasabhāvāvaṭṭhitena cittena. Tasmāti yasmā sikkhāttayasaṅgahaṃ sakalaṃ sāsanaṃ idha ‘‘brahmacariya’’nti adhippetaṃ, tasmā. Brahmacariyanti iminā samānādhikaraṇāni sabbapadāni yojetvā atthaṃ dassento ‘‘so dhammaṃ deseti…pe… pakāsetīti evamettha attho daṭṭhabbo’’ti āha.
世尊为示教义，只说一偈一语；以该义遂令教法尽具圆满。故谓“单一教法亦不全也”。文中“断绝错害性质”，即指由烦恼邪见导致之苦轮回体，因着心境解脱而远离。是故，为余教修持根本集合，“梵行”为本体。故称“梵行”，其意乃以诸同等名词汇合，宣说梵行义。“彼亦为说法者......显扬义理”由此而见，乃此处含义所在。
Dūrasamussāritamānasseva sāsane sammāpaṭipatti sambhavati, na māna jātikassāti āha ‘‘nihatamānattā’’ti. Ussannattāti bahulabhāvato. Bhogārogyādivatthukā madā suppaheyyā honti nimittassa anavaṭṭhānato’ na tathā kulavijjāmadāti khattiyabrāhmaṇakulīnānaṃ pabbajitānampi jātivijjā nissāya mānajappanaṃ duppajahanti āha ‘‘yebhuyyena hi…pe… mānaṃ karontī’’ti . Vijātitāyāti nihīnajātitāya. Patiṭṭhātuṃ na sakkontīti suvisuddhiṃ katvā sīlaṃ rakkhituṃ na sakkonti. Sīlavasena hi sāsane patiṭṭhāti. Patiṭṭhātunti vā saccapaṭivedhena lokuttarāya patiṭṭhāya patiṭṭhātuṃ. Yebhuyyena hi upanissayasampannā sujātā eva honti, na dujjātā.
正如远离愚昧的心一样，在此教法中，正当修行得以成就；并非因出生等级而起傲慢，故言所谓“摧毁傲慢者”。“煽动傲慢”意指其多生多起。犹如贵族富有的财宝、身体健壮者，因相续无间，傲慢喜悦滋生。对此，非因家族知识而生的不属于王族、婆罗门世家者，即使出家修行也不会依附于种姓而起傲慢，故云“随众多所起……为自傲”。“非本族者”即非与生俱来的本族。因不能凭借血统地位而自立，既已清净持戒，又不能依靠世间名誉坚住教法。教法的确立，乃由清净戒行而立。言“确立”即以真理的实现及超越世法的坚实立足而坚立。实由众多条件成就生，并非恶劣胎生，而是善法所生者成立，非劣生。
Parisuddhanti rāgādīnaṃ accantameva pahānadīpanato nirupakkilesatāya sabbaso visuddhaṃ. Saddhaṃ paṭilabhatīti pothujjanikasaddhāvasena saddahati. Viññujātikānañhi dhammasampattigahaṇapubbikā saddhāsiddhi dhammapamāṇadhammappasannabhāvato. Jāyampatikā vasantīti kāmaṃ ‘‘jāyampatikā’’ti vutte gharasāmikagharasāminivasena dvinnaṃyeva gahaṇaṃ viññāyati. Yassa pana purisassa anekā pajāpatiyo honti, tattha kiṃ vattabbaṃ? Ekāyapi tāya vāso sambādhoti dassanatthaṃ ‘‘dve’’ti vuttaṃ. Rāgādinā sakiñcanaṭṭhena, khettavatthuādinā sapalibodhaṭṭhena. Rāgarajādīnaṃ āgamanapathatāpi uppajjanaṭṭhānatā evāti dvepi vaṇṇanā ekatthā, byañjanameva nānaṃ. Alagganaṭṭhenāti asajjanaṭṭhena appaṭibaddhabhāvena. Evaṃ akusalakusalappavattīnaṃ ṭhānabhāvena gharāvāsapabbajjānaṃ sambādhabbhokāsataṃ dassetvā idāni kusalappavattiyā eva aṭṭhānaṭhānabhāvena tesaṃ taṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ.
清净即彻底断绝诸贪欲而生起无染的净洁。所谓信，乃依于外道众生的信心。承认世间众生初具信根者，其信得成就，因明确证得法身，心怀明净。称为“出生与质”，在经论中“出生与质”谓之有情众生，譬如夫妇。若人有多妻，何以教诲？以一妻为住所，故称有“两处”。诸贪等虽有所生之地，犹如田地等轻微涵义。对此诸贪欲之流转起止，或生或灭，二者说法相合，分述详明。所谓“远离亲近者”即无结缔关系者，因无牵连，心不被束缚。由此显示于诸善恶流转之境，以家中婚娶等为例，特指出八处或八品境，称为“以及”等展开论。
Saṅkhepakathāti visuṃ visuṃ paduddhāraṃ akatvā saṅkhepato atthavaṇṇanā. Ekampi divasanti ekadivasamattampi. Akhaṇḍaṃ katvāti dukkaṭamattassapi anāpajjanena akhaṇḍitaṃ katvā. Kilesamalena amalīnanti taṇhāsaṃkilesādivasena asaṃkiliṭṭhaṃ katvā. Paridahitvāti nivāsetvā ceva pārupitvā ca. Agāravāso agāraṃ uttarapadalopena, tassa vaḍḍhiāvahaṃ agārassa hitaṃ. Bhogakkhandhoti bhogarāsi bhogasamudāyo. Ābandhanaṭṭhenāti ‘‘putto nattā’’tiādinā pemavasena saparicchedaṃ sambandhanaṭṭhena. ‘‘Amhākamete’’ti ñāyantīti ñātī. Pitāmahapituputtādivasena parivattanaṭṭhena parivaṭṭo.
所谓简略解说，即不遗漏全部之意而加以简短概要。一天或一天多次之义。谓无间断受其恶所累为“不间断”。除染污者谓以断除贪欲等诸污染而得洁净。如熄灭削除。离开家者谓舍舍舍室，以脱离上座以外的家业，故论其增益。财产总称累积之货财。解脱枷锁谓离别亲恩之爱，系以缠绵情欲。亲缘关系称谓亲族。祖父、父亲、儿子等缘故循环周转称为循环。
§292
292. Sāmaññavācīpi sikkhā-saddo sājīva-saddasannidhānato upari vuccamānavisesāpekkhāya ca visesaniviṭṭhova hotīti vuttaṃ ‘‘yā bhikkhūnaṃ adhisīlasaṅkhātā sikkhā’’ti. Sikkhitabbaṭṭhena sikkhā. Saha ājīvanti etthāti sājīvo. Sikkhanabhāvenāti sikkhāya sājīve ca sikkhanabhāvena. Sikkhaṃ paripūrentoti sīlasaṃvaraṃ paripūrento. Sājīvañca avītikkamantoti – ‘‘nāmakāyo padakāyo niruttikāyo byañjanakāyo’’ti (pārā. aṭṭha. 39) vuttasikkhāpadaṃ bhagavato vacanaṃ avītikkamanto hutvāti attho. Idameva ca dvayaṃ ‘‘sikkhana’’nti vuttaṃ. Tattha sājīvānatikkamo sikkhāpāripūriyā paccayo. Tato hi yāva maggā sikkhāpāripūrī hotīti.
通教言语，即指由于正行学方显现生命力的语音所致，故言之有特殊变化。意谓比库诸人所受清净戒律之教导，称为“戒训戒法”。戒训之所应修习。与世俗共存，称为共生。由修习而成长。修学即由戒学而成。成就戒律之行为。共生且不断行者，即过去所闻之经教，不生偏差，谓佛陀语音无误。此二者合称修行。由有共生之行为，戒律渐次完备。直到证得正道戒法圆满。
Pajahitvāti samādānavasena pariccajitvā. Pahīnakālato paṭṭhāya…pe… viratovāti etena pahānassa viratiyā ca samānakālataṃ dasseti . Yadi evaṃ ‘‘pahāyā’’ti kathaṃ purimakālaniddesoti? Tathā gahetabbataṃ upādāya. Dhammānañhi paccayapaccayuppannabhāve apekkhite sahajātānampi paccayapaccayuppannabhāvena gahaṇaṃ purimapacchimabhāveneva hotīti gahaṇapavattiākāravasena paccayabhūtesu hirottappañāṇādīsu pahānakiriyāya purimakālavohāro, paccayuppannāsu ca viratīsu viramaṇakiriyāya aparakālavohāro ca hotīti ‘‘pahāya paṭivirato hotī’’ti vuttaṃ. Pahāyāti vā samādānakālavasena vuttaṃ, pacchā vītikkamitabbavatthusamāyogavasena paṭiviratoti. Pahāyāti vā –
摒弃，即以专心为由舍弃某物。因舍离时机之别而知休止。若说“舍弃”，如何指前时之物？此即缘起法之义，谓诸法因缘随缘而生而灭，故有前后不同，且彼此相续由此缘起而连贯。依此因缘现起诸多如骄傲等烦恼而生，今因善法而生则有八种境处，又言“及诸其他”等展开论说。
‘‘Nihantvāna tamokhandhaṃ, uditoyaṃ divākaro;
“摧毁黑暗之处，已升起的是这日光；
Vaṇṇapabhāya bhāseti, obhāsetvā samuggato’’ti ca. (visuddhi. mahāṭī. 2.578) –
「以色彩光明照耀，光照之后消退」者也。（出自《清净大注》2.578）——
Evamādīsu viya samānakālavasena veditabbo. Atha vā pāṇo atipātīyati etenāti pāṇātipāto, pāṇaghātahetubhūto ahirikānottappadosamohavihiṃ sādiko cetanāpadhāno saṃkilesadhammo, taṃ samādānavasena pahāya. Tato…pe… viratova hotīti avadhāraṇena tassā viratiyā kālādivasena apariyantataṃ dasseti. Yathā hi aññe samādinnaviratikāpi anavaṭṭhitacittatāya lābhajīvikādihetu samādānaṃ bhindanteva, na evamayaṃ. Ayaṃ pana pahīnakālato paṭṭhāya orato viratoti. Adinnādānaṃ pahāyātiādīsupi iminā nayena attho veditabbo.
应当如同上述诸例一般，在相同时间内加以认识。或者是说，杀害众生，此谓杀生。由杀生因缘而起者，是无羞耻、无忏悔、妄语、愚痴等恶法所生，故应断除并舍弃。如是舍弃以后……从断欲而不行杀生的状态，可明白其不间断状态。正如他人虽然断杀而意念未坚，仍因有所迷惑及贪求假生计等缘故而断或破，而此处断则善法坚固安稳，不然。此断粗心大意时则易回复，则谓之猝断。此亦应以断盗与断贪等辞令理义而解说。
Daṇḍanaṃ daṇḍanipātanaṃ daṇḍo. Muggarādipaharaṇavisesopi idha paharaṇavisesoti adhippeto. Tenāha ‘‘ṭhapetvā daṇḍaṃ sabbampi avasesaṃ upakaraṇa’’nti. Daṇḍanasaṅkhātassa paraviheṭhanassa parivajjitabhāvadīpanatthaṃ daṇḍasatthānaṃ nikkhepavacananti āha ‘‘parūpaghātatthāyā’’tiādi. Vihiṃsanabhāvatoti vibādhanabhāvato. Lajjīti ettha vuttalajjāya ottappampi vuttanti daṭṭhabbaṃ. Na hi pāpajigucchanapāputtāsarahitaṃ, pāpabhayaṃ vā alajjanaṃ atthi. Yassa vā dhammagarutāya dhammassa ca attādhīnattā attādhipatibhūtā lajjākiccakārī, tassa lokādhipatibhūtaṃ ottappaṃ kiccakaranti vattabbameva natthīti ‘‘lajjī’’icceva vuttaṃ. Dayaṃ mettacittataṃ āpannoti kasmā vuttaṃ, nanu dayā-saddo ‘‘adayāpanno’’tiādīsu karuṇāya vattatīti? Saccametaṃ, ayaṃ pana dayā-saddo anurakkhaṇatthaṃ antonītaṃ katvā pavattamāno mettāya ca karuṇāya ca pavattatīti idha mettāya pavattamāno vutto. Mijjati siniyhatīti mettā, sā etassa atthīti mettaṃ, mettaṃ cittaṃ etassa atthīti mettacitto, tassa bhāvo mettacittatā, mettāicceva attho.
刑杖为杖击；杖击为以杖施击；杖者。诸如锤击等取具特例，此处以「击具」为总摄义。谓以杖打杀众生，乃具所有之器械。谓此杖着，即是具杖。杖之性质为他人加害之用，具避其意而以此杖说他害义。害乃相互争斗之意。至于羞耻，是本注中说由羞耻及忏悔二事而修，其义须观察。黑暗恶习及污秽不净、恐怖恶报无有，反是从善法贯注自省，对法恭敬且自时自律行舍时，产生能够调伏羞耻及忏悔者。此处所说的羞耻，乃真正意义上的羞耻。怜悯及友爱心之说，其因缘为何？此所谓怜悯声，非怜悯之心，怜悯者为护持法而出之慈心，且随观境界而现现起，乃为大慈爱心。此心恰如柔毛发润湿一般，故称慈心。
Sabbapāṇabhūtahitānukampīti etena tassā viratiyā sattavasena apariyantataṃ dasseti. Pāṇabhūteti pāṇajāte. Anukampakoti karuṇāyanako. Yasmā pana mettā karuṇāya visesapaccayo hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘tāya eva dayāpannatāyā’’ti. Evaṃ yehi dhammehi pāṇātipātā virati sampajjati, tehi lajjāmettākaruṇādhammehi samaṅgibhāvo dassito, saddhiṃ piṭṭhivaṭṭakadhammehīti daṭṭhabbaṃ. Etthāha – kasmā ‘‘pāṇātipātaṃ pahāyā’’ti ekavacananiddeso kato, nanu niravasesānaṃ pāṇānaṃ atipātato virati idhādhippetā? Tathā hi vuttaṃ ‘‘sabbapāṇabhūtahitānukampī viharatī’’ti. Teneva hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sabbe pāṇabhūte hitena anukampako’’ti puthuvacananiddesoti? Saccametaṃ, pāṇabhāvasāmaññavasena panettha pāḷiyaṃ ādito ekavacananiddeso kato, sabbasaddasannidhānena puthuttaṃ viññāyamānamevāti sāmaññaniddesaṃ akatvā bhedavacanicchāvasena dassetuṃ aṭṭhakathāyaṃ bahuvacanavasena attho vutto. Kiñca bhiyyo – sāmaññato saṃvarasamādānaṃ, tabbisesato saṃvarabhedoti imassa visesassa dassanatthaṃ ayaṃ vacanabhedo katoti veditabbaṃ. Viharatīti vuttappakāro hutvā ekasmiṃ iriyāpathe uppannaṃ dukkhaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā attabhāvaṃ harati pavattetīti attho. Tenāha ‘‘iriyati pāletī’’ti.
「悲悯一切众生」者，说明断除杀生禁律之状态不间断。谓「众生」为有情。悲者为怜悯。因慈悲心为断杀生因，此言「由此产生怜悯之心」。如是断杀后随之而来，为忏悔、慈心及羞耻等具足修行法，此等法具恰如天空之广大，广施于地。故此，「何以至于舍弃杀生？」此为单数指令问，说明已舍弃无余杀生之戒。正如所说「怀有悲悯一切众生之心而行」。是为注疏中对「悲悯」义的说明，谓「悲悯一切众生」为统括义，作者为表达方便，使用复数形式而非单数。此处能说明通用之义，故采用复数而非单数。且更进一步，自通用修习的防护及断除，逐次破除其漏，表示分层教化之别义。谓住止是止法，从一处之行也；他处受苦，若能依他处戒持加以斩断，是修止之所摄义。故文中有「止行护持」之说。
Na kevalaṃ kāyavacīpayogavasena ādānameva, atha kho ākaṅkhapissa pariccattavatthuvisayāvāti dassetuṃ ‘‘cittenapī’’tiādi vuttaṃ. Theneti theyyaṃ karotīti theno, coro. Sucibhūtenāti ettha sucibhāvo adhikārato saddantarasannidhānato ca theyyasaṃkilesaviramaṇanti āha ‘‘athenattāyeva sucibhūtenā’’ti. Kāmañcettha ‘‘lajjī dayāpanno’’tiādi na vuttaṃ, adhikāravasena pana atthato vā vuttamevāti veditabbaṃ. Yathā hi lajjādayo pāṇātipātapahānassa visesapaccayo, evaṃ adinnādānapahānassapīti, tasmā sāpi pāḷi ānetvā vattabbā. Esa nayo ito paresupi. Atha vā sucibhūtenāti etena hirottappādīhi samannāgamo, ahirikādīnañca pahānaṃ vuttamevāti ‘‘lajjī’’tiādi na vuttanti daṭṭhabbaṃ.
并非仅以身体行为携带之戒而已，亦涵盖其伴随的心念境界；故云因欲望及烦恼相续心行阻碍者，由心念决定。Theneti = 谓使逃逸者，即匪盗。「纯净之义」者，由于语义清晰且有善义，故谓为誓约戒律的清净无染。言「为此净重执约」者。此处舍弃怯懦及羞耻等义虽未明言，却可推知其义。犹如由断杀生所生之羞耻等义，如同断盗亦由罪过明显而破，故此处断盗亦可同理。此理应用于巴利文教义释义。此义后来传至他方，据悉也以此为规范而解说。故知「羞耻」等谓语义含义非泛泛，而具本法戒持特别修习意义。
Aseṭṭhacariyanti aseṭṭhānaṃ cariyaṃ, aseṭṭhaṃ vā cariyaṃ. Mithunānaṃ vuttākārena sadisabhūtānaṃ ayanti mithuno, yathāvutto durācāro. Ārācārī methunāti etena – ‘‘idha brāhmaṇa, ekacco…pe… na heva kho mātugāmena saddhiṃ dvayaṃdvayasamāpattiṃ samāpajjati, apica kho mātugāmassa ucchādanaparimaddananhāpanasambāhanaṃ sādiyati, so tadassādeti, taṃ nikāmeti, tena ca vittiṃ āpajjatī’’tiādinā (a. ni. 7.50) vuttā sattavidhamethunasaṃyogāpi paṭivirati dassitāti daṭṭhabbaṃ.
「不正之行为」指为不合时宜及不善之行为。称不善行为者。配偶间如亲属之非正当性行为，谓违反善法之行为。如经中所说，某婆罗门男性与妇女非正伴侣，且与其配偶唱反调、违逆亲属关系，此属恶行。经文中举例七种恶性配偶关系以及相应断绝之法，说明其应断绝戒范畴。此处可见，断恶行亦包括断私生活恶行，谓之嚣乱行相亦需禁止。
Saccena saccanti purimena vacīsaccena pacchimaṃ vacīsaccaṃ sandahati asaccena anantarikattā. Tenāha ‘‘yo hī’’tiādi. Haliddirāgo viya na thirakato hotīti ettha kathāya anavaṭṭhitabhāvena haliddirāgasadisatā veditabbā, na puggalassa. Pāsāṇalekhā viyāti etthāpi eseva nayo. Saddhā ayati pavattati etthāti saddhāyo, saddhāyo eva saddhāyiko yathā ‘‘venayiko’’ti (ma. ni. 1.246; a. ni. 8.11; pārā. 8), saddhāya vā ayitabbo saddhāyiko, saddheyyoti attho. Vattabbataṃ āpajjativisaṃvādanatoti adhippāyo.
以真实者之真实，前言之真理，后言之真实，互相连接，而非不真实者之立即并存。故此有『若彼者』等语。如同黄疸的困欲一般，这里言说乃至事理之未转移明显，应当理解为黄疸困欲之本性所感知，非指某一具体人者。类似岩石之痕迹，亦复如是。信心如流而行，此处所说信心，即为信心之所有者，如『能够禀受者』（venayiko）（参见中部1.246；相应部8.11；波罗蜜多经8）而论。应当以信心来施行，言『可信』之义。就意义而言，这即所谓产生因缘、从中推展难以回避的主观念头也。
Anuppadātāti (dī. ni. ṭī. 1.9; a. ni. ṭī. 2.4.198) anubalappadātā, anuvattanavasena vā padātā. Kassa pana anuvattanaṃ padānañcāti? ‘‘Sahitāna’’nti vuttattā sandhānassāti viññāyati. Tenāha ‘‘sandhānānuppadātā’’ti. Yasmā pana anuvattanavasena sandhānassa padānaṃ ādhānaṃ, rakkhaṇaṃ vā daḷhīkaraṇaṃ hoti. Tena vuttaṃ ‘‘dve jane samagge disvā’’tiādi. Āramanti etthāti ārāmo, ramitabbaṭṭhānaṃ. Yasmā pana ā-kārena vināpi ayamattho labbhati, tasmā vuttaṃ ‘‘samaggarāmotipi pāḷi, ayamevettha attho’’ti.
关于『不会生起』，依典籍（中部尼柯耶注第1.9节；相应部尼柯耶注第2.4.198节）解释为不赋予、不支持，亦可理解为不顺从。何者为顺从呢？依说法为『结合之』，即衔接、联结。据说『结合不起因者』。因联结之词，有依托和保护的意义。如语『见二人同在』等。『庵摩提』即庵摩（安静、静止）之处所。由此推知，因无肯定作梗阻，此理可得也。故曰『结合庵摩亦于此理中，意在此』。
Etthāti –
『于此』者——
‘‘Nelaṅgo setapacchādo, ekāro vattatī ratho;
『无衣者如车坐垫覆，独木为轮车轮；
Anīghaṃ passa āyantaṃ, chinnasotaṃ abandhana’’nti. (saṃ. ni. 4.347; udā. 65; peṭako. 25;dī. ni. ṭī. 1.9) –
无刺被碰，引导之根断流绝』等（相应部尼柯耶注4.347；优陀那65；贝达果25；中部尼柯耶注1.9）——
Imissā gāthāya. Sīlañhettha ‘‘nelaṅga’’nti vuttaṃ. Tenevāha – citto gahapati, ‘‘nelaṅganti kho, bhante, sīlānametaṃ adhivacana’’nti (saṃ. ni. 4.347; dī. ni. ṭī. 1.9). Sukumārāti apharusatāya mudukā. Purassa esāti ettha pura-saddo tannivāsīvācako daṭṭhabbo ‘‘gāmo āgato’’tiādīsu (dī. ni. ṭī. 1.9) viya. Tenevāha ‘‘nagaravāsīna’’nti. Manaṃ appāyati vaḍḍhetīti manāpā. Tena vuttaṃ ‘‘cittavuddhikarā’’ti.
此为本偈中所言。此处『清贫』此词释为『无衣者』，如经中所记。云——城中人家户主曰：『无衣者正是诸戒之代表』（相应部尼柯耶注4.347；中部尼柯耶注1.9）。『柔和者』意指温雅而非粗鄙。前词『屋』在此为宅邸之意，可见『村庄来临』者诸相（中部尼柯耶注1.9）之意效。故此说为『居于城里者』。心境不能恶化而日益增长，故谓其为『增长心者』。
Kālavādītiādi samphappalāpāpaṭiviratassa paṭipattidassanaṃ. Atthasaṃhitāpi hi vācā ayuttakālapayogena atthāvahā na siyāti anatthaviññāpanavācaṃ anulometi, tasmā samphappalāpaṃ pajahantena akālavāditā pariharitabbāti vuttaṃ ‘‘kālavādī’’ti. Kāle vadantenapi ubhayānatthasādhanato abhūtaṃ parivajjetabbanti āha ‘‘bhūtavādī’’ti. Bhūtañca vadantena yaṃ idhaloka-paraloka-hitasampādakaṃ, tadeva vattabbanti dassetuṃ ‘‘atthavādī’’ti vuttaṃ. Atthaṃ vadantenapi lokiyadhammasannissitameva avatvā lokuttaradhammasannissitaṃ katvā vattabbanti dassanatthaṃ ‘‘dhammavādī’’ti vuttaṃ. Yathā ca attho lokuttaradhammasannissito hoti, taṃdassanatthaṃ ‘‘vinayavādī’’ti vuttaṃ. Pañcannañhi saṃvaravinayānaṃ, pañcannañca pahānavinayānaṃ vasena vuccamāno attho nibbānādhigamahetubhāvato lokuttaradhammasannissito hotīti. Evaṃ guṇavisesayuttova attho vuccamāno desanākosalle sati sobhati, kiccakaro ca hoti, na aññathāti dassetuṃ ‘‘nidhānavatiṃ vācaṃ bhāsitā’’ti vuttaṃ. Idāni taṃ desanākosallaṃ vibhāvetuṃ ‘‘kālenā’’tiādimāha. Pucchādivasena hi otiṇṇavācāvatthusmiṃ ekaṃsādibyākaraṇavibhāgaṃ sallakkhetvā ṭhapanāhetuudāharaṇaṃ saṃsandanādiṃ taṃtaṃkālānurūpaṃ vibhāventiyā parimitaparicchinnarūpāya vipulatara-gambhīrodāra-paramattha-vitthārasaṅgāhikāya kathāya ñāṇabalānurūpaṃ pare yāthāvato dhamme patiṭṭhāpento ‘‘desanākusalo’’ti vuccatīti evamettha atthayojanā veditabbā.
所谓“时令语”是指远离杂秽语的行持展现。因言语应考虑适时应用，言语才能有效传达意义，若说无益之言则失其本意，故此应弃绝杂秽语，故又称“时令语”。即使言语合时，因双方意旨不同而无益，故称为“实相语”。以实相语而言，凡陈说此世彼世有益之义者，应称为“义语”。至于陈说义理，非仅依赖世俗法而是立基于出世法，则称为“法语”。如果义理立基于出世法以显示戒律，则称为“戒语”。五戒约束和五戒断除之义，因其本质为涅槃之根本缘故，固然依于出世法故。当此义理具足善德特性的同时，亦为宣说正法之妙巧，故称此义语能善于教化，亦称为“具根语”，表达义理之完备。今欲细分此具根教法的技艺，则曰“以时令等分”。在提问示例中，围绕一语句对语义成分进行分类、对应情境调适，配合标题例证兼顾引申、凡此种种，均表现为符合智慧力的、恰当设立于法的精妙阐释，故称“善说”。由是可知此处当辨明意义结合之理。
§293
293. Evaṃ paṭipāṭiyā satta mūlasikkhāpadāni vibhāvetvā satipi abhijjhādipahānaindriyasaṃvarasatisampajaññajāgariyānuyogādike uttaradesanāyaṃ vibhāvetuṃ taṃ pariharitvā ācārasīlasseva vibhajanavasena pāḷi pavattāti tadatthaṃ vivarituṃ ‘‘bījagāmabhūtagāmasamārambhā’’tiādi vuttaṃ. Tattha bījānaṃ gāmo samūho bījagāmo. Bhūtānaṃ jātānaṃ nibbattānaṃ rukkhagacchalatādīnaṃ samūho bhūtagāmo. Nanu ca rukkhādayo cittarahitatāya na jīvā, cittarahitatā ca paripphandābhāvato chinne viruhanato visadisajātikabhāvato catuyoniapariyāpannato ca veditabbā, vuḍḍhi pana pavāḷasilālavaṇānampi vijjatīti na tesaṃ jīvabhāve kāraṇaṃ, visayaggahaṇañca nesaṃ parikappanāmattaṃ supanaṃ viya ciñcādenaṃ, tathā dohaḷādayo, tattha kasmā bījagāmabhūtagāmasamārambhā paṭivirati icchitāti? Samaṇasāruppato tannivāsisattānurakkhaṇato ca. Tenevāha – ‘‘jīvasaññino hi moghapurisa manussā rukkhasmi’’ntiādi (pāci. 89).
依此流程，针对七条根本戒律进行详解后，以戒律为基础，辅以断贪嗔痴三毒的根本内省，对感官节制、正念正知、精进警觉等行持加以共同推进，作后续指导。此中禁绝戒戒法以树立清净教团为本。为解析戒律概念出现“种植村落开始”之类说法，特引“种植村落”为“种子村落”的本义。所谓种子为生起、成长的众多树木及荆棘等植物集合，即种植之村落。然树木因无心而非生命，亦因无心故不生长，不遍及四种生死轮回，虽有表面生长现象但非真正生命。这如何可谓为种子村落起始呢？当以修行者如沙门之比附视之，并保护其居民，以此宛如树木是此村之生命。以此为根据说:“愚痴凡夫如人身为树。”此为对经典的具体注释。
Mūlameva bījaṃ mūlabījaṃ, mūlabījaṃ etassātipi mūlabījaṃ. Sesesupi eseva nayo. Phaḷubījanti pabbabījaṃ. Paccayantarasamavāye sadisaphaluppattiyā visesakāraṇabhāvato viruhaṇasamatthe sāraphale niruḷho bījasaddo tadatthasaṃsiddhiyā mūlādīsupi kesuci pavattatīti mūlādito nivattanatthaṃ ekena bīja-saddena visesetvā vuttaṃ ‘‘bījabīja’’nti ‘‘rūparūpaṃ (visuddhi. 2.449), dukkhadukkha’’nti (saṃ. ni. 4.327; 5.165; netti. 11) ca yathā. Kasmā panettha bījagāmabhūtagāmaṃ uddharitvā bījagāmo eva niddiṭṭhoti? Na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbaṃ, nanu avocumha – ‘‘mūlameva bījaṃ mūlabījaṃ, mūlabījaṃ etassātipi mūlabīja’’nti. Tattha purimena bījagāmo niddiṭṭho, dutiyena bhūtagāmo, duvidhopesa mūlabījañca mūlabījañca mūlabījanti sāmaññaniddesena, ekasesanayena vā uddiṭṭhoti veditabbo. Tenevāha ‘‘pañcavidhassā’’tiādi. Nīlatiṇarukkhādikassāti allatiṇassa ceva allarukkhādikassa ca. Ādi-saddena osadhigacchalatādīnaṃ saṅgaho.
根本即种子，根本种子即此种子之根本。其余均归纳其中。果种即枝叶之基。因缘相续，使相似果实出现，因特殊条件而形成生长枝叶的过程，对应一种种子。故“种种子”一语专指此意，此为从根本以下的归纳说明，称为“种种子”。如《净色品》（第2.449节）、《痛苦品》（四五一百二十七节）、《净本》（第十一节）所述相同。为何此处将“种植村落”解释为“种子村落”呢？并非仅止于此，而是言“根本即种子，根本种子即其根本”。此意以前戒律之“种植村落”为初义，第二层意为“生起村落”，根本种子即根本种子，此二义重叠，不过用通常言说方式单独说明。据此言：“五种类别”等。诸如尼拉特纳树及其他树种，名称与类属相应。以词首字义归纳药草、树木等集合。
Ekaṃ bhattaṃ ekabhattaṃ, taṃ assa atthīti ekabhattiko. So pana rattibhojanenapi siyāti tannivattanatthaṃ āha ‘‘rattūparato’’ti. Evampi aparaṇhabhojīpi siyā ekabhattikoti tannivattanatthaṃ ‘‘virato vikālabhojanā’’ti vuttaṃ. Aruṇuggamanakālato paṭṭhāya yāva majjhanhikā ayaṃ buddhādīnaṃ ariyānaṃ āciṇṇasamāciṇṇo bhojanassa kālo nāma, tadañño vikālo. Aṭṭhakathāyaṃ pana dutiyapadena rattibhojanassa paṭikkhittattā ‘‘atikkante majjhanhike yāva sūriyatthaṅgamanā bhojanaṃ vikālabhojanaṃ nāmā’’ti vuttaṃ.
一餐即一份食物，谓其有实际意义称为“一分饭”。此语即为“一饭者”。夜晚食用亦存在，因其为夜间食之意，故又称“夜食”。同理亦有日落后晚餐者，称为“一分饭”，意同因夜间故称为不合昼食。其时从晨出发至中午，此乃佛及圣者所共遵守之规定，此时不适合食用过晚食物。佐释书中将夜食第二义详说为“超过中午至日落时间内的食物均为过晚食物”。
‘‘Sabbapāpassa akaraṇa’’ntiādinayappavattaṃ (dī. ni. 2.90; dha. pa. 183; netti. 30, 50, 116, 124) bhagavato sāsanaṃ accantarāguppattiyā naccādidassanaṃ na anulometīti āha ‘‘sāsanassa ananulomattā’’ti. Attanā payojiyamānaṃ, parehi payojāpiyamānañca naccaṃ naccabhāvasāmaññena pāḷiyaṃ ekeneva nacca-saddena gahitaṃ, tathā gītavādita-saddena cāti āha ‘‘naccananaccāpanādivasenā’’ti. Ādi-saddena gāyanagāyāpanavādanavādāpanāni saṅgayhanti. Dassanena cettha savanampi saṅgahitaṃ virūpekasesanayena . Yathāsakaṃ visayassa ālocanasabhāvatāya vā pañcannaṃ viññāṇānaṃ savanakiriyāyapi dassanasaṅkhepasabbhāvato ‘‘dassanā’’icceva vuttaṃ. Tenāha ‘‘pañcahi viññāṇehi na kañci dhammaṃ paṭivijānāti aññatra abhinipātamattā’’ti. Avisūkabhūtassa gītassa savanaṃ kadāci vaṭṭatīti āha ‘‘visūkabhūtā dassanā’’ti. Tathā hi vuttaṃ paramatthajotikāyaṃ khuddakaṭṭhakathāyaṃ (khu. pā. aṭṭha. 2.pacchimapañcasikkhāpadavaṇṇanā) ‘‘dhammūpasaṃhitaṃ gītaṃ vaṭṭati, gītūpasaṃhito dhammo na vaṭṭatī’’ti. Yaṃ kiñcīti ganthitaṃ vā aganthitaṃ vā yaṃ kiñci pupphaṃ. Gandhajātanti gandhajātikaṃ. Tassapi ‘‘yaṃ kiñcī’’ti vacanato pisitassa apisitassapi yassa kassaci vilepanādi na vaṭṭatīti dasseti.
“不作诸恶”起初是佛陀教法，因教法庄严持守，从未有违背之表现，故称“教法无违背”。自我约束者，以及对他人施以约束者，其违背行为以相同名称一词概括，如戏乐之声、歌唱、吹奏等合称“表演行为”。其始则涉及多种形式的歌唱与演奏。此处“表演”不仅有视觉效果，听觉也集成其中。就五识范畴而言，唯有“视觉”一项表现为“展现”，故言“观察”即为此义。故有言“以五识中无一识能觉知他物，唯有自行着落方能知晓”。“轻松愉快之观”有时促进歌唱出现，故曰“愉快之观”。又《真实明灯》（译注小部论·第五分法论）中说“歌为包含法，法不包含歌”。无论有书面或无书面所述，盖一切如花似物香气之类，皆表示“所述事物”中附有“所不喜不乐之物”亦得以说明。
Uccāti ucca-saddena samānatthaṃ ekaṃ saddantaraṃ. Seti etthāti sayanaṃ. Uccāsayanaṃ mahāsayanañca samaṇasārupparahitaṃ adhippetanti āha ‘‘pamāṇātikkantaṃ akappiyattharaṇa’’nti. Āsanañcettha sayaneneva saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. Yasmā pana ādhāre paṭikkhitte tadādhārā kiriyā paṭikkhittāva hoti, tasmā ‘‘uccāsayanamahāsayanā’’icceva vuttaṃ, atthato pana tadupabhogabhūtanisajjānipajjanehi virati dassitāti daṭṭhabbaṃ. Atha vā uccāsayanamahāsayanañca uccāsayanamahāsayanañca uccāsayanamahāsayananti etasmiṃ atthe ekasesena ayaṃ niddeso kato yathā ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1; udā. 1), āsanakiriyāpubbakattā vā sayanakiriyāya sayanaggahaṇena āsanampi gahitanti veditabbaṃ.
“卧具”乃依“高”之义延伸，谓人寝息所依之具。此处卧具即谓寝具。卧具分大卧具与小卧具，乃无沙门相之卧具。谓其逾量不得修习也。卧具即为寝具使用场所。因依所弃，则依托之物皆弃绝，故称“卧具卧具”，即以一语特指。又言“名称表示形色相互依存，如同名色俱存”之义。卧具行为先于坐具行为，以支撑身体为功能，故坐具亦属卧具装备范畴。
Dārumāsakoti ye vohāraṃ gacchantīti iti-saddena evaṃpakāre dasseti. Aññehi gāhāpane upanikkhittasādiyane ca paṭiggahaṇattho labbhatīti āha ‘‘neva naṃ uggaṇhāti, na uggaṇhāpeti, na upanikkhittaṃ sādiyatī’’ti. Atha vā tividhaṃ paṭiggahaṇaṃ kāyena vācāya manasāti. Tattha kāyena paṭiggahaṇaṃ uggaṇhanaṃ, vācāya paṭiggahaṇaṃ uggahāpanaṃ, manasā paṭiggahaṇaṃ sādiyananti tividhampi paṭiggahaṇaṃ ekajjhaṃ gahetvā ‘‘paṭiggahaṇā’’ti vuttanti āha ‘‘neva naṃ uggaṇhātī’’tiādi. Esa nayo āmakadhaññapaṭiggahaṇātiādīsupi. Nīvārādiupadhaññassa sāliādimūladhaññantogadhattā vuttaṃ ‘‘sattavidhassā’’ti. ‘‘Anujānāmi, bhikkhave, pañca vasāni bhesajjāni acchavasaṃ macchavasaṃ susukāvasaṃ sukaravasaṃ gadrabhavasa’’nti (mahāva. 262) vuttattā idaṃ odissa anuññātaṃ nāma, tassa pana ‘‘kāle paṭiggahita’’nti (mahāva. 262) vuttattā paṭiggahaṇaṃ vaṭṭati. Sati paccayeti āha ‘‘aññatra odissa anuññātā’’ti.
以「木禾众多行进」之语，显示诸行状况。又谓他人收取时，因与随附而发意，故得有所接受之义，说『既不接受，亦不让人接受，亦不随附』。又略分身体、言语、意三种接受。其中文字接受谓之接受，言语接受谓之相应，意接受谓之随附，三者合取谓之“接受”，如言“不接受”等。此理亦为恶业种类之接受等说。以麦类根株等作比，称为“七种”（恶业）根源。世尊曾说：「沙门们，可知五种药草，长于阴湿、霉湿、光暖、动物蹄踏、畜兽践踏之地。」此为“奥地”未被允许，称其为“时有所受”，即“接受”之义。又有“心念之条件”说，“但非奥地所受”也。
Sarūpena vañcanaṃ rūpakūṭaṃ, patirūpena vañcanāti attho. Aṅgena attano sarīrāvayavena vañcanaṃ aṅgakūṭaṃ. Gahaṇavasena vañcanaṃ gahaṇakūṭaṃ. Paṭicchannaṃ katvā vañcanaṃ paṭicchannakūṭaṃ. Akkamatīti nippīḷeti, pubbabhāge akkamatīti sambandho.
「以形欺骗」指形状假相；「以名欺骗」谓以名称伪饰。以身体自身诸肢相欺骗者，为肢假相；以握持为名欺骗者，为握持假相。掩藏而欺骗者，为掩藏假相。压迫之意为压迫，先前称为压迫者关联。
Hadayanti nāḷiādīnaṃ mānabhājanānaṃ abbhantaraṃ. Tilādīnaṃ nāḷiādīhi minanakāle ussāpitasikhāyeva sikhā. Sikhābhedo tassāhāpanaṃ.
此言胸膛内诸管道诸器官。以丝织物等于管道之内，譬如刺猬之毛发般突出。毛发分散谓为随附，从而表示不同义。
Kecīti sārasamāsācariyā, uttaravihāravāsino ca. Vadhoti muṭṭhipahārakasātāḷanādīhi vihesanaṃ, vibādhananti attho. Viheṭhanatthopi hi vadha-saddo dissati ‘‘attānaṃvadhitvā vadhitvā rodatī’’tiādīsu (pāci. 879, 881). Yathā hi apariggahabhāvasāmaññe satipi pabbajitehi appaṭiggahitabbavatthuvibhāgasandassanatthaṃ itthikumāridāsidāsādayo vibhāgena vuttā. Evaṃ parassa haraṇabhāvato adinnādānabhāvasāmaññe satipi tulākūṭādayo adinnādānavisesabhāvadassanatthaṃ vibhāgena vuttā, na evaṃ pāṇātipātapariyāyassa vadhassa puna gahaṇe payojanaṃ atthi, tattha sayaṃkāro, idha paraṃkāroti ca na sakkā vattuṃ ‘‘kāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā chappayogā’’ti vacanato. Tasmā yathāvutto evettha attho yutto. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘vadhoti māraṇa’’nti vuttaṃ, tampi pothanameva sandhāyāti ca sakkā viññātuṃ māraṇa-saddassapi vihiṃsane dissanato.
『有些』者，意指亲师及北部居士。『杀』谓以抓取或棍棒等打击。谓之争执。虽有争执之意，亦显『自杀后哭泣』等语句。尤其未持有之人，多尚在沙门阶段，不应有抢夺之事，故此以阶段区分说明。又以抢夺之未经同意为例，如砝码堆等被视抢夺特征区别，有别于杀生一类争取不复用持。此处有关自作他作二者非言「身语结合之意念」，故不宜言。故此处义以既定方式辅助说明。注疏中又说「杀」即「杀生」，也仅为通用语，可被理解为伤害之意。
§294
294. Cīvarapiṇḍapātānaṃ yathākkamaṃ kāyakucchipariharaṇamattajotanāyaṃ avisesato aṭṭhannaṃ parikkhārānaṃ antare tappayojanatā sambhavatīti dassento ‘‘te sabbepī’’tiādimāha. Etepīti navaparikkhārikādayopi appicchāva santuṭṭhāva. Na hi tatthakena mahicchatā, asantuṭṭhitā vā hotīti.
294. 关于法衣饭食等物的合适身形保持，仅以避免损坏为标准，特别考虑八种器物等之间，体现不得伤害之义，因此说「一切动物皆如是」。此意通于九种持物，且少欲满足无违和。并非居于非爱非贪状态，或不满意而痛苦。
Catūsu disāsu sukhaṃ viharati, tato eva sukhavihāraṭṭhānabhūtā catasso disā assa santīti vā cātuddiso. Tattha cāyaṃ satte vā saṅkhāre vā bhayena na paṭihaññatīti appaṭigho. Dvādasavidhassa santosassa vasena santussanako santussamāno. Itarītarenāti uccāvacena. Parissayānaṃ bāhirānaṃ sīhabyagghādīnaṃ, abbhantarānañca kāmacchandādīnaṃ kāyacittupaddavānaṃ abhibhavanato parissayānaṃ sahitā. Thaddhabhāvakarabhayābhāvena acchambhī. Eko asahāyo. Tato eva khaggamigasiṅgasadisatāya khaggavisāṇakappo careyyāti attho.
四方安乐居住，因而成为安乐之所，谓为四方。所谓此众生或诸造作，不生恐惧，即不厌恶。为十二种满足条件之存在者，安乐而满心满意者也。迥异言语称之。四周之险恶，如狮象虎等凶猛兽，内在为欲等诸根外力之掌控，因此含有危险性，存在恐怖不安。实为孤立无助者。后因持有利器如匕首类似，能行动自护之意。
Chinnapakkho , asañjātapakkho vā sakuṇo gantuṃ na sakkotīti ‘‘pakkhī sakuṇo’’ti pakkhi-saddena visesetvā sakuṇo pāḷiyaṃ vuttoti āha ‘‘pakkhayutto sakuṇo’’ti. Yassa sannidhikāraparibhogo kiñci ṭhapetabbaṃ sāpekkhāya ṭhapanañca natthi, tādiso ayaṃ bhikkhūti dassento ‘‘ayaṃ panettha saṅkhepattho’’tiādimāha. Ariyanti apenti tato dosā, tehi vā ārakāti ariyoti āha ‘‘ariyenāti niddosenā’’ti. Ajjhattanti attani. Niddosasukhanti nirāmisasukhaṃ kilesavajjarahitattā.
「断翅者，或称无生翅者，说鸟不能飞行者，故以‘有翼鸟’之名，而以翼之词加以区别，谓鸟之名遂称翼鸟。此为表明于此教法中，凡与现前执著无关者，不应停留，故示之曰‘此处比库之聚集也’等言。若称圣者则谓圣者，使无悔恨，谓其无愤怒，谓其心中无烦恼污染，以此解脱故称无恼、无热，即谓无烦恼之至净乐也。」
§295
295. Yathāvutte sīlasaṃvare patiṭṭhitasseva indriyasaṃvaro icchitabbo tadadhiṭṭhānato, tassa ca paripālakabhāvatoti vuttaṃ ‘‘so iminā ariyena sīlakkhandhena samannāgato bhikkhū’’ti. Sesapadesūti ‘‘na nimittaggāhī hotī’’tiādīsu padesu. Yasmā visuddhimagge (visuddhi. 1.15) vuttaṃ, tasmā tassa līnatthappakāsiniyaṃ saṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. mahāṭī. 1.15) vuttanayeneva veditabbaṃ. Rūpādīsu nimittādiggāhaparivajjanalakkhaṇattā indriyasaṃvarassa kilesehi anavasittasukhatā avikiṇṇasukhatā cassa vuttā.
如前所述，依止戒律修持而立者，亦应守护于根之制御，是为所谓“此圣者具足于戒聚中之比库”。末尾语谓非依相状著取者，因《净道品》中曾说，应以此理理解此描述。诸根以色等为相不可取之特征，守根制御中能得无染垢之安乐，而非迷惑之安乐，此义已明示。
§296
296.Paccayasampattinti paccayapāripūriṃ. Ime cattāroti sīlasaṃvaro santoso indriyasaṃvaro satisampajaññanti ime cattāro araññavāsassa sambhārā. Tiracchānagatehi vattabbataṃ āpajjati isisiṅgassa pituādayo viya. Vanacarakehīti vanacarakamātugāmehi. Bheravasaddaṃ sāventi, tāvatā apalāyantānaṃ hatthehi sīsaṃ…pe… karonti. Paṇṇattivītikkamasaṅkhātaṃ kāḷakaṃ vā. Micchāvitakkasaṅkhātaṃ tilakaṃ vā. Tanti pītiṃ vibhūtabhāvena upaṭṭhānato khayato sammasanto.
所谓因缘圆满者，即因缘具足之意。此戒制、满足、根制御、正念正知四者，皆为独处林中修行者之具备。如陷于曲邪所行者，譬如狮之父遇难，林中野人及其近属，若遭惊怖，必以手击头等示意。以叶为遮盖称黑色，邪念为饰物称污垢。以满足与喜乐调御为本，渐次灭尽，谓正思维而得清净。
Vivittanti janavivittaṃ. Tenāha ‘‘suñña’’nti. Sā ca vivittatā nissaddabhāvena lakkhitabbāti āha ‘‘appasaddaṃ appanigghosa’’nti. Āvasathabhūtaṃ senāsanaṃ viharitabbaṭṭhena vihārasenāsanaṃ. Masārakādi mañcapīṭhaṃ tattha attharitabbaṃ bhisiupadhānañca mañcapīṭhasambandhito mañcapīṭhasenāsanaṃ. Cimilikādi bhūmiyaṃ santharitabbatāya santhatasenāsanaṃ. Rukkhamūlādi paṭikkamitabbaṭṭhānaṃ caṅkamanādīnaṃ okāsabhāvato okāsasenāsanaṃ.
孤寂者即人民之隔离。故称“空寂”，其寂静表现为无声无扰，因而称“少声少响”。住处之座，若旅宿之处，即称宿营座、营座。床席等应当利用，亦需注意床席引起之伤害。地面之障碍以防护称为障礙营座。树根等不可越过之地，因而称边界营座。
‘‘Anucchavikaṃdassento’’ti vatvā tameva anucchavikabhāvaṃ vibhāvetuṃ ‘‘tattha hī’’tiādi vuttaṃ. Acchannanti iṭṭhakachadanādinā antamaso rukkhasākhāhipi na channaṃ.
说“彼者断绝”，意在指出彼处断绝实相之状态，谓有“无覆”之义。所谓“无覆”即无障蔽，如欲遮盖之树枝不遮盖其下末端。
Bhattassapacchatoti bhattabhuñjanassa pacchato. Ūrubaddhāsananti ūrūnaṃ adhobandhanavasena nisajjaṃ. Heṭṭhimakāyassa anujukaṭṭhapanaṃ nisajjāvacaneneva bodhitanti. Ujuṃ kāyanti ettha kāya-saddo uparimakāyavisayoti āha ‘‘uparimaṃ sarīraṃ ujukaṃ ṭhapetvā’’ti. Taṃ pana ujukaṭṭhapanaṃ sarūpato payojanato ca dassetuṃ ‘‘aṭṭhārasā’’tiādi vuttaṃ. Na paṇamantīti na oṇamanti. Na paripatatīti na vigacchati, vīthiṃ na vilaṅgheti. Tato eva pubbenāparaṃ visesappattiyā kammaṭṭhānaṃ vuddhiṃ phātiṃ upagacchati. Mukhasamīpeti mukhassa samīpe nāsikagge vā uttaroṭṭhe vā. Idha pari-saddo abhi-saddena samānatthoti āha ‘‘kammaṭṭhānābhimukha’’nti, bahiddhā puthuttārammaṇato nivāretvā kammaṭṭhānaṃyeva purakkhatvāti attho. Parīti pariggahaṭṭho ‘‘pariṇāyikā’’tiādīsu (dha. sa. 16) viya. Niyyānaṭṭho paṭipakkhato niggamanaṭṭho, tasmā pariggahitaniyyānasatinti sabbathā gahitāsammosaṃ pariccattasammosaṃ satiṃ katvā, paramaṃ satinepakkaṃ upaṭṭhapetvāti attho.
食后之所，即食者之后。以腰束坐，谓腰以下束缚之坐具。以后端垫坐，称单腿甚或仅一骨坐。有直体者，此体字意上部身体，谓举至上身。如说“将上身挺起”，又说此挺身动作为正形且有用途。此非谓停滞或倾覆，不越限，正如道路之通畅。故前后相继以生长勤缘，礼拜时趋向前进。于面前近处，鼻尖或上唇根部，谓此共通之处。因与心所相同意讲述曰“所向行持”，外散而遮止，意味独守一业处而前行。称为舒展包裹，如教本语。谓是命终之相对立，因常以覆护肃念守护极深故也。
Vikkhambhanavasenāti ettha vikkhambhanaṃ anuppādanaṃ appavattanaṃ na paṭipakkhena suppahīnatā. Pahīnattāti ca pahīnasadisataṃ sandhāya vuttaṃ jhānassa anadhigatatā. Tathāpi nayidaṃ cakkhuviññāṇaṃ viya sabhāvato vigatābhijjhaṃ, atha kho bhāvanāvasena. Tenāha ‘‘na cakkhuviññāṇasadisenā’’ti. Eseva nayoti yathā cakkhuviññāṇaṃ sabhāvena vigatābhijjhaṃ abyāpannañca, na bhāvanāya vikkhambhitattā, na evamidaṃ. Idaṃ pana cittaṃ bhāvanāya parisodhitattā abyāpannaṃ vigatathinamiddhaṃ anuddhataṃ nibbicikicchañcāti attho. Idaṃ ubhayanti satisampajaññamāha.
所谓“断灭作用”，在此指断灭的现象并非是生起又消灭，也不是相对对立而变得衰微。所谓“失去”，是指与失去相应的状态对应，称为禅那未得。尽管如此，这种状态如同眼识一样，本性上断除了贪欲，但仍有修习作用。因此说“不似眼识那样”。此说的缘故是，如眼识本身除去了贪欲，是完善且无瑕的，非由修习而断灭。此心经过修习得以净化，断除了贪欲、疏松以及昏沉与烦恼，故称心净净、无恚、无昏沉、清明、不怀疑。这里指的是双重的正念与正智。
§297
297.Ucchinditvā pātentīti ettha ucchindanaṃ pātanañca tāsaṃ paññānaṃ anuppannānaṃ uppajjituṃ appadānameva. Iti mahaggatānuttarapaññānaṃ ekaccāya ca parittapaññāya anuppattihetubhūtā nīvaraṇā dhammā itarāya ca samatthataṃ vihanantiyevāti paññāya dubbalīkaraṇā vuttā. Idampi paṭhamajjhānaṃ veneyyasantāne patiṭṭhāpiyamānaṃ ñāṇaṃ pajjati etthāti ñāṇapadaṃ. Ñāṇaṃ vaḷañjeti etthāti ñāṇavaḷañjaṃ.
297.“断除与堕落”，此处意指断除及堕落皆是智慧中未生的成分无法发生，是缺乏生起的因缘。故称为“涅槃障”，是阻碍智慧的主要因素之一。它使智慧软弱无力，无法有所转变。这也是对初禅中清净觉知的形体定义，称呼为“智慧”的语词，即是指这层含义。言“智慧增长”是指智慧的增长与进展。
§299
299.Natāva niṭṭhaṃ gato bāhirakānaṃ ñāṇena akkantaṭṭhānānipi siyunti. Yadi evaṃ anaññasādhāraṇe maggañāṇapade kathaṃ na niṭṭhaṅgatoti āha ‘‘maggakkhaṇepī’’tiādi. Tīsu ratanesu niṭṭhaṃ gato hotīti buddhasubuddhataṃ dhammasudhammataṃ saṅghasuppaṭipattitañca ārabbha ñāṇena niṭṭhaṃ nicchayaṃ upagato hoti. Kāmañcettha paṭhamamaggeneva sabbaso vicikicchāya pahīnattā sabbassapi ariyasāvakassa kaṅkhā vā vimati vā natthi, tattha pana yathā paññāvepullappattassa arahato savisaye ñāṇaṃ savisesaṃ ogāhati, na tathā anāgāmiādīnanti ratanattaye sātisayaṃ ñāṇanicchayagamanaṃ sandhāya ‘‘aggamaggavasena tatthaniṭṭhāgamanaṃ vutta’’nti vuttaṃ. Yaṃ panettha avibhattaṃ, taṃ suviññeyyamevāti.
299.未到彼岸的智慧如外道的见解所不能及。若如此，在殊胜的圣道智慧上，为何不能成就彼岸呢？因此说“即道时”，意指在三宝中，特别是佛及圣弟子的圣法圣行中，智慧已得到圆满，依止此智慧能成功地达到终极。虽然初禅有一切烦恼除断，但诸圣弟子无恐无疑。然而，因智慧的增加，阿rahants等获得圆满的智慧，它超越了须弥等宝石的地位，故称“最上道次第”。未被破坏的此境界，非常值得精细了解。
Cūḷahatthipadopamasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《小象迹喻经》注释之隐义阐明已竟。
8. Mahāhatthipadopamasuttavaṇṇanā8. 《大象迹喻经》注释
§300
300.Jaṅgalānanti ettha yo nipicchalena amuduko nirudakatāya thaddhalūkhabhūmippadeso, so ‘‘jaṅgalo’’ti vuccati. Tabbahulatāya pana idha sabbo bhūmippadeso jaṅgalo, tasmiṃ jaṅgale jātā, bhavāti vā jaṅgalā, tesaṃ jaṅgalānaṃ. Evañhi nadīcarānampi hatthīnaṃ saṅgaho kato hoti. Samodhātabbānaṃ viya hi samodhāyakānampi jaṅgalaggahaṇena gahetabbato. Pathavītalacārīnanti iminā jalacārino na nivatteti adissamānapādattā. Pāṇānanti sādhāraṇavacanampi ‘‘padajātānī’’ti saddantarasannidhānena visesaniviṭṭhameva hotīti āha ‘‘sapādakapāṇāna’’nti. ‘‘Muttagata’’ntiādīsu (ma. ni. 2.119; a. ni. 9.11) gata-saddo anatthantaro viya, jāta-saddo anatthantaroti āha ‘‘padajātānīti padānī’’ti. Samodhānanti samavarodhaṃ, antogamaṃ vā. Mahantattenāti vipulabhāvena.
300.“丛林”，此处指地势荒僻、寂静难行、瘦薄贫瘠之土地，故称为“丛林”。就普遍而言，凡土地多为丛林，其中自然生出、住于丛林、依丛林存在者，皆称为丛林。诸河流聚集象群之所，亦属丛林，所谓应当聚集者亦是。住所相互隶属，如居住于水中之者因其足迹明显而得名“步群”。“手”字作为此处普通词，借用其关联意而转为“足”，故说“脚步群”。“归入”一词意义近似“不退回”，但因成道之“归入”并非完全止息，故区别之为“足群”，即众足所沿之义。聚集意涵为广泛集聚或阻碍归合，强调其广博之义。
Kusalā dhammāti anavajjasukhavipākā dhammā, na anavajjamattadhammā. Kusalattike āgatanayena hi idha kusalā dhammā gahetabbā, na bāhitikasutte āgatanayena. Catubbidho saṅgahoti kasmā vuttaṃ, nanu ekavidhovettha saṅgaho adhippetoti? Na, atthaṃ aggahetvā aniddhāritatthassa saddasseva gahitattā. Saṅgaha-saddo tāva attano atthavasena catubbidhoti ayañhettha attho. Atthopi vā aniddhāritaviseso sāmaññena gahetabbataṃ patto ‘‘saṅgahaṃ gacchatī’’ti ettha saṅgaha-saddena vacanīyataṃ gatoti na koci doso, niddhārite visese tassa ekavidhatā siyā, na tato pubbeti. Sajātisaṅgahoti samānajātiyā, samānajātikānaṃ vā saṅgaho. Dhātukathāvaṇṇanāyaṃ pana ‘‘jātisaṅgaho’’icceva vuttaṃ, taṃ jāti-saddassa sāpekkhasaddattā jātiyā saṅgahoti vutte attano jātiyāti viññāyati sambandhārahassa aññassa avuttattāti katvā vuttaṃ. Idha pana rūpakaṇḍavaṇṇanāyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 594) viya pākaṭaṃ katvā dassetuṃ ‘‘sajātisaṅgaho’’icceva vuttaṃ. Sañjāyanti etthāti sañjāti, sañjātiyā saṅgaho sañjātisaṅgaho, sañjātidesavasena saṅgahoti attho. ‘‘Sabbe rathikā’’ti vutte sabbe rathayodhā rathena yujjhanakiriyāya ekasaṅgahoti. ‘‘Sabbe dhanuggahā’’ti vutte sabbe issāsā dhanunā vijjhanakiriyāya ekasaṅgahoti āha ‘‘evaṃ kiriyavasena saṅgaho’’ti. Rūpakkhandhena saṅgahitanti rūpakkhandhena ekasaṅgahaṃ rūpakkhandhoteva gaṇitaṃ, gahaṇaṃ gatanti attho.
所谓“善法”，即是无过失而成熟滋味的法门，不是仅有无过失的法。此处唯有于禅定境入为正法所摄取，非经外方所载。关于“四种聚集”之说，从何而起？难道此处所谓聚集之法唯一吗？否也，是因理据未明而用诸共通意义的“聚集”一词。聚集之语指以其自身意义包含四种义项。所以用聚集一词涵盖四种含义，非仅指一法。又所说同类聚集，即是指同类别之聚合。此乃为显现种类相同之理故称“种类聚集”，其中“种类”一语为特指，表示彼类结合者。此处色蕴说亦用此词，意在说明相同种类的汇集。言“聚集”即为合众。譬如说“所有马车夫”，意指所有马车夫共同行动，如同一马车之行。又如“诸弓持者”，即诸持弓者共同行动。故谓“如此行持即为聚集”。在色蕴上聚合，即色蕴成为一个聚合体，聚合体即为其意义。
Diyaḍḍhamevasaccaṃ bhajati maggasaccadukkhasaccekadesabhāvato. Saccekadesantogadhampi saccantogadhameva hotīti āha ‘‘saccānaṃ antogadhattā’’ti. Idāni tamatthaṃ sāsanato ca lokato ca upamaṃ āha ritvā dīpetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha sādhikamidaṃ, bhikkhave, diyaḍḍhasikkhāpadasatanti idaṃ yasmiṃ kāle taṃ suttaṃ desitaṃ, tadā paññattasikkhāpadavasena vuttaṃ, tato paraṃ pana sādhikāni dvesatāni sikkhāpadānīti. Sikkhānaṃ antogadhattā adhisīlasikkhāya. Ettha ca ‘‘sīlaṃ sikkhantopi tisso sikkhā sikkhatī’’ti visamoyaṃ upaññāso. Tattha hi yo pahātabbaṃ pajahati, saṃvaritabbato saṃvaraṃ āpajjati, ayamassa adhisīlasikkhā. Yo tattha cetaso avikkhepo, ayamassa adhicittasikkhā. Yā tattha vīmaṃsā, ayamassa adhipaññāsikkhā. Iti so kulaputto sarūpato labbhamānā eva tisso sikkhā sikkhatīti dīpito, na sikkhānaṃ antogadhatāmattena. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘yo tathābhūtassa saṃvaro, ayamettha adhisīlasikkhā, yo tathābhūtassa samādhi, ayamettha adhicittasikkhā, yā tathābhūtassa paññā, ayaṃ adhipaññāsikkhā. Imā tisso sikkhā tasmiṃ ārammaṇe tāya satiyā tena manasikārena sikkhati āsevati bhāveti bahulīkarotī’’ti. Idha pana saccānaṃ antogadhattā sacca-saddābhidheyyatāmattena catūsu saccesu gaṇanantogadhā hontīti? Na, tatthāpi hi nippariyāyato adhisīlasikkhāva labbhati, itarā pariyāyatoti katvā ‘‘sikkhānaṃ antogadhattā’’ti vuttaṃ.
修习圣道真谛苦谛之时，具足此双重的真实，能无间断契合真谛之真实结合，是其内在本质。由此真谛真理的契合形成称作“契合究竟”。今此法喻之，如同火炬一般点亮世间与僧团，显现其威妙。佛弟子，此时当修持十五戒律为规，称为已显著的戒律；此后虽有诸多戒法制约。修持的内核与戒律的契合，乃是戒法的戒持。在此说戒为内核，能成就戒之契合。所谓“戒的契合”，教论中即称为此内涵。至于此契合，非必限定某一形式，乃根据其内涵的普遍性，谓之契合而非特殊单一，非谓先于后者。所谓“同类聚合”，即同种类或同属类的聚合。有关界分述说中的“种类聚集”，意指以“种类”为相关词汇，方得此名；因其为自身种类，故名种类聚集。此处色蕴部分同样如此，通过示现“同类聚合”而彰显此义。所谓“成群”者，聚合的意义。“诸辕夫”指同乘一车辆的所有辕夫，为一种聚合的体现。“诸持弓者”指持弓射箭的同类，为一种聚合示例。故称“如是作业即谓聚合”。色蕴上成群，即以色蕴为聚合者，聚合为其本义。
Catūsu ariyasaccesu saṅgahaṃ gacchantīti ca tato amuccitvā tasseva antogadhataṃ sandhāya vuttaṃ. Evañca katvā ‘‘yathā ca ekassa hatthipadassā’’tiādinā dassitā hatthipadopamā samatthitā daṭṭhabbā. Ekasmimpi dvīsupi tīsupi saccesu gaṇanaṃ gatā dhammāti idaṃ na kusalattikavaseneva veditabbaṃ, atha kho tikadukesu yathārahaṃ labbhamānapadavasena veditabbaṃ. Tattha ekasmiṃ sacce gaṇanaṃ gato dhammo asaṅkhatadhammo daṭṭhabbo, dvīsu saccesu gaṇanaṃ gatā kusalā dhammā, tathā akusalā dhammā, abyākatā ca dhammā, tīsu saccesu gaṇanaṃ gatā saṅkhatā dhammā, evaṃ aññesampi tikadukapadānaṃ vasena ayamattho yathārahaṃ vibhajitvā vattabbo. Tenāha ‘‘ekasmimpi…pe… gatāva hontī’’ti. Ekadeso hi samudāyantogadhattā viseso viya sāmaññena samūhena saṅgahaṃ labhati. Tenāha ‘‘saccānaṃ antogadhattā’’ti. Desanānukkamoti ariyasaccāni uddisitvā dukkhasaccaniddesavasena pañcannaṃ upādānakkhandhānaṃ vibhajanaṃ. Tattha ca rūpakkhandhaniddesavasenaādito ajjhattikāya pathavīdhātuyā vibhajananti. Ayaṃ imissā desanāya anukkamo.
在此所说的“四圣谛归纳”的含义已相对明了，因此放下其他，专注于这一具体内容而加以论述。如此解释时，以『如同一只手的掌印』等譬喻所示之掌印喻喻示，应当理解。若只在一二或三谛中进行计数，则这不是只凭业力的观察所得，必须用三重范畴的所成分辨予以识别。其间，在一圣谛上的计数称为法，是无数法理中的法；在二圣谛上的计数，视为善法和非善法，以及未分别法；在三圣谛上的计数，是指有形法等诸有为法。依此，三重范畴下的条目应分别予以（因内容实义）反复区分。故曰「在一圣谛……各自存在」。正如一境界由于起集而成为特别，从而用普遍的整体观点得到归纳故如是称为「圣谛的总括」。所谓「圣谛的总括」即依次说明此理。谓指出圣谛即痛苦谛，连接于五蕴中取集的分别。此中，由色蕴做为分别，始属于内在因缘土元素。此为本教理的论述次第。
§301
301. Taṃ panetaṃ upamāhi vibhāvetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha sujātanti sundaraṃ, susaṇṭhitaṃ supariṇatañcāti adhippāyo. Pesiyoti vilīve. Mudubhāvato kucchibhāgaṃ ādāya. Itare ca cattāro koṭṭhāseti pañcadhā bhinnakoṭṭhāsesu itare ca cattāro koṭṭhāse. Itare ca tayo koṭṭhāsetiādito catudhā bhinnakoṭṭhāsesu itare ca tayo koṭṭhāse.
301. 为了进一步分辨此喻，随后教导说『如如是』等。其曰苏迦塔是美好、完备、成熟的意思，意为上师。Pesiyo表示肘部，取其柔软之处。其他部分有四分为一百、五分为二十五、另一处三分为四十，初尽量彰显四分结构，其余则分为三四分等诸种分别。
Rājaputtūpamāyāti rañño jeṭṭhaputtaupamāya. Nti piḷandhanaṃ. Ure vāyāmajanitaariyajātiyā oraso. Mukhato jātoti mukhato niggatadhammadesanāya jāto, buddhānaṃ vā dhammakāyassa mukhabhūtaariyadhammato jāto. Tato eva dhammajo dhammanimmito. Satthu dhammadāyādasseva gahitattā dhammadāyādo. Tenāha ‘‘no āmisadāyādo’’ti. Nti ‘‘bhagavato putto’’tiādivacanaṃ. Mahāpaññatādiguṇehi sātisayaṃ anupubbabhāve ṭhitattā sammā yathābhūtaṃ vadamāno vattuṃ sakkonto vadeyya.
此所谓『王子喻』，指大王长子之譬喻。其中文意为抵抗贵族血统之意。同时，『口出生』指口中所出生，表示由佛陀言教所生、由法身之口而生的圣法。因此称之为法之子、法之缘起。出于比库道场中佛陀的慈悲教化，谓「非世间施主」，即「非普通施主」。云此为『世尊之子』等语句。以大智慧及种种德能，顺承渐次理法，正确恰当地阐释说法。
Akutobhayaṃ nibbānaṃ nibbānagāminiñca. Rāgarajādīnaṃ vigamena vigatarajaṃ dhammaṃ desentaṃ sugataṃ sammāsambuddhaṃ bhikkhūnaṃ parosahassaṃ payirupāsatīti yojanā.
无畏涅槃，涅槃之道，了断贪、嗔、痴等烦恼之法，世尊以觉悟无上之正法，为比库们的最终归依。
‘‘Sevetha bhajathā’’ti vatvā tattha kāraṇamāha ‘‘paṇḍitā bhikkhū anuggāhakā’’ti. Paṇḍitāpi samānā na appassutā, atha kho ovādānusāsanīhi anuggāhakāti purimā upamā therasseva vasena udāhaṭā, dutiyā pana bhagavato bhikkhusaṅghassapi vasena udāhaṭā.
「应侍奉，应共修」如是教诲。其因由称曰「博学比库为支弟子」。虽齐等未必清净，然前人比库长老之伴随仿效，及第二称世尊比库僧众之伴随典范所示，皆为依教奉行者。
§302
302.Ajjhattikāti sattasantānapariyāpannā. Ajjhattaṃ paccattanti padadvayenapi taṃtaṃpāṭipuggalikadhammā vuccantīti āha ‘‘ubhayampetaṃ niyakādhivacanamevā’’ti. Sasantatipariyāpannatāya pana attāti gahetabbabhāvūpagamanavasena attānaṃ adhikicca uddissa pavattaṃ ajjhattaṃ, taṃtaṃsattasantānapariyāpannatāya paccattaṃ. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ (visuddhi. 1.307) ‘‘attani pavattattā ajjhattaṃ, attānaṃ paṭicca paṭicca pavattattā paccatta’’nti. Kakkhaḷanti kathinaṃ. Yasmā taṃ thaddhabhāvena sahajātānaṃ patiṭṭhā hoti, tasmā ‘‘thaddha’’nti vuttaṃ. Kharigatanti kharasabhāvesu gataṃ tappariyāpannaṃ, kharasabhāvamevāti attho. Yasmā pana kharasabhāvaṃ pharusākārena upaṭṭhānato pharusākāraṃ hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘pharusa’’nti. Upādinnaṃ nāma sarīraṭṭhakaṃ. Tattha yaṃ kammasamuṭṭhānaṃ, taṃ nippariyāyato ‘‘upādinna’’nti vuccati, itaraṃ anupādinnaṃ. Tadubhayampi idha taṇhādīhi ādinnagahitaparāmaṭṭhavasena upādinnamevāti dassetuṃ ‘‘sarīraṭṭhakañhī’’tiādi vuttaṃ. Tattha ādinnanti abhiniviṭṭhaṃ. Mamanti gahitaṃ. Ahanti parāmaṭṭhaṃ. Dhātukammaṭṭhānikassāti catudhātuvavatthānavasena dhātukammaṭṭhānaṃ pariharantassa. Etthāti etasmiṃ dhātukammaṭṭhāne. Tīsu koṭṭhāsesūti tippakāresu koṭṭhāsesu. Na hi te tayo cattāro koṭṭhāsā.
302. 内在谓恒续不息之有。内在者，即指缘起双重，谓指个体法。故云「二者均为被依止之词」。由持续不断之故，谓自性恒续存在，故称「恒定」或坚固。坚固谓固重不易，因其与生俱有之常稳，故为「坚」。棘状品格指坚实、粗糙、坚硬之体质，类比为驴。因其质地粗硬故称「粗」。『执著』谓身之积聚，由业力而生，谓此为「执著」。业生者谓行，是令业不消散也。双重谓执著与非执著。由此以对渴等出离程度不同，称谓“身积”、“非身积”，旨在分别说明「身积」之本质。所谓“执著”中即具束缚、缠缚之意，“执”为束缚，“著”为加于。“身积取”者谓因业等缘起身为所取。以此说明「四大为身积取」之义。此为该处执著的总称。三处之分，即指三部分体质结构。实非三或四处。
Vuttappakārāti ‘‘kesā lomā’’tiādinā vuttappakārā. Nānāsabhāvatoti satipi kakkhaḷabhāvasāmaññe sasambhāravibhattito pana kesādisaṅghātagatanānāsabhāvato. Ālayoti apekkhā. Nikantīti nikāmanā. Patthanāti taṇhāpatthanā. Pariyuṭṭhānanti taṇhāpariyuṭṭhānaṃ. Gahaṇanti kāmupādānaṃ. Parāmāsoti parato āmasanā micchābhiniveso. Na balavā ālayādi. Yadi evaṃ kasmā vibhaṅge bāhirāpi pathavīdhātu vitthāreneva vibhattāti? Yathādhammadesanattā tattha vitthāreneva desanā pavattā, yathānulomadesanattā panettha vuttanayena desanā saṃkhittā.
『如所述之类』者，谓依「毛发、体毛」等所述之类。『各各自性』者，虽同具坚硬之共相，然就各自组成成分之区分而言，发等聚合体各具不同自性。『依恋』者，谓执著。『贪爱』者，谓渴慕。『希求』者，谓渴爱之希求。『缠绕』者，谓渴爱之缠绕。『执取』者，谓欲取。『执持』者，谓向外攀缘之邪执。依恋等并不强盛。若如此，为何在分别论中，外部地界亦广为分别？彼处广泛宣说，乃依如实说法之故；此处略说，乃依随顺宣说之故。
Yojetvā dassetīti ekajjhaṃ katvā dasseti. Sāti ajjhattikā pathavīdhātu. Sukhapariggaho hoti ‘‘na me so attā’’ti. Siddhe hi anattalakkhaṇe dukkhalakkhaṇaṃ aniccalakkhaṇañca siddhameva hoti saṅkhatadhammesu tadavinābhāvatoti. Visūkāyatīti visūkaṃ virūpakiriyaṃ pavatteti. Sā pana atthato vipphandanamevāti āha ‘‘vipphandatī’’ti. Assāti ajjhattikāya pathavīdhātuyā. Acetanābhāvo pākaṭo hoti dhātumattatāya dassanato. Taṃ ubhayampīti taṃ pathavīdhātudvayampi.
『结合而示』者，谓合而为一地展示。『彼』者，谓内部地界。『易于把握为「此非我之自我」』——盖无我相既已成立，苦相与无常相于有为法中亦必然成立，因二者与无我相相伴不离故。『展现种种状态』者，谓展现各种不规则之变动。然其实质不过是颤动，故云『颤动』。『彼』者，谓内部地界之情况。非有情之性质，由仅见其为界之体性而得彰显。『此二者』者，谓此两种地界。
Tato visesatarenāti tato bāhiramahāpathavito visesavantatarena, lahutarenāti attho. Kuppatīti luppati. Vilīyamānāti pakatiudake loṇaṃ viya vilayaṃ gacchantī. Udakānugatāti udakaṃ anugatā udakagatikā. Tenāha ‘‘udakameva hotī’’ti. Abhāvo eva abhāvatā, na bhavatīti vā abhāvo, tathāsabhāvo dhammo. Tassa bhāvo abhāvatā. Vayo vināso dhammo sabhāvo etassāti vayadhammo, tassa bhāvo vayadhammatā, atthato khayo eva. Sesapadesupi eseva nayo. Tenāha ‘‘sabbehipi imehi padehi aniccalakkhaṇameva vutta’’nti. Viddhaṃsanabhāvassa pana paveditabbattā kāmaṃ aniccalakkhaṇameva vuttaṃ sarūpato, itarānipi atthato vuttānevāti dassento āha ‘‘yaṃ panā’’tiādi.
『彼更为殊胜』者，谓较彼外部大地更具殊胜性，义即更为轻盈。『动摇』者，即消散之义。『正在溶解』者，如盐溶于普通水中般趋于消融。『随水而行』者，随逐于水、以水为去处。故说『唯成为水』。『非有性』即是无有之本性，或谓『不存在』为无有，如是自性之法。彼之自性即为『非有性』。『坏灭』与『毁损』为其自性之法，故称『坏法』，彼之自性即为『坏法性』，就实义而言即是尽灭。其余诸词亦依此同一方法类推。故说『以上所有这些词，皆是在宣说无常相』。然而，由于须宣示毁坏之性，固然就字面形式而言唯说无常相，但为显示其余诸词就实义而言亦已宣说，故说『然而……』等。
Mattaṃ khaṇamattaṃ tiṭṭhatīti mattaṭṭho, appamattaṭṭho mattaṭṭhako, atiittarakhaṇikoti attho. Tenāha ‘‘parittaṭṭhitikassā’’ti. Ṭhitiparittatāyāti ekacittapavattimattatāṭhānalakkhaṇassa itarabhāvena . Ekassa cittassa pavattikkhaṇamatteneva hi sattānaṃ paramatthato jīvanakkhaṇo paricchinno. Tenāha ‘‘ayaṃ hī’’tiādi.
『刹那』即『极短刹那』之义，『住』谓『极少量之义』，『极短量之义』即『极微短暂之刹那』之义。故说『住时短暂者』。『住时之微少性』，即以『以一心生起之量为住之相』转变为另一状态之义。盖就胜义而言，众生之存活刹那，唯以一心生起之刹那为量而得界定。故说『此乃……』等。
Jīvitanti jīvitindriyaṃ. Sukhadukkhāti sukhadukkhā vedanā. Upekkhāpi hi sukhadukkhāsveva antogadhā iṭṭhāniṭṭhabhāvato. Attabhāvoti jīvitavedanāviññāṇāni ṭhapetvā avasiṭṭhadhammā vuttā. Kevalāti attaniccabhāvena avomissā. Ekacittasamāyuttāti ekena cittena sahitā ekacittakkhaṇikā. Lahuso vattate khaṇoti tāya eva ekakkhaṇikatāya lahuko atiittaro jīvitādīnaṃ khaṇo vattati vītivattatīti attho. Idanti gāthāvacanaṃ.
「Jīvitanti」即命根、命根力。所谓「Sukhadukkhāti」则指乐苦之感受。更言「Upekkhāpi hi」指出于苦乐之间之中立平等态度，谓此为欲求与厌恶的对治。所谓「Attabhāvoti」指即生命感受及意识共处，构成生命现象，即为已稳固之法。此「Kevalāti」强调无我本性不必增益。所谓「Ekacittasamāyuttāti」为心识单一相续随伴。进一步谓「Lahuso vattate khaṇoti」即生命瞬间细微段落，其更细微则为超越时间之刹那，即此生命流转不息之义。
Yasmā sattānaṃ jīvitaṃ assāsapassāsānaṃ aparāparasañcaraṇaṃ labhamānameva pavattati, na alabhamānaṃ, tasmā assāsapassāsūpanibaddhaṃ. Tathā mahābhūtānaṃ samavuttitaṃ labhamānameva pavattati. Pathavīdhātuyā hi āpodhātuādīnaṃ vā aññatarapakopena balasampannopi puriso patthaddhakāyo vā, atisārādivasena kilinnapūtikāyo vā, mahāḍāhapareto vā, sañchijjamānasandhibandhano vā hutvā jīvitakkhayaṃ pāpuṇāti. Kabaḷīkārāhārānaṃ yuttakāle labhantasseva jīvitaṃ pavattati, alabhantassa parikkhayaṃ gacchati, viññāṇe pavattamāneyeva ca jīvitaṃ pavattati, na tasmiṃ appavattamāne. Jīvitanti ettha iti-saddena iriyāpathūpanibaddhatāsītuṇhūpanibaddhatādīnaṃ saṅgaho. Catunnañhi iriyāpathānaṃ samavuttitaṃ labhamānameva jīvitaṃ pavattati, aññatarassa pana adhimattatāya āyusaṅkhārā upacchijjanti, sītuṇhānampi samavuttitaṃ labhamānameva pavattati, atisītena pana atiuṇhena vā abhibhūtassa vipajjatīti.
「Yasmā sattānaṃ jīvitaṃ assāsapassāsānaṃ」意谓众生生命随呼吸出入自然而然展开，非人为获得。因「assāsapassāsūpanibaddhaṃ」缘故，则生命生起受呼吸控制。类似地，诸大元素之动相也随之顺利发生。如内在地元素（水、火等）具有力量者或疲惫者，或者是过度劳累、身躯衰弱或被束缚，则必致生命消亡。调摄得当者生命存续，调摄失当者则速临灭亡。此即《命根》义，包括身体动作之合成与热烈调合。四行皆维系成生命，然有一行淤滞则生老降临，甚至过热或过寒均致灭亡。
Taṇhupādinnassāti iminā hi paccayuppannatākittanena sarasapabhaṅgutaṃyeva vibhāveti. Dukkhānupassanāya taṇhāggāhassa aniccānupassanāya mānaggāhassa anattānupassanāya diṭṭhiggāhassa ujuvipaccanīkabhāvato ekaṃseneva tīhi anupassanāhi gāhāpi vigacchantīti āha ‘‘noteva hotī’’ti. Ekaṃyeva āgataṃ bāhirāya pathavīdhātuyā antaradhānadassanapavattajotanāya.
『贪欲之根』者，依据此因缘而生起，正如水草被洪水破坏时所显现的破碎现象一样，予以分析。观察苦行，依贪欲生成，观察无常，依我执生起，观察无我，依见解立起。由清净之见正直快速深入，初生三观随即消散，如『此即是根』所言。这与外境土元素的消失显现相同。
Pariggahanti dhātupariggahaṇaṃ. Paṭṭhapentoti ārabhanto desento. Sotadvāre balaṃ dassetīti yojanā. Kammaṭṭhānikassa baladassanāpadesena kammaṭṭhānassa ānubhāvaṃ dasseti. Vācāya ghaṭṭanameva vuttaṃ sotadvāre baladassanabhāvato. Balanti ca bāhirāya viya ajjhattikāyapi pathavīdhātuyā acetanābhāvadassanena rukkhassa viya akkosantepi paharantepi nibbikāratā. Sampativattamānuppannabhāvenāti tadā paccuppannabhāvena. Samudācāruppannabhāvenāti āpāthagate tasmiṃ aniṭṭhe saddārammaṇe ārammaṇakaraṇasaṅkhātauppattivasena sotadvāre javanavedanā dukkhāti vacanato. Tathā hi ‘‘upanissayavasenā’’ti vuttaṃ. Vedanādayopīti ‘‘vedanā aniccā’’ti ettha vuttavedanā ceva saññādayo ca. Te hi phassena samānabhūmikā na pubbe vuttavedanā. Dhātusaṅkhātameva ārammaṇanti yathāpariggahitaṃ pathavīdhātusaṅkhātameva visayaṃ. Pakkhandatīti vipassanācittaṃ aniccantipi dukkhantipi anattātipi sammasanavasena anupavisati. Etena bahiddhāvikkhepābhāvamāha, pasīdatīti pana iminā kammaṭṭhānassa vīthipaṭipannataṃ. Santiṭṭhatīti iminā uparūpari visesāvahabhāvena avatthānaṃ paṭipakkhābhibhavena niccalabhāvato. Vimuccatīti iminā taṇhāmānadiṭṭhiggāhato visesena muccanaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana samuṭṭhānavasena attho vutto ‘‘adhimokkhaṃ labhatī’’ti. Sotadvāramhi ārammaṇe āpāthagateti idaṃ mūlapariññāya mūladassanaṃ. Sotadvārehi āvajjanavoṭṭhabbanānaṃ ayoniso āvajjayato voṭṭhabbanavasena iṭṭhe ārammaṇe lobho, aniṭṭhe ca paṭigho uppajjati, manodvāre pana ‘‘itthī, puriso’’ti rajjanādi hoti, tassa pañcadvārajavanaṃ mūlaṃ, sabbaṃ vā bhavaṅgādi. Evaṃ manodvārajavanassa mūlavasena pariññā. Āgantukatāvakālikapariññā pana pañcadvārajavanasseva apubbabhāvavasena itarabhāvavasena ca veditabbā. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana satipaṭṭhānasaṃvaṇṇanāyaṃ vutto eva.
『摄持』者，即抓持法之所摄的根本，『开示』者，发起宣说之义。『耳门处显现威力』指功用地施示根本法力。于业处施威力之说，指示业力之感应。此处言辞为示意耳门处威力。『威力』虽似外在幽微力量，然由内心及土元素无意识显示，如树木被斥责或抛弃亦当消散。『现行生起之法』即当下现起之法；『顺起现行』指随缘生起之法。在外法中，因不善声响等入耳而生苦受，谓之。此因缘称作『依缘而生』。乃至感受诸处，苦非恒生，识与感受依根本处发生。所谓根本者，指抓持之土元素根本。『转移』指于观慧心，无常、苦、无我的真实观入境。因无外放散，名为『止外逸散』；因通达律行而安住，此名为『示现息止』。由贪婪与根本见断尽，名为解脱。论书中此义谓之『得最胜定'}。于声门根本处之外境，生如声响等愚痴狂躁鬼神乱动，乃于五根之门生起根本烦恼，包括生死轮回之根源。正因此识门根本烦恼之认知力起，称其为根本识。外在时限之识根本，则于五根之门诸念生起时适当而不适当地分辨之法，须分别觉察。此为略说，详述于正念论中。
Yāthāvato dhātūnaṃ pariggaṇhanavasena katapariggahassapi anādikālabhāvanāvasena ayoniso āvajjanaṃ sacepi uppajjati. Voṭṭhabbanaṃ patvāti voṭṭhabbanakiccataṃ patvā. Ekaṃ dve vāre āsevanaṃ labhitvā, na āsevanapaccayaṃ. Na hi upekkhāsahagatāhetukacittaṃ āsevanapaccayabhūtaṃ atthi. Yadi siyā, paṭṭhāne kusalattike paṭiccavārādīsu ‘‘na maggapaccayā āsevane dve, āsevanapaccayā na magge dve’’ti ca vattabbaṃ siyā, ‘‘na maggapaccayā āsevane ekaṃ (paṭṭhā. 1.1.221), āsevanapaccayā na magge eka’’nti (paṭṭhā. 1.1.152) ca pana vuttaṃ. Ekaṃ dve vāreti ettha ca ekaggahaṇaṃ vacanasiliṭṭhatāya vasena vuttaṃ. Na hi dutiye moghavāre ekavārameva voṭṭhabbanaṃ pavattati. Dvikkhattuṃ vā tassa pavattiṃ sandhāya ekavāraggahaṇaṃ, tikkhattuṃ pavattiṃ sandhāya dvevāraggahaṇaṃ. Tattha dutiyaṃ tatiyañca pavattamānaṃ laddhāsevanaṃ viya hoti. Yasmā pana ‘‘voṭṭhabbanaṃ patvā ekaṃ dve vāreāsevanaṃ labhitvā cittaṃ bhavaṅgameva otaratī’’ti idaṃ dutiyamoghavāravasena vuttaṃ bhaveyya. So ca ārammaṇadubbalatāya eva hotīti abhidhammaṭṭhakathāyaṃ niyamito. Idha pana tikkhānupassanānubhāvena akusaluppattiyā asambhavavasena ayonisova āvajjato ayoniso vavatthānaṃ siyā, na yoniso, tasmiñca pavatte mahati atimahati vā ārammaṇe javanaṃ na uppajjeyyāti ayamattho vicāretvā gahetabbo.
如实分析诸根本根源的摄持，不依时间的无始起断，岂有愚痴妄作若生若灭？此可说为心识的根本现前之功用。若得一、二日闲暇，非因闲暇而得闲暇。无人因平静心起而产生闲暇。若可说在修习上，不可于此中谬误持断：修习中不应于一二日闲暇得见根本；闲暇中不应急于修行也不应于修行中急于得闲暇。此一二日，乃至于专心合念之故。第二日及第三日无中断的说法实非是真；二、三日则依次采取修习。若说根本现前的修行加速到一、二日闲暇得成，则属谬误。这乃为观念中根本摄受无力所致。以三种入观察慧有异，若由于观察慧无由而起不善现行根本误解而生，则非正智，应对此慎重考察。
Etasseva vā satipi duvidhatāparikappane so ca yadi anulome vedanāttike paṭiccavārādīsu ‘‘āsevanapaccayā na magge dve, na maggapaccayā āsevane dve’’ti ca vuttaṃ siyā, (labbheyya), na ca vuttaṃ. Yadi pana voṭṭhabbanampi āsevanapaccayo siyā, kusalākusalānampi siyā. Na hi āsevanapaccayaṃ laddhuṃ yuttassa āsevanapaccayatāpi dhammo āsevanapaccayo hotīti avutto atthi, voṭṭhabbanassa pana kusalākusalānaṃ āsevanapaccayabhāvo avutto – ‘‘kusalaṃ dhammaṃ paṭicca kusalo dhammo uppajjati nāsevanapaccayā. Akusalaṃ…pe… nāsevanapaccayā’’ti (paṭṭhā. 1.1.93-94) vacanato paṭikkhitto ca. Athāpi siyā asamānavedanānaṃ vaseneva vuttanti ca, evamapi yathā – ‘‘āvajjanā kusalānaṃ khandhānaṃ akusalānaṃ khandhānaṃ anantarapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.417) vuttaṃ, evaṃ ‘‘āsevanapaccayena paccayo’’tipi vattabbaṃ siyā. Taṃ jātibhedā na vuttanti ce? Bhūmibhinnassa kāmāvacarassa rūpāvacarādīnaṃ āsevanapaccayabhāvo viya jātibhinnassapi bhaveyyāti vattabbo eva siyā, abhinnajātikassa ca vasena yathā – ‘‘āvajjanā sahetukānaṃ khandhānaṃ anantarapaccayena paccayo’’ti vuttaṃ, evaṃ ‘‘āsevanapaccayena paccayo’’tipi vattabbaṃ siyā, na ca vuttaṃ. Tasmā vedanāttikepi ‘‘āsevanapaccayā na magge ekaṃ, na maggapaccayā āsevane eka’’nti evaṃ gaṇanāya niddhāriyamānāya voṭṭhabbanassa āsevanapaccayattassa abhāvā ayaṃ moghavāro upaparikkhitvā gahetabbo.
此也或如某一念正念二种观法，如随顺痛苦感受修习，不能于修持中一二日闲暇或中断。若根本现前之念及修习之因缘同时具备，则善恶二者俱见。不能说修习因缘和根本现前因缘促成修习因缘是成立的。反之，根本现前的善恶因缘经文中已明言：依善法生善法，无赖于修持因缘；依恶法生恶法，非依修习因缘。又言善恶相续无间，是因缘相继说法。难道种姓不同亦不能说是因缘？对此，亦可说各种根本无常及缘起不可断，不能轻率断说。是故于痛苦感受处，不应言当闲暇而得。若依此计算，根本现前及修习之间不存在因缘，故称此见为非真妄误。
Voṭṭhabbanaṃ pana vīthivipākasantatiyā āvaṭṭanato āvajjanā, tato visadisassa javanassa karaṇato manasikāroti ca vattabbataṃ labheyya, evañca katvā paṭṭhāne ‘‘voṭṭhabbanaṃ kusalānaṃ khandhānaṃ anantarapaccayena paccayo’’tiādi na vuttaṃ, ‘‘āvajjanā’’icceva (paṭṭhā. 1.1.417) vuttaṃ, tampi voṭṭhabbanato paraṃ catunnaṃ pañcannaṃ vā javanānaṃ ārammaṇapurejātaṃ bhavituṃ asakkontaṃ rūpādiṃ ārabbha pavattamānaṃ voṭṭhabbanaṃ javanaṭṭhāne ṭhatvā bhavaṅgaṃ otarati. Javanaṭṭhāne ṭhatvāti ca javanassa uppajjanaṭṭhāne dvikkhattuṃ pavattitvāti attho, na javanabhāvenāti. Āsevanaṃ labhitvāti cettha āsevanaṃ viya āsevananti vuttovāyamattho. Vipphārikattā cassa dvikkhattuṃ vā tikkhattuṃ vā pavattiyeva cettha āsevanasadisatā. Vipphārikatāya hi viññattisamuṭṭhāpakatā cassa vuccati. Vipphārikampi javanaṃ viya anekakkhattuṃ appavattiyā asuppatiṭṭhitatāya ca na nippariyāyato āsevanabhāvena vattatīti na imassa āsevanatthaṃ vuttaṃ. Aṭṭhakathāyaṃ pana phalacittesu maggapariyāyo viya pariyāyavasena vuttaṃ.
根本现前因业果相缘的相续变化，由此而起意念散乱，转为善根清净念。对于正定，应以此为义。此外，经典未言『根本现前是善法相续因缘』，唯言『观行是因缘』。同时，根本现前并非心识现象，而是为业行推动之业轮步伐。根本道理上，根本现前并非以心识所起，而是业行之律动。业轮虽由二、三日持续，但其推动不属心识行为。所谓『得闲暇』乃修学闲暇之意，非闲暇本身。两、三日短暂活动相续，乃业轮不停转动之表现，而非心识停止。详细因缘传说于论书如次。
Ayanti ‘‘sacepī’’tiādinā vutto ekavārampi rāgādīnaṃ anuppādanavasena vipassanāya kammaṃ karonto yogāvacaro. Koṭippattoti matthakaṃ patto. Paṭipakkhehi anabhibhūtattā visadavipassanāñāṇatāya tikkhavipassako. Ārammaṇaṃ pariggahitameva hoti ‘‘evaṃ me javanaṃ javita’’nti sārammaṇassa javanassa hutvā abhāvavavatthāpanassa kammaṭṭhānabhāvato, tathā āvajjanavasena vā taṃ ārammaṇaṃ vissajjetvā tāvadeva mūlakammaṭṭhānabhūtaṃ ārammaṇaṃ pariggahitameva hoti. Dutiyassa pana vasenāti ‘‘aparassa rāgādivasena ekavāraṃ javanaṃ javatī’’tiādinā vuttassa nātitikkhavipassakassa vasena ‘‘tassa dhātārammaṇameva cittaṃ pakkhandatī’’tiādinā imasmiṃ sutte āgatattā. ‘‘Tamenaṃ upadhipahānāya paṭipannaṃ upadhipaṭinissaggāya kadāci karahaci satisammosā upadhipaṭisaṃyuttā sarasaṅkappā samudācaranti. Dandho udāyi satuppādo, atha kho naṃ khippameva pajahati vinodeti byantīkaroti anabhāvaṃ gametī’’ti laṭukikopame. Tassa hi aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sotāpannādayo tāva pajahantu, puthujjano kathaṃ pajahatī’’ti codanaṃ paṭṭhapetvā ‘‘āraddhavipassako hi satisammosena sahasā kilese uppanne ‘mādisassa nāma bhikkhuno kileso uppanno’ti saṃvegaṃ katvā vīriyaṃ paggayha vipassanaṃ vaḍḍhetvā maggena kilese samugghāteti, iti so pajahati nāmā’’ti attho vutto. Tena vuttaṃ – ‘‘tassa dhātārammaṇameva cittaṃ pakkhandatītiādinā imasmiṃ sutte āgatattā’’tiādi. Indriyabhāvane ca majjhimassa vasena ayamattho veditabbo.
又言，若于一日之中以执著于贪烦恼为执，行观修习，则此练习快而易得慧观。『移动堕落』比喻心往下沉落。由不受各种相逆影像所侵扰，观慧快速显现。根本所观即心根本现前，舍弃烦恼后，修于此所摄持的正修。不管是业烦恼还是根本烦恼，都在这里舍弃，正念修习便由此深长。文中又引经说：初果圣者舍弃烦恼，凡夫何能舍弃？这是用激励之言，劝发精进。论书中言：适于居士的圣者，因精进正念，突然断尽烦恼，随即欢喜增长观慧，于道中杀尽烦恼，如是即能舍弃。由此知，根本现前观照于中根处之理，按照中根根本法应知此理。
Pariggahavasenāti dhātupariggahavasena. Mammacchedanādivasena pavattaakkosanādiṃ aniṭṭhaṃ ārammaṇaṃ patvā sotadvāre kilamati puggalo, tathā pothanapaharaṇādikaṃ aniṭṭhaṃ ārammaṇaṃ patvā kāyadvāre kilamati.
『以带具行』者，即以持有器物之方式。若人因断绝我执等原因，生起烦恼等不善念头，便于耳门生厌恶之心，烦乱于耳。若是嗔恨毁损他人财物等不善根缘起，便于身门生烦恼之心，身心生乱。
Samudācarantīti sabbaso uddhaṃ ācaranti. Tayidaṃ amanāpehi samudācaraṇaṃ nāma pothanapaharaṇādivasena upakkamanamevāti āha ‘‘upakkamantī’’ti, bādhantīti attho. Tathāsabhāvoti yathā pāṇippahārādīhi ghaṭṭitamatto vikāraṃ āpajjati, tathāsabhāvo. ‘‘Ubhatodaṇḍakena cepi, bhikkhave, kakacenā’’tiādinā (ma. ni. 1.232) ovādadānaṃ nāma anaññasādhāraṇaṃ buddhānaṃyeva āveṇikanti āha ‘‘vuttaṃ kho panetaṃ bhagavatāti anussarantopi…pe… kakacūpamovādaṃ anussarantopī’’ti vuttaṃ. Tassapi pariyattidhammabhāvatoti keci . Yaṃ pana kakacokantakesupi manussesu appadussanaṃ nibbikāraṃ, taṃ satthusāsanaṃ anussarantopi sammāpaṭipattilakkhaṇaṃ dhammaṃ anussaratiyevāti evaṃ vā ettha attho veditabbo. Bhikkhuno guṇanti ariyadhammādhigamanasiddhaṃ guṇamāha. So ca sabbesampi ariyānaṃ guṇoti taṃ anussarantopi saṅghaṃ anussarati evāti vuttaṃ.
『行为群聚』即全体向上举止行事。此谓不随意杂乱行为名为群聚，且为防避偷盗等不善行为，故言“防避”意为阻碍不善。谓如泥土被搅搅后生变化，行为亦有变化，称为群体本性。如经典中所说：“无论用双杖打，或用其他方法”者，即表明非凡之示教，为诸佛所开示法。此理亦谓，若人及天人中打蛇毒蜂，令其安静，不滋事害，则依佛教法观之，正行之示范。故传说中谓比库所具之功德即觉悟正法之功德。且诸圣者之功德亦随之，故称其行法亦被僧团承袭护持。
Vipassanupekkhā adhippetā, tasmā upekkhā kusalanissitā na saṇṭhātīti vipassanāvasena sabbasmimpi saṅkhāragate ajjhupekkhanaṃ na labhatīti attho. Chaḷaṅgupekkhāti chaḷaṅgupekkhā viya chaḷaṅgupekkhā iṭṭhāniṭṭhesu nibbikāratāsāmaññena . Tenāha ‘‘sā panesā’’tiādi. Chaḷaṅgupekkhāṭhāne ṭhapeti ‘‘lābhā vata me, suladdhaṃ vata me’’tiādinā attamanataṃ āpajjanto.
观察与平等观看为主导，故所谓平等观看为善法不依存，不能坚持。以六种观法自喻，谓对六种观念的适合和不适合之心生平等安详境界。其时于“所得甚佳，容易至善”等自满态度生起，显示仅存我执之妄念而已。
§303
303.Āpogatanti ābandhanavasena āpo, tadeva āposabhāvaṃ gatattā āpogataṃ, sabhāveneva āpobhāvaṃ vā pattanti attho. Yasmā pana so āpobhāvasaṅkhāto allayūsabhāvo sasambhārapathavīsasambhāraudakādigate sabbasmimpi āpasmiṃ vijjati, tasmā vuttaṃ ‘‘sabbaāpesu gataṃ allayūsabhāvalakkhaṇa’’nti, dravabhāvalakkhaṇanti attho. ‘‘Pakuppatī’’ti pākatikapakopaṃ sandhāyāha ‘‘oghavasena vaḍḍhatī’’ti. Tenāha ‘‘ayamassa pākatiko pakopo’’ti. Itaraṃ pana dassetuṃ ‘‘āposaṃvaṭṭakāle panā’’tiādi vuttaṃ. Ogacchantīti ettha ogamananti pariyādānaṃ adhippetaṃ, na adhogamanamattanti āha ‘‘uddhane…pe… pāpuṇantī’’ti.
303.“流动”比喻为流体之流转，谓水因其性质具流动性，称为流动者。水性即水之自然状态，因诸集合性质如泥沙混合、流水汇聚等现象无处不在水中。故谓“流至处，皆为杂质集合之水”。“兴起”则指水波之增长，谓波浪乘兴而起。因而称此激起为“波浪之兴起”。别有说法谓“水流循环时，亦有变化”。此处“流去”即指流动，非下流堕落；经中言辞谓“往上升，往上抵达”等，表明流动为上升过程。
§304
304.Sabbatejesu gatanti indhanādivasena anekabhedesu sabbesu tejokoṭṭhāsesu gataṃ pavattaṃ. Yathā pīti eva pītigataṃ, evaṃ tejo eva tejogataṃ, tejanavasena pavattimattanti attho. Evaṃ āpogataṃ, vāyogatañca veditabbanti āha ‘‘purime’’tiādi. Ekāhikajarādibhāvenāti ekāhikādijarābhedena. Usumajātoti usmābhibhūto. Jīratīti jiṇṇo hoti. Tejodhātuvasena labbhamānā imasmiṃ kāye jarāpavatti pākaṭajarāvasena veditabbāti dassetuṃ ‘‘indriyavekallatta’’ntiādi vuttaṃ. Valipalitādibhāvanti valitapalitabhāvaṃ, aṅgapaccaṅgānaṃ sithilabhāvañca. Kuppitenāti khubhitena. Satakkhattuṃ tāpetvā tāpetvā sītūdake pakkhipitvā uddhaṭasappi satadhotasappīti vadanti. Sarīre pakatiusumaṃ atikkamitvā uṇhabhāvo santāpo, sarīrassa dahanavasena pavatto mahādāho paridāhoti ayameva tesaṃ viseso. Asitanti suttaṃ. Khāyitanti khāditaṃ. Sāyitanti assāditaṃ. Sammā paripākaṃ gacchatīti samavepākiniyā gahaṇiyā vasena vuttaṃ. Asammāparipākopi visamapākiniyā gahaṇiyā vasena veditabbo. Rasādibhāvenāti rasarudhiramaṃsamedanhāruaṭṭhiaṭṭhimiñjasukkabhāvena. Vivekanti puthubhāvaṃ aññamaññaṃ visadisabhāvaṃ. Asitādibhedassa āhārassa pariṇāme raso hoti, taṃ paṭicca rasadhātu uppajjatīti attho. Evaṃ rasassa pariṇāme ‘‘rudhira’’ntiādinā sabbaṃ netabbaṃ.
304.谓诸火焰内蕴燃料等多种不同元素并发出光明。比如喜乐中含喜乐元素，如火中蕴火类元素，谓火焰依此而燃烧。故可辨水火等性质；经中称“古代”等，指特定类型老化之火。所谓老者即形体衰老。火元素随其性质生起衰老，表现明显；如经文所说：“诸根失调”等现象。所谓污泥现象，包括肢体松软。极病者谓极度疼痛。举百次涤洗以寒水可消之，谓用寒水洗净木炭，称为百次湿洗。若身受到极度伤害，生火烧痛感，为诸苦痛之总称。所说青者即瘀伤。腐坏者即被啃噬。瘀黑者即被伤害。谓其俱属于正常老死成熟现象。非正常老死视为不同种类生灭。所谓味之类，则涵盖味觉与血肉诸种物质之感受相。差别即彼此相异之分别观察。因饮食等不同变化，产生诸味元素，进而衍生味觉等。由此，因味之变化成分而生“血”等，表现为世俗之说法。由此得知“血”并非应普遍涵盖一切。
Haritantanti haritameva, anta-saddena padavaḍḍhanaṃ kataṃ yathā ‘‘vanantaṃ suttanta’’nti. Cammanillekhanaṃ cammaṃ likhitvā chaḍḍitakasaṭaṃ.
『青者』即指青色，末尾添方言用以加强意涵，如“林末”即树林终端。谓在皮肤上书写摩擦致色素残留，称为革书，附带色彩而成青。
§305
305.Uggārahikkārādīti ettha ādi-saddena uddekakhīpanādipavattakavātānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Uccārapassāvādīti ādi-saddena pittasemhalasikādinīharaṇavātassa ceva usumavātassa ca saṅgaho veditabbo. Yadipi kucchi-saddo udarapariyāyo, koṭṭha-saddena pana abbhantarassa vuccamānattā tadavasiṭṭho udarapadeso idha kucchi-saddena vuccatīti āha ‘‘kucchisayā vātāti antānaṃ bahivātā’’ti. Samiñjanapasāraṇādīnīti ādi-saddena ālokanavilokanauddharaṇādikā sabbā kāyikakiriyā saṅgahitā. Avasavati udakaṃ etasmāti ossavanaṃ, chadananto. Idhāti imasmiṃ ṭhāne.
305. 关于“鸠槃阿击阿罗”一词，应当从其起始音节入手，归纳其作为诵读咒语、威严气息等特点的集合。至于“发言流畅”之义，应理解为以起始音节象征的热气、湿气、冷气等风的集合。虽然“库齐”音节是腹部周围的表达，而“口叉”音则是指内部称呼，腹部的相关部位以“库齐”音称谓，因此说“库齐涤风”指内外风气的相互作用。至于“调和展开”等，则是表示所有身形行为的综合展现。以“来流动的水”为例，此处所指的藏水即是流水的覆盖与遮掩。此处“此则指当位。”
§306
306.Nissattabhāvanti anattakataṃ. Yathādassitā hi catasso dhātuyo anattaniyaṃ kevalaṃ dhātumattā nissattanijjīvāti imamatthaṃ dasseti. Parivāritoti parivāritabhāvena ṭhito parivuto. Tenāha ‘‘etānī’’tiādi, kaṭṭhādīni sannivesavisesavasena ṭhapitānīti adhippāyo. Aññathā agārasamaññāya bhāvato. Tenāha ‘‘kaṭṭhādīsu panā’’tiādi. Yadatthaṃ pāḷiyaṃ ‘‘seyyathāpi, āvuso’’tiādi āraddhaṃ, tamatthaṃ pākaṭaṃ katvā dassetuṃ ‘‘yathā kaṭṭhādīnī’’tiādi vuttaṃ.
306. “无所依”意指无我性。如所见，四大元素皆无我性，仅仅是元素本身的存在即显现此意。 “环绕”是指围绕的状态、被包围，因此说“这些”诸木等以聚居特别状态被安置，这就是“放置”的意思。另一说法则是如同房屋一般的存在，即居住有情之状，故说“在木中也是如此”。若依巴利语如“如是，友人”等句开头，是为起始，显现此意，就说“依照木类诸物”等义。
Kāmaṃ heṭṭhā ‘‘mattaṭṭhakassa kāyassā’’tiādinā (ma. ni. 1.302) avibhāgena ekadesena ca upādārūpampi kathitaṃ, tathā vedanādayo khandhabhāvena pariggahetvā na kathitā, tathā taṇhāpi samudayasaccabhāvena. Itarāni pana saccāni sabbena sabbaṃ na kathitāni. Tenevāha ‘‘heṭṭhā…pe… na kathitānī’’ti. Cakkhupasāde niruddheti cakkhupasāde vinaṭṭhe. Upahateti pubbakimiādīhi upaddute. Palibuddheti pubbādiuppattiyā vinā paṭicchādite. Tajjoti tassānurūpo, cakkhuviññāṇuppattiyā anurūpoti attho. Cakkhussa rūpārammaṇe āpāthagate uppajjanamanasikāro hadayasannissayopi cakkhumhi sati hoti, asati na hotīti katvā ‘‘cakkhuṃ paṭicca uppajjanamanasikāro’’ti vutto. Bhavaṅgāvaṭṭanaṃ tassa yathā ārammaṇapaccaye, evaṃ pasādapaccayepi hotīti vuttaṃ ‘‘cakkhuñca rūpe ca paṭiccā’’ti. Nti cakkhudvāre kiriyamanodhātucittaṃ. Aññavihitassāti aññārammaṇapasutassa. Tadanurūpassāti tesaṃ cakkhurūpatadābhogānaṃ anurūpassa.
关于“欲”的下位描写，譬如“喝酒之体”一类，可见以无分别统一谈及主因体质。与此同理，诸感受之类以蕴为体被包括，未作详细论述，而诸渴爱也以集谛之相被提及。其他真实法则未完全一一说明。佛言“在下……未讲述”亦是指此。关于“眼入阻断”，是指眼入未受污染。 “染污”则为先行一切诸污染。 “觉悟”是指无先起因而随顺出现。 “其”字表依之意，即眼识发生随因而生之理。眼中色境之感受及心意于此皆具足观照，“于眼中有如心意”和“无心意”两说，故说“眼依生起心意”。与生命脉轮作用依赖色境相同，定此语说“眼与色相俱生”。结论是眼门处运行心识。 “异说者”，指非此色境之缘。 “相应者”，指与眼形态享受有关。
Cattāri saccāni dasseti sarūpato atthāpattito cāti adhippāyo. Tappakāro bhūto, tappakāraṃ vā patto tathābhūto, tassa, yathā cakkhuviññāṇaṃ uppajjati, tādisassa paccayākārasamavetassāti attho. Tisamuṭṭhānarūpanti utukammāhārasamuṭṭhānarūpaṃ. Idañca satipi tadā bhavaṅgāvaṭṭanacittasamuṭṭhānarūpe kevalaṃ cakkhuviññāṇasamuṭṭhitarūpassa abhāvamattaṃ gahetvā vuttaṃ. Saṅgahaṃ gacchatīti nagaraṃ viya rajje rūpakkhandhe saṅgahetabbataṃ gahetabbataṃ gacchati. ‘‘Tathābhūtassā’’ti vuttattā vedanādayo cakkhuviññāṇasampayuttāva, viññāṇampi cakkhuviññāṇameva. Saṅkhārāti cetanāva vuttā cetanāpadhānattā saṅkhārakkhandhassāti adhippāyo. Tattha pana phassajīvitindriyamanasikāracittaṭṭhitiyopi saṅkhārakkhandhadhammāva. Ekato saṅgaho ‘‘pañcakkhandhā’’ti ekato gaṇanā. Samāgamoti yathāsakaṃ paccayavasena samodhānaṃ. Samavāyoti aññamaññassa paccayabhāvena samavetatāya samuditabhāvo.
佛显四圣谛，是作者所立之理显。所谓“已作作”，是已生业所感之现象。譬如眼识生起，此为条件而及因相具足之理。 “三生渐集”谓促成行动产生聚集种种。此时此地，意识轮畅流之作用仅止于眼识聚集，自身空无缘故已被阉割。置于一处，谓如城邦之中的色蕴要集合，应予采纳，彼应被接受，并且进行。 “如实之法”宣说时，诸受等随眼识相伴而生，意识也唯是眼识识别作用。 “行”说即意志力，心志之基，即以意志为名之行蕴总称。然则内含触觉、生命根、觉知依止心识等诸法亦被包含。另有一处合称“五蕴”，另一则以因缘顺序集合作合称“集”。 “相续”是相互因缘依赖、联合一处共存的义理涵盖之意。
Paccayuppannadhammo paṭicca samuppajjati etasmāti paṭiccasamuppādo, paccayākāro. Paccayadhamme passantopi paccayuppannadhamme passati, te passantopi paccayadhamme passatīti vuttaṃ ‘‘yo paṭiccasamuppāda’’ntiādi. Chandakaraṇavasenāti taṇhāyanavasena. Ālayakaraṇavasenāti apekkhākaraṇavasena. Anunayakaraṇavasenāti anurajjanavasena. Ajjhogāhitvāti ārammaṇaṃ anupavisitvā viya gilitvā viya niṭṭhapetvā viya daḷhaggahaṇavasena. Chandarāgo vinayati pahīyati etthāti chandarāgavinayo chandarāgapahānañcāti vuccati nibbānaṃ. Āharitvāti pāḷiyaṃ sarūpato anāgatampi atthato ānetvā saṅgaṇhanavasena gahetabbaṃ. Āharaṇavidhiṃ pana dassento ‘‘yā imesū’’tiādimāha. Imesu tīsu ṭhānesūti yathāvuttesu sukhadukkhādīsu tīsu abhisamayaṭṭhānesu. Diṭṭhīti pariññābhisamayādivasena pavattā sammādiṭṭhi yāthāvadassanaṃ. Evaṃ saṅkappādayopi yathārahaṃ veditabbā. Bhāvanāpaṭivedhoti bhāvanāvasena paṭivedho, na ārammaṇakaraṇamattena. Ayaṃ maggoti ayaṃ catunnaṃ ariyasaccānaṃ paṭivijjhanavasena pavatto aṭṭhaṅgiko maggo. Ettāvatāpīti evaṃ ekasmiṃ cakkhudvāre vatthu pariggahamukhenapi catusaccakammaṭṭhānassa matthakaṃ pāpanena bahuṃ vipulaṃ paripuṇṇameva bhagavato sāsanaṃ kataṃ anuṭṭhitaṃ hoti.
“缘起法”即因缘和合生，此是因缘形态。 “因法虽可见，果法亦可见”，由此说“是缘起，如此因”之理。 “欲爱因”是以渴爱为缘的因。 “续持因”是以期望执着为缘。 “牵引因”是以缠恋为缘。 “深入”是指相应入依，未入时似吞咽，入后如停歇，以稳重保持。 “欲爱生破坏、摒弃”，此处谓欲爱之破戒、消除即是涅槃。 “集取”是巴利语直译，此处指将过去、现在、未来三世之幸福痛苦等历经身心经验加以总摄。佛言“这些诸处”即三种感受状态或体验的三处，从正确见解到完全通达。由此亦应知悟念的初步确立。 “修学领悟”指靠修习而证入，非凭借单一立因。是谓“道”，即四圣谛觉知证入、八正道实践。 如此，于某一眼门处受与摄受所缘的四圣谛实际从苦到灭道诸行功夫，因而使佛法殊胜庄严、宏大无量，周遍成就，因此历代世尊教法得以安立并已弘流。
Uppajjitvā niruddhameva bhavaṅgacittaṃ āvajjanacittassa paccayo bhavatīti vuttaṃ ‘‘taṃ niruddhampī’’ti. Mandathāmagatamevāti mahatiyā niddāya abhibhūtassa vasena vuttaṃ, kapimiddhaparetassa pana bhavaṅgacittaṃ kadāci āvajjanassa paccayo bhaveyyāti. Bhavaṅgasamayenevāti bhavaṅgasseva pavattanasamayena paguṇajjhānapaguṇakammaṭṭhānapaguṇaganthesu tesaṃ paguṇabhāveneva ābhogena vināpi manasikāro pavattati. Tathā hi paguṇaṃ ganthaṃ paguṇabhāveneva nirantaraṃ viya ajjhayamāne aññavihitatāya ‘‘ettako gantho gato, ettako avasiṭṭho’’ti sallakkhaṇā na hoti. Catusamuṭṭhānampīti sabbaṃ catusamuṭṭhānarūpaṃ, na pubbe viya tisamuṭṭhānamevāti adhippāyo. Pubbaṅgamattā oḷārikattā ca phassacetanāva saṅkhārakkhandhoti gahitā, na aññesaṃ abhāvā. Ekadesameva sammasantoti yathāuddiṭṭhaṃ atthaṃ heṭṭhā anavasesato aniddisitvā ekadesameva niddisanavasena desanāya āmasanto. Imasmiṃ ṭhāneti yathāuddiṭṭhassa atthassa ‘‘ajjhattikañceva, āvuso, cakkhu’’ntiādinā (ma. ni. 1.306) chadvāravasena niddisanaṭṭhāne. Heṭṭhā parihīnadesananti – ‘‘yaṃ upādārūpaṃ cattāro arūpino khandhā upari tīṇi ariyasaccānī’’ti niddesavasena parihīnaṃ atthajātaṃ sabbaṃ. Taṃtaṃdvāravasenāti cakkhudvārādikaṃ taṃtaṃdvāravasena. Catusaccavasena āraddhā desanā catusacceneva pariyosāpitāti āha ‘‘yathānusandhināva suttantaṃ niṭṭhapesī’’ti.
当意识轮被阻断时，所谓宝生心对意志心起因，佛说“此亦被阻断”。或云久远沉睡状态，如沾湿漫流迹象；又或言猴盗物之类时，意识轮对意志心产生因缘。所谓意识轮同时为作用之时，因无百折千回之业绪，意识心仍能持续运作。譬如业绪结迹虽延续不绝，却无起止标志。 “四重集”意谓为全然四重聚合的整体，而非先前的三重集合。因先驱与促进状态，以及触读意志均纳入行蕴，尚未排他于其他法。一处即整体相合，犹如显现之义贯穿其间，渗透入说法之段落，藉此展开诠释。 “此处”指示明所描写义理依眼门六入等条件，例如“内有某些眼”等色相，同属入门处。 “下文否定讲说”谓诸取蕴为四圣谛于三无色蕴之上折除，乃指以否定义遮断其余升起。 “此为眼门等诸门绳索。” “起始四谛正讲”即启始四谛依教法演说而极尽其说，故曰“如法坚实结论”。
Mahāhatthipadopamasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《大象迹喻经注》隐义阐明完毕。
9. Mahāsāropamasuttavaṇṇanā9. 《大心材喻经注》
§307
307.Nacirapakkanteti na ciraṃ pakkante, pakkantassa sato na cirasseva. Saliṅgenevāti muṇḍiyakāsāyaggahaṇādinā attano purimaliṅgeneva. Pāṭiyekke jāteti vipannācāradiṭṭhitāya pakāsanīyakammakaraṇato paraṃ aññatitthiyasadise visuṃ bhūte. Kulaputtoti jātimattena kulaputto. Asambhinnāyāti sambhedarahitāya, jātisaṅkaravirahitāyāti atto. Jātisīsena idha jātivatthukaṃ dukkhaṃ vuttanti āha ‘‘otiṇṇoti yassa jāti anto anupaviṭṭhā’’ti. Jāto hi satto jātakālato paṭṭhāya jātinimittena dukkhena anto anupaviṭṭho viya vibādhīyati. Jarāyātiādīsupi eseva nayo. Cattāro paccayā labbhantīti lābhā, catunnaṃ paccayānaṃ labbhamānānaṃ sukatabhāvo suṭṭhu abhisaṅkhatabhāvo. Vaṇṇabhaṇananti guṇakittanaṃ. Apaññātāti sambhāvanāvasena na paññātā. Lābhādinibbattiyābhāvadassanañhetaṃ. Tenāha ‘‘ghāsacchādanamattampi na labhantī’’ti. Appesakkhāti appānubhāvā. Sā pana appesakkhatā adhipateyyasampattiyā ca parivārasampattiyā ca abhāvena pākaṭā hoti. Tattha parivārasampattiyā abhāvaṃ dassento ‘‘appaparivārā’’ti āha.
307.不久即现象，谓非长久现象，现象已生者，若能念其无常，亦非长存。譬如秃头的秃发衣袍，时常保持自身污垢之状。称生为独立者，因有过失行为业及见而显现，乃他异趣生物之恶作。谓族子者，仅以出生种姓而言。不分离者，谓无分别，不为出生混杂所染者。以生之痛苦喻称，谓有人已出生，生之终结未得终时，即受其苦痛。如生已起，虽未终结而生苦渐起。老死等亦如是因。谓由四缘得利，此利乃四缘皆具，乃善因集，故善因周密俱足。谓美誉为品行之良称。谓未晓者，指潜伏教习不明。欲生之利未生，亦即未得。故有「草蓬盖亦不获」之说。谓未受现观，未能亲证。此未受证者，因无威权力及家族关系而显现。用以示其无家族之缘，称为「无家族者」。
Sārenapi keci ajānanena aññālābhena vā asārabhūtampi kattabbaṃ karontīti tato visesanatthaṃ ‘‘sārena sārakaraṇīya’’nti vuttanti taṃ dassento ‘‘akkhacakkayuganaṅgalādika’’nti āha. Brahmacariyassāti sikkhāttayasaṅgahassa sāsanabrahmacariyassa. Mahārukkhassa maggaphalasārassa ñāṇadassanapheggukassa samādhitacassa sīlapapaṭikassa cañcalasabhāvā saṃsappacārīti ca cattāro paccayā sākhāpalāsaṃ nāma. Tenevāti lābhasakkārasilokanibbattaneneva. Sāro me pattoti imasmiṃ sāsane adhigantabbasāro nāma iminā lābhādinibbattanena anuppattoti vosānaṃ niṭṭhitakiccaṃ āpanno.
虽有些许因无知、无他利而作无益之事，故特别称之为「可用具本质者」，即示『无眼与双目、瘸腿等。』所谓梵行者者，即有修学戒律之戒行梵行。大树之正道果实之知识觉知与三昧持心，及戒之能破动荡性质，称为简略行。因适当戒律、礼节、正当行为之成立，名为本质成就者。于此教法中所应获得之理益，因所成戒律正当，故业果未得。
§310
310.Ñāṇadassananti ñāṇabhūtaṃ dassanaṃ visayassa sacchikaraṇavasena pavattaṃ abhiññāñāṇaṃ. Sukhumaṃ rūpanti devādīnaṃ, aññampi vā sukhumasabhāvaṃ rūpaṃ. Tenāha ‘‘antamaso…pe… viharantī’’ti, dibbacakkhu hi idha ukkaṭṭhaniddesena ‘‘ñāṇadassana’’nti gahitaṃ.
310.知见者，谓以知识实见授证事理，乃能实现对境之智慧与三昧之现证。细微形态者，如天人等亦有细微之形象。又有他细微种类形象故。故言『暗处中…诸天居此…』，以天眼证实，称为「知见」者，谓此乃高明知识之映照。
§311
311.Asamayavimokkhaṃārādhetīti ettha adhippetaṃ asamayavimokkhaṃ pāḷiyā eva dassetuṃ ‘‘katamo asamayavimokkho’’tiādi vuttaṃ. Aṭṭhannañhi samāpajjanasamayopi atthi asamayopi, maggavimokkhena pana vimuccanassa samayo vā asamayo vā natthi. Yassa saddhā balavatī, vipassanā ca āraddhā, tassa gacchantassa tiṭṭhantassa nisīdantassa bhuñjantassa ca maggaphalapaṭivedho nāma na hotīti na vattabbaṃ, iti maggavimokkhena vimuccantassa samayo vā asamayo vā natthīti so asamayavimokkho. Tenāha ‘‘lokiyasamāpattiyo hī’’tiādi.
311.欲除烦恼时机之语，指本处所说之时机，巴利文中有“何为时机？”等问答。虽八支禅中有成就之时机，然正道解脱时机却无定时或不定时。若有坚固信心及已起观照，所行之人行住坐卧所成之入道证果，名为「无得」故无此称。是为正道解脱无时无刻之意。故说「此乃世俗成就之果」等语。
Na kuppati, na nassatīti akuppā, kadācipi aparihānasabhāvā. Sabbasaṃkilesehi paṭippassaddhivasena cetaso vimuttīti cetovimutti. Tenāha ‘‘arahattaphalavimuttī’’ti. Ayamattho payojanaṃ etassāti etadatthaṃ, sāsanabrahmacariyaṃ, tassa esā paramakoṭi. Yathāraddhassa sāropamena phalena desanā niṭṭhāpitāti āha ‘‘yathānusandhināva desanaṃ niṭṭhapesī’’ti. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.
不愤怒、不毁坏者，谓不懈怠，永无离弃之性。以一切烦恼均能令心净明，谓为心解脱。故称为「阿拉汉之果解脱」。此目的意向者，即此教法之梵行，此为究竟目标。依此彻底成就者，乃正法宣说已完毕，故说「善有因次第以宣说已毕」。此义未经残损，必须善加通达。
Mahāsāropamasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《大心材喻经注》隐义阐明完毕。
10. Cūḷasāropamasuttavaṇṇanā10. 《小心材喻经注》
§312
312.Piṅgaladhātukoti piṅgalasabhāvo piṅgalacchaviko, piṅgalakkhoti vā attho. Pabbajitasamūhasaṅkhāto saṅgho, na sīlādiguṇehi saṅgahitabbabhāvena. Saṅgho etesaṃ atthi parivārabhūtoti saṅghino. Svevāti so eva pabbajitasamūhasaṅkhāto. Ācārasikkhāpanavasenāti attanā parikappitaacelavatādiācārasikkhāpanavasena. Paññātāti yathāsakaṃ samādinnavatavasena ceva viññātaladdhivasena ca paññātā. Laddhikarāti tassā micchādiṭṭhiyā uppādakā. Bahujanassāti puthujanassa. Tassa pana āgamasampadāpi nāma natthi, kuto adhigamoti ekaṃsato andhaputhujjano evāti āha ‘‘assutavato andhabālaputhujjanassā’’ti. Na hi viññū appasādanīye pasīdanti. Maṅgalesu kātabbadāsakiccakaro dāso maṅgaladāso.
312.所谓杂色元素者，谓杂色成色，称为杂色之意。出家集合体者，谓僧团，非以戒律品行为集体所结合者。此僧团属于内外成员。所谓自身者，谓此即出家之集合体。因修戒而产生之行为皆自认可也。谓为已知者，指依觉悟而知晓通达。称为获知者。谓受邪见所致者三界轮回之生。谓一般众生之意。彼无正确授受者，其所得经果亦无，彼乃无知之愚痴凡夫。故说：「彼为不闻教法且愚昧之凡夫。」智者不会逗留污秽之地。为福事之助者，为福之所施与之仆人，是为福之仆从者。
Tantāvutānanti tante pasāretvā vītānaṃ. Gaṇṭhanakilesoti saṃsāre bandhanakileso. Evaṃ vāditāyāti evaṃ paṭiññatāya, evaṃ diṭṭhitāya vā. Niyyānikāti niyyānagatisappāṭihīrakā anupārambhabhūtattāti adhippāyo. No ce niyyānikāti ānetvā yojanā. Tesaṃ sabbaññupaṭiññāya abhūtattā tassā abhūtabhāvakathanena tassa brāhmaṇassa na kāci atthasiddhīti āha ‘‘nesaṃ aniyyānikabhāvakathanena atthābhāvato’’ti.
所谓『缠缚』即缠绕展开之网，如同展开的网状大地，即束缚的污垢。此谓轮回中的束缚污垢。又因『如此而论』，意指针对约定的理解或既定的见解。『出入所作』者，指具有明显外在运动的境界，即统摄之意。若非出入所作，即为牵引之行。因其具有全面的约定性，若无此，则论者以不存在之说故，谓对该婆罗门无效用，曰：“以无牵引性质的说法，故无意义。”
§318
318. Nihīnalokāmise līno ajjhāsayo etassa, na pana nibbāneti. Līnajjhāsayo. Sāsanaṃ sithilaṃ katvā gaṇhāti sikkhāya na tibbagāravattā.
318. 『堕入世间人者』心意沉沦，随缘依附，虽有此心，却未证涅槃。所谓心意沉沦，是指放松教法约束，接受教法，但因缺乏勤勉而不生尊敬。
§323
323.Heṭṭhāti anantarātītasutte mahāsāropame. Paṭhamajjhānādidhammā vipassanāpādakāti vipassanāya padaṭṭhānabhūtā. Idhāti imasmiṃ cūḷasāropame āgatā. Nirodhapādakāti anāgāmino, arahanto vā nirodhasamāpattiṃ samāpajjituṃ samatthā. Tasmāti nirodhapādakattā. Paṭhamajjhānādidhammā ñāṇadassanato uttaritarāti veditabbā.
323. 『下者』指紧接前后语句，与大意相应。第一禅所摄之法为观之起点。于此，即本句中同类的小乘较下说法已到来。所谓『断灭所起』者，指非来世者、阿拉汉等能入断灭境界。故名断灭所起。第一禅所摄之法，由于其为见知显现，故应知是上位。
Cūḷasāropamasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā samattā. · 《小心材喻经注》隐义阐明完毕。
Niṭṭhitā ca opammavaggavaṇṇanā. · 譬喻品注释完毕。