6. Mahālisuttavaṇṇanā · 6. Mahālisutta解释
6. Mahālisuttavaṇṇanā大离经注释
Brāhmaṇadūtavatthuvaṇṇanā婆罗门使者事缘注释
§359
359. Evaṃ kūṭadantasuttaṃ saṃvaṇṇetvā idāni mahālisuttaṃ saṃvaṇṇento yathānupubbaṃ saṃvaṇṇanokāsassa pattabhāvaṃ vibhāvetuṃ, kūṭadantasuttassānantaraṃ saṅgītassa suttassa mahālisuttabhāvaṃ vā pakāsetuṃ ‘‘evaṃ me sutaṃ…pe… vesāliyanti mahālisutta’’nti āha. Punappunaṃ visālabhāvūpagamanatoti etthāyaṃ saṅkhepo – bārāṇasirañño kira aggamahesiyā maṃsapesigabbhena dve dārakā nibbattā dhītā ca putto ca, tesaṃ aññamaññaṃ vivāhena soḷasakkhattuṃ puttadhītuvasena dve dve dārakā vijātā. Tato tesaṃ dārakānaṃ yathākkamaṃ vaḍḍhentānaṃ paccekaṃ saparivārānaṃ ārāmuyyānanivāsaṭṭhānaparivārasampattiṃ gahetuṃ appahonakatāya nagaraṃ tikkhattuṃ gāvutantarena gāvutantarena parikkhipiṃsu, evaṃ tassa punappunaṃ tipākāraparikkhepena visālabhāvamupagatattā ‘‘vesālī’’tveva nāmaṃ jātaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘punappunaṃ visālabhāvūpagamanato vesālīti laddhanāmake nagare’’ti. Vitthārakathā cettha mahāsīhanādasuttavaṇṇanāya, (ma. ni. aṭṭha. 1.146) ratanasuttavaṇṇanāya (khu. pā. aṭṭha. vesālivatthu; su. ni. aṭṭha. 1.ratanasuttavaṇṇanā) ca gahetabbā. Bahinagareti nagarato bahi, na ambapālivanaṃ viya antonagarasmiṃ. Sayaṃjātanti sayameva jātaṃ aropimaṃ. Mahantabhāvenāti rukkhagacchānaṃ, ṭhitokāsassa ca mahantabhāvena. Tenevāha ‘‘himavantena saddhiṃ ekābaddhaṃ hutvā’’ti. Yaṃ pana venayikānaṃ matena vinayaṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ –
359. 叙述《象牙峰经》之后，现今叙述《麻梨经》，依次顺序明白叙述，解说其法之本质。《象牙峰经》之后的《赞歌经》或《麻梨经》的本质宣示，谓“如是我闻……诸如《麻梨经》于韦萨利所说”。故以简略方式说，即如说长老巴拉那诗利王曾为第一统治者，与贵族之子女共有二子一女，经婚姻生育十六岁适龄的子女各有二人。随着子女的逐渐增长，各自家族为居住安养，四处选定住处，逐渐迁移城镇之间，反复转移家业。如此反复经过三重城镇排列的过程，遂得名为“韦萨利”。故有“因反复迁移而得名韦萨利之城”。详细论说当依《大狮子吼经义疏》（ma. ni. aṭṭha. 1.146）及《宝经义疏》（khu. pā. aṭṭha. vesālivatthu；su. ni. aṭṭha. 1.ratanasuttavaṇṇanā）。“市外城”意谓位于城外，不同于“果实灌木丛林市中”。“自己生者”者，谓由自己由来所产生。“广阔广大”意指树木茂盛，或意指空间广大。因此说“与喜马拉雅山连结结合”。论者依律疏的说法如此述说——
‘‘Tattha mahāvanaṃ nāma sayaṃjātaṃ aropimaṃ saparicchedaṃ mahantaṃ vanaṃ. Kapilavatthusāmantā pana mahāvanaṃ himavantena saha ekābaddhaṃ aparicchedaṃ hutvā mahāsamuddaṃ āhacca ṭhitaṃ, idaṃ tādisaṃ na hotī’’ti (pārā. aṭṭha. 2.162).
“有名为大林者，谓自己先生升起的广阔无围的大林。而在咖毕拉瓦图一带有另一片大林，与喜马拉雅山相连，一起无围，直通大海且立于彼处，如此广阔之林并非大海也”——这是《往昔书》卷第二162页之说。
Taṃ majjhimabhāṇakasaṃyuttabhāṇakānampi samānakathā. Majjhimaṭṭhakathāyañhi (ma. ni. aṭṭha. 2.352) saṃyuttaṭṭhakathāyañca (saṃ. ni. aṭṭha. 1.37) tatheva vuttaṃ. Idha pana dīghabhāṇakānaṃ matena evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Yadi ca ‘‘ahutvā’’ti katthaci pāṭho dissati, evaṃ sati sabbesampi samānavādo siyāti. Kūṭāgārasālāsaṅkhepenāti haṃsamaṇḍalākārasaṅkhātahaṃsavaṭṭakacchannena kūṭāgārasālāniyāmena, tathā katattā pāsādoyeva ‘‘kūṭāgārasālā’’ti vutto, tabbohārena pana sakalopi saṅghārāmoti vuttaṃ hoti. Vinayaṭṭhakathāyaṃ (pārā. aṭṭha. 2.162) tu evaṃ vuttaṃ –
此语与《中部经》和其相应义疏的说法相同。《中部经义疏》和相应《相应部义疏》内亦有同样记载。此处依长部经义疏的说法，则应如是见解。如果偶尔出现“ahutvā”一词的文本，依此应视为同义相符的说法。所谓“屋盖舍众多”，指据天鹅圆台状屋顶，企及围合的屋宇群之谓。因而称“屋盖舍”，但包含全称即为僧团之住处。于律疏卷第二162页明文记载——
‘‘Kūṭāgārasālā pana mahāvanaṃ nissāya kate ārāme kūṭāgāraṃ antokatvā haṃsavaṭṭakacchadanena katā sabbākārasampannā buddhassa bhagavato gandhakuṭi veditabbā’’ti.
“屋盖舍乃依托大林而造之舍院，其间屋顶以天鹅圆台式覆顶，具有全面的构造，应视为佛陀净香坛之所在。”
Kosalesu jātā, bhavā, te vā nivāso etesanti kosalakā. Evaṃ māgadhakā. Janapadavācino hi pāyato pulliṅgaputhuvacanā. Yassa akaraṇe puggalo mahājāniyo hoti, taṃ karaṇaṃ arahatīti karaṇīyanti vuccati. Tenāha ‘‘avassaṃ kattabbakammenā’’ti. Akātumpi vaṭṭati asati samavāye, tasmā samavāye sati kattabbato taṃ kiccanti vuccatīti adhippāyo.
阐述于拘萨罗国出生之人及居所，谓其为拘萨罗族民。同样如此于摩揭陀人。因方言习惯，称男子为“儿子”，女子为“女儿”。能生者称为“生育者”，故称为“应进行之事为阿拉汉者所为”。即使未生者亦遍履此道，谓为所作之事尚未发起，故因应以此命令为业主。
§360
360. Yā buddhānaṃ uppajjanārahā nānattasaññā, tāsaṃ vasena ‘‘nānārammaṇacārato’’ti vuttaṃ, nānārammaṇappavattitoti attho. Sambhavantasseva hi paṭisedho, na asambhavantassa. Paṭikkammāti nivattetvā tathā cittaṃ anuppādetvā. Sallīnoti jhānasamāpattiyā ekattārammaṇaṃ allīno. Nilīnoti tasseva vevacanaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘ekībhāva’’ntiādi. Saparivārattā anekopi tadā eko viya bhavatīti ekībhāvo, taṃ ekībhāvaṃ. Yenāyasmā nāgito, taṃ sandhāya ‘‘tasmā ṭhānā’’ti vuttaṃ.
360. 佛陀众多于觉悟起始皆无差别感知，故称其为“众多不同对象之转动”。转动覆转之意。非彼所生者之反之不成立。所离弃者，意为弃绝，心不生恶念也。所谓飘零习气，处于禅定中融入一相的唯心，而称此为“合一”。此合一如同一者中显现多个不同的现象，乃为一体。尊者那迦多乃以此讲解，“故而有所立处”之义。
Oṭṭhaddhalicchavivatthuvaṇṇanā半瘫痪离车子事缘注释
§361
361.Addhoṭṭhatāyāti upaḍḍhoṭṭhatāya. Tassa kira uttaroṭṭhassa appakatāya tiriyaṃ phāletvā addhamapanītaṃ viya khāyati cattāro dante, dve ca dāṭhā na chādeti, tena naṃ ‘‘oṭṭhaddho’’ti voharati. Keci pana ‘‘adho-saddena pāṭhaṃ parikappetvā heṭṭhā oṭṭhassa olambakatāya ‘‘oṭṭhādho’’ti atthaṃ vadanti, tadayuttameva tathā pāṭhassa adissanato, ācariyena (dī. ni. ṭī. 1.361) ca avaṇṇitattā. Ayaṃ kira uposathiko dāyako dānapati saddho pasanno buddhamāmako dhammasaṅghamāmako. Tenāha ‘‘purebhatta’’ntiādi. Khandhake, (mahāva. 289) mahāparinibbānasutte (dī. ni. 2.161) ca āgatanayena ‘‘nīlapītādi…pe… tāvatiṃsaparisasappaṭibhāgāyā’’ti vuttaṃ. Ayaṃ pana vesālī bhagavato kāle iddhā ceva vepullappattā ca ahosi. Tattha hi rājūnameva satta sahassāni, satta satāni, satta ca rājāno ahesuṃ, tathā yuvarājasenāpatibhaṇḍāgārikapabhutīnampi, pāsādakūṭāgāraārāmapokkharaṇiādayopi tapparimāṇāyeva, bahujanā, ākiṇṇamanussā, subhikkhā ca. Tena vuttaṃ ‘‘mahatiyā licchaviparisāyā’’ti. Tassa pana kulassa ādibhūtānaṃ yathāvuttānaṃ maṃsapesiyā nibbattadārakānaṃ tāpasena pāyitaṃ yaṃ khīraṃ udaraṃ pavisati, sabbaṃ taṃ maṇibhājanagataṃ viya dissati, carimakabhave bodhisatte kucchigate bodhisattamātu viya udaracchaviyā ativippasannatāya te nicchavī ahesuṃ. Apare panāhu ‘‘sibbetvā ṭhapitā viya nesaṃ aññamaññaṃ līnā chavi ahosī’’ti. Evaṃ te nicchavitāya vā līnacchavitāya vā licchavīti paññāyiṃsu, niruttinayena cettha padasiddhi, tabbaṃse uppannā sabbepi licchavayo nāma jātā. Tenāha ‘‘licchaviparisāyā’’ti, licchavirājūnaṃ, licchavivaṃsabhūtāya vā parisāyāti attho. Mahantaṃ yasaṃ lāti gaṇhātīti mahāli yathā ‘‘bhaddālī’’ti. Mūlanāmanti mātāpitūhi katanāmaṃ.
“361. Addhoṭṭhatāyā”者，由“upaḍḍhoṭṭhatāya”转化而来。所谓“upoḍḍhoṭṭhatā”是指上齿不完全覆盖下齿，下齿横向突出，形如下颚长出四牙，而两侧牙齿未被覆盖，因此称为“oṭṭhaddho”（齿低）。有人则以“adho-saddena pāṭhaṃ parikappetvā”说明，此处以“oṭṭhādho”示意下齿挂于上齿下方，此义与上文对应，且经由老师所述（见长部尼柯耶注1.361）而明确记载。这是因为此处为五时（uposatha）给施者捐赠仪式，施主信心坚定、欢喜，奉献于佛、法、僧。由此出现“purebhatta”等用语。于律藏篇章（大毗奈耶289）及大般涅槃经（长部尼柯耶2.161）中亦有所引:“蓝黄等色……三十众会互留部分”，此为描述威萨利时佛存在的神通广大神迹。时有王子七千，国王七百，统帅官员众多，宫殿、庙堂、居室、池塘俱备，大众众多，安乐富足。有说为“伟大利沙吠邑议会”。对于其族谱传承，依据诸多典籍所载，人身肉体及子孙均因苦行熬炼，如乳汁进入腹中似宝石填满，故呈现殊胜形状。末代时，作为未来菩萨之一的屈支菩萨之母因极清净喜悦，众议皆得其芳华。因此有人进一步说：“轮流安置，宛如彼此容纳”，此乃众议者们以其彼此弥合、浸润之貌比喻为“licchavi”，此词义即“持议者”，意指利沙吠众议王及其宗族。大名即古印度之大族称谓，如“bhaddālī”。“mūlanāma”为父母所取之本名。
§362
362.Sāsane yuttapayuttoti bhāvanamanuyutto. Sabbattha sīhasamānavuttinopi bhagavato parisāya mahatte sati tadajjhāsayānurūpaṃ pavattiyamānāya dhammadesanāya viseso hotīti āha ‘‘mahantena ussāhena dhammaṃ desessatī’’ti.
362. “Sāsane yuttapayutta”意为“依教法而契合”，指修习应当遵循佛法。无论何处，唯有如狮王般强大庄严的佛法僧之会，保持伟大勇猛正念，依当时众生心意开示法义，方能彰显其殊胜。因此说“以伟大热诚宣说法义”。
‘‘Vissāsiko’’ti vatvā tamassa vissāsikabhāvaṃ vibhāvetuṃ ‘‘ayañhī’’tiādi vuttaṃ. Thūlasarīroti vaṭharasarīro. Therassa khīṇāsavabhāvato ‘‘ālasiyabhāvo appahīno’’ti na vattabbo, vāsanālesaṃ pana upādāya ‘‘īsakaṃ appahīno viya hotī’’ti vuttaṃ. Na hi sāvakānaṃ buddhānamiva savāsanā kilesā pahīyanti. Yathāvuttaṃ pāsādameva sandhāya ‘‘kūṭāgāramahāgehā’’ti vuttaṃ. Pācīnamukhāti pācīnapamukhā.
“Vissāsiko”言说者，为明示其信心之状态，今引“ayañhī”等经文以资佐证。大体意为肉身壮实，常称为强健身体。对于长老而言，尽管烦恼已断，若论放逸状态则不可谓无放逸，只是无习气痕迹，如“欲望近乎断绝”之意。弟子们依旧不会像佛陀那般断除所有烦恼和执着。正如于宫殿中所说“庞大华美宫殿”等词。所谓“pācīnamukha”为“朝南之面”，即朝南向。
§363
363. Vineyyajanānuparodhena buddhānaṃ bhagavantānaṃ paṭihāriyavijambhanaṃ hotīti āha ‘‘atha kho’’tiādi. Gandhakuṭito nikkhamanavelāyañhi chabbaṇṇā buddharasmiyo āveḷāveḷā yamalā yamalā hutvā savisesaṃ pabhassarā vinicchariṃsu. Tāhi ‘‘bhagavā nikkhamatī’’ti samārocitamiva nikkhamanaṃ sañjāniṃsu. Tena vuttaṃ ‘‘saṃsūcitanikkhamano’’ti.
363. 关于应当守戒、严防违犯佛陀之教法，称为“vineyyajanānuparodhena”，或谓佛的罕见殊胜光明出世之时，如香炉升烟，七彩光辉映现，洁净明朗，众皆知佛陀已出世。由此称为“saṃsūcitanikkhamana”，意谓“光明放射的降世”。
§364
364. ‘‘Ajjā’’ti vuttadivasato atītamanantaraṃ hiyyodivasaṃ purimaṃ nāma, tathā ‘‘hiyyo’’ti vuttadivasato paraṃ purimataraṃ atisayena purimattā. Iti imesu dvīsu divasesu vavatthito yathākkamaṃ purimapurimatarabhāvo. Evaṃ santepi yadettha ‘‘purimatara’’nti vuttaṃ, tato pabhuti yaṃ yaṃ oraṃ, taṃ taṃ purimaṃ. Yaṃ yaṃ paraṃ, taṃ taṃ purimataranti dassento ‘‘tato paṭṭhāyā’’tiādimāha. Orapārabhāvassa viya, hi disāvidisābhāvassa viya ca purimapurimatarabhāvassa apekkhāsiddhi. Mūladivasatotiādidivasato. Aggeti upayogatthe bhummavacanaṃ, upayogavacanassa vā e-kārādesoti dasseti ‘‘agga’’nti iminā, paṭhamanti attho. Taṃ panettha parā atītā koṭiyevāti āha ‘‘parakoṭiṃ katvā’’ti. Yaṃ-saddo paricchede nipāto, tappayogena cāyaṃ ‘‘viharāmī’’ti vattamānapayogo, attho pana atītavasena veditabboti dassetuṃ ‘‘yāva vihāsi’’nti vuttaṃ. Tassāti divasassa. Paṭhamavikappe ‘‘viharāmī’’ti imassa ‘‘yadagge’’ti iminā ujukaṃ tāva sambandhitvā pacchā ‘‘naciraṃ tīṇi vassānī’’ti pamāṇavacanaṃ yojetabbaṃ. Dutiyavikappe pana ‘‘naciraṃ tīṇi vassānī’’ti imehipi kuṭilaṃ sambandho kattabbo. Naciranti cetaṃ bhāvanapuṃsakaṃ, accantasaññogaṃ vā. Tañhi pamāṇato visesetuṃ ‘‘tīṇi vassānī’’ti vadati. Tenāha ‘‘naciraṃ vihāsiṃ tīṇiyeva vassānī’’ti.
364. “Ajjā”为当日之意，“hiyyo”为昨日。由此分辨二日，其先为较久之日，后为次近之日，以表示日期关系。如若某地称“先日”即此义，次所说相应项即为“次日”。根据前后文关系，此处指的是过去的年代。所谓“agga”为头、先，示意次序之始。有关“parakoṭi”言论，表明其意为“另一朝代或时代”，其言如古籍章节标题般，通过文义说明“我居于某地”之时段。又“naciraṃ tīṇi vassānī”为“不短的三年”，用于形容修行时间长度。此语隐含修行者之深入坚持，非轻微之修学。
Ayanti sunakkhatto. Piyajātikānīti iṭṭhasabhāvāni. Sātajātikānīti madhurasabhāvāni. Madhurasadisatāya hi ‘‘madhura’’nti manoramaṃ vuccati. Ārammaṇaṃ karontena kāmena upasaṃhitānīti kāmūpasaṃhitāni, kāmanīyāni. Tenāha ‘‘kāmassādayuttānī’’ti, ārammaṇikena kāmasaṅkhātena assādena saññuttāni, kāmasaṅkhātassa vā assādassa yogyānīti attho. Sarīrasaṇṭhāneti sarīrabimbe, ādhāre cetaṃ bhummaṃ. Tasmā saddenāti taṃ nissāya tato uppannena saddenāti attho. Apica vinā pāṭhasesaṃ bhavitabbapadeneva sambandhitabbaṃ. Madhurenāti iṭṭhena sātena. Kaṇṇasakkhaliyanti kaṇṇapaṭṭikāyaṃ.
『彼来』者，即苏那卡度。『可爱种类』者，谓具有可意之自性。『悦意种类』者，谓具有甘甜之自性。盖以其与甘甜相似，故称『甘甜』，意为令心悦意之物。『以作所缘之欲所摄持』者，即『欲所摄持』，意为可欲之物。因此说『与欲味相应』，意为与被称为欲之所缘味相结合，或谓适合于被称为欲之味者。『身形』者，谓身之影像，此为依处格，故以依处格用之。因此『以彼声』者，意为以依止于彼、从彼所生之声。复次，除余文之外，应以应有之语连结。『以甜美』者，即以可意、悦意之物。『耳之宝珠』者，即耳上之装饰带。
Ettāvatāti dibbasotañāṇaparikammassa akathanamattena. ‘‘Attanā ñātampi na katheti, kiṃ imassa sāsane adhiṭṭhānenā’’ti kujjhanto bhagavati āghātaṃ bandhitvā, saha kujjhaneneva cesa jhānābhiññā parihāyi. Cintesīti ‘‘kasmā nu kho so mayhaṃ taṃ parikammaṃ na kathesī’’ti parivicārento ayoniso ummujjanavasena cintesi. Anukkamenāti pāthikasutte, (dī. ni. 3.3 ādayo) mahāsīhanādasutte (dī. ni. 1.381) ca āgatanayena taṃ taṃ ayuttameva cintento, bhāsanto, karonto ca anukkamena bhagavati baddhāghātatāya sāsane patiṭṭhaṃ alabhanto gihibhāvaṃ patvā tamatthaṃ katheti.
如此者，谓之神耳根知识修习若不具足则不为言语。『自身即使知晓而不言说，于此教法之坚立有何益？』内心不悦而对世尊产生阻碍，因而随同恼怒使禅定与慧解脱退失。思虑谓『何以彼于我此修习称不言？』遂因非智慧而心起波动。所谓依止，见于《经集·卷三》第三章及《大狮子吼经》中，乃因来自经传已久之故，于彼皆于彼如实而无误地思惟、声明、施行。藉由此依止护持世尊教法，因其教法得以成立，若堕于俗世人境界，遂阐述其由。
Ekaṃsabhāvitasamādhivaṇṇanā一向修习定注释
§366-371
366-371.Ekaṃsāyāti tadatthe catutthīvacanaṃ, ekaṃsatthanti attho. Aṃsasaddo cettha koṭṭhāsapariyāyo, so ca adhikārato dibbarūpadassanadibbasaddasavanavasena veditabboti āha ‘‘ekakoṭṭhāsāyā’’tiādi. Vā-saddo cettha vikappane ekaṃsassevādhippetattā. Anudisāyāti puratthimadakkhiṇādibhedāya catubbidhāya anudisāya. Ubhayakoṭṭhāsāyāti dibbarūpadassanatthaṃ, dibbasaddasavanatthañca. Bhāvitoti yathā dibbacakkhuñāṇaṃ, dibbasotañāṇañca samadhigataṃ hoti, evaṃ bhāvito. Tayidaṃ visuṃ visuṃ parikammakaraṇena ijjhantīsu vattabbaṃ natthi, ekajjhaṃ ijjhantīsupi kameneva kiccasiddhi bhavati ekajjhaṃ kiccasiddhiyā asambhavato. Pāḷiyampi hi ‘‘dibbānañca rūpānaṃ dassanāya, dibbānañca saddānaṃ savanāyā’’ti idaṃ ekassa ubhayasamatthatāsandassanameva, na ekajjhaṃ kiccasiddhisambhavasandassanaṃ. ‘‘Ekaṃsabhāvito samādhi hetū’’ti iminā sunakkhatto dibbacakkhuñāṇāya eva parikammassa katattā vijjamānampi dibbasaddaṃ nāssosīti dasseti.
366-371节。所谓单态，为此处第四辞，即单一义也。『分节』乃谓章节之周围结构，此处应视为单个章节，亦因其章号，乃由神妙之形相、神妙之声闻而知，故称『单章节』等。词语『瓦』于此为变异语，表示仅属单一。『划分方向』乃指东西南北四向的区别与划分。『双向章节』涵盖神妙形相及神妙声音二者。所谓修习，譬如神眼、神耳智慧之成就，如此修习行之。此处应依次修习此多重修行方法，无有矛盾。单一之修习亦能达成任务，但单侧修习任务无法俱成。巴利文言语云：『神圣形相之见，神圣声音之听』，此实为同等展示，非单边完成。『专一深入之定』以此说明成就神眼能力，且能摄摄神妙之音。
§372
372. Dibbacakkhuñāṇato dibbasotañāṇameva seṭṭhanti maññamāno mahāli etamatthaṃ pucchatīti āha ‘‘idaṃ dibbasotena…pe… maññe’’ti. Apaṇṇakanti avirajjhanakaṃ, anavajjaṃ vā. Samādhiyeva bhāvetabbaṭṭhena samādhibhāvanā. ‘‘Dibbasotañāṇaṃ seṭṭha’’nti maññamānena ca tena dibbacakkhuñāṇampi dibbasoteneva saha gahetvā ‘‘etāsaṃ nūna bhante’’tiādinā puthuvacanena pucchitanti dassetuṃ ‘‘ubhayaṃsabhāvitānaṃ samādhīna’’nti vuttaṃ. Bāhirā etā samādhibhāvanā aniyyānikattā. Tā hi ito bāhirakānampi ijjhanti. Na ajjhattikā bhagavatā sāmukkaṃsikabhāvena appaveditattā. Na hi te saccāni viya sāmukkaṃsikā. Yadatthanti yesaṃ atthāya, abhedepi bhedavacanametaṃ, yassa vā visesanabhūtassa atthāya. Teti ariyaphaladhamme. ‘‘Ta’’ntipi adhunā pāṭho. Te hi sacchikātabbā, ‘‘atthi kho mahāli aññeva dhammā…pe… yesaṃ sacchikiriyāhetu bhikkhū mayi brahmacariyaṃ carantī’’ti sacchikātabbadhammā ca idha vuttā.
372节。依神眼智慧，世尊以神耳知识为上，依此意问曰『此因神耳…我以为然』。未净者为不染者或不违犯者。专注彼三者时，应修正定观。因以认为『神耳知识为上』而将神眼智慧及神耳知识同视，与此并列故以复数提问，示此两者俱应修习之法。外人所修之定，非属内在，由世尊具足而现前示现。此等非真实，因其不共相而为真法。所谓教义，乃为其目的，有时分说异语，令其显现，此谓圣果教法。今更改为『他』者。依此比库已证实『确有他种法…因其证果理由，于我勤行佛法』亦即已证实事实善法也。
Catuariyaphalavaṇṇanā四圣果注释
§373
373.Saṃyojentīti bandhenti. Tasmāti yasmā vaṭṭadukkhabhaye saṃyojanato tattha satte saṃyojenti nāma, tasmā. Katthaci ‘‘vaṭṭadukkhamaye rathe’’ti pāṭho, na porāṇo tathā ācariyena avaṇṇitattā. Maggasotaṃ āpanno, na pasādādisotaṃ. ‘‘Sototi bhikkhave ariyamaggassetaṃ adhivacana’’nti hi vuttaṃ. Āpannoti ca ādito pattoti attho ā-upasaggassa ādikammani pavattanato, idaṃ pana phalaṭṭhavasena vadati. Atītakālavacanañhetaṃ, maggakkhaṇe pana maggasotaṃ āpajjati nāma. Tenevāha dakkhiṇavibhaṅge ‘‘sotāpanne dānaṃ deti, sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipanne dānaṃ detī’’ti (ma. ni. 3.379) apatanadhammoti anupapajjanasabhāvo. Dhammaniyāmenāti uparimaggadhammaniyāmena. Heṭṭhimantena sattamabhavato upari anupapajjanadhammatāya vā niyatoti aṭṭhakathāmuttakanayo. Paraṃ ayanaṃ parāgati assa atthīti attho. Anenāti puna tatiyasamāsavacanaṃ, vā-saddo cettha luttaniddiṭṭho.
373节。『结缔』乃缠绕拘束之意。因生死苦患来自结缔，故名结缔者即缠绕之意。曾有文句云『轮回之苦如驾车事故中之苦』，非古训，不依旧例传承。所谓法之流转者，非指信心之流转也。法流，因果蓄集之意，为成果之现实说也。过去时文之中于法道之缘起时，用此『法流』一词为名。南方殊分文献云『得入道者能够布施，入道证果者更能布施』，实为无堕落者故尔。此乃法之律令。较下方者为七界之下层，更有不堕落之法性，此为此处注疏之义。至于『他行』者，谓转向彼岸之道理。此文第三段词语中『瓦』为此处低音辅音显示。
Tanuttaṃ nāma pavattiyā mandatā, viraḷatā cāti vuttaṃ ‘‘tanuttā’’tiādi. Karahacīti nipātamattaṃ, pariyāyavacanaṃ vā. ‘‘Orena ce māso seso gimhānanti vassikasāṭikacīvaraṃ pariyeseyyā’’tiādīsu (pārā. 627) viya ora-saddo na atirekatthoti āha ‘‘heṭṭhābhāgiyāna’’nti, heṭṭhābhāgassa kāmabhavassa paccayabhāvena hitānanti attho. ‘‘Suddhāvāsabhūmiya’’nti tesaṃ upapattiṭṭhānadassanaṃ. Opapātikoti upapātiko upapātane sādhukārī. Tenāha ‘‘sesayonipaṭikkhepavacanameta’’nti parinibbānadhammoti anupādisesāya nibbānadhātuyā parinibbānasabhāvo. Vimuccatīti vimutti, cittameva vimutti cetovimuttīti vuttaṃ ‘‘cittavisuddhi’’ntiādi. Cittasīsena cettha samādhi gahito ‘‘sīle patiṭṭhāya naro sapañño, cittaṃ paññañca bhāvaya’’ntiādīsu (saṃ. ni. 1.23, 192; peṭako. 22; mi. pa. 1.1.9) viya. Paññāvimuttinti etthāpi eseva nayo. Tenāha ‘‘arahattaphalapaññāva paññāvimuttī’’ti. Sāmanti attanāva, aparappaccayenāti attho. ‘‘Abhijānitvā’’ti iminā tvādipaccayakāriyassa ya-kārassa lopo dassito. ‘‘Abhiññāyā’’ti iminā pana nā-vacanakāriyassāti daṭṭhabbaṃ. Sacchīti paccakkhatthe nepātikaṃ. Paccakkhakaraṇaṃ nāma anussavākāraparivitakkādike muñcitvā sarūpato ārammaṇakaraṇaṃ.
脆弱乃指事物进展之缓慢与稀少，如言『延迟』等。同义词为助词或冠词词类。譬如『若剩余月影者，求剃夏安居衣』等句中『额』字未超出本义，古经中曾称其为『下部者』，因其依赖执着欲害之缘，故有此义。『清净居地』一词说明其构成背景。『起生者』意为善生者，善于助生之意。故有『余隐去意句，是为涅槃教义』等言，意指无余依止之涅槃境界，非有余界。『解脱』即为自在之意，心之自在称为心解脱。所谓慧解脱，意指通过智慧而成就的解脱。言『阿拉汉果之智慧即慧解脱』。泛指本身、无他缘之义。『已知道』者，此以除去缘起作用之缘合显示。所谓神通通达，非言语所及。所谓真实，指不违背真理。谓真实事理者。助记作用名为反思记忆，并非指度脱之凡心受想等，而是能遗忘杂念而专注于纯净事物者。
Ariyaaṭṭhaṅgikamaggavaṇṇanā圣八支道注释
§374-5
374-5.Uppatitvāti ākāsamaggena ḍetvā. Paṭipajjati ariyāsāvako nibbānaṃ, ariyaphalañca etāyāti paṭipadā, sā ca tassa pubbabhāgo evāti ariyamaggo pubbabhāgapaṭipadānāmena idha vutto. Ātatavitatādivasena pañcaṅgikaṃ. Disāvidisāniviṭṭhapadesena aṭṭhaṅgiko. Aṭṭhaṅgato mutto añño koci aṭṭhaṅgiko nāma maggo natthīti āha ‘‘aṭṭhaṅgamattoyevā’’tiādinā. Na hi avayavavinimutto samudāyo nāma koci atthīti. Tasmā ‘‘aṭṭha aṅgāni assāti aññapadatthasamāsaṃ akatvā ‘aṭṭha aṅgāni aṭṭhaṅgāni, tāni assa santīti aṭṭhaṅgiko’ti samāsagabbhataddhitavasena padasiddhi kātabbā’’ti (dī. ni. ṭī. 1.374, 375) ācariyena vuttaṃ, adhippāyo cettha cintetabbo. Aññapadatthasamāse hi kate na sakkā aṭṭhaṅgaaṭṭhaṅgikānaṃ bhedo aññamaññaṃ vipariyāyaṃ katvāpi niyametuṃ byāse ubhayapadatthaparabhāvena saheva saṅkhyāparicchedena atthāpattito. Samāsagabbhe pana taddhite kate sakkā eva tesaṃ bhedo aññamaññaṃ vipariyāyaṃ katvā niyametuṃ samāse uttarapadatthaparabhāvena vināva saṅkhyāparicchedena atthāpattito. Ekatthibhāvalakkhaṇo hi samāsoti. Dhammadāyādasuttantaṭīkāyaṃ pana ācariyeneva evaṃ vuttaṃ ‘‘yasmā maggaṅgasamudāye maggavohāro hoti, samudāyo ca samudāyīhi samannāgato, tasmā attano avayavabhūtāni aṭṭha aṅgāni etassa santīti aṭṭhaṅgiko’’ti. Paṭhamanaye cettha aṅginā aṅgassa aṭṭhaṅgikabhāvo vutto, dutiyanaye pana aṅgena aṅginoti ayametesaṃ viseso.
374-375节。所谓『升起』，指如气流上升至空中的过程。修行者得证圣者涅槃果，谓其修行乃前半部分，此即圣道之修行之初段。修习渐进之法，以五力为准则。以方位及其齐备之境界为八正道支。八支皆具足时，谓为具足八正道。若非全具，此道不成立。故曰『唯此一成八支』。释师言曰：诸法之升起，归结于八支之成就。八支合成一义，非分割相互差异，可依对词条综合数目理顺理解。『合成义』即所谓合成。佛教法义词典注释中亦有此说：『因八道合成故，有八支之道』。初章以支分说八支之性质，次章以支为合成整体，此显四十法则之变通。
Idāni aṭṭhaṅgikamagge lakkhaṇato, kiccakhaṇārammaṇabhedakamato ca vinicchayaṃ dassento ‘‘tatthā’’tiādimāha. Sammādassanalakkhaṇāti aviparītaṃ yāthāvato catunnamariyasaccānaṃ paccakkhameva dassanasabhāvā. Sammā abhiniropanalakkhaṇoti nibbānārammaṇe cittassa aviparītamabhiniropanasabhāvo. Sammā pariggahaṇalakkhaṇāti caturaṅgasamannāgatā vācā jane saṅgaṇhātīti tabbipakkhato viratisabhāvā sammāvācā bhedakaramicchāvācappahānena jane, sampayuttadhamme ca pariggaṇhanakiccavatī hoti, evaṃ aviparītaṃ pariggahaṇasabhāvā. Sammā samuṭṭhāpanalakkhaṇoti yathā cīvarakammādiko kammanto ekaṃ kātabbaṃ samuṭṭhāpeti, taṃtaṃkiriyānipphādako vā cetanāsaṅkhāto kammanto hatthapādacalanādikaṃ kiriyaṃ samuṭṭhāpeti, evaṃ sāvajjakattabbakiriyāsamuṭṭhāpakamicchākammantappahānena sammākammanto niravajjasamuṭṭhāpanakiccavā hoti, sampayutte ca samuṭṭhāpento eva pavattatīti aviparītaṃ samuṭṭhāpanasabhāvo. Sammā vodāpanalakkhaṇoti kāyavācānaṃ, khandhasantānassa ca saṃkilesabhūtamicchājīvappahānena aviparītaṃ vodāpanasabhāvo. Sammā paggahalakkhaṇoti sasampayuttadhammassa cittassa saṃkilesapakkhe patitumadatvā aviparītaṃ paggahaṇasabhāvo. Sammā upaṭṭhānalakkhaṇāti tādibhāvalakkhaṇena aviparītaṃ tattha upaṭṭhānasabhāvo. Sammā samādhānalakkhaṇoti vikkhepaviddhaṃsanena aviparītaṃ cittassa samādahanasabhāvo.
如今，为了显现出八正道的特征，分辨功课、时机与对象，因而说明“如是”等语。所谓正见的特征，即完整无误地具体呈现四圣谛的实际见知本性。所谓正陈现的特征，是指心识现出涅槃相境而无违逆之相。所谓正摄受的特征，即具足四种条件的语言得以摄纳，使得依对方趣向弃除邪语、摄持正语，行相相应如法地摄受，是无违逆的摄持本性。所谓正起造的特征，如衣食等功课有因有缘而起造，或由造作之意志结集行为，如手足的动作等，作为应当为的世间业事而起造，依正行善、勿起邪业而无过失，且与对象相应，故此为无违逆的起造本性。所谓正饮食的特征，是指身语及五蕴增续中有秽恶染污，因而弃除邪命的正饮食本性。所谓正摄持的特征，是指心识于调对应境时，能断恶法、断染污，故为无违逆的摄持本性。所谓正侍奉的特征，乃由公平等善法所标示，无违逆的正侍奉本性。所谓正禅定的特征，是指心无散乱破碎，心能正住于禅定，是无违逆的禅定本性。
Sahajekaṭṭhatāya diṭṭhekaṭṭhā avijjādayo micchādiṭṭhito aññe attano paccanīkakilesā nāma. Passatīti pakāseti kiccapaṭivedhena paṭivijjhati. Tenāha ‘‘tappaṭi…pe… asammohato’’ti. Idañhi tassā passanākāradassanaṃ. Teneva hi sammādiṭṭhisaṅkhātena aṅgena tattha paccavekkhaṇā pavattati. Purimāni dve kiccāni sabbesameva sādhāraṇānīti āha ‘‘sammāsaṅkappādayopī’’tiādi. ‘‘Tathevā’’ti iminā ‘‘attano paccanīkakilesehi saddhi’’nti idamanukaḍḍhati.
由天性皆通，一切见、由无明所起的邪见等，乃名为他方内染污。所谓见，是指以明了知见之法，随业教导因缘，说明相应之义。因此说“除去烦恼而不迷惑”，此为其见事理的显现。依此由正见之根本，心便生起那一处的审观。前说二法，所有皆成平等般行，谓“亦为正思维起始”等词目。如是者借以连结与自他之内染污同体。
Pubbabhāgeti upacārakkhaṇe. Upacārabhāvanāvasena anekavāraṃ pavattacittakkhaṇikattā nānakkhaṇā. Aniccādilakkhaṇavisayattā nānārammaṇā. Maggassa ekacittakkhaṇikattā ekakkhaṇā. Nibbānārammaṇattā ekārammaṇā. Kiccatoti pubbabhāge dukkhādiñāṇehi kattabbena idha sātisayaṃ nibbattena kiccena, imasseva vā ñāṇassa dukkhādippakāsanakiccena. Cattāri nāmāni labhati catūsu saccesu kātabbakicca nibbattito.Tīṇi nāmāni labhati kāmasaṅkappādippahānanibbattito. Sikkhāpadavibhaṅge ‘‘viraticetanā, sabbe sampayuttadhammā ca sikkhāpadānī’’ti (vibha. 704) vuccanti. Tattha pana padhānānaṃ viraticetanānaṃ vasena ‘‘viratiyopi honti cetanāyopī’’ti vuttaṃ, musāvādādīhi viramaṇakāle vā viratiyo, subhāsitādivācābhāsanādikāle cetanāyo hontīti yojetabbā. Cetanānaṃ amaggaṅgattā ‘‘maggakkhaṇe pana viratiyovā’’ti āha. Ekasseva ñāṇassa dukkhādiñāṇatā viya, ekāyeva viratiyā musāvādādiviratibhāvo viya ca ekāya eva cetanāya sammāvācādikiccattayasādhanāsambhavena sammāvācādibhāvāsiddhito, taṃsiddhiyañca aṅgattayattāsiddhito ca evaṃ vuttantipi daṭṭhabbaṃ. Iminā cetāsaṃ duvidhataṃ, abhedatañca dasseti. Sammappadhānasatipaṭṭhānavasenāti catusammappadhānacatusatipaṭṭhānabhāvavasena.
所谓前分，乃于辅助功课中之时分。由辅助修习而自动多次生起心念的短暂之时分，各有不同。当认可无常等法的对象时，则产生不同景象。正道之时分，心专一而一一现在。涅槃所缘，心唯一当缘。因前分谓，此处于苦等智慧之觉知，由此专注于断尽法，或于此智慧作为断除苦等功课之法而生起。于四谛中，有四种名相，分别得成，谓四圣谛中于应作功德。如戒学次第讲闻言：“弃除意志，诸波罗蜜皆修习”。于此，意志乃有昵称为“戒志”，说戒离诸不善时，乃戒志施作；又于善语法时，亦为意志故。当无意志之时，则云“于道场处无人戒志”，如是二相显现。由此心有二重性，表明差别与统一。依正行四法之念住，随有四正精进四念处之相而显现。
Yadipi samādhiupakārakānaṃ abhiniropanā numajjanasampiyāyanu pabrūhanasantānaṃ vitakkavicārapītisukhopekkhānaṃ vasena catūhi jhānehi sammāsamādhi vibhatto, tathāpi vāyāmo viya anuppannākusalānuppādanādicatuvāyāmakiccaṃ, sati viya ca asubhāsukhāniccānattabhūtesu kāyādīsu subhādisaññāpahānacatusatikiccaṃ ekova samādhi catukkajjhānasamādhikiccaṃ na sādheti. Tasmā pubbabhāgepi paṭhamajjhānasamādhi paṭhamajjhānasamādhi eva. Tathā maggakkhaṇepi pubbabhāgepi dutiyajjhānasamādhi dutiyajjhānasamādhi eva. Tathā maggakkhaṇepi pubbabhāgepi tatiyajjhānasamādhi tatiyajjhānasamādhi eva. Tathā maggakkhaṇepi pubbabhāgepi catutthajjhānasamādhi catutthajjhānasamādhi eva. Tathā maggakkhaṇepīti āha ‘‘pubbabhāgepi maggakkhaṇepi sammāsamādhiyevā’’ti.
虽然禅定辅助之功，有其固着、安住、恬悦等具足，四禅中不乱正定彰显，但犹如努力所为不生诸不善；念又如于身等无常、苦、无我法中灭弃对比断净之，四正勤共相，其禅定之用唯此四禅定而已，不能破除他业。故于前分，所谓初禅定即初禅定而已。于道场处，亦于第二禅定是第二禅定。于道场，亦于第三禅定是第三禅定。于道场，亦于第四禅定是第四禅定。故言“于前分与道场处，唯为正定也”。
Tasmāti paññāpajjotattā avijjāndhakāraṃ vidhamitvā paññāsatthattā kilesacore ghātentoti yathārahaṃ yojetabbaṃ. Yasmā pana anādimati saṃsāre iminā yoginā kadācipi asamugghāṭitapubbo kilesagaṇo , tassa samugghāṭako ca ariyamaggo. Ayañcettha sammādiṭṭhi pariññābhisamayādivasena pavattiyā pubbaṅgamā hoti bahūpakārā, tasmā. Tadeva bahūpakārataṃ kāraṇabhāvena dassetuṃ ‘‘yogino bahūpakārattā’’ti vuttaṃ.
由彼智慧之光明，断除无明之昏暗，了达智慧本质，堪能斥逐染污之贼，如彼宜当从事。因无间断轮回中，此瑜伽行者，未曾流露出染污群，获其敞现者即圣道。此因正见从明知、证悟等，得生广大利益。由此说为“瑜伽生诸大利”。
Tassāti sammādiṭṭhiyā. ‘‘Bahūpakāro’’ti vatvā taṃ bahūpakārataṃ upamāya vibhāvento ‘‘yathā hī’’tiādimāha. Ayaṃ tambakaṃsādimayattā kūṭo. Taṃpariharaṇato mahāsāratāya cheko. Evanti yathā heraññikassa cakkhunā disvā kahāpaṇavibhāgajānane kiriyāsādhakatamabhāvena karaṇantaraṃ bahukāraṃ yadidaṃ hattho, evaṃ yogino paññāya oloketvā dhammavibhāgajānane pubbacārībhāvena dhammantaraṃ bahukāraṃ yadidaṃ vitakko vitakketvāva paññāya tadavabodhato. Tasmā sammāsaṅkappo sammādiṭṭhiyā bahukāroti adhippāyo. Dutiyaupamāyaṃ evanti yathā tacchako parena parivattetvā parivattetvā dinnaṃ dabbasambhāraṃ vāsiyā tacchetvā gehādikaraṇakamme upaneti, evaṃ yogī vitakkena lakkhaṇādito vitakketvā dinnadhamme yāthāvato paricchinditvā pariññābhisamayādikamme upanetīti yojanā. Vacībhedassa upakārako vitakko sāvajjānavajjavacībhede nivattanapavattanakarāya sammāvācāyapi upakārakovāti āha ‘‘svāya’’ntiādi. ‘‘Yathāhā’’tiādinā dhammadinnāya bhikkhuniyā visākhassa nāma gahapatino vuttaṃ cūḷavedallasuttapadaṃ (ma. ni. 1.464) sādhakabhāvena dasseti. Bhindatīti nicchāreti.
是故，以正见而言，说“诸大利”者，乃以其大利为譬喻，分门别类说明，如同糖等之甜美。由掩藏与舍弃此糖，乐于其纯正香味。譬如慧眼所见，熟悉货币重量与品种，因其能巧辨众异货币之轻重真伪；如是瑜伽者智慧观法，了解诸法差别而生出违乱断除之思，如理思考并实际证悟，故正思维与正见有诸利益；第二譬为转移货物，因转移货物需思虑，保持货物、安排住处等所为事业，从而破除烦恼达智慧证悟。又言作语之变异能辅助此论，正语虽有辩解与转折，但皆导向语善法的摄受。如僧尼维萨卡向世尊所受圣经中所言，正语可消除分裂。分裂即断裂之意。
Vacībhedaniyāmikā vācā kāyikakiriyāniyāmakassa kammantassa upakārikāti tadatthaṃ lokato pākaṭaṃ kātuṃ ‘‘yasmā panā’’tiādi vuttaṃ. Ubhayaṃ sucaritanti kāyasucaritaṃ, vacīsucaritañca. Ājīvaṭṭhamakasīlaṃ nāma catubbidhavacīsucaritatividhakāyasucaritehi saddhiṃ sammāājīvaṃ aṭṭhamaṃ katvā vuttaṃ ādibrahmacariyakasīlaṃ. Yañhi sandhāya vuttaṃ ‘‘pubbeva kho panassa kāyakammaṃ vacīkammaṃ ājīvo suparisuddho hotī’’ti. Tadubhayānantaranti duccaritadvayappahāyakassa sucaritadvayapāripūrihetubhūtassa sammāvācāsammākammantadvayassa anantaraṃ. Suttapamattenāti appossukkaṃ suttena, pamattena ca. Idaṃ vīriyanti catubbidhaṃ sammappadhānavīriyaṃ. Kāyādīsūti kāyavedanācittadhammesu. Indriyasamatādayo samādhissa upakārakā. Tabbidhurā dhammā anupakārakā. Gatiyoti nipphattiyo, kiccādisabhāve vā. Samanvesitvāti upadhāretvā, hetumhi cāyaṃ tvāpaccayo.
关于“破坏言语者”，此言指言语与身体行为二者皆受其约束的行者。“为其助缘者”，此意是从世间显著的现象来说明，起首说“因为如此”及以下内容。所谓“二者俱美”者，即身体行为端正与言语行为端正二者俱足。名为“正业净行戒”，其品类共四，与言语清净行同身清净行并论，列为正业中的第八，称为“初发梵行净戒”。此戒所依托者，当先所说“从前其身业与言语业其生活自清净也”。彼此之后依次运行，谓弃除彼恶行二者，充满正语与正行二者之故。所谓经文疏忽，意指时有粗疏与疏忽之外之误失。此处的“精进”乃“四种正勤，即此处乃述身起等诸法，调身、感受、心与法等带根之身念妙用，促进禅定等。其分类中，有益之法与无益之法，而“运动”乃谓灭尽、断绝，或从事之性质。如“详察”即意为审查、依因缘而认真思维。
Dvepabbajitavatthuvaṇṇanā二位出家者事的注释
§376-7
376-7. Kasmā āraddhanti anusandhikāraṇaṃ pucchitvā taṃ vissajjetuṃ ‘‘ayaṃ kirā’’tiādi vuttaṃ tena ajjhāsayānusandhivasenāyaṃ upari desanā pavattāti dasseti. Tenāti tathāladdhikattā. Assāti licchavirañño. Desanāyanti saṇhasukhumāya suññatapaṭisaññuttāya yathādesitadesanāya. Nādhimuccatīti na saddahati na pasīdati. Tantidhammaṃ nāma kathentoti yesaṃ atthāya dhammo kathīyati, tattha tesaṃ asatipi maggapaṭivedhe kevalaṃ sāsane paveṇībhūtaṃ, pariyattibhūtaṃ vā tantidhammaṃ katvā kathento, tena tadā tesaṃ maggapaṭivedhābhāvaṃ dasseti. Evarūpassāti sammāsambuddhattā aviparītadesanatāya evaṃpākaṭadhammakāyassa satthuno. Assāti paṭhamajjhānādisamadhigamena samāhitacittassa kulaputtassa etaṃ ‘‘taṃ jīva’’ntiādinā ucchedādigahaṇaṃ api nu yuttanti pucchati, laddhiyā pana jhānādhigamamattena na tāva vivecitattā ‘‘yuttamasseta’’nti tehi vutte jhānalābhinopetaṃ gahaṇaṃ ayuttamevāti taṃ ucchedavādaṃ, sassatavādaṃ vā ‘‘ahaṃ kho…pe… na vadāmī’’tiādinā paṭikkhipitvāti sādhippāyattho. Etanti paṭhamajjhānādikaṃ. Evanti yathāvuttanayena. Atha ca panāti evaṃ jānanato, passanato ca. Kāmaṃ vipassakādidassanampi pāḷiyaṃ kataṃ, arahattakūṭena pana desanā niṭṭhāpitāti dassetuṃ ‘‘uttari khīṇāsavaṃ dassetvā’’ti vuttaṃ. Te hi dve pabbajitā vipassakato paṭṭhāya ‘‘na kallaṃ tassetaṃ vacanāyā’’ti avocuṃ. Imassāti khīṇāsavassa. Kiñcāpi ‘‘attamanā ahesu’’nti pāḷiyaṃ na vuttaṃ, ‘‘na kalla’’ntiādinā pana vissajjanāvacaneneva tesaṃ attamanatā veditabbāti āha ‘‘te mamā’’tiādi. Tattha yasmā khīṇāsavo vigatasammoho tiṇṇavicikiccho, tasmā tassa tathā vattumayuttanti uppannanicchayatāya taṃ mama vacanaṃ sutvā attamanā ahesunti attho. Sopi kho licchavi rājā te viya tathāsañjātanicchayattā attamano ahosi. Tenāha ‘‘evaṃ vutte sopi attamano ahosī’’ti. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ suviññeyyameva.
第三百七十六至三百七十七节，问及为何起初专注于回想而放弃此事，说曰“这或许”的语句，此乃说明依心念归属而生上乘说法的原因。且云此乃适切得道之旨。“阿萨（Assa）”者，为利耶毗罗（Licchavi）部族的君主称号。所谓说法，乃为集合于微妙空性、摒弃实无之真理而依照所示之真言而言。所谓“不起信”即指非信任、不满足。所谓“末端法”者，即为诸法之义理而说，无非在三藏中亦已显明而普遍研讨的终极法理。如此种种，皆示正觉者无逆转之宣说、显露不可逆转法体之缘故也。所谓“阿萨”者，专指初禅等所获定聚之净心儿子，即“出家士”，用“生命”一词加以提问，询问“是否合宜断灭等”，因禅定之因得彼定，而不以禅定为断灭论或常存在论辩驳，而遣拒此等邪见。因此言：“诸初禅等”，由此而得之结论。而“如是知道”和“深入观察”，包括对欲界与观见等禅法皆严谨考察，更以阿拉汉为依凭浇筑说法。此言“已超诸垢”即指已证入涅槃；“彼二出家人从内观禅处出发”，已谛信言论非妄语。因其乃已断除疑惑、无误解，故称“彼是自我”。虽无古文明示“自我”二字，但以破除无明并通达内意理解此，应知为“我执”之离弃。即使为利耶毗罗国王，比照此处心境亦为“自我”，故有曰：“如此所言，其亦自我者也。”此义理明晰、无所含糊。
Iti sumaṅgalavilāsiniyā dīghanikāyaṭṭhakathāya paramasukhumagambhīraduranubodhatthaparidīpanāya suvimalavipulapaññāveyyattiyajananāya sādhuvilāsiniyā nāma līnatthapakāsaniyā mahālisuttavaṇṇanāya līnatthapakāsanā.
如此，为《成大众妙乐注》对长部经集大疏的极为精细、深邃且难以理解之说明，旨在显示苏毗摩罗所具备的广大智慧而能成就注释之功德。其功用在于深入揭示经义，故称此注为《妙乐注》，亦名《妙乐疏释》，以便于通达大纲要，显现大乘法义之广大与深奥。
Mahālisuttavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《玛哈离经》注释终了。