10. Saṅgītisuttaṃ · 10. 合诵经复注
10. Saṅgītisuttavaṇṇanā10. 集异经注释
§296
296.Dasasahassacakkavāḷeti buddhakhettabhūte dasasahassaparimāṇe cakkavāḷe. Tattha hi imasmiṃ cakkavāḷe devamanussāyeva katādhikārā, itaresu devā visesabhāgino. Tena vuttaṃ ‘‘dasasahassacakkavāḷe ñāṇajālaṃ pattharitvā’’ti. Ñāṇajālapattharaṇanti ca tesaṃ tesaṃ sattānaṃ āsayādivibhāvanavasena ñāṇassa pavattanameva. Tenāha ‘‘lokaṃ volokayamāno’’ti, sattalokaṃ byavalokayamāno āsayānusayacaritādhimuttiādike visesato ogāhetvā passantoti attho. Maṅgalaṃ bhaṇāpessanti ‘‘taṃ tesaṃ āyatiṃ visesādhigamassa vijjāṭṭhānaṃ hutvā dīgharattaṃ hitāya sukhāya bhavissā’’ti. Tīhi piṭakehi sammasitvāti tipiṭakato ekakadukādinā saṅgahetabbassa saṅgaṇhanavasena sammasitvā vīmaṃsitvā. Ñātuṃ icchitā atthā pañhā, te pana imasmiṃ sutte ekakādivasena āgatā sahassaṃ, cuddasa cāti āha ‘‘cuddasapañhādhikena pañhasahassena paṭimaṇḍetvā’’ti. Evamidha sampiṇḍetvā dassite pañhe parato suttapariyosāne ‘‘ekakavasena dve pañhā kathitā’’tiādinā (dī. ni. aṭṭha. 3.349) vibhāgena parigaṇetvā sayameva dassessati.
第296节「万轮世界」者，指佛法所成之佛土，其范围约为一万轮的大世界。在此大世界中，天人与人类的世间称为同一管辖范围，有差别者是若干特定天众。经中因此说：“在万轮世界遍布智慧网。”智慧网的展开，指的是各个众生心中烦恼根本等分别析断智慧的流布。由此便说“观察世间”，特别是观察世间众生受烦恼所驱而造作的行为、解脱过程等诸多特性，故其义为“洞察世间诸相”。众生皆称之为吉祥者，谓「彼等得到长久利益幸福」者皆因得此对未来特殊成就的智慧启示。三藏经典被认为是正确认知的总汇，藉由经藏、律藏、论藏全面系统整合，于集合与审思中得以明了。经文中的问题与义理解说，乃反复传入万卷经藏中，千数问答集结呈现，最终轮廓明晰，真理显现焉。
Ubbhatakanavasandhāgāravaṇṇanā新集会堂事注释
§297
297. Uccādhiṭṭhānatāya taṃ sandhāgāraṃ bhūmito ubbhataṃ viyāti ‘‘ubbhataka’’nti nāmaṃ labhati. Tenāha ‘‘uccattā vā evaṃ vutta’’nti. Sandhāgārasālāti ekā mahāsālā. Uyyogakaraṇādīsu hi rājāno tattha ṭhatvā ‘‘ettakā purato gacchantu, ettakā pacchā’’tiādinā tattha nisīditvā sandhaṃ karonti mariyādaṃ bandhanti, tasmā taṃ ṭhānaṃ ‘‘sandhāgāra’’nti vuccati. Uyyogaṭṭhānato ca āgantvā yāva gehaṃ gomayaparibhaṇḍādivasena paṭijagganaṃ karonti, tāva ekaṃ dve divase te rājāno tattha santhambhantītipi sandhāgāraṃ, tesaṃ rājūnaṃ saha atthānusāsanaagārantipi sandhāgāranti. Yasmā vā te tattha sannipatitvā ‘‘imasmiṃ kāle kasituṃ vaṭṭati, imasmiṃ kālevapitu’’ntiādinā gharāvāsakiccaṃ sandharanti, tasmā chiddāvachiddaṃ gharāvāsaṃ tattha sandharantītipi sandhāgāraṃ, sā eva sālāti sandhāgārasālā. Devatāti gharadevatā. Nivāsavasena anajjhāvutthattā ‘‘kenaci vā manussabhūtenā’’ti vuttaṃ. Kammakaraṇavasena pana manussā tattha nisajjādīni kappesumeva. ‘‘Sayameva pana satthu idhāgamanaṃ amhākaṃ puññavaseneva, aho mayaṃ puññavanto’’ti haṭṭhatuṭṭhā evaṃ sammā cintesunti dassento ‘‘amhehī’’tiādimāha.
第297节有关注立之处，指大地隆起而成，名为『隆起处』。此处有一大殿称为会所，诸国王于斯处集会，或前或后地坐着，缔结约束并协商事务，故称此地为会所。国王自彼地出入，临近宫舍亦为会聚之地。会所乃众国王根据现前之利益行使权力、维系秩序之所在。因国王于彼等时刻聚集，共同判断“现在谁当主事、谁当辅佐”，遂于此地管理宫舍内务。此处称为『会所大厅』。天众意指居住宫室的天神，与人类相相依存在。人虽生于世间，却以因缘造作为业，故亦得居此地。各人等信奉正师，乐观心勤行善，谓“欢迎世尊到来，我们将共受福报”，是庄严礼敬的表现。
§298
298.Aṭṭakāti cittakammakaraṇatthaṃ baddhā mañcakā. Muttamattāti tāvadeva sandhāgāre navakammassa niṭṭhāpitabhāvamāha, tena‘‘acirakārita’’ntiādinā vuttamevatthaṃ vibhāveti. Araññaṃ ārāmo āramitabbaṭṭhānaṃ etesanti araññārāmā. Santharaṇaṃ santhari, sabbo sakalo santhari etthāti sabbasanthari, bhāvanapuṃsakaniddesoyaṃ. Tenāha ‘‘yathā sabbaṃ santhataṃ hoti, eva’’nti.
第298节“八重绑缚”意指心意所作业而受牵制束缚。所谓“纯净”，乃划定此会所为九业难尽之地，意即其状态由不久的拘束而成。森林及寺庙均是称为修行者栖处的清净所在，意谓静谧安宁之处。至于“全然契合”，意指全部契合统一，是修习者终极成就之标志。故曰“如同一切皆融汇于一处”。
§299
299.Samantapāsādikoti samantato sabbabhāgena pasādāvaho cāturiyaso. ‘‘Asītihatthaṃ ṭhānaṃ gaṇhātī’’ti idaṃ buddhānaṃ kāyappabhāya pakatiyā asītihatthe ṭhāne abhibyāpanato vuttaṃ. Iddhānubhāvena pana anantaṃ aparimāṇaṃ ṭhānaṃ vijjotateva. Nīlapītalohitodātamañjaṭṭhapabhassaravasena chabbaṇṇā. Sabbe disābhāgāti sarīrappabhāya bāhullato vuttaṃ.
第299节“随处清净庄严”，言遍及四方皆显庄严清净之相。谓“一处高八十肘”，此为佛身体庄严之广大，佛陀以其形体之大光华，覆盖于大众身上。佛身散布无数奇妙宝光，显现蓝、黄、红、白等诸色。各方皆由佛之光华映照荣耀。
Abbhamahikādīhi upakkiliṭṭhaṃ suññaṃ na sobhati, tārakācitaṃ pana antalikkhaṃ tāsaṃ pabhāhi samantato vijjotamānaṃ virocatīti āha ‘‘samuggatatārakaṃ viya gaganatala’’nti. Sabbapāliphulloti mūlato paṭṭhāya yāva sākhaggā phullo. ‘‘Paṭipāṭiyāṭhapitāna’’ntiādi parikappūpamā. Tathā hi viya-saddaggahaṇaṃ kataṃ. Siriyā siriṃ abhibhavamānaṃ viyāti attano sobhāya tesaṃ sobhanti attho. ‘‘Bhikkhūpi sabbevā’’ti idaṃ nesaṃ ‘‘appicchā’’tiādinā vuttaguṇesu lokiyaguṇānaṃ vasena yojetabbaṃ. Na hi te sabbeva dasakathāvatthulābhino. Tena vuttaṃ ‘‘suttantaṃ āvajjetvā…pe… arahattaṃ pāpuṇissantī’’ti (dī. ni. aṭṭha. 3.296). Tasmā ye tattha ariyā, te sabbesampi padānaṃ vasena bodhitā honti. Ye pana puthujjanā, te lokiyaguṇadīpakehi padehīti na tathā heṭṭhā ‘‘asītimahātherā’’tiādi vuttaṃ. Pubbe arahattabhāgino gahitā.
第300节谓“大地之光”被云烟覆盖，反而不显其明辉，唯有星光普照天空，辉映宏阔苍穹。所谓“满枝开花”，乃喻根基强健之枝叶繁花茂盛。谓经文的组织如一幅精美织成的罗网，沉稳紧密，皆因佛光之辉映而得庄严。比库们皆具渴求，愿授世人此教法，为世俗功德而非仅自私之求。众弟子非皆仅求短暂之功德，故经中说“弘传经典……终得阿拉汉果”，言以真理为自利利人之基。由是圣者们皆以根基功德生发觉悟；凡夫世人则借由世俗功德之光明为依。经中有所谓“古时大长老”的记载，历史上昔日圣者得道实录在焉。
Rūpakāyassa asītianubyañjana-paṭimaṇḍita-dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇakāyappabhābyāmappabhāketumālāvicittatāva (dī. ni. 2.33; 3.200; ma. ni. 2.385) buddhaveso. Chabbaṇṇā buddharasmiyo vissajjentassa bhagavato kāyassa ālokitavilokitādīsu paramukkaṃsagato buddhāveṇiko accantupasamo buddhavilāso. Assanti tassaṃ.
身形之色，具三重标记，环绕如双圈，显露大丈夫特征，佛身光辉由此而现（见《中部》《相应部》及《大念处经传》所载）。佛披覆六色光辉，佛光熠熠，显示佛身所耀之光，照耀世间，称为菩萨杖，惟其威仪威严，庄严之相极尽展现。比库众皆如此，仅以世间之善根配合之，使其具大小通达之众多品质非凡。由此宣称“经典所言加持阿拉汉果德之证”，诸圣者皆基于一切根基成就觉悟。凡夫则凭世俗功德之灯光维持彼界，故经典中有“八十长老”之称谓，是昔日证悟阿拉汉果位者所传留。
Sandhāgārānumodanapaṭisaṃyuttāti ‘‘sītaṃ uṇhaṃ paṭihantī’’tiādinā (cūḷava. 295, 315) nayena sandhāgāraguṇūpasañhitā sandhāgārakaraṇapuññānisaṃsabhāvinī. Pakiṇṇakakathāti saṅgītianāruḷhā suṇantānaṃ ajjhāsayānurūpatāya vividhavipulahetūpamāsamālaṅkatā nānānayavicittā vitthārakathā. Tenāha ‘‘tadā hī’’tiādi. Ākāsagaṅgaṃ otārento viya nirupakkilesatāya suvisuddhena, vipulodāratāya aparimeyyena ca atthena suṇantānaṃ kāyacittapariḷāhavūpasamanato. Pathavojaṃ ākaḍḍhanto viya aññesaṃ sudukkaratāya, mahāsāratāya vā atthassa. Mahājambuṃ matthake gahetvā cālento viya cālanapaccayaṭṭhānavasena pubbenāparaṃ anusandhānato. Yojaniya…pe… pāyamāno viya desanaṃ catusaccayante pakkhipitvā atthavedadhammavedasseva labhāpanena sātamadhuradhammāmatarasūpasaṃharaṇato. Madhugaṇḍanti madhupaṭalaṃ.
所谓“结合馆之致敬关联”者，是因文中引述的小经文“寒热相抵”等句（见小部295、315），以此方式集合结合馆的德行和作用，显扬修行功德的缘起。所谓详细阐释，即是指聆听演说者的心意相应，缘由多样广博，照应各种情态，应机而作，对听者以宽广丰富解释。由此文中谓“当时”之类的说法，如天河倾泻般清净无染，广阔无边，听者因其身心激荡而得以安抚。就如大地承载着万物，虽有难度却能广泛包容，本质丰富。又如手持大樱桃行走，依因果因缘，肖似前后相承。被称为“适合…依止…许多…”，犹如逐渐推演般，四圣谛教理被阐发如甘露、如蜂蜜，芬芳馥郁。
§300
300.‘‘Tuṇhībhūtaṃ tuṇhībhūta’’nti byāpanicchāyaṃ idaṃ āmeḍitavacananti dassetuṃ ‘‘yaṃ yandisa’’ntiādi vuttaṃ. Anuviloketvāti ettha anu-saddo ‘‘parī’’ti iminā samānattho, vilokanañcettha satthu cakkhudvayenapi icchitabbanti ‘‘maṃsacakkhunā…pe… tato tato viloketvā’’ti saṅkhepato vatvā tamatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘maṃsacakkhunā hī’’tiādi vuttaṃ. Hatthena kucchitaṃ kataṃ hatthakukkuccaṃ kukatameva kukkuccanti katvā. Evaṃ pādakukkuccaṃ daṭṭhabbaṃ. Niccalā nisīdiṃsu attano suvinītabhāvena, buddhagāravena ca. ‘‘Ālokaṃ pana vaḍḍhayitvā’’tiādi kadāci bhagavā evampi karotīti adhippāyena vuttaṃ. Na hi satthu sāvakānaṃ viya evaṃ payogasampādanīyametaṃ ñāṇaṃ. Tirohitavidūravattanipi rūpagate maṃsacakkhuno pavattiyā icchitattā vīmaṃsitabbaṃ . Arahattupagaṃ arahattapadaṭṭhānaṃ. Cakkhutalesu nimittaṃ ṭhapetvāti bhāvanānuyogasampattiyā sabbesaṃ tesaṃ bhikkhūnaṃ cakkhutalesu labbhamānaṃ santindriyavigatathinamiddhatākārasaṅkhātaṃ nimittaṃ attano hadaye ṭhapetvā sallakkhetvā. Kasmā āgilāyati koṭisatasahassahatthināgānaṃ balaṃ dhārentassāti codakassa adhippāyo. Ācariyo esa saṅkhārānaṃ sabhāvo, yadidaṃ aniccatā. Ye pana aniccā, te ekanteneva udayavayapaṭipīḷitatāya dukkhā eva, dukkhasabhāvesu tesu satthu kāye dukkhuppattiyā ayaṃ paccayoti dassetuṃ ‘‘bhagavato hī’’tiādi vuttaṃ. Piṭṭhivāto uppajji, so ca kho pubbe katakammapaccayā. Svāyamattho paramatthadīpaniyaṃ udānaṭṭhakathāyaṃ āgatanayeneva veditabbo.
“三百章。‘已寂静者已寂静’，此为总结之言，意在显示‘诸如如是’等说法。所谓反复确认，此处‘ānuviloketvā’中‘anu-’同‘parī’具有同义，观照亦须由佛眼，如‘用肉眼等，他处观察’言简意赅而解释‘用肉眼等’之文。手持弯曲之物即为手部不安。足部不安亦当见之。施教中佛曾以‘光明增长’等例定说。非佛弟子不能如此具足。因于无明昏暗等烦恼，虽形色显现，人欲观察常感疑惑。所谓阿拉汉，已于阿拉汉等迹坚定。诸眼中置相迹，借助修行而得，诸比库得此心眼，能见离欲沉睡之相迹，安住己心并描示。如为何为持无数象鼻大蛇威力者之问，此乃诸行无常。诸无常者，因无常流转轮回皆苦，缘此佛身苦起，示为因缘，“正是佛说”之语。风从背后起，先前业所感。此自性本体，由发勇猛妙语者所明示，乃“自觉者地点灯”经注所载。
Bhinnanigaṇṭhavatthuvaṇṇanā尼干子分裂事注释
§301
301.Heṭṭhā vuttameva pāsādikasuttavaṇṇanāyaṃ (dī. ni. aṭṭha. 3.164).
三百零一章。下文是于大经经注中诸趣味处的适当清晰说文（见中部、尼含、八分律注，3.164页）。
§302
302.Svākhyātaṃ dhammaṃ desetukāmoti svākhyātaṃ katvā dhammaṃ kathetukāmo, satthārā vā svākhyātaṃ dhammaṃ sayaṃ bhikkhūnaṃ kathetukāmo. Satthārā desitadhammameva hi tato tato gahetvā sāvakā sabrahmacārīnaṃ kathenti.
三百零二章。意在说明，若欲宣说自所作法教，则必已先有所宣说，或是佛及弟子自所宣说者。佛说法后，弟子们取其教法传讲于僧众。
Ekakavaṇṇanā一法注释
§303
303.Samaggehi bhāsitabbanti aññamaññaṃ samaggehi hutvā bhāsitabbaṃ, sajjhāyitabbañceva vaṇṇetabbañcāti attho. Yathā pana samaggehi saṅgāyanaṃ hoti, tampi dassetuṃ ‘‘ekavacanehī’’tiādi vuttaṃ. Ekavacanehīti virodhābhāvena samānavacanehi. Tenāha ‘‘aviruddhavacanehī’’tiādi. Sāmaggirasaṃ dassetukāmoti yasmiṃ dhamme saṅgāyane sāmaggirasānubhavanaṃ icchitaṃ desanākusalatāya, tattha ekakadukatikādivasena bahudhā sāmaggirasaṃ dassetukāmo. Sabbe sattāti anavasesā sattā , te pana bhavabhedato saṅkhepeneva bhinditvā dassento ‘‘kāmabhavādīsū’’tiādimāha. Byadhikaraṇānampi bāhiratthasamāso hoti yathā ‘‘urasilomo’’ti āha ‘‘āhārato ṭhiti etesanti āhāraṭṭhitikā’’ti. Tiṭṭhati etenāti ṭhiti, āhāro ṭhiti etesanti āhāraṭṭhitikāti evaṃ vā ettha samāsaviggaho daṭṭhabbo. Āhāraṭṭhitikāti paccayaṭṭhitikā, paccayāyattavuttikāti attho. Paccayattho hettha āhāra-saddo ‘‘ayaṃ āhāro anuppannassa vā kāmacchandassauppādāyā’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.183, 232) viya. Evañhi ‘‘sabbe sattā’’ti iminā asaññasattāpi pariggahitā honti. Sā panāyaṃ āhāraṭṭhitikatā nippariyāyato saṅkhāradhammo, na sattadhammo. Tenevāhu aṭṭhakathācariyā ‘‘sabbe sattā āhāraṭṭhitikāti āgataṭṭhāne saṅkhāraloko veditabbo’’ti (visuddhi. 1.136; pārā. aṭṭha. verañjakaṇḍavaṇṇanā; udā. aṭṭha. 30; cūḷani. aṭṭha. 65; udā. aṭṭha. 186) yadi evaṃ ‘‘sabbe sattā’’ti idaṃ kathanti? Puggalādhiṭṭhānā desanāti nāyaṃ doso. Yathāha bhagavā ‘‘ekadhamme bhikkhave bhikkhu sammā nibbindamāno sammā virajjamāno sammā vimuccamāno sammā pariyantadassāvī sammattaṃ abhisamecca diṭṭheva dhamme dukkhassantakaro hoti, katamasmiṃ ekadhamme? Sabbe sattā āhāraṭṭhitikā’’ti (a. ni. 10.27) eko dhammoti ‘‘sabbe sattā āhāraṭṭhitikā’’ti yvāyaṃ puggalādhiṭṭhānāya kathāya sabbesaṃ saṅkhārānaṃ paccayāyattavuttitāya āhārapariyāyena sāmaññato paccayadhammo vutto, ayaṃ āhāro nāma eko dhammo. Yāthāvato ñatvāti yathāsabhāvato abhisambujjhitvā. Sammadakkhātoti teneva abhisambuddhākārena sammadeva desito.
三百零三章。释义谓：应当和谐一致地相互言说，协同共修，妥善引导也应如此。譬如广泛共学亦应统一，故言‘以一言之权’反对异说，谓‘不相违背之语’。欲显示团结之意，语义兼容微妙，故在经中多有‘彼此合一’之意。所谓“一切众生”即为无一例外的众生，依其生死差别略加区分，谓“以欲欲界起者”等。语法上亦有外部意义结合，如“毛发竖起”，即由饮食维持，饮食有所依止。饮食依止谓因缘之义。此饮食即为诸欲生起之根因。因而“一切众生”亦包括无意识诸物，皆依此义涵。“因缘饮食”之义应当明了，经注师云：“诸众生饮食依止之理，此为诸行世界也。”如佛所说“一法中，诸比库从厌离开始，至无欲、无染、无着等先见边处，断灭苦；何为一法？即‘一切众生饮食依止’也”，此为成就众生见地之普遍依止法，为佛正觉所明说，是真实涵义。
Codako vuttampi atthaṃ yāthāvato appaṭipajjamāno neyyatthaṃ suttapadaṃ nītatthato dahanto ‘‘sabbe sattā’’ti vacanamatte ṭhatvā ‘‘nanu cā’’tiādinā codeti. Ācariyo aviparītaṃ tattha yathādhippetamatthaṃ pavedento ‘‘na virujjhatī’’ti vatvā ‘‘tesañhi jhānaṃ āhāro hotī’’ti āha. Jhānanti ekavokārabhavāvahaṃ saññāya virajjanavasena pavattaṃ rūpāvacaracatutthajjhānaṃ. Pāḷiyaṃ pana ‘‘anāhārā’’ti vacanaṃ asaññabhave catunnaṃ āhārānaṃ abhāvaṃ sandhāya vuttaṃ, na paccayāhārassa abhāvato. ‘‘Evaṃ santepī’’ti idaṃ sāsane yesu dhammesu visesato āhāra-saddo niruḷho, ‘‘āhāraṭṭhitikā’’ti ettha yadi te eva gayhanti, abyāpitadoso āpanno. Atha sabbopi paccayadhammo āhāroti adhippeto, imāya āhārapāḷiyā virodho āpannoti dassetuṃ āraddhaṃ. ‘‘Na virujjhatī’’ti yenādhippāyena vuttaṃ, taṃ vivaranto ‘‘etasmiñhi sutte’’tiādimāha. Kabaḷīkārāhārādīnaṃ ojaṭṭhamakarūpāharaṇādi nippariyāyena āhārabhāvo. Yathā hi kabaḷīkārāhāro ojaṭṭhamakarūpāharaṇena rūpakāyaṃ upatthambheti, evaṃ phassādayo ca vedanādiāharaṇena nāmakāyaṃ upatthambhenti, tasmā satipi janakabhāve upatthambhakabhāvo ojādīsu sātisayo labbhamāno mukhyo āhāraṭṭhoti te eva nippariyāyena āhāralakkhaṇā dhammā vuttā. Idhāti imasmiṃ saṅgītisutte. Pariyāyena paccayo āhāroti vutto sabbo paccayo dhammo attano phalaṃ āharatīti imaṃ pariyāyaṃ labhatīti. Tenāha ‘‘sabbadhammānañhī’’tiādi. Tattha sabbadhammānanti sabbesaṃ saṅkhatadhammānaṃ. Idāni yathāvuttamatthaṃ suttena (a. ni. 10.61) samatthetuṃ ‘‘tenevāhā’’tiādi vuttaṃ. Ayanti paccayāhāro.
释者问：“上文所举教理，即便不多加解释，也当知义理。单言‘一切众生’而未深入说明，经文中已含义深重，义无反诘。师长于此亦难能误导，言及‘非异谓’。所谓‘禅定生于心念断除杂念之境’，巴利文中‘无欲’指四无粮食，即无俗食中所说饮食之缺失，不是缺少因缘饮食。聚合此理得见诸法真谛，即饮食依止正理在行持中特殊。邪见谓饮食无根基，故有此疑惑，然嗔恚之论断不实。饮食因缘极强，如粗重饮食及其带来苦害之性，维系色身存在。受触等也引摄色身名称，故身体乃依赖剧烈之饮食维持。故于五欲食诸根中，饮食为主要依止，故有不变饮食标识。如此，即本经中所述。教学中总说“因缘即饮食”，全部因缘摄取自身结果，饮食即此结合体。得知此理时，即以佛陀正觉者之智慧，称其为“实知”。
Nippariyāyāhāropi gahitova hoti, yāvatā sopi paccayabhāveneva janako, upatthambhako ca hutvā taṃ taṃ phalaṃ āharatīti vattabbataṃ labhatīti. Tatthāti pariyāyāhāro, nippariyāyāhāroti dvīsu āhāresu. Asaññabhave yadipi nippariyāyāhāro na labbhati, paccayāhāro pana labbhati pariyāyāhāralakkhaṇo. Idāni imamevatthaṃ vitthārena dassetuṃ ‘‘anuppanne hi buddhe’’tiādi vuttaṃ. Uppanne buddhe titthakaramatanissitānaṃ jhānabhāvanāya asijjhanato ‘‘anuppannebuddhe’’ti vuttaṃ. Sāsanikā tādisaṃ jhānaṃ na nibbattentīti ‘‘titthāyatane pabbajitā’’ti vuttaṃ. Titthiyā hi upattivisese vimuttisaññino, aññāvirāgāvirāgesu ādīnavānisaṃsadassino vā hutvā asaññasamāpattiṃ nibbattetvā akkhaṇabhūmiyaṃ uppajjanti, na sāsanikā. Vāyokasiṇe parikammaṃ katvāti vāyokasiṇe paṭhamādīni tīṇi jhānāni nibbattetvā tatiyajjhāne ciṇṇavasī hutvā tato vuṭṭhāya catutthajjhānādhigamāya parikammaṃ katvā. Tenāha ‘‘catutthajjhānaṃ nibbattetvā’’ti. Kasmā panettha vāyokasiṇeyeva parikammaṃ vuttanti? Yadettha vattabbaṃ , taṃ brahmajālaṭīkāyaṃ (dī. ni. ṭī. 1.41) vitthāritameva. Dhīti jigucchanatthe nipāto, tasmā dhī cittanti cittaṃ jigucchāmīti attho. Dhibbatetaṃ cittanti etaṃ mama cittaṃ jigucchitaṃ vata hotu. Vatāti sambhāvane, tena jigucchaṃ sambhāvento vadati. Nāmāti ca sambhāvane eva, tena cittassa abhāvaṃ sambhāveti. Cittassa bhāvābhāvesu ādīnavānisaṃse dassetuṃ ‘‘cittañhī’’tiādi vuttaṃ. Khantiṃ ruciṃ uppādetvāti ‘‘cittassa abhāvo eva sādhu suṭṭhū’’ti imaṃ diṭṭhinijjhānakkhantiṃ, tattha ca abhiruciṃ uppādetvā.
即使已到终结，仍会有所执持，因为直到条件依赖为止，缘起的生起者，同时又作支撑者，持有各自果报，故此说得成就。如是所谓终结取持、非终结取持，乃于二种取持而言。因非分别存在，所以终结取持不得，但条件取持则得，终结取持的标记是条件取持。现在为详说此义，故释曰：“诸佛未出世时”等语。已出生佛者，由不同宗派中修习禅定而不住禅定，故名“诸佛未出世”者。教法中，此类禅定不生，故云：“入异宗门者”之语。异宗者，于特殊境地中得解脱等见，而无贪欲及不贪欲、障碍、讥诮，以致非分禅定得至瞬时之境生。他们非教法中得生者。谓于「风吹火燃」时段作修行者，先灭前三禅，第三禅时已微弱，继而起立，成就第四禅，则完成修行。故云：“灭第四禅后”修行。何故专称「风吹火燃」之修行？此应如《梵网经注》所详。智趋怯退意谓卑劣，故心曰智。心为意也，心厌恶之意是此义。此心在厌恶状态中，如释“意暗”有言。为示心的生灭苦病障碍，故有“意暗”等语。以忍耐、喜乐而生起，即谓“心之分别”此禅境嗔恨不起生而安稳入定。故云受持此见入尽意禅，且生喜乐。
Tathā bhāvitassa jhānassa ṭhitibhāgiyabhāvappattiyā aparihīnajjhānassa titthāyatane pabbajitasseva tathā jhānabhāvanā hotīti āha ‘‘manussaloke’’ti. Paṇihito ahosīti maraṇassa āsannakāle ṭhapito ahosi. Yadi ṭhānādinā ākārena nibbatteyya, kammabalena yāva bhedā tenevākārena tiṭṭheyya vāti āha ‘‘so tena iriyāpathenā’’tiādi.
由此，所修禅定得以坚固无破，犹如入异宗门者出家修习禅定，正如云：“人间世间内”，言于死亡临近时，烦恼阻挡已被强固，故云“被迫”之意。如以“场所”等障碍灭，则业力至其断灭之时方存，故云“依其迹迹”之行。
Eva rūpānampīti evaṃ acetanānampi. Pi-saddena pageva sacetanānanti dasseti. Kathaṃ pana acetanānaṃ nesaṃ paccayāhārassa upakappananti codanaṃ sandhāya tattha nidassanaṃ dassento ‘‘yathā’’tiādimāha.
此亦如有色界，非有情界。如声方知有情，显示“有情”，非有情如何依止而生？且示范“如”和之语。
Ye uṭṭhānavīriyeneva divasaṃ vītināmetvā tassa nissandaphalamattaṃ kiñcideva labhitvā jīvikaṃ kappenti, te uṭṭhānaphalūpajīvino. Ye pana attano puññaphalameva upajīventi, te puññaphalūpajīvino. Nerayikānaṃ pana neva uṭṭhānavīriyavasena jīvikākappanaṃ, puññaphalassa pana lesopi natthīti vuttaṃ ‘‘ye pana te nerayikā…pe… na puññaphalūpajīvīti vuttā’’ti. Paṭisandhiviññāṇassa āharaṇena manosañcetanāhāroti vuttā, na yassa kassaci phalassāti adhippāyena ‘‘kiṃ pañca āhārā atthī’’ti codeti. Ācariyo nippariyāyāhāre adhippete siyā tava codanāyāvasaro, sā pana ettha anavasarāti dassetuṃ ‘‘pañca na pañcāti idaṃ na vattabba’’nti vatvā pariyāyāhārasseva panettha adhippetabhāvaṃ dassento ‘‘nanu paccayo āhārotivuttameta’’nti āha. Tasmāti yassa kassaci paccayassa ‘‘āhāro’’ti icchitattā. Idāni vuttamevatthaṃ pāḷiyā samatthento ‘‘yaṃ sandhāyā’’tiādimāha.
凡以精进起身，日中终止，其所依赖微弱成果而生起维持生活者，名为依精进正勤者。以本人善业果报起生活者，谓之依善业果报者。地狱众生无依精进正勤生活，且善业果报亦无之，故云：“地狱众生无依善业果者”。因续识受生故名心意依止摄取，非归于任何果报。如师说终结取持不可为依止，此处亦同，故称“五不五”即非五也。由彼故，“条件即为取持”之说成立。现在译巴利语为“依所依”的意。
Mukhyāhāravasenapi nerayikānaṃ āhāraṭṭhitikataṃ dassetuṃ ‘‘kabaḷīkāraṃ āhāraṃ…pe… sādhetī’’ti vuttaṃ. Yadi evaṃ nerayikā sukhapaṭisaṃvedinopi hontīti? Noti dassetuṃ ‘‘kheḷopi hī’’tiādi vuttaṃ. Tayoti tayo arūpāhārā kabaḷīkārāhārassa abhāvato. Avasesānanti asaññasattehi avasesānaṃ. Kāmabhavādīsu nibbattasattānaṃ paccayāhāro hi sabbesaṃ sādhāraṇoti. Etaṃ pañhanti ‘‘katamo eko dhammo’’ti evaṃ coditametaṃ pañhaṃ. Kathetvāti vissajjetvā.
以主要之食为例，示“食对地狱众生立基”之义。若地狱众生虽感苦，却以此为苦感，非也，此有“球皆糜”之说。三即无色界食，由糜灭食不存在衍生。无色界者乃无分别存在之类。由欲有者生存条件皆通用，此问曰“有何为一”，即答以放逸。
‘‘Tattha tattha…pe… dukkhaṃ hotī’’ti etena yathā idha paṭhamassa pañhassa niyyātanaṃ, dutiyassa uddharaṇaṃ na kataṃ, evaṃ iminā eva adhippāyena ito paresu dukatikādipañhesu tattha tattha ādipariyosānesu eva uddharaṇaniyyātanāni katvā sesesu na katanti dasseti. Paṭicca etasmā phalaṃ etīti paccayo, kāraṇaṃ, tadeva attano phalaṃ saṅkharotīti saṅkhāroti āha ‘‘imasmimpi…pe… saṅkhāroti vutto’’ti. Āhārapaccayoti āharaṇaṭṭhavisiṭṭho paccayo. Āharaṇañcettha uppādakattappadhānaṃ, saṅkharaṇaṃ upatthambhakattappadhānanti ayametesaṃ viseso. Tenāha ‘‘ayamettha heṭṭhimato viseso’’ti. Nippariyāyāhāre gahite ‘‘sabbe sattā’’ti vuttepi asaññasattā na gahitā eva bhavissantīti padesavisayo sabba-saddo hoti yathā ‘‘sabbe tasantidaṇḍassā’’tiādīsu (dha. pa. 130). Na hettha khīṇāsavādīnaṃ gahaṇaṃ hoti. Pākaṭo bhaveyya visesasāmaññassa visayattā pañhānaṃ. No ca gaṇhiṃsu aṭṭhakathācariyā. Dhammo nāma natthi saṅkhatoti adhippāyo. Idha dutiyapañhe ‘‘saṅkhāro’’ti paccayo eva kathitoti sambandho.
云：“在那里……苦生也”，如初问处首题，次题未释，今以此方法推及他处烦恼苦诸问题，制作许多问题探求之场，且只在场中问而不越。由此果报即条件，是因，是故名行，即因缘集众生，佛显诸行属本因之义。食因谓取食为主要缘因，行因谓进持为次缘，亦谓支撑者为别相。故云“此处为最低特异处”。纵使终结取持(诸存在)已说，非分者不计入在内，故称全名。诸论师并无分明可得之处。法无自性故名行。此处次题谓行即是条件，此即关系所在。
Yadā sammāsambodhisamadhigato, tadā eva sabbañeyyaṃ sacchikataṃ jātanti āha ‘‘mahābodhimaṇḍe nisīditvā’’ti. Sayanti sāmaṃyeva. Addhaniyanti addhānakkhamaṃ cirakālāvaṭṭhāyi pārampariyavasena. Tenāha ‘‘ekena hī’’tiādi. Paramparakathāniyamenāti paramparakathākathananiyamena, niyamitatthabyañjanānupubbiyā kathāyāti attho. Ekakavasenāti ekaṃ ekaṃ parimāṇaṃ etassāti ekako, pañho. Tassa ekakassa vasena. Ekakaṃ niṭṭhitaṃ vissajjananti adhippāyoti.
当正自觉者已得正觉时，众生皆了知其真谛，于是称言：『坐于大觉坛上』。此谓众生依常安住。所谓添加者，乃指恒久以来如传承般连续不断者。故言『独一如此』等。所谓传承说法的规范，即依循传述规范，循序渐进阐述义理之义。独一者，即指其唯一量数。所谓独一者，是指其一切的唯一。独一既立，即谓已成就、确定、停止之意，此为教义要旨。
Ekakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 一法注释已毕。
Dukavaṇṇanā二法注释
§304
304.Cattārokhandhāti tesaṃ tāva nāmanaṭṭhena nāmabhāvaṃ paṭhamaṃ vatvā pacchā nibbānassa vattukāmo āha. Tassāpi hi tathā nāmabhāvaṃ parato vakkhati. ‘‘Nāmaṃ karoti nāmayatī’’ti ettha yaṃ nāmakaraṇaṃ, taṃ nāmanti āha ‘‘nāmanaṭṭhenāti nāmakaraṇaṭṭhenā’’ti, attanovāti adhippāyo. Evañhi sātisayamidaṃ tesaṃ nāmakaraṇaṃ hoti. Tenāha ‘‘attano nāmaṃ karontāva uppajjantī’’tiādi. Idāni tamatthaṃ byatirekamukhena vibhāvetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Yassa nāmassa karaṇeneva te ‘‘nāma’’nti vuccanti, taṃ sāmaññanāmaṃ, kittimanāmaṃ, guṇanāmaṃ vā na hoti, atha kho opapātikanāmanti purimāni tīṇi nāmāni udāharaṇavasena dassetvā ‘‘na evaṃ vedanādīna’’nti te paṭikkhipitvā itaranāmameva nāmakaraṇaṭṭhena nāmanti dassento ‘‘vedanādayo hī’’tiādimāha. ‘‘Mahāpathaviādayo’’ti kasmā vuttaṃ, nanu pathaviāpādayo idha nāmanti anadhippetā, rūpanti pana adhippetāti? Saccametaṃ, phassavedanādīnaṃ viya pana pathaviādīnaṃ opapātikanāmatāsāmaññena ‘‘pathaviādayo viyā’’ti nidassanaṃ kataṃ, na arūpadhammā viya rūpadhammānaṃ nāmasabhāvattā. Phassavedanādīnañhi arūpadhammānaṃ sabbadāpi phassādināmakattā, pathaviādīnaṃ kesakumbhādināmantarāpatti viya nāmantarānāpajjanato ca sadā attanāva katanāmatāya catukkhandhanibbānāni nāmakaraṇaṭṭhena nāmaṃ. Atha vā adhivacanasamphasso viya adhivacananāmamantarena ye anupacitasambhārānaṃ gahaṇaṃ na gacchanti, te nāmāyattaggahaṇā nāmaṃ. Rūpaṃ pana vināpi nāmasādhanaṃ attano ruppanasabhāvena gahaṇaṃ upayātīti rūpaṃ. Tenāha ‘‘tesu uppannesū’’tiādi. Idhāpi ‘‘yathāpathaviyā’’tiādīsu vuttanayeneva attho veditabbo nidassanavasena āgatattā. ‘‘Atītepī’’tiādinā vedanādīsu nāmasaññā niruḷhā, anādikālikā cāti dasseti.
304.四蕴即此四法蕴之别名，先说名之存在性质。随后，欲说明涅槃之趣向。对于名，亦自他分别说。所称名者，即命名之义。名的根本，谓以命名为本。所谓自身者，此为意指其自相主宰。此谓此事实中乃命名即名。故说「当有自名之起」等。今当以对立面说明此理，如言「恰似」等。因所称名乃以其命名所致，此名非普通名、誉名或品级名。于是举古名为例，示非如此，而由不同名称之所加以名之，下注「受苦」等，则否定前者而举他名，显明所谓「受苦等乃不同名称之法」也。云何谓「大地受苦」？然大地受苦为名，非本属主宰之名，色法反为主宰者。此理乃真实，宛若触受等非色界法而常以触受等名之，因其所由起义，犹如堆积毛发灰尘之名称等附着不离，四圣谛及涅槃即由此名决定。复以语词之相连如连结名称，非附加之物，无法接受不正确集合者，此谓名称着法。色法虽无形状，亦因本相而成具收摄，是说色法。故云「于彼众因中生起」等。此处亦如言「恰似大地」等比喻，足可领会。又以「超越」等词，形容触受等之名相微细而非始终恒常也。
Iti atītādivibhāgavantānampi vedanādīnaṃ nāmakaraṇaṭṭhena nāmabhāvo ekantiko, tabbibhāgarahite pana ekasabhāve nicce nibbāne vattabbameva natthīti dassento ‘‘nibbānaṃ pana…pe… nāmanaṭṭhena nāma’’nti āha. Nāmanaṭṭhenāti nāmakaraṇaṭṭhena. Namantīti ekantato sārammaṇattā tanninnā honti, tehi vinā nappavattantīti attho. Sabbanti khandhacatukkaṃ, nibbānañca . Yasmiṃ ārammaṇeyeva vedanākkhandho pavattati, taṃsampayuttatāya saññākkhandhādayopi tattha pavattantīti so ne tattha nāmento viya hoti vinā appavattanato. Esa nayo saññākkhandhādīsupīti vuttaṃ ‘‘ārammaṇe aññamaññaṃ nāmentī’’ti. Anavajjadhamme maggaphalādike . Kāmaṃ kesuci rūpadhammesupi ārammaṇādhipatibhāvo labbhateva, nibbāne panesa sātisayo tassa accantasantapaṇītatākappabhāvatoti tadeva ārammaṇādhipatipaccayatāya ‘‘attani nāmetī’’ti vuttaṃ. Tathā hi ariyā sakalampi divasabhāgaṃ taṃ ārabbha vītināmentāpi tittiṃ na gacchanti.
谓经历过去等划分内的诸法，受苦等名称由命名所构成而是单一存在。说此法若无对该受法部分所有则不可能永存，故示「涅槃亦须依命名说为名」也。所谓「依名称」者，意指由名称决定。意谓惟有该法体分立而无该部分外，彼法必无法出现。由此，名称虽一法相互无称谓，即用名称称之本此不为。如此法系谓「境所名称相无异」也。又谓欲、色法等外境，相应角色亦生，乃名缘决禅中。一切诸缘皆因名称缘故而名显现。此理暗示涅槃中断苦乐苦乐之功能，安宁断灭之效力，故称「性命中无名称」也。由因缘而起的相称谓，即知所有生法之名由名称而来。
‘‘Ruppanaṭṭhenā’’ti etena ruppatīti rūpanti dasseti. Tattha sītādivirodhipaccayasannipāte visadisuppatti ruppanaṃ. Nanu ca arūpadhammānampi virodhipaccayasamāgame visadisuppatti labbhatīti? Saccaṃ labbhati, na pana vibhūtataraṃ. Vibhūtatarañhettha ruppanaṃ adhippetaṃ sītādiggahaṇato. Vuttañhetaṃ ‘‘ruppatīti kho bhikkhave tasmā ‘rūpa’nti vuccati. Kena ruppati? Sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppatī’’tiādi (saṃ. ni. 3.79). Yadi evaṃ kathaṃ brahmaloke rūpasamaññāti? Tatthāpi taṃsabhāvānativattanato hotiyeva rūpasamaññā. Anuggāhakapaccayavasena vā visadisapaccayasannipāteti evamattho veditabbo. ‘‘Yo attano santāne vijjamānassayeva visadisuppattihetubhāvo, taṃ ruppana’’nti aññe. Imasmiṃ pakkhe rūpayati vikāramāpādetīti rūpaṃ. ‘‘Saṅghaṭṭanena vikārāpattiyaṃ ruppana-saddo niruḷho’’ti keci. Etasmiṃ pakkhe arūpadhammesu rūpasamaññāya pasaṅgo eva natthi saṅghaṭṭanābhāvato. ‘‘Paṭighato ruppana’’nti apare. ‘‘Tassāti rūpassā’’ti vadanti, nāmarūpassāti pana yuttaṃ. Yathā hi rūpassa, evaṃ nāmassāpi vedanākkhandhādivasena, madanimmadanādivasena ca vitthārakathā visuddhimagge (visuddhi. 2.456) vuttā evāti. Iti ayaṃ duko kusalattikena saṅgahite sabhāvadhamme pariggahetvā pavattoti.
所谓「色之名」指色法。若以寒为缘而应和相合，则色之现行。然对于非色法亦得因缘合和而现行列何而得？固然现得，却未生出更高等级。所谓更高等级者，乃色法以寒诸缘统摄也。经典言：「色法是故称‘色’，以寒亦是色，以热亦是色」(三藏论书第三卷七十九章)。若如是说，云何梵天界谓色法完全相等？尽管如此，由于其本性限定，却为色同等。须知此等乃后缘所引起和合之显现。有人说色为自我生得所因，有些学者则称色法为色相之生起。此处有人说色法实为统摄之集成，但在非色法中，与色同等无用心连结。因此有人说「色之对境」；亦有人说「色与名色合」是有意义的。正如色法及乃至名色等由受想行所展开，见净道论二四五页载此乃实义。故称此复合因缘，因散合而得彼显现，以方便说明而起作用。诸法合成多有困难，然而以适切分析得此理义并起作用。
Avijjāti avindiyaṃ ‘‘attā, jīvo, itthī, puriso’’ti evamādikaṃ vindatīti avijjā. Vindiyaṃ ‘‘dukkhaṃ, samudayo’’ti evamādikaṃ na vindatīti avijjā. Sabbampi dhammajātaṃ aviditakaraṇaṭṭhena avijjā. Antarahite saṃsāre satte javāpetīti avijjā. Atthato pana sā dukkhādīnaṃ catunnaṃ saccānaṃ sabhāvacchādako sammoho hotīti āha ‘‘dukkhādīsu aññāṇa’’nti . Bhavapatthanā nāma kāmabhavādīnaṃ patthanāvasena pavattataṇhā. Tenāha ‘‘yo bhavesu bhavacchando’’tiādi. Iti ‘‘ayaṃ duko vaṭṭamūlasamudācāradassanatthaṃ gahito.
无明者，谓不知「我、命、男女」等自性称谓见解为明；不知「苦、集」等诸法之实相为无明。诸法随缘生起的无明乃根本。无明之下，众生被生死轮转所覆。意即此无明乃构成四圣谛根本无知，是迷乱。谓欲有生起，亦名生灭之欲。故言：「生起诸欲」等。此辞描绘因苦等四圣谛而生起无明根本之景。
Bhavadiṭṭhīti khandhapañcakaṃ ‘‘attā ca loko cā’’ti gāhetvā taṃ ‘‘bhavissatī’’ti gaṇhanavasena niviṭṭhā sassatadiṭṭhīti attho. Tenāha ‘‘bhavo vuccatī’’tiādi. Bhavissatīti bhavo, tiṭṭhati sabbakālaṃ atthīti attho. Sassatanti sassatabhāvo. Vibhavadiṭṭhīti khandhapañcakameva ‘‘attā’’ti ca ‘‘loko’’ti ca gahetvā taṃ ‘‘na bhavissatī’’ti gaṇhanavasena niviṭṭhā ucchedadiṭṭhīti attho. Tenāha ‘‘vibhavo vuccatī’’tiādi. Vibhavissati vinassati ucchijjatīti vibhavo, ucchedo.
生见，谓以五蕴身心为自我及世界，执著以为常存不变。故称其为有生见。曰「生」，意云久住存续。常见即为常住之相。断见，谓于五蕴身心言自我及世界全无认知，谓其终灭。故称断灭见。曰「灭」即指消散、灭尽之义。
Yaṃ na hirīyatīti yena dhammena taṃsampayuttadhammasamūho, puggalo vā na hirīyati na lajjati, liṅgavipallāsaṃ vā katvā yo dhammoti attho veditabbo. Hirīyitabbenāti upayogatthe karaṇavacanaṃ, hirīyitabbayuttakaṃ kāyaduccaritādidhammaṃ na jigucchatīti attho. Nillajjatāti pāpassa ajigucchanā. Yaṃ na ottappatīti etthāpi vuttanayeneva attho veditabbo. Ottappitabbenāti pana hetuatthe karaṇavacanaṃ, ottappitabbayuttakena ottappassa hetubhūtena kāyaduccaritādināti attho. Hirīyitabbenāti etthāpi vā evameva attho veditabbo. Abhāyanakaākāroti pāpato anuttāsanākāro.
「不生廉耻者」者，谓由正法所缚之法集，或谓此人不生廉耻、不生羞愧，或犯标志的颠倒法，谓此法义应当了解。所谓应生廉耻者，是为应用计度之事——即应生廉耻所缚者，如身业恶行等不可兴起，因此无厌恶之意。所谓不羞愧者，是恶的非厌恶。所谓不生畏惧者，此处亦应如同所得之教义理解。所谓应生畏惧者，乃以因缘说，是因生畏之缘故，身业等应当畏惧。所谓应生廉耻者，此处亦应如是明了。所谓无畏无惧者，指恶道中无憾无惧之状也。
‘‘Yaṃ hirīyatī’’tiādīsu anantaraduke vuttanayena attho veditabbo. Niyakajjhattaṃ jātiādisamuṭṭhānaṃ etissāti ajjhattasamuṭṭhānā. Niyakajjhattato bahibhāvato bahiddhā parasantāne samuṭṭhānaṃ etissāti bahiddhā samuṭṭhānā. Attā eva adhipati attādhipati, ajjhattasamuṭṭhānattā eva attādhipatito āgamanato attādhipateyyā. Lokādhipateyyanti etthāpi eseva nayo. Lajjāsabhāvasaṇṭhitāti pāpato jigucchanarūpena avaṭṭhitā. Bhayasabhāvasaṇṭhitanti tato uttāsanarūpena avaṭṭhitaṃ. Ajjhattasamuṭṭhānāditā ca hirottappānaṃ tattha tattha pākaṭabhāvena vuttā, na pana tesaṃ kadācipi aññamaññavippayogato. Na hi lajjanaṃ nibbhayaṃ, pāpabhayaṃ vā alajjanaṃ atthīti.
当于“生廉耻”等语，通过语意应当明了其义。所谓逆境者，谓出生等内生之因。所谓生境者，谓外生之因从外缘而起。自身为主，主自身者，即内生之生主。依自身所缘，方可有生主。所谓主世者，含义亦为此义。所谓羞耻自性者，谓恶如厌恶之貌所轮转者。所谓畏惧自性者，谓从此产生非乐之貌。内生等因及生廉耻、畏惧之相，于各处显然说明，并无互相排斥。盖羞耻并非无惧、恶怖或无羞愧之义也。
Dukkhanti kicchaṃ, aniṭṭhanti vā attho. Vippaṭikūlagāhimhīti dhammānudhammapaṭipattiyā vilomagāhake. Tassā eva vipaccanīkaṃ duppaṭipatti sātaṃ iṭṭhaṃ etassāti vipaccanīkasāto, tasmiṃ vipaccanīkasāte. Evaṃbhūto ca ovādabhūte sāsanakkame ovādake ca ādarabhāvarahito hotīti āha ‘‘anādare’’ti. Tassa kammanti tassa dubbacassa puggalassa anādariyavasena pavattacetanā dovacassaṃ. Tassa bhāvoti tassa yathāvuttassa dovacassassa atthibhāvo dovacassatā, atthato dovacassameva. Tenevāha ‘‘sā atthato saṅkhārakkhandho hotī’’ti. Cetanāppadhānatāya hi saṅkhārakkhandhassa evaṃ vuttaṃ. Etenākārenāti appadakkhiṇaggāhitākārena. Assaddhiyadussīlyādipāpadhammayogato puggalā pāpā nāma hontīti dassetuṃ ‘‘ye te puggalā assaddhā’’tiādi vuttaṃ. Yāya cetanāya puggalo pāpasampavaṅko nāma hoti, sā cetanā pāpamittatā, cattāropi vā arūpino khandhā tadākārappavattā pāpamittatāti dassento ‘‘sāpi atthato dovacassatā viya daṭṭhabbā’’ti āha.
苦者，谓苦难、苦响之义。所谓违逆难解，指违背法之实践，逆行其义。此逆违乃难度。所谓无尊敬，谓恶行之人无敬爱心。此言无敬者，谓恶人轻慢不恭。其义即恶意贯注之性质所致。又谓『是集是行者』，取其本意作为见证。所谓恶人乃无信心、恶行者之属，谓依其意志为恶遂名恶人。若人以意欲为恶，称之谓恶意也。其中亦含四种如无形界之法，彰显恶意之根由。谓此亦应理解为恶意之如实之义。
‘‘Sukhaṃ vaco etasmiṃ padakkhiṇaggāhimhi anulomasāte sādare puggaleti subbacotiādinā, ‘‘kalyāṇā saddhādayo puggalā etassa mittāti kalyāṇamitto’’tiādinā ca anantaradukassa attho icchitoti āha sovacassatā…pe… vuttapaṭipakkhanayena veditabbā’’ti. Ubhoti sovacassatā, kalyāṇamittatā ca. Tesaṃ khandhānaṃ pavattiākāravisesā ‘‘sovacassatā, kalyāṇamittatā’’ti ca vuccanti, te lokiyāpi honti lokuttarāpīti āha ‘‘lokiyalokuttaramissakā kathitā’’ti.
谓「善言」乃于此转辨中与顺序中所称之敬重者、贤人，乃谓其为善友也。谓善信等者，皆为护持此中诸善友之意义。此言善信等即善友之义，亦随随后识得此义。谓此为善友与善言之不同诸种相，于世间中亦有，且超世间者。谓以世俗现象区分超越之境界亦如是说。
Vatthubhedādinā anekabhedabhinnā taṃtaṃjātivasena ekajjhaṃ katvā rāsito gayhamānā āpattiyova āpattikkhandhā. Tā pana antarāpattīnaṃ aggahaṇe pañcapi āpattikkhandhā āpattiyo, tāsaṃ pana gahaṇe sattapi āpattikkhandhā āpattiyo. ‘‘Imā āpattiyo, ettakā āpattiyo, evañca tesaṃ āpajjanaṃ hotī’’ti jānanapaññā āpattikusalatāti āha ‘‘yā tāsa’’ntiādi. Tāsaṃ āpattīnanti tāsu āpattīsu. Tattha yaṃ sambhinnavatthukāsu viya ṭhitāsu, duviññeyyavibhāgāsu ca āpattīsu asaṅkarato vavatthāna, ayaṃ visesato āpattikusalatāti dassetuṃ dutiyaṃ āpattiggahaṇaṃ kataṃ. Sahakammavācāyāti kammavācāya saheva. Āpattito vuṭṭhāpanapayogatāya kammabhūtā vācā kammavācā, tathābhūtā anusāvanavācā ceva ‘‘passissāmī’’ti evaṃ pavattavācā ca. Tāya kammavācāya saddhiṃ samakālameva ‘‘imāya kammavācāya ito āpattito vuṭṭhānaṃ hoti, hontañca paṭhame vā tatiye vā anusāvaneyyakārappatte, ‘saṃvarissāmī’ti vā pade pariyosite hotī’’ti evaṃ taṃ taṃ āpattīhi vuṭṭhānaparicchedaparijānanapaññā āpattivuṭṭhānakusalatā. Vuṭṭhānanti ca yathāpannāya āpattiyā yathā tathā anantarāyatāpādanaṃ, evaṃ vuṭṭhānaggahaṇeneva desanāyapi saṅgaho siddho hoti.
因材性与根本差别，归于某一大类，因其重叠附着，故集结为法集或罪集。此中，可分为五种罪集之罪状，为初断所犯；又为七种罪集，为初断之集。所谓此等罪及罪损，皆知罪善也，谓「彼此罪」之意。此罪之集，谓于诸异质物上安立，分二分断之罪集，不相混淆，此乃罪善之特殊分别，为二集之说明。所谓同业言，谓同行为之业言。罪者，谓因罪行所造之言业，复及依教诫语，谓「我当禁止」等随行为言。以此同业言，同时发生，谓因彼行为所犯罪行现前，且初、三时若有警戒，则令其止。谓以此种罪行之分别澄清罪犯之善，谓罪的现前及罪罪恶之智慧。所谓现前者，义谓现时由于罪集而随时现起之后果，故现前集结，依如理修习，授受法语时亦生现前。故以此现前罪的集结而成就教化。
‘‘Ito pubbe parikammaṃ pavattaṃ, ito paraṃ bhavaṅga majjhe samāpattī’’ti evaṃ samāpattīnaṃ appanāparicchedajānanapaññā samāpattikusalatā. Vuṭṭhāne kusalabhāvo vuṭṭhānakusalatā, pageva vuṭṭhāna paricchedakaraṃ ñāṇaṃ. Tenāha ‘‘yathāparicchinnasamayavasenevā’’tiādi. Vuṭṭhānasamatthāti vuṭṭhāpane samatthā.
谓前者因果业已发生，后者由该因果于其中转变。谓此因果连贯之智，谓集结之善。谓现前善者乃现前善意，为现前善之分别。故谓「如同分断业因缘所现时」等。谓现前能胜任者，谓善于现行教化之事者。
‘‘Dhātukusalatā’’ti ettha pathavīdhātuādayo, sukhadhātuādayo, kāmadhātuādayo ca dhātuyo etāsveva antogadhāti etāsu kosalle dassite tāsupi kosallaṃ dassitameva hotīti ‘‘aṭṭhārasa dhātuyo cakkhudhātu…pe… manoviññāṇadhātū’’ti vatvā ‘‘aṭṭhārasannaṃ dhātūnaṃ sabhāvaparicchedakā’’ti vuttaṃ. Tattha sabhāvaparicchedakāti yathābhūtasabhāvāvabodhinī. ‘‘Savanapaññā dhāraṇapaññā’’tiādinā paccekaṃ paññā-saddo yojetabbo. Dhātūnaṃ savanadhāraṇapaññā sutamayā, itarā bhāvanāmayā. Tatthāpi sammasanapaññā lokiyā. Vipassanā paññā hi sā, itarā lokuttarā. Lakkhaṇādivasena, aniccādivasena ca manasikaraṇaṃ manasikāro, tattha kosallaṃ manasikārakusalatā. Taṃ pana ādimajjhapariyosānavasena tidhā bhinditvā dassento ‘‘sammasanapaṭivedhapaccavekkhaṇapaññā’’ti āha. Sammasanapaññā hi tassā ādi, paṭivedhapaññā majjhe, paccavekkhaṇapaññā pariyosānaṃ.
所谓“善于分辨诸界”，此中指地界等诸界、受界等诸界、欲界等诸界，这些界即为此类的内在界。若示现这些界的分别境，则称为善于分辨。经中宣说“十八界，即眼界……意识界”等之后称“这十八界是分别事相的”，即能如实洞察其本质。本质分别者，是指有如实的自性觉知。所谓“听闻智慧、持守智慧”等，为各别的智慧名称。诸界的听闻持守智慧属于以听闻为根基，其他则属依修习而生。此中且承认，有世间智慧。但观慧则是超世间智慧。就其特征及无常等类别作念，是此处所谓的分别心念善巧。此善巧以分别为初、中、终三段，以之分别释说，故称为“分别体会、专注察观”的智慧。分别智慧为其初，体会智慧居中，察观智慧为终了。
Āyatanānaṃ ganthato ca atthato ca uggaṇhanavasena tesaṃ dhātulakkhaṇādivibhāgassa jānanapaññā uggahajānanapaññā. Sammasanapaṭivedhapaccavekkhaṇavidhino jānanapaññā manasikārajānanapaññā. Yasmā āyatanānipi atthato dhātuyova manasikāro ca uggaṇhanādivasena tesameva manasikāravidhi , tasmā dhātukusalatādikā tissopi kusalatā ekadese katvā dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Savanaṃ viya uggaṇhanapaccavekkhaṇānipi parittañāṇakattukānīti āha ‘‘savana uggahaṇapaccavekkhaṇā lokiyā’’ti. Ariyamaggakkhaṇe sammasanamanasikārānaṃ nipphatti pariniṭṭhānanti tesaṃ lokuttaratāpariyāyopi labbhatīti vuttaṃ ‘‘sammasanamanasikārā lokiyalokuttaramissakā’’ti. Paccayadhammānaṃ hetuādīnaṃ attano paccayuppannānaṃ hetupaccayādibhāvena paccayabhāvo paccayākāro, so pana avijjādīnaṃ dvādasannaṃ paṭiccasamuppādaṅgānaṃ vasena dvādasavidhoti āha ‘‘dvādasannaṃ paccayākārāna’’nti. Uggahādivasenāti uggahamanasikārasavanasammasanapaṭivedhapaccavekkhaṇavasena.
又就诸入处整体与各别的义理而加以把握，此称知诸界义理分别的智慧，即起知与生起知。分别体会、专注察观之法中，知者为了解，知心分别法也。因为诸入处本质如界般，心念对诸界的分别亦如对诸义理的分别，因其心念法相同，故对界的善巧等三种善巧之一，亦可归纳为一处而示说，故言“另有……”。如听闻亦是把握、体证、察观的智慧，聆听、把握、察观皆为世俗法。说“听闻把握察观属世间法”。在圣道修习时，分别心念趋于消除而成就完满，因而得超世间境界，故有“分别心念有世俗与超世俗二种说”。关于缘起法中十二因缘的因缘相、条件性等，引为所以，称这些因缘相为因缘体、因缘相状。此处“十二因缘体”意谓十二因缘诸法真实之自性。由无明等十二缘起法相因缘所成，故说有十二种因缘相。所谓“把握等起”为听闻、把握、分别、体会、察观之，并由此成就。
Ṭhānañceva tiṭṭhati phalaṃ tadāyattavuttitāyāti kāraṇañca hetupaccayabhāvena karaṇato nipphādanato. Tesaṃ sotaviññāṇādīnaṃ. Etasmiṃ duke attho veditabboti sambandho. Ye dhammā yassa dhammassa kāraṇabhāvato ṭhānaṃ, teva dhammā taṃvidhurassa dhammassa akāraṇabhāvato aṭṭhānanti paṭhamanaye phalabhedena tasseva dhammassa ṭhānāṭṭhānatā dīpitā; dutiyanaye pana abhinnepi phale paccayadhammabhedena tesaṃ ṭhānāṭṭhānatā dīpitāti ayametesaṃ viseso. Na hi kadāci ariyā diṭṭhisampadā niccaggāhassa kāraṇaṃ hoti, akiriyatā pana siyā tassa kāraṇanti.
处所亦即立足点，果报为专属所言，即作因缘之因而生起，归结于此。此中如耳识等。于此二义中须分别所指，所谓关系，诸法因其所以立足点故称立足点，反之无因之法称无因之立足点。在第一义中依果报差别而称同一法有多处立所，第二义则是在不变之果中依缘法差别亦有多处立所，故为其特征。圣者智慧之具足，不以常住执为因，定须能作因者为因。
Ujuno bhāvo ajjavaṃ, ajimhatā akuṭilatā avaṅkatāti atthoti tamatthaṃ anajjavapaṭikkhepamukhena dassetuṃ ‘‘gomuttavaṅkatā’’tiādi vuttaṃ. Svāyaṃ anajjavo bhikkhūnaṃ yebhuyyena anesanāya, agocaracāritāya ca hotīti āha ‘‘ekacco hi…pe… caratī’’ti. Ayaṃ gomuttavaṅkatā nāma ādito paṭṭhāya yāva pariyosānā paṭipattiyā vaṅkabhāvato. Purimasadisoti paṭhamaṃ vuttabhikkhusadiso. Candavaṅkatā nāma paṭipattiyā majjhaṭṭhāne vaṅkabhāvāpattito. Naṅgalakoṭivaṅkatā nāma pariyosāne vaṅkabhāvāpattito. Idaṃ ajjavaṃ nāma sabbatthakameva ujubhāvasiddhito. Ajjavatāti ākāraniddeso, yenākārenassa ajjavo pavattati, tadākāraniddesoti attho. Lajjatīti lajjī, hirimā, tassa bhāvo lajjavaṃ, hirīti attho. Lajjā etassa atthīti lajjī yathā ‘‘mālī, māyī’’ti ca, tassa bhāvo lajjībhāvo, sā eva lajjā.
“正直之法”谓心性端正、无欺诈、无扭曲、无邪曲。为说明实质真相，称为“正直且通畅”。比库中，由于无欺诈及不施行不洁行为，故称“有些……行”。所谓“正直且通畅”指由起始至结束，修习路径中皆无偏邪。初段称为前行善法，居中称为中间段倾邪曲，终末称为终段倾邪曲。此正直为普遍的顺直性。正直含义为形态表示，指生起之因缘形态。害羞谓羞愧心，为此心性，谓“羞愧”，此称“羞愧心”者为其义。
Parāparādhādīnaṃ adhivāsanakkhamaṃ adhivāsanakhanti. Sucisīlatā soraccaṃ. Sā hi sobhanakammaratatā, suṭṭhu vā pāpato oratabhāvo viratatā soraccaṃ. Tenāha ‘‘suratabhāvo’’ti.
他人所犯之罪等具忍耐能力称为忍受之忍。洁净守戒即为威仪端正。洁净守戒者则为美善之功德习，善恶之境界皆能断除，而故称为“威仪端正”。
‘‘Nāmañca rūpañcā’’tiādīsu ayaṃ aparo nayo – nāmakaraṇaṭṭhenāti aññaṃ anapekkhitvā sayameva attano nāmakaraṇasabhāvatoti attho. Yañhi parassa nāmaṃ karoti, tassa ca tadapekkhattā aññāpekkhaṃ nāmakaraṇanti nāmakaraṇasabhāvatā na hoti, tasmā mahājanassa ñātīnaṃ, guṇānañca sāmaññanāmādikārakānaṃ nāmabhāvo nāpajjati. Yassa ca aññehi nāmaṃ karīyati, tassa ca nāmakaraṇasabhāvatā natthīti, natthiyeva nāmabhāvo. Vedanādīnaṃ pana sabhāvasiddhattā vedanādināmassa nāmakaraṇasabhāvato nāmatā vuttā. Pathavīādi nidassanena nāmassa sabhāvasiddhataṃyeva nidasseti, na nāmabhāvasāmaññaṃ, niruḷhattā pana nāma-saddo arūpadhammesu eva vattati, na pathavīādīsūti na tesaṃ nāmabhāvo. Na hi pathavīādināmaṃ vijahitvā kesādināmehi rūpadhammānaṃ viya vedanādināmaṃ vijahitvā aññena nāmena arūpadhammānaṃ voharitabbena piṇḍākārena pavatti atthīti.
所谓“名称及色相”等，是另一种理解，即指名称是就某名义而言，不依赖他物而自成名称本性。若对他物赋名，则因缘外缘之故，不能称为自身名称，故大众皆无亲属及品德等以名称起因之自性，名称性不可生。如以他名称呼，则不具名称自性，是抹灭名称性。感受等因自性故名，即感受名称自性谓名称。以地等为例证，指出名称具自性，而非由名称性的一般义起，却名称词多用来指非形相之法，非地等名称，不应如地等而有名称。绝非废弃地等名而用佛教色法等名称名感受等非色法也不可。
Atha vā rūpadhammā cakkhādayo rūpādayo ca, tesaṃ pakāsakapakāsitabbabhāvato vināpi nāmena pākaṭā honti, na evaṃ arūpadhammāti te adhivacanasamphasso viya nāmāyattaggahaṇīyabhāvena ‘‘nāma’’nti vuttā. Paṭighasamphasso ca na cakkhādīni viya nāmena vinā pākaṭoti ‘‘nāma’’nti vutto, arūpatāya vā aññanāmasabhāgattā saṅgahitoyaṃ, aññaphassasabhāgattā vā. Vacanatthopi hi rūpayatīti rūpaṃ, nāmayatīti nāmanti idha pacchimapurimānaṃ sambhavati. Rūpayatīti vināpi nāmena attānaṃ pakāsetīti attho. Nāmayatīti nāmena vinā apākaṭabhāvato attano pakāsakaṃ nāmaṃ karotīti attho. Ārammaṇādhipatipaccayatāyāti satipi rūpassa ārammaṇādhipatipaccayabhāve na taṃ paramassāsabhūtaṃ nibbānaṃ viya sātisayaṃ nāmanabhāvena paccayoti nibbānameva ‘‘nāma’’nti vuttaṃ.
或者色法及眼等诸根、色等诸法，由于必须被分别显示和揭示的性质，即使没有名称，也具有具体显现，不是这样的一切非色法。故此，这些名称与之相关的词义相依，与它们的定义相接，故称为“名”。又心所感触中断时亦不如眼等诸根无名无相般显著，故亦称为“名”，表示它们是不显现的。由于非色法有其他名称部分的集合，还有与他感受部分相关联的存在。就文字意义而言，色受意的“色”是指色，名受意的“名”是指名称，前后是相依而生的。色的意义是在无名称时也能显现自身，名称的意义是无显现时通过名字使其显现。依赖入境的主导故称，有念支所依，与那超越一切的涅槃非二故不同，涅槃是常住不变，名称是依止于念受的缘故，所以称为“名”。
‘‘Avijjāca bhavataṇhā cā’’ti ayaṃ duko sattānaṃ vaṭṭamūlasamudācāradassanattho. Samudācaratīti hi samudācāro, vaṭṭamūlameva samudācāro vaṭṭamūlasamudācāro, vaṭṭamūladassanena vā vaṭṭamūlānaṃ pavatti dassitā hotīti vaṭṭamūlānaṃ samudācāro vaṭṭamūlasamudācāro, taṃdassanatthoti attho.
“无明与生存之渴”是众生苦难轮回的根本缘起与因缘的显现之意。所谓因缘显现即因缘作用，根本缘起即是因缘作用的根本。所谓根本缘起的显现，是指因缘根本部分的开展和显现，因缘根本的表现之义，即是缘起的显现之义。
Ekekasmiñca ‘‘attā’’ti ca ‘‘loko’’ti ca gahaṇavisesaṃ upādāya ‘‘attā ca loko cā’’ti vuttaṃ, ekaṃ vā khandhaṃ ‘‘attā’’ti gahetvā aññaṃ attano upabhogabhūtaṃ ‘‘loko’’ti gaṇhantassa, attano attānaṃ ‘‘attā’’ti gahetvā parassa attānaṃ ‘‘loko’’ti gaṇhantassa vā vasena ‘‘attā ca loko cā’’ti vuttaṃ.
“我者”与“世界者”之寓意，针对执取有所分别，谓“我与世界”二者为执著对象，取一蕴为“我”，余蕴作为自身所用为“世界”。或取自身为“我”，他人自身即为“世界”而依存，故有“我即世界”之说。
Saha sikkhitabbo dhammo sahadhammo, tattha bhavaṃ sahadhammikaṃ, tasmiṃ sahadhammike. Dovacassa-saddato āya-saddaṃ anaññattaṃ katvā ‘‘dovacassāya’’nti vuttaṃ, dovacassassa vā ayanaṃ pavatti dovacassāyaṃ. Āsevantassāpi anusikkhanā ajjhāsayena bhajanāti āha ‘‘sevanā…pe… bhajanā’’ti. Sabbatobhāgena bhatti sambhatti.
应当与相应法共修之法，是相应法所具生起之本体，此中“生起”乃相应法之所具。谓用双音之词由年数限定，即“二年之中”之意，亦指二年之经历。所谓奉行深入修习者，谓以专心正念奉持之义，谓供养……皆能成就各方面的供养。
Saha kammavācāyāti abbhānatiṇavatthārakakammavācāya, ‘‘ahaṃ bhante itthannāmaṃ āpattiṃ āpajji’’ntiādikāya ca saheva. Saheva hi kammavācāya āpattivuṭṭhānañca paricchijjati, ‘‘paññattilakkhaṇāya āpattiyā vā kāraṇaṃ vītikkamalakkhaṇaṃ kāyakammaṃ, vacīkammaṃ vā, vuṭṭhānassa kāraṇaṃ kammavācā’’ti kāraṇena saha phalassa jānanavasena ‘‘saha kammavācāyā’’ti vuttaṃ.‘‘Saha kammavācāyā’’ti. Iminā nayena saha parikammenāti etthāpi attho veditabbo.
所谓俱行语者，即对方便助事之语言行为，譬如‘我尊者得了女名状态’等。此类语行为引起斥责之缘起，谓“得罪之行”及其产生原因为非善作行，无论身业或语业，故谓之“俱行语”。亦谓依此方便作业之义，须体认为“俱行语”。如此引导方能明了此义。
Dhātuvisayā sabbāpi paññā dhātukusalatā. Tadekadesā manasikārakusalatāti adhippāyena purimapadepi sammasanapaṭivedhapaññā vuttā. Yasmā pana nippariyāyato vipassanādipaññā eva manasikārakosallaṃ, tasmā ‘‘tāsaṃyeva dhātūnaṃ sammasanapaṭivedhapaccavekkhaṇapaññā’’ti vuttaṃ.
诸法界的智能皆为业界之能智。谓专注于一境界之慧敏，依此慧眼得见深妙现象，称为细微专注之智慧。因诸智慧之中最究竟者为观智及般涅槃智慧，能显达诸法真实故称为“诸法界智慧”亦即对诸法之细致体认与洞见慧解。
Āyatanavisayā sabbāpi paññā āyatanakusalatāti dassento ‘‘dvādasannaṃ āyatanānaṃ uggahamanasikārajānanapaññā’’ti vatvā puna ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Dvīsupi vā padesu vācuggatāya āyatanapāḷiyā, dhātupāḷiyā ca manasikaraṇaṃ manasikāro. Tathā uggaṇhantī, manasi karontī , tadatthaṃ suṇantī, ganthato ca atthato ca dhārentī, ‘‘idaṃ cakkhāyatanaṃ nāma, ayaṃ cakkhudhātu nāmā’’tiādinā sabhāvato, gaṇanato ca paricchedaṃ jānantī ca paññā uggahapaññādikā vuttā. Manasikārapade pana catubbidhāpi paññā uggahoti tato pavatto aniccādimanasikāro ‘‘uggahamanasikāro’’ti vutto. Tassa jānanaṃ pavattanameva, ‘‘yathā pavattaṃ vā uggahaṃ, evameva pavatto uggaho’’ti jānanaṃ uggahajānanaṃ. ‘‘Manasikāro evaṃ pavattetabbo, evañca pavatto’’ti jānanaṃ manasikārajānanaṃ. Tadubhayampi ‘‘manasikārakosalla’’nti vuttaṃ. Uggahopi hi manasikārasampayogato manasikāraniruttiṃ laddhuṃ arahati. Yo ca manasikātabbo, yo ca manasikaraṇūpāyo, sabbo so ‘‘manasikāro’’ti vattuṃ vaṭṭati, tattha kosallaṃ manasikārakusalatāti. Sammasanaṃ paññā, sā maggasampayuttā aniccādisammasanakiccaṃ sādheti niccasaññādipajahanato. Manasikāro sammasanasampayutto, so tattheva aniccādimanasikārakiccaṃ maggasampayutto sādhetīti āha ‘‘sammasanamanasikārā lokiyalokuttaramissakā’’ti. ‘‘Iminā paccayenidaṃ hotī’’ti evaṃ avijjādīnaṃ saṅkhārādipaccayuppannassa paccayabhāvajānanaṃ paṭiccasamuppādakusalatā.
关于六入境界的缘起，诸种智慧皆是六入境界善巧智慧的分别显现，称为“十二入境的起立与注意所生智慧”。之后又说“以及其他”等。二者皆从语言上出发，称六入境的巴利文为「入境」，元素为「界」，注意为「注意」。因此，智慧称为起立智慧。智慧的功能是起立、注意，心所针对该境界产生分别，听闻其意，关联和持守其节处与义理，此即对诸境名相本性及其分类的了知。注意字又有四种智慧的起立，即无常等的注意，故称“起立注意”。这般知见依起立而生，称“智慧依起立知”，即“注意应如此起立，且如此生起”，称为“注意知”。两者合称“注意巧慧”。起立注意联合能促成注意的语言表达。凡应注意者，及注意的缘由，皆称之“注意”，其中巧慧即注意的善巧。智慧整体指的是法之道，用以完成有关无常等正见之修习，摒除常见。注意与正见相应，能够完成无常等之注意工作，具足正法道理，故云“正见注意者，世间世出世间均应如是”，此缘故明了无明等烦恼所生之有为法及缘起的智慧能。如上解释六入境相关智慧之缘起。
Adhivāsanaṃ khamanaṃ. Tañhi paresaṃ dukkaṭaṃ duruttañca paṭivirodhākaraṇena attano upari āropetvā vāsanaṃ ‘‘adhivāsana’’nti vuccati. Acaṇḍikkanti akujjhanaṃ. Domanassavasena paresaṃ akkhīsu assūnaṃ anuppādanā anassuropo. Attamanatāti sakamanatā. Cittassa abyāpanno sako manobhāvo attamanatā. Cittanti vā cittappabandhaṃ ekattena gahetvā tassa antarā uppannena pītisahagatamanena sakamanatā. Attamano vā puggalo, tassa bhāvo attamanatā, sā na sattassāti puggaladiṭṭhinivāraṇatthaṃ ‘‘cittassā’’ti vuttaṃ. Adhivāsanalakkhaṇā khanti adhivāsanakhanti. Sucisīlatā soraccaṃ. Sā hi sobhanakammaratatā. Suṭṭhu pāpato oratabhāvo viratatā soraccaṃ. Tenāha ‘‘suratabhāvo’’ti.
“所依”即宽恕。以宽恕将他人之恶行与恶语的反对拒斥加诸自心，即称“所依”。“不动摇”意指不动摇之心态。由于忧愁烦恼未生起而未造作他人恶行恶语，及不生起愤怒等心，是为“不动摇”。“心所”是指心之所束缚，紧密结合成一体，当其中心所生起安适喜悦时，即为不动摇。所谓“不动摇者”，为某人心之本性，非指其个人，与十法门中“心所”的否定有关，故称“心所”。所依之特征即宽恕，宽恕即所依之功用。清净戒律行为是明净。此为美好功德的快乐。与恶事相反，远离恶行亦为明净。由此故称为“明净之性”。
Sakhilo vuccati saṇhavāco, tassa bhāvo sākhalyaṃ, saṇhavācatā. Taṃ pana byatirekamukhena vibhāventī yā pāḷi pavattā, taṃ dassento ‘‘tattha katamaṃ sākhalya’’ntiādimāha. Tattha aṇḍakāti sadosavaṇe rukkhe niyyāsapiṇḍiyo, ahicchattakādīni vā uṭṭhitāni ‘‘aṇḍakānī’’ti vadanti . Pheggurukkhassa pana kuthitassa aṇḍāni viya uṭṭhitā cuṇṇapiṇḍiyo, gaṇṭhiyo vā aṇḍakā. Idha pana byāpajjanakakkasādibhāvato aṇḍakapakatibhāvena vācā ‘‘aṇḍakā’’ti vuttā. Padumanāḷaṃ viya sotaṃ ghaṃsayamānā pavisantī kakkasā daṭṭhabbā. Kodhena nibbattattā tassa parivārabhūtā kodhasāmantā. Pure saṃvaddhanārī porī, sā viya sukumārā mudukā vācā porī viyāti porī. Tatthāti ‘‘bhāsitā hotī’’ti vuttāya kiriyāyātipi yojanā sambhavati, tattha vācāyāti vā. ‘‘Saṇhavācatā’’tiādinā taṃ vācaṃ pavattayamānaṃ cetanaṃ dasseti. Sammodakassa puggalassa mudukabhāvo maddavaṃ sammodakamudukabhāvo. Āmisena alabbhamānena, tathā dhammena cāti dvīhi chiddo. Āmisassa, dhammassa ca alābhena attano parassa ca antare sambhavantassa hi chiddassa vivarassa bhedassa paṭisantharaṇaṃ pidahanaṃ saṅgaṇhanaṃ paṭisanthāro. Taṃ sarūpato, paṭipattito ca pāḷidassanamukhena vibhāvetuṃ ‘‘abhidhammepī’’tiādimāha. Aggaṃ aggahetvāti aggaṃ attano aggahetvā. Uddesadānanti pāḷiyā, aṭṭhakathāya ca uddisanaṃ. Pāḷivaṇṇanāti pāḷiyā atthavaṇṇanā. Dhammakathākathananti sarabhaññasarabhaṇanādivasena dhammakathanaṃ.
“仓促语”是指粗野语言，其本性为粗俗，无礼。用反义方法分说，指出“何谓粗俗”：如鸟巢中摇晃的果实，或树上突出的蜂巢等，皆称为“果席”。破坏者如蟑螂一类因颗粒状物品而显粗俗，语言因此称为“仓促语”。如莲花梗被流水冲踏倒伏，蟑螂等昆虫出没，显现憎恨等情绪。昔日强势之妇女柔弱如莲花，言语之害因而如妇女柔弱。此处述“言说”为谓言行为界限由此起，谓为“仓促语”者，是言语之行为反映心性。欢悦者之柔软状态为柔和，如吞入之食物易化，两者相断即不宜得。以未得食物及法来比喻自身与他者间断绝，阻断聚集、隔离、隔绝，故谓“此为表相”。为明确说明可用巴利语文法来分解此等含义称为“佛法注释”者。取要本义即“专注自身力量”。“教导”即对经典注释。注释与讲述佛法亦如剑锋俐器般精妙无加。
Karuṇāti karuṇābrahmavihāramāha. Karuṇāpubbabhāgoti tassa pubbabhāgaupacārajjhānaṃ vadati. Pāḷipade pana yā kāci karuṇā ‘‘karuṇā’’ti vuttā, karuṇācetovimuttīti pana appanāppattāva. Mettāyapi eseva nayo. Suci-saddato bhāve yya-kāraṃ, i-kārassa ca e-kārādesaṃ katvā ayaṃ niddesoti āha ‘‘soceyyanti sucibhāvo’’ti. Hotu tāva sucibhāvo soceyyaṃ, tassa pana mettāpubbabhāgatā kathanti āha ‘‘vuttampi ceta’’ntiādi.
“慈悲”意指慈悲在梵天之居。所谓慈悲之初分成，指前段安住禅定。巴利语中某一“慈悲”即为“慈悲”，其心念解脱，得以安定。此中“慈悲”也有安住之意。如同以纯净善说之语或手势等特意示现，称作“婉说”，意谓“应当悲悯或救护之心”，此所谓“慈悲之本分”。若成就此心，即为应当显现之善念力量，故有“应当悲悯心”之称。
Muṭṭhā sati etassāti muṭṭhassati, tassa bhāvo muṭṭhassaccaṃ, satipaṭipakkho dhammo, na satiyā abhāvamattaṃ . Yasmā paṭipakkhe sati tassa vasena sativigatā vippavutthā nāma hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘sativippavāso’’ti. ‘‘Assatī’’tiādīsu a-kāro paṭipakkhe daṭṭhabbo, na sattapaṭisedhe. Udake lābu viya yena cittaṃ ārammaṇe pilavantā viya tiṭṭhati, na ogāhati, sā pilāpanatā. Yena gahitampi ārammaṇaṃ sammussati na sarati, sā sammussanatā. Yathā vijjāpaṭipakkhā avijjā vijjāya pahātabbato, evaṃ sampajaññapaṭipakkhaṃ asampajaññaṃ, avijjāyeva.
“放下念”意谓放下念，乃放下念之真实作用，是念的对治法，非念之缺乏。因放下念故，念未起时称为念不起，故称作“念不起”。“不起念”的反义形态应当显现于对治法，非指不存在念头。譬如水面之波动，心中所兴之情感如波浪起伏，非浸没其中，称为“波浪心”。集聚进入根处亦复如是，故称为“心集聚”，意为聚丝聚集。正如智慧之对治无明时，智慧接替无明被提出，乃至念的对治无念产生。
Indriyasaṃvarabhedoti indriyasaṃvaravināso. Appaṭisaṅkhāti apaccavekkhitvā ayoniso ca āhāraparibhoge ādīnavānisaṃse avīmaṃsitvā.
“根制破坏”意谓根制消灭。少有所注者，表明未留心正当之食物所致之障碍，导致有害身心之不善境界入侵，却未觉察而怠惰。
Appaṭisaṅkhāyāti itikattabbatāsu appaccavekkhaṇāya nāmaṃ. Aññāṇaṃ appaṭisaṅkhāta nimittaṃ . Akampanañāṇanti tāya anabhibhavanīyaṃ ñāṇaṃ, tattha tattha paccavekkhaṇāñāṇañceva paccavekkhaṇāya muddhabhūtaṃ lokuttarañāṇañca. Nippariyāyato maggabhāvanā bhāvanā nāma, yā ca tadatthā, tadubhayañca bhāventasseva icchitabbaṃ, na bhāvitabhāvanassāti vuttaṃ ‘‘bhāventassa uppannaṃ bala’’nti. Tenāha ‘‘yā kusalānaṃ dhammānaṃ āsevanā bhāvanā bahulīkamma’’nti.
「缺乏观想」因其依止于断除一切观念之事，故名。所谓『缺乏认识』是指未曾涵盖的缘起。所谓『无动搖智』者，为不能被他物所惑乱之智慧，其内涵包含即时之内观智慧及超越世间之智慧。所谓『圆满的道之修习』称为修习，所缘即为其修行对象，修习者应当意乐于二者，而非修成之力。故言『修习者所生的力量』。因此又说：「勤修善法者，修习甚多。」
Kāmaṃ sampayuttadhammesu thirabhāvopi balaṭṭho eva, paṭipakkhehi pana akampanīyatā sātisayaṃ balaṭṭhoti vuttaṃ ‘‘assatiyā akampanavasenā’’ti. Paccanīkadhammasamanato samatho samādhi. Aniccādinā vividhenākārena dassanato vipassanā paññā . Taṃ ākāraṃ gahetvāti samādhānākāraṃ gahetvā. Yenākārena pubbe alīnaṃ anuddhataṃ majjhimaṃ bhāvanāvīthipaṭipannaṃ hutvā cittaṃ samāhitaṃ hoti, taṃ ākāraṃ gahetvā sallakkhetvā. Nimittavasenāti kāraṇavasena. ‘‘Eseva nayo’’ti iminā paggahova taṃ ākāraṃ gahetvā puna pavattetabbassa paggāhassa nimittavasena paggāhanimittanti imamatthaṃ atidisati, tassattho samathe vuttanayānusārena veditabbo. Paggāho vīriyaṃ kosajjapakkhato cittassa patituṃ adatvā paggaṇhanato. Avikkhepo ekaggatā vikkhepassa uddhaccassa paṭipakkhabhāvato. Paṭisaṅkhānakiccanibbattibhāvato lokuttaradhammānaṃ paṭisaṅkhānabalabhāvo, tathā pubbe pavattākārasallakkhaṇavasena samathapaggāhānaṃ upari pavattisabbhāvato samathanimittadukassapi missakatā vuttā.
对于与欲乐相应之境界，虽其性稳固仍被视为最强；而在逆境中，则称『无动搖意念』为正念最盛。紧邻境界相合同于安定是禅定，觉知无常等多种理由而显现的是观慧。『取其形相』者，即持定心。以何种缘故，曾于前行已废之中道修行道路上聚心恳愿，心能定著，则即取其形相予以标识。所谓依缘相，即依据因缘。『此乃引导』指此所执形相，作为再次动用之引导缘相，意由禅定所说应当观察。引导即力气，作为心向困苦的克服与把持。正念不散，专注灭掉动乱的反面。由于思维回顾之功，超越世间法有反思之力，故禅定引导虽粗略，亦实不虚。
Yathāsamādinnassa sīlassa bhedakaro vītikkamo. Sīlavināsako asaṃvaro. Sammādiṭṭhivināsikāti ‘‘atthi dinna’’ntiādi (ma. ni. 1.441; 2.94; vibha. 793) nayappavattāya sammādiṭṭhiyā dūsikā.
正如持戒之人因犯戒而堕落，违犯戒律的人是不守戒的人；而因破坏正见而堕落者，此即所谓『存于有与无说中的正见敌人』，见于《中部尼》一四四一节、《相应部》七九三节等，意指因偏差正见而生诸恶。
Sīlassasampādanaṃ nāma sabbabhāgato tassa anūnatāpādananti āha ‘‘sampādanato paripūraṇato’’ti. Pāripūrattho hi sampadā-saddoti. Mānasikasīlaṃ nāma sīlavisodhanavasena abhijjhādippahānaṃ. Diṭṭhipāripūribhūtaṃ ñāṇanti atthikadiṭṭhiādisammādiṭṭhiyā pāripūribhāvena pavattaṃ ñāṇaṃ.
所谓持戒成就，是指身心各部分至少未违其戒语，即称“成就且完备”。所谓完备，是成就的完整含义。所谓正意戒，是指通过戒净化，离贵贪瞋染。这智慧称谓“以正见浸润而完备”的般若知识，即根据义理正见而彰显的智慧。
Visuddhiṃpāpetuṃ samatthanti cittavisuddhiādiuparivisuddhiyā paccayo bhavituṃ samatthaṃ. Suvisuddhameva hi sīlaṃ tassā padaṭṭhānaṃ hotīti. Visuddhiṃ pāpetuṃ samatthaṃ dassananti ñāṇadassanavisuddhiṃ, paramatthavisuddhinibbānañca pāpetuṃ upanetuṃ samatthaṃ kammassakatāñāṇādisammādassanaṃ . Tenāha ‘‘abhidhamme’’tiādi. Ettha ca ‘‘idaṃ akusalaṃ kammaṃ no sakaṃ, idaṃ pana kammaṃ saka’’nti evaṃ byatirekato anvayato ca kammassakatājānanañāṇaṃ kammassakatāñāṇaṃ. Tenāha ‘‘ettha cā’’tiādi. ‘‘Parena katampī’’ti idaṃ nidassanavasena vuttaṃ yathā parena kataṃ, evaṃ attanā katampi sakakammaṃ nāma na hotīti. Attanā vā ussāhitena parena kataṃpīti evaṃ vā attho daṭṭhabbo. Yañhi taṃ parassa ussāhanavasena kataṃ, tampi sakakammaṃ nāma hotīti ayañhettha adhippāyo. Atthabhañjanatoti diṭṭhadhammikādisabbaatthavināsanato. Atthajananatoti idhalokatthaparalokatthaparamatthānaṃ uppādanato. Ārabbhakāle ‘‘aniccaṃ dukkhaṃ anattā’’ti pavattampi vacīsaccañca lakkhaṇāni paṭivijjhantaṃ vipassanāñāṇaṃ anulometi tattheva paṭivijjhanato. Paramatthasaccañca nibbānaṃ na vilometi na virodheti ekanteneva sampāpanato.
能成就清净者，因依赖心净等清净之所，故能成就。诚如此，戒乃其根基。称能成就清净的显示者，是智慧见的净化，亦能成就究竟清净即涅槃，以及引导至涅槃的善业与智慧觉知。故言「此即阿毗达摩等所说」。又有言「此不善业非自有，彼善业自有」，为以分别之理显释业能知即随业知识。故言「及彼」，并如所说「他人作亦如自作业不然」，是以他人为业激发自己并非同业，此为约理。所谓破坏义者，是指破坏存在等一切义理。所谓生义者，是指此世他世及最高究竟义的生起。初心之时，即使言「无常、苦、无我」三相之显现与真语，观慧之知则深刻使此信受，自然未违真理。究竟真理与涅槃相契合，绝无抵触，纯然了结。
Ñāṇadassananti ñāṇabhūtaṃ dassanaṃ, tena maggaṃ vadati. Taṃsampayuttameva vīriyanti paṭhamamaggasampayuttaṃ vīriyamāha. Sabbāpi maggapaññā diṭṭhivisuddhiyevāti dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Ayameva ca nayo abhidhammapāḷiyā (dha. sa. 550) sametīti dassento ‘‘abhidhamme panā’’ti ādiṃ avoca.
所谓智慧显现者，是指智慧化现的显示，以之谓道。随此显现即精进，故称“随正道第一精进”。言「诸种道慧即纯净见」，即指诸经所说敢证此义。此即阿毗达摩巴利文中所谓之“法”，开头即言“阿毗达摩是……”以示此义。
Yasmā saṃvego nāma sahottappañāṇaṃ, tasmā saṃvegavatthuṃ bhayato bhāyitabbato dassanavasena pavattañāṇaṃ . Tenāha ‘‘jātibhaya’’ntiādi. Bhāyanti etasmāti bhayaṃ, jāti eva bhayaṃ jātibhayaṃ. Saṃvejanīyanti saṃvijjitabbaṃ bhāyitabbaṃ uttāsitabbaṃ. Ṭhānanti kāraṇaṃ, vatthūti attho . Saṃvegajātassāti uppannasaṃvegassa. Upāyapadhānanti upāyena pavattetabbaṃ vīriyaṃ.
所谓紧迫感，是指配合觉悟之智的紧迫之心。因此紧迫的对象，是由于恐怖而必须畏惧的，且是通过见解而起信心的。故称之为『生死怖』等。此处所畏者，乃以此怖为怖，此生死便是怖，即生死怖。所谓引发紧迫感，谓对此怖必生发认识、当加忧虑、当起警觉。所谓缘由与实物，即指出生紧迫感之因与其所依之物。所谓紧迫生，谓紧迫出起。所谓策动精进，谓通过方法而产生之精进。
Kusalānaṃ dhammānanti sīlādīnaṃ anavajjadhammānaṃ. Bhāvanāyāti uppādanena vaḍḍhanena ca. Asantuṭṭhassāti ‘‘alaṃ ettāvatā, kathaṃ ettāvatā’’ti saṅkocāpattivasena na santuṭṭhassa. Bhiyyokamyatāti bhiyyo bhiyyo uppādanicchā. Vosānanti saṅkocaṃ asamatthanti. Tussanaṃ tuṭṭhi santuṭṭhi, natthi etassa santuṭṭhīti asantuṭṭhi, tassa bhāvo asantuṭṭhitā. Vīriyappavāhe vattamāne antarā eva paṭigamanaṃ nivattanaṃ paṭivānaṃ, taṃ tassa atthīti paṭivānī, na paṭivānī appaṭivānī, tassa bhāvo appaṭivānitā. Sakkaccakiriyatāti kusalānaṃ karaṇe sakkaccakiriyatā ādarakiriyatā. Sātaccakiriyatāti satatameva karaṇaṃ. Aṭṭhitakiriyatāti antarā aṭṭhapetvā khaṇḍaṃ akatvā karaṇaṃ. Anolīnavuttitāti na līnappavattitā. Anikkhittachandatāti kusalacchandassa anikkhipanaṃ. Anikkhittadhuratāti kusalakaraṇe vīriyadhurassa anikkhipanaṃ. Āsevanāti ādarena sevanā. Bhāvanāti vaḍḍhanā brūhanā. Bahulīkammanti punappunaṃ karaṇaṃ.
善法者，即指具戒等无垢之法。所谓修习，意为增益与发展。所谓不满，意指因不满足而起的烦恼、纠结，如『不够、不止于此』等。所谓更多欲求，谓更增强生起愿望。所谓不安，谓心中不安宁紧张。所谓满足，是指知足与称意，反之则是不满足，故称其为不满足相。精进流水中，过程中有起有灭，此处谓回退复归之意，名为回退，而非无回退。所谓时机圆满，即指善行之具足乃至尊敬。所谓常行，即日日久常为之。所谓断绝，即不懈怠不间断。所谓非放逸，谓无懈怠。所谓无放逸愿，即善乐愿无间断。所谓无放逸力，即维持善行力无间断。所谓亲近，即以恭敬亲近。所谓修习，是发展扶长。所谓多作，谓反复为之。
Tisso vijjāti pubbenivāsānussatiñāṇaṃ, dibbacakkhuñāṇaṃ āsavakkhayañāṇanti imā tisso vijjā. Paṭipakkhavijjhanaṭṭhena pubbe nivutthakkhandhādīnaṃ viditakaraṇaṭṭhena visiṭṭhā muttīti vimutti. Svāyaṃ viseso paṭipakkhavigamanena, paṭiyogivigamanena ca icchitabboti tadubhayaṃ dassetuṃ ‘‘ettha cā’’tiādi vuttaṃ. Tattha yena visesena samāpattiyo paccanīkadhammehi suṭṭhu muttā, tato nirāsaṅkatāya ārammaṇe ca abhiratā, taṃ visesaṃ upādāya tā adhikaṃ muccanato, ārammaṇe adhimuccanato ca adhimuttiyo nāmāti vuttaṃ ‘‘cittassa ca adhimuttī’’ti. Muttattāti sabbasaṅkhārehi visesena nissaṭattā vimutti.
三种智慧者，谓对昔世所行之认识、天眼通、烦恼断尽智。此三智慧中，透过对前世生起因缘及五蕴等已灭之现象了知，称为究竟解脱。特别指通过相对之分别止息，以及对应之止息，而得欲望之断。意在显示这两种分别止息，故说『此处亦然』。其中特别所成就、由相关境界妥善断尽，则生无疑惑心乐入的现观，此即更深层解脱。乐入由彼缘起，是为更高层解脱，即称心之更上解脱。所谓究竟解脱，即谓一切造作分别皆悉止息，证得涅槃。
Khaye ñāṇanti samucchedavasena kilese khepetīti khayo, ariyamaggo, tappariyāpannaṃ ñāṇaṃ khaye ñāṇaṃ.Paṭisandhivasenāti kilesānaṃ taṃtaṃmaggavajjhānaṃ uppannamagge khandhasantāne puna sandahanavasena. Anuppādabhūteti taṃtaṃphale. Anuppādapariyosāneti anuppādakaro maggo anuppādo, tassa pariyosāne, kilesānaṃ vā anuppajjanasaṅkhāte pariyosāne, bhaṅgeti atthoti.
所谓断灭智慧，谓烦恼之尽灭断绝，如圣道所获之智慧，谓已达圣道，烦恼断尽智慧。所谓连续智慧，则谓烦恼间断圣道出世，烦恼断灭又复生，五蕴轮回再续相续之故事。所谓无生之果，言此果不再生起。所谓无生之终，谓无生圣道果的完成，但有不断断灭烦恼之不同阶段。
Dukavaṇṇanā niṭṭhitā. · 二法注释完毕。
Tikavaṇṇanā三法注释
§305
305. Dhammato añño kattā natthīti dassetuṃ kattusādhanavasena ‘‘lubbhatīti lobho’’ti vuttaṃ. Lubbhati tena, lubbhanamattametanti karaṇabhāvasādhanavasenapi attho yujjateva. Dussati muyhatīti etthāpi eseva nayo. Akusalañca taṃ akosallasambhūtaṭṭhena ekantākusalabhāvato mūlañca attanā sampayuttadhammānaṃ suppatiṭṭhitabhāvasādhanato, na akusalabhāvasādhanato. Na hi mūlakato akusalānaṃ akusalabhāvo, kusalādīnañca kusalādibhāvo. Tathā sati momūhacittadvaye mohassa akusalabhāvo na siyā. Tesanti lobhādīnaṃ. ‘‘Na lubbhatīti alobho’’tiādinā paṭipakkhanayena.
以法为他人所为并无，是由行为达成之故，故用贪欲示之。谓因之而生贪欲，其贪欲之程度及性质亦应合适说明。所谓愚昧困惑，又复依此理。可恶意欲非坏意此所事件，实是指非纯恶劣性质、不具有完全善性之行为相。似之，贪等欲性，构成其根本。亦谓如非贪即非不贪的反面。
Duṭṭhucaritānīti paccayato, sampayuttadhammato, pavattiākārato ca na suṭṭhu asammā pavattitāni. Virūpānīti bībhacchāni sampati, āyatiñca aniṭṭharūpattā. Kāyenāti kāyadvārena karaṇabhūtena. Kāyatoti kāyadvārato. ‘‘Suṭṭhu caritānī’’tiādīsu vuttavipariyāyena attho veditabbo. Yassa sikkhāpadassa vītikkame kāyasamuṭṭhānā āpatti hoti, taṃ kāyadvāre paññattasikkhāpadaṃ. Avītikkamo kāyasucaritanti vārittasīlassa vasena vadati, cārittasīlassapi vā, yassa akaraṇe āpatti hoti. Vacīduccaritasucaritaniddhāraṇampi vuttanayānusārena veditabbaṃ. Ubhayattha paññattassāti kāyadvāre, vacīdvāre ca paññattassa. Sikkhāpadassa vītikkamova manoduccaritaṃ manodvāre paññattassa sikkhāpadassa abhāvato, tayidaṃ dvāradvaye akiriyasamuṭṭhānāya āpattiyā vasena veditabbaṃ. Avītikkamoti yathāvuttāya āpattiyā avītikkamo manosucaritaṃ. ‘‘Sabbassāpi sikkhāpadassa avītikkamo manosucarita’’nti keci. Tadubhayañhi cārittasīlaṃ uddissapaññattaṃ sikkhāpadaṃ, tassa avītikkamo siyā kāyasucaritaṃ, siyā vacīsucaritanti.
所谓恶行者，是由条件、依缘及所生因而行，故其生起非真实正当。所谓畸形，谓形容其行为令人厌恶丑恶，更有其不顺利不良之处。所谓身行，乃身业门境界所为。身门即身所通之门径。所谓正行等的反义，必须由此反过来理解。若戒律有所违犯，发生身负罪障，谓之身门违犯。所谓无违犯身行，乃谓不违犯戒律身体行为。言语不善行及心不善行的定性，也须依此理分辨。谓此二门均称为受戒之门。至于受戒违犯，谓心之恶行，而心门犯戒亦无对应戒约，此以二门为根基如何受恶之通用法。所谓无违犯，即戒律规约不违犯的正行心行。谓一切戒律守持不违犯之心行。对此二者，都是为受戒所想定之戒件。
Pāṇo atipātīyati etāyāti pāṇātipāto, tathāpavattā cetanā, evaṃ adinnādānādayopīti āha ‘‘pāṇātipātādayo pana tisso cetanā’’ti. Vacīdvārepi uppannā kāyaduccaritaṃ dvārantare uppannassāpi kammassa sanāmāpariccāgato yebhuyyavuttiyā, tabbahulavuttiyā ca. Tenāhu aṭṭhakathācariyā –
杀害生命称为过度杀生，此即所谓杀生业。此外，还包括意志，即意志的作用。因而说：“杀生等三者皆为意志。”由言语之门生起的恶业，及由身之门生起的恶业，即使是在门之中，但因不同的习惯，行为习性不同。对此，注疏老师说：
‘‘Dvāre caranti kammāni, na dvārā dvāracārino;
“行于门者，是行为；非谓于门之间者是行于门；
Tasmā dvārehi kammāni, aññamaññaṃ vavatthitā’’ti. (dha. sa. aṭṭha. kāmāvacarakusaladvārakathā);
因此，行为虽由门生，却彼此相依。”（摘自论集·八难·善淫行门论）
Vacīduccaritaṃ kāyadvārepi vacīdvārepi uppannāti ānetvā sambandhitabbaṃ. Cetanāsampayuttadhammāti manokammabhūtāya cetanāya sampayuttadhammā. Kāyavacīkammabhūtāya pana cetanāya sampayuttā abhijjhādayo taṃ taṃ pakkhikā vā honti abbohārikā vāti. Cetanāsampayuttadhammā manosucaritanti etthāpi eseva nayo. Tividhassa duccaritassa akaraṇavasena pavattā tisso cetanāpi viratiyopi kāyasucaritaṃ kāyikassa vītikkamassa akaraṇavasena pavattanato, kāyena pana sikkhāpadānaṃ samādiyane sīlassa kāyasucaritabhāve vattabbameva natthi. Eseva nayo vacīsucarite.
言语恶行和身之门的恶行，既然分别举出，便应相互关系加以说明。所谓意志相连，是指基于心行的意志所联系的行为；身语意行为者，其意志相连。贪欲等为不同的意志，或飞翔的鸟，或水上的漂浮草，喻意多样。意志相连者即心之恶行，就此同理。恶行有三种，皆为不作恶的行为而止息。就身恶行而言，持守戒律的身之净行中，不应有身恶行为的不作为，即不应作恶。对于语恶行亦同理。
Kāmapaṭisaṃyuttoti ettha dve kāmā vatthukāmo ca kilesakāmo ca. Tattha vatthukāmapakkhe ārammaṇakaraṇavasena kāmehi paṭisaṃyutto vitakko kāmavitakko. Kilesakāmapakkhe pana sampayogavasena kāmena paṭisaṃyuttoti yojetabbaṃ. ‘‘Byāpādapaṭisaṃyutto’’tiādīsu sampayogavaseneva attho veditabbo. Byāpādavatthupaṭisaṃyuttopi byāpādapaṭisaṃyuttoti gayhamāne ubhayathāpi yojanā labbhateva. Vihiṃsāpaṭisaṃyuttoti etthāpi eseva nayo. Vihiṃsanti etāya satte, vihiṃsanaṃ vā esā sattānanti vihiṃsā, tāya paṭisaṃyutto vihiṃsāpaṭisaṃyuttoti evaṃ saddattho veditabbo. Appiye amanāpe saṅkhāre ārabbha byāpādavitakkappavatti aṭṭhānāghātavasena dīpetabbā. Byāpādavitakkassa avadhiṃ dassetuṃ ‘‘yāva vināsanā’’ti vuttaṃ. Vināsanaṃ pana pāṇātipāto evāti. ‘‘Saṅkhāro’’ hi dukkhāpetabbo nāma natthī’’ti kasmā vuttaṃ, nanu ye ‘‘dukkhāpetabbā’’ti icchitā sattasaññitā, tepi atthato saṅkhārā evāti? Saccametaṃ, ye pana indriyabaddhā saviññāṇakatāya dukkhaṃ paṭisaṃvedenti, tasmā te vihiṃsāvitakkassa visayā icchitā sattasaññitā. Ye pana na dukkhaṃ paṭisaṃvedenti vuttalakkhaṇāyogato, te sandhāya ‘‘vihiṃsāvitakko saṅkhāresu nuppajjatī’’ti vuttaṃ. Yattha pana uppajjati, yathā ca uppajjati, taṃ dassetuṃ ‘‘ime sattā’’tiādi vuttaṃ.
此处所说“欲的制约”，指两种欲望：欲望本身与烦恼欲望。在欲望本位，是指因根本欲望作为缘起而与欲相连的思维，谓之欲识心。烦恼欲望方面，是指因烦恼相续而与欲相连者，当分辨如“嗔恚心相连”等词。即使在嗔恚缘起者中，皆以“嗔恚心相连”为名。暴力相连亦当如此理解。所谓“暴力”，即对有情的加害与伤害，因此称为暴力，相连称为暴力相连。当妄念起头于不喜爱、不悦的行为，便如八法打击般烈烈燃烧。佛陀云应当观照“以至毁灭为止”，这里所说的毁灭者，实指杀生业。为何说“行”属于需要断除之烦恼呢？这乃由“烦恼”即身心苦痛所聚合故。依理所有依感之苦者，即欲害思想相连，便为烦恼。若无苦感，则不具烦恼定性，故此观念称为“忧恚相连在烦恼上是否生起”。若生依何处、如何生起，此皆应观察，依义曰“这些有情”，此乃经典说法。
Nekkhammaṃ vuccati lobhato nikkhantattā alobho, nīvaraṇehi nikkhantattāpi paṭhamajjhānaṃ, sabbākusalehi nikkhantattā sabbo kusalo dhammo, sabbasaṅkhatehi pana nikkhantattā, nibbānaṃ. Upanissayato, sampayogato, ārammaṇakaraṇato ca nekkhammena paṭisaṃyuttoti nekkhammapaṭisaṃyutto. Nekkhammavitakko sammāsaṅkappo. Idāni taṃ bhūmivibhāgena dassetuṃ ‘‘so’’tiādi vuttaṃ. Asubhapubbabhāgeti asubhajjhānassa pubbabhāge. Asubhaggahaṇañcettha kāmavitakkassa ujuvipaccanīkadassanatthaṃ kataṃ. Kāmavitakkapaṭipakkho hi nekkhammavitakkoti. Evañca katvā uparivitakkadvayassa bhūmiṃ dassentena sapubbabhāgāni mettākaruṇājhānādīni uddhaṭāni. Asubhajjhāneti asubhārammaṇe paṭhamajjhāne. Avayave hi samudāyavohāraṃ katvā niddisati yathā ‘‘rukkhe sākhā’’ti. Jhānaṃ pādakaṃ katvāti nidassanamattaṃ. Taṃ jhānaṃ sammasitvā uppannamaggaphalakālepi hi so lokuttaroti. Byāpādassa paṭipakkho, kiñcipi na byāpādeti etenāti vā abyāpādo, mettā, tāya paṭisaṃyutto abyāpādapaṭisaṃyutto. Mettājhāneti mettābhāvanāvasena adhigate paṭhamajjhāne. Karuṇājhāneti etthāpi eseva nayo. Vihiṃsāya paṭipakkho, na vihiṃsanti vā etāya satteti avihiṃsā, karuṇā.
出离者谓由财欲断绝，故称断欲；由烦恼断绝，初禅得生；由诸善法断绝，即全善法；由一切染污断绝者，称涅槃。依此因缘、结合、缘起而与断欲相连，谓之断欲相连。断欲心即正思维。现在依地域分类，如所言“彼者”等，所谓“不净禅先境”，即不净禅前因。以不净念紧密显示欲念界之反面。欲念之对立为断欲念。由此对立分野，显现诸前段，如慈悲禅等，为发显之义。所谓不净禅，是指称第一禅之不净境界。以部分解说整体的功能，譬如“树枝”示意树体。以禅为基点，只为示现之意。于修得禅果时，转为出世。反嗔恚者称善不嗔恚，即不行嗔恚行为，故名不嗔恚，亦称慈。慈禅即以慈心修习第一禅。悲禅同理。据此释义。反暴力者，谓非暴力者，即慈心。
Nanu ca alobhādosānaṃ aññamaññāvirahato tesaṃ vasena uppajjanakānaṃ imesaṃ nekkhammavitakkādīnaṃ aññamaññaṃ asaṅkaraṇato vavatthānaṃ na hotīti? Noti dassetuṃ ‘‘yadā’’tiādi āraddhaṃ. Alobho sīsaṃ hotīti alobho padhāno hoti. Niyamitapariṇatasamudācārādivasena yadā alobhappadhāno nekkhammagaruko cittuppādo hoti, tadā laddhāvasaro nekkhammavitakko patiṭṭhahati. Taṃsampayuttassa pana adosalakkhaṇassa abyāpādassa vasena yo tasseva abyāpādavitakkabhāvo sambhaveyya, sati ca abyāpādavitakkabhāve kassacipi aviheṭhanajātikatāya avihiṃsāvitakkabhāvo ca sambhaveyya, te itare dve. Tadanvayikāti tasseva nekkhammavitakkassa anugāmino, sarūpato adissanato ‘‘tasmiṃ sati honti , asati na hontī’’ti tadanumānaneyyā bhavanti. Sesadvayepi iminā nayena attho veditabbo. Vuttanayenevāti ‘‘kāmapaṭisaṃyutto saṅkappo kāmasaṅkappo’’tiādinā vitakkattike vuttanayeneva (dī. ni. 3.288) veditabbo atthato abhinnattā. Yadi evaṃ kasmā puna desanā katāti? Tathā desanāya bujjhanakānaṃ ajjhāsayavasena desanāmattamevetaṃ.
难道不是因为无贪和无瞋二者彼此分别断除，在它们的住持下，诸如出离思维等此类能生起的念头相互无混杂而分别发生，有明确因缘而得以成立，却不生二者混杂的情况吗？这一义理尚未现显，故以“『何时』”等词语起始来示现。无贪即根本，无贪为主导。当经过规律成熟的行为等因缘时，无贪成为出离的重心与生起心意，这时能获取的机会和出离思维便得以确立。相应地，具瞋之相、无瞋之相、无瞋所依的无瞋思维若发生，且于无瞋思维中，具有人无伤害故意的无害思维也会生起，但这些是三者中的两个不同类别。所谓相承，便是指出离思维随之出现时，形态相同而可观察，依此判断“在此有，非此无”。从整体二者也应如此以此理领会。所谓「言辞所说亦是如此」，即如经中所云“与欲相对的念头即欲念头”等关于思维的说法，本质上是一体的不可分的。若乃如此，何故要重复说教？正因如教化者对行者启发，使其意趣明了，那即是教诲的实质。
Kāmavitakkādīnaṃ viya uppajjanākāro veditabbo ‘‘tāsu dve sattesupi saṅkhāresupi uppajjantī’’tiādinā. Tattha kāraṇamāha ‘‘taṃsampayuttāyeva hi etā’’ti. Tathevāti yathā nekkhammavitakkādīnaṃ ‘‘asubhapubbabhāge kāmāvacaro hotī’’tiādinā kāmāvacarādibhāvo vutto, tatheva tāsampi nekkhammasaññādīnampi kāmāvacarādibhāvo veditabbo.
当察知欲念等思维发生的缘起时，应认知“这二者亦在七蕴及行蕴中生起”等意。经中曾言“就是这些与之相应”，说明确指此意。于此处，亦如出离思维诸等“早期无形时为欲行为”等经文中，说有欲行为等成分，依此推知欲行为是其性质，同样于出离信念等中，也应知有欲行为之性质。
Kāmapaṭisaṃyuttoti sampayogavasena kāmena paṭisaṃyutto. Takkanavasena takko. Visesato takkanavasena vitakko. Saṅkappanaparikappanavasena saṅkappo. Aññesupi kāmapaṭisaṃyuttesu dhammesu vijjamānesu vitakke eva kāmopapado dhātu-saddo niruḷho veditabbo vitakkassa kāmasaṅkappappavattiyā sātisayattā. Esa nayo byāpādadhātuādīsu. Sabbepi akusalā dhammā kāmadhātū hīnajjhāsayehi kāmitabbadhātubhāvato kilesakāmassa ārammaṇasabhāvattāti attho. Viheṭhetīti vibādhati. Tatthāti tasmiṃ yathāvutte kāmadhātuttike. Sabbākusalasaṅgāhikāya kāmadhātuyā itarā dve saṅgahetvā kathanaṃ sabbasaṅgāhikā kathā. Tisso dhātuyo aññamaññaṃ asaṅkarato kathā asambhinnā. Itarā dve gahitāva hontīti itarā dve dhātuyo gahitā eva honti sabbepi akusalā dhammā kāmadhātū’’ti vuttattā sāmaññajotanāya savisayassa atibyāpanena. Tatoti itaradhātudvayasaṅgāhikāya kāmadhātuyā. Nīharitvāti niddhāretvā. Dassetīti evaṃ bhagavā dassetīti vattuṃ vaṭṭati. Byāpādadhātuṃ…pe… kathesi. Kasmā? Pageva apavādā abhinivisanti, tato paraṃ ussaggo pavattati, ṭhapetvā vā apavādavisayaṃ taṃ pariharantova ussaggo pavattatīti, ñāyo hesa loke niruḷhoti.
所谓与欲相对应者，即因缘关系上与欲相连带。按理，所谓相称。具体而言，念头是思维。因记忆与思考而生的念头。有些作为欲念之念头的食根字、专有词，应由念头性质的欲念思维激发而产生，此即本文分析法的精妙之处。此理亦适用于瞋恚根本等诸元素。凡是所有不善法中，因欲元素心境衰退而生起欲能执著之性，本质即系由烦恼欲的影响所致。所谓违碍，就是妨碍之意。在此指无形的欲元素。由所有不善聚合成欲元素时，余二者彼此分立，不会混合。所谓余二者彼此分立，即余二元素各自自碍。依经文“对欲元素的三个聚合体”，是从概括讲述。如是由别的两元素所构成，就称为对欲元素的聚合体。所谓撇除，谓弃除该法。所说如是世尊以种种方便显示此理。何以？此因为异说之说会反复兴起，世尊因除异说而再起正法之说，置于异说所不能胜处故名明了。
Dvekathāti ‘‘sabbasaṅgāhikā, asambhinnā cā’’ti (dī. ni. aṭṭha. 3.305) anantarattike vuttā dve kathā. Tattha vuttanayena ānetvā kathanavasena veditabbā. Tasmā tattha vuttaattho idhāpi āharitvā veditabbo ‘‘nekkhammadhātuyā gahitāya itarā dve gahitāva hontī’’tiādinā.
所谓二重者，即“为全面概括且不可分二者”，此经文隐喻出断续论证的两个主张。于此宜依闻法言教及论说而识知。故此处于现经中亦可运用此理，“以出离元素握持，余二元素合成二者”，此与此前内容相应。
Suññataṭṭhenāti attasuññatāya. Kāmabhavo kāmo uttarapadalopena suññataṭṭhena dhātu cāti kāmadhātu. Brahmalokanti paṭhamajjhānabhūmisaññitaṃ brahmalokaṃ. Dhātuyā āgataṭṭhānamhīti ‘‘kāmadhātu rūpadhātū’’tiādinā dhātuggahaṇe kate. Bhavena paricchinditabbāti ‘‘kāmabhavo rūpabhavo’’tiādinā bhavavasena tadattho paricchinditabbo, na yāya kāyaci dhātuyā vasena. Yadaggena ca dhātuyā āgataṭṭhāne bhavena paricchedo kātabbo, tadaggena bhavassa āgataṭṭhāne dhātuyā paricchedo kātabbo bhavavasena dhātuyā paricchijjanato. Nirujjhati kilesavaṭṭametthāti nirodho, sā eva suññataṭṭhena dhātūti nirodhadhātu, nibbānaṃ. Niruddhe ca kilesavaṭṭe kammavipākavaṭṭā niruddhā eva honti.
所谓空处，即于自身空性而言。所谓欲处，是以“欲”以及“上足处丧失”的空处元素，即欲界元素。所谓梵天界，意指初禅地所现之梵天。所谓元素来的处所，即如欲界元素与色界元素的集合描述。所谓由有分解，即“由欲界的色界之有分解”，非指有触色界元素之某处。若取元素所生之处进行分解，须将与有相关之处加以分离；若取有所生之处分解元素，则须由元素分解其所生有。所谓止息烦恼之转变，即修灭，乃是此处的空元素及灭元素，即涅槃。烦恼轮回被断时，业及其果亦自止息与灭尽。
Hīnadhātuttiko abhidhamme (dha. sa. tikamātikā 14) hīnattikena paricchinditabboti vuttaṃ ‘‘hīnā dhātūti dvādasa akusalacittuppādā’’ti. Te hi lāmakaṭṭhena hīnadhātu. Hīnapaṇītānaṃ majjhe bhavāti majjhimadhātu, avasesā tebhūmakadhammā. Uttamaṭṭhena atappakaṭṭhena ca paṇītadhātu, navalokuttaradhammā.
所谓下等元素者，在阿毗达摩典籍（法集义疏第十四章）中说，应用‘低劣元素’来剖析，谓“低劣元素即十二种不善心起”。此即下贱诸法的下等元素。在低等众生中间则为中等元素，即中境界元素，且余者为地法。最高则为具有热诚品质的善法元素，即新生不退转法。
Pañcakāmaguṇā visayabhūtā etassa santīti pañcakāmaguṇiko, kāmarāgo. Rūpārūpabhavesūti rūpārūpūpapattibhavesu yathādhigatesu. Anadhigatesu pana so patthanā nāma na hotīti bhavavasena patthanāti imināva gahito. Jhānanikantīti rūpārūpajjhānesu nikanti. Bhavavasena patthanāti bhavesu patthanāti. Evaṃ catūhipi padehi yathākkamaṃ mahaggatūpapattibhavavisayā, mahaggatakammabhavavisayā, bhavadiṭṭhisahagatā, bhavapatthanābhūtā ca taṇhā ‘‘bhavataṇhā’’ti vuttā. Vibhavadiṭṭhi vibhavo uttarapadalopena, vibhavasahagatā taṇhā vibhavataṇhā. Rūpādipañcavatthu kāmavisayā balavarāgabhūtā taṇhā kāmataṇhāti paṭhamanayo, ‘‘sabbepi tebhūmakadhammā kāmanīyaṭṭhena kāmā’’ti (mahāni. 1) vacanato te ārabbha pavattā diṭṭhivippayuttā sabbāpi taṇhā kāmataṇhāti dutiyanayoti ayametesaṃ viseso.
名为五种欲相的，是依五欲之事所起的贪欲。所谓五种欲相者，即指对欲界之心所生之欲爱。色与非色的生起现象，即所有色界及无色界的生成，如实显现于其所依之境。未得时，则无所谓所谓的所依，「所依」意指依止之义，于存在境中而立。所谓禅近者，是色界与非色界禅那境界的接近。所依即存在的依止，如此譬喻。以此理推及四句：诸大境界之生起、诸大业境界之生起、夹杂有生死见者、生死所依所起者，这渴爱便称为「生渴」，亦以此四句而宣说。离生见、离生者，以否定后句而说明，与渴爱相关者称为离生渴爱。由诸色等五大之物境，及欲界对象而起，此渴爱具强烈贪恋，称为欲渴。此为第一义。又有如《大念处经》（mahāni. 1）中所说：「诸大地诸法，皆由欲想而可爱」，由此起始流转，贪念随见相生，故称此贪爱为第二义，此即该等之特别区别。
Abhidhamme panāti pana-saddo visesatthajotano, tena pañcakāmaguṇikarāgato aññopi kāmāvacaradhammavisayo lobho abhidhamme (vibha. 915) ‘‘kāmataṇhā’’ti āgatoti imaṃ visesaṃ joteti. Tikantarampi samānaṃ taṇhaṃyeva nissāya pavattitadesanānantaratāya taṃ ‘‘vāro’’ti vattabbataṃ arahatīti ‘‘iminā vārenā’’ti vuttaṃ. Iminā vārenāti iminā pariyāyenāti attho. Rajanīyaṭṭhenāti kāmanīyaṭṭhena. Pariyādiyitvāti pariggahetvā. Tatoti kāmataṇhāya. Nīharitvāti niddhāretvā. Itarā dve taṇhāti rūpataṇhaṃ, arūpataṇhañca dasseti. Etena ‘‘kāmataṇhā’’ti sādhāraṇavacanametaṃ sabbassapi lobhassa, tassa pana ‘‘rūpataṇhā arūpataṇhā’’ti visesavacanaṃ yathā kāmaguṇikarāgo rūparāgo arūparāgoti dasseti. Nirodhataṇhāti bhavanirodhe bhavasamucchede taṇhā. Yasmā hi ucchedadiṭṭhi manussattabhāve, kāmāvacaradevattabhāve, rūpāvacaraarūpāvacarattabhāve ṭhitassa attano sammā samucchedo hotīti bhavanirodhaṃ ārabbha pavattati, tasmā taṃsahagatāpi taṇhā tameva ārabbha pavattatīti.
《阿毗达摩》所说的「欲渴」，其词义为标示特别含义，由此引起五种欲爱之贪，及其他诸对欲行之执著欲望，皆属于「欲渴」。《解深密经》亦阐述，依此同一渴爱作根，教法说法连续不断，此谓「流转」。故称为「流转」，表示不停息之流。谓阿拉汉以此流转净除，故称“凭此流转”。此“凭此”即谓凭借、依凭之意义。举例说，“为欲可爱的”，即由欲所染汙之身心皆可乐，继而起相续。此渴爱作为共有词，用以代表全部贪爱，其中特别细分为色渴与无色渴。色渴指对色界欲的执着，无色渴对应无色界欲。如此区分欲渴，又显现为色界欲爱与无色界欲爱的分别称谓。所谓灭渴，乃于生灭断尽，诸有断除，乃至涅槃境界消除欲渴之义。因为见灭生、人间界、欲界、色界、无色界上正断除，于自身身心彻底生灭，故由此始作生灭断尽，故此渴爱由此发起，随生灭断理成立。
Vaṭṭasminti tividhepi vaṭṭe. Yathā te hi nissarituṃ appadānavasena kammavipākavaṭṭe taṃsamaṅgisattaṃ tesaṃ parāparuppattiyā paccayabhāvena saṃyojenti, evaṃ kilesavaṭṭepīti. Satīti paramatthato vijjamāne. Rūpādibhedeti rūpavedanādivibhāge. Kāyeti khandhasamūhe. Vijjamānāti satī paramatthato upalabbhamānā. Diṭṭhiyā parikappito hi attādi paramatthato natthi, diṭṭhi pana ayaṃ atthevāti. Vicinantoti dhammasabhāvaṃ vīmaṃsanto. Kicchatīti kilamati. Parāmasatīti parato āmasati. ‘‘Sīlena suddhi, vatena suddhī’’ti gaṇhanto hi visuddhimaggaṃ atikkamitvā tassa parato āmasati nāma. Vīsativatthukā diṭṭhīti rūpādi-dhamme, paccekaṃ te vā nissitaṃ, tesaṃ vā nissayabhūtaṃ, sāmibhūtaṃ vā katvā parikappanavasena pavattiyā vīsativatthukā attadiṭṭhi vīsati. Vimatīti dhammesu sammā, micchā vā mananābhāvato saṃsayitaṭṭhena amati, appaṭipajjananti attho. Vipariyāsaggāhoti asuddhimagge ‘‘suddhimaggo’’ti viparītaggāho.
所谓“轮回”，即三种轮回。譬如诸有依前业果而生，彼此相续依因而循环不绝，称为烦恼轮回。所谓“烦恼”，是指深层根本烦恼之总称。此以究竟理说者，谓“根本烦恼”。色及诸法之分别，意指色、受、想等诸分法之划分。此“身”乃五蕴合体。现有者自究竟义方能知悉。本体辨察，即深入观察诸法本质。所谓“之有”，非由见见之实男女恐有，乃实有之理。辨察即对法之考察推究。意谓“最难受”，为烦恼之本义。谓向他人寄托烦恼，表现对法难舍对法之执着亦称为“寄托烦恼”。“以戒纯洁、以戒洁净”，是说由往日引导经途，超越彼彼所依而向他人寄托之意。二十有四法之所依立，诸法分别为色等、或单独为其所依成立，或与所依成共依，均表达为二十四所依而起境；具足视之即二十四法相。否定意谓正、邪之分，或理念之无；即以正确与错误之意而判断，谓“否定”，不承认。逆正道，谓为不净之路或非清净之道，上行见谬由此成就。
Cirapārivāsiyaṭṭhenāti ciraparivutthatāya purāṇabhāvena. Āsavanaṭṭhenāti sandanaṭṭhena, pavattanaṭṭhenāti attho. Savatīti pavattati. Avadhiattho ā-kāro, avadhi ca mariyādābhividhibhedato duvidho. Tattha mariyādo kiriyaṃ bahi katvā pavattati yathā ‘‘ā pāṭaliputtā vuṭṭho devo’’ti. Abhividhi kiriyaṃ byāpetvā pavattati yathā ‘‘ā bhavaggā bhagavato yaso pavatto’’ti. Abhividhiattho ayaṃ ā-kāro veditabbo.
所谓“长久流转”，意谓长久绵延、由过去延续至今日之意。“漏”指浊毒之谓，“流转”是其运行不息之义，亦可谓动因。流转者，即不断生起循环。“期限”含义分为二：一为行为结果之所起境，一为名节规矩之意。名节者，即约束仪轨之规，依此延期。如“巴嗒厘子地已生天”是例。仪轨仪规仪式均包括其中，依仪轨而起语，如“世尊威德普遍此地”是例。此由仪轨而生出意义，应视为规矩语义。
Katthaci dve āsavā āgatāti vinayapāḷiṃ (pārā. 39) sandhāyāha. Tattha hi ‘‘diṭṭhadhammikānaṃ āsavānaṃ saṃvarāya, samparāyikānaṃ āsavānaṃ paṭighātāyā’’ti (pārā. 39) dvidhā āsavā āgatāti. Katthacīti tikanipāte āsavasutte, (itivu. 56; saṃ. ni. 5.163) aññesu ca saḷāyatanasuttādīsu (saṃ. ni. 4.321). Saḷāyatanasuttesupi hi ‘‘tayome āvuso āsavā kāmāsavo bhavāsavo avijjāsavo’’ti tayo eva āgatāti. Nirayaṃ gamentīti nirayagāminīyā. Yasmā idha sāsavaṃ kusalākusalaṃ kammaṃ āsavapariyāyena desitaṃ, tasmā pañcagatisaṃvattanīyabhāvena āsavā āgatā. Imasmiṃ saṅgītisutte tayo āgatāti. Ettha yasmā aññesu ca ā bhavaggaṃ ā gotrabhuṃ pavattantesu mānādīsu vijjamānesu attattaniyādiggāhavasena, abhibyāpanamadakaraṇavasena āsavasadisatā ca etesaṃyeva, na aññesaṃ, tasmā etesveva āsava-saddo niruḷho daṭṭhabbo. Na cettha ‘‘diṭṭhāsavo nāgato’’ti cintetabbaṃ bhavataṇhāya, bhavadiṭṭhiyāpi bhavāsavaggahaṇeneva gahitattā. Kāmāsavo nāma kāmanaṭṭhena, āsavanaṭṭhena ca. Vuttāyeva atthato ninnānākaraṇato.
《律藏》谓：有时说二漏至，意指有所应。经中云：“为断除见漏，为摧毁贪漏”，此说二漏到来。或于《三藏》内敬律部及《根本法门论》等有此说法，于《六入处经》等亦言：“三漏即贪、恚、无明三到来”。地狱道谓其可至。因此处多所说漏，盖由善恶业随漏而起故，故五三皆应流转。就此缘起彼流转性、相及在个别境地等所生之漏同属一体，非分别他处。故此处应知漏之名乃是极简之义。此处不应思虑“见漏未至”之语，因生渴由见生，亦由漏等而为根源，故漏隐含于生渴间，体现漏之涵摄。
Kāme esati gavesati etāyāti kāmesanā, kāmānaṃ abhipatthanāvasena, pariyeṭṭhivasena, paribhuñjanavasena vā pavattarāgo. Bhavesanā pana bhavapatthanā, bhavābhiratibhavajjhosānavasena pavattarāgo . Diṭṭhigatikasammatassāti aññatitthiyehi parikappitassa, sambhāvitassa ca. Brahmacariyassāti tapopakkamassa. Tadekaṭṭhanti tāhi rāgadiṭṭhīhi sahajekaṭṭhaṃ. Kammanti akusalakammaṃ. Tampi hi kāmādike nibbattanādhiṭṭhānādivasena pavattaṃ ‘‘esatī’’ti vuccati. Antaggāhikā diṭṭhīti nidassanamattametaṃ. Yā kāci pana micchādiṭṭhi tapopakkamahetukā brahmacariyesanā eva.
“意趣”即追求欲望之意。以对欲及欲之对象之渴望，及围绕贪求及享受的流转贪著为义。由对求生渴，或行乐之烦恼欲起。所谓合于见见异者，即与诸他见见不同而被调伏。梵行为出家修行生活。依一处之见相，以各种欲色有见粮养引导修求。作业意谓不善法行为。此亦由欲等贪著而续转流动，故曰“寻求”，即持续追逐之意。内在归属见见，意指示例于此。若是错误见成之出家生活，亦属于假出家禁禁戒故也。
Ākārasaṇṭhānanti visiṭṭhākārāvaṭṭhānaṃ kathaṃvidhanti hi kena pakārena saṇṭhitaṃ, samavaṭṭhitanti attho. Saddatthato pana vidahanaṃ visiṭṭhākārena avaṭṭhānaṃ vidhā, vidhīyati visadisākārena ṭhapīyatīti vidhā, koṭṭhāso. Vidahanato hīnādivasena vividhenākārena dahanato upadhāraṇato vidhā, mānova. Seyyasadisahīnānaṃ vasenāti seyyasadisahīnabhāvānaṃ yāthāvā’ yāthāvabhūtānaṃ vasena. Tayo mānā vuttā seyyasseva uppajjanakā. Esa nayo sadisahīnesupi. Tenāha ‘‘ayañhi māno’’tiādi. Idāni yathāuddiṭṭhe navavidhepi māne vatthuvibhāgena dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ. Rājūnañceva pabbajitānañca uppajjati kasmā? Te visesato attānaṃ seyyato dahantīti. Idāni tamatthaṃ vitthārato dassento ‘‘rājā hī’’tiādimāha. Ko mayā sadiso atthīti ko-saddo paṭikkhepattho, añño sadiso natthīti adhippāyo. Etesaṃyevāti rājūnaṃ, pabbajitānañca. Uppajjati seṭṭhavatthukattā tassa. ‘‘Hīnohamasmī’’ti mānepi eseva nayo.
『相与依止』者，谓彼等因何种缘故而相互依止、共同依存。如『相与包绕』之意。『言辞意义』则指依着彼点包绕之理而共同环绕。所谓构成部分，涵盖因缘、聚合、持守多个层面。『见焚烧』指以次品等种种缘故焚烧、聚合与执持。所谓『由相似而如是之存在状态』者，即表示依据本来的状态，实存其情况。三种自心起的态度，皆生于依止，如处于被依止之境，故曰。如是故说『此为吾见』等。今依照新释，将九种不同的态度，依对象分野，明示所谓『彼处』。至于帝王与出家人亦复如是，何以为然？因其特别之处，于自身依止处生焚烧。现今详细说此法者曰『吾为王』等。若问『谁与我相似？』即谓何种言辞可互换？若其他不同即无依止。此谓皆为帝王与出家人；其产生依止物为最上。亦谓『我为下贱』类态亦如是。
‘‘Ko mayā sadiso añño rājapuriso atthī’’ti vā ‘‘mayhaṃ aññehi saddhiṃ kiṃ nānākaraṇa’’nti vā ‘‘amacco ti nāmāmeva…pe… nāmāha’’nti vāti sadisassa seyyamānādīnaṃ tiṇṇaṃ pavattiākāradassanaṃ.
『谁与我相似，何人为他王？』又或云『我于他人有何绑定？』又云『名号即身份……』则是关系所依赖的被赋名称与身份等三种缘起之象。
Dāsādīnanti ādi-saddena bhatika kammakarādīnaṃ parādhīnavuttikānaṃ gahaṇaṃ . Ādi-saddena vā gahite eva ‘‘pukkusacaṇḍālādayopī’’ti sayameva dasseti. Nanu ca māno nāmāyaṃ saṃpaggaharaso, so kathaṃ omāne sambhavatīti? Sopi avakaraṇamukhena vidhānavatthunā paggaṇhanavaseneva pavattatīti nāyaṃ virodho. Tenevāha ‘‘kiṃ dāso nāma ahanti ete māne karotī’’ti. Tathā hissa yāthāvamānatā vuttā.
『仆从等』谓以‘仆役’为前缀之词，指一切为奴役、所使役之义。以前缀语言形成的词本身，如‘平民’、‘不可接触者’等即自显义。然自我之依止者，为何此态不生于我中？此亦属事理，缘会而成。故说『谁称仆从作业于此等依止？』如是其依止特性已如实言明。
Yāthāvamānā bhavanikanti viya, attadiṭṭhi viya ca na mahāsāvajjā, tasmā te na apāyagamanīyā. Yathābhūtavatthukatāya hi te yāthāvamānā. ‘‘Arahattamaggavajjhā’’ti ca tassa anavasesappahāyitāya vuttaṃ. Dutiyatatiyamaggehi ca te yathākkamaṃ pahīyanti, ye oḷārikatarā, oḷārikatamā ca. Māno hi ‘‘ahaṃ asmī’’ti pavattiyā uparimaggesu sammādiṭṭhiyā ujuvipaccanīko hutvā pahīyati. Ayāthāvamānā nāma ayathābhūtavatthukatāya, teneva te mahāsāvajjabhāvena paṭhamamaggavajjhā vuttā.
依照其既有之态度与见地，非大罪人，故不得堕仆从道。此依其实有之境况，作相应判断。谓于阿拉汉道所断除之业，虽暂有所存，后继止息。第二、第三道亦如是逐渐断除，以其安乐最高，故破除我见，故自我视为已灭。错误之见名为非实有相，故谓其为第一恶道者。
Atati satataṃ gacchati pavattatīti addhā, kāloti āha ‘‘tayo addhāti tayo kālā’’ti. Suttantapariyāyenāti bhaddekarattasuttādīsu (ma. ni. 3.283) āgatanayena. Tattha hi ‘‘yo cāvuso mano, ye ca dhammā, ubhayametaṃ paccuppannaṃ, tasmiṃ ce paccuppanne chandarāgapaṭibaddhaṃ hoti viññāṇaṃ, chandarāgapaṭibaddhattā viññāṇassa tadabhinandati, tadabhinandanto paccuppannesu dhammesu saṃhīratī’’ti (ma. ni. 3.284) addhāpaccuppannaṃ sandhāya evaṃ vuttaṃ. Tenāha ‘‘paṭisandhito pubbe’’tiādi. Tadantaranti tesaṃ cutipaṭisandhīnaṃ vemajjhaṃ paccuppanno addhā, yo pubbantāparantānaṃ vemajjhatāya ‘‘pubbantāparante kaṅkhati, (dha. sa. 1123) pubbantāparante aññāṇa’’nti (dha. sa. 1067, 1106, 1128) evamādīsu ‘‘pubbantāparanto’’ti ca vuccati. Bhaṅgo dhammo atītaṃsena saṅgahitoti āha ‘‘bhaṅgato uddhaṃ atīto addhā nāmā’’ti. Tathā anuppanno dhammo anāgataṃsena saṅgahitoti āha ‘‘uppādato pubbe anāgato addhā nāmā’’ti. Khaṇattayeti uppādo, ṭhiti, bhaṅgoti tīsu khaṇesu. Yadā hi dhammo hetupaccayassa samavāye uppajjati, yadā ca veti, iti dvīsupi khaṇesu ṭhitikkhaṇe viya paccuppannoti. Dhammānañhi pākabhāvūpādhikaṃ pattabbaṃ udayo, viddhaṃsabhāvūpādhikaṃ vayo, tadubhayavemajjhaṃ ṭhiti. Yadi evaṃ addhā nāmāyaṃ dhammo eva āpannoti? Na dhammo, dhammassa pana avatthābhedo, tañca upādāya loke kālasamaññāti dassetuṃ ‘‘atītādibhedo ca nāma aya’’ntiādi vuttaṃ. Idhāti imasmiṃ loke. Teneva vohārenāti taṃ taṃ avatthāvisesaṃ upādāya dhammo ‘‘atīto anāgato paccuppanno’’ti yena vohārena voharīyati, dhammappavattimattatāya hi paramatthato avijjamānopi kālo tasseva dhammassa pavattiavatthāvisesaṃ upādāya teneva vohārena ‘‘atīto addhā’’tiādinā vutto.
常住谓发生，时谓时期。『三者常住』乃指因缘所现之次第。此乃佛典中常见说法。例以《善恶经》等处所载，如今述说诸法于今生，彼彼相续而起。如说『由过去合和，今迎合处具足』等。诸彼此继承，虽过往迷惑，但时光流转中出现。此谓过往、未来与现在三法即时间的三转。破坏者谓现象之灭除；未生者谓现象未起。诞生者谓现象於因缘合和时生。此三分别为界限。法若依此名相，则非实法，自性殊异，令众生在世间因缘时贸生灭理。谓其真义曰『过去等差别即此』。此乃今世间之义。由此说法，以此不同之世法，按真理区分三时，即为法之『过往、未来、现在』。即便迷惑无明亦涵盖于此。故言『以过去、现在等故名』。
Anta-saddo loke pariyosāne, koṭiyaṃ niruḷhoti tadatthaṃ dassento ‘‘antoyeva anto’’ti āha, koṭi antoti attho. Parabhāgoti pārimanto. Amati gacchati bhavappabandho niṭṭhānaṃ etthāti anto, koṭi. Amanaṃ niṭṭhānagamananti anto, osānaṃ. So pana ‘‘esevanto dukkhassā’’ti (ma. ni. 3.393; saṃ. ni. 2.51) vuttattā dukkhaṇṇavassa pārimantoti āha ‘‘parabhāgo’’ti. Ammati paribhuyyati hīḷīyatīti anto, lāmako. Ammati bhāgaso ñāyatīti anto, aṃsoti āha ‘‘koṭṭhāso anto’’ti. Santo paramatthato vijjamāno kāyo dhammasamūhoti sakkāyo, khandhā, te pana ariyasaccabhūtā idhādhippetāti vuttaṃ ‘‘pañcupādānakkhandhā’’ti. Purimataṇhāti yesaṃ nibbattikā, tannibbattito pageva siddhā taṇhā. Appavattibhūtanti nappavattati tadubhayaṃ etthāti tesaṃ appavattiṭṭhānabhūtaṃ. Yadi ‘‘sakkāyo anto’’tiādinā aññamaññaṃ vibhattitāya dukkhasaccādayo gahitā, atha kasmā maggo na gahitoti āha ‘‘maggo panā’’tiādi. Tattha upāyattāti upāyabhāvato, sampāpakahetubhāvatoti attho.
『终迹』谓世间终极所在；『分段』谓末端之处。即谓界限处。谓方圆之末端曰领域。谓烦恼束缚所终结曰终止，亦谓界限也。谓非此尽尽失落，非无常皆属于终；谓界限之终也。佛言法身为法之总身。谓五执着组为真实谛。谓先生贪为生起之根。谓不生贪为未生之根。谓不生贪为善法之所起之本。谓不具缓失为不退失，二者亦不退失。谓若以『身为界限』等而分离苦谛，以彼缘故，何亦不及道谛乎？答曰『其道乃成立也』。谓缘起有方便之义，具方便与因缘生也。
Yadi pana hetumantaggahaṇeneva hetu gahito hoti, nanu evaṃ sakkāyaggahaṇeneva tassa hetubhūto sakkāyasamudayo gahito hotīti? Tassa gahaṇe saṅkhataduko viya, sappaccayaduko viya ca dukovāyaṃ āpajjati, na tiko. Yathā pana sakkāyaṃ gahetvā sakkāyasamudayopi gahito, evaṃ sakkāyanirodhaṃ gahetvā sakkāyanirodhupāyo gayheyya, evaṃ sati catukko ayaṃ āpajjeyya, na tiko, tasmā hetumantaggahaṇena hetuggahaṇaṃ na cintetabbaṃ. Ayaṃ panettha adhippāyo yutto siyā – idha sakkāyasakkāyasamudayā anādikālikā, asati maggabhāvanāyaṃ paccayānuparamena apariyantā ca, nibbānaṃ pana appaccayattā attano niccatāya eva sabbadābhāvīti anādikāliko, apariyanto ca. Iti imāni tīṇi saccāni mahāthero imāya sabhāgatāya ‘‘tayo antā’’ti tikaṃ katvā dasseti . Ariyamaggo pana kadāci karahaci labbhamāno na tathāti tassa ativiya dullabhapātubhāvataṃ dīpetuṃ tikato bahikatoti ayamettha attanomati.
如果说因缘所缘即是缘起所缘，那么难道缘起的存在也只是我见所缘的存在吗？对这个缘取过程而言，如同因缘聚合之苦、缘起之苦是在因条件之苦中产生，这苦仅有二苦而非三苦。譬如说，将我见作为缘，缘起亦由我见而成；同样地，将我灭作为境，由我灭之门进入四圣谛境界是可以达到的，非三苦故。因此，因缘所缘者，不必执意去思量缘起只是依我见取缘。这里应当有正断智慧，即在此教法中我见与我见所缘的缘起是无始无明，虽无始无明，因缘相续无边无际，涅槃则是无条件的绝对常恒、断尽一切存在的无始无明灭尽。因此伟大长老们基于此慧见，称此三谛为“终极三谛”。至于圣道虽有时得，偶尔成就，但因其极为难得故，述说者常避开自耀之语，彰显其不易获得的珍贵。
Dukkhatāti dukkhabhāvo, dukkhaṃyeva vā yathā devo eva devatā. Dukkha-saddo cāyaṃ adukkhasabhāvesupi sukhupekkhāsu kañci aniṭṭhatāvisesaṃ upādāya pavattatīti tato nivattento sabhāvadukkhavācinā ekena dukkha-saddena visesetvā ‘‘dukkhadukkhatā’’ti āha. Bhavati hi ekantato taṃsabhāvepi atthe aññassa dhammassa yena kenaci sadisatālesena byabhicārāsaṅkāti visesitabbatā yathā ‘‘rūparūpaṃ tilatela’’nti (vibha. aṭṭha. pakiṇṇakathā) ca. Saṅkhārabhāvenāti saṅkhatabhāvena. Paccayehi saṅkharīyantīti saṅkhārā, adukkhamasukhavedanā. Saṅkhariyamānattā eva hi asārakatāya paridubbalabhāvena bhaṅgabhaṅgābhimukhakkhaṇesu viya attalābhakkhaṇepi vibādhappattā eva hutvā saṅkhārā pavattantīti āha ‘‘saṅkhatattā uppādajarābhaṅgapīḷitā’’ti. Tasmāti yathāvuttakāraṇato. Aññadukkhasabhāvavirahatoti dukkhadukkhatāvipariṇāmadukkhatāsaṅkhātassa aññassa dukkhasabhāvassa abhāvato. Vipariṇāmeti pariṇāme, vigameti attho. Tenāha papañcasūdaniyaṃ ‘‘vipariṇāmadukkhāti natthibhāvo dukkha’’nti. Apariññātavatthukānañhi sukhavedanuparamo dukkhato upaṭṭhāti, svāyamattho piyavippayogena dīpetabbo. Tenāha ‘‘sukhassa hī’’tiādi. Pubbe vuttanayo padesanissito vedanāvisesamattavisayattāti anavasesato saṅkhāradukkhataṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’ti dutiyanayo vutto. Nanu ca ‘‘sabbe saṅkhārā dukkhā’’ti (dha. pa. 278) vacanato sukhadukkhavedanānampi saṅkhāradukkhatā āpannāti ? Saccametaṃ, sā pana sāmaññajotanāapavādabhūtena itaradukkhatāvacanena nivattīyatīti nāyaṃ virodho. Tenevāha ‘‘ṭhapetvā dukkhavedanaṃ sukhavedanañcā’’ti.
苦意谓苦之性质，苦即苦，譬如天体为天。此苦之声即使在非苦之境界中，亦因诸不善缘而显现消极现象，故由此苦义本质而特指为“苦之苦”。确实纯粹论其本质，于他法所显之差异，即所谓“内终本质号称为相油”（即：色不色称为苦，细说见八种杂文注释中说明）。所谓行身即为造作之身。在因缘条件下生起的身，包含苦乐感受等。因无常性易坏，故像因缘造作初期之苦、老、死、苦压迫，故行即缘产生且依相变化发生流转。因缘所成之苦为“行苦”。“无其他苦性质”意谓从苦的苦与痛苦之变异中，由于他苦之性质不存在，故称为“无彼苦质”。变异即转变、消失之意。故《破执经》中说“变异苦即无苦之实”，谓无明重锁以致苦作用，诸不觉知之所生苦感乃由其爱欲所主导。故经云“苦之损减即为苦亦云”。古圣说痛苦缘起本质是无明。早期论证因此以感受差异为根基，用第二法则“亦复如此”，因此说“诸行皆苦”一句，是指苦乐感受生起均属于行苦范畴。此理不会冲突。由此说：“隔绝苦感与乐感”即设定苦乐二分之说，所谓“将苦感与乐感安置起来”，亦属同理。
Micchāsabhāvoti ‘‘hitasukhāvaho me bhavissatī’’ti evaṃ āsīsitopi tathā abhāvato, asubhādīsuyeva ‘‘subha’’ntiādiviparītappavattito ca micchāsabhāvo, musāsabhāvoti attho. Mātughātakādīsu pavattamānāpi hi hitasukhaṃ icchantāva pavattantīti te dhammā ‘‘hitasukhāvahā me bhavissantī’’ti āsīsitā honti. Tathā asubhāsukhāniccānattesu subhādivipariyāsadaḷhatāya ānantariyakammaniyatamicchādiṭṭhīsu pavatti hotīti te dhammā asubhādīsu subhādiviparītappavattikā honti. Vipākadāne sati khandhabhedānantarameva vipākadānato niyato, micchatto ca so niyato cāti micchattaniyato. Anekesu ānantariyesu katesu yaṃ tattha balavaṃ, taṃ vipaccati, na itarānīti ekantavipākajanakatāya niyatatā na sakkā vattunti ‘‘vipākadāne satī’’ti vuttaṃ. Khandhabhedānantaranti cutianantaranti attho. Cuti hi maraṇaniddese ‘‘khandhānaṃ bhedo’’ti (dī. ni. 2.390; ma. ni. 1.123; 3.373; vibha. 193) vuttā, etena vacanena sati phaladāne cutianantaro eva etesaṃ phalakālo, na aññoti phalakālaniyamena niyatatā vuttā hoti, na phaladānaniyamenāti niyataphalakālānaṃ aññesampi upapajjavedanīyānaṃ, diṭṭhadhammavedanīyānampi niyatatā āpajjati, tasmā vipākadhammadhammānaṃ paccayantaravikalatādīhi avipaccamānānampi attano sabhāvena vipākadhammatā viya balavatā ānantariyena vipāke dinne avipaccamānānampi ānantariyānaṃ phaladāne niyatasabhāvā, ānantariyasabhāvā ca pavattīti attano sabhāvena phaladānaniyameneva niyatatā, ānantariyatā ca veditabbā. Avassañca niyatasabhāvā, ānantariyasabhāvā ca tesaṃ pavattīti sampaṭicchitabbametaṃ aññassa balavato ānantariyassa abhāve cutianantaraṃ ekantena phaladānato.
错误之性谓“我自有利乐”，此为妄执，实则不存在。所谓不善等法中，恰是“善”之逆转而生错误性，意指其为虚假本质。即使于杀父等恶业中因求取自利乐亦行恶，此等法乃称为“我自有利乐”之语。再者不善所生之利乐，乃为无常污染之假象，故这些法属不善中之逆转虚假产物。果报既成，则蕴结转中必然有果报之相，故坏报之制约也同时存在，被称为“错误恒制”。多处恶业中，以殊胜之力转反受恶果，此为不恒不定之果症，不能称作“果报必然现前”。所谓因终果起，死相即“蕴破”。经文中此“蕴破”是死亡之说，指果时刻，非果报恒定期间法则之说。因果转变间相反之力频生，故于其自身法与他法中出现因果果报之转异，故果报现时虽时有转异但因果本质依旧，称为恒常果报，以及其转异相之恒常，此即因果果报间之相互依存及果报恒性，应当认知。并且恒常果报及其转异之果，在诸恶中若果报一现时，其他因果则不能再发生干扰，恒定相续。此因果间转异中，某一恶果大力激励转化，其他恶果则不能发生。故死后之果时间，因果转异及果报转变性质恒定，故亦不可称为果报无定。因异质存在不会排斥同质。必定有他因所成因素帮助维系其恒常。所谓真常果报也称为因果相续之真正恒常。
Nanu evaṃ aññesampi upapajjavedanīyānaṃ aññasmiṃ vipākadāyake asati cutianantarameva ekantena phaladānato ānantariyasabhāvā, niyatasabhāvā ca pavatti āpajjatīti? Nāpajjati asamānajātikena cetopaṇidhivasena, upaghātakena ca nivattetabbavipākattā anantarekantaphaladāyakattābhāvā, na pana ānantariyānaṃ paṭhamajjhānādīnaṃ dutiyajjhānādīni viya asamānajātikaṃ phalanivattakaṃ atthi sabbānantariyānaṃ avīciphalattā, na ca heṭṭhūpapattiṃ icchato sīlavato cetopaṇidhi viya uparūpapattijanakakammabalaṃ ānantariyabalaṃ nivattetuṃ samattho cetopaṇidhi atthi anicchantasseva avīcipātanato, na ca ānantariyupaghātakaṃ kiñci kammaṃ atthi. Tasmā tesaṃyeva anantarekantavipākajanakasabhāvā pavattīti. Anekāni ca ānantariyāni katāni ekante vipāke niyatattā uparatāvipaccanasabhāvāsaṅkattā nicchitāni sabhāvato niyatāneva. Cutianantaraṃ pana phalaṃ anantaraṃ nāma, tasmiṃ anantare niyuttāni, tannibbattanena anantarakaraṇasīlāni anantarapayojanāni cāti sabhāvato ānantariyāneva ca honti. Tesu pana samānasabhāvesu ekena vipāke dinne itarāni attanā kātabbakiccassa teneva katattā na dutiyaṃ tatiyañca paṭisandhiṃ karonti, na samatthatāvighātattāti natthi tesaṃ niyatānantariyatānivattīti. Na hi samānasabhāvaṃ samānasabhāvassa samatthataṃ vihanatīti. Ekassa pana aññānipi upatthambhakāni hontīti daṭṭhabbānīti. Sammāsabhāveti saccasabhāve. Niyato ekantiko anantarameva phaladānenāti sammattaniyamato.Na niyatoti ubhayathāpi na niyato. Avasesānaṃ dhammānanti kilesānantariyakammaniyyānikadhammehi aññesaṃ dhammānaṃ.
难道其他地狱受报者在某些果报中，死亡间隔果报显现时，因果转变及果报恒定相续特性确实产生吗？不会，因为由无差别出生的意念预备以及其障碍，不应阻止果报中转果间的果报恒定现象。果报果相出现时，因其复杂，不可时刻都等同第二、第三禅那般净果，所有果相相随之恒定且无断裂，不存在人为干扰其恒定之力。因果间转异之障碍亦不可阻止恒定果报相续。故此果报转化之恒常特性显现。有许多果报转变准确且一定在其果报中期限应验。所以说死亡间隔果报即为果现前无间隔。果之间转折连结之力恒常，果与果之间无缝隙，果报中因练如一。且同质因果间互相帮助继续因果转报而不阻碍，亦即果报间无断裂果相之持续道理。不同质果报不会互相阻断，此理为明显可见。所谓果报相续即为果报果报之间无断连贯。
Tamandhakāroti tamo andhakāroti padavibhāgo. Avijjā tamo nāma ārammaṇassa chādanaṭṭhena. Tenevāha ‘‘tamo vihato, āloko uppanno (ma. ni. 1.385; pārā. 12), tamokkhandho padālito’’ti (saṃ. ni. 1.164) ca ādi. Avijjāsīsena vicikicchā vuttā mahatā sammohena sabbakālaṃ aviyujjanato. Āgammāti patvā. Kaṅkhatīti ‘‘ahosiṃ nu kho ahaṃ atītamaddhāna’’ntiādinā (ma. ni. 1.18; saṃ. ni. 2.20) kaṅkhaṃ uppādeti saṃsayaṃ āpajjati. Adhimuccituṃ na sakkotīti pasādādhimokkhavasena adhimuccituṃ na sakkoti. Tenāha ‘‘na sampasīdatī’’ti. Yāvattakañhi yasmiṃ vatthusmiṃ vicikicchā na vigacchati, tāva tattha saddhādhimokkho anavasarova. Na kevalaṃ saddhādhimokkho, nicchayādhimokkhopi tattha na patiṭṭhahati eva.
昏暗者，谓昏暗之义。无明即为心境遮蔽之昏暗。故经文说“昏暗已除，光明出现，昏暗蕴被破。”由无明所生怀疑牵引，人常陷于大惑不醒状态，无法自拔。所云“心怀疑”谓心中起疑惑，诸如“我是否有过往事”，“我行是否具备果报”等念头，令人心生疑虑。故云“不安定”即不能心安，由此观自在，不得断疑。凡于某缘物生疑，信心难以确立。须非单靠信心，亦须有确实无疑之认知支持，方能安住。
Na rakkhitabbānīti ‘‘imāni mayā rakkhitabbānī’’ti evaṃ katthaci rakkhākiccaṃ natthi parato rakkhitabbasseva abhāvato. Satiyā eva rakkhitānīti muṭṭhassaccassa bodhimūle eva savāsanaṃ samucchinnattā satiyā rakkhitabbāni nāma sabbadāpi rakkhitāni eva. Natthi tathāgatassa kāyaduccaritanti tathāgatassa kāyaduccaritaṃ nāma nattheva, yato suparisuddho kāyasamācāro bhagavato. No aparisuddhā, parisuddhā eva aparisuddhihetūnaṃ kilesānaṃ pahīnattā. Tathāpi vinaye apakataññutāvasena siyā tesaṃ apārisuddhileso, na bhagavatoti dassetuṃ ‘‘na panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha vihārakāraṃ āpattinti ekavacanavasena ‘‘āpattiyo’’ti ettha āpatti-saddaṃ ānetvā yojetabbaṃ. Abhidheyyānurūpañhi liṅgavacanāni honti. Esa nayo sesesupi. ‘‘Manodvāre’’ti idaṃ tassā āpattiyā akiriyasamuṭṭhānatāya vuttaṃ. Na hi manodvāre paññattā āpatti atthīti. Saupārambhavasenāti savattabbatāvasena, na pana duccaritalakkhaṇāpattivasena, yato naṃ bhagavā paṭikkhipati. Yathā āyasmato mahākappinassāpi ‘‘gaccheyyaṃ vāhaṃ uposathaṃ, na vā gaccheyyaṃ. Gaccheyyaṃ vāhaṃ saṅghakammaṃ, na vā gaccheyya’’nti (mahāva. 137) parivitakkitaṃ. Manoduccaritanti manodvārikaṃ appasatthaṃ caritaṃ. Satthārā appasatthatāya hi taṃ duccaritaṃ nāma jātaṃ, na sabhāvato.
不应保护者，谓“此非我保护之物”，即无从保护之义。唯有借念念不间断守护正念根基，即得具足守护。故常说守护正念即守护一切。不存在世尊所为之身恶行、身恶行之事，因世尊身念纯净。非清净者，乃诸烦恼之因灭，故虽律中有不善念等，非清净烦恼，不表示世尊存有恶行为。对寺院安住之过失，俗语用单数“过失”涵盖众多，此处合文为“过失”之义。此语用来指称心门之不善行为，一切不善由心生故也。师者所身之不善亦名为不善行为，非自性所生。
Yasmā mahākāruṇiko bhagavā sadevakassa lokassa hitasukhāya eva paṭipajjamāno accantavivekajjhāsayatāya tabbidhuraṃ dhammasenāpatino cittuppādaṃ paṭikkhipanto ‘‘na kho te…pe… uppādetabba’’nti avoca, tasmā so therassa cittuppādo bhagavato na pāsaṃsoti katvā manoduccaritaṃ nāma jāto, tassa ca paṭikkhepo upārambhoti āha ‘‘tasmiṃ manoduccarite upārambhaṃ āropento’’ti. Bhagavato pana ettakampi natthi, yato pavāraṇāsutte ‘‘handa dāni, bhikkhave, pavāremi vo, na ca me kiñci garahatha kāyikaṃ vā vācasikaṃ vā’’ti (saṃ. ni. 1.215) vutto bhikkhusaṅgho ‘‘na kho mayaṃ bhante bhagavato kiñci garahāma kāyikaṃ vā vācasikaṃ vā’’ti satthu parisuddhakāyasamācārādikaṃ sirasā sampaṭicchi. Ayañhi lokanāthassa duccaritābhāvo bodhisattabhūmiyampi cariyācirānugato ahosi, pageva buddhabhūmiyanti dassento ‘‘anacchariyañceta’’ntiādimāha.
因为世尊具大慈悲心，为了三界众生的利益与安乐，常行于此法中。鉴于深远的独处寂静境界，那位为法军统帅的世尊，于其心生起时便摒舍心生起，言道：「你的心生起不可生起……」因此世尊断言该长老的心生起不为称赞，该长老亦未生起心恶行为，称其心的摒舍为反起，谓曰：「在此心不善行为中，起恶念。」世尊此方面没有误，因有经中如是告戒：「诸比库，我今为汝等请假，我无身语之身语恶行憎恶。」众比库随顺世尊清净体行，头顶合掌。且无世尊行为恶劣之相，菩萨行亦长久随佛道，故乃显教他人恒常无异，谓之「非奇特」。
Buddhānaṃyeva dhammā guṇā, na aññesanti buddhadhammā. Tathā hi te buddhānaṃ āveṇikadhammāti vuccanti. Tattha ‘‘natthi tathāgatassa kāyaduccarita’’ntiādinā kāyavacīmanoduccaritābhāvavacanaṃ yathādhikāraṃ kāyakammādīnaṃ ñāṇānuparivattitāya laddhaguṇakittanaṃ, na āveṇikadhammantaradassanaṃ. Sabbasmiñhi kāyakammādike ñāṇānuparivattini kuto kāyaduccaritādīnaṃ sambhavo. ‘‘Buddhassa appaṭihatañāṇa’’ntiādinā vuttāni sabbaññutaññāṇato visuṃyeva tīṇi ñāṇāni catuyonipañcagatiparicchedakañāṇāni viyā’’ti vadanti. Ekaṃyeva hutvā tīsu kālesu appaṭihatañāṇaṃ nāma sabbaññutaññāṇameva. Natthi chandassa hānīti sattesu hitachandassa hāni natthi. Natthi vīriyassahānīti khemapavivekavitakkānugatassa vīriyassa hāni natthi. ‘‘Natthi davāti khiḍḍādhippāyena kiriyā natthi. Natthi ravāti sahasā kiriyā natthī’’ti vadanti, sahasā pana kiriyā davā ‘‘aññaṃ karissāmī’’ti aññakaraṇaṃ ravā. Khalitanti virajjhanaṃ ñāṇena apphuṭaṃ. Sahasāti vegāyitattaṃ turitakiriyā. Abyāvaṭo manoti niratthako cittasamudācāro. Akusalacittanti aññāṇupekkhamāha, ayañca dīghabhāṇakānaṃ pāṭho ākulo viya. Ayaṃ pana pāṭho anākulo –
诸佛的法具德性，无有他法能比。故称为佛法为清净法。故「无如来身语恶行」等言，是指身语恶行非佛法之义，乃由观察身业等之知顺转承，所获之正赞，非清净法本体异状。诸一切身体等业知顺转承中，何由生起身体恶行？谓曰：「佛之无碍智」等语，三种知识清净显现，经说「形（四）圣谛」、「成四圣谛阐述」所得一切知，唯此一知为无碍全知。一而三时之间，无碍智贯通一切。无欲乐的损失，不谓作伤害利众的损失；修习定慧相应之精进无失。谓曰：「无触民怒争辩毁谤惹祸；无激烈声响喧嚣之行为。」喧哗乃他作声，声响乃他议论。噪声即心无际止。冷静者谓无知，长篇经文如波涛起伏。此波涛乃无波涛。
Atītaṃse buddhassa bhagavato appaṭihatañāṇaṃ, anāgataṃse, paccuppannaṃse. Imehi tīhi dhammehi samannāgatassa buddhassa bhagavato sabbaṃ kāyakammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivatti, sabbaṃ vacīkammaṃ, sabbaṃ manokammaṃ. Imehi chahi dhammehi samannāgatassa buddhassa bhagavato natthi chandassa hāni, natthi dhammadesanāya, natthi vīriyassa, natthi samādhissa , natthi paññāya, natthi vimuttiyā. Imehi dvādasahi dhammehi samannāgatassa buddhassa bhagavato natthi davā, natthi ravā, natthi apphuṭaṃ, natthi vegāyitattaṃ, natthi abyāvaṭamano, natthi appaṭisaṅkhānupekkhāti.
世尊过去、未来、现在三时之「无碍智」，以此三法具足，具足一切身体业、语业、意业之知及知续。具足一切十二法，未有欲乐之损失，未有法说之缺失，未有精进禅定慧之亏损。具足十二法无有嗔怒别执烦恼，无有噪声喧哗、无波无际、无漏之知绪平静。
Tattha appaṭisaṅkhānupekkhāti aññāṇupekkhā. Sesaṃ vuttanayameva. Ettha ca tathāgatassa ājīvapārisuddhiṃ kāyavacīmanosamācārapārisuddhiyāva saṅgahetvā samācārattayavasena mahātherena tiko desito.
其中无漏之知绪平静即为无知绪平静。上述教诲即此。此处亦有论述如来生活净行之洁净，结合身语心行为之清净，由一尊大长老三次宣说。
Kiñcanāti kiñcikkhā. Ime pana rāgādayo palibundhanaṭṭhena kiñcanā viyāti kiñcanā. Tenāha ‘‘kiñcanāti palibodhā’’ti.
所谓损害，即一点损坏。彼此贪欲等因缺乏根基，谓之损坏。故云「损害即破坏」。
Anudahanaṭṭhenāti anu anu dahanaṭṭhena. Rāgādayo arūpadhammā ittarakkhaṇā kathaṃ anudahantīti āsaṅkaṃ nivattetuṃ ‘‘tattha vatthūnī’’ti vuttaṃ, daṭṭhabbānīti vacanaseso. Tatthāti tasmiṃ rāgādīnaṃ anudahanaṭṭhe. Vatthūnīti sāsane, loke ca pākaṭattā paccakkhabhūtāni kāraṇāni. Rāgouppanno tikhiṇakaro hutvā. Tasmā taṃsamuṭṭhānā tejodhātu ativiya tikhiṇabhāvena saddhiṃ attanā sahajātadhammehi hadayappadesaṃ jhāpesi yathā taṃ bāhirā tejodhātu sanissayaṃ. Tena sā bhikkhunī supato viya byādhi jhāyitvā matā. Tenāha ‘‘teneva jhāyitvā kālamakāsī’’ti. Dosassa nissayānaṃ dahanatā pākaṭā evāti itaraṃ dassetuṃ ‘‘mohavasena hī’’tiādi vuttaṃ. Ativattitvāti atikkamitvā.
「连燃之损害」即依次接续的燃烧损坏。贪欲等为无形法，何以连燃？为解除疑虑，「彼处条件」已说，可见意指因缘所成法。贪欲生起强烈，故其激烈的能量体现，从本体与心境关联中，烧灼心念，如卧病之苦。故云「因此心病如烧灼」。因贪欲之火显著，显露业成熟，故其余示现「以无明之脉络」等之言语。超过为「超越」之意。
Kāmaṃ āhuneyyaggiādayo tayo aggī brāhmaṇehi icchitā santi, te pana tehi icchitamattā, na sattānaṃ tādisā atthasādhakā. Ye pana sattānaṃ atthasādhakā, te dassetuṃ ‘‘āhunaṃ vuccatī’’tiādi vuttaṃ. Tattha ādarena hunanaṃ pūjanaṃ āhunanti sakkāro ‘‘āhuna’’nti vuccati, taṃ āhunaṃ arahanti. Tenāha bhagavā ‘‘āhuneyyāti bhikkhave mātāpitūnametaṃ adhivacana’’nti (itivu. 106). Yadaggena ca te puttānaṃ bahukāratāya āhuneyyāti tesu sammāpaṭipatti nesaṃ hitasukhāvahā, tadaggena tesu micchāpaṭipatti ahitadukkhāvahāti āha ‘‘tesu…pe… nibbattantī’’ti. Svāyamatthoti yo mātāpitūnaṃ attano upari vippaṭipannānaṃ puttānaṃ anudahanassa paccayabhāvena anudahanaṭṭho, so ayamattho. Mittavindakavatthunāti mittavindakassa nāma mātari vippaṭipannassa purisassa tāya eva vippaṭipattiyā cirataraṃ kālaṃ āpāyikadukkhānubhavanadīpanena vatthunā veditabbo.
欲望、招待、寄宿等三者，在婆罗门中被希望和喜爱，但它们仅仅是为他们所欲，未必真正为众生利益而存在。真正能利益众生者，则被称为“招待”。其中以敬重身份、恭敬奉养者称为“招待”，这种招待即为阿拉汉住持的招待。因此世尊说：“诸比库们，『招待』即是父母之名。”（见《增支部》第106经）又以子女真诚勤奋的行为为招待，这种行为能带来对他们真正的利益和安乐；反之，假行虚妄则招致不利苦果，故世尊说：“他们……若生此等……,” 是指如此。所谓“自身利益”，乃指因父母对其子女实际不善之行为而生起伤害子女之心，因而产生打骂。如比喻中，所谓“恶友”即指母亲不善之人，因其同样的不善行为，长期以恶苦的显现令其知觉到痛苦。此义须明了。
Idāni tamatthaṃ kassapassa bhagavato kāle pavattaṃ vibhāvetuṃ ‘‘mittavindako hī’’tiādi vuttaṃ. Dhanalobhena, na dhammacchandenāti adhippāyo. Akutobhayaṃ kenaci anuṭṭhāpanīyatāya. Nivāresi samuddapayātā nāma bahvantarāyāti adhippāyena. Antaraṃ katvāti atikkamanavasena dvinnaṃ pādānaṃ antare katvā.
如是时刻，可于咖萨巴尊者时代中辨明“恶友者，愚钝也”等法语。恶友之说非因对法的渴求，而是因财物贪欲。所谓‘不怕惧怕’乃指在某种难以忍受之修行过程中不退转。所谓‘阻碍并发起着多端障碍’，乃指以专注效力消除障碍之法门。所谓‘在两足之间越过’，乃出自字面，指双足间行走快捷敏捷之意。
Nāvā aṭṭhāsi tassa pāpakammabalena vātassa avāyanato. Ekadivasaṃ rakkhitauposathakammānubhāvena sampattiṃ anubhavanto. Yathā purimāhi parato mā agamāsīti vutto, evaṃ aparāparāhipīti āha ‘‘tāhi ‘parato parato mā agamāsī’ti vuccamāno’’ti. Khuracakkadharanti khuradhārūpamacakkadharaṃ ekaṃ purisaṃ. Upaṭṭhāsi pāpakammassa balena.
恶业之力如风不可抗拒，恶业之力似风吹拂之力。某日因受持守伍波萨他仪式而证得功德。前贤言：‘不要转往他方’，今复言‘一再如此’，故说“对此言称：‘不可转往他方’”。有如车轮上锋利车辐，锋利如刀轮，用以驱使恶业之力行。
Catubbhīti catūhi accharāsadisīhi vimānapetīhi, sampattiṃ anubhavitvāti vacanaseso. Aṭṭhajjhagamāti rūpādikāmaguṇehi tato visiṭṭhatarā aṭṭha vimānapetiyo adhigacchi. Atricchanti atricchāsaṅkhātena atilobhena samannāgatattā atra atra kāmaguṇe icchanto. Cakkanti khuracakkaṃ. Āsadoti anatthāvahabhāvena āsādeti.
以四种不相似的宝塔形天宫为喻，说明证得功德之意义。所谓八力遍满者，乃指超越欲色等八义胜利天宫。以无尽深重贪欲聚合而生欲望，故处处陶醉于欲乐中。眼以疤轮为喻。所谓‘疤轮’，意指无益之牙疤而咬合。
Soti gehasāmiko bhattā. Purimanayenevāti anudahanassa paccayatāya.
“Soti”乃指家中伙食陪伴者。以“Purimanaya”作比喻，为打骂起因的条件关联。
Aticārinīti sāmikaṃ atikkamitvā cārinī micchācārinī. Rattiṃ dukkhanti attano pāpakammānubhāvasamupaṭṭhitena sunakhena khāditabbatādukkhaṃ. Vañcetvāti taṃ ajānāpetvāva kāraṇaṭṭhānagamanaṃ sandhāya vuttaṃ. Paṭapaṭantīti paṭapaṭā katvā. Anuravadassanañhetaṃ. Muṭṭhiyogo kirāyaṃ tassa sunakhantaradhānassa, yadidaṃ kheḷapiṇḍaṃ bhūmiyaṃ niṭṭhubhitvā pādena ghaṃsanaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘so tathā akāsi.Sunakhā antaradhāyiṃsū’’ti.
所谓“过失行者”，即指越过雇主界限者及其不正当之行为者。夜间其因所作恶业苦受之痛，须以铁钉啃咬以缓解痛苦。所谓‘欺骗’，意指无意中或无知间因便于去处而造成之欺瞒。‘连续咬合’意指反复啮咬行为。以“Muṭṭhiyogo”指代铁钉与铁钉缝合之约束，此种铁钉如同游戏之石块，钉入地面以防脚部划伤。由此得语：“他如是作，铁钉插入铁钉之间。”
Dakkhiṇāticattāro paccayā diyyamānā dakkhanti etehi hitasukhānīti. Taṃ dakkhiṇaṃ arahatīti dakkhiṇeyyo, bhikkhusaṅgho. Revatīvatthu vimānavatthupetavatthūsu (vi. va. 861 ādayo) tesaṃ aṭṭhakathāyañca (vi. va. 977-980; pe. va. aṭṭha. 714-736) āgatanayena veditabbaṃ.
「从右方开始有四种因缘显现，由此能够观察到众生的利益与安乐。」此中所谓右方者，即为阿拉汉所应敬奉之处，亦即比库僧团所当礼敬之方。于雷瓦达境、天界宫殿等处（参见《毗奈耶集解》861页注释），以及其注疏（参见《毗奈耶集解》977-980页；南传《毗奈耶集解注》714-736页）之来历，均应审知了解。
‘‘Tividhena rūpasaṅgaho’’ti ettha nanu saṅgaho ekavidhova, so kasmā ‘‘catubbidho’’ti vuttoti? ‘‘Saṅgaho’’ti atthaṃ avatvā aniddhāritatthassa saddasseva vuttattā. ‘‘Tividhena rūpasaṅgaho’’tiādīsu (dha. sa. rūpakaṇḍa-tike) padesu saṅgaha-saddo tāva attano atthavasena catubbidhoti ayañhettha attho. Atthopi vā aniddhāritaviseso sāmaññena gahetabbataṃ patto ‘‘tividhena rūpasaṅgaho’’tiādīsu (dha. sa. rūpakaṇḍa-tike) ‘‘saṅgaho’’ti vuttoti na koci doso. Niddhārite hi visese tassa ekavidhatā siyā, na tato pubbeti. ‘‘Jātisaṅgaho’’ti vuttepi jāti-saddassa sāpekkhasaddattā attano jātiyā saṅgahoti ayamattho viññāyateva sambandhārahassa aññassa avuttattā yathā ‘‘mātāpitu upaṭṭhāna’’nti (khu. pā. 5.6; su. ni. 265). Aṭṭhakathāyaṃ pana yathādhippetamatthaṃ aparipuṇṇaṃ katvā dassetuṃ ‘‘jātisaṅgaho’’ icceva vuttaṃ. Samānajātikānaṃ saṅgaho, samānajātiyā vā saṅgaho sajātisaṅgaho. Sañjāyati etthāti sañjāti, sañjātiyā saṅgaho sañjātisaṅgaho, sañjātidesena saṅgahoti attho. Kiriyāya evarūpāya saṅgaho kiriyāsaṅgaho. Rūpakkhandhagaṇananti ‘‘rūpakkhandho’’ti gaṇanaṃ saṅkhyaṃ gacchati ruppanasabhāvattā. Tīhi koṭṭhāsehi rūpagaṇanāti vakkhamānehi tīhi bhāgehi rūpassa saṅgaho, gaṇetabbatāti attho.
「三种形集合」此处不正是说集合（saṅgaho）只有一种吗？因何称之为「四种」？「集合」一词乃引申未明确之义，只言其文义而未作详释。于《法句·色品三章》等语境中，集合一词自有其自身含义，虽似单义，实则以自身意涵可通达「四种」之义。若细分其引申义，未必不应相当理解为「三种形集合」等语义用法，所以称「集合」一词本身无过失。确而言，阐明时须明示其内涵，单称「集合」有时乃代表特殊涵义，未详说明则相当于「三种形集合」等用法。《法句注》中以其义作不完备解释，因而采用「生集合」一词以应其义。所谓同类生物之间之集合，或曰同类之集合，便是生集合。此中「生」即「生成」，即称三种形之集合之意。生集合即意味生成所系之合体。此乃词义推衍，非直言其义。譬如「父母之供养」也是依关系称呼，而未必显示其本体。《中部释》中亦有此义释。注疏据所主旨仅作不尽解释，以表明「生集合」一词之用法。同类同生者之集合，亦可称为生集合或同生集合。此聚合即生成时合体。此即形成聚合作用。所谓色蕴分别计数，即计色集合数量，因其孕藏色质故也。三部章节言计色集合，即三部分色之集合，需为可计数者，此即其意。
Rūpāyatanaṃ nipassati paccakkhato vijānātīti nidassanaṃ, cakkhuviññāṇaṃ, nidassatīti vā nidassanaṃ, daṭṭhabbabhāvo, cakkhuviññāṇassa gocarabhāvo, tassa ca rūpāyatanato anaññattepi aññehi dhammehi rūpāyatanaṃ visesetuṃ aññaṃ viya katvā ‘‘saha nidassanenāti sanidassana’’nti evamettha attho veditabbo. Dhammasabhāvasāmaññena hi ekībhūtesu dhammesu yo nānattakaro sabhāvo, so añño viya katvā upacarituṃ yutto. Evañhi atthavisesāvabodho hotīti. Cakkhupaṭihananasamatthatoti cakkhuno ghaṭṭanasamatthatāya. Ghaṭṭanaṃ viya ca ghaṭṭanaṃ daṭṭhabbaṃ. Dutiyena atthavikappena daṭṭhabbabhāvasaṅkhātaṃ nāssa nidassananti anidassananti yojanā. Ettha ca dasannaṃ āyatanānaṃ yathārahaṃ sayaṃ, nissayavasena ca sampattānaṃ, asampattānañca paṭimukhabhāvo aññamaññapatanaṃ paṭihananaṃ, yena byāpārādivikārapaccayantarasannidhāne cakkhādīnaṃ visayesu vikāruppatti. Tattha byāpāro cakkhādīnaṃ savisayesu āvicchannaṃ, rūpādīnaṃ iṭṭhāniṭṭhatā, tattha ca cittassa ābhujananti ime ādisaddasaṅgahitā. Tehi vikārappattiyā paccayantarabyāpārato aññanti katvā anuggahūpaghāto vikāro. Upanissayo pana appadhānassa paccayo idha gahito. Kāraṇakāraṇampi kāraṇamevāti gayhamāne siyā tassāpi saṅgahoti. Vuttappakāranti ‘‘cakkhuviññāṇasaṅkhāta’’nti vuttappakāraṃ. Nāssa paṭighoti etthāpi ‘‘vuttappakāra’’nti ānetvā sambandho. Avasesaṃ soḷasavidhaṃ sukhumarūpaṃ.
「色受处」观察即是对立参知，此为示例，即眼识所显示，显示之相，即眼识之可观察与感知性质。此处色受处为色境，与他法不同而特异，便是表明伴随显示之义，称为「共显示」之理。因法体常统一，性相若无多样，即无须分异而当分别对待，故此处色受处之异特，缘此显示乃具其意义。所谓眼之遮闭性质，与眼之开显性质相对。遮闭好像遮盖盖子，盖子即盖之。其次义是所观察性质所显之场不可无相，从而具显示之义。此为承诺。于十处法中，若正理当如此，而诸无常成熟与不成熟状态之色受处，互相排斥，表现互不相容，构成对立限制，因其为诸法境相覆盖，色受处固守其欲求所乐之原则，心识不予涉入等。此种因缘果报冲突即心法之扭曲。此等扭曲因缘关系，构成障碍。因注重之不纯故，造成相互之对立。因缘相续，因缘乃所依。果者依因而生，因中亦有因之因，谓因因为因，亦得一团结。所说为「眼识因素计数」，此为表达方式。余余十六因，细腻无过失。
Saṅkharontīti sampiṇḍenti. Cetanā hi āyūhanarasatāya yathā sampayuttadhamme yathāsakaṃ kiccesu saṃvidahantī viya abhisandahantī vattamānā teneva kiccavisesena te sampiṇḍentī viya hoti, evaṃ attano vipākadhammepi paccayasamavāye saṅkharontī sampiṇḍentī viya hoti. Tenāha ‘‘sahajāta…pe… rāsī karontī’’ti. Abhisaṅkharotīti abhivisiṭṭhaṃ katvā saṅkharoti. Puññābhisaṅkhāro hi attano phalaṃ itarassa phalato ativiya visiṭṭhaṃ bhinnaṃ katvā saṅkharoti paccayato, sabhāvato, pavattiākārato ca sayaṃ itarehi visiṭṭhasabhāvattā. Esa nayo itarehipi. Pujjabhavaphalanibbattanato, attano santānassa punanato ca puñño.
「集」者即凝聚连结。意志确实集中如联合生命体或相合诸事。于特定行为中，诸所关联诸因素凝结合作，类似感应协调，故说由其特定业果合成，诸因相续如集。遂引「同生……聚为一团」之语。其谓「聚起」者，以卓越特性谓之聚集。功德聚集者即自身果报，比他果报超卓分别，缘其本性与运行形态亦自卓越，故他亦应然。此乃原则，亦适用于他，修持发起功德，乃自我相续与生成之源泉。
Mahācittacetanānanti asaṅkhyeyyāyunipphādanādimahānubhāvatāya mahācittesu pavattacetanānaṃ. Aṭṭheva cetanā honti, yā kāmāvacarā kusalā. ‘‘Terasapī’’ti kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘navā’’ti vattabbaṃ. Na hi bhāvanā ñāṇarahitā yuttāti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘yathā hī’’tiādi. Kasiṇaparikammaṃ karontassāti kasiṇesu jhānaparikammaṃ karontassa. ‘‘Pathavī pathavī’’tiādi bhāvanā hi kasiṇaparikammaṃ. Tassa hi parikammassa supaguṇabhāvato anuyuttassa tattha ādarākaraṇena siyā ñāṇarahitacittaṃ. Jhānapaccavekkhaṇāyapi eseva nayo. Keci maṇḍalakaraṇampi bhāvanaṃ bhajāpenti.
「大意志意」者，指无数寿命般若发起极大作用之大意志合众。严格而言，意志为保持善妙快乐之欲乐意志。问「为何十三者」时，实当谓「九者」。非谓修习于无智而便宜推测，而是指持世间实践方法，具体如持界定对象之法。譬如执持碾作所及。此为修习法种。于照明前点，亦合此理，且有众多修习方法，包括造型等辅助法。
Dānavasena pavattacittacetasikadhammā dānaṃ, tattha byāpārabhūtā āyūhanacetanā dānaṃ ārabbha, dānañca adhikicca uppajjatīti vuttā. Evaṃ itaresupi. Ayaṃ saṅkhepadesanāti ayaṃ puññābhisaṅkhāre saṅkhepato atthadesanā, atthavaṇṇanāti attho.
以布施因缘之起心意向等功德发起，布施乃起意向开始，因起意向而布施增盛，说明此义。其释同于他法。此乃概略说明，言及功德聚集之大要，意旨为说明其义。
Somanassacittenāti anumodanāpavattidassanamattametaṃ daṭṭhabbaṃ. Upekkhāsahagatenāpi hi anussarati evāti. Kāmaṃ niccasīlaṃ, uposathasīlaṃ, niyamasīlampi sīlameva, paripuṇṇaṃ pana sabbaṅgasampannaṃ sīlaṃ dassetuṃ ‘‘sīlapūraṇatthāyā’’tiādi vuttaṃ. Nayadassanaṃ vā etaṃ, tasmā ‘‘niccasīlaṃ, uposathasīlaṃ, niyamasīlaṃ samādiyissāmī’’ti vihāraṃ gacchantassa, samādiyitvā samādinnasīle ca tasmiṃ, ‘‘sādhu suṭṭhū’’ti āvajjantassa, taṃ sīlaṃ sodhentassa ca pavattā cetanā sīlamayāti evamettha yojanā veditabbā.
『Somanassacittenāti』者，欢喜心境之意，是欢喜生起与消灭之现象的显现，此乃应当观察之义。虽为平等心伴随，但依旧需要忆念。欲乐为常持之戒，斋戒为戒，教戒亦即戒，是完整且具全相的戒，为了示现「戒满之意」等说法。若是未见其相，此即指「常持欲戒、斋戒、教戒」而行于佛法生活者，具足并持守戒律，且被赞誉「善哉安稳」，其能修持且受戒净化，行此心志即是具戒心，故于此须知此等连结。
Pubbe samathavasena bhāvanānayo gahitoti idāni sammasananayena taṃ dassetuṃ ‘‘paṭisambhidāyaṃ vuttenā’’tiādi vuttaṃ. Tattha aniccatoti aniccabhāvato. Dukkhato, anattatoti etthāpi eseva nayo.
先者以静虑之法取得修习之因，今则以正思惟之法展示此义，称为『依断知说』等言。其谓无常者，因无常之性质而为无常；苦者亦然，非我亦复同理，当中依次为此三法之诠释。
Tattha ye pañcupādānakkhandhā nāmarūpabhāvena pariggahitā, te yasmā dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattadhammavasena vibhāgaṃ labhanti, tasmā dvārachakkādivasena cha chakkā gahitā. Yasmā pana lakkhaṇesu anattalakkhaṇaṃ dubbibhāvaṃ, tasmā tassa vibhāvanāya cha dhātuyo gahitā. Tato yesu kasiṇesu ito bāhirakānaṃ attābhiniveso, tāni imesaṃ jhānānaṃ ārammaṇabhāvena upaṭṭhānākāramattāni, imāni pana tāni jhānānīti dassanatthaṃ dasa kasiṇāni gahitāni. Tato dukkhānupassanāya parivārabhāvena paṭikkūlākāravasena dvattiṃsa koṭṭhāsā gahitā. Pubbe khandhavasena saṅkhepato ime dhammā gahitā, idāni nātisaṅkhepavitthāranayena ca manasi kātabbāti dassanatthaṃ dvādasāyatanāni, aṭṭhārasa dhātuyo ca gahitā. Tesu ime dhammā satipi suññānirīhaabyāpārabhāve dhammasabhāvato ādhipaccabhāvena pavattantīti anattabhāvavibhāvanatthaṃ indriyāni gahitāni. Evaṃ anekabhedabhinnāpi ime dhammā bhūmittayapariyāpannatāya tividhāva hontīti dassanatthaṃ tisso dhātuyo gahitā. Ettāvatā nimittaṃ dassetvā pavattaṃ dassetuṃ kāmabhavādayo nava bhavā gahitā. Ettake abhiññeyyavisese pavattamanasikārakosallena saṇhasukhumesu nibbattitamahaggatadhammesu manasikāro pavattetabboti dassanatthaṃ jhānaappamaññārūpāni gahitāni. Tattha jhānāni nāma vuttāvasesārammaṇāni rūpāvacarajjhānāni. Puna paccayapaccayuppannavibhāgato ime dhammā vibhajja manasikātabbāti dassanatthaṃ paṭiccasamuppādaṅgāni gahitāni. Paccayākāramanasikāro hi sukhena, suṭṭhutarañca lakkhaṇattayaṃ vibhāveti, tasmā so pacchato gahito. Evaṃ ete sammasanīyabhāvena gahitā khandhādivasena koṭṭhāsato pañcavīsatividhā, pabhedato pana atītādibhedaṃ anāmasitvā gayhamānā dvīhi ūnāni dvesatāni honti. Idaṃ tāvettha pāḷivavatthānaṃ, atthavicāraṃ pana icchantehi paramatthamañjūsāyaṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ.
于此，若有五取蕴于名色相中被涵摄，因其门类有所别而得以区分，此中以门轮等为界，将六界分为六部。因其相相中有非我之相难以融会，因此为其分别而设立六界。由此，内外自己执著于诸相，故作如是观想乃为诸入门之资，此十种触境共喻作十随念法支具。接下来涵摄以苦观入为辅助，配合逆境表现而设立二十一个组块。前经简约地称五蕴为内涵，而今详尽扩展，亦于识、名色、十八界置入相应教义。其于无实体空无所依状态故称为无我，依此阐释因缘法而置入意根，觉支等诸要素。诸法虽有差别众多，其根本皆归属于地蕴分别，示现三种根本轴心即三界蕴。至此缘相已显，且列举九界生死流转等，遂依心专注之细微技能，展现其生灭相续，名为禅道类比之法门。彼处禅乃为调心之色境修持所成。复依因缘相续思想，别理分别十二因缘之支法，由于舒缓之观而易于理解，故置于后部现前。诸如五蕴之诸元素详述，共二十五种分辨，且于十八界中设立细分基底。于此诸法之性皆空、不净、无我，依无我故遣妙感官，而使诸法生起相续。由是，虽形式多样，然皆依地性质而归为三种根本。至此为示现诸法相应义，复以九流轮转依运，细明禅授之偏重意境。此诸注释依循经典，并愿显明法义，成为清净之道的详明注解。
Na puññoti apuñño. Tassa puñña-sadde vuttavipariyāyena attho veditabbo. Santānassa iñjanahetūnaṃ nīvaraṇādīnaṃ suvikkhambhanato rūpataṇhāsaṅkhātassa iñjitassa abhāvato aniñjaṃ, aniñjameva ‘‘āneñja’’nti vuttaṃ. Tathā hi rūpārammaṇaṃ rūpanimittārammaṇaṃ sabbampi catutthajjhānaṃ nippariyāyena ‘‘āneñja’’nti vuccati.
「非福非不福」意，谓此福德名称之反转义，如斯解应当明了。因缘中之聚合，包含习气及碍于根本之欲相，即形欲的积累及无生无灭的本性，故非缘即非无缘，被称为『无无漏』。如此，颜色所缘及形所缘乃至第四禅末皆被称为『无无漏』，是其特殊含义。
Cattāro maggaṭṭhā, heṭṭhimā tayo phalaṭṭhāti evaṃ sattavidho. Tisso sikkhāti adhisīlādikā tisso sikkhā. Tāsu jātoti vā sekkho, ariyapuggalo hi ariyāya jātiyā jāyamāno sikkhāsu jāyati, na yoniyaṃ. Sikkhanasīloti vā sekkho. Puggalādhiṭṭhānāya vā kathāya sekkhassa ayanti aññāsādhāraṇamaggaphalattayadhammā sekkhapariyāyena vuttā. Asekkhoti ca yattha sekkhabhāvāsaṅkā atthi, tatthāyaṃ paṭisedhoti lokiyanibbānesu asekkhabhāvanāpatti daṭṭhabbā. Sīlasamādhipaññāsaṅkhātā hi sikkhā attano paṭipakkhakilesehivippamuttā parisuddhā upakkilesānaṃ ārammaṇabhāvampi anupagamanato etā ‘‘sikkhā’’ti vattuṃ yuttā aṭṭhasupi maggaphalesu vijjanti, tasmā catumaggaheṭṭhimaphalattayasamaṅgino viya arahattaphalasamaṅgīpi tāsu sikkhāsu jātoti ca taṃsamaṅgino arahato itaresaṃ viya sekkhatte sati sekkhassa ayanti ca sikkhā sīlaṃ etassāti ca ‘‘sekkho’’ti vattabbo siyāti tannivattanatthaṃ asekkhoti yathāvuttasekkhabhāvapaṭisedho kato. Arahattaphale hi pavattamānā sikkhā pariniṭṭhitasikkhākiccattā na sikkhākiccaṃ karonti, kevalaṃ sikkhāphalabhāveneva pavattanti, tasmā na tā sikkhāvacanaṃ arahanti, nāpi taṃsamaṅgī sekkhavacanaṃ, na ca ‘‘sikkhanasīlo, sikkhāsu jāto’’ti ca vattabbataṃ arahati. Heṭṭhimaphalesu pana sikkhā sakadāgāmimaggavipassanādīnaṃ upanissayabhāvato sikkhākiccaṃ karontīti sikkhāvacanaṃ arahanti, taṃsamaṅgino ca sekkhavacanaṃ, ‘‘sikkhanasīlā, sikkhāsu jātā’’ti ca vattabbataṃ arahanti.
四种道境，最低者为三果境，合共七类。三学者为持戒、定力及慧解三学。其所谓出世为圣者境界，圣者因圣出世而于三学诞生，非指世俗生。修习持戒为圣者出世之义。谓因人之立意而说，序次异同其果等，依三学分别叙述，以属圣者修行层。无修者即无出世，若存在修行障碍，世俗涅槃则需除却。持戒定慧等诸学因清净远染污以致称为修学，且于八种道果中闪耀。故以此视为道果层，亦等如有果阿拉汉之学，故谓出世者乃相似修行者。阿拉汉成熟后即无生死业，遂无所修；仅以果报显现，故彼非修学语义阿拉汉，亦非相似修行语义圣者，且于「持戒定慧生」与「出世果境」间有明见差别。于三果境中，修学乃于一时期中依内外明见而修；而持戒与定慧之修学存于无明除之时，是以圣者称修学，持戒定慧等境果因习已成必然发生，故彼称修学。
‘‘Sikkhatīti sekkho’’ti ca apariyositasikkho dassitoti. Anantarameva ‘‘khīṇāsavo’’ti ādiṃ vatvā ‘‘na sikkhatīti asekkho’’ti vuttattā pariyositasikkho dassito, na sikkhārahito tassa tatiyapuggalabhāvena gahitattā. Vuddhippattasikkho vā asekkhoti etasmiṃ atthe sekkhadhammesu eva ṭhitassa kassaci ariyassa asekkhabhāvāpattīti arahattamaggadhammā vuddhippattā, yathāvuttehi ca atthehi sekkhoti katvā taṃsamaṅgino aggamaggaṭṭhassa asekkhabhāvo āpannoti? Na taṃsadisesu tabbohārato. Arahattamaggato hi ninnānākaraṇaṃ arahattaphalaṃ ṭhapetvā pariññādikiccakaraṇaṃ, vipākabhāvañca, tasmā te eva sekkhadhammā ‘‘aggaphaladhammabhāvaṃ āpannā’’ti sakkā vattuṃ, kusalasukhato ca vipākasukhaṃ santataratāya paṇītataranti, vuddhippattā ca te dhammā hontīti taṃsamaṅgī ‘‘asekkho’’ti vuccatīti.
「修学者」即为修行者，未成熟者称为未完满之修行者。即刻诵说「尽除凡染」称之完成者，显示为圆满修学。并非无修者之第三种圣者范畴。成熟修行者即为最终完成者，修学过程中悉除杂染习气，如经所说，故称为修行者。同理，已成熟者于终极之道无修障碍，果位得成，无须再作修行，唯以果报彰显，故非修学者，亦非相似修学者，且非称为「已修学、已修学中生」，此唯用于圣者之相似阶段。于最低果位，如依止如来正觉与观智而修学，乃属圣者式修学范畴。
Jātimahallakoti jātiyā vuḍḍhataro addhagato vayoanuppatto. So hi rattaññutāya yebhuyyena jātidhammakuladhammapadesu thāvariyappattiyā jātithero nāma. Therakaraṇā dhammāti sāsane thirabhāvakarā guṇā paṭipakkhanimmadanakā. Theroti vakkhamānesu dhammesu thirabhāvappatto. Sīlavāti pāsaṃsena sātisayena sīlena samannāgato, sīlasampannoti attho, etena dussīlyasaṅkhātassa bālyassa abhāvamāha. Suttageyyādi bahu sutaṃ etenāti bahussuto, etenāssa sutavirahasaṅkhātassa bālyassa abhāvaṃ, paṭisaṅkhānabalena ca patiṭṭhitabhāvaṃ vadati. ‘‘Catunnaṃ jhānānaṃ lābhī’’ti iminā nīvaraṇādisaṅkhātassa bālyassa abhāvaṃ, bhāvanābalena ca patiṭṭhitabhāvaṃ katheti. ‘‘Āsavānaṃ khayā’’tiādinā avijjāsaṅkhātassa bālyassa sabbaso abhāvaṃ, khīṇāsavattherabhāvena patiṭṭhitabhāvañcassa dasseti. Na cettha samudāye vākyaparisamāpanaṃ, atha kho paccekaṃ vākyaparisamāpananti dassento ‘‘evaṃ vuttesu dhammesū’’tiādimāha. Theranāmako vā ‘‘thero’’ti evaṃ nāmako vā.
生死无量无数，众生的生命长短不一，年老与未老交错而出。这里所说的“生老者”是指因身心种种生起的根本法依止而长期存在的年长者。从“长老”的名称来看，表示的是在戒律教法中具有稳固本质、功德相续、行为端正的人。所谓“长老”一词，意指在戒律中稳固、表现端庄的存在。“戒律”是指以赞叹、念慕为品德，具足身心清净的义理，藉此言说远离恶行之幼稚状态。经藏如《相应经》所多所闻，“多闻者”则表示彼此相闻之不间断，藉此说明远离为愚痴所染的幼稚状态，并由思量力而确立其稳固存在。“四禅的获得者”表明离除妨碍及其幼稚之法，藉由修习力而建立稳固存在。“烦恼灭尽”诸说，则表明无明缘起之幼稚状态已尽，且由断尽烦恼的长老位而显现稳固存在。若此处非指缘起法及谛理结语，则另谓个别结法，“如此所说法中”而言。长老之名即称“长老”，依此得名。
Anuggahavasena, pūjāvasena vā attano santakaṃ parassa dīyati etenāti dānaṃ, pariccāgacetanā. Dānameva dānamayaṃ. Padapūraṇamattaṃ maya-saddo. Puññañca taṃ yathāvuttenatthena kiriyā ca kammabhāvatoti puññakiriyā. Paresaṃ piyamanāpatāsevanīyatādīnaṃ ānisaṃsānaṃ. Pubbe…pe… vasenevāti saṅkhārattike (dī. ni. 3.305; dī. ni. aṭṭha. 3.305) vuttadānamayasīlamayabhāvanāmayacetanāvaseneva. Imāni veditabbānīti sambandho. Etthāti etesu puññakiriyavatthūsu. Kāyena karontassāti attano kāyena pariccāgapayogaṃ pavattentassa. Tadatthanti dānatthaṃ. ‘‘Imaṃ deyyadhammaṃ dehī’’ti vācaṃ nicchārentassa. Dānapāramiṃ āvajjetvā vāti yathā kevalaṃ ‘‘annadānādīni demī’’ti dānakāle taṃ dānamayaṃ puññakiriyavatthu hoti, evaṃ ‘‘imaṃ dānamayaṃ sammāsambodhiyā paccayo hotū’’ti dānapāramiṃ āvajjetvā dānakālepi dānasīseneva pavattitattā. Vattasīse ṭhatvāti ‘‘etaṃ dānaṃ nāma mayhaṃ kulavaṃso kulatanti kulapaveṇī kulacāritta’’nti cārittasīle ṭhatvā dadato cārittasīlamayaṃ. Yathā deyyadhammapariccāgavasena pavattamānāpi dānacetanā vattasīse ṭhatvā dadato sīlamayaṃ puññakiriyavatthu hoti pubbābhisaṅkhārassa, aparabhāgacetanāya ca tathā pavattattā, evaṃ deyyadhamme khayato, vayato sammasanaṃ paṭṭhapetvā dadato bhāvanāmayaṃ puññakiriyavatthu hoti pubbabhāgacetanāya, deyyadhamme aparabhāgacetanāya ca tathā pavattattā.
以供养及礼敬的方式，将自己的所具赠予他者，谓之布施，即心意放弃与舍弃。布施本质即是布施，只为填满词汇之意。善业及功德如所说，含有业因之所成事，谓之功德行。此亦为他人之爱护与侍奉等因果联系。早期……经中……记载于存在集中（dī. ni. 3.305；dī. ni. aṭṭha. 3.305）中所说，布施是由行为（行）、戒律（戒）、禅定（定）及意志（心）等因素所成。此理应了知，谓之相应。此处是对功德行相关之义理。以自身身体施予，谓将我身用于放弃，意即施予之义。以言语奉献为施献之意。当发起到达布施波罗蜜时，如仅言“布施利养诸物”，则称为施的功德行；如此发起波罗蜜，即在布施时便开始功德行。修持时，坚定地点立观念谓“此施正是我族血脉、家族、家风”，此乃持守品德施行。正如以供养法施与布施作为修持时，即使施意发起，持守亦从前世所积声明，继续保持至今，以他方发起共为因缘。布施消尽时，立定断灭观念施予，视为由培养发起的功德行；从前方及后方心起发起如此，一切相关因缘始终运行。
Apacīticetanā apacitisahagataṃ apacīyati etāyāti yathā nandīrāgo eva nandīrāgasahagatā, yathāvuttāya vā apacitiyā sahagataṃ sahapavattanti apacitisahagataṃ. Apacāyanavasena pavattaṃ puññakiriyavatthu. Vayasā guṇehi ca vuḍḍhatarānaṃ vattapaṭipattīsu byāvaṭo hoti yāya cetanāya, sā veyyāvaccaṃ, veyyāvaccameva veyyāvaccasahagataṃ. Veyyāvaccasaṅkhātāya vā vattapaṭipattiyā samuṭṭhāpanavaseneva sahagataṃ pavattanti veyyāvaccasahagataṃ, tathāpavattaṃ puññakiriyavatthu. Attano santāne pattaṃ puññaṃ anuppadīyati etenāti pattānuppadānaṃ. Tathā parena anuppadinnatāya pattaṃ abbhanumodati etenāti pattabbhanumodanaṃ. Ananuppadinnaṃ pana kevalaṃ abbhanumodīyati etenāti abbhanumodanaṃ. Dhammaṃ deseti etāyāti desanā, desanāva desanāmayaṃ. Suṇāti etenāti savanaṃ, savanameva savanamayaṃ. Diṭṭhiyā ñāṇassa ujugamanaṃ diṭṭhijugataṃ. Sabbattha ‘‘puññakiriyavatthū’’ti padaṃ apekkhitvā napuṃsakaliṅgatā.
不孝心意与随之的恶心一同消失，譬如欢乐情欲及其相随者，或谓与亲近无礼之事相伴而转动之恶心。恶行习气所成的功德行。于年老者资质行为上，恶念反复时失去规矩，称为无规矩；无规矩者乃与此无规矩习气相随而起。由无规矩所起的行为及规矩之破坏同发，称为无规矩相随。此又是一种修行中功德之起。自己后代未得功德，谓未得。如此亦谓他者未得功德时，为其称赞或快乐，即称赞乐。单纯不获得时仅是赞乐，称为赞乐。开示佛法谓为说法，且说法也是说法之内容。听闻谓为声音，是听声之行为。以正见带动智慧者谓为观见相随。常依“功德所成”之语意，不涉男女及两种差别。
Pūjāvasena sāmīcikiriyā apacāyanaṃ apaciti. Vayasā guṇehi ca jeṭṭhānaṃ gilānānañca taṃtaṃkiccakaraṇaṃ veyyāvaccaṃ. Ayametesaṃ visesoti āha ‘‘tatthā’’tiādi. Cattāro paccaye datvā sabbasattānanti ca ekadesato ukkaṭṭhaniddeso, yaṃ kiñci deyyadhammaṃ datvā, puññaṃ vā katvā ‘‘katipayānaṃ, ekasseva vā patti hotū’’ti pariṇāmanampi pattānuppadānameva. Taṃ na mahapphalaṃ taṇhāya parāmaṭṭhattā. Paresaṃ deseti hitapharaṇena muducittenāti ānetvā sambandhitabbaṃ. Evanti evaṃ imaṃ dhammaṃ sutvā bahussuto hutvā pare dhammadesanāya anuggaṇhissāmīti hitapharaṇena muducittena dhammaṃ suṇāti. Evañhissa savanaṃ attano, paresañca sammāpaṭipattiyā paccayabhāvato mahapphalaṃ bhavissatīti. Sabbesanti sabbesampi dasannaṃ puññakiriyavatthūnaṃ. Niyamalakkhaṇanti mahapphalabhāvassa niyāmakasabhāvaṃ . Diṭṭhiyā ujubhāvenevāti ‘‘atthi, natthī’’ti antadvayassa durasamussāritatāya ‘‘atthi dinna’’ntiādi (ma. ni. 2.94; 3.136; vibha. 793) nayappavattāya sammādiṭṭhiyā ujukameva pavattiyā. Dānādīsu hi yaṃ kiñci imāya eva sammādiṭṭhiyā parisodhitaṃ mahājutikaṃ mahāvipphāraṃ bhavati.
以礼敬的方式为当，谓无礼即为无礼行为。于年老、资质较长者及生病者等多做相同工作谓知规矩。如是所引所说“在那里”等。四种条件给予全体众生，即使给与神灵等，所作功德虽有量别，然相互累积为利益之一分。此非因渴爱，而是由别有用、正确利益示范所成。如为他人开示佛法带来利益且心无瑕疵时，理应联系此教法。如此听闻此法且由多闻者带领受教，发起利益他法之意。如此听闻自身及他人正行，基此因缘将得大利益。众生皆视为功德行为之所缘。以法则性质为大利益之规范。正见直接坦诚，意指对“有”与“无”二端之难以争议处之仁慈，乃即“实有所赐”之范畴（马尼经二章94节及三章136节，辅注793页），藉由正见而纯正流转。若布施等正法之行，能以此正见净除即大利益之极大转变发生。
Purimeheva tīhīti pāḷiyaṃ āgateheva tīhi. Sīlamaye puññakiriyavatthumhi saṅgahaṃ gacchanti cārittasīlabhāvato. Dānamaye saṅgahaṃ gacchanti dānasabhāvattā, dānavisayattā ca. Kāmaṃ desanā dhammadānasabhāvato dānamaye saṅgahaṃ gacchatīti vattuṃ yuttā, kusaladhammāsevanabhāvato pana vimuttāyatanasīse ṭhatvā pavattitā viya savanena saddhiṃ bhāvanāmaye saṅgahaṃ gacchantīti vuttaṃ. ‘‘Diṭṭhijugataṃ bhāvanāmaye’’ti keci. Diṭṭhijugate eva ca attanā katassa puññassa anussaraṇaṃ, tassa ca paresaṃ atthāya pariṇāmanaṃ, guṇapasaṃsā, aññehi kariyamānāya puññakiriyāya, sammāpaṭipattiyā ca anumodanaṃ saraṇagamananti evaṃ ādayo puññavisesā saṅgahaṃ gacchanti diṭṭhijukammavaseneva tesaṃ ijjhanato.
早期即此，巴利语中称三者。于戒德显著之功德行为中，依品德习气而集，相续品德行为。于布施业中依布施真性及内容而集。因欲界佛法开示而布施集会复合相续，虽依修习善法，但以安住解脱境界为核心观念而修行，故兴起修习积累。然有些论者说应属正见修习。正见相续，即是回顾自身功德及他人缘故之转化，称赞美善，乃他人功德行为的欣赏与承认，正确修行与皈依。由此涵盖特殊功德集聚，依正见修习而加成其存续，终成因缘。
Parassa paṭipattiyā sodhanattho anuyogo codanā, sā yāni nissāya pavattati, tāni codanāvatthūni diṭṭhasutaparisaṅkitāni. Tenāha ‘‘codanākāraṇānī’’ti. Diṭṭhenāti ca hetumhi karaṇavacanaṃ , diṭṭhena hetunāti attho. Kiṃ pana taṃ diṭṭhanti āha ‘‘vītikkama’’nti . Disvāti ca dassanahetūti ayamettha attho yathā ‘‘paññāya cassa disvā’’ti. ‘‘Sutenā’’tiādīsupi iminā nayena attho veditabbo. Parassāti parato, parassa vā vacanaṃ sutvā.Diṭṭhaparisaṅkitenāti diṭṭhānugatena parisaṅkitena, tathā parisaṅkitena vā vītikkamena. Sesapadadvayepi eseva nayo. Codeti vatthusandassanena vā saṃvāsappaṭikkhepena vā sāmīcippaṭikkhepena vā. Imasmiṃ pana atthe vitthāriyamāne atippapañco hotīti āha ‘‘ayamettha saṅkhepo’’ti. Vitthāraṃ pana icchantānaṃ tassa adhigamupāyaṃ dassento ‘‘vitthāro pana…pe… veditabbo’’ti āha.
为使他人行为纯正，依此而生督促、劝导，此谓以所依持之法而进发，诸劝导之因均因观察及听闻聚合而起。故曰“劝导因缘”。“所观”乃指理由、缘由。对“所观”言为“非”，释曰为“背离”，此则同义。观察即为显示之理，故“观察”即是此理之意。以听闻等诸引导而得明悟当知理。所谓“他人”即指他方，或指他人所言。因观察验合而聚集之，或因背离观察之劝导而成。此二称谓同理。生起劝导，或由说明引导，或由同住批判，或由适当批判而成。于此义之详细说明，生五以上故曰“略说”。为欲详细说明其获得方法，便说明“详细内容应知”。
Kāmūpapattiyoti kāmehi upapannatā, samannāgatatāti attho. Samannāgamo ca tesaṃ paṭisevanaṃ, samadhigamo cāti āha ‘‘kāmūpasevanā kāmapaṭilābhā vā’’ti. Paccupaṭṭhitakāmāti dutiyatatiyarāsīnaṃ viya sayaṃ, parehi ca animmitā. Uṭṭhānakammaphalūpajīvibhāvato pana tadubhayavasena paccupaṭṭhitā kāmā etesanti paccupaṭṭhitakāmā. Te pana tesaṃ yebhuyyena nibaddhāni hontīti ‘‘nibaddhakāmā’’ti vuttaṃ. Catudevalokavāsinoti cātumahārājikato paṭṭhāya yāva tusitā devā. Vinipātikāti āpāyikā. Paranimmitā kāmā etesanti paranimmitakāmā.
所谓『由欲生起』，即指以欲为缘而发生的状态；『具足而来』的意思。所谓具足即是随顺于这些欲乐的接触，所谓得至即能达至其境界。所谓由欲建立者，如同比库第二根本戒被束缚一样，出于自身而起；与他人无关。因其起于行动及果报之生存状态，故名为由欲建立者。又因它们被认为是束缚者，故称为『束缚欲』。所谓『四天王居住者』，即四大天王所守护之下，直到忉利天的天众。所谓『堕落者』，即堕于地狱之众。所谓『由他所造之欲』即由他所创造的欲者。
Pakatisevanavasenāti anumānato jānanaṃ vadati, na paccakkhato. Vasaṃ vattentīti yathāruci pātabyataṃ āpajjanti. ‘‘Methunaṃ paṭisevantī’’ti idaṃ pana kecivādapaṭisedhanatthaṃ vuttaṃ. Tenāha ‘‘keci panā’’tiādi. Te ‘‘yāmānaṃ aññamaññaṃ āliṅgitamattena, tusitānaṃ hatthāmasanamattena, nimmānaratīnaṃ hasitamattena, paranimmitavasavattīnaṃ olokitamattena kāmakiccaṃ ijjhatī’’ti vadanti. ‘‘Itaresaṃ dvinnaṃ dvayaṃdvayasamāpattiyā vā’’ti vadanti tādisassa kāmesu virajjanassa tesu abhāvato, kāmānañca uttaruttari paṇītapaṇītatarapaṇītatamabhāvato. Kevalaṃ pana nissandābhāvo tesaṃ vattabbo. Kāmakiccanti taṅkhaṇikapariḷāhūpasamāvahaṃ phassasukhaṃ. Kāmāti kāmūpabhogā. Pākatikā evāti heṭṭhimehi ekasadisā eva. Ekasaṅkhātanti ekarūpaṃ samānarūpanti, samaññātaṃ samānabhāvanti vā attho.
所谓『显于威仪而依止者』，指推测得知之说，而非直接之证。所谓游乐，指依各自之好恶而任意获得。『相与交合』等语，是为某些反对者所说。由此言『彼此相拥者，以自己为中的安座安坐者，以制造欢娱者以笑者，以由他所造之乐而看者，皆厌弃欲乐的工作』。又言『依假设者，或因二二相遇而成』，用以解释此等欲乐自净或相续缺乏，因而欲乐逐渐趋向纯净无染。唯有纯净无依赖，才应如此说。所谓欲乐，是短暂欢愉之接触及快乐。所谓『具体』，指最低层次之同类，形态同类，即同一整体或同一性质者。
Sukhapaṭilābhāti sukhasamadhigamā. Heṭṭhāti paṭhamajjhānabhūmito heṭṭhā manussesu, devesu vā. Paṭhamajjhānasukhanti kusalapaṭhamajjhānaṃ. Bhūmivasenapi heṭṭhuparibhāvo labbhateva brahmakāyikesu, brahmapurohitesu vā kusalajjhānaṃ nibbattetvā brahmapurohitesu, mahābrahmesu vā vipākasukhānubhavanassa labbhanato. Ettha ca dutiyatatiyajjhānabhūmivasena dutiyatatiyasukhūpapattīnaṃ vuccamānattā paṭhamajjhānabhūmivaseneva paṭhamajjhānasukhūpapatti vuttā. Tintāti temitā, jhānasukhena ceva jhānasamuṭṭhānapaṇītarūpaphuṭṭhakāyena ca paṇītā vittāti attho. Tenevāha ‘‘samantato tintā’’tiādi. Yasmā kusalasukhato vipākasukhaṃ santataratāya paṇītataraṃ bahulañca pavattati, tasmā vuttaṃ ‘‘idampi vipākajjhānasukhaṃ eva sandhāya vutta’’nti. Tesanti ābhassarānaṃ. Sappītikassa sukhassa ativiya uḷārabhāvato tena ajjhotthatacittānaṃ bhavalobho mahā uppajjati. Santamevāti vitakkavicārasaṅkhobhapītiubbilāvivigamena ativiya upasantaṃyeva. Tathā santabhāveneva hi taṃ attano paccayehi padhānabhāvaṃ nītatāya ‘‘paṇīta’’nti vuccati. Tenāha ‘‘paṇītamevā’’ti. Atappakena sukhapāramippattena sukhena saṃyuttāya tusāya pītiyā itā pavattāti tusitā. Yasmā te tato uttari sukhassa abhāvato eva na patthenti, tasmā vuttaṃ ‘‘tato…pe… santuṭṭhā hutvā’’ti. Tatiyajjhānasukhanti tatiyajjhānavipākasukhaṃ.
所谓『乐之得至』，即指获得快乐之感。所谓『低』，指第一禅处，最低者，为人天所共有。第一禅乐，即善之第一禅。地位上，第一禅乐亦称为“地之低相”。因人天界皆有此下降差别，故名。例如第一禅乐归于修行者，而梵躯者、梵师、梵上士等皆因终结福报之乐，而得乐感受。于第二禅地位上，因第二禅之乐起，故得名第二禅乐，亦即第一禅乐之观照乐。所谓三者，意指由禅乐及由禅生起之内在纯净显现之乐。故有言『周遍三者』等语。因善乐中之果报乐，常起更净更广泛之乐，故说『此亦称为果报禅乐』。果报禅乐者乃光明充满之乐。因极乐之强烈浓烈，生起内心炽盛之贪爱欲望。所谓“和乐”即指经由念虑与思维交互调和后生之极其安静平稳状态。依此安稳状态，由自己因缘专注精进，出于致力于自身条件之故，故说为“净乐”。因此说『真净乐』也。因由此获得快乐而由欲乐失，故谓“继而……满足也”。所谓第三禅乐，即第三禅中之果报之乐。
Satta ariyapaññāti aṭṭhamakato paṭṭhāya sattannaṃ ariyānaṃ tesaṃ tesaṃ āveṇikapaññā. Ṭhapetvā lokuttaraṃ paññaṃ avasesā paññā nāma. Sabbāpi tebhūmikā paññā ‘‘sekkhā’’tipi na vattabbā, ‘‘asekkhā’’tipi na vattabbāti nevasekkhānāsekkhā, puthujjanapaññā.
所谓『七圣智』，指八根上止，所具七圣人之分别智慧。于各境界中均有分别，且分别智慧之余为超世智慧。所有境界之智慧既非称为『已学』，亦非称为『未学』，乃是无分别、未染污之俗人智慧。
Yogavihitesūti paññāvihitesu paññāpariṇāmitesu upāyapaññāya sampāditesu. Kammāyatanesūti ettha kammameva kammāyatanaṃ, kammañca taṃ āyatanañca ājīvādīnanti vā kammāyatanaṃ. Esa nayo sippāyatanesupi. Tattha ca duvidhaṃ kammaṃ hīnañca vaḍḍhakikammādi, ukkaṭṭhañca kasivāṇijjādi. Sippampi duvidhaṃ hīnañca naḷakārasippādi, ukkaṭṭhañca muddagaṇanādi. Vijjāva vijjāṭṭhānaṃ, taṃ dhammikameva nāgamaṇḍalaparittaphudhamanakamantasadisaṃ veditabbaṃ. Tāni panetāni ekacce paṇḍitā bodhisattasadisā manussānaṃ phāsuvihāraṃ ākaṅkhantā neva aññehi kariyamānāni passanti, na vā katāni uggaṇhanti. Na karontānaṃ suṇanti, atha kho attano dhammatāya cintāya karonti. Paññavantehi attano dhammatāya cintāya katānipi aññehi uggaṇhitvā karontehi katasadisāneva honti. Kammassakatanti ‘‘idaṃ kammaṃ sattānaṃ sakaṃ, idaṃ no saka’’nti evaṃ jānanañāṇaṃ. Saccānulomikanti vipassanāñāṇaṃ. Tañhi saccapaṭivedhassa anulomanato ‘‘saccānulomika’’nti vuccati. Idānissa pavattanākāraṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ aniccanti vā’’tiādi vuttaṃ. Tattha vā-saddena aniyamatthena dukkhānattalakkhaṇānipi gahitānevāti daṭṭhabbaṃ nānantariyakabhāvato. Yañhi aniccaṃ, taṃ dukkhaṃ. Yaṃ dukkhaṃ, tadanattāti [(sijjhanato) adhikapāṭho viya dissati]. Yaṃ evarūpanti yaṃ evaṃ heṭṭhā niddiṭṭhasabhāvaṃ. ‘‘Anulomikaṃ khanti’’ntiādīni paññāvevacanāni . Sā hi heṭṭhā vuttānaṃ kammāyatanādīnaṃ pañcannaṃ kāraṇānaṃ apaccanīkadassanena anulomanato, tathā sattānaṃ hitacariyāya maggasaccassa, paramatthasaccassa ca nibbānassa avilomanato anulometīti ca anulomikā. Sabbānipi etāni kāraṇāni khamati sahati daṭṭhuṃ sakkotīti khanti. Passatīti diṭṭhi. Rocetīti ruci. Munātīti muti. Pekkhatīti pekkhā. Te ca kammāyatanādayo dhammā nijjhāyamānā etāya nijjhānaṃ khamantīti dhammanijjhānakkhanti. Parato asutvā paṭilabhatīti aññassa upadesavacanaṃ asutvā sayameva cintento paṭilabhati. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ cintāmayā paññā nāma vuccati. Sā panesā abhiññātānaṃ bodhisattānameva uppajjati. Tatthāpi saccānulomikañāṇaṃ dvinnameva bodhisattānaṃ antimabhavikānaṃ, sesapaññā sabbesampi pūritapāramīnaṃ mahāpaññānaṃ uppajjati.
所谓『禅定精进中之智慧』，即智慧增长，修习智生，于药门中所使用之智慧。所谓根本业境，指业本身乃根本境界，身心行为等即业境。此亦是手艺业境之类。又分两种业：劣业和增长业，如铁矿商贩业。手艺亦有劣劣业，如木工业，及增长业，如计算货币等。智慧乃智慧本源，是正法之法轮墓园，看护及安守佛法的光明中心。有些贤者如菩萨似的圣者，虽然希求人间幸福生活，却不观他人所作所为，不采纳也不听他人所言，而只依自己的法理而思维。智者们以自他法理所作之事，虽被他人拒绝，却与己同类为同类。所谓业主，意为‘此为众生所有，此非我所有’，即此对业的认识。所谓真理与顺观察，即内观知见。以此真理之贯穿观察，谓之『真理顺观察』。以下为了示现现象，故说『形色无常』诸语。这里“风”音用以指无常、痛苦及无我特性中不可执持部分，是必须内证者。何者无常，何者苦，即彼所显示。即此现象之真实本性。如实呈现之无常等三相，即所谓“顺观察”等智慧之体。此乃五根本因中之一者，属于众生行善根源及涅槃成就等终极真理，故名顺观察智。容纳一切此因，称之为大忍耐力，能悉见通达一切乃容忍所致。所谓观察，即是见解。所谓趣爱，即喜好。所谓闻慧，即聆听。所谓视慧，即观看。此诸业境等诸法放下，即为放下，被称作法的放下。为听他人他说而获，即是从他人教诲言说一面听来并自己思维之所得。此即称为思维之智慧。此即诸菩萨所生之分别智慧。尽管有此顺真理之智慧，然两种菩萨中的最后一人生起，乃为充足之智慧满足度，并为大智慧之起源。
Parato sutvā paṭilabhatīti kammāyatanādīni parena kariyamānāni, parena katāni vā disvāpi parassa kathayamānassa vacanaṃ sutvāpi ācariyasantike uggahetvāpi paṭiladdhā sabbā parato sutvā paṭiladdhanāmāti veditabbā. Samāpannassāti samāpattisamaṅgissa, nidassanamattametaṃ. Vipassanāmaggapaññā hi idha ‘‘bhāvanāpaññā’’ti visesato icchitāti.
所谓他方听闻而获得，即指见业境等由他人所为、由他人造作，即他人所行、所作而得。即使看到他人所说之言辞，入于师长前受持亦得此。所谓『已成就』，意即如同成就，作为引导之所。所谓观智道之智慧，即专称为『修习智慧』。
Āvudhaṃ nāma paṭipakkhavimathanatthaṃ icchitabbaṃ, rāgādisadiso ca paṭipakkho natthi, tassa ca vimathanaṃ buddhavacanamevāti ‘‘sutameva āvudha’’nti vatvā ‘‘taṃ atthato tepiṭakaṃ buddhavacana’’nti āha. Idāni tamatthaṃ vivaranto ‘‘taṃ hī’’ti ādiṃ vatvā ‘‘sutāvudho’’tiādinā (a. ni. 7.67) suttapadena samattheti. Tattha akusalaṃ pajahatīti tadaṅgādivasena akusalaṃ pariccajati. Kusalaṃ bhāvetīti samathavipassanādikusalaṃ dhammaṃ uppādeti vaḍḍheti ca. Suddhaṃ attānaṃ pariharatīti tena akusalappahānena, tāya ca kusalabhāvanāya rāgādisaṃkilesato visuddhaṃ attabhāvaṃ pavatteti.
“有具足者”一词，意在表示对对治不善心（内障）的反面修习，应当期望获得。其对治不善之心者，譬如贪等，并无实存。因此“具足者”的对治，佛陀语中仍称之为“闻法而具足”，谓“此即佛陀语中的三藏义”。今对此加以详述：以“此为义”（taṃ hī）起首，用“闻具足”等句，逐字解释经语。此处“断恶”乃依其类别，分别断除恶法；“增善”则是通过止观等修习，产生并增长善法；“净洁自性”则以内心斩断不善净除染污而成自性净洁。
Vivekaṭṭhakāyānanti gaṇasaṅgaṇikaṃ vajjetvā tato apakaḍḍhitakāyānaṃ. Svāyaṃ kāyaviveko na kevalaṃ ekākībhāvo, atha kho paṭhamajjhānādi nekkhammayogatoti āha ‘‘nekkhammābhiratāna’’nti. Cittavivekoti kilesasaṅgaṇikaṃ pahāya tato cittassa vivittatā. Sā pana jhānavimokkhādīnaṃ vasena hotīti āha ‘‘parisuddhacittānaṃ paramavodānappattāna’’nti. Upadhivivekoti nibbānaṃ. Tadadhigamena hi puggalassa nirupadhitā. Tenāha ‘‘nirupadhīnaṃ puggalāna’’nti, visaṅkhāragatānaṃ adhigatanibbānānaṃ, phalasamāpattisamaṅgīnañcāti attho. Sutampi avassayaṭṭheneva āvudhaṃ vuttanti āha ‘‘ayampī’’ti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘tañhi nissāyā’’ti. Kāmañcettha sutapavivekāpi paññāvaseneva yathādhippetaāvudhattasādhakā , paññā pana sutena, ekaccapavivekena vā vināpi idhādhippetaāvudhattasādhanīti tato paññā sāmatthiyadassanatthaṃ visuṃ āvudhabhāvena vuttā. Tenāha ‘‘yassa sā atthi, so na kutocī’’tiādi.
所谓“解脱身体”，乃指破除一切杂染的身体。自体“身体解脱”不单是孤单存在者，佛制止禅修等谓之“断欲喜爱者”，属心解脱，是舍弃内心烦恼杂染，护持内心清净。此为禅那等自由者之所具，《论集》称“清净心者极乐具足”。“依止解脱”指涅槃，涅槃虽无依，但修得涅槃已者名“无依者”，即断尽烦恼而得涅槃者，果位成熟合宜。经文由此众多可靠证据称具足，谓“对其依止法亦如是”。且经中说此具足正是依止禅修智慧，或单凭透彻智慧，此类具足乃成其内心之武器。经中说：“具备此者，无处不得，是故具足。”
Nāññātaṃ aviditaṃ dhammanti anamatagge saṃsāravaṭṭe na aññātaṃ aviditaṃ amatadhammaṃ, catusaccadhammameva vā jānissāmīti paṭipannassa iminā pubbābhogena uppannaṃ indriyaṃ. Yaṃ pāḷiyaṃ saṅgahavāre ‘‘nava indriyāni hontī’’ti vuttaṃ, taṃ pubbābhogasiddhaṃ pavattiākāravisesaṃ dīpetuṃ vuttaṃ, atthato pana maggasammādiṭṭhi eva sāti āha ‘‘sotāpattimaggañāṇassetaṃ adhivacana’’nti. Aññindriyanti ājānanakaindriyaṃ, paṭhamamaggena ñātamariyādaṃ anatikkamitvā tesaṃyeva tena maggena ñātānaṃ catusaccadhammānaṃ jānanakaindriyanti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘aññābhūtaṃ ājānanabhūtaṃ indriya’’nti. Ājānātīti añño, aññassa bhūtaṃ, ājānanavasena vā bhūtanti aññabhūtaṃ.Aññātāvīsūti jānitabbaṃ catuariyasaccaṃ ājānitvā ṭhitesu. Tenāha ‘‘jānanakiccapariyosānappattesū’’ti, pariññādibhedassa jānanakiccassa pariniṭṭhānappattesu.
“无所不知未曾知法”，乃因未出离轮回者未得究竟佛法真理，唯有四圣谛所知是实法。此句指闻修者，自前世以来所感得之感官现象。巴利经典中言“有九种感官”，此乃前世感官引导显现种种现象，实质是缘起法中道义见。故此称为“入流圣道所知”，谓入流果甚至断恶习已者才能真正认识。所谓“非我感官”，是指无常长存感官，破除藉由此道知四圣谛之识。故有言“非所有、未知之感官”。所谓“未知”，谓非本来之我所有，藉悟得四圣谛而知。此谓“知觉任务终结”，体现智慧圆满已至。
Maṃsacakkhu cakkhupasādoti maṃsacakkhu nāma catasso dhātuyo, vaṇṇo, gandho, raso, ojā, sambhavo, saṇṭhānaṃ, jīvitaṃ, bhāvo, kāyappasādo, cakkhupasādoti evaṃ cuddasasambhāro maṃsapiṇḍo.
“肉眼”的“眼乐”，指由四大因素构成者：色（色身）、香（气味）、味（滋味）、精力（活力）、成因（因缘）、聚合（结构）、生命及存在，乃组成身体基础。所谓“眼乐”，即此十四类相续而成的肉眼本体。
Kasiṇālokaṃ vaḍḍhetvā tattha rūpadassanato ‘‘dibbacakkhu ālokanissitaṃ ñāṇa’’nti vuttaṃ. Dibbacakkhupaññāvinimuttā eva lokiyapaññā paññācakkhūti ayamattho avuttasiddho dibbacakkhussa visuṃ gahitattāti vuttaṃ ‘‘paññācakkhu lokiyalokuttarapaññā’’ti.
因增长对光之观照，有色相显现，于是称为“神通眼”能照知众天之光明。超越常见认识之神通眼智慧，解脱内慧之智慧，被称为“智慧眼”。“智慧眼”超越世间，超越对诸法的感官见解。此含义完整，称其为“智慧眼”，超世间智慧而高于颜色之光。
Adhikaṃ visiṭṭhaṃ sīlanti adhisīlaṃ. Sikkhitabbatoti āsevitabbato. Adhisīlaṃ nāma anavasesakāyikavācasikasaṃvarabhāvato, maggasīlassa padaṭṭhānabhāvato ca. Adhicittaṃ maggasamādhissa adhiṭṭhānabhāvato. Adhipaññā maggapaññāya adhiṭṭhānabhāvato. Idāni nesaṃ adhisīlādibhāvaṃ kāraṇena paṭipādetuṃ ‘‘anuppannepi hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha anuppanneti appavatte. Adhisīlameva nibbānādhigamassa paccayabhāvato. Samāpannāti ettha ‘‘nibbānaṃ patthayantenā’’ti padaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ.
戒律愈胜者，即为更高等戒。戒应修学而温习。所谓“更高戒”，乃身语行为无杂染，亦为道过程中戒律所立基础。心上进则定为道之支柱，智慧增长则为道之依托。今当因持戒等境，奋励修行，称曰“不曾起”，谓戒为成就涅槃之先导。此“成就”，意味“以此法导向涅槃”，故需与此词相应，以期确切相应。
‘‘Kalyāṇakārī kalyāṇaṃ, pāpakārī ca pāpakaṃ;
『善造作者』者，善法；『恶造作者』者，恶法。
Anubhoti dvayampetuṃ, anubandhañhi kāraka’’nti. (saṃ. ni. 1.256);
二者俱受，两者为因，谓此也如是说。（见集律1.256）
Evaṃ atīte, anāgate ca vaṭṭamūlakadukkhasallakkhaṇavasena saṃvegavatthutāya vimuttiākaṅkhāya paccayabhūtā kammassakatāpaññā adhipaññā’’ti vadanti. Lokiyasīlādīnaṃ adhisīlādibhāvo pariyāyenāti nippariyāyameva taṃ dassetuṃ ‘‘sabbaṃ vā’’tiādi vuttaṃ.
如是，谓依于过去未来，以行为根本之苦痛标记，因努力而急迫求解脱，依斯因而发智慧，名为智慧之上智。世俗戒等之上戒之境界，终无余解者，欲示彼如是曰『诸法皆』等语。
Pañcadvārikakāyoti pañcadvāresu kāyo phassādidhammasamūho. Kāyo ca so bhāvitabhāvena bhāvanā cāti kāyabhāvanā nāma. Yasmā khīṇāsavānaṃ aggamaggādhigamanena sabbasaṃkilesā pahīnāti pahīnakālato paṭṭhāya sabbaso āsevanābhāvato natthi tesaṃ bhāviniyāpi cakkhusotaviññeyyā dhammā, pageva kāḷakā, tasmā pañcadvārikakāyo subhāvito eva hoti. Tena vuttaṃ ‘‘khīṇāsavassa hi…pe… subhāvito hotī’’ti. Na aññesaṃ viya dubbalā dubbalabhāvakarānaṃ kilesānaṃ sabbaso pahīnattā.
五门身者，于五门处中，身是触等法之总集。身，依于所修之法，该修习身心，名为身修习。由于果得无染者，凭最高道通达，则诸垢悉除，除垢时起，因无所取，彼诸所修之色声香味触法眼耳鼻舌身意识不存在，唯如黑暗般，是以五门身被称善性。有言『无染者实为善性』，非如他乃弱小、令人难久之垢悉除也。
Vipassanā dassanānuttariyaṃ aniccānupassanādivasena saṅkhārānaṃ sammadeva dassanato. Maggo paṭipadānuttariyaṃ taduttaripaṭipadāya abhāvato. Phalaṃ vimuttānuttariyaṃ akuppabhāvato. Phalaṃ vā dassanānuttariyaṃ divasampi nibbānaṃ paccakkhato disvā pavattanato. Nibbānaṃ vimuttānuttariyaṃ sabbasaṅkhatavinissaṭattā. Dassana-saddaṃ kammasādhanaṃ gahetvā nibbānassa dassanānuttariyatā vuttāti dassento ‘‘tato uttarañhi daṭṭhabbaṃ nāma natthī’’ti āha. Natthi ito uttaranti anuttaraṃ, anuttarameva anuttariyanti āha ‘‘uttamaṃ jeṭṭhaka’’nti.
观智见证无上，由于无常等观之功，行无不正见。道，修行无上，因无上修行而得。果，解脱无上，因无侪安定。果亦为见证无上，数日中现见涅槃，则证实涅槃为解脱无上。因具缘不系诸法尽灭，名涅槃无上。闻法声为业具缘，故名为涅槃见证无上。又观者说『其后尚有更见可观』是语。无他后有，唯无上，遂言『最胜最尊』。
Sesoti vuttāvaseso pañcakanayena, catukkanayena ca tividho samādhi, iminā eva ca samādhittayāpadesena suttantesupi pañcakanayo āgato evāti veditabbaṃ. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ paramatthamañjūsāyaṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. ṭī. 1.38) vuttameva, tasmā tattha vuttanayeneva veditabbaṃ.
『终』者，即诸经末结，依五种例证法及四例证法，三种入定，依此三定择法，于经中亦得五种例证，此应知也。是故此中所陈者，皆依《清净道论》（清净序1.38）之终说，故于此当仅依已说之例证知之。
Āgacchati nāmaṃ etasmāti āgamanaṃ, tato āgamanato.Saguṇatoti sarasato. Ārammaṇatoti ārammaṇadhammato. Anattato abhinivisitvāti ‘‘sabbe saṅkhārā anattā’’ti vipassanaṃ paṭṭhapetvā. Anattato disvāti paṭhamaṃ saṅkhārānaṃ ‘‘anattā’’ti anattalakkhaṇaṃ paṭivijjhitvā. Anattato vuṭṭhātīti vuṭṭhānagāminivipassanāya anattākārato pavattāya maggavuṭṭhānaṃ pāpuṇāti. Asuññatattakārakānaṃ kilesānaṃabhāvāti attābhinivesapaccayānaṃ diṭṭhekaṭṭhānaṃ kilesānaṃ vikkhambhanato vipassanā suññatā nāma attasuññatāya yāthāvato gahaṇato. Nanu evaṃ vipassanāya saguṇato suññatā, na āgamanatoti nippariyāyato natthīti? Saccametaṃ nāmalābhe, na pana nāmadāneti nāyaṃ doso. Atha vā suttantakathā nāma pariyāyakathā, na abhidhammakathā viya nippariyāyāti bhiyyopi na koci doso.
「前来」此名，于此，即指「来临」之义。继「来临」后，称之为「具特性」者，谓其清晰明了。所谓「所着」者，即所依止之法。谓「无我」者，因悟「一切造作无我」而建立内观。见一切造作无我，首先证明造作皆无我之特性。由无我而起，随入无我观照行进，得行之无我观转成道之起初。对于导致空性之烦恼因缘，自我执着断灭，称为观照空性，即真切彻底把握自我之空无。难道如此观照具有明晰特相之空性，非来自「来临」者而是转变之义，而不存在于此乎？此等实为名相之获得，非名相之失。乃是经文中所谓「周转」者，并非违背教理之谬说。甚至对于经典释义，被称为转变，非如说律之教理者，亦无可责难。
Yasmā saguṇato, ārammaṇato ca nāmalābhe saṅkaro hoti ekasseva nāmantaralābhasambhavato. Āgamanato pana nāmalābhe saṅkaro natthi nāmantaralābhābhāvato, asambhavato ca, tasmā ‘‘aparo’’tiādi vuttaṃ. Nimittakārakakilesābhāvāti niccanimittādiggāhakapaccayānaṃ kilesānaṃ vikkhambhanato. Kāmañcāyaṃ vipassanā niccanimittādiṃ ugghāṭentī pavattati, saṅkhāranimittassa pana avissajjanato na nippariyāyato animittanāmaṃ labhatīti. Pariyāyena panetaṃ vuttaṃ. Tathā hi nippariyāyadesanattā abhidhamme maggassa animittanāmaṃ uddhaṭaṃ. Sutte ca –
因具特性及所依止之名相获得，造作才生起于单一名相相续取得。然缘名相获得并无造作，因无名相相续，乃不生起，自无法得。故言「他者」等次第成立。以驱除缘起之烦恼依因缘生灭，谓不可常之缘等断灭。此种观照，乃现于欲此内之常缘等，令其现显而转动。然因不离造作之相，未断灭故，非达彼无所依无相境，名为无相。故转变者此理所如是言。实由释义而生转，故于阿毗达摩之理路中，明示道之无相名为高远奥妙。经文亦有言：
‘‘Animittañca bhāvehi, mānānusayamujjaha;
「修习无相，除灭心痴；
Tato mānābhisamayā, upasanto carissasī’’ti. (su. ni. 344; saṃ. ni. 1.212);
尔后达至心净，安静而行。」（《增支部·尼陀经》344；《相应部·尼陀经》第1卷212经）
Animittapariyāyo āgato. Paṇidhikārakakilesābhāvāti sukhapaṇidhiādipaccayānaṃ kilesānaṃ vikkhambhanato.
无相转变已至。因灭除困扰之烦恼，令乐愿等因得现行，故亦称无相转变。
Rāgādīhi suññattāti samucchedavasena pajahanato rāgādīhi vivittattā. Rāgādayo eva rāganimittādīni. Purimuppannā hi rāgādayo parato uppajjanakarāgādīnaṃ kāraṇaṃ hoti. Rāgādayo eva tathā paṇidhānassa paccayabhāvato rāgapaṇidhiādayo. Nibbānaṃ visaṅkhārabhāveneva sabbasaṅkhāravinissaṭattā rāgādīhi suññaṃ, rāgādinimittapaṇidhivirahitañcāti daṭṭhabbaṃ. Ettha ca saṅkhārupekkhā sānulomā vuṭṭhānagāminivipassanā, sā suññato vipassantī ‘‘suññatā’’ti vuccati, dukkhato passantī taṇhāpaṇidhisosanato ‘‘appaṇihitā’’ti. Sā maggādhigamāya āgamanapaṭipadāṭhāne ṭhatvā maggassa ‘‘suññataṃ animittaṃ appaṇihita’’nti nāmaṃ deti. Āgamanato ca nāme laddhe saguṇato ca ārammaṇato ca nāmaṃ siddhameva hoti, na pana saguṇārammaṇehi nāmalābhe sabbattha āgamanato nāmaṃ siddhaṃ hotīti paripuṇṇanāmasiddhihetuttā, ‘‘saguṇārammaṇehi sabbesampi nāmattayayogo, na āgamanato’’ti vavatthānakarattā ca nippariyāyato āgamanatova nāmalābho padhānaṃ, na itarehi, pariyāyato pana tidhā nāmalābho icchitabboti aṭṭhakathāyaṃ ‘‘tividhā kathā’’tiādinā ayaṃ vicāro katoti daṭṭhabbaṃ.
欲等引发之空，乃断除如截断般断欲等烦恼。欲等即是欲之缘或缘起相。早时所生之欲等，之后则是引发后起造作之欲等因。欲等亦为誓愿等前缘。涅槃于断尽心造作故，是无欲等之境界，应见为无欲清净、无欲缘誓断除。此时，造作观相应顺理生起入止，谓其空性观为究竟。苦观则由渴爱与誓愿所导致之憎恨，以致于「微弱」名之。修此道时，起步从来临、行持、到止息，称为「空、无相、无微弱」诸名。因获得来临之名，具特性及所依止之名相亦证成，然非由具特性或所依止诸名成就，常成名称完备。因推演此理，言「具特性与所依止俱全时，名称相连，非由来临而成。」是以转变名为来临名称之得，此为断谬之理，名为转变。故可见其理义。
Sucibhāvoti kilesāsucivigamena suddhabhāvo asaṃkiliṭṭhabhāvo. Tenāha ‘‘tiṇṇaṃ sucaritānaṃ vasena veditabbo’’ti.
善净之相者，谓污垢烦恼已经断除、清净之相、未曾染污之相。故此有言：「须知三者乃善行之所依。」
Munino etānīti moneyyāni. Yehi dhammehi ubhayahitamunanato muni nāma hoti, te evaṃ vuttāti āha ‘‘munibhāvakarā moneyyapaṭipadā dhammā’’ti. Tattha yasmā kāyena akattabbassa akaraṇaṃ, kattabbassa ca karaṇaṃ, ‘‘atthi imasmiṃ kāye kesā’’tiādinā (dī. ni. 2.377; ma. ni. 1.110; 3.153; a. ni. 6.29; 10.60; vibha. 356; khu. pā. 3.1; netti. 47) kāyasaṅkhātassa ārammaṇassa jānanaṃ, kāyassa ca samudayato atthaṅgamato assādato ādīnavato nissaraṇato ca yāthāvato parijānanaṃ, tathā parijānanavasena pavatto vipassanāmaggo, tena ca kāye chandarāgassa pajahanaṃ, kāyasaṅkhāraṃ nirodhetvā pattabbasamāpatti cāti sabbe ete kāyamukhena pavattā moneyyapaṭipadā dhammā kāyamoneyyaṃ nāma. Tasmā tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘tividhakāyaduccaritassa pahāna’’ntiādinā pāḷi āgatā. Sesadvayepi eseva nayo. Tattha copanavācañceva saddavācañca ārabbha pavattā paññā vācārammaṇe ñāṇaṃ. Tassa vācāya samudayādito parijānanaṃ vācāpariññā. Ekāsītividhaṃ lokiyacittaṃ ārabbha pavattañāṇaṃ manārammaṇe ñāṇaṃ. Tassa samudayādito parijānanaṃ manopariññāti ayameva viseso.
所说圣者，即智慧之士。由诸法而双利之者谓为圣者，彼尔所说为『智者所成行之法』。其中因身体不应作事、应作之事必为之，由此了知「此身中有毛发」等，了知身体集起、生起、消灭、苦患、解脱等正知。依此正知而起之内观之道，由此于身体断除欲爱，止息身体造作，达至应得果位。凡此均由身体所起之智慧法行，谓之身体智慧。故为揭示此理而有巴利文『三种身体不善行之舍弃』等语。余者亦同。于其中由开口语乃至实语起，智慧于语之缘生，便是语言智慧。又由种种外世心起于念，智慧缘生亦为心智慧，此为其特色。
Ayanti ito sampattiyoti āyo, kusalānaṃ dhammānaṃ abhibuddhīti āha ‘‘āyoti vuḍḍhī’’ti. Apenti sampattiyo etenāti apāyo, kusalānaṃ dhammānaṃ hānīti āha ‘‘apāyoti avuḍḍhī’’ti. Tassa tassāti āyassa ca apāyassa ca. Kāraṇaṃ upāyo upeti upagacchati etena āyo, apāyo cāti. Tattha duvidhā vuḍḍhi anatthahānito, atthuppattito ca, tathā avuḍḍhi atthahānito, anatthuppattito ca. Tesaṃ pajānanāti tesaṃ āyāpāyasaññitānaṃ yathāvuttappabhedānaṃ vuḍḍhiavuḍḍhīnaṃ yāthāvato pajānanā. Kosallaṃ kusalatā nipuṇatā. Tadubhayampi pāḷivaseneva dassetuṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādi vuttaṃ.
所谓「寿命从此增长」，谓善法增长，故称「寿长」。所谓「寿命减少」，谓善法减损，故称「寿短」。其寿命即为增长与减少之理。寿命原因谓为因缘。故寿长者是寿之增长，寿短者是寿之减少。其增长减损乃有二种：无益之增长与有益之增长，无益之减少与有益之减少。若能正知分辨此二者，即是对寿命增长减少之真实认知，即是智巧熟练。此义以巴利诗般言「充分披露」而已。
Tattha idaṃ vuccatīti yā imesaṃ akusaladhammānaṃ anuppattinirodhesu, kusaladhammānañca uppattibhiyyobhāvesu paññā, idaṃ āyakosallaṃ nāma vuccati. Idāni apāyakosallampi pāḷivaseneva dassetuṃ ‘‘tattha katama’’ntiādi vuttaṃ. Tattha idaṃ vuccatīti yā imesaṃ kusaladhammānaṃ anuppajjananirujjhanesu, akusaladhammānañca uppattibhiyyobhāvesu paññā, idaṃ apāyakosallaṃ nāma vuccatīti. Etthāhaāyakosallaṃ tāva paññā hotu, apāyakosallaṃ kathaṃ paññā nāma jātāti evaṃ maññati ‘‘apāyuppādanasamatthatā apāyakosallaṃ nāmā’’ti, taṃ pana tassa matimattaṃ. Paññavā eva hi ‘‘mayhaṃ evaṃ manasi karoto anuppannā kusalā dhammā nuppajjanti, uppannā nirujjhanti. Anuppannā akusalā dhammā uppajjanti, uppannā vaḍḍhantī’’ti pajānāti, so evaṃ ñatvā anuppanne akusale dhamme na uppādeti, uppanne pajahati. Anuppanne kusale dhamme uppādeti, uppanne bhāvanāpāripūriṃ pāpeti. Evaṃ apāyakosallampi paññā evāti. Sabbāpīti āyakosallapakkhikāpi apāyakosallapakkhikāpi. Tatrupāyāti tatra tatra karaṇīye upāyabhūtā.
此谓称作智慧工巧者，乃指诸不善法不生灭间，善法因生而现前者之智慧。现今亦以巴利称之。又称作不善品智慧，谓诸善法不生、不增长，不善法因生而增长者之智慧。谓言『智慧工巧』常有，谓言『不善品智慧』如何为智，唯以为无善法生其基故为不善智慧，此乃其见误。智者自知曰：「我观诸未生善法确无生，现前生起则灭；未生不善法生起，生起则增长。」由此知晓，不令于未生恶法起生，生则弃之。对未生善法起生，则遇即增长，渐受修习饶益。斯亦谓不善品智慧为智慧。此中总称智慧者，含先前及后续智慧。所谓「因缘」者，谓当处所作之因缘也。
Tassa tikicchanatthanti accāyikassa kiccassa, bhayassa vā pariharaṇatthaṃ ṭhānuppattiyakāraṇajānanavasenevāti ṭhāne taṅkhaṇe eva uppatti etassa atthīti ṭhānuppattikaṃ, ṭhānaso uppajjanakakāraṇaṃ, tassa jānanavaseneva.
所谓治疗彼者，乃指导师之职事。又为防止惧怖，指因缘知识，有所立住处及发生之缘故，如教学之所应住及时机，因此处时刻生起，故称为生起处，即缘起处所之知识。
Majjanākāravasena pavattamānāti attano vatthuno madanīyatāya madassa āpajjanākārena pavattamānā uṇṇatiyo. Nirogoti arogo. Mānakaraṇanti mānassa uppādanaṃ. Yobbane ṭhatvāti yobbane patiṭṭhāya, yobbanaṃ apassāyāti attho. Sabbesampi jīvitaṃ nāma maraṇapabhaṅguraṃ dukkhānubandhañca, tadubhayaṃ anoloketvā, pabandhaṭṭhitipaccayā sulabhatañca nissāya uppajjanakamado jīvitamadoti dassetuṃ ‘‘ciraṃ jīvi’’ntiādi vuttaṃ.
所谓沉没形态运行，谓自身体质的惰性形成，滋生怠慢松懈之状。所谓无病者，谓身心健全安泰。所谓计较，谓心之起生。谓立于壮年，谓处于壮年之位。谓年壮减衰，谓年壮老去之意。全体众生皆名生命，此生命乃转生与死亡之间之痛苦相联。由此二者从相察知，依因缘关系之易与难，引生欲乐生命，故称作「寿命长久」等言。
Adhipati vuccati jeṭṭhako, issaroti attho. Tato adhipatito āgataṃ ādhipateyyaṃ. Kiṃ taṃ? Pāpassa akaraṇaṃ. Tenāha ‘‘ettakomhī’’tiādi. Tattha sīlādayo lokiyā eva daṭṭhabbā, tasmā vimuttiyāti lokiyavimuttiyā. Jeṭṭhakanti issaraṃ, garunti attho. Ettha ca attānaṃ, dhammañca adhipatiṃ katvā pāpassa akaraṇaṃ hiriyā vasena veditabbaṃ. Lokaṃ adhipatiṃ katvā akaraṇaṃ ottappassa vasena.
『主宰』称为年长者（长者），意即统御者。继而，称为主宰者的则是能够统御之者。为何？因为不造作恶业。对此说有「此足矣」等语。此中，戒律等应从世俗角度观察，故称为世俗解脱。『年长者』意即统驭、支配。这里指对自己和法的统御，能够止恶修善，以羞耻心为约束。对世间则是统御他人，并以惭愧心调伏恶行。
Kathāvatthūnīti kathāya pavattiṭṭhānāni. Yasmā tehi vinā kathā nappavattati, tasmā ‘‘kathākāraṇānī’’ti vuttaṃ. Addhāna-saddassa attho heṭṭhā vutto eva, so panatthato dhammappavattimattaṃ . Dhammā cettha khandhā eva, tabbinimuttā ca tesaṃ gati natthīti āha ‘‘atītaṃ dhammaṃ, atītakkhandheti attho’’ti. Ayañca addhā nāma disādi viya atthato dhammappavattiṃ upādāya paññattimattaṃ, na upādā na bhūtadhammoti tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ.
所谓“话题”，即话语的发生与基础。因为无这些则话语不生，故称之为“话语的缘起”。“加耶陀那声”之义在于，较低者已被说明，而其本体仅是法的发生。法在此乃指蕴，因蕴无自在而无所去，故说“过去法”与“过去蕴”之义。所谓“加耶”如方位之别，本质上是依据法的发生作的名称，非实有亦非空无，因此用“并非...”等语来说明其意。
‘‘Tamavijjhanaṭṭhena viditakaraṇaṭṭhenā’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘pubbenivāsā’’tiādi vuttaṃ. Pubbenivāsanti pubbe nivutthakkhandhe. Tamanti mohatamaṃ. Vijjhatīti vihanati, pajahatīti attho. Teneva ca paṭicchādakatamavijjhanena pubbenivāsañca viditaṃ pākaṭaṃ karotīti vijjāti. Tanti cutūpapātaṃ.
简要说“因无明而为所知”之义，称作“前生”。所谓前生乃指过去之分别蕴。‘他’意指为最重之无明。知即远离、弃除之意。由此可知，遮蔽所缘的无明既被认识，前生亦成为明了显现。‘他’指转生。
Upapattidevavisesabhāvāvaho vihāroti katvā dibbo vihāro. Nanu evaṃ aññamaññānampi dibbavihārabhāvo āpajjatīti? Na tāsaṃ sattesu hitūpasaṃhārādivasena pavattiyā savisesaṃ niddosaṭṭhena, seṭṭhaṭṭhena ca brahmavihārasamaññāya niruḷhabhāvato. Suvisuddhito paṭipakkhasamucchindanavasena araṇīyato pattabbato, ariyabhāvappattiyā vā anantaraṃ ariyo. Ariyānaṃ ayanti vā ariyo vihāro.
称“由特别之生起天人之性而生起的居处”为天上之居所。难道就此别无其它众生亦有天上居所之现象？否。因来源于利益诸众生等功德集合，以无垢净妙之故，并以无掩盖性、最优越条件，获得与梵天居所相堪比之高尚因缘。此乃以清净修行去除对境之障碍，达到圣性，或因获得圣性之后立刻成圣。此类正觉者即称为圣天居住者。
Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva.
剩余部分以下同前所说。
Tikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 三法注释完毕。
Catukkavaṇṇanā四法注释
§306
306.Pubbeti heṭṭhā mahāsatipaṭṭhānavaṇṇanāyaṃ.
第三百零六节。前文有关于大念处经注解。
Yo chandoti yo chandiyanavasena chando. Chandikatāti chandabhāvo, chandikaraṇākāro vā. Kattukamyatāti kattukāmatā. Kusaloti cheko kosallasambhūto . Dhammacchandoti sabhāvacchando. Ayañhi chando nāma taṇhāchando, diṭṭhichando, vīriyachando, dhammacchandoti bahuvidho. Idha kattukamyatākusaladhammacchando adhippeto. Chandaṃ janetīti taṃ chandaṃ uppādeti. Taṃ pavattento hi janeti nāma. Vāyāmaṃ karotīti payogaṃ parakkamaṃ karoti. Vīriyaṃ ārabhatīti kāyikacetasikavīriyaṃ pavatteti. Cittaṃ upatthambhetīti teneva sahajātavīriyena cittaṃ ukkhipati. Padahatīti padhānaṃ vīriyaṃ karoti. Paṭipāṭiyā panetāni padāni uppādanāsevanābhāvanābahulīkammasātaccakiriyāhi yojetabbāni. Vitthāraṃ pariharanto ‘‘ayamettha saṅkhepo’’tiādimāha.
“欲”或“意欲”的意思是欲望的性质。所谓有欲者，谓欲望的存在或构成。所谓“想要为之”的意思，是指想去做某事的意念或欲望。善者，指由智慧而生的善法。法欲，即行为的意愿或意志。这里所谓“意欲”包括渴望的意欲、见解的意欲、精进的意欲、法的意欲等多种类别。在此，主要指想要去做善法的意愿占上风。产生意欲，就是使意欲生起。意欲运转，则是意欲活动的展开。起用功夫就是发动努力和勇气。产生勇气，就是身心的勇气活动。护持心念，就是以先天的或自然的勇气来振奋心意。发奋即努力不懈。修行时此等步骤，依次是起心、维持、破除障碍，诸多行为多种多样，皆应和此理通合而行。详细说明时说：“这儿是略说”。
Chandaṃ nissāyāti ‘‘chandavato cetosamādhi hoti, mayhaṃ evaṃ hotī’’ti evaṃ chandaṃ nissāya chandaṃ dhuraṃ jeṭṭhakaṃ pubbaṅgamaṃ katvā pavatto samādhi chandasamādhi. Padhānabhūtāti padhānajātā, padhānabhāvaṃ vā pattā. Saṅkhārāti catukiccasādhakaṃ sammappadhānavīriyaṃ vadati. Tehi dhammehīti yathāvuttasamādhivīriyehi upetaṃ sampayuttaṃ. Iddhiyā pādanti nipphattipariyāyena ijjhanaṭṭhena, ijjhanti etāya sattā iddhā vuddhā ukkaṃsagatā hontīti iminā vā pariyāyena ‘‘iddhī’’ti saṅkhyaṃ gatānaṃ upacārajjhānādikusalacittasampayuttānaṃ chandasamādhipadhānasaṅkhārānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena pādabhūtaṃ. Yasmā purimā iddhi pacchimāya iddhiyā pādo pādakaṃ padaṭṭhānaṃ hoti, tasmā ‘‘iddhibhūtaṃ vā pāda’’nti ca vuttaṃ. Sesesupīti dutiyaiddhipādādīsu. Kāmañcettha janavasabhasuttepi iddhipādavicāro āgato, sopi saṅkhepato evāti āha ‘‘vitthāro pana…pe… dīpito’’ti.
依靠意欲，是指因意欲而心有所定，我以为如此而心安定。根据意欲之心，生出坚固、不退转、先行的定，即意欲定。所谓发奋的本质，是指自发出这样的努力心态。所谓行，就是具备施行四种功德的正确努力力。依此种种法，即依各种定力，结合在一起。而所说的诸般神通力，乃因坚固的定力而成就，因坚固而生起神通力。众生因是修习神通，到达巅峰境界而得解脱，此所谓“神通”的名称，是指那些以意定的努力为基础，结合而成的定力法门。由以前的神通到现在神通，统统视为脚，是定的所在，所以说“成于神通之脚”。接下来讲述第二神通脚等。欲望的讨论见《大众部经》中亦有说及，不过简略，这里则详加说明。
§307
307.Diṭṭhadhammo vuccati paccakkhabhūto attabhāvoti āha ‘‘imasmiṃyeva attabhāve’’ti. Sukhavihāratthāyāti nikkilesatāya nirāmisena sukhena viharaṇatthāya. Phalasamāpattijhānānīti cattāripi phalasamāpattijhānāni. Aparabhāgeti āsavakkhayādhigamato aparabhāge. Nibbattitajjhānānīti adhigatarūpārūpajjhānāni.
所谓“所见法”，是指依自身之本质而成立。所谓“为得安乐而生活”，是指因无欲无求的清净，心安乐而生活。所谓“果的四禅”，是指四种果位禅定。所谓“无余分处”，是指因断除染污得涅槃果位的那一部分。所谓“缘起禅”，是所得之色及非色相续的禅定。
Sūriyacandapajjotamaṇiādīnanti pajjotaggahaṇena padīpaṃ vadati. Ādi-saddena ukkāvijjulatādīnaṃ saṅgaho. Ālokoti manasi karotīti sūriyacandālokādiṃ divā, rattiñca upaladdhaṃ yathāladdhavaseneva manasi karoti citte ṭhapeti. Tathāva naṃ manasi karoti, yathāssa subhāvitālokakasiṇassa viya kasiṇāloko yadicchakaṃ yāvadicchakaṃ. So āloko rattiyaṃ upatiṭṭhati, yena tattha divāsaññaṃ ṭhapeti divā viya vigatathinamiddho hoti. Tenāha ‘‘yathā divā tathā ratti’’nti. Yathā rattiṃ āloko diṭṭhoti yathā rattiyā candālokādiāloko diṭṭho upaladdho. Evameva divā manasi karotīti rattiṃ diṭṭhākāreneva divā taṃ ālokaṃ manasi karoti citte ṭhapeti. Apihitenāti thinamiddhapidhānena na pihitena. Anaddhenāti asañchāditena. Saobhāsanti sañāṇobhāsaṃ. Thinamiddhavinodanaālokopi vā hotu kasiṇālokopi vā parikammālokopi vā, upakkilesāloko viya sabbāyaṃ āloko ñāṇasamuṭṭhāno vāti. Ñāṇadassanapaṭilābhatthāyāti dibbacakkhuñāṇapaṭilābhatthāya. Dibbacakkhuñāṇañhi rūpagatassa dibbassa, itarassa ca dassanaṭṭhena idha ‘‘ñāṇadassana’’nti adhippetaṃ. ‘‘Ālokasaññaṃ manasi karotī’’ti ettha vuttaāloko thinamiddhavinodanaāloko. Parikammaālokoti dibbacakkhuñāṇāya parikammakaraṇavasena pavattitaāloko. Tattha purimassa vasena ‘‘khīṇāsavassā’’ti visesetvā vuttaṃ. Tassa hi thinamiddhaṃ suppahīnaṃ hoti, na aññesaṃ. Dutiyassa vasena ‘‘tasmiṃ vā āgatepī’’tiādi vuttaṃ. Tattha tasminti dibbacakkhuñāṇe. Āgatepīti paṭiladdhepi. Anāgatepīti appaṭiladdhepi. Yasmā tathārūpassa pādakajjhānasseva vasena parikammaālokassa sambhavo, yato taṃ parisuddhapariyodātatādiguṇavisesupasaṃhitaṃ, tasmā āha ‘‘pādaka…pe… bhāvetīti vutta’’nti.
日月火炬等，谓以光明作比喻的指示物。所谓“起始之声”，是指因放射光明而生的标签。所谓“光明”，即放在心上的明亮缘境，包括白昼之光，夜晚之光，依进行的程度而分层次。如同纯净光遍法器一样照耀心境。其光明于夜间常住，使昼夜之见分别显著，昼时则如无沉睡态。故谓“如昼如夜”。夜见光明，如夜中能见月光者般清晰。昼心观照即如对夜理解释，反之亦然。所谓“未闭”，是指非昏沉不闭眼。所谓“无垢”，是心净无染。所谓“光辉”，是指智慧的显现。昏沉消解后的光明，或以心专注光明法，或以遍法光明，或以修行净光，为心中智慧相续自动生起。所谓“为得通慧”，目的是为了得见天眼神通。天眼神通是识色天之识见，称为“智见”。所谓“观光印”，指以天眼神通观察诸法相。这里说的光明是昏沉消除的明智，活动的光明。前世分开言“无染果住”，为特别标示。此昏沉为眼神通之障碍，得灭定称为“得无垢”。第二日学说谓：“或在此时得道”，意指天眼智觉略有差异。由足部禅带来转世净境，故称“足元光”，谓由光明修习而生，如此说来“足元”为观照诸相的根基。
Sattaṭṭhānikassāti ‘‘abhikkante paṭikkante sampajānakārī hotī’’tiādinā (dī. ni. 1.214; 2.69; ma. ni. 1.102) vuttassa sattaṭṭhānikassa. Satipi sekkhānaṃ pariññātabhāve ekantato pariññātavatthukā nāma arahanto evāti vuttaṃ ‘‘khīṇāsavassa vatthu viditaṃ hotī’’tiādi. Vatthārammaṇaviditatāyāti vatthuno, ārammaṇassa ca yāthāvato viditabhāvena. Yathā hi sappapariyesanaṃ carantena tassa āsaye vidite sopi vidito eva ca hoti mantāgadabalena tassa gahaṇassa sukarattā, evaṃ vedanāya āsayabhūte vatthumhi, ārammaṇe ca vidite ādikammikassapi vedanā viditā eva hoti salakkhaṇato, sāmaññalakkhaṇato ca tassā gahaṇassa sukarattā, pageva pariññātavatthukassa khīṇāsavassa. Tassa hi uppādakkhaṇepi ṭhitikkhaṇepi bhaṅgakkhaṇepi vedanā viditā pākaṭā honti. Tenāha ‘‘evaṃ vedanā uppajjantī’’tiādi. Nidassanamattañcetaṃ, yadidaṃ pāḷiyaṃ vedanāsaññāvitakkaggahaṇanti dassento ‘‘na kevala’’ntiādimāha , tena avasesato sabbadhammānampi uppādādito viditabhāvaṃ dasseti.
“七处现行”是说“在开始与结束时起觉察”的功德，见于多处经典。七处即七念处，能具足让修学者独专觉悟，是阿拉汉所拥有的。所谓“处相理解”，是指对对象场所的真实了解。正如行善者在已知处修行，其熟知不易落忘。此处以心为例，心中因认识境界难忘，故为真正认识。对此受的熟悉，也类似，已认清的本来之处，初学者也能知道，作为重要标志，能分辨真正觉悟者。感受于起、住、坏时均明白清楚，此谓“如是感受之生起”。这说明觉知受感之性质。这里只是举例说明，谓非只有“感觉-知-思”三法的覆盖，还有诸法之生起都具有这种显现力。
Idāni na kevalaṃ khaṇato eva, atha kho paccayatopi aniccāditopi na kevalaṃ khīṇāsavānaṃyeva vasena, atha kho ekaccānaṃ sekkhānampi vasena vedanādīnaṃ viditabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Tattha avijjāsamudayāti avijjāya uppādā, atthibhāvāti attho. Nirodhavirodhī hi uppādo atthibhāvavācakopi hotīti tasmā purimabhavasiddhāya avijjāya sati imasmiṃ bhave vedanāya uppādo hotīti attho. Avijjādīhi atītakālikādīhi tesaṃ sahakāraṇabhūtāni uppādādīnipi gahitānevāti veditabbaṃ. Vedanāya pavattipaccayesu phassassa balavabhāvato so eva gahito ‘‘phassasamudayā’’ti. Tasmiṃ pana gahite pavattipaccayatāsāmaññena vatthārammaṇādīnipi gahitāneva hontīti sabbassāpi vedanāya anavasesato paccayato udayadassanaṃ vibhāvitanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Nibbattilakkhaṇa’’ntiādinā khaṇavasena udayadassanamāha. Uppajjati etasmāti uppādo, uppajjanaṃ uppādoti paccayalakkhaṇaṃ, khaṇalakkhaṇañca ubhayaṃ ekajjhaṃ gahetvā āha ‘‘evaṃ vedanāya uppādo vidito hotī’’ti.
这里说明不只是瞬间，业果条件又无常变化，且不只是已断烦恼者的受苦所得，部分修行者也显现对受等法的认知能力，称“还有”。“无明生起”指无明引生业果“果之性”。“灭相对立者”是说业果之生起确有意义，所以依据前生法极坚固之理，无明必新生于此际之业，故此理的意义是业果新生。因此，无明等过去的业果与现今造作之所生缘相随，受此影响而生。因缘成立中，因触觉之感受力甚为强烈，故依据此感而生起，称感受缘生。受缘缘起，并不单指对象场所等本身，而是受及诸缘皆火集于一起，从而显现受之生起发露，即“生起貌”。生起即为所谓业果生起之义。
Aniccato manasi karototi vedanā nāmāyaṃ anaccantikatāya ādiantavatī udayabbayaparicchinnā khaṇabhaṅgurā tāvakālikā, tasmā ‘‘aniccā’’ti aniccato manasi karoto. Tassā khayato, vayato ca upaṭṭhānaṃ viditaṃ pākaṭaṃ hoti. Dukkhato manasi karototi aniccattā eva vedanā udayabbayapaṭipīḷitatāya, dukkhamatāya, dukkhavatthutāya ca ‘‘dukkhā’’ti manasi karoto bhayato bhāyitabbato tassā upaṭṭhānaṃ viditaṃ pākaṭaṃ hotīti. Tathā aniccattā, dukkhattā eva ca vedanā attarahitā asārā nissārā avasavattinī tucchāti vedanaṃ anattato manasi karoto suññato rittato asāmikato upaṭṭhānaṃ viditaṃ pākaṭaṃ hoti. ‘‘Khayato’’tiādi vuttasseva atthassa nigamanaṃ. Tasmā vedanaṃ khayato bhayato suññato jānātīti atthavasena vibhattipariṇāmo veditabbo. Avijjānirodhā vedanānirodhoti aggamaggena avijjāya anuppādanirodhato vedanāya anuppādanirodho hoti paccayābhāve abhāvato. Sesaṃ samudayavāre vuttanayānusārena veditabbaṃ. Idha samādhibhāvanāti sikhāppattā ariyānaṃ vipassanāsamādhibhāvanā. Tassā pādakabhūtā jhānasamāpatti veditabbā.
“无常者，是谓心念无常。”所谓受，即因其无常性，如同初始与终结相继断绝，时断时续，片刻又逝。故称“无常”，由此心念识无常。由其消灭与衰败，起止明确显现。又曰“苦者，是谓心念苦。”受因起止受苦逼迫，属苦性，是苦义，故称“苦”，由此心念识苦。因恐惧警觉，其起止显现明确。再由无常与苦，受的自体空无自性，无实质，无所有，无所有者，虚妄无益，故对受作“无我”之识，空虚无实，不共同，起止明确显现。谓“消灭”等词，正应其义。由是受消灭、怖惧、虚空，理应认为是现象之生起变异而分解。闻世间第一法理，忧苦断乃至涅槃灭除，乃因无明不生，故受不生；若无因，则无果。于集起法中，依教说识受之生起。此即修习定慧之意，谓圣者初步修习内观定，定生知。
Vuttanayameva mahāpadāne (dī. ni. 2.62).
此义据大本记载（长部尼柯耶，第二卷六十二处）而说。
§308
308.Pamāṇaṃ aggahetvāti asubhabhāvanā viya padesaṃ aggahetvā. Ekasmimpi satte pamāṇāggahaṇena anavasesapharaṇena. Natthi etāsaṃ gahetabbaṃ pamāṇanti hi appamāṇā, appamāṇā eva appamaññā.
“量不可及者”，如不善法之增长，不断夺取某处。唯有一存在者，量被紧缩，虽无遗漏。如是”等，谓不可得之量，实为无量，亦即无限。
Apassayitabbaṭṭhena apassenāni, idha bhikkhu yāni apassāya tisso sikkhā sikkhituṃ samattho hoti, tesameva adhivacanaṃ. Tāni panetāni paccayānaṃ saṅkhāya sevitā adhivāsanakkhanti, vajjanīyavajjanaṃ, vinodetabbavinodanañca. Tenāha ‘‘saṅkhāyekaṃ adhivāsetī’’tiādi . Tattha sammadeva khāyati upaṭṭhāti paṭibhātīti saṅkhā, ñāṇanti āha ‘‘saṅkhāyāti ñāṇenā’’ti. Saṅkhāya sevitā nāma yaṃ sevato akusalā dhammā parihāyanti, kusalā dhammā abhivaḍḍhanti, tassa sevanāti āha ‘‘sevitabbayuttakameva sevatī’’ti. Adhivāsanādīsupi eseva nayo. Anto pavisitunti abbhantare attano citte pavattituṃ na deti.
以“应观察处”之意为意：此处若比库具足能观三种应观察之法，谓条件彼此，具足修学、应断除、应灭度及所应澄清，名为“共因”，“名言为共因”。此种互为条件相续，亦有必需斥除恶法，增长善法，谓为应修与应断，所谓“应修相随亦是义”。于集与依止法中皆如是。谓“进入内境”，指心不被外物转散，此为内心安住。
Ariyavaṃsacatukkavaṇṇanā圣种四法注释
§309
309.Vaṃsa-saddo ‘‘piṭṭhivaṃsaṃ atikkamitvā nisīdatī’’tiādīsu dvinnaṃ dvinnaṃ gopānasīnaṃ sandhānaṭṭhāne ṭhapetabbadaṇḍake āgato.
“传系声”，谓“超越土地世系，坐处所在”，以为双重守护之地，置杖而守。
‘‘Vaṃso visālova yathā visatto,
“世系广大犹如广大无边”，
Puttesu dāresu ca yā apekkhā;
「对子女与妻妾所怀之期望；」
Vaṃse kaḷīrova asajjamāno,
「如竹节上之嫩芽，不执著于此，」
Eko care khaggavisāṇakappo’’tiādīsu. (apa. 1.1.94);
「独行，犹如犀牛之角。」等偈（出自《譬喻经》1.1.94）。
Akaṇḍake. ‘‘Bherisaddo mudiṅgasaddo vaṃsasaddo kaṃsatāḷasaddo’’tiādīsu tūriyavisese, yo ‘‘veṇū’’ tipi vuccati. ‘‘Abhinnena piṭṭhivaṃsena mato hatthī’’tiādīsu hatthiādīnaṃ piṭṭhivemajjhe padese. ‘‘Kulavaṃsaṃ ṭhapessāmī’’tiādīsu (dī. ni. 3.267) kulavaṃse. ‘‘Vaṃsānurakkhako paveṇīpālako’’tiādīsu (visuddhi. 1.42) guṇānupubbiyaṃ guṇānaṃ pabandhappavattiyaṃ. Idha pana catupaccayasantosabhāvanārāmatāsaṅkhātaguṇānaṃ pabandhe daṭṭhabbo. Tassa pana vaṃsassa kulanvayaṃ, guṇanvayañca nidassanavasena dassetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha khattiyavaṃsoti khattiyakulanvayo . Eseva nayo sesapadesupi. Samaṇavaṃso pana samaṇatanti samaṇapaveṇī. Mūlagandhādīnanti ādi-saddena yathā sāragandhādīnaṃ saṅgaho, evamettha gorasādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Dutiyena pana ādi-saddena kāsikavatthasappimaṇḍādīnaṃ. Ariya-saddo amilakkhūsupi manussesu vattati, yesaṃ pana nivāsanaṭṭhānaṃ ‘‘ariyaṃ āyatana’’nti vuccati. Yathāha ‘‘yāvatā, ānanda, ariyaṃ āyatana’’nti (dī. ni. 2.152; udā. 76) lokiyasādhujanesupi ‘‘ye hi vo ariyā parisuddhakāyakammantā…pe… tesaṃ ahaṃ aññataro’’tiādīsu (ma. ni. 1.35). Idha pana ye ‘‘ārakā kilesehī’’tiādinā laddhanibbacanā paṭividdhaariyasaccā, te eva adhippetāti dassetuṃ ‘‘ke pana te ariyā’’ti pucchaṃ katvā ‘‘ariyā vuccantī’’tiādi vuttaṃ.
这里论述世系传承的不同名称，如无断续者、蜂鸣声、竹音、木板声等，是指“竹子”这个类别。又云“连成一片的土地”，是指大象及同类动物所居之地。称“家族世系之建立者”，此说见于律藏注（dī. ni. 3.267）。又云守护世系者，如守护竹子的园丁（visuddhi. 1.42），此是由善行依序连接而成。此处应见四种因缘和合之处的满足，构成人格品质之结合。对世系连贯及品质延续，有“正如实见”之说。所谓“士族世系”即士族家族的传续，其他次第用语也是同理。沙门世系是指沙门的守护世系。又论根本香等音节合成，如同香料集合一般，也呈现牛马之类群的集结。其次类是名称起始，如城名、寺名等。圣名[阿拉汉等]也在世间广传，指称此处为“圣地”之意，正所谓“安那达，至此为圣地”（dī. ni. 2.152；udā. 76）。在世俗善良人们中，复次有一说世尊自称是诸圣中之一（ma. ni. 1.35）。在此文中，对于“远离烦恼者”等等的定义为正理，彼等被称为上品者。
Tattha ye mahāpaṇidhānakappato paṭṭhāya yāvāyaṃ kappo, etthantare uppannā sammāsambuddhā, te tāva sarūpato dassetvā tadaññepi sammāsambuddhe, paccekabuddhe, buddhasāvake ca saṅgahetvā anavasesato ariye dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Tattha yāva sāsanaṃ na antaradhāyati, tāva satthā dharati eva nāmāti imameva bhagavantaṃ, ye cetarahi buddhasāvakā, te ca sandhāya paccuppannaggahaṇaṃ. Tasmiṃ tasmiṃ vā kāle te te paccuppannāti ce, atītānāgataggahaṇaṃ na kattabbaṃ siyā. Idāni yathā bhagavā ‘‘dhammaṃ vo, bhikkhave, desessāmi ādikalyāṇaṃ majjhekalyāṇaṃ pariyosānakalyāṇaṃ sātthaṃ sabyañjanaṃ kevalaparipuṇṇaṃ parisuddhaṃ brahmacariyaṃ pakāsessāmi, yadidaṃ chachakkānī’’ti chakkadesanāya (ma. ni. 3.420) aṭṭhahi padehi vaṇṇaṃ abhāsi, evaṃ mahāariyavaṃsadesanāya ariyānaṃ vaṃsānaṃ ‘‘cattārome, bhikkhave, ariyavaṃsā aggaññā rattaññā vaṃsaññā porāṇā asaṃkiṇṇā asaṃkiṇṇapubbā na saṅkīyanti na saṅkīyissanti appaṭikuṭṭhā samaṇehi brāhmaṇehi viññūhī’’ti (a. ni. 4.28) yehi navahi padehi vaṇṇaṃ abhāsi, tāni tāva ānetvā thomanāvaseneva vaṇṇento ‘‘te kho panete’’tiādimāha. Aggāti jānitabbā sabbavaṃsehi seṭṭhabhāvato, seṭṭhabhāvasādhanato ca. Dīgharattaṃ pavattāti jānitabbā rattaññūhi, buddhādīhi tehi ca tathā anuṭṭhitattā. Vaṃsāti jānitabbā buddhādīnaṃ ariyānaṃ vaṃsāti jānitabbā. Porāṇāti purātanā. Na adhunuppattikāti na adhunātanā. Asaṃkiṇṇāti na khittā na chaḍḍitā. Tenāha ‘‘anapanītā’’ti. Na apanītapubbāti na chaḍḍitapubbā tissannaṃ sikkhānaṃ paripūraṇūpāyabhāvato na paricattapubbā. Tato eva idānipi na apanīyanti, anāgatepi na apanīyissanti. Ye dhammasabhāvassa vijānaneva viññū samitapāpasamaṇā ceva bāhitapāpabrāhmaṇā ca, tehi appaṭikuṭṭhā appaṭikkhittā. Ye hi na paṭikkositabbā, te aninditabbā agarahitabbā. Apariccajitabbatāya appaṭikkhipitabbā hontīti.
此处说那些立下宏伟誓愿的时代，众多正觉者出现，如真正世尊、辟支佛以及佛陀弟子，彼等能以原形示现，聚集圣者，毫无剩余地呈现崇敬之理，有“更胜于此”之语。只要教法未消灭，佛陀就常存于名称中，世尊弟子持续依此集聚。故众生各时代出现时被称为“当时出世者”，过去未来的聚集不可轻忽。如今如佛陀所说，将宣讲三时期（初期、中期、末期）妙善教法，是完整清净出世之道，六如意语教授（ma. ni. 3.420）。这样尊贵世系的教法自始至终未间断，圣者世系庄严纯正，未曾断绝或混淆，对沙门婆罗门智者不可诋毁（a. ni. 4.28）。佛陀世系即高贵世系，应通晓广传，世世相承，与佛及诸圣依止成立。古为远古，不是近代新成。未被断绝，故称“未削除者”，非弃置，不是弃坏时代的遗产。现今亦不会被弃置，未来亦不会。知法本性者为明达贤人，远离恶业、超越世俗，是不可责备、不可毁、不可弃之人。
Santuṭṭhoti ettha yathādhippetasantosameva dassento ‘‘paccayasantosavasena santuṭṭho’’ti vuttaṃ. Jhānavipassanādivasenapi idha bhikkhuno santuṭṭhatā hotīti. Itarītarenāti itarena itarena. Itara-saddoyaṃ aniyamavacano, dvikkhattuṃ vuccamāno yaṃkiñci-saddehi samānattho hotīti vuttaṃ ‘‘yena kenacī’’ti. Svāyaṃ aniyamavācitāya eva yathā thūlādīnaṃ aññataravacano, evaṃ yathāladdhādīnampi aññataravacanoti tattha dutiyapakkhasseva idha icchitabhāvaṃ dassento ‘‘atha kho’’tiādimāha . Nanu ca yathāladdhādayopi thūlādayo eva? Saccametaṃ, tathāpi atthi viseso. Yo hi yathāladdhesu thūlādīsu santoso, so yathālābhasantoso eva, na itaro. Na hi so paccayamattasannissayo icchito, atha kho attano kāyabalasāruppabhāvasannissayopi. Thūladukādayo ca tayopi cīvare labbhanti. Majjhimo catupaccayasādhāraṇo, pacchimo pana cīvare, senāsane ca labbhatīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Ime tayo santose’’ti idaṃ sabbasaṅgāhikavasena vuttaṃ. Ye hi parato gilānapaccayaṃ piṇḍapāte eva pakkhipitvā cīvare vīsati, piṇḍapāte pannarasa, senāsane pannarasāti samapaṇṇāsasantosā vuccanti, te sabbepi yathārahaṃ imesu eva tīsu santosesu saṅgahaṃ samosaraṇaṃ gacchantīti.
此段论说满足，即如前面所说因缘成熟的满足称为“因缘满足”。比库禅定及观智等修习时均能达此满足。又云“他时他乃”，此为他称词，常与两种音节呼应，表现同一义项，谓“某何以之”等。自己所说与他称一致，如称大者，与所获者等不同称谓相对应，反映不同义旨。对此，又云“然今即如是”，此处显现所愿之意。虽说所获等如“大”等词，诚然存在差别。比库若喜于此种大小因缘满足，则是与自身得果相应满足，而非他者。大小服帽等皆可得。中者为四种因缘普通部分，后者为服帽及坐具也可得。合称“三种满足”。他者施食病因缘，位于衣服满足处，称之为五十余种满足。言毕，即说明此三种满足在整体上是互摄共入的。
Cīvaraṃ jānitabbanti ‘‘idaṃ nāma cīvaraṃ kappiya’’nti jātito cīvaraṃ jānitabbaṃ. Cīvarakkhettanti cīvarassa uppattikkhettaṃ. Paṃsukūlanti paṃsukūlacīvaraṃ, paṃsukūlalakkhaṇappattaṃ cīvaraṃ jānitabbanti attho. Cīvarasantosoti cīvare labbhamāno sabbo santoso jānitabbo.Cīvarapaṭisaṃyuttāni dhutaṅgāni jānitabbāni, yāni tosanto cīvarasantosena sammadeva santuṭṭho hotīti. Khomakappāsikakoseyyakambalasāṇabhaṅgāni khomādīni. Tattha khomaṃ nāma khomasuttehi vāyitaṃ khomapaṭacīvaraṃ, tathā sesānipi. Sāṇanti sāṇavākasuttehi katacīvaraṃ. Bhaṅganti pana khomasuttādīni sabbāni ekaccāni vomissetvā katacīvaraṃ. ‘‘Bhaṅgampi vākamayamevā’’ti keci. Chāti gaṇanaparicchedo. Yadi evaṃ ito aññā vatthajāti natthīti? No natthi, sā pana etesaṃ anulomāti dassetuṃ ‘‘dukūlādīnī’’tiādi vuttaṃ. Ādi-saddena paṭṭuṇṇaṃ, somārapaṭṭaṃ, cīnapaṭṭaṃ , iddhijaṃ, devadinnanti etesaṃ saṅgaho. Tattha dukūlaṃ sāṇassa anulomaṃ vākamayattā. Paṭṭuṇṇadese sañjātavatthaṃ paṭṭuṇṇaṃ. ‘‘Paṭṭuṇṇaṃ koseyyaviseso’’ti hi amarakose vuttaṃ. Somāradese, cīnadese ca jātavatthāni somāracīnapaṭṭāni. Paṭṭuṇṇādīni tīṇi koseyyassa anulomāni pāṇakehi katasuttamayattā. Iddhijaṃ ehibhikkhūnaṃ puññiddhiyā nibbattaṃ cīvaraṃ, taṃ khomādīnaṃ aññataraṃ hotīti tesameva anulomañca. Devatāhi dinnaṃ cīvaraṃ devadinnaṃ, taṃ kapparukkhe nibbattaṃ jāliniyā devakaññāya anuruddhattherassa dinnavatthasadisaṃ, tampi khomādīnaṃyeva anulomaṃ hoti tesu aññatarabhāvato. Imānīti antogadhāvadhāraṇavacanaṃ, imāni evāti attho. Buddhādīnaṃ paribhogayogyatāya kappiyacīvarāni.
关于比库衣的认识，应知“此称为比库衣”，即是此比库衣的本义。比库衣的“产生场所”，是指比库衣的形成之处。尘堆衣者，乃尘堆所制之比库衣，其义为必须认识为具有尘堆衣特征的布衣。比库衣满意者，是指所获之比库衣，整体皆应知为令人满意之物。与比库衣相连之洁净衣物，须知为那些因洗涤而洁净的衣物，即那些因适当清洗而真正感到满意的衣料。埃襞衣、棉襞、席毡、破损衣等，属于埃襞衣类。此中埃襞是以《埃襞经》为名，指通过《埃襞经》教导被扇动的埃襞布衣，余下的衣物亦同理。席为通过《席经》教导的布衣。破损者，则是所有埃襞类衣物中某些已经破损者所制比库衣。有说法谓“破损亦属于席衣”，即是此理。这里“七”为计算章节。如果如此，是否别处还有其他素材无？无也。对于此等可知其正相续的，已言及有“坚韧等等”。在本处“坚韧”为起首，之后诸如尸布、布毡、织布、异术器物、天人受施衣等，为这些衣物的统称。其中“坚韧”为席前缘地带，按照前文分析是席的正相续。尸布处为生成缘处，故名尸布。“坚韧”等属于席特有之物，正如古代席集所述。尸布部位、布毡部位是尸布、布毡独立生成之界。依诸手工艺所作，三者是衣物连续结构。异术器物是通过比库的善行福德而获得的比库衣，亦属于尘堆衣之一类。天人受施的衣物称为天人衣，为天人所授，其实质与坚韧衣相同，仅表现形态稍异，且为少数。此处“此等”是内含持守的意思，即上述诸物。佛及其弟子们日常所用的合法衣物称为合适的比库衣。
Idāni avadhāraṇena nivattitāni ekadesena dassetuṃ ‘‘kusacīra’’ntiādi vuttaṃ. Tattha kusatiṇehi, aññehi vā tādisehi tiṇehi katacīvaraṃ kusacīraṃ. Potakīvākādīhi vākehi katacīvaraṃ vākacīraṃ. Catukkoṇehi, tikoṇehi vā phalakehi katacīvaraṃ phalakacīraṃ. Manussānaṃ kesehi katakambalaṃ kesakambalaṃ. Cāmarīvālaassavālādīhi kataṃ vālakambalaṃ. Makacitantūhi vāyito potthako. Cammanti migacammādi yaṃ kiñci cammaṃ. Ulūkapakkhehi ganthetvā katacīvaraṃ ulūkapakkhaṃ. Bhujatacādimayaṃ rukkhadussaṃ, tirīṭakanti attho. Sukhumatarāhi latāvākehi vāyitaṃ latādussaṃ. Erakavākehi kataṃ erakadussaṃ. Tathā kadalidussaṃ. Sukhumehi veḷuvilīvehi kataṃ veḷudussaṃ. Ādi-saddena vakkalādīnaṃ saṅgaho. Akappiyacīvarāni titthiyaddhajabhāvato.
现今以此为持守的衣物，约十一类称为“草编布衣”等，含义已被阐明。所谓草编布衣，是用草和其他类似植物所制之布衣。用葵叶、竹叶等制成的称之为树叶衣。用皮制成的为兽皮衣，囊括各种野兽所皮。以乌龟壳边沿制作的称为龟壳衣。以树枝、木棍等树木制成的叫做树枝衣。用细小藤蔓和叶片编制的称为细藤叶衣。用大藤条所编的为粗藤衣。同样以芭蕉叶制成为芭蕉叶衣。此处依据前缀安排了多种相关的汇集名称。此种非合法比库衣，因队伍恣意携带而显现。
Aṭṭhannañca mātikānaṃ vasenāti ‘‘sīmāya deti, katikāya detī’’tiādinā (mahāva. 379) āgatānaṃ aṭṭhannaṃ cīvaruppattimātikānaṃ vasena. Cīvarānaṃ paṭilābhakkhettadassanatthañhi bhagavatā ‘‘aṭṭhimā, bhikkhave, mātikā’’tiādinā mātikā ṭhapitā. Mātikāti hi mātaro cīvaruppattijanikāti. Sosānikanti susāne patitakaṃ. Pāpaṇikanti āpaṇadvāre patitakaṃ. Rathiyanti puññatthikehi vātapānantarena rathikāya chaḍḍitacoḷakaṃ. Saṅkārakūṭakanti saṅkāraṭṭhāne chaḍḍitacoḷakaṃ. Sinānanti nhānacoḷaṃ, yaṃ bhūtavejjehi sīsaṃ nhāpetvā ‘‘kāḷakaṇṇīcoḷaka’’nti chaḍḍetvā gacchanti. Titthanti titthacoḷakaṃ sinānatitthe chaḍḍitapilotikā. Aggidaḍḍhanti agginā daḍḍhappadesaṃ. Tañhi manussā chaḍḍenti. Gokhāyitakādīni pākaṭāneva. Tānipi hi manussā chaḍḍenti.
“八十八张表单之令”谓“予以界限，予以章节”等，是指在《大部律藏》（mahāvaggasaṅgaha, 379页）中载录的八十八种制衣产生之条目。对比库衣的分类与分布进行展示，世尊以“这八十八种为基础表单”予以确立。所谓表单，即母本，意为衣物产生依据之根本。良好者，是指好制完备的衣物。坏者，是指破损破旧的衣服。小车者是指因应恶风造成的破破坏坏的布衣。堆积障碍者，指围绕衣物的缀饰破损等。沐浴者，指经佛医治愈，涂抹头部洗浴后的破衣，称为“黑耳破衣”。行乞者，持乞衣。沿迹者是指僧团布施行径之路旁弃置之破布。曾受火烧者，指因火灾而烧毁之处。人类在此处丢弃。放牧者等亦多所弃置，人亦是。
Dhajaṃ ussāpetvāti nāvaṃ ārohantehi vā yuddhaṃ pavisantehi vā dhajayaṭṭhiṃ ussāpetvā tattha baddhaṃ pārutacīvaraṃ, tehi chaḍḍitanti adhippāyo.
“扬旗”意指扬起船只登船者或者参加战争者所持的旗帜。将缠绑的破布衣卷起举起，按常理被视为弃置的行为。
Sādakabhikkhunāti gahapaticīvarassa sādiyanabhikkhunā. Ekamāsamattanti cīvaramāsasaññitaṃ ekamāsamattaṃ. Vitakketuṃ vaṭṭati, na tato paranti adhippāyo. Sabbassāpi hi taṇhāniggahatthāya sāsane paṭipattīti. Paṃsukūliko addhamāseneva karotīti aparapaṭibaddhattā paṭilābhassa. Itarassa pana parapaṭibaddhattā māsamattaṃ anuññātaṃ. Iti māsaddha…pe… vitakkasantoso vitakkanassa parimitakālikattā.
被称作“居士比库”的，是指依附贾户人的比库。所谓“一月之衣”，是指衣物被视为一整月的量。因着意思考相关条例，故其无误废置乃至弃置皆为误解。总体而言，这是为了抑制所有渴望而在戒法中实行的规矩。尘堆衣通常仅在半月之内使用，因其弃置先于全月。其他衣物对于弃置时间则无严格限制。故所谓的“全月表单”等，主要针对思虑清净和满意的恰当期间。
Mahātheraṃ tattha attano sahāyaṃ icchantopi garugāravena gāmadvāraṃ ‘‘bhante gamissāmi’’ iccevamāha. Mahātheropissa ajjhāsayaṃ ñatvā ‘‘ahaṃ pāvuso gamissāmī’’ti āha. ‘‘Imassa bhikkhuno vitakkassa avasaro mā hotū’’ti pañhaṃ pucchamāno gāmaṃ pāvisi. Uccārapalibuddhoti uccārena pīḷito. Tadā bhagavato dukkarakiriyānussaraṇamukhena tathāgate uppannapītisomanassavegassa balavabhāvena kilesānaṃ vikkhambhitattā tasmiṃyeva…pe… tīṇi phalāni patto.
一位尊长于村口想拜访同伴时，即使他心存礼敬，有求于尊长，尊长却说：“我即将出发前往河边游泳。”当时，因回忆世尊曾经历艰难行为时所生起的欢喜和喜悦的强大能量，烦恼被激发扬起，于是……故得三种殊胜果报。
‘‘Kattha labhissāmī’’ti cintanāpi lābhāsāpubbikāti tathā ‘‘acintetvā’’ti vuttaṃ, ‘‘sundaraṃ labhissāmi, manāpaṃ labhissāmī’’ti evamādicintanāya kā nāma kathā. Kathaṃ pana vattabbanti āha ‘‘kammaṭṭhānasīseneva gamana’’nti, tena cīvaraṃ paṭicca kiñcipi na cintetabbaṃ evāti dasseti.
“何处获得呢？”此种思惟即因贪欲而先行思量。又有“无思量”之说，谓“我将获得美好之物，我将获得令人欢喜之物”，如此起初思量称为何等说法？后来如何行事？谓“如同赴战场”，以此比喻，表示依靠袈裟，不必思虑任何事，盖当如此法也。
Apesalo appatirūpāyapi pariyesanāya paccayo bhaveyyāti ‘‘pesalaṃ bhikkhuṃ gahetvā’’ti vuttaṃ.
“无掩蔽，虽外形不正，却是探求之条件”，此因缘说者谓“执持无掩蔽的比库”，因无掩蔽为得法起因。
Āhariyamānanti susānādīsu patitakaṃ vatthaṃ ‘‘ime bhikkhū paṃsukūlapariyesanaṃ carantī’’ti ñatvā kenaci purisena tato ānīyamānaṃ.
“携带”谓在破损之粗衣中，谓“此比库行尘堆衣的搜求”，此已为某一人所知后，随之携带。
Evaṃ laddhaṃ gaṇhantassāpīti evaṃ paṭilābhasantosaṃ akopetvāva laddhaṃ gaṇhantassāpi. Attano pahonakamattenevāti yathāladdhānaṃ paṃsukūlavatthānaṃ ekapaṭṭadupaṭṭānaṃ atthāya attano pahonakapamāṇeneva, avadhāraṇena uparipaccāsaṃ nivatteti.
如是得到后，取用者亦如是。意谓不生喜怒，而满足于所得。自身丢弃之量如获得之尘堆衣量一样，是身所弃的度量，借持此度量而反转。
Gāme bhikkhāya āhiṇḍantena sapadānacārinā viya dvārapaṭipāṭiyā caraṇaṃ loluppavivajjanaṃ nāma cīvaraloluppassa dūrasamussāritattā.
如村中比库所受斥责，像同道行乞者，以出入门径称为足迹。此所谓袈裟之贪求，缘于远方传闻而增。
Yāpetunti attabhāvaṃ pavattetuṃ.
“持守”谓使自身状况成长、展开。
Dhovanupagenāti dhovanayoggena.
用水浸润者，谓借助浸润之力。
Paṇṇānīti ambajambādipaṇṇāni.
‘Paṇṇā’者，指诸如无花果、番石榴等树之叶。
Akopetvāti santosaṃ akopetvā . Pahonakanīhārenevāti antaravāsakādīsu yaṃ kātukāmo, tassa pahonakaniyāmeneva yathāladdhaṃ thūlasukhumādiṃ gahetvā karaṇaṃ.
不生忿恨者，谓在无忿恨地欢喜。不携带内障等笨重物者，谓对护身衣下垫衣等内着物，采择适当分量之粗细材料而持用。
Timaṇḍalapaṭicchādanamattassevāti ‘‘nivāsanaṃ ce nābhimaṇḍalaṃ; jāṇumaṇḍalaṃ, itaraṃ ce galavāṭamaṇḍalaṃ, jāṇumaṇḍala’’nti evaṃ timaṇḍalapaṭicchādanamattasseva karaṇaṃ; taṃ pana atthato tiṇṇaṃ cīvarānaṃ heṭṭhimantena vuttaparimāṇameva hoti.
以三圈遮覆者，谓以住处非内圈，瓮圈为中圈，其他为外圈之理，依此作三圈遮覆。其义即是居住衣三层之下端所定量。
Avicāretvāti na vicāretvā.
不理睬者，谓不加理睬。
Kusibandhanakāleti maṇḍalāni yojetvā sibbanakāle. Sattavāreti sattasibbanavāre.
结缚拘束者，谓结连成圈以令拘束。‘Sattavāreti’谓七圈结缚。
Kappabinduapadesena kassaci vikārassa akaraṇaṃ kappasantoso.
通过喻示比喻，某种变化的不发生被称为业的满足。
Sītapaṭighātādi atthāpattito sijjhatīti mukhyameva cīvaraparibhoge payojanaṃ dassetuṃ ‘‘hirikopīnapaṭicchādanamattavasenā’’ti vuttaṃ. Tenāha bhagavā ‘‘yāvadeva hirikopīnapaṭicchādanattha’’nti (ma. ni. 1.23; a. ni. 6.68; mahāni. 162).
冰冷打击等功用之缺乏即为熄灭，主要是为了示现袈裟的取用功能故此称为“羞愧和寒冷遮盖之适量”。因此世尊说：“只要是羞愧和寒冷遮盖的缘故”（见中部尼柯耶1.23；增支尼柯耶6.68；大尼柯耶162）。
Vaṭṭati, na tāvatā santoso kuppati sambhārānaṃ, dakkhiṇeyyānañca alābhato.
轮转，尚未满足则心生忿怒，乃至财物、南方之所得皆无欢喜。
Sāraṇīyadhamme ṭhatvāti sīlavantehi bhikkhūhi sādhāraṇato paribhoge ṭhatvā.
稳立适于守护的法，意指道德清净的比库们，通常守护于共同的生活所用之物。
‘‘Itī’’tiādinā paṭhamassa ariyavaṃsassa paṃsukūlikaṅgatecīvarikaṅgānaṃ, tesañca tassa paccayataṃ dassento iti ime dhammā aññamaññassa samuṭṭhāpakā, upatthambhakā cāti dīpeti. Esa nayo ito paratopi.
所谓“如此”等，指第一圣传中尘堆衣袈裟等诸物，并显示其相互依赖的关系，即这些法相互起于彼此，互为支持，这一原则不仅限于本处，否则还延伸到他处。
‘‘Santuṭṭho hoti vaṇṇavādī’’ti ettha catukkoṭikaṃ sambhavati, tattha catutthoyeva pakkho satthārā vaṇṇito thomitoti mahātherena tathā desanā katā. Eko santuṭṭho hoti, santosassa vaṇṇaṃ na katheti seyyathāpi thero nālako (suttanipāte nālakasutte vitthāro) eko na santuṭṭho hoti, santosassa vaṇṇavādī seyyathāpi upanando sakyaputto (pārā. 515, 527, 532, 537 vākyakhandhesu vitthāro). Eko neva santuṭṭho hoti, na santosassa vaṇṇaṃ katheti. Seyyathāpi thero lāḷudāyī (theragā. aṭṭha. 2.udāyittheragāthāvaṇṇanā) eko santuṭṭho ceva hoti, santosassa ca vaṇṇavādī seyyathāpi thero mahākassapo.
此处产生“四种论说”：其中第四种认为上师被说作厌弃；一种认为人心满足而称清净，如长老纳罗迦（在经藏中有详细阐释）；一种不满足而为满足的辩护者，如舍难陀·释迦子（在《巴拉斯经》中有句节解释）；还有一种既不说满足也不说不满足。好比长老阇卢陀伊（长老歌谣注释中有记载），还有一种即满意也为辩护者，如长老大咖萨巴。
Anesananti ayuttaṃ esanaṃ. Tenāha ‘‘appatirūpa’’nti, sāsane ṭhitānaṃ na patirūpaṃ asāruppaṃ ayogyaṃ. Kohaññaṃ karontoti cīvaruppādanimittaṃ paresaṃ kuhanaṃ vimhāpanaṃ karonto. Uttasatīti taṇhāsantāsena uparūpari tasati. Paritasatīti parito tasati. Yathā sabbe kāyavacīpayogā tadatthā eva jāyanti, evaṃ sabbabhāgehi tasati. Gadhitaṃ vuccati gaddho, so cettha abhijjhālakkhaṇo adhippeto. Gadhitaṃ etassa natthīti agadhitoti āha ‘‘agadhito…pe… lobhagiddho’’ti. Mucchanti taṇhāvasena muyhanaṃ, tassa vā samussayaṃ adhigataṃ. Anāpanno anupagato. Anotthatoti anajjhotthato. Apariyonaddhoti taṇhāchadanena acchādito. Ādīnavaṃ passamānoti diṭṭhadhammikaṃ, samparāyikañca dosaṃ passanto. Gadhitaparibhogato nissarati etenāti nissaraṇaṃ, idamatthikatā, taṃ pajānātīti nissaraṇapañño. Tenāha ‘‘yāvadeva…pe… pajānanto’’ti.
「Anesananti」者，指未被束缚的烦恼。故此处说「不相应顺」者，乃指在此教法中，所立之不相应、非真实、不正当、不具用之法。何者作此？谓因袈裟之缘起，彼人暗中窥察他处衣着而起疑心。所谓「断灭」者，渴爱息止而彼此交替消退。「周绕」者，围绕互环。犹如众多身口意之用，正是依此而生，故以各种部分环绕。称「垫」者，意指垫被，此处指贪欲之相，乃是支配者。谓此若未受垫则曰无垫，故称「无垫」曰「贪火烧心」也。渴欲熄灭者，心智明净，无疑惑。意谓未得访问，未亲近，未上升也。谓因渴欲覆盖，故被遮蔽。观看生灭现象、有见见相、察视罪恶之故。因依贪欲所乐而离欲。此谓离欲之义，是故智者以此知而谓之「离欲智」。故说「至于……止知」者，谓意识到此而止息者也。
Nevattānukkaṃsetīti attānaṃ neva ukkaṃseti na ukkhipati na ukkaṭṭhato dahati. ‘‘Aha’’ntiādi ukkaṃsanākāradassanaṃ. Na vambhetīti na hīḷayati nihīnato na dahati. Tasmiṃ cīvarasantoseti tasmiṃ yathāvutte vīsatividhe cīvarasantose . Kāmañcettha vuttappakārasantosaggahaṇena cīvarahetu anesanāpajjanādipi gahitameva tasmiṃ sati tassa bhāvato, asati ca abhāvato, vaṇṇavāditānattukkaṃsanā paravambhanāni pana gahitāni na hontīti ‘‘vaṇṇavāditādīsu vā’’ti vikappo vutto. Ettha ca ‘‘dakkho’’tiādi yesaṃ dhammānaṃ vasenassa yathāvuttasantosādi ijjhati, taṃ dassanaṃ. Tattha ‘‘dakkho’’ti iminā tesaṃ samuṭṭhāpanapaññaṃ dasseti, ‘‘analaso’’ti iminā paggaṇhanavīriyaṃ, ‘‘sampajāno’’ti iminā pāṭihāriyapaññaṃ ‘‘paṭissato’’ti iminā tattha asammosavuttiṃ dasseti.
「不侵害」者，即不自害、不燃烧、不烧毁。谓此为侵害之状。谓不背弃，即不削弱、不袭击、不伤害。此谓衣着之称谓，此处谓二十种衣着的满足。于此欲乐之成就、具备衣着因缘以至于无漏时，虽有对色、声等闻续之侵害欲，但所受执持者则无侵害。谓「多闻」者指对法熟习，欲乐所得而安心，此为境界。此处「明达」者，示知其促进恒心。谓「正知」者，示其掌握神通之慧。「专注」者，示其无憎恨之无瞋心状态。
Piṇḍapāto jānitabboti pabhedato piṇḍapāto jānitabbo. Piṇḍapātakkhettanti piṇḍapātassa uppattiṭṭhānaṃ. Piṇḍapātasantoso jānitabboti piṇḍapāte santoso pabhedato jānitabbo. Idha bhesajjampi piṇḍapātagatikameva. Āharitabbato hi sappiādīnampi gahaṇaṃ kataṃ.
「布施应知」者，谓应知布施之义。谓「布施场」者，即布施发生所在。谓于此处布施之心欢喜，应当分别认识。此中指药物等布施也是应行之事。谓应摄取药等杂品因缘已成。
Piṇḍapātakkhettaṃ piṇḍapātassa uppattiṭṭhānaṃ. Khettaṃ viya khettaṃ. Uppajjati ettha, etenāti ca uppattiṭṭhānaṃ. Saṅghato vā hi bhikkhuno piṇḍapāto uppajjati uddesādivasena vā. Tattha sakalassa saṅghassa dātabbaṃ bhattaṃ saṅghabhattaṃ. Katipaye bhikkhū uddisitvā uddesena dātabbaṃ bhattaṃ uddesabhattaṃ. Nimantetvā dātabbaṃ bhattaṃ nimantanaṃ. Salākadānavasena dātabbaṃ bhattaṃ salākabhattaṃ. Ekasmiṃ pakkhe ekadivasaṃ dātabbaṃ bhattaṃ pakkhikaṃ. Uposathe dātabbaṃ bhattaṃ uposathikaṃ. Pāṭipadadivase dātabbaṃ bhattaṃ pāṭipadikaṃ. Āgantukānaṃ dātabbaṃ bhattaṃ āgantukabhattaṃ. Dhuragehe eva ṭhapetvā dātabbaṃ bhattaṃ dhurabhattaṃ. Kuṭiṃ uddissa dātabbaṃ bhattaṃ kuṭibhattaṃ. Gāmavāsīādīhi vārena dātabbaṃ bhattaṃ vārabhattaṃ. Vihāraṃ uddissa dātabbaṃ bhattaṃ vihārabhattaṃ. Sesāni pākaṭāneva.
「布施场」者，即布施发生所在。谓场如彼场所。谓发生者，即布施之起因成立。僧团中或比库布施之事应理应发生。彼中整个僧团应得施粮，为僧粮。或若比库分此布施，谓为特定所设定粮食，为目标粮食。谓受邀所布施称邀粮。捐赠树枝称枝粮。一月中某一日供养称期间粮。雨季法会日布施称雨季粮。修行日当日布施称修行粮。外来者布施称外来粮。寄宿房内布施称租粮。供庵布施称庵粮。乡村居民年租布施称年粮。寺院布施称寺粮。余者亦同理。
Vitakketi ‘‘kattha nu kho ahaṃ ajja piṇḍāya carissāmī’’ti. ‘‘Kattha piṇḍāya carissāmā’’ti therena vutte ‘‘asukagāme bhante’’ti kāmametaṃ paṭivacanadānaṃ , yena pana cittena ‘‘cintetvā’’ti vuttaṃ, taṃ sandhāyāha ‘‘ettakaṃ cintetvā’’ti. Tato paṭṭhāyāti vitakkamāḷake ṭhatvā vitakkitakālato paṭṭhāya. ‘‘Tato paraṃ vitakkento ariyavaṃsā cuto hotī’’ti idaṃ tiṇṇampi ariyavaṃsikānaṃ vasena gahetabbaṃ, na ekacārikasseva. Sabbopi hi ariyavaṃsiko ekavārameva vitakketuṃ labhati, na tato paraṃ. Paribāhiroti ariyavaṃsikabhāvato bahibhūto. Svāyaṃ vitakkasantoso kammaṭṭhānamanasikārena na kuppati, visujjhati ca. Ito paresupi eseva nayo. Tenevāha ‘‘kammaṭṭhānasīsena gantabba’’nti.
「思惟」者，「今日何处乞食」之心念。谓「今日何处乞食」这思绪，经长老言，「在阿速伽村，尊者」——这时心中「思考」此际已成，故言「有此思考」。继而止息，即止息思维之集。谓「之后思惟」者，是后来之思惟。此乃圣系所经历，不仅一朝一夕。诸圣子众皆能一时内生思惟，然继后思惟未必常有。谓「外境」者，乃此圣子外在表现。欲乐思惟因缘未生时心不悔，且清净。由此缘故，对他亦如是。故说「应依业处而行」。
Gahetabbamevāti aṭṭhānappayutto eva-saddo. Yāpanamattameva gahetabbanti yojetabbaṃ.
「应取」者，乃指逮得事相。谓「仅仅达到」者，当为施用、配合之义。
Etthāti etasmiṃ piṇḍapātapaṭiggahaṇe. Appanti attano yāpanapamāṇatopi appaṃ. Gahetabbaṃ dāyakassa cittārādhanatthaṃ. Pamāṇenevāti attano yāpanappamāṇeneva appaṃ gahetabbaṃ. ‘‘Pamāṇena gahetabba’’nti ettha kāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘paṭiggahaṇasmiñhī’’tiādi vuttaṃ. Makkhetīti viddhaṃseti apaneti. Vinipātetīti vināseti aṭṭhānaviniyogena. Sāsananti satthu sāsanaṃ anusiṭṭhiṃ. Na karoti nappaṭipajjati.
此处所谓『在此』，指的是乞食与接受施舍的法中。即使自身施舍的量很微小，也不足以被称作施舍的量。应当取用施主心怀恭敬所施与的恰当量。所谓以量计取，乃指取用时正好是自身所施量的相同份额。关于“应以量取”的因由，文中有“在接受时”等语说明。词“makkheta”意为汲取、取用，“vinipāteti”则表示消灭，用于法义上指失去、消散。教法（sāsana）即世尊的教导及其奉行。此处强调不作不善行，不犯戒律。
Sapadānacārino viya dvārapaṭipāṭiyā caraṇaṃ loluppavivajjanasantosoti āha ‘‘dvārapaṭipāṭiyā gantabba’’nti.
此喻如同行走在道路上的人，应以门户为准绳，行走有序，不妄乱随意。故文中说“应当遵循门路而行”。
Harāpetvāti adhikaṃ apanetvā.
「令取走」者，谓取走多余之物也。
Āhāragedhato nissarati etenāti nissaraṇaṃ. Jighacchāya paṭivinodanatthaṃ kathā, kāyassaṭhitiādipayojanaṃ pana atthāpattito āgataṃ evāti āha ‘‘jighacchāya…pe… santoso nāmā’’ti.
“āhāragedhato nissarati”意为闻食余饭而离开，即离开施舍之处。此是离开的行为。为使心生不贪，文中称说此为“jighacchā”，即心生厌恶，以断除对身体的贪爱等种种烦恼。故言“由于厌恶而离去”。
Nidahitvā na paribhuñjitabbaṃ tadahupīti adhippāyo. Itaratthā pana sikkhāpadeneva vāritaṃ. Sāraṇīyadhamme ṭhitenāti sīlavantehi bhikkhūhi sādhāraṇabhogibhāve ṭhitena.
“nidahitvā”意指放下，不应再享用，此谓占有的止息。此为戒律之意。别有含义时，此处也可理解为依据比库戒律的禁止行为。所立法则以持戒如法，为通行之正法。与坚守清净比库的共处状态相应。
Senāsanenāti sayanena, āsanena ca. Yattha yattha hi mañcādike, vihārādike ca seti, taṃ senaṃ. Yattha yattha pīṭhādike āsati, taṃ āsanaṃ. Tadubhayaṃ ekato katvā ‘‘senāsana’’nti vuttaṃ. Tenāha ‘‘mañco’’tiādi. Tattha mañco masārakādi, tathā pīṭhaṃ. Mañcabhisi, pīṭhabhisīti duvidhā bhisi. Vihāro pākāraparicchinno sakalo āvāso. ‘‘Dīghamukhapāsādo’’ti keci. Aḍḍhayogoti dīghapāsādo. ‘‘Ekapassacchadanakasenāsana’’nti keci. Pāsādoti caturassapāsādo. ‘‘Āyatacaturassapāsādo’’ti keci. Hammiyaṃ muṇḍacchadanapāsādo. Guhāti kevalā pabbataguhā. Leṇaṃ dvārabandhaṃ. Aṭṭo bahalabhittikaṃ gehaṃ, yassa gopānasiyo aggahetvā iṭṭhakāhi eva chadanaṃ hoti. ‘‘Aṭṭālakākārena kariyatī’’tipi vadanti. Māḷo ekakūṭasaṅgahito anekakoṇo patissayaviseso ‘‘vaṭṭākārena katasenāsana’’nti keci.
“senāsanenāti”即指卧具及坐具。何处何地皆是寝具、坐具所在，即所谓寝具。何处何地有床榻等坐具即可谓之坐具。二者合用统称“寝坐具”。由此引出“床榻”等称谓。此床榻诸如稻草席等，坐具则如高座。床榻和坐具由此区分两种器具。居住地为围墙所围，是整体的住处。有人称长阙之宫、长殿。阿达猷伽即长殿。有人称为单面遮蔽式寝坐具。殿则有四面屏蔽之大殿。有称作方四面大殿。亦有称作边长广阔的四面大殿。有称该殿为结假面剃头用设施。山洞则纯粹是山中洞穴。岩穴即有门栏之处。泥土建筑为以泥土为基座的房屋，其房主集会遮盖顶为座具。曰“以土制壳为壳”。床榻有由单一块聚合成多角组合的，称作用“轮”为边所作的寝坐具。
Piṇḍapāte vuttanayenevāti ‘‘sādako bhikkhu ‘ajja kattha vasissāmī’ti vitakketī’’tiādinā yathārahaṃ piṇḍapāte vuttanayena veditabbā, ‘‘tato paraṃ vitakkento ariyavaṃsā cuto hoti paribāhiro’’ti, ‘‘senāsanaṃ gavesantenāpi’kuhiṃ labhissāmī’ti acintetvā kammaṭṭhānasīseneva gantabba’’nti ca evamādi sabbaṃ purimanayeneva.
乞食时所说之名，于此教法中，应理解为“善行的比库，今日将居何处？”之思惟。由此推知，取念后续之比库族群是不生于内在而流于外在的。寻觅安处时，无所所在之虑，皆当以修行场所为依归，诸如此类，皆依前文所执教义。
Kasmā panettha paccayasantosaṃ dassentena mahātherena gilānapaccayasantoso na gahitoti? Na kho panetaṃ evaṃ daṭṭhabbanti dassento ‘‘gilānapaccayo pana piṇḍapāte eva paviṭṭho’’ti āha, āharitabbatāsāmaññenāti adhippāyo. Yadi evaṃ tattha piṇḍapāte viya vitakkasantosādayopi pannarasa santosā icchitabbāti? Noti dassento āha ‘‘tatthā’’tiādi. Nanu cettha dvādaseva dhutaṅgāni viniyogaṃ gatāni, ekaṃ pana nesajjikaṅgaṃ na katthaci viniyuttanti āha ‘‘nesajjikaṅgaṃ bhāvanārāmaariyavaṃsaṃ bhajatī’’ti. Ayañca attho aṭṭhakathāruḷho evāti dassento ‘‘vuttampi ceta’’ntiādimāha.
为何此处由长老示现病发条件满足却不被接纳？非谓示现不当，而由示现者言：“因病之因，虽在乞食时已启示”，此乃常理所应行认知。假使说由此乞食时的思惟满足十五种满足，则是否可许可？答曰不可。何以故？因为十二种共修巴利袈裟的运用已完成，而其中一类无席袈裟从未被脱用，言：“无席袈裟，是修行村落里的高贵传统。”此义由注疏唯识释此，有“此亦言已说”。
‘‘Pathaviṃpattharamāno viyā’’tiādi ariyavaṃsadesanāya sudukkarabhāvadassanaṃ mahāvisayatāya tassā desanāya. Yasmā nayasahassapaṭimaṇḍitā hoti ariyamaggādhigamāya vitthārato pavattiyamānā desanā yathā taṃ cittuppādakaṇḍe, ayañca bhāvanārāmaariyavaṃsakathā ariyamaggādhigamāya vitthārato pavattiyamānā evaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘sahassanayappaṭimaṇḍitaṃ…pe… desanaṃ ārabhī’’ti. Paṭipakkhavidhamanato abhimukhabhāvena ramaṇaṃ āramaṇaṃ ārāmoti āha ‘‘abhiratīti attho’’ti. Byadhikaraṇānampi padānaṃ vasena bhavati bāhiratthasamāso yathā ‘‘urasilomo, kaṇṭhekāḷoti āha ‘‘pahāne ārāmo assāti pahānārāmo’’ti. Āramitabbaṭṭhena vā ārāmo, pahānaṃ ārāmo assāti pahānārāmoti evamettha samāsayojanā veditabbā. ‘‘Pajahanto ramatī’’ti etena pahānārāmasaddānaṃ kattusādhanataṃ, kammadhārayasamāsañca dasseti. ‘‘Bhāvento ramatī’’ti vuttattā bhāvanārāmoti etthāpi eseva nayo.
“肩负土块而倾斜”等经句表述高贵族传教之难，故借宏大题材阐述。因佛陀教法有千百种，广泛深入流转，依心起段落展开。此高贵族传说教学，依教法系统广展开，是故述曰：“千种护持所环绕之说法，开始宣讲。”相对一面以面授教令之方式，称为“喜悦”，谓修行场亦称喜悦。诸病描述之词，因语助成分存在，有如“毛骨、喉咙痛”等，说明“舍弃即修行场”，该处复合语解释如是。由此可知“舍弃而喜乐”字词构成舍弃修行场名称。由“修行而喜乐”则为修行场之说法，也如是理解。
Kāmaṃ ‘‘nesajjikaṅgaṃ bhāvanārāmaariyavaṃsaṃ bhajatī’’ti vuttaṃ bhāvanānuyogassa anucchavikattā, nesajjikaṅgavasena pana nesajjikassa bhikkhuno ekaccāhi āpattīhi anāpattibhāvoti tampi saṅgaṇhanto ‘‘terasannaṃ dhutaṅgāna’’nti vatvā ‘‘vinayaṃ patvā garuke ṭhātabba’’nti icchitattā sallekhassa apariccajanavasena paṭipatti nāma vinaye ṭhitassevāti āha ‘‘terasannaṃ…pe… kathitaṃ hotī’’ti. Kāmaṃ suttābhidhammapiṭakesupi (dī. ni. 1.7.194; vibha. 508) tattha tattha sīlakathā āgatā eva, yehi pana guṇehi sīlassa vodānaṃ hoti, tesu kathitesu yathā sīlakathābāhullaṃ vinayapiṭakaṃ kathitaṃ hoti, evaṃ bhāvanākathābāhullaṃ suttantapiṭakaṃ, abhidhammapiṭakañca catutthena ariyavaṃsena kathitameva hotīti vuttaṃ ‘‘bhāvanārāmena avasesaṃ piṭakadvayaṃ kathitaṃ hotī’’ti. ‘‘So nekkhammaṃ bhāvento ramatī’’ti nekkhammapadaṃ ādiṃ katvā tattha desanāya pavattattā, sabbesampi vā samathavipassanāmaggadhammānaṃ yathāsakaṃpaṭipakkhato nikkhamanena nekkhammasaññitānaṃ tattha āgatattā so pāṭho ‘‘nekkhammapāḷī’’ti vuccatīti āha ‘‘nekkhammapāḷiyā kathetabbo’’ti. Tenāha aṭṭhakathāyaṃ ‘‘sabbepi kusalā dhammā nekkhammanti pavuccare’’ti (itivu. aṭṭha. 109). Dasuttarasuttanta pariyāyenāti dasuttarasuttantadhammena, dasuttarasuttante (dī. ni. 3.350) āgatanayenāti vā attho. Sesadvayepi eseva nayo.
“修行村落里高贵传统”之说法，为修习修行相关条款的支衍，并非规戒责难。因无席袈裟着用者虽表面无秽行，但以行为不达致规范，故评断“十三重行”，言：“已违反戒律者应居肃正处所”。称为严格修持，应无所懈怠。此义在律藏及论藏著述皆见，针对有德戒者广泛阐述。所以此修行场之教法，包含经藏律藏，及阿毗达摩的高贵族传说，是故说“在修行场里余下律藏与经藏二藏都有所述说”。“舍弃修行而乐”揭示出舍弃之义，随教法流转，适用于止观正道，故称此课文为“舍弃巴利语经文”。于此随类推释义。注疏亦有“善法虽俱舍弃，统称为舍弃”之论。此乃十一部经典章节传说之义。
Soti jāgariyaṃ anuyutto bhikkhu. Nekkhammanti kāmehi nikkhantabhāvato nekkhammasaññitaṃ paṭhamajjhānūpacāraṃ. ‘‘So abhijjhaṃ loke pahāyā’’tiādinā (vibha. 508, 538) āgatā paṭhamajjhānassa pubbabhāgabhāvanāti idhādhippetā , tasmā ‘‘abyāpāda’’ntiādīsupi evameva attho veditabbo. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ brahmajālaṭīkāyaṃ vuttanayena veditabbaṃ. Saupāyāsānañhi aṭṭhannaṃ samāpattīnaṃ, aṭṭhārasannaṃ mahāvipassanānaṃ, catunnaṃ ariyamaggānañca vasenettha desanā pavattāti.
觉者是依觉醒不昏沉的比库。舍弃即对此欲乐断除，其为舍弃意识乃初禅之近行。谓“以无贪于世间如是等”为施入禅第初禅起始，故于戒律中有“无异”、“无染”等义义应解。其义在菩萨戒论中明说。无数禅次与大般涅槃禅等四圣道加持，故宣扬此义。
‘‘Ekaṃ dhammaṃ bhāvento ramati, ekaṃ dhammaṃ pajahanto ramatī’’ti ca na idaṃ dasuttarasutte āgataniyāmena vuttaṃ, tattha pana ‘‘eko dhammo bhāvetabbo, eko dhammo pahātabbo’’ti (dī. ni. 3.351) ca desanā āgatā. Evaṃ santepi yasmā atthato bhedo natthi, tasmā paṭisambhidāmagge nekkhammapāḷiyaṃ (paṭi. ma. 1.24, 3.41) āgatanīhāreneva ‘‘ekaṃ dhammaṃ bhāvento ramati, ekaṃ dhammaṃ pajahanto ramatī’’ti vuttaṃ. Esa nayo sesavāresupi. Yasmā cāyaṃ ariyavaṃsadesanā nāma satthu paññattāva satthārā hi desitaṃ desanaṃ āyasmā dhammasenāpati sāriputtatthero saṅgāyanavasena idhānesi , tasmā mahāariyavaṃsasutte satthudesanānīhārena nigamanaṃ dassento ‘‘evaṃ kho, bhikkhave, bhikkhu bhāvanārāmo hotī’’ti āha. Eseva nayo ito paresu satipaṭṭhānapariyāyaabhidhammaniddesapariyāyesupi. Kāmañcettha kāyānupassanāvaseneva saṅkhipitvā yojanā katā, ekavīsatiyā pana ṭhānānaṃ vasena vitthārato yojanā veditabbā. ‘‘Aniccato’’ (visuddhi. ṭī. 2.698) tiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāsu vuttanayena veditabbaṃ.
“一法修习者而乐，一法舍弃而喜”，此说非指十一部经典之直述，而在别处诸说教法中有出现。因理无二故，故于解脱道文中舍弃巴利语（相关课文）亦出现此说。此说延续摘要于较高深经典，故后出记载中得见。如释尊之弟子大德法师及沙利子长老等集会时依此教义讲说，因此宣说“如是，诸比库，此比库是修行村落”。如是理解。此义后别处念处经及法行讲述中亦有联结。对欲乐等以身观察为简略，二十一处广开述之。有关无常等题材，依清净道论注所述应理解之。
§310
310. Saṃvarādīnaṃ sādhanavasena padahati ettha, etehīti ca padhānāni. Uttamavīriyānīti seṭṭhavīriyāni visiṭṭhassa atthassa sādhanato. Saṃvarantassa uppannavīriyanti yathā abhijjhādayo na uppajjanti, evaṃ satiyā upaṭṭhāpane cakkhādīnaṃ pidahane analasassa uppannavīriyaṃ. Pajahantassāti vinodentassa. Uppannavīriyanti tasseva pajahanassa sādhanavasena pavattavīriyaṃ. Bhāventassa uppannavīriyanti etthāpi eseva nayo. Samādhinimittanti samādhi eva. Purimuppannasamādhi hi parato uppajjanakasamādhipavivekassa kāraṇaṃ hotīti ‘‘samādhinimitta’’nti vuttaṃ.
“拘束起始”作为修习方法，这里说“拘束起始”是多个根本法门。所谓“最好精进”，是指最好最高尚的精进，作为最殊胜的利益的修习缘起。所谓“拘束者的所起精进”，比方说使贪欲等不生起，因此正念的维持，以及控制六根等的努力精进。所谓“放弃者”，即使内心安乐、净尽侵染而摒弃之人。所谓“所起精进”，是指由此放弃行为而生起的精进。所谓“修习者所起精进”，此处也是同样的意思。所谓“禅定因缘”，是禅定本身。以前所起禅定，乃是彼岸出生的禅定单独清净的缘故，这样称之为“禅定因缘”。
Upadhivivekattāti khandhūpadhiādiupadhīhi vivittattā vinissaṭattā. Taṃ āgammāti taṃ nibbānaṃ maggena adhigamahetu. Rāgādayo virajjanti ettha, etenāti vā virāgo. Evaṃ nirodhopi daṭṭhabbo. Yasmā idha bojjhaṅgā missakavasena icchitā, tasmā ‘‘ārammaṇavasena adhigantabbavasena vā’’ti vuttaṃ. Tattha adhigantabbavasenāti taṃninnatāvasena. Vossaggapariṇāminti vossajjanavasena pariṇāmitaṃ pariccajanavasena ceva pakkhandanavasena ca pariṇamanasīlaṃ. Tenāha ‘‘dve vossaggā’’tiādi. Khandhānaṃ pariccajanaṃ nāma tappaṭibaddhakilesappahānavasenāti yenākārena vipassanā kilese pajahati, tenevākārena taṃnimittake, khandhe ca ‘‘pajahatī’’ti vattabbataṃ arahatīti āha ‘‘vipassanā…pe… pariccajatī’’ti. Yasmā vipassanā vuṭṭhānagāminibhāvaṃ pāpuṇantī ninnapoṇapabbhārabhāvena ekaṃsato nibbānaṃ ‘‘pakkhandatī’’ti vattabbataṃ labhati, maggo ca samucchedavasena kilese, khandhe ca pariccajati, tasmā yathākkamaṃ vipassanāmaggānaṃ vasena pakkhandanapariccāgavossaggāpi veditabbā. Vossaggatthāyāti pariccāgavossaggatthāya ceva pakkhandanavossaggatthāya ca. Pariṇamatīti paripaccati. Taṃ pariṇamanaṃ vuṭṭhānagāminibhāvappattiyā ceva ariyamaggabhāvappattiyā ca icchitanti āha ‘‘vipassanābhāvañceva maggabhāvañca pāpuṇātī’’ti. Sesapadesūti ‘‘dhammavicayasambojjhaṅgaṃ bhāvetī’’tiādīsu sesasambojjhaṅgakoṭṭhāsesu.
所谓“取尽断”，是指五蕴等烦恼之缘所断尽的寂静、断除。所谓“到达彼处”，即依止正道而证得涅槃。此处贪等染污业已消退之义，即所谓“离欲”。“如此”即“离欲”。依此理，亦应观见断除之义。因五根不散乱，欲成就灭谛，五根之维持亦须修习，故称“依缘得成”、或曰“须得修成”。“缘成”，即依他缘而生起。所谓“弃舍变化”，是说由舍去变化、放弃变化、抛弃变化而成的转变。由此故语“二种舍”为别。五蕴的舍弃，是严密断尽烦恼的缘起，由此智慧观察断尽净除烦恼，故释曰“观断净除”，此为阿拉汉修行论书所言“智慧观断”义。因观断者，得起灭尽状态，以单一断除而得涅槃，故称“摒弃”。与之配合的正行修道方法，即是观察断除的舍弃，而此舍弃亦由正行方法摒弃烦恼。故而依照正确的观断道理，同时以断舍和弃舍为了解和修习对象。所谓“变化”，即缘起原理的转变。此转变因断尽者，亦因成就圣道而发生，故称“观解智慧与道觉智慧二者的成就”。所谓“余法”，指在菩提觉智断集烦恼的八种觉支中，所修习的其它觉支集合。
Bhaddakanti abhaddakānaṃ nīvaraṇādipāpadhammānaṃ vikkhambhanena rāgavidhamanena ekantahitattā, dullabhattā ca bhaddakaṃ sundaraṃ. Na hi aññaṃ samādhinimittaṃ evaṃdullabhaṃ, rāgassa ca ujuvipaccanīkabhūtaṃ atthi. Anurakkhatīti ettha anurakkhanā nāma adhigatasamādhito yathā na parihāni hoti, evaṃ paṭipatti, sā pana tappaṭipakkhavidhamanenāti āha ‘‘samādhī’’tiādi. Aṭṭhikasaññādikāti aṭṭhikajjhānādikā. Saññāsīsena hi jhānaṃ vadati.
所谓善法，是指摒弃烦恼等恶愆的障碍，专心断除贪欲而所成，且难得且美妙。因为除此之外，没有别的修持禅定的正路那样难得，也没有随顺贪欲强烈兴盛而生的正路。所谓守护，这里的“守护”乃指所得禅定，如不失退证，证果的实践行为。所谓“正行”，是指持守正确修行，因此说“禅定”等指此理。所谓遍身觉，乃禅定的别名。
Ekapaṭivedhavasena catusaccadhamme ñāṇanti catūsu ariyasaccesu ekābhisamayavasena pavattañāṇaṃ, maggañāṇanti attho. Catusaccantogadhattā catusaccabbhantare nirodhadhamme nibbāne ñāṇaṃ, tena phalañāṇaṃ vadati. Yasmā maggānantarassa phalassa maggānuguṇā pavatti, yato taṃsamudayapakkhiyesu dhammesu paṭippassaddhippahānavasena pavattati, tasmā nirodhasaccepi yo maggassa sacchikiriyābhisamayo, tadanuguṇā pavattīti phalañāṇasseva dhamme ñāṇatā vuttā, na yassa kassaci nibbānārammaṇassa ñāṇassa . Tena vuttaṃ ‘‘yathāhā’’tiādi. Ettha ca maggapaññā tāva catusaccadhammassa paṭivijjhanato dhammeñāṇaṃ nāma hotu, phalapaññā pana kathanti codanā sodhitā hoti nirodhadhammaṃ ārabbha pavattanato. Duvidhāpi hi paññā aparappaccayatāya attapaccakkhato ariyasaccadhamme kiccato ca ārammaṇato ca pavattattā ‘‘dhammeñāṇa’’nti veditabbā. Ariyasaccesu hi ayaṃ dhamma-saddo tesaṃ aviparītasabhāvattā, saṅkhatappavaro vā ariyamaggo, tassa ca phaladhammo. Tattha paññā taṃsahagatā dhammeñāṇaṃ.
以一遍体悟得四圣谛真理，此谓“四圣谛的证知”。所谓“道知”，即是此理。由知晓四圣谛中之集谛，在四圣谛的前后成立的断谛涅槃，则为“果知”。因为成就道的果报，在所有道随缘所起因法中，由于安稳而断除其阻碍，此故果知即是知悉涅槃圣谛。圆满知晓的叫做“果知”，不是对任何涅槃境界的知见。由此说“诸如彼等”。此处“道慧”，乃从彻底了知四圣谛之理，即谓“四圣谛的法慧”。“果慧”则为鼓励而确证观见证实断谛涅槃的起始和实施。慧是基于对道、基于自身实证以及基于对象而行。因而称之为“法慧”。所谓“四圣谛的实证”，固然如此，果慧兼具鼓励与确证之用，因缘于修习断谛圣法的施行故。又缘于反复观察及证实的缘故，此法慧不相同于法慧。因果慧所以不相应，即此义。过去和未来的法要摄纳于此，过去者是过去，未来者是未来。此对道慧无涉，是观察法慧的功用，因师所授之道慧乃先前和未来相连而成，具为根本之引导。所谓“审察”，乃专为道中正见观察推究的道慧。所谓“通达”，即透彻了知四圣谛之理。所谓“得持”，即已通达了知。所谓“了知”，即了知温顺。所谓“了执”，即心念周遍稳定。此是阿毗达摩注疏中的意义。此处“果慧”有二类，作为审察与根本之道，亦即其对诸法的了知。虽以两种而分，所谓法慧字眼却一体，因相违背。亦复因诸法、道慧与果慧相衬不相融故。在此依照法慧与果慧与其法境及法缘之因果而断别。过去未来之要领，一般分别为既往不返与未来之允取。此乃非对道慧之功能，而是观察法慧的功用。然佛亦传授道慧以具备既往未来的知见特性。观察道慧，是由道的修持而生之道之根本所成。此为其他智慧先导，非此则非智慧生起。仅仅以智慧的发展程度而言，谓之生起无分别，指法智慧的开示。
Anvayeñāṇanti anugamanañāṇaṃ. Paccakkhato disvāti cattāri saccāni maggañāṇena paccakkhato paṭivijjhitvā. Yathā idānīti yathā etarahi pañcupādānakkhandhā dukkhasaccaṃ, evaṃ atītepi anāgatepi pañcupādānakkhandhā dukkhasaccamevāti ca sarikkhaṭṭhena vuttaṃ. Esa nayo samudayasacce, maggasacce ca. Ayamevāti avadhāraṇe. Nirodhasacce pana sarikkhaṭṭho natthi tassa niccattā, ekasabhāvattā ca. Evaṃ tassa ñāṇassa anugatiyaṃ ñāṇanti tassa dhammeñāṇassa ‘‘evaṃ atītepī’’tiādinā anugatiyaṃ anugamane anvaye ñāṇaṃ. Idaṃ anvaye ñāṇanti yojanā. ‘‘Tenāhā’’tiādinā yathāvuttamatthaṃ pāḷiyā vibhāveti. Soti dhammañāṇaṃ patvā ṭhito bhikkhu. Iminā dhammenāti dhammagocarattā gocaravohārena ‘‘dhammo’’ti vuttenamaggañāṇena, upayogatthe vā karaṇavacanaṃ, iminā dhammena ñātenāti imaṃ catusaccadhammaṃ ñāṇena jānitvā ṭhitena maggañāṇenāti attho. Diṭṭhenāti dassanena saccadhammaṃ passitvā ṭhitena. Pattenāti saccānaṃ patvā ṭhitena. Viditenāti saccāni viditvā ṭhitena. Pariyogāḷhenāti catusaccadhammaṃ pariyogāhetvā ṭhitenāti evaṃ tāvettha abhidhammaṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 796) attho vutto. Duvidhampi pana maggaphalañāṇaṃ dhammeñāṇaṃ. Paccavekkhaṇāya ca mūlaṃ, kāraṇañca nayanayanassāti duvidhenāpi tena dhammenāti na na yujjati. Tathā catusaccadhammassa ñātattā, maggaphalasaṅkhātassa vā dhammassa saccapaṭivedhasampayogaṃ gatattā nayanayanaṃ hotīti tena iminā dhammena ñāṇavisayabhāvena, ñāṇasampayogena vā ñātenāti ca attho na na yujjatīti. Atītānāgate nayaṃ netīti atīte, anāgate ca nayaṃ neti harati peseti. Idaṃ pana na maggañāṇassa kiccaṃ, paccavekkhaṇañāṇakiccaṃ, satthārā pana maggañāṇaṃ atītānāgate nayanayanasadisaṃ kataṃ maggamūlakattā. Bhāvitamaggassa hi paccavekkhaṇā nāma hoti. Nayidaṃ aññaṃ ñāṇuppādanaṃ nayanayanaṃ, ñāṇasseva pana pavattivisesoti.
所谓连贯慧，即为随顺类内观察智慧。分情况视之，四圣谛经由道慧之观察而通晓。比方说，诸如当前乃由五取蕴组成苦谛，过去与未来亦同此理，以此明显解释，此为集谛与道谛的理义。所谓“此即”，指此在说示意义。对灭谛则无明显标记，具有不变性及统一性。因此对此智慧的续传，称为随顺认知，名为随顺智慧。此随顺慧，即是情理相承的认知，或谓即此般的认知。所谓“连贯慧”，为联系继承之义。由此说明了巴利文的确切含义。智慧得开启，智慧留立于此，方为比库。曰“依此法”，指的是因处于法的法境，或谓依附道慧与使用言辞，达到与法境相应。曰“凭此法”，指以此四圣谛之智慧知见，凭悟而立于道慧。所谓“显现”，即见证真理以虔诚坚固之意。此义出自阿毗达摩注疏。果慧亦有二重含义，谓原因考察及根本法境因缘之证知。故分别论述；由于道谛在于法的内涵和因缘，于法慧中归为一体。因而说观察之果慧不同于法慧。所谓过往未来的连贯，并非对道慧的责任，而是观察慧的监护职责。由三者合成施教，依悉授课原理说明此理。
Paresaṃ cetaso parito ayanaṃ paricchindanaṃ pariyo, tasmiṃ pariye. Tenāha ‘‘paresaṃ cittaparicchede’’ti. Avasesaṃ sammutimhiñāṇaṃ nāma ‘‘ñāṇa’’nti sammatattā. Vacanatthato pana sammutimhi ñāṇanti sammutimhiñāṇaṃ. Dhammeñāṇādīnaṃ viya hi sātisayassa paṭivedhakiccassa abhāvā visayobhāsanasaṅkhātajānanasāmaññena ‘‘ñāṇa’’nti sammatesu antogadhanti attho. Sammutivasena vā pavattaṃ sammutimhiñāṇaṃ sammutidvārena atthassa gahaṇato. Avasesaṃ vā itarañāṇattayavisabhāgaṃ ñāṇaṃ tabbisabhāgasāmaññena sammutimhiñāṇamhi paviṭṭhattā sammutimhiñāṇaṃ nāma hotīti.
他人心念周游如逐，断其流转境界的作用，谓“断他人心念”。因此说“断他人心念”。普遍受教者的知识称为“认知”。就言语之义而言，「认知」就是认知所承认的事实。正如诸法等观察的增长之教理，认知乃根据对象的指涉性及对知的共相而通称。以共识的方式施教则称为认知。认知在此表明对实相的握受涵盖意义。此为认可之认知起用，谓认知依凭同意而立，故称认知。又谓剩余知识中不同种类的认知，亦依共相归入此认知之中，因此称为认知。
Kāmaṃ sotāpattimaggañāṇādīni dukkhañāṇādīniyeva, ukkaṭṭhaniddesena panevamāha ‘‘arahattaṃpāpetvā’’ti. Vaṭṭato niggacchati etenāti niggamanaṃ, catusaccakammaṭṭhānaṃ. Purimāni dve saccāni vaṭṭaṃ pavattipavattihetubhāvato. Itarāni pana dve vivaṭṭaṃ nivattinivattihetubhāvato. Abhinivesoti vipassanābhiniveso hoti lokiyassa ñāṇassa visabhāgūpagamanato. No vivaṭṭeti vivaṭṭe abhiniveso no hoti avisayabhāvato. Pariyattīti kammaṭṭhānatanti. Uggahetvāti vācuggataṃ katvā. Uggahetvāti vā pāḷito, atthato ca yathārahaṃ savanadhāraṇaparipucchanamanasānupekkhanādivasena cittena uddhaṃ uddhaṃ gaṇhitvā. Kammaṃ karotīti nāmarūpapariggahādikkamena yogakammaṃ karoti.
“欲”与“入流圣道知”等知识，正是与“苦知识”等同义，出于彼岸之指示，因此称为“得阿拉汉果为标志”。“成环转动”意谓由此而出离，这就是解脱，法的四圣谛实践之所在。前两谛由于环的流转而发生，其他两谛则因环的反转而存在。所谓“执着”是指有分别观断的内观执着，因缘于此世法见的区别和出入。不存在环转即不存执着，也无无分别。所谓“论述”者即实践法此义。所谓“提起”即将言语表述成文。此“提起”乃巴利语词汇，意谓依听闻、记忆、思考等，由内心层层推举而起。行法即指身语意业的缔结、使名色产生之业。
Yadi purimesu dvīsu eva vipassanābhiniveso, tesu eva uggahādi, kathamidaṃ catusaccakammaṭṭhānaṃ jātanti āha ‘‘dvīsū’’tiādi. Kāmaṃ pacchimānipi dve saccāni abhiññeyyāni, pariññeyyatā pana tattha natthīti na vipassanābyāpāro. Kevalaṃ pana anussavamatte ṭhatvā accantapaṇītabhāvato iṭṭhaṃ, ātappakanirāmisapītisañjananato kantaṃ, uparūpari abhirucijananena manassa vaḍḍhanato manāpanti manasikāraṃ pavatteti. Tenāha ‘‘nirodhasaccaṃ nāmā’’tiādi. Dvīsu saccesūti dvīsu saccesu visayabhūtesu , tāni ca uddissa asammohapaṭivedhavasena pavattamāno hi maggo te uddissa pavatto nāma hotīti. Tīṇi dukkhasamudayamaggasaccāni. Kiccavasenāti asammuyhanavasena. Ekanti nirodhasaccaṃ. Ārammaṇavasenāti ārammaṇakaraṇavasenapi asammuyhanakiccavasenapi tattha paṭivedho labbhateva. Dve saccānīti dukkhasamudayasaccāni. Duddasattāti daṭṭhuṃ asakkuṇeyyattā. Oḷārikā hi dukkhasamudayā, tiracchānagatānampi dukkhaṃ, āhārādīsu ca abhilāso pākaṭo. Pīḷanādiāyūhanādivasenapi ‘‘idaṃ dukkhaṃ, idaṃ assa kāraṇa’’nti yāthāvato ñāṇena ogāhituṃ asakkuṇeyyattā tāni gambhīrāni. Dveti nirodhamaggasaccāni. Tāni saṇhasukhumabhāvato sabhāveneva gambhīratāya yāthāvato ñāṇena durogāhattā ‘‘duddasānī’’ti.
若前述两者为显著的内观执着，及其提起等行为，如何说四圣谛实践因之而生，则语“二者”起首。欲谛在后，两谛可证可知，但无内观普遍扩展作用。止于传闻，留于初学，因殷切勤奋、无懈怠、陶冶心志及上行利益增进，因而生起愉悦与心的趣向。故称“灭谛”等。所谓“两谛”者，指两谛契入境界，且因破惑分明而发动之路，即三苦集灭圣谛。所谓义务是指无错解。所谓一者曰灭谛。所谓“由缘起”是指缘起法及破惑义共同作用于此处，因无错解而得证。所谓两谛是说苦谛与集谛。所谓“难见”是指难以洞察。因苦谛本是忧苦，如逆流之苦，饮食等欲显著。谓因压迫与修苦而“此为苦，此为其因”理性认知，实为微妙难及，属深奥之意涵。所谓两谛灭集道是契合细微且稳定深密，因难以洞察而称曰“难见”之故。
Sotāpattiyaṅgādicatukkavaṇṇanā入流支等四法注释
§311
311.Soto nāma ariyasoto purimapadalopena, tassa ādito sabbapaṭhamaṃ pajjanaṃ sotāpatti, paṭhamamaggapaṭilābho. Tassa aṅgāni adhigamūpāyabhūtāni kāraṇāni sotāpattiyaṅgāni. Tenāha ‘‘sotā…pe… attho’’ti. Santakāyakammāditāya santadhammasamannāgamato, santadhammapavedanato ca santo purisāti sappurisā. Tattha yesaṃ vasena catusaccasampaṭivedhāvahaṃ saddhammassavanaṃ labbhati, te eva dassento ‘‘buddhādīnaṃ sappurisāna’’nti āha . Santo sataṃ vā dhammoti saddhammo. So hi yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjamāne apāyadukkhe, saṃsāradukkhe ca apatante dhāretīti evamādi guṇātisayayogavasena santo saṃvijjamāno, pasattho, sundaro vā dhammo, sataṃ vā ariyānaṃ dhammo, tesaṃ vā tabbhāvasādhako dhammoti saddhammo, ‘‘idha bhikkhu dhammaṃ pariyāpuṇātī’’tiādinā (a. ni. 5.73) vuttā pariyatti. Sā pana mahāvisayatāya na sabbā sabbassa visesāvahāti tassa tassa anucchavikameva dassento āha ‘‘sappāyassa tepiṭakadhammassa savana’’nti. Yonisomanasikāro heṭṭhā vutto eva. Pubbabhāgapaṭipattiyāti vipassanānuyogassa.
311.「入流」谓阿里亚入流，是止禅的始段，亦为首得之道。得入流者，其根本成就缘由被称为入流具足因。故名曰“入流利得义”。成就净行及净品，宁静心性诸智具足者，即称为圣人。其所在，当诸法因四圣谛契悟而得正法听闻之处，称为“佛及圣人”之所在。此处所说“圣法”是正法也。彼圣法令修行者远离堕落痛苦、轮回生死。因善德之增加，能生善法，无轮回与苦，故此言“圣法”，亦称为教理初传。后文所说涵盖知见观照法堂。
Aveccappasādenāti saccasampaṭivedhavasena buddhādīnaṃ guṇe ñatvā uppannappasādena, so pana pasādo devādīsu kenacipi akampiyatāya niccaloti āha ‘‘acalappasādenā’’ti. Etthāti etasmiṃ catukkattaye āhāracatukke. Lūkhapaṇītavatthuvasenāti odanakummāsādikassa lūkhassa ceva paṇītassa ca vatthuno vasena. Sā panāyaṃ āhārassa oḷārikasukhumatā ‘‘kumbhilānaṃ āhāraṃ upādāya morānaṃ āhāro sukhumo’’tiādinā (saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.11) aṭṭhakathāyaṃ vitthārato āgatā eva.
所谓信服安心，因明了真理具足佛及诸圣德而生起信心；彼信心使得对天人等生坚定不动之信服，故名“不动信服”。此处语于四种粮食之中。谓如煮饭等厨余之净净处带来的细微熟甜，此类粮食之味鲜美细腻，依注疏《集毗婆沙》所载为详细说明。
Ārammaṇaṭṭhitivasenāti ārammaṇasaṅkhātassa pavattipaccayaṭṭhānassa vasena. Tiṭṭhati etthāti ṭhiti, ārammaṇameva ṭhiti ārammaṇaṭṭhiti. Tenevāha ‘‘rūpārammaṇa’’ntiādi. Ārammaṇattho cettha upatthambhanattho veditabbo, na visayalakkhaṇova. Upatthambhanabhūtaṃ rūpaṃ upetīti rūpūpāyaṃ. Tenāha ‘‘rūpaṃ upagataṃ hutvā’’tiādi. Rūpakkhandhaṃ nissāya tiṭṭhati tena vinā appavattanato. Tanti rūpakkhandhaṃ nissāya ṭhānappavattanaṃ. Etanti ‘‘rūpūpāya’’nti etaṃ vacanaṃ. Rūpakkhandho gocaro pavattiṭṭhānaṃ paccayo etassāti rūpakkhandhagocaraṃ rūpaṃ sahakārīkāraṇabhāvena patiṭṭhā etassāti rūpappatiṭṭhaṃ. Iti tīhi padehi abhisaṅkhāraviññāṇaṃ pati rūpakkhandhassa sahakārīkāraṇabhāvoyevettha vutto. Upasittaṃ viya upasittaṃ, yathā byañjanehi upasittaṃ sinehitaṃ odanaṃ rucitaṃ, pariṇāmayogyañca, evaṃ nandiyā upasittaṃ sinehitaṃ kammaviññāṇaṃ abhirucitaṃ hutvā vipākayogyaṃ hotīti. Itaranti dosasahagatādiakusalaṃ, kusalañca upanissayakoṭiyā upasittaṃ hutvāti yojanā. Evaṃ pavattamānanti evaṃ rūpūpāyanti desanābhāvena pavattamānaṃ. Vipākadhammatāya vuddhiṃ…pe… āpajjati. Tatthāpi nippariyāyaphalanibbattanavasena vuddhiṃ, pariyāyaphalanibbattanavasena viruḷhiṃ, nissandaphalanibbattanavasena vepullaṃ. Diṭṭhadhammavedanīyaphalanibbattanena vā vuddhiṃ, upapajjavedanīyaphalanibbattanavasena viruḷhiṃ, aparāpariyāyaphalanibbattanavasena vepullaṃ āpajjatīti yojanā. Ekantato vedanupāyādivasena patti nāma arūpabhave yevāti āha ‘‘imehi panā’’tiādi. Evañca katvā pāḷiyaṃ kataṃ vā-saddaggahaṇañca samatthitaṃ hoti. ‘‘Rūpūpāya’’ntiādinā yathā abhisaṅkhāraviññāṇassa upanissayabhūtā rūpādayo gayhanti, evaṃ tena nibbattetabbāpi te gayhantīti adhippāyena ‘‘catukkavasena…pe… na vutta’’nti āha. Vipākopi hi dhammo vipākadhammaviññāṇaṃ upagataṃ nāma hoti tathā nandiyā upasittattā. Tenāha ‘‘nandūpasecana’’nti. Vitthāritāneva siṅgālasutte.
所谓“依着缘起”，即借赖于缘起之条件停驻。谓“存在”即存在之标的，即缘起所存缘境。所谓缘起时谓“色缘起”，便利于“色”之维系，非指果境属性。色依赖依托，故谓色为“所托之色”，故言“色已维系乎”等。色蕴依止，故为执持，不致消散。此即色蕴维系之意。此言由三词综合说明，表明执持识依附色蕴作为协同缘故。犹如细腻糯米饭屡加调理，善施滋味，心意悦纳，令识应缘成就具味，适于善果。且复言，恶堆恶染习气，虽有善行之根本，然心中犹含恶习，故谓此为执持。由此由缘起法聚合而成苦果诸义。受等缘起后果相及果感，生灭增减状态无常变化。有时止于果义，无常之增减果亦然。但亦有常增果，及果义无法回避者。断见等分别知果义者，则增益无常之明智，此谓有用之良见。由此观察断邪见误及部分智慧，以别涵义述说。抄引《兰奢经》中纽带说法。
Bhavati etena ārogyanti bhavo, gilānapaccayo. Parivuddho bhavo abhavo. Vuddhiattho hi ayaṃ akāro yathā ‘‘saṃvarāsaṃvaro, (pārā. paṭhamamahāsaṅgītikathā; dī. ni. aṭṭha. 1.paṭhamamahāsaṅgītikathāvaṇṇanā; dha. sa. aṭṭha. nidānakathā) phalāphalaṃ’’ti ca . Telamadhuphāṇitādīnīti ādi-saddena sappinavanītānaṃ gahaṇaṃ, telādīnaṃ gahaṇañcettha nidassanamattaṃ. Sabbassāpi gilānapaccayassa saṅgaho daṭṭhabbo. Atha vā bhavābhavoti khuddako ceva mahanto ca upapattibhavo veditabbo. Evañca sati ‘‘imesaṃ panā’’tiādivacanaṃ samatthitaṃ hoti. Bhavūpapattipahānattho hi visesato catutthaariyavaṃso. Taṇhuppādānanti taṇhuppattīnaṃ, cīvarādihetu uppajjanakataṇhānanti attho. Padhānakaraṇakāleti bhāvanānuyogakkhaṇe. Sītādīni na khamatīti bhāvanāya pubbabhāgakālaṃ sandhāya vuttaṃ. Khamatīti sahati abhibhavati. Vitakkasamananti nidassanamattaṃ. Sabbesampi kilesānaṃ samanavasena pavattā paṭipadā.
由此而有健康及生存，病为其缘。生长即存在，灭则无存。生长之理有别，谓“守护乃守护”(《大梵经》初赞歌地方、释义、序言等诸文献中皆称)。所谓油、蜜等为细腻附着物，此处示以油、蜜之德义。病之缘起集合亦应观察。又区分生灭，有小有大之生命起止。如此故依此语，《诸说录》中“如是者”，符合因果之理。意谓第四圣出世以断厌。所谓集欲生起者，是指由欲及衣服等因缘等起欲望。说此乃修习之当先环节。寒等气候之不能忍耐，已于修习之前说过。所谓“忍”，即负载、支撑。维持全部烦恼之共同道路，皆随此起伏而行。
Samādhijhānādibhedo dhammo pajjati paṭipajjīyati etenāti dhammapadaṃ. Anabhijjhāva dhammapadaṃ anabhijjhādhammapadaṃ. Ayaṃ tāva alobhapakkhe nayo, itarapakkhe pana anabhijjhāpadhāno dhammakoṭṭhāso anabhijjhādhammapadaṃ. Akopoti adoso, mettāti attho. Suppaṭṭhitasatīti kāyādīsu sammadeva upaṭṭhitā sati. Satisīsenāti satipadhānamukhena. Samādhipadhānattā jhānānaṃ ‘‘samāpatti vā’’ti vuttaṃ. Kāmaṃ saviññāṇakaasubhepi jhānabhāvanā alobhappadhānā hoti kāyassa jigucchanena, paṭikkūlākāraggahaṇavasena ca pavattanato, sattavidhauggahakosallādivasena panassā pavatti satipadhānāti tatiyadhammapadeneva naṃ saṅgaṇhitukāmo ‘‘dasa asubhavasena vā’’ti āha. Hitūpasaṃhārādivasena pavattanato brahmavihārabhāvanā byāpādavirodhinī abyāpādappadhānāti āha ‘‘catubrahma…pe… dhammapada’’nti. Tattha adhigatāni jhānādīnīti yojanā. Gamanādito āhārassa paṭikkūlabhāvasallakkhaṇaṃ saññāya thirabhāveneva hoti tassā thirasaññāpadaṭṭhānattāti āhāre paṭikkūlasaññāpi tatiyadhammapade eva saṅgahaṃ gatā. Āruppasamādhiabhiññānaṃ adhiṭṭhānabhāvato kasiṇabhāvanā, sattavidhabojjhaṅgavijjāvimuttipāripūrihetuto ānāpānesu paṭhamaānāpānabhāvanā visesato samādhipadhānāti sā catutthadhammapadena saṅgahitā. Catudhātuvavatthānavasena adhigatānipi ettheva saṅgahetabbāni siyuṃ, paññāpadhānatāya pana na saṅgahitāni.
禅定与禅那的分别，是法的生成与修行，故称为法句。无贪无欲是法句，亦称无贪法句。此处主要针对无贪的方面引导，别处则是无贪念专注的法门，故称无贪法句。无嗔无怒，即所谓慈，故谓之慈。具足正念，是指身等诸根正当而具足的正念。念枕，即念之根本，此处指念为根本的修行法门。禅定作为法门，其禅那也被称为“禅定之成熟”。即使内心起欲恨等不善心念，禅定修习仍是无贪为主，因为身体的恶心厌恶、相貌丑恶等负面经验反复发生。由世间七种升起烦恼等能力起作用，故第三法句说“以十恶相为体”。以离苦乐采集等为因缘，善神禅修能克制瞋恚，故称“慈”为四梵天法句。所谓“已得禅那”等，是连结的意涵。移行等饮食不洁负面特征叫作“恶缘相”，以正见代替恶观照谓为正观境，即饮食不洁恶相亦计入第三法句汇总。无色禅定境界之直观，由定力所生，乃气数法门及七觉支禅慧解脱之究竟因缘，受入息观照最先修习，此为特别的禅定法门，故归入第四法句。适宜承托四大事理而得的禅定，则应均含于此法句中，不应遗漏。以智慧为根本之法门，则非本处所收。
Dhammasamādānesu paṭhamaṃ acelakapaṭipadā etarahi ca dukkhabhāvato, anāgatepi apāyadukkhavaṭṭadukkhāvahato. Acelakapaṭipadāti ca nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ channaparibbājakānampi ubhayadukkhāvahapaṭipattidassanato. Dutiyaṃ…pe… brahmacariyacaraṇaṃ etarahi satipi dukkhe āyatiṃ sukhāvahattā. Kāmesu pātabyatā yathākāmaṃ kāmaparibhogo. Alabhamānassāpīti pi-saddena ko pana vādo labhamānassāti dasseti.
禅定的法门中，第一为无染法行，此亦因苦存在，未来亦导向地狱苦轮回之苦。无染法行仅可凭观察示现，亦为流浪行者等两苦之行示现。第二为清净梵行，此中正念为苦之生灭及乐之生发。对欲的放逸放纵，谓之爱欲放纵。所谓“得受心”，以恶语显示受心的辩论。
Dussīlyādipāpadhammānaṃ khambhanaṃ paṭibandhanaṃ khandhaṭṭho, so pana sīlādi evāti āha ‘‘guṇaṭṭho khandhaṭṭho’’ti. Guṇavisayatāya khandha-saddassa guṇatthatā veditabbā. Vimuttikkhandhoti paṭipakkhato suṭṭhu vimuttā guṇadhammā adhippetā, na avimuttā, nāpi vimuccamānāti tehi saha desanaṃ āruḷhā sīlakkhandhādayopi tayoti āha ‘‘phalasīlaṃ adhippetaṃ, catūsupi ṭhānesu phalameva vutta’’nti ca. Eteneva cettha vimuttikkhandhoti phalapariyāpannā sammāsaṅkappavāyāmasatiyo adhippetāti veditabbaṃ.
恶行等恶法为桎梏枷锁，是蕴之枷锁，而此处所言者乃戒等诸善法蕴，故谓“善法蕴”。应当分别善法蕴的涵义，即为出离之蕴，非为未出离之蕴，非为已获出离者与诸佛法之教理。谓“果戒为主，四处唯成就果”，此即所说。由是知第一义即系出离蕴。
Upatthambhanaṭṭhena sampayuttadhammānaṃ tattha thirabhāvena pavattanato, eteneva ahirikaanottappānampi savisaye balaṭṭho siddho veditabbo. Na hi tesaṃ paṭipakkhehi akampiyaṭṭho ekantiko. Hirottappānañhi akampiyaṭṭho sātisayo kusaladhammānaṃ mahābalabhāvato, akusalānañca dubbalabhāvato. Tenāha bhagavā ‘‘abalā naṃ balīyanti, maddante naṃ parissayā’’ti (su. ni. 776; mahāni. 5; netti. paṭiniddesavāre 5) bodhipakkhiyadhammavasenāyaṃ desanāti ‘‘samathavipassanāmaggavasenā’’ti vuttaṃ.
此处说的为护持之法，与不动安住，及无羞惭无愧心，皆具力足可知证。因彼方非持异法不动安住。羞惭亟惧者，实为无动摇力量者，乃善法护持极强，恶法护持甚弱。故世尊言“无力者不能为力者所制，受软者不能为硬者所胜”此为觉支法之宣示，即增上止观两利之道。
Adhīti upasaggamattaṃ, na ‘‘adhicitta’’ntiādīsu (dha. pa. 185) viya adhikārādiatthaṃ. Karaṇādhikaraṇabhāvasādhanavasena adhiṭṭhāna-saddassa atthaṃ dassento ‘‘tenavā’’tiādimāha. Tena adhiṭṭhānena tiṭṭhanti attano sammāpaṭipattiyaṃ guṇādhikā purisā, te eva tattha adhiṭṭhāne tiṭṭhanti sammāpattiyā, ṭhānameva adhiṭṭhānameva sammāpaṭipattiyanti yojanā. Paṭhamena adhiṭṭhānena. Aggaphalapaññāti ukkaṭṭhaniddesoyaṃ. Kilesūpasamoti kilesānaṃ accantavūpasamo . Paṭhamena nayena adhiṭṭhānāni ekadesatova gahitāni, na nippadesatoti nippadesatova tāni dassetuṃ ‘‘paṭhamena cā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Ādiṃ katvā’’ti etena jhānābhiññāpaññañceva maggapaññañca saṅgaṇhāti. Vacīsaccaṃ ādiṃ katvāti ādi-saddena viratisaccaṃ saṅgaṇhāti. Tatiyena ādi-saddena kilesānaṃ vītikkamapariccāgaṃ, pariyuṭṭhānapariccāgaṃ, heṭṭhimamaggehi anusayapariccāgañca saṅgaṇhāti. ‘‘Vikkhambhite kilese’’ti etena samāpattīhi kilesānaṃ vikkhambhanavasena vūpasamaṃ vatvā ādi-saddena heṭṭhimamaggehi kātabbaṃ tesaṃ samucchedavasena vūpasamaṃ saṅgaṇhāti. Arahattaphalapaññā kathitā ukkaṭṭhaniddesatova, aññathā vacīsaccādīnampi gahaṇaṃ siyā. Nibbānañca asammosadhammatāya uttamaṭṭhena saccaṃ, sabbasaṃkilesapariccāganimittatāya cāgo, sabbasaṅkhārūpasamabhāvato upasamoti ca visesato vattabbataṃ arahatīti therassa adhippāyo. Pakaṭṭhajānanaphalatāya paññā, anavasesato kilesānañcajante ca vūpasante ca uppannattā cāgo, upasamoti ca visesato aggaphalañāṇaṃ vuccatīti thero āha ‘‘sesehi arahattaphalapaññā kathitā’’ti.
学习应先从根本起，不应与高层次诸法混淆。此处以因缘相互，说明坚毅之语意，称“故如是”。由此坚毅立存，其人正勤修行，坚定善品，于此坚定即为正当修习之定，境地与立处俱称之。首以坚毅，卓越智慧谓之大成就理趣，五障的断除即五障消除。所谓首持定，为首之意，有十持定法，非十持断除，此旨在示可修持十法，非必须十法皆断除，故云“首以……”此因缘，禅定三昧慧与解脱道理智慧为连接合一。开始说“出言收敛”，以出言为首，谓收敛语辞，随后以第三“出言”为首修断烦恼，舍弃执着，离欲行道，并具因缘资粮。由烦恼虽起而阻止之禅定成熟，由是第三“出言”表示依止证得善现境。阿拉汉果智中已述大成就理趣，不然来言语未必收敛完善。涅槃为无污染法中最胜真理，因缘舍弃一切污染，诸意造作消灭故称出离，特称阿拉汉为其主导。由成熟大成就理趣，智慧智见烦恼尽灭与安住起，名为舍弃与出离，故比库尊长言“于无复失之处，成就阿拉汉果智”。
Pañhabyākaraṇādicatukkavaṇṇanā答问等四法组注释
§312
312.Kāḷakanti malīnaṃ, cittassa apabhassarabhāvakaraṇanti attho. Taṃ panettha kammapathappattameva adhippetanti āha ‘‘dasaakusalakammapathakamma’’nti. Kaṇhābhijātihetuto vā kaṇhaṃ. Tenāha ‘‘kaṇhavipāka’’nti. Apāyūpatti, manussesu ca dobhaggiyaṃ kaṇhavipāko. Ayaṃ tassa tamabhāvo vutto. Nibbattanatoti nibbattāpanato. Paṇḍaranti odātaṃ, cittassa pabhassarabhāvakaraṇanti attho. Sukkābhijātihetuto vā sukkaṃ. Tenāha ‘‘sukkavipāka’’nti. Saggūpapatti, manussesu sobhaggiyañca sukkavipāko. Ayaṃ tassa jotibhāvo vutto. Ukkaṭṭhaniddesena pana ‘‘sagge nibbattanato’’ti vuttaṃ, nibbattāpanatoti attho. Missakakammanti kālena kaṇhaṃ, kālena sukkanti evaṃ missakavasena katakammaṃ. ‘‘Sukhadukkhavipāka’’nti vatvā tattha sukhadukkhānaṃ pavattiākāraṃ dassetuṃ ‘‘missakakammañhī’’tiādi vuttaṃ. Kammassa kaṇhasukkasamaññā kaṇhasukkābhijātihetutāyāti apacayagāmitāya tadubhayaviddhaṃsakassa kammakkhayakarakammassa idha sukkapariyāyopi na icchitoti āha ‘‘ubhaya…pe… ayamettha attho’’ti. Tattha ubhayavipākassāti yathādhigatassa ubhayavipākassa. Sampattibhavapariyāpanno hi vipāko idha ‘‘sukkavipāko’’ti adhippeto, na accantaparisuddho ariyaphalavipāko.
黑暗称为污浊，即心失明暗之因。这里仅以业力基理为本，故说“十种善业之业”。黑暗者即黑暗因，以此谓“黑暗果报”。堕地狱者，及人间不善之黑暗果报。此即所说的黑暗特质。生灭者称为生灭，即生灭使然。白色称为光明，乃心明亮之因，即“光明果报”。升天，及人间荣华之光明果报。此以卓越之理趣说“升天因生灭”，生灭即生灭。伤害业谓时有黑暗，时有光明，如此伤害业之因说“乐苦果报”，因为述及乐苦交替之法，故言“伤害业主”等。业有黑白等不同因，两种相近之业作恶业断灭故业中断，此亦称光明因，故说“两者……此为义”。在此二果报中，所谓“黑白果报”，是代表已成之有情果报。故谓非完全净化之圣果报。
Pubbenivāso sattānaṃ cutūpapāto ca paccakkhakaraṇena sacchikātabbā; itare paṭilābhena asammohapaṭivedhavasena paccakkhakaraṇena ca sacchikātabbā. Nanu ca paccavekkhaṇāpettha paccakkhato pavattatīti? Saccaṃ paccakkhato pavattati sarūpadassanato, na pana paccakkhakaraṇavasena pavattati paccakkhakārīnaṃ piṭṭhivattanato. Tenāha ‘‘kāyenā’’tiādi.
众生过去世的住处与死亡的由来，必须通过直接观察证实；另外，有些则凭借恢复前后的记忆及非迷痴的能断观察也能证实。但是否真能透过回顾观察而从对方的视角发作呢？确实会从对方视角发作，因为是由事物的真实现相显示出来，而非仅凭观察者本身的心理制造。因此说“由于身”等语。
Ohanantīti heṭṭhā katvā hananti gamenti. Tathābhūtā ca adho sīdenti nāmāti āha ‘‘osīdāpentī’’ti. Kāmanaṭṭhena kāmo ca so yathāvuttenatthena ogho cāti, kāmesu oghoti vā kāmogho. Bhavogho nāma bhavarāgoti dassetuṃ ‘‘rūpārūpabhavesū’’tiādi vuttaṃ. Tattha paṭhamo upapattibhavesu rāgo, dutiyo kammabhavesu, tatiyo bhavadiṭṭhisahagato. Yathā rañjanaṭṭhena rāgo, evaṃ ohanaṭṭhena ‘‘ogho’’ti vutto.
“破坏”是指自下而上产生破坏、践踏等状况；如实而下坐，故称“沉沦”。此处“欲方所依”者，指依止的欲求。欲望为“欲”，如前所述，“波”是对应作用之流。所谓“欲的洪流”或“无欲的洪流”，还有“生之爱的洪流”，用来说明“色界非色界之生”等教义。这里，第一种为生起的爱染，第二为业所生，第三为附带于存在见的。正如喜悦所依的爱染，亦称“洪”即“波”。
Yojentīti kammaṃ vipākena, bhavādiṃ bhavantarādīhi dukkhe satte yojenti ghaṭṭentīti yogā. Oghā viya veditabbā atthato kāmayogādibhāvato.
“联结”是指以业果报、存在等由何等存在者为因，联结苦患众生，称为“联结”，即为联结。应从意义上认识为如波浪般的由欲的联结等。
Visaṃyojentīti paṭipannaṃ puggalaṃ kāmayogādito viyojenti. Saṃkilesakaraṇaṃ yojanaṃ yogo, ganthikaraṇaṃ (ganthakaraṇaṃ dha. sa. mūlaṭī. 20-25), saṅkhalikacakkalikānaṃ viya paṭibaddhatākaraṇaṃ vā ganthanaṃ gantho, ayaṃ etesaṃ viseso. Palibundhatīti nissarituṃ appadānavasena na muñceti vibandhati. Idamevāti attano yathāupaṭṭhitaṃ sassatavādādikaṃ vadati. Saccanti bhūtaṃ.
“割断”是指割断已受的业的欲联网结的人。联结为串缚者，如结缚者（ganthakaraṇa）、结环者（saṅkhalika-cakkalika）般，使之束缚。此为它们的特点。所谓“松开”是指不放弃舍弃以恒常论等为依止的障碍与束缚。此即如实之存在。
Bhusaṃ , daḷhañca ārammaṇaṃ ādīyati etehīti upādānāni. Yaṃ pana tesaṃ tathāgahaṇaṃ, tampi atthato ādānamevāti āha ‘‘upādānānīti ādānaggahaṇānī’’ti. Gahaṇaṭṭhenāti kāmanavasena daḷhaṃ gahaṇaṭṭhena. Puna gahaṇaṭṭhenāti micchābhinivisanavasena daḷhaṃ gahaṇaṭṭhena. Imināti iminā sīlavatādinā. Suddhīti saṃsārasuddhi. Etenāti etena diṭṭhigāhena. ‘‘Attā’’ti paññāpento vadati ceva abhinivesanavasena upādiyati ca.
聚集尘埃和坚硬的阻碍物等，乃指执着。它们的接触者，同样也以现实意义上受摄取，故称“受摄取即受摄取的聚合体”。所谓坚定的执取，乃由欲念强烈的聚合体；而再次坚定则为错误执取的强烈摄持。此处“此”是指这般持戒者等。清净即指离三界之清净。由此以见之。所谓“我”，既说明亦因执着而得摄取。
Yavanti tāhi sattā amissitāpi samānajātitāya missitā viya hontīti yoniyo, tā pana atthato aṇḍādiuppattiṭṭhānavisiṭṭhā khandhānaṃ bhāgaso pavattivisesāti āha ‘‘yoniyoti koṭṭhāsā’’ti. Sayanasminti pupphasantharādisayanasmiṃ. Tattha vā te sayitā jāyantīti sayanaggahaṇaṃ. Tayidaṃ manussānaṃ, bhummadevānañca vasena gahetabbaṃ. Pūtimacchādīsu kimayo nibbattanti. Upapatitā viyāti upapajjavasena patitā viya. Bāhirapaccayanirapekkhatāya vā upapatane sādhukārino opapātino, te eva idha ‘‘opapātikā’’ti vuttā. Devamanussesūti ettha ye deve sandhāya devaggahaṇaṃ, te dassento ‘‘bhummadevesū’’ti āha.
那些类似种子般因缘互继，即使散失仍如同种子的后代一般存在，谓之“种子”或“块状物”。如卧具、香花堆等所成的卧处。那里有卧的存在即产生出生接近。此乃为人天界应受之体用。鱼群等何以出现。谓之降生，即为初入的分别。因外部条件不定，初入者称为“初入生者”。在天人及人间中，若天众借助天因证知时，谓之“地天初入者”。
Attano satisammosena āhārappayogena maraṇato ‘‘paṭhamo khiḍḍāpadosikavasenā’’ti vuttaṃ. Attano parassa ca manopadosavasena maraṇato ‘‘tatiyo manopadosikavasenā’’ti vuttaṃ. Neva attasañcetanāya maranti, na parasañcetanāya kevalaṃ puññakkhayeneva maraṇato, tasmā catuttho…pe… veditabbo.
以自身的正念节制饮食而死者，被称为“第一种业障犯错者”。而由于他人心念所染而死者，被称为“第三种心念染污者”。他既不因自身意念而死，也非仅因他人意念而死，亦非仅因功德消尽而死，因此应知还有第四种……（此处文义应连贯，原文“pe”处为省略）应当了解。
Dakkhiṇāvisuddhādicatukkavaṇṇanā供施清净等四法组注释
§313
313. Dānasaṅkhātā dakkhiṇā, na deyyadhammasaṅkhātā. Visujjhanā mahājutikatā, sā pana mahāphalatāya veditabbāti āha ‘‘mahapphalā hontī’’ti.
第三一三条说：称为布施名目的「施捐」，而非供养名目的「布施」。大清净、大慈悲之修习，乃是因其极大之利益，应当知为“大利益”者，正如所说。
Anariyānanti asādhūnaṃ. Te pana nihīnācārā hontīti āha ‘‘lāmakāna’’nti. Vohārāti sabbohārā abhilāpā vā, atthato tathāpavattā cetanā. Tenāha ‘‘ettha cā’’tiādi.
所谓不圣者，指不善之人。他们乃是品行卑劣者，故称为“劣刹者”。“行为”意指一切外在的行为、欲求或意念，实质上是相反而颠倒的心念。所以说“如是此处”等。
Attantapādicatukkavaṇṇanā自苦等四法组注释
§314
314. Tesu acelakoti nidassanamattaṃ channaparibbājakānampi attakilamathaṃ anuyuttānaṃ labbhanato.
第三一四条中示范：在人群中，即使是披着外衣的游方修行者，心有所染，与己有结的人，也会被卷入肮脏的纠缠之中。
Na sīlādisampannoti sīlādīhi guṇehi aparipuṇṇo.
所谓“不具足戒行者”，是指无戒律等善德不完备者。
Tamoti appakāsabhāvena tamobhūto. Tenāha ‘‘andhakārabhūto’’ti, andhakāraṃ viya bhūto jāto appakāsabhāvena, andhakārattaṃ vā pattoti attho. Tamamevāti vuttalakkhaṇaṃ tamameva. Paraṃ parato ayanaṃ gati niṭṭhāti attho. ‘‘Nīce…pe… nibbattitvā’’ti etena tassa tamabhāvaṃ dasseti, ‘‘tīṇi duccaritāni paripūretī’’ti etena tamaparāyanabhāvaṃ appakāsabhāvāpattito. Tathāvidho hutvāti nīce…pe… nibbattetvā. ‘‘Tīṇi sucaritāni paripūretī’’ti etena tassa jotiparāyanabhāvaṃ dasseti pakāsabhāvāpattito. Itaradvaye vuttanayānusārena attho veditabbo.
所谓“黑暗者”，乃是表现为缺乏光明之人。故称“如同黑暗附体”，意谓如同黑暗缠绕，而非表面之弃光。此称谓特指其状态。进一步其层次，有从低下等分别行为而堕落者，名为“下流者”，此显现其堕入恶道之状。又有三种恶行完全，表现其陷于无明黑暗状态。反之，仍有三种善行圆满，表现其趋向光明状态。其它二种依次序可分别理解。
Ma-kāro padasandhimattaṃ ‘‘aññamañña’’ntiādīsu (su. ni. 605) viya. Catūhi vātehīti catūhi disāhi uṭṭhitavātehi. Parappavādehīti paresaṃ diṭṭhigatikānaṃ vādehi. ‘‘Akampiyo’’ti vatvā tattha kāraṇamāha ‘‘acalasaddhāyā’’ti, maggenāgatasaddhāya. Patanubhūtattāti ettha dvīhi kāraṇehi patanubhāvo veditabbo adhiccuppattiyā, pariyuṭṭhānamandatāya ca. Sakadāgāmissa hi vaṭṭānusārimahājanassa viya kilesā abhiṇhaṃ na uppajjanti, kadāci karahaci uppajjanti. Uppajjamānā ca vaṭṭānusārimahājanassa viya maddantā abhibhavantā na uppajjanti, dvīhi pana maggehi pahīnattā mandā mandā tanukākārā uppajjanti. Iti kilesānaṃ patanubhāvena guṇasobhāya guṇasoraccena sakadāgāmī samaṇapadumo nāma. Rāgadosānaṃ abhāvāti guṇavikāsavibandhānaṃ sabbaso rāgadosānaṃ abhāvena. Khippameva pupphissatīti aggamaggavikasanena nacirasseva anavasesaguṇasobhāpāripūriyā pupphissati. Tasmā anāgāmī samaṇapuṇḍarīko nāma. ‘‘Puṇḍarīka’’nti hi rattakamalaṃ vuccati. Taṃ kira lahuṃ pupphissati. ‘Paduma’nti setakamalaṃ, taṃ cirena pupphissatī’’ti vadanti. Ganthakārakilesānanti cittassa baddhabhāvakarānaṃ uddhambhāgiyakilesānaṃ sabbaso abhāvā samaṇasukhumālonāma samaṇabhāvena paramasukhumālabhāvappattito.
“无为”是指脚掌贴合而成的“相互”之类的义，像经中所说。所谓“四风”，是指四方吹起的风。所谓他人议论，是指他人观点的争论。说“不动摇者”时，原因在于“坚固信心”，即随道而来的信心。所谓下沉体验，是指由于两种原因产生的下沉体验：一是心所堆积沉重，二是动作迟缓松弛。欲到达者如同行者般，烦恼虽不常显现，有时偶尔升起。有烦恼时，则因为烦恼沾染而不升起；因两种道的衰退，烦恼渐渐显现且态势缓慢。如此因烦恼下沉，凭良善的光辉和光泽，这一向圣行者称为“前行者”，名叫“沙门莲花”。因没有贪嗔痴，乃因德性扩展障碍都已断绝，故称为“无漏沙门”，亦称“无行莲花”。“莲花”即红莲花，据说其花苞轻盈，渐渐绽放。“蓮”即白花，能长久盛开。由此体现，所有捆缚者脏污皆已灭尽，故称最微细纯洁的沙门为“最微细莲生”者。
Catukkavaṇṇanā niṭṭhitā. · 四法组注释完毕。
Niṭṭhitā ca paṭhamabhāṇavāravaṇṇanā. · 第一诵分注释亦已完毕。
Pañcakavaṇṇanā五法组注释
§315
315. Saccesu viya ariyasaccāni khandhesu upādānakkhandhā antogadhāti khandhesu lokiyalokuttaravasena vibhāgaṃ dassetvā itaresu tadabhāvato ‘‘upādānakkhandhā lokiyā vā’’ti āha.
如实之理，在五蕴中，受取蕴是束缚之根。于五蕴中，既有世俗层次，亦有出世间层次，能显示分别。因此说“受取蕴是世间层次的”。
Gantabbāti upapajjitabbā. Yathā hi kammabhavo paramatthato asatipi kārake paccayasāmaggiyā siddho ‘‘taṃsamaṅginā santānalakkhaṇena sattena kato’’ti voharīyati, evaṃ upapattibhavalakkhaṇā gatiyo paramatthato asatipi gamake taṃtaṃkammavasena yehi tāni kammāni ‘‘katānī’’ti vuccanti, tehi ‘‘gantabbā’’ti voharīyanti. Yassa uppajjati, taṃ brūhanto eva uppajjatīti ayo, sukhaṃ. Natthi ettha ayoti nirayo. Tato eva assādetabbamettha natthīti ‘‘nirassādo’’ti āha. Avīciādiokāsepi nirayasaddo niruḷhoti āha ‘‘sahokāsena khandhā kathitā’’ti. Sūriyavimānādi okāsavisesepi loke deva-saddo niruḷhoti āha ‘‘catutthe okāsopī’’ti.
所谓“应往”，就是应当生起。譬如业现象究竟而言，因果连贯确定，是由“生死之流”与生命特征所建立，故此产生。因业相续而产生的生命称为“应往”。生起之处称为“生”，此意为欢喜、安稳。若无此欢喜，称为地狱。又说“无欢喜”，意是地狱声音低沉。于阿鼻地狱等，地狱之声极沉低。于日天、月天等特定天界，天人声音清越，故称“第四界之声”。
Āvāseti visaye bhummaṃ. Peto vā ajagaro vā hutvā nibbattati laggacittatāya, hīnajjhāsayatāya ca. Tehi tehi kāraṇehi ādīnavaṃ dassetvā yathā aññe na labhanti, evaṃ karoti attano visamanissitatāya, balavanissitatāya ca. Vaṇṇamacchariyena attano eva vaṇṇaṃ vaṇṇeti, paresaṃ vaṇṇo ‘‘kiṃ vaṇṇo eso’’ti taṃ taṃ dosaṃ vadati. Paṭivedhadhammo ariyānaṃyeva hoti, te ca taṃ na maccharāyanti macchariyassa sabbaso pahīnattāti tassa asambhavo evāti āha ‘‘pariyattidhamme’’tiādi. ‘‘Ayaṃ imaṃ dhammaṃ uggahetvā aññathā atthaṃ viparivattetvā nassessatī’’ti dhammānuggahena na deti. ‘‘Ayaṃ imaṃ dhammaṃ uggahetvā uddhato unnaḷo avūpasantacitto apuññaṃ pasavissatī’’ti puggalānuggahena na deti. Na taṃ adānaṃ macchariyaṃ macchariyalakkhaṇasseva abhāvato.
“依止”是指广阔境界。称为饿鬼或毒蛇，因心粗浅，生起怨恨贪著及轻薄懈怠之心。如众生所不能得之烦恼缺点，自己因业障所感，反倒加重自己，以己愚痴为美化，妄言自己美好，妄论他人过错。观察法唯有圣人具备，圣人不为自己的烦恼所扰，称为“流传法”等。若有个体领悟“若执此法，转他义，将生灭失”，则不能成法护持。若有个体领悟“执此法会生恶，烦恼将生”，则不能成助持。并非因没有贪欲，忘失贪欲之特征。
Cittaṃ nivārentīti jhānādivasena uppajjanakaṃ kusalacittaṃ nisedhenti tathāssa uppajjituṃ na denti. Nīvaraṇappattoti nīvaraṇāvattho. ‘‘Arahattamaggavajjho’’ti etena bhavarāgānusayassapi nīvaraṇabhāvaṃ anujānāti, taṃ vicāretabbaṃ. Kimettha vicāretabbaṃ? ‘‘Āruppe kāmacchandanīvaraṇaṃ paṭicca thinamiddhanīvaraṇa’’nti (paṭṭhā. 3.nīvaraṇagocchake 8) ādivacanato na yidaṃ ‘‘pariyāyena vutta’’nti sakkā vattuṃ, sabbesampi tebhūmakadhammānaṃ kāmanīyaṭṭhena kāmabhāvato bhavarāgassapi kāmacchandabhāvassa icchitattā. Tasmā ‘‘kāmacchando nīvaraṇappatto’’ti bhavarāgānusayamāha. So hi arahattamaggavajjho. ‘‘Yā tasmiṃ samaye cittassa akalyatā’’ti (dha. sa. 1162) ādivacanato thinaṃ cittagelaññaṃ. Tathā ‘‘yā tasmiṃ samaye vedanākkhandhassā’’ti (dha. sa. 44) ādivacanato middhaṃ khandhattayagelaññaṃ. Ettha ca cittagelaññena cittasseva akalyatā, khandhattayagelaññena pana rūpakāyassapi thinamiddhassa niddāhetuttā. Tathā uddhaccanti uddhaccassa arahattamaggavajjhataṃ upasaṃharati tathā-saddena , na ubhayataṃ. Na hi tassa tādisī ubhayatā atthi. Yaṃ pana keci vadanti ‘‘puthujjanasantānavutti sekkhasantānavuttī’’ti, taṃ idha anupayogi sekkhasantānavuttino eva cettha adhippetattā.
“遏止心”是指禅观所生起的善心被阻碍，不能使其生起。所谓障碍产生，是由烦恼所成。称“证阿拉汉道无烦恼障碍”，即使觉知还存在烦恼障碍，应当观察此义。为何观察？因经上说，“执无色界贪欲障即依赖昏沉懈怠障”，此说并非比喻。三界众生中，以欲界贪著为根本，即便觉后存残余贪著的意愿。故所谓“欲界贪著障”。彼时心中所现不良，称为昏沉心或懈怠。亦有“彼时身受不良”，因身体诱导昏沉。禅定心体显现昏沉时，表示不能证阿拉汉道。所谓“彼时心中不良”，乃是沉闷、厌倦称心的禅那；“彼时感受不良”，是懈怠导致身体沉睡。因心沉滞带给身体沉滞，反之亦然。禅定心念急躁时，反映能渐近阿拉汉道境。禅那急躁，语体却不急躁。无两样体；若有人说“凡夫乐趣与沙弥乐趣”，则此处不足用以称为沙弥乐趣。
Tehīti saṃyojanehi. ‘‘Orambhāgiyāni uddhambhāgiyānī’’ti visesaṃ anāmasitvā ‘‘saṃyojanānī’’ti sādhāraṇato paduddhāro idāni vuccamānacatukkānucchavikatāvasena, kassacipi kilesassa avikkhambhitattā kathañcipi avinipāteyyatāmutto kāmabhavo ajjhattaggahaṇassa visesapaccayattā imesaṃ sattānaṃ abbhantaraṭṭhena anto nāma. Rūpārūpabhavo tabbipariyāyato bahi nāma. Tathā hi yassa orambhāgiyāni saṃyojanāni appahīnāni, so ajjhattasaṃyojano vutto, yassa tāni pahīnāni, so bahiddhāsaṃyojano, tasmā anto asamucchinnabandhanatāya, bahi ca pavattamānabhavaṅgasantānatāya antobaddhā bahisayitā nāma. Nirantarappavattabhavaṅgasantānavasena hi sayitavohāro. Kāmaṃ nesaṃ bahibandhanampi asamucchinnaṃ, antobandhanassa pana thūlatāya evaṃ vuttaṃ . Tenāha ‘‘tesañhi kāmabhave bandhana’’nti. Iminā nayena sesadvayepi attho veditabbo. Asamucchinnesu ca orambhāgiyasaṃyojaniyesu laddhappaccayesu uddhambhāgiyasaṃyojanāni agaṇanūpagāni hontīti. Ariyānaṃyeva vasenettha catukkassa uddhaṭattā labbhamānāpi puthujjanā na uddhaṭā.
所谓“束缚”，是指“前部束缚”和“后部束缚”。未经特指称为“结缚”，此名由来，如此，某种烦恼未被破除时心所执持的内在束缚，就是“内在结缚”；而已断烦恼对修行行为产生阻碍、造成外在束缚者，称为“外在结缚”。此二者虽不同，但因紧密相连，共同决定众生之内外界限。由此得名“内在束缚”和“外在之束缚”。因不断轮转于生死轮回之流，故称为“内在与外在束缚皆存在”。“性情流转”此为比喻。所谓“欲界烦恼之连结”，即所谓结缚。由此理可理解其余二者的结构。于未完全除断的内在束缚，结缚之因缘得以成立；而于觉者之中，虽外在束缚盛行，未必有内在的锋芒。
Sikkhākoṭṭhāsoti sikkhitabbabhāgo. Pajjati sikkhā etenāti sikkhāpadaṃ, sikkhāya adhigamupāyoti. Āgatāyeva, tasmā tattha āgatanayeneva veditabbāti adhippāyo.
关于『修学向上』，即应当修学的部分。『修学』者，谓应当修行的法门。『发心修学』亦是修学的途径。此处既言『来临法门』，故以此『来临法门』为应当体认的正念，此为大意。
Abhabbaṭṭhānādipañcakavaṇṇanā不可能处等五法之解释
§316
316.Desanāsīsamevāti desanāpadeso eva, tasmā sotāpannādayopi abhabbā. Yadi evaṃ kasmā tathā desanāti āha ‘‘puthujjanakhīṇāsavāna’’ntiādi.
316.『开示相同』者，即开示教法的言辞相同。由此可知，即使是初果圣者，也应当具备此条件。何以故？世尊称谓『非凡人断除垢烦者』等。
Ñātibyasane yesaṃ ñātīnaṃ vināso, tesaṃ hitasukhaṃ viddhaṃseti, tasmā byasatīti byasanaṃ. Bhogabyasanepi eseva nayo. Rogabyasanādīsu pana ‘‘yassa rogo’’tiādinā yojetabbaṃ. Neva akusalāni asaṃkiliṭṭhasabhāvattā. Na tilakkhaṇāhatāni abhāvadhammattā. Itaraṃ pana vuttavipariyāyato akusalaṃ, tilakkhaṇāhatañca.
『亲属灭亡』者，谓其亲属的消失。对此等亲属的利益与安乐，便遭损害，故称为『灭亡』。同理，对财物贪婪亦同样。至于疾病等苦的贪著，则需以所谓『有疾病者』等来说明，因非由不善、非染污本质产生，亦不具三相（无常、苦、无我），非生灭法。而是说法相反之不善业，于此有三相法印。
Guṇehi samiddhabhāvā sampadā.
以美德具足者，谓美好品德旺盛具备，即成就之意。
Vatthusandassanāti yasmiṃ vatthusmiṃ tassa āpatti, tassa sarūpato dassanā. Āpattisandassanāti yaṃ āpattiṃ so āpanno, tassā dassanā. Saṃvāsapaṭikkhepoti uposathapavāraṇādisaṃvāsassa paṭikkhipanaṃ akaraṇaṃ. Sāmīcipaṭikkhepo abhivādanādisāmīcikiriyāya akaraṇaṃ. Codayamānenāti codentena. Cuditakassa kāloti cuditakassa puggalassa codetabbakālo. Puggalanti codetabbaṃ puggalaṃ. Upaparikkhitvāti ‘‘ayaṃ cuditakalakkhaṇe tiṭṭhati, na tiṭṭhatī’’ti vīmaṃsitvā. Ayasaṃ āropeti ‘‘ime maṃ abhūtena abbhācikkhantā anayabyasanaṃ āpādentī’’ti bhikkhūnaṃ ayasaṃ uppādeti.
『法境显现』者，谓在某法境上其过失明显即见。『过失显现』者，为所受之过失显现。『违犯共弃』，即不违反五辛日等违犯，亦称不为共弃。『恰当违犯』，无敬礼等泛徒作法不行。『被教以言』，谓所教之言。『已被教导者时期』，谓受教时间。『教导之人』，谓须受教者。『反复思惟』，谓思考此人是否「所教之时期尚存」。对此，众比库生起愤恨，谓此等人以不实行为加害己等。
Padhāniyaṅgapañcakavaṇṇanā精勤支五法之解释
§317
317. Padahatīti padahano; bhāvanaṃ anuyutto yogī, tassa bhāvo bhāvanānuyogo padahanabhāvo. Padhānaṃ assa atthīti padhāniko, ka-kārassa ya-kāraṃ katvā ‘‘padhāniyo’’ti vuttaṃ. ‘‘Abhinīhārato paṭṭhāya āgatattā’’ti vuttattā paccekabodhisattasāvakabodhisattānampi paṇidhānato pabhuti āgatā saddhā āgamanasaddhā eva, ukkaṭṭhaniddesena pana ‘‘sabbaññubodhisattāna’’nti vuttaṃ. Adhigamato samudāgatattā aggamaggaphalasampayuttāpi adhigamanasaddhā nāma, yā sotāpannassa aṅgabhāvena vuttā. Acalabhāvenāti paṭipakkhena anabhibhavanīyattā niccalabhāvena. Okappananti okkantitvā pakkhanditvā adhimuccanaṃ. Pasāduppatti pasādanīye vatthusmiṃ pasīdanameva. Suppaṭividdhanti suṭṭhu paṭividdhaṃ, yathā tena paṭivedhena sabbaññutaññāṇaṃ hatthagataṃ ahosi, tathā paṭividdhaṃ. Yassa buddhasubuddhatāya saddhā acalā asampavedhī, tassa dhammasudhammatāya, saṅghasuppaṭipannatāya ca saddhā na tathāti aṭṭhānametaṃ anavakāso. Tenāha bhagavā ‘‘yo, bhikkhave, buddhe pasanno, dhamme so pasanno, saṅghe so pasanno’’tiādi. Padhānavīriyaṃ ijjhati ‘‘addhā imāya paṭipadāya jarāmaraṇato muccissāmī’’ti sakkaccaṃ padahanato.
317.『精进』谓精勤之行。禅修相随者，为此精进相伴。『精进之义』，即精进者。所谓精进，为作何事，何以为事，谓以此为精勤者。『专一不舍与近来至者』，谓独觉菩萨弟子由于愿力，无疑生起信心，与闻法生信同理，佛经中亦称『一切通达菩萨』。『受持与现行』者，谓已达成具足之义，亦与初果圣者所持义同。『专一不动之义』，谓对治相反之不能突破法相而恒不移动。『断除』者，即透过净除之意。『安稳现起』，谓在安稳法境中生起。『彻底破除』，谓彻底达成全知慧，是以称为现前具足。『信心不动及不误』，谓此信心对应佛陀及法僧之信无疑不退。如是，其所受信无退失之地。故佛言『比库们，若对佛信心，对法信心，对僧信心』。精进勇猛者因生此心曰：『我必由此道断除老死苦』，由此而生精勤。
Appa-saddo abhāvattho ‘‘appa-saddassa…pe… kho panā’’tiādīsu viyāti āha ‘‘arogo’’ti. Samavepākiniyāti yathābhuttaṃ āhāraṃ samākāreneva paccanasīlāya. Daḷhaṃ katvā paccantī hi gahaṇī ghorabhāvena pittavikārādivasena rogaṃ janeti, sithilaṃ katvā paccantī mandabhāvena vātavikārādivasena. Tenāha ‘‘nātisītāya nāccuṇhāyā’’ti. Gahaṇītejassa mandatikkhatāvasena sattānaṃ yathākkamaṃ sītuṇhasahagatāti āha ‘‘atisītagahaṇiko’’tiādi. Yāthāvato accayadesanā attano āvikaraṇaṃ nāmāti āha ‘‘yathābhūtaṃ attano aguṇaṃ pakāsetā’’ti. Udayatthagāminiyāti saṅkhārānaṃ udayaṃ, vayañca paṭivijjhantiyāti ayamettha atthoti āha ‘‘udayañcā’’tiādi. Parisuddhāyāti nirupakkilesāya. Nibbijjhituṃ samatthāyāti tadaṅgavasena avasesaṃ pajahituṃ samatthāya. Tassa tassa dukkhassa khayagāminiyāti yaṃ dukkhaṃ imasmiṃ ñāṇe anadhigate pavattārahaṃ, adhigate na pavattati, taṃ sandhāya vadati. Tathā hesa yogāvacaro ‘‘cūḷasotāpanno’’ti vuccati.
“无病者”义为“无病者……等句中，于此出离教法中宣说‘无病者’。”关于“同感生”，谓如食物适当调配合而成，有节制之性。严密调制下，因黄疸等疾病而成病；宽松调制下，则因风等病理而生。因此言“不因过寒过热。”谓生理炽盛之火因易受风冷热袭击，故谓“过冷难当火盛者”等。正确讲解有不变的自我之性，故言“如实显其自性恶”。“生灭迁变”，系指诸行之生起与灭尽，此涵义而言“今者生灭”。“净清”，谓无染污。“能灭度倦厌”，指能如其性根本斩除烦恼之余。每苦类终灭，如是义以此理说。又说者即“初果入流”，为修学次第名称。
Suddhāvāsādipañcakavaṇṇanā净居天等五法之解释
§318
318.‘‘Suddhāāvasiṃsū’’tiādinā addhattayepi tesaṃ suddhāvāsapariyāyo abyabhicārīti dasseti. Kilesamalarahitāti nāmakāyaparisuddhiṃ vadanto eva rūpakāyaparisuddhimpi atthato dasseti. Tenāha ‘‘anāgāmikhīṇāsavā’’ti.
“净住净灭”等词，并未颠倒其先后顺序，其中“净住净灭”的叫法洁净不废。“无垢净除”是指身心净化的名称，用以表示色身之净洁实相。因此说“无来者，漏已尽者”，指已断除来生之漏者。
Āyuno majjhanti avihādīsu yattha yattha uppanno, tattha tattha āyuno majjhaṃ anatikkamitvā. Antarā vāti tassa antarāva orameva. Majjhaṃ upahaccāti āyuno majjhaṃ aticca. Tenāha ‘‘atikkamitvā’’ti. Appayogenāti anussahanena. Akilamantoti akilanto. Sukhenāti akicchena. Uddhaṃ vāhibhāvena uddhaṃ assa taṇhāsotaṃ, vaṭṭasotañcāti uddhaṃsoto; uddhaṃ vā gantvā paṭilabhitabbato uddhaṃ assa maggasotanti uddhaṃsoto. Akaniṭṭhaṃ gacchatīti akaniṭṭhagāmī. Sodhetvāti tattha tattha uppajjanto te te devaloke sodhento viya hotīti vuttaṃ ‘‘cattāro devaloke sodhetvā’’ti. Tattha tattha vā uppajjitvā puna anuppajjanārahabhāveneva tatopi gacchanto devūpapattibhavasaññite attano khandhaloke bhavarāgamalaṃ visodhetvā vikkhambhetvā. Ayañhi avihesu kappasahassaṃ vasanto arahattaṃ pattuṃ asakkuṇitvā atappaṃ gacchati, tatthāpi dve kappasahassāni vasanto arahattaṃ pattuṃ asakkuṇitvā sudassaṃ gacchati, tatthāpi cattārikappasahassāni vasanto arahattaṃ pattuṃ asakkuṇitvā sudassiṃ gacchati, tatthāpi aṭṭhakappasahassāni vasanto arahattaṃ pattuṃ asakkuṇitvā akaniṭṭhaṃ gacchati, tattha vasanto aggamaggaṃ adhigacchati.
“寿命之中浸没”，谓诸处一切生起者，寿命之中皆已超越；其间之隔，即此间隔之意。“中越”，谓寿命所超越之处。所谓“越过”，即超出中间。所谓“用得简便”，即以修习相应法门为助力。所谓“无毁灭”，即未破坏。“自在”者，谓带着恒常安住之意。气流上行称为上行气脉，亦名应行气脉；循此气路上行之气，能获至高之道气脉。所谓“不退转”，即不退住之道。谓处五百年乃至八千年，住于阿拉汉果未得全果，终至现证此果位。
Cetokhilapañcakavaṇṇanā心荒地五法之解释
§319
319.Cetokhilā nāma atthato vicikicchā kodho ca, te pana yasmiṃ santāne uppajjanti, tassa kharabhāvo kakkhaḷabhāvo hutvā upatiṭṭhanti, pageva attanā sampayuttacittassāti āha ‘‘cittassa thaddhabhāvo’’ti. Yathā lakkhaṇapāripūriyā gahitāya sabbā satthurūpakāyasirī gahitāva nāma hoti, evaṃ sabbaññutāya sabbā dhammakāyasirī’’ gahitā eva nāma hotīti tadubhayavatthukameva kaṅkhaṃ dassento ‘‘sarīre kaṅkhamāno’’tiādimāha. Ātapati kileseti ātappaṃ, sammāvāyāmoti āha ‘‘ātappāyāti vīriyakaraṇatthāyā’’ti. Punappunaṃ yogāyāti bhāvanaṃ punappunaṃ yuñjanāya. Satatakiriyāyāti bhāvanāya nirantarappayogāya. ‘‘Paṭivedhadhamme kaṅkhamāno’’ti ettha kathaṃ lokuttaradhamme kaṅkhā pavattatīti? Na ārammaṇakaraṇavasena, anussavākāraparivitakkaladdhe parikappitarūpe kaṅkhā pavattatīti dassento āha ‘‘vipassanā…pe… vadanti, taṃ atthi nu kho natthīti kaṅkhatī’’ti. Sikkhāti cettha pubbabhāgasikkhā veditabbā. ‘‘Kāmañcettha visesuppattiyā mahāsāvajjatāya ceva saṃvāsanimittaghaṭṭanāhetu abhiṇhuppattikatāya ca ‘sabrahmacārīsū’ti kopassa visayo visesetvā vutto, tato aññatthāpi pana kopo ‘na cetokhilo’ti na sakkā viññātu’’nti keci. Yadi evaṃ vicikicchāyapi ayaṃ nayo āpajjati, tasmā yathārutavaseneva gahetabbaṃ.
“心痘疮”谓疑惑与嗔恚，生于心际，表现为坚硬刚强如瘢痕，所以曰“心坚固相”。如同外观历数奇特并完满，故称“标记完整”；同理心身遍满之法体亦完备，故言“遍满法身”，以上为二种义理相合而显“身体病变”之概念。所谓“心业”，即热诚，“正精进”即为志气之助长。重复精进是指反复修行艰苦不懈。“疑生于所观察法，如何产生世间之疑？”此疑非缘于感官作用，乃因回忆闻闻之思论及预设之念，故生疑虑。此中“观智”应依先前修学知悉。曾有以“苦爱生重过”等语，特指外道之嗔念起因，谓“护戒众”等体外说而无“心痘疮”之理。若生此疑虑，则应如所言法度善摄。
Cetasovinibandhādipañcakavaṇṇanā心缚等五法之解释
§320
320. Pavattituṃ appadānavasena kusalacittaṃ vinibandhantīti cetasovinibandhā. Taṃ pana vinibandhantā muṭṭhigāhaṃ gaṇhantī viya hontīti āha ‘‘cittaṃ bandhitvā’’tiādi. Kāmagiddho puggalo vatthukāme viya kilesakāmepi assādeti abhinandatīti vuttaṃ ‘‘vatthukāmepi kilesakāmepī’’ti. Attano kāyeti attano karajakāye, attabhāve vā. Bahiddhārūpeti paresaṃ kāye, anindriyabaddharūpe ca. Udaraṃ avadihati upacinoti paripūretīti udarāvadehakaṃ. Seyyasukhanti seyyāya sayanavasena uppajjanakasukhaṃ. Saṃparivattakanti saṃparivattetvā. Paṇidhāyāti taṇhāvasena paṇidahitvā. Iti pañcavidhopi lobhaviseso eva cetovinibandho vuttoti veditabbo.
“生起者犹如一心善所缚”，谓心所拘缚之意。拘缚者，如执紧拳头般。欲望缚故，境界亦随欲望生而紧缚，故言“欲缚亦缚”。“己身”即自身肉体或存在，“他身”指他人之身，且非识根约束形态。“贪欲填满腹中”，谓燃起贪火之欲满于内心。所谓“安适”，即卧具方便所致舒适。所谓“转流”，即环转流转。谓随渴望尊重欲求而愿意承诺。由此而称“贪所特别缚”，属于心之拘缚。
Lokiyāneva kathitāni rūpindriyānaṃyeva kathitattā. Paṭhamadutiyacatutthāni lokiyāni parittabhūmakattā. Tatiyapañcamāni kāmarūpaggabhūmikattā, kāmarūpārūpaggabhūmikattā ca. Lokiyalokuttarāni kathitānīti ānetvā yojanā. ‘‘Samathavipassanāmaggaphalavasenā’’ti vattabbaṃ. ‘‘Samathavipassanāmaggavasenā’’ti vuttaṃ.
凡世间所说诸根色等，专指俗世视角。第一、第二、第三、第四，指世俗四事及依止下流。第三和第五指欲界及色无色界依止。故以此理说世俗及出世间之分别。应认知为“止观道果之一”，称“止观道果通达”，亦称“以止与观路分别”。
Nissaraṇiyapañcakavaṇṇanā出离五法之解释
§321
321. Nissarantīti nissaraṇīyāti vattabbe rassaṃ katvā niddeso. Kattari hesa anīya-saddo yathā ‘‘niyyānikā’’ti. Tenāha ‘‘nissaṭā’’ti. Kuto pana nissaṭāti? Yathāsakaṃ paṭipakkhato. Nijjīvaṭṭhena dhātuyoti āha ‘‘attasuññasabhāvā’’ti. Atthato pana dhammadhātumanoviññāṇadhātuvisesā. Tādisassa bhikkhuno kilesavasena kāmesu manasikāro nāma natthīti āha ‘‘vīmaṃsanattha’’nti. ‘‘Nekkhammanissitaṃ idāni me cittaṃ, kiṃ nu kho kāmavitakkopi uppajjatī’’ti vīmaṃsantassāti attho. Pakkhandanaṃ nāma anuppaveso, so pana tattha natthīti āha ‘‘na pavisatī’’ti. Pasādaṃ nāma abhirucisantiṭṭhānaṃ , vimuccanaṃ adhimuccananti taṃ sabbaṃ pakkhipanto vadati ‘‘pasādaṃ nāpajjatī’’tiādi. Evaṃbhūtaṃ panassa cittaṃ tattha kathaṃ tiṭṭhatīti āha ‘‘yathā panā’’tiādi. Tanti paṭhamajjhānaṃ. Assāti bhikkhuno. Cittaṃ pakkhandatīti parikammacittena saddhiṃ jhānacittaṃ ekaṭṭhavasena ekajjhaṃ gahetvā vadati. Gocare gatattāti attano ārammaṇe eva pavattattā. Ahānabhāgiyattāti ṭhitibhāgiyattā, visesabhāgiyattā vā. Suṭṭhu vimuttanti vikkhambhanavimuttiyā sammadeva vimuttaṃ. Cittassa kāyassa ca hananato vighāto, dukkhaṃ. Paridahanato pariḷāho, kāmadaratho. Na vedayati anuppajjanato. Nissaranti tatoti nissaraṇaṃ. Ke nissaranti? Kāmā. Evañca katvā kāmānanti kattari sāmivacanaṃ suṭṭhu yujjati. Yadaggena kāmā tato ‘‘nissaṭā’’ti vuccanti, tadaggena jhānampi kāmato ‘‘nissaṭa’’nti vattabbataṃ labhatīti vuttaṃ ‘‘kāmehi nissaṭattā’’ti. Evaṃ vikkhambhanavasena kāmanissaraṇaṃ vatvā idāni samucchedavasena accantatova nissaraṇaṃ dassetuṃ ‘‘yo panā’’tiādi vuttaṃ.
释义三百二十一：“离欲者”，谓应当断弃的事，故做出示范说法。本处所说“可断弃者”是“宜舍弃”的意思，类似‘离欲’一词。佛于此宣说所谓“离弃”，缘何称之为“离弃”呢？如同此处所说之反面。佛言：“称为实相空无自性的法，是所谓‘无我性’。”实义则指法性、法界的特殊境界。因比库于烦恼中对欲界的心念乃是不存在的，故称为“须反思故”。“如今我心已依止出离，何况欲念还会生起乎？”所谓须反思者，乃其义也。不入者是无进入之意，故佛言“不入”。“安住”谓好乐之处、安住境地，解脱即是超越一切，故说“安住念不起”等等。如此而生之心于此如何安住呢？佛言“如然”，此即第一禅。佛谓比库心能断除杂念者亦是与禅心俱行，合于一处。所谓境界趣入，即是身语意所专注的所在。日间及守护时期，是安住之时，有特殊之身心组成。称之为“善解脱”，即以断除牵引之脱，实证真正之解脱。断除心身伤害苦，是苦恼。断除煎熬之欲爱，是贪欲所生之苦。虽不觉知，却是无生之苦。故称之为“离”，所谓之“离”者。何者离之？即为欲。若以此喻作所离故，称之为“离”义甚明。缘欲而生者，诸欲皆称为“离”。因果诸欲以是动名“已离”，此法因缘成名曰“欲界解脱”。由此断除欲界，应证断灭，故说“既已离欲”乃至“所离烦恼”等句。
Sesapadesūti sesakoṭṭhāsesu. Ayaṃ pana visesoti visesaṃ vadantena ‘‘taṃ jhānaṃ pādakaṃ katvā’’tiādiko avisesoti vatvā dutiyatatiyavāresu sabbaso anāmaṭṭho, catutthavāre pana ayampi visesoti dassetuṃ ‘‘accantanissaraṇe cettha arahattaphalaṃ yojetabba’’nti vuttaṃ.
释义三百二十九：余言语指在余断层上，此处“余语”意指区别所说，曰“将此禅作为基础”。前面说法中第二第三回别已不复名之，第四回时仍称为特别，谓因彻底断除境界，故此处应以阿拉汉果为施用此禅基础而示现。
Yasmā arūpajjhānaṃ pādakaṃ katvā aggamaggaṃ adhigantvā arahatte ṭhitassa cittaṃ sabbaso rūpehi nissaṭaṃ nāma hoti. Tassa hi phalasamāpattito vuṭṭhāya vīmaṃsanatthaṃ rūpābhimukhaṃ cittaṃ pesentassa idamakkhātanti samathayānikānaṃ vasena heṭṭhā cattāro vārā kathitā, idaṃ pana sukkhavipassakassa vasenāti āha ‘‘suddhasaṅkhāre’’tiādi. Puna sakkāyo natthīti uppannanti idāni me sakkāyappabandho natthīti vīmaṃsantassa uppannaṃ.
释义三百三十：由无色禅基本获得究竟道，证入阿拉汉位者，其心完全集中于无色界，由是不依欲色所染净心。此果位证得之后，为了反思，呈示面向色界之心，乃借持止修习者之慧住处。谓于此静虑境界中，下五阴已讲，此乃为初阶喜悦之归宿。又其说法谓“纯净行”及类似，此即内在无我法要义。现在说我无我执生起，意为思惟断我执之现起。此处乃为反思而现起之我执现象。
Vimuttāyatanapañcakavaṇṇanā解脱处五法之释
§322
322. Vimuttiyā vaṭṭadukkhato vimuccanassa āyatanāni kāraṇāni vimuttāyatanānīti āha ‘‘vimuccanakāraṇānī’’ti. Pāḷiatthaṃ jānantassāti ‘‘idha sīlaṃ āgataṃ, idha samādhi, idha paññā’’tiādinā taṃ taṃ pāḷiatthaṃ yāthāvato jānantassa. Pāḷiṃ jānantassāti tadatthajotanaṃ pāḷiṃ yāthāvato upadhārentassa. Taruṇapītīti sañjātamattā mudukā pīti jāyati. Kathaṃ jāyati? Yathādesitadhammaṃ upadhārentassa tadanucchavikameva attano kāyavacīmanosamācāraṃ pariggaṇhantassa somanassappattassa pamodalakkhaṇaṃ pāmojjaṃ jāyati. Tuṭṭhākārabhūtā balavapītīti purimuppannāya pītiyā vasena laddhāsevanattā ativiya tuṭṭhākārabhūtā kāyacittadarathapassambhanasamatthāya passaddhiyā paccayo bhavituṃ samatthā balappattā pīti jāyati. Yasmā nāmakāye passaddhe rūpakāyopi passaddho eva hoti, tasmā ‘‘nāmakāyo paṭipassambhati’’ icceva vuttaṃ. Sukhaṃ paṭilabhatīti vakkhamānassa cittasamādhānassa paccayo bhavituṃ samatthaṃ cetasikaṃ nirāmisaṃ sukhaṃ paṭilabhati vindati. ‘‘Samādhiyatī’’ti ettha na yo koci samādhi adhippeto, atha kho anuttarasamādhīti dassento ‘‘arahatta phalasamādhinā samādhiyatī’’ti āha. ‘‘Ayañhī’’tiādi tassā desanāya tādisassa puggalassa yathāvuttasamādhipaṭilābhassa kāraṇabhāvavibhāvanaṃ. Tassa vimuttāyatanabhāvo. Osakkitunti nayituṃ. Samādhiyeva samādhinimittanti kammaṭṭhānapāḷiāruḷho samādhiyeva parato uppajjanakabhāvanāsamādhissa kāraṇabhāvato samādhinimittaṃ. Tenāha ‘‘ācariyasantike’’tiādi.
释义三百二十二：因断烦恼之苦而离苦解脱者，其具足安住境界诸因亦称为解脱之缘起。佛言“解脱诸缘”，意指此处持戒、正定、智慧等诸法，佛依此言正知其义通贯。称“年轻喜悦”谓因受所出，乃于身心和合之乐起欢喜之感；何故产生？依先所述法义，受所摄持自身体及心境所具的喜乐，生起欢欣愉悦。复谓大喜悦乃因以最初欢喜随延所成之喜乐，得以深满足，故具有强力及调伏身心烦乱的安定力。因名为“名身法调伏”故称，“名身调伏”指心色与心共安静，色境亦安静，故曰“名身有所安静”。获得快乐之心定之因十分舒适而得，殊胜快乐之心所得。谓“修定”非指受某一禅所统领，乃指以无上禅定证阿拉汉果时的修定之境。佛言“阿拉汉果禅定修定”，其课程是为令相应之人证得禅定而设。此即解脱境界之状态，故曰“解脱境属”。“不生”则不可逆转，无自我我执生起，此时我执之缠累已断绝。
Vimuttivuccati arahattaṃ sabbaso kilesehi paṭippassaddhivimuttīti katvā. Paripācentīti sādhenti nipphādenti. Aniccānupassanāñāṇe nissayapaccayabhūte uppannasaññā, tena ñāṇena sahagatāti attho. Sesesupi eseva nayo. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ visuddhimaggasaṃvaṇṇanāyaṃ (visuddhi. ṭī. 1.37, 306) vuttanayena veditabbaṃ.
释义三百二十三：解脱谓阿拉汉全然离诸烦恼，心境清净而得解脱。谓“净除”即是除灭、平息。对无常观修得的知见，缘能知此缘生灭法而生起之识，名为无我。此理尚未尽，余余皆系此理之约束。此处所当述者，即《净道论》中说明净洁之法。
Pañcakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 五法之释已毕。
Chakkavaṇṇanā六法之释
§323
323. Attānaṃ adhi ajjhattā,adhi-saddo samāsavisaye adhikāratthaṃ, pavattiatthañca gahetvā pavattatīti attānaṃ adhikicca uddissa pavattā ajjhattā; ajjhattesu bhavāni ajjhattikānīti niyakajjhattesupi abbhantarāni cakkhādīni vuccanti, tāni pana yena ajjhattabhāvena ‘‘ajjhattikānī’’ti vuccanti, tamatthaṃ pākaṭaṃ katvā dassento ‘‘ajjhattikānī’’ti āha. Saddatthato pana ajjhattajjhattāniyeva ajjhattajjhattikāni yathā ‘‘venayiko’’ti (ma. ni. 1.246; a. ni. 8.11; pārā. 8) daṭṭhabbaṃ. Tato ajjhattatoti tato ajjhattajjhattato, yāni ajjhattikāni vuttāni. Ajjhattikānañhi paṭiyogīni bāhirāni ajjhattadhammānaṃ viya bahiddhādhammā. ‘‘Ajjhattikānī’’ti hi saparasantānikāni cakkhādīni vuccanti, tathā rūpādīni ‘‘bāhirānī’’ti. Ajjhattāni pana sasantānikā eva cakkhurūpādayo, tato aññeva bahiddhāti. ‘‘Viññāṇasamūhā’’ti ettha yadipi tesaṃ viññāṇānaṃ samodhānaṃ natthi bhinnakālikattā, cittena pana ekajjhaṃ abhisaṃyūhanavasena samūhatā vuttā yathā ‘‘vedanākkhandho’’ti. Cakkhupasādanissitanti cakkhupasādaṃ nissāya paccayaṃ labhitvā uppannaṃ kusalākusalavipākaviññāṇaṃ cakkhuviññāṇatāsāmaññena ekajjhaṃ katvā vuttaṃ. Cakkhusannissito samphasso, na cakkhudvāriko. Imedasa samphasseti ime pasādavatthuke dasa vipākasamphasse ṭhapetvā. Eteneva nayenāti etena phasse vutteneva nayena. Taṇhāchakke taṇhaṃ ārabbha pavattāpi taṇhā dhammataṇhāti veditabbā.
释义三百二十四：自体以上即内在，以语法用例论语义，含意为从自身出发而运行；称为内在从属。内在有诸身心及诸根眼等称为内在者，是呼此诸所为内，取得究竟证量则谓之“内在者”。就意义而言，内在即内里，从外来对应体论则为外在。故内在系连续语义联结之体，如“韦奈迦”所举。故内外为对立，但内在诸根眼等属相续之内在。虽说识群集合无合一性，然以内心所成连续结合而立，如“触蕴”是心结合之名称。依眼清净相，即取其依止生欢喜心所及由此产生之净恶善果识以总合整合，名“眼识”。谓眼识依止触觉而生，非因眼门而生。所谓当处触者，即以此欢喜物为基础，设立十种心所随顺境所触。此乃依途径之意义。欲火起，故初动生欲，谓欲火由此观念及欲望而起，故名欲火之欲。
Appaṭissayoti appaṭissavo, va-kārassa ya-kāraṃ katvā niddeso. Garunā kismiñci vutte gāravavasena paṭissavanaṃ paṭissavo, paṭissavabhūtaṃ, taṃsabhāgañca yaṃ kiñci gāravaṃ, natthi etasmiṃ paṭissavoti appaṭissavo, gāravarahito. Tenāha ‘‘anīcavuttī’’ti. Yathā cetiyaṃ uddissa kataṃ satthu katasadisaṃ, evaṃ cetiyassa purato kataṃ satthu purato katasadisaṃ evāti āha ‘‘parinibbute panā’’tiādi. Sakkaccaṃ na gacchatīti ādaraṃ gāravaṃ uppādetvā na upasaṅkamati. Yathā sikkhāya ekadese kopite, agārave ca kate sabbā sikkhā kuppati, sabbattha ca agāravaṃ kataṃ nāma hoti samudāyato saṃvarasamādānaṃ avayavato bhedoti. Evaṃ ekabhikkhusmiṃpi…pe… agāravo katova hoti. Anādariyamattenapi sikkhāya aparipūriyevāti āha ‘‘apūrayamānova sikkhāya agāravo nāmā’’ti. Appamādalakkhaṇaṃ sammāpaṭipatti. Duvidhanti dhammāmisavasena duvidhaṃ.
“无障碍者”谓无障碍，无障碍者即障碍不存在之义，是指作为因缘而起之障碍，凭借某种缘故而成就教诲之说。何为障碍？若用庄重、尊敬之语说某事，则此谓有尊敬之障碍与障碍所生之尊重，若障碍不存在即无障碍，无尊敬之义。于是说“无常说”者，正如为佛塔所作之供养及其所作之事，都是与佛及佛所行相应，因而所谓“于佛涅槃后”等，言其诚不近前来，展现敬意尊重。譬如修行处一地若气生忿恚且作无礼则诸修习皆坏，处处皆成无礼，因缘所成，斋戒、定等法分崩离析。由此一比库中亦有无礼之处。虽不敬畏，戒法未圆满，故称“如未圆满之修行即无礼”。此为修持严谨之足迹。因法与无法两种类区分故分二。
Somanassūpavicārāti somanassasahagatā vicārā adhippetā, upasaddo ca nipātamattanti āha ‘‘somanassasampayuttā vicārā’’ti. Tathā hissa abhidhamme (dha. sa. 8) ‘‘cāro vicāro…pe… upavicāro’’ti niddeso pavatto. Somanassakāraṇabhūtanti sabhāvato, saṅkappatopi somanassassa uppattiyā paccayabhūtaṃ. Kāmaṃ parittabhūmakā vitakkavicārā aññamaññamaviyogino , kiriyābhedato pana paṭhamābhinipātatāya vitakkassa byāpāro sātisayo. Tato paraṃ vicārassāti taṃ sandhāya ‘‘vitakketvā’’ti pubbakālakiriyāvasena vatvā ‘‘vicārena paricchindatī’’ti vuttaṃ. Laddhapubbāsevanassa vicārassa byāpāro paññā viya hoti. Tathā hi ‘‘vicāro vicikicchāya paṭipakkho’’ti peṭake vuttaṃ. ‘‘Diṭṭhisāmaññagato’’ti ettha yāya diṭṭhiyā puggalo diṭṭhisāmaññaṃ gato vutto, sā paṭhamamaggasammādiṭṭhi kosambakasutte adhippetoti āha ‘‘kosambakasutte paṭhamamaggo kathito’’ti. Idhāti imasmiṃ sutte. Catūsupi maggesu sammādiṭṭhi diṭṭhiggahaṇena gahitāti āha ‘‘cattāropi maggā kathitā’’ti.
“快乐伴思维”即伴随快乐而起之思维，称为统摄所起思维，止息如同断灭者，故称“伴快乐而起之思维”。如《阿毗达摩集论》第八章说：“流转思维……”有所指示。快乐之因缘就是本性，其意念亦因快乐因缘而生。感官所欲所遮断的念头彼此区别，然行为作用中首业念头为持有者。继之思维，谓以先行之行为业力为基础，因此说“先行思维”，依思维而分解。得遇先前所依之思维，其作用岂非智慧？又如《论藏》言：“思维为疑惑之对治。”“依此见识成就者”为修习正见之人，则《摩萨巴经》中所言“正见为首”即是此义。此处谓“本经”所言。四圣谛中正见由见解支取，故称“四谛皆说”。
Vivādamūlachakkavaṇṇanā诤根六法之释
§325
325.Kodhanoti kujjhanasīlo. Yasmā so appahīnakodhatāya vigatakodhano nāma na hoti, tasmā ‘‘kodhena samannāgato’’ti āha. Upanāho etassa atthi, upanayhanasīloti vā upanāhī. Vivādo nāma uppajjamāno yebhuyyena paṭhamaṃ dvinnaṃ vasena uppajjatīti vuttaṃ ‘‘dvinnaṃ bhikkhūnaṃ vivādo’’ti. So pana yathā bahūnaṃ anatthāvaho hoti, taṃ nidassanamukhena dassento ‘‘katha’’ntiādimāha. Abbhantaraparisāyāti parisabbhantare.
325.恼怒者为暴怒性情者。因无除怒力，故名无怒。是故说“具怒者”。其有激惹之义，又名激惹性。争论者谓争端由两者共同生起，曰“二比库之争论”。然比库多数为无益之害人，故示现以“如何”等语。内部集会谓集会之中。
Paraguṇamakkhanāya pavattopi attano kārakaṃ gūthena paharantaṃ gūtho viya paṭhamataraṃ makkhetīti makkho, so etassa atthīti makkhī. Palāsatīti palāso, parassa guṇe ḍaṃsitvā viya apanetīti attho, so etassa atthīti palāsī. Palāsī puggalo hi dutiyassa dhuraṃ na deti, samaṃ pasāretvā tiṭṭhati. Tenāha ‘‘yugaggāhalakkhaṇena palāsena samannāgato’’ti. ‘‘Issukī’’tiādīnaṃ padānamattho heṭṭhā vuttanayattā suviññeyyova. Kammapathappattāya micchādiṭṭhiyā vasenettha micchādiṭṭhi veditabbāti āha ‘‘natthikavādī ahetukavādī akiriyavādī’’ti.
因脂光滑而转动之器皿，如用稻穗拢聚轻轻击打，则如敲击。此即其义故称为“蝇”。帕罗萨花为花名，因于他人之种子处轻轻压坏比喻其义，故称“帕罗萨花”。帕罗萨花人不交与他第二根杖，平等分散而立。故说“具双合特征之帕罗萨”。“嫉妒者”等诸词义越低者，词义表达以低下处说清楚。因行为之因果出现，故于此说恶见应明，谓“无益论者、无缘论者、不作为论者”。
Nissaraṇiyachakkavaṇṇanā出离六法之释
§326
326.Hāpetvāti kusalacittaṃ parihāpetvā pavattitumeva appadānavasena. Abhūtaṃ byākaraṇaṃ byākaroti ‘‘mettā hi kho me cetovimutti bhāvitā’’tiādinā (a. ni. 6.13) attani avijjamānaṃ guṇabyāhāraṃ byāharati. Cetovimutti-saddaṃ apekkhitvā ‘‘nissaṭā’’ti vuttaṃ. Puna byāpādo natthīti idāni mama byāpādo nāma natthi sabbaso natthīti ñatvā.
326.摧毁者谓以善心摧毁作意欲起。言无作意者，如云“慈心实已生发于我心”等（《阿含·尼长》6.13）心中不觉惊扰已表现禀性。期望心之解脱之声，称作“消灭”。又无烦恼，现今吾烦恼名为无，是知晓无烦恼之义也。
‘‘Animittā’’ti vatvā yesaṃ nimittānaṃ abhāvena arahattaphalasamāpattiyā animittatā, taṃ dassetuṃ ‘‘sā hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha rāgassa nimittaṃ, rāgo eva vā nimittanti rāganimittaṃ. Ādi-saddena dosanimittādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Rūpavedanādisaṅkhāranimittaṃ rūpanimittādi. Tesaññeva niccādivasena upaṭṭhānaṃ niccanimittādi. Tayidaṃ nimittaṃ yasmā sabbena sabbaṃ arahattaphale natthi, tasmā vuttaṃ ‘‘sā hi…pe… animittāti vuttā’’ti. Nimittaṃ anusaratīti taṃ nimittaṃ anugacchati ārabbha pavattati.
谓无相者为因无相故成阿拉汉果证之境界，谓其无相，即令见其无相而生无染心。据说“此即……”如云。此处欲见憎恨之缘，即谓憎恨或谓憎恨之缘。诸初声合称憎恨缘等。色受等行之所缘即所谓色缘等。诸余之常随观察即为常缘等。由此缘故诸法皆无于阿拉汉果成就，故说“此乃……谓无相”。随相而行，即随此相而起，其动即开始亦行进也。
Asmimānoti ‘‘asmī’’ti pavatto attavisayo māno. Ayaṃ nāma ahaṃ asmīti rūpalakkhaṇo, vedanādīsu vā aññataralakkhaṇo ayaṃ nāma attā ahaṃ asmi. ‘‘Asmī’’ti māno samugghāṭīyati etenāti asmimānasamugghāto, arahattamaggo. Puna asmimāno natthīti tassa anuppattidhammatāpādanaṃ kittento samugghātattameva vibhāveti.
此中“asmī”者，即“我是”的意指，为自性所知“我”的外相判断。此名“我即是”者，为形色诸法的标志，亦于受等诸有中某一标相称“我即是”。“asmī”之心识被开启，谓由此心识开悟，成就阿拉汉之道。复次，若此“asmī”之心识不复现起，乃称其为未生之滅，彰显其心识开悟与心识未生的相对区别。
Anuttariyādichakkavaṇṇanā无上等六法之释
§327
327. Natthi etesaṃ uttarāni visiṭṭhānīti anuttarāni, anuttarāni eva anuttariyāni yathā anantameva ānantariyanti āha ‘‘anuttariyānīti anuttarānī’’ti. Dassanānuttariyaṃ nāma anuttaraphalavisesāvahattā. Esa nayo sesesupi. Sattavidhaariyadhanalābhoti sattavidhasaddhādilokuttaradhanalābho. Sikkhattayapūraṇanti adhisīlasikkhādīnaṃ tissannaṃ sikkhānaṃ paripūraṇaṃ. Tattha paripūraṇaṃ nippariyāyato asekkhānaṃ vasena veditabbaṃ. Kalyāṇaputhujjanato paṭṭhāya hi satta sekkhā tisso sikkhā pūrenti nāma, arahā pana paripuṇṇasikkhoti. Iti imāni anuttariyāni lokiyalokuttarāni kathitāni.
三百二十七、此中云“无胜者之上”，谓无上者、至高者也，如“无边无际”以无量为无上。所谓胜彼胜者者，即此无上胜也。承此说法，依于此类无上者名为无上果之殊胜。此说理通达无余。胜有七种财富获得者，即七种信等净世间财富所得。修习圆满者，即三学戒律等之两两圆满。末学者则达未圆满，阿拉汉则得圆满。此即论为无上殊胜之世间世外二类别者。
Anussatiyoeva diṭṭhadhammikasamparāyikādihitasukhānaṃ kāraṇabhāvato ṭhānānīti anussatiṭṭhānāni. Evaṃ anussaratoti yathā buddhānussati visesādhigamassa ṭhānaṃ hoti, evaṃ ‘‘itipi so bhagavā’’tiādinā (dī. ni. 1.157, 255) buddhaguṇe anussarantassa. Upacārakammaṭṭhānanti paccakkhato upacārajjhānāvahaṃ kammaṭṭhānaṃ, paramparāya pana yāva arahattā lokiyalokuttaravisesāvahaṃ.
忆念法者，乃指依于已见诸法、善法之缘所生之歡喜之处。忆念如是，譬如佛之念佛，乃修习觉悟所成之所依处。佛之品德有所忆念，称曰“如是彼世尊”等。修净入相所依，被称为“修习正定”，乃顺次修法，即从四禅进至阿拉汉果之世间世外善法依止。
Satatavihārachakkavaṇṇanā六恒住解说
§328
328.Niccavihārāti sabbadā pavattanakavihārā. Ṭhapetvā hi samāpattivelaṃ, bhavaṅgavelañca khīṇāsavā imināva chaḷaṅgupekkhāvihārena sabbakālaṃ viharanti. Cakkhunā rūpaṃ disvāti nissayavohārena vuttaṃ. Sasambhārakathā hesā yathā ‘‘dhanunā vijjhatī’’ti. Tasmā nissayasīsena nissitassa gahaṇaṃ daṭṭhabbanti āha ‘‘cakkhuviññāṇena disvā’’ti. Iṭṭhe arajjantoti iṭṭhe ārammaṇe rāgaṃ anuppādento maggena samucchinnattā. Neva sumano hoti gehasitapemavasenapi. Na dummano pasādaññathattavasenapi. Asamapekkhaneti iṭṭhepi aniṭṭhepi majjhattepi ārammaṇe na samaṃ na sammā ayoniso gahaṇe. Yo akhīṇāsavānaṃ moho uppajjati, taṃ anuppādento maggeneva tassa samugghāṭitattā. Ñāṇupekkhāvaseneva upekkhako viharati majjhatto. Ayañcassa paṭipattivepullappattiyā , paññāvepullappattiyā vāti āha ‘‘satiyā’’tiādi. Chaḷaṅgupekkhāti chasu dvāresu pavattā satisampajaññassa vasena chāvayavā upekkhā. Ñāṇasampayuttacittāni labbhanti tehi vinā sampajānatāya asambhavato. Mahācittānīti aṭṭhapi mahākiriyacittāni labbhanti. Satatavihārāti ñāṇuppattipaccayarahitakālepi pavattibhedanato. Dasa cittānīti aṭṭha mahākiriyacittāni hasituppādavoṭṭhabbanacittehi saddhiṃ dasa cittāni labbhanti. Arajjanādussanavasena pavatti tesampi sādhāraṇāti.‘‘Upekkhako viharatī’’ti vacanato chaḷaṅgupekkhāvasena āgatānaṃ imesaṃ satatavihārānaṃ ‘‘somanassaṃ kathaṃ labbhatī’’ti codetvā ‘‘āsevanato labbhatī’’ti sayameva pariharatīti. Kiñcāpi khīṇāsavo iṭṭhāniṭṭhepi ārammaṇe majjhatte viya bahulaṃ upekkhako viharati attano parisuddhapakatibhāvāvijahanato, kadāci pana tathā cetobhisaṅkhārābhāve yaṃ taṃ sabhāvato iṭṭhaṃ ārammaṇaṃ, tattha yāthāvasabhāvaggahaṇavasenapi arahato cittaṃ somanassasahagataṃ hutvā pavattateva, tañca kho pubbāsevanavasena. Tenāha ‘‘āsevanato labbhatī’’ti.
三百二十八、常住行处者，即常行诸处也。修定已成，临到入定之时，彼断诸流毒，以此六度安住之禅常住于一切时刻。眼识色见，此以缘依而生。具足总说谓之如“弓张已满”。故此缘依，须见其深奥，故说“由眼识见”。由近缘不贪爱对象，离爱断断续续灭尽故不生嗔，也不会生喜；因无暢快喜乐之心，故不生憎恨；由不偏不倚之缘，於欲界所现之境无偏私取相。若无漏者起惑，恶道之流毒终断，则以断然道灭涅槃。正念察观处，方得不动。是诸修行功德成就，具足慧观，称为“正念”等。六度应观，谓六门正念及正知，随所又称不二无分别等六种正念称谓。若无此慧相应之心，则无相应智慧成就。大心获者，即八大能作用心俱起。常行禅定者，即未得慧之前，禅定不断动故。十心者，即八大能作心加两种起伏心互照，共得十心。由不善心境起故，亦名为不善。因六度之正念摄持，能生此诸常行之功德，故作此言。若于六度无漏者，应称“怡然安住”，即由所修善行之伴随而得喜乐。若已经除灭烦恼，无论对顺逆境界，均能常摄持不偏离，时而有所起处，是如实无违佛法之修行者。故称“由修持得”，谓此功德由勤修所得。
Abhijātichakkavaṇṇanā六种生类解说
§329
329. ‘‘Abhijātiyo’’ti ettha abhi-saddo upasaggamattaṃ, na atthavisesajotakoti āha ‘‘jātiyo’’ti. Abhijāyatīti etthāpi eseva nayo. Jāyatīti ca antogadhahetuatthapadaṃ, uppādetīti attho. Jātiyā, taṃnibbattakakammānañca kaṇhasukkapariyāyatāya yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Paṭippassambhanavasena kilesānaṃ nibbāpanato nibbānaṃ sace kaṇhaṃ bhaveyya yathā taṃ dasavidhaṃ dussīlyakammaṃ. Sace sukkaṃ bhaveyya yathā taṃ dānasīlādikusalakammaṃ. Dvinnampi kaṇhasukkavipākānaṃ. Arahattaṃ adhippetaṃ ‘‘abhijāyatī’’ti vacanato. Taṃ kilesanibbānante jātattā nibbānaṃ yathā rāgādīnaṃ khayante jātattā rāgakkhayo dosakkhayo mohakkhayoti.
三百二十九、“abhijātiyo”者，谓加上“abhi”摄助词，表示特别之所属，不同于一般意义，故译为“世间之生起”。“jātiyo”者，即生起、发生之义。此生起义亦同此义。生起谓内在因缔结之现象。所生义指造作发起。生起及所生，意指各行各业中，因缘善恶繁简等不同而显著区别，如十恶行及布施持戒诸善行。此两者各有苦乐果故得分别。称“abhijāyatī”者，意在显示其已入阿拉汉者，所生生起业已除灭，谓一切烦恼亦随之灭尽，如对贪嗔痴等烦恼之断尽。
Nibbedhabhāgiyachakkavaṇṇanā六通达分解说
Nibbedhovuccati nibbānaṃ maggañāṇena nibbijjhitabbaṭṭhena, paṭivijjhitabbaṭṭhenāti attho. Nirodhānupassanāñāṇeti nirodhānupassanāñāṇe nissayapaccayabhūte uppannā saññā, tena sahagatāti attho.
涅槃曰“被涅者”，谓由涅槃道理之智解，所应证达之境界。涅槃者，以止息为依，以分别断为条件，由此生起之分别，谓为境界相伴之意识也。
Chakkavaṇṇanā niṭṭhitā. · 六法解说完毕。
Sattakavaṇṇanā七法解说
§330
330.Sampattipaṭilābhaṭṭhenāti sīlasampattiādīnaṃ sammāsambodhipariyosānānaṃ sampattīnaṃ paṭilābhāpanaṭṭhena, sampattīnaṃ vā paṭilābho sampattipaṭilābho, tassa kāraṇaṃ sampattipaṭilābhaṭṭho, tena sampattipaṭilābhaṭṭhena. Tenevāha ‘‘sampattīnaṃ paṭilābhakāraṇato’’ti. Saddhāva ubhayahitatthikehi dhanāyitabbaṭṭhena dhanaṃ saddhādhanaṃ. Etthāti etesu dhanesu. Sabbaseṭṭhaṃ sabbesaṃ paṭilābhakāraṇabhāvato, tesañca saṃkilesavisodhanena mahājutikamahāvipphārabhāvāpādanato. Tenāha ‘‘paññāya hī’’tiādi. Tattha paññāya ṭhatvāti kammassakatāpaññāya patiṭṭhāya sucaritādīnipūretvā saggūpagā honti. Tattha ceva pāramitā paññāya ca ṭhatvā sāvakapāramiñāṇādīni paṭivijjhanti.
关于「获得福报」而言，这是因为在此教法中，因具备了戒的修持等各类成就，最终获得涅槃的成果；所谓的「获得福报」，就是因为具备获得福报的因缘，因此自然被称作「获得福报」。在本段中，信仰与世俗利益皆可视作获取财富的因缘。这一切世间财富中，最为上等的，皆因其具备了获得财富的因缘，并通过清净的修持完成了卓越的事业；所以在此说：「通过智慧获得的财富，具有这些特质。」在此中，通过智慧而获得的，是建立在善行等具备诸多因缘之上，能够生起善果，通往天界。也因此，若以「智慧」等同于修行者的诸种成就来看，则完满地显现于此。
Samādhiṃ parikkharonti abhisaṅkharontīti samādhiparikkhārā, samādhissa sambhārabhūtā sammādiṭṭhiādayo. Idha pana sahakārīkāraṇabhūtā adhippetāti āha ‘‘samādhiparivārā’’ti.
在此也提到心定的道理，是指心的具备，良好的见解等是其基础。这里所说的「心的具备」乃是为辅助条件，而非独立特质，因此说：「具备心定的条件」。
Asataṃ asādhūnaṃ dhammā tesaṃ asādhubhāvasādhanato. Asantāti asundarā gārayhā. Tenāha ‘‘lāmakā’’ti. ‘‘Vipassakasseva kathitā’’ti vatvā tassa vipassanānibbattiṃ dassetuṃ ‘‘tesupī’’tiādi vuttaṃ. Catunnampi hi saccānaṃ visesena dassanato maggapaññā sātisayaṃ ‘‘vipassanā’’ti vattabbā, taṃsamaṅgī ca ariyo vipassanakoti.
对于不善之法而言，其本质上并不善，正因如此，有不善之法从存在的角度来看，都是不值得追求的。因此说为「不善的」。而根据「独特地阐述的智慧」一途，说明了其所指的智慧展现于此。正因如此，四个真理的特殊之处，通过智慧的完善可称为「洞见」；此法与出世间的智慧一起呈现。
Sappurisānaṃ dhammāti sappurisānaṃyeva dhammā, na asappurisānaṃ. Dhammānudhammapaṭipattiyā eva hi dhammaññuādibhāvo , na pāḷidhammapaṭhanādimattena. Bhāsitassāti suttageyyādibhāsitassa ceva tadaññassa ca attatthaparatthabodhakassa padassa. Atthakusalatāvasena atthaṃ jānātīti atthaññū . Attānaṃ jānātīti yāthāvato attano pamāṇajānanavasena attānaṃ jānāti. Paṭiggahaṇaparibhogamattaññutāhi eva pariyesanavissajjanamattaññutāpi bodhitā hontīti ‘‘paṭiggahaṇaparibhogesu’’ icceva vuttaṃ. Evañhi tā anavajjā hontīti. Yogassa adhigamāyāti bhāvanāya anuyuñjanassa. Atisambādhanti atikhuddakaṃ atikkhapaññassa tāvatā kālena tīretuṃ asakkuṇeyyattā. Aṭṭhavidhaṃ parisanti khattiyaparisādikaṃ aṭṭhavidhaṃ parisaṃ. Bhikkhuparisādikaṃ catubbidhaṃ khattiyaparisādikaṃ manussaparisaṃyeva puna catubbidhaṃ gahetvā aṭṭhavidhaṃ vadanti apare. ‘‘Imaṃ me sevantassa akusalā dhammā parihāyanti, kusalā dhammā abhivaḍḍhanti, tasmā sevitabbo, vipariyāyato tadañño asevitabbo’’ti evaṃ sevitabbāsevitabbaṃ puggalaṃ jānātīti puggalaññū. Evaṃ tesaṃ puggalānampi bodhanaṃ ukkaṭṭhaṃ, nihīnaṃ vā jānāti nāma.
关于贤者的法，实则是贤者所持有的法，而非庸者所具备。因只通过对法的正观察与实践，才会成就智慧等法，绝非仅仅依赖经典的阅读。所言的「所说的法」是指依经典所演说的，且能对他人展现出真实之意。能够理解真实的视角，是从具备真实认知的方面来看待自身。通过这种如何去追求得到利益而获得的心，更具足其义。因而，此法对所有人来说都可视作不可遗失的重要法门。为达到道理的修持，需根据不断精进的修行而获得智慧。因获得而具备的洞见，若过于细小，将难以在短时间内开发修习，然而以最上最高的法则，仍须组建八种团体；而比库团等四种团体，也正是以此为基础而进行构建。
§331
331.‘‘Niddasavatthūnī’’ti. ‘‘Ādi-saddalopenāyaṃ niddeso’’ti āha ‘‘niddasādivatthūnī’’ti. Natthi dāni imassa dasāti niddaso. Pañhoti ñātuṃ icchito attho. Puna dasavasso na hotīti tesaṃ matimattanti dassetuṃ ‘‘so kirā’’ti kirasaddaggahaṇaṃ. ‘‘Niddaso’’ti cetaṃ desanāmattaṃ, tassa nibbīsādibhāvassa viya ninnavādibhāvassa ca icchitattāti dassetuṃ ‘‘na kevalañcā’’tiādi vuttaṃ. Gāme vicarantoti gāme piṇḍāya vicaranto.
关于「无所表达之法」，其说明本身是为了填补如来说法的空缺。因没有说明十种法，所以所谓的「无表达」即在此。因若要问之意，是其意义未必显露。同时提到十年的修持没有成功，而仅入于表象，因此说：「他实在是如此」。若说「无表达」只是一次说法，而非直接的传授知识等，所欲之法中，似是无表达。即使在村中游行，亦为乞食之道中流转。
Na idaṃ titthiyānaṃ adhivacanaṃ tesu tannimittassa abhāvā. Sāsanepi sekkhassāpi na idaṃ adhivacanaṃ, kimaṅgaṃ pana puthujjanassa. Yassa panetaṃ adhivacanaṃ, yena ca kāraṇena, taṃ dassetuṃ ‘‘khīṇāsavasseta’’ntiādi vuttaṃ. Appaṭisandhikabhāvo hissa paccakkhato kāraṇaṃ. Paramparāya itarāni, yāni pāḷiyaṃ āgatāni.
此即并非外道所能够理解的因缘，因缺乏与之相关的收入。因此在教法中，即使对安居者来说，也不是外道所能理解，何况是普通世俗之人。假如给予此命名，也唯独是因为此宗教之人，只指那些已解脱者，因有根本的清净因缘所得。之所以不需依赖之述，因其直接网归确实的原因。历代所传中，包括经典教义中所记载的诸多因缘都存在。
Sikkhāya sammadeva ādānaṃ sikkhāsamādānaṃ, taṃ panassā pāripūriyā veditabbanti āha ‘‘sikkhattayapūraṇe’’ti. Sikkhāya vā sammadeva ādito paṭṭhāya rakkhaṇaṃ sikkhāsamādānaṃ, tañca atthato pūraṇe paricchinnaṃ arakkhaṇe sabbena sabbaṃ abhāvato, rakkhaṇe ca paripūraṇato. Bahalacchandoti daḷhacchando. Āyatinti anantarānāgatadivasādikālo adhippeto , na anāgatabhavoti āha ‘‘anāgate punadivasādīsupī’’ti. Sikkhaṃ paripūrentassa tattha niviṭṭhaatthitā avigatapematā, tebhūmakadhammānaṃ aniccādivasena sammadeva nijjhānaṃ dhammanisāmanāti āha ‘‘vipassanāyetaṃ adhivacana’’nti. Taṇhāvinayaneti virāgānupassanādivipassanāñāṇānubhāvasiddhe taṇhāvikkhambhane. Ekībhāveti gaṇasaṅgaṇikākilesasaṅgaṇikāvigamasiddhe vivekabhāve. Vīriyārambheti sammappadhānavīriyassa paggaṇhane, taṃ pana sabbaso vīriyassa paribrūhanaṃ hotīti āha ‘‘kāyikacetasikassa vīriyassa pūraṇe’’ti. Satiyañceva nepakkabhāve cāti satokāritāya ceva sampajānakāritāya ca. Satisampajaññabaleneva vīriyārambho ijjhati. Diṭṭhipaṭivedheti sammādiṭṭhiyā paṭivijjhane. Tenāha ‘‘maggadassane’’ti. Saccasampaṭivedhe hi ijjhamāne maggasammādiṭṭhi siddhā eva hoti.
关于“依正当修习而受持戒律”的教导，称为“修习圆满”。修习应先具正当的受持戒律，然后以此为基础进行持守戒律的修习。持守戒律的修习，实质上包括圆满、断绝与不持守三种状态：圆满乃维持完整，断绝则断绝一切，完全不持守则全然缺乏。所谓“坚定精进”即坚决的愿心。所谓“现期”，是指当前及随即未来的时间，名为“现期而起随日者”。修习圆满者，于其所住境地常保持安住如初、无退转，视诸法之无常等诸相而得其真正的止息，名为“观照”之教法。所谓“欲断烦恼”，是指藉由断欲等观照之智慧而断除烦恼。所谓“统一”，是指一切烦恼与污染者皆断除、除尽而得安住之境界。所谓“精进起始”，是引发正当精进，然而须全然除去懈怠方得完全，故称“为身意精进圆满”。所谓“正念”，含有清净与明察两义。唯以正念正知之力，精进方能生起。所谓“断见”，是以正知断除错误见解，故称“见道之教法”。对真理之正确直观时，证得正道正见之结果即得成就。
Asubhānupassanāñāṇeti dasavidhassa, ekādasavidhassāpi vā asubhassa anupassanāvasena pavattañāṇe. Idañhi dukkhānupassanāya paricayañāṇaṃ. Ādīnavānupassanāñāṇeti saṅkhārānaṃ aniccadukkhavipariṇāmatāsaṃsūcitassa ādīnavassa anupassanāvasena pavattañāṇe. Appahīnaṭṭhenāti maggena asamucchinnabhāvena. Anusentīti santāne anu anu sayanti. Kāraṇalābhe hi sati uppannārahā kilesā santāne anu anu sayitā viya honti, tasmā te tadavatthā ‘‘anusayā’’ti vuccanti. Thāmagatoti thāmappatto. Thāmagamanañca aññehi asādhāraṇo kāmarāgādīnameva āveṇiko sabhāvo daṭṭhabbo. Tathā hi vuttaṃ abhidhamme ‘‘thāmagatānusayaṃ pajahatī’’ti. Kāmarāgo eva anusayo kāmarāgānusayo. Ye pana ‘‘kāmarāgassa anusayo kāmarāgānusayo’’ti vadanti, taṃ tesaṃ matimattaṃ. Na hi kāmarāgavinimutto kāmarāgānusayo nāma koci atthi. Yadi ‘‘tassa bīja’’nti vadeyyuṃ, tampi tabbinimuttaṃ paramatthato na upalabbhatevāti. Eseva nayo sesesupi.
所谓“恶观照之智慧”，即指十种修习之一，或十一支中的恶观照修习所导致的智慧。此处指诸苦观察的基础知识。所谓“危险观察之智慧”，指的是由行蕴无常、苦及转变本质所激起的危险感，以此谨慎持守的智慧。所谓“未精进”，是指道理未圆满、未充足。所谓“随流”，是指现象先后流转。由此，无明烦恼生成后，若无力断除烦恼，则烦恼犹如顺流一般连续存在，因此称其为“染着”。所谓“已安住”，指烦恼已被遏止。所谓“安住”，指未得离欲等烦恼的特别宁静状态，此为不共通的特征。正如阿毗达摩所说：“已安住者断尽烦恼。”这里所说“欲烦恼”，即指欲望之染著。若有人说“欲烦恼染著即是欲烦恼”，此说不过是文字游戏。因为欲解脱者，实质上不存在所谓欲烦恼染著。若说“欲烦恼乃其种子”，就算作为种子，也不属究竟解脱范畴。此理适用于其他烦恼亦复如是。
Adhikaraṇasamathasattakavaṇṇanā七止诤解说
Adhikarīyanti etthāti adhikaraṇāni. Ke adhikarīyanti? Samathā. Kathaṃ adhikarīyantīti? Samanavasena, tasmā te tesaṃ samanavasena pavattantīti āha ‘‘adhikaraṇāni samentī’’tiādi. Uppannānaṃ uppannānanti uṭṭhitānaṃ uṭṭhitānaṃ. Samathatthanti samanatthaṃ.
所谓“适当”，即指场所或缘由。问：何谓适当？答：是指平等无碍。如何适当？答：即彼此相应，因此称之为“适当诸法”。“已现者”，即指已起起立之法。“平等之意”，即谓功能平等或性质平等。
‘‘Aṭṭhārasahi vatthūhī’’ti lakkhaṇavacanametaṃ yathā ‘‘yadi me byādhī dāheyyuṃ dātabbamidamosadha’’nti, tasmā tesu aññataraññatarena vivadantā ‘‘aṭṭhārasahi vatthūhi vivadantī’’ti vuccanti. Upavadanāti akkoso. Codanāti anuyogo.
“十八种所在”这一表述，如同“倘若我有疾病需用此药”，因此其中某些人争论不休，故称之为“以十八处争论”。“争论”意为责难。矫正则意为促使。
Adhikaraṇassa sammukhāva vinayanato sammukhāvinayo. Sannipatitaparisāya dhammavādīnaṃ yebhuyyatāya yebhuyyasikakammassa karaṇaṃ yebhuyyasikā. Ayanti ayaṃ yathāvuttā catubbidhā sammukhatā sammukhāvinayo nāma.
所谓“场所前面之持戒”，即持戒规则的现前执行。集会时，依众自觉之戒律行事的人，称为“自觉者”。这一行为按所言分为四类，称为“场所四种或者四类现前执行”。
Saṅghasāmaggivasena sammukhībhāvo, na yathā tathā kārakapuggalānaṃ sammukhātā. Bhūtatāti tacchatā. Saccapariyāyo hi idha dhamma-saddo ‘‘dhammavādī’’tiādīsu (dī. ni. 1.9, 194) viya. Vineti etenāti vinayo, tassa tassa adhikaraṇassa vūpasamanāya bhagavatā vuttavidhi, tassa vinayassa sammukhatā vinayasammukhatā. Tenāha ‘‘yathā taṃ…pe… sammukhatā’’ti. Yenāti yena puggalena. Vivādavatthusaṅkhāte atthe paccatthikā atthapaccatthikā. Saṅghasammukhatā parihāyati sammatapuggaleheva vūpasamanato.
依僧团和合的统一集会，不同于一般人随意的相聚。所谓“实际”，即真实不虚。所谓“真实的陈述”，即佛陀为平息纷争所制持戒律之教化仪轨，称为“现前调伏”。故称“如是彼此…现前调伏。”“由何处”，即由何人。“关系”、“争论主题”是彼此相关与相互照应之意。所谓“僧团统一”，即由正当人以智慧统一，令纷争消除。
Nanti vivādādhikaraṇaṃ. ‘‘Na chandāgatiṃ gacchatī’’tiādinā vuttaṃ pañcaṅgasamannāgataṃ. Guḷhakādīsu alajjussannāya parisāya guḷhako salākaggāho kātabbo lajjussannāya vivaṭako, bālussannāya sakaṇṇajappako. Yassā kiriyāya dhammavādino bahutarā, sā yebhuyyasikāti āha ‘‘dhammavādīnaṃ yebhuyyatāyā’’tiādi.
后续讨论争执事端。『不由意愿而行』等语，乃指具备五种条件者。对于隐秘等事而羞愧害怕的集体，应当秘而不宣；对于害羞怕羞者，言行应开诚布公；而幼稚者，则宜以耳语轻声细语。凡行事以正法求胜者众多，此谓“正法行者的众多状态”。
‘‘Catūhisamathehi sammatī’’ti idaṃ sabbasaṅgāhikavasena vuttaṃ. Tattha pana dvīhi dvīhi eva vūpasamanaṃ daṭṭhabbaṃ. Evaṃ vinicchitanti sace āpatti natthi, ubho khamāpetvā, atha atthi, āpattiṃ dassetvā ropanavasena vinicchitaṃ. Paṭikammaṃ pana āpattādhikaraṇasamathe parato āgamissati.
“以四种平复法为合意”此乃针对所有结集事端所说。其间必须观察两两之间的调伏情况。经过审慎察看，若无过失，则双双相互宽恕；若有过错，则当显露过失并以修复方式予以判断和处理。违犯事项的应对，将从过失事端相应处正式接续。
Na samaṇasāruppaṃ assāmaṇakaṃ, samaṇehi akattabbaṃ, tasmiṃ. Ajjhācāre vītikkame sati.
不可与非出家者混同出家人，亦不能与未受戒者混同。不可与出家人不相合者共事。须慎于正行之违犯。
Paṭicaratoti paṭicchādentassa. Pāpussannatāya pāpiyo, puggalo, tassa kattabbakammaṃ tassa pāpiyasikaṃ. Sammukhāvinayeneva vūpasamo natthi paṭiññāya tathārūpāya, khantiyā vā vinā avūpasamanato.
“致事”为“回避他人”，不善者、罪人即是出恶行者，其应为自身业因所造。借由正面律制方能得以调伏，若无承诺契约和宽恕，也无法令其服从调伏。
Etthāti āpattidesanāya. Paṭiññāte āpannabhāvādike karaṇaṃ kiriyā ‘‘āyatiṃ saṃvareyyāsī’’ti, parivāsadānādivasena ca pavattaṃ vacīkammaṃ paṭiññātakaraṇaṃ.
此处即对过失事项的说明。对于已有承诺或负担的行为，须执行『应当恒常谨守』的善行。以保持清净治持等方式，维持契约下之言语行为。
Yathānurūpanti ‘‘dvīhi samathehi catūhi tīhi ekenā’’ti evaṃ vuttanayena yathānurūpaṃ. Etthāti imasmiṃ sutte, imasmiṃ vā samathavicāre. Vinicchayanayoti vinicchaye nayamattaṃ. Tenāha ‘‘vitthāro panā’’tiādi. Samantapāsādikāyaṃ vinayaṭṭhakathāya (cūḷava. aṭṭha. 184-187) vutto, tasmā vuttanayeneva veditabboti adhippāyo.
依照相称，涵盖『二种平复法、四种、三种、一种』等陈述，根据不同说法相应适用。此处指的是本经文或平复律仪范畴。『审查说』即指审理和导引。故以此言说为应当用的规范方法，此为主张。
Sattakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 七法组注释已结束。
Niṭṭhitā ca dutiyabhāṇavāravaṇṇanā. · 第二诵分注释也已结束。
Aṭṭhakavaṇṇanā八法组注释
§333
333.Ayāthāvāti na yāthāvā. Aniyyānikatāya micchāsabhāvā. Viparītavuttikatāya yāthāvā. Niyyānikatāya sammāsabhāvā aviparītavuttikā.
333.「Ayāthā」者，谓不正、不当；「yāthā」者，谓正当、适合。因无定性故，称为不实存在；因相反言说故，则谓之实在。实质具定性者，为真正存在，无相反言说。
§334
334. Kucchitaṃ sīdatīti kusīto da-kārassa ta-kāraṃ katvā. Yassa dhammassa vasena puggalo ‘‘kusīto’’ti vuccati, so kusītabhāvo idha kusīta-saddena vutto. Vināpi hi bhāvajotanaṃ saddaṃ bhāvattho viññāyati yathā ‘‘paṭassa sukka’’nti, tasmā kusītabhāvavatthūnīti attho. Tenāha ‘‘kosajjakāraṇānīti attho’’ti. Kammaṃ nāma samaṇasāruppaṃ īdisanti āha ‘‘cīvaravicāraṇādī’’ti. Vīriyanti padhānavīriyaṃ, taṃ pana caṅkamanavasena karaṇe ‘‘kāyika’’ntipi vattabbataṃ labhatīti āha ‘‘duvidhampī’’ti. Pattiyāti pāpuṇanatthaṃ. Osīdananti bhāvanānuyoge saṅkoco. Māsehi ācitaṃ nicitaṃ viyāti māsācitaṃ, taṃ maññe. Yasmā māsā tintāvisesena garukā honti, tasmā ‘‘yathā tintamāso’’tiādi vuttaṃ. Vuṭṭhito hoti gilānabhāvāti adhippāyo.
334.「Kucchitaṃ sīdatīti」谓经过脏污污染后而坐下。依造作因缘，称作污染。凡人因果才称“污染”，此为污染之义。即使无所培养之声闻，亦有能知之声，如“裂布破衣”，故云污染为真实事相。故云“kosajjakāraṇā”等义。业法乃出家人依止之事，称为“衣物等所思”。精勤即勤力努力，谓无懈怠常作。此当作“身体”为行为对象，故称为二重。Pattiyāti谓达成、获得之意。Osīdananti谓观修渐入、逐渐收敛。月数为三曰显著，谓如三月成重，故云“如三月”等。Vuṭṭhito谓生病状态，意即镇压、控制。
§335
335.Tesanti ārambhavatthūnaṃ. Imināva nayenāti iminā kusītavatthūsu vutteneva nayena. ‘‘Duvidhampi vīriyaṃ ārabhatī’’tiādinā, ‘‘idaṃ paṭhamanti idaṃ handāhaṃ vīriyaṃ ārabhāmīti evaṃ bhāvanāya abbhussahanaṃ paṭhamaṃ ārambhavatthū’’tiādinā ca attho veditabbo. Yathā tathā paṭhamaṃ pavattaṃ abbhussahanañhi upari vīriyārambhassa kāraṇaṃ hoti. Anurūpapaccavekkhaṇāsahitāni hi abbhussahanāni, tammūlakāni vā paccavekkhaṇāni aṭṭha ārambhavatthūni veditabbāni.
335.此为起始缘故。若依此理，则在污染之处有所缘引。谓二重努力生起等语，所谓“此为初起，我今日起精进”等，谓修习初次起始之本义。依当理则初生起应为强力努力之因。深入反观缘起之理，八种起始缘理当知。
§336
336.Āsajjāti yassa deti, tassa āmodanahetu tena samāgamanimittaṃ. Tenāha ‘‘ettha āsādanaṃ dānakāraṇaṃ nāmā’’ti. Bhayāti bhayahetu. Nanu bhayaṃ nāma laddhukāmatā rāgādayo viya cetanāya avisuddhikaraṃ, taṃ kasmā idha gahitanti? Na idaṃ tādisaṃ corabhayādiṃ sandhāya vuttanti dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ. Adāsi meti yaṃ pubbe kataṃ upakāraṃ cintetvā dīyati, taṃ sandhāya vuttaṃ. Dassati meti paccupakārāsīsāya yaṃ dīyati, taṃ sandhāya vadati. Sāhu dānanti ‘‘dānaṃ nāmetaṃ paṇḍitapaññatta’’nti sādhusamācāre ṭhatvā deti. Alaṅkāratthanti upasobhanatthaṃ. Parivāratthanti parikkhāratthaṃ. Dānañhi datvā taṃ paccavekkhantassa pāmojjapītisomanassādayo uppajjanti, lobhadosaissāmaccherādayo vidūrī bhavanti. Idāni dānaṃ anukūladhammaparibrūhanena, paccanīkadhammavidūrībhāvakaraṇena ca bhāvanācittassa upasobhanāya ca parikkhārāya ca hotīti ‘‘alaṅkāratthaṃ, parivāratthañca detī’’ti vuttaṃ. Tenāha ‘‘dānañhi cittaṃ mudukaṃ karotī’’tiādi. Muducitto hoti laddhā dāyake ‘‘iminā mayhaṃ saṅgaho kato’’ti, dātāpi laddhari. Tena vuttaṃ ‘‘ubhinnampi cittaṃ mudukaṃ karotī’’ti.
336.「Āsajjāti」谓由施主所致，因而生欢喜。故云“施之因缘为天下所宜”。「Bhayāti」谓怖畏之因。恐怖多由贪欲烦恼所生，故谓其因由心识之不净，为何此处生起？非谓此为盗怖等状，而谓因先所受恩德而生施施意故；即此缘故称之。施者称“善施”，彼施者亦具以礼仪而付与。装饰为美化，众相为围绕。施后受施者内生欣悦喜乐，亦生贪嗔之乱心。今以庄严佛法之教化，增长分别智慧，心中美善鲜明，加以饰庄净周，故称赠与以饰与围护。故云“施令心柔软”等。得心柔软故，施者自信已成就此法，受者亦得其乐。故云“双方皆成心柔”云。
Adantadamananti adantā anassavāpissa dānena dantā assavā honti vase vattanti. Adānaṃ dantadūsakanti adānaṃ pana pubbe dantānaṃ assavānampi vighātuppādanena cittaṃ dūseti. Unnamanti dāyakā, piyaṃvadā ca paresaṃ garucittīkāraṭṭhānatāya . Namanti paṭiggāhakā dānena, piyavācāya laddhasaṅgahā saṅgāhakānaṃ.
「Adantadamananti」谓未调伏者，以其施乃断灭贪欲之法，而得调伏。施若未施，旧有调伏习气亦随灭坏。施者受恩善语，殊胜相随，乃调伏他者之心。受者以施得心欢喜，施受者以欢喜护持发扬。
Cittālaṅkāradānameva uttamaṃ anupakkiliṭṭhatāya, suparisuddhatāya, guṇavisesapaccayatāya ca.
心饰施为最高，意在无垢之净，具诸优良品德为依缘也。
§337
337.Dānapaccayāti dānakāraṇā, dānamayapuññassa katattā upacitattāti attho. Upapattiyoti manussesu, devesu ca nibbattiyo. Ṭhapetīti ekavārameva anuppajjitvā yathā uparūpari tenevākārena pavattati, evaṃ ṭhapeti. Tadeva casa adhiṭṭhānanti āha ‘‘tasseva vevacana’’nti. Vaḍḍhetīti brūheti, na hāpeti. Vimuttanti adhimuttaṃ, ninnaṃ poṇaṃ pabbhāranti attho. Vimuttanti vā visiṭṭhaṃ. Nippariyāyato uttari nāma paṇītaṃ majjhepi hīnamajjhimavibhāgassa labbhanatoti vuttaṃ ‘‘uttari abhāvitanti tato upari maggaphalatthāya abhāvita’’nti. Saṃvattati tathā paṇihitaṃ dānamayacittaṃ. Yaṃ pana pāḷiyaṃ ‘‘tañca kho’’tiādi vuttaṃ, taṃ tatrūpapattiyā vibandhakāradussīlyābhāvadassanaparaṃ daṭṭhabbaṃ, na dānamayassa puññassa kevalassa taṃsaṃvattanatādassanaparanti daṭṭhabbaṃ.
施与缘者，谓施之因、施行之所生的功德是否恰当适切。生起者，指人间及天界的发生现象。安置者，犹如水流单向地连续不断，相互连贯，亦如是安立维持此义。此即所说的“那里称为其本立者”，意即“那说法”的涵义。增长者，谓增长而非减少。解脱，意指超越执着，解脱苦累，急降轻除之义。解脱或为最胜之境。反复论述，上方为良善之境，中间稍逊，分为上下层次次第说明，其意谓“上方未显现者，为道果之故未显现”。依此，内心存美善施设法而发生。关于巴利语中“tañca kho”等句，应从伤碍生起之障碍恶性缺失角度理解，而非仅限于施之功德单一连续生起观。
Samucchinnarāgassāti samucchinnakāmarāgassa. Tassa hi siyā brahmaloke upapatti, na samucchinnabhavarāgassa. Vītarāgaggahaṇena cettha kāmesu vītarāgatā adhippetā, yāya brahmalokūpapatti siyā. Tenāha ‘‘dānamattenevā’’tiādi. Yadi evaṃ dānaṃ tattha kiṃ atthiyanti āha ‘‘dānaṃ panā’’tiādi. Dānena muducittoti baddhāghāte verīpuggalepi attano dānasampaṭicchanena mudubhūtacitto.
断欲爱者，谓断除世间欲爱。因断爱故，得天界生。此非断生之根本欲爱。此处以断除欲爱为主，因断欲爱故，欲乐皆断，故有天界生起。是故有言“唯以施为资粮”等。如疑此处施有何用，便说“施乃资粮”等。由施发愤发愿，以断结缚恼敌，于施财中生欢喜心。
Parisīdati parito ito cito ca samāgacchatīti parisā, samūho.
会集者，谓聚集于四周及八面，众多聚合者，即为会众、群体。
Lokassa dhammāti sattalokassa avassambhāvī dhammā. Tenāha ‘‘etehi mutto nāma natthī’’tiādi. Yasmā te lokadhammā aparāparaṃ kadāci lokaṃ anupatanti, kadāci te loko, tasmā tañcettha atthaṃ dassento ‘‘aṭṭhime’’ti suttapadaṃ (a. ni. 8.6) āhari. Ghāsacchādanādīnaṃ laddhi lābho, tāni eva vā laddhabbato lābho. Tadabhāvo alābho. Lābhaggahaṇena cettha tabbisayo anurodho gahito, alābhaggahaṇena virodho. Yasmā lohite sati tadupaghātavasena pubbo viya anurodhe sati virodho laddhāvasaro eva hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘lābhe āgate alābho āgato evā’’ti. Esa nayo yasādīsupi.
世法指一切有情所依止之诸法。故有云：“以此法得解脱之说，实无虚妄”。因世法相互依止，时而相应，时而不相应，而此理应以“八法”为经文依据。草木华盖等为所得利益，此等即所得之财。未得时即无财得。依得财之因，有赞同反对两类。若怨铁器时，前者依附则得，反对则失。因铁怨重，前者为助力，后者则为阻碍，此故云“得时失亦随来”等。此理亦见于他处同义。
Aṭṭhakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 八法组注释已结束。
Navakavaṇṇanā九法组注释
§340
340. Vasati tattha phalaṃ tannimittakatāya pavattatīti vatthu, kāraṇanti vuttovāyamattho. Tenāha ‘‘āghātavatthūnīti āghātakāraṇānī’’ti. Kopo nāmāyaṃ yasmiṃ vatthusmiṃ uppajjati, na tattha ekavārameva uppajjati, atha kho punapi uppajjatevāti vuttaṃ ‘‘bandhatī’’ti. Atha vā yo paccayavisesena uppajjamāno āghāto savisaye baddho viya na vigacchati, punapi uppajjeyyeva, taṃ sandhāyāha ‘‘āghātaṃ bandhatī’’ti. Taṃ panassa paccayavasena nibbattanaṃ uppādanamevāti vuttaṃ ‘‘karoti uppādetī’’ti.
居住处之果，谓按因缘之缘故而起之法、事情。故称“障碍故之事物”。怒者，即此障碍物所起之忿恨。此怒非瞬时而起，若一次而生，则不复生，然此怒复启，谓紧缚亦若受缚不去，故复生故说为“束缚”。又谓以烦恼障碍故而生之事物为“成事”。“作”和“生”指此因缘故而发生。
Taṃ kutettha labbhāti ettha tanti kiriyāparāmasanaṃ, padajjhāhārena ca attho veditabboti dassento ‘‘taṃ anatthacaraṇaṃ mā ahosī’’tiādimāha. Kena kāraṇena laddhabbaṃ niratthakabhāvato. Kammassakā hi sattā, te kassa ruciyā dukkhitā, sukhitā vā bhavanti, tasmā kevalaṃ tasmiṃ mayhaṃ kujjhanamattaṃ evāti adhippāyo. Atha vā taṃ kopakaraṇamettha puggale kuto labbhā paramatthato kujjhitabbassa, kujjhanakassa ca abhāvato. Saṅkhāramattañhetaṃ, yadidaṃ khandhapañcakaṃ. Yaṃ ‘‘satto’’ti vuccati, te saṅkhārā ittarakālā khaṇikā, kassa ko kujjhatīti attho. Lābhā nāma ke siyuṃ aññatra anuppattito.
此果何由得之，谓此乃作恶之因，遂致烦恼牵连，劝诫勿作无益之行。以此果缘理，当知其无益。众生皆有业力，或苦或乐，无一例外，此故自知缓慢而烦恼。乃谓此为内心不善所致。又此愤怒缘何属于人？因终归身心五蕴之无常假合体，众生为假名，怒亦为一时刻之造作，无恒常之我。获益则异时从无现起。
§341
341. Sattā āvasanti etesūti sattāvāsā. Nānattakāyā nānattasaññī ādibhedā sattanikāyā. Yasmā te te sattanikāyā tappariyāpannānaṃ sattānaṃ tāya eva tappariyāpannatāya ādhāro viya vattabbataṃ arahanti samudāyādhāratāya avayavassa yathā ‘‘rukkhe sākhā’’ti , tasmā ‘‘sattānaṃ āvāsā, vasanaṭṭhānānīti attho’’ti vuttaṃ. Suddhāvāsāpi sattāvāsova ‘‘na so, bhikkhave, sattāvāso sulabharūpo, yo mayā anāvutthapubbo iminā dīghena addhunā aññatra suddhāvāsehi devehī’’ti vacanato. Yadi evaṃ kasmā idha na gahitāti tattha kāraṇamāha ‘‘asabbakālikattā’’tiādi. Vehapphalo pana catutthaṃyeva sattāvāsaṃ bhajatīti daṭṭhabbaṃ.
341. 「Sattā āvasanti」者，谓众生具有其所在之处。众生因形体不同、识别不同、根本差别，有诸众生团体。因众生团体是以具足遍满之众生为基础，正如『树木之枝』一样，从而可说是『众生之所住处、所依处』。故有说曰『众生所在，谓其栖居所』。即便是纯净的栖居处，也非易得者，世尊说『比库们，众生之栖居处乃极难得，我在此长劫以来新近（此方）唯独纯净之栖居处乃有如是』。若有人问此地何以无人占有，佛便引入『无常时限』等缘故。由此可见，世间结集第四种众生栖居处者，应当观察。
§342
342.Opasamikoti vaṭṭadukkhassa upasamāvaho, taṃ pana vaṭṭadukkhaṃ kilesesu upasantesu upasamati, na aññathā, tasmā ‘‘kilesūpasamakaro’’ti vuttaṃ. Takkaraṃ sambodhaṃ gametīti sambodhagāmī.
342. 「Opasamikoti」者，谓烦恼轮回之息灭。此轮回乃烦恼中平息之息灭，非他义，故谓『烦恼息灭者』。此亦有义导入至觉悟，即称为『觉悟导者』。
Yasmiṃ devanikāye dhammadesanā na viyujjati savanasseva abhāvato, so pāḷiyaṃ ‘‘dīghāyuko devanikāyo’’ti adhippetoti āha ‘‘asaññabhavaṃ vā arūpabhavaṃ vā’’ti.
于天界中宣说法之处，若宣法不被散乱妨碍而纯净传闻，谓之「寿长天界」。又有监护者称其为「无生、无色天」等。
§343
343. Anupubbato viharitabbāti anupubbavihārā. Anupaṭipāṭiyāti anukkamena. Samāpajjitabbavihārāti samāpajjitvā samaṅgino hutvā viharitabbavihārā.
343．『应依次而住』者，即依次第之住也。『依序』者，即按顺序也。『应入而住之住』者，即入定、成就圆满而后所住之住也。
§344
344.Anupubbanirodhāti anupubbena anukkamena pavattetabbanirodhā. Tenāha ‘‘anupaṭipāṭiyā nirodhā’’ti.
344．『依次之灭』者，即应依次第、按顺序而运转之灭也。故说『依序之灭』。
Navakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 九法组注释已结束。
Dasakavaṇṇanā十法之解释
§345
345. Yehi sīlādīhi samannāgato bhikkhu dhammasaraṇatāya dhammeneva nāthati īsati abhibhavatīti nāthoti vuccati, te tassa nāthabhāvakarā dhammā ‘‘nāthakaraṇā’’ti vuttāti āha ‘‘sanāthā…pe… patiṭṭhākarā dhammā’’ti. Tattha attano patiṭṭhākarāti yassa nāthabhāvakarā, tassa attano patiṭṭhāvidhāyino. Appatiṭṭho anātho, sappatiṭṭho sanāthoti patiṭṭhattho nāthattho.
345. 以戒等具足者，谓比库于法依止不可妄怨如护主，故称「护主者」。此等「护主者」者，即为「护持法者」。说曰『是为护主……保安者法』。其中「自安立者」者，谓护持者之自我安立。未安立者称为孤立，无安立者称为庇护安立者。
Kalyāṇaguṇayogato kalyāṇāti dassento ‘‘sīlādiguṇasampannā’’ti āha. Mijjanalakkhaṇā mittā etassa atthīti mitto, so vuttanayena kalyāṇo assa atthīti tassa atthitāmattaṃ kalyāṇamittapadena vuttaṃ. Assa tena sabbakālaṃ avijahitavāsoti taṃ dassetuṃ ‘‘kalyāṇasahāyo’’ti vuttanti āha ‘‘tevassā’’tiādi. Tevassāti te eva kalyāṇamittā assa bhikkhuno. Saha ayanatoti saha vattanato. Asamodhāne cittena, samodhāne pana cittena ceva kāyena ca sampavaṅko.
因具正善品质而称之为善者，谓其“具戒等善法”。“虚伪相”的朋友是与此义相应的友者，故称之为善。他之所以为善，即因其友善的本质，由此称为善友。此友终日安住不瞋，故称为“善伴侣”，如“天众”等语所云。所谓天众，乃指那些正是善友的比库。善友即言与之同行同处。心不和则不同心，而和心时则心与身体皆和合相应。
Sukhaṃ vaco etasmiṃ anukūlagāhimhi ādaragāravavati puggaleti suvaco. Tenāha ‘‘sukhena vattabbo’’tiādi. Khamoti khantā, tamevassa khamabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘gāḷhenā’’tiādi vuttaṃ. Vāmatoti micchā, ayoniso vā gaṇhāti. Paṭippharatīti paṭāṇikabhāvena tiṭṭhati. Padakkhiṇaṃ gaṇhātīti sammā yoniso vā gaṇhāti.
舒适的言语用于此类温顺亲近之人，因此称之为善语。由此说“当以和悦之语为行”。“忍”是指忍耐，若呈现忍爱之相，谓之“包容”。“谎言”则是说歪曲事实，非理智的接受。背离之谓即为态度抗拒。正向接纳则称为正智接纳。
Uccāvacānīti vipulakhuddakāni. Tatrupagamanīyāti tatra tatra mahante, khuddake ca kamme sādhanavasena upāyena upagacchantiyā, tassa tassa kammassa nipphādanena samatthāyāti attho. Tatrupāyāyāti vā tatra tatra kamme sādhetabbe upāyabhūtāya.
“高上语”是指长短不一的多种语句。所谓能达者，指于处处大中小善行中，能以适当方法达到目的者。所谓方法者，即于各处所当成就之事所用的手段。
Dhamme assa kāmoti dhammakāmoti byadhikaraṇānaṃpi bāhirattho samāso hotīti katvā vuttaṃ. Kāmetabbato vā piyāyitabbato kāmo, dhammo; dhammo kāmo assāti dhammakāmo. Dhammoti pariyattidhammo adhippetoti āha ‘‘tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ piyāyatīti attho’’ti. Samudāharaṇaṃ kathanaṃ samudāhāro, piyo samudāhāro etassāti piyasamudāhāro. Sayañcāti ettha ca-saddena ‘‘sakkacca’’nti padaṃ anukaḍḍhati, tena sayañca sakkaccaṃ desetukāmo hotīti yojanā. Abhidhammo sattappakaraṇāni adhiko abhivisiṭṭho ca pariyattidhammoti katvā. Vinayo ubhatovibhaṅgā vinayanato kāyavācānaṃ. Abhivinayo khandhakaparivārā visesato ābhisamācārikadhammakittanato. Ābhisamācārikadhammapāripūrivaseneva hi ādibrahmacariyakadhammapāripūrī. Dhammo eva piṭakadvayassāpi pariyattidhammabhāvato. Maggaphalāni abhidhammo nibbānadhammassa abhimukhoti katvā. Kilesavūpasamakāraṇaṃ pubbabhāgiyā tisso sikkhā saṅkhepato vivaṭṭanissito samatho vipassanā ca. Bahulapāmojjoti balavapāmojjo.
所谓“法者”，是指法义所及且外部目的也称“法”。若为所欲所爱的，则谓之法；若说法即法爱，是法嗜好。法之意，即为译释法，或称法教，因此说“彼三藏佛语为所爱”。举例说明即为说与例，彼例为爱好例示。此处以“确信”一词加强语气，意欲精确说法。阿毗达摩有七部以上，称为高妙、解释法教。律藏又分为禁戒和规制二部分。对律藏的进一步解释特别称为注释律，是对出家行为的详细规制，包括入静修行为等诸多方面。而僧团持守的行法亦属此范畴。法本身虽涵盖两藏，但具释义法教之性质。修行法门中，阿毗达摩说明道果，涅槃法义，止息烦恼。三学之义为戒、定、慧，简要阐述。止、观二法助于解脱。精进力强即谓多得喜悦。
Kāraṇattheti nimittatthe. Kusaladhammanimittaṃ hissa vīriyārambho. Tenāha ‘‘tesaṃ adhigamatthāyā’’ti. Kusalesu dhammesūti vā nipphādetabbe bhummaṃ yathā ‘‘cetaso avūpasame ayonisomanasikārapadaṭṭhāna’’nti.
作为因的义，即为相的义。善法之因，即是其精进起始。故说“为彼境界所达”。“善法中”指应当达成的法，譬如“心之安住，不生无智之念”即为因。
§346
346.Sakalaṭṭhenāti nissesaṭṭhena, anavasesapharaṇavasena cettha sakalaṭṭho veditabbo, asubhanimittādīsu viya ekadese aṭṭhatvā anavasesato gahetabbaṭṭhenāti attho. Tadārammaṇānaṃ dhammānanti taṃ kasiṇaṃ ārabbha pavattanakadhammānaṃ. Khettaṭṭhenāti uppattiṭṭhānaṭṭhena. Adhiṭṭhānaṭṭhenāti pavattiṭṭhānabhāvena. Yathā khettaṃ sassānaṃ uppattiṭṭhānaṃ vaḍḍhiṭṭhānañca , evametaṃ jhānaṃ taṃsampayuttānaṃ dhammānanti, yogino vā sukhavisesānaṃ kāraṇabhāvena. ‘‘Paricchinditvā’’ ti idaṃ uddhaṃ adhoti etthāpi yojetabbaṃ. Paricchinditvā eva hi sabbattha kasiṇaṃ vaḍḍhetabbaṃ. Tena tena vā kāraṇenāti tena tena upariādīsu kasiṇavaḍḍhanakāraṇena. Yathā kinti āha ‘‘ālokamiva rūpadassanakāmo’’ti. Yathā dibbacakkhunā uddhaṃ ce rūpaṃ daṭṭhukāmo, uddhaṃ ālokaṃ pasāreti, adho ce adho, samantato ce rūpaṃ daṭṭhukāmo samantato ālokaṃ pasāreti; evamayaṃ kasiṇanti attho.
346.“全处”意指完备不残缺，不得遗漏。此处应辨明“全处”，其意为不可遗漏端详各处，如于不净相等处留意而无忽略之意。“全处”之意即为于全方位恰如其分地观察观察物。所谓境界诸法，即是从所修功法中起始而转动诸事。“境界原处”即产生所在之处。“起立所在”即是根本立足点。譬如“境界”为尘沙的产生、生起与增长，禅那亦是此类连缀之法。因诸诸法关系，此为乐境之缘起。所谓“分断”，是指应舍去不应相续者，此亦须相资成法境界。因各因缘之故诸尘沙及其增长缘起。如语云“如光欲观察形”，譬于天眼往上观形即光从上而散，往下则从下散开，光照诸侧，如此乃谓“境界”之义。
Ekassāti pathavīkasiṇādīsu ekekassa. Aññabhāvānupagamanatthanti aññakasiṇabhāvānupagamanadīpanatthaṃ, aññassa vā kasiṇabhāvānupagamanadīpanatthaṃ, na hi aññena pasāritakasiṇaṃ tato aññena pasāritakasiṇabhāvaṃ upagacchati, evampi nesaṃ aññakasiṇasambhedābhāvo veditabbo. Na aññaṃ pathavīādi. Na hi udake ṭhitaṭṭhāne sasambhārapathavī atthi. Añño kasiṇasambhedoti āpokasiṇādinā saṅkaro. Sabbatthāti sabbesu sesakasiṇesu. Ekadese aṭṭhatvā anavasesapharaṇaṃ pamāṇassa aggahaṇato appamāṇaṃ. Teneva hi nesaṃ kasiṇasamaññā. Tathā cāha ‘‘tañhī’’tiādi. Cetasā pharantoti bhāvanācittena ārammaṇaṃ karonto. Bhāvanācittañhi kasiṇaṃ parittaṃ vā vipulaṃ vā sakalameva manasi karoti, na ekadesaṃ.
“Ekassa”说的是对“地”和“诸持”的各别个别。有他相现起是为了显显他持的状态，是为了说明不同持的状态，或他持的状态之显现。因为由他持展开的状态，并不会通达另外的持，因此应当了知他们之间并无互相区别。并非另一种地等等。水中并无聚合的地。异持即用“波持”等词汇表述聚杂。无处不在者即遍及所有余持。某处八分，不涉及范围大小的捕捉，是有限而非无限的。因此他们彼此具等持，故称“相同之持”。如同语“若彼”等是以心理为所摄，即以修习之心起觇持，觇持为界，无论范围大或小，心皆悉具摄持，而不局限一处。
Kasiṇugghāṭimākāsepavattaviññāṇaṃ pharaṇaappamāṇavasena ‘‘viññāṇakasiṇa’’nti vuttaṃ. Tathā hi taṃ ‘‘viññāṇañca’’nti vuccati. Kasiṇavasenāti yathāugghāṭitakasiṇavasena. Kasiṇugghāṭimākāse uddhaṃadhotiriyatā veditabbā. Yattakañhi ṭhānaṃ kasiṇaṃ pasāritaṃ, tattakaṃ ākāsabhāvanāvasena ākāso hotīti; evaṃ yattakaṃ ṭhānaṃ ākāsaṃ hutvā upaṭṭhitaṃ, tattakaṃ sakalameva pharitvā viññāṇassa pavattanato āgamanavasena viññāṇakasiṇepi uddhaṃadhotiriyatā vuttāti āha ‘‘kasiṇugghāṭiṃ ākāsavasena tattha pavattaviññāṇe uddhaṃadhotiriyatā veditabbā’’ti.
以持触发清净觉转动之识，因接触范围之大小不同而分别识别，故称“识持”。亦有称为“识”的缘起。持之因缘如持被揭示的状态。持触发清净觉识的范围大小，上下方向，理应观察体察。若某处展开持，彼处则为空境，彼处空境既摄受全境，则因识之转动，故称为“诸持识”，又称为“持触发之识涉上下起伏”。
Akusalakammapathadasakavaṇṇanā不善业道十法之解释
§347
347.Pathabhūtattāti tesaṃ pavattanupāyattā maggabhūtattā. Methunasamācāresūti sadārasantosaparadāragamanavasena duvidhesu methunasamācāresu. Tepi hi kāmetabbato kāmā nāma. Methunavatthūsūti methunassa vatthūsu tesu sattesu. Micchācāroti gārayhācāro. Gārayhatā cassa ekantanihīnatāya evāti āha ‘‘ekantanindito lāmakācāro’’ti. Asaddhammādhippāyenāti asaddhammasevanādhippāyena.
“地性”者，谓诸持为方便依止即“道性”。“交合行为”分两种，或逸散与往还，指绮淫如行两种行为。其“欲”，即为欲乐。“交合境”指交合行为之三种境界。“邪行”者，即恶秽行为。因恶行单一而为恒常谴责，谓“全然被责耻之者”。“非法强迫”是指施用非法手段为之。
Sagottehi rakkhitā gottarakkhitā. Sahadhammikehi rakkhitā dhammarakkhitā. Sassāmikā sārakkhā. Yassā gamane raññā daṇḍo ṭhapito, sā saparidaṇḍā. Bhariyābhāvatthaṃ dhanena kītā dhanakkītā. Chandena vasantī chandavāsinī. Bhogatthaṃ vasantī bhogavāsinī. Paṭatthaṃ vasantī paṭavāsinī. Udakapattaṃ āmasitvā gahitā odapattakinī. Cumbaṭaṃ apanetvā gahitā obhatacumbaṭā. Karamarānītā dhajāhaṭā. Taṅkhaṇikā muhuttikā. Abhibhavitvā vītikkame micchācāro mahāsāvajjo, na tathā dvinnaṃ samānacchandatāya. ‘‘Abhibhavitvā vītikkamane satipi maggenamaggapaṭipattiadhivāsane purimuppannasevanābhisandhipayogābhāvato micchācāro na hoti abhibhuyyamānassā’’ti vadanti. Sevanacitte sati payogābhāvo appamāṇaṃ yebhuyyena itthiyā sevanapayogassa abhāvato. Tasmiṃ asati puretaraṃ sevanacittassa upaṭṭhāpanepi tassā micchācāro na siyā, tathā purisassapi sevanapayogābhāveti. Tasmā attano ruciyā pavattitassa vasena tayo balakkārena pavattitassa vasena tayoti sabbepi aggahitaggahaṇena ‘‘cattāro sambhārā’’ti vuttaṃ.
由血脉保护称为守护家族，由共修法护持称为守护法，由统摄者守护称为守护主，由王设刑法者，刑法即为护卫。妻子之事以财物为凭，以财物为凭者谓称财富拥有。以欲乐居者称为以欲命存。以享乐为居者称为以享命存。以钝重为居者称以钝命存。以沐浴持净者为浴持清净。以吻舌为持者为亲密持。以手足相摄者为执摄触持。以短暂瞬刻为限者为瞬时性。以支配及离散为特征者，为恶行大执法者，于二者不同愿欲中不共存。谓“于大执行及道行之共住，因先行建立之关系无善邪行，而在被支配时亦无邪行”而曰。于共住心内守念无过，为具无穷，如若彼不守念，则虽早前共住，异类邪行难存，故依其意趣及习性能力共住，名为“四个执法”。
Upasaggavasena atthavisesavācino dhātusaddāti ‘‘abhijjhāyatī’’ti padassa ‘‘parabhaṇḍābhimukhī’’tiādinā attho vutto. Tattha tanninnatāyāti tasmiṃ parabhaṇḍe lubbhanavasena ninnatāyāti ayamettha adhippāyo veditabbo. Abhipubbo vā jhā-saddo lubbhane niruḷho daṭṭhabbo. Upasaggavasena atthavisesavācino eva dhātusaddā. Adinnādānassa appasāvajjamahāsāvajjatā brahmajālavaṇṇanāyaṃ (dī. ni. aṭṭha. cūḷasīlavaṇṇanā) vuttāti āha ‘‘adinnādānaṃ viya appasāvajjā, mahāsāvajjā cā’’ti. Tasmā ‘‘yassa bhaṇḍaṃ abhijjhāyati, tassa appaguṇatāya appasāvajjatā, mahāguṇatāya mahāsāvajjatā’’tiādinā appasāvajjamahāsāvajjavibhāgo veditabbo. Attano pariṇāmanaṃ cittenevāti veditabbaṃ.
前缀法素界字词“垢欲”意谓“向外诸财宝”的含义。其“堕落”即于彼诸宝障之难通所起之堕。此为所摄征。前缀是特定语素。偷非法得财者，谓为无大恶之大恶，亦谓大恶之大恶，此于小乘律藏中有详细说明。故曰“彼执财者，于小善为无大恶，于大善为大恶者”，依此划分无大恶与大恶，并应知其心意之转化。
Hitasukhaṃbyāpādayatīti yo naṃ uppādeti, tassa yaṃ pati cittaṃ uppādeti, tassa tassa sati samavāye hitasukhaṃ vināseti. Pharusavācāya appasāvajjamahāsāvajjatā brahmajālavaṇṇanāyaṃ vibhāvitāti āha ‘‘pharusavācā viyā’’tiādi. Tasmā ‘‘yaṃ pati cittaṃ byāpādeti, tassa appaguṇatāya appasāvajjo, mahāguṇatāya mahāsāvajjo’’tiādinā tadubhayavibhāgo veditabbo. ‘‘Aho vatā’’ti iminā parassa accantāya vināsacintanaṃ dīpeti. Evañhi ssa dāruṇappavattiyā kammapathappavatti.
以散布利益与快乐之行为，为不造作者，其心所起即为除灭利益乐之念头。诽谤语分类分两种：无大恶及大恶。对此释义为“出言毁谤”。应分别辨知诽谤心理之轻重。谓“心中散布该费解者，于小善为无大恶，于大善为大恶”，此为二义分类。谓“哎呀”，即于他人极端灭尽之思虑而感叹。由此产生严重恶业与行为之生起。
Yathābhuccagahaṇābhāvenāti yāthāvagahaṇassa abhāvena aniccādisabhāvassa niccādito gahaṇena. Micchā passatīti vitathaṃ passati. ‘‘Samphappalāpo viyā’’ti iminā āsevanassa mandatāya appasāvajjataṃ, mahantatāya mahāsāvajjataṃ dasseti. Gahitākāraviparītatāti micchādiṭṭhiyā gahitākāraviparītabhāvo. Vatthunoti tassa ayathābhūtasabhāvamāha. Tathābhāvenāti gahitākāreneva viparītākāreneva. Tassa diṭṭhigatikassa, tassa vā vatthuno upaṭṭhānaṃ, ‘‘evametaṃ na ito aññathā’’ti.
“如实执着不存在”即对无常等诸法本性的不了解执着为常。错误地看到为实有者，谓“绮语杂谈”由此言语行为的庸俗，显示心的愚昧与大愚。谓“执著形态相反”即以无明见执著为常，正见则相反。称“事”即指出这种执著乃自不真切之性。谓“如此不存在”指的是执著的因缘和对法的所持，谓“此非他途”说明对执著缘起的认识不可别异。
Dhammatoti sabhāvato. Koṭṭhāsatoti phassapañcamakādīsu cittaṅgakoṭṭhāsesu ye koṭṭhāsā honti, tatoti attho.
“法”指事物的本性。“界”是指在触根等五种识所依的类别。即由识所缘五根所构成的界，这就是“界”的含义。
Cetanādhammāti cetanāsabhāvā.
“意法”即指无自性的意念。
‘‘Paṭipāṭiyā sattā’’ti ettha nanu cetanā abhidhamme kammapathesu na vuttāti paṭipāṭiyā sattannaṃ kammapathabhāvo na yuttoti? Na, avacanassa aññahetukattā. Na hi tattha cetanāya akammapathappattattā (dha. sa. mūlaṭī. akusalakammapathakathāvaṇṇanā) kammapatharāsimhi avacanaṃ, kadāci pana kammapatho hoti, na sabbadāti kammapathabhāvassa aniyatattā avacanaṃ. Yadā pana kammapatho hoti, tadā kammapatharāsisaṅgaho na nivārito.
“依顺众生”此处说明意是业道的主体，但阿含论中不称意为业道，非认为意为业道不合，乃是因为文字用法所致。意为业道虽非恒定，偶尔为业道亦可。不称意即业道，乃因业道自身常变。业道成立则能促发业道之聚合。
Etthāha – yadi cetanāya sabbadā kammapathabhāvābhāvato aniyato kammapathabhāvoti kammapatharāsimhi avacanaṃ, nanu abhijjhādīnampi kammapathabhāvaṃ appattānaṃ atthitāya aniyato kammapathabhāvoti tesampi kammapatharāsimhi avacanaṃ āpajjatīti? Nāpajjati kammapathatātaṃsabhāgatā hi tesaṃ tattha vuttattā. Yadi evaṃ cetanāpi tattha vattabbā siyāti? Saccametaṃ, sā pana pāṇātipātādikāvāti pākaṭo tassā kammapathabhāvoti na vuttaṃ siyā. Cetanāya hi ‘‘cetanāhaṃ, bhikkhave, kammaṃ vadāmi (a. ni. 6.63; kathā. 539), tividhā, bhikkhave, kāyasañcetanā akusalaṃ kāyakamma’’nti (kathā. 539) vacanato kammabhāvo pākaṭo; kammaṃyeva ca sugatiduggatīnaṃ, taduppajjanasukhadukkhānañca pathabhāvena pavattaṃ ‘‘kammapatho’’ti vuccatīti pākaṭo tassā kammapathabhāvo. Abhijjhādīnaṃ pana cetanāsamīhanabhāvena sucaritaduccaritabhāvo, cetanājanitabhāvena [cetanājanitataṃbandhatibhāvena (dha. sa. anuṭī. akusalakammapathāvaṇṇanā)] sugatiduggatitaduppajjanasukhadukkhānaṃ pathabhāvo cāti na tathā pākaṭo kammapathabhāvoti te eva tena sabhāvena dassetuṃ abhidhamme cetanā kammapathabhāve na vuttā, atathājātiyattā vā cetanā tehi saddhiṃ na vuttāti daṭṭhabbaṃ. Mūlaṃ patvāti mūladesanaṃ patvā, mūlasabhāvesu dhammesu desiyamānesūti attho.
此云：“若以意为业道之常变，不定业道，则业道本体文字成立，岂谓无欲等不定业道之业道文字成立乎？”不会成立。因说诸欲染心众生皆能有业道故。不然即使意为业道可成立，实则真如此？确实不然，如斩断杀生等恶业道显现业道立义，并非文字称意即为业道。意指出“我以意为业”妓三种身体的恶业而谓业，业即善恶果报之轨道。欲染心虽为不善及善恶果报业道之基础，但业道非显易义。以此意业道不显现，应以此类论意与业道不同，但应当观察。根本法宣说指说，宣说法于根本法处。
‘‘Adinnādānaṃ sattārammaṇa’’nti idaṃ ‘‘pañcasikkhāpadā parittārammaṇā evā’’ti imāya pañhapucchakapāḷiyā (vibha. 715) virujjhati. Yañhi pāṇātipātādidussīlyassa ārammaṇaṃ , tadeva taṃveramaṇiyā ārammaṇaṃ. Vītikkamitabbavatthuto eva hi viratīti. Sattārammaṇanti vā sattasaṅkhātasaṅkhārārammaṇaṃ, tameva upādāya vuttanti na koci virodho. Tathā hi vuttaṃ sammohavinodaniyaṃ ‘‘yāni sikkhāpadāni ettha ‘sattārammaṇānī’ti vuttāni, tāni yasmā sattoti saṅkhaṃ gate saṅkhāreyeva ārammaṇaṃ karontī’’ti. (Vibha. aṭṭha. 714) esa nayo ito paresupi. Visabhāgavatthuno ‘‘itthī puriso’’ti gahetabbato ‘‘sattārammaṇo’’ti eke. ‘‘Eko diṭṭho, dve sutā’’tiādinā samphappalāpena diṭṭhasutamutaviññātavasena. Tathā abhijjhāti ettha tathā-saddo ‘‘diṭṭhasutamutaviññātavasenā’’ tidampi upasaṃharati, na sattasaṅkhārārammaṇatameva dassanādivasena abhijjhāyanato. ‘‘Natthi sattā opapātikā’’ti (dī. ni. 1.171) pavattamānāpi micchādiṭṭhi tebhūmakadhammavisayā evāti adhippāyenassā saṅkhārārammaṇatā vuttā. Kathaṃ pana micchādiṭṭhiyā sabbe tebhūmakadhammā ārammaṇaṃ hotīti? Sādhāraṇato. ‘‘Natthi sukatadukkaṭānaṃ kammānaṃ phalaṃ vipāko’’ti (dī. ni. 1.171; ma. ni. 2.94) pavattamānāya atthato rūpārūpāvacaradhammāpi gahitā eva hontīti.
“不取为业道”此处按五戒为业道。此说与多问书中“先戒为除恶根”殊途同归。谓以杀生为恶根则此戒为真业道根。戒律是断除恶根的法门，无抵触。说业道除惑其说“以五戒为业道根”因五指数，而行为业道根。异说他处。有些分题指男女为业道根，有异见。又说“一见二闻”诸言论为杂乱不清。依此，嫉妒等言以“三见二闻杂乱不明言论”收摄非数业道根立说。谓“无生灵”现行邪见为业道根说。若以谬见作业道根，如何称一切诸业道为业道根？一般则说“无善恶业果报”现行邪见实包括形色等法，乃证执著缘起。
Sukhabahulatāya rājāno hasamānāpi ‘‘ghātethā’’ti vadanti , hāso pana nesaṃ attavūpasamādiaññavisayoti āha ‘‘sanniṭṭhāpaka…pe… hotī’’ti. Majjhattavedano na hoti, sukhavedanova ettha sambhavatīti. Musāvādo lobhasamuṭṭhāno sukhavedano vā siyā majjhattavedano vā, dosasamuṭṭhāno dukkhavedano vāti musāvādo tivedano. Iminā nayena sesesupi yathārahaṃ vedanābhedo veditabbo.
国王们因快乐而欢笑时，也说“杀害吧”，但这笑非真笑，乃是他们自我平息内心混浊无明的表现，于是说“有使现场安定者……发生”。这里指不甚剧烈的痛苦感不会生起，反而此处生起的是欢乐感。虚伪言语因贪心产生，可为快乐感或适中痛苦感，若因嗔恨产生则为苦感之激烈，故虚伪言语属强烈感受。由此法理可依此推知余下诸感受之异同。
Dosamohavasenadvimūlakoti sampayuttamūlameva sandhāya vuttaṃ. Tassa hi mūlaṭṭhena upakārakabhāvo. Nidānamūle pana gayhamāne ‘‘lobhamohavasenapī’’ti vattabbaṃ siyā. Āmisakiñjakkhahetupi pāṇaṃ hananti. Tenevāha – ‘‘lobho nidānaṃ kammānaṃ samudayāyā’’tiādi (a. ni. 3.34). Sesesupi eseva nayo.
因恚与痴之故为二重根本，此义经结合而说。此二重根即具助缘作用。如论集经中所说根本中之根本，应称为贪痴恚。如杀害带来痛苦，故说“贪乃诸业之起因”等言。诸恶缘之由如是。余下部分亦应依此义理理解。
Kusalakammapathadasakavaṇṇanā善业道十法之解释
Pāṇātipātā…pe… veditabbāni lokiyalokuttaramissakavasenettha kusalakammapathānaṃ desitattā. Verahetutāya verasaññitaṃ pāṇātipātādipāpadhammaṃ maṇati ‘‘mayi idha ṭhitāya kathaṃ āgacchasī’’ti tajjantī viya nīharatīti veramaṇī, viramati etāyāti vā ‘‘viramaṇī’’ti vattabbe niruttinayena ‘‘veramaṇī’’ti vuttaṃ. Samādānavasena uppannā virati samādānavirati. Asamādinnasīlassa sampattato yathāupaṭṭhitavītikkamitabbavatthuto virati sampattavirati. Kilesānaṃ samucchindanavasena pavattā maggasampayuttā virati samucchedavirati. Kāmañcettha pāḷiyaṃ viratiyeva āgatā, sikkhāpadavibhaṅge (vibha. 703) pana cetanāpi āharitvā dassitāti tadubhayampi gaṇhanto ‘‘cetanāpi vattanti viratiyopī’’ti āha. Anabhijjhā hi mūlaṃ patvāti kammapathakoṭṭhāse ‘‘anabhijjhā’’ti vuttadhammo mūlato alobho kusalamūlaṃ hotīti evamettha attho daṭṭhabbo. Sesapadadvayepi eseva nayo.
杀生等恶法之感受，当作世俗及出世间恶感分别观。断敌意故称苦法之起，即杀生等法，彼此间有“你立于此，我何由来”等相争，故此乃戒断敌意者。由专注起止即为止业，未专注戒者因对过失有断者，故当止，念起时即止。藉断断烦恼之力，求道者得止断戒。于欲境亦如戒止，律仪详细解释戒止（戒律分解703页），且带意愿，故双重包含“意愿亦为止”之义。无贪乃根本，行法论强调无贪是善根，所以此处意即无贪为善法根，戒止亦同理。余余部分双重义理同证此。
Dussīlyārammaṇā tadārammaṇajīvitindriyādiārammaṇā kathaṃ dussīlyāni pajahantīti taṃ dassetuṃ ‘‘yathā panā’’tiādi vuttaṃ. Pajahantīti veditabbā pāṇātipātādīhi viramaṇavaseneva pavattanato. Atha tadārammaṇabhāve, na so tāni pajahati. Na hi tadeva ārabbha taṃ pajahituṃ sakkā tato avinissaṭabhāvato.
不善境缘及不善境生存根如是，如何断除不善境？对此有“如是”等说。断除意谓当识杀生等恶业断除缘起而起止。然后于不善境生起时，则不予断除。因起已难断故不能去除也。
Anabhijjhā…pe… viramantassāti abhijjhaṃ pajahantassāti attho. Na hi manoduccaritato virati atthi anabhijjhādīheva tappahānasiddhito.
无贪意者，即断贪意者之义。心不善者无止，断欲需真勤苦，非仅无贪即可成，不可轻忽也。
Ariyavāsadasakavaṇṇanā圣住十法之解释
§348
348. Ariyānameva vāsāti ariyavāsā anariyānaṃ tādisānaṃ asambhavato. Ariyāti cettha ukkaṭṭhaniddesena khīṇāsavā gahitā, te ca yasmā tehi sabbakālaṃ avirahitavāsā eva, tasmā vuttaṃ ‘‘ariyā eva vasiṃsu vasanti vasissantī’’ti. Tattha vasiṃsūti nissāya vasiṃsu. Pañcaṅgavippahīnattādayo hi ariyānaṃ apassayā. Tesu pañcaṅgavippahānapaccekasaccapanodanaesanāsamavayavissajjanāni ‘‘saṅkhāyekaṃ paṭisevati, adhivāseti, parivajjeti, vinodetī’’ti vuttesu apassenesu vinodanañca maggakiccāneva, itare maggeneva samijjhanti.
348.有圣徒之处，即有圣者居住，非圣者所能到达之处。圣人此处以断污垢之成就显说，且其处永无间断居住，故说“圣人常住应住”。“居住”者依靠“应住”地而居。圣徒失五障净处等不可亲近故不得临近。于此不可亲近处有分立相应之单独觉知者，能聚会、正于彼处安住、周旋、供养等，其乐以通达道法而生，其他处则生起嫉妒心。
Ñāṇādayoti ñāṇañceva taṃsampayuttadhammā ca. Tenāha ‘‘ñāṇanti vutte’’tiādi. Tattha vattabbaṃ heṭṭhā vuttameva.
所谓智等，就是连同智慧及诸法相应的共相。由此故有“智慧”的说法。这里应体会的是前面所说的内容。
Ārakkhakiccaṃ sādheti sativepullappattattā. ‘‘Carato’’tiādinā niccasamādānaṃ dasseti, taṃ vikkhepābhāvena daṭṭhabbaṃ.
守护之事指的是因正念生起而生的守护。通过“行”、“住”等隐现，显示出恒常持守，由于其摄受的性质，应该明了此义。
Pabbajjupagatāti yaṃ kiñci pabbajjaṃ upagatā, na samitapāpā. Bhovādinoti jātimattabrāhmaṇe vadati. Pāṭekkasaccānīti tehi tehi diṭṭhigatikehi pāṭiyekkaṃ gahitāni ‘‘idameva sacca’’nti (ma. ni. 2.187, 203, 427; 3.27; udā. 55; netti. 59) abhiniviṭṭhāni diṭṭhisaccādīni. Diṭṭhigatānipi hi ‘‘idameva sacca’’nti (ma. ni. 2.187, 202, 427; 3.27, 29; netti. 59) gahaṇaṃ upādāya ‘‘saccānī’’ti voharīyanti. Tenāha ‘‘idamevā’’tiādi. Nīhaṭānīti attano santānato nīharitāni apanītāni. Gahitaggahaṇassāti ariyamaggādhigamato pubbe gahitassa diṭṭhigāhassa. Vissaṭṭhabhāvavevacanānīti ariyamaggena sabbaso pariccāgabhāvassa adhivacanāni.
所谓出家者，就是一切已经开始出家的、不再犯小恶的人。诸如“历劫等”，指的是以出生为限的婆罗门。所谓独觉谛，是指在各自见地上把握并称为“此即是真理”的各自见谛（见经文：《中部》2.187、203、427；3.27；《增支》55；《经集》59）。这些见谛是坚固的真理。即便是各自见地之谛，也都握持为“此即是真理”，以“真理们”之称表达见谛。（见《中部》2.187、202、427；3.27、29；《经集》59）所以说是“此即是真理”等。所谓“藏取”，是指由自己世系中接续而来先辈所藏受的，道理上的把持。所谓“把持”，是指对圣道已得者前世所把持的见地的把持。所谓详细之言，是指圣道已得者对一切舍离之相的详尽阐述。
Natthi etāsaṃ vayo vekalyanti avayāti āha ‘‘anūnā’’ti, anavasesāti attho. Esanāti heṭṭhā vuttakāmesanādayo.
这里没有年龄、折旧而破坏的情况，汉文言“至少”是指“不剩余”的意思。所举的事例，以上述“心欲”等为主。
Maggassa kiccanipphatti kathitā rāgādīnaṃ pahīnabhāvadīpanato.
所说道理果报的作用，是从贪等烦恼已断的方面来说明的。
Paccavekkhaṇāya phalaṃ kathitanti paccavekkhaṇamukhena ariyaphalaṃ kathitaṃ. Adhigate hi aggaphale sabbaso rāgādīnaṃ anuppādadhammataṃ pajānāti, tañca pajānanaṃ paccavekkhaṇañāṇanti.
所说观照的果报，是以观照为主要所证而说的圣果。因为已得的最高果报，完全观察到贪等烦恼不生的道理，因此认识这一点就称为观照智。
Asekkhadhammadasakavaṇṇanā无学法十法之解释
Phalañca te sampayuttadhammā cāti phalasampayuttadhammā, ariyaphalasabhāvā sampayuttā dhammāti attho. Phalasampayuttadhammāti phaladhammā ceva taṃsampayuttadhammā cāti evamettha attho veditabbo. Dvīsupi ṭhānesu paññāva kathitā sammā dassanaṭṭhena sammādiṭṭhi, sammā jānanaṭṭhena sammāñāṇanti ca. Atthi hi dassanajānanānaṃ savisaye pavattiākāraviseso, svāyaṃ heṭṭhā dassito eva. Phalasamāpattidhammāti phalasamāpattiyaṃ dhammā, phalasamāpattisahagatadhammāti attho. Ariyaphalasampayuttadhammāpi hi sabbaso paṭipakkhato vimuttataṃ upādāya ‘‘vimuttī’’ti vattabbataṃ labhanti. Kenaci pana yathā asekkhā phalapaññā dassanakiccaṃ upādāya ‘‘sammādiṭṭhī’’ti vuttā, jānanakiccaṃ upādāya ‘‘sammāñāṇa’’ntipi vuttā eva; evaṃ ariyaphalasamādhi samādānaṭṭhaṃ upādāya ‘‘sammāsamādhī’’ti vutto, vimuccanaṭṭhaṃ upādāya ‘‘sammāvimuttī’’ tipi vutto. Evañca katvā ‘‘anāsavaṃ cetovimutti’’nti dutiyavimuttiggahaṇañca samatthitaṃ hotīti.
“果”、“你具足的事”即果所具足的法，指的是圣果的自相所具足的法。这儿谓之“果所具足的法”是为要让人明了，所谓果所具足的法就是果的法和与之相应的法应当这样理解。在两个不同场合里，智慧被称为正见（适于见谛之正见法）和正知（适于知谛之正知法）。确实，正见与正知所缘的对象有区别，在于它们自身本身之所现示的不同。所谓“果的成就的法”是指果的成就的法和具此成就法的法。这种说法意味着与圣果相应的法，即使完全相对地以解脱为对象，也应当以“解脱”为说法的内容来认识。倘若有人以未曾证得的果慧为缘，以见谛的事为缘称之为“正见”，以知谛的事为缘称之为“正知”，且以圣果的专注为缘称之为“正定”，以解脱为缘则称之为“正解脱”。如此系统说出“无漏心解脱”叫做第二种解脱的涵盖，就此达成了适当的明了。
Dasakavaṇṇanā niṭṭhitā. · 十法之解释已完结。
Pañhasamodhānavaṇṇanā诸问汇合之解释
Samodhānetabbāti samāharitabbā.
“应当聚集”者，谓应当集合、收摄。
§349
349.Okappanāti balavasaddhā. Āyatiṃ bhikkhūnaṃ avivādahetubhūtaṃ tattha tattha bhagavatā desitānaṃ atthānaṃ saṅgāyanaṃ saṅgīti, tassa ca kāraṇaṃ ayaṃ suttadesanā tathā pavattattāti vuttaṃ ‘‘saṅgītipariyāyanti sāmaggiyā kāraṇa’’nti. Samanuñño satthā ahosi ‘‘paṭibhātu ta,ṃ sāriputta, bhikkhūnaṃ dhammiṃ kathā’’ti ussāhetvā ādito paṭṭhāya yāva pariyosānā suṇanto, sā panettha bhagavato samanuññatā ‘‘sādhu, sādhū’’ti anumodanena pākaṭā jātāti vuttaṃ ‘‘anumodanena samanuñño ahosī’’ti. Jinabhāsito nāma jāto, na sāvakabhāsito. Yathā hi rājayuttehi likhitapaṇṇaṃ yāva rājamuddikāya na lañjitaṃ hoti, na tāva ‘‘rājapaṇṇa’’nti saṅkhyaṃ gacchati, lañjitamattaṃ pana rājapaṇṇaṃ nāma hoti. Evameva ‘‘sādhu, sādhu sāriputtā’’tiādi anumodanavacanasaṃsūcitāya samanuññāsaṅkhātāya jinavacanamuddāya lañjitattā ayaṃ suttanto jinabhāsito nāma jāto āhaccavacano. Yaṃ panettha atthato na vibhattaṃ, taṃ suviññeyyamevāti.
“契约”即坚定信心。长期以来比库之间无争执的谛义聚合在各处由世尊所说，是佛法宣说得以流传的缘故。此法的流传称为“和合(和睦)之缘”。有一位被认可的导师曾教诲说：“沙利子啊，应与比库们切实讲法”，他激励众比库从开始到结束悉心倾听。于此，世尊所被认可的情况表现为经过赞叹“善哉！善哉！”称赞。此即所谓“以称善而被认可”。称扬之语即示明了被认可而产生。佛所说的经文故名“佛之所说”，非弟子所说。譬如国主在位期间所写的卷轴，如不到国王印鉴之前不会称为“王卷”，仅被玷污才叫“玷污的王卷”。同样，“善哉，善哉，沙利子”等赞叹语句之语气所示认可，以被玷污为界限诸经文才获此名。若就经文其中意思而言无障碍，此乃值得深解之处。
Saṅgītisuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā. · 《合诵经注释》中隐义的阐明。