2. Mahānidānasuttaṃ · 2. 大缘经复注

108 段 · CSCD 巴利原典

2. Mahānidānasuttavaṇṇanā2. 大因经注释

Nidānavaṇṇanā因缘注释

§95

95.Janapadinoti janapadavanto, janapadassa vā issarasāmino rājakumārā gottavasena kurū nāma. Tesaṃ nivāso yadi eko janapado, kathaṃ bahuvacananti āha ‘‘ruḷhisaddenā’’ti. Akkharacintakā hi īdisesu ṭhānesu yutte viya īdisaliṅgavacanāni icchanti. Ayamettha ruḷhi yathā aññatthāpi ‘‘aṅgesu viharati, mallesu viharatī’’ti ca. Tabbisesanepi janapadasadde jātisadde ekavacanameva. Aṭṭhakathācariyā panāti pana-saddo visesatthajotano, tena ‘‘puthuatthavisayatāya evetaṃ puthuvacana’’nti ‘‘bahuke panā’’tiādinā vakkhamānaṃ visesaṃ joteti. Sutvāti mandhātumahārājassa ānubhāvadassanānusārena paramparānugataṃ kathaṃ sutvā. Anusaṃyāyantenāti anuvicarantena. Etesaṃ ṭhānanti candimasūriyamukhena cātumahārājikabhavanamāha. Tenāha ‘‘tattha agamāsī’’tiādi. Soti mandhātumahārājā. Tanti cātumahārājikarajjaṃ. Gahetvāti sampaṭicchitvā. Puna pucchi pariṇāyakaratanaṃ.

『国』者，『国』的复数形式为『国』众。国中有王子和氏族，称为『库鲁』氏族。若住处仅为一国，则复数形如何？谓以『鲁利』声称。文字造字的人，似乎于此处相称，欲求指示此类标志性词句。此处『鲁利』与他义如『住于昂格斯族，住于玛拉族』同理。特别是国名，及族名，语法皆为单数。注释师谓，词语专指特殊义理，故称为『普通意义』，谓『多数情况下』亦曰『普通语』等，正说明其特殊之义。『听闻』乃依大曼德帝王传承相续之见闻，『细察传承』谓反复考量之意。『彼处』者，以日月相及四大帝王之宫所指示。其言『曾至彼处』等。曼德帝王，『四大帝王政权』。『取得』即严格取得。复问巡礼者的报告。

Dovārikabhūmiyaṃ tiṭṭhanti sudhammāya devasabhāya, devapurassa ca catūsu dvāresu ārakkhāya adhigatattā. ‘‘Dibbarukkhasahassapaṭimaṇḍita’’nti idaṃ ‘‘cittalatāvana’’ntiādīsupi yojetabbaṃ.

『守门之地』者，乃天众大会及天宫四门守护所获之地。谓『天树千围』等，亦可相应为『心旷神怡之林』等。

Pathaviyaṃ patiṭṭhāsīti bhassitvā pathaviyā āsannaṭṭhāne aṭṭhāsi. Na hi cakkaratanaṃ bhūmiyaṃ patati, tathāṭhitañca nacirasseva antaradhāyi tenattabhāvena cakkavattiissariyassa abhāvato. ‘‘Cirataraṃ kālaṃ ṭhatvā’’ti apare. Rājā ekakova agamāsi attano ānubhāvena. Manussabhāvoti manussagandhasarīranissandādimanussabhāvo. Pāturahosīti devaloke pavattivipākadāyino aparāpariyāya vedanīyassa kammassa katokāsattā sabbadā soḷasavassuddesikatā mālāmilāyanādi dibbabhāvo pāturahosi. Tadā manussānaṃ asaṅkheyyāyukatāya sakkarajjaṃ kāretvā. ‘‘Kiṃ me iminā upaddharajjenā’’ti atricchatāya atittova. Manussaloke utuno kakkhaḷatāya vātātapena phuṭṭhagatto kālamakāsi.

言『建土』，谓近地处坚立。非轮宝摔落于地，亦非五月迟早消失，因帝王失位。又有言『长久立』者，谓王独自凭其威力而来。『人相』者，依人形身体及香气等，人相也。『下落』者，于天界中，因业之果报所然，故称不间断六十六旬净洁及污秽诸天之现象下落。诸人众无数兴办帝国政权。『何为我因此灾难』，因不忍之意。人界中因风寒而致体弱，故成病。

Avayavesu siddho viseso samudāyassa visesako hotīti ekampi raṭṭhaṃ bahuvacanena vohariyati.

『构成部分』谓独特，亦为『集起』之别称。故单一国亦可用复数言。

Da-kārena atthaṃ vaṇṇayanti niruttinayena. Kammāsoti kammāsapādo vuccati uttarapadalopena yathā ‘‘rūpabhavo rūpa’’nti. Kathaṃ pana so ‘‘kammāsapādo’’ti vuccatīti āha ‘‘tassa kirā’’tiādi. Damitoti ettha kīdisaṃ damanaṃ adhippetanti āha ‘‘porisādabhāvato paṭisedhito’’ti. ‘‘Ime pana therāti majjhimabhāṇakā’’ti keci. Apare pana ‘‘aṭṭhakathācariyā’’ti, ‘‘dīghabhāṇakā’’ti vadanti. Ubhayathāpi cūḷakammāsadammaṃ sandhāya tathā vadanti. Yakkhiniputto hi kammāsapādo alīnasattukumārakāle (cariyā. 2.75) bodhisattena tattha damito. Sutasomakāle (jā. 2.21.371) pana bārāṇasirājā porisādabhāvapaṭisedhanena yattha damito, taṃ mahākammāsadammaṃ nāma. ‘‘Putto’’ti vatvā ‘‘atrajo’’ti vacanaṃ orasaputtabhāvadassanatthaṃ.

以言辞区分意义者，称说明义。曰『卡玛阿』谓『卡玛萨巴多』。有言『色生色』等成语。何以称为『卡玛萨巴多』？曰『其果乃如此』。『驯服』者此为何种制伏？言『因王者而被禁止』。又有云『此长老』为中讲者。其他称『注释师』为长讲者。二者均以小卡玛之制伏相证而言。『夜叉子』于卡玛萨巴多，於佛陀之幼年期而制服。『素他苏摩时』，亦谓巴拉那西国王因禁止王者之故被制服，此即大卡玛之制伏。谓『子』而言『儿子』者，是因表明其为王子身份。

Yehi āvasitappadeso ‘‘kururaṭṭha’’nti nāmaṃ labhi, te uttarakuruto āgatamanussā tattha rakkhitaniyāmeneva pañca sīlāni rakkhiṃsu. Tesaṃ diṭṭhānugatiyā pacchimajanatāti so desadhammavasena avicchedato pavattamāno kuruvattadhammoti paññāyittha. Ayañca attho kurudhammajātakena dīpetabbo. So aparabhāge paṭhamaṃ yattha saṃkiliṭṭho jāto, taṃ dassetuṃ ‘‘kururaṭṭhavāsīna’’ntiādi vuttaṃ. Yattha bhagavato vasanokāsabhūto koci vihāro na hoti, tattha kevalaṃ gocaragāmakittanaṃ nidānakathāya pakati yathā taṃ sakkesu viharati devadahaṃ nāma sakyānaṃ nigamoti imamatthaṃ dassento ‘‘avasanokāsato’’tiādimāha.

曾居住处号为『库鲁国』，由北库鲁来之人于此，以守护五戒而维持。由其趁今世传承，以地法无断续运行，被称『库鲁现象』。此义应以《库鲁恶行本生》来说明。后部分谓第一次出生时身染秽污，故称『库鲁国民』等。谓佛时代长者皆无住所处，唯以牧场渔村形象为据，正如住于昂格斯之萨咖天帝之火，示意为『无住所』等言。

‘‘Āyasmā’’ti vā ‘‘devānaṃ piyā’’ti vā ‘‘tatra bhava’’nti vā piyasamudāhāro esoti āha ‘‘āyasmāti piyavacanameta’’nti. Tayidaṃ piyavacanaṃ garugāravavasena vuccatīti āha ‘‘gāravavacanameta’’nti.

‘‘具寿’’或称为‘‘诸天所爱’’，又或称为‘‘在那里者’’，这三者皆为尊称，是因为用来表达敬意，故称为‘‘具寿乃尊贵之称’’。由此可知，尊贵的称谓是以庄重敬重为本质，故称为‘‘庄重之称’’。

Atidūraaccāsannavajjanena nātidūranāccāsannaṃ nāma gahitaṃ, taṃ pana avakaṃsato ubhinnaṃ pasāritahatthānaṃ saṅghaṭṭanena veditabbaṃ. Cakkhunā cakkhuṃ āhacca daṭṭhabbaṃ hoti, tenāpi agāravameva kataṃ hoti. Gīvaṃ parivattetvāti parivattanavasena gīvaṃ pasāretvā.

所谓‘‘过远不及近者’’，指不是过于遥远也不是过于接近，因此称为‘中距介于两者之间’。但由手臂张开的长度得知两者之间的宽度，这种以双手伸展测量的方法便可确定距离。虽以眼睛视物，但由此所见仍属不庄重之举。所谓翻转舌头，意即用翻转的动作伸出舌头。

Kulasaṅgahatthāyāti kulānuddayatāvasena kulānaṃ anuggaṇhanatthāya sahassabhaṇḍikaṃ nikkhipanto viya bhikkhapaṭiggaṇhanena tesaṃ mahato puññābhisandassa jananena. Paṭisammajjitvāti antevāsikehi sammajjanaṭṭhānaṃ sakkaccakāritāya puna sammajjitvā. Tikkhattunti ‘‘ādito paṭṭhāya anta’’ntiādinā vuttacaturākārūpasañhite tayo vāre, tenassa dvādasakkhattuṃ sammasitabhāvamāha.

族群集会之义指，为了族群兴盛，以保护族群为目的，像是存放千斤重物般的供养；比库以接纳护持如同承担巨大的善业累积。所谓再次庄重，即在结束居住时期后，再次以相同庄重之场所受礼。称为三诵，意为‘起始、终结’等四种形式连续吐说三遍，十二倍庄重以此表示。

Amhākaṃ bhagavato gambhīrabhāveneva kathitattā sesabuddhehipi evameva kathitoti dhammanvaye ṭhatvā vuttaṃ ‘‘sabbabuddhehi…pe… kathito’’ti. Sālindanti saparibhaṇḍaṃ. ‘‘Sineruṃ ukkhipantoviyā’’ti iminā tādisāya desanāya sudukkarabhāvamāha. Suttameva ‘‘suttantakatha’’nti āha dhammakkhandhabhāvato. Yathā vinayapaṇṇattibhūmantarasamayantarānaṃ vijānanaṃ anaññasādhāraṇaṃ sabbaññutañāṇasseva visayo, evaṃ antadvayavinimuttassa kārakavedakarahitassa paccayākārassa vibhajanaṃ pīti dassetuṃ ‘‘buddhānañhī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha ṭhānānīti kāraṇāni. Gajjitaṃ mahantaṃ hotīti taṃ desetabbasseva anekavidhatāya, duviññeyyatāya ca nānānayehi pavattamānaṃ desanāgajjitaṃ mahantaṃ vipulaṃ, bahubhedañca hoti. Ñāṇaṃ anupavisatīti tato eva desanāñāṇaṃ desetabbadhamme vibhāgaso kurumānaṃ anu anu pavisati, tena anupavissa ṭhitaṃ viya hotīti attho. Buddhañāṇassa mahantabhāvo paññāyatīti evaṃvidhassa nāma dhammassa desakaṃ, paṭivedhakañcāti buddhānaṃ desanāñāṇassa, paṭivedhañāṇassa ca uḷārabhāvo pākaṭo hoti. Ettha ca kiñcāpi ‘‘sabbaṃ vacīkammaṃ buddhassa bhagavato ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivatta’’nti (mahāni. 69, 169; cūḷani. 85; paṭi. ma. 3.5; netti. 14) vacanato sabbāpi bhagavato desanā ñāṇarahitā natthi, sīhasamānavuttitāya sabbattha samānappavatti. Desetabbavasena pana desanā visesato ñāṇena anupaviṭṭhā, gambhīratarā ca hotīti daṭṭhabbaṃ. Kathaṃ pana vinayapaññattiṃ patvā desanā tilakkhaṇabbhāhatā suññatapaṭisaṃyuttā hotīti? Tatthāpi sannisinnaparisāya ajjhāsayānurūpaṃ pavattamānā desanā saṅkhārānaṃ aniccatādivibhāvanaṃ, sabbadhammānaṃ attattaniyatābhāvappakāsanañca hoti. Tenevāha ‘‘anekapariyāyena dhammiṃ kathaṃ katvā’’tiādi.

我们世尊以极深义理所说，其他诸佛亦如是说，因此在法藏中称此为‘诸佛皆说’。此处亦有附加意义。以攀登须弥山之难喻此类开示之罕见。《经集》本名即为‘经义的说明’，乃因法之内容与律藏之地、时、次第的鉴别常独特无异，故显露其内在对立消解的分析特征，以表法的纯净独立。此处‘场所’指因缘。所谓广阔宏大，即教导的巨大大小，应当依多样性广度来演说，故称为广大、繁复、具多种分类。所谓“无入”，意指即使逐步演习，法的智慧层层深入，若未入法之究竟则如屡屡外行。在佛智广大之意义上，译为‘大智者’。如此方可称为如佛所说清楚之法，明示佛所阐之智慧、开悟极显。此处有言‘‘一切言说行均为佛之无先导知智慧行’’，即佛的说法无不具足智慧教导，且如狮子般威严声音遍及四方，故被普遍传诵。由于依此法性而说明，言辞虽有差异，这种未达深入智慧的教法则不足以称为正法。因而演说应更深入显见。既然如此，如何能入律藏慧解而教义昭著于无常、无我三相之理空呢？然于僧众集会中，依各人根器成熟，依当下境况演说无常等相，且显法无自性之理，所谓“以诸多种方法说法”的也正是此义。

Āpajjāti patvā yathā ñāṇakoñcanādaṃ vissajjeti, evaṃ pāpuṇitvā.

所到之处，如同解脱烦恼生死之痛苦的妙音之流，一声音响起则烦恼消散，故以此喻。

Pamāṇātikkameti aparimāṇatthe ‘‘yāvañcidaṃ tena bhagavatā’’tiādīsu (dī. ni. 1.4) viya. Aparimeyyabhāvajotano hi ayaṃ yāva-saddo. Tenāha ‘‘atigambhīro attho’’ti. Avabhāsatīti ñāyati upaṭṭhāti. Ñāṇassa tathā upaṭṭhānañhi sandhāya ‘‘dissatī’’ti vuttaṃ. Nanu esa paṭiccasamuppādo ekantagambhīrova, tattha kasmā gambhīrāvabhāsatā jotitāti? Saccametaṃ, ekantagambhīratādassanatthameva panassa gambhīrāvabhāsaggahaṇaṃ. Tasmā aññattha labbhamānaṃ catukoṭikaṃ byatirekamukhena nidassetvā taṃ evassa ekantagambhīrataṃ vibhāvetuṃ ‘‘ekañhī’’tiādi vuttaṃ. Etaṃ natthīti agambhīro, agambhīrāvabhāso cāti etaṃ dvayaṃ natthi, tena yathādassite catukoṭike pacchimā eka koṭi labbhatīti dasseti. Tenāha ‘‘ayañhī’’tiādi.

所谓超越量度，指‘‘世尊至于彼处’’等语中的‘至于彼处’是无量之义。所谓不可量者，即‘至彼’的意思。故言‘极深义理’为喻。所谓显现义，是指揭示义理。因‘显现’定语谓明摄所诠义，故言‘显现义’。若说缘起独具深义，何况能揭示其深义呢？真实乃是因缘深义所容，是为佛陀深义的显现。故若论别处表达，即使诠释更广泛，亦唯是深义的另一种展现，故称为‘同一义’。断言非此即彼乃不真实，所谓无深义与无深义显现是不存在的两者，因而在第四百万经文中确有记载。故曰‘‘是此义’’等语。

Yehi gambhīrabhāvehi paṭiccasamuppādo ‘‘gambhīro’’ti vuccati, te catūhi upamāhi ulliṅgento ‘‘bhavaggaggahaṇāyā’’tiādimāha. Yathā bhavaggaṃ hatthaṃ pasāretvā gahetuṃ na sakkā dūrabhāvato, evaṃ saṅkhārādīnaṃ avijjādipaccayasambhūtasamudāgataṭṭho pākatikañāṇena gahetuṃ na sakkā. Yathā sineruṃ bhinditvā miñjaṃ pabbatarasaṃ pākatikapurisena nīharituṃ na sakkā, evaṃ paṭiccasamuppādagate dhammatthādike pākatikañāṇena bhinditvā vibhajja paṭivijjhanavasena jānituṃ na sakkā. Yathā mahāsamuddaṃ pākatikapurisassa bāhudvayena padhārituṃ na sakkā, evaṃ vepullaṭṭhena mahāsamuddasadisaṃ paṭiccasamuppādaṃ pākatikañāṇena desanāvasena padhārituṃ na sakkā. Yathā mahāpathaviṃ parivattetvā pākatikapurisassa pathavojaṃ gahetuṃ na sakkā, evaṃ ‘‘itthaṃ avijjādayo saṅkhārādīnaṃ paccayā hontī’’ti tesaṃ paccayabhāvo pākatikañāṇena nīharitvā gahetuṃ na sakkāti. Evaṃ catubbidhagambhīratāvasena catasso upamā yojetabbā. Pākatikañāṇavasena cāyamatthayojanā katā diṭṭhasaccānaṃ tattha paṭivedhasabhāvato, tathāpi yasmā sāvakānaṃ, paccekabuddhānañca tattha sappadesameva ñāṇaṃ, buddhānaṃyeva nippadesaṃ, tasmā vuttaṃ ‘‘buddhavisayaṃ pañha’’ntiādi.

谓依赖之关系的产生，因其深奥的本质而称为“深奥”。对此，有四种比喻以说明其指向“生起之网”的意义。譬如伸开手臂欲取其物，但因距离过远而不能得，亦如由无明等为条件而起的行等法所成之存在，凭透彻之智亦难以取得。又如用利剑斩断绳索，欲将山巅花草牵引而下，亦不能成功，比喻缘起法义理之深奥难解。又如以双手欲渡大海亦不得渡，如此宏大无涯的缘起法体，借透彻之智与宣说，仍难完全通达。又如辗转大地，手握陆地之柄亦不能，譬喻「无明等为行之条件」的关系，透彻之智难以辨识其本质而取持。由此见，以上四种深奥的比喻应当结合使用。因借助透彻之智，旨在连结真实所现，如是说法中对于声闻、缘觉等仍仅局限于部分知识，而唯佛方才圆满无缺，故谓曰“佛境问答”等。

Ussādentoti paññāya ukkaṃsento, uggaṇhantoti attho. Apasādentoti nibbhacchanto, niggaṇhantoti attho.

『称扬』者，以慧赞叹、摄受之义也。『贬低』者，斥责、遮止之义也。

Ussādanāvaṇṇanā增上注释

Tenāti mahāpaññābhāvena. Tatthāti therassa satipi uttānabhāve, paṭiccasamuppādassaaññesaṃ gambhīrabhāve. Subhojanarasapuṭṭhassāti sundarena bhojanarasena positassa. Katayogassāti nibaddhapayogena kataparicayassa. Mallapāsāṇanti mallehi mahabbaleheva ukkhipitabbapāsāṇaṃ. Kuhiṃ imassa bhāriyaṭṭhānanti kasmiṃ passe imassa pāsāṇassa garutarappadesoti tassa sallahukabhāvaṃ dīpento vadati.

『以此』者，以具大慧之故也。『于彼处』者，虽长老之言浅显易明，然缘起对其余人而言甚深难测故也。『以美食滋味所养』者，以殊胜饮食之味所滋养也。『已修习者』者，持续精进、已娴熟者也。『马喇之石』者，须由强大如马喇之人方能举起之石也。『此石何处为重』者，即问此石哪一侧为较重之处——此语乃为显示其石之轻易举起而说。

Timirapiṅgaleneva dīpenti tassa mahāvipphārabhāvato. Tenāha ‘‘tassa kirā’’tiādi. Pakkuthatīti pakkuthantaṃ viya parivattati parito vivattati. Lakkhaṇavacanañhetaṃ. Piṭṭhiyaṃ sakalinapadakāpiṭṭhaṃ. Kāyūpapannassāti mahatā kāyena upetassa, mahākāyassāti attho.

以其广大弥漫之故，如昏黄朦胧之色而令人想见。因此经文说『据说彼……』等语。『翻转』者，如沸腾翻滚般，向四周旋转回转。此乃描述其相状之语。『背上如糠皮之地』者，谓其背脊之面。『具有躯体者』者，拥有庞大身形者，即大身之义也。

Piñchavaṭṭīti piñchakalāpo. Supaṇṇavātanti nāgaggahaṇādīsu pakkhapapphoṭanavasena uppajjanakavātaṃ.

『尾翎束』者，羽翎之聚束也。『大鹏之风』者，于捕捉龙等之时，因拍打翅膀而生起之风也。

Pubbūpanissayasampattikathāvaṇṇanā前生近依具足论注释

‘‘Pubbūpanissayasampattiyā’’tiādinā uddiṭṭhakāraṇāni vitthārato vivarituṃ ‘‘ito kirā’’tiādi vuttaṃ. Tattha itoti ito kappato . Satasahassimeti satasahassame. Haṃsāvatī nāma nagaraṃ ahosi jātanagaraṃ. Dhurapattānīti bāhirapattāni, yāni dīghatamāni.

为了详细阐明以『过去之亲依止具足』等所列举的诸因缘，故说『据说从此……』等语。其中，『从此』者，从此劫也。『第十万』者，第十万劫也。彼时有一城市名为鹅聚城，乃已建立之城。『外侧之叶』者，即最外围之叶，为最长者也。

Kaniṭṭhabhātāti vemātikabhātā kaniṭṭho yathā amhākaṃ bhagavato nandatthero. Buddhānañhi sahodarā bhātaro nāma na honti. Kathaṃ jeṭṭhā tāva na uppajjanti, kaniṭṭhānaṃ pana asambhavo eva. Bhoganti vibhavaṃ. Upasantoti corajanitasaṅkhobhavūpasamena upasanto janapado.

『Kaniṭṭhabhātā』者，意为幼弟。犹如我等世尊之长老难陀长老，说，「诸佛之弟兄实非称谓之弟兄也。既然如此，年长者自然不生，年幼者亦为不可能。年幼者享有荣华富贵。所谓平息者，即是因盗贼所生纷乱而得以平息之意，平息者即为国土安定。」

Dve sāṭake nivāsetvāti sāṭakadvayameva attano kāyaparihārikaṃ katvā itaraṃ sabbasambhāraṃ attato mocetvā.

「Dve sāṭake nivāsetvā」者，即于两笥中放置自身衣物，作为身体之整理使用，同时另将所有衣物自家解除束缚，以表自在解脱之意。

Pattaggahaṇatthanti antopakkhittauṇhabhojanattā aparāparaṃ hatthe parivattentassa pattaggahaṇatthaṃ. Uttarisāṭakanti attano uttarisāṭakaṃ. Etānipākaṭaṭṭhānānīti etāni yathāvuttāni bhagavato desanāya pākaṭāni therassa puññakaraṇaṭṭhānāni.

「Pattaggahaṇattha」意为为方便于翻转身躯而设之衬垫。此衬垫用于身侧温食之时，彼时相互传递使用，以便翻身。所谓「Uttarisāṭaka」即自身上方之笥箱。此诸事有显著之所在，均为世尊所说讲义中明白开示，且为长老行善积德之所在。

Paṭisandhiṃgahetvāti amhākaṃ mahābodhisattassa paṭisandhiggahaṇadivase eva paṭisandhiṃ gahetvā.

『结生之时』者，即于我等大菩萨结取结生之日，〔彼〕亦同时结取结生也。

Titthavāsādivaṇṇanā外道住处等注释

Uggahaṇaṃ pāḷiyā uggaṇhanaṃ. Savanaṃ atthasavanaṃ. Paripucchanaṃ gaṇṭhiṭṭhānesu atthaparipucchanaṃ. Dhāraṇaṃ pāḷiyāpi pāḷiatthassapi citte ṭhapanaṃ. Sabbañcetaṃ idha paṭiccasamuppādavasena veditabbaṃ.

「Uggahaṇaṃ」即巴利语中之“uggaṇhanaṃ”，意为听闻之义；「Savanaṃ」指义理听闻；「Paripucchanaṃ」为疑问之意，特别于喉结部位之疑问，即通达义理之疑问；「Dhāraṇaṃ」在巴利中亦指于心中之摄持。此等皆应依缘起法理加以理解。

Sotāpannānañca…pe... upaṭṭhātitattha sammohaviddhaṃsanena ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti (dī. ni. 1.298; saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 16; cūḷani. 4, 7, 8) attapaccakkhavasena upaṭṭhānato. Nāmarūpaparicchedoti saha paccayena nāmarūpassa paricchijja avabodho.

关于「Sotāpannānañca……」段，意说于萨悭那（入流者）处，乃以解惑之慧穿破迷障，秉持「一切有漏之法皆为生起法，一切如是法皆为灭法」之正见，因缘如是而存于此。所谓「Nāmarūpaparicchedo」者，与缘起相应之名色之析分觉悟也。

Paṭiccasamuppādagambhīratāvaṇṇanā缘起甚深性注释

‘‘Atthagambhīratāyā’’tiādinā saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘tatthā’’tiādi āraddhaṃ. Jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭhoti jātipaccayato sambhūtaṃ hutvā sahitassa attano paccayānurūpassa jarāmaraṇassa uddhaṃ uddhaṃ āgatabhāvo, anupavattatthoti attho. Atha vā sambhūtaṭṭho ca samudāgataṭṭho ca sambhūtasamudāgataṭṭho. ‘‘Na jātito jarāmaraṇaṃ na hoti,’’ na ca jātiṃ vinā ‘‘aññato hotī’’ti hi jātipaccayasambhūtaṭṭho vutto, itthañca jātito samudāgacchatīti jātipaccayasamudāgataṭṭho, yā yā jāti yathā yathā paccayo hoti, tadanurūpapātubhāvoti attho. So anupacitakusalasambhārānaṃ ñāṇassa tattha appatiṭṭhatāya agādhaṭṭhena gambhīro. Sesapadesupi eseva nayo.

此处以“意涵深远”等词作简略表达，为详尽说明所当理解之义，故始于“如此”等语。所谓“因生起已生”，即由生起的条件而生，因出生而有；其中所缘是与自身因相应的老死缘起，表示老死逐渐接连到来，意即连续不绝之义。又或说成已生及已生起者即是因生起已生。所谓“非出于生即不发生”，且无生则“不会他生”，故云由生起为因所生；由此生起，各种生起的条件分别起作用，即因所应的现象之现势。此理理深广，难以不正确认知有为不善法所成的智慧。余词亦同理应行。

Avijjāya saṅkhārānaṃ paccayaṭṭhoti yenākārena yadavatthā avijjā saṅkhārānaṃ paccayo hoti. Yena hi pavattiākārena, yāya ca avatthāya avatthitā avijjā tesaṃ tesaṃ saṅkhārānaṃ paccayo hoti, tadubhayassapi duravabodhanīyato avijjā saṅkhārānaṃ navahi ākārehi paccayaṭṭho anupacitakusalasambhārānaṃ ñāṇassa tattha appatiṭṭhatāya agādhaṭṭhena gambhīro. Esa nayo sesapadesupi.

谓无明为诸造作的条件，即由某种缘起，无明成为诸造作的缘起。因起之故，及因灭之故，无明即为种种造作的条件。此因皆难以辨明，故无明作为诸造作的条件，其智慧之处若无坚定根基则不能成立，该理甚为深奥。残余词句同此理。

Katthacianulomato desīyati, katthaci paṭilomatoti idha pana paccayuppādā paccayuppannuppādasaṅkhāto anulomo, paccayanirodhā paccayuppannanirodhasaṅkhāto ca paṭilomo adhippeto. Ādito pana paṭṭhāya antagamanaṃ anulomo, antato ca ādigamanaṃ paṭilomoti adhippeto. Ādito paṭṭhāya anulomadesanāya, antato paṭṭhāya paṭilomadesanāya ca tisandhi catusaṅkhepo. ‘‘Ime bhikkhave cattāro āhārā kiṃ nidānā’’tiādikāya (saṃ. ni. 2.11) ca vemajjhato paṭṭhāya paṭilomadesanāya, ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso, phassapaccayā vedanā’’tiādikāya (saṃ. ni. 2.43, 45) anulomadesanāya ca dvisandhi tisaṅkhepo. ‘‘Saṃyojaniyesu bhikkhave dhammesu assādānupassino viharato taṇhā pavaḍḍhati, taṇhāpaccayā upādāna’’ntiādīsu (saṃ. ni. 2.53, 57) ekasandhi dvisaṅkhepo. Ekaṅgo hi paṭiccasamuppādo desito. Labbhateva hi so ‘‘tatra bhikkhave sutavā ariyasāvako paṭiccasamuppādaṃyeva sādhukaṃ yoniso manasi karoti ‘iti imasmiṃ sati idaṃ hoti…pe… nirujjhatī’ti. Sukhavedaniyaṃ bhikkhave phassaṃ paṭicca uppajjati sukhavedanā’’ti (saṃ. ni. 2.62) imassa suttassa vasena veditabbo. Iti tena tena kāraṇena tathā tathā pavattetabbattā paṭiccasamuppādo desanāya gambhīro. Tenāha ‘‘ayaṃ desanāgambhīratā’’ti. Na hi tattha sabbaññutañāṇato aññaṃ ñāṇaṃ patiṭṭhaṃ labhati.

此法有时顺向宣说，有时逆向论述；于此，条件生便是前因后果的顺流，条件灭则逆流为主。初因为起点，终果为归结，所以从终果倒推则为逆流。起点决定顺流说法，终结则为逆流说法，此为三种结合，四句略说。比库们应依《增支部》“四缘起因”等经文，细察顺流与逆流的道理；如“因缘故眼缘色生起眼识，三合生感触，以触为缘受生”等引文，均可从顺流角度理解，另又以逆流为主讲障碍断故。又如“缚系品中，比库观观行法中，欲起则起、欲灭则灭”，即表明一处，又有二处断结。此处完整述说缘起法理。由此得名“此为教理之深奥”。盖此处无明彻悟之外别无他智可立。

‘‘Avijjāya panā’’tiādīsu jānanalakkhaṇassa ñāṇassa paṭipakkhabhūto avijjāya aññāṇaṭṭho. Ārammaṇassa paccakkhakaraṇena dassanabhūtassa paṭipakkhabhūto adassanaṭṭho. Yenesā attano sabhāvena dukkhādīnaṃ yāthāvasarasaṃ paṭivijjhituṃ na deti chādetvā pariyonandhitvā tiṭṭhati, so tassā saccāsampaṭivedhaṭṭho. Abhisaṅkharaṇaṃ saṃvidhānaṃ, pakappananti attho. Āyūhanaṃ sampiṇḍanaṃ, sampayuttadhammānaṃ attano kiccānurūpatāya rāsīkaraṇanti attho. Apuññābhisaṅkhārekadeso sarāgo. Añño virāgo. Rāgassa vā appaṭipakkhabhāvato rāgappavaḍḍhako, rāguppattipaccayo ca sabbopi apuññābhisaṅkhāro sarāgo. Itaro tabbidūrabhāvato virāgo. ‘‘Dīgharattaṃ hetaṃ bhikkhave assutavato puthujjanassa ajjhositaṃ mamāyitaṃ parāmaṭṭhaṃ ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’ti’’ (saṃ. ni. 2.61) attaparāmāsassa viññāṇaṃ visesato vatthu vuttanti viññāṇassa suññataṭṭho gambhīro. Attā vijānāti saṃsaratīti sabyāpāratāsaṅkantiabhinivesabalavatāya abyāpāraasaṅkantipaṭisandhipātubhāvaṭṭhā ca gambhīrā. Nāmarūpassa paṭisandhikkhaṇe ekatova uppādo ekuppādo, pavattiyaṃ visuṃ visuṃ yathārahaṃ ekuppādo. Nāmassa rūpena, rūpassa ca nāmena asampayogato vinibbhogo nāmassa nāmena , rūpassa ca rūpena ekaccassa ekaccena avinibbhogo (nāmassa nāmena avinibbhogo vibha. mūlaṭī. 242) yojetabbo. Ekuppādekanirodhehi avinibbhoge adhippete so rūpassa ca ekakalāpapavattino rūpena labbhatīti. Atha vā ekacatuvokārabhavesu nāmarūpānaṃ asahavattanato aññamaññaṃ vinibbhogo, pañcavokārabhave sahavattanato avinibbhogo ca veditabbo.

于“由无明”等诸处，作为智慧之对境，称为无知；因缘显现而见其不见，谓为无见。若因自身之威仪等不能及时破除苦恼，仍留恋，便能真证真谛。所谓成习及作用，即成就之意；聚合及结缔，谓适应自身职责而集聚合成。恶业成习则称“贪着”。若逆转则称“离欲”。因少无知而不能逆转烦恼，则烦恼增长；烦恼之缘起亦是一切坏业成习的贪着。相反如离欲，则为善业。长时听闻外道众生妄说“这是我，这就是我，我有我我为”，此谓心中执我，乃心识自我的错误观习。人识其苦存在，因其普遍执著及强烈爱恋，故苦不断更新，缘起心识与名色的连接一次或一次连起，或有所断亦有不断，名色互不增损彼此不离不弃，此理深解。断除不连时，名色现相渐趋断灭；但在四种连续状态中，名色间不相忍受及相友爱，五种内面状态可知。

Nāmassa ārammaṇābhimukhaṃ namanaṃ namanaṭṭho. Rūpassa virodhipaccayasamavāye visadisuppatti ruppanaṭṭho. Indriyapaccayabhāvo adhipatiyaṭṭho. ‘‘Lokopeso, dvārāpesā, khettaṃ peta’’nti vuttalokādiattho cakkhādīsu pañcasu yojetabbo. Manāyatanassa pana lujjanato, manosamphassādīnaṃ dvārakhettabhāvato ca ete atthā veditabbā. Āpāthagatānaṃ rūpādīnaṃ pakāsanayogyatālakkhaṇaṃ obhāsanaṃ cakkhādīnaṃ visayibhāvo, manāyatanassa vijānanaṃ. Saṅghaṭṭanaṭṭho visesato cakkhusamphassādīnaṃ pañcannaṃ, itare channampi yojetabbā. Phusanañca phassassa sabhāvo. Saṅghaṭṭanaṃ raso, itare upaṭṭhānākārā. Ārammaṇarasānubhavanaṭṭho rasavasena vutto, vedayitaṭṭho lakkhaṇavasena. Sukhadukkhama ajjhattabhāvo yathākkamaṃ tissannaṃ vedanānaṃ sabhāvavasena vutto. ‘‘Attā vedayatī’’ti abhinivesassa balavabhāvato nijjīvaṭṭho vedanāya gambhīro. Nijjīvāya vā vedanāya vedayitaṃ nijjīvavedayitaṃ, so eva atthoti nijjīvavedayitaṭṭho.

名缘对境称为“向境”，对境的缘合则为色缘所成，此为色生。根为诸缘之主，其作用主宰。世俗所说“有门有户，有田有饿鬼”等，指眼及六根诸根应论。心所居名之器官，由接触及心印等起六门六界，诸义可见。六门结构特殊，眼受触属五门，其他门有所涵盖。触即感触，结构为味道，其余为陪伴结构。聚合味称感官，感知者为识。苦乐内在性质，乃三种感苦的本性为本义。由于执著之力，此识依赖于感苦，故称识于感苦。依此活着，于感知上即为活着。所以能够说明所谓的“活着感知”。

Sappītikataṇhāya abhinanditaṭṭho. Balavatarataṇhāya gilitvā pariniṭṭhāpanaṃ ajjhosānaṭṭho. Itare pana jeṭṭhabhāvaosāraṇasamuddaduratikkamaapāripūrivasena veditabbā. Ādānaggahaṇābhinivesaṭṭhā catunnampi upādānānaṃ samānā, parāmāsaṭṭho diṭṭhupādānādīnameva, tathā duratikkamaṭṭho. ‘‘Diṭṭhikantāro’’ti (dha. sa. 392) hi vacanato diṭṭhīnaṃ duratikkamatā. Daḷhaggahaṇattā vā catunnampi duratikkamaṭṭho yojetabbo. Yonigatiṭhitinivāsesukhipananti samāse bhummavacanassa alopo daṭṭhabbo. Evañhi tena āyūhanābhisaṅkharaṇapadānaṃ samāso hoti. Yathā tathā jāyanaṃ jātiattho. Tassā pana sannipātato jāyanaṃ sañjātiattho. Mātukucchiṃ okkamitvā viya jāyanaṃ okkantiattho. So jātito nibbattanaṃ nibbattiattho. Kevalaṃ pātubhavanaṃ pātubhāvaṭṭho.

欢喜渴爱的称为“欢喜”，因力大渴爱则已化解而终止。其他处强烈依恋及持续欲望的变化，皆应深入察知。执着身心贪着状况，与四种取持法同等，执着重重大，名为讨厌的取持。所谓“见道逆反”，即分别执着各类观念的偏差，与此有深刻联系。若心识处于迷惑，误以为“这是我”、“这是我所有”，自我观念生起，此为心识空性理念之解释。以此观念妄执轮回之痛苦，因种种执著力的积聚，续行来去循环。名色之间，由于续命缘起，有一次性或非一次性的生起，生起时缓缓相续，或忽断忽续。名于形，形于名，形与名间无分别对待；应仔细思维；名与名相续无断灭，为此乃合理。断除一次性生起而成连续生起，即形亦成单一流动。又由单一四种生起状态，名色因不可相合而断绝，五种生起状态因合和而续存，应明辨。

Jarāmaraṇaṅgaṃ maraṇappadhānanti tassa maraṇaṭṭhā eva khayādayo gambhīrāti dassitā. Uppannauppannānañhi navanavānaṃ khayena kamena khaṇḍiccādiparipakkapavattiyaṃ loke jarāvohāroti . Khayaṭṭho vā jarāya vuttoti daṭṭhabbo. Navabhāvāpagamo hi ‘‘khayo’’ti vattuṃ yuttoti vipariṇāmaṭṭho dvinnampi vasena yojetabbo, santativasena vā jarāya khayavayabhāvā, sammutikhaṇikavasena maraṇassa bhedavipariṇāmaṭṭhā yojetabbā. Avijjādīnaṃ sabhāvo paṭivijjhīyatīti paṭivedho. Vuttañhetaṃ nidānakathāyaṃ ‘‘tesaṃ tesaṃ vā tattha tattha vuttadhammānaṃ paṭivijjhitabbo salakkhaṇasaṅkhāto aviparītasabhāvo paṭivedho’’ti. (Dī. ni. aṭṭha. paṭhamamahāsaṅgītikathā; abhi. aṭṭha. nidānakathā) so hi avijjādīnaṃ sabhāvo maggañāṇeneva asammohapaṭivedhavasena paṭivijjhitabbato aññāṇassa alabbhaneyyapatiṭṭhatāya agādhaṭṭhena gambhīro. Sā sabbāpīti sā yathāvuttā saṅkhepato catubbidhā vitthārato anekappabhedā sabbāpi paṭiccasamuppādassa gambhīratā therassa uttānakā viya upaṭṭhāsi catūhi aṅgehi samannāgatattā. Udāhu aññesampīti ‘‘mayhaṃ tāva esa paṭiccasamuppādo uttānako hutvā upaṭṭhāti, kiṃ nu kho aññesampi evaṃ uttānako hutvā upaṭṭhātī’’ti mā evaṃ avaca mayāva dinnanaye catusaccakammaṭṭhānavidhimhi ṭhatvā.

“老死蕴”者，指死亡的诸种断灭等，特指死亡所处状态，谓其深重之理。众生中有新生与现生者，因断灭、欲乐及破坏因缘而惹生老死之现象，称为世间的老病坏死之流转。须知断灭受制于老者，故称老者。所谓新生现象破灭即为“断灭”，此为变化之本质，必须分别两端状态相连接而成立，既可从存在时间上理解，也可从现象性质上视作因果相续变化。无明等烦恼之本性，必须透过领悟加以辨别。以经文教说为据，必须分别彼此及各处所说之法，辨明其不变异之本性。此无明本性者，因通达道之智，透过出离迷惑的觉知而得辨识，非借俗智所得，故其根深而玄奥。此“老死蕴”涵盖佛说所示四类广大深义，种种差别其详，均含有缘起法理之深奥，如长老之卓越弘扬四圣谛之奥义。譬喻曰，我证得此缘起法真理甚深且远胜他人，不当说他人亦可同证此深义。此乃四谛及修证法门之根本立场。

Apasādanāvaṇṇanā贬斥的解释

Oḷārikanti vatthuvītikkamasamatthatāvasena thūlaṃ. Kāmaṃ kāmarāgapaṭighāyeva atthato kāmarāgapaṭighasaṃyojanāni, kāmarāgapaṭighānusayā ca, tathāpi aññoyeva saṃyojanaṭṭho bandhanabhāvato, añño anusayanaṭṭho appahīnabhāvena santāne thāmagamananti katvā, iti kiccavisesavisiṭṭhabhede gahetvā ‘‘cattāro kilese’’ti ca vuttaṃ. Eseva nayo itaresupi. Aṇusahagateti aṇusabhāvaṃ upagate. Tabbhāvattho hi ayaṃ sahagata-saddo ‘‘nandirāgasahagatā’’tiādīsu (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.91, 133, 460; 3.374; saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 14; vibha. 203; paṭi. ma. 1.34; 2.30) viya.

“瘀血”者，即湿浊堕置状，是恶致病之原因。所谓欲贪及欲恚之障碍，即是指这欲贪恚之缠缚，欲贪恚习气也是障碍因子。除此别一缠缚者，亦有另外习气之存在；故此缠缚与障碍习气并非完全相同，但一切能阻碍持续存在而导致有漏之住心运动，即属于杂事。依其作用不同，可分别妄污及习气之异；因此分类辨别中说“四种烦恼”之教义。所谓习气到来，即是习气所具之本质与现起。此语源自比库尼律藏及其他根本经论文献，谓“同心所生”和“嗔欲所具”等，如是对待此语通说亦类此。

Yathā uparimaggādhigamanavasena saccasampaṭivedho paccayākārapaṭivedhavasena, evaṃ sāvakabodhipaccekabodhisammāsambodhiadhigamanavasenapi saccasampaṭivedho paccayākārapaṭivedhavasenevāti dassetuṃ ‘‘kasmā cā’’tiādi vuttaṃ. Sabbathāvāti sabbappakāreneva kiñcipi pakāraṃ asesetvāti attho. Ye katābhinīhārānaṃ mahābodhisattānaṃ vīriyassa ukkaṭṭhamajjhimamudutāvasena bodhisambhārasambharaṇe kālabhedā icchitā, te dassento ‘‘cattāri, aṭṭha, soḷasa vā asaṅkhyeyyānī’’ti āha, svāyamattho cariyāpiṭakavaṇṇanāya gahetabbo. Sāvako padesañāṇeṭhitoti sāvako hutvā sekkhabhāvato tatthāpi padesañāṇe ṭhito. Buddhānaṃ kathāya ‘‘taṃ tathāgato abhisametī’’tiādikāya paccanīkaṃ hoti. Anaññasādhāraṇassa hi vasena buddhānaṃ sīhanādo, na aññasādhāraṇassa.

如同上行道证得时，对真理之实相感受及对因缘结构的体认，出离见由此显现；同理，弟子、辟支佛、阿拉汉及正觉士于证得真理时，亦当体认真理及因缘展现之义。故称“为何如此”，意即遍所缘故一切皆无差别地不留馀地而完成。身为大菩萨曾于菩提修修证积累时，力行强化修炼诸日月，所谓四、八、十六及无数劫间分阶段，应依时次法章进行。须记住，弟子层次者虽尚在初阶，却于领域有分辨力立足。如佛所说“此如来所觉得无遗”，于他无等状态之王者声闻无可比拟，非他所及。

‘‘Vāyamantassevā’’ti iminā visesato ñāṇasambhārasambharaṇaṃ paññāpāramitāpūraṇaṃ vadati. Tassa ca sabbampi puññaṃ upanissayo.

“若勤精进”者，此语特指智慧成就及波罗蜜圓满之修行。此精进以诸善德为根本依止，充满于内心如法而有为之功德行。

‘‘Esa devamanussānaṃ, sabbakāmadado nidhi;

“此为天人及人类之，全体欲求之宝藏”；

Yaṃ yadevābhipatthenti, sabbametena labbhatī’’ti. (khu. pā. 8.10) –

“无论何人若由所期求而足以获得，一切因缘皆由此而获成”——此语出自《俱舍论·巴》8.10章，表明一切有情因所期而得享受，乃众因缘依止所致。

Hi vuttaṃ. Tasmā mahābodhisattānaṃ sabbesampi puññasambhāro yāvadeva ñāṇasambhārattho sammāsambodhisamadhigamasamatthattāti āha ‘‘paccayākāraṃ…pe… natthī’’ti. Idāni paccayākārapaṭivedhasseva vā mahānubhāvatādassanamukhena paṭiccasamuppādasseva paramagambhīrataṃ dassetuṃ ‘‘avijjā’’tiādi vuttaṃ. Navahi ākārehīti uppādādīhi navahi ākārehi. Avijjā hi saṅkhārānaṃ uppādo hutvā paccayo hoti, pavattaṃ hutvā nimittaṃ, āyūhanaṃ, saṃyogo, palibodho, samudayo, hetu, paccayo hutvā paccayo hoti. Evaṃ saṅkhārādayo viññāṇādīnaṃ. Vuttañhetaṃ paṭisambhidāmagge ‘‘kathaṃ paccayapariggahe paññā dhammaṭṭhitiñāṇaṃ? Avijjā saṅkhārānaṃ uppādaṭṭhiti ca pavattaṭṭhiti ca nimittaṭṭhiti ca āyūhanaṭṭhiti ca saññogaṭṭhiti ca palibodhaṭṭhiti ca samudayaṭṭhiti ca hetuṭṭhiti ca paccayaṭṭhiti ca imehi navahākārehi avijjāpaccayā saṅkhārā paccayasamuppannā’’tiādi (paṭi. ma. 1.45).

如此所说。因此，对于大菩萨们所有的善根，只要是为了集聚智慧而成就正觉，都具有达到正觉的目的，因而云：“因缘之相……无有也”。现在，仅以因缘之相的破显和大德的显现以示，最为深奥地显现缘起：“无明”等已说。新有九相者，即由生起等九个相。无明是行的生起，作为因，推动、标志、积聚、接合、熟知、集起、缘故、因缘而成为因缘。如此，行等是识等的缘。经释迦如来之道中已说：“因缘取法中，如何对智慧法立见？无明是行的生起立、推动立、标志立、积聚立、接合立、熟知立、集起立、缘故立、因缘立，凭此九相，无明为因，行为缘而生。”（《回应论》1.45）

Tattha navahākārehīti navahi paccayabhāvūpagamanākārehi. Uppajjati etasmā phalanti uppādo, phaluppattiyā kāraṇabhāvo. Sati ca avijjāya saṅkhārā uppajjanti, nāsati, tasmā avijjā saṅkhārānaṃ uppādo hutvā paccayo hoti. Tathā avijjāya sati saṅkhārā pavattanti, nīyanti ca. Yathā ca bhavādīsu khipanti, evaṃ tesaṃ avijjā paccayo hoti. Tathā āyūhanti phaluppattiyā ghaṭenti, saṃyujjanti attano phalena. Yasmiṃ santāne sayaṃ uppannā, taṃ palibundhanti. Paccayantarasamavāye udayanti uppajjanti. Hinoti ca saṅkhārānaṃ kāraṇabhāvaṃ gacchati. Paṭicca avijjaṃ saṅkhārā ayanti pavattantīti evaṃ avijjāya saṅkhārānaṃ kāraṇabhāvūpagamanavisesā uppādādayo veditabbā. Tattha tathā saṅkhārādīnaṃ viññāṇādīsu uppādaṭṭhitiādīsupi. Tiṭṭhati etenāti ṭhiti, kāraṇaṃ. Uppādo eva ṭhiti uppādaṭṭhiti. Eseva nayo sesesupi. ‘‘Paccayo hotī’’ti idaṃ idha lokanāthena tadā paccayapariggahassa āraddhabhāvadassanaṃ. So ca ārambho ñāyāruḷho ‘‘yathā ca purimehi mahābodhisattehi bodhimūle pavattito, tatheva ca pavattito’’ti. Acchariyavegābhihatā dasasahassilokadhātu saṅkampi sampakampīti dassento ‘‘diṭṭhamattevā’’tiādimāha.

此处的九相者，谓九种因缘之状态与作体。由因缘而生，故为果的生起，果得之因也。由于无明，行生起；行虽非实体，因无明而成为因缘。因无明，行生发、运行、转化。犹如在有部忍受生死相续一般，行被无明所成之因所推进。行因无明而积聚、围缚自身之果。凡其相续中自生起者，诸行结织成枷锁。行推动因果功能。故谓“因无明，行因，推动因”，据此应知无明是行因缘之特殊状态。由此缘起诸行及识等的生起、存在等皆包在内。立即“立住”，谓因缘条件之因。生起即存在，此为生起立。此法及其余皆如是。曰“因缘是”，此处由世尊开启因缘取法觉知者也。其开启之初，谓“犹如前大菩萨之觉源自起，如是亦起”，以示成就之速、威力，谓“十万劫间天地震动”，以显现已觉而现显真实力量，故曰“实见如是”。

Etassa dhammassāti etassa paṭiccasamuppādasaññitassa dhammassa. So pana yasmā atthato hetupabhavānaṃ hetu. Tenāha ‘‘etassa paccayadhammassā’’ti, jātiādīnaṃ jarāmaraṇādipaccayatāyāti attho. Nāmarūpaparicchedo, tassa ca paccayapariggaho na paṭhamābhinivesamattena hoti , atha kho tattha aparāparaṃ ñāṇuppattisaññitena anu anu bujjhanena, tadubhayābhāvaṃ pana dassento ‘‘ñātapariññāvasena ananubujjhanā’’ti āha. Niccasaññādīnaṃ pajahanavasena vattamānā vipassanā dhamme ca paṭivijjhantī eva nāma hoti paṭipakkhavikkhambhanena tikkhavisadabhāvāpattito, tadadhiṭṭhānabhūtā ca tīraṇapariññā, ariyamaggo ca pariññāpahānābhisamayavasena pavattiyā tīraṇapahānapariññāsaṅgaho cāti tadubhayapaṭivedhābhāvaṃ dassento ‘‘tīraṇa…pe… appaṭivijjhanā’’ti āha. Tantaṃ vuccati vatthavīnanatthaṃ tantavāyehi daṇḍake āsañjitvā pasāritasuttapaṭṭī tanīyatīti katvā. Taṃ pana suttasantānākulatāya nidassanabhāvena ākulameva gahitanti āha ‘‘tantaṃ viya ākulakajātā’’ti. Saṅkhepato vuttamatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘yathā nāmā’’tiādi vuttaṃ. Samānetunti pubbena paraṃ samaṃ katvā ānetuṃ, avisamaṃ ujuṃ kātunti attho. Tantameva vā ākulaṃ tantākulaṃ, tantākulaṃ viya jātā bhūtāti tantākulajātā. Majjhimaṃ paṭipadaṃ anupagantvā antadvayapatanena paccayākāre khalitā ākulā byākulā honti. Teneva antadvayapatanena taṃtaṃdiṭṭhigāhavasena paribbhamantā ujukaṃ dhammaṭṭhiti kathaṃ paṭipajjituṃ na jānanti. Tenāha ‘‘na sakkonti taṃ paccayākāraṃ ujuṃ kātu’’nti. Dve bodhisatteti paccekabodhisattamahābodhisatte. Attano dhammatāyāti attano sabhāvena, paropadesena vināti attho. Tattha tattha guḷakajātanti tasmiṃ tasmiṃ ṭhāne jātaguḷakampi gaṇṭhīti suttagaṇṭhi. Tato eva gaṇṭhibaddhaṃ baddhagaṇṭhikaṃ. Paccayesu pakkhalitvāti aniccadukkhānattādisabhāvesu paccayadhammesu niccādiggāhavasena pakkhalitvā. Paccaye ujuṃ kātuṃ asakkontāti tasseva niccādiggāhassa avissajjanato paccayadhammanimittaṃ attano dassanaṃ ujuṃ kātuṃ asakkontā idaṃsaccābhinivesakāyaganthavasena gaṇṭhikajātā hontīti āha ‘‘dvāsaṭṭhi…pe… gaṇṭhibaddhā’’ti. Ye hi keci samaṇā vā brāhmaṇā vā sassatadiṭṭhiādidiṭṭhiyo nissitā allīnā.

“此法”者，即彼缘起法理。如其为缘起中以因起义存在者，故谓“此为因缘法”。况由其实质为本无明生起之缘起因故称此。又谓“名色之断灭、缘起不由首为初因”，而以断灭相续为次第现智相，分别二者分明。为说明两者之无理解状态，自谓“有亲知而无解”，以示其断明力之不足。慧断常念诸法中析解违逆方向之事，即彼对境泯灭所生知，名为正见转逆。此乃目无含冰之蜂毒陷入涟漪，名为“涤荡不坠”，使逆转通达能断除明智中之结枷，令彼得果向离之路。故称“涤荡……少不反观”，以示破除坚结。此暗喻如意生绳索，于恶棍深阱内，因绳薮相争之缠结让彼被缠困，难出得脱。由此喻示经卷汇集之扰乱，故曰“绳索付诸茂密潭中之厘颇”（经文具本说），示拟喻世间诸法烦乱缠绕如绳索。简记此义为“如名前”来阐述。谓“一切平均而导引”，默示不昧正法之准，则谓“和谐”等，意指平正引导之理。绳索即然缠绕，各自纷纭不齐而引发忧乱。循此中道，诸端相皆苦乐交织。由此终究不能直证因缘法内涵故称“不能使彼因缘之相端正发生”。谓此为二菩萨之差异，一指初觉者，一指得成者。乃自性真理曰“自体之行”，即自我法之示教、劝导之意。此处逐点说明名为“结”的积累，各称“所生之结”即经文集群。由彼结聚而成“结束之结”，又引“条件上分裂”以表稳定性之破坏。谓之“间断”，彼断裂因果状态之流转。谓“因缘不能正成”，缘生持中断藏，不得其因果汇通。虽不能正立因缘相，乃缘无断灭之故而陷入其束缚。复曰“六十二……结束的”，以示烦恼执著之累积。如有比库、婆罗门等，执持常见或断见而捆缚无解。

Vinanato ‘‘kulā’’ti itthiliṅgavasena laddhanāmassa tantavāyassa gaṇṭhikaṃ nāma ākulabhāvena aggato vā mūlato vā duviññeyyāyeva khalitatantasuttanti āha ‘‘kulāgaṇṭhikaṃ vuccati pesakārakañjiyasutta’’nti. Sakuṇikāti kulāvakasakuṇikā. Sā hi rukkhasākhāsu olambanakulāvakā hoti. Tañhi sā kulāvakaṃ tato tato tiṇahīrādike ānetvā tathā vinandhati, yathā tesaṃ pesakārakañjiyasuttaṃ viya aggena vā aggaṃ mūlena vā mūlaṃ samānetuṃ vivecetuṃ vā na sakkā. Tenāha ‘‘yathā hī’’tiādi. Tadubhayampīti ‘‘kulāgaṇṭhika’’nti vuttaṃ kañjiyasuttaṃ, kulāvakañca. Purimanayenevāti ‘‘evameva sattā’’tiādinā pubbe vuttanayeneva.

“结”者，为女性形之称谓，指绳索结陷之物。绳索结系系于嫩枝，故又称之为“嫩枝结”。此嫩枝系树枝而生之依附物，彼处生幼嫩枝子，彼即为嫩枝结。由此处所集草芥杂物组成其绘，以难展解难解者，比方如挟于嫩枝结难以挣脱。如彼难如绳索绕结主干，难以解脱。如经文“难如…”言。此谓“结”者，由经文显显述之，嫩枝结类。谓“照前说法，如是众生”，以此比喻上下前后之说理。

Kāmaṃ muñjapabbajatiṇāni yathājātānipi dīghabhāvena patitvā araññaṭṭhāne aññamaññaṃ vinandhitvā ākulabyākulāni hutvā tiṭṭhanti, tāni pana na tathā dubbiveciyāni, yathā rajjubhūtānīti dassetuṃ ‘‘yathā tānī’’tiādi vuttaṃ. Sesamettha heṭṭhā vuttanayameva.

欲界放弃耆那行者，犹若久远生存之树木在野林间相互缠绕，起起伏伏，时有交错彼此缠纠而成长、相互纠缠不清。此实不遭妄解，如同像绳索纠缠那样，明证云“犹如那些”，此处即是此意。本处以下，皆是前述说法。

Apāyāti avaḍḍhitā, sukhena, sukhahetunā vā virahitāti attho. Dukkhassa gatibhāvatoti āpāyikassa dukkhassa pavattiṭṭhānabhāvato. Sukhasamussayatoti abbhudayato. Vinipatitattāti virūpaṃ nipatitattā yathā tenattabhāvena sukhasamussayo na hoti, evaṃ nipatitattā. Itaroti saṃsāro. Nanu ‘‘apāya’’ntiādinā vuttopi saṃsāro evāti? Saccametaṃ, nirayādīnaṃ pana adhimattadukkhabhāvadassanatthaṃ apāyādiggahaṇaṃ. Gobalībaddañāyenāyamattho veditabbo. Khandhānañca paṭipāṭīti pañcannaṃ khandhānaṃ hetuphalabhāvena aparāparaṃ pavatti. Abbocchinnaṃ vattamānāti avicchedena pavattamānā. Taṃ sabbampīti taṃ ‘‘apāya’’ntiādinā vuttaṃ sabbaṃ apāyadukkhañceva vaṭṭadukkhañca. ‘‘Mahāsamudde vātukkhittanāvā viyā’’ti idaṃ paribbhamaṭṭhānassa mahantadassanatthañceva paribbhamanassa anavaṭṭhitatādassanatthañca ‘‘upamāya. Yantesu yuttagoṇo viyā’’ti idaṃ pana avasabhāvadassanatthañceva duppamokkhabhāvadassanatthañcāti veditabbaṃ.

地狱界增恶，远离安乐及安乐因。谓其为苦之根，故称地狱之苦有此生起依止之处。乐有虚假不真实之聚集，谓其为假乐。谓下沉堕落，面目全非之倾覆状态。正因如是，无真实乐聚集。云“堕落状态”。他谓世间轮回。岂谓“恶趣”二字即是轮回全体乎？真实如此，因见地狱等处之苦尤甚，故称地狱等出处为恶趣。由愚痴结缚之义理应当知道。五蕴中彼此因果交互盛行，即连续不中断之现象。谓“五蕴行果互为因果关系”。谓“连绵无断流转”。谓“皆为”，谓总括为“恶趣”等苦流转圈套。谓“大海风起波动”等喻，既寓示该境界波动起伏充满大，且示意难以安定，故称为“譬喻”。谓“牛舍群聚”，此亦喻示极为难以解脱之地。

Paṭiccasamuppādavaṇṇanā缘起的解释

Iminā tāvāti ettha tāva-saddo kamattho, tena ‘‘tantākulakajātā’’ti padassa anusandhi parato āvibhavissatīti dīpeti. Atthi idappaccayāti ettha ayaṃ paccayoti idappaccayo, tasmā idappaccayā, imasmā paccayāti attho. Idaṃ vuttaṃ hoti – ‘‘imasmā nāma paccayā jarāmaraṇa’’nti evaṃ vattabbo atthi nu kho jarāmaraṇassa paccayoti. Tenāha ‘‘atthi nu kho…pe… bhaveyyā’’ti. Ettha hi ‘‘kiṃ paccayā jarāmaraṇaṃ? Jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti upari jātisaddapaccayasaddasamānādhikaraṇena kiṃ-saddena idaṃ-saddassa samānādhikaraṇatādassanato kammadhārayasamāsatā idappaccayasaddassa yujjati. Na hettha ‘‘imassa paccayā idappaccayā’’ti jarāmaraṇassa, aññassa vā paccayato jarāmaraṇasambhavapucchā sambhavati viññātabhāvato, asambhavato ca, jarāmaraṇassa pana paccayapucchā sambhavati. Paccayasaddasamānādhikaraṇatāyañca idaṃ-saddassa ‘‘imasmā paccayā’’ti paccayapucchā yujjati.

此处以此种说法，说明“此处的音声可以如此使用”，因此解释“tantākulakajātā”这句话时，亦当从后方追溯展开论述。所谓“有‘此时的缘故（idappaccayā）’”，即这里之‘缘故’是缘起经义里的缘故，因此称为‘此时的缘故’。此语即出自『这缘故称为老死』，应如此说。若问“老死有缘乎？”便说“有”。这里“老死何缘？”因缘于“生缘”的音声，且“生”与“缘”同处一义，所以以“此缘”相连，依止业支撑聚合而成“此时的缘故”之义。不是说‘这是此缘，彼是彼缘’而是指老死缘起之问，因其能够成立为缘故或不成立为缘故，此处已明知不可由别缘成生，而仅就老死缘故问题生，因此“此时的缘故”之问成立。因缘音义相同，从此缘来询问老死之缘由也合宜。

Sā pana samānādhikaraṇatā yadipi aññapadatthasamāsepi labbhati, aññapadatthavacanicchābhāvato panettha kammadhārayasamāso veditabbo. Sāmivacanasamāsapakkhe pana nattheva samānādhikaraṇatāsambhavoti. Nanu ca ‘‘idappaccayatā paṭiccasamuppādo’’ti ettha idappaccaya-saddo sāmivacanasamāso icchitoti? Saccaṃ icchito ujukameva tattha paṭiccasamuppādavacanicchāti katvā, idha pana kevalaṃ jarāmaraṇassa paccayaparipucchā adhippetā, tasmā yathā tattha idaṃ-saddassa paṭiccasamuppādavisesanatā, idha ca ‘‘pucchitabbapaccayatthatā sambhavati, tathā tattha, idha ca samāsakappanā veditabbā. Kasmā pana tattha kammadhārayasamāso na icchitoti? Hetuppabhavānaṃ hetu paṭiccasamuppādoti imassa atthassa kammadhārayasamāse asambhavatoti imassa, attano paccayānurūpassa anurūpo paccayo idappaccayoti etassa ca atthassa icchitattā. Yo panettha idaṃ-saddena gahito attho, so ‘‘atthi idappaccayā jarāmaraṇa’’nti jarāmaraṇaggahaṇeneva gahitoti idaṃ-saddo paṭiccasamuppādato pariccajanato aññassa asambhavato paccaye avatiṭṭhati, tenettha kammadhārayasamāso. Tattha pana idaṃ-saddassa tato pariccajanakāraṇaṃ natthīti sāmivacanasamāso eva icchito. Aṭṭhakathāyaṃpana yasmā jarāmaraṇādīnaṃ paccayapucchāmukhenāyaṃ paṭiccasamuppādadesanā āraddhā, paṭiccasamuppādo ca nāma atthato hetuppabhavānaṃ hetūti vutto vāyamattho, tasmā ‘‘imassa jarāmaraṇassa paccayo’’ti evamatthavaṇṇanā katā.

而此处所说的同位（samānādhikaraṇatā），即便在他词义相同的合成词中亦可获得，但因词义不同之故，此处依止业支撑聚合而成之合成词应予以认定。由于没有对词义同一的合成情况，故不存在相同位不存在之可能。难道因“此时的缘故是缘起”之言，这里的“此时的缘故”与“缘起”是词义相同的合成词吗？实非如此，确实这本质上是缘起句的说法，这里仅是单对老死之缘故询问且重要，因此对于该词的缘起特化，所产生的缘故问题即应认作和合成词。何以合成词不愿意存在？因缘生起是缘故本体，故此缘之缘故为它赞成，于是就以符合自己缘故的缘故称为“此时的缘故”，且其意图即在于此。若了解此词所涵义者，即认为“老死有此时缘故”，是因缘起而论述的缘故，且拒绝其他不成立的缘故，由此产生业支撑合成词成立。这里该词无专门形成缘由，故以该合成词为有意识。因缘起早由老死等缘故问题开启，缘起又称本质上的因缘生故，故此对“此老死的缘故”语句有如此意义之说明。

Paṇḍitenāti ekaṃsabyākaraṇīyādipañhāvisesajānanasamatthāya paññāya samannāgatena. Tameva hissa paṇḍiccaṃ dassetuṃ ‘‘yathā’’tiādi vuttaṃ . Yādisassa jīvassa diṭṭhigatiko sarīrato anaññattaṃ pucchati ‘‘taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’nti, so evaṃ paramatthato nupalabbhati, kathaṃ tassa vañjhātanayassa viya dīgharassatā sarīrato aññatā vā anaññatā vā byākātabbā siyā, tasmāssa pañhassa ṭhapanīyatā veditabbā. Tuṇhībhāvo nāmesa pucchato anādaro vihesā viya hotīti ‘‘abyākatameta’’nti pakārantaramāha. Evaṃ abyākaraṇakāraṇaṃ ñātukāmassa kathetabbaṃ hoti, kathite ca jānantassa pamādopi evaṃ siyā, kathanavidhi pana ‘‘yādisassā’’tiādinā dassito eva. Evaṃ appaṭipajjitvāti evaṃ ṭhapanīyapañhe viya tuṇhībhāvādiṃ anāpajjitvā eva. ‘‘Appaṭipajjitvā’’ti vacanaṃ nidassanamattametaṃ. ‘‘Kiṃ sabbaṃ anicca’’nti vutte ‘‘kiṃ saṅkhataṃ sandhāya pucchasi, udāhu asaṅkhata’’nti paṭipucchitvā byākātabbaṃ hoti ‘‘kiṃ khandhapañcakaṃ pariññeyya’’nti puṭṭhe ‘‘atthi tattha pariññeyyaṃ, atthi na pariññeyya’’nti vibhajja byākātabbaṃ hoti, evaṃ appaṭipajjitvāti ca ayamettha attho icchitoti. Pubbe yassa paccayassa atthitāmattaṃ coditanti atthitāmattaṃ vissajjitaṃ. Pucchāsabhāgena hi vissajjananti. Idāni tasseva sarūpapucchā karīyatīti ‘‘puna ki’’nti vuttaṃ. Idhāpi ‘‘yathā’’tiādi sabbaṃ ānetvā vattabbaṃ.

蓄有学者称“智者”，是指具有对各种语法疑难问题特别知见的智慧者。对此学者等欲显示之语有“如是”等说。生者之体见问题，即对生命或身体的不确定性问答难解，“此生命即是身体”之说弊端难明，因此此问当断定谓“这问题不可说明”。说此为“未明说”，意为此无可说明之义。关于“未明确之因”，这是出于知亲属欲知之论说，且说法中有失误，故称为“缺失指正”。正如“所有皆无常”时问“甚为无常？”而对“色蕴”之问答中，谓“有应知，无应知”之区别，言此为“未指正”。以前缘意义为主，谓该已忽略或超越之义。问句部分作废，故后文复问“再何言之”，此处亦应举“如是”等语全言说明。

‘‘Esa nayo sabbapadesū’’ti atidesavasena ussukkaṃ katvā ‘‘nāmarūpapaccayā’’tiādinā tattha apavādo āraddho. Yasmā dassetukāmo, tasmā idaṃ vuttanti yojanā. Channaṃ vipākasamphassānaṃyeva gahaṇaṃ hoti viññāṇādi vedanāpariyosānā vipākavidhīti katvā anekesu suttapadesu, (ma. ni. 3.126; udā. 1) abhidhamme (vibha. 225) ca yebhuyyena tesaṃyeva gahaṇassa niruḷhattā. Idhāti imasmiṃ sutte. Ca-saddo byatirekattho, tenettha ‘‘gahitampī’’tiādinā vuccamānaṃyeva visesaṃ joteti. Paccayabhāvo nāma paccayuppannāpekkho tena vinā tassa asambhavato. Tasmā saḷāyatanappaccayāti ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti iminā padenāti yojanā. Avayavena vā samudāyopalakkhaṇametaṃ ‘‘saḷāyatanapaccayā’’ti, tasmā ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti iminā padenāti vuttaṃ hoti. Gahitampīti chabbidhaṃ vipākaphassampi. Aggahitampīti avipākaphassampi kusalākusalakiriyāphassampi. Paccayuppannavisesaṃ dassetukāmoti yojanā. Na cettha paccayuppannova upādinno icchito, atha kho paccayopi upādinno icchitoti ajjhattikāyatanasseva saḷāyatanaggahaṇena gahaṇanti katvā vuttaṃ ‘‘saḷāyatanato…pe… dassetukāmo’’ti. Na hi phassassa cakkhādisaḷāyatanameva paccayo, atha kho ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’tiādi (ma. ni. 3.421, 425, 426; saṃ. ni. 2.44, 45; 2.4.60; kathā. 465, 467) vacanato rūpāyatanādirūpañca cakkhuviññāṇādināmañca paccayo, tasmā imaṃ cakkhādisaḷāyatanato atirittaṃ āvajjanādi viya sādhāraṇaṃ ahutvā, tassa tassa phassassa sādhāraṇatāya aññaṃ visesapaccayaṃ pi-saddena avisiṭṭhaṃ sādhāraṇapaccayaṃ pidassetukāmo bhagavā, ‘‘nāmarūpapaccayā phasso’’ti idaṃ vuttanti yojanā. Abhidhammabhājanīyepi imameva paccayaṃ sandhāya ‘‘nāmarūpapaccayā phasso’’ti vuttanti tadaṭṭhakathāyaṃ (vibha. aṭṭha. 243) ‘‘paccayavisesadassanatthañceva mahānidānadesanāsaṅgahatthañcā’’ti atthavaṇṇanā katā. Paccayānanti jātiādīnaṃ paccayadhammānaṃ. Nidānaṃ kathitanti jarāmaraṇādikassa nidānattaṃ kathitaṃ ekaṃsiko paccayabhāvo kathito. Tañhi tesaṃ paccayabhāve abyabhicārīti dassetuṃ ‘‘iti kho paneta’’ntiādinā upari desanā pavattā. Nijjaṭeti nijjālake. Niggumbeti nikkhepe. Padadvayenāpi ākulābhāvameva dasseti, tasmā anākulaṃ abyākulaṃ mahantaṃ paccayanidānamettha kathitanti mahānidānaṃ suttaṃ aññathābhāvassa abhāvato.

“此是遍诸一切处之论断”，发起冒失之说，展开诸如“色受假有缘”等词义反驳。若欲对此显示，故用比喻。色受是一切感受之果报遂至终止名为果报之说，来自诸多经文及阿毗达摩书。此处“此语”指本经中“感缘”之语。词中“加曰”表示附加特殊意义，因此谓“即使受业感受有六种，‘感’为所取”，此乃特殊指示。所谓“感缘”是指诸感根与感境相续接触而生，故以“六处感缘”而言。例如“色境以内入诸根生根触”，此说云“眼与色分别缘生眼识”，等于是众缘生起之细说。故谓本语非仅“根”、“处”之缘，而是根境合缘故。故佛以“名色缘感”为成义，欲示该缘含多义复杂。在阿毗达摩解释中，亦引“名色缘感”为重要缘，说明缘起义及对缘专注。所谓缘，即是出生命之基础义，说法中关于“缘”的详述。此中“缘”，涵盖生起及相续之因，一切因缘。寿命+受等多因故此缘，故纷繁说多因缘义，同时本义即“缘起”。故此语义是以“缘起之缘”为本，故名诸缘义总称“缘”。此类教法由世尊而出，流传已久，因此文义俱全，能显缘起。

§98

98.Tesaṃ tesaṃ paccayānanti tesaṃ tesaṃ jātiādīnaṃ paccayānaṃ. Yasmā paccayabhāvo nāma tehi tehi paccayehi anūnādhikeheva tassa tassa phalassa sambhavato tatho taccho, tappakāro vā sāmaggiupagatesu paccayesu muhuttampi tatho nibbattanadhammānaṃ asambhavābhāvato. Avitatho avisaṃvādanako visaṃvādanākāravirahito aññadhammapaccayehi aññadhammānuppattito. ‘‘Anaññathā’’ti vuccati aññathābhāvassa abhāvato. Tasmā ‘‘tathaṃ avitathaṃ anaññathaṃ paccayabhāvaṃ dassetu’’nti vuttaṃ. Pariyāyati attano phalaṃ pariggahetvā vattatīti pariyāyo, hetūti āha ‘‘pariyāyenāti kāraṇenā’’ti. Sabbena sabbanti devattādinā sabbabhāvena sabbā jāti. Sabbathā sabbanti tatthāpi cātumahārājikādisabbākārena sabbā, nipātadvayametaṃ, nipātañca abyayaṃ, tañca sabbaliṅgavibhattivacanesu ekākārameva hotīti pāḷiyaṃ ‘‘sabbena sabbaṃ sabbathā sabba’’nti vuttaṃ. Atthavacane pana tassa tassa jātisaddāpekkhāya itthiatthavuttitaṃ dassetuṃ ‘‘sabbākārena sabbā’’tiādi vuttaṃ. Imināva nayenāti iminā jātivāre vutteneva nayena. Devādīsūti ādi-saddena gandhabbayakkhādike pāḷiyaṃ (dī. ni. 2.98) āgate, tadantarabhede ca saṅgaṇhāti.

第九十八节：此所谓“诸种缘”，即依诸生之缘，所产生果报各有微妙不同。此缘事实正确，不虚假，不相违背，亦不相矛盾。依彼缘类而生之业果短暂消灭之理亦不虚。所谓‘真伪’尚由此可明。因缘起无谬及不悖论而成立，故以“如此不虚故”言。并说“因谓语言，果为意”，故必精准。所谓“一切”乃遍诸天人等众生一切法，遍及诸诸地域。此“一切”尚须以“四大王”等诸种界限统摄承载，且语义单一不含混杂，谓“一切”忽隐忽现。依语义说明，以生种名称为缘者，即取其本义，故称“全因全缘”。此意所及，乃由此法则论。以此解释广纳导引天龙鬼神等，及其境界。间有分类归纳，故而称“诸种缘”。

Idha nikkhittaatthavibhajanattheti imasmiṃ ‘‘kassaci kimhicī’’ti aniyamato uddesavasena vuttatthassa niddisanatthe jotetabbe nipāto, tadatthajotanaṃ nipātapadanti attho. Tassāti tassa padassa. Teti dhammadesanāya sampadānabhūtaṃ theraṃ vadati. Seyyathidanti vā te katameti ceti attho. Ye hi ‘‘kassacī’’ti, ‘‘kimhicī’’ti ca aniyamato vutto attho, te katameti. Kathetukamyatāpucchā hesā. Devabhāvāyāti devabhāvatthaṃ. Khandhajātīti khandhapātubhāvo, yathā khandhesu uppannesu ‘‘devā’’ti samaññā hoti, tathā tesaṃ uppādoti attho. Tenāha ‘‘yāyā’’ti āha. Sabbapadesūti ‘‘gandhabbānaṃ gandhabbatthāyā’’tiādīsu sabbesu jātiniddesapadesu , bhavādipadesu ca. Yena hi nayena sace hi jātīti ayamatthayojanā katā, jātiniddesapadesova ‘‘bhavo’’tiādinā bhavādipadesupi so kātabboti. Devāti upapattidevā cātumahārājikato paṭṭhāya yāva bhavaggā dibbanti kāmaguṇādīhi kīḷanti laḷanti viharanti jotantīti katvā. Gandhaṃ abbanti paribhuñjantīti gandhabbā, dhataraṭṭhassa mahārājassa parivārabhūtā. Yajanti vessavaṇasakkādike pūjentīti yakkhā, tena tena vā paṇidhikammādinā yajitabbā pūjetabbāti yakkhā, vessavaṇassa mahārājassa parivārabhūtā. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘amanussā’’ti avisesena vuttaṃ. Bhūtāti kumbhaṇḍā, virūḷhakassa mahārājassa parivārabhūtā. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘ye keci nibbattasattā’’ti avisesena vuttaṃ. Aṭṭhipakkhā bhamaratuppaḷādayo. Cammapakkhā jatusiṅgālādayo. Lomapakkhā haṃsamorādayo. Sarīsapā ahivicchikasatapadiādayo.

这里“依本义分解”为了说明含有“某人某物”为无确定指称的语义，故用句型“某某某”表示不定用法，谓此词用法上的指示。指“此”即该词语本身。言说法业已圆满修行之长老。譬如“某某”“某些”等所指，不定用法也。欲说明故以疑问处反复。“神祇境界”为天神境界。言“界群”为五阴聚集体，诸阴中“天”为五阴起之本义，故为五阴中某一。而“生起”，即起作用。谓“去也”，则为命终消灭。所谓“一切诸处”，谓诸生之缘依存环境。此处因缘起所载故曰“神祇”，谓四大王主宰守护界域之诸天。又“神祇”是种鬼神等，依教经规定，诸众生及鬼神皆属“非人”类。阿阇世、毗舍离等于是其地理名称。教授文中说“非人”指鬼神类。所谓“世间诸生”，或称“那些有生之群”，如蜂群、毛翼类鸟禽、毒蛇眼镜蛇类，都是有生命的显现众生，故提及分类。

‘‘Tesaṃtesa’’nti idaṃ na yevāpanakaniddeso viya avuttasaṅgahatthaṃ vacanaṃ, atha kho ayevāpanakaniddeso viya vuttasaṅgahatthanti. Ādi-saddeneva ca āmeḍitattho saṅgayhatīti āha ‘‘tesaṃ tesaṃ devagandhabbādīna’’nti. Tadattāyāti taṃbhāvāya, yathārūpesu khandhesu pavattamānesu ‘‘devā gandhabbā’’ti lokasamaññā hoti, tathārūpatāyāti attho. Tenāha ‘‘devagandhabbādibhāvāyā’’ti. ‘‘Nirodho, vigamo’’ti ca paṭiladdhattālābhassa bhāvo vuccati, idha pana accantābhāvo adhippeto ‘‘sabbaso jātiyā asatī’’ti avatvā ‘‘jātinirodhā’’ti vuttattāti āha ‘‘abhāvāti attho’’ti.

词句『那些的那些』，此处非用作能遍及的指示，故非泛指合成句式，而确实如言所指之合成句式也。以词首字母作引，意为『那些天人、鬼神等』，合于前文之意。此处『那些天人鬼神等存在之状』者，谓与般若中五蕴相续流转中『天人、鬼神』之通俗定义相符。故言『天人鬼神等之存在状态』，意指此类存在的本质。又『灭、离去』，是绰号般指得止息之义。此间所言乃绝对不存在，也谓『一切生灭不存』，故合于『出生灭止』之理，遂言『不存在即义』。

Phalatthāya hinotīti yathā phalaṃ tato nibbattati, evaṃ hinoti pavattati, tassa hetubhāvaṃ upagacchatīti attho. Idaṃ gaṇhatha nanti ‘‘idaṃ me phalaṃ, gaṇhatha na’’nti evaṃ appeti viya niyyāteti viya. ‘‘Esa nayo’’ti avisesaṃ atidisitvā visesamattassa atthaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Nanu cāyaṃ jāti parinipphannā, saṅkhatabhāvā ca na hoti vikārabhāvato, tathā jarāmaraṇaṃ, tassa kathaṃ sā hetu hotīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘jarāmaraṇassa hī’’tiādi. Tabbhāve bhāvo, tadabhāve ca abhāvo jarāmaraṇassa jātiyā upanissayatā.

谓『果得之意谓灭除』，如果实由种子而生长，如灭除则产生，此中暗含着因果关系。此处言下也即渴望生起灭除之义。此语不可揽取为『此果属我，取之否』之义，而是指果作为果的性质。有旨意谓『此即方便法』，用以差别显现真义。然此「出生灭尽」之义，本不常存且具变化性质，如老死亦然。故发问『若如此，何以老死之生起为因』？意在说明老死生起依止缺一不可。

§99

99.Okāsapariggahoti pavattiṭṭhānapariggaho. Upapattibhave yujjati upapattikkhandhānaṃ yathāvuttaṭṭhānato aññattha anuppajjanato. Idha panāti imasmiṃ sutte ‘‘kāmabhavo’’tiādinā āgate imasmiṃ ṭhāne. Kammabhave yujjati kāmabhavādijotanā visesato tassa jātiyā paccayabhāvatoti. Tenāha ‘‘so hi jātiyā upanissayakoṭiyāva paccayo’’ti. Nanu ca upapattibhavopi jātiyā upanissayavasena paccayo hotīti? Saccaṃ hoti, so pana na tathā padhānabhūto, kammabhavo pana padhānabhūto paccayo janakabhāvatoti. ‘‘So hi jātiyā’’tiādi vuttaṃ kāmabhavūpagaṃ kammaṃ kāmabhavo. Esa nayo rūpārūpabhavesupi. Okāsapariggahova kato‘‘kimhicī’’ti iminā sattapariggahassa katattā.

关于第九十九条“身躯执持”，即生住处的执持。生起界产生，因缘条件不同而有异。经中言及『欲界之有』，是指该处中生住界。与业所生之染着相联，故称生起生住。故云『此乃出生之种及其因缘』。又疑生住界是否也是出生之因，答曰有此缘，但非为最主要，而业生界为主要之因。故言『此即出生之主要因』。此说针对身色诸有界。‘身躯执持’即捕缚诸界之谓。

§100

100.Tiṇṇampi kammabhavānanti kāmakammabhavādīnaṃ tiṇṇampi kammabhavānaṃ. Tiṇṇañca upapattibhavānanti kāmupapattibhavādīnaṃ tiṇṇañca upapattibhavānaṃ. Tathāsesānipīti diṭṭhupādānādīni sesupādānānipi tiṇṇampi kammabhavānaṃ, tiṇṇañca upapattibhavānaṃ paccayoti attho. Itīti evaṃ vuttanayena. Dvādasa kammabhavā dvādasa upapattibhavāti catuvīsatibhavā veditabbā. Yasmā kammabhavassa paccayabhāvamukheneva upādānaṃ upapattibhavassa paccayo nāma hoti, na aññathā, tasmā upādānaṃ kammabhavassa ujukameva paccayabhāvoti āha ‘‘nippariyāyenettha dvādasa kammabhavā labbhantī’’ti. Tesanti kammabhavānaṃ. Sahajātakoṭiyāti akusalassa kammabhavassa sahajātaṃ upādānaṃ sahajātakoṭiyā, itaraṃ anantarūpanissayādivasena upanissayakoṭiyā, kusalassa kammabhavassa pana upanissayakoṭiyāva paccayo. Ettha ca yathā aññamaññanissayasampayuttaatthiavigatādipaccayānaṃ sahajātapaccayena ekasaṅgahataṃ dassetuṃ ‘‘sahajātakoṭiyā’’ti vuttaṃ, evaṃ ārammaṇūpanissayaanantarūpanissayapakatūpanissayānaṃ ekajjhaṃ gahaṇavasena ‘‘upanissayakoṭiyā’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ.

第百条“亦所谓三者皆业生”，指欲界生及三界等共为业生。三者中亦指生起界属于生住界。言盖十二业生及十二生起界共计二十四者。由于业生界之因缘流转，生起界又随着业生界缘生，故业生界为因，生起界为所缘，二者紧密相随。故云『因此非循环中，能获得十二业生』，所谓十二业生即指三界因缘所生之业生境界。众缘生起中所生，则名为业生。此亦有不善业之随生执着、他缘附着等状态。举例说明，强调业生界为前驱。故称有『同生执着界』，即不善业境界之中生起共同执著之界。

§101

101.Upādānassāti ettha kāmupādānassa taṇhā upanissayakoṭiyāva paccayo, sesupādānānaṃ sahajātakoṭiyāpi upanissayakoṭiyāpi viññāṇādi ca vedanāpariyosānā vipākavidhīti katvā.

第101条关于执着，此处指由欲执著之渴爱为因，因缘如执着因所缘以相称，复与余执着及觉知等依止，生起觉知等之感受及结果，故构成因缘关系。此云『执着乃驱动渴爱之因，如同三界执着及依赖，也助产生感受及其后果』。

§102

102.Yadidaṃ vedanāti ettha vipākavedanāti tameva tāva upanissayakoṭiyā paccayo itarakoṭiyā asambhavato. Aññāti kusalākusalakiriyavedanā. Aññathāpīti sahajātakoṭiyāpi.

第102条言此处“感受”为果报感受，隶属某一类型因缘所致，而非他种因缘。又细分为善不善业所生感受。此种区别亦有同生执着之见。

§103

103.Ettāvatāti jarāmaraṇādīnaṃ paccayaparamparādassanavasena pavattāya ettakāya desanāya. Purimataṇhanti purimabhavasiddhaṃ taṇhaṃ. ‘‘Esa paccayo taṇhāya, yadidaṃ vedanā’’ti vatvā tadanantaraṃ ‘‘phassapaccayā vedanāti iti kho panetaṃ vutta’’ntiādinā vedanāya paccayabhūtassa phassassa uddharaṇaṃ aññesu suttesu āgatanayena paṭiccasamuppādassa desanāmaggo , taṃ pana anotaritvā samudācārataṇhādassanamukheneva taṇhāmūlakadhamme desento āciṇṇadesanāmaggato okkamanto viya, tañca desanaṃ passato appavattanti pasayha balakkārena desento viya ca hotīti āha ‘‘idānī’’tiādi. Dve taṇhāti idhādhippetataṇhā eva dvidhā bhindanto āha. Esanataṇhāti bhogānaṃ pariyesanavasena pavattataṇhā. Esitataṇhāti pariyiṭṭhesu bhogesu uppajjamānataṇhā. Samudācārataṇhāyāti pariyuṭṭhānavasena pavattataṇhāya. Duvidhāpesā vedanaṃ paṭicca taṇhānāma vedanāpaccayā ca appaṭiladdhānaṃ bhogānaṃ paṭilābhāya pariyesanā, laddhesu ca tesupātabyatāpattiādi hotīti.

103.此段论述如老死等因缘接续之事，依此因缘开示教法。最初说“由渴爱生前世已成之生起”，言道“此因即为渴爱，所谓感受为渴爱之因”，接着便提出“由触缘感受是由因”，此乃对感受为缘起之触在别经文中的举证，显示缘起法门。其后以未超越的流转渴爱显现，像是根本渴爱法门的教诲。如此开示令法道得到呈现，而不陷于断灭。此时说“现在”为例，指出渴爱有二种，称为现行渴爱。其中“现行渴爱”指随欲求著产生的渴爱，“随得渴爱”则因得之事生起。现行渴爱即如流转般不息生起的渴爱。此指因缘感受之无所得故，对享受的求取与所获及由此而起之忧烦等现象，形成双重渴爱。

Paritassanavasena pariyesati etāyāti pariyesanā. Āsayato, payogato ca pariyesanā tathāpavatto cittuppādo. Tenāha ‘‘taṇhāya sati hotī’’ti. Rūpādiārammaṇapaṭilābhoti savatthukānaṃ rūpādiārammaṇānaṃ gavesanavasena, pavattiyaṃ pana apariyiṭṭhaṃyeva labbhati, tampi atthato pariyesanāya laddhameva nāma tathārūpassa kammassa pubbekatattā eva labbhanato. Tenāha ‘‘so hi pariyesanāya sati hotī’’ti. Sukhavinicchayanti sukhaṃ visesato nicchinotīti sukhavinicchayo, sukhaṃ sabhāvato, samudayato, atthaṅgamanato, nissaraṇato ca yāthāvato jānitvā pavattañāṇaṃ, taṃ sukhavinicchayaṃ. Jaññāti jāneyya. ‘‘Subhasukha’’ntiādikaṃ ārammaṇe abhūtākāraṃ vividhaṃ ninnabhāvena nicchinoti āropetīti vinicchayo. Assādānupassanataṇhādiṭṭhiyāpi evameva vinicchayabhāvo veditabbo. Imasmiṃ pana sutte vitakkoyeva āgatoti yojanā. Imasmiṃ pana sutteti sakkapañhasutte. (Dī. ni. 2.358) tattha hi ‘‘chando kho, devānaṃ inda, vitakkanidāno’’ti āgataṃ. Idhāti imasmiṃ mahānidānasutte.‘‘Vitakkeneva vinicchinātī’’ti etena ‘‘vinicchīyati etenāti vinicchayo’’ti vinicchaya-saddassa karaṇasādhanamāha. ‘‘Ettaka’’ntiādi vinicchayanākāradassanaṃ.

以忧患作求取，谓之求取也。内心根本、感受动因的求取现象，即如言“渴爱因念成”，以色等境界的求取为例，色等境界的求取常驱使内心起希求，虽未真正获得，但此乃实为对于前业的业力所产生的求取。故说“此正因念所生”。所谓“快乐判断”者，即特别认知快乐、断定与了知其本性、起因、灭除及完成，能断定其为真实的快乐，这就是所谓快乐的判断。应当认识鉴别。对如“美妙快乐”等诸多内境因断恶见而予以判断，亦当从满足观察渴爱等角度作鉴识。此处经文中也有“念想”等词。此处“经”指《萨迦问经》，文中有“贪欲乃诸天主念想因”等句。此处“此”指当中大缘起经义。谓“由念识故推断”，谓“推断乃为推断之法器”，所谓“十有”者，示推断法之义。

Chandanaṭṭhena chando, evaṃ rañjanaṭṭhena rāgo, svāyaṃ anāsevanatāya mando hutvā pavatto idhādhippetoti āha ‘‘dubbalarāgassādhivacana’’nti. Ajjhosānanti taṇhādiṭṭhivasena abhinivisanaṃ. ‘‘Mayhaṃ ida’’nti hi taṇhāgāho yebhuyyena attaggāhasannissayova hoti. Tenāha ‘‘ahaṃ mama’’nti, ‘‘balavasanniṭṭhāna’’nti ca tesaṃ gāhānaṃ thirabhāvappattimāha. Taṇhādiṭṭhivasena pariggahakaraṇanti ‘‘ahaṃ mama’’nti balavasanniṭṭhānavasena abhiniviṭṭhassa attattaniyaggāhavatthuno aññāsādhāraṇaṃ viya katvā pariggahetvā ṭhānaṃ, tathāpavatto lobhasahagatacittuppādo. Attanā pariggahitassa vatthuno yassa vasena parehi sādhāraṇabhāvassa asahamāno hoti puggalo, so dhammo asahanatā. Evaṃ vacanatthaṃ vadanti niruttinayena. Saddalakkhaṇe pana yassa dhammassa vasena macchariyayogato puggalo maccharo, tassa bhāvo, kammaṃ vā macchariyaṃ, macchero dhammo. Macchariyassa balavabhāvato ādarena rakkhaṇaṃ ārakkhoti āha ‘‘dvāra…pe… suṭṭhu rakkhaṇa’’nti. Attano phalaṃ karotīti karaṇaṃ, yaṃ kiñci kāraṇaṃ, adhikaṃ karaṇanti adhikaraṇaṃ, visesakāraṇaṃ. Visesakāraṇañca bhogānaṃ ārakkhadaṇḍādānādianatthasambhavassāti vuttaṃ ‘‘ārakkhādhikaraṇa’’ntiādi. Paranisedhanatthanti māraṇādinā paresaṃ vibādhanatthaṃ. Ādīyati etenāti ādānaṃ, daṇḍassa ādānaṃ daṇḍādānaṃ, abhibhavitvā paraviheṭhanacittuppādo. Satthādānepi eseva nayo. Hatthaparāmāsādivasena kāyena kātabbakalaho kāyakalaho. Mammaghaṭṭanādivasena vācāya kātabbakalaho vācākalaho. Virujjhanavasena virūpaṃ gaṇhāti etenāti viggaho. Viruddhaṃ vadati etenāti vivādo. Tuvaṃ tuvanti agāravavacanasahacaraṇato tuvaṃ tuvaṃ, sabbete tathāpavattā dosasahagatacittuppādā veditabbā. Tenāha bhagavā ‘‘aneke pāpakā akusalā dhammā sambhavantī’’ti (dī. ni. 2.104).

以贪著为贪，如同以染著为染著，因其不自止息而生起，故称“赃染贪言”。心念妄执贪欲，谓之念执。谓心所贪著之取，如“我有此物”，彼者取著依赖于自我所执。依此说“我我者”，并谓此为执着境界坚固成就。此处谓以念执作用持，谓“我我具坚固成性”，此为贪染心起。依念执贪著取物谓为执持，“我我”坚固强盛，专执自我自性，乃贪欲所生心。若人执有自所住之境，厌恶他人所有之事，则其行为称为不可忍。此即僻执心也。故以言教说法，称之为谬邪教。俗人以蚊子蚋虫喻此人称为“蚊虫”，其性即为恶业或蚊虫之恶业。因蚊虫力强，不被轻视而妥为防护，故言“门扉等当善亦防卫”，谓诸行果报称为所作，作因即为所为之因。作因中又有防护役使、鞭杖等之不善用，谓之防护所用。此外，禁戒他人违抗，实为令其灭绝。于师施方面亦是如此。因以手指责等损害身体，口中恶语、妄语等施害，含恶心煽动争闹，谓之恶行。取名为“诸恶不善之心起”。世尊言“诸多不善恶法生起”以说明此理。

§112

112.Desanaṃ nivattesīti ‘‘taṇhaṃ paṭicca pariyesanā’’tiādinā anulomanayena pavattitaṃ desanaṃ paṭilomanayena puna ‘‘ārakkhādhikaraṇa’’nti ārabhanto nivattesi. Pañcakāmaguṇikarāgavasenāti ārammaṇabhūtā pañca kāmaguṇā etassa atthīti pañcakāmaguṇiko, tattha rañjanavasena abhiramaṇavasena pavattarāgo, tassa vasena uppannā rañjanavasena taṇhāyanavasena pavattā rūpāditaṇhāva kāmesu taṇhāti kāmataṇhā. Bhavati atthi sabbakālaṃ tiṭṭhatīti pavattā bhavadiṭṭhi uttarapadalopena bhavo, taṃsahagatā taṇhā bhavataṇhā. Vibhavati vinassati ucchijjatīti pavattā vibhavadiṭṭhi vibhavo uttarapadalopena, taṃsahagatā taṇhā vibhavataṇhāti āha ‘‘sassatadiṭṭhī’’tiādi. Ime dve dhammāti ‘‘esa paccayo upādānassa, yadidaṃ taṇhā’’ti (dī. ni. 2.101) evaṃ vuttā vaṭṭamūlataṇhā ca ‘‘taṇhaṃ paṭicca pariyesanā’’ti (dī. ni. 2.103) evaṃ vuttā samudācārataṇhā cāti ime dve dhammā. Vaṭṭamūlasamudācāravasenāti vaṭṭamūlavasena ceva samudācāravasena ca. Dvīhi koṭṭhāsehīti dvīhi bhāgehi. Dvīhi avayavehi samosaranti nibbattanavasena samaṃ vattanti itoti samosaraṇaṃ, paccayo, ekaṃ samosaraṇaṃ etāsanti ekasamosaraṇā. Kena pana ekasamosaraṇāti āha ‘‘vedanāyā’’ti. Dvepi hi taṇhā vedanāpaccayā evāti. Tenāha ‘‘vedanāpaccayena ekapaccayā’’ti. Tato tato osaritvā āgantvā samavasanaṭṭhānaṃ osaraṇa samosaraṇaṃ. Vedanāya samaṃ saha ekasmiṃ ārammaṇe osaraṇakapavattanakā vedanā samosaraṇāti āha ‘‘idaṃ sahajātasamosaraṇaṃ nāmā’’ti.

112.此处说教灭，谓依“由渴爱缘求取”的教法先行，随后说“防护所用”，即开始反向讲述渐次止息之法。所谓五欲之色贪着为本意，色贪为喜悦合意之染著，依此因缘产生色等界之渴爱，便是欲爱之渴爱。存在常住观与出现消亡观，依常住见结缔起欲爱称为存在之渴爱；依灭亡见谓为消亡之渴爱，名为永恒见等。此两法即为“此为取缘，即所谓渴爱”。又说“渴爱缘求取”，此即所谓现行渴爱。故此有二法。现行渴爱由存在缘起及灭亡缘起合成。二合谓以两部分，有二有段落，依部分结合成完整圆转，谓为合和。何谓合和？答曰“由感受所缘”也。渴爱本由感受缘，故说“以感受为一缘”。此感受缘于一摄取处同生，相续成缘，谓之“此名同生圆转”。

§113

113.Sabbeti uppattidvāravasena bhinditvā vuttā savipākaphassā eva viññāṇādi vedanāpariyosānā vipākavithīti katvā. Paṭiccasamuppādakathā nāma vaṭṭakathāti āha ‘‘ṭhapetvā cattāro lokuttaravipākaphasse’’ti. Bahudhāti bahuppakārena. Ayañhi pañcadvāre cakkhupasādādivatthukānaṃ pañcannaṃ vedanānaṃ cakkhusamphassādiko phasso sahajātaaññamaññanissayavipākaāhārasampayuttaatthiavigatavasena aṭṭhadhā paccayo hoti. Sesānaṃ pana ekekasmiṃ dvāre sampaṭicchanasantīraṇatadārammaṇavasena pavattānaṃ kāmāvacaravipākavedanānaṃ cakkhusamphassādiko phasso upanissayavasena ekadhāva paccayo hoti. Manodvārepi tadārammaṇavasena pavattānaṃ kāmāvacaravipākavedanānaṃ sahajātamanosamphasso tatheva aṭṭhadhā paccayo hoti, tathā paṭisandhibhavaṅgacutivasena pavattānaṃ tebhūmakavipākavedanānaṃ. Yā pana tā manodvāre tadārammaṇavasena pavattā kāmāvacaravedanā, tāsaṃ manodvārāvajjanasampayutto manosamphasso upanissayavasena ekadhāva paccayo hotīti evaṃ phasso bahudhā vedanāya paccayo hotīti veditabbaṃ.

113.说“普遍者”，谓由生起之门生起者。谓为诸感触所缘感受之熟化作用。所谓因缘说即为循环叙述，文中说：“立定四种胜出之生后果门”。“多义”是谓多方面说明。世间感官五门之感受受缘，如眼触境等五种感受因互相依存、感果相承而无间断，以八义之因缘次第成立。至于其余门中感触的生起，因诸快感果受之依缘，于一时为因缘，在意门中亦如是，依接续生相而生起三界感受之生果。文末强调由多方面因缘，感触乃感受之缘，为宜了解。

§114

114.Vedanādīnanti vedanāsaññāsaṅkhāraviññāṇānaṃ. Asadisabhāvāti anubhavanasañjānanābhisaṅkharaṇavijānanabhāvā. Te hi aññamaññavidhurena vedayitādirūpena ākiriyanti paññāyantīti ākārāti vuccanti. Teyevāti vedanādīnaṃ te eva vedayitādiākārā. Sādhukaṃ dassiyamānāti sakkaccaṃ paccakkhato viya pakāsiyamānā. Taṃ taṃ līnamatthaṃ gamentīti ‘‘arūpaṭṭho ārammaṇābhimukhanamanaṭṭho’’ti evamādikaṃ taṃ taṃ līnaṃ apākaṭamatthaṃ gamenti ñāpentīti liṅgāni. Tassa tassa sañjānanahetutoti tassa tassa arūpaṭṭhādikassa sallakkhaṇassa kāraṇattā. Nimīyanti anumīyanti etehīti nimittāni. Tathā tathā arūpabhāvādippakārena, vedayitādippakārena ca uddisitabbato kathetabbato uddesā. Tasmāti ‘‘asadisabhāvā’’tiādinā vuttamevatthaṃ kāraṇabhāvena paccāmasati. Yasmā vedanādīnaṃ aññamaññaasadisabhāvā yathāvuttenatthena ākārādayo, tasmā ayaṃ idāni vuccamāno ettha pāḷipade attho.

114.“感受等”指感受、想、行、识等。所谓非同类者，谓感受认识及分别心所中，不同事物的认知和分别作用。谓以分别心等不同知觉的作用架构诸身心境界，谓之形象。此为“形象”之意。谓感受等各分别之相，即为感受等所现的形态。本段谓诸感受等为诸感知者形象。谓明示显现含约，于对境分别及言说，谓“非实质坐落于所缘之境”名为别种。各各别构为分别所因，谓各分别之种别标志。谓示意显示、予以许可即是因缘。故说“非同类”，用于原因缘故，回顾佛陀说法之真谛。由于感受等之间存在种种差别形态，故此巴利语词义为此处所用，并作如是解。

Nāmasamūhassāti ārammaṇābhimukhaṃ namanaṭṭhena ‘‘nāma’’nti laddhasamaññassa vedanādicatukkhandhasaṅkhātassa arūpadhammapuñjassa. Paññattīti ‘‘nāmakāyo arūpakalāpo arūpino khandhā’’tiādikā paññāpanā hoti. Cetanāpadhānattā saṅkhārakkhandhadhammānaṃ ‘‘saṅkhārānaṃ cetanākāre’’tiādi vuttaṃ. Tathā hi suttantabhājanīye saṅkhārakkhandhavibhajane ‘‘yā cetanā sañcetanā sañcetayitatta’’nti (vibha. 249 abhidhammabhājanīye) cetanāva niddiṭṭhā. Asatīti asantesu. Vacanavipallāsena hi evaṃ vuttaṃ. Cattāro khandhe vatthuṃ katvāti vedanā saññā cittaṃ cetanādayoti ime catukkhandhasaññite nissayapaccayabhūte dhamme vatthuṃ katvā. Ayañca nayo pañcadvārepi sambhavatīti ‘‘manodvāre’’ti visesitaṃ. Adhivacanasamphassavevacanoti adhivacanamukhena paññattimukhena gahetabbattā ‘‘adhivacanasamphasso’’ti laddhanāmo. Soti manosamphasso. Pañcavokāre ca hadayavatthuṃ nissāya labbhanato rūpakāye paññāyateva, ayaṃ pana nayo idha na icchito vedanādipaṭikkhepavasena asambhavapariyāyassa jotitattāti ‘‘pañcapasāde vatthuṃ katvā uppajjeyyā’’ti attho vutto. Na hi vedanāsannissayena vinā pañcapasāde vatthuṃ katvā manosamphassassa sambhavo atthi. Uppattiṭṭhāne asati anuppattiṭṭhānato phalassa uppatti nāma kadācipi natthīti imamatthaṃ yathādhigatassa atthassa nidassanavasena dassento ‘‘ambarukkhe’’tiādimāha . Rūpakāyatoti kevalaṃ rūpakāyato. Tassāti manosamphassassa.

名称群集者，即以观法为所缘，以“名称”喻称之。此名乃谓一种类似名称的共同体，缘起于触而生起之苦受等四蕴，是无色法的集合体。所谓“有名称者”即说明“名称身为非色的语辞，是无色之蕴”。由于意的作用，五蕴中行蕴被称为“诸行以意识之形态”；缘起经文中亦有“诸行者，谓念及其所念之体”的说法，意即此处指意念。所谓非实者，是谓不真实，乃语词转义之故。谓此四蕴为所缘，因缘建立基础，此四蕴合称为依赖相续因果而成之法。此理尚可依五门所缘而成立，特称为“心门”。“对境接触”之义，是谓以每一层次之表法为主，以语言之用做名。触者即心识之接触。鉴于五门皆缘心所依、以色法为本，是以作此缘起之法门。更者，此理不可无苦受等五处为所缘立论，故云“述以基于五处，方成生起”之理。是故无苦受所缘，则不成心识接触。至于生起和灭尽，因缘无生即无果，故略举“暗如树荫”等以示此理。纯粹的色法即是色体，故名为“色体法”；此指心所之接触。

Virodhipaccayasannipāte vibhūtatarā visadisuppatti, tasmiṃ vā sati attano santāne vijjamānasseva visadisuppattihetubhāvo ruppanākāro. So eva ruppanākāro vatthusappaṭighādikaṃ taṃ taṃ līnamatthaṃ gametīti liṅgaṃ. Tassa tassa sañjānanahetuto nimittaṃ. Tathā tathā uddisitabbato uddesoti evamettha ākārādayo atthato veditabbā. Vatthārammaṇānaṃ aññamaññapaṭihananaṃ paṭigho, tato paṭighato jāto paṭighasamphasso. Tenāha ‘‘sappaṭigha’’ntiādi. Nāmakāyatoti kevalaṃ nāmakāyato. Tassāti paṭighasamphassassa. Sesaṃ paṭhamapañhe vuttanayameva.

相对缘起论述中，显现各种散布之理，引起清净的成相。在此有念为自体之时，即产生清净的生起原因，名为色体法。此色体法是缘起诸现象、烦恼障碍等众多性质的内涵，承接各自不同的含意。此为缘起的标志，因缘感知之因。由此逐一说明，用以指示。彼间缘起诸境的相互违反，称为触逆，乃触的相反所。因之而生触逆感受，故称“触逆”等名。唯有名称身，指触逆之感受。以上乃前问的内容解说。

Ubhayavasenāti nāmakāyo rūpakāyoti ubhayasannissayassa adhivacanasamphasso paṭighasamphassoti ubhayasamphassassa vasena.

谓名称身与色身二者，乃依彼二类所缘之触缘起相反感受之所依，故谓名触之双重生起。

Visuṃ visuṃ paccayaṃ dassetvāti byatirekamukhena paccekaṃ nāmakāyarūpakāyasaññitaṃ paccayaṃ dassetvā. Tesanti phassānaṃ. Avisesatoti visesaṃ akatvā sāmaññato. Dassetunti byatirekamukheneva dassetuṃ. Eseva hetūti esa chasupi dvāresu pavatto nāmarūpasaṅkhāto hetu yathārahaṃ dvinnampi phassānaṃ. Idāni taṃ yathārahaṃ pavattiṃ vibhajitvā dassetuṃ ‘‘cakkhudvārādīsu hī’’tiādi vuttaṃ.

分别显示各别缘起，即以独特角度示现名称身与色身关系的依缘。此为触的六类。所谓无分别，即无细分而统称之一。显示者用以显现特别差别。此二因乃依名称色合成之缘起，或为二种触的缘由，具此各有分别。今当如实分说“自眼根等起”等教文。

Sampayuttakākhandhāti phassena sampayuttā vedanādayo khandhā. Āvajjanassāpi sampayuttakkhandhaggahaṇenevettha gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ tadavinābhāvato. Parato manosamphassepi eseva nayo. Pañcavidhopīti cakkhusamphassādivasena pañcavidhopi. So phassoti paṭighasamphasso. Bahudhāti bahuppakārena. Tathā hi vipākanāmaṃ vipākassa anekabhedassa manosamphassassa sahajātaaññamaññanissayavipākasampayuttaatthiavigatavasena sattadhā paccayo hoti. Yaṃ panettha āhārakiccaṃ, taṃ āhārapaccayavasena. Yaṃ indriyakiccaṃ, taṃ indriyapaccayavasena paccayo hoti. Avipākaṃ pana nāmaṃ avipākassa manosamphassassa ṭhapetvā vipākapaccayaṃ itaresaṃ vasena paccayo hoti. Rūpaṃ pana cakkhāyatanādibhedaṃ cakkhusamphassādikassa pañcavidhassa phassassa nissayapurejātaindriyavippayuttaatthiavigatavasena chadhā paccayo hoti. Rūpāyatanādibhedaṃ tassa pañcavidhassa ārammaṇapurejātaatthiavigatavasena catudhā paccayo hoti. Manosamphassassa pana tāni rūpāyatanādīni, dhammārammaṇañca tathā ca ārammaṇapaccayamatteneva paccayo hoti. Vatthurūpaṃ pana manosamphassassa nissayapurejātavippayuttaatthiavigatavasena pañcadhā paccayo hoti. Evaṃ nāmarūpaṃ assa phassassa bahudhā paccayo hotīti veditabbaṃ.

结合蕴者，谓诸触所连结的苦受等蕴。乃观察需涵盖之结合，非此无法说明（结合）之存在。外侧心触亦是此道理。所谓五类定性，即基于眼触等五种缘起之说。此触即触逆之感。所谓多样，是说众多变化种类。因诸现象果报众差异而生之心触，乃七种之因果相依的洁净与不洁净并存之差别条件。若指食物作用成缘，则分别为食物之缘；若指根络之缘，则根络之条件。未成果者，即不成熟者，成以未成熟心触为条件，便对他心触生因。在色法上，因眼根等触所缘，在五类触尚无二异，故有四类之差别。色界入缘五色根等，乃四种差别缘起。同时心触中包含此色根等，具诸所缘法，故此五式条件皆适用于此，故心触之所缘亦具五种差别。此乃名色依触逆之事理，应当认识。

§115

115. Paṭhamuppattiyaṃ viññāṇaṃ nāmarūpassa visesapaccayoti imamatthaṃ byatirekamukhena dassetuṃ pāḷiyaṃ ‘‘mātukucchimhi na okkamissathā’’tiādi vuttaṃ. Gabbhaseyyakapaṭisandhi hi bāhirato mātukucchiṃ okkamantassa viya hontīpi atthato yathāpaccayaṃ khandhānaṃ tattha paṭhamuppattiyeva. Tenāha ‘‘pavisitvā…pe… na vattissathā’’ti. Suddhanti kevalaṃ viññāṇena amissitaṃ virahitaṃ. ‘‘Avasesa’’nti idaṃ nāmāpekkhaṃ, tasmā avasesaṃ nāmarūpanti imaṃ viññāṇaṃ ṭhapetvā avasesaṃ nāmarūpaṃ vāti attho. Paṭisandhivasena okkantanti paṭisandhiggahaṇavasena, mātukucchiṃ okkamantassa vā paṭhamāvayavabhāvena otiṇṇaṃ. Vokkamissathāti santativicchedaṃ vināsaṃ upagamissatha, taṃ pana maraṇaṃ nāma hotīti āha ‘‘cutivasenā’’ti. Assāti viññāṇassa, tañca kho viññāṇasāmaññavasena vuttaṃ. Tenāha ‘‘tasseva cittassa nirodhenā’’ti, paṭisandhicittasseva nirodhenāti attho. Tatoti paṭisandhicittato. Paṭisandhicittassa, tato dutiyatatiyacittānaṃ vā nirodhena cuti na hotīti vuttamatthaṃ yuttito vibhāvetuṃ ‘‘paṭisandhicittena hī’’tiādi vuttaṃ. Etasmiṃ antareti etasmiṃ soḷasacittakkhaṇe kāle. Antarāyo natthīti ettha dārakassa tāva maraṇantarāyo mā hotu tadā cuticittassa asambhavato, mātu pana kathaṃ tadā maraṇantarāyābhāvoti? Taṃ taṃ kālaṃ anatikkamitvā tadantareyeva cavanadhammāya gabbhaggahaṇasseva asambhavato. Tenāha ‘‘ayañhi anokāso nāmā’’ti, cutiyāti adhippāyo.

第一缘起定为意识，是名色作用之特别条件。此理以反面角度示现，如经典所示“不可入母腹”等。于胎床接合之中，从外境向母腹进入，依蕴之缘生第一意识。故术语“进入…不能继续存在”的义理显明。纯净者即唯以识为本之无分别心。所谓“剩余”，为名此意，故以剩余名色为本识，谓剩余名色之义。接合于母腹即相接续之法，跨越母腹入口门槛，即第一分界。所谓“进入”，谓解体东西极限近乎灭亡之义，谓此即死亡义，故称“死别者”。谓灭，是谓意识之无分别，是识之一般相。教言“由此意识之灭”，指续识灭尽之义。即续识之故。续识之续或隔代识灭无故，不成终结，是理需合适解释，故引用“由续识”等句。此际，即十六识刹那中之时，相距无间，故无障碍理。若祇童，则无死亡之时，此续识无法成就故，无死亡阻碍理。母腹如何无死亡时障？过去时已超越，以便此中生命得以延续，如胎受孕之事理出现。故云“此处正当时机”，续识是所谓死别前缘。

Paṭisandhicittena saddhiṃ samuṭṭhitarūpānīti okkantikkhaṇe uppannakammajarūpāni vadati. Tāni hi nippariyāyato paṭisandhicittena saddhiṃ samuṭṭhitarūpāni nāma, na utusamuṭṭhānāni paṭisandhicittassa uppādato pacchā samuṭṭhitattā. Cittajāhārajānaṃ pana tadā asambhavo eva. Yāni paṭisandhicittena saddhiṃ samuṭṭhitarūpāni, tāni tividhāni tassa uppādakkhaṇe samuṭṭhitāni, ṭhitikkhaṇe samuṭṭhitāni, bhaṅgakkhaṇe samuṭṭhitānīti. Tesu uppādakkhaṇe samuṭṭhitāni sattarasamassa bhavaṅgassa uppādakkhaṇe nirujjhanti, ṭhitikkhaṇe samuṭṭhitāni ṭhitikkhaṇe nirujjhanti, bhaṅgakkhaṇe samuṭṭhitāni bhaṅgakkhaṇe nirujjhanti. Tattha ‘‘bhañjamāno dhammo bhañjamānassa dhammassa paccayo hotī’’ti na sakkā vattuṃ, uppāde, pana ṭhitiyañca na na sakkāti ‘‘sattarasamassa bhavaṅgassa uppādakkhaṇe, ṭhitikkhaṇe ca dharantānaṃ vasena tassa paccayampi dātuṃ na sakkontī’’ti vuttaṃ. Rūpakāyūpatthambhitasseva hi nāmakāyassa pañcavokāre pavattīti. Tehi rūpadhammehi tassa cittassa balavataraṃ sandhāyāha ‘‘sattarasamassa…pe… pavatti pavattatī’’ti. Paveṇī ghaṭiyatīti aṭṭhacattālīsakammajassa rūpapaveṇī sambandhā hutvā pavattati. Paṭhamañhi paṭisandhicittaṃ, tato yāva soḷasamaṃ bhavaṅgacittaṃ, tesu ekekassa uppādaṭhitibhaṅgavasena tayo tayo khaṇā. Tattha ekekassa cittassa tīsu tīsu khaṇesu samatiṃsa samatiṃsa kammajarūpāni uppajjanti. Iti soḷasatikā aṭṭhacattālīsaṃ honti. Esa nayo tato paresupi. Taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘aṭṭhacattālīsakammajassa rūpapaveṇī sambandhā hutvā pavattatī’’ti. Sace pana na sakkontīti paṭisandhicittena saddhiṃ samuṭṭhitarūpāni sattarasamassa bhavaṅgassa paccayaṃ dātuṃ sace na sakkonti. Yadi hi paṭisandhicittato sattarasamaṃ cuticittaṃ siyā, paṭisandhicittassa ṭhitibhaṅgakkhaṇesupi kammajarūpaṃ na uppajjeyya, pageva bhavaṅgacittakkhaṇesu. Tathā sati nattheva tassa cittassa paccayalābhoti pavatti nappavattati, paveṇī na ghaṭiyateva, aññadatthu vicchijjati. Tenāha ‘‘vokkamatitināma hotī’’tiādi.

所谓因意相续而共起的诸法，是指于入出念时产生的业所所成的诸形态。此诸形态非断绝状态，而是因因意相续而共起的形态，非后续发生的续集而成的共起。由心所生的业所果实在此时尚不可得。所指因意相续而共起的诸形态，有三种：一者于生起瞬间共起者；二者于住持瞬间共起者；三者于灭尽瞬间共起者。于生起瞬间共起者，在七十七沙那的心法生起时灭；于住持瞬间共起者，于住持瞬间即灭；于灭尽瞬间共起者，于灭尽瞬间即灭。此中“断灭之法为断灭法之因”不可言说；生起和住持亦不可言说。即于七十七沙那心法生起与住持时，五取蕴所摄持者亦不可给予因缘。形色法如同依持身体，五具之身以此形色法运转。由此诸形色法，心力更强，故谓“于七十七沙那时生起”。“形色行器”比喻为盛满四十八种业的盛器。首先是因意相续心，继之至第十六心，共含三种时相：生起、住持、灭尽。于三心，每心三沙那生起业所果形态。及十六心即四十八者也。此法亦适用于他法。由此说“四十八所作业的形色行为相联系而共起”。若难以成立，表明因意相续共起的形态及七十七沙那生心相续果不能成立，若七十七沙那生心中因意相续不存在住持和灭尽业形态，则心无因缘，未能生起，亦无形成，故无形色同随。故曰“过失”等语。

Itthattāyāti itthaṃpakāratāya. Yādiso gabbhaseyyakassa attabhāvo, taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Tassa ca pañcakkhandhā anūnā eva hontīti āha ‘‘evaṃ paripuṇṇapañcakkhandhabhāvāyā’’ti. Upacchijjissathāti santānavicchedena vicchindeyya. Suddhaṃ nāmarūpamevāti viññāṇavirahitaṃ kevalaṃ nāmarūpameva. Avayavānaṃ pāripūri vuḍḍhi. Thirabhāvappatti virūḷhi. Mahallakabhāvappatti vepullaṃ. Tāni ca yathākkamaṃ paṭhamādivayavasena hontīti vuttaṃ ‘‘paṭhamavayavasenā’’tiādi. Vā-saddo aniyamattho, tena vassasahassadvayādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo.

所谓“依此义故”，是指如是的情况。譬如胚胎中自体性质，因此说法。其五蕴中至少俱足完整，故曰“五蕴具满”。“可断者”即可断续者，意指由生灭而分离。谓纯粹名称色体，脱离识，唯独名称色体。五支构成的完成成长。成住增相以显现增长。广大、宏大庄严。因而其以最初部分为第一组成。如称为“第一组成”等。字“瓦”不定之意，由此可知积累千年所成集合体。

Viññāṇamevāti niyamavacanaṃ, ito bāhirakappitassa attano, issarādīnañca paṭikkhepapadaṃ, na avijjādiphassādipaṭikkhepapadaṃ paṭiyogīnivattanapadattā avadhāraṇassa. Tenāha ‘‘eseva hetū’’tiādi. Ayañca nayo heṭṭhāpi sabbapadesu yathārahaṃ vattabbo. Idāni viññāṇameva nāmarūpassa padhānakāraṇanti imamatthaṃ opammavasena vibhāvetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Paccekaṃ viya samuditassāpi nāmarūpassa viññāṇena vinā attakiccāsamatthataṃ dassetuṃ ‘‘tvaṃ nāmarūpaṃ nāmā’’ti ekajjhaṃ gahaṇaṃ. Purecāriketi pubbaṅgameva. Viññāṇañhi sahajātadhammānaṃ pubbaṅgamaṃ. Tenāha bhagavā ‘‘manopubbaṅgamā dhammā’’ti. (Dha. pa. 1; netti. 90, 92; peṭako. 13, 83) bahudhāti anekappakārena paccayo hoti.

识称为常法，即固定之名，相比外在因缘及所有者之等同与背弃之说，非无明及触等背弃，乃因持有专注。即说“此即根由”等。此理在所有处所当如实成立。今说此处唯识是名称色主要因，且譬喻如“如是”说。犹如单独出水者初发之芽，名称色离不开意识显示其自用专业性，谓称“你是名称，名称者也”，为其本源起。先行者即生始动者。识为诸法之先行。故佛曰“心为先行法”。（《法句经》开头；《涅槃经》等引用）多种因缘俱生。

Kathaṃ? Vipākanāmassa hi paṭisandhiyaṃ aññaṃ vā viññāṇaṃ sahajātaaññamaññanissayavipākaāhāraindriyasampayuttaatthiavigatapaccayehi navadhā paccayo hoti. Vatthurūpassa paṭisandhiyaṃ sahajātaaññamaññanissayavipākaāhāraindriyavippayuttaatthiavigatapaccayehi navadhā paccayo hoti. Ṭhapetvā pana vatthurūpaṃ sesarūpassa imesu navasu aññamaññapaccayaṃ apanetvā sesehi aṭṭhahi paccayehi paccayo hoti. Abhisaṅkhāraviññāṇaṃ pana asaññasattarūpassa, pañcavokāre vā kammajassa suttantikapariyāyato upanissayavasena ekadhāva paccayo hoti. Avasesañhi paṭhamabhavaṅgato pabhuti sabbampi viññāṇaṃ tassa nāmarūpassa yathārahaṃ paccayo hotīti veditabbaṃ. Ayamettha saṅkhepo, vitthārato pana paccayanaye dassiyamāne sabbāpi mahāpakaraṇakathā ānetabbā hotīti na vitthāritā. Kathaṃ panetaṃ paccetabbaṃ ‘‘paṭisandhināmarūpaṃ viññāṇapaccayā hotī’’ti? Suttato, yuttito ca. Pāḷiyañhi ‘‘cittānuparivattino dhammā’’tiādinā (dha. sa. mātikā 62) nayena bahudhā vedanādīnaṃ viññāṇapaccayatā āgatā. Yuttito pana idha cittajena rūpena diṭṭhena adiṭṭhassāpi rūpassa viññāṇaṃ paccayo hotīti viññāyati. Cittehi pasanne, appasanne vā tadanurūpāni rūpāni uppajjamānāni diṭṭhāni, diṭṭhena ca adiṭṭhassa anumānaṃ hotīti. Iminā idha ‘‘diṭṭhena cittajarūpena adiṭṭhassāpi paṭisandhirūpassa viññāṇaṃ paccayo hotī’’ti paccetabbametaṃ . Kammasamuṭṭhānassāpi hi rūpassa cittasamuṭṭhānassa viya viññāṇapaccayatā paṭṭhāne āgatāti.

云何解说？谓因果名为相续，还有他种识，同生异依赖之不同因缘、果报、饮食及根源条件，九种因缘俱全。以所依处相续名中，识与异生异依赖饮食根源之九种因缘俱全。同理于所依处相续名为所依处等九种因缘。如置于所依处身，其他九种因缘未及皆不通达；因缘细节八种，因缘子部分多。粗略说，须广述因缘关系诸大范畴，但未详尽。云何论证“因缘名‘名称色依赖识’”？经说，理说。巴利文以“因心转故，即诸法转故”等语，表明识为所有色受等之因缘。理说则于心之所生或未生之色有识为因，能分别所见和未见。以心净、非净等分别所生色相，且以所见为所见，未见为未见推断。由此判定“由所见心所成，所见及未见色相之相续，以识为因”。业所生亦如是，色为心所生以识为因，故作而成。

§116

116. Idha samudaya-saddo samudāya-saddo viya samūhapariyāyoti āha ‘‘dukkharāsisambhavo’’ti. Ekakoti asahāyo rājaparisārahito. Passeyyāma te rājabhāvaṃ amhehi vināti adhippāyo. Yathārahaṃ parisaṃ rañjetīti hi rājā. Atthatoti atthasiddhito avadantampi vadati viya. ‘‘Hadayavatthu’’nti imināva tannissayopi gahito vāti daṭṭhabbaṃ. Ānantariyabhāvato nissayanissayopi ‘‘nissayo’’ tveva vuccatīti. Paṭisandhiviññāṇaṃ nāma bhaveyyāsi, netaṃ ṭhānaṃ vijjatīti attho. Tenāha ‘‘passeyyāmā’’tiādi. Bahudhāti anekadhā paccayo hoti. Kathaṃ? Nāmaṃ tāva paṭisandhiyaṃ sahajātaaññamaññanissayavipākasampayuttaatthiavigatapaccayehi sattadhā viññāṇassa paccayo hotīti. Kiñci panettha hetupaccayena, kiñci āhārapaccayenāti evaṃ aññathāpi paccayo hoti. Avipākaṃ pana nāmaṃ yathāvuttesu paccayesu ṭhapetvā vipākapaccayaṃ itarehi chahi paccayehi paccayo hoti. Kiñci panettha hetupaccayena, kiñci āhārapaccayenāti aññathāpi paccayo hoti, tañca kho pavattiyaṃyeva, na paṭisandhiyaṃ. Rūpato pana hadayavatthu paṭisandhiyaṃ viññāṇassa sahajātaaññamaññanissayavippayuttaatthi avigatapaccayehi chadhāva paccayo hoti. Pavattiyaṃ pana sahajātaaññamaññapaccayavajjitehi pañcahi purejātapaccayena saha teheva paccayehi paccayo hoti. Cakkhāyatanādibhedaṃ pana pañcavidhampi rūpaṃ yathākkamaṃ cakkhuviññāṇādibhedassa viññāṇassa nissayapurejātaindriyavippayuttaatthiavigatapaccayehi paccayo hotīti evaṃ nāmarūpaṃ viññāṇassa bahudhā paccayo hotīti veditabbaṃ.

第116节。此处“集生”语犹如“集合”，谓“苦根之生起”。又言：“无助，离去群臣所继位者。”意谓本王位盼望我们废弃。实际而言，使王室祥和则谓之王。所谓意义成立，故而明言。谓“心所处”为依所，显可知亦受内外相依缘之制约。所谓依止，仅此称为“依止”。所谓因意相续识，乃表示此地不存。故言“眼见者如下”。多义一理，多种因缘所生。云何？名依止于相续识，及同生异依赖果报饮食根源不变条件，七种对境识之因缘俱全。因缘有所不同，有以缘起，有因饮食。亦有他种因缘。未成熟时，名相依赖缘起，成熟时与他六等因缘共次。空果名义乃缘起。形态实体依心相续，因意相续之果不变之缘分六种，及五根五眼等生因无间断成立，故称名称色对识多重因缘。此即名称色对识关系多样因缘之义显。

Yvāyamanukkamena viññāṇassa nāmarūpaṃ, paṭisandhināmarūpassa , ca viññāṇaṃ pati paccayabhāvo, so kadāci viññāṇassa sātisayo, kadāci nāmarūpassa, kadāci ubhinnaṃ sadisoti tividhopi so ‘‘ettāvatā’’ti padena ekajjhaṃ gahitoti dassento ‘‘viññāṇe…pe… pavattesū’’ti vatvā puna yamidampi viññāṇaṃ nāmarūpasaññitānaṃ pañcannaṃ khandhānaṃ aññamaññanissayena pavattānaṃ ettakena sabbā saṃsāravaṭṭappavattīti imamatthaṃ dassento ‘‘ettakena…pe… paṭisandhiyo’’ti āha. Tattha ettakenāti ettakeneva, na ito aññena kenaci kārakavedakasabhāvena attanā, issarādinā vāti attho. Antogadhāvadhāraṇañhetaṃ padaṃ.

因连续流转，识与名称色相互依赖，故识对名称色，名称色对识常有依存作用。时有识主导，时有名称色主导，时两者并现。此三种状态以“至此”为名，意在一词中涵盖。意在显示“在识产生时”，“名称色所指五蕴相互依赖”。由此说明“以此等概念，轮回生死流转”。“以此是故之”，意指此依存关系是自因自缘，自身无他助之由，乃主人、领导者之意。为内在相承维持之意。

Vacanamattamevaadhikiccāti dāsādīsu sirivaḍḍhakādi-saddā viya atathattā vacanamattameva adhikāraṃ katvā pavattassa. Tenāha ‘‘atthaṃ adisvā’’ti. Vohārassāti voharaṇamattassa. Pathoti pavattimaggo pavattiyā visayo. Yasmā saraṇakiriyāvasena puggalo ‘‘sato’’ti vuccati, sampajānanakiriyāvasena ‘‘sampajāno’’ti, tasmā vuttaṃ ‘‘kāraṇāpadesavasenā’’ti. Kāraṇaṃ niddhāretvā utti niruttīti. Ekameva atthaṃ ‘‘paṇḍito’’tiādinā pakārato ñāpanato ‘‘paññattī’’ti vadanti. So eva hi ‘‘paṇḍito’’ti ca ‘‘byatto’’ti ca ‘‘medhāvī’’ti ca paññāpīyatīti. Paṇḍiccappakārato pana paṇḍito, veyyattiyappakārato byattoti paññāpīyatīti evaṃ pakārato paññāpanato paññatti. Yasmā idha adhivacananiruttipaññattipadāni samānatthāni. Sabbañca vacanaṃ adhivacanādibhāvaṃ bhajati, tasmā kesuci vacanavisesesu visesena pavattehi adhivacanādisaddehi sabbāni vacanāni paññattiatthappakāsanasāmaññena vuttānīti iminā adhippāyena ayamatthayojanā katāti veditabbā.

仅凭言辞上的区别而言，如同在奴仆等称谓中加上财富增长等前缀，实质上仍是言辞层面的区别，故在教法中对此作了区分。因此说“发现了义理”。“Vohāra”是指言辞的助动之义。“Patho”意谓实践之道、修行的范围。因人以皈依行事得名为“有念”，以正知行事得名为“正知”，故称其为“因指示之句”。当指出因的所在即成释义。单一义理如以“智者”等名义以示證明时，称之为“定义”。智者、超群及有才智者四者皆为一体，可通用为定义。因以不同方式明示，可作不同定义。因本处涉及同义词释义，故整体言辞均属释义范围，故于专有词尾中以区别词发生时，释义均视为定义义项由此连结，理应了知。

Atha vā adhi-saddo uparibhāve, upari vacanaṃ adhivacanaṃ. Kassa upari? Pakāsetabbassa atthassāti pākaṭo yamattho. Adhīnaṃ vā vacanaṃ adhivacanaṃ. Kena adhīnaṃ? Atthena. Tathā taṃtaṃatthappakāsena nicchitaṃ, niyataṃ vā vacanaṃ nirutti. Pathavīdhātupurisāditaṃtaṃpakārena ñāpanato paññattīti evaṃ adhivacanādipadānaṃ sabbavacanesu pavatti veditabbā, aññathā sirivaḍḍhakadhanavaḍḍhakappakārānameva niruttitā, ‘‘paṇḍito viyatto’’ti evaṃ pakārānameva ekameva atthaṃ tena tena pakārena ñāpentānaṃ paññattitā ca āpajjeyyāti. Evaṃ tīhipi nāmehi vuttassa vohārassa pavattimaggopi saha viññāṇena nāmarūpanti ettāvatāva icchitabbo. Tenāha ‘‘itī’’tiādi. Paññāya avacaritabbanti paññāya pavattitabbaṃ, ñeyyanti attho. Tenāha ‘‘jānitabba’’nti. Vaṭṭanti kilesavaṭṭaṃ, kammavaṭṭaṃ, vipākavaṭṭanti tividhampi vaṭṭaṃ. Vattatīti pavattati. Tayidaṃ ‘‘jāyethā’’tiādinā pañcahi padehi vuttassa atthassa nigamanavasena vuttaṃ. Ādi-saddena itthītipurisātiādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Nāmapaññattatthāyāti khandhādiphassādisattādiitthādināmassa paññāpanatthāya. Vatthupi ettāvatāva. Tenāha ‘‘khandhapañcakampi ettāvatāva paññāyatī’’ti. Ettāvatā ettakena, saha viññāṇena nāmarūpappavattiyāti attho.

若将“adhi”加于“saddo”（词语）上级，则“adhivacana”为上级词语。谓“上级”者，是明显且可揭示之意。若将“adhina”加于“vacana”，则称“adhivacana”。“adhina”意谓依托其义理。如此从句义指明之迹象，依其本义确定为定义之言。从自然界、地土、众生等诸语言示例皆可知其定义言义义项，且除此之外，如同在财富增长或金钱增长等上下文中仅依用法作释义，“智者广泛”等称亦是从不同角度明示同一义理定义。三种名称中“vohāra”的修习路径也含名色识之认识义理。故以“itī”等词语为表示，意谓须依智慧加以涵盖、应当认知。此即谓“应当学知”。修炼有毒气轮、业轮及果报轮三种轮回。谓“轮转”即“运转”。五句之言，谓义理之综合结论也。以“adhi”加于如“itī”、“purisāti”（等）词句，亦有包含分类义。此是名义定义用以指示五蕴、根等五类及相关词汇义理。于此得出“如五蕴等五类别可作义理指示”，以该认识为义理核心。

Attapaññattivaṇṇanā我施设的解释

§117

117. Anusandhiyati etenāti anusandhi, heṭṭhā āgatadesanāya anusandhānavasena pavattā uparidesanā, sā paṭhamapadassa dassitā, idāni dutiyapadassa dassetabbāti tamatthaṃ dassento ‘‘iti bhagavā’’tiādimāha. Rūpinti rūpavantaṃ. Parittanti na vipulaṃ, appakanti attho. Yasmā attā nāma koci paramatthato natthi. Kevalaṃ pana diṭṭhigatikānaṃ parikappitamattaṃ , tasmā yattha nesaṃ attasaññā, yathā cassa rūpibhāvādiparikappanā hoti, taṃ dassento ‘‘yo’’tiādimāha. Rūpiṃ parittanti attano upaṭṭhitakasiṇarūpavasena rūpiṃ, tassa avaḍḍhitabhāvena parittaṃ. Paññapeti nīlakasiṇādivasena nānākasiṇalābhī. Tanti attānaṃ . Anantanti kasiṇanimittassa appamāṇatāya paricchedassa anupaṭṭhānato antarahitaṃ. Ugghāṭetvāti bhāvanāya apanetvā. Nimittaphuṭṭhokāsanti tena kasiṇanimittena phuṭṭhappadesaṃ. Tesūti catūsu arūpakkhandhesu. Viññāṇamattamevāti ‘‘viññāṇamayo attā’’ti evaṃvādī.

117. 此处“anusandhiyati etena”意谓“借由随顺”，解释为随顺下文所来教示之缘故而敷演，上文已示，此处意在展示次第辞句所应显现，故曰“如是世尊”以结。所谓“色”即有形色之义，非广泛，只指数量最小。因自体本无有更高实义，唯有为见解流动而构想的范围，故称释义为“指示性”。以视为所属的色相及诸存在，示现其为色体。所谓“色”指其所属色界身体，且彼色以自我认知为依据显现。所称“多彩”是指以蓝、黄等诸色为基佐取相。所谓“绵长”是指色界长时之流转不息。所谓“绮丽”是指形若缕丝、枝蔓缠绕，轻柔飘动。所谓“消失”即离断之义，系谓不被断道所破坏。因有业缘启动，故生生世世轮回不停。

§118

118.‘‘Etarahī’’ti sāvadhāraṇamidaṃ padanti tadatthaṃ dassento ‘‘idānevā’’ti vatvā avadhāraṇena nivattitamatthaṃ āha ‘‘na ito para’’nti. Tattha tattheva sattā ucchijjantīti ucchedavādī, tenāha ‘‘ucchedavasenetaṃ vutta’’nti. Bhāvinti sabbaṃ sadā bhāviṃ avinassanakaṃ. Tenāha ‘‘sassatavasenetaṃ vutta’’nti. Atathāsabhāvanti yathā paravādī vadanti, na tathā sabhāvaṃ. Tathabhāvāyāti ucchedabhāvāya vā sassatabhāvāya vā. Aniyamavacanañhetaṃ vuttaṃ sāmaññajotanāvasena. Sampādessāmīti tathabhāvaṃ assa sampannaṃ katvā dassayissāmi, patiṭṭhāpessāmīti attho. Tathā hi vakkhati ‘‘sassatavādañca jānāpetvā’’tiādi. (Dī. ni. aṭṭha. 2.118) imināti ‘‘atathaṃ vā panā’’tiādi vacanena, anucchedasabhāvampi samānaṃ sassatavādino mativasenāti adhippāyo. Upakappessāmīti upecca samatthayissāmi.

118. “Etarahī”者，此为审察用语，示意以“如上所说”为依据而观，此谓否定彼是处之他处。此处因有“一切众生终将灭绝”观点，称其为“灭尽论者”，故谓其说为“以灭除为义述”。又因有“一切皆永恒不变”观点，称其为“常存论者”，故称其说为“主张常存”。此外谓其常态与灭尽二论为异论。此论以泛泛通说为准，不专述明灭二罪论说。以“应当达成”等辞表示彼实有此义，且定立该论。如言“知悉常存论等”，宣示此等教义已广传。余言“若遭遇此论，我当不纳”等是废弃之义。

Evaṃ samānanti evaṃ bhūtaṃ samānaṃ. Rūpakasiṇajjhānaṃ rūpaṃ uttarapadalopena, adhigamanavasena taṃ etassa atthīti rūpīti āha ‘‘rūpinti rūpakasiṇalābhi’’nti. Parittattānudiṭṭhīti ettha rūpī-saddopiāvuttiādinayena ānetvā vattabbo, rūpībhāvampi hi so diṭṭhigatiko parittabhāvaṃ viya attano abhinivissa ṭhitoti. Arūpinti etthāpi eseva nayo. ‘‘Pattapalāsabahulagacchasaṅkhepena ghanagahanajaṭāvitānā nātidīghasantānā valli, tabbiparītā latā’’ti vadanti. Appahīnaṭṭhenāti maggena asamucchinnabhāvena. Kāraṇalābhe sati uppajjanārahatā anusayanaṭṭho.

如是皆同理，此为既已成就而平等之理。色界禅定中，因以上衣被覆，故以该横片为得果标志。故称色为“以色界禅定得者”。所谓周限及量，不为广大，指有限之范围。本体自无他更高义，唯属主观视点所构想，因此谓之“指称”。色即自我感知所依之体，周限表现若牢固而被限制。所谓非色即如是。文中引喻谓“磐石、藤蔓”等喻示，形之无限长缠绕不息。所谓不减，即不以修行缘道被断离。因有因缘所成，故永续不断。

Arūpakasiṇaṃ nāma kasiṇugghāṭiṃ ākāsaṃ, na paricchinnākāsakasiṇaṃ. ‘‘Ubhayampi arūpakasiṇamevā’’ti keci. Arūpakkhandhagocaraṃ vāti vedanādayo arūpakkhandhā ‘‘attā’’ti abhinivesassa gocaro etassāti arūpakkhandhagocaro, diṭṭhigatiko, taṃ arūpakkhandhagocaraṃ. Vā-saddo vuttavikappattho. Saddayojanā pana arūpaṃ arūpakkhandhā gocarabhūtā etassa atthīti arūpī, taṃ arūpiṃ. Lābhino cattāroti rūpakasiṇādilābhavasena taṃ taṃ diṭṭhivādaṃ sayameva parikappetvā taṃ ādāya paggayha paññāpanakā cattāro diṭṭhigatikā. Tesaṃ antevāsikāti tesaṃ lābhīnaṃ vādaṃ paccakkhato, paramparāya ca uggahetvā tatheva naṃ khamitvā rocetvā paññāpanakā cattāro. Takkikā cattāroti kasiṇajjhānassa alābhino kevalaṃ takkanavaseneva yathāvutte cattāro diṭṭhivāde sayameva abhinivissa paggayha ṭhitā cattāro. Tesaṃ antevāsikā pubbe vuttanayena veditabbā.

所谓无色禅处为瞻无色入定之门，如空间，非断绝空间（即非被斩断空间禅那）。亦有说法谓“两者皆是无色禅定”。所谓无色蕴所纵，指受等感官之外，无色蕴为主体，乃一心境界所在。由“vā”声引出其义。以“saddo”言表此义时，谓无色蕴为感官对象，为“无色体”。因锦标引申，四种禅定得者依据不同见解各持己说，其对前辈传说亦有所承接，故此判别原理应知。禅定业所得者仅以智巧为准绳，故作四种见解各自居于坐忘中之说。所谓传承者，乃遵循先前传说以解释说明。

Naattapaññattivaṇṇanā非我施设的解释

§119

119.Āraddhavipassakopīti samparāyikavipassakopi, tena balavavipassanāya ṭhitaṃ puggalaṃ dasseti. Na paññapeti eva abahussuto pīti adhippāyo. Tādiso hi vipassanāya ānubhāvo. Sāsanikopi jhānābhiññālābhī ‘‘na paññapetī’’ti na vattabboti so idha na uddhaṭo. Idāni nesaṃ apaññāpane kāraṇaṃ dasseti ‘‘etesañhī’’tiādinā. Icceva ñāṇaṃ hoti, na viparītaggāho tassa kāraṇassa dūrasamussāritattā. Arūpakkhandhā icceva ñāṇaṃ hotīti yojanā.

119.所谓勤修正观者，也包括断灭道的正观者，因此显现出坚定于正观的圣者。彼并不陈说是因缺乏智慧而生欢喜的修习法门。正观的体验正是如此。这在教法中，修得禅那与禅那通达的圣者，非因无明而说“不应当这样”，这里也无傲慢之意。现今他们不陈说的原因，已由“这是……”等语句说明。此即为智慧，这智慧对该原因无误传、无远离误说。无常蕴亦为此种智慧，故加以类比。

Attasamanupassanāvaṇṇanā观为我的解释

§121

121.Diṭṭhivasena samanupassitvā, na ñāṇavasena. Sā ca samanupassanā atthato diṭṭhidassanavasena.

121.观法的下看，是以观境的样态为本，而非以知见为本。所谓的观照，实质是以见解观察境界。

‘‘Vedanaṃ attato samanupassatī’’ti evaṃ āgatā vedanākkhandhavatthukā sakkāyadiṭṭhi. Iṭṭhādibhedaṃ ārammaṇaṃ na paṭisaṃvedetīti appaṭisaṃvedanoti vedakabhāvapaṭikkhepamukhena sañjānanādibhāvopi paṭikkhitto hoti tadavinābhāvatoti āha ‘‘iminā rūpakkhandhavatthukā sakkāyadiṭṭhi kathitā’’ti. ‘‘Attā me vediyatī’’ti iminā appaṭisaṃvedanattaṃ paṭikkhipati. Tenāha ‘‘nopi appaṭisaṃvedano’’ti. ‘‘Vedanādhammo’’ti pana iminā ‘‘vedanā me attā’’ti imaṃ vādaṃ paṭikkhipati. Vedanāsaṅkhāto dhammo etassa atthīti hi vedanādhammoti vedanāya samannāgatabhāvaṃ tassa paṭijānāti. Tenāha ‘‘etassa ca vedanādhammo avippayuttasabhāvo’’ti. Saññāsaṅkhāraviññāṇakkhandhavatthukā sakkāyadiṭṭhi kathitāti ānetvā sambandho. ‘‘Vedanāsampayuttattā vediyatī’’ti taṃsampayogato taṃkiccakatamāha yathā cetanāyogato cetano purisoti. Sabbesampi taṃ sārammaṇadhammānaṃ ārammaṇānubhavanaṃ labbhateva, tañca kho ekadesato phuṭṭhatāmattato , vedanāya pana vissavitāya sāmibhāvena ārammaṇarasānubhavananti. Tassā vasena saññādayopi taṃsampayuttattā ‘‘vediyatī’’ti vuccanti. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhasāliniyaṃ ‘‘ārammaṇarasānubhavanaṭṭhānaṃ patvā sesasampayuttadhammā ekadesamattakameva anubhavantī’’ti, (dha. sa. aṭṭha. 1 dhammuddesakathā) rājasūdanidassanena vāyamattho tattha vibhāvito eva. Etassāti saññādikkhandhattayassa. ‘‘Avippayuttasabhāvo’’ti iminā avisaṃyogajanitaṃ kañci visesaṃ ṭhānaṃ dīpeti.

“烦恼自相观察苦受”的说法，乃因下俱身烦恼缘起身见所致。对于感觉与欲望等能起分别的根由，若无触知，即是不觉受其所缘之境，如是谓不觉受，亦含有对生起与灭尽等现象的不觉知故，不具此故云：“现以色蕴等为缘起身见为说。”谓“我能觉知烦恼”，此时所说之不觉受正是否认该种“我能觉知”的状态，即否认“我无觉知”，而以“苦受为我”而反对此说。苦受是由因缘而生的法，彼心知此所以苦受相续存在，由此谓“苦受之法尚未离散”，又连带带出以识、想、行、识蕴为缘起身见之说。与苦受相续故谓“有觉知”，如同意念相续则谓有意念。于所有依缘境界之感受，内心皆能如实体验，其中唯独苦受以其得不到充分信任及常共伴之性质特别显著。由此，阿闍世尼论注中说：“登诸缘境所生之觉受，最后余留之相续法，乃仅有微小差别。”此处以国王的仪式示范状况来说明，谓缘起所生之识、想蕴等相续未断。所言“尚未离散”指源自不相应结合之特殊地点。

§122

122.Tatthāti tesu vāresu. Tīsu diṭṭhigatikesūti ‘‘vedanā me attā’’ti, ‘‘appaṭisaṃvedano me attā’’ti, ‘‘vedanādhammo me attā’’ti ca evaṃvādesu tīsu diṭṭhigatikesu. Tissannaṃ vedanānaṃ bhinnasabhāvattā sukhaṃ vedanaṃ ‘‘attā’’ti samanupassato dukkhaṃ, adukkhamasukhaṃ vā vedanaṃ ‘‘attā’’ti samanupassanā na yuttā. Evaṃ sesadvaye pīti āha ‘‘yo yo yaṃ yaṃ vedanaṃ attāti samanupassatī’’ti.

122.所谓“那里”，即指那些处所。在三种见解中，谓“苦受是我”、“我无觉知”、“苦受法是我”，即是三种见解见解。在三种苦受的不同性质中，乐受被以为“我”，而苦受、乐苦受则不应为自我。由此曰“任谁悉观内心所见苦受，即是自主之我”。

§123

123.‘‘Hutvā abhāvato’’ti iminā udayabbayavantatāya aniccāti dasseti, ‘‘tehi tehī’’tiādinā anekakāraṇasaṅkhatattā saṅkhatāti. Taṃ taṃ paccayanti ‘‘indriyaṃ, ārammaṇaṃ, viññāṇaṃ, sukha, vedanīyo phasso’’ti evaṃ ādikaṃ taṃ taṃ attano kāraṇaṃ paṭicca nissāya sammā sassatādibhāvassa, ucchedādibhāvassa ca abhāvena ñāyena samakāraṇena sadisakāraṇena anurūpakāraṇena uppannā. Khayasabhāvāti khayadhammā, vayasabhāvāti vayadhammā virajjanasabhāvāti virāgadhammā, nirujjhanasabhāvāti nirodhadhammā, catūhipi padehi vedanāya bhaṅgabhāvameva dasseti. Tenāha ‘‘khayoti…pe… khayadhammātiādi vutta’’nti.

123.“变化与生灭”由彼此因缘所成，谓“一切因缘生诸现象”，故曰“依缘而有”，如感官、所缘、识、乐受、触等法乃至开始，皆依此因缘生灭变化。所谓消灭性，谓消灭变化法；衰败性，谓衰退变化法；离欲性，谓离欲变化法；灭尽性，谓灭尽变化法。通过这四句，体察苦受的变化无常。由是说“消灭即是消灭法……消亡及诸诸后续变化悉从缘起”，方能明了。

Vigatoti sabhāvavigamena vigato. Ekassevāti ekasseva diṭṭhigatikassa. Tīsupi kālesūti tissannaṃ vedanānaṃ pavattikālesu. Eso me attāti ‘‘eso sukhavedanāsabhāvo, dukkhaadukkhamasukhavedanāsabhāvo me attā’’ti kiṃ pana hotī, ekasseva bhinnasabhāvataṃ anummattako kathaṃ paccetīti adhippāyena pucchati. Itaro evampi tassa na hoti yevāti dassento ‘‘kiṃ pana na bhavissatī’’tiādimāha. Visesenāti sukhādivibhāgena. Sukhañca dukkhañcāti ettha ca-saddena adukkhamasukhaṃ saṅgaṇhāti, sukhasaṅgahameva vā tena kataṃ santasukhumabhāvato. Avisesenāti avibhāgena vedanāsāmaññena. Vokiṇṇanti sukhādibhedena vomissakaṃ. Taṃ tividhampi vedanaṃ esa diṭṭhigatiko ekajjhaṃ gahetvā attāti samanupassati. Ekakkhaṇe ca bahūnaṃ vedanānaṃ uppādo āpajjati avisesena vedanāsabhāvattā. Attano hi tasmiṃ sati sadā sabbavedanāpavattippasaṅgato diṭṭhigatiko agatiyā ekakkhaṇepi bahūnampi vedanānaṃ uppattiṃ paṭijāneyyāti tassa avasaraṃ adento ‘‘na ekakkhaṇe bahūnaṃ vedanānaṃ uppatti atthī’’ti āha, paccakkhaviruddhametanti adhippāyo. Etena petaṃ nakkhamatīti etena viruddhattasādhanenapi sabbena sabbaṃ attano abhāvenapi paṇḍitānaṃ na ruccati, etaṃ dassanaṃ dhīrā nakkhamantīti attho.

谓“已离”，即离本性，已离于某一特定见解。谓“三时”，即三种苦受运行时相。谓“这是我”，乃谓“此为乐受自性”或“苦与乐苦受是我”，问“于是如何？”——诸苦受皆各自性质不同，难以单独体现所指。其他亦非此理，反问“如何不成立？”对此答曰，分别有别。谓“分别”，即依乐苦分类。谓“不分别”，即未作分别，乃苦受属性之总称。谓“混杂”，即由于乐苦划分混乱所致。此苦受三种内观均谓为“我”，以专一见解观之即是“我”。虽瞬间生苦受众多且性质不一，然内心常随缘观察，不论短暂或长期苦受皆能有所体认，故非言“一瞬瞬时生多苦受”之理非也。此见解对于愚者不悦，称之为智者所不乐，谓此说明诚如实智者所观之道。

§124

124. Indriyabaddhepi rūpappabandhe vāyodhātuvipphāravasena kāci kiriyā nāma labbhatīti suddharūpakkhandhepi yattha kadāci vāyodhātuvipphāro labbhati, tameva nidassanabhāvena gaṇhanto ‘‘tālavaṇṭe vā vātapāne vā’’ti āha. Vedanādhammesūti vedanādhammavantesu. ‘‘Ahamasmī’’ti iminā tayopi khandhe ekajjhaṃ gahetvā ahaṃkārassa uppajjanākāro vuttoti. ‘‘Ayamahamasmī’’ti pana iminā tattha ekaṃ ekaṃ gahetvā ahaṃkārassa uppajjanākāro vutto. Tenāha ‘‘ekadhammopī’’tiādi . Tanti ‘‘ahamasmī’’ti ahaṃkāruppattiṃ. Sā hi catukkhandhanirodhena anupalabbhamānasannissayā sasavisāṇatikhiṇatā viya na bhaveyyāvāti.

124. 即便感官受束缚，或因风元素变异而产生形态障碍，也没有任何所谓的‘行为’得以成就。在纯净色蕴上，偶尔若出现风元素的变异，便凭此作为例证，称作‘风吹树叶’或‘风吹水面’。所谓‘感受法’者，即诸感受法中。‘我即是’之意，以此一法执取一法，称为我执的生成。‘此即我我’则是对各个诸法各自分别取执，称为我执的生成。因此说‘只是一法’等语。此义即我执的发生。由于四蕴灭尽而无法见受，我执犹如千辛万苦后终不能成立，故不应生起。

Ettāvatāti ‘‘kittāvatā ca ānandā’’tiādinā ‘‘tantākulakajātā’’ti padassa anusandhidassanavasena pavattena ettakena desanādhammena. Kāmaṃ heṭṭhāpi vaṭṭakathāva kathitā, idha pana diṭṭhigatikassa vaṭṭato sīsukkhipanāsamatthatāvibhāvanavasena micchādiṭṭhiyā mahāsāvajjabhāvadīpaniyakathā pakāsitāti taṃ dassento ‘‘vaṭṭakathā kathitā’’ti āha. Nanu vaṭṭamūlaṃ avijjā taṇhā, tā anāmasitvā tato aññathā kasmā idha vaṭṭakathā kathitāti āha ‘‘bhagavāhī’’tiādi. Avijjāsīsenāti avijjaṃ uttamaṅgaṃ katvā, avijjāmukhenāti attho. Koṭi na paññāyatīti ‘‘asukassa nāma sammāsambuddhassa, cakkavattino vā kāle avijjā uppannā, na tato pubbe atthī’’ti avijjāya ādi mariyādā appaṭihatassa mama sabbaññutaññāṇassāpi na paññāyati avijjamānattā evāti attho. Ayaṃ paccayo idappaccayo, tasmā idappaccayā, imasmā āsavādikāraṇāti attho. Bhavataṇhāyāti bhavasaṃyojanabhūtāya taṇhāya. Bhavadiṭṭhiyāti sassatadiṭṭhiyā. ‘‘Tattha tattha upapajjanto’’ti iminā ‘‘ito ettha etto idhā’’ti evaṃ apariyantaṃ aparāparuppattiṃ dasseti. Tenāha ‘‘mahāsamudde’’tiādi.

所谓如此，是因‘因何因乐’等词汇引发的追溯说明，由本段经文教义而呈现。欲见之说亦在循环之理中阐述，但此处对见流的循环闭合现象，以错误见的根本恶性作大罪的明示，从而揭示其被称作‘循环之说’。根本循环即无明与渴爱，若不识它们则难以作别，此处才称‘世尊所说’。故以无明为顶端，以无明之眼为旨指。不可说无数，因为‘正觉者、转轮圣王之时，无明出现，此为第一次，之前无此现象’，且世尊洞彻一切，故无明的存在是现前，但不可知无明之所起。此为缘起之因，因是今时因，故称为根本烦恼之因。生渴爱者，指存在之缠缚渴爱。生见者，指常见存在见。‘各处生起’之意由‘此彼此此是’而显现无尽不断之次第。于是说‘大海’等喻。

§126

126.Paccayākāramūḷhassāti bhūtakathanametaṃ, na visesanaṃ. Sabbopi hi diṭṭhigatiko paccayākāramūḷho evāti. Vivaṭṭaṃ kathentoti vaṭṭato vinimuttattā vivaṭṭaṃ, vimokkho, taṃ kathento . Kārakassāti satthuovādakārakassa, sammāpaṭipajjantassāti attho. Tenāha ‘‘satipaṭṭhānavihārino’’ti. So hi vedanānupassanāya, dhammānupassanāya ca sammāpaṭipattiyā ‘‘neva vedanaṃ attānaṃ samanupassatī’’tiādinā vattabbataṃ arahati. Tenāha ‘‘evarūpo hī’’tiādi. Sabbadhammesūti sabbesu tebhūmakadhammesu. Te hi sammasanīyā. Na aññanti vedanāya aññaṃ saññādidhammaṃ attānaṃ na samanupassatīti. ‘‘Khandhalokādayo’’ti rūpādidhammā eva vuccanti, tesaṃ samūhoti dassetuṃ ‘‘rūpādīsu dhammesū’’ti vuttaṃ. Na upādiyati diṭṭhitaṇhāgāhavasena. ‘‘Seyyohamasmī’’tiādinā (saṃ. ni. 4.108; mahāni. 21, 178; dha. sa. 1121; vibha. 832, 866) pavattamānamaññanāpi taṇhādiṭṭhimaññanā viya paritassanarūpā evāti āha ‘‘taṇhādiṭṭhimānaparitassanāyapī’’ti.

126. “因缘之性者”，是对存在实相的说明，并非定语限定。因缘皆属见流者，故称其为因缘之性。所谓循环讲，是从循环中得解脱之意而讲述。作因者，指开示者世尊，所谓正修行者。故说“念处禅修者”。该人借由对感受与法的正修，得以不与感受共生，故应记此法则。由是故称为“如此色相”等。所谓诸法，是指三界诸大法。诸法为理所摄，非感受与想等别法，因此不可执取。在色等诸法中，亦有集合，故云“于色等法中”。“不随取”，意指不为见取渴爱所缠绕。“我最好”，即心境现行，是无明见渴之形态，故谓若具渴爱见即可谓为惑见之忧缺。

Sā evaṃ diṭṭhīti sā arahato evaṃpakārā diṭṭhīti yo vadeyya , tadakallaṃ, taṃ na yuttanti attho. Evamassa diṭṭhīti etthāpi evaṃpakārā assa arahato diṭṭhītiādinā yojetabbaṃ. Evañhi satīti yo vadeyya ‘‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā itissa diṭṭhī’’ti, tassa ce vacanaṃ tathevāti attho. ‘‘Arahā na kiñci jānātī’’ti vuttaṃ bhaveyya jānato tathā diṭṭhiyā abhāvato. Tenevāti tathā vattumayuttattā eva. Catunnampi nayānanti ‘‘hoti tathāgato’’tiādinā āgatānaṃ catunnaṃ vārānaṃ. Ādito tīsu vāresu saṅkhipitvā pariyosānavāre vitthāritattā ‘‘avasāne ‘taṃ kissa hetū’tiādimāhā’’ti vuttaṃ. ‘‘Ādito tīsu vāresu tatheva desanā pavattā, yathā pariyosānavāre, pāḷi pana saṅkhittā’’ti keci.

此称“如是见”，是专指阿拉汉的“如是见”说，谓真正无著断除的见解，此为正法，不可讳。此种“见”的种类，亦可用作阿拉汉证见的判据。譬如有人言：“如来于涅槃后仍存此见。”若论此说，即明确否定之；又说：“阿拉汉无所知”；此即因其不生见而别论之。四种路径亦名“如来”的四种入灭时相，开始三个月积摄后，于最后一月详述，称之“结论文”。有说前三个月受持传法，最后一个月要简明扼要。

Vohāroti ‘‘satto itthī puriso’’tiādinā, ‘‘khandhāāyatanānī’’tiādinā, ‘‘phasso vedanā’’tiādinā ca vohāritabbavohāro. Tassa pana vohārassa pavattiṭṭhānaṃ nāma saṅkhepato ime evāti āha ‘‘khandhā āyatanāni dhātuyo’’ti. Yasmā nibbānaṃ pubbabhāge saṅkhārānaṃ nirodhabhāveneva paññāpiyati ca, tasmā tassāpi khandhamukhena avacaritabbatā labbhatīti ‘‘paññāya avacaritabbaṃ khandhapañcaka’’nti vuttaṃ. Tenāha bhagavā ‘‘imasmiṃyeva byāmamatte kaḷevare sasaññimhi samanake lokañca paññapemi lokasamudayañca lokanirodhañca lokanirodhagāminiñca paṭipada’’nti. (Saṃ. ni. 1.107; a. ni. 4.45) paññāvacaranti vā tebhūmakadhammānametaṃ gahaṇanti ‘‘khandhapañcaka’’ntveva vuttaṃ, tasmā ‘‘yāvatā paññā’’ti etthāpi lokiyapaññāya eva gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Vaṭṭakathā hesāti. Tathā hi ‘‘yāvatā vaṭṭaṃ vaṭṭati’’ icceva vuttaṃ. Tenevāha ‘‘tantākulakapadasseva anusandhi dassito’’ti. Yasmā bhagavā diṭṭhisīsenettha vaṭṭakathaṃ kathetvā yathānusandhināpi vaṭṭakathaṃ kathesi, tasmā ‘‘tantākulakapadassevaanusandhi dassito’’ti sāvadhāraṇaṃ katvā vuttaṃ. Paṭiccasamuppādakathā panettha yāvadeva tassa gambhīrabhāvavibhāvanatthāya vitthāritā, vivaṭṭakathāpi samānā idha paccāmaṭṭhāti daṭṭhabbaṃ.

所谓现行，是指‘众生男女’诸蕴、处、界之存在现象；‘触、感受’等皆属现行应观察对象。此现行的起始被称作“缘起”的简说，即是“蕴、处、界”，故此称。“由于涅槃在前诸造业尽灭表现，故此亦应从蕴处入手而观照。”称为“从智慧出发而观蕴五法”。世尊言：“以此混浊肉体与心的五蕴，得以了知世间以及生起、灭除与通向灭除及道路。”所谓智慧运用，即深入此三界诸法，故有五蕴之说，此处指出须领会世俗智慧下的蕴法结构。所谓循环说，即犹如“圈套不断重复”之说。世尊言：“因缘所生之词依其缘住，有如枷锁纠缠，故言‘如引发纠缠词’。”由于世尊在此巧妙洞察见流循环故以此说。

Sattaviññāṇaṭṭhitivaṇṇanā七识住的解释

§127

127.Gacchantogacchantoti samathapaṭipattiyaṃ suppatiṭṭhito hutvā vipassanāgamanena, maggagamanena ca gacchanto gacchanto. Ubhohi bhāgehi muccanato ubhatobhāgavimutto nāma hoti. So ‘‘evaṃ asamanupassanto’’ti vutto vipassanāyānikoti katvā ‘‘yo ca na samanupassatīti vutto so yasmā gacchanto gacchanto paññāvimutto nāma hotī’’ti vuttaṃ. Heṭṭhā vuttānanti ‘‘kittāvatā ca, ānanda, attānaṃ na paññapento na paññāpetī’’tiādinā (dī. ni. 2.119), ‘‘yato kho, ānanda, bhikkhu neva vedanaṃ attānaṃ samanupassatī’’tiādinā (dī. ni. 2.125 ādayo) ca heṭṭhā pāḷiyaṃ āgatānaṃ dvinnaṃ puthujjanabhikkhūnaṃ. Nigamananti nissaraṇaṃ. Nāmanti paññāvimuttādināmaṃ.

127. “往来往来”，指止观修行时，安住稳固而转入观行，依止正道而来回修行。两者相辅以致解脱名曰‘双边解脱’。彼为‘不合观者’；有言‘不合观者’者，因其行进中不观察而名。以下所释，阿难，指世间两类凡俗比库不真知自性不觉的情形。‘涅槃’为解脱之意，‘解脱’指智慧生起之名。

Paṭisandhivasena vuttāti nānattakāyanānattasaññitāvisesavisiṭṭhapaṭisandhivasena vuttā satta viññāṇaṭṭhitiyo. Taṃtaṃsattanikāyaṃ pati nissayato hi nānattakāyāditā taṃpariyāpannapaṭisandhisamudāgatāti daṭṭhabbā tadabhinibbattakakammabhavassa tathā āyūhitattā. Catasso āgamissantīti rūpavedanāsaññāsaṅkhārakkhandhavasena catasso viññāṇaṭṭhitiyo āgamissanti ‘‘rūpupāyaṃ vā āvuso viññāṇaṃ tiṭṭhamānaṃ tiṭṭhatī’’tiādinā (dī. ni. 3.311). Viññāṇapatiṭṭhānassāti paṭisandhiviññāṇassa etarahi patiṭṭhānakāraṇassa. Atthato vuttavisesavisiṭṭhā pañcavokāre rūpavedanāsaññāsaṅkhārakkhandhā, catuvokāre vedanādayo tayo khandhā veditabbā. Sattāvāsabhāvaṃ upādāya ‘‘dve ca āyatanānīti dve nivāsaṭṭhānānī’’ti vuttaṃ. Nivāsaṭṭhānapariyāyopi āyatanasaddo hoti yathā ‘‘devāyatanadvaya’’nti. Sabbanti viññāṇaṭṭhiti āyatanadvayanti sakalaṃ. Tasmā gahitaṃ tattha ekameva aggahetvāti adhippāyo. Pariyādānaṃ anavasesaggahaṇaṃ na gacchati vaṭṭaṃ viññāṇaṭṭhitiāyatanadvayānaṃ aññamaññaantogadhattā.

此处谓之因缘继续，是说七种识所在的存在，因各异身（即不同的身色）及相应识所执而殊异，故称因缘继续。此七重相续乃依赖七种识的不同身体起，因彼差别的身色悉皆由各自因缘相续而生，故得见其因缘继续之性，亦因此而寿命有所延续。今应观察此至少四种入流体（四根本蕴）成群：色、受、想、行蕴四群加识之七重相续将来复现，谓色、受、想、行与识七重相续皆将再来。正如他经言说：『颜色之处所，友人识立于此时，即为现前。』今所言识之立处，即指因缘识的立着处。论义上分辨有五种群，即色、受、想、行蕴为四组，五组整体为识层，应当明辨。因七重相续的存在被视为二所居处，即两种栖息所在地，故名为所居处。其后者『所居处』一词乃『所依处』之别称，如云『天所居二者』。诸识诸相续，皆被称作二所居处。于此故取一为首位，尊为主宰。其周围之义不外乎彼二所居处内部相互缠绕杂执而成循环续存。

Nidassanatthe nipāto, tasmā seyyathāpi manussāti yathā manussāti vuttaṃ hoti. Viseso hotiyeva satipi bāhirassa kārakassa abhede ajjhattikassa bhinnattā. Nānattaṃ kāye etesaṃ, nānatto vā kāyo etesanti nānattakāyā, iminā nayena sesapadesupi attho veditabbo. Nesanti manussānaṃ. Nānattā saññā etesaṃ atthīti nānattasaññino. Sukhasamussayato vinipāto etesaṃ atthīti vinipātikā satipi devabhāve dibbasampattiyā abhāvato, apāyesu vā gato natthi nipāto etesanti vinipātikā. Tenāha ‘‘catuapāyavinimuttā’’ti. Dhammapadanti satipaṭṭhānādidhammakoṭṭhāsaṃ. Vijāniyāti sutamayena tāva ñāṇena vijānitvā. Tadanusārena yonisomanasikāraṃ paribrūhanto sīlavisuddhiādikaṃ sammāpaṭipattiṃ api paṭipajjema. Sā ca paṭipatti hitāya diṭṭhadhammikādisakalahitāya amhākaṃ siyā. Idāni tattha sīlapaṭipattiṃ tāva vibhāgena dassento ‘‘pāṇesu cā’’ti gāthamāha.

在显现之义下，谓“Nipāta”为末节，故如人身般称为人。其特殊之处，乃外因世俗因缘不可同于内因，与内因不同。此内因乃指异身异体，这异身异体称为异体内因，由此理可得异体之义，此亦应于余处明了。非谓人类无异体。于此异相分别称之为“异体分别”，异体分别乃彼意。由因缘不同引起的损坏称为“灭”，据此理谓内在断灭，包括天界寿命断灭，业障恶趣阶段无断灭不可称为“灭”，故称为灭者。谓曰“已脱四恶趣者”。法句偈谓此修念法命之果实，即以闻思得知智慧。依此理应修习善巧思维，进于戒净定等正当的修行实践，同时亦为此修行有益，见谛等利益悉得皆然。现今此处将指明戒行修持，称曰“手足皆戒”，以此谕示。

Brahmakāye paṭhamajjhānanibbatte brahmasamūhe, brahmanikāye vā bhavāti brahmakāyikā. Mahābrahmuno parisāya bhavāti brahmapārisajjā tassa paricārakaṭṭhāne ṭhitattā. Mahābrahmuno purohitaṭṭhāne ṭhitāti brahmapurohitā. Āyuvaṇṇādīhi mahanto brahmānoti mahābrahmuno. Satipi tesaṃ tividhānampi paṭhamena jhānena abhinibbattabhāve jhānassa pana pavattibhedena ayaṃ visesoti dassetuṃ ‘‘brahmapārisajjā panā’’tiādi vuttaṃ. Parittenāti hīnena, sā cassa hīnatā chandādīnaṃ hīnatāya veditabbā, paṭiladdhamattaṃ vā hīnaṃ. Kappassāti asaṅkhyeyyakappassa. Hīnapaṇītānaṃ majjhe bhavattā majjhimena, sā cassa majjhimatā chandādīnaṃ majjhimatāya veditabbā, paṭilabhitvā nātisubhāvitaṃ vā majjhimaṃ. Upaḍḍhakappoti asaṅkhyeyyakappassa upaḍḍhakappo. Vipphārikataroti brahmapārisajjehi pamāṇato vipulataro, sabhāvato uḷārataro ca hoti. Sabhāvenapi hi uḷāratarova, taṃ panettha appamāṇaṃ. Tathā hi parittābhādīnaṃ, parittasubhādīnañca kāye satipi sabhāvavematte ekattavaseneva vavatthāpīyatīti ‘‘ekattakāyā’’ tveva vuccanti. Paṇītenāti ukkaṭṭhena, sā cassa ukkaṭṭhatā chandādīnaṃ ukkaṭṭhatāya veditabbā, subhāvitaṃ vā sammadeva vasibhāvaṃ pāpitaṃ paṇītaṃ padhānabhāvaṃ nītanti katvā, idhāpi kappo asaṅkhyeyyakappavaseneva veditabbo paripuṇṇassa mahākappassa asambhavato. Itīti evaṃ vuttappakārena. Teti ‘‘brahmakāyikā’’ti vuttā tividhāpi brahmāno. Saññāya ekattāti tihetukabhāvena saññāya ekattasabhāvattā . Na hi tassā sampayuttadhammavasena aññopi koci bhedo atthi.

“梵身”意指第一禅中生梵群体，亦有称呼其为“婆罗门体”的。其隶属伟大梵众，称为“梵众侍者”，驻于该大梵尊所名之侍卫处。大梵者亦驻于大梵尊的尚师处。称其为寿命和色相俱足之豪盛梵神。此群体三种均以第一禅为根基具足生起。因禅趣有区别，此意释谓“大梵侍卫”等语。所谓“贫乏”，指其不足之处，因其欲望等不足，拥有的为有限，已得之量处为不足。劫意为不可数劫。所谓“中劫”，乃处于贫乏与富足劫之间。高贵者，谓其比起贫乏者富饶广大，其本性亦更盛。集会聚众时更加显盛，一切其体皆平一。如此贫乏群体与富足群体体态性格之对比，呈现其性质差异。又所谓“一体”，指以分别为三因，称其对应的识别实体性质，已无他别别。

Evanti iminā nānattakāyaekattasaññinoti dasseti.

此即因此示现，于异体一体分别之识内涵。

Daṇḍaukkāyāti daṇḍadīpikāya. Saratīti dhāvati viya. Vissaratīti vippakiṇṇā viya dhāvati . Dve kappāti dve mahākappā. Ito paresupi eseva nayo. Idhāti imasmiṃ sutte. Ukkaṭṭhaparicchedavasena ābhassaraggahaṇeneva sabbepi te parittābhā, appamāṇābhāpi gahitā.

“杖体者”指杖灯形状之物。蓄势悠然流动之意。光芒四射如行跑般。两“劫”即两大劫。此义同他处所说。在此经文中以“广大劫光”之切分显现显扬所有光芒，无量光芒涵盖其中。

Sobhanā pabhā subhā, subhāya kiṇṇā subhākiṇṇāti vattabbe ā-kārassa rassattaṃ, antima-ṇa-kārassa ha-kārañca katvā ‘‘subhakiṇhā’’ti vuttā, aṭṭhakathāyaṃpana niccalāya ekagghanāya pabhāya subhoti pariyāyavacananti ‘‘subhena okiṇṇā vikiṇṇā’’ti attho vutto, etthāpi antima-ṇa-kārassa ha-kārakaraṇaṃ icchitabbameva. Na chijjitvā chijjitvā pabhā gacchati ekagghanattā. Catutthaviññāṇaṭṭhitimeva bhajanti kāyassa, saññāya ca ekarūpattā. Vipulasantasukhāyuvaṇṇādiphalattā vehapphalā. Etthāti viññāṇaṭṭhitiyaṃ.

“华美光辉”为莹润光明，美之意，光辉之美迎合其意义，终极光辉由末音合成受称为“美光终”。今注疏有言，亦因寂静而紧密合一之光华谓“美”，以释其言义。此处乃末四识之识名，又与色身相应，是识种之一体洁净、柔和、净乐、壮阔相续之果。此即识之续存涵义。

Vivaṭṭapakkhe ṭhitā napunarāvattanato. ‘‘Na sabbakālikā’’ti vatvā tameva asabbakālikattaṃ vibhāvetuṃ ‘‘kappasatasahassampī’’tiādi vuttaṃ. Soḷasakappasahassaccayena uppannānaṃ suddhāvāsabrahmānaṃ parinibbāyanato, aññesañca tattha anuppajjanato buddhasuññeloke suññaṃ taṃ ṭhānaṃ hoti, tasmā suddhāvāsā na sabbakālikā, khandhāvāraṭṭhānasadisā honti suddhāvāsabhūmiyo. Iminā suttena suddhāvāsānaṃ sattāvāsabhāvadīpaneneva viññāṇaṭṭhitibhāvo dīpito, tasmā suddhāvāsāpi sattasu viññāṇaṭṭhitīsu catutthaviññāṇaṭṭhitiṃ navasu sattāvāsesu catutthasattāvāsaṃyeva bhajanti.

关于清净居地持住于滥相之侧，不复回转者。以『非恒常』为说，为了区分其非全时性，故有言如‘经过千百劫’等语。由十六千劫以来产生的清净住梵天涅槃后，他处不再生起，在佛灭尽的空境中空寂无有此处，故清净居地非全时恒存，其界限如蕴、处等，即为清净居界土。本经即以此喻示清净居的七住相以及识住相的显现，因此清净居虽为七住相之一，实则在新生七住相中与第四识住相共分第四住相。

Sukhumattāti saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattattā. Paribyattaviññāṇakiccābhāvato neva viññāṇaṃ, sabbaso aviññāṇaṃ na hotīti nāviññāṇaṃ, tasmā paripphuṭaviññāṇakiccavantīsu viññāṇaṭṭhitīsu avatvā.

所谓‘微细’者，由于行蕴等终丧其微细性。因无缠绕识的作用，识非全然的非识，亦非无识，故不能说完全无识，即于识作用消退者识住中堕落。

§128

128.Tañca viññāṇaṭṭhitinti paṭhamaṃ viññāṇaṭṭhitiṃ. Heṭṭhā vuttanayena sarūpato, manussādivibhāgato, saṅkhepato, ‘‘nāmañca rūpañcā’’ti bhedato ca pajānāti. Tassā samudayañcāti tassā paṭhamāya viññāṇaṭṭhitiyā pañcavīsatividhaṃ samudayañca pajānāti. Atthaṅgamepi eseva nayo. Assādetabbato, assādato ca assādaṃ. Ayaṃ aniccādibhāvo ādīnavo. Chandarāgo vinīyati etena, ettha vāti chandarāgavinayo, saha maggena nibbānaṃ. Chandarāgappahānanti etthāpi eseva nayo. Mānadiṭṭhīnaṃ vasenāhanti vā, taṇhāvasena mamanti vā abhinandanāpi mānassa paritassanā viya daṭṭhabbā. Sabbatthāti sabbesu sesesu aṭṭhasupi vāresu . Tatthāti upari tīsu viññāṇaṭṭhitīsu dutiyāyatanesu. Tattha hi rūpaṃ natthi. Puna tatthāti paṭhamāyatane. Tattha hi eko rūpakkhandhova. Etthāti ca tameva sandhāya vuttaṃ. Tattha hi rūpassa kammasamuṭṭhānattā āhāravasena yojanā na sambhavati.

128.所谓识住者，即第一识住。下文依说，性状、此乃人及诸有部类，比喻简略，以‘非名非色等’区辨。依此，生起亦即其初识住时有二十五种生起。此亦如命终见义。知受乐苦与不得乐苦。此为无常等烦恼。欲贪厌离由此生起，此处称欲贪厌离断灭连同道，至涅槃。欲贪离断亦有如是比喻。由慢见之势或贪欲之势，或自我见之欢喜、忧怖，皆似牵引缠绕。所谓遍在，即于诸余存续八识及其余中。所谓处，即在前三识住第二所依处中处：其中无色，处于第一识住所依处中，唯有色蕴之一色蕴相。故此处说，乃为色之相依，由业生起，非能成食。

Yato khoti ettha to-saddo dā-saddo viya kālavacano ‘‘yato kho, sāriputta, bhikkhusaṅgho’’tiādīsu (pārā. 21) viyāti vuttaṃ ‘‘yadā kho’’ti. Aggahetvāti kañcipi saṅkhāraṃ ‘‘etaṃ mamā’’tiādinā aggahetvā. Paññāvimuttoti aṭṭhannaṃ vimokkhānaṃ anadhigatattā sātisayassa samādhibalassa abhāvato paññābaleneva vimutto. Tenāha ‘‘aṭṭha vimokkhe asacchikatvā paññābalenevā’’tiādi. Appavattinti āyatiṃ appavattiṃ katvā. Pajānanto vimuttoti vā paññāvimutto, paṭhamajjhānaphassena vinā parijānanādippakārehi cattāri saccāni jānanto paṭivijjhanto tesaṃ kiccānaṃ matthakappattiyā niṭṭhitakiccatāya visesena muttoti vimutto. So paññāvimutto. Sukkhavipassakoti samathabhāvanāsinehābhāvena sukkhā lūkhā, asiniddhā vā vipassanā etassāti sukkhavipassako. Ṭhatvāti pādakakaraṇavasena ṭhatvā. Aññatarasminti ca aññataraaññatarasmiṃ, ekekasminti attho. Evañhissa pañcavidhatā siyā. ‘‘Na heva kho aṭṭha vimokkhe kāyena phusitvā viharatī’’ti iminā sātisayassa samādhibalassa abhāvo dīpito. ‘‘Paññāya cassa disvā’’tiādinā sātisayassa paññābalassa bhāvo. Paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontīti na āsavā paññāya passanti, dassanakāraṇā pana parikkhīṇā ‘‘disvā parikkhīṇā’’ti vuttā. Dassanāyattaparikkhayattā eva hi dassanaṃ āsavānaṃ khayassa purimakiriyā hoti.

何以故，此处“既是时”一词，如‘既是时，沙利弗，僧团...’等语（见相应处21节）异说为‘当时’。所谓断除，或谓以‘此为吾有’等断取。谓智慧解脱者，因未得八解脱，故无尽祟与定力，唯以慧力解脱，故云‘八解脱若无知慧力’。障碍消除，因无明等尽，定力缺失，唯靠智慧力得解脱。故云‘八解脱证无虚假，赖智慧力’等。所谓断除，是现世断除。知者谓解脱为智慧解脱，观四圣谛及证得妙法故，为断除必做之业。此谓智慧解脱。所谓安适慧观，即止禅修断执，或觉观慧。立住于足行，谓以足施行。有异义，谓各异于作用。此五义，应有五种。‘无接触肉身亲住’即以定力缺失为义。‘因慧见’等谓慧力具足。慧力断尽五盖，盖不以慧见见，见为消除五盖之因，见灭即为五盖消除。

Aṭṭhavimokkhavaṇṇanā八解脱之解释

§129

129.Ekassabhikkhunoti sattasu ariyapuggalesu ekassa bhikkhuno. Viññāṇaṭṭhitiādinā parijānanādivasappa vattaniggamanañca paññāvimuttanāmañca. Itarassāti ubhatobhāgavimuttassa. Ime sandhāya hi pubbe ‘‘dvinnaṃ bhikkhūna’’nti vuttaṃ. Kenaṭṭhenāti kena sabhāvena. Sabhāvo hi ñāṇena yāthāvato araṇīyato ñātabbato ‘‘attho’’ti vuccati, so eva ttha-kārassa ṭṭha-kāraṃ katvā ‘‘aṭṭho’’ti vutto. Adhimuccanaṭṭhenāti adhikaṃ savisesaṃ muccanaṭṭhena, etena satipi sabbassāpi rūpāvacarajjhānassa vikkhambhanavasena paṭipakkhato vimuttabhāve yena bhāvanāvisesena taṃ jhānaṃ sātisayaṃ paṭipakkhato vimuccitvā pavattati, so bhāvanāviseso dīpito. Bhavati hi samānajātiyuttopi bhāvanāvisesena pavattiākāraviseso, yathā taṃ saddhāvimuttatā diṭṭhippattassa. Tathā paccanīkadhammehi suṭṭhu vimuttatāya , evaṃ aniggahitabhāvena nirāsaṅkatāya abhirativasena suṭṭhu adhimuccanaṭṭhenapi vimokkho. Tenāha ‘‘ārammaṇe cā’’tiādi. Ayaṃ panatthoti ayaṃ adhimuccanaṭṭho pacchime vimokkhe nirodhe natthi, kevalo vimuttaṭṭho eva tattha labbhati, taṃ sayameva parato vakkhati.

129.所谓单住比库，即七圣人中一比库。因识住等之觉知、显现、断除，和智慧解脱而有。‘他者’指双边解脱。此前有‘二比库’言。以何处言者，以适当议会说。议会即以智解脱为准承该处之义，故曰八。所谓主要断除，即以更广大之断除为主，故此于所有色非色法的净空时，反面有对境解脱之修行，定心拒斥故趣于解脱，即此修行分别称、此禅念戒心，故有此显现。即便同类生亦因有分别修行而成。比如信解脱、见解显现等。亦以明了无困惑而无害，专乐断除之意，故曰于所依处断除。是故言‘有境界处亦’。此为正确义，如后文所述，唯有解脱义处得成，此乃后分述。

Rūpīti yenāyaṃ sasantatipariyāpannena rūpena samannāgato, taṃ yassa jhānassa hetubhāvena visiṭṭhaṃ rūpaṃ hoti, yena visiṭṭhena rūpena ‘‘rūpī’’ti vucceyya rūpī-saddassa atisayatthadīpanato, tadeva sasantatipariyāpannarūpavasena paṭiladdhaṃ jhānaṃ idha paramatthato rūpībhāvasādhakanti daṭṭhabbaṃ. Tenāha ‘‘ajjhatta’’ntiādi. Rūpajjhānaṃ rūpaṃ uttarapadalopena. Rūpānīti panettha purimapadalopo daṭṭhabbo. Tena vuttaṃ ‘‘nīlakasiṇādirūpānī’’ti. Rūpe kasiṇarūpe saññā rūpasaññā, sā etassa atthīti rūpasaññī, saññāsīsena jhānaṃ vadati. Tappaṭikkhepena arūpasaññī. Tenāha ‘‘ajjhattaṃ na rūpasaññī’’tiādi.

所谓色，乃指以恒常绕且遍布之色相为缘缘起，此为禅定之缘起色，故谓为色。此色即内在色，是色禅之色相。故谓内心等。相应色，即色相之缘起，包括诸初色相。故有‘瓷蓝诸遍色’。色想者，色禅之想法，故称色想。以假比为色想。故谓‘内非色想’等。

‘‘Anto appanāyaṃ subhanti ābhogo natthī’’ti iminā pubbābhogavasena tathā adhimutti siyāti dasseti. Evañhettha tathāvattabbatāpatticodanā samatthitā hoti. Yasmā suvisuddhesu nīlādīsu vaṇṇakasiṇesu tattha katādhikārānaṃ abhirativasena suṭṭhu adhimuccanaṭṭho sambhavati , tasmā aṭṭhakathāyaṃ tathā tatiyo vimokkho saṃvaṇṇito, yasmā pana mettāvasena pavattamānā bhāvanā satte appaṭikūlato dahanti tesu tato adhimuccitvāva pavattati, tasmā paṭisambhidāmagge (paṭi. ma. 212) ‘‘brahmavihārabhāvanā subhavimokkho’’ti vuttā, tayidaṃ ubhayampi tena tena pariyāyena vuttattā na virujjhatīti daṭṭhabbaṃ.

「内心的熄灭本自殊胜，烦恼已无」——用此言表明了那先前的熄灭状态，由此表示进一步证明。如此一来，关于此处应如是反复说明经中现象，便能成立。因为在净化彻底的蓝色等诸遍具净相的境界中，由于对那些已成遍具的对象的喜好，确实会生起正确的超越，故此《注疏》中将此称为第三种解脱。再者，因由慈爱心所激发的修习，对有情界生不起违逆感，故在此亦当视为已超越，因而此法便起行。由此，便在《分别道集》（页212）中说『梵行禅的修习是善解脱』，因这两种语义都曾如此陈说，所以不可相互排斥，理当如此认识。

Sabbasoti anavasesato. Na hi catunnaṃ arūpakkhandhānaṃ ekadesopi tattha avassissati. Visuddhattāti yathāparicchinnakāle nirodhitattā. Uttamo vimokkho nāma ariyeheva samāpajjitabbato, ariyaphalapariyosānattā diṭṭheva dhamme nibbānappattibhāvato ca.

「一切」意指无余尽。因为四种无色界中的任何一境，都不可能缺失一法。清净意指在适当的时间限度内，烦恼已断除。最佳解脱乃指于圣者应当证到的境界，是因见到真实的法，而发心得涅槃的成就。

§130

130.Ādito paṭṭhāyāti paṭhamasamāpattito paṭṭhāya. Yāva pariyosānā samāpatti, tāva. Aṭṭhatvāti katthaci samāpattiyaṃ aṭṭhito eva, nirantarameva paṭipāṭiyā, uppaṭipāṭiyā ca samāpajjatevāti attho. Tenāha ‘‘ito cito ca sañcaraṇavasena vutta’’nti. Icchati samāpajjituṃ. Tattha ‘‘samāpajjati pavisatī’’ti samāpattisamaṅgīpuggalo taṃ taṃ paviṭṭho viya hotīti katvā vuttaṃ.

130.「初因」意指第一阶段的成就。即从开始直到完成阶段的整个过程。就某处来说，「八」指解脱境界八个阶段持续不断地依止和证得。故此说「此处和彼处如是流转」，意欲达成成就。这里「成就」和「进入」指的是境界证得者如入洞穴般的状态，故而如此言说。

Dvīhibhāgehi vimuttoti arūpajjhānena vikkhambhanavimokkhena, maggena samucchedavimokkhenāti dvīhi vimuccanabhāgehi, arūpasamāpattiyā rūpakāyato, maggena nāmakāyatoti dvīhi vimuccitabbabhāgehi ca vimutto. Tenāha ‘‘arūpasamāpattiyā’’tiādi . Vimuttoti hi kilesehi vimutto, vimuccanto ca kilesānaṃ vikkhambhanasamucchindanehi kāyadvayato vimuttoti ayamettha attho. Gāthāya ca ākiñcaññāyatanalābhino upasivabrāhmaṇassa bhagavatā ‘‘nāmakāyā vimutto’’ti ubhatobhāgavimutto muni akkhāto. Tattha atthaṃ paletīti atthaṃ gacchati. Na upeti saṅkhanti ‘‘asukaṃ nāma disaṃ gato’’ti vohāraṃ na gacchati. Evaṃ muni nāmakāyā vimuttoti evaṃ arūpaṃ upapanno sekkhamuni pakatiyā pubbeva rūpakāyā vimutto, tattha ca catutthamaggaṃ nibbattetvā nāmakāyassa pariññātattā puna nāmakāyāpi vimutto. Ubhatobhāgavimutto khīṇāsavo hutvā anupādāya parinibbānasaṅkhātaṃ atthaṃ paleti na upeti saṅkhaṃ, ‘‘khattiyo brāhmaṇo’’ti evaṃ ādikaṃ samaññaṃ na gacchatīti attho.

以双分划分的解脱，是指由无色禅中暂停般的解脱，或者依止正道断尽障碍的解脱，即双解脱阶段：一是无色证得阶段，二是名色阶段的断尽。故称「以双重方式得解脱」，指无色禅定所成，以及依止正道（八正道）泽及有色法身的解脱，都属此二重范畴。经偈中龙军尊者论及此名色解脱，称为“得名色身的解脱”，意为达到该境界而获成就之意。没有退步之意，不能说到别处去了。如此圣者理解名色解脱，即前面四禅得知，然后证得无色解脱；无色解脱已灭则成涅槃实相。二者皆为解脱，断尽染污、无依地达到般涅槃的本质，即如同“勇士、婆罗门”般内心无退转的清净状态。

‘‘Aññatarato vuṭṭhāyā’’ti idaṃ kiṃ ākāsānañcāyatanādīsu aññataralābhīvasena vuttaṃ, udāhu sabbāruppalābhīvasenāti yathicchasi, tathā hotu, yadi sabbāruppalābhīvasena vuttaṃ, na koci virodho. Atha tattha aññataralābhīvasena vuttaṃ, ‘‘yato kho, ānanda, bhikkhu ime aṭṭha vimokkhe anulomampi samāpajjatī’’tiādivacanena virujjheyyāti? Yasmā arūpāvacarajjhānesu ekassāpi lābhī ‘‘aṭṭhavimokkhalābhī’’ tveva vuccati aṭṭhavimokkhe ekadesassāpi taṃnāmadānasamatthatāsambhavato. Ayañhi aṭṭhavimokkhasamaññā samudāye viya tadekadesepi niruḷhāpattisamaññā viyāti. Tena vuttaṃ ‘‘ākāsānañcāyatanādīsu aññatarato vuṭṭhāyā’’ti. ‘‘Pañcavidho hotī’’ti vatvā chabbidhataṃpissa keci parikappenti, taṃ tesaṃ matimattaṃ, nicchitovāyaṃ pañho pubbācariyehīti dassetuṃ ‘‘keci panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha kecīti uttaravihāravāsino, sārasamāsācariyā ca. Te hi ‘‘ubhatobhāgavimuttoti ubhayabhāgavimutto samādhivipassanāto’’ti vatvā rūpāvacarasamādhināpi samādhiparipanthato vimuttiṃ maññanti. Evaṃ rūpajjhānabhāgena, arūpajjhānabhāgena ca ubhato vimuttoti pāyasamāno. ‘‘Tādisamevā’’ti iminā yādisaṃ arūpāvacarajjhānaṃ kilesavikkhambhane, tādisaṃ rūpāvacaracatutthajjhānaṃ pīti imamatthaṃ ullaṅgeti. Tenāha ‘‘tasmā’’tiādi.

「某处现起」是指于空无边处等无色界中，有以某种特殊解脱得者为标的。比如说若为诸无色境皆具足者，亦无冲突，能随其愿皆成就。若说某一处有此特殊得者，则是否由此八解脱扶持照应，从而生生不息？因于无色界修证中，仅有一解脱获者即称为八解脱中的一者，故不可能一处有多个。此即八解脱的同一事实体现，在单点中亦显现无妄成就之理。故说「空无边等处某处现起」，意表此理。有人说五种分类中有六种见解，这乃学者个人意见，不必计较。此问题为先贤所述，所谓“若有者”等言已足为证。部分僧众与教内主要导师认为“双重解脱”乃定慧二道解脱。故此称无色禅部份和有色禅部份二者皆为双重解脱。因而由无色禅中烦恼断除，由四禅中欢喜发起，其理正合此义。故释曰“因此”而引申此义。

Ubhatobhāgavimuttapañhoti ubhatobhāgavimuttassa chabbidhataṃ nissāya uppannapañho. Vaṇṇanaṃ nissāyāti tassa padassa atthavacanaṃ nissāya. Cirenāti therassa aparabhāge cirena kālena. Vinicchayanti saṃsayachedakaṃ sanniṭṭhānaṃ patto.Taṃ pañhanti tamatthaṃ. Ñātuṃ icchito hi attho pañho. Na kenaci sutapubbanti kenaci kiñci na sutapubbaṃ, idaṃ atthajātanti adhippāyo. Kiñcāpi upekkhāsahagataṃ, kiñcāpi kilese vikkhambhetīti paccekaṃ kiñcāpi-saddo yojetabbo. Samudācaratīti pavattati. Tattha kāraṇamāha ‘‘ime hī’’tiādinā, tena rūpāvacarabhāvanato āruppabhāvanā savisesaṃ kilese vikkhambheti rūpavirāgabhāvanābhāvato , uparibhāvanābhāvato cāti dassetīti. Evañca katvā aṭṭhakathāyaṃ āruppabhāvanāniddese yaṃ vuttaṃ ‘‘tassevaṃ tasmiṃ nimitte punappunaṃ cittaṃ cārentassa nīvaraṇāni vikkhambhanti sati santiṭṭhatī’’tiādi, (visuddhi. 1.281) taṃ samatthataṃ hotīti. Idaṃ suttanti puggalapaññattipāṭhamāha (pu. pa. niddesa 27). Sabbañhi buddhavacanaṃ atthasūcanādiatthena suttanti vutto vāyamattho. Yaṃ pana tattha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Aṭṭhannaṃ vimokkhānaṃ anulomādito samāpajjanena sātisayaṃ santānassa abhisaṅkhatattā, aṭṭhamañca uttamaṃ vimokkhaṃ padaṭṭhānaṃ katvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā aggamaggādhigamena ubhatobhāgavimuccanato ca imāya ubhatobhāgavimuttiyā sabbaseṭṭhatā veditāti daṭṭhabbā.

「双重解脱问题」乃基于双重解脱之六种分相而生起的问题。由此词「依说」意为对该词的义理依托。时间久远乃指长老的前阶段时间。彼等研究怀疑并寻找确证的缘由即此。对此问题探讨，意在认知。此前无人论足无人论及，此即义理之由来。某种无所谓心态、某种染污被断除，成为连结某词的依据。谓之“流转”，即生命流转。缘由是「这些低劣」等等缘故，因此正由有色禅修而生无色禅修，因缺乏对烦恼断除的认识而生障碍，故应加以说明。如此作法，使《注疏》中关于无色禅修的说明中说「由此缘身多次动态后心障碍纷乱、正念得以安住」等语，此法已是适切。此皆出自经师对佛说教义的义理解析，用意求其明确。此处所讲乃世尊教诲，要以经文了解义理。彼处所说内容所及即下文所述故也。八种解脱的顺生自初生起成就，常保正念之心传续，证得八解脱之第八亦为最佳解脱，立定境界，增长观照，取得上上道果，完成双重解脱者，应知此乃最上解脱。

Mahānidānasuttavaṇṇanāya līnatthappakāsanā. · 《大缘经》注疏中隐含义之阐明。