1. Hetupaccayo · 1. Hetupaccayo
Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · 礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者
Paṭṭhānuddesa dīpanīpāṭha · 《发趣论释》之诵本
1. Hetupaccayo1. 因缘
Katamo hetupaccayo. Lobho hetupaccayo. Doso, moho, alobho, adoso, amoho hetu paccayo.
什么是因缘？贪欲是因缘。嗔恚、痴迷、无贪、无嗔、无痴也是因缘。
Katame dhammā hetupaccayassa paccayuppannā. Lobha sahajātā cittacetasikā dhammā ca rūpakalāpādhammā ca dosasaha jātā mohasahajātā alobhasahajātā adosasaha jātā amohasahajātā cittacetasikā dhammā ca rūpakalāpā dhammā ca hetupaccayato uppannā hetupaccayuppannā dhammā.
哪种现象是因缘所缘生的？天生具有贪欲的心意诸法及色法相；不具有贪欲的天生心意诸法及色法相；具有嗔恚的心意诸法及色法相；不具有嗔恚的心意诸法及色法相；具有痴迷的心意诸法及色法相；不具有痴迷的心意诸法及色法相——这些心意诸法及色法相因因缘而生，称为因缘所缘生的现象。
Sahajātarūpakalāpā nāma sahetukapaṭisandhikkhaṇe kammajarūpāni ca pavattikāle sahetukacittajarūpāni ca. Tattha paṭisandhikkhaṇo nāma paṭisandhicittassa uppādakkhaṇo. Pavattikālo nāma paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇato paṭṭhāya yāva cutikālaṃ vuccati.
所谓天生色法相，是指因缘相续时，业力所成的色法，以及因缘所缘而成的心意法。在这里，相续是指相续心的生起之时；发生时间是指相续心的延续至现时刻。
Kenaṭṭhena hetu, kenaṭṭhena paccayoti. Mūlaṭṭhena hetu, upakārakaṭṭhena paccayoti. Tattha mūlayamake vuttānaṃ lobhādīnaṃ mūladhammānaṃ mūlabhāvo mūlaṭṭho nāma. So mūlaṭṭho mūlayamakadīpaniyaṃ amhehi rukkhopamāya dīpitoyeva.
因缘什么？缘什么？从根本缘起的因，从辅助缘起的因。其中根本缘，是指已被说明的贪欲等根本性质，是如同树苗被点燃照亮的火苗。
Api ca eko puriso ekissaṃ itthiyaṃ paṭibaddha citto hoti. So yāva taṃ cittaṃ na jahati, tāva taṃ itthiṃ ārabbha tassa purisassa lobhasahajātāni kāyavacīmanokammāni ca lobhasamuṭṭhitāni cittajarūpāni ca cirakālaṃpi pavattanti. Sabbāni ca tāni cittacetasikarūpāni tassaṃ itthiyaṃ rajjanalobhamūlakāni honti. So lobho tesaṃ mūlaṭṭhena hetu ca, upakārakaṭṭhena paccayo ca. Tasmā hetupaccayo. Esa nayo sesāni rajjanīyavatthūni ārabbharajjanavasena uppannesu lobhesu, dussanīyavatthūni ārabbha dussanavasena uppannesu dosesu, muyhanīyavatthūni ārabbha muyhanavasena uppannesu mohesu ca.
譬如一个男子对一个女子怀有专注的心。在他不放弃这种心之前，因贪欲而起的对女子身语意行为以及相续的心意法，会长时间持续发生。这些心意法皆以贪欲和渴望为根本，是因缘和辅助缘。因此称为因缘所缘。这说明诸如此类如糯米粘稠之物刚生时所起的贪欲，和有了恶相的嗔恚，以及有了愚痴之相的迷惑等，亦复如是。
Tattha yathā rukkhassa mūlāni sayaṃ antopathaviyaṃ suṭṭhu patiṭṭhahitvā pathavirasañca āporasañca gahetvā taṃ rukkhaṃ yāva aggā abhiharanti, tena rukkho cirakālaṃ vaḍḍhamāno tiṭṭhati. Tathā lobho ca tasmiṃ tasmiṃ vatthumhi rajjanavasena suṭṭhu patiṭṭhahitvā tassa tassa vatthussa piyarūparasañca sātarūparasañca gahetvā sampayuttadhamme yāva kāyavacīvītikkamā abhiharati, kāya vītikkamaṃ vā vacīvītikkamaṃ vā pāpeti. Tathā doso ca dussana vasena appiyarūparasañca asātarūparasañca gahetvā, moho ca muyhanavasena nānārammaṇesu niratthakacittācārarasaṃ vaḍḍhetvāti vattabbaṃ. Evaṃ abhiharantā tayo dhammā rajjanīyādīsu vatthūsu sampayuttadhamme modamāne pamodamāne karonto viya cira kālaṃ pavattenti. Sampayuttadhammā ca tathā pavattanti. Sampayutta dhammesu ca tathā pavattamānesu sahajātarūpakalāpāpi tathā pavattantiyeva. Tattha sampayuttadhamme abhiharatīti dve piyarūpa sātarūparase sampayuttadhammānaṃ santikaṃ pāpetīti attho.
譬如树的根牢牢扎入土中，抓住土壤的粗细颗粒支撑树干，使树长期生长。同样，贪欲于各处如粘稠的渴望，牢固扎根，聚合粗细的渴望，促使身语行为发生；嗔恚以其恶相，不喜的及不合时宜的渴望抓持；痴迷则以迷乱缠绕各种境界，产生无用心态并增长扩展。如此三种煽动在粘稠渴望等处集中并相合活动，欢喜嬉戏般地持续长时。相合诸法亦如是持续生起。相合诸法生起时，天生色法相亦随之生起。这里“相合诸法生起”意指存在比喜渴望及爱渴望更深密联的法相互靠近。
Sukkapakkhe so puriso yadākāmesu ādīnavaṃ passati, tadā so taṃ cittaṃjahati, taṃ itthiṃ ārabbha alobho sañjā yati. Pubbe yasmiṃ kāle taṃ itthiṃ ārabbha lobhamūlakāni asuddhāni kāyavacīmanokammāni vattanti. Idāni tasmiṃ kālepi alobhamūlakāni suddhāni kāyavacīmanokammāni vattanti. Pabbajita sīlasaṃvarāni vā jhānaparikammāni vā appanājhānāni vā vattanti. So alobho tesaṃ mūlaṭṭhena hetu ca hoti, upakārakaṭṭhena paccayoca. Tasmā hetupaccayo. Esa nayo sesesu lobha paṭipakkhesu alobhesu, dosapaṭipakkhesu adosesu, moha paṭipakkhesu amohesu ca.
于善法一面，当人观察所生欲望之害，当时便舍弃彼心。于先时起始之女色，贪欲为根本之不净身、口、意业习行存在。今时当下，则是贪欲为根之清净身、口、意业习行显现。出家者则持守戒律，修习禅定或安住于止禅。贪欲为此等之根本原因，亦为助缘因缘。因此有缘相续。此理适用于他余贪欲相反之无贪、恚恨相反之无恚、痴迷相反之无痴境界。
Tattha rukkhamūlāni viya alobho lobhaneyyavatthūsu lobhaṃ pahāya lobhavivekasukharasaṃ vaḍḍhetvā tena sukhena sampayuttadhamme modamāne pamodamāne karonto viya yāva jhānasamāpattisukhā vā yāva maggaphalasukhā vā vaḍḍhāpeti. Tathā adoso ca dosaneyyavatthūsu dosavivekasukharasaṃ vaḍḍhetvā, amoho ca mohaneyyavatthūsu mohavivekasukharasaṃ vaḍḍhetvāti vattabbaṃ. Evaṃ vaḍḍhāpentā tayo dhammā kusalesu dhammesu sampayuttadhamme modamāne pamodamāne karonto viya cira kālaṃpi pavattenti. Sampayuttadhammā ca tathā pavattanti. Sampayutta dhammesu ca tathā pavattamānesu sahajātarūpakalāpāpi tathā pavattantiyeva.
于此，犹如树根，离弃贪欲于可生贪之处，增长离贪之乐之味，因而欢喜于此受持清净法，如同达到禅定之乐或得道果乐一般。恚恨亦复如是，于可生恚处增长恚离之乐之味而生欢喜。痴迷亦然，于可生痴处增长痴离之乐之味。此三法增长时，善法中随缘法相续，绵绵不息。随缘法亦如是而起。随缘法起时，原生之本性变化亦随之发生。
Tattha lobhavivekasukharasanti viviccanaṃ vigamanaṃ viveko. Lobhassa viveko lobhaviveko. Lobhaviveke sukhaṃ lobhavivekasukhaṃ. Lobhavivekaṃ paṭicca uppannasukhanti vuttaṃ hoti. Tadeva raso lobhavivekasukharasoti samāso. Ayaṃ abhidhamme paṭṭhānanayo.
于此所谓贪离之乐，是分别、离散、出离也。贪离即贪之离别。贪离是乐，亦称为贪离之乐。贪离者，是因缘而生之乐。此即此处所称之味，即贪离之乐的总称。此为阿毗达摩中之基础理论。
Hattantanayo pana avijjāsaṅkhāto moho ca taṇhāsaṅkhāto lobho cāti dve dhammā sabbesaṃpi vaṭṭadukkhadhammānaṃ mūlāni honti. Doso pana lobhassa nissandabhūtaṃ pāpamūlaṃ hoti. Vijjāsaṅkhāto amoho ca nikkhamadhātusaṅkhāto alobho cāti dve dhammā vivaṭṭadhammānaṃ mūlāni honti. Adoso pana alobhassa nissandabhūtaṃ kalyāṇamūlaṃ hoti. Evaṃ chabbidhāni mūlāni sahajātānaṃpi asahajātānaṃpi nāmarūpadhammānaṃ paccayā hontīti. Ayaṃ suttantesu nayo. Hetupaccayadīpanā niṭṭhitā.
然则因根源划分，无明与痴是无明所造，贪是渴爱所造，此三者为诸苦轮回法根本。恚则以贪为依止，乃为恶因根基。智慧所造无痴与出去之放逸贪这两者，是离开轮回的根本。反之恚以无贪为依止，为善的根本。此即六种根本，生起于本有与非本有，皆为名色法的因缘。本理佐证于经中。因缘之理已明彻。