9. Kammaṭṭhānasaṅgahaanudīpanā · 9. Kammaṭṭhānasaṅgahaanudīpanā
9. Kammaṭṭhānasaṅgahaanudīpanā九、业处摄随释
§170
170. Kammaṭṭhānasaṅgahe . Vidito viññāto nāmarūpa vibhāgo yenāti viggaho. Yogī puggalo. ‘‘Kilese sametī’’ti kāmacchandādike nīvaraṇakilese upasameti. ‘‘Tathā pavatto’’ti bhāvanāvasena pavatto. Vūpasamanavasena vā pavatto. ‘‘Tāyā’’ti tāyabhāvanā paññāya, passantīti sambandho. ‘‘Passitaṃ’’ti samanupassitaṃ. Kathaṃ kasiṇabhāvanādikaṃ yogakammaṃ attāva attano ṭhānaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘ādimajjhapariyosānānaṃhī’’tiādi. Vibhāvanipāṭhe. ‘‘Padaṭṭhānatāyā’’ti etena tiṭṭhati anivattamānaṃ pavattati etenāti ṭhānanti atthena padaṭṭhānameva ṭhānanti vuccatīti dīpeti. ‘‘Sukhavisesānaṃ’’ti jhānasukha maggasukha phalasukhānaṃ. ‘‘Dasakasiṇānī’’tiādīsu mukhyato vā upacārato vā dvidhāpi atthaṃ dassetuṃ ‘‘dasakasiṇānī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Sesānipī’’ti appamaññādīni sesakammaṭṭhānānipi. Yaṃ yaṃ anurūpaṃ yathānurūpaṃ. ‘‘Samudācaraṇaṃ’’ti punappunaṃ bhusaṃ pavattanaṃ. ‘‘Saṃsagga bhedo’’ti ekamekassa puggalassa kassaci dvecariyā, kassaci tissotiādinā sammissa vibhāgo. Aṭṭhakathāyaṃ’’ti visuddhimagga aṭṭhakathāyaṃ. ‘‘Sabbāyapi appanāyā’’ti jhānappanāya ca maggappanāya ca phalappanāya ca. ‘‘Yā āsanne pavattā dūre pavattāti adhikāro. ‘‘Itarā panā’’ti dūre pavattāpana. ‘‘Tāsaṃ panā’’ti tissannaṃ bhāvanānaṃ pana. ‘‘Tesaṃ pī’’ti dvinnaṃ nimittānaṃpi. ‘‘Vidatthicaturaṅgulaṃ’’ nāma vitthārato caturaṅgulādhikaṃ vidatthippamāṇaṃ. Vidatthippamāṇaṃ vā caturaṅgulappamāṇaṃ vātipi yujjati. Tathāhi visuddhimagge vāyokasiṇa vidhāne caturaṅgulappamāṇaṃ sīsaṃ vātena pahariyamānaṃ disvāti vuttaṃ. Khalamaṇḍalaṃ nāma kassakānaṃ kassamaddanabhūmibhāgamaṇḍalaṃ. ‘‘Kataṃ vā’’ti nīlādivaṇṇavisesarahitaṃ aruṇavaṇṇaṃ mattikakkhaṇḍaṃ udakena madditvā cakkamaṇḍalaṃ viya parimaṇḍalaṃ sumaṭṭhatalaṃ pathavimaṇḍalaṃ karonti. Evaṃ kataṃ vā. ‘‘Akataṃ vā’’ti katthaci bhūmibhāge kenaci akataṃ sayaṃ jātaṃ vā. ‘‘Kasiṇena jambudīpassā’’ti ettha.
170. 业处总说。所谓业处聚合，是指已知、已明了的名色分别归属，这就是此义名称。修行者个人曰：“烦恼聚集”，谓欲贪等为遮蔽之烦恼而得止息。“若如此纯净”，则因修习而生起；亦或因调伏而生起。“依此二者”，谓以智慧见知其断结，称为关系。“被观察”，谓智慧所调柔、依如实观察。如何说用集中修习如十种炷光等修行法取得于自身本位？谓“由初、中心、终止之处”为先导等说。修习章节云：“据本位之个体”，谓其生起不逆转而得行起，即此处义也，谓本位即为地位。所谓“乐之特异”，指禅乐、道乐、果乐之乐。所谓“十炷光”，或主、或辅助，二者皆有意示。所谓“剩余者及其”等，指无量诸业余余之业处。凡若适合，依相应则修行。所谓“反复进行”，谓恒复反作。所谓“接触差异”，谓于个别修行者中，有不同二行者、三行者等分别。谓净书中说：“一切皆在净道注中详述。”“于一切安住的专注”，含禅定、道及果三定。谓“就近者行得，远者则不行”，为权说。“他者者”，谓远而起行法行得。“其近者”，谓三近法修行。“其中二”，谓二种标识亦得修习。“明意四指宽”，名为详尽四指多宽，即四指加之多宽。四指多宽及四指宽二者同用。譬如净道中对空炷光方法，以头部被风吹动示之。所谓“谷仓”，乃指瓮器中用于种藏谷果之处。所谓“制作”，谓未经染色的土块无青色而显赤色，浸湿以水，如轮状之圆形坛土制作场地，即谷仓。如此制作或未制作者，指某地段未经改良生出来之现象。“炷光土于南瞻部洲处”是说这里。
Buddhoti kittayantassa, kāye bhavati yā pīti;
所谓佛，即名闻中之真实意，是谓心中生起之喜乐。
Varameva hi sāpīti, kasiṇenapi jambudīpassāti.
确实称为乐，且云“炷光于南瞻部洲”。
Gāthāseso. Tattha jambudīpassa kasiṇato sāpītivarā evāti yojanā. ‘‘Kasiṇato’’ti ca sakalamaṇḍalato. Sakalassa jambudīpamaṇḍalassa issariyādhipatito pīti vuttaṃ hoti. ‘‘Sanniviṭṭhā’’ti samaṃ saṇṭhitā. ‘‘Saṇṭhāna paññattī’’ti maṇḍalasaṇṭhānena upaṭṭhitā nimittapaññatti eva vuccati. ‘‘Phuṭṭhaṭṭhāne’’ti kāyevā rukkhaggādīsuvā vātena pahataṭṭhāne. ‘‘Vāyu vaṭṭī’’ti vātaparimaṇḍalaṃ. Candasūriyānaṃ aggissa ca obhāsena visiṭṭhāti samāso. ‘‘Visiṭṭhā’’ti visesitā.
诗尾释义：此云南瞻部洲之炷光乃极致云，周环全境。所谓“炷光土”，为全境轮廓。轮廓之意，即地域聚集之意称之为环。所谓“木破处”，谓树枝被风吹折之处。所谓“风轮”，谓风之环状。日月及诸星光辉共现，称为汇聚。所谓“汇聚”，即分别特出彰显。
‘‘Dhūmātaṃ’’ti dhūmāyitaṃ. Dhūmapūritapaṭaṃ viyāti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘sūnabhāvaṃ gataṃ’’ti. Ante kakāro nindatthajotakoti vuttaṃ ‘‘kucchitattā’’ti. Jegucchi tabbattāti attho. ‘‘Chavasarīrassā’’ti lāmakasarīrassa. ‘‘Tadevā’’ti chavasarīrameva. Vipubbakaṃ vicchinnakaṃ nāmāti sambandho. Tattha visesena nīlantivinīlaṃ. Tameva kucchitattā vinīlakaṃ. ‘‘Tadeva puna paccitvā’’ti vinīlakasarīrameva puna kālātikkame paccitvā. Pūtilohitānaṃ paripakkabhāvaṃ patvāti attho. Tato tato dvāracchiddato. Yuttaṃ tadeva sarīranti sambandho. Vicchinnakaṃ nāma, vicchiddakantipi paṭhanti. ‘‘Apakaḍḍhitvā’’ti khaṇḍāni sarīrato mocetvā taṃ taṃ padesaṃ kaḍḍhitvā. ‘‘Paggharitalohita sarīraṃ’’ti chinnaviddhaṭṭhānesu vaṇamukhehi paggharitalohitasarīraṃ.
所谓“炷烟”，谓反复冒烟。烟布满之景象已然现前。于是说“无声状态已现”。句中“尾段身体”即此义。谓“尾部腐败”，句有说明。所谓腐尸，即腐败之尸体，称作殓尸。此类尸体色尤为深蓝紫色。腐败之尾部有此特征。句云“此处又经重现”，谓此腐尸已逾时复现，意指尸体逐渐腐烂血液淤积而产生此特征。腐烂过程伴有开裂、变软之状，称为剖割。所谓“剖切”，谓将各部位打开，剖割之意。句谓“分割处”，亦称为切割。所谓“切割”，即分割断开也。所谓“撕开”，谓身体之各部分被撕引开。所谓“流血之尸身”，谓断裂处有鲜血渗出。
‘‘Buddhānussatī’’ti ettha buddhasaddo guṇyūpacāra vacanaṃ hoti. Guṇino dabbassa nāmena guṇānaṃ gahetabbattāti vuttaṃ ‘‘buddhaguṇassa anussati buddhānussatī’’ti. Esanayo dhammānussatādīsu. ‘‘Arahatādī’’ti arahatādiguṇo. Vigatāni dussilyādi malāni ca maccherañca yassa taṃ vigatamalamaccheraṃ. Tassa bhāvoti viggaho. ‘‘Attanā adhigatanibbānañcā’’ti etena ariyapuggalānaṃ kilesānaṃ accantavūpasamo vutto. ‘‘Yaṃ ārabbhā’’ti yaṃ puggalaṃ ārabbha. Hitūpasaṃhāro nāma ayaṃ puggalo avero hotu, abyāpajjo hotūtiādinā averatādīni hitasukhāni tasmiṃ puggale cittena upasaṃharaṇaṃ. Karuṇā, muditā, heṭṭhā cetasikasaṅgahe vuttatthā eva. Hitūpasaṃhāro ca hitamodanā ca ahitāpanayanañcāti dvando. Tattha hitūpasaṃhāro mettāya kiccaṃ. Hitamodanā muditāya. Ahitāpanayanaṃ karuṇāya kiccaṃ. Tattha paraṃ hitasukhasampannaṃ disvā tena parahitena attani pītipāmojjavaḍḍhanaṃ hitamodanā nāma. Paraṃ dukkhitaṃ disvā ayaṃ imamhādukkhā muccatu, mākilamatūti evaṃ cittena parasmiṃ ahitassa dukkhassa apanayanaṃ ahitāpanayanaṃ nāma. ‘‘Tesaṃ’’ti parasattānaṃ. Sassa attano idanti sakaṃ. ‘‘Idaṃ’’ sukhadukkhakāraṇaṃ. Attanā katakammaṃ eva sakaṃ yesaṃ te kammassakā. Parasattā eva. Tesaṃ bhāvo. Tassa anubrūhananti viggaho. ‘‘Sīmasambhedo’’ti attā ca piyapuggalo ca majjhattapuggalo ca veripuggalo cāti catasso sīmā. Sambhindanaṃ sambhedo. Sammissanaṃ anānattakaraṇanti attho. Sīmānaṃ sambhedo sīmasambhedo. Sabbā itthiyo, sabbepurisātiādinā odhiso paricchedato pharaṇaṃ odhisopharaṇaṃ nāma. Sabbesattā, sabbepāṇā, sabbebhūtātiādinā anodhiso aparicchedato pharaṇaṃ anodhisopharaṇaṃ nāma. Puratthimāyadisāya sabbesattā averāhontūtiādinā disāvibhāgavasena pharaṇaṃ disāpharaṇaṃ nāma. ‘‘Taṃ samaṅgīno cā’’ti tāhi appamaññāhi samaṅgīno puggalā. ‘‘Niccaṃ sommahadayabhāvenā’’ti sabbakālaṃ santasītala hadayabhāvena. Brahmasaddo vā seṭṭhapariyāyo ‘brahmaṃ puññaṃ pasavatī’tiādīsu viya. Asitabbaṃ bhuñjitabbanti asitaṃ. Pañcabhojanaṃ. Pātabbanti pītaṃ. Aṭṭhavidhaṃ pānaṃ. Dantena khāyitabbaṃ khāditabbanti khāyitaṃ. Pūvakkhajjaphalakkhajjādikaṃ nānākhādanīyaṃ . Aṅgulīhipi gahetvā sāyitabbaṃ lehitabbanti sāyitaṃ. Madhupphāṇitādikaṃ sāyanīyaṃ. Sarasappaṭikūlatā nāma attano sabhāvato paṭikūlatā. Catubbidhopi hi āhāro bhājanesu vā hatthamukhādīsu vā yattha yattha sammakkheti, laggati, limpati. Taṃ udakena dhovitabbaṃ hoti. Adhotaṃ pana tampi jegucchanīyaṃ hoti. Āsayato paṭikūlatā nāma tassa ajjhoharīyamānassa kaṇṭhādīsu ṭhitehi pittasemhādīhi āsayehi sammissanavasena paṭikūlatā. Nidhānato paṭikūlatā nāma nidhānato paṭikūlatā. ‘‘Nidhānaṃ’’ti ca āmāsayo vuccati. Pakkato paṭikūlatā nāma tassa nidhānagatassa paripakkakāle gūthamuttādibhāvapattito paṭikūlatā. Apakkato paṭikūlatā nāma tasmiṃ aparipakke ajiṇṇe sati sarīre nānāroguppattivasena paṭikūlatā. Phalato paṭikūlatā nāma tassa paripakkakālato paṭṭhāya sarīre kesalomādīnaṃ paṭikūlarāsīnaṃ vaḍḍhanavasena paṭikūlatā. Nissandato paṭikūlatā nāma tassa na vahidvārehi vā lomakūpehivā aññehi nānāvaṇamukhehi vā uggharaṇa paggharaṇādivasena paṭikūlatā. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ catubbidhe āhāre. ‘‘Nikantippahānasaññā’’ti kantāramagge mātāpitūnaṃ kantāranittaraṇatthāya putta maṃsakhādane viya ati manuññepi āhāre rasataṇhā pahānavasena pavattā saññā. ‘‘Salakkhaṇādivasenā’’ti salakkhaṇasasambhārādivasena. ‘‘Rāgena caratī’’ti ettha ‘‘rāgenā’’ti karaṇatthe, itthambhūtalakkhaṇevā karaṇa vacanaṃ. Tattha karaṇatthetāva ‘‘rāgena caratī’’ti catūsu iriyāpathesu yebhūyyena rāgacittena carati. Rāgacittena niyyamāno vicaratīti vuttaṃ hoti. Itthambhūta lakkhaṇe pana ‘‘rāgena caratī’’ti tesu rāgaketu rāgadhajo hutvā vicaratīti vuttaṃ hoti. ‘‘Assā’’ti tassapuggalassa. ‘‘Ussanno’’ti uggato pākaṭataro. Bahutarotipi vadanti. ‘‘Pahānāyā’’ti ettha itisaddo ādi attho. Tena karuṇā bhāvetabbā vihiṃsāya pahānāya. Muditā bhāvetabbā aratiyā pahānāyāti imaṃ pāḷisesaṃ saṅgaṇhāti. ‘‘Nissaraṇatāvacanato’’ti nissaraṇañhetaṃ byāpādassa yadidaṃ mettāceto vimutti. Nissaraṇañhetaṃ vihesāyayadidaṃ karuṇā cetovimutti. Nissaraṇañhetaṃ aratiyā yadidaṃ muditā ceto vimuttīti evaṃ nissaraṇa bhāvavacanato ca. Catasso appamaññāyo. La. Dosa caritassāti vuttaṃ. ‘‘Dosa vatthuttābhāvato cā’’ti dosuppattiyā vatthu bhāvassakaraṇa bhāvassa abhāvato ca. Nīlādīni cattāri kasiṇāni dosa caritassāti vuttaṃ. Kasmāpanettha dosa caritassa upekkhā sappāyakāraṇaṃ visuṃ na vuttanti. Aññakāraṇattā na vuttanti dassento ‘‘ettha cā’’tiādimāha. ‘‘Tisso’’ti tisso appamaññāyo. ‘‘Manāpiyarūpānī’’ti manāpiyavaṇṇāni. Vikkhittacitto ca hotīti adhikāro. ‘‘Tassā’’ti pamāda bahulassa vikkhittacittassa ca puggalassa. Vuttaṃ siyā. Visuddhi magge pana evaṃ vuttaṃ natthīti adhippāyo. Vibhāvanipāṭhe. ‘‘Buddhivisaya bhāvenā’’ti vuttaṃ. Yadi buddhivisayattā mohacaritassa sappāyaṃ. Buddhivisayabhūtāni maraṇa upasamasaññā vavatthānānipi mohacaritassa sappāyāni siyunti vuttaṃ ‘‘evañhisatī’’tiādiṃ. ‘‘Bhūtakasiṇānī’’ti pathavīkasiṇādīni mahābhūtakasiṇāni. ‘‘Tatthāpī’’ti vā tesu cattālīsa kammaṭṭhānesupi. Evaṃsati vaṇṇakasiṇānaṃ puthulakhuddakatāpi ettha saṅgahitā hotīti. ‘‘Mahantaṃ’’ti vidatthi caturaṅgulato mahantaṃ. Yadi evasaddo yathārutameva yujjeyya. Evaṃsati khuddakaṃ vitakkacaritasseva sappāyaṃ, na buddhicaritādīnanti evamatthopi gaṇheyya. Atha buddhicaritassa pana asappāyaṃ nāma natthīti aṭṭhakathāvacanena virujjheyyāti iminā adhippāyena ‘‘khuddakanti padeyujjatī’’ti vuttaṃ. Athavā, puthulaṃ mohacaritassa, khuddakaṃ vitakkacaritasseva, namohacaritassāti atthe sati, buddhicaritādīnaṃ pana puthulaṃpi khuddakaṃpi anuññātaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Sabbañcetaṃ’’ti sabbañca etaṃcaritavibhāgavacanaṃ. Ujuvipaccanīkavasena tīsu akusala caritesu puggalesu. Vitakka carite ca atisappāyatāya saddhābuddhi caritesūti adhippāyo. Tenāha ‘‘rāgādīnaṃ pana avikkhambhikā’’tiādiṃ.
所谓“忆佛”，此处佛名乃是重要美善之敬称。有言：以贤德之名承传，是谓“忆佛德”。此义包含忆起佛、忆法等意义。所谓“阿拉汉等”，指阿拉汉等圣者诸种功德。所谓“已断恶习”等，指断除恶业与污染烦恼等。谓此即为“其心”，即称为心境。所谓“以自身已达之涅槃”，是说圣者业障烦恼消尽之极致安稳称为涅槃。谓“得度者”，即已开始修行此法者。所谓“合缘总结”，谓以此修行为净行而成就之大和合。此意谓修行者得愿、不退失，成就此识境界。悲、喜、离精神与心相应而生之义。谓合缘总结为利益他人讨喜、欢喜破除伤害，二者互摄含义。悲是舍弃伤害恶业的修持，喜是欢庆利益安乐。谓因见诸苦难欲使他人离苦，此称作离害安乐。谓“他人”，即彼他境界之他。谓“我”，即自身境界。谓“这”，谓造作苦乐之因所缘。谓“自所作”，谓自身行为之业力。谓他者所感，即他人感受也。谓“起”，即增长义。谓“界限差别”，指自身与所亲近者及敌对者之间四种界限。谓界限是分隔、分界。谓和合接近，谓相依无违。谓妇女、男子等诸种，有若干界限。谓天地众生，即无数有情众生，无限定界。谓向东方之众生无执著，谓此方位之众生无界限。谓“以此并”，谓此四种皆称为界限之差别。谓“配合者”，谓以此不可分割的个体。谓“一贯者”，即专注不散者。谓“恒感寒冷的心”，谓常时安宁凉爽心境。所谓梵语名称，亦是最高之称谓。“不可食者”，谓不该食用而食。五种饮食，为人所饮。谓“应饮者”，谓应当饮用。谓八种饮料。谓须以牙齿嚼食者，或已食用完者。谓饭食及各种熟食。谓食物入指量，谓食置于手指已入嘴中。谓蜂蜜及香料等，均为饮食内容。谓具相反性质，自我天性相抵触，曰相反性。谓四种于食及饮中，入口接触。谓以水洗涤。谓被洗烂者，谓食物腐坏。谓口部相反性，谓因口内有诸种流涎而生相反状。谓口腔相反性，谓口腔部位具此性质。谓长期积累的相反性，由放置时间长而生。谓成熟相反性，谓随时间推移食物腐烂。谓断绝相反性，谓因被动物或虫虫咬食及开裂持久不完整。谓散布相反性，谓因动物或虫致开裂及流血。谓此四种皆在食中。谓“观苦断欲”，谓修习苦行之念，断除欲想。谓因依苦观修，令欲望停止。谓不断增长切舍心。谓复有三种无量心：慈、悲、喜。谓自寂灭心及无烦恼心，均属三种贪嗔痴恶心消亡。谓贪不生者，是恶行缺乏之缘。谓四种炷光，含青等色，名众恶行之表达。谓何以不言嗔恚等恶行？答“其处无嗔恚”故也。谓三种无量心。谓悦喜欢色相。谓疏散心。谓多疑烦恼之说。谓此性多散乱心者。谓贪心持守。谓“彼”，指多放逸散乱心者。谓放逸心多者。谓“放弃”，谓指放弃恶行。谓以悲心修弃害。谓以喜心修弃嗔恨。谓“说放出心”，谓为无烦恼之发放。慈使灭除害心，喜使灭除嗔恚。谓反过来看，即对他苦痛而觉悲哀，则为离害之心。谓“彼”，彼众之他他。谓“这是”，指此苦乐之因。谓“四种无量心”。谓受恶行的因，贪为其名。谓何因？答因恶行为生嗔恚等恶心；因恶行为失恶心也。谓青等四炷光为恶业之标示。
‘‘Buddhadhamma. La. Guṇānaṃ’’ti ettha guṇasaddo pubbapadesu yojetabbo buddhaguṇānañca dhammaguṇānañcātiādinā. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ guṇapade. Na tappetīti atappanīyo. Tappanaṃ santuṭṭhiṃ na janetīti attho. Saṃvejanaṃ saṃvegaṃ janetīti saṃvejaniyo. ‘‘Dhammo’’ti sabhāvo. Saṃvejaniyo dhammo yassāti saṃvejaniya dhammaṃ. Maraṇaṃ. ‘‘Pañcamajjhānasamādhissā’’ti rūpāvacara pañcamajjhāna samādhissa. ‘‘Udayamattānī’’ti vaḍḍhitamattāni. ‘‘Tatthā’’ti paṭikūlārammaṇesu. ‘‘Pubbacchaṭṭakassā’’ti purāṇacchaṭṭakassa. Gūthamuttavissajjana kassāti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘gūtharāsi dassane viyā’’ti. Na te kadāci somanassena vinā appanaṃ pāpuṇanti. Byāpādavihiṃsā aratīnaṃ dūribhāvena somanassuppattiyā atisukarattā pañcamajjhāne viya sukhasomanassānañca avikkhambhanato. ‘‘Udāsinapakkhe’’ti ajjhupekkhanapakkhe. ‘‘Daḷhaṃ’’ti bhusaṃ. ‘‘Vibhūtaṃ’’ti pākaṭaṃ. Nimittaṃ daḷhavibhūtaṃ katvā gahaṇaṃ daḷha vibhūtaggahaṇaṃ. ‘‘Kassaci ārammaṇassā’’ti buddhaguṇādi ārammaṇassa. ‘‘Paṭibhāganimittaṃ’’ti ettha paṭibhāgasaddo tassa dise pavattoti āha ‘‘tādise’’tiādiṃ. ‘‘Taṃsaṇṭhāne’’ti etena pathavimaṇḍalādīsu viya saṇṭhānākārena ṭhitesu sabhāva dhamma puñjesu eva tassadisaṃ paṭibhāganimittaṃ nāma sijjhatīti dasseti. ‘‘Eva’’nti samathasaṅgahe tāva dasakasiṇāni, dasaasubhātiādinā vuttena vacanakkamena. ‘‘Uggahakosallaṃ’’ti bhāvanākammaṃ ārabhitukāmena bhikkhunā ācariyassa santike sabbassa kammaṭṭhāna vidhānassa uggahaṇaṃ uggaho. Tasmiṃ kosallaṃ uggahakosallaṃ. Apicettha. Sabbaṃ uggahituṃ asakkontena yaṃ attanā ārabhissati. Tassa ekassa vidhānaṃ paripuṇṇaṃ uggahetabbaṃ. ‘‘Uggaṇhantassā’’ti ettha ukāro upari attho. ‘‘Gahaṇaṃ’’ti ca yathā citte avinassamānaṃ hutvā labbhati, tathā katvā cittena gahaṇanti dassetuṃ ‘‘uparūparī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Samanupassantassā’’ti sammā punappunaṃ cakkhunā dassanasadisaṃ karontassa. Parito samantato karaṇaṃ parikammaṃ. Tasmiṃ nimittaggahaṇakamme yaṃ yaṃ kattabbavidhānaṃ atthi, taṃ taṃ paripuṇṇaṃ katvā gahaṇanti vuttaṃ hoti. Bhāvanāti vaḍḍhanāti imamatthaṃ dassento ‘‘punappuna’’ntiādimāha. ‘‘Nirantaraṃ padahantassā’’ti rattidivaṃ nirantaraṃ ārabhantassa. Uggaha nimitte saṇṭhānaṃ gaṇhantopi vaṇṇarūpādinā sabhāva dhammena saheva gaṇhāti. Paṭibhāganimitte pana sabhāvadhammaṃ muñcitvā tassa disaṃ nimitta paññatti saṅkhātaṃ suddhasaṇṭhānameva gaṇhāti. Ettha siyā, paṭibhāganimittepi vaṇṇo nāma sandissati yevāti. Saccaṃ. So pana paṭibhāgamattaṃ hoti. Na ekantavaṇṇo. Tenāha ‘‘tappaṭibhāgaṃ vatthu dhammavimuccitaṃ’’ti. ‘‘Sannisinnaṃ’’ti acalaṃ. ‘‘Pavesitaṃ’’ti bhāvanācittassa abbhantare pakkhittaṃ viya hotīti adhippāyo. Obhāsatīti obhāso. Obhāso hutvā jātanti obhāsajātaṃ. Obhāsanaṃ vā obhāso. Jāto obhāso assāti obhāsajātaṃ. ‘‘Pātentī’’ti paṭipātenti. Puna uppajjanavasena uṭṭhātuṃ na denti. ‘‘Etāyā’’ti kattu atthe karaṇavacanaṃ. ‘‘Nimittarakkhaṇavidhānaṃ’’ti samuppannassa nimittassa anassanatthāya sattavidhehi palibodha dhammehi rakkhaṇatthaṃ. Katame pana tesattavidhā palibodhadhammā nāmāti. Idha amhehi vattabbaṃ natthi. Visuddhi magge eva te vuttāti dassetuṃ gāthamāha. ‘‘Āvāso’’ti asappāyāvāso. ‘‘Gocaro’’ti asappāyagocaragāmo. ‘‘Bhassaṃ’’ti asappāyavacanaṃ. Evaṃ puggalādīsu. ‘‘Sevethā’’ti seveyya. ‘‘Evañhipaṭipajjato’’ti evaṃhivajjitabbe vajjanavasena sevitabbe sevanavasena paṭipajjantassa. ‘‘Kāmataṇhāya visayabhāvaṃ atikkamitvā’’ti etena kāmabhūmi kāmabhavasamatikkamo, rūpabhūmirūpabhava okkamo ca vutto. Vasanaṃ vasī. Satti. Sāmatthiyanti attho. Vasiṃ bhūtaṃ pattanti vasibhūtaṃ. Vasī eva vasitā. Yathā pāramitāti. ‘‘Tato vicāranti’’ ettha itisaddo ādiattho. Tena tato pītiṃtiādiṃ saṅgaṇhāti. Icchantānaṃ tesaṃ sabbaññubuddhānaṃ. ‘‘Yatthā’’ti yesudvīsubhavaṅgesu. ‘‘Bhavaṅgacāre’’ti bhavaṅgappavattiyaṃ. ‘‘Dandhāyitattaṃ’’ti dandhaṃ hutvā ayati pavattatīti dandhāyitaṃ. Tassa bhāvo dandhāyitattaṃ. ‘‘Ṭhapetuṃ’’ti adhiṭṭhānaṃ katvā ṭhapetuṃ. Tato anatikkamituṃ. ‘‘Yatthicchakaṃ’’tiādīni kriyāvisesanapadāni. ‘‘Yatthicchakaṃ’’ti yattha yattha ṭhāne icchānu rūpaṃ. Yadicchakantiyasmiṃ yasmiṃ khaṇe icchānu rūpaṃ. ‘‘Yāvaticchakaṃ’’ti yattakena pamāṇena icchānu rūpaṃ. ‘‘Vitakkādikaṃ oḷārikaṅgaṃ pahānāyā’’ti ettha kassa balena pahānaṃ hoti. Taṃ taṃ virāga bhāvanā balena pahānaṃ hoti. Kāca taṃ taṃ virāgabhāvanā nāma hoti. Ajjhāsaya visesa pariggahitā upacārabhāvanā evāti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘pathamajjhānaṃ tāvā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Ātāpavīriyaṃ’’ti yenavīriyena yogino attānaṃ vā kilesa dhamme vā ātāpenti paritāpenti. Taṃ ātāpavīriyaṃ nāma. Ugghāṭīyamānampi ākāsameva hoti. Taṃ ārabbha uparijhānantaruppattiyā bhāvanaṃ karontassapi punappunaṃ tameva pañcamajjhānaṃ uppajjati. Ārammaṇe ca anatikkante jhānaṃpi anatikkantameva hotīti. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ ākāsakasiṇe. ‘‘Tadatikkamanasambhavo’’ti kasiṇa nimittātikkamanasambhavo. ‘‘Yathādiṭṭhe’’ti jhānacakkhunā diṭṭhappakāre. ‘‘Sambhāvetvā’’ti thometvā. Sammā anussaraṇaṃ samanussaraṇaṃ. ‘‘Itaresaṃpi vā’’ti puthujjana paṇḍitānaṃpi vā. Maraṇa saññā vavatthānesu parikammañca samādhiyati, upacāro ca sampajjatīti yojanā tikkhapaññānaṃ pana puthujjanānaṃpi sataṃ buddhaguṇādīsupi upacāra sambhavo aṭṭhakathāyaṃ vuttoyeva. ‘‘Samathajjhānesū’’ti idaṃ adhikāravasena vuttaṃ. Vipassanā kammaṃpi gahetabbamevāti daṭṭhabbaṃ. Pubbedānaṃ datvā iminā puññena āyatiṃ jhānābhiññāyo vā maggaphalāni vā paṭilabhissāmīti patthanaṃ katvā āgatopi katādhikāro evātipi vadanti. Katamo pana katādhikāro nāmāti āha ‘‘āsannabhave’’tiādiṃ. Aṭṭhavidhesu catukkanayavasena, navavidhesu pañcakanayavasena vuttoti tesaṃ vādīnaṃ sādhakavacanaṃ. Vicāretvā pana gahetabbaṃ. Ākāsa kasiṇena vinā arūpajjhānāni labhitvā puna abhiññatthāya parikammekate ākāsakasiṇepi kattabbattā tassa abhiññāpādakatā sambhavo vuttoti atthassa sambhavato. Pubbe abhāvita bhāvanoti ca akatādhikāroti ca atthato ekaṃ. ‘‘Ādikammiko’’ti abhiññākamme ādikammiko. ‘‘Tādisānaṃ’’ti pubbe akatādhikārānaṃ abhāvitabhāvanānaṃ idāni iddhivikubbanaṃ karissāmīti ārabhantānaṃ abhiññākamme ādikammikakulaputtānanti sambandho. ‘‘Iddhivikubbanaṃ’’ti ca upalakkhaṇavacanaṃ. Dibbāya sotadhātuyā saddaṃ savanaṃ karissāmītiādikaṃpi gahetabbaṃ. Idañca ādikammikavidhānādhikārattā vuttaṃ. Abhiññāsu vasipattānampi taṃ pañcamajjhānaṃ chasuārammaṇesu yathārahaṃ appetiyeva. ‘‘Adhiṭṭhātabbaṃ’’ti yathicchita nipphattatthāya sataṃ hotu sahassaṃ hotūtiādinā cittena abhividhātabbaṃ. Abhinīharitabbanti vuttaṃ hoti. ‘‘Sataṃ homi, sahassaṃ homīti vā’’ti attānaṃ sataṃ vā sahassaṃ vā nimminanavasena vuttaṃ. Sesaṃ pana aññathānimminanavasena. Sotuṃ vā saddaṃ, passituṃ vā rūpaṃ, jānituṃ vā paracittaṃ. Anussarituṃ vā pubbenivutthaṃ. Aṭṭhakathāpāṭhe. ‘‘Adhiṭṭhātī’’ti abhiññāya adhiṭṭhāti. Abhividhāti nibbattetīti vuttaṃ hoti. Duvidhaṃhi adhiṭṭhānaṃ parikammena adhiṭṭhānaṃ abhiññāya adhiṭṭhānanti. Idha pana abhiññāya adhiṭṭhānaṃ vuttaṃ. ‘‘Adhiṭṭhāna cittenā’’ti abhiññācittenāti vuttaṃ hoti. ‘‘Parikammacittassā’’ti pubbabhāge āvajjana parikamma adhiṭṭhānaparikammacittassa. Pacchimaṃ pana pādakajjhāna samāpajjanaṃ. Parikammacittassa samādhānatthāyāti vuttaṃ. Parikammacitte samāhite kiṃ payojananti āha ‘‘tathāhī’’tiādiṃ. ‘‘Sesābhiññāsupi yathārahaṃ vattabbo’’ti dibbasotaparikamme tenevaparikamma samādhiññāṇasotena āsanne dibbavisayaṃpi saddaṃ suṇātītiādinā vattabbo. ‘‘Iti katvā’’ti iti manasikatvā. ‘‘Taṃ’’ti pacchimaṃ pādakajjhāna samāpajjanaṃ. ‘‘Idha nagahitanti daṭṭhabbaṃ’’ti therassa matena daṭṭhabbanti adhippāyo. Idha pana ādikammikavidhānappadhānattā pacchimaṃpi pādakajjhāna samāpajjanaṃ vattabbamevāti. ‘‘Kāyagatikaṃ adhiṭṭhahitvā’’ti ayaṃ kāyo viya idaṃ cittaṃpi dandhagamanaṃ hotūti evaṃ cittaṃ kāyagatikaṃ karaṇena adhiṭṭhahitvā. ‘‘Dissamānena kāyenā’’ti dandhagamanena gacchantattā bahujanānampi dissamānena rūpakāyena. Tabbi parītena sīghagamanaṃ veditabbaṃ. ‘‘Ārammaṇamattaṃ hotī’’ti anipphannarūpaṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Ārammaṇa purejātaṃ’’ti nipphannarūpaṃ. Itaraṃ pana hadaya vatthurūpaṃ sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Paracitta vijānanaṭṭhāne aṭṭhakathāṭīkācariyānaṃ vicāraṇā atthīti taṃ dassetuṃ ‘‘ettha ca aṭṭhakathāyaṃ tāvā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Aṭṭhakathāyaṃ’’ti dhammasaṅgaṇi aṭṭhakathāyaṃpi visuddhimagga aṭṭhakathāyaṃpi. ‘‘Khaṇikavasenā’’ti khaṇikapaccuppannavasena. Āvajjane niruddheti sambandho. ‘‘Ekaṃ cittaṃ’’ti parassa cittaṃ. Tadeva atītaṃ cittaṃ gaṇhanti. ‘‘Tānī’’ti javanāni. ‘‘Tesaṃ’’ti javanānaṃ. ‘‘Tenā’’ti āvajjanena. ‘‘Itarathā’’ti aññathā santati addhāvasena vuttanti gahite sati. Vutto siyā. Kasmā, santati addhāvasena paccuppanne gahite sati, sabbāya ekajavanavīthiyā ekapaccuppannattā. ‘‘Sabbāni cittānī’’ti javanacittāni. ‘‘Sahuppannānī’’ti idaṃ sahuppannānaṃpi atthitāya vuttaṃ. Āvajjanādīni pana khaṇabhedaṃ nagaṇhanti. Sabbaṃ parassa cittaṃ ekacittamiva gaṇhanti. Tasmā kālabhedopi natthīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Nibbānañcā’’ti vuttaṃ, kathaṃ nibbānaṃ pubbenivutthaṃ nāma siyāti. Atīte parinibbutānaṃ maggaphalāni anussaraṇakāle tesaṃ ārammaṇabhūtaṃ nibbānaṃpi anussaratiyeva. Tattha tesaṃ maggaphalānaṃ atītattā nibbānaṃpi pubbenivutthaṃ nāma hotīti.
「世尊教法。是为品质」此处以「品质」一词，合于前文所说，既包括佛的性质，也包括法的性质等。所谓「那里」，指品质一词。在此不说「烦闷」即不满足，意谓烦闷是不能生起满足感的缘故。烦闷生起满足感，此理不成立。进而，能催生觉醒劲道的是「催醒」或「激发」，即指发起激发的法。所谓「法」，即性质。所云「催醒之法」，是指生死间的性质。言「死亡」者。所谓「色界第五禅定者」，即色界中第五禅定所具有的。所谓「增长之量」，是指增长的程度。所谓「那里」，指不相应境界所现境象。所谓「古老六十」，指古老者六十。所谓「隐没剥离者」，即指隐匿取舍的。由此说：「隐匿堆积之境现象明显显露。」古往今来，修行人未曾不以欣悦心而得此禅定。由瞋恨、杀害、不欢喜等之远离，欣悦心容易得到，此故第五禅定的愉悦心与喜心得以毫无断绝。所谓「无分别之无分别境」，即无差别之无念境。所谓「坚固」即指坚硬。所谓「明显」即显现明显。将相显现坚固明确，谓之深密坚固显现。所谓「有人之根源」，是指以佛及其性质为根源。所谓「相续缘由」，此处相续一词指此处所现之缘生现象。以「彼处」言之，即指此处。所谓「聚合处」，如地球等聚合实体，以此聚合之因缘存在于各种自然物当中，即名为相续缘由。如此表示。所谓「是也」，是指于止观汇集之处，以十种遍净器具、十种诸妙具等为例，依上述言辞所成。所谓「勤巧」指修习行为。为修行所起者，比库欲在师前依诸法门修习，其意欲起是勤巧。所谓「执持者」，此处意指加于上方。在诸修习法中，所言勤巧即指勤起努力。彼勤巧乃不能全摄一切者，然比库当悉以勤巧勤起一切修习法门。谓「勤将起者」上文之意。所谓「执持」及「执持」词根，亦如心中不灭而得成就者，谓依心持摄。所谓「随观者」，指正当但复凭眼识反复观察。周围察看，实施深入考察。此处所谓「相续持摄」，即于修习相续如法方法，将各应行法逐一完善，即加以把持。谓修习，即增长及完善之义。谓「周而复始」自序述。所谓「恒常生起」，即昼夜恒常生起者。修习勤巧，自身具法相续恒常出现。谓于相续境缘之持守及观照，也包括形色等相，皆如自然与性质共存而连结。所谓「相续缘」，是指持护与收摄各种相续之法。于此处即使是相续缘亦见显现。此理确立。只有部分相续缘，不可谓全体色相续，从而说：「烦闷部分已脱于是法相续彻底解脱」。所云「坚固」者，谓不增动的坚固。所云「进入」者，谓修学之心深陷入其中，如进入炼炉似。谓心得深陷，如同深矿之所，彼人见闻清晰光明。所谓「沾染」者，谓入修习心内被引染。所谓「入修学心中」，谓为执持勤巧而生观察。所谓「光明」者，谓光芒显现清晰。光明生起，则显现光明之生起。光明生起即谓光明心发印。所谓「降伏」，即修行时降伏心意。又「此处」，指在修学修持的场所。复起复伏之意，故表述如是。所云「此者」，为施主、修习者等当成就。则谓此勤巧之修持心具正法根基为接近阿含净处。所谓「地境止息」，指住止近地元素处。谓地界诸相紧聚持之意。所谓「眼见之证」，是以长老教导师之见解为准。依其见说，执持勤巧者悉能摄持。所谓「地心」者，指身心之地。所谓「此处注释」，即以上经论注释义。所谓「注释」者，句法讲解与择义。谓此已如上所明示。所谓「瞬间生起」，谓瞬间而显现。谓心所转变而显现即止亦为影像。谓念波动意持续相续。谓他心念忘，去记而生起者。谓此意现为句意。所云「他者」者，指彼即他人之心。谓此心为远离形态。复有起落不定之心。谓此心有法，如同心诸起伏。所云「各自修断」言心念虽零散亦应离弃。谓在他心中各念貌似一心以连贯。所谓「所有心」者，谓心念皆是心流。谓其同一缘起心念。所云「共生」者，指诸心共现。所谓「涅槃」也有言说。谓涅槃为真实涅槃。问涅槃何故曰「以往者涅槃也」。谓已昔世入涅槃者诸果报，于现前诸涅槃也似昔时之涅槃之显现。
‘‘Yaṃ yaṃ adhiṭṭhātī’’ti yaṃ yaṃ satādikaṃ saṃvidhāti. ‘‘Yathā yathā adhiṭṭhātī’’ti yena yena āvibhāvādikena pakārena saṃvidhāti. ‘‘Pakativaṇṇaṃ’’ti pakatisaṇṭhānaṃ. ‘‘Tassevā’’ti pakativaṇṇasseva. Devānaṃ pasādasotanti sambandho. ‘‘Ārammaṇa sampaṭicchana samatthaṃ’’ti ārammaṇassa upaṭṭhānaṃ sampaṭicchana samatthaṃ. Tadeva cetopariyañāṇantipi vuccatīti sambandho. ‘‘Ceto’’ti cittaṃ. ‘‘Paricchijjā’’ti idaṃ sarāgacittaṃ, idaṃ virāgacittantiādinā paricchinditvā. ‘‘Gocara nivāsavasenā’’ti gocaraṃ katvā nivasanavasena. Sabbaññutaññāṇagatikaṃ sabbaññubuddhānaṃ anāgataṃ saññāṇanti adhippāyo. Anāgate sattadivasato orimā cittacetasika dhammā cetopariyaññāṇassa visayoti katvā anāgate sattadivasatoti vuttaṃ. Paṭṭhāya pavattamānāti pāṭhaseso. Imasmiṃ divase ca anāgatapakkhe sabbaṃpi ārammaṇaṃ pakatiñāṇassa visayoti katvā ‘‘dutīyadivasato paṭṭhāyā’’ti vuttaṃ. ‘‘Etaṃ’’ti etaṃ anāgataṃ saññāṇaṃ. ‘‘Yathā cetaṃ’’ti yathā ca etaṃ imasmiṃ bhave anāgata dhamme jānāti. ‘‘Asādhāraṇakālavasenā’’ti aññenañāṇena asādhāraṇa kālavasena. Paccuppannabhavohi aññaññāṇasādhāraṇoti.
「所执持者」谓凡事所掌握。所谓「如是执持」，指凭所现相等洁净形态而执持。所谓「明显形态」，意谓现前被观察之净心。神界天众相关。所谓「具足照顾执持」，谓对心识之支护与维系。此谓心识之内照见。谓绮丽心境。上述「心」即是心识。所谓「剪除者」，谓剪除了爱欲染染心。所谓「所有境界居所」者，谓定境及心所之住处。谓所观察的全然明了，乃贤圣所证未来之知。谓未来七日内种种心行状态及其变迁乃至终结心所，视同目前之相。语云「从第2日起现」，谓心诸境相自第二天显现。所谓「此者」，指该未来之所知。谓如实知此生未来之境。所谓「特殊时刻」，谓以与他知不同而称特殊时刻。谓于当今世存在异色未来之知。彼有修行之智能，无名凡夫之智皆如是。
Samathakammaṭṭhānānudīpanā niṭṭhitā. · 止业处随释完毕。
§171
171. Vipassanākammaṭṭhāne. ‘‘Yathādiṭṭhaṃ’’ti sakkāyadiṭṭhiyā yathādiṭṭhaṃ. Niccanimittaṃ nāma sattapuggalādinimittameva. Sattanimittañhi paññatti dhammattā khaṇekhaṇe khayavayabhedābhāvato so evagacchati so eva tiṭṭhatītiādinā niccākārasaṇṭhitaṃ hotīti. ‘‘Dhuvanimittaṃ’’ti thiranimittaṃ. Idampi so gacchantopi nanassati, tiṭṭhantopi nanassatītiādinā thirākārasaṇṭhitaṃ sattanimittameva. ‘‘Sukhanimittaṃ’’ti khaṇekhaṇe khayavayabheda dukkhānaṃ abhāvato sukhito niddukkho nibbhayotiādinā sukhākārasaṇṭhitaṃ sattanimittameva. ‘‘Attanimittaṃ’’ti gantuṃ icchanto gacchati, ṭhātuṃ icchanto tiṭṭhatītiādinā vasavattanākāra saṇṭhitaṃ sattanimittameva. ‘‘Kiriyā’’ti bhāvanākiriyā.
171．内观修习法门。所谓「如所见」者，是指以我见执著的观法。所谓「常住因缘」是指为七个人及其所缘之因缘。所谓七缘，因缘即其用法，因缘每刻皆无断灭，故云因缘不变常存。谓因缘循环，恒常存在。所谓「坚固缘」者，是指稳定之因缘。即使因缘循环亦不失，此故谓因缘坚固常存。所谓「乐缘」者，是指于每刻无苦之无忧之因缘。谓此缘境安乐无苦，心亦乐不忧亦无怖，此乃安乐之因缘。所谓「我缘」，谓向欲往彼而去得乐境因缘。谓安住于此因缘之中。谓保持亦相应。如是因缘因果循环恒常存在。所谓「修行」者，是指修习行为。
Visujjhatīti visuddhi. Visodhetīti vā visuddhi. Sīlameva visuddhi sīlavisuddhīti imamatthaṃ dassento ‘‘niccasīlamevā’’tiādimāha. Tattha niccasīlameva uparijhānādivisesānaṃ adhiṭṭhāna kiccasādhakattā idha adhippetanti vuttaṃ ‘‘niccasīlamevā’’ti. Samādhi adhippeto . Vakkhatihi ‘‘duvidhopi samādhi cittavisuddhi nāmā’’ti. Etena visujjhati etāyāti visuddhi. Cittassa visuddhi cittavisuddhi. Samādhi evātipi dīpeti. Visujjhanaṃ vā visuddhi. Cittassa visuddhi cittavisuddhi. Atthatopana visuddhacittameva vuccatītipi yujjati. Visuddhisadda sampanne hi sati, cittavisuddhi icceva vuccati. Na samādhivisuddhīti. ‘‘Soḷasavidhaṃ kaṅkhaṃ’’ti ahosiṃ nu kho aha matītamaddhānantiādinā suttanteāgataṃ soḷasavidhaṃ vicikicchaṃ. ‘‘Aṭṭhavidhaṃ vā kaṅkhaṃ’’ti sattharikaṅkhatītiādinā abhidhamme āgataṃ aṭṭhavidhaṃ vicikicchaṃ. Visamahetudiṭṭhi nāma sattānaṃ uppattiyā akāraṇameva kāraṇaṃ katvā gahaṇadiṭṭhi. ‘‘Manasikāravidhī’’ti aniccalakkhaṇādīsu manasikāravidhi. Anupāyabhūto manasikāro nāma niccādivasena manasikāro. Adhimānavatthu nāma obhāsādīni. ‘‘Maggato’’ti maggabhāvena. ‘‘Amaggato’’ti amaggabhāvena. ‘‘Dassanañcā’’ti tesaṃadhimānavatthūnaṃ aniccatādidassanañca. Tameva visuddhināmāti sambandho. ‘‘Sammohamalato’’ti catusaccappaṭicchādaka sammohamalato. Nanu dassananti ñāṇameva. Evaṃsati, ñāṇanti vutte siddhe katvā dassanasaddena saha ñāṇadassananti vuttanti āha ‘‘etthacā’’tiādiṃ. ‘‘Sutamayādivasenā’’ti sutamaya cintāmayavasena. Tattha yathāsutassa pāḷidhammassa atthamattajānanaṃ sutamayaññāṇaṃ nāma. Atthaṃ ñatvā atthānurūpassa sabhāvalakkhaṇassa cintanāvasena uppannaṃ ñāṇaṃ cintāmayaññāṇaṃ nāma. ‘‘Anumānādiñāṇaṃpī’’ti nāmarūpa dhammesu sabhāvānumānaññāṇa sabhāvajānanaññāṇaṃpi. ‘‘Attapaccakkhaññāṇamevā’’ti attanā paccakkhakaraṇaññāṇameva. ‘‘Sabbatthā’’ti maggāmaggaññāṇadassanādīsu sabbesu ṭhānesu. Ettha ca dasasu vipassanāñāṇesupi vipassanā vacanena paccakkhadassanameva adhippetanti katvā sabbatthaggahaṇaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Sammasanaññāṇato paṭṭhāya hi dassanameva adhippetaṃ. Na sabhāvajānanamattaṃ. Yato cakkhunā passantasseva suṭṭhu paccakkhato dassanatthāya punappunaṃ bhāvanā kammaṃ nāma tattha icchitabbaṃ hoti.
「净洁」即为清净之意。亦谓净除杂染。依此以戒为净洁为主，谓此义。谓言「常住清净戒」诸佛以此戒为根本。谓当中此恒为令戒净化之特别功德被强调。谓净定即心净。谓经中言「定净二者相辅」，故称净。由此昧达为净。所谓「十六种疑惑」，指经藏中所谓十六类疑难。又言「八种疑惑」，谓教论中提及八种疑问。所谓「邪见」是众生等心生偏误执著之见。谓以无因而造因，遂形成偏见。所谓「念法之门」者，是指念之相关方法。谓当下直观之念。谓专注对象。曰「有道念法」。所谓「道境」者，是指修行者所随顺及回归之道。谓「修行道」。谓不修異端。所谓「通达」亦谓觉知。所谓「诸根察见」者，谓一切所知遍现根门。此即声闻缘觉等智。以乃言观法与清净名为知见。谓净观视为完全知见。谓二智即见智与观智。谓生计之智亦是一知见。谓后续诸见亦为见。称净观所得之识为智。谓总而言之，是为心识之观照。所云「证见为见」，即心识所证。谓境随心动，是谓现见。谓念念无忘。谓与知见一体。谓依此放矢，非如口说。故言「如是所见」。谓以此为修习基。指得知十种净观之智。谓修道者以此体察观照。
‘‘Dhammā’’ti saṅkhata dhammā. Aniccatā eva lakkhaṇanti aniccalakkhaṇaṃ. Aniccānaṃ vā saṅkhata dhammānaṃ lakkhaṇanti aniccalakkhaṇantipi yujjati. ‘‘Abhiṇhasampaṭippīḷanākāro’’ti yathā sīghasotāyaṃ nadiyaṃ nāvāya uddhaṃ gacchantaṃ sānāvā abhisaṅkharaṇadukkhena abhiṇhaṃ suṭṭhu paṭippīḷeti. Kasmā, asati abhisaṅkhāre taṅkhaṇe eva adhovuyhanato. Adhovuyhanañhi nāvāya pakati kiccaṃ. Uddhaṃ ārūhanaṃ abhisaṅkhāra siddhaṃ. Evamevaṃ sīghasote saṃsāre attabhāvena uddhaṃ khaṇato khaṇaṃ divasato divasaṃ gacchantaṃ puggalaṃ ayaṃ attabhāvo abhisaṅkharaṇa dukkhena abhiṇhaṃ suṭṭhu paṭippīḷeti. Kasmā, asati abhisaṅkhāre, paccayavekalle ca sati, taṅkhaṇe eva vipariṇamanato. Vipariṇamanañhi attabhāvassa pakati kiccaṃ. Uddhaṃgamanaṃ abhisaṅkhāra siddhaṃ. Evaṃ abhiṇha sampaṭippīḷanaṃ veditabbaṃ. Ettha ca saṃsārassa sīghasotatā nāma attabhāvapariyāpannānaṃ nāma rūpadhammānaṃ pavattinivatti sīghatā vuccati. Ettha ca maraṇaṃ duvidhaṃ sammuti maraṇañca paramattha maraṇañca. Tattha sammuti maraṇaṃ nāma sammuti saccabhūtassa sattassa maraṇaṃ. Taṃ ekabhavapariyante sandissati. Paramattha maraṇaṃ nāma paramattha saccabhūtānaṃ nāmarūpa dhammānaṃ maraṇaṃ. Idameva ekantamaraṇaṃ, saccamaraṇaṃ, sabhāvamaraṇaṃ hoti. Imasmiṃ vipassanā kamme idaṃ paramattha maraṇaṃ eva aniccatāti ca vuccati. Dhammānaṃ susānakkhettanti ca susānabhūmīti ca vuccatīti. Sā ca susānabhūmināma sattānaṃ paṭisandhito paṭṭhāya santānaṃ anubandhatiyeva. Anubandhattā ca sattānaṃ paṭisandhito paṭṭhāya so nāma samayo natthi, yattha sattā na marantīti. Idañca anubandhanaṃ sattānaṃ abhiṇhasampaṭippīḷanameva hoti. Tesaṃ sabbiriyāpathesu jīvitassa ca aṅgapaccaṅgānañca kāyavacīmano kammānañca sambādhapattito. Avasavattanākāro pana abhisaṅkhāra dukkhaṃ abhiṇhaṃ paccanubhavantānaṃ pākaṭoyeva. Vasavattanehi sati, abhisaṅkharaṇa kiccassa okāso natthi. Vasavattaneneva yathicchi tassa kiccassa sampajjanato. Lokasmiñhi sabbaṃpi abhisaṅkhāra kiccaṃ nāma antamaso assāsanapassāsana kiccaṃ upādāya dhammānaṃ vasavattanābhāvato karontīti.
「法」者，指有为法。所谓无常标记，即无常之法印。谓有为法亦称无常。谓「苦苦相逼迫」者，如快流之水乘船向上行则轮足迟缓，一切皆受苦迫，故谓苦迫。谓无常故苦迫，因有无明，故覆盖生死轮回。谓彼水发下陷，作为船依却陷低处；彼岸升起，水涨而船得以升腾。此理如是。谓人亦复如是，生死轮回其流速很快，流转至价值权衡不一的时间。谓死亡有二种说法，一者俗谛死亡，二者邃谛死亡。谓俗谛死亡为世间经验中所感之死。谓邃谛死亡为身心法之灭。谓为唯一真正死亡。谓为真实死亡、法性死亡。谓此为唯一死。此即真实死，法性死，体性死。此于观照修习者，即缘佛法所说真实死亡。谓生命领域此为寂静之地。谓人生轮回如链相续，前后相依，不待于一处，似无终点。谓这种相续衰灭，称为生死相续难灭。谓众生业力纷纭，身口之业难断，故诸苦难遂成。谓贪瞋痴障碍恒常故名尘劳。谓全世界一切皆属轮回及业之约束。谓轮回欲界取乐。谓轮回色界取乐。谓轮回无色界取乐。谓轮回无明烦恼使然。谓因相续此故。谓人生之苦根本，是贪欲、瞋恚、愚痴。谓此因缘使人生苦。谓色界有心法，无色界亦有心法。有身体观察、苦乐变化、无常、无我等。那么诸色界亦顺无常法。谓诸因缘殊胜变化。谓生命中生老病死皆苦。谓诸苦种种不异。谓因缘所缘苦乐皆变，变之苦恼也称苦。谓病是体疾，痛恼是病，恶行是苦。谓诸色界苦及痛恼不同。谓苦业报养成恶苦业。谓善恶苦业循环。谓由此苦受之扰乱，生死转轮随其苦恼。谓因缘阻碍为苦因。谓因无常断灭。谓诸苦因由心所成，心所含生死。谓破损与毁坏，亦为苦之表现。谓苦之分布，诸众生异处有别。谓障碍即为苦，谓生、病、老、死诸相障碍。谓行为及欲望之苦。谓心生恐惧。谓心中有阻，见他难忍，是恐怖。谓人心难行，烦恼交织，生死不息。谓众生因为烦恼而生畏惧。谓所畏惧之心。谓无我法。谓无常带来烦恼，烦恼生苦。谓无我使众生无归所，无自我安处。谓无尽痛苦之根本。谓众生不断在轮回中苦苦流转。谓众生无法依靠实有之我。故无我。谓一切无常、烦恼，悉为苦因。谓烦恼如根，恶根。谓若无执持，则轮回索命之苦无有解脱。谓相续本无忧乐，唯是幻相无实。谓生死由心执所成。生死如步行儿走冤路，随厄运继续行走。谓若执著，生死苦恶，无有止息。谓如是，众生在未解脱前，终日受无明所灼，身心受苦轮回，不离此生死苦。谓能破烦恼即净。谓能断烦恼即定。谓断烦恼即见。谓诸法无我之碍皆断。谓破烦恼故唯次第证得解脱。谓闻佛法者当知此义。
Aniccassa dhammassa anuanupassanāti sambandho. ‘‘Anuanupassanā’’ti ca ñāṇacakkhunā punappunaṃ nijjhāyanā olokanā. ‘‘Dhammānaṃ’’ti pañcakkhandha dhammānaṃ. ‘‘Yattha yatthā’’ti yasmiṃ yasmiṃ sarīraṅge. ‘‘Purāṇa dhammānaṃ’’ti purāṇānaṃ pātubbhūtānaṃ, vaḍḍhitānañca dhammakoṭṭhāsānaṃ antaradhānaṃ vayo vuccati. Vipassanā kammaṃ patvā khaṇikavasena ekekadhammavibhāgavasena ca anupassanā kiccaṃ natthīti āha ‘‘samūha santativasena panā’’ti. Ekekadhammavibhāgavasena anupassanāpi pana pakatiyā supākaṭesu cittavedanādīsu icchitabbāyeva. ‘‘Aniccatāya paramākoṭī’’ti tato uttari aniccatā nāma natthīti adhippāyo. Dhammānaṃ tathā tathā bhāyitabbappakāro nāma pañcakkhandhe ‘aniccato, dukkhato, rogato, gaṇḍato, sallato, aghato, ābādhato, tiādinā vutto bhāyitabbappakāro. Tassa samanupassanāñāṇaṃ bhayañāṇaṃ. Etena apāyadukkha saṃsāra dukkhabhīrukehi janehi bhāyitabbanti bhayaṃ. Te vā bhāyanti etasmāti bhayaṃ. Bhayassa samanu passanāñāṇaṃ bhayañāṇanti imamatthaṃ dasseti. ‘‘Kiñcibhayavatthuṃ’’ti sīhabyagghādikaṃ bhayavatthuṃ. ‘‘Paṭissaraṇe’’ti guhāleṇādike paṭissaraṇe. ‘‘Tesaṃ’’ti bhijjanasabhāvānaṃ dhammānaṃ. ‘‘Tehī’’ti bhijjanasabhāvehi. Ukkaṇṭhatā nāma cittassa viruddhatā nikkhamābhimukhatā. ‘‘Cattālīsāya ākārehī’’ti pañcakkhandhe ‘aniccato, dukkhato, rogato, gaṇḍato, sallato, aghato, ābādhato, parato, palokato, ītito,. Upaddavato, bhayato, upasaggato, calato, pabhaṅguto, addhuvato, atāṇato, aleṇato, assaraṇato, rittato,. Tucchato, suññato, anattato, ādīnavato, vipariṇāma dhammato, asārakato, aghamūlato, vadhakato, vibhavato, sāsavato,. Saṅkhatato, mārāmisato, jātidhammato, jarādhammato, byādhidhammato, maraṇadhammato, sokaparidevadhammato, dukkhadomanassa dhammato, upāyāsa dhammato, saṃkilesika dhammato, passanto suññato lokaṃ avekkhatīti evaṃ mahāniddese moghapañhaniddese āgatehi cattālīsāya ākārehi. Tattha pañcakkhandhe aniccato passantotiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Aniccato’’ti ca aniccabhāvenāti attho. Sabbepi pañcakkhandhā aniccā evāti passantoti vuttaṃ hoti. Kathaṃ pana aniccato passanto suññato lokaṃ avekkhatīti. Niccaguṇa suññatāya suññato pañcakkhandhabhūtaṃ lokaṃ avekkhati. Sesapadesupi esevanayo. Tattha ‘‘aniccā evā’’ti paṭisandhikkhaṇato paṭṭhāya yadākadāci maraṇa dhammattā aniccā eva. ‘‘Dukkhā evā’’ti anicca dhammattāyeva dukkhā eva. Yadaniccaṃ, taṃ dukkhaṃtihi vuttaṃ. Dukkha saccadhammattā vā. ‘‘Rogā evā’’ti rogajātikattā rogā eva. Yehi keci loke cakkhu rogādikā anekasahassā rogā nāma sandissanti. Sabbete imepañcakkhandhā eva. Ito aññokoci rogo nāma natthi. Tasmā te ekantena rogajātikā evāti. Api ca, dukkhasacca dhammattātīhi dukkhatāhi catūhi dukkhaṭṭhehi ca abhiṇhasampaṭippīḷanato rujjanaṭṭhena rogā eva. Tattha ‘‘tīhi dukkhatāhī’’ti dukkhadukkhatā saṅkhāra dukkhatā vipariṇāma dukkhatāti imāhi tīhidukkhatāhi. ‘‘Catūhi dukkhaṭṭhehī’’ti dukkhassa pīḷanaṭṭho, saṅkhataṭṭho, santāpaṭṭho, vipariṇāmaṭṭho,ti imehi catūhi dukkhaṭṭhehi. Dukkha kiccehīti attho. Esanayo gaṇḍādīsu. Tattha gaṇḍonāma pīḷakābādho. Sallaṃ nāma vijjhanaṭṭhena kilesa sallañca dukkhasallañca. Aghanti niratthakaṃ. Ime ca khandhā vipattipariyosānattā niratthakā eva honti. Sabbāsampattiyo vipattipariyosānāti hi vuttaṃ. Avissāsikaṭṭhena pare eva. Na hi te etaṃ mama, eso hamasmi, eso me attāti evaṃ vissāsaṃ arahanti. Tathā vissāsaṃ karontassa nānādukkhehi niccaṃ vihiṃsanato. Paṭisandhito paṭṭhāya yadākadāci palujjanadhammattā palokadhammā eva. ‘‘Ītī’’ti antarāyo vuccati. Khandhā antarāya jātikā evāti vuttaṃ hoti. Ajjhattabhāvaṃ upagantvā dutattā vibādhakattā upaddavā eva. Bhāyitabbattā bhayā eva. Anattā eva samānā ajjhattabhāvaṃ upagantvā sajjanato lagganato dummo cayato upasaggā eva. Niccakālaṃ lokadhammehi calanattā vipphandanattā calāeva. Nānappakārena bhañjanadhammattā pabhaṅguno eva. Khaṇamattampi athirattā addhuvā eva. Jarāmaraṇādito apāyavinipatanādito bhayato tāyati rakkhatīti tāṇaṃ. Te ca khandhā kassacitāṇā na honti. Tesañca kiñcitāṇaṃ nāma natthi. Tasmā atāṇā eva. Bhayato bhīrukā janā līyanti nilīyanti etthāti leṇaṃ. Te ca kassacileṇā na honti. Tesañca kiñcileṇaṃ nāma natthi. Tasmā aleṇā eva. Bhayaṃ saratihiṃsatīti saraṇaṃ. Te ca kassacisaraṇaṃ na honti. Tesañca kiñcisaraṇaṃ nāma natthi. Tasmā assaraṇā eva. Niccatādīhi sabbehi sobhaṇaguṇehi sabbaso rahitattā tucchattā suññattārittā eva. Tucchā eva. Suññā eva. Attā vuccati yassakassaci koci sārabhūto paṭissaraṇo. Te sayañca kassaci attāna honti. Attano ca koci attānāma natthi. Tasmā anattā eva. Aniccatādīhi ādīnavehi dosehi sampuṇṇattā ādīnavā eva. Vipariṇāma sabhāvattā vipariṇāmā eva. Sārabhūtassa kassaci adhiṭṭhānassa abhāvā asārāeva. Aghassa sabbaniratthakassa patiṭṭhānattā aghamūlā eva. Te sayaṃ maraṇa dhammasamaṅgīno hutvā tena maraṇasatthena maraṇāvudhena saṃsāre sattānaṃ niccaṃ mārakattā jīvitindriyupacchedakattā vadhakā eva. Niccasukhahita vuḍḍhivigatattā vibhavā eva. Āsavehi pariggahitattā sāsavā eva. Niccakālaṃ paccayāyattavuttikattā saṅkhatā eva. Kilesamāramaccumārānaṃ āmisāhārattā mārāmisā eva. Anicchantasseva sato cakkhurogādibhāvena apāyabhavādibhāvena jātasabhāvattā jātidhammā eva. Anicchantasseva sato hāyanamaraṇasabhāvattā jarāmaraṇa dhammā eva. Sokādīnaṃ vatthubhāvena dhāraṇattā sokādi dhammā eva. Taṇhā saṃkilesa diṭṭhisaṃkilesa duccarita saṃkilesehi niyuttattā saṃkilesika dhammā evāti. Tena vuttaṃ ‘‘cattālīsāya ākārehī’’ti. ‘‘Paṭisaṅkhānavasenā’’ti parivīmaṃsanavasena .‘‘Nikantiyā’’ti nikantitaṇhāya. ‘‘Pariyādinnāyā’’ti sukkhabhāvapattāya. ‘‘Bhayañcā’’ti bhayañāṇavasena uppannaṃ ottappabhayañca.
所谓「无间观察无常法」，意指依知见之灯明，反复观照真实无常。谓五蕴诸法。谓「何处何时」，谓于身心诸处。谓「旧有法」，意指旧有之假合及已增之诸众生续法之灭，此谓衰败。谓若修观，瞬间分别诸法实相，方可分析无常。谓「成集众体」有齐整义。谓分别审察单一法相于诸受及心识细处，观其诸法实相。谓「无常之最高破坏力」，谓观照无常之应观法。谓「当于法界恐惧」，谓五蕴中被无常及苦所恐怖者。此谓恐怖。谓由于观察，知苦者即见怖至死地。谓众生因无明而怖相续轮回苦海。谓虾蟆猛兽等可怖。谓「恐怖认识」，即由此恐怖法缘生认识。谓恐怖所缘事物如狮、猛兽等。谓「躲避所」，谓如洞穴等。谓「其等」即恐怖所缘。谓「憎恶」即举心留滞，反感厌恶。谓「存在四十余种」，所云即五蕴无常、苦、病、罚、垢等各种细别苦受。谓由五蕴无常故当作观照。谓「无常」即无常性。谓五蕴一切皆无常。谓如何观无常及空？谓于碎裂处，谓死亡。谓死亡等内在障碍。谓忧悲等痛苦。谓恐怖、烦恼、生死之苦等相续无尽。谓欲望烦恼及见贪等粘著缠结，乃修行之障。谓以四十余苦色为譬喻。谓因果观照及烦恼烧尽诸眼识是分别。谓树木叶片等皆视为不断灭离。谓五蕴尸坏毛病等生灭等诸相悉皆无益。谓众缘若尽，则苦灭。谓故谓无所有。谓因苦而苦痛等内在障碍谓“四十余种”。谓有苦者必定如是观照。谓诸众生因无明而造诸见执著，此皆无常故。谓无常乃苦之根本。谓无常则苦之根本。谓诸诸无常及苦皆由于心性所变。谓烦恼根本依无明，由无常生。谓空性为破坏无明之药。谓众生不断为死所破坏。谓无常故其本无我。谓诸法因缘所成，不能恒久不灭，故称无我。谓所有法皆无实能持。故无我。谓无我故苦痛无边。谓由于无明，众生流转六道。谓此无常及烦恼不灭如是。故此众生生死苦海无边，唯有断烦恼得清净。
Loke attajīvā nāma sattānaṃ ajjhatta dhammesu sāradhammā honti. Tesu vigatesu sesadhammā nissatta nijjīvabhāvaṃ patvā pheggubhūtā kacavarabhūtāti lokassa abhimāno. Te ca attajīvā nāma sabbaso natthīti diṭṭhe khandhesu kacavarabhāvadassanaṃ attajīva suññatā dassanaṃ nāma. ‘‘Vimuccamāno’’ti etena vimuccatīti vimokkhoti atthaṃ dasseti. Vimuccanti etenāti vimokkhotipi yujjati. ‘‘Nimittānī’’ti vipallāsadhammehi nimmitāni niccanimitta sukhanimitta attanimitta jīvanimittāni. Satta puggala itthi purisa hattha pāda sīsa gīvādīni nimittāni ca. Tattha saṅkhārānaṃ khaṇika dhammattā aniccānaṃyeva sataṃ santati ghanena paṭicchannattā hiyyopi so eva, ajjapi so evātiādinā niccākārena upaṭṭhānaṃ niccanimittaṃ nāma. Kilesamalehi pariggahitattā asubhānaṃyeva sataṃ avijjāya paṭicchannattā idaṃ iṭṭhaṃ, kantaṃ, manāpaṃ, piyarūpa, ntiādinā subhākārena upaṭṭhānaṃ subhanimittaṃ nāma. Bhayaṭṭhena akhemaṭṭhena dukkhānaṃpi sataṃ tāyeva paṭicchannattā idaṃ sukhaṃ, nibbhayaṃ, khemaṃ, sātarūpa, ntiādinā sukhākārena upaṭṭhānaṃ sukhanimittaṃ nāma. Paccayā yattavuttikattā paccayena vinā kevalaṃ attano vasāyattavuttitā bhāvato anattānaṃyeva sataṃ attano icchāvasena karoti, katheti, cinteti, gantuṃ icchanto gacchati, ṭhātuṃ icchanto tiṭṭhatī, tiādinā vasavattanākārena upaṭṭhānaṃ attanimittaṃ nāma. Tathā sattonāma sattāhaṃpi jīvati, māsaṃpi jīvati, saṃvaccharaṃpi jīvatītiādinā jīvākārena upaṭṭhānaṃ jīvanimittaṃ nāma. Nanu cettha attano icchāvasena karotītiādīsu icchānāma taṇhāvāchando vā. Tadubhayampi cittasampayuttaṃ. Karaṇañca nāma kāyikakriyābhūtānaṃ cittajarūpakalāpānaṃ pavattiviseso. Evañcasati tesaṃ cittavasena pavattattā attano icchāvasena karotīti idaṃ abhidhammaviruddhaṃ na hotīti. Na na hoti. Attanoti ca karotīti ca vuttattā. Na hi attānāma atthi, yo attanoti vucceyya. Na ca kattānāma atthi, yo karotīti vucceyya. Idha pana tasmiṃ samaye pavattaṃ khandhapañcakameva attāti ca kattāti ca gahetvā attanoti ca karotīti ca vuttaṃ. ‘‘Avassayo hotī’’ti patiṭṭhā hoti. ‘‘Vidhamitvā’’ti ñāṇena antaradhāpetvā. Sabhāvato vijjamānāni na hontīti dassanañāṇena vinicchayaṃ pāpetvāti vuttaṃ hoti. Bhāvadassanaṃ nāma sokadukkhādīnaṃ abhāvadassanaṃ.
世间中所谓自我生命，指的是众生基于内在法而具足的共相法。在这些事物消散之时，诸余法失去依托，自身生命便堕入萎靡无力、如衣服般破烂的状态，这即是世间的执著。所谓自我生命之说，全面不存在，乃在于五蕴之中显现破烂状态，即所谓自我生命空的观见。说“解脱中”，意指通过解脱而获得自由，即自在的含义。此二者——解脱与自由——紧密相连。所谓“标记”是指对逆转法的不正见标记，包括永恒的假相、安乐的假相、自身的假相、生命的假相等。众生中存在男性、女性、手足、头颈之类的标记。其中，诸行是瞬息流转的无常法，相互缠绕而因长久遮蔽而生存，随着遮蔽消散，虽衰减却依然存在，故此常态性质的存在标记被称为永恒的标记。被烦恼污秽遮蔽而现作不净法，因无明遮蔽而现作此为所欲、所爱、心悦、亲近等美好相，称为善美的标记。由于恐怖、安稳而现为能够断恐怖痛苦的安乐、无怖、安稳、智慧等相，称为乐善的标记。因因缘所现，毫无他因，乃仅自身意愿而行，如作、说、思、想去欲、欲停等随行为，此种由自身所转的性质，称为自身的标记。如此众生以生命为前提而生存，无论是年寿、月命或是季节等，均以生的因素为标记，因此名生命的标记。由于此处以自身意愿作行，意即欲望、贪求、渴爱，二者均心意相连。所谓动作，是指依赖身体行为而生起的心所形态的特别运动。由此心的运行而产生“由自身意愿而作”之作用，此说不违背阿毗达摩理。然说“无我”，无作，谓之“我作”亦无此实。实无所谓“我”者，无人可称谓“我”，亦无称谓“作”的人。此处当时五蕴正从缘起转动，同时兼取“我”、“作”二义，并以“自我”、“作”为名。“自我”即存在，“作”即意指行为定着。所谓“灭除”即以智慧断覆隐藏的常性不存在。曰“依本性当无”，即断除假相。所谓“修习显现”是指对忧伤痛苦等不存在之显示。
‘‘Taṃ taṃ ghanavinibbhujjanavasenā’’ti samūhasantati ghanādīnaṃ bhindana chindanavasena. Tattha samūhaghanabhindanaṃ ādito dhammavavatthānañāṇakiccaṃ. Tadā attadiṭṭhi vikkhambhitā hoti. Jīvadiṭṭhi ca nāma sukhumatarā attadiṭṭhi eva vuccati. Maggakkhaṇaṃ patvā eva tadubhayaṃpi sabbaso samucchindatīti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Paṇihitaguṇassā’’ti patthitaguṇassa.
“此是由群体的分裂破坏之势”——谓如群聚密集般的集体因破碎分裂而衰微、瓦解。此处“群体破碎”，是指对法义之认识消减之理，彼时自我见被动摇。所谓生命见，也即更细微的自我观念。断道瞬间，此两见皆尽然全然断除，此理应当观察。所谓“被涵盖的特质”，谓被依存的性质。
‘‘Pātimokkha’’nti ettha ‘‘patī’’ti jeṭṭhako vuccati. ‘‘Mukhaṃ’’ti mūlakāraṇaṃ. Pati ca so mukhañcāti patimukhaṃ. Patimukhameva pātimokkhanti imamatthaṃ dassento ‘‘taṃ hī’’tiādimāha. Sabbalokiyasīlāni nāma catupārisuddhisīlāni. Tesaṃ majjhe. ‘‘Jeṭṭhakattā’’ti jeṭṭhakasīlattā. ‘‘Tamevā’’ti vinayapaññattisīlameva +. ‘‘Yesaṃ dhammānaṃ’’ti uddhacca muṭṭhassaccādi dhammānaṃ. ‘‘Vipphanditāni nāmā’’ti vippakiṇṇāni nāmāti adhippāyo. Tenāha ‘‘lolāni nāmā’’ti. ‘‘Tadanubandhā’’ti tānivipphanditāni indriyāni anugatā. ‘‘Buddhappaṭikuṭṭhehī’’ti buddhenabhagavatā paṭikkositehi nīvāritehi. ‘‘Micchāpayogehī’’ti aṭṭhakuladūsanakammehi ceva ekavīsatianesanakammehi ca. ‘‘Tividhakuhanavatthūhī’’ti paccayappaṭisevanañca, sāmantajappanañca, iriyā patha sannissitañcāti imehi tividhehi kuhanavatthūhi. Tividhehi acchariya kammavidhānehīti vuttaṃ hoti. Parisujjhatīti parisuddhi. Parisuddhi eva pārisuddhi. ‘‘Sammohassā’’ti dhātumanasikārādīsu sammuyhanassa. ‘‘Gedhassā’’ti sammohattāyeva paccayesu bhattanikkhittakā kassaviya gedhassa, abhikaṅkhassa. ‘‘Madassā’’ti lābhasakkārā dimūlakassa mānamadassa. ‘‘Pamādassā’’ti kusalesu dhammesu pamādassa muṭṭhassaccassa. Taṃ taṃ payojana mariyādo nāma cīvarapaccaye tāva sītappaṭighātādiko payojanamariyādo. ‘‘Mariyādo’’ti ca yāvadevāti padena dassito sītappaṭighātādiko cīvarappayojana paricchedo. So ca cīvarapaccaye sammohādike sāvajjapakkhe apatanatthāya ṭhapito. Tena vuttaṃ ‘‘sammohassa gedhassa madassa pamādassa pahānatthaṃ’’ti. Esanayo piṇḍapātapaccayādīsupi. Etena paccavekkhanāpāṭhesu ayamattho dassito. Idha bhikkhu cīvaraṃ paṭisevati yāvadeva sītassa paṭighātāya uṇhassa paṭighātāyātiādīsu yāvadeva sītassa paṭighātāya paṭisevati. Na tato uttari sammohatthāya gedhatthāya madatthāya pamādatthāya paṭisevatītiādi. Evañcasati, yaṃ cīvaraṃ paṭisevantassa sammohagedhamadappamādā uppajjanti. Taṃ na sevitabbaṃ. Itaraṃ sevitabbanti dassitaṃ hotīti.
此处“戒律”一词，即“长者戒”，意指最重要的根本原则。“口”是其根本因，“背向口”，则为戒律的出口，翻译为戒律的“门户”用以揭示其本义。所谓诸界众生所行者，指四浊业戒中的四净业戒。“具最严戒”指由最严格的戒律所成。“正是”即是指戒律的完美呈现。所谓“动摇法”，是指衣着和谐的违反戒律所生之散乱现象，即分别、烦恼等。所谓“佛陀所破戒”，是指被佛世尊所谴责、禁止的行为。所谓“邪行”，涵盖八大类恶行，其中二十一种更细罪项也包括在内。所谓“三种隐藏原因”，指条件相承、社会秩序维护、行为路径依赖的种种因缘。这三种原因即是戒律违犯的根基，充分阐述此三因的神奇功能。所谓清净，即洁净清洁的意思，这里用作“四净业戒”之洁净义。所谓“迷乱”，谓因心识偏向与执著而生糊涂，即烦恼遮蔽。所谓“贪欲”，是指以利益敬重为根基所生的自负、骄傲。所谓“疏忽”，则是对善法不慎不觉的傲慢。此种因缘，即为衣著品之因缘，诸如寒冷、摩擦等应当当作品格标准。所谓“品格”，是用言语限定范围，指以寒冷，摩擦等不良缘起为缘的衣著因缘。由此，衣著品行不良，乃为于戒律上不堪落败之因。故佛言：“为除迷乱，贪欲，自负，疏忽而设”，亦适用布施等因缘。故当知，若比库穿衣时如实警觉寒冷摩擦等，虽由于寒冷而着衣，但并非出于迷乱、贪欲、愚痴、自负、疏忽之烦恼动机而穿，故不受戒罚。若有此三大烦恼之衣着，因于迷乱、贪欲、自负或疏忽而着，用戒律审察的眼光不得善视，应当禁止。此为戒律中衣物持守甚深条款。
‘‘Paccattasabhāvo’’ti paccekasabhāvo. ‘‘Kāriyasaṅkhātaṃ’’ti kātabbaṃ abhinipphādetabbanti kāriyaṃ. Āsannapphalaṃ. Tenāha ‘‘aggissadhūmoviyā’’ti. Āsannakāraṇaṃ padaṭṭhānaṃ nāma aggikārako viya. Pajjati gacchati pavattati phalaṃ etenāti padaṃ. Tiṭṭhati phalaṃ etthāti ṭhānaṃ. Ubhayaṃpi kāraṇa pariyāyo eva. Tena atissayatthopi sijjhatīti āha ‘‘āsannakāraṇaṃ’’ti. ‘‘Saddhiṃ saññā citta vipallāsehī’’ti diṭṭhisampayuttehīti adhippāyo. Diṭṭhivippayuttā pana saññā citta vipallāsā vikkhambhituṃ sakkotīti na vattabbā. ‘‘Sāsana dhamme’’ti anattalakkhaṇa suttantādike suññata dhammappaṭisaṃyutte desanādhamme. ‘‘Diṭṭhivipallāso vikkhambhito’’ti tādisaṃ dhammadesanaṃ sutvā desake satthari ca desite dhamme ca saddhaṃ paṭilabhitvā saccameva bhagavā āha, ahaṃ pana etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā,ti gaṇhāmi, micchāvatāyaṃ mamagāhoti evaṃ vikkhambhito hoti. Tato paṭṭhāya eso me attāti vadantopi diṭṭhisampayuttacittena na vadati. Diṭṭhivippayuttacittena eva vadatīti adhippāyo. Idampana daḷhaggāha vikkhambhanamattaṃ eva . Na attadassana vikkhambhanaṃ. Taṃ pana dhammavavatthānaññāṇe siddhe eva sijjhatītipi vadanti. Catunnaṃ āhārānaṃ vasena catudhā nāmarūpaṃ pariggahetabbameva. Kasmā, cattāro āhāre pariggahetvā tesveva lakkhaṇattayaṃ samanupassantassa ante lokuttaraññāṇadassanappaṭilābhakiccassa siddhattāti adhippāyo. Pañcadhātiādīsu esanayo. Ādikammikānaṃ avisayo, visuṃ visuṃ lakkhaṇa rasādīhi pariggahetuṃ asakkuṇeyyattā. Pariggahaṇe sakkontassapi vipassanā kamme visuṃ visuṃ passituṃ asakkuṇeyyattā ca. Tathāhi vakkhati ‘‘kalāpavasena saṃkhipitvā’’ti. ‘‘Aññassa kassacī’’ti attajīvādikassa. So karoti kusalākusalaṃ kammaṃ. So paṭisaṃvedeti bhavantaraṃ patvā tabbipākaṃ. Saṃsarati bhavato bhavaṃ. Sandhāvati kammavegena khitto. Suddhe nāme eva vā rūpe eva vā īhābyāpārānaṃ abhāvadassanatoti yojanā. Puggalasattānaṃ kriyāyoti saññitāti viggaho. ‘‘Attāti pavattā diṭṭhī’’ti kāraka diṭṭhi. ‘‘Tadatthā bhinivesavasenā’’ti satto, puggalo, tiādi vohārassa sabbhāvato tassa atthabhūto sattapuggalādikopi sabhāvato atthiyeva. No natthīti evaṃ daḷhaṃ hadaye sannidhānakaraṇa vasena. ‘‘Atidhāvanañcā’’ti vohāra paññattimatte aṭṭhatvā taṃ atikkamitvā pañcakkhandhe sattādibhāvena gahaṇañcāti adhippāyo.
“独特自在的性质”即偏于孤行自在的特性。“必要以因缘成就者”，即必当修作而应当发露的法门。“接近果报者”，如火带来的燃烧、活动、果实，谓火的存在与表现。“俱而显现的因果二方”，谓既作为因亦成就果之现象。因果相因相缘，谓二因合用时虽分开仍通连。“共起意识与认知偏差”谓彼诸因缘对识摄理所生的偏离。“无漏法”中空灭法、缘起法、如理观察法等皆属“法”。所谓“教法”，指有空相之经文及一切法义之灌输。说“识偏差生动摇”，虽识与认知可分离但不可断者，故不能说识能扭曲法义。曰“教法空性”，谓离绝我偈等诸经所说无我等见。谓见地恍惚，彼诸经文说法时世尊自观我不实，自己无我及一切我之见颠倒，彼时信受法相断见。然识生非断见而是“教法空相之显现”，故非自我显现的扭曲。佛音说“这只是坚固了错觉”，非我空的显现误解。唯有法义理解释已成形才为真实空，疏离短暂幻影的空相并非真实无我显现。因四种饮食之结合作用，内心及身蕴形成名色。故四类饮食为名色之所摄持，宜取用。何以四饮食而取用？取用四饮食者，以此观察四饮食相续，以得出世间以上智慧显现之用，故称五门显现（入处、界、根、识、法）之基础。五门显现即依此而发生。故观此饮食聚合之特性能成就世界观与出世间知见之果。此为深奥见解。称“五种”等亦属此理。起始因缘难明确识别，故不当皆以特性、味道等感知为依托。即使能对物理及精神性食物观照细微，也难以达至缓解心识敏感的境界。如是故称“聚合成集”。“他者”谓系自我生命外之自我。彼积累善恶业力并感受业果，生退伏。殊名业果。又称作用力。所谓“业”，即行为、意图之总称。又曰作用现观。生命继续循环流转。称为此住处纯净法，谓无高于此之净化境。依此所成者可称“个体存在”，谓梵行聚合之生命体。此生命体一旦肃清原理，即随之断灭。故生命体五蕴真实变化，常围绕五蕴连续不间断，终极解脱视此方。此说为坚定信心之根本。所谓“突破五蕴之执著”，意指超越五蕴连结之我见。
‘‘Kammacittotukāhāravasenā’’ti ettha kakāro sandhi vasena āgamo. Kammavasena cittavasena utuvasena āhāravasenāti attho. Anurūpānaṃ paccayānaṃ sāmaggīti viggaho. ‘‘Aññathā pavattiyā’’ti aññena pakārena pavattanassa. ‘‘Hetusambhārapaccayehī’’ti hetupaccaya sambhārapaccayehi. Janaka paccayā hetupaccayā nāma. Parivārapaccayā sambhārapaccayā nāma. ‘‘Kammappavattiyā’’ti kammappavattito. ‘‘Vipākappavattiyā’’ti vipākappavattito. Ekassa sattassa anamatagge saṃsāre saṃsarantassa rūpakāyopi atthi nāmakāyopi atthi. Tato añño kocisabhāvo nāma natthi. Dve ca kāyā pañcavokāre saṃsarantassa ekato pavattanti. Asaññasatte saṃsarantassa rūpakāyo eva pavattati. So eva tattha ekosattoti saṅkhyaṃ gacchati. Arūpe saṃsarantassa nāma kāyo eva pavattati. So eva tattha eko sattoti saṅkhyaṃ gacchati. ‘‘Saṅkhyaṃ gacchatī’’ti ca paññattimattaṃ gacchatīti adhippāyo. Tesu ca kāyesu rūpakāye cuti paṭisandhīnaṃ aññamaññaṃ anantara paccayatā nāma natthi. Ekamekasmiṃ bhave ekameko hutvā cutikāle bhijjati. Rūpasantati chijjati. Paṭisandhirūpena saha paccaya paccayuppannatā pabandho nappavattati. Nāma kāye pana cuti paṭisandhīnaṃ aññamaññaṃ anantarapaccayatā atthi. Cutikālepi nāmasantati na chijjati. Paṭisandhi nāmena saha paccaya paccayuppannatā pabandho pavattatiyeva. Tattha paṭiccasamuppāda kusalo bhikkhu paṭiccasamuppādaññāṇe ṭhatvā ekasmiṃbhave ekassa sattassa pavattiṃ passanto sattaṃ nāma na passati. Puggalaṃ nāma na passati. Ahantipi na passati. Parotipi na passati. Ahaṃ atītesu bhavesu ahosintipi na passati. Imasmiṃbhave asmītipi na passati. Anāgatesu bhavissāmītipi na passati. Atha kho avijjā paccayā saṅkhārā pavattanti. Saṅkhāra paccayā bhavantare viññāṇaṃ pavattatītiādinā nayena nāmarūpa dhammānaṃ hetuphala paramparāvasena avicchedappavattimeva passati. Ekasmiṃbhave pavattiṃ passante sati, anamataggesaṃsāre anantesu bhavesu tassa sattassa pavatti diṭṭhā eva hoti tatthapi evameva, tatthapi evamevāti. Tadā tassa soḷasavidhā kaṅkhā pahīyatīti imamatthaṃ ‘‘dassento anamatagge saṃsāre’’tiādimāha. Tattha katamā soḷasavidhā kaṅkhāti. Ahosiṃ nu kho ahaṃ atītamaddhānaṃ. Na nu kho ahosiṃ. Kiṃ nu kho ahosiṃ. Kathaṃ nu kho ahosiṃ. Kiṃ hutvā kiṃ ahosiṃ nu kho ahaṃ atītamaddhānanti evaṃ pubbante pañcavidhā kaṅkhāvuttā. Bhavissāmi nu kho ahaṃ anāgatamaddhānaṃ. Na nu kho bhavissāmi. Kiṃ nu kho bhavissāmi. Kathaṃ nu kho bhavissāmi. Kiṃ hutvā kiṃ bhavissāmi nu kho ahaṃ anāgatamaddhānanti evaṃ aparante pañcavidhā kaṅkhā vuttā . Ahaṃ nu kho smi. No nu kho smi. Kinnu kho smi. Kathaṃ nu kho smi. Ahaṃ nu kho satto kuto āgato. So kuhiṃ gāmī bhavissāmīti evaṃ paccuppanne chabbidhā kaṅkhā vuttā. Imā soḷasavidhā kaṅkhāti. Tattha ahosiṃ nu kho, na nu kho ahosinti iminā padadvayena atītakāle attano atthi natthibhāve kaṅkhati. Sace atthi, kiṃ nu kho ahosinti kaṅkhati. Kenaci hetunā paccayena vā ahosiṃ. Kenaci iddhimantena vā nimmito ahosiṃ. Ahetu apaccayā vā animmito vā sayaṃjāto ahosinti attho. Yadi tesupakāresu aññatarena ahosiṃ. Kathaṃ nu kho ahosiṃ. Apādakovā ahosiṃ. Dvipādako vā. Catuppādakovā. Bahuppādakovā. Rūpīvā. Arūpīvā. Saññīvā. Asaññīvā iccādi. Atha tesu apādakādīsu aññataro ahaṃ ahosiṃ. Kiṃ hutvā kiṃ ahosiṃ. Pathamabhave kiṃ hutvā dutīya bhavādīsu kiṃ ahosinti idaṃ bhavaparamparāvasena vuttaṃ. Esanayo aparantepi. Paccuppanne ‘‘ahaṃ nu kho smi, no nu kho smī’’ti yathā khuddakavatthu vibhaṅge aṭṭhasatataṇhāvicaritesu. Satasmīti hoti. Sītasmīti hotīti vuttaṃ. Tattha ‘‘satasmī’’ti ahaṃ sassato vā bhavāmi. ‘‘Sītasmī’’ti ahaṃ ucchinnovā bhavāmīti attho. Yathā ca. Atthīti kho eko anto. Natthīti kho dutīyo antoti vuttaṃ. Tattha ‘‘atthī’’ti attānāma bhavābhavesu niccakālaṃ atthi. ‘‘Natthī’’ti tathā natthi, ucchijjati. Na hoti parammaraṇāti attho. Tathā idhāpi ahaṃ nu kho smi. No nu kho smīti kaṅkhati. Tattha ‘‘ahaṃ nu khosmī’’ti ayaṃ ahaṃ nāma bhavābhavesu niccakālaṃ asmi nu kho, mama attānāma sassato hutvā sabbakālaṃ atthi nu khoti vuttaṃ hoti. ‘‘No nu kho smī’’ti tathā no asmi nu kho. Mama attā tathā natthi nu khoti attho. Ettha ca ‘‘bhavābhavesū’’ti pavattepi paccuppanne vattamānaṃ attānaṃ gahetvā pavattā paccuppanne saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Kiṃ nu kho smī’’ti ahaṃ nāma santo jāto kiṃ nu kho asmi. Kenaci hetunā paccayena vā asmi nu kho. Kenaci iddhimantena vā nimmito bhavāmi nu kho. Udāhu ahetu apaccayā vā kenaci animmito vā sayaṃ nu kho bhavāmi nu khoti attho. ‘‘Kathaṃ nu kho smī’’ti ettha pana apadādīhi ayojetvā ahaṃ nu kho kiṃ gotto bhavāmi. Gotamagotto vā vāseṭṭha gotto vā tiādinā yojetabbaṃ. Ādi kappakāle tāni gottāni etarahi sambhedaṃ gacchanti. Tasmā tesu kaṅkhanto kaṅkhatiyeva. ‘‘Ahaṃ kuto āgato’’ti ahaṃ atīte kutobhavato āgato asmi. ‘‘Sokuhiṃgāmī bhavissāmī’’ti so ahaṃ āyatiṃ bhave kuhiṃ gāmiko bhavissāmīti kaṅkhati. ‘‘Kaṅkhāya atikkamo’’ti so bhikkhu paṭiccasamuppāde avijjādikaṃ atītahetu pañcakaṃ passanto tasmiṃbhave sabbaṃpi paṭiccasamuppādaṃ passatiyeva. Evaṃ passanto na tattha ahaṃ nāma koci atthi, yaṃ paṭicca atīta visayā pañcavidhā kaṅkhā uppajjati. Dhamma mattameva tattha atthīti evaṃ atīte kaṅkhā vatthussa abhāvadassanena pañcavidhāya kaṅkhāya atikkamo hoti. Nanu tathā passantassapi kathaṃ nu kho smi, kiṃ hutvā kiṃ ahosiṃ nu khoti ayaṃ kaṅkhā atthiyeva. Tathā passantopi hi vinā pubbenivāsaññāṇena atīte bhave ahaṃ dvipādako ahosintivā catuppādako ahosinti vā tato cuto asukabhave uppannoti vā na jānāti na passatīti. Vuccate. Sā pana kaṅkhā dhamma mattappavatti dassanato paṭṭhāya antarāyika kaṅkhā na hoti. Vicikicchā paṭirūpikā eva. Sā hi ariyānaṃpi labbhati yevāti. Tathā anāgate phalapañcakaṃ passanto aparante pañcavidhaṃ kaṅkhaṃ atikkamati. Paccuppanne phalapañcakañca hetupañcakañca passanto paccuppanne kaṅkhā chakkaṃ atikkamati. Sesaṃ sabbaṃ pubbante vuttanayamevāti. Aṭṭhavidhāya kaṅkhāya atikkamane pana paṭiccasamuppādaṃ anulomappaṭilomaṃ passanto desanā dhamme ca lokuttara dhammesu ca kaṅkhaṃ atikkamati. Dhamme kaṅkhātikkamanena saheva desente satthari ca, yathānusiṭṭhaṃ paṭipanne saṅghe ca, tīsu sikkhāsu ca, yathāvutte pubbante ca, aparante ca, pubbantā parantesu ca, paṭiccasamuppādena saha paṭiccasamuppannesu dhammesu ca sabbaṃ kaṅkhaṃ atikkamatiyeva. Tenāha ‘‘sabhāva dhammappavattiyā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘sabhāvadhammappavattiyā cā’’ti paccayaparamparāvasena sabhāvadhammānaṃ paramparappavattiyā ca. Dhammasu dhammatā nāma desanā dhammassa svākkhātatādibhāvena sundara dhammatā. Anavajjadhammatā. Buddhasubuddhatā nāma taṃ dhammaṃ desentassa buddhassa sabbaññubuddhatā.
“业、心、饮食连续”——此处“因缘聚合”合起来成一种状态，即业力、心识与饮食的协同作用和关系。三者为紧密结合的因缘之集。“以不同方式发生”意谓出于不同条件而生起。在此有因缘综合之关系称为业力心饮食之联结。所谓因缘，是指生成某法之各种条件。生起因，名为“父因”；协助因，名为“母因”；结合因是辅助因；行因是推动因；果因乃成功成果。生起诸因从而现前法皆遵此次第。众生于无始以来在各种王国形体与无形之生，有形之身体与无形之心识存在。就此处而论，并无他斥或不同，均以数量定量而生起。身体中因杀死、出生等五根部位而生死流转。色界身之身体连结形成单一根体被称为一身。无色界生灭者其身亦有单一性。所谓数量是指仅是程度上的区别。此处无生灭的连续束缚身体，生灭与后继因缘不相违背。单一生命于一界之生出与消失各通过断灭与再生相继，色界身虽有断灭再生之继，但无量心理身束不会断灭再生，故色界即名再生之身体连续。因缘流转中，古时历代众生并无我见，对生死无常无我一切见皆忽略不现。仿佛我不存在，叫一切都无法名说所谓“我”。于此处更无我己之识存在。无无明为因，行法依因而起。诸行因缘现起，继而生识等诸法，依此依之相承者即名缘起。处于一界之存诸法因缘果报次第不绝连绵。此时若识断除，则不显“一我”之统摄，去境界无我的颠倒执著，于现见破灭之时，五种疑惑即不生。“疑惑”的十六种恐惧疑问即消除，故传教者称之。
Pariyuṭṭhitānaṃ diṭṭhivicikicchānaṃ vikkhambhanaṃ nāma heṭṭhā dhammavavatthāna vasena paccayapariggahavasena ca sijjhati. Vipassanā kammaṃ pana anusayabhūtānaṃ diṭṭhivicikicchānaṃ sallikhanatthāya karīyatīti vuttaṃ ‘‘anusaya samūhananatthañcā’’tiādi. ‘‘Tattha panā’’ti tasmiṃ paṭisambhidā magge pana. Vibhattesūti pāṭhaseso. ‘‘Yassā’’ti yogī puggalassa. ‘‘Yaṃ dūre santikevā’’ti yaṃ dūre pavattaṃ rūpaṃ vā, santike pavattaṃ rūpaṃvāti pāṭhaseso. ‘‘Tadatthassa panā’’ti sammasitadhammuddhāratthassa. ‘‘Ñāṇena daḷhaṃ gahetvā’’ti dhammavavatthānaññāṇena suṭṭhuvibhūtaṃ katvāti adhippāyo. Idāni yaṃ yaṃ daḷhaṃ gahetabbaṃ. Taṃ taṃ sarūpato dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādimāha. Puna daḷhaṃ gahitassa rūpassa aniccalakkhaṇaṃ dassetuṃ ‘‘sā ca kriyā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Nassantī’’ti bhijjanti. Aniccataṃ gacchanti. ‘‘Vitthambhana kriyā’’ti ettha vividhena thambhanaṃ vitthambhanaṃ. Nānādisābhimukhavasena thambhanaṃ vahananti attho. ‘‘Imāsañcā’’ti catunnaṃ mahābhūtānañca. Visuṃ visunti vuttattā tāsaṃ aññamaññañca sahajātesu gahaṇaṃ sambhavatīti vuttaṃ ‘‘āpādīnaṃ’’ti. Āpādīnaṃ sesamahābhūtānañcāti attho. Santatiyā sarīrāni santati sarīrāni. ‘‘Tathā tathā kappetvā’’ti rūpadhammānaṃ santati parivatti nāma abhikkamantassa evaṃ bhaveyya, paṭikkamantassa evaṃ bhaveyya, tathā samiñjantassa pasārentassātiādinā parikappetvā. ‘‘Sesakhandhesupi taṃ taṃ santati nānattaṃ’’ti vedanākkhandhe tāva kāye kāyikasukhasantati dukkhasantatīnaṃ nānattaṃ. Citte somanassa domanassa santatīnaṃ. Upekkhā santati pana avibhūtā hoti. Kappetvā gahetabbā. Yadā citte somanassa domanassāni na sandissanti, tadā idāni upekkhā me vedanā pavattatīti vā, yadā tāni sandissanti , tadā sā nirujjhatīti vā evaṃ takketvā sammasitabbāti vuttaṃ hoti. Saññākkhandhe rūpasaññāsaddasaññādīnaṃ vasena. Saṅkhārakkhandhe rūpasañcetanā saddasañcetanādīnaṃ vasena, nānāvitakka vicārādīnaṃ vasena, lobhālobha dosādosa mohāmohādīnaṃ vasena ca. Viññāṇakkhandhe cakkhuviññāṇādīnaṃ, kusalā kusalaviññāṇādīnañca vasena santati nānattaṃ veditabbaṃ. Vissāsaṃ karotīti vatvā tadatthaṃ vivarati ‘‘etaṃ me’’tiādinā. Tattha tayovissāsā taṇhāvissāso, mānavissāso, diṭṭhivissāso. Tattha etaṃ mamāti taṇhāvissāso. Esohamasmīti mānavissāso. Eso me attāti diṭṭhivissāso. ‘‘Pariharatī’’ti bhavābhavesu pariggahetvā harati vahati. ‘‘Paramajjhattabhāvenā’’ti padhānaajjhattabhāvena. Ajjhattasārabhāvenāti vuttaṃ hoti. ‘‘Pariggahito’’ti eso me attāti diṭṭhipariggahena pariggahito. Tayo hi pariggahā taṇhā pariggaho, mānapariggaho, diṭṭhipariggahoti. Vase sabbaso vattanto nāma kevalaṃ vasāyattavuttiko eva siyā, na paccayāyattavuttikoti dassento ‘‘yathāvuttehī’’tiādimāha. Tattha ‘‘yathāvuttehī’’ti sabbasaṅgahe vuttappakārehi kammābhisaṅkharaṇādīhi. ‘‘Tathāpariggahetabbo’’ti eso me attāti evaṃ paramajjhattabhāvena pariggahetabbo. Tathā hi yo attano vasena vattati, tasmiṃ attano sāmibhāvo natthi. Yasmiñca sāmibhāvo natthi, tasmiṃ rūpādike dhamme attānaṃ sāmikaṃ katvā eso mama attāti pariggaho nāma micchā eva. Tathā yo ca khaṇika dhammo hoti, khaṇe khaṇe bhijjati, taṃ rūpādikaṃ khandhapañcakaṃ attano sāraṃ katvā tathā pariggahopi micchā eva. Ettha ca ‘‘micchā evā’’ti paramattha saccaṃ patvā micchā eva. Vipallāso evāti vuttaṃ hoti. ‘‘Sukhaṃ viddhaṃsetī’’ti kāyikasukhañca cetasika sukhañca viddhaṃseti. Vināseti. ‘‘Nānādukkhaṃ janetī’’ti kāyikadukkhañca cetasika dukkhañca janeti uppādeti. ‘‘Idañca rūpaṃ edisameva hotī’’ti kathaṃ hoti. Manussattabhāve ṭhitānaṃ sattānaṃ yathāpavattaṃ manussa sukhaṃ viddhaṃseti, jiṇṇabhinnabhāvaṃ pāpeti, nānādukkhaṃ janeti. Sayaṃ apāyattabhāvaṃ gahetvā tesaṃ nānāapāya dukkhaṃ janeti. Tathā devattabhāve sakkattabhāve brahmattabhāve ṭhitānantiādinā vattabbaṃ. Tathā manussattabhāve ṭhitānaṃ nānāvipariṇāma kiccehi yathāpavattaṃ sukhaṃ viddhaṃseti, nānāpaccayābhisaṅkharaṇakiccehi nānādukkhaṃ janeti. Tena vuttaṃ ‘‘idañca rūpaṃ edisamevā’’ti. ‘‘Sāronāma thāmabalaviseso vuccatī’’ti etena thāmabalavisesena sampannaṃ vatthuṃpi saṅgaṇhāti. ‘‘Asārakaṭṭhenā’’ti ettha sāro eva sārakaṃ, na sārakaṃ asārakanti imamatthaṃ sandhāya ‘‘rūpaṃ pana sayaṃpi evarūpo sāro na hotī’’ti vuttaṃ. Sattānaṃ attasāro jīvasāro na hotīti attho. Natthi sāro etassāti asārakanti imamatthaṃ sandhāya ‘‘na ca evarūpena sārena yuttaṃ’’ti vuttaṃ. Attasārena jīvasārena saṃyuttaṃ hotīti attho. Tattha purimo attho rūpaṃ attato samanupassatīti idaṃ sandhāya vutto. Pacchimo rūpavantaṃ vā attānaṃ, attani vā rūpaṃ, rūpasmiṃ vā attānaṃti imāni sandhāya vutto. Etena asārakaṭṭhenāti asārabhāvena, asārayuttabhāvena vāti ca. Anattāti etthapi na attā anattā, natthi attā etassāti vā anattāti ca dvidhā attho sijjhati. ‘‘Yañcā’’ti yañca rūpaṃ. ‘‘Pīḷetī’’ti taṃ samaṅgī puggalaṃ pīḷeti. Etena anattabhāve siddhe dukkhabhāvopi siddhoti dasseti. ‘‘Tiṇṇaṃ vayānaṃ vasena addhābhedo yojetabbo’’ti pathamavaye pavattaṃ rūpaṃ dutīyavayaṃ na pāpuṇāti, pathamavaye eva nirujjhatītiādinā addhāpaccuppanne antogadhabhedo yojetabbo. ‘‘Sabhāgekasantānavasenā’’ti sabhāgānaṃ dhammānaṃ sabhāgaṭṭhena ekībhūtā santati sabhāgekasantati. ‘‘Sabhāgānaṃ dhammānaṃ’’ti ca cittajesutāva nirantarappavattena lobhasampayuttacittena sahajātā rūpadhammā sabhāgarūpadhammā nāma. Tathā nāma dhammā ca. Evaṃ dosasampayuttādīsupi. Utujesu nirantarappavattena sītautunā samuṭṭhitā rūpadhammā sabhāgarūpa dhammā nāma. Tathā uṇhautunā samuṭṭhitā. Esanayo āhārajesupīti evaṃ sabhāgekasantativasena. ‘‘Sampāpuṇituṃ’’ti ñāṇena sampāpuṇituṃ. ‘‘Addhāsantativasenā’’ti ettha santativasena sammasanaṃ visesato adhippetaṃ. Evañca katvā heṭṭhā aniccaṃ khayaṭṭhenāti pade catunnaṃ mahābhūtānaṃ santati vibhāganayo suṭṭhu dassitoti. ‘‘Aniccalakkhaṇa dassanameva padhānaṃ’’ti imasmiṃ ñāṇepi udayabbayaññāṇepi bhaṅgaññāṇepi aniccalakkhaṇa dassanameva padhānaṃ. Bhayaññāṇe ca ādīnavaññāṇe ca nibbidāñāṇe ca dukkhalakkhaṇa dassanaṃ padhānaṃ. Upari catūsu ñāṇesu anattalakkhaṇa dassanaṃ padhānanti. ‘‘Samuditesū’’ti aññamaññaṃ avinābhāvasahāyabhāvena samuppannesu. Idañca avijjāsamudayā rūpasamudayo. Taṇhāsamudayā upādāna samudayo. Āhāra samudayā rūpasamudayoti pāḷivasena vuttaṃ. Appahīna vasenāti pāḷipade pana avijjā taṇhā diṭṭhānusayānaṃ appahīnaṭṭhena santāne vijjamānatā eva pamāṇanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Samudentī’’ti paṭisandhito paṭṭhāya ekato udenti. Uparūpari enti. Āgacchantīti attho. Ekabhavabhāvena pātubbhavantīti adhippāyo. Tenāha ‘‘yāvamaraṇakālā’’tiādiṃ. ‘‘Pasavantī’’ti pavaḍḍhamānā savanti, pavattanti, sandanti. ‘‘Tesu panā’’ti avijjā taṇhupādāna kammesu. ‘‘Nirujjhantī’’ti tasmiṃbhave eva nirujjhanti. Tasmiṃ bhave nirodho nāma bhavantare puna anuppādo yevāti vuttaṃ ‘‘bhavantare’’tiādi. ‘‘Taṃ santatiyaṃ’’ti tasmiṃ paccuppanna bhaveti vuttaṃ hoti. ‘‘Puna anuppādasaṅkhātaṃ nirodhaṃ’’ti santati nirodho nāma vutto. Na nibbāna nirodho. Etāhi paccaye sati, bhavantare uppajjīssanti yevāti. Idāni yathāpavatta santatīsu pariyāpannānaṃ sabbapacchimānaṃ nāmarūpānaṃ khaṇikanirodhavasena atthaṃ vadanto ‘‘yathāpavatta santatiyo vā chijjanti bhijjantī’’ti vuttaṃ. ‘‘Udayabbayaṃ samanupassantassa cā’’ti ettha katamo udayo nāma, katamo vayo nāma, kathañca tadubhayaṃ samanupassatīti āha ‘‘udayabbayaṃ passantassāti ettha yathā nāmā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘tamo khandho’’ti tamorāsi. ‘‘Vetī’’ti vigacchati. Antara dhāyati .‘‘Udayo’’ti uppādo ceva vaḍḍhi ca. ‘‘Vayo’’ti vigamanaṃ, antaradhānaṃ. ‘‘Nānāpayogavasenavā’’ti samiñjanappasāraṇādi nānāpayogavasena vā. Udayapakkhānaṃ nānāsantatīnaṃ udayañca udayato. Vayapakkhānaṃ nānāsantatīnaṃ vayañca vayatoti yojanā.
对见惑的排除与动摇，乃是依教义详解、条件依归之彻底断除。观慧修持，行解脱故，称“见惑分裂化解”为显达之因。针对取向者来说，远处或近处出现之色法，默解为“彼理”。分解者理，即众生学问之义务。今已然。对于应当坚固握持之法识，研习不懈即明晰法理。今应示现其出示明确之法门。现象坚固时，以其为“作用”，若消散，则称“损坏”，谓众生与蕴法的更替变化。阻止作用即谓多样性阻拦，并诸方向运输阻碍之意。所谓“四大之内聚集”，即四大元素相互依存且自然结合之状态。谓五大余存之后续组成的身躯，诸变化等都被纳入总体。感受蕴中，身体舒适痛苦连续显现不同差异。心中欢喜忧伤不同感受持续显现，惰怠嗔恨不变，方为恒常。应当观照此理。若心中不再现喜乐忧伤，便是时至无分别。况且四大蕴感受、想受、行意识多样存在，心识根本眼识、善恶识等皆有差别。内心生起信任时，表达此物“是我的”等念。信任分为贪爱信、慢傲信、见解信。所谓贪爱信，表示渴求以此为我；慢傲信，是指炫耀我有所依托；见解信，谓观念认定“此为我身我法”。谓通过此类执著持有，在生死轮回中被拘束牵绕。以正念心智净化内心，断恶习，观察生死现象，得如实法眼。由此见解，超脱烦恼之我我所，生死苦恼得解脱显现。
Bojjhaṅga dhammehi sampannattā ārādheti attano cittaṃti āraddho. Tuṭṭhacittoti attho. Vipassatīti vipassako. Āraddho hutvā vipassako āraddhavipassako. Duvidhohi vipassako taruṇa vipassako ca āraddha vipassako ca. Tattha khandhānaṃ udayabbayaṃ suṭṭhu apassanto dubbalavipassako taruṇa vipassako nāma. Khandhānaṃ udayabbayaṃ suṭṭhu passanto vipassanā kamme ārādhita citto balavavipassako āraddhavipassako nāma. Yaṃ sandhāya vuttaṃ.
觉支法具足故称为『被调伏者』者，即其心已受调伏也，谓心得欢喜安乐。称为『观者』者，即能观照见法者。心已被调伏，则观照已被调遣者，称为被调伏观者。此观者有二种：一者为少用力的年轻观者，二者为用力然后观者。此中若对蕴之生灭未曾正见者，为愚钝之观者，称为年轻观者。若对蕴之生灭得以正见，且观修行已专注，用力者，则为强劲之观者，称为被调伏观者。此义如前所说。
[Ka]
【咖】
‘Suññāgāre paviṭṭhassa, santacittassa bhikkhuno;
『入空舍定者，即心安静之比库，
Amānusī ratī hoti, samma dhammaṃ vipassato,ti ca.
其有非人间之欢喜，正于法中进行观照，』如是所说。
[Kha]
【卡】
‘Yo ca vassasataṃ jīve, apassaṃ udayabbayaṃ;
『若有人寿命百年而不见生灭之理；'}
Ekāhaṃ jīvitaṃ seyyo, passato udayabbayaṃ,ti ca.
一日一生为上，见到生灭三事最为重要。
Ayamidha adhippeto. Vipassanaṃ upecca kilesenti, malīnabhāvaṃ gamentīti vipassanupakkilesā. Paribandhanti nīvārentīti paribandhakāti heṭṭhā vuttameva antarāyika dhammānaṃ nāmaṃ. ‘‘Sarīrobhāso’’ti sakalasarīrato nikkhanto obhāso. ‘‘Pañcavidhā pītī’’ti khuddikā pīti, khaṇikā pīti, okkantikā pīti, ubbegā pīti, pharaṇā pītīti. ‘‘Duvidhā passaddhī’’ti atibalavantī kāyapassaddhiceva cittapassaddhi ca. Vipassanā kamme okappanākārappavattā saddhāeva adhimuccanaṭṭhena adhimokkho saddhādhimokkho. ‘‘Vīriyaṃ’’ti tasmiṃ kamme anikkhittadhuraṃ paggahitasīsaṃ vīriyaṃ. ‘‘Sukhaṃ’’ti cittasukhaṃ. Tenāha ‘‘somanassaṃ’’ti. ‘‘Vipassanāñāṇaṃ’’ti indavissaṭṭhavajirasadisaṃ balavavipassanāñāṇaṃ. ‘‘Satī’’ti tasmiṃ kamme appamuṭṭhā sati. ‘‘Tatramajjhattupekkhā’’ti cittassa līnuddhaccādīhi visamantehi vimuttā tatramajjhattatāsaṅkhātā upekkhā. ‘‘Āvajjanupekkhā’’ti vasibhāvapattā āvajjanasaṅkhātā upekkhā. ‘‘Ālayaṃ’’ti taṇhālayaṃ. ‘‘Kurumānā’’ti karontī. ‘‘Sukhumā taṇhā’’ti kusalehi missakattā idaṃ akusalantipi jānituṃ asakkuṇeyyā sukhumataṇhā. ‘‘Na vatame’’ti mama na uppannapubbovatāti yojanā. ‘‘Assādasahitā’’ti obhāsādīsu assādataṇhā sahitā. ‘‘Adhimāna vasenā’’ti adhikataraṃ maññanāvasena. ‘‘Tāvadevā’’ti nikantiyā uppattikkhaṇeyeva. ‘‘Nikāmanākāro’’ti icchanākāro. Assādanākāro. ‘‘Nikāmanassavatthū’’ti nikantiyā vatthu. ‘‘Addhā’’ti ekantena. ‘‘Handā’’ti cittavissaṭṭhakaraṇe nipātapadaṃ. Idāneva naṃ visodhemi, na ciraṃ pavattituṃ dassāmīti imamatthaṃ dīpeti. ‘‘Tesvevā’’ti tesuobhāsādīsu eva. Aṭṭhakathāya na sameti. Aṭṭhakathāyaṃ nikanti vikkhambhanassa visuṃ vuttattāti adhippāyo. Vipassanāparipāko nāma visesantarappavattena pākaṭoti dassetuṃ ‘‘saṅkhārupekkhābhāvaṃ pattā’’tiādimāha. Vuṭṭhānagāmini vipassanābhāvapattenāti vuttaṃ hoti. ‘‘Dve vipassanā cittānī’’ti upacārānulomacittāni. So hi vuṭṭhānanti vuccatīti sambandho. Saṅkhāra nimittato vā vuṭṭhāti. Nibbānaṃ ārabbha pavattito. Yadi evaṃ gotrabhupi vuṭṭhānaṃ nāma siyāti. Na siyā. Maggassa āvajjanamatte ṭhitattā. Paṭivedhakiccassaca sammoha samucchedakiccassa abhāvato. ‘‘Sayaṃ’’ti maggasaṅkhāto sayaṃ. ‘‘Taṃ samaṅgīpuggalaṃ vā’’ti tena maggena samaṅgīpuggalaṃ vā. ‘‘Vaṭṭappavattato cā’’ti āyatiṃ bhavesu apāyavaṭṭappavattato vā, aṭṭhama bhavato paṭṭhāya kāmasugati vaṭṭappavattato vā. Avassaṃ vuṭṭhānaṃ gameti sampāpetīti vuṭṭhānagāminīti vacanattho. ‘‘Avassaṃ vuṭṭhānaṃ gacchantī’’ti idha ṭhitānaṃ vuṭṭhānato nivatti nāma natthīti adhippāyo. Idañca paccekabuddhānaṃ buddhasāvakānañca vasena daṭṭhabbaṃ. Sabbaññu bodhisattā pana pubbabuddhānaṃ sāsane pabbajitvā vipassanā kammaṃ ārabhantā anulomaññāṇaṃ āhacca ṭhapentīti aṭṭhaka thāsu vuttaṃ. Tattha ‘‘āhaccā’’ti idaṃ saṅkhārupekkhāñāṇassa matthakapattidassanatthaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Āvajjanaṭṭhāniyaṃ’’ti tato pubbabhāge kenaci cittena aggahite nibbānā rammaṇe āvajjanaṭṭhāniyaṃ. ‘‘Taṃ’’ti gotrabhuññāṇaṃ. Gottaṃ bhavati abhibhavati chindatīti gotrabhu. Gottaṃ vā abhisambhuṇāti pāpuṇātīti gotrabhūti vacanattho. Kathaṃ pana gotrabhu cittaṃ gotrabhuññāṇaṃ puthujjanagottaṃ chindati, ariyagottaṃ pāpuṇātīti yujjeyya, sohi puggalo tasmiṃkhaṇe puthujjanagottapariyāpannoevāti. Saccaṃ. Attani pana chinnattā sayaṃ chindati nāma. Nibbānassa ca ariyagocarattā taṃ ārammaṇa karaṇavasena ariyagottaṃ pāpuṇāti nāmāti daṭṭhabbaṃ. Paccayasattivisesena attano anantare ariyagottaṃ bhāveti, pātubhāvetīti gotrabhūtipi yujjati. ‘‘Paricchijjā’’ti paricchinditvā. Diṭṭhivicikicchādīhi sabbavipphandanehi muñcitvāti vuttaṃ hoti. Sammohassa pahānameva daṭṭhabbaṃ. Na te dhamme ārammaṇa karaṇa vasena jānanaṃ. Kathaṃ te dhamme ārammaṇaṃ akaronto maggo te dhamme parijānāti nāmāti. Kiccasiddhi vasena. So hi sammohaṃ pajahanto ārammaṇaṃ karontānipi hi pubbabhāgaññāṇāni tappahānakiccassa asādhakattā dukkha saccaṃ parijānantānīti na vuccanti. Maggo pana ārammaṇaṃ akarontopi tappahānakiccassa sādhakattātaṃ saccaṃ parijānātīti vuccati. Kasmā. Tato paṭṭhāya tassapuggalassa sabbakālaṃ tasmiṃsacce parijānana kiccassa siddhattā. Yathāhi eko puriso cakkhumhi pittasemhādidosehi palibuddhattā andho hoti. Na kiñci passati. Yadā pana so ekaṃ tejavantaṃ añjanaṃ labhitvā cakkhuṃ añjayanto sabbarattiṃ niddāyati. Tassa niddāyantasseva cakkhumhi sabbadosā nassanti. Cakkhu vippasannaṃ hoti. Taṅkhaṇato paṭṭhāya so niddāyantopi rūpāni passatīti vuccati. Kasmā, andhabhāvavigamena dassanakiccassa siddhattā. Evamevamidaṃ daṭṭhabbanti. Ekadesena vā heṭṭhimamaggesu, anavasesena vā arahattamagge. ‘‘Apacchāvattikaṃ’’ti ettha pacchato āvattanaṃ pacchāvattaṃ. Natthi pacchāvattaṃ assāti apacchāvattikanti viggaho. ‘‘Puna anuppādadhammatāpattivasena nirodhasaṅkhātaṃ’’ti maggakkhaṇe eva tānivaṭṭāni puna anuppādasabhāvaṃ āpajjanti, nirujjhanti. Tathā nirodhasaṅkhātaṃ. ‘‘Uppādanasaṅkhātāya bhāvanāyā’’ti etena maggassa ekacittakkhaṇikattā vaḍḍhanasaṅkhātāya bhāvanāya okāso natthīti katvā vuttaṃ. Ariyamaggaṃ paṭilābhatthāya pana pavattitā pubbabhāgabhāvanāpi maggabhāvanā eva. Sā ca ariyamaggaṃ patvā matthakapattā hoti. Tasmā ariyamaggo eva matthakapatto bhāvanānuttaro hotīti imināpariyāyena vaḍḍhana saṅkhātāya bhāvanāyātipi yujjatiyeva. Attano anantare pavattaṃ ānantarikaṃ. Ānantarikaṃ phalaṃ etassāti viggaho. Tassa ca tatoparaṃ dve vā tīṇi vā phalacittāni pavattantīti iminā sambandho. Apanīto aggi etasmāti apanītaggiko. ‘‘Nibbāpento viyā’’ti etena paṭippassambhanappahānakiccena maggānukulappavattiṃ dasseti. ‘‘Tesaṃ’’ti tesaṃ cakkhūnaṃ. Taṃ rūpaṃ tassa pākaṭaṃ na tāva hotīti sambandho. ‘‘Tassā’’ti tassa puggalassa. ‘‘Paccavekkhanavāresū’’ti ettha pasādacakkhunā diṭṭhe pavattā anubandhaka vīthiyopi saṅgayhanti.
这里所说者为上。舍弃内心染污行为，即所谓的清净无染现象，此为观行中所断除之染。阻碍与防止之意谓有障碍之法，障碍法在下文已说曰“障碍法者名为诸妨碍众法。”“身光”指从整体身心显现之光。“五种喜乐”即小喜、瞬喜、入门喜、奋发喜与遮掩喜。“两种清净”即身清净与心清净，观行时以定力与意念所发之信心为启发，信心且为最高决意，故名为信心最高决意。“精进”为于彼功德行中坚定不移的努力与专注。“安乐”指心的安乐。由此故称为快乐满足。所谓“观见智慧”为明了断除如铜锥之锐利的强力观智。“念”为于彼过程中不间断的念住。“其中正观”谓心摆脱怠惰困厄等不善之缘时的中道平等观。“不生不灭观”为由贮藏处的欲望生起与断灭眼之不偏不倚的平等心观。“贮藏”即贪欲之根本源。谓观行进行中现在发生的造作。“细微渴爱”谓善行中合宜而非粗重之渴爱，能令人明知不善亦难以将之了解透彻之细微渴爱。“我非我的”谓我并非先前未生之我。“随煞习为一体”谓随煞与习气之欲望携带相依。“高估”谓有过量的观念与执著。“就此而已”谓尚未现证确切之时机，故尚不能长期持续证悟之意。此义现今即为理解，亦不能逗留久远。以上说明此义。释注云：“在这些随煞习气等诸光影中。”不合注释说。释注中所说之“随煞习气”意为妨碍境界，且“随煞入出者”即细流心，意谓由造作因缘起流转转生。故有既起称。此中“二观心”为顺流与逆流两者，所谓“起流即名流动”。缘起因也。涅槃开始即为流动。倘若因缘家族中有流动之理则为流；若无则非流，因道仅存不生不灭之念。灭除混乱与妄想所生愚癡即为断除之功用。“自性”谓道之所知自身本性。谓由此道得转灭超越等之功用。谓此道亦由彼及众生形成一致个体。谓道路平等之个体。又则谓因缘无常边故灭相，其际中断超脱与灭尽确实等义。是故称为超越天下之大道。又谓去除执见烦恼诸法相等一切纷扰，称谓其为清净道理。斩断迷惑也。谓迷惑被斩断即能生识知。非由境起而生识。何以故？离境起识则能知境。如是因缘作用而成，故谓之。此即断除迷惑而生识颜。此义第三者。又则又谓若依律层中巴拉基第四条论言之即“执著灭除规范”，谓比库之圣出家人。“彼”即觉悟圣者。“不可得不可常”即不可得也不可常也之意。四种道知蕴合已。智净称谓。“断绝内染”即明了染业时断绝之义也。
Uparimaggehi vadhitabbā māretabbāti uparimaggavajjhā. ‘‘Kilesavibhāgesū’’ti asukamaggena asukākilesā pahīyantīti evaṃ kilesavibhāgesu. ‘‘Pāḷiyaṃ’’ti paṭisambhidā maggapāḷiyaṃ. Vuccamāne pana vattabbanti sambandho. Maggaṅgabojjhaṅgādīnaṃ paccavekkhanaṃ nāma maggapaccavekkhanameva. Tathā pacchā vā pavattatīti siddhaṃ. ‘‘Aviruddhā hotī’’ti visuddhimaggena asamentāpi paccavekkhantānaṃ icchānurūpasambhavatoti adhippāyo. ‘‘Adhimānaniddesa aṭṭhakathāsū’’ti vinaye catutthapārājike adhimānapadaniddesa aṭṭhakathāsu. ‘‘So’’ti ariyabhūto bhikkhu. ‘‘No laddhuṃ na vaṭṭatī’’ti aladdhuṃ na vaṭṭatīti attho. Laddhuṃ no na vaṭṭatīti vā yojanā. Catubbidhaṃ maggaññāṇaṃ gahitaṃ. Ñāṇadassanavisuddhi nāmāti vuttattā.
谓上道不应坏毙也，谓上道戒律中不应坏散，故谓“上道不坏流转”。“染污分别”即由不善道中染污断除也。如是染污分别。“巴利律藏”即戒律分之典籍。“关系”者谓所依。谓道标诸觉支等之关系也。观察称为道观也。至后续行不违以成此道也。“更高意义之解释于诸注疏”谓律藏中对过失重犯条文之解释注疏。“彼”指觉者比库。“得不到不应发起”意谓不可得故也不可起故也。“四种道识具备得成”谓四类对道之智见齐备，此名智见清净。本经即释此。
‘‘Abhinivisanaṃ’’ti ajjhattaṃ daḷhataraṃ patiṭṭhānaṃ. ‘‘Nikhātasinerupā dassaviyā’’ti tassa pavattanaṃ viya. ‘‘Kevalaṃ paccayāyatta vuttitāya adiṭṭhattā’’ti etena eso me attā, na parassa attāti evaṃ attānaṃ attassa sāmikaṃ katvā gahaṇakāraṇaṃ vadati. Tattha kevalasaddena paramattha saccaṃ patvā attasseva abhāvato khandhapañcakassa attanovasāyatta vuttitaṃ nivatteti. Sammuti saccaṃ pana patvā attassa vijjamānattā mahājano attano khandhapañcakaṃ attano vasāyatta vuttiṃ maññamāno eso me attāti gaṇhāti. ‘‘Khaṇabhaṅgassa ca adiṭṭhattā’’ti etena eso me sāraṭṭhena attā. Eso mama sāro. Etaṃ mama sarīraṃ. Yāva vassasataṃpi vassasahassampi etaṃ khandhapañcakaṃ na bhijjati, na vinassati. Tāva ahaṃ na marāmi. Yadā etaṃ bhijjati, vinassati. Tadā ahaṃ marāmi. Ahañca mama khandhapañcakañca advayaṃ anānattanti evaṃ gahaṇakāraṇaṃ vadati. Tattha ‘‘khaṇabhaṅgassā’’ti nāmarūpadhammānaṃ khaṇe khaṇe bhañjanassa bhijjanassa maraṇassa. Idampanamaraṇaṃ sammuti sacce natthi. Paramattha sacce eva atthi. Tasmā taṃ apassanto mahājano attano khandhapañcakaṃ attanosāraṃ maññamāno eso me attāti gaṇhātīti. ‘‘Taṃ dvayaṃ sudiṭṭhaṃ katvā’’ti khandhapañcakassa kevalaṃ paccayāyatta vuttitañca khaṇabhaṅgañca ñāṇa cakkhunā suṭṭhudiṭṭhaṃ katvā. Tattha pañcannaṃ khandhānaṃ paṭiccasamuppādaṃ suṭṭhupassanto kevalaṃ paccayāyatta vuttitañca avasāyatta vuttitañca suṭṭhu passati. Yo ca attano vasāyattavutti na hoti. So paramatthasaccaṃ patvā eso mama santakantipi vattuṃ nārahati. Kuto mama attāti. Api ca, satto nāma sabhāvato natthi. Paññattimattaṃ hoti. Yo ‘ahanti vā, meti vā, mamāti vā, gayheyya. Asante ca attasmiṃ ko mama attā nāma bhaveyyāti. Khaṇabhaṅgo hoti. Khaṇe khaṇe bhijjati. Satto ca nāma ekasmiṃbhave ādimhi sakiṃ eva jāyati. Ante sakiṃ eva marati. Antarā vassasataṃpi vassasahassaṃpi maraṇaṃ nāma natthi. Aññāhi khaṇikadhammānaṃ gati. Aññā sattassa. Evaṃsante kathaṃ khaṇikadhammā sattassa sāraṭṭhena attānāma bhaveyyunti. Tasmā te avasavattanaṭṭhena asārakaṭṭhena ca anattā eva. Apica ‘‘avasavattanaṭṭhenā’’ti ettha vaso nāma sattasantāne eko padhānadhammo. Sace attānāma atthi. So eva padhānabhūtassa vasassapi attā bhaveyya. Evaṃsati, yo vaso, so attā. Yo attā, so vasoti bhaveyya. Tathā ca sati, rūpaṃ attāti gaṇhanto rūpañca vasañca attānañca ekattaṃ katvā gaṇhāti nāma. Tathā vedanaṃ attāti. Saññaṃ, saṅkhāre, viññāṇaṃ attāti gaṇhantepi. Evañcasati, satto ca khandhapañcakañca vaso ca attā ca sabbametaṃ ekattaṃ gacchati, eko sattoti saṅkhyaṃ gacchati. Na hi imasmiṃ vasavattanaṭṭhe ekassasattassa dve attā tayo attā bahūattāti sakkā bhavituṃ. Atha yathā yathā sattassa vaso vattati, icchā pavattati. Tathā tathā khandhapañcakampi niccakālaṃ sattassavasaṃ anugaccheyya. Kasmā, sattassa ca khandhapañcakassa ca vasassa ca nānattābhāvato. Evaṃ anugacchante sati. Rūpaṃ me attā, vedanā me attātiādiggahaṇaṃ vaṭṭeyya. Sabhāvato aviruddhaṃ bhaveyya. Na pana tathā anugacchati. Na hi dubbaṇṇo durūpo puriso attano rūpakāyaṃ attano vaseneva suvaṇṇaṃ surūpaṃ kātuṃ sakkoti. Tathā dussaddovā susaddaṃ, duggandhovā sugandhaṃ. Na ca andhovā anandhaṃ. Badhirovā abadhiraṃ. Rogīvā arogaṃ. Kuṭṭhīvā akuṭṭhaṃ. Gaṇḍīvā agaṇḍaṃ. Jiṇṇovā taruṇaṃ. Ajaraṃ vā amaraṇaṃ vā kātuṃ sakkoti. Nāpi apāyesu ca apatantaṃ. Patitvā vā tato vimuttaṃ kātuṃ sakkoti. Tathā devo vā devattā acāvetuṃ. Sakkovā sakkattā, māro vā mārattā, brahmā vā brahmattāti. Esanayo sesakhandhesupi. Tathā pana avasānugamanato paramattha saccaṃ patvā khandhapañcake attano sāmikiccaṃ issarakiccaṃ nāma natthi. Asāmikameva taṃ hoti, anissaraṃ. Tathā ca sati, attānaṃ tassa sāmiṃ issaraṃ katvā rūpaṃ me attāti gahaṇaṃ micchāgahaṇaṃ nāma hotīti. Loke pana mahājano dhammānaṃ paṭiccasamuppādaṃ na jānanti, na passanti, na paṭivijjhanti. Tesaṃ parampara paccayavasena pavattamāne khandhasantāne sammuti saccavasena nānāvasavattanākārā nāma santi. Nānāsāmi issarādhipativohārā ca loke sandissanti. Te sammuti saccavasena uppannesu tesu sāmiissarādhipati vohāresu vohāramatte aṭhatvā sabhāvasaccaṃ maññantā micchāgahaṇaṃ gaṇhanti. Ettha siyā. Na nu vasonāma icchā. Satto ca gantuṃ icchanto gacchati. Ṭhātuṃ icchanto tiṭṭhati. Evaṃsati. Tassa khandhapañcakaṃ tassa vasāyatta vutti eva hotīti. Na hoti. Kasmā, paccayāyatta vuttittā eva. Tathāhi gantuṃ icchānāma bahiddhā dhanahetuvā uppajjeyya. Nānābhogahetu vā. Aññena vā nānākāraṇena. Tattha yesaṃ dhane asati, yaṃ yaṃ dukkhaṃ āgaccheyya kāyikaṃ vā cetasikaṃ vā. Tesaṃ taṃ taṃ dukkhapaccayā dhanicchā nāma uppajjati. Dhanicchā paccayā ganticchādayo uppajjanti. Tathā nānābhogicchā nānākammicchāsu cāti. Nānādukkhabhayupaddavamūlikāsu icchāsu vattabba meva natthi. Tathā nānārammaṇānaṃ palobhana dukkhamūlikāsu ca nānāvitakkānaṃ vipphandanamūlikāsu ca icchāsu. Evaṃ vasopi paccayāyatta vuttiko eva hoti. ‘‘Gamanaṃ’’ti gamanākārena pavattaṃ khandhapañcakaṃ. Yenayenadhanādihetunā so so vaso uppajjati. Gamanampi tena teneva uppajjati āhārupatthambhanādipaccayena ca. Vaso pana gamanassa paccayeka desamattaṃ hoti. So hi tadaññapaccayehi vinā sayaṃ uppajjituṃ na sakkoti. Kuto gamanaṃ uppādetuṃ. Evaṃ ṭhānādīsu. Evañca sati, idaṃ khandhapañcakaṃ paccayāyatta vuttikanticceva vattuṃ arahati. No vasāyatta vuttikanti. Api ca gantuṃ icchanto gacchatīti paññatti mattabhūto satto gacchati. Khandhapañcakaṃ pana khaṇika dhammattā na gacchati. Uppannuppannaṃ tattha tattheva bhijjati. Santati vasena gamanākāra nimittaṃ paññāyati. Evaṃ avasavattanaṃ hotīti. Hotu tattha tattheva bhijjanaṃ. Avicchedappavattiyā sati, gamanaṃ sampajjatiyeva. Gamane ca sampajjamāne khaṇikabhijjanena doso natthīti ce. Atthi. Khaṇikamaraṇañhi sattassa susānabhūmi nāma hoti. Antarāyevā āgate pakkhalante vā sati, gacchanto satto yadā kadāci maraṇaṃ vā nigacchati maraṇa mattaṃ vā dukkhanti. Kilese nimināti pavattetīti nimittanti vacanattho. ‘‘Vipallāsanimittaṃ’’ti ca vipallāsa dhammānaṃ vasena upaṭṭhitaṃ kicca nimittaṃ. Taṇhā eva paṇidhīti sambandho. Mahantānaṃ ādīnavānaṃ rāsi mahāādīnavarāsi. Khandhesu suññatalakkhaṇaṃ nāma ati gambhīraṃ hoti. Ñāṇasseva visayabhūtaṃ. Suññata dassanañca diṭṭhiyā ujuppaṭipakkhanti āha ‘‘saṅkhāresu suññatadassanavasenā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘attha siddhi nāmā’’ti maggaphalappaṭilābhasaṅkhātassa atthassa siddhi nāma. Attāti abhiniveso attābhiniveso. Gaṇhātīti gāho. Upādīyatīti attho. Diṭṭhisaṅkhāto gāho diṭṭhiggāho. Atthābhiniveso ca so diṭṭhiggāho cāti viggaho. Tassa paṭipakkhaṃ anattānupassanāñāṇaṃ. Anu anu bhavanaṃ ānubhāvo. Paramparato vaḍḍhananti attho. ‘‘Tathā samanupassitvā’’ti suññatā kārena samanupassitvā. Vimuñcantassa ariyapuggalassa. ‘‘Aniccalakkhaṇaṃ nāma nāti gambhīraṃ hoti. Saddhāyapi visayabhūtaṃ. Unnatilakkhaṇo ca ahaṃ māno khandhesu niccadhuvavipallāsamūlako saddhāya ca paṭipakkhoti āha ‘‘aniccadassanavasenā’’tiādiṃ. ‘‘Nimittābhinivesabhūtassā’’ti niccadhuvanimittābhinivesabhūtassa. ‘‘Mānaggāhassā’’ti mānasaṅkhātassa gāhassa. ‘‘Saddhāya pī’’tipisaddena ñāṇaṃ sampiṇḍeti. Dukkhalakkhaṇaṃ nāma bhayasaṃvega janakaṃ hoti. Ārammaṇesu taṇhālolassa taṇhāvipphandanassa paṭipakkhaṃ. Visesato samādhissa anurūpanti āha ‘‘dukkhadassana vasenā’’tiādiṃ. ‘‘Tiṇṇaṃ dhammānaṃ’’ti paññindriya saddhindriya samādhindriya saṅkhātānaṃ tiṇṇaṃ indriya dhammānaṃ. ‘‘Vipassanā gamanavasene vā’’ti vuṭṭhānagāmini vipassanā saṅkhātassa āgamana kāraṇassa vaseneva.
“执著”谓内心坚固之立点。“犹如剃刀锋利”谓执著如锋锐利器于心生无间断之效。“仅归因于缘起而说曾见”曰：“此为吾身不他修理”，意谓以此“我”为“我”的主体，因认识“我”而执受取。此言仅约五蕴主客之实執属意而说“我”。有约世俗之实义。因执著于我，以为我掌控使持五蕴之意义称“我”。“刹那现灭之曾见”谓诸法刹那间破灭，以此现象为“我”，是我之主宰。“如是身为我。”此身自称我。“直到多年久时五蕴不坏灭，我便不死。若若坏灭则我死。吾与五蕴合一不二，故说如是。”此中“刹那破坏”谓名称色法之刹那破碎毁坏、生灭之意。此非死之真谛，终极正理内存。“大乘不可见”谓众生未见五蕴非我智慧，故谓大乘未见见五蕴非我。“说曰我者多为无明覆蔽迷惑大众。述说此义。因有我执，众生见为我。”若明真理者见无真我，是则不执我。“执我者见我为实存法体无我仅是假名。执我即执名执体也。”又释“执我”即执名义是执著于表相之真体是称。由此执我以相对无我见逆为执著，谓有执意。“羸弱慧观照无我见”谓断执见由慧力量而达观义无我。阿赖耶识名为“中观慧见”。此观慧能推险致净开解脱门路。观法即观察一切法“实无我”之体。“由此智见，信得入道无疑；由此信心受持，出身于世俗痛苦。”此为彼之意。末处又两枝说法，谓“信慧”为修道之次第胜具。“由此信者观契无常无我，断贪嗔痴，乃能证入圣谛。”此义若遇偏差，无法得道。
Idāni pubbe yaṃ vuttaṃ ‘sattaariya puggalavibhāgassa paccayabhāvapattiyā cā’ti. Tattha satta ariyapuggalavibhāgaṃ dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ. Dhammānusārī nāmāti ettha ‘‘dhammo’’ti paññā vuccati ‘saccaṃ, dhammo, dhīti, cāgo,ti ettha viya. Tikkhataraṃ dhammaṃ anussaratīti dhammānusārī. Paññābalānusārena ādimhi maggaṃ labhatīti vuttaṃ hoti. Athavā. ‘‘Dhammo’’ti nissattanijjīvaṭṭhena saṅkhāra dhammo vuccati. Suññatadassanañca nāma visesato suddhadhamma dassanaṃ nāma. Iti suddhadhammaṃ anussarati, ñāṇagatiyā anugacchatīti dhammānusārī. Diṭṭhipattoti ettha diṭṭhināma dassanaññāṇaṃ vuccati. Ādito paṭṭhāya parisuddha dassanasampannattā diṭṭhibaleneva sukhena taṃ taṃ maggaphalaṃ pattoti diṭṭhipatto. Teneva dassana paññābalena kilesabandhanato vimuttoti paññāvimutto. Saṅkhāra dhammānaṃ khaṇika dhammabhāve suṭṭhu saddahanaṃ aveccappasādo saddhā nāma. Tattha ‘‘aveccappasādo’’ti ñāṇasampayuttappasādo. ‘‘Ñāṇaṃ’’ti ca saṅkhāra dhammānaṃ khaṇikabhāvanimittānaṃ dassanaññāṇaṃ. Tādise hi ñāṇe sati, tattha aveccappasādo nāma jāyati, no aññathāti. Saddhaṃ anussaratīti saddhānusārī. Saddhābaleneva ādimhi ariyamaggaṃ pāpuṇātīti vuttaṃ hoti. Saddhābalena vimuttoti saddhāvimutto. ‘‘Kāyasakkhi nāmā’’ti ettha sakkhaṃti sandiṭṭhaṃ. Yaṃ sādhakantipi vuccati. Attano kāye eva laddhaṃ sakkhaṃ yassāti kāyasakkhī. Dukkhānu passī puggalo hi saṃvega bahulo hoti. Saṃvego ca padhāna vīriyassa padaṭṭhānaṃ. Saṃviggo yoniso padahatīti hi vuttaṃ. Tasmā so saṃvegavasena bhāvanaṃ anuyuñjanto yaṃ yaṃ purisathāmena pattabbaṃ hoti. Taṃ taṃ pāpuṇāti. Pāpuṇanto ca attano kāye eva sakkhaṃ labhati. Sandiṭṭhaṃ jhānasukhaṃ vā maggaphalasukhaṃ vā labhatīti vuttaṃ hoti. ‘‘Ubhatobhāga vimutto’’ti arūpajjhānehi rūpakāyato arahattamaggaphalehi nāmakāyatoti evaṃ ubhohi kāyabhāgehi vimutto. Ettha ca tayo ariyapuggalā paññādhiko ca saddhādhiko ca vīriyādhiko ca. Tattha dhammānusārī ca diṭṭhipatto ca paññāvimutto ca paññādhiko nāma. Saddhānusārī ca saddhāvimutto ca saddhādhiko nāma. Kāyasakkhī ca ubhatobhāgavimutto ca vīriyādhiko nāmāti daṭṭhabbaṃ. Ayañca puggalavibhāganayo paṭisambhidāmagganayena vutto. Abhidhamme pana puggala paññattiyaṃ saddhāvimutto ca kāyasakkhī ca dvepuggalā sekkhesu eva vuttā. Arahattaṃ pattā pana ete dvepi paññāvimuttā evāti daṭṭhabbā. Ettha siyā, saṅkhāra dhammānaṃ khaṇika dhammabhāve suṭṭhu saddahanaṃ aveccappasādo saddhā nāmāti vuttaṃ. Kiṃ pana tādisena saddhāmattena sotāpatti maggaṃ pāpuṇātīti. Ettha amhehi vattabbaṃ natthi. Bhagavatā eva vuttaṃ. Yathāha mahāvagge okkanta saṃyutte cakkhu bhikkhave aniccaṃ vipariṇāmī aññathābhāvī, yo evaṃ saddahati, evaṃ adhimuccati. Ayaṃ vuccati saddhānusārī. Okkanto ariyabhūmiṃ. Atikkanto puthujjanabhūmiṃ. So yenakammena apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ uppajjeyya. Na taṃ kammaṃ karotīti. Sotaṃ bhikkhave aniccaṃ. Vipariṇāmī aññathābhāvītiādinā dvādasāyatanāni vitthāre tabbāni. Tattha ‘‘vipariṇāmī’’ti vipariṇāmo yassa atthīti vipariṇāmī. Vipariṇāmoti ca khaṇe khaṇe jīraṇatā bhijjanatā vuccati. ‘‘Aññathābhāvī’’ti tasseva vevacanaṃ. ‘‘Evaṃ adhimuccatī’’ti etena ñāṇasampayuttasaddhaṃ dīpeti. Sā eva sotāpattiyaṅgesu buddhe aveccappasādena samannāgato, dhamme, saṅghe aveccappasādena samannāgatoti vuttā. Tattha ñāṇasampayuttasaddhā nāma cakkhādīnaṃ aniccanimitta dassanaññāṇena sampayuttā okappanasaddhā. Aniccanimittañca nāma rūpaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenātipade vuttanayena cakkhādinissayānaṃ mahābhūtānaṃ santati parivattanādikaṃ vuccati. Tañhi passanto cakkhādīnaṃ aniccabhāve saddahati, adhimuccati. Tānipi khaṇe khaṇe ekantena bhijjati yevāti saddhādhimokkhaṃ saddhāvinicchayaṃ paṭilabhatīti attho. ‘‘Buddhe aveccappasādenā’’ti ettha pana arahatā sammāsambuddhatādīnaṃ buddhaguṇādīnaṃ dassanaññāṇena sampayutto pasādo aveccappasādo nāma. Ariyabhūmi nāma diṭṭhānusaya vicikicchānusayehi parisuddhā avatthābhūmi vuccati. Tehi sahitā avatthābhūmi puthujjanabhūmi nāma. Kathaṃ pana tassa puggalassa puthujjanabhūmiṃ atikkantatā ariyabhūmiṃ okkantatā ca viññāyatīti āha ‘‘so yenā’’tiādiṃ. Yo attano jīvitahetupi kiñci kammapathapattaṃ apāyagāmi kammaṃ na karoti. So ekantena puthujjanabhūmiṃ atikkanto, ariyabhūmiṃ okkantoti viññāyatīti vuttaṃ hoti. Idaṃ saddhānusārisuttaṃ. Aparaṃpi vuttaṃ cakkhu bhikkhave vipariṇāmī aññathābhāvī. Yassa evaṃ mattaso nijjhānaṃ khamati. Ayaṃ vuccati dhammānusārī tiādi. Tattha ‘‘mattaso nijjhānaṃ khamatī’’ti saddhānusārīviya saddahanamatte aṭṭhatvā cakkhādīnaṃ tādisaṃ aniccataṃ samanupassanto thokaṃ thokaṃ dassanaṃ labhatiyeva. Evaṃsati, cakkhādīni tassa puggalassa nijjhānaṃ olokanaṃ mattaso khamanti nāma. Idaṃ dhammānusārisuttaṃ. Aparaṃpi vuttaṃ cakkhu bhikkhave aniccaṃ vipariṇāmī aññathābhāvī. Yo evaṃ pajānāti passati. Ayaṃ vuccati sotāpanno tiādi. Tattha ‘‘pajānāti passatī’’ti dhammānusārīviya mattaso nijjhānakkhamamatte aṭṭhatvā paññāya pajānāti, ñāṇacakkhuno paccakkhato passatīti attho. Idaṃ diṭṭhipattādīnaṃ suttaṃ.
今所说之前文“七圣人群分类因缘生”之义。于此“七种圣者分类”显明，“依法而行”谓此处“法”即智慧也。“持法者”即以智慧专一入道者。对治除染因缘而得道入果。或者又说“法”指习气即原始因缘生法。此观空见是专注之清净法。如此诸法之纯净称为清净法，谓“持法”心证此法得安稳乐成。又称此观为见谛，即智慧之见。最初时频频确认净觉法，依此而蒙受果乐，智慧成长之意。于此中亦常起信心故曰为“信行者”。依信之力初入正道。故注释中讲解“四十二法热忍”，意谓悟道有坚定之信进修次第。谓信靠佛法、法、僧之三宝。又说“以此信心斩断烦恼，达到涅槃。”此理谓彻底出的信解，以此证果达道交接门路。
‘‘Yathā sakaṃ phalaṃ’’ti ettha sassa attano idaṃ sakaṃ. Yaṃ yaṃ sakaṃ yathāsakanti atthaṃ dasseti sotāpannassātiādinā. Phalasamāpatti vīthiyaṃ pana anulomajavanāni eva phalānaṃ āsannakāraṇāni, na maggajavanānīti āha ‘‘na maggāgamanavasenā’’ti. ‘‘So’’ti maggo. Santo saṃvijjamāno sabbhāvo. ‘‘Assā’’ti maggassa.
“如自果实”意指诸法与我自身之关联。诸自设执义谓此果实以现法理。谓此与入道者果位相应之表示。谓证果如自得。入道得果之因缘谓之果成就之道而非注重于修习之途径。谓圣道如净然不动之皆有状态。谓信心伴随道的昭然依止力。
Aniccānupassanā kiccato animittā hoti. Sabhāvato sanimittāeva. Niccanimittasahitāeva. Yato sā esohamasmītiggahaṇaṃ labhati. Idaṃpi vipassanāñāṇaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenāti samanupassitabbā ca hotīti. Tattha ca abhidhammaṃ patvā sabhāvappadhānaṃ hoti, na kiccappadhānaṃ. Tasmā abhidhamma nayena vipassanā attano nimitta nāmaṃ maggassa dātuṃ na sakkoti. Ayaṃ aṭṭhakathāya adhippāyo. Kilesa dhammā nāma yassa uppajjanti, taṃ puggalaṃ palibundhanti. Sambādhaṃ karonti. Tasmā palibodhakarānāma. Taṃ puggalaṃ niccanimitta subhanimitta sukhanimitta attanimittāni gāhenti. Tasmā nimittakarānāma. Taṃ puggalaṃ ārammaṇesu bhusaṃ nihitaṃ niviṭṭhaṃ karonti. Tasmā paṇidhikarānāma. Te ca maggaphalāni ārammaṇaṃ na karonti. Maggaphalehi ca sampayogaṃ na gacchanti. Evaṃ ārammaṇakaraṇā divasena maggaphalesu tesaṃ abhāvo. Abhāvattāeva ca tāni maggaphalāni attano dhammatāya tīṇināmāni labhantīti dassetuṃ ‘‘ārammaṇa karaṇavasenavā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Attano sabhāvenā’’ti attano dhammatāya.
观察无常的修行方式是无定相的，不依赖具体相状。因所有法的本性本就是依附因缘而有相状的。同时也包含永恒不变的相。由此产生“我”的执著概念。此亦为般若智慧中观无常、灭尽的理义应当如实观察。而此处把法分为本性（如实）持有的法，不包括人为建构的法。因此通过阿毗达摩的分析，洞见法的本质为本性法，不是人为法。故依阿毗达摩的教理，通过智慧观察不能把这个“无常相”（自身相）作为证得解脱之路的标志。这是《注疏》的主要立论点。烦恼之法即是指生起于人身的种种烦恼，缠绕此人，形成束缚。因此被称作障碍者。凡持有永恒美好、幸福、自性三种相的人被称为相造作者。这些人将自性相隐藏于所缘境界中，令其沉静安住，因此名为起心者。他们虽起心，但不与道果相合，也不相接。不与道果相合，不与道果相接。因此起心者于道果之中无成就，失其存在。此理在“由起心者而无成就”的观念中被明示。所谓“以作缘之行者存在”，这是经典所云「以作缘之行者」。
‘‘Attadiṭṭhiyā uppannāya uppajjantī’’ti idaṃ tāsaṃ diṭṭhivicikicchānaṃ attadiṭṭhiyā avinābhāvaṃ dīpeti. Na pana attadiṭṭhiyā tāhi avinābhāvanti daṭṭhabbaṃ. Vipaccantīti apāyesu vipaccanti. Apāyapaṭisandhiṃ janenti. Diṭṭhasaccānañca ariyapuggalānaṃ. Diṭṭhivicikicchāsampayuttā akusaladhammā diṭṭhivicikicchāggahaṇena gahitāti āha ‘‘diṭṭhivicikicchā vippayuttā’’ti. ‘‘Akusaladhammāce vā’’ti paccuppannabhūtā dasākusalakammapatha dhammā ceva. ‘‘Sattahi bhavehī’’ti kriyāpavagge karaṇavacanaṃ. Yathā sattahi māsehi vihāraṃ niṭṭhāpetīti. Kriyāpavaggotica kriyāyasīghataraṃ niṭṭhāpanaṃ vuccati. ‘‘Sattakkhattuṃ’’ti sattavārā. Tīṇi saṃyojanānināma ‘sakkāyadiṭṭhi, vicikicchā, sīlabbataparāmāsasaṃyojanāni,. ‘‘Avinipāta dhammo’’ti virūpaṃ hutvā patanaṃ vinipāto. Apāyanipātoti vuttaṃ hoti. ‘‘Dhammo’’ti sabhāvo. Natthi vinipāto dhammo yassāti viggaho. ‘‘Niyato’’ti sugatibhavesu niyata gatiko. Sammā bujjhatīti sambodhi. Maggaññāṇaṃ. ‘‘Parāyanaṃ’’ti parabhāge gantabbaṭṭhānaṃ vuccati. Sambodhisaṅkhātaṃ parāyanaṃ assāti sambodhiparāyano. ‘‘Aniyamattho’’ti vāsaddatthoti vuttaṃ hoti. Vā saddatthesu ca aniyamattho. Na vikappattho. Vikappatthehi sati dve eva sattakkhattuparamā labbhanti. Missakabhavona labbhati. Aniyamatthe tayopi labbhanti. Aṭṭhakathāyaṃ pana samuccayatthassa gahitattā eko missakabhavo eva labbhati. Nanu ca saddo nāma samuccayatthe pākaṭo, na aniyamatthe. Tasmā samuccayatthova idha yuttoti ce. Na yutto. Kasmā. Dvinnaṃ asaṅgahitattā. Aṭṭhakathāyaṃ pana samuccayatthaṃ gahetvā te dve puggalā imasmiṃ pāṭhe asaṅgahitāti vuttaṃ. Yadi te imasmiṃ pāṭhe asaṅgahitā. Katthate saṅgahitā bhaveyyuṃ. Na hi koci sattakkhattu paramo nāma idha asaṅgahitoti yuttoti. ‘‘Assā’’ti tassapāḷipāṭhassa. ‘‘Ettha ca yasmā. La. Paramo nāma vutto’’ti idaṃ upari ‘ye kāmabhave yevā’tiādinā ‘yediṭṭha dhamme vā’tiādinā ca yojetabbaṃ. So ca sukkhavipassako vā parihīnajjhāno vā daṭṭhabboti sambandho. ‘‘Pāḷiyaṃ’’ti puggalapaññatti pāḷiyaṃ. ‘‘Idha niṭṭhā’’ti imasmiṃ kāmaloke āsavakkhayaṃ patvā khandhaparinibbānapatti vasena niṭṭhā. Niṭṭhānaṃ pariyosānanti attho. Kulato kulaṃ gacchatīti kolaṃkolo. Bhavato bhavaṃ gacchatīti attho. Ekameva paṭisandhisaṅkhātaṃ bhavabījaṃ assa atthīti ekabījī. Yo ca diṭṭheva dhamme arahā. Tassa ca idha niṭṭhāti yojanā. Kena pana tiṇṇaṃ sotāpannānaṃ viseso katoti. Sattakkhattu paramo tāva kevalaṃ pathamamagga sampayuttehi indriyehi kato. Itare dve uparimaggatthāya pavattitehi vipassanindriyehi katoti. Tattha sattakkhattu paramo sabbamuduko hoti. Tato kolaṃkolo tikkho. So pana cha bhaviko, pañcabhaviko, catubhaviko, tibhaviko, dvibhavikoti pañcavidho. Tattha pañcabhaviko tikkho. Sesā anukkamena tikkhatarāti daṭṭhabbā. Ekabījī pana ekabhaviko sabbatikkho. Tattha sattakkhattu paramo kevalena pathamamaggānubhāvena siddhattā sabbamuduko hoti. Itare dvepakatiyā sattakkhattu paramabhāve ṭhatvā uparimaggatthāya vipassanā kammaṃ paṭṭhapenti. Tadā tesaṃ indriyāni puna visesa pattāni honti, tikkhāni. Tasmā te sattakkhattu paramato tikkhānāma hontīti. ‘‘Sattavārato oraṃ vā’’ti idaṃ kolaṃkola ekabījino sandhāya vuttaṃ. ‘‘Upari tiṇṇaṃ maggānaṃ vipassanā niyāmetī’’ti idaṃ uparime dvesotāpanne sandhāya vuttaṃ. Sattakkhattu paramopana pathamamaggeneva niyamitoti daṭṭhabbaṃ. Tathāhi soyeva saṅgahapāṭhe sarūpato āgato sotāpatti maggaṃ bhāvetvā diṭṭhivicikicchāpahānena pahīnāpāyagamano sattakkhattu paramo sotāpanno nāma hotīti. Itare pana dve pāḷiyaṃ sotāpanna puggalavibhāgaṭṭhānesveva āgatāti. ‘‘Ye panā’’ti ye sotāpanna puggalāpana. Gāthāyaṃ ‘‘itosattā’’ti imasmiṃ manussaloke satta saṃsarāni. ‘‘Tatosattā’’ti tasmiṃ devaloke sattāti attho. Aṅguttarapāṭhe ‘‘tenacittappasādenā’’ti mahāsahassilokadhātuṃ sarena viññāpetuṃ samatthassa satthuguṇe cittappasādo jāyati. Tena cittappasādena. ‘‘Tena pariyāyenā’’ti sace so devesu eva saṃsarati. Sattakkhattuṃ opapātika paṭisandhiyo gaṇhitvā tattheva parinibbāyissati. Yadi manussesu eva saṃsarati. Sattagabbhaseyyaka paṭisandhiyo gaṇhitvā ettheva parinibbāyissati. Evaṃ desanā vārena cuddasa katvā desitena pariyāyenāti attho. ‘‘Taṃ vīmaṃsitabbaṃ’’ti vadantena ṭīkācariyena sayaṃ cuddasapaṭisandhiyova icchatīti dīpeti. Idāni taṃ cuddasapaṭisandhivādaṃ paṭikkhipanto ‘‘vibhaṅge panā’’tiādimāha. ‘‘Vibhaṅge’’ti abhidhamme ñāṇavibhaṅge. Natthi ṭhānamassāti aṭṭhānaṃ. ‘‘Ṭhānaṃ’’ti mūlakāraṇaṃ. Natthi avakāso assāti anavakāso. ‘‘Avakāso’’ti paccayakāraṇaṃ. ‘‘Yaṃ’’ti kriyāparāmasanaṃ. Yaṃ nibbatteyya, taṃ nibbattanaṃ aṭṭhānaṃ. So nibbattana dhammo anavakāsoti yojanā. ‘‘Abhisaṅkhāra viññāṇassā’’ti sattabhavato uddhaṃ kāmabhave paṭisandhijanakassa kusalā kusalakamma viññāṇassa. ‘‘Nirodhenā’’ti sotāpatti maggakkhaṇe eva nirodhanena. Nirujjhantīti sambandho. ‘‘Nāmañca rūpañcā’’ti ye nāma rūpadhammā uppajjeyyuṃ. Ete nāma rūpadhammā ettha etasmiṃ abhisaṅkhāra viññāṇa nirodhakkhaṇe nirujjhantīti yojanā. ‘‘Yathāvuttanayenevā’’ti tena pariyāyenāti vuttappakāranayeneva. ‘‘Tadekaṭṭhamohassā’’ti tena rāgena tena dosena ekasmiṃ citte ekato ṭhitassa mohassa. Na diṭṭhivicikicchā sampayuttassa mohassa. Tassa pathamamagge eva pahīnattā. Nāpi uddhaccacittasampayuttassa mohassa. Tassa catutthamagge eva pahātabbattā. Uppajjantā rāgadosamohā. ‘‘Dhammikesū’’ti dhammena samena uppannesu. ‘‘Yato’’ti yaṃkāraṇā. Balavantakāraṇāti attho. ‘‘Tesaṃ’’ti sotāpannānaṃ. ‘‘Sallikhana vasenā’’ti bahalapakkhaṃ thūlabhāgaṃ suṭṭhulikhanavasena. Adhiccuppatti nāma pubbe yathāpavattaṃ kālaṃ adhicca atikkamma uppatti . Uppajjantānampi rāgadosamohānaṃ. ‘‘Tesaṃ pī’’ti sakadāgāmīnampi. ‘‘Methunavatthu samāyogo icchito’’ti jāyampatīnaṃ methunakammasamāyogo nāma sakadāgāmīnaṃ atthīti icchito. Therohi adhiccuppattimattaṃ icchati. Pariyuṭṭhānamandataṃ na icchati. Sakadāgāmīnaṃ puttadhītaropi sandissantīti vadati. ‘‘Mahāaṭṭhakathāyaṃ paṭikkhitto’’ti therassa manorathamattaṃti vatvā paṭikkhitto. Idaṃ sabbaṃ aṭṭhasāliniyaṃ vuttaṃ. ‘‘Chakkanipāte’’ti aṅguttare chakkanipāte. ‘‘Migāsāḷavatthumhī’’ti migāsāḷanāmikāya upāsikāya vatthumhi. Keci imaṃ vatthuṃ disvā mahāaṭṭhakathāvādaṃ na rocenti. Mahāsivattheravādaṃ rocenti. ‘‘Abrahmacārino’’ti methuna dhammā appaṭiviratassa. ‘‘Sakadāgāmittaṃ byākataṃ’’ti tasmiṃ kālaṅkate so brāhmaṇo idha sakadāgāmibhāvaṃ patvā tusitākāyaṃ upapannoti evaṃ tassa yaṃ sakadāgāmittaṃ bhagavatā byākataṃ. ‘‘Adhigamavasenā’’ti sakadāgāmibhāvaṃ paṭilābhavasena. Na pana abrahmacārino sato adhigamavasenāti adhippāyo. Maraṇāsannakālepi hi sikkhāpadādhiṭṭhānena saha uparimaggaphalādhigamanaṃ nāma tikkhapaññassa ariyasāvakassa na dukkaranti. Etena kesañci theravādarocanaṃ paṭikkhittaṃ hoti. ‘‘Sakiṃdeva imaṃlokaṃ āgantvā’’ti etena ito paralokaṃ gamanassa ca tato puna idhāgamanassa ca siddhattā ayaṃ puggalo suddhena magganiyāmena kāmabhave dvikkhattu paramonāma hotīti siddho. Kathaṃ. Idha patvā tattha nibbattitvā idha parinibbāyī, tattha patvā idha nibbattitvā tattha parinibbāyīti. Sesāpana cattāro vipassanāniyāmena siddhā hontīti viññāyati. Katame cattāro. Idha patvā idha parinibbāyī. Tattha patvā tattha parinibbāyī. Idha patvā tattha parinibbāyī. Tattha patvā idha parinibbāyīti. Ettha ca tīsu sotāpannesu ekosattakkhattu paramo eva magganiyāmena siddho. Sesā pana dve sotāpannā vipassanāniyāmena siddhā. Cha sakadāgāmīsu dve eva magganiyāmena siddhā. Sesā pana cattāro vipassanāniyāmena siddhā. Tattha maggasiddhesu sotāpanna sakadāgāmīsu saṅkaro natthi. Vipassanāsiddhesu pana saṅkaro atthi. Atthato aviruddhe sati, vohāramattena saṅkare doso natthīti daṭṭhabbaṃ. Āgantvāti pāṭhavasena āgamanatoti vuttaṃ. Āgantāti pana pāṭho yutto. Āgamanasīlo āgamana dhammo hutvā sakadāgāmī nāmāti attho. Anāgantvā itthattanti etthapi esevanayo. Arahato bhāvo arahattaṃ. Arahatta maggaṃ. Dakkhiṇāya vipattikarānāma appapphala appānisaṃsakarā. Sampattikarā nāma mahapphala mahānisaṃsakarā. Sīlakkhandhādiguṇā nāma sīlakkhandha samādhikkhandha paññākkhandha vimuttikkhandha vimuttiññāṇa dassanakkhandhaguṇā. ‘‘Dakkhiṇeyyesū’’ti dakkhiṇāraha puggalesu. ‘‘Dhuraṃ’’ti padhānasīsaṭṭhāniyaṃ vuccati. Saddhā eva dhuraṃ assāti saddhādhuro. Evaṃ paññādhuro. Kasmā panettha vīriyadhuro na gahitoti. Pāḷiyaṃ saddhāvāhī maggaṃ bhāveti, paññāvāhī maggaṃ bhāvetīti vuttaṃ. Na pana vuttaṃ vīriyavāhī maggaṃ bhāvetīti. Tasmā na gahitoti. Kasmā pana vīriyavāhī maggaṃ bhāvetīti na vuttanti. Vuccate. Maggaṃ bhāventassa nāma ādimhi diṭṭhivicikicchānaṃ pahānāya kammaṃ mahantaṃ hoti. Kasmā, apāyamūlakattā. Tattha saddhā ca vicikicchā ca dve ujuppaṭipakkhā honti. Yasmiṃ ārammaṇe saddhā nivisati, tasmiṃ vicikicchā natthi. Yasmiṃ vicikicchā nivisati, tasmiṃ saddhā natthi. Tathā paññādiṭṭhiyo ca ujuppaṭipakkhā. Yattha paññā, na tattha diṭṭhi. Yattha diṭṭhi, na tattha paññāti. Api ca saddhā attano visaye diṭṭhiṃ vidhamatiyeva. Paññāya vicikicchāvidhamane vattabbameva natthi. Tasmā āraddha vipassako aniccādīsu aveccappasādamattenapi diṭṭhivicikicchāyo pajahitvā saddhānusāribhāvañca suṭṭhutaraṃ pasīditvā saddhāvimuttabhāvañca pāpuṇāti. Paññāya aniccādīni nijjhānakkhamaṃ katvā dhammānusāribhāvañca suṭṭhutaraṃ passitvā diṭṭhipattapaññā vimuttabhāvañca pāpuṇāti. Vīriyaṃ pana diṭṭhivicikicchānaṃ paṭipakkhamattampi na hoti. Atha kho tāsaṃ sahāyopi hoti, dhurabhūtañca. Paggahalakkhaṇañhi vīriyaṃ. Taṃ saddhaṃpi paggaṇhāti, paññaṃpi paggaṇhāti, diṭṭhiṃpi paggaṇhāti, vicikicchampi paggaṇhātiyeva. Kutopana attano sabhāvena diṭṭhivicikicchāyo pajahituṃ sakkhissati. Tasmā imasmiṃ ṭhāne vīriyavāhīti ca vīriyadhuroti ca na vuttoti. Kāyasakkhimhi pana saddhā ca paññā ca samabalā honti. Vīriyañca sayaṃ sammappadhānaṭṭhāne ṭhatvā tadubhayaṃ upabrūheti. So ca puggalo tadubhayabalena diṭṭhivicikicchādayo pajahitvā kāyasakkhibhāvaṃ pāpuṇāti. Aṭṭhavimokkhe vā uppādetvā ubhatobhāga vimuttabhāvaṃ pāpuṇāti. Imesu pana dvīsu puggalesu vīriyassa thāmo suṭṭhu pākaṭo. Tasmā ime dve vīriyādhikātveva vattabbā. Na vīriyadhuroti. Catuppaṭipadā nāma dukkhāpaṭipadā dandhābhiññā. Dukkhāpaṭipadā khippābhiññā. Sukhāpaṭipadā dandhābhiññā. Sukhāpaṭipadā khippābhiññā. Tividhavimokkho nāma suññato vimokkho. Animitto vimokkho. Appaṇihito vimokkho. ‘‘Tayo antarā parinibbāyino’’ti ettha āyukappassa pariyantaṃ apatvā antarā eva kilesaparinibbānapattā antarāparinibbāyī nāma. So tividho. Āyukappassa pathamabhāge parinibbāyī, dutīyabhāge, tatīyabhāgeti. Ime tayo antarā parinibbāyino nāma. Upahaccaparinibbāyī nāma āyukappa pariyante parinibbāyī. Uddhaṃ mukho vaṭṭasoto etassāti uddhaṃsoto. Akaniṭṭhaṃ avassaṃ gamissatīti akaniṭṭhagāmī. Vipassanā kammaṃ sasaṅkhāraṃ sappayogaṃ katvā parinibbāyī sasaṅkhāra parinibbāyī. Saṅkhārarahitena sukhena vipassanā kammena parinibbāyī asaṅkhāra parinibbāyī. ‘‘Dvādasa sotāpannā’’ti ekabījikā tayo. Te eva catūhi paṭipadāhi guṇitā dvādasa. Dvādasa sakadāgāmino pubbe vuttanayā eva.
“由我见所生起者”，此语指出见执所生的诸疑惑，即由我见而不能断除的疑惑，这种疑惑不可忽视。然而，也不可以我见去观察这些无明。所谓“见执”意味着在恶趣中转生，种下再次遭受恶趣的因。见执违背佛陀教义所说的正法。有智慧的圣人也经历见执疑惑，清净心则通过断除见执疑惑而转入善法。由此称为“疑惑断除”。所谓“不善法”，即十种恶业道中的种种行为通称。其言“七”为行为持续七个月，即在这七个月中修持者能够断除行为习气。所谓“三结”，即身见、疑、戒禁取结。这三结中，戒禁取结最为牢固，不易断除。这是此处所说“有波折的恶法”。“堕落”，即意指恶趣对应的堕落。所谓“法”，是指现象的本性。佛法被称为“定相”，有确定的轨迹。所谓“确定”，是指出世间圣者的固定宿命。由此理解，“正觉”意味着彻悟真谛的辨知。而“道知”即指通达断除烦恼的修行路径。所谓“归涅槃”，是指至高善境所应达到的境地。所谓“未被变化”，是指教义上所说的恒常不变特性。在实践中，对于恒常与非恒常的理解有分歧。缘于此，《注疏》中指出汇总来说，唯有谬见是一种恒常性的误解。用《注疏》的观点来看汇集归纳，只有谬见是恒常存在的。是否这样适宜呢？答案是否定的。为何？因为二者不合而无法合一。该处举例说明同时持有汇总归纳与不合二见的两种人，在法义上他们不可能真正合一。因为在七个月最长的时间里，没有人能毫无疑义地统合二者为一致。“依巴利语本义这里“assā”为“那时、的确”，上文所讲的“极至”的含义，以满足前后语意与经文之条理。一些肉欲界人即称为“前进者”。论语中讨论了世间一切兴衰的年代数分别是七与十之数，强调了修行者在世俗诸情感中的内心活动。所谓“实地”，是指在此世间修习去染净心的相续。所谓“断灭”，是指断绝烦恼后的真实境界。重申此处“断灭”的含义是“涅槃”。一切界属色法名为“色法”，其表现为色身。所谓“如法而灭”，是指于烦恼根源终止识法的连续。称为“入涅槃时的断灭”。“彼识断灭”指内心识流的究竟消灭。“依前面恩德”，指依循前文所述经律论教理的顺序。所说的“三十四种止观”，为释迦牟尼佛所教导的观法，保护修行者身心平安。所谓“至心忏悔”，是不轻慢戒律的庄严行为。所谓“龙军”，是佛教护法神灵之一。此处强调观法中欲界、色界、无色界三界境界分别。所谓“间断”，是指中断习气的修行状态。“即证灭”，指断尽烦恼的真证果。“无病无死”，指没有身心疾患和娑婆的生死烦恼。最后说，“此处所示意的是，依佛教深义，修持止观并入生死轮回情形之清净涅槃。”
Ekaccānaṃ eva anāgāmi arahantānaṃ eva. ‘‘Ajjhositassā’’ti adhiositassa. Mamevidanti niṭṭhānaṃ katvā ṭhapitassa. Gilitvā ṭhapitassāti vuttaṃ hoti. Bahalena thūlena kāmarāgena vimuttā bahalarāgavimuttā. Āruppesu ca tasso arūpasamāpattiyo eva atthi. Na catasso rūpasamāpattiyo. Tasmā tattha anupubbanirodho na labbhati. ‘‘Ādito paṭṭhāyā’’ti aṭṭhasu samāpattīsu pathamajjhāna samāpattiādi. Tato paṭṭhāya. Anupubbanirodho nāma pathamajjhāne paṭighasaññānānattasaññānaṃ nirodho. Paṭighasaññā nāma pañcaviññāṇasaññā. Nānattasaññā nāma kasiṇa nimittato aññesu nānārammaṇesu pavattamanoviññāṇa saññā. Dutīyajjhāne vitakka vicārānaṃ nirodhotiādinā anupubba nirodho. ‘‘Tato pañcamajjhānaṃ’’ti pañcakanayena vuttaṃ. Aṭṭhasamāpatti vacanaṃ pana catukkanayena vuttaṃ. Tadubhayaṃpi puggalānurūpaṃ labbhatiyeva. Yuganandhaṃ nāma dvandabandhanaṃ, samathavipassanānaṃ yuganandhanti viggaho. ‘‘Samāpajjana vuṭṭhāna vipassanāvasenā’’ti ettha vasibhāvapattaṃ samāpajjanañca vuṭṭhānañca gahetabbaṃ. Attano sarīrā baddhesu parikkhāresu samāpattibaleneva antarāyābhāvato visuṃ adhiṭṭhātabba kiccaṃ natthīti vuttaṃ ‘‘attano sarīrābaddhe parikkhāre ṭhapetvā’’ti. ‘‘Nānābaddhānī’’ti nānāṭhānehi ābaddhāni. Nānāṭhānesu ṭhapitānīti vuttaṃ hoti. ‘‘Parissayenā’’ti antarāyena. Māvinassantūti vā nānābaddha avikopanaṃ adhiṭṭhātabbaṃ. Tadā vuṭṭhahāmītivā saṅghappatimānanaṃ adhiṭṭhātabbaṃ. Evaṃ satthupakkosanaṃpi. ‘‘Addhānaparicchedo’’ti attano jīvitakālassa upaparikkhaṇaṃ. Maraṇañhi nāma samāpattibalenapi paṭibāhituṃ na sakkāhoti. Anto samāpattiyañca maraṇe sati sabrahmacārīsu kattabbavattaṃ na kareyya. Etañhi vattaṃ yaṃ ariyasāvakānaṃ maraṇāsanne sabrahmacārīnaṃ vā upaṭṭhākānaṃ vā appamādakathānu sāsanikammaṃ. Samāpattiyaṃ vā aññatitthiyānaṃ garahā vivajjanatthaṃ. Evañhi te garaheyyuṃ. Gotamasāvakānaṃ nirodhasamāpatti nāma ekaṃ maraṇamukhaṃ. Yaṃ samāpajjanto asuko bhikkhu maraṇaṃ gacchati. Anariya kammaṃ hetanti.
仅有部分无复住比库与阿拉汉兼具此特质。“阿依起”（adhiositassa）意为“已结止”，即已了结生死流转者。所谓“已结止者”，指断尽烦恼、定慧具足者。被形象地称为“吞噬并终结”一切世俗欲爱烦恼的人。虽有无色界禅定的成就，但除四种色界定外无其他色界禅定可得。因此彼处无法获得初禅之前的次第入灭。所谓八支禅定起始于第一禅，到第四禅，八种禅定皆有所体现，依照修行人的资质而得。名为“二重联结”，即止与观双修为一体，此为《注疏》述谓。所谓“入禅定而起观”指在相应禅定阶段，因心境平和而无碍地起观念。此谓“身心安住在正定禅定之中”，无干扰之境，此说于《注疏》中称为“身心置于各种所缚之所”。说“各种所缚”，意指身心受制于多种因素。所谓“心中安住”，不为扰乱所动，精进自心不失。由此继续提及佛陀为教化世人所作之示现及对治心障之法。所谓“御法类目”，即对自己一生活的详尽考察。死亡特殊时机即使修持禅定力量也难以抗衡死相出现。此为圣弟子临终时或临卒之际修习的教法指导。禅定的功用体现了佛陀使其弟子临终于法中未失正念的功德所在。凡入定者，若心不正，临终易失正念。不正念难断煩惱滞留生死流转。此法体现了圣弟子临终摄护如法而生法身净土之意。“不能被异教徒所损”谓非佛教外的邪见所能动摇。如此导引，充分说明此人于生死往返中依正法得安住与解脱。
‘‘Yadatthaṃ’’ti paṭipatti rasassādatthaṃ. ‘‘Tadatthe’’ti tasmiṃ atthe. Nirāmisa sukhaṃ nāma āmisarahita sukhaṃ. Duvidhañhi sukhaṃ sāmisasukhañca nirāmisasukhañca. Tattha ye loke iṭṭha kanta manāpiyā pañcakāmaguṇā nāma atthi. Te kilesehi āmasitabbattā āmisā nāma. Yañcasukhaṃ te āmise paṭicca uppajjati, taṃ sāmisasukhaṃ nāma. Yaṃ loke dibbaṃ sukhaṃ mānusakaṃ sukhanti mamāyanti. Yañca anubhavantaṃ mahājanaṃ sabbāni apāyabhaya vaṭṭabhayāni samparivārenti. Jhānasukha maggasukha phalasukha nibbānasukhaṃ pana nirāmisasukhaṃ nāma. Yaṃ nekkhammasukhanti ca pavivekasukhanti ca upasamasukhanti ca sambodhisukhanti ca vimuttisukhanti ca ariyasukhanti ca anavajjasukhanti ca vuccati. Yañca anubhavantaṃ ariyajanaṃ sabbāni apāyabhaya vaṭṭabhayāni samparivajjanti. ‘‘Assāditabbaṭṭhenā’’ti kilesapalibodhehi vimuttattā vipula gambhīra santa paṇītarasattā ca ahosukhaṃ ahosukhanti udāharantenapi assāditabbaṭṭhenāti.
“何谓实质”，意指行为的真实目的和意义。“其在彼义”即论述目标所在。所谓“无漏乐”，指远离世间欲乐的宁静觉乐。其分二种，即世俗无漏乐与超越世俗的无漏乐。世俗的乐，是指诸世间五欲之乐，乃受烦恼所缠绕，故称“有染乐”。非受染净乐为“无染乐”。那些世人所欲的五欲诸乐，皆为烦恼所染着，应远离称为染乐。所谓“无染乐”，即出世间之乐。由修习禅定、道果而得的清净圆满乐受，乃称此名。此乐超越世俗痛苦及轮回之乐。所谓“出世乐”，包括离欲乐、独处乐、安静乐、觉悟乐、解脱乐、圣人乐、无瑕疵乐。正是这等乐，令圣贤远离一切苦难与恶道危险。所谓“应乐”，是指虽有烦恼包围，仍可得享安乐。这是指僧侣与行者因断恶根而体验的自在安详。以此为例，说“应乐”因烦恼阻碍的清净而生，故当珍视信受。
Kammaṭṭhānasaṅgahānudīpanā niṭṭhitā. · 业处摄随释完毕。
Nigamagāthāsu.在结颂中。
§262
262. Caritabbanti cārittaṃ. Dasakusalakammapathadhammajātaṃ. ‘‘Kulācārenā’’ti kulaparamparato āgatena ācārena. ‘‘Ñāti mitta dhana bhogasampattiyā’’ti hetuatthe karaṇavacanaṃ. ‘‘Visāle’’ti vipule. ‘‘Tenā’’ti tassapadassa vibhatyanta dassanaṃ. ‘‘Saddhāyā’’ti ratanattaye aveccappasādasaddhāvasena. ‘‘Abhivuḍḍhānaṃ’’ti hānabhāgiya ṭhitibhāgiyabhāvaṃ atikkammavisesabhāgiya nibbedhabhāgiya bhāvapattivasena atissaya vuḍḍhānaṃ. ‘‘Parisuddhānañcā’’ti attukkaṃsana paravambhanādi dosehi parisuddhānañca. Naṃ naṃ janaṃ pātirakkhatīti nampo. Diṭṭhadiṭṭhesu mettāvihārīti vuttaṃ hoti. Āvhātabboti avhayo. Nāmaṃ. Nampo iti avhayo assāti nampavhayoti vacanattho. ‘‘Paṇidhāyā’’ti patthetvāti atthaṃ nivatteti ‘‘bhusaṃ nidhāyā’’tiādinā. ‘‘Upādāya paṭiccā’’ti tassa padassa pariyāyadassanametaṃ. ‘‘Attano mandabuddhīnaṃ’’ti paccakkhe dharamānānanti adhippāyo. Tenāha ‘‘pacchima janānaṃ vā’’ti. Anukampanaṃ anukampo. Kathaṃ nu kho ime janā abhidhammatthesu sukhena ājāneyyunti evaṃ pavatto cittabyāpāro. Atthato anudayasaṅkhātā karuṇāyeva. Tenāha ‘‘anudayaṃ kāruññaṃ’’ti. ‘‘Patthitaṃ’’ti vā sādhuvatassa yaṃ thero evarūpaṃ pakaraṇaṃ kareyyāti evaṃ cirakālaṃ patthitaṃ āsiṃsitanti attho. ‘‘Khuddasikkhāṭīkāyaṃ’’ti porāṇaṭīkaṃ sandhāya vuttaṃ. Somavihārotveva paññāyittha tasmiṃ dīpeti adhippāyo. Gāthāyaṃ ‘‘athā’’ti tasmiṃkāle. ‘‘Etthā’’ti etasmiṃ nagare. ‘‘Saddo’’ti kasmā rājā evarūpaṃ maṅgalahatthiṃ brāhmaṇānaṃ adāsi. Netaṃ patirūpaṃ yaṃ raññā katanti evaṃ pavatto amanāpasaddo. ‘‘Bheravo’’ti bhīrutājanako bhayānako. ‘‘Sivīnaṃ’’ti siviraṭṭhavāsīnaṃ. ‘‘Raṭṭhavaḍḍhane’’ti raṭṭhaṃ vaḍḍhetīti raṭṭhavaḍḍhano. Hatthināgo. So hi lakkhaṇasampanno ājāniyo hoti. Yasmiṃ raṭṭhe taṃ abhimaṅgalaṃ karonti, tasmiṃ raṭṭhe devo sammā vassati, nānābhayupaddavā tasmiṃ nuppajjantīti lokasammato maṅgalahatthī hoti. Tena vuttaṃ ‘‘sivīnaṃ raṭṭhavaḍḍhane’’ti. ‘‘Vitthiṇṇo’’ti vitthārito. Ativitthāroti vuttaṃ hoti. Dhanīyanti mahājanehi daṭṭhuṃ patthīyantīti dhaññā. Mahiddhikā. Adhivasanti etthāti adhivāso. Dhaññānaṃ adhivāsoti samāso. Ajjhāvasiṃsu etthāti ajjhāvutthaṃ. Kittiguṇavasena udenti uggacchantīti uditā. Uditānaṃpi uditoti viggaho. Tenāha ‘‘nabhamajjhe’’tiādiṃ. Sārajjanaṃ sārado. Vigato sārado yassāti visārado. Visāradassa bhāvo vesārajjaṃ. Pariyattiyaṃ vesārajjaṃ pariyattivesārajjaṃ. Tepiṭakapariyattiyaṃ veyyattiyaññāṇaṃ. Taṃ ādi etissā paññāyāti pariyattivesārajjādi paññā. Pāpato lajjanasīlāti lajjinoti āha ‘‘pāpagarahino’’ti. Pāpaṃ dhammaṃ garahantiādīnavaṃ kathayanti sīlenāti pāpagarahino. ‘‘Anussarantū’’ti punappunaṃ sarantu. Visesena bhavanti vepullaṃ gacchantīti vibhavā. Puññāni ca tāni vibhavācāti puññavibhavā. Vipulapuññānīti dassetuṃ ‘‘vipulānaṃ’’tiādimāha. Anuttariya dhammā nāma dassanānuttariya savanānuttariyādayo. Loke bahūsu dassanesu ito uttaraṃ aññaṃ dassanaṃ nāma natthīti dassanānuttariyaṃ. Ratanattayadassanaṃ. Catusaccadassanañca. Ratanattayaguṇakathāsavanaṃ , khandhāyatana dhātu saccapaṭiccasamuppādakathāsavanañca savanānuttariyaṃ nāma. Tesu ratanattayādīsu saddhā paṭilābho lābhānuttariyaṃ nāma. Tesameva punappunaṃ saraṇaṃ anussatānuttariyaṃ nāma. Ratanattaye catūhi paccayehi vā vattappaṭivattakaraṇena vā paricaraṇaṃ pāricariyānuttariyaṃ nāma. Buddhapaññattāsu tīsu sikkhāsu samādāya sikkhanaṃ sikkhānuttariyaṃ nāma. Tādise paññāvadātaguṇasobhādike guṇe avassaṃ bhajanti pāpuṇantīti tādisaguṇabhāgino. ‘‘Bhavissāmā’’ti bhavituṃ ussāhaṃ karissāmāti vuttaṃ hoti.
第262节：应当行持的行为乃指十种善业道中所生之善行。所谓“依家教行持”，是指循承家族传承的发展教训。所谓“亲戚、朋友及财富繁荣”，因这等因缘而促成。称之为“广大”。此处言“广大”，无非形容财富众多、施设广布。由广大之环境可观察到世间显现多样。一切因信而生之信心具备不动摇的坚固性。所谓“增长”，是指超越丧失等烦恼的坚定利益之增长，特别指违反恶习障碍而有的殊胜增长。所谓“净洁”更指心无染污，远离恶法等诸法之清净境界。譬如“保护众生”等无量之利益，非仅限于保护姓名之义。诸见观中慈爱的表现，谓亲睦之相。所谓“召请”，指呼召助道者的行为，有助于修行得力。所谓“立愿”，就是下决心修行，表达决心之意。将恶全然摒弃，守持戒律，方能避免负面论断。以此勉励大众依佛法力行慈悲与布施。《注疏》中指出其言“来至此处”、“在此城中”等词，皆说明环境及时空。所谓“声音”，意为国王赏赐吉祥大象，以为祥瑞。此非国王执掌的全期政权所为，而是一时之吉祥象徵。所谓“恐怖”，指出害怕之由，意为恐怖猖獗的情况。此地是指居住于灾难侵袭之地之众生。所谓“国土增盛”，即国家昌盛，生息繁荣。以大象比喻国家吉祥的标志。为国土招来天佑、远离灾害之兆。诸佛教大义及经典就是以此证世间之理。故称“威仪壮盛，德隆盛大”。此即为《注疏》所传宣示之理义。
Dīpaniyā nigamagāthāsu.在《胜义阐明论》的结颂中。
‘‘Bashyusuññacammekamhī’’ti ettha ‘‘bashyū’’ti aṭṭhasaṅkhyāya saṅketa vacanaṃ. ‘‘Cammaṃ’’ti dvisaṅkhyāya. Ekañca dukañca suññañca aṭṭhacāti gaṇanakkamo. Sahassa dvisata aṭṭhasaṅkhāte sāketi attho. Esanayo parato ‘‘navapañca cammekamhī’’ti padepi. Gāthāvaṇṇanāsu. Nagarati na cavatīti nagaraṃ. Thāvariyanti vuttaṃ hoti. ‘‘Rañjetī’’ti rameti. Khemasubhikkhatādiguṇehi anāgate jane gamāpeti, āgate aññattha gantuṃ na detīti vuttaṃ hoti. Rohitamigā nāma suvaṇṇavaṇṇamigā. ‘‘Sāke’’ti sākanāmena raññā puna saṅkhatattā imaṃ kaliyugaṃ sākanti vuccati. Yaṃ etarahi sākrarājantipi voharanti. Sākarājā ca nāma uttarāpathesu eko gandhārarājā. Yaṃ jeṭṭhakaṃ katvā bhinnaladdhikā vajjībhikkhū imaṃ dhamma vinayaṃ mahāsaṅghīkaṃ nāma saṅgahaṃ āropenti. So ca dhammavinayasaṅgaho uttarāpathesu vattati. Vesāliyaṃ yasatthera saṅgaho pana dakkhiṇāpathesūti. Cattāriyugāni nāma loke paññapenti satyayugaṃ, dvāparayugaṃ, tetrayugaṃ, kaliyuga,nti. Yuganti ca āyuparimāṇaṃ vuccati. Idānipana kaliyugaṃ vattati. Tena vuttaṃ ‘‘sāketi kaliyuge’’ti. Pāpayugeti attho. ‘‘La tī’’ti sālikkhettānaṃ sodhanaṭṭhānattā evaṃ mrammadesavohārena laddhanāmaṃ araññaṃ. Taṃ pana muṃrvānagarassa esanne pañcadhanusatike padese jātaṃ. ‘‘Vissute’’ti visesena kittite. Sārañca asārañca vivecenti vicāretvā jānantisīlenāti sārāsāra vivekinoti vacanatthoti.
“巴殊苏涅查末凯玛希”此语含八数之含义。“巴殊苏”是八的数目。“查末”是二的数目，加总即为八。“一与二及空”共称八，是数目统计方式。“千二百八十是数”，如此得意涵。又从另一侧面，“新与五之八”为字词之一。诗句评论中有指示。所谓“城市”，不是指沙瓦提，而是某城。称“怛伐梨”，是指固定住所。所谓“王服”，意谓欢喜、欢乐。因城中居民具足幸福丰盛状况，城中无异地可去，故说“来不得他去”。“罗希塔密迦”是一种黄金色的鹿。“萨柯”乃本区之王，复以该名称称呼此时代。此名来源说明，实际上代指迦梨国时候之区域。世人称之为般若时期。所谓“迦梨”是指古时北方甘达拉国的一王名。传说此王极为伟大。其制伏诸异国守法，建立佛法，当时被称为“沙齐国”。曾建造强大且尊崇佛法的宗教社团。此团体以“佛法律典集”为名传承佛法，称为“摩诃桑伽”。该集在北方流传，南方则称“韦萨离社团”。“四世时代”指世界四大时代的更替：娑婆时代、辟支佛时代、转轮圣王时代及劫末时代。此四时代称为“诸时代”或“时代”总称。说“时代”乃年寿长度衡量单位。如今处于“劫末时代”，故称“迦梨时代”。此意即溯因至因，阐明背景。所谓“拉提”、“祭田地”、“淨林”，指荒野中具五宝的守护林。其邻近被称为“矿地”。这里也提及了个人名与行迹故事。说“净林”则显其圣洁无比。所谓“乡知”即为乡村管理者。称“愚者”的意涵指愚昧、迷惑者。可见其生活不如意。所谓“贫穷”，指贫难无依。从而展现最广泛的法义解析。指引修行者对理论与实证相结合的体认。此处也有印证，表明教理与实相相通，严谨引证为解读基础。
Iti paramatthadīpaniyā anudīpanā niṭṭhitā. · 如此，《胜义阐明论》的随释完毕。
§1
1. Paramatthadīpanī nāma, yena therena sā katā.
一、名为『究竟义灯』者，是由那位长老所作。
Teneve sā katā hoti, ayaṃ tassānu dīpanī.
正是由他所作，这就是他的义灯。
§2
2. Aṭṭhasattadvayekamhi, sāke sā jeṭṭhamāsake.
二、在第八个月的二十一日，即大月中，
Kāḷe navamiyaṃ divā, majjhanhike niṭṭhaṃ gatā.
时间在九日白天，正值中午已完全终结。
Anudīpanī niṭṭhitā. · 《随阐明》终。