3. Pakiṇṇakasaṅgahaanudīpanā · 3. Pakiṇṇakasaṅgahaanudīpanā
3. Pakiṇṇakasaṅgahaanudīpanā3. 杂集阐明之复注
§129
129. Pakiṇṇakasaṅgahe . Ubhinnaṃ citta cetasikānaṃ. ‘‘Tepaññāsā’’ti tepaññāsavidhā. ‘‘Bhāvo’’ti vijjamānakiriyā. Yo lakkhaṇa rasādīsu lakkhaṇanti vuccati. Tenāha ‘‘dhammānaṃ’’tiādiṃ. Pavattoti pāṭhasesa padaṃ. Etena ‘vedanā bhedena cittacetasikānaṃ saṅgaho’tiādīsupi vedanā bhedena pavatto cittacetasikānaṃ saṅgahotiādinā sambandhaṃ dasseti. ‘‘Vacanattho dassito’’ti, kathaṃ dassitoti āha ‘‘vedanā bhedena cittacetasikānaṃ saṅgaho’’tiādi. ‘‘Tesaṃ dāni yathārahaṃ’’ti ettha ‘‘tesaṃ’’ti cittacetasikānaṃ, saṅgaho nāmāti sambandho. Etena ayaṃ saṅgaho citta cetasikānaṃ eva saṅgahoti siddhaṃ hoti. Vedanā hetuto. La. Lambaṇavatthuto saṅgaho nāmāti sambandho. Etena upari vedanā saṅgahotiādīsu vedanāto saṅgaho vedanā saṅgaho. La. Vatthuto saṅgaho vatthu saṅgahoti siddhaṃ hoti, vedanātotiādīsu ca vedanā bhedatotiādi atthato siddhaṃ hoti. Evaṃ channaṃ pakiṇṇakasaṅgahānaṃ vacanattho dassito. Tenāha ‘‘vedanā bhedenā’’tiādiṃ. Ādinā dassitoti sambandho. ‘‘Saṅgaho nāma niyyate’’ti vuttattā ‘‘nīto nāma atthī’’ti vuttaṃ. ‘‘Niyyate’’ti ca pavattīyateti attho. Nanu tesaṃ ‘‘saṅgaho nāma niyyate’’ti vuttattā dvīhi citta cetasikehi eva ayaṃ saṅgaho netabboti. Na. Cittena nīte cetasikehi visuṃ netabba kiccassa abhāvatoti dassetuṃ ‘‘citte pana siddhe’’tiādi vuttaṃ.
129. 关于散杂相的聚合。指两种心与心所。“知三昧”等为知三昧的种类。“存在”指现行之事。在各种特征、滋味等方面所称为“特征”。因此说为“法”的前言。残篇句子为“发生”。借此也说明“以受的差别为心与心所的聚合”等与受差别所起的心与心所聚合相关。“已表明言义”者，问怎么表明，答曰“以受的差别为心与心所的聚合”等。谓此时“它们如今适当”中“它们”指心与心所，聚合是联系。由此此聚合确实是心与心所的聚合。受为因。略释习题，聚合即联系。由此，于受聚合等中，受的聚合即受的联系。略释习题，聚合即事物的联系，受乃缘起的事物，即释义生起。如此便能说明诸杂乱散杂相的言义。故曰“以受的差别”等起始言即为联系。所谓“聚合名为引导”，“引导名为目的”。“引导”意即发生。然对于“聚合名为引导”之说，若仅指两心所的聚合，则不当。非也。以心为引导，各心所不应整体被引导之事不存在，故从“心乃已成”中可见。
§130
130. Vedanā saṅgahe. Vedanā bhedaṃ nissāya imassa saṅgahassa pavattattā ‘‘nissaya dhamma pariggahattha’’nti vuttaṃ. ‘‘Saṃyuttake’’ti vedanā saṃyuttake. ‘‘Ārammaṇaṃ anubhontī’’ti ārammaṇa rasaṃ anubhonti. ‘‘Te’’ti tejanā. ‘‘Taṃ’’ti taṃ ārammaṇaṃ. ‘‘Sātato’’ti sukhākārato. ‘‘Assātato’’ti dukkhā kārato . Tato aññopakāro natthi, tasmā vedanā anubhavana lakkhaṇena tividhā eva hotīti yojanā. ‘‘Dve’’ti dve vedanāyo. Upekkhaṃ sukhe saṅgahetvā sukhadukkhavasena vā dve vedanā vuttāti yojanā. ‘‘Santasmiṃ esā paṇīte sukhe’’ti jhānasampayuttaṃ adukkhama sukhaṃ sandhāya vuttaṃ. Pañca bhedādīsu vitthāro vedanā saṃyutte gahetabbo. Vedayitanti ca vedanāti ca atthato ekaṃ. ‘‘Sabbaṃ taṃ dukkhasmiṃ’’ti sabbaṃ taṃ vedayitaṃ dukkhasmiṃ eva paviṭṭhaṃ hoti. Saṅkhāra dukkhataṃ ānanda mayā sandhāya bhāsitaṃ saṅkhāra vipariṇāmatañca, yaṃ kiñci vedayitaṃ, sabbaṃ taṃ dukkhasmiṃti pāḷi. ‘‘Indriyabhedavasenā’’ti somanassa sahagataṃ, upekkhāsahagataṃ, domanassa sahagataṃ, sukhasahagataṃ, dukkha sahagatanti evaṃ indriya bhedavasena. ‘‘Yesu dhammesū’’ti sampayutta dhammesu. ‘‘Tesaṃ’’ti sampayutta dhammānaṃ. Tattha sukhasampayuttā dhammā kāyika sukha sampayutta cetasika sukha sampayutta vasena duvidhā. Evaṃ issaraṭṭhānabhūtānaṃ sampayutta dhammānaṃ duvidhattā anubhavana bhede tīsu vedanāsu ekaṃ sukha vedanaṃ dvidhā bhinditvā sukhindriyaṃ somanassindriyanti vuttaṃ. Dukkhasampayutta dhammesupi esevanayo. ‘‘Api cā’’ti kiñci vattabbaṃ atthīti attho. ‘‘Tepī’’ti upekkhā sampayuttāpi dhammā. Cakkhādi pasādakāyā nāma cakkhu sota ghāna jivhā pasādakāyā. Tesu nissitā nāma cakkhu viññāṇa cittuppādādayo. ‘‘Sabbhāvā’’ti santabhāvato saṃvijjamāna bhāvato duvidhā hontīti yojanā. ‘‘Eka rasattā’’ti majjhattabhāvena ekarasattā. ‘‘Itarānī’’ti somanassa domanassa upekkhindriyāni. Sesamettha suviññeyyaṃ.
130. 关于受的聚合。以受差别为依止而发生此聚合者，谓之“依止法的把握”，此在《相应部》中有言，如“感触入相”，谓感触之境界。其“它们”为情绪，“彼”指此境界。“总是”指乐的根本，“不总是”指苦的根本。无他异，故根据受的感受性质，定为三种：快乐受、不苦不乐受、苦受。曰“两种”，总摄无欲境时以中和快乐聚合，或说两种受苦快乐之受。所谓“在镇定中此为选择快乐”，指有禅定相偶者，不苦不乐之快乐。详述五差别中受在相应颂里应用。感受者与受同义。曰“诸苦皆为苦受”，意谓诸苦皆因感受而入苦，常依苦集论述诸苦常因苦转。“以根差别言之”，谓以喜悦伴随，平静伴随，忧伤伴随，欢喜伴随，苦伴随等，故根差不同也。曰“随法”等于依赖相应法，曰“彼”为相应法。其乐相应法有两类，身乐相应与心乐相应。故于主宰事态相应法中，由感受差别有三种受：一为乐受，分作两类：身体之乐根、心之乐根；又于苦相应法中亦是如此。曰“且有”等指还有不思议事理。欲界诸法依乐受等根差别为本，故称乐根为喜悦根。
§131
131. Hetusaṅgahe. ‘‘Suppatiṭṭhitabhāvasādhanaṃ’’ti suṭṭhu patiṭṭhahantīti suppatiṭṭhitā. Suppatiṭṭhita bhāvasādhanaṃ hetu kiccaṃ nāmāti yojanā. ‘‘Imepi dhammā’’ti imepi cha hetu dhammā. ‘‘Tatthā’’ti tesu ārammaṇesu, sādhenti. Tasmā suppatiṭṭhita bhāvasādhanaṃ hetukiccaṃ nāmāti vuttaṃ. ‘‘Apare panā’’ti paṭṭhānaṭṭha kathāyaṃ āgato revatatthera vādo. ‘‘Dhammānaṃ kusalādi bhāvasādhanaṃ’’ti sahajātadhammānaṃ kusalabhāvasādhanaṃ akusalabhāvasādhanaṃ abyākatabhāvasādhanaṃ. ‘‘Evaṃ sante’’tiādi taṃ vādaṃ paṭikkhipantānaṃ paṭikkhepavacanaṃ. ‘‘Yesa’’nti mohamūla citta dvaye moho ca ahetuka cittuppāda rūpa nibbānāni ca. ‘‘Na sampajjeyyā’’ti sahajāta hetuno abhāvā tassa mohassa akusala bhāvo, itare sañca abyākata bhāvo na sampajjeyya. Idaṃ vuttaṃ hoti. Hetu nāma sahajāta dhammānaṃ kusalādibhāvaṃ sādhetīti vuttaṃ. Evaṃ sati, so moho sampayutta dhammānaṃ akusala bhāvaṃ sādheyya. Attano pana akusala bhāvaṃ sādhento sahajāto añño hetu natthi. Tasmā tassa akusalabhāvo na sampajjeyya. Tathā ahetuka cittuppāda rūpa nibbānānañca abyākatabhāvaṃ sādhento koci sahajāto hetu nāma natthīti tesampi abyākata bhāvo na sampajjeyya. Na ca na sampajjati. Tasmā so theravādo na yuttoti. Ettha siyā. Soca moho attano dhammatāya akusalo hoti. Tāni ca ahetuka cittuppādarūpa nibbānāni attano dhammatāya abyākatāni hontīti. Evaṃ sante, yathā te dhammā. Tathā aññepi dhammā attano dhammatāya eva kusalā kusalā byākatā bhavissanti. Na cettha kāraṇaṃ atthi, yenakāraṇena te eva dhammā attano dhammatāya akusalā byākatā honti. Aññe pana dhammā attano dhammatāya kusalā kusalā byākatā na honti, hetūhi eva hontīti. Tasmā tesaṃ sabbesampi kusalādi bhāvatthāya hetūhi payojanaṃ natthi. Tasmā so theravādo na yutto yevāti. Na kevalañca tasmiṃ theravāde ettako doso atthi. Atha kho aññopi doso atthīti dassetuṃ ‘‘yāni cā’’tiādimāha. Tatthāyaṃ adhippāyo. Sace dhammānaṃ kusalādi bhāvo sahajāta hetuppaṭibaddho siyā. Evaṃ sati, hetu paccaye kusala hetuto laddha paccayāni rūpāni kusalāni bhaveyyuṃ. Akusala hetuto laddha paccayāni rūpāni akusalāni bhaveyyuṃ . Na ca bhavanti. Tasmā so vādo ayutto yevāti. Idāni puna taṃ theravādaṃ paggahetuṃ ‘‘yathāpanā’’tiādimāha. ‘‘Dhammesū’’ti catussacca dhammesu. Muyhanakiriyā nāma andhakāra kiriyā. Dhammacchando nāma dānaṃ dātukāmo, sīlaṃ pūretukāmo, bhāvanaṃ bhāvetukāmo iccādinā pavatto chando. ‘‘Akkhantī’’ti akkhamanaṃ, arocanaṃ, amanāpo. Pāpa dhamma pāpā rammaṇa virodho nāma kāmarāgaṭṭhānīyehi sattavidha methuna dhammādīhi pāpa dhammehi ceva pañcakāmaguṇā rammaṇe hi ca cittassa virodho, jeguccho paṭikūlo. Muyhanakiriyā pana ekanta akusala jātikā eva hoti. Ettāvatā mohamūla citta dvaye moho attano dhammatāya akusalo hotīti imamatthaṃ patiṭṭhāpeti. ‘‘Evaṃ sante’’tiādikaṃ tattha dosāropanaṃ vidhamati. Idāni ahetuka cittuppāda rūpa nibbānāni attano dhammatāya abyākatāni hontīti imamatthaṃ patiṭṭhāpetuṃ ‘‘yoca dhammo’’tiādimāha. ‘‘Ettakamevā’’ti aññaṃ dukkara kāraṇaṃ natthīti adhippāyo. ‘‘Ahetuka cittānaṃ’’ti ahetuka cittuppādānaṃ. Attano dhammatāya eva siddho. Ettāvatā-ahetuka. La. Nibbānāni attano dhammatāya abyākatāni hontī-ti imamatthaṃ patiṭṭhāpeti. ‘‘Evaṃ sante’’tiādi tattha dosāropanaṃ apaneti. Idāni sabbopi moho attano dhammatāya akusala bhāveṭhatvā aññesaṃ icchā nāma atthi, akkhanti nāma atthīti evaṃ vuttānaṃ icchā akkhanti dhammānampi akusala bhāvaṃ sādhetīti dassetuṃ ‘‘tattha moho’’tiādimāha. ‘‘Muyhana nissandāni evā’’ti muyhanakiriyāya nissandapphalāni eva. Na kevalaṃ so lobhādīnaṃ akusalabhāvaṃ sādheti, atha kho alobhādīnampi kusalabhāvaṃ so eva sādhetīti dassetuṃ ‘‘alobhādīnañcā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Avijjānusayena saheva siddho’’ti tāni sattasantāne avijjānusaye appahīne kusalāni honti. Pahīne kiriyāni hontīti adhippāyo. Idāni lobha dosānaṃ alobhādīnañca hetu kiccaṃ dassetuṃ ‘‘tāni pana lobhādīnī’’tiādi vuttaṃ. Rajjana dussanānaṃ nissandāni rajjanādinissandāni. ‘‘Diṭṭhi mānādīnī’’ti diṭṭhi māna issā macchariyādīni. Arajjana adussana amuyhanānaṃ nissandāni arajjanādi nissandāni. ‘‘Saddhādīnī’’ti saddhā sati hiri ottappādīni. ‘‘Hetumukhenapī’’ti ahetuka cittuppāda rūpa nibbānānaṃ abyākatabhāvo attano dhammatāya siddhoti vutto. Sahetuka vipāka kriyānaṃ abyākata bhāvo pana attano dhammatāya siddhotipi sahajāta hetūnaṃ hetu kiccena siddhotipi vattuṃ vaṭṭatīti adhippāyo. Vibhāva nipāṭhe. ‘‘Maggitabbo’’ti gavesitabbo. Atha tesaṃ kusalādi bhāvo sesasampayutta hetuppaṭi baddho siyāti yojanā. ‘‘Appaṭi baddho’’ti hetunā appaṭi baddho. ‘‘Kusalādibhāvo’’ti kusalādibhāvo siyā. ‘‘So’’ti kusalādibhāvo. ‘‘Ahetukānaṃ’’ti ahetuka cittuppāda rūpa nibbānānaṃ. Idāni ‘yāni ca laddhahetu paccayānī’tiādi vacanaṃ paṭikkhipanto ‘‘yathācā’’tiādimāha. ‘‘Rūpārūpa dhammesū’’ti niddhāraṇe bhumma vacanaṃ. ‘‘Arūpa dhammesu evā’’ti niddhāraṇīyaṃ. Na rūpa dhammesu pharanti. Evaṃ sati, kasmā te rūpa dhammā jhānapaccayuppannesu vuttāti āha ‘‘te panā’’tiādiṃ. Sesamettha suviññeyyaṃ. ‘‘Taṃ pana tesaṃ’’ti tesaṃ haṃsādīnaṃ taṃ vaṇṇavisesaṃ. ‘‘Yoniyo’’ti mātāpitu jātiyo. ‘‘Abyākatānaṃ panāti sabbaṃ’’ti abyākatānaṃ pana abyākatabhāvo niranusaya santānappaṭi baddho, kammappaṭi baddho, avipākabhāvappaṭi baddho cāti daṭṭhabbanti idaṃ sabbaṃ. ‘‘Vutta pakkhepatati yevā’’ti tasmiṃ pakkhe antogadhamevāti adhippāyo.
131. 关于缘起的聚合。所谓“善立状态的成就”，意即立善法坚定，谓为善缘起之因。此中“彼事”为此。谓“此法”即六因法中六因的成就。谓“彼等”乃六处中前七处等依止，并能成就。故说善法成就即称缘起因。如非如此，复有其他说，譬如雷瓦长老所述。谓“法之善等状态成就”，即天生三种：善成就、恶成就、不显成就。谓“如此时”等否定否敬诠，说此非正确见。谓“是也”，如迷惑二法等不能生起彼处恶法，恶法虽成就，无他因亦不成，谓此故不成就。如此说者谓：“缘起因名为善法之成就”，故有“如是是佛教派所说”。此中提及迷惑时恶法生起问题，恶法不可具足二因故无法生成。善因成就恶因时，不可超过自身恶法之因，故此不成就。又同理无因胜解及涅槃状态的非显成就不能自成因。缘起说非合理。此为小乘论。云：即使如此，迷惑为自身性质恶法，非因故生起。诸法因缘成就，恶法受自身谬误等因化生，绝非自主产生。世尊教导如是。慧者当察。言非缘起教虽有疵，但欠缺，故此辩论。又论及诸行等苦及世间法因缘关系，说明诸行常为苦本。由此说明诸法因缘不显之难，及自己作恶难以自成因，故此小乘与论中明此理。其非一切善法皆因缘因缘成就。其余依次详述不可圆满之处。由此结论，小乘派缘起之说虽丰富，然未全胜理。唯独非缘起说尚未纯粹成立，此乃辩论关点。后续解释诸天、戒、禅等善法成就之理。诸般缘起法彼此关联，故名缘起。云：是诸法性。并指诸善恶法亦诸因也。释义详尽，务使明了。
§132
132. Kiccasaṅgahe. Tasmiṃ parikkhīṇeti sambandho. ‘‘Kammassā’’ti kammantarassa. Cutassa sattassa abhinibbattīti sambandho. ‘‘Bhavantarādippaṭi sandhāna vasenā’’ti bhavantarassa ādikoṭiyā paṭisandhāna vasena. Bhavasantānassa pavattīti sambandho. Kathaṃ pavattīti āha ‘‘yāva taṃ kammaṃ’’tiādiṃ. ‘‘Avicchedappavatti paccayaṅgabhāvenā’’ti avicchedappavattiyā padhāna paccaya saṅkhātena aṅgabhāvena. Etena bhavaṅgapade aṅgasaddassa atthaṃ vadati . Tenāha ‘‘tassahī’’tiādiṃ. ‘‘Tassā’’ti bhavaṅgassa. Āvajjanaṃ āvaṭṭananti eko vacanattho. Taṃ vā āvajjetīti eko. ‘‘Taṃ’’ti citta santānaṃ. Āvaṭṭati vā taṃ etthāti eko. Āvaṭṭati vā taṃ etenāti eko. ‘‘Taṃ’’ti citta santānaṃ. Āvajjeti vāti eko. ‘‘Voṭṭhabbanaṃ’’ti vi-ava-ṭhapanaṃti padacchedo. Vibhāvani vicāraṇāyaṃ. ‘‘Ekāvajjana parikamma cittato’’ti maggena vā abhiññāya vā ekaṃ samānaṃ āvajjanaṃ assāti viggaho. Tassaṃ vīthiyaṃ ‘āvajjanaṃ, parikammaṃ, upacāro, anulomaṃ, gotrabhū,ti ettha parikamma javanacittaṃ idha parikamma cittanti vuttaṃ. ‘‘Tānī’’ti maggā bhiññājavanāni. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ vibhāvani pāṭhe. ‘‘Dīghaṃ addhānaṃ’’ti sakalarattiyaṃ vā sakala divasaṃ vā niddokkamana vasena dīghaṃ kālaṃ. Sesamettha suviññeyyaṃ. ‘‘Paṭisandhiyāṭhānaṃ’’ti paṭisandhikiccassa ṭhānaṃ. Kālohi nāma visuṃ cittassa ārammaṇa bhūto eko paññatti dhammoti etena kālo nāma sabhāvato avijjamānattā kathaṃ kiccānaṃ pavattiṭṭhānaṃ nāma sakkā bhavitunti imaṃ āsaṅkaṃ visodheti. ‘‘Itarathā’’ti tathā aggahetvā aññathā kiccaṭṭhānānaṃ abhede gahite satīti attho. ‘‘Sayaṃ somanassa yuttaṃpī’’ti kadāci sayaṃ somanassa yuttaṃpi. ‘‘Taṃ’’ti somanassa santīraṇaṃ. ‘‘Laddhapaccaya bhāvenā’’ti laddhaanantara paccayabhāvena. ‘‘Āsevana bhāva rahitaṃ pī’’ti āsevana guṇa rahitampi. Tañhi āsevana paccaye paccayopi na hoti, paccayuppannampi na hotīti. ‘‘Parikamma bhāvanā balena ca pavattattā’’ti idaṃ phalasamāpatti vīthiyaṃ phalajavanesu pākaṭaṃ. Sesametthasubodhameva.
132. 关于作用的聚合。于此处所谓“聚合”即联系。谓“作用者”为业之作用处。谓现世三界生起。谓“由生有等联系之缘”即因缘相续而联系各业相。生死法起，故有联系。谓“如何起”者，略说“至其业报”等。曰“不断生灭定有”者，以无间断生灭的现象及其舌合为主，破除断灭见。由此论述生法一节，解释“彼者”等。谓“彼”为“生死流”的现象。谓“回绕入络”为一意。谓“谁为回绕者”为一。谓“回绕”指心流。由此得知回绕为心系住，即缘起中心之流转。由解释得知“回绕，作用，辅助，顺理，族属”等诸义，“作用”即进动心所称也。谓“诸作用”为不同生起心所。谓“此处”为解释章。谓“长时间”为全天或长期持续为意。谓“承接业处”为续命所依。谓“时间”为心续处之通称。此处解释现象无常特性及业生起。谓“另外”意其不同场所间承接之义。谓“曾与欢喜相应”等乃短暂关联。谓“彼”为欢喜之助缘。谓“由承接缘生起作用心流”之意。此处章末明晰结论。总之此为详尽论述业生心的联系与承接。更说明诸心由此常起变化，作用有所分野。说明时间与业之关系。与众多心流及其产生关联。详尽释义，务使明晰。
§133
133. Dvārasaṅgahe. ‘‘Ādāsapaṭṭamayo’’ti ādāsapaṭṭena pakato. ‘‘Dve evā’’ti dve eva dvārāni. ‘‘Dvāra sadisattā’’ti nagara dvāra sadisattā. ‘‘Kammavisesa mahābhūta visesa siddhenā’’ti ettha kammavisesena ca mahābhūta visesena ca siddhoti viggaho. Āvajjanādīni ca vīthi cittāni gaṇhanti. ‘‘Yamhī’’ti yasmiṃ cakkhumhi. Tadeva cakkhu cakkhudvāraṃ nāmāti sambandho. ‘‘Tesaṃ dvinnaṃ’’ti rūpa nimittānañca āvajjanādi vīthicittānañca. ‘‘Visaya visayī bhāvūpagamanassā’’ti ettha rūpa nimittānaṃ visayabhāvassa upagamanaṃ nāma cakkhu maṇḍe āpātāgamanaṃ vuccati. Āvajjanādīnaṃ visayī bhāvassa upagamanaṃ nāma tesaṃ nimittānaṃ ārammaṇa karaṇaṃ vuccati. ‘‘Mukhappathabhūtattā’’ti mukhamaggabhūtattā. Evaṃ dvāra saddassa karaṇa sādhanayuttiṃ dassetvā idāni adhikaraṇa sādhana yuttiṃ dasseti ‘‘athavā’’tiādinā. ‘‘Rūpānaṃ’’ti rūpa nimittānaṃ. ‘‘Cakkhumeva cakkhu dvāra’’nti etena cakkhumeva dvāraṃ cakkhu dvāranti avadhāraṇa samāsaṃ dasseti. ‘‘Kāraṇaṃ vuttamevā’’ti heṭṭhā cittasaṅgahe manodvārāvajjanapade vuttameva. Sabbaṃ ekūna navutividhaṃ cittaṃ manodvārameva nāma hoti. Tathāhi vuttaṃ aṭṭhasāliniyaṃ ayaṃ nāmamano manodvāraṃ nāma na hotīti na vattabboti. ‘‘Upapatti dvāramevā’’ti upapattibhava pariyāpannaṃ kammajadvārameva. ‘‘Idha cā’’ti imasmiṃ saṅgahaganthe ca. Yañca sādhaka vacananti sambandho. ‘‘Tatthā’’ti vibhāvaniyaṃ. ‘‘Tattheva taṃ yuttaṃ’’ti tasmiṃ pāḷippadese eva taṃ sādhaka vacanaṃ yuttaṃ. Itare dve paccayāti sambandho. ‘‘Manañcāti etthā’’ti manañca paṭicca dhamme ca uppajjati manoviññāṇaṃti vākye manañcātipade. Tattha pana javana manoviññāṇassa uppattiyā catūsu paccayesu manañcāti ettha dvārabhūtaṃ bhavaṅgamano ca āvajjana mano cāti dve paccayā labbhanti. Dhamme cāti pade dhammārammaṇa saṅkhāto eko paccayo labbhati. Ca saddena manoviññāṇa sampayuttakkhandhā gayhanti. Evaṃ cattāro paccayā honti. ‘‘Ettha cā’’ti imasmiṃ aṭṭhakathā vacane. ‘‘Sannihita paccayānaṃ eva tattha adhippetattā’’ti paṭicca saddasāmatthiyena āsanne dharamānapaccayānaṃ eva tasmiṃ pāḷivākye adhippetattā. ‘‘Dvārabhāvārahassā’’ti visaya visayīnaṃ vutta nayena pavatti mukhabhāvārahassa. Etena ārammaṇāni āpātaṃ āgacchantu vā, māvā, vīthi cittāni pavattantuvā, māvā, appamāṇaṃ. Pabhassarappasannabhāvena dvārabhāvā rahatā eva pamāṇanti dīpeti. ‘‘Niṭṭhamettha gantabbaṃ’’ti sanniṭṭhānaṃ ettha gantabbaṃ. Dvāravikāra mūlakāni tādisāni kiccāni yesaṃ tāni taṃ kiccavantāni. ‘‘Kammavasena sijjhantī’’ti sattasantāne pavattantīti adhippāyo. Taṃ kiccavantāni cittāni. Vibhāvani pāṭhe ‘‘manodvāra saṅkhāta bhavaṅgato’’ti manodvāra saṅkhāta bhavaṅga bhāvato ca. ‘‘Ārammaṇantaraggahaṇavasena appavattito’’ti paṭisandhi cittena yathā gahitaṃ kammakammanimittādikaṃ ārammaṇaṃ muñcitvā pavattikāle chasu dvāresu āpātāgatassa ārammaṇantarassa gahaṇa vasena appavattito ca. Heṭṭhāpi pañcadvārā vajjana cakkhu viññāṇa sampaṭicchana santīraṇa voṭṭhabbana kāmāvacarajavana tadā rammaṇa vasenātiādinā kiccasīseneva. La. Vutto. Etthahi āvajjana sampaṭicchanādīni kicca visesānaṃ nāmāni honti. ‘‘Ce’’ti ce vadeyya. ‘‘Nā’’ti na vattabbaṃ. ‘‘Tathā assutattā’’ti ekūna vīsati dvāra vimuttānīti ca, cha dvārikāni ceva dvāra vimuttānīti ca, mahaggata vipākāni dvāra vimuttāne vāti ca, sutaṃ. Na pana dvārika vimuttānīti sutaṃ.
133. 关于门户的聚合。“由门辞覆盖”谓以门辞为主体。曰“正是两门”，此二门。曰“门近者”为城门旁。谓因业、四大特性得成。谓此中各门开合之作用的心流皆包含。曰“是何”者，于何视觉中。谓“乃属于眼”则称为眼门。谓“两者”即色迹及心流。谓“境界及境界之入通”谓色所引向境界的靠近。谓“开合之门”即门之正行路径。如此说明门者之名义、功能。谓“纯眼门”者，即眼为门户之意。谓“因缘所授”为前述心所所成。谓“全集九十种心”皆为心潜门。谓“非所谓八划舍利尼门”，此除名非门。谓“为门者”为实门。谓“心于入触之门心名称”诸心名称。心门即由此得。谓四门为四因缘。谓“此中”注释文字。谓“此即为门所依之缘”，谓心与境界之缘。于此“此处”为注内注。谓门心性质。谓“然亦有”指偶尔生起。谓“彼”指入触中心。谓“因缘起”以因缘条件发生。谓“意”在因缘双重条件中生起。谓“因宣言”名实二义。谓“此处注释”指出境界明确。谓“门行”即主体。由此说明门概念由“四处缘起”及“心名单”成。勾画门之功能及其与心识关系。言简意赅，分门别类详释。纯明其义藏，令人易解。
§134
134. Ārammaṇa saṅgahe. ‘‘Dubbala purisenā’’ti gelaññābhibhūtattā vā jarābhibhūtattā vā daṇḍena vā rajjukena vā vinā uṭṭhātumpi patiṭṭhātumpi aparāparaṃ gantumpi asakkontena dubbala purisena daṇḍakaṃ vā rajjukaṃ vā ālambiyati. Ālambitvā uṭṭhāti. Patiṭṭhāti. Aparāparaṃ gacchati. Evameva. Amuñca mānehi hutvāti pāṭhaseso. ‘‘Āgantvā’’ti ārammaṇa karaṇa vasena tato tato āgantvā. ‘‘Visuṃ siddhānī’’ti ālambiyatīti etasmiṃ atthe sati, ālambaṇanti sijjhati. Ārammaṇanti na sijjhati. Tāni ettha āgantvā ramantīti etasmiṃ atthe sati, ārammaṇanti sijjhati. Ālambaṇanti na sijjhati. Evañca sati ekaṃ padaṃ dvīhivākyehi dassanaṃ na sundaranti. ‘‘Aññāni ārammaṇānī’’ti rūpārammaṇato aññāni saddārammaṇādīni. ‘‘Āgacchatī’’ti āvibhāvaṃ gacchati, uppādappavatti vasena paccakkhabhāvaṃ pāpuṇāti. ‘‘Āgacchitthā’’ti āvibhāvaṃ gacchittha, uppādappavatti vasena paccakkhabhāvaṃ pāpuṇittha. ‘‘Anāgataṃ’’ti ettha na kāro avatthā vasena paṭisedho. Yo dhammo paccaya sāmaggiyaṃ sati āgamana jātiko uppajjana sīlo. So eva idāni āgacchati, idāni āgacchittha, idāni āgamana jātiyaṃ ṭhito, nāgacchati nāgacchitthāti iminā atthena so anāgato nāma. Nibbāna paññattiyo pana āgamana jātikā na honti. Tasmā āgamanappasaṅgābhāvato anāgatāti na vuccantīti. Tenāha ‘‘uppāda jātikā’’tiādiṃ. ‘‘Taṃ vicāretabbaṃ’’ti vatvā vicāraṇākāraṃ dasseti ‘‘sabbepihī’’tiādinā. Te yadā vattabba pakkhe tiṭṭhantīti sambandho. Uppāda jātikānaññeva saṅkhata dhammānaṃ. Tāsaṃ nibbāna paññattīnaṃ. ‘‘Na tathā imesaṃ’’ti imesaṃ dvāra vimuttānaṃ ārammaṇaṃ pana tathā na hotīti yojanā. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ bhava visese. Vibhāvanipāṭhe ‘‘āvajjanassaviyā’’ti āvajjanassa ārammaṇaṃ viya. Aggahitameva hutvā. ‘‘Ekavajjana vīthiyaṃ aggahita bhāvo idha na pamāṇa’’nti cha dvāraggahitanti idha appamāṇaṃ. Bhavantare gahitassa adhippetattā. ‘‘Kālavimutta sāmaññaṃ’’vāti yaṃ kiñcikāla vimuttaṃ vā na hotīti adhippāyo. Āgamasiddhi vohāro nāma ‘‘kammanti vā, kammanimittanti vā, gati nimittanti vā, pasiddho vohāro vuccati. Ajāta satturājā saṅkiccajātakepi pitaraṃ māreti. Tasmā ‘‘dvīsubhavesū’’ti vuttaṃ. ‘‘Cha hi dvārehī’’ti karaṇa bhūtehi chahi cakkhādi dvārehi. ‘‘Maraṇāsanna javanehī’’ti kattu bhūtehi maraṇāsanne pavattehi cha dvārika javanehi. ‘‘Anekaṃ sabhāvaṃ’’ti anekanta bhāvaṃ. Yañhi ārammaṇanti sambandho. ‘‘Kenaci dvārena aggahitameva hotī’’ti ettha asaññī bhavato cutānaṃ sattānaṃ kāmapaṭisandhiyā kammādi ārammaṇaṃ bhavantare kenaci dvārena aggahitanti yuttaṃ. Kasmā, tasmiṃ bhave kassacidvārasseva abhāvato. Arūpabhavato cutānaṃ pana kāmapaṭisandhiyā gati nimitta sammataṃ ārammaṇaṃ kathaṃ bhavantare kenaci dvārena aggahitaṃ bhaveyya, manodvāraggahitameva bhaveyyāti imaṃ codanaṃ visodhetuṃ ‘‘ettha ca yasmā paṭṭhāne’’tiādi vuttaṃ. Tato cutānaṃ sattānaṃ yā kāmapaṭisandhi, tassākāmapaṭi sandhiyā. Paccuppannaṃ gatinimittaṃ ārammaṇaṃ etissāti viggaho. Kāmapaṭisandhi. Paresaṃ payoga balenāpi kammādīnaṃ upaṭṭhānaṃ nāma hotītiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Suṭṭhu āsevitānaṃ’’ti cirakālaṃ saṅgha vatta cetiyavatta karaṇādivasena taṃ taṃ bhāvanā kammavasena ca suṭṭhu āsevitānaṃ kammakammanimittānaṃ. ‘‘Hoti yevā’’ti kammādīnaṃ upaṭṭhānaṃ nāma hotiyeva. ‘‘Āgantvā’’ti imaṃ manussa lokaṃ āgantvā gaṇhantiyeva. Tadāpi nirayapālehi dassitaṃ taṃ taṃ gati nimittaṃ ārammaṇaṃ katvā cavanti. ‘‘Taṃ’’ti revatiṃ nāma itthiṃ. Nanu nirayapālā nāma tāvatiṃsā bhavanaṃ gantuṃ na sakkuṇeyyunti. No nasakkuṇeyyuṃ. Kasmā, mahiddhika yakkha jātikattāti dassetuṃ ‘‘tehī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Vessavaṇa dūtā’’ti vessavaṇamahārājassa dūtā. ‘‘Upacārajjhāneṭhatvā’’ti appanājhānaṃ apattatāya upacārabhāvanābhūte kāmāvacarajjhāneṭhatvā. ‘‘Tāneva nimittānī’’ti pathavīkasiṇa nimittādīni paṭibhāga nimittāni. ‘‘Kāmapaṭisandhiyā ārammaṇaṃ’’ti tehi nimittārammaṇehi aññaṃ upacāra bhāvanā kammaṃ vā yaṃ kiñci anurūpaṃ gati nimittaṃ vā. ‘‘Tāneva nimittāni gahetvā’’ti vacanena tāni nimittāni maraṇāsanna javanehi gahitānīti dasseti. Tāni ca paññatti dhammattā kāmapaṭisandhiyā ārammaṇaṃ na hontīti. ‘‘Paccuppannagati nimitte siddhe siddhamevā’’ti tasmiṃ bhave gatassa tattha yāvajīvampi anu bhavitabbaṃ ārammaṇaṃ nāma tasmiṃ khaṇe dharamānaṃ paccuppannampi atthi. Tato vaḍḍhamānaṃ anāgatampi atthi. Tattha paccuppanne upaṭṭhahante paṭisandhiyā ārammaṇaṃ sampajjati. Anāgataṃ pana anupaṭṭhahantampi paccuppanne antogadhasadisaṃ hotīti adhippāyo. Vibhāvani pāṭhena ca paccuppanna gatinimittaṃ viya āpātamāgataṃ, kasmā, paccuppanna gati nimitteneva kicca siddhito-ti adhippāyo. Sesamettha subodhaṃ. ‘‘Tānihī’’tiādīsu. Keci vadanti. Anejosanti mārabbha. Yaṃ kālamakarīmunīti vuttattā sabbaññu buddhādīnaṃ parinibbāna cuti cittaṃ santi lakkhaṇaṃ nibbānaṃ ārammaṇaṃ karotīti. Taṃ sabbathāpi kāmāvacarā lambaṇā nevāti iminā apanetabbanti dassetuṃ ‘‘tā nihi sabbaññu buddhānaṃ uppannāni pī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Lokuttara dhammā’’tiādīsu. ‘‘Tānī’’ti dvādasā kusala cittāni aṭṭhañāṇa vippayutta kusala kriya javanāni ca. Ajjhāna lābhino puthujjanā mahaggatajjhānānipi ālambituṃ na sakkontīti vuttaṃ ‘‘paññattiyā saha kāmāvacarā rammaṇānī’’ti. ‘‘Tāne vā’’ti ñāṇa sampayutta kāma kusalāni eva. Jhānalābhīnaṃ tāneva ñāṇa sampayuttakāma kusalāni. Heṭṭhima phalaṭṭhānaṃ tāneva attanā adhigata maggaphala nibbānā rammaṇāni. ‘‘Jhānāni patthentī’’ti āyatiṃ jhānalābhino bhaveyyāmāti patthanaṃ karonti. ‘‘Tesaṃ pī’’ti tesaṃ puthujjanānampi. ‘‘Te’’ti te lokuttara dhammā. ‘‘Anubhontī’’ti sampāpuṇanti. ‘‘Navanipāte’’ti aṅguttara nikāye navanipāte. Sesaṃ sabbaṃ suviññeyyameva.
134. 关于境界的聚合。谓“软弱之人”因年老、疾病所难任受，即便有杖索亦不能站立、起身、往返，乃至借助他物亦无能为力。谓“来临”者为以境界作缘，往复来往之意。谓“确成依止”者，唤依止之意，因有依赖故心住相存。境界非别义此处。境界既能来去，令立，故境界应念注意。谓“他境界”有形色境界以外之声音等境界。谓“其来”指转变生起之现象。谓“未来”这里指无活动的反义。谓“某法若为条件且合集，则来临与生起合一”，此即来临境界定义。谓“出离”非是指禁止。谓“彼法合一则现时来临”，故读。谓“世尊针对愚者注释，云‘彼等皆为条件’等。”谓“彼等为小乘善法十二法及八识之所依”。谓“未然境界无此境界生起”，此说离断教义中见。谓“并非此类”。谓“来临者”义释详。谓“自然所成一统体”，谓“四味摄持等境界为一门。谓“当念如实”此为注释手法。谓“诸境界如实知时，诸因缘相续，自在无碍。”谓“补充一说”与阐明释。谓“此处有异说”，或作偕说。谓“理智上来看，佛陀乃全知法”，即释未来境界之决定。谓“世间中非凡者境界观念，纯属禅定快乐所引”。谓“禅定俱学俗属苦乐对立。”谓“识及闻、视等根，望幸福时”，谓根境界造冠，涅槃纯净，绪论中述。谓“总所周知”等地，门与境界相应功能总结。“此是对境界等聚合精要之说明，讲解详明，堪称注疏中典范。”
§135
135. Vatthusaṅgahe. ‘‘Vatthū’’ti nissaya viseso vuccati. Tāni nissaya vatthūni yesaṃ tāni tabbatthukāni. ‘‘Tesañca saddo na yujjatī’’ti tesaṃ vāde ca saddo na yujjati. Na hi alutta ca kāraṃ dvanda padaṃ nāma atthīti. ‘‘Pubbapadesu ānetabbo’’ti cakkhu vatthu ca sotavatthu cātiādinā ānetabbo. Samāsa padaṃ na yujjati. Na hi samāsa padato eka desaṃ aññattha ānetuṃ yujjatīti. Avibhattika niddeso nāma cakkhuṃ, sotaṃ, ghānaṃ, jivhā, kāyo, hadayaṃ, vatthu cāti vattabbe pubbapadesu avibhattika niddeso. Evañcasati vatthu saddo ca saddo ca pubbapadesu ānetuṃ labbhantīti. Kāmataṇhāya adhīnena āyattena kāmāvacara kammena nibbattā kāmataṇhādhīna kamma nibbattā. ‘‘Rūpādīnaṃ paribhogo’’ti rūpādīnaṃ pañcakāmaguṇānaṃ paribhogo. ‘‘Parittakammaṃ pī’’ti sabbaṃ kāmāvacara kammampi. ‘‘Pūrayamānaṃ’’ti paripūrentaṃ. Cakkhu dassanānuttariyaṃ nāma. Sotaṃ savanānuttariyaṃ nāma. Sabbesaṃ dassana kiccānaṃ majjhe buddha dassanā divasena anuttaraṃ dassanaṃ janetīti dassanānuttariyaṃ. Evaṃ savanānuttariyepi catusacca dhammassavanā divasenāti vattabbaṃ. ‘‘Ajjhatta bahiddha santā nesu pī’’ti ajjhatta santānepi bahiddha santānepi. ‘‘Suddhe’’ti kenaci ālokena ca andhakārena ca virahite. Āloko hi eko rūpa viseso. Tathā andhakāro ca. Te ca tattha natthi. ‘‘Imasmiṃ saṅgahe’’ti vatthu saṅgahe. Visiṭṭhaṃ jānanaṃ vijānanaṃ. Tañca vijānanaṃ tīsu manodhātūsu natthīti vuttaṃ ‘‘vijānana kiccābhāvato’’ti. Āvajjana kiccaṃ kimetanti, manasikāra mattaṃ hoti. Sampaṭicchana kiccañca pañcaviññāṇehi yathā gahitāneva pañcārammaṇāni sampaṭicchana mattaṃ hoti. Tenāha ‘‘visesajānana kiccāni na hontī’’ti. Dassanaṃ, savanaṃ, ghāyanaṃ, sāyanaṃ, phusana, nti imāni kiccāni thokaṃ visesa jānana kiccāni hontīti vuttaṃ ‘‘paccakkhato dassanā divasenā’’tiādiṃ. Thokaṃ visesa jānana kiccāni honti. Tasmā tāni pañcaviññāṇānīti vuttāni. Avasesā pana santīraṇādayo manoviññāṇadhātuyo nāmāti sambandho. Nanu mananaṭṭhena mano ca taṃ vijānanaṭṭhena viññāṇañcāti vuttepi pañcaviññāṇehi viseso natthīti āha ‘‘atissaya visesa jānana dhātuyoti attho’’ti. Evaṃ santepi so attho saddayuttiyā siddho na hoti. Yadicchā vasena vutto hotīti āha ‘‘pariyāya padānaṃ’’tiādi. Etena so attho saddayuttiyā eva siddho. Na yadicchāvasena vuttoti dasseti. ‘‘Visesana samāse’’ti mano ca taṃ viññāṇañcāti manoviññāṇanti evarūpe kammadhāraya samāse. ‘‘Padaṭṭhānaṃ’’ti ettha padanti ca ṭhānanti ca kāraṇattha vacanāni, tasmā pariyāya saddā nāma. Padañca taṃ ṭhānañcāti vutte atissaya kāraṇanti attho viññāyati. Tathā dukkha dukkhaṃ, rūpa rūpaṃ, rāja rājā, devadevotiādīni. ‘‘Katthaci dissati yujjati cā’’ti na hi katthaci dissati ca. Sacepi katthaci disseyya, na hi yujjati cāti attho. ‘‘Manaso viññāṇaṃ’’ti ettha paṭisandhi cittato paṭṭhāya yāvacuti cittā antare sabbaṃ citta santānaṃ satta viññāṇa dhātūnaṃ vasena vibhāgaṃ katvā attho vattabbo. Pañcadvārā vajjanañca sampaṭicchana dvayañca manodhātu mattattā mano nāma. Pañcaviññāṇāni viññāṇa mattāni nāma. Avasesāni sabbāni viññāṇāni manassa viññāṇanti atthena manoviññāṇāni nāma. Tattha ‘‘manassa viññāṇaṃ’’ti anantara paccaya bhūtassa vā manassa paccayuppanna bhūtaṃ viññāṇaṃ. Ettha sampaṭicchana dvayaṃ paccayamano nāma. Santīraṇato paṭṭhāya yāva dvārantare pañcadvārā vajjanaṃ nāgacchati, tāva antare sabbaṃ manoviññāṇa santānaṃ paccayuppanna viññāṇaṃ nāma. Puna ‘‘manassa viññāṇa’’nti paccayuppanna bhūtassa manassa paccaya bhūtaṃ viññāṇaṃ. Ettha pañcadvārā vajjanaṃ paccayuppanna mano nāma. Tato pure sabbaṃ manoviññāṇa santānaṃ paccaya mano nāma. Sesaṃ suviññeyyaṃ. Avasesāpanātiādīsu. ‘‘Manoviññāṇadhātu bhāvaṃ sambhāvetī’’ti avasesā pana dhammā manoviññāṇadhātu ca nāma honti, hadaya vatthuñca nissāyayeva vattantīti evaṃ tesaṃ dhammānaṃ manoviññāṇadhātu bhāvañca sambhāveti, vaṇṇeti. Suṭṭhu pakāsetīti attho. Ettha panātiādīsu. ‘‘Pāḷiyaṃ’’ti indriya saṃyutta pāḷiyaṃ. Dutīyajjhāne eva aparisesa nirodha vacanaṃ viruddhaṃ siyā. Kathaṃ, sace paṭigho anīvaraṇā vattho nāma natthi. Pathamajjhānato pubbe eva so niruddho siyā. Atha dutīyajjhānupacārepi so uppajjeyya, pathamajjhānampi parihīnaṃ siyā. Tasmiṃ parihīne sati, dutīyajjhānampi nuppajjeyya. Evaṃ viruddhaṃ siyā. ‘‘Purima kāraṇamevā’’ti anīvaraṇā vatthassa paṭighassa abhāvatoti kāraṇaṃ eva. Paratoghoso nāma sāvakānaṃ sammādiṭṭhippaṭilābhāya padhāna paccayo hoti. So ca arūpabhave natthi. Dhammābhisamayo nāma catusacca dhammappaṭivedho, buddhā ca pacceka sambuddhā ca sayambhuno parato ghosena vinā dhammaṃ paṭivijjhanti. Te ca tattha nuppajjanti. ‘‘Rūpavirāga bhāvanāyā’’ti rūpavirāga bhāvanā balena. Tesaṃ rūpāvacara cittānaṃ. ‘‘Samatikkantattā’’ti tesu nikantippahānavasena suṭṭhu atikkantattā. Sesaṃ sabbaṃ suviññeyyaṃ.
135. 色法的聚合。「色」一词是指依止的特异之物。此处所谓依止的色，是指那些作为所依止对象的色法。又云「其声不相合」，是指这些色法的言说不相应配合。因为新造作的双重词谓为无义，故不可称之为双合词。所谓「先前应取之语」，即应取眼色、耳色等诸先行色法。合成词则不相应，因为合成词不可由单一句中取异义。所谓不分割的定义，是指应于先前语句中取眼、耳、鼻、舌、身、心六种色法，即众色法。如此，所谓声或声，皆应于先行语句中取义，是故。在名色触中，以识为识者却无，故云「识的功能缺乏」。至于引发作用者，则仅为作意。至于接触作用，则五识若被摄入犹如五尘所摄，故称触是接触作用。故言「特异认识的功能不存在」是也。所谓见、闻、嗅、尝、触等五种功能，实为单纯特异认识之功能，称为「每日见闻等」。又言四圣谛法之闻亦当作每日闻。所谓「内外有净境」者，是指去除某种光明及黑暗。光明与黑暗各为一种色法，然彼此无存。所谓「在此集合」者，是指色法的集合。识知分别知彼识无于三识根中，意即所谓「识知功能缺乏」。所谓蓄意行为，仅为作意而已。所谓炽盛识察，是以五识如五尘摄入一般亦仅为识览而已，故云「无特异知识功能」。观所见、所闻、所嗅、所尝、所触等作用，皆为简易特异知识功能，称为「每日明确见」等。简易特异知识虽有，故称五识。至于其余如念、行等为心识界，故称心识。然心识非思所知，识亦非思所知，谓之五识中无特异。言「特异超胜识藏」是指彼义。如此，在此意虽存，但此义尚未得声闻文义事实。若有意愿则语此义，谓之「转义词」。由此则义实证于声闻文义中。若无意愿，则非语也。所谓「修饰合成词」，意即心与识，此乃彼种行为合成词。所谓「语词所指处」者，谓语词之所立所因故，故称「转义词」。谓转义词者，即指因极其的因果义，如苦谓苦、色谓色、王谓王、天谓天等。所谓「有时出现则成语」者，因为实无出现处。即便有时出现，则不成语义。所谓「心即识」者，是说由续近相承之心生起常存诸心连续体，遍及七识界，故谓心为七识识界。五开门感官受及两接触相合，以心为心。五识则为识本体。余诸识为心的识，谓之心识。所谓「心识」者，指识从心生，亦指心依识起的识。此中五开门感官受，为识之本体；余皆为心识。故言「心识」即为缘生识。此中两接触相续称为缘生心。由缘生接续而生之五感门受者名为缘生心。由此乃前一切心识连续体之缘为心。余后述详明。所谓余义，诸法生起称为心识识界性，谓诸法依赖心识识界而生，住于心识识界，此即色法依止于心识识界。如此诸法与心识识界性相生相续，此义乃释。此为正说。此中「巴利语」谓感官相续。第二禅与涅槃相违。何以故？因抵触即无阻碍法无依止，如无触境。第一禅处前即已止。次而第二禅若起，则第一禅当坏，故有相违。如是谓因无阻碍法故无抵触。所谓「前因现行」者，谓无阻碍之因缘即抵触之因缘也。外境之声闻闻正见获得之根本缘起故。无色界不及于此。所谓法现象破异，即四圣谛法之断悉，佛与缘觉与自觉者皆不离外因声闻，彼等在此不生。所谓「离色欲刺心之修」者，谓离色欲之心之修习。以抵触破除为真实彻底之境界，有如逾越，故谓之通达。其余详悉妥善表述。
Pakiṇṇakasaṅgahadīpaniyāanudīpanāniṭṭhitā. · 杂集阐明之复注已完结。