2. Cetasikasaṅgahaanudīpanā · 2. Cetasikasaṅgahaanudīpanā
2. Cetasikasaṅgahaanudīpanā二、心所摄阐明之复注
§68
68. Evaṃ citta saṅgahassa dīpaniṃ katvā cetasika saṅgahassa dīpaniṃ karonto pathamaṃ pubbāparānu sandhiñca ādigāthāya payojana sambandhañca dassetuṃ ‘‘evaṃ’’tiādi māraddho. Tattha ‘‘anupatta’’ntiādimhi cittaṃ cetasikaṃ rūpaṃ, nibbānamitisabbathāti evaṃ anukkamo vutto. Tena anukkamena anupattaṃ. Hetu visesanañcetaṃ. Yasmā cittasaṅgahānantaraṃ cetasika saṅgaho anupatto, tasmā idāni taṃ saṅgahaṃ karotīti dīpeti. Cattāri sampayoga lakkhaṇāni ‘ekuppādatā, eka nirodhatā, ekā rammaṇatā, eka vatthukatā,ti. ‘‘Cetasi yuttā’’ti cittasmiṃ niyuttā. Cittaṃ nissāya attano attano kiccesu ussukkaṃ āpannāti attho. ‘‘Cetasā vāyuttā’’ti cittena vā sampayuttā. Cittena saha ekībhāvaṃ gatāti attho. ‘‘Sarūpadassana’’nti saṅkhyāsarūpadassanaṃ. Siddhapadaṃ nāma pakati paccayehi nipphanna padaṃ. ‘‘Pubbantato’’ti ekassasaṅkhata dhammassa pathama bhāgato. Uddhaṃ pajjanaṃ nāma katamanti āha ‘‘sarūpato pātubhavana’’nti. Dhātu pāṭhesu-janipātubhāve-ti vuttattā āha ‘‘jātīti vuttaṃ hotī’’ti. ‘‘Sarūpa vināso’’ti sarūpato pātubhavantassa bhāvassa vināso antaradhānaṃ. ‘‘Evaṃ parattha pī’’ti parasmiṃ ekālambaṇavatthukādipadepi. ‘‘Eka cittassapi bahudevā’’ti cakkhu viññāṇaṃ rūpaṃ passantaṃ ekameva rūpaṃ passatīti natthi. Anekāni evarūpāni ekato katvā passati. Sotaviññāṇādīsupi eseva nayo. Evañca katvā pāḷiyaṃ. Cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhu viññāṇaṃ. Sotañca paṭicca sadde ca uppajjati sotaviññāṇantiādinā vatthudvāresu ekavacanaṃ vatvā ārammaṇesu bahuvacanaṃ katanti. ‘‘Ekattaṃ upanetvā’’ti cakkhu viññāṇe bahūnipi rūpārammaṇāni rūpatā samaññena ekībhāvaṃ katvā ekaṃ ārammaṇantveva vuttanti adhippāyo. Saddārammaṇādīsupi eseva nayo. Taṃ na sundaraṃ. Kasmā. Attha visesassa aviññāpanato. Kopanāyaṃ attha visesoti . Yācittassa jāti, sāyeva phassādīnantiādiko attho. Tenāha ‘‘atha kho’’tiādiṃ. Adhippetā ekuppādatā. Esa nayo eka nirodhatādīsu. ‘‘Mūlaṭīkāya’’nti rūpakaṇḍamūlaṭīkāyaṃ. ‘‘Sahevā’’ti ekato eva. ‘‘Uppādādippavattito’’ti uppādassa ca jīraṇassa ca nirodhassa ca pavattito. ‘‘Uppādādayo’’ti uppāda jīraṇa nirodhā. Jātijarāmaraṇānīti vuttaṃ hoti. ‘‘Cetasikāmatā’’ti cetasikā iti viññātā. ‘‘Bhāvappadhānaṃ’’ti ekuppāda bhāvo ekuppādoti vutto. Tathā eka nirodhādīsu. Yathā idaṃpi saṅgheratanaṃ paṇīta-ntiādīsu ayaṃ ratana bhāvo paṇītoti hettha attho. ‘‘Ye’’ti ye dhammā. ‘‘Sahajāta paccayuppanna rūpāni pī’’ti sahajātapaccayato uppannāni rūpānipi. Cetasikāni nāma siyunti sambandho. ‘‘Tadā yatta vuttitāyā’’ti cittāyattavuttiyāya. ‘‘Cetoyuttānī’’ti hetu visesanaṃ. Tadeva hetumanta visesananti ca hetu anto nītavisesananti ca hetu anto gadhavisesananti ca vadanti. ‘‘Tesa’’nti cittassa sahajātapaccayuppannarūpānaṃ. ‘‘Nānubhontī’’ti napāpuṇanti. ‘‘Na hi sakkā jānituṃ’’ti etena bhūtakathana visesanāni etānīti dīpeti. Bhūtakathanaṃpi samānaṃ vatticchāvasena byavacchedakaṃpi sambhavati. ‘‘Vayopaññāyatī’’ti vināso pakāsati. ‘‘Ṭhitāyā’’ti tiṭṭha mānāya vedanāya. Añño pakāro aññathā. Aññathā bhāvo aññathattaṃ. Jarāvasena pariṇāmoti vuttaṃ hoti. Yo pathavīdhātuyā uppādo, yā ṭhiti, yā abhinibbatti, yo pātubhāvo. Eso dukkhassa uppādo, esā rogānaṃ ṭhiti, eso jarāmaraṇassa pātubhāvoti yojanā. ‘‘Itarathā’’ti ito aññathā gahite satīti attho. Ekasmiṃ rūpārūpakalāpe nānā dhammānaṃ vasena bahūsu uppādesu ca nirodhesu ca gahitesūti vuttaṃ hoti. ‘‘Vikārarūpānaṃ’’ti viññatti dvaya lahutādittayānaṃ. Sabbānipi upādārūpāni catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pavattattā mahābhūta gaṇanāya cattāri cattāri siyuṃti iminā adhippāyena ‘‘sabbesampi vā’’tiādivuttaṃ. Sabbesampi vā cakkhādīnaṃ upādārūpānaṃ ekekasmiṃ kalāpe bahubhāvo vattabbo siyāti yojanā. Kasmā bahubhāvo vattabboti āha ‘‘catunnaṃ mahābhūtāna’’ntiādiṃ.
68. 由此，对心的集聚进行照明以及对心所的集聚照明，同时说明先行与后续的相连接，示现起始偈及缘由关系，称为“如此”等文开头。于此，“anupatta”等语中，心、心所及其形态为主，涅槃一义广泛适用为“如此”之义。基于此传续，说为“anupatta”。此传续含有因缘及特指出因。因心集聚后紧接心所集聚即未生起，则表明现在行此集聚。故称对此集聚加以照明。此处说明四种结合特性，即“一起产生性、一起消灭性、一同趣向性、一同依持性”。“与心连结”云，即指在心中已交结。此意即内心各自事务互为关照、相互关注之义。说“由心所连结”者，即心所与心合一统一之意。所谓“同类显现”，是指按数目计的同类显现。所称“定境”，为因缘和合产生的境界。所谓“先行”，指组成众法中的第一部分。所说“上升认识”，“同类趣境显现”等，由于称有“产生”，故分别说明“出生”。“同类的灭除”即指同类趣境显现处的灭亡，谓消失。所说“如彼所说”，意指彼处诸依赖事物如同一上所述。所谓“同一之心”，唯有眼识见色时，观察者所见色体，仅一色体是实无多色体存在。诸多此类各色体合一观照。耳识闻声等亦同理。如此铺陈波罗米诸经。依眼识有色体而生眼识，依耳识有声而生耳识等，起此单数名词后，缘境众多时转作复数，依照对象数目而定。所谓“合摄为一”，即于眼识中将多色境以平等性质融合一体，只感得一处对象，而此亦为上方教理。此于声及其他境亦同。此境非美好，何以故？谓未能显现该义。为作出区别而作之解释。谓缘起之“根据出生、当死、触等诸义”。故说“此后”开头。如实示范“一起产生性”等。所谓根本注释，即对色部根本义释说。所谓“一体相应”，是唯一的。所谓“由生起等运动相续”，谓生成、老灭、灭尽相续。此生起等包含生起、老灭与灭之三种。所称生、老死，即前文所述。所说心所性质，意在令识别。谓“一起生起之法”，即一法体之生起。于“一起灭除诸法”，同理。譬如此“僧宝”等为善法宝物，即谓此宝为殊胜。所说“诸”，意诸法。所谓“同步出生”，谓同缘所生起之色法。所谓心所，即诸依缘之关系。此言“当时依赖”谓识及相应生起时。所谓“与心连结”，指特殊因缘。所谓“彼即因识，特异说明，亦谓因缘终止之释，因缘终止能障之释。”“诸彼”，谓同缘而生起色法。谓此法不可被证知，意在示明彼法实难体悟。所谓不可认识，谓此世间情形亦可能中断。所谓消灭，说明断法。所谓“存在”，指止于现时。言“生灭变化”，谓因时令变化。所谓生起是指地、水等界元素之生起、依持和消失，是苦集滅生灭之递次维系。所谓“别解”，意指因缘聚合中不同变量表现形态。于某一法相组合内，生起多种现象—生成及消除，聚合及分散。此即所说。所谓变化形态，谓轻微变化与加剧性变化相别。诸种色界皆由四大元素堆积为因缘，因缘之四组各组皆多重，依此而生诸多质相。于各眼识所缘之色境，作为聚合体而多质相显现，即为所说。何以谓多质相？指四大元素也。
Yadi evaṃ, ekasmiṃ cittuppāde lahutādīnipi ekekāni eva siyuṃ, atha kimatthaṃ dve dve katvā vuttānīti āha ‘‘kāyalahutā citta lahutādayopanā’’tiādiṃ. ‘‘Imamatthaṃ asallakkhetvā’’ti īdisaṃ vinicchayattaṃ acintetvāti adhippāyo. Vibhāvanipāṭhe ‘‘cittānuparivattino’’ti etena cittena uppajjitvā teneva cittena sahanirujjhanavasena cittaṃ anuparivattissa. ‘‘Pasaṅgā’’ti cetasikatā pasaṅgo. ‘‘Puretaramuppajjitvā’’ti puretaraṃ ekena cittena saha uppajjitvāti adhippāyo. ‘‘Cittassabhaṅgakkhaṇe’’ti aññassa sattara sama cittassa bhaṅgakkhaṇe. Tathā rūpadhammānaṃ pasaṅgo na sakkā nīvāretuṃ tiyojanā. ‘‘Pasaṅgo’’ti cetasikatā pasaṅgo. ‘‘Alamati papañcenā’’ti abhidhamme vedanāttikeṭīkāsu viya ati vitthārena niratthakaṃ hotīti attho. ‘‘Niratthakaṃ’’ti vibhāvaniyaṃ papañco niratthako evāti adhippāyo.
若如是，于单一心生起时，轻微变化等仅各有单一存在，然为甚为何两两分别说？明题曰“身的轻巧性与心的轻巧等”。所谓“本义不考虑”，即为此处之理路未加深究，乃大意之讲说。于辩道部分，谓“随心转动者”，意指心不断生起间相接续及因缘停息复起之义。所谓“相关”，即心所之相关。谓“先起者先缘同在之心起”，谓心所与心同起之理走向。“心之分裂时刻”，即另一个心有七分为差别之议。色法相关不能消灭之理，约为十里之距离。所谓“相关”，即心所之间相连。谓“因过度辩论产生无谓妄想”，于阿毗达摩中有详尽于此，谓其无意义。所谓“无意义”，谓指妄想荒谬无益，乃为此说。
§69
69. Phassavacanatthe. ‘‘Phusatī’’ti ārammaṇaṃ āhanati, saṅghaṭṭeti. Tañca saṅghaṭṭa naṃ nadosapaṭighassa viya ārammaṇassa vibādhanaṃ hoti, atha kho bhamarassa paduma pupphesu pupphara saggahaṇaṃ viya vijānana matte aṭhatvā ārammaṇa rasapātubhāvatthaṃ yathārammaṇaṃ saṃhanana mevāti dassetuṃ ‘‘phusanañcetthā’’tiādimāha. ‘‘Āhaccā’’ti āhanitvā sampāpuṇitvā. ‘‘Upahaccā’’ti tasseva vevacanaṃ. Ayamattho kathaṃ pākaṭoti āha ‘‘yato’’tiādiṃ. Tattha ‘‘yato’’ti yaṃ kāraṇā. ‘‘Tadanubhavantī’’ti taṃ ārammaṇa rasaṃ anubhavantī, vedanā pātubhavati, vedanā pātubhāvaṃ disvā ārammaṇapphusanaṃ ñāṇe pākaṭaṃ hotīti adhippāyo. Svāyaṃ phusana lakkhaṇo, saṅghaṭṭanaraso, sannipātapaccupaṭṭhāno, āpātā gatavisaya padaṭṭhāno. Tattha sannipāto nāma tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ dvārā rammaṇa viññāṇānaṃ saṅgati samāgamo samodhānaṃ. Tathāhi vuttaṃ. Cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhu viññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso tiādi. ‘‘Saṅghaṭṭanaraso’’ti ārammaṇe sammadeva ghaṭṭana kicco. Saṅghaṭṭana kiccattā eva tiṇṇaṃ sannipāto hutvā dhamma cintāñāṇassa paṭimukhaṃ upaṭṭhāti pakāsatīti. ‘‘Sannipāta paccupaṭṭhāno’’. Paccupaṭṭhānanti vā paññāṇaṃ vuccati dhajorathassa paññāṇanti ettha viya. Sannipātākāro paccupaṭṭhānaṃ yassāti sannipātapaccupaṭṭhāno. Vedanāpaccu paṭṭhāno vā. Dhūmoviya aggissa. Vedanāphalaṃ paccupaṭṭhānaṃ yassāti viggaho. Aṭṭhasāliniyaṃ pana kasmā panettha phasso pathamaṃ vutto tipucchitvā mahāaṭṭhakathā vādotāva dassito. Cittassa pathamābhinipātattā. Ārammaṇasmiñhi cittassa pathamābhinipāto hutvā phasso ārammaṇaṃ phusamāno uppajjati. Tasmā pathamaṃ vutto. Phassena phussitvā vedanāya vedayati. Saññāya sañjānāti. Cetanāya cetati. Tena vuttaṃ phuṭṭho bhikkhave vedeti, phuṭṭho sañjānāti, phuṭṭho cetetīti. Api ca ayaṃ phasso nāma yathāpāsādaṃ patvā thambho nāma sesadabba sambhārānaṃ balavapaccayo. Evameva sahajāta sampayutta dhammānaṃ balava paccayo hoti. Tasmā pathamaṃ vuttoti. Saṅgahakārena pana idaṃ pana akāraṇaṃ, ekakkhaṇasmiñhi uppanna dhammānaṃ ayaṃ pathamaṃ uppanno ayaṃ pacchāti idaṃ vattuṃ na labbhā. Balavapaccayabhāvepi phassassakāraṇaṃ na dissatīti evaṃ taṃ vādaṃ paṭikkhipetvā idaṃ vuttaṃ desanā vāreneva phasso pathamaṃ vuttoti. Tattha ‘‘desanāvāre nevā’’ti desanakkameneva, tato aññaṃ kāraṇaṃ natthīti adhippāyo. Tesu pana dvīsu vādesu mahāaṭṭhakathā vādo eva yutto. Yañhi tattha vuttaṃ cittassa pathamābhinipāto hutvāti. Tattha pathamābhinipātoti idaṃ kiccappadhānattā vuttaṃ. Na panaññehi cetasikehi vinā visuṃ pathamaṃ uppannattā. Yathā taṃ ye keci bhikkhave dhammā akusalā akusalabhāgiyā akusalapakkhikā. Sabbe te manopubbaṅgamā, mano tesaṃ dhammānaṃ pathamaṃ uppajjatīti imasmiṃ sutte kiccappadhānattā mano tesaṃ dhammānaṃ pathamaṃ uppajjatīti vuttaṃ. Na pana sabbacetasikehi vinā visuṃ pathamaṃ uppannattāti daṭṭhabbaṃ. Balavapaccaya bhāvepi phassassakāraṇaṃ dissatiyeva. Phassohetu phasso paccayo vedanākkhandhassa paññā panāya. Phasso hetu phasso paccayo saññākkhandhassa paññā nāya . Phasso hetu phasso paccayo saṅkhārakkhandhassa paññāpanāyāti hi vuttaṃ. Tasmā sabbesaṃ cetasikānaṃ dhammānaṃ phassappadhānattā eva phassa balavapaccayattā eva ca phasso pathamaṃ vuttoti daṭṭhabbaṃ. Ettha ca cittaṃ ārammaṇa vijānanaṭṭhena phassādīnaṃ sabbacetasika dhammānaṃ pubbaṅgamaṃ hoti, padhānaṃ, jeṭṭhakaṃ. Phasso pana ārammaṇa saṅghaṭṭanaṭṭhena sabbesaṃ cetasika dhammānaṃ pubbaṅgamo hoti, padhāno, jeṭṭhakoti ayaṃ dvinnaṃ visesoti. Ettha codako phusanaṃ nāma sappaṭigharūpānaṃ eva kiccanti maññamāno ‘‘nanucā’’tiādinā codeti. ‘‘Nanucā’’ti codedhīti dīpeti. ‘‘Appaṭighasabhāvā’’ti hetuvisesanaṃ. ‘‘Kiñcī’’ti kiñcivatthuṃ. Ayaṃ pana phasso. ‘‘Cittassa vikārā pattiṃ’’ti calana kampana thambhana jeguccha bhaya tāsa chambhitattā divasena vikārā pajjanaṃ. ‘‘Vedanā visesuppattiṃ’’ti sukhavedanīyaṃ phassaṃ paṭicca sukhavedanā, dukkhavedanīyaṃ phassaṃ paṭicca dukkha vedanātiādinā nayena phassa visesānurūpaṃ vedanā visesuppattiṃ sādheti. Ettha ca phusanaṃ nāma duvidhaṃ rūpapphusanaṃ, nāmapphusana, nti. Tattha rūpapphusanaṃ nāma phoṭṭhabba dhātūnaṃ kiccaṃ. Nāmapphusanaṃ duvidhaṃ phassapphusanaṃ, ñāṇapphusana, nti. Tattha ñāṇapphusanaṃ nāma ñāṇappaṭivedho. Api ca jhānamagga phala nibbānānaṃ paṭilābhopi phusananti vuccati. Phusanti dhīrā nibbānaṃ. Yogakkhemaṃ anuttaraṃ. Phusāmi nekkhamaṃ sukhaṃ. Aputhujjana sevitanti-ādīsu. Idaṃ upamā mattaṃ siyā, kassaci manda paññassāti adhippāyo. ‘‘Ida’’nti kheḷuppāda vacanaṃ. Viññussa pana atipākaṭa phassa nidassanena appākaṭa phassa vibhāvanaṃ yuttameva. Tenāha ‘‘atipākaṭāya panā’’tiādiṃ.
69. 关于触的说法。所谓“触”，即缘起，含聚合之意。此“合聚”并非刺痛之类之阻挠，反类似蜂群在莲花上为识别莲花香味，因觉察香味而凝聚于花。故说“趣触此地”等。所谓“带来”，谓促成并完成。所谓“轻敲”，谓同义。若何才能明了？明题曰“因何起”，谓此为因缘。谓“感受其味”，即觉受产生，受触觉生起，由此觉触有知识显现，故能明了。触自具特征，成聚乐趣，事务周全配置，聚合于集成之处。所谓聚合，意指三种识入于同一基础，形成三识会合融合。其教法已达此义。谓眼识依色生起，耳识依声生起，触觉为识入境之合聚妙用。所谓“合聚乐趣”为缘起之合聚，是聚合行为。由此成聚，乃聚合之义。谓形成趋向或契合的行为。此谓教法。此处提出是说“一起生起性”之论题。
§70
70. Vedanāvacanatthe. ‘‘Taṃsamaṅgīpuggalānaṃ vā’’ti vedanā samaṅgīpuggalānaṃ vā. ‘‘Sātaṃ vā’’ti sādhurasaṃ vā. ‘‘Assātaṃ vā’’ti asādhurasaṃ vā. ‘‘Kiṃ vedayatī’’ti katamaṃ vedayati. ‘‘Sukhampi vedayatī’’ti sukhampi vedanaṃ vedayati. Athavā ‘‘kiñcavedayatī’’ti kathañcavedayati. ‘‘Sukhampi vedayatī’’ti sukhaṃ hutvāpi vedayati. Sukha bhāvena vedayatīti vuttaṃ hoti. Evaṃ sesapadesupi. ‘‘Kiccantarabyāvaṭā’’ti aññakiccabyāvaṭā. Adhipati bhāvo ādhipaccaṃ. Indriya kiccaṃ. ‘‘Evañca katvā’’ti laddhaguṇavacanaṃ. Rājāraha bhojanaṃ rājaggabhojanaṃ. ‘‘Sūdasadisatā’’ti raññobhattakārasadisatā. Tattha sūdo raññobhattaṃ pacanto rasajānanatthaṃ thokaṃ gahetvā jivhagge ṭhapetvā rasaṃ vīmaṃsati. Yathicchitaṃ pana bhuñjituṃ anissaro. Rājā eva yathicchitaṃ bhuñjituṃ issaro. Rājā viya vedanā. Sūdo viya sesacetasika dhammā.
70. 关于受的说法。谓“如同类人”等，指受为同类人皆有之。谓“善美”，或谓“不善美”。何谓“受其苦”？言为何类受苦。谓“即便是快乐亦为受苦”，谓虽为快乐也由烦恼所伴随。受于此法，即受苦也。谓如此诸法之言。所谓“转换行动”，即变动行为。称领导，是指主宰之意。谓根本动作。谓“如是讲说”，谓称赞类词。王的饮食，即王宫饮食。所谓“厨师服膳之热”，谓王厨师持料理之食物放入口中品尝，随心所欲，不受拘束。王亦然，此受喻王，诸受相应心所。
§71
71. Saññāvacanatthe. ‘‘Sañjānātī’’ti suṭṭhu jānāti. Suṭṭhujānanañca nāma na viññāṇassa viya vividhajānanaṃ hoti. Na ca paññāya viya yathābhūtajānanaṃ hoti. Atha kho bhūtaṃ vā hotu, abhūtaṃ vā. Yaṃ yaṃ cha hi viññāṇehi vijānāti, paññāya vā pajānāti. Tassa tassa pacchā appamussakaraṇa mevāti vuttaṃ ‘‘punajānanatthaṃ saññāṇaṃ karotī’’ti. Tattha ‘‘saññāṇa’’nti nimitta karaṇaṃ. Bhavantaraṃ patvāpi appamuṭṭhabhāvaṃ sādheti opapātika puggalānanti adhippāyo. Tehi purimaṃ attano bhavaṃ jānanti. Gabbhaseyyakāpi keci purimaṃ bhavaṃ jānanti, yejātissara puggalāti vuccanti. Tattha ‘‘appamuṭṭhabhāva’’nti anaṭṭhabhāvaṃ. Micchābhinivesa saññā nāma anicce niccantiādippavattā saññā. ‘‘Bodhetu’’nti bujjhāpetuṃ. ‘‘Dārutacchakasadisāti ca vuttā’’ti dārutacchako nāma kaṭṭhavaḍḍhakī. So kaṭṭhakkhandhesu nimittakārīhoti. Sutacchitachinditesu kaṭṭhesu nimittāni katvā ṭhapeti. Pacchātāni oloketvā kaṭṭhāni kamme upaneti. ‘‘Hatthi dassaka andhasadisā’’ti ettha eko kira rājā keḷippasuto hoti. So jaccandhānaṃṭhāne ekaṃ hatthiṃ ānetvāṭhapento jaccandhe āha jānātha bho tumhe hatthinti. Te hatthiṃ jānissāmāti parāmasitvā attano parāmasitaṃ taṃ taṃ aṅgamavahatthīti abhinivisanti. Daḷhaṃ sallakkhenti. Puna rājā te pucchi kīdiso bho hatthīti. Te rañño hatthisaṇṭhānaṃ ācikkhantā vivādaṃ āpajjanti. Ācikkhanameva raññohatthidassananti katvā te hatthidassaka andhāti vuccanti. ‘‘Upaṭṭhitavisayaggahaṇe’’ti rattiyaṃ andhakāre rajjukkhaṇḍaṃ passantassa sappasaṇṭhānaṃ upaṭṭhāti. So upaṭṭhitaṃ saṇṭhānamattaṃ sappoti gaṇhāti. Evaṃ upaṭṭhitavisayaggahaṇaṃ hoti. Migapotakānañca araññekhettamajjhepurisasaṇṭhānaṃ tiṇa rūpaṃ passantānaṃ purisasaṇṭhā naṃ upaṭṭhāti. Te upaṭṭhitaṃ saṇṭhānamattaṃ purisoti gaṇhitvā so amhe pahareyyāti palāyanti. Vuttā aṭṭhasāliniyaṃ.
71. 关于识的说法。谓“了知”，意为彻底认识。所谓“彻底认识”，并非如识那样作为各种认识，亦不同于智慧的真实认识。或谓存在或谓不存在。凡是识所认识，智慧亦能了解。于是后续仅为觉知作准备。谓“为了再认识而作识”，所谓识为符号标记。即使陷落于其中，亦能实现超脱境界，谓魔境界之人。此等先前自知其存在。有胎中者亦有些能自识，称为生者之人。所说“陷落”，谓不设防状态。谬见执着之识，谓无常、常等轮转之识。所谓“觉悟者”，意为能令之觉醒。所谓“木枝钩锁”，谓木棍用以加固。于植株处设标识，经切断后检查，将标置于行动前。另一说称独眼王子被引入暗室，将象带入并置于暗处，告知已知象在此，彼此觉察。故称为强力标识。又问王以象如何，王答识象所在。由此说明强力标识。再由此论说此即为识之初生。此处不同于余心所。譬如一切不善法、善不善中间法，均起于心先行。若无一切心所共生，初生之心不可能如此。依强力因缘，识之初生确实存在。触是产生的因，触为受蕴生智慧之缘。触为分别蕴生觉知之缘。触为行蕴之生起之缘。由此可见，所有心所法中，触为第一序列，是其集聚最强因缘。从此心于所缘之识别为初发、为主、为长。触即为聚合心所之动力。于此称为初生。此处缘理表明：依心对境识别生成，上下各种触诸心所法首先出现。触对境以聚合为基础，是初生。此有二种特出，谓感官刺激名“引发”，视为呼唤之义。谓无阻碍性质，是因缘特性。谓触的本质。又谓“心之变化生起”，即心理运动、摇动、震动、阻碍、恐惧、禁止等因引起心理变化，称其扰乱。谓此变化令心逐渐消沉。谓基于此痛苦体验产生，或依此产生受以不同性质。称其为“触异生特质”，谓受不同性质由触所起。又触分两种，名为色的触与名的触，名的触即智慧知晓之触。禅定之果涅槃之获得亦名触，意者圣人体验涅槃境。谓此为非常人所证。此喻只是轻重智慧之比喻而已。谓“此是戏耍之起始”。于识处，以明显触发切入此处释触不可见明，故说“极明显”。
§72
72. Cetanāvacanatthe. Cetetīti cetanā. Cetanañcettha abhisandhānaṃ vā vuccati pakappanaṃ vā āyūhanaṃ vāti evaṃ tidhā atthavikappaṃ dassetuṃ ‘‘sampayutta dhamme’’tiādimāha. Tattha ‘‘abhisandahatī’’ti abhimukhaṃ sandahati, saṃyogaṃ karoti. Tenāha ‘‘punappunaṃ ghaṭetī’’ti. ‘‘Ghaṭetī’’ti sambandhati. ‘‘Pakappeti vāte’’ti athavā te sampayutta dhamme pakārato kappeti, sajjeti. Tenāha ‘‘saṃvidahatī’’ti. ‘‘Saṃvidahatī’’ti tvaṃ phusanakiccaṃ karohi, tvaṃ vedayita kiccaṃ karohi, tvaṃ sañjānanakiccaṃ karohītiādinā vadamānā viya saṃvidahati. ‘‘Āyūhativāte’’ti athavā tesampayutta dhamme bhuso byūhayati, rāsiṃ karoti. Tenāha ‘‘ārammaṇe sampiṇḍetī’’ti. ‘‘Samosarante’’ti ekato osarante. Saṅgamante. ‘‘Sā’’ti cetanā. ‘‘Tāyā’’ti cetanāya. ‘‘Tasmiṃ’’ti rūpādikevā ārammaṇe. Puññāpuñña kiccevā. Pavattamānāya satiyā. Jeṭṭhasisso nāma bahūsu sissesu jeṭṭhabhūto sisso. Tasmiṃ sajjhāyante sesā sabbe sajjhāyantiyeva. Tena so ubhayakicca sādhako hoti. Evaṃ mahāvaḍḍhakīpi.
72. 关于意的说法。所谓“意者”，即意念。此处意指心意识相互连接、相续，及联结起来，旨在显现三种意义的说明，谓“相应法”等。谓“连接”，表示彼此面对面密接，产生联结。谓“反复发生”，即缘结相续。谓“产生关联”，或“显现关系”，谓你执行触觉任务、产生觉受、产生认知，即作此操作。谓“扩大联结”，意指相互贯通扩大。谓“在所缘处聚合”，谓聚合汇集。谓“相互围绕”，谓合一运作。谓“彼”，指意念。谓“彼”（意念所聚处）作为色等所缘。谓有善恶众多因缘依此运作。谓恭敬尊师乃多尊师中长者。诸弟子中最尊者为长老。所有弟子皆趋向斯处。由此彼处充满，诸弟子皆趋入。故称此意合诸多善行者合一中心，是相辅相成道理。圣人亦同。
§73
73. Ekaggatāvacanatthe. Ekattārammaṇaṃ nāma ekārammaṇassapi bahūsu sabhāvesu ekasabhāvasaṅkhātaṃ ārammaṇaṃ. ‘‘Tasmiṃ’’ cittasmiṃ. ‘‘Nivāte’’ti vātarahite padese. ‘‘Dīpaccīnaṃ’’ti dīpajālānaṃ.
73. 关于专注之义。所谓专注相，是指单一相所摄，其中特别指出单一相据称独立存在于多种本质中，称为单一本质所成的相。此中“tasmiṃ”指的是心，“nivāte”是指无风之处，“dīpaccīnaṃ”则是指靠近灯火处。
§74
74. Jīvitindriyavacanatthe. ‘‘Issarabhāvo vuccati’’ bhāvappadhāna nayenāti adhippāyo. ‘‘Abhibhavitvā’’ti jīvana kicce attano vasaṃ vattāpetvāti vuttaṃ hoti. Citta santānaṃ jīvantaṃ hutvāti sambandho.
74. 关于生命根的义。所谓“issarabhāvo”称为主导本质，意指支配的意思。“abhibhavitvā”指生命活动中自我运作、行使主导的意义。此谓心之连续体活跃不息，心流存续即生命存在之关系。
§75
75. Manasīkāravacanatthe. Samāsamajjhe sakārāgamo. Karadhātuyoge īkārāgamo ca daṭṭhabbo. Alutta sattamī padanthi keci. Evaṃ sati īdīghattaṃ nasijjhati. ‘‘Asuññaṃ’’ti arittaṃ. ‘‘Paṭipādetī’’ti paṭipajjanaṃ kiccasādhanaṃ kārāpeti. Atthato niyojeti nāmāti āha ‘‘yojetī’’ti. ‘‘Idameva dvayaṃ’’ti āvajjana dvayaṃ. ‘‘Taṃ’’ti taṃ dvayaṃ. Upatthambhitaṃ hutvā ārammaṇe ninnaṃ karotīti sambandho. ‘‘Yoniso’’ti upāyena hitasukha maggena. ‘‘Ayoniso’’ti anupāyena ahita asukha maggena. ‘‘Samudāciṇṇaninnaniyāmitādīhī’’ti ettha samudāciṇṇaṃ nāma āciṇṇa kammavasena suṭṭhu punappunaṃ ācaritaṃ. Ninnaṃ nāma idaṃ nāma passāmi, idaṃ nāma karissāmīti pubbe eva ajjhāsayena ninnaṃ. Niyāmitaṃ nāma idaṃ nāma kattabbaṃ, idaṃ nāma na kattabbaṃ, kattabbaṃ karomi, akattabbaṃ nakaromīti evaṃ niyāmitaṃ. ‘‘Asati kāraṇa visese’’ti bhavaṅga cittaṃ vīthicittuppattiyā asati, vīthicittāni ca kāyacittānaṃ akallādikevā adhimattassa ārammaṇantarassa upaṭṭhānevā asati. ‘‘Sādhāraṇā’’ti ettha saṃsadde bindu lopo, dīghattañcāti āha ‘‘samaṃ dhārentīti sādhāraṇā’’ti.
75. 关于用心之义。行相中有加强成分，应当观察手指并合时的「一」字。诸释者略有不同。此用心久长不灭。“asuññaṃ”意即不空的，“paṭipādetī”指引导，并作为修习诸事之因具。此处所言“niyojeti”即谓“运用”。“idameva dvayaṃ”是指指向两者，“taṃ”即是这两者。此二者被支撑后便专注下陷。所谓“yoniso”即用智慧之法进入有利通达的正道，“ayoniso”则是非智之法入不利不善之道。关于“samudāciṇṇa ninnaniyāmitādīhī”，意指有次序的行为因缘集聚，反复如常。“ninnaṃ”即最初意向，所观察所愿所为，“niyāmitaṃ”是所应作与不应作，“asati kāraṇa visese”则指基础心相失序，是妄乱心所起如流水障碍。此处所言“sādhāraṇā”指失声与断长两者的合称，谓能均持不得偏废。
§76
76. Vitakkavacanatthe. ‘‘Tathā tathā saṅkappetvā’’ti kāmasaṅkappādīnaṃ nekkhammasaṅkappādīnañcavasena tena tena pakārena suṭṭhu cintetvā. ‘‘Taṃ’’ti ārammaṇaṃ. ‘‘Te’’ti sampayutta dhamme. ‘‘Avitakkampi cittaṃ’’ti pañcaviññāṇa cittañca dutīyā dijjhāna cittañca. ‘‘Apicā’’ti kiñci vattabbaṃ atthīti attho. ‘‘Dutīyajjhānādīni cā’’ti dutīyajjhāna cittādīni ca. ‘‘Upacāra bhāvanā vasenā’’ti samudāciṇṇa vasibhūtāya upacāra bhāvanāya vasena. ‘‘Kiṃ vā etāyayuttiyā’’ti savitakka cittasantānetiādikāya yuttiyā kiṃ payojanaṃ atthīti attho. Kiñci payojanaṃ natthīti adhippāyo. Ārammaṇaṃ ārohatiyeva ārammaṇena avinābhāvavuttikattā. ‘‘Taṃ’’ti cittaṃ. Niyāmako nāma nāvaṃ icchita disādesaniyojako. ‘‘Akusalaṃ patvā’’ti vuttaṃ. Kusalaṃ patvā pana kathaṃti. Kusalaṃ patvāpi patirūpadesāvāsādivasena samudā ciṇṇa ninnādivasena ca laddha paccaye sati cittampi saddhāsati ādayopi ārammaṇa rūhane thāmagatā eva. Aladdha paccaye pana sati akusala bhāve ṭhatvā thāmagataṃ hoti. ‘‘Manasikāra vīriya satīnaṃ’’ti bhāvanā balapattā nanti adhippāyo . Evaṃ pana sati, vitakkassa okāso natthīti. Atthi. Saṅkappana kicca visesattā. Tañhi kiccaṃ aññesaṃ asādhāraṇaṃ, vitakkasseva kiccanti dassento ‘‘vitakkopanā’’tiādimāha. ‘‘Sārammaṇa sabhāvā’’ti hetu visesanametaṃ. ‘‘Tathā vutto’’ti vitakkoti vutto.
76. 关于思维之义。谓“tathā tathā saṅkappetvā”指依所思善恶分别，如欲念及离欲念等，善巧分别而生。谓“taṃ”是所念境，“te”是与境同在现前的境界。谓“avitakkampi cittaṃ”是五识心流中第二意识及深禅意识也。谓“apicā”意味着某事需为，意即具有意义。所谓“dutīyajjhānādīni cā”即第二禅那及其他类似。所谓“upacāra bhāvanā vasenā”是依据亲近修习所生的辅助禅那。谓“kiṃ vā etāyayuttiyā”是指有正念相应的合用心流的目的利益。如无益者，为惑也。所缘升起后，由于无杂质而生滞定。“taṃ”乃指心。所謂“niyāmako”是指心导向渴欲之意欲、方向指示者。谓“akusalaṃ patvā”是指过恶境而起。若而行善，又当如何？虽有善境，因缘尚未具足时，心仍作滞定。无缘时，心生邪灵境界而不起滞定。所谓“manasikāra vīriya satīnaṃ”是修习内在力强的证据。如此则无思维空寂之时。思维是特殊作意，因其特殊性，他境法异故称为“思维生起”，此为本义。称其为“思维上升”等。谓“sārammaṇa sabhāvā”是因缘特殊说明。此谓“vitakka”之义。
§77
77. Vicāravacanatthe. ‘‘Vicaratī’’ti ekamekasmiṃ eva ārammaṇe vividhena carati, pavattati. Sabhāvākāro nāma nīlapītādiko agambhīro ārammaṇa sabhāvo ca ārammaṇassa nānā pavattākāro ca. ‘‘Anumajjanavasenā’’ti punappunaṃ majjanavasena sodhanavasena. Vitakko oḷāriko ca hotītiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Oḷāriko’’ti vicārato oḷāriko. Evaṃ sesapadesu. ‘‘Ghaṇḍābhighāto viyā’’ti ghaṇḍābhighātena pathamuppannasaddo viyāti vadanti. Tathāhi vicāro ghaṇḍassa anuravo viya vuttoti. Daṇḍakena ghaṇḍassa abhighāta kiriyā vā ghaṇḍābhighāto. Tathāhi ārammaṇe cetaso pathamābhi nipāto vitakkoti ca, āhanana pariyāhanana rasoti ca vuttaṃ. ‘‘Ghaṇḍānuravo viyā’’ti ghaṇḍassa anuravasaddo viya.
77. 关于审察之义。谓“vicaratī”是于同一所缘境多处来回移动。所谓“sabhāvākāro”即本质表现，如蓝与黄等，深邃境界及会众不同的相变。谓“anumajjanavasenā”是反复沈入及反复净化之法。谓“vitakko oḷāriko ca hotīti”是言审察过程喧闹起伏，审察阶段的称谓。“oḷāriko”意谓审察深入连绵。诸释同此。谓“ghaṇḍābhighāto viyā”是指沉重击打之声，首现之声散开传播。故审察如重击之应声。以棒击重物即是沉重击打。谓此于所缘心首声体击打，乃思维之意，引发及牵引之味。所谓“ghaṇḍānuravo viyā”即沉重声音相续，如此。
§78
78. Adhimokkhavacanatthe. ‘‘Saṃsappanaṃ’’ti anavatthānaṃ. ‘‘Pakkhato muccanavasenā’’ti evaṃ nu khoti eko pakkho, nonu khoti dutīyo pakkho. Tādisamhā pakkhato muccanavasena.
78. 【关于胜解一词的含义】『游移不定』者，无所安立也。『从偏执方面脱出』者——『然则是否如此？』此为一方；『抑或并非如此？』此为另一方。从如是之偏执方见中脱出之义也。
§79
79. Vīriyavacanatthe. ‘‘Vīrassā’’ti vissaṭṭhassa. So ca kāyavacīmano kammesu paccu paṭṭhitesu sītuṇhādi dukkha bhayato alīna vuttivasena pavattoti āha ‘‘kammasūrassā’’ti. Etena anottappiṃ nivatteti. Anottavvīhi pāpasūro, ayaṃ kamma sūroti. ‘‘Mahantaṃ pikamma’’nti kusītassa mahantanti maññitaṃ kammaṃ. Evaṃ sesesu. ‘‘Appakato gaṇhātī’’ti appakabhāvena gaṇhāti. Appakamevidanti maññatīti vuttaṃ hoti. ‘‘Atta kilamathaṃ’’ti kāyacittakkhedaṃ. ‘‘Taṃ’’ti vīriyaṃ. ‘‘Tathāpavattiyā’’ti kammasūrabhāvena pavattiyā. ‘‘Hetuce vā’’ti etena bhāvasaddassa atthaṃ vadati. ‘‘Kāyacitta kiriyābhūtaṃ’’ti etena kammasaddassa atthaṃ. ‘‘Vidhinā’’ti tassa pavattiyā pubbābhisaṅkhāra vidhānena. Tameva vidhānaṃ kammesu netabbattā nayoti ca, upetabbattā upāyoti ca vuccatīti āha ‘‘nayena upāyenā’’ti. Tameva vidhānaṃ dasseti ‘‘vīriyavato’’tiādinā. ‘‘Īrantī’’ti erayanti. ‘‘Kicca sampattiyā’’ti ārammaṇa vijānana phusanādi kicca sampatti atthāya. Byāvaṭāni kāyacittāni yesanti viggaho. ‘‘Byāvaṭānī’’ti ussāhitāni. ‘‘Thūṇūpatthambhana sadisaṃ’’ti jiṇṇassa gehassa apatanatthāya sāratthambhena upatthambhanasadisaṃ. Upatthambhakatthambhasadisantipi vadanti. ‘‘Sabba sampattīnaṃ mūlaṃ’’ti sabbāsaṃ lokiya sampattīnaṃ lokuttara sampattī nañca mūlaṃ. Kasmā, puññakamma sampattiyā ca pārami puññasampattiyā ca patiṭṭhānattā. Satihi puññakammasampattiyā sabbā lokiya sampatti sijjhati. Sati ca pārami puñña sampattiyā sabbālokuttara sampatti sijjhatīti. Etena hīna vīriyo nāma sabba sampattito paribāhiyoti dīpeti.
79. 关于精进语义的解释。「Vīrassā」是「vissaṭṭha」的音变形式。该词指身语意三业中因业力继起所生的寒热等痛苦与恐惧而生的懈怠状态，称为「kammasūro」(业懈怠)。这说明这种懈怠根源于不精进的业力，因此要不允许其生起。所谓不允许的精进者是恶根者，此人即称为「业懈怠」者。又「Mahantaṃ pikamma」是指恶行者认为自己所作恶业甚大，如此类推。余义如「Appakato gaṇhātī」意为以不足的力量承担，故称为不足力。由此说明身体与心意的破坏为精进的对象，「Taṃ」指的是精进力。所谓「Tathāpavattiyā」亦是指业懈怠的作用。说「Hetuce vā」即就此状态而言，是身体心意业的行为作用。表示这种行为依赖因缘条件而起，称为「Vidhinā」，即此生起乃前世习气的表现。若业不被制止，便导致恶业此起彼伏。对此，称为引导与措施，谓之「nayena upāyenā」，即用引导与方法控制。这种机制被称为「vīriyavato」，即精进者的行为。言「Īrantī」是生起的意思。「Kicca sampattiyā」指业果的成就，是由心念起始、触发等因缘而成的事业。所谓「Byāvaṭāni kāyacittāni」乃业行为的增长，含勤奋意志。论及「Thūṇūpatthambhana sadisaṃ」如老屋倒塌，需要坚实支柱支撑。这里喻为精进是各种成就的根本。世俗成就非离世间涅槃成就之根本，故以善业成就作为世俗与涅槃成就的根基。正念善业能消除世俗成就，念涅槃善业则证得超世成就。由此指出，消沉懈怠的精进是累世成就的障碍和破坏者。
§80
80. Pītivacanatthe. ‘‘Pinayatī’’ti pineti, pinaṃ karotīti āha ‘‘tappetī’’ti. Tosetīti attho. ‘‘Tuṭṭhiṃ’’ti tusitaṃ, pahaṭṭhaṃ. ‘‘Suhitaṃ’’ti sudhātaṃ, supuṇṇaṃ, vaddhitaṃ. Anekatthattā dhātūnaṃ ‘‘vaḍḍhetī’’ti vuttaṃ. ‘‘Pinantī’’ti tappanti, jotanti, virocanti, divā tappatiādiccotiādīsu viya. Khuddikā pīti nāma lomahaṃsa na mattakārikā pīti. Khaṇikā pīti nāma khaṇe khaṇe vijjuppādasadisā pīti. Okkantikā pīti nāma sarīraṃ okkamitvā okkamitvābhijjantī pīti. Ubbegāpīti nāma kāyaṃ udaggaṃ katvā ākāse ullaṅghāpentī pīti. Pharaṇā pīti nāma kappāsavattiyaṃ pharaṇakatelaṃ viya sakalakāyaṃ pharaṇavasena pavattā pīti.
80. 【关于喜一词的含义】『使滋养』者，即令充盈滋润，使之丰满，故云『使满足』，乃令欢悦之义。『欢喜』者，即已满足、已踊跃也。『充实』者，即安置妥善、充盈圆满、已增长也。因诸语根具有多种含义，故言『令增长』。『滋养』者，即令满足、令光耀、令照耀——犹如『白日照耀，如日』等句中之用法。所谓『小喜』，乃能令毫毛竖立，而非令人全然陶醉之喜。所谓『刹那喜』，乃如电光刹那生起，于每一刹那生灭之喜。所谓『浪涌喜』，乃一再涌入身中、激荡震撼全身之喜。所谓『踊跃喜』，乃令身高举、使人腾跃于空中之喜。所谓『遍满喜』，乃如棉絮中渗透之油脂般，以遍满全身之方式运行之喜。
§81
81. Chandavacanatthe. ‘‘Abhisandhī’’ti abhilāso, abhikaṅkhanaṃ. ‘‘Kattusaddo’’ti karadhātu vasena vuttaṃ. ‘‘Sabbakiriyā padānī’’ti sabbāni tumicchattha kiriyā padāni. ‘‘Atthiko’’ti asiddho hutvā sādhetuṃ icchito attho assāti atthiko. Icchantotipi vadanti. ‘‘Ārādhetukāmatā vasenā’’ti sādhetu kāmatāvasena, sampādetu kāmatā vasena. Usuṃ saraṃ a santi khipantīti issāsā. Ikārassa ukāro. Dhanuggahā. ‘‘Yasena vā’’ti parivārena vā, kitti saddena vā. ‘‘Sare’’ti kaṇḍe. Vibhāvanipāṭhe nānāvāda sodhanatthaṃ ayañcātiādivuttaṃ. ‘‘Yadaggenā’’ti yena kāraṇa koṭṭhāsena. Saṅgahitāti sambandho. ‘‘Vissajjitabba yuttakenā’’ti vissajjitabba yogyena. ‘‘Tena atthiko yevā’’ti paduddhāro. ‘‘So na yujjatī’’ti so attho na yujjati. ‘‘Khipita usūnaṃ’’ti pubbabhāge khipita usūnaṃ. ‘‘Atthato panā’’ti adhippāyatthato pana. ‘‘Hatthappasāraṇaṃ viyā’’ti loke kiñci icchantassa janassa hatthappasāraṇaṃ viyāti adhippāyo. ‘‘Thāmapatto’’ti adhipati bhāva pattoti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘tathāhesā’’tiādiṃ. ‘‘Taṇhāya hatthe ṭhitā’’ti upacāra vacanametaṃ. Taṇhāya pariggahitāti vuttaṃ hoti. Nasakkhissantiyeva, no nasakkhissanti. Tasmā veditabbametaṃ chandoyeva taṇhāya balavataroti. Kasmā balavataroti. Ādīnavānisaṃsa dassanaññāṇena yuttattāti.
81. 关于欲望语义解释。动词「Abhisandhī」即渴望、希望之意。谓之「Kattusaddo」是言辞所造成的行为或作用。所谓「Sabbakiriyā padānī」是指一切行为的基础意义。又「Atthiko」指事物尚未成就但期望成就的意义，是谓意愿。这里也含「Ārādhetukāmatā vasenā」即以向成就某事的愿望心态。在此，注疏引擎声音学说，说明欲望词的发音和结构如「Usuṃ saraṃ a santi」是音节变化；「Ikārassa ukāro」是辅音变音。又「Dhanuggahā」原指用弓搭箭，借以说明意欲或包围之义。「Yasena vā」指出以各种环绕、报誉而成的依赖。词「Sare」指身体脉节。说明在不同阐释传统中，这些词汇有多种解释手法。释言「Yadaggenā」指以依托、条件的关系；「Vissajjitabba yuttakenā」是指出应当放弃的适当缘由和条件。进一步讲「Tena atthiko yevā」表示事物已经被摧毁且未能成就。言「So na yujjatī」为不适合、不合适；「Khipita usūnaṃ」为前半段已被打乱的线索。又「Atthato panā」是由于目的、意图等等。还以「Hatthappasāraṇaṃ viyā」表示世间若有所求者如手能持物。这些语义说明欲望对境的执着不异于执政权。后来以「Thāmapatto」引申为成为统治者。接着讨论欲望与执著的关系，提出「Taṇhāya hatthe ṭhitā」为依附执著的言辞。对执着的解析是其必然被断除或不被断除。终以说欲望因拥有强大力量，因其对苦难的洞察而称强烈欲望。
§82
82. ‘‘Pakirantī’’ti pattharanti. ‘‘Samānā’’ti sāvajjehi yuttā sāvajjā, anavajjehi yuttā anavajjāti evaṃ sadisā, sādhāraṇā.
82. 「Pakirantī」指地饰或覆地的意思，相当于「Pattharanti」即铺展。「Samānā」意谓依事物性质相似，普通大众普遍承认的义理，相反为不正义理。故「Samānā」属于依止正法的普通情况。
Aññasamānarāsimhianudīpanā niṭṭhitā. · 其余共通聚阐明之复注完毕。
§83
83. Akusalarāsimhi. ‘‘Muyhatī’’ti ñātabbassañeyya dhammassa aññāṇa vasena sammuyhati, cittassa andhabhāvo hoti. Caturaṅgatamo nāma ‘kāḷapakkha cātuddasi divaso, aḍḍharatti samayo, tibbavanasaṇḍo, bahalameghacchanno,ti ayaṃ caturaṅgatamo. So cakkhussa andhabhāvaṃ karoti. Evaṃ tassa tamassa cakkhussa andhabhāvakaraṇaṃ viya. Ñāṇagatiko hotīti daṭṭhabbo aṭṭhakathā nayena. Tameva aṭṭhakathā nayaṃ dassetuṃ ‘‘tathā hesā’’tiādi vuttaṃ. Abhidhammaṭīkāyaṃ pana micchā ñāṇanti micchā vitakko adhippeto. So hi micchā saṅkappo hutvā nānappakāra cintā pavatti vasena ñāṇagatiko hoti. Moho pana cittassa andhī bhūto , nānācintana kicca rahito, kathaṃ ñāṇagatiko bhaveyyāti tassa adhippāyo. ‘‘Pāpa kiriyāsū’’ti duccarita kammesu. ‘‘Upāya cintāvasenā’’ti katakammassa siddhatthāya satthāvudhādividhānesu nānāupāya cintāvasena. Appaṭi pajjanaṃ appaṭi patti. Ñāṇa gatiṃ agamananti attho. Tenāha ‘‘aññāṇameva vuccatī’’ti. ‘‘Ñāṇagatikā’’ti ñāṇappavattiyā samānappavattikā. Lobho ñāṇa gatiko māyāsāṭheyya kammesu vicittappavattikattā. Vicāro ñāṇa gatiko. Tathāhi so jhānaṅgesu vicikicchāya paṭipakkhoti vutto. Cittassa ñāṇa gati katā vicittatthavācakena cittasaddena siddho. Te ca dhammā sabba sattesu ñāṇa gatikā na honti. Ñāṇūpanissayaṃ labhitvā eva hontīti dassetuṃ ‘‘tehī’’tiādimāha. Te sādhentīti sambandho. Pakatiyā viññujātikā nāma tihetukappaṭi sandhikā. Aññappaṭi sandhikāpi bodhisatta bhūmiyaṃ ṭhitā vā paññāpasuta bhavato āgatā vā. Sutapariyatti sampannā nāma dvihetukappaṭi sandhikāpi imasmiṃ bhave bahussuta sampannā ca pariyatti kamma sampannā ca.
83. 关于贪欲根本的说明。「Muyhatī」是说因无明蒙蔽了对法的认知，心识陷入黑暗状态。所谓“四重时刻」——夜半至天明，月朔，雨季浓云遮天，如是时段导致眼目失明，即心的蒙昧状态。由注疏学理看，此种无明应称为「Ñāṇagatiko」，即与慧知识相应的辨别功用，《Abhidhamma》里反对错误知识说，强调错误念头因思虑分散也自称为知见者。此时迷惑使心失明，毫无智慧，难以生出明解智慧。「Pāpa kiriyāsū」是指不善行为；「Upāya cintāvasenā」说明为实现所欲结果，用多方计谋。从而产生无知状态，难以觉悟。「Aññāṇameva vuccatī」意为完全无知、无觉知。「Ñāṇagatikā」即知见的流转修习，断贪分心的知解。「Lobho ñāṇa gatiko」是指贪欲因知见错误而起；「Vicāro ñāṇa gatiko」是智慧支的思虑。对此亦说禅那支中疑惑的相对，即智慧陷入混乱，故称心识有知的转化。所有众生无一没有知见流转的色心，此为习气存在。知见依赖而生，彼此关联；称之为「Pakatiyā viññujātikā」即名因相依。三因说乃指有缘菩提圣地及秘密智者等。此处也说经论传承的层次，有纯正传承及双因传承皆具足闻持功德。
§84
84. Ahirikavacanatthe. ‘‘Na hirīyatī’’ti nāma dhātu padametaṃ. Harāyati lajjatīti hirī. Hare lajjāyaṃti dhātu. Na hirī ahirīti vacanattho. ‘‘Ruciṃ uppādetvā’’ti gāmasū karassa gūtharāsi dassane viya cittarocana citta khamanaṃ uppādetvā. Attānaṃ pāpakamma limpato cittassa alīnatā ajigucchanaṃ nāma. Attānaṃ asappurisa bhāvapattito cittassa alīnatā alajjā nāma.
84. 关于无羞耻语义。「Na hirīyatī」即名称。舍弃羞耻即为「Lajjā」(羞耻心)的消失。因羞耻心被除去，内心生起无耻之念。言「Ruciṃ uppādetvā」形容于村庄劳作中产生兴趣，意使心生欢喜轻安之用心。对自身恶业的混乱称之为「Ajigucchanaṃ」，意指心的失调与愚痴造成的污秽状态。对于难以自守、缺乏清净心态的为「Alajjā」，即无耻之意。
§85
85. Anottappavacanatthe. ‘‘Na bhāyatī’’ti pāpakammaṃ bhayato na upaṭṭhāti. ‘‘Na utrasatī’’ti pāpakamma hetu na kampati. ‘‘Tāsū’’ti pāpakiriyāsu. ‘‘Asārajjamānaṃ katvā’’ti sūraṃ vissaṭṭhaṃ katvā. Asārajjaṃ nāma sūrabhāvo. Anuttāso nāma pāpakamma hetu cittassa akampanaṃ. Gāthāyaṃ. Ajigucchanasīlo puggalo ajegucchī. ‘‘Pāpā’’ti pāpakammato. ‘‘Sūkaro’’ti gāmasūkaro. So gūthato ajegucchī. Ahiriko pāpato ajegucchīti yojanā. Abhāyanasīlo abhīrū. ‘‘Salabho’’ti paṭaṅgo. ‘‘Pāvakā’’ti dīpajālamhā. Salabho pāvakamhā abhīrū viya anottavvī pāpato abhīrūti yojanā.
85. 关于不畏惧的词义诠释。『不畏惧』者，恶业因畏惧而不能生起。在诸恶业因成不起动摇之心，不颤动，不战栗。『于此』者，指恶业中。『作无耻行者』谓作出无耻之勇猛而肆意放纵者。无耻者即无耻之勇猛。无恐惧者，谓恶业缘起心念不动摇者。偈言说：『不羞耻者品行无耻，人亦无羞耻；恶业之名，乡村的猪。此人癞疮缠身，无耻而不羞。无畏者意志不恐，蝇虫之名，火把之光。蝇虫无畏，似火把照明，恶业无畏如蝇不惧。』
§86
86. Uddhaccavacanatthe. ‘‘Uddharatī’’ti ukkhipati. Ārammaṇasmiṃ na sanni sīdati. Vikkhipatīti vuttaṃ hoti. ‘‘Vaṭṭetvā’’ti āvaṭṭetvā. ‘‘Vissaṭṭhageṇḍuko viyā’’ti vissajjito sārageṇḍuko viya. ‘‘Dhajapaṭākā viyā’’ti vāteritā dhajapaṭākā viya.
86. 关于激励的词义诠释。『激励』者，举起、跳跃之意。此谓激发心意，非静坐不动。说作分散为散乱。『盘绕』者，环绕或分散之意。『放下如飞扬的蛆虫』者，犹如蛆虫般散去。『如旌旗般』者，似被风吹动的旌旗。
§87
87. Lobhavacanatthe. ‘‘Lubbhatī’’ti gijjhati, abhikaṅkhati. Abhisajjanaṃ abhilagganaṃ. Makkaṭaṃ ālimpati bandhati etenāti makkaṭā lepo. ‘‘Tatta kapāle’’ti aggināsantatte ghaṭa kapāle. Telassa vatthamhi añjanaṃ abhilagganaṃ telañjanaṃ. Rajjanaṃ paṭisajjanaṃ rāgo. Telañjana bhūto rāgo telañjana rāgo. Na kilesarāgo. Ratti divaṃ pavattanaṭṭhena taṇhā eva nadīsotasadisattā taṇhā nadī. ‘‘Sattānaṃ’’ti puthujjana sattānaṃ. ‘‘Sukkhakaṭṭhasākhāpalāsatiṇakasaṭānī’’ti sukkha kaṭṭhakasaṭāni, sukkha sākhā kasaṭānītiādinā yojetabbaṃ. Kasaṭa saddena asārabhāvaṃ dīpeti. ‘‘Nadī viyā’’ti pabbateyyā nadī viya.
87. 关于贪欲的词义诠释。『贪恋』者，渴望、企图。接近牵连欲想之意义。『猴子之粘附』者，喻贪欲如猴子紧缠不放。『于钵中』者，如盛油器皿中的涂抹。油膏为涂抹之义。『染着、回落』者，分别代表欲贪之生起与复发。油膏生起即贪欲生，非烦恼之贪。昼夜流动之渴，如河水常流。『众生之名』谓外道凡夫众生。『干枯树枝等』者，须组合成干枯枝条之比喻。枝用声调指示虚假现象。『似河水』者，如山中河流奔流之状。
§88
88. Diṭṭhivacanatthe. ‘‘Dassanaṃ’’ti parikappanā siddhesu micchā sabhāvesu viparīta dassanaṃ. Tenāha ‘‘dhammānaṃ’’tiādiṃ. Tattha ‘‘dhammānaṃ’’ti rūpārūpa dhammānaṃ, aniccatādi dhammānañca. ‘‘Yāthāva sabhāvesū’’ti bhūtasabhāvesu. Bhūtasabhāvo hi yathā dhammaṃ avati rakkhatīti atthena yāthāvoti vuccati. Attānaṃ paṇḍitaṃ maññantīti paṇḍita mānino. Paṭivedhaññāṇaṃ nāma ariya maggaññāṇaṃ. Paramaṃ vajjanti daṭṭhabbā loke mahāsāvajjaṭṭhena taṃ sadisassa aññassa vajjassa abhāvatoti adhippāyo.
88. 关于见解的词义诠释。『见法』者，为在正见中误解真相，属于邪见、反理之见。此说『法』等，指色及非色法等无常法。『如实』者，即符合真理之义。谓实相能守护法之本质。谓自以为智慧者，即未达正智之智者。『实现知识』者，即圣道知识。此为最高，应当于世间所见，当心此相同之他见无明。谓实相之无知为最大过失。
§89
89. Mānavacanatthe. ‘‘Maññatī’’ti bhūtasabhāvaṃ atikkamma adhikaṃ katvā ahamasmītiādinā tena tena abhūtākārena maññati. Tenāha ‘‘ahaṃ loke’’tiādiṃ. Tattha ‘‘kaṭṭhakathiṅgaro viyā’’ti sukkhadārukkhandho viya. So pana upatthambhito maññatīti sambandho. ‘‘Attānaṃ accuggataṃ maññatī’’ti puggalaṃ mānena abhinnaṃ katvā vuttaṃ. ‘‘Unnati lakkhaṇo’’ti unnamana sabhāvo.
89. 关于自我见的词义诠释。『自我以为』者，超越实体真实，自我执重各种虚幻错误之妄念。谓以『我是』等自行分别。此喻木杠石块等比喻。此为执持障碍之缘。谓以自妄为我，以自负为我行。『进展之相』即谓自负之增长。
§90
90. Dosavacanatthe . Caṇḍena kāyavacī manokammena samannāgato caṇḍiko. Caṇḍikassa bhāvo caṇḍikkaṃ. ‘‘Pahatāsīviso viyā’’ti daṇḍena pahato āsīviso viya. ‘‘Visappanaṭṭhenā’’ti sakalakāye vividhena sappanaṭṭhena, pharaṇaṭṭhena. Idañca taṃ samuṭṭhāna rūpānaṃ pharaṇa vasena vuttaṃ. ‘‘Asanipāto viyā’’ti sukkhā sanipatanaṃ viya. ‘‘Dāvaggiviyā’’ti araññaggi viya. ‘‘Sapatto viyā’’ti duṭṭhaverī viya. ‘‘Visasaṃsaṭṭhapūtimuttaṃ viyā’’ti yathā muttaṃ nāma pakatiyā eva duggandhattā paṭikulattā dūre chaṭṭanīyanti ahitameva hoti. Puna pūtibhāve sati, dūratare chaṭṭetabbaṃ. Visasaṃsaṭṭhepana vattabbamevanatthi. Sabbaso ahitarāsi hoti. Evaṃ dosopi taṃ samaṅgīno tasmiṃ khaṇe paresaṃ amanāpiyataṃ āpādeti. Attahita parahita vināsañca kāreti, parammaraṇā apāyañca pāpetīti sabbaso ahitarāsi hoti. Tena vuttaṃ ‘‘visasaṃsaṭṭhapūti muttaṃ viya daṭṭhabbo’’ti.
90. 关于瞋恚的词义诠释。此谓以身语心俱具凶猛之瞋恚者。瞋恚之形态即谓凶猛。『被杖鞭击』者，如棍棒鞭子击打之状。『满身不同痛苦』者，含诸痛苦之义。『聚集处如干柴』者，干柴相聚之喻。『如森林火焰』者，烈火燃烧之状。『恶臭恶味散去』者，指恶臭远离，不使害人。由此可知，瞋恚虽恶，但也可灭恶害。此故瞋恚可摧毁他人，损害自身，招致堕落及恶趣，为大恶害。故谓『恶臭终尽如净』者，应引为警戒。
§91
91. Issāvacanatthe. Duvidhā issāladdhasampatti visayā calabhitabba sampatti visayā ca. Tattha laddha sampatti visayaṃ tāvadasseti ‘‘paresaṃ pakatiyā’’tiādinā. Laddha sampattiggahaṇena atīta sampattipi saṅgahitāti daṭṭhabbā. Issāpakatikāhi keci asuko nāma pubbe evaṃ sampattiko ahosīti vā, ahaṃ pubbe evaṃ sampattiko ahosinti vā sutvā nasahantiyeva. Taṃ vacanaṃ sotuṃpi na icchantīti. Asukotiādinā labhitabbasampatti visayaṃ dasseti.
关于嫉妒言辞。有两种嫉妒果报的对象：一是动摇应当动摇的果报，二是果报的对象。据此果报对象，说明谋取果报的事「为他人所有」等。因谋取果报的对象不能仅止于过去得到的果报，而应连累合过去得果的整体，如此方能明了。对于嫉妒者，有些人叫“病苦”，谓过去本已如此得果，或听闻他人曾如是得果，便厌恶之。即使听了这类言辞，也不愿相信。由“病苦”等词显示应谋取的果报对象。
§92
92. Macchariyavacanatthe. ‘‘Mama evā’’ti mamapakkhe evāti adhippāyo. ‘‘Guṇajātaṃ’’vāti attanivijjamānaṃ sippavijjādi sampatti guṇajātaṃ vā. ‘‘Vatthu vā’’ti dhanadhaññādivatthu vā. ‘‘Avipphārikatāvasenā’’ti aññena taṃ sippavijjādikaṃ vā dhanadhaññādikaṃ vā mayhaṃ dehīti vutte parahitatthāya dātabba yuttakaṃ dassāmīti evaṃ cittesati, parahitappharaṇāvasena taṃ cittaṃ vipphārikaṃ nāma hoti. Dehīti vacanampi sotuṃ anicchanto parahitatthāya avipphārika citto nāma hoti. Evaṃ avipphārikatāvasena carati pavattatīti maccharañca kārassa cha kāraṃ katvā. Tathā pavattaṃ cittaṃ. Puggalo pana maccharīti vuccati. ‘‘Taṃ’’ti laddhasampattiṃ. ‘‘Parehi sādhāraṇaṃ disvā’’tiādinā yojetabbaṃ. Sādhāraṇanti ca dvisantakaṃ vāti santakaṃ vā bhavissamānaṃ, parehi vā paribhuñjiyamānaṃ. ‘‘Nigguhanalakkhaṇaṃ’’ti rakkhāvaraṇaguttīhisaṅgopana sabhāvaṃ. Attanā laddha sampatti nāma issāya avisayo. Labhitabbasampatti pana ubhaya sādhāraṇaṃ. Tasmā tattha ubhinnaṃ viseso vattabboti taṃ dassetuṃ ‘‘ettha cā’’tiādimāha. ‘‘Yassa lābhaṃ na icchatī’’ti attanā labhatu vā māvā, kevalaṃ para sampattiṃ asahanto yassa parassa lābhaṃ na icchati. ‘‘Citta vighāto’’ti citta vihaññanaṃ. ‘‘Attanā laddhuṃ icchatī’’ti paro sampajjatu vā māvā, yattha paralābhesati, attanā na labhissati, tattha attanāva laddhuṃ icchati. Yattha attanā ca labhati, paro ca labhati, tattha vighāto natthīti adhippāyo. ‘‘Alabbhamānakaṃ cintetvā’’ti attanā alabhissamānaṃ sallakkhetvā.
关于惊奇言辞。“只有我得”者，是我的倾向之意。“具足品类”意味着自身拥有的技能、能力等果报，“财物等”指财富、谷物等。“无离散状”表明此种技术或财富等为己所有时不分散，已说明是为他人利益所该供给的。若心不愿听“属于他人”等言辞，则称心无离散，行为亦随之。并如“蚊子”，其行为微小，但心念活动连续不断。人被称为“蚊子”，谓其心虽小细，却不断运动。此“彼”即得果。说“对于他人见为普通所有”等，应明了此物为在两者之间共有或使用的。所谓“不漏特征”指遮护、防御、隐藏之性。自身所得果即为嫉妒对象，所应得果则兼属双方所有。因此于此有所区别，故说“此处亦然”等。所谓“不愿我得”即自身所得果不乐意，唯不忍受他人所得果愈加。“心烦恼”即心生扰乱。说“愿我得而他不愿”者，处于他人获利而自身不得的境遇则愿我获利。若双方皆得，则无扰乱。这种心为主观判断。又说“念己所不获”即心念自身无所得。
§93
93. Kukkuccavacanatthe. ‘‘Kiriyā kataṃ’’ti kata saddassabhāva sādhanamāha. Evaṃ vacanatthaṃ dassetvā abhidheyyatthaṃ dassento ‘‘atthato panā’’tiādimāha. ‘‘Anusocana vasenā’’ti pacchā punappunaṃ cittasantāpavasena. So kukatanti vuccatīti sambandho. ‘‘Kusala dhammesū’’ti puñña kiriyavatthu dhammesu citta pariyādānāya eva saṃvattati. Kukkucca samaṅgī puggalo puññakammaṃ karontopi citta sukhaṃ na labhati. Bahujana majjhe vasitvā nānākiccāni karonto nānā tiracchāna kathaṃ kathento citta sukhaṃ labhati. Tadā tassa puññakamma karaṇatthāya cittaṃ pariyādīyati, parikkhiyyati. Cittavasaṃ gacchanto vicarati. Evaṃ citta pariyādānāya eva saṃvattati. ‘‘Aṭṭhakathāyaṃ’’ti aṭṭhasāliniyaṃ. ‘‘Katā katassa sāvajjānavajjassā’’ti pubbe katassa sāvajjakammassa, akatassa anavajja kammassa. Kammatthesāmivacanaṃ. ‘‘Abhimukhagamanaṃ’’ti ārammaṇa karaṇavasena cittassa abhimukhappavattanaṃ. Etena paṭimukhaṃ saraṇaṃ cintanaṃ paṭisāroti dasseti. ‘‘Akataṃ na karotī’’ti akataṃ kātuṃ na sakkotīti adhippāyo. Evaṃ kataṃ na karotīti etthapi. ‘‘Virūpo’’ti vībhaccho asobhaṇo. ‘‘Kucchito’’ti garahitabbo. Nanu pubbe cittuppādo kucchitoti vutto. Aṭṭhakathāyaṃ pana vippaṭisāro kucchitoti vutto. Ubhayametaṃ na sametīti. No na sameti, aññathānu papattitoti dassetuṃ ‘‘ettha cā’’tiādimāha. ‘‘Yena ca kāraṇenā’’ti katākataṃ paṭicca niratthaka cittappavatti kāraṇena. So cittuppādova kukatapade gahetuṃ yutto, navibhāvaniyaṃ viya katākata duccarita sucaritanti adhippāyo. Nanu vibhāvaniyampi so cittuppādova upacāra nayena gahitoti ce. Yutti vasena ca aṭṭhakathāgamena ca mukhyato siddhe sati, kiṃ upacāra nayena. Tenāha ‘‘vibhāvaniyaṃ panā’’tiādiṃ. Kukatassabhāvo kukkuccaṃ, akārassa ukāraṃ katvāti ayaṃ aṭṭhakathānayo. Idāni saddasatthanayena aparaṃ vacanatthañca adhippāyatthañca dassetuṃ ‘‘api cā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha ‘‘dhātupāṭhesū’’ti akkharadhātuppakāsanesu nirutti pāṭhesu. Paṭhantiyeva, no na paṭhanti. Te ca atthā cetaso vippaṭisāro mano vilekhoti evaṃ pāḷiyaṃ vuttehi kukkuccapariyāyehi samentiyeva. Tasmā ayaṃ aparonayo idha avassaṃ vattabbo yevāti dīpeti. Vippaṭi sāripuggalo ca taṃ taṃ puññakammaṃ karontopi vippaṭi sāragginā dayhamāna citto puññakamme cittappasādaṃ nalabhati. Citta sukhaṃ na vindati. Kiṃ iminā kammenāti taṃ pahāya yattha citta sukhaṃ vindati, tattha vicarati. Evaṃ vippaṭisāro puññakammato saṅkocanaṃ nāma hotīti. Kilesasallikhanaṃ nāma santuṭṭhi sallekhappaṭipattiyaṃ ṭhitassa tadaṅgappahānādivasena taṃ taṃ kilesappahānaṃ vuccati. ‘‘Anutthunanākārenā’’ti punappunaṃ vilapanākārena. Saṅkocatīti vatvā tassa ubhayaṃ atthaṃ dassento ‘‘kusalakamma samādāne’’tiādimāha. Namitumpi na deti. Kuto samādātuṃ vā vaḍḍhetuṃ vā dassatīti adhippāyo. ‘‘Tanukaraṇenā’’ti dubbalakaraṇena. Visesanaṭṭhekaraṇa vacanaṃ. ‘‘So’’ti dhammasamūho. Taṃ pana kukkuccaṃ. Keci pana kukkuccaṃ paccuppanna sucarita duccaritā rammaṇampi anāgata sucarita duccaritā rammaṇampi kappenti. Taṃ paṭikkhipanto ‘‘tenā’’tiādimāha . Mahāniddesapāṭhe dvīhākārehi uppajjati kukkuccaṃ cetaso vippaṭisāro manovilekhoti pāṭho. ‘‘Katattā cā’’ti akattabbassa katattā ca. ‘‘Akatattā cā’’ti kattabbassa akatattā ca. Keci pana ayaṃ vippaṭisāro nāma kadāci kassaci kenaci kāraṇena pubbekata sucaritampi akata duccaritampi ārabbha uppajjati. Ummattakasadisañhi puthujjana cittanti vadanti. Taṃ paṭikkhipanto ‘‘etenā’’tiādimāha. So pana kesañci vāde vippaṭisāro nāma domanassaṃ hoti, na kukkuccanti adhippāyo. Soca kho dvidhā bhāvo. Apāyabhayena tajjīyanti tāsīyantīti apāyabhaya tajjitā. ‘‘Na aññesaṃ’’ti sucarita duccaritaṃ ajānantānaṃ amanasikarontānañca na hoti. Kathaṃ viññāyatīti ce. Sucaritaduccarita nāmena anusocanākārassa dassitattāti vuttaṃ ‘‘akataṃ me’’tiādi. Yāthāvamāno nāma seyyassa seyyo hamasmīti sadisassa sadisohamasmīti hīnassa hīnohamasmītiādinā pavatto bhūtamāno. Yañcakukkuccaṃ uppajjatīti sambandho. ‘‘Akatvā’’ti taṃ kalyāṇa kammaṃ akatvā. ‘‘Katvā’’ti taṃ pāpakammaṃ katvā. Idaṃ pana pubbekatā katakāle eva ayāthāvaṃ hoti. Anusocana kālepana yāthāvameva. ‘‘Hattha kukkuccaṃ’’ti ettha saṅkocanattho na labbhati. Kucchita kiriyattho eva labbhati. Hatthalolatāhi hattha kukkuccanti vuccati. Pādalolatā ca pādakukkuccaṃ. Tenāha ‘‘asaṃyata kukkuccaṃ nāmā’’ti. Yaṃ pana kukkuccaṃ. ‘‘Taṃ’’ti taṃ vatthuṃ. Kukkuccaṃ karontīti kukkuccāyantā. Nāmadhātu padañhetaṃ. Kappati nu kho, na nu kho kappatīti evaṃ vinaya saṃsayaṃ uppādentāti attho. ‘‘Kukkuccappakatatāyā’’ti kukkuccena apakatatāya abhibhūtatāya. ‘‘Attano avisaye’’ti āṇācakkaṭhāne. Āṇācakka sāmino buddhassavisayattā attano sāvaka bhūtassa avisayeti attho. Ye pana karontiyeva kukkuccāyantā pīti adhippāyo. ‘‘Āpattiṃ’’ti dukkaṭāpattiṃ.
关于忧郁言辞。“作业完成”指所作之事具有真实义理。论理先明言义后解释本义曰“实质如此”等。所谓“因忧郁”即后来因心苦恼反复生兴。“忧郁”即关联不善之意。所谓善法行为之中仍随机心忧郁者。“忧郁相随之人”即使行善业，心不能安适。居于众中多事繁忙，且多造杂乱言语，心亦不能得安安乐。此时为利益善业而心疲惫，遍行思想辗转不安。故心受拘束障碍，生起忧郁。所谓“注解者”，即极有资格解说者。“作恶作善皆知道”意指已分别所作之善恶，因缘而有好恶。所谓“面向”，即心所作有意之体现。令心转向不善者，心实即转向避难之意。说“未作故不作”即不能行，不能作恶。“丑陋”意为不善丑恶，“恶臭”谓必令人厌恶。不曾言“初起心即恶臭”，而于注解中谓反向为恶臭，二者不同。此处旨在说明以事件因缘心所起之恶意作用。又说“分裂心”，应是心之二重境地。言及解说者从实理角度阐述，并以“示例方法”等解释。忧郁本性即忧伤加不作为，故有“忧郁”之名。此处已有争议。注解中说，忧郁是烦恼之标记，是满足之减轻、断除烦恼之行为，即断除烦恼的含义。所谓“反复哀叹”即时常反复表达悲叹情绪。说“行善行为的聚合”者，亦即此忧郁涵盖善法。此物即为心的不乐之缘，由心执业障碍心乐。又说“轻软压力”指能力低下。此为修心之说。所谓“忧郁聚合”，是指恶作之忧郁心情影响善业。又说有现在善恶的忧郁及未来善恶忧郁的聚合之说。注解中说忧郁之本性即不如理智所识，故名忧郁。其心反复生起，其缘由不在他处，而皆由善恶法而生。由此说明忧郁之教义。又作恶作善之忧郁，即本人由过去所作善恶之一切而生忧郁。有人以为此为凡夫之心态。反对此说。所谓“烦恼现行”不为忧郁。
§94-95
94-95. Thinamiddhavacanatthesu. ‘‘Cittaṃ mandamandaṃ katvā’’ti cintana kicce atimandaṃ paridubbalaṃ katvā. Cittaṃ gilānaṃ milātaṃ katvāti vuttaṃ hoti. ‘‘Ajjhottharatī’’ti abhibhavati. Ārammaṇa vijānane vā javanakicce vā parihīnathāmabalaṃ karoti. ‘‘Thiyatī’’ti padaṃ pāḷivasena siddhanti āha ‘‘thinaṃ thiyanā’’tiādiṃ. ‘‘Akammaññabhūte katvā’’ti kāyakammādīsu akammakkhame paridubbale katvā. [Muggarena pothetvā viyāti vuttaṃ hoti ]. ‘‘Te’’ti citta cetasike sampayutta dhamme. ‘‘Olīyāpetvā’’ti avalīne avasīdante katvā. Tenāha ‘‘iriyā pathaṃ pī’’tiādiṃ. Thinaṃ cittaṃ abhibhavati, vijānana kiccassa gelaññattā thinassa. Middhaṃ cetasike abhibhavati, phusanādi kiccassa gelaññattā middhassāti adhippāyo.
关于昏沉懈怠言辞。“心稍微慢”是说思虑工作过于迟缓软弱。“心病弱沦落”是病态。所谓“升起”指现起，作对治识别及勤奋等事业。“沉着”即坚固之意，巴利语中有成就之意。昏沉即身体行为方面软弱无能无力。据注解[用锤子敲击，能明白之意]。此处“彼”指心及其关联心理现象。“席地卧坐”等，就是此昏沉心的表现。说昏沉心影响认知行为，使认识工作迟滞。
§96
96. Vicikicchāvacanatthe. ‘‘Cikicchanaṃ’’ti rogāpanaya natthe kitadhātuvasena siddhaṃ saṅkhata kiriyā padanti āha ‘‘ñāṇappaṭikāroti attho’’ti. ‘‘Paṭikāro’’ti ca rogassa paṭipakkha kammaṃ. ‘‘Etāyā’’ti nissakkavacanaṃ. Vicinanti dhammaṃ vicinantīti vicino. Dhamma vīmaṃsakā. Kicchati kilamati etāyāti kicchā. Vicinaṃ kicchāti vicikicchāti imamatthaṃ dassento ‘‘sabhāvaṃ’’tiādimāha. ‘‘Vicikicchatī’’ti saṅkhatadhātupadaṃ. Tañca kaṅkhāyaṃ vattatīti dassetuṃ ‘‘vicikicchati vā’’tiādi vuttaṃ. Dvidhā eḷayati kampatīti dveḷakaṃ. Tathā pavattaṃ cittaṃ. Dveḷakassa bhāvoti viggaho. ‘‘Buddhādīsu aṭṭhasū’’ti buddhe kaṅkhati, dhamme kaṅkhati, saṅghe kaṅkhati, sikkhāya kaṅkhati, pubbante kaṅkhati, aparante kaṅkhati, pubbantā parante kaṅkhati, idappaccayatā paṭicca samuppannesu dhammesu kaṅkhatīti evaṃ vuttesu aṭṭhasu saddheyya vatthūsu. Tattha ‘‘buddhe kaṅkhatī’’ti itipi so bhagavā arahaṃtiādinā vuttesu buddhaguṇesu asaddahanto buddhe kaṅkhati nāma. Svākkhāto bhagavatā dhammotiādinā vuttesu dhamma guṇesu asaddahanto dhamme kaṅkhati nāma. Suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅghotiādinā vuttesu saṅghaguṇesu asaddahanto saṅghe kaṅkhati nāma. Tissannaṃ sikkhānaṃ vaṭṭa dukkhato niyyānaṭṭhesu asaddahanto sikkhāya kaṅkhati nāma. Attano atīta bhavassa atthi natthibhāve kaṅkhanto pubbante kaṅkhati nāma. Attano parammaraṇā anāgata bhavassa atthi natthibhāve kaṅkhanto aparante kaṅkhati nāma. Tadubhayassa atthi natthi bhāve kaṅkhanto pubbantā parante kaṅkhati nāma. Imasmiṃ bhave attano khandhānaṃ paṭicca samuppāde ca paṭicca samuppannabhāve ca kaṅkhanto idappaccayatā paṭicca samuppannesu dhammesu kaṅkhati nāma. ‘‘Vimati vasenā’’ti vematikabhāvena. Pavattamānā vicikicchā. Vicikicchā paṭirūpakā nāma sabba dhammesu appaṭihatabuddhīnaṃ sabbaññu buddhānaṃ eva natthīti vuttaṃ ‘‘asabbaññūnaṃ’’tiādi.
关于疑惑言辞。“治疗”指除去病痛，乃对症而疗的一种行为，因其为有条件的行为故称为“病因”。“认识应对”是指对病苦产生对治之行为。称“此”等为附着动词。所谓犹疑即细察考量。由“探讨”以明其意。疑惑可细分为两种搅动，即“转动、摇动”，分别指心之动态变动。对于八个方面的疑惑说明：于佛、法、僧、修学、过去与未来、过去未来间疑惑等。所谓“疑佛”是指分别之后不信佛之功德。“听闻佛所广说的法”后仍不信即疑法，“不信贤圣僧团”即疑僧，“不信已有教法”则疑教学，“怀疑过去世”谓思疑有无，未来世亦疑。此皆是关于流转存在各法的疑惑，又称难为治者、处处难测的无智心。言此为缺乏悉达智的心所故，有疑惑烦恼也。
Akusalarāsimhianudīpanā niṭṭhitā. · 不善聚阐明之复注完毕。
§97
97. Saddhāvacanatthe. ‘‘Sannisinnaṃ’’ti acalitaṃ. ‘‘Suṭṭhū’’ti anassantaṃ acalantañca katvā. ‘‘Dhāretī’’ti evameva hotīti sallakkhaṇavasena dhāreti. Tathā ṭhapetīti. Saddahanti vā saddhā sampannā sattā. Saddhātuṃ arahantīti saddheyyāni. Akālussaṃ vuccati anāvilaṃ cittaṃ. Akālussaṃ eva akālussiyaṃ. Tassa bhāvoti viggaho. ‘‘Okappanā’’ti ahosādhu ahosuṭṭhūti adhimuccanavasena cintanā. ‘‘Micchādhimokkho yevā’’ti diṭṭhisampayutto adhimokkhoyeva. ‘‘Vitte asatī’’ti dhane asati. Dhanañhi vittanti vuccati. Yaṃ yaṃ icchati, taṃ taṃ vindanti etenāti katvā. ‘‘Tesaṃ’’ti manussānaṃ.
关于信心言辞。“坚立、安住”，是不断持守之义。“完善”是无缺失，不动摇之意。所谓持守即以显著性特征维持不动。信乃具足的有情众生之品质。能信者合于阿拉汉道分类故须信心。所谓“无烦恼”是清净心，亦称“不障碍心”。此种清净心之表现为心生善现的一种正向力量。所谓“顺遂”是适合、确保安稳。此是基于良好决断力的思虑活动。所谓“许愿错误”是指结合错误见解的许诺。以错误见解为前提。“贫穷故无财”意指资金欠缺。财富在俗世名为资金。欲望常能随心满足得所愿以致得。所谓“彼”指人众。
§98
98. Sativacanatthe. ‘‘Saratī’’ti anussarati. ‘‘Katānī’’ti pubbekatāni. ‘‘Kattabbānī’’ti idāni vā pacchā vā kattabbāni. Kalyāṇa kammaṃ nāmapakatiyā cittassa ratiṭṭhānaṃ na hoti. Pāpa kammameva cittassa ratiṭṭhānaṃ hoti. Tasmā kalyāṇa kamme eva appamajjituṃ visuṃ satināma icchitabbā. Pāpakamme pana visuṃ satiyā kiccaṃ natthi. Sabbepi cittacetasikā dhammā apamatta rūpā honti. Tenāha ‘‘itarāpanā’’tiādiṃ. ‘‘Satiyeva na hotī’’ti visuṃ sati nāmako eko cetasikoyeva na hoti. Katamā pana sā hotīti āha ‘‘katassā’’tiādiṃ. Tattha katassa appamajjanaṃ nāma kesañci anumodanavasena kesañci anusocanavasena appamajjanaṃ. Kattabbassa appamajjanaṃ nāma niccakālampi kātuṃ abhimukhatā. ‘‘Katassā’’ti vā bhummatthe sāmivacanaṃ. Tathā sesesu dvīsu padesu. Sabbesu rājakammesu niyutto sabbakammiko. ‘‘Niyutto’’ti appamatto hutvā byāvaṭakāya citto. Sabbesu ṭhānesu icchitabbāti sabbatthikā. Sā hi chasu dvāresu cittassa ārakkha kiccā hoti indriya saṃvaraṇa dhammattā. Tasmā chasu dvāresu iṭṭhārammaṇe lobhamūlacittassa anuppajjanatthāya sā icchitabbā, aniṭṭhā rammaṇe dosamūla cittassa, majjhattārammaṇe mohamūla cittassāti. Api ca, bojjhaṅga bhāvanā ṭhānesu idaṃ sutta padaṃ vuttaṃ. Tasmā bhāvanā cittassa līnaṭṭhānepi sā icchitabbā līnapakkhato cittassa nīvāraṇatthāyātiādinā yojetabbā.
关于正念的说法，“萨拉蒂”意为回忆，“卡塔尼”意指以前所做过的事情，“卡塔巴尼”指现在或以后应当去做的事情。善业因心的不专注而没有作为之依止；恶业却成为心的依止。因此，应当努力以正念专注于善业，而对于恶业则无须用正念加以应对。心和心所法皆为不疏忽时的样态，这就是所谓的“他作观”等等。正念绝不是众多心所中仅有的一个，而是一种专注的心所。什么是正念呢？就是“卡塔萨”即“所作之人”――在此指某些欢喜或忏悔而生起的不疏忽之心。对于“所作”的不疏忽，是指无论何时，坚决致力于完成所当作之事。所作者这里是主格词。在其他两个场合也同理。所有王法业都须专注，即不疏忽，心不散乱。所有处所皆应当以正念护守心门。因心之保护，如此心门应立于所谓六门之中；这六门内涵为欲根心之生起，非欲根心之生起，痴根心之生起。并且，依觉支修习法门中所说，修习应当融合于心的入处。故在心融合状态时，正念应当安住，保护诸凡心的障碍不起，正念因之而生。由此可知，正念不仅守护身门，更护持各种心门之安乐不生于贪根、苦恶不生于嗔根、痴根心亦不生于其中，因此令人能够坚固于中道修习。
§99-100
99-100. Hiriottappavacanatthesu. ‘‘Kāyaduccaritādīhi lajjatī’’ti tānikātuṃ lajjati. Tāni hīnakammāni lāmakakammānīti hīḷetvā tato attānaṃ rakkhituṃ icchati. Tenāha ‘‘jigucchatī’’ti. ‘‘Ukkaṇṭhatī’’ti virujjhati, viyogaṃ icchati. ‘‘Tehi yevā’’ti kāya duccaritādīhiyeva. ‘‘Ubbijjatī’’ti uttasati, bhayato upaṭṭhāti. Gāthāsu. ‘‘Alajjiyesū’’ti alajjitabbesu kalyāṇa kammesu. ‘‘Lajjare’’ti lajjanti. ‘‘Abhaye’’ti abhāyitabbe kalyāṇakamme. Yasmā pana sappurisā attānaṃ pariharantīti sambandho. ‘‘Hiriyā attani gāravaṃ uppādetvā’’ti attano jātiguṇādikaṃ vā sīla guṇādikaṃ vā garuṃ katvā mādisassa eva rūpaṃ pāpakammaṃ ayuttaṃ kātuṃ. Yadi kareyyaṃ, pacchā attānaṃ asuddhaṃ ñatvā dukkhīdummano bhaveyyanti evaṃ hiriyā attani gāravaṃ uppādetvā. ‘‘Ottappena paresu gāravaṃ uppādetvā’’ti parānuvādabhayaṃ bhāyitvāti adhippāyo. Tattha parānuvādabhayaṃ nāma paresaṃ sādhu janānaṃ garahā bhayaṃ. Aññampi apāyabhayaṃ saṃsāra vaṭṭabhayañca ettha saṅgayhatiyeva. Lokaṃpālentīti lokapālā. ‘‘Lokaṃ’’ti sattalokaṃ. ‘‘Pālentī’’ti apāya bhayato rakkhanti.
关于羞愧与愧恼的说法：“因身行为不善等而生羞愧”，即因这些而感到羞耻，这些是不善行为，即恶劣行为，是卑贱行为。羞愧由此生起，随后生起的是保护自身的愿望。故谓之“耻怯”。“忧郁”意指忧郁沉重，恼恨而生，欲求分离远离这些恶行。所谓“它们”即如身行为不善诸恶事。它们因生而不断增长，带来恐怖，常有所依。经文中说：“当侮辱者”，“羞耻者”，“无怖者”，皆指当行善业时要感到羞耻，为行善业而起羞愧，因生起而自恃为无畏善行者。世间圣贤自护自己，因起敬畏之心。这敬畏即对自身世出的本性或品德、戒德等生起的尊重。若堕恶业，事后会知自身不净，心生烦恼痛苦。对自己生起的忧愁，名为“耻”；对他人受谤所起的害怕，名为“愧”。这里的愧是由于怕他人诽谤，是戒心或智慧的保护。还有对恶道及轮回灾难的畏惧。守护世间者指世间四天王。他们因畏惧恶道，保护众生。
§101
101. Alobhavacanatthe. Akāro viruddhatthotiāha ‘‘lobhappaṭipakkho’’ti. Lobhassa paṭiviruddhoti attho. Paṭiviruddhatā ca pahāyaka pahātabba bhāvena veditabbāti dassetuṃ ‘‘sohī’’tiādimāha . Tattha so nekkhammadhātuvasena hutvā pavattatīti sambandho. ‘‘Hita saññitesū’’ti idaṃ me atthāya hitāya sukhāyāti evaṃ saññitesu. ‘‘Lagganavasenā’’ti amuñcitukāmatāvasena. Tesveva pavattatīti sambandho. ‘‘Bhavabhoga sampattiyo gūtharāsiṃ viya hīḷetvā’’ti idaṃ bodhisattānaṃ vasena nidassana vacanaṃ. Tattha ‘‘hīḷetvā’’ti garahitvā. Nikkhamanti etenāti nekkhammo. So eva dhātūti nekkhammadhātu.
关于不贪的说法。其形态与贪的对立，故称为“不贪之侧”。“不贪”是指与贪相反的性质；反义即应当断除的性质。佛称之为“惜”。由于惜心的存在，导致断除贪心的活动发生。所谓“利益诸有情欲安乐”，即不贪的心意为诸行利益安乐之所缘，具此念。所谓“牢附”，意指不放逸。因惜心而生出断除贪之习气，这就是断欲出世的缘起。诸世间存在与堕落如同聚积藏粮，因惜心而渐渐消减。此言示现是菩萨行为的典范。所谓“消减”，意为消除贪染。出离即是去除贪欲的根本境界，故称此心为出离法之根。
§102
102. Ayaṃ nayo dosappaṭipakkho, mohappaṭipakkhotiādīsupi netabbo.
这里称这是烦恼的对侧，即贪的对立面，和痴的对立面，也就是不贪、不痴。
§103
103. Tatra majjhattatāyaṃ. ‘‘Līnuddhaccānaṃ’’ti cittassa līnatā eko visamapakkho. Uddhaṭatā dutīyo visamapakkho. Līnaṃ cittaṃ kosajje visamapakkhe patati. Uddhaṭaṃ cittaṃ uddhacce visamapakkhe patati. Tadubhayampi akusala pakkhikaṃ hoti. Tathā cittassa ati lūkhatā eko visama pakkho. Atipahaṭṭhatā ekotiādinā sabbaṃ bojjhaṅgavidhānaṃ vitthāretabbaṃ. Tatra majjhattatā pana sampayutta dhamme ubhosu antesu pātetuṃ adatvā sayaṃ majjhimappaṭipadāyaṃ daḷhaṃ tiṭṭhati.
关于中道：所谓“怠惰心”即心中懈怠，是不善的一个侧面；而“傲慢心”亦是另一个不善侧面。懈怠心如同心落入谷底的不善边；傲慢心则如攀登山顶的不善边。两者同为不善之侧。又心过于轻逸鋭利为一界。过于粗重则为另一界。依此各项觉支之教理均应详细诠释。说到中道，中道就是在这两极之间不偏不倚，既不落向懈怠，亦不倾倒傲慢。正因如此，中道是坚固且能够安住的行持之道。
§104
104. Passaddhādīsu. ‘‘Tattha taṃ vīndantī’’ti tesu puñña kammesu taṃ citta sukhaṃ paṭilabhanti.
关于宁静等：在诸多善业中，心得安乐，即称“于彼而得心安”。
§105
105. Lahutā dvaye. ‘‘Tattapāsāṇe’’ti santatte pāsāṇapiṭṭhe. ‘‘Tatthā’’ti puññakammesu.
105. 关于轻妙有二种：一者谓“tattapāsāṇe”为梵语合成词，意指岩石之上；二者谓“tatthā”，指善行（功德业）中之“在那里”。
§106-110
106-110. Mudutā dvayādīsu sabbaṃ suviññeyyaṃ.
106至110条论及轻妙有二及其他，应当皆悉明了理解无误。
§111
111. Viratittaye. ‘‘Kathā, cetanā, virati, vasenā’’ti ‘kathāsammāvācā, cetanā sammāvācā, virati sammāvācā, vasena. Taṃ kathāvācaṃ samuṭṭhāpetīti taṃ samuṭṭhāpikā. Yā pana pāpa viramaṇākārena cittassa pavattīti yojanā. ‘‘Samādiyantassa vā’’ti musāvādā viramāmītiādinā vacībhedaṃ katvā samādiyantassa vā. ‘‘Adhiṭṭhahantassa vā’’ti vacībhedaṃ akatvā citteneva tathā adhiṭṭhahantassa vā. Imehi dvīhi padehi samādāna viratippavattiṃ vadati . ‘‘Avītikkamantassa vā’’ti etena sampatta viratippavattiṃ vadati. ‘‘Etāyā’’ti sammāvācā viratiyā. Sā pana kattunā ca kriyāya ca sahabhāvinī hutvā samādāna kriyaṃ suṭṭhutaraṃ sādheti. Tasmā sā karaṇa sādhanaṃ nāma hoti. Tenāha ‘‘karaṇatthevākaraṇa vacana’’nti. Bahūsujavanavāresu pavattamānesu purima purima javanavārapariyāpannā sammāvācā pacchima pacchima javanavārasamuṭṭhitāya samādāna kriyāya paccayo hoti. Sā pana tāya kriyāya asahabhāvittā karaṇalakkhaṇaṃ na sampajjati. Hetu lakkhaṇe tiṭṭhati. Tenāha ‘‘hetu atthevā karaṇavacana’’nti. Idañca atthato labbhamānattā vuttaṃ. Sammāvācāti padaṃ pana kitasādhana padattākaraṇatthe evasiddhaṃ. Na hi akāraka bhūto hetu attho sādhanaṃ nāma sambhavati. ‘‘Samādāna vacanānī’’ti sammāvācā samuṭṭhitāni samādāna vacanāni. ‘‘Tato’’ti tatoparaṃ. ‘‘Tesaṃ’’ti te saṃvadamānānaṃ. Idañca sabbaṃ sammāvācāti vacane vacībhedavācaṃ padhānaṃ katvā vuttaṃ. Sampattavirati samuccheda viratibhūtāya pana sammāvācāya vacībhedena kiccaṃ natthi. Virati kicca mevapadhānanti dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Pavattamānā’’ti pavattamānattā. Visesana hetu padametaṃ.
111. 关于戒禁有二重义：所谓“言语、意志、戒禁、能制”：即“正语、正意、正戒、正业”。其中“言语”者指正当言辞，“意志”为正当意念，“戒禁”为正当戒持，“能制”即自制之意。此四合称“言语行为之成就”。“若心业于恶断绝”为戒禁表现所在。所谓“受戒者”之言语（谎语等）当断绝，成立言语之区分。又谓“思虑遥断”时，则戒禁之行为于意识亦成立断绝。此二词组合称集聚为“戒禁之生起”。“未超越者”复由此涵盖戒禁之成立过程。所谓“此”为正语戒禁。“而此戒与行为共存”为共业，遂成戒禁的正当行为，即为戒禁之因资，是故称为“因缘所缘之因”，谓“因者亦即资因之言”。多乐章和普遍诵典中，戒禁之初现与最终成就因缘相续承接，此戒禁行为得以成就。于此行为若不共存，则不成戒禁之因，唯存因标识。故名为“因缘所在之因言”。此义乃自得之理。“正语”一词非凭单一手段而得，也非无动作之因，而为因资得成。所谓“戒禁语言”，即正语之所集成的戒禁语句。再谓“彼”“彼时”，意指上述语句彼时之上一层。彼“彼者”为相互对话者。此全即为正语之言语区分而论述。若断绝戒禁即断绝言语之集成，于正语区分无任何其余作用。戒禁无其他作用者，谓“尚且”等语说明。谓“生起”为现生也。此谓语为形容词性因词。
§112-113
112-113. Sammākammantepi sammāājīvepi vattabbaṃ natthi.
112-113. 即使于正业正生计中亦无专责行为应当执行。
§114
114. ‘‘Sampattaṃ vatthuṃ’’ti pāṇāti pātādikammassa vatthuṃ. Sāpaccuppannārammaṇāyeva. Kasmā, attano paccakkhe sampatta vasenavatthussadharamānattā. ‘‘Samādiyantassa vā uppannā’’ti pāṇāti pātāpaṭiviramādhītiādinā samādiyantassayā samādānakkhaṇe uppannā virati. ‘‘Sā pana paccuppannārammaṇā hotī’’ti ettha kathaṃ paccuppannā rammaṇā hotīti. Pāṇāti pātāpaṭiviramādhīti vadantassa cittaṃ anukkamena pāṇasaddādīnaṃ atthaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattati. Tattha ‘‘pāṇo’’ti vohārato satto. Paramatthato jīvitindriyaṃ. So ca satto tañcajīvitindriyaṃ loke sabbakālampi saṃvijjatiyeva. Evarūpaṃ jīvitindriya sāmaññaṃ sandhāya paccuppannārammaṇāti vuttaṃ. Adinnādānā paṭiviramādhītiādīsupi eseva nayo. ‘‘Anāgatā rammaṇāvā’’ti ettha ekadivasaṃ niyametvā samādiyantassa tasmiṃ divase dharamāna sattāpi atthi. Uppajjissamānasattāpi atthi. Tadubhayampi pāṇavacane saṅgahitameva. Pāṇupetaṃ katvā samādiyantassa vattabbameva natthi. Api ca anāgatakālikampi samādānaṃ atthiyeva. Ahaṃ asukadivasato paṭṭhāya yāvajīvampi pāṇātipātā viramādhītiādi. Evaṃ samādāna virati anāgatā rammaṇāpi hotīti. ‘‘Paccayasamucchedavasenā’’ti taṃ taṃ kilesānusaya saṅkhātassa paccayassa samucchedavasena. Sesamettha suviññeyyaṃ.
114. 关于“生起之缘”谓触业因（手等行为相关因缘）之缘。此缘乃缘于因缘具足而现起。何以故？以自方计量缘起而生之缘故也。所谓“生起之受戒”，谓正行者于持戒时，手足行为得以断恶。何谓“生起之缘”？此处言心之无明顺流随行诸如手足声音等由此引起之缘也。此处“手”意指有为而生之生命根本。生命根本即指众生所依存之最初生命支柱，众生于此世皆以此根属性持续存在。是故因此生命根本称为“暂现之缘”。断取违戒行为如盗窃等亦同理。“未来之缘”意指以一日定律，于持戒中亦有将来存在之有情。尚有未来欲生之众生，此皆合于“手之所及”，为受戒之义也。未来时彼时亦有持戒因缘。此持戒断恶亦已成未来缘故。“缘生断尽义”，即指断尽烦恼习气因缘之总汇方面，详为意当知。
§115-116
115-116. Appamaññādvaye. Apicātiādīsu. ‘‘Kalisambhavebhave’’ti dukkhuppattipaccayabhūte saṃsārabhave. ‘‘Pāpekali parājaye’’ti kalisaddo pāpe ca parājaye ca vattatīti attho. Sattehi kaliṃ avanti rakkhanti etāyāti karuṇā. Sattehīti ca rakkhaṇatthayoge icchitasmiṃ atthe apādāna vacanaṃ. Yathā-kāke rakkhanti taṇḍulā-ti. Sattevā kalito avanti rakkhanti etāyāti karuṇā. Kalitoti ca rakkhaṇattha yoge anicchitasmimpi apādānavacanaṃ. Yathā-pāpācittaṃ nivārayeti. Ekasmiṃ satte pavattāpi appamaññā eva nāma honti. Yathā taṃ sabbaññutaññāṇaṃ ekasmiṃ ārammaṇe pavattampi sabbaññutaññāṇameva hotīti.
115-116. “无上无等之德行”有二：起首于诸如“当恶世之因果关系所生烦恼之世间存在”。所谓“恶劣世”即指恶事及败坏遍布之时代。众生于此皆保护该恶世现象，此谓悲愍。所谓众生者，是指于保护目的而意图执着于相应之事物。譬如言“乌鸦守护稻穗”者。众生虽起恶世中仍保护其生存者，此谓悲悯。所谓负担混乱，即于保护目的中虽不欲生萎贻之意，然犹需承受业力。譬如防止恶念侵扰。虽于一众生处境中生严重贪爱，然因大众慧命普遍明了，犹如安心佛智安止于一处。
§117
117. Paññindriye vattabbaṃ natthi.
117. 有智慧根者，应当为之运用者，莫有他也。
Sobhaṇarāsimhianudīpanā niṭṭhitā. · 净聚阐明之复注完毕。
§118
118. Etaṃ parimāṇaṃ assāti ettāvaṃ. ‘‘Ettāvatā’’ti ettāvantena-phasso, vedanā, saññā,tiādivacanakkamena. ‘‘Cittuppādesū’’ti ettha-katame dhammā dassanena pahātabbā. Cattāro diṭṭhigatasampayutta cittuppādā-tiādīsu cittacetasika samūho cittuppādoti vuccati. Idha pana cittāni eva cittuppādāti vuccantīti āha ‘‘cittuppādesūti cittesu icceva attho’’ti. ‘‘Sabbadubbalattā’’ti sabbacittehi dubbalatarattā. ‘‘Bhāvanā balenā’’ti vitakka virāgasatti yuttena upacāra bhāvanā balena, vuṭṭhāna gāmini vipassanā bhāvanā balena ca. ‘‘Balanāyakattā’’ti bala dhammānaṃ nāyakattā, jeṭṭhakattā.
118. 如此大小量存在，如此多也。『如此多』者，以『如此多有触』指称，如感受、想等诸心所说之辞所摄。『心生处』者，此处所论之法应当由观察见出而舍弃。所谓四种与见相应之心生，即心、心所类之集合称为心生。此处心即心生者之意遂说『心生处乃心也』。『一切恶少者』谓一切心俱为较欠利行之。『以修习力』即以念思离贪欲之进取之修习力，或由起行或由观慧等修习力。『力之为主』谓力量诸法之主使、大长也。
§119
119. Akusala cetasikesu. ‘‘Pacchimaṃ’’ti sabbesupi dvādasā kusala cittesūti vacanaṃ. ‘‘Purimassā’’ti sabbā kusala sādhāraṇā nāmāti vacanassa. ‘‘Samattana vacanaṃ’’ti-kasmā sabbākusala sādhāraṇā nāmāti. Yasmā sabbesupi. La. Cittesu labbhanti, tasmā sabbā kusala sādhāraṇā nāmā-ti evaṃ sādhana vacanaṃ. Yasmā pana imehi catūhi vinānuppajjanti, tasmā te sabbesu tesu labbhantīti yojanā. Kasmā vinā nuppajjantīti āha ‘‘na hitānī’’tiādiṃ. ‘‘Tehī’’ti pāpehi. Sabba pāpa dhammatoti attho. ‘‘Tathā tathā āmasitvā’’ti diṭṭhi khandhesu nicco dhuvo sassatotiādinā āmasati. Māno ahanti vā seyyo sadisotiādinā vā āmasati. Evaṃ tathā tathā āmasitvā. ‘‘Tesū’’ti diṭṭhimānesu. Niddhāraṇe bhummaṃ. Diṭṭhi parāmasantī pavattatīti yojanā. ‘‘Taṃ gahitākāra’’nti taṃ ahanti gahitaṃ nimittākāraṃ. Sakkāya diṭṭhi eva gati yesaṃ te diṭṭhi gatikā. Avikkhambhita sakkāya diṭṭhikā. ‘‘Ahanti gaṇhantī’’ti mānena gaṇhanti. ‘‘Na hi mānassa viyā’’ti yathā mānassa attasampaggahaṇe byāpāro atthi, na tathā diṭṭhiyā attasampaggahaṇe byāpāro atthīti yojanā. Ettha ca attasampaggahaṇaṃ nāma parehi saddhiṃ attānaṃ seyyādivasena suṭṭhupaggahaṇaṃ. ‘‘Na ca diṭṭhiyā viyā’’ti yathā diṭṭhiyā dhammānaṃ ayāthāvapakkhaparikappane byāpāro atthīti yojanā. Tattha ayāthāvapakkho nāma attā sassato ucchinnotiādi. Macchariyaṃ attasampattīsu lagganalobhasamuṭṭhitattā lobhasampayuttameva siyāti codanaṃ pariharanto ‘‘macchariyaṃ panā’’tiādimāha. Tattha ‘‘tāsaṃ’’ti attasampattīnaṃ. Sesamettha suviññeyyaṃ.
119. 在不善心所中。『后者』谓十二善心中全体也。『前者』谓诸善共通名称也。所谓普通名称，是因诸善心普遍具足故称。是以谓诸善共通名者，谓因齐备诸善皆得故也。由于在此四种中不随现起，是以说『彼不兴起』为因。为何不兴起呢？云『不利之故』。『彼等』谓恶法。『一切恶法』之意。『如是不断憎恨』谓见蕴中恒久、常存、断断续续等烦恼。憍慢亦致恶等，常生憎恨。言『如是不断憎恨』。『彼诸』谓有见者。由见之缠绕，有执持身见等，执我论等。由我慢执持故，执见不虚伪。『执持』谓以我慢执持之。『无我慢则无执着』，我慢有自我执专之事，见则无此自我执专事。此处执着谓自他共执持稳定，如卧具重叠稳执也。『非由见执着』，谓谓见对法不真实观照之事。谓此不真实观照谓此法常见附加。此处，譬如：妒忌生于自己福德中之贪執，专欲自有不忍失者。此云『妒忌及彼诸恶所生起者』，须分明记忆。
§120
120. Sobhaṇacetasikesu. ‘‘Tīsu khandhesu’’ti sīlakkhandha samādhikkhandha paññākkhandhesu ca. ‘‘Sammādiṭṭhi pacchimako’’ti sammādiṭṭhiyā pacchato anubandhakoti attho. Sammādiṭṭhiyā parivā ramattoti vuttaṃ hoti. ‘‘Tasmiṃ asati pī’’ti dutīyajjhānika maggādīsu tasmiṃ sammāsaṅkappe asantepi. ‘‘Sīlasamādhikkhandha dhammesu panā’’ti ‘sammāvācā, sammākammanto, sammāājīvo,ti ime tayo dhammā sīlakkhandha dhammā nāma. Sammā vāyāmo, sammāsati, sammāsamādhī,ti ime tayo dhammā samādhikkhandhā nāma. Imesu sīlakkhandha samādhikkhandhesu. ‘‘Eko ekassa kiccaṃ na sādhetī’’ti tesu sammāvācā sammākammantassa kiccaṃ na sādheti. Sammā ājīvassa kiccaṃ na sādheti. Sammākammanto ca sammāvācāya kiccaṃ na sādhetītiādinā sabbaṃ vattabbaṃ. ‘‘Sīlesu paripūrakāritā vasenā’’ti sīlappaṭipakkha dhammānaṃ samucchindakāritā vasenāti adhippāyo. Musāvāda virati musāvādameva pajahituṃ sakkoti. Na itarāni pisuṇavācādīnīti yojanā. Ettha siyā. Musāvādavirati nāma kusala dhammo hoti. Kusala dhammo ca nāma sabbassa akusala dhammassa paṭipakkho. Ekasmimpi kusala dhamme uppajjamāne tasmiṃ santāne sabbāni akusalāni pajahituṃ sakkontīti vattabbāni. Atha ca pana musāvāda virati musāvādameva pajahituṃ sakkoti, na itarānīti vuttaṃ. Kathamidaṃ daṭṭhabbanti. Vuccate. Pajahituṃ sakkotīti idaṃ pañcasu pahānesu tadaṅgappahāna vacanaṃ. Tadaṅgappahānanti ca tena tena kusalaṅgena tassa tassa akusalaṅgassa pahānaṃ tadaṅgappahānaṃ nāma. Idaṃ vuttaṃ hoti, idha sappuriso pāṇātipātā paṭiviramāmītiādinā visuṃ visuṃ sikkhāpadāni samādiyitvā pāṇāti pātavirati saṅkhātena kusalaṅgena pāṇātipāta saṅkhātaṃ akusalaṅgaṃ pajahati. Adinnādāna virati saṅkhātena kusalaṅgena adinnādāna saṅkhātaṃ akusalaṅgaṃ pajahatītiādinā vitthāretabbaṃ. Ekasmimpi kusala dhamme uppajjamāne tasmiṃ santāne sabbāni akusalāni na uppajjantīti ettha pana anokāsattā eva na uppajjanti, na pahānattā. Na hi tasmiṃ santāne tasmiṃ khaṇe tāni akusalāni eva na uppajjanti. Athakho sabbāni aññāni kusala cittāni ca na uppajjanti. Sabbāni abyākata cittāni ca na uppajjanti. Tāni anokā sattā eva na uppajjanti. Na pahānattā na uppajjanti. Tadaṅgappahānādi vasena pana pahānaṃ sandhāya idha pajahituṃ sakkoti-na sakkotīti vuttaṃ. Ettāvatā tadaṅgappahānaṃ nāma supākaṭaṃ hoti. Musāvāda virati musāvādameva pajahituṃ sakkoti. Na itarānīti idañca suṭṭhu upapannaṃ hotīti. ‘‘Ettha cā’’tiādīsu kāyaṅgacopanatthāya vācaṅgacopanatthāya ca pavattāni kāyavacīco pana bhāgiyāni nāma. Kāmāvacara kusalesveva viratiyo sandissanti. ‘‘Kāmāvacara kusalesu pī’’ti niddhāraṇe bhummavacanaṃ. Kāmabhūmiyaṃ uppannesu eva kāmāvacara kusalesu sandissanti. Tividha kuhanavatthūni ca viramitabbavatthuṭṭhāneṭhitāni. Ettha ca kuhanaṃ nāma vimhāpanaṃ lābhasakkāra silokatthāya manussānaṃ nānāmāyāsāṭheyya kammāni katvā acchariyabbhuta bhāvakaraṇanti vuttaṃ hoti. Taṃ pana tividhaṃ ‘paccayappaṭisevanakuhanañca, sāmantajappana kuhanañca, iriyā pathasaṇṭhā pana kuhanañca. Tattha mahicchoyeva samāno appicchākāraṃ dassetvā ādito āgatā gate catupaccaye paṭikkhipitvā pacchā bahuṃ bahuṃ āgate paccaye paṭiggaṇhāti. Idaṃ paccayappaṭisevana kuhanaṃ nāma. Pāpicchoyeva samāno ayaṃ jhānalābhīti vā abhiññālābhīti vā arahāti vā jano maṃ sambhāvetūti sambhāvanaṃ icchanto attānaṃ uttari manussa dhammānaṃ santike te vā attano santike katvā vañceti. Idaṃ sāmantajappana kuhanaṃ nāma. Pāpicchoyeva samāno ayaṃ santavutti samāhito āraddhavīriyoti jano maṃ sambhāvetūti sambhāvanaṃ icchanto iriyā patha nissitaṃ nānāvañcanaṃ karoti. Idaṃ iriyā patha saṇṭhāpana kuhanaṃ nāma. ‘‘Sikkhāpadassa vatthūnī’’ti surā pāna vikāla bhojana naccagītavādita dassana savanādīni. Surāmerayapānā viramādhīti samādiyantassa surāmerayapāna cetanā viramitabba vatthu nāma. Vikāla bhojanā viramāmīti samādiyantassa vikāle yāvakālika vatthussa paribhuñjana cetanā viramitabba vatthu nāma. Sesesupi eseva nayo. Lokuttara cittesu. ‘Sabbathāpī,ti ca ‘niyatā’ti ca ‘ekato vā’ti ca tīṇi visesanāni. Lokiyesu pana ‘kadācī’ti ca ‘visuṃ visuṃ’ti ca dve dve visesanāni. Tattha lokuttaresu ‘sabbathāpī’ti idaṃ samucchedappahāna dassanaṃ lokiyesupi tabbiparītaṃ tadaṅgappahāna dassanaṃ adhippetanti katvā ‘‘ekeka duccaritappahānavasene vā’’ti vuttaṃ.
120. 在美好心所中。『于三蕴中』谓戒蕴、定蕴、慧蕴中。『正见为最后』谓从正见起作为辅佐所引导。正见以其所摄入故谓：『从正见得以怡悦』。『于此间』谓第二禅等道聚集中，即在勤思正念正定此三法中亦不喜。『于戒定慧法』，谓正语、正业、正命等三法名为戒法。正精进、正念、正定三法名为定法。于此戒及定中，谓正语与正业不得成就。正命亦不得成就。由此全当修行。『戒之充实责任之正』谓属戒所为基础之统摄。譬如禁戒止恶也。戒护煞诤止恶语等。谓于此以正淫语止淫语。此义唯言。于彼处亦有。此说正语戒有止淫语故，非他邪语也。此时，谓守正语即是善法，善法是诸恶法之反对法。生于一善法中者，其余恶法皆能舍除。此亦当说。且止淫语亦能舍除淫语，而不能舍除他邪语。此如何说呢？谓能舍此即五戒之一。五戒所说，语道之别者也。此此语法，非他邪语所早以说也。谓止邪语即此所示，由八斋戒经而来。『此处』谓身体语言双重防范也。其间应舍恶法。欲法所生善法方可见。『三种避地』亦应离。如涅槃经说，谓此三障碍除灭。护多各种作恶行为，福德障碍等而求殊胜。谓彼三障碍为条件，或着亦名障碍。谓彼有断生死者等。彼用尽此障又以增生生死。所谓，谓助缘相互影响。此是条件相依。
§121
121. Appamaññāsu. ‘‘Vibhaṅge’’ti appamaññā vibhaṅge. ‘‘Kāruññappakatikassā’’ti kāruññasabhāvassa. ‘‘Anissukino’’ti issādhammarahitassa. Thāmagatā karuṇā dosa samuṭṭhitaṃ vihiṃsaṃ pajahati. Thāmagatā muditā dosasamuṭṭhitaṃ aratiṃ pajahatīti vuttaṃ ‘‘vihiṃsā aratīnaṃ nissaraṇa bhūtā’’ti. Ettha ca arati nāma suññāgāresu ca bhāvanā kammesu ca nibbidā. Dosa nissaraṇe sati domanassanissaraṇampi siddhameva. Nissaraṇañca nāma paṭipakkha dhamma saṇṭhānena hoti. Tasmā pubbabhāgepi appamaññāsu niccaṃ somanassa saṇṭhānaṃ veditabbanti adhippāyena ‘‘domanassappaṭipakkhañcā’’tiādimāha. ‘‘Aṭṭhakathāyapi saha viruddho’’ti aṭṭhasāliniyaṃ upekkhā sahagata kāmāvacara kusala cittesu karuṇā muditā parikammakālepi hi imesaṃ uppatti mahāaṭṭhakathāyaṃ anuññātā evā-ti vuttaṃ. Tāya aṭṭhakathāyapi saha viruddho. Sesamettha suviññeyyaṃ. ‘‘Paṭikūlā rammaṇesu pana…pe… vattabbameva natthī’’ti paṭikūlā rammaṇāni nāma somanassena dūre honti, tathā dukkhita sattā ca, tasmā tadā rammaṇāni asubha bhāvanā cittāni ca karuṇā bhāvanā cittāni ca ādito upekkhā sahagatā nevāti vattabbameva natthi. ‘‘Sāhivedanupekkhā nāmā’’ti kāmāvacara vedanupekkhā vuttā. Vibhāvanipāṭhe, ‘‘aññavihitassa pī’’ti aññaṃ ārammaṇaṃ manasikarontassapi. Sajjhāyanaṃ sampajjati, sammasanaṃ sampajjatīti pāṭhaseso. Iti tasmā. Ettha siyā ‘‘taṃ paṭikkhittaṃ hotī’’ti kasmā vuttaṃ. Na nu tampi upekkhā sahagata cittesu karuṇā muditānaṃ sambhavaṃ sādheti yevāti. Saccaṃ sādhetiyeva. Tena pana paricaya vasena tesu tāsaṃ sambhavaṃ dīpeti. Idha pana ‘‘ettha cā’’tiādinā ‘‘paṭikūlā rammaṇesū’’tiādinā ca paricayena vinā pakatiyā tāsaṃ upekkhā vedanāya eva saha pavatti bahulatā vuttāti. ‘‘Yogakamma balenā’’ti yuñjana vīriya kamma balena.
121. 在无量心中。『分别』谓无量法中辨明析分。『大悲显明』谓悲心之性。『无嫉妒』谓无贪染害意。有大悲至于憎恨产生害意时悉除之。有悦喜至于憎恨时悉除之。谓除害与苦心即是生灭随灭。诠释无常空法。『无嫌弃意』谓于观行中，谓于烦恼远离时常得安乐知见。又谓于忧愁远离亦得时至。谓忧愁之远离即是反向。故引此以显法义。『与注释相违』谓大悲等心虽与无欲界善法相违，但于此论疏中非所禁止。由此可见释义无误。『于恶痛恼中…』谓恶痛恼者远离安乐。为苦生者故。故非可与乐心共事之意也。『名为同苦同乐之无分别』谓说离苦乐同理境界。『异处于此』谓他处有此说法。此不宜擢论。为情之引证。『因正勤力』谓由精进之因。
§122
122. Ceto yuttānaṃ citta cetasikānaṃ. ‘‘Ettha cā’’tiādīsu. Heṭṭhā ca vutto ‘kadāci sandissanti visuṃ visuṃ, kadāci nānā hutvā jāyantī’ti. Upari ca vakkhati ‘appamaññā viratiyo panettha pañcapi paccekameva yojetabbā’ti. Issādīnañca nānā kadāci yogo upari ‘issāmacchera kukkuccāni panettha paccekameva yojetabbānī’ti vakkhati. Mānathina middhānaṃ pana nānā kadāci yogo idha vattabbo. ‘‘Kadācī’’ti vatvā tadatthaṃ vivarati ‘‘tesaṃ’’tiādinā. ‘‘Tesaṃ’’ti diṭṭhi vippayuttānaṃ. ‘‘Niddābhibhūta vasenā’’ti nidassana vacanametaṃ. Tena kosajjādīnampi gahaṇaṃ veditabbaṃ. ‘‘Akammaññatāyā’’ti akammaññabhāvena. Tehi issāmacchariya kukkuccehi. Tena ca mānena. Kicca virodhe vā ārammaṇa virodhe vā nānābhāvo. Avirodhe sahabhāvo.
122. 心与心所关联者。『此处』谓如上所说『有时』说彼之意，谓时常不同时生。续曰『无量精进亦应如是各别修行』。又关于嫉妒多次时生事论。谓嫉妒、贪欲、恶念多次发生。有分别亦有不分别者。
§123
123. ‘‘Yogaṭṭhānaparicchindana vasenā’’ti sabbacitta sādhāraṇā tāva sabbesupi ekūnanavuticittuppādesu, vitakko pañcapaññā sacittesūtiādinā yuttaṭṭhāna bhūtānaṃ cittānaṃ gaṇanasaṅkhyāparicchedavasena. ‘‘Yutta dhammarāsi paricchindana vasenā’’ti anuttare chattiṃsa, mahaggate pañcatiṃsātiādinā yutta dhammarāsīnaṃ gaṇana saṅkhyā pariccheda vasena. Sesaṃ suviññeyyaṃ. ‘‘Pāḷiyaṃ’’ti dhammasaṅgaṇi pāḷiyaṃ. ‘‘Tesaṃ nayānaṃ’’ti catukka pañcaka nayānaṃ.
123. 「由于心境切分安住的缘故」者，是指所有心通共的普遍心，乃至于所有心中产生于一百减一的数量里的心，及意念分为五种功能的心，是根据五种心的分类数目划分的。所谓「由诸适合法之数目切分安住的缘故」者，是指超过三十三种最高境遇中五十三等适合法的数量的划分。余者当十分明了。所谓「巴利」即南传巴利语之意。所谓「其教义方式」即四种五种教义方式。
§124
124. ‘‘Kāyavacī visodhana kiccā’’ti kāyadvāravacīdvāra sodhana kiccā.
124. 「身业、语业清净的业」者，是指身口门户即入口的清净业。
§125
125. Lokuttara viratīnaṃ lokuttara vipākesupi uppajjanato ‘‘idañca…pe… daṭṭhabba’’nti. Tāsaṃ appamaññānaṃ. Tesu mahāvipākesu. Sattapaññattādīni ārammaṇāni yassāti viggaho. ‘‘Tenā’’ti kusalena. ‘‘Vikappa rahitattā’’ti vividhākāra cintana rahitattā. Appanāpatta kamma visesehi nibbattā appanāpattakamma visesa nibbattā. Paññatti visesāni nāma pathavīkasiṇa nimittādīni. ‘‘Api cā’’tiādīsu. Na paññatti dhammehi atthi. Evañca sati, kāmavipākāni kāmataṇhāya ārammaṇabhūtā paññattiyopi ālambeyyunti. ‘‘Saṅgahanayabhedakārakā’’ti patha majjhānika cittesu chattiṃsa. Dutīyajjhānika cittesu pañcatiṃsātiādinā saṅgahanayabhedassa kārakā.
125. 对于出世间戒律与出世间果报的产生，谓必当观察此等诸相。此为其最高的近似法。分别界定其以七十四个等观察对象为基础。所谓「以彼」者，是指善法。「无惑」者，指无杂念的各种思虑。诸禅定业因差别而转变为特定禅定业，亦称差别特定禅定业。所谓「分别」者，是地、器、相等。[分析]「亦」字开头者，无分别法。如此正念对欲界果报乃因欲渴而生起的对象及分别皆应依止。所谓「使集合分异者」是指在中根当中三十三个，在次根中五十三等是造成集合分异的因素。
§126
126. ‘‘Ettha cā’’tiādīsu. ‘‘Pañcasu asaṅkhārikesū’’ti niddhāraṇe bhummavacanaṃ. Tathā pañcasu sasaṅkhārikesūti. Sesamettha suviññeyyaṃ.
126. 于「此处亦……」等语，说明「五处非造作者」时，用了「土地」一词。依此又说明五处造作者之义。余者此处应分明了解。
§128
128. ‘‘Bhūmi jāti sampayogādibhedenā’’ti phassotāva catubbidho hoti kāmāvacaro, rūpāvacaro, arūpāvacaro cāti. Ayaṃ bhūmibhedo.
128. 「依据土地、出生、结合等差别」者，触受分为四类，即欲界触受、色界触受、无色界触受等。这就是土地的差别。
Dvādasākusalā phassā, kusalā ekavīsati;
十二有益的触受，善触有二十一。
Chattiṃseva vipākā ca, vīsati kriyā matā.
果报共计三十五种，行为共计二十种。
Iti ayaṃ jātibhedo. Somanassa sahagato, diṭṭhigata sampayutto, asaṅkhāriko ca, sasaṅkhāriko cātiādinā sampayogādibhedo vattabbo. ‘‘Cittena samaṃ bheda’’nti attanā vā sampayuttena cittabhedena samaṃ bhedaṃ. Ekūnana vutiyā cittesu vā. Ettha ca vicikicchā cetasikaṃ ekasmiṃ citte yuttanti ekameva hoti. Doso, issā, macchariyaṃ, kukkuccanti ime cattāro dvīsu cittesu yuttāti visuṃ visuṃ dve dve honti. Tathā diṭṭhimānā paccekaṃ cattāro. Thinamiddhaṃ paccekaṃ pañcātiādinā sabbaṃ vattabbanti.
如是，这便是生种的差别。与喜乐相随，与见解相应，并分为非造作与有造作者等等，由此须分明相应及差别。所谓“心所相同之差别”，是指由于自身或相应之心的分别，致使心的差别即为同一差别。或者于三十九计数之一的心中。此处疑惑为一心所牵连，故仅一相。恚恨、嫉恨、嗔恚、难过四分别连接于两心之中，故于二心分别为四。见解得者单立四。昏沉睡眠独立有五等等，皆当悉加分明陈说。
Cetasikasaṅgahadīpaniyāanudīpanā niṭṭhitā. · 心所摄阐明之复注完毕。