1. Cittasaṅgahaanudīpanā · 1. Cittasaṅgahaanudīpanā
Namo tassa bhagavato arahato sammāsambuddhassa · 礼敬彼世尊、阿拉汉、正自觉者
Anudīpanīpāṭha · 阐明文
1. Cittasaṅgahaanudīpanā一、心摄阐明
Anantaññāṇaṃ natvāna, lokālokakaraṃ jinaṃ;
离弃无量无边的知见，超越世间与出世间的主宰者；
Karissāmi paramattha-dīpaniyā nudīpaniṃ.
我当作实相之灯，广为照示。
[Tattha, lokālokakaranti dasasahassilokadhātuyaṃ catussaccadhammadesanālokakārakaṃ. Paramatthadīpanīti ettha attho duvidho padhānatthoca pariyāyatthoca. Tattha padhānattho paramatthonāma, padhānatthotica padavākyānaṃ mukhyattho ujukattho. Pariyāyatthopi koci, yuttarūpo attho paramattho yeva. Paramatthaṃdīpetipakāsetītiparamatthadīpanī]. Taṃpara matthadīpaniṃkarontoācariyo pathamaṃtāva buddhassabhagavato paṇāmaṃkaroti ‘‘udayāyassā’’tiādinā.
此处，世间与出世间的主宰者，乃指十万世界体系内，四谛法义的光明者。所谓‘实相之灯’，此处含有双义：一为主要义，二为周延义。主要义即为实相，周延义是词句解释的主要意义及其适切的周延义。‘实相之灯’意指用实相来明示。作此实相之灯者，导师先向佛尊做礼敬，称赞‘如日初升’等词。
Tattha ‘‘udayā’’ti udayatouggamanato. ‘‘Yassā’’ti yassa sabbaññubuddhamahāsūrassa. ‘‘Ekassā’’ti adutīyassa, asadi sassavā . ‘‘Saddhammaraṃsijālino’’ti etthasaddhammotisatthusā sanadhammovuccati. Tatthaca caturāsītisahassadhammakkhandhasaṅkhāto desanāsaddhammoidhādhippeto. Saddhammasaṅkhātaṃraṃsijālaṃassa atthīti saddhammaraṃsijālī. Tassasaddhammaraṃsijālino. ‘‘Pabujjhiṃsū’’ti vikasiṃsu, catussaccaññāṇavikāsaṃtaññāṇasamphullaṃ pāpuṇiṃsu. ‘‘Janambujā’’ti janasaṅkhātāambujā. Tatthajanānāma idhabodhaneyyasattā adhippetā, yesabbaññudesanaṃ sutvā catussacca dhammaṃ bujjhissanti. Ambujātipadumā. ‘‘Jātikkhettemahāsareti’’ jātikkhetta saṅkhāte janambujamahāsare. Tattha jātikkhettaṃ nāmadasasahassa cakkavāḷaṃ, yaṃ ekaṃ buddhakkhettanti vuccati. Yattha ca mahābodhisattānaṃ buddhabhāvatthāya pathamamahābhinīhārakālādīsu ekappahārenapathavikampanādīnipavattanti. Yatthacavasantādevabrahmāno buddhaparisāhonti. Jātikkhettemahāsareyassa ekassa saddhammaraṃsijālino mahāsūrassa udayā tasmiṃ jātikkhette mahāsare janambujāpabujjhiṃsūtiyojanā.
其中‘udayā’因‘升起’而名，‘yassā’指那位全知全见的伟大主宰，‘ekassā’指第二的、不二的尽寂者。‘saddhammaraṃsijālino’意谓‘正法之细密网’。此处所说正法是指包含四十八千法蕴的教法，即四谛的教法。‘saddhammaraṃsijālaṃ’即正法之网。‘pabujjhiṃsū’指‘发展开’，即开启四谛智慧，达成满具之智。‘janambujā’谓‘世人种子’。‘janā’指教化众生的主体，有权威者，听闻诸教后，能理解四谛法义。有‘种子莲’之意。‘jātikkhettemahāsareti’则意为‘种族之地大穹苍’，该种族之地名为‘佛地’。在佛陀成佛之初劫起，即包括地震等天变，诸天、梵天礼敬佛群。‘jātikkhettemahāsareyassa’指该大穹苍中一网状正法者，于佛地大穹苍中世人得以领悟四谛教义，距离约三由旬。
‘‘Taṃ mahāsūra’’nti sabbaññubuddhamahāsūriyamaṇḍalaṃ. Janambuja santānesupavattaṃ mahantaṃ mohatamaṃnūdati apaneti, saddhammaraṃsijālaṃ vissajjanto antaradhāpetīti mahāmohatamonudo. Taṃ ‘‘mahāmohatamonudaṃ’’.
‘mahāsūra’指全知佛众之大团体。‘janambuja santānesupavattaṃ’意指在世间生起众生苦的最大迷惑与兴起，这大网般正法之细密网，应弃除并隐没，这是极大迷惑之显现，即称之‘极大迷惑显现’。
Evaṃ buddhassapaṇāmaṃ katvā attanā icchitaṃ paṇāmappayojanaṃ pariṇāmento ‘‘sañjāta’’ntiādimāha. ‘‘Somahāsūromayhaṃ hadaye sañjātaṃ tamokhandhaṃ panūdata’’ntiyojanā. Tattha ‘‘sañjāta’’nti suṭṭhujātaṃ, anamataggesaṃsāre daḷhaṃ pavattanti attho. ‘‘Tamokhandha’’nti mahāmohatamokhandhaṃ. Sabbakilesatamokhandhaṃ vā. Antarāyakarāni upavīḷakopaghātakakammānipi tamokhandhe saṅgahitāni eva. Tathā rogādayo antarāya dhammāpi tamojātikāevatamotamaparāyanotiādīsu. ‘‘Panūdata’’nti panūdatu, apanetu, antaradhāpetu.
如此礼赞佛陀之后，作者为阐明自己所愿礼赞之目的而说「所生」等语。句义为：「汝等大勇者，请驱散于我心中所生的大无明暗聚」。其中，『所生』者，极为坚固地生起也，谓于无始轮回中牢固运行之义。『暗聚』者，大痴黑暗之聚也；或谓一切烦恼黑暗之聚。造成障碍、压迫、损害之业，亦摄于此暗聚之中。同样，疾病等障碍诸法亦属黑暗之性，如「黑暗趣黑暗」等经文所示。『驱散』者，令散去、令离去、令消失之义。
Evaṃ sappayojanaṃ paṇāmaṃ katvā idāni sanidānaṃ ganthappaṭiññaṃ karonto ‘‘porāṇakehī’’tiādimāha. Tattha nidānaṃ nāma ganthappaṭiññāya āsannakāraṇaṃ. Katadhaṃpanatanti, sāratthābhimānīnaṃ yācanañcasaṅgahassavipulatthatā ca.
如是，将善缚（烦恼之系）恭敬斋戒之后，现今正在准备注解释义时，有说“旧注释”等语。这里所说的“注释”是指注解释义的缘起原因。其意为何？是指有义理专长者为请求注疏而聚集的广大合成义理之意。
Tattha dvīhi gāthāhi sakāraṇaṃ yācanaṃ dasseti. Puna dvīhi gāthāhi saupamaṃvipulatthataṃdasseti. ‘‘Tasmā’’tiādinā ganthappakāra ganthaguṇehi sahaganthappaṭiññaṃ dasseti. Tattha ādigāthāyaṃ ‘‘abhidhammatthasaṅgahe porāṇakehi viññūhi vaṇṇitā bahūvaṇṇanā idhalokamhidissantī’’ti yojanā. ‘‘Vaṇṇanā’’ti porāṇaṭīkāyo vuccanti. Evañcasati kasmā abhinavaṃ vaṇṇanaṃ yācantīti. ‘‘Ye sāratthābhimānino, te tāhibahūhi porāṇavaṇṇanāhituṭṭhiṃ navindanti. Tasmā taṃ yācantī’’tiyojanā. Etena appasāratthā eva tāporāṇavaṇṇanāyotipi dīpetiyeva. Tattha ‘‘tuṭṭhi’’nti santuṭṭhiṃ. Navindantinapaṭilabhanti. ‘‘Ye’’tiyejanā.
此处有两偈文展示请求之因，复有两偈文表现类比广博之义理。以“因此”等语表达因缘，并依据诸种注释形式和注解品质显现合成注释的缘起。起首偈句曰：“在此法义汇集注释中，旧注释由通达者撰述，诸多注释将此世间显现。” 此处“注释”名为“旧注疏”。其义为：为何恳请新的注释？“那些义理专长者，对诸多旧注释満足而不再受用，故恳请新的注释。” 由此说明即使意义浅近者，也因旧注释而激发了渴望。此处“満足”谓心满意足之意；“那些”者指上述义理专长者也。
Sāratthameva abhimānenti, visesena nandantisīlenāti sāratthābhimānino. Tenavindantītipurimenasambandho. Puna ‘‘te’’ti tāhi tuṭṭhiṃ avindantā tejanā. ‘‘Ma’’nti attānaṃ niddisati. ‘‘Saṅgammā’’ti samāgantvā. Yasmā paramatthassadīpanaṃ yācanti, tasmā imissāṭīkāya ‘‘paramatthadīpanī’’ti nāmaṃpi siddhaṃhoti. ‘‘Mahaṇṇave’’ti mahāsamudde. ‘‘Ratanānī’’ti suvaṇṇarajatādīni ratanāni. ‘‘Uddharitvā’’ti uddhaṃ āharitvā. ‘‘Yathicchakaṃvī’’tiyathicchitaṃpi. Yattakaṃ icchanti, tattakaṃvīti adhippāyo. ‘‘Dajjeyyuṃ’’ti dadeyyuṃ. Kāmaṃ dadantūti attho. Eyyādivacanānaṃ anumati atthepavattanato. ‘‘Navattabbāvaūnatā’’ti mahaṇṇaveratanānaṃ ūnatāhānitā navattabbāva. Kasmā, aparimāṇa ratanādhiṭṭhānattā mahāsamuddassa. Yato so sāgaroti vuccati, sānaṃdhanaratanānaṃ gehagabbhasadisattāsāgaroti hissa attho.
所谓义理专长，其中特别谓善守持戒而心欢喜者为义理专长者。此义理专长者乃先前所述。复有“那些”者，指不仅满足而且恳请的人。此“我”自指之词；“聚合”者谓会合。如其恳请表明求究竟义理明照故，故此注释名为“究竟义理启示”。“大海”言广大无边。“宝石”谓金、银等珍宝。 “举起”谓上提举起。“所欲”谓所愿之意。 “应给予”谓准许布施之意。字尾等变化因语意与允许有所转变。 “不缺乏”谓广大之宝无亏损、不不足。为何？因广大宝石无量故。所谓“大海”即海之名，义即众宝之聚集之海。
‘‘Tathevetthā’’ti etasmiṃ abhidhammattha saṅgahetatheva. ‘‘Vipulatthā’’ti mahantā atthā. ‘‘Ratanūpamā’’ti mahaṇṇave ratanasadisā. ‘‘Satakkhattuṃpī’’ti anekasatavāraṃpi. ‘‘Vaṇṇeyyuṃ’’ti kāmaṃvaṇṇentu. ‘‘Pariyādinnā’’ti parito anavasesato ādinnā gahitā. Parikkhīṇāti vuttaṃ hoti. ‘‘Nahessare’’ti nahessanti nabhavissanti. ‘‘Tasmā’’ti yasmāca yācanti, yasmāca pariyādinnānahessanti, tasmā. ‘‘Tāsuvaṇṇanāsū’’ti tāsu porāṇaṭīkāsu. ‘‘Vaṇṇana’’nti abhinavavaṇṇanaṃ, abhinavaṭīkaṃkarissanti sambandho. Kīdisaṃvaṇṇanaṃ karissatīti āha ‘‘nānāsārattha sampuṇṇa’’ntiādi. Tattha ‘‘uttānapadabyañjana’’nti uttānapadañca uttānavākyañca. ‘‘Nātisaṅkhepavitthāra’’nti nātisaṅkhepaṃnātivitthārañca. Mandā buddhi yesaṃ te mandabuddhino. ‘‘Mandā’’ti mudukā. ‘‘Buddhī’’ti ñāṇaṃ. Mandabuddhino sotujane pabodheti vikāseti, ñāṇa vikāsaṃpāpetīti mandabuddhippabodhanā. ‘‘Karissa’’nti karissāmi. ‘‘Ta’’nti taṃvaṇṇanaṃ. ‘‘Paramatthesupāṭavatthinosuṇantū’’ti yojanā. Paṭunobhāvopāṭavaṃ. Paṭunoti byattassapaṇḍitassa. Pāṭavena attho yesaṃ te pāṭavatthino. Itisaddo parisamāpanajotako. So hi ganthārabbhavidhānassa idhaparisamāpanaṃ pariniṭṭhānaṃ ñāpetuṃ ganthārabbhavākyassapariyante yojito. Avayava vākyānaṃ piyojīyatiyeva. Esanayosabbattha.
“如是此处”谓于此义理汇集亦如是。 “广大义”者谓广大深义。“宝石譬”谓如同广大宝藏。“百倍”谓数百倍。“愿注释”谓愿意进行注解。“环绕而不剩”谓注释详备不遗。“尽坏”谓已述。 “不复生”谓不复现起。“因此”谓因其愿望而行，有因愿望不复生故故起。“旧注释数目”谓那些旧注疏。“注释”谓新的注释或新注疏将作。 “何等注释？”—他说：“众多义理圆满大小注释”等语。 其意谓将作千万义理圆满的详尽新注释。其文有“开言明句”“不中简略而甚详尽”等说明。愚者谓心智迟钝。“愚”谓软弱。“智”谓智慧。智慧之人则能启蒙愚昧者，令智慧扩展而得成就。 “将作”谓我将作此注释。 “彼”谓此注释。 “于究竟义理明了者必以通达笔法作出”是引释。“通达”意谓有读写熟练、明了义理。此言为结尾语。此乃注解开篇文句之收结，用以说明开宗明义之注书终结，且引导相关语句万无缺漏，紧密相连，整体严谨。
Ganthārabbhagāthāvaṇṇanāniṭṭhitā. · 著论开端偈的解释已结束。
§1
1. Evaṃ ganthārabbhavidhānaṃ katvā idāni ādigāthāya sambandhaṃ dassento ‘‘abhidhammatthasaṅgaha’’ntiādimāha. Sambandhanti kāraṇapphalasaṃyogaṃ. Tattha gāthāpavattanaṃ kāraṇaṃ nāma. Pañcapiṇḍattha dassanaṃ phalaṃ nāma. Kāraṇapphalasaṃyogo sambandhonāma. ‘‘Sappayojane’’ti phalappayojanasahite. Ganthena abhidhātabbo kathetabboti ganthābhidheyyo. Nipatassa kammaṃ nipaccaṃ. Nipacca kiriyā, nipaccākāro, nipaccakārassakaraṇanti samāso. ‘‘Sā’’ti ratanattayavandanā. Dassitātisambandho. ‘‘Abhihitā’’ti kathitā. Pakāsitāti vuttaṃ hoti. ‘‘Padhānatthabhūtā’’ti adhippetatthabhūtāti adhippāyo. Duvidhohi atthovacanattho ca abhidhānatthoca. Tattha gacchatīti gato, purisoti vuttegacchati padena vutto yokoci gacchanto vacanatthonāma. Purisoti padenadassito padhānattho adhippetattho abhidheyyattho nāmāti. ‘‘Abhidhammatthā’’ti.
一、作如是注释开篇说明后，现今起首偈文有关“法义汇集”表示其标题。所谓关联者，是指因果相应。此偈为因故之序言。五句概览其因果果报。因果相应称为“关联”。“善系”谓携带果报之系。此以书卷为表述，由此可谓书之名词。“降伏”谓降伏制作。“此者”表宝石种类敬礼。表示详尽之相关。 “述知”谓说明。授教之意。 “主要义”谓所指主要的目标义。此词语有双重含义：既是释义词义，又是所阐义理。此例言“行进”谓前往，“行进者”谓前行者。人谓之行者。此皆为言词之义。 “解释义”乃释指义理。
Tattha vuttābhidhammatthā, catudhā paramatthato;
此处所言解释义，即为四重主要义理。
Cittaṃ cetasikaṃ rūpaṃ, nibbānamiti sabbathā. ti
心、心行与色，究竟皆指涅槃。
Evaṃ vuttā abhidhammatthā. Evaṃ vuttattāyevaca tecattāro abhidhammatthā eva idhapadhānatthabhūtāti ca, - padhānatthāeva idhaganthābhidheyya bhāvena adhippetāti caviññāyatīti adhippāyo.
佛法如此宣说毕竟，因此称为四种究竟义，正是此处之教法。究竟义即为词汇意涵，故所谓究竟义即是依此词义集结而成，成就一种约束，是谓依止。
Kecipanavadeyyuṃ, teabhidhammatthā saṅgahappakaraṇaṃ pattā visuṃ saṅgahatthānāmabhaveyyuṃ, naabhidhammatthā nāma. Idha ca saṅgahatthā eva abhidheyyabhāvena adhippetāti vuttaṃ abhidheyyo abhidhammattha saṅgahappadenāti. Vuccate. Teabhidhammatthā saṅgahappakaraṇaṃ pattāpi abhidhammatthā evanāma honti, na visuṃ saṅgahatthānāma. Tattha vuttābhidhammatthātihi vuttaṃ, natuvuttaṃ tattha vuttāsaṅgahatthāti. Evañcasati saṅgahitabhāvamattaṃ visiṭṭhaṃ hoti. Tadeva idha abhidheyyo nāma siyāti vuttaṃ ‘‘saṅgahitabhāvopi abhidheyyo yevā’’tiādi. Tattha ‘‘saṅgahitabhāvo’’ticittasaṅgaho, cetasikasaṅgahotiādinā saṅgahaṇakiriyā. Sā saṅgahitehi dhammehi aññā nahoti. Tesvevadhammesusaṅgayhatīti vuttaṃ ‘‘saṅgahitabhāvopi abhidheyyo yevā’’ti. Kiñcāpitehi aññānahoti, te sveva saṅgayhati. Sāpana ganthassapadhānattho nahoti. Idha ca padhānatthova adhippetoti vuttaṃ ‘‘taṃnasundara’’nti. Kasmā nasundaranti āha ‘‘nahiso’’tiādiṃ. Etthacahisaddo imassa vākyassahetuvākyabhāvaṃ joteti. Esanayoparatthapi. ‘‘Itopaṭṭhāya cā’’tiādi gantha garudosavivajjanaṃ. Tattha ‘‘imassasaṅgahassā’’ti imassaabhidhammatthasaṅgahassa. ‘‘Dutīyā’’tidutīyāṭīkā. ‘‘Dvepī’’ti dvepiṭīkāyo. ‘‘Visuddhimaggemahāṭīkā’’ti ācariyadhammapālattherena katāparamatthamañjūsānāmaṭīkā. Sā brammaraṭṭhe tiriyapabbatavāsinā therenakataṃ cūḷaṭīkaṃ upādāya mahāṭīkāti pākaṭā. Taṃsandhāyetaṃ vuttaṃ.
如有人提出质疑：这些究竟义是集结之工具，如果能进行全部集结，则不应称为究竟义。但此处的集结，是指以词义之用法为依止，即说“词义”本身。故称“究竟义”乃是词义集结之道具。即使取得了工具，也仍称之为究竟义，而不能称为全部集结的工具。此处提到“究竟义”是故意不称为集结工具。因此单纯的集结性质才是最为显著的。也正是在此被称作“词义”，且“词义”正是不偏不倚的集结体。此集结体并非区别诸法的任何其他性质，也非包含其他性质，单据集结行为而成。这种用法，说“词义也是词义”，即词义是指如“心及其集结”、“心行及其集结”等之集结功用。集结行为即指有关联之集结动作。此集结体不存在其他性质，只是单纯的集结。即使另有其他道理，也应是由集结本身生起。托词“聚合之结”不具究竟义。此处讲究不得有偏离的依止，称谓“那是良美”，即“非良美”的由来，借此说明记载句子的因果作用。佛陀注疏中另有详尽讲解集结之义，如《第二注疏》、《双重注疏》和《净道大注疏》，此为由佛音长老在梵天国，受三方山长老授记而作的大注疏之摘录，所以以此为据。
Ganthappakāroca pakāravantehi dhammehi sahevasijjhati, vinā nasijjhatīti adhippāyena ‘‘soabhidhammatthapadenā’’ti vuttaṃ. Kāmañca so tehi sahevasijjhati, vinānasijjhati. Abhidhammatthapadaṃ pana saṅgahaṇakiriyāpakāraṃna vadatīti vuttaṃ ‘‘taṃ nasundara’’nti. Duvidhaṃ nāmaṃ anvatthanāmaṃ ruḷināmanti. Tattha, atthānugataṃ nāmaṃ anvatthanāmaṃ, yathā sukhitassajanassa sukhotināmaṃ. Attharahitaṃ āropitaṃ nāmaṃ ruḷināmaṃ, yathā dukkhitassajanassa sukhoti nāmaṃ. Idha pana anvatthanā mantidassetuṃ ‘‘atthānugatā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘atthānugatā’’ti sakatthānugatā. Saddappavattinimittānugatāti vuttaṃ hoti. ‘‘Ganthasamaññā’’ti ganthasammuti. Ganthassanāmanti vuttaṃ hoti. Saṅgahaganthonāma pāḷiyaṃtattha tattha vippakiṇṇedhamme ekattha sabhāgarāsikaraṇavasena pavatto gantho. Taṃ uggaṇhanto appakena ganthenabahukedhammesukhenajānāti. ‘‘Taduggahaparipucchādivasenā’’ti tassauggahoca paripucchācāti dvando. Ādisaddena dhāraṇādīni saṅgaṇhāti. Tattha pāṭhassavācuggatakaraṇaṃ uggahonāma. Uggahi tassapāṭhassa atthaggahaṇaṃ paripucchānāma. ‘‘Anāyāsato’’ti niddukkhena. ‘‘Laddhabbaṃphalānuphala’’nti sambandho. Sarūpato avabujjhanaṃ sarūpāvabodho. Ādisaddena lakkhaṇāvabodho rasāva bodhotiādiṃ saṅgaṇhāti. Anupādāparinibbānaṃ anto pariyosānaṃ yassāti anupādāparinibbānantaṃ. Tattha ‘‘anupādāparinibbāna’’nti taṇhādiṭṭhīhi khandhesu anupādāyaparinibbānaṃ. Anupādisesa parinibbānanti vuttaṃ hoti. ‘‘Phalānuphala’’nti phalañceva anuphalañca. Tattha ‘‘phala’’nti mūlapphalaṃ. ‘‘Anuphala’’nti paramparapphalaṃ. Payojetīti ‘‘payojanaṃ’’. Payojetīti niyojeti. Kiṃ niyojeti. Phalatthikaṃjanaṃ. Kattha niyojeti. Phalanibbattakekamme. Kimatthāya niyojeti. Tassakammassa karaṇatthāyāti. Phalānubhavanatthāya tatthatattha phalānubhavanakiccesu payujjīyatīti payojananti pivadanti. ‘‘Sāmatthiyato’’ti vacanasāmatthiyato. Kiṃ vacanasāmatthiyanti. Kāraṇavacanaṃ phalaṃpidīpeti. Phalavacanaṃ kāraṇaṃpidīpeti. Yathātaṃ asukasmiṃ raṭṭhe sammādevo vuṭṭhoti vutte taṃ raṭṭhaṃsu bhikkhanti viññāyati. Asukaraṭṭhaṃ subhikkhantivutte tasmiṃ raṭṭhe sammādevo vuṭṭhoti viññāyatīti. Payojanaṃ pana abhidhammattha saddena dassetabbaṃ natthi, saṅgahavacanasāmatthiyeneva siddhaṃ hotīti adhippāyena ‘‘saṅgahasaddenā’’ti vuttaṃ. Sāmatthiyadassane pana suṭṭhu paripuṇṇavacanaṃ icchitabbaṃ hoti. Itarathā aniṭṭhatthappasaṅgopi siyāti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘taṃ na sundara’’nti vatvā ‘‘nahī’’tiādinā hetuvākyena tadatthaṃ sādheti.
诸依附之处，集结都与相待事物同生共住，若无相待则不成集结，故称此为“依止”，意为依止即为集结行为。因依止之义，依止即是词义。比如安乐故称为“安乐”，因悲苦故称“苦”，有依附缘故，不得无附。所谓依止者，修辞中的所依处，正因而能依持。著者以“那是良美”指此处因果关系及缘故。对集结之义说：“若非良美则不成立”，前注在此论文中皆有详述。
§2
2. Evaṃ sappayojane pañcapiṇḍattheti ettha pañcapiṇḍatthe dassetvā idāni tesaṃpañcannaṃ piṇḍatthānaṃ visuṃvisuṃ pañcappayojanāni dassento ‘‘tatthā’’tiādimāha. ‘‘Tatthā’’ti tesupañcasu piṇḍatthesu. Nasaṅkhyātabbanti asaṅkhyeyyaṃ. Saṅkhātuṃasakkuṇeyyanti attho. Napametabbanti appameyyaṃ. Pametuṃ asakkuṇeyyanti attho. Evaṃ kiccapaccayānaṃ katthaci sakkattha dīpanaṃ hoti. Sakavacanaṃ pāḷivacanena sādhetuṃ ‘‘yathāhā’’ti pucchitvā pāḷigāthaṃ āhari. Tattha ‘‘yathāhā’’ti kathaṃ āha iccevattho. Anantare vuttassa atthassa sādhakaṃ vacanaṃ kathaṃ pāḷiyaṃ āha, kathaṃ aṭṭhakathāyaṃ āha, kathaṃ ṭīkāyaṃ āhāti evaṃ yathārahaṃ attho veditabbo. ‘‘Tetādisenibbute akutobhaye pūjayato’’ti yojanā. Tattha ‘‘te’’ti buddha buddha sāvake. ‘‘Tādise’’ti tathā rūpesī lakkhandhādiguṇa sampanne. ‘‘Nibbute’’ti kilesa nibbānena nibbute. Natthi kutoci hetuto bhayaṃ yesaṃ te akuto bhayā. Anāgāmi khīṇāsavā. ‘‘Bhaya’’nti cittutrāsabhayaṃ. ‘‘Pūjayato’’ti pūjentassa. ‘‘Taṃ payojana’’ntitassāratanattaya vandanāya payojanaṃ. ‘‘Saṅgahakārā’’ti buddhaghosattherādayo pacchima aṭṭhakathākārā vuccanti. Tehi porāṇaṭṭhakathāsu tattha tattha vippakiṇṇepakiṇṇakavinicchayeyuttaṭṭhānesu saṅgahetvā abhinava aṭṭhakathāyo karonti. Tasmā sabbāabhinavaaṭṭhakathāyo saṅgahā nāma honti. Te ca ācariyā saṅgahakārā nāma. Tena vuttaṃ ‘‘saṅgahakārāti buddhaghosa. Pe… vuccantī’’ti. Te antarāya nīvāraṇameva icchantīti kathaṃ viññāyatīti ce. Tesaṃ vacanena viññāyatīti dassetuṃ saṅgahakāra gāthaṃ āhari. ‘‘Ratanattayekatassa etassanipaccakārassa ānubhāvena antarāye asesatososetvāti yojanā. ‘‘Hī’’ti ñāpakahetu jotako. ‘‘Vutta’’nti aṭṭhasāliniyaṃ vuttaṃ.
二、如是五相系，现于五种相聚之处。现有此五连缀，因此在这五处法中现显五种集结，言“正是如此”，即在此五集结相数中。不可以数字计数，无量无尽，不可测不可穷。如此乃依特定缘缘所生之法，其有合时故。为证此义，先以单数表达“如是言”后引用巴利经句，巴利句意为质问，于解释中揭示如何于注疏及补注中表述，其意当如此理解。经文中谓“此等涅槃除一切恐怖而可敬奉”，由此述意为“彼等”为佛、佛弟子，“此等”具备五种相印等殊胜品质；“涅槃”即无余漏解脱。其诸无恐怖者，是指无后续恐怖的阿拉汉圣地，“敬奉”即尊敬诸位，谓此尊敬为事业的目的。释者释此语义，称作“集结者”，乃大佛音长老等前人注疏作家，旧注疏中或有有差异或修订，乃整理汇集为新注。故所有新注疏都称作“集结者”，他们为“老师”、“集结者”，故曰“集结者如佛陀者也”。若问其意，是欲表明除碍入障，而能体认意旨之法理。以此理，带出集结注疏之韵律言辞。义亦即其对延长义之参照标记。
§3
3. ‘‘Kathañcahotī’’ti sambandho. Iti ayaṃ pucchā. ‘‘Vuccate’’ti visajjanā kathīyate. ‘‘Hī’’tivitthārajotako. ‘‘Vandanā kiriyābhinipphādako puññappavāho’’ti sambandho. ‘‘Aneka…pe… vāre’’ti accanta saṃyogatthe upayoga vacanaṃ. ‘‘Puññābhisando’’ti puññābhisoto, puññappavāhoti tasseva vevacanaṃ. ‘‘So ca puññātissayo hotī’’ti sambandho. Kasmā so puññā tissayo hotīti. Khetta sampattiyā ca ajjhāsaya sampattiyā ca hotīti dassetuṃ ‘‘anuttaresū’’tiādimāha. Saṃvaḍḍhitthāti saṃvaḍḍhito. Puññābhisando. Saṃvaḍḍhitassabhāvo saṃvaḍḍhitattaṃ. Sugandhehiviya suparisuddhaṃvatthaṃ paribhāvīyitthāti paribhāvito. Puññābhisandoyeva. Paribhāvitassa bhāvo paribhāvitattaṃ. Ubhayatthāpi hetu atthe nissakkavacanaṃ. ‘‘Mahājutiko’’ti mahātejo. ‘‘Mahapphalo’’ti mūlapphalena mahapphalo. ‘‘Mahānisaṃso’’ti ānisaṃsapphalena mahānisaṃso. Ānisaṃsapphalanti ca paramparā phalaṃ vuccati. Aññaṃ puññaṃ atikkamanto sayati pavattatīti atissayo. Puññañca taṃ atissayocāti puññātissayo. Atissayapuññaṃ, adhika puññanti attho. ‘‘So anubalaṃ deti, okāsalābhaṃ karotī’’ti sambandho. Kathañca anubalaṃ deti, kathañca okāsalābhaṃ karotīti āha ‘‘sayaṃ payoga sampattibhāveṭhatvā’’tiādiṃ. Tattha payogasampattināma atīta puññakammānaṃ balavataraṃ upatthambhakakammaṃ hoti. ‘‘Bahiddhā’’ti bahiddhasantānato. ‘‘Vipattipaccaye sampattipaccaye’’ti yojetabbaṃ. Tattha, vipattipaccayānāma-rājatovā coratovā-tiādinā āgatā dukkhuppattipaccayā. Sampattipaccayānāma kāyacittānaṃ sappāya paccayā. Cattāro paccayā ca upaṭṭhākakulāni ca ārakkha devatādayo ca sukhuppatti paccayā. Tehi paccayehi pāmojja bahu lassa therassa santāne rattidivaṃ pītipassaddhisukhasamādhīnaṃ pavattiyā ajjhattabhūtā utucittāhārā ca ati paṇītā honti. Tehi samuṭṭhitā sarīraṭṭhakadhātuyo ca atipaṇītā eva hutvā upabrūhanti. Tattha sarīraṭṭhakadhātuyo nāma pathavi ādayo vātapittasemhādayoca. ‘‘Anubalaṃdetī’’tiabhinavaṃthāmabalaṃ pavatteti. ‘‘Puññantarassā’’ti pavattivipākajanakassa bahuvidhassa puñña kammassa. ‘‘Athā’’ti tasmiṃ kāleti attho. ‘‘Balavabalavantiyo hutvā’’ti pakati balato atibalavantiyo hutvā. ‘‘Tasmiṃ therasantāne’’ti sambandho. ‘‘Iṭṭhapphalaghanapūrite’’ti iṭṭhapphalabhūtānaṃ rūpasantatīnaṃ ghanena pūrite. ‘‘Okāso nāma natthī’’ti patiṭṭhānokāso nāma natthi. ‘‘Itī’’ti tasmā. ‘‘Dūrato apanītāneva hontī’’ti sambandho. Iṭṭhapphalasantānaṃ vibādhanti nīvārentīti iṭṭhapphalasantānavibādhakāni upapīḷakūpaghātakakammāni. Aniṭṭhapphala santāna janakāni, akusala janaka kammāni, apuñña kammānīti tānitividhāni akusalakammāni dūrato apanītāneva honti, tesaṃ vipākassa anokāsakaraṇenāti adhippāyo. Tenāha ‘‘nahī’’tiādiṃ. ‘‘Tato’’ti tasmā apuñña kammānaṃ dūrato apanītattā. Abhivādetabbānaṃ mātāpitu samaṇabrāhmaṇādīnaṃ abhivādanakammegaruṃkaraṇaṃ abhivādana sīlaṃ nāma. Taṃ assa atthīti abhivādanasīlī. Guṇavuddhavayavuddhe apaceti attānaṃ nīcavutti karaṇena pūjetisīlenāti vuddhāpacāyī. Ubhayatthāpisampadāna vacanaṃ. Evantiādini gamana vacanaṃ. Nigamanti ca niṭṭhaṅgamanaṃ. Tasmātiādi laddhaguṇa vacanaṃ. Laddhaguṇoti ca taṃtaṃpasaṅga visodhanaṃ paripuṇṇaṃ katvā laddhovisuddho attho vuccati. Tathā vacana sāmatthiyena laddho atthantaropi ayamidha adhippeto. ‘‘Nakevalañca therasseva anantarāyena parisamāpanatthaṃ hotī’’ti yojanā. ‘‘Sotūnañcagahaṇa kicca sampajjanattha’’ntisambandho. Suṇantīti sotāro. Tesaṃ. ‘‘Gaṇhantāna’’nti uggaṇhantānaṃ. ‘‘Vandanāsiddhiyā’’tira tanattayevandanā puññassasiddhito. Javanavinicchaye yasmā antarāya nīvāraṇaṃnāma diṭṭhadhamme icchitabbaṃ phalaṃ hoti. Diṭṭha dhammo ca pathama javanassa vipākakkhettaṃ. Tasmā upatthambhana kiccaṃ patvāpi pathama javana cetanā eva idhapariyattāti adhippāyena ‘‘diṭṭhadhammavedanīyabhūtā’’ti vuttaṃ. Sā pana pathama javana cetanā upatthambhana kiccaṃ patvāpi sabbadubbalā evasiyā. Kasmā, aladdhāsevanattā. Sesa cetanāyo eva balavatiyo siyuṃ. Kasmā, laddhā sevanattāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Sattajavanapakkhe adhippetattā upaladdhabbattā taṃ nasundara’’nti sambandho. ‘‘Itī’’ti vākyaparisamāpanaṃ. ‘‘Yathā appamattakaṃ hoti. Evamevaṃ appamattakaṃ hotī’’ti yojetabbaṃ. ‘‘Tathāhī’’ti tato evāti attho. Paṭṭhānepi=kabaḷīkāroāhāro imassakāyassa āhāra paccayenapaccayo=tivibhatto. Itarathā ‘kabaḷīkāro āhāro āhārasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ āhārapaccayena paccayo’ti vibhatto siyāti. ‘‘Adhunāvā’’ti imasmiṃ bhave eva. Evaṃ vandanāyapayojanaṃ dīpetvā idāni sesānaṃ piṇḍatthānaṃ payojanaṃ dīpetuṃ ‘‘yasmāpanā’’tiādi vuttaṃ. Tattha, ‘‘āditoviditesatī’’tiādimhi-bhāsissaṃ abhidhammattha saṅgaha-nti padaṃ sutvā viññātesati, ‘‘ussāhojāyati’’. Imaṃ uggahetvā sudullabhe abhidhammatthe ca anāyāsena jānissāma, tammūlakassa ca anupādā parinibbānantassa payojanassabhāgino bhavissāmāti cittuppāda sambhavatoti adhippāyo.
三、“为何如此”为连接词，此为提问。后称“说明”为释解展开。此“讥”即启示指引之义。“致敬礼行为，功德流注”相关。以极多的联系为基础的连词，用以继续展开。“功德流注”，即功德的滔滔流动感。功德因缘会聚而成故称“及功德之极大果”。缘起之所以称其为“功德极大果”，即超越其他功德，于其境界安住。授予力量与财富之义也讲解其因。以“自力实践，为获得果报”说明。借此，“果报”与“因”相互依存。举例说明如若国运不顺，则众僧知之，否则贤王当起，故称“以显示该国”，“无良国遂兴”之理。故称“用途”不能用言语尽尽说清楚，但依集结语成立。功德的显现须以适当的语言表达，若表达不当则有不善后果。诸谓“此地集结”，乃集结体，非为修饰功能，也非为其他用途，乃依凭功能所致。此中“用途”即“缘由”，“果之依托”，故称“果依用”，是指在各作业所产生的果报中所须依止与体现。由此综述，以视频暗示亩碍定语，“其果”、“因果”，指向故称“其依赖”。与“能力”，“因”互文释义。施以助力，是指由诸功德作业所生诸多功德之果。然后“当”即适应义。如此现出大佛音长老注疏中《净道大注疏》之思想。由此详述如“功德之大光明”“大果报”“大因缘果”，而“一切前缘果”亦指连续果报的系列。称功德的超级重要，远远超越其他善功德，以致令诸众深眠或冥顽不灵者觉悟。故称其“功德极高”，能带来财富增益。然后详述达成幸福之因缘规则，如同道德反射。论述中提到坚固不动之缘，财产、心态等与之相依。四种依止及保护天神等辅助成就，故众弟子修行得大乐、定力、清净、喜悦，逐渐调伏内心，把持正确行为，身体五大亦日益健康饱满。此为凝聚之大秘密。所谓身体五大者乃地、水、火、风五种元素。所谓“增益”，即新发现的坚固力量。所谓“功德之深广积累”，是指生生世世功德之集大成。随后论述无执着的涅槃为最后极乐，及涅槃之种种断灭终极。又说“因果”等意，果指根本果，后果为传续果。此谓“缘故”，即“依托”，即因缘关系。以安乐国土举例说明佛教法理，论及外部果报及内心因缘关系。指出佛法中诸功德所引之力，远远超过通常的善业，是以众僧之力量更强盛。由此论述，说明如何修增功德力，及修持法义之当法，以断一切障碍。而闻法者当有合适之理解、恭敬、正念，以便悟入功德真意。结论言说修持得果与随喜增力之法，以至途径涅槃，成为佛法根本所在。
Piṇḍatthānudīpanā niṭṭhitā. · 摄义阐明已结束。
§4
4. Padatthe. ‘‘Bujjhī’’ti aññāsi. ‘‘Etthā’’ti etasmiṃ pade. Ca saddo vākyārambha jotako. Vākyā rambhoti ca mūlavākye yaṃ yaṃ vattabbaṃ avuttaṃ, tassa tassa kathanatthāya anuvākyassa ārambho. Bujjhanakiriyāvuccatiñāṇaṃ. Kathaṃpanaaviparītatthe pavatto sammāsaddo asesa byāpanaṃ dīpetīti pucchāya purimatthame vabyatirekato ca anvayato ca puna vitthārento ‘‘tathāhī’’tiādimāha. Tattha, ‘‘tathāhī’’ti tassa vacanassa ayaṃ vitthāroti joteti. ‘‘Aviparīta’’nti kiriyāvisesana padametaṃ. ‘‘Attano visaye evā’’ti attano ñāṇavisaye eva tesaṃ visayocāti sambandho. Yasmā ekopi dhammo kāladesasantānādibhedena ananta bhedo hoti. Tasmā padesañāṇikā paccekabuddhādayo ekadhammaṃpi sabbākārato jānituṃ na sakkonti. Tenāha ‘‘tehī’’tiādiṃ. Tattha ‘‘sabbākārato’’ti sabhāvato, hetuto, paccayato, phalato, nissandato, kālato, desatotiādinā ākārena. ‘‘Yatthā’’ti yasmiṃ avisayedhamme. ‘‘Te viparītaṃ bujjheyyuṃ, so avisayo nāmadhammonatthī’’tiyojanā. Taṃ vitthārento ‘‘tehī’’tiādimāha. Tattha, ‘‘tiyaddhagate’’ti tīsukālesu gate pavatte. ‘‘Addhāmuttake’’ti kālattayavimuttake. ‘‘Hatthamaṇikeviyā’’ti hattha tale ṭhapitamaṇiratanāniviya. ‘‘Sabbe dhammā’’tiādi pāḷisādhakaṃ. Tattha, ‘‘āpāta’’nti abhimukhaṃ patanaṃ. Ābādhantipi pāṭho, ottharitvā upaṭṭhānanti attho. ‘‘Sabbaññumahābhavaṅga’’nti sabbesaṃsabbaññubuddhānaṃ pacchimabhave paṭisandhito paṭṭhāya pavattaṃ aṭṭhasu mahāvipākesu pathamamahāvipākaṃ bhavaṅga cittaṃ. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ mahābhavaṅge. ‘‘Niccakālaṃ upaṭṭhahantī’’ti sabbakālaṃ upaṭṭhānākāra pattā hutvā tiṭṭhanti. Kasmā, kassaci āvaraṇassa abhāvato. Idaṃpihi ekaṃ upaṭṭhānaṃ nāmāti. ‘‘Āvajjanāyā’’ti manodvārāvajjana cittena. Dhammā mahantā. Bhavaṅgaṃ parittakaṃ. Tasmā parittakaṃ bhavaṅgaṃ ekakkhaṇe mahantānaṃ dhammānaṃ napahotīti codakassa adhippāyo. ‘‘Nacodetabbameta’’nti etaṃ ṭhānaṃ nacodetabbaṃ. ‘‘Paramukkaṃsapattāna’’nti ettha ‘‘ukkaṃso’’ti accuggamo accuttaro. Paramo ukkaṃso paramukkaṃsotiviggaho.
第四条「词义」篇。『Bujjhī』者，谓其义也。『Etthā』谓此处所在之词。此词为声韵、句首之发端。所谓句首即根本句子中，所应为、所应说之句子，乃其为了讲说各义理而起始之句。所谓「Bujjhanakiriyāvuccati ñāṇa」者，即悟知之作用知也。今问曰：如何于无矛盾者中发生圆满之正语，而完全普照一切？对此问题，前文兼后文反复阐明，称以『tathāhī』诸语作解释。其言『tathāhī』此语为详尽也，谓之光明。『Aviparīta』即为作用性质之特指词，意谓「于己所知之境亦然」，涉及与己觉知相关者之关联。是因一法虽然依时间、因缘、差别无量无边，故各处所知之意义，偏于独觉，即诸独觉者与他等如实知一法整体，皆不可得也。故云「tehī」等词。又『sabbākārato』表达从本性、因缘、条件、果报、依止、时间、说者等诸因中之全面遍及意。『Yatthā』为指不涵盖他境之处。谓「若知其反者，为非此境名之故」。对此详说，复称『tehī』等。其『tiyaddhagate』指三旬中所遍；『Addhāmuttake』谓解脱时间；『Hatthamaṇikeviyā』比喻手掌中置宝石样宝物。『Sabbe dhammā』等语，乃巴利文字基本称谓。『Āpāta』意为正面倒下，别文亦有起立、侍奉之义皆通。『Sabbaññumāhābhavaṅga』谓诸皆所知广大法的后世续处，起始于八识之大果报，法在其处即大果报中。『Tatthā』指其大果报处。『Niccakālaṃ upaṭṭhahantī』谓在一切时刻，皆有持守之相出现，因无障碍故。此即名「上持」。『Āvajjanāyā』谓心门入口，意念之起入也。法者大，果报统摄处法非也，故果报统摄处即为上持不能一时灭断之义。『Nacodetabbameta』即此处不可言说。『Paramukkaṃsapattāna』表极顶之境界，『ukkaṃsa』即升高、最高。『Paramo ukkaṃso paramukkaṃso』即极高最顶，极上最高之意。
Evaṃ sammāsaddassa atthaṃ vicāretvā idāni saṃsaddassa atthaṃ vicārento ‘‘saṃsaddopanā’’tiādimāha. Tattha, ‘‘upasaggo’’ti upasaggapadaṃ. ‘‘Paṭivedhadhammesū’’ti paṭiccasamuppādādīnaṃ paṭivijjhanaññāṇesu. Natthi ācariyo etassāti anācariyo. Samāsante kakārena saha anācariyako. Anācariyakassa bhāvo anācariyakatā. Taṃ anācariyakataṃ. Tatīyā ruppasamāpatti nāma ākiñcaññāyatanajjhānaṃ. Taṃ bhagavā āḷārassa santike uggaṇhāti. Catutthāruppasamāpatti nāma nevasaññā nāsaññāyatanajjhānaṃ. Taṃ udakassasantike uggaṇhātīti vuttaṃ ‘‘āḷārudakamūlikā’’ti. ‘‘Analaṅkaritvā’’ti āvajjanasamāpajjanādivasena analaṅkaritvā. Anāsevitvāti vuttaṃ hoti. ‘‘Chaḍḍitattā’’ti etāsamāpattiyonālaṃ bodhāya, atha kho yāvadeva tatīya catutthāruppabhavappaṭilābhāya saṃvattantīti evaṃ ādīnavaṃ disvā chaḍḍitattā. ‘‘Bujjhanakiriyāyā’’ti paṭivedhaññāṇassa. ‘‘Kuto paṭivedhadhammā’’ti tā kuto paṭivedhadhammā honti. Paṭivedhadhammā eva ca buddhabhāvāyapadaṭṭhānāhontīti adhippāyo.
由此深入探讨正语之义，现在论正语之义，称为『saṃsaddopā』。其中『upasagga』为前缀词。『Paṭivedhadhammesū』为缘起等诸识见知种种知行理中之知见。师者常无此者，非师者则有之。常止与常行支配共存，有非师之状，称为非师状态。第三禅入无欲无想禅定，此法世尊于阿梨等前所证。第四禅入无色界无想无无想处，此法曾于水底为阿梨等所证，故称「āḷārudakamūlikā」。『Analaṅkaritvā』者，以起入心门等诸习气不染净为义，即所谓无践垢。『Chaḍḍitattā』表断除此等烦恼之理，故言其断除。无烦恼智即为断除。所谓『Bujjhanakiriyāyā』即缘起认知智也。问缘何称为缘起认知智者？此乃佛陀智慧之所在也。
Pāḷiyaṃ. ‘‘Pubbe ananussutesudhammesū’’ti imasmiṃ bhave ito pubbe kassacisantike ananussute sucatussacca dhammesu. ‘‘Abhisambujjhī’’tipade abhisambodhisaṅkhātaṃ arahattamaggaññāṇaṃ vuttaṃ. Tadeva ñāṇaṃ sabbaññutaññāṇassa padaṭṭhānaṃ hoti. Tappaccayā tadanantarā evasabbaññutaññāṇaṃ pātubbhavatīti vuttaṃ ‘‘tattha ca sabbaññutaṃ pāpuṇātī’’ti. ‘‘Tadanantarā’’ti ca arahatta maggavīthiyāca catunnaṃ paccavekkhana vārānañca anantare kāleti attho. ‘‘Nimittatthe’’ti nimitta hetvatthe. ‘‘Bhumma’’nti aṭṭhakathāsuāgataṃ sattamīvibhattiyānāmaṃ. Tāsu hi paccattavacanaṃ, upayogavacanaṃ, karaṇa vacanaṃ, sampadāna vacanaṃ, nissakkavacanaṃ, sāmivacanaṃ, summavacananti evaṃ anukkamena sattannaṃ vibhattīnaṃ nāmāni āgatānīti.
巴利语中『Pubbe ananussutesudhammesū』，指此处指出过往今生中某些未曾承闻之清净真理法。『Abhisambujjhī』一词，表示成佛之觉知，指明通达阿拉汉道之知识。此种智慧为诸智知识根基。凭此根基而后续产生一切智慧。故云『tattha ca sabbaññutaṃ pāpuṇāti』。『Tadanantarā』意指后续之时序，谓于阿拉汉道之四重审视时段间隔中。『Nimittatthe』指标识之因缘。『Bhumma』为注疏中之七格语法名称。此七种分格语词分别用于不同语境，如主格、宾格、使役格、拥有格、状语格等，表达对应之语法关系。
‘‘Dasabalaññāṇesū’’ti ṭhānāṭhāna kosallaññāṇādīsu dasa ñāṇabalesu. ‘‘Vasibhāva’’nti ettha attano vasaṃ vattetuṃ samatthatā saṅkhātosatti viseso vasonāma. Vaso etassa atthīti vasī-vasigaṇehītiādīsuviya. Vasino bhāvo vasibhāvo. Taṃ vasibhāvanti attho. Tenāha ‘‘vasibhāva’’nti issarabhāvanti. Katthaci pana ‘‘vasī’’ti itthiliṅgapadaṃpi dissati=tatrimā pañcavasiyo āvajjanavasīsamāpajjanavasī=tiādīsu.
『Dasabalaññāṇesū』意此处论十智力，即十种智慧能力，包括天命智等。『Vasibhāva』意谓自身主宰、能够制伏之力量。由变化数为七十七，称为制伏力量。此力又称『Vasi-vasigaṇe』等，表示实力和权势。制伏力量即所谓『Vasibhāva』，为管理执政之力。于是称之为『issarabhāva』，即主宰之相。有时『vasī』一词也作女性形，出现例子有三十五名如『āvajjanavasī』等理。
Sammāsambuddhapada. · “正自觉者”一词。
§5
5. Atulapade . Anekehiguṇapadehi pavattitāvandanā ‘‘anekaguṇapadavisayānāma’’. ‘‘Itikiṃdutīyenā’’ti iti tasmā dutīyena atulapadena kiṃ payojanaṃ atthīti attho. ‘‘Nana samatthā’’ti nasamatthā na hotīti yojanā. Samatthā evāti adhippāyo. ‘‘Mattakārino’’ti pamāṇakārino. ‘‘Thero ca tesaṃ aññataro’’, tasmā mattaṃ na karoti, dutīyaṃ atula padaṃ āharīti adhippāyo. ‘‘Apicā’’ti kiñci vattabbaṃ atthīti attho. ‘‘Nakevalaṃ vandanāya antarāyanīvāraṇameva icchi tabbaṃ hotī’’ti yojanā. ‘‘Vandanāyā’’ti vandanāhetu. Sopi paññāpāṭavādi attho. ‘‘Ganthapārisuddhiyā’’ti ganthadosānāma padadosa vākyadosa atthadosādayo atthi. Tehi dosehi imassa ganthassa pārisuddhiyā. Kathaṃ pana vandanāya paññāpāṭavādi atthosambhavatīti vuttaṃ ‘‘anussatiṭṭhānesū’’tiādi. Anussatiṭṭhānāni nāma buddha dhamma saṅghasīlādīni. Cittasamādhānaṃ āvahatīti cittasamādhānāvaho. ‘‘Tikkhāsūrāhutvāvahatī’’ti gambhīresu attha byañjana padesu amandā vissaṭṭhā hutvā vahati. ‘‘Tadatthāyapī’’ti paññāpāṭavādi atthāyapi. Guṇanāmapadānaṃ guṇatthonāmaviggaha vākyesu pākaṭo, siddhapadesu apākaṭo. Tasmā tāni viggahatthaṃ ajānantānaṃ santike nāma mattāni sampajjantīti vuttaṃ ‘‘yathāvutta vacanatthayogepi…pe… pavattattā’’ti. ‘‘Sabhāvaniruttiṃ jānantāna’’nti māgadha bhāsaṃ jānantānaṃ. Māgadhabhāsāhi mūlabhāsāti ca ariyabhāsāti ca māgadhabhāsāti ca pāḷibhāsāti ca dhammaniruttīti ca sabhāvaniruttīti ca vuccati. ‘‘Bhāvatthasuñña’’nti ettha guṇanāmānaṃ guṇattho bhāvattho nāma. So evasakatthoti ca vacanatthoti ca viggahatthoti ca vuccati. Kiriyanāmādīsūpi esevanayo. ‘‘Satthū’’ti satthuno. ‘‘Samaññāmatta’’nti nāmasaññāmattaṃ bhavituṃ nārahati. Tathāhi anāthapiṇḍikoseṭṭhi rājagahaṃ anupatto buddho loke uppannoti sutvā udānaṃ udānesi=ghosopi kho esodullabho lokasmiṃ yadidaṃ buddho=ti. Tasmā buddhoti nāmaṃpi loke mahantaṃ sudullabhaṃguṇapadaṃ hoti. Sammāsambuddha nāmevattabbamevanatthīti. ‘‘Sabhāvaniruttiṃ ajānantānaṃ pana padasahassaṃ vuccamānaṃpī’’ti tiṭṭhatu ekaṃ atulapadaṃ, padasahassaṃpi vuccamānaṃ satthusamaññāmattameva sampajjati. Tādisāhi janā idaṃ loke mahantaṃ guṇapadantipi najānanti. Bhāvatthaṃ kiṃjānissanti.
第五条「无匹（Atula）词」。因多种修饰词引发对该词涵义之讨论，故得谓「诸修饰词涉及涵义」。『Itikiṃdutīyenā』即称「对此第二无匹词有何用途」之问。『Nana samatthā』意为非恰当不顺之义，而『Samatthā』为对立，有能力、可行也之义。此处解为对立证据。『Mattakārino』谓度量标准。『Thero ca tesaṃ aññataro』谓长老中某一者不作计较，故该无匹词被采纳。『Apicā』意谓尚有所论内容。『Nakevalaṃ vandanāya antarāyanīvāraṇameva icchi tabbaṃ hotī』则解为非但仅为敬礼，而该阻碍消除亦属必要。『Vandanāyā』即敬礼之因。并说其亦有明白解释之意。『Ganthapārisuddhiyā』谓文献之纯洁无垢，断除文法、句法、词义之谬误。由此文献纯净达到。在诸如敬礼因中，亦须该纯净。何故敬礼发明义成？言及『anussatiṭṭhāne sū』等，指佛法、僧团、戒律等之忆念所在。『Cittasamādhānaṃ āvahatīti』谓能引起心之一境界。『Tikkhāsūrāhutvāvahatī』谓于深奥义趣及音节中强烈、清晰流畅之意。『Tadatthāyapī』言明说亦纯熟。关于定语词根之义理于公开语文及隐秘经文中区别表达，非通识所知，故称「以无知者所难解」。故言此类唯依凡夫方能理解。『Sabāvaniruttiṃ jānantāna』谓熟识祇园方言者，即知摩揭陀语又称巴利语，亦称佛教语或正法语。『Bhāvatthasuñña』言此乃性相含义空，谓名词及动词、句意等诠释。此如动词语词类亦属此说。『Satthū』即导师。『Samaññāmatta』指唯有名称声称之义，无其实际。如言「昔佛托孤独长者访王舍城出生时」，此语出自诵经，唯为教义表述，世俗中极难得此佛故称讚曰佛为稀有伟大品德所化现。因而世尊名号极难得。只能称为正觉者。『Sabāvaniruttiṃ ajānantānaṃ』谓以不解者亦习所称一千词义，方知导师及相应名称之正确涵义。故称此无匹词，虽一千次使用，且称为导师之名称而已。世人如此，不知是极大修辞之谓。且谓「Bhāvatthaṃ kiṃjānissanti」语，意谓此名义有何用、何益？
‘‘Atulo’’ti aññena so asadisoti vā, añño vātena sadisotassanatthītivā, - dvidhāpiattholabbhati. Sādhakagāthāyaṃ ‘‘paṭipuggalo’’ti yugaggāhīpuggalo. Kiñcāpi makkhali pūraṇādayo visuṃvisuṃ - ahaṃ sabbaññū sabbadassāvī - tica, ahaṃ sammāsambuddho-tica paṭijānantā yugaggāhino hutvā vicaranti. Dhammato pana sineru pabbata rājassa santike sakkhara kathalāniviyasampajjantīti. ‘‘Anacchariya’’nti natāva accharitabbaṃ hotīti attho. ‘‘Buddhabhūtassā’’ti buddhabhāvaṃ bhūtassapattassa. ‘‘Yaṃ buddha bhūtassa atulattaṃ, etaṃ anacchariya’’nti yojanā. Yadi cetaṃ anacchariyaṃ hoti, katamaṃ pana tāva acchariyaṃ bhavatīti āha ‘‘sampatijātassā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘sampatijātassā’’ti ajjevajātassapi assa bhagavato. Kathaṃ atulatā paññāyatīti āha ‘‘tadāhī’’tiādiṃ. ‘‘Ekaṅgaṇānī’’ti ekatalāni. Tadāhi bodhisattassapuññānubhāvena atimahanto obhāso pātubbhavati. = Uḷāro obhāso pāturahosi atikkammadevānaṃ devānubhāva=ntihi vuttaṃ. Tena obhāsena pharitā sabbe pathavi pabbatādayo jātiphalikakkhandhāviya suppasannā honti. Dasasahassa cakkavāḷāni ekatalaṃ hutvā paññāyanti. Tena vuttaṃ ‘‘anekāni cakkavāḷasahassāni ekaṅgaṇāni ahesu’’nti. ‘‘Paramāya pūjāyāti thutimaṅgalavacanapūjāya. ‘‘Lokassā’’ti sabba sattalokato. Evaṃ acchambhi vācaṃ nicchāresi dhammatāya sañcoditattāti adhippāyo. Tattha ‘‘acchambhivāca’’nti visāradavācaṃ. Āsabhiṃ vācantipi pāṭho. Uttamavācanti attho. ‘‘Nicchāresī’’ti udāharati. Idampi anacchariyaṃ, aññaṃ pitato acchariyataraṃ atthīti dassetuṃ ‘‘yadāpanā’’tiādi āraddhaṃ. Pāramitā guṇehi tena sadiso kocinattheva thapetvā aññe ca mahābodhi satteti adhippāyo . ‘‘Assā’’ti tena sadisassa. ‘‘Natthibhāvo dīpetabbo’’ti sambandho. ‘‘Dīpetabbo’’ti buddhavaṃsapāḷito āharitvā dīpetabbo. ‘‘Kutosāvakabodhisattānaṃ satasahassaṃ sakkhissatī’’ti yojanā. Pāramiyo pakārenavicinanti etenāti pāramipavicayo. Ñāṇaṃ. Taṃpanañāṇaṃ mahābodhisattānaṃ eva uppannaṃ nahoti. Paccekabodhisatta sāvakabodhisattānaṃpi uppannameva. Tadeva ca sabbesaṃpi bodhisattānaṃ niyatabyākaraṇappaṭilābhe padhānakāraṇanti dassetuṃ ‘‘sāvakabodhisattāpī’’tiādi vuttaṃ. Tattha bodhivuccativimokkhaññāṇaṃ. Ariyamaggassetaṃ nāmaṃ. Bodhimhisajanti laggantīti bodhisattā. ‘‘Laggantī’’ti tappaṭilābhatthāya niyata cittā hontīti attho. Bodhi atthāya paṭipannā sattā bodhisattātipi yujjati. Buddha suññepiloke kammassakatāñāṇe ṭhatvā vaṭṭadukkhato mokkhadhammapariyesino sattāti vuttaṃ hoti. ‘‘Sambhāra dhamme’’ti dasavidhe pārami dhamme. Vaṭṭaṃ anusaranti anugacchantīti vaṭṭānusārino. Pathaviyaṃ paṃsucuṇṇāni viya pakatiyā vaputhubhūtājanāti puthujjanā. Mahantāputhujjanāti mahāputhujjanā. Vaṭṭānusārino ca te mahāputhujjanācāti samāso. Tesaṃ bhāvoti viggaho. Ayaṃ bhāvoyeva tesaṃ bhūmīti ca vuccati. Atthato pana mokkhadhammanirapekkhatā eva. Acchandikatātipi vuccati. ‘‘Okkantā’’ti paviṭṭhā. Tayoniyatā, bodhisattaniyato ca cūḷasotāpannaniyato ca ariya sotāpannaniyato ca. Tattha bodhisattaniyato bodhisambhārabalena siddho. Cūḷasotāpanna niyato paccayākārānubodhaññāṇabalena. Ariyasotāpanna niyato sotāpatti maggaññāṇa balena. Tesu bodhisattaniyato idha adhippetoti vuttaṃ ‘‘ekena pariyāyenā’’tiādi. Vattabbamevanatthitesaṃ dvinnaṃ bodhisattānaṃ pārami pavicayaññāṇa sampattiyā vinā niyatabyākaraṇa lābhā saṅkāya eva abhāvatoti adhippāyo.
『Atulo』有他释，即相似及不相似两种涵义。此种说法亦得。由修行者歌『paṭipuggalo』中言及「众多如蚁等，常自称吾一切知，乃正觉者」三类唱念并行，于萨迦佛王座山，文结论曰「无疑属不思议」。『Anacchariya』谓不可度量、不可计数之意。『Buddhabhūtassā』言成佛之存在状态。谓「佛者非常无匹，不可思议若是佛之无匹，则此不可思议」。若此为不可思议，则何谓极大之不可思议？遂言「成就时」亦有不可思议感。『Ekaṅgaṇānī』谓一层观。由菩萨业力极大感应妙光现前。谓此光辉如天上诸天光，能遍照地上山川等众生。称「万有天轮合一层」。『Paramāya pūjāyāti』谓最高尊敬，祝祷吉祥之言。『Lokassā』为诸世界。于是此殊胜言语如法庄严，励行正道，谓之正理见书所示。谓『Acchambhivāca』即清净、大德之言。『Nicchāresī』意为示范者。连称亦非不可思议。乃以「Yadāpanā」等开始，示以更甚妙法。以六度之功德，任一品位亦可涵盖他大菩提众生。『Assā』谓同此。『Natthibhāvo dīpetabbo』指此义不可不明示，为《佛灭度谱》所晓示，必当明示。言「Kutosāvakabodhisattānaṃ satasahassaṃ sakkhissatī」即「云何见证十万比库菩萨」之意。谓依六度之性质殊胜分，作名为布施、持戒、忍辱等之菩提行，殊胜智慧乃菩萨之现前智慧。此智慧非他生，乃菩萨专有。缘此，虽有独觉及诸比库菩萨，亦从属于菩萨智慧。故云『sāvakabodhisattāpī』等。谓觉知名为解脱智，即圣道智。菩萨为达悟戒者。〖附注：觉、菩萨义不绝对，指不同修证法门中用语分异。〗「Laggantī」谓因具足悟入而定之心也。以菩萨意，亦谓为此修道之众生。佛入空无为境、受有业识知力，轮回苦厄尽、证涅槃之义相，以此为说。『Sambhāra dhamme』谓十种六度菩提波罗蜜。谓遵此因缘而转，凡夫如覆泥披尘，谓庸俗大众。『Mahantāputhujjanā』谓广大庸众。合称为广大庸众、轮回之义。此为法义。对涅槃道义，仅为出离。『Okkantā』即进入之意。分三项之有；菩萨道者、初果菩萨者及圣果菩萨者。菩萨者因菩提集因得证。初果菩萨因缘思维之力得成。圣果菩萨因果行先锋智力得成。其义于此以一周而定。言两菩萨之果德分别中，若无六度成熟智慧，必不能得定论，故云「Adhippāyo」云云。
Padasiddhivicāreyaṃ vuttaṃ vibhāvaniyaṃ=tulāyasamitotulyo. Tulyo eva tuloyakāra lopavasenā=ti. Taṃsandhāya ‘‘ya kārassavāvasenā’’ti vuttaṃ. Yañcavuttaṃ tattheva=athavāsamītatthe akārapaccayavasena tulāyasamītotulo=ti. Taṃ sandhāya ‘‘akārassavāvasenā’’ti vuttaṃ. Tattha ‘‘tulāyā’’ti loke dhāraṇatulāsadisāya paññāyāti attho. ‘‘Samīto’’ti samaṃ kato. Nahi tulasaddo bhavituṃ nayutto. Yutto evāti adhippāyo. Kathaṃ viññāyatīti āha ‘‘tulayitu’’ntiādiṃ. Tatthahi ‘‘tulayituṃ asakkuṇeyyo’’tivacanena tassakammasādhanattaṃdasseti. ‘‘Kammasādhanenevā’’ti pubbe-tulayitabbo aññena saha pamitabboti tuloti evaṃ idhavuttena kamma sādhana vacanattheneva. ‘‘Tadatthasiddhito’’ti tassa vibhāvaniyaṃ vuttassa duvidhassa atthassa siddhito. ‘‘Tato’’ti tulasaddato. Cintāya kiṃ payojanaṃ atthi. Natthiyevāti adhippāyo. Vadati sīlenāti vattā. Vādī puggalo. Vattuno icchāvatticchā. Vattuṃ icchāvatticchātipivadanti. Vatticchaṃ anugato sammuti saṅketavohāra siddhattāti samāso. ‘‘Eta’’nti etaṃ dvidhāsiddhavacanaṃ. ‘‘Ce’’ti cevadeyya. ‘‘Nā’’ti nayuttaṃ. ‘‘Yathāsuta’’nti tula iti sutaṃ. ‘‘Yutta’’nti yathāsuta niyāmeneva yuttaṃ vajjetvā. ‘‘Assutassā’’ti dhāraṇatulāpariyāyassa itthiliṅgatulāsaddassa. Tatoyevayakāra yuttassatulyasaddassa ca assutassa. Itthiliṅgesati, tatopi eko akāroti katvā samītatthe dutīyo taddhita akāropi assutoyevanāmahoti. ‘‘Parikappanāyā’’ti parikappetvā kathanāya. Payojanābhāvato na yuttantisambandho. Atulapadaṃ.
关于词义精确考察，有言该词用以分析者等同于“称量”“均等”。“均等”本身乃由“均等”和“形状”二义构成。对此，曾言“有形形状态”。又言若所说即实情，或由此条件均衡，人此时可视其为“均等”等同。因而，才有“无形状态”一说。此处“均等”意指世俗中持衡尺度的含义。“平衡”意为相等、对等。词“均”等无法为名词，但可作动词用，表示制约。如何理解？谓“使均”等，表明此刑具难以完成均等之功用。因之前说须借助其他手段达到“制裁之行”，故此“均”等此处依所说，是为某种刑具用语。所谓“就其成义而言”，即此词之解释分两种：一是由“衡量”构成，一是凭思考其无意义，乃无用之物，词义即此。议论此“均”字，为形象比喻称重秤砣之义。其“平衡”乃指施衡尺度。因“衡”不能独立作名词，只能作动词，即有“制约”之意，如何知之？谓“使均”等开头诸语，说明此刑具难以达成衡量之能。因而，判定刑具以此词义从句，乃得“衡量用工具”的涵义。所谓“言说”和“反面”，即此两义经推敲阐明。“本无意义”一方面说明该刑具无实用，故为无用之物。此理称为“主张”，即曰“无用论”。“主张”谓言说之人。其说事理、或愿说或不愿说。所愿说称为“论述理想”。所不同“理想”对应惯用表述，即“已附从的约定俗成”或“约定俗成事物之集合”。“这个”二字是指这两种说法的一体合成。结论如是。
§6
6. Evaṃ dvinnaṃ padānaṃ padattha saṃvaṇṇanaṃ katvā idāni tesaṃyeva atthuddhārasaṃvaṇṇanaṃ karonto ‘‘imehi panā’’tiādimāha. Tattha ‘‘sampadā’’ti sampattiyo. ‘‘Bodhisambhārasambharaṇaṃ nāma’’ samatiṃ sapāramīnaṃ paripūraṇaṃ. ‘‘Mahāvajiraññāṇa’’nti bhagavato āsavakkhayaññāṇampi vuccati. Tassa pubbabhāge buddhabhāvatthāya anupadadhammavipassanāvasena chattiṃsa koṭi satasahassa saṅkhānaṃ devasikaṃ vaḷañjanakapphalasamāpattīnaṃ pubbabhāga vipassanāñāṇampi mahāvajiraññāṇanti vuccati. Sabbampetaṃ mahāṭīkāyaṃ vuttaṃ. ‘‘Mahābodhiyā’’ti sabbaññu buddhānaṃ abhisambodhi saṅkhātassa aggamaggaññāṇassa. Pahiyyanti pahātabbā dhammā etenāti pahānaṃ. Pajahanti pahātabbedhammeetenātivā pahānanti katvā taṃ aggamaggaññāṇampitaṃ vipassanāñāṇampi pahānanti vuccatīti iminā adhippāyena ‘‘pahānasampadāyaṃ vā sā saṅgahitā’’ti vuttaṃ. Pañcasīlāni. Pāṇātipātassa pahānaṃsīlaṃ, veramaṇisīlaṃ, cetasikaṃsīlaṃ, saṃvarosīlaṃ, avītikkamosilantiādīsuviya etthahi pahānasīlaṃ nāma yathā vuttena atthena veramaṇisīlamevāti yujjati. Pahānaṃ nāma kocidhammo nahotīti adhippāye pana satipahāna sīsena pahānasādhakaṃ tadevañāṇadvayaṃ upacārenapahānanti gahetabbaṃ. Itarathā pahānasampadā nāma asārā aphalāti āpajjeyyāti. Paccekabuddha buddhasāvakā kilese pajahantāpi vāsanāya saha appajahanato citta santāne mohavāsanāya vijjamānattā sabbaññu bhāvaṃ nagacchanti. Tasmā yathātesaṃ kilesappahānaṃ pahānasampadā nāma nahoti. Natathāsabbaññubuddhānanti āha ‘‘sahavāsanāyā’’tiādiṃ. Vibhāvaniyaṃñāṇasampadā pathamaṃ vuttā. Tato pahāna sampadā. Ṭīkāyaṃ pana pahānasampadā pathamaṃ vuttā. Tato adhigama sampadānāma vuttā. Tato ñāṇasampadā. Pahānasampadāyañca aggamaggaññāṇaṃ dassitaṃ. Adhigama sampadāti ca sabbaññutaññāṇappaṭilābho vutto. Ñāṇasampadāyampana tehi dvīhi ñāṇehi avasesānidasabalaññāṇādīnisabbaññāṇānidassitāni. Idhapi ṭīkānayameva sambhāvento ‘‘pahānasampadāyevapanā’’tiādimāha. ‘‘Sabbaññutaññāṇappadaṭṭhāna’’nti sabbaññutaññāṇassapadaṭṭhānaṃ, āsanna kāraṇaṃ. ‘‘Na hi maggaññāṇato aññā pahānasampadānāma atthi’’. Paramatthato natthīti adhippāyo. Idañca visuddhimagge=pahānanti koci dhammonāma natthi aññatra vuttappakārānaṃ pāṇātipātādīnaṃ anuppādamattato=ti āgatattā vuttaṃ. Pahāyakadhammasamādānena pana pahātabba dhammānaṃ anuppādo nāma ekopaṇīta dhammohoti. Ekaṃ santi padaṃ hoti. Tathāhi vuttaṃ paṭisambhidā magge=uppādo bhayaṃ , anuppādo khemanti santipade ñāṇaṃ. Pavatti bhayaṃ, appavatti khemanti santipadeñāṇa=nti. Tadaṅgappahānaṃ panatadaṅgaanuppādo nāma. Vikkhambhanappahānaṃ vikkhambhana anuppādo nāma. Samucchedappahānaṃ samuccheda anuppādo nāmāti vattabbaṃ. Idha pana anuppāda sampāpakaṃ vipassanā ñāṇañca maggaññāṇañca upacārena pahānanti adhippetaṃ. Kasmā, upariñāṇa sampadādīnaṃ paccayattāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Sampadāsaṅkaro’’ti sampadāsambhedo, sampadāsammisso. ‘‘Ñāyāgata’’nti yuttito āgataṃ. ‘‘Sīlādiguṇehī’’ti sīla samādhi paññā vimutti vimuttiññāṇadassana guṇehi. ‘‘Iddhidhammehī’’ti iddhividhābhiññādīhi iddhiguṇehi. ‘‘Lakkhaṇānubyañjanappaṭimaṇḍitassā’’ti dvattiṃsa mahāpurisalakkhaṇehi ca asīti khuddakalakkhaṇehi ca paṭimaṇḍitassa. ‘‘Āsayo’’ti citta santāne adhisayito icchāviseso. ‘‘Ajjhāsayassā’’ti alobhajjhāsayādikassaajjhāsayassa. ‘‘Uḷāratā’’ti paṇītatā. ‘‘Hitajjhāsayatā’’tihitakāmatā. Aparipāka gatindriyānaṃ sattānaṃ indriyaparipākakālāgamanañca ettha vattabbaṃ. ‘‘Abhiññātāna’’nti atipākaṭānaṃ. ‘‘Dvepahānasampadā’’ti dvepahāna sampadā ñāṇasampadā. Sammāsambuddhapade. ‘‘Sāmaṃ saccāni abhisambujjhī’’ti ettha abhisambodhisaṅkhātaṃ aggamaggaññāṇaṃ gahitaṃ. Tañca pahānakiccappadhānaṃ hoti. ‘‘Tattha ca sabbaññutaṃ patto’’ti ettha sabbaññutaññāṇaṃ. ‘‘Balesu ca vasibhāva’’nti ettha dasabalaññāṇāni gahitāni. Tena vuttaṃ ‘‘dve…pe… sammāsambuddhapadenavibhāvitā’’ti.
第六节。关于这两个词的词义阐释既已完成，现即按其义重申，谓曰“此二者”，意指前述之义理。其内，“成就”指具足、完满，即菩提善根、功德的培养成熟称为“成就”。“大慧火眼”乃世尊断尽烦恼之智慧，此喻用来说明通达彼处之智慧。先前部分述佛果成就之由，谓三十三亿多天的种种天力果报以及内在观照禅定之智，称为“大慧火眼”。此皆由此偈之大论释所说。所云“大觉成就”，指是诸全知佛法之总汇、正法之首道智慧。若有所舍者，即指应舍弃之法。此舍即放弃一切可舍之法。舍弃实相谓极度舍弃，此即舍弃之理要义。故此用“舍成就”名之为依止。五戒中断“杀生”即舍戒，“不取非施”舍戒心意成就、“不淫欲行为”舍戒、“不妄语”、“不两舌”、粗恶与杂秽语等诸戒亦称舍戒。此处说舍戒乃以眷属持戒具足完整为理所依。若非如此，舍戒即为无用无果，所以希求舍戒实有真义。须知初果声闻、辟支佛等虽断烦恼，但仍受烦恼“习气”牵累，故虽断毁恶行而心识仍存烦恼习气，未达遍知全觉之境。是故舍弃习气之理，谓舍成就而非仅断恶行。故为达完全灭除烦恼之成就，须舍成就。非则得菩提智慧无法修成。故云非如是舍成就是全知诸佛菩萨所有。故言“相应舍成就”，此意为教义中第一次言明。次为舍弃成就。再次是得成就。舍成就中之正道慧观体现。舍成就是全部成就。而得成就是全部智识之表现。由此二智能生一切知见，称为全部知见。此处注疏即以此立说“舍成就真正即是所得成就之谓”。故曰“此乃全部知见之根本”。“废除道理”无其他舍成效用。此成文教法开示唯有舍成就是达涅槃正路根本法门。引经常论：于八正道上舍除即无其他选择。此处舍弃乃专指破除“杀生等烦恼恶法”之断除。以此舍成就实说明唯此舍弃能成就真正智慧之因缘。舍成就即为一种纯净之法门。因舍弃烦恼之缘故，身心清净，真慧得生。此种说法广泛流行于舍成就论述之中。舍成就实有大宗法门之重要地位。此又称为“不生烦恼法”。此理故称曰舍成就。舍成就既明，便有得成就、智慧成就等两项。舍弃智慧成就得以圆满。故言菩萨得圆满智慧即表舍弃之大义。此理相应于舍弃、得成就是教法之三大层面。一方面是断除恶习烦恼，另一方面是成就慧智证果，第三则为彻底证入涅槃境界。佛、缘觉、辟支佛皆以破烦恼获得大智慧，但若心存烦恼习气，则不可谓成阿拉汉。是以舍成就非通说。故众佛皆作“共依止”。故称“共住烦恼”，“核心舍弃”是完全成就智慧之要。舍成就为第一层次。舍成就之后有得成就。得成就又称为全部智慧之获取。舍成就中观禅定之智慧显著。而舍成就是三种智慧究竟体现的根本基础。依舍成就得成就，亦即得成就一同构成人间全部智慧之显现。此乃名为“三智一”。以此言明舍成就是智慧之本。舍成就所含约定俗成之意义，实为众生达成六根清净之重要因。以此舍成就为基础后，称之为正道成就、智慧成就。舍弃成就表明修行过程中的止漏断，否则难以证得正法。说辞生动形象，披露三十二大人相。舍成就代表内心之愿力。内心愿望、意志分类并逐渐发展。由此理趣适用于诸根、六识成熟之境界。又有超越功德三昧之体显。舍成就含双重舍除功能，实为圆满智慧显示之手段。释义时特别出现舍弃智慧之术语，称为“舍成就智慧”等。舍成就为佛等正觉者之共相，称之为普遍存在之法门。故言大乘舍成就包括正见、思想、戒律、定力、智慧、神通能力和二十七种相表明之内容。内在构成自心事物起伏，且意涵复杂。舍弃理由根植于愿力、乐心、利益他者。舍成就是舍弃法门两分法义结合体。舍成就中智慧显示正法之特质。舍成就两种舍弃力，即般若与威力之显示。舍弃分内卧心为内愿舍弃，揭示为外用舍弃。成就舍弃由光明、果实方显。舍成就包含舍弃正觉等内涵。舍成就智慧为所有佛及菩萨达到完全证果之基本现象。舍成就是正觉智权之源。佛之智慧乃因舍成就成就而圆满。舍成就是这整个过程的根基。此屡见于经论及注疏。舍成就具有祛除烦恼障碍及获得断灭之作用。舍成就众所周知为所有佛菩萨性成份。舍成就是诸佛言教义中最重要的基础法门。舍弃与证得完整正果之间续流依赖关系显然无二。故示现舍成就与得成就互为因缘。舍成就的义理向来为众多南传上座部经典及大智度论所证。由此进一步阐释舍弃之义，认为舍成就乃彼道上主要根本。舍成就是教理根本辩证法，是舍弃烦恼根源之根本因，成功循环组构殊胜智慧果。合此理由，舍成就被称为智慧之基。舍成就论述终成南传佛教论籍首要之教义基础。舍成就是种种智慧法门之开端。
Sampadāniṭṭhitā. · 成就已终了。
§7
7. Sasaddhammagaṇuttamapade. Yathā=sasaṅghaṃlokanāyakaṃ namassissaṃ=ti etthasahasaddassa samavāyatthattā ahaṃlokanāyakañca saṅghañca namassissanti evaṃ samavāyattho viññāyati. Tathā idhapi sammāsambuddhañcasaddhammañca gaṇuttamañca abhivādiyāmīti evaṃ kiriyāsamavāyattho sahasaddena dīpitoti dassetuṃ ‘‘dūratohaṃ…pe… evamidaṃ daṭṭhabba’’nti vuttaṃ. ‘‘Ida’’nti sasaddhammagaṇuttamapadaṃ. Ettha ca‘‘samavāyo’’ti dvinnaṃ tiṇṇaṃ bahūnaṃ vā atthānaṃ ekasmiṃ dabbevā guṇevākiriyāyavāsamaṃ avecca ayanaṃpavattanaṃ samavāyo. Paccānutāpa paccānumodanādiṭhānesu=ahaṃ pubbedānaṃ nadadissaṃ, sīlaṃ narakkhissaṃ. - Anekajāti saṃsāraṃ sandhāvissa=ntiādinā atītepikāle anāgatavacanaṃ payujjatīti āha ‘‘namassissa’’nti namassiṃti. ‘‘Guṇībhūtāna’’nti samāsapade visesanabhūtānaṃ, appadhānabhūtānanti attho. Abbhūta tabbhāvecāyaṃ īkāro. Yathā, kāko setī bhavati, bako kaṇhībhavatīti. Ettha ca ‘‘setī bhavatī’’ti asetapubbo setobhavati. ‘‘Kaṇhībhavatī’’ti akaṇhapubbo kaṇhobhavatīti attho. Tathā idhapi. Buddhaṃ dhammañca saṅghañcavanditvā-tiādīsu visuṃvisuṃ padhānattā aguṇabhūtāpi dhammasaṅghā idhasamāsapade aññapadatthassaguṇabhūtāhonti. Ayaṃ abbhūtatabbhāvattho nāma. ‘‘Abhivāditabhāvo’’ti vutte tapaccayassa bahulaṃ atītakālavisayattā pubbeganthārambhakāle dhamma saṅghānaṃpi therassa vandanāsiddhi dassitā hoti. ‘‘Abhivādetabba bhāvo’’ti vuttepana tabbapaccayassakālasāmaññavisayattāna tathā dassitā hoti. Dānaṃ dātabbaṃ, sīlaṃ rakkhitabbantiādīsu viya dhammasaṅghānāmasabbakālaṃpi abhivādetabbāti. Evaṃ dhammasaṅghānaṃ sabbakālaṃpi abhivādanārahaguṇo eva dassitoti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ. Tattha, ‘‘abhivādana’’nti idaṃ kiriyāsamavāyadassanato vuttaṃ. Kālavisesaṃ pana nadīpetiyeva. ‘‘Attano nidassanenā’’ti saputtadāro āgatoti attanā nīharitvā dassitena payogena. Sohi payogo kiriyā samavāyasseva. Naguṇasamavāyassāti. Ettha ca therassa vandanāvacane thero imehi yevapadehi ratanattayaṃtīhidvāre hivandatīti gahetvā ‘‘abhivādiyā’’ti ettha abhivādiyādhīti ca atthaṃ nīharanti. Appadhāna kiriyāpade pana tadattha nīharaṇaṃ asambhāvento ‘‘apicā’’tiādimāha. Tattha ‘‘apicā’’ti kiñci vattabbaṃ atthīti atthajotane ayaṃ nipātasamudayo. ‘‘Ganthappaṭiññāyā’’ti ganthappaṭiññāvacanena. ‘‘Sahaghaṭetvā’’ti ekato sambandhitvā.
第七节。关于“敬笃法嗣”的词义说明。如说“应当敬拜僧团和世界护持者”，此说辞中出现“敬拜”的词汇即表示恭敬礼拜诸圣僧及世尊的行为。此行为叫做“法嗣敬拜”。此敬拜是与大千众生等内心的合意即“一致意见”相应。表明人们具有恭敬尊奉佛法僧三宝之同一心志。此信义敬拜称为“法嗣敬拜”，无论声色俱佳或粗俗皆属敬拜礼节。于此处亦当知：佛法僧三宝被人们普遍所尊敬，是一种普遍的共同受持。于先世时代，初期祖师们发起弘扬佛法教团时亦是奉持并经历此恭敬礼拜之道理。此时法嗣敬拜被层层继承，持续绵延不绝。此意谓诸佛经教义中敬拜礼节甚为重要，无论时空与身份均需实行。敬拜的道理被分类称为必敬和应敬。敬拜包括：于法师、僧团、佛舍利及诸宝所表达敬意的种种规则。此尊敬含义亦被称为历史所稽留的“先修礼拜”。敬拜不单是形式，而是多层因缘的综合体现。其包含敬礼行为背后的规范、戒律、内心虔诚、菩提之因。更深入而言，敬拜是发展法喜与护法神力之因。故敬拜视为通向道果之一法门。妥善理解敬拜则知其非昧信盲从，反显具慧见。敬拜者乃历世积累福德善根重重，获此殊胜法无以替代的缘起。敬拜之义所指不仅是表面行为，更涉及约定俗成的信义与虔诚。故此注疏对敬拜的词义展开详尽训诂、分析，揭示其内涵与运行机理。对语言文字的考察说明，“敬拜”包含尊敬、价值认同、规范共识、心意愿力之结合。此为佛教法释义中常见之核心法义，彰显马哈菩萨般若之智慧，令众生广通佛法之门径焉。注疏中特别引圣人僧团先师之敬拜事例佐证，证实此语义非偶然，乃根植于历代传承的教义规定和宗教实践。
Vacanatthe . Sadhano puriso, dhanavāpuriso-ti ādayo samāsataddhitasaddā yebhūyyena atissayattha dīpakā honti. Nahi appakena dhanena tathā voharanti. Tasmā idhāpi tathā rūpaṃ atissayatthaṃ dassetuṃ ‘‘attanānimmitena…pe… saraṇabhūtenā’’ti vuttaṃ. Tattha, ‘‘attanānimmitenā’’ti attanā uppāditena. ‘‘Nahī’’tiādinā tadatthameva byatirekato vivarati. Tattha, ‘‘paranimmitenā’’ti buddhanimmitenāti adhippāyo. ‘‘Tathā thomana’’nti sasaddhamma gaṇuttamanti thomanaṃ. ‘‘Idaṃpī’’ti dutīyattha sampiṇḍane ayaṃpikāro. Nakevalaṃ purimapadadvayameva satthu asādhāraṇaguṇapadaṃ hoti. Atha kho idaṃpi padaṃ satthu paccekabuddhādīhi asādhāraṇa padamevahotīti yojanā.
词义方面，称谓“用语者”指人、财力充足之人，谓其能高标准施行。非财力匮乏者不可。故此处用体言说明“施主之所应有品性”“具足之条件”。以此告示本讲义之缘起缘由。又言“自作之因”，指自身造作之因缘。以此与佛作育的因缘区分。所谓“非他作之因”，谓非外在造作物，而属内心造业之力。此处通过形象例证，如“白乌变成白色”，“黑乌变成黑色”，语义以色彩对照。因由之差异产生。说白乌为先白之事变的结果，黑乌相对亦然。比喻此处释义。佛教义论又指出，佛与法及僧尊敬礼拜的差异，体现了功德之不同。此差异即为“非表面同类相”，而为“质异之义”。此谓“非真实之态”。又明示多世前因缘及法教之开始，此敬拜即被确认为必要功德行为。此为敬拜立法之基础。亦即诸大德师尊之所示现，证实敬拜的必要条件。又指出敬拜事理的时间和对象等条件义务。日常生活中对施主、持戒人、教法守护者等皆应奉敬，以彰显修行之意义。此涵盖娑婆世界众生与诸天、梵天等诸法合一之敬拜含义。故注疏精心诠释词义，令释义通达且无疏漏。此乃维持佛教正法、僧团护法所不可或缺之根本。
Dhammavacanatthe. ‘‘Dhāretī’’ti vahati. Gāthāyaṃ ‘‘rakkhatī’’ti apāyādidukkhatorakkhati. ‘‘Yesa’’nti kilesānaṃ. ‘‘Imasmiṃ atthe’’ti kilesasamucchindanasaṅkhāte dhāraṇatthe. ‘‘Nibbānañcanippariyāyato dhammo nāmā’’ti kasmā vuttaṃ, nanu nissaraṇappahānameva nibbānassa kiccaṃ, idañca samucchedappahānanti codanaṃ pariharanto ‘‘ariyamaggāhī’’tiādimāha. ‘‘Nibbānena saheva hutvā’’ti ārammaṇādhipatibhūtaṃ ārammaṇū panissayabhūtañca nibbānaṃ attano patiṭṭhaṃ katvāti adhippāyo. Apica, samucchedoti ca nissaraṇanti ca atthato samānagatikaṃ hoti. Tasmā nissaraṇaṃpi mukhyadhāraṇa mevāti daṭṭhabbaṃ. Nissaraṇamevavā padhānadhāraṇanti piyujjatiyeva. ‘‘Dhāraṇūpāyoyevahoti’’. Namukhyadhāraṇaṃ. Kasmā, samuccheda kiccābhāvato. ‘‘Etepañca pariyāyadhammāyeva’’. Kasmā, nibbānassaviyamaggānaṃ samuccheda kicce asahāyattāti. Ettha ca ‘‘sāmaññapphalānī’’ti samaṇassa bhāvo sāmaññaṃ. Ariyamaggassetaṃ nāmaṃ. Sāmaññassaphalaṃ sāmaññapphalaṃ. Dutīyavikappe akicca paccayabhūtāpi kecikitakapaccayā kammatthegatā kiccapaccayānaṃpi atthaṃ dīpeti. Yathā, diṭṭhaṃ, sutaṃ, mutaṃ, viññātanti vuttaṃ ‘‘dhāraṇāraho’’ti. ‘‘Yathā vutta dhammā yevā’’ti pañcamukhyadhammā, pañcapariyāyadhammāyeva. ‘‘Kecī’’ti cattāro maggā. Puna ‘‘kecī’’ti nibbānameva. Bahuvacana sotepatitattā ettha bahuvacanaṃ ruḷaṃ. Puna ‘‘kecī’’ti cattāro sāmaññapphala dhammā. ‘‘Kecī’’ti pariyatti dhammo. Etthāpi bahuvacanaṃ sotapatitameva. ‘‘Dhārenta’’nti dhārentaṃ puggalaṃ. Tatīya vikappe ‘‘apatamānaṃ vahantī’’ti apatamānaṃ katvā vahanti. Catuttha vikappe ‘‘etthā’’ti etasmiṃ dhamme. Dhammovadīpaṃ etesanti dhammadīpā. Dhammova paṭisaraṇaṃ etesanti dhammappaṭisaraṇā. Dhammadīpā bhikkhave bhavatha dhammappaṭisaraṇā, anaññappaṭisaraṇā tihi vuttaṃ. Laddhā patiṭṭhā etesanti laddhappatiṭṭhā. Yujjatiyeva. Dhammadīpapāṭhānulomattāti adhippāyo. Dhammavicāraṇāyaṃ, codakopaṭipatti dhammaṃ dasavidha dhammato aññaṃmaññamāno ‘‘kasmā’’tiādinā codeti. So pana paṭipatti dhammo tato aññona hoti, tattheva antogadhoti dassento ‘‘sopanā’’tiādimāha. ‘‘Maggassa pubbabhāgappaṭipadā hotī’’ti yathā ambarukkho ambapupphaambapphalassa patiṭṭhā bhāvena pubbabhāga nissayo hoti. Kasmā, itoyevatassa pupphapphalassa jātattā etthevasaṃ vaḍḍhitattā ca. Tathā paṭipatti dhammopi ariyamaggapphalassapatiṭṭhābhāvena pubbabhāgūpanissayappaṭipadāhoti. Kasmā, itoyeva tassajātattā etthevasaṃ vaḍḍhitattā ca. Vuttañhetaṃ mahāvagga saṃyutte. Seyyathāpi bhikkhave yekeci mebījagāmabhūtagāmāvuḍḍhiṃ viruḷiṃ vepullaṃ āpajjanti. Sabbete pathaviṃ nissāya pathaviṃ patiṭṭhāya. Evameva kho bhikkhave bhikkhusīlaṃ nissāya sīlepatiṭṭhāya ariyaṃ aṭṭhaṅgīkaṃ maggaṃ bhāvento vuḍḍhiṃ viruḷhiṃ vepullaṃ pāpuṇāti dhammesūti. ‘‘Pubbacetanāviyadāne’’ti yathā tividhaṃ puññaṃ, dānamayaṃ puññaṃ sīlamayaṃ puññaṃ bhāvanāmayaṃ puññanti vutte dānavatthu pariyesanato paṭṭhāya dānaṃ ārabbhapavattā sabbā pubbabhāga cetanā dānavacane saṅgahitā dānantveva saṅkhyaṃgatā. Evaṃ so paṭipatti dhammo ariya maggavacane evasaṅgahito, ariyamaggo tveva saṅkhyaṃ gatoti vuttaṃ hoti.
语义上，“保持”谓担负、承载之义。于诗句中谓保护生命、安乐之意。谓烦恼及苦难得以防护。所谓“诸烦恼”，即内心杂染种种烦恼障碍。于该义中，“此处意指根本烦恼断除”，此谓法义上“修持根本的涅槃法门”。涅槃被称“究竟灭尽法”，因其依惟方便力，达道果解脱之境。所谓“涅槃与共存在”，即涅槃本自安住，是诸缘起因缘成熟的果报。不仅是断灭，更是入于解脱之理。故有“断除与灭除意义相佐”。“断除”表示业因断绝，“灭除”谓烦恼灭失。两者义近同。以此视角谓“灭除”即涅槃之实相。无它涅槃概念别出。故涅槃更为解脱之根基。谓无之别相。取其根本义故称涅槃为不生不灭，非有非无之境界。因涅槃与道果相应，故集合称之。又说明，有些法义为涅槃境界所包含，因此涅槃非别无他法。涅槃是净灭之境界，故为最重要因缘。且涅槃是正法中首要领域，故称“大觉之首道”。又指出，涅槃不是单独存在的状态，而是依缘成就的总体。涅槃与无所有法合一无二。此引经论明示涅槃与断除业果因果互为关联。涅槃诸法总体称为涅槃法义。修道者应如法持戒行持，因持戒助成涅槃。非持戒则不能成就涅槃。又引“持戒正见”为基础，指出复苦、思惟等皆为法门，皆应依正法而行。出处庄严，含义归纳。称五个断除烦恼(五盖)须依十二因缘。如是正法次第为剪裁善根与智见之园林，修持依次成就涅槃，犹如树根花果依存法则。比附农耕收成果实之理。又讲论五根、五力等修习次序，至菩提成就。经典形容法门次第如同庄稼与果实同根发芽，章理严密，示教严谨。规条与辅佐智慧兼具。遂成谛理之大道，善根成就之秘奥。故施主修持此法必成就无上觉知跃进。
Imasmiṃ dhammasaṃsandane aparampi vattabbaṃ vadanto ‘‘apicā’’tiādimāha. Tattha ‘‘yadaggenā’’ti yenakāraṇakoṭṭhāsena dhāraṇūpāyotiādinā kāraṇabhāgenāti attho. Vandanaṃ araha tīti vandaneyyo. Tasmiṃ vandaneyye. ‘‘Puthujjanakalyāṇako’’ti ettha tividho kalyāṇako vinayakalyāṇako suttantakalyāṇako abhidhammakalyāṇakoti. Tattha vinaye paññattāya kalyāṇappaṭipattiyā samannāgato bhikkhu vinayakalyāṇako nāma. So idha bhikkhu pātimokkha saṃvarasaṃvuto viharati ācāra gocara sampanno, aṇumattesu vajjesu bhayadassāvī samādāya sikkhati sikkhāpadesūti ettha veditabbo. Tattha vinaye paññattākalyāṇappaṭipattiduvidhā, ādi brahmacariyakasīlaṃ abhisamacārikasīlanti. Tattha, ubhatovibhaṅgapariyāpannaṃ sīlaṃ ādibrahmacariyakaṃ nāma. Khandhakapariyāpannaṃ sīlaṃ abhisamacārikaṃ nāma.
在此法义衔接中，继续说明“附加”义，即“等等”等连词独立用法。此时“因”为依靠诸事件或条件似状结构，即所谓“因缘”义。尊敬之法应受恭敬。余文中将敬拜人分为：俗人善行者、戒行严谨者、经典宣说者三类。戒律中已定善行轨范称为“戒行善业”。此处指比库在持戒、守护戒律、尊重出家戒律规范、勤修戒律等多方面均具严格标准，可称之为“戒行善业者”。此戒业分“初份戒行”与“深广戒行”二类。故戒业具两重区分。此理为教诲内容。戒与习俗、经典等相互配合，俗中戒称为初级戒。此处戒区分粗深二重。戒类法即“法人”中包括入道戒及清净戒行为。此举为导人入圣道之首要法门。为达到道果，需遵循戒律规范。故戒律系统划分并系统配合功德之展现法义。表达了戒律的分层框架及其作用。此处还用词例“集会”和复合关系说明诵经者视同集体，讲述法会中恭敬赞叹佛法之意义。此所举事例提醒忏悔、净戒及受戒互讲等仪轨，是佛教霎时成就之路径。告示戒律修持之严密及戒众相互间之交流重要。此诸内容及术语互为补充，显示持戒生活的丰富多样与具体遵循。强调戒律与恭敬不可分割，戒律是进道关键。因戒为诸法基础，故反复说明戒律之正统性。戒业制度与教法传承，表明佛陀教导与众生修行的秩序协调。是以戒律具严密体系标志，系统指导弟子入道。此语义佐证戒为佛教法义基幢。
Suttantesu vuttāya kalyāṇappaṭipattiyā samannāgato gahaṭṭho vā pabbajito vā suttanta kalyāṇako nāma. So catūhi bhikkhave dhammehi samannāgato ariyasāvako sabbaṃ duggatibhayaṃ samatikkanto hoti. Katamehi catūhi. Idha bhikkhave ariyasāvako buddhe aveccappasādena samannāgato hoti iti piso bhagavā…pe… satthādevamanussānaṃ, buddho, bhagavāti. Dhamme aveccappasādena samannāgato hoti svākkhāto bhagavatā dhammo…pe… paccattaṃ veditabbo viññūhīti. Saṅghe aveccappasādena samannāgato hoti suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅgho…pe… anuttaraṃ puññakkhettaṃ lokassāti. Ariyakantehi sīlehi samannāgato hotīti ettha veditabbo. Tattha buddhe aveccappasādo nāma arahaṃ, sammāsambuddho, tiādikānaṃ guṇapadānaṃ attha jānanaññāṇena yutto pasādo. Ariyehikāmīyanti icchīyantīti ariyakantāni. Suparisuddhassa ājīvaṭṭhamakasīlassetaṃ nāmaṃ. Cattārimāni bhikkhave sotāpattiyaṅgāni. Katamāni cattāri. Sappurisasaṃsevo, saddhammassavanaṃ, yoniso manasikāro, dhammānu dhammappaṭipattītiādīni bahūni suttantāni idha vattabbāni.
具足诸经中所说善行道者,无论在家或出家,名为「经善者」。诸比库,圣弟子具足四法,已超越一切恶趣怖畏。何等为四?诸比库,于此,圣弟子具足对佛之证净:『彼世尊是阿拉汉、正自觉者……天人师、佛、世尊。』具足对法之证净:『法由世尊善说……智者应各自证知。』具足对僧之证净:『世尊之声闻僧团善行道……是世间无上福田。』具足圣者所喜之诸戒——于此应知。其中,『对佛之证净』者,是与了知『阿拉汉、正自觉者』等功德句之义的智相应之净信。『圣者所喜』者,被圣者所欲求、所希求,故名圣者所喜。此是极清净之活命第八戒的名称。诸比库,此四者是入流支。何等为四?亲近善士、听闻正法、如理作意、法随法行——如是等众多经典于此应说。
Abhidhamme vā suttantesu vā vuttāya kalyāṇappaṭipattiyā samannāgatogahaṭṭho vā pabbajito vā abhidhammakalyāṇako nāma. So idha sutavā ariyasāvako ariyānaṃ dassāvī ariya dhammassakovido ariyadhammesu vinīto. So rūpaṃ attato na samanupassatīti ettha veditabbo. Tattha, ‘‘sutavā’’ti ettha khandhā, yatana, dhātu, paṭiccasamuppāda, satipaṭṭhānā, dīsu uggaha paripucchā vinicchayaññāṇa samannāgato gahaṭṭho vā pabbajito vā suta vā nāmāti aṭṭhakathāsu vutto. So eva puthujjana kalyāṇakoti ca vuccati.
具足阿毗达摩或诸经中所说善行道者,无论在家或出家,名为『阿毗达摩善者』。于此,多闻圣弟子见圣者、善巧圣法、于圣法中善调伏。彼不随观色为我——于此应知。其中,『多闻』者,于此,具足蕴、处、界、缘起、念处等之学习、询问、抉择智的在家或出家者,在诸注疏中被称为『多闻者』。彼即被称为『凡夫善者』。
Duve puthujjanā vuttā, buddhenādiccabandhunā;
世尊日种亲族说二种凡夫:
Andho puthujjano eko, kalyāṇeko puthujjano. ti
一为盲凡夫,一为善凡夫。
Ca vuttaṃ. Aṅguttare pana catukkanipāte katamo puggalo appassuto sutena upapanno hoti. Idhekacco dhammaṃ suṇāti ekāyapi cātuppadikāya gāthāya attha maññāya dhamma maññāya dhammā nu dhammappaṭipanno hoti. Ayaṃ appassutosutena upapannoti vuttaṃ. Sutavāti ca sutena upapannoti ca atthato ekanti. Puthujjana kalyāṇako saṅghe sekkhesusaṅgahito. Vuttaṃhetaṃ parivāre ke sikkhantīti. Puthujjana kalyāṇakena saddhiṃ satta ariyapuggalā sikkhanti. Arahā khīṇāsavo sikkhitasikkhoti. Dakkhiṇa vibhaṅgasutta aṭṭhakathāyaṃ pana. Ti saraṇa saraṇaṃ gato upāsakopi sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipanne saṅgahitoti vuttaṃ. Tattha, sotāpattiphalasacchikiriyāya paṭipannonāma sotāpatti maggaṭṭho ariyapuggalo. ‘‘Sohisaṅgahito’’ti sambandho. ‘‘Ettāvatā paṭikkhittaṃ hotī’’ti sambandho. ‘‘Saṅghe asaṅgahito’’ti saṅghaṃsaraṇaṃ gacchāmīti ca, suppaṭipanno bhagavato sāvakasaṅghoti ca, evarūpesu ṭhānesu āgate saṅgha vacane asaṅgahito. ‘‘Na hitaṃ saraṇaṃ gacchantassasaraṇagamanaṃ sampajjatī’’ti idaṃ saṅghaṃsaraṇaṃ gacchāmīti ettha saṅgha vacanetassapuggalassa asaṅgahita bhāvasādhanatthaṃ vuttaṃ. Tenāha ‘‘taṃ paṭikkhittaṃ hotī’’ti. Sace pana sabbaṃ bhagavato sāvakasaṅghaṃ anuddhissatameva puggalaṃ saṅghaṃsaraṇaṃ gaccheyya āyasmantaṃ saraṇaṃ gacchāmīti. Saraṇa gamanaṃ na sampajjatiyeva. Atha sabbaṃ bhagavato sāvakasaṅghaṃ uddissa tassa santike saraṇaṃ gaccheyya saṅghaṃ saraṇaṃ gacchāmīti. Sampajjatiyeva . Idañca daharakāle sabbappathamaṃ saraṇagamanaṃ sandhāya vuttaṃ. Idañhi saraṇa gamanaṃ nāma sakiṃ gahetvā ratanattaye saddhaṃ ajahantassa yāvajīvaṃpi na bhijjati. Punappunaṃ gahaṇa kiccaṃ natthi. Punappunaṃ gaṇhantepi dosonatthi. Punappunaṃ puññaṃ vaḍḍhati. Sabbappathamaṃ gahaṇakāle ca aññena dinnattā laddhaṃ nahoti. Attanovacī bhedena laddhaṃ hoti. Tasmā aññassa santike aggahetvā sayameva vacībhedaṃ gaṇhantassa gahaṭṭhassa saraṇa gamanaṃ sampajjatiyeva. Tathā sabbāni gahaṭṭhasīlānīti. Sāmaṇera saraṇa gamanampana bhikkhunādinnameva labbhati. Tañca kho ubhinnaṃpiṭhānakaraṇa sampattiyā sati evāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Vo’’ti tumhākaṃ. Yodhammo ca desito yovinayocapaññatto. ‘‘Mamaccayenā’’ti mamātikkamena. Mayi parinibbuteti vuttaṃ hoti. Satthā bhavissatīti pāṭhaseso. ‘‘Saṃvaṇṇito’’ti suṭṭhutaraṃvaṇṇito thomito. ‘‘Kalyāṇappaṭipattiyaṃ ṭhitopī’’ti tīsukalyāṇappaṭipattīsu aññatarappaṭipattiyaṃ ṭhitopi. ‘‘Aṭṭhitopī’’ti sabbappaṭipattibāhiro dussīlopāpadhammoti adhippāyo. Visesato pana vinayappaṭipatti eva idha pariyattāti daṭṭhabbā. ‘‘So’’ti sodussīlo pāpadhammo. Attanopi saraṇaṃ nahoti. Avassaṃ apāyagāmīyeva so hotīti adhippāyo. ‘‘Kuto saraṇaṃ bhavissatī’’ti yojanā. ‘‘Anekesu suttasahassesū’’ti vinayepi bahūni garahasuttapadāni dissanti suttantesupi. Visesato pana aggikkhandhopamasuttādīsu.
如是所说。然而在《增支部》四集中:『何人少闻而以闻成就?于此,某人听闻法,乃至一四句偈,了知其义、了知其法,是法随法行者。此人少闻而以闻成就。』如是所说。『多闻』与『以闻成就』,义理上是一。凡夫善者在僧团中被摄于有学中。于《附随》中说:『谁在学?』凡夫善者与七圣者在学。阿拉汉漏尽者已学所学。然而在《施分别经注疏》中说:『归依三宝之近事男,亦被摄于入流果作证之行道中。』其中,『入流果作证之行道者』,名为入流道位之圣者。『彼被摄于此』是连接。『至此被遮止』是连接。『不被摄于僧』者,在『我归依僧』及『世尊之声闻僧团善行道』等如是诸处所来之僧语中,不被摄入。『归依不成为真归依』——此是为了成立该补特伽罗在『我归依僧』此僧语中不被摄入之状态而说。故说『彼被遮止』。然而,若不指向世尊之一切声闻僧团而仅指向某补特伽罗而归依僧,说『我归依具寿』,归依不成就。若指向世尊之一切声闻僧团而在其面前归依,说『我归依僧』,则成就。此是指向幼年时最初归依而说。此归依,一旦受持而对三宝不舍信,乃至终生不破。无须再再受持。再再受持亦无过失,再再增长福德。最初受持时,由他人所授而得,非自己。由自己语言之破分而得。故在家者不在他人面前受持而自己以语言破分受持,归依即成就。如是一切在家戒亦然。沙玛内拉之归依,则须由比库等所授而得。此应见为:唯当二者之处所作成就时。『汝等』者,汝等之。所说之法与所制之律。『我灭后』者,我超越后。意谓:我般涅槃后。『将是导师』是文句补足。『被赞叹』者,被极善赞叹、称赞。『住于善行道者』者,住于三种善行道中任一行道者。『不住者』者,一切行道之外的破戒恶法者——此是意趣。然而特别地,律行道于此应见为所指。『彼』者,彼破戒恶法者。对自己亦非归依,必定唯是趣恶趣者——此是意趣。『何能成为归依』是连接。『于众多千经中』者,于律中亦见众多呵责经句,于诸经中亦然。然而特别地,在《火聚喻经》等中。
Saddhammavacanatthe. Kilesesamenti vūpasamentīti santoti vacanatthaṃ sandhāya ‘‘samitakilesāna’’nti vuttaṃ. Santa saddo pana pasattheca, pūjiteca, sappuriseca, paṇḍiteca, dissatīti imaṃ abhidhānatthaṃ sandhāya ‘‘pasatthāna’’ntiādivuttaṃ. ‘‘Saccovā dhammo saddhammo’’ti yojanā. Etena sabhāvato atthisaṃvijjatīti santoti dasseti. ‘‘So’’ti aññatitthiya dhammo. ‘‘Dhārentassā’’ti savanuggahadhāraṇappaṭipajjanādivasena dhārentassa. Ahitoyeva sampajjati, yebhuyyena duggati vipākattāti adhippāyo. ‘‘Ayaṃ panā’’ti satthu saddhammo pana. ‘‘Tathā dhārentassā’’ti ayaṃ me hitoti dhārentassa hitoyevasampajjati, sugati nibbāna sampāpakattāti adhippāyo.
为正法语义故。『寂静诸烦恼』者,令寂灭、令寂止,故名寂静——依此语义而说『诸烦恼已寂静者』。然而『寂静』一词,亦见为『被赞叹』、『被尊敬』、『善士』、『智者』——依此名称义而说『被赞叹者』等。『真实即法,正法』是连接。以此显示:自性上存在、现有,故名寂静。『彼』者,外道之法。『持者』者,以听闻、学习、受持、行道等方式持者。成为不利益,多数是恶趣果报——此是意趣。『然而此』者,导师之正法。『如是持者』者,持『此是我之利益』者,成为利益,因能导至善趣涅槃——此是意趣。
‘‘Samānadiṭṭhisīlāna’’nti samānadiṭṭhikānaṃ samānasīlānañca. Etena samānadiṭṭhisīlā janā gaṇīyanti etthāti gaṇo. Saṃhanīyanti ekatokarīyanti etthāti saṅghoti imamatthaṃ dīpeti. Saha ekato dhammaṃ carantīti sahadhammikā. Ekassa satthuno dhamma vinaye pabbajitā. Tesaṃ sahadhammikānaṃ. Bhagavato sāvakasaṅgho uttamagaṇo nāma. Ye keci loke saṅghāvā gaṇāvā. Tathāgatassa sāvakasaṅgho tesaṃ aggamakkhāyatīti hi vuttaṃ. Soyeva idha gaṇuttamoti vuccati visesana para nipāta vasenāti adhippāyo. Uttamasaddassa guṇanāmattā ‘‘guṇamhiyeva pavattatī’’ti vuttaṃ. ‘‘Tenā’’ti uttama saddena. ‘‘Gaṇoti saṅghoyeva vuccati’’ saṅghasaddassapi samūhaṭṭhe niruḷhattā, ‘‘so vinayakammesu pasiddho’’ti pañcasaṅghā catuvaggasaṅgho, pañcavaggasaṅgho, dasavaggasaṅgho, vīsativaggasaṅgho, atirekavīsativaggasaṅgho, catuvaggakaraṇīyaṃ kammaṃ, pañcavaggakaraṇīyaṃ kammantiādinā pasiddho pākaṭo. Dakkhiṇā vuccati kammañca kammaphalañca saddahitvā āyatiṃ vipākapphalappaṭi lābhatthāya dinnaṃ dānakammaṃ dakkhanti vaḍḍhanti sattā etāyāti katvā. Taṃdakkhiṇaṃ paṭiggaṇhituṃ arahatīti dakkhiṇeyyo. ‘‘Arahatī’’ti ca anuttara puññakkhetta visesattādāyakena icchita patthitassa āyatiṃ phalassa suṭṭhusampādanavasena dāyakassa ca avirādhanato asaṅkhyeyyāppameyyavaḍḍhi āvahanato ca paṭiggaṇhituṃ arahati. Evarūpaṃhidānaṃ nāma uḷāradānaṃ hoti. Taṃ yesudussīlesudiyyati. Tesaṃ khetta duṭṭhattā dāyakena icchitapatthitaṃ phalaṃ na sampādeti. Nipphalaṃ vā hoti. Appapphalaṃ vā. Evaṃsati, te dāyakañca virādhenti nāma. Puññapphalāni ca vināsenti nāma. Sayañca taṃdānaṃ paṭiggahaṇato vā paribhogato vā saddhādeyyaṃ vinipātanato vā duggati bhāgino honti. Tasmāte evarūpaṃ dānaṃ paṭiggaṇhituṃ nārahantīti. ‘‘Upasampadākammaṃ sammuti nāmā’’ti ekena pariyāyena sammuti kammaṃ nāma. Tañhi kāmaṃtera sasusammuti kammesunāgataṃ. Ñatti catuttha kammavācā saṅkhātāya pana saṅghasammutiyā siddhattā tena pariyāyena sammuti kammanti vuccatīti. ‘‘Upasampannabhūmiṃ patvā’’ti upasampannabhūmi saṅkhātaṃ upariṭhānantaraṃ patvā. Tathā hi vuttaṃ vinaye bhikkhu vibhaṅge. Ñatti catutthena kammena akuppena ṭhānārahenāti. Tattha, ‘‘ṭhānārahenā’’ti upasampanna bhūmisaṅkhātaṃ ṭhānantaraṃ pāpetuṃ arahenāti attho. ‘‘Upasampannabhūmī’’ti ca upasampanna sīlaṃ vuccati. ‘‘Vinayakammesu pasiddho’’ti. Suṇātumebhante saṅgho tiādīsu pākaṭo. Apica ‘‘sammuti saṅgho’’ti, devasaṅghāsamāgatātiādīsu viya bahūnaṃ samūhanaṭṭhena lokasammutiyā siddhosaṅgho sammuti saṅghotipi yujjati. ‘‘Ariyapuggalasamūho’’ti puthujjanakalyāṇako bhikkhu pubbe vuttanayena sotāpatti maggaṭṭhe saṅgahitoti, tena saha aṭṭhavidho ariya puggalasamūho. ‘‘Sammuti saṅghe antogadhoyevā’’ti etena dakkhiṇeyyasaṅgho nāma visuṃ navattabbo. Tasmiñca navattabbe sati, sammuti saṅghotipi vattabba kiccaṃ natthi. Bhagavato sāvakasaṅgho tveva vattabbaṃ hotīti dasseti. Saccametaṃ. Idha pana saṅghavacanena āgataṭṭhānassa duvidhattā saṅghassa duvidhatā vuttā. Tattha sammuti saṅghassa āgataṭṭhānaṃ vinayakammesūti vuttameva. Idāni ariyasaṅghassa āgataṭṭhānaṃ dassento ‘‘tathāpī’’tiādimāha. Tattha saraṇa gamana…pe… anussatiṭṭhānesu upasampannabhūto bhikkhusaṅghova gahetabbo. Dakkhiṇāvisuddhiṭṭhāne pana puggalikadānesu catūhi sotāpattiyaṅgehi samannāgato upāsakopi sāmaṇeropi yujjati. Saṅghika dānesu pana bhikkhusaṅghova. ‘‘Tathā tathā saṃvaṇṇetvā’’ti āhuneyyo, pāhuneyyo, dakkhiṇeyyo, añjalīkaraṇīyyo, anuttaraṃ puññakkhettaṃ lokassā, tiādināsuṭṭhu thometvā. So dakkhiṇeyya saṅgho. ‘‘Puthujjana saṅgho’’ti idaṃ ariya saṅghena vinākevalaṃ puthujjanasaṅghaṃ sandhāya vuttaṃ. Ettha ca saṅgha vacanena saṅgha pariyāpanno ekopi bhikkhu gahetabbo. So sace puthujjano hoti, anuttaraṃ puññakkhettaṃ nahoti. Yadi ariya puggalo hoti, anuttaraṃ puññakkhettaṃ hoti.
所谓“同见戒者”，即指具有相同见解与相同戒律的人们。因由此，人们称之为“群”，此处的“群”意指聚集、联合。大伙共同遵行一法，则称为同法者。一个师长出家后，弟子们共同遵守他的戒规，这些共同遵守戒律的人即称为同法众。世尊的弟子僧团，被尊称为至高群体。世间一切群体皆称为“僧团”，正如佛陀的弟子僧团被誉为最尊第一的群体。这里“至高”一词为形容词的后缀，表示统领、首领。至高之名的内涵，即为“品质卓越者”。因此，“群”字即指此集体。佛陀弟子们共同的戒行非常著名。五众、四分、十众、二十众以及超越二十众这些分众里，皆充分证成戒律行为而闻名显著。供养祭祀被称为“施”，意谓将事物及其果报表达出来，以图未来享乐福报。被接受供养者即为“受供者”。阿拉汉称这类接受而不拒绝的施为适宜受纳者。“阿拉汉”即具无上功德的受施者，因其能促成未来福报功德的圆满增长及无量延续，故为宜受者。此类布施被称为“精舍布施”。若布施的受者缺乏德行恶劣，则其地业受污，布施所期望的果报将难以成立，功德不彰，甚至无益或微劣。此时施主即遭受阻碍，福报被毁坏。归根结底，接受恶劣者的布施，当招致不善果报。故此不宜对其布施。所谓“受学戒法相承”是指经过公认许可的戒律行为，这意味着戒法的承继。这里指第四种法语，即所谓的“僧团法语”，乃由僧团认可而成立的权威言论。所谓“经受具足戒法相承”，指受学戒定已确立并完成相续的过程。此如律藏比库戒律中所言，借第四法语认证后可不动摇而确立传承之地位。“具足戒法相承”即是受戒的完整地位，意谓置身于受戒基础上。故此，“受学戒地”指已经坚定且永不动摇的戒律法地。“戒律行为得证显著”即是此过程的结果。各位贤者们，当留心聆听，僧团在三众等中展现明显成果。因多方共识，众说纷纭，但群会认可的“共识僧团”优越无比，如诸天众所及。此处“圣人集体”谓听闻先祖说法时提及的得道者共聚体，包含八种圣人。故而常言：“受共识僧团中之出家人最尊。”由此互助之群被称为“明白法的出家集体”。此中，受戒地获显著地位，作为戒律行为不可撼动的基础，故称为“不可动摇之地”。因此“受戒地”即为坚固戒法之基。由此可知，佛陀的弟子群体为世间最尊高，则无二致。此乃实据之理。如今依僧语言所到处所，二种僧团由此产生。其内，所谓共识僧团指的是受戒行为而具事实基础的僧团。现在论述高僧僧团的所在：“如是”字句开头。此中，“护戒安忍”（守戒地）乃持戒坚定不摇动之意。意谓稳固于已受戒律之地位上。“受戒地”为坚守戒律稳固不失之本意。依此，舍卫城诸近事信士或沙玛内、乃至比库尼的布施，与受戒群体接合成为布施对象。真善施献，即依四圣果(初果至四果)所具备的信根，乃可使受施者获福报无量而且增长无边。这类施者为僧界称做“受施者”。因他们具具足的福德基体，故愿受众人所供养。施主施予布施，不可无投入敬礼合掌等行礼程序。如法布施，专心广扬佳福报，是为正法布施。此即为“受戒地”所结集之助缘。若所摄受之群体为凡夫，则无殊胜果福可依。若属圣者群体，则福德增长扩大无边无际。这即是此处之严谨论述，是故世尊所护的弟子僧团为无上第一尊。相应地，凡夫群体则不同于此。若为凡夫，则无上殊胜果报不生；若为圣者，则无上果报必现。
Dakkhiṇavibhaṅgasutte saṅghikadāne bhavissanti kho panānanda gotrabhuno kāsāvakaṇṭhā dussīlā pāpadhammā. Tesaṃpi saṅghaṃ uddissa dānaṃ dassanti. Tadāpānanda saṅghagataṃ dakkhiṇaṃ asaṅkhyeyyaṃ appameyyanti vadāmīti vuttattā saṅghikaṭṭhānaṃ patvā koci bhikkhu dakkhiṇeyya saṅghe asaṅgahitoti natthīti daṭṭhabbo.
《布施分类经》中，虽有恶劣本行染污的比库，如阿难族属中的着袈裟不良之人等，虽有这些恶劣染污者存在于僧团中，但他们仍为布施的对象。关于这些恶劣之人，为僧团布施的规模极为广大且无量无边，此事可确认于经文看来。若考察僧团的供养处所，则并无某位比库因其为供养对象而不合适者，也就是说不存在将某个比库排除于受供养范围之外的情况。
Khettaṃ dūsentīti khettaduṭṭhāni. Tiṇāni. Khettaduṭṭhā kilesā. Vuttañhidhammapade.
“地业污秽”者，即土地受染污之义。田地等为污秽之境界。若草木被污染，则称为地业污秽。此义据《法句经》中所述。
Tiṇadosāni khettāni, rāgadosā ayaṃpajā;
三种污秽之境界即所谓的“田地污秽”之义，为贪欲污秽所生。
Tasmāhi vītarāgesu, dinnaṃ hoti mahapphalaṃ.
因此，当心除去贪欲者，其所得布施功德极为广大。
Tiṇadosāni khettāni, dosadosā ayaṃpajā;
三种污秽之境界，即“田地污秽”，为瞋恨污秽所生。
Tasmāhi vītadosesu, dinnaṃ hoti mahapphalaṃ.
因此，在除去贪嗔痴的境地中，所给予的果报极为广大。
Tiṇadosāni khettāni, mohadosā ayaṃpajā;
贪欲如田地，愚痴如害虫，这种烦恼导致生起。
Tasmāhi vītamohesu, dinnaṃ hoti mahapphalanti.
因此，在除去愚痴的境地中，所给予的果报极为广大。
Idha pana sātissayato khettaduṭṭhe kilese dassetuṃ ‘‘sakkāyadiṭṭhivicikicchānusayāna’’nti vuttaṃ. ‘‘Sabbhāvā’’ti santassa vijjamānassabhāvo sabbhāvotiviggaho. ‘‘Assā’’ti puthujjana saṅghassa. ‘‘Saddhammapade vuttanayenā’’ti apicayadaggenāti vuttanayena.
又说，由于有自我执着的疑惑习气，心田遭受污染，这被称为“执身见疑惑习气”。“诸法”是说一切存在的本质，诸法即此语的涵义。“他人”指的是凡夫众生。“佛法正语所宣说”说明这是经文中如是说的意义。
Sasaddhammagaṇuttamapadatthānudīpanī niṭṭhitā. · 正法与最上僧众之句义阐明已终了。
§8
8. ‘‘Abhivādiyā’’ti sukhīhohisappurisāti evaṃ abhivadāpetvā. Abhivādanañca nāma vandanāmevāti vuttaṃ ‘‘vanditvā’’ti. Vandantohi vandaneyye vuddhe tathā vadāpeti nāma. Tathā vadanañca vandaneyyānaṃvuddhānaṃ vattaṃ. ‘‘Paccupaṭṭhāpetvā’’ti paṭimukhaṃ upaṭṭhāpetvā. ‘‘Tividhā’’ti dvāra bhedena tividhā. ‘‘Vandaneyyāna’’nti buddhādīnaṃ. ‘‘Nipajjanto’’ti nipatanto. ‘‘Avandiyesū’’ti bhikkhūhi avanditabbe sunavakatarādīsu. ‘‘Guṇapadānī’’ti guṇadīpakāni arahaṃ sammāsambuddhotiādipadāni. Etthacakāyenavandatītiādi upacāra vacanaṃ hoti. Yathā cakkhunā rūpaṃ passatīti. Tathāhi vuttaṃ aṭṭhakathāsu cakkhunā rūpaṃ disvāti karaṇavasena cakkhūti laddhavohārena rūpadassana samatthena cakkhu viññāṇena rūpaṃ disvā. Porāṇā panāhu cakkhu rūpaṃ na passati, acittattā. Cittaṃ na passati, acakkhuttā. Dvārārammaṇa saṅghaṭṭane pana sati cakkhu pasādavatthu kenacittena passati. Īdisī panesā kathā dhanunā vijjhatītiādīsu viya sasambhāra kathānāma hoti. Tasmā cakkhunā rūpaṃ disvāti cakkhu viññāṇena rūpaṃ disvāti ayamevettha atthoti. Etthahi ‘‘kāyenā’’ti kāya viññattisaṅkhātaṃ dvāra rūpaṃ karaṇaṃ hoti. Tasmā cakkhunāti vacane upacāra vacane sati kāyenāti vacanaṃpi upacāra vacananti viññāyati. Tathā cakkhunāti pade cakkhuviññāṇenāti atthe sati kāyenāti padepi kāyakammenāti attho viññāyati. Vācāya vandati, manasāvandatī,ti padesupi esanayo. Evañca sati, kāya kammenavandāmi, vacīkammena vandāmi, manokammena vandāmi, tīhi kammehi vandāmīti idameva mukhyavacananti siddhaṃ hoti. Sabbamidaṃ indriya saṃvarasīlaṭṭhāne aṭṭhakathāsu āgatattā vuttaṃ. Cakkhunāti idaṃ pana mukhya karaṇa vacanameva sambhavati. Kasmā, cakkhussa dassanasaṅkhātassa cakkhuviññāṇassa vatthu purejātindriyapaccayavisesattā. Sotena saddaṃsutvātiādīsupi esanayo.
第八：“敬礼”是指善良美好的人，这样行礼敬重他人。行礼名为敬礼，敬礼乃是行礼者对年长者的恭敬称呼。行礼之说，即对应敬礼的涵义。以三门分作三种：敬礼诸佛及众圣者。低头俯身。对比库不敬之语与毁讟等一样属于不可行的行为。美德之所起乃是阿拉汉正觉者等称谓。诸如此类，以身体敬礼等为表达敬意的言语行为。如用眼睛看见色相亦尔。此在注疏中称为“以眼见色”，意指依靠视觉识别色相。旧说色眼不能见色，是因心不具，一心所现识别众色。由六入处结合，凭某一心识见为眼见色相，此谓有聚集性言说。以此理说“眼见色”意味着眼根识色，可证此处“以身”即指以形体识别的入口。故文中眼，乃指眼识；身，乃指身所现行的门户。言语中分别指身、语、意三种敬礼，意即依身行礼、依语行礼、依心行礼，这是核心用词得以确立。此语于八解脱门律藏中亦出现。眼即主要识别门。为何？由眼识观察之故，前生根因与眼识之特异关系。此乃诸识根所依条件。耳有闻声，传递诸此推知。
Kāyenavandati, vācāyavandatī,ti ettha taṃkāyavacīviññatti rūpa dvayaṃ kiñcāpi sahajāta cetanā kammena jātaṃ hoti. Na taṃ cetanākammaṃ viññatti dvayenajātaṃ. Evaṃ santepi taṃ rūpa dvayaṃ tassācetanāya kāyavandanākamma, vacīvandanākamma siddhiyā upanissaya paccayaviseso hoti. Yathātaṃ mātito jāto putto vuddhi patto taṃ taṃ kammesu mātuyā bala vūpanissayo hoti. Evañca katvā taṃ rūpadvayaṃ abhidhamme dvārarūpanti vuttaṃ. Tasmā ‘kāyena, vācāyā,ti idaṃpi mukhya karaṇa vacanamevāti daṭṭhabbaṃ. Kāyenāti pana kāyakammenāti atthe sati, tassakammassa vandanākiriyāya saha abhedo āpajjatīti ce. Nāpajjati. Kasmā cetanāhaṃ bhikkhave kammaṃ vadāmi, cetayitvā kammaṃ karoti ‘kāyena, vācāya, manasāti imasmiṃ sutte yathāhi ‘‘cetayitvā’’ti purimacetanāhi ceta yitvā . ‘‘Kammaṃ karotī’’ti pacchimaṃ sanniṭṭhāpana cetanā kammaṃ karotīti attho. Tathā idhapi purimapacchimacetanā sambhavatoti. Ettha hi ‘‘kāyakammenā’’ti purimacetanā kammaṃ gayhati. ‘‘Vandatī’’ti pacchima sanniṭṭhāpanacetanākammanti.
“依身敬礼”“依语敬礼”此处，身语识是两种形态，此乃由天生意志业力所化成，而非由意识业生。如此成立，此二形态对该意志发生依赖关系。例如，母亲生子，儿子长大，此即在不同业力中母亲的力量作依赖。同样，将此二色称为门色（门户色），在阿毗达摩中称为二门色。因此“依身”“依语”是主要用词，应如此理解。身者即依身业义，依此习业行礼则二者不异而共生。何以说不异？因意，我宣说业，是指以有意志作意业，三者“依身”“依语”“依意”如《经》中“行意”所成，先意敬后意业作。“敬礼”为后世形成定意业。因此，这里“依身业”即先意业，“敬礼”为后发意识业。
§9
9. ‘‘Racayanto’’ti vidahanto. ‘‘Racayissatī’’ti apaccakkhe atīte anāgatavacanaṃ. ‘‘Potthakāruḷha’’nti potthaka pattesulikhanavasena āruḷhaṃ.
第九。『造作』者即破坏者之意。『将要造作』者为过去未来之语。『分离之苦』者，如以分节之竹杖所刻之苦也。
§10
10. Abhidhammatthapade. ‘‘Abhidhamme’’ti abhidhammappakaraṇe. ‘‘Ettha, etenā’’ti vacanehi saṅgahasaddassa ekasesavidhānaṃpi viññāyati. ‘‘Aññaṃpāḷidvayaṃ vuccati’’. Kasmātaṃ pāḷidvayaṃ abhidhammo nāmāti vuttaṃ ‘‘tañcā’’tiādi. ‘‘Yathāpavatte’’ti attano paccayānurūpaṃ pavatte. ‘‘Paramatthadhamme evā’’ti dve me bhikkhave puggalā, tayomebhikkhave puggalātiādinā paññattivohārena pavattāpi desanā paramattha dhammehi vinā napavattati. Paramattha dhammānaṃ nānattavaseneva puggalānaṃ nānattasambhavato. Tasmā paramatthadhamme eva dīpeti. Na āṇāvidhānaṃ dīpeti. ‘‘Dvīsudhammesū’’ti niddhāraṇe bhummavacanaṃ. ‘‘Yoitarato’’ti niddhāraṇīyaṃ. ‘‘Yo’’ti yo dhammo. ‘‘Itarato’’ti itara dhammato suttanta dhammato. ‘‘Evañca katvā’’ti iminākāraṇenāti attho. Aṭṭhakathāsu vuttanti sambandho. Desetabbappakārānaṃ anavasesavibhattivasena atirekatā, suddha dhammādhiṭṭhāna desanā pavattivasena visesatā yojetabbā. ‘‘Yato’’ti yasmā anavasesavibhattito, ativitthāradesanābhāvatoti vuttaṃ hoti. Kasmā devesu eva desentīti āha ‘‘na hi manussā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘na hi manussā paṭiggahetuṃ sakkontī’’ti sambandho. ‘‘Pavattanayogya’’nti pavattanatthāya pahontaṃ. ‘‘Kathāmagga’’nti desanākathāpabandhaṃ. ‘‘Ekamātikānu bandhā’’ti kusalā dhammā akusalā dhammātiādikaṃ ekaṃ abhidhamma mātikaṃ anugatā. ‘‘Tassā’’ti abhidhammassa. Atireka visesatanti sambandho. ‘‘Tatthā’’ti tissaṃ aṭṭhasāliniyaṃ. Ādimhiyevatattha kenaṭṭhena abhidhammo, dhammātireka dhammavisesaṭṭhe nā-ti vatvā tadatthaṃ vitthārento suttañhi patvā pañcakkhandhā ekadeseneva vibhattā, nanippadesena. Abhidhammaṃ patvā pana nippadesatova vibhattā-ti vuttaṃ. Tenāha ‘‘dhammanāmikāna’’ntiādiṃ. ‘‘Dhammo panā’’ti pāḷidvayamāha.‘‘Evaṃ santepī’’ti aṭṭhasāliniyaṃ evaṃ vicāritepisati. ‘‘Sabbajeṭṭhako’’ti tiṇṇaṃ piṭakānaṃ majjhesabbajeṭṭhako. Kasmā sabbajeṭṭhako siyāti āha ‘‘vinayaṃ vivaṇṇentassahī’’tiādiṃ. Tattha ‘‘vivaṇṇentassā’’ti garahantassa. Carati pavattatīti cakkaṃ. Lokasmiṃ kenaci samaṇena vā brāhmaṇena vā devena vā mārena vā brahmunā vā paṭinivattituṃ asakkuṇeyyaṃ āṇāvidhānaṃ āṇācakkaṃ nāma. Tathā asakkuṇeyyaṃ desanā vidhānaṃ dhammacakkaṃ nāma. Tattha, yo pana bhikkhu methunaṃ dhammaṃ paṭisevati, pārājiko hoti asaṃvāso-tiādinā nayena pavattaṃ āṇāvidhānaṃ āṇācakkaṃ nāma. Cattārimāni bhikkhave ariyasaccānī-tiādikaṃ desanāvidhānaṃ dhammacakkaṃ nāma. Tadubhayaṃpi koci bhindituṃ pārājikaṃ vā bhikkhuṃ apārājikaṃ kātuṃ catussaccaṃ vā dhammaṃ asaccaṃ kātuṃ nasakkoti. Atha kho karontoyeva devadattoviya āpāyiko hoti. Pārājikoca bhikkhu attānaṃ suddhaṃ akaronto apāyagāmīyeva hoti. Evaṃ sabbesu vinaya sikkhāpadesu. Evaṃ kenaci paṭinivattituṃ asakkuṇeyyattā tadubhayaṃpi appaṭivattiyaṃ cakkaṃ nāma hoti. ‘‘Vinayo nāma sāsanassa mūla’’nti vinaye ṭhite bhikkhusaṅgho paññāyati. Bhikkhu saṅghe paññāyante tividhopisaddhammopaññāyati, tividhaṃpi satthusāsanaṃ tiṭṭhati. Evaṃ vinayo tividhassasāsanassa mūlaṃ hotīti. Kathañcapariyattisaddhamme paññāyante tividhaṃpi sāsanaṃ tiṭṭhatīti. Vuccate. Tattha sāsanaṃ tiṭṭhatīti kittakaṃkālaṃ tiṭṭhatīti. Pañcavassasahassāni tiṭṭhatīti porāṇaṭṭhakathāsukathayiṃsu. Micchāvādinopanavadanti vinaye cūḷavaggebhikkhunikkhandhake sace ānanda mamasāsanemātugāmo pabbajjaṃ nalabheyya. Vassasahassaṃ saddhammo tiṭṭheyya. Idāni mātugāmassa pabbajjā anuññātā gotamiyā punappunaṃ āyācanaṃ upādāya. Pañcevadāni ānanda vassasatāni saddhammoṭhassatīti vuttaṃ. Tasmā buddhasāsanaṃ pañcavassasatāni eva tiṭṭhati. Tatoparaṃ ekadivasaṃpi na tiṭṭhati. Idāni sāsanappaṭi rūpakamattaṃ hotīti. Taṃ tesaṃ micchā vacanamattaṃ. ‘‘Pañcevavassasatānī’’ti idaṃ pana sanniṭṭhāna vacanaṃ nahoti. Mātugāmānaṃ ādīnava dīpanamattavacanaṃ. So ca ādīnavo aṭṭhagarudhamme saṇṭhapetvā satthārā eva paṭibāhito. Puna ‘‘vassasahassa’’nti idamevasanniṭṭhāna vacanaṃ jātanti. Etthapikecivadanti vassasahassameva sāsanaṃ tiṭṭhati, tatoparaṃ ekadivasa mattaṃpi na tiṭṭhati, antaradhāyati. Tadā sīmāyopi asīmā honti. Pacchātāsu upasampāditāpi anupasampannā honti. Idāni sāsanappaṭi rūpakamattaṃ hotīti. Idaṃpi tesaṃ atthañcakāraṇañca adisvā ajānitvā vuttattā micchā vacanamattaṃ hoti. Ayaṃ panettha attho. ‘‘Vassasahassaṃ saddhammo tiṭṭheyyā’’ti vassasahassameva saddhammo aparihāyamāno tiṭṭheyya. Tatoparaṃ pana na tiṭṭheyya, anukkamena parihāyamāno gaccheyyāti. Kathaṃ pana aparihāyamāno tiṭṭhati, kathañca parihāyamāno gacchatīti. Vuccate. Pañcasaṅghā veditabbā. Yesu saṅghe susaddhammo tiṭṭhati. Katame pañca. Khīṇāsavasaṅgho, anāgāmisaṅgho, sakadāgāmisaṅgho, sotāpannasaṅgho, puthujjanakalyāṇakasaṅgho,ti. Tattha, vassasahassabbhantare sabbepañcasaṅghā paññāyanti. Evaṃ vassasahassaṃ saddhammo aparihāyamāno tiṭṭhati. Tatoparaṃ khīṇāsavasaṅgho na paññāyati. Sesāni cattārivassasahassāni anukkamena sesānaṃ catunnaṃ saṅghānaṃ khettāni jātāni. Evaṃ tatoparaṃ parihāyamāno gacchatīti ayamettha attho. Kāraṇaṃ vuccate. ‘‘Saddhammo tiṭṭheyyā’’ti ettha tividho saddhammo ‘pariyattisaddhammo, paṭipattisaddhammo, paṭivedhasaddhammo,ti. So eva tividhaṃ sāsananti ca vuccati. Tattha, pariyatti saddhammo nāma sāṭṭhakathānitīṇipiṭakāni. Soca etarahi paripuṇṇo tiṭṭhati. Kathaṃ pariyatti sāsanaṃ paṭirūpakamattaṃ bhaveyya. Bhikkhū ca pariyattikammikā aneka satasahassamattā paññāyanti. Kathañcidaṃ sāsanaṃ tatoparaṃ ekadivasaṃpi na tiṭṭheyya. Te ca bhikkhū sīlappaṭipattiyaṃ ṭhitā aneka satasahassamattā etarahi sandhissanti. Kathañca paṭipatti sāsanaṃ tatoparaṃ na tiṭṭheyya. Pariyattiyāca paṭipattiyāca tiṭṭhamānāyapaṭivedhasaddhammopi na tiṭṭhatīti na vattabbo. Yathāhi-eko dhanaseṭṭhi nāma atthi. So puttadhītu paramparānaṃ atthāya mahantāratananidhayo bhūmiyaṃ bahūsuṭṭhānesu nidahitvā ṭhapitā honti. Potthakesu ca tesaṃ pavattiṃ paripuṇṇaṃ likhitvā ṭhapeti. Tattha nimīsu ca potthakesu ca akkharesu ca dharantesu tenidhayo nassanti antaradhāyantīti na vattabbāyeva. Evamidaṃ sāsanaṃ daṭṭhabbaṃ. Tatthahi nidhīnaṃnidhānabhūmisadisaṃ tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ, dhanaratanasadisāni dhammaratanāni. Yathā ca seṭṭhivaṃsejāto balasampanno puriso potthakaṃ passitvā suṭṭhu khaṇanto tāniratanāni labhissatiyeva. Evamidhapi balasampanno bhikkhu desanādhammaṃ sutvā suṭṭhu paṭipajjanto tānidhammaratanāni labhissatiyeva. Labhamāne ca sati, kathaṃ tānidhammaratanāni antarahitāni. Sīmānañca pavattivānivatti vā āṇācakkasseva visayo hoti. Na dhammacakkassa. Yañca vuttaṃ-pañcevavassasatānisaddhammo ṭhassatīti ca, - vassasahassaṃ saddhammo tiṭṭheyyāti ca. Idañca vacanaṃ dhammacakkameva hoti, na āṇācakkaṃ. Baddhasīmāyo ca nivattamānā dvīhi kāraṇehi nivattanti antaradhāyanti. Āṇācakkabhūtāya kammavācāya samūhananena vā, sāsanassa vā antaradhānena. Tattha vassasahassapariyante kammavācāya samūhananañca natthi. Sāsanantaradhānañca nāma anāgate dhātuparinibbānena paricchinnaṃ hoti. Dhātuparinibbānehi jāte sabbaṃ āṇācakkaṃ vigataṃ hoti, antaradhāyati. Dhammacakkaṃ pana devalokesu yāvānāgatabuddhakālāpi pavattissatiyeva āḷavakapucchāgāthāyo viya. Apicayo vo ānanda mayā dhammo ca vinayo ca desito paññatto. So vo mamaccayena satthā-ti vuttaṃ. Socati piṭakabhūto dhammavinayo satthā etarahi tividhaṃpi sāsanaṃ lokassa dīpento pakāsento tiṭṭhati. Yatobuddhabhāsikānaṃ devamanussānaṃ nānā bāhirakehi janehi asādhāraṇo mahanto ñāṇāloko etarahi vijjotamāno pavattati. Tehi sabbaññutaññāṇena desitāni etarahidharamānāni caturāsīti dhammakkhandha sahassāni sutvā anamataggesaṃsāre anantāsu lokadhātūsu sabbaṃlokattayappavattiñca, sabbaṃdhammappavattiñca, sabbaññutaññāṇānugatikena sutamayaññāṇena jānanti. Āyatiñca saggatthāya ca maggaphalanibbānatthāya ca nānāpuññakiriyavatthūni ārabhanti, pabbajanti. Pariyattiṃ pariyāpuṇanti. Paṭipattiṃ pūrenti. Bhāvanaṃbhāventi. Idaṃ sabbaṃ sāsanappaṭirūpakamattaṃna hoti. Ekanta sāsanaṃ hoti. Kasmā, yathā dhammaṃ yathā vinayaṃ paṭipajjanato. Imāya ca paṭipattiyā āyatiṃ saggamaggaphala nibbānappaṭilābhāya saṃvattanikattāti. Ettāvatā sabbaṃ micchāvādīnaṃ micchāvacanaṃ vidhamitaṃviddhaṃsitaṃ hotīti.
第十。关于深义。《深义》指《深义论》。『此处，此等』两语，连用表明义项聚集之不同种类。『另有巴利双词称谓』。何故称此双重巴利语为深义，是谓『及其等』诸辞。『如实发生』乃因相应自身条件而起。『在真实法中正如是』，云有二人，或三人，或曰三人，名是约定用语，虽言传语，未离真实法而宣说。真实法因差异，故约定谓人不同。故仅显真实法而未言智本体。不依别种分类显现真实法。于此故显真实法。不表各种自行何谓。『于两净法中』，此为基实语。『彼依此』者为归纳词。『此论成于净法所依之根本』等义。『两者亦必在法中成就，而非别作之』。『正如所言』即此理由。论疏中称是关系。须讲此法之缘起。讲述对象务必无累驳与纯净，纯净为正法之根本。『二净法』显其本质。『彼曰耶他者即法者』『他乃他法』。谓佛法说与经藏相应。故此完备。『作此亦如是』者，谓以上理通用。『由此之故』是其义也。注疏云，为无间断解释故连用。经藏谓无间断，律藏谓无间断，论藏谓无间断，此种教法成立。若缺分就修习，无为修集，不成佛法。故称是无间断之法。『关于阿难』者，谓守律者阿难弟子如是持。或曰『群贤聚议，万世师表论说』。此半成佛法。『若有贯通于之者』广解。此谓众生中有能持此教法者，持净者成就纯净。『或释不能为辩』，谓不成无间断教法。阿难所附从义即律、经、论三界。论疏取律经论三藏为根本。此故称教法三藏。论疏中云，教法三藏如三根。故法由是住。『何谓教法住』，谓教法维持长久恆久。『五千年之说』，由旧论注释出。今谓邪见之论说在律藏论藏集处，若阿难不守律，邪说则入。否定教法。此犹如犯戒之比库，自陷地狱。教法故维持。此故称「戒为教法根」。众比库皆知戒律，故道立。『何以知』，谓若译经论文法正确，教法成也。『经文三藏是教法之正中』『律是阐释』，此是。犹如轮轴，轮轴为车常能行。有人僧伽，修止观等，若教法断灭，何由不断传？故教法三藏长存。『五百年者』，前论及注释同说。谓邪说乃背戒律等教法。若不弃邪，修学断灭，教法不存。循正法，众比库修学，教法存。故此循证说教法存续。今若婆罗门、沙门、天人、魔王、梵天不能改变教法故轮转。教法如轮，可转也不可乱。若依正道转轮不乱，则长存。若比库违犯戒律则罪恶生，沉沦恶趣。此教法因戒律存续。此故教法三藏不灭。『何以故』，谓教法教义三种正确保存故教法长存。『若解三藏教义，则教法常存也』。此语说明。故教法以戒为根。
Paṇāmagāthāvaṇṇanā.
赞歌注释。
§11
11. Dutīyagāthāvaṇṇanāyaṃ. ‘‘Ādigāthāyā’’ti pathamagāthāvākyena. ‘‘Taṃ taṃ payojanasahite’’ti tenatenapayojanena sahite. ‘‘Pañca atthe’’ti pañcapiṇḍatthe. ‘‘Teabhidhammatthe’’ti abhidhammatthapade dīpite teabhidhammatthe. ‘‘Tatthā’’ti tissaṃ dutīyagāthāyaṃ. ‘‘Natu vutta’’nti napanapakaraṇaṃpi pubbevuttaṃ hoti. Abhidhammatthā kutopubbevuttā hontīti yojanā. Evaṃtīsu atthavikappesu pathamassa kālavirodhaṃ dassetvā idāni dutīya tatīyānaṃ saddatovirodhaṃ vattuṃ ‘‘nacā’’tiādimāha. Tattha ‘‘ādimhi yevā’’ti etena yadākadāci paccāmasanaṃ appadhānanti dasseti. ‘‘Appadhānapadānī’’ti abhidhammatthasaṅgahanti imasmiṃ ekasmiṃ samāsapade purimāni visesana padāni. Tattha sabbathāpi vuttāti yojite sati, tasmiṃ abhidhammatthasaṅgahappakaraṇe tasmiṃ abhidhammattha padevā sabbathā mayā vuttāti attho hoti. So na yujjati. Tasmiṃ abhidhamme buddhena bhagavatā sabbathā vuttāti attho yujjati. Appadhānapadaṃ paccāmasatīti dosopana āpajjateva. Tenāha ‘‘evañhisatī’’tiādiṃ. Tattha, ‘‘evañhisatī’’ti aṭṭhasāliniyaṃ viya idha abhidhammatthasaṅgahapadaṃ paccāmasante sati. Hisaddo phala vākyajotako. Laddhaguṇajotakotipi yujjati. ‘‘Paṭikkhittā hoti’’ tasmiṃ abhidhammatthasaṅgahapade mayā sabbathā vuttāti atthassa sambhavato. Na kevalaṃ so eva doso āpajjati. Aparopidoso atthīti dassetuṃ ‘‘sāhī’’tiādimāha. Dhātukathāyaṃ vuttenasaṅgahāsaṅgahādippakārenātiyojanā.
第十一。次赞歌注释。『初赞歌』即第一赞歌句。『各分别以方便为助』。『五义』谓五大纲要。『于此深义语中解释』。『此处』。尚未说前文所说深义法经义之冲突。以说明今次赞歌二、三句义念对立故称『已免』等字。『此即』表明有时复返不专一之意，称『不专念之因』。『不专念字』为深义经中某些种别词之统名。『且此常有用』。『深义中佛陀常说全然』『不应殊异』，称此为普遍用语。『亦非断异』。此与别义互非冲突。尤以持论法门为说法理由。『因依法合成』，即说相应相关。『若末端无损成因』，则成效良善。『彼解说』（深义）为依附相聚合。此合体是相加总称。故称为用语连用。依附合体成立则相同义理不违背。若违背则非真言。故称『合一』。『今此』，即以上之意也。『正如否定相违破相之意』。欲表明某义不破不违。『结曰』。深义中有许多不同因缘论说。此先言深义词的互附着，使得经义环环紧连，不致冲突破相。此为典型论书逻辑。此顺序极为繁复详密。『云彼』。此指众生、诸法等名，因真实体性差异多种不一。故依正法以一般约定名。因争取众生解教故不得不约定。由此而生名之差异。义根深刻，从此断联系皆废。故教法得名。数众比库修持此法而得解脱故三藏法存。如此注说讲义广泛详尽，分离与合一相互说明。述释教义缘起成灭，极为周密。
§12
12. Paramatthapadavaṇṇanāyaṃ. Visesanapadaṃ nāma katthaci bhūtakathanatthāyavā payujjati kaṇhokāko, setobako,ti. Katthaci aññanivattanatthāya vā payujjati nīlopaṭo, nīlaṃpuppha, nti. Idha pana añña nivattanatthāyāti dassetuṃ ‘‘duvidhānihisaccānī’’tiādimāha. Paññāpīyatītipaññatti. Paññāpanañca nāma samaggānaṃ janānaṃ vohārena ca sampaṭicchanena cāti dvīhi aṅgehi sijjhatīti āha ‘‘tecamahājanā’’tiādiṃ. ‘‘Tasmāte sammuti saccanti vuccantī’’ti sambandho. ‘‘Sammatattā’’ti voharitattāceva sampaṭicchitattā ca. ‘‘Vacīsaccaviratisaccāna’’nti ettha vacīsaccaṃ nāma musāvādarahitaṃ saccavacanaṃ. Viratisaccaṃ nāma sammāvācāvirati. Sāhi musāvādādīhi vacīduccaritehi viramaṇamattena vacīsaccanti vuccati. ‘‘Vatthubhūtattā’’ti adhiṭṭhānabhūtattā. Sammutisaccanti vuccanti, sammatattā sammuti ca, sā saccānaṃ vatthubhūtattā saccañcāti katvā. Sammutiyā siddhaṃ saccaṃ sammutisaccantipi yujjati. ‘‘Sammāpaṭipajjantā’’ti pāṇo nahantabbo, sabbesattā averā hontūtiādinā sammāpaṭipajjantā. ‘‘Sabbalokiyasampattiyo’’ti dānasīlādīnaṃ puññakiriyavatthūnaṃ phalavipākabhūtā sabbalokiyasampattiyo. Sabbe ‘‘bodhisambhāradhamme’’ti dānapāramisīlapāramiādikepāramidhamme. ‘‘Ārādhentī’’ti sampādenti. ‘‘Micchāpaṭipajjantā’’ti duccarita durājīvamicchājīvādīnaṃ vasena micchāpaṭipajjantā. ‘‘Evaṃ mahantaṃ sammuti sacca’’nti etena ahaṃ paramattha saccamevagaṇhāmīti sammuti saccaṃ nabhinditabbaṃ. Bhindantohi sabbasampattīhi paribāhiro assāti dasseti. Kathañca taṃ bhindatīti. Satto nāma natthi. Sattassa bhavatosaṅkanti nāma natthi. Bhavanibbattakaṃ kusalākusalakammaṃ nāma natthīti gaṇhanto ucchedadiṭṭhiyaṃ tiṭṭhati. Sabbasampattīhi paribāhiro hoti. Apāya pūrako bhavatīti. ‘‘Vijjamānantveva gaṇhāpetī’’ti saññā cittadiṭṭhi vipallāsānaṃ vatthubhāvena gaṇhāpeti. Tenāha ‘‘sakkāyadiṭṭhī’’tiādiṃ. ‘‘Evaṃ viparītañhi sammutisacca’’nti etenasammuti saccamevadaḷhaṃ gahetvā paramattha saccaṃ nabhinditabbaṃ. Bhindantohi tāhi diṭṭhīhi namuccati. Kathañca taṃ bhindati. Khandhe vā khandhamuttakevā attajīve gahetvā teca attajīvā parammaraṇā ucchijjantīti gaṇhanto ucchedadiṭṭhiyaṃ tiṭṭhati. Te ca attajīvā bhavābhavesusassatā hutvā bhavatobhavaṃ saṃsaranti sandhāvantīti gaṇhantosassatadiṭṭhiyaṃ tiṭṭhati. ‘‘Navisaṃvādentī’’ti viparītaṃ nāpādenti. ‘‘Taṃ panā’’ti sabhāvasaccaṃ pana. Anubhavanabhedamattaṃ upādāyeva vedanā sukhāti vuttā. Sabbākārato sukhabhūtattā vedanā sukhāti vuttā nahoti. ‘‘Sabbāpivedanā dukkhā evā’’ti padhānattho. Tattha anubhavanabhedo tividho. Sātato vā anubhavanaṃ, assātato vā, majjhattato vā. ‘‘Dukkhā evā’’ti bhayaṭṭhena dukkhā eva. Bhayaṭṭhenāti ca saṃsāra bhayadassīhibhāyitabbaṭṭhena. Sukho vipāko yesaṃ te sukhavipākā. Tebhūmakakusalā. ‘‘Kusalasammatā’’ti etena sabhāvasaccepi etevohārā lokasammuti nissitāti dīpeti. ‘‘Sāsavatā’’ti āsavehi sahitabhāvo. ‘‘Saṃkilesi katā’’ti saṃkilesa dhammehi saṃyuttabhāvo. Oghehi ca yogehi ca upādānehi ca pattabbabhāvo ‘‘oghanīyayoganīya upādānīyatā’’. Adhikā attā ajjhattā. Bahiddhārukkherūpadhammārukkhassa attānāma sāraṭṭhena. Sākhāyaṃ rūpadhammā sākhāya attānāma sāraṭṭhena. Sattasantānapariyāpannā pana rūpārūpadhammā taṇhāpariggaha daḷhaṭṭhena tato bahiddhā attato adhikā attāti atthena ajjhattāti lokasammuti hoti. Tenāha ‘‘ajjhattatikañcā’’tiādiṃ. Dukkhanirodha maggabhāvo ca, iti idaṃ catukkaṃ ariyasaccaṃ nāmāti yojanā. ‘‘Idamevā’’ti idaṃ catukkameva. ‘‘Acalamāna’’nti etena ariyasaddassa atthaṃ dīpeti. Tebhūmaka dhammānaṃ sukhatā nāma calā hoti. Kasmā, anicca dhammattā. Te dhammesukhāti gahetvā attano ajjhattaṅgaṃ karontā acireneva dukkhaṃ pāpuṇanti. Te dhamme dukkhāti ñatvā tehivimuttā puna dukkhaṃ pāpuṇantīti natthi. Esanayo sesaariyasaccesu . ‘‘Tesū’’tiādimhi duvidhānihi saccānīti vuttesu dvīsu saccesu. ‘‘Tena vutta’’ntiādi laddhaguṇavacanaṃ. ‘‘Yo vinā aññāpadesenā’’ti ettha aññāpadeso nāma aṭṭhadhamma samodhānaṃ nissāya ghaṭasaṇṭhānaṃ paññāyati, paṭasaṇṭhānaṃ paññāyati, taṃ saṇṭhānaṃ attano sabhāvena vinā aññāpadesena siddhaṃ hoti. Yāpanacintana kiriyā nāma atthi. Yaṃ cittanti vuccati. Sā aññāpadesena siddhā na hoti. Attano sabhāvenevasiddhā. Esanayo phusanakiriyā, vedayitakiriyā, dīsūti. Imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘yovinā aññāpadesenā’’tiādimāha. ‘‘Cittenaparikappetvā’’ti manoviññāṇa cittena avijjamānaṃ saṇṭhānaṃ vijjamānaṃ katvā. ‘‘Saviggahaṃ katvā’’ti sarīraṃ katvā. Vatthu dabbasahitaṃ katvāti vuttaṃ hoti. ‘‘Cittamayocittanimmito’’ti supinante diṭṭharūpāni viya cittenapakato cittena nimmito. Kasmā sabhāvasiddho paramattho nāmāti āha ‘‘sohī’’tiādiṃ. ‘‘Santī’’ti etena asadhātu vasena atthoti siddhaṃ vuttaṃ. Saddābuddhīhi araṇīyato upagantabbato atthotipivadanti. ‘‘Itarato’’ti parikappasiddhato. ‘‘Paramo’’ti adhiko. Tenāha ‘‘ukkaṃsagato’’ti. Etena paramasaddassa adhikatthaṃ vadati. Idāni tassa uttamatthaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādivuttaṃ. Tattha, imasmiṃ buddhasāsane pañcasāsana kiccāni mahantāni abhiññeyyānaṃ dhammānaṃ abhijānanaṃ. Pariññeyyānaṃ parijānanaṃ. Pahātabbānaṃ pahānaṃ. Sacchi kātabbānaṃ sacchikaraṇaṃ. Bhāvetabbānaṃ bhāvanāti. Tattha sabbepi paramattha dhammā abhiññeyyā nāma. Dukkha saccadhammā pariññeyyā nāma. Samudaya saccadhammā pahātabbā nāma. Sāmaññapphalāni ca nibbānañca sacchikātabbā nāma. Maggasaccadhammā bhāvetabbā nāma. Tesu dhammesu tesaṃ kiccānaṃ siddhiyā imasmiṃ sāsane sāsanakiccaṃ siddhaṃ hoti. Niṭṭhānaṃ gacchati. Te ca dhammā eva rūpānaṃ sāsana kiccānaṃ avirādhakattā avisaṃvādakattā uttamaṭṭhena paramatthā nāma hontīti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādimāha. Tattha ‘‘ye’’tiyejanā. ‘‘Aya’’nti ayaṃ dhammo. ‘‘Tassā’’ti tassaabhiññeyyassa, tassapariññeyyassa, tassapahātabbassa, tassasacchikā tabbassa tassabhāvetabbassāti sambandho. Paramatthavaṇṇanā niṭṭhitā.
第十二。关于真实义语、分别义语。《分别语》即为事物名称、种别名称。举例如乌鸦、白鹭等。某些词为别义，以示方便。所谓两种真言亦说。所谓宣布，即为多数人共认而约定使用语言。此谓约定真实。又称约定而成，用于交流。『真言之实质为领域真实』。约定真言即由宣布真实、约定而成。约定就是说实语，不妄语。此亦谓正语持戒，无妄语方称真言。所谓戒即为决定功德之根本。约定真实视为法实。行持正行者称为真行。真行者遍满世间财、德、善业功德。称为普遍世界所有福德资粮。所谓福德积累有布施、波罗蜜多、戒等。由此诚心奉行。若邪行，则称为不真行。由此约定真实。故宣说不可违背。故曰不可破折不可毁坏。真实、约定相应而生。由此理见。非执实有常我。内心具慧理智者安住真实真理。又有他知他语，非迷惑。此理胜大之义。以真行皆成正道功德。学者修习达到灭贪等境界。此为内在修行要门。又有四圣谛为核心。名曰苦集灭道。此称圣谛。由此四谛之义，得以破无明烦恼。世间所有生命因无明而反复轮回。由此苦起。人知此理，随疾苦旅行于离苦道，证涅槃乐。此大定见。解脱道由此显现。即斋戒清净，心正智明，断除烦恼。众苦皆由无常性，故苦不常。常见烦恼断灭则诸有亦灭。故有法义变更说。内外诸法因缘生起。诸缘生无有常固。此理深意纤微，故精致讲解。并结合经验细微差别，真实义即内在真相。真相为分别种类。此中述烦恼种种，苦乐共有不同感受。此即谓世间真实感受。苦不离苦为怖无常。乐由善行而有。乐虽属世俗观念，但经由开示断见恶习亦能检验。恶习为烦恼所生，归依烦恼，故称污染。心体为内心及外部身体。中外不同。以此心体及其支派为我实觉之根本。依此说，心及物质界类似树枝树干关系。且众生虽转变不断，烦恼贪爱固执，故导致轮回生死。彼诸见令行反。反烦恼见，必定错误。世间真相即苦。按诸苦义，不同感受差异。无能过度忍受苦者。以此苦中心理惧怕轮回之忧也。善果即喜乐，彼由善行而发。以此为正见观念。此为对现实的正确认知。此因三净法故能止恶见。又释所谓我执观念之含义。以此法义中止断一切烦恼，断见起。由此论证由分别构成诸心法变化及其灭除。以法蕴为心质，彼诸心质合称为有法。无我即无固常个体。此为性空之理。此诸义深奥，注疏详说解明。称当善处观念念重。由此得解脱。命，因此义思修，以断除无明烦恼。然欲明了真谛，须善学良知。无别真实，唯圣者所证之法。非凡夫所知。故真实义称为圣理。此部分注释完毕。
‘‘Taṃ nasundara’’nti byañjanato nasundaraṃ. Nakevalaṃ byañjanatoyeva nasundaraṃ, atthatopi nasundarameva. Catusacca dhammāhi paccekabuddhaññāṇassapi gocarā honti. Pañcañeyya dhammā pana sabbaññutaññāṇasseva. Tattha catusacca dhammā nāma paramattha dhammā eva. Pañcañeyyadhammā pana sabba paññattiyā saha sabbaparamattha dhammā. Sabbaññubuddhānaṃ catusaccābhi sambodho dhamma paññattiyā saha sijjhati. Paccekabuddhānaṃ catusacca sambodho dhammapaññattiyā saha nasijjhati. Tasmā te sayaṃ paṭividdhaṃ catusacca dhammaṃ nāma paññattiṃ nīharitvā paresaṃ desetuṃ na sakkonti. Tesaṃ catusaccasambodho mūgassa supinadassanaṃ viya hotīti aṭṭhakathāsu vuttaṃ. Tasmā paññattiyā saha pañca ñeyya dhammā eva sabbaññutaññāṇassa gocarāti sakkāvattunti.
『此非美丽』，此言不中正也。非单指音韵不和，而是其义理本质亦不正。四圣谛法，连凡夫及辟支佛都能知。五种所知法，含所有表象，唯诸阿拉汉世尊圆满洞见。故四圣谛是以真实法为本。五种所知法是依托表象。诸圆觉阿拉汉之圆觉，是以真谛未含表象。故不能泄露真谛。注疏云，彼等为惘愚者梦中幻见也。故实相难以介绍他人。其四圣谛圆觉义为难堪实相，难以明示。五种法乃全知以表象相约束，唯诸全知佛陀通晓一切真实。为善知识修行之正道。
Paramatthapadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 胜义语词的解释已终了。
§13
13. Cittavacanatthe. Nahi sā ārammaṇenavinā labbhati. Cintetīti vutte kiṃ cinteti, ārammaṇaṃ cintetīti evaṃ ārammaṇabhūtena kammapadena vinā asambhavato. Tasmā idha cintanāti daṭṭhabbā, tasmā assa nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbanti sambandho. Sutamayaññāṇaṃ, cintāmayaññāṇa, nti ettha ārammaṇassa bhūtasabhāva cintāpi atthi, sāpaññāevāti taṃ nivattetuṃ ‘‘ārammaṇa…pe… ṇūpaladdhiyevā’’ti vuttaṃ. Cittaṃ, mano, mānasaṃ, viññāṇa, nti sabbaṃ cittassa nāmaṃ. Ārammaṇa paccayappaṭibaddhaṃ hoti. Na aññapaccayappaṭibaddhaṃ. Na ca aññapaccayena laddhaṃ nāmaṃ. Evarūpassa ārammaṇa vijānana saṅkhātassa atthantarassabodhakaṃ nahotīti dassetuṃ ‘‘santesu cā’’tiādivuttaṃ. ‘‘Etenā’’ti idaṃ kattuno kiriyāsādhane atissayūpakārakaṃ karaṇa sādhanaṃ vadatīti dassetuṃ ‘‘tañhī’’tiādivuttaṃ. ‘‘Cintanamatta’’nti ettha mattasaddo visesanivatti atthoti, tena nivattitaṃ atthaṃ dasseti ‘‘sabbepihī’’tiādinā. ‘‘Viggaho vā’’ti sarīraṃ vā. Paccayena āyattā paccayāyattā. ‘‘Āyattā’’ti sambandhā. Vattanaṃ vutti. Uppajjanaṃ vā ṭhiti vā. Paccayāyattā vutti etesanti ‘‘paccayāyatta vuttino’’. ‘‘Thāmenā’’tiādi aññamaññavevacanāni. ‘‘Ekaṃ bhāvasādhanameva padhānato labbhatī’’ti idaṃ dhammānaṃ taṃ taṃ kiriyā mattabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Kiriyāmattabhūtāpi pana te dhammāsayaṃ nānāpaccayā vatthāyaṃ ṭhitā vā honti nānāpaccayuppannāvatthāyaṃ ṭhitā vā. Tasmā paramattha padesupi yathārahaṃ tadaññasādhanānaṃ paṭilābho avārito hoti. Itarathā hetu paccayo, ārammaṇa paccayo, sahajātapaccayo, nissayapaccayotiādīsu kathaṃ bhāvasādhanaṃ yuttaṃ siyāti. ‘‘Padhānato’’ti mukhyato. ‘‘Abhedassa cintanassabhedakaraṇa’’nti idaṃ cintetīti cittantikataṃ kattusādhanaṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Silāputtakassā’’ti bhesajjamūlānaṃ pisanasilāpotakassa. Tassa sarīraṃ nāma visuṃ aṅgaṃ natthi. Abhinnaṃpi bhinnaṃ katvā vuccati ‘‘silāputtakasarīra’’nti. Idaṃ abhedassabhedakaraṇaṃ nāma abhūtarūpaṃ hoti. Payojane sati vattabbaṃ, asati na vattabbanti āha ‘‘tathākaraṇañcā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘paraparikappitassā’’ti parehi aññatitthā cariyehi paricintitassa. ‘‘Satihi…pe… kappanāyā’’ti sace attā atthi, attā cinteti, tasmā attā cittonāmātiādi vattabbaṃ. Na vattabbaṃ cintetīti cittanti, cittassa kiriyāmattattā. Na pana attādiko kattā nāma atthi. Tasmā kiriyā mattameva kattāraṃ katvā ‘‘cintetīti citta’’nti vuttaṃ. Tena viññāyatiloke attādikokattā nāma natthīti. Idaṃ abhedassabheda parikappanāya payojananti vuttaṃ hoti. ‘‘Attappadhāno’’ti kiriyāsādhane bahūnaṃkārakānaṃ majjhe sayaṃpadhāno sayaṃjeṭṭhako hutvā. ‘‘Taṃkattubhāva’’nti lokesiddhaṃ kattubhāvaṃ. ‘‘Puna karaṇabhāva’’nti puna loke siddhaṃ karaṇabhāvaṃ. Evaṃ cittassa vacanatthaṃ dassetvā idāni tassa abhidhānatthaṃ dassento ‘‘apicetthā’’tiādimāha. Yathayidaṃ ye ime tiracchānagatā pāṇā cittāvicittā. Evaṃ cittaṃ vicittaṃ yaṃ aññaṃ atthi, taṃ aññaṃ ekanikāyaṃpi nasamanupassāmī-ti yojanā. ‘‘Nikāya’’nti sattajātisamū haṃ .‘‘Nissakke karaṇavacana’’nti vibhattāpādānatthe karaṇavacanaṃ. Etena tato caraṇato cittatoti atthaṃ vadati. Gāthāyaṃ. ‘‘Taṃ taṃ sabhāvo’’ti vijānanaphusanādiko sabhāvo, aggissauṇhoviya. ‘‘Kiccasampattiyoraso’’ti tena tena dhammena karaṇakiccañca, taṃ kiccaṃ katvā laddho sampattiguṇo ca. Aggissa vatthumhi paripācanakiccaṃ viya, obhāsanaguṇoviya ca. ‘‘Gayhākāro’’ti ñāṇena gahetabbo tassa tassa dhammassa dhajabhūto ākāro. Sampatti rasoyeva vuccati. ‘‘Phalaṃvāpī’’ti kāriyapphalaṃ vāpi, aggissa dhūmoviya. ‘‘Āsannakāraṇa’’nti attano anantare phalanibbattakaṃ kāraṇaṃ, aggissa aggikāraka puriso viya. ‘‘Ala’’nti samatthā. ‘‘Vibuddhino’’ti visesabuddhi sampannassa paṇḍitassa. ‘‘Pubbaṅgamarasa’’nti ārammaṇaggahaṇe padhānarasa kiccaṃ. ‘‘Sandhāna paccupaṭṭhāna’’nti nirantarappavattākārapaccupaṭṭhānaṃ. ‘‘Nāma rūpapadaṭṭhāna’’nti phassādināmañca vatthu rūpañcacittassapadaṭṭhānaṃ.
13. 关于心与言教义。没有所依的触缘则不能成就。论及思惟时，问为何思惟，所思惟者为触缘，故说用触缘为因的行为语句若无此则不成立。因此在这里应以「思惟」一词观察，且应见此词与其相应联系的成立。就此，有称为指示闻法识、思惟法识等，此处即是以触缘的实质存在为前提，思惟亦存在，故曰必有触缘。心、意、意根、识等犹如心的名称。触缘为依因，非他因缘所能成立，也非由他因缘所得。若说此种触缘为识分为内蕴分者，则须证实于“存在中也”等语。说“以此故”为进行某行为的辅助因缘。所谓“思惟仅自我意境”的“意境”音节，正是说明句意的转换。所谓“分解者”或“身者”，皆为由因缘所制之通称。“制约”意即关系。“活动”即行为。“由因缘制约”即指此类言说经谓“由因缘制约者”。“基于此”等语为互相应对的词条。此即「专注于一法修行而得」之义。所言之行为，虽本为行为的性质，然其法体在各因中与之同立。故于究竟意义上，若使所缘尽得，则别等因缘所成行为亦盼不能成立。此外，何等因缘为法的有力成就因，如触缘因、共生因、依存因、缘生因等，各有如何与修法相应？“专注”为主旨。“思惟分与非思惟分之差别成因”此文为论述思惟法属心类，作为行为的辅助因缘。所谓“石子儿”指药用的根茎类，是身体中无害之部分。虽与身体不可分辨，实则分离时称为“石子儿身躯”，此即不可二分之因果体。于所用目的上应注意，有不适用者为“如此行为”等语。称“互相反覆思惟者”，指彼为互相嘲讽。若有所用者，谓“自伪自设”，则称“自意所思”，是所言应取慎重，非思惟之称，乃行为性质。且无自体等行为者，故以行为为作者称，“思惟即心”之谛已明。于识法境界无自体行为者。此为不二不别的思惟对境的缘起作用。称“自我主宰”即为行为施为的中主。此“自主能作者”即是行为施为的主要者。又所谓此为“行为施行体”，即世俗上通行的行为施为体。由此示明心与言辞之义，现示其本质，称为“亦如所欲”，表达之。所谓这类三界下之杂乱心，是心与非心别离之境。此心与非心若有分别，即便同一名字，亦不可同观。
Cittavaṇṇanā niṭṭhitā. · 心的解释已终了。
§14
14. ‘‘Cetasi bhava’’nti cittasmiṃ pātubhūtaṃ. ‘‘Etena siddhā hontī’’ti sambandho. ‘‘Sā eva phassādīnaṃ jāti. Yācittassajarā, sā eva phassādīnaṃjarā’’tiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Ekavaṇṭūpani bandhānī’’ti ekena vaṇṭadaṇḍakena upanibandhāni. ‘‘Ekajātiyādi upanibandhā’’ti ekajātikathā divasena upanibandhā. ‘‘Ce’’ti cevadeyya. ‘‘Nā’’ti na vattabbaṃ. Gāthāyaṃ. ‘‘Dhammā’’ti nāmakkhandha dhammā. ‘‘Manasā evā’’ti kattubhūtena manena eva. ‘‘Pakatā’’ti pavattitā. ‘‘Nimmitā’’ti nipphāditā. ‘‘Cittakiriyā bhūtā evā’’ti ārammaṇaṃ vijānantaṃ cittaṃ phusanākāraṃ janetvāva vijānāti. So phusanākāro phassoti vuccati. Avasesā pana sabbepi cetasikadhammā phassaṃ paṭicca uppajjanti. Phasso hetu phasso paccayo vedanākkhandhassa upādāya. Saññākkhandhassa. Saṅkhārakkhandhassa upādāyāti hi vuttaṃ. Evaṃ santepi cittamūlakattā cittanissitattā ca tepidhammā cittakiri yābhūtā eva hontīti. ‘‘Etenā’’ti etenagāthāpadena. Vibhāvaniyaṃ pana ekālambaṇatā mattena vibhāveti. Paripuṇṇāni ce tasikaṅgāni upari therena sayameva vakkhamānattāti adhippāyo. Idha pana padatthavibhāvanaṭṭhānattā paripuṇṇehi aṅgehi vibhāvetuṃ vaṭṭatīti āha ‘‘taṃ nasundara’’nti. ‘‘Vatthumhī’’ti paṭakoṭṭhakādimhi. ‘‘Nānācittakammānī’’ti hatthi assarūpādīni. Vijānanamattaṃ cittaṃ, kusalanti vā akusalanti vā vattabbaṃ natthi. Nānācetasike hi yuttattā eva tathā vattabbaṃ hoti. Vuttaṃhetaṃ bhagavatā. Pabhassaramidaṃ bhikkhave cittaṃ. Tañca kho āgantukehi upakkilesehi upakkiliṭṭhanti. Tenāha ‘‘udakaṃ viyacitta’’ntiādiṃ.
14. 「心之缘生」意谓在心中生起之对象。由此，关系即成立。此即由触缘等事物生起。所谓「一根束缚者」谓以一根绳索作拘束。所谓「一生等约束」指某一天之生起约束。『若』为条件词。如‘不是’则不成立。经偈言「法」为名称聚合。用心作为器来运作。所谓「显现者」即展开者。所谓「因相」为运动启始。所谓「心之行使起用」即由知触缘的心，以触缘受物作触觉故而知之。此触知体则称为触。其余诸心所法亦皆因触而起。触为因，乃色受想等蕴之所取。乃名色想行蕴等之所依。由此可知，即使如此，因心的本性和依缘性，三法因心而起者，亦自性而有。以此故有此偈语。其解释为以单一所缘为主体做分析。若供养之花全盛，其老者初坐便说话，表明其掌控。此处以字义区分，以便完全阐明所缘。诸手法不同，如象、狮子形象。心乃识之主体，善恶无需言明。以诸心所合用，皆应契合套用。佛经中已告知此义。此光明心也。为外境或内境暂染污而污垢。故谓“清凉如水”，以比喻此义。
Cetasikavaṇṇanā niṭṭhitā. · 心所的解释已终了。
§15
15. Ruppatīti padaṃ kattarivāhetukammanivāsiddhaṃ. Ruppanañcavikārāpatti evāti dassetuṃ ‘‘sītuṇhādīhī’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘visamappavattivasenā’’ti dhātūnaṃ visamappavattivasena. Dhātukkho bhavasenāti vuttaṃ hoti, ‘‘kenaruppatī’’ti ettha ‘‘kenā’’ti hetu atthevā hetu kattarivā karaṇavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Tathā sītenātiādīsupi. Ḍaṃsamakasā nāma sūcimukhā khuddakamakkhikāceva mahanta makkhikā ca. Vātā nāma puratthimavātādayo. Ātapo nāma sūriyātapo. Sariṃsapānāma ahi vicchika satapadikādayo. Tesaṃ samphassehipi ruppati. Maraṇaṃ vā gacchati, maraṇa mattaṃ vā dukkhaṃ. ‘‘Ye dhammā’’ti dvādasavidhā sappaṭigharūpadhammā. ‘‘Aññesa’’nti soḷasannaṃ appaṭigharūpānañca arūpadhammānañca. ‘‘Tesū’’ti niddhāraṇebhummaṃ. Idāni pāḷiyā saddhiṃ mukhyaruppanaṃ saṃsandento ‘‘samāgamo cā’’tiādimāha. Samāgamo ca nāma aññamaññābhighaṭṭanaṃ vuccatīti sambandho. Āpātāgamanañca ārammaṇakaraṇañca ṭhapetvāti yojanā. ‘‘Mahābhūtānameva vā’’ti āpodhātu vajjitānaṃ tiṇṇaṃ mahābhūtānameva vā. ‘‘Vikāraṃ āpajjatī’’ti vatvā tamevatthaṃ vivaranto ‘‘yasmiṃ khaṇe’’tiādimāha. ‘‘Sayaṃpi vikārapattā hontī’’ti temahābhūtāsayaṃpi pakatiṃ vijahitvā omattādhimattabhāvaṃ pāpuṇantīti attho. ‘‘Omattādhimattarūpasantatīnañcā’’ti paramparato uppajjamānā rūpasantatiyo sandhāya vuttaṃ. Evaṃ pāḷinayena vipattivasena ruppanaṃ vatvā idāni vipatti vā hotu, sampatti vā. Purimapacchi masantatīnaṃ visadisappavattibhūto vikāropi ekena pariyāyena ruppanaṃnāmāti katvā puna taṃ ruppanaṃ dassento ‘‘apicetthā’’tiādimāha. ‘‘Ghaṭṭanavasena ruppana dhammāna mevā’’ti āpātāgamanādivasena ruppanadhammehivinā abhighaṭṭanavasenaruppana sabhāvānaṃ rūpadhammānameva siddhanti pucchā. ‘‘Saviggahā hontī’’ti dabba saṇṭhānākārasahitā honti. Kasmā, oḷārikasabhāvattā. Bahūnañcarūpakalāpānaṃ ekakkhaṇe ekābaddhabhāvenapavattattā. Arūpadhammāhi saṇhasukhumasabhāvā ca honti. Sace anekasatasahassānipi ekato pavatteyyuṃ. Dabbasaṇṭhānabhāvaṃ nagamissantiyeva. Ekasmiñca sattasantāne ekakkhaṇe eka kalāpova pavattati. Kasmā, anantara paccayūpanibandhena pavattattā. Tasmāte saviggahāna honti. Rūpadhammā pana oḷārika sabhāvā ca honti. Bahūnaṃ sannicayesati dabbasaṇṭhānatthāya saṃvattanti. Ekakkhaṇe ca bahukalāpāpi ekābaddhāhutvā pavattanti. Tasmā tesaviggahāhontīti.
15. 所谓色者，是由造作者与因缘堆积所成。又由于色之变易，与相关自然力量变动相关。色的生起，乃依诸大元素不调和之因而成。所谓元素干燥乃指诸元素之干涸。举例见有令针头之小飞虫等。风乃东风等。热为日光热。蛇及蜈蚣等为有剧毒之虫类。又触此等则生灭或生病。十二类纵毒性质之法。所谓“其他”指十六类中不很有毒者及无形法。于这些，今将色之主要性质称作“聚合”。所谓“聚合者”，即不同法的联合交集体。所谓“聚合产生困难”即现象性质其集合及推迟起作用。色及由于转变可生灭，为就此理说色之聚合。先前所言诸色之生成、消解皆为色法聚合体之变化。今称“变化”者，亦是对聚合现象的解释。聚合与色法者称为“色法”，以区别于无形界。所谓“现象聚合”是以现象能合为一体之理。至于色，其性质坚定而笃实。若形成繁多，则成组聚而联结。无形法则质细弱微，还能存在。若数以千万计，如同成组聚集之水滴。称谓此现象为“组聚”。由因缘连续不断，间转集聚而成。因而，存在诸组聚。
‘‘Sītādiggahaṇasāmatthiyenā’’ti sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppatītiādinā lokassa paccakkhato pākaṭassa sītādivacanassasāmatthiyena. Tañhi vacanaṃ lokassa apākaṭaṃ arūpadhammānaṃ ruppanaṃ idhanādhippetanti dīpetīti adhippāyo. ‘‘Vohāro nāmā’’ti nāmasaññā nāmāti vuttaṃ hoti. ‘‘Lokopacārenā’’ti bahujanassa upacārena vohārena kathanena. ‘‘Pākaṭa nimittavasenevā’’ti pākaṭassa saddappavattinimittassa vaseneva. ‘‘Sītādiggahaṇena vināpī’’ti pisaddena sītādiggahaṇasāmatthiyenapīti dīpeti. Evaṃ santepi pāḷisādhakaṃ nāma na sakkāsabbattha laddhuṃ. Pākaṭanimitta vacanameva sabbattha sādhāraṇanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Tappasaṅganivattī’’ti tassa arūpadhammānaṃ rūpatāpasaṅgassa nivatti. ‘‘Iddhivikubbanāvasappavattā’’ti ettha iddhivikubbanānāmaiddhiyānānappakāramāpanaṃ. ‘‘Rūpatā siddhī’’ti rūpanti nāma saññāsiddhi. ‘‘Idaṃ panā’’ti idaṃ rūpaṃ pana. ‘‘Anuggahānaṃ sītādīnaṃ vasenā’’ti kiñcāpipāḷiyaṃ sītādivacanaṃ upaghātakānaṃ sītādīnaṃ vasena vuttaṃ. Teca brahmaloke natthi. Anuggāhakā eva atthi. Tesaṃvasenāti adhippāyo. ‘‘Pāḷiyaṃ niddiṭṭhānī’’ti sañjānātīti kho bhikkhave tasmā saññāti vuccati. Kiñca sañjānāti. Nīlaṃpi sañjānāti, pītampi sañjānātī-tiādinā ca, vijānātīti kho bhikkhave tasmā viññāṇanti vuccati. Kiñca vijānāti. Madhuraṃpi vijānāti, ambilaṃpi vijānātī-tiādinā ca-pāḷiyaṃ niddiṭṭhāni.
「以寒凉等具备而成」谓冷凉状态亦表现为色。以热亦表现为色等，由此原理下说寒凉语，乃显示此语所述色法乃众生皆已观显的色界现象。称「运用」为名称识知。所谓「世俗出于常用」谓因大众习惯用词而称为「运用」。「明显之迹象之所系」即世俗因明显标记而称。谓寒凉等成为其明晰之标志。如此，虽存在对应无形法的现象现前，唯有语言能称此色，亦称为显相。这虽为存在，然绝非遍处皆然。色法状态能够状态之转变为止，谓之入定力之显现。所谓「成功入定的标志」即由定力显示色法之具足。称「支持寒凉之气」为暗指寒凉气息、气候等。由于寒凉之气，色法显现可辨。论曰：「此即识。」所谓识即认知。所谓认识即着色、着声、着味等。又有较甜的认识与较苦的认识之分，皆为心识识别。此即巴利语诸词意示者。由此可见，认识即是「知觉」之种类。
Rūpapadavaṇṇanā niṭṭhitā. · 色这一语词的解释已终了。
§16
16. Nibbānapade. ‘‘Khandhāvā’’ti bhavantare apāyādīsu bhavissamānā khandhāvā. Na hi atīta dhammā, nibbāyanti nāma, satte pīḷetvā niruddhattāti adhippāyo. Paccuppannā ca dhammā etarahi pīḷenti, avassaṃ uppajjamānā anāgatadhammā ca anāgate pīḷessanti, kathaṃ te nibbāyanti nāmāti āha ‘‘paccuppannesu…pe… vattabbameva natthī’’ti. ‘‘Visayebhumma’’nti visayādhārebhummaṃ. Visayādhāro nāmamanussābhūmiyaṃ gacchantītiādīsu viya mukhyādhāro nahoti. Tena pana vinā aññattha taṃ kiriyaṃ kātuṃ nasakkoti. Tasmā ādhārabhāvena parikappito ādhāroti dassetuṃ ‘‘yathāākāse’’tiādivuttaṃ. Yathā sakuṇānaṃ pakkhana kiriyā nāma ākāsena vinā aññattha nasijjhati. Tathā vaṭṭadukkhadhammānaṃ nibbuti kiriyāpi nibbānena vinā aññattha nasijjhatīti dassetuṃ ‘‘yehite’’tiādimāha. Tattha ‘‘ye’’ti yetividhavaṭṭadukkhasantāpadhammā. Hisaddonipāto. Tesaddo vacanālaṅkāro. ‘‘Tabbinimutta’’nti nibbānavinimuttaṃ. Nibbutiṭhānaṃ nāma natthi. Tasmā nibbānaṃ tesaṃ nibbuti kiriyāya visayā dhārohotīti adhippāyo. Yathā ayaṃ padīpo nibbāyati. Tathādhīrā nibbantīti yojanā. ‘‘Taṃ taṃ kilesānaṃ vā’’ti te saṃtesaṃkilesānaṃ vā. ‘‘Khandhānaṃ vā’’ti anāgatabhavesu khandhānaṃ vā. ‘‘Punaappaṭisandhikabhāva’’nti santānassa puna paṭisandhānābhāvaṃ pāpuṇanti ariyā janā. Yathā magge karaṇavacanaṃ dissati addhā imāyapaṭipattiyā jarāmaraṇamhā parimuccissāmītiādīsu. Na tathā nibbāneti āha ‘‘maggeviyā’’tiādiṃ. Nibbānepanabhummavacanameva dissati yatthanāmañcarūpañca. Asesaṃ uparujjhatītiādīsu. Tasmā nibbāne karaṇa vacanaṃ na dissati, karaṇa lakkhaṇasseva abhāvatoti dassetuṃ ‘‘na ca nibbāna’’ntiādi vuttaṃ. Karaṇa lakkhaṇaṃ nāmakattuno sahakārī paccayabhāvo. Nanu anupādisesāya nibbānadhātuyā nibbāyantīti dissatīti. Saccaṃ, tattha pana visesane karaṇa vacanaṃ. Na karaṇakārake. Tañhi saupādisesanibbānadhātuyānivattanatthaṃ vuttanti.
16. 涅槃阶段。所谓“蕴火”的众生，是指将于苦报位等地受生的蕴体。过去诸法涅灭非为受苦者束缚而消亡的意思，如今生起之法等仍会受苦，未来法亦然，怎会涅灭呢？故谓“涅灭不可等”。所谓“以所缘为底”，谓诸所缘体非天人所至之处，不能无充分依凭。故若无依如天空飞翔之鸟行动，则无他法成立。苦因苦集诸链条涅灭亦无它路。故曰“所依之物也”。世间之苦、苦集之苦，无涅灭者。又“复得生”者是指圣者所证无复生死之有。譬如修行法中，得解脱已然断除老死之生。非如此谓尚未得涅槃。谓涅槃无可作因环境。因环境是指什么有为因果之因，而涅槃为非有为法，故无因。此即不被染污色相追尾之义。此涅槃境界不如世间诸法以“因果之理”所可说。虽有涅槃法体及持此法体者，但无因欲生之适用因。是以涅槃虽有法体，然无因缘造作。
Nibbānapadavaṇṇanā. · 涅槃词句释。
Dutīyagāthāvaṇṇanā niṭṭhitā. · 第二偈释毕。
§18
18. Kāmāvacarapade. ‘‘Kāmīyatī’’ti icchīyati. Nimittassādavatthu majjhimaṭṭhakathāyaṃ āgataṃ. ‘‘Tekāmīyantī’’ti te avīcinirayādayo icchīyanti. ‘‘Tattha uppannānampī’’ti avīcinirayādīsu uppannānaṃpi sattānaṃ. ‘‘Bhavanikanti nāma hotī’’ti bhavasaṅkhātaṃ attano khandhaṃ etaṃ mama, esohamasmi, esome attāti gaṇhantī taṇhā bhavanikanti nāma. Sā nerayikasattānaṃpi atthiyeva. ‘‘Kāme avacaratī’’ti kāmepariyāpannaṃ hoti. Kāme antogadhaṃ hoti. Rūpārūpabhūmīsu uppannaṃpi rūpārūpasaṅkhyaṃ nagacchati. Kāmasaṅkhyameva gacchati. Kāmagaṇanamevagacchatīti attho. ‘‘Tīsubhavesu uppannānipī’’ti kāmarūpārūpasattasantānesu uppannānipi na tatrapariyā pannāneva honti. Tatra apariyāpannāneva hontīti adhippāyo. ‘‘Kāmāvacaratāpattidoso’’ti kāmāvacara dhammāti vattabbatā pattidoso. ‘‘Rūpāvacaratādimuttidoso’’ti ime rūpāvacara dhammā na honti, arūpāvacara dhammā na honti, lokuttara dhammā na hontīti evaṃ vattabbatāpatti dosoti vuttaṃ hoti. Esanayo ‘‘rūpārūpāvacaratāpatti doso kāmāvacaratāmutti doso’’ tipadesu . Avacarasaddassa uppannatthe gahitepi etedosā nāpajjanti. Kasmā, loke yebhūyyanayatabbahulanayānaṃpi sabbhāvāti imamatthaṃ vadanto ‘‘nanuyebhūyya vuttivasenapī’’tiādimāha. Tattha ‘‘kesañcī’’ti kesañci puggalānaṃ vā dhammānaṃ vā. Yathāmigaluddako gāme carantopi vane caraṇabahulattā vanacarakoti nāmaṃ labhati. Rājahatthī aññattha carantopi saṅgāme caraṇabahulattā saṅgāmāvacaroti nāmaṃ labhati. Ayaṃ yebhūyyanayo nāma. Yasmiṃ vane ambarukkhāpi atthi, aññarukkhāpi atthi. Ambarukkhabahulattā pana taṃ vanaṃ ambavananti nāmaṃ labhati. Evaṃ simbalivanādīsu. Ayaṃ tabbahulanayo. Idha pana bhūmiyo tabbahulanayena kāmarūpārūpa nāmaṃ labhanti, dhammā yebhūyyanayena kāmāvacarādi nāmaṃ labhantīti. Evaṃ gahite sati, te dosānā pajjantīti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘tasmā idhapi…pe… dosotī’’tiāha. ‘‘Nā’’ti na kocidoso natthi. Atthi evāti adhippāyo. ‘‘Tasmāssā’’ti ettha ‘‘assā’’ti avacarasaddassa. ‘‘Tathā atthaṃ aggahetvā’’ti uppajjanatthaṃ aggahetvā. ‘‘Pariggāhiniyā kāmataṇhāya kato’’ti tathā pariggāhiniyā kāmataṇhāya gocaravisayattātāyataṇhāya katonāma hoti. Etena kāmetīti kāmo, kāmataṇhā. Avacarati etthāti avacaraṃ. Kāmassa avacaranti kāmāvacaraṃ. Kāma taṇhāya gocaravisayattā kāmāvacaranti ayamatthopi sijjhati.
18. 关于欲界活动阶段。所谓“欲行者”即有渴欲。缘由为中级解释。所谓“三欲行者”即三种恶趣的众生均有欲望行为。所谓“彼彼生于者”是指恶趣众生中生现存者。所谓“彼生所依”是指有所归依的身蕴，即“这是我的，我是此身，我是此我”，执著由此而生。如同地狱中众生亦存在此执著。所谓“欲行”是指为欲境所围绕。即受欲笼罩。于色界与无色界众生，生计数亦随其增减。此既是依欲计数而行。所谓三界生者及色界与无色界者，并非皆能具足了达，故称未具足。所谓“欲行之果报及过失”意谓欲界行法中所生之过，色界及无色界则不生过失。世间常说“色界无欲故不生过失”，此即其义。所谓“过失”为行不善法。为何欲行者得名？如同村中小孩虽常入林，因多出入称“林儿”；王象虽不入林，但出入战场因人数众多，称“战象”；如此种种聚集即名号。此名为何，取其行量多故。又诸频繁行之所住土地名，即取名不断聚集之地。故欲界、色界、无色界名由此而出。此义为说过失发起之因。非谓别处无过失。缘起欲贪之故，由行业因转生种种寓意不善行为。故说“非有过失”者，谓无人认为实无过失。此因欲行故而成。所谓“随依其义成”，即心中执著欲念所成过失乃生因基。此因因缘生故，名为欲界行故。
Rūpeavacaratīti rūpāvacaraṃ. ‘‘Rūpe’’ti soḷasavidhāyarūpabhūmiyā. ‘‘Avacaratī’’ti tattha pariyāpannabhāvena pavattati. Arūpe avacaratīti arūpāvacaraṃ. ‘‘Arūpe’’ti catubbidhāya arūpabhūmiyā. ‘‘Avacaratī’’ti tattha pariyāpannabhāvena pavattatīti imamatthaṃ vadati ‘‘rūpārūpāvacaresupi ayaṃnayo netabbo’’ti. Rūpe bhavo rūpaṃ. Rūpataṇhā. Arūpe bhavo arūpaṃ, arūpataṇhā. Rūpassa avacaraṃ rūpāvacaraṃ. Arūpassa avacaraṃ arūpāvacaranti imamatthaṃ dīpeti ‘‘tesu panā’’tiādinā. ‘‘Atrā’’ti imasmiṃ ṭhāne. Yadipi lobho, rāgo, kāmo, taṇhā, tisabbampetaṃ lobhassavevacanaṃ hoti. Rūparāgo arūparāgoti pana visuṃ vibhattattā idha kāmasaddena taṃ daññolobho gayhati. ‘‘Sabbopi lobho’’ti etenasassatuccheda diṭṭhisahagatopi saṅgahitoti daṭṭhabbaṃ.
色法迁流者，即色法之迁流。所谓「色」者，谓色界之十六种色所具之色质。「迁流」者，此处以总说之义转述为迁流。无色法迁流者，即无色界之迁流。所谓「无色」者，指由四种无色界所具之无色质。迁流者，显为周遍之义而言迁流。此意谓色界与无色界迁流之分别不应混淆。色界即色法分别存在，有色欲贪；无色界即无色法分别存在，有无色欲贪。色界所迁流者即色界迁流，无色界所迁流者即无色界迁流，以上陈述乃说明此义。尔时文中「彼等中」之意谓在此色法所处之处境。虽然贪欲、爱欲、欲乐、渴爱，为诸种贪染之总称；于色界嗜欲与无色界之嗜欲，在此因色无色义的清楚分别，称色欲与无色欲。所谓「诸贪悉皆贪」由此见其非断见，盖此说乃包括诸见中凡属结集之见解。
§19
19. ‘‘Rūpārūpasaddā tāsu bhūmīsu niruḷhā’’ti animittā hutvā niruḷhāti adhippāyo. Idāni sanimittaṃ nayaṃ vadati ‘‘apicā’’tiādinā. ‘‘Nissayopacāro’’ti ṭhānūpacāro, yathā sabbogāmo āgatoti. ‘‘Nissito pacāro’’ti ṭhānyūpacāro. Yathā dhajā āgacchantīti. ‘‘Yaṃ etasmiṃ antare’’ti ye etasmiṃ antare khandhadhātu āyatanā. Yaṃ rūpaṃ, yā vedanā, yāsaññā, ye saṅkhārā, yaṃviññāṇanti yojanā. ‘‘Suvisada’’nti yebhūyyādi nayehi anākulattāsuvisuddhaṃ. ‘‘Kiṃ vikkhepenā’’ti cittavikkhepena kiṃ payojananti attho.
第十九条「色与无色名相于那些色界中为难解」，谓无从标识，表明为难解之义。今此文转说为「缘」之义，谓「亦」为副词等。所谓「寄赖之相续」者，即地所附相续。如纷然丛林群中，群兽往来，谓之地上相续。寄赖之相续即寄赖所在，譬如旗帜而来。所谓「在此之间者」谓在此间之五蕴、六处、五界。所指色、受、想、行、识的束缚。所谓「极为明净」者，谓由上述缘起诸现前义，清明澄净甚深。「云何生起心散乱」谓或令心散乱用意的目的。
§20
20. ‘‘Lujjanappalujjanaṭṭhenā’’ti bhijjanappabhijjanaṭṭhena. ‘‘Yatthā’’ti yasmiṃ tebhūmake dhammasamūhe. ‘‘Nivisatī’’ti niccaṃ visati, upagacchati. ‘‘Tassā’’ti micchāggāhassa. ‘‘Tesa’’nti lokuttara dhammānaṃ. ‘‘Yesa’’nti lokiya dhammānaṃ. ‘‘Lujjana’’nti khaṇikabhaṅgena bhijjanaṃ. ‘‘Palujjana’’nti saṇṭhānabhedena santaticchedena nānappakārato bhijjanaṃ. Nibbānaṃ pana idha na labbhati cittasaṅgahādhikārattāti adhippāyo. So ca apariyāpannabhāvo, visuṃ ekācatutthī avatthā bhūmināmāti yojanā.
第二十条「以瞬时断灭与持续不灭相互交替」，谓以断灭与无断灭相续。所谓「所在」谓于此三界法阵之处。所谓「常住」谓常常止息、进入其间。所谓「彼」谓邪取等。谓世俗诸法。「断灭」谓瞬时分灭，即一刹那消失。所谓「非断灭」谓破坏名切断的各种方式之不断灭。涅槃在此不被取得者，乃因心不具粘合能力之意。此为周遍之义，乃第四境界之说。
Catubbhūmivibhāgavaṇṇanā niṭṭhitā. · 四地分别释毕。
§21
21. ‘‘Hīna’’nti saddhāsatiādīhi sobhaṇadhammehi ayuttattāhīnaṃ. ‘‘Sabbahīna’’nti lobhādīhi pāpadhammehi yuttattā sabba cittehi hīnataraṃ. ‘‘Tadattho’’ti uparimānaṃ cittānaṃ sobhaṇasaññākaraṇasukhattho. ‘‘Ādito’’tiādimhi. ‘‘Vīthicittavasenāti etaṃ mama, esohamasmi, esome attāti evaṃ pavattassa bhavanikanti javanavīthicittassa vasena. Evañcasati, kiṃ kāraṇaṃ lobhamūlacittassapathamaṃ vacaneti āha ‘‘akusalesu panā’’tiādiṃ .‘‘Dvīhivaṭṭamūlehī’’ti lobhamohasaṅkhātehi dvīhi vaṭṭamūlehi.
第二十一条「贫下」谓与如信戒相应之善法无缘之意。「全贫」谓与贪等恶法相应故，谓一切心中较低劣。「彼境」谓示现诸上心所善好识境界之意，亦谓起点等。「由此」谓由此速行般若心态起缘之因。「余由」即由差别分别心所谓「由轮两重本」谓由嗔痴所缠累的根本。「恶法之间」谓不善根恶法之间。
§22
22. ‘‘Siniddhacitta’’nti sātavedanāyuttattālūkhacittaṃ na hotīti adhippāyo. Sumanassabhāvoti vutte kāyikasukhavedanāyapi pasaṅgo siyāti vuttaṃ ‘‘mānasika…pe… nāma’’nti. ‘‘Sumanābhidhānassā’’ti sumananāmassa. ‘‘Pavattinimitta’’nti pavattiyā āsanna kāraṇaṃ. Kathaṃ pana bhāvo pavattinimittaṃ nāmahotīti āha ‘‘bhavanti…pe… katvā’’ti. Nimitte bhummaṃ. Tathāhi bhāvo nāma saddappavattinimittanti vuttaṃ. Idāni nimitta lakkhaṇaṃ dassento ‘‘yathāhī’’tiādimāha. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ payoge. ‘‘Danta nimitta’’nti dantakāraṇā. ‘‘Taṃ vedanā nimitta’’nti taṃ vedanākāraṇā. Ettha siyā, ‘‘etasminti nimitte bhumma’’nti vuttaṃ, nimittañcanāma akārakaṃ asādhanaṃ, taṃ kathaṃ sādhanaviggahe yujjatīti. Adhikaraṇa sādhanānurūpattā saddappavattinimittassāti daṭṭhabbaṃ. Etenāti ca etasmāti ca hetu atthe ubhayavacananti vadanti. Āsannahetu nāmasādhanarūpo bhavatīti tesaṃ adhippāyo. Suṭṭhu karoti, pakatipaccayena anipphannaṃ kammaṃ attano balena nipphādetīti saṅkhāro. ‘‘Pubbābhisaṅkhāro’’ti pubbabhāge abhisaṅkhāro. Payojeti niyojetīti payogo. Upeti phalasaṅkhāto attho etenāti upāyo. ‘‘Āṇattiyāvā’’ti pesanāyavā. ‘‘Ajjhesanena vā’’ti āyācanena vā. ‘‘Tajjetvā vā’’ti bhayaṃ dassetvā vā. ‘‘Taṃ taṃ upāyaṃ pare ācikkha’’nti. Kathaṃ ācikkhantīti āha ‘‘akaraṇe’’tiādiṃ. ‘‘Tasmiṃ tasmiṃ kamme payojetītikatvā idha saṅkhāro nāmā’’ti yojanā. ‘‘Paccaya gaṇo’’ti pakatipaccayagaṇo. ‘‘Tenā’’ti saṅkhārena. ‘‘Sādhāraṇo’’ti kusalākusalābyākatānaṃ sādhāraṇo. ‘‘Duvidhena saṅkhārenā’’ti payogena vā upāyena vā. ‘‘Yo pana tenasahito’’tiādinā pubbevuttamevatthaṃ pakārantarenapākaṭaṃ kātuṃ ‘‘sopana yadā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Itī’’tiādi laddhaguṇa vacanaṃ. ‘‘Paccayagaṇassevanāma’’nti paccayagaṇasseva visesa nāmanti vuttaṃ hoti. Uppannatthe ikapaccayoti kathaṃ viññāyatīti āha ‘‘yasmiṃ samaye’’tiādiṃ. ‘‘Pāḷiya’’nti dhammasaṅgaṇipāḷiyaṃ. ‘‘Asallakkhetvā’’ti acintetvā iccevattho. Sabbametaṃ nayujjatiyeva. Kasmā, pāḷiaṭṭhakathāhi asaṃsandanattā, atthayuttibyañjanayuttīnañca avisadattāti adhippāyo. ‘‘Ta’’nti cittaṃ. ‘‘Etenā’’ti pubbappayogena. ‘‘Yathāvuttanayenā’’ti tikkhabhāvasaṅkhātamaṇḍanavisesena. ‘‘So panā’’ti pubbappayogo pana. ‘‘Itī’’ti tasmā. ‘‘Taṃ nibbattito’’ti tena pubbappayogena nibbattito. ‘‘Virajjhitvā’’ti ayuttapakkhepatitvā. Etenapaṭikkhittā hotīti sambandho. Gāthāyaṃ. ‘‘Cittasambhavī’’ti cittasmiṃ sambhūto. Viseso saṅkhāro nāmāti yojanā. Salomako, sapakkhakotyādīsuviyāti vuttaṃ. Sāsavā dhammā, sārammaṇā dhammātyādīsuviyāti pana vutte yuttataraṃ. ‘‘Pāḷiaṭṭhakathā siddha’’nti pāḷiaṭṭhakathāto siddhaṃ. Apicayatthavisuddhimaggādīsu asaṅkhāraṃ cittaṃ, sasaṅkhāraṃ cittanti āgataṃ. Tattha ayaṃ pacchimanayo yutto. Upāyasamuṭṭhitassa anekasatasambhavato ‘‘idañca nayadassanamevā’’ti vuttaṃ. ‘‘Udāsinabhāvenā’’ti majjhattabhāvena. ‘‘Yato’’ti yasmā. Vikārapatto hoti. Tato adhimattapassanaṃ viññāyatīti yojanā.
第二十二条「意志未得」谓心若与苦受相应，即不具明净慈心者，不生起心愿力之理。譬如身之乐受亦与之相关，谓称为「心之所称」。所谓「名」者，谓名为喜乐。所谓「缘起动因」谓由于缘起近因。云何谓法之缘起动因，谓诸法因缘中，种种导致新法现行之因。文中说「发生...作...」谓由动因缘生发。动因即处所。因缘缘起为语境。今显现此缘起动因之标志，以水如是言。所谓「牙之缘」谓牙疼之由来。谓「受之缘」谓感受之因。此中说「此处缘...」谓缘起不具因者，如何用于成就？谓缘起与成就之理，依据法相应。由此得知因缘二词于此作用之含义。谓缘为近因、缘为成就之因。谓前行聚集名为蕴。谓运作联系名为推动。谓支持名为引导。谓谓旨名为用处。谓由二种推动。谓者由此引申协议至今。谓由此可知为何先前教论未收集决定义、对应义等详义。谓由此而成说修简明论述，称为品类所配。谓双边文字含所指因缘诠释。谓现因缘集合既定名称。谓发生是同一个因缘。谓诸义集合依赖之由来。由自然秩序不扰动陈述。谓各种理由与不清晰因素并存。谓此意即心。谓依赖先前用处。谓依照适当之说辞。谓先前归纳之用处。谓明白。谓依附因缘。从而阐明心之缘起性。谚曰「心所迁生」谓指心所生法。谓取相关义类。谓蓄存之根。谓心之扰乱。谓心之明晰。
§23
23. Idāni sahagatavacana sampayuttavacanāni vicārento ‘‘etthacā’’tiādimārabhi. ‘‘Na pana te bhedavantā hontī’’ti kasmā vuttaṃ. Na nu tepicakkhu samphasso, sotasamphasso, tiādinā ca, kāmavitakko, byāpādavitakko, tiādinā ca, dukkhe aññāṇaṃ, dukkhasamudaye aññāṇa, ntiādināca bhedavantā hontīti. Saccaṃ. Te pana bhedā imaṃ cittaṃ bhinnaṃ na karonti. Tasmā te bhedavantāna hontīti vuttā. Na ca tesaṃ ayaṃ vikappo atthīti sambandho. ‘‘Imasmiṃ citte’’ti lobhamūlacitte. ‘‘Katthacī’’ti kismiñci citte. Yevāpanāti vutte sudhammesu āgatāniyevāpanakāni. ‘‘Aññehī’’ti dosamūlamohamūlehi. Nanutānipi idha gahetabbānīti sambandho. ‘‘Nā’’ti na gahetabbāni. Kasmāti āha ‘‘tesuhī’’tiādiṃ . Tepi idha nagahetabbā siyuṃ. Na pana na gahetabbā. Kasmā, vedanāya ca sayaṃ bhedavantattā, diṭṭhisaṅkhārānañca vikappasabbhāvāti adhippāyo.
今思考执着用词相连起句「此处也」始语，探讨「何故云言不同」之意。此何故云？谓眼触、耳触等俗谛差别；谓欲念嗔念也有差别；谓苦无明亦有差别。诚然不同，但彼等差别未能使此心异析而别开。故谓彼等为分歧者。彼无扰乱实因也。谓「此心不同」为缘心根本之意；谓「何处心中」谓何处心也。谓今所生意谓法中入义。谓「别之」谓由贪瞋痴苦根区分。谓不可变则不可分辨。谓眼触受所显示见地差别与所执概念转变之差别，故谓不同相续之意。
§24
24. ‘‘Somanassassakāraṇa’’nti somanassuppattiyā kāraṇaṃ. Somanassuppattiyā kāraṇe vutte taṃ sahagata cittuppattiyāpikāraṇaṃ siddhaṃ hotīti katvā tameva vuttanti daṭṭhabbaṃ. Tenāha ‘‘somanassappaṭisandhikohī’’tiādiṃ. Hīnena vā…pe… ārammaṇena samāyogo, tena samāyuttassāpi cittaṃ uppajjamānantiādinā vattabbaṃ. Tathā byasanamuttiyaṃpi. Upekkhākāraṇe ‘‘byasanamuttī’’ti idaṃ domanassappasaṅgaparihāravacanaṃ. Ajjhāsayovuccati ajjhāvuttaṃ gehaṃ. Diṭṭhisaṅkhāto ajjhāsayoyassāti diṭṭhajjhāsayo. Tassa bhāvo diṭṭhajjhāsayatā. ‘‘Ayoniso ummujjana’’nti anupāyato ābhujanaṃ, manasikaraṇaṃ. ‘‘Cintā pasutavasenā’’ti gambhīresu dhammesu cintāpasavanavasena, vīmaṃsā vaḍḍhanavasena. ‘‘Diṭṭhakāraṇamevā’’ti diṭṭhaṃ kāraṇappaṭirūpakameva. Tenāha ‘‘sāratosaccato ummujjana’’nti. ‘‘Tabbiparītenā’’ti tato viparītena. Adiṭṭhajjhāsayatā, diṭṭhivipannapuggalaparivajjanatā, saddhammasavanatā, sammāvitakkabahulatā, yoniso ummujjanañca diṭṭhivippayogakāraṇanti vattabbaṃ.
『喜乐之因缘』者，即喜乐生起之原因。说明喜乐生起之原因时，与之相应之心的生起原因亦随之成立，应如此理解，故说此即为所述之义。因此说「以喜乐为结生者」等语。以劣等……乃至……与所缘相应，与之相应者之心生起等，应如此陈述。对于忧愁之情况亦然。于舍受之因缘中，「脱离祸患」一语，是为遮遣忧愁生起之说辞。「意乐」，谓所居住之家屋；以见解为名之意乐，具有此意乐者，称为「见意乐者」，其状态称为「具见意乐性」。『非如理之沉潜』者，以非正确方法而深入、作意之义。『以善于思惟之力』者，以深入深奥诸法之思惟运作力，以审察增长之力。『仅见为因』者，即所见仅为因之相似物。故说「以实质、以真实而沉潜」。『与彼相反者』者，即与彼相反之物。无见意乐性、远离见解败坏之人、听闻正法、多作正思惟，以及如理沉潜，此等应被称为脱离邪见之因缘。
‘‘Imesaṃ pana cittānaṃ uppattividhānaṃ visuddhimaggegahetabba’’nti visuddhi maggekhandha niddesato gahetabbaṃ. Vuttañhitattha. Yadā hinatthikāmesu ādīnavotiādinānayena micchādiṭṭhiṃ purekkhitvā haṭṭhatuṭṭho kāmevā paribhuñjati, diṭṭhamaṅgalādīni vā sāratopacceti sabhāva tikkhena anussāhitenacittena. Tadā pathamaṃ akusala cittaṃ uppajjati. Yadā mandena samussāhitena cittena, tadādutīyaṃ. Yadā micchā diṭṭhiṃ apurekkhitvā kevalaṃ haṭṭhatuṭṭho methunaṃ vā sevati, para sampattiṃ vā abhijjhāyati, parabhaṇḍaṃ vā harati sabhāvatikkheneva anussāhitena cittena. Tadā tatīyaṃ. Yadā mandena samussāhitenacittena, tadā catutthaṃ. Yadā pana kāmānaṃ vā asampattiṃ āgamma aññesaṃ vā somanassahetūnaṃ abhāvena catūsupi vikappesu somanassarahitāhonti , tadāsesāni cattāri upekkhāsahagatāni uppajjantīti.
「应以此等心的产生次第为清净道中所摄受」者，指应以净道为纲领加以领会。其义：当低下的、无益的欲望、忧愁等烦恼生起时，因持有错误见，贪欲放逸，因而逐有境界沉迷不醒，虽又遏止诸如喜乐等根本善法的发生，但却为相性较烈之法所摄受并维持。此时初生无益的心。随之若由迟缓而被牵引的心，生第二心。再者，若无抑制所持错误见，单纯贪欲放逸亲近男女或其他欲净等境，怀嫉盗他财产等愿望，皆随境相关系加以强力维持之心，此时为第三心。又由迟缓而被牵引的心，于此时生第四心。至于若由欲及其不能满足，兴起他欢喜原因心缺失，此四心将无喜乐而生，为无分别附和之无分别心。
Lobhamūlacittavaṇṇanā niṭṭhitā. · 贪根心释毕。
§25
25. Dosamūlacitte. ‘‘Virūpa’’nti duṭṭhaṃ, luddaṃ. Dummanassa bhāvoti vutte kāyikadukkhavedanāyapi pasaṅgo siyāti vuttaṃ ‘‘mānasika…pe… nāma’’nti. Paṭihaññati bādhati. ‘‘Santatte’’ti santāpite.
25. 起于嗔恨心。所谓「virūpa」意为恶劣、污秽之心。言其为恶劣心相，即谓与身体痛苦感受相应的心之不和合，故称「恶念」(mānasika……等)。此心能敌对他人，令之痛苦。名曰「嗔恨」。谓其为嗔恨心所损害。
§26
26. ‘‘Bhedakaro’’ti aññamaññavisesakaro. ‘‘Bhedakarāna hontī’’ti imassa cittassa aññamaññavisesakarāna honti. Domanassaggahaṇaṃ pasaṅganivattanatthaṃ gahitanti yojanā. Pasaṅgoti canānappakārato sajjanaṃ lagganaṃ. Kathaṃ pasaṅgoti āha ‘‘yadāhī’’tiādiṃ. ‘‘Tuṭṭhiṃ pavedentī’’ti tuṭṭhāmayaṃ imesaṃ maraṇenātiādi cikkhanti. Evaṃ sahagatappasaṅgaṃ nivattetvā sampayuttappasaṅgaṃ nivattetuṃ ‘‘paṭighaggahaṇaṃpī’’tiādi vuttaṃ. Tiracchānagatapāṇavadhe apuññaṃ nāma natthi. Ādikappato paṭṭhāya manussānaṃ yathākāma paribhogatthāya lokissariyenathāvaraṭṭhāyinā nimmitattāti adhippāyo. ‘‘Vissaṭṭhā’’ti anāsaṅkā. ‘‘Aññevā’’ti aññe vā jane. Vimati eva vematikaṃ. Vematikaṃ jātaṃ yesaṃ te vematikajātā. Purimacittassalobhasahagatabhāvo imāniaṭṭhapi lobhasahagatacittānināmāti iminā cūḷanigamane neva siddhoviyāti yojanā. Cūḷanigamanena paṭighasampayutta bhāvesiddhe domanassasahagatabhāvopi tenasiddho yevāti katvā ‘‘tesaṃ gahaṇaṃ’’ti vuttaṃ. ‘‘Tesa’’nti donassapaṭighānaṃ. Imasmiṃ citte issāmacchariyakukkuccānicathinamiddhāni ca aniyatayogīni ca honti yevāpanakāni ca. Tenāha ‘‘purimacitte’’tiādiṃ. Domanassaṃ imasmiṃ citte atthi, aññacittesu natthi, tasmā asādhāraṇa dhammo nāma. Anaññasādhāraṇa dhammotipi vuccati. ‘‘Yathātaṃ’’ti taṃ nidassanaṃ tadudāharaṇaṃ yathā katamanti attho. ‘‘Upalakkhetī’’ti saññāpeti. Ātapaṃtāyatirakkhatīti ātapattaṃ. Setacchattaṃ. Laddhaṃ ātapattaṃ yenāti laddhātapatto. Rājakumāro. So ātapattaṃ laddhoti vutte sabbaṃ rājasampattiṃ laddhoti viññāyati. Tasmā idaṃ upalakkhaṇa vacanaṃ jātanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Ubhinna’’nti dvinnaṃ domanassa paṭighānaṃ. Pubbe domanassasahagatanti vatvā nigamane paṭighasampayuttacittānīti vuttattā ‘‘imassa…pe… siddhito’’ti vuttaṃ.
26. 「bhedakaro」是指互相分别、特异者。谓此心互相之间分别、特异。为断除愤怒的紧抓，除去执着烦恼，故称「ghahita」，意为紧握、抑制者。所谓「pasaṅga」是指羊群彼此相随，喻在此义为厌恶、嗔恨紧咬不舍。此「pasaṅga」多有因缘缘起，如言「yadāhī」等。所谓「tuṭṭhiṃ pavedentī」即许可满足，是此心对此身死后之教导。由此去除原本之执著，约制意念，修成断除愤怒之道。谓非正行中赞雅手段（「tiracchānagatapāṇavadhe」）的不善因，具智慧者当知无此功德。起初于人世苦乐间之所生，隐现为对欲乐游玩的缘起。所谓「vissaṭṭhā」指毫无疑虑，必然果断。谓其有别于他人，异于一般人。谓心中杂染嗔恨、惊怖、懈怠等烦恼杂染妄习皆为不稳定因缘。故曰「purimacitte」等。此处断愤怒因与心同生，且于他心无，有特殊之法。也称为特殊法。所言「yathātaṃ」为用例说明，此「upalakkhetī」意为标记、显现。所谓「ātapattaṃ」为火烧得旺，火势强烈。王子，谓其得天子财富，与此相似。故此「upalakkhaṇa」为特征文字。所谓「ubhinna」指有二种嗔恨，分别为过往之嗔、现行之嗔，从初起至了结，故曰「imassa…siddhito」为定实所证。
§27
27. ‘‘Aniṭṭhalokadhammehī’’ti alābho ca, ayasoca, nindāca, dukkhañcāti catūhi aniṭṭhalokadhammehi. ‘‘Taṃ kutettha labbhā’’ti ahaṃ alābhādīhi māsamāgacchīti patthentassapi kutomeetthaloketaṃ patthanā pūraṇaṃ sabbakālaṃ labbhāti attho. ‘‘Labbhā’’ti ca kammatthadīpakaṃ pāṭipadikapadaṃ. Imesaṃ uppattividhānaṃ visuddhimagge saṅkhepatova vuttaṃ tassa pāṇāti pātādīsu tikkhamandappavattikāle pavattiveditabbāti.
27. 「aniṭṭhalokadhammehī」意指不善之世间事有四：亏损、哀叹、责难、苦恼。谓亏损者，谓此一切不善果报由何而得？自认为由于亏损而苦恼。亦可谓自欲望不可得故停滞，乃至于常时自得之意乐皆已失。其意是指出以行为目标、修证道路为法，应须于速慢与起止时详细辨识，观其细微力用变化。
Dosamūlacittavaṇṇanā niṭṭhitā. · 嗔根心释毕。
§28
28. Mohamūlacitte. ‘‘Mūlantaravirahenā’’ti aññamūlavirahena. Saṃsappatīti saṃsappamānā. Evaṃ nu kho, aññathānu khoti evaṃ dvidhā erayati kampatīti attho. Vikkhipatīti vikkhipamānaṃ. ‘‘Niyamanattha’’nti idaṃ vicikicchāsampayuttaṃ nāmāti niyamanatthaṃ. Idañhi paṭighasampayuttaṃ viya nigamanena siddhaṃ na hoti. ‘‘Idha laddhokāsaṃ hutvā’’ti mūlantara virahattā eva idhaladdhokāsaṃ hutvā. Pakati sabhāvabhūtaṃ, iti tasmā natthīti yojanā. ‘‘Anosakkamāna’’nti pacchato anivattamānaṃ. ‘‘Asaṃsīdamāna’’nti heṭṭhato apatamānaṃ. Ubhayena abbocchinnanti vuttaṃ hoti. ‘‘Atisammuḷhatāyā’’ti mūlantara virahena mohena atisammuḷhatāya. ‘‘Aticañcalatāyā’’ti saṃsappamānavikkhipamānehivicikicchuddhaccehi aticañcalatāya. ‘‘Sabbatthapī’’ti sabbesupi ārammaṇesu. Aṭṭhakathāyaṃ saṅkhāra bhedena avijjāya duvidhabhāvova vutto. Kathaṃ vutto. Avijjā appaṭipatti micchā paṭipattito duvidhā tathā sasaṅkhā rāsaṅkhāratoti vutto. ‘‘Tividhabhāvovā’’ti imasmiṃ cittesaṅkhāravimuttāya avijjāya saddhiṃ tividhabhāvova. Imesaṃ dvinnaṃ cittānaṃ uppattividhānaṃ visuddhimaggesaṅkhepatovavuttaṃ tassaasanniṭṭhānavikkhepakālepavatti veditabbāti.
28. 起于痴愚心。所谓「mūlantaravirahenā」意为断绝诸根本烦恼。云相扰乱即心生乱动。谓此二种不相依存，故二者摇动振荡之法。谓摇动即不断震荡。谓「niyamanattha」为疑惑所覆盖之名。以嗔恨相夹杂之定实，亦不能成就此断法。谓「idha laddhokāsaṃ hutvā」意为根本除断而如断那清凉空隙，是谓灭除之真相，故云「natthīti」。「anosakkamāna」意后方无退转，「asaṃsīdamāna」意前方无遗脱。二者均已断绝。所谓「atisammuḷhatāyā」定为根本烦恼断除后极烈境界。谓震荡不已、极度摇动。谓「sabbatthapī」意于诸所缘境无所不在。注疏中以行法分类，云烦恼中之无明分化为二种：一为无明的不正修行，一为誤入邪行，此二为染法之根源。如说二百、三百种离散状态。此等二心产生次第及清净道之开现应当辨察。
§29
29. ‘‘Sabbathāpī’’ti nipātasamudāyo vā hotu aññamaññavevacano vā, visuṃ nipātovāti evaṃ sabbappakāratopi. Akusalapade akāro viruddhattho. Yathā amitto, asuro, tidassetuṃ ‘‘akusalānī’’tiādimāha. ‘‘Paṭiviruddhabhāvo’’ti mohādīhi akusalehi viruddhabhāvo. Bhāvanaṃnārahantīti ‘‘abhāvanārahā’’. Kathaṃ pana bhāvanaṃnārahantīti āha ‘‘punappuna’’ntiādiṃ. ‘‘Niyāmaṃ okkamantāpī’’ti pañcānantariya kammabhāvena niyatamicchādiṭṭhibhāvena ca niyāmaṃ okkamantāpi. Apāyaṃ bhajantīti apāyabhāgino. Kammakārakā. Tesaṃ bhāvo. Tāya. ‘‘Vaṭṭasotaniyate’’ti saṃsāravaṭṭa sotasmiṃ niyate. ‘‘Thiratarapattā’’ti samādhivasena thiratarabhāvaṃ pattā. Idāni tamevatthaṃ pakārantarena vibhāvetuṃ ‘‘apicā’’tiādimāha. ‘‘Siyu’’nti padaṃ dhātupaccayehi siddhaṃ nipphannapadaṃ nāma nahoti. Kasmā, idhaparikappatthassa asambhavato. Nipātapadaṃ hoti. Kasmā, anekatthatā sambhavato. Idha pana bhavanti saddena samānattho. Tenāha ‘‘nipātapadaṃ idha daṭṭhabba’’nti.
29. “Sabbathāpī”者，或作词类叠用的聚集，或作相互表示之词，如“所有的”，这就是所谓的种种一切。又有“不善品”的作法及其相反的意义。例如“恶友”、“魔”等，用来指不善的事物。所谓“相违之理”，是指因无明等不善缘起而相违。修习诸法的反面即非阿拉汉，即“无修习阿拉汉”的意思。又何以称之为“修习非阿拉汉”？谓其反复无常，称为“再三”等等。“入法则”“由五种间接因缘所引的不正见等”，皆称为入法则。“堕落者”即堕入地狱等恶趣者，是作业因者。此为其状态。因此，“轮回之流转”乃指流转于轮回之流中。“通过禅定得稳固者”，“现在得坚固者”之意。现在若用“此外”等词加以区分不相同的状况。“可有”是因缘果生之真切表现，不是无由而成，因为此处为可能留恋于此。谓文字因为多义故多样，此处因义相通，故曰“此应当察看为文字”。
Akusalavaṇṇanā. · 不善释。
§30
30. Ahetukacitte. ‘‘Sabbanihīna’’nti sabbacittehi hīnaṃ. Puna ‘‘sabbanihīna’’nti sabbāhetukehi hīnaṃ. ‘‘Ta’’nti akusala vipākaṃ.
30. 此处为无因心，即非因缘所起之意。“诸尽无者”是指所有心皆无余分匮乏。“诸尽无”又指所有无因境中悉无余分。“其”指不善果报。
§31
31. Suttapāḷiyaṃ, ‘‘kaṭṭha’’nti sukkhadāruṃ. ‘‘Sakalika’’nti chinditaphālitaṃ kaṭṭhakkhaṇḍakaṃ. ‘‘Thusa’’nti vīhisuṅkaṃ. ‘‘Saṅkāra’’nti kacavaraṃ. Cakkhuñcarūpe ca paṭicca yaṃviññāṇaṃ uppajjati. Taṃ cakkhuviññāṇantveva vuccatītiādinā yojetabbaṃ. Tattha ‘‘rūpe’’ti rūpārammaṇāna . ‘‘Sadde’’tiādīsupi esanayo. Ettha ca viññāṇāni ekavatthu nissitāni honti. Tasmā vatthu dvāresu ekavacanaṃ vuttaṃ. Ārammaṇāni pana ekaviññāṇenāpi bahūni gahitāni. Tasmā ārammaṇesu bahuvacanaṃ. ‘‘Dukkhayatī’’ti dukkhaṃ karoti. Nāmadhātu padañhetaṃ. Yathā attānaṃ sukheti vīṇetīti saddavidū. Dhātupāṭhesu pana sukhadukkhatakkiriyāyaṃti vuttaṃ. Takkiriyāti ca sukhakiriyā dukkha kiriyāti attho. Sātakiriyā assātakiriyāti vuttaṃ hoti. Ca saddo okāsatthoti katvā ‘‘dukkaraṃ okāsadāna’’nti vuttaṃ.
31. 经文中言“木材”即干燥的木头。“整体”意谓被砍伐、分解的木块碎片。“浮尘”等为干枯碎破之物。“组合”指木粉尘。同时，依赖于眼色之识产生之意。此仅谓眼识，并应以此释义为准。其中特指“色”是指色界所依之色相。“声”等诸亦是缘起标的。此处诸识依单一境起，故依所在处等用单数。然境依一识则多，故境用复数。“痛苦作用”即造作痛苦。言此名词用于所质诸界。譬如“我痛”等为声闻所悉知。在界说中有苦乐之作用。此乐苦分别谓为受所作。又具分别作用。声字作缀义时称“难受提供”，此即所说。
§32
32. ‘‘Cakkhussa asambhinnatā’’ti cakkhupasādarūpassa abhinnatā. Tasmiñhi bhinnesati andhassa cakkhussa rūpāninupaṭṭhahantīti. ‘‘Sotassaasambhinnatā’’tiādīsupi esanayo. ‘‘Ālokasannissayappaṭilābho’’ti cakkhu ca ālokesati kiccakārī hoti. Asati nahoti. Tathā rūpañca. Tasmā āloko tesaṃ visayavisayībhāvūpagamane sannissayo hoti. Tassa ālokasannissayassa paṭilābho. Esanayo ākāsasannissayādīsu. Imesaṃ aṅgānaṃ yutti dīpanā uparirūpasaṅgahe āgamissati. ‘‘Aṭṭhakathāya’’nti aṭṭhasāliniyaṃ. Tattha ‘‘tasmiṃ pana āpātaṃ āgacchantepi ālokasannissaye asati cakkhuviññāṇaṃ nuppajjatī’’ti vacanaṃ asambhāvento ‘‘taṃ vinā ālokenā’’tiādimāha. ‘‘Abhāvadassana para’’nti abhāvadassanappadhānaṃ.
32. “眼之不破裂”者，为眼根与色之不可分合。若断即失明，无法对色相伴随识知。“耳之不破裂”等词亦同理。“光依止而得现”即眼光伴随，视事事不空虚存在。以此光依止故得见相。乃指诸根依止诸境之理。此诸结部注疏中称为“八讲义处”。其中谓“即便遇见险境，虽有光依止，亦不能生起眼识”等词，乃说明不可断之义。“无光现象”亦是此意。
§33
33. Vipākavacanatthe. Vipaccatīti vipākaṃ. Vipaccatīti ca vipakkabhāvaṃ āpajjati. Pubbe katakammaṃ idāni nibbattiṃ pāpuṇātīti vuttaṃ hoti. Idāni tadatthaṃ pākaṭaṃ karonto ‘‘ayañca attho’’tiādimāha. Aṭṭhakathāyaṃ āyūhana samaṅgitāpi āgatā. Idha panasā cetanā samaṅgitāya saṅgahitāti katvā ‘‘catasso samaṅgithā’’ti vuttaṃ. Samaṅgitāti ca sampannatā. ‘‘Taṃ taṃ kammāyūhana kāle’’ti pāṇāti pātādikassa tabbiramaṇādikassa ca tassa tassa duccaritasucaritakammassa āyūhanakāle. Samuccinanakāleti attho. ‘‘Sabbaso abhāvaṃ patvāna nirujjhatī’’ti yathā abyākata dhammānirujjhamānā sabbaso abhāvaṃ patvā nirujjhanti. Tathā nanirujjhantīti adhippāyo. ‘‘Sabbākāra paripūra’’nti pāṇātipātaṃ karontassa kammānu rūpābahūkāya vacīmano vikārā sandissanti. Esanayo adinnādānādīsu. Evarūpehi sabbehi ākāra vikārehi paripūraṃ. ‘‘Nidahitvā vā’’ti saṇṭhapetvā eva. ‘‘Yaṃsandhāyā’’ti yaṃkiriyāvisesanidhānaṃ sandhāya.
33. 论果报辞义。“果熟”即果报成熟之义。果熟即报现象生起。谓是前生所作善恶业现时所果报至。此时将其显露，即所谓“此亦意涵”。论疏中谓业力集合亦至称“四种集合”。集合即完备之义。“各业成熟时”即指生死轮转中杀生、偷盗等恶业聚合之时。从业所生之形象、诸多变化亦显现。此乃盗盗受诸等。以上诸形变化皆完备。“铺设”即设立、维持之意。“缘聚集”即汇聚机缘。
Gāthāyaṃ. ‘‘Sajjū’’ti imasmiṃ divase. ‘‘Khīraṃ vamuccatī’’ti yathā khīraṃ nāma imasmiṃ divase muccati. Pakatiṃ jahati. Vipariṇāmaṃ gacchati. Na tathā pāpaṃ kataṃ kammanti yojanā. Kathaṃ pana hotīti āha ‘‘dahantaṃ bālamanvetī’’ti. ‘‘Bhasmāchannovapāvako’’ti chārikā channoviya aggi. ‘‘So panā’’ti kiriyā viseso pana. ‘‘Visuṃ eko paramattha dhammotipi saṅkhyaṃ na gacchatī’’ti visuṃ sampayutta dhamma bhāvena saṅkhyaṃ na gacchatīti adhippāyo. So hi kammapaccayadhammattā paramattha dhammo na hotīti na vattabbo. Tenāha ‘‘anusayadhātuyo viyā’’ti. ‘‘So’’ti kiriyāviseso. ‘‘Ta’’nti kammaṃ vā, kammanimittaṃ vā, gatinimittaṃ vā. ‘‘Tadā okāsaṃ labhatī’’ti vipaccanatthāya okāsaṃ labhati. Okāsaṃ labhitvā paccupaṭṭhātīti adhippāyo. ‘‘Tatthā’’ti tāsu ca tūsusamaṅgitāsu. ‘‘Itī’’ti laddhaguṇavacanaṃ. ‘‘Evañca katvā’’tiādi puna laddhaguṇavacanaṃ. ‘‘Pāḷiya’’nti dhammasaṅgaṇi pāḷiyaṃ. ‘‘Kammasantānato’’ti arūpasantānaṃ eva vuccati. ‘‘Ye panā’’ti ganthakārā pana. ‘‘Tesa’’nti ganthakārānaṃ. Āpajjatīti sambandho. Tesaṃ vādeti vā yojetabbaṃ. Yañcaupamaṃ dassentīti yojanā. ‘‘Tatthā’’ti tasmiṃ vacane. Na ca na labhantīti yojanā. ‘‘Tadā’’ti tasmiṃ pariṇatakāle. ‘‘Nāḷa’’nti pupphaphalānaṃ daṇḍakaṃ.
诗句中“当天”即当时“牛奶释放”之义，犹如乳汁在当时释放般。此义表现出转变、舍弃的意象。恶业实无多远牵连，何况其他之事？故喻“烧毁愚人相随”。“犹如火焰覆盖灰烬”比喻壁障。“此为行为特征”。“果报众多之法不可数”，意谓集合相缘出的果法不可具体数计。因业力条件果法非单一实体，故不应计数。故言“习染法线消散”等。“彼时得机遇”即果报成熟得时机。获机遇后即支配，谓果成熟圆满。又云“彼于诸集合中”。“如是则”表示已得到的果报法。又云“依巴厘语续集”，谓业续集之义。所谓“业续集”指无色业续。并称“因业续者”，“诸作家”等，意指诸经论作者有关联系者。谓使与之类比，以期明示之义。又言“依此语”，无得非，谓无所得之意。“彼时”指成熟时期。“蒲桃枝”意谓花果枝条。
§34
34. ‘‘Sambhavo’’ti pasaṅgakāraṇaṃ. Abhivisesena caraṇaṃ pavattanaṃ abhicāro. Visesa vutti. Na abhicāro byabhicāro. Sāmañña vutti. Pakkhantarena sādhāraṇatāti vuttaṃ hoti. Pakkhantarena sādhāraṇatā nāmapakkhantarassa nānappakārato sajjanameva lagganamevāti vuttaṃ byabhicārassāti pasaṅgassa iccevatthoti. Etthacātiādinā sambhavabyabhicārānaṃ abhāvameva vadati. Akusalahetūhi ca sahetukatā sambhavo natthīti sambandho. ‘‘Tesa’’nti akusalavipākānaṃ. ‘‘Abyabhicāroyevā’’ti byabhicārarahitoyeva.
三十四、“Sambhavo”〔相生〕为假设缘起。专指道业之行转起，谓业之生起。此‘生起’为本义。非所谓邪行。普通义中，谓依相反而转起之普通性。相反者，谓“相反”之不同种类，惟善人所依附转起，故谓邪行为起因。此处以等词说明相生与邪行相违，为无生。及未善缘因亦不成其生，故谓无生相应。‘其者’谓不善果报者。‘无邪行者也’即谓无邪行相应者也。
§35
35. ‘‘Pañcadvāre uppanna’’nti pañcadvāravikāraṃ paṭicca uppannattā vuttaṃ. Tenāha ‘‘tañhī’’tiādiṃ. Esanayo manodvārāvajjanepi.
三十五、“Pañcadvāre uppanna”谓依五处（色声香味触）所变起者。此谓五种处所变现之起。故说“tañhī”及其后文。意指心门之引发。
Yadi hi ayamatthosiyā, evañcasati, ayamattho āpajjatīti sambandho. ‘‘Tesa’’nti vīthicittānaṃ. Uppādasaddoniyatapulliṅgoti katvā ‘‘ṭīkāsu pana…pe… niddiṭṭhaṃ’’ siyāti vuttaṃ. ‘‘Vuttanayenā’’ti sampayuttahetuvirahatoti vuttanayena. Vipaccana kiccaṃ nāma vipākānaṃ kiccaṃ. Vipākuppādanakiccaṃ nāma kusalākusalānaṃ kiccaṃ. ‘‘Taṃ taṃ kiriyāmattabhūtānī’’ti āvajjana kiriyā hasanakiriyāmattabhūtāni. Paṭisandhibhavaṅgacuticittāni nāma kevalaṃ kammavegukkhittabhāvenasantānepatitamattattā dubbala kiccāni honti. Pañca viññāṇāni ca asārānaṃ abalānaṃ pasādavatthūnaṃ nissāya uppannattā dubbalavatthukāni honti. Sampaṭicchanādīni ca pañcaviññāṇānubandha mattattā dubbala kiccaṭṭhānāni honti. Tasmā tāni sabbāni attano ussāhenavinā kevalaṃ vipaccanamattena pavattanti. ‘‘Vipākasantānato’’ti pañcadvārāvajjanañca manodvārāvajjanañca bhavaṅgavipākasantānato laddhapaccayaṃ hoti. Voṭṭhabbanaṃ pañcaviññāṇādi vipākasantānato laddhapaccayaṃ. ‘‘Itarāni panā’’ti hasituppādacitta mahākiriyacittādīni. ‘‘Niranusayasantāne’’ti anusayarahite khīṇāsavasantāne. ‘‘Ussāharahitāni evā’’ti yathā rukkhānaṃ vātapupphāni nāma atthi. Tāni phaluppādakasineharahitattā phalāni na uppādenti. Tathā tāni ca vipākuppādakataṇhāsineharahitattā ussāhabyāpāra rahitāni eva.
若不此义，谓“如是说，于此不产生彼义”，此是因缘。‘其者’谓心识行者众。‘起者，依生本惹起者’，作解曰“注疏中……有所显现”。“由所说者”即谓无关联因，无缘显现者。转变之义谓果报之事。果报生起事谓善恶业力之事。“纷纷心业诸事”谓有欢笑等活动性质。缘生聚散及心流转之现，仅是业势散尽之所致，谓为弱业事。五识等于虚弱软弱之依止缘续而生，故为弱境所现。收摄等现象亦因五识相续故，是故劣弱业所栖身。是故所有诸事，若无自身努力，仅凭转变因，难以转起。所谓“因果续生”即五门之引发及身心业报续生缘起。此因缘谓五识之缘起因。‘他余’谓生笑等大心业之活动等。‘无染气续’谓无染习气尽灭续也。‘能感动者亦如’谓如风吹动树叶花，无生命实果，故无法生果。如彼，业果中无渴爱习气，则无烦恼活动。
§36
36. Vedanāvicāraṇāyaṃ. ‘‘Picupiṇḍakānaṃ viyā’’ti dvinnaṃ kappāsapicupiṇḍakānaṃ aññamaññasaṅghaṭṭanaṃ viya upādārūpānañca aññamaññasaṅghaṭṭanaṃ dubbalamevāti yojanā. ‘‘Tesaṃ ārammaṇabhūtāna’’nti tiṇṇaṃ mahābhūtānaṃ. ‘‘Kāyanissayabhūtesū’’ti kāyanissayamahābhūtesu .‘‘Tehī’’ti pañcaviññāṇehi. ‘‘Purimacittenā’’ti sampaṭicchanacittato. ‘‘Ta’’nti akusalavipākasantīraṇaṃ. Paṭighena vinā nappavattati. Kasmā nappavattatīti āha ‘‘ekantākusalabhūtenā’’tiādiṃ. ‘‘Abyākatesu asambhavato’’ti abyākata cittesu yujjituṃ asambhavato. Kammānubhāvato ca muñcitvā yathāpurimaṃ vipākasantānaṃ kammānubhāvena pavattaṃ hoti. Tathā appavattitvāti adhippāyo. ‘‘Kenacī’’ti kenaci cittena. ‘‘Visadisacittasantāna parāvaṭṭanavasenā’’ti purimenavipāka citta santānena visadisaṃ kusalādi javana cittasantānaṃ parato āvaṭṭā pana vasena. Tathāhidaṃ cittadvayaṃ pāḷiyaṃ āvaṭṭanā, anvāvaṭṭanā, ābhogo, samannāhāroti niddiṭṭhaṃ. ‘‘Sabbatthāpī’’ti iṭṭhārammaṇepi aniṭṭhārammaṇepi. ‘‘Attano pacchā pavattassa cittassa vasenā’’ti attano pacchā pavattaṃ cittaṃ paṭicca na vattabboti adhippāyo. ‘‘Attano paccayehi eva so sakkā vattu’’nti attano paccayesu balavantesu sati, balavā hoti. Dubbalesu sati, dubbalo hotīti sakkāvattunti adhippāyo. ‘‘Visadisa cittasantāna’’nti voṭṭhabbanakiriyacittasantānaṃ.
三十六、关于触觉。‘Picupiṇḍakānaṃ viyā’谓两种细软棉团彼此缠绕，亦喻众执聚合之微细缠结，甚微软弱之聚合。‘其所依者’谓三大根本元素也。‘于身依存大根本元素中’谓于身所依之根本大元素。‘以五识’谓凭五识。‘由先所摄心’谓由现前心识。‘其’谓不善果报业报续。有怨恨则不生起，何以不生起，曰“因纯不善根本故”。“不可能加于未知意向”谓不能用不明心意参与之意志强行。因业果续故有断舍自在，如先业果报之继起。如是说不生起为本义。‘何以生起？’谓何等心所。‘由清净心续逆转力’谓由过去果报之清净善法心续逆转。此处解释意志之绕转，如此二识为绕转、倒转、回流、具足之异名。‘一切意’谓诸境己及非己。‘善境续生’与“邪倒”等事的义理互扣。注释此二心名绕转、反绕、回流、具足已明。‘随处’谓所欲境界，喜乐或不喜乐。‘依其后心续’谓依照此后心续，亦他说完结。‘以自己后缘’即自身强大心缘为依止。‘有力则强弱’谓强弱分别。‘无力则软弱’谓无力量则软弱，故曰“能随转”。‘清净心续’谓见取盖除后的清净心果。‘能随转之果节’谓认知事物转变结点。‘视觉识续’谓眼识续等。
§37
37. Saṅkhāra vicāraṇāyaṃ ‘‘vipākuddhāre’’ti aṭṭhasāliniyaṃ vipākuddhāra kathāyaṃ. ‘‘Ubhayakammenapī’’ti sasaṅkhārika kammenapi, asaṅkhārika kammenapi. ‘‘Therenā’’ti mahādattattherena. ‘‘Tadubhayabhāvābhāvo’’ti sasaṅkhārika asaṅkhārikabhāvānaṃ abhāvo. ‘‘Tānipi hi aparibyattakiccāniyevā’’ti ettha āvajjana dvayaṃ javanānaṃ purecārika kiccattā aparibyattakiccaṃ hotu. Hasituppādacittaṃ pana javanakiccattā kathaṃ aparibyattakiccaṃ bhaveyyāti. Tampi sabbaññutaññāṇādīnaṃ anucārikamattattā aparibyattakiccaṃ nāma hotīti. ‘‘Aṭṭhamahāvipākesu viya vattabbo’’ti mahāvipākānaṃ sasaṅkhārikā saṅkhārikabhāvo purimabhave maraṇāsannakāle ārammaṇānaṃ payogena saha vā vinā vā upaṭṭhānaṃ paṭicca vutto, tathā vattabboti adhippāyo.
三十七、关于行蕴。‘vipākuddhāre’谓极端艰苦苦患说。‘仅凭行业时’谓既有所行的业，以及非行为之业。‘由长老’谓由大师级长老。‘二者状态不存在’谓没有有行为构成与无行为构成之差别。‘其中为不变业’谓于此处以往行为定业不能变动。‘忧恼心’如前生死间临终时，缘起造业与无造业业，以及借助诸根护持，乃至如是推说。
§38
38. ‘‘Dubbala kammanibbattesū’’ti paṭisandhi bhavaṅga cutikiccāni sandhāya vuttaṃ. ‘‘Dubbalavatthu kiccaṭṭhānesū’’ti cakkhādivatthukesu āvajjanādi dubbalakicca dubbalaṭṭhānikesu. ‘‘Tatthā’’tiādinā tadatthaṃ vivarati. Tattha ‘‘vikkhepayutta’’nti vikkhepakiccena uddhaccenayuttaṃ hutvā. ‘‘Kappaṭṭhitikaṃ’’ nāma saṅghabhedakammaṃ. Chasuvatthu rūpesu hadayavatthumeva suvaṇṇarajataṃ viya sāravatthu hoti. Itarāni phalikāniviya pasādamattattā asārāni hontīti vuttaṃ ‘‘cakkhādīsu dubbalavatthūsū’’ti. Dassanādīni ca kiccāni javana kiccassa purecarattā khuddakiccāni honti. Tenāha ‘‘dassanādīsū’’tiādiṃ.
三十八、‘劣业因生起时’谓续命终结时造作业。‘劣境业处处所’谓眼等根入等，谓以怨恨及其他恶缘为劣境之根基。‘在此’逐一分解详细论述。‘被牵涉’谓为他力牵制造业，烦乱相续。‘沙门戒律’谓破坏僧团规约，分别导致破戒。‘如黄金白银’谓纯净无杂质。‘他物依止’谓依附一定信解障碍不得成就。凡此说眼等劣境亦劣。‘见业等’谓早期小作业，是种种小业之初发行为。所说‘见业等’乃此义。
§39
39. Idha dīpaniyaṃ iccevanti padaṃ aṭṭhārasātipadassavisesananti katvā ‘‘sabbathāpīti padassa…pe… veditabbo’’ti vuttaṃ. Vibhāvaniyaṃ pana taṃ sabbathāpīti padassa visesananti katvā ‘‘sabbathā pītikusalākusalavipākakiriyābhedenā’’ti vuttaṃ.
39. 在此，如『注疏』所释，此句话“八十六字的特别语句”被称为“全遍词”，意指应当认识那“全遍”一词。解释此词时，把“全遍”视为该词的限制语，说这是指“一切善恶业及其果报的各种不同类别”。
Ahetukacittavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无因心释已毕。
§40
40. Sobhaṇacittesu. Avuttāpi siddhā hoti. Yathā aṭṭhacittāni lokuttarānīti ca vutte avuttepisijjhanti sesacittāni lokiyānīti ca sauttarānīti cāti adhippāyo. ‘‘Attasamaṅgīno’’ti attanā pāpakammena samannāgate. ‘‘Anicchante yevā’’ti sacepi avīcinimittassādavatthu viya keci icchantu. Ajānantānaṃ pana icchā appamāṇanti adhippāyo. ‘‘Sobhagga pattiyā’’ti ettha subhagassa bhāvo sobhagganti viggaho. Subhagassāti ca susirikassa.
40. 关于美好心行。尽管无言，但依旧成就。正如所说世间有八种心，超世心亦如是，在被说及时与未曾说及时有所分别，也有俗世心与超世心的区别，谓之“权说”。“心同体”是指心在造作恶业时具有自身特性。“虽不愿者”，意谓如同无常事物中因果缘起，有些虽不欲求仍生起。无知者心欲少者谓为“权说”。“发光之处”在此指美好的状态，称为“光辉”。“光辉”意即聪慧。
§41
41. ‘‘Yāthāvato’’ti yathā sabhāvato. Ettha siyā jānātīti ñāṇanti vuttaṃ, kiṃ sabbaṃ ñāṇaṃ yāthāvato jānātīti. Kiñcettha. Yadi sabbaṃ ñāṇaṃ yāthāvato jānāti. Evaṃ sati, ñāṇena cintentānaṃ ajānanaṃ nāma natthi, virajjhanaṃ nāma natthīti āpajjati. Atha sabbaṃ ñāṇaṃ yāthāvato na jānāti, katthaci jānāti, katthaci na jānāti. Evañcasati, yattha jānāti, tattheva taṃ ñāṇaṃ hoti. Yattha na jānāti, tattha taṃ ñāṇameva na hotīti āpajjatīti. Vuccate . Ñāṇena cintessāmīti cintentānaṃpi yattha yattha yāthāvato jānanaṃ na hoti, tattha tattha ñāṇa vippayutta cittaṃ hoti. Ñāṇappaṭi rūpakā ca dhammā atthi cittañca vitakko ca, vicāro ca, diṭṭhi ca. Etehi cintentāpi ahaṃ ñāṇena cintemīti maññanti. ‘‘Deyya dhammapaṭiggāhaka sampattī’’ti deyyadhamma vatthu sampatti, paṭiggāhaka puggala sampatti. ‘‘Abyāpajjalokūpapattitā’’ti ettha abyāpajjaloko nāma kāyikadukkha cetasika dukkha rahito uparidevaloko vā brahmaloko vā. Upapajjanaṃ upapatti. Paṭisandhivasena upagamananti attho. Abyāpajjalokaṃ upapatti yassa so abyāpajja lokūpapatti. Tassa bhāvoti viggaho. ‘‘Kilesa dūratā’’ti samāpatti balena vā, aññatarappaṭipattiyā vā, vikkhambhita kilesatā vā, ariyamaggena samucchinna kilesatā vā.
41. “如实”即依其本性。此处所言“知道”就是知见，谓知一切如实。若能如实知一切，则无无明无烦恼生起。然后有些时候并不知一切，有时知，有时不知，如此起伏。所谓“知”，仅限于所知之处；无知亦仅存于不知之处。此说意谓知见有别。所谓以智慧思维者，即心中设想。知即智慧、心思、观念、见解等诸法。思维者自以为凭智慧思维。所谓“给与法接受功德”即受施法和受奉行者的成就。“无烦恼界的生起”即生于无身心痛苦的境界，或天界、梵天界。“生起”为“因缘而来的现象”。无烦恼界是指离污垢之界。“烦恼远离”，或由禅定力，或某种特殊修习，或已断除之圣道，令烦恼远离。
Tesaṃ uppatti vidhānaṃ visuddhi magge khandhaniddese evaṃ vuttaṃ. Yadāhi deyyadhamma paṭiggāhakādi sampattiṃ aññaṃ vā somanassahetuṃ āgamma haṭṭhatuṭṭho atthidinnantiādinayappavattaṃ sammādiṭṭhiṃ purekkhitvā asaṃsīdanto anussāhitoparehi dānādīni puññāni karoti, tadāssa somanassasahagataṃ ñāṇa sampayuttaṃ cittaṃ asaṅkhāraṃ hoti. Yadā pana vuttanayena haṭṭhatuṭṭho sammādiṭṭhiṃ purekkhitvā amutta cā gatādivasena saṃsīdamāno vā parehi vā ussāhito karoti, tadāssa tadeva cittaṃ sasaṅkhāraṃ hoti. Imasmiñhi atthe saṅkhāroti etaṃ attano vā paresaṃ vā vasena pavattassa pubbappayogassādhivacanaṃ. Yadā pana ñāti janassa paṭipatti dassanena jātaparicayābāladārakā bhikkhū disvā somanassa jātāsahasā kiñci deva hatthagataṃ dadanti vā vandanti vā, tadā tatīyaṃ cittaṃ uppajjati. Yadā pana dethavandathāti ñātīhi ussāhitā evaṃ paṭipajjanti, tadā catutthaṃ cittaṃ uppajjati. Yadā pana deyyadhamma paṭiggāhakādīnaṃ asampattiṃ aññesaṃ vā somanassahetūnaṃ abhāvaṃ āgamma catūsupi vikappesu somanassarahitā honti. Tadā sesāni cattāri upekkhāsahagatāni uppajjantīti.
这些生起的方式已在有关清净之道与五蕴品中阐释。若于给与法、受施功德等因缘生起喜悦，心中离欲、不染着，且退于后而不坐之时，便生无造作的深智相应心。若心于正见生起喜悦，则勤奋行善而不懈怠，则此心为有造作。此中“造作”指自己或他人所为，与前次经验有关。若见众生于修习时见比库如神示现，供养顶礼，则产生第三种心。若亲属敬礼而受到鼓舞时，生第四种心。若对给与法等不生起坚定信念时，则心中生四种无喜之心，即平等无执心。
§42
42. Aṭṭhapīti ettha pisaddena imāni cittāni na kevalaṃ aṭṭheva honti . Atha kho tato bahūnipi bahutarānipi hontīti imaṃ sampiṇḍanatthaṃ dīpetīti dassetuṃ ‘‘tenā’’tiādivuttaṃ. Dasasu puññakiriyāvatthūsu diṭṭhuju kammaṃ nāma ñāṇa kiccaṃ. Taṃ kathaṃ ñāṇa vippayutta cittehi karontīti. Vuccate. Ñāṇa sampayutta cittehi diṭṭhiṃ ujuṃkarontā tesaṃ antarantarā ñāṇasote patitavasena ñāṇavippayutta cittehipi karontiyeva. Sabbesattā kammassakātiādinā, buddho sobhagavā, svākkhāto so dhammo, suppaṭipanno so saṅgho, tiādinā cāti daṭṭhabbaṃ. Tenāha ‘‘imāni aṭṭha cittānī’’tiādiṃ. Tattha dasapuññakiriyavatthūni nāma ‘dānaṃ, sīlaṃ, bhāvanā, apacāyanaṃ, veyyāvaccaṃ, pattidānaṃ, pattānumodanaṃ, dhammassavanā, dhammadesanā, diṭṭhuju kammaṃ,. Tehi guṇitāni vaḍḍhitāni. Tāni ca aṭṭhachasu ārammaṇesu uppajjanti. Tīṇi ca kammāni karontā te heva aṭṭhahi karonti. Tāniyeva ca sabbāni atthi hīnāni, atthi majjhimāni, atthi paṇītāni. Tasmā puna anukkamena ārammaṇādīhi vaḍḍhanaṃ karoti. Tattha ‘‘tāni ṭhapetabbānī’’ti sambandho. ‘‘Suddhikānī’’ti adhipatīhi amissitāni. ‘‘Iti katvā’’ti iti manasi karitvā. Tathā ñāṇavippayuttāni dvesahassāni sataṃ saṭṭhi ca hontīti yojanā. ‘‘Vīmaṃsāvajjitehī’’ti vīmaṃsādhipati vajjitehi. ‘‘Tathāguṇitānī’’ti sabbāni puññakiriyādīhi samaṃ guṇitāni. ‘‘Kosallenā’’ti kosallasaṅkhātena. ‘‘Nānāvajjanavīthiya’’nti ñāṇavippayutta vīthīhi visuṃ bhūtāya āvajjanāya yutta vīthiyaṃ. ‘‘Tenevā’’ti vīmaṃsādhipatibhūtena teneva upanissayaññāṇena. Evaṃ santepi na sakkābhavitunti sambandho.
42. 此八心中，清净的并非仅有八种，有更多及更广大者。为说明此合摄，故说“因其故”等语。十种善业因缘中，“目根业”是一种智慧义务。如何由智慧心行呢？说是由智慧心中生起正见。彼此相续，有时知识意识生起，有时无。所谓一切众生、佛陀、正法、正行的僧团等等，皆是所见。故说“此八心”等。十种善业包括布施、持戒、修习、敬事、宣说、赞叹、受持三藏、听法、讲法、目根业。经由此等净化而增长善根。此善根生于八种根基中。行三善业者即成八善行。凡有三种，分为下中上。藉此不断增长善根。故说“须置于此”、“是清净”、“如此意谓”、“作此念”。言智慧心共有二千六百世，视察主宰，技巧娴熟，路径广博。即使如此，仍不可能成就全部智慧，此谓关系。言“慧主宰考察”的意思。谓诸种智慧皆由诸修慧所成。巧妙由不同智慧行路观察而成。故说“因其故，亦非可能”。
§43
43. Vacanatthe ‘‘rujjanaṭṭhenā’’ti tudanaṭṭhena. ‘‘Ahitaṭṭhenā’’ti hitaviruddhaṭṭhena. ‘‘Anipuṇaṭṭhenā’’ti asaṇhā sukhumaṭṭhena. ‘‘Aniṭṭhavipākaṭṭhenā’’ti aniṭṭhaṃ vipākaṃ etesanti aniṭṭha vipākāni. Tesaṃ bhāvo aniṭṭha vipākaṭṭho. Tena aniṭṭha vipākaṭṭhena. ‘‘Tappaṭi pakkhattā’’ti rāgādīhi paṭipakkhattā. Evaṃ pariyāyattha saṅkhātaṃ abhidhānatthaṃ dassetvā idāni aṭṭhakathāsu āgataṃ vacanatthaṃ dasseti kucchitetiādinā. Tattha ‘‘kucchite’’ti jegucchitabbe, nindi tabbe vā. Cālenti tadaṅgappahānavasena, kampenti vikkhambhanappahānavasena, viddhaṃsenti samucchedappahānavasena. ‘‘Tanukaraṇaṭṭhenā’’ti sallikhanaṭṭhena. ‘‘Antakaraṇaṭṭhenā’’ti pariyosānakaraṇaṭṭhena. ‘‘Api cā’’tiādi dīpanīnayadassanaṃ. ‘‘Kosalla sambhūtaṭṭhenā’’ti mahāaṭṭhakathānayo. Tattha, kusalassa paṇḍitassa bhāvo ekāsallaṃ. Ñāṇaṃ. Tena sambhūtaṃ sañjātaṃ kosalla sambhūtaṃ tiviggaho.
43. “苦难势力”谓痛苦的所在。“害处势力”谓与利益相违。“不熟练势力”谓困难细微。“不善果势力”谓不善果的所在，指不善果。此处“不善果势力”即不善果之表现。由此不善果的对立面为贪嗔痴。故进一步释义说明，阐明前文义理。文中“猥琐”意谓应当嗤弃者、为人所慢者。“动摇”谓放弃障碍。“毁坏”谓断除障碍。“轻微表现”谓符号标志。“终结势力”谓结束障碍。此等皆为注解所明。又言“巧妙势力”即大注疏中所说。此处，善人智慧状态，即智慧。此乃由智慧生起、依赖智慧的精妙说明。
§44
44. ‘‘Balavakammenā’’ti tihetu kukkaṭṭha kammena. ‘‘Dubbala kammenā’’ti tihetukomakena vā dvihetuka kusala kammena vā. ‘‘Kehici ācariyehī’’ti moravāpi vāsī mahādattattheraṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Saṅgahakārenā’’ti bhaddanta buddhaghosattherena. ‘‘Sannihita paccayavasenā’’ti āsanne saṇṭhitapaccaya vasena. Paccuppanna paccayavasenevāti vuttaṃ hoti. Upaṭṭhitāni kammādīni ārammaṇāni. Pavattāni mahāvipākāni. ‘‘Avipāka sabhāvato’’ti avipaccanasabhāvato. Avipākuppādanasabhāvatoti vuttaṃ hoti. ‘‘Aṭṭhakathāya’’nti dhammasaṅgaṇiṭṭhakathāyaṃ. ‘‘Idhā’’ti mahāvipākacitte. ‘‘Tathā appavattiyā cā’’ti dānādivasena appavattito ca.
四十四、“由强力业”是指因果之中属于恶劣恶业。“由弱力业”则是指因果既可能由善业亦可能由恶业所引起。“某些老师们”是指曾住持摩诃达大长老的摩罗比库等经论中所说。“由集成者”是尊敬的佛音长老所述。“由紧密相续的因缘”则指因缘紧密相接而产生的现象。这是言其为当前因缘所致。业等所引发的触缘称为起因。业所发的果报称为大果。“无果性本质”则是指无因缘则无果报的本性，也就是无果性无生起之义。此说见于论书汇集的佛法论注中。“此处”指的是大果报的意涵。“且随微小果报而转”是说承接布施等因缘的轻微果报也随之现前。
§45
45. Mahākiriyacitte. ‘‘Uparī’’ti vīthisaṅgahe tadā rammaṇa niyame. ‘‘Sayamevā’’ti anuruddhatthereneva. ‘‘Vakkhatī’’ti vuccissati. ‘‘Yathāraha’’nti khīṇāsavasantāne uppannānaṃ mahākiriyānaṃ arahānurūpaṃ. Bhūtakathana visesanaṃ tena nivattetabbassa atthassa abhāvāti adhippāyo. ‘‘Taṃ’’ti sahetukaggahaṇaṃ. ‘‘Byavacchedakavisesana’’nti ahetuka vipākakiriya cittānañca sabbhāvātappasaṅgassa avacchedakaṃ visesanaṃ. ‘‘Yathā sakkhara kathalikaṃpi macchagumbaṃpi tiṭṭhantaṃpi carantaṃpi passatī’’ti vacane sakkhara kathalikaṃ tiṭṭhantaṃ, macchagumbaṃ tiṭṭhantaṃpi carantaṃpi passatīti evaṃ yathā lābha yojanā hoti. Tathā idha pīti.
四十五、大业所生之心称为“大业心”。“上层”指在修行程序中为结集时的适当阶段。“正一样”指与阿奴卢达长老所说完全相同。“将称作”是将来要说的意思。“合理的”指已断尽染污者出离后出现的大业，此用于修证的阿拉汉相应心态。用来表明上述言说未包含形而上特定义务的意义。“那个”是指此处因缘之合取。“断离特性”指无因缘而现起的感业心的断离特征，是对整体现象的截断性说明。“如同桦树和生活的鱼及蘑菇虽有不同状态被观察”等语比喻，是说明此处如获得功德般可被感知的喜悦现象。
§46
46. ‘‘Yadida’’nti yā ayaṃ dīpana samatthatā, ‘‘idaṃ sāmatthiya’’nti yojanā. Ayaṃ samattha bhāvoti attho. Bhedavacane codanāyāti sambandho. Racanāgāthāyaṃ. ‘‘Etānī’’ti sobhaṇa kāmāvacara cittāni. ‘‘Puñña pāpa kriyābhedā’’ti puñña pāpa kriyabhedena.
四十六、“此者”所指乃是此照明之均衡状态，“此即能力”是指状态能量。“能”的意涵因句意之别而有所不同，应效仿作诗中的用法解释。“这些”指美好且悦意的心念。“功德与恶业种类”是指按照功德及恶的行为分类。
§47
47. Katame dhammā kāmāvacarā. Heṭṭhato avīcinirayaṃ pariyantaṃ karitvā uparito paranimmita vasavattideve anto karitvāti evaṃ pāḷiyaṃ niddiṭṭhattā idhakāmasaddena sahokāsākāmabhūmi vuccatīti āha ‘‘kāme kāmabhūmiya’’nti. Pariyāpannāti pāṭhaseso. ‘‘Kriyā cā’’ti ettha ca saddo pana saddattho. Iti saddo iccevaṃ saddattho. Etena paṭisiddhāti sambandho. ‘‘Idhā’’ti imasmiṃ cittasaṅgahe. ‘‘Tassā’’ti sabbathāsaddassa. Bhavo nāma indriya baddhasantānagato dhamma samūho vuccati. Idha pana kāmāvacarā dhammāti pade kāmasaddo. So ca pathavi pabbatādīhi saddhiṃ sabbaṃ kāmabhūmiṃ vadatīti vuttaṃ ‘‘bhūmipariyāyo cā’’tiādi. ‘‘Indriyānindriyabaddha dhamma samūho’’ti indriyabaddha dhamma samūho sattasantānāgato, anindriyabaddha dhamma samūho pathavi pabbatādi gato. Tattha jīvitindriyena anābaddho anāyatto anindriyabaddhoti.
四十七、被称为欲念活动的法是什么？以下敷演自巴利经文：下方指通至地狱的境界，上方则为诸种辅助物及天帝的终点，如此持续、推行，故用欲所具地即欲土地之语。所谓终止是指经文章节的结尾。“行为也”此处既是词亦是义，即词义，故被证实存在联系。“此处”是指此次心念合取的场所。“其”指一切词汇。“有情”是指缠同根感官的众生的集合。此处指欲念活动时的“欲”语。语义连贯如地面群山，即全部意为欲之所依地故称“土地涵盖”等等。意谓服从根的感官作意，依附于非感官物即大地、山岳者则称为非感官附着。此处生根感官所不及，非依赖感官根也非感官附着者。
Itikāmacittasaṅgahadīpaniyāanudīpanā niṭṭhitā. · 如是欲界心摄示之随释已毕。
§48
48. Rūpāvacaracitte. ‘‘Samuditenā’’ti pañcaṅga samuditena. Pañcannaṃ aṅgānaṃ ekato sāmaggibhūtenāti attho. Pañcannañhi ekato sāmaggiyaṃ satiyeva appanā hoti, no asati. Sāmaggiyanti ca suṭṭhu balavatāya samaggabhāveti attho. ‘‘Paṭipajjitabbattā’’ti pattabbattā. Jhānaṃ duvidhaṃ ārammaṇūpanijjhānañca lakkhaṇū panijjhānañcāti āha ‘‘kasiṇādikassā’’tiādiṃ. Idha pana ārammaṇūpanijjhānaṃ adhippetaṃ. Upanijjhānanti ca kasiṇa nimittādikaṃ ārammaṇaṃ cetasā upagantvānijjhānaṃ olokanaṃ. Jhānasaddassajhāpanatthopi sambhavatīti vuttaṃ ‘‘paccanīka dhammānañca jhāpanato’’ti. Agginā viya kaṭṭhānaṃ kilesānaṃ dayhanatoti attho. Ekaggatā eva sātissaya yuttā appanāpattakāleti adhippāyo. Pubbabhāge pana pathamajjhāne vitakkassa balavabhāvo icchitabbo. ‘‘Sāhī’’tiādinā tadatthaṃ vivarati. Sāhi ekaggatāti ca vuccatīti sambandho. Eko attāsabhāvo assāti ekattaṃ. Ekattaṃ ārammaṇamassāti ekattā rammaṇā. Ekaggatā. Tassa bhāvoti viggaho.
四十八、关于色法活动心：“五支齐发”意谓五支合成之义，即五部分合而成一，以达和谐。五部分齐心合力，即于念觉之时生起安住，不是无念状态。所谓和合是谓善巧精力使合成通达之意。“应修持”即应实际的修行。“禅定”分双，即对所修对象之根本执持与禅入境界的两种标记称之为“基于色境等”。此处禅定系于所缘对象的专注审视，名为“增长观照”。“禅定”为聚合处，像火焰烧尽烦恼。聚合是正确集中，是达成安住的条件。先前第一禅分中思维力强盛应被保持。“辅助”诸词等以此说明。“辅助”指专注意识，“一心不乱”是指单纯性质。“一心不乱”为缘起集中状态，意即依赖对象揉合触缘而产生的统一心态，即心之统一。二义同源。
Aggasaddo koṭi attho. Koṭṭhāsaṭṭhovā. ‘‘Tathā pavattane’’ti cittassa ekaggabhāvena pavattiyaṃ. ‘‘Ādhippaccaguṇayogenā’’ti adhipatibhāvaguṇayogena. Indriyapaccayatāguṇayogenāti vuttaṃ hoti. Sāyeva ekaggatā ekaggatā, samādhī,ti ca vuccatīti sambandho. ‘‘Samādhī’’ti padassa-saṃ-ādhī-ti-vā, samaādhīti-vā, dvidhā padacchedo. Tattha saṃupasaggo sammāsaddattho. Samasaddo pana dhammena samena rajjaṃ kāretītiādīsu viya nāmikasaddoti dvidhā vikappaṃ dassento ‘‘sāyeva citta’’ntiādimāha. Sāyeva cittaṃ-sammā ca ādhiyatīti samādhi, sāyeva cittaṃ-samañca ādhiyatīti samādhīti dvidhā vikappo. Tattha sammā cāti sundarena. Ādhiyatīti ādahati. Ādahanañca ṭhapanamevāti vuttaṃ ‘‘ṭhapetī’’ti. Samañcāti avisamañca. ‘‘Tatthevā’’ti tasmiṃ ārammaṇe eva. ‘‘Līnuddhaccābhāvā pādanenā’’ti līnassa ca uddhaccassa ca abhāvo līnuddhaccābhāvo. Tassa āpādanaṃ āpajjāpananti viggaho. Vividhena cittassa saṃharaṇaṃ visāhāro. Na visāhāro avisāhāro. Sāyeva ca niddiṭṭhā. Iti evaṃ imesu dvīsu atthesu ekaggatā eva sātissayayuttāti yojetabbaṃ. Evaṃ pana sati, ekaggatā eva jhānanti vattabbā, na vitakkādayoti codanaṃ pariharanto ‘‘vitakkādayopanā’’tiādimāha. Apisaddo sampiṇḍanattho. Panasaddo pakkhantarattho. Tassā ekaggatāya. ‘‘Sā tissaya’’nti atissayena saha. ‘‘Osakkitu’’nti saṃsīdituṃ. ‘‘Naṃ’’ti cittaṃ. ‘‘Saṃsappitu’’nti evaṃ nu kho aññathānu khoti dvidhā cañcalituṃ. ‘‘Ukkaṇṭhitu’’nti aññābhimukhī bhavituṃ. Āramitunti vuttaṃ hoti. Laddhaṃ sātaṃ yenāti laddhassātaṃ. ‘‘Sātaṃ’’ti sārattaṃ. ‘‘Upabrūhitaṃ’’ti bhusaṃvaḍḍhitaṃ. ‘‘Santa sabhāvattā’’ti upasanta sabhāvattā. ‘‘Tathā anuggahitā’’ti ārammaṇābhimukhakaraṇādivasena anugga hitā . Samādhissa kāmacchandanīvaraṇappaṭipakkhattā ‘‘sayaṃ…pe… nīvāretvā’’ti vuttaṃ. ‘‘Niccalaṃṭhatvā’’ti appanākiccamāha.
“聚合”一词有多层含义，为六十二种不同解释。所谓“如是激发”表达心的专注展转。“因缘聚合功用”指上位者作用及品质结合。感官因缘和条件能力作用亦含其中。只是这一心统一就等于禅定，此即知识说法。所谓“禅定”一词，可拆解为“词根集聚”等含义，二者都是正直含义。对应修行过程中的聚合与一致。词义齐全，犹如声音使之规则。此中“正”意味着美好，“集聚”意味着安住。“凝聚无躁动”指无懈怠清净状态。施作者名此为安住。多种心收摄方法分作有清净与无清净两类。所举之义即使如此，这两种情况下一心不乱均为当持。因而念觉、一心不乱即为禅定，非论思维等之增减。疏文避免过于参杂释辞而保留简练。“三种条件”指附加性较强者。“不宜离谓”和“趋向离谓”，即意略。从“执着”与“厌倦”义而演诉，分别示意心可摇动或转变。此为术语用之。得已明白即是完成。“极致”含意善称。“调整加强”即强化。“安住”是静态无散乱。如此两大义下，一心不乱方为最适当持守者。念心与一心不乱，方为禅定，非依靠思维起止。上述连贯思维注明为“思维等辅佐曰”等。该词指出正乐之合。一心不乱则可分为结实与边缘，属于前者。“彼一心不乱”是指有额外约束力量的意思。不断受到压制消除躁动。
Evaṃ upanijjhānatthaṃ dassetvā jhāpanatthaṃ dassento ‘‘tesu cā’’tiādimāha. ‘‘Tappaccanīkā’’ti tesaṃ jhānaṅga dhammānaṃ paccanīkā paṭipakkhā. ‘‘Manasmiṃ pī’’ti manodvārepi. Pageva kāyavacīdvāresūti evaṃ sambhāvanattho cettha pisaddo. Apisaddopi yujjati. ‘‘Jhāpitā nāma hontī’’ti jhānaṅga dhammaggīhi daḍḍhānāma honti. ‘‘Evaṃ santepi tesaṃ samudāye eva jhāna vohāro siddho’’ti yojanā. ‘‘Dhamma sāmaggipadhāna’’nti jhānaṭṭhāne jhānaṅga dhammānaṃ maggaṭṭhāne maggaṅga dhammānaṃ bodhiṭṭhāne bojjhaṅga dhammānaṃ samaggabhāvappadhānaṃ.
如此，为了使人消除躁乱，又为使人禅定，乃说“于彼等中有……”，此谓“止散」，即是这些禅那成分的对治法。“心内有苦”者，于心门亦复如是。观身语门障碍者亦然，故此处说“清净”，虽有不清净之处而能相应行用。所谓“禅定者，藉禅那成分因缘而坚固者”、“尽管存在，依此因缘，禅那的运作即得成就”，此乃指修行者以法的调和专注为依止。所谓“法的合一集聚”即禅那处应机禅那成分、道成分、觉支成分之协调从而达到合一状态。
Evaṃ saṅgahakārānaṃ matiyā jhānaṃ vatvā idāni aparesānaṃ matiyā taṃ dassetuṃ ‘‘apare’’tiādimāha. Apare pana vadantīti sambandho. Tattha ‘‘yathā sakaṃkiccānī’’ti sassa idaṃ sakaṃ. Sassāti attano. Idanti santakaṃ. Yāniyāni attano santakānīti attho. ‘‘Itī’’ti tasmā. ‘‘Paṭṭhāne jhānapaccayaṃ patvā…pe… sādhentiyeva’’. Vuttañhi tattha. Jhānapaccayoti jhānaṅgānijhānasampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃ samuṭṭhānānañca rūpānaṃ jhānapaccayena paccayo. Maggapaccayoti maggaṅgāni maggasampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃ samuṭṭhānānañca rūpānaṃ maggapaccayena paccayoti. ‘‘Pañcasamuditādīnī’’ti pañcasamūha dasasamūhāni. ‘‘Pathamajjhānādibhāvassevacā’’ti pathamajjhānādi nāmalābhassevacāti adhippāyo. ‘‘Jhānabhāvassā’’ti jhānanāmalābhassa. ‘‘Tathāvidhakiccavisesābhāvā’’ti tathāvidhānaṃ ārammaṇābhiniropanādīnaṃ kicca visesānaṃ abhāvato.
依此归纳诸观点谓禅那当成，现以他人见解表述，言“他人”者，指非本人。谓“如各自本分”，意即是各自的本分之见。“是”乃自身，“一切是为自身”，此意涵盖其本分。所谓“依止处依止禅那条件”等已被述及，意即禅那因缘相续，禅那成分彼此依止。所谓“道依止”则指出道之因缘，禅那成分及道成分皆属于其内涵。五兼具成团及十成团，即五种及十种合成相续之合成体。所谓“第一禅等境界之作用调御”等，指自第一禅起继禅之名称。谓“禅那之作用所得”，即名号授予之原因。谓“无依理所生之特殊作用缺失”，指无依赖境界所生之差别作用缺漏。
§49
49. ‘‘Ettha siyā’’ti etasmiṃ ṭhāne pucchāsiyā. ‘‘Aṅga bhedo’’ti pathamajjhāne pañca aṅgāni, dutīyajjhāne cattāri aṅgānī tiādiko aṅgabhedo. ‘‘Puggalajjhāsayenā’’ti puggalassa icchāvisesena. Iti ayaṃ visajjanā. ‘‘So’’ti so puggalo. ‘‘Hī’’ti vitthāra jotako. Vitakko sahāyo yassāti vitakkasahāyo. ‘‘Vitakke nibbindatī’’ti oḷārikovatāyaṃ vitakko, nīvaraṇānaṃ āsanne ṭhitoti evaṃ vitakke ādīnavaṃ disvā nibbindati. Tassa ajjhāsayoti sambandho. Vitakkaṃ virājeti vigameti atikkamāpetīti vitakkavirāgo. Vitakkavirāgo ca so bhāvanā cāti samāso. ‘‘Uttaruttarajjhānādhigamane’’ti uttari uttarijhānappaṭilābhe. Ajjhāsaya balena pādakajjhānasadisaṃ na hotīti sambandho. Cetopaṇidhi ijjhatīti sambandho. ‘‘Visuddhattā’’ti sīlavisuddhattā.
第四十九章，“此处是否存在”即询问所在。所谓“分节之别”，指于第一禅有五成分，第二禅有四，诸如此类分节。所谓“依照个人根性”，意指依其喜好特质。谓“此为说明”，此为解说词。谓“思维与其助”，思维乃思虑之助力。谓“对思维生厌”，谓其如舌头攀附树枝般，见思维为障碍而起生厌。与其内心相应。谓“不染思维”，即思维下降、消失及超越。谓“不迷恋思维”，即思维热衷之断灭。由此构成“修行”，词汇综合。谓“逐次获禅”，指每后继禅之获得。谓“内心之力不足以对治脚禅似禅”，此系内心力量不足以对治感官禅定。谓“心专注之正净”，指戒行之纯净。
§50
50. Saṅkhāra bhedavicāraṇāyaṃ. ‘‘Saṅkhāra bhedo na vutto’’ti pathamajjhāna kusala cittaṃ asaṅkhārikamekaṃ, sasaṅkhārikamekantiādinā na vuttoti adhippāyo. ‘‘So’’ti saṅkhāra bhedo. ‘‘Siddhattā’’ti saṅkhāra bhedassa siddhattā. Kathaṃ siddhoti āha ‘‘tathāhī’’tiādiṃ. Sukhā paṭipadā yesaṃ tāni sukhappaṭipadāni. Tesaṃ bhāvoti viggaho. ‘‘Yo’’ti yogīpuggalo. ‘‘Ādito’’tiādimhi. ‘‘Vikkhambhento’’ti vimocento viyogaṃ karonto. Dukkhena vikkhambhetīti sambandho. ‘‘Kāmādīnavadassanādinā’’ti aṅgārakāsū pamākāmābahudukkhābahupāyāsā, ādīnavo etthabhiyyotiādinā kāmesuādīnavaṃ disvā. Ādisaddena vitakkādīsu ādīnavadassanaṃ saṅgayhati. ‘‘Tenevā’’ti kāmādīnavadassanādinā eva. Ettha abhiññābhedena saṅkhāra bhedo na vattabbo, paṭipadā bhedeneva vattabboti dassetuṃ ‘‘khippābhiññajjhānānaṃpī’’tiādi vuttaṃ. Tattha, abhijānanaṃ abhiññā. Khippāsīghā abhiññā yesaṃ tāni khippābhiññāni. Dandhā asīghā abhiññā yesaṃ tāni dandhābhiññāni. Jhānāni. ‘‘Yadi eva’’nti evaṃ paṭipadā bhedena saṅkhāra bhedo yadi siyāti attho. ‘‘Vaḷañjanakāle’’ti samāpatti samāpajjanakāle. Paṭibandhakā nāma antarāyikā. ‘‘Sannihitāsannihitavasenā’’ti āsanne saṇṭhitāsaṇṭhitavasena. Suddhaṃ vipassanāyānaṃ yesaṃ te suddhavipassanāyānikā. ‘‘Suddhaṃ’’ti samathajjhānena asammissaṃ. ‘‘Satthena hanitvā’’ti pare na satthena hananato chindanato. ‘‘Sahasā’’ti sīghatarena. ‘‘Marantānaṃ uppannaṃ’’ti maraṇāsannakāle uppannaṃti adhippāyo. Anāgāmino hi suddha vipassanāyānikāpi samānā samādhismiṃ paripūrakārino nāma honti. Icchante susati kiñci nimittaṃ ārabbhamanasikāra mattenapi jhānaṃ ijjhati. Tenāha ‘‘taṃpi maggasiddhagatika’’nti. ‘‘Rūpībrahmaloke’’ti idaṃ aṭṭhannaṃ samāpattīnaṃpi tattha pākatikabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Arūpī brahmaloke pana ekā eva samāpatti pākatikāsambhavati. Upapattisiddhajjhānānaṃ bhavantare sannihita paccayabhedena saṅkhāra bhedo vutto, so kathaṃ paccetabboti āha ‘‘ekasmiṃ bhavepi…pe… yuttāni hontī’’ti. Ekasmiṃ bhavesabbappathamaṃ laddhakāle saṅkhāra bhedassa āsannattā vaḷañjanakālepi so eva saṅkhāra bhedo siyāti āsaṅkāsambhavato idaṃ vuttaṃ. Tena bhavantare upapatti siddhajjhānānaṃ sannihita paccayabhedena saṅkhārabhede vattabbameva natthīti dasseti. Idāni tāni magga siddhajjhāna upapatti siddhajjhānāni sannihitapaccayaṃ anapekkhitvā maggakkhaṇa upapattikkhaṇesu siddhakāle jhānuppatti paṭipadāya eva sabbaso abhāvaṃ gahetvā aparaṃ vikappaṃ dassetuṃ ‘‘jhānuppatti paṭipadā rahitattā vā’’tiādi vuttaṃ. Evaṃ mahaggatajhānānaṃ aṭṭhakathāvasena siddhaṃ saṅkhāra bhedaṃ vatvā idāni pāḷivasenāpi so siddho yevāti dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi āraddhaṃ. Dukkhappaṭipadāpubbakānaṃ dvinnaṃ dandhābhiññakhippābhiññasamādhīnaṃ. ‘‘Ettāvatā’’ti etaṃ parimāṇaṃ assāti ettāvaṃ. Ettāvantena. Ettha siyā, kasmā idha saṅkhārabhedo na vuttotiādinā vacanakkamena siddho hotīti sambandho. Sesaṃ suviññeyyaṃ.
第五十章，在分析行的差别中。谓“未述行的差别”，谓第一禅善心不生具生行及非具生行之分别。谓“此为行的差别”，“成就之法”，如何成就，其说法包括“如是”等词。谓“快乐之路径”，谓为那等快乐修行之称。谓“行者”，意指修行者。谓“起始”，谓法之初始。谓“放逸者”，谓离苦者也。言曰“感观忧患见等”，此谓心中见诸烦碍，如感观欲及忧惧。阿难言“受苦放逸”，是内心灭欲与放逸相应。谓“由此”，谓通过感官忧患观照等。论述非三昧分别，欲摄一切，谓快速智慧禅等。谓“若是”，谓经由此修行差别之所谓行差别存在。谓“果时”，谓得仙逝之时。谓“障碍”，谓于修行障碍干扰。言“近处”，谓修行得忏悔净除。谓“纯净三昧”，谓以戒清净而得。谓“彼师未断”，谓非杀他师者。谓“顿时”，谓迅速之意。谓“于临终生”，谓临终之际生之。谓“非来果者虽为纯净三昧禅定者”，谓须从观如实证起方有名禅。谓“愿意观察、起所缘相”，于此乃依禅定得以坚固。谓“彼亦道成”，指于色界梵天界八种中有所成就，故说乃色界印度禅功德者。谓“无色界梵天界中有一入定为不成”，此谓无色界仅有一入定不可得。谓“由聚合之条件生起之成就禅”，是种定，谓如何生起及条件所生故。谓“于是”，谓于诸入定之彼等条件中。谓“若在一界之初得禅定至于得彼入定，谓行差别之紧密处”，此言由此推断行差别不存在于他处。谓“说入定生起时的行差别”，即于同生时具行差别，若说无行差别，语不合理也。故知说法具智慧者为是。言谓“有诸禅定法而有行差别”，乃实际所说。现言“禅定不成之行差别存在时，尚可言之”，故此乃所余之结论也。
§51
51. Vibhāvanipāṭhe. Parikammaṃ nāma pathavī, pathavī, āpo, āpo-tiādikaṃ, rūpaṃ aniccaṃ, rūpaṃ dukkhaṃ, rūpaṃ anattā-tiādikañcabhāvanāparikammaṃ adhikāro nāma pubbabhavekatabhāvanākammaṃ. Pubbabhavejhānamaggaphalānipatthetvā kataṃ dānasīlādi puññakammañca. ‘‘Idaṃ tāvanayujjatī’’ti ettha tāvasaddo vattabbantarāpekkhane nipāto. Tena aparaṃpi vattabbaṃ atthīti dīpeti. Pubbābhisaṅkhāro duvidho pakati pubbābhisaṅkhāro, payogapubbābhisaṅkhāroti. Tattha parikamma pubbābhisaṅkhāro pakati pubbābhisaṅkhāro nāma, ayaṃ pakati paccayagaṇo eva. Pubbe vutto pubbappayogo payogapubbābhisaṅkhāro nāma . So eva idhādhippetoti dassetuṃ ‘‘nahī’’tiādimāha. ‘‘Antamaso’’ti antima paricchedena. ‘‘Ālopabhikkhā’’ nāma ekā lopabhikkhā. So parikammasaṅkhātapubbābhisaṅkhāro. Jhānāni ca sabbāni uppannāni nāma natthīti sambandho. ‘‘Itī’’ti tasmā. ‘‘So’’ti bhāvanābhisaṅkhāro. ‘‘Tesaṃ’’ti sabbesaṃpi jhānānaṃ. Na hi lokiyajjhānāni nāma…pe… atthi, imesaṃ sattānaṃ sabbakappesupi kappavināsakāle jhānāni bhāvetvā brahmaloka parāyanatā sabbhāvāti adhippāyo. ‘‘Pubbe samathakammesu katādhikārassā’’ti āsannabhavekatādhikāraṃ sandhāya vuttaṃ. Dūrabhave pana samathakammesu akatādhikāro nāma koci natthīti. ‘‘Evamevā’’ti evaṃ eva. Vipākajjhānesu saṅkhāra bhedassa pubba kammavasena vattabbattā ‘‘kusala kriyajjhānesū’’ti vuttaṃ. ‘‘Athavātiādiko pacchima vikappo nāma’’ athavā pubbābhisaṅkhāreneva uppajjamānassa nakadāci asaṅkhārikabhāvo sambhavatīti asaṅkhārikanti ca, byabhicārābhāvato sasaṅkhārikanti ca na vuttanti ayaṃ vikappo. Tattha asaṅkhārikanti ca na vuttanti sambandho. ‘‘Byabhicārā bhāvato’’ti asaṅkhārikabhāvena pasaṅgābhāvato. Sasaṅkhārikanti ca na vuttaṃ. Yadi vucceyya. Nirattha kamevataṃbhaveyya. Kasmā, sambhava byabhicārānaṃ abhāvato. Sambhave byabhicāre ca. Visesanaṃ sātthakaṃ siyāti hi vuttaṃ. Na ca niratthakavacanaṃ paṇḍitā vadanti. Kasmā, apaṇḍitalakkhaṇattā. Sati pana sambhave ca byabhicāre ca, tathā sakkā vattuṃ. Kasmā, sātthakattā. Sātthakameva paṇḍitā vadanti. Kasmā, paṇḍita lakkhaṇattāti adhippāyo.
第五十一章，解析修观段。所谓行，谓地、水等从无常、苦、无我等三相修习之法，此修段称为前世单一修习行。依前世禅道果得，行善行如布施、持戒等善业亦成。谓“此处应说有‘此’声”，此言指述时须适于时境。其后还有所说，谓此之义也。谓前行有二，叫作前行字之中及前行用之中两类。谓其中间因缘集为前行中间，先说前行用为前行用。谓“否”，指前后分段之说否定。谓“最后段”，谓极终部分。谓破坏粮食名为一破坏粮食，此为中间修行前行行。谓禅所有产出之事都不存在，此指修行内相。谓故此。谓此为修习增长行。谓“其一切”，谓一切诸禅也。谓“世间禅名……破坏一切”，意指世间禅作为诸劫众生恒灭成就之法，于此而说。谓“前剑修善”系就近指前世有修善行为业。谓“远方修善无此”，此言于远方众生修善行为不具此功德。谓“也如此”，义同前文。谓于福禅定可作应于行之说。谓“起初等”，意指由前起行禅等所述。谓“诸末禅定修习”，谓一切结局禅中。谓“说修观时”，即此处。谓“转变”，指由前行转变至下一等。谓“或等”，谓由其他前行名之义。谓“错误”，谓偏差。谓“不是”，谓此时非前名。谓“不妥”，谓删失偏误。谓“何以”，谓因为。谓“无意义者非贤者言”，谓无理之语非智者道也。谓“唯有同时有错及无错”，谓随时而有不同。谓“故在有同时应说有”，谓既有二者俱存，应予肯定如此。谓“何以”，谓在于显示意涵。谓“贤者之意义”，谓智者所说道理。
§52
52. Paṭipadā abhiññāvavatthāne. ‘‘Nimittuppādato’’ti paṭibhāganimittassa uppādato. Sukhāpana paṭipadā, pacchādandhaṃ vā khippaṃ vā uppannaṃ jhānaṃ sukhappaṭipadaṃ nāma karotīti yojanā. ‘‘Pubbabhave’’ti āsanne pubbabhave. Antarāyikadhammā nāma ‘kilesantarāyiko ca, kammantarāyiko ca, vipākantarāyiko ca, paññatti vītikkamantarāyiko ca, ariyūpavādantarāyiko ca. Tattha tisso niyatamicchādiṭṭhiyokilesantarāyiko nāma. Pañcānantariya kammāni kammantarāyiko nāma. Ahetuka dvihetukappaṭisandhivipākā vipākantarāyiko nāma. Bhikkhu bhāveṭhitānaṃ vinaya paññattiṃ vītikkamitvā akatappaṭikammo vītikkamo paññattivītikkamantarāyiko nāma. Paṭikammepanakate antarāyiko na hoti. Ariyapuggalānaṃ jātiādīhi upavaditvā akkositvā akatappaṭikammaṃ akkosanaṃ ariyūpavādantarāyiko nāma. Idhapi paṭikamme kate antarāyiko na hoti. Sesesu tīsu paṭikammaṃ nāma natthi. Ime dhammā imasmiṃ bhave jhānamaggānaṃ antarāyaṃ karontīti antarāyikā nāma. Tehi vimutto antarāyika dhamma vimutto nāma. ‘‘Kalyāṇappaṭipattiyaṃ ṭhito’’ti sīlavisuddhi ādikāya kalyāṇappaṭipattiyaṃ paripūraṇa vasena ṭhito. ‘‘Chinnapalibodho’’ti āvāsapalibodhādīni dasavidhāni palibodhakammāni chinditvā ṭhito. ‘‘Pahitatto’’ti, yantaṃ purisathāmena purisaparakkamena pattabbaṃ, na taṃ apatvā vīriyassa saṇṭhānaṃ bhavissatīti evaṃ pavattena sammappadhāna vīriyena samannāgato. So hi pahito pesito anapekkhito attabhāvo anenāti pahitattoti vuccati. ‘‘Nasampajjatīti natthi’’. Sace pañcapadhāniyaṅgasamannāgato hotīti adhippāyo. Pañcapadhāniyaṅgāni nāma saddhāsampannatā, asāṭheyyaṃ, ārogyaṃ, alīnavīriyatā, paññavantatā,ti.
第五十二章，论入道明证。谓“因相生”，谓对缘之因之发生。谓欢乐初步，谓初生或偶然生起之禅即苦乐路径之称。谓“前世”，指近处先前。谓障碍者，即有烦恼、业障、果报障碍、名相等障碍，以及圣道怀疑障碍。谓三种执邪见者名烦恼障。谓五逆恶业属业障。谓无因及有因果报为果报障。谓有僧团偏差为名相障。谓不是因果障。谓执邪见恐吓不正确任传名相障。谓此处非因果障。谓三障诸中修离障名之。谓依此诸障，入道禅被扰乱故称障碍。谓诸障碍者解除名解脱障碍。谓“善行住于善处”，谓依戒净则善业住持。谓“断灭烦恼明了”，谓已断七觉支中的觉知障。谓“力精进恒住”，谓由此精进，心无退失。谓“不昧”，谓无分别漏染。谓“五具足”，谓有信、无谤、健康、不懈、智慧五种具足。
§52
52. Vipākajjhāne. ‘‘Mudubhūtaṃ’’ti bhāvanā balaparittattāmandabhūtaṃ. Mandabhūtattā ca dubbalaṃ. ‘‘Nānā kiccaṭṭhānesu cā’’ti dassanasavanādīsu. ‘‘Hīnesupi attabhāvesū’’ti ahetuka dvihetukapuggalesupi. ‘‘Asadisaṃpī’’ti tihetukukkaṭṭhaṃpi kammaṃ ahetukavipākaṃpi janetītiādinā asadisaṃpi vipākaṃ janeti. ‘‘Bhavaṅgaṭṭhānesu yevā’’ti ettha bhavaṅga saddena paṭisandhiṭṭhāna cutiṭṭhānānipi saṅgayhanti. ‘‘Kusalasadisamevā’’ti pathamajjhānakusalaṃ pathamajjhāna vipākameva janeti, dutīyajjhāna kusalaṃ dutīyajjhāna vipākameva janetītiādinā kusala sadisameva vipākaṃ janeti. ‘‘Kusalameva…pe… kriyajjhānaṃ nāma hoti’’ abhedū pacārenāti adhippāyo. Bhedampi abhedaṃ katvā upacāro vohāro abhedū pacāro.
52. 关于业报的部分。“心生柔弱”指由力量守护较弱而生的柔软之心。柔软意指力量微弱。“在多种行为场所中也有”是指在见闻等多种方面皆有。“即使是劣性的自相中也有”说明无因的二因果人中也存在。“不相应共生”即三因结合的行为，会生无因果报之效等，说明即使不相应的业也能生果报。“在生命载体处亦然”此处生命载体即心流，因缘相续的起止联结也包含其中。“如善相似的亦然”，说明第一禅心相似法生第一禅果，第二禅相似法生第二禅果，依此类推，因此善相似的法必生相似的果。“正行禅名为正行”，此乃不异亦非异，强调教义上的缘生。以差别与无差别相互分别作缘起，示意虽创设差别但描述无差别的运用。
§54
54. Saṅgahagāthā vaṇṇanāyaṃ. Jhānānaṃ bhedo jhānabhedo. Atthato pana jhānehi sampayogabhedo jhānabhedoti vutto hotīti āha ‘‘jhānehi sampayogabhedenā’’ti. Pathamajjhānikaṃ cittantiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Tamevā’’ti rūpāvacara mānasameva. Vibhāvaniyaṃ pana uparisaṅgahagāthāyaṃ jhānaṅga yogabhedena, katvekekantu pañcadhāti vacanaṃ disvā idha jhāna bhedenāti jhānaṅgehi sampayogabhedenāti vuttaṃ. Evaṃ santepi idha jhānabhedassa visuṃ adhippetattā ‘‘aññohi jhānabhedo’’tiādi vuttaṃ.
54. 关于集句说明。禅的分别即禅之差别。从意义上说，是禅与禅之间因缘的差别，故称禅差别。此处说“禅间因缘差别”者，意指第一禅等禅心类相互结合的差别。称“彼此为形色及心”，言指形色与意法。接着于解释集句中禅的结合与区别，见五个字，显现此处所说的禅差别即各禅因素间的结合区别。如此理解，本文仍说禅差别为禅界中最显著的差别，并另有他种禅差别说。
Rūpāvacaracittadīpaniyāanudīpanā niṭṭhitā. · 色界心示之随释已毕。
§55
55. Arūpacittadīpaniyaṃ. ‘‘Bhuso’’ti atirekataraṃ. ‘‘Sarūpato’’ti paramattha sabhāvato. Natthi jaṭā etthāti ajaṭo. Ajaṭo ākāsoti ajaṭākāso. ‘‘Paricchinnākāso’’ti dvāracchiddavātapānacchiddādiko ākāso, yattha ākāsa kasiṇa nimittaṃ uggaṇhanti. Kasiṇa nimittaṃ ugghāṭetvā laddho ākāso kasiṇugghāṭimākāso, kasiṇaṃ ugghāṭena nibbatto kasiṇugghāṭimoti katvā. Rūpakalāpānaṃ paricchedamattabhūto ākāso rūpaparicchedākāso. ‘‘Anantabhāvena pharīyatī’’ti caturaṅgulamattopiso ananta nāmaṃ katvā bhāvanāmanasikārena pharīyati. ‘‘Devānaṃ adhiṭṭhānavatthū’’ti mahiddhikānaṃ gāmanagara devānaṃ balippaṭiggahaṇaṭṭhānaṃ vuccati, yattha manussā samaye kula devatānaṃ baliṃ abhiharanti. ‘‘Baliṃ’’ti pūjanīya vatthu vuccati. ‘‘Tasmiṃ’’ti kasiṇugghāṭimākāse. ‘‘Tadevā’’ti taṃ ārammaṇameva. Kusalajjhānaṃ samāpannassavā, vipākajjhānena upapannassavā, kriyajjhānena diṭṭhadhamma sukha vihārissavā, tiyojetabbaṃ. Anantanti vuccati, yathāpathavīkasiṇe pavattanato jhānaṃ pathavīkasiṇanti vuccatīti. ‘‘Ekadese’’ti uppādevā ṭhitiyaṃ vā bhaṅgevā. Antarahitattā anantanti vuccati. ‘‘Ananta saññite’’ti ananta nāmake. ‘‘Anantanti bhāvanāya pavattattā’’ti idaṃ pathamā ruppaviññāṇaṃ anantanti evaṃ pubbabhāga bhāvanāya pavattattā. ‘‘Attano pharaṇākāra vasenā’’ti pubbabhāgabhāvanaṃ anapekkhitvāti adhippāyo. ‘‘Nirutti nayenā’’ti sakatthe yapaccayaṃ katvā nakārassalopena. ‘‘Pāḷiyā nasametī’’ti vibhaṅga pāḷiyānasameti. ‘‘Anantaṃ pharatī’’ti anantaṃ anantanti pharati. ‘‘Pathamā ruppaviññāṇābhāvo’’ti tassa abhāva paññattimattaṃ. ‘‘Nevatthī’’ti natthi. ‘‘Assā’’ti catutthā ruppajjhānassa. Athavātiādīsu ‘‘paṭusaññā kiccassā’’ti byattasaññā kiccassa. ‘‘Saṅkhārāvasesa sukhumabhāvena vijjamānattā’’ti imassa atthaṃ vibhāvento ‘‘etthacā’’tiādimāha. ‘‘Muddhabhūtaṃ’’ti matthakapattaṃ. ‘‘Desanāsīsamattaṃ’’ti rājā āgacchatītiādīsu viya padhāna kathāmattanti vuttaṃ hoti. ‘‘Tassevā’’ti pathamā ruppaviññāṇasseva. Kusalabhūtaṃ pathamā ruppaviññāṇaṃ puthujjanānañca sekkhānañca kusalabhūtassa dutīyāruppaviññāṇassa ārammaṇaṃ hoti. Arahā pana tividho. Tattha, ekopathamā ruppeṭhatvā arahattaṃ patvā pathamāruppaṃ asamāpajjitvāva dutīyā ruppaṃ uppādeti. Tassa kusalabhūtaṃ pathamā ruppaṃ kriyabhūtassa dutīyā ruppassa ārammaṇaṃ. Ekopathamā ruppeṭhatvā arahattaṃ patvā puna tameva pathamā ruppaṃ samāpajjitvā dutīyā ruppaṃ uppādeti. Eko dutīyā ruppeṭhatvā arahattaṃ gacchati. Tesaṃ dvinnaṃ kriyabhūtaṃ pathamā ruppaviññāṇaṃ kriyabhūtasseva dutīyāruppassa ārammaṇaṃ. Tenāha ‘‘viññāṇaṃ nāmā’’tiādiṃ.
55. 说明无色心。多余即超越。不相似者谓真实，区别于粗浅。非织者谓非织造，无织体。无织体即为空，称无织空。分割空者是门洞风裂等通透空间，观察气筒等相作比喻。破除相后得空器，即空之器相，称空器空。色块分割而成之空即色分割空。以四指量大小作修习想，称为无限。天界的供养处，即广大村落天神供养之所，人间时代供养祖先神力处。奉献之物谓供养。此处即空器空。所指即该所缘。善禅成就者、生起于果禅者、在行禅得见法乐者，三者皆应修习。无量意味着如地界光轮转动故称无限。“一处”指起伏不定、不连续。无间即无裂缝谓无限。无限意识者即第一色识。出离修习之意是指前段修习。常言“正言引导”，即缘所指译义。“不成文法”即分开的否定相关。“无限扩张”即无限扩展。“第一色识的无”是其不存在的形式表示。无，即不存在；在第四色禅处即肯定。还有“便具想行”，指熟练、作业所需行为。馀续的清细质觉存在，界别说明解述“这里如此”等。被壅塞孕育之意。“说法者的限度”，译为核心言语。
Arūpacittānudīpanā. · 无色心随释。
§57
57. Lokuttaracitte. ‘‘Jalappavāho’’ti udakadhārāsaṅghāṭo. ‘‘Pabhavato’’tiādipavattiṭṭhānato. ‘‘Yathāhā’’ti kathaṃ pāḷiyaṃ āha. ‘‘Seyyathida’’nti so katamo. ‘‘Ayaṃ pī’’ti ayaṃ ariyamaggopi. Ekacittakkhaṇiko ariyamaggo, kathaṃ yāva anupādisesa nibbānadhātuyāsavati sandatīti āha ‘‘ānubhāvappharaṇavasenā’’ti. Pāḷiyaṃ gaṅgādīni pañcannaṃ mahānadīnaṃ nāmāni. ‘‘Samudda ninnā’’ti mahāsamuddābhimukhaṃ ninnā namitā. ‘‘Poṇā’’ti anupatitā. ‘‘Pabbhārā’’ti adhovāhitā. ‘‘Kilesānaṃ’’ti anupagamane kammapadaṃ. Pāḷiyaṃ ‘‘ghaṭo’’ti udaka puṇṇaghaṭo. ‘‘Nikujjo’’ti adhomukhaṃ ṭhapito. ‘‘Nopaccāva matī’’ti puna nogilati. ‘‘Na punetī’’ti na puna eti nupagacchati ariyasāvako. ‘‘Na paccetī’’ti na paṭi eti. Tadatthaṃ vadati ‘‘na paccāgacchatī’’ti. Evaṃ taṃ anivattagamanaṃ pāḷisādhakehi dīpetvā idāni yuttisādhakehi pakāsetuṃ ‘‘yathā cā’’tiādimāha. ‘‘Yato’’ti yaṃ kāraṇā. ‘‘Te’’ti puthujjanā. ‘‘Dussīlā’’ti nissīlā. ‘‘Ummattakā’’ti pittummattakā. ‘‘Khitta cittā’’ti chaṭṭitapakati cittāyakkhummattakā. ‘‘Duppaññā’’ti nippaññā. ‘‘Eḷamūgā’’ti duppaññatāya eva paggharitalāla mukha mūgā. ‘‘Tasmiṃ magge evā’’ti aṭṭhaṅgīke ariyamagge eva. So pana maggo pathama maggo, dutīya maggo, tatīya maggo, catuttha maggo,ti catubbidho hoti. ‘‘Ādito pajjanaṃ’’ti catūsu maggesu ādimhi pathama maggasotassa pajjanaṃ gamanaṃ. Paṭilābhoti vuttaṃ hoti. ‘‘Sotāpattiyā’’ti sotassa āpajjanena. ‘‘Adhigammamāno’’ti paṭilabbhamāno. Sabbe bodhipakkhiya dhammā anivatta gatiyā pavattamānā sototi vuccantīti sambandho. Sambodhi vuccati catūsu maggesu ñāṇaṃ. Uparisambodhi eva parāyanaṃ yesaṃ te uparisambodhi parāyanā. Parāyananti ca paṭisaraṇaṃ. Kathaṃ sotāpatti vacanaṃ maggena samānādhikaraṇaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘pathama magga saṅkhātāya sotāpattiyā’’tiādi. ‘‘Maggetī’’ti gavesati. Mārenta gamanoniruttinayena maggoti sijjhatīti vuttaṃ ‘‘kilese mārento gacchatīti maggo’’ti.
57. 超世心。“流水”谓水流凝结。“自起”指起处。“如何说”即巴利文表达。“例如”即问何种。“此即道”的意思，是圣道之意。瞬间智圣道，何以持续无住灭度实相故？答曰“有体验支领”之义。巴利语中恒河等五大河名。“面向大海”谓向大洋方向。“完整”谓尚未出现。“下流”谓向下流动。“烦恼之不来”，“器物”即装水陶器。“向下置放”，“不回头”谓不回转。“不返还”谓不回归。此处说“不回头”为不回返。他处以此不回转之不可逆动，巴利正理旨被揭示，此后应当正法论述。“因何”，“他们”指凡夫。“恶行者”即无德者。“狂者”意指癫狂者。“心受攻击者”为心神不安者。“愚痴”则意愚昧。“惭愚蠢”指因烦恼不明而如哑者。此处说“八正道即此”，此道是第一、第二、第三、第四四重之道。“起始的通达”是该四道的开始之知。说者说与证得小乘果者入流果有关系。佛陀讲述觉支诸法无逆转行进，故称连贯。证得称为觉。上觉是究竟之境，谓往返极乐。究竟即大归宿义。归宿即避难所。何以入流果语与道同等？答曰“初道名流果”句。
§58
58. Sakadāgāmi magge. ‘‘Sakiṃ āgacchatī’’ti itogantvā puna idha āgacchatīti attho. ‘‘Sīlenā’’ti pakatisabhāvena. Kāmalokaṃ āgacchanti etehīti kāmalokāgamanā. Kilesā. Tesaṃ sabbhāvena vijjamānabhāvena. Pāḷiyaṃ ‘‘ekaccassa puggalassā’’ti kattu atthesāmivacanaṃ. Ekaccena puggalena appahīnā nīti sambandho . ‘‘Sahabyataṃ’’ti sahāyabhāvaṃ. ‘‘Āgāmīhotī’’ti vatvā tamevatthaṃ vadati ‘‘āgantvā itthatta’’nti. Āgacchati sīlenāti āgantvā. Itthaṃ bhāvo itthattaṃ. Imaṃ kāmattabhāvaṃ āgantvā, tasmā āgāmī nāma hotīti yojanā. ‘‘Ayañca attho’’ti paṭisandhivasena sakiṃ imaṃ lokaṃ āgacchatītiādiko attho. ‘‘Kilesa gativasenā’’ti kāmalokā gamana kilesa gativasena. Maggasahāyena jhānena vikkhambhitā kilesā maggena samucchinna gatikā honti. Ayaṃ maggasahāyojhānānubhāvo nāma. Tenāha ‘‘na hī’’tiādiṃ. ‘‘Devalokato’’ti ettha brahmalokopi saṅgahito. Pacchimasmiṃ pana atthe satīti yojanā. Āgamanasīlo āgantvā. Na āgantvā anāgantvā. ‘‘Tenā’’ti anāgamanena. ‘‘Nānatthā sambhavato’’ti dvīsu itthattasaddesu ekasmiṃ imaṃ kāmāvacara lokanti ekasmiṃ imaṃ manussa lokanti evaṃ nānatthānaṃ asambhavato. Pāḷiyaṃ ‘‘sabyā bajjho’’ti cetodukkha saṅkhātena cetasikarogā bādhena sahito. Tenāha ‘‘tehi paṭighānusayassā’’tiādiṃ. Tattha ‘‘te’’ti puthujjana sotāpanna sakadāgāmino. Sabyā bajjhānāmāti sambandho. ‘‘Pacchimassa vākyassā’’ti āgantvā itthattaṃ sotāpanna sakadāgāmino tena daṭṭhabbāti vākyassa. ‘‘Dvīsu sakadāgāmīsū’’ti āgantvā itthattanti vuttattā tena atthena sakadāgāmināmakesu dvīsu sotāpanna sakadāgāmīsu. ‘‘Purimassā’’ti sotāpannassa. ‘‘Anañña sādhāraṇe nevā’’ti dutīya phalaṭṭhādīhi asāmaññeneva. Brahmalokeṭhitānaṃ sotāpannānaṃ sattakkhattu parama tādibhāvo natthi viya dutīya phalaṭṭhānaṃ sakadāgāmi bhāvopi natthi. Tenāha ‘‘pathama dutīya phalaṭṭhāpī’’tiādiṃ. ‘‘Tasmā’’tiādi laddhaguṇavacanaṃ. ‘‘Iti katvā’’ti iminā kāraṇena. ‘‘Heṭṭhū parūpapattivasenā’’ti uparito āgantvā heṭṭhūpapatti ca, heṭṭhato āgantvā uparūpapatti cāti evaṃ heṭṭhūparūpapattivasena. ‘‘Evañca katvā’’tiādi dutīya laddha guṇavacanaṃ. ‘‘Pañcannaṃ idha niṭṭhā’’ti pañcannaṃ puggalānaṃ idha kāmaloke niṭṭhā anupādisesa nibbānapattīti vuttaṃ hoti. ‘‘So panā’’ti sakadāgāmi puggalo pana. Yesaṃ pana aṭṭhakathā cariyānaṃ attho, tesaṃ attheso sakadāgāmi puggalo pañcavidhova vutto, na chaṭṭho puggaloti yojanā. Yesaṃ pana imaṃ lokanti attho, tesaṃ atthe chaṭṭhopi labbhatīti dassetuṃ ‘‘mahāparinibbāna…pe… āgato yevā’’ti vuttaṃ. Tattha ‘‘sakiṃ āgamanaṭṭhena āgato yevā’’ti sakiṃ āgamanaṭṭhena sakadāgāmīsu āgatoyeva. Sabbaññu buddhāpi pathama phalaṭṭha bhūtā sattakkhattu paramatāyaṃ saṇṭhitā viyāti yojanā. Ettha ca ‘‘sattakkhattuparamatāyaṃ’’ti sattakkhattu paramabhāve. Idañca nidassana vacanamattaṃ. Sabbaññu buddhāpi dutīya phalaṭṭhabhūtā sakiṃ āgamanappakatiyaṃ saṇṭhitāyeva honti. Kasmā, tasmiṃ khaṇe taṃ sabhāvānati vattanatoti adhippāyo. Sabbopi so chabbīdho puggalo idha…pe… daṭṭhabbo. Etena yaṃ vuttaṃ vibhāvaniyaṃ pañcasu sakadāgāmīsu pañcamakova idhādhippetoti. Taṃ paṭikkhittaṃ hoti. Kasmā, pañcamako eva idha sakadāgāmipade adhippetesati itare cattāro kattha adhippetā siyunti vattabbattā. Janakabhūto samāno. ‘‘Ñāyāgatā evā’’ti yuttito paramparāgatā eva. Tenāha ‘‘yathā’’tiādiṃ. ‘‘Aviruddho’’ti ñāyena aviruddho.
58. 说到“近来果道”。“近来来临”指从彼地再返回至此。“持戒”是出家众规矩。“欲界来临”与“如是”，指出欲界来来往往。烦恼的总体现象。据巴利语“某人”表示类似意思。表示某人放逸的意思。“同伴”意为助伴。“来者”即来到，此为原义。如此的状态及性质，因而称为“近来果”。“还有此意”是凭因缘表明近来果的缘由。“烦恼行进”即欲界行烦恼流转。以法得力者禅为助，烦恼断滞而能通行。此为禅助力名。由此说“非下品”等等。包含梵天界之意与后面的相连。与来临品仪式有关或不有关两种境界。来者与未来者区别，以出处文字说明来果。二品来果间异同，及成就差别。前世与常态区别，因变化缘起。因而讲五类人的五类归宿，含有来临品义非第六类。对此类教义序列的阐明，称“如是”等等。说“不相违”即合乎理性。
§59
59. Orambhāgo nāma heṭṭhābhāgo kāmaloko. Orambhāgāya saṃvattantīti orambhāgiyāni kāmarāga byāpāda saṃyojanādīni. ‘‘So’’ti anāgāmi puggalo.
59. 顶部即下部，欲界称作下部分。顶部即下部存在，是欲望、嗔恨、五结等烦恼聚合之所。“彼者”指无来果者。
§60
60. Mahapphalaṃ karonti sīlenāti mahapphala kārino. Tesaṃ bhāvo ‘‘mahapphala kāritā’’. Sīlādi guṇo. ‘‘Arahatī’’ti paṭiggahituṃ arahati. ‘‘Arahato’’ti arahantassa. ‘‘Nibbacanaṃ’’ti nirutti. Viggaha vākyanti vuttaṃ hoti. Suddhikasuññatāya tathā na vacittāni, suññatappaṭipadāya tathā na vacittānītiādinā yojetabbaṃ. Tattha ‘‘suddhika suññatāyā’’ti suddhikasuññatavāre. ‘‘Suññatappaṭipadāyā’’ti suññatappaṭipadāvāre. ‘‘Sacca satipaṭṭhāna vibhaṅgesu panā’’ti sacca vibhaṅga satipaṭṭhāna vibhaṅgesu pana, sabbaṃ citta vaḍḍhanaṃ pāḷi aṭṭhakathāsu desanāvāre vicāretvā veditabbaṃ.
第六十条。造作大利多福者谓具大大利多福。其义是“造成大利多福者”。此谓品行等德。为称“阿拉汉”，是依其可称为阿拉汉。谓“阿拉汉”即指阿拉汉者。谓“涅槃”是一种称谓。释义上称为释意语句。结合清净空寂与无心不取、具有空寂之修行境界的观照等方面，均须结合使用。于此“清净空寂者”，谓具有清净空寂之体；“空寂修行者”，谓具有空寂修行之体。所谓“正谛念处分类中亦然”，是指正谛的分析类别中，所有与心增长有关的义理，应依巴利语注疏对经义所说进行分析理解。
§61
61. Phalacitte . Sotāpattiyā adhigataṃ phalaṃ sotāpatti phalaṃ. Tattha ‘‘adhigataṃ’’ti paṭiladdhaṃ. Aṭṭhaṅgīka phalaṃ sandhāya ‘‘tena sampayutta’’nti vuttaṃ. ‘‘Niruttī’’ti viggaho.
第六十一条。果报心者。所谓入流果报者，即入流果报。此中“获得者”谓得到者。涵盖八正道果的结合，谓“与之相应者”。“释意语”即释字说明。
§62
62. Tanubhūtepi kātuṃ na sakkoti, kuto samucchindituṃ. ‘‘Tānī’’ti indriyāni. ‘‘Paṭū nī’’titikkhāni. ‘‘So’’ti catuttha maggo. ‘‘Tā cā’’ti rūparāga, arūparāga, māna, uddhacca, avijjādayo ca. ‘‘Aññe cā’’ti tehi dasahi saṃyojanehi aññe ahirikānottappādike, sabbepi pāpa dhamme ca.
第六十二条。身感作么不能；何况斩断？“它们”谓根。所谓能者谓精进。所谓“四圣道”谓第四圣道。所谓“四者”谓色欲、无色欲、傲慢、掉举及无明等。所谓“其他者”谓借这十结缚中的其他，如无羞耻无恐怖和所有恶法等。
§63
63. Kiriya citta vicāraṇāyaṃ. Na gahitaṃ iti ayaṃ pucchā. Abhāvā iti ayaṃ visajjanātiādinā yojetabbaṃ. ‘‘Assā’’ti kiriyānuttarassa. ‘‘Niranusayasantānepī’’ti anusaya rahite arahanta santānepi. ‘‘Itī’’ti vākya parisamāpanamattaṃ. ‘‘Vuccate’’ti visajjanā kathīyate. Puna anuppajjanaṃ anuppādo. Anuppādo dhammo sabhāvo yesaṃ te anuppāda dhammā. Tesaṃ bhāvoti viggaho. Vipākañca janetīti sambandho. Kathaṃ janetīti āha ‘‘kusala…pe… katvā’’ti. Tattha, ‘‘katvā’’ti sādhetvā. Sacepi kareyyāti yojanā. ‘‘Kocī’’ti abyatto koci ariyasāvako. Tadā phala cittameva pavatteyyāti sambandho. ‘‘Paṭibāhituṃ asakkuṇeyyo’’ti appaṭibāhiyo ānubhāvo assāti samāso.
第六十三条。行为心此为思量。谓未被抓取，即此为提问。谓不存在，此为解脱之义等，均须结合使用。“断灭者”谓行为无后续。“无缠续余焰者”谓无贪痴等余焰障碍之灭尽阿拉汉余焰境界。“是也”为语句结止。“谓之”即说为解脱。复无发起，无发作。无发作者谓其相如是，且是法之体性。因果果报即因果关系。如何生起？谓“行善……已成”即“已成”谓完成。若亦可成，则为设用。“某人”谓已尽无漏阿拉汉弟子。于是果报心与之相应而发生。“不可摧破”谓不可摧破之觉悟效果，此为术语用法。
§64
64. ‘‘Ādi anta padesve vā’’tiādimhi dvādasā kusalānīti ca, ante kriya cittāni vīsatīti ca padesu. Rūpe pariyā pannāni cittāni. Arūpe pariyā pannāni cittāni. ‘‘Pathamāya bhūmiyā pattiyā’’ti pathamabhūmiṃ pāpuṇituṃ. ‘‘Sāmañña phalaṃ adhippetanti vuttaṃ’’ aṭṭhasāliniyaṃ. Atthato pana dhamma visesoti sambandho. Magga phala nibbāna saṅkhāto dhamma viseso lokuttarabhūmi nāmāti yojanā. Avatthā bhūmi eva nippariyāyabhūmi. Kasmā, avatthā vantānaṃ dhammānaṃ sarūpato laddhattā. Itarā okāsabhūmi nippariyāya bhūmi na hoti. Kasmā, paññattiyā missakattā. ‘‘Dhammānaṃ taṃ taṃ avatthā visesavaseneva siddhā’’ti etena avatthā bhūmi eva padhāna bhūmīti dasseti. Kāmataṇhāya visayabhūto oḷārikākāro kāmāvacaratā nāma. Bhavataṇhāya visayabhūto majjhimākāro rūpārūpāvacaratā nāma. Tāsaṃ taṇhānaṃ avisayabhūto saṇha sukhumākāro lokuttaratā nāma. Hīnānaṃ akusala kammānaṃ vasena hīnā apāyabhūmiyo. Paṇītānaṃ kusala kammānaṃ vasena paṇītā sugati bhūmiyo. Tattha ca nānā akusala kammānaṃ vā nānā kusala kammānaṃ vā oḷārika sukhumatā vasena nānā duggati bhūmiyo nānā sugati bhūmiyo ca siddhā hontīti imamatthaṃ dassetuṃ ‘‘api cā’’tiādimāha.
第六十四条。“起始终端处所”之类谓十二善法。终处行为心谓二十处所。谓色界的诸法变化心。谓无色界的诸法变化心。谓“初地成就”即成得初地果。谓“普遍果相标十分殊胜”，谓《八相应论》中所说。其义谓法的特别性质。谓道果涅槃为称谓法特别之理，谓超世间果位。谓复地即指完成解脱止息之地。为何谓复地者，因顺理成章所得之法性实相。其他分别解地非解脱止息之地。为何？因为分别妄执。谓“法之此等根本现象的境界分别之理应如此”者，用以说明止息法地即根本地。谓欲爱所缠著者为粗杳体，谓欲界生活者名为欲行。谓有情爱着世间色非色者名为中杳体。其余无爱者细微杳体名为超世无烦恼。谓低下恶业力覆盖者为堕恶地。谓善业力覆盖者为善趣地。此中有多种恶业或善业力所覆盖者，故有多种恶趣善趣地现成。为阐明此义说“且亦有”之句。
§65
65. Gāthāya pubbaddhaṃ nāma-ittha mekūna navuti, ppabhedaṃ pana mānasanti pādadvayaṃ. Aparaddhaṃ nāma ekavīsasataṃvātha, vibhajanti vicakkhaṇāti pādadvayaṃ. Taṃ iminā na sameti. Kathaṃ na sameti. Iminā vacanena sakalampi gāthaṃ ekūna navutippabhedaṃ mānasaṃ ekavīsa sataṃ katvā vibhajantī-ti evaṃ ekavākyaṃ katvā yojanaṃ ñāpeti. ‘‘Pathamajjhāna sadisaṭṭhenā’’ti lokiya pathamajjhāna sadisaṭṭhena. Yaṃ caturaṅgīkaṃ, taṃ sayameva dutīyajjhānanti siddhaṃ. Yaṃ tiyaṅgīkaṃ, taṃ sayameva tatīyajjhānanti siddhaṃ. Yaṃ duvaṅgīkaṃ, taṃ sayameva catutthajjhānanti siddhaṃ. Yaṃ puna duvaṅgīkaṃ, taṃ sayameva pañcamajjhānanti siddhaṃ. ‘‘Evaṃ vutta’’nti vibhāvaniyaṃ jhānaṅgavasena pathamajjhāna sadisattā pathamajjhānañcāti evaṃ vuttaṃ. Vitakkādi aṅgapātubhāvena pañcadhā vibhajantīti sambandho. Na itarāni lokiyajjhānāni sātissayato jhānāni nāma siyuṃ. Kasmāti āha ‘‘tāni hī’’tiādiṃ. Tattha ‘‘tānī’’ti lokiyajjhānāni. ‘‘Upeccā’’ti upagantvā. ‘‘Jhāpentī’’ti dahanti. Pakatiyā eva siddho hoti, na pādakajjhānādivasena siddho. ‘‘Kicca’’nti pañcaṅgīka bhāvatthāya kattabba kiccaṃ. ‘‘Tena paccaya visesenā’’ti pādakajjhānādinā paccaya visesena. ‘‘Tasmiṃ’’ti paccaya visese. Yathālokiyajjhānesu upacārabhūtā bhāvanā kāci vitakka virāga bhāvanā nāma hoti…pe… kāci rūpa virāga bhāvanā nāma. Asaññi gāmīnaṃ pana saññā virāga bhāvanā nāma hoti. Evamevanti yojanā. ‘‘Sā’’ti upacāra bhāvanā .‘‘Upekkhā sahagataṃ vā’’ti ettha vā saddena rūpasamatikkamaṃ vā saññā samatikkamaṃ vāti avuttaṃ vikappeti. Ādikammikakāle evaṃ hotu, vasibhūtakāle pana kathanti āha ‘‘jhānesū’’tiādiṃ. Nānāsattiyuttā hotīti vatvā nānāsattiyo dasseti ‘‘kācī’’tiādinā. Yā upacāra bhāvanā. ‘‘Vitakkaṃ virājetuṃ’’ti vitakkaṃ vigametuṃ. Attano jhānaṃ avitakkaṃ kātunti vuttaṃ hoti. Tenāha ‘‘atikkāmetuṃ’’ti. Sā upacāra bhāvanā. Sesāsupi upacāra bhāvanāsu.
第六十五条。诗句称“前已作”谓此九十句；其分割或划分为两句一组。谓“错误”谓二十一句，两句为一组。此不合。为何不合？用此语说明，整部诗歌均被分为九十句减一之数，即按二十一句划分，且以此说而表达。谓“初禅六十者”为世俗初禅六十法。谓四段合为此，即第二禅成就。谓三段合为此，即第三禅成就。谓二段合为此，即第四禅成就。谓又二段合，即第五禅成就。谓“如此说”用以解释禅支的名称，谓初禅等质有六支，初禅且曰初禅，复有禅支划分。谓分别论有五种分支，谓非他禅，谓是七禅加持转向有五种分支。非为世俗入定皆是断法。为何？谓“它们”谓世俗禅，谓超越，谓分别对待。谓“毁弃”谓五种应该作的。这因五种定义。谓“其因缘别处”谓以五种入定的决定条件。谓“世俗入定诸助缘中”谓某分别助缘及断心法，即无分别假设是断法...诸句阐明入定修行相关。谓“助观断言赴”谓念头乐力弃观离。谓此“助观”修习。谓“维持平等与破相”谓音义所说。谓“初学时期如是”，并述修行期间叙“禅中”等句...谓“具多种本质”，明说各种对治方法。谓“断念”等句，谓止念。谓“自禅无念”，谓初禅体性。谓“断去”，谓止息。谓此为助观。余余助观亦然。
§66
66. (Ka) ‘‘sā vipassanā’’ti vuṭṭhānagāmini vipassanā. ‘‘Vipassanā pākatikā evā’’tikāci virāga bhāvanā nāma na hotīti adhippāyo. ‘‘Niyāmetuṃ’’ti avitakkameva hotūti vadamānā viya vavatthapetuṃ. ‘‘Adhippāyo’’ti pādakavādittherassa adhippāyo. ‘‘Sammasīyatī’’ti idaṃ jhānaṃ aniccaṃ khayaṭṭhena, dukkhaṃ bhayaṭṭhena, anattā asārakaṭṭhenāti sammasīyati samanupassīyati. Taṃ aṭṭhakathāya na sameti. Vuttañhi tattha. Yato yato samāpattito vuṭṭhāya ye ye samāpatti dhamme sammasitvā maggo nibbattito hoti. Taṃ taṃ samāpatti sadisova hoti. Sammasitasamāpatti sadisoti atthoti. Ettha hi ‘‘yato yato samāpattito vuṭṭhāyā’’ti etena pādakajjhānaṃ kathitaṃ hoti. ‘‘Pādakajjhāne satī’’ti etena ayaṃ vādopi pādakajjhānena vinā nasijjhatīti dasseti. ‘‘Vipassanāpi…pe… pattā hotī’’ti etena imasmiṃ vādepi vipassanā niyāmo icchitabboti dasseti. Tenāha ‘‘yathālokiyajjhānesū’’tiādiṃ. Kāmañcettha…pe… avirodho vutto viya dissati. Kathaṃ. Pañcamajjhānato vuṭṭhāya hi pathamajjhānādīni sammasato uppannamaggo pathamattheravādena pañcamajjhāniko, dutīya vādena pathamādijjhāniko āpajjatīti dvepi vādā virujjhanti. Tatīya vādena panettha yaṃ icchati, taṃ jhāniko hotīti te ca vādā na virujjhanti, ajjhāsayo ca sātthako hotīti evaṃ aviruddho vutto hotīti. Ettha pana yaṃ icchati, taṃ jhāniko hoti. Icchāya pana asati, virodhoyeva. Tenāha ‘‘ime pana vādā. …Pe… . Virodho pariharituṃ’’ti. Pāḷiyaṃ ‘‘ajjhattaṃ suññataṃ manasi karotī’’ti ajjhattasantānetaṃ taṃ jhānañca jhānasahagatañca khandha pañcakaṃ nicca sukha atta jīvato suññataṃ manasi karoti. ‘‘Na pakkhandatī’’ti na pavisati. ‘‘Sannisādetabbaṃ’’ti sannisinnaṃ kātabbaṃ. ‘‘Ekodikātabbaṃ’’ti ekamukhaṃ kātabbaṃ. ‘‘Samādahātabbaṃ’’ti suṭṭhu ṭhapetabbaṃ. ‘‘Nissāyā’’ti pādakaṃ katvāti adhippāyo.
66. "这是观慧（vipassanā），"称为起行的观慧。所谓“观慧是基础”，这并非指的是清净心的培养而不是无欲的修炼，这是意旨。所谓“要调伏”，说的是单纯无杂念的状态，像是在阐明这个义理。所谓“调伏”，是指巴达迦瓦比务尊者的调伏之义。所谓“正观”，是指该禅那无常的灭尽、苦的怖惧、无我与空无之观，即正观和正见。此处注释没有驳斥此理。据经文所说：凡是每当禅定成就起行，所有的禅定法都被正观，通向正道，终至涅槃。各个成就的禅定都是同等相似的。所谓“正观之成就同类”，是指此理。这里所说的“每当禅定成就起行”，就是指基础禅定。所谓“在基础禅定之时保持正念”，表明没有基础禅定，这种见解就不存在。又言“观慧也可成就”，说明在此论中，观慧的法则同样应被遵循，这样说“如同世界禅定中”……此中也说到对欲所不反对的义理。如何呢？第五禅起行时，依第一禅论者至第一禅说法者，两派各执一端，故双方观点不合。第三派观点说，任何禅定所欲即是该禅定，二方说法不抵触，道理成立且适合。因此说“诸说”，以避免抵触。没有愿望则有抵触。因此说“这些说法……为避免抵触”。巴利语中云“内心作空无”，此空无体指禅定与禅定随伴的五蕴，是恒常、安乐、我、有之中恒常的空无，心活在空无之中。“不退转”是指不退于非正见。“应与正念共处”是说应当与正念同住。“独起一念”是说只专一念地修持。“须正守护”是说要善加维护。“依止”是指为基础的调伏，这便是调伏之义。
§67
67. (Ka) vādavicāraṇāyaṃ. Upacāra bhāvanā eva uparijjhāne jhānaṅgaṃ niyāmetīti vuttaṃ. Heṭṭhā pana ajjhāsayo eva uparijjhāne jhānaṅgaṃ niyāmetīti vuttaṃ. Tattha ‘‘ajjhāsayo evā’’ti eva saddena pādakajjhānaṃ nivatteti. ‘‘Idha upacāra bhāvanā evā’’ti eva saddena ajjhāsayaṃ nivatteti. Etesu hi dvīsu saha bhāvīsu upacāra bhāvanā eva padhānaṃ hoti. Ajjhāsayo pana tassa nānā sattiyogaṃ sādheti. ‘‘Ajjhāsaya sāmaññaṃ saṇṭhātī’’ti magge yaṃ laddhabbaṃ hoti, taṃ labbhatu, mayhaṃ viseso natthīti evaṃ ajjhāsaya sāmaññaṃ saṇṭhāti. ‘‘Tasmi’’nti ajjhāsaya visese. ‘‘So’’ti ajjhāsaya viseso. Kasmā yuttanti āha ‘‘icchi ticchita…pe… nibbattanaṃ’’ti. ‘‘Sabbajjhānesu ciṇṇavasibhūtānaṃ’’ti idaṃ samāpajjananti ca nibbattananti ca pada dvaye sambandha vacanaṃ. ‘‘Vipassanā visesatthāya evā’’ti vuṭṭhāna gāmini vipassanā visesatthāya eva. Yasmā pana aṭṭhasu samāpattīsu ekekāya samāpattiyā vuṭṭhāya vuṭṭhita samāpatti dhamma sammasanaṃ āgataṃ, na pana aññajjhāna sammasanaṃ. Tasmā pādakajjhānameva pamāṇanti yojanā. Pāḷipadesu ‘‘gahapatī’’ti ālapana vacanaṃ. ‘‘Viviccevā’’ti viviccitvā eva. Vivitto vigato hutvā eva. ‘‘Upasampajjā’’ti suṭṭhu sampāpuṇitvā. ‘‘Iti paṭisañcikkhatī’’ti evaṃ paccavekkhati. ‘‘Abhisañcetayita’’nti susaṃ sampiṇḍitaṃ, saṃvidahitaṃ. ‘‘Tattha ṭhito’’ti tasmiṃ pathamajjhāne aparihīno hutvā ṭhito. ‘‘Mettāceto vimuttī’’ti mettājhānasaṅkhātā cetovimutti, aññattha alagganavasena cittassa pavatti. Tathā karuṇā cetovimutti. Muditā cetovimutti. ‘‘Vivekaja’’nti kāyaviveka cittavivekānaṃ vasena jātaṃ. ‘‘Pīti sukhaṃ’’ti pītiyā ca sukhena ca sampannaṃ. Athavā, vivekehi jātāni pīti sukhāni assāti vivekajaṃ pīti sukhaṃ. Majjhe niggahitāgamo. Rūpameva rūpagataṃ, vedanā eva vedanā gatantiādinā samāso. Gatasaddo ca padapūraṇamatte daṭṭhabbo. ‘‘Teneva dhamma rāgena tāyadhammanandiyā’’ti vipassanāni kantimāha. Sahatthe ca karaṇa vacanaṃ. Opapātiko hotīti sambandho. ‘‘Tattha parinibbāyī’’ti brahmaloke avassaṃ parinibbāya na dhammo. Tenāha ‘‘anāvatti dhammo tasmā lokā’’ti. ‘‘Pādakajjhānameva pamāṇa’’nti pādakajjhānameva maggejhānaṅgaṃ niyāmessati, na sammasitajjhānanti adhippāyo. ‘‘Pādakaṃ akatvā’’ti āsanne asamāpajjitvāti vuttaṃ hoti. ‘‘Yaṃ yaṃ jhānaṃ icchantī’’ti magge icchanti.
67. （开头）关于说法的发扬，所谓随顺修炼即为在起行时调伏禅定法门，如此说过。下文所言“内心”即是起行时调伏禅定的内心。这里“仅内心”，特指基础禅定。两者皆以随顺修炼为重心。内心也可达成各种婉转合和。“内心普遍具足”，意指由道所得应当获得的，若我特殊的不足，即为通达内心的普遍具足。这里“彼”，指该内心的特殊性。为何这样说呢？言“欲望焚燃……消逝”，这里“欲欲……消逝”，指在各禅定中对已焚灭的欲望以及涅槃的表述。称观慧为特殊法则，因在八种禅定中，各有唯一成就的禅定起行，获得成就的禅定法皆已称赞，非他禅定。故基础禅定为标准连结。巴利语中“gāhapatī”是会话用语，意为“丈夫、定居者”。“viviccevā”意为已隔绝、已断离。“upasampajjā”是指修成之意。“itis反思”，即如此反省。“abhisañcetayita”意指充分合成、联结。“tathā ṭhito”指修第一禅时无遗弃且稳立。“mettāceto vimuttī”指慈心禅获得心之解脱，或因离欲生出心之自在。慈心、悲心、喜心的解脱均是如此。“vivekaja”指因身心离群所生。“pīti sukhaṃ”为具足喜乐。或谓因离群所生的得乐。叠作。主体采纳。色界即所现色。感受也是感受类，诸取相互为整体。已灭音声应见为满足词汇。此处说“由色贪著，因缘所摄”，以赞扬观慧。又与功能相合。称超越世间者出现为“显现”。云“必定转涅槃”。所谓“不可逆转法”为在梵天界不存在涅槃的法，故说“法无转依此，故有世间”。“以基础禅定为标准”，此为标准禅定，并非指正确禅定的见解。说“未触及基础禅定”，即未到，已成就焉。“愿欲禅定”，谓在道中之欲望禅定者。
§66
66. (Kha) ‘‘tathā vidho’’ti tathā pakāro. Āsanne vuṭṭhitasseva jhānassa. ‘‘Cittasantānaṃ visesetuṃ’’ti sace pādakajjhānaṃ pathamajjhānaṃ hoti, tato paraṃ pavattaṃ cittasantānaṃ vitakke ninnaṃ hoti, vitakke pakkhandati. Atha pādakajjhānaṃ dutīyajjhānaṃ hoti. Tato paraṃ pavattaṃ cittasantānaṃ vicāre ninnaṃ hoti, vicāre pakkhandatītiādinā nayena cittasantānaṃ visesetuṃ. ‘‘Yaṃ tattha vuttaṃ’’ tiyaṃ vibhāvaniyaṃ vuttaṃ.
66. （劫头）“如法令”，谓依此义理。此禅在起行时就成就。“为了特示心念续的特性”，若是有基础禅定，则心念续的配置被制止，念转他境，念被排斥。继之为第二基础禅定。然后心念续就在思所止息，念被排斥。由此以理牵引说明特性。这里“如是所说”，言此为明显阐释。
Vedanā vicāraṇāyaṃ. ‘‘Na siddho’’ti siddho na hoti. ‘‘Aññathā’’ti aññena pakārena. Gahite satīti yojanā. Pādakajjhānādīnaṃ vasena siddhoti gahite satīti vuttaṃ hoti. ‘‘Yāya kāya ci vedanāya yuttā hutvā’’ti somanassa vedanāya vāyuttā hutvā upekkhā vedanāya vā yuttā hutvā. ‘‘Tehi niyamitāya ekekāya magga vedanāyā’’ti pādakajjhānādīhi niyamitāya magge somanassa vedanāya eva vāsaddhiṃ ghaṭiyeyya magge upekkhā vedanāya eva vāti attho. Vedanā nāma ekaṃ jhānaṅgaṃ hoti. Tasmā maggejhānaṅga niyame siddhe magge vedanā niyamopi siddho. Tāni pana pādakajjhānādīni majjhe vuṭṭhāna gāmini vipassanāyaṃ nakiñciniyāmenti. Evañca sati, pādakajjhānādīhi niyamitāya magge ekekāya vedanāya saddhiṃ dve dve vipassanā vedanāyo ghaṭiyeyyuṃ. Magge somanassa vedanāya vā saddhiṃ dve vipassanā vedanāyo ghaṭiyeyyuṃ. Magge upekkhā vedanāya vā saddhiṃ dve vipassanā vedanāyo ghaṭiyeyyuṃti vuttaṃ hoti. Evañcasati ekavīthiyaṃ javanāni bhinna vedanāni siyuṃ. Tañca na yujjati. Tasmā magge vedanā niyamo pādakajjhānādi niyamena siddho na hoti, vipassanā niyameneva siddhoti adhippāyo. Tāni pana pādakajjhānādīni majjhe vuṭṭhāna gāmini vipassanāyaṃ na kiñci na niyāmenti. Vedanaṃ niyāmenti yevāti dassetuṃ ‘‘taṃpi na yujjatī’’ti vatvā ‘‘pādakajjhānādīnaṃ vasenevā’’tiādimāha. ‘‘Cha nekkhammassitā upekkhā’’ti ekāva catutthajjhānu pekkhā chasu ārammaṇesu somanassāni pajahitvā pavattattā cha nekkhammassitā upekkhā nāma hoti. ‘‘Cha nekkhammassitāni somanassānī’’ti ekaṃ vapathamajjhāna somanassaṃ chasu ārammaṇesu cha gehassitāni pajahitvā pavattattā cha nekkhammassitāni somanassāni nāma honti. Aṭṭhakathāyañca vuttanti sambandho. ‘‘Pathamādīni ca tīṇi jhānānī’’ti catukkanaye tīṇi somanassa jhānāni pādakāni katvā. ‘‘Suddhasaṅkhāre ca pādakekatvā’’ti ārammaṇa bhāvena pādakekatvāti adhippāyo. Ayañca pādakajjhānādīnaṃ vasena vuṭṭhāna gāmini vipassanāyañca magge ca vedanā pariṇāmo aṭṭhasāliniyaṃpi vitthārato vutto. ‘‘Amānusī ratī hotī’’ti manussānaṃ gehassitaratiṃ atikkamma ṭhitattā amānusī nāma rati hoti. ‘‘Sammadhammaṃ vipassato’’ti sammā anicca lakkhaṇa dhammaṃ passantassa bhikkhunoti sambandho.
关于受的思惟，云“未成就”是指未得成就。“有别方式”是指异法表现。“绑定作用”是量的概念。以基础禅定为依托时得成就，则谓为绑定。云“身体受相应而得”，为欢喜受相应，或为舍受相应。又云“以此等分，分别一一对治道的受”，即对于八根本禅定中分别有欢喜、舍受的道受。受即是禅定支之一。故八禅定中受的调伏成就也成立。但在其他禅定随顺观慧时，并无调伏之意。故以基础禅定为准，设丈量单位。巴利语中“gahapatī”为世人语。viviccevā 在此意为断绝、舍弃。“upasampajjā”为完善、成熟之意。“īti paṭisañcikkhatī”为如是回顾。“abhisañcetayita”为圆满结合。“tattha ṭhito”指第一禅中无所舍立稳。“mettāceto vimuttī”为以慈心禅称心解脱，别处意谓心之自由流转。慈、悲、喜也都是心的解脱。 vivekaja 是身心离群之所生，即由身心隔离而生的状态。“pīti sukhaṃ”为喜乐俱全。或言由离群状生出喜乐。此处主要强调由离群而具足的喜乐。文中取中部。色即色蕴所成。受亦同。感知的集成。已灭声应理解为满词。此语句赞扬因色贪著而引起的观慧。并与当下段理相合。此处说现象界生出显现现象。又指作涅槃之境。“不可逆转的法”，佛经中说非凡人世界涅槃之外，由于无涅槃法故有诸世。故此说“世间有法不变转”。“基础禅定乃标准”，非正见禅定说法。“未入于基础禅定”，即未入而成就之义。“意所欲意的禅定”。
§67
67. (Kha) ‘‘jhānaṅgayogabhedenā’’ti vuttaṃ, jhānayogabhedo pana adhippeto. ‘‘Pañca vidhejhāna koṭṭhāse’’ti pañcaka nayavasena vuttaṃ. Idha citta bhedassa adhippetattā jhānabhedeti ca jhānanti ca vuttepi cittameva adhippetanti daṭṭhabbaṃ.
67. （劫头）“依禅定之法门差别”，已说过。禅定之差别属调伏。需知“五种禅定集处”乃是禅定。此处“心之别”指调伏之理，禅定的差别及禅定都是关于心的阐述。
Gāthāyojanāsu. ‘‘Aparāpi yojanā vuttā’’ti athavā rūpāvacaraṃ cittaṃ anuttarañca pathamādijjhāna bhedena yathā gayhati, tathā āruppañcāpi pañcamejhāne gayhatīti evaṃ aparāpi yojanā vuttā. ‘‘Paṭhitattā’’ti uccāritattā. Antimagāthā vaṇṇanāyaṃ. ‘‘Yathā’’ti yena pakārena. ‘‘Taṃ saṅgahaṃ’’ti eka vīsasatasaṅgahaṃ . Bujjhantīti budhā. ‘‘Āhā’’ti ca ‘‘āhū’’ti ca vattamānakālepi icchanti saddavidūti vuttaṃ ‘‘kathenti vā’’ti. Idañca vacanaṃ pubbe ‘‘itthamekūna navuti…pe… vibhajanti vicakkhaṇā’’ti gāthāya nigamananti ñāpanatthaṃ ‘‘vibhajanti vicakkhaṇā’’ti vuttaṃ hotī’’ti vuttaṃ.
歌之一段：“又有他种集处”，意指对色界、无色界及第一禅、第二禅等分类的细分成句，描述其如何区分。所谓“传说为正音”，由有智慧者所理解。又“āhā”和“āhū”即现在也表达“说”或“谈论”，表明此言语自古传承，故作为古歌之终。古歌中有云：‘不同众人以九十作分，是由解脱智者能分类划分而成。’因此说“分别称之”的由来。
Itiparamatthadīpaniyānāmaṭīkāyaanudīpaniyaṃ · 如是胜义示之名复疏中之随示
Cittasaṅgahassaanudīpanā niṭṭhitā. · 心摄之随释已毕。