Cetasikasaṅgaha paramatthadīpanī · Cetasikasaṅgaha paramatthadīpanī
Cetasikasaṅgaha paramatthadīpanī心所集论胜义灯
§68
68. Evaṃ cittaṅgahaṃ dassetvā idāni anupattaṃ cetasika saṅgahaṃ dassento catūhi sampayogalakkhaṇehi saha vacanatthañca sarūpatthañca tāva dassetuṃ ādi gāthamāha. Tattha ekuppādanirodhācaekālambaṇavatthukāti catussampayogalakkhaṇadassanaṃ. Ceto yuttāti vacanatthadassanaṃ. Cetasiyuttā cetasāvā yuttā cetasikāti dassanato. Dvipaññāsadhammāti sarūpadassanaṃ. Cetasikāti pana siddhapada dassanaṃ. Tattha dhammānaṃ anāgatabhāvasaṅkhātā pubbantato uddhaṃ pajjanaṃ gamanaṃ sarūpato pātubhavanaṃ uppādo. Jātīti vuttaṃ hoti. Sabbepihi saṅkhata dhammā anāgatabhāvapubbā eva honti. Tato paccayasāmaggiṃ labhitvā paccuppannabhāvaṃ gacchanti. Tato nirujjhitvā atītabhāvaṃ gacchantīti. Nirujjhanaṃ nirodho. Sarūpavināso bhaṅgo aniccatā maraṇanti vuttaṃ hoti. Yā cittassa jāti, sāyeva phassādīnaṃ. Yā cittassa jarā, yaṃ cittassa maraṇaṃ, yaṃ cittassa ārammaṇaṃ vatthu. Tadeva phassādīnantiādinā heṭṭhā vuttanayena eko uppādo etesanti ekuppādā. Eko nirodho etesanti ekanirodhā. Ekuppādāca te ekanirodhācāti ekuppādanirodhā. Uttarapade ekasaddassa lopo. Evaṃ paratthapi. Ekaṃ ālambaṇaṃ etesanti ekālambaṇā. Ekaṃ vatthu etesanti ekavatthukā. Ekālambaṇāca te ekavatthukācāti ekālambaṇavatthukā. Ālambaṇaṃ panettha ekacittassapi bahudeva hoti. Ekattaṃpana upanetvā ekaṃ ālambaṇanti vuttanti daṭṭhabbaṃ.
68. 如此显现心的聚合后，现在将显现无染心的聚合，连同四种结合的特征以及语义和形相，初以诗句作开端。这里所谓“生起与灭尽”，即四种结合的特征之显现。所谓“心连”，是显现语义的含意。所谓“连心”，是显现心及心所的结合。所谓“五十种法”，是显现形相。所谓“心”，是显现已成实境。这里所说诸法，是指未来的状态尚未形成，而此前已有的由下向上的认识运动和形相现象的发生。所谓“生起”，是指其存在。诸法之中，一切成形法只能是未来的状态之先行。由此获得因缘结合，遂生现今的状态。然后灭尽，转入过去的状态。灭尽即是止灭。形相消亡，即破坏，是无常和死亡的表现。所谓“心的生起”，即缘触等现前。所谓“心的老朽”，即心的死亡，乃心所依所缘。因由触等而称生起等，此为一生起。止息者，即为一灭止。生起与灭止合称生灭。生灭止合称生灭止。后端合成一个音节。此亦为别义。一者谓依止，称为依止物。谓所缘，有所依持的对象。依止者与所缘者合称依止所缘。依止在此，即使只有一心心所，也有多种。即使只有一体，也能成立依止之义，此为所应观察的。
[71] Vibhāvaniyaṃ pana
[71] 然而，需要进一步阐明的是……
‘‘Ekato uppādoca nirodhoca yesaṃ, te ekuppādanirodhā’’ti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
“一者生起亦灭止者，名曰生灭止”，此说并不妥当。
Na hi ekakkhaṇe ekato uppādamattena ekuppādatā idha adhippetā. Athakho vuttanayeneva adhippetā. Vuttañhetaṃ mūlaṭīkāyaṃ –
因一时仅凭单一生起不能成为生起，此处意为加诸于此。这里用此说法加以阐明。根本疏中说：
Ekakalāpapariyāpannānaṃ rūpānaṃsahevauppādādippavattito
“一处杂染覆盖的色法，伴随着生起等现象的发生，
Ekassakalāpassauppādādayo ekekāva hontīti.
是指各单色的生起先后分别为一。”
Tatrāyaṃ yojanā. Ekuppādanirodhāca ekālambaṇavatthukā ca hutvā yedhammā cetoyuttā. Te dvipaññāsadhammā cetasikā matāti. Bhāvapadhānaṃpivā ettha yuttaṃ. Visesaneca nissakkavacanaṃ. Ekuppādanirodhabhāvena ekālambaṇa vatthuka bhāvenaca yedhammā cetoyuttā. Te dvipaññāsadhammā cetasikānāma matā ñātāti. Etthaca ye cetoyuttā. Te cetasikāti vutte cittassa sahajātapaccayuppannarūpānipi tadāyattavuttitāya ekantena cittasambandhīni hutvā cetoyuttāni cetasikāni nāma siyuṃ. Tasmā tesaṃ nivattanatthaṃ ekuppādanirodhāca, ekā lambaṇavatthukāti vuttaṃ. Tānihi cittena khaṇato sahuppannānipi bhinnasantānattā yā cittassa jāti, sāeva tesanti imaṃ lakkhaṇaṃpi nānubhonti. Aññaṃhi rūpasantānaṃ. Aññaṃ arūpasantānanti. Phassādīnaṃpana uppādamattameva cittena saha ekaṃ nahoti. Athakho nirodhopi ālambaṇaṃpi vatthupi sabbaṃ ekamevāti ñāpanatthaṃ eka nirodhādiggahaṇaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Na hi evaṃ avutte sakkā tathā jānitunti. Yasmāpana yathā bahujanasantako eko goṇo tissassa goṇo dattassa goṇoti evaṃ visuṃ visuṃpi vattabboyeva hoti. Evamevaṃ uppādo nirodhoca ekasmiṃ rūpārūpakalāpe ekovasamānopi phassassa uppādo vedanāya uppādo pathavidhātuyā uppādo āpodhātuyā uppādoti evamādinā nayena visuṃ visuṃpi vattabboyeva. Tasmā suttantesu –
此处所说“骤生与呻吟之止息及专一依止的对象”，即所谓依止于此法的心所。所称心所，即二十五种心所。于此处，冲心专注甚佳，故称为「专注」；其中特别称为「专一依止」之辞。所谓骤生与呻吟之止息，及专一依止的对象，这二十五种心所即被称为心所。此处所谓心所，即顺缘心的共生缘起形态，如同与心极为密切相关的专属事物，因此称为心所。因其能够逆转故，称之为「骤生与呻吟之止息」与「专一依止对象」。这些与心在刹那间共生共现，虽是不同连续之心生，但还是同样的心分，故依此特征不分别它物。色蕴依此为一别，非色蕴则为无色蕴。唯触等诸法之产生，在产生量上，不与心同为一法。又停止即是依止之所，二者皆是同一而无他，故称作一止息之总摄。然此言尚不可确解，正如多数人集聚于一族，称为提萨族或达塔族，故众多皆应论说类似的法义。由此可知，起灭二法在一色界或无色界之聚合中生起，触生则属于受、地水火风诸法之生起乃属缘起，且能分别起灭种种现象，故众多诸法同样可论。故经典中说——
Vedanāya uppādo paññāyati. Vayo paññāyati. Ṭhikāya aññatthaṃ paññāyati. Saññāya. Saṅkhārānaṃ. Viññāṇassa. La. Paññāyatīti vuttaṃ. Tathā yo bhikkhave pathavidhātuyā uppādo ṭhitiabhinibbatti pātubhāvo. Dukkhasseso uppādo rogānaṃ ṭhiti jarā maraṇassa pātubhāvo. Yo bhikkhave āpodhātuyā. Yo bhikkhave tejo dhātuyā. Yo bhikkhave vāyodhātuyā. Yo bhikkhave cakkhussa.La. Manassa uppādo.La. Jarāmaraṇassa pātubhāvoti.
“受的产生称为世间生起，恰当起名为成熟，分别称为认识，分别界定方式于分别记忆、行、识。”如经典所言：诸比库，地水火风诸生成于起、住、灭。世间诸苦起是病、住、衰老与死亡之因缘。诸比库，水元素之生、火元素之生、风元素之生，眼识之生，心之生等皆属衰老与死亡之因缘。
Vuttanti daṭṭhabbaṃ. Itarathā jīvitindriyādīnapi ekasmiṃ kalāpe bahubhāvo vattabbo siyā. Yo arūpīnaṃ dhammānaṃ āyu ṭhiti avaṭṭhitīti hi vuttaṃ. Tathā vikārarūpānaṃ. Sabbesaṃpivā cakkhādīnaṃ upādārūpānaṃ. Catunnaṃ cahābhūtānaṃ upādāyarūpantica catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pasādotica vuttanti. Kāyalahutā cittalahutādayopana atthavisesadīpanatthaṃ dvidhā bhinditvā vuttā. Soca atthavisesoupari āvi bhavissatīti. Ayametthaparamatthadīpanā.
现应知，此外诸生命根属等各法于一聚合中常有多种表现。所谓无色法诸如寿命、住处、流转皆缘起，如变化诸相。诸眼等五取蕴诸色之聚合，因四大元素组成而缘生、如实成立。又体轻心轻等，分别开显不同特异之用，有悲伤之意欲应现等等，此为最高旨趣之启示。
[72] Vibhāvaniyaṃ pana
[72]但本节所述析辨法，
Imamatthaṃ asallakkhetvā yaṃ vuttaṃ ‘‘yadi ekuppādamatteneva cetoyuttāti adhippetā. Tadā cittena saha uppajjamānānaṃ rūpadhammānampi cetoyuttatā āpajjeyyāti eka nirodhaggahaṇaṃ. Evampi cittānuparivattino viññattidvayassa pasaṅgo nasakkā nīvāretuṃ. Tathā ekato uppādo vā nirodhovā etesanti ekuppādanirodhāti parikappentassa puretaramuppajjitvā cittassa bhaṅgakkhaṇe nirujjhamānānampi rūpadhammānanti ekālambaṇaggahaṇaṃ. Ye evaṃ tividhalakkhaṇā. Te niyāmato ekavatthukā yevāti dassanatthaṃ. Ekavatthukaggahaṇanti. Alamatipapañcenā’’ti. Sabbaṃ taṃ niratthakameva.
若不考虑此义而单言“如若止息即是专注”，则随同心生起的色法亦应称为专注，一种止息之涵摄。夫如此心法相续变迁，即使细微分岔也不可断绝如理性之理解。于是生起与止息经常被认为是同一虽有差异，故称骤生与止息，即专一依止之涵摄。此是区别Ⅲ的限制性特征。故称为专一依止之涵摄，以示说明。其余言论皆属无益。
§69
69. Kathañca dvipaññāsa hontīti pucchitvā pathamaṃ dvipaññāsa sarūpaṃ tīhi rāsīhi vibhajitvā dassento kathantiādimāha. Tattha phusatīti phasso. Phusanti sampayuttakā dhammā etenāti phasso. Phusanamattamevavā etanti phasso. Phusanañcettha ārammaṇassa iṭṭhāniṭṭharasaṃ āhacca upahacca gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Yato tadanubhavanti vedanā pātubhavati. Phassapaccayā vedanāti hi vuttaṃ. Svāyaṃ phusanalakkhaṇo. Nanucāyaṃ arūpadhammo. Naca arūpadhammā appaṭighasabhāvā kiñci phusantīti. Saccaṃ, ayaṃpana phusanā kārenaca pavattati. Yañca phusantehi sādhetabbaṃ. Tañca kiccaṃ sādheti. Tasmā ayaṃ phassotica phusanalakkhaṇotica vutto. Kiṃpana sādhetīti. Ārammaṇarasānurūpaṃ cittassa vikārapatti. Vedanāvisesuppattiṃvā. Ayañca attho ambilakhādādike disvā aparassa kheḷuppādādīsu pākaṭoti.
69、问：二十五分别法为何？答：先将二十五法分为三群详陈。其义曰“受”，受是与触同行之法。触，谓与境界相应而心有所寄与把持。被触知即生喜惧苦乐受。故有“因触故生受”。触体为自性，多为无色法，非无色法则不具触性，不能被觸。确如其说，触能促发一切作用。被触者为所成所成所成，即应由触所成分中识之。故此为触法之义。何为应成？谓与客境相称心生之变化，受之特殊生起。又谓见椰汁等凉爽味，或看到别处的游戏戏乐等，皆是受之明显表现。
[73] Vibhāvaniyaṃ pana
[73] 然而，需要进一步阐明的是……
‘‘Kheḷuppādādiviya daṭṭhabbo’’ti vuttaṃ. Evañcasati idaṃ upamā mattaṃ siyā. Atipākaṭāyapana phassappavattiyā dassana midanti daṭṭhabbaṃ.
言『应观察如游戏生起般』。如此，依此比喻方可成其量。由极明显的触境引发者，识见此法，因而应当观察。
§70
70. Vedayatīti vedanā. Ārammaṇarasaṃ anubhavati. Aviditaṃvā ārammaṇarasaṃ sampayuttānaṃ taṃsamaṅgipuggalānaṃ vā viditaṃpākaṭaṃ karotīti attho. Vindantiva etāya sattā sātaṃvā asātaṃvā labhantīti vedanā. Vedayitamattamevavā etanti vedanā. Pāḷiyaṃpana –
七十．所谓『受』者，即『感受』。是指感受缘境之味，体验所接触之境界。未曾认知者，其对感受缘味虽具有感知，然为相似众生所熟知和明显示现之义。正如感知者可获得快乐或苦恼，感受此种状态也即是感。
Vedayati vedayatīti kho bhikkhave tasmā vedanāti vuccati. Kiñca vedayati, sukhaṃpi vedayati. Dukkhaṃpi vedayati. Adukkhamasukhaṃpi vedayatīti vuttaṃ.
巴利语中有言：『他感受，他感受。』由是，比库们，由感受故谓之感受。何以故？感受其乐；感受其苦；感受既不苦亦不乐者，皆谓之感受。
Nanu sabbepi cittacetasikā dhammā ārammaṇarasānubhavanappa katikāevāti tepi vedanānāma siyunti. Nasiyuṃ. Tehi kiccantarabyāvaṭā honti. Ārammaṇarasaṃ ujuṃ anubhavituṃ nasakkonti. Attano attano kiccaṃ karontāva ekadesamattena anubhavanti. Vedanāyevapana anaññakiccatāya anubhavanakicce ādhipaccayogatāyaca issarabhāvena anubhavatīti sāeva vedanānāma bhavituṃ arahatīti. Evañcakatvā rājaggabhojana rasānubhavane tesaṃ sūdasadisatā vedanāyaevaca rājasadisatā vuttāti.
众识与心意诸心理作用对感受缘味之体验并非悉皆合适或有效，故三种感受名存实亡。因其不能正直体验缘味，自作自受之故，仅分别种类而体验。对感受亦无他业，唯因主导条件相续所生之体验，方成等觉者之受。如此，论及王舍城饮食感受时，所说的众生在感受场所中的感受，称为感受。
§71
71. Sañjānātīti saññā. Puna jānanatthaṃ saññāṇaṃ karotīti attho. Ayañhi pubbe gahitasaññānena sañjānanakālepi puna jānanatthaṃ saññāṇaṃ karotiyevāti. Sāhi evaṃ punappunaṃ saññāṇaṃ katvā uppajjamānā thirasaññābhāvaṃ patvā yāvatāyukaṃpi bhavantaraṃ patvāpi sattānaṃ appamuṭṭhabhāvaṃ sādheti. Micchā bhinivesasaññābhāvaṃ patvāca ime satte sabbaññu buddhehipi bodhetuṃ asakkuṇeyye karotīti. Tathāhi sā puna sañjānanatthaṃ nimittakaraṇe dārutacchakasadisātica. Yathāgahita nimittavasena abhinivesakaraṇe hatthidassaka andhasadisātica. Upaṭṭhitavisayaggahaṇe tiṇapurisakesu migapotakasadisātica vuttāti. Pāḷiyaṃpana –
七十一．『识』者，是『分别识』。又有为复苏之识而说之义。及彼先前所执分别识时，此时复为复苏之识。于是不断反复做识，发生了失稳识之状态，遂致逐渐衰减，甚或灭尽诸众生的觉知能力。失去错误固执的识念后，这类众生终究不具足通达诸佛的智慧，不能被教化。如此，复苏识为缘起的助缘，譬如树皮枯萎、斑驳之象。譬如先前執着分别识，生起固定执念，如眼中膜障。又如对现前事物的感知，譬如三草士、迁徙鹿群的意象。巴利语原文云——
Sañjānāti sañjānātītikho bhikkhave tasmā saññāti vuccati. Kiñca sañjānāti. Nīlaṃpi sañjānāti. Pītakaṃpi sañjānātītiādi vuttanti.
比库们，『认识』者，识得之意故称为认识。且何为认识？譬如识得『蓝色』、识得『黄色』等，即此类说。
§72
72. Cetayatīti cetanā. Sampayuttadhamme tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇevā kiccevā abhisandahati punappunaṃ ghaṭeti, tattha pabandhavasena nirantaraṃ pavattamāne karotīti attho. Pakappeti vā te. Saṃvidahati ārammaṇapaṭilābhāyavā kammasiddhiyā abhisaṅkharoti. Āyūhativā te. Ārammaṇe sampiṇḍeti ekato samo sarante karotīti attho. Tathāhi sā āyūhanarasāhica saṃvidhānapaccupaṭṭhānātica vuttā. Tāyahi tasmiṃ nirantaraṃ ussukkana byāpāravasena pavattamānāya taṃ sampayuttāpi attano attano kiccaṃ kurumānā tasmiṃ tatheva pavattantīti. Teneva sā sakicca parakicca sādhaka jeṭṭhasissa mahāvaḍḍhaki ādisadisāti vuttāti.
第七十二，『推动』即为『意念』。意念与所依之境相应时，于该境界不断反复励行，不断扰动，即比库所说缘续不断、持续运作之义。或称此为推进。所谓『策划』，指因获取所缘而导致行为之成就，故说『策划』。此又称为组合，意谓于所缘处向一方聚合、整合，故称为组合。正如以组合织成衣物由支承而推演，称为策划。于此境界中因不断烦恼妄想之作意，内心虽相续结合，仍各自推进本身作事，此即相关推动。故称为『推行己作已作、辅助他作，由大长者长养等诸义』。
[74] Vibhāvaniyaṃ pana
第七十四，关于除别作用。
Ceteti saṅkhatābhisaṅkharaṇe byāpāramāpajjatīti vatvā tadatthasādhanatthaṃ yaṃ vuttaṃ ‘‘vibhaṅge suttantabhājaniye saṅkhā rakkhandhaṃ vibhajantena saṅkhatamatisaṅkharontīti saṅkhārāti vatvā’’ti. Taṃ na yujjati.
谓『意』为聚合妄想中活动之蕴含。意欲立足，以经『分散经文中区分蕴集过度聚合』言，他释此意不合适。
Na hi vibhaṅge suttantabhājaniye saṅkhatama bhisaṅkharontīti saṅkhārāti vuttaṃ atthi. Khandhasaṃyuttake panetaṃ vuttanti.
因为说『分散经文中区分聚合最大聚合』的意蕴，实不存在。此在聚蕴相应中亦有论述。
§73
73. Ekattārammaṇasaṅkhāto aggo koṭṭhāso koṭi vā etassāti ekaggaṃ. Cittaṃ, tassa bhāvo ekaggatā. Ārammaṇañhi nāma ekaṃpi nānāsabhāvaṃ hoti. Tasmā tassa ekassapi nānāsabhāvesu vikkhepaṃ apatvā ekasmiṃ sabhāve khaṇamattaṃpi pavattassa cittassa yoniccalākāro atthi ayaṃ tasmiṃ ekaggābhidhānassa ekaggabuddhiyāca pavattihetubhāvena gayhatīti. Te neva hi sā nivāte dīpaccīnaṃ ṭhitiviya cetaso ṭhitīti daṭṭhabbāti vuttā.
第七十三，『专心境』经称为『顶、组、万、此者』者，即集中心。一法心为一心要。专心境指虽唯有一境，却存种种性质。故其上所依之一切不同性质皆无散乱，专注于一境，使心之本源藏于此境内，此即专注名及具有专注知见之缘起，故称为专心。它非夜间露宿寒地静止犹如心之所在地，应当见此。
[75] Vibhāvaniyaṃ pana
（第75节）分析法，
‘‘Ekaṃ ārammaṇaṃ aggaṃ imassāti ekagga’’nti vuttaṃ. Tatthapi aggasaddo koṭṭhāsevā koṭiyaṃvā pavattoti yutto. Kecipana ārammaṇe pavattoti vadanti. Taṃ na sundaraṃ.
云『有最上之对象即是一心集注』，此言所谓一心集注者。然所谓最上之声，犹如官窦或行军队列，谓其运行。或有人言，于某种对象中运转。但此非善法也。
Na hi aggasaddo ārammaṇapariyāyo katthaci diṭṭhoti.
盖最上之声非指某处一境之转动。
§74
74. Jīvanti sampayuttādhammā etenāti jīvitaṃ. Indoti issaro. Idha pana issarabhāvo vuccati. Indaṃ issarabhāvaṃ kāretīti indriyaṃ. Jīvitañca taṃ indriyañcāti jīvitindriyaṃ. Tañhi mayā vinā tumhākaṃ jīvitaṃ natthi. Tasmā tumhākaṃ jīvanakicce maṃ issaraṃ karothāti vadantamiva sahajātadhamme abhibhavitvā pavattatīti. Tathā hi taṃ pavattasantatādhipateyyanti ca padumuppa lānupālakamudakaṃ viyātica vuttaṃ. Tattha yāva khandhaparinibbānā anuppabandhavasena pavattamānā cittasantati pavattasantatināma. Adhipatibhāvo ādhipateyyaṃ. Pavattasantatiyaṃ ādhipateyyaṃ assāti samāso. Punappunaṃ niruddhaṃpi hi cittasantānaṃ tassa balena punappunaṃ jīvantaṃ hutvā yāva khandhaparinibbānā punappunaṃ pavattatiyeva.
第74节。众生相连之法，即生命。印者，主宰也。此处说有主宰之义，主宰之义为根。造此主宰义者，谓为根。生命与根合称为生命根。依我言说，则无我生命非汝所有。是以说汝于生命事中，当我为主宰，意即依自然法则统御运行。正如莲花浮水，有水护持。此处言连绵不断发生运行者称为连续。连续即属统御。统御与连续合称。虽然识心常断灭，然因其力，识心断后复活，直到五蕴灭时连续复转生故也。
Na hi jīvitarahitesu anindriyabaddhadhammesu tādiso pavattasantati visesonāma atthīti.
盖生命具有益处者，及无根所缚诸法中，不有此等连绵运行之殊胜义。
§75
75. Manasmiṃ ārammaṇaṃ asuññaṃ manaṃvā ārammaṇe niccaninnaṃ karotīti manasikāro. So pana tividho vīthipaṭipādako javanapaṭipādakoārammaṇapaṭipādakoti. Tattha pañcadvārāvajjanaṃ vīthi paṭipādako nāma. Tañhi pañcadvārika cittasantatiṃ ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Manodvārāvajjanaṃ javanapaṭipādako nāma. Taṃpi javana santatiṃ ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Idameva dvayaṃ tattha tattha yoniso manasikārotica ayoniso manasikāro tica vuttaṃ. Tañhi pakatiyā samudāciṇṇaninnaniyāmitādīhi paccaye hi upatthambhitaṃ hutvā cittasantānaṃ yoniso ayonisovā ārammaṇe ninnaṃ karotīti. Paṭisandhicittato pana paṭṭhāya pavattamānā cittasantati ārammaṇaṃ muñcitvā nirujjhitvāpi puna uppajjamānā yassa dhammassa vasena tasmiṃyeva ārammaṇe uppajjati asati kāraṇavisese. So ārammaṇapaṭipādakonāma. Ayamidhā dhippeto. Ayañhi ārammaṇaṃ citte cittaṃvā ārammaṇe paṭipādeti yojetīti. Tathā hi ayaṃ sāraṇa lakkhaṇoti ca sampayuttānaṃ ārammaṇena saṃpayojanarasotica ārammaṇapaṭipādakaṭṭhena sampayuttānaṃ sārathīviya daṭṭhabbotica vutto. Tattha sāraṇalakkhaṇoti sārathīviya assānaṃ sampayuttadhammānaṃ ujuṃ ārammaṇābhimukhaṃ pavattayanalakkhaṇoti attho. Samaṃ dhārentiti sādhāraṇā. Sabbesaṃ cittānaṃ sādhāraṇā sabbacittasādhāraṇā.
第75节。心中的对象非空无，如心持续观诸对象谓作心念作用（manasikāra）。此作用有三种途径：遍行途径、急速途径、对象途径。遍行途径者，即五门所引导之途径也，能在彼处引导心行。心门引导即为急速途径，也能于对象中引导连绵心识。此二途径各因分别，为正智或不正智引导，于对象中令心肃然镇定。然识心由断别继起，流转于对象中，舍对象而灭，复因某法力而于同一对象处复起，是谓对象之观照者。此名对象途径。此是关键所在。此人是指在心中引导心识于对象者。此亦为观察的特征即依连结之对象与相应之导法如驾驭车辕，故称引导对象之心者。其名特征意指能正直导引诸心直向对象者。此为普通意义，谓众识共通之性，众识共有之性也。
§76
76. Vitakketīti vitakko. Tathā tathā saṅkappetvā ārammaṇaṃ ārohatīti attho. Tasmiṃ pana taṃ kathā ārohante sampayuttadhammāpi taṃ ārohanti. Tadā soyeva te ārammaṇaṃ abhiniropentonāma hotīti katvā ārammaṇā bhiniropanalakkhaṇo vitakkoti vutto. Rājavallabhaṃ nissāya janapadagāsino rājagehārohanañcettha nidassanaṃ. Avitakkaṃpi hi cittaṃ savitakkadhammasantāne vitakkena saha pavattaparicaya balena ārohanato vitakkena atinirovitamevanāma hotīti. Apica, avitakkaṃpi pañcaviññāṇaṃ vatthārammaṇa saṅghaṭṭanavasena ārohati. Dutīyajjhānādīnica upacārabhāvanāvasena ārohanti. Majjhimaṭṭhakathāyaṃ pana kiṃvā etāya yuttiyāti vatvā imamatthaṃ dasseti. Cittaṃpi hi ārammaṇaṃ āruhatiyeva. Tassa pana niccaṃ sahāyo manasikāro. Tasmiñhi asati taṃ niyāmakarahi tā nāvāviya yaṃvātaṃvā ārammaṇaṃ gahetvā pavatteyyāti. Iti pañcaviññāṇaṃ manasikārasahāyaṃ hutvā attano ārammaṇavijānanasattivaseneva ārammaṇaṃ ārohati. Akusalaṃ patvā pana cittaṃpi lobhādayopi ārammaṇāruhane thāmavatā eva honti. Pāpasmiṃ ramate manoti hi vuttaṃ. Dutīyajjhāna cittādīnica manasikāra vīriyassatīnaṃpi vasena ārohanti. Vitakko pana tathā tathā saṅkappetvā attasahite dhamme ārammaṇāruhane suṭṭhutaraṃ balavante karoti. Iti tasmiṃ kicce aññesaṃ sābhisayabyāpāratāyaeva ayaṃ vitakkoti vuttoti. Evaṃ pana vattabbaṃ. Nanu aññepi arūpadhammā sārammaṇasabhāvā ārammaṇaṃ ārohanti. Atha ca pana kasmā ayameva vitakkoti vuttoti. Aññesaṃ pana āruhanaṃ kiccantarayogavaseneva siddhaṃ. Imassa pana ito aññaṃ kiccaṃ nāma natthi. Tasmā ayameva tathā vuttoti.
第七十六条。所谓“思惟”，谓思惟念头。其义为：就这样反复起念，登上境界。在此中，诸说亦同升起。于彼，以正念相应者也同样升起。于是，即名为彼境界的起显，于是称为“思惟”，由此以思惟为标识区分起显。依赖王子，民居于王城，此处为入宫之例示。即使无念，心与念分别序列共行，因念之力而上升，因念未断亦然。且无念亦如五识的根基境界，集聚乃至齐合升起。第二禅开始的辅助修习亦同升起。中部论训诂或谓“或由此之因缘”，显此义：心即是念头的升起者。心乃常伴左右的助缘思惟；若无此者则不能主导，应如船夫以舟驾船。五识因协助思惟，随自身觉知心念，升上境界。若心陷于不善，譬如贪欲时，虽然升起，然实际上停滞不前。谓“乐于恶行”。第二禅中，自心等随念的威力齐同升起。思惟念头则多方随自身所缘法，做升起更坚实强劲。由此于此功用，专为善根熏习而作称为“思惟”。如此应知。有他非色法自性亦为境界升起。故为何此即谓“思惟”？他法的升起依于烦恼之碍，非无缘境界。除此之外无他依止。故此得名为此。
§77
77. Vicaratīti vicāro. Vicāretivā sampayuttakedhamme, te vā dhammā vicaranti etenāti vicāro. Vicaraṇañcettha vitakkā ruḷhe tasmiṃyeva ārammaṇe sabhāvākārapātubhāvatthaṃ punappunaṃ anumajjanavasena pavattanaṃ daṭṭhabbaṃ. Etthaca vitakko oḷāriko pubbaṅgamo ārammaṇe cittassa pathamābhinipātabhūtoca hotīti ghaṇḍābhighāto viya daṭṭhabbo. Vicāro sukhumo anucaro tasmiṃyeva ārammaṇe cittassa anubandhanabhūto ca hotīti ghaṇḍānuravoviya daṭṭhabboti.
第七十七条。所谓“观察”，谓察观。察观即在与相应法共行时，诸法观察，故名察观。此处有所谓思惟为粗重刚烈，此于同境界中表现特质，并以反复沉浸状起运行。此理中思惟是粗重，往前推移，乃意识初着，如同猛烈打击所现。察观则柔细随行，彼于此境界中与心相继生起，如柔和追随，故于粗重观照中二者被视为粗重与柔细的相续。
§78
78. Adhimuccanaṃ adhimokkho. Ārammaṇe evaṃ nukho no nukhoti evaṃ pavattaṃ saṃsappanaṃ adhibhavitvā vicchinditvā pakkhako muccanavasena cittassa pavattīti vuttaṃ hoti. Evañca katvā so ārammaṇe sanniṭṭhānalakkhaṇoti ca ārammaṇe niccalabhāvena indakhīlasadisotica vutto.
第七十八条。所谓“断离”，谓断灭。就境界而言，如此剥离、破除、消散，乃至彻底解脱，如解脱般，诸心断离后，展开、消除，遂令意志运行。如此而成于境界的显现状态称为“断离”，表示境界不动无变之本质。
§79
79. Vīrassa kammasūrassa bhāvo kammavā vīriyaṃ. Taṃsamaṅgī puggalo hi kammasūro hoti. Mahantaṃpi kammaṃ appakato gaṇhāti. Dukkaraṃpi sukarato, bhāriyaṃpi abhāriyato gaṇhāti. Attakilamathaṃ nagaṇeti. Kammasiddhiyā niccaṃ paggahita kāya cittova hoti. Tasmā taṃ tassa puggalassa tathāpavattiyā hetubhāvoceva tathāpavattassa ca tassa puggalassa kāya cittakriyābhūtaṃ hotīti. Vidhināvā nayena upāyena vīriyavato kiṃ nāmakammaṃ na sijjhatītiādikena pubbābhisaṅkhārena īrayitabbaṃ pavattayitabbanti vīriyaṃ. Visesenavā sakaparahitahetu īranti kampanti taṃ samaṅgino etenāti vīriyaṃ. Etthaca vīriyu patthambhitā sampayuttadhammā sadā anikkhittadhurā paggahitasīsāviya hutvā attano attano kiccasampattiyā niccaṃ ussāhajātāva honti, tesuca tathāhontesu taṃsamaṅgino puggalāpi attanovā paresaṃvā hitahetu niccaṃ byāvaṭakāyacittā honti. Tasmā īranti kampantīti vuccantīti. Tathā hi taṃ upatthambhanalakkhaṇanti ca paggahalakkhaṇanti ca ussāhalakkhaṇanti ca gehassa thūṇūpatthambhana sadisanti ca sammā āraddhaṃ sabbasampattīnaṃ mūlanti ca vuttanti.
第七十九条。所谓“勇猛勤奋者的本质”，谓行为者为努力者。此人即为作业的勇士。虽众多劳苦，仍承当大业。即使困难艰难、沉重负担，仍承受不惜。自我疲惫不堪，无所计算。因作业成就，经常具足身心。故对此人而言，如此行为状态即为形成行为因，行为过往也为其身心行动之本。因法规规范、因战略法门，勇猛者无称不立，缘前次至诚决心，勤奋发作。勇猛之名由此而来。此处“勇猛”者，为有利他利己因，故以勇猛名之。勇猛所维持，因诸有力持续，犹如顶柱支撑屋顶，恒具坚固不动、稳固支撑，如此坚实的智慧根本定力之原理，故称为勇猛。此犹如屋梁，支撑一切圆满功德之根本。
§80
80. Vinayati kāyacittaṃ tappeti, tuṭṭhaṃ suhitaṃ janeti, supupphitapadumaṃviyavā vaḍḍhetīti pīti, vinantivā etāya taṃ samaṅgino puṇṇacandoviya virocamāna kāyacittā hontīti pīti. Sā pañcavidhā khuddikā pīti, khaṇikāpīti, okkantikā pīti, ubbegā pīti, pharaṇāpītīti.
第八十条。谓制伏者令身心安住，随喜欢悦，培养盛开的莲花般状态，故称为欢喜。此欢喜如明月满盈般光辉照耀于身心。此为五种微小的欢喜，即瞬息欢喜、渐进欢喜、入侵欢喜、激昂欢喜和随意欢喜。
§81
81. Chandanaṃ chando. Icchā patthanā abhisandhīti vuttaṃ hoti. Sopana duvidho taṇhāchando, kattukamyatā chandoti. Idha kattukamyatā chando adhippeto. Etthaca kattuṃ kāmeti icchatīti kattukāmo. Chandasamaṅgipuggalo. Tassa bhāvo kattukamyaṃ. Tadeva kattukamyatā, yathā devoyeva devatāti. Etthaca kattusaddo sabbesaṃ dhātusaddānaṃ atthe saṅgahetvā pavatto. Tasmā kattukamyatāti etena kathetukamyatā cintetukamyatā daṭṭhukamyatā sotukamyatāti evamādīni sabba kriyāpadāni saṅgahitāni hontīti daṭṭhabbaṃ. So pana ārammaṇaṃ icchantopi taṇhā viya assādana rajjana laggana vasena naicchati. Yena yena pana atthiko hoti. Taṃ taṃ atthaṃ ārādhetu kāmatāvaseneva icchati. Yathā rañño issāsā dhanenavā yasenavā atthikā rājaverīnaṃ vijjhanavasena chaḍḍitabbayuttakepi sare bahū icchantiyeva. Evamevaṃ ayaṃpi parassa vissajjitabbayutta kānipi dānavatthūni aladdhānipi laddhuṃ icchati. Laddhānipi rakkhituṃ icchatīti. Ayañca attho vibhāvaniyaṃpi vuttoyeva.
第八十一条。谓渴望。渴望是意志欲求，意图有所追求。此是所称。渴望分为两种：一为欲渴望，二为渴望作意。此中谓渴望乃欲望主导。是为欲求所向。此谓想要达成的意向。如同渴盼去做。此人以欲望相联。其本质即欲求。亦如天神之称为天者，是对欲求本性的称谓。此中欲求为贪欲之意。欲求者，其音发声如所有音节之合成。故所谓“欲求”即包括“为做事”“为作意”“为观想”“为听闻”等等诸行为语。应知此义。虽想欲念境界，有如渴望之样存在，其所喜者非真实取舍。以欲望为缘，随缘欲得。其如君王之财宝、财富、势力等等，有如广大渴求护持众多王族。如此，此者渴望护持所赠仿佛。对于已得者亦欲守护。此义亦应特分明说明。
Vuttañhi tattha
此处曾有言。
Dānavatthuvissajjanavasena pavattakālepi cesa vissajji tabbena tena atthikoyeva. Khipitabbausūnaṃ gahaṇe atthiko issāsoviyāti.
即使在实行布施事因时亦如舍弃布施物一样。此“舍弃”义理实际上乃“舍弃利益之所缘”，迅速断除怨恨与嫉妒之义。
Tattha yadaggena dānaṃ dassāmīti dānavatthupariyesanādivasena pavattā pubbabhāgacetanā dānavatthuvissajjana saṅkāte dāne saṅgahitā hoti. Tadaggena tassā pubbabhāgacetanāya pavattikālo idha dānavatthu vissajjanavasena pavatta kāloti veditabbo. Vissajjitabbenāti vissajjitabba yuttakena. Tena atthikoyeva parassa vissajjanatthāyāti adhippāyo. Khipitabbausūnaṃ gahaṇeti tesaṃ akatānaṃ karaṇavasena aladdhānaṃ pariyesanavasena gahaṇe. Ettha pana keci issāso usūnikhipitvāpi labhamāno tehi usūhi atthikoyevāti eva matthaṃ vadanti. So nayujjati. Evañhi sati khipitausūnanti vuttaṃ siyā. Yathā kathitaṃ lapitaṃ tathāgatenāti. Tathā vissajjitabbe nāti etthapīti. Keci issāso usūhi anatthiko khipanto nahoti. Atthikoyeva samāno aññaṃ ānisaṃsaṃ icchanto khipatīti evaṃ atthaṃ vadanti. Sopi nayujjati. Evañhi sati usūhi atthikoyeva tāni khipanto issāsoviyātivuttaṃ siyāti. Atthato pana tadubhayaṃpi avahasitabbameva hotīti. Yasmāca chandasampayuttaṃ cittaṃ ārammaṇaṃ gaṇhantaṃ chandavasena ati icchamānaṃ viya viluppamānaṃ viya gaṇhāti. Tasmā ayaṃ ārammaṇaggahaṇe cetaso hatthappasāraṇaṃviyāti vutto. Etthaca hatthappasāraṇaṃviyāti idaṃ abhūtaparikappavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Na hi cittassa hatthonāma atthi. Atthavisesapākaṭatthaṃ pana abhūtaṃpi bhūtaṃ viya kappetvā vuttanti daṭṭhabbaṃ. Apica, ayaṃ chandonāma thāmapatto taṇhāya balavataro hoti. Tathā hesa adhipatibhūto iddhipādabhūtoca hotīti. Yadi hi so taṇhāya samānabalo siyā. Ime sattā taṇhāya hatthe ṭhitā taṇhā pariggahitāni dhanabhogarajjasukhānivā dibbabrahmasampattiyovā chaḍḍetvā vaṭṭadukkhato niyyātuṃ nasakkhissanti yevāti.
由此，所谓以布施物为缘起之见解开始，亦即由布施缘起等现象所引发的先前意向，于布施缘起汇集处生起；达至此缘起之时，即应知此处乃布施物舍弃缘起之际。“舍弃义”，是指合宜舍弃之理。所谓迅速断除怨恨者，谓未行之行为乃因寻找而得，故于辞绝之处予以收摄。又有若干嫉妒者即便断除怨恨仍有所获，谓此处嫉妒仍属速舍之义，故称之。如此存在，故说迅速断除怨恨。譬如经中所说，犹如如来所述；关于“迅速舍弃”理意，不可轻忽。有些嫉妒者断除怨恨不能成就，惟以舍弃利益之所缘为准，欲求他事而速断之，亦如是说，此亦成理。如此存在，故说以嫉妒兼具舍弃利益之所缘，断除怨恨之理。实则此二者皆不可蔑视。何以故？有欲念聚集于心，执持出家境缘，如贪欲极度，变相嗜好而摄受故。故谓此境缘摄持是心之克敌。此“心之克敌”语，乃比喻说。心无所谓“敌”，然为显现缘起之理，故比喻为“敌”。况且此贪欲亦为渴爱之力强者，正如依止根本成就圣力之义。若其对渴爱同力微小，则这些众生不能抛弃被渴爱支配缚束之贫贱乐苦及天人梵天之富贵，从轮回苦海中出离。
§82
82. Sobhaṇā sobhaṇesu cittesu pakirantīti pakiṇṇā. Keeva pakiṇṇakā. Aññehi aññesaṃvā samānā aññasamānā. Yadā sobhaṇacittesu yuttā, tadā tehi asobhaṇato aññehi samānā. Yadā asobhaṇacittesu yuttā, tadā tehi sobhaṇato aññehi samānā sadisāti vuttaṃ hoti.
第八十二 褒美美好的心念谓之杂乱。何谓杂乱？谓彼此之间或同或不同。若在美好的心念合相，则由其不美者亦得其相似，反之亦然，如是说。
Aññasamānarāsimhi paramatthadīpanā. · 其他同类聚中胜义灯。
§83
83. Idāni akusalarāsiṃ dassento mohotiādimāha. Tattha muyhatīti moho. Muyhanti sattā etenātivā moho. Muyhanamattaṃvā moho, caturaṅgatamassa viya cakkhussa sabbaso kalyāṇapakkhaṃ paṭicchādetvā cittassa andhabhāvakaraṇanti vuttaṃ hoti. Pāpapakkhaṃ pana patvā so ñāṇagatiko hotīti daṭṭhabbo. Tathā hesa pāḷiyaṃ micchāñāṇanti vutto. Aṭṭhakathāsuca micchāñāṇanti pāpakriyāsu upāyacintāvasenapavatto mohoti vuttaṃ. Avijjāyaca appaṭipatti micchāpaṭipattivasena duvidhabhāvo vutto. Etthaca appaṭipattīti kalyāṇapakkhe aññāṇameva vuccati. Micchāpaṭipattīti pāpapakkhe micchāñāṇameva vuccatīti, tathā hi pāpapakkhaṃ patvā pañcadhammā ñāṇagatikā honti moho, lobho, diṭṭhi, vitakko, vicāroti. Cittena pana saddhiṃ chabbidhā honti. Tehi pakatiyā viññujātikesu sutapariyattisampannesuca uppannā pāpakriyāsu taṃ taṃ upāyadassanavasena tesaṃ tattha chekabhāvaṃ paṭibalabhāvañca sādhentīti.
第八十三 今说不善群聚，即由痴等起。此处痴谓昏沉。众生由此极为昏沉，视野如四面乌云遮蔽，令心暗昧。堕入恶趣则成知解断者。谓此即错误无明。论注中称之为错误常识，谓由恶行故产生误导之无明。又云无明具二相，所谓无所修习者，为善法灭失称之；所谓误行者，谓堕入恶趣，如痴、贪、见、思、虑五者与心合而成。其间现起与识别等经典所演示诸恶行，是成就斥除有余余欲的因缘。
§84
84. Nahiriyati kāyaduccaritādīhi nalajjati najigucchatīti ahirī. Hirippaṭipakkhāvā ahirī, sāeva ahirikaṃ. Tañhi pāpa kriyāsu paccupaṭṭhitāsu hiriyā okāsaṃ adatvā tāsu ruciṃ uppādetvā pavattatīti. Tathā hi taṃ kāyaduccaritādīhi ajigucchanalakkhaṇantica alajjālakkhaṇantica vuttaṃ.
第八十四 不羞耻于身坏行等，不生害臊者谓无羞耻（阿嗤梨）。无羞耻即羞耻之反。此者于恶行已具起，舍弃羞耻，滋生快乐而行。正如身坏行等具不净、恶臭、无羞耻之相所表。
§85
85. Naottappatīti anottappaṃ. Kāyaduccaritādīhi nabhāyati nautrasatīti attho. Ottappappaṭipakkhaṃvā anottappaṃ. Taṃpi hi tāsu paccupaṭṭhitāsu ottappassa okāsaṃ adatvā cittaṃ tāsu asārajjamānaṃ katvā pavattatīti. Tathā hetaṃ kāyaduccari tādīhi asārajjalakkhaṇanti ca anuttāsalakkhaṇanti ca vuttaṃ. Vuccati ca –
85. 「不畏惧」者，即无怖畏也。此义指不因身行恶业等而心生畏惧或羞耻，也无恐惧之心，故名不畏惧。此词与畏惧心相对，是畏惧心的对立面。因在所述的恶身行等陷害之中，弃绝了畏惧的根由，心由此变得无拘无束，肆意妄为。由此观之，恶身行之类被称为无拘无束之标志，也是无耻无惭之特征。正如经中所说：「称之为——」
Ajegucchī ahiriko, pāpāgūthāva sūkaro;
「不洁净者，如蛇无耻；如猪般恶秽」；
Abhīruca anottappī, salabho viya pāvakāti.
「胆怯者、不畏惧者，似焦炭一般难以获得净化。」
§86
86. Uddharatīti uddhaṭaṃ. Pāsāṇapiṭṭhe vaṭṭetvā vissaṭṭha geṇḍuko viya nānārammaṇesu vikkhittaṃ cittaṃ, uddhaṭassa pana cittassa uddharaṇākārappavattiyā paccayabhūto dhammo uddhaccaṃ. Taṃ pana vāteritaṃ jalaṃ viya dhajapaṭākā viyaca daṭṭhabbaṃ.
86. 「躁越」者，即放肆。不雅观之物如石砾一样聚集，心如分散凹凸的火蛙于各种不良景象散乱。躁越心之现起，如同暴风骤起的状态，该状态是由心中感知躁越所致。其情形如贝壳中污浊水波旗帜飘扬，即如此必须见闻。
§87
87. Lubbhatīti lobho, lubbhanti sampayuttā dhammā ete nāti lobho, lubbhanamattamevavā etanti lobho. Etthaca lubbhanaṃnāma ārammaṇābhisajjanaṃ daṭṭhabbaṃ. Sopana ārammaṇe lagga naṭṭhena makkaṭālepoviya abhikaṅkhaṭṭhena tattakapāle khittamaṃsa pesi viya aparicāgaṭṭhena telañjana rāgoviya taṇhānadibhāvena vaḍḍhitvā sattānaṃ apāyāvahaṭṭhena sabbāni sukkhakaṭṭha sākhāpalāsa tiṇakasaṭāni mahāsamuddaṃ vahantī sīghatotā nadī viya daṭṭhabbo.
87. 「贪」者，乃贪欲也。此处论说与贪相关联的现象，泛指的非单一贪欲，而是贪欲的各种程度。所谓贪欲，指如入手药剂般的寻求欲望。譬如登阶时附着粗糙之猴毛草，或借助所思意念，抹上齿肉，抑或未净的油脂为欲望之盛行所增长，造成众生堕入苦难，仿佛所有枯木、枯枝、瀑布草芒汇集成大海急流，一齐奔涌。
§88
88. Dassanaṃ diṭṭhi. Dhammānaṃ yāthāvasabhāvesu ñāṇadassanaṃ viya tesameva ayāthāvasabhāvesu micchādassananti vuttaṃ hoti. Sāhi ekaccānaṃ paṇḍitamānīnaṃ micchāvitakkabahulānaṃ uppannā thāmagatā ayāthāvapakkhe paṭivedhaññāṇagatikā hotīti. Sāpana micchābhinivesalakkhaṇā paramaṃvajjanti daṭṭhabbā.
88. 「见」者，即见解。即对诸法真实本性之知见，犹如明察相异法，但对不真实之法则生错误见解。故有言曰：在某些博学者中，错误之想法多生，因果所感分别障碍之知觉下降，导致智慧消逝。此等错误执着乃根本恶习，甚难断除，需加以正见所断除。
§89
89. Maññatīti māno. Ahaṃ loke eko puggalo asmi. Na kaṭṭhakaliṅgaroviya avamaññanārahoti evaṃ attānaṃ daḷhaṃ paggahetvā samanupassatīti attho. Sopana jāti kuladhana bhoga yasa issariyādīhi ceva sīla suta lābhasakkārā dīhica guṇehi upatthambhito atirekataraṃ vaddhitvā attānaṃ janamajjhe ketuṃviya accuggataṃ maññati. Tasmā so unnatilakkhaṇotica ummādoviyātica vutto.
89. 『Maññatīti』意为『我执』。谓自认为我是世间唯一的个体。所谓『不轻视伎艺与力，即紧握我执细察』的含义。众生生起阶梯般的出生、家族、财富、享乐、声名、统治权等，且由道德、闻闻、获得、恭敬等世俗美德所支持，因而将自我过度膨胀，视自身于众生之中如同旗帜般卓然屹立。故此此人便被称为具备『高傲特征之人』，因其狂妄与傲慢而得名。
§90
90. Dussatīti doso. Sopana caṇḍikkaṭṭhena pahatā sivisoviya visappanaṭṭhena asanipātoviya attano nissaya dahanaṭṭhena dāvaggiviya dussanaṭṭhena laddhokāso sapattoviya sabbaso ahitarāsi bhāvaṭṭhena visa saṃsaṭṭha pūtimuttaṃ viya daṭṭhabbo.
90. 『Dussatīti』意为『恶行』。此人心如被锐利刀剑所砍、如被火种燃烧、如被烈风吹熄般，除去自身依靠之基；恶性愈发，形同被毒物缠绕，肆意作恶，终究将自身置于一切不善的状态，恰似因毒素堆积而导致难以解脱的困境。
§91
91. Issatīti issā. Parasampattiṃ ussūyatīti attho. Sāhi paresaṃ pakatiyā laddhasampattiṃ disvā vā sutvāvā nasahati. Tassā sampattiyā vipattiṃ icchati ākaṅkhati. Asuko idaṃnāma labhissatīti sutvāpi nasahati. Tassa alābhaṃ icchati ākaṅkhati. Tasmā sā parasampattīnaṃ ussūyanalakkhaṇāti vuttā.
91. 『Issatīti』即『妒恨』。意谓对他人成就生嫉妒之意。有时见闻他人所得财产及成就，即起嫉恨欲使其毁灭。虽闻说某人将得不到此利乐，仍心生不快者。此即为『嫉妒』的表现。诸如此类对他人成功心生忌妒，故谓之为『妒恨』。
§92
92. Mama eva idaṃ guṇajātaṃvā vatthuvā hotu. Mā aññassāti evaṃ attano sampattihetu avipphārikatāvasena carati pavattatīti maccharaṃ, tathā pavattaṃ cittaṃ. Maccharassa bhāvo macchariyaṃ. Idaṃca issā viya duvidhaṃ attanā laddhasampatti labhitabbasampatti vasena. Tattha pakatiyā laddhasampattiyaṃ tāva taṃ parehi sā dhāraṇaṃvā yena kenacivā kāraṇena attasantakabhāvato muccitvā paresaṃ santakabhāvaṃ gamissamānaṃ disvā vā sutvāvā cintetvā dukkhī dummano hoti, labhitabbasampattiyaṃpi asukasmiṃ dese vākālevā idaṃnāma bhavissatīti sutvāvā cintetvāvā taṃ attanāva laddhuṃ icchati. Aññesaṃ lābhaṃ naicchati. Aññe labhissantīti sutvāvā cintetvāvā dukkhī dummano hotīti. Tathā hetaṃ laddhānaṃvā labhitabbānaṃvā attano sampattīnaṃ nigguhanalakkhaṇanti vuttaṃ. Etthaca labhitabbasampattiyaṃ yassa lābhaṃ naicchati. Solabhatītivā labhissatītivā sutvāvā cintetvāvā cittavighāto issānāma. Yaṃ yaṃ attanā laddhuṃ icchati. Taṃ taṃ attanā alabbhamānakaṃ cintetvā cittavighāto macchariyaṃnāma. Na hi ete dve ekato uppajjantīti.
92. 『Mama eva idaṃ guṇajātaṃvā vatthuvā hotu. Mā aññassāti』意为『这是我自己所生之美德及所成之物，非他人所有』。因此以自我之因果动力行持，常生此念。此心性即称为妒恨。本质上妒恨有二种：一种是嫉妒他人所得成就，视彼成就为须得摧毁之物；一种则是怕自己所获之利乐会在不久未来消失，因而心生忧虑。前者见他人财产或功德，忧其毁灭，故忧烦难堪；后者见自己得果恐其失去，故心怀贪欲。此皆为妒恨的显现。是为论中所称妒恨的特征。若对自己得果不生贪求，或想象所获必定长久无失，而心无忧乱，则称为『无妒恨』。『心乱』者即是妒恨。妒恨与忧心之念不可并生。
§93
93.Kukkuccanti ettha kiriyā kataṃ. Kucchitaṃ katanti kukataṃ. Kucchitakiriyāti attho. Paṇḍitehi ekantena ninditabbo cittappavattivisesoti vuttaṃ hoti. Atthato pana akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti evaṃ anusocanavasena pavatto kukkucca sampayuttacittuppādoyeva, so hi tathā pavattamānopi pubbe akataṃvā kalyāṇaṃ puna kataṃ kātuṃ na sakkoti. Pubbe kataṃ vā pāpaṃ puna akataṃ kātuṃ nasakkoti. Athakho kusaladhammesu cittapariyādānāyaeva saṃvattati. Tasmā kucchitakiriyā mattattā kukatanti vuccatīti. Vuttañhetaṃ aṭṭha kathāyaṃ katākatassa sāvajjānavajjassa abhimukhagamanaṃ paṭisāronāma. Yasmā paneso kataṃvā pāpaṃ akataṃ nakaroti. Akataṃvā kalyāṇaṃ kataṃ nakaroti. Tasmā virūpo kucchito vā paṭisāroti vippaṭisāroti. Etthaca vippaṭisāroti kukkucca meva. Kukkucceca kucchite sati taṃ sampayuttacittuppādopi kucchitoyeva. Yenaca kāraṇena kukkuccaṃ kucchitaṃnāma hoti. Teneva kāraṇena so cittuppādopi kucchitonāma hotīti katvā so cittuppādova kukatapade gahetuṃ yuttoti veditabbo. Sudinnakaṇḍaṭṭhakathāyaṃ pana ayamattho ujukatova vutto. Yathāha-viññūhi akattabbatāya kucchitakiriyābhāvato kukkuccanti.
93. 『Kukkuccanti』意为忿恨烦恼。谓心有不满而生内疚，或有不作为之事感到忧闷烦恼。智慧者应当全然贬视此产生心绪的原因。其实从意义而言，未作恶行为佳；已作恶法尤应悔愧但自励，因忿恨起而生之忧伤与懊恼，即为忿恨。此生于未能作善，或既作恶法，不能转为善法之心绪。此心即名为忿恨。说此理者有八义，谓此心生起时对圣行的舍弃、对戒律的违犯所感生的忏悔与抱负，都属于忿恨。然而他人既有善行虽未能作，我不作恶；我虽作恶未弃善行；我这样时尚可有所忏悔，此处称为忿恨。忿恨为忧心烦恼之本。此亦为忿恨名称由起。此义在《苏定那讲疏》中称为正直之虑。谓心无怨恨而未起忿恨则无忿恨。
[76] Vibhāvaniyaṃ pana
[76] 然而，需要进一步阐明的是……
Imamatthaṃ asallakkhetvā yaṃ vuttaṃ ‘‘kucchitaṃ katanti kukataṃ. Katākata duccaritasucarita’’nti. Taṃ na yujjatiyeva. Etena yañca tattha vuttaṃ ‘‘akataṃpi hi kukatanti voharanti. Yaṃ mayā akathaṃ. Taṃ kukatantica. Idha pana katā kataṃ ārabbha uppanno vippaṭisāracittuppādo kukata’’ntica. Taṃpi sabbaṃ paṭikkhittameva hotīti.
就此义理不加累赘，所说有『造作即为不善行为，非造作即不善与善』之说，此说并不相应。且此处所说『未造作者亦被视为不善，因我所未作即为不善』。这里，已作之事开始，产生心意逆转、不喜不乐的心态，即为不善。此亦称受全面否定者。
Kukatassa yathāvuttacittuppādassa tathāpavatti hetubhāvo kukkuccaṃ. Apica, dhātupāṭhesu kucasaddaṃ saṅkocana mano vilekhanatthesu paṭhantiyeva. Tasmā kucchitena ākārena kocati saṅkocati na pāpajigucchanākārenāti kukkuco. Kucchitenavā ākārena kocati vilikhati nakilesasallīkhanā kārenāti kukkuco. Tathā pavattadhammasamūho. Sohi kucchitena akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti evaṃ pavattena anutthunanākārena saṅkocati. Kusaladhammasamādāne cittaṃ namituṃpi nadeti. Manaṃvā vilekhati. Saddhādīnaṃ sāradhammānaṃ tanukaraṇena cittaṃ kusaladhammasamādāne pariyādinnathāmabalaṃ karoti. Tasmā kukkucoti vuccati. Yena pana dhammena yuttattā so tathā pavatto hoti. So kukkuccaṃnāma kukkucassa bhāvoti katvā. Taṃ pana yasmā pubbe akatañca kalyāṇaṃ katañca pāpaṃ ārabbha pacchā anutāpanavasena anusocanavasenaca pavattati. Tasmātaṃ pacchānutāpalakkhaṇaṃ katākatānuyocana rasanti ca vuttaṃ. Etthaca pacchānutāpalakkhaṇanti pubbe kalyāṇañca akatvā pāpañca katvā āgatattā pacchime kāle anutāpalakkhaṇanti attho. Tena kukkuccassa ekantena atītārammaṇatā siddhā hoti. Paccuppannānāgatārammaṇatāca paṭisiddhāti. Katākatā nusocanarasanti ettha katañca pāpaṃ akatañca kalyāṇanti yo jetabbaṃ. Vuttañhetaṃ mahāniddese –
不善之心意起与灭如前所说之因，即为忧愁。即使在要素领域中，发出‘恶声’是心之烦恼表现故亦诠为忧愁。由此‘忧’是由狭窄、紧缩形状而生，非因污秽形状故称为忧。狭窄形状乃『收缩、轻微扭曲、不洁之扰乱』形态故为忧。此亦为烦恼群集。此人以狭窄形状视未作即为善，已作即为恶，执此起忧。虽承认善法，心亦因忧而屈服、动摇，像抑制有为法般使心疲惫。此人因信心等主导因素之弱化，心不能专注善法，故称忧。依合相应之法，此人亦依此烦恼起转。此烦恼因先前未作善、已作恶而起，后续不悔、忧伤而维持。是以此中有称‘后悔不悔表现’之经文。此处‘后悔不悔’指先前未作善而已作恶，后期心怀悔意；此意即忧之究竟表现。故忧专与对过去事的执着相关。因而对现在及未来忧亦被断定无效。因‘所作所为’皆因执念，‘作’为恶，‘未作’为善，如何消除，应悟彼处，经典大意为之。
Dvīhākārehi kukkuccaṃ uppajjati katattā ca akatattā ca. Kathañca dvīhā.La. Akatattāca. Akataṃ me kāyasu caritaṃ. Kataṃ kāyaduccaritanti uppajjati kukkuccaṃ. Akataṃ me vacīsucaritaṃ.La. Kataṃ manoduccaritanti uppajjati kukkuccaṃ. Akatāme pāṇātipātā veramaṇī. Kato pāṇāti pātoti uppajjati kukkuccaṃ.La. Akatā me sammādiṭṭhi. Katā micchāmiṭṭhīti uppajjati kukkuccanti.
忧因二种形态而生：既因有作亦因未作。为何二？即因未作，包括我未作身行为，而视已作身行为为恶，起忧。又因未作我语善行而视已作意业恶行为忧起。譬如未守杀生戒，已守杀生戒亦起忧。未明正见，已行邪见亦起忧。此因未行善又作恶，因之忧起。
Etena pana akatasucaritā rammaṇatāya kataduccaritā rammaṇatāyaca vasena kukkuccassa dvidhābhāvoyeva siddho hoti. Dvīhākārehīti hi vuttaṃ. Soca kho pubbe pāpaṃ katvā pacchā apāyabhayatajjitānañceva apāyesu patitvā pubbe attanā katakammaṃ anussarantānañca hoti. Naaññesaṃ, akataṃ me kāyasucaritaṃ. Kataṃ kāyaduccaritanti hi vuttaṃ. Yathā pana māno duvidho hoti yāthāvamāno ayāthāvamānoti. Tathā kukkuccaṃpi, yāthāvakukkuccaṃ, ayāthāva kukkuccanti duvidhaṃ hoti. Tattha ayāthāva kukkuccaṃpi uppajjamānaṃ dvīhākāreho uppajjati akataṃ vata me kalyāṇaṃ kataṃ pāpanti. Katamaṃ pana tanti. Yañca pubbe kalyāṇakammepi pāpasaññī pāpadiṭṭhi akatvā pāpakammepi kalyāṇasaññī kalyāṇadiṭṭhi katvā pacchā anusocanavasena uppajjati. Yañca pubbe kalyāṇe kalyāṇasaññī katvā pacchā pāpasaññino pāpeca pāsaññī akatvā pacchā kalyāṇasaññino uppajjati. Idaṃ ayāthāvakukkuccaṃnāma. Anavajje sāvajjasaññī, kappiye akappiyasaññī, anāpattiyaṃ āpattisaññītiādināpi yojetabbaṃ. Idañca sabbaṃ uppajjamānaṃ dvīhā kāreheva uppajjati. Tasmā dvīsueva saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. Yaṃ pana mahāniddeseyeva hatthakukkuccakaṃpi kukkuccaṃ. Pādakukkuccakaṃpi kukkuccaṃ. Hatthapādakukkuccakaṃpi kukkuccanti niddiṭṭhaṃ. Taṃ asaṃyata kukkuccaṃnāma. Yaṃ pana taṃ bhikkhu kukkuccāyantā napaṭiggaṇhiṃsūti vinaye āgataṃ. Yañca kathaṃ kukkuccappakatatāya āpajjati kappiye akappiyasaññitā akappiye kappiyasaññitāti āgataṃ. Taṃ vinayakukkuccaṃnāma. Taṃpana vinayasaṃsayoeva. Soca kho attano avisaye kappati nukho nonukhoti saṃsappanākārena pavatto kusala kriya cittuppādo. Sopana yesaṃ uppajjati. Tesu ye sikkhākāmā, te taṃkammaṃ nakaronti. Te sandhāya kukkuccāyantā napaṭiggaṇhiṃsūti vuttaṃ. Ye pana karontiyeva. Te kappiyavatthusmiṃpi āpattiṃ āpajjanti. Te sandhāya kukkuccappakatatāya āpattiṃ āpajjatīti vuttaṃ.
由此，因未行善与已作恶引起之不满称忧，有两种形态。经云‘忧有二形’。忧伤由于先前已作恶后堕恶趣，忆及往昔所作恶业而忧伤。即云‘未行身善，已行身恶’。如傲慢亦分两种，适当与不适当。忧亦然，有适当忧及不适当忧。何谓不适当忧？即先前善行形成善识后，后期又生恶识并忧哀。或先前生善识后，后期善识转为恶识再转善识。此即不适当忧也。此须从不犯戒、守戒及违戒意识等层面考察说明。这二形态皆由上述二处起。故须连结合析。经中举例‘大经释中从手忧小论亦称忧’。手忧即手业忧，足忧则足业忧，身足忧即身业忧，皆属无节制忧。若比库不承认忧而无故忧郁，律法中称为忧业忧。又忧由律法疑惑引起。忧伤于自身不善之所作而生，因相应动机起善业意念，欲学习者则不作恶，故此忧业由此生。若作恶者，虽有一时善缘，终亦受罪责。故一切忧业善恶因果，法理精微。
§94
94. Thiyaticittaṃ mandamandaṃ katvā ajjhottharatīti thinaṃ. Thiyiyanā thiyitattanti hi pāḷiyaṃ niddiṭṭhaṃ.
第九十四条缓慢沉滞的心称昏沉。昏沉者即昏沉性。巴利文中昏沉之意即为此。
§95
95. Medhati cetasike dhamme akammaññabhūte katvā vihiṃ satīti middhaṃ. Tathā hi ārammaṇe vipphāravasena taṃ taṃ iriyā pathaṃ sandhāretvā pavattamānesu sampayuttadhammesu muggarena pothetvā viya te ārammaṇato oliyāpetvā iriyāpathaṃpi sandhāretuṃ asamatthe katvā thinaṃ cittaṃ abhibhavati. Middhaṃ cetasiketi.
第九十五条心意迟钝，无所作为，称为嗜睡。譬如烦恼增长，使心不能行走于修行正道，如被枷锁束缚不能调伏自身之心，即为嗜睡心。
§96
96.Vicikicchāti ettha. Cikicchanaṃ cikicchā. Ñāṇappaṭikā roti attho. Tikicchituṃ dukkaratāya vigatā cikicchā etāyāti vicikicchā. Sabhāvaṃ vicinantā kicchanti kilamanti etāyātivā vicikicchā. Vicikicchativā dveḷhakabhāvena pavattatīti vicikicchā. Sā nīvaraṇabhūtā, paṭirūpakāti duvidhā. Tattha buddhādīsu aṭṭhasu vatthūsu vimativasena pavattamānā nīvaraṇabhūtā. Tato aññāpana asabbaññūnaṃ tesu tesu ārammaṇesu kathaṃ nukho evaṃ nukho idaṃnukhoti vematikabhāvena pavattā sabbā vicikicchā paṭirūpakānāma. Sā pana kusalāpi hoti, akusalāpi khīṇā savānaṃ uppanna kriyābyākatāpīti. Idha pana ekantākusalabhūtā nīvaraṇavicikicchāva adhippekāti.
第九十六条。疑疑之意谓何？意谓治疗、医治。又有知见之意。因难以治疗之故而生离弃治疗之意，就是此处所言的疑疑。心意审察本质而故作难行、怠舍者亦为疑疑。疑疑具有两种状态。此疑既为烦恼，为障碍。所谓障碍分两类，其一是在佛及诸法八种境界中，生起疑惑以致遍行障碍；其二因不知解而生起否定、怀疑，各不同之缘境上分别颠倒，概名为疑疑。此疑缘虽不善，却已减灭烦恼，故能住诸所生之业之显现。若单为不善，则为障碍疑疑，称为主眼者。
Akusalarāsimhi paramatthadīpanā. · 不善聚中胜义灯。
§97
97. Saddahatīti saddhā. Yathā acchaṃ pasannaṃ nisinnaṃ udakaṃ canda sūriyādīni rūpanimittāni suṭṭhu attani dahati. Evaṃ ayaṃ buddhaguṇā dīni suṭṭhu attani dahati dhāreti thapetivāti attho. Saddahantivā etāyāti saddhā. Saddahanamattamevavā etanti saddhā. Sāpi buddhā dīsu saddheyyavatthūsu akālussiyabhāvena pavattamānāeva idha adhippetā. Tato aññāpana titthiyesuvā titthiyadhammesu vā evarūpesu asaddheyyavatthūsu saddahanavasena pavattā okappanā saddhā paṭirūpakānāma hoti. Sā pana atthato micchādhimokkho yevāti. Yathā pana manussā hatthe asati ratanāni disvā pi-gahetuṃ na sakkonti. Vitte asati tesaṃ sabbabhogā na sampajjanti. Bīje asati sassādīni nasampajjanti. Evaṃ saddhāya asati puññakriyāvatthūni nasampajjanti. Tasmā esā hatthavittabīja sadisāti vuttā.
第九十七条。信心之义谓何？谓信仰。譬如竹木清明明净安坐下，自身能感受太阳、月亮、水等形象及缘因。佛之功德亦如是，能烧毁自身的烦恼，护持、保持亦然。此谓信心。信心者即是如此。又称为信仰。此信亦如佛及诸理可信境界中，如实而无欺之信诚所起。于异教徒中及异教法中，亦有类似之信心，名为假信心，此种假信心云何？仿佛人在无钻石而见宝石，虽见而不能取用；财富匮乏，所有享受不具；种子缺乏，果实非成。信心缺乏，善业不成。故此称为犹如无钻无种之信心。
§98
98. Saratīti sati. Attanā katāni kattabbāni ca kalyāṇakammāvā buddhaguṇādīnivā appamajjanavasena upagacchatīti attho. Sāpi sammāsati micchāsati duvidhā hoti. Tattha sammāsati idha adhippetā. Itarā pana satiyeva na hoti. Katassa kattabbassaca pāpakammassa appamajjanavasena pavatto satipaṭirūpako akusalacittuppādoyeva. Yasmā panesā cittaṃ sabbehi akusaladhammehica rakkhituṃ kusaladhammehica yojetuṃ sakkoti. Tasmā sā rañño sabbakammika mahāamacco viya daṭṭhabbāti. Satiṃkhvāhaṃ bhikkhave sabbatthikaṃ vadāmīti hi vuttaṃ.
第九十八条。念定之义谓何？谓念住。意指由自身所作之事与所当作善法，以佛功德等庄严无诤之心到达此念定境界。此念有正念与邪念二种，此处所言正念为主。余者则仅是念，不乃正念。於何故？因其所念及当作之恶业，未能如实守护，反起恶意烦恼之心，故非正念。然心虽属所有恶品质中保持，并能契合善品质，故此念似国家之大臣般须谨视珍惜。如此乃称为无所失正念。比库们，当说正念普遍而全面。
§99
99. Hiriyatīti hiri. Kāyaduccaritādīhi lajjati jigucchati ukkaṇṭhatīti attho.
第九十九条。羞耻之义谓何？谓羞耻。由于身体不善行为等而感羞惭、厌恶、不安之意。
§100
100. Tehiyeva ottappatīti ottappaṃ. Ubbijjatīti attho. Etthapi hiriottappappaṭirūpakānāma atthi, vuttañhi –
第一百条。具足威仪者谓羞愧。谓生起羞耻心。此处亦有羞惭威仪之意。言曰：
Lajjitabbe nalajjanti, alajjiyesu lajjareti ca;
『可羞者不羞，羞于无羞人。』
Bhāyitabbe nabhāyanti, abhaye bhayadassinoti ca.
应当畏惧者不畏惧，处于无畏者反而显现畏惧。
Yasmā pana sappurisā hiriyā attani ottappenaca paresu ārakkhadevatādīsu gāravaṃ uppādetvā pāpato vajjetvā suddhaṃ attānaṃ pariharanti. Tasmā ime dve lokapāladhammāti vuttā.
因此，真贤者因羞耻与惭愧于自己，不对他人、护法天等生起轻慢，且远离恶行，保持清净，自护自身。故此谓彼为两界守护法。
§101
101. Lobhappaṭipakkho alobho. So hi yesu attano hitasaññitesu ārammaṇesu lobho lagganavasena pavattati, tesveva taṃ lobhaṃ vidhamitvā lobhavatthubhūtā bhavabhogasampattiyo gūtharāsiṃviya hīḷetvā jigucchitvā ekānekkhamma dhātunāma hutvā pavattatīti.
101. 贪对立面是不贪。盖因贪在于自利念想所投缘之境界，如同油滑般流转。这贪若得遣除，因而成为无贪之体，则对世间享乐的积累如储藏之粮般萎缩，令人厌恶，并以礼敬心互相对持，因而产生唯一合和之境，即此生起。
§102
102. Dosappaṭipakkho adoso. Sopi hi yesu attano ahitasaññitesu ārammaṇesu doso dussanavasena pavattati. Tesveva taṃdosaṃ vidhamitvā diṭṭhadiṭṭhesu sattesu puṇṇacandasadisaṃ sommahadayaṃ uppādetvā ekā abyāpādadhātu nāma hutvā pavattatīti. Ayamevaca brahmavihāresu mettāti vuttā. Amohopi idha vattabbo. Mohappaṭipakkho amoho. Sopi hi yesu dhammesuvā atthesuvā catūsu ariyasaccesuvā moho andhakāraṃ katvā pavattati. Tesveva taṃ mohaṃ vidhamitvā candasūriyasahassaṃ uṭṭhāpentoviya vijjānāma hutvā pavattatīti.
102. 嗔对立面是无嗔。嗔亦在自己无益的境界中，如瘟疫般流转。若遣除嗔恚，生起无嗔之法，则于各方见所如满盈如月，升起广大慈心，唯生无恼之境，故名为无瞋者境。此即梵行中所谓慈。迷惑亦应于此理应出离。迷惑对立面是无迷。迷惑于法中、义中、四圣谛中，如黑暗一般流转。若遣除迷惑，生起智慧之体，犹如日月千倍升起，故称智慧境，此理乃然。
§103
103.Tatramajjhattatāti ettha attā vuccati sabhāvo. Līnuddhaccādīnaṃ ubhinnaṃ visamapakkhānaṃ majjhe pavatto attā etassāti majjhattā. Samappavatto sampayuttadhammasamūho. Tassa bhāvo majjhakkatā. Tesu tesu sampayuttadhammesu dissamānā majjhattatā tatramajjhattatā tesu tesuvā hitakammesu cittacetasikānaṃ majjhattatā tatramajjhattatā. Tathā hi sā samappavattānaṃ sampayutta dhammānaṃ ajjhupekkhanavasena samappavattānaṃ ājāneyyānaṃ ajjhupekkhanasārathīviya daṭṭhabbāti vuttā. Ayamevaca brahmavihāresu upekkhāti vuttā.
103. “其中间者”，谓所谓自性。于沉睡愚暗等两种相反边，为安稳对立中心，在此中间称为“中间”。正起、善合之法为相续诸法，名为“中性”。诸善法中显现的中间性，是心意之中性，故名“中间”。如是，复此正起与相续法的共相，以平等观察，见彼为共起之蕴领导者，故名“中间”。此即梵行中所谓平等心。
§104
104. Kāyappassaddhādīsu kāyoti vedanādikkhandhattaya saṅkhāto cetasikasamūho vuccati. Cittanti sobhaṇacittaṃ. Kāyassa passaddhi kāyappassaddhi. Cittassa passaddhi cittappassaddhītiādinā samāso. Passambhanaṃ passaddhi. Santasītalabhāvoti attho. Yesaṃ idaṃ dvayaṃ dubbalaṃ hoti. Te puññakammesu cittasukhaṃ napindanti. Bahiddhāeva nesaṃ cittaṃ pakkhandati. Santatte pāsāṇapiṭṭhe thapitamacchoviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ hoti. Teyeva tattha taṃ vindanti. Tesaṃ cittaṃ sītale udake pakkhitta maccho viya hoti.
104. 于身心清净等，所谓“身”是指由受等五蕴组成的心所群。心者为美好心。身心清净者，名为身清净、心清净等，谓其平稳相称。宁静即清净，为其意。若此二者力量薄弱，则于善业中无法成就心灵之乐。外在则心常游离，犹如置于石头上的腐鱼。若力量强盛，则得彼处，心如在凉水中游动的鱼。
§105
105. Lahubhāvo lahutā. Agarutā adandhatāti attho. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu napasāreti saṅkocati. Tattapāsāṇe pakkhittapadumapupphaṃ viya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃ cittaṃ tattha pasāreti. Sītale udake pakkhitta padumapupphaṃ viya hoti.
105. “轻妙状态”谓轻捷灵活；“不重”谓无沉滞。此二者含义为：那些心意软弱者，于善行心不舒展，而收缩不展。就如石块上折断的莲花一般。反之，若心意强健者，其心便得伸展，宛若寒凉水中舒展开的莲花。
§106
106. Mudubhāvo mudutā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu thaddhaṃ hoti. Verīnaṃ majjhe gatamahāyodhoviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃ cittaṃ tattha mudu hoti. Viyaññātīnaṃ majjhe gatamahāyodho viya hoti.
106. “柔软状态”谓软和顺柔。此二者含义为：那些心软弱者，于善行中显得呆滞，就如敌众中困顿的勇士。反之，若心强健者，其心便柔软灵动，犹如识者中处于大勇之地的勇士。
§107
107. Kammani sādhu kammaññaṃ. Tadeva kammaññatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu yathicchitaṃ thapetuṃ nalabbhati, vikkirati. Paṭivāte khittathusamuṭṭhiviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ. Tesaṃyeva taṃ tattha yathicchitaṃ thapetuṃ labbhati navikkirati. Paṭivāte khittasuvaṇṇakkhandhoviya hoti.
107. 善行的适当性即为善行本质。此义言：那些心软弱者，在善行中无法随心所欲地坚固安置，反而动摇不定，如同遭受猛烈风雨袭击所产生的波动。反之，若心强健者，便能随心所欲坚固安置不动摇，宛如黄金堆中长久安稳不动的状态。
§108
108. Paguṇassa bhāvo pāguññaṃ. Tadeva pāguññatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu vikampati vihaññati. Gambhīre udake khittavānaroviya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ, te saṃ taṃ tattha navikampati navihaññati. Gambhīre udake khitta kumbhilo viya hoti.
108. 坏状态为堕坏性，堕坏性即是本质。那些心软弱者，在善行中表现为摇晃动荡、烦恼激荡，如同深水中漂浮的树叶般不稳。反之，若心强健者，则不会动摇烦扰，恰似深水中沉稳如葫芦般静止。
§109
109. Ujueva ujukaṃ, ujukassa bhāvo ujukatā. Yesaṃ idaṃ dubbalaṃ. Tesaṃ cittaṃ puññakammesu visamagahikaṃ hoti. Kadāci līnaṃ. Kadāci uddhaṭaṃ. Kadāci onataṃ. Kadāci unnataṃ. Surāmadamattassa maggagamanaṃ viya hoti. Yesaṃ pana balavaṃ, tesaṃ taṃ vuttavipariya yena veditabbanti.
109. 清净即直洁，直洁即本质。那些心软弱者，在善行中表现为时而浮躁，时而懈怠，时而庄重，时而骄昂，正如酒醉者行走不定不稳。反之，若心强健者，则具足前述对立境界，应以此为鉴察之对象。
§110
110. Etthaca siddhesupi cittappassaddhādikesu vuttesu visuṃ kāyappassaddhādīnaṃ vacanaṃ tesaṃ vasena rūpakāyassapi passaddhādi dīpanatthanti veditabbaṃ. Tattha taṃ taṃ suttantaṃ sutvā gelaññavuṭṭhā nādīsu rūpakāyassa passaddhabhāvo pākaṭo iddhimantānaṃ iddhiyā ākāsagamanādīsu lahu bhāvo. Kāyaṃ khuddakaṃ vā mahantaṃ vā katvā nimminanesu mudubhāvo. Antopathaviyaṃvā antopabbate suvā asajjamānaṃ katvā gamanādīsu kammaññabhāvo. Nāgavaṇṇaṃvā garuḷavaṇṇaṃvā katvā nimminanādīsu paguṇabhāvo tesveva sabbesu yathānimmitavasena cirappavattibhāvesu ujukabhāvo pākaṭo hotīti veditabbo. Samaṃ dhārentīti sādhāraṇā, sabbehi sobhaṇacittehi, tesaṃvā sādhāraṇā sobhaṇa sādhāraṇā.
110. 此处即使论及信心集中的心境与清净等功德，亦可发现身体安稳等外在表现，也应当以此为观照对象。于是，诸经所言，诸异相之信、身体安稳等外现，便显现为有能力者显神通时空遨游等的轻盈状态。身体大小、制造方法各异，而显露出其柔软状态；例如地下或山中，未受损害而移动中显现善行本质；又如色如龙或鹫鸟，制造时具堕坏状态。因此，这些诸相虽形色各异，却长期保持明显并持续稳定的直洁状态，须知此为直洁本质。正是普遍体现于所有美好心意的通用美好境界。
§111
111.Sammāvācāti ettha tividhā sammāvācā kathā, cetanā, virativasena, tattha atthadhammappaṭisaṃyuttā subhāsitā vācā kathā sammāvācānāma. Taṃsamuṭṭhāpikā kusalakriyacetanā cetanāsammāvācānāma. Yā pana musāvādā veramaṇādīni sikkhāpadāni samādiyantassavā adhiṭṭhahantassavā sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantassavā pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati sammāvācānāma. Sā idha adhippetā. Sammā vadanti etā yāti sammāvācā. Etāyāti cettha karaṇatthe hetuatthe vā karaṇavacanaṃ daṭṭhabbaṃ. Tattha vācāya sikkhāpadāni samādiyantassa samādānavacanāni sandhāya karaṇattho hetuattho ca yujjati. Tato yathāsamādinnānivā yathādhiṭṭhitānivā sikkhāpadāni suṭṭhurakkhāmāti yāni anavajjānieva vacanāni vadantā vicaranti. Tāni sandhāya karaṇatthānukūlo hetu atthoyeva yujjatīti. Athavā, tathā vadantuvā māvā. Ayaṃpana vadamānesu sati tesaṃ sammā vattuṃeva deti. Namicchā vattunti katvā sammā vācātveva vuccati. Apica, ayaṃ vacīduccaritānaṃ pajahanavasena pavattamānā vacīdvārasuddhiyā eva hotīti sammāvācāti vuccatīti.
111. 正语有三种，分别为言语的行为、意念和戒律的自守。因言语符合法义，且合于善妙明亮的言辞，即称为正语。正语的根本起因是善良行为的意念，即称意念正语。那些摒弃妄语等戒律、坚守戒律、守护身口意行，以断恶习、使心清净为目的的心念活动，名为戒律正语。这里戒律正语为主。正语之意谓所说的话为正语。此“意”指原因或对象，应依教义断定。戒律正语，既遵守戒律戒条，且出于原因和目的，故二者合成。其后如遵守戒律之正式戒条，如实、明了宣说，言辞纯正，心不染垢，即为正语。言辞为原因和对象相应而生。或者，可以不言此义。正语即是常说的正语。这里所说的正语即为修止恶言、断除毁谤、杂秽等恶语之真切修习，令心洁净清净，故称正语。
§112
112.Sammākammantopi tividho kriyā, cetanā, virati vasena. Tattha yaṃkiñci anavajjaṃ kammaṃ karontassa kāyikakriyā kriyākammantonāma. Taṃsamuṭṭhāpikā cetanā cetanākammanto nāma. Yā pana pāṇātipātā veramaṇādīni sikkhāpadāni samādi yantassavā adhiṭṭhahantassavā sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantassavā pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati sammākammanto nāma. Sammā karonti etenāti sammākammaṃ, tadeva sammā kammanto suttanto vanantoviya. Sesamettha vuttanayameva.
112. 正业亦有三种，分别是行为、意念和戒律自守。凡是作出不洁净业者，称为身业行为者。其根本起因是意念，谓所谓意念行为者。又，制止杀生等戒律，坚守戒律，护持正行，以断除恶业、使心清净为目的的心念活动，称为戒律正业。所谓正业，就是依此言“正行业”，又称正业者。以上内容即是所说。
§113
113.Sammāājīvopi vīriya, virativasena duvidho. Tattha pakatiyā anavajjāni kasikammādīnivā bhikkhācariyādīnivā katvā jīvitaṃ kappentānaṃ uṭṭhānabalasaṅkhāto vāyāmo vīriyasammāājīvonāma. Yā pana ājīvasuddhiṃ apekkhitvā attano ājīvasīlavipattikāraṇāni kāyavacīduccaritāni pajahantānaṃ pāpaviramaṇākārena cittassa pavatti. Ayaṃ virati ājīvonāma. Ayamidhādhippeto. Sammā ājīvanti jīvitaṃ pavattenti etenāti sammāājīvo. Sesamettha vuttanayamevāti.
113. 正命有二种，分别是勤力和戒律自守。众比库及比库尼因无不洁净行为及遵守清净禁戒，而努力谋生者，谓之正命。所谓正命即于生活中不依赖邪恶，有正当出离恶行的心愿，断除恶业，由此使心清净的意念，曰戒律正命。此戒律正命为主要。正命意谓生活之进展，此即所谓正命。其余内容亦如上所述。
§114
114. Ekekāpi cettha sampatta virati, samādāna virati, samucchedavirativasena tividhā. Tattha yā sikkhāpadāni asamā diyitvāvā samādinnānipivā tāni anapekkhitvā kevalaṃ hiri ottappabaleneva sampattaṃ vatthuṃ avītikkamantānaṃ uppannā virati. Ayaṃ sampattaviratināma. Sā paccuppannārammaṇāyeva. Pañcasikkhā padā paccuppannārammaṇāti hi vuttaṃ. Yā pana sikkhāpadāni samādi yantassavā adhiṭṭhahantassavā yathāsamādinnānivā yathādhiṭṭhitāni vā suṭṭhurakkhāmīti sampatta vatthuṃ apītikkamantassavā uppannā. Ayaṃ samādānaviratināma. Sā pana paccuppannārammaṇāvā hoti anāgatārammaṇāvā. Tathā hi pañcasikkhāpadā paccuppannārammaṇāti idaṃ sampattavirativasena vuttanti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Maggakkhaṇe pana sabbaduccaritānaṃ paccayasamucchedavasena uppannā samucchedaviratināma. Sā pana nibbānārammaṇāeva. Phalaviratipi ettheva saṅgahitāti. Tattha lokiyaviratiyo jīvitindriyādīni vītikkamitabbavatthūni ārammaṇaṃ katvā pāṇātipātādīni viramitabbavatthūni pajahanti. Lokuttaraviratiyo pana nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā tāniyeva viramitabbavatthūni pajahantīti daṭṭhabbaṃ.
114. 三种正戒自守分别是来自行为、戒律自守和断绝恶行。定时断除某些戒条而只守五戒，或是不完全观察戒律，凭羞耻及怕罪心维持无过失之行为，谓之行为正戒自守。此称为行为的正戒自守。又有完全遵守戒条，时刻谨守戒律，纯净明了保持无过失之行为者，谓之戒律正戒自守。此为未来及当下所作正戒自守。最后，断绝所有恶习及恶行者，谓之断除正戒自守。此即涅槃之根本，亦谓果位正戒。此中世界所行之戒，自应断绝欲界身口意行，应远离杀生等恶戒而弃。胜义禁戒则断灭涅槃所依止诸染污，舍却弃除。
§115
115. Paradukkhe sati kāruṇikānaṃ hadayakhedaṃ karotīti karuṇā. Kirativā paradukkhaṃ vikkhipati, kiṇātivā paradukkhaṃ hiṃsatīti karuṇā. Kirīyati dukkhitesu pasārīyatītivā karuṇā. Apica kali uṇāti chedo. Kalīti dukkhaṃ vuccati, yathā-kali sambhave bhaveti. Kalītivā pāpapi parājayopi vuccati. Pāpe kali parājayeti hi vuttaṃ. Sabbañcetaṃ kāruṇikā naṃ kāruññahetubhūtameva hoti. Iti kaliṃ dukkhaṃvā pāpaṃvā sabbasampattito parājayaṃvā sattehi avanti rakkhanti, sattevā tato vidhakalito avanti rakkhanti kāruṇikā janā etāyāti karuṇā.
115. 见他人受大苦难而发悲悯心，谓之慈心。慈心能破除他人痛苦，若过激则倾覆痛苦；若不足则伤害痛苦。慈心则普及于苦者。寒暑酷热对于生命有切断功用，故称为寒暑。寒暑即为苦，如同寒冷状态生起时即是苦。寒暑则名为恶及失败。恶就是寒暑、失败。此一切皆缘自慈心故，是慈心之缘起因。综上说，寒暑苦恶及失败皆是恶道世间诸存在所守护，恶道诸存在即是在慈心中受守。
§116
116. Parasampattiṃ disvā modanti etāyāti muditā. Natthi pamāṇaṃ etesanti appamāṇā, sattā. Appamāṇesu bhavāti appamaññā. Etāhi ettakesuyeva sattesu pavattetabbā. Na ito aññesūti evaṃ paricchedappamāṇassa abhāvā ekasmiṃ satte pavattāpi appamaññāevanāma hontīti.
116. 见他人得大利益而欢喜，谓之随喜。此随喜无量广大，众生无边。无量众生因此欢喜。此欢喜应在如此无边众生间流转。非他处无此欢喜故。若缺此界限，即使众生中有欢喜，依然谓之无所依止之欢喜。
[77] Ṭīkāsu pana
注疏中则说，
Appamāṇasattā rammaṇattā appamāṇā. Tāeva appamaññāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
心识无量，游娱无量，无量之境也。正因如此，被称为无量。那并非美好。
§117
117. Paññindriyanti heṭṭhā vutto amohoeva. So hi pajānanaṭṭhena paññā, adhipatiyaṭṭhena indriyañcāti katvā paññindriyanti vuccatīti.
第117条：称五种智慧根为较次者，本质上是无明。因为智慧是以认知为基础，根是以统摄为基础，故称为智慧根。
Sobhaṇarāsimhi paramatthadīpanā. · 净聚中胜义灯。
§118
118.Ettāvatātiādi tiṇṇaṃ rāsīnaṃ saṅgaho. Evaṃ dvipaññāsa sarūpaṃ dassetvā idāni cetoyuttappakāraṃ dassento tesantiādimāha. Ito cetasikānaṃ sarūpadassanato paraṃ tesaṃ cittāviyuttānaṃ cittena aviyuttānaṃ cetasikānaṃ cittuppādesu paccekaṃ sampayogo tathāyogaṃ vuccateti yojanā. Cittuppādesūti cittesu icceva attho. Uppajjanti cetasikā etesūti uppādā. Cittānieva uppādā cittuppādāti katvā. Dvipañcaviññāṇānaṃ sabbadubbalattā tesu cha pakiṇṇakā nuppajjanti. Bhāvanābalena pahīnattā vitakko dutīyajjhānikādīsu, vicāro tatīyajjhānikādīsu, pīti catutthajjhānikādīsu nuppajjati. Sanniṭṭhānasabhāvattā adhimokkho asanniṭṭhānasabhāve vicikicchā citte nuppajjati. Vīriyaṃ balanāyakattā dubbalesu pañcadvārāvajjanā dīsu soḷasacittesu nuppajjati. Pīti sampiyāyanasabhāvattā domanassupekkhā sahagatesu nuppajjati. Chando icchāsabhāvattā icchārahitesu ahetukesu momūhacittesuca nuppajjatīti āha pakiṇṇakesupana vitakko.La. Momūhavajjitacittesūti. Te pana cittuppādā pakiṇṇakavivajjitā sapakiṇṇakāti sambandho.
第118条：「其量等」者，谓三种集合体。就如此显示五十二种形式，现在显示心及其所缘之法。其意在示范，此便说心行之集及心的分属分别，即联合与结合称为结合。所谓心之生成在于心行，即心所之发生。心独自生起谓心生起。五十八种意识的所有弱点因其六个心中有所拆散。修习力已废除的，思惟在第二禅及以后不现起。观在第三禅不现起。喜在第四禅不现起。对境状态稳定时，执着生起；对境状态不稳定时，疑在心中不现起。精进因力弱小，在五门之侮入处的十六种意识不现起。喜因喜悦之具足，不善心如忧愁、舍合起时不现起。欲因欲望之具足，欲断缺乏时无缘无故，妄心不净不起，称为妄思。愚痴所扰乱之心。这里的关系即心行之分别，于此说存在及不存的关系而得名结合。
§119
119.Akusalesūti akusalacetasikesu. Sabbākusala sādhāraṇānāma. Tasmā sabbesupi dvādasākusalacittesu labbhantīti yojanā.
第119条：谓不善心所。所有不善均属基本不善。故于所有十二不善心中皆得此说结合。
[78] Vibhāvaniyaṃ pana
注解则说，
Pacchimaṃ purimassa samatthanavacananti adhippetaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
所意指的是「后者乃前者之充分阐释之语」，然此说不甚妥当。
Idañhi ṭhānaṃ cittesu labbhamānatādassanapadhānanti. Yasmā pana sabbāni akusalacittāni imehi catūhi vinā nuppajjanti. Na hi tāni pāpesu ādīnavaṃ passitvā ṭhitānaṃ uppajjanti. Naca tehi lajjāyavā bhayenavā ukkaṇṭhitānaṃ. Nāpi kusalesu dhammesu samāhitānanti. Tasmā te sabbesu tesu labbhantīti. Yasmāca diṭṭhimānā khandhesu assādaṃ amuñcitvāva tesu tathā tathā āmasitvā pavattanti. Tasmā te lobhamūlacittesveva uppajjanti. Tattha uppajjantesu pana tesu diṭṭhi khandhesu attaggāhaṃ daḷhaṃ gahetvā taṃ attaṃ niccatādīhi micchāsabhāvehieva parāmasantī pavattati. Māno pana khandhe ahanti daḷhaṃ gahetvā taṃ gahitākāraṃ seyya tādīhieva āmasanto pavattati. Tasmā te āmasanākārato asadisavuttinoeva hontīti āha. Diṭṭhicatūsu.La. Vippayuttesūti. Ye pana diṭṭhigatikā diṭṭhiyā yathāgahitaṃ attānameva ahanti gaṇhanti. Tesaṃpi diṭṭhimānā āmasanākāraṃ patvā asadisavuttikāeva honti. Na hi mānassa viya diṭṭhiyā atta saṃpaggahaṇe byāpāro atthi. Na ca diṭṭhiyā viya mānassa dhammānaṃ ayāthāvapakkhaparikappaneti. Teneva hi ahaṃgāho māno anāgāmīnaṃpi pavattati. Attaggāhabhūtā pana diṭṭhi puthujjanāna mevāti.
「Idañhi ṭhānaṃ cittesu labbhamānatādassanapadhānanti」意谓“此处所说的是在心中得见时的专注”。因为所有不善的心念，若无这四者，则不会产生；不可能在未察觉恶的根本的情况下而起；也不会生起羞耻、畏惧、忧虑等心；亦不会在善法中生起专注。故此心见在诸心中皆能得现。且有见者，于蕴法中未放逸于喜欢之处，而是各处生执着；故其生于贪根本心中。而于生起者中，于执着蕴处紧执己见，执己见如粪秽，故而生恒常误乱；于自尊蕴处紧执己见，其所执式样如枕头般而生厌恶；故所谓不善根本色及恶对应者即由此而起。至于执见者与自尊者，唯执己知，自我感受故；彼无执取他人之见。亦不如见取他法般生曲解。故由自我称著者骄慢，甚至于未更生者亦然。执取己执者的见解，是一般人也同样有此，即见执取蕴法住处而执着己见。
[79] Vibhāvaniyaṃ pana
[79] 然而，需要进一步阐明的是……
‘‘Mānopi ahaṃmānavasena pavattanato diṭṭhisadisova pavattatīti diṭṭhiyā saha ekacittuppāde napavattatī’’ti vatvā kesara sīho pamāya taṃ atthaṃ sādheti. Taṃ na sundaraṃ.
（有论者）先说「慢，因以『我慢』之形式运行，故与见相似；然正因如此，慢不与见同生于一心」，继而援引雄狮之喻以成立该义。然此说不甚妥当。
Sadisappavatti hi nāma sahapavattiyā eva kāraṇanti. Macchariyaṃ pana attasampattīsu lagganalobhasamuṭṭhitaṃpi tāsaṃ parehi sādhāraṇabhāvaṃ asahanākārena pavattattā ekantena paṭighasampa yuttameva hotīti vuttaṃ doso.La. Cittesūti. Akammañña lakkhaṇaṃ thinamiddhaṃ kammaññasabhāvesu asaṅkhārikesu nasambhavatīti vuttaṃ thinamiddhaṃ pañcasu sasaṅkhārika cittesūti. Cattāro sabbā kusalasādhāraṇā. Tayo lobha diṭṭhimānā. Cattāro dosādayo. Dvayaṃ thinamiddhaṃ. Vicikicchā cittecāti casaddo avadhāraṇe. Vicikicchācitteevāti attho. Catuddasa akusala cetasikā.
同起乃指“共同生起”的因缘；因嫉妒为自身所成，虽由贪染起，依他物导致其共同性所生；因不能忍耐他故，故互相对立，是故称为不善心。关于心，所谓“无作业相”的昏沉、懈怠，是无造作的心；此昏沉包含五种具造作心者。四者皆为善法共通者。三者为贪、见执者。四者为贪、嗔等三恶根等。二者为昏沉心者。怀疑心是对言辞之不受，称为疑心。十四种不善心意。
§120
120.Sobhaṇesūti sobhaṇacetasikesu. Lokuttare aṭṭhaṅgikamagge tīsu khandhesu paññākkhandhe sammāsaṅkappo nāma sammādiṭṭhipacchimakova hoti. Tasmā pādakajjhānādivasena tasmiṃ asatipi paññākkhandho naparihāyati. Sīlasamādhikkhandhadhammesu pana eko ekassa kiccaṃ nasādheti. Tasmā lokuttara maggo sattaṅgikato heṭṭhā napavattatīti āha viratiyo pana tissopi.La. Labbhantīti. Niyatāva ekatova sabbathāpi labbhantīti yojanā. Tattha niyatāvāti na lokiyesuviya kadācieva labbhanti. Athakho sabbadāpi niyatā hutvāva labbhanti. Kasmā, lokuttaradhammānaṃ niccaṃ sīlesu paripūrakāritāvasena pavattattā. Na hi te lokiyā viya kadāci dānavasena kadāci sutapariyattivasena kadāci kasiṇabhāvanādivasena pavattantīti. Ekato vāti nalokiyesu viya visuṃ visuṃ labbhanti. Athakho tissopi ekato hutvāva labbhanti. Kasmā, abhinnārammaṇattā. Na hi te lokiyā viya vītikkamitabbavatthusaṅkhātāni jīvitindriyādīni nānārammaṇāni ārabbha pavattanti. Ekaṃpana nibbānameva ārabbhapavattantīti. Sabbathāpīti na lokiyesu viya ekade sappahānavasena labbhanti. Athakho tissopi anavasesa duccarita durājīvappahānākārena labbhanti. Lokiyesuhi sakiṃ uppannā sammāvācā catubbidhāni vacīduccaritāni sabbāni ekato pajahituṃ nasakkoti. Musāvādavirati musāvādameva pajahituṃ sakkoti. Na itarāni. Musāvādaṃpi samūlaṃ sānusayaṃ pajahituṃ nasakkoti. Tathā pisuṇavācā virati pisuṇavācameva pajahituṃ sakkoti. Na itarāni. Pisuṇavācaṃpi samūlaṃ sānusayaṃ pajahituṃ na sakkoti. Sabbaṃ vitthāretabbaṃ. Lokuttaresu pana sakiṃ uppannā sammāvācā sabbāni vacīduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Sakiṃ uppanno sammākammanto sabbāni kāyaduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Sakiṃ uppanno sammāājīvo sabbāni ājīvahetukāni kāyavacīduccaritāni samūlāni sānusayāni pajahati. Iti tisso lokuttaresueva sabbathāpi labbhantīti. Visaddo avayavasampiṇḍanattho. Sakiṃ uppannā ekā sammāvācā musāvādappahānavasenāpi labbhati. Nakevalañca tappahānavaseneva. Athakho pisuṇavācāpahānavasenapi labbhatīti sabbaṃ vattabbaṃ. Etthaca duccaritāni samūlāni sānusayānīti ettha kāyavacīcopana bhāgiyāni kāmarāgānusayādīni uparimaggavajjhāni kilesajātāni arūpasekkhānaṃpi santiyeva. Kāmarūpasekkhānaṃ pana vattabbameva natthi. Tasmā tesaṃ pajahanavasena uparimagga phalaviratīnaṃ duccaritappahānaṃ daṭṭhabbaṃ. Kāmāvacarakusalesveva, napana kāmāvacaravipākakriyacittesu, nāpimahaggatacittesūti adhippāyo. Kāmāvacarakusalesupi kāmabhūmiyaṃ uppannesueva, narūpārūpabhūmiyaṃ uppannesu. Na hi brahmānaṃ viramitabbavatthu saṅkhātāni kāyavacīduccaritānināma atthi. Naca lokiyaviratiyo viramitabba vatthurahitesu puggalesu pavattantīti. Upari chakāmāvacaradeve supi napavattantīti vadanti. Taṃ kathāvatthumhi vicāritameva. Yadi evaṃ manussalokepi tīsu heṭṭhimaphalaṭṭhesu tāsaṃ appavatti āpajjati. Na hi tesaṃpi pāṇātipātādīni viramitabbavatthūnināma atthīti. Saccaṃ, idha pana sattavidhaāpattikkhandhāpi viramitabbavatthuṭṭhāne ṭhitā. Tathā tividhakuhanavatthūnica. Tānica kānici tesaṃ phalaṭṭhānaṃpi sādhāraṇānieva. Manussānañca yāni kānici tassa tassa samādinnassa sikkhāpadassa vatthūnipi viramitabbavatthūnieva. Yānipi kāmasekkhānaṃ kāyavācā vipphandanakarāni kilesajātāni samucchedaviratīnaṃ vatthubhūtāni santi. Tāni tesaṃ tadaṅga viratīnaṃpi vatthūnievāti. Kadāci sandissantīti samādānasampattaviratīnaṃ aññataravasena pavattakāleeva sandissanti. Evaṃ sandissa mānāpi bhinnārammaṇattā naekato hutvā sandissantīti vuttaṃ visuṃ visunti. Visuṃvisuṃ sandissamānāpi ekekaduccaritappahānavaseneva sandissanti. Na lokuttaresu viya sabbathāpīti daṭṭhabbaṃ.
“120.美妙”谓于善心意中，世间外八支道，于三蕴中及智慧蕴中，正思维如正见之相。故于如足念等之诸禅所得，智慧蕴不废。于戒定法中，则有某法无法成办。故世间外道七支渐次不全。惩戒亦然。谓必定且独一处处皆得，于此谓“必定”即非为世间能够某时得者。或某时虽得但非恒常，故今谓世间外诸法，因恒常持戒而生起。实世间法并非时常因布施、礼拜、移戒或资具养成而起。独一处得者，如世间法中于清净处时时得之。惩戒亦如，虽某时得亦非断恶恒常，而是善行高处反复得。亦谓此因善恶业力之力，依因缘反复起。谓之“上行果依止”——即善法之所依止。善法果报亦复如是。于梵行笑止之所，凡称为身语之不善行皆非常除惡，而凡世间禁戒恶行为，亦非恒常生起。而天神中，菩萨等亦不过乎此意。苏述说此意为人界三善果处若不起，则犹如杀害等非应戒之所。实于世间并非恒常得禁戒处。实有七种犯戒处中持戒乃得，七种犯戒处亦分三种。依此说，侵犯身语戒所应离处恒有存在。举例如同于三禅入定时，或心生异状而离诸恶，则相互还现。又互相还现时，因自我分别及异相不一而相异，即使彼此相异，仍彼此除恶。于世间外悉除诸恶。
§121
121. Appanāpattānaṃ appamaññānaṃ somanassasahagatabhāvova vibhaṅge vuttoti vuttaṃ pañcamajjhānavajjitamahaggatacittesūti. Etāhi parasattānaṃ hetu adhimattabyāpārā honti, tasmā atisantāya nibyāpārāya pañcamajjhānupekkhāya saha napavattantīti. Appanāpubbabhāgabhūtānaṃ pana tāsaṃ upekkhāvedanāyapi sampayogo aṭṭhakathāyaṃ anuññātoyevāti vuttaṃ kāmāvacara.La. Cittesucāti. Kadācīti kāruññappakatikassa anissukinoca paresaṃ vipattisampattidassanakāle. Nānāhutvā jāyantīti tesaṃ vipattidassanakāle anukampanavasena karuṇā eva jāyati, namuditā. Sampattidassanakāle pana modanavasena muditāva jāyati, nakaruṇāti evaṃ visuṃ visuṃ hutvā jāyantīti attho. Yasmā panetā dosasamuṭṭhitānaṃ vihiṃsā aratīnaṃ nissaraṇabhūtāti suttantesu vuttā. Domanassapaṭipakkhañcaso manassameva hoti. Tasmā tāsaṃ appanāpubbabhāgabhūtānaṃpi niccaṃ somanassayogameva keci icchantīti vuttaṃ upekkhāsahagatesu.La. Keci vadantīti. So pana tesaṃ vādo aṭṭhakathāyapi saha viruddho. Tasmā taṃ bahū viññuno na sampaṭicchantīti katvā sovādo therena kecivādonāma kato. Yasmāca sabbesaṃpi lokiya lokuttarajjhānānaṃ pubbabhāga bhāvanā nāma appanāsannakāleeva somanassajjhānānaṃ pubbabhāgā somanassasahagatā honti. Upekkhājhānānaṃ pubbabhāgā upekkhāsahagatā honti. Anāsannakāle pana sabbesaṃpi tesaṃ pubbabhāgā kadāci somanassasahagatā, kadāci upekkhāsahagatāhonti. Tasmā so vādo kecivādova kātuṃ yuttoti. Etthaca sabbānipi samathavipassanābhāvanācittānināma ādimhi yebhuyyena upekkhāsahagatānieva bhaveyyuṃ, yadiyi tāni āditoyeva paṭṭhāya somanassasahajātāni siyuṃ. Tadā ime sattā so manassajātesu kammesu anabhiratānāma natthīti aññaṃ kammaṃ chaḍḍetvā bhāvanākammameva anuyuñjeyyunti. Pacchā pana attano bhāvanāya pubbāpariyavisesadassanakāleeva somanassa sahajātāni bhavanti. Paṭikūlā rammaṇesu pana asubhabhāvanācittesu dukkhitasattārammaṇesuca karuṇābhāvanācittesu vattabbameva natthi. Apica imā karuṇāmuditānāma pakatikālepi uppajjantiyeva. Tāsu pana muditā tāva iṭṭhasampattivisayāti sāyebhuyyena somanassa sahajātāti yuttametaṃ. Karuṇā pana aniṭṭhavipattivisayāti sā yebhuyyena upekkhāsahajātā eva siyā. Naca etā parasattahetu adhimatta byāpārāti katvā upekkhāvedanāya saha viruddhāevāti sakkā vattuṃ. Sā hi appanaṃ apattā vedanupekkhānāma ārammaṇarasānubhavaneeva nibyāpārāhoti. Na aññakiccesu. Tathā hi sattā upekkhāsahagata cittehi adinnaṃpi ādiyanti, dānaṃpi denti, aññānipi mahantāni puññāpuññakammāni karontiyevāti. Tasmā appanā pattānaññeva tāsaṃ vedanupekkhāya saha viruddhabhāvo vattuṃ yuttoti.
五种中道禅定的心所超越了偏安与对乐的执著，这样说是指这些禅定心的性境：中道禅定因具大觉之境界，无有偏胜的扰乱，因此外道无法转乱这中道禅定。过去已成偏安之心的那部分，和蕴含乐的心俱起的部分联系，这个联系在本注中被称为乐的感受。所谓心净，是指在悲悯生起之时，因为不染着自己却关怀他人之苦的缘故，生起悯心。因悲悯而起的心在苦难显现时产生，而欢喜心也是在苦难显现时生起；不过欢喜令心快乐，而悯心不带喜乐，二者交互出现。经中有云，恼怒生起时是断恶，乃是离恶与不乐的。心中反感恼怒，不喜不乐，所以认为过去已成之心，与过去乐共存的心，皆或生有安稳的乐境。这是所说含乐之心与安乐相应的理由。有些人说：这个说法连注疏中都有反对，因此许多智者不采纳此说，有长老用诤论反驳过这样的异说。因为在世间及出世间的禅定前面部分，所谓暂成所分别的心，是乐生起期最初部分的心；和固定的乐俱起。平等的无喜无悲的禅定前亦是与平等心俱起。未临时，乐和无喜心皆有时和而共存。有时乐和无喜心各自出现，故说此说有一定理由。又观一切止观修习之初，多因无喜无悲心而起，若论说是修习初期，乐心自然随之生起。如此这些众生在心生过程中，无噬弃他业而唯乐于修习禅定事。后来于自己修习的初见时，乐心并有生起。对恶乐趣及非美之修习心中，无法产生慈悲之心，但在慈悲喜乐者众生时，则必有生起。即使在慈悲喜乐者遭劫难时，也有悲喜心，并且喜心是对此乐心的所好。悲心则因灾难至，不乐为缘，此为正确义理。乐喜心虽为他缘激起，但可知他们和前述乐心起因相合。因又非外缘为主的执着，乐心非相背故，悲心与乐心俱存的事实没有冲突。所谓偏安之心，是指适于庄严于无喜无悲的心而生，非他所为。且众生虽具此平等心，尚能施受布施，行极大功德故。故说偏安及无喜无悲之心相反的说法不可成立。
[80] Ettāvatā yaṃ vuttaṃ vibhāvaniyaṃ
此乃关于所说分明注疏的结论。
‘‘Karuṇāmuditā bhāvanākāle appanāvīthito pubbe paricayavasena upekkhāsahagatacittehipi parikammaṃ hoti. Yathātaṃ paguṇaganthaṃ sajjhāyantassa kadāci aññavihi tassāpi sajjhāyanaṃ, yathāca paguṇavipassanāya saṅkhāre sammasantassakadāci paricayabalena ñāṇavippayuttacittehipi sammasananti upekkhā sahagatakāmāvacaresu karuṇā muditānaṃ asambhavavādo kecivādo kato’’ti. Taṃ paṭikkhittaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
在慈悲喜心修习之时，若生起偏安心，过去以净相相续，虽是带平等心的，却仍参与修习。譬如善业结的修习者，有时虽对他善法的修习也起其相续正知，称为带平等心期的修习。并有论说者谓，慈悲喜心时无偏安之说，是一种不可能的见解，因此此说当予以反驳。可见这些内容理当观察说明。
Kiñcāpi kasiṇanimittādīni ārammaṇāni agambhīrānieva honti. Tathāpi yogakammabalena cittasamādhānabalena kilesa dūrībhāvenaca tadārammaṇesu jhānacittesu ñāṇaṃ ekantena pavatta tiyevāti āha sabbesupi pañca.La. Cittesucāti.
此外，战胜依止象等诸禅观对象之业，虽深远，但因禅定功力和心定力量，令所有染污远离，故彼境界乃安乐识专注运行。故言及五种皆是心净也。
§122
122. Tayo viratidhammā. Dvayaṃ appamaññāyugaḷaṃ. Evaṃ so bhaṇacetasikā sobhaṇesveva cittesu catudhā catūhi pakārehi sampayuttāti yojanā. Idāni sabbesaṃpi ceto yuttānaṃ niyatā niyatayogivibhāgaṃ dassetuṃ issātiādimāha. Karuṇā ādi yassāti karuṇādi. Appamaññā dvayaṃ. Issāmaccherakukkuccānica viratiyoca karuṇādica issāmacche rakukkuccaviratikaruṇādayo. Te nānāca jāyanti, kadācica jāyanti. Mānoca kadācieva jāyati. Thinamiddhañca tathā kadāci eva jāyati. Jāyamānaṃ pana aññamaññaṃ saheva jāyati. Nanānāti yojanā. Etthaca appamaññāviratīnaṃ nānā kadāci yogo heṭṭhāca vutto. Uparica vakkhati. Issādīnaṃca upari vakkhati. Mānathinamiddhānaṃ pana idha vattabboti. Tattha māno catūsu diṭṭhivippayuttesu labbhamānopi kadāci tesaṃ seyyo hamasmītiādinā pavattakāleeva labbhati, naaññadā. Thinamiddhaṃ pañcasu sasaṅkhārikesu labbhamānaṃpi kadāci tesaṃ niddātibhūtavasena akammaññatāya pavattikāleeva labbhati. Na aññadā. Tadā labbhamānaṃpana dvayaṃ saheva labbhati. Na nānāti.
关于三种离欲特性。有两种无所偏安之心。和这样说的心思，是以美妙心为主，于心中四种不同的形态相应而起结合。现在欲展示诸心所心之一切心相应的规律。所谓慈、悲起者自此。两种无所偏安之心是：忌妒及恼怒，或与慈悲相同的忌妒及恼怒。它们各有时起，或不时起，有时一同起。称之为各种结合。在这里说忌妒之类无所偏安之组合有时为低等。接着再说忌妒等之上。傲慢与昏沉亦于此时。傲慢于四见中虽得异有，却未得其他。昏沉于五蕴之一集起的烦恼中略有异有。二者共同时生起。多种状态互结。倘若说无所偏安之心的结合有时低劣，那么同时起的二者也无异。
[81] Vibhāvaniyaṃ pana
此乃关于分明注疏的内容。
‘‘Thinamiddhaṃ kadāci issāmaccherakukkuccehiceva mānenaca saha jāyati. Kadāci tehi tenaca nānā jāyatī’’ti yojanā vuttā. Sā sārato na paccetabbā.
「昏沉睡眠有时如野外树枝般断裂分裂，彼此并存交织时也有种种出生。」如此以比喻说法已成习语。此义理不应被遗忘。
Na hi tehi tenaca tassa sahabhāvo nānābhāvoca kiccārammaṇavirodhāvirodhabhāvena siddhoti.
盖因彼等心念及状态没有恒常不变，且各自相应缘起相应行为相应所成，皆起止于相应对立相应，故此断言其恒存为非。
Yāca ṭīkāyaṃ
此文为注释内容。
Mānoca thinamiddhañca kadāci nānā jāyati. Kāraṇaṃ vuttameva. Yojanā vuttā. Sāpi na sundarā. Kadāci sahajāyatīti.
亦如注释所说，念及昏沉睡眠有时会有种种不同现起。原因乃如所述。此习语亦出现。其状态非恒常，有时随缘而生起。
Yathāvuttānusārenāti sattasabbatthayujjantītiādinā vuttappakāraṃ anusārena sesāti ekādasahi aniyata yogīhi avasesā ekacattālīsadhammā. Te yathāvuttānusārena attanā labbhamāna cittuppādesu aniyatayogino veditabbāti yojanā.
所谓循所说，即谓七法普遍联系等观念，以此开展未尽之含义。共计十一种不定联系由修道人经历，忽有遗漏者，存有四十一种诸法。此习语意在指示依照前述之教义，修行者于心识生起时能觉察不定联系，故称此为‘约’。
§123
123. Evaṃ cetasikānaṃ yogaṭṭhānaparicchindanavasena sampayoganayaṃ dassetvā idāni yuttadhammarāsiparicchindanavasena saṅgaha nayaṃ dassento saṅgahañcātiādimāha. Idāni tesaṃ saṅgahañca yathārahaṃ pavakkhāmīti yojanā. Chattiṃsātiādi saṅgahanayassa uddesagāthā. Sattapaññattārammaṇā appamaññā nibbānā rammaṇesu nalabbhantiti vuttaṃ appamaññāvajjitāti tathā aṭṭhasu dutīyajjhānikacittesu vitakkavajjā aññasamānā dvādasaceta sikā appamaññāvajjitā tevīsati sobhaṇacetasikāceti pañcattiṃsa dhammā saṅgahaṃ gacchantītiādinayaṃ tathāsaddena niddisati. Teevāti vitakka vicāra pītisukhavajjā upekkhāsahagatā te eva tettiṃsadhammā. Aṭṭhasūti ettha aṭṭhaca aṭṭhaca aṭṭhāti ekasesaniddeso, vicchālopaniddesovā daṭṭhabbo. Pañcakajjhāna vasenāti pāḷiyaṃ pañcakanayena vuttassa jhānabhedassa vasena, catukkanayena vuttassa jhānabhedassa vasena pana catudhāva saṅgaho hotīti adhippāyo. Dvīsu rūpapathamajjhānalābhīsu dutīyajjhānaṃ uppādentesu mando vitakkamo atikkamituṃ sakkoti. Tassa caturaṅgikaṃ dutīyajjhānaṃ uppajjati. Tikkhapañño pana vitakka vicāre ekato atikkamituṃ sakkoti. Tassa tiyaṅgikaṃ dutīyajjhānaṃ uppajjatīti ayaṃ tesaṃ nayānaṃ viseso.
一二三。佛说：如是心所之联系碍断断续续生起，示现相应结合法；现今又因合理法物之断续，显现聚集导引法，称为聚集。现在将就其聚集，详说理趣，称之为约。此约乃指三十九等聚集法。七种前行相续，殊胜涅槃不可得于馀境。所谓无上慧断续，二禅次级心所无分别，分别禅中有十二心所但彼无分别，三十三种殊妙心所，共行聚集于一处等，如此以词说明。所谓三十三者，指分别分别、思维思维、喜乐喜乐、舍乐同处，合计三十五法，皆聚集。八者指八重解释，需分清灭尽展开解释。五禅共聚则为巴利文五种聚合，四聚则为四种禅别之聚合，然四重合成聚合为主导。于双色道二禅得处，第二禅生起时薄弱思维能越过。由此出现四重第二禅现象。精明者则能一步超越思维，故生第三禅。此即聚合法门之一差别。
§124
124. Kiccārammaṇaviruddhattā viratiyo mahaggatesu nuppajjantīti āha viratittayavajjitāti. Viratiyo hi kāyavacī visodhanakiccā honti. Mahaggatajjhānāni pana suvisuddhakāyavacī payogasseva cittavisodhanakiccāni. Viratiyoca vītikkamitabba vatthuṃvā nibbānaṃvā ārabbha pavattanti. Mahaggatajjhānāni pana paññatti yovā mahaggatadhammevāti.
关于「因行为作业相违而戒断于大禅那」这一说法，注疏说为「戒断者应弃」意。戒断者指身语净除之行。大禅那则是指净身语之高度禅定状态，仅用于纯净心的培养。戒断者因当应摈弃的缘起事应戒止，方能从戒止着手起修持，从而起行入灭甚深宁静。至于大禅那禅定，则只是名相，是对大禅那所趣之法的称谓。
§125
125. Kiccārammaṇavi ruddhattāyeva viratiappamaññāyo ekasmiṃ citte dve nalabbhantīti vuttaṃ. Appamaññā viratiyo panettha.La. Yojetabbāti. Viratiyo ekantena dussilyappahāna kiccattā tappahāna kiccarahitesu lokiyābyākatesu nalabbhantīti vuttaṃ virativajjitāti. Pañcasikkhāpadā kusalāyevāti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Idañca lokiyasikkhāpadāni sandhāya vuttanti daṭṭhabbaṃ. Appamaññānaṃ sattapaññattārammaṇattā mahāvipākānañca ekanta parittārammaṇattā tāsaṃ tesu sambhavo natthīti vuttaṃ appamaññā virativajjitāti. Nanu kāmakusalaṃ sattapaññattādi ārammaṇaṃpi hotīti tabbipākenapi tena sadisā rammaṇena bhavitabbanti. Na. Vikapparahitattā. Paññattiyo hi avijjamānattā mahaggatānuttaradhammāca saṇhasukhumadhammattā tathā tathā vikappetvāvā paṭivijjhitvāvā gaṇhantānaṃ kusalādīnaṃ eva ārammaṇabhūtā honti. Kāmavipākāni pana sayaṃ atidubbalatāya ārammaṇaṃ vikappetvā vigahetuṃ nasakkonti, kuto paṭivijjhitvā gahetuṃ. Tasmā tāni paññattiyovā mahaggatānuttaradhammevā ālambituṃ na sakkontīti daṭṭhabbaṃ. Mahaggatavipākāni pana vikapparahitānipi appanāpattakammavise sanibbattattā bhāvanābalanimmitāni paññattivisesāni ālambituṃ sakkontīti.
说因行为作业相违而戒断的理，谓一个心识中难得两个戒断心。所谓戒断者，意指在此处不应生灭，即不可得的戒断者。戒断者乃专指世间不善行为之断除，而不是以断除行为所致苦之着意。五戒乃善业基础，故经文中常称「五戒是善」。这些乃俗世戒律必须守护，须深入观察。因戒断所依的七境、七法，大多是决定大苦因果、也是无上绝对法，因此人无能出其外依止。纵有欲善行为之境，亦因无明薄弱，难以分别断除其缘。如此，戒断应当由这些不退的法所依止。至于大禅那果报，即使没有变化的因缘，但因与息息相关业相继反复，仍可依止特定果报加以修习、成就。
[82] Vibhāvaniyaṃ pana
[82] 关于分解作用者，
Kāmataṇhādhinakammajanitattā kāmavipākāni kāmataṇhāya ārammaṇabhūte kāmadhammeeva ālambituṃ labhantīti adhippāyena ‘‘kāmataṇhādhinassa phalabhūtattā’’ti vatvā dāsiputtopamāya tadatthaṃ vibhāveti. Taṃ vicāretabbaṃ.
因欲渴主导的业力所生，欲果报为欲渴所依缘的欲法果报，此由权巧喻作「奴婢子」，故当细加分辨。此点须细详探讨。
Evañhi sati mahaggatavipākānipi rūpārūpataṇhādhina kammajanitāni eva hontīti tānipi rūpārūpataṇhānaṃ ārammaṇabhūte mahaggata dhammeeva ālambeyyunti. Apica, kāmataṇhāpi kāmadhammeeva ārammaṇaṃ karoti. Na paññattidhammeti natthi. Naca itthipurisādi hattha pādādi paññattīsu assādavasena pavattā taṇhā kāmataṇhā nāma nahotīti atthi. Subheti kusale. Maneti niddhāraṇe bhummaṃ. Subhe kriye pāketi niddhāraṇīyaṃ daṭṭhabbaṃ. Sahetu. La. Mane dvādasadhāva saṅgahotivā yojetabbaṃ. Navijjantetthāti vajjitānaṃ saṅgaho. Etthāti sobhaṇacittesu. Dvayanti viratiappamaññādukaṃ. Anuttareti visesakānaṃ saṅgaho. Jhāna dhammāti vitakkādayo. Majjhime mahaggate appamaññāca jhānadhammā ca. Parittesu kāmasobhaṇesu appamaññāca virati ñāṇapīti yoca visesakā, saṅgahanaya bhedakārakāti attho.
正如上述，大禅那果报亦因色非色的欲渴主导作用所生，亦须依止于欲渴所称的欲行果报而生。且不仅是名相之法，色欲渴既渴欲法，既不能称其无，亦不能因人不同之粗细而认为无此欲渴。此理甚美妙、应明确辩证标准，尚须十二种合取法辅助说明。此中，有所约束者，意为对弃戒者的戒止约束。美好意境指心所光明，戒断定为不共有。而所谓大禅那境界中的戒断及禅境，辩御为「知戒斋」，即区别戒断识及其所集之差别者。
§126
126. Sattarasadhammā lobhadiṭṭhīhi saddhiṃ ekūnavīsati hutvā saṅgahaṃ gacchantīti yojanā. Pītivajjitā aññasamānā dvādasa cetasikā akusalasādhāraṇā cattārocāti soḷasadhammā lobhadiṭṭhīhi saha aṭṭhārasa hutvā saṅgahaṃ gacchantīti yojanā. Issāmacchariya kukkuccāni kiccato ārammaṇato ca bhinnāni hontīti vuttaṃ issā.La. Yojetabbānīti. Sabbesupi akusalacittuppādesu sampayuttadhammā dhammato asadisāeva honti. Gaṇanato pana ekacce ekaccehi sadisā eva hontīti vuttaṃ dvādasa.La. Saṅgahitābhavantīti. Etthaca pañcasu asaṅkhārikesu pathamadutīyesu ekūnavīsati. Tatīyacatutthesu aṭṭhārasa. Pañcame vīsati. Pañcasu sasaṅkhārikesu pathamadutīyesu ekavīsati. Tatīyacatutthesu vīsati. Pañcame dvāvīsati. Momūhadvaye pannarasāti evaṃ akusalesu satta saṅgahā bhavanti. Tenāha ekūnavīsātiādiṃ. Sādhāraṇāti sabbā kusalasādhāraṇā. Samānāti aññasamānā. Apareti chandapītiadhimokkhe thapetvā ekacce.
七十七法中，贪瞋痴见共一十九为合集。快乐断除及诸他十二乃非善心基础的共通四种。共通十八法与贪瞋痴见合一十八法为合集称一处。痴烦恼与十二法中，有些性质同，有些不同。十二法中五不生法，第一至第二层含十九法，第三至第四含十八法，第五层含二十法。五生法中，第一至第二层含二十一法，第三至第四含二十法，第五层含二十二法。有十五种恶心两者混合，形成七种恶法集合。故谓一十九、十八不是泛泛而谈，是特指不善法中合集及类同之处。共通是所有善的通用基础，异通者旨在分别，依照种欲意而简说。
§127
127.Hasanacitteti hasituppādacitte. Voṭṭhabbaneti manodvārāvajjane. Sukhasantīraṇeti somanassa santīraṇe. Mano dhātuttikā hetuka paṭisandhi yugaḷeti pañcadvārāvajjana sampaṭicchanadvayasaṅkhāte manodhātuttikeceva upekkhā santīraṇa dvayasaṅkhāte ahetuka paṭisandhiyugaḷeca. Sabbattha sabbesu ahetukesu satta, tato sesā pakiṇṇakā pana yathārahaṃ yujjanti, iti tettiṃsa vidhasaṅgaho mayā vuttoti yojanā.
127.“好心”者，即于心生起欢喜。所谓“止息”，是指心门的遮断。所谓“安宁解脱”，是指愉悦心的解脱。心为法之基础，有因有果相依，其合相对作二。心门遮断共有五：即心法门的二对合以及不分别的无因合。遍处于一切无因法中有七种，其余则零散不等，依正法相相对遮断。如是三十七种集，我所述也，称为“联结”。
§128
128. Idāni ayaṃ cetasikaniddesoti katvā cittassa viya ekassapi cetasikassa bhūmijāti sampayogādi bhedena vibhāgo kathetabboti taṃ dassetuṃ antimagāthamāha. Itthaṃ iminā yathāvuttappakārena cittāviyuttānaṃ cetasikānaṃ soḷasavidhaṃ sampayogañca tettiṃsavidhaṃ saṅgahañca ñatvā tesaṃ yathā yogaṃ cittena samaṃ bhedaṃ uddiseti yojanā. Phasso tāva ekūnanavutiyā ekavīsasatesuvā cittesu yuttattā ekūnanavuti ekavīsasatavidhevāti evaṃ dvipaññāsacetasike visuṃ visuṃ uddharitvā yathāyogaṃ bhūmijātisampayogādibhedehi tesaṃ vibhāgaṃ katheyyāti attho.
128.“现在说此为心之示现”，以此设定，应区分心的不同作用域，譬如心之一种境地、形态、结合等差别，作详细划分，为了显现此理，最后说到。如此依其所述之理，已知与心为依缘之心类，有十六种心的结合、三十种统摄，此“联结”所指即此。感触共计九十九，附二十一科的心所结合，则称为一百二十种，依此对境地、类别、结合等差别分门别类详述之意也。
Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa · 如是名为阿毗达摩义集论
Catutthavaṇṇanāya cetasika saṅgahassa · 第四品解释中心所集论
Paramatthadīpanā niṭṭhitā. · 《胜义灯》终了。