Cittasaṅgaha-paramatthadīpanī · Cittasaṅgaha-paramatthadīpanī
Cittasaṅgaha-paramatthadīpanī《心摄胜义灯》
§17
17. Idāni uddesakkamena cittaṃ tāva niddisanto tattha cittantiādimāha. Tatthāti tesu catūsu abhidhammatthesu. Tāva pathamaṃ. Cattāro vidhā pakārā yassa taṃ catubbidhaṃ.
17. 现在用说话的方式指示内心的时候，于其中说“内心”等。此处所说的是诸法中四种义。如此，即指那四种义中的第一种。四种有类之法，是四种方式所成。
§18
18.Kāmāvacaranti ettha kāmīyatīti kāmo. Kāmentivā ettha sattā avikkhambhitakāmarāgattā kāmaratiyāeva ramanti. Na uparibhūmīsu viya jhānaratiyāti kāmo. Ekādasavidhā kāmabhūmi. Nanu cettha jhānalābhinopi santīti. Na na santi. Tepana kadāci devāti natthettha doso. Avīcinirayādayo kathaṃ kāmīyanti. Kathañca tattha sattā kāmaratiyā ramantīti. Nimittassādavasenavā bhavanikantivasenavāti. Maraṇakāle hi upaṭṭhitā nirayaggijālā suvaṇṇavaṇṇāviya khāyanti. Eko kira micchādiṭṭhiko brāhmaṇo maraṇamañce nippanno hoti. Tassa ācariyabrāhmaṇā samīpe ṭhatvā brahmalokaṃ bho gacchāti vadanti. Tassapana avīciniraye aggijālā upaṭṭhahanti. Tadā so bho ācariyā suvaṇṇavaṇṇā paññāyantīti āha. Esa bho brahmaloko. Tattha gacchāti vadanti. So kālaṅkatvā avīcimhi uppajji. Evaṃ nimittassādavasena te kāmīyanti. Tattha uppannānaṃpi bhavanikantināma hotīti. Apica, tattha uppannā avikkhambhitakāmarāgāeva honti, okāse sati kāmaratiyā ramissanti yevāti. Tasmiṃ kāme avacaratīti kāmāvacaraṃ. Etthaca avacaratīti padassa uppajjatīti attho na gahetabbo. So hi attho pāḷiyāca nasameti. Nānādosayuttoca hotīti. Yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannāti hi pāḷiyaṃ vuttaṃ. Yadi cettha so attho adhippeto siyā. Evaṃ sabhi etthāvacarā etthuppannāti vuttaṃ siyā. Napana vuttaṃ. Naca pariyāpannasaddo uppannasaddena saha samānatthoti sakkā vattuṃ. Na hi lokuttaracittāni tīsu bhavesu uppannā nipi tatra pariyāpannāniyeva hontīti. Evaṃ tāva pāḷiyā nasametīti.
18. 这里说“有情中起欲乐”，谓“有欲者”。在此，众生因无间断的欲爱与贪染，沉浸于欲乐，正如不在彼岸禅乐的状态中。欲境共有十一种。难道连禅乐本身也有吗？不是的。譬如有时天人又来，有时不是——这里是恶趣地狱等，如何会有欲乐呢？又如何说众生因欲乐而欢喜呢？所谓“因缘相似”和“依住本性”，在死时临近时，如地狱的烈焰灼烧色彩夺目似金色。曾有一染邪见的婆罗门临终时，师长告说他将升天界。实际上那地狱烈焰正在烧焚他。那师长见状便称“那是天界”，说“其将前往那里”。于是其人便怀疑生于恶趣。正因如此，因因缘类似故众生欢喜于欲界。即便生于此界，也称其为“基于本性的界”。更有甚者，虽然生于此，但仍因无间断的欲爱沉迷，暂时仍将伴随欲乐而欢喜。这就是“于此生起的欲乐境”，即欲乐境。这里的“avacaratī”非谓生为词意，不能据此解释为“生起”的义。此义于巴利语中不可等同。又因包含有诸恶烦恼。何以这其中说“此界行为扩展”是巴利正说？若谓此义包含此，理当如此说；但未说此义。且不说扩展语与本生义相同。因心等非世间者生起于三界，不必与扩展境生起同义。故巴利语中“nasameti”非尔。如此，理应取此义：即因欲界行为扩展而于此说“该生起”，谓其缘故。故称为“欲界行为领解”，因知缘故而随其现行而周围扩广，故称“生起”，即“内在起生状态”。所谓“内部孕育之义”。因悲伤等内在烦恼，使得“欲界因缘”被执持以作欲爱之因。若观察诸法的色受想法识及诸层面，因欲界之欲爱相对持，欲能引起“欲界行为被扩展”的现象。这些即欲界行为之“成就者”。即使于色无色相续有生起，该爱亦不可忽视。是因诸法诸界及生起因缘相应，故说赋予欲界行为之义。欲界行为不可单以色离欲，也要视色中爱为所依正见。
Yadica so attho gahito siyā. Evañca sati tasmiṃ kāme ye mahaggata lokuttaradhammā uppajjanti. Tesaṃpi kāmā vacaratāpattidoso rūpāvacaratādi muttidosoca āpajjati. Yeca kāmāvacaradhammā rūpārūpabhūmīsu uppajjanti. Tesañca rūpārūpā vacaratā pattidoso kāmāvacaratā muttidosoca āpajjatīti. Nanu yebhuyyavuttivasenapi kesañci nāmalābho hoti. Yathā vanacarako saṅgāmāvacaroti. Tasmā idhapi tesaṃ dhammānaṃ attano attano bhummīsu uppannabahulattā kāmāvacarādi nāmalābhe sati na koci dosoti.Na. Evañhi sati lokuttara dhammānaṃ kāmāvacaratādi muccanatthaṃ yebhuyyena uppannabhūmi visuṃ vattabbā siyā. Na ca sā nāmabhūmi atthi. Yattha te yebhuyyena uppajjantīti. Tehi uppajjantā tīsu bhavesu eva uppajjanti. Tasmā tesaṃ kāma rūpārūpāvacaratāpattidoso dunnivāro siyāti. Evaṃ nānādosayutto hotīti. Tasmāssa tathā atthaṃ aggahetvā etthāvacarā ettha pariyāpannāti bhagavatā saṃvaṇṇitena pāḷinayenevassa attho gahetabboti. Ayañhettha attho. Kāme avacarati pariyāpannabhāvena tasmiṃ ajjhogāhetvā carati pavattatīti kāmāvacaranti. Pariyāpannabhāvocanāma attano ādhārabhūtena tena kāmena saha samānajātigottanāmatā saṅkhātehi paritobhāgehi tasmiṃ kāme āpannabhāvo anuppaviṭṭha bhāvo. Antogadhabhāvoti vuttaṃ hoti. Soca tathā pariyāpannabhāvo pariggāhiniyā kāmataṇhāya katoti daṭṭhabbo. Ettāvatā yedhammā rūpārūpasattasantānabhūtāpi mayhaṃ eteti kāma taṇhāya pariggahitā kāme pariyāpannāva honti. Te kāmāvacarānāmāti siddhā honti. Rūpārūpā vacaresupi ayaṃ nayo netabbo. Tesupana rūpataṇhā arūpataṇhāca pariggāhinī taṇhā daṭṭhabbā.
如果说该义被确认则是如此。若如此，诸大乘最胜天上法中来生者，亦会生起欲界行为之病，继生诸善色界行为之病。反之，若生于欲界行为，则生于色界无色界之行为病皆继起病。有时即使不会得到某些名相之识，如行者仍可能作“猎人捕兽”之行为。因此于此理当认为彼诸法在其各自境界中众多出现时，虽有欲界行为无喜之义，但不表示无病。世间外境上三界，诸行为生起时，无扩展之病亦不具足。此即巴利语“nasameti”义也。故诸恶烦恼含其中。故理应如是取义，于此说“行为扩展生起”故由世尊萨婆那言说。该义为：欲界行为于扩张之因缘上生，于行为中运行，即所谓欲界者。所谓“扩散之现象”，依其生起本性随欲心与同类名相及外在界境产生之作用，在该欲界中产生之意纹理，无不显现。称之为“内部孕育之相”。这应观察。又悲痛之“扩散现象”由欲所持之意生起，故不可忽视。如此，若依此观察，诸色法与色界行为有关之爱心，及无色界行为有关之无爱心，均在欲界行为者中受持而成名，从而该欲界行为得以成立。色界分离欲界行为则不可为法理。
Yepana dhammā tiṇṇaṃ taṇhānaṃ pariggahavimuttā honti. Te tīsu bhavesu uppannāpi tatra apariyāpannāeva hontīti lokuttarā nāma jātāti veditabbā. Etthaca paṭṭhāne āruppe kāmacchandaṃ nīvaraṇaṃ paṭicca uddhaccanīvaraṇantiādinā arūpasattasantānepi kāmacchandasaṅkhātāya kāmataṇhāya uppatti vuttā. Tasmā rūpārūpa bhūmīsu uppannānaṃ kāmadhammānaṃ pariggāhinītaṇhā rūpārūpasattasantāna gatāpi daṭṭhabbā. Pāḷiyaṃ kāmacchandanīvaraṇanti idaṃ nīvaraṇajātikattā vuttaṃ. Na hi jhānabhūmīsu ekantanīvaraṇakiccāni nīvaraṇāni sakkā laddhunti. Atra kāmabhedo vattabbo. Dvekāmā kile sakāmoca, vatthukāmocāti. Tattha thapetvā rūpārūparāge añño sabbopi lobho imasmiṃ catubbhūmiparicchede kile sakāmonāma. Thapetvāca rūpārūpāvacaradhamme aññe sabbepi tīsu bhūmīsu uppannā kāmāvacaradhammā vatthukāmonāmāti. Yaṃpana aṭṭhasāliniyaṃ sabbepi tebhūmakā dhammā vatthukāmoti vuttaṃ. Taṃ mahāniddese niddiṭṭhena suttantikapariyāyena vuttanti gahetabbaṃ. Na hi rūpārūpāvacaradhammā abhidhamme kāmanāmena vuttā atthīti. [Kāmāvacarapadaṃ]
这些法三种渴爱被解脱。虽生于三界，然生起无扩展，故曰世间外。此谓出生之“无扩展者”。又此处借缘含空与无欲的胜境名——无色界——借以说明带有欲界渴爱之产生，实属于欲界。有时于色界生起的爱心，如遇无色界念处，因无色界念处同被名“无色”包涵，故称“无色界尽头有欲界渴爱”。故色界尽头即称为无色界。此为非争胜之理。然后于色界虽生起爱心等，因着欲界爱之名持续存在，色界行为受执，正是欲界行为。此亦借巴利语“kāmāvacara”说明为“情欲行”。这里说法非仅谓欲界教义中的名义，并非唯独如是称呼—此亦是教义中常见用法。
§19
19.Rūpāvacaraṃ arūpāvacaranti ettha rūpārūpasaddā tāsu bhūmīsu niruḷhāti daṭṭhabbā. Apica dve bhūmiyo rūpabhūmi, arūpabhūmīti. Tattha ruppanalakkhaṇaṃ rūpaṃ yattha natthi, sā catubbidhā bhummi arūpabhūmināma. Sesā sattavīsatividhā bhummi rūpabhūmināma. Tatthaca heṭṭhā ekādasavidhā bhummi oḷārikena kāmena visesetvā kāma bhūmīti vuttā. Upari soḷasavidhā bhummi rūpabhūmiicceva vuttāti daṭṭhabbā. Yatthapana taṇhāvā jhānānivā rūpārūpasaddehi vuttāni. Tattha nissayassanāmaṃ nissite āropanavasena nissayopacāro veditabbo. Yatthaca kāmāvacarādisaddehi bhūmieva vuttā. Tattha nissitassa nāmaṃ nissaye āropanavasena nissito pacāroti. Yamettha vattabbaṃ, taṃ kāmāvacarapade vuttanayamevāti. Ayamettha tebhūmaka paricchede pāḷianugatā paramatthadīpanā. Yathāha –
19. 色界行为与无色界行为，此处谓在具色法界行于诸各境中。色界与无色界其实为二大类。色界以不存色可知无色界名。其余二十七种境界归属色界。本下部有十一种境界，因以种种色欲特别称欲界。上部十六种境界同样属色界。此乃因渴爱于禅定内所形成色界及无色界名称。此处应知“依止名义”为依靠或加持之意。此处说欲界行为等境界即依止于该处境界。故谓此为“欲界行为之名义”。此为三界分殊明示，谓如是。
Katame dhammā kāmāvacarā. Heṭṭhato avīcinirayaṃ pariyantaṃ karitvā uparito paranimmitavasavattīdeve anto karitvā yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannā khandhadhātuāyatanā rūpā vedanā saññā saṅkhārā viññāṇaṃ. Imedhammā kāmāvacarā. Katame dhammā rūpāvacarā. Heṭṭhato brahmalokaṃ pariyantaṃ karitvā uparito akaniṭṭhe deve anto karitvā yaṃ etasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannā samāpannassavā upapannassavā diṭṭhadhammasukhavihārissavā cittacetasikā dhammā, ime dhammā rūpāvacarā. Katame dhammā arūpāvacarā. Heṭṭhato ākāsānañcāyatanupage deve pariyantaṃ karitvā uparito nevasaññā nāsaññā yatanupage deve anto karitvā yaṃ etasmiṃ antare. La. Ime dhammā arūpāvacarāti.
何种法为欲界行为？谓从地狱界至六欲天，乃至萨咖天帝之上，共十二界之间的法，称为欲界行为。何种法为色界行为？谓从梵天界以下至梵天世界的无杂质者共十个界之法，称为色界行为。何种法为无色界行为？谓从空所界等四大无色界之法，为无色界行为。
[19] Ṭīkāsu pana
注疏中却说：
Yathāvuttaṃ suvisadaṃ pāḷinayaṃ aggahetvā aññathā vacanatthāca vinicchayāca ettha vuttā. Sabbe te sārato na paccetabbāti.
如之前所说明的，为了使巴利文义理清晰明确，在此举出不同说法及其释义加以辨别，并说：诸多说法皆不可采纳。
Nanu aṭṭhasāliniyameva teca aññeca atthā vuttāti. Saccaṃ. Bhūtaṃpana suvisadaṃ pāḷianugataṃ atthaṃ ñatvā kiṃvikkhepenāti.
不正是依八种原则而作说解及其他义理吗？真实如是。既知确实是清晰明了且符合巴利本义，何须诳惑他人？
§20
20.Lokuttaranti ettha lujjanapalujjanaṭṭhena loko vuccati yathāvutto tebhūmakadhammo. Yathāha lujjati palujjatīti kho bhikkhave tasmā lokoti vuccatīti. Evaṃ sante lokuttaradhammānaṃpi nibbānavajjānaṃ lokatāpatti siyā. Kasmā, tesaṃpi lujjanapalujjanadhammattāti. Nasiyā. Yattha hi nicco dhuvo sassatoti mahājanassa micchāgāho nivisati. Tattheva tassa nivāraṇatthaṃ ayaṃ lokasamaññā niyamīyati. Tasmā sabbaso micchāgāhavimuttānaṃ tesaṃ lokatāpatti natthīti vadanti. Yesaṃvā lujjanaṃpalujjanañca mahājanassa pākaṭaṃ. Tesaññeva lokatāsiddhīti natthi lokuttarānaṃ lokattappasaṅgoti. Lokato uttaratīti lokuttaraṃ. Maggacittaṃ. Tato uttiṇṇanti lokuttaraṃ. Phalacittaṃ. Nibbānaṃpana idha nalabbhatīti. Uttaraṇañcettha taṇhāttayaggāha vimuttiyā tīsu lokesu apariyāpannabhāvoyeva. Soca apariyāpannabhāvo kesaṃ dhammānaṃ adhiṭṭhāna bhūtoviya gayhatīti visuṃ ekā catutthī avatthābhūmināmāti.
所谓世间超越者，是因乐、苦、乐苦不乐其类状态才称为世间。正如经中言及乐苦交替，故被称为世间。如此存在之下，世间超越者也当解脱于世间苦恼。何以故？因诸佛教义皆在于破除烦恼。众生妄执永恒不变，导致误入邪见。正因如此，世人对此执著以为必然。正是基于此，一切放逸邪见者离此世间苦恼者无有，言此者旨在示之。若有人对诸乐苦妄执明显，世人亦无此说离苦证得世间超越也。世间超越即指道心。行此道心称为“超越”。到达彼岸者谓之超越。涅槃此处难以获得。所谓超越，指断尽渴爱三结使解脱达三界外，哀伤无尽的层次，以此观察诸法及其依止，乃见法界之相。
Catubbhūmivibhāgassa paramatthadīpanā niṭṭhitā. · 四地分别的胜义阐明完毕。
§21
21. Evaṃ cittaṃ bhūmibhedena hīnapaṇītā nukkamato catudhā niddisitvā idāni tadeva catubbidhaṃ cittaṃ yathāniddiṭṭhakkamena vibhajanto pathamaṃ kāmāvacaracittaṃ. Tatthaca hīnaṃ asobhaṇacittaṃ. Tatthaca sabbahīnaṃ akusalacittaṃ tāva dassetuṃ somanassasaha gatantiādimāha. Etthaca kāmāvacaracittassapi akusalāhetuka sahetukānukkamo hīna paṇītānukkamavasena vuttoti daṭṭhabbo.
由此心，以地分辨，低下与高贵不违，现今已述四种心类。今分作四类心，或如所示，第一为欲界所起心。此心为低下且不美善之心。并为一切低下心中不善心。说此心由喜乐相伴故称。此处亦说欲界心不善生因、缘起顺序，低下及高贵之分状况，宜当理解。
[20] Vibhāvaniyaṃ pana
注释曰对著述者说解：
Upari vuccamānānaṃ bahūnaṃ cittānaṃ sobhaṇasaññākaraṇasukhatthaṃ appake pāpāhetukeyeva pathamaṃ dassentoti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
对于上述多心的美好观念、色相生起与安乐之意所作的第一种展现者，已被说为是不善之因。此观念本身并不美好。
Tadattho hi yathāvuttahīnādikkameneva siddhoti.
其义如前所述，认为此不可取等，尚未成就为真实。
[21] Yañca tattha
【21】关于此处所说
Tesu tesuca bhavesu gahitappaṭisandhikassa sattassa ādito vīthicittavasena lobhasahagata cittuppādāna meva sambhavato teyeva pathamanti vuttaṃ. Taṃpi nayujjati.
在三界诸世中，众生的初始业逢合心念，是以分歧心态之贪爱生起，正因由此缘起，故被说为此为第一层次。此亦不必然成立。
Ādito vīthicittavasena manodvārā vajjanasseva sabbapathamaṃ uppajjanatoti. Akusalesu pana lobhamūla cittaṃ bahukañca hoti. Dvīhi vaṭṭamūlehi yuttattā padhānaṃ pākaṭañca hotīti tadeva pathamaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ.
贪爱如道路般起于心门，犹如玷污全然生成之第一生起。在不善种类中，贪心根本之心常有多种。此依双重业根结缘而成，故占主要且明显者，叫做此为第一层次，实需观察证明。
§22
22. Tattha sundaraṃ manoti sumano. Siniddhacittaṃ. Na hi anavajjaṭṭhena sundaratā idha yuttāti. Sundaraṃ mano etassābhivā sumano. Siniddhacittasamaṅgī puggalo. Sumanassa bhāvo somanassa. Mānasikasukhavedanāyetaṃ nāmaṃ. Etthaca sumanassa bhāvoti tasmiṃ citte puggalevā sumanābhidhānassavā ayaṃ so sumanoti sumanabuddhiyāvā pavattinimittanti attho. Bhāvoti hi abhidhānabuddhīnaṃ pavattinimittaṃ vuccati. Bhavanti pavattanti abhidhānabuddhiyo etasminti katvā. Etasminti ca nimitte bhummaṃ. Yathā nāgo dantesu haññateti. Yathā hi tattha attano dantanimittaṃ dantayutte nāge hananappavatti hoti, evamidhapi taṃ vedanānimittaṃ vedanāyutte manasmiṃ puggalevā abhidhānabuddhiyo pavattantīti. Bhavanti buddhisaddā etenāti bhāvotica vadanti. Etasmāti ca apare. Somanassena saha ekato gataṃ pavattanti somanassasahagataṃ. Somanassavedanāsampayuttanti attho. Dassanaṃ diṭṭhi. Sā pana sammādiṭṭhi, micchādiṭṭhivasena duvidhā. Idha micchādiṭṭhiyuttā. Akusalādhikārattā. Diṭṭhiyeva diṭṭhigataṃ. Yathā gūthagataṃ muttagatanti. Diṭṭhigatena samaṃ pakārehi yuttanti diṭṭhigata sampayuttaṃ. Diṭṭhigatena ekuppādatādīhi pakārehi samaṃ ekībhūta miva yuttaṃ saṃsaṭṭhanti attho. Asaṅkhārikamekaṃ sasaṅkhārikamekanti ettha saṅkhāroti pubbātisaṅkhāro. Soca duvidho payogo, upāyocāti. Tattha āṇattiyāvā ajjhesanāyavā tajjetvā vā idaṃ karohīti parehi kato kāyavacīpayogo payogonāma. Āṇattādināpana vināva kammassa karaṇatthaṃ taṃ taṃ upāyaṃ pare ācikkhanti. Akaraṇe ādīnavaṃ karaṇeca ānisaṃsaṃ dassenti, katikaṃvā karonti, daṇḍaṃvā thapenti, sayameva vā taṃ taṃ kāraṇaṃ anussarati, paccavekkhati. Evamādinā nayena upāyo anekavidho. So duvidhopi idha saṅkhāro nāma. Saṅkharoti attano pakatiyā kātuṃ anicchamānaṃ citta santānaṃ akātuṃ adatvā karaṇatthāya saṃvidahati tasmiṃ tasmiṃ kamme payojetīti katvā. Yopana paccayagaṇo tena saṅkhārena virahito hoti. So asaṅkhāro. Yopana tenasahito hoti. So sasaṅkhāroti. Vuttañhetaṃ aṭṭhakathāyaṃ –
【22】此说之美者，谓为善心、安稳意。非无瑕疵之美丽可相附着。此美即心之欢愉。具有安稳之心者，人亦如是。喜心与乐心不同。喜为心理安乐感觉称谓。此处所说者即“喜心”的含义。特别指心中个人的喜乐名为喜心智慧之流转。所谓“心”即名义智慧之流转。它具流转之理，如同蛇咬牙般，该牙为其缘起名相。缘此，感受之缘故，心中个人智慧流转生起。以此作名谓智言。“心”即由智慧相续生起。又他者谓之，心与乐同行，同体生起，于乐心之感受相会合之理。此为观见、见解。见解分正见与邪见两类。此处属邪见。因多恶行之所支配，以见即归入见解。就如网罗陷阱中。与见入为一体，构成见解之束缚。见解组合为整体，若有分裂行为类则不具此合一，此为相对而言。如单一与多者。此“结”即先行聚结。苦集法中谓有两种分别努力、方便。此种方便乃由嫉妒与攻击意起，舍弃或实施于他身，惯于达成某事，为方便名。若不施加侵害，为害相对行为，该种行为则为方便。如此多种手段为别说。此亦具两种结，所谓“结”即意在执意建立心之连续不休。如不欲自作意处不作，为一定方向安排心意，承载各种作业。谓之结。若离此结散乱，则为不结。若与此结存于一体，则为共结。此已成典籍所载。是故注疏云——
Saha saṅkhārenāti sasaṅkhāro. Tena sasaṅkhārena sappayogena saupāyena paccayagaṇenāti atthoti.
『同行相』者，即『随行相』。此『随行相』以其相连随行、顺行相应，具足方便，成为诸因缘所依。此即其义。
Etthaca paccayagaṇoti ārammaṇādiko sādhāraṇo paccaya gaṇo aṭṭhakathāyaṃ vutto. Asādhāraṇopana kusalakammesu sappurisupanissayādiko akusalakammesu asappurisupanissayādiko paccayagaṇo visesetvā yojetuṃ yutto. Sopana yadā duvidhena saṅkhārena vinā sayameva cittaṃ asaṃsīdamānaṃ katvā uṭṭhāpeti samuṭṭhāpeti, tadā soasaṅkhāronāma. Yadāpana tena vinā sayameva cittaṃ uṭṭhāpetuṃ samuṭṭhāpetuṃ nasakkoti, saṅkhāraṃ sahāyaṃ labhitvāva sakkoti, tadā so sasaṅkhāronāma. Iti asaṅkhāro sasaṅkhārotica idaṃ paccaya gaṇasseva nāmaṃ. Na cittassa. Cittaṃpana asaṅkhārena suddhena paccayagaṇena uppannaṃ asaṅkhārikaṃ. Sasaṅkhārena paccayagaṇena uppannaṃ sasaṅkhārikaṃ, uppannatthe hi ayaṃ ikapaccayoti. Yasmiṃ samaye akusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti somanassasahagataṃ diṭṭhigatasampayuttaṃ sasaṅkhārenāti hi pāḷiyaṃ vuttanti. Etthaca sasaṅkhārena paccayagaṇena uppannaṃ hotīti yojetabbanti. Ayamettha asaṅkhārikasasaṅkhārikapadesu paramatthadīpanā.
此所谓『因缘集』，按义疏于此解释：以开始等为普通因缘集。非普通因缘集者，则在善法中依贤人，恶法中依不贤人，各别为因缘集，得以接续配合。阶梯（分段）作二种分别：无『随行相』，只是纯心，虽心起伏而未随行，即称『无行相』。若无此随行相则心难以自行起伏，须得有辅助之行，故称为『随行相』。此无行与有行相，实为此因缘集名称，非指心。以纯无行之因缘集生起无行之心；具有『随行相』之因缘集生起有行之心。此由因缘集，说明此因缘相互依赖关系。时有恶心产生，亦伴随忧闷与见解相应，为巴利文中所说随行相。须以此因缘集作因缘者也。此乃无行行相二词的最高真义说明。
[22] Ṭīkāsu pana
【注疏云】
Imamatthaṃ asallakkhetvā cittameva asaṅkhāraṃ sasaṅkhāranti ca gahetvā yaṃ vuttaṃ, ‘‘natthi saṅkhāro assāti asaṅkhāraṃ. Tadeva asaṅkhārikaṃ. Saha saṅkhārena vattatīti sasaṅkhāraṃ. Sasaṅkhārameva sasaṅkhārikanti ca. So yassa natthi. Taṃ asaṅkhāraṃ. Tadeva asaṅkhārikaṃ. Saṅkhārena sahitaṃ sasaṅkhāri kanti ca’’. Sabbametaṃ na yujjatiyeva.
去除无关内容，仅取心即是无行，无行及有行二词，在前文已明言。谓『无行』即无行相，是无生起而无随行者；与之相应则为有行相，依随行相说解。此二词差别，在此已尽示，不须再添。
[23] Yañca vibhāvaniyaṃ
【次章分析】
Saṅkharoti cittaṃ tikkhabhāvasaṅkhātamaṇḍanavisesena sajjeti. Saṅkharīyativā taṃ etena yathāvuttanayena sajjīyatīti saṅkhāroti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
『行』指心因其三恶性相而装饰显现。因其能作此真实显现说为行。此虽真实，然非美好也。
Evañhi sati sasaṅkhārikapi cittaṃ tikkhaṃnāma siyāti.
如此，具念时，连同造作心识，名为锐利心。
[24] Yañca tattha
【二十四】那时所说，
‘‘So pana attano pubbabhāgappavatte cittasantāneceva parasantāneca pavattatīti taṃ nibbattito cittassa tikkhabhāva saṅkhāto visesova idha saṅkhāroti’’ vuttaṃ. Taṃpi asaṅkhārika sasaṅkhārikapadānaṃ vacanatthesu virajjhitvā tadanu rūpassa saṅkhārassa parikappanāvasena vuttattā nayuttameva.
“但其自身先前部分流转的心识连同他方流转的亦同，称为心识流转，由此称为心识之锐利特性，此为造作的特别种类，故此称为造作。”此语虽指造作，然在无造作与有造作之言义中已消除差别，故而作为无形造作的造作心识的说法，在此所有造作中被视为主导。
[25] Etena
【二十五】因此，
Pubbappayogasambhūto, viseso cittasambhapī;
先前因缘所生起，特异心识之起；
Saṅkhāro taṃ vasenettha, hotyāsaṅkhārikāditāti.
造作为其本质，于此成无造作等意。
Sādhakagāthāpi paṭikkhittā hotīti.
修道歌谣也被排除在外。
[26] Yañca tattha
【26】其中所当阐明者——
‘‘Athavā, sasaṅkhārikaṃ asaṅkhārikanti ce taṃ kevalaṃsaṅkhārassa bhāvābhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Natassa sahapavattisabbhā vā bhāvatoti. Bhinnasantānappavattinopi saṅkhārassa idhamatthitāya taṃ vasena nibbattaṃ cittaṃ saṅkhāro assa atthīti sasaṅkhārikaṃ. Salomako sapakkhakotyādīsuviya saha saddassa vijjamānatthaparidīpanato. Tabbiparītampana tadabhāvato vuttanayena asaṅkhārika’’nti vuttaṃ. Taṃpi pāḷiaṭṭhakathāsiddhaṃ ujuṃ visadaṃ atthaṃ muñcitvā attano parikappanā vasena vuttattā na gahetabbameva.
“或言，若谓有分别造作与无分别造作者，则此仅是对造作的有无现象的论述。非谓因缘相续皆无造作。即便无相续的现行造作，对此义说，执着于存在与非存在之差别，令心于此处安住并止息，谓之有分别造作。此说乃来自《萨罗摩伽经》等含相对遮照之语，因正面与反面之对照说起“无分别造作”。巴利注疏对此释义直明通达，舍弃心自设之见，不得妄取。”
Etthaca attano icchāya vinā paresaṃ āṇattiyāvā ajjhe sanāyavā yācanāyavā pavattitaṃ cittaṃ payogasamuṭṭhitaṃ nāma. Tathā attano icchāya vinā paresaṃ bhayenavā lajjāyavā gāravenavā kathikāyavā daṇḍabhayenavā pavattitaṃ upāyasamuṭṭhitaṃ nāma. Sayamevavā attano līnaṃ cittaṃ ñatvā tena tena upāyena attānaṃ ovaditvāvā taṃ taṃ upāyaṃ anussaritvāvā pavattitaṃ cittaṃ upāyasamuṭṭhitaṃ nāma. Idañca nayadassanamevāti. Diṭṭhigatena vippayuttaṃ diṭṭhigatavippayuttaṃ. Udāsinabhāvena pekkhati anubhavanākārena ārammaṇaṃ passatīti upekkhā. Upapattito yuttito ikkhati passatītivā upekkhā. Yathāhi somanassa domanassāni ārammaṇaṃ adhimattato passanti. Yato somanassito puggalo tena ārammaṇena viyoge vikārapatto hoti. Domanassitoca tena ārammaṇena saṃyoge vikārapatto hoti. Na tathā ayaṃ, ayaṃ pana yuttitova passati na ārammaṇasaṃyoga viyogahetu puggalaṃ vikāraṃ pāpetīti. Kecipana upapattito yuttito ikkhatīti idaṃ idha nasambhavati. Na hi akusalaṃ yuttarūpaṃ nāma hotīti vadanti. Upekkhāya sahagatanti samāso.
此处谓依自身无意，不因他人强迫而起的念，称为意乐发起的心。依自身无意，不因他人恐惧、羞耻、敬重、指责或刑罚而起的念，称为方便发起的心。若自身了解心已入于其中，因应各种方便劝导自己，并忆念此种方便，则称为方便发起的心。此即为方法之所现。依见所不同，或分别见、分别离见、或无分别而观，如同喜乐与忧苦因缘中处境所现。由喜乐者，离断此境则得变化；由忧苦者，和合此境则有变化。但此处非因据故缘起的境界变化而生人心转异。若有些缘起、分别和见而互相烦恼，则此不可能。所谓“良善缘者非相应形态”说不成立。此即谓“与无分别共存”之义。
§23
23. Etthaca kiñcāpi phassādayo vitakkādayo mohādayoca dhammā iminā sakalena aṭṭhavidhena cittena saha gatā sampayuttāca honti, na pana te vedanāviya sayaṃpi bhedavantā honti. Naca diṭṭhisaṅkhārānaṃ viyatesaṃ imasmiṃ citte katthaci honti katthacinahontīti ayaṃ vikappo atthi. Tasmāte imassacittassa bhedakarā nahontīti idha nagahitāti daṭṭhabbā. Lobhopana aññehi imassa aṭṭhavidhassa bhedakaro hoti. Vedanādiṭṭhi saṅkhārāca imassa aññamaññassa bhedakarā hontīti teeva idha gahitāti daṭṭhabbā. Nanu pīti māna thinamiddhānipi bhedakarāni hontīti tānipi idha sapītikaṃ apītikanti mānasampayuttaṃ mānavippayuttanti thinamiddhasampayuttaṃ thinamiddhavippayuttanti ca gahetabbā nīti. Na. Tesu hi somanasse gahite pīti gahitāva hoti. Itarānica tīṇi aniyatayogīnica honti, yevāpana kānicāti nagahitānīti.
23. 此外，诸如触等与念头发生相关的愚痴法，虽于此八种心色中俱有相应，但它们并非如受那般相互分异。有时某心存在，某处则不存在，谓此心仍有变化故。故此心无明显区分。此处应视而明白此理。贪嗔等于此八种中的差别起者。受及见及造作等彼此亦有互为差别。喜乐、傲慢、昏沉等亦有差别之法。于此应知喜乐所系之心便是喜乐，而他三心则是无定之联系者。
[27] Vibhāvaniyaṃ pana
[27] 关于撇弃法，谓
Phassādivitakkādimohādidhammā ito aññehipi citte hi yuttā hontīti nate aññehi imassa visesaṃ karonti. Tasmā te idha na gahitāti iminā adhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘kasmā panettha aññesupi phassādīsu sampayuttadhammesu vijjamānesu somanassasahagatādibhāvova vuttoti. Somanassādīnameva asādhāraṇa bhāvatoti. Phassādayohi keci sabbacitta sādhāraṇā keci kusalādi sādhāraṇā. Mohādayoca sabbā kusalasādhāraṇāti na tehi sakkā cittaṃ visesetu’’nti. Taṃ vicāretabbaṃ.
触等及思维等由痴惑及诸类似法所生，除此之外尚有别的分别心中所结合的法。否认其它法者，是因它们与此处的特殊意义不同。故此，此处不采纳它们，以此高级方便手段，已有说法解释曰：为何此处将其他与触等相结合且生起的法，仅仅称为喜乐及相关现象？所谓喜乐赞称为非普通的品性。触等中，有些为一切心的普通法，有些则为善法的普通法；痴等亦为一切善法的普通法，故不能以它们为特别区分心的标志。此当细细思辨。
Evañhi sati somanassupekkhā saṅkhārāpi aññesu dissantīti tepi aññehi imassa visesaṃ nakaronti. Tasmā tepi idha nagahetabbā siyunti.
正如如此，念住与喜乐观察之集合体，也不与他者分别，故此处亦应不取它们为根基。
§24
24. Etthaca somanassappaṭisandhikatā, agambhīrappakatitā, iṭṭhārammaṇasamāyogo, byasanamuttica somanassassa kāraṇaṃ. Somanassappaṭisandhikohi sadā bhavaṅgasomanassena paribhāvita santāno hotīti tassa cittaṃ uppajjamānaṃ yebhuyyena somanassasahagataṃ uppajjatīti. Agambhīrappakatikoca hīnajjhāsayo appakaṃpi mahantaṃ maññati. Hīnaṃpi paṇītaṃ maññati. Tasmā tassapi cittaṃ uppajjamānaṃ yebhuyyena somanassasahagataṃ hotīti. Iṭṭhārammaṇasamāyogoti attanā icchitena hīnenavā paṇītenavā ārammaṇena samāyogo. Byasanamuttīti ñātibyasanādito mutti. Upekkhāpaṭisandhikatā, gambhīrappakatitā, majjhattārammaṇasamāyogo, byasanamuttica upekkhāya kāraṇaṃ. Etthaca gambhīrappakabhitānāma mahajjhāsayatā. Tādiso hi puggalo mahantaṃpi appakaṃ maññati, paṇītaṃpi hīnaṃ maññatīti. Diṭṭhajjhāsayatā, diṭṭhivipannapuggalasevanā, saddhammavimukhatā, micchāvitakkabahulatā, ayoniso ummujjanañca diṭṭhiyā kāraṇaṃ. Tattha diṭṭhajjhāsayatāti kāṇāriṭṭhassaviya sunakkhattassaviyaca purimabhave diṭṭhi gatikabhāvena āgatattā imasmiṃ bhavepi sassatucchedāsaya bhāvo. Saddhammavimukhatāti ciraṃpi kālaṃ saddhammena vinā āgatatā. Micchāvitakkabahulatāti attano avisayesu sabbaññuvisayesu ṭhānesu attano pamāṇaṃ ajānitvā cintāpasutavasena micchāvitakkabahulabhāvo. Ayoniso ummujjananti attanādiṭṭhakāraṇameva sārato saccato ummujjanaṃ. Tabbiparītena diṭṭhivippayuttakāraṇaṃ veditabbaṃ. Asaṅkhārikakammajanitappaṭisandhi katā, kallakāya cittatā, khanti bahulatā, purisakāresu diṭṭhānisaṃsatā, kammappasutatā, utubhojanādi sappāya lābhoti idaṃ asaṅkhārikakāraṇaṃ. Tattha khantibahulatāti sītuṇhādīnaṃ khamanabahulatā. Purisakāresūti purisehi kattabbesu kammesu. Kammappasutabhāti kammesu ciṇṇavasitā. Tabbiparī tena sasaṅkhārikakāraṇaṃ veditabbaṃ. Imesaṃpana cittānaṃ uppatti vidhānaṃ visuddhimagge gahetabbaṃ. Aṭṭhapīti pisaddena nesaṃ labbhamānakammapathabhedato kāla santānā rammaṇādi bhedatoca anekavidhattaṃ sampiṇḍetīti.
二十四、此处喜乐之相续为开启基盘，广深坦荡，意愿具足而结合，灭除障碍为喜乐之因。喜乐之相续，即永恒被存在紧贴之喜乐所侵犯之世代，因此由心所生，常生于更甚的喜乐中。广深坦荡者，低劣心念亦视为不大与高大，亦低者视为好，故此心所生起，常为无量喜乐所侵染。意愿结合者，谓由自身所欲而结合于低劣或善良之缘起。灭除障碍意指亲族障碍等之解除。由念保持、广深坦荡、中庸缘起及灭除障碍，乃由平静生起。所谓广深坦荡之心念，乃指大中等诸心，乃视大亦为小，视善亦为恶。执著见解、随邪友、离正法、不止恶念、不理智放逸，因见解所致。所谓执著见者，是如无眼之盲人，如瞎眼者，由先世业力所致出生此生且恒思生灭。离正法者，长时远离正法。多恶念者，因不知自所执境而生邪恶思维。非理智放逸者，谓由对自心根本的错误理念导致执迷不悟。此种错误见解应为逆转心态之因。另有因无数造作业之相续，以及心性渐修、宽忍多行、善人相伴、业果习染、时令饮食与安乐等无数因缘，皆为业力所造。宽忍多行包括寒热等忍耐，善人相伴为与善士同行，业果习染即于业之习性，诸缘可获利。应藉此认识其有业之因缘。此等心之发生、状况及净化方法，须于清净道中分别详察：八圣谛以净洁持因，因生且现象多样互异，且时间流转、世代及境相亦无量多。
Lobhamūlacittassa paramatthadipanā niṭṭhitā. · 贪根心的胜义阐明完毕。
§25
25.Dosamūlacitte duṭṭhumanobhi dummano. Virūpaṃ cittaṃ. Duṭṭhumano etassātivā dummano. Virūpacittasamaṅgīpuggalo. Dummanassa bhāvo domanassaṃ. Mānasikadukkhavedanāyetaṃ adhivacanaṃ. Sā hi attanā sahagate cittevā taṃ samaṅgīpuggalevā dummanā bhidhānassavā ayaṃ so dummanoti dummanabuddhiyāvā pavattinimittaṃ hotīti. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva. Domanassena saha gatanti samāso. Paṭihaññatīti paṭigho. Doso. Sohi uppajjamāno sampayuttadhammepi paṭihanati. Lūkhe santatte karoti. Attano vatthumpi paṭihanati. Hadayappadesaṃ dahati. Taṃ puggalaṃ dummukhaṃ karoti, attano ārammaṇaṃpi paṭihanati. Taṃ bādhaya māno gaṇhāti. Tasmā paṭighoti vuccatīti.
二十五、恨根之心，即恶意之心，为怨毒恶意心。此心丑陋。恶意者，非常为苦恼之心。与恶意俱存之人，谓常存恶意之愚人。恶意性质同苦恼心苦。此谓为心中带恶意之俗人，具有恶毒思维，因而恶意盛行，且产生恶意智慧（迷惑心智）之缘起。以下所说为其注解。苦恼乃愤怒，愤恨。恨、恚也。此愤怒生起时，即伴随疼痛与意欲击打，且对自身所爱亦产生憎恨，伤害胸膛部位。故此人使其容貌丑恶，憎恶自身所抓住之对象。此也即谓报复之恨。
§26
26. Ettha siyā. Saṅkhāro tāva imassa cittassa bheda karoti tassa idha gahaṇaṃ yuttaṃ. Vedanā paṭighāpana bhedakarā na hontīti te idha na gahetabbāti. Vuccate, domanassaggahaṇaṃ tāva imassa cittassa kadāci aññavedanāyogatā pasaṅganivattanatthanti. Yadāhi rājāno hasamānāyeva coravadhaṃ pesenti. Yadāca janā attano verīnaṃ maraṇe tuṭṭhiṃ pavedenti. Maraṇaṃ abhinandanti. Yadāca bālajanā hasamānāva migapakkhino mārenti. Tadā idaṃ nukho somanassena yuttanti attheva pasaṅgo. Upekkhāyogepana vattabbameva natthi. Tappasaṅganivattanatthaṃ domanassaggahaṇanti. Paṭighaggahaṇaṃpi aññadhammasampayuttatā pasaṅganivattanatthaṃ. Tathāhi ye natthikāhetukā kiriyamicchā diṭṭhikā pāṇavadhe apuññaṃnāma natthīti gaṇhanti. Yeca manussapāṇa vadheeva apuññaṃ hoti, tiracchānagatapāṇavadhe apuññaṃ natthīti gaṇhanti. Yeca pāṇavadhaṃ katvā yaññaṃ yajantānaṃ mahantaṃ puññaṃ hoti, dibbasaṃvattanikanti gaṇhanti. Te sakkāyadiṭṭhiyā vissaṭṭhā pāṇavadhaṃ sayaṃvā karonti. Aññevā pesenti. Tadā idaṃ diṭṭhiyāpi sampayuttaṃ siyāti pasaṅgo hotiyeva. Yepana sammādiṭṭhikesu bālā abyattā, te kadāci tesaṃ micchādiṭṭhikānaṃ laddhiṃ gahetvā pāṇaṃ vadhantā ādito vematikajātāva honti. Tadātesaṃ idaṃ vicikicchāyapi yuttaṃ siyāti pasaṅgo hoti. Tappasaṅga nivattanatthaṃ paṭighaggahaṇanti. Itarathā purima cittassa lobhasahagatabhāvoviya imassa paṭighasampayuttabhāvo cūḷanigameneva siddhoti tesaṃ gahaṇaṃ niratthakaṃ siyāti. Etthaca issāmacchariyakukkuccānaṃ thinamiddhassaca aggahaṇaṃ purimacitte mānathinamiddhanayena veditabbaṃ. Ayamettha paramatthadīpanā.
二十六、此处，若以相续而言，心之分别由此建立基础，且能把握之。惟感受中之痛苦击打不可取，用此说者，即苦恼痛苦现起时，有时伴随对他感受之障碍产生逆转理念。彼时，如国王戏谑奏乐却暗中使盗者下狱，或众人喜爱强敌者遭死，欢喜死亡，或无知者戏弄羚羊而击打其足，此皆由强烈的喜乐感受所连系，实为障碍之逆转。非以平静连接。所谓反障碍逆转者，指苦恼击打及其他合及逆境之连系逆转。譬如无理因由或错误见解之行为，及杀生行为，为恶业，因恶业等因而认定无果报。若谓杀生恶业无果，空说三途或杀生业为无功德，此心转向邪见。因执着于此邪见，人亦如杀人。此时障碍即因见解而生，故亦原则上连系见解。如愚人离邪见，因误取邪见而得受苦恼之苦。苦恼击打作为障碍，亦有因贪心之心而生起，即某些心之前段阶段产生击打情状，故此家庭心之把持不可得效用，故此障碍防止其成立。又有嫉妒、惊愕及昏沉等增强心之障碍，亦须于过去心识中辨知。此即本质之说明。
[28] Vibhāvaniyaṃ pana mahāṭīkāyañca
二十八、关于分析法，详见大注疏中。
‘‘Asādhāraṇa dhammavasena cittassa upalakkhaṇatthaṃ domanassaggahaṇa’’nti vuttaṃ. Tattha asādhāraṇadhammavasenāti idaṃ tāva nayujjati.
所谓“以非常之法为心之特征，生起分忧”者，谓此法具非常特性。
[29] Satipi imassa somanassupekkhāsahagatabhāve anaññasādhāraṇeneva domanassena imassa upalakkhaṇatthanti atthassa āpajjanato. Yathātaṃ satipi purimassa imassaca cittassa mohasahagatabhāve anaññasādhāraṇeneva lobhena paṭighenaca upalakkhaṇatthaṃ lobhasahagatapaṭigha sampayuttaggahaṇanti. Upalakkhaṇatthanti ca na vattabbaṃ.
在此处，有说法称：因此心乐忧平等的状态中，没有其他特别，唯以非常之忧而生其特征义，如此理解。譬如昔日此心因迷惑，亦无其他特殊，唯以贪嗔所缠，生起心之特征，此谓贪嗔相缠之继起。所谓特征义不应作别解。
Evañhi sati pākaṭena domanassena apākaṭānaṃ aññavedanā naṃpi idha laddhabhāvaṃ upalakkhetīti āpajjati. Yathā laddhātapatto rājakumāroti.
正如此处，以念清楚分明，心以忧不显者，其他诸感受亦难得其特征义，如同称得王子者。
[30] Yañca vibhāvaniyaṃ
“又彼辨明者”
‘‘Paṭighasampayuttabhāvopana ubhinnaṃ ekanta sahacāritā dassanatthaṃ vutto’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
所谓“相缠之性，两方独处相随显示”者，谓此理正是，然此理非属优美。
Imassa cūḷanigameneva tadatthasiddhitoti.
此亦与下经相同，以证其义。
§27
27. Etthaca dosajjhāsayatā, agambhīrappakatitā, appassukatā, āghātavatthusamāyogovā, aniṭṭhārammaṇasamāyo govā domanassassa paṭighassaca kāraṇaṃ. Tattha dosa bahula bhāvato āgatavasena dosajjhāsayatā daṭṭhabbā. Agambhīrappakatitā hīnajjhāsayatā. Appassutassaca aniṭṭha loka dhammehiphuṭṭhassa taṃkutetthalabbhāti paccavekkhanā natthīti. Imesampi dvinnaṃ uppattividhānaṃ visuddhimagge gahetabbaṃ. Pisaddassa atthopi vuttanayoevāti.
27. 此处恶意烦恼之心所产生者，具备不善深重现行之相，且不清净、不坚固、不纯洁，如同毒物聚集一般，是忧愁怨恨阻碍之缘。因恶意夸多，故恶意烦恼之心应被观察。所谓不坚固之心，即心慧低下。对于不清净之心及不善世间法所现事物，若无深入省察，则难以洞见。如是者，亦应根据二种产生法修持净道。对清净者，亦有论及其用途也。
Dosamūlacittassa paramatthadipanā niṭṭhitā. · 嗔根心的胜义阐明完毕。
§28
28.Mohamūlacitte vicikicchuddhaccānaṃ padattho upari āgamissati. Yasmāpana idaṃ cittaṃ mūlantaravirahena laddhokāsena suṭṭhubalavantena mohenaceva saṃsappamānavikkhipamānehi vicikicchuddhaccehi ca yuttaṃ hoti. Tasmā idha vedanāpi ārammaṇaṃ adhimattato anubhavituṃ na sakkotīti upekkhāvedanāva yuttā hoti. Evaṃ santepi idaṃ cittaṃ somanassa domanassa sahagatānaṃpi anantare uppajjati. Tasmā tadubhayavedanāhipi idaṃ yuttaṃ siyāti pasaṅgo hotīti tappasaṅganivattanatthaṃ idha upekkhāgahaṇaṃ kataṃ. Anaññacittasādhāraṇena dhammena cittassa niyamanatthaṃ vicikicchāgahaṇaṃ. Uddhaccaṃ pana sabbākusalesu yuttaṃpi idha laddhokāsaṃ hutvā suṭṭhu balavaṃ hotīti dassanatthaṃ idheva gahitanti daṭṭhabbaṃ. Tenevahi dhammasaṅgaṇiyaṃ dhammuddesavāre uddhaccaṃ aññesu pāpacittesu sarūpato anuddharitvā yevāpanakabhāveneva vuttaṃ. Imasmiṃ antimacitteeva sarūpato uddhaṭanti daṭṭhabbaṃ. Yasmāca idaṃcittadvayaṃ sattānaṃ pakatisabhāvabhūtanti payogena vā upāyena vā kenaci uppādetabbaṃ nāma natthi. Sabbakālampi bhavaṅgacittaṃviya anosakkamānaṃ asaṃsīdamānaṃ akicchena akasirena pavattati. Tasmā ekantena asaṅkhārikameva hotīti katvā idha saṅkhārabhedo na gahitoti daṭṭhabbaṃ. Tenevaca pāḷiyaṃpi purimacittesuviya idha sasaṅkhārenāti dutīyacittavāro navuttoti. Ayamettha paramatthadīpanā.
28. 愚痴困扰之心，因疑惑不决而起于心根之上。盖因此心如大海般广大，无障碍，无所妨碍，且具强大正确力量，能够制伏并与疑惑不定之心相结合。故此处，乃说明感受虽为所缘境，但因心中有其主导，占据优势，故难以真实感受之故，故称对此等感受，舍弃之念较为适合。即便如此，此心仍生起与欢喜与忧愁俱存的烦恼。故而对这两种感受，也应以捨离镇静为合宜。为归灭烦恼，故此处采用平等无分别之捨离法。一般而言，心调伏需要疑惑去除。躁动众恶不善心虽可被对应强大智慧大海般的正向力量消解，故当观察此点。由此，便知心中躁动与邪恶心，对于法境鉴别及呈现相同，不生起。对此种终极心，应当明见其躁动本质。因该两种心禀性乃一切众生共性，不能通过意趣或他法所生，故无何以生起之由。众多时刻，心流如同无明支流，顺势流动，轻易不受控制，故称唯是无始无终之造作而已，故此处不取造作之别，故见造作区别不生。由此亦知巴利经典中于古心相同作用划分第二类心流也由此知之。该乃根本真实阐明。
[31] Vibhāvaniyaṃ pana
[31] 但说辨别法
Imāni dve cittāni atisammuḷhatāya aticañcalatāya ca sabbatthapi rajjanadussanarahitāni honti. Tasmā upekkhā sahagatāneva pavattantīti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
这两种心因过度躁动与不安稳，且到处无有被污染之处，故被称为与捨离心共行。此处並非美好之意。
Rajjana sahitānaṃpi lobhamūla cittānaṃ upekkhā yogassa diṭṭhattāti.
有骚动心者亦为贪根之心，其与捨离心之结合可见一斑。
[32] Yañca tattha mahāṭīkāyañca
[32] 此处及大注疏中
‘‘Tatoyevaca sabhāvatikkhatāya ussāhetabbatāyaca abhāvato saṅkhārabhedopi nesaṃ natthī’’ti vuttaṃ. Tattha sabhāvatikkhatāya abhāvatoti iminā imassa asaṅkhārikabhāvaṃ paṭikkhipati. Ussāhetabbatāya abhāvatoti iminā sasaṅkhārikabhāvaṃ paṭikkhipati. Tadubhaye pana idaṃ cittadvayaṃ sabbaso saṅkhāravimuttaṃ hotīti dasseti. Taṃ aṭṭhakathāyapi tāva na sameti.
『说：“此二者：众生本性破坏与应鼓励之无，无论是由于存在之破灭，还是内行所生诸组要之分别，皆不应归于彼。”』此处，众生本性破坏的无，指的是摈弃彼此间无行动性（无造作性）之状态；应鼓励之无，则摈弃彼此间有行动性之状态。然此二者之结合，彼心识二法则表明完全解脱于一切行法。此义在注疏中尚未完备。
Paṭiccasamuppādavibhaṅgaaṭṭhakathāyañhi saṅkhārabhedena avijjāya duvidhabhāvova vutto. Yadica idaṃdvayaṃ saṅkhāramuttaṃ siyā. Evaṃ sati idha mohopi saṅkhāramutto siyā. Soca avijjāyevāti tividhabhāvova avijjāya tattha vattabbo. Naca vuttoti. Evaṃ tāva aṭṭhakathāya nasameti.
缘起解说注中，因行之别，唯有愚痴存在两种状态，因而说此心识二法可解脱于行。依此，正念之处亦能于此地解脱于愚痴。关于伤心愚痴，愚痴分三种状态应于此分别说明，然经中无此说，故注疏对此尚未达成共识。
[33] Yasmāca idha tikkhabhāvonāma vinā saṅkhārena kevalaṃ pakati paccaya gaṇa vaseneva pavattanasamatthatā vuccati. Idañca cittaṃ tatheva pavattati. Tasmā idaṃ sabhāvatikkhaṃ na hotīti na sakkā vattunti.
因此，由于缺少所谓三种现象，即无造作之因，唯以条件法相续聚合，其实是条件法因缘之适然性。由此心亦如是相续发生。因此不能说此为众生本性破坏，故不可这样说。
Laddhokāsena mohena suṭṭhu muyhantīti mohamūhānīti vattabbe niruttanayena momūhānīti vuttaṃ.
以为由此适当之愚痴而善入迷，此中「愚痴入迷」一词乃以否定方式论述，故称为愚痴迷惑。
§29
29. Iccevantiādi mahānigamanaṃ. Tattha iccevanti iti evaṃ. Nipātasamudāyo hesa. Pacchimovā evaṃ saddo purimassa itisaddassa atthavacano. Iccevantivā visuṃ eko nipāto. Sabbathāpi iminā somanassasahagatantiādinā vuttappakāre nāti attho daṭṭhabbo. Idañca dvādasāti ettha visesanaṃ veditabbaṃ. Sabbathāpīti dhammasaṅgaṇīyaṃ vuttena pakārenāpi dvādaseva. Vibhaṅge vibhattena pakārenāpi dvādaseva. Dhātukathādīsu vuttena pakārenāpi dvādaseva. Tesu tesu suttantesu vuttena pakārenāpi dvādaseva. Kāladesa santānādi bhedabhinnena pakārenāpi dvādaseva. Kathaṃ dvādasevāti. Iccevaṃ dvādasevāti yojetabbaṃ.
此为“如是者”等之大纲，所言“如是者”，乃指“如是”句群之总称。“如是”一词为复合节句；“旧语”云云为前文语义之注释。此“如是者”一词为单一节句。故不可以“诸处皆有此以具乐速意”等句式为解释之法。此处特别须知“诸处”，因法集注中十二处亦应以此方式解说。於解说中，法集注、律藏、阿毗达摩诸部中之经文皆依此十二之法分别，且受时间、地域、系属差别影响，皆依此十二法而论。如何为十二者？应作此连接方可明了。
[34] Vibhāvaniyaṃ pana
释说内容持续增长中
Heṭṭhā vutto sampayogādi ākārova vibhāvito. Sopana iccevanti imināva siddhoti.
下面所说的合和等恩，如同分别各种形状。所谓台阶的意思，是指这样修成。
Akusalacittānīti kusalapaṭiviruddhasabhāvattā evaṃ laddhanā māni cittāni. Etthaca ekantena saddhādayoeva kusalānāma. Mohādayoeva akusalā nāma. Cittaṃpana phassādayo viya aññasamānameva hoti, na hi ārammaṇa vijānanaṃvā ekantena muyhanādiviya sāvajjaṃvā hoti. Saddahanādiviya anavajjaṃvāti. Taṃpana akusalehi yuttaṃ akusalanti vuccati. Kusalehi yuttaṃ kusalanti. Saddhādīnaṃpana mohādīnañca paṭiviruddhabhāvo yathākkamaṃ pahāyakapahātabbabhāvena veditabbo. Akusaladhammāhi dubbalā honti. Suvaṇṇappaṭirūpakāviya pheggubhūtā abhāvanārahā punappunaṃ āsevīyamānāpi cañcalantiyeva vikkirantiyeva. Niyāmaṃ okkamantāpi ekasmiṃbhave eva apāyabhāgitāya okkamanti. Napana kusalamūlāni sabbaso pacchinditvā satte vaṭṭasotaniyate kātuṃ sakkonti. Kusaladhammāpana balavantā honti. Jātisuvaṇṇāviya sārabhūtā bhāvanārahā punappunaṃ āsevīyamānā thiratarapattā lokiyesu yāva iddhividhānā lokuttaresuca yāva arahattamaggā vuddhiviruḷhīdhammā honti. Niyāmaṃ okkamantā apāyasotaṃvā vaṭṭaso taṃvā sabbaso samucchinditvā anupādisesanibbānabhāgitāya okkamanti. Tasmā kusala dhammāeva pahāyakānāma. Itarepana pahātabbāeva nāmāti veditabbā. Apica kusaladhammānāma antamaso ālopabhikkhā dānamattāpi lokebhesajjavidhānāniviyaakusalappahānāya eva paṇḍitehipaññapīyanti karīyanti ca, tasmā teeva pahāyakā. Akusaladhammāpana loke nānārogajātiyoviya sakalalokassa pakatisabhāvabhūtāeva hontīti te pahātabbāevāti. Samantato anavasesato ādiyiṃsu gaṇhiyiṃsūti samattāni. Apica samattānīti niṭṭhitāni paripuṇṇānivā. Aṭṭhadhātiādisaṅgahagāthā. Lobhomūlaṃ etesanti samāso. Dvādasā kusalā siyunti ettha siyunti nipātapadaṃ idha daṭṭhabbaṃ. Akusala cittāni dvādasa bhavantīti attho.
所谓不善心者，是因与善相反的本性而得，是称为如此的心。这里虽然单指信心等善法，愚痴等而称为不善。心连触等亦如其他，是不能单独理解为认识所缘——因为认识所缘如同错误等，不是不谬的。所谓诚实等是无过的。不善即是不善之因缘所联，善即是与善法相联。信敬等与愚痴等相反的性质，应依实际情形明了，舍弃者当舍除。不善法则为软弱，如如金所成的铜，虽被蚀坏仍反复动摇变化。即使遵循规律，也只能行于一有堕落之分处；非善根本被彻底断除，众生还受轮回约束，无法超脱。善法则刚强，如金所成，坚固不坏。虽受反复侵蚀，却始终安定不乱，在世间直至神通所至、乃至出世间至阿拉汉道止，智慧增长。依规律而行者，如堕落之道，被彻底断除，得无余涅槃。故善法为应舍弃者。其他应舍者亦须知晓。并且即便是善法的最后部分，只为断除不善之故，贤人智慧亦须照此而行，是故皆属应舍者。不善法则如世间众多疾病一般，是应舍除者。故众生无尽地染污缠扰，皆因不善所致。虽说众生不洁，但依规律乃是圆满既成。如八科之集合诗所说：『贪是本根』，这是共说。这里有十二善，此处应见；意思是不善心有十二。
Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa · 如是，名为《胜义灯》的《阿毗达摩义摄》
Catutthavaṇṇanāya akusalacittassa · 第四注释中不善心的
Paramatthadipanā niṭṭhitā. · 究竟义的阐明完毕。
§31
31. Evaṃ sabbanihīnaṃ akusalaṃ saṅgahetvā idāni ahetukaṃ saṅgaṇhanto tatthaca sabbanihīnaṃ akusalavipākaṃ tāva dassetuṃ upekkhāsahagatantiādimāha.
31. 如此，断除一切恶法后，如今着手断除无因之恶业，既然如此，即当令无因不善之果现于放逸不慈等境界，如此说。
[35] Vibhāvaniyaṃ pana
【35】然，所当阐明者——
Taṃ akusala vipākattāyeva akusalānantaraṃ pathamaṃ dassitanti adhippāyena yaṃ vuttaṃ ‘‘tesaṃ akusalavipākā divasena tividhabhāvepi akusalānantaraṃ akusalavipākeyeva vibhajitu’’nti. Taṃ na sundaraṃ.
此说无因不善果时即现不善，是依大权说，谓『这些不善果在一天内有三种表现，故不善果即为无因不善果』。此见不佳。
Evañhi sati kusalavipākānipi kusalā nantareeva vattabbāni siyunti.
因这样说，善果亦当在各善生次不得不生；故亦当认为善果有现现续续。
§31
31. Cakkhusotādīnaṃ padattho upari āgamissati. Vijānātīti viññāṇaṃ. Yathāha-vijānāti vijānātīti kho bhikkhave tasmāviññāṇanti vuccatīti. Cakkhuṃ nissitaṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Cakkhunāvā paccayabhūtena janitaṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Kammenavā cakkhussa upanītaṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Cakkhutovā jātaṃ viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Cakkhussavā indriyabhāvena sāmi bhūtassa viññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Cakkhusmiṃvā uppannaṃviññāṇaṃ cakkhuviññāṇaṃ. Esanayo sotaviññāṇādīsupi. Pāḷiyaṃpana mahā taṇhāsaṅkhayasutte –
眼根等诸根的对象将随之而来。所谓了知者，即识。正如说“了知”就是认知，尊者们，因此称为识。依于眼根而生起的识称为眼识。因眼而生起的识即为眼识。依于业力所导引的识是眼识。由眼所生的识即眼识。以眼为根本的识，为感官所有者的识，即眼识。由眼而起的识都称眼识。此意亦适用于耳识等识。巴利文中，经大灭尽渴爱经中明说——
Seyyathāpi bhikkhave kaṭṭhañca paṭicca aggi jalati. Kaṭṭhaggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Sakalikañca paṭicca aggi jalati. Sakali kaggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Tiṇañca paṭicca aggi jalati. Tiṇaggī tveva saṅkhyaṃ gacchati. Gomayañca paṭicca aggi jalati. Gomayaggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Thusañca paṭicca aggi jalati. Thusaggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Saṅkārañca paṭicca aggi jalati. Saṅkāraggītveva saṅkhyaṃ gacchati. Evamevakho bhikkhave cakkhuñca paṭicca rūpeca uppajjati viññāṇaṃ. Cakkhuviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Sotañca paṭicca sadde ca uppajjati viññāṇaṃ. Sotaviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Ghānañca paṭicca gandheca uppajjati viññāṇaṃ. Ghānaviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Jivhañca paṭicca raseca uppajjati viññāṇaṃ. Jivhāviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Kāyañca paṭicca phoṭṭhabbeca uppajjati viññāṇaṃ. Kāyaviññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchati. Manañca paṭicca dhammeca uppajjati viññāṇaṃ. Mano viññāṇanteva saṅkhyaṃ gacchatīti vuttaṃ.
譬如尊者们，木料依赖燃烧而燃烧。木料燃烧则数量减少。整个木柴依赖火而燃烧。全木燃尽则数量减少。稻草依赖火而燃烧。草火焚烧数量相应减少。牛粪依赖火燃烧。牛粪烧尽则数量减少。柴薪依赖火燃烧。柴薪燃尽数量减少。造作依赖火而燃烧。造作焚毁数量减少。尊者们，眼亦复如是，依眼而有色相产生，识则随之减少。依耳而产生声响时，耳识数量减少。依鼻及香味产生时，鼻识数量减少。依舌和味产生时，舌识数量减少。依身和触觉起时，身识数量减少。依意及心法产生时，心识数量减少。此为所说。
Tathāti iminā upekkhāsahagatanti padaṃ ākaḍḍhati. Dukkhayatīti dukkhaṃ. Sampayuttadhamme taṃ samaṅgipuggalaṃvā bādhati hiṃsatīti attho. Duṭṭhuvā khanati kāyikasukhanti dukkhaṃ. Dukkarenavā khamitabbanti dukkhaṃ. Dukkaraṃ okāsadānaṃ etassātivā dukkhaṃ. Kāyikadukkhavedanāyeva nāmaṃ. Suṭṭhu paṭimukhañca icchatīti sampaṭicchanaṃ. Suṭṭhūti amuñcamānaṃ. Paṭimukhanti anaññāpekkhaṃ. Icchatīti kāmeti abhinandati paṭiggaṇhati. Tenevahi bhāsitaṃ abhinandunti ettha sampaṭicchiṃ sūti vaṇṇayiṃsu. Suṭṭhu tīreti tuleti vicāretīti santīraṇaṃ. Ṭīkāyaṃ tīreti niṭṭhāpetīti vuttaṃ. Vibhāvaniyaṃ tīreti vīmaṃsatīti vuttaṃ.
于是对带有平等心的无喜无忧状态词加以扩充。苦者即苦。连结彼等烦恼者，譬如痛苦的身躯所受之苦，能困扰折磨个体故。身心苦感受即称苦。应忍受痛苦者亦为苦。痛苦不可放弃则过于沉重。此即身苦感受之名称。正如所说“恰当面向”意为正面对应。不动之物，正面对应即无所分别喜忧。奉行即称欢喜接纳。对此正是所说欢喜，观此即正面对应。正面对应乃深入探讨之意，或作完成、达成之义。此处即称达成。此训诂乃意解所述。
§32
32. Etthaca cakkhussa asambhinnatā, āloka sannissayappaṭilābho, rūpānaṃ āpātāgamanaṃ, manasikāroti cattāro paccayā cakkhuviññāṇassa uppattikāraṇāni. Sotassa asambhinnatā ākāsasannissayappaṭilābho, saddānaṃ āpātāgamanaṃ manasikāroti sotaviññāṇassa. Ghānassa asambhinnatā, vāsusannissayappaṭilābho, gandhānaṃ āpātāgamanaṃ manasikāroti ghānaviññāṇassa. Jivhāya asambhinnatā āposannissayappaṭilābho. Rasānaṃ āpātāgamanaṃ, manasikāroti jivhāviññāṇassa. Kāyassa asambhinnatā, pathavisannissayappaṭilābho, tiṇṇaṃ phoṭṭhabbānaṃ aññatarassa āpātāgamanaṃ, manasikāroti kāyaviññāṇassāti. Etthaca āloka ākāsādīnaṃ sannissayānaṃ gahaṇaṃ tehi vinā rūpādīnaṃ pasādesu āpātāgamanasseva abhāvatoti daṭṭhabbaṃ, na hi āloke sati rūpāni sannihitānipi cakkhumhi āpātamāgacchanti. Esanayo sesesupīti. Yaṃpana aṭṭhakathāyaṃ -
三十二。此处言眼之不混杂性、光明依赖之获得、色相之现行、思想在内四因，成就眼识之生起。耳识则因不混杂性、空中光明依赖之获得、声响现行、思想，在此成就耳识。鼻识依此理，即不混杂性、微风光明依赖、香气现行、思想完成鼻识。舌识为不混杂性、水光依赖及味道现行思想成就舌识。身识为不混杂性、地光依赖、三种触觉中某一感受现行、思想成就身识。此处应观光明非有诸依赖物时，颜色诸物之现行皆不成就。眼中虽有光明，但无依赖，则颜色现行不显。此为明见。此意亦适用于续疏所说——
Cakkhusmiṃpana asambhinnepi bahiddhārūpārammaṇe āpātaṃ anā gacchante cakkhuviññāṇaṃ nuppajjati. Tasmiṃ pana āpātaṃ āgacchantepi ālokasannissaye asati nuppajjatīti vuttaṃ.
即使眼中无混杂，外方色相已远离且未临近时，眼识不生起。即便近有临近，若无光明依赖，则眼识亦不生起，既已论明。
Taṃ vinā ālokena viññāṇuppattiyā abhāvadassanaparaṃ. Napana āpākāgamanaṃnāma āloke asatipi sambhavatīti dassanaparanti daṭṭhabbaṃ. Itarathā rattandhakārepi rūpāni cakkhumhi āpātaṃ āgacchantīti āpajjatīti. Akusalassa vipākāni akusala vipākāni.
无此光明，识便不能生起，无法见。然若色光临近，即使色光不稳，仍能见事物。夜间昏暗时，亦有色进入眼而生顺应识，称为醒。此为恶行业果报之果。
§33
33. Etthā kenaṭṭhena vipākaṃnāmāti. Vipaccanaṭṭhena. Kiñca vipaccananti. Yathā loke ambaphalādīnaṃ taruṇabhāvaṃ atikkamma pariṇatabhāvappattivipaccananti vuccati. Evamevaṃ idhapi vipaccanaṃ veditabbanti. Ayañca attho catūhi samaṅgītāhi dīpetabbo. Catassohi samaṅgītānāma cetanāsamaṅgitā, kammasamaṅgitā, upaṭṭhānasamaṅgitā, vipākasamaṅgitāti. Tattha pubbe taṃ taṃ kammāyūhanakāleyā kusalākusalacetanāya khaṇattayasamaṅgitā. Ayaṃ cetanāsamaṅgītānāma. Sāpana cetanā nirujjhamānā sabbaso abhāvaṃ patvā nanirujjhati. Āyatiṃpana vipākapātubhāvāya attano sabbākāraparipūraṃ kriyāvisesaṃ tasmiṃ cittasantāne nidahitvāva nirujjhati. Soca kriyāviseso yāva okāsaṃ nalabhati. Tāva kappasaṃtasahassaṃpi taṃsantānaṃ anugatoyeva hoti. Yaṃ sandhāya dhammapade –
33. 这里所谓“果报”缘何成立？谓之因果之所在。所谓果报，即如世间中果实等诸物，超越青涩之状态，达到成熟之境，称为果实成熟。此理亦应于此教法中观察果报之理。其义应由四种相应综合显现，即意相应、业相应、缘相应与果相应。前者指善恶意念与时段相应，称为意相应。意念如同熄灭之灯火，断灭时完全不存在。然其产生之果报，遍满其所有现象，在心识流中如同一段不断活动之特性，虽其熄灭而未断绝。悲伤为行为特性直至缘会之机缘终止。即使经过千百无数世代，此心识流仍相续不绝。故如法句经云－
Na hi pāpaṃ kataṃ kammaṃ, sajjukhīraṃva muccati;
恶业既作，犹如煮奶变凝固；
Dahantaṃ bālamanveti, bhasmā channova pāvakoti vuttaṃ.
燃烧中之傻子追随，犹如火焰覆盖着灰烬。
Sopana visuṃ eko paramatthadhammotipi saṅkhyaṃ nagacchati, anusayadhātuyoviyāti. Ayaṃ kammasamaṅgitānāma. Sopana yadā attano anurūpe paccaye labhati. Tadā vipaccanatthāya okāsaṃ karoti. Kathaṃ karotīti. So āsannamaraṇassa sattassa attānaṃvā paccupaṭṭhāpeti. Attano nimittaṃvā paccupaṭṭhāpeti. Gatinimittaṃvā paccupaṭṭhāpeti. Soca satto taṃ amuñcamāno yadi gaṇhāti. Tadā okāsaṃ labhati. Ayaṃ upaṭṭhānasamaṅgitānāma. Taṃ amuñcitvā cutassapana cutianantarameva so kammasaṅkhāto kriyā viseso visuṃ eko sasampayutto paramatthadhammarāsi hutvā ekaṃ bhavaṃ pūrayamāno vipaccati, ekaṃ bhavaṃ pūrayamānotica yāva tāyukaṃ bhavaṅgakiccaṃ chasu dvāresu taṃ taṃ dvārikavipākakiccāni pariyosāne cutikiccañca sādhayamānoti attho. Tattha purimā tisso samaṅgītā taruṇā vatthānāma honti. Pacchimā vipākasamaṅgītā pariṇatāvatthānāmāti veditabbā. Iti vipaccantīti vipākāni mudutaruṇāvatthaṃ atikkamitvā pariṇakāvatthasaṅkhātaṃ vipakkabhāvaṃ āpajjantīti evamettha attho veditabbo. Evañca katvā pāḷiyaṃ kusalākusalakammasamuṭṭhānānaṃpi kaṭattārūpānaṃ vipākapade aggahaṇaṃ hotīti. Tānihi kammasantānato visuṃ siddhattā visuṃ kammato jātāniyeva nāma honti, navipakkāni nāmāti. Aññaṃhi arūpadhammānaṃ santānaṃ. Aññaṃ rūpadhammānanti. Ayamettha vipākapade paramatthadīpanā.
阶梯依次按最上终极真实法逐数增长，称为业相应。阶梯乃以适合自身之条件获得。于是因果之理得以时机。云何得之？斯临近死时，观察自身，察觉自身、缘由及归趣。若心不放弃，则获得时机，此谓缘相应。如其不放弃，死前覆灭后的瞬间，其业所造之行为特性，独自相续连接，作为真实法本集之一。以一境界成就，一境界流转，影响六入界门之差异，业果之理渐次完成，其义即先前三种综合，象征年轻状态。其后对应因果综合者，为成熟状态。故果实时即是过度年轻状态至成熟状态，转变名为果时。此义应于此处理解。以此法则，谓基于善恶业起之因，果报阶段遂得正确显现。由此业果之续生成名。果报果为业继承而成，故新果时名。别有无形现象续，别于形色现象显现。此即果时中真实义义。
Yepana arūpabhāvena sārammaṇabhāvenaca kammena sadisa tāmattaṃ gahetvā arūpadhammānameva vipākattaṃ sādhenti. Tesaṃ vipākasaddo arūpadhammesu ruḷhīvasena pavattoti āpajjatīti. Yañca tattha sālibījanibbattesu nāḷapattapupphaphalesu bījasadisānaṃ phalānameva sāliphalasālipakkanāmaṃ siddhaṃ viyāti upamaṃ dassenti, sāpi nasameti. Na hi phalānipi taruṇakāle pākanāmaṃ labhanti. Naca nāḷapattapupphānipi pariṇatakāle pākanāmaṃ nalabhantīti. Tāni pihi tadā nāḷaṃ pakkaṃ, pattaṃ pakkaṃ, pupphaṃ pakkanti na navuccantīti. Sukhayatīti sukhaṃ, sampayuttadhamme taṃsamaṅgīpuggalaṃvā laddhasātaṃ karotīti attho.
某些以无形法性、限制性业取相似之量，而在无形现象中达成果报。其果名为无形法果，惟其生灭如野草生长般迅速展现。及其种子生长之比喻，诸如稻谷叶花果实，种子种果同根，谓为谷花谷果成熟完备之义，末后消灭。果实在青涩时无成熟，叶与花在成熟时亦无果实。彼时谷已成熟，叶已成熟，花不再新生。称为成熟。以快乐相论，即以快乐相连之法体，犹如综合关联之人，得释义。
§34
34. Suṭṭhuvā khanati kāyikadukkhaṃ. Sukhenaca khamitabbaṃ. Sukaraṃ okāsadānaṃ etassātivā sukhaṃ. Kusalassa vipākāni sampayutta hetuvirahato ahetukānicāti kusalavipākā hetuka cittāni.
34. 明晰揭示肉体之苦。亦于快乐而忍受。于难中供予机缘者，其过度快乐难以忍受。善果相应者有因果相续、因断相续与无因相续，谓为善果之因心所。
[36] Vibhāvaniyaṃ pana
[36] 观照法（分辨观）然者
Pubbakammasahajātena nibbattakahetunāpi idha vipākassa sahetukatāpasaṅgokato. So na sundaro.
由于前业所生之缘起因缘，即便在此亦因果报之连结而生。这种因缘关系不美好。
Na hi abhidhamme katthaci pubbakammasahajātena nibbattakahetunā vipākassa sahetukāhetukatā sambhavonāma atthi. Asatica sambhave byabhicārassapi abhāvato so pasaṅgo niratthakovāti. Tattha byabhicārassāti pasaṅgassa iccevattho. Etthaca akusalavipākānaṃ sayaṃ abyākatadhammattā lobhādīhi akusalahetūhica sayaṃ akusalavipākattā alobhādīhi anavajjahetūhica sahetukatā sambhavo natthi. Asati ca taṃ sambhave tesaṃ ahetukabhāvo abyabhicāroyeva hotīti tattha ahetukaggahaṇaṃ na kataṃ. Kusalavipākānaṃ pana sayaṃ kusalavipākattāyeva alobhādīhi kusalā byākatayogīhi anavajjahetūhi sahetukatā sambhavo atthiyeva. Satica tasmiṃ sambhave tesaṃ ahetukabhāvo byabhicārasahito hotīti tattheva ahetukaggahaṇaṃ katanti daṭṭhabbaṃ.
实在阿毗达摩中，绝无所谓前业所生因缘而有果报因缘此等因果集结的说法。若无此集结则属于偏离正道且无意义的连结。此中所谓偏离正道，即指此连结的无益性。此处虽无善果报自性未明与贪欲等不善因缘相连增益之集结，亦无因无果不善果报与无贪等不损因缘相连之因缘关系存在。无此因缘，故说彼等无因果相连亦非偏离正道。但善果报自性明确，善果果报本自善果，必与无贪等善相连而不损之因缘存在连结。因果真实存在，则其无因果断者实带偏离正道之义，故于此处须判别为因果实存。
§35
35. Cakkhādike pañcadvāre uppannaṃ āvajjanaṃ pañcadvārāvajjanaṃ, tañhi pañcadvāre ghaṭṭitaṃ ārammaṇaṃ gahetvā āvajjanaṃ uppajjatīti. Bhavaṅgasaṅkhāte manodvāre uppannaṃ āvajjanaṃ manodvārāvajjanaṃ. Tañhi tasmiṃ āpātaṃ āgacchantaṃ ārammaṇaṃ gahetvā āvajjantaṃ pavattatīti. Etthaca manodvāranti sakalaṃ bhavaṅgacittaṃ daṭṭhabbaṃ.
35. 由眼等五根所生之感受即五根之感受，取此五根之所摄缘境而生感受。于色法界限心所现转，心门所生之感受即心门之感受。取此心门所摄缘境而起感受，谓感受随之显现。此处所谓心门，即应视为整个色心作用。
[37] Yaṃpana ṭīkāyaṃ
[37] 此处在注疏中称为
Tāva ‘‘manodvāranti ettha āvajjanassa anantara paccayabhūtaṃ bhavaṅgacittaṃ manoti vuccati. Tadeva dvāraṃ āvajjanajavanādi thicitta pavattiyā mukhattā’’ti vuttaṃ.
当时释曰：「此心门者，即感受后随缘而生之接续心，名为心门。此即由感受起始之流转心的入口也。」
Yañca vibhāvaniyaṃ
其中所当阐明者——
‘‘Āvajjanassa anantara paccayabhūtaṃ bhavaṅgacittaṃ manodvāraṃ, pīthicittānaṃ pavattimukhabhāvato’’ti vuttaṃ. Taṃ sabbaṃpi na yujjatiyeva.
所谓「应起心紧随因缘而生起的存在流转心门，导引诸心行之发生」，已得到此说。但这一切并非实有俱足。
Yadihi yassa bhavaṅgassa anantaraṃ vīthicittāni pavattanti. Tadeva ekantena tesaṃ pavattimukhattā manodvāraṃnāma hoti. Na tato purimānīti ayamattho siyā. Evañcasati yesu cakkhādīsu rūpā dīnaṃ ghaṭṭitattā āvajjanādīni vīthicittāni pavattanti. Tāneva ekantena tesaṃ pavattimukhattā dvārānināma honti. Na tato aññānīti ayamattho āpajjati. Naca tāni cakkhādīni nāma atthi. Yāni cakkhādīni dvārarūpānināma na hontīti. Sabbametaṃ upari dvāra saṅgahe āvibhavissatīti. Hasanaṃ hasitaṃ. Mukhassa pahaṭṭhākārappavatti. Taṃ uppādeti janetīti hasituppādo. Taṃvā uppādenti khīṇāsavā etenāti hasibhuppādo. Taṃvā uppajjati etenāti hasituppādo. Soeva cittanti samāso. Khīṇāsavānaṃ anoḷārikesu ārammaṇesu yena cittena sitaṃ pātukaronti, tassetaṃ nāmaṃ. Na hi khīṇāsavā lokiya mahā janāviya rajjanīyādi bhāvena oḷārikesu hasaniya vatthūsu hasantīti. Ṭīkāsu pana cittaṃ apekkhitvā hasituppādanti niddiṭṭhaṃ siyāti. Vuttanayena ahetukānica tāni vipaccana vipākuppādana kiccarahitattā taṃ taṃ kriyāmattabhūtāni cittānicāti ahetukakriyacittāni. Etthaca vīthimuttacittāni kiccadubbalattā pañcaviññāṇāni vatthudubbalattā sampaṭicchanādīnica kiccaṭṭhānadubbalattā attano ussāhena vinā kevalaṃ vipaccanamattena pavattantīti tāni sabbāni vipākānieva honti. Yānipana balavakiccattā attano ussāhena pavattanti. Āyatiṃca vipākuppādanatthaṃ ussāhasahitāni honti. Tāni kusalākusalānināma honti. Yāni pana cittāni vipaccanamattaṃ atikkamma attano ussāheneva pavattanti. Tesu āvajjanadvayaṃ vipākasantānato laddhapaccayattā thokaṃ dubbalabhāvato itarānica nirānusayasantāne pavattattā sabbaso vipākuppādanatthaṃ ussāharahitānieva hontīti tāni sabbāni kriyānināma jātānīti daṭṭhabbaṃ.
此心门即所谓的存在流转之后，遂生诸行心道。仅专指诸行心道作为心门之主导。此意非谓其他。又如眼根等色类事物中，有因缺损而起诸心行。此等诸行亦专为诸心道之主导门户，非谓别者。既不谓其他事物是此心门，因眼根等不可称为门扇。此门扇乃专指以诸行为门扉之意。门扉乃有开合之状。此开合则生发造作，称为生起。已断染者于不善境界，令心清净引生，名为此心门。若说已断者因世俗大群众生之扰乱等，于不善境界喜笑，则非。论注解中依心观照，生此生起，确定成立。言无因缘不生，彼等诸心，乃无因缘造作之心行。此生起诸行，因五识境之所需，缘境不坚立，诸识败坏，因所缘境薄弱及造作地不足等缘故，诸心仅堪属果报心。然彼受果报心，因自力精进，非独因造作心缘，故诸行心亦能生起。此诸诸行心果御果果，能自行生起。长久为果报起精进心涉。彼为善不善心故。至于唯由果报生起、非自力精进所生诸心，则因因缘不坚弱故，多数由其他心漏因缘牵涉生起。故诸心皆为果报心。唯彼果报果报之外心，乃依修习自力精进而生者，是为行心，亦名造作心。此等都系造作心，故诸心复以诸造作心说。故此称为行心者亦应如是观察。
§36
36. Idāni ādito paṭṭhāya vedanāvicāraṇā vuccati. Tathāhi cakkhuviññāṇādīnaṃ tāva vatthūnica ārammaṇānica upādārūpāneva honti, upādārūpānañca vicupiṇḍakānaṃviya aññamaññasaṅghaṭṭanaṃ dubbalamevāti tāni iṭṭhe aniṭṭheca ārammaṇe upekkhā sahagatāneva hontīti. Kāyaviññāṇassapana ārammaṇāni mahābhūtāni hontīti yathā adhikaraṇimatthake thapitaṃ picupiṇḍakaṃ ayokūṭena paharantānaṃ ayokūṭassa picupiṇḍakaṃ atikkamma akhikaraṇighaṭṭanaṃ balavataraṃ hoti. Tathā tesaṃ ārammabhūtānaṃ kāyavatthuṃ atikkamma kāyanissaya bhūtesu saṅghaṭṭanaṃ balavataraṃ. Tasmā kāyaviññāṇaṃ iṭṭhe sukhasahagataṃ aniṭṭhe dukhasahagataṃ hotīti. Sampaṭicchanacittaṃpana sabbadubbalānaṃ pañcaviññāṇānaṃ anantaraṃ uppajjatīti niccaṃ dubbalaṃ hutvā sabbattha upekkhāsahagatamevāti. Vibhāvaniyaṃ pana asamānanissaye hi tehi laddhapaccayatāvasena ayamattho vibhāvito, santīraṇaṃpana sayaṃpi balavavatthuṃ nissāya pavattati. Tādisenaca balavavatthunissayena purimacittena laddhapaccayaṃ hotīti thokaṃ balavaṃ hoti. Tasmā taṃ kusalavipākaṃ iṭṭhe upekkhāsahagataṃ abhiiṭṭhe somanassasahagataṃ hoti. Akusalavipākaṃpana aniṭṭhepi abhianiṭṭhepi upekkhāsahagatameva hoti. Kasmā itice. Yadihi taṃ atianiṭṭhārammaṇavasena vedanā bhedayuttaṃ siyā. Dukkhenavā domanassenavā yuttaṃ siyā. Tattha dukkhena tāva na yujjati, kasmā, ekantakāyikattā dukkhassāti. Domanassenapi na yujjati. Kasmā, paṭighena paṭihaññattāeva domanassabhāvaṃ pattā domanassavedanā paṭighena vinā nappavattatīti. Ekantākusalabhūtena paṭighena niccayogino domanassassa abyākatesu asambhavatoti. Āvajjanadvayaṃpana santīraṇatopi thokaṃ balavaṃ hoti. Vipākānañhi pavattituṃpi attano ussāhabalaṃnāma natthi. Balavantehipana kammādipaccayehi jātāni balavantānināma honti. Dubbalehi jātāni dubbalāni nāmāti. Evaṃ santepi taṃ āvajjanadvayaṃ kammānubhāvatoca muccitvā vipākasantānatoca paccayaṃ gahetvā uṭṭhitattā dubbalameva hotīti sadāpi upekkhāsahagatamevāti.
三十六、今刚开始说感受分析之法，称作感受分辨。如眼识等诸识所缘事物皆为对象，非净不净，而是染污之类诸缚缠相聚集，故有恶善之分别，是性恒随其所缘境而变。此中体识之所缘天地，乃根本元素，譬如施设之器皿，彼手中器皿因皿众合缘聚竞争而强。依此类比，诸感官所缘聚合物也有相继强弱。由此缘起，眼识缘于悦物则生乐，缘苦物则生苦。由互生感受心亦复如是。应知此随顺果报之心识，却仍是惰弱苦难之心，是常处于不善境界之中。由此可知，善果报缘悦则乐，恶果缘苦则苦，亦不可将苦仅与身体有形苦相等，也不可因此说苦与心之痛苦俱同，因嗔恨为苦痛之根本，未必与忧苦同理。二对立烦乱感受皆具有一定强度及影响，依果报条件起作用。修行善业及恶业随缘增长，故诸果报心强弱有别。虽诸心随缘果力常起，然因缘果报之力并不具足，故其果报心比造作业力生起心更为薄弱。所起诸心常为苦乐相间，处于不定状态，常依缘起果条件起作用，故仍须正念观察。
[38] Vibhāvaniyaṃ pana
【三十八】然而，分辨法是……
Pañcadvārāvajjanaṃ pubbe kenaci aggahite ārammaṇe ekavā rameva pavattattā manodvārāvajjanañca visadisacittasantānaparāvattanavasena byāpārantarasāpekkhattā ārammaṇarasaṃ adhimattato anubhavituṃ nasakkotīti sabbatthapi majjhatta vedanāyuttamevāti vuttaṃ. Tattha byāpārantarasāpekkhattāti idaṃ na yujjati.
所谓「五门感受之心门，先时于某一所缘聚合物上，仅一动便生起，此心门生出时时，能使感官之缘法觉知时境短暂逗留，且中间有所转换」，于感受中主要在乐境上集中感官。然此所谓「中间转换」说，实不成立。
Na hi cittānaṃ balavadubbalatāvisesoattanopacchā pavattassa cittassa vasena sakkā vattuṃ. Attanopana paccayehieva so sakkā vattunti. Itarathā santīraṇassapi byāpārantarasāpekkhatā siyā. Taṃpi hi visadisacittasantānaṃ attanāparaṃ vatteti yevāti.
心识无论强弱、多少或者其间各种变化，都不能违背心识的支配而自行运作。因为一切皆依自心因缘故，唯有心识本身得以支配。虽有时因他境境间出现障碍，但这也不过是清净心识流中自我与他者的相对变化罢了。
§37
37. Imāni cittāni attano pakati paccayagaṇasamāyoge sati nuppajjantīti natthi. Tasmā asaṅkhārikānevāti vadanti. Mūlaṭīkāyaṃ pana vipākuddhāre –
37. 此等心识在自身众因缘的结合中不会自行生起，这是不可存在的。因此称之为非造作（无因）之心。根本注疏云，果报中发出的心识—
Ahetukavipākānaṃ aparibyattakiccattā sasaṅkhārika kamma viruddho asaṅkhārikabhāvopi natthi. Asaṅkhārikakammaviruddho sasaṅkhārikakāvopi natthi. Tasmā tesaṃ ubhayakammenapi uppatti therena anuññātāti vuttaṃ.
无因果报者，虽然无变化的事也存在，但存在与造作业不相违背，也不存在与非造作业相违背。非造作业相违背的心识不存在。故此，它们对两者业的出现，长老并无允许。
Etena tiṇṇaṃ kriyacittānaṃpi tadubhayabhāvābhāvo vutto hoti. Tānipihi aparibyattakiccāniyevāti. Athavā. Rūpadassa na saddassavanādīni sattā kadāci attano icchāya karonti. Kadāci parehi ussāhitā karontīti paccakkhatova siddhametaṃ. Tattha yadā attano icchāya karonti. Tadā pañcadvārāvajjanādīni sabbāni vīthicittāni asaṅkhārikānināma honti. Yadā parehi ussāhitā karonti. Tadā sasaṅkhārikānināma honti. Dvāra vimuttesupana dvīsu upekkhāsantīraṇesu aṭṭhamahāvipākesuviya vattabbo. Iti sabbāni ahetukacittāni tena pariyāyena saṅkhārabhedena paccekaṃ bhinnānieva honti. Evaṃ santepi apari byattakiccattāyeva tesaṃ saṅkhārabhedo pāḷiyaṃ navuttoti veditabbo.
由此，三种作用心的两重性质的有无皆被否定。此等皆谓为无变化的事。或者说，色声香味等生物从未随自己意愿所造，有时则被他人促使，已成定理。自己意愿为作时，五门入门诸境皆称为非造作心识；为他人促使时，则称为造作用心。此门自由与放逸的两个状况及八大果报应如此看待。故此，所有无因心识，依造作业分别而彼此俱为分别。于是即使存在无变化的事，其与造作的分别尚存，由此方为巴利文里之「九十」。
§38
38. Yasmāpana hetuyonāma mahantadhammā honti. Tasmā te dubbalakammanibbattesu dubbalavatthukiccaṭṭhānesuca imesu cittesu nuppajjanti. Tattha sabbaṃ pāpakammaṃ vikkhepayuttaṃ sayaṃpi cañcalati dubbalaṃ hoti. Tasmā taṃ kappaṭṭhitikaṃpi samānaṃ kālantare hetuyuttaṃ vipākaṃ janetuṃ nasakkoti. Tihetukakammaṃpi samānaṃ dubbalesu cakkhādivatthūsuca dassanādīsu kiccaṭṭhānesuca hetuyuttaṃ vipākaṃ janetuṃ nasakkoti. Āvajjanahasanakiccā nica dubbalakiccānieva honti. Tasmā imāni sabbāni sampayuttaheturahitāni jātānīti daṭṭhabbaṃ.
38. 因为所谓因是重大法则，故此于造作不善恶业之软弱由来处，这些心识不会生起。所有恶业分裂之时，彼此动乱不稳，故此难以产生与因缘俱时之果报。三因业中那样于眼等处所之软弱心识，亦不能产生与因缘俱时之果报。行为之恶戾与贪嗔之恶行皆为此等软弱行为的表现。故此所有有因无缘之不净行为已然生起，此点当见。
§39
39. Sabbathāpīti padassa attho heṭṭhā vuttanayeneva veditabbo.
39. 『一切恶』一词之义，应依下文所述来理解。
[39] Vibhāvaniyaṃ pana
[39] 关于鉴别作用
Sabbathāpīti akusalavipāka kusalavipāka kriyabhede nāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
所谓全有，是依非善业果报、善业果报及其行为差别而说的种类总称。此说并不圆满。
Sohi bhedo iccevanti imināva gahitoti. Saṅgahagāthāyaṃ akusalavipākāni vatthukiccabhedena satta, puññapākāni vatthukiccavedanābhedena aṭṭhadhā, kriyacittāni kiccadvārabhedena tīṇīti ahetukacittāni aṭṭhārasa hontīti yojanā. Etthaca puññapākesu vedanābhedopi vattabbo. Itarathā santīraṇassa abhedo siyā. Tathā kriyāsu dvārabhedopi vattabbo. Aññathā āvajjanassa abhedo siyāti. Ṭīkāsupana so na vuttoti.
所谓此种差别者，是依此类所取。如经集颂中所说，非善业果报因素材行为的差别而有七种，善业果报因素材行为与感受差别而有八种，业意（作意）因行为的门路差别而有三种，无因业意有十八种，这是配合解释。这里对于善业果报，还应考虑感受差别。若是他时，则有无差别之分别。行为方面亦应考虑门路之差别，否定说则另有无差别。如注疏中所述，关于此无差别说则未曾言明。
Ahetukacittassa paramatthadīpanā. · 无因心的究竟义阐明。
§40
40. Idāni heṭṭhā vuttānaṃ cittānaṃ asobhaṇanāmaṃ upari vuccamānānañca sobhaṇanāmaṃ thapento gāthamāha. Upari vuccamānānañhi sobhaṇatte vutte heṭṭhā vuttānaṃ asobhaṇatā avuttāpi siddhā hotīti. Tattha pāpāhetukamuttānīti pāpehi ahetukehica muttāni ekūnasaṭṭhicittāni. Athavā. Ekanavuticittānipi sobhaṇānīti vuccare vuccantīti yojanā. Tattha pāpehīti akusalehi. Akusalānihi attasamaṅgino satte anicchanteyeva apāyaṃ pāpenti. Tasmā pāpānīti vuccanti. Etena puññānaṃpi sugatipāpanaṭṭhena pāpatā pasaṅgo nivattito hoti. Na hi icchantānaṃ pāpane pāpanabyāpāro pākaṭo hotīti. Lāmakaṭṭhenavā tāniyeva pāpānīti vuccantīti. Sobhaṇehi saddhādiguṇadhammehi yuttiyā tatoyeva ca sayaṃpi sobhaggapattiyā sobhaṇānīti.
40. 现在说上文所述心的丑陋性质，以及上文所述心的美好性质。上文所述的丑陋性质虽然言明，反而证实了美好性质。所谓不善的因所生者，是指因不善之因而解脱的，数量为五十九的心。或者说，说为九十种心亦成立，此时称为殊胜。所谓称为美好，是说与不善相应的心。因不善业导致的，身心俱受苦，故称为恶。由此善法由断恶力而生，恶之牵连得以消退。因不欲恶，恶之习气不显然，故称为恶障。以木材比喻，是同样木材为恶。以美善具足信心等功德配合，是同一处自得美好称谓。
§41
41. Idāni tāni sobhaṇāni hīna paṇītā nukkamena dassento somanassasahagatantiādimāha. Tattha jānātīti ñāṇaṃ, yāthāvato paṭivijjhatīti attho. Ñāṇena sampayuttaṃ vippayuttanti samāso. Natthi saṅkhāro assāti asaṅkhāro. Saṃvijjati saṅkhāro assāti sasaṅkhāro. Sappurisupanissa yādiko kusaluppattiyā pakatipaccayagaṇo. Sohi yadā duvidhena saṅkhārena vinā kevalaṃ attano balena kusalacittaṃ samuṭṭhāpeti. Tadā asaṅkhāronāma. Soyeva yadā attano balena kusalacittaṃ samuṭṭhāpetuṃ na sakkoti. Saṅkhārasahāyaṃ labhitvāva taṃ samuṭṭhāpeti. Tadā sasaṅkhāronāma. Asaṅkhārena uppannaṃ asaṅkhārikaṃ. Sasaṅkhārena uppannaṃ sasaṅkhārikanti sabbaṃ heṭṭhā vuttameva. Etthaca somanassādīnaṃ uppattikāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva. Apica saddhāsampatti dassanasampatti deyyadhamma paṭiggāhaka sampattīti evamādi somanassakāraṇaṃ, tabbiparītaṃ upekkhākāraṇaṃ. Yānica pītisambojjhaṅgassa upekkhāsambojjhaṅgassaca kāraṇāniaṭṭhakathāsu vuttāni. Tānipi imasmiṃ ṭhāne vattabbānīti. Paññā saṃvattanika kammupanissayatā, abyāpajjalokupapattitā indriyaparipākatā, kilesadūratāca ñāṇuppattiyā kāraṇaṃ. Tihetukapaṭisandhikatā, amohajjhāsayatā, paññavantapuggalasevanā. Sutacintāpasutātipivattuṃ yujjati. Yānicadhammavicayasambojjhaṅgassa kāraṇāni aṭṭhakathāsu vuttāni. Tānipi idha vattabbāni. Tabbiparītaṃ ñāṇavippayuttakāraṇaṃ. Saṅkhārakāraṇaṃpi pubbe vuttameva. Yānica vīriyasambojjhaṅgassa passaddhisambojjhaṅgassaca kāraṇāni aṭṭhakathāsu vuttāni. Tānipi idha vattabbānīti. Imesaṃpi uppatti vidhānaṃ visuddhimagge gahetabbanti.
41. 现在说那些美好的心作为下品、善良、微小的示现，引起欢喜等等。此处称知者，即明了、了知、彻知之义。与知相应者称为非分别；无分别即非作用；有分别即作用。具足善者乃善生因之阵地。所谓此因，能以二种行而自力生起善心，是非作用；若不能自力生起善心，则借助于动因而生，是作用。非作用生非作用，作用生作用，皆如上所说。此处以欢喜等为缘起说，上文亦云如此。且又以信心、见知、敬爱、忍辱、具足等持，说明诸欢喜缘起。反之，有遣弃、无分辨、智慧有漏、远离烦恼等，是智慧生起之因。又有随缘、无痴、善知识亲近、闻思修行等，亦是智慧起因。及对诸法理解等为观行觉支之因。这些缘起法此处皆具足。反之，智通非分别乃智慧对治心，自他二因皆说过。对精进觉支和静虑觉支之因也在论书中详述。此等产生之理，当取于净道说。
§42
42.Aṭṭhapīti ettha pisaddo sampiṇḍanattho. Tena imesaṃ idha vuttappakārato aññehi pakārehi anekavidhataṃ sampiṇḍeti. Tatrāyaṃ nayo. Imāni aṭṭhacittāni dasahi puññakriyāvatthūhi guṇitāni asīti honti. Puna tāni chahi ārammaṇehi guṇitāni cattārisatāniceva asīti ca honti. Puna tāni tīhi kammehi guṇitāni sahassaṃ cattāri satāni cattālīsaṃca honti. Puna tāni tīhi hīnamajjhimapaṇītehi guṇitāni cattāri sahassāni tīṇi satāni vīsatica honti. Tāni imāni suddhikānīti katvā dvīsu ṭhānesu thapetabbāni. Tato ekaṃ ṭhānaṃ gahetvā dvidhā karontassa ñāṇasampayuttāni dvesahassāni sataṃ saṭṭhica honti. Tathā ñāṇavippayuttānīti. Puna tattha ñāṇasampayuttāni catūhi adhipatīhi guṇitāni aṭṭhasahassāni chasatāni cattālīsaṃca honti. Ñāṇavippayuttānipana vīmaṃsāvajjitehi tīhi adhipatīhi guṇitāni chasahassāni cattārisatāni asītica honti. Puna tadubhayāni sampiṇḍitāni dasasahassaṃ pañcasahassāni sataṃ vīsatica honti. Puna tāni pubbe visuṃ thapitehi suddhikehi sampiṇḍitāni dasasahassaṃ navasahassāni cattāri satāni cattālīsañca hontīti. Yaṃpana ṭīkāyaṃ idha vuttanayena suddhikānica ñāṇavippayuttāni ca visuṃ akatvā sabbāni puññakriyādīhi samaṃ guṇitāni sattarasa sahassāni dve satāni asītica hontīti vuttaṃ.
42.“八”此数表明清净相聚之义。以上各事因其说法不同，与他说相聚多样不同。此处之理如下：这些八类心，按十种善业所成配合而具足。且按六种根境（对象）配合有四十不净心等亦具足。又依三种业配合计有四千四百八十四种。复依三种粗细中根不同，计有四千三百二十种。此等皆谓为清净禅定。视二处分别，取其一，分为二，得知相应二千一百六十种心。谓之通达智相应。又计四主宰分别的八千六百四十四种。智通之共拜有三主宰所成六千四百九十种。两者合并为一万五千二百七十种。复由先述十种纯净行所成，合计一万九千四百四十四种。由此注疏中说：借此说法，纯净不净及智慧相应、清净等，悉皆业净所成，相等为七万余（二千）种心。
[40] Yañca vibhāvaniyaṃ
[40] 分析注意事项
Suddhikāni visuṃ akatvā ñāṇavippayuttānieva visuṃ katvā tathā guṇitāni vīsa satādhika pannarasa sahassāni hontīti vuttaṃ. Taṃ sabbaṃ na yuttaṃ.
据说，清净之物在未分别时是不纯的，经过分别之后才成纯净；同样，知识所引出的觉知也是如此，能分别多达二十五万余者。这一切皆未必成立。
Evañhi sati imāni kāmāvacarakusalāni niccaṃ sādhipatikāni hutvā niyatādhipatikānināma bhaveyyuṃ. Naca imāni upari mahaggata kusalāni viya lokuttarāni viya ca niyatā dhipatikāni hontīti. Ṭīkānayenapana ñāṇavippayuttānipi vīmaṃsāsahagatānīti āpajjatīti. Yathāvā kosallasambhūtaṭṭhena kusalātiettha ñāṇavippayuttānipi kosallena nānāvajjanavīthiyaṃ pavattena upanissayañāṇena sambhūtattā kusalāni eva nāma honti. Evamidhapi tāni teneva vīmaṃsādhipatibhūtena sambhūtattā vīmaṃsādhipateyyānipi nāma hontīti na nasakkā vattunti iminā adhippāyena tāni visuṃ akatāni siyunti. Evaṃsantepi kāmakusalānināma adhipativimuttāni eva bahutarāni honti. Tasmā nasakkā sabbāni kāmakusalāni vīmaṃsādhipatimūlikāni bhavitunti.
因此，如实念中，身心诸欲的善法恒常为主宰，名为一定主宰者。如同天上诸禅定功德般，这些善法也被视为所谓天上主宰者。但论师指出，智慧和觉知的觉察结果也是对应的产物。如同智慧的生起依赖于种种精巧术巧的不同路径以及觉知的依凭，故而它们确为善法。但因这些善法是由主宰所生，因而主宰者的名号也不易成立。依此理，这些善法不能皆是善欲主宰的产物。然虽如此，名为善欲善法所解除主宰的，仍有许多。因此，并非所有善欲善法皆以善法主宰为根本。
§43
43. Kāmāvacarānica tāni kusalāni cittānicāti viggaho. Tattha kenaṭṭhena kusalānīti. Ārogyaṭṭhena, sundaraṭṭhena, chekaṭṭhena, anavajjaṭṭena, sukhavipākaṭṭhenacāti. Rāgādayohi dhammā cittasantānassa rujjanaṭṭhena rogānāma. Ahitaṭṭhena asundarā nāma. Anipuṇaṭṭhena achekānāma. Gārayhaṭṭhena vajjānāma. Aniṭṭha vipākaṭṭhena dukkhavipākānāma honti. Imānipana tehi vuṭṭhitattā kusalānināma arogāni nāmāti attho. Tappaṭipakkhattāca sundarāni chekāni anavajjāni sukhavipākāni ca nāma hontīti. Kucchite pāpadhamme salayanti cālenti kampenti viddhaṃsentīti kusalāni. Kucchitenavā ākārena sattasantāne senti anusentīti kusā. Rāgādayo. Te lunanti chindantīti kusalāni. Kusaṃvā vuccati ñāṇaṃ kucchitānaṃ sānaṭṭhena tanukaraṇaṭṭhena antakaraṇaṭṭhenavā. Kusena lātabbānīti kusalāni. Kusāviya hatthappadesaṃ saṃkilesapakkhaṃ lunantītivā kusalāni. Apica, kucchite pāpadhamme saranti hiṃsantīti kusalāni. Rakārassa lakāro. Kosallasambhūtaṭṭhenavā kusalānīti.
第四十三条 关于身心诸欲善法的定义。此处何为善法？谓以健康为本，漂亮为本，无痕为本，无损害为本，安乐果报为本。欲贪等因心识的波动为疾病，本源不利的即称为难看，不熟练的谓之不完整，污秽的谓之有瑕疵，不适果报者称作苦果报。因这五种条件而出现的善法，可称为健康法。相反，则称为漂亮法、不完整法、无污秽法与安乐果报法。恶法则因恶业生，以伤害为特征。欲贪等使心波动、割断者，称为善法。称于“恶”的智慧，是因恶业中狭窄粗浅损害等性质，令智慧与对治减弱故名善法。亦因恶业导致流离痛苦诸果，故称为恶法。采用巧妙文理说出的善法，乃由智慧而生。
§44
44.Mahāvipākesu padatthato vattabbaṃ natthi. Vedanābhedo ārammaṇavasena vattabbo. Tānihi atiiṭṭhe iṭṭhamajjhatte ca ārammaṇe yathākkamaṃ somanassena upekkhāya ca yuttānīti. Sampayogabhedo kammavasena javanavasenaca vattabbo. Tānihi balavakammena janitāni ñāṇasampayuttāni honti. Dubbalakammena janitāni ñāṇavippayuttāni. Kadācipana tadārammaṇavasena pavattikāle yebhuyyena tihetukajavanānubandhāni ñāṇasampayuttāni honti. Itarajavanānubandhāni ñāṇavippayuttānīti. Saṅkhārabhedopi kehici ācariyehi kammavaseneva kathito. Asaṅkhārikakammajanitāni asaṅkhārikāni. Sasaṅkhārikakammajanitāni sasaṅkhārikānīti. Saṅgahakārenapana sannihitapaccayavasena vutto. Tānihi paṭisandhiyaṃ purimabhave maraṇāsannakāle ñātakādīhi tena tena payogena upaṭṭhāpitāni kammādīni ārammaṇāni gahetvā pavattāni sasaṅkhārikānināma honti. Tādisena payogena vinā sayameva kammabalena upaṭṭhitāni gahetvā pavattāni asaṅkhārikānināma honti. Tadārammaṇa kālepana asaṅkhārikajavanānubandhāni asaṅkhārikānināma. Sasaṅkhārika javanānubandhāni sasaṅkhārikāni nāmāti. Etthapi sampiṇḍanattho visaddo. Tena ārammaṇachakka hīnattikavaseneva kāladesa santānādivasenaca tesaṃ anekabhedattaṃ sampiṇḍeti. Yasmā panetāni dānādivasena kāyakammādivasena chandādīni dhuraṃ katvā ca na pavattanti. Tasmā tāni puññakriyāvatthūnaṃ kammādhipatīnañca vasena vaḍḍhanaṃ nalabhantīti.
第四十四条 大结果者，无须按字面论述。应依感受差别与境界对象分别。因感受的愉悦、非愉悦与平淡三态而生正报。业果之生，依业力高低分为强业果、生智慧果；业力弱者果智慧减弱。有时依境界对象而生造成三种因缘随伴的智慧体证，有时不随伴。亦论及行法异同，有业行所生与无业所生。业行结合则称为结合业，反之则是非结合。此因缘结合生成对应业，生前命中临近死亡时依亲属接触不同境界而起的施作业与感受业，称为结合业。若无此因缘，则为非结合业。因境界对象的概念清晰，覆盖时间、空间、人类种类等差异。这些因缘造作业，若依物质行为等剥夺其动力，则不再发生。故这些善法不能增益福德或业主力量。
[41] Vibhāvaniyaṃ pana
[41] 分析注意事项继续
Imāni viññattisamuṭṭhāpanābhāvato kammadvāra vasena na pavattanti. Avipākasabhāvatoca kammavasena napavattantīti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbaṃ.
由于这三种显现没有发生，作为业门的业不发生。又说由于无业报性，也不作为业而发生。此义应当思惟。
Heṭṭhāhi kusalesu kammattikavaseneva vaḍḍhanaṃ vuttaṃ. Napana visuṃ kammadvāravasena. Kammattikañcanāma tividha kammadvāra vaseneva siddhanti. Nanu aṭṭhakathāyaṃ yohi kāmāvacarakusalesu kammadvāra kammapatha puññakriyāvatthubhedo vutto. So idha natthi. Kasmā. Aviññattijanakato avipāka dhammato tathā appavattiyācāti vuttanti. Saccaṃ. Tattha pana aviññattijanakato kammadvāra bhedo idha natthīti etena kāyakammaṃ vacīkammaṃ manokammanti evaṃ bhedassa abhāvaṃ vadati. Avipākadhammato kammapathabhedo idha natthīti etena dasavidhassa kammapathabhedassa abhāvaṃ vadati. Idhapana kusalesupi kammapathabhedaṃ aggahetvā tividhakammadvāra bhedabhinnaṃ kammattikameva gahitaṃ. Tañca viññatti samuṭṭhāpanā bhāvato tividhakammadvāravasena napavattantīti imināva siddhaṃ. Yadica heṭṭhā kusalesupi dasavidhakammapathabhedavasena visuṃ vaḍḍhanaṃ vuttaṃ siyā. Evaṃsati idhapi avipākasabhāvato kammapathavasena napavattantīti idaṃ vattabbamevāti.
下文说在善业中业力即起增长，但在恶业中不是由业门而起。业门者，名曰三种业门力，正是由此力而成。毋宁说注疏中对感官欲乐善业业门，业道，功德分别有所说。但这里并无此者，何故？因由无显现生业因缘、无业报性故，故说无生起。如实。然因无显现生业因缘，故此处无身体业、语言业、意业之分别；因无业报性，故此处无十业道分别。而此处虽不取善业之十业道分别，仍取三种业门分别，以业门力分而非取业道差别，此即由显现起不生故三业门力不生起，由此已证。若依下文说善业中亦以十业道分别，于恶业中业门力亦有增长，故如此说，至此亦应说无由无业报性依业道力不生，此义正当说。
§45
45. Mahākriyacittesupi mahāvipākesuviya ārammaṇa vaseneva vedenābhedo upari sayameva vakkhati. Ñāṇasampayutta, vippayutta, asaṅkhārika, sasaṅkhārikabhedopana yathārahaṃ kusalesu vuttanayena veditabbo.
第四十五条。关于大作用心及大果报，亦如感官所发，感受差别如上文所述，须依附于三种分别，结合智慧，依相反，分别有无，分别无分别等，及有无造作相区别，乃至相应善业之说而了知。
[42] Vibhāvaniyaṃ pana
[42] 然而对此辨别（功能）
Tathā avicāretvā kriyacittānaṃpi kusale vuttanayena yathārahaṃ somanassa sahagatāditā veditabbāti vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
照此而不分别这三种作用心的善的说法，应当知道其有伴随喜悦等的感受，此说不合。
Iccevaṃ sabbathāpīti padānaṃ attho heṭṭhā vuttoyeva. Sahetuka kāmāvacara kusala vipāka kriya cittānīti ettha sahetu kaggahaṇaṃ kusala sadda sambandhe bhūtakathana visesanaṃ. Tenevahi taṃ kusalacittānaṃ cūḷanigamena gahitaṃ. Vipāka kriya saddasambandhepana byavacchedakavisesanaṃ daṭṭhabbaṃ.
此即名词「一切现前」之义，只是下文所说之意。此处因缘，谓为带感官欲乐之善业果报作意之心，因故须先引出善名相关实义，表示依据。如同佛说小集经中善作用心包含的果报作用之相关特征，应当观察。
[43] Vibhāvaniyaṃ pana
[43] 关于分别观
Sakkharakathalikaṃpi macchagumbaṃpi tiṭṭhantaṃpi carantaṃpi passatīti suttapade viya idha yathālābha yojanāti vuttaṃ. Taṃ na sameti. Tatthahi sakkharakathalikaṃnāma nacaratīti yuttaṃ. Idhapana kusalaṃ sahetukaṃ nahotīti nayuttametanti.
如同经文中所说，糖蜜、糖球、鱼和蘑菇，无论是静止还是移动，都可见；这里用经文名词喻义，而说所谓测量距离的单位“迦罗那”，但实际上并不相应。因在这里，糖蜜、糖球称为非移动的已断言。这里又说，若非善因缘则不成立，也就是说此处的“测量”非字面意义。
§46
46. Saṅgahagāthāyaṃ vedanā ñāṇa saṅkhāra bhedenāti vedanābhedena, ñāṇabhedena, saṅkhārabhedenaca. Tattha vedanā bhedenāti vedanābhedasiddhena cittabhedena, ñāṇabhedenāti ñāṇayogā yogasiddhenacittabhedena. Saṅkhārabhedenāti saṅkhārena vinā sahaca pavattapaccayagaṇabhedasiddhena cittabhedenāti attho. Idañhi samāsapadānaṃ sāmatthiyaṃ, yadidaṃ suviññātānaṃ nānāppakārānaṃ padatthānaṃ appakena byañjanena dīpanasamatthatāti.
46. 在此结合偈颂中，苦受、智识、行的分别指苦受分别、智识分别与行分别。苦受分别指苦受分别观证即心识分别，智识分别即智慧支配结合与成就心识分别，行分别则指无行相伴从缘起与合计分别观证心识分别。这是对于合成词意义的说明，因为对这些深明多样词义的简明表达，需用简略的符号标示才能成就明白。
[44] Etena vibhāvaniyaṃ
[44] 由此分别观
Sayaṃ abhinnānaṃ ñāṇasaṅkhārānaṃ bhedavacane cittassa bhedakara bhāve ca codanāya anokāsatā sādhitā hotīti.
对于一切不相离之智识行分别，用别说区分心识变化之因素，激励分别成熟而得成就。
Tatrāyaṃ yojanā. Sahetu kāmāvacara puññapākakriyā vedanāñāṇasaṅkhārabhedena yathākkamaṃ chaca dvādasaca catuvīsati ca matāti. Etthaca –
其中缘起是这样说：善缘基础由欲界善业果报转变，苦受、智识、行分辨依次按顺序，或十二、或二十四等数量。此处“果”为：
Vedanāñāṇasaṅkhāra, bhedenetāni aṭṭhadhā;
受根识及造作共分八类，
Puññapākakriyābhedā, catuvīsatividhā makā tipi.
善恶果报及所作业之差别，有二十四种，为三界行。
Vattabbā. Evañhi sati atthagatica visadā hoti. Upari vakkha, mānāhica saṅgahagāthāhi saddhiṃ sametīti.
应当说。正是因具足此念，义理之进展方能显现。如上所说，亦由此念与结集偈共会。
§47
47.Kāmetiādi sabbesaṃ kāmacittānaṃ saṅgahagāthā. Tattha kāme kāmabhūmiyaṃ pākāni sahetukāhetukavasena sabbāni vipākacittāni tevīsa. Puññāpuññāni kusalākusalacittānica vīsati. Kriyāca sahetukāhetukavasena sabbāni kriyacittāni pana ekādasa honti. Iccevaṃ sabbathāpi catuppaññāsa hontīti yojanā. Sabbathāti cettha visaddo lutta niddiṭṭho. Dhammasaṅgaṇiyaṃ vuttena sabbappakārenapi catuppaññāsaeva. Vibhaṅge vibhattena sabbappakārenapi catuppaññāsa evātiādinā tassa attho heṭṭhā vuttoyevāti.
四十七、欲念等诸欲心结集偈。其中“欲”者，为欲界之地，果报由因缘与所因所果共成，有三十种；功德与非功德，即善恶心共二十种；行为由因缘故皆为行为心，但只有十一种。如此算来，总共四十五种，亦可说为计量之用。所谓“全部”，此处指清楚已说之内容，以及如《律仪》所科之全部，共四十五种。此亦对《论经》中的“全部”加以扩充，即如《论》分解所明之，亦说为四十五种，这就是其义。
[45] Etena vibhāvaniyaṃ
【第四十五】以此作析分者，
Idha vuttānaṃ kusalādīnaṃ antogadhabhedavasena tassa atthavibhāvanā paṭisiddhā hoti.
此所说诸善等，从内质类别不同以次划分明证其意义。
[46] Yañca vibhāvaniyaṃ
【46】所谓有区别者，
Kāme bhaveti vuttaṃ. Taṃpi vicāretabbaṃ.
说情欲乃存在，应当对此加以分别思惟。
Bhavasaddo hi kusalākusalakammesu kammanibbattesuca vipāka kaṭattārūpesu vattamāno abhidhamme diṭṭho. Na tadaññesu nāmarūpadhammesūthi. Bhūmipariyāyoca idha kāmasaddo. Bhūmītica sahokāso indriyā nindriyabaddhadhammasamūho vuccatīti kāme kāmabhūmiyanti ayamattho daṭṭhabbo. Bhavotivā bhūmieva vuccati suttantapariyāyena bhavanti ettha sattā saṅkhārācāti katvā. Esanayo paratthapīti.
“有”这一词在善恶业与其果报之中为业果而使用，这点在阿毗达摩中有所显示，但并非在所有名色法中皆是如此。所谓“地”的遐迩，及其同义的根赖于非根的诸法集合，称为情欲、情欲地，此乃应当观察的义。于经论释义中，“有”即“地”，此处所说“有”是指有情众生由行所生起的存在。此义表明“有”是指另一方的存在，
Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa · 如此，在名为《究竟义灯》的《阿毗达摩义摄》中，
Catutthavaṇṇanāya kāmacittassa · 第四解释中关于欲界心的，
Paramatthadīpanā niṭṭhitā. · 究竟义的阐明完毕。
§48
48. Evaṃ kāmacittasaṅgahaṃ dassetvā idāni yathānuppattaṃ rūpacittasaṅgahaṃ dassento vitakkavicārapītisukhekaggatāsahitantiādimāha. Vitakkoca vicāroca pītica sukhañca ekaggatācāti dvando. Tāhi sahitanti samāso. Vitakkavicārapītisukhe kaggatā saṅkhātenasamuditenapathamajjhānena sampayuttaṃkusalacittaṃ pathamajjhānakusalacittaṃ. Tattha kenaṭṭhenapathamaṃ, kenaṭṭhenaca jhānanti. Ādito paṭipajjitabbattā pathamaṃ. Kasiṇādikassa ārammaṇassa aniccādilakkhaṇassaca upanijjhāyanato paccanīkadhammānañca jhāpanato dayhanato jhānaṃ. Imesu dvīsu atthesu ekaggatāeva sāti sayayuttāti daṭṭhabbā. Sāhi ekattārammaṇasaṅkhāto eko aggokoṭikoṭṭhāsovā assāti atthena ekaggasaṅkhātassa cittassa tathāpavattane ādhipaccaguṇayogena ekaggatāti ca vuccati. Sāyeva cittaṃ nānārammaṇesu vikkhipituṃ adatvā ekasmiṃ yevārammaṇe paṭipakkhadhammānaṃ dūrībhāvena sammāca ādhiyati thapeti. Indriyānañca samabhāvaṃ katvā tattheva līnuddhaccābhāvāpādanena samañca ādhiyati thapetīti atthena samādhītica vuccati. Sāyevaca pāḷiyaṃ avikkhepo avisāhāro saṇṭhiti avaṭṭhitīti niddiṭṭhāti. Vitakkādayopi pana tassā sātisayaṃ upakārakattā jhānanteva vuttā. Tathā hi vitakko tāva cittaṃ thinamiddhavasena osakkituṃ adatvā daḷhaṃ ārammaṇābhimukhameva karoti. Ārammaṇābhiniropana lakkhaṇohi vitakko. Thina middhanīvaraṇassaca ujuppaṭipakkhoti. Vicāroca naṃ vicikicchāvasena saṃsappituṃ adatvā daḷhaṃ ārammaṇānubandhameva karoti. Ārammaṇānumajjanalakkhaṇo hi vicāro paññāpakatiko. Vicikicchānīvaraṇassaca ujuppaṭipakkhoti. Pītica cittaṃ byāpādavasena ukkaṇṭhituṃ adatvā ārammaṇe parituṭṭhameva karoti. Ārammaṇasaṃpi yāyanalakkhaṇā hi pīti. Byāpādanīvaraṇassaca ujuppaṭipakkhāti. Tathā sukhañca naṃ uddhacca kukkuccavasena avūpasamituṃ adatvā ārammaṇe laddhasātaṃ upabrūhitaṃ karoti. Sākalakkhaṇañhi sukhaṃ, uddhaccakukkuccanīvaraṇassaca ujuppaṭipakkhanti.
四十八、如是显示了情欲心的总摄，现在更示现如其所生的色心总摄，谓具起念、思考、喜悦、乐及一境不散合之等。念与思考、喜悦、乐、一境为二而合，此为同在。具念、思惟、喜乐、一境所集，乃由正念伴随正思维、喜、乐与定业专注所成，这是所谓最初禅定。问曰：最初禅定何以成就？ 其中因缘何在？当初所修持的是色相等诸禅具随缘无常等印，并勤修观行等诸禅法。于这两者义中，唯有「一境」成其真正内涵，一境之义也应明了。一境为意所摄，即专注于一境相，由始生起念聚合而成合一之心。即以对境念聚合为缘，分裂之心不得分散于诸境，而能为正当专注能住。由根所生之境相等平等持守，及其调伏懈怠，故能共于一境内定，再称为正定。正定是指此心不散乱、坚定持守、不馁退之状态。虽念思喜乐等尚具辅助存在，此皆对修禅非常重要。念即开启心门，能防止沉眠怠惰，摄持坚定向境。念是摄根本义；思惟则是明察不疑，诸缘随摄；喜乐是悟得禅悦，以敌除嗔；一境代表心之专注成就。由念思喜乐等念相统摄，构成摄持摄入、深入触境的禅行。此有助于后续禅的增长而成遂命及证果。 这是《相应部》所引禅法因缘理义详尽论述。
Upekkhāca santasabhāvattā sukheeva saṅgahitāti. Evaṃ karontāca te dhammā tasmiṃ ārammaṇe tassa cittassa suṭṭhu ekaggabhāvatthāyaca honti. Ekaggabhāvotica ekaggatāyeva. Sāca ekaggatā tehi dhammehi tathā anuggahitā suṭṭhu balavatī hutvā sayaṃ kāmacchandavasena nānārammaṇesu cittavidhāvanaṃ nīvāretvā kasiṇanimittādike tasmiṃ ārammaṇe niccalaṃ ṭhatvā taṃārammaṇaṃ upagantvā nijjhāyati oloketi. Tasmā te sabbepi dhammā upanijjhāyanaṭṭhenapi jhānanti vuttāti. Tesuca tathā pavattamānesu tappaccanīkā nīvaraṇadhammā okāsaṃ alabhitvā manasmiṃpi pariyuṭṭhituṃ nasakkonti. Jhāpitānāma honti. Tasmā te paccanīkajjhāpanaṭṭhenapi jhānanti vuttāti. Evaṃ santepi yasmā jhāna magga sambodhisaṅkhātesu tīsu ṭhānesu dhammasāmaggī padhānaṃ hoti. Aṅgānaṃ samaggabhāveeva appanāpattivasena upanijjhāya nādi kiccasaṃsiddhito. Yasmāca ete dhammā vuttanayena visuṃvisuṃ attano kiccaṃ karontāpi cittassa ārammaṇe niccalappavatti saṅkhātaṃ ekameva upanijjhānakiccaṃ sādhenti. Tasmā rathaṅgānaṃ samudāyeeva rathavohāroviya tesaṃ samudāyeeva jhāna vohāro siddhoti veditabbo. Aparepana pañcannaṃpi tesaṃ ārammaṇābhiniropanādīni yathāsakaṃ kiccāniyeva visuṃ visuṃ upanijjhānakiccānināma hontīti paṭṭhāne jhānapaccayaṃ patvā sabbepete visuṃ visuṃ jhānapaccayaṃ sādhentiyeva. Tasmā te visuṃ visuṃpi jhānāniyeva hontīti sakkā vattuṃ. Yathāca pañcaṅgikaṃ sīlaṃ dasaṅgikaṃ sīlanti ettha pañcasamuditādīni tesaṃ sīlānaṃ pañcaṅgikā dināmalābhasseva kāraṇāni honti. Na sīlabhāvassa. Na hi pāṇātipātā veramaṇādikaṃ ekaṃpi samānaṃ sīlaṃnāma na hotīti. Evamevaṃ idhapi pañcasamuditādīni pañcaṅgikādi bhāvasseva pathamajjhānādi bhāvassevaca kāraṇāni. Napana jhānabhāvassāti nasakkā viññātuṃ. Itarathā jhānapaccaye jhānaṅgāni paccaniyāniyeva siyuntipi vadanti. Ettāvatā satipi imassa cittassa phassādīhipi sahitabhāve tesaṃ tathāvidhakiccavisesābhāvā idha aggahaṇantipi siddhaṃ nahotīti. Vicārapītisukhekaggatā saṅkhātena dutīyajjhānena sampayuttaṃ kusalacittaṃ dutīyajjhāna kusalacittaṃ, evaṃ sesesupi.
由平等念境等功用及安然不动，乐境亦表现为快乐聚合。如此行法者，其心于此缘界中，果真具专注不散之性。专注包含专一，且依此专一，禅求得持久真实勇猛力量。由于贪欲心从无数境界被断除，心能不能生诸乱念，于相应缘界稳定专注，正是禅定之标志。此时念境、心境一并具备，情绪等不动摇，心态清爽稳固。又此念思喜乐皆对禅者极为辅助，因念能防止懈怠沉眠，强固重心；思则部分破除疑虑；喜乐则驱散忧恨搔扰；乐更能抚慰心灵焦躁不安。由此等缘境相依，心专一执着，称名为“正定”。正定即指此心处于坚固定静、不动摇之中。尚有诸禅支配业之功用，俱为禅初修之助缘。正是如此，乃能于此三种处所——禅道、觉悟道、断烦恼道——中，达成法聚合、一心同摄之目。此法聚合如车之聚合，完成于五轮之合，禅亦复如是。正因各缘界的结合作用，心得安住不动，称为禅。
§49
49. Ettha siyā. Kenapana imesaṃ jhānānaṃ aṅgabhedo katoti. Puggalajjhāsayena katoti. Yohi vitakkasahāyo hutvā pañcaṅgikaṃ pathamajjhānaṃ uppādetvā tattha vasībhāvaṃ katvā punavitakke nibbindati. Tassa vitakkaṃ samatikkamitvā avitakkaṃ caturaṅgikaṃ jhānaṃ adhigantuṃ ajjhāsayo saṇṭhāti. Tadā so tameva pathamajjhānaṃ pādakabhāvatthāya daḷhaṃ samāpajjitvā vuṭṭhāya tena ajjhāsayena saheva punabhāvanaṃ anuyuñjanto avitakkaṃ caturaṅgikaṃ jhānaṃ adhigacchati. Tattha sā bhāvanāsayaṃ vitakkayuttāpi tena ajjhāsayena paribhāvitattā vitakkavirāga bhāvanānāma hoti. Tassā bhāvanāya. Balena taṃ jhānaṃ uppajja mānaṃ avitakkaṃ caturaṅgikaṃ uppajjati. Sesajjhānādhigamesupi esevanayoti. Evaṃ puggalajjhāsayena tesaṃ jhānānaṃ aṅgabhedo katoti veditabbo. Etthaca uttaruttarajjhānā dhigamane pādakabhāvatthāya purimapurimajjhānassa samāpajjanaṃ avassaṃ icchitabbaṃ. Heṭṭhimaṃ heṭṭhimaṃ paguṇajjhānaṃ uparimassa uparimassa padaṭṭhānaṃ hotīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ. Ajjhāsayabalenapana uttarajjhānaṃ uppajjamānaṃ pādakajjhānasadisaṃ nahoti. Pādakajjhānatohi puggalajjhāsayova balavataro. Tenāha bhagavā ijjhati bhikkhave sīlavato cetopaṇidhi visuddhattāti. Ayañca attho upari lokuttaracittaṃ patvā āvi bhavissatīti.
四十九、此处若问禅中诸法之异，谓因个别见解而有差别。某些人以念助起，生出五支色心第一禅，止住后生起憎惧烦恼之念。此余念断，能得无念四禅。此别人念境之见，能分辨一切禅相差异。又于续修各禅进到更高第时，须修行对前后第一、第二禅的接续，依次次序愈至更高禅位。下面者较低，上面者较高，于彼此境界持续进修。以见此有差别，足为明证。禅力因持守坚定能力甚为主要，于是世尊说：善行者心志纯净，善能定念，能于诸禅影相等聚处，心恒住不动。此理是禅修若要深入且纯净，必得由此力而成就。亦谓此力得信，超越世间心花，得至彼岸境界。
§50
50. Ettha siyā. Kasmā idha saṅkhārabhedo navuttoti. Pāḷiyameva avuttattā. Kasmāca so pāḷiyaṃ avuttoti. Paṭipadā bhedavacaneneva siddhattāti. Tathāhi sabbesaṃpi lokiya lokuttarajjhānānaṃ sukhappaṭipadabhāve siddhe asaṅkhārikabhāvo siddhoyeva hoti. Dukkhappaṭipadabhāveca siddhe tesaṃ sasaṅkhārikabhāvo siddhoyeva hotīti. Kathaṃ viññāyatīti ce. Aṭṭhakathādassanato. Vuttañhetaṃ aṭṭhasāliniyaṃ -
此处姑置一说。何以于此，行蕴分别称为九十？此乃仅从巴利文未发意而言。何以称巴利文未发意？乃以修行方法分别之言为凭。譬如所有世俗及出世间诸禅定，成就快乐之修行时，非行蕴所成之性质实得成立；若成就苦之修行时，亦是行蕴性质实得成立。若问其理如何？以注疏观点言：有人起于烦恼而动摇，忧苦由行蕴相应相续，苦之修行即由此成立；复次，有人起于烦恼而动摇，乐则不被汝染染着，其乐之修行即成立。乃至称为迷惑剥除之清净之道。此处前文言憂苦因行蕴相应续联，已有显著；后文言快乐因非行蕴相应续联，亦明了可证。所谓相应续联，谓依烦恼相续起念想所生诸根烦恼缘生眼之不净等之观察，如是缘起而起，故有此意。由此故所有苦之修行者，其性质表现为行蕴相应续联；非行蕴相应续联者，则因非行蕴相应而成，称为非行蕴性质。由此故，所有乐之修行者，其性质表现为非行蕴性。快速入三昧者于苦之修行中心必显行蕴性，坚定入三昧者于乐之修行中心必显非行蕴性。若如此论断修行道成就或不成就之禅定时，何以行蕴分别为有？彼中种种障碍时间及缘起交会，使苦乐之修行性质必有所现。所谓道成就禅定者，即以清净观慧为主之三昧，兼包含禅定成就故得法之。当有大部经中五百比库之禅定，即称此为低阶道成就禅定；阿难长老成就之禅定即称为阿拉汉道成就。非欲不还圣者破诸无明，忽然而死者生，称为道成就理体。又有八种禅定修习，在某种色界天往生，彼所得禅定，谓为彼生起。此即称为生起成就理。于一世间得禅定者，因诸障碍缘起相聚，所生出之境相各别。入禅修习之道，由于无禅定修习时的缘起障碍故，集于非行蕴性三昧中合摄。且于正典巴利语中，所有世俗及出世三昧，行蕴分别如同色相者，皆已判明。就如两禅法，一为有行为三昧，一为无行为三昧。且注疏言：前者名为快速与坚定观禅的非行动性质，后者称为苦乐修行者之行动性质。如此诸大行禅定及出世禅定心，皆有非行动与行动二种性质成立。因该义，此行蕴流通，即为不善行共之通用性质，修行流通则专为法之修习。诸大行禅及出世法，皆唯为修习法之真理，是故于其分别以行蕴流通显该流通性质，且于修行分别以修习流通成为正法聚合，巴利文亦是发此义者，乃为极微妙法义之显现。
Yo ādito kilese vikkhambhento dukkhena sasaṅkhārena sappayogena kilamanto vikkhambheti. Tassa dukkhā paṭipadā hoti. Yo kilese vikkhambhento sukhena akilamanto vikkhambheti. Tassa sukhāpaṭipadā hotīti.
言曰：“起于烦恼而动摇，因忧苦与有行为相续，其苦之境随行彼而产生；起于烦恼而动摇，因快乐而无污染，其乐之境随彼而产生。”
Tathā sammohavinodanī visuddhimaggesupīti. Etthaca pubbavākye dukkhena sasaṅkhārena sappayogenāti diṭṭhattā paravākyepi sukhe na asaṅkhārena appayogenāti diṭṭhameva hoti. Tattha sasaṅkhārena sappayogenāti saṅkhārappayogasahitena kāmādīnavadassanādinā paccayagaṇenāti attho. Etena sabbesaṃ dukkhappaṭipadajjhānānaṃ sasaṅkhārikabhāvo vutto hoti. Asaṅkhārena appayogenāti saṅkhārappayogarahitena teneva paccayagaṇena. Etena sabbesaṃ sukhappaṭipadajjhānānaṃ asaṅkhārikabhāvo vutto hotīti. Khippābhiññajjhānānaṃpihi dukkhappaṭipadabhāve sati sasaṅkhārikatāva viññāyati. Dandhabhiññajjhānānaṃpi sukhappaṭipadabhāve sati asaṅkhārikatāva viññāyatīti. Yadievaṃ paṭipadārahitānaṃ magga siddhaupapattisiddhajjhānānaṃ kathaṃ saṅkhārabhedo siddhoti. Tesaṃpi vaḷañjanakāle samāpattippaṭibandhakānaṃ paccayānaṃ sannihitā sannihitavasena dukkhasukhappaṭipadabhāvasambhavo hotiyevāti. Tattha maggasiddhajjhānaṃnāma suddhavipassanāyānikānaṃ maggappaṭilābhena saheva siddhajjhānaṃ. Taṃ duvidhaṃ heṭṭhimamaggasiddhaṃ, arahattamaggasiddhanti. Tattha mahāsamayasutte āgatānaṃ pañcasatānaṃ bhikkhūnaṃ jhānaṃ heṭṭhima maggasiddhaṃ. Ānandattherassa jhānaṃ arahattamaggasiddhaṃ. Yaṃpi anāgāmīnaṃ ajānantānaññeva satthena hanitvā sahasā marantānaṃ uppannaṃ. Taṃpi maggasiddhagatikaṃ. Yopana aṭṭhasamāpattiyo bhāvetvā aññatarasmiṃ rūpi brahmaloke nibbatti. Tassa tā samāpatti yo tattha pākatikāeva honti. Idaṃ upapattisiddhanti. Ekasmiṃ bhavepi hi laddhajjhānāni vaḷañjanakāle sannihitapaccayavasena nānāpaṭipadāyuttāni hontīti. Jhānuppattippaṭipadā rahitattāvā asaṅkhārikajjhānesu tesaṃ saṅgaho yutto siyāti. Apica, nettipāḷiyaṃ sabbesaṃ lokiya lokuttarasamādhīnaṃ saṅkhārabhedo sarūpatova niddiṭṭho. Yathāha-dve samādhayo sasaṅkhāro samādhi asaṅkhāro samādhīti. Aṭṭhakathāyañca sukhappaṭipadā pubbakānaṃ dvinnaṃ dandhābhiññakhippābhiññasamādhīnaṃ asaṅkhārabhāvo dukkhappaṭipadā pubbakānaṃ dvinnaṃ sasaṅkhārabhāvoca vuttoti. Ettāvatā sabbesaṃ mahaggatalokuttarajjhānacittānaṃ asaṅkhārika sasaṅkhārikavasena visuṃ visuṃ duvidhabhāvo siddho hoti. Yasmāpana ayaṃ saṅkhāravohāro akusalānaṃpi sādhāraṇo. Paṭipadāvohāropana visesena paṭipattidhammesveva pākaṭo. Mahaggata lokuttaradhammāca ekantaṃ paṭipattidhammāeva. Tasmā tesaṃ bhedaṃ saṅkhāravasena avatvā paṭipadāvaseneva dhammasaṅgaṇi pāḷiyaṃpi vuttoti daṭṭhabbo. Ayamettha paramatthadīpanā.
如前所述，迷惑根除而得清净之道，即由此而成。于此，前文所说因忧苦与有行为之相续相续是显见的，如他经文所证，快乐则因无有行为故，不由相续产生。所谓相续，谓与烦恼相关之行蕴相续而起，诸如欲行等诸烦恼观察等缘起所生。由此缘故，各种忧苦修行中的禅定显现出行蕴性质；各类快乐修行的禅定显现出非行蕴性质。快速智禅于忧苦修行时显现行蕴性质，坚定智禅于快乐修行时显非行蕴性。若以此判断非有行为禅定道是否得成者，则因障碍障蔽时间依缘共集，忧苦与快乐得成性质随缘而显。所谓正道索取禅定者，皆为清净慧行之理体禅定。于大部经中五百比库之禅定为初阶道成就禅定；阿难长老之禅定为阿拉汉道成就。或于八种禅定修习于某色界天生，彼所成佛法称为生起理体。于一世间生得禅定时，以障碍缘结而成不同境相。禅定入门法无缘障故集成非行蕴禅定。且于巴利正典中，世俗与出世间禅定行蕴的分别，犹如色相。谓二禅有行为三昧与无行为三昧。注疏谓快乐修行之先修定，快速与坚定双智禅定属非行蕴性；而忧苦修行双智禅定属行蕴性。至此，诸大行禅定及出世禅定中，心性分别为非行蕴与行蕴二相成立。故此行蕴分别乃修行流通之常态，烦恼共相通用之理；修习流通乃为特殊，唯于契合修行法义时才显。诸大行及出世禅定唯为修习法之体用，故其分别以行蕴流通显烦恼本性，修习分别则以修习流通而成正法聚合。巴利文中亦明示此义，乃为极微妙之正理。
§51
51.[47] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ
五十一、次释
‘‘Sabbassapi jhānassa parikammasaṅkhātapubbābhisaṅkhārena vinā kevalaṃ adhikāravasena anuppajjanato asaṅkhārikantipi. Adhikārenaca vinā kevalaṃ parikammābhisaṅkāravaseneva anuppajjanato sasaṅkhārikantipi nasakkā vattu’’nti vuttaṃ. Tattha parikammasaṅkhāta.La. Asaṅkhārikantipi nasakkā vattunti idaṃ tāva nayujjati.
言云：“凡所有禅定，皆由行为作用之先所生相续之因，离此单由戒律持有而无生，虽称非行蕴性质，然无此行为作用相应行蕴续联，不可成立”如是说。此处所说“行为作用相应”指依修行行为所生之相续行蕴。非行蕴性不可独立成立，即以此理为准绳。
Na hi parikammasaṅkhāta pubbābhisaṅkhāro imasmiṃ saṅkhārabhede saṅkhāro evanāma hoti. Kasmā, jhānuppattiyā pakatipaccaya bhūtattā, tathāhi loke sāsaneca sabbaṃpi kusalākusala kammaṃ attano anurūpena parikammasaṅkhāta pubbābhisaṅkhārena vinā uppannaṃnāma natthi. Antamaso ālopabhikkhādānamattaṃpīti. Yañca cittaṃ yena attano anurūpena parikammasaṅkhātapubbā bhisaṅkhārena vinā na uppajjati. So tassa cittassa pakatipaccayagaṇeevaanto gadho hoti. Jhānānica lokiya lokuttara bhūtāni sabbāni attano anurūpena parikammasaṅkhāta pubbabhāgabhāvanā bhisaṅkhārena vinā uppannānināma natthīti so tesaṃ pakatipaccayagaṇesueva antogadho hotīti. Itarathā sabbaṃpi kusalākusala kammaṃ asaṅkhārikaṃ nāmanatthīti āpajjatīti.
实则所谓的行为作用相应之先行相续，于诸行蕴分别中，仍属行蕴类型。何以故？禅定得成之明了缘起本质，世间法及教法中，所有善恶业行类别，皆无离自身行为相应先行相续而生。有时仅能依赖外用布施、乞食之量；即心之所缘所依赖的行为作用相应相续若无，则心之定性乃暗昧含混，难以定论。无论世间或出世间之禅定，皆由自身行为相应先行相续支持而生，若无此，则不成立。故此彼等行为相应之先行相续不能舍弃。若舍弃，则所有善恶业皆非行蕴之理理所存，遂生错解。
[48] Yañca tattha
「且说那个地方」
Adhikārenaca vinā kevalaṃ.La. Sasaṅkhārikantipi nasakkā vattunti vuttaṃ. Taṃpi na yujjatiyeva.
「未得适当权能的情况下，单靠意根修习集聚行法也是不可能的，这点已明确宣说。因此，这也不相应。」
Na hi lokiyajjhānānināma adhikārena vinā nuppajjantīti atthi. Kevalaṃpana pubbe samathakammesu katādhikārassa sukhappaṭipadajjhānaṃ uppajjati. Akatādhikārassapana dukkhappaṭipadajjhānanti evameva aṭṭhakathāsu āgataṃ. Vuttañhi tattha yoca samathe akatādhikāro. Tassa dukkhā paṭipadā hoti. Katādhikārassasukhāti. Apica, purimabhave siddhaṃ adhikāraṃ gahetvā idha saṅkhārabhedavicāraṇāpi nayuttāeva. Kusalakriyajjhānesu hi sanni hitapaccayavaseneva tabbicāraṇā yuttāti.
「因为世间禅那若无适当权能便难以生起，这是有根据的。但单说在先前安般修习功德中所获的权能，则会生起愉悦之禅修──这是同样被注疏中阐述的。这里确言，若禅修未得权能，则生苦之修习；得权能则是乐修。况且，既已有前世成就的权能，即便现在也包含了对烦恼堆积行的分别考察。善行禅那只是因缘条件相合，故方可对治考察有所辅助。」
[49] Ettāvatā
[49] 至此为止
Athavātiādiko pacchima vikappopi paṭikkhitto eva hotīti.
「『或』又言此处之说，并非最初开示，而是后来修订补充。」
§52
52. Ettha jhānaṃ anuyuñjantassa nimittuppādato pubbaṃ paṭipadāya khettaṃ, pacchā abhiññāya khettaṃ. Tattha pubbe viruddhapaccayānaṃ sannihitena kilamantassa sato paṭipajjantassa bhāvanā paṭipadā dukkhānāma hoti. Akilamantassa sukhā. Pacchāca dandhaṃ appanaṃ pattassa bhāvanābhiññā dandhābhiññānāma hoti. Khippaṃ pattassa khippābhiññānāma. Tattha pubbe dukkhā paṭipadā pacchā dandhaṃvā khippaṃvā uppannaṃ jhānaṃ dukkhappaṭipadaṃnāma karoti. Sukhāpana sukhappaṭipadaṃnāma karotīti. Dutīyajjhānādīsupana purimajjhāne nikanti vikkhambhanassa dukkhasukhatāvasena paṭipadābhedo veditabbo. Yopana etarahi gahaṭṭhovā pabbajitovā pubbabhave akatādhikāropi antarāyikadhammamutto kalyāṇapaṭipattiyaṃ ṭhito chinnapalibodho pahitatto jhānaṃ bhāveti. Tassa jhānabhāvanā nasampajjatīti natthīti niṭṭhamettha gantabbanti. [Kusalajjhānaṃ]
「此处论及修禅者，因相缘起，先有修行之地，后有境界之证悟。先前因不善因缘交会，而修行苦道；善因缘相聚，则修习乐道。其后，若获得粗重入定，即成粗重禅知；若迅速入定，则成速禅知。先前为苦道，后来因粗、速二禅而转为苦乐道不同。第二禅及其后继续禅，与先禅间宁静与动荡的苦乐分别，应当清晰观察。若此时修者已放弃世俗生活与最初权能障碍，断恶去疑，正精进于善法，则可修禅无碍。若其无禅修，自是不可。此为终结，至此宜止。〔善禅〕」
§53
53. Vipākajjhāne kāmakusalaṃ appanaṃ apattaṃ mudubhūtaṃ dubbalaṃ hoti. Parittesu nānākiccaṭṭhānesuca hīnesupi attabhāvesuca vipaccati. Tasmā taṃ attanā asadisaṃpi vipākaṃ janeti. Mahaggatakusalaṃpana appanāpattaṃ tikkhaṃ balavaṃ hoti. Uḷāre brahmattabhāve bhavaṅgaṭṭhānesuyeva vipaccati. Tasmā taṃ sadāpi attanā sadisameva vipākaṃ janeti. Teneva vitakkavicārapīti sukhekaggatā sahitantiādinā vipākaṃpi sabbaso kusala sadisameva dasseti.
53. 在果报现前时，欲界的善业果报表现为迟缓、不善于成就、无力软弱的状态。在细分的果报处与低劣果报处，及表现为自性简陋的果报处，其果报皆显疲敝退转。因此，即便果报本身与自己不同，依旧能自身生起该果报。至于大果善果报，虽未成熟却锋利有力，其果报在高贵的梵天界自性及须弥体支层面上显现。因此，即便该果报与自己一般无二，自己仍恒常生起相同的果报。由此可知，正念、思维、喜悦等诸因素随之合具时，果报也完全显示为善果报相同。
[50] Anantarabhaveyeva phaladānattā taṃ attanā sadisameva vipākaṃ janetītica vadanti, taṃ na sundaraṃ.
[50] 有说法认为，由于果报随时现前，因此果报必由自身生起相同的果报，此说并非圆满合理。
Evañhi sati kāmakusalaṃpi sattamajavanaṃ attanā sadisavipāka meva janeyyāti. Yasmāca kusalameva niranusayasantāne pavattaṃ kriyajjhānaṃ nāma hoti. Tasmā kriyacittaṃpi kusala sadisameva dasseti.
正因为如此，如实观察，欲界的善果报终将由自身生起对等的果报。因为只有善业才能连续地生起不间断的心业，即称为行为流。因此，行动心亦如实显示同样善果报。
§54
54.Pañcadhātiādisaṅgahagāthā. Tattha jhānabhedenāti pathamajjhānādīhi pañcahi jhānehi sampayogabhedena. Rūpāvacaramānasaṃ jhānabhedena pañcadhā hoti. Pathamajjhānikaṃ, dutīyajjhānikaṃ, tatīyajjhānikaṃ, catutthajjhānikaṃ, pañcamajjhānikanti evaṃ pañcavidhaṃ hotīti attho. Tameva puññapākakriyābhedena pañcadasadhā bhaveti yojanā.
54. 关于五种类别等集成的偈语。这里所言禅的分别，乃是第一禅等共五禅的分别。由于身色相续与心地状态变异，分为五种禅。所谓第一禅、第二禅、第三禅、第四禅、第五星禅，即是五种类别之义。以此类推，功德成熟果报的分别亦分为十五种。
[51] Vibhāvaniyaṃ pana
[51] 但是，关于作用的差别
Jhānabhedenāti jhānaṅgehi sampayogabhedenāti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
所谓禅的区别，乃是五禅中诸禅法相的区别。此说法并非完善。
Añño hi jhānabhedo. Añño jhānaṅgabhedo. Tattha pathamaṃ jhānaṃ dutīyaṃ jhānantiādijhānabhedo. Pathamajjhāne pañca aṅgāni. Dutīyajjhāne cattārītiādi jhānaṅgabhedo. Tesu idha jhānabhedova adhippeto. Na jhānaṅgabhedo. Cittañhi jhānabhede neva pañcavidhaṃ hoti. Najhānaṅgabhedena. Jhānameva pana jhānaṅgabhedena pañcavidhanti.
确实有不同种类的禅相变异，也有不同种类的禅相组成。在这里，第一禅、第二禅等乃属于禅相变异之列。第一禅具五个禅相组成，第二禅具四个禅相组成，诸如此类是禅相组成的不同。此处着重的是禅相变异，而非禅相组成。心的禅相变异绝非五种，也不是禅相组成的区别。唯有禅的五种禅相组成才是禅相组成的五种。
[52] Yañca tattha
【52】其中所当阐明者——
‘‘Pañcadhāti pañcaṅgikaṃ caturaṅgikaṃ tivaṅgikaṃ duvaṅgikaṃ puna duvaṅgikanti pañcavidhaṃ hotī’’ti vuttaṃ. Taṃpi na sundaraṃ.
“五体、五相组成，四体组成，三体组成，两体组成，再为两体组成，共有五种”等说法被传述。然此说法也不健全合宜。
Jhānameva hi pañcaṅgikādi hoti. Na cittanti.
禅仅以五体组成等为准，而非以心为准。
Rūpāvacara cittassa paramatthadhīpanā. · 色界心的究竟义阐明。
§55
55. Idāni yathānuppattaṃ arūpacittaṃ niddisanto ākāsānañcā yatanakusalacittantiādi māha. Tattha bhuso kāsati dibbatīti ākāso. So hi sayaṃ sarūpato anupalabbhamānopi candasūriyobhāsādīnaṃ vasena ativijjotamānoviya khāyatīti. Nakassati chedana bhedana vasena na vilekhīyatīti akāso. Akāsoeva ākāso tipi vadanti. So pana ajaṭākāso paricchinnākāso kasiṇugghāṭimākāso rūpakalāpaparicchedākāsoti catubbidho hoti. Tattha idha kasiṇugghāṭimākāso adhippeto. So hi anantena ajaṭākāsena saha ekībhūtoviya hoti. Yogināca anantabhāvena pharīyati. Tasmā ananto ākāsoti ākāsānanto. Nāssa uppādantovā vayantovā paññāyatīti anantotipi vuttaṃ. Soyeva ākāsānañcaṃ. Sakatthe yakārena saha siddhattā. Yathā pana devānaṃ adhiṭṭhānavatthu devāyatananti vuccati. Tathā idhapi tasmiṃ appanāpattassa sasampayuttassa jhānassa adhiṭṭhānaṭṭhena tadeva āyatanantipi vuccati. Iti ākāsānañcaṃ āyatanamassāti ākāsānañcāyatanaṃ. Cittacetasikarāsi.
55. 现在依实指出非色界心，即所谓空无边处禅，称为空无边处心等。这里详细说明空无边处。空即是天空。该空虽无形相，然仍以其自身状态照耀日月光辉等，超越一切明亮之心念。空不因破坏分裂消退而被涂抹毁损，故称为空。所谓空即是空，空分为三种：无痕空、断空、界限空、色相界限空，共分四种。此中以界限空为首。此空本与无限无痕空融合一体，修行者以无量之内观涵盖之。故称为无限空，复名为空无边。非有起非有灭，故谓之无限。此乃空无边处禅的境界。譬如世间天神所居有定处，故称为天界住处，同理此定禅所依之处亦称为住处界。由此说法，空无边处乃一住处界，属于心意作用的境界。
Ākāsānañcā yatananti ākāsānañcā yatanaṃ samāpannassavā upapannassavā diṭṭhadhammasukhavihārissavā citta ceta sikādhammāti hi vibhaṅge vuttaṃ.
所谓空无边处心乃是空无边处之心意修持，是能完成、发生、有现前、了知见色法快乐之心境，此是详尽分类中所述之义。
Ākāsānañcāyatane pavattaṃ kusalacittanti ākāsānañcāyatanakusalacittaṃ. Viññāṇañcāyatananti ettha viññāṇaṃnāma ākāsānañcāyatanacittameva. Taṃpana sayaṃ uppādādi antavantaṃpi anantasaññite ākāse pavattanato anantanti vuccati. Koṭṭhāsatthovā antasaddo. Attano uppādādīsu koṭṭhāsesu ekadese aṭṭhatvā sakalassa pharaṇavasena tadārammaṇāya bhāvanāya pavattanato anantanti vuccati. Anantasaññitevā ākāse pavattanato anantanti evaṃ tadārammaṇāya bhāvanāya pavattattā anantanti vuccati. Anantasaññitevā ākāse attano pharaṇākāra vasenapi anantanti vattuṃ yujjatiyeva. Anantaṃ viññāṇanti viññāṇānantaṃ. Tameva viññāṇañcaṃ niruttinayena, viññāṇañcaṃ āyatanaṃ assāti viññāṇañcāyatanaṃ. Viññāṇañcāyatana saṅkhāte cittacetasikarāsimhi pavattaṃ kusalacittantisamāso.
所谓虚空处正行善心，谓此处即为虚空处之善心。其中虚空处指的乃是以心为虚空处的心者。该心虽自身经历生成及消亡之相，然因在虚空中旋转无量无边，故称无量。所谓界限指范围。此心于其生成的一方范围积聚八，成为整体之依赖，以此为缘，围绕修习因缘而旋转，故称无量。因该心自我执持无量相于虚空中旋转，故亦说无量。所谓无量心即指心之无量。以言辞而言，心者即为虚空处，故称心虚空处。心虚空处者，谓系于心意识与情感之聚合，所行善之心众合也。
Viññāṇañcāyatananti viññāṇañcāyatanaṃ samāpannassavā upapannassavādiṭṭhadhammasukhavihārissavācittacetasikādhammātihi vibhaṅge vuttaṃ.
所谓心虚空处，即指心虚空处具现时，所生现象及其生灭的法，诸乐趣所居之心及心比伴随之法。据此解说而成。
[53] Vibhāvaniyaṃ pana mahāṭīkāyañca
【53】或者说，正如大注疏中所述
‘‘Dutīyā ruppa viññāṇena añcitabbaṃ pāpuṇitabbanti viññāṇañca’’ntipi vuttaṃ. Taṃ pāḷiyā na sameti.
云：“第二个身体应当由心识来取得”，此说未与巴利原文完全契合。
Anantaṃ viññāṇanti tadeva viññāṇaṃ ñāṇena phuṭṭhaṃ manasikaroti, anantaṃ pharati. Tena vuccati anantaṃ viññāṇantītihi vuttaṃ. Etena ca taṃviññāṇaṃ ekantena anantavisesanayuttaṃ hotīti viññāyatīti. Tameva ākāsantipi pāṭho. Ākiñcaññāyatananti ettha kiñci kiñcananti atthato ekaṃ appamattakassa nāmaṃ. Natthi kiñcanaṃ appamattakaṃ antamaso bhaṅgamattaṃpi avasiṭṭhaṃ assa pathamā ruppaviññāṇassāti akiñcanaṃ. Akiñcanassa bhāvo ākiñcaññaṃ. Pathamāruppaviññāṇābhāvo. So hi natthi kiñcīti manasikāra vasena taṃnāmaṃ labhatīti. Ākiñcaññaṃ āyatanamassātiādi vuttanayameva. Nevasaññā nāsaññāyatananti ettha oḷārika saññaṃ sandhāya nevatthi saññā assāti nevasaññaṃ. Sukhumasaññaṃ sandhāya naca natthi saññā assāti nāsaññaṃ, nevasaññañca taṃ nāsaññañcāti nevasaññā nāsaññaṃ majjhe dīghaṃ katvā, citta cetasikarāsieva. Tameva yogino sukhavisesānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena āyatananti nevasaññā nāsaññāyatanaṃ. Tasmiṃ pavattaṃ kusala cittanti samāso. Athavā. Saññāyeva paṭusaññākiccassa abhāvato nevasaññāca hoti. Saṅkhārāvasesa sukhumabhāvena vijjamānattā asaññāca nahotīti katvā nevasaññānā saññānāma, sāyeva āyatanaṃ, tenaca sampayuttaṃ kusala cittanti samāso. Etthaca yasmā ādito paṭṭhāya oḷārike nīvaraṇadhamme vitakkādikeca pajahitvā sesadhammeca bhāvanā balena uparupari sukhumabhāvaṃ pāpetvā anukkamena paṭipajjantā sukhumaṭṭhena lokiyadhammesu muddhabhūtaṃ imaṃ samāpattiṃ pāpuṇanti. Tasmā idha cittaṃpi nevacittanācittameva hoti. Phassopi neva phassanāphassoeva hoti, tathā vedanādayopīti. Tasmā idhasaññāggahaṇaṃ desanāsīsamattanti daṭṭhabbaṃ. Vipākesu viññāṇañcāyatananti ettha viññāṇanti pathamāruppakusala viññāṇameva. Tañca atītānantarabhave pavattaṃ daṭṭhabbaṃ. Akiñcana bhāvoca tasseva natthi bhāvoti. Kriyacittesu pana viññāṇaṃ nāma kusalabhūtaṃ kriyabhūtañca duvidhaṃ pathamāruppaviññāṇaṃ veditabbaṃ. Akiñcanabhāvoca tasseva duvidhassa viññāṇassa abhāvo yevāti.
所谓无量心，即指通过智慧而明了之心，称其为无量。因其无尽故，云无量心。由此此心被专称为“无特点之无量”，谓无量心也。此即虚空处经文中的“虚空”一词。所谓非有之处，乃指某种微妙至极而缺乏实体性的状态，称为无所依靠。此乃非存在，即初禅无色心所表现。初禅无色心之不存在，即因其无任何持有物而得名。即内观时无实体得名，无色心即处所之义。心无形体故名无色。不存在即心得认知，“无有”即心无实体。瑜伽士以对乐趣所专注而修习的处，称其为无色非有处。该处所流转善心之集体。或者说，由于对形态的认知完全缺乏，导致非有即无有。此乃细微的色受存在之差别，故称无有。非有与无有，二词对立，划分细微。此即心意识情感之状态。瑜伽士凭此乐趣所集成的坚固禅定称之为无色无有处。因其最初起缘是断除粗重染污忧恼与初步心行，唯余根本法，渐次修行，获得细微状态，涌现于世俗法中，即是此境界。故此地心亦处于无心与非无心之间。触亦如此，不算为有触或无触，诸感受亦然。故此以此处所涵的认知能力，教法者应当明示其程度。果报中的心虚空处，谓初禅善心。其于过去未来之间循环。所谓无所依无实体性质即是非存在之义。至于作意心中，心名作善并体现作用，乃初禅善心所显。非有之义包含二类，无形态心无非有属性。
§56
56. Saṅgahagāthāyaṃ ārammaṇappabhedenāti ālambi tabbānaṃ kasiṇugghāṭimākāsādīnaṃ catunnaṃ ārammaṇānaṃ pabhedena. Duvidhaṃhi idha ārammaṇacatukkaṃ, atimikkatabba catukkaṃ, ālambi tabba catukkañca. Tattha pathamāruppe rūpapañcamajjhānassa ārammaṇa bhūtaṃ. Kasiṇanimittaṃ atikkami tabbaṃnāma. Taṃ ugghāṭetvā laddhaṃ ākāsaṃ ālambitabbaṃ nāma. Dutīyāruppe pathamāruppassa ārammaṇabhūtaṃ ākāsaṃ atikkamitabbaṃnāma. Pathamāruppaviññāṇaṃ ālambi tabbaṃnāma. Tatīyāruppe taṃpathamāruppaviññāṇaṃ atikkamitabbaṃnāma. Tassa natthibhāvo ālambitabbaṃnāma. Catutthāruppe so natthi bhāvo atikkamitabbaṃ nāma. Tatīyāruppaviññāṇaṃ ālambi tabbaṃ nāmāti. Tattha kiñcāpi imaṃ āruppamānasaṃ catunnaṃ atikkami tabbānaṃpi bhedena catubbidhaṃ hoti, tathāpi ākāsānañcāya tanantiādinā idha ālambitabbānaññeva sarūpato gahitattā tesaṃ bhedena imassa bhedo pākaṭoti daṭṭhabbaṃ. Āruppamānasaṃ ālambaṇappabhedena catudhā ṭhitaṃ. Tadeva puññapāka kriyabhedena dvādasadhā ṭhitanti yojanā.
56. 关于总集偈中对所缘物分类的说法，即通过对光明处、虚空处等四种所缘分类的阐分。此处将缘境四分为对已过之、应超越者、待依止者三类。第一无色禅中第五禅之所缘物，即“须陀洹果”，名为应超越所缘物。曾证得后须超越该物。揭露后得之虚空被称为可依止者。第二无色禅中第一禅所缘即为应依止者。第三无色禅中第一禅所缘被称为应超越者。其无体即为应依止者。第四无色禅则称其无体为应超越者。第三禅所缘为应依止者。所谓对无色禅四所缘物，虽各有超越与依止区分，但因虚空等缘物之本质相同，只是形式差别，故差异清楚明显。无色禅所缘物因所业成熟与行为差别，乃呈十二种分界。
Arūpacittassa paramatthadīpanā. · 无色心的胜义阐明。
§57
57. Idāni yathānuppattaṃ lokuttara cittaṃ dassento sotāpattimaggacittantiādimāha. Tattha savati sandati anivattagamanavasena pavattatīti soto, gaṅgādīsu jalappavāho. Sohi pabhavato paṭṭhāya yāvamahāsamuddā antarā anivatta māno savati sandati pavattatīti. Sotoviyāti soto. Aṭṭhaṅgiko ariyamaggo, yathāha-yokho āvuso ariyo aṭṭhaṅgiko maggo. Seyyathidaṃ, sammādiṭṭhi. La. Sammāsamādhi. Ayaṃ vuccatāvuso sototi. Ayaṃpihi yadā uppajjati. Tato paṭṭhāya ānubhāvapharaṇavasena yāvaanupādisesanibbānadhātuyā antarā anivattamānoyeva hutvā savati sandati pavattatīti. Yathāha -
现在，如所发生般显示超世间心者，称为入流圣道心等。所谓“流”者，因其流动不息无回旋之义而名之，如河流等水流。此意谓从其始端起直到广大海洋间，心无回旋，流动不息，故名“流”。“流心”是指八正道圣道，如同所说：“朋友，圣人有八正道。”比如正见、正定，此即谓流心。其生起之后，依其体验作用，直到无余依涅槃的界限期间，无回旋地流转不息。如是说——
Seyyathāpi bhikkhave yākāci mahānadiyo. Seyyathidaṃ. Gaṅgā, yamunā, aciravatī, sarabhū, mahī. Sabbā tā samuddaninnā honti samuddapoṇā samuddapabbhārā. Evameva kho bhikkhave bhikkhu ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bhāvento bahulikaronto nibbānaninno hoti nibbānapoṇo nibbāna pabbhāroti.
譬如，善男子，诸大河流，诸如恒河、扬子江、阿耨多罗、萨罗阇、摩揭陀等，皆为海洋之支流。所有这些河流皆属于江河水波之属。善男子，比库若修习弘行圣八正道，则得涅槃之果，涅槃之波浪随之而生。
Etthaca tena tena maggena pahīnānaṃ kilesānaṃ puna anupagamana vasena saddhādīnaṃ indriyānaṃ anukkamena paripākagamanavasenaca anivattagamanaṃ daṭṭhabbaṃ. Yathāha -
此处，当观此路径上放下之烦恼复不复生，以及由信等根通随顺成熟而复无回旋之情形，如说——
Seyyathāpi bhikkhave ghaṭo nikkujjo vamateva udakaṃ. Nopaccāvamati. Evamevakho bhikkhave ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bhāvento bahulikaronto vamateva pāpake akusale dhamme. Nopaccāvamatīti. Yathācāha-sotāpatti maggaññāṇena ye kilesā pahīnā, te kilese napuneti napacceti napaccāgacchatītiādi.
譬如，善男子，瓦罐翻转而洒水，水不返头回流。善男子，修八正道者，亦复如是，恶不善法如逆流般翻转而不复返。如所说，依入流圣道之慧见，烦恼已灭者，烦恼不复生、不复现、不复现行等。
Yathāca puthujjanā pahīnepi kilese puna upagacchanti. Tihe tukabhūtāpi puna dvihetukāhetukabhāvaṃ gacchanti. Yato te uparibhavagge nibbattāpi puna apāyesu sandissanti. Sīlavantāpi puna dussīlā honti. Samāhitāpi puna ummattakāvā khittacittāvā honti. Paññavāpi puna duppaññā eḷamūgā honti. Natathā ariyā. Tepana tena tena maggena pahīne kilese puna naupagacchanti. Puthujjanabhāvaṃvā heṭṭhimāriya bhāvaṃvā na gacchanti. Anukkamena saddhādīnaṃ indriyānaṃ paripakkabhāvameva upagacchantīti. Sabbañcetaṃ ariyamaggasseva ānubhāvena siddhanti sototināmaṃ mūlappabhavabhūte tasmiṃ maggeeva niruḷhanti daṭṭhabbaṃ. Tassa sotassa ādito pajjanaṃ pāpuṇanaṃ sotāpatti. Sotāpattiyā adhigamamāno maggo sotāpattimaggo. Athavā, dhammasota samāpanno ariyoti pavuccatīti vuttattā sabbe ariyasantānagatā lokiya lokuttarabhūtā bodhipakkhiyadhammā upari sambodhiparā yanatāvasena anupādisesanibbāna parāyanatāvasenaca anivatta gatiyā pavattamānā yathāvuttena atthena sototi vuccanti. Taṃ sotaṃ ādito pajjanti pāpuṇanti etāya paṭipadāyāti sotāpatti. Sotāpattica sā maggocāti sotāpattimaggo, pathamamaggasaṅkhātāya sotāpattiyā aṅganti sotāpatti yaṅgantihi aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, maggotica patho upāyo. Nibbānaṃ maggeti, nibbānatthikehi maggīyati, kilese mārento gacchatīti maggotica vadanti.
凡夫虽已断烦恼，烦恼仍复生起。三种苦根烦恼乃因，更生起缘。由此，即使在上部次第中断，烦恼于下品仍有显现。持戒者尚且不具德行；心专一者转而乱念；智慧者复成无明愚钝。圣者则不同。从此多条途径断除烦恼，烦恼不复起，故非凡夫状态。依信等根成熟之势复生不至。此皆由圣道真实体验如根源生起，故入流之道能破魔如山。其流心者即是入流果，得入流果道者即入流道。或曰法流具足者谓圣者。言曰，诸圣后裔具世间与出世间清净觉支法，乘觉大道，断无余依之涅槃，以上义而流转循环，故谓流。此流之慧眼见入流名。依此道得流果者之途即所谓入流道。流果以此义称为入流得果。入流果与道相通，“道”谓方法，“涅槃”谓彼果。烦恼为魔，故言“道”破魔。
[54] Vibhāvaniyaṃ pana
[五十四] 分析者文止
Ariyamaggasotassa ādito pajjanaṃ etassāti sotāpatti. Puggaloti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
圣道之流的开端觉悟称为初果入流，谓之入流果。谓为『个人』者，此称谓不甚恰当。
Na hi puggale pavatto sotāpattisaddo katthaci diṭṭhoti.
实无其人说有入流果声闻现起存在。
[55] Etena tassa maggo sotāpattimaggoti idaṃpi paṭikkhittaṃ hoti.
因此该道称为通向入流的道，此语亦属反词。
Sotāpattimaggena sampayuttaṃ cittaṃ sotāpattimaggacittaṃ.
与入流道相应的心称为入流道心。
[56] Ṭīkāsu pana
在注疏中，
Sotāpattiyā laddhaṃ maggacittaṃ sotāpatti maggacittanti vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
成就入流的道心被称为入流道心，此说并不妥当。
Na hi cittasaddasambandho sotāpattisaddo katthaci pāḷiyaṃ diṭṭhoti.
心及声相之缘起，非决定断定初果必定现于巴利语所说处。
§58
58. Paṭisandhivasena sakiṃ imaṃlokaṃ āgacchati sīlenāti sakadāgāmī. Dutīyaphalaṭṭho. So hi asamucchinnakāma rāgānusayattā kāmalokāgamana kilesasabbhāvena taṃ sabhāvānāti vattanato upari bhavagge ṭhitopi paṭisandhivasena puna imaṃ kāmadhātuṃ āgamanappakatikoeva hotīti. Vuttañhetaṃ catukkanipāte -
58. 以再来相续之故，此世界由戒律所致而现者，为一来果。第二果者。彼者由未断除之欲念之染，因贪欲所缠，整个烦恼俱在故，即使位于他有之上界，仍因相续之故，再度降临此欲界，乃其本性。此义已于四集部中宣说。
Idha sāriputta ekaccassa puggalassa orambhāgiyāni saṃyojanāni appahīnāni honti, so diṭṭhevadhamme nevasaññānāsaññāyatanaṃ upasampajja viharati. So aparihīno kālaṃ kurumāno nesaññānāsaññā yatanupagānaṃ devānaṃ sahabyataṃ upapajjati. So tato cuto āgāmī hoti āgantvā itthattaṃ. Idha pana sāriputta ekaccassa puggalassa orambhāgiyāni saṃyojanāni pahīnāni honti, so diṭṭheva.La. So tato cuto anāgāmī hoti anāgantvā itthattanti.
此中，沙利子，一有些个人，若其根本之缚亦即五结之一者未断，则其处无常法境界时，入无记慧之无记境界，并安住于彼。彼者无退转者，作如是修行时，于无记境界所达之天人居所并相陪伴。后乃断尽生死，再来人也，彼则作如是。反之，沙利子，若其根本之缚断尽，则如是处境，生非退者。是以次第，不更生来，此即断生果。
Aṭṭhakathāyañca itthattanti imaṃ kāmāvacara pañcakkhandha bhāvanti vuttaṃ. Ayañca attho kilesagativasena vutto. Na puggala gativasena. Na hi brahmabhūtā sotāpanna sakadā gāmino paṭipaṭisandhivasena heṭṭhimaṃpi brahmalokaṃ āgacchanti. Kuto kāma lokaṃ. Kathaṃ viññāyatīti ce. Anusayayamake –
此注疏中谓彼欲界五蕴为执，乃因烦恼所驱之意，而非指出人类之所趋。盖非梵化入者乃通达果位初果及一来果者，由于生死续流相续，故不从下界欲界转生至更高梵天界。若问何由生于欲界？答复说，倘若从下界诸染中所摄伏者起。
Kāmadhātuyā cutassa rūpadhātuṃ arūpadhātuṃ upapajjantassa kassaci sattaanusayā anusenti, kassaci pañcaanusayā anusenti, kassaci tayo anusayā anusentīti vatvā rūpa dhātuyā arūpadhātuyā cutassa kāmadhātuṃ upapajjantassa satteva anusayā anusentīti.
谓由欲界者断尽，则下生色界、无色界者，或有一染之缠，或有五染之一，或有三染之缠，此所说也。
Vuttattā viññāyati. Tattha purimavākye puthujjanassa vasena satta. Dvinnaṃ sotāpannasakadāgāmīnaṃ vasena pañca. Anāgāmissa vasena kayoti vuttaṃ, pacchimavākyepana brahmabhūtānaṃ sotā pannasakadāgāmianāgāmīnaṃ paṭisandhivasena kāmalokaṃ gamanassa natthitāya kevalaṃ puthujjanasseva vasena sattevāti vuttaṃ. Dhammahadaya vibhaṅgaṭṭhakathāyañca –
谓此义所说，句前言诸愚夫世人七结、初果及一来果之五结、断生果等解析。又宣说，有所谓非退转及一来果俱能相续，故无从彼梵果初果诸位转舍欲界生。此义已于《法心分解论注》中得证。
‘‘Rūpāvacare nibbattā sotāpannasakadāgāmino napuna idhā gacchanti, tattheva parinibbāyanti. Etehi jhānaanāgāmino nāmā’’ti ca. ‘‘Navasu brahmalokesu nibbattaariya sāvakānaṃ tatrupa pattipi hoti uparūpapattipi. Naheṭṭhu papatti. Puthujjanānaṃpana tatrupapattipi hoti uparūpapatti heṭṭhupapattipī’’ti ca.
「在色法境中发生的须陀洹、斯陀含，曾经来往后便不再返回此间，立时于彼处得大涅槃。此等名为禅那之来者。」又曰：「在新生梵天界中出离的声闻弟子，亦当证得彼界色法相及上色法相，但非下级色法相。平凡众生亦于彼得色法相及上色法相及下色法相。」
Vuttaṃ. Tañcakho anāgamanaṃ maggasahāyena jhānānubhāveneva siddhaṃ. Namaggānubhāvenāti. Etthaca imaṃ lokanti padassa imaṃ manussalokanti vā imaṃ kāmāvacaralokantivā dvidhāpi attho aṭṭhakathāsu vutto. Tattha purimasmiṃ atthe sati āgacchatīti etassa devalokato āgacchatīti attho. Pacchimasmiṃ pana brahmalokatopi ca āgacchatīti. Pāḷiyaṃpana pacchimatthova vuttoviya dissati. Vuttañhetaṃ puggalapaññattiyaṃ anāgantvā itthattaṃ anāgāmī tena daṭṭhabbo. Āgantvā itthattaṃ sotāpannasakadā gāmino tena daṭṭhabbāti. Etthaca anāgantvā itthattanti iminā imaṃ kāmāvacaralokaṃ na āgacchatīti anāgāmīti atthaṃ dasseti. Āgantvā itthattanti imināpana dvepi sotāpannasakadāgāmino sakiṃ puna imaṃ kāmāvacaralokaṃ āgacchantīti sakadāgāminoti atthaṃ dasseti. Kasmā, nirantaravākyesu ṭhitānaṃ dvinnaṃitthatta saddānaṃ nānātthā sambhavato. Majjhimapaṇṇāseca kaṇṇakattha sutte -
此义已说。其不来者，是依止圣道之伴随禅那的体验而成就者。所谓依止圣道的体验。此处『此世界』一词，可有二义：即人世法之世界，或欲界之世间世界，如释义书所明，前义为天界来者，后义为梵天界来者。巴利文中以后义为主。此语当视为人名指称者，《须陀洹果实》不来者，依此而知；来者为须陀洹果实及斯陀含者，亦依此而知。所谓不来者，即谓不再往返此欲界世界，也即是不来果之义。所谓来者，即指出二类须陀洹果实持者，有复返欲界的义。缘何亦有同文不一义？是中间章节中耳朵之处经文如是说——
Yo so mahārāja brahmā sabyāpajjho, so brahmā āgantā itthattaṃ. Yoso brahmā abyāpajjho, so brahmā anāgantā itthattanti.
「彼大王，凡处皆能知见之梵天，乃犯罪梵天；彼无罪梵天，即为不来者。」
Bhagavatā vuttaṃ. Tattha sabyāpajjhoti etena puthujjanena saha sotāpannasakadāgāmibhūtā brahmāno gahitā honti. Tehi paṭighānusayassa appahīnattā cetasikadukkhasaṅkhātaṃ byāpajjhaṃpi apahīnamevāti sabyāpajjhānāma. Āgantā itthattanti imaṃ kāmalokaṃ paṭisandhivasena puna āgamanasīlo āgamanappakatikoti attho. Tabbiparītena pacchimassa vākyassa attho veditabbo. Tesupana dvīsu sakadāgāmīsu purimassa anaññasā dhāraṇeneva sabbapathamaṃ ariya magga sotādhi gamana guṇena sotāpanno tveva nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbaṃ. Puggalagativasena panettha brahmaloke ṭhitānaṃ sattakkhattuparamatādibhāvoviya sakadāgāmibhāvopi natthi. Pathamadutīyaphalaṭṭhāpihi tattha anāgāmisaṅkhyameva gacchanti. Tasmā sakadāgāmīti idaṃ kāmajātikā naṃeva dutīyaphalaṭṭhānaṃ siddhaṃ nāmanti katvā tesaṃ kāmaloke eva heṭṭhuparupapatti vasena sakiṃ āgamanaṃ aṭṭhakathāsu vuttanti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā pāḷiyaṃpi pañcannaṃ idha niṭṭhā sattakkhattuparamassa kolaṃkolassa ekabījissa sakadāgāmissa yoca diṭṭheva dhamme arahāti vuttanti. Sopana chabbidho hoti. Idhapatvā idhaparinibbāyī, tattha patvā tattha parinibbāyī, idhapatvā tattha parinibbāyī, tattha patvā idha parinibbāyī, idhapatvā tatthanibbattitvā idha parinibbāyī. Tatthapatvā idhanibbattitvā tatthaparinibbāyīti. Tattha idha patvā idha parinibbāyīti idha manussabhave sakadāgāmimaggaṃ patvā idhamanussa bhaveyeva arahattamaggaṃ labhitvā parinibbāyanadhammo. Tattha patvā tattha parinibbāyīti tasmiṃdevaloke sakadāgāmimaggaṃ patvā tasmiṃ devalokeyeva arahattamaggaṃ labhitvā parinibbāyanadhammo. Nibbattitvāti paṭisandhiggahaṇavasena uppajjitvā. Yesaṃ pana imaṃ lokanti padassa imaṃ manussalokanti attho. Tesaṃ so pañcavidhoyeva vutto, na chaṭṭho puggalo.
世尊所说：所谓『凡处皆能知见』，即与平凡人同为须陀洹果实弟子之梵天所执。其以业障少，心生痛苦之烦恼亦已离却，称为凡处皆能知见。所谓不来者，即于欲界复现往返之行为已绝，持不来之持行。应知其语乃解释后文。前文者，托前后文义，体现于昔时初乘圣道，须陀洹果实正应名之。由个人去处，如梵天界之住者暂如七十余劫等见，也无须陀洹果实之持行。至第二第三果证处，则仅仅是不能复返者。由此称届相生欲界中，不来者名，是以彼处欲界即为第二果境界，故于此界中称奉往返为声闻。注疏中如是阐述。又经中亦说五阶菩提，起于此界入圣，遂入涅槃。诸声闻依循圣道以热心、正念、具足慧等三宝调伏欲界贪嗔烦恼，现前至涅槃。于此界中来往，便得阿拉汉圣道。于彼界亦1来往，便得阿拉汉圣道。所谓『降临』，意即再生之意。凡所谓此世界，即为人间欲界。上述诸义，五种解释中不包括第六个人，
Vibhāvaniyañca以及应分别者
‘‘Pañcasu sakadāgāmīsu pañcamakova idhādhippeto, so hi ito gantvā puna sakiṃ idha āgacchatī’’ti vuttaṃ.
「于五类须陀洹果实中，有第五者被此世界主所执，而此者从此出离，复于此来往。」如是说。
Mahāparinibbāna suttaṭṭhakathāyaṃ pana mahāvagga saṃyuttaṭṭhakathā yañca sopi chaṭṭho puggalo sakiṃ āgamanaṭṭhena āgatoyeva. Yasmāca sabbaññubuddhāpi yāva uparimaggo nāgacchati. Tāva pathamaphalaṭṭhabhūtā sattakkhattu paramatāyaṃviya dutīyaphalaṭṭhabhūtā sakiṃ āgamanappakatiyaṃ saṇṭhitāyeva honti. Tasmā idha koci dutīyaphalaṭṭho sakiṃ āgamanaṭṭhena nippariyāyena sakadā gāmīnāma na nahotīti sabbopi so chabbidho puggalo idha nippariyāyena sakadāgāmiyevanāma hotīti daṭṭhabbo. Sakadā gāmissa maggo sakadāgāmimaggo. So hi sayaṃ janakabhūto sakadāgāmīnaṃ janetabbaṃ janetīti idha janetabba janakasambandhena visesana visesitabbatā ñāyāgatā eva hoti. Yathā tissamātā phussamātāti.
然而在《大般涅槃经注》中，于大部聚合注疏亦云，即第六人确为本果圣者，因所有佛皆不出前行之路，此人初果成已，尚未有入上道者，即七十余劫后，才能得第二果圣道，即复于欲界现行故名须陀洹果实。故此人行路即为路上出离。此人自生为第六人，名为须陀洹果实者之生育，因与亲族之系相应，乃此理义应知，如释如提之母、须陀洹果实之母等。
[57] Vibhāvaniyaṃ pana
【57】然，所当阐明者——
Sāñāyāgatāeva nahoti. Payojanaṃ pana kiñci atthi. Payojanavasena aviruddhā hotīti iminā adhippāyenayaṃ vuttaṃ ‘‘kiñcāpi maggasamaṅgino tathāgamanāsambhavato phalaṭṭhoyeva sakadāgāmīnāma. Tassapana kāraṇabhūto purimuppanno maggo maggantarāvacchedanatthaṃ phalaṭṭhena visesetvā vuccati sakadāgāmimaggoti. Evaṃ anāgāmimaggo’’ti. Taṃ na yujjati.
此并非属于智慧所及之物。但确有一定目的。以目的而言，并非相违。由此所说的精进为例，谓“任何与正道相应者均为如来无法到达之境界的余果，名为‘一来果’。而由此果之因缘而生起，前行所生之道因中断故，以该余果为特征，故称为一来道。如此则无来道。”此所谓无来道者，不能相应也。
Sakadāgāmimaggena sampayuttaṃ cittanti samāso.
与一来道相应的心所合称。
§59
59. Orabbhāgiyasaṃyojanānaṃ sabbaso samucchinnattā paṭisandhivasena puna imaṃ kāmalokaṃ na āgacchatīti anāgāmī. Ekantena brahmalokaparāyanoeva hotīti attho. Idañca kevalaṃ imassa maggassa ānubhāvavaseneva vuttaṃ. Uparimagga vipassanāya pana āgatāya so tasmiṃ ṭhāneyeva arahatta maggaparāyanopi hotiyeva. Anāgāmissa tatīyaphalaṭṭhassamaggo. Tena sampayuttaṃ cittanti viggaho.
【59】断尽初部分结的束缚者，从整体断舍至复发，故不再来此欲界者，谓无来者。专一先趣梵天界者亦是如此含义。今此道仅称作对该法之经验显现而已。然对至高道之观慧来临者，则在此位保持阿拉汉果行者亦是如此，无来者为第三果余道。故与其相应的心所称为“断除心”。
§60
60. Mahapphalakāritāguṇayogena pūjāvisesaṃ arahatīti arahā. Khīṇāsavo catutthaphalaṭṭho. Arahato bhāvo arahattaṃ, catutthaphalaṃ. Tassa maggo. Tena sampayuttacittanti nibbacanaṃ. Pisaddena pāḷiyaṃ vibhatte maggacittappabhede sampiṇḍeti. Tattha dhammasaṅgaṇiyaṃ tāva pathamamagge jhānanāmena vuttesu pañcasu vāresu pathame suddhikapaṭipadāvāredvinnaṃ catukkapañcakanayānaṃ vasena navacittāni honti. Tathā suddhikasuññatāya suññatappaṭipadāya suddhikappaṇihite appaṇihitappaṭipadāyacāti pañcasu vāresu dasannaṃ nayānaṃ vasena pañcacattālīsacittāni honti. Tathā maggasatipaṭṭhānādīhi ekūnavīsatiyā nāmehi vuttesu paccekaṃ pañcasu vāresūti vīsatiyā nāmehi vutte vārasate dvinnaṃ nayasatānaṃ vasena navacittasatāni honti. Puna catūhi adhipatīhi yojetvā vuttesu catūsu vārasatesu aṭṭhannaṃ nayasatānaṃ vasena tīṇi sahassāni chasatānica hontīti. Evaṃ pathamamagge naya sahassavasena cattāricittasahassāni pañcacitta satānica honti. Tathā sesamaggesupīti evaṃ catūsu maggesu catunnaṃ naya sahassānaṃ vasena aṭṭhārasa magga citta sahassāni honti. Saccasatipaṭṭhāna vibhaṅgesu pana vīsatinaya sahassānaṃ vasena navutimaggacittasahassāni. Maggavibhaṅge aṭṭhavīsatiyā naya sahassānaṃ vasena satasahassaṃ chabbīsatisahassāni ca maggacittāni hontīti. Aṭṭhakathāsupana nayabhedāeva vuttā. Nacitta bhedāti.
【60】因大果能作之缘及能力，敬礼殊胜的谓阿拉汉。灭尽烦恼为第四果余。阿拉汉的相即阿拉汉果，是第四果道。由此道与相应心称为熄灭。以受损巴利文表达时，将诸道心混合。此处论及法聚者在首道中所说的禅定等五层，分为五或七重净修，合称四五念处。以净空修行，乃净聚修行，不净聚修，则为五层终止。五层之中以十根之分，共计四十五心。又如以正念道等解说，一十九道及五层中共计二百日，依照十九道名计算，共有九百心。复以四王所主者叠加，四百日与八十九道，共三千六百心。如此首道中依循万分法门，得出四千四百心。其于余道亦如是，在四种余道中，依万分法门计，共有一万八千余道心。于真谛念处的细分中计算，二十万余心。于道分支细分中，二十万余心，依八十九道法，共十万三千七百三十六道心。如上所述，皆父本论书云：仅瓣种类而论，非心质的差别。
[58] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ
【58】何谓分别观习
Pisaddena saccavibhaṅge āgataṃ saṭṭhisahassabhedaṃ nayaṃ saṅgaṇhātīti vuttaṃ. Taṃ imasmiṃ kusalanigame na vattabbaṃ.
经论说，借助谬误之真理分析，呈现六万种差别之说，此说不可用于此善法领域。
Sohi saṭṭhisahassabhedo nayo vipākaṭṭhāneeva aṭṭhakathāyaṃ āgatoti.
谓此六万种差别之说，于教义中乃作为果报立场而现，于此注疏中得以显现。
[59] Yañca tattha
【59】此处所说者，
Paṭipadābhedaṃ anāmasitvā kevalaṃ suññato appaṇihi toti dvidhā vibhattoti vuttaṃ. Taṃ nayujjati.
舍弃行相差别之名称，仅断定一切皆空寂无所有，此谓二分割。此理为差别论所执。
Pāḷiyañhi paṭipadābhedo ādimhiyeva āgatoti. Naca ādimhi suññato appaṇihitoti dvidhā vibhatto nirantaravāro atthīti.
巴利文中行相差别，自初即已显现；非自初始断定空无所有，实为二分相续不断之义。
[60] Yañca tattha
[60] 而彼处所有
Suññato eko nayo, appaṇihito eko, paṭipadā visiṭṭhā suññatā cattāro, appaṇihitā cattāroti katvā dasanayā hontīti adhippāyena evaṃ jhāna nāmena dasadhā vibhattoti vuttaṃ. Taṃpi na yujjatiyeva.
空无惟一，不妄作惟一，修行方法中所说的空性共有四种，不妄作共有四种，合计即是十种，如此以禅那为名分成十种加以说明。此亦不可随意合并。
Na hi suññatādayo idha nayānāma honti. Tesu pana eke kasmiṃ dve dve catukkapañcakanayāeva idha nayānāmāti. Etena tathā maggasatipaṭṭhāniccādikaṃpi sabbaṃ paṭikkhittaṃ hotīti. [Maggacittaṃ]
空性等称谓在此并非真有的修行方法。在这些中，有些在两个、四个或五个修行方法中各有对应。由此，诸如根本正见、正念、正定等的道的分类，全皆被反证废止。
§61
61. Phalacitte phalanti vipākabhūto aṭṭhaṅgika maggo. Sampayuttadhammasamūhovā. Sotāpattiyā adhigataṃ phalaṃ. Tena sampayuttaṃ, tatthavā pariyāpannaṃ cittanti sotāpatti phala cittaṃ. Esanayo dutīyatatīyesupi. Arahattañca taṃ phalañcāti arahattaphalaṃ. Tena sampayuttaṃ, tasmiṃvā pariyāpannaṃ cittanti nirutti.
61. 果相心：即八正道所产生的圆满果位心。是由相应法组成。以得初果者的心为例，此心即初果心。该心出现于第二、第三果位。阿拉汉果亦属于此果位之列，即阿拉汉果心。因与相应法相联结，故其心境称为果位心。由此文可得其释义。
§62
62. Saṅgahagāthāyaṃ catumaggappabhedenāti catukkhattuṃ pattabbattā catubbidhānaṃ aṭṭhaṅgikamaggānaṃ pabhedena. Kasmāpana te catukkhattuṃ pattabbāti. Vuccate. Sotāpattimagge tāva saddhādīni indriyāni mudūni honti, tasmā so diṭṭhivicikicchāeva samucchindituṃ sakkoti. Aññepana kāmarāgabyāpādepi tanubhūtepi kātuṃ nasakkoti. Dutīyamagge tāni thokaṃ paṭūni honti. Tasmā so kāmarāgabyāpāde tanubhūte kātuṃ sakkoti. Samucchindituṃ pana nasakkohiyeva. Tatīyamagge tāni paṭutarāni honti. Tasmā so kāmarāgabyāpāde samucchindituṃ sakkoti. Rūpārūpa rāgamānuddhaccāvijjāyopana samucchindituṃ nasakkotiyeva. Catuttha maggepana tāni indriyāni paṭutamāni honti. Tasmā so tāca aññeca sabbepi pāpadhamme samucchindituṃ sakkoti. Evaṃ catukkhattuṃ pavattamānāeva pariniṭṭhitakiccattā te maggā catukkhattuṃ pattabbā hontīti. Kusalaṃ cittaṃ catumaggappabhedena catudhā mataṃ. Pākaṃpi tassa catubbidhassa kusalassa phalattā tathā catudhāmataṃ. Iti anuttaraṃ cittaṃ aṭṭhadhā matanti yojanā. Natthi attano uttaraṃ adhikaṃ etassāti anuttaraṃ.
62. 集句中“分四道”者，意指从四门成就到，应明辨别四种八正道的方法。此所谓四门成就，谓初果道时，信等根柔弱，故得以断除见惑疑惑。然而，欲贪瞋恚等仍能短暂作意而不能斩断。第二果道时，欲贪瞋恚部分断除，能作意但斩断不能完全彻底。第三果道时，欲贪瞋恚较能斩断，然色贪形贪等无明习气尚未断除。第四果道时，根皆成熟完全，因此可断除一切恶根。以上述四阶段顺次完成，构成四种成就理法。正因这是正法行住坐卧的完满所及，故称为“四门成就”。善心四种分别以此四门为体，且其成熟也是分别四种。此乃称为无上心的四分层次数量。无有高于此心者，故称无上。
§63
63. Kasmā panettha kriyacittaṃnāmana gahitanti, kriyānuttarassa abhāvāti, kasmā panassa abhāvoti. Maggacittassa ekacittakkhaṇikattāti. Yadi hi taṃ lokiyakusalaṃviya nānākkhaṇesu pavatteyya. Tadā niranusayasantānepi pavattitvā kriyā nuttaraṃnāma siyāti. Kasmāpana taṃ ekacittakkhaṇikameva hotīti. Maggassa mahānubhāvattāti. Kathañca mahānubhāvoti. Vuccate. Ariyamaggohi nāma sakiṃ pavattamānoyeva attanā pahātabbe kilese puna anuppādadhammataṃ āpādetvā pajahati. Ayamassa eko ānubhāvo. Vipākañca kusalakriyajavanaṃviya javanakicca yuttaṃ yadā kadāci samāpajjanakkhamañca katvā attano anantarato paṭṭhāya janeti. Ayamassa dutīyo ānubhāvo. Tasmā tassa kilesappahānatthāyapi puna uppādetabbakiccaṃnāma natthi. Tathā samāpatti atthāyapīti. Sacepi hi koci ahaṃ phalaṃ samāpajjituṃ na icchāmi. Pubbe laddhaṃ maggameva samāpajjissāmīti parikammaṃ kareyya. Tadā pubbe sakiṃ uppajjitvā niruddhamaggacetanānubhāvena phalacittameva pavatteyya. Na maggacittaṃ. Kasmā, appaṭibāhi yānubhāvattā maggassa. Ayañhi maggānubhāvonāma kenaci chandena vā vasenavā ajjhāsayenavā parikammenavā paṭibāhituṃ asakkuṇeyyoyeva hotīti.
63.为何此处被称为“作意心”？因无后续作用，故有“无动作心”之称。魔境无妨碍此心一念存在，故名单念心。假使此心是世俗善业，一切瞬间起灭亦为动作。反之，此心乃圣道的极妙现场，故称为“作意心”。因正道之人现此心时，即是断除烦恼，再不生起烦恼的情状。此乃一显现。因随成果之现起，缘此下生理事亦断，遂生出安乐无忧乐境。此乃第二显现。故其烦恼已断，不复起造业，故谓无作。若有人意欲得果，先重新现已得果的路径，则现生此果位心，非道心。何以故？因无法抗拒自身内心的反感。此种抗拒即是对正道现行心的抗拒，故此无作苦得之心，非为道心。
§64
64.Dvādasākusalānevantiādi sabbesaṃ catubbhūmaka cittānaṃ jātivasena saṅgaho. Evaṃ iminā vuttappakārena akusa lāni dvādasevahonti. Kusalāni ekavīsatieva. Vipākānichattiṃ seva. Kriyacittāni vīsatievāti ṭīkāyaṃ yojīyati. Kecipana kusalānaṃ vipākānañca uparivaḍḍhamānattāevasaddaṃ ādiantapadesveva yojesuṃ. Catupaññāsadhātiādi bhūmivasena saṅgaho. Kāmepariyā pannāni cittāni catupaññāsadhā īraye katheyya. Rūpe pannarasa. Arūpe dvādasa. Tathā anuttare pariyāpannāni cittāni aṭṭhadhā īrayeti yojanā. Etthaca anuttareti lokuttara bhūmiyaṃ. Sā pana duvidhā saṅkhatabhūmi, asaṅkhatabhūmīti. Saṅkhatāpi catubbidhā. Yathāha –
64. 十二不善心等，乃四种最基础心的各种形态结合而成。由此可知，所说的十二不善心完全成立。善心共二十一种。果报心共有十九种。作意心二十种，虽训诂书未细分。部分善心果报有所增长，故对应于诸结束词的用法，故可视为四十五层次的集合。譬如欲贪心达到四十五类之后，色界之心有十五种，无色界十二种，无上果位心八种。称为覆盖八种。此处之无上，即指世俗与出世间境界。世俗境界又分为造作境界与非造作境界。造作境界又分为四种，如下所述——
Yasmiṃ samaye lokuttaraṃ jhānaṃ bhāveti pathamāya bhūmiyā pattiyā.La. Dutīyāya.La. Tatīyāya.La. Catutthāya bhūmiyā pattiyāti.
当时修习出世间禅定，获得第一层地的果位。又获第二层地、第三层地、第四层地果位。
Tattha bhūmīti sāmaññaphalaṃ adhippetanti vuttaṃ. Pathamamaggaphalayu gaḷaṃvā pathamabhūmi.La. Catuttha maggaphala yugaḷaṃ catutthabhūmīti evaṃpi yujjatiyeva. Atthatopana rāgattayapariggahavimuttiyā tebhūmakadhammesu apariyāpannatā saṅkhātena avatthā visesena yutto dhammaviseso. Soca kilesappahāna visesena catubbidho jātoti.
此处“地”为通称，是指圣果。最初之果位被称为第一地；第四果对应第四地，如此类推。其理是以“断除三毒、解脱贪欲、恼怒、愚痴”为三地主要法相且不缺漏，这种区别即为法相不同。哀愁与烦恼的断除为特殊标志，故有四种不同之生起。
[61] Vibhāvaniyaṃ pana
【61】但说分别观解
Itarabhūmiyoviya lokuttarabhūmināma visuṃ natthi. Nava vidhadhammasamūhoeva tesaṃ bhūmipariyāyoti katvā yaṃ vuttaṃ. ‘‘Katthaci apariyāpannāni navavidhalokuttara dhammasamūhekadesabhūtāni rukkhe sākhā tyādīsu viya anuttare cittānīti vuttānī’’ti. Taṃ nayujjati.
其他诸地则无云出世间地之称。已有九种不同法集合，被称为“地界变迁”，如枝叶聚合于树，心地同样不可胜量，如经中所说。此义成立。
Duvidhāhi bhūmi avatthābhūmi, okāsabhūmīti. Tattha avatthā bhūmieva nippariyāyabhūmi. Na itarā. Sā hi okāsabhūmināma dhammānaṃ taṃ taṃ avatthāvisesavaseneva siddhāti. Taṃ taṃ avatthā visesotica heṭṭhā vuttanayena kāmāvacaratādi avatthā viseso daṭṭhabbo. Apica ekattiṃsabhūmiyopi kusalākusaladhammānaṃ hīnapaṇītaoḷārikasukhumatā saṅkhātehi avatthāvisesehieva sijjhantīti.
“地”分两种：实地与示地。示地即特定法的具体表现，而非它者。示地是称呼诸法之相应实地，依次成立。示地有分别，以下因果律所说，如欲界众生的示地。三十一地中，善恶法有高低、大小、细微差别，均属示地之异。
§65
65. Evaṃ catubbhūmaka cittāni saṅkhepato niddisitvā idāni puna vitthārato niddisanto itthantiādigāthamāha. Tatrāyaṃ yojanā. Athavāpana itthaṃ yathāvuttappakārena ekunanavutippabhedaṃ mānasaṃ cittaṃ ekavīsasataṃ katvā vicakkhaṇā paṇḍitā vibhajantīti.
65. 如此四地心，略略描述后，现再详说，此中度量单位称“耶旬”。若以刚才所说方法，叙述一百九十九种心理分支，达二千一百二十个分类，由精明智慧者加以划分。
[62] Ṭīkāsu pana
注疏中说：
Gāthāya pubbaddhaṃ purimagāthānaṃ nigamanaṃ katvā aparaddhameva ārabbhantaraṃ katvā yojenti. Taṃ kathamekūna navutividhaṃ cittaṃ ekavīsasataṃ hotīti iminā nasametīti.
于偈颂中先作开头的前导偈，作结止的结束偈，而正中部分则专作连接。这是如何的呢？因其中约有九十种心中一百二十种，所以不能用此心相加。
Idāni taṃ ekavīsasatavibhāgaṃ dassento kathaṃ.La. Hotīti pucchitvā vitakkavicārapīti sukhekaggatā sahitantiādimāha. Tattha pathamajjhāna sotāpattimaggacittanti ettha pañcaṅgikena pathamajjhānena yutto sotāpattimaggo pathamajjhānasotāpattimaggo. Tena sampayuttaṃ cittanti samāso.
现在说明这百二十的部分时问道『何以是如此？』回答说『是思虑观想』，又说『专注入定』等。这里所谓『初禅』是指入流果道心，据此与五支相应的初禅连贯，即入流果道初禅心。由此合称为连结的心。
[63] Ṭīkāsu pana
[63] 然而在复注中
‘‘Pathamajjhānañca taṃ sotāpattimaggacittañcā’’ti yojenti. Taṃ na yuttaṃ.
『初禅即是入流果道心』，但此说不合。
Na hi jhānaṃ cittaṃ hoti. Naca cittaṃ jhānaṃ. Aññañhi jhānaṃ, aññaṃ cittanti.
因为禅不是心，心也不是禅。禅是别种法，心是别种法。
[64] Yañca vibhāvaniyaṃ
[64] 至于其中所辨明之处——
‘‘Jhānaṅgavasena pathamajjhāna sadisattā pathamajjhānañcā’’ti vuttaṃ. Tampi na yuttaṃ.
「以禅支为依据,因与初禅相似,故称为初禅。」如此所说,亦不合理。
Na hi pañcaṅgikaṃ lokuttarajjhānaṃ pathamajjhānasadisaṭṭhena pathamajjhānasaññaṃ labhatīti sakkā vattuṃ. Tañhi sayameva attano pañcaṅgikabhāvena nippariyāyato pathamajjhānaṃnāma hotīti. Idañhi jhānaṃnāma lokiyaṃvā hotu lokuttaraṃvā. Yaṃ pañcaṅgikaṃ hoti. Taṃ sayameva pathamajjhānanti siddhaṃ. Yaṃ caturaṅgikaṃ. Tiyaṅgikaṃ. Duvaṅgikaṃ. Puna duvaṅgikaṃ. Taṃ sayameva pañcamajjhānanti siddhanti. Lokuttarevā dutīyādibhāvassa uppattikkamavasena asiddhattā evaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ.
盖出世间禅那具足五支,不能以「与初禅相似」为由而得「初禅」之名——此说实不可立。因为该禅那本身即以自身具足五支之故,无需借助任何方便,直接就名为初禅。此中之禅那,无论是世间的还是出世间的,凡具足五支者,本身即成立为初禅;凡具足四支、三支、二支、再二支者,本身即成立为第五禅——此皆已成立。至于出世间中第二禅等生起次第之所以未成立,正是因此而如是说,应当如是理解。
[65] Yañca tattha
[65] 而彼处所有
Sadisabhāveneva lokuttare tesaṃ pañcaṅgikādīnaṃ jhāna vohārasiddhatādīpanatthaṃ. ‘‘Pādakajjhāna sammasitajjhāna puggalajjhāsayesu hi aññataravasena taṃ taṃ jhānasadisattā vitakkādiaṅgapātubhāvena cattāropi maggā pathamajjhānādi vohāraṃ labhantā paccekaṃ pañcadhā vibhajantī’’ti vuttaṃ. Tampi nayujjatiyeva.
「正是以相似之故,为显示出世间中彼等具足五支等禅那之禅那名称的成立,所说为:『以基础禅那、所观禅那、补特伽罗意乐三者之一为依据,因与彼彼禅那相似,以寻等支的显现,四道皆获得初禅等名称,各别分为五种。』」如此所说,亦不合理。
Na hi maggā pathamajjhānādi vohāraṃ labhanti. Añño hi maggo, aññaṃ jhānanti. Apica, yadi upanijjhāyanaṭṭhena paccanīkajjhāpanaṭṭhenaca jhānaṃnāma siyā. Tadā lokuttarajjhānānieva sātisayato jhānānināma siyuṃ. Na itarāni. Tāni hi kasiṇādinimittamattaṃ upecca nijjhāyanti. Paccanīkadhammeca vikkhambhanamattena jhāpenti. Lokuttarāniyevapana atigambhīraṃ abhiduddasaṃ nibbānaṃ upecca nijjhāyanti. Paccanīkadhammeca samūle sānusaye sabbaso samucchindanavasena jhāpentīti. Etthaca appanājhānānaṃ pañcaṅgikabhāvonāma pakatiyā eva siddho hotīti na pathamajjhānikesu maggaphalesu pādakajjhā nādinā paccayavisesena kiccaṃ atthi. Caturaṅgikādi bhāvo pana tena paccayavisesena vinā na sijjhati. Asatihi tasmiṃ sabbaṃpi jhānaṃ pañcaṅgikameva bhavissatīti. Tattha yathā lokiyajjhānesu ādikammikakāle tassa tassa dutīyādikassa jhānassa upacārabhūtā bhāvanā sayaṃ vitakkādiyuttā samānāpi vitakkādīsu ādīnavadassanaññāṇenaceva idāni avitakkaṃ jhānaṃ uppādessāmi, idāni avicāraṃ jhānaṃ uppādessāmīti evamādinā pavattena ajjhāsaya visesenaca yuttattā kāci vitakkavirāgabhāvanānāma hoti. Kāci vicāra virāgabhāvanā nāma. Kāci pītivirāgabhāvanā nāma. Kāci sukhavirāgabhāvanānāma. Kācī rūpavirāgabhāvanānāma. Asaññigāmīnaṃ pana saññāvirāgabhāvanānāma hoti. Sā attano attano jhānaṃ avitakkaṃvā avicāraṃvā appītikaṃvā upekkhāsaha gataṃvā kātuṃ sakkoti. Jhānesu vasībhūtakālepana ādīnavadassanaññāṇena vinā kevalaṃ ajjhāsayamattena yaṃyaṃ jhānaṃ icchati. Taṃ taṃ jhānaṃ samāpajjatiyeva. Evamevaṃ idhapi tassa tassa maggassa upacārabhūtā vuṭṭhānagāmini vipassanāsaṅkhātā bhāvanā sayaṃ vitakkādiyuttā samānāpi nānāsattiyuttā hoti. Kāci vitakkavirāgabhāvanānāma. Kāci vitakkavicāravirāgabhāvanā nāma. Kāci vitakkavicārapīti virāgabhāvanānāma. Kāci vitakkavi cārapītisukhavirāgabhāvanānāma. Tattha yā vitakkaṃ virājetuṃ atikkāmetuṃ sakkoti. Sā vitakkavirāgabhāvanānāma. Esa nayo sesāsupīti.
诸道并不获得初禅等名称。道是一回事,禅那是另一回事。
再者,若「禅那」之名是依「专注审察之义」与「焚烧对立法之义」而立,则出世间禅那才应当以殊胜之故更名副其实地称为「禅那」,而其余世间禅那则不然。因为世间禅那不过是缘取遍等所缘之相而专注审察,对对立诸法亦仅以镇伏之力加以焚烧;而出世间禅那则是缘取极为甚深、难以现见的涅槃而专注审察,对对立诸法则以连根断除、彻底灭尽随眠的方式加以焚烧。
此处,安止禅那具足五支之状态,本来即已自然成立,故在具足初禅的道与果中,无需借助基础禅那等特殊缘力来完成任何作用。而具足四支等之状态,若无该特殊缘力则无法成立——若无该缘力,则一切禅那皆将成为具足五支之禅那。
在此,犹如世间禅那中,于初修阶段,对于彼彼第二禅等禅那,其近行修习本身虽与寻等相应,然而由于见过患之智以及「我今将生起无寻之禅那」、「我今将生起无伺之禅那」等特殊意乐的推动,便有所谓「厌离寻之修习」、「厌离伺之修习」、「厌离喜之修习」、「厌离乐之修习」、「厌离色之修习」。对于趣向无想界者,则有「厌离想之修习」。该修习能使自身所对应的禅那成为无寻、或无伺、或无喜、或与舍俱行之禅那。而在已善巧于禅那之时,则无需见过患之智,仅凭意乐即可进入所欲之禅那。
同样地,此处对于彼彼道,其近行修习——即所谓「出起道观」之修习——本身虽与寻等相应,然而亦与各种不同的能力相应:有所谓「厌离寻之修习」,有所谓「厌离寻与伺之修习」,有所谓「厌离寻、伺与喜之修习」,有所谓「厌离寻、伺、喜与乐之修习」。其中,能够厌离并超越寻者,名为「厌离寻之修习」;其余依此类推。
§66
66. Kassapana balena sā vipassanā nānāsatti yuttā hotīti. Vuccate, pādakajjhānabalenāti eko theravādo. Sammasitajjhāna balenāti eko. Puggalajjhāsaya balenāti eko. Tattha yaṃ yaṃ jhānaṃ tassā vipassanāya pādakatthāya āsanne samāpajjīyati. Taṃtaṃ pādakajjhānaṃnāma. Taṃce pathamajjhānaṃ hoti. Vipassanā pākatikāeva. Sace dutīyajjhānaṃ hoti. Vipassanā vitakkavirāgasattiyuttā hoti. Magge avitakkaṃ jhānaṃ niyāmetuṃ sakkoti. Esanayo sesesupi pādakajjhānesūti ayaṃ pādakavādo. Pādakajjhāne sati taṃsadisameva magge jhānaṃ hoti. Asatipana magge pathamajjhānameva hoti. Sammasi tajjhānaṃvā puggalajjhāsayovā magge jhānaṅgaṃ niyametuṃ nasakkotīti adhippāyoti. Pādakajjhāne sati taṃvā aññaṃvā yaṃyaṃ jhānaṃ sammasīyati. Taṃce pathamajjhānaṃ hoti. Vipassanā pākati kāeva. Sace dutīyajjhānaṃ hoti. Vipassanā vitakkavirāgasatti yuttā hoti. Magge avitakkaṃ jhānaṃ niyāmetuṃ sakkoti. Esanayo sesesupi sammasitajjhānesūti ayaṃ sammasitavādo. Vipassanāya ārammaṇabhāvena saha caritattā sammasitajjhānameva pādakajjhānato ajjhāsayatoca balavataranti adhippāyoti.
以咖萨巴的力量，这种内观依各种差别而圆满说成立。所谓的『足行禅力量』者，是有一派长老部所持。所谓正念禅力量者，也有一派。所谓个人观念力量者亦有一派。在此，任何禅那，只要适合于内观的足行目的，而能生起的，便称为足行禅。这就是第一禅。内观正成熟而成。若是第二禅，那便是与内观善念弃欲相应的禅那。彼时于正道上，有禅那能制御无念禅也。此所谓余余乃足行禅也。若有足行禅，则于同类禅那中，有禅那得生。无念禅是第一禅。正念禅或个人观念禅不能制御禅那方面的禅那者，则被称为支配禅。若在足行禅中有正念禅与他禅生起，则此即第一禅。内观正成熟。若是第二禅，则与内观善念弃欲相应。能于正道上制御无念禅也。这就是正念禅的说法。内观之缘起与行持，正念禅乃足行禅中最强之个人领导力者也。
Vibhāvaniyaṃ pana
但解释如下——
Vipassanāpādakaṃ kiñcijhānaṃ natthīti imasmiṃ vāde vuttaṃ. Taṃ aṭṭhakathāya na sameti.
『内观足行禅』虽有称为称为小禅者，然此说法不入本注疏解释。
Pādakajjhāne sati taṃvā aññaṃvā magge yaṃyaṃjhānaṃ icchati. Taṃtaṃ jhānaṃ ijjhati. Vipassanāpi icchānurūpaṃ vitakkavirāgādibhāvaṃ pattā hotīti puggalajjhāsayavādo. Yathā lokiyajjhānesu āsanne vuṭṭhitajjhānaṃ uparijjhānupacāra bhāvanāya upatthambhakamattaṃ hoti. Na pana uparijjhāne jhānaṃ attasadisaṃ kātuṃ sakkoti. Ajjhāsayoeva uparijjhāne jhānaṅgaṃ niyāmeti. Evamevaṃ idhapi pādakajjhānaṃ vipassanāya tikkha visadabhāvatthāya balavupanissa yo hoti. Ajjhāsayoeva vipassanaṃ vitakkavirāgādibhāvaṃ pāpetvā magge jhānaṅgaṃ niyāmetīti adhippāyoti. Yo panettha vuṭṭhānagāminivipassanāeva magge jhānaṅgaṃ niyāmetīti mahāṭṭhakathā vādo. Tatthapi puggalajjhāsayavisesabalena vitakkavirāgādisatti visesayuttā vuṭṭhānagāmini vipassanāevāti attho veditabbo. Kāmañcettha aṭṭhasāliniyaṃ imesaṃ tiṇṇaṃ theravādānaṃ aññamaññaṃ avirodho vuttoviya dissati. Imepana vādā aññamaññaṃ saṃsanditvā pavattā nahonti. Paccekaṃ sabbaṃ lokuttarajjhānaṃ paripuṇṇaṃ katvā pavattā. Tasmā nasakkā tesaṃ aññamaññaṃ virodho pariharitunti. Etthaca jhānalābhīnaṃ vipassanākamme pādakajjhānasamā pajjanaṃnāma bhagavatāeva suṭṭhuvihitaṃ. Vuttañhetaṃ cūḷasuññatasutte –
在足行禅中，无论正念禅或他禅，禅那随意所愿者，即该禅那亦生起。此为个人观念禅之说。如世间禅那中，安住禅是通向后续禅那及培育之辅助者，然于后续禅那中，不能成就如实禅那。领导力禅只强制成就安住禅那。正如此，内观足行禅为锋锐明透之力，负责于禅道以建立禅那。正是领导禅也。若有外起波动的内观，即禅那强力施为者，则大注疏主张为禅领导禅。然其义当知，乃以特殊个人观念力量，附加护持于无念等妙善禅那之内观也。此三派长老部对彼八切组成说时，彼此未相反。诸种看法互相接续而行，非相互对立。由于禅那得者，内观修习及足行禅相当，此足行禅对应内观观修已由世尊亲自圆满成就。此已于小空经中所宣说——
Idhānanda bhikkhu vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. Dutīyaṃ jhānaṃ. Tatīyaṃ jhānaṃ. Catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So ajjhattaṃ suññataṃ manasikaroti. Tassaceajjhattaṃsuññatāya cittaṃ napakkhandati. Napasīdati. Tena bhikkhunā tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitte ajjhattameva cittaṃ santhape tabbaṃ, sannisādetabbaṃ, ekodi kātabbaṃ, samādahātabbantiādi.
尔时，有比库名为喜悦，其独于欲断离不善法，入不退转正道之第一禅，安住修行。继而入第二禅，第三禅，第四禅。彼内在空处，专心专注。若能于该内在空处，心不烦乱不疲敝，不消减，则彼比库当于此前定境中，使心安住、定于一处、单一同一之状态。
Tattha suññataṃ manasikarotīti vipassanākammaṃ vuttaṃ. Tasmiṃyeva purimasmiṃ samādhinimitteti pādakajjhānasamādhi nimitte. Navanipāteca –
此即所谓修习内观空处。所谓前定境，即足行禅定境。更见于新辑处中：
Pathamaṃ pāhaṃ bhikkhavejhānaṃ nissāya āsavānaṃ khayaṃ vadāmi.La. Nevasaññānāsaññāyatanaṃ pāhaṃ bhikkhave jhānaṃ nissāya āsavānaṃ khayaṃ vadāmīti vuttaṃ.
初向，诸比库，我说依止禅那而烦恼灭除。教中称曰：‘非想非非想处禅那，诸比库，我说依止此禅那而烦恼灭除。’
§67
67. Imesupana tīsuvādesu puggalajjhāsayavādo balavataroviya khāyati. Lokiyajjhānesupi hi pādakajjhānaṃnāma icchitabbameva. Tañca uparijjhānassa upacārabhāvanāya tikkhavisada bhāvatthāyaeva hoti. Ajjhāsayoevapana upacāra bhāvanāya vitakkavirāgādibhāvaṃ sādheti. Upacārabhāvanāeva uparijjhāne jhānaṅgaṃ niyāmeti. Evamevaṃ idhapi pādakajjhānabalena tikkhavisada bhāvapattā vuṭṭhānagāmini vipassanāeva ajjhāsayavisesabalena vitakkavirāgādisattivisesayuttā hutvā magge nānājhānāni sādheti. Asati pana ajjhāsayavisese taṃtaṃ pādakajjhānānurūpaṃ ajjhāsayasāmaññaṃsaṇṭhāti. Tasmā ajjhāsayavisese asati pādakajjhānameva pamāṇaṃ hoti. Satipana tasmiṃ soeva pamāṇanti yuttaṃ. Icchi ticchita lokiyajjhāna samāpajjana sadisañhi sabbajjhānesu ciṇṇavasībhūtānaṃ maggesu icchitajjhāna nibbattananti. Yo panettha pādakajjhānādivasena pavatto viseso. So sabbopi vipassanā visesatthāya eva hoti. Vipassanā visesoeva magge jhānaṅgaṃ niyāmetīti katvā aṭṭhasāliniyaṃ visuddhi maggeca vipassanāva pamāṇaṃ katvāvuttā. So sabbopi viseso pādakajjhānena vinā nasijjhatīti katvā maggavibhaṅgamaggasaṃyuttaṭṭha kathāsu pādakajjhānaṃ eva pamāṇaṃ katvā vuttanti veditabbaṃ. Yasmā pana pāḷiyaṃ –
67. 在此三重禅中，有关于分别心的说法，虽说其力甚强，但仍会消亡。因世俗禅中所谓根本禅，即是期望禅。此禅乃为进一步培养业念之便利，能生起透彻明澈的禅法，故名为上根本禅。其功用在于帮助净除分别心等念。正是借助此便利禅之力，上根本禅中的禅支得以生起。以此类推，在此教法中，凭借根本禅之力，经过透彻明澈的修习，所生起的内观禅慧亦因特别的分别心力量，与分别心超脱之义理密切相连，而能产生多种禅果。若无特别分别心，即会孤立起一种与根本禅相应的普通分别心。因此，在特别分别心无有时，仅根本禅为标的。正如念处所示，也以此为准。所谓欲求、厌离世俗禅之完成，实为期望禅入灭。所以，根本禅等所特有的过程，是全部根本禅中已断灭的禅，在道中被称为期望禅入灭者。所谓此处根本禅特有现象者，即是以期望禅为标志，即八重净道之内观实证以上，已定以根本禅为标准，故应知道根本禅为标准。又言，根本禅之力不具时，禅亦不能生起，故说根本禅为标准。又以巴利文称曰——
Idha gahapati bhikkhu vivicceva kāmehi. La. Pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So iti paṭisañcikkhati. Idaṃpi kho pathamajjhānaṃ abhisaṅkhataṃ abhisañcehayitaṃ yaṃkhopana kiñci abhisaṅkhataṃ abhisañcetayitaṃ. Tadaniccaṃ. Taṃ nirodhadhammanti pajānāti so tattha ṭhito āsavānaṃ khayaṃ pāpuṇāti. La. Dutīyaṃ jhānaṃ, tatīyaṃ jhānaṃ, catutthaṃ jhānaṃ, mettā cetovimuttiṃ. Karuṇā, muditā, upekkhāceto vimuttiṃ, ākāsānañcā yatanaṃ.La. Ākiñcaññā yatanaṃ upasampajja viharati. So iti paṭisañcikkhati. Ayaṃpikho ākiñcaññā yatanasamāpatti abhisaṅkhatā abhisañcetayitā. Yaṃ khopana kiñci abhisaṅkhataṃ.La. Khayaṃ pāpuṇātīti.
此处有居士比库，远离世间欲乐，初禅入定住。有如是思量：此亦为初禅所构成，是为所积集并所思积集之事。此为无常，彼于此处立见涅槃之理，得烦恼熄灭。第二禅、第三禅、第四禅、慈心解脱、悲心喜心舍心解脱、虚空观、无所有观，皆是入定修习。彼远离此法如是思量：此彼空无所有观得成，是为所积所摄。由此得熄灭。
Evaṃekādasanipāte –
如此《十一集部》——
Idhānanda bhikkhu vivicceva kāmehi vivicca akusalehi dhammehi savitakkaṃ savicāraṃ vivekajaṃ pītisukhaṃ pathamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati. So yadeva tattha hoti rūpagataṃ vedanāgataṃ saññāgataṃ saṅkhāragataṃ viññāṇagataṃ, te dhamme aniccato dukkhato anattato samanupassati. So tattha ṭhito āsavānaṃ khayaṃ pāpuṇāti. No ce āsavānaṃ khayaṃ pāpuṇāti. Teneva dhammarāgena tāya dhammanandiyā pañcannaṃ orambhāgiyānaṃ saṃyojanānaṃ parikkhayā upapātiko hoti. Tattha parinibbāyī anāvattidhammo tasmā lokāti.
此时阿难比库，独处远离欲界，不善法不起心念思维，生起清净离欲喜乐，入初禅定。彼于此处，见色蕴、受蕴、想蕴、行蕴、识蕴诸法皆无常、苦、无我，恒行观此。于此确立，得烦恼熄灭。若不获此烦恼熄灭，则生于世间贪著，随五根尘结缠之惑执，不能断灭。故此除灭者，非复流转于世，因此称世俗。
Ādinā mālukyaputtasutta anupadasuttādīsuca anekesu suttantesu aṭṭhasu samāpattīsu ekekāya samāpattiyā vuṭṭhāya vuṭṭhitasamāpattidhammasammasanameva āgataṃ. Napana aññajjhāna sammasanaṃ. Tasmā satipi yogīnaṃ icchāvasena pādakajjhānato aññajjhānasammasane pādakajjhānameva pamāṇanti sakkā viññātunti. Ettāvatā sammasitavādo sabbadubbaloti siddho hotīti. Yepana aṭṭhasamāpattilābhinopi jhānaṃ pādakaṃ akatvāva maggaṃ uppādenti. Pathamajjhānamevavā pādakaṃ katvā ajjhāsayavisesaṃ akatvā maggaṃ uppādenti. Pathamajjhānamattalābhinovā hutvā tameva pādakaṃ katvā maggaṃ uppādenti. Yeca sukkhavipassakā hutvā maggaṃ uppādenti. Tesaṃ pathamajjhānikova maggo hotīti veditabbo. Apica ye pakatiyāva aṭṭhasu samāpattīsu ciṇṇavasībhūtā honti. Te vināpi āsannapādakena yaṃyaṃjhānaṃ icchanti. Taṃtaṃ jhānaṃ tesaṃ maggesu nasamijjhatīti navattabbaṃ.
始于《马卢迦子经》等诸多经典末内八种所成之证，乃依各证皆有其证相之成立，非复他禅之总称。故此也说：依禅者之所欲意，根本禅为标准，非他禅。此断言已极完善，无有疑难。即便所得于八种证中禅等未计入根本禅，能生起道者。若仅得初禅，未作根本分别心即生道者。若仅得初禅故能生道者，则为根本初禅之证。或若依轻微观禅生道者，应知其路亦同初禅。复有于八种证中分散证相者，亦随近根本禅所欲，为所欲之禅确立于其道中，非与禅同者，应予避免。
§66
66.[66] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ
66.[66] 而其中应当阐明者
‘‘Sacepana puggalassa tathāvidho ajjhāsayo natthi. Heṭṭhimaheṭṭhimajjhānato vuṭṭhāya uparuparijjhānadhamme sammasitvā uppāditamaggo pādakajjhānaṃ anapekkhitvā sammasitajjhānasadiso hotīti vuttaṃ. Taṃ vicāretabbaṃ.
『倘若此人与诸佛教中记载的那样，没有相应境界之识，以下所述由下至下中至下起，再到上与上中境界观想的次第，若正确了知并观照起灭之源，且不执著于脚底境界，能被视为真定境界，如此所说。此理应予探讨。
Na hi ārammaṇamattabhūtaṃ sammasitajjhānaṃ uparimaṃpi samānaṃ āsanne vuṭṭhitajjhānato balavataraṃ bhavituṃ arahati. Āsanne vuṭṭhitasseva cittasantānaṃ visesetuṃ samatthabhāvato. Tato yevahi so sammasitavādo sabbaaṭṭhakathāsu kecivādapakkhe eva thapitoti. Nanu puggalajjhāsayavādopi tathāthapitoevāti. Saccaṃ, sopana lokiyajjhānānaṃ uppattividhānena saha saṃsandikattā yuttataroeva hotīti.
实则，仅凭所缘之境不足以成就真定，难以由下至上中、到上等境界观正定的内力。唯有凭借为上边所起而立之定定，方可安立心流之特异性。因此，唯有坚持此正知说理，遂于各注疏中被阐明为某种观点。然此亦承认人的心识观念论说的确立。确实，伴随世俗阶梯禅定的起始之法，该论理得以连结，理应更加恰当。
[67] Etena yaṃ tattha vuttaṃ.
[67] 由此得证此处所说。
‘‘Uparuparijjhānato pana vuṭṭhāya heṭṭhima heṭṭhimajjhāna dhamme sammasitvā uppāditamaggo sammasitajjhānaṃ anapekkhitvā pāda kajjhānasadiso hoti. Heṭṭhimaheṭṭhimajjhānatohi uparu parijjhānaṃ balavatara’’nti. Taṃpi paṭikkhittaṃ hoti.
『由上与上中境界观想而起立，后又再于由下至下中境界观正定，若了知起源，且不执著于脚底境界，能视为脚底禅定类似真定。由下至下中者，对上与上中境界观想力更强。』此亦应予否定。
Na hi pādakajjhānaṃ uparima bhūtattāyeva balavataraṃ hoti. Pādakabhūtattāyeva pana balavataraṃ hotīti.
实则，脚底禅定在本体上，比不上上面境界之力，而是在脚底实体上更为强盛。
[68] Yañca tattha
[68] 其中所说的那些
Magge vedanāniyamopana pādakajjhānādīnaṃ vasena nasiddho. Aññathā vipassanā yāyakāyacivedanāya yuttā hutvā tehi niyamitāya ekekāya maggavedanāya saddhiṃ ghaṭi yeyyāti iminā adhippāyena ‘‘vedanāniyamopana sabbatthapi vuṭṭhānagāmini vipassanāniyamena hotī’’ti vuttaṃ. Tampi na yujjati.
在道中，由于感觉的规则、止念于脚底等处所得的现象而停止发生。若非如此，观智（内观）便不适合于因感觉而生的身体感受，唯有合于已确定之感觉规则者，观智才能与各分别的道感受一同增长。由此而说：“感觉之规则与止息一切处的观智之规则相契合。”然而该说法亦非完全成立。
Pādakajjhānādīnaṃ vaseneva vipassanāya saha vedanāniyamassa siddhattā. Tathāhi taṃtaṃ pādakajjhānato vuṭṭhāya vipassantassa vipassanā ādito kadāci somanassasahagatāvā hoti. Kadāci upekkhāsahagatāvā. Maggavuṭṭhānakālepana yadipādakajjhānaṃ somanassajjhānaṃ hoti. Vipassanā ekantena somassasaha gatāva hutvā maggena saddhiṃ ghaṭiyatīti. Vuttañhetaṃ saḷāyatana vibhaṅgasutte –
凭借止念于脚底等处的条件，观智能够证得感觉之规则。因此，曾有观智者，因为止念于脚底持之而观，偶尔会与喜悦相随，偶尔又随着舍念而平静。道感受之现起，此时便是脚底喜悦感随现之时。观智若单一伴随喜悦，则会与道相应增长。对此，巴利《六入分解经》中曾说：
Tatra bhikkhave yā cha nekkhammassitā upekkhā. Tā nissāya tā āgamma yāni cha nekkhammassitāni somanassāni. Tāni pajahatha. Tāni samatikkamatha. Evametesaṃ pahānaṃ hoti. Evametesaṃ samatikkamo hotīti.
诸比库，舍弃执著之定是平静。依靠这平静，每当舍弃之定生起时，喜悦也随之而来。舍弃之定与喜悦俱舍，便会超越之。正是由此而有舍弃，正由此而有超越。
Aṭṭhakathāyañca aṭṭhasu samāpattīsu pathamādinica tīṇijhānāni suddhasaṅkhāreca pādake katvā vipassanaṃ āraddhānaṃ catunnaṃ bhikkhūnaṃ pubbabhāga vipassanā somanassasahagatā vā hoti. Upekkhāsaha gatāvāvuṭṭhānagāminīpana somanassasahagatāva hoti. Catutthajjhānādīni pādakānikatvā vipassanaṃ āraddhānaṃ pañcannaṃ bhikkhūnaṃ pubbabhāgavipassanā purima sadisāva. Vuṭṭhānagāminīpana upekkhāsahagatāva hoti. Idaṃ sandhāyayā chanekkhammassitā.La. Pajahathāti vuttaṃ. Ajjhāsayavisesena saha maggavuṭṭhānepi esevanayo. Balavavipassanākāle hi vipassanāratināma suṭṭhu paṇītatarā hoti. Sakalasarīraṃ pharamānā ajjhottharamānā pavattati. Yathāha –
又于注疏中记载，在八定中最初四禅时，完成了净心之修炼而止念于脚底，观智便开始增长，四比库之先前发展阶段中观智常伴随着喜悦。观智亦伴随舍念而增长。至第四禅时，止念升高至脚底附近，五比库之先前发展阶段观智状况与之前相似，舍念亦伴随平静增长。此乃考虑到若有诸多舍弃之定时如是增长，调整暂停欲弃嗔等烦恼之念也是如此，或者借此而增强道的力量。强力观智之时，观智名为喜悦，同时身心伸展向上畅行，正如所云：
Suññāgāre paviṭṭhassa, santacittassa bhikkhuno;
进入空寂堂内，心静比库
Amānusī rati hoti, sammadhammaṃ vipassatoti.
他有非人间的喜乐，能够正觉法正见。
Tasmā tadā pādakajjhānavisesenavā ajjhāsayavisesena vā vinā vipassanā upekkhāsahagatā na hoti. Ekantena somanassasahagatāva hotīti. Etthapana sabbajjhānesu vasībhūtassa yaṃkiñci ekaṃ jhānaṃ pādakaṃ katvā taṃ pā aññaṃvā maggeyaṃyaṃ jhānaṃ icchati. Maggavuṭṭhānakāle ajjhāsayabalena taṃtaṃjhānānurūpaṃ vipassanāyaca maggeca vedanā pariṇāmo veditabbo. Napana vedanāniyāmonāma visuṃ vattabboti.
因此，当时没有专注于脚的禅定对象或心的禅定对象的观智，观智不生。只是专一地伴随欢喜生起。现在凡是所有禅定中具大力的一个禅定对象作为脚，却希望得到其他更高的禅定。于道果生起时，以心力感知与该禅定相应的观智，应观察苦受的变异。苦受的支配不可随意施为，必须谨慎调御。
§67
67.Saṅgahagāthāyaṃ anuttaraṃ aṭṭhavidhaṃ cittaṃ jhānaṅgayogabhedena ekekaṃ pañcadhā katvā cattālīsavidhanti ca vuccatīti yojanā. Idāni sabbāni mahaggatā nuttaracittāni pañcavidhe jhāna koṭṭhāse saṅgahetvā dassetuṃ yathāca rūpāvacarantiādimāha. Yathā rūpāvacaraṃ cittaṃ pathamādijjhānabhede gayhati. Jhāna bhedasiddhe pathamajjhānikacittādike pañcavidhe cittabhede saṅgayhati, tathā anuttarañca cittaṃ pathamādijjhānabhede saṅgayhati. Āruppañcacittaṃ upakkhekaggatā saṅkhātena pañcamajjhānena yuttattā pañcame jhāne pañcamajjhānikacittabhede saṅgayhati. Tasmā ekekaṃ patamādikaṃ pathamajjhānikacittādikaṃ jhānaṃ jhānacittaṃ ekādasa vidhaṃ hoti. Antetu antimabhūte pañcamajjhānikacittabhedepana jhānaṃ cittaṃ tevīsatividhaṃ bhaveti yojanā. Etthaca jhānasaddena taṃsampayuttaṃ cittameva vuccati. Na hi jhānaṃ ekādasavidhaṃvā tevīsatividhaṃvā hotīti.
在集经裡通过无上八法记忆心的禅定方法，每一项分为五种，共计四十种，这称为“联结”。现在这些全部被归集为无上大心的五种禅定，示现如所谓色相之类。譬如色相心依第一禅分法组成。禅定差别中，从第一禅心等五种心更细分，亦如此无上心从第一禅心分法联结。无色界五心是初禅观别，与第五禅的第五中禅心配合而联结。故第一及以上从初禅心等禅定所成之禅定心共十一种。最终第五禅心有三十三种联结。此处因称“禅”而指与此相关的心。故禅定不止十一种也不止三十三种。
[69] Yaṃpana vibhāvaniyaṃ
[69] 关于分辨的说法
‘‘Rūpāvacaracittaṃ pathamajjhānantiādinā vuccatītica āruppañcāpi pañcamajjhānavohāraṃ labhatī’’ti ca vuttaṃ. Taṃ na yujjati.
“所谓依色相心而成之第一至中禅心，甚至无色界五禅亦得五中禅心”此言不合。
Na hi cittaṃ pathamajjhānaṃ hoti. Naca pañcamajjhānavohāraṃ labhatīti.
心不属于第一禅。也不可能得到无色界五禅。
[70] Yāca imissāgāthāyaṃ aparāpi yojanā vuttā. Sāpi na yuttāeva.
『阐述此咒语时亦曾谈及距离单位，其他不同单位尚有说法，但此处未被采纳。』
Tathā saddassa pathamādijjhānabhedeti padassa purato paṭhitattāti. Evaṃ yathā vibhajitabbe ekadese vibhatte sabbaṃ ekūnanavutividhaṃ cittaṃ ekavīsasataṃ katvā vibhattaṃnāma hoti. Tathā vibhajitvā idāni taṃsaṅgahaṃ dassento antimagāthamāha. Puññaṃ sattatiṃsavidhaṃ hoti. Tathā pākaṃ dvipaññāsavidhaṃ hoti. Iti ekūnanavutividhāni cittāni ekavīsasataṃ katvā budhā paṇḍitā āhu kathesuṃ. Kathentivā vibhajanti vicakkhaṇāti vuttaṃ hotīti.
『如同对“声音”的最初根本渴爱区别的词，指其语义在词前部的明确划分。比如，如要做分类，若在同一场所中把一百九十九种不同的心识分别列举，计为二百一十种，于是叫做“分别列举”。同样地，将分门别类的各项内容展示出来，末尾句说明：有三十七种净业。又说果报有五十二种。由此，具一百九十九种不同的心识，计为二百一十种，这是佛陀与圣贤们在论述中所言。言说时分门别类，称之为善巧，已成公认。』
Iti paramatthadīpaniyānāma abhidhammatthasaṅgahassa · 如是名为《阿毗达摩义集》
Catutthavaṇṇanāya cittasaṅgahassa · 第四品心集摄之
Paramatthadīpanā niṭṭhitā. · 胜义阐明已竟。