Dutīyagāthā-paramatthadīpanī · Dutīyagāthā-paramatthadīpanī
Dutīyagāthā-paramatthadīpanī第二偈究竟义阐明
§11
11. Evaṃ ādigāthāyataṃtaṃ payojana sahite pañca atthe dassetvā idāni te abhidhammatthe uddesato dassento dutīyagāthamāha. Tattha tatthāti bhāsissaṃ abhidhammattha saṅgahanti vutte tasmiṃ abhidhammatthasaṅgahapade mayā vuttā abhidhammatthā sabbathāparamatthato catudhā hontīti yojanā. Etthaca -
11. 如此初句已说完且有目的相应，说明五种义理后，现在要说的是关于这些义理的专门论述之中，第二句的内容。这里『那里』指的是所讲述的义理。在所说的论述中，论义的集合词由我所说，义理总共有四种高级的区分，这称作『目的』。这里说：
[12] Ṭīkāyaṃ tāva
【12】在注疏中到这里为止。
Tattha tasmiṃ abhidhammatthasaṅgahapakaraṇetivā abhidhammattha padetivā abhidhammetivā tasaddattho niddiṭṭho. Vibhāvaniyaṃ pana tasmiṃ abhidhammeti. Sabbaṃ nasundaraṃ.
这里在那个论义集合的章节中，还有关于『论义』一词的说明，对其含义有所界定。所说的是『论义』，意指对教义的详细说明。其阐明使整体更为清晰。
Na hi abhidhammattha saṅgahapakaraṇe mayā vuttā abhidhammatthāti yujjati. Pakaraṇaṃpi hi upari vuccamānameva hoti. Natu vuttaṃ. Kuto abhidhammatthāti. Na ca saṃvaṇṇanāpakaraṇesu ādimhiyeva tāva tasaddo appadhānapadāni paccāmasatīti atthi. Tasmā aṭṭhasāliniyaṃ ādimhi tattha kena ṭṭhena abhidhammoti vākyeviya idha tasaddattho veditabboti. Evañhi sati –
因为我所说的论义集合章节中，没有包含『论义』这个词。这章节的标题本身就限定了范围。没有见到过有『论义』一词。何以见得是论义呢？且在未描述章节中，开头并没有该词出现。故应在注疏开头根据上下文理解思想，才能明白此处的『论义』指何义。就这样思考——
[13] Ṭīkāsu
【13】注疏中这部分说：
Sabbathā vuttāti yojanāpi paṭikkhittā hoti.
『总是讲』此处『目的』也可以分开说明。
Sā hi vakkhamānehi sabbayāpi dvādasa, sabbathāpi aṭṭhārasātiādīhi nasametīti. Tatta sabbathāti dhammasaṅgaṇiyaṃ vuttena kusalādinā sabbappakārenapi catudhāva honti, vibhaṅge vibhatte na khandhādinā sabbappakārenapi catudhāva hontīti attho. Dhātu kathāyaṃ vuttenātiādināpi vattabbaṃ.
言论中所记皆为十二种，连十八种等皆不可灭除。此中所谓连十八者，依《法集编》中记载，善法等依其性质分为四种，分别时对五蕴等皆依四种分别，此义亦应在《界说》中述说。
§12
12.Paramatthatoti paramattha saccato. Dve hi saccāni sammutisaccaṃ, paramatthasaccanti, tattha satta puggala atta jīvādikā paññattiatthā sabhāvato avijjamānāyeva honti. Dhammavavatthānaññāṇarahitānaṃpana mahājanānaṃ citte mahantamahantāpi hutvā vijjamānāviya paññāyanti, teca mahājanā samaggā hutvā tesaṃ ekantena atthibhāvaṃ gahetvā tathā tathā voharanti ceva sampaṭicchantica. Tasmā te mahājanehi samaggehi sammatattātatoyevaca vacīsaccaviratisaccānaṃ vatthubhūtattāsammuti saccanti vuccanti. Tasmiṃ sammutisacce ṭhatvā sammā paṭipajjantā sabba lokiyasampattiyoca sabbabodhisambhāra dhammeca ārādhenti. Micchāpaṭipajjantā apāyapūrakā honti. Evaṃ mahantañhi sammuti saccanti. Paramatthasaccaṃ pana patvā taṃ saccameva nahoti. Tañhi sayaṃ avijjamānaṃyeva samānaṃ mahājane vijjamānantveva gaṇhāpeti. Sakkāyadiṭṭhi dvāsaṭṭhidiṭṭhi tividhamicchādiṭṭhīnaṃ vatthu hutvā bālajanānaṃ vaṭṭadukkhato niyyātuṃ nadeti. Evaṃ viparītañhi sammutisaccaṃ. Evaṃ mahāsāvajjañcāti. Paramatthasaccaṃpana duvidhaṃ sabhāvasaccaṃ ariyasaccanti. Tattha dhammasaṅgaṇiādīsu sattasu pakaraṇesu vibhattā kusalādayo dhammā sabhāvasaccaṃnāma. Te hi sayaṃ sabhāvato vijjamānattā kusalānāma dhammā atthi sukhānāma vedanā atthīti gaṇhantena visaṃvādentīti. Taṃ pana ariyasaccaṃ patvā kiñci asaccaṃpi hotiyeva. Tathāhi anubhavanabhedamattaṃ upādāyeva vedanā sukhā dukkhā adukkhamasukhāti vuttā. Na sabbākārato sukhabhūtattā. Sabbehi pana aniccatā saṅkhatatādīhi anekasatehi ākārehi sabbāpi vedanā dukkhāeva. Tathā anavajjasukhavipākaṭṭhena kusalabhāvopi akusalaṃ upādāyeva vutto. Sabbepi hi tebhūmakā kusalasammatā dhammā sāsavatā saṃkilesikatā oghaniya yoganiya upādāniyatā saṅkhātehi vajjehi sāvajjāeva honti. Dukkhasaccabhūtānañca vipākānaṃ jananaṭṭhena ekantena dukkhavipākāeva honti. Ajjhattattikañca sabbalokiyasammataṃ upādāya vuttaṃ. Sabbepi hi catubbhū makadhammā ekantena attāpināma natthi. Kuto ajjhattānāma. Bahiddhāeva honti. Saṅkhāre parato passāti hi vuttanti. Ayaṃ nayo sesattika dukadhammesupi yathārahaṃ netabbo. Ariya saccaṃnāma sabbesaṃ tebhūmakadhammānaṃ ekanta dukkhabhāvo taṇhāya ekanta dukkhasamudaya bhāvo nibbānasseva dukkhanirodha bhāvo aṭṭhaṅgikassa maggasseva dukkhanirodhamaggabhāvocāti. Idhameva hi parisuddhabuddhīnaṃ ariyānaṃ ñāṇe acalamānaṃ sabbākāraparipuṇṇaṃ nippariyāyasaccaṃ hotīti. Tesu idha sammutisaccaṃ nivattento paramatthatoti ida māha. Tena vuttaṃ paramatthatoti paramatthasaccatoti. Tattha attho duvidho sabhāvasiddhoca parikappasiddhoca. Tattha yo vinā aññāpadesena kevalaṃ visuṃ visuṃ attano lakkhaṇena vijjamāno hutvā siddho. So cittādiko attho sabhāvasiddhonāma. Yopana attano lakkhaṇena vijjamānoyeva nahoti. Vijjamānassapana atthassa nānā pavattiākāre upādāya cittena parikappetvā saviggahaṃ katvā gahito cittamayo cittanimmito hutvā citteeva upalabbhamāno hoti. So sattapuggalādiko attho parikappasiddho nāma. Tesu sabhāvasiddhoyeva paramatthonāma. So hi santi bhavanti buddhisaddā etthāti attho. Ekantavijjamānaṭṭhena itarato paramo ukkaṃsagato atthoti paramattho. Api ca, ye ayaṃ atthi ayaṃ upalabbhatīti gahetvā tassa abhiññeyyassa abhiññatthāya, pariññeyyassa pariññatthāya, pahātabbassa pahānatthāya, sacchikātabbassa sacchikaraṇatthāya, bhāvetabbassa bhāvanatthāya paṭipajjanti. Tesaṃ tadatthasādhane avisaṃvādakaṭṭhena paramo uttamo atthoti paramattho. Itaropana avijjamānattā tassa abhiññādiatthāya paṭipajjantānaṃ tadatthasādhane visaṃvādakoyeva bhavissati. Napana tadatthaṃ sādhessa tīti paramatthoti vattuṃ nārahatīti.
所谓真理之至高实相，即真理之究竟实相。实有两种真理，即约定真理与究竟真理。约定真理者，诸人等所约定之我、我者、生命等，仅是名称而非实有，自然不生真实自性。虽无诸法真实自性，然众生心智未明，犹如大群体大多数众生，在未觉悟状态中，仍视此为真实，因彼等同心合意，故名之为社会约定真理。执约定真理正确修行者，获得世间功德及诸般觉悟功德。反之，若修行不正，则堕入恶趣。如此，约定真理者亦名广大真理。究竟真理为双重，其之一为诸法自性实相，其称为圣者真理。在法集编等七种论著中，依其七种不同文体，分别善法诸法为自性真理。此诸法自性之善法，无非为自性实有。受乐感皆为乐，乃意识所辨。非皆恒常乐性，无常聚合诸种形态中受皆为苦。亦非恒乐。因诸受皆无常种种积聚形态，故合之皆为苦。其善根受乐法，因无垢染而非恶根，亦受苦之因。《法集编》所述三界根本善法，藏染、流失、习气俱足，依诸因缘集起，正为苦之根本。苦谛乃因果起之苦果。内因缘自古法中得之，且为众所公认。诸苦根本四支，纯苦一体，非内支苦，内外相待。因感聚合法显见有外界因缘作用。此理不可妄取视。圣谛乃是三根本法苦苦集、灭八正道为苦灭道。此乃圆满智慧圣者不变知见，三界自性法具足，终极真实。如是而称究竟真理。此理即为约定真理回归真正实相之意。由于二义，即自性成立与回归成立。仅自性质入解成者，心意所知明确，名为自性真理；未能成此的称为回归真理。自性真理谓心等现象独自性自证成立。回归真理谓现象虽不独立俱生，然随心分别依缘而生。就现象而言，现象名称为回归真理。就七类众生的不同分别名理，则称为回归真理。故二者合称究竟真理。此处佛智所证称为真理。以独立现象为究竟意，而非他。又众生以此实相作为亲证、契悟、离欲、证实、修习之缘故，显言此为究竟真理。若执非真理者，则为堕落。如是故称广大真理。究竟真理分二，谓理法实相之真理与约定成立理之真理。佛典七书中解释善法，为理法实相名，谓是自性已成理法。彼本自性成实有善法，称为受乐之理。其说为语言计量而非绝对真理，因诸受感或乐或苦或非苦乐。又因全是无常聚合种种形态，诸受皆苦。亦即不坏乐纯体现善根亦是不善根，故理法皆为生起法。三界根本恶法与净法俱生，流损众生，是为染污之恶法；而圣法众所称誉为净法。苦谛法为苦之自性更为果报。对于内境缘起法，为世间所共知依正缘起。诸根本苦法纯因，缘起集没有自体。内因不生，必有所赖。故不作内因，而是他因。缘起法相非一己有，言其为终极本体根本法，须仅识诸苦集灭八正道。此理为纯除恶根之广义圣谛。故称究竟真理。本句即释众圣们之深智所证，所有现象无一杂漏完满之究竟真理。此中约定真理转为究竟真理故言究竟真理。此处所谓究竟真理，分别为自性成立与回归成立二义。只凭自身特性证悟实有，称为自性成立；未由自身而成，乃由心境推相，是称为回归成立。前者诸心法称为自性成立。后者推相概念等定为回归成立。两者合名为究竟真理。此为究竟真理之义。故佛教尊者所传教理是此义。以一味确知，独证之理为究竟真理。众生依据究竟真理证得阿耨多罗三藐三菩提；转世良善，证福德。从而断灭无明烦恼，究竟彼岸。此为究竟真理义，故迹论著及经论皆称真理。
[14] Vibhāvaniyaṃ pana
[14] 然而，〔此义〕须加以阐明。
‘‘Paramassavā uttamassa ñāṇassa attho gocaroti paramattho’’tipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
『至高智之义，谓最至之义』如是说。如是义非美妙。
Na hi paramasaddoñāṇe vattamāno dissati. Naca atthasaddo gocareti. Yañca anuṭīkāyaṃ saccameva saccikaṃ. So eva attho aviparītassa ñāṇassa visayabhāvaṭṭhenāti saccikaṭṭhoti vuttaṃ. Taṃpi aviparītena ñāṇena araṇīyato upagantabba to atthoti imamatthaṃ dasseti. Naparamasaddassa atthanti. [Paramatthapadaṃ]
因为至高之辞，依智者论无迹可见，也非意涵显现。唯有真理经义确定无误。此即真理之实相。未违此智慧者，不能深入无间断地亲近实相真理之义。此时所说“无此至高意义”。《究竟真理条》
§13
13.Cittanti ettha cintetīti cittaṃ. Etthaca cintanakriyā nāma niccaṃ ārammaṇāpekkhā hoti. Na hi sā ārammaṇena vinā labbhatīti. Tasmā ārammaṇaggahaṇa ārammaṇupaladdhiyeva idha cintanāti daṭṭhabbāti. Evañhi sati bhavaṅgasamaya visaññisamayesu cittaṃ ārammaṇena vināpi pavattatīti evaṃ vādīnaṃ vādo paṭikkhitto hoti. Santesupica nissaya samanantarādīsu tassa paccayesu tehi nāmaṃ alabhitvā ārammaṇapaccayavasenevassa nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbaṃ. Cintenti sampayuttakā dhammā etenāti cittaṃ. Tañhi ārammaṇaggahaṇakicce pubbaṅgamabhūtanti taṃ sampayuttadhammāpi ārammaṇaṃ gaṇhantā tassa vaseneva gaṇhantīti. Cintanamattaṃvā cittaṃ. Sabbepi hi dhammā taṃtaṃ kriyāmattāva honti. Na tesu dabbaṃvā saṇṭhānaṃ vā viggahovā upalabbhati. Paccayāyatta vuttino ca honti. Na te attano thāmenavā balenavā vasenavā sattiyāvā uppajjituṃpi sakkonti. Pageva cintetuṃvā phusetuṃvāti. Khaṇamattaṭṭhāyinoca honti, na kadāci kassaci vase vattituṃ sakkontīti. Tasmā tesu idaṃ dabbaṃ, ayaṃ satti, aya kriyāti evaṃ vibhāgo nalabbhatīti daṭṭhabbaṃ. Evañca katvā sabbesu paramatthapadesu ekaṃ bhāvasādhanameva padhānato labbhati. Tadañña sādhanānipana pariyāyatova labbhantīti veditabbaṃ. Ettha ca dabbādivasena abhedassa cintanassa atthavisesañāpanatthaṃ vibhāga kappanāvasena bhedakaraṇaṃ pariyāyakathāti daṭṭhabbaṃ. Yathā silā puttakassasarīranti, tathā karaṇañca taṃ taṃ kriyāsaṅkhāta dhammavimuttassa paraparikappitassa kārakabhūtassa atta jīva satta puggalassa sabbaso abhāvadīpanatthaṃ. Sati hi attādimhi kiṃ abhedassa bhedakappanāyāti.
第十三，所谓心者即为心。此处心之意即思惟。此思惟常依缘境为缘。非有缘境不可生。故此处言以执取缘境、觉取缘境为思惟。且于出息念等念住时，若缘境不持，心亦不可转动。故思惟定当依缘境得其缘。对此诤论者之反驳，亦应据此以明。因缘之外，所缘名称得因缘者而立。思惟即为与缘境相应之法。该思惟连约皆依缘先后相续；缘生相随意幽秘，总随缘起。即使仅思维，亦为心之法。诸法皆如是功能之量，无有实质构造或形体。且相关缘境非凭自身力、非自身意、非自身习性，终不能自立生起。思惟仅能知觉、触及。因短暂注视等缘故，时维唯一，非恒久存在，非诸所有者，故无法常恒起住。由此而分此为法、为界、为作。依此分别合题，为一法之学问。 以此理说明，各终极实相之义，心及心术皆非恒存不变，作用之法。由此辨别，亦断殊真理之辨明故，得一主旨完整之心法义。如此推知众多诸法诸理，合以一法为核心，才能圆满理智洞达。
Vibhāvaniyaṃ pana
然而，为了区别说明，
Sasavisāṇaṃ viya abhūtassa bhūta kappanā vuttā viya dissati. Ayamassādhippāyo-dhammesu kattāvā kāre tāvā koci natthi. Lokepana attappadhāno kriyā nipphādako kattānāma siddho. Tasmā cintanakicce attappadhānatā dīpanatthaṃ taṃ kattubhāvaṃ citte āropetvā cintetīti cittanti vuttaṃ.
如同无花毒蛇之喻，非真实存在的虚幻之境界，从无有中生起，如是显现。此乃在诸自家法中，以为了能做、发生行为的说法，是毫无异议的。于世间而言，自作之因果循环乃行为者的完成。故在思维于事时，为了发明入手，故在心中承担制造该种作为的存在而思维，即名为心有所思。
Cittassaca balena taṃsampayuttānaṃpi tasmiṃ kicce tadanukūlappavattidīpanatthaṃ punakaraṇabhāvaṃ citte kattubhāvañca tesu āropetvā cintenti sampayuttakā dhammā etenāti cittanti vuttanti. Api cettha cittasaddo vicitratthavācako daṭṭhabbo. Vuttañhe taṃ saṃyuttake –
因心力之强，附着于该连结之事，于其事之顺行现显、反复、作为存在的心所亦被强加于其中，故称作连结的法，即心法所说。此处心声亦为多义难明，然于此所说的连结中，
Diṭṭhaṃ vo bhikkhave caraṇaṃnāma cittanti. Evaṃ bhante. Tampi kho bhikkhave caraṇaṃ cittaṃ citteneva cintitanti. Tenāpi kho bhikkhave caraṇena cittena cittaññeva cittataranti, nā haṃ bhikkhave aññaṃ ekanikāyaṃpi samanupassāmi yaṃ evaṃ cittaṃ. Yathayidaṃ bhikkhave tiracchānagatā pāṇā. Tepi kho bhikkhave tiracchānagatā pāṇā citteneva cittikatā. Tehipi kho bhikkhave tiracchāna gatehi pāṇehi cittaññeva cittataranti.
比库啊，所见称为『步伐』即是心。是的，比库们，步伐即是心，心所以心而思。从此亦可知，借此步伐的心，心得以超越其他诸心。我虽观察，却未见除此种心外另一单一品种。譬如，比库们，猬足兽群即如此。猬足兽，即因心之故即被视为心性。亦当观察诸猬足兽依此心而有增胜之妙。
Tattha caraṇaṃnāma cittanti yatthavicitrāni dibbavimānādīni cittakammāni katvā idañcidañca puññaṃ karontā idhacidhaca nibbattāti dassento vicaranti . Tassa paṭakoṭṭhakassetaṃ nāmaṃ. Cittenāti nissakke karaṇavacanaṃ. Yathayidanti yathā ime. Cittikatāti vicitrā katā. Etthaca cittavicittakāya saññāvicittā. Saññāvicittatāya taṇhāvicittā. Taṇhāvicittatāya kammāni vicittāni. Kammavicitta tāya yoniyo vicittā. Yonivicittatāya tesaṃ tiracchā nagatānaṃ vicittatā veditabbā. [Vacanattho]
其中所谓步伐即心，是指施做种种奇特法门，如天宫诸所造作，各行其事，生起此彼善业，现于此处，以彰显其活动之法门。此种为不断；此称为『纳者』。心者，作主语之动作辞。所谓如是，谓为此类。心所造作的法，表示种种差异。此之中有心与心之间的分别心，分别心有所痴爱之心，痴爱之心有造作行为的分别。由行为心生根本分别，应当识别因三途众生之分别心法。
Taṃ taṃ sabhāvo lakkhaṇaṃ, kiccasampattiyo raso;
此即各自性质、特征，乃完成任务、滋味所在；
Gayhākāro phalaṃvāpi, paccupaṭṭhāna saññitaṃ.
以作为支承的果报，亦是依据感知所知所摄的。
Āsannakāraṇaṃ yaṃ taṃ, padaṭṭhānanti taṃ mataṃ;
近因即是所谓的立足点，这正是此义所指；
Dhammānaṃ vavatthānāya, alaṃ ete vibuddhino.
诸法因说理明白，于此智者辨别无余。
Ārammaṇavijānanalakkhaṇaṃ cittaṃ, pubbaṅgamarasaṃ, sandhānapaccupaṭṭhānaṃ, nāmarūpapadaṭṭhānaṃ. [Cittaṃ]
识心为观缘的识相，心为前行的根本，乃集聚而成的依止，即名为名色所依立。
§14
14.Cetasikanti ettha cetasi bhavaṃ tadāyattavuttitāyāti cetasikaṃ. Phassādi dhammajātaṃ. Etthaca tadāyattavuttitā nāma ekuppādatādīhi lakkhaṇehi cittena saha ekī bhūtassa viya pavatti. Etena yā cittassa jāti. Sāeva phassādīnaṃ. Yā cittassa jarā, yaṃ cittassa maraṇaṃ, yaṃ cittassa ārammaṇaṃ, yaṃ cittassa vatthu, tadeva phassādīnanti evaṃ ekapuppha mañjariyaṃ ekavaṇṭupanibbandhāni pupphāni viya cittena saha ekajātiyādi upanibbandhā phassādayo dhammā idha cetasikaṃnāmāti siddhā honti. Evañca sati cittaṃpi tehi phassādīhi saha tatheva āyattaṃ pavattatīti taṃpi phassikaṃ vedanikantiādinā vattabbanti ce. Na. Cittasseva jeṭṭhakattā. Manopubbaṅgamā dhammā, manoseṭṭhā manomayāti hi vuttaṃ. Etthaca manomayāti manasāeva pakatā nimmitā cittakriyā bhūtāti attho. Etena te phassādayo dhammā cittena vinā nupalabbhantīti dasseti. Cittaṃpana tehi kehici vināpi pavattatiyeva. Pañcaviññāṇa cittañhitehi kehici vitakkādīhi vinā uppajjatīti. Tasmā tesaññeva tadāyatta vuttitā vattabbā na cittassāti.
第十四章「心所」在此意谓随心而生之存在。由触等所生诸法，因其为随依共转故，心与一心共生相应，故称为心所。所谓心之生，即由触等法所生。此中文之「老」者即心之衰退，「死」即心之灭尽，「缘」为心之因缘、「境」为缘境，皆是由触等法所生。此如一朵花附根茎一类，诸花朵如附着于一心之生、住、异灭之系。故此触等诸法名为心所，亦是成立之理。如此而论，亦有说心与触等俱同顺依而转，故认为心亦是触等。此说并不成立。仅以心为最大，心为诸法之首领，心是心所之主所造，且由心产生功能所现。故触等诸法离心则不可得。然心则有些生起，不依触等，譬如五识中，部分意念等或不赖触生故。是以仅说触等为随依是不可谓心。
[15] Vibhāvaniyaṃ pana
【第十五章】但说分别念
Ekālambaṇatā mattena tesaṃ tadāyattavuttitaṃ cetasi kattañca vibhāveti. Taṃ na sundaraṃ.
专注于单一依止对象的心意，于当时所能及者而言，遂能分别明了其所接触之事物及义理。但此专注状态并非美妙。
Na hi ekālambaṇatāmattena cetasikaṃnāma jātanti. Ettha ca loke nānāvaṇṇadhātuyo udake ghaṃsitvā vatthumhi nānā cittakammāni karonti, tattha vatthumhi pharaṇaṃ bandhanañca udakasseva kiccaṃ, na vaṇṇadhātūnaṃ. Nānārūpa dassanaṃ vaṇṇadhātūnameva kiccaṃ, na udakassa. Tattha vatthuviya ārammaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Udakaṃviya cittaṃ. Nānā vaṇṇadhātuyoviya cetasikadhammāti. [Cetasikaṃ]
因为说心意专注于唯一所依是不成立的。世间众多物质元素虽被水搅拌，如同在布料中缠绕，各有不同心的运动，布里类似于水的角色，连接、束缚好比水的作用，却不是元素本身。各种色相的显现，实乃元素功能，非水之所能。故应观察对象如布，心如水，心所法是多种物质元素的功能表现。
§15
15.Rūpanti ettha ruppatīti rūpaṃ. Sītuṇhādīhi virodhi paccayehi visama pavatti vasena vikāraṃ āpajjati, tehi vā vikāraṃ āpādīyatīti attho. Yathāha –
第十五节 色者，此处是说色。色因寒热等相对对立的条件，出现不均匀的变化故称色。此即色的义理。譬如——
Ruppatīti kho bhikkhave tasmā rūpanti vuccati. Kena ruppati. Sitenapi ruppati. Uṇhenapi ruppati. Jighacchāyapi ruppati. Vipāsāyapi ruppati. Ḍaṃsa makasa vātātapa sariṃ sapa sapphassehipi ruppatīti. Ruppatītica ruppati, kuppati, ghaṭṭīyati, piḷī yati, bhijjatīti.
比库们，色因而得名。何以故？因寒冷，色也；因炎热，色也；因光照，色也；因日光，色也；虫蚊风热，香气声响也皆为色者。色之义含色生、色坏、色限、色磨损、色湿润。
Mahāniddese vuttaṃ. Ayamettha piṇḍattho, ye dhammā ciraṭṭhitikāca honti sappaṭighasabhāvāca. Tesaññeva ṭhitikkhaṇesu virodhipaccayehi samāgamonāma hoti. Napanaññesaṃ parittakkhaṇānaṃ appaṭighasabhāvānanti. Tesañhi appaṭighasabhāvānaṃ sukhuma rūpānaṃpi bahiddhā sītādīhi samāgamonāma natthi. Kuto parittakkhaṇānaṃ appaṭighasabhāvānañca arūpadhammānanti. Yadievaṃ sukhumarūpānaṃ arūpatāpatti siyāti. Nasiyā. Oḷārikarūpehi samānagati kattā. Tānihi oḷārikesu ruppamānesu ruppantiyevāti. Samāgamoca nāma idha thapetvā āpātagamanaṃ ārammaṇakaraṇañca aññamaññaviruddhānaṃ ṭhitipattānaṃ oḷārikarūpānaṃ mahābhūtānamevavā aññamaññābhighaṭṭanaṃ vuccati, ruppati ghaṭṭīyati pīḷīyatīti hi vuttaṃ. Ruppanañcanāma parasenāyuddhena raṭṭhakhobhoviya kalāpantaragatadhātūnaṃ kuppanaṃ bhijjanaṃca vuccati. Kuppati bhijjatīti hi vuttaṃ. Etthaca kuppatīti khobhati cañcalati, bhijjatīti vikāraṃ āpajjati. Yasmiṃ khaṇe virodhipaccayasamāgamaṃ labhanti. Tato paṭṭhāya sayaṃpi vikārapattā honti. Omattādhimattarūpasantatīnaṃ uppattiyā paccayabhāvaṃ pattā hontīti attho. Apicettha ruppanaṃ duvidhaṃ vaḍḍhanaṃ, hāyanañca. Tadubhayaṃpi kappavuṭṭhāne kappasaṇṭhāne nānāāyukappa saṃvacchara utu māsa ratti divādīnaṃ parivattaneca pākaṭaṃ hotīti. Kasmā pana rūpanti nāmaṃ ghaṭṭanavasena ruppanadhammānameva siddhanti. Tesameva saviggahattā. Rūpadhammā hi samūhasaṇṭhānādi bhāvapattiyā saviggahā honti. Tasmā tesameva ruppanaṃ paccakkhatopi lokassa pākaṭanti tesveva rūpanti nāmaṃ siddhanti daṭṭhabbaṃ. Arūpadhammā pana aviggahāti na tesaṃ vikāro paccakkhato lokassa pākaṭo hoti. Taṃ taṃ rūpavikāraṃ disvāvā sutvā vā pucchitvāyeva vā so lokena jānitabbo aññatra paracittavidūhi. Tasmā tesaṃ rūpatāpatti natthīti.
《大集论》说：此处含义显著，指住久之久住色，与形状坚硬之物。诸此类色，因其分别相对条件而得相合，称为相合。非此则为非相合。非相合者则为暂时不坚固、不稳定之类。非相合坚物中，同寒等条件相应产生，同时代相合为一体。名为相合，即彼此停驻并不相违碍，是粘结状的元素聚合，谓色生、色坏、色限、色磨损。色者如互相争斗，彼此间有破坏、腐坏。色坏即动摇、破坏。此亦能观察。又此间色变化分为二种：增长与减少。色之增长与减少在不同生长阶段、季节、月、夜、日交替循环中明显显现。何故色名为色？因色性以此增加与减少为基础。并且色法由集合组合同体性质形成，因此一出现即为色。色法分别现察于世间。无色法则不集合，不产生变化，也无世间显现。见已色之变化，或听已色之变化，即应知其为世间现象，唯有他心智者能了解，故知色无常。
[16] Vibhāvaniyaṃ pana
第十六节 鉴别性
Tesaṃ rūpatāpattippasaṅgo sītādiggahaṇa sāmatthiyena nivattito. Yasmā pana vohāronāma lokopacārena vinā nasijjhati. Lokopacāroca pākaṭanimittavase neva pavatto. Tasmā idha sītādiggahaṇena vināpi tappasaṅganivatti lokatova siddhāti daṭṭhabbā.
与色蕴苦痛相缠者由于寒冷等环境因素的阻遏而得以缓解。然因其与外界交往密切，若无此交往则难以消失。这外界交往属于明显的因缘，不是无因而自然发生。因此应当观察到，即便无寒冷等环境阻遏，因色蕴苦痛的因缘消退，其苦痛的减轻犹如世界般真实成立。
Yasmā ca brahmaloke brahmānaṃ kāyavikāra vacīvikārā ca iddhivikuppanāvasappavattā nānārūpavikārāca dissantiyeva. Teca ekena pariyāyena ruppanākārāeva nāma honti, tasmā tesaṃ vasena tattha rūpānaṃ rūpatāsiddhi hotīti veditabbaṃ. Rūpayati vā attano sabhāvena pakāsatīti rūpaṃ. Arūpadhammā hi na attano sabhāvena pākaṭā honti. Rūpasannissayeneva gahetabbā . Idaṃ pana attano sabhāveneva pākaṭaṃ pañcaviññāṇehipi gahetabbanti. Imasmiṃ atthe sati brahmaloke rūpānaṃpi uju katova rūpatāsiddhi hotīti.
由于梵天界中，梵天之身及其语言形态的变化并非由神通或业障引起，因此他们所显现的诸多形态变化，实质上仅是形色变化的不同变现，因此应知此处诸色因其本性获得显现即为色法具足。所谓色即其自性显现，非色法则不能自性显现。故应依赖色法本身而观察自性显现，且此理亦当归摄于五蕴识中。具有此意涵，如在梵天界中，因色法纯净直显色法具足，便得知色法之成就真实完整。
[17] Vibhāvaniyaṃ pana
【第十七节 观察义】
Anuggāhakānaṃ sītādīnaṃ vasena taṃ sabhāvā nātivattana vasenaca tattha rūpatāsiddhi vibhāvitā. Yasmāpana sīte nāpi uṇhenāpītiādivacanaṃ nidassanamattaṃ hoti. Kamma cittāhārānaṃpi vasena ruppanassa sambhavato, tathāhi saññā viññāṇānipi rūpārammaṇarasārammaṇehi eva pāḷiyaṃ niddiṭṭhāni. Na hi saññā rūpaṃeva sañjānāti. Na ca viññāṇaṃ rasa meva vijānāti. Nidassanamattena desanā hotīti viññāyatīti. Tasmā sītādiggahaṇaṃ amuñcitvāva tattha rūpatāsiddhivibhāvanena payojana natthīti. [Rūpaṃ]
对于依止寒冷等环境因素并非超越自然状态者，色法之成就解析便得以显明。所谓寒冷、热等诸语仅为示现而已。色蕴因业力及心识之依托而生起，且识已被视为对色所依、受色所感、于色显现生理的同一体现。色想法等不单独为识所认知，识亦不止识别味觉。以示现为教理之表达，故不能舍弃寒冷等环境阻遏，仅以色法成就的解析作为缘由而废止，实无此理。
§16
16.Nibbānanti ettha nibbāyanti sabbe vaṭṭadukkhasantāpā etasminti nibbānaṃ. Nibbāyantīti ye kilesāvā khandhāvā abhāvitamaggassa āyatiṃ uppajjanārahapakkhe ṭhitā honti. Teyeva bhāvitamaggassa anuppajjanārahapakkhaṃ pāpuṇantīti attho. Na hi khaṇattayaṃ patvā niruddhā atītadhammā nibbāyanti nāma. Paccuppannesu āyatiṃ avassaṃ uppajjamānesuca dhammesu vattabbameva natthīti. Vaṭṭadukkhasantāpāti kilesavaṭṭa kammavaṭṭa vipākavaṭṭa dukkhasantāpā. Na hi tividha vaṭṭadukkhasantāparahitānaṃ rukkhādīnaṃ anuppādanirodho nibbānaṃnāma hotīti. Etasminti visaye bhummaṃ. Yathā ākāse sakuṇā pakkhantīti. Yehi te nibbāyanti. Tesaṃ tabbinimuttaṃ aññaṃ nibbutiṭṭhānaṃnāma kiñci natthīti. Nibbāyanti vā ariyajanā etasminti nibbānaṃ. Nibbanti dhīrā yathayaṃ padīpoti hi vuttaṃ. Nibbāyantīti taṃ taṃ kilesānaṃvā khandhānaṃvā puna appaṭisandhikabhāvaṃ pāpuṇantīti attho. Ekasminti visayeeva bhummaṃ, etasmiṃ adhi gatetipi yojenti. Ṭīkāsupana bhavābhavaṃ vinanato saṃsibbana to vānaṃ vuccati taṇhā. Tato nikkhantanti nibbānanti vuttaṃ.
【第十六节 涅槃】此地所有烦恼及轮回苦恼皆得解脱名为涅槃。涅槃意指诸烦恼、五蕴灭尽而不复生之境界。其意谓已灭之烦恼、五蕴虽经历时序而非瞬间消灭。唯当前生命阶段内其生灭相续且尚有因缘存在时，非涅槃。苦轮绕生死轮回，包含烦恼轮、业轮与果报轮之苦，非断除这三轮之烦恼则非涅槃。犹如鸟于空中飞翔般不可撼动。真正达到涅槃者为圣贤，即智者以如灯明照亮之理实证者。涅槃意谓烦恼及五蕴不复续起之状态，无复生起。故涅槃是超越再生之境，无复有他涅槃安立之说。涅槃者，智者所证，除脱爱欲和苦乐轮回，灭除习气所得安住境。此即注释书云，生死轮回之枷锁即为贪欲，脱此则达涅槃，故称断贪为涅槃。
[18] Vibhāvaniyaṃ pana
【第十八节 观察义】
‘‘Nibbābhivā etena rāgaggiādikoti nibbāna’’ntipi vuttaṃ. Taṃ na sundaraṃ.
『涅槃般溢』亦有说法为『由贪欲等断灭之故名涅槃』。此义不美。
Na hi maggeviya nibbāne katthaci karaṇasādhanaṃ diṭṭhaṃ, naca nibbānaṃ nibbūti kriyāsādhane rāgādikassa kattuno saha kāripaccayo hotīti. [Nibbānaṃ]
实则在道路上所证得之涅槃，未曾见有任何成就手段，亦无涅槃作为任何造作事因之依止；涅槃与断除贪欲等果具因果相续关系不相应。［涅槃］
Dutīyagāthāya paramatthadīpanā niṭṭhitā. · 第二偈的究竟义阐明已毕。