20. Maggāmaggañāṇadassanavisuddhiniddesavaṇṇanā · 20. Maggāmaggañāṇadassanavisuddhiniddesavaṇṇanā
20. Maggāmaggañāṇadassanavisuddhiniddesavaṇṇanā第二十、道与非道智见清净之说明的注释
Sammasanañāṇakathāvaṇṇanā思惟智论的注释
§692
692.Evaṃmaggañca amaggañca ñatvā ṭhitaṃ ñāṇanti ayaṃ upakkilesavinimuttā vīthipaṭipannā vipassanāpaññā ariyamaggassa pubbabhāgamaggo, ayaṃ obhāsādibhedo dasavidho upakkileso na maggoti evaṃ maggañca amaggañca yāthāvato vavatthapetvā ṭhitaṃ ñāṇaṃ.
所谓能够分别明了通达正道与非道，断除烦恼，实际证得的净智，这即是断除烦恼的智慧，且已安立不动，是先行通达圣道之初部，称为“内观智慧”的正道先导。此处“光明及其差别”为十种烦恼，不是诸道，烦恼乃不正之法。正道和非道都须如实说解并证立如此安立的智慧。
Atītādivasena anekabhedabhinne dhamme kalāpato saṅkhipitvā sammasanaṃ kalāpasammasanaṃ, ayaṃ kira jambudīpavāsīnaṃ abhilāpo. ‘‘Yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā (ma. ni. 1.361; 2.113; 3.86; a. ni. 4.181) nayena hi dhammānaṃ vipassanā nayavipassanā, ayaṃ kira tambapaṇṇidīpavāsīnaṃ abhilāpo. Tenevāha ‘‘kalāpasammasanasaṅkhātāya nayavipassanāyā’’ti. Tāva-saddo kamattho, tena sammasanappakārānaṃ bahubhedataṃ dīpeti. Bahubhāvato hi tesaṃ paṭhamaṃ nayavipassanāya yogārambhaṃ anusāsati ‘‘nayavipassanāya tāva yogo karaṇīyo’’ti. Kasmāti codakavacanaṃ. Tassāyaṃ adhippāyo – yadi maggāmaggañāṇadassanavisuddhi sampādetabbā, atha kasmā ‘‘nayavipassanāya ādito yogo kātabbo’’ti vuttanti. Itaro tassāyaṃ adhigamūpāyoti dassento ‘‘āraddhavipassakassā’’tiādimāha. Tenetaṃ dasseti ‘‘vipassanāya sati udayabbayañāṇuppādo, udayabbayañāṇe sati obhāsādiupakkilesasambhavo, tato maggāmaggavavatthānaṃ, tasmā tassa āditova ārambhassa sambhavo natthīti vipassanā paṭhamaṃ āraddhabbā’’ti. Evampi paṭhamaṃ nayavipassanāva kasmā āraddhabbāti āha ‘‘vipassanāya ca kalāpasammasanaṃ ādī’’ti. Tañhi atītādibhedabhinnānaṃ dhammānaṃ saṅkhipitvā vavatthānavasena pavattanato ādikammikassa sukaraṃ sammasananti ādibhūtaṃ.
因过去诸日种种不同法门被区别归纳，聚合为一统总说，谓之“诸聚总说”。这乃是说法利地居住者的说法。以“什么是色法”等为纲，依戒律经典多处（中部尼含经1.361、2.113、3.86、小尼含经4.181）运用内观说法为引导法门，这乃色利地说法者的表达。由此因缘说“谓为诸聚总说的内观法门”。“诸聚”一词甚受喜欢，此词生动表明各修学法门的多样性。多方面地它提示入门内观之初步法门，谓“应与内观法门结契”。因此因何发问此语？此处旨在定明，若获圣道及非道智慧之净光明，何以说“须与内观法门结契”呢？另有说法说是“初发内观者”等。由此可见：内观中起心显无常等内观觉知纲要的识，涵盖了烦恼的生起，由此增长正道与非道的区别，因此该内观是整个入门的开端，不可无此起点。于是说：“内观法门初发起缘即为诸聚总说”。以此将种种过去不同法门的法汇聚经总结讲述，作为初行内观的指引。
Tasmāti ādibhūtattā. Atha vā tasmāti yasmā āraddhavipassakassa…pe… kalāpasammasanaṃ ādi, tasmā. Etanti kalāpasammasanaṃ. Apicātiādi kalāpasammasanasseva vipassanāya ādibhāve upacayahetudassanaṃ. Udayabbayañāṇapariyosānā tīraṇapariññā, asampatte eva ca udayabbayañāṇe maggāmaggavavatthānaṃ hotīti āha ‘‘tīraṇapariññāya vattamānāyā’’ti. Kalāpasammasane tāva yogo kātabboti etthāpi tasseva paṭhamārambhe kāraṇaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Yasmā kalāpasammasanaṃ nāma ekavisuddhiyampi na antogadhaṃ, ekacce ca taṃ anāmasitvāva vipassanācāraṃ vaṇṇenti. Evaṃ santepi taṃ suttantesu ekadesena, anavasesato ca dassitaṃ. Paṭisambhidāyaṃ ādikammikānaṃ manasikārasukaratāya vipassanāya ādibhāvena ṭhapitaṃ. Vipassantassa ca obhāsādīsu uppannesu maggāmaggañāṇasambhavo, tasmā ‘‘taṃ sampādetukāmenā’’tiādinā ayaṃ vicāro katoti daṭṭhabbaṃ.
所以“诸聚总说”即起点之由。或者说，因为内观初发者需依诸聚总说为导，以此为基础。此即“诸聚总说”。其亦即为诸聚总说的内观启动时之助缘因，此内观以觉知无常等起灭智的圆满终结为标志，觉知终结时尚有正道与非道之区别成立，故称“觉知终结行”。在此诸聚总说入门上应当与内观起缘结契，如此亦为诸聚总说初始的因缘所明。因“诸聚总说”非单一净智，是综合性质，有些法门未讲明名状内观作用。即使如此，经典中仍有所依，依照逐句释义的理解及分析，证明这诸聚总说为入门起点，且在根本修学此法时的诸多说法均可证实。内观时产生之正道与非道之究竟识，令内观修持者起信想，因此该内观导引法门为根本始发。此即研究思惟之理所见。
§693
693.Tatrāti tasmiṃ tīraṇapariññāya ñātapariññānantarabhāve, tāsu vā pariññāsu. Vinicchayoti sarūpato, kiccato, bhūmito ca sanniṭṭhānaṃ. Lokuttarāpi purimasmiṃ saccadvaye maggasampayuttā tividhāpi pariññā kiccavasena labbhatīti ‘‘lokiyapariññā’’ti visesetvā vuttaṃ. Sabhāvadhammānaṃ lakkhaṇasallakkhaṇato ñeyyaabhimukhā paññā abhiññāpaññā. Ñātaṭṭheti ñātabhāvanimittaṃ. Abhiññeyyassa jānanahetu ‘‘ñāṇa’’nti vuccati. Pariññāpaññāti aniccādilakkhaṇāni paricchijja jānanapaññā. Tīraṇaṭṭheti sammasanabhāvahetu. Pahānapaññāti pahātabbassa pajahanapaññā. Vedayitādilakkhaṇavidhuratāya ruppanalakkhaṇaṃ paccattalakkhaṇaṃ vuttaṃ. Tesaṃyeva paccattalakkhaṇasallakkhaṇavasena gahitadhammānaṃyeva. Yathā pathavīphassādīnaṃ kakkhaḷaphusanādilakkhaṇāni tīsupi khaṇesu sallakkhitabbāni paṭiniyatarūpatāya sabhāvasiddhāneva hutvā gayhanti, na evamaniccatādilakkhaṇāni. Tāni pana bhaṅgudayabbayapīḷāvasavattanākāramukhena gahetabbato samāropitarūpāni viya gayhantīti vuttaṃ ‘‘sāmaññalakkhaṇaṃ āropetvā’’ti. Lokiyapariññānaṃyeva adhippetattā lakkhaṇārammaṇikavipassanāva ‘‘pahānapariññā’’ti vuttā.
此处谓：在觉知终结行中，确有先前所熟知的觉知状态存在，与各各觉的不同层次。同时觉智亦可谓观想的内容、任务所在及场域，亦即“觉知者”。觉知即清晰观察之意。觉智则是透知无常等三相的内观见解。终结意指圆满掌握，彻底分析。舍弃智慧即舍弃需舍弃的法之认知。以感受等为对象的观法称为缘起相，乃部分内容明知法的特殊相状。至于大地法的触感等三种特性，须分别明辨，显示其本质确定而非无常三相。因为感受带有破坏、产生、苦受等现象，如同由外加症状附加的病理，乃假借形态非真实。故名“附加特性”。就凡俗觉智而言，加上了特性和相状后，便名为舍弃智慧。
Saṅkhārapaṭicchedatoti nāmarūpavavatthānato, yā ‘‘diṭṭhivisuddhī’’ti vuttā. Keci pana ‘‘khandhādīnaṃ vipassanāya bhūmibhāvato sabbopi khandhādivicāro saṅkhāraparicchedo’’ti vadanti. ‘‘Paccattalakkhaṇapaṭivedhasseva ādhipacca’’nti iminā nāmarūpapaccayapariggahapaññānaṃ tīraṇapahānāsamatthataṃ dasseti . Tāsampi pana ‘‘namanalakkhaṇaṃ nāmaṃ, ruppanalakkhaṇaṃ rūpa’’nti arūparūpānaṃ sādhāraṇākārasallakkhaṇavasena pavattiyā ekenākārena tīraṇapariyāyo, diṭṭhikaṅkhāvikkhambhanena pahānapariyāyo labbhatīti siyā tīraṇapahānesupi ādhipaccanti vadanti. Ukkaṭṭhaniddesena pana yathā diṭṭhivisuddhiyāva saṅkhāraparicchedatā, evaṃ lakkhaṇārammaṇikavipassanāya eva tīraṇapahānakiccatā veditabbā. Evaṃ hi tissopi pariññā vavatthitā honti, aññathā saṅkāro siyā. Tīraṇapariññāya bhūmi tattha paññāya aniccatādilakkhaṇasantīraṇato. Tenāha ‘‘etasmiṃ…pe… ādhipacca’’nti. Kāmaṃ udayabbayañāṇampi kañci micchābhinivesaṃ pajahati, tassa pana athāmagatattā na sātisayaṃ pahānanti vuttaṃ ‘‘bhaṅgānupassanaṃ ādiṃ katvā upari pahānapariññāya bhūmī’’ti. Aniccato anupassantoti aniccākārato saṅkhāre anupassanto sammasanto. Niccasaññanti ‘‘te niccā sassatā’’ti pavattaṃ micchāsaññaṃ. Saññāsīsena diṭṭhicittānampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Eseva nayo ito paresupi. Nibbindantoti aniccānupassanādisambhūtāya nibbidānupassanāya saṅkhāre nibbijjanavasena passanto. Nandinti sappītikataṇhaṃ. Virajjantoti virāgānupassanāya virajjanavasena yathā saṅkhāresu rāgo nuppajjati, evaṃ anupassanto. Tathābhūto hi rāgaṃ pajahatīti vuccati. Nirodhentoti nirodhānupassanāya yathā saṅkhārā nirujjhantiyeva, na āyatiṃ punabbhavavasena uppajjanti, evaṃ anupassanto. Tathābhūto hi saṅkhārānaṃ samudayaṃ pajahati nāma anuppattidhammatāpādanato. Paṭinissajjantoti paṭinissaggānupassanāya yathā saṅkhārā na puna ādiyanti, evaṃ vossajjanto. Tenāha ‘‘ādānaṃ pajahatī’’ti, niccādivasena vā gahaṇaṃ vissajjetīti attho. Sādhitattāti sampāditattā. Itarāti tīraṇapahānapariññā. Evaṃ pariññā niddisitvā pariññākkamavasenapi kaṅkhāvitaraṇānantaraṃ ‘‘kalāpasammasane yogo kātabbo’’ti yvāyamattho vutto, taṃ nigamavasena paccāharanto ‘‘tena vutta’’ntiādimāha, taṃ vuttatthameva.
断苦集法即由名色条件成立，为“见净智”的基础。有人说由五蕴等内观之地获得法界的断苦智慧断除行。所谓对象对治则是依条件缘起解析名色。此亦说明依附于名色修内观智慧以达到断苦境界。又有“声闻名色”的通称，色为形相。依此，见得假色与真色即由此去来说断苦舍弃智慧。由观所缘的特性细微辨别，呈现名色条件缘界的消灭。故有说“以名色为对象，依觉知观察，见净慧断苦”。从而知内观之见能终断贪执及错见，舍弃无明等烦恼，名色无常、苦、无我之性被彻见，随之断除贪着而修止息之法门。说法教导依此而证断。
§694
694.Tatrāti tasmiṃ kalāpasammasane vibhāvetabbe, tassa vā kalāpasammasanassa ādibhāve. Ayaṃ pāḷīti dassiyamānaṃ paṭisambhidāmaggapāḷimāha. Tattha saṅkhipitvā vavatthāne paññāti atītādibhedabhinne dhamme ekato saṅgahetvā aniccādivasena vinicchaye sādhetabbe taṃsādhanīyā paññā. Sammasane aniccatādivasena tīraṇe ñāṇanti pavuccati, sā kathaṃ hotīti attho. Vavatthāne sammasaneti ca nipphādetabbe bhummavacanaṃ. Yaṃ kiñci rūpantiādīni padāni heṭṭhā vuttatthāneva. Sabbaṃ rūpaṃ aniccato vavatthapetītiādīni pana yasmā parato vaṇṇiyissanti, tasmā tattheva nesaṃ atthaṃ vibhāvayissāma.
于是对该诸聚总说的详细分析及其起点。此为巴利语清净义理之学理探讨。其内涵为：将过去不同法门归约合成，求于无常、苦、无我之理审判法性，形成必需证悟的息灭智。所谓“正知”的解说，是说滞牢内心的浊染破除之义。如何理解“诸聚总说”的理？详尽阐述其中之义，须从下级法入门，“色法”等诸词，是说法缘起之细节。悉皆呈现无常法性如法观照之理。因此若有他处提法，亦当依照此极义分辨理解。
Pāḷivavatthānaṃ pana evaṃ veditabbaṃ – ettha hi ādikammikānaṃ vipassanāmanasikārasukhatthaṃ ‘‘yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā paṭhamaṃ tāva pañcakkhandhā atītādivibhāgamukhena gahitā, te pana khandhā yasmā dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattadhammavasena vibhāgaṃ labbhanti, tasmā tadanantaraṃ dvārachakkādivasena dasa chakkā gahitā. Yasmā pana lakkhaṇesu anattalakkhaṇaṃ dukkhavibhāgaṃ, tasmā tassa vibhāvanāya cha dhātuyo gahitā. Tato yesu kasiṇesu ito bāhirakānaṃ attābhiniveso, tāni imesaṃ jhānānaṃ ārammaṇabhāvena upaṭṭhānākāramattānīti dassanatthaṃ dasa kasiṇāni gahitāni. Tato dukkhānupassanāya parivārabhāvena paṭikkūlākāravasena dvattiṃsa koṭṭhāsā gahitā. Pubbe khandhavasena saṅkhepato gahitā dhammā nātisaṅkhepavitthāranayena, vitthāranayena ca manasi kātabbāti dassanatthaṃ dvādasāyatanāni, aṭṭhārasa dhātuyo ca gahitā. Tesu ime dhammā satipi suññanirīhaabyāpārabhāve dhammasabhāvato ādhipaccavasena pavattantīti anattalakkhaṇavibhāvanatthaṃ indriyāni gahitāni. Evaṃ anekabhedabhinnāpime dhammā bhūmittayapariyāpannatāya tividhāva hontīti dassanatthaṃ tisso dhātuyo gahitā.
巴利义项的说明应当如此理解：这里首先针对最初的业因者，为便于内观止观，首要依照“何者为色”等语句的意义，以五蕴为切入点，通过先前世等划分的头绪加以抓取。这五蕴正因其借助诸根之门相连，因此遂由门及门的转动等诸法而得以区分，由此继而以门轮等为标识，共取十轮。又因其特征中具有无我特征者是苦的区分故，故又越此而取六界。继之，鉴于外境的入境之喜不当执著，于是以十遍为方便，以这些为内观禅那的对象。又为苦观照，辅以相对现象的丑恶表现，采纳三十二处作为对治。初由五蕴的简略取法到再详尽分析，转而心中应念十二处以及十八界。于其间，这些法因自身特质无常、空性、无依起，故以无我特征观照，诸根应起。诸法由此以多样区别而异质，总归以境界互现为总摄者有三种，曰三界。
Ettāvatā nimittaṃ dassetvā pavattaṃ dassetuṃ kāmabhavādayo nava bhavā gahitā. Ettake abhiññeyyavisese pavattamanasikārakosallena saṇhasukhumesu nibbattitamahaggatadhammesu manasikāro pavattetabboti dassanatthaṃ jhānappamaññāruppāni gahitāni. Tattha jhānāni nāma vuttāvasesārammaṇāni rūpāvacarajjhānāni. Paccayapaccayuppannavibhāgato ime dhammā bhinditvā manasi kātabbāti dassanatthaṃ paṭiccasamuppādaṅgāni gahitāni. Paccayākāramanasikāro hi lakkhaṇattayaṃ sukhena, suṭṭhutarañca vibhāveti, tasmā pacchato gahito. Evamete sammasanīyabhāvena gahitā khandhādivasena koṭṭhāsato pañcavīsatividhā. Pabhedato pana atītādibhedaṃ anāmasitvāva gayhamānā dvīhi ūnāni dvesatāni honti.
就此显示因缘缘起，欲界等九界作为示现的缘起标识而确立。由此以证得超凡的内观根机之巧慧，于微细清润而出生的无染净法中应当起念，以此为禅那的类比而作呈示。所谓禅那，乃是根据如经所述的色界禅那为总体。又此诸法因缘转变而生起，应当分别思惟，故标取缘起诸支。因缘之念过程以其特征为乐，并且能善分辨，故属后取。诸如此类以观照体例加以标示的五蕴诸法，共有约二百五十余种。若不分别记忆先世之差，则只粗略而把握差别，由此剩下大约一百七十种。
Tattha aniccato vavatthapetītiādiko paṭhamo lakkhaṇavavatthāpanavāro. Aniccaṃ khayaṭṭhenātiādiko dutiyo hetuvāro lakkhaṇānaṃ hetukittanato. Aniccaṃ saṅkhatantiādiko pana hetupatiṭṭhāpanavāro pākaṭabhāvasallakkhaṇato. Khayaṭṭhenāti hi khayasabhāvato yasmā rūpaṃ khayasabhāvaṃ uppajjitvā khayaṃ vayaṃ bhedaṃ gacchati, tasmā aniccanti attho. Bhayaṭṭhenāti bhāyitabbabhāvato yasmā rūpaṃ pabhaṅguratāya bhayānakaṃ, tasmā dukkhanti. Tenāha bhagavā ‘‘yadaniccaṃ, taṃ dukkha’’nti (saṃ. ni. 30.15, 45, 46, 76, 85; 2.4.14; paṭi. ma. 2.10). Asārakaṭṭhenāti asārakabhāvato, attasāravirahatoti attho. Tatiyavāre pana ‘‘rūpaṃ anicca’’nti vatvā tassa hetuṃ patiṭṭhāpetuṃ ‘‘saṅkhata’’ntiādi vuttaṃ. Yasmā samecca sambhūya paccayehi kataṃ, anurūpe ca paccaye paṭicca, na vinā tehi samaṃ, sammā ca uppannaṃ, tasmā khayavayavirāganirodhadhammanti. Na hi paccayanibbattaṃ anirujjhanakaṃ nāma atthi. Tenāha bhagavā ‘‘yaṃ taṃ rūpaṃ jātaṃ bhūtaṃ saṅkhataṃ palokadhammaṃ, taṃ vata mā palujjīti netaṃ ṭhānaṃ vijjatī’’ti (saṃ. ni. 5.379). Etena aniccā pathavīdhātu paccayanibbattattā tadaññaṃ paccayanibbattaṃ viyāti dasseti. Esa nayo sesadhammesupi.
其中对无常的说明，初是对无常三相的总述。无常即灭无常，即万法皆有消亡止息之相，故为第二因。无常又因其条件成立而存在，其性质显著。灭即依消灭性质如实观察，因为色法性本来具有增盛和除灭变化，因而无常之义显现。又因无常因灭而惧怖，故名苦。无常之不可得为无体无实，亦名无用。第三则是说“色即无常”，以着重说明其因所在，即缘起之假合色法。依假合法此境界为因，若无其因则不成离异，理当无情灭尽。对此，世尊曰：“一切色皆为假合、缘合，以此因缘生成，升起于世间，故不可恣意取着。”以此说明如地界等其他行灭法亦如是。
Idāni anvayato, byatirekato ca saṅkhatadhammānaṃ aniccataṃ patiṭṭhāpetuṃ ‘‘jātipaccayā’’tiādi vuttaṃ. Aniccalakkhaṇasseva cettha patiṭṭhāpanaṃ tasmiṃ patiṭṭhāpite sesalakkhaṇadvayassapi patiṭṭhāpanasiddhito.
现在综合而言，从正反两面证成假合法的无常，依据《生缘》等经文所说为建立无常特性。既已确立无常特性，则其余两个特性亦随之确立，从而证成三相全备。
Iminā peyyālena ime dhammarāsayo saṃkhittāti sambandho. ‘‘Dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattā dhammā, pañcakkhandhā’’ti idaṃ abhiññeyyaniddese ‘‘cakkhuṃ, bhikkhave, abhiññeyya’’ntiādinā (paṭi. ma. 1.3; saṃ. ni. 4.46) dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavatte dhamme dassetvā tesaṃ pañcahi khandhehi saṅgahitataṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ abhiññeyyaṃ…pe… viññāṇaṃ abhiññeyya’’nti āgatattā vuttaṃ. Paṭisambhidāyaṃ (paṭi. ma. 1.48) pana ‘‘yaṃ kiñci rūpa’’ntiādinā paṭhamaṃ pañcakkhandhe dassetvā ‘‘cakkhu’’ntiādinā dvārārammaṇehi saddhiṃ dvārappavattā dhammā dassitā. Tathādassane kāraṇaṃ heṭṭhā vuttameva.
由此段落，所谓“此义概说”为这些法门的总摄关系。以门相连而互为起点的事相，五蕴乃可体察集合。因此，世尊讲解“五蕴即色等”，诸根所缘为门并相互驱转的事实，即为此法门。此法开示在《巴利律藏造诣》中曾明示，因缘举例最下方即是此。
Kasmā panettha ime dhammarāsayo saṃkhittāti pāḷiyaṃ vitthārato āgatattāti dassento ‘‘vuttaṃ heta’’ntiādimāha. Tenevāha ‘‘taṃ tattha…pe… saṃkhitta’’nti. Tattha tanti abhiññeyyaṃ. Etthāti abhiññeyyaniddese. ‘‘Viññāṇaṃ mano dhammā’’tiādinā tattha tattha koṭṭhāse ye lokuttaradhammā āgatā. Keci pana ‘‘etthāti paṭisambhidāya’’nti vadanti, taṃ na sundaraṃ. Sammasanupagā eva hi dhammā paṭisambhidāyaṃ gahitā sammasanavārassa adhippetattā, na abhiññeyyaniddese (paṭi. ma. 1.3; saṃ. ni. 4.46) viya sabbeva abhiññeyyā dhammā. Ye rūpārūpadhammā. Yassāti yogino. Tesu tena sammasanaṃ ārabhitabbaṃ yathāpākaṭaṃ vipassanābhinivesoti katvā. Pacchā pana anupaṭṭhahantepi upāyena upaṭṭhahāpetvā anavasesatova sammasitabbā.
何以称此义为总摄？即是说巴利文所谓“支分广义”而来，意指此间从全体至细节之展开。在此“即此处”为显示，如《识心法门》等地至高境界出现。也有说“此处”依律言是辨析之义，其实不美。因诸法于总摄阶段所标示的是依总摄条件所生故，而非依辨析之义，非如开详文献中所言。所有有色无色法，为行者所应当以此总摄观察分析，不可忘失念头。后来虽无随顺赞同者，仍须分别持守，不能欠缺。
§695
695. ‘‘Atītaṃ rūpaṃ anicca’’ntiādinā aniccato sammasanassa atītādivibhāgā pavattiṭṭhānabhūtāti āha ‘‘ekādasahi okāsehī’’ti. Vavatthāpanaṃ nāma sanniṭṭhānaṃ. Aniccato sanniṭṭhānañcettha ‘‘anicca’’nti vipassanāvāti āha ‘‘aniccanti sammasatī’’ti.
“过去的色法无常”等语，于无常之理的全面观照，针对过去等不同次第之分别，均为现起现存者，故称“十一种时段分别”。“阐明”即为体现。此处“无常”之体现指，这些现起现存的色法无常，称为“内观则为无常”之理。
Kathanti sammasanākāro pucchitoti taṃ parato idheva pāḷiyaṃ dutiyavāre vuttanayenevāti saṅkhepeneva vissajjeti. Idāni tamatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādimāha. Tattha hī-ti hetuatthe nipāto. Yasmā ‘‘rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ aniccaṃ khayaṭṭhenā’’ti evaṃ vuttaṃ, tasmā iminā vuttanayena aniccanti sammasatīti yojanā.
“何谓全面观照之形态？”询问之后，后来在巴利文第二版即此处表示，大致如此简略说明。今欲令其涵义更明白，故作“经文所说意思”等讲。其后“hī”一词为指出缘由。由“色法为过去、未来、现在生起且无常，终将灭尽”之义，故以经文之说为根据推断“内观无常”理。
Evampi saṅkhepoyevāti vibhajitvā dassetuṃ ‘‘esā’’tiādi vuttaṃ. Atīteti atīte bhave. Ādikammikassa hi idaṃ sammasanavidhānaṃ, tasmā bhavavasena addhābhedo adhippeto. Tenāha ‘‘nayimaṃ bhavaṃ sampattantī’’ti. Ettha iti-saddo hetuattho. Idaṃ vuttaṃ hoti – yaṃ atītabhave pariyāpannaṃ rūpaṃ, taṃ atīteyeva bhave khīṇaṃ, tato na imaṃ bhavaṃ sampattaṃ, tasmā aniccaṃ khayaṭṭhena khayasabhāvattāti sammasatīti. Esa nayo yaṃ anāgatantiādīsupi.
大抵此乃简略说明，以段落区分分别示现“此者”等称谓。“过去”为既往世间之意。造此全面观照之次第，因彼时相故设，故谓“有生死分别”。故说“此生死现行”。语中“如此”一词为因，应本该义。此语意谓——一切过去之已生色法，本属既往时段，既已灭绝，非现在现行色法，故以无常终灭为其本质之全面观照。此理亦适用于未来等其他时段。
Yaṃ bahiddhā, tampi bahiddhā eva khīyati, na ajjhattabhāvaṃ gacchatīti aniccaṃ khayaṭṭhenāti, yaṃ oḷārikaṃ, tampi tattheva khīyatīti aniccaṃ khayaṭṭhenātiādinā yojetabbaṃ.
凡是在外现起的色法，也必在外界灭尽，不入内在本质变化故以无常终灭起解释义。所谓外显的事物，其灭亦为外显之灭，此义应附会于无常及终灭之理。
Idaṃ sabbampīti idaṃ atītādibhedassa rūpassa sammasanato sabbaṃ ekādasavidhampi sammasanaṃ ekaṃ sammasanaṃ aniccato sammasananti katvā.
此谓一般而言，对过去等不同状态色法之全面观照，即全部十一种分别，合为一无常之全面观照。
Tanti taṃ ekādasavidhampi rūpaṃ. Sappaṭibhayatāyāti bhayānakatāya. Bhayāvahaṃ hotīti appahīnavipallāsassa ‘‘ahaṃ vinassāmi, mama santakaṃ vinassatī’’ti cintentassa bhayajanakaṃ hoti. Sīhopamasutte devānaṃ viyāti sīhopamasutte desiyamāne devānaṃ viya. Tattha hi –
因而此十一分别悉是色法，如害怕恐惧般的害怕。产生恐怖即是因担忧“我将灭亡，我的寿命将断”而恐惧。狮子比库经说，众天人亦生此类恐怖，称狮子喻天人之恐怖。在此乃是——
‘‘Yadā tathāgato loke uppajjati arahaṃ sammāsambuddho…pe… so dhammaṃ deseti ‘iti rūpaṃ, iti rūpassa samudayo, iti rūpassa atthaṅgamo. Iti vedanā… iti saññā… iti saṅkhārā… iti viññāṇaṃ, iti viññāṇassa samudayo, iti viññāṇassa atthaṅgamo’ti. Yepi te, bhikkhave, devā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulā uccesu vimānesu ciraṭṭhitikā, tepi tathāgatassa dhammadesanaṃ sutvā yebhuyyena bhayaṃ saṃvegaṃ santāsaṃ āpajjanti ‘aniccāva kira bho mayaṃ samānā niccamhāti amaññimha, addhuvāva…pe… asassatāva kira bho mayaṃ samānā sassatamhāti amaññimha, mayampi kira bho aniccā addhuvā asassatā sakkāyapariyāpannā’’’ti (saṃ. ni. 3.78; a. ni. 4.33) –
「当如来世尊出生于世间，成为应供正遍知者……如是，彼宣说法：『这便是色，这便是色的生起，这便是色的灭尽。』如是说受……如是说想……如是说行……如是说识，这便是识，这便是识的生起，这便是识的灭尽。」诸比库，若天众中有的长寿华美，快乐广大，常居上方天宫者，彼等闻如来所说法，便生恰如是的恐怖、惊惧及畏惧，内心感到搅乱不安，谓曰：「实非永恒，我们不可执持为常，吾等非同常有，而是无常生灭……非同世间永恒之存在。」我等亦如是知，色非永恒，不断灭坏，因色身缠绕聚合故，故色苦难堪受。」（《相应部·注释》3.78；《增支部·注释》4.33）——由此诸天生起恐怖害怕。
Evaṃ devānaṃ bhayuppatti āgatā.
诸天由此而生起恐怖之心。
Khandhapañcakaṃ, tadekadeso vā attavādīhi ‘‘attā’’ti parikappīyati, tañca ekantato aniccaṃ, dukkhañcāti āha ‘‘yañhi aniccaṃ, taṃ dukkha’’ntiādi. Tīsu dukkhatāsu saṅkhāradukkhatāva byāpinī, ‘‘yadaniccaṃ, taṃ dukkha’’nti ca adhippetāti vuttaṃ ‘‘aniccataṃ vā udayabbayapaṭipīḷanaṃ vā’’ti. Attā abhavissāti ‘‘kārako vedako sayaṃvasī’’ti evaṃbhūto attā abhavissāti adhippāyo. Evañhi sati rūpassa ābādhāya saṃvattanaṃ ayujjamānakaṃ siyā. Yathā rūpakkhandhe abhedato tividhaṃ sammasanaṃ, bhedato tettiṃsavidhaṃ, evaṃ vedanākkhandhādīsupīti imamatthaṃ ‘‘esa nayo’’ti atidisati. Tena khandhavasena tāva bhedato pañcasaṭṭhiadhikā sataṃ sammasanavārā dassitā honti. Iminā nayena dvārachakkādīsupi yathārahaṃ sammasanabhedo veditabbo.
五蕴或其中之一，乃于我执者以我为论，为我所想，视其为我；对其必定生无常与苦，谓曰「凡是无常者，皆苦」等等。在三种苦中，以行蕴的苦更为普遍，佛言「无常乃是生起与灭尽的受难」；我执必灭，因所作因所感统摄本身而生、久住之我必灭。依此正念，色蕴乃至恒常难以持久，如同色蕴无分别三种和有分别三十三种受苦相，余五蕴亦同理，故谓此为「分别之法」而超出表面。如以此分别法观察，色受想行识等众多不同苦相可见。依此法门，连诸门神护法亦能实识色蕴变化之苦。
§696
696.Niyamato saṅkhatādibhedaṃ hotīti ekaṃsena saṅkhatatādivisesavantaṃ hoti asaṅkhatādisabhāve aniccatāya asambhavato. Assāti aniccassa. Pariyāyadassanatthanti vevacanadassanatthaṃ, taṃ pana ‘‘khayadhamma’’ntiādīnaṃ vasena veditabbaṃ, na purimānaṃ tiṇṇaṃ. Na hi tadeva tassa pariyāyo hoti, nāpi saṅkhatapaṭiccasamuppannapadāni hutvā abhāvadīpanato pākabhāvadīpanato. Pākabhāvadīpanena pana aniccatāya sādhanapakkhe tiṭṭhanti. Teneva hi sabbesaṃ padānaṃ pariyāyatābhāvato ‘‘nānākārehi vā’’ti vikappantaraṃ gahitaṃ. Manasikārappavattīdassanatthanti aniccatāya upabrūhanamanasikārapavattidassanatthaṃ.
「依律诸聚有生起等分别，是唯一具有聚合特性者；非聚即非其本性乃无常之故。」所谓无常者，即为有为法之无常。观察表现形式得见无常，须由「灭法」等变化后果而知，以除昔日之见解。此并非彼物之更替，亦非有为法缘起从未存在或灭除所导致，而是凭其成熟显现无常之性质。由诸词之转变显知无常为观察之工具。所谓无常观察者，亦是善加思维之观察。
Cattārīsākāraanupassanākathāvaṇṇanā四十行相随观论的注释
§697
697.Soti yogāvacaro. Tassāti yathāvuttabhedassa aniccatādisammasanassa. Thirabhāvatthāyāti daḷhabhāvatthāya aniccādiākārassa punappunaṃ manasikāro viya bahulīkārabhāvato. Yaṃ taṃ bhagavatā etassa vibhaṅge aniccādisammasanaṃ vuttanti sambandho. Anulomikanti ariyamaggādhigamassa anukūlaṃ. Khantinti ñāṇakhantiṃ. Ñāṇañhi visayasabhāvaṃ ogāhetvā vavatthāne khamati sahatīti khantīti vuccati. Sammattaniyāmanti ariyamaggaṃ. So hi sammādiṭṭhiādisammattañceva anivattidhammatāya niyāmo cāti vuccati. ‘‘Ādinā nayenā’’ti iminā ‘‘pañcakkhandhe dukkhato passanto anulomikaṃ khantiṃ paṭilabhati, khandhānaṃ nirodho sukhaṃ nibbānanti passanto sammattaniyāmaṃ okkamatī’’ti (paṭi. ma. 3.38) evamādiko pāṭhaseso rogādipaṭipakkhayojanāvasena vitthāretabbo. ‘‘Khandhānaṃ nirodho niccaṃ nibbāna’’nti vacanena saṅkhārānaṃ dukkharogatādipaṭipakkho nibbānassa sukhārogyādibhāvo ‘‘ādinā nayenā’’ti ettha nayaggahaṇena dīpitoti. Avaseso sabbo pāṭho pakāsito eva hotīti.
「烟（Soti）为禅定境界的运动现象，指称如实观察无常苦等法之变化。愈勤修习，愈多此观察现象。」如世尊于该章节中对无常等法之如实观察说法即此。所谓坚定者，即于无常等诸相多方观察，重复加深，于此现象如思维运动般加强观照。此即世尊于诸经论中称无常真谛即此观察之因缘，顺行正道修行之便利利绪而得。所谓忍者，谓于智慧所观之法任其俱足俱空自然容忍，故称忍。所谓正制，即指如实观察诸法真理而随其届之，不逆转之调摄法。经释所载：「由此正知观察五蕴之苦得顺忍，能见五蕴止息为安乐涅槃。」诸义如是理应细广展开讲说。以此理义显示出：五蕴之止息正是永恒涅槃，以灭诸苦病而获安乐健康。此处所言「由因缘所知」即凭观察之正法获此照明。诸章节终结，全文义理皆现。
Kāmañcetaṃ cattārīsāya ākārehi sammasanaṃ anulomañāṇe bhāvetabbavidhānaṃ. Tenāha ‘‘anulomañāṇaṃ vibhajantena…pe… vutta’’nti, ito paṭṭhāya pana kataparicayasseva kiccāvahaṃ hotīti idhāpi vuttantīti daṭṭhabbaṃ. Tassāpīti na kevalaṃ kalāpasammasanasseva, atha kho yathādassitassa cattālīsappabhedassa aniccādisammasanassapi. Tañhi anulomikakhantipaṭilābhāya, sammattaniyāmokkamanāya ca saṃvattanato ekaṃsato icchitabbaṃ. Vuttañhi –
欲欲等四种分别，乃以分别无常苦等观察顺次修行之法门。故有云：「分别无常……有所分别观照……」等语。此后须谨记当依据该分别之法进行修习。今亦见此说法，亦当谨守。所谓「如是所说」不止为聚集所单一分别，而是含括如所观察四十二种无常苦等分别。由此分别之获忍与正制顺行而得安住住。经中所谓「观察无常等法」之忍与顺制皆由一体摄取而得。此说：
‘‘So vata, bhikkhave, bhikkhu kañci saṅkhāraṃ niccato samanupassanto anulomikāya khantiyā samannāgato bhavissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati, anulomikāya khantiyā asamannāgato sammattaniyāmaṃ okkamissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati, sammattaniyāmaṃ anokkamamāno sotāpattiphalaṃ vā…pe… arahattaṃ vā sacchikarissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati. So vata, bhikkhave, bhikkhu sabbasaṅkhāre aniccato samanupassanto’’ti (a. ni. 6.98; paṭi. ma. 3.36) –
『如是，比库们，某一比库若对任何行蕴常常观察，具备顺行的忍耐，则不存在此处；若不具顺行忍耐，设想将安住于正行调御，则不存在此处；若不安住于正行调御，则无论是得初果，亦或究竟阿拉汉果，皆无可证，此处亦不存在。正如是，比库们，此比库常常观察一切行蕴为无常。』
Ādi sukkapakkho vitthāretabbo. Tathā ‘‘so vata, bhikkhave, bhikkhu kañci saṅkhāraṃ sukhato, dukkhato, kañci dhammaṃ attato, anattato’’ti (paṭi. ma. 3.36) vitthāretabbo.
此最初应当详解。在此即应详解曰：『如是，比库们，某一比库观察某一行蕴为乐为苦，亦观察某法有我无我。』
§698
698. Ekekaṃ khandhaṃ aniccādisammasanassa vasena sammasatīti sambandho. Tassa pana sammasanassa pañcannaṃ khandhānaṃ sādhāraṇatāya ‘‘ekekaṃ khandha’’nti vuttaṃ. Anaccantikatāyāti accantikatābhāvato, asassatatāyāti attho. Sassatañhi accantikaṃ parāya koṭiyā abhāvato. Ādiantavantatāyāti pubbāparakoṭivantatāya, udayabbayadhammatoti attho. Aniccato sammasatīti sambandho. Esa nayo sabbattha.
《698》此处“单一蕴无常等之共用觉悟”是指关联。此共用觉悟中，五蕴通常谓“单一蕴”。无常性谓灭绝性，无永恒性之义。灭绝即指前后断绝，生起消灭之义。无常为关联，此说适用于一切。
Aniccatoti ca addhuvato. Etañhi na niccaṃ, khaṇikatāya asadābhāvitāya vā na iccaṃ na upagantabbanti aniccaṃ. Uppādavayapaṭipīḷanatāyāti uppādena, vayena ca pati pati khaṇe khaṇe taṃsamaṅgino vibādhanasabhāvattā, tehi vā sayameva vibādhetabbattā. Udayabbayavanto hi dhammā abhiṇhaṃ tehi paṭipīḷitā eva honti, yā pīḷanā ‘‘saṅkhāradukkhatā’’ti vuccati. Dukkhavatthutāyāti tividhassāpi dukkhassa, saṃsāradukkhassa ca adhiṭṭhānabhāvato. Paccayayāpanīyatāyāti yathārahaṃ paccayehi yāpetabbatāya. Rogamūlatāyāti mūlabyādhi viya anubandhabyādhīnaṃ mūlabhāvato, padadvayenāpi yāpyarogasadisatoti dasseti. Yāpyabyādhi hi rogo itaro ābādhoti. Dukkhatāsūlayogitāyāti tividhadukkhatāsaṅkhātena rujjanena yujjatāya. Kilesāsucipaggharaṇatāyāti yathārahamārammaṇavasena, samannāgamavasena ca rāgādikilesāsucivissandanato. Ahutvā sambhavato uppattiyā uddhumātatā.
所谓无常，是指不断变化之意。因其非恒常，且不具实在性，不可愿求亦不可追随。所谓生灭轮转，是指依起灭法则，时刻变化不定。变化类蕴乃因缘所致，如此反复变化故称无常。生灭轮转之法乃实质，被烦恼所侵染，而此苦即名为“行蕴之苦”。此苦乃三苦之一，以轮回之苦为主导。是缘起依止，犹如病根，根本疾病之起因，表明病状及病因相随出现。病为疾病，异生病症。苦之痛苦连结于三种苦之苦楚。烦恼污垢之染污相，当如有害之恶处，烦恼极具损害性。无因之生起所致之依他生起。
Antotudanatāyāti abbhantare tudanato. Dukkhavedanādayo viya hi ime saṅkhārā attabhāvassa abbhantaragatā eva udayabbayavasena tudanti. Ariyamaggasaṇḍāsena vinā nīharituṃ asakkuṇeyyatāya dunnīharaṇīyatā taṇhādiṭṭhābhinivesadaḷhabhāvato. Aghanti pāpaṃ viya ariyajanehi vigarahitabbaṃ. Sattānaṃ anatthajananato avaḍḍhiāvahaṃ, pāpassa ca vatthubhūtaṃ khandhapañcakanti āha ‘‘vigaraha…pe… aghato’’ti. Aseribhāvajanakatāyāti paravasatājananato. Yathā gilāno aññehi saṃvesanavuṭṭhāpanādinā parapaṭibaddhasarīravuttiko aserī, evametepi aseribhāvajanakā. Avasatāyāti avasavattanato. Yathā parosatanto puriso parassa vasaṃ na gacchati, evaṃ subhasukhādibhāvena vase vattetuṃ asakkuṇeyyato. Avidheyyatāyāti ‘‘mā jīratha, mā mīyathā’’tiādinā vidhātuṃ asakkuṇeyyato. Palujjanatāyāti byādhiādīhi pakārehi chijjanato vinassanato. Tehi eva vā ābyasanato. Byasanattho hi lokasaddo, pasaddo bhusattho daṭṭhabbo. Byādhiādīhi ca khandhānaṃ byasananti. Byasanāvahabhāvena etīti īti, āgantukānaṃ akusalapakkhiyānaṃ byasanahetūnaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Khandhā ca edisāti āha ‘‘anekabyasanāvahatāya ītito’’ti.
所谓内触，是指内心触动，如苦感等，此行蕴本质为内在生灭之故而生内触动。若无圣道信根，则难以消解，难以斩断渴爱错误见执着。此苦宛如恶毒，须予断绝。五蕴为众生所造无益之因，起增恶之用，为恶恶之根本，称为“障碍”等。所谓使躁乱者，是他所有之缘起。例如病者被他人所激怒般，身心被外境所扰动，犹如躁乱。所谓居所，是指栖住，不可安住于善乐之境。所谓不愿死者，是指不能愿意安死，无法达成。所谓损坏，是指疾病等缘起使坏灭。此乃恶病之实相，称为“坏灭”，众生因疾病等恶缘而坏灭。病等缘令五蕴坏灭。故曰此乃诸外道及不善修行者坏灭缘起的名称。蕴谓行蕴受诸坏灭累之过多。
Upaddavatīti upaddavo, anatthaṃ janento abhibhavati ajjhottharatīti attho, rājadaṇḍādīnaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Khandhā ca edisāti vuttaṃ ‘‘aviditānaṃ…pe… upaddavato’’ti. Diṭṭhadhammikasamparāyikabhayāvahato, abhayapaṭipakkhato ca khandhā bhayanti āha ‘‘sabbabhayānaṃ…pe… bhayato’’ti. Bahiddhā ñātibyasanādīhi, ajjhattaṃ rāgādīhi anatthehi upasajjanaṭṭhena, upasaggasadisatāya ca upasaggo. Upasaggoti ca devatūpasaṃhāravasena pavatto byādhiādianattho. So atthakāmena muhuttampi na ajjhupekkhitabbo hoti. Tena vuttaṃ ‘‘anekehi…pe… upasaggato’’ti. Dosūpasaṭṭhatāyāti ārammaṇato, sampayogato ca rāgādidosehi upetatāya. Lokadhammā lābhādihetukā anunayapaṭighā, tehi, byādhiādīhi ca anavaṭṭhitatā pacalitatā.
所谓滋扰，谓滋扰作乱，造生无益之境象，现于因缘，尤指王法刑戮等。此亦谓蕴受滋扰。又云“无知因滋扰”，非明智者之忧患。蕴因斯故怖畏，谓由彼苦恼而恐惧，诸外族恐惧因诸亲属之坏灭，及内外因缘烦恼之染污，猖獗重险。所谓亲属，是指爱亲。有如亲属受害，或身受束缚，不能游走，非得安乐之住处。类似地亦不能安住诸善乐。所谓不忍受，是指不能忍受“勿老勿死”等苦难。所谓身灭，是指疾病等致使坏灭。其原因本为疾病累积。疾病等令蕴坏灭。此种坏灭之境，即谓诸不善欲及恶之因所产生者。
Upakkamenāti attano, parassa vā payogena. Sarasenāti sabhāvena. Pabhaṅgupagamanasīlatā bhiduratā. Sabbāvatthanipātitāyāti rukkhaphalaṃ viya atitaruṇakālato paṭṭhāya sabbāsu avatthāsu nipatanasīlatāya. Anipatassapi sabbena sabbaṃ asāratāya thirabhāvassa abhāvatāya. Thirañhi dhuvaṃ nāma hoti. Tāyituṃ rakkhituṃ asamatthatāya na tāyanoti atāyano, tabbhāvo atāyanatā. Tāṇāsīsāya upagatassa alabbhaneyyakhematā. Dukkhabhītiyā upalīyanādhippāyena allīyituṃ. Dukkhanivattanaṃ leṇakiccaṃ. Jātiādibhayānaṃ hiṃsanaṃ vidhamanaṃ bhayasārakattaṃ. Yathāparikappitehīti paramatthato avijjamānehi bālehi parikappitappakārehi. Rittatāyāti vivittatāya, virahitatāyāti attho. Antosārābhāvo rittatā. Sā eva ca tucchatāti āha ‘‘rittatāyeva tucchato’’ti. Appakattāti parittattā, lāmakattā vā. Dhuvasārābhāvādīhi saddhiṃ attasārābhāvaṃ rittapadena vatvā nibbattitamattasārābhāvameva suññapadena dassetuṃ ‘‘sāmi…pe… suññato’’ti vuttaṃ. Yathā kenaci sāmiādilakkhaṇena attanā suññā ete, evaṃ sayampi ataṃsabhāvoti āha ‘‘sayañca…pe… anattato’’ti. Na attāti hi anattāti.
『依他起见』者，或自起，或因他用起也。『通利』者，如会议集会也。『破坏进出行为』者，内部分裂的行为。『遍坠落』者，如树果因时过早，放弃依托于众多枝叶而从高处坠落于地，如此于一切依托物上皆有坠落之性。即使不依附亦是全面空虚无实，因稳定性全无而保持不住。曰：真正稳定者恒久而不变。因难以维持、保护和挽留而非稳定，称为不稳定。其本质即为不稳定。『未得挽留者』是未能获得真正保护和挽留之所致。因痛苦恐惧使心烦乱不宁易于垮败。为苦的返回，故是隐蔽的业速所致。生死等怖故施害制造恐怖之具。犹如蒙昧未明的愚者以臆断之法相应揣测。『空寂』者，意谓寂静、离群也。内部无阻碍则为空。又言空寂即虚无。『小小挫折』者，即解脱不完全或浅显之义。由无真正实质、缺乏稳固之特质，称为空寂，以假言显假空之理，如经中称：“主……诸行皆空”。犹如某主等自示无有其主，如是我亦云“我亦无我”。实非我者，实为无我。
Pavattidukkhatāyāti bhavapavattidukkhabhāvato. Bhavapavatti ca pañcannaṃ khandhānaṃ aniccādiākārena pavattanameva, so ca ādīnavo. Yathāha ‘‘yaṃ, bhikkhave, pañcupādānakkhandhā aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā. Ayaṃ, bhikkhave, pañcasu upādānakkhandhesu ādīnavo’’ti. Tenāha ‘‘dukkhassa ca ādīnavatāyā’’ti. Ādīnanti bhāvanapuṃsakaniddeso yathā ‘‘ekamanta’’nti (dī. ni. 1.165), ativiya kapaṇanti attho. Bhusattho hi ayaṃ ā-kāro. Yathā ‘‘dvidhā chiddakaṃ vicchiddaka’’nti ettha dvi-saddassa atthe vi-saddo, evamidhāpīti āha ‘‘dvedhā pariṇāmapakatitāya vipariṇāmadhammato’’ti. Vipariṇāmo ca viparītasabhāvāpatti. Dubbalatāyāti sarasabhiduratāya balābhāvato. Dubbalampi kiñci mudukammaññābhāvena duppadhaṃsiyā. Ime pana supadhaṃsiyā evāti āha ‘‘pheggu viya sukhabhañjanīyatāya cā’’ti. Aghassa pāpassa hetutā aghahetutā. Khandhapaṭibaddhameva hi sabbaṃ kibbisanti. Ime rūpādayo sukhahetu, na dukkhahetūti janitavissāsānaṃ hananasīlatāya, khandhesu hi ‘‘etaṃ mamā’’ti gāhavasena sattā byasanaṃ pāpuṇanti, vissāsaṃ vā hanantīti vissāsaghātino, tabbhāvato.
『流转苦』者，因生死流转苦之存在。生死流转即五蕴无常等本质所致，此乃灾难。如经言：“比库，五取蕴无常、苦、变化之理，乃五取蕴灾难。”于是称为“苦之灾难”。『灾难』指令入死沙门修习之法，此为深奥谕教。如“断为、破为”双义，指行为修习分类。如经中答曰：“以二义示变化真理。”变化亦谓违反本性。『无力』者，指因通利破碎，缺乏力量。即使软弱者，因乏善巧难以强固。此为安全之根由，犹如泥土不能承持坚固。恶因恶果也。五蕴之所恋，因贪著而生我执，生诸苦恼，因而造恶业，彼此相续。如经释曰，此为生死苦之缘起，诸蕴因恶因而成苦滞。
Vigatabhavatāyāti apagatavaḍḍhitāya. Vibhavataṇhā, vibhavadiṭṭhi ca vibhavo uttarapadalopena, tato vibhavato, pitusadisassa vā sabhāvahetuno vibhavato vināsato sambhūtatāya. Āsavānaṃ ārammaṇādinā paccayabhāvo āsavapadaṭṭhānatā. Bījādiko asādhāraṇo hetu, bhūtasalilādiko sādhāraṇo paccayo. Esa nayo ajjhattepi. Tehi samecca sambhūya kato saṅkhato. Maccumārassa adhiṭṭhānabhāvena, kilesamārassa paccayabhāvena saṃvaḍḍhanato āmisabhūtatā, khandhāpi khandhānaṃ āmisabhūtā paccayabhāvena saṃvaḍḍhanato, tadantogadhā abhisaṅkhārā. Devaputtamārassa pana ‘‘mameta’’nti adhimānavasena āmisabhāvoti khandhādimārānampi imesaṃ yathārahaṃ āmisabhūtatā vattabbā. Dhammasaddo ‘‘jātidhammāna’’ntiādīsu (ma. ni. 3.373; paṭi. ma. 1.33) viya pakatiattho , ‘‘dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 718 ādayo) viya hetuattho cāti āha ‘‘jātijarābyādhimaraṇapakatitāya, sokaparidevaupāyāsahetutāyā’’ti. Saṃkilesattayaggahaṇena tadekaṭṭhānaṃ dasannaṃ kilesavatthūnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Tadārammaṇāpi hi dhammā tadanativattanato saṃkilesikā eva. Tathā khuddā, taṇhā, jaṭādīsu sarīrassa, saṃkilesassa ca saṅgaho daṭṭhabbo.
『灭除存在』者，为不复增长。贪与见的消散，因消退与破坏者，父子亲属等缘由毁灭生起。烦恼之因缘依止，名为烦恼根本。如种子等特别缘起，水等为普通因。此理现于内心。此缘共同作用所成的和合法。如生死老魔等定意，因恶缘增长，诸蕴因恶根之缘增长，内在之习气亦增。天魔自称“我是我的”，恶魔肆虐，故应熟知诸蕴之根本恶性。法言“六法之生”，及“法之分解”等，谓因生、老、病、死及忧悲苦恼之故、烦恼深重之因。若一体内有诸恶法聚集，则是烦恼之显现。于小事、小渴、小愚等身体及烦恼中，烦恼之集显现。
Cattārīsāpi sammasanāni tīsu anupassanāsu antogadhānevāti tadantogadhabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘ettha hī’’tiādi vuttaṃ. Aniccānupassanāni sarūpato , pariyāyato ca aniccabhāvavibhāvanato. Esa nayo itaresupi. ‘‘Asārakato’’ti idaṃ niccasārābhāvavibhāvanaṃ.
十四种在三种不观察中之内部成就，名此内部成就，其内在现象说“此处为愚。”彼无常观察，自形相及变化观察无常之状态，此理亦引于他处。所谓“无实”为永无实质之观察。
Ettāvatā kalāpato dhamme saṅgahetvā nayato sammasanamattaṃ dassitaṃ, na tāva anupadadhammavipassanā vihitāti ‘‘sammasanārambhavidhāna’’nti. Vuttaṃ.
如是聚焦法，详细取舍，明示适中程度之观察，非由当时修习观察不纯之故，故称为“适中观察之启始方法”。已得称。
Indriyatikkhakāraṇanavakakathāvaṇṇanā使根锐利的九种原因论的注释
§699
699. Ekaccassa tikkhindriyassa mahāpaññassa nayavipassanāvaseneva udayabbayañāṇaṃ uppajjati, itarassa nuppajjati. Taṃ sandhāya ‘‘yassa pana…pe… na sampajjatī’’ti vuttaṃ. Udayabbayañāṇuppatti hi idha nayavipassanāya sampajjananti adhippetaṃ. Tena ‘‘navahākārehi indriyāni tikkhāni bhavanti…pe… antarā ca abbosānenā’’ti evaṃ vuttānaṃ navannaṃ ākārānaṃ vasena indriyāni tikkhāni katvā sappāyāni sevamānena sammasitabbanti sambandho.
699. 对于某一锐利根具有大智慧者，因观察的主导，生起分别辨别的识见；他者则不然。对此有说曰：“彼虽不察。”生灭识知的生起，乃观察之主体所知悉者也。故说：“九种形态之根锐利”，内含九种形态，使根锐利，通过勤恳恒勤而修持，方能善得此识。此系联系之义。
Tenāti yoginā. Navahākārehīti vakkhamānehi navahi ākārehi. Indriyānīti saddhādīni indriyāni. Tikkhānīti tikhiṇāni visadāni sūrāni. Uppannuppannānanti khaṇe khaṇe uppannānaṃ uppannānaṃ. Saṅkhārānanti vipassiyamānānaṃ rūpārūpadhammānaṃ. Khayamevāti paṭhamaṃ uppādaṃ disvā taṃ muñcitvā khayameva bhaṅgameva passati. Tassa tathākhayadassanapasutassa vipassanāpaññā tikkhā sūrā vahati, itarāni ca indriyāni. Tatthāti khayadassane. Sakkaccakiriyāyāti ādarakāritāya, yathā khayadassanaparameneva vipassanāñāṇaṃ pavattati, evaṃ taṃ ādarajāto sampādeti. Sātaccakiriyāyāti avicchedakiriyāya, yathā vipassanāñāṇaṃ khayadassanavasena nirantarameva pavattati, evaṃ yuttappayutto naṃ sampādeti. Sappāyakiriyāyāti anurūpakiriyāya āvāsādisattavidhasappāyāsevanakiriyāya . Nimittaggāhenāti yathā manasikarontassa vipassanāsamādhi uppanno, tassa ākārassa sallakkhaṇavasena samathanimittaggahaṇena sampādetīti sambandho. Anupavattanatāyāti anurūpato pavattanena bhāvanācittassa līnabhāve pītivīriyadhammavicayasambojjhaṅgānaṃ uddhatabhāve passaddhisamādhiupekkhāsambojjhaṅgānaṃ brūhanenāti attho. Kāye ca jīvite ca anapekkhatanti attano kāye asucibhāvena bāhirakaaviññāṇakakuṇape viya jīvite ahitāvahapaccatthike viya nirapekkhacittaṃ upaṭṭhapeti. Tattha ca abhibhuyya nekkhammenāti tasmiṃ kāyacitte anapekkhabhāvena indriyānaṃ tikkhabhāvāpādanena uppannaṃ uppannaṃ dukkhaṃ vīriyena abhibhavitvā bhāvanaṃ sampādeti. Antarāti yathādhippetāya bhāvanāsiddhiyā antarāva. Abbosānenāti asaṅkocanena.
此处为三种瑜伽修行者。所谓“九种形态”，是指由九种形状构成。所谓“根体”，指信根等诸根。所谓“锐利”，是指尖锐、清明、刚猛。所谓“已生与未生”，指一念一念之间，已生起与正生起的。所谓“行”，是指正在观察的色与无色法。所谓“灭”，是指见到第一义的生起而舍弃之，了知其即是灭坏。由此，拥有锐利、刚强之智慧于内观。其他根亦然。所谓“此处”，指于灭观见。所谓“适当功用”，是指因尊敬而生，使锐利的内观智慧如同先得锐利智慧般运转，由此尊敬而成就。所谓“精细功用”，是指因不断无断，内观智慧如同灭相持续运转，于是合适合用而成就。所谓“适合功用”，系指因适应而起，合于修习近行的功用。所谓“缘相摄取”，是指当内观正念生起时，依缘而对相貌的安止，因此得成。所谓“不退转”，是指修习时依适当起行，因染心平息，喜乐、精力、觉察四种觉支生起坚固，令安隐、定力增强。所谓“不执著于身与命”，指自心对自身形体的污秽感，如外界粗重的眼根般产生，致意念对身命无有损害的情绪。如此意即是不执着。所谓“支配并入出世”，是指在不执着的身心中，能以锐利内观力阻断根具生起之痛苦，增进修习。所谓“间隔”，如在修成时出现的间隔阶段。所谓“无萎缩”，是指无收敛、无缩减。
Evaṃ vuttānanti evaṃ ‘‘navahākārehi indriyāni tikkhāni bhavantī’’tiādinā aṭṭhakathāyaṃ vuttānaṃ. Ettha ca yathā nāma sukhumānaṃ muttāpavāḷādīnaṃ vijjhane sukhumatarena vedhanena bhavitabbaṃ, evameva saṇhasukhumānaṃ rūpārūpadhammānaṃ, paccayassa ca pariggaṇhane tikkhena ñāṇena bhavitabbaṃ. Tesaṃ pana khayavayadassane tikkhatarena bhavitabbaṃ. Tikkhataratā cassa nisānasilāyaṃ saṇhamaṭṭhatāya karaṇena viya pharasudhārāya nisitabhāvāpādanena indriyānaṃ tikkhabhāvāpādanena sādhetabbā. Tañca yehi navahi ākārehi hoti, tesu khaṇikānaṃ saṅkhārānaṃ khaṇe khaṇe bhijjanākāradassanaṃ paṭhamaṃ vuttaṃ ‘‘uppannuppannānaṃ saṅkhārānaṃ khayameva passatī’’ti. Asati ñāṇassa tikkhatarabhāve tadabhāvato sesindriyatikkhatā tassa sambhārabhāvato vuttā, avinābhāvato vā. Sakkaccakiriyādiggahaṇaṃ pana tassa upāyadassanaṃ. Asappāyāni bhojanādīni anupayujjanādivasena vajjetvā sappāyāni mattaso sevamānena. Rūpārūpadhammānaṃ accantavidhuratāya ekajjhaṃ asammasitabbattā, tathā sammasanassa ca idha anadhippetattā ‘‘kālena rūpaṃ sammasitabbaṃ, kālena arūpa’’nti vuttaṃ. Tatthāpi ca rūpassa oḷārikatāya suviññeyyattā paṭhamaṃ sammasitabbatā vuttā. Nibbatti passitabbāti paṭhamaṃ tāva āgamānusārato anumānavasena daṭṭhabbā. Tato paraṃ anukkamena balappatte bhāvanāñāṇe paccakkhatopi dissatīti.
以上即为注疏所说“由九种形态，诸根锐利”等义。此处举例，如微妙的苦乐（苦乐细微变化之感受）应当用更细微的觉知感受之，诸微细色与无限法，依缘和合的觉知力应当锐利清明。对此灭相的观察亦应锐利。此锐利正是以象征光明之箭头的锋利性，修持时依此锐利的根感官能力达成。以九种形态中的瞬间行法，观察诸行生灭的状态，见第一义的灭相。对于非有意识的锐利反应则为无余断之能。适当功用诸因具足则得以达成。舍弃不合适的饮食与行动，修持适合功用，如识得缘相的稳固保持。色与非色之法极其微妙，需单向明确观察。理应照依时节随顺观察“色应随时保持观察，非色亦然”。此外因依顺转渐进的力量，修习的智慧亦显露。
Rūpanibbattipassanākārakathāvaṇṇanā观察色生起行相论的注释
§700
700.Sabbesanti kāmāvacarādiaṇḍajādibhedabhinnānaṃ sabbesaṃ sattānaṃ. Paṭhamaṃ kammato nibbattati taṃmūlakattā utujādirūpānaṃ. Parato pavattanakakāyadasakādivasena labbhamānaṃ pabandhattayaṃ, santatisīsaṃ vā sandhāya ‘‘tisantativasenā’’ti vuttaṃ.
700. 一切众生中，均区别于欲界、色界、无色界及其众生种类。初者起于业力所生，依据根本与性状。继而依此转变及身体因缘、心识等而受束缚与连续称为“七十三种载体”义。
Dandhaṃ mandaṃ cirena nirodho etassāti dandhanirodhaṃ sattarasacittakkhaṇāyukattā. Tenāha ‘‘garuparivattī’’ti. Tenāti tasmā, yasmā ‘‘tato sīghataraṃ kho, bhikkhave, āyusaṅkhārā khīyantī’’ti (saṃ. ni. 2.228) vacanato rūpadhammāpi ittarakālā eva, arūpadhammā pana tehi sātisayaṃ ittarakālā, tasmā āha bhagavāti attho. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vicāritameva. Tehi sadisāti cittassa uppādabhaṅgakkhaṇehi sadisā. Sabbesampi hi saṅkhārānaṃ uppādabhaṅgakkhaṇesu visadisatā natthi, samānakālāva te. Ṭhānappattanti ṭhitikkhaṇappattaṃ. Tenāti dutiyabhavaṅgacittena. Vatthurūpaṃ ekassa cittassa nissayo hutvā aññassa na hoti ṭhapetvā maraṇāsannaṃ, tasmā vuttaṃ ‘‘tena saddhi’’ntiādi.
所谓缓慢、持久的止灭，即指七十七支心数的停止。对此谓“积累渐转”，意指由此由“因”依次而生。此由于《相应部》二二八处所引：‘比库们，随后寿命因行所生而减少乃至增减。’形体法是此轮转之时相，无色法则有时此起彼伏。由是世尊称此意。此所论者，值得以下探讨。所谓“相似”，指心识产生与消失之时相相似。诸行生灭之时无一相同，且不能同时并存。所谓“位置生”，是指生命心意识生起的刹那。所谓“因此”，指第二生心中。此具载体义，依此而言“由此连合”等。诸处所生理依存与产立之义。
Evaṃ paṭisandhito paṭṭhāya yāva cuticittassa uppatti, taṃ dassetvā idāni nirodhaṃ dassetuṃ ‘‘paṭisandhicittassā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha ṭhānakkhaṇeti paṭisandhicittassa ṭhitikkhaṇe. Yāva pavatti nāma atthīti yāva saṃsārappavatti nāma atthi, yāva vā cittassa pavatti nāma atthi. Asaññūpapattiyañhi natthi cittappavattīti. Rūpūpapattiyaṃ saṃsedajā opapātikasadisāti opapātikānaṃyeva gahaṇaṃ. Opapātikānampīti pi-saddena vā saṃsedaje sampiṇḍeti. Sattasantativasenāti cakkhudasakādīnaṃ sattannaṃ santatisīsānaṃ vasena.
由此续传历生不断，直到最后生心。由此呈现之止灭称为“续生心止灭”等。所谓位置刹那，即指续生心生起的持续时期。所谓“起至”，即生起状态，意指轮回尚存，或者说心识生起仍存在。因不执行产生意识而无论其生灭，故无意识的心生起。此即色法生起是通过膀胱中排尿的混合动作般的构造生起，故称为“诸色生起悉由缘如混合身生”谛。谓以眼根等七十七处依止体数为生。
§701
701.Tatthāti kammato rūpapavattiyaṃ. Nānākkhaṇikakammapaccayabhūtaṃyeva idha kammanti adhippetanti āha ‘‘kammaṃ nāma kusalākusalacetanā’’ti. Jīvitanavakaṃ cakkhudasakādiantogadhameva katvā ‘‘samasattatirūpa’’nti vuttaṃ. Taṃ vā cakkhudasakādi viya sukhapariggahaṃ na hotīti. Tadevāti yathāvuttaṃ vipākakkhandhakaṭattārūpamāha. Kammañhi kammajassa janakaṃ, paripācakampi hoti jīvitindriyassa, kammajaggino ca vasena anurakkhaṇasabbhāvato, āhārādipaṭilābhahetutāya upatthambhakanimittato ca. Tenāha ‘‘upatthambhakapaccayopi hotī’’ti. Upatthambhakapaccayatā cassa upanissayapaccayavaseneva veditabbā. Kammaṃ paccayo etassāti kammapaccayaṃ, tadeva cittaṃ, taṃ samuṭṭhānaṃ etassāti kammapaccayacittasamuṭṭhānaṃ. Vipākacetasikānampi kammapaccayacittasamuṭṭhānatā vattabbā, na vā vattabbā kammasamuṭṭhānakammapaccayaggahaṇena gahitattā. Ṭhānappattā ojā aññaṃ ojaṭṭhamakaṃ samuṭṭhāpeti āhārānugate sarīreti gahetabbaṃ.
701.此处指业力所生的色法生起。种种刹那业果依赖其业力，这即所谓业。所说“业者，善恶之心意。”比喻业如生命内的眼及诸根追逐。又说“因此附着”，是指业力作为相续业力之因。应以附着因察别为上。所说业因，即观为引发业的因缘，亦即心及其起源。业果及造作心亦应观。反非由于意念本身的作业积累。位相的证明为一种力量强弱对此生理体的引动。
Tatrāpīti kammasamuṭṭhānāhārasamuṭṭhānepi ojaṭṭhamake. Catasso vā pañca vā pavattiyo ghaṭetīti sadisasantativasena catasso vā pañca vā rūpakalāpappavattiyo santāneti. Bāhirapaccayavisesena pana visadisā bahūpi pavattiyo ghaṭetīti vadanti. Yathā kammapaccayāhārasamuṭṭhāne paveṇighaṭanā, evaṃ kammapaccayautusamuṭṭhānepīti taṃ dassetuṃ ‘‘kammapaccayautusamuṭṭhānaṃ nāmā’’tiādi vuttaṃ. Ettha ca yathā tattha tattha koṭṭhāse paramparappavattiṃ dassentena akammajā dutiyādipavattiyo asambhedena dassitā, evaṃ kammajāhārasamuṭṭhānautuvasena, kammajautusamuṭṭhānāhāravasena, kammapaccayacittajāhārautusamuṭṭhānautuāhāravasena ca sambhedavasenāpi rūpappavatti dassetabbāti vadanti. Tattha kammajato pavattaāhārā visesapaccayalābhe sati yathāvuttaparimāṇāhi pavattīhi uddhampi pavattiyo na ghaṭentīti na sakkā vattuṃ. Tathā hi ‘‘dasa dvādasa vāre pavattiṃ ghaṭetī’’ti (visuddhi. 2.703), ‘‘evaṃ dīghampi addhānaṃ anupādinnapakkhe ṭhatvāpi utusamuṭṭhānaṃ pavattati evā’’ti (visuddhi. 2.704) ca vakkhati.
在这里，业障和烦恼这两种习气的生成，构成了极其强烈的推动力。通常说四或五种轮转，即指在同类法的相续中，四或五种色法集合的轮转。特别是在外缘条件的显现上，也有人说有多种轮转。譬如说因业缘产生食物，如蜂巢的形成，同样地因业缘和烦恼缘而产生的现象，就称为"因业缘烦恼的生成"。这里又说，依次序显示不同层次的轮转现象，如非业生的第二次及以后业缘的现象相区别一样，通过业生和食物生成的双重缘起，也应分别显示色法的轮转。因业而流转的食物是依其特殊缘起而获得的，但因缘所生的轮转现象虽然数量有限，也不能说不存在。正如《净明论》二章第703节说：“十至十二天轮转”，又第704节说：“如此，即使长时期内在未着相境界中站立，依然有烦恼的轮转。”
§702
702.Janakājanakā matāti purimakā tikoṭṭhāsasaṅgahitā janakā, pacchimakoṭṭhāsikā ‘‘soḷasā’’ti vuttā ajanakāti matā ñātā. Kusalakiriyatoti kusalato ca kiriyato ca. Iriyāya kāyikakiriyāya pavattiṭṭhānatāya pathabhāvato iriyāpatho, gamanādi, atthato tadavatthā rūpappavatti. Kāmañcettha rūpavinimutto iriyāpatho, viññatti ca natthi, tathāpi na sabbaṃ rūpasamuṭṭhāpakacittaṃ iriyāpathūpatthambhakaṃ, viññattivikāruppādakañca hoti. Yaṃ pana cittaṃ viññattijanakaṃ, taṃ ekaṃsato itarassa janakaṃ avinābhāvato, tathā iriyāpathūpatthambhakaṃ rūpassa. Etassa visesassa dassanatthaṃ ‘‘rūpaṃ, iriyāpathaṃ, viññattiñcā’’ti samuccayo kato. Vipākavajjānīti ettha vipākābhiññādvayavajjānīti vattabbaṃ tadaññesaṃyeva sesaggahaṇena gahetabbattā. Na vā vattabbaṃ sesaggahaṇeneva abhiññācittānampi nivattetabbato. Na viññattiṃ janayanti mahaggatakusalādīnaṃ santabhāvena avipphārikabhāvato. Vipphārikameva hi kāmāvacarakusalādiviññattiṃ samuṭṭhāpeti, iriyāpathūpatthambhakāni pana honti satipi santabhāve jhānavegena saussāhattā, yato tesaṃ javanakiccatā. Pañca bhavaṅgacittānīti sambandho. Rūpameva janayanti, na iriyāpathaṃ nirussāhasantabhāvena paridubbalabhāvato. Kiriyāmayacittehi avimissabhavaṅgappavattikāle khandhādisarīrāvayavānaṃ niccalabhāvenāvaṭṭhānaṃ. Tathā hi abbokiṇṇe bhavaṅge pavattamāne aṅgāni osīdanti paviṭṭhāni viya honti. ‘‘Dvattiṃsā’’ti pana ādinā vuttesu jāgaraṇacittesu vattamānesu aṅgāni upatthaddhāni yathāpavattairiyāpathabhāveneva pavattantīti. Dvepañcaviññāṇāni sabbadubbalatāya rūpaṃ na janenti. Paṭisandhicittaṃ vatthudubbalatāya. Khīṇāsavānaṃ cuticittanti ettha –
702.说到"因父母而生"，旧时有三种所聚的胎块，西方胎块称为"十六胎"，称为未生者。所谓善业行为者，即由善业而有所作为。行为门指身体行为的开展，是行为存在的场所，道路的状态，或称行为路径，如行走等，是色法现象的一种表现。某些情况下，行为路径之外无离色的表现，且色识皆非由行为路径所支撑，并且不产生色识的变化。导致识产生者，完全未由他因而自生不灭，正如行为路径所支撑的色法。为了说明此特性，合称为“色、行为路径及识”。所谓成熟果报禀受者，即此处应以有双重的对果证知识才能对应，不应以单一对果知识或识而论之。识非由大根基善等众生相续不间断生成，而是断灭者才生成。唯独成熟而断灭者生识，由于具备稳固果报资粮，行为路径支撑者、禅那速行者等乃具方便，因其行愿的业力而生五种行相心。唯此众生相续，是相续。只有色心生起，行为路径因无力因缘，才显现弱小。行为意志心于不间断根本行相续时身法恒沉如静止。正如合起的根本行相续，出现时四大诸根衰微，恰似蔫萎枯萎。称“二十三”，即是指觉醒意识流中身具征兆，随轮转表像出现，与行为路径状态同无间断。二个到五个识因一切弱者不生色法。续传的投胎意识为物质的脆弱性。说到断尽烦恼者的最终意识，
‘‘Kāmāvacarānaṃ pacchimacittassa uppādakkhaṇe yassa cittassa anantarā kāmāvacarānaṃ pacchimacittaṃ uppajjissati, rūpāvacare arūpāvacare pacchimabhavikānaṃ, ye ca rūpāvacaraṃ arūpāvacaraṃ upapajjitvā parinibbāyissanti, tesaṃ cavantānaṃ tesaṃ vacīsaṅkhāro nirujjhissati, no ca tesaṃ kāyasaṅkhāro nirujjhissatī’’ti (yama. 2.saṅkhārayamaka.88) –
“在欲界生者到断尽生起时，该识之后必生起同欲界生的次识，依色界与无色界而生，若生成色界或无色界后证得涅槃，欲界已升者其前行识断灭，唯身行积累不灭”——（《戒律》《第二卷·行相论》第88节）——
Pana vacanato aññesampi cuticittaṃ rūpaṃ na samuṭṭhāpetīti viññāyati. Na hi rūpasamuṭṭhāpakacittassa gabbhagatatādivibandhābhāve kāyasaṅkhārāsamuṭṭhāpane kāraṇaṃ atthi, na ca yuttaṃ cuto ca cittasamuṭṭhānarūpañcassa pavattati, nāpi ‘‘cuticittaṃ rūpaṃ samuṭṭhāpetī’’ti pāḷi atthi, ‘‘khīṇāsavāna’’nti, pana visesanaṃ appaṭisandhikanirodhena nirujjhantassa tesaṃ cuticittassa rūpasamuṭṭhāpanaṃ pākaṭanti katvā katanti daṭṭhabbaṃ. Soḷasa cittānīti paricchijja gahaṇaṃ tesaṃ rūpajanane ekaṃsato niyametabbattā, aññāni pana bahūni arūpe uppannāni anokāsagatattā rūpaṃ na janentiyeva. Na ṭhitikkhaṇe, bhaṅgakkhaṇe vā rūpaṃ janentīti sambandho. Uppādakkhaṇe pana balavaṃ anantarādipaccayalābhato.
然而，他人也有说断尽行识不产生色法的见解。因为生成色法心未受胎体隔碍，能够完美制造身行相，没有证据说明断尽心能发生色法；斩断心也无言“断识生成色法”，只言“断尽烦恼者”，说明断心的色法制造显著已断灭。所谓十六种心，取舍其造色者应一致调伏；其他诸多无色心异域发出不生色法。色法并非于立刻破坏或消亡瞬间生起，是因强大且快速的因缘，生起于出现之刻。
Yathā pathavīādayo rūpadhammā cittahetukā cittasamuṭṭhānā, evaṃ vedanādayopīti vuttaṃ ‘‘cittasamuṭṭhānaṃ nāma tayo arūpino khandhā, saddanavaka’’ntiādi. Tenevāha – ‘‘katame dhammā cittasamuṭṭhānā? Vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho kāyaviññatti vacīviññattī’’ti (dha. sa. 1201, 1535). Tattha kāyaviññattiādīnaṃ cittasamuṭṭhānatā pariyāyato vuttāti veditabbā tesaṃ anipphannattā. ‘‘Evaṃ vuttaṃ catusamuṭṭhānarūpa’’nti iminā ataṃsamuṭṭhānasseva cittajarūpassa cittapaccayatā dassitā. Yathā pana kammapaccayaṃ dassitaṃ , evaṃ cittapaccaye gayhamāne taṃsamuṭṭhānarūpassa, sahajātavedanādīnañca cittapaccayatā siyā. Cittasamuṭṭhānacittapaccaye pana asaṅkarato dassetuṃ pacchājātapaccayavaseneva cittapaccayaṃ uddhaṭanti daṭṭhabbaṃ. Cittasamuṭṭhānautuāhārehi kammasamuṭṭhānautuāhārā balavanto hontīti tesaṃ vasena catupañcapavattighaṭanaṃ vuttaṃ, cittasamuṭṭhānānaṃ pana vasena dvattippavattighaṭanaṃ taṃpākatikacittavasena, mahaggatānuttaracittavasena pana bahutarāpi pavattiyo icchitabbā. Taṃnibbattānaṃ cittajarūpānaṃ uḷārapaṇītabhāvato.
如大地及类似色的法因心而生，同理感受等心法也生出，故文说“心生三种无色蕴，声等喻为因”，又说“如何心生法？感受、想受、行、身识、语识”——（《论集》语录第1201,1535条）。其中身体识及其余诸识为心所生，是借说其不显现的不全面称法。文有“如此说四种所集色”，由此显现仅此色心之生、依托关系。如同业因显示，依托心生状态变化，同时兼具先前感受等心之依缘。心所生依赖心不杂乱，后生依缘以揭示心的增长。由心营起的色法与业所生的色法、食物所生色法交织，为其所依赖。依此法则，一切色蕴纯洁坚固。
§703
703.‘‘Upādinnaṃ kammajarūpaṃ paccayaṃ labhitvā’’ti etena bahiddhā anupādinnaojā rūpāharaṇakiccaṃ na karotīti dasseti. Paccayalābho cassa kammajabhūtasannissayatāvasenāti āha ‘‘tattha patiṭṭhāyā’’ti. Tattha kammapaccayacittasamuṭṭhānādirūpassapi kammamūlakattā siyā kammajapariyāyoti taṃnivattanatthaṃ ‘‘upādinna’’nti visesetvā vuttaṃ. Āhārapaccayassa āhāro na kevalaṃ upatthambhakova, atha kho janakopīti dassetuṃ ‘‘catusamuṭṭhānarūpa’’nti vuttaṃ. ‘‘Dasa dvādasa vāre’’ti vatvā kathaṃ imasseva dasa dvādasa vāre pavattighaṭanāti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘ekadivasaṃ paribhuttāhāro’’tiādi. Dārakassa sarīraṃ pharitvāti nābhimūlānugatāhi rasaharaṇīhi pharitvā, aññathā jalābuantarike kāye makkhanāvasena na sammāviniyogo āhārassa sambhavatīti.
703.“依赖所著业色为缘”，此语表明无外缘依附的色引生机能不存在。所谓缘得即为业体依存显现，因业缘心生起的种种色法皆因业起，解示“所依赖”的特殊含义。对食物缘而言，食物非唯为支撑作用，亦表明本质。曰“十至十二天”轮转，议论如何是十至十二天轮转，有若“每日摄取食物”经文。幼体膨胀因脐带相连摄取营养，若未依正确渠道摄食，如液体腹膜内部搀杂奶油，则不聚合为正确食物。
Upādinnako anupādinnakoti duvidhe āhāre pubbe anupādinnako āhārapaccayaāhāro dassitoti itaraṃ dassetuṃ ‘‘kammajāhāro’’tiādi vuttaṃ. Taṃ kammapaccayāhārasamuṭṭhāne vuttanayameva. Tenāha ‘‘catasso vā pañca vā pavattiyo ghaṭetī’’ti. Āhārapaccayautunopi utupaccayāhārassa viya dasa dvādasa vāre pavattighaṭanā veditabbā. Vuttanayattā na uddhatanti vadanti. Sesānanti kammacittautusamuṭṭhānānaṃ tisantatirūpānaṃ. Kabaḷīkārāhāro hi aññāhārasamuṭṭhitassa, tisantatirūpānañca upatthambhakavasena attanā uppāditassa janako hutvā paccayo hoti. Evaṃ āhārapaccayo hontoyeva atthiavigatavasenāpi paccayo hoti, nissayabhāvo pana paṭṭhānanayena natthi. Āhārapaccayā pavattamānāni rūpāni āhāranissayāni nāma hontīti suttantanayena vuttoti daṭṭhabbo. Parato utuno nissayajotanāyapi eseva nayo.
执着（Upādinnako）与非执着（Anupādinnako）食物分为两类，前者为非执着食物，称为“食物依赖的食物”（āhārapaccayaāhāra），此外还有“业生食物”等说法。这只是对因业而生食物的产生作出的称呼。因此说“有四或五种现象发生。”食物的缘起同样可以理解为像热季和凉季的交替，每十天到十二天发生变化。用“成就完备”来形容发生，但不表示完全断尽。所谓残余，是指由业心思绪等聚集而成的三相之相。混浊食物则是其他食物聚合后，作为支撑并自身生起的缘起者。如此，即使是食物的缘起也是存在且非分别的缘起，然而“依赖”之关系并非属于固定不变之根基依止。食物缘起正在生起的色相，应当理解为缘于食物，依此经典传承而论。因缘与根本依托之间也存在同样的关系。
§704
704. Kammasamuṭṭhānādivasena catubbidhāyapi tejodhātuyā rūpuppādane samatthabhāvato ‘‘utu nāma catusamuṭṭhānā tejodhātū’’ti vuttaṃ. Esa duvidho hotīti esa utu tejodhātubhāvāvisesepi tikkhamandatāvisesena uṇho, sītoti duvidho hoti. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vicāritameva. Yadipi utu upādinnakena vināpi rūpaṃ samuṭṭhāpeti, indriyabaddhe pana tena vinā tassa rūpuppādanaṃ natthīti āha ‘‘upādinnakaṃ paccayaṃ labhitvā’’ti. Tenāha ‘‘catusamuṭṭhāno utū’’ti. Utusamuṭṭhānoyeva hi utu upādinnakena vinā rūpaṃ samuṭṭhāpeti. Utupaccayaṃ nāma catusamuṭṭhānikaṃ rūpaṃ. Yañhi utusamuṭṭhānaṃ pannarasavidhaṃ rūpaṃ, yañca tadaññatisantatirūpaṃ, tassa sabbassapi sabhāgo utuupatthambhakapaccayo hotīti. Yasmā visabhāgo utu himādi viya padumādīnaṃ visadisarūpuppattihetubhūtaṃ purimarūpaṃ vināsentaṃ viya hoti, tasmā sabhāgaṃ, visabhāgañca ekajjhaṃ gahetvā vuttaṃ ‘‘utu catusamuṭṭhānikarūpānaṃ pavattiyā ca vināsassa ca paccayo hotī’’ti.
704. 根据业的产生等，四种类型的火元素（tejo dhātu）于色的生起中具足平衡的能力，故称“火名四种生起的火元素”。这里之双重含义是指火元素又分为三重差别：炽热、寒凉， tức là 二种。这里主要论述的是下文问题。虽然寒季没有特殊的执着而能生起色，但因感官的依赖故色无法生起，故称“得执着的依赖”。于是说“四种生起的火元素为火季”。所谓火季生起的色，是指四种生起的火元素所集中的色。因其全部聚集，相互支撑如火与雪莲一样，彼此分别中有清净色相因而生灭，因此既是整体又共有部分，故称“火季四种生起色的发生与消灭的条件”。
Dīghampi addhānanti ‘‘dasa dvādasa vāre’’ti aññassa vuttaparicchedato dīghampi kālaṃ. Utu hi sabhāgasantativasena laddhapaccayaṃ ciratarampi kālaṃ sadisākāraṃ rūpappavattiṃ santāneti upādinnakasannissayena vinā, pageva itarathā. Tenāha ‘‘anupādinnapakkhe ṭhatvāpī’’ti, maṃsavinimuttakesalomanakhacammakhilatilakādivasena jīvamānasarīre aññattha matakaḷevarādivasenāti adhippāyo. Rūpassa nibbattiyā diṭṭhāya tassa bhaṅgopi diṭṭhoyeva hoti ittarakālattā dhammappavattiyāti āha ‘‘nibbattiṃ passanto kālena rūpaṃ sammasati nāmā’’ti. Na hi nibbattimattadassanaṃ sammasanaṃ nāma hoti, udayabbayadassanañca adhikatanti. Esa nayo ito paresupi nibbattiggahaṇesu.
长时间也称“十或十二天”，根据他人说法指较长时间。火季作为共有持续的条件，即便更长时间，依执着依赖也能相同地现起色流转。故说“非执着方面亦可永存”，以肌肉、筋膜、甲壳等整饰生存之形体称之为“行者”，有时形体更替流转亦有此说。观见色的生起，也观见其坏灭；由此可见法的不断流转，故说“于看见生起时色，更能看见时间”，即并非仅见生起即见灭，而是能既观见生灭的起伏。此理异于他处有关生起的内涵说法。
Arūpanibbattipassanākārakathāvaṇṇanā观察无色生起行相论的注释
§705
705.Lokiyacittuppādavasenevāti avadhāraṇaṃ itarassa avisayattā.
705. 此处借由世俗心的生起表现来说明不同对象的分别。
Nibbattati taṃtaṃbhavavasena. Tadeva ekūnavīsatippabhedaṃ cittaṃ bhavaṅgavasena nibbattatīti sambandho. Tathā cutivasena tadārammaṇavasenāti etthāpi. Tatthāti tesu ekūnavīsaticittuppādesu. Anantaracittato paṭṭhāyātiādināpi pavattiyeva vuttā.
生起，依死亡之生起之流转而生。此即指约二十九种心的差别，基于存在流转而生。这个“生起”以心生起对应前生与死间的连续而显现。此处所指生起即在这些二十九种心生起中。依着前一个心之连结而此心即刻发生，依此流转而成。
So pana paṭisandhicittānaṃyeva pavattiyaṃ pavattanākāroti suddhappavatticittānaṃ uppattiṃ dassento ‘‘pavatte panā’’tiādimāha. Asambhinnattāti avinaṭṭhattā. ‘‘Asambhinnattā cakkhussā’’tiādinā saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘cakkhupasādassa hī’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Ṭhitippattamevā’’ti iminā yathā nirujjhamānaṃ rūpaṃ kassaci paccayo na hoti, evaṃ uppajjamānampīti dasseti. Cakkhuviññāṇaṃ uppajjatīti sambandho. Evaṃ sesesupi. Kāmāvacarakusalākusalakiriyacittesu ekaṃ vā pañca, satta vā javanāni hutvā uppajjatīti sambandho. Upekkhāsahagatāhetukaṃ cittaṃ vāti vā-saddaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Voṭṭhabbanañhi sandhāya evaṃ vuttaṃ, taṃ pana dutiyamoghavāravasena veditabbaṃ. Pañca javanāni suttamucchitādikāle, satta pākatikakāle veditabbāni. Javanārammaṇānurūpanti ‘‘tihetukaṃ ce javanaṃ, tihetukaṃ, dvihetukaṃ vā’’tiādinā, ‘‘iṭṭhaṃ ce ārammaṇaṃ, somanassasahagata’’ntiādinā ca javanassa, ārammaṇassa ca anurūpaṃ. Sesadvāresūti sotadvārādisesadvāresu.
这里论及接续心的产生过程，即表现为连续发生的纯净流转心的出现，故称“发生”。所言“不破碎”，即不中断。用“眼根清净”等简要说法说明其意义，“因眼根清净力”的表达。所谓“只有持续不间断”，意味着在消散的色中没有支撑的缘故，色无法再生起，故称为“生起有别”。眼识之生起即为其相关。其他现象亦是如此。欲界善恶行为心等有一至五七个瞬间便生起。由于伴有无分别心而生起之心，需要以声音或名称与它联系。这里所说的，是接续现象。次一时间之初发之无明层面具足，有此现象可知。五个瞬间是在讽示诵品等时知晓，七个是在观察修学时察觉。此连续之现象符合三因说，即“此现象是三因相应之接续现象”，包括声缘和受缘等内外五根之对应条件。此亦称为其他门所语言之门的分别现象。
Anukkamenāti udayabbayañāṇādhigamānukkamena paññābhāvanaṃ sampādeti arahattaṃ adhigacchati.
凭借顺次相续的起灭知识的获得，借助顺次相续的观察，成就智慧的修习，获得阿拉汉果位。
Rūpasattakasammasanakathāvaṇṇanā色七法思惟论释
§706
706. Rūpesu manasikārasattakaṃ rūpasattakaṃ, rūpadhammesu sattahākārehi manasi kārotīti attho. Evaṃ arūpasattakampi veditabbaṃ. Imehi ākārehīti imehi ādānanikkhepanamanasikārādippakārehi, imehi vā yathāvuttakoṭṭhāsehi. Āropetvāti tilakkhaṇaṃ āropetvā.
706. 对于色法，『令意界心念著于色』者即为色的存在。色法具有七种特质的存在，意界以七种相应方式作用于色，即是义理。非色的存在亦应如此认识。这些七种相应方式，指的是对色的取受与舍弃念相等的作用，或依据适当分类的不同类别进行。『加于』意为加置三相之观。
Ādānanikkhepanatoti bhavassa gahaṇavissajjanato, jātito, maraṇato cāti attho. Vayovuḍḍhatthagāmitoti vayasā vuḍḍhassa atthagāmibhāvato, atthaṅgamato icceva attho. Āhāratoti āhārahetu , rūpassa paccayabhūtaāhāratoti attho. Ayalohādibhūmipāsāṇādibhedaṃ vividhavaṇṇasaṇṭhānaṃ kammānapekkhaṃ sabhāvasiddhaṃ rūpaṃ dhammatārūpaṃ. Sattāti sattadhā sattahākārehi. Vipassatīti taṃ taṃ koṭṭhāsaṃ tilakkhaṇaṃ āropetvā vipassati sammasati.
所谓取受与舍弃，是因有情的缠缚与解脱、出生与死亡。谓为老与长，意指因年龄增长而趋向衰亡，意即衰减灭绝之义。饮食，是饮食原因，色法因饮食而生。金属、土地、石头等多种形色的多彩杂具，是自然本成的色法诸相。存在即有七种存在与七种相应。观智，乃依所标示之类别加置三相后智见如实观察。
‘‘Bhārādānaṃ dukhaṃ loke’’ti vacanato khandhabhārassa ādito gahaṇanti katvā ‘‘ādānanti paṭisandhī’’ti āha. ‘‘Sabbeva nikkhipissanti, bhūtā loke samussaya’’nti (dī. ni. 2.220; saṃ. ni. 1.186) pana vacanato khandhabhāranikkhepoti katvā ‘‘nikkhepananti cutī’’ti vuttaṃ. ‘‘Yo ciraṃ jīvati, so vassasata’’nti (dī. ni. 2.7; saṃ. ni. 1.145-146; a. ni. 7.74) vacanato tato ūnādhikabhāvo appamāṇanti vuttaṃ ‘‘ekaṃ vassasataṃ paricchinditvā’’ti. Etthantare sabbe saṅkhārāti etasmiṃ ādānanikkhepantare pavattā sabbe bhūtupādāyarūpappabhedā saṅkhārā. Rūpadhammesu hi idaṃ sammasanavidhānanti. ‘‘Aniccā’’ti gahitamattaṃ yuttito hadaye patiṭṭhāpanatthaṃ ‘‘kasmā’’tiādi vuttaṃ. Tattha uppādavayavattitoti uppajjanavasena, nirujjhanavasena ca pavattanato, ahutvā sambhavato hutvā vayūpagamanatoti attho. Vipariṇāmatoti santānassa purimuttaravisadisabhāvatoti vadanti. Taṃ vassasataparicchinne rūpe idaṃ sammasananti adhippāyeneva vuttaṃ siyā, jarāmaraṇena vipariṇāmetabbatoti attho. Asatipi dhammabhede avatthābhedo icchitabbo. Na hi uppādāvatthā eva bhaṅgāvatthāti yuttā. Tathā hi vuttaṃ ‘‘jarāya ceva maraṇena cāti dvedhā pariṇāmapakatitāyā’’ti. Sabhāvavigamo eva vā ettha vipariṇāmo. Khaṇikatā tāvakālikatā. Niccasabhāvābhāvo eva niccapaṭikkhepo. Aniccadhammā hi teneva attano sabhāvena jānantānaṃ niccataṃ paṭikkhipanti nāma. Yato na niccanti aniccaṃ, uppādakkhaṇe yadavatthā saṅkhārā, na tadavatthā ṭhitikkhaṇeti avatthantarappattiyā ñāyati tesaṃ kilamanākāroti āha ‘‘ṭhitiyaṃ jarāya kilamantī’’ti, svāyamattho pākaṭajarāya veditabbo. Ye pana saṅkhārānaṃ ṭhitiṃ na sampaṭicchanti, tattha vattabbaṃ heṭṭhā vuttameva. Dhammānaṃ sabhāvo nāma duratikkamo jarānantaraṃ bhaṅgoti āha ‘‘jaraṃ patvā avassaṃ bhijjantī’’ti. Tasmāti yasmā uppādajarābhaṅgavasena saṅkhārānaṃ nirantarabādhatā, tato ca nesaṃ dussahatāya dukkhamatā, tissannaṃ dukkhatānaṃ, saṃsāradukkhassa ca adhiṭṭhānatāya dukkhavatthutā, tasmā. Abhiṇha…pe… dukkhāti yojanā.
『世间负担即苦』这一语，是述说负担堆积如重担般，称为『取』。又说『一切众生皆投掷负担于世界』言负担的舍弃。又说『长寿者不过为百岁』，由此示现减少。于此取舍境界中，诸行皆起，乃在此取舍范围中，由色法及其离散秩序而为诸行。如色法具无常义，因执持而立于心中以便稳固，故说『为何』之语。此处起灭相应，谓由生起与灭尽而转变，也即依风伏散之义。转变者谓前后相续彼此差异。于百年之后，此色之无常得确证，转变必然，含衰老死亡义。不可存在之法义，即涅槃与假相种种分别，不能混合。生起非灭，即是灭非生起，两者分别互异。正如所说『衰老与死亡分别为二种转变』。此处转变谓性质消散。暂时性与当时性。无常即无固有常性乃止灭。无常法以自身存在次第而令认知者解除常见。因无常故，此无常法之诸行于生起时有状态，而非生起时无状态，此谓其生灭之间状态之不同。谓『因衰老而性质损坏』，由此本质为明了。若诸行无断，则此处应以所述法为异。诸法本性诚难推及彼死后损坏，因说『损坏者因衰老及死亡』。诸法本性消失即为变化，是为转变。颜色衰退老化则名为破损，故说『颜色衰败而尤为明显』。因此因起灭、衰老、破坏之故，诸行无时不被阻碍，由于其受苦特性，乃苦苦因之根本，因故为断除苦轮回之根本，故称苦本质。此称名之……痛苦连结。
‘‘Sukhapaṭikkhepato’’ti idaṃ vuttanayameva. Ṭhitiṃ mā pāpuṇantu, uppajjamānākāreneva pavattantūti adhippāyo. ‘‘Uppannā’’ti iminā uppādakkhaṇasamaṅgitā vuttā. Ṭhānappattā mā jīrantūti kasmā vuttaṃ, nanu atthato ṭhiti eva jarāti? Saccametaṃ, jarāvasena pana yo kilamatho, so idha jarāggahaṇena gahitoti daṭṭhabbaṃ. Mā bhijjantūti niccataṃ āsīsati. Kassaci dhammissarassāpi bhagavato vasavattibhāvo natthi. Na hi lakkhaṇaññathattaṃ kenaci kātuṃ sakkā. Bhāvaññathattameva hi iddhivisayo. Suññā saṅkhārā tena tīsu ṭhānesu vasavattanākārena. Tasmāti vuttakāraṇaparāmasanaṃ. Suññatoti nivāsīkārakavedakaadhiṭṭhāyakavirahena tato suññato, na nissabhāvatoti ekaccaparikappitasabhāvasuññato. Assāmikatoti sāmibhūtassa kassaci abhāvato. Etena anattaniyataṃ dasseti. Avasavattitoti yathāvuttavasavattibhāvābhāvato. Attapaṭikkhepatoti paraparikappitassa attano paṭikkhipanato. ‘‘Suññato’’tiādinā hi dhammānaṃ bāhirakaparikappitaattaviraho vutto, iminā pana ataṃsabhāvato attā na hotīti.
『无诸终断之乐』为此说意，谓愿诸法不陷毁灭而于生时常起，正是此意。『生起』者，谓如同于生起时分同类彼处起现。为何说『愿其常存，勿生衰败』？岂非实为此处起即为衰老乎？实此义犹存。然衰老者由色法获得衰败，实可见之乃衰老之证。愿无破坏为永久祈愿。若有人无持法之利，则无圣者所制，也无法令特性他异。特性差异乃胜师所说意。因无所有诸行依此三处相互流转。故说修习因缘之妨碍，空无义即无依居之意，无一绝对自性之空。无人常住，表示无自性的无定态示现。无依止即无固定依止。此表无我与不定。彼依止即自性法无常次第之无明，则称『因衰老而性格毁坏』，此义明了。未获身诸行无立，此处述说更下，即色法众苦本质所现谓『因衰老色坏』。何以故？次第无常亏损不能常存。故称诸法之性是难以转移之衰败，曰『因衰老而烂坏也』。是以因起灭及衰老破坏，由于诸行不断障碍，由此存在苦，此实为苦苦因根本，故称苦法根由。发端……痛苦所结。
§707
707. Ettha ca ‘‘uppādavayavattito’’tiādinā catūhi kāraṇehi aniccā, ‘‘abhiṇhasampaṭipīḷanato’’tiādinā catūhi kāraṇehi dukkhā, ‘‘suññato’’tiādinā catūhi kāraṇehi anattāti rūpadhamme niruḷhaṃ lakkhaṇattayaṃ pubbe attanā asallakkhitaṃ sallakkhetvā sammasanto taṃ tattha āropetīti vuccati. Tathā panānena ādānanikkhepanavasena sammasitattā āha ‘‘rūpe tilakkhaṇaṃ āropetvā’’ti.
707. 此『缘起与灭尽次第』等四因所成无常，『苦苦之显现』等四因所成苦，『空无自性』等四因所成无我观法，是对色身法深入观察后，加作三相之标示。借此因起与因灭而成之舍取状态之照彻，称『对色法加置三相』。
Tattha ca yasmā aniccalakkhaṇaggahaṇapubbakaṃ dukkhalakkhaṇaggahaṇaṃ, dukkhalakkhaṇaggahaṇapubbakaṃ vā anattalakkhaṇaggahaṇaṃ. Aniccalakkhaṇañcettha rūpabhedena dassiyamānaṃ yathoḷārikato dīpetabbanti taṃ vassasataparicchedena paṭhamaṃ dassentena vassasataṃ ṭhitassa ‘‘dasa vā vīsati vā’’tiādinā vibhajitvā anukkamena yāvauddharaṇādikoṭṭhāsavasena rūpassa bhaṅgaṃ disvā tato ‘‘aniccaṃ dukkhaṃ anattā’’ti tilakkhaṇāropanaṃ vayovuḍḍhatthaṅgamato sammasananti dassetuṃ ‘‘tameva vassasata’’ntiādinā vayavasena rūpassa sammasanavidhi āraddho. Tattha yasmā oḷārikavasenevāyaṃ ādito rūpabhedo gayhati, tasmā na vassasataṃ samakoṭṭhāsavasena vibhattaṃ, majjhimāvatthāya vā tathārūpattā majjhimavaye ekaṃ vassaṃ vaḍḍhitaṃ.
此中之所以以前无常相为缘起者，盖由无常相乃苦相之先因，或以苦相为缘起者，亦或以无我相为缘起。无常相于此，乃依色法分别显现，如同烛光照明，于百年时段中，初次显示时立于百年刻度上标明‘十或二十’等，以此划分渐进，至圆满阶段，见到色法聚合破坏，乃标以‘无常’、‘苦’、‘无我’三相，堪以说明色法由生至灭，以此灭转，因‘该百年’等依数以色法缘起、灭尽之过程启动。因如烛光般熄灭之前，色法聚合结集已崩溃，遂非同百年整齐分割，或正处中间时间段亦亦如是，亦增长一岁。
§708
708. Mandatābāhullena pavattaṃ vassānaṃ dasakaṃ mandadasakaṃ. Esa nayo sesesupi.
七百零八。以缓慢而稀疏推动的雨季十年期，谓之缓慢十年期。此为命名以及其余部分。
Tadāti paṭhame vassadasake. Soti puggalo. Capaloti anavaṭṭhitakiriyatāya taralo. Tena momūhabhāvato viseseti. Na hesa navamadasake viya momūhabhāvena mando, atha kho capalatāyāti. Tenāha ‘‘kumārako’’ti. Tatiye dasake maṃsapāripūriyā yathārahaṃ chavivaṇṇo vippasīdatīti āha ‘‘vaṇṇāyatanaṃ vepullaṃ pāpuṇātī’’ti. Catutthe dasake aṭṭhīnaṃ, nhārūnañca thirabhāvappattiyā balañca thāmo ca vepullaṃ pāpuṇāti. Pañcame dasake yobbanamadassa dūrībhāvena yebhuyyena kilesatanutāya paññā yathārahaṃ suvisadā hoti. Khiḍḍāya rati khiḍḍārati. Kapallikādinissayavisesena padīpassa suddhatādi viya nissayavisesena pañcamachaṭṭhadasakesu paññāya buddhihāniyo veditabbā. Purato pabbhāro hoti kaṭisandhigīvāsandhīnaṃ vasena rassassāpi, pageva dīghassa. Pabbhāroti ca garubhāvena palambako. Momūho hoti satipaññāvippavāsato. Sayanabahulova hoti ṭhānādivasena sarīrabhāraṃ vahituṃ asakkonto.
此言初次十年。象征忙乱不定者。谓行动轻浮，难以恒常持守所作所为者。乃夷平愚昧之相。此处非指第九年因愚昧而迟钝，乃指忙乱不安也。因之称之‘童子’。第三十年，肉体丰满，肤色明丽，谓其‘色界境界广大已得’。第四十年，骨骼与筋腱旺盛坚固，力量雄厚斩钝。第五十年，青春光华因离妄染污及智慧特别清晰彰显。因游乐爱好轻狂者，自依蝙蝠等膺依，犹如因依光明纯净等而得，故于五十六岁时，因智慧败坏堪受观察。身体负重贪恋重，形体负担重，因念慧不具，难以胜任多处安住。
§709
709.Tiṇṇaṃ tiṇṇaṃ vassānanti yebhuyyatāya vuttaṃ. Catuvassikopi hi eko koṭṭhāso hotīti. Dvisataṃ koṭṭhāse katvā ekekaayanavasenātipi veditabbaṃ.
七百零九。所谓三三年者，谓依长寿年数而言。即便四年之内，为一聚合体。分为两百个聚合体，依一岁量亦可辨别。
Vassāne pavattarūpanti sambandho.
雨季更替，其色相亦相应。
Taṃ pana vassānaṃ dvidhā samattaṃ, na pubbe viya catumāsanti āha ‘‘dvemāsa’’nti. Accantasaṃyoge cetaṃ upayogavacanaṃ. So pana vassāno utu sāvaṇapoṭṭhapādamāsā, assayujakattikamāsā sarado, migasiraphussamāsā hemanto, māghaphaggunamāsā sisiro, cittavesākhamāsā vasanto, jeṭṭhāsaḷhamāsā gimho utūti veditabbo. Cha koṭṭhāse katvāti dasadasanāṭikāvasena cha koṭṭhāse katvā.
此雨季有二种长度，非如往昔四个月者，而言‘两月’。此极密集共集用法。此雨季者，包括春末夏初三月，夏季七月八月，秋季九月，冬季十一月十二月，早夏段五月，记作逝去。六聚合体之分，即以十年五十六年计六聚合体。
§710
710. Abhimukhaṃ purato kamanaṃ abhikkamo. Paṭinivattanavasena kamanaṃ paṭikkamo. Āmukhaṃ lokanaṃ ālokanaṃ. Vividhaṃ ito cito ca lokanaṃ vilokanaṃ. Hatthapādānaṃ saṅkucanaṃ samiñjanaṃ. Āyamanaṃ pasāraṇaṃ.
710. 向前面时，身体倾向一方动作称为前动；作为返回的动作则称为后动。面向前方审视称为前视；多种多样的回顾与审察称为看视。手足的收缩与缩拢称为收敛；伸展与展开称为伸展。
Pāduddharaṇakāleti dutiyapāduddharaṇakāle. Pādassāti uddhaṭapādassa. Omattāti sattito hīnappamāṇā. Tenāha ‘‘mandā’’ti. Itarāti tejovāyodhātuyo. Yathā pādassa uddharaṇaṃ sijjhati, tathā pavattacittasamuṭṭhānarūpesu ekaṃsato tejovāyodhātūnaṃ adhimattatā icchitabbā sallahukasabhāvatāya tāsaṃ. Tato eva ca itarāsaṃ omattatā garusabhāvattā. Taṃsambandhattā pana sesaṃ tisamuṭṭhānarūpaṃ taggatikameva hoti. Kāyavacīviññattipavattiyaṃ vāyopathavīadhimattatā imassa atthassa nidassananti daṭṭhabbaṃ. Purato haraṇe, pacchato haraṇe ca uddharaṇe viya sallahukasabhāvarūpappavattīti tāsaṃyeva dvinnaṃ dhātūnaṃ adhimattatā icchitabbāti āha ‘‘tathā atiharaṇavītiharaṇesū’’ti. Yathā uddharaṇādīsu sallahukasabhāvattā pacchimānaṃ dvinnaṃ dhātūnaṃ kiccaṃ adhikaṃ hoti, itarāsaṃ hīnaṃ, evaṃ vossajjanādīsu tīsu garusabhāvattā purimānaṃ dvinnaṃ kiccaṃ adhikaṃ hoti, itarāsaṃ hīnanti dassento āha ‘‘vossajjane’’tiādi.
所谓脚的提举，指第二次提脚时。提举时脚为向上抬起的脚。Omattā指七种较低的程度，因此称为『迟缓』。其他则指发光、风等本质。犹如脚被提起时缓缓着地一般，在已发生的心识聚集（相续）中，应依从片刻光明或风的主导，追求它们的粘连集会之性。其他者则以Omattā的较低度重为缓慢，由此与残余的三种聚集相续相应。由此可见，身体与识的行进乃由风与地的优势所示。前提与后提，就如提举一般，是基于两者的粘连集会性质，所谓『是故在提起与过渡中』。犹如提举时粘连集会使后面两种元素稍具优势，其他者较低，托放则三者较重，前面则两者较多，其他者较少，如此而说『托放时』等。
Tadupādāyarūpānīti tā dhātuyo nissāya pavattaupādārūpāni. Etthevāti uddharaṇeyeva. Tenāha ‘‘atiharaṇaṃ appatvā’’ti. Itīti evaṃ. Tattha tatthāti tasmiṃ tasmiṃ uddharaṇādikoṭṭhāse. Pabbaṃpabbantiādi tesaṃ dhammānaṃ koṭṭhāsantarasaṅkarābhāvadassanaṃ. Taṭataṭāyantāti taṭataṭāyanti viya, tena nesaṃ pavattikkhaṇassa ittarataṃ dasseti.
所谓支撑物之相，即指依附这些元素而生的支撑相。此处特指提举时的支撑相。由此说『过渡时未失』。所谓“在彼处”“在此处”者，指支撑相提举等所在的段落。所谓波动往返等，表明这些法无杂乱连结。所谓连绵像连绵起伏一般，乃显示这些相续的交替。
§711
711.Assāti sammasanassa. Dārutiṇukkādīsūti dāruukkātiṇukkādīsu. ‘‘Kiṃ andhabāla ekaghanaṃ satataṃ sabbadābhāviṃ ekanti maññasī’’ti adhippāyenāha ‘‘kimettha manāpa’’nti. Idampīti yadidaṃ telavaṭṭikkhayena padīpassa apaññāyanaṃ vuttaṃ, idampi. Aṅgulaṅgulantareti aṅguliyā mitaṃ aṅgulanti aṅgulappamāṇe padeseti attho. Tantuno avayavalesabhūtaṃ paramasukhumabhāvappattaṃ aṃsuṃ sandhāyāha ‘‘aṃsuṃ pana muñcitvā’’ti.
711. Assa指紧收。dārutiṇukkā等指木棍形物。借喻语句意谓：“为何你愚昧死硬，固执偏执，常常全然迷失，仅一端执著？”借问“何乐之有？”此为药油燃烧不然蠢蠢欲灭之意，故称为“此处也是”。所谓指间，意指尺度的指，领会指节间的距离。线（tantu）乃细微、纤细成分，成就最极微细的网，故说“放开线头”。
Tatthātiādi upamāsaṃsandanaṃ. Tattha kāmaṃ upameyye viya upamāyaṃ pākaṭo kālabhedo natthi, ekakoṭṭhāsagataṃ pana koṭṭhāsantaraṃ na pāpuṇātīti ettāvatā upamābhāvo veditabbo. Upamāyampi vā tāva yāvāti kālassa bhedamattā labbhatevāti tassā gahaṇe kālabhedavasenāpi upamā yojetabbā.
“在那里”等语为比喻提示。彼处欲乐如比喻之对象，其时序无别，唯有独立层内，一层与相邻层无相通，故称无法比拟。即便是比喻，也只能局限于时序差异范围内，否则不可强加。
§712
712. Pubbe ādānanikkhepādivasena catusantatirūpaṃ saṅgharitvā dassitaṃ, idāni āhārasamuṭṭhānādivasena bhinditvā dassento ‘‘tadeva rūpaṃ visaṅkharitvā’’tiādimāha. Tattha visaṅkharitvā vibhajitvā. ‘‘Visaṅgharitvā’’ti vā pāṭho, ayamevattho. Āhāramayanti āhārena nibbattaṃ. Jhattanti milātaṃ. Kilantanti khinnaṃ. Dhātanti tittaṃ. Pīṇitanti maṃsūpacayasampattiyā pīṇitaṃ. Tato eva mudu. Siniddhanti siniddhacchavitāya saṇhaṃ. Tato eva phassavantaṃ.
712. 先前以采受与摄集等为由，积聚成四类示现。今以摄受等为由，分解示现，说『即为该相拆解』等。所谓拆解、分离，即此义。“拆解”是正本。摄受乃谓因食物而起，快速、消融、消失、破坏、填补肉体之聚集。然后转为柔软。因凝聚力而产生紧缩。随即生触感。
§713
713.Uṇhakāle samuṭṭhitaṃ rūpanti uṇhasantāpena santattaṃ rūpaṃ sandhāyāha. Sītautunāti sappāyena sītautunā.
713. 于热时所生起的色，是由热气的熨烫所成的色，谓由热力所缠绕的色。所言冷缩，是以凉气收敛而冷缩。
§714
714.Āyatanadvāravasenāti āyatanasaṅkhātadvāravasena. Kammadvāranivattanatthaṃ āyatanaggahaṇaṃ. Kāyadvāreti pasādakāyadvāre. Manodvāraṃ nāma sāvajjanaṃ bhavaṅgaṃ. Tassa nissayabhāvato hadayavatthuṃ sandhāya nissitavohārena ‘‘manodvāre’’ti vuttaṃ, yattha manodvāruppatti.
714. 「由处门」者，谓由名为处的门所成的门。因业门返转之义，谓处的收摄。身门谓使宁静的身门。心门名为由生起的诸行，是心触之门。因其依止，借用心中所在，如心所向，即称「心门」，是指心门之产生。
§715
715.Somanassitadomanassitavasenāti somanassitadomanassitapuggalavasena, somanassitadomanassitakālavasena vā.
715. 所说「乐受与不乐受」者，是指具有乐受与不乐受之人，或指在乐受不乐受之时。
Ayamatthoti ayaṃ idāni vuccamāno saṅkhārānaṃ atiittarakhaṇatāsaṅkhāto attho.
此所谓意，乃今所说，是诸行越越界限的意义。
Jīvitanti jīvitindriyaṃ. Sukhadukkhāti sukhadukkhavedanā. Upekkhāpi hi sukhadukkhāsu eva antogadhā iṭṭhāniṭṭhabhāvato. Attabhāvoti jīvitavedanāviññāṇāni ṭhapetvā avasiṭṭhadhammā vuttā. Saññāti keci. Kevalāti attanā niccabhāvena vā avomissā. Ekacittasamāyuttāti ekekena cittena sahitā. Lahuso vattate khaṇoti vuttanayena ekacittakkhaṇikatāya lahuko atiittaro jīvitādīnaṃ khaṇo vattati.
命是生命根。苦乐分别是苦乐感受。且表示无分别之舍，舍在苦乐间中间，乃乐不乐之所喜欢与不喜欢。身份是指生命感受、识等组下所立之既存法。想，是某些意念。唯有险者，谓自性永恒地断灭。合一心与合心，谓与各自心理相应。谓以论说合同心理之瞬变极短毫秒为准，称 ‘‘瞬’’，意谓合于命等的时刻。
Cullāsītisahassāni kappanti caturāsītisahassaparimāṇaṃ kappaṃ, accantasaṃyoge etaṃ upayogavacanaṃ. Kappanti ca sāmaññavasena ekavacanaṃ. Marūti devā. Dvīhi cittehi samohitāti evaṃ cirajīvinopi te dvīhi cittehi sahitā hutvā na tiṭṭhanti. Idaṃ vuttaṃ hoti – tesampi santāne jīvitādīni dvīhi cittehi saha na tiṭṭhanti, ekena cittena saha uppannāni teneva saha nirujjhanato yāva dutiyā na tiṭṭhantīti.
八万余劫谓四万八千的无量劫，此乃极端汇集，用以表述此义。谓 ‘‘劫’’ 是一词的通用语。马鲁提诸天。谓因两个心识混合，即使寿命极长，亦不会常住。此说谓：对于他们之族中生命的两个心识，未断灭时彼此俱存；但以单一心识生起者，则随此心灭故直至第二个心识生起时乃止。
Ye niruddhā marantassāti cavantassa sattassa cuticittena saddhiṃ niruddhāti vattabbā ye khandhā. Tiṭṭhamānassa vā idhāti ye vā idha pavattiyaṃ tiṭṭhantassa dharantassa bhaṅgappattiyā niruddhakkhandhā. Sabbepi sadisā te sabbepi ekasadisā atthaṅgatā appaṭisandhikā puna āgantvā paṭisandhānābhāvena vigatā. Yathā hi cutikkhandhā na nibbattanti, evaṃ tato pubbepi khandhā. Tasmā ekacittakkhaṇikaṃ sattānaṃ jīvitanti adhippāyo.
所谓被截断而灭者，是指随同截断死去之生命的念头一并中断的五蕴。这些五蕴对于未灭者而言，应当知其为截断。对于仍然存在于此的或当前活动中、正保持并经历变化的五蕴，则是因五蕴的破坏而被截断的五蕴。诸五蕴均具有同类之性，皆属于一而统一之体现，不再相续回归，因缺少回归故而灭绝。正如旧有的五蕴不再产生，之前的五蕴亦复如此。所以一念刹那间即有生命体，以此为其生存的根基。
Anantarā ca ye bhaggāti ye saṅkhārā anantarameva bhaggā niruddhā. Ye ca bhaggā anāgateti ye ca saṅkhārā anāgate bhaggā bhañjanasīlā bhijjissanti. Tadantarā niruddhānanti tesaṃ atītānāgatānaṃ antarā vemajjhe paccuppannataṃ patvā niruddhānaṃ bhaggānaṃ. Vesamaṃ natthi lakkhaṇeti tesaṃ tividhānampi bhaṅgalakkhaṇanimittaṃ visamatā visadisatā natthi.
所谓连续不存在者，是指五蕴及造作用相继断灭。未来不存在的五蕴及未来的造作，持以破坏的本质，将不复显现。所谓间断断灭者，是指过去与未来五蕴之间的中断，这种中断，落入当下，于现前结止五蕴。其特点非均一，因三类五蕴之破坏分别具有不均之表现，既无完全统一之特征，亦无彻底澄清之性。
Anibbattenana jātoti anuppannena cittena jāto na hoti, ajāto nāma hoti. Paccuppannena vattamānena cittena jīvati jīvamāno nāma hoti. Cittabhaṅgā mato lokoti cuticittassa viya sabbassapi tassa tassa cittassa bhaṅgappattiyā ayaṃ loko paramatthato mato nāma hoti niruddhassa appaṭisandhikattā. Evaṃ santepi paññatti paramatthiyā yāyaṃ taṃ taṃ santaṃ sanissayaṃ cittaṃ upādāya ‘‘tisso jīvati, phusso jīvatī’’ti evaṃ vacanappavattiyā visayabhūtā santānapaññatti, sā ettha paramatthiyā paramatthabhūtā. Tathā hi vadanti ‘‘nāmagottaṃ na jīratī’’ti (saṃ. ni. 1.76).
“未生之生”是指未以相续念头而生起，故说为未生；而“生”则是以生起并现前的念头而存活，谓之生存。世间因念头断灭而破坏的本相，即界限，则称为世间，无续之境亦是其极义。即便如此，义理上依然有以情境界别而起的续存概念，譬如以生死为主体观念，言所谓三者生存：未生的生、生者生、已生的生，此为概念作用，属于相对之实。正如言“名称类别非真实生”，表明名称种别非究竟存在。
Anidhānagatā bhaggāti ye bhaggā, na te katthaci nidhānaṃ gatā, atha kho abhāvameva gatā. Puñjo natthi anāgate yato āgaccheyyuṃ vattamānabhāvaṃ. Nibbattā yepīti ye paṭiladdhattabhāvā paccuppannā, tepi āragge sāsapūpamā tiṭṭhanti. Yathā nāma sūciyaṃ ṭhitāyaṃ sāsapo khitto tassā sikhaṃ phuṭṭhamatto vigacchati na tiṭṭhati, evaṃ saṅkhārā uppajjitvā bhijjanti, na tesaṃ avaṭṭhānaṃ atthīti.
所谓无根而来的五蕴，是指五蕴不曾到达任何根本归所，故其归所是“无”，即不存在。未来不可预期五蕴，因不具现状而无法来到。所谓已生五蕴，是指现前得现存在者，诸此五蕴犹如盛着梭织工具的箱子，稳固安定。譬如箱中插针之物，虽因针头轻触而微移，却不致掉落，五蕴亦然，虽生起而必破坏，不永恒停住。
Bhaṅgonesaṃ purakkhatoti tesaṃ nibbattadhammānaṃ bhaṅgo nāma purato eva kato, ekaṃsabhāvī na apasakkatīti attho. Purāṇehīti purimakehi atītehi.
所谓破坏之前，是指诸生起法之破坏，破坏仅发生于前缘界，非遍在一切相。所谓旧者，是以前生的过去事相为基。
Adassanatoti apassitabbato. Āyantīti āgacchanti. ‘‘Uppajjantī’’ti imināpi kutoci rāsito āgamanābhāvamevāha. Bhaggā gacchantudassananti bhaggāpi katthaci upagamanābhāvato sabbena sabbaṃ adassanaṃ abhāvameva gacchanti. Tattha nidassanamāha ‘‘vijjuppādo…pe… vayanti cā’’ti.
所谓不可见者，是指因无法觉见而不可见。所谓未来者，是指尚未到来的。就连“生起”二字也含有“某处尚无到来”的含义。五蕴虽生灭不息，却因无特定到来而被众处视为“无法见”，乃至出现句“无明生起……皆散灭”等文以证之。
§716
716.‘‘Vivaṭṭakappato paṭṭhāya uppajjanakarūpa’’nti iminā sayameva uppajjanakadhammatāya ‘‘dhammatārūpa’’nti anvatthanāmataṃ dasseti. Ayalohādīsu ayo nāma kāḷalohaṃ. Lohaṃ nāma jātilohaṃ vijātilohaṃ kittimalohaṃ pisācalohanti catubbidhaṃ. Tattha ayo rajataṃ suvaṇṇaṃ tipu sīsaṃ tambalohaṃ vekantakalohanti imāni satta jātilohāni. Nāganāsikalohaṃ vijātilohaṃ. Kaṃsalohaṃ vaṭṭalohaṃ hārakūṭanti tīṇi kittimalohāni. Morakkhakādi pisācalohaṃ. Tattha tambalohaṃ vekantakanti imehi dvīhi jātilohehi saddhiṃ sesaṃ sabbampi idha ‘‘loha’’nti gahitanti. Tipūti setatipu. Sīsanti kāḷatipu. Suvaṇṇaṃ ākaruppannarasaviddhādibhedaṃ. Muttā sāmuddikamuttādi. Maṇīti veḷuriyalohitaṅgamasāragallāni ṭhapetvā avaseso sabbo maṇiviseso. Veḷuriyo vaṃsavaṇṇamaṇi. Saṅkho sāmuddikasaṅkho. Silāti kāḷasilāpaṇḍusilādibhedā sabbāpi ratanasammatasilā. Pavāḷaṃ nāma vaṭṭumaṃ viddhamaṃ. Lohitaṅgaṃ rattamaṇi. Masāragallaṃ kabaramaṇi. Bhūmiādayo pākaṭāva. Tadassāti taṃ dhammatārūpaṃ assa yogino.
716.“起始于由‘Vivaṭṭakappato’所示的生起形态”，此处于此本身即为生起现象的缘起者，故名为“法体”。其中，“Ayaloha”等指铁之类的金属。“Loha（铁）”的名，是分为本生金属、异生金属、计数金属与杂金属四类。在其中，铁、银、金、铜、锡被称为七种本生金属。所谓“Nāganāsikaloha（龙鼻铁）”为异生金属。“Kaṃsaloha（铜铁）”、“Vaṭṭaloha（环铁）”与“Hārakūṭa（金属首饰）”为三种计数金属。如茂密草和荆棘类为杂金属。其中铜和锡为本生金属，这两者合称为剩余金属，即统称为“金属”。铜分为三种：白铜（setatipu）、黑铜（kāḷatipu）与金铜（suvaṇṇa）。金铜产生于金与其它柔软类金属的融合。珍珠为海珍珠等。宝石指包括多种宝玉。贝壳、钢铁、黑石及青铜等均是宝石认可的石头。珊瑚名为环形矿石等。“硃砂”为血色矿石。“铁矿石”等土石等均为明显的材质。此所说即为那缘起法体的法性，属瑜伽行者所见。
Taruṇapallavavaṇṇanti ambādīnaṃ taruṇapallavena samānavaṇṇaṃ. Sabhāgarūpasantatinti vaṇṇādinā samānabhāgaṃ rūpasantānaṃ. Anuppabandhāpayamānanti hetuphalaparamparāya sambandhanavasena pavattanti.
『嫩叶之色』者，谓与芒果等嫩叶同色也。『同类色相续』者，谓以色等为同分而相续之色流也。『令相续不断』者，谓以因果相承之连结方式而生起也。
Soti yogī. Tanti asokarukkhapaṇṇaṃ. Pariggahetvāti ñāṇena paricchijja gahetvā. Iminā nayenāti iminā asokapaṇṇe vuttena nayena. Sabbampi ayalohādibhedaṃ dhammatārūpaṃ. Tampi hi sītakāle sītalaṃ, uṇhakāle sūriyasantāpena uṇhataraṃ hoti. Tattha sītabhāvena pavattaṃ rūpaṃ uṇhaṃ uṇhabhāvena pavattaṃ rūpaṃ sītaṃ na pāpuṇāti. Tattha tattheva taṭataṭāyantaṃ bhijjatītiādinā yojetabbaṃ.
“Soti yogī”指瑜伽行者。 “Tanti asokarukkhapaṇṇaṃ”是指丝质的无荆棘树叶。 “Pariggahetvāti”意指由智慧分析后取舍。 “Iminā nayenāti”即用此方法引导，如上述所言的无荆棘叶。以上全部皆是金属类别的法体。在凉季时，物质清凉；热季时受太阳热力则较热。由此以凉相所现之形为热相之反，相反亦然，不得同时二者共存。故应正确结合如上“湿润滴落”等现象加以修正。
Arūpasattakasammasanakathāvaṇṇanā无色七法思惟论释
§717
717.Kalāpatoti arūpadhammakalāpato.
「Kalāpatoti」者，指无色法的集合体，即无色法汇聚所成。
Yasmā tattha phassapañcamakā dhammā sabbacittuppādasādhāraṇā supākaṭā, suviññeyyā ca, tasmā tesaṃ vasena dassento ‘‘kalāpatoti phassapañcamakā dhammā’’ti āha. Ye ime sammasane uppannā phassapañcamakā dhammā, sabbe te vinaṭṭhāti sambandho.
因该处触所生五法皆为心所起而通因所依，且表现清楚，可被善知，故以此为据说“kalāpatoti phassapañcamakā dhammā”（集合为触所生五法）。这些如是之触所生五法，凡皆无断绝，彼此相续。
Pavattaṃ cittanti sattasu ṭhānesu sammasanavasena pavattaṃ cittaṃ. Sammasantoti ekajjhaṃ gahetvā sammasanto. Taṃ yuttataranti taṃ ariyavaṃsakathāyaṃ vuttaṃ yuttataraṃ āsannabhāvena vibhūtataraṃ rūpasattake sammasanaṃ saha gahetvā sammasanassa vuttattā. Apica rūpasattake sammasanassa rūpadhammesu sātisayaṃ ghanavinibbhogaṃ katvā pavattattā tabbisayaṃ arūpasammasanaṃ sātisayaṃ aniccādilakkhaṇappaṭivedhāya sampavattatīti taṃ yuttataraṃ, na pana apubbakesādisammasanaṃ katvā tabbisayaṃ pavattitaṃ. Tathā sati kammaṭṭhānaṃ navaṃ navaṃ eva siyā, pubbe gahitaṃ sammasanavisayaṃ chaḍḍetvā aññassa sammasanavisayassa gaṇhanato. Sesānipīti yamakato sammasanādīnipi. Tenevāti ariyavaṃsakathānayeneva.
“Pavattaṃ cittanti”表示心在七处缘起而生起。以捉取一个而名为起限。此谓缘起中最适当、最接近、最充分的对境之缘起。对此最适当境缘起，包括色的七处缘起及相关法均已纳入；又对该缘起在色法中所显心所加以饶益故，紧跟无色界心相关缘起生起，深入无常等三相现象而俱进发展，此乃最合适之说。非如以少分的前缘起等例除而去，才触及适当境及缘起；如此会导致对止观修习中合适对象之网络不备。因而法门修习应在此真理体系中不断更新，弃绝旧观而采纳新观。所言余缘，即指对缘起等诸法的具体区分，皆以此上座部佛法体系之引导所说为准。
§718
718.Tampi cittanti ādānanikkhepato sammasanavasena pavattacittuppādampi. Cittasīsena hi niddeso. Esa nayo sabbattha. Yamakato sammasati nāma nāmarūpadhamme ārabbha yugaḷavasena sammasanassa pavattanato. Ayañhi pubbe rūpasattakavasena sammasitvā ṭhitopi idāni ādānanikkhepādivasena sammasitvāva taṃ sammasati. Khaṇikato sammasanādīsupi eseva nayo.
718. 此处所说的“心”者，乃指由摄受与放下行为相续而起的观察意识。心识之类的教说即是此理。此理普遍适用一切处境。所谓的“双重观察”乃指依赖名色法，从名字与形体起始，成对相互观察而生。昔者曾以形色存在的立场观察，现今则以摄取放弃等行为立场观察，仍谓之观察。即便是瞬时观察等，亦属此理。
§719
719.Etampīti etaṃ catutthasammasanacittampi. Paṭhamacittanti ādānanikkhepādivasena rūpaṃ sammasitacittaṃ, yaṃ rūpapariggāhakacittanti adhippetaṃ. Sammasitasammasitacittasammasanena tesaṃ khaṇikabhāvassa vibhāvanato idaṃ sammasanaṃ ‘‘khaṇikato sammasana’’nti vuttaṃ.
719. 此所谓“此即第四观察心”，首为摄受放下等行为所观察之色法，即所谓把持色法之心。经过反复观察、观察心的观察所产生之瞬间状态，称为“瞬时观察”。
§720
720. Idameva ca sammasanaṃ diguṇitaṃ anekasammasanapaṭipāṭisambhavato ‘‘paṭipāṭito sammasana’’nti vuttaṃ. Vaṭṭeyyāti sambhaveyya. Tathā sati paṭipāṭisammasanapasutā eva bhāvanā siyā, na mūlakammaṭṭhānupakārī, na cāyaṃ samāpatticāro. Yasmā ca tattakena rūpadhammesu, arūpadhammesu ca aniccādilakkhaṇāni suṭṭhu vibhūtāni honti, tasmā vuttaṃ ‘‘yāva dasamacittasammasanā…pe… ṭhapetabba’’nti. Ṭhapetabbanti ca na ekādasamaṃ dvādasamena sammasitabbanti paṭipāṭito sammasanassa paricchedadassanaparaṃ, na tato sammasanato oramanadassanaparaṃ, tasmā punapi rūpaṃ pariggahetvā yāva dasamacittasammasanā bhāvanamanuyuñjateva. Vuttanti ariyavaṃsakathāyaṃ vuttaṃ.
720. 此观察心之倍增，因多次观察行为而成，谓之“被修习的观察”。所谓“或将产生”者，谓此法可能发生。如此则修习时的观察，乃真修习之法，非根本修习基础所助，亦非此得果之行为。因对诸色法与非色法，皆已正确证知其无常等标识，故云“直到第十观察心……应当建立”。所谓“应当建立”，非指第十一、第十二心次第观察，而是对修习观察部分的详细展示，而非再以后续体认观察为界。故复取色法，直到第十观察心为止，专心修习。此理乃出自圣人家源之教诲。
§721
721.Visuṃ sammasananayo nāma natthīti aniccādimanasikāravinimutto añño vipassanāmanasikāro natthi. Vipassanāya ca diṭṭhiādivikkhambhanā idha diṭṭhiugghāṭanādayoti adhippetā. Vipassanāya eva hi pavattivisesena diṭṭhiugghāṭanādayo ijjhantīti dassento ‘‘yaṃ paneta’’ntiādimāha. Tattha sattasaññāti sattā atthīti uppajjanakasaññā. Dubbalāya attadiṭṭhiyā sahagatasaññātipi vadanti. Sattasaññaṃ ugghāṭitacittenāti sattasaññāya vikkhambhanavasena pavattacittena diṭṭhi nuppajjati, saññāvipallāsahetuuppajjanakā cittadiṭṭhivipallāsā tadabhāvena hontīti. Māno nāma yo diṭṭhūpanissayo apāyagamanīyo, so diṭṭhiyā vikkhambhitāya vikkhambhito eva hoti, diṭṭhiyā samucchinnāya samucchijjanatoti āha ‘‘diṭṭhiugghāṭita…pe… māno nuppajjatī’’ti. Māno vikkhambhiyamāno taṇhāya pavattiṃ nivāreti, abhimatavisayesu eva taṇhāya pavattanatoti vuttaṃ ‘‘mānasamugghāṭita…pe… taṇhā nuppajjatī’’ti. Taṇhāti idha sukhumā nikanti adhippetāti āha ‘‘taṇhāya…pe… pariyādinnā nāma hotī’’ti.
721. “净观察理”不能谓无，因断无常及诸观相后的觉察即是另一种观察心念。内观之中所谓见谛等蕴现，是为见的破除等法。唯有内观观察才有此类现象，由此显现“某法……”等文。此处之“七识”即依觉者之心起。亦言依弱见所摄的心识。所谓“以心识破除七识”，乃指因七识随心摄动，见未生起，见的颠倒因是由诤见心所生，故彼心同时生起。所谓“慢”者，为依持心所住，必入堕落，其因即为见的颠倒。慢因见错所覆，而为覆被之见所影响，故云“由见破除……慢不生”。慢损害观慧，慢生则断渴爱，依渴爱之流转于欲境所生，故谓“由心破除……渴不生”。此“渴”者，当细微烦恼之意，即“细微欲起”，云“渴起……乃谓无余”。
Ayaṃ nayoti idāni vuccamāno sammasanavidhi.
此即现今所说之观察方法。
Mama vipassanāti imassāpi attaniyasaññitāya vipassanāya sāmibhūto attā parāmasīyatīti diṭṭhigāhatāti tathā ‘‘gaṇhato hi diṭṭhisamugghāṭanaṃ nāma na hotī’’ti vuttaṃ. Kāmañcāyaṃ diṭṭhivisuddhikaṅkhāvitaraṇavisuddhisamadhigamena visuddhadiṭṭhiko, maggena pana asamugghāṭitattā anoḷārikāya ca diṭṭhiyā vasenevaṃ vuttaṃ.
关于我的内观，因本人依自性证知内观，身心自护，故名内观。所谓“见的障碍”即“因持见而非见破除”，谓谁执持见者，则无真见破除。于任何见清净、疑惑消除及通达之修得净见者，乃称为清净见。而在道中，未达见破除，只是见受局限，亦即称“非破除见”，此称法即如是。
Suṭṭhūti sammā. Manāpanti ca kiriyāvisesanaṃ, manavaḍḍhanākārenāti attho. Ubhayenāpi vipassanāvisayaṃ adhimānamāha. Tena vuttaṃ ‘‘mānasamugghāṭo nāma na hotī’’ti.
“清净念”指正念无失。乃谓意念专注于行为特征且增长心量，二者皆归于内观意境。由此故有言“名为心不外露”，意旨心不可妄显显露。
Vipassituṃ sakkomīti tattha samatthatāpadesena guṇavisesayogato vipassanāya assādetabbatā dassīyati, cittaṃ vipassituṃ sakkomi. Tasmā vipassanto eva kālaṃ vītināmessāmīti vipassanaṃ assādentassāti yojanā.
“能内观”的说法，意在说明依照熟习于真勤修内观而得的状态，心得以明了观照。由是，“我能内观其心”之句中昭示内观易为完成，亦即内观修行具足要领，故该释义可说是对内观功能的提示。
Yasmā diṭṭhisamugghāṭanaṃ nāmettha visesato anattānupassanāya hoti, tasmā taṃ dassentena ‘‘sace saṅkhārā’’tiādinā anattānupassanāvidhiṃ vatvā yasmā pana anattato anupassantena saṅkhārā aniccatopi dukkhatopi anupassitabbā eva tadupabrūhanato, tasmā ‘‘hutvā abhāvaṭṭhenā’’tiādi vuttaṃ.
因“显露见”名义特指诸法无我之观察，故以此现前为基，以无我观察名归，而以“若诸行”为例示无我观察法。既初心不从无我的观法观诸行，则诸行当以无常苦为本相悉皆察之；若心向无我观法而见诸行无常且苦，故当用“成无与灭止论”等语以彰显其理。
Yasmā mānasamugghāṭanaṃ nāma aniccānupassanāya hoti. Khaṇe khaṇe bhijjanake saṅkhāre passantassa kuto mānassa avasaro. Aniccasaññā bhāvetabbā asmimānasamugghāṭāyāti hi vuttaṃ.
“心显露”者，专指无常观察。观察瞬息消灭诸行时，心不能久驻。故须培养无常觉照以成此心显露，故曰“应当培养无常觉照于此心显露中”。
Yasmā nikantipariyādānaṃ nāma dukkhānupassanāya hoti. Na hi sabhāvato, dukkhavatthuto ca dukkhabhūte saṅkhāre passantassa tattha īsakampi abhirato hoti. Assādānupassino hi tattha taṇhā uppajjeyya. Sesaṃ anattalakkhaṇe vuttanayameva. Ayaṃ panettha saṅkhepattho – vuttanayena paṭipāṭito sammasanaṃ pasutassa yogino yadā anattānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā, tadānena diṭṭhiugghāṭanaṃ kataṃ hoti. Attadiṭṭhimūlikā hi sabbā diṭṭhiyo. Anattānupassanā ca attadiṭṭhiyā ujupaṭipakkhā.
“终极检视”者，实应是苦观察。实观诸行苦性者，其中心无着乐。若有着乐者则非苦本质。倘若喜悦苦中，定生贪欲。且此即无我三相之三性。此处略解即为“此意涵之总括”。此说中所述乃由历代经文中见承，当无我观察锐利清明时，内观行者将触及苦集灭道之正见，而其他两种见分别是左右之偏执。由此可知，诸种见皆由自我见根源起，而本无我观察则正立于正确见。
Yadā pana aniccānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā , tadānena mānasamugghāṭanaṃ kataṃ hoti. Sati hi niccagāhe mānajappanā ‘‘idaṃ niccaṃ, idaṃ dhuva’’ntiādinā (ma. ni. 1.501) bakabrahmuno viya. Aniccānupassanā ca niccagāhassa ujupaṭipakkhā.
当无常观察锋利清明时，内显“心显露”。念处难断时，顽固的心念复重“此常，此恒”等语似巴拉密行者之语。无常观察者与执持常者相反。
Yadā pana dukkhānupassanā tikkhā sūrā visadā pavattati, itarā dvepi tadanugatikā, tadānena nikantipariyādānaṃ kataṃ hoti. Sati hi sukhasaññāya taṇhāgāhova, dukkhānupassanā ca nikantiyā ujupaṭipakkhā. Evaṃ tissannaṃ anupassanānaṃ kiccavisesavasena diṭṭhiugghāṭanādīni honti. Tena vuttaṃ ‘‘iti ayaṃ vipassanā attano attano ṭhāneyeva tiṭṭhatī’’ti. Anupassanānaṃ yathārahaṃ sakakiccakaraṇañhi sakaṭṭhāneyeva ṭhānaṃ, tasmā visuṃ sammasananayo natthīti na vattabbanti adhippāyo.
当苦之观（观察苦的真实现象）锐利、刚强、清净地发生时，还有另外两个也随着此观而起，此时便完成了极近的境界。念处与乐观的渴爱正好相反，苦之观则偏于正直对治这两者的作用。如此三种观的功能特殊，是为了破除见解的迷惑等。于是说：「‘此即是内在自身所依止的正观’。」正观在恰当起用时，确实能身心安立于本位。因此，不可说有所笼统的最高境界。
§722
722.Sabbākāratoti idha viya ekadesena avatvā sabbākārato sarūpato, kiccato ca anavasesato vattabbā. Idhevāti tīraṇapariññāyameva. Ekaccānaṃyevettha anupassanānaṃ paṭilābhoti āha ‘‘ekadesaṃ paṭivijjhanto’’ti, tā pana sayameva sarūpato dassessati . Tappaṭipakkhe dhammeti yā anupassanā idha sambhavanti, tāsaṃ paṭipakkhe dhamme niccasaññādike pajahati vikkhambheti.
『无所不作』意指，在此就像有一处落入一处，意指随时随地无所不作，无断续地应当施行。此处『无所不作』即说证得及超越之意。曾有人获得某种观得，说‘我独自穿透此一处’，此观乃在同一时间显现。正观的相反法则是常执、有我见等诸法断除而扩展。
Khayānupassananti saṅkhārānaṃ khaṇabhaṅgānupassanaṃ. Bhāventoti vaḍḍhento. Ghanasaññanti santatisamūhakiccārammaṇānaṃ vasena ekattaggahaṇaṃ. Khayānupassananti hutvā abhāvānupassananti vadanti. Yāya paññāya ghanavinibbhogaṃ katvā ‘‘aniccaṃ khayaṭṭhenā’’ti (paṭi. ma. 1.48) passati, sā khayānupassanā. Bhaṅgānupassanato paṭṭhāya tassā pāripūrīti ghanasaññāya pahānaṃ hoti, tato pubbe aparipuṇṇatāya taṃ na hoti. Evamaññatthāpīti paripuṇṇāparipuṇṇatā pahānatīraṇapariññāsu vipassanāpaññāya daṭṭhabbā. Paccakkhato, anvayato ca saṅkhārānaṃ bhaṅgaṃ disvā tattheva bhaṅgasaṅkhāte nirodhe adhimuttatā vayānupassanā, tāya āyūhanaṃ pajahati. Yadatthaṃ, yāya ca āyūhati, tasmiṃ pavatte taṇhāya cassa cittaṃ na namatīti. Tena vuttaṃ ‘‘vayānupassanaṃ bhāvento āyūhanaṃ pajahatī’’ti. Jātassa jarāmaraṇehi dvidhā pariṇāmadassanaṃ, rūpasattakādivasena vā pariggahitassa taṃtaṃparicchedato paraṃ aññabhāvadassanaṃ vipariṇāmānupassanā, tāya dhuvasaññaṃ thirabhāvagahaṇaṃ pajahati.
灭观是指观察行无常即片刻破灭。增观是指增长。处观是指一连串群集诸法的共同作用与相依，集聚统一的看法。灭观即成灭即无。凭智慧观照实体消散“无常即灭”者，即是灭观。由处观观察而行灭施行，则其圆满，以处观的放弃而成，早期却不圆满。依如此经验，除去圆满与不圆满，观者由智慧透见灭的真理。反观诸行的破灭，观察破灭因缘后，内在坚固灭的智慧生起，由此减除老死的集聚。老死包含两重变化观察：一者因诸色等存在的失散与消减，观察变化；二者观察诸变化的对立特征，由此破除对常稳的执见。
Animittānupassanādayo aniccānupassanādayo eva. Nimittanti santatiyaṃ, samūhe ca ekattasaññāya gayhamānaṃ kālantarāvaṭṭhāyibhāvena, niccabhāvena ca saṅkhārānaṃ sakiccaparicchedatāya saviggahaṃ viya upaṭṭhānamattaṃ. Paṇidhinti sukhapatthanaṃ, rāgādipaṇidhiṃ vā, atthato taṇhāvasena saṅkhāresu ninnataṃ. Abhinivesanti attābhinivesaṃ. Etesañhi nimittādīnaṃ paṭipakkhabhāvena aniccānupassanādayo animittādināmehi vuttāti aniccānupassanādīhi pahātabbā niccasaññādayo viya nimittaggāhādayova paṭipakkhāti daṭṭhabbā. Rūpādiārammaṇaṃ ñatvā tadārammaṇassa cittassa bhaṅgaṃ disvā saṅkhārā eva bhijjanti, saṅkhārānaṃ maraṇaṃ, na añño koci atthīti bhaṅgavasena suññataṃ gahetvā pavattā vipassanā adhipaññā ca sā dhammesu ca vipassanāti adhipaññādhammavipassanā, tāya niccasārādiādānavasena pavattaṃ abhinivesaṃ sataṇhaṃ diṭṭhiṃ pajahati. Yathābhūtañāṇadassanaṃ nāma sappaccayanāmarūpadassanaṃ. Tena ‘‘ahosiṃ nu kho ahamatītamaddhāna’’nti (ma. ni. 1.18; saṃ. ni. 2.20) evamādikaṃ, ‘‘issarato loko sambhavatī’’ti evamādikañca sammohābhinivesaṃ pajahati. Bhayatupaṭṭhānavasena uppannaṃ sabbabhavādīsu ādīnavadassanañāṇaṃ ādīnavānupassanā, tāya kassacipi ālayanissayaadassanato ālayābhinivesaṃ tathāpavattaṃ taṇhaṃ pajahati. Saṅkhārānaṃ muñcanassa upāyabhūtaṃ paṭisaṅkhāñāṇaṃ paṭisaṅkhānupassanā, tāya aniccādīsu appaṭisaṅkhātattā paṭisaṅkhānassa paṭipakkhabhūtaṃ avijjaṃ pajahati. Saṅkhārupekkhā, anulomañāṇañca vivaṭṭānupassanā. Tassā hi vasena tassa padumapalāse udakabindu viya sabbasaṅkhārehi cittaṃ patilīyati patikuṭati, tasmā tāya saṃyogābhinivesaṃ kāmasaṃyogādikilesappavattiṃ pajahati. Aniccānupassanādayo satta anupassanā heṭṭhā atthato vibhattāti, parato ca saṃvaṇṇīyantīti idha na vuttā.
无相观等，皆属无常观的类。无相是对连续、群集及其存在过程的注视，像观察因果循环的时间节点与连续存在的现象，视为必然境界，且对诸行无常的分割认识和把握，仅相应聚集的照护与维持。愿望则是对快乐的渴求，及由贪欲所生，从本质上说是对诸行的执着。执着即对自我的固着。因以上各缘，必然产生无常观等相反法门，名为无相等。无常观应与反对固执的法门相应，如同观察相等对治执着。观察色等五蕴及其境界时，见其不住、变化，从心见诸行悲伤与死灭，非别有义，即以空观理解诸行破坏，故观中智慧相应，能破除对法恒常等错见。此即称为正智慧的觉悉。犹如真实知见因缘连关系。故经论说：“我过去、未尝，现今永断。”又说：“因牢固迷惑，世间生起。”以如是观破坏一切存在的痛苦见体验，即是警觉苦的观。经由对缘起所观察之基础，见到违缘者，断除对场所的固执与渴爱。观察断除霍乱名为老死观，能破除对自体依赖。因出生而生老死之二重变现象称为变化观，能断除现法中的固执持见。
Tāsūti aṭṭhārasasu mahāvipassanāsu. Imināti yoginā. Tasmāti aniccādilakkhaṇattayavasena saṅkhārānaṃ diṭṭhattā. Taṃdassanañhi aniccādianupassanāti. Paṭividdhāti paṭiladdhā. Yadaggena hi ñāṇena savisayo paṭividdho, tadaggena taṃ paṭiladdhaṃ nāma hoti. Byañjanameva nānaṃ yathā ‘‘rukkho pādapo tarū’’ti. Tāpi animittāpaṇihitasuññatānupassanā.
《诸观》在十八种大正观中。本观指瑜伽行者。因此以无常等三相为体，观察诸行之实相。所谓观察无常三相，即是断知实相。所获即因智慧察知明确，是为所获。譬如声母部首有多种声“树”“植物”等。此又是考察无相之空的不同空性观。
Sabbāpi vipassanā, tasmā ekadesena paṭividdhā hontīti adhippāyo. Kaṅkhāvitaraṇavisuddhiyāeva saṅgahitaṃ, tasmā taṃ pageva siddhanti attho. Tenāha ‘‘idampi dvayaṃ paṭividdhameva hotī’’ti. Sesesu nibbidānupassanādīsu dasasu. ‘‘Kiñci paṭividdhaṃ kiñci appaṭividdha’’nti iminā tesaṃ ekadesapaṭivedhamāha. Aniccānupassanāya hi siddhāya nirodhānupassanā, khayānupassanā, vayānupassanā, vipariṇāmānupassanā ca ekadesena siddhā nāma honti, dukkhānupassanāya siddhāya nibbidānupassanā, ādīnavānupassanā ca, anattānupassanāya siddhāya itarāti.
诸正观因缘皆由所获为一处，所谓所谓不可分割的正观。真理已证，故亦自然成立其义。于是言：“此二者乃唯一所获。”余如厌离观等十大观，亦如是。言“有所获者，有所不获者”，此说出诸观中“一处所获”之理。无常观证成时，组含灭观、老死观、变化观。苦观证成时，为厌离观、烦恼观。无我的观成时，等则作为其他种类正见。
Udayabbayañāṇakathāvaṇṇanā生灭智论释
§723
723. Parato paṭipadāñāṇadassanakathāyaṃ abbhādivigamena ākāsassa viya, paṅkamalavigamena udakassa viya, kāḷakāpagamena suvaṇṇassa viya saṃkilesavigamena ñāṇassa parisuddhīti āha ‘‘niccasaññādīnaṃ pahānena visuddhañāṇo’’ti. Anekākāravokārasaṅkhāresu lakkhaṇattayasallakkhaṇasammasanassa katattā vuttaṃ ‘‘sammasanañāṇassa pāraṃ gantvā’’ti. Tattha sammasanañāṇassāti nayavipassanāsaṅkhātassa kalāpasammasanañāṇassa. Tasseva hi thirabhāvāya itare sammasanavisesāti vadanti. Sammasanañāṇassāti vā kalāpasammasanādisammasanañāṇassa. Anupadadhammavipassanāya sadisā hi sā. Tāya hi diṭṭhiugghāṭanādi sambhavatīti. Vitthārato bhāvanāvidhānaṃ parato vattukāmo ‘‘saṅkhepato tāva ārabhatī’’ti āha. Saṅkhepato hi ārambho ādikammikassa sukaro. Tatrāti saṅkhepena ārambhe.
关于后续的修行智慧和觉知的开示，如同以空旷无碍来比喻虚空，犹如以流水清澈来比拟水面，以黄金纯洁来比喻色相，以净洁无垢来比喻智慧的清净，故说“舍弃无常等烦恼而成清净智慧”。这说明在众多各色各样的行蕴中，依据特征和本性，已经达到了修正觉知的最高境界。此处所谓“修正觉知”即名为行见破观的“修正觉知”。人们称之为“特别修正”，因该觉知能坚定见道理之显现。所谓“修正觉知”即是指由行蕴等组成的特定束集的修正觉知。它与出绝断见的无依止观想相似，能够破除见偏邪漏。详说修习方法方面，欲后续深入者说：“先简略入门即可。”简略开始，乃是初学法最易入门之法，故称简略开始。
Kathanti kathetukamyatāpucchā. Yaṃ ‘‘paccuppannānaṃ…pe… udayabbayānupassane ñāṇa’’nti vuttaṃ, taṃ kathaṃ ñātabbanti ceti attho. Santatipaccuppanne, khaṇapaccuppanne vā dhamme udayabbayadassanābhiniveso kātabbo, na atītānāgateti vuttaṃ ‘‘paccuppannānaṃ dhammāna’’nti. Udayadassanañcettha yāvadeva vayadassanatthanti vayadassanassa padhānataṃ dassetuṃ ‘‘vipariṇāmānupassane paññā’’ti vatvā taṃ pana vayadassanaṃ udayadassanapubbakanti āha ‘‘udayabbayānupassane ñāṇa’’nti.
这是回答有关讲解理由的疑问。所言“对现行之……观察生灭智慧”，其意思是如何了知这智慧呢？是说应当常观当下，乃至瞬间现行的法相，应对其生起与灭尽的现前现象保持执持，而不是观过去未来，故称“现行法”。这里观察生灭，是为了说明鉴别变化的智慧，因以“反转观察的智慧”对灭尽现象最为重点，因此称“观察生灭智慧”。
Jātanti nibbattaṃ paṭiladdhattabhāvaṃ. Ayaṃ hi jātasaddo khaṇattayasamaṅgitaṃ sandhāya vutto ‘‘ye dhammā jātā bhūtā’’tiādīsu (dha. sa. 1046) viya, na atītaṃ
所谓“发生”即指达到消止状态的性质。此“发生”一词乃是由瞬刻结合而成，如《法句经释》所云“诸法生起、住、灭”等，不谓过去已去之状态。
‘‘Ye te jātā na te santi, ye na jātā tattheva te;
“生起者存，不生者即灭；生起者存在，自然实体真”，
Laddhattabhāvā no bhaggā, teva santi sabhāvato’’ti. –
“存在者不是因部分所分割，如此存在本自具足。”——
Ādīsu viya, nāpi jātatāmattaṃ ‘‘yaṃ taṃ jātaṃ bhūtaṃ saṅkhata’’ntiādīsu viya. Tenāha ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’nti (dī. ni. 2.207; saṃ. ni. 5.379), paccuppannarūpaṃ nāma jātaṃ khaṇattayapariyāpannanti attho. Taṃ pana ādito duppariggahanti santatipaccuppannavasena vipassanābhiniveso kātabbo. Tassāti rūpassa. Paccayalakkhaṇapapañcaṃ anāmasitvā nibbattilakkhaṇaṃ udayoti nibbattanasaññitaṃ saṅkhatalakkhaṇaṃ udayo uppādo. Vipariṇāmalakkhaṇaṃ vayoti vipariṇāmasaññitaṃ saṅkhatalakkhaṇaṃ vayo vināso. Anupassanāñāṇanti yā udayassa, vayassa ca anupekkhanā, taṃ ñāṇaṃ. Kiñcāpi kalāpasammasanādīsu jātijarāmaraṇasīsena jātijarāmaraṇavanto dhammā vuttā, idha pana udayabbayañāṇaniddese ‘‘jāti paccuppannā, tassā nibbattilakkhaṇaṃ udayo, vipariṇāmalakkhaṇaṃ vayo’’tiādinā (paṭi. ma. 1.49) vuccamāne jātijarāmaraṇānaṃ jātijarāmaraṇavantatā, nipphannatā ca anuññātā viya hotīti taṃ pariharituṃ paṭiccasamuppādaṅgesu bhavapariyosānāva desanā katā.
这如开端，亦谓并非唯有生起本身，如“所生即有为法”言。为此说“现行色即生起”，所谓现前色即是由瞬刻限度而成之生起。初入门者难以理解，只须执持常现观察，就会执持正见。这里说的是色法的情形。因无名缘生成的名法而成，轮转的特征是消止，即消退，是构成束蕴的性质。变化的特征是消逝，即变化的现象。所谓观知智慧即对生起和消逝的观察，这就是该智慧。在各行蕴类当中，以出生、老死消逝为特征的法，即被称为具有生、老、死等变化性质。然而此处关于生灭智慧，以“生起者是现行者，消止者是成于消止特性，变化者是成于变化特性”等语（《正理分释》）来表述，彰显出生老死诸法之生灭与消止的真实状态。此法因缘分别而终止生死，故作依缘灭尽的教授。
Soti yogī. Iminā pāḷinayenāti imāya ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’ntiādinā dassitāya pāḷigatiyā. Jātinti na pasūtiṃ, na ca paṭhamābhinibbattimattaṃ, atha kho uppādaṃ nibbattivikāraṃ. Svāyaṃ vikāro yasmā saṅkhārānaṃ abhinavāvaṭṭhānajarā viya navabhāvāpagamoti āha ‘‘abhinavākāra’’nti. Samanupassatīti sambandho. Anuppannassa rāsi vā nicayo vā natthi yato āgaccheyya uppajjamānaṃ aladdhattabhāvassa sabbena sabbaṃ avijjamānattā. Tenāha ‘‘uppajjamāna…pe… natthī’’ti. Yathā anāgate addhani ime dhammā sabbena sabbaṃ natthi, evaṃ atītepi addhanīti dassento ‘‘nirujjhamānassāpī’’tiādiṃ vatvā avijjamānānaṃyeva rūpārūpadhammānaṃ hetupaccayasamavāye uppādo, uppajjitvā ca sabbaso abhāvūpagamoti imamatthaṃ samudāyagataṃ tadekadesabhūtāya upamāya vibhāvetuṃ ‘‘yathā panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha rāsitoti rāsibhāvena samussito puñjo rāsi. Yathā tathā piṇḍibhūto nicayo. Bhūmiyaṃ nidahitvā ṭhapitaṃ nidhānaṃ. Upavīṇeti etenāti upavīṇaṃ, vīṇāvādanaṃ.
『Soti yogī』者，即是‘或为修行者’。这里的巴利语用法乃指‘出生之色’，即‘所现前有之色’，于此教法中由此巴利词所引出。生者，非指畜生，亦非第一时起，如此生即为起，乃指生起、变化变化之义。自身变化谓为行之新现起，譬如新生之环绕，故称‘新形’。相连观照即是关联之意。未生者无积聚或结束，故不至于现前；现前者乃指尚未出离的所有，亦即无知之现有状态，故曰‘现有……无有’。譬如未来之事尚未有尽，过往亦未绝灭，以示‘正在灭者亦有’之义，故称‘灭止中者亦’等语，说明无明等种种之因缘生起，依缘起法则，生起后又次第进入无有状态。为表此义，有‘如是本’等喻。其于此处，积聚即聚集用数，积聚者谓集数之堆。譬如依数成积，即称积聚。埋藏地下安置者谓基础。天琴者音奏之琴。故“Upavīṇeti etenāti upavīṇaṃ”谓音律之琴也。
§724
724. Evaṃ saṅkhepato udayabbayamanasikāravidhiṃ dassetvā idāni vitthārato dassetuṃ ‘‘puna yānī’’tiādi vuttaṃ. Tattha avijjāsamudayāti avijjāya uppādā, atthibhāvāti attho. Nirodhavirodhīhi uppādo atthibhāvavācakopi hotīti vuttovāyamattho. Tasmā purimabhavasiddhāya avijjāya sati imasmiṃ bhave rūpassa uppādo hotīti attho. Paccayasamudayaṭṭhenāti paccayassa uppannabhāvena, atthibhāvatoti attho. Avijjādīhi ca tīhi atītakālikāni tesaṃ sahakārīkāraṇabhūtāni upādānādīnipi gahitānevāti daṭṭhabbaṃ.
『724』于是简略示现起与灭之因缘方法，现今当详细说明‘复者乃’等语。其中‘无明之生起’为无明之产生，‘意义’即义理。由于灭反义而生起者，亦为表示义理之用，遂成文义。故以前世存在基础之无明，令此处色蕴之生起成义。谓条件生起，自他即生起之义。谓无明等三者为过往时间，且为诸因缘协作之因，包含执著等，他因能牵连此无明及其余因。
Pavattipaccayesu kabaḷīkārāhārassa balavatāya so eva gahito ‘‘āhārasamudayā’’ti. Tasmiṃ pana gahite pavattipaccayatāsāmaññena utucittānipi gahitāneva hontīti catusamuṭṭhānikarūpassa paccayato udayadassanaṃ vibhāvitamevāti daṭṭhabbaṃ. Avijjātaṇhupanissayasahiteneva kammunā rūpakāyassa nibbatti. Asati ca avijjupanissayāya bhavanikantiyā jātiyā asambhavo evāti. Yathā ca rūpassa avijjātaṇhupanissayatā, evaṃ vedanādīnampi daṭṭhabbā. Āhāro pana uppannassa rūpassa posako, kabaḷīkārāhārassa adhippetattā, kāmadhātādhiṭṭhānattā ca desanāya. Ukkaṃsaniddesena vā āhāraggahaṇaṃ. ‘‘Nibbattilakkhaṇa’’ntiādinā kālavasena udayadassanamāha. Tattha addhānavasena pageva udayaṃ passitvā ṭhito idha santativasena disvā anukkamena khaṇavasena passati. Pañca lakkhaṇānīti avijjā taṇhā kammaṃ āhāroti imesaṃ paccayānaṃ atthitāsaṅkhātalakkhaṇāni ceva rūpassa nibbattilakkhaṇañcāti imāni pañca lakkhaṇāni. Tesaṃ atthitā hi rūpassa udayo lakkhīyati etehīti lakkhaṇānīti vuccanti. Nibbatti pana saṅkhatalakkhaṇamevāti.
于转依之条件中，因食之强盛故亦同摄，故此称‘食之生起者’。至于此处所摄转依条件中，常有念者亦被包含，故谓四相缘起现起之义理。仅此说明。由无明、渴爱之次第有业生起，色身生起。因无，则无明之因缘下，以本生之轮回，生命之生起不可得。又如色身对无明渴爱有依，不生其无则不成。食为新生色身之滋养者，食亦为强盛食之主宰，有欲界执著之义，宣说中谓饱食摄取义。规定时中显示生起之现象。于此处，依此时次稍见生起，存续期间显现，随缘而逝。五种标志者即无明、渴爱、业、食及色身之生起标志及色身涅槃标志，谓此五为诸条件之特征名。其特征正是色身生起可显明其生起之标志，故称特征。涅槃即聚集特征也。
Avijjānirodhā rūpanirodhoti aggamaggañāṇena avijjāya anuppādanirodhato anāgatassa rūpassa anuppādanirodho hoti paccayābhāve abhāvato. Paccayanirodhaṭṭhenāti avijjāsaṅkhātassa anāgate uppajjanakarūpapaccayassa niruddhabhāvena. Taṇhānirodhā kammanirodhāti etthāpi eseva nayo. Āhāranirodhāti pavattipaccayassa kabaḷīkārāhārassa abhāve. Rūpanirodhoti taṃsamuṭṭhānarūpassa abhāvo hoti. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayānusārena veditabbaṃ. Vipariṇāmalakkhaṇanti bhaṅgakālavasena tesaṃ vayadassanaṃ. Tasmā taṃ addhāvasena pageva passitvā ṭhito idha santativasena disvā anukkamena khaṇavasena passati. Pañca lakkhaṇānīti idha avijjādīnaṃ catunnaṃ paccayānaṃ anuppādanirodho, rūpassa khaṇanirodho cāti imāni pañca lakkhaṇāni. Tesañhi anuppādanirodho, rūpassa accantanirodho lakkhīyati etehīti lakkhaṇānīti vuccanti.
无明之灭即为色身之灭，谓连接通达之知见由无明不生灭之义缘灭，未来之色体无生起，因条件缺乏而无生起。谓条件灭止，是指无明所摄诸未来生起色体之条件被断绝。在此渴爱之灭即业之灭，食之灭即强盛食之断绝。色身之灭即是其集体灭绝。其余可由经典次序观察得知。变化标志者为灭时变化诸法之逐渐消逝。故于时次坐见，存续中显明，随缘而逝。五种标志者此处指无明等四条件之无生无灭及色身瞬灭，此五种标志。其中特别为无生无灭之标，谓此谓之标志也。
Vipariṇāmo saṅkhatalakkhaṇameva. Esa nayo vedanākkhandhādīsu. Ayaṃ pana viseso – ‘‘phuṭṭho vedeti, phuṭṭho sañjānāti, phuṭṭho cetetī’’ti (saṃ. ni. 4.93), ‘‘phassapaccayā vedanā, cakkhusamphassajā vedanā, saññā, cetanā’’ti, ca vacanato phasso vedanā (vibha. 231) saññā saṅkhārakkhandhānaṃ pavattipaccayo, taṃnirodhā ca tesaṃ nirodho, mahāpadāna (dī. ni. 2.60) mahānidānasuttesu, abhidhamme ca aññamaññapaccayavāre ‘‘nāmarūpapaccayā viññāṇa’’nti (kathā. 719) vacanato nāmarūpaṃ viññāṇassa pavattipaccayo, taṃnirodhā tassa nirodhoti vuttaṃ ‘‘phassasamudayā vedanāsamudayo’’tiādi.
变化乃聚集之标志，此理发生于受蕴等处。其中特殊者为‘所触受苦感受’二义，如所闻所觉所知皆可见（参见经文及论藏），触为受之缘起，受、想、行三蕴即为此聚集之条件，其灭即为灭。于大缘起经中及阿毗达摩等次序，闻‘名色为识之缘起’是谓，故有‘触生起则受起’等语。
Ettha ca keci tāva āhu ‘‘arūpakkhandhānaṃ udayabbayadassanaṃ addhāsantativaseneva, na khaṇavasenā’’ti. Tesaṃ matena khaṇato udayabbayadassanameva na siyā. Apare panāhu ‘‘paccayato udayabbayadassane atītādivibhāgaṃ anāmasitvā sabbasādhāraṇato avijjādipaccayā vedanāsambhavaṃ labbhamānataṃ passati, na uppādaṃ. Avijjādiabhāve ca tassā asambhavaṃ alabbhamānataṃ passati, na bhaṅgaṃ. Khaṇato udayabbayadassane paccuppannānaṃ uppādaṃ, bhaṅgañca passatī’’ti, taṃ yuttaṃ. Santativasena hi rūpārūpadhamme udayato, vayato ca manasi karontassa anukkamena bhāvanāya balappattakāle ñāṇassa tikkhavisadabhāvappattiyā khaṇato udayabbayā upaṭṭhahantīti. Ayañhi paṭhamaṃ paccayato udayabbayaṃ manasi karonto avijjādike paccayadhamme vissajjetvā udayabbayavante khandhe gahetvā tesaṃ paccayato udayabbayadassanamukhena khaṇatopi udayabbayaṃ manasi karoti.
其中有人谓“无色蕴之生起灭相，仅现连续相，而非瞬间相”。对此，我见非彼无疑。又有人谓“由条件生灭相观，不计过去分，普遍以无明等缘起，受之生起可见，但非生起，亦无破灭。此况于生灭影像中，现前者见无明所摄生起及破灭”，此见理义可取。实则连贯之色及色法于心存续间，随念修持，令智慧锋锐，瞬生起现亦随之显现。故初次缘起之生灭现象，于心识中现呈现清晰见解。
Tassa yadā ñāṇaṃ tikkhaṃ visadaṃ hutvā pavattati, tadā rūpārūpadhammā khaṇe khaṇe uppajjantā, bhijjantā ca hutvā upaṭṭhahanti. Tena vuttaṃ ‘‘evampi rūpassa udayo’’tiādi. Tattha evampi rūpassa udayoti evaṃ vuttanayena avijjāsamudayāpi. Taṇhā…pe… kamma…pe… āhārasamudayāpi rūpassa sambhavo. Evampi rūpassa vayoti evaṃ vuttanayeneva avijjānirodhāpi taṇhā…pe… āhāranirodhāpi rūpassa vayo anuppādoti paccayato vitthārena manasikāraṃ karoti. Evampi rūpaṃ udetīti evaṃ vuttanayena nibbattilakkhaṇaṃ passantopi kammasamuṭṭhānarūpampi āhārautucittasamuṭṭhānarūpampi udeti uppajjati nippajjatīti. Evaṃ vuttanayeneva vipariṇāmalakkhaṇaṃ passanto kammasamuṭṭhānarūpampi āhārautucittasamuṭṭhānarūpampi veti nirujjhatīti khaṇato vitthārena manasikāraṃ karotīti yojanā.
当智慧锋利而明晰时开始运作，色法和非色法便在每一刹那生起和消散，先是生起，之后溃散并停滞。借此启示，有言说“如是色的起起伏伏”等。此处，“如是色的起”意味着同样由愚痴的生起而产生色法的起；渴爱、业以及饮食等皆为色法生起的条件。同样，“如是色的灭”意味着同样借由愚痴的灭尽、渴爱的断除、饮食的收束，色法消亡不再生起，这是一种因缘的详细观察。如此，色法的生起与灭尽，乃由生灭相的观察，即便看到涅槃的特征，也由业及饮食心的生灭而起、成、住、坏。反之，观察无常相时，则察觉业与饮食等生灭相，所以色法生灭是依此条件缓慢起止的缘起现象，从而了知色法的生伏。
§725
725. Evaṃ manasi karoto na yāva udayabbayañāṇaṃ uppajjati, tāva udayabbayā suṭṭhu pākaṭā na hontīti katvā vuttaṃ ‘‘iti kirime dhammā…pe… paṭiventī’’ti, nayadassanavasena vā evaṃ vuttaṃ. Paṭhamañhi paccuppannadhammānaṃ udayabbayaṃ disvā atha atītānāgate nayaṃ neti. Dukkhādisaccappabhedā, anulomādipaṭiccasamuppādappabhedā, ekattādinayappabhedā, aniccatādilakkhaṇappabhedā ca saccapaṭiccasamuppādanayalakkhaṇappabhedā. Paṭiccasamuppādaggahaṇeneva cettha paṭiccasamuppannadhammānampi gahaṇaṃ, tesampi attano phalaṃ pati paṭicca samuppādabhāvato.
725. 如此心中作意，若不产生生灭的智慧，就不能清楚揭示生灭现象，因此有言说“诸法如是……轮转不息”，这或是以比喻示现的说法。起初观察现存法的生灭，然后不执着过去及未来现象。痛苦等谛的差别，顺逆缘起谛的差别，一合体谛的差别，无常等三相谛的差别，以及缘起谛的差别。通过缘起明见，此处即能认识缘起法中现存法，也是着眼于缘起而自身感得其果报的表现。
§726
726.Yanti karaṇe paccattavacanaṃ, yena ñāṇenāti atthaṃ vadanti. Yanti vā kiriyāparāmasanaṃ. Khandhānaṃ samudayaṃ passati, khandhānaṃ nirodhaṃ passatīti ettha yadetaṃ dassananti attho. Yaṃ panāti etthāpi eseva nayo. Ettha ca yathā avijjādisamudayanirodhato khandhānaṃ samudayanirodhassa aññattā ‘‘avijjāsamudayā rūpasamudayo’’tiādivacanabhedo (paṭi. ma. 1.50) kato, na evaṃ nibbattivipariṇāmalakkhaṇehi khandhānaṃ udayabbayassa bhedo atthi abhinnādhikaraṇattāti ‘‘nibbattilakkhaṇavipariṇāmalakkhaṇāni passanto khandhānaṃ udayabbayaṃ passatī’’ti vacanabhedaṃ akatvā vuttaṃ. Uppattikkhaṇeyeva hīti hi-saddo hetuattho. Yasmā uppādakkhaṇeyeva nibbattilakkhaṇaṃ, bhaṅgakkhaṇeyeva ca vipariṇāmalakkhaṇaṃ, tasmā tāni passanto khaṇato khandhānaṃ udayabbaye passati nāmāti ‘‘yaṃ panā’’tiādinā vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ karoti.
726. 语中“生灭”指的是依此生灭谓，意指智慧所显现的义，也可指行为停止。这里观察五蕴的生起，或五蕴的灭止，观察即是所谓的见解。而“在此”也是同样的导向。由于愚痴等的生起灭止，五蕴之生灭区别于“愚痴生缘色法生”及其余词间差异归类，因此，观察色法之生灭时，色法的生灭与无常的特点并不矛盾，而是统一整体。这便是“观察涅槃相与生灭相的异同，而生灭之见”，意指针对刹那的详细观察，证成此义。
§727
727.Iccassevanti ettha iti-saddo hetuattho. Yasmā ‘‘avijjā samudayā’’tiādi paccayato khandhānaṃ udayabbayadassanaṃ, ‘‘nibbattilakkhaṇa’’ntiādi khaṇato, tasmāti attho. Assāti yogino. Evanti vuttappakāraparāmasanaṃ. Ye pana ‘‘iccassa paccayato’’ti paṭhanti, tesaṃ itīti vuttappakāraparāmasanaṃ. Janakāvabodhatoti khandhānaṃ janakassa avijjādipaccayassa avabujjhanato . Jātidukkhāvabodhatoti jātisaṅkhātassa dukkhassa avabujjhanato. Dukkhasaccaṃ pākaṭaṃ hoti ekadesadassanena pabbatasamuddādidassanakānaṃ viya. Maraṇadukkhāvabodhatoti etthāpi eseva nayo. ‘‘Paccayānuppādenā’’ti etena paccayānaṃ anuppādanirodho idha paccayanirodhoti dasseti. Paccayavatanti paccayato uppajjanakānaṃ. Yañcassa udayabbayadassananti yaṃ assa yogino paccayato, khaṇato ca udayabbayānaṃ dassanaṃ. Tattha asammoho, tappadhāno vā vitakkādidhammapuñjo maggo vāyaṃ lokikoti niyyānānulomato lokiko maggo evāyaṃ. Iti tasmā maggasaccaṃ pākaṭaṃ hoti sabhāvāvabodhato. Tenāha ‘‘tatra sammohavighātato’’ti, tadaṅgavasenāti attho. Atha vā yathāvutto sammādiṭṭhisaṅkhāto maggo ariyamaggassa upāyabhūto asammohasabhāvo attānampi pakāseti padīpo viyāti maggasaccaṃ pākaṭaṃ hoti. Svāyaṃ pākaṭabhāvo mohandhakāravidhamanenāti āha ‘‘tatra sammohavighātato’’ti.
727. 此处“此因”之语，乃是指上文“愚痴生缘”等条件，观五蕴生灭之因。瑜伽士证悟此理。如上所说亦是对见地的启发。凡止于“此因”之说者，则属启发之言。称此为“因”的含义，是基于对无明等仍生缘生五蕴的体认，亦如对苦、痛的认识。痛谛显现，如同众多显著山岳海洋等境象。生死苦痛的觉悟亦同理。“缘无生”一语，表明缘起无生灭的断证。缘者，依赖因缘而生。瑜伽士观察依缘起灭之生灭，而于刹那中明见，此识不生迷惑，亦不散漫妄想，是世俗之道，亦即世间法的正见。故此路径谛光明显现。如言“由此断惑”盖此义。亦如人闻正见所成圣道，义亦然，能帮助自证解脱而自照明。此故谓“由此灭惑”。
§728
728. ‘‘Avijjāpaccayā’’tiādiko anulomo paṭiccasamuppādo pavattiyā anulomanato. ‘‘Avijjāsamudayā’’tiādinā avijjādīsu santesūti ayamattho vuttoti āha ‘‘imasmiṃ sati idaṃ hotīti avabodhato’’ti. Pavattiyā vilomanato ‘‘avijjāyatveva asesavirāganirodhā’’tiādiko paṭilomo paṭiccasamuppādo. Te ca saṅkhatā paṭiccasamuppannā ‘‘jarāmaraṇaṃ, bhikkhave, aniccaṃ saṅkhataṃ paṭiccasamuppanna’’ntiādivacanato (saṃ. ni. 2.20). Paṭiccasamuppannassa ca pākaṭatā paccayākārapākaṭatāya eva ‘‘imassetaṃ phala’’nti avabodhato.
728. “由愚痴缘起”等诸句，为顺行的缘起法。由“愚痴生起”等语，意指以愚痴等诸染污为缘。因缘生起向相反之方向则为逆行缘起，即“由愚痴灭则余染亦断故”。这些皆是因缘法的组合条件，“老死，诸比库，这乃无常、组合依缘生起所成”，相关句中明示。缘起法显现于缘的特性与表征，所谓“此为果报”，乃由此识得。
§729
729. Purimapurimānaṃ nirodho uttaruttarānaṃ uppādānubandhoti ayamattho paccayato udayadassanena sijjhamāno ekattanayādhigamāya hoti. Yato ‘‘añño karoti, añño paṭisaṃvedayatī’’tiādi (saṃ. ni. 2.17) vohārasiddhiyā ucchedadiṭṭhiyā anokāsatā. Tenāha ‘‘hetuphalasambandhenā’’tiādi. Saṅkhārā khaṇe khaṇe uppajjantīti ayamattho khaṇato udayadassanena sijjhamāno nānattanayādhigamāya hoti. Yato paccayapaccayuppannānaṃ sabhāvabhedāvabodhato ‘‘so karoti, so paṭisaṃvedayatī’’tiādinayappavattāya sassatadiṭṭhiyā anokāsatā. Tenāha ‘‘khaṇato udayadassanenā’’tiādi. Paccayatoudayabbayadassanena paccaye sati phalassa bhāvo, asati abhāvoti imassa atthassa siddhiyā atthitāmatteneva te dhammā kāraṇanti abyāpāranayo pākaṭo hoti. Yato attadiṭṭhiyā anokāsatā vasavattitāya alabbhaneyyato . Tena vuttaṃ ‘‘dhammāna’’ntiādi. Avasavattibhāvo parāyattatā, sā ca sappaccayatāya veditabbā. Paccayato udayadassanena tehi tehi paccayehi ime dhammā uppajjanti, uppajjamānā ca paccayānurūpameva uppajjantīti hetuphalassa hetuanurūpato siddhiyā akiriyadiṭṭhiyā anokāsatāvāti āha ‘‘paccayato panā’’tiādi. Sati kāraṇe kuto akiriyavādo. Karotīti hi kāraṇaṃ.
729. 前前后后之灭，不断随生而现起，此即缘起显示的顺序，能帮助理解整体一致性。因“他做，他感受”等事，行为业生异见及断见。故有言“由因果相续”等。行诸造作于刹那刹那生起，生灭的体现，通过此缘起顺序而能掌握整体区别。对缘与缘生之表现，于此理见“他做，他感受”等实际现象，纠正永恒论见。故以“刹那生灭显现”等作比喻。依缘起展现及因缘联接，存在与不存的真实性，正是证明本义，表明此法为因。通过自体见的显明，使得执着不可成立。故释言“法者”等及其自性与相继性，皆由因缘而来，须由缘起所认。由缘展现，因缘条件之法各各发生，且随缘起随缘灭，证明因果条件的真实有效，不是无用之见。故有“由缘”等语。又问因何无用之说？非也，因即原因所致也。
§730
730. Paccayato udayaṃ passato paccaye sati sabhāve sati phalassa sambhavoti atthitāmattena upakārakatāti saṅkhatānaṃ nirīhatā, asati ca abhāvoti paccayādhīnavuttitā ca viññāyamānā attasuññataṃ vibhāvetīti āha ‘‘paccayato cassa…pe… tāvabodhato’’ti. Aniccalakkhaṇaṃ pākaṭaṃ hoti khaṇato udayabbayadassanena saṅkhārānaṃ udayabbayato paricchinnatāya viññāyamānattā. Tenāha ‘‘hutvā abhāvāvabodhato’’ti. Uppajjitvā nirujjhanañhi hutvā abhāvo. Pubbantāparantaviveko atītānāgatabhāvasuññatā. Na hi saṅkhārā khaṇattayato pubbe, pacchā ca vijjanti, tasmā pubbantāparantavivekāvabodhatoti ādiantavantatāpaṭivedhatoti attho. Dukkhalakkhaṇampi pākaṭaṃ hoti udayabbayadassanenāti sambandho. Uppajjitvā bhijjantā saṅkhārā uppādato uddhaṃ jarābhaṅgāvatthantaruppattiyā nirantaraṃ vibādhīyanteva. Sā ca nesaṃ vibādhiyamānatā sammā udayabbayadassanena vibhūtā hotīti āha ‘‘dukkha…pe… bodhato’’ti.
730. 当缘起现起时，若有缘存在，则存在它的本性，果报由此而生，故此以我执为依止者谓之辅助。因构成法的断灭，缘起灭没，而不存在；缘依关系明确称为缘制约，观察时则觉察到自身的空性，因此说“因缘之所以……如此觉知”。无常的特性明显显现，因瞬息之间的起灭变现，构成法起灭中断而观察到其断尽。从而说“因灭而觉空”。生起即是灭尽，灭即是不存在。过去未来分明，即对过去与未来的无自性空寂。构成法非因瞬续而为之前所知，亦非因缘之所识，由此有过去未来分明的觉知，即是断灭等境的断知。苦的特性亦显现于起灭的观察之中，因构成法生起便有变坏，生起者由于老死及断坏等因素，常受苦痛；这种苦痛确因起灭变现而生，故说“苦……由此觉知”。
Sabhāvalakkhaṇampīti udayabbayadassanena na kevalaṃ aniccadukkhalakkhaṇameva, atha kho pathavīphassādīnaṃ kakkhaḷaphusanādisaññitaṃ sabhāvasaṅkhātaṃ lakkhaṇampi pākabhāvaviddhaṃ sabhāvāvacchinnaṃ pākaṭaṃ hoti. Tenāha ‘‘udayabbayaparicchinnāvabodhato’’ti. Sabhāvalakkhaṇeti sabhāvasaññite lakkhaṇe, taṃtaṃdhammānaṃ salakkhaṇe. Saṅkhatalakkhaṇassa tāvakālikattampīti uppādādisaṅkhatalakkhaṇassa uppādakkhaṇādiparittakālikatāpi khaṇantarānavaṭṭhānato tassa. Tenāha ‘‘udayakkhaṇe’’tiādi. Udayavayamattaggahaṇañcettha udayabbayadassanavaseneva imassa ñāṇassa pavattanato, na ṭhitikkhaṇassa abhāvā.
所谓本性的特性，即因起灭观察而知，非仅无常苦的特性，尚有如土味生硬粗糙等感觉，显示存在法的本性特质，乃由其起灭过程而显现断尽，故称“通过起灭断尽的观察而知”。所谓本性特性，是谓约定俗成的特性，即为事物本质的规范特征。集合法的特性，其时间性质有限，因起生等因缘作用只能间歇出现，故谓“起于瞬间”等。因起灭观察法，乃对此智识的展开，不是对一个恒常瞬间的现象观察。
§731
731.Na kevalañca niccanavā, atha kho parittakālaṭṭhāyino. Kathanti āha ‘‘sūriyuggamane’’tiādi. Tattha udake daṇḍena katalekhā udake daṇḍarāji. Ussāvabinduādayo pañca kiccāpi uttaruttari atiparittaṭṭhāyibhāvadassanatthaṃ nidassitā, tathāpi te dandhanirodhā eva nidassitā, tatopi lahutaranirodhattā saṅkhārānaṃ. Tathā hi gamanassādānaṃ devaputtānaṃ heṭṭhupariyāyena paṭimukhaṃ dhāvantānaṃ sirasi pāde ca bandhakhuradhārā sannipātatopi sīghataro rūpadhammānaṃ nirodho vutto, pageva arūpadhammānaṃ. Na kevalaṃ niccanavā, nāpi parittakālaṭṭhāyinova, atha kho asārā. Kathanti āha ‘‘māyā’’tiādi. Māyādayo hi maṇiādivasena dissamānā ataṃsabhāvatāya asārā. Tattha mantosadhabhāvitā indajālādikā māyā. Migataṇhikā marīci. Supinameva supinantaṃ. Maṇḍalākārena āvijjhiyamānaṃ alātameva alātacakkaṃ. Gandhabbadevaputtānaṃ kīḷanicchāvasena nagaraṃ viya ākāse upaṭṭhānamattaṃ gandhabbanagaraṃ.
731. 法非仅为恒常存在，也非只是一时消逝。众师云：“如太阳升起时”等。水中木杆上的刻痕，及水中木条的状况，如蒸气水珠等五种现象，都因反复倒转而显变异。天人因速行而头足并集，形体之速速灭，已显现了无色法的灭。故法非仅是恒常，也非单指短暂停留，而是无实体之幻象等，谓“幻”。幻如珠宝等纷呈，非实在法性。又如妖术幻术、飞禽火光、梦境中的影像，如圆盘旋转的乐器，天人所戏耍的香气城等皆是幻化景象。
Ettāvatāti yvāyaṃ ‘‘jātaṃ rūpaṃ paccuppanna’’ntiādipāḷinayānusārena (paṭi. ma. 1.49), ‘‘yaṃ kiñci rūpaṃ atītānāgatapaccuppanna’’ntiādipāḷinayānusārena (ma. ni. 1.347, 361; 2.113; 3.86, 89; paṭi. ma. 1.48) vā yāva udayabbayapaṭivedhā bhāvanāvidhi āraddho, ettāvatā. Kalāpasammasanādikopi hi sabbo bhāvanāvidhi udayabbayañāṇuppādanasseva, na parisaparisarīrakarabandhoti. Vayadhammamevāti bhijjanasabhāvameva. Vayaṃ upeti attano dhammatāya. Yañhi upakkamena vinassatīti vuccati, tampi attano dhammatāya eva vinassati ahetukattā vināsassa. Upakkamahetu pana visadisuppādo hoti. Iminā ākārenāti ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 16; paṭi. ma. 2.30) hi vuttaṃ, tasmā vayaṃ anālambitvāpi ‘‘vayadhammameva uppajjatī’’ti udayassa, ‘‘uppannañca idaṃ vayaṃ upetī’’ti vayassa ca iminā yathāvuttena paccakkhakaraṇākārena. Adhunā uppannaṃ, na tāva balappattanti āha ‘‘taruṇavipassanāñāṇa’’nti. Kalāpasammasanādivasena pavattaṃ sammasanaṃ na nippariyāyena vipassanāsamaññaṃ labhati, udayabbayānupassanādivasena pavattameva labhatīti āha ‘‘yassādhigamā āraddhavipassakoti saṅkhaṃ gacchatī’’ti.
至此，“已生之色现现”等语，依注释典籍中如“所有色皆为过去、未来及现前之色”等法理，均指至起灭之明观修习已展开为止。集合法之综合等，皆与起灭观察智慧的生发相关，非有关局部支体的束缚。所谓生灭法者，是指由生坏本性所成。衰亡依其自身法性而起。所谓由衰退而毁灭，亦是依自身法性因而灭，却因有清楚的原因导致衰退。由此可以理解“所有因缘生起法，俱是因缘灭尽法”，所以纵使无依存，也说“生灭法实起”。所说“生灭之法，我们起；所起法即是此法的衰亡”，这正合经义。现在生起者，尚未有强盛力量，故称“嫩慧”。以集合法之综合，而非彻底圆满的般观力，而于起灭观察现前而得。
Vipassanupakkilesakathāvaṇṇanā观随染说之解释
§732
732.Imāya udayabbayānupassanāsaṅkhātāya taruṇavipassanāya vasena, na āraddhavipassanānaṃ bhaṅgānupassanādisaṅkhātāya taruṇavipassanāya, nāpi nibbidānupassanādisaṅkhātāya balavavipassanāya vasenāti attho. Na hi tadā vipassanupakkilesā uppajjantīti. Āraddhavipassakassāti ca āraddhavipassakassevāti eva-kāro luttaniddiṭṭho. Tenāha ‘‘vipassanupakkilesā hī’’tiādi. Diṭṭhigāhādivatthubhāvena vipassanaṃ upakkilesantīti vipassanupakkilesā. ‘‘Ariyasāvakassā’’ti idaṃ ukkaṭṭhaniddesena vuttaṃ balavavipassanāpattassāpi anuppajjanato. Vippaṭipannakassāti sīlavipattiādivasena yathā tathā vippaṭipannakassa. Tassa pana paṭipattiyā garahitabbataṃ dassento ‘‘vippaṭipannakassā’’ti āha. Ca-saddo uparipadadvayepi yojetabbo. Nikkhittakammaṭṭhānassāti vipassanaṃ ārabhitvā antarā vosānaṃ āpannassa. Kusītapuggalassāti sīlasampannasseva kosajjena bhāvanaṃ ananuyuñjantassa. Atha vā vippaṭipannakassāti vipassanābhāvanāsaṅkhātāya sammāpaṭipattiyā abhāvena vigarahitapaṭipattikassa. Vipassanāpaṭipattiyeva hi sasambhārā pubbabhāge sammāpaṭipatti, tadaññā vippaṭipatti, sā ca tattha nikkhittadhurassa hoti. Nikkhittadhuratā ca kosajjenāti vuttaṃ ‘‘nikkhittakammaṭṭhānassa kusītapuggalassā’’ti. Yuttappayuttassāti yogena ñāṇena bhāvanamanuyuñjantassa. Sā pana yuttappayuttatā samathavasenāpi hotīti āha ‘‘āraddhavipassakassā’’ti. Uppajjantiyeva na nuppajjanti aññathā maggāmaggañāṇasseva asambhavato.
732. 此处所说“起灭观察相应之嫩慧”，非指已经开启般观之断相观察等觉悟，亦非指厌离或悲观观察对于般观力量的作用。因为此时尚无般观患难发生。所谓“开启般观者”，只为开启般观之义，见示为根本。故有“般观障碍”等语。因见受等烦恼障碍般观，称之为般观患难。称为圣弟子者，即在强般观错误未生起时不生起之类。烦恼已经现行者，则因戒失等，称为“已现行”；指称其行为应予抑制，谓“应制止者”。双辅音连于词末，含有否定之意。所说“弃绝法场”，是指开启般观而未曾辅导时内心远离。所谓德行优良之人，戒德完善而修习般观，未曾违背相应。又为已违背者修习般观，则因不当行为无善修之行，不得善趣。因般观行持而生起的一切因缘积累即圆满，盖于此前已端正实行之事。此积累称为“弃绝”。弃绝因正修之行者称为德行优良者；掉以轻心之人则不称。所谓“开般观者”，即因力与慧相应而修习者。现起时必将产生，无法否则，因缘无法作祟不同。
Obhāsādīsu ‘‘ariyadhammo’’ti pavattaṃ uddhaccaṃ vikkhepo dhammuddhaccaṃ, tena dhammuddhaccena vipassanāvīthito ukkamanena virūpaṃ gahitaṃ pavattitaṃ mānasaṃ dhammuddhaccaviggahitamānasaṃ. Obhāso dhammoti kāraṇūpacārenāha, īdisaṃ obhāsaṃ vissajjento mama ariyamaggoti attho. Obhāsaṃ āvajjati ‘‘nibbāna’’nti vā ‘‘maggo’’ti vā ‘‘phala’’nti vā. Nibbānanti gaṇhanto tattha pavattadhamme maggaphalabhāvena gaṇhāti, ñāṇādike pana maggaphalabhāveneva gaṇhāti. Tato vikkhepo uddhaccanti tato obhāsahetu yo vikkhepo, taṃ uddhaccanti attho. ‘‘Uddhaccena viggahitamānaso’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘aniccato’’tiādi vuttaṃ.
因光明等而生“圣法”名号，因烦乱、放逸而生动乱，这宛如法界烦乱所造成偏差形态，扰乱心识。以缘因之光明而释名，“圣道”即指此。光明即引导思惟入静，又或指“涅槃”、“正道”、“果报”等。涅槃者据此而生，因涅槃与道、果之德性相关而得名。由此而生起的烦乱及择伪，是因扰乱的缘故。故称“由烦乱扰乱的心”，简言之即“无常等诸法所言”。
Tattha anicca…pe… nappajānāti ‘‘maggaṃ pattosmī’’ti saññāya aniccatādivasena manasikārasseva abhāvato. Ayañca attho –
对此，无常等相……乃至……由于对“我已得道”的认知因无常等相的特性而未生起觉知，实则是由于心念专注的缺失。此义亦是——
‘‘Yo hi koci, āvuso, bhikkhu vā bhikkhunī vā mama santike arahattappattiṃ byākaroti, sabbo so catūhi maggehi, etesaṃ vā aññatarena. Katamehi catūhi? Idhāvuso, bhikkhu samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāveti, tassa samathapubbaṅgamaṃ vipassanaṃ bhāvayato maggo sañjāyati, so taṃ maggaṃ āsevati bhāveti bahulīkaroti. Tassa taṃ maggaṃ āsevato…pe… karoto saṃyojanāni pahīyanti anusayā byantīhonti.
「因为，尊者，凡有比库或比库尼在我近前宣说阿拉汉果的成就者，皆由修习四种道法之一，或诸道之一而成。何为四种道？尊者，比库先修止禅前行禅观，调心止禅前行禅观成熟时，彼修道成就而生起觉知，即欢喜修行彼此道。修行者喜爱此道……彼修习道时，五结皆生破，深习习气亦寂灭。」
‘‘Puna caparaṃ, āvuso, bhikkhu vipassanāpubbaṅgamaṃ samathaṃ bhāveti…pe… samathavipassanaṃ yuganaddhaṃ bhāveti…pe….
「复次，尊者，比库修习禅观前行止禅……乃至修止与禅观二法并进……」
‘‘Puna caparaṃ, āvuso, bhikkhuno dhammuddhaccaviggahitaṃ mānasaṃ hoti, hoti so, āvuso, samayo yaṃ taṃ cittaṃ ajjhattameva santiṭṭhati sannisīdati ekodi hoti samādhiyati, tassa maggo sañjāyati…pe… anusayā byantīhontī’’ti (a. ni. 4.170) –
「复次，尊者，比库心念动摇动乱，彼即建立内心之时，心境内在而住，一境不乱，安心融摄时，此时彼修道觉知生起……五结消灭。」（引自【增支部】4.170）——
Iminā suttapadeneva veditabbo. Ettha hi catutthamaggavissajjane yathāvuttamaggaphalanibbānadhammā dhammo. Tattha uddhaccaṃ ‘‘adhigatamaggādikohamasmī’’ti amaggādīsu vikkhepo dhammuddhaccaṃ, tena upaddutaṃ viggahitamānasaṃ hoti. Nikanti obhāsādīsu apekkhā sukhumarūpā taṇhā, sā vipassanābhiratiākārena upaṭṭhahantī adhimānikena ‘‘dhammo’’ti gayhatīti āha ‘‘nikanti ‘dhammo’ti nikantiṃ āvajjatī’’ti.
以上即于经文文句中当知。此中第四道断除时，道果涅槃所应法乃真实。然则，心乱恼扰则谓「我得道起烦恼」等，非道等生起的心烦恼。如是则破坏流转之净心。于此，净灭等观察之柔善种子及禅爱，亦被称为“法”，以禅观厌离之意遮止，故说「净灭称为‘法’故以净灭诱引。」
§733
733.Vipassanobhāsoti vipassanācittasamuṭṭhitaṃ, sasantatipatitaṃ utusamuṭṭhānañca bhāsuraṃ rūpaṃ. Tattha vipassanācittasamuṭṭhitaṃ yogino sarīraṭṭhameva pabhassaraṃ hutvā tiṭṭhati, itaraṃ sarīraṃ muñcitvā ñāṇānubhāvānurūpaṃ samantato pattharati, taṃ tasseva paññāyati, tena phuṭṭhokāse rūpagatampi passati, passanto ca cakkhuviññāṇena passati, udāhu manoviññāṇenāti vīmaṃsitabbanti vadanti. Dibbacakkhulābhino viya taṃ manoviññāṇaviññeyyamevāti vuttaṃ viya dissatīti. Vipassanāvīthi nāma paṭipāṭiyā pavattamānā vipassanāva. Ukkantā nāma hoti yoginā ‘‘maggappattomhī’’ti adhimānena vissaṭṭhattā, tassa vā yogino vipassanā tato eva vīthi ukkantā nāma hoti. Mūlakammaṭṭhānanti vipassanamevāha.
「观察之显现者」者，即由禅观生起心所现现及恒常生起之观境色，乃观行之表现。于此，依禅观而生起之修行者，其内心之净光映现于身体之中心，继而离舍他身，依据智慧力显现知见之妙用，流布于周围，彼因而目见触于影像之色，亦由眼识能所处而见之，或以心眼识视察。对此须审慎思惟如是。又曰：如同拥有神眼般，此心识亦可见能被识之境界。所谓禅观行法，即为当下正行而生起之禅观。所谓升进者，修行者以「我已得道」强念坚定，心念安稳时，曰升进。禅观之根本修勤即为禅观本身。」
Vemattatāyāti appavipulatāvasena visadisatāya. Assāti obhāsassa. Dvīhi kuṭṭehi paricchinnaṃ gehaṃ dvikuṭṭagehaṃ. Tassa kira abbhantarepi ekā bhitti hoti bahipi, ubhinnaṃ antare anupariyāyapathaṃ hoti, sāyanhe tattha santharitāni pañcavaṇṇāni kusumāni, visadañāṇassa obhāsena pharitaṭṭhāne rūpagatañca dibbacakkhuno viya paññāyanti. Tena vuttaṃ ‘‘bhante mayha’’ntiādi.
“Vemattatā”者，谓不广大、缺乏广阔之义；“appavipulatāvasena”即因狭小不广之故而显清明；“assāti”意味着明亮光辉之现象。若以两屋相互掩蔽者称为双屋房。此双屋中间尚有一道墙壁，且两屋之间有连环的通路，其暮时通道中置五色花束，在清净智慧光明的照耀下，如同神眼般能看见身形变化。所以有言“世尊啊”等称呼。
Evaṃ obhāsassa vemattatāya vatthuṃ dassetvā cirakālavippalambane vatthuṃ dassetuṃ ‘‘ayaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ayaṃ pana vipassanupakkilesoti vakkhamānappakāraṃ sandhāyāha, na sabbaṃ. Soti so samathavipassanālābhī adhimāniko.
如此明亮之“vemattatā”显现因缘，意在久远等待中示现因缘。说“此即”之类，是旨意表明此为内观烦恼，非全部皆指。此烦恼虽是正行者智慧得失中的一部分。
Divāsaneti divāṭṭhāne nisīditabbaāsane. Paṭhamaṃ ‘‘pañhaṃ pucchissāmī’’ti cintitattā vuttaṃ ‘‘pañhaṃ, bhante, pucchituṃ āgatomhī’’ti.
“Divā”所示意者，为白昼所坐之处。最初有言“我等欲请教疑问”，是指发心问疑之意。回答曰“世尊，我等来此欲问疑也”。
Pacchā upāyena puthujjanabhāvaṃ viññāpetvā kammaṭṭhāne niyojessāmīti cintitattā vuttaṃ ‘‘avassayo bhavissāmiccevāhaṃ āgato’’ti, tassa ca padhānattā sāvadhāraṇaṃ katvā vuttaṃ. Ayaṃ dhammoti ayaṃ ariyamaggānugato paṭisambhidādhammoti therassa ajjhāsayavasena vadati. Samādhinti abhiññāsamādhiṃ. Añcitakaṇṇoti niccalaṭṭhapitakaṇṇapuṭo. Palāyituṃ āraddho bhayena. Tenāha ‘‘thero kira dosacarito’’ti. Dosacaritassa hi sūrassāpi sahasā bhayaṃ uppajjati. Tenassa khīṇāsavatthero ajjhāsayaṃ ñatvā ‘‘iminā upāyena puthujjanabhāvaṃ jānāpessāmī’’ti hatthinimmāpanādimakāsi. Dosacaritattā hi thero khippaṃ paṭivijjhi. Khippavirāgī hi dosacarito.
后以巧方便显明凡夫之性，将致力于修行境界。念起时说“将有条件，吾至此处。”并且详细说明因缘。此法即菩提道解释之法，长老以此意根诠释。定者即神通定境。“Añcitakaṇṇa”意谓稳固不动之耳，欲逃避恐惧。故说“此长老实为不善行者”。即使英勇者闻此恶行亦生恐怖。该已断尽烦恼之长老见此意理，断恶行用此方便方法令凡夫心开悟。因恶行者短速堕落，疑者速速离弃恶行。
§734
734.Tassāti udayabbayañāṇaṃ matthakaṃ pāpentassa yogino. ‘‘Evampi rūpaṃ udeti, evampi rūpaṃ vetī’’tiādinā udayabbayānupassanamevettha tulanaṃ, tīraṇañca veditabbaṃ. Yathā devānamindena khittaṃ vajiraṃ amoghaṃ, appaṭihatañca hoti, evamidampi ñāṇaṃ nipuṇaṃ udayabbayadassaneti vuttaṃ ‘‘vissaṭṭhaindavajiramivā’’tiādi. Tattha tikhiṇanti akuṇṭhaṃ. Sūranti tejavantaṃ. Ativisadanti nisitabhāvena ativiya paṭutaraṃ ñāṇaṃ uppajjati. Tathā hinena yogī ‘‘maggappattosmī’’ti maññati.
“Tassa”即智慧觉知生灭之见得。“Evampi rūpaṃ udeti，evampi rūpaṃ vetī”此观察生灭之律相合，此谓鉴察应了区别并当了别。犹如天帝所抛无效武器迅速陨落，亦如智慧高明觉知生灭，故说“如同瓦解无效之雷霆闪电”。其中锐利迅速，威猛如光明，极其清晰，透彻无碍，故生此更为拔萃之觉知。故此低阶行者自信“我已得道”。
Vipassanāpītīti vipassanācittasampayuttā pīti. Khuddakādayo pītiyo heṭṭhā vaṇṇitā eva. Yasmā udayabbayānupassanāya vīthipaṭipannāya anukkamena pañca pītiyo uppajjanti, tasmā vuttaṃ ‘‘ayaṃ pañca…pe… uppajjatī’’ti. Matthakappattena pana udayabbayañāṇena saddhiṃ pharaṇāpītiyeva hoti. Upacārappanākkhaṇato aññadāpi hi pharaṇāpīti hotiyeva. Tenāha ‘‘sakalasarīraṃ pūrayamānā uppajjatī’’ti.
“Vipassanāpīti”者，即与内观心相随之喜悦。小部等经典对喜乐有详细论述。行内观显现五种喜乐因循故有言“此五喜乐由通达生灭生法显现”。生灭相应之智慧觉知旁生一种喜悦。又因通达生灭，生出满足喜乐。故云“充盈整个身心而生”。
Passaddhiādīni cha yugaḷakāni aññamaññāviyoginīti passaddhiyā uppannāya itarāpi uppannā eva hontīti kiccadassanamukhena tā sabbāpi dassento ‘‘kāyacittānaṃ neva daratho, na gārava’’ntiādimāha. Tattha kāyaggahaṇena rūpakāyassapi gahaṇaṃ veditabbaṃ, na vedanādikkhandhattayasseva. Kāyappassaddhiādayo hi rūpakāyassāpi darathādinimmaddikāti. Kāyacittāni passaddhāni…pe… ujukāniyeva honti tesaṃ apassaddhādibhāvassa hetubhūtānaṃ uddhaccādithinamiddhādidiṭṭhimānādisesanīvaraṇādiassaddhiyādimāyāsātheyyādisaṃkilesadhammānaṃ vidhamanavasena tadā vipassanācittuppādassa pavattanato. Tasmiṃ samayeti tasmiṃ udayabbayañāṇuppattisamaye. Manussānaṃ ayanti mānusī, manussayoggā kāmasukharati, tādisehi manussavisesehi anubhavitabbatānativattanato dibbā ratipi saṅgahitā, mānusīsadisatāya kāmasukhabhāvena dibbā ratipi vā, tassā atikkantatāya na mānusīti amānusī.
净静等双重义者，是指彼此相异的分别，即因一种净静已经生起，其他的也随之生起。由此可见，所有这些从某种责任表现的面向观察，皆指出『形与心二者绝无迟钝与轻慢』如此等义。此处须辨识形取摄是对色身的把持，而非如受等五蕴的二法相对之把持。因形心静等，是色身对迟钝等烦恼的不动摇。形心净静等恰如正直者，因其不净静等原因，如躁动、昏沉、疑惑与贪爱等妄念垢染之故，遂使内观心生起受灭知，处此时即为出来与灭尽知识生起之际。人类趋向凡夫者，因世俗乐趣之润泽，有如人类特有感触所体验欲乐；因而对天界乐趣与人间乐趣攒聚，彼处超越人类者，非谓为人，即谓非人。
Suññāgāranti yaṃ kiñci vivittaṃ senāsanaṃ, vipassanaṃ eva vā. Sāpi hi niccabhāvādisuññatāya, yogino sukhasannissayatāya ca ‘‘suññāgāra’’nti vattabbataṃ labhati. Cittassa anupassanakarānaṃ kilesānaṃ vigamena santacittassa. Saṃsāre bhayassa ikkhanena bhikkhuno. Sammā ñāyena rūpārūpadhammānaṃ udayabbayānupassanādivasena vipassato. Sammasato anāraddhavipassanānaṃ manussānaṃ avisayatāya amānusī. Vipassanāpītisukhasaññitā rati hotīti ayamettha gāthāya saṅkhepattho. Dutiyagāthā pana udayabbayañāṇameva sandhāya vuttā. Tattha yato yatoti rūpato vā arūpato vā.
空宅者，谓一切独处之安卧处，或仅内观之所。此处基于无常等空性，修行者因乐故称之『空宅』。无对境之执着、烦恼净灭者，则为宁静之心。比库因于轮回中怖畏，正断慧透观色法与非色法之起灭，依此内观，为得正见明智。正了知内观断未断之差别，致众生之妄心不执着而非人。此处内观所带之喜乐感知即是「内观之乐」，此乃本节偈语之意。次偈专论起灭知，谓起与灭之所缘或所缘非色非色等。
Vipassanāsukhanti vipassanācittasampayuttaṃ cetasikasukhaṃ. Yasmā taṃsamuṭṭhitehi atipaṇītarūpehi sabbo kāyo pariphuṭo, paribrūhito ca hoti. Tasmā vuttaṃ ‘‘sakalasarīraṃ abhisandayamāna’’nti.
内观之乐者，谓随内观心相应之心行法所生之心神之乐。由于其心身恰如风鼓之满溢扩展，故称为“满盈周遍全身”。因此称为『充满整个身躯』。
Adhimokkhoti saddhā, na yevāpanakādhimokkhoti adhippāyo. Sā cettha na kammaphalaṃ, ratanattayaṃ vā saddahanavasena pavattā, atha kho kilesakālussiyāpagamena sampayuttānaṃ ativiya pasannabhāvahetubhūtā. Tenāha ‘‘vipassanāsampayuttā…pe… saddhā uppajjatī’’ti.
“专胜”者是指信心，非谓只胜于断烦恼的信心。这里非论业果，非论三宝信赖，而是因烦恼毒蔓延消弭而生内心调柔清净、异常安宁之信心。故言“与内观调柔相应之信心由此生起”。
Purimuppannabhāvanābalasaṃsiddhaṃ samappavattaṃ vīriyaṃ sampayuttadhammānaṃ saṃkilesapakkhato kosajjato paggaṇhanato paggaho. Tenāha ‘‘paggahoti vīriya’’ntiādi.
“把持”者，谓以先有观念之聪慧与力量，促发生起精进，即依附于内观修行所成就同一属性之全勤努力。故言“把持是指精进”。
Supaṭṭhitāti sabhāvasallakkhaṇena ārammaṇe suṭṭhu upaṭṭhitā. Supatiṭṭhitāti paṭipakkhavigamena tena acalanīyatāya suṭṭhu patiṭṭhitā. Tato eva nikhātā viya acalā. Acalabhāveneva pabbatarājasadisāti tīhipi padehi supatiṭṭhitameva dasseti. Soti yogāvacaro. Yaṃ yaṃ ṭhānanti yaṃ yaṃ attano upatiṭṭhānaṭṭhānaṃ rūpaṃ vā arūpaṃ vā. Okkhanditvāti anupavisitvā. Pakkhinditvāti tasseva vevacanaṃ. Dibbacakkhuno paribhaṇḍabhūtassa yathākammūpagañāṇassa upaṭṭhahante paralokasaññite satte sandhāyāha ‘‘dibbacakkhuno paraloko viyā’’ti na dibbacakkhuno paralokavisayattā. Vaṇṇāyatanavisayañhi tanti. Assa sati upaṭṭhāti khāyati, upatiṭṭhatīti vā attho. Yadaggena hi sati ārammaṇaṃ okkhanditvā upatiṭṭhati, tadaggena ārammaṇampissa okkhanditvā upatiṭṭhatīti vuccati.
“完善安立”谓于本性显著特性上，作为了知境界被正确安立；“巩固安立”谓因相对断除之进展，稳固不易动摇，成为稳当安立。于是如山岳王座，以三重说法皆示其完善安立。此谓修行者言说。凡众生于各自所在地、约自身安立处，或色或无色，所谓不退转者为进入；迁移者即移步境界。天眼所知外方之现前依当机知识，应于彼处存活。非因天眼之所以观他界事，而是因色界之六境缘故。阿萨念言谓“守护”，谓保持，上立之意。譬如守护缘境而进入安立，因缘由进入而修行者安立者，称为安立。
Vicinitavisayattā saṅkhārānaṃ vicinane majjhattabhāvena ṭhitā vipassanupekkhā. Sā pana atthato tathāpavattā tatramajjhattupekkhāva. Manodvārāvajjanacittasampayuttā cetanā āvajjane ajjhupekkhanavasena pavattiyā ‘‘āvajjanupekkhā’’ti vuttā. Udayabbayānaṃ suṭṭhutaraṃ upaṭṭhānato tadanupassanāyaṃ majjhattabhūtā idha vipassanupekkhā nāma. Te pana udayabbayā sabbasaṅkhārānanti āha ‘‘sabbasaṅkhāresu majjhattabhūtā’’ti. Āvajjanāya indavajiratattanārācasadisatā, sūratikkhabhāvo ca sabbaññutaññāṇapurecarā viya tadanucarañāṇassa tathābhāvena daṭṭhabbā.
依近境观照诸行之观察，处其中道性，以正观的安稳心态来看。然此正观的中道观，实则是本质的正观。因与心门的染污共转之心意相应，故名为染污正观。于起灭之理，依止善妙的观察，其内在中道之正观，即名为此处之正观。以起灭者为诸行之总称，故称“于一切诸行中之中道者”。染污如同钉、铁、火之特性，犹如眼目之潜伏，伴随通达一切知见之智，如同随顺助缘之智，理应如是了见。
Vipassanānikantīti vipassanāya nikāmanā apekkhā. Obhāsādayo vipassanāya vijambhanabhūtā tassā alaṅkāro viya hontīti āha ‘‘obhāsādipaṭimaṇḍitāyā’’ti. Ālayanti apekkhaṃ. Sukhumā, santākārāti sukhumākārā, santākārā ca, sā cassā sukhumasantākāratā bhāvanāya sātisayappavattiyā, yato kilesabhāvopissā duviññeyyo hoti. Tenāha ‘‘yā nikanti kilesoti…pe… hotī’’ti.
谓正观之专注，一心不散。诸光明等法，由正观而生，是其庄严装饰，故称“诸光明等所饰者”。其依止谓之专注。精细与安稳之形态，或安稳之相，此皆因安稳与精细之修习而生。由于烦恼性之低伏，两种意识分明，故称“彼称为烦恼之消散……成立”。
Etesupīti yathādassitesu ñāṇādīsupi. ‘‘Aññatarasmiṃ uppanne’’ti idaṃ uppanne aññatarasmiṃ ‘‘maggappattomhī’’tiādiggahaṇadassanatthaṃ vuttaṃ, na aññataraññatarasseva uppajjanato. Na vāpi hi upakkilesā ekakkhaṇepi uppajjanti, paccavekkhaṇā pana visuṃ visuṃ hoti. ‘‘Na vata me ito pubbe evarūpā nikanti uppannapubbā’’ti idaṃ dhammasabhāvadassanavasena vuttaṃ, na pana tadā yogino tathācittappavattivasena. Na hi so tadā taṃ ‘‘nikantī’’ti jānāti, tathā sati tabbisayassa ‘‘maggappattomhī’’tiādiggahaṇassa asambhavo eva. Tasmā evamassa siyā ‘‘na vata me evarūpā bhāvanābhirati uppannapubbā, addhā maggappattomhī’’ti.
此等如所示诸智等法中言“某一时现已生起”，此“生起”为某一特殊条件诸果报告之意，而非单指某一时刻生起。亦非烦恼瞬间发生，盘点时乃不断生起。言“我昔未尝出此类消散”乃由法相见未见到禅修者内心真正消散。其时不知“消散者”，故对法相“我已得道”等不可能了然明悉。是以言“我昔未尝生此类清净修习，今方得道”。
§735
735.Upakkilesavatthutāyāti nippariyāyato diṭṭhimānataṇhā idha upakkilesā tesaṃ vatthutāya uppattiṭṭhānatāya. Na sabhāvatoti āha ‘‘na akusalattā’’ti. Yathā pana obhāsādayo, evaṃ nikantipi diṭṭhigāhādīnaṃ ṭhānaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘upakkilesavatthu cā’’ti. Vatthuvasenevāti gāhe anāmasitvā gāhānaṃ vatthutāvaseneva. Attavādī hi ‘‘ahaṃbuddhinibandhano’’ti parikappito attā obhāsassa sāmibhūto ‘‘mamā’’ti sāmivacanassa visayabhāvena gahitoti āha ‘‘mama obhāso uppannoti gaṇhato hi diṭṭhigāho’’ti. Obhāsassa manāpaggahaṇamukhena tena attānaṃ seyyādito dahatīti vuttaṃ ‘‘manāpo vata obhāso uppannoti gaṇhato mānagāho’’ti. Assādayatoti sampiyāyato. Tesanti diṭṭhigāhādisaññitānaṃ upakkilesānaṃ vasena. Obhāsādīsūti obhāsādinimittaṃ. Kampanaṃ yathāraddhavipassanāya aṭṭhatvā vikkhepāpatti, sā ca obhāsādīsu taṇhādigāhoti dassento ‘‘obhāsādīsu kampati…pe… samanupassatī’’ti āha.
736.谓烦恼之对象即分别执著与渴念，此处指烦恼对其对象生起、住持之分。非本性者，谓为“不善”。如诸光明等，与专注相通，亦为分别执著等处所在，故言“亦为烦恼对象也”。所谓对象即指法门。执著者主张“我是心所牵制”，因心所紧随诸光明而执“我”的意，故言“我的光明生起”，取受诸法执着，谓“取受即系心所”，谓诸心所对诸光明等取受，因而受制。爱染即嗜好成趣。此等悉为分别执著等的所依场所。诸光明者谓缘起之相，帧动如正观转变之体现，表明“诸光明处于颤抖……观察无缺”，故言“光明等处颤动……恒常观察”。
Obhāsanimittaṃ cittaṃ vikampatīti sambandho. Obhāse vā visayabhūte upakkilesehi cittaṃ vikampatīti yojanā. Tenāha ‘‘yehi cittaṃ pavedhatī’’ti. Sesesupi eseva nayo. Upaṭṭhāneti satiyaṃ. Upekkhāya cāti vipassanupekkhāya ca.
谓光明相所缘诸心颤抖，即谓联系。由所缘境界烦恼，心生颤抖，称为约束。于是说“以是心示现”。其余类同此理。所谓守护，是指念的留持。不分别谓以正观的捨为意。
Maggāmaggavavatthānakathāvaṇṇanā道非道分别论释
§736
736.Kusalo panātiādīsu kammaṭṭhānakosallayogena kusalo. Paripakkañāṇatāya paṇḍito. Āgamabyattiyā byatto. Upakkilesatabbisodhanesu ādīnavānisaṃsāvabodhayogato buddhisampanno. Ayaṃ kho soti yo so ācariyena kammaṭṭhānadānakāle udayabbayañāṇuppattisamaye uppajjatīti vutto, ayaṃ kho so obhāso uppannoti upakkilesavatthubhāvavavatthānaṃ dassetvā idānissa vipassanāya visayabhāvūpanayanavidhiṃ dassento ‘‘so kho panā’’tiādimāha. Tattha paṭhamanaye aniccalakkhaṇavibhāvanameva dassitaṃ, tasmiṃ siddhe itarampi lakkhaṇadvayaṃ siddhameva hoti. Dutiyanaye pana obhāsādike nissāya uppajjanakadiṭṭhigāhādīnaṃ ugghāṭanasamugghāṭanapariyādānavasena manasikāravidhiṃ dassetuṃ ‘‘sace obhāso attā bhaveyyā’’tiādi vuttaṃ. Arūpasattake ‘‘sace saṅkhārā attā bhaveyyu’’ntiādi (visuddhi. 2.721) sabbasaṅkhārasaṅgaṇhanavasena sāmaññato vuttaṃ, idha obhāsādivasena saṅkhāre vibhajja vuttaṃ. Seso manasikāravidhi tattha vuttanayovāti āha ‘‘sabbaṃ arūpasattake vuttanayena vitthāretabba’’nti.
736.谓善者，即善妙勤修法处技能者。具成熟慧者，离于三界执著。以烦恼应当净除为缘，具足生资。此谓得于师处，持行勤修时起起灭灭之知见。此即谓生起光明，示现烦恼对象之理，说明正观观察境界之引导，故言“彼是”。此中初步现般无常相之观，证成后成其他二种标识。第二阶段则依诸光明等所依教导，显现于见度执著等的破除，说明专注法门。若光明为我，云“若是我”，于无色界中亦云“若诸行是我”，言与诸烦恼紧密相依。此即一般之论，光明等经过分别展示，表示应当从无色界详细分辨。其余示意如前述。谓应悉分解说明诸法。
Obhāsaṃ ‘‘netaṃ mamā’’ti samanupassanto taṇhāgāhato cittaṃ visodheti, ‘‘nesohamasmī’’ti samanupassanto mānagāhato, ‘‘na meso attā’’ti samanupassanto diṭṭhigāhato. Tenāha ‘‘obhāsaṃ netaṃ mamā’’tiādi. Esa nayo ñāṇādīsupi.
观察‘这不是我的’的显现时，因渴爱被断，心净净化；观察‘这不是我’的显现时，因我慢被断；观察‘这不属于我’的显现时，因见见被断。因此有‘显现为“这不是我的”等’的说法。这也是与智慧等相关的说法。
Imāni dasa ṭhānānīti imāni yathāvuttāni obhāsādīni dasa upakkilesakāraṇāni. Paññā yassa pariccitāti yassa yogino paññā obhāsādīsu aniccatādiggahaṇavasena paricitavatī pariggahetvā upaparikkhitvā ṭhitā. Dhammuddhaccassa samaggabhāvajānanena dhammuddhaccakusalo hoti.
所谓十处，就是以上所说的显现等十种烦恼之因。所谓智慧的熟知，是指行者以智慧对这些显现等，了达其无常等特性，通达、把握、洞察、停住于此。由具足法的正见之慧的确知，行者便是法的正见者。
Vīthipaṭipannanti udayabbayānupassanāvasena vipassanāvīthipaṭipannaṃ.
经历路径上的行持，即以观察生灭为修，便称为通达生灭观察而行持于路径上。
Diṭṭhivisuddhiyanti diṭṭhivisuddhiyaṃ adhigatāyaṃ, diṭṭhivisuddhiñāṇena vā diṭṭhiyā visodhane dukkhasaccassa vavatthānaṃ kataṃ hoti dukkhasaccapariyāpannassa nāmarūpassa vavatthānato. Nāmarūpassa paccayā nāmarūpasamudayapakkhiyāti āha ‘‘kaṅkhā…pe… samudayasaccassa vavatthānaṃ kata’’nti. Abhidhammanayena hi sabbakilesā, kammañca samudayasaccaṃ. Imissanti imāyaṃ. Sammāti aviparītaṃ. Maggassāti ariyamaggassa upāyabhūtamaggassa.
所证得的见净，是通过见净的智慧实现的。此见净是借由智慧净除见惑而得，即完成苦谛的阐明，阐明了苦谛中身心（名色）的苦的本质。由名色所缘起，故称‘依赖于名色而成，名色集起’。对此释迦牟尼说：‘疑惑已除……确明集谛之义。’依阿毗达摩论述，所有烦恼及其行为皆是集谛。依此观行，此理为正确无误。所谓道，即指圣道，是为实现圣道目的的道路。
Maggāmaggañāṇadassanavisuddhiniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 道非道智见清净论释已毕。
Iti vīsatimaparicchedavaṇṇanā. · 如是第二十品之解释。