17. Paññābhūminiddesavaṇṇanā · 17. Paññābhūminiddesavaṇṇanā
17. Paññābhūminiddesavaṇṇanā十七、慧地解说之阐释
Paṭiccasamuppādakathāvaṇṇanā缘起论之阐释
§570
570.Imissāpaññāyāti imissā yathādhigatāya vipassanāya. Bhūmibhūtesūti pavattiṭṭhānabhūtesu. Kāmañcāyaṃ paṭiccasamuppādapaṭiccasamuppannasamaññā pitāputtasamaññā viya apekkhāsiddhā, hetuphaladhammesu pana yathākkamaṃ vavatthitāvāti ‘‘paṭiccasamuppādo cevā’’tiādinā vibhajja vuttaṃ. Ādisaddenāti ‘‘paṭiccasamuppādādibhedā’’ti ettha vuttaādisaddena. Avasesā honti, saṃvaṇṇanāvasenāti adhippāyo. Tenāha ‘‘tesaṃ vaṇṇanākkamo anuppatto’’ti.
570. 关于“此智慧”的说法，是指依此所达成的内观。所谓“地及地之所生”，指的是因缘发生和持续的诸法。此处如同父子相似，基于相应条件成立而彼此依赖，故称为“依缘生起”。又有“依缘生起等”，分解说明之。所谓“始端名”（ādisaddena），即“依缘生起初类”的名称，于此说成起始名。剩余诸义以概说方式述说，谓对诸义不具阐明要求，故言“他们的阐释需求未得满足”。
Avijjādayo dhammā paṭiccasamuppādo, na samuppattimattaṃ. Svāyamattho iminā suttapadena veditabboti dassento ‘‘vuttañheta’’ntiādiṃ vatvā paṭiccasamuppanne pana dassetuṃ ‘‘jarāmaraṇādayo panā’’tiādi āraddhaṃ. Kasmā panettha anulomato paṭiccasamuppādadhammā dassitā, paṭilomato paṭiccasamuppannā dhammāti? Yato te paccayato uppannā, tassa samanantaradassanatthaṃ.
无明等诸法，是依缘生起的法，而非单纯的生起。此处需因经文一语为标志而知其义，表明“因说已经宣说”，意在展现依缘生起诸法，且发端包括“老死等诸法”。为何此处显现顺行的缘起法？缘生法即从其因起，所起法立时当见；若以逆行观之，则为依缘生起而生的法。因缘相续，故显示顺序。
Na niccaṃ na sassatanti aniccaṃ. Samecca sambhūya paccayehi katanti saṅkhataṃ. Paṭicca paccayārahaṃ paccayaṃ nissāya sahitameva uppannanti paṭiccasamuppannaṃ. Khayanasabhāvaṃ khayadhammaṃ. Vayanasabhāvaṃ vayadhammaṃ. Virajjanasabhāvaṃ palujjanasabhāvaṃ virāgadhammaṃ. Nirujjhanasabhāvaṃ nirodhadhammaṃ. Sesaṃ yadettha vattabbaṃ, taṃ parato āvi bhavissati.
法非恒常非断灭，而是无常。因缘相会，则为所造作。依缘而生、且相依共起的称为依缘生起。法性为灭尽性质，是灭法。为消退性质，是消法。为离欲性质，是离欲法。为止息性质，是止息法。至于剩余诸法，应依次显示，后续渐显。
§571
571.Etthāti etesu yathāvuttesu suttapadesu. Saṅkhepoti atthasaṅkhepo.
571. “此处”指此等经文、规范的语句。简约者，是义义简略的意思。
Jātipaccayāti jātisaṅkhātā paccayā. Hetumhi nissakkavacanaṃ. Ṭhitāva sā dhātūti yāyaṃ jarāmaraṇassa idappaccayatā ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti, esā dhātu esa sabhāvo. Sā tathāgatānaṃ uppādato pubbe, uddhañca aviññāyamāno, majjhe ca viññāyamāno, na tathāgatehi uppādito, atha kho sambhavantassa jarāmaraṇassa sabbakālaṃ jātipaccayato sambhavoti ṭhitā eva. Kevalaṃ pana sayambhūñāṇena abhisambujjhanato, ‘‘ayaṃ dhammo tathāgatena adhigato’’ti pavedanato ca tathāgato ‘‘dhammassāmī’’ti vuccati na apubbassa uppādanato. Tena vuttaṃ ‘‘ṭhitāva sā dhātū’’ti. Sā eva jātipaccayā jarāmaraṇanti ettha vipallāsābhāvato evaṃ avabujjhamānassa etassa sabhāvassa, hetuno vā tatheva bhāvato ṭhitatāti dhammaṭṭhitatā. Jāti vā jarāmaraṇassa uppādaṭṭhiti pavattaāyūhanasaṃyogapalibodhasamudayahetupaccayaṭṭhitīti taduppādādibhāvenassā ṭhitatā ‘‘dhammaṭṭhitatā’’ti phalaṃ patisāmatthiyato hetumeva vadati.
所谓“生起因”，即以生起为名的条件。因为因，属于依他谓词。所谓“立此元素”，意指此为老死的即时条件，有“生起因而得老死”的道理，此元素即此法的本性。此法先于如来所生，由上无意识，由中有意识；而如来没有生这些法。如今当生起的老死，常由生起因而生，是立定的。唯有靠自觉智慧得彻知，方能说“此法为如来所得”，并称如来为“法主”，而非先前生起。故有“立此元素”之说。此处“生起因即老死”无差谬，旨在显示此法实体之真实，因果本质的稳定。生起指老死以缘起显现，是蕴合聚集智能缘起的效果条件稳定性，谓为因果之建立。
Atha vā dhārīyati paccayehīti dhammo, tiṭṭhati tattha tadāyattavuttitāya phalanti ṭhiti, dhammassa ṭhiti dhammaṭṭhiti. Dhammoti vā kāraṇaṃ, paccayoti attho. Dhammassa ṭhitisabhāvo, dhammato ca añño sabhāvo natthīti dhammaṭṭhiti, paccayo. Tenāha ‘‘paccayapariggahe paññā dhammaṭṭhitiñāṇa’’nti (paṭi. ma. 1.45). Dhammaṭṭhiti eva dhammaṭṭhitatā. Sā eva dhātu ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti imassa sabhāvassa, hetuno vā aññathattābhāvato ‘‘na jātipaccayā jarāmaraṇa’’nti viññāyamānassa tabbhāvābhāvato niyāmatā vavatthitabhāvoti dhammaniyāmatā. Phalassa vā jarāmaraṇassa jātiyā sati sambhavo dhamme hetumhi ṭhitatāti dhammaṭṭhitatā. Asati asambhavo dhamme niyatatāti dhammaniyāmatāti evaṃ phalena hetuṃ vibhāveti. Taṃ ‘‘ṭhitāva sā dhātū’’tiādinā (saṃ. ni. 2.20) vuttaṃ idappaccayataṃ abhisambujjhati paccakkhakaraṇena abhimukhaṃ bujjhati yāthāvato paṭivijjhati. Abhisametīti tassa vevacanaṃ. Ādito kathento ācikkhati, uddisatīti attho. Tameva uddesaṃ pariyosāpento deseti. Yathāuddiṭṭhamatthaṃ niddisanavasena pakārehi ñāpentā paññapeti. Pakārehiyeva patiṭṭhapento paṭṭhapeti. Yathāniddiṭṭhamatthaṃ paṭiniddisanavasena vivarati vibhajati, vivaṭañhi vibhattañca atthaṃ hetudhāraṇadassanehi pākaṭaṃ karonto uttānīkaroti. Uttānīkaronto tathāpaccakkhabhūtaṃ katvā nigamanavasena passathāti cāha.
又或言成持条件即为法，存在即是果，故谓法之成立。法为因，条件为义。法之成立性质，而非法即他异，皆为法成立及条件的义。故言“依条件聚集智慧，见法成立之智识”(智见法之成立)。（补注：这是依止经文意讲解）法成立，即法之存在。此元素即“生起因即老死”之性质。因无差别故，有“不因生起因而非老死”的论点，主张此为自然规律。老死作为果，因生起存在，即法成立。果无因，则无成立，即自然法则。通过果显示因，揭示法界因果。此以“立此元素”等语，说明当前条件的开悟，依正知直见，得正解脱。所谓“对其敷演”，即细说，宣说，陈述，解释，描绘，确证，用理演说法义。由宣说而成就。始为告知，确定。由此说明，宣布，阐明，经受时照亮义理，分明分解义理。显现本质，分示且说明，揭示，揭发，通达义理，使明白成就，即终结。
§572
572.Paccayalakkhaṇoti paccayabhāvalakkhaṇo, paccayoti vā lakkhitabbo. Pavattidukkhassa anubandhāpanakiccatāya dukkhānubandhanaraso. Nibbānagāmimaggassa uppathabhāvato kummaggapaccupaṭṭhāno.
条件标志即条件存在的标志，条件即应当被标识的要素。因缘苦的连带作用之故，其具有关联苦的性质。对通向涅槃解脱之道而言，它存在的原因，是导向歧路的正当次第。
Sopanāyaṃ paṭiccasamuppādo. Yāvattakehi paccayehi yaṃ phalaṃ uppajjanārahaṃ, avikaleheva tehi tassa uppatti, tadaññena ca tassa payojanaṃ natthīti āha ‘‘anūnādhikehevā’’ti. Yathā taṃ cakkhurūpālokamanasikārehi cakkhuviññāṇassa, etena taṃtaṃphalanipphādanena tassā paccayasāmaggiyā tapparatā tathatāti dasseti. Sāmagginti samodhānaṃ, samavāyanti attho. Asambhavābhāvatoti anuppajjanassa abhāvato. Paccayasāmaggiyañhi sati anuppajjane tassā vitathatā siyā. Aññadhammappaccayehīti aññassa phaladhammassa paccayehi. Aññadhammānuppattitoti tato aññassa phaladhammassa anuppajjanato. Na hi kadāci cakkhurūpālokamanasikārehi sotaviññāṇassa sambhavo atthi, yadi siyā, tassā sāmaggiyā aññathatā nāma siyā, na cetaṃ atthīti ‘‘anaññathatā’’ti vuttaṃ. Paccayatoti paccayabhāvato. Paccayasamūhatoti etthāpi eseva nayo.
阶梯即缘起。只要条件具备，能够产生果报的，必定同时随之而生，彼时彼果的缘起就成立，故称之为“至少相当多”。比如眼根、色、视触、眼识等条件的相应结合，促成彼此相续的缘一致和完善，显示了缘合而精确，这便是缘起之实义。缘合指契合、调和之意。因不可生故为不存在。若缘合存在，则不生之理便作废。他法的条件，谓为他法果的条件。他法不生，则彼果不生。绝无眼根、色、触、眼识诸法相生之可能，若有缘合，即谓不异；此片意非尔，故云“不异”。缘即因缘之体，缘合则即使此体亦由缘合形成。
§573
573.Idappaccayā eva idappaccayatāti tā-saddena padaṃ vaḍḍhitaṃ, na kiñci atthantaraṃ yathā devo eva devatāti. Idappaccayānaṃ vā samūho idappaccayatāti samūhatthaṃ tā-saddamāha yathā ‘‘janānaṃ samūho janatā’’ti. Nanu ca ‘‘atthi idappaccayā jarāmaraṇanti iti puṭṭhena satā, ānanda, atthītissa vacanīyaṃ. Kiṃ paccayā jarāmaraṇanti iti ce vadeyya, jātipaccayā jarāmaraṇanti iccassa vacanīya’’nti (dī. ni. 2.96) jātisaddapaccayasaddasamānādhikaraṇena kiṃ-saddena idaṃsaddassa samānādhikaraṇatādassanato idappaccayasaddassa kammadhārayasamāso dissati, na hettha ‘‘imassa paccayā idappaccayā’’ti jarāmaraṇassa, aññassa vā paccayato jarāmaraṇasambhavapucchā sambhavati viditabhāvato, asambhavato ca, jarāmaraṇassa pana paccayapucchā sambhavati. Paccaya-saddena ca samānādhikaraṇatāya idaṃ-saddassa imasmā paccayāti paccayapucchā yujjati. Sā ca samānādhikaraṇatā bāhiratthasamāsepi labbhati. Tato ca aññapadatthavacanicchābhāve kammadhārayasamāso labbhati.
此处通过“此缘”一词扩大用法，并非另无他义，犹如诸天乃诸天，即名词同体。一切“此缘”的集合，称之为“此缘”，谓为集合义，如“诸人民众”亦然。诚然“有此缘即有老死”经文由佛陀确说，阿难！若有问何谓“缘老死”？谓生有之缘；此由于“生”与“缘”二义重合，根据意涵上的一致性，对“此缘”一词产生语义举例与结合，因此此处亦称“此缘”，此义契合语义载体，故有作“缘起”的同体复合词。然此处非谓“此缘”即“老死缘”，问题只涉及老死缘的存在，随后又无他条件之缘起之问，因依据而成此语形态，故非“此缘”之文义异用。此处“缘”实指条件之因果性，此词义属语义载体，并非字面“此缘”同体，故可理解为依语义结构构成之复合。
Sāmivacanasamāse pana samānādhikaraṇatā natthīti na kathañci kammadhārayasamāsasambhavoti? Nayidamevaṃ vacanicchantarabhāvato. Paṭiccasamuppādavacanicchā hesā ‘‘idappaccayatā paṭiccasamuppādo’’ti ettha. ‘‘Atthi idappaccayā jarāmaraṇa’’nti ettha pana jarāmaraṇassa paccayamattaparipucchā, tasmā yathā idaṃ-saddassa paṭiccasamuppādavisesanatā, pucchitabbapaccayavisesanatā ca hoti, tathā samāsavikappo ettha, tattha ca kātabboti na samāsantaradassanaṃ sāmivacanasamāsabādhakaṃ. Kasmā panetthāpi kammadhārayasamāso na icchitoti? Hetuppabhavānaṃ hetu paṭiccasamuppādoti imassatthassa kammadhārayasamāse asambhavato, ‘‘imassa attano paccayānurūpassa anurūpo paccayo idappaccayo’’ti imassa ca atthassa icchitattā. Yo panettha idaṃ-saddena gahito attho, so ‘‘atthi idappaccayā jarāmaraṇa’’nti ettha jarāmaraṇaggahaṇeneva gahitoti idaṃ-saddo paṭiccasamuppannato abhassitvā aññāsambhavato paccaye avatiṭṭhati, tasmā tattha kammadhārayasamāso. Ettha pana idaṃ-saddassa tato pariccajanakāraṇaṃ natthīti sāmivacanasamāso eva. Evampi na idappaccayo eva idappaccayabhāvo bhavituṃ yuttoti idappaccayatāya paṭiccasamuppādatānupapattīti? Nāyaṃ doso atthantarābhāvatoti vuttovāyamattho.
至于同词复合是否必定得以共同指涉，若无，则复合词不生？非也。因“缘起”一说，即“此缘生”，因此，“有此缘即有老死”的问法，则为老死条件的专注问询，故此实为条件专指之问。为此此复合词有明确之问法，故非合成词使用之障碍。为何此处复合词不成立？缘生之因起即缘起缘故，合乎语义之主动生成，故“此缘”实质为此义存在之语法兼具，若此义不成则用语不合适。此词义若由“有此缘即有老死”得到表明，即此词意义覆盖老死条件之特点，实为缘起独立形式，表示存在老死之条件，因此具备复合词。至于该词后无进行解释之因果者，复合词就为完全结合。如此，单单“此缘”一词，可以理解为缘起唯此义，而非缘起本身的独立存在。此即为缘起之说成立之所在。
Atha vā pana hotu idappaccayabhāvo idappaccayatāti. Bhāvoti cettha avinābhāviphalaṃ pati hetuno satvaṃ. Tathā hi idappaccaya-saddo jātiādīsu niruḷho. Tañca idappaccayasatvaṃ idappaccayato aññaṃ natthi. Yadi aññaṃ siyā, taṃ avijjamānaṃ siyā. Na hi satā aññaṃ vijjamānaṃ hoti. Atha satvaṃ saṃ nāma, yassa sato bhāvo, taṃ asaṃ nāma siyā. Na hi taṃ satvaṃ sabhāvaṃ satvato aññattā, tasmā sato bhāvo satvanti niddeso na yujjati. Na ca saṃ-sambandhena asaṃ saṃ nāma hoti, pageva saṃ-sambandhena. Asati ca saditiggahaṇaṃ viparītaggāhoti na gahaṇato saṃsiddhi. Sadisakappanāyañca māṇavakassa sīhabhāvo viya na asato saṃ-sabhāvatā. Yasmā pana idappaccayabhāvo yathāvuttaṃ satvaṃ, na asatvaṃ. Nāpi yassa taṃ satvaṃ, tadasaṃ, tasmā idappaccayabhāvo idappaccayasarūpaṃ sabhāvantarehi vinivattabhāvadassanatthaṃ imassāyanti visesetvā idappaccayatāti vuttanti na idappaccayatāya paṭiccasamuppādabhāvāsambhavo.
若说“存在此缘实质，成此缘之道”，则此存在之性即条件的真正存在。因缘之说中，缘字在生死轮回等诸法中已被排除，然此缘实质为无他，如若有他，则为无明存在。无明既非存在也非非存在，故存在之性不能以对立思维定义，因存在非本质上的对立故名“有”，非存在亦非存在之相反；因此存在不能等同非存在。缘起不是相互绑定之异成，也非对立之非存。可类比于狮子的本有形相并非无存；此缘之存在为真实存在，不是虚无。更不是有无矛盾之中介存在。此缘存在为实有，与非实的区别即此缘存在的特征，而非缘起不存在的缘起特质。
Paṭicca samuppajjati etasmāti paṭiccasamuppādoti tassāpi hetuatthabhāvato jātiādipadānaṃ evameva hetubhāvavācakatāya hetupadhānatā yojetabbā hetuppabhavānaṃ hetu paṭiccasamuppādoti katvā . Tathā hi ‘‘dasabalasamannāgato, bhikkhave, tathāgato catūhi vesārajjehi samannāgato āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānāti, parisāsu sīhanādaṃ nadati, brahmacakkaṃ pavatteti, imasmiṃ sati idaṃ hoti yāva ‘evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa nirodho hotī’’’ti (saṃ. ni. 2.21-22) anena sīhanādasuttena pakāsito evamattho. ‘‘Kiṃ vādī panāyasmato satthā kimakkhāyī’’ti puṭṭhena āyasmatā assajittherena –
缘起即依缘而生，其含意即缘起本质，是指出生等诸法因果之性质而赋予因果依止属性。譬如佛陀具有十力、四威仪，能够通达无染之境，转法轮响佛声，诸众闻之如狮子吼般震动，显示此即完全断除苦集之法。当时，尊长阿沙吉禅那长老问道：“长老师尊，他说了什么？”
‘‘Ye dhammā hetuppabhavā, tesaṃ hetuṃ tathāgato āha;
『一切法因缘所生』者，世尊如来说：
Tesañca yo nirodho, evaṃvādī mahāsamaṇo’’ti. (mahāva. 60; apa. thera 1.1.286) –
『一切法的止灭，也是如来说所说』，这位大沙门如此宣说。
Vutto. Tena viññāyati hetuppabhavānaṃ hetu paṭiccasamuppādoti. Sesamettha vattabbaṃ parato āvi bhavissati.
此言已出，由此可知，因缘所生法之因，即是缘起。其余内容应当之后详述。
§574
574.Paṭiccāti taṃ taṃ kāraṇaṃ nissāya. Sammāti aviparītaṃ aniccato aniccassa uppādoti katvā. Niccato hi kāraṇato phalassa uppādo viparīto. Tenāha ‘‘titthiya…pe… nirapekkho’’ti. ‘‘Uppādo paññāyatī’’ti (saṃ. ni. 3.38; a. ni. 3.47; kathā. 214) evaṃ vuttasaṅkhatalakkhaṇato añño ‘‘paccayato khaṇato’’ti ettha vuttapaccayalakkhaṇo eko ākāro uppādoti tesaṃ adhippāyo. Yaṃ sandhāya te ‘‘jātiādīnaṃ hetavo jātiādayo’’ti vadanti, taṃ tesaṃ matimattaṃ, nibbattilakkhaṇavinimuttassa tādisassa kassaci abhāvato. Tenāha ‘‘taṃ na yujjatī’’tiādi. Gambhīranayāsambhavatoti gambhīrānaṃ nayānañca asambhavato. Saddabhedatoti saddavināsato saddāyogato. Suttaṃ natthi ‘‘paṭiccasamuppādaṃ vo, bhikkhave, desessāmī’’tiādisuttapadehi (saṃ. ni. 2.1, 20) uppādamattassa appakāsitattā. Ayameva hi attho heṭṭhā dassito idānipi dassīyati. Taṃ uppādamattaṃ. Viharāmi tasmiṃ paṭhamābhisambuddhakāleti adhippāyo. Viharāmīti vā kālavipallāsena vuttaṃ, vihāsinti attho. Tatrāti tasmiṃ padesavihāre. Paccayākāradassanenāti yenākārena paccayadhammo paccayuppannassa paccayo hoti, so paccayākāro paccayabhāvo, tassa dassanena. Idha pana vedanānaṃ paccayabhāvo adhippeto. Tenāha ‘‘micchādiṭṭhipaccayāpi vedayita’’ntiādi. Vedanānaṃyeva hi paccayaṃ passantena vuttavihāro paṭiccasamuppādassa ekadesameva passato vihāroti katvā padesavihāro jāto, anantanayasamantapaṭṭhānamanasikāro paṭhamābhisambuddhavihāro. Tañhi nippadesato paccayākāradassananti eke. Padesavihārasuttavirodho āpajjati tassa vedanānaṃ paccayadhammamanasikāravibhāvanato.
574.『缘』者，依凭彼因缘；『正』者，依无逆转之无常而生无常。因既无常，果报的产生反之，故说『彼倒师……彼不依』。又说『生起即是永恒』（《杂事》三章三十八；《大念处》三章四十七；《论义》二百一十四）如此论述，并说明缘起特别标志，又有一别说谓之『依缘顿时』。此即所说缘的特征，一种形式的缘促成生起为主导。缀集说法中说：为考虑此故，有人言『生灭等之因即生灭等之事』，然依我见，涅槃者超此，非此一切所涉，故谓『此不相称』等。由此乃生无从深究之事（或谓深奥理难成立），及声音差别，诸音灭绝。经文无有如『比库们，我当为汝等说缘起法』此等语句，（参见《杂事·念处》二章一节，二十节）因果关系仅示微弱。正是此理意在低下处表现，而今亦宜显现。此生起程度，为第一正觉时所起主导。若作持此而说，我住于彼，依其时住，时为失正，意谓生活。彼处即此方所在。缘起因的现象，即以因作为条件，因所生之缘称因相，因相之见。此处以「受」作为因缘主导，故说『以错误见为缘，受者受故』等。众受之因，观照之所现，缘起中唯此一处而已，此乃第一正觉所居之处。另有从处无所持见者，以缘生因相之见相反。又缘起之说互相反对，因执受处观不相合。
Loko samudeti etasmāti lokasamudayo, avijjādiko paccayagaṇo, na lokasamudayamattaṃ. Tenāha ‘‘anulomapaṭiccasamuppādo’’ti. Natthitāti sabbaso abhāvo, naranvayavināso ucchedoti attho. Natthitāsahacaraṇato pana ucchedadiṭṭhi natthitāti adhippetā. Paccayānuparamo paccayānaṃ avicchedo. Yathā hi atītahetupañcakasannissayena etarahiphalapañcakaṃ viya hetupañcakampi hoti, evaṃ etarahihetupañcakasannissayena āyatiṃphalapañcakampi bhavissati. Tenāha ‘‘paccayānuparame phalānuparamato’’ti.
现象世界生起，称为世界生起，愚痴等为其缘起之因，非指世界生起本身。因此说『合顺缘起』。『无灭』者，谓断灭全无，灭绝是终止。灭绝假相引发断灭见，谓灭绝为终止。因缘顺序相继，缘与缘无断绝。如过去因之五合为缘，现时亦有此因，未来因果亦复如是。故言『缘相续，果亦相续』。
Taṃ gambhīrattaṃ uppādamatte natthi asabhāvadhammattā. Ekattanayādayo nayā sabhāvadhammesu labbhamānato uppādamatte kathañcipi na labbheyyunti āha ‘‘nayacatukkaṃ uppādamatte natthī’’ti.
此深奥缘起道理，在生起程度上非不自然。诸同一性等说法，在世间法相续时得以成立，然在出生缘起程度上，不可能成就，故言『四种法缘起无生起』。
§575
575.Samāne kattarīti ekasmiṃyeva kattari uppajjanakiriyāya yo kattā, tasmiṃyeva paccayanakiriyāya ca kattubhūteti attho. Yathā ‘‘nhatvā bhuñjati, bhutvā sayatī’’ti. ‘‘Pubbakāle’’ti idañca tvāsaddantānaṃ padānaṃ yebhuyyena purimakālakiriyāya dīpanato vuttaṃ, na idha paṭiccasaddassa purimakālatthattā. Evañhi ‘‘cakkhuṃ paṭiccā’’ti nidassanavacanaṃ nidassitabbena saṃsandeyya. Atha vā kāmañcettha ubhinnaṃ kiriyānaṃ samakālatā uppajjanakiriyāya pubbe paccayanakiriyāya asambhavato, tathāpi phalakiriyāya hetukiriyā purimakālo viya voharituṃ yuttā. Evamettha hetuphalavavatthānaṃ supākaṭaṃ hotīti upacārasiddhaṃ purimakālaṃ gahetvā vuttaṃ ‘‘pubbakāle’’ti. Atthasiddhikaroti vākyatthapaṭiviññattikaro. Paṭiccasamuppādoti hi ettha vākyatthāvabodho idha atthasiddhīti adhippeto. Payujjamāno paṭiccasaddo uppādasaddena vuccamānassa samānassa ‘‘kattu abhāvato’’ti padaṃ ānetvā yojetabbaṃ. Ayañhettha attho ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇa’’ntiādīsu (ma. ni. 1.204, 400; 3.421, 425-426; saṃ. ni. 2.43-44; 2.4.60; kathā. 465) paccayanakiriyāya, uppajjanakiriyāya ca viññāṇameva kattāti samānakattukatā labbhati.
同一行为者，指的是在同一行为缘起中生起行为的那个行为者，同时也是该行为的条件者，这便是行为者的含义。例如“浴足后方食用，已入眠后便卧卧”，此“前时”是指言辞中用以指示先前时间之因果者，非指这里缘起语中的前时间实义。因此，对于「依眼而起」之示现语应当如此理解。或者若有某种欲望，如两种行为因缘不同时同时出现，此时前时行为不可成立，但作为果报缘起的因缘事件，仍当视作其早时存在。因果缘起之说，既示明确存在，故此「前时」方被取用，以证义理成立。释义即是如此。在缘起戒语中，当「依止缘」与「缘起」语相合时，本应连结诸词，以统一涵义。这里的意旨是「眼缘起，识亦随之而生」等例义，从而行为之统一性得以成立。
‘‘Paṭiccasamuppādo’’ti ettha pana uppādasaddassa bhāvasādhanatāya kiriyāva vuttāti samānakattulakkhaṇo saddappayogo na sambhavatīti. Tenāha ‘‘saddabhedaṃ gacchatī’’ti, apasaddappayogo hotīti attho. Na cettha parāvarayogo (pāṇinī 3.4.20) ‘‘appatvā nadiṃ pabbato, atikkamma pabbataṃ nadī’’tiādīsu viya, nāpi lakkhaṇahetuādipayogo ‘‘sīhaṃ disvā bhayaṃ hoti, ghataṃ pivitvā balaṃ jāyate, ‘dha’nti katvā daṇḍo patito’’tiādīsu viya. Nevettha saddabhedo. Na hi hatthatale āmalakaṃ viya sabbaññeyyaṃ paccakkhaṃ katvā ṭhitānaṃ mahesīnaṃ vacane akkharacintakānaṃ vippalāpo avasaraṃ labhati. Labhatu, vākyatthena saddasiddhito ‘‘nhatvā gamanaṃ, bhutvā sayana’’ntiādīsu viyāti. Evampi na ca kiñci atthaṃ sādheti. Yadipi paccekaṃ padattho labbhati, vākyattho pana na yujjati, tasmā dasadāḷimādivākyāni viya asambandhatthatāya niratthakaṃ hotīti adhippāyo.
「缘起」语在此指「起」字之行为实态，因不同音节的形式，无法混淆於同义词。故谓「词音有差别」者，意即非同义词之差异。此非指类似他律语法中止用前后连接词句之表达，例如如「至彼渡河，或越山川」的连结，亦非以标志性条件为句因而连结诸义，诸如「见狮怖惧，饮水生力，行鞭甩棍坠」句喻。这里无词义差别，不能视为真正异音词。无异音词立于实地如同黄檗树立在地面，虽然进行了各种字形观想但无关紧要。即使词义确定，「浴脚去行，入眠坐卧」等句子语法不通，无从构成实际含义。尽管个别词义可取，但整句意义无法紧凑，故如「十树谷」等句属无意义语句，是不相关、无用的表达，此即释法由来。
Nāmapade vutte appayuttānipi ‘‘atthi, hoti, vijjatī’’ti evarūpāni kiriyāpadāni ānetvā sambandhitabbānīti ñāyaṃ sandhāyāha ‘‘hotisaddena saddhiṃ yojayissāmā’’ti. Imesūti yathāvuttesu desanāpaṭiññāpucchānigamanavasena vuttesu paṭiccasamuppādapadesu. Nidassanamattañcetaṃ, aññesupi ‘‘paṭiccasamuppādameva sādhukaṃ yoniso manasi kāroti. Yadidaṃ idappaccayatā paṭiccasamuppādo (dī. ni. 2.67; ma. ni. 2.337; sa. ni. 1.172; mahāva. 7). Gambhīro cāyaṃ, ānanda, paṭiccasamuppādo’’ti (dī. ni. 2.95; saṃ. ni. 2.60) evamādīsupi ekenapi saddhiṃ hoti-saddo sambandhaṃ na gacchati. Yogaṃ na gacchati tathā sambandhavasena avuttattā. ‘‘Na ca uppādo hotī’’ti idaṃ asabhāvadhammattā uppādassa nibbattilakkhaṇāyogaṃ sandhāya vuttaṃ. Yathā hi vināsassa vināso natthi, evaṃ uppādassa vināso viya uppādopi natthi. Yadi siyā, yena uppādena uppādo uppādavā, sopi uppādavāti anavaṭṭhānameva āpajjeyyāti vuttovāyamattho. Tenāha ‘‘sace heyyā’’tiādi. Yadi evaṃ, kathaṃ samudayo hotīti? Nāyaṃ doso nibbattiyā anadhippetattā. Evaṃ dukkhakkhandhassa samudayo pātubhāvo sambhavatīti ayañhettha attho, idha pana paṭiccasamuppādo hotīti tassa atthibhāvacodanāti katvā hoti, jāyatīti nibbatticodanā katā siyāti adhippāyena vuttaṃ ‘‘na uppādo hotī’’ti.
名词语句中，即使词形稍小变化，如加上“有、是、存在”等行为词，其关联意义仍当成对引入而相关。此理见於「与‘是’字共结」之说。此类话语在先前关于缘起词汇的承接问句与回答中，有详细说明。此仅为示例罢了。在别处亦云「缘起本身持久而理智合乎情理的精神作用」。这便是缘起与此所谓“字音”虽在同音中，却不真正互通，是非连接状态。不存在连贯联系，正如无法以“起”字察知“生”字意。此处所说“不起”指的是无实体性之缘起，无法断言产生终止。譬喻无毁灭则无毁灭，缘起亦是同理。如有缘起则有产生，是缘的恒常法则。若否定以致无法成生，则如何有起源呢？本非定罪，这是因为缘起痛苦蕴生起显现。此即释义。这里用词是为了彰显“无起”之假设不成立，缘起自发生灭。
§576
576. Imesaṃ saṅkhārādīnaṃ paccayā idappaccayā, avijjādayo, tesaṃ bhāvo idappaccayatā. Ko pana so bhāvoti āha ‘‘bhāvo ca nāmā’’tiādi. Tassattho – yenākārena avijjādayo saṅkhārādipātubhāvahetū honti, tasmiṃ avijjādīnaṃ pavattiākāravisese vikāre paṭiccasamuppādoti ayaṃ samaññāti. Tesaṃ vādīnaṃ taṃ maññanaṃ. Hetuvacanatoti hetubhāvavacanato.
此文指前述所说诸行等之条件，被称之为当前条件，即“现在性”。如“无明”等因，是此类有为现象的当前条件。何谓“此有”？谓因「无明等诸行是生起之因」，无明等诸因变异差别特异，即此缘起即为此义。此是共称。所谓“因语”即指表示因之词语。
§577
577.Etthāti paṭiccasamuppādapade. Samuppādapadhānavacanaviññeyyo sasattiko hetu paṭiccasamuppādoti aviparītaṃ atthaṃ ajānantānaṃ aññattha samuppādasaddassa bhāvasādhanassa dassanato tathā idhāpi byañjanacchāyāya uppādoyevāyaṃ vutto, na hetūti yā saññā uppajjati, sā imassa paṭiccasamuppādapadassa evaṃ idāni vuccamānākārena atthaṃ gahetvā vūpasametabbā vinodetabbā.
此段以「缘起」语为中心说明。所谓缘起表达的主语为纯粹之因，称为缘起，指无反义的意义。无明之无知者不知缘起一词意义，他人亦有不同解释。种种假设聚合于缘起，导致迷惑。现在正当释明，应当散乱解释，明辨义理。此处缘起非因，而是产生意识之无明，是以此言须谨慎平息辩论。
Dvedhāti gāthāya ayaṃ saṅkhepattho – yasmā attano paccayavasena pavatto paccayuppannadhammasamūho paccetabbato paṭicco ca so saha uppajjanato samuppādo ca, paṭicca vā kāraṇasāmaggiṃ apaccakkhāya saha uppajjanato evāti ca evaṃ dvedhā ‘‘paṭiccasamuppādo’’ti idaṃ vacanaṃ icchitabbaṃ, tasmā tassa paccayadhammopi phalūpacārena paṭiccasamuppādo icceva vuttoti.
此节引用偈颂总结，谓由于自因缘故形成因缘相续之事法所系，此即“缘起”。即使条件之间互相依存产生，使得条件果报亦共同成生，故此缘起语含二义：条件的性质与条件果门。由此缘起语涵盖二者，故当如此理解。
Paccayatāyāti paccayasamūhato. Pavattoti nibbatto. Dhammasamūhoti paccayuppannadhammapuñjo. Patīyamānoti ñāṇagatiyā abhimukhaṃ upeyamāno, abhisamiyamānoti attho. Hitāya sukhāya cāti lokuttarahitāya, lokuttarasukhāya ca. Saha uppajjati ekekassa kadācipi uppattiyā abhāvato. Sammā uppajjati ahetuto, visamahetuto ca anuppajjanato. Saha uppajjatīti ekajjhaṃ uppajjati antamaso aṭṭhannaṃ dhammānaṃ uppajjanato. Na paccakkhāyāti apaṭikkhipitvā, attano paccayabhūtadhammasamudāyena kenaci na vināti attho. Tassāti yvāyaṃ ‘‘paṭiccasamuppādo’’ti vutto paccayuppannadhammasamūho, tassa ayaṃ avijjādiko hetusamūho. ‘‘Tappaccayattā’’ti etena paṭiccasamuppādapaccaye paṭicca samuppādasamaññāti dasseti. Tenāha ‘‘yathā loke’’tiādi. Yathā hi loke ‘‘pittaṃ mathitaṃ, sūrā dadhi, tipusaṃ jaro, semho guḷo, āyu ghata’’nti ca paccayo phalavohārena vuccati, evaṃ phalūpacārena paṭiccasamuppādo vuttoti veditabbo.
「条件之意」者，缘起之聚集。所谓「发生」是指已然成就。称「法之聚」者，即诸因缘所生的法之群集。所谓「依止」，是以智慧境界作为所趋，所达到；所谓「审批」，即事理。所谓「为利益与快乐」者，是指超世间利益与快乐，亦即世间超越之乐。此法与个别一切因缘无时不共生。正起者缘无因缘，及不正因缘亦不生。谓「共同生」即数法中尚未出生之最后一个的生起。所谓非对立者，意指无违缘起之法，自身之条件所生，未妨害于任何法之意思。谓「其」者，即此谓「缘起」者谓缘所生诸法之聚，诸法之聚以无明等诸因是其因缘。所谓「视为条件」，此云缘起之条件即与缘起法体等同者。由此故曰「如凡俗间」等。凡俗中谓「胆汁之凝，酒之乳，三种病、衰老、痼疾、寿命之限」等皆称为因缘带果之质，缘起亦当依果实之质论之。
§578
578. Paṭicca-sadde paṭi-saddo abhimukhattho, icca-saddo gammatthoti dassento āha ‘‘paṭimukhamito’’ti. Kassa pana paṭimukhaṃ, kena vā ito, ko vā itoti codanattaye pacchimaṃ vissajjento ‘‘hetusamūho’’ti āha. Tasmiñhi vissaṭṭhe hetusamūho nāma paccayasāmaggīti tattha aññamaññassa paṭimukhaṃ, aññamaññeneva ca itoti vissaṭṭhovāyamattho hotīti. Sahiteti samudite avinibbhutte. Soti hetusamūho. Samuppādo iti vuttoti yojanā.
578.「缘」字，「反」义以其所对，谓其所愿之相，表明此意故谓之「面向」。然谁之面向？由何而来？何人何物？为启发故，后述「因缘之聚」云。此中详述「因缘集合」者，谓缘之相合，故此处所对为彼此之面，彼此即此而不彼，谓以此详述之意。谓「随之」即与生起，未灭相从。谓「为因聚」即与生起相关之联合。
Pātubhāvāyāti uppādāya. Kāmaṃ pāḷiyaṃ ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti (saṃ. ni. 2.1; udā. 1; mahāva. 1; netti. 24; vibha. 225) avijjāva paccayabhāvena vuttā, tathāpi na avijjā ekāva paccayo hoti, atha kho sahajātadhammavatthuārammaṇādayo, yonisomanasikārādayo, taṇhupādānādayo ca dhammā yathārahaṃ saṅkhāruppādane avijjāya sahakārīkāraṇaṃ hontiyeva. Evaṃ saṅkhārādayopi viññāṇādīnanti āha ‘‘avijjādiekekahetusīsena niddiṭṭho hetusamūho’’ti. Sādhāraṇaphalanipphādakaṭṭhenāti taṃsamūhapariyāpannānaṃ hetudhammānaṃ sādhāraṇassa phalassa nibbattakabhāvena. Avekallaṭṭhenāti anūnabhāvena. Tasmiñhi hetusamūhe ekaccāsādhāraṇañcetaṃ phalaṃ, ekacceheva ca nibbattetabbaṃ siyā, sabbesaṃ tesaṃ paccayadhammānaṃ aññamaññāpekkhā natthīti paṭimukhagamanābhāvato paṭiccattho na paripūreyyāti. Sāmaggiaṅgānanti paccayasāmaggiyā aṅgabhūtānaṃ, samūhīnanti attho . Niddhāraṇe cetaṃ sāmivacanaṃ. Phaladhammānaṃ sahitatā nāma visuṃ abhāvo, na hetudhammānaṃ viya aññamaññāpekkhāti āha ‘‘aññamaññaṃ avinibbhogavuttidhamme’’ti avinibbhogaggahaṇañcettha rūpadhammānampi saṅgaṇhanatthaṃ. Aññathā sampayuttadhammeti vucceyya.
「发起」即生起。欲识「无明为因之行」，如律藏二章、优昙钵经一章、大毗婆沙一章、解脱经二十四章等皆言无明为因。然无明非独为一因，而自然法之缘起、习气之根植、渴取之根基等诸法，适当参与，成为习气生起之共因。如此诸习气与识等法说「无明一因，谓因之集合」为示。谓「一般果之生」者，此聚因诸因法以一般果之生发为义。谓「不全」者，以为此因缘聚中或有特殊果，或有必然果，然诸因缘相互不互依，归向对立故，所谓不存在完全的相互依存，故谓「不对立相」为说明，最为聚缘之相互聚合者。谓「协调之属」即因缘调和之成分，谓「聚」者为义。谓「果法之联结」为果之联合无杂乱，非诸因法犹如相互对立，谓「彼此为不互用」以此说明；谓「果法亦和合」则为说明联结，言果相联者，非异果之相互对立，故谓「彼此结合」意应作如是解说。
§579
579.Paccayatāti ayaṃ avijjādiko paccayasamūho. Aññoññanti aññamaññaṃ. Paṭiccāti nissāya sahakārīkāraṇaṃ laddhā. Samanti avisamaṃ avekallena. Sahāti ekajjhaṃ. Dhammeti attano paccayuppannadhamme. Yasmā uppādeti, tatopi tasmāpi. Evaṃ paṭiccasamuppādoti muninā bhagavatā bhāsitāti yojanā. Na apaṭicca paṭiccevāti avadhāraṇatthaṃ dassento gāthāyaṃ eva-kāro luttaniddiṭṭhoti dasseti.
579.谓「条件」为此无明等诸因缘之群集。谓「彼此」者，即彼此之相。谓「依止」者，为依托共因之因。谓「调和」者为和顺无歧异。谓「伴随」者，为对某一法一面的兴起。谓「法」即自身所依法。因其起故，故再言其起。如此称「缘起」，即智者世尊言也，为联合。谓「非依依者」说明意即由其不同之义指明，咏赞谓「单一因缘，随其盛衰而灭」来表彰此义。
Ekekadesanti phalasamudāyassa ekadesekadesaṃ, bhāgasoti attho. Pubbāparabhāvenāti paṭipāṭiyā . Sabbametaṃ rūpārūpakalāpuppādanaṃ sandhāya vuttaṃ. Atthānusāravohārakusalenāti paramatthadhammānugatavohāranipuṇena.
谓「各自」即果之起处各异，谓「部分」者是义。谓「先后顺序」者为次第。谓「凡此」披覆色、无色之起法观察。谓「应义从文」者，依大旨法义发明，俱为究竟。
§580
580. Purimena padenāti yojanā. Sassatādīnanti sassatabhāvādīnaṃ, sassatavādādīnaṃ vā. Sassatasahacaritā hi vādāpi sassatādayoti vuccanti yathā ‘‘dukkhadesanā dukkha’’nti. Ucchedādīti etthāpi eseva nayo. Vighāto vināso, pahānanti attho. Ñāyoti antadvayavirahitā majjhimā paṭipatti.
580.谓「前言」为联合。谓「常断」者为永常性或其说。谓「永常论及其类」亦复如是。谓「永常论同居话」，即说法亦称永常。谓「断灭」为舍。谓「理」者中道无二。
Pavattidhammānanti pavattibhūtānaṃ dhammānaṃ, kilesavaṭṭādīnanti attho. ‘‘Sassato attā ca loko cā’’tiādinayappavatto (dī. ni. 1.31) sassatavādo. ‘‘Natthi hetu, natthi paccayo sattānaṃ saṃkilesāyā’’tiādinayappavatto (dī. ni. 1.168; ma. ni. 2.101, 227; saṃ. ni. 3.212) ahetuvādo. Pakati aṇukālādivasena loko pavattatīti evaṃ pavatto visamahetuvādo. Issarapurisapajāpativādā vasavattivādā. Ahetuvādaggahaṇeneva cettha sabhāvaniyati yadicchāvādānampi saṅgaho daṭṭhabbo. Keci pana ‘‘cakkhu eva cakkhussa kāraṇa’’nti evamādiko visamahetuvādo. Issarādivādo ahetuvādantogadho. Sabhāveneva dhammā pavattantīti vādo ‘‘vasavattivādo’’ti vadanti. Kiṃ hi paccayasāmaggiyā payojananti adhippāyo. Samuppādapadena paridīpito hotīti yojanā. Paridīpanassa pana aviparītakāraṇaṃ dassetuṃ ‘‘paccayasāmaggiyaṃ dhammānaṃ uppattito’’ti vuttaṃ. Vihatāti abbhāhatā. ‘‘Purimapurimapaccayavasenā’’ti iminā avicchedavasena pavattamānaṃ ucchedadiṭṭhinivattakaṃ hetuphalapabandhaṃ dasseti. Tenāha ‘‘kuto ucchedo’’ti. Ucchedābhāvakathaneneva cettha ucchedavādassāpi abhāvaṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ.
“『世间发生法』者，谓一切已发生之法；『烦恼轮回』者，谓其含义。所谓‘恒常我及世间常有’等说，谓常有论；所谓‘众生无因缘，无条件，烦恼亦无因’等说，谓无因论。‘宇宙依时序运行’等，是谓非正因论。主宰、人间、众生说，即是王权论与主宰论。无因论如果合并其他意志论，也应观其本质。然或有言‘眼乃是眼的因’，此类属非正因论。主宰诸说属于无因论之支派。由于此众生法实由因缘运行，故名为‘主宰论’。何以故？因缘和合故，意为目的。缘起体显本义，则通称‘缘和法之生起’。‘破坏’谓为消灭。‘以过去过去的因缘’，此乃无间断运行之法，示现灭尽见之因果关联。由此言‘如何有灭？’此处亦显无灭说存在。
Tassā tassā paccayasāmaggiyāti tasmiṃ tasmiṃ hetupaccayasamavāye. Santatiṃ avicchinditvāti hetuphalapabandhasaṅkhātassa santānassa avicchindanena. Tesaṃ tesaṃ paccayuppannadhammānaṃ sambhavato uppajjanato sassatucchedasaṅkhātaṃ antadvayaṃ anupaggamma yathāsakaṃ paccayehi anurūpaphaluppatti idha majjhimapaṭipadāti adhippetā. Kammavaṭṭassa, vipākavaṭṭassa ca bhinnasabhāvattā, bhinnakālattā ca so karoti so paṭisaṃvedetīti vādappahānaṃ. Kusalākusalakkhandhappavattiyañhi kārakavohāro, vipākakkhandhapavattiyaṃ vedakavohāroti. Yasmiṃ santāne kammaṃ nibbattaṃ, tattheva tassa phalassa nibbattanato añño karoti añño paṭisaṃvedetīti vādappahānaṃ. Na hi katassa vināso, akatassa vā abbhāgamo atthi. ‘‘Itthī, purisā’’ti vohārena janapadanirutti. Tattha yasmā paṇḍitāpi loke ‘‘pañcakkhandhe ānetu, nāmarūpaṃ āgacchatū’’ti avatvā itthī, purisotveva voharanti, tasmā ‘‘itthī evāyaṃ, puriso evāyanti apariññātavatthukānaṃ hoti abhiniveso. Viddasuno pana paṭiccasamuppādaṃ jānantassa tathā tathā pavattamāne dhamme upādāya paññattimattato tattha paramatthato na abhinivesoti āha ‘‘janapadaniruttiyā anabhiniveso’’ti. Samaññāyāti lokasamaññāya. Anatidhāvananti anatikkamanaṃ. ‘‘Satto’’ti hi vutte ‘‘ko ettha satto, kiṃ rūpaṃ, udāhu vedanādayo’’ti vibhāgaṃ akatvā lokasamaññāvaseneva lokiyehi viya lokiyo attho samaññaṃ avilaṅghantena voharitabbo.
此中‘缘合’者，谓该因缘集合于特定时刻。‘不断续’者，因果相续不断。于各因缘生起之法，涵盖始终不灭之际点及终点，契合诸缘产生相称果报，称此为中道行。由于业循环与果报循环性质、时间皆异，故做此划分，弃断见恶说。善恶五蕴之业行乃因报起，果报五蕴之感受起乃果。此中一续中若业已灭，则果亦灭，无他因、中断之理。谓『男女』之说，即民间通称。且因世俗智者亦以五蕴为源，名言『男与女』，实为无明惑业故起执著。明达缘起者，于相续诸法无执著，故云“世俗习语无执著”。称‘同俗之见’为世俗中人习语。‘无彼岸通达’谓非超越之见。‘有为存者’意指‘谁处有为存法，形状如何，诸受等何？’既不分彼此，世俗通用视诸有为法为同一法，宜如此言语。
Aparo nayo – paccetumarahatīti paṭicco. Yo hi naṃ pacceti abhisameti, tassa accantameva dukkhavūpasamāya saṃvattati. Sammā, saha ca uppādetīti samuppādo. Paccayadhammo hi attano phalaṃ uppādento sampuṇṇameva uppādeti, na vikalaṃ. Ye ca dhamme uppādeti, te sabbe saheva uppādeti, na ekekaṃ. Iti paṭicco ca so samuppādo cāti paṭiccasamuppādo. Atha vā paṭicca paṭimukhaṃ itvā kāraṇasāmaggiṃ appaṭikkhipitvā sahite uppādetīti paṭiccasamuppādo. Paṭimukhagamanañca paccayassa kāraṇasāmaggiyā aṅgabhāvena phalassa uppādanameva. Appaṭikkhipitvāti ca na vinā tāya kāraṇasāmaggiyā, aṅgabhāvaṃ agantvā sayameva na uppādetīti attho. Etena kāraṇabahutā dassitā, ‘‘sahite’’ti iminā paccayuppannadhammabahutā. Ubhayenāpi ‘‘ekaṃ na ekato’’tiādinā (visuddhi. 2.617) parato vuccamāno sāsananayo dīpito hoti.
另一说：“彼此分别即谓条件所依。”若不能分别，执著者，将为极苦难息业。‘正与共生’谓缘生。条件法乃生成自身果实之缘，必然无误。若生起者，不独生一法，但皆生；非单一生，乃共生。此即所谓依止、生起法之缘起故。若分别生成，彼此相应，彼时团聚，则除断见。恶见由业循环、果报循环二异性质及不同时间导致，故弃彼此离异之说。善恶五蕴生成，是因果联锁，陪伴感受五蕴果起。于某续中，如业终结，则果亦终止，彼也感受变化。无作业之灭，无不作业之兴，无中断可言。‘男女’言语为俗称。因智者亦称五蕴集、名色现身男女，故男女名称非明见实体，仅妄执痴见。远离者（觉者）明彼法流转如实运行，非执着故云“世俗称谓无执著”。
Atha vā paṭicca paccetabbaṃ paccayaṃ paṭigantvā na vinā tena sambandhassa uppādo paṭiccasamuppādo (udā. aṭṭha. 1). Paṭiccasamuppādoti cettha samuppādappadhānavacanaviññeyyo sasattiko hetūti veditabbo. Tattha ‘‘paṭiccā’’ti vutte kiṃ paṭiccāti vattabbanti āha ‘‘paccetabba’’nti. So ca paccayadhammoti katvā vuttaṃ ‘‘paccaya’’nti. Idāni paṭiccasaddassa atthamāha ‘‘paṭigantvā’’ti. Kāraṇassa sabhāvena tappaṭilābhagatiyā patvā. Kathaṃ na vinā tena? Sati eva tasmiṃ, tassa ca phalassa uppādato eva, na aññathā. Asati, nirodhato cāti ayaṃ paccayaṭṭhiti paṭiccasaddassa attho. Tenāyaṃ paṭiccasaddo yathā ‘‘imasmiṃ sati imassuppādo’’ti ete saddā bhummanissakkavacanajotanīyena idaṃ-saddavacanīyassa hetumato hetuāyattabhāvena bhāvuppāduttarakiriyāpekkhena yāyassa tadāyattatā, tāya samatthatāya hetuṃ vadanti, evaṃ gantvā-saddantaravacanīyena taṃviññeyyasseva paccayanakiriyākattuhetumato hetupaccayanena hetuāyattabhāvena samuppāduttarakiriyāpekkhena yāyassa tadāyattatā, tāya samatthatāya hetumāha. Evañca katvā ‘‘avijjā paṭicca, saṅkhārā paṭiccasamuppannā’’tiādi (paṭi. ma. 1.46) saṅkhārapiṭake vuttaṃ. Samatthatā cettha nidānādibhāvo. So ca tadavinābhāviphalaṃ pati satvameva. Sambandhassāti ca saṃyojanānurūpatāvasena jātiādinā sambandhassa jarāmaraṇādipaccayuppannassa. Uppādoti uppajjanaṃ. Yadi evaṃ kathaṃ paṭiccasaddappayogo, nanu samānakattukānaṃ pubbakāle īdiso saddappayogoti? ‘‘Bhutvā gacchati, kasitvā vapatī’’tiādīsu saccametaṃ, taṃ pana yebhuyyavasena daṭṭhabbaṃ samānāparakāle, asamānakattuke ca dassanato. Samānakāle tāva –
所谓‘彼此依止’，指于各因缘之相续结合。假设无依止，则终不能成生起。生起法即依条件因缘合成，非单独自生。又或说‘彼此背离，弃同因缘’而共生发起，谓之因缘所生。一切造作业或受果报，同时俱生，非单独生。此即缘起法。若说彼此背离，则无法成立因缘生起理。故有“彼此依止”为道理。现说‘依止’一词本义为彼此结伴，取其相协。吾人不摒弃‘配合’、‘相依’意义，是因为生起法必须依此缘合而成立。故说众多原因共生，非孤立产生。两者说法相对而立，皆可阐明缘起道理，故经典有此说明。
‘‘Andhakāraṃ nihantvāna, uditāyaṃ divākaro;
另一说：“彼此依赖，是谓‘依止’。”若无此依止，必然苦难起。
Vaṇṇapaññāvabhāsehi, obhāsetvā samuggato’’ti. –
如同太阳驱散黑暗，光明普照万物。”
Udāharaṇaṃ. Keci pana ‘‘mukhaṃ byādāya sayati, akkhīni parivattetvā passatī’’ti udāharanti. Apare ‘‘nisajja adhīte, ṭhatvā kathetī’’ti.
举例说，有些人说：『面部生病而卧病，转动眼睛观视』。另一些人说：『坐着读书，站着讲话』。
Tattha byādānaparivattanuttarakālabhāvisayanadassanakiriyāpekkhā pubbuttarakālatā atthi, sā ca bhedānupalakkhaṇā kehici na lakkhīyati. ‘‘Nisajja adhīte, ṭhatvā kathetī’’ti ca samānakālatāyapi ajjhenakathanehi pubbepi nisajjaṭṭhānāni hontīti sakkā pubbuttarakālatā sambhāvetuṃ, tasmā purimāniyeva udāharaṇāni yuttāni. Udayasamakālameva hi tannivattaniyanivattananti. Aparakāle ‘‘dvāramāvaritvā pavisati, āvaritvā nikkhamatī’’ti. Keci pana ‘‘ḍakkacca patito daṇḍo’’ti udāharanti. Abhighātabhūtasahajātāya pana abhighātajasaddassa samānakālatā ettha labbhati, tasmā idhāpi purimāniyeva udāharaṇāni yuttāni. Purimatāvacanicchāvaseneva pana lakkhaṇahetukiriyānaṃ lakkhaṇahetubhāvavacanicchāti lakkhaṇabhāvato purimakālo icceva ‘‘nihantvānā’’ti saddasiddhi icchitā, evañca paccayanakiriyā samuppajjanakiriyāya purimikāvāti paṭicca-saddasiddhi. Tattha yuttaṃ paccakkhato kattudassanato. Idha pana tadabhāvato na yuttanti ce? Nāyaṃ doso. Idhāpi anumānato siddho. Jarāmaraṇādiko kattā attheva ‘‘ñatvā kiriyato vaya’’nti evamādipayogadassanato avassaṃ anumiyamānena kattunā īdiso saddapayogo icchitabbo. Asamāne pana kattari ‘‘pisācaṃ disvā bhayaṃ hoti, paññāya cassa disvā āsavā parikkhīṇā hontī’’ti (ma. ni. 1.271; 2.182; pu. pa. 204) evamādi veditabbaṃ. Yathā ca tattha pisācadassanādipurisabyāpāro, evamidhāpi paccayanaṃ paccayabyāpāro attano phaluppādanaṃ, tañca satvaṃ samuppādovāti ‘‘paccaye sati, paccayassa uppādā’’ti paccayanassa samuppādahetutāya gamako samānassa kattu abhāvepi paṭicca-saddo siddhoti veditabbo. Yadi paṭiccasambandhassa uppādo paṭiccasamuppādo, kathaṃ paccayo paṭiccasamuppādoti? Heṭṭhā vicāritovāyamattho. Apica yoyaṃ samuppāda-saddavibhāvitānaṃ paccayuppannānaṃ paṭiccasaddavibhāvito sasattiko hetu adhippeto, tassa samuppādābhimukhatāya padhānavacanaviññeyyasabhāvattā tathā vuttoti.
其中针对病痛的旋转、时间先后的现象观察，确实存在事先或后续的时间先后关系，但对其区别并不总是明确。有些例子如『坐着读书，站着讲话』即使在同时发生的场合，也可能存在先后次第，因此可以生起时间先后的解释，所以前面举的例子是恰当的。所谓时间同时，确指在同一时间内为其本身旋转。在其他情况下，如『关门后进屋，关门后出门』，有些人又举『杆子倒下，杖棒』的例子。由于攻击者的声音先后存在，因此在此也可生起声音时间上的先后，因此这里的例子仍是恰当的。旧时用语大都因期望通过标志事因和事果关系的言说，仍然表示旧时的时间，且希望通过声响之真实与否而证明这种因果存在，因而有前因后果的声响发生，用于支持前者的说法，这样的相承使用是合适的。如果说这里没有这种情况下的推理，不是过失。此处的推理也是成立的。由于年老死灭等行为本质上是种因，起于知晓和行为，正如「年老死者，因行为而生成」这类的说法，是通过行为展示其果用，必要以适当的推理关联用于验证这类词语的用法。而不正常的行为者，如「见恶鬼生起恐怖，识见其后烦恼消失」(ma.ni. 1.271;2.182; pu.pa.204)等语，类似的也应当知道。又如鬼见等现象及其转喻效果，也有类似因果关系，即「存在因时，因使生起」之说，即意识到因缘中有生起性，故因缘词汇用于因果关系，是经由说明而成，与生起存在密切相关，这样说明是合乎逻辑的。若认为条件生起即是因缘生起，则何以称之为条件生起？此处待进一步考究。再者，缘起这个词本身即是因的说明，是专指因缘，作为最主要的词本质，亦如所说。
Kiṃ pana kāraṇaṃ samuppādapadhānena vacanena samuppādassa hetu veditabbo, na pana sahetuko samuppādo evāti? Vuccate – diṭṭhassa dukkhassa yo paccayo paccayaniddesena tassa vibhāvitattā. Kathaṃ? Yathāha –
何以要用作为缘起揭示主要原因的词来指缘起的因，而不称为缘起所依因呢？回答是——因缘所在之痛苦，为能以因与缘的特征来说明。如何说明呢？比如说——
‘‘Idha, bhikkhave, bhikkhu parivīmaṃsamāno parivīmaṃsati ‘yaṃ kho idaṃ anekavidhaṃ nānappakārakaṃ dukkhaṃ loke uppajjati jarāmaraṇaṃ, idaṃ nu kho dukkhaṃ kiṃ nidānaṃ kiṃ samudayaṃ kiṃ jātikaṃ kiṃ pabhavaṃ, kismiṃ sati jarāmaraṇaṃ hoti, kismiṃ asati jarāmaraṇaṃ na hotī’ti. So parivīmaṃsamāno evaṃ pajānāti ‘yaṃ kho idaṃ…pe… idaṃ kho dukkhaṃ jātinidāna’’’miccādinā (saṃ. ni. 2.51) –
『比库们，比库观察时仔细思考：这世间产生种种烦恼痛苦，诸如老死，这些痛苦究竟有何原因？是什么起因？有什么发生？由什么生？在何处生死发生？非发生处又如何？』比库观察后，便了知：『这痛苦的生起，乃由于出生的因』（此为错误的定义）（saṃ.ni. 2.51），
Diṭṭhassa dukkhassa nidānaṃ parivīmaṃsasutte vuttaṃ. Taṃ pajānanañca nidānampi viññātabbanti. Yathā cāha –
这是在「观察痛苦缘起经」中说的。理解后也必须认识其缘由。例如说——
‘‘Pubbe me, bhikkhave, sambodhā anabhisambuddhassa bodhisattasseva sato etadahosi ‘kicchaṃ vatāyaṃ loko āpanno jāyati ca jīyati ca mīyati ca cavati ca upapajjati ca, atha ca panimassa dukkhassa nissaraṇaṃ nappajānāti jarāmaraṇassa. Kudāssu nāma imassa dukkhassa nissaraṇaṃ paññāyissati jarāmaraṇassā’ti…pe… tassa mayhaṃ, bhikkhave, yoniso manasikārā ahu paññāya abhisamayo ‘jātiyā kho sati jarāmaraṇaṃ hoti, jātipaccayā jarāmaraṇa’’’nti (saṃ. ni. 2.10) –
『过去，诸比库，尚未成佛的菩萨时期，有这样念想：这人界充满劳苦，生死不断，虽知有痛苦，却不晓得如何断除老死之苦，何处能得解脱？』随后，我比库通过正念察观，明了：『有了出生，就有老死；出生起来即为老死的因』（saṃ.ni. 2.10）。
Ādinā diṭṭhassa dukkhassa paccayavīmaṃsābhisamayā vuttā. Paccayo hi ñātabbo. Tadabhisamayāyattañca dukkhanissaraṇapajānananti yo ca ñātabbo, so pavedetabboti paṭiccasamuppādasaddo yaṃ yadidaṃ samuppādasaddavibhāvitaṃ diṭṭhaṃ dukkhaṃ, taṃ paccayaṃ paṭicceva, na aññathāti evaṃ paccayavibhāvanatthaṃ vuccati. Bhavati hi ñātuṃ, pavedetuñca icchitabhāvena padhānassāpi kenaci visesena ñātabbatāya appadhānabhāvena niddeso yathā ‘‘ko sotāpanno, yassa tīṇi saṃyojanāni pahīnāni. Ko devadatto, yassa uccatarāni gehānī’’ti, evamidhāpi paccayapaccayanapavedanaṭṭhena niddese sattivisesena attano phalena paccanīyatāya ñātabbabhāvena ‘‘paṭiccā’’ti pariyāyena paccayo vutto.
最初论及有苦的见解之因缘分析时，须知所谓因缘。因缘应当被认识。在认识因缘这一方面，亦当被认识的是由因缘所生的苦的灭除。所谓依缘应认识者，是指当说依缘生起的辞句，诸如此种依缘之分别所生之苦，正是其因缘而非他缘，这就是所谓分析因缘的意义。因为不可不用认识而且欲令认识，即使是以专注某一特别对象的专注方式，来说明比如“何者是初果、其有三结已断者？何者是天子，拥有最高众所？”等类似语句。如此依缘及因之辨说，并借以说明以其特别的果报为对象所应认识的因缘，因此“依缘”一词才被称说。
Yo cāyaṃ ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādiko niddeso, so ca sakalassa dukkhakkhandhassa mūlato paṭṭhāya paccayānaṃ pavedanāya niddiṭṭhoti pariyosānepi ‘‘evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hotī’’ti evaṃ-saddena samugghātaṃ dukkhaṃ dassetvā tassa yathāvutte paccaye taṃsamudayābhimukhe katvā nigamitā paccayā. Paṭipadāsuttepi (saṃ. ni. 2.3) ‘‘avijjāpaccayā…pe… samudayo hotī’’ti vatvā ‘‘ayaṃ vuccati, bhikkhave, micchāpaṭipadā’’ti vuttaṃ. Na ca paṭiccasamuppannabhāvena gahitaṃ dukkhaṃ micchāpaṭipadaṃ, atha kho dukkhasamudayabhūtā paccayāti. Yathā ca ‘‘pañcaṅgiko sammāsamādhi (dī. ni. 3.335), pañcañāṇiko sammāsamādhī’’ti (dī. ni. 3.355) aṅgañāṇapaṭivedanatthattā desanāya sammāsamādhipadhānehi saddehi aṅgañāṇapaṭivedanaṃ kataṃ, evamidhāpi samuppādapadhānena saddena paccayapaṭivedanaṃ katanti veditabbaṃ.
若论“无明为行之因”的教说之初，及诸因缘对诸苦蕴之根本说明，乃至结论“如是独有之苦蕴生起”，此类语言显现苦之撞击，揭示基于此因之苦的生起。在修行经中亦有“无明为因……苦之生起”之说，当宣讲“诸比库，此为邪行之道”者。以此因缘依缘生起之苦非邪行，乃是苦生之因。又如“有五法为正定之分……有五慧为正定”之义，则以正定诸根抵达慧之解释，宛如见道理而以名称说根之所知之义，因而以生起之辞称说因缘。当以此法应知之。
§581
581. Yā panāyaṃ tantīti sambandho. Nikkhittāti ṭhapitā, desitāti attho. Yathādhippetassa atthassa tananato tanti, gantho. ‘‘Kiṃ vādī, bhante, sammāsambuddho’’ti pucchitena ‘‘vibhajjavādī, mahārājā’’ti (pārā. aṭṭha. 1.tatiyasaṅgītikathā; kathā. aṭṭha. nidānakathā) moggaliputtatissattherena vuttattā sammāsambuddhasāvakā vibhajjavādino. Te hi satthārā venayikādibhāvaṃ vibhajja vuttaṃ anuvadanti, somanassādīnaṃ, cīvarādīnañca sevitabbāsevitabbabhāvaṃ. Sassatucchedavāde vā vibhajja vadanti. ‘‘Sassato attā ca loko cā’’tiādīnaṃ (dī. ni. 1.31) ṭhapanīyānaṃ ṭhapanato, rāgādikkhayassa sassatassa, rāgādikāyaduccaritādiucchedassa ca vacanato, na pana ekaṃsabyākaraṇīyādike tayo pañhe apanetvā vibhajjabyākaraṇīyameva vadanti. Vibhajjavādīnaṃ maṇḍalaṃ samūho vibhajjavādimaṇḍalaṃ. Vibhajjavādino vā bhagavato parisā vibhajjavādimaṇḍalantipi vadanti, vibhajja vā sassatucchede ubho ante anupagamma majjhimapaṭipadābhūtassa paṭiccasamuppādassa desanato bhagavā, tadanuvādato tassa sāvakā ca vibhajjavādinoti. Sesaṃ purimasadisaṃ.
581. 「若有此绳」意为关系。所谓安置即立定，所谓宣说即其义。此若为所示之义，相称于束缚。闻问“尊者，释迦牟尼佛言何？”答曰“分别说者，大王”，此由长老摩诃迦叶所说，释迦牟尼佛弟子为分别说者。彼众师为驱除仪式等之情况，分说出彼意，令诸修行者如僧袍等得以受用。亦有断常论者或分别说者，“我与世间都永存”诸言，乃断常观点释义，所说并非全然语法说明，盖无论断常分别说者俱以此为论域。诠释沙利子所述集合正定四部等，注疏所言经律合流正如前述。
Otaritvāti ogāhetvā, vibhajjavādī hutvāti attho. Na hi sayaṃ avibhajjavādī samāno vibhajjavādīnaṃ antare ṭhānamattena vibhajjavādimaṇḍalaṃ otiṇṇo nāma hoti. Ācariyehi avuttaviparītatthadīpanena te naabbhacikkhantena. Avijjā puññāneñjābhisaṅkhārānampi hetu paccayo hotīti vadanto, kathāvatthumhi paṭikkhitte puggalavādādike ca vadanto sakasamayaṃ vokkamati nāma, tathā avokkamantena. Parasamayaṃ dosāropanabyāpāravirahena anāyūhantena. ‘‘Idampi suttaṃ gahetabba’’nti parasamayaṃ asampiṇḍentenāti keci vadanti. ‘‘Tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā tadevidaṃ viññāṇaṃ sandhāvati saṃsarati anañña’’ntiādīni (ma. ni. 1.396) vadanto suttaṃ paṭibāhati nāma, tathā apaṭibāhantena. ‘‘Tathāhaṃ bhagavatā dhammaṃ desitaṃ ājānāmi, yathā yeme antarāyikā dhammā vuttā bhagavatā, te paṭisevato nālaṃ antarāyāya (ma. ni. 1.234; pāci. 417, 418), supinante kato vītikkamo āpattikaro hotī’’ti ca evamādiṃ vadanto vinayaṃ paṭilometi nāma, tabbipariyāyena taṃ anulomentena. Paṭilomento hi kammantaraṃ bhindanto, dhammatañca vilomento kuto kilesavinayaṃ anulometi. Sutte (dī. ni. 2.187 ādayo; a. ni. 4.180) vutte cattāro mahāpadese, aṭṭhakathāyañca vutte suttasuttānulomaācariyavādaattanomatimahāpadese olokentena. Tadolokanena hi sutte, vinaye ca santiṭṭhati nātidhāvati.
所谓超越即禁止，成为分别说者。实则以未成为分别说者状态，无法由仅一处立场越过分别说者之圈。师长未讲明反义之理，故彼等未能增上学。彼说无明为善及恶行之因，言论亦曾伏藏于人诤等论说中，如论所解，故谓为回应、非对违背者之反应。彼亦如是语“此经当受持”，表示奉行他方净修。又言“我从圣者得法，如彼观心所转如是”等论，异说有时亦受记。谓“诸障碍法若修实乃得无碍，睡眠时退失何患？”等言，依此诠释律藏法门。此谓摄受，依循法义而无改动。经律相应不离。
Dhammanti paṭiccasamuppādapāḷiṃ. Atthanti tadatthaṃ. Hetu, hetuphalāni vā ayamettha hetu dhammo, idamettha hetuphalaṃ atthoti. Dhammanti vā dhammataṃ. Yathā eke ‘‘uppādā vā tathāgatānaṃ anuppādā vā tathāgatānaṃ ṭhitāva sā dhātū’’ti (saṃ. ni. 2.20) suttapadassa atthaṃ micchā gāhentā ‘‘nicco paṭiccasamuppādo’’ti paccayākāradhammaṃ micchā dīpenti, evaṃ adīpetvā heṭṭhā vuttanayeneva attano phalaṃ pati kāraṇassa vavatthitasabhāvaṃ dīpentena. Yathā ca eke ‘‘anirodhaṃ anuppāda’’ntiādinā paṭiccasamuppādassa atthaṃ micchā gāhenti, evaṃ gāhe akatvā vuttanayeneva aviparītaṃ atthaṃ saṅgāhentena. ‘‘Dukkhādīsu aññāṇaṃ avijjā’’ti vuttamatthaṃ parivattetvā puna ‘‘pubbante aññāṇa’’ntiādīhi (dha. sa. 1067) aparehipi pariyāyehiniddisantena. ‘‘Saṅkhārā iminā pariyāyena bhavoti vuccanti, taṇhā iminā pariyāyena upādāna’’ntiādinā niddisantenāti ca vadanti. Pakatiyāti yathāvuttavidhānaṃ anāmasitvā kevalameva.
“法”是“缘起巴利文”之意，“义”是该义。所谓因、因及果，或此为因法，此为果义。亦称“法”是法性。如有语“如来有生起法，无生法恒常法”等（相应部释2.20），有人误取其义曰“缘起恒常”，对此法性论全误解。有人又误解“灭即无生起”等，亦复如是，措辞不当而使本义倒转。又云“苦诸不知即无明”，根据教义反转其义，后来又用“前世不明”等转义来诠释。谓“行是如是所生”，又“渴爱是如是所取”的说明，相关解释即为如此。限于语法程序无指名。
Saccanti catusaccaṃ. Sattoti sattasuññatāti vadanti, sattasuññesu pana saṅkhāresu sattavohāro, sattatthakiccasiddhi ca. Paccayākārameva cāti paccayākāro eva ca, ma-kāro padasandhikaro. Paccayadhammānaṃ attanoyeva phalassa paccayabhāvo paṭiccasamuppādoti attho.
所谓真理即四圣谛。所谓“有”者，谓有于空处者，即有于行者及有于“成功业务”的所作。有用以接续词处之因果奏合，及所谓因境之因先导而成因缘之义。所谓因缘之法指的是依自己果报而生之因，此即缘起义也。
Tasmāti vuttanayena atthavaṇṇanāya kātabbattā, dukkarattā ca patiṭṭhaṃ nādhigacchāmīti yattha ṭhitassa vaṇṇanā sukarā hoti, tassā patiṭṭhābhūtaṃ taṃ nayaṃ attanoyeva ñāṇabalena nādhigacchāmīti attho. Nissayaṃ pana ācikkhanto ‘‘sāsanaṃ panida’’ntiādimāha. Idha sāsananti pāḷidhammamāha, paṭiccasamuppādameva vā. So hi anulomapaṭilomādinānādesanānayapaṭimaṇḍito abbocchinno ajjāpi pavattatīti nissayo hoti. Tadaṭṭhakathāsaṅkhāto ca pubbācariyamaggo. ‘‘Taṃ suṇātha samāhitā’’ti ādarajanane, ussāhane ca kiṃ payojananti ce, taṃ dassento āha ‘‘vuttañheta’’ntiādi. Aṭṭhi katvāti atthaṃ katvā. Yathā vā na nassati, evaṃ aṭṭhigataṃ viya karonto aṭṭhiṃ katvā. Pubbakālato aparakāle bhavaṃ pubbāpariyaṃ. Visesanti paṭhamārambhato pabhuti khaṇe khaṇe ñāṇavisesaṃ, kilesakkhayavisesañca labhatīti attho.
因此，由于阐述义理说明的工作须当完成，且书写之难，若本文站立的位置难以说明，且此种未成文字的道路，凭自身智慧力量难以达到，意即难以成就。依托着作者有示现“此乃教法”的开示等，谓此处“教法”即指巴利语“法”，或称缘起法。此法有顺缘逆缘多种相续因缘说法汇聚汇通，如今仍流传不息，这便是依托所在。且《注疏》既是先师前行之道。“听闻此语，当怀恭敬，起奋发心有何用？”乃示告说“请听吾言”等开端语。所谓作骨，即是理义已明且成形。若无，则如同无骨般对子义形成困难。前后时间相续，过去与现在如同前后两端。称之为初起时之殊胜，乃因片刻间获得特别智慧，及烦恼熄灭之殊胜，即此义理。
§582
582.Desanābhedatoti desanāvisesato. Atthato, lakkhaṇādito, ekavidhādito ca atthalakkhaṇekavidhādito. Aṅgānañca vavatthānāti avijjādīnaṃ dvādasannaṃ aṅgānaṃ vavatthānadassanato.
582.“说法差异”者，谓说法分别。意谓义理、标识等不同，亦有单一、多样之分。乃至各部分内容分别阐述，即示十二因缘中无明等十二支之分别阐释。
Kammavipākakilesavaṭṭānaṃ mūlakāraṇattā, ādito vuttattā ca avijjā paṭiccasamuppādassa mūlaṃ. Tattha valliyā mūle diṭṭhe tato pabhuti valliharaṇaṃ viya paṭiccasamuppādassa mūle diṭṭhe tato pabhuti paṭiccasamuppādadesanāti upamāsaṃsandanā na kātabbā. Na hi bhagavato idameva diṭṭhaṃ, idaṃ adiṭṭhanti vibhajanīyaṃ atthi sabbassa diṭṭhattā. Mūlato pabhuti pana valliharaṇaṃ viya mūlato pabhuti paṭiccasamuppādadesanā katāti idamettha sāmaññaṃ adhippetaṃ, bodhaneyyajjhāsayavasena vā bodhetabbabhāvena mūlādidassanasāmaññaṃ yojetabbaṃ.
因业报及烦恼流转之根本缘故，文中起首说为无明，是缘起根本。此处犹如看到树根，之后看到枝叶，依根由此看到缘起说法，故比喻不宜随意类比。世尊未必此为眼见，乃是不可见（需内证）而广义划分。由根本比喻枝叶现象，为了普通的教导和指示之方便，应当以普遍教示和开示心态说明根本之意义及其表现。
Tassāti –
此语为引言，意谓“其因是”——
‘‘Sa kho so, bhikkhave, kumāro vuddhimanvāya indriyānaṃ paripākamanvāya pañcahi kāmaguṇehi samappito…pe… rajanīyehi. So cakkhunā rūpaṃ disvā piyarūpe rūpe sārajjati, appiyarūpe rūpe byāpajjati, anupaṭṭhitakāyasati ca viharati parittacetaso, tañca cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ yathābhūtaṃ nappajānāti, yatthassa te pāpakā akusalā dhammā aparisesā nirujjhanti. So evaṃ anurodhavirodhaṃ samāpanno yaṃ kiñci vedanaṃ vedeti sukhaṃ vā dukkhaṃ vā adukkhamasukhaṃ vā, so taṃ vedanaṃ abhinandati abhivadati, ajjhosāya tiṭṭhatī’’ti (ma. ni. 1.408) –
“比库啊，那少年人，由于感官成熟及五种感欲能力具足，在夜间感官受诱惑。用眼睛见到形态美好之物，因其美好而爱慕；若形态难看，则为所染污；若物体无常，心中则缺少执着，保持戒慎心，因而不明了心智解脱，也不了解因恶行而灭诸恶法的道理。他正处于欲望相随抵触状态，无论受何种感受，苦乐不苦不乐皆感受之，都给予赞同和喜爱，且长久留滞其心。”（节选于中部经1.408）——
Evaṃ vuttassa. Evaṃ sotadvārādīsupi. Tassa abhinandatoti sappītikataṇhāya abhimukhabhāvena nandato. Abhivadatoti ‘‘aho sukhaṃ, aho sukha’’nti vacībhedakaraṇapavattāya balavataṇhāya ‘‘ahaṃ, mamā’’ti abhivadato. Tato balavatiyā mocetuṃ asakkuṇeyyatāya ajjhosāya tiṭṭhato. Tatopi balavatī pana upādānabhūtā taṇhā nandī. Ettha ca abhinandanādinā taṇhā vuttā, nandivacanena tappaccayaṃ upādānaṃ catubbidhampi nanditātadavippayogatāhi, taṇhādiṭṭhābhinandanabhāvehi cāti veditabbaṃ.
如经中所说，至于耳门诸处亦然。此处所谓喜爱，乃因贪欲的正面对境，故心有所亲乐。所谓赞同，意味赞叹“啊，快乐啊啊快乐”，是发声表达贪欲之作用，语出“我，我的”的我执，故此语为宣说强烈渴爱。少年之心虽不能净解脱，却仍留滞于此强烈渴爱。此渴爱本正是执著之根本，以赞同等语为条件，促使对四种执著生根，因贪欲视见喜爱，故当知此意。
Jātipaccayā jarāmaraṇantiādikañca tattheva mahātaṇhāsaṅkhayasutte vuttaṃ.
由于生起的条件，有老死等种种现象，这点在大渴灭经中亦有明确宣说。
Vipākavaṭṭabhūte paṭisandhipavattiphassādike kammasamuṭṭhānañca ojaṃ sandhāya ‘‘cattāro āhārā taṇhānidānā’’tiādi vuttaṃ. Vaṭṭūpathambhakā pana itarepi āhārā taṇhāpabhave tasmiṃ avijjamāne na vijjantīti ‘‘taṇhānidānā’’ti vattuṃ vaṭṭanti.
受业转轮所引发的重生、接续、触等，以及业的起缘力量上，曾经说过“四种食为渴死因”等。轮回发起的根本者，虽然其他食物也能生起渴爱，但在无明不现时不存在渴爱，此故称为“渴死因”。
§583
583.Tatotatoti catubbidhāsu desanāsu tato tato desanato. Ñāyappaṭivedhāya saṃvattatīti ñāyoti maggo, so eva vā paṭiccasamuppādo ‘‘ariyo cassa ñāyo paññāya sudiṭṭho hotī’’ti (saṃ. ni. 2.41; 5.1024) vacanato. Sayameva hi so samantabhaddakattā tathā tathā paṭivijjhitabbattā tāya tāya desanāya attano paṭivedhāya saṃvattati. Catubbidhagambhīrabhāvappattiyāti dhammatthadesanāpaṭivedhagambhīresu patiṭṭhādhigamanena patiṭṭhitattāti attho.
所谓“种种之所”，指的是在四种法的说法中依时而说。谓之“理”的有断定不变之理，此理即缘起，如圣者所证达明的道路（引诸经）。此理本来应全面洞察故，随分别说法，循序启发理趣称之。所谓“四种深理成就”者，是指建立在对法义说法的深入了知上。
Samantabhaddakatā, desanāvilāsappatti ca catunnampi desanānaṃ samānaṃ kāraṇanti visesakāraṇaṃ vattukāmo āha ‘‘visesato’’ti. Assāti assa bhagavato desanā, assa vā paṭiccasamuppādassa desanāti yojetabbaṃ. Pavattikāraṇavibhāgo avibhattasabhāvā avijjādayova, kāraṇanti vā gahitānaṃ pakatiādīnaṃ, avijjādīnañca akāraṇatā, kāraṇatā ca. Tattha sammūḷhā keci akāraṇaṃ kāraṇanti gaṇhanti, keci na kiñci kāraṇaṃ bujjhantīti tesaṃ yathāsakehi anurūpehi kāraṇehi saṅkhārādipavattisandassanatthaṃ, saṃsārappavattisandassanatthanti attho. Pavattiādīnavapaṭicchādikā avijjā ādi, tato saṅkhārā uppajjanti, tato viññāṇanti evaṃ pavattiyā uppattikkamasandassanatthaṃ, gabbhaseyyakādivasena vā tattha tattha bhave attabhāvassa uppajjanānupubbisandassanatthañca anulomadesanā pavattāti. Itarāsaṃ tadatthatāsambhavepi na tāsaṃ tadatthameva pavatti atthantarasabbhāvato. Ayaṃ pana tadatthā evāti etissā tadatthatā vuttā.
全面洞察和说法的兴趣，是四种说法之共同原因，也是特别的缘起。所谓原因有两种：一是不变本性，由无明等因缘而起；二是有为因缘，包括被执着等，既谓无明等因缘亦不因缘，兼有因缘性。故有些因缘虽无因而为因，有的却不被视为因。诸因依其分别有适合因缘，目的是说明行等现成生起之相，描述轮回之因缘起。因缘起含义的不同于非真实生起，故说此为真实因缘。全面了解此理，即谓真实。
Anuvilokayato yo sambodhito pubbabhāge taṃtaṃpaccayuppannāvabodhasaṅkhāto pubbabhāgapaṭivedho pavatto, tadanusārena tadanugamena jarāmaraṇādikassa jātiādikāraṇaṃ yaṃ adhigataṃ, tassa sandassanatthaṃ ayaṃ paṭilomadesanā pavattā. Anuvilokayato paṭilomadesanā pavattāti vā sambandho. Desentopi hi bhagavā kicchāpannaṃ lokaṃ anuviloketvā pubbabhāga…pe… sandassanatthaṃ desesīti. Āhārataṇhādayo paccuppannaddhā, saṅkhārāvijjā atītaddhāti iminā adhippāyenāha ‘‘yāva atītaṃ addhānaṃ atiharitvā’’ti. Āhārā vā taṇhāya pabhāvetabbā anāgato addhā, taṇhādayo paccuppanno , saṅkhārāvijjā atītoti. Paccakkhaṃ pana phalaṃ dassetvā tannidānadassanavasena phalakāraṇaparamparadassanaṃ yujjatīti āhārā purimataṇhāya uppāditā paccuppanno addhā, taṇhādayo atīto, saṅkhārāvijjā tatopi atītataro saṃsārassa anādibhāvadassanatthaṃ vuttoti. Yāva atītaddhānanti yāva atītataraṃ addhānanti attho yuttoti. Āyatiṃ punabbhavābhinibbattiāhārakā vā cattāro āhārā ‘‘āhāretītāhaṃ na vadāmi…pe… evaṃ pana maṃ avadantaṃ yo evaṃ puccheyya ‘kissa nu kho, bhante, viññāṇāhāro’ti, esa kallo pañho, tatra kallaṃ veyyākaraṇaṃ, viññāṇāhāro āyatiṃ punabbhavābhinibbattiyā’’ti (saṃ. ni. 2.12) vacanato, taṃsampayuttattā phassacetanānaṃ, tappavattihetuttā ca kabaḷīkārāhārassa. Tena hi upatthambhitarūpakāyassa, tañca icchantassa kāmaviññāṇāyūhanaṃ hoti. Bhojanañhi saddhādīnaṃ, rāgādīnañca upanissayoti vuttaṃ. Tasmā te kammavaṭṭasaṅgahitā āhārā paccuppanno addhāti imasmiṃ pariyāye purimoyeva attho yutto.
反复审查悟得的，乃是前因缘起之洞察，随前因明了，前因果比照，已获得老死等生死原因的了知。其说法反转流转。世尊观察被动的众生，详述前因法义，谓食渴等为现法，行无明为过去法，有力澄清过去因。食为渴源，须由未来、现在、过去三时说明。未来因果则是四食不应当只一面解释。若问世尊何谓意识食，乃是对未来生死的意识之食。触觉、意念等烦恼为食内因。食依信等起，依贪等起。故此诸食为业缘聚，现法现起，乃之后义也。
Atītaddhato pabhuti ‘‘iti kho, bhikkhave, avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādinā (saṃ. ni. 2.2) atīte, tato parañca hetuphalapaṭipāṭiṃ paccakkhabhūtānaṃ āhārānaṃ nidānadassanavasena ārohitvā nivattanena vinā abujjhantānaṃ taṃsandassanatthaṃ sā ayaṃ desanā pavattāti attho. Anāgataddhahetusamuṭṭhānato pabhutīti anāgatassa bhavassa hetubhūtānaṃ dhammānaṃ uppattito paṭṭhāya. Anāgataddhasandassanatthanti anāgataddhuno appaṭivijjhantānaṃ apassantānaṃ paccakkhaṃ paccuppannaṃ hetuṃ dassetvā hetuphalaparamparāya tassa sandassanatthanti attho. Ettha ca ādito paṭṭhāya yāva pariyosānā, pariyosānato ca paṭṭhāya yāva ādi pavattā desanā dvādasaṅgā, tato eva tisandhi catusaṅkhepā. Majjhato paṭṭhāya yāva ādi pavattā desanā aṭṭhaṅgā dvisandhi tisaṅkhepā. Majjhato pana paṭṭhāya yāva pariyosānā pavattā desanā chaḷaṅgā dvisandhi tisaṅkhepā. ‘‘Saṃyojaniyesu, bhikkhave, dhammesu assādānupassino viharato taṇhā pavaḍḍhati, taṇhāpaccayā upādāna’’ntiādinā (saṃ. ni. 2.53, 57) majjhato paṭṭhāya yāva pariyosānā pavattā desanā ekasandhi dvisaṅkhepā. Evaṃ ayaṃ anekaṅgā eva paṭiccasamuppādadesanā āgatā. Ekaṅgavasenāpi ca paṭiccasamuppādadesanā labbhateva. Yathāha –
对于过去因，佛说“因无明而起行”，即过去缘起。继而上升现在成因与果后，一些未觉者无法顿悟因果实相，故此说法应需循序渐进。未来因的说法，即未来世间生起因之论述。此未来相义，乃谓对未觉者揭示现在因的果报序列。依此分为三段说法：初始至终，终至初始，初终交叉。四种因缘中，贪因得观而生增，是为因缘取受。此中复以十二所说，为三重结合四简约。中间至初起，则为八支并二重结合三简约。中间至终，则为六支二重结合三简约。由“在束缚法中，观缘贪爱增长贪从而取”之语，正中至终说法，一重二简约。由此成为一个多方面缘起说法体系。亦可单面获得缘起说法，如经中所说——
‘‘Tatra, bhikkhave, sutavā ariyasāvako paṭiccasamuppādaṃyeva sādhukaṃ yoniso manasi karoti ‘iti imasmiṃ sati idaṃ hoti, imassuppādā idaṃ uppajjati. Imasmiṃ asati idaṃ na hoti, imassa nirodhā idaṃ nirujjhatī’ti. Sukhavedaniyaṃ, bhikkhave, phassaṃ paṭicca uppajjati sukhavedanā’’ti (saṃ. ni. 2.62) –
尔时，世尊告诫比库们：『阿里雅弟子聆听后，正好依止缘起法而恰当地、善巧地用分辨心去思惟。即于此念中此法有现，此缘起之法由此因缘而生。此法于此离失时不复现，此法随此灭故而息。比库们，依触境感受生起无量乐受。』（律藏·述记篇2.62）
Ādi. Ettha hi ‘‘phassapaccayā’’ti ettako eva paṭiccasamuppādo vutto. Tenetaṃ viññāyati ‘‘ekaṅgapaṭiccasamuppādo’’ti.
初始章节中，『依触境而起』言，此仅是缘起说法一系列因缘中的一法，意在指出此为单缘起的一种表现。
Tattha imasmiṃ sati idaṃ hotīti imasmiṃ avijjādike paccaye sati idaṃ saṅkhārādikaṃ phalaṃ hoti. Imassuppādā idaṃ uppajjatīti imassa avijjādikassa paccayassa uppādā idaṃ saṅkhārādikaṃ phalaṃ uppajjatīti attho. Imasmiṃ asati idaṃ na hoti, imassa nirodhā idaṃ nirujjhatīti avijjādīnaṃ abhāve saṅkhārādīnaṃ abhāvassa, avijjādīnaṃ nirodhā saṅkhārādīnaṃ nirodhassa ca vacanena purimasmiṃ paccayalakkhaṇe niyamo dassito hoti ‘‘imasmiṃ sati eva, na asati, imassa uppādā eva, na nirodhā’’ti. Tenetaṃ lakkhaṇaṃ antogadhaniyamaṃ idha paṭiccasamuppādassa vuttanti daṭṭhabbaṃ.
此处所云『于此念时此法现起』者，谓于此无明等条件为缘，念生起时，于此依缘，执蕴等功果得成。『此缘起此法生起』者，谓此无明等缘由生起，即生起蕴等功果。『于此离失此法不现』、『此法随此灭而息』，则以无明等无为之灭，带出蕴等无为的灭。这里以前所别立的缘起法基准，说明「于此唯有念时缘起，非念时无，缘起则有，非缘起则无」之规律。此性质为缘起法的内在法则，须于此处对缘起法熟知者审视观照。
Nirodhoti ca avijjādīnaṃ virāgādhigamena āyatiṃ anuppādo appavatti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘avijjāyatveva asesavirāganirodhā’’tiādi (mahāva. 1; udā. 3). Nirodhavirodhī ca uppādo, yena so uppādavirodhibhāvena vutto ‘‘imassa nirodhā idaṃ nirujjhatī’’ti, tenetaṃ dasseti ‘‘anirodho uppādo nāma, so cettha atthibhāvotipi vuccatī’’ti. ‘‘Imasmiṃ sati idaṃ hotī’’ti idameva hi lakkhaṇaṃ pariyāyantarena ‘‘imassuppādā idaṃ uppajjatī’’ti vadantena parena purimaṃ visesitaṃ hoti, tasmā na dharamānataṃyeva sandhāya ‘‘imasmiṃ satī’’ti vuttaṃ, atha kho maggena aniruddhabhāvañcāti viññāyati. Yasmā ca ‘‘imasmiṃ asati idaṃ na hoti, imassa nirodhā idaṃ nirujjhatī’’ti (udā. 2) dvidhāpi uddiṭṭhalakkhaṇassa nirodhassa niddesaṃ vadantena ‘‘avijjāyatveva asesavirāganirodhā saṅkhāranirodho’’tiādinā (mahāva. 1; udā. 3) nirodho eva vutto, tasmā natthibhāvopi nirodho evāti natthibhāvaviruddho atthibhāvo anirodhoti dassitaṃ hoti. Tena anirodhasaṅkhātena atthibhāvena uppādaṃ viseseti. Tato na idha attalābhamattaṃ uppādoti adhippeto, atha kho anirodhasaṅkhāto atthibhāvo cāti ayamattho vibhāvitoti evametaṃ lakkhaṇadvayavacanaṃ aññamaññaṃ visesanavisesitabbabhāvena sātthakanti veditabbaṃ.
说灭，即谓无明等由断无贪染得涅槃，无生止息。正如《大毗婆沙论》及《优婆夷经》等云：『于无明灭时必至无余贪染灭』。生起与灭对立，故灭由生起对立而显说为『此法随其灭而息』。此意味着灭即无生，灭即无为，二者无异，故灭非有灭，非无灭，而是一种不生灭状态。『有念时此法现』的性质，与『此缘起此法生起』所表达之义，在时间顺序上相辅相成，表示若无念产生，则无生起之法，表示对诸法缘起离死性质的科学认知。另外，灭的表征中，强调无明灭即蕴等灭，不能单意谓为无，无生灭为真理，故字义不能简单归入有灭或无灭范畴，而应称为不生灭。此不生灭的涵义，用以特别标识生起境界。非此即非彼概念不适用于缘起法故此，非仅生起程度，而为有意义的生起涵义，两者须区别区分以彰显缘起真义。
Ko panāyaṃ anirodho nāma, yo atthibhāvo, uppādoti ca vuccatīti? Appahīnabhāvo, anibbattitaphalatāppahīnārahatāhi phaluppādanārahatā ca. Ye tehi pahātabbā akusalā dhammā, tesaṃ ariyamaggena asamugghātitabhāvo, ye pana na pahātabbā kusalābyākatā dhammā, yāni tesu saṃyojanāni akhīṇāsavānaṃ, tesaṃ aparikkhīṇatā ca. Asamugghātitānusayatāya hi sasaṃyojanākhandhappavatti paṭiccasamuppādo. Tathā hi vuttaṃ –
那么何者称为非生灭呢？所谓非生灭即指其内涵，谓行为无损害、无生灭果证、已成阿拉汉果者感果。诸恶法当予舍弃，而于圣谛之道不受搅扰，诸善行则为必须舍弃者，对已舍弃烦恼者，修习如无漏者，此属于无碍诸结无剩染污的状态，故缘起持续无碍。正如经典言：
‘‘Yāya ca, bhikkhave, avijjāya nivutassa bālassa, yāya ca taṇhāya sampayuttassa ayaṃ kāyo samudāgato, sā ceva avijjā bālassa appahīnā, sā ca taṇhā aparikkhīṇā. Taṃ kissa hetu? Na, bhikkhave, bālo acari brahmacariyaṃ sammā dukkhakkhayāya, tasmā bālo kāyassa bhedā kāyūpago hoti, so kāyūpago samāno na parimuccati jātiyā jarāmaraṇenā’’ti (saṃ. ni. 2.19) –
『比库们，若有人因无明迟钝、不行圣行、耽著渴爱，此身生作障碍者，则因无明迟钝不退渴爱难断，故生死不离，若生身有障，身口会受维系，非解脱于生死老死。』（律藏·述记篇2.19）
Ādi. Khīṇasaṃyojanānaṃ pana avijjāya abhāvato saṅkhārānaṃ, taṇhupādānānaṃ abhāvato upādānabhavānaṃ na sambhavoti vaṭṭassa upacchedo paññāyati. Tenevāha –
由此可知，诸束缚已断灭后，因无明灭尽，行法亦无由起。又因渴爱止息，因止息则无取，故不生取所缘法的存在，故称作轮回之断绝，名为智。故有云——
‘‘Channantveva, phagguna, phassāyatanānaṃ asesavirāganirodhā phassanirodho, phassanirodhā vedanānirodho’’ti (saṃ. ni. 2.12) –
„遮蔽绝除者，护归者，触根界诸处无余染净之断灭，即为触之断灭，触之断灭即为受之断灭。”（略）
Ādi. Na hi aggamaggādhigamato uddhaṃ yāva parinibbānā saḷāyatanādīnaṃ appavatti, atha kho natthitā, nirodhasaddavacanīyatā, khīṇasaṃyojanatāti nirodho vutto. Apica cirakatampi kammaṃ anibbattitaphalatāya, appahīnārahatāya ca phalārahaṃ santaṃ eva nāma hoti, na nibbattitaphalaṃ, nāpi pahīnārahanti phaluppattipaccayānaṃ avijjāsaṅkhārādīnaṃ vuttanayena phalārahabhāvo anirodhoti veditabbaṃ. Evaṃ aniruddhabhāveneva hi yena vinā phalaṃ na sambhavati, taṃ kāraṇaṃ atītādipi ‘‘imasmiṃ satī’’ti iminā vacanena vuttaṃ. Tato eva ca avusitabrahmacariyassa appavattidhammataṃ anāpanno paccayuppādo kālabhedaṃ anāmasitvā anivattitāya eva ‘‘imassuppādā’’ti vutto. Atha vā avasesapaccayasamavāye avijjamānassāpi vijjamānassa viya pageva vijjamānassa yā phaluppattiabhimukhatā, sā ‘‘imassuppādā’’ti vuttā. Tadā hi tato phalaṃ uppajjatīti tadavatthaṃ kāraṇaṃ phalassa uppādanabhāvena upaṭṭhitaṃ uppatitaṃ nāma hoti, na vijjamānampi atadavatthanti tadavatthatā uppādoti veditabbā.
初则：从正道无上法得以至般涅槃前，内六根等未净除，故不可言有断灭之说。又即令久远，因功不生果，无修除阿拉汉果实，仅是安住于圣果之境界，不谓生修除之果，也不谓已修除灭诸因缘之无明等行，即其果服境界未生灭亦非阻止，故名为不灭。正因此不灭故，未有果生。对于此理，古来亦用『在此时中』之语。继之，虽未达至最高梵行安住，因未及果实生故无断灭，亦不生因缘界限及时间差别，名为『此生』。复次于余因聚合时，虽未明者但如知者一般，若受果向者，亦谓『此生』。由此时起即会生果，因根本生起之由，果之生成起即所谓生起，非明者亦以之。
Tattha ‘‘satī’’ti iminā vijjamānatāmattena paccayabhāvaṃ vadanto abyāpārataṃ paṭiccasamuppādassa dasseti. Uppādāti uppattidhammataṃ, asabbakālabhāvitaṃ, phaluppattiabhimukhatañca dīpento aniccataṃ paṭiccasamuppādassa dasseti. ‘‘Sati, na asati, uppādā, na nirodhā’’ti pana hetuatthehi bhummanissakkavacanehi samatthitaṃ nidānasamudayajātipabhavabhāvaṃ paṭiccasamuppādassa dasseti. Hetuatthatā cettha bhummavacane yassa bhāvena tadavinābhāviphalassa bhāvo lakkhīyati, tattha pavattiyā veditabbā, yathā adhanānaṃ dhane ananuppadīyamāne dāliddiyaṃ vepullamagamāsi (dī. ni. 3.91), nipphanne sasse subhikkhaṃ jāyatīti ca. Nissakkavacanassāpi hetuatthatā phalassa pabhave pakatiyañca pavattiyā, yathā ‘‘kalalā hoti abbudaṃ, abbudā jāyate pesī’’ti (saṃ. ni. 1.235; kathā. 692), ‘‘himavatā gaṅgā pabhavati, siṅgato saro jāyatī’’ti ca. Avijjādibhāvena ca tadavinābhāvisaṅkhārādibhāvo lakkhīyati, avijjādīhi ca saṅkhārādayo pabhavanti, pakarīyanti cāti tesaṃ pabhavo, pakati ca, tasmā tadatthadīpanatthaṃ ‘‘imasmiṃ sati imassuppādā’’ti hetuatthā bhummanissakkaniddesā katā.
此中『念』字谓现有念为因缘，显现非诤谤之缘起法。生起即生起之实际，非虚伪，向生果境，露示无常之缘起实相。念来念去生灭无常，却缘立因、灭因等，表明缘起法因果生灭相。缘起法理彰显本土依止词，谓无本不成之果起境存在。如此如粮食未进无孙稻栽培，谷不生收；水面初生泡沫，泡灭生水，皆显因果之正理。无明中诸行亦依缘而生，显出缘起果报，故以『在此念中此生起』揭示因果之大学理。
Yasmā cettha ‘‘imasmiṃ sati idaṃ hoti, imassuppādā idaṃ uppajjatī’’ti saṅkhepena uddiṭṭhassa paṭiccasamuppādassa ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’tiādiko niddeso, tasmā yathāvutto atthibhāvo, uppādo ca tesaṃ tesaṃ paccayuppannadhammānaṃ paccayabhāvoti viññāyati. Na hi aniruddhatāsaṅkhātaṃ atthibhāvaṃ, uppādañca anivattasabhāvatāsaṅkhātaṃ, udayāvatthatāsaṅkhātaṃ vā ‘‘satiyeva, na asati, uppādā eva, na nirodhā’’ti antogadhaniyamehi vacanehi pakāsitaṃ muñcitvā añño paccayabhāvo nāma atthi, tasmā yathāvutto atthibhāvo, uppādo ca paccayabhāvoti veditabbo. Yepi hi paṭṭhāne āgatā hetuādayo catuvīsati paccayā, tepi etasseva paccayabhāvassa visesāti veditabbā. Tathā yvāyaṃ mūlahetunidānasambhavapabhavādipariyāyehi , uppādaṭṭhiti pavattaṭṭhiti nimittaṭṭhiti āyūhanaṭṭhiti saṃyogaṭṭhiti palibodhaṭṭhitītiādipariyāyehi ca pakāsito kāraṇattho, sopi ettheva antogadhoti daṭṭhabbo.
由于此，『在此念中此法成，此生起此法作』等简约言说，正指『无明为因生诸行等』之意义，如是观之，生起即是彼众因缘所生，故应用缘言。若将未灭常法，生起无灭、不生败、不灭现象之说，异于缘起法理，故无他因，生起即依缘言而生。若以缘具来表因缘，二十四缘中皆属生起之因。又以因缘缘起之根本因缘，生起、现行、标记、增长、相依、结合等众缘，皆是此义，在此应当皆知。
§584
584. Mūlakāraṇasaddaṃ apekkhitvā na akāraṇanti napuṃsakaniddeso, akāraṇāti attho. Akāraṇaṃ yadi siyā, suttaṃ paṭibāhitaṃ siyāti dassento ‘‘āsavasamudayā’’ti suttaṃ āharati. Pariyāyo kāraṇaṃ. Vaṭṭakathāya sīsabhāvo vaṭṭahetuno kammassāpi hetubhāvo. Tattha bhavataṇhāyapi hetubhūtā avijjā, tāya paṭicchāditādīnave bhave taṇhāya uppajjanato avijjā visesena sīsabhūtāti ‘‘mūlakāraṇa’’nti vuttā.
584. 针对此根本因缘语尾依止论，不以无因论之阴阳差别，所谓无因者即无缘故。倘若无因，则经典亦不成立，故典中说“流烦恼之生起”时，带出经文。此环说即缘。经论中轮回之本因，及业之因，皆属起因，而渴爱亦为因，特别为无明所蔽，因无明而生故称为根本因缘。
Purimāya koṭiyā apaññāyamānāya uppādavirahato niccataṃ gaṇheyyāti āha ‘‘evaṃ cetaṃ, bhikkhave, vuccatī’’tiādi. Tena ito pubbe uppannapubbatā natthīti apaññāyanato purimakoṭiapaññāyanaṃ vuttanti imamatthaṃ dasseti.
关于先前愚昧无智的不生不灭，应当恒常断除，有言说“诸比库，如是思维”之语。此意即表明，前面所说的“已经产生的，已生已灭的都不存在”，是从愚昧无智的断除、消灭角度而言的，揭示了此理。
§585
585. Avijjātaṇhāhetukkamena phalesu vattabbesu ‘‘sugatiduggatigāmino’’ti vacanaṃ saddalakkhaṇāvirodhanatthaṃ. Pūjitassa hi dvande pubbanipāto. Savarā kira maṃsassa aṭṭhinā alagganatthaṃ punappunaṃ tāpetvā koṭṭetvā uṇhodakaṃ pāyetvā virittaṃ sūnaṃ aṭṭhito muttamaṃsaṃ gāviṃ mārenti. Tenāha ‘‘aggisantāpā’’tiādi. Tattha yathā vajjhagāvī ca avijjābhibhūtatāya yathāvuttaṃ uṇhodakapānaṃ ārabhati, evaṃ puthujjano yathāvuttaṃ duggatigāmikammaṃ. Yathā pana sā uṇhodakapāne ādīnavaṃ disvā taṇhāvasena sītudakapānaṃ ārabhati, evaṃ puthujjano avijjāya nātibalavabhāvato duggatigāmikamme ādīnavaṃ disvā taṇhāvasena sugatigāmikammaṃ ārabhati. Dukkhe hi avijjaṃ taṇhā anuvattati, sukhe taṇhaṃ avijjāti.
585. 以无明与渴爱为因，所生果报中应说“善趣者与恶趣者”的语句，是为避免语义上的矛盾。被尊敬的一经中，双重对偶为开头章节。譬如活泼的肌肉需坚硬之骨相连，须不断摩擦、锤打、涂油与清洗，而使其坚实舒展；若停止，则肌肉尾随骨头萎缩，瘦弱消沉。由此说有“烈火炽烧”等比喻。那如同有刺的母牛受无明支配，依理开始食用刮激的盐水；如此普通人依理作恶趣因缘的业行。又如同这母牛见刺害处而慢慢开始饮冷水解毒，普通人亦在未被无明强力控制时，见恶趣的害处，由渴爱引导而转向善趣的业行。痛苦中无明随着渴爱而继续，欢乐中渴爱依无明而生。
§586
586.Katthaci sutte. Ekadhammamūlikaṃ desananti avijjātaṇhāsu ekoyeva dhammo mūlaṃ etissāti ekadhammamūlikā, taṃ, tattha ekaṃ eva dhammaṃ mūlaṃ katvā paṭiccasamuppādadesanaṃ desetīti attho. Upanisīdati phalaṃ etthāti upanisā, kāraṇaṃ, avijjā upanisā etesanti avijjūpanisā. Assādānupassinoti upādāniyesu tebhūmakadhammesu visayabhūtesu assādetabbato assādasaññitaṃ sukhasomanassaṃ anupassanasīlassa. Appahīnāvijjatāya bālalakkhaṇayogena bālassa. Evanti avijjānivutattā, taṇhāsaṃyuttattā ca. Ayaṃ kāyoti ayaṃ mamañceva tumhākañca paccakkhabhūto saviññāṇakakāyo khandhapañcakaṃ. ‘‘Saḷāyatanapaccayā phasso’’ti (mahāva. 1; udā. 1) vacanato phassakāraṇañcetaṃ vuccatīti āyatanacchakkaṃ vā. Samudāgatoti uppanno. Bahiddhā ca nāmarūpanti bahiddhā saviññāṇakakāyo khandhapañcakaṃ, saḷāyatanāni vā. Itthetanti itthaṃ etaṃ. Attano ca paresañca pañcakkhandhā dvādasāyatanāni dvārālambanabhāvena vavatthitāni dvayaṃ nāmāti attho. Dvayaṃ paṭicca phassoti aññattha cakkhurūpādīni dvayāni paṭicca cakkhusamphassādayo vuttā, idha pana ajjhattikabāhirāni āyatanāni, mahādvayaṃ nāma kiretanti vuttaṃ. Ayamettha adhippāyo – aññattha ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’tiādinā (ma. ni. 1.204, 400; 3.421, 425, 426; saṃ. ni. 2.44; 4.60; kathā. 465) cakkhu ceva rūpā ca…pe… mano ceva dhammā cāti vuttāni dvayāni paṭicca cakkhusamphassādayo vuttā. Idha pana ‘‘ayañceva kāyo’’ti cakkhādinissaye sesadhamme cakkhādinissite eva katvā vuttaṃ cakkhādikāyaṃ ekattena ‘‘ajjhattikāyatana’’nti gahetvā, ‘‘bahiddhā ca nāmarūpa’’nti vuttaṃ rūpādiārammaṇaṃ ekatteneva ‘‘bāhirāyatana’’nti tāni ajjhattikabāhirāni āyatanāni paṭicca phasso vutto, tasmā mahādvayametanti.
586. 有时于经典中，有说“以一法为根本”的开示。对此处“一法为根本”意指，在无明与渴爱为因的部分中，独一法成为根本，凭此一法为根基而说缘起教义。这里“止于果报”意谓所追求的果报，谓之根本，亦即无明的拘束，因此称无明之拘系。所谓“无明拘系”，是指在欲取对象、支配三界的领域之中，根据那个因缘产生的相关现象之所依，形成的执不见乐的心态。此执相称为愚痴之特征，犹如幼童的傻气。这样因无明而起，合连渴爱所生的此身，就是五蕴的存在，你们和我皆如是，皆由识所主导。所谓“六入处因缘触”者（一切智慧经典中所言），这里指的正是六根六境的相互关系。所谓“现起”即“已产生”，名为“现起”。形色乃是外，识身乃是内，是五蕴的体现即六入处。所谓“这就是如此”，诸法由此而成。自己与他者的五蕴及十二入处（内外根境）相互依存构成两个对立面（内外）之义。所谓依彼境入而生起的触，乃指眼根与色相等二者为因缘，诸识因之而起，谓“二因”。这里所说的“内外处”为内界识身及外界形色，即所谓“大二对”。这就是其主要观点：因眼根与色境二者而生起的识触等现象。如此种种经文皆有明白记载，例如〔中部〕载有关于眼、色、识的因缘关系及三者相互依存的教义，总言之，是基于内识及外境的五蕴所产生的触。称为“大二对”。
Evañca katvā attano ca parassa ca pañcahi khandhehi, chahi āyatanehi cāti ayamattho dīpetabbovāti vuttaṃ. ‘‘Ayaṃ kāyo’’ti hi vuttāni sanissayāni cakkhādīni attano pañcakkhandhā, ‘‘bahiddhā nāmarūpa’’nti vuttāni rūpādīni paresaṃ. Tathā ayaṃ kāyo attano cha ajjhattikāni āyatanāni, bahiddhā nāmarūpaṃ paresaṃ bāhirānīti. Aññathā ajjhattikāyatanamatte eva ‘‘ayaṃ kāyo’’ti vuttena ajjhattikāyatanāneva attano pañcakkhandhā hontīti attano ca paresañca pañcahi khandhehi dīpanā na sambhaveyyāti. Saḷevāyatanānīti saḷeva phassakāraṇāni, yehi kāraṇabhūtehi āyatanehi uppannena phassena phuṭṭho bālo sukhadukkhaṃ paṭisaṃvedeti. Ādi-saddena ‘‘etesaṃ vā aññatarena. Avijjānīvaraṇassa, bhikkhave, paṇḍitassa taṇhāya sampayuttassā’’tiādi (saṃ. ni. 2.19) yojetabbaṃ. Imasmiñhi sutte saṅkhāre avijjātaṇhānissite eva katvā kāyaggahaṇena viññāṇanāmarūpasaḷāyatanāni gahetvā tasmiṃ kāye saḷāyatanānaṃ phassaṃ taṃnissitameva katvā vedanāya visesapaccayabhāvaṃ dassentena bhagavatā bālapaṇḍitānaṃ atītaddhāvijjātaṇhāmūlako vedanānto paṭiccasamuppādo dassito. Puna ca bālapaṇḍitānaṃ visesaṃ dassentena –
如是说，自己与他者的五蕴及六入处，皆应予以说明。所谓“此身”指的诸入处皆属于自己，所谓“外色法”等则属他者。从此以意，诸入处包含自己内在六处及外在色法，于他者则属外境。若仅就内身之处而论，则“此身”专指内身诸处，因为说“此身”而不说他身处，此举旨在明示自己的五蕴不存在于他者之处。所谓“六入处”即为产生触的六因，因由此境生起而得触，愚人由此生起对苦乐之感受。《阿毗达摩集论》及其他律藏书记载说：“从这些或他其中之一，由智慧障碍所染著，紧连渴爱而生”。这正是指向这个理路。如经文中说，由无明与渴爱决定的行蕴中，依于此身，结合识、名色及六处，称为身内入处，内外入处生起触，触则引生受，并且从受有特别的因缘显现。世尊对愚人愚智不明的苦果缘起，有着详细的分析及阐述。并且世尊又特别阐明愚人之所受苦的因缘——
‘‘Yāya ca, bhikkhave, avijjāya nivutassa bālassa, yāya ca taṇhāya sampayuttassa ayaṃ kāyo samudāgato, sā ceva avijjā bālassa appahīnā, sā ca taṇhā aparikkhīṇā. Taṃ kissa hetu? Na, bhikkhave, bālo acari brahmacariyaṃ sammā dukkhakkhayāya. Tasmā bālo kāyassa bhedā kāyūpago hoti, so kāyūpago samāno na parimuccati jātiyā…pe… dukkhasmāti vadāmī’’ti (saṃ. ni. 2.19) –
“诸比库，无明所断除之愚人，渴爱所缠缚之愚人，此身已然生成；此身中无明者已断除，渴爱则未断尽。其原因何？是因为愚人未能正行出家道、不求断苦灭时，故此愚人身以别相，乃身连身体。身连身体时，即便同处一身，仍不能离生死……苦等。”（出自律藏）
Vedanāpabhavaṃ sāvijjaṃ taṇhaṃ dassetvā, upādānabhave ca tannissite katvā ‘‘kāyūpago hotī’’tiādinā jātiādike dassentena paccuppannahetusamuṭṭhānato pabhuti ubhayamūlavasena paṭiccasamuppādo vutto, tabbipariyāyena ca paṇḍitassa paccuppannahetuparikkhayato pabhuti ubhayamūlako paṭilomapaṭiccasamuppādoti.
指出由受生起的有染渴爱，基于取执所生，称“身连身体”。由此阐明生死等烦恼生起的因缘，同时以重点解析了智者通过观察现行因缘所能知悉的逆行缘起（逆说缘起，或称逆因缘缘起）。
§587
587.Pūretunti vaḍḍhetuṃ, upacinitunti attho. Duggatigāmikammassa visesapaccayattā avijjā ‘‘avindiyaṃ vindatī’’ti vuttā, tathā visesapaccayo vindiyassa na hotīti ‘‘vindiyaṃ na vindatī’’ti ca. Attanissitāni katvā cakkhuviññāṇādīnaṃ pavattanaṃ uppādanaṃ āyatanaṃ. Sammohabhāveneva anabhisamayabhūtattā aviditaṃ aññātaṃ karoti. Antavirahite javāpetīti vaṇṇāgamavipariyāyavikāravināsadhātuatthavisesayogehi pañcavidhassa niruttilakkhaṇassa vasena a-kāra vi-kāra ja-kāre gahetvā aññesaṃ vaṇṇānaṃ lopaṃ, ja-kārassa ca dutiyassāgamaṃ katvā ‘‘avijjā’’ti vuttaṃ. Byañjanatthaṃ vatvā sabhāvatthaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Cakkhuviññāṇādīnaṃ vatthārammaṇāni ‘‘idaṃ vatthu, idaṃ ārammaṇa’’nti avijjāya ñātuṃ na sakkāti avijjā tappaṭicchādikā vuttā. Vatthārammaṇasabhāvachādanato eva avijjādīnaṃ paṭiccasamuppādabhāvassa, jarāmaraṇādīnaṃ paṭiccasamuppannabhāvassa ca chādanato paṭiccasamuppādapaṭiccasamuppannacchādanaṃ veditabbaṃ.
“充满”意在增加，“带来”意指引起。因堕恶趣行为有特殊缘故，无明被说成“寻找不可得之物”，又说此特殊缘因不生，则言“寻不得之物”。由自体因，造作诸如眼识等的发生、生起及现境。因惑而未深入了解，故成无知、未知。因不隔断因缘，寿命增加，性相变化、损坏等性质互逆，五种灭除之特征相应作用下，取“无作”“有作”“生起作”三分，借“有作”二次之归纳，说成“无明”。若要显现义理，便说“除此之外”等。因眼识等之所缘境为境，故无明不能认识，故谓无明属覆盖遮蔽之义。由所缘境及性质相覆盖，无明等生起依赖性，亦如老死等依缘而起，故应了知缘起之相互覆盖依缘之理。
Apaccakkhitvāti paccakkhānaṃ akatvā apaṭikkhipitvā. Upakārakaṭṭho paccayaṭṭho yathā piṇḍapātādi sarīrassa.
“不起反对”者，谓不反对、不妨碍、不断绝。缘或助缘及助缘之缘，如乞食等身体因缘。
Saṅkhatamabhisaṅkharontīti yathā saṅkhataṃ hoti, evaṃ abhisaṅkharonti. Saṅkhārasaddaggahaṇena āgatā saṅkhārā saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārā. Yadipi avijjāpaccayā saṅkhārāpi saṅkhārasaddena āgatā, te pana imissā desanāya padhānāti visuṃ vuttā, tasmā ‘‘duvidhā’’ti ettha saṅkhārasaddena āgatasaṅkhāresu abhisaṅkharaṇakasaṅkhāraṃ vajjetvā tadaññe saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārā yojetabbā. Saṅkhārasaddena āgatasaṅkhārāti vā samudāyo vutto. Tadekadesā ca idha vaṇṇetabbabhāvena gahitā avijjāpaccayā saṅkhārā, tasmā vaṇṇetabbasabbasaṅgāhakavasena duvidhatā vuttāti veditabbā. ‘‘Paṭhamaṃ nirujjhati vacīsaṅkhāro’’tiādinā (ma. ni. 1.464) vitakkavicāraassāsapassāsasaññāvedanāvacīsaṅkhārādayo vuttā, na avijjāpaccayā saṅkhāresu vuttā kāyasañcetanādayo.
称造成为集成，如同成就已成之事，造成为集成。谓因造作名集结的微妙涵摄，故称所来为造作。唯因无明缘起的造作亦称为造作，然此说教学中为便于智慧，应分为两类，一类造作为造作之集结体，另一类为以造作为缘起的造作。造作为集结对法，本道说以带标志为重故化为两类。以“初称止息语之造作”等明言，如想念及思量、劝说、袒护等诸内心造作为用语，不作无明缘起造作中之说；后者为身意造作之类。
Saṅkhatasaṅkhārā nāma yathāsakaṃ paccayehi saṅkhatattā. Satipi paccayanibbattānaṃ sabbesampi saṅkhatabhāve ‘‘mametaṃ phala’’nti tatthābhimukhena viya kammunā nibbattitattā tebhūmakavipākakaṭattārūpesu sātisayo saṅkhatabhāvoti adhippāyena aṭṭhakathāyaṃ (visuddhi. 2.587) kammanibbattānaṃ abhisaṅkhatasaṅkhāratā vuttā. Pāḷiyaṃ pana tathā āgataṭṭhānassa abhāvato ‘‘tepi …pe… ettheva saṅgahaṃ gacchantī’’ti vuttaṃ. Aniccā vata saṅkhārāti vuttā ubhuādisamuṭṭhānāpi sabbadhammā. Abhisaṅkharaṇakasaṅkhāroti vuccati attano phalassa abhisaṅkharaṇato. Kāyapayogasamuṭṭhāpanavīriyaṃ kāyikavīriyaṃ. Abhisaṅkhārassāti payogavegassa.
所谓集成造作者，即因缘所成之集成。三类缘生造作皆为集成性，当其以“这是我的果报”为执，是因行为所生，故在此便称造成为集中体。对此法经论以“由行为所生之集造作为成集造作”等名。巴利文虽无此处出处，然意谓三者同处集成性故。诸法皆生灭无常。所谓造成为集成者，即本身果报之集成。所谓身作成依力及身力，带造成为速度。
Vācaṃ saṅkharotīti vacīsaṅkhāro. Kāyena saṅkharīyatīti kāyasaṅkhāro. Cittena saṅkharīyati, cittaṃ vā saṅkharotīti cittasaṅkhāro. Saṅkhepato pana sabbepi yathārahaṃ saṅkharonti, saṅkharīyantīti ca saṅkhārāti veditabbā. Vuttanti saṅkhāraṭṭhapaccayaṭṭhādimāha.
造语者谓造语之勤劳。身作者谓身之勤劳。心作者谓心理造作。总括而言，诸作皆依其应然效用而称为造作。语谓造作基处种种。总言造作及其因钮。
Namatīti ekantasārammaṇatāya ārammaṇābhimukhaṃ namati. Paritassatīti pipāsati, taṇhāparitāpatāya vā vicalati. Upādiyatīti daḷhaṃ ādiyati. Bhavatīti upapattibhavaṃ sandhāyāha. Bhāvayatīti kammabhavaṃ. Cuti khandhānaṃ maraṇanti ‘‘maranti etenā’’ti vuttaṃ. Dukkhā vedanā uppādadukkhā, ṭhitidukkhāti ca katvā ‘‘dvedhā khaṇatī’’ti vuttaṃ. Āyāso parissamo visādo.
称名者，乃专注于所缘境以致敬礼。称害欲者，欲生苦、渴爱烦恼而心动乱。称取者，心坚固地执取。称有者，谓有成生之事。称使成者，谓造作行为生起。末曰五蕴死亡谓五蕴灭亡乃是死亡。苦为痛苦起苦可达苦，立二苦谓痛苦短暂。疲厌为疲倦、忧愁。
Niddiṭṭhanayadassananti yathāniddiṭṭhavidhisandassanaṃ. Kevala-saddo asammissavācako ca hoti ‘‘kevalā sālayo’’tiādīsu, niravasesavācako ca ‘‘kevalā aṅgamagadhā’’tiādīsu, tasmā dvidhāpi atthaṃ vadati. Tattha asammissassāti sukharahitassa. Na hi ettha kiñci uppādavayarahitaṃ atthi. Sakalassāti sabbabhavādigatassa, sabbakālikassa ca.
“展现”是指实际展现的方式。单纯词声是不可混淆的语言，如“仅有的木屋”等词，或是明确限定的语言，如“仅有的四肢”等词，因此意思说有两种。在这里不可混淆是指容易去除的，不存在任何完全无缘起无缘灭的事物。“一切”是指一切存在的世间、一切世时。
§588
588. ‘‘Lakkhaṇekavidhādito’’ti ettha ādi-saddo paccekaṃ parisamāpetabboti dassento āha ‘‘lakkhaṇādito’’ti. Sampayutte, taṃsamaṅgipuggale vā sammohayatīti sammohanarasā. Ārammaṇasabhāvassa chādanaṃ hutvā gayhatīti chādanapaccupaṭṭhānā. ‘‘Āsavasamudayā avijjāsamudayo’’ti (ma. ni. 1.103) vacanato āsavapadaṭṭhānā. Paṭisandhijananatthaṃ āyūhanti byāpāraṃ karontīti āyūhanarasā. Rāsikaraṇaṃ vā āyūhanaṃ. Cetanāsabhāvattā cetanā hutvā gayhatīti cetanāpaccupaṭṭhānā. Nāmarūpassa purecārikabhāvena pavattatīti pubbaṅgamarasaṃ. Purimabhavena saddhiṃ ghaṭanaṃ hutvā gayhatīti paṭisandhipaccupaṭṭhānaṃ. Viññāṇena saha, aññamaññañca sampayujjatīti sampayogarasaṃ. Samaṃ pakārehi yogo sampayogo. Visuṃ abhāvo avinibbhogo. Rūpaṃ sampayogābhāvato vikiratīti vikiraṇarasaṃ. Tato eva hi pisiyamānā taṇḍulādayo vikiranti, cuṇṇībhūtā viddhaṃsanti, nāmassa kadāci kusalādibhāvopi atthīti tato visesanatthaṃ ‘‘abyākatapaccupaṭṭhāna’’nti vuttaṃ. ‘‘Acetano abyākato’’ti (visuddhi. 1.311; vibha. aṭṭha. 173) ettha viya anārammaṇatā vā abyākatatā daṭṭhabbā. Āyatanalakkhaṇanti ghaṭṭanalakkhaṇaṃ, āyānaṃ tananalakkhaṇaṃ vā. Dassanassa yathāsakaṃ visayaggahaṇassa karaṇato dassanarasaṃ. ‘‘Dassanādirasa’’nti pana sammohavinodaniyaṃ vuttaṃ. Vatthudvārabhāvapaccupaṭṭhānaṃ yathārahaṃ viññāṇamanoviññāṇadhātūnanti adhippāyo. Vatthuggahaṇañcettha cakkhādipañcakāpekkhaṃ. Akusalavipākupekkhāya aniṭṭhabhāvato dukkhena, itarāya iṭṭhabhāvato sukhena saṅgahitattā ‘‘sukhadukkhapaccupaṭṭhānā’’ti vuttaṃ. Dukkhasamudayattā hetulakkhaṇā taṇhā. ‘‘Tatratatrābhinandinī’’ti (ma. ni. 1.91, 460; saṃ. ni. 5.1081; vibha. 203; mahāva. 14) vacanato abhinandanarasā. Cittassa, puggalassa vā rūpādīsu atittabhāvo hutvā gayhatīti atittabhāvapaccupaṭṭhānā. Amuñcanarasaṃ taṇhādiṭṭhābhinivesavasena. Taṇhādaḷhattaṃ hutvā kāmupādānaṃ, sesāni diṭṭhi hutvā upaṭṭhahantīti taṇhādaḷhattadiṭṭhipaccupaṭṭhānaṃ. Kammupapattibhavavasena bhavassa lakkhaṇādayo yojetabbā.
588.“标志及其他……”此处“起首词”应单独说明，故说“标志等”。本句也指聚合的部分，譬如人等引起迷惑称为“迷惑缘味”。遮盖有边界的本质称为遮盖因缘。起污浊（染污）意味着烦恼的出现，故说“烦恼起因即无明起因”。由接缘因缘而生故为创建业，称为“行”（活动）。意志性质起因缘而灭故为灭尽业。“名色”以前世行为为因缘，故为前行缘。如因前世结合而成一体，故为接缘缘。与意识同起及相互结合称为同起缘。用相同方法结合是“紧密结合”。断离无合称为“涅槃缘”。因结合缺失颜色发散称为“分散缘”。于是，发芽的稻谷等发散，化为粉末，名字虽偶有善现象，故称为“不明确缘”（即“表示不清缘”）。“无意无说缘”意指非因缘的无明确性和无指向性。所说“界标”即色法标志，或根法标志。观照缠缚之门即意识初法门。由于不善恶果不如意而苦，善果之如意而乐，结合称为乐苦缘。因苦集有种子标志是渴爱。各处欢喜称为“欢喜缘”。心与人等对色等无染故称“无染缘”。贪爱欲望为断情结，故说渴爱集中根本及渴爱所持观念缘。因贪恋坚定故生欲取持，余见执为拥立，故称为渴爱的坚定及见执缘。生起行为等缘由应结合而成生死标志等。
§589
589.Mohādibhāvatoti ettha ādi-saddena ananubodhādīnaṃ saṅgaho. Dukkhādīsu aññāṇavasena appaṭipatti, asubhādīsu subhādivipallāsavasena micchāpaṭipatti. Diṭṭhivippayuttavasena vā appaṭipatti, diṭṭhisampayuttavasena micchāpaṭipatti. Dvārārammaṇatoti dvārato, ārammaṇato ca chasu dvāresu, chasu ārammaṇesu ca pavattanato. Ayaṃ pana vibhāgo na avijjāya eva, aññesupi paṭiccasamuppādaṅgesu arūpadhammānaṃ labbhatīti āha ‘‘sabbesupī’’ti.
589.“由无明等所成”意以起首词示无明等的集合。痛苦等因不明智致不善行为，丑陋等因恶心脏染污致错误行为。见解错乱及正见错乱亦复如是。门缘是指门户，缘起于六门之中，或六门中之因。当中区分不仅限于无明，也涉及其他缘起法中无形心法，故称为“全部缘界”。
Vipākadhammadhammādibhāvatoti ettha ādi-saddena nevasekkhānāsekkhasaṃyojaniyādibhāve saṅgaṇhāti. Catuyonisaṃvattanatoti catuyonipariyāpannattabhāvanibbattanato.
590.“果报法及法因等”指无灭及有灭结及其他业结等的集合。四正勤行是指四种努力行为中止异常状态之成立。
Lokiyavibhāgādibhāvatoti ettha ādi-saddena abyākatasappaccayasaṅkhatādibhāve saṅgaṇhāti. Sahetukāhetukāditoti ādi-saddena sasaṅkhārāsaṅkhārādibhede saṅgaṇhāti.
591.“世俗之类等”是指未明因缘、依赖条件生起等的集合。因或缘或其他种法及缘起法间之分别。
Kāmaṃ nāmarūpaṃ paccuppannaddhavasena vuccati, tathāpi yathā paccuppannaṃ, evaṃ atītānāgatampīti addhadvayapariyāpannassāpi nayato gahetabbattā vuttaṃ ‘‘atītādito tividha’’nti.
592.“欲界与名色因缘为起现处”此中意指欲界及名色受当前状态束缚。虽如此，按照当前状态应择取过去与未来两种状态，故称“过去诸起三种”。
Sañjātisamosaraṇaṭṭhānatoti viññāṇataṃsampayuttadhammānaṃ uppattipavattidesabhāvato. ‘‘Bhūtappasādaviññāṇato’’ti pāṭho yutto. ‘‘Viññāṇādito’’ti pana paṭhanti. Ekasesanayena bāhirāyatanassāpi saṅgahe sati ādi-saddena tassa saṅgahitatā daṭṭhabbā. Nobhayagocaranti manāyatanamāha. Na hi arūpadhammānaṃ desavasena āsannatā, dūratā vā atthi aviggahattā, tasmā manāyatanassa gocaro manāyatanaṃ sampatto, asampatto vāti na vuccati. Phassādīnampīti ettha phasso tāva phusanasabhāvato, lokiyasāsavādibhāvato ca ekavidho. Paṭighasamphassaadhivacanasamphassabhedato, sahetukādibhāvato ca duvidho. Bhavattayapariyāpannato, vedanāttayasampayogato , ahetukaduhetukatihetukato ca tividho. Yonigativasena catubbidho, pañcavidho ca.
所谓同出类的所在，是指与识心等法相紧密相连的诸法之生灭之所。此处以“由色及识”句来统摄说明，也有人诵作“以识为始”。部分说法则外加感官境界的聚合，从而由“根所聚集”等语观其聚合性。此处并非指二者兼具，而称“心识所缘”为境界。因为无色法以说法角度，无有远近；故谓心识所缘为“所境”，不当谓之已成或未成。所谓触等，是指触感由于触及性质，并且带有世间烦恼等特质为一类。触又分为覆触、边触、言语触三种。依缘起分类，有三类：依生起、依受、依无因。依生起又分三类：依生、缘受、因生。依生之类再细分四种；又五种聚合。
Vedanā anubhavanalakkhaṇato, lokiyasāsavādibhāvato ca ekavidhā. Pañcadvārikamanodvārikabhedato duvidhā. Sukhādibhedato tividhā. Yonigativasena catubbidhā, pañcavidhā ca. Chaḷārammaṇabhedato chabbidhā.
受的标志为体验感，且具有世间烦恼等属性，为一类。依五门或心门之别区分，为两种。依快乐等差别分为三种。依生起法则分为四种，亦有五种聚合。依六种感受相的差别分为六类。
Taṇhā lokassa samudayabhāvato ekavidhā. Duvidhā diṭṭhisampayuttavippayuttabhāvato. Tividhā kāmabhavavibhavataṇhābhedato. Catubbidhā catumaggapaheyyato. Pañcavidhā rūpābhinandanādibhāvato. Chabbidhā chataṇhākāyabhedato.
渴爱是世间起之集的单一类别。依有无见结合分为两种。依欲界生起与灭尽的渴爱分为三种。依四圣道分为四类。依色等喜乐为五种。依六种渴爱之体分为六类。
Upādānaṃ ekavidhaṃ daḷhaggāhabhāvato. Duvidhaṃ taṇhādiṭṭhibhedato. Tividhaṃ bhavattayūpanissayabhāvato. Catubbidhaṃ kāmupādānādibhedato. Pañcavidhaṃ pañcagatisaṃvattanato.
取有坚固深潜的单一类别。依渴爱见分两类。依生命存续的缘起分为三类。依欲取等四种。依五取蕴为五类。
Bhavo ekavidho lokiyasāsavādibhāvato. Duvidho kammupapattibhedato. Tividho kāmabhavādibhedato. Catubbidho caturupādānapaccayato. Pañcavidho pañcagatisaṃvattanato. Chabbidho kāmakammabhavādibhedato. Sattavidho sattaviññāṇaṭṭhitisaṅgahato. Aṭṭhavidho caturupādānapaccayakammabhavādibhedato. Navavidho kāmabhavādibhedato.
有界为世间烦恼等特质的单一类。依业果区别为两类。依欲界生命等分三类。依四取因缘分四类。依五界聚合为五类。依欲业生命等分六类。依七识续聚合为七类。依四取因业生命分八类。依欲界生命等分九类。
Jāti ekavidhā tattha tattha bhave paṭhamābhinibbattibhāvato. Duvidhā rūpakkhandhasaṅkhārakkhandhasaṅgahato. Tividhā bhavattayapariyāpannato. Yonigativasena catubbidhā, pañcavidhā ca. Iminā nayena jarāmaraṇādīnampi ekavidhādibhāvo veditabbo.
生为单一类，指在各有情生命中首次生起的状态。依色蕴与行蕴之分别分两类。依生命存续条件分三类。依生起法则分四类，亦有五类聚合。由此法理，可观察了解老死等现象亦属一类。
§590
590. Sokādīnampi gahitattā aṅgabahuttappasaṅge ‘‘dvādasevā’’ti aṅgavavatthānaṃ veditabbaṃ. Na hi sokādayo aṅgabhāvena vuttā, phalena pana kāraṇaṃ avijjaṃ mūlaṅgaṃ dassetuṃ te vuttā. Jarāmaraṇabbhāhatassa hi bālassa te sambhavantīti sokādīnaṃ jarāmaraṇakāraṇatā vuttā, na pana ‘‘kāyikāya dukkhāya vedanāya phuṭṭho’’ti ca sutte jarāmaraṇanimittañca dukkhaṃ saṅgahitanti taṃ tannimittānaṃ jarāmaraṇabbhāhatassa sambhave sādhakabhāvena vuttaṃ. Yasmā pana jarāmaraṇeneva sokādīnaṃ ekasaṅkhepo kato, tasmā tesaṃ jātipaccayatā yujjati. Jarāmaraṇapaccayabhāve hi avijjāya ekasaṅkhepo kātabbo siyā. Jātipaccayā pana jarāmaraṇaṃ , sokādayo ca sambhavantīti tattha jarāmaraṇaṃ ekantikaṃ aṅgabhāvena gahitaṃ. Sokādayo pana rūpabhavādīsu abhāvato anekantikā kevalaṃ pākaṭena phalena avijjānidassanatthaṃ gahitā. Tena anāgate jātiyā sati tato parāya paṭisandhiyā hetuhetubhūtā avijjā dassitāti bhavacakkassa avicchedo dassito hotīti. Suttañca sokādīnaṃ avijjā kāraṇanti etasseva atthassa sādhakaṃ daṭṭhabbaṃ, na sokādīnaṃ bālassa jarāmaraṇanimittatāmattassa. ‘‘Assutavā puthujjano’’ti hi vacanena avijjā sokādīnaṃ kāraṇanti dassitā, na ca jarāmaraṇanimittameva dukkhaṃ dukkhanti.
对于忧愁等情绪所生起的肢体显著动作，应当了解此处称为“十二种肢体动作”。因为忧愁等并不是以肢体表现而称说，而是以结果因缘的无明为根本，故此说法。对于年老死亡显现的愚痴而言，这些忧愁等情绪乃是年老死亡的原因；经中虽说“肉体病苦所触感的痛感”，但年老死亡的缘起所感的苦，却是集合于这些缘起的年老死亡显现的功用而言。既然忧愁等情绪仅以年老死亡为一个缘起而成，那么它们便因出生而相续存在。因年老死亡为缘，愚痴方能短暂起作。出生因缘则以年老死亡为缘，忧愁等情绪才得以出现，故年老死亡以专一的肢体表现被摄纳；而忧愁等由于无色界的无暂存性，故多为非专一而是只能以明显结果——无明的显现而摄取。未来由出生存在，继而因缘再生，缘因交互的无明得以显示，说明生死轮回无断续。经典中以“未曾听闻的人”语，显说无明是忧愁等情绪的根因，而非仅是因年老死亡显现而苦恼。
Aparo nayo jarāmaraṇampi paccayo, aññathā dvādasaṅgāni na paripūrenti. Kassa pana so paccayo? Sokādīnaṃ. Yadi evaṃ kasmā ‘‘jarāmaraṇapaccayā sokādayo sambhavantī’’ti avatvā ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇaṃ, sokādayo ca sambhavantī’’ti vuttanti? Yasmā tadaññenapi dukkhadhammena phuṭṭhassa te sambhavanti, tasmā appahīnasaṃyojanassāpi tesaṃ tappaccayatā na ekaṃsikāti jātipaccayatāva vuttā. Atha vā jarāmaraṇaggahaṇena upapattibhavo saṅgahito. Upādinnakkhandhaparipāko hi āyuno saṃhāni, indriyānaṃ paripāko ca jarā, tesañca bhedo maraṇanti. Sati ca upapattibhave tattha katupacitaṃ, porāṇaṃ vā kammaṃ kammabhavo, kammādiupaṭṭhāne cutianantaraṃ paṭisandhiṃ janetīti upapattibhavo jātiyā paccayo, tasmā jarāmaraṇampi jātiyā paccayatāya paṭiccasamuppādo. Yasmā pana ‘‘bhavapaccayā jātī’’ti ettheva upapattibhavassa jātiyā paccayatā saṅgahitā, tasmā vuttapariyāyasaṅgahato ca ‘‘jarāmaraṇapaccayā jātī’’ti na vuttaṃ. Evaṃ jarāmaraṇassāpi paccayabhāvasiddhito paṭiccasamuppādatāti dvādasaṅgatā vavatthitāti veditabbā. Tenāha ‘‘dvādasevā’’tiādi. Ayaṃ tāvāti ‘‘desanābhedato’’tiādinā vuttaṃ atthasaṃvaṇṇanaṃ sandhāyāha.
另一种说法是，年老死亡也是缘起之一，但十二组合不起全部作用。那么这缘起是谁呢？即忧愁等情绪。既然如此，为什么又说“因年老死亡而生忧愁等”，而又说“因出生而生年老死亡，因忧愁等而生”？既然这些是缘于苦之法则而明白生起，说明即使极微细的束缚尚存，其缘起亦非单一，而是出生因缘能涵盖整体。因此，也包括因年老死亡而来、缘起生起的成就。因为身受构成尽坏是寿命组成的总和，诸根成熟即衰老，而诸差别即是死亡。有了构成尽坏，则谓此处已完成，若是旧业、业果作用、生命终结后续产生，就是构成尽坏即是出生的缘起，故年老死亡亦属出生因缘。这说明因缘法则中“生命因缘为出生”，归纳构成尽坏的缘起状态，故未称“因年老死亡为出生”。如此说明，年老死亡缘起成立后，缘起因缘法则被十二因缘完全阐释，故有“十二种”之说。这即所谓“教法无二”中详细释义。
Avijjāpaccayāsaṅkhārapadakathāvaṇṇanā无明缘行句论之阐释
§591
591.Ayaṃ panāti idāni vakkhamānaṃ. ‘‘Katamā ca, bhikkhave, avijjā dukkhe aññāṇa’’ntiādinā (ma. ni. 1.103) suttantesu catuṭṭhānikā avijjā vuttāti ‘‘suttantapariyāyenā’’ti vuttaṃ. Nikkhepakaṇḍe (dha. sa. 1106) pana suttantesu catūsu ṭhānesu kathitāya eva avijjāya aṭṭhasu ṭhānesu kiccajātito kathitattā tadatthavaṇṇanāvasena vibhāvanaṃ kātuṃ ‘‘abhidhammapariyāyenā’’ti ārabhitvā ‘‘vuttañheta’’ntiādi vuttaṃ. Ahāpetvā vibhajitabbaṃ. Vibhajanañhi abhidhammapariyāyo. ‘‘Aṭṭhasu ṭhānesu aññāṇa’’nti ānetvā taṃ sambandhitabbaṃ. Sesaṭṭhānesūti dukkhasamudayesu, pubbantādīsu ca. Ārammaṇavasenāti ārammaṇakaraṇavasenāpi. Idhāti imasmiṃ ‘‘dukkhe aññāṇa’’ntiādike pāṭhe. Sāti avijjā. Uppannāti asamūhatuppannā, pageva paccuppannā. ‘‘Paṭicchādetvā’’ti ettha vuttaṃ paṭicchādanākāraṃ dassetuṃ ‘‘yāthāvasarasalakkhaṇaṃ paṭivijjhituṃ na detī’’ti vuttaṃ. Rasitabbo paṭivijjhitabbo sabhāvo raso, attano raso saraso, yāthāvo yathābhūto saraso yāthāvasaraso, yo ‘‘pīḷanaṭṭho’’tiādinā (paṭi. ma. 2.8) vutto dukkhasaccappabhedā eva ca pubbantādayo, so eva lakkhitabbattā yāthāvasarasalakkhaṇaṃ. Taṃ paṭivijjhituṃ paccakkhato jānituṃ na deti.
这是现在所说的。经中“何为无明？何为苦之无知”等语（中部尼达经1.103）四处断说无明，谓“依据经文说法”是教义。论藏（毗舍离经书1106）则于四处明确无明，因论述无明有八种场所，以及相应功能，故从论藏视角开始“诸法义说”，开示“以阿毗达摩教法名义”，并说“说过此义”等。故当斟酌区分。此处谓论藏之“区分”，即阿毗达摩教义。辖入八种场所之“无知”，应与前面六十余处相联系。以对象作用说，此处即在经中“苦之无知”等处。此处“无明”即“无知”。“现起”谓的是未集中而零散起作用的现行。此处说“遮蔽”，故谓无法正解之遮蔽，即“无法究竟洞察而被遮蔽”。所谓品味，是指明了自身、他者的本质或真味，即确实而真实的味道，但因“痛苦压迫者”等语（パティマッタ，参见中部尼达经释义2.8）断别苦谛时，是以前诸缘起之初相等功用为本，以是无明为根本，故此难以究竟证知。
Tadubhayanti pubbantañceva aparantañca atītaṃ, anāgatañca khandhapañcakaṃ. Pubbantāparantabhāgavantatāya vā paccuppannaddhabhūto majjhanto pubbantāparanto. Ayaṃ avijjā ime saṅkhārāti idappaccayatāpaṭiccasamuppannadhammesu paccakkhato jānanākāradassanaṃ. Etthāti etesu dukkhādīsu. Yadipi avijjā dukkhādīsu ārammaṇakaraṇavasenapi pavattati, yathā pana nirodhamagge ārammaṇaṃ kātuṃ asakkontī te jānitukāmassa tappaṭicchādanavasena, anirodhamaggesu nirodhamaggaggahaṇakāraṇabhāvena ca pavattamānā te yāthāvato paṭivijjhituṃ na deti, evaṃ dukkhādīsupīti veditabbaṃ. Tathā hi vuttaṃ ‘‘paṭicchādanavaseneva idhādhippetā’’ti. Dukkhādivisayo andhatamakaro, lobhādīnañca andhatamakarānaṃ paccayabhūto adassanākāro aññāṇaṃ.
此无知（Avijjā）涵盖了过去、现在、未来五蕴的过往与未来。由于过去未来相接合悉成为“现在”的中央，所以说过去和未来相接合形成当前。这无知乃诸有为法依因缘而起生的认知功能。故此，尽管无知缘于痛苦等的对象作用不断起，譬如在灭道时便无力产生对象，在非灭道时却能产生，故难以正知痛苦等。其因即“以遮蔽方式起”，遮蔽作用形成。痛苦等对象是造成无明的黑暗面，贪嗔等黑暗力的根基，遮蔽以下不显现的即是无明。
§592
592.Puññādayoti puññābhisaṅkhārādayo. Tattha punāti attano santānaṃ apuññaphalato, dukkhasaṃkilesato ca sodhetīti puññaṃ. Hitasukhajjhāsayena puññaṃ karotīti tannipphādanena kārakassa ajjhāsayaṃ pūreti, pujjabhavaṃ nibbattetīti vā puññaṃ. Iti pūrako, pujjanibbattako ca niruttinayena puññanti veditabbo. Puññañca so attano phalassa abhisaṅkharaṇaṭṭhena abhisaṅkhāro cāti puññābhisaṅkhāro. Puññapaṭipakkhato apuññanti vuttavipariyāyena apuññābhisaṅkhāro veditabbo. Samādhipaccanīkānaṃ atidūratāya na iñjati, aniñjañca bhavaṃ abhisaṅkharotīti āneñjābhisaṅkhāro. Kāyena pavattito, kāyato vā pavatto, kāyassa vā saṅkhāroti kāyasaṅkhāro. Vacīcittasaṅkhāresupi eseva nayo. Tattha paṭhamattiko parivīmaṃsanasuttādivasena gahito. Tattha hi ‘‘puññaṃ ce saṅkhāraṃ abhisaṅkharoti, puññūpagaṃ hoti viññāṇa’’ntiādinā (saṃ. ni. 2.51) āgataṃ. Dutiyattiko vibhaṅgasuttavasena. Tattha hi ‘‘tayome, bhikkhave, saṅkhārā. Katame tayo? Kāyasaṅkhāro vacīsaṅkhāro cittasaṅkhāro’’ti (saṃ. ni. 2.28) vuttaṃ.
所谓功德（Puñña），即功德念行。其含义是清净烦恼，净化恶趣导致解脱与幸福。以善心愿乐德行功德，用意正念以生功德，即精神浇灌功德，使功德增长遂生涅槃。此为广义的功德含义，既包括成就也包括生起的功德念行。相对善称为不善，亦如经讽刺称反善功德念行。依三禅觉支的距离而不久远，且当生不生地续生。如身产生、语念行产生等，且功德生起分身、语、心三部分。经中言“功德行念生起后智生”，以及“三个行念：身行念、语行念、心行念”。
Vitthārato panātiādi puññābhisaṅkhārādīnaṃ sarūpato, pabhedato ca vibhāvanaṃ. Bhāvanāvaseneva pavattā, na dānasīlavasenāti tattha labbhamānaṃ puññakiriyavatthuṃ dasseti. Evañca katvā arūpāvacaracetanāpi ‘‘bhāvanāvasenevapavattā’’ti vuttā. Ye pana ‘‘bhāvanāvasenevā’’ti avadhāraṇena abhiññācetanaṃ nivattetīti vadanti, tadayuttaṃ tāsampi avijjāpaccayatāya viya puññābhisaṅkhārabhāvassa ca icchitattā. Aññathā abhiññācittuppādassa puññakiriyavatthūsu asaṅgaho eva siyā, na ca yuttaṃ ‘‘kusalañca puññakiriyavatthuñca na hotī’’ti. Pāṇātipātādīti ādi-saddena na tadavasiṭṭhaakusalakammapathānaṃyeva gahaṇaṃ, atha kho anavasesaakusalakammassāpi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ.
然后详细解释功德、功德念行等形态及区分。精神修习中即在此现行表现，不完全是布施戒律等所造作的功德。即如无色界修行者也谓“为心修行”。虽有论者认为此为般若觉知生起，阻碍贪嗔痴，但实则仍受无明因缘及功德念行欲望所驱，反映出认知生起过程。不同解释不会否认善业果报运作。如杀生等恶行虽然不属于纯善，但视其所在处仍属善业路径，理应悉数观照。
Itaresu panāti kāyasaṅkhārādīsu. Puññābhisaṅkhārādayo pavattamānā imehi dvārehi pavattantīti dvārato pavattidassanatthaṃ. ‘‘Samavīsati cetanā’’ti kasmā vuttaṃ, yadi kāyavacīviññattiyo samuṭṭhāpentiyo kusalākusalacetanā kāyasaṅkhāro, vacīsaṅkhāroti ca vuccanti, evaṃ sante abhiññācetanāyapi kusalāya tathā pavattāya vacīsaṅkhārabhāvo vattabboti codanaṃ sandhāyāha ‘‘abhiññācetanā’’tiādi. Etthāti kāyavacīsaṅkhāraggahaṇe, kāyavacīsañcetanāggahaṇe vā. Na gahitāti aṭṭhakathāyaṃ na gahitā ‘‘abhiññācetanā viññāṇassa paccayo na hotī’’ti. Kasmā pana na hoti, nanu sāpi kusalā, vipākadhammā cāti? Saccametaṃ, anupacchinnataṇhāvijjamāne pana santāne sabyāpārappavattiyā tassā kusalatā, vipākadhammatā ca vuttā, na vipākuppādanena. Sā pana vipākaṃ uppādentī rūpāvacarameva uppādeyya. Na hi aññabhūmikaṃ kammaṃ aññabhūmikaṃ vipākaṃ uppādetīti. Attanā sadisārammaṇaṃ tiṭṭhānikameva ca uppādeyya cittuppādakaṇḍe rūpāvacaravipākassa kammasadisārammaṇasseva vuttattā. Na ca rūpāvacaravipāko parittādiārammaṇo atthi, abhiññācetanā ca parittādiārammaṇāva hoti. Tasmā vipākaṃ na uppādetīti viññāyati. Kasiṇesu ca uppāditassa catutthajjhānasamādhissa ānisaṃsabhūtā abhiññā. Yathāha ‘‘so evaṃ samāhite citte’’tiādi (dī. ni. 1.244-245; ma. ni. 1.384-386, 431-433; pārā. 12). Tasmā samādhiphalasadisā sā, na ca phalaṃ deti. Dānasīlānisaṃsabhūto tasmiṃ bhave paccayalābho viyāti sāpi vipākaṃ na uppādetīti.
在其他方面，如身行等诸行中。当说善业习气等正在运行时，谓之由此两关而运行，为示现从关口起运行。所谓‘集心’者，为何如此说？若身口意等识分缠结起，则身行、口行称之。诸此相状时，于通达慧识集亦善运者，同样谓之口行习气之性行起，故应指出称为‘通达慧识’等。此处即身、口意习气的集摄，也可谓为身、口意集心的集摄。《注疏》上未称『通达慧识无因识之缘不成』。为何不成？难道连善缘、果报法也不成？这确实如此。于无间断渴、无明存续世间中，由于广泛遍及持续流转，谓其具善性、具果报性，而非由果生因。此果报唯于色法等外现时起。因不同的境界业，其果不由他境业所生。唯据自身相似随顺现境，于识生处、色法外现果皆随相似随顺说。色法果报无断绝等随境相，通达慧识亦随有断境相。故谓果不生此处而为明智。于三昧以及第四禅定中生起的智慧，即为随缘通达慧识。如经中所说：‘彼于安住之心…’所以此三昧果相似通达慧识，但不生果。诸布施、戒持为因，于彼境界得生，然此亦不生果报。
‘‘Yathā ca abhiññācetanā, evaṃ uddhaccacetanāpi na hotī’’ti idaṃ uddhaccasahagatadhamme visuṃ uddharitvā ‘‘tesaṃ vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 725) vuttattā vicāretabbaṃ. Sā pana vicāraṇā heṭṭhā khandhaniddesavaṇṇanāyaṃ akusalakathāyaṃ vicāritā evāti tattha vicāritanayeneva veditabbā. Apicettha yadeke vibhajja vadanti, dassanabhāvanānaṃ abhāvepi yesaṃ puthujjanānaṃ, sekkhānañca dassanabhāvanāhi bhavitabbaṃ, tesaṃ taduppattikāle tehi pahātuṃ sakkuṇeyyā akusalā dassanena pahātabbā, bhāvanāya pahātabbāti ca vuccanti. Puthujjanānaṃ pana bhāvanāya abhāvā bhāvanāya pahātabbacintā natthi. Tena tesaṃ pavattamānā dassanena pahātuṃ asakkuṇeyyāpi bhāvanāya pahātabbāti na vuccanti. Yadi vucceyyuṃ, dassanenapahātabbā bhāvanāyapahātabbānaṃ kesañci kenaci kadāci ārammaṇaārammaṇādhipatiupanissayapaccayehi paccayo bhaveyyuṃ? Na ca paṭṭhāne dassanenapahātabbā bhāvanāyapahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayoti vuttā. Sekkhānaṃ pana vijjamānā bhāvanāya pahātuṃ sakkuṇeyyāti bhāvanāya pahātabbā. Teneva sekkhānaṃ dassanena pahātabbā, cattattā vantattā muttattā pahīnattā paṭinissaṭṭhattā ukkheṭitattā samukkheṭitattā assāditabbā, abhinanditabbā ca na honti. Pahīnatāya eva somanassahetubhūtā, avikkhepahetubhūtā ca na domanassaṃ, uddhaccañca uppādentīti na te tesaṃ ārammaṇaārammaṇādhipatibhāvaṃ, pakatūpanissayabhāvañca gacchanti. Na hi pahīne upanissāya ariyo rāgādikilese uppādeti.
“如同通达慧识，烦恼心亦不生起”，此于烦恼相运之中阐发。称其果时，称为智慧与真谛之辨别智（见《分法论》725）当细察。此处应思考的是下部蕴的恶理论，且即该处论述。若部分分段解说，则有异说，言凡无见薰习者，须由学处得无见薰习，及于令其破除之恶见当破，视为修习应舍之法。外凡夫无修习依此无见薰习故无舍忧虑。故令其由现见薰习破除者不曰为修习舍。若说，应舍煞见精舍，舍精舍修习，何以有诸缘生？且未闻于舍煞精舍修习别有他缘。于学者有知修习此舍法，于学者通达薰习心则不应有喜悦赞叹。喜悦乃舍后之乐因，无动摇因，烦恼亦不因热苦起。此烦恼非薰习主宰，而非显缘，也非幅缘等。舍后未生热烦恼，贤者于贪嗔之类烦恼无生。
Vuttañhetaṃ ‘‘sotāpattimaggena ye kilesā pahīnā, te kilese na puneti na pacceti na paccāgacchati…pe… arahattamaggena…pe… paccāgacchatī’’ti (mahāni. 80; cūḷani. mettagūmāṇavapucchāniddesa 27). Na ca puthujjanānaṃ dassanena pahātuṃ sakkuṇeyyā, itaresaṃ na kenaci paccayena paccayo hontīti na sakkā vattuṃ ‘‘diṭṭhiṃ assādeti abhinandati, taṃ ārabbha rāgo uppajjati, diṭṭhi, vicikicchā, uddhaccaṃ uppajjati. Vicikicchaṃ ārabbha vicikicchā , diṭṭhi, uddhaccaṃ uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 1.1.407) diṭṭhivicikicchānaṃ uddhaccārammaṇapaccayabhāvassa vuttattā. Ettha hi uddhaccanti uddhaccasahagatacittuppādaṃ sandhāya vuttaṃ. Evañca katvā adhipatipaccayaniddese ‘‘diṭṭhiṃ garuṃ katvā assādeti abhinandati, taṃ garuṃ katvā rāgo uppajjati, diṭṭhi uppajjatī’’ti (paṭṭhā. 1.1.415) ettakameva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘uddhaccaṃ uppajjatī’’ti. Tasmā dassanabhāvanāhi pahātabbānaṃ atītādibhāvena na vattabbattepi yādisānaṃ tāhi anuppattidhammatā āpādetabbā, tesu puthujjanesu vattamānā dassanaṃ apekkhitvā tena pahātuṃ sakkuṇeyyā dassanena pahātabbā, sekkhesu vattamānā bhāvanaṃ apekkhitvā tāya pahātuṃ sakkuṇeyyā bhāvanāya pahātabbā.
有经说：“于初果断见道路上所断烦恼，不复重生，亦不复来（《大集经》80；《小集经》27）”。又无谓诸凡夫由见令其断舍故无缘，亦不能说“由见生爱乐，进生见、疑、烦恼，疑生见、烦恼、进生”。此即于疑谓有烦恼起。于疑即谓烦恼起于生非生心起。由此说见之重要。如经典言曰：“弃重见而安顿，生爱乐，触此而起见。”故见要舍不复起。故依见修习断烦恼依法，不应为昔日等总说无缘不生，凡夫因之现见当舍，学士依此可舍修习。
Tesu bhāvanāya pahātabbā sahāyavirahā vipākaṃ na janayantīti bhāvanāya pahātabbacetanāya nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo na vutto, apekkhitabbadassanabhāvanārahitānaṃ pana puthujjanesu uppajjamānānaṃ sakabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ, uddhaccasahagatacittuppādassa ca saṃyojanattayatadekaṭṭhakilesānaṃ anupacchinnatāya aparikkhīṇasahāyānaṃ vipākuppādanaṃ na sakkā paṭisedhitunti uddhaccasahagatadhammānaṃ vipāko vibhaṅge vutto. Yadi evaṃ, apekkhitabbadassanabhāvanārahitānaṃ akusalānaṃ nevadassanena-nabhāvanāyapahātabbatāya navattabbatā āpajjatīti? Nāpajjati, appahātabbānaṃ ‘‘nevadassanena-nabhāvanāya pahātabbā’’ti (dha. sa. tikamātikā 9) vuttattā, appahātabbaviruddhasabhāvattā ca akusalānaṃ.
于彼修习应舍且缘断者，弃后果不生。贵舍后心作意不现，故不生果报。凡夫现有之分别爱欲等，烦恼随烦恼心生之，因无断果故，不可否定。又烦恼相续果报已于释义讲明。若谓凡夫无见无修习者之恶念不生舍心和修习心，则不生舍心无违。如非舍心者亦不能生恶。
Evampi te imasmiṃ tike ‘‘navattabbā’’ti vattabbā āpajjantīti? Nāpajjanti, cittuppādakaṇḍe dassitānaṃ dvādasaakusalacittuppādānaṃ dvīhi padehi saṅgahitattā. Yathā hi dhammavasena sabbe saṅkhatadhammā saṅgahitāti uppannattike kālavasena asaṅgahitāpi atītā ‘‘navattabbā’’ti na vuttā cittuppādarūpabhāvena gahitesu navattabbassa abhāvā, evamidhāpi cittuppādabhāvena gahitesu navattabbassa asaṅgahitassa abhāvā navattabbatā navuttāti veditabbā. Yattha hi cittuppādo koci niyogato navattabbo atthi, tattha tesaṃ catuttho koṭṭhāso atthīti yathāvuttapadesu viya tatthāpi bhinditvā bhajāpetabbacittuppāde bhinditvā bhajāpeti ‘‘siyā navattabbā parittārammaṇā’’tiādinā (dha. sa. 1422). Tadabhāvā uppannattike, idha ca tathā na vuttā.
如此，三者中所谓“应舍”果真起不真起？不真起。识生处所现十二种善心中两句连结成整体。如法因缘一切造作法因缘缘集，因缘终止无断续，无谓“应舍”于识异相生。及于识生处离散故亦称“应舍”，若分之则谓“或应舍于别见”，依此法而分开计较。
Atha vā yathā sappaṭighehi samānasabhāvattā rūpadhātuyaṃ tayo mahābhūtā sappaṭighāti vuttā. Yathāha ‘‘asaññasattānaṃ anidassanasappaṭighaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca dve mahābhūtā, dve mahābhūte paṭicca ekaṃ mahābhūta’’nti , evaṃ puthujjanānaṃ pavattamānā bhāvanāya pahātabbasamānasabhāvā bhāvanāya pahātabbāti vucceyyunti? Natthi navattabbatāpasaṅgo. Evañca sati puthujjanānaṃ pavattamānāpi bhāvanāya pahātabbā sakabhaṇḍe chandarāgādayo parabhaṇḍe chandarāgādīnaṃ upanissayapaccayo, rāgo ca rāgadiṭṭhīnaṃ adhipatipaccayoti ayamattho laddho hoti. Yathā pana aphoṭṭhabbattā rūpadhātuyaṃ tayo mahābhūtā na paramatthato sappaṭighā, evaṃ apekkhitabbabhāvanārahitā puthujjanesu vattamānā sakabhaṇḍe chandarāgādayo na paramatthato bhāvanāya pahātabbāti bhāvanāya pahātabbānaṃ nānākkhaṇikakammapaccayatā na vuttā. Na ca dassanenapahātabbā bhāvanāyapahātabbānaṃ kenaci paccayena paccayoti vuttā. Ye hi dassanena pahātabbapaccayā kilesā, na te dassanato uddhaṃ pavattanti. Dassanena pahātabbapaccayassapi pana uddhaccasahagatassa sahāyavekallamattameva dassanena kataṃ, na tassa koci bhāvo dassanena anuppattidhammataṃ āpāditoti tassa ekantabhāvanāyapahātabbatā vuttā. Tasmā tassa tādisasseva sati sahāye vipākuppādanavacanaṃ, asati ca vipākānuppādanavacanaṃ na virujjhatīti.
又若以五大相同之说，三大色界以相近相称。例言：“无心众生无见之相对，彼一大之间有二大，彼二大中又有一大。”此说是否谓凡夫现修习见当舍者？无“应舍”其相续。由此而想凡夫现修习见当舍者，亦不属于同相续。以现行诸爱欲等为缘，烦恼之主宰。贪欲等阿赖耶所主宰，果报因之生。故非同相续，不谓由见生舍修习果。又不谓由见生舍修习果有生缘。诸由舍生烦恼，未曾有起。因缘说谓无依止故，见生舍不可思议。凡舍可令烦恼断，舍心依所生缘生，故不应断果。
Tayidaṃ sabbaṃ tesaṃ ācariyānaṃ ahopurisikāmattanti apare. Kasmā? Uddhaccasahagatassa ekantena bhāvanāya pahātabbattā. Evañhi vuttaṃ bhagavatā ‘‘katame dhammā bhāvanāya pahātabbā? Uddhaccasahagato cittuppādo’’ti (dha. sa. 1406). Yadi hi taṃ icchitaṃ siyā, yathā atītārammaṇattike ‘‘niyogā anāgatārammaṇā natthī’’ti (dha. sa. 1433) vatvā vibhajja vuttaṃ, evamidhāpi ‘‘niyogā bhāvanāya pahātabbā natthī’’ti vatvā ‘‘uddhaccasahagato siyā bhāvanāya pahātabbo, siyā na vattabbo’’ti vadeyya. Yā ca taṃ samatthentena ‘‘yadi vucceyyu’’ntiādinā yutti vuttā, sāpi ayutti. Kasmā? Yasmā dassanena pahātabbārammaṇānaṃ rāgadiṭṭhivicikicchāuddhaccānaṃ dassanena pahātabbabhāvo eva icchitoti. Yaṃ pana uddhaccaggahaṇena pāḷiyaṃ uddhaccasahagato cittuppādo vuttoti vatvā taṃ sādhetuṃ adhipatipaccayaniddese uddhaccassa anuddharaṇaṃ nibandhanaṃ vuttaṃ, tampi anibandhanaṃ paṭṭhāne sāvasesapāṭhadassanato. Tathā hi ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa, anāgato dhammo paccuppannassa dhammassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.18.2) etesaṃ vibhaṅge cetopariyañāṇaggahaṇaṃ katvā ‘‘paccuppanno dhammo paccuppannassa dhammassā’’ti etassa vibhaṅge labbhamānampi na uddhaṭaṃ.
这些都是昔日各位老师的修行程度中，与人共处的层次，除此之外还有他类。何以故？是因躁动伴随者，须当舍弃专注于单一修习。诚如世尊所言：『何法应当舍弃于修习？是躁动伴随心的生起。』倘若欲如此，正如过去论说中『任命不适于未来修习』之言，当断分讲，同理也当言『任命不适于修习』、『躁动伴随者应当舍弃不可令存』。若有人理正以『假若说者』之类而结论，此亦非合理。何故？是因由于对应舍弃之念想的执着，贪见、疑念、躁动等因见持损缘，故此执着显现而生此欲求。且巴利语中以『躁动生起伴随心之说』作指称，意在根据主事之因缘说明躁动之不生，故此亦当以此为缘而不用激扬之言。遂依「过去之法乃是现在法的因、未来之法依现在法为因」之义理，分解时，能得知『现在之法系乎现在法』，即使目前解说，也绝不显露倾扬。
Bhāvanāya pahātabbassa vipākadānaṃ pati dassanena pahātabbassa sahāyabhāvūpagamanaṃ vicāretabbaṃ. Kiṃ avijjādi viya dānasīlādīnaṃ uppattiyāyeva vipākadānasāmatthiyā ṭhānavasena dassanenapahātabbaṃ bhāvanāyapahātabbassa sahāyabhāvaṃ upagacchati, udāhu kilesā viya kammassa paṭisandhidānaṃ patīti? Kiñcettha – yadi tāva purimo pakkho pahīnadassanappahātabbattā sekkhasantāne pavattino bhāvanāpahātabbassa kiriyabhāvo āpajjati pahīnāvijjātaṇhāmāne santāne pavattadānādi viya. Atha dutiyo, tassāpi dassanenapahātabbatā āpajjati apāyagamanīyasabhāvānativattanato, tasmā heṭṭhā vicāritanayeneva uddhaccasahagatassa vipākadānaṃ pati pāḷiyā, aṭṭhakathāya ca avirujjhanavasenettha atthavinicchayo veditabbo.
对于应当舍弃修习的法，其果报缘故以及因缘关系亦应细察。譬如无明等障碍，是依施、戒等所生的善果报，故在因缘所致的果报方面，对应舍弃的法辅佐作用自然随之显现。比方说烦恼是业的续缘，因而此中虽有修习应舍法的功用，因果相续时亦会现出并行状态。若先前分派中舍弃证见法成立，乃指修行弟子经历中存在此应舍修习法作用，类似无明消除后，弟子与善行业产生果报相续。其后者，此中仍有因舍弃证见法而生其不善行所不可去的果报，须细思勘察，由此对应躁动伴随而生果报的巴利语要义，以及注疏语境中分析无偏差之处率直发现此旨趣。
Sāpīti uddhaccacetanāpi. Viññāṇassa paccayabhāveti sampuṇṇassa vipākaviññāṇassa paccayabhāve. Yadi apanetabbā, kasmā ‘‘samavīsati cetanā’’ti vuttanti tassa kāraṇaṃ dassento āha ‘‘avijjāpaccayā pana sabbāpetā hontī’’ti. Abhiññācetanāyapi paccayabhāvaṃ dasseti. Yadi evaṃ abhiññācetanāya saha ekavīsatīti vattabbaṃ, na, tathā avacanassa vuttakāraṇattā. Taṃ pana itarāvacanassāpi kāraṇanti samānarūpāya ekissā avacane yaṃ kāraṇaṃ apekkhitvā ekā na vuttā, tena kāraṇena vuttāyapi avattabbataṃ dasseti. Ayaṃ tikoti kāyasaṅkhārattiko. Purimattikanti puññābhisaṅkhārattikaṃ. Pavisatīti kathaṃ pavisati. Puññābhisaṅkhāro hi aṭṭhakāmāvacaracetanāpabhedo kāyaduccaritato viramantassa siyā kāyasaṅkhāro, vacīduccaritato viramantassa siyā vacīsaṅkhāro, manodvāre pana uppannā terasapi cetanā puññābhisaṅkhāro ca hoti cittasaṅkhāro ca. Apuññābhisaṅkhāropi kāyaduccaritavasena pavattiyaṃ siyā kāyasaṅkhāro, vacīduccaritavasena pavattiyaṃ siyā vacīsaṅkhāro, dve dvārāni muñcitvā manodvāre pavattiyaṃ siyā cittasaṅkhāro, āneñjābhisaṅkhāro cāti evaṃ dutiyattiko purimattikameva pavisati. Tena vuttaṃ ‘‘atthato puññābhisaṅkhārādīnaṃyeva vasena avijjāya paccayabhāvo veditabbo’’ti.
“沙”即指躁动意念。其是识的依缘，作用于成熟的果报识。如果不得成就，何以说“同着意念”？鉴其原因，释者指出：“无明为所有因，令诸缘生满备。”此亦显示对高级意识意念的依缘。若要言与高级意识俱时二十一意念成就，则非释者原说。其他经论亦有说明因果互为缘的相同道理，若一个缘不被提及，则说明以该缘论断不当。此谓“三”意即身意行者。所谓“初前者”指福报积聚者。入者云何入？福业积累者因内分十意念所摄，一切恶不善行为断时，身意行断、语意行断，唯心门内十三意念复存，称为福业积聚与心业积聚。非福业积聚者，业身恶行为动力，语行为动力，通过两门入心门，称为心业积聚，乃为第二种属初前者。故有言“本质上应以福业积聚等作为无明依缘的体性加以认识”。
§593
593.Avijjābhāvebhāvatoti avijjāya atthibhāve saṅkhārānaṃ bhāvato. Na hi avijjāya asati kadāci saṅkhārā sambhavanti. Idāni taṃ avijjāya bhāvaṃ dassento ‘‘aññāṇaṃ appahīnaṃ hotī’’ti āha. Tena maggena anirodho idha avijjāya atthibhāvo, na dharamānatā evāti dasseti. Svāyamattho heṭṭhā vibhāvitoyeva. ‘‘Avijjāsaṅkhāta’’nti ca iminā ñāṇābhāvādiṃ nivatteti. Ayañhi a-kāro ‘‘ahetukā dhammā (dha. sa. dukamātikā 2) abhikkhuko āvāso’’tiādīsu (cūḷava. 76) taṃyoganivattiyaṃ dissati. Abhāvo hettha dīpito. ‘‘Appaccayā dhammā’’ti (dha. sa. dukamātikā 7) taṃsambandhitānivattiyaṃ. Paccayuppannañhi paccayasambandhīti appaccayuppannattāti taṃsambandhitā ettha jotīyati. ‘‘Anidassanā dhammā’’ti (dha. sa. dukamātikā 9) taṃsabhāvanivattiyaṃ. Nidassanañhi daṭṭhabbatā. Atha cakkhuviññāṇaṃ nidassanaṃ na passatīti taggahetabbatānivattiyaṃ. Tathā ‘‘anāsavā dhammā’’ti (dha. sa. dukamātikā 15). ‘‘Appaṭighā dhammā (dha. sa. dukamātikā 10), anārammaṇā dhammā’’ti (dha. sa. dukamātikā 55) taṃkiccanivattiyaṃ. ‘‘Arūpino dhammā (dha. sa. tikamātikā 11), acetasikā dhammā’’ti (dha. sa. dukamātikā 57) tabbhāvanivattiyaṃ. Tadaññathā hi ettha pakāsīyati. ‘‘Amanusso’’ti (dī. ni. 2.321) tabbhāvamattanivattiyaṃ. Manussattamattaṃ natthi, aññaṃ samānanti sadisatā hettha sūcīyati. ‘‘Assamaṇo samaṇapaṭiñño (a. ni. 3.13, 27; pu. pa. 91, 124), aputto’’ti tathā sambhāvanīyaguṇanivattiyaṃ. Garahā hi ettha ñāyati. ‘‘Kacci bhoto anāmayaṃ (jā. 1.15.146; 2.20.129), anudarā kaññā’’ti tadanappabhāvanivattiyaṃ. ‘‘Anuppannā dhammā’’ti (dha. sa. tikamātikā 17) taṃsadisabhāvanivattiyaṃ. Atītānañhi uppannapubbattā, uppādidhammānañca paccayekadesanibbattiyā āraddhuppādabhāvā, kālavinimuttassa ca vijjamānattā uppannānukūlatā, pageva paccuppannānanti tabbidhurabhāvo ettha viññāyati. ‘‘Asekkhā dhammā’’ti (dha. sa. tikamātikā 11) tadapariyosānanivattiyaṃ. Tanniṭṭhānañhettha pakāsīyati. Imesaṃ pana atthānaṃ asambhavato pārisesena yathā kusalapaṭipakkhā dhammā akusalā, evaṃ vijjāpaṭipakkhā avijjāti katvā ñāṇapaṭipakkho dhammo aññāṇanti veditabbaṃ.
593.所谓“无明之有为”，即指无明依缘之存在。因无明不在则无为不生。此处无明之体由此处显现，“知觉不丧失”为言。依此路径，可断灭。其自体义显现如上。所谓“无明所缔”显示无明引发知觉缺失等义。此“无作用”可见于“无因法”（如《相应部·苦集品第二）等。所引语显缘起可归依。因缘所现为缘相关性，即缘起体性中缘所续，显现起来关联之义。“非显现法”如内经所言，以眼识为例，眼识非因而不可见，体现证据因缘。此类论理依次说明“无染法”、“无阻碍法”、“无著法”、“无根法”、“非心法”等均为特有修习体性。“非人”、“非凡人”等，说明现身有别。且有“非沙门”、“非生者”等修习特性称。断恶行可知否定。且有“不生不灭法”皆属此类。过去已生诸法因缘涵摄在起生灭住过程中，生灭变化与当前顺适性，故称“现行法”。“不坏法”意为结处不灭，设置场所蕴含。此注疏从世俗及真实义层面对诸法之性作细述。以善恶分层与智慧无知对应，作出不同层次认识法体。
Sukhasaññāyagahetvā dukkhadukkhavipariṇāmadukkhasaṅkhāradukkhatāhi viññūhi dukkhantveva gahetabbaṃ saṃsāradukkhaṃ sukhanti saññāya abhinivisitvā, etena tattha taṇhāpavattiṃ dasseti. Ārabhatīti nibbatteti. Taṇhāparikkhāreti taṇhāya ‘‘sukhaṃ subha’’ntiādinā saṅkhate parikkhate, alaṅkateti attho. Taṇhā hi dukkhassa samudayoti ajānanto bālo ‘‘aho vatāhaṃ kāyassa bhedā paraṃ maraṇā khattiyamahāsālānaṃ sahabyataṃ upapajjeyya’’ntiādinā (ma. ni. 1.442) paritassanto kāyasaṅkhāre parikkharoti. Taṇhāparikkhāreti vā taṇhāya parivārabhūte. Taṇhāvatthuṃ hi cakkhādiṃ, rūpādiñca abhisaṅkharitvā taṃsamaṅgīnaṃ dentā saṅkharā taṇhāya upanentā tassā parivārā viya hontīti. Gativisese brahmalokādike. Anekasatapasubaddhabhiṃsano vājapeyyādiko yañño. Amaraṇatthāti gahitā dukkarakiriyā amaratapo. Amaro vā devo vā bhaveyyaṃ, devaññataro vāti pavattitā vatacariyā amaratapo. Dukkhattā vā maro mārako tapo amaratapo. Diṭṭhe adiṭṭhasaddo viya mare amarasaddo daṭṭhabbo.
以取乐之相带来苦、苦转变苦、以苦缔苦之诸种蕴苦，智者当在苦边界取乐，将此转苦之苦、轮回之苦识明并据此显示渴欲起始。起始即生起。所谓渴欲考察，是从“乐是美好”等善相念头中，逐渐环绕和装饰，使义明朗。渴欲谬见苦之集起，愚者不悟，以为“啊，却生者身坏，后起死亡，王公贵族众丰会伴”。忧苦中执着身集环绕，称为渴欲的围绕。其缘区分诸天等，诸百兽马、弓马猎祀等祭典。所谓不死者，是艰难行苦火的熬炼者。不论是神或魔，皆称不死苦火种。痛苦缘起，魔即是死，苦是烧炼火。不论目可见不可见，死与不死之声，应明观。
Jātiādipapātadukkhajananato maruppapātasadisatā puññābhisaṅkhārassa vuttā. ‘‘Mahāpariḷāhajanika’’nti iminā anudahanaṭṭhena tiṇukkāsadisataṃ puññaphalassa dasseti. Appassādatañcāti ca-saddena adhikuṭṭanavinivijjhanaaṅgapaccaṅgapalibhañjanādiṃ saṅgaṇhāti. Tappaccayanti tassa vipariṇāmadukkhasabhāvassa sugatiphalassa paccayabhūtaṃ. Ramaṇīyabhāvena ca assādabhāvena ca gayhamānaṃ puññaphalaṃ dīpasikhāmadhulittasatthadhārāsadisaṃ. Tadattho ca puññābhisaṅkhāro taṃnipātalehanasadiso vutto. ‘‘Sukho imissā paribbājikāya taruṇāya mudukāya lomasāya bāhāya samphasso’’tiādinā (ma. ni. 1.469) sukhasaññāya asubhabhāvassa asallakkhaṇeneva ekaccakāmaparibhogoti bālo viya gūthakīḷanaṃ, kilesābhibhūtatāya kodhāratiabhibhūto asavaso maritukāmo viya visakhādanaṃ sampati kiriyākhaṇe, āyatiṃ phalakkhaṇe ca jigucchanīyaṃ, dukkhañca apuññābhisaṅkhāraṃ ārabhati. Lobhasahagatassa vā gūthakīḷanasadisatā, dosasahagatassa visakhādanasadisatā yojetabbā. Sabhayassāpi pisācanagarassa kāmaguṇasamiddhiyā sukhavipallāsahetubhāvo viya āruppavipākānaṃ nirantaratāya, anupalakkhiyamānauppādavayānaṃ dīghasantānatāya agayhamānavipariṇāmānaṃ saṅkhāravipariṇāmadukkhabhūtānampi niccādivipallāsahetubhāvoti, tesaṃ pisācanagarasadisatā, tadabhimukhagamanasadisatā ca āneñjābhisaṅkhārassa yojetabbā.
因出生等诸苦变化，死亡及堕落苦，乃至恶业积聚累积之苦果，称为“大苦厉害”。以此喻示三叶辛苦累积的福报果。所谓忧不乐也，指其聚集之后熏烂裂坏等劣质变化。称为缘起逆转苦性之相应。以观赏、品味之乐趣，具有吸引力，其福果犹如光火蜂蜜般光耀流布。此福德业等堕落之苦果，以同样喻说如皮肤沾粘火辣之苦。诸“乐相”依托轻软毛发、肩部联结等不净相，愚者以为可乐享，此种由烦恼主导，恼怒充塞，烦息生起，如同毒蛇毒虫伤害的惧惮，令人恐怖。据以推知未来果报，惧怕其到来，故称为福报但痛苦无功德积累。因贪着矿欲、恼怒暴戾、害臊恐惧常起等，均应认知其伴随之业力。鬼魅之类众生因爱欲烦扰，乐的颠倒，所生无常果报，常随无明生起，持续不断生灭变化，因果无间，故把诸鬼魅苦因与之相应的缘起理合并观察。
Avijjābhāvatova saṅkhārabhāvo, na abhāvatoti saṅkhārānaṃ avijjāpaccayabhāve saṅkhepena anvayato, byatirekato ca vuttamatthaṃ suttena samatthetuṃ ‘‘vuttampi ceta’’ntiādinā suttapadaṃ ābhataṃ . Tattha avidvāti aviddasu. Avijjāgatoti avijjāya samannāgato, appahīnāvijjoti adhippāyo.
无明是行蕴的本因，无明并非不存在。行蕴的原理是因无明而生，概略地连贯地分述，并且区别地说，依照经律的说法，能够通达其旨义，称此为“亦已说”。其中，‘avidvā’意指无知者；‘avijjāgata’意为具有无明者；‘appahīnāvijjā’则是指无明有覆盖遮蔽之意。
Paṭṭhānapaccayakathāvaṇṇanā发趣缘论之阐释
§594
594.Tāvāti vattabbantarāpekkho nipāto, tena ‘‘avijjā saṅkhārānaṃ paccayo’’ti idaṃ tāva siddhaṃ, idaṃ pana aparaṃ vattabbanti dasseti. ‘‘Idaṃ pana vattabba’’nti yamatthaṃ sandhāya vuttaṃ, taṃ dassetuṃ paccayadhammā nāma yesaṃ paccayā honti, yathā vā paccayā honti, tadubhayesaṃ bahubhāvato anekadhāva paccayā hontīti avijjāyapi taṃ āsaṅkanto pucchi ‘‘katamesaṃ saṅkhārānaṃ kathaṃ paccayo hotī’’ti, puññābhisaṅkhārādayo bahū saṅkhārā vuttā. Avijjā ca tesaṃ paccayo hoti, na sabbesaṃ ekadhāva hoti, tasmā imesaṃ saṅkhārānaṃ evaṃ paccayo hotīti idaṃ vattabbanti attho. Tatrāti tasmiṃ paccayabhāve. Yadipi ‘‘katamesaṃ saṅkhārāna’’ntiādinā asādhāraṇato pucchā āraddhā, ekadesena pana samudāyopalakkhaṇametanti dvādasannaṃ paṭiccasamuppādaṅgānaṃ yathāsakaṃ paccayuppannānaṃ paccayabhāvo vattabboti taṃ dassetuṃ, avijjāya vā paccayabhāve pucchite tappasaṅgena sabbesampi paccayadhammānaṃ paccayabhāvaṃ visajjetukāmo paccaye tāva pāḷinayeneva dassetuṃ ‘‘bhagavatā hī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha ca bhagavatā catuvīsati paccayā vuttāti sambandho. Tesaṃ vasena avijjādīnaṃ paccayabhāvo veditabboti adhippāyo.
594.这“那么”字表达的是待说之事的条件，以此说明“无明为行蕴的因”，这只是该说法的一个方面，另外还有其他应说的事尚未指明。这里“应说的事”所要表达的意思，是为说明因缘法，即那些作为因缘而存有或成为因缘的事物，因缘常常多样且多方面，因此无明也是这些因缘之一。基于此缘起诸行之因缘相系，若有人疑问‘何种行蕴如何为因？’则回答说：布施等多种功德行蕴皆属行蕴，无明亦称为它们的因，但不一一单一为因，故说无明是这些行蕴的因，即表示在此因缘现象中无明起因之相。虽以‘何种行蕴’等词句提出非凡疑问，但为了表明十二缘起中各因缘之关系，特别是无明作为因缘应知之理，佛陀说出二十四因缘，藉此可了知无明等因缘状态。这是说无明为因缘中的一种，是教法的结论。
‘‘Hetu ca so paccayo cā’’ti iminā vacanena hetuno, adhipatipaccayādibhūtassa ca gahaṇaṃ siyāti taṃ nivārento āha ‘‘hetu hutvā paccayo’’ti. Evampi so eva doso āpajjatīti puna āha ‘‘hetubhāvena paccayoti vuttaṃ hotī’’ti. Tena na idha hetusaddena dhammaggahaṇaṃ kataṃ, atha kho dhammassa sattiviseso gahitoti dasseti. Tassa hi paccayasaddassa ca samānādhikaraṇataṃ sandhāya ‘‘hetu ca so paccayo ca, hetu hutvā paccayo’’ti ca vuttaṃ. Evañca katvā parato pāḷiyaṃ ‘‘hetū hetu…pe… hetupaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.1) tena tena hetubhāvādiupakārena tassa tassa dhammassa upakārakattaṃ vuttaṃ. Abhidhammaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘yo hi dhammo yaṃ dhammaṃ appaccakkhāya tiṭṭhati vā uppajjati vā, so tassa paccayo’’ti (paṭṭhā. aṭṭha. paccayuddesavaṇṇanā), ‘‘mūlaṭṭhena upakārako dhammo hetupaccayo’’ti (paṭṭhā. aṭṭha. paccayuddesavaṇṇanā) ca evamādinā dhammapaṭṭhānaniddesena dhammato aññā dhammasatti nāma natthīti dhammeheva dhammasattivibhāvanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Idhāpi vā ‘‘hetu ca so paccayo cā’’ti dhammeneva dhammasattiṃ dasseti. Na hi ‘‘hetupaccayo’’tiādiko uddeso kusalādiuddeso viya dhammappadhāno, atha kho dhammānaṃ upakārakabhāvappadhānoti.
“因也是缘”这句话，暗示因果和因缘的含摄与联合，制止了分割错误理解，因此说“因即缘”。由此明言存在因缘准备的状态。又说“因性是缘”，表示各种因缘于事理诸法的相互依存关系。譬如说，‘因与缘’这个词，同一场所探讨。由此确定“因即是缘，因成缘亦成因”，并且经藏用“因因……因缘”表现事理上因缘并存的相互关系。如此归纳后，教内经释对“因缘”之多样内涵及其对法的助持关系，有清晰说明。此中所谓因，不单是善恶功德意义的起因，而是指有助于法之生起成立的因，乃依理事层面理解。
‘‘Eseva nayo’’ti iminā tabbhāvena paccayabhāvaṃ ārammaṇādīsu atidisati ‘‘ārammaṇañca taṃ paccayo cāti ārammaṇapaccayo, ārammaṇaṃ hutvā paccayo, ārammaṇabhāvena paccayoti attho’’ti, na kammadhārayamattaṃ.
“即此方法”，这句话强调因缘的存在，不仅限于业力作用的开始，而是包含“起点即为因”，“起点即是因缘”，“起点因缘状态之理”之意，不仅仅是业力的施行起始而已。
§595
595.Vacanāvayavoti sādhanāvayavaṃ sandhāyāha. Vacanasabhāvañhi sādhanaṃ paresaṃ aviditatthañāpanato loke sādhananti pākaṭaṃ paññātaṃ. Tathā hi naṃ avayavalakkhaṇaṃ, vacanasabhāvañca sādhanaṃ, avayavapakkhādīni vacanāni sādhananti ca ñāyavādino vadanti. Paṭiññā, hetūtiādīsūti paṭiññā, hetu, udāharaṇa, upanaya, nigamanāni. Udāharaṇasādhammiyā sādhyasādhanaṃ hetu. Virūpo hetūti ca evamādīsu kāraṇaṃ yaṃ kiñci kāraṇalakkhaṇaṃ, sampāpakalakkhaṇampi vā. Ādi-saddena tassāpi saṅgahetabbatāya, ñāpakalakkhaṇaṃ pana vacanāvayavaggahaṇena gahitaṃ. Kāmaṃ mūlampi kāraṇalakkhaṇaṃ kāraṇameva, kāraṇanti panettha paccayahetu gahito. Mūlanti hetuhetūti kāraṇavisesavisayattā mūlassa visuṃ gahaṇaṃ. Etīti etassa atthavacanaṃ vattatīti, tañca uppattiṭṭhitīnaṃ sādhāraṇavacanaṃ. Tenevāha ‘‘tiṭṭhati vā uppajjati vā’’ti. Ekacco hi paccayo ṭhitiyā eva upakārako hoti yathā pacchājātapaccayo, ekacco uppattiyā eva yathā anantarādiko, ekacco ubhayassa yathā hetuādayo.
595.所谓“语言成分”，是指为达到目的的工具成分。语言的本质作为达成未明意义之工具，在世间为大众所明知。语言依结构存在不同的组成部分，作为工具，包含不同成分。比如谓辞、因、实例、归纳、定论等构成语言。实例彼此相应，其所谓因便是用以成就实例的。类别中所谓因，是指包括作用因、因素和动因的各种因果属性。其“根本”则是因中最细微、最本质的定性。可见此处关于因缘的说明，符合成事之一般语言表达，所举“立起或发生”二词，说明因起或因在事理中存在。因有时助于稳定，有时助于发生，有时两者俱有，诸如后因前果、连续因，以及兼有二者对应之因的不同情形。
Upakārakalakkhaṇoti ca dhammena dhammasattiṃ upakāraṃ dassetīti daṭṭhabbaṃ. Hinoti patiṭṭhāti etthāti hetu, anekatthattā dhātusaddānaṃ hi-saddo mūlasaddo viya patiṭṭhattho veditabbo. Hinoti vā etena kammanidānabhūtena uddhaṃ ojaṃ atiharantena mūlena viya pādapo tappaccayaṃ phalaṃ gacchati pavattati vuddhiṃ viruḷhiṃ āpajjatīti hetu. Attano phalaṃ karotīti kāraṇaṃ. Nidadāti dassentaṃ viya hotīti nidānaṃ. Sambhavati taṃ etasmāti sambhavo. Pabhavati etasmāti pabhavoti paccayahetusaddehi itaresampi samānatthatā veditabbā. Evaṃ santepi kāraṇavisesavisayo hetusaddo, kāraṇasāmaññavisayo paccayasaddoti dassento ‘‘mūlaṭṭhenā’’tiādimāha. Hetuattho, paccayaṭṭho ca heṭṭhā papañcavasena vuttoti taṃ saṅkhippaṃ dassento āha ‘‘saṅkhepato…pe… hetupaccayo’’ti.
所谓“助缘性质”，是说明法对法本身生理的辅助作用。‘起’表示基础，‘多义’即诸法名称像‘根本名’与‘基础名’犹如依止点，应了解。或者因其作为业力根源，有如生长力极强之根，植物因而依附获得果实与发展，如此显现出因。‘导致’表示展示成就之意。‘发生、成就’，即表示依因缘生起之相。于此可知因缘名称之间存在同义现象。尽管因之特殊对象不同，因即是为相应因所成，故以“根本”一词总括因缘。因表达内容、因缘位置、与细微扩展的说明，统合于因缘的简约说明中，称为“因缘”。
Yathā sālivīhibījādīni taṃtaṃosadhīnaṃ sālivīhiādibhāvassa sādhakāni, maṇiādippabhāvatthūni ca nīlādivaṇṇāni nīlādippabhāsādhakāni, evaṃ hetupaccayo yathārahaṃ attanā sampayuttadhammānaṃ kusalādibhāvassa sādhakoti imamatthaṃ dasseti ‘‘so sāliādīna’’ntiādinā. Ācariyānanti ca revatācariyaṃ sandhāyāha. Evaṃ santeti hetupaccayo yadi kusalādibhāvasādhako, evaṃ sati. Na sampajjati na sijjhati. Yathā kusalākusalahetu taṃsamuṭṭhānarūpassa kusalākusalabhāvāya na pariyatto, evaṃ abyākatopi hetu taṃsamuṭṭhānarūpassa abyākatabhāvāya. Sabhāveneva hi taṃ abyākatanti āha ‘‘na hi so tesaṃ kusalādibhāvaṃ sādhetī’’ti. Hetupaccayo ca tesaṃ hotiyevāti āha ‘‘na ca paccayo na hotī’’ti. Idāni tamatthaṃ pāḷiyā samatthetuṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādi vuttaṃ. Vinā etenāti etena hetunā abyākatabhāvasādhakena vinā ahetukattā, abyākatabhāvo siddho sabhāvenevāti adhippāyo.
如同稻秆和稻谷种子等是蔓草药类中的稻秆之类果实的成就者，宝石等发出光辉的事物也是青蓝等颜色光辉的成就者一样，缘起因缘依正理而相应的自性所具之善性等的成就者，释此意说「此者是稻秆等」等等。所谓老师者，指的是雷瓦达师父。因是成就者且具善性，故谓之如此。此善性不会消失，不堕毁。如同善恶因缘之起的形态不可反转为善恶之异状态，未决定者的因缘之起亦不可反转为未决定之异状态。集会中众口一词地说此为未决定，谓「它并不成就那等善性」；又谓「这因缘并不存在」，即一方面否定因缘，另一面因缘随缘统一存在。现在为了详明其理，巴利语中用「vuttañheta」等语已说明，除非具此因缘而为未决定成就者，否则因缘无因，未决定即成。此为集会所定的见解。
‘‘Yoniso, bhikkhave, manasi karoto anuppannā ceva kusalā dhammā uppajjanti, uppannā ca kusalā dhammā abhivaḍḍhantī’’tiādi (a. ni. 1.67) vacanehi kusalabhāvassa yonisomanasikārappaṭibaddhatā siddhāti āha ‘‘yonisomanasikārappaṭibaddho kusalabhāvo’’ti. Eteneva akusalaabyākatabhāvāpi kusalabhāvo viya na hetupaṭibaddhāti dassitaṃ hoti. Yaṃ paneke maññeyyuṃ ‘‘ahetukahetussa akusalabhāvo viya sahetukahetūnampi sabhāvatova kusalādibhāvo, aññesaṃ taṃsampayuttānaṃ hetupaṭibaddho’’ti, tassa uttaraṃ vattuṃ ‘‘yadi cā’’tiādimāha. Alobho kusalo vā siyā abyākato vāti yadi alobho sabhāvato kusalo, so kusalasabhāvattā abyākato na siyā. Atha abyākato taṃsabhāvattā kusalo na siyā alobhasabhāvassa adosattābhāvo viya. Yasmā pana ubhayathāpi hoti, tasmā yathā ubhayathā hontesu saddhādīsu sampayuttesu hetupaṭibaddhaṃ kusalādibhāvaṃ pariyesetha, na sabhāvato, evaṃ hetūsupi kusalāditā aññapaṭibaddhā pariyesitabbā, na sabhāvatoti yaṃ vuttaṃ ‘‘sampayuttahetūsu sabhāvatova kusalādibhāvo’’ti, taṃ na yujjati. Sā pana pariyesiyamānā yonisomanasikārādipaṭibaddhā hotīti hetūsu viya sampayuttesupi yonisomanasikārādipaṭibaddho kusalādibhāvo, na hetupaṭibaddhoti siddhaṃ hotīti adhippāyo.
“比库们，应当正念用心，善法于心生兴起，已生起的善法增上成长”等言（《增支部》一·六七），显示对善性之正精细思维者即为“正思精细用心契属之善性”。同理，未决定善恶性亦显为善性而非无因拘缚。有人误认为“无因无果的恶性似乎因有因果者，且部分与某些原因契合者为善性”，对此说“若果然如此”。若说“不贪者本自善，故不可未决定”，则若不可未决定则不贪者非善性；又若不可未决定则“无贪性”是无嗔怒性者。因无贪等二者俱现，故应探求二者皆显现时有因果合契的善性，而非本自有性。故说“契合因缘的善性自然显现”，二者皆为契缘思精细用心之善性，非无因拘缚，此为集会所定断。
Viruḷhamūlā viyāti etena mūlāni viya mūlānīti dasseti. Tenevāha ‘‘suppatiṭṭhitabhāvasādhanenā’’ti. Svāyaṃ ‘‘kusalo dhammo kusalassa, kusalo dhammo abyākatassa, kusalo dhammo kusalābyākatassa, akusalo dhammo akusalassa, akusalo dhammo abyākatassa, akusalo dhammo akusalābyākatassa, abyākato dhammo abyākatassā’’ti evaṃ sattadhā pañhāvāre niddiṭṭho. Yaṃ pana vuttaṃ hetukiccaṃ dassentena ‘‘hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ, taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetupaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.1), tattha paṭhamo hetusaddo paccattaniddiṭṭho paccayadhammaniddeso, tenassa hetubhāvena upakārakatā hetupaccayatāti dasseti. Dutiyo paccayuppannavisesanaṃ, tena na yesaṃ kesañci sampayuttakānaṃ hetū hetupaccayena paccayo, atha kho hetunā sampayuttānamevāti dasseti. Nanu ca sampayuttasaddassa sāpekkhattā dutiye hetusadde avijjamānepi aññassa apekkhitabbassa aniddiṭṭhattā hetū attanāva sampayuttakānaṃ hetupaccayena paccayoti ayamattho viññāyatīti? Nāyamekanto. Hetusaddo hi paccattaniddiṭṭho ‘‘hetupaccayena paccayo’’ti ettheva byāvaṭo yadā gayhati, na tadā sampayuttavisesanaṃ hotīti sampayuttaavisiṭṭhā ye keci gahitā bhaveyyunti. Nanu ca yathā ‘‘arūpino āhārā sampayuttakānaṃ dhammānaṃ, arūpino indriyā sampayuttakānaṃ dhammāna’’nti ca vutte dutiyena āhāraggahaṇena, indriyaggahaṇena ca vināpi āhārindriyasampayuttakāva gayhanti, evamidhāpi siyāti? Na, āhārindriyāsampayuttassa vajjetabbassa abhāvato. Vajjetabbābhāvato hi tattha dutiye āhārindriyaggahaṇe asatipi taṃsampayuttakāva gayhantīti taṃ na kataṃ, idha pana vajjetabbaṃ atthīti kattabbaṃ dutiyaṃ hetuggahaṇaṃ. Evampi ‘‘hetū hetusampayuttakāna’’nti ettha hetusampayuttakānaṃ so eva sampayuttakahetūti visesanassa akatattā yo koci hetu yassa kassaci hetusampayuttassa hetupaccayena paccayoti āpajjatīti? Nāpajjati, paccattaniddiṭṭhasseva hetuno puna sampayuttavisesanabhāvena vuttattā. Etadatthameva hi vināpi dutiyena hetusaddena hetusampayuttabhāve siddhepi tassa gahaṇaṃ kataṃ.
“有根大树”之义，此指根本正如树根。且说“由稳定基础之功德具足者”之意。善法自为善，善法自为未决定善，善法自为未决定善恶，恶法自为恶，恶法自为未决定恶，恶法自为未决定善恶，未决定法自为未决定法……如斯七种问题分别已阐明。先说因缘之用意“因是缘起之法，缘起之形态因缘为条件”，此中初因字示显当前之缘起和因缘作用，显示因缘作为条件之助用。次因特指对非所有诸法现前特定缘起情况之关注，其意为因与缘同现。诚如“非形色之食物与诸因缘同现，非形色之根与诸因缘同时”等说，若除去食物根，则无此同现，因而以根与食物缘起为界。因缘同现者，谓此因与诸因中某一因素同时具足。因是因缘同现者不生争议。又若除第二因缘而仅余第一因，则无成就同现因缘，此理亦得示证。
Atha vā asati dutiye hetusadde hetusampayuttakānaṃ hetupaccayena paccayo, na pana hetūnanti evampi gahaṇaṃ siyāti tannivāraṇatthaṃ so vutto. Tena hetusampayuttabhāvaṃ ye labhanti, tesaṃ sabbesaṃ hetūnaṃ, aññesampi hetū hetupaccayena paccayoti dassitaṃ hoti. Yasmā pana hetujhānamaggā patiṭṭhāmattādibhāvena aññadhammanirapekkhā, na āhārindriyā viya sāpekkhā eva, tasmā etesveva dutiyaṃ hetādiggahaṇaṃ kataṃ. Āhārindriyā pana āharitabbaīsitabbāpekkhā eva, tasmā te vināpi dutiyena āhārindriyaggahaṇena attanā eva āharitabbe, īsitabbe ca āhārindriyabhūte, aññe ca sampayuttake paricchindantīti taṃ tattha na kataṃ. Idha ca dutiyena hetuggahaṇena paccayuppannānaṃ hetunā, paccayabhūteneva ca sampayuttānaṃ hetūnaṃ, aññesañca paricchinnattā puna visesena kiccaṃ natthīti pañhāvāre ‘‘kusalā hetū sampayuttakānaṃ khandhāna’’ntiādīsu dutiyaṃ hetuggahaṇaṃ na katanti daṭṭhabbaṃ.
若第二因缘不成立时依第一因缘为条件，则不足谓因缘齐备，此为阻止论点。获得因缘同现者，其一切因皆显示别因缘为条件。由于因知觉路径无他法依赖，仅须关注相应食物根，故此处论成第二因缘的成立。食物根为所取负载之对象，于有食物根之处，即使去除其他同现缘亦不单独切断，故于此未作切断论述。又由第二因缘而起的条件及因缘性质，因缘同现者及无因缘缺失者不存在不相容状态。故在《问题集》中对“善因缘与合成色法”等第二因缘未作论述。
§596
596.Ārammaṇabhāvenāti visayabhāvena, ālambitabbabhāvenāti attho. Ārabhitvāpīti pi-saddena imamatthaṃ dasseti – rūpāyatanādimatte yasmiṃ kismiñci ekasmiṃ aṭṭhatvā ‘‘yaṃ yaṃ dhammaṃ ārabbhā’’ti (paṭṭhā 1.1.2) aniyamena sabbarūpāyatanānaṃ…pe… sabbadhammāyatanānañca ārammaṇapaccayabhāvassa vuttattā rūpādibhedena chabbidhesu saṅkhatāsaṅkhatapaññattidhammesu na koci dhammo ārammaṇapaccayo na hotīti. Svāyaṃ ārammaṇapaccayabhāvo heṭṭhā vibhāvito eva. Ālambitvāti gahetvā. Ekantasārammaṇabhāvato anārabbha pavatti eva natthīti āha ‘‘ārabbhevā’’ti. Svāyaṃ ‘‘kusalo dhammo kusalassa, kusalo dhammo akusalassa, kusalo dhammo abyākatassa, akusalo dhammo akusalassa, kusalassa, abyākatassa, abyākato dhammo abyākatassa, kusalassa, akusalassā’’ti evaṃ navappakāro veditabbo.
第五九六条。「具缘生义」意指对象之义，「赖持义」指所依持之义。由“开始”一词的音节示此义，即在色界根场等中有某一处“一切法皆由不定开始依赖……”，由于说“依赖对象之缘故”，以色界六处之多种有形表现中无一法具依赖条件。依赖就是承载。持取意思是执持。由此体性单一支持，开始起不起作用实无，故谓“开始者”。又以“善法为善者、善法为未决定者、恶法为恶者……恶法为未决定者、未决定法为未决定者……”，共九种类型应悉知。
§597
597.Jeṭṭhakaṭṭhenāti pamukhabhāvena. Attādhīnānañhi patibhūto dhammo adhipati. So tesaṃ pamukhabhāvena pavattati. ‘‘Chandavato kiṃ nāma na sijjhatī’’tiādikaṃ purimābhisaṅkhārūpanissayaṃ labhitvā uppajjamāne cittuppāde chandādayo dhurabhūtā jeṭṭhakabhūtā sampayuttadhamme sādhayamānā vase vattayamānā hutvā pavattanti, sampayuttadhammā ca tesaṃ vasena vattanti hīnādibhāvena tadanuvattanato, tena te adhipatipaccayā honti. Garukātabbampi ārammaṇaṃ tanninnapoṇapabbhārānaṃ assādanapaccavekkhaṇamaggaphalānaṃ attano vase vattayamānaṃ viya paccayo hoti. Tasmā ayaṃ attādhīnānaṃ patibhāvena upakārakattā adhipatipaccayoti daṭṭhabbo. Chandādhipatīti chandasaṅkhāto adhipati, chandaṃ dhuraṃ chandaṃ jeṭṭhakaṃ katvā cittuppattikāle uppannassa kattukamyatāchandassetaṃ nāmaṃ. Sesesupi eseva nayo. Kasmā pana yathā hetupaccayaniddese ‘‘hetū hetusampayuttakāna’’nti (paṭṭhā. 1.1.1) vuttaṃ, evamidha ‘‘adhipatī adhipatisampayuttakāna’’nti avatvā ‘‘chandādhipati chandasampayuttakāna’’ntiādinā (paṭṭhā. 1.1.3) nayena vuttanti? Ekakkhaṇe abhāvato. Hetavo hi dve tayopi ekakkhaṇe hetupaccayā honti, mūlaṭṭhena upakārakabhāvassa avijahanato. Adhipati pana jeṭṭhakaṭṭhena upakārako, na ca ekakkhaṇe bahū jeṭṭhakā honti. Tasmā ekato uppannānampi tesaṃ ekakkhaṇe adhipatipaccayabhāvo natthīti ‘‘adhipatī adhipatisampayuttakāna’’nti avatvā ‘‘chandādhipati chandasampayuttakāna’’ntiādinā nayena vuttaṃ.
第五九七条。所谓“主导条件”即以主权名义。诸法皆为我所转，吾所主宰。此谓以主导权之相起作用。如“以欲为名不堕落”等，前造作习气为前因，由此产生意识，意识处方惑不易、为主导成分。随从生起支配成分，常被称为主导因。因主导者即前因所成分，不一定同时有许多主导因，仅一。在同一时刻，虽有两因，唯主导因因具主导相，故不多。因主导之名，由于二因不同主导名故而以之。若说前述“因缘合成”理中何以用“主导合成”而非直接谓为“因缘合成”，此因各种因分别具不同主导，故许多时有多个因，而主导因专一为主。故以“主导主导合成”等名而显说。
Yaṃ yaṃ dhammanti yaṃ yaṃ ārammaṇadhammaṃ. Garuṃ katvāti garukāracittīkāravasena vā assādanavasena vā garukārikaṃ laddhabbaṃ avijahitabbaṃ anavaññātaṃ katvā. Te te dhammāti te te garukātabbā dhammā. Tesaṃ tesanti taṃtaṃgarukārakadhammānaṃ. Adhipatipaccayenāti ārammaṇādhipatipaccayena. Svāyaṃ ‘‘kusalo dhammo kusalassa sahajātārammaṇehi, akusalassa ārammaṇeneva, abyākatassa sahajātārammaṇehi, kusalābyākatassa sahajātenevāti kusalamūlā cattāro, akusalo dhammo akusalassa sahajātārammaṇehi, abyākatassa sahajāteneva, tathā akusalābyākatassāti akusalamūlā tayo, abyākato dhammo abyākatassa sahajātārammaṇehi, kusalassa ārammaṇeneva, tathā akusalassāti abyākatamūlā tayo’’ti saṅkhepato dasappakāro adhipatipaccayo. Ettha ca sattadhā sahajātādhipati, sattadhā ārammaṇādhipati veditabbo.
所说诸法及诸所缘法，当以庄严之心敬重之。所谓庄重，即以庄严之行者的心念或以其所成的寂静庄重而不可轻慢不可忽略。诸法即是所应庄重的法，乃众多庄重法的统称。所谓依主因缘者，是指依所缘因缘。所谓自性『善法乃依善法所生，恶法依恶法所生，未显法依未显法所生，善未显法乃依其自性所生者，此为善根之四；恶法乃依恶法所生，未显法亦依其自性所生，是恶根之三；未显法乃依未显法所生，善法依恶法所缘，是未显之三。』此为简称之十种依主因缘。在此应当明了，有七种自性依主，七种所缘依主。
§598
598. Antarāyatīti antaraṃ, byavadhāyakanti attho. Nāssa antaraṃ vijjatīti anantaro, anantaro ca so paccayo cāti anantarapaccayo. ‘‘Atthānantaratā anantarapaccayo, kālānantaratā samanantarapaccayo’’tiādinā bahudhā papañcayanti, asāraṃ ganthavitthāraṃ karonti. Yathā pavattiokāsadānavisesabhāvena natthivigatapaccayā vuttā, na evaṃ anantarasamanantarapaccayā, ete pana cittaniyamahetubhāvena vuttāti taṃ cittaniyamahetubhāvaṃ dassetuṃ ‘‘yo hi esā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha manoviññāṇadhātūtiādi cittaniyamoti ettha ādi-saddena santīraṇānantarā voṭṭhabbanaṃ, cutianantarā paṭisandhīti yassa yassa cittassa anantarā yaṃ yaṃ cittaṃ uppajjati, tassa tassa tadanantaruppādaniyamo taṃtaṃsahakāripaccayavisiṭṭhassa purimapurimacittasseva vasena ijjhatīti dasseti.
598.【因间者】，意为间隔及阻碍之义。所谓无间，即无隔阂，间即缘也。谓无间缘者，即无间缘缘。世人多以“有间即有因，无间即无因”、“时间相继为同时因”等语，故多生妄想，编织无益的纷纭论著。譬如因地狱之呼吸与饥渴特有之缘相连接，非谓无间缘无同时因。然此“无间因、同时因”等，是指心之运作规律所说，是为揭示心之规律本质。如“此者为何”类之问，所指即此。此中“心识界”等即心境之律。以开止因间，合止后续，即心所生之连续相。任何一识与下一识之间，皆因前识之相关因缘而起，次第相续展现，显示心连续不绝之特性。
Atthānantaratāyāti atthena kenaci dhammena anantaratāya. Kālānantaratāyāti kālabhedena anantaratāya . Ācariyānanti idhāpi revatācariyameva sandhāya vuttaṃ. Tatthāti tasmiṃ kālānantaratāya samanantarapaccayabhāve, tasmiṃ vā yathāvuttavirodhe. Bhāvanābalena pana vāritattāti ettha yathā rukkhassa vedhe dinne pupphituṃ samatthasseva pupphanaṃ na hoti, vedhe pana apanīte tāya eva samatthatāya pupphanaṃ hoti, evamidhāpi bhāvanābalena vāritattā samuṭṭhāpanasamatthasseva asamuṭṭhāpanaṃ, tasmiñca apagate tāya eva samatthatāya samuṭṭhāpanaṃ hotīti adhippāyo. Tampi vacanaṃ kālānantaratā natthi sattāhādinā kālena antaritabhāvato. Etadeva ‘‘kālantaritatā atthi’’ icceva vadāma. Nanu ca kālo nāma koci paramatthato natthīti vadeyyāti āsaṅkanto āha ‘‘kālānantara…pe… laddhī’’ti.
所谓意间，即依某种义理相续之间。所谓时间间，乃以时差为间。所说师者，乃此处即是力瓦大师为例说明。所谓此处时间间与同时因之存在，或存在与否的相悖。修习力量之难，即如树干若受伤则无法开花，伤口未愈则可开花。故由修习功德起止之难为前提，以表示未到之时不开花，及到了之时得以开花，此为约摄。此言时间间不存在者，是指间隔因时间很短如一周之内所生亡之事。由此即谓“确有时间间”，但不可说时间本身不存在，故言“时间有间”。然而世俗言辞不足表达此理，故言“由时间间得”，即是事实隐晦赞叹。
Byañjanamattatovettha nānākaraṇaṃ paccetabbaṃ, na atthatoti upacayasantatiadhivacananiruttipadānaṃ viya saddatthamattato nānākaraṇaṃ, na vacanīyatthatoti adhippāyo. Teneva saddatthavisesaṃ dassetuṃ ‘‘katha’’ntiādimāha. Tattha purimapacchimānaṃ nirodhuppādantarābhāvato nirantaruppādanasamatthatā anantarapaccayabhāvo. Rūpakalāpānaṃ viya saṇṭhānābhāvato, paccayapaccayuppannānaṃ sahāvaṭṭhānābhāvato ca ‘‘idamito heṭṭhā, uddhaṃ, tiriya’’nti vibhāgābhāvā attanā ekattamiva upanetvā suṭṭhu anantarabhāvena uppādanasamatthatā samanantarapaccayatā. Uppādanasamatthatāti ca abyāpārattā dhammānaṃ yasmiṃ yadākāre niruddhe, vattamāne vā sati taṃtaṃvisesavanto dhammā honti, tassa sova ākāro vuccatīti daṭṭhabbo. Dhammānaṃ pavattimattameva ca upādāya kālavohāroti nirodhā vuṭṭhahantassa nevasaññānāsaññāyatanaphalasamāpattīnaṃ asaññabhavā cavantassa, purimacutipacchimapaṭisandhīnañca nirodhuppādanirantaratāya kālantaratā natthi. Na hi tesaṃ antarā arūpadhammappavatti atthi, yaṃ upādāya kālantaratā vucceyya, na ca rūpadhammappavatti arūpadhammappavattiyā antaraṃ karoti aññasantānattā. Rūpārūpasantatiyo hi dve aññamaññaṃ visadisasabhāvattā aññamaññūpakārabhāvena pavattamānāpi visuṃyeva honti. Ekasantatiyañca purimapacchimānaṃ majjhe pavattamānaṃ taṃsantatipariyāpannatāya antarakārakaṃ hoti. Tādisañca kiñci nevasaññānāsaññāyatanaphalasamāpattīnaṃ majjhe natthi, na ca abhāvo antarakārako hoti abhāvattā eva. Tasmā javanānantarassa javanassa viya, bhavaṅgānantarassa bhavaṅgassa viya ca nirantaratā suṭṭhu anantaratā hotīti tathā uppādanasamatthatā nevasaññānāsaññāyatanacutīnampi daṭṭhabbā. Uppattiyā paccayabhāvo cettha anantarapaccayādīnaṃ pākaṭoti uppādanasamatthatāva vuttā . Paccuppannānaṃ pana dhammānaṃ pubbantāparantaparicchedena gahitānaṃ uppajjatīti vacanaṃ alabhantānaṃ ‘‘atīto dhammo paccuppannassa dhammassa anantarapaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 2.18.4) anantarādipaccayabhāvo vuttoti na so uppattiyā evāti viññāyati. Na hi kusalādiggahaṇaṃ viya paccuppannaggahaṇaṃ aparicchedaṃ. Yato uppattimattasamaṅgino eva gahaṇaṃ siyā. Teneva ca atītattike paṭiccavārādayo na santīti. Tassa ‘‘kusalo dhammo kusalassa, kusalo dhammo abyākatassa, akusalo dhammo akusalassa, akusalo dhammo abyākatassa, abyākato dhammo abyākatassa, abyākato dhammo kusalassa, abyākato dhammo akusalassā’’ti sattadhā bhedo veditabbo.
按字义，只依语义则承在之因缘多样，非指真实义理之多样，故为约摄。今欲示明有无数语义之特异，故开‘如何’问以导入。此处前后无间断生灭者之无间性，无空间差之缺无；因缘因生之复合结合性，断面不现。而如卢别立于空间无辽阔狭窄无地分上下左右色相差别，以一体统一而生，无间断性和同时因之性质齐备。故所谓无间断性乃诸法无差之复合生成。无间断性，指以无间断连续活跃之法，阻止分别生灭之法，相对不离，而成一体，此即“无间断性”之本意。诸法世间流转仅是相续无间，非间断异体。色法与非色法不像两异体彼此间断，而彼此互为作用，互现存在。相续之意，乃前后及中间连续相也。内无非色法如涅槃果报中断现象，中间无断故非无因。故可类比生命流与识流，皆无中断，方得确立无间断。故离生即无断，生即有因依。言生之缘起为无间断生法，故成无间断性。故无间断及以生因相续，表明生法无始终断绝之假观。
§599
599.Uppajjamānova saha uppādanabhāvenāti etthāpi uppattiyā paccayabhāvena pākaṭena ṭhitiyāpi paccayabhāvaṃ nidassetīti daṭṭhabbaṃ, aññathā padīpanidassanaṃ na yujjeyya. Padīpo hi pabhāsassa ṭhitiyāpi paccayo, na uppattiyā eva. Paccayuppannānaṃ sahajātabhāvena upakārakatā sahajātapaccayatā. Okkantikkhaṇeti paṭisandhikkhaṇe. Tasmiṃ hi khaṇe nāmarūpaṃ okkantaṃ viya paralokato āgantvā idha mātukucchiādiṃ pavisantaṃ viya uppajjati, tasmā so khaṇo okkantikkhaṇoti vuccati. Ettha ca rūpanti hadayavatthuyeva adhippetaṃ. Tañhi nāmassa, nāmañca tassa sahajātapaccayo hoti. Cittacetasikāti pavattiyaṃ cattāro khandhā paṭisandhikkhaṇe cittasamuṭṭhānānaṃ abhāvato. Rūpino dhammāti hadayavatthuṃ sandhāyāha. Tattha yadipi pubbe ‘‘okkantikkhaṇe nāmarūpa’’nti vuttaṃ, tathāpi tena khaṇantare sahajātapaccayabhāvo rūpadhammānaṃ na nivāritoti tannivāraṇatthamidaṃ vuttanti gahetabbaṃ. Kiñci kāleti keci kismiñci kāleti attho, tena rūpino dhammā keci vatthubhūtā kismiñci paṭisandhikāleti aññesaṃ rūpadhammānaṃ, vatthuno ca pavattiyaṃ arūpadhammānaṃ sahajātapaccayabhāvaṃ pubbe anivāritaṃ nivāreti. Evañca katvā ‘‘kiñci kāla’’nti vā ‘‘kismiñci kāle’’ti vā vattabbe tathā avatvā vibhattivipallāsaṃ katvā vuttaṃ. Tena kiñcīti upayogekavacanaṃ. ‘‘Rūpino dhammā’’ti etena sambandhe paccattabahuvacanaṃ jāyati. ‘‘Kāle’’ti etena sambandhe bhummekavacananti dīpitanti veditabbaṃ. Purimena ca ‘‘eko khandho, vatthu ca tiṇṇannaṃ khandhāna’’nti (paṭṭhā. 1.1.419) ādivacanena nāmasahitaṃ eva vatthu nāmassa paccayoti vattabbe āpanne itarena kevalassa ca tathāvattabbataṃ dasseti. Svāyaṃ sahajātapaccayo ‘‘kusalo dhammo kusalassa, abyākatassa, kusalābyākatassa, akusalo dhammo akusalassa , abyākatassa, akusalābyākatassa, abyākato dhammo abyākatassa, kusalābyākato dhammo abyākatassa, akusalābyākato dhammo abyākatassā’’ti (paṭṭhā. 1.1.419) navavidho veditabbo.
599.观为生成同时带有生成之相。此处亦以生成为因缘，明显显示存在。非以“生成”为因缘为宜。理趣中，火苗虽随火燃烧显现，火影存在乃因火燃无间续，火中生火。故以“瞬息过渡”称谓，若忽尔入口婴孩腹中便起法身，谓之瞬息生成。此处以色身为心所依，是故心为法名。如前称瞬息生成名相续，然此相续非碍断色法同样成就，此为依止所缘。或称时间，在何时则意义不同；此分别乃对色法某些作为或所缘区别。前言“一蕴成就，是诸蕴界之所成”，此即名字兼有赖之所缘，且以此说明自性相续也。七种自性依主应辨明者，如“善法依善法，善法依未显法，恶法依恶法，恶法依未显法，未显法依未显法，未显法依善法，未显法依恶法”等。此乃正文开示之九种分类。
§600
600. Attano upakārakassa upakārakatā aññamaññapaccayatā. Tathā hissa tidaṇḍaṃ nidassitaṃ. Upakārakatā ca aññamaññatāvaseneva daṭṭhabbā, na sahajātatādivasena. Sahajātādipaccayo hontoyeva hi koci aññamaññapaccayo na hoti, na ca sahajātādipaccayadhammehi vinā imassa pavatti atthi. Tathā hi sahajātādipaccayo ca hontoyeva hi koci aññamaññapaccayo hoti. Yadi ca attano upakārakassa upakārakatāmattaṃ aññamaññapaccayo siyā, purejātapacchājātabhāvena upakārassa upakārakā vatthukhandhā aññamaññapaccayā siyuṃ, na ca taṃ icchitaṃ. Tena vuttaṃ ‘‘upakārakatā ca aññamaññavaseneva daṭṭhabbā’’ti. Ayañca uppattiyā, ṭhitiyā ca upakārakoti veditabbo. Ayaṃ pana ‘‘kusalo dhammo kusalassa, akusalo dhammo akusalassa, abyākato dhammo abyākatassā’’ti tividho veditabbo.
600.自身之助缘即彼助缘彼此互为助缘。是以其三种分类明确展示。亦应见助缘彼此相依非同自性依主。自性依主必为唯一，助缘裂无助缘则无生。况且自助缘之中亦有彼此助缘关系。若以自身助缘之程度等而显示彼此助缘，当有先生后生之助缘，然此非所愿。故曰“彼此显示助缘关系”。此中生成与存在二者皆为助缘。此处应知善法助缘于善法，恶法助缘于恶法，未显法助缘于未显法三种。
§601
601. Taruādīnaṃ pathavī viya adhiṭṭhānākārena pathavīdhātu sesadhātūnaṃ, cakkhādayo cakkhuviññāṇādīnaṃ upakārakā cittakammassa paṭādayo viya nissayākārena khandhādayo taṃtaṃnissayānaṃ khandhādīnaṃ. Pathavīdhātuyaṃ patiṭṭhāya eva hi sesadhātuyo upādārūpāni viya yathāsakaṃ kiccaṃ karonti.
601. 如同树木等诸物依托大地元素作为立足基础，同样，大地元素乃其他余余元素之依，眼等诸根依赖眼识等心行之助，如是五蕴等诸蕴依托着彼此之相互依存。依止大地元素，其它余余元素如有情蕴等依赖这一基础，依各自所依，从事其应行之事。
Adhiṭṭhānākārenāti ādhārākārena. Ādhārākāro cettha tesaṃ sātisayaṃ tadadhīnavuttitāya veditabbo. Yato bhūtāni aniddisitabbaṭṭhānāni vuccanti, evañca katvā cakkhādīnampi adhiṭṭhānākārena upakārakatā suṭṭhu yujjati. Na hi yathāvuttaṃ tadadhīnavuttitāvisesaṃ muñcitvā añño cakkhādīsu adesakānaṃ arūpadhammānaṃ adhiṭṭhānākāro sambhavati. Yadipi yaṃ yaṃ dhammaṃ paṭicca ye ye dhammā uppajjanti, tesaṃ sabbesaṃ tadadhīnavuttibhāvo. Yena pana paccayabhāvavisesena cakkhādīnaṃ paṭumandabhāvesu cakkhuviññāṇādayo tadanuvidhānākāreneva pavattanti, svāyamidha tesaṃ tadadhīnavuttitāsiddho visesoti. Evañhi paccayabhāvasāmaññe satipi ārammaṇapaccayato nissayapaccayassa viseso vibhāvito hoti. Svāyaṃ nayo heṭṭhā pakāsitova. Chaṭṭho panāti ettha ‘‘rūpino dhammā arūpīnaṃ dhammānaṃ kismiñci kāle’’ti idaṃ na labbhati. Yaṃ panettha labbhati ‘‘rūpino dhammā kecī’’ti, tattha te eva dhamme dassetuṃ ‘‘cakkhāyatana’’ntiādi niddiṭṭhaṃ. Yaṃ rūpanti hadayavatthuṃ sandhāya vuttaṃ. Ayaṃ pana nissayapaccayo terasavidho. Kathaṃ? Sahajātato kusalamūlā tayo, tathā akusalamūlā, abyākatamūlesu pana purejātaṃ labbhati. Abyākatañhi abyākatassa sahajātampi paccayo hoti, purejātampi kusalassa purejātameva, tathā akusalassa, kusalābyākataṃ sahajātapurejātato kusalassa, sahajātato eva abyākatassa, tathā akusalābyākata’’nti evaṃ terasa.
所谓依托者，意即依靠之基。此处「依托」应了知为彼等一致的依赖根本，因为所谓诸法为不应舍弃之根基，如此说来，眼及诸根皆由依托而得助益，解释得当。绝无例外，诸法若真实依托此基础，便难生别的无形之依托因。任何法因彼因缘而生起，皆依此根本。特别是眼等诸根由于某特异因缘而生起眼识等，由此可知此因的特殊生起力。缘起法中通常存在着根本缘、缘取缘乃至触缘等层级区别，这条理自明。所谓自性理路犹如光明照亮六处。于是，所谓第六处指的是「色蕴之法相」，所谓诸色已依心脏部位而有联系。这依赖缘属于十三种缘起关系。怎么说呢？三种出于自性而生的善根，三种出的恶根，及三种不定根本之根；不定根本又分别因善根、不善根、及善与不善并存之缘故而生。如此分类为三。
§602
602.Tadadhīnavuttitāya attano phalena nissitoti yaṃ kiñci kāraṇaṃ nissayoti vatvā tattha yo bhuso nissayo, taṃ upanissayoti niddhāreti. Balavakāraṇabhāvena upakārakoti ārammaṇabhāvavasena anantaraṃ anurūpacittuppādanasamatthatāvasena, kevalañca balavantaṃ kāraṇaṃ hutvā upakārako. Tenāha ‘‘so’’tiādi.
602. 依托意思是依赖自身果报而生，所谓一切因缘所依称为因，如此归纳所赖多重因缘，称为缘中之缘。由因的强力，其助缘随机缘一同生起，故称助缘。比如「彼」等词即指此缘。
Tattha dānaṃ datvāti deyyadhammaṃ cajitvā. Yāya vā cetanāya so diyyati, sā cetanā dānaṃ. Datvāti taṃ cetanaṃ pariyodapetvā visuddhaṃ katvā. Sīlaṃ samādiyitvāti pañcaṅgadasaṅgādivasena niccasīlaṃ gaṇhitvā. Iminā samādānaviratiyeva dassitā, sampattaviratisamucchedaviratiyo pana loke ‘‘sīla’’nti apākaṭattā na vuttā. Kiñcāpi na vuttā, ārammaṇapaccayo pana hontiyeva. Tattha samucchedavirati sekkhānaṃyeva kusalassa ārammaṇaṃ hoti, na itaresaṃ. Uposathakammanti ‘‘pāṇaṃ na hane, na cādinnamādiye’’ti (su. ni. 402) evaṃ vuttaṃ uposathasīlaṃ. Taṃ garuṃ katvā paccavekkhatīti taṃ yathāvuttaṃ kusalaṃ sekkhopi puthujjanopi paccavekkhati, arahāpi taṃ paccavekkhateva. Arahatopi hi pubbe kataṃ kusalaṃ kusalameva. Yena pana cittena paccavekkhati, taṃ kiriyacittaṃ nāma hoti. Tasmā ‘‘kusalo kusalassā’’ti imasmiṃ adhikāre na labbhati. Pubbe suciṇṇānīti ‘‘datvā katvā’’ti hi āsannakatāni vuttāni, iminā na āsannakatānīti veditabbāni, dānādīhi vā sesāni kāmāvacarakusalāni dassetuṃ idaṃ vuttaṃ. Jhānā vuṭṭhahitvāti jhānaṃ samāpanno jhānato vuṭṭhahitvā. ‘‘Jhānaṃ vuṭṭhahitvā’’tipi pāḷi. Sekkhā gotrabhunti sotāpannaṃ sandhāya vuttaṃ. So hi gotrabhuṃ paccavekkhati. ‘‘Vodāna’’nti idaṃ pana sakadāgāmianāgāmino sandhāya vuttaṃ. Tesañhi taṃ cittaṃ vodānaṃ nāma hoti. Sekkhāti sotāpannasakadāgāmianāgāmino . Maggā vuṭṭhahitvāti maggaphalabhavaṅgātikkamavasena attanā paṭiladdhamaggā vuṭṭhahitvā, suddhamaggatoyeva pana vuṭṭhāya paccavekkhaṇaṃ nāma natthi. Ādi-saddena ‘‘kusalaṃ aniccato dukkhato anattato vipassantī’’ti (paṭṭhā. 1.1.404) evamādiṃ saṅgaṇhāti. Yadipi nānattaṃ akatvāva vibhatto, tathāpi idampi ārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayānaṃ visesoti dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi vuttaṃ.
此处说布施为放舍财物之法，因布施意志此意志即成布施。所谓放舍即清净净除此意志。修持戒律者保持五戒十戒常戒，此中示范戒禁简明出现，世间却未曾完全清净称为戒。某些戒禁仅就对象而言，诸戒仅对修习者为缘，不为他缘。守斋戒非戒禁，是修行者的善缘，非他人所共。戒规如「不杀生、不偷盗」等（律藏第四零二经），重要而须谨视，善恶与小乘和大众均视之。阿拉汉亦复如是，阿拉汉以心念观昔日所修善业，名为行识。故言此事不可望断「善生于善」，所谓过去已种善种。此种善业近似已完成，其相关语句言「已经给予完成」。此中近义词「已完成」并非彻底断除，而可视作近似完成。布施等余欲净善业之例显明此义。
Nesaṃ cittacetasikānaṃ anantarapaccayaanantarūpanissayānaṃ nikkhepaviseso atthi. Yasmā purimo abyākatadhammavasena pavatto, itaro kusalādivasenapīti sopi nikkhepaviseso atthato ekībhāvameva gacchati sabbesupi cittuppādesu tadubhayassa icchitabbattā. Evaṃ santepītiādi anantaraanantarūpanissayānaṃ visesadassanaṃ. Yathā hītiādi anantarūpanissayassa sambhavadassanaṃ.
心与心所之连续相依相续，有特殊净除连接。前无定质之不定法已然显现，他种善随因缘也逐渐合一，诸心法亦如是，凡诸心法相应一切，与此意愿一致。如此及至故称为「心续间连续法」特异显见，如古经《如是说》等。
Pakatoti ettha pa-kāro upasaggo, so attano phalassa uppādanasamatthabhāvena suṭṭhukatataṃ dīpeti. Tathā ca kataṃ attano santāne kataṃ hotīti āha ‘‘attano santāne’’tiādi. Karaṇañca duvidhaṃ nipphādanaṃ, upasevanañcāti taṃ dassetuṃ ‘‘nipphādito vā’’tiādi vuttaṃ. Tattha nipphādanaṃ hetupaccayasamodhānena phalassa nibbattanaṃ. Upasevanaṃ pana kāye allīyāpanavasena upayogūpasevanaṃ, vijānanasañjānanādīnaṃ vasena ārammaṇūpasevanañca. Teneva anāgatānampi utusampadādīnaṃ ārammaṇūpasevanena upasevitānaṃ pakatūpanissayatā vuttā hoti, pageva atītapaccuppannānaṃ. Paccuppannassāpi hi ‘‘paccuppannaṃ utubhojanaṃ senāsanaṃ upanissāya jhānaṃ uppādetī’’tiādivacanato (paṭṭhā. 2.18.8) pakatūpanissayabhāvo labbhatīti. Pakatiyā evāti paccayantarasaṅkararahitena attano sabhāveneva. Upanissayoti balavakāraṇaṃ katvā. Anekappakārato pabhedo veditabbo pañhāvāre āgatanayena. Paccayavāre pana –
「显现」此处是前缀“pa-”加“kāra”（作出），意谓自己果的生起由此清楚显示。又云自我本身种种，讲谓「自己本身」。行为有两种，破坏与维持，故谓“已破坏”者。破坏意指由因缘消灭而果产生，维持指以身体等保持于适用状态，心识及知觉共用。过去、未来等诸缘皆依持，用于表明共依关系，是为过去因、未来缘。因现前缘故，现前现食、座具等亦生起禅定，《如是说·第二卷》言现食等为明显缘故。所谓显现者，一般指本己境界间无杂染，仅立于自己内在。助缘即起力，区别多样，待后解析。
‘‘Purimā purimā kusalā dhammā pacchimānaṃ pacchimānaṃ kusalānaṃ dhammānaṃ upanissayapaccayena paccayo, purimā purimā kusalā dhammā pacchimānaṃ pacchimānaṃ akusalānaṃ dhammānaṃ kesañci, kusalā abyākatānaṃ, akusalā akusalānaṃ, kusalānaṃ kesañci, akusalā abyākatānaṃ, abyākatā abyākatānaṃ, abyākatā kusalānaṃ, abyākatā akusalānaṃ , puggalopi, senāsanampi upanissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.9).
「昔者昔者善法，由于后者后者善法的依止因缘而生起；昔者昔者善法，由于后者后者不善法中的某些、不善的未分别法; 善法与未分别法为相对，不善法与不善未分别法也相对; 善法中的某些，不善未分别的某些，未分别法中的未分别，各自成对。个体以及领域也因依止因缘而生起。」（巴利经文注疏 第一章第一节第九句）
Tattha ye purimā yesaṃ pacchimānaṃ anantarūpanissayo honti, te tesaṃ sabbesampi ekanteneva honti, na kesañci kadāci. Tasmā yesu padesu anantarūpanissayo labbhati, tesu ‘‘kesañcī’’ti na sakkā vattunti na vuttaṃ. Ye pana purimā yesaṃ pacchimānaṃ ārammaṇūpanissayo vā pakatūpanissayo vā honti, te tesaṃ, na sabbesaṃ ekantena honti. Yesaṃ uppattivibandhakā paccayā balavanto honti, tesaṃ na bhavanti, itaresaṃ bhavanti. Tasmā yesu padesu anantarapaccayo na labbhati, tesu ‘‘kesañcī’’ti vuttaṃ. Siddhānaṃ paccayadhammānaṃ yehi paccayuppannehi bhavitabbaṃ, tesaṃ ‘‘kesañcī’’ti ayamettha attho.
此中，那些昔者的法其后者是无间断依止因缘者，彼等所有都是完全单一的，从未有某些例外。因此，在这些领域中获得无间断依止因缘，不能说有“某些”例外，也未被如此说过。然而，那些昔者的法其后者是依止起始因缘或依止现起因缘的，则彼等并非所有都是单一。那些以生起障碍条件强有力者存在，而其他者则不存。因此在这些领域中不获得无间断因缘，故而被称为“某些”。以已证实之依止法和依止事为条件，应当出世的法，被称为“某些”，此义非彼义。
Kasiṇapaññattiyā ārammaṇūpanissayatābhāvato ekaccāya paññattiyā saddhiṃ sabbo dhammo ārammaṇūpanissayo, anantarātīto cittacetasikarāsi anantarūpanissayo, kusalākusalavipākakiriyārūpavasena pañcavidho pakatūpanissayoti ayamettha saṅkhepo. Vitthāro pana paṭṭhānaṭṭhakathāyaṃ veditabbo.
以光明类差别中，因依止起始因缘不具存在的某些领域合和，诸法皆为依止起始因缘，心意活动及其境界故为无间断依止因缘，因善不善及果报行为现象为五种依止现起因缘，此处简单述之。详细内容当于原注释中查之。
§603
603.Paṭhamataranti paccayuppannato puretaraṃ. Ayañhi purejātapaccayo rūpadhammavaseneva labbhati. Paccayuppanno ca arūpadhammāyeva. Tenāha ‘‘vattamānabhāvena upakārako’’ti. Nissayārammaṇākārādīhi visiṭṭhā purejātabhāvena vinā upakārakabhāvaṃ agacchantānaṃ vatthārammaṇānaṃ purejātākārena upakārakatā purejātapaccayatā. Evaṃ vatthārammaṇavasena duvidhe purejātapaccaye ‘‘cakkhāyatana’’ntiādi vatthuvasena vuttaṃ, ‘‘rūpārammaṇa’’ntiādi ārammaṇavasena.
603.「昔者」意为依止生起之法之前的状态。以此见，依止生起法也被视为色法之本质; 生起的法也包含无色法。故称之为“现行状态下对彼法的帮助者”。依止、依止境界或形像之区别，生起之前无依止帮助状态者，其依止之境界助作用由依止生起法实现，故分色法中以境界状态分类称为生起因缘。如此，色依止则以“眼处”等为标识，无色依止则以“色境界”为标识。
Yaṃ rūpanti hadayavatthuṃ sandhāyāha. Tattha ‘‘kiñci kāle’’ti pavattikālavasena vuttaṃ. ‘‘Kiñci kālena’’ iti paṭisandhikālavasena. Yāni ārammaṇapurejātena vinā na vattanti, tesaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ ārammaṇapurejātadassanena manodvārepi yaṃ yaṃ ārammaṇapurejātena vattati, tassa tassa ārammaṇapaccayabhūtaṃ sabbaṃ rūparūpaṃ ārammaṇapurejātanti dassitameva hoti. Tathā hi vuttaṃ pañhāvāre ‘‘ārammaṇapurejātaṃ sekkhā vā puthujjanā vā cakkhuṃ aniccato dukkhato anattato vipassantī’’tiādi (paṭṭhā. 1.1.424). ‘‘Abyākato dhammo abyākatassa dhammassa purejātapaccayena paccayo, abyākato dhammo kusalassa dhammassa purejātapaccayena paccayo, abyākato dhammo akusalassa dhammassa purejātapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.424) abyākatamūlakā tayova vārā. Te ca paccekaṃ vatthupurejātaṃ, ārammaṇapurejātanti dvidhā vibhattā.
所谓“色”即心所所缘之境界。此处“某时”指现时之流转时刻，“依某时”即交接时刻。诸无依止起始因缘下无法成立之事，诸如眼识等境界成立时，心门及其境界即由依止起始因缘而生，彼此依止之全体现为依止起始色法。正如经中所述：“由依止起始之色，无论是弟子还是凡夫，皆洞见其无常、苦与无我。”『未分别法是未分别法之依止因缘，未分别法是善法之依止因缘，未分别法是不善法之依止因缘』为三种未分别为本。此等又分别为依物起始与依境界起始二类。
§604
604. Paccayuppannadhammassa puretaraṃ siddhabhāve sati paccayadhammassa pacchājātatāti vuttaṃ ‘‘purejātāna’’nti. Ayañca nayo rūpadhammesu eva labbhati, na arūpadhammesūti vuttaṃ ‘‘rūpadhammāna’’nti. Yadi paccayuppannadhammā puretarameva jātā, kathaṃ paccayabhāvoti āha ‘‘upathambhakattenā’’ti. Pacchājātena hi vinā santānāvicchedahetubhāvaṃ agacchantānaṃ dhammānaṃ ye pacchājātākārena upakārakā, tesaṃ sā vippayuttākārādīhi visiṭṭhā upakārakatā pacchājātapaccayatā. Evaṃ sabbapaccayānaṃ paccayantarākāravisiṭṭhā upakārakatā yojetabbā. ‘‘Gijjhapotakasarīrānaṃ āhārāsācetanā viyā’’ti etena manosañcetanāhāravasena pavattamānehi arūpadhammehi rūpakāyassa upatthambhitabhāvaṃ dasseti. Teneva ‘‘āhārāsā viyā’’ti avatvā cetanāggahaṇaṃ kataṃ. Kāyassāti catusamuṭṭhānikabhūtupādāyarūpasaṅkhātassa rūpakāyassa. Saṅkhepato ṭhapetvā rūpadhamme avisiṭṭho arūpakkhandho pacchājātapaccayo. So jātivasena kusalo, akusalo, vipāko, kiriyāti catubbidhoti veditabbaṃ.
604. 对于依止身边法来说，若能存有成就之性，则称为依止法之后来生法。此理适用于色法，不适用于无色法，故称色法为依止法。若依止法为“先生”，为何称之为依止？此时以“承持者”解释。没有后来生存者者，其法中断不续。那些以后来生法形态助成者，位于后来生成者之后，且以后生成者特殊形式有助故称后来生因缘。诸依止缘的助成，以依止法所能见之差别体为分类，应统一调和。 “犍陀罗种苗之身准以食为缘”证此理，以意识食为无色法生起，显示色身受所支持之理。由此称“食为缘”以说明摄取意乐。所谓身体为四大聚合所成色体，简称即为色法法界。依止色法之不纯形态即无色集处，称为后来生依止。此法具四种性：生起、善、恶、果报及行为形态，须明辨之。
§605
605. Kusalādibhāvena attanā sadisassa payogena karaṇīyassa punappunaṃ karaṇaṃ pavattanaṃ āsevanaṭṭho, attasadisasabhāvatāpādanaṃ vāsanaṃ vā. Purimapurimābhiyogo viyāti uggahaṇasavanadhāraṇādipurimāpurimāsevanā viya. Tīsu pana etesu purimā purimāti samanantarātītā daṭṭhabbā. Kasmā panettha anantarapaccaye viya ‘‘purimā purimā kusalā dhammā pacchimānaṃ pacchimānaṃ abyākatāna’’ntiādinā bhinnajātiyehi saddhiṃ niddeso na katoti? Attano gatiṃ gāhetuṃ asamatthattā. Bhinnajātikā hi bhinnajātikānaṃ āsevanaguṇena paguṇabalavabhāvaṃ sampādentā attanova kusalādibhāvasaṅkhātaṃ gatiṃ gāhetuṃ na sakkuṇanti. Tasmā tehi saddhiṃ niddesaṃ akatvā ye yesaṃ vāsanāsaṅkhātena āsevanaguṇena paguṇabalavabhāvavisiṭṭhaṃ attano kusalādibhāvasaṅkhātaṃ gatiṃ gāhetuṃ samatthā, tesaṃ tehi samānajātikeheva saddhiṃ niddeso katoti daṭṭhabbo.
关于善等性质自己以相似用具反复作用之持续运动，即行为的不断运行持守，此处谓依自身相似性格之种种事业作业习气。先前后续相续联系，如同取用和听闻的不断相续。唯在此三者中，前后之“先前”应连续不断显现。为何这里不以“先前先前”诸善法与“后后无分别”等异类作同一解释？谓无法达到自身归趋。异类果报因其不同性质，互相因缘具不足而无法产生同类相似的归趋。故对此同类解释未作，唯对那些具相似业习、以同类归趋能自达者，乃采取同一解释。此为本法理应然之观。
Atha vipākābyākataṃ kasmā na gahitaṃ? Āsevanābhāvato. Vipākābyākatañhi kammavasena vipākabhāvappattaṃ kammapariṇāmitaṃ hutvā pavattamānaṃ nirussāhaṃ dubbalaṃ santaṃ āsevanaguṇena attano sabhāvaṃ gāhetvā paribhāvetvā neva aññaṃ vipākaṃ pavatteti, na ca purimavipākānubhāvaṃ gahetvā uppajjati, atha kho kammavegakkhittaṃ patitaṃ viya hutvā uppajjati. Tasmā sabbathāpi vipāke āsevanā natthīti na gahitaṃ. Kusalākusalakiriyānantaraṃ uppajjamānampi sakammapaṭibaddhavuttitāya āsevanaguṇaṃ na gaṇhātīti kusalādayopi tassa āsevanapaccayo na honti. Nānājātikattāpi cete tassa āsevanādhānaṃ na karonteva. Bhūmito, pana ārammaṇato vā nānājātikatā nāma natthīti parittakusalakiriyā mahaggatakusalakiriyānaṃ, saṅkhārārammaṇañca kusalaṃ nibbānārammaṇassa āsevanapaccayo hotiyeva. Svāyaṃ ‘‘kusalo dhammo kusalassa, akusalo dhammo akusalassa, abyākato dhammo abyākatassa āsevanapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.426) tidhāva vutto. Abyākataggahaṇena āvajjanavajjitā kiriyadhammā gahitā.
为何果报与未显者不被涵摄？因无行为习气存在。果报者乃业之表现，果报现行非因果报具足，且本人因无行为习惯而自堕且受苦，故不生他果，且不转先果报感受。惟由业势所牵引似乎生起。故常说果报无习气故不涵摄。即使善恶善行过去并未断灭，因业尚有习气作用，故善法亦无此涵摄。不同性质者业起时互不生影，彼即成不同种类。然于善、恶业间不互作用。而善业及诸善根于涅槃之所依有习气，此依已复述曰“善法属于善，恶法属于恶，未显法因习气为依”，以说明未显法因习气消遣故行法受制。
§606
606.Cittapayogo cittakiriyā, āyūhananti attho. Yathā hi kāyavacīpayogo viññatti, evaṃ cittapayogo cetanā. Tena hi sā uppannakiriyatāvisiṭṭhe santāne sesapaccayasamāgame pavattamānānaṃ vipākakaṭattārūpānampi teneva santānavisesena kiriyābhāvena upakārikā hoti. Tassa hi kiriyābhāvassa pavattattā tesaṃ pavatti, na aññathā. Sahajātānaṃ pana āyūhanakiriyābhāvena pavattamānā upakārikāti kiṃ vattabbaṃ. Kammanti ca cetanākammameva adhippetaṃ. Na hi cetanāsampayuttaṃ kammaṃ abhijjhādi kammapaccayo hoti. Satipi vipākadhammabhāve cetanāvajjānaṃ ataṃsabhāvattā vipākāpi cetanā sahajātakammapaccayo hotiyeva, svāyaṃ kammapaccayo jātivasena catubbidhoti sabbaṃ vattabbaṃ.
心所关系即心之行为谓之心行为，此即心生活之意义。犹如身口之接合即名意识，心之接合即心意。此因缘产生之行为，乃根于心流续之属，其显现的果报亦由此理递承关联辅佐。行法之果报生起因是行为发生，且无他因。天生者因生行为起，自然果报相续，因心为主导。业即意图行为，无意图之业不成业之因。意识是果报现行之认知基础，自因果结构四重，业果相续有所依，从而说明一切。
§607
607.‘‘Nirussāhasantabhāvenā’’ti etena saussāhehi vipākadhammadhammehi kusalākusalehi sārammaṇādibhāvena sadisānampi asadisaṃ vipākabhāvaṃ dasseti. So hi vipākānaṃ payogena asādhetabbatāya payogena, aññathā vā sesapaccayesu siddhesu kammassa kaṭattā eva sijjhanato nirussāho santabhāvo hoti, na kilesavūpasantabhāvo. Tathāsantabhāvato eva hi bhavaṅgādayo duviññeyyā. Pañcadvārepi hi javanappavattiyā rūpādīnaṃ gahitatā viññāyati, abhinipātasampaṭicchanasantīraṇamattā pana vipākā duviññeyyā eva. Nirussāhasantabhāvāyāti nirussāhasantabhāvatthāya. Etena tappaccayavantānaṃ avipākānampi rūpadhammānaṃ vipākānukūlaṃ pavattiṃ dasseti. Pavattetiādi pañhāvāranayaṃ gahetvā vuttaṃ. Paṭiccavāre pana ‘‘vipākā cattāro khandhā arūpino aññamaññaṃ vipākapaccayena paccayo’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.14) āgatā. Ettha ca yesaṃ ekantena vipāko vipākapaccayo hoti, tesaṃ vasena nayadassanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Na hi āruppe kāmarūpabhūmīsu viya vipāko rūpassa paccayo hoti.
所谓“无望苦相”，此乃以果报法、善恶等表现，显露善恶之差异果报状态。果报因业而生，有时无法达成，遂展现出绝望苦相，而非烦恼之息灭相。此二种状态视作不同。眼根等五门感受飞快流动，色物之集合亦迅疾变化，而果报仅为两种而已。所谓无望苦相，为苦集灭道之苦乐调和状态。此亦表现有因无果之色界法相续。此种表法已提出以破覆问。依因果论“果为四蕴非色蕴之因相依”，故对色界业果有别。色界非色界果报，互为因果不成立。
§608
608. Satipi janakabhāve upatthambhakattaṃ āhārānaṃ padhānakiccanti āha ‘‘rūpārūpānaṃ upatthambhakattenā’’ti. Upatthambhakattañhi satipi janakatte arūpīnaṃ āhārānaṃ, āhārajarūpasamuṭṭhāpakarūpāhārassa ca hoti. Asatipi catusamuṭṭhānikarūpūpatthambhakarūpāhārassa, asati pana upatthambhakatte āhārānaṃ janakattaṃ natthīti upatthambhakattaṃ padhānaṃ. Atha vā janayamānopi āhāro avicchedavasena upatthambhento janetīti upatthambhanabhāvo eva āhārabhāvoti ‘‘upatthambhakattenā’’ti vuttaṃ. Keci pana ‘‘rūpāhāro attanā janitassa āhārapaccayo na hoti, aññena janitassa hoti, tasmā ‘upatthambhakattenā’ti vutta’’nti vadanti. Taṃ ‘‘āhāro rūpassa paccayo honto āhārapaccayo na hotīti viruddhameta’’nti apare nānujānanti. Rūpāhāro cettha rūpadhammānaṃ eva āhārapaccayo hoti. Arūpāhārā pana rūpadhammānampi āhārapaccayo honti. Tañca kho na kevalaṃ cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānameva, atha kho kadāci kaṭattārūpānampīti dassetuṃ ‘‘pañhāvāre panā’’tiādi vuttaṃ.
又言母体生成中食物摄取为主务，称为“色非色之摄取”。于母体生起时，非色之摄取食物也存在，为生起食体中所含者。四种合成物中摄取色体，此为色非色之摄取。无色时无摄取之生，故无摄取之主。或生起食物摄取不断摄持即生起，故称“摄持之性”。有说“色食非亲生者摄取而由他生，故外摄之”，此与“食为色之因，非为食之因”相反，亦不可取。此食取为色法之原因，无色食亦是色法因。含意非仅仅意识所生之色，而有时表现为非色之类别，故“问答卷处”等有此说明。
§609
609.Adhipatiyaṭṭhenāti ettha na adhipatipaccayadhammānaṃ viya pavattinivārake abhibhavitvā pavattanena garubhāvo adhipatiyaṭṭho, atha kho dassanādikiccesu cakkhuviññāṇādīhi, jīvane kammajarūpehi arūpadhammehi ca jīvantehi, manane sampayuttadhammehi, sukhitādibhāve sukhitādīhi, adhimokkhapaggahūpaṭṭhānāvikkhepapajānanesu, ‘‘anaññātaṃ ñassāmī’’ti pavattiyaṃ ājānane, aññātāvibhāve ca saddhādisahajātehīti evaṃ taṃtaṃkiccesu cakkhādipaccayehi dhammehi cakkhādīnaṃ anuvattanīyatā. Tesu hi kiccesu cakkhādīnaṃ issariyaṃ, tappaccayānañca tadanuvattanena tattha pavatti. Kasmā panettha itthipurisindriyadvayaṃ na gahitaṃ, nanu cetampi liṅgādīhi anuvattīyatīti? Saccaṃ anuvattīyati, na pana paccayabhāvato. Yathā hi jīvitāhārā yesaṃ paccayā honti, tesaṃ anupālakaupatthambhakā , atthiavigatapaccayabhūtā ca honti, na evaṃ itthipurisabhāvā liṅgādīnaṃ kenaci pakārena upakārakā honti. Yato paccayā siyuṃ, kevalaṃ pana yathāsakehi eva paccayehi pavattamānānaṃ liṅgādīnaṃ yathā itthiādiggahaṇassa paccayabhāvo hoti, tato aññenākārena taṃsahitasantāne appavattito liṅgādīhi anuvattanīyatā, indriyatā ca tesaṃ vuccati. Tasmā na tesaṃ indriyapaccayabhāvo vutto. Cakkhādayo arūpadhammānaṃyevāti ettha sukhindriyadukkhindriyānipi cakkhādiggahaṇena gahitānīti daṭṭhabbāni.
所谓主导条件，此非谓主导因缘法而止转、而有障碍，而谓因转生有重障碍成主导条件。譬如见闻之事、生命之因、与无色法、合于意境之事、快乐诸法等，以及释脱依止障碍之生，所谓不明了事情与信心的同生成，亦即诸视之先行条件。于这些事上，眼及诸根主导修行依止，并能转生。故此未取性别二道之因，非因因缘不生。譬如生食之依主，有养护安稳者，也有丧失因缘者，然此性别习气不能以男女之所以助其生起。因有因缘，依诸适当因缘转生，故为依止。此不作根于根等条件之论述。由此说明色根诸法虽无形，有乐苦根感者，以眼根采摄之所为也。
§610
610. Lakkhaṇārammaṇūpanijjhānabhūtānaṃ vitakkādīnaṃ vitakkanādivasena ārammaṇaṃ upagantvā nijjhānaṃ pekkhanaṃ, cintanaṃ vā vitakkādīnaṃyeva āveṇiko byāpāro upanijjhāyanaṭṭho. ‘‘Ṭhapetvā dvipañcaviññāṇe sukhadukkhavedanādvaya’’nti vatvāpi ‘‘satta jhānaṅgānī’’ti vacanena ajhānaṅgānaṃ upekkhācittekaggatānaṃ nivattanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ. Yadi evaṃ ‘‘satta jhānaṅgānī’’ti eteneva siddhe ‘‘ṭhapetvā sukhadukkhavedanādvaya’’nti kasmā vuttaṃ? Vedanābhedesu pañcasu sukhadukkhadvayassa ekantena ajhānaṅgabhāvadassanatthaṃ jhānaṅgaṭṭhāne niddiṭṭhattā, satipi vā jhānaṅgavohāre vedanābhedadvayassa ekantena jhānapaccayattābhāvadassanatthaṃ. Upekkhācittekaggatānaṃ pana yadipi jhānapaccayattābhāvo atthi, najhānapaccayabhāvo pana natthīti sabbānipi satta jhānaṅgānīti ettha gahaṇaṃ kataṃ. Tattha ‘‘sabbānipī’’ti vacanaṃ sabbakusalādibhedasaṅgaṇhanatthaṃ, na pana sabbacittuppādagatasaṅgaṇhanatthanti daṭṭhabbaṃ. Yesaṃ pana ‘‘ṭhapetvā dvipañcaviññāṇe vedanāttaya’’nti pāṭho, tesaṃ yathāvutto vicāro cittekaggatāvaseneva veditabbo.
610. 对于具备标识相法、缘起止观之功德的心念等的起心、行心，在以观心念等为对象的意缘入定时，观察入定的状态、作思惟的过程，心念等的活动本质上都属于离断的行为。虽然提及“安立于二、五识，即苦乐受二相之中”，又说道“七禅支”，但这里所指的是调伏诸非禅定支的背离入定状态。若依“七禅支”之说已经确立了“安立于苦乐二受”之理，则为何如此说呢？因在于五受类别中，苦乐二受的分别唯为了体现禅定支的性质，故而在观禅定支的时代，将其标示为禅定支；或说于七禅支表现的境界里，是为体现苦乐二受与禅定支的因果关系。但排除念觉等禅定支外，还存在非禅定支的状态，离断禅定支的状态则并不存在，故此“七禅支”之说在此颇为深奥。又“诸皆”之语是涵盖诸种善法之类的总括，并非涵盖所有心生起的聚集。至于“安立于二、五识等苦乐受三类”的经文，应当依其所明大意，视同念觉等禅定支的安住统一而解。
§611
611.Yato tato vāti sammā vā micchā vāti attho. Pañhāvāre panātiādi yadipi paccayaniddese taṃsamuṭṭhānaggahaṇena so attho ñāpito eva, pañhāvāre pana sarūpeneva gahitoti dassanatthaṃ vuttaṃ. Ete pana dvepi…pe… na labbhanti ‘‘yathāsaṅkhya’’nti vacanaseso veditabbo. Paṭṭhānaṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘dvepi jhānamaggapaccayā ahetukacittesu na labbhantī’’ti vuttaṃ. Tenassa kathamavirodhoti? Adhippāyavasena . Ayañhi tattha adhippāyo – ahetukacittesu eva jhānamaggapaccayā na labbhanti, na sahetukacittesūti sahetukacittesu alābhābhāvadassanatthaṃ vuttaṃ, na ahetukacittesu lābhābhāvadassanatthanti. Evañhi atthe gayhamāne ahetukacittesu katthaci kassaci lābho na nivāritoti viññāyati. Tena savitakkāhetukacittesu jhānapaccayassa sambhavo anuññāto hoti. Tattha hi yena alābhena dhammasaṅgaṇiyaṃ manodhātuādīnaṃ saṅgahasuññatavāresu jhānaṃ na uddhaṭaṃ, taṃ alābhaṃ sandhāya jhānapaccayassapi ahetukacittesu alābho vutto. Yathā hi sahetukacittuppādesu vitakkādīnaṃ sahajāte saṅkaḍḍhitvā ekattagatabhāvakaraṇaṃ upanijjhāyanabyāpāro balavā, na tathā ahetukacittuppādesūti. Idha pana dubbalampi upanijjhāyanaṃ yadi kiñcimattampi atthi, na tena upakārakatā na hotīti savitakkāhetukacittesupi jhānapaccayaṃ anujānantena ‘‘ete pana dvepi jhānamaggapaccayā dvipañcaviññāṇāhetukacittesu na labbhantī’’ti (paṭṭhā. aṭṭha. paccayuddesavaṇṇanā) vuttaṃ. Paccayakathā nāma samantapaṭṭhānanissitā, na dhammasaṅgaṇīnissitāti.
611. 何谓一切时或真实，或不真实之义？于疑难问题或前行条件的说明，即起见探究意涵而知悉其义；而于疑难问题却整个地被解释透彻，实乃为使人明白其旨意而已。这里所说的“两者”……不可取得“如数”的字句，必须依此而释。释论中说“这两者—禅定之道、禅定之条件，不能为无因之心所得”，对此有何解说？以对立方便法说明。此处对立方便的含意在于：无因心不能得到禅定之道，不能得到因缘之心即无因者之意；得到因缘心者，无所得，也就是说对因缘心来说无所得的证明，非对无因心说有所得。如此明了，其义乃是对无因心得不到禅定之条件，任何情况下无所得之理。由此可知，带有生起意念等的因缘心得禅定条件是被确证的。然若对无因心来说稍有入定，其善益即不成立，故对带意念之因缘心乃有禅定因缘，故释论曰“这两者禅道及因缘心对二、五识无因心者不成立”。所谓因缘之说，是指一切现起依缘，不依假言。
§612
612. Samaṃ avisamaṃ, sammā, saha vā pakārehi yuttatāya ekībhāvūpagamena viya upakārakatā sampayuttapaccayatā. Kā pana sā pakārehi yuttatāti āha ‘‘ekavatthukaekārammaṇaekuppādekanirodhasaṅkhātenā’’ti. Tattha ye ekavatthukā, te sampayuttāti ettake vuccamāne avinibbhogarūpesu ekaṃ mahābhūtaṃ sesamahābhūtupādārūpānaṃ nissayapaccayo hoti, tena tāni ekavatthukāni, cakkhādinissayabhūtāni vā bhūtāni ekaṃ vatthu etesu nissitanti ekavatthukānīti kappentassa tesaṃ sampayuttatāpatti siyāti tannivāraṇatthaṃ ekārammaṇaggahaṇaṃ. Ye ekavatthukā, ekārammaṇā ca, te sampayuttāti evampi cutiāsannānaṃ sampaṭicchanasantīraṇādīnaṃ sampayuttatā āpajjeyyāti ekuppādaggahaṇaṃ. Ye ekavatthukekārammaṇekuppādā, te sampayuttāti kiṃ pana nānānirodhāpi evaṃtividhalakkhaṇā honti, udāhu ekanirodhā evāti vicāraṇāyaṃ ekanirodhā eva evaṃlakkhaṇā hontīti dassanatthaṃ ‘‘ekanirodhā’’ti vuttaṃ.
612. 互相调和与不调和，正与邪，乃至各种适当方式，均称作因缘彼此紧密结合，如同一体相合。何为此种结合之法？称之为“一个义项内于一个所缘与一个生起一切断灭之相连”的状态。所谓一个义项者，是指于无生灭色相的诸法中，某一大元素为其余大元素的基础依赖，乃此谓之一个义项者；诸法依眼根等缘生，因此称为一个义项，表示紧密结合。由此断除阻碍，是为了便于掌握对一境识的专注摄持。所谓一个所缘、一切断灭，这便是断除现前将息的障碍，是便于专注的条件。而若各为一个义项、所缘、生起断灭，则为各自具足种种断灭相。例如断灭之一种，表明此即所谓断灭。此理旨在显现“断灭”之一法。
Paṭilomato vā ekanirodhā sampayuttāti vuccamāne ekasmiṃ khaṇe nirujjhamānānaṃ rūpārūpadhammānaṃ sampayuttatā āpajjeyyāti ‘‘ekuppādā’’ti vuttaṃ. Evampi avinibbhogarūpānaṃ atthi ekuppādekanirodhatāti tesampi sampayuttatā āpajjeyyāti tannivāraṇatthaṃ ekārammaṇaggahaṇaṃ. Ye ekārammaṇā hutvā ekuppādekanirodhā, te sampayuttāti ayañca nayo ekavatthukesu eva labbhati, na nānāvatthukesūti dassanatthaṃ ekavatthukaggahaṇaṃ. Ye ekavatthukekārammaṇekuppādekanirodhā, te sampayuttāti pañcavokārabhavāpekkhāya cetaṃ ekavatthukaggahaṇaṃ. Āruppe pana vatthuyeva natthīti kuto ekavatthukaggahaṇassa avasaro.
613. 逆行之断灭，称为一个义项的结合，是瞬间消灭色法与非色法的结合，故谓“集中发生”。同样无生灭性质的法中，具有一个义项的生起、断灭，因此二者结合以断除障碍，故谓“一个所缘的结合”。诸成为一个义项后生起断灭，是结合的表现，且仅适用于一个义项中，非适用于种种义项的结合。拥有一个义项、一个缘境与一种断灭，谓之结合，是依五种断灭形态而具有内心统一的结合。无色界无复合之物，故无结合之机缘。
§613
613. Aññamaññaṃ sambandhatāya yuttānampi samānānaṃ vippayuttabhāvena visaṃsaṭṭhatāya nānattūpagamena upakārakatā vippayuttapaccayatā. Ayañca vippayuttatā na sampayuttapaccayatāya viya aññamaññaṃ paccayapaccayuppannadhammavasena gahetabbā, atha kho visuṃyeva. Tattha hi arūpadhammānaṃ samānajātiyatāya samadhuraṃ, idha rūpārūpadhammānaṃ vijātiyatāya vidhuraṃ. Tena vuttaṃ ‘‘yuttānampi…pe… vippayuttapaccayatā’’ti. Na hi vatthusahajātapacchājātavasena ayuttānaṃ rūpādīnaṃ ārammaṇādibhāvena upakārakānaṃ vippayuttānampi vippayuttapaccayatā atthi. Yathā hi ‘‘vatthu khandhānaṃ vippayuttapaccayena paccayo, sahajātā kusalā khandhā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ, pacchājātā kusalā khandhā purejātassa imassa kāyassa vippayuttapaccayena paccayo’’tiādivacanato (paṭṭhā. 1.1.434) vatthunā, sahajātapacchājātavasena ca yuttānaṃ atthi vippayuttapaccayabhāvo, na evaṃ ayuttānaṃ atthīti. Yadi evaṃ rūpānaṃ rūpehi kasmā vippayuttapaccayo na vuttoti? Rūpānaṃ rūpehi satipi avinibbhoge sampayogo viya vippayogo (dhātu. 3) natthīti na tesaṃ vippayuttapaccayatā. Vuttañhi ‘‘catūhi sampayogo, catūhi vippayogo’’ti. Sampayujjamānānañhi arūpānaṃ rūpehi, rūpānañca tehi siyā sampayogāsaṅkāti tesaṃ aññamaññaṃ vippayuttapaccayatā vuttā. Rūpānaṃ pana rūpehi sampayogo natthīti na tesaṃ vippayuttapaccayatā vuttā.
614. 以彼此相联络的适合性与相反性，以及相同适应与相异适应之关系，产生相互辅助及相反之因果。所谓相反，非因助之因果，与相合因果不同，应视为相互条件起作用。无色法中存在同类所生，有别之缘起，故产生多种相对之相异适应。故有言曰“相合乃…相反因果”之理。然色法虽生彼此，实非相异因果。若云色法相互为色法之因，不应成立。对色法间的因缘适合，应理解为内在生成及先后生起因果适合的区别。且色法间的相合与相反因果，因相合而有，因相异则无，故谓有四种相合与四种相反。色及无色法中，彼此相合适用，色内无相反因果。
Rūpino dhammā arūpīnaṃ dhammānaṃ, arūpinopi rūpīnanti ettha arūpaggahaṇaṃ catunnaṃ khandhānaṃ vasena veditabbaṃ. Arūpadhammesu hi cattāro eva khandhā sahajātapurejātānaṃ rūpadhammānaṃ vippayuttapaccayā honti. Nibbānaṃ pana yathā arūpadhammānaṃ sampayuttapaccayo na hoti, evaṃ rūpadhammānaṃ vippayuttapaccayo na hoti. ‘‘Catūhi sampayogo, catūhi vippayogo’’ti (dhātu. 3) hi vuttaṃ. Tasmā arūpadhammesu catunnaṃ khandhānameva vippayuttapaccayatā. Vuttañca pañhāvāre ‘‘sahajātā kusalā khandhā cittasamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ vippayuttapaccayena paccayo’’tiādi (paṭṭhā. 1.1.434). Rūpino dhammāti cetaṃ hadayavatthuno ceva cakkhādīnañca vasena veditabbaṃ. Rūpadhammesu hi cha vatthūniyeva arūpakkhandhānaṃ vippayuttapaccayo. Rūpāyatanādayo pana ārammaṇadhammā kiñcāpi vippayuttadhammā, vippayuttapaccayo pana na honti. Kiṃ kāraṇā? Sampayogāsaṅkābhāvato. Arūpakkhandhā hi cakkhādīnaṃ vatthūnaṃ abbhantarato nikkhamantā viya uppajjantīti siyā tattha āsaṅkā ‘‘kiṃ nu kho ime imehi sampayuttā, udāhu vippayuttā’’ti? Ārammaṇadhammā pana vatthusannissayena uppajjamānānaṃ ārammaṇamattaṃ hontīti natthi tesu sampayogāsaṅkāti na te vippayuttā. Sampayogāsaṅkāsabbhāvato vatthūniyeva vippayuttapaccayā honti. Vuttampi cetaṃ pañhāvāre ‘‘vatthu kusalānaṃ khandhānaṃ vippayuttapaccayena paccayo, vatthu akusalānaṃ khandhānaṃ, cakkhāyatanaṃ cakkhuviññāṇadhātuyā’’tiādi. Svāyaṃ vippayuttapaccayo ‘‘sahajātapacchājātato kusalena abyākataṃ, tathā akusalena abyākataṃ, sahajātapurejātapacchājātato abyākatena abyākataṃ, vatthupurejātato abyākatena kusalaṃ, tathā akusalanti kusalamūlamekaṃ, akusalamūlamekaṃ, abyākatamūlāni tīṇī’’ti pañcavidho veditabbo.
615. 色法与无色法相较，色法依存于无色法，这里所说的无色缘，是由四蕴法统一生成的。无色法中四种色法是同源前后生起之依赖因缘。涅槃无色法关联因缘不存在，故色法无相异因缘。所谓“四种相合与四种相反”之理，是阐述此理。又於疑难问答中言“善色蕴之缘起，依赖自生及后生之因缘”如前释。色法应被理解为心所依赖的心所及根，具体表现为眼根诸法。无色法为纯粹之境界，色法中六入根（眼等）为境界对象，彼此无相异因缘。因无相合之连结，故无异因因缘。色法之境界与无色根本之因缘，无匹配因果。何故？因缺少结缘之连结。无色蕴是眼等根基中纯粹无生起之状态，故无相合之因缘。境界法因依赖色物生起而有，不具有相连结之因缘，故非相异因缘。此事应问：“这诸法彼此相合或异合乎？”境界法因依托色法而有，不具相合因缘，故视为非相异因缘之法。故问答中言：“色法蕴依相合因缘而生，非色法蕴、眼入根、眼识、眼界以此理。”且报以五种因缘分类：自生、后生及自后合生而无分别之因缘，善或不善或未决定因缘等五类义理。
§614
614.Paccuppannalakkhaṇenāti paccuppannasabhāvena. Tena ‘‘atthi me pāpakammaṃ kataṃ, atthi puggalo attahitāya paṭipanno’’ti (pu. pa. catukkauddesa 24) ca evamādīsu vuttaṃ nibbattitūpalabbhamānatālakkhaṇaṃ atthibhāvaṃ nivāreti. Satipi janakatte upatthambhakattappadhānā atthibhāvena upakārakatāti āha ‘‘upatthambhakattenā’’ti. Idañca upatthambhakattaṃ vatthārammaṇasahajātādīnaṃ sādhāraṇaṃ atthibhāvena upakārakattanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Sattadhā mātikā nikkhittā’’ti vuttamatthaṃ pāḷiyā eva dassetuṃ ‘‘yathāhā’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘cattāro khandhā arūpino’’tiādinā sahajātavasena atthipaccayodassito , ‘‘cakkhāyatana’’ntiādinā purejātavasena, ‘‘yaṃ rūpaṃ nissāyā’’tiādinā sahajātapurejātavasena. Evamayaṃ pāṭho sahajātapurejātaatthipaccayavaseneva āgato.
614. 以现前的特征为义，即以现前的集会性质为义。因此说：“我曾造作恶业，存在着个人为自身利益所行之事”（注释书中亦有如此语，见《小集论》第24讲），诸如此类言辞，意在表示已发生而可观察的特征（nibbattitūpalabbha）即是法的实相。又因净生者对众生的支援广泛，具有援助之性，故称为“支援之性”。今此“支援之性”被理解为自然生起于物体及现象等普通事物上的有益之性。说有“七种母数已陈列”，意即以巴利文意表“如实如此”等言。其间“色界四蕴非形”是因自然同类生起的条件而显现，“眼根界”等是因前生所生起，“依赖色界”等则兼属自然生起与前生所生起。如此段文实为依照自然生起与前生并存之因缘而正体现出。
Aññattha pana tato aññathāpi āgatoti dassetuṃ ‘‘pañhāvāre panā’’tiādimāha. Taṃ tena pacchājātāhārindriyavasenāpi atthipaccayattaṃ vibhāveti. Purimapāṭhe pana sāvasesā desanā katāti veditabbaṃ. Sati ca yesaṃ paccayā honti, tehi ekato, puretaraṃ, pacchā ca uppannabhāve sahajātādipaccayattābhāvato āhāro, indriyañca sahajātādibhedaṃ na labhanti, tadabhāvo ca tesaṃ dhammasabhāvavasena daṭṭhabbo. Svāyaṃ atthipaccayo ‘‘sahajātato kusalena kusalaṃ, sahajātapacchājātato kusalena abyākataṃ, sahajātato eva kusalena kusalābyākatanti kusalamūlā tayo, tathā akusalamūlā. Sahajātapurejātapacchājātāhārindriyato pana abyākatena abyākataṃ, vatthārammaṇapurejātato abyākatena kusalaṃ, tathā akusalaṃ. Sahajātapurejātato kusalañca abyākatañca kusalassa, sahajātapurejātapacchājātāhārindriyato kusalañca abyākatañca abyākatassa, sahajātapurejātato akusalañca abyākatañca akusalassa, sahajātapurejātapacchājātāhārindriyato akusalañca abyākatañca abyākatassā’’ti evaṃ terasavidho. Saṅkhepena kusalākusalavipākakiriyarūpavasena pañcavidho atthipaccayo, na nibbānaṃ. Yo hi atthibhāvābhāvena anupakārako atthibhāvaṃ labhitvā upakārako hoti, so atthipaccayo hoti. Nibbānañca nibbānārammaṇānaṃ na attano atthibhāvābhāvena anupakārakaṃ hutvā atthibhāvalābhena upakārakaṃ hotīti, uppādādiyuttānaṃ vā natthibhāvopakārakatāviruddho upakārakabhāvo atthipaccayatāti, na nibbānaṃ atthipaccayo hoti.
然若另则另生，为示现“疑难杂说”等义，故云“在忧惑门等亦然”等。此语亦由后生饮食根身缘起可辨因缘。前文尽述则表法教说完满。若念者来自各缘，则由自然同类等因缘，先后之持续及自然生起等因缘，不得得饮食、根身的各异，彼无此异即见其法性的状态。自身因缘有“三种慧根”：自然同类的善即善，自然同类与后生饮食根身的善即未分明，中者为善根；复如不善根。自然同类与前生、后生饮食根身则分别为未分明、不分明及善、不善根。此三类共计十三种。简言之，以善、恶、因果、作业种类为五种因缘，不包括涅槃。因真正为无益者，以其无利而得利者乃名因缘。虽如涅槃诸涅槃所依，自有无益因缘，然而凭此有利因缘而生益用，故非名因缘。涅槃与生灭合及彼此相反因缘则有益之相，非因缘也。
§615
615. Ārammaṇe phusanādivasena pavattamānānaṃ phassādīnaṃ anekesaṃ sahabhāvo natthīti ekasmiṃ phassādisamudāye sati dutiyo na hoti, asati pana hotīti tena natthibhāvena upakārakatā natthipaccayatā. Satipi purimataracittānaṃ natthibhāve na tena tāni natthibhāvena upakārakāni, anantarameva pana attano atthibhāvena pavattiokāsaṃ alabhamānaṃ natthibhāvena okāsaṃ dadamānaṃ viya upakārakaṃ hotīti ‘‘pavattiokāsadānena upakārakā’’ti āha. Paṭuppannānanti paccuppannānaṃ.
615. 以所触等缘起诸法相续中，因缘同一而无第二因缘者，即一触中虽集合多者，却不复有第二境界，因无第二因故名无因缘，即有益而非因缘。又先心所无因缘，则无时彼等得无因缘资源供养，或及时供养如供时机般，有益故名“供时机供者”。现前者即现前诸法也。
‘‘Te evā’’ti etena natthivigatapaccayānaṃ dhammato visesābhāvamāha. Evaṃ santepi abhāvamattena upakārakatā okāsadānaṃ natthipaccayatā, sabhāvāvigamena appavattamānānaṃ sabhāvavigamena upakārakatā vigatapaccayatā. Natthitā ca nirodhānantarā suññatā, vigatatā nirodhappattatāti ayametesaṃ viseso.
“彼即如此”，此乃说无缘因果时法无特别差异。即使存在无，无缘的状态，对供给施舍则无因缘，若本性消失而行为亦消失，则以本性消失为因，无缘则无果。故对尚未生已灭断之间虚空，即“无”、“没”等观念，谓其不同乃此各别。
Atthipaccayadhammā eva cāti ca-saddo sampiṇḍanattho. Tena na kevalaṃ natthivigatapaccayā eva dhammato avisiṭṭhā, atha kho atthiavigatapaccayāpīti imamatthaṃ dīpeti. Yadipime paccayā dhammato avisiṭṭhā, tathāpi atthitāya sasabhāvatāya upakārakatā atthipaccayatā, sabhāvāvigamena nirodhassa appattiyā upakārakatā avigatapaccayatāti paccayabhāvaviseso dhammāvisesepi veditabbo. Dhammānañhi samatthatāvisesaṃ sabbaṃ yāthāvato abhisambujjhitvā bhagavatā catuvīsatipaccayavisesā vuttāti dhammassāmimhi saddhāya ‘‘evaṃ visesā ete dhammā’’ti sutamayañāṇaṃ uppādetvā cintābhāvanāmayehi tadabhisamayāya yogo karaṇīyo.
言“因缘法即因缘所成”，“因缘”一词合诸义故生。故不是单由无缘无因而成，其实还有有缘因缘。此旨在说明：有缘因缘虽非真有，但为能满足有益而真实存在；由于本性消失导致止灭的缺失，因缘无缺方生有益，因此因缘的本有差异，法的特异处值得认识。正如世尊经过深究而说纵二十四种因缘，则当以信解此说“诸此差别诸法”，且以思维修习以证惑悟。
Ettha ca ārammaṇaanantarasamanantaraupanissayapurejātaāsevanasampayuttanatthivigatapaccayā arūpadhammānaṃyeva, pacchājātapaccayo rūpadhammānaṃyeva, itare cuddasa rūpārūpadhammānaṃ.
此处即在说，依缘所生与先后同生因缘相续，而无缘无因者为色界非相法；后生为色界法；其他为十三种色色非色法。
Hetuanantarasamanantarāsevanapacchājātakammavipākajhānamaggasampayuttanatthivigatapaccayā arūpadhammā eva, purejātapaccayo rūpameva, ubhayaṃ ārammaṇūpanissaye ṭhapetvā sesā, te dve paññattisabhāvāpi honti.
因缘紧接、连续相承、共现业果的知见道，由于无形法已断故，先前所生的因缘依止色法，二者都是依止境修持，余余因缘亦然，这二者均为分别的现象。
Anantarasamanantarāsevananatthivigatapaccayā atītā eva. Ārammaṇārammaṇādhipatiārammaṇūpanissayā tikālikā, kālavinimuttā ca. Kammapaccayo atītapaccuppannavasena dvikāliko. Sesā pañcadasa paccuppannāva.
紧接、连续、相继相承的无形法已断因缘，都是过去的因缘。以境为境、以境主为境主、以境依止为依止的三时间，是超越时间的。业的因缘以过去、现在两时间存在。余余因缘皆为现在时间。
Tathā anantarasamanantaraanantarūpanissayapakatūpanissayāsevanapaccayā, nānākkhaṇikakammapaccayo, natthivigatapaccayā cāti ime paccayā janakā eva, na upatthambhakā. Pacchājātapaccayo upatthambhako eva, na janako . Sesā janakā ca upatthambhakā cāti ayampi viseso veditabbo.
如上，紧接、连续、相继的无形依止因缘显现的业因缘是多种多时的，无形已断因缘是过去的，这些因缘是生生因缘，不是维系因缘。后生因缘则是维系因缘，不是生生因缘，余余因缘即是生生因缘也是维系因缘，此亦为应当辨别的特别义。
Avijjāpaccayāsaṅkhārapadavitthārakathāvaṇṇanā无明缘行句详论之阐释
§616
616.Paccayesūti niddhāraṇe bhummaṃ. Duvidhā dvippakārena. Anekadhāti sattarasadhā ārammaṇapaccayādivasena.
关于因缘的定义应广泛理解。因缘有两种，为双重因缘。其种类众多，约有七十余以境缘因等为准。
Abhiññācittenāti cetopariyapubbenivāsaanāgataṃsañāṇasaṅkhātāhi abhiññāhi sahagatacittena. Samohacittajānanakāleti paresaṃ, attano ca samohassa cittassa jānanakāle. Avijjāpubbaṅgamā akusalappavattiyo yā kāci vipattiyo, sabbā tā mohamūlikāti ca avijjāya ādīnavadassanena avijjāsamatikkamatthāya vivaṭṭābhipatthanāyāti attho. Dvinnampi tesaṃ puññābhisaṅkhārānaṃ. Avijjāsammūḷhattāti bhavādīnavappaṭicchādikāya avijjāya sammūḷhattā. Tāneva puññānīti tāneva yathāvuttāni kāmāvacararūpāvacarapuññāni. Upanissayapaccayena paccayo hotīti sambandho.
所谓内观智慧，是指心识先前所居住及将来所至的知见，伴随现观智慧之心。所谓迷乱心的生起者，为他者以及自己迷乱时的身心。无明为最初之不善造作，是万能的不善缘遍布，皆因无明之烦恼法障苦断无明之故而以真实执念消除无明。此义指二者中功德累积因缘。无明迷乱之意，则是缘于存在苦之有和无明等障碍。所谓功德，乃指五欲的善法功德。依止缘故构成因缘而称为缘。
Rāgādīnanti rāgadiṭṭhivicikicchuddhaccadomanassānaṃ. Avijjāsampayuttattā rāgādīnaṃ rāgādiassādanakālesu avijjaṃ ārabbha uppatti veditabbā. Garuṃ katvā assādanaṃ rāgadiṭṭhisampayuttāya eva avijjāya yojetabbaṃ. Assādanañca rāgo, tadaviyuttā ca diṭṭhīti assādanavacaneneva yathāvuttaṃ avijjaṃ garuṃ karontī diṭṭhi ca vuttāti veditabbā. Rāgādīhi ca pāḷiyaṃ sarūpato vuttehi taṃsampayuttasaṅkhārassa avijjārammaṇāditaṃ dasseti. Anādīnavadassāvinoti pāṇātipātādīsu na ādīnavadassino. Avijjāya anārammaṇassa, paṭhamajavanassa ca ārammaṇādhipatianantarādipaccayavacanesu avuttassa, vuttassa ca sabbassa saṅgaṇhanatthaṃ ‘‘yaṃ kiñcī’’ti āha.
「贪等」是指贪欲、见解、疑惑、昏沉、掉举、悔恨等烦恼心。与无明相应者，是指在生起贪欲等时同时起无明。不可轻忽无明，应结合起于贪欲等见邪者的无明。这里的「起」是指无明和见互相加强并生成的状态。巴利文中以贪欲等为称呼，与其相应的无明称为「苦根起始」。此说显示与无明相应的行法开始所依止的因缘界，是从无明起始缘而来。没有痛苦起始的无明是无痛苦起见，即非本起无明。在无明所依止之境界，第一生起的境主及后继因缘都在此所称之义，就是说涵盖一切因缘的全体。
Vuttanayenāti samatikkamabhavapatthanāvasena puññābhisaṅkhāre vuttanayena.
「Vuttanayenāti」者，指所称之意，即超越之现象与功德分别聚积所成之义。
§617
617.Kiṃ panāyantiādinā codakassa ayamadhippāyo – ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā sambhavantī’’ti ettha sambhavanti evāti avadhāraṇaṃ na yujjati , avasesapaccayasamavāyābhāve saṅkhārānaṃ sambhavābhāvato. Tathā saṅkhārā evāti avadhāraṇampi na yujjati. Kasmā? Aññesañca paccayuppannadhammānaṃ sambhavassa tato icchitabbattā. Vākyassa avadhāraṇaphalattā avijjāpaccayā eva saṅkhārā sambhavantīti avadhāraṇe gayhamānepi ayaṃ doso. Kasmā? Yasmā lobhādikammanidānaupādānavatthārammaṇamanasikārādayo aññepi paccayā labbhantiyevāti. Tattha ekāti asahāyā, kāraṇantaranirapekkhāti attho. Aññepi paccayā sahakārikāraṇabhūtā. Dosamettha vattukāmo codako pucchatīti ñatvā ācariyo āha ‘‘kiṃ panetthā’’ti. Ettha avijjāya paccayantarena rahitabhāve ca sahitabhāve ca kiṃ pana vattabbaṃ, asamattā te codanā, avasiṭṭhañca tāva kathehīti vuttaṃ hoti. Ekakāraṇavādo āpajjatīti dosappasaṅgo vutto. Aniṭṭho hi ekakāraṇavādo sabbattha sabbakālaṃ sambhavāpattito, ekasadisāsabhāvāpattito ca.
第617章。关于‘为何“依无明而有行生起”’之说，此为该观点之前提──“行因无明而生”──此中认为，行确实生起，然此生起概念不妥。因行之生灭，须依赖所有其他缘起条件共存，行本身无单独生灭者。是以，行本身生灭之说亦不妥。何故？因其他诸缘起法亦须存在，非独此无明一因。言语中以‘依无明行生’为假定，其错误即在于此。何故？因贪欲等 karmic 行为因缘作用，同样可生诸其它缘。此即呈现不依赖单一因之含义，意即他因亦参与因果。此处指向单一因论之不足，且不问因果中因之顺序。其他诸因作为共因共同发生。对此错误，提问者欲知答曰：“有何用意？”以强调无明既存在且缺乏内在矛盾，且有共因作用时应如何说。此中未开单一因说，而批判其成谬。单一因说处处难容，因其所指生起成败不一，且同名不同类亦难适用。
Yasmā ekaṃ na ekatotiādīsu tīsu pakāresu avijjamānesu pārisesena anekato anekamevāti etasmiṃ catutthe eva pakāre vijjamāne ekahetuphaladīpane attho atthi, tasmā na nupapajjati upapajjatiyeva. Ekaṃ phalaṃ ekato natthi, anekampi ekato natthi. Anekatopi ekaṃ phalaṃ no atthīti sambandho.
由于在“一非一”三类对立中，无明不能单一界定，而于第四类中无明为唯一因与果互照，故此因果互照成立，不可妄曰无明不生无明。不存在单一因果之果，亦无复数因单一果。复数因果之间亦非单一。
Ekekahetuphaladīpananti ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti ekahetudīpanaṃ, ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti ekaphaladīpananti evaṃ tattha tattha ekekahetuphaladīpanaṃ kataṃ.
所谓‘单因果互照’，即指‘无明为所依止因而生行’，为单因之指示；‘行依止则识’为单果指示。如此在彼处彼时，对每一单因及单果皆各自指出。
Veneyyānaṃ anurūpatoti veneyyānaṃ ajjhāsayassa anurūpato. Ekasseva hetuno, phalassa ca dīpanā satthu desanāvilāsato vā veneyyapuggalānaṃ ajjhāsayato vā. Tadubhayassa panettha kāraṇaṃ tattha tattha desetabbassa atthassa padhānatā, pākaṭatā, asādhāraṇatā ca. Desanāvilāsappattā ca buddhā bhagavanto te desetabbe atthe bahūsupi pariyāyesu labbhamānesu yathārucitaṃ gahetvā dhammaṃ desenti, sā desanāvilāsānurūpatā. Tattha pana yena pariyāyena ye veneyyā bujjhanti, teneva tesaṃ bodhanaṃ, sā veneyyajjhāsayānurūpatā.
所谓“对不同方不同所境之依缘相符”，指相应的心念与依缘相应。于单一因与果之指示，或为佛陀教法之装饰，或为不同听众心境之契合均可。此处缘由，乃针对所说法之主要意义、明晰与非凡。佛陀在多种说法中，皆因听众修习之缘起之心，而生合适之启示，称为缘起心的相应。
Yathāphassaṃvedanāvavatthānatoti ‘‘sukhavedanīyaṃ, bhikkhave, phassaṃ paṭicca uppajjati sukhā vedanā’’tiādinā (saṃ. ni. 4.129), ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso, phassapaccayā vedanā’’tiādinā (ma. ni. 1.204, 400; 3.421, 425, 426; saṃ. ni. 2.43-44; 2.4.60; kathā. 465, 467) ca sukhavedanīyaphassādicakkhusamphassādianurūpena sukhavedanādicakkhusamphassajāvedanādīnaṃ vavatthānato. Samānesupi hi cakkhurūpādīsu phassavasena sukhādivipariyāyābhāvato, samānesu rūpamanasikārādīsu cakkhādisaṅghaṭṭanavasena cakkhusamphassajādivipariyāyābhāvato, aññapaccayasāmaññepi cakkhusamphassavasena sukhādicakkhusamphassajādīnaṃ oḷārikasukhumādisaṅkarābhāvato cāti attho. Yathāvuttaphassassa sukhādīnaṃ aviparīto paccayabhāvo eva yathāvedanaṃ phassavavatthānaṃ. Kāraṇaphalavisesena vā phalakāraṇavisesanicchayo hotīti ubhayatthāpi nicchayo pavatthānanti vutto.
譬如触觉之具体描述，如『比库！触缘生出乐受』等句，及『因眼对色生眼识，三者相聚生触，触依生受』等经文，对诸如色眼触乐受等具体境界之详细描述。一般情况下，由于眼所见之色无缺失，依缘不逆转，故对此境之心无错乱。相互依止即是缘起之实相。因果及因果之间之特征得以明确。因此，因果与因因果之间之区别亦得彰显。
Kammādayoti kammaāhārautuādayo apākaṭā semhapaṭikārena rogavūpasamanato. Semhassa mandabhāvādinā ca semhaṃyeva pākaṭaṃ kāraṇaṃ. Ayamidha avijjā saṅkhārānaṃ hetubhāvena dīpitāti sambandho. Assādānupassino taṇhā pavaḍḍhatīti vacanatoti ‘‘saṃyojaniyesu, bhikkhave, dhammesu assādānupassino taṇhā pavaḍḍhati, taṇhāpaccayā upādānaṃ, upādānapaccayā bhavo’’ti (saṃ. ni. 2.53) iminā suttena taṇhāya saṅkhārakāraṇabhāvassa vuttattāti attho. Puna tassāpi avijjāya kāraṇanti dassanatthaṃ ‘‘avijjāsamudayā āsavasamudayoti ca vacanato’’ti āha . Taṇhā vā caturupādānabhūtā kāmāsavadiṭṭhāsavā ca saṅkhārassa kāraṇanti pākaṭā avijjāhetukāti suttadvayenāpi avijjāya pākaṭaṃ saṅkhārānaṃ kāraṇabhāvameva dasseti. ‘‘Assādānupassino’’ti (saṃ. ni. 2.53) hi vacanena bhavādīnavappaṭicchādanakiccā avijjā taṇhāya kāraṇanti dassitā hoti. Yasmā avidvā, tasmā puññābhisaṅkhārādike abhisaṅkharotīti avijjāya saṅkhārakāraṇabhāvassa pākaṭattā aviddasubhāvova saṅkhārakāraṇabhāvena vutto. Khīṇāsavassa saṅkhārābhāvato, asādhāraṇattā ca puññābhisaṅkhārādīnaṃ sādhāraṇakāraṇāni vatthārammaṇādīnīti puññabhavādīnavappaṭicchādikā avijjā puññābhisaṅkhārādīnaṃ asādhāraṇaṃ kāraṇanti vā attho daṭṭhabbo. Eteneva ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā, saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1; udā. 1; mahāva. 1; netti. 24) ettha pana padhānattā, pākaṭattā, asādhāraṇattāti ekekahetuphaladīpanaparihāravacanena sabbattha ‘‘phassapaccayā vedanā, vedanāpaccayā taṇhā’’tiādīsu bodhaneyyajjhāsayavasena dhammassa bodhanasaṅkhātaṃ payojanaṃ veditabbaṃ.
业使者，即行为及其所摄取者，未显现时，由于其性柔弱如狮子般，则疾病得以缓和。狮子般的缓和来自其微弱的本质。因此，此处之无明被称为行的因，即彼此关联之义也。经中所言「在夹缝之间见乐者渴爱增长」即指出：渴爱为缠缚之法中普遍存在者，因渴爱生取，因取生有。如经中（增支部，二五三）言：「比库们，在缠缚中，见乐者渴爱增长，以渴爱为缘生取，依取生有」，此语表明渴爱乃行之因。复以无明亦为其因，谓「无明生烦恼」之文，以示无明为渴爱之因。渴爱乃四取蕴之根本，及欲、见蕴之毒皆为行因，此乃无明显现因，经中以二句并举，昭示无明是行的显现因。经文所云「见乐者」意指出生死之苦隐蔽被遮盖，愚昧由渴爱而起乃因。由不知故转造善、恶等业因，其显现为无明具因之性。于已灭漏者，因行失去，行之缺失因普遍诸善业因，也说明善有之不能遍及，及生死苦蔽者。此可观止于释迦显示「无明为行之缘，行为识之缘」（中部第三一二、增支部一、一切集论一、解脱经一、净秽经二十四等）。惟此处主言因显著、异常之性，故诸句时时教导「触为缘苦受，受为缘渴爱」等，宜以教理自性觉悟为主要贡献。
§618
618.‘‘Ekantāniṭṭhaphalāyā’’ti etena viruddhabhāvaṃ, ‘‘sāvajjāyā’’ti etena vijātiyabhāvaṃ avijjāya joteti. Puññāneñjābhisaṅkhārā hi iṭṭhavipākatāya, anavajjasabhāvatāya ca tassā viruddhā, vijātiyā cāti. Kathaṃ na yujjissatītiādi samādhānaṃ, tena yvāyaṃ ekantāniṭṭhaphalatādihetupadeso, tassa anekantikataṃ dasseti. Ayaṃ hettha adhippāyo – yāyaṃ tayā codanā ‘‘evaṃ santepī’’tiādinā katā, sā yuttā vipākaṃ pati. Na hi aniṭṭhavepakkaṃ kāraṇaṃ iṭṭhaṃ phalati, iṭṭhavepakkaṃ vā aniṭṭhaṃ. Yasmā panettha paccayuppannadhammānaṃ paccayabhāvalakkhaṇadhammānaṃ dhammatā adhippetā, tatra cāyaṃ niyamo natthi vicittarūpattā tassāti. Tenāha ‘‘viruddho cā’’tiādi.
618.「独有完成之果」谓此为相违之理，「有恶意」谓彼为异类之理，是无明之义。善业之业使因乃得终极善果，其性无瑕亦非异类。若不合者，如此之解决，现此「独有完成之果」等缘果教义，表现其多重属性。此处为其主要论旨即是：如前所示，由「然且如此」之督促所为，此乃善果之应有重复现，于不独存者，不善之因不会生善果，善果亦不生不善果。因本部分教说诸缘起法之特性，表现无异而均具其理。故有「其相违」等语。
Tattha dhammānanti sabhāvadhammānaṃ. Ṭhānanti avaṭṭhānaṃ. Tasmā ṭhānaviruddhoti atthitāviruddho. Keci pana ‘‘paṭisandhiādīniṭhānānī’’ti vadanti. Evaṃ sati ‘‘purimacittaṃ pacchimacittassa ṭhānaviruddho paccayo’’ti nayidaṃ ekantikaṃ siyā. Bhavaṅgampi hi bhavaṅgassa anantarapaccayo, javanaṃ javanassa, na ca sippādīnaṃ paṭisandhiādiṭṭhānaṃ atthi, tasmā na taṃ idha adhippetaṃ. Kammaṃ rūpassa namanaruppanavirodhā, sārammaṇānārammaṇādivirodhā ca sabhāvaviruddho paccayo . Khīrādīni dadhiādīnaṃ madhurambilarasādisabhāvavirodhā. Avijānanakicco āloko vijānanakiccassa viññāṇassa. Amadanakiccā ca guḷādayo madanakiccassa āsavassa.
此处「法」者指诸存在法本性，「处」者谓其所在之处。故有「处违」谓所处不合与违背。有者谓「续处等为处」者。若如是，则前心对后心之处之违背为该义，则为单一之义。行是行之无间缘，生是生之缘，非出入等续处所在，故不重论。业与色相违，缘诸境之缘亦相违，诸境亦有缘之不合也。如乳等与酸甜苦味不合，生知业亦与识之缘，贪等亦与欲漏之缘相违。
Golomāvilomādītiādīsu golomāvilomāni dubbāya, avīti ca rattā eḷakā veditabbā. Visāṇaṃ sarassa. Dadhitilapiṭṭhaguḷāni bhūtiṇakassa. Sevālaṃ taṇḍuleyyakassa, kharavaḷavā assatarassāti evamādi ādi-saddena saṅgahito. Yasmā vipākā eva na, tasmā dukkhavipākāyapi avijjāya adukkhavipākānaṃ puññāneñjābhisaṅkhārānaṃ paccayattaṃ na na yujjatīti attho.
于诸逆顺对立等，应知对立。如红色为热，刺为痛，乳酪、蜜糖为生计之器具。大致以上，讲述对立色彩及属性。因果唯有果为净，故苦果因以无明不能合于净善果或不苦果之善业因。
Tadavipākattepi sāvajjatāya tadaviruddhānaṃ, taṃsadisānañca apuññābhisaṅkhārānameva paccayo, na itaresanti etassa pasaṅgassa nivāraṇatthaṃ ‘‘viruddho cāviruddho ca, sadisāsadiso tathā. Dhammānaṃ paccayo siddho’’ti vuttaṃ. Tasmā tamatthaṃ pākaṭaṃ karonto ‘‘iti ayaṃ avijjā’’tiādimāha.
于其果中，恶劣性格与相邻之不善业因相对立，因彼同在类故区分非他处，此为方便止谬故，故曰「相违且亦相违，同类与异类皆然，法之因缘但应为此」，故此明显故称为无明。
§619
619.Sabbattha khandhānaṃ bhedo maraṇanti cutiṃ aggaṇhantoti idha cuti nāma tattha tattha bhavādīsu rūpādīnaṃ khandhānaṃ maraṇasaññito carimo bhedoti yāthāvato ajānanto. Sattassa sato vijjamānasseva. Dehantarasaṅkamanaṃ aññena kāyena samāgamo.
619.于诸蕴处处分解谓死，是终结，虽死名为终结，但于诸处如色等，于生处尚无明置于久远。知但以有分别而不悟，尚未洞达其确实。色与心之相续，乃别身转移。
Sabbattha khandhānaṃ pātubhāvoti tattha tattha bhavādīsu khandhānaṃ paṭhamābhinibbatti. Navasarīrapātubhāvoti idha jiṇṇassa sarīrassa nikkhepe paralokapariyāpannassa navakāyassa uppādo. Yatheke vadanti –
诸蕴处处皆有现行，谓在生等诸处，蕴初现行。新身现行者，谓于此现有老身堆舍后，换生至他方周转生起新身。如有说：
‘‘Vatthāni jiṇṇāni yathā pahāya,
『如舍旧衣，
Navāni gaṇhāti naro parāni;
新人取他。
Nikkhippa dehaṃ idha jiṇṇamevaṃ,
弃旧身于此，
Gaṇhāti attābhinavaṃ sukhesī’’ti.
取新身自安乐。』
Ayaṃ sattoti ayamattā, yo sāmī, nivāsī, kārako, vedako cāti adhippeto. Sattomarati, satto upapajjatīti etthāpi eseva nayo. Tīsupi ṭhānesu ādi-saddena issarakuttabrahmakuttādivikappanaṃ saṅgaṇhāti.
此所谓有情者，即自体、居住者、作用者、受感者之总称。因此亦有此别解。三处亦以始声，以王天、须萨迦天、婆罗门等天出世声相聚合而成。
Sabhāvalakkhaṇanti’ruppanānubhavanādiṃ, kakkhaḷaphusanādisabhāvameva vā. Sāmaññalakkhaṇanti aniccatādiṃ. Saṅkhāre attato attaniyatoti rūpādīsu ekaccaṃ attato, tadaññaṃ attaniyato.
“众相”者，谓无形无相等诸自由境界，或指硬锐、粗糙之性质。所谓“普通相”者，即无常等诸相。关于“行”，自性本自有其自限，自限谓于色等诸法中各有所限，而彼他亦各为自限。
Attā jānāti vāti vikappeti kāpilādayo viya. Na jānāti vāti kāṇādājīvikādayo viya. Kāṇādopi hi attā sabhāvena na jānāti. Yadā buddhiguṇena saṃyujjati, tadā jānātīti icchati. So eva karoti ca kāreti cāti yo parattha sukhadukkhaṃ anubhavati, so eva puññāpuññaṃ sayaṃ karoti, aññañca kāreti, na aññoti adhippāyo . Saṇṭhapentāti dviaṇukādiuppādanavasena, icchāvasena ca sampādentā. Soti attasaññito satto. Indriyasampannoti cakkhādīhi indriyehi samannāgato, tena saḷāyatanappavattiṃ dasseti. Sabbañhetaṃ yathāpaccayaṃ pavattamānānaṃ avijjādīnaṃ kiccaṃ attano byāpāraṃ katvā diṭṭhigatiko vimuyhatīti dassanavasena vuttaṃ. Acchejjasuttāvutābhejjamaṇīnaṃ viya pubbāpariyavavatthānaṃ niyati, niyatiyā, niyati eva vā saṅgati samāgamo niyatisaṅgati, tāya bhāvesu pariṇatā manussadevavihaṅgādibhāvaṃ pattā niyatisaṅgatibhāvapariṇatā. Niyatiyā, saṅgatiyā, bhāvasaṅkhātena sabhāvena ca pariṇatā nānappakārataṃ pattā niyatisaṅgatibhāvapariṇatāti ca atthaṃ vadanti.
“我知我”者，犹如变幻无常者也。“不知我”者，如耳根和饮食等生活法门。即便是耳根，依众相亦不得自知。唯有当与佛陀之功德相合时，方能知晓。此指能体验他处苦乐者，方自造受善恶果报，非他所为。所谓积聚者，谓由二因缘等众缘，以及意愿生起，完成造作。所谓“我所知我”即自性觉知之存有。所谓“具根者”，即具足眼等根，因而展开六入等境界。众缘谛因缘，如于一切无明等烦恼条件下，作自用业故而迷乱，是故显示彼见不正而感失脱意，依此显说。犹如病患以来前因缘相续，彼存在法、因缘、相续、合会及顺缘集合，则于诸觉性众生如人天等相态成熟，谓因缘成就状。依缘、合会、由生法及由众相合成等，谓成就多样因缘成熟之状态，是此义所指。
Etehi ca vikappanehi avijjā akusalaṃ cittaṃ katvā satte puññādīsu saṅkhāresu yattha katthaci pavattetīti imamatthaṃ dassento āha ‘‘so avijjāya andhīkato’’tiādi. Paṭipajjatīti upasaṅkamati.
以上诸变现，显示无明不净，导致心不善，使众生诸有形成处，于处所各有分别起感，故当说“由彼无明而盲”。所谓修行者，谓亲近诸法。
Apariṇāyakoti arahattamaggasampaṭipādakakalyāṇamittarahito, arahattamaggañāṇāvasānaṃ vā ñāṇaṃ samavisamaṃ dassetvā satte nibbānaṃ nayatīti pariṇāyakaṃ, tena rahito apariṇāyako. Dhammaṃ ñatvāti sappurisūpassayena catusaccappakāsakaṃ suttādidhammaṃ ñatvā, maggañāṇeneva vā sabbadhammapavaraṃ nibbānadhammaṃ ñatvā. Taṃjānanāyattaṃ pana sesasaccattayābhisamayaṃ samānakālampi taṃ purimakālaṃ viya katvā vuttaṃ. Upasanto carissatīti aggamaggādhigamena sabbaso avijjūpasamā upasanto saupādisesanibbānadhātuyaṃ ṭhito yāva anupādisesanibbānadhātupatti, tāva sattānaṃ hitacariyāya attabhāvaṃ pavattento carissati, diṭṭhadhammasukhavihārehi viharissatīti attho.
“未成就”者，谓无阿拉汉道之善友，阿拉汉道之知识或终结智显示时，若迷惑殊胜，致使未能入涅槃，为未成就者。所谓“知法”，谓以圣人之善业眼，闻佛陀正法四谛与经说，或仅以道之智慧识透诸法之终极涅槃。旨趣非凡人般识所及。谓以前时间而言，此亦如前所说。谓当菩萨通过最上正道获得平静入定，遂证无烦恼涅槃所立之境界，仍为利益众生而修持，我我等自性得以发扬，依所见涅槃中之快乐而住，此为意旨。
Saṅkhārapaccayāviññāṇapadavitthārakathāvaṇṇanā行缘识句详论之阐释
§620
620. Yathāvuttasaṅkhārapaccayā uppajjamānaṃ taṃ kammanibbattameva bhavituṃ arahatīti ‘‘bāttiṃsa lokiyavipākaviññāṇāni saṅgahitānī’’ti āha. Dhātukathāyaṃ pana vippayuttena saṅgahitāsaṅgahitapadaniddese ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇena ye dhammā, saḷāyatanapaccayā phassena ye dhammā, phassapaccayā vedanāya ye dhammā vippayuttā, te dhammā katihi khandhehi…pe… saṅgahitā? Te dhammā asaṅkhataṃ khandhato ṭhapetvā ekena khandhena, ekādasahi āyatanehi, ekādasahi dhātūhi saṅgahitā. Katihi asaṅgahitā? Catūhi khandhehi, ekenāyatanena, sattahi dhātūhi asaṅgahitā’’ti (dhātu. 466) vacanato sabbaviññāṇaphassavedanāpariggaho kato. Yadi hi ettha viññāṇaphassavedanā sappadesā siyuṃ, ‘‘vipākā dhammā’’ti (dha. sa. tikamātikā 3) imassa viya visajjanaṃ siyā. Tasmā tattha abhidhammabhājanīyavasena saṅkhārapaccayā viññāṇādayo gahitāti adhippāyo veditabbo. Avijjāpaccayā saṅkhāro ca abhidhammabhājanīye (vibha. 243) catubhūmakakusalasaṅkhāro, akusalasaṅkhāro ca vuttoti eso eva dhātukathāyaṃ gahitoti daṭṭhabbo. Bhavo pana dhātukathāyaṃ kammūpapattibhavavisesadassanatthaṃ na abhidhammabhājanīyavasena gahito, evañca katvā tattha ‘‘upādānapaccayā bhavo’’ti anuddharitvā ‘‘kammabhavo’’tiādinā (dhātu. 66) nayena bhavo uddhaṭo.
620. 由此前所说行因缘而生者，此业果报必定成就，无疑为阿拉汉。释法言乃相连集成曰：“由行所因缘者为识者，识则以六入为缘，六入以触为缘，触以受为缘；诸法因缘相连，如何分别于五蕴？”诸法由非作用之蕴所构成，以一蕴、一十一入、一十一界成集成。如何为非集成者？谓为四蕴、一入、七界不集成。析法经语于一切识入触受之总汇。若彼识入触受横为多，则谓以“果报法”称名之。因故于此识缘行等，依释法研究法理而分明归类，谓为行二种，即善行与不善行，亦录于此法义中。生法于此悉义中，非以释法研究法理而明示。于此称“有缘所生”，并援引“于取因缘有生法”明喻命名，其果境昭然若揭。
Lokiyavipākamanoviññāṇameva sandhāyāha ‘‘bāvīsatividhaṃ hotī’’ti. Chahi viññāṇehīti yathāadhikatehi cakkhuviññāṇādīhi chahi viññāṇehi. Kasmā panettha lokiyavipākaviññāṇasseva gahaṇaṃ katanti āha ‘‘lokuttarāni pana vaṭṭakathāya na yujjantī’’ti. Yadi evaṃ kasmā dhātukathāyaṃ ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇena ye dhammā vippayuttā’’tiādīsu (dhātu. 362) lokuttaravipākānampi gahaṇaṃ katanti? Taṃ yathādhammasāsanattā abhidhammadesanāya vipākattike (dha. sa. tikamātikā 3) viya anavasesavipākadhammasaṅgaṇhanavasena vuttaṃ. Suttantadesanā pana yathānulomadesanāti tattha pavattinivattiyo asaṅkarato dassetabbā. Tasmā tadatthasaṃvaṇṇanāti katvā pavattikathāyaṃ lokiyavipākaviññāṇāniyeva gahitāni. Tenevāha ‘‘vaṭṭakathāya na yujjantīti na gahitānī’’ti.
所谓“世间果报识”，谓其所味知为二十二类。谓以六识如眼识等，为六识，故有六识。何以仅限于世间果报识，谓不包括出世间识。若依释法言文，云“行所因缘者识为分别诸法”，而非或含出世间果报识。依释法观法理，彼出世间果报不可包含于此，以辨释法为正理。于经中则按该法流转观理，观察现象而无杂乱。故于此义说明，仅含世间果报识为意。故释法言中云“行所因缘者识”为包含此意。
Yathā kataṃ kammaṃ phaladāne samatthaṃ hoti, tathā kataṃ ‘‘upacita’’nti vuccatīti vipākadānayogyameva saṅkhāraṃ gaṇhanto ‘‘upacitakammābhāve’’ti āha. Hetu nāma byatirekappadhānanti abhāva-ggahaṇaṃ, tena kamme sati bhāvato, asati abhāvatoti ayamettha adhippāyo . Yathā panassa viññāṇassa saṅkhārapaccayatā na siddhā, na evaṃ vipākabhāvo. So pana siddhoti katvā āha ‘‘vipākaṃheta’’nti. Tena viññāṇassa vipākabhāvena saṅkhārapaccayattaṃ sādheti. Tassa pana sādhanatthaṃ ‘‘upacitakammābhāve vipākābhāvato’’ti vuttanti taṃ vivaranto ‘‘vipākañcā’’tiādimāha. Yadi uppajjeyyāti yadi kammanirapekkho vipāko uppajjeyya. Sabbesaṃ sattānaṃ brahmattaṃ upagatānaṃ ghānādiviññāṇāni mahāvipākaviññāṇānīti tassa tassa vipākassa anokāse ṭhitānampi. Vipākānīti viññāṇāpekkhāya napuṃsakaniddeso, sabbavipākaviññāṇānīti attho.
如同所造的业能够生起果报一样，所谓“近行业”亦当如此称谓，也就是说，只取适宜生起果报的行蕴，而说“缺近行业”。所谓原因，就是分别施加，用于表示无，是对存在的否定，有业时即存在，无业即无，这是此处的依止。譬如意识不能由行蕴为因而生起，则也无此果报性。意识既然能够生起，故称“果报因”。藉由这意识的果报性，行蕴以之为因得成。为表明此意，便有“缺近行业时无果报”的说法，进一步详说即谓“亦无果报”等。若是有生起，即若无业则果报不生，所有众生中到达梵位的苦、受等意识，均是大果报意识，即某种果报意识。所谓果报，是指依赖意识而无其他（指示），所谓所有果报意识，正是此意。
Saṅkhārā bahū ekūnatiṃsacetanābhedato, viññāṇāni ca bahūni bāttiṃsavidhattā, na ca sabbato sabbānīti āha ‘‘katarasaṅkhārapaccayā kataraviññāṇanti ce’’ti. ‘‘Viññāṇa’’nti ca idaṃ viññāṇasāmaññaṃ gahetvā vuttaṃ. Kāmaṃ khandhaniddesepi (visuddhi. 2.451 ādayo) imāni viññāṇāni niddiṭṭhāni, taṃ pana atisaṃkhittaṃ, na ca tattha nesaṃ saṅkhārapaccayatā vibhāvitāti taṃ pavattiyaṃ, paṭisandhiyañca bhavādīsu pavattanākāravasena vitthārato dassetuṃ ‘‘kāmāvacarapuññābhisaṅkhārapaccayā’’tiādi āraddhaṃ. Manoviññāṇeti niddhāraṇe bhūmmaṃ. Mahāvipākānīti viññāṇāpekkhāya napuṃsakaniddeso. Mahāvipākāti pana pāṭhe manoviññāṇadhātuyoti ānetvā sambandhitabbaṃ.
行蕴众多约为三十三种意力差别，意识众多则为八十五种种类。非谓所有处所一切皆是，故云“何种行为为因，何种意识为果”。所谓“意识”，此处取为意识的一般意义而说。以欲界五蕴意根所显现的意识为例，此种意识虽多，但并未分明阐述其行蕴因缘，故论述当中，作为生起与续转的令因，详细说明“由欲界净信布施之行蕴和合而生”等。指示心识的定义，正由此得立。所谓大果报，是指依赖意识的无他指示。将“大果报”句文中加入“心识法界”，以使义理相关。
§621
621.Yaṃsaṅkhārapaccayāti yassa yassa saṅkhārassa paccayabhāvena. Yaṃ viññāṇanti ‘‘yaṃ yaṃ viññāṇa’’nti evaṃ ubhayattha āmeḍitalopo daṭṭhabbo. ‘‘Hotī’’ti iminā kāraṇabhāve viññāṇassa sabbhāvamattaṃ paveditaṃ, na pavattivisesoti taṃ dassento ‘‘evaṃ pavatti veditabbā’’ti āha . Brahmānampi aniṭṭharūpādiāpāthagamane akusalavipākacakkhuviññāṇādīni kadāci uppajjantīti ‘‘imāni terasa…pe… pavattantī’’ti vuttaṃ. Tattha pañcannaṃ khandhānaṃ vokāro vitthāro etthāti pañcavokāro, so eva bhavo, etasmiṃ pañcavokārabhave. Hoti hi bhinnādhikaraṇānampi aññapadatthasamāso yathā ‘‘urasilomo’’ti. Atha vā yathāpaccayaṃ pavattamānehi pañcahi khandhehi vokarīyatīti pañcavokāro, so eva bhavoti sabbaṃ pubbe viya.
所谓“行蕴因”，是指何种行蕴为何种意识之因。所谓“何种意识”，即“诸种意识”，两者均当应观察不可忽略。“生起”为缘起因理，用以表现意识之本质全貌，非仅谓发生之特定形态，以示“如此发生当知”。即使在梵天等处，诸如无常等迹象出现之前，恶业果报眼识等亦曾有生起，故云“此三...等皆发生”。此处“现五蕴形态”乃说明五蕴中五形态，即五种表象，依此为生死之根源。由此可知，为因缘起时，五蕴能现各自形态，故称五种形态为“生起”，即全为存在。若依别处依止，亦如“鸡毛”等为异体，同字异义。又或如凭依前后起作用缘起于五蕴者，谓五种形态，皆为“生起”，一切如昔。
‘‘Pavattiyaññeva pavattantī’’ti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘katha’’ntiādi āraddhaṃ.
“生起则即生起”，简明述说其义，进而开端问“如何”及诸类。
‘‘Yebhuyyena lobhasampayuttajavanāvasāne’’ti idaṃ paṭighavicikicchuddhaccasampayuttānantaraṃ somanassasahagatassa anuppajjanatoti keci, taṃ na gahetabbaṃ. ‘‘Cakkhuṃ assādeti abhinandati, taṃ ārabbha rāgo uppajjati, diṭṭhi uppajjati…pe… vicikicchā uppajjati, uddhaccaṃ uppajjati, akusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatī’’ti vacanato. Iṭṭhaṃ ce ārammaṇaṃ, somanassatadārammaṇaṃ na na uppajjatīti. Javanena tadārammaṇaniyame somanassasahagatānantaraṃ somanassasahagatāneva sandhāya vuttanti apare, taṃ vicāretabbaṃ upekkhāsahagatakusalākusalajavanānantarampi somanassatadārammaṇassa icchitabbattā. Upekkhāsahagatakiriyājavanānantarameva hi somanassatadārammaṇaṃ na icchanti.
所谓“强烈由贪着所致诸心出尽之时”，指由愤恨疑惑俱灭之后身心净明而感受喜悦，便不应取此为本。说眼识接触此处时欢喜，由此产生贪恋，继起见取等烦恼……焦躁等生起。不良心境已受抑制，则相应果报状况产生。若以如是境缘，无喜悦之缘生起，则不可谓无生。由“念紧迫妨碍”之强烈念想，次第感受喜悦者，亦说此时次第其间相续之喜悦，故他人应推究浊念之间，既有喜悦便是不宜。而于浊念间却无喜悦所愿。
Yasmā pana tihetukajavanāvasāne ca kadāci ahetukaṃ tadārammaṇaṃ hoti, tasmā ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ. Yasmā ekacittakkhaṇāyukaṃ javanārammaṇaṃ hoti, tadā tattha ekameva tadārammaṇaṃ hotīti katvā ‘‘sakiṃ vā’’ti vuttanti keci. Apare pana tadārammaṇaṃ nāma javanārammaṇānubhavanakiccaṃ, taṃ ekacittakkhaṇike tathā āsannabhede ārammaṇe nuppajjati. Tasmā ‘‘sakiṃ vā’’ti idaṃ dirattatirattādi viya vacanasiliṭṭhatāvasena vuttanti veditabbaṃ, dvikkhattumeva pana uppajjatīti. ‘‘Dirattatiratta’’nti (pāci. 50) ettha hi vā-saddassa abhāvā vacanasiliṭṭhatāmattena dirattaggahaṇaṃ katanti yujjati. ‘‘Nirantaraṃ tirattadassanatthaṃ vā’’ti idha pana vā-saddo vikappattho vuttoti sakiṃ eva ca kadāci pavattiṃ sandhāya ‘‘sakiṃ vā’’ti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Teneva hi sammohavinodaniyaṃ sakiṃ tadārammaṇappavattiyā vicāretabbataṃ dassentena ‘‘cittappavattigaṇanāyaṃ pana sabbadvāresu tadārammaṇe dve eva cittavārā āgatā’’ti (vibha. aṭṭha. 227) vuttaṃ.
既然依三因缘强烈念想出尽时，偶尔也能生无缘喜悦，则以此说“强烈由……等”。因唯一心时之念想为本，故此时唯生一缘喜悦。又或有人说有时此缘喜悦多于一，且生于接近不同念想处。故说“或多或少”等语，乃是表示现在文书多次出现模糊之说。此“或多或少”意指无“或”字，乃因“或”字不存在，语义不纯熟所致。所谓“连续顿见”等，是“或”字之语义变更。其实“或”字于此用意有时指连续生起之状况，有时只为“不定生起”之意，故皆应观察。且依此难辨迷惑纷乱之故，应审视该“或”缘喜悦生起之重心。故有说“心念运动之计数时，在一切门径心念缘中，此缘仅有两心念轮来”等。
Tattha cittappavattigaṇanāyanti vipākakathāyaṃ balavarūpādiārammaṇe vuttaṃ cittappavattigaṇanaṃ sandhāyāha. Tattha hi dveva tadārammaṇuppattivārā vuttā . Tadeva hi sandhāya idhāpi vuttaṃ ‘‘abhidhammaṭṭhakathāyaṃ pana tadārammaṇe dve cittavārā āgatā’’ti. Abhidhammaṭṭhakathāyaṃ aniyatārammaṇaṭṭhānakiccā hutvā pavattantīti (vibha. aṭṭha. 227) dvāraṃ anāmasitvā eva vuttaṃ, taṃ anantaraṃ parato vuttasahetukavipākaviññāṇānaṃ sadisasaṃvaṇṇanaṃ kātukāmatādhippāyena vuttaṃ. Ahetukadvayādīnañhi bhavaṅgabhūtānaṃ sayameva dvārattā, cutipaṭisandhibhūtānañca bhavaṅgasaṅkhātena, aññena ca dvārena anuppattito niyataṃ, aniyataṃ vā dvāraṃ etesanti na sakkā vattunti.
在此，为了说明心的起灭计数，论及果报之说，依照如力量、形态等诸根本准则，称谓心的起灭计数。此中，曾明确指出心的两门起源。对此曾指出在阿毗达摩注疏中，心的两门起源亦曾提及。阿毗达摩注疏云：心的起灭于不确定门的根本处产生，并在流转中继续演变（详见小差别论227页）。故此，虽未明指门，但说法隐含。紧接着，为了说明随因缘缘起的果报识，出于说明之意，又说明其性质。由双无因缘等存在构成的存续流，从切前续转折的存续波门，以及由他门生起，所生出的确定或不确定的门，称为二门，但不可能存在超越此二门之外之门。
Ahetukadvayassa pana santīraṇatadārammaṇabhūtassa dvāraṃ labbhati, tañca aniyatanti tampi gaṇhanto ‘‘aniyatadvārārammaṇaṭṭhānakiccā hutvā pavattantī’’ti āha. Teneva cettha mahāvipākānampi tadārammaṇabhūtānaṃ dvāraṃ labbhatīti tatthāpi dvāraggahaṇaṃ kataṃ.
然而，对于由双无因缘组成、与心门相联系的通达门，亦可以获得，且此门称为不确定门，故说此门亦为因不确定门根本处而生起的行为（心法）而得。因而，此处对诸大果报的通达门也进行了相应的门的把握。
Ekassa sattassa pavatto rūpāvacaravipāko pathavīkasiṇādīsu yasmiṃ ārammaṇe pavatto, tato aññasmiṃ tassa pavatti natthīti rūpāvacarānaṃ niyatārammaṇatā vuttā. Itarāni āruppavipākaviññāṇāni. Niyataṃ avatthukānīti niyatāvatthukāni. Kasiṇugghāṭimākāsādīsuyeva ārammaṇesu pavattanato niyatārammaṇāni. Tatrāti pavattiyaṃ. Assāti bāttiṃsavidhassa vipākaviññāṇassa. Te te saṅkhārāti yathāvuttā puññābhisaṅkhārādisaṅkhārā. Kammapaccayenāti nānākkhaṇikakammapaccayena. Upanissayapaccayenāti pakatūpanissayapaccayena.
在一个有情的现前中，于依止土地等所生的色类心识中，存在色类心法的现起，故说诸色类心法具有确定的根本义。其他非色身心类的识为无色识。所谓的确定，是指确定的根本体。于色界五种察觉器所依的相对境界中产生的称为确定根本。此处的现起，是指在三十二支果报心识之中诸行的现起。诸行为如实承受的功德资粮等行。因业缘起，是由各种各别的业果条件所因。由明示的次要依止觉知所为条件。
§622
622. Evaṃ pavattiyaṃ viññāṇappavattiṃ dassetvā paṭisandhiyaṃ dassetuṃ ‘‘yaṃ pana vutta’’ntiādimāha. Tattha anurūpāya paṭisandhiyāti anurūpena paṭisandhikiccena. Taṃ pana anurūpataṃ sayameva vakkhati. Bhavantarena bhavantarassa sandhānaṃ idha paṭisandhīti taṃ acittakampi atthevāti katvā ‘‘kati paṭisandhiyo’’ti pucchaṃ katvāpi ‘‘kati paṭisandhicittānī’’ti pucchā katā. ‘‘Kena katthā’’ti kena cittena kasmiṃ bhave.
622. 如此现起的识流显现后，为了显示与之前续识的续继，称『正如所说』等言，此称为续继。续继是依相应的续继行为为相应。此相应，也仅由自身说明。由过去世至今世的续法关系，就是此处所说的续继识。也分析了『续继数目』。即有多少续继行为。以及『续继识有多少』的询问。又问由谁、由何心于何世中发生。
Tatthāti tesu ekūnavīsatiyā paṭisandhicittesu. Kusalavipākāya ahetukamanoviññāṇadhātuyāti sambandho. Natthi devesu ahetukā paṭisandhīti ‘‘manussaloke’’ti visesanaṃ. Napuṃsakādīnanti ādisaddena mammādīnaṃ saṅgaho. Keci pana ekacce ahetukapaṭisandhikā avikalindriyā hutvā thokaṃ vicāraṇapakatikāpi hontiyeva, tasmā tādisānampi idha ādisaddena saṅgahoti vadanti. Saṅkhepatoti samāsato, asukāya paṭisandhiyā asukaṃ ārammaṇanti vibhāgaṃ akatvāti attho.
此指二十余种续继心识。善果中无因缘业识属续继现象。天界无此无因缘续继，故谓仅在人间境界。有不男子等类别的集合谓之『等诸根本名』。有些无因缘的续继识是无感官根本，因表现为纯观照故，此类无因缘续继心亦被称为根本集合名。这里的简称是总结，因未作区分续继就称为何为根本现象之意。
Sesānanti rūpāvacarā pañca, paṭhamatatiyāruppā dveti imāsaṃ vuttāvasesānaṃ sattannaṃ paṭisandhīnaṃ. Paccuppannārammaṇaṃ cuticittaṃ nāma natthi paṭisandhiārammaṇe eva pavattanato. Dvīsu ārammaṇesūti atītanavattabbavasena dvīsu ārammaṇesu.
所谓『剩余者』，即五类色界心类。首应指三类无色相心。此是总结后余七种续继识。现行根本不是末那心，于续继现行根本产生。『于二根本』是指前世所流转的两个根本。
§623
623.Tānīti pubbe katāni kammāni. Assāti āsannamaraṇassa puggalassa. Olambantīti sāyanhe mahantānaṃ pabbatakūṭānaṃ chāyā viya bhūmiyaṃ tassa citte avalambanti upatiṭṭhanti. Tasmiṃ niruddheti tasmiṃ cuticitte niruddhamatte tassa nirodhasamanantarameva. Tadevāti taṃyeva yathāvuttajavanavīthiyā ārammaṇabhūtaṃ. Avijjātaṇhādīsu kilesesu anupacchinnesveva kammādino upaṭṭhānaṃ, tañca ārabbha cittasantānassa bhavantaraninnapoṇapabbhāratā hotīti āha ‘‘anupacchinnakilesabalavināmita’’nti. Santāne hi vināmite tadekadesabhūtaṃ paṭisandhicittañca vināmitameva hoti, na ca ekadesavināmitabhāvena vinā santānassa vināmitatā atthīti. Sabbattha pana duggatipaṭisandhininnāya cutiyā purimajavanāni akusalāni, itarāya ca kusalānīti nicchinanti. ‘‘Nimittassādagadhitaṃ vā, bhikkhave, viññāṇaṃ tiṭṭhamānaṃ tiṭṭhati, anubyañjanassādagadhitaṃ vā, tasmiṃ ce samaye kālaṃ karoti, ṭhānametaṃ vijjati, yaṃ dvinnaṃ gatīnaṃ aññataraṃ gatiṃ upapajjeyya nirayaṃ vā tiracchānayoniṃ vā’’ti (saṃ. ni. 4.235) hi vuttaṃ, tasmā akusalaṃ duggatiyaṃ, kusalañca sugatiyaṃ paṭisandhiyā upanissayo hotīti. Arahato pana sabbaso kilesānaṃ upacchinnattā paṭippassaddhasabbabhavussukkatāya kammādinimittaṃ na upaṭṭhahati, tato vijjamānampi kammaṃ aladdhasahāyattā paṭisandhiṃ na janeti.
623. 此谓“曾作业”，即过去所作的业。所谓“在临近死者身上”，是指即将死去的人。所谓“依止”，如暮时大山峦的阴影，依附于地面，亦如此，心念依止于其境界而产生。此中，“止”即是心念止于某所处之境，“灭”则为心念止境达到止灭之际。所谓“即此”，是指此地“依止”之境，而该境界乃由前述因缘形成。于无明、渴爱等烦恼未断之时，业力仍维持其相续，并由此引生相续心念之恒续作用，故称“无断烦恼力所引”。心识相续中断，则称断灭；此乃心之流动暂息状态。此云“无断烦恼力名”，意指心流未断故亦无别断。因诸相续中，断除其一便称断；非因无断而断，断乃基于处断。普遍而言，对于恶趣中间续生的前后五个心念，谓其为不善之续；其余则为善心。经云：“比库，基于缘起，现存意识有两种，或系缘相，或系随相；若此时消灭，则此处即无，故由不同二行之中，另有一行生起，或堕地狱，或入畜生等道。”（参看《增支部》4.235）由此可知，不善心续乃为可怖苦道，善心续为安乐善道之因。至于阿拉汉，诸烦恼悉已断尽，心志清净，故无业缘续，既存之业亦不生续识果报。
Vuttappakārakammavasenāti pāpakammavasena, tadupaṭṭhāpitanti adhippāyo. ‘‘Narakādīsu aggijālavaṇṇādika’’nti idaṃ taṃsadisatāvasena vuttaṃ. Na hi so eva nirayaggivaṇṇādi tadā tassa āpāthaṃ āgacchati. Tattha aggijālavaṇṇādikanti ādi-saddena vettaraṇīsimbaliasipattavanādivaṇṇaṃ saṅgaṇhāti. Narakādīsūti pana ādi-saddena petatiracchānānaṃ nibaddhasañcaraṇaṭṭhānapariyāpannavaṇṇaṃ. Manodvāre āpāthamāgacchatīti kammabalena upaṭṭhāpitavaṇṇāyatanaṃ supinaṃ passantassa viya, dibbacakkhussa viya ca manodvāre eva gocarabhāvaṃ gacchati. Ekaṃ āvajjanaṃ, pañca javanāni, dve tadārammaṇānīti tīṇi vīthicittāni.
所谓“有说助作业”，指以恶业作为根据之说。此意即为业力主宰。经中有言：“地狱诸苦，烈火炽焰等。”此乃根据其可怖状态所称。火炽烈焰等色，非唯地狱，亦可指恶道苦报之痛身。所谓“地狱等”，表以初始之语，统称诸趣众苦之相貌，谓其为流浪受苦之广大之处所。意谓恶业之力所导致之果报，如观梦中之立体形象，或如天眼观察心门外境现象，实为念行所现境界。何谓一召乃五行？谓三条心道各自流通故也。
Rāgādihetubhūtaṃ hīnamārammaṇanti akusalavipākassa ārammaṇaṃ bhavituṃ yuttaṃ aniṭṭhamārammaṇamāha. Tampi hi saṅkappanavasena rāgassāpi hetu hotīti. Akusalavipākajanakakammasahajātānaṃ vā taṃsadisāsannacutijavanacetanāsahajātānañca rāgādīnaṃ hetubhāvo eva hīnatā. Tañhi pacchānutāpajanakakammānamārammaṇaṃ kammavasena aniṭṭhaṃ akusalavipākassa ārammaṇaṃ bhaveyya. Aññathā ca iṭṭhārammaṇe pavattassa akusalakammassa vipāko akusalakammanimittārammaṇo na bhaveyya. Na hi akusalavipāko iṭṭhārammaṇo bhavituṃ arahatīti.
由贪欲起因所生之减少之依止，谓恶果报应起之境界。此为不善果之依止，不称善境故说为消极依止。以意念力量，贪欲亦为因故。由恶业生果之习性，与临命终结心念习性相同，实乃由贪欲等烦恼为原故，其消极性质乃由此而起。继而悔恨业即恶业之依止，故成恶果依止。反之，善果依止不地产生不善果报不生。阿拉汉境界，以断烦恼为依止，诸恶果报依所因业不生，无善恶二义所生果报。
Pañcadvāre ca āpāthaṃ āgacchantaṃ paccuppannaṃ kammanimittaṃ āsannakatakammārammaṇasantatiyaṃ uppannaṃ, taṃsadisañca daṭṭhabbaṃ. Aññathā tadeva paṭisandhiārammaṇūpaṭṭhāpakaṃ, tadeva ca paṭisandhijanakaṃ bhaveyya. Na ca paṭisandhiyā upacārabhūtāni viya, etasmiṃ tayā pavattitabbanti paṭisandhiyā ārammaṇaṃ anuppādentāni viya ca pavattāni cutiāsannāni javanāni paṭisandhijanakāni bhaveyyuṃ. ‘‘Katattā upacitattā’’ti (dha. sa. 431) hi vuttaṃ. Tadā ca taṃsamānavīthiyaṃ viya pavattamānāni kathaṃ katūpacitāni siyuṃ? Tadā na assāditāni. Na ca lokiyāni lokuttarāni viya samānavīthiphalāni honti. ‘‘Pubbe vāssa taṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedanīyaṃ, pacchā vāssa taṃ kataṃ hoti pāpakammaṃ dukkhavedanīyaṃ, maraṇakāle vāssa hoti micchādiṭṭhi samattā hoti samādinnā. Tena so kāyassa bhedā paraṃ maraṇā apāyaṃ duggatiṃ vinipātaṃ nirayaṃ upapajjatī’’tiādinā (ma. ni. 3.303) sutte maraṇakāle samattāya samādinnāya micchādiṭṭhiyā, sammādiṭṭhiyā ca sahajātacetanāya paṭisandhidānaṃ vuttaṃ, na ca dubbalehi pañcadvārikajavanehi micchādiṭṭhi, sammādiṭṭhi vā samattā hoti samādinnā. Tathā hi vuttaṃ sammohavinodaniyaṃ ‘‘sabbampi hetaṃ kusalākusaladhammapaṭivijānanādicavanapariyosānaṃ kiccaṃ manodvārikacitteneva hoti, na pañcadvārikenāti sabbassapetassa kiccassa karaṇe sahajavanakāni vīthicittāni paṭikkhittānī’’ti (vibha. aṭṭha. 766).
由五门而临近生起之现行业业力、临近生起之所缘相继起，示现应当观察其特性。否则，果报及其续生果报将发生变化，非续生所应为。此非顺续印可之现行中所应产生之事。经中有云：“基于先前生中所作恶业，生苦之痛；后继生中亦作恶业，亦生苦痛；临终时若有邪见，则后死入恶趣。”此语述及临终被确认的见解是果报之因，故临终见逻辑状态确定则续生结果确定。较弱之五门续并无邪见或正见之明了，即不可能临终见确。又经言：“诸因皆由分别善恶法知而起，心随意识变化，五门续故断。”由此可见，五门续生根本由分别心分别，故非随机而起。
Tattha hi na kiñci dhammaṃ paṭivijānātīti ‘‘manopubbaṅgamā dhammā’’ti (dha. pa. 1-2) evaṃ vuttaṃ ekampi kusalaṃ vā akusalaṃ vā na paṭivijānātīti ca vuttaṃ. Yesaṃ paṭivibhāvanappavattiyā sukhaṃ vā dukkhaṃ vā anveti, tesaṃ sā pavatti pañcadvāre paṭikkhittā. Kusalākusalakammasamādānañca tādisamevāti. Tadārammaṇānantaraṃ pana cavanaṃ, tadanantarā ca upapatti manodvārikā eva hoti, na sahajavanakavīthicittapariyāpannāti iminā adhippāyena idha pañcadvārikatadārammaṇānantarā cuti, tadanantarā paṭisandhi ca vuttāti daṭṭhabbā. Tattha avasesapañcacittakkhaṇāyuke rūpādimhi uppannaṃ paṭisandhiṃ sandhāya ‘‘paccuppannārammaṇaṃ upapatticittaṃ paccuppannārammaṇassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayo’’ti, avasesaekacittakkhaṇāyuke ca uppannaṃ paṭisandhiṃ sandhāya ‘‘paccuppannārammaṇaṃ upapatticittaṃ atītārammaṇassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayo’’ti ca vuttanti veditabbaṃ.
此中无所认识之法，谓“心为法之先行者”，这是法本初说。即使善不善，皆不能相知。从而，继起之续受苦乐之感因，五门续即被断绝。然现起依止由于续生，无需等同共起心境。所谓续，指时间上连续生起，而非同时共起。依缘相当之条件，继起之续受以先续受为因。此乃基于先续心念中相续之依赖性。五心末处生续识，因依止理所以认知，系属重要知识。相续心识因而成立。
§624
624.Kaṇhapakkhe sukkapakkhaṃ ṭhapetvāti ettha yathā pubbe ‘‘pāpakammaṃ vā kammanimittaṃ vā’’ti vutte kaṇhapakkhe ‘‘anavajjakammaṃ vā kammanimittaṃ vā’’ti sukkapakkho vutto, evaṃ ‘‘duggatipariyāpannaṃ paṭisandhicittaṃ, narakādīsu aggijālavaṇṇādikaṃ duggatinimitta’’nti ca vutte kaṇhapakkhe ‘‘sugatipariyāpannaṃ paṭisandhicittaṃ, manussaloke rattakambalasadisamātukucchivaṇṇasaṅkhātaṃ, devaloke vā uyyānavimānakapparukkhādivaṇṇasaṅkhātaṃ sugatinimitta’’nti evaṃ sukkapakkhaṃ ṭhapetvā sesaṃ sabbaṃ purimanayeneva veditabbaṃ. Atītapaccuppannārammaṇāyāti kammakammanimittavasena atītārammaṇāya, mātukucchivaṇṇādisugatinimittavasena paccuppannārammaṇāya.
624. 小黑肢与白肢分别设立。昔所谓“恶业及其所缘”，现黑肢称“非恶业及所缘”，白肢称“恶趣所缘果及业”，亦曾言“恶趣住续心，乃地狱烈火焰等色所缘果”。黑肢称“善趣之续心，乃人间夜被状、天界花园树枝色所缘果”。如此设定小白肢后，诸法依旧由前心所知。当言“过去、现在之所缘果”，过去续果由业所引，未来缘果由善趣所引。
§625
625.Tañca khoti yadetaṃ ‘‘anavajjakammaṃ vā kammanimittaṃ vā’’ti aniyamanaṃ kataṃ, tañca kho. Kammanimittameva āpāthamāgacchati ekantato attano kammārammaṇatāya mahaggatavipākassa. Suddhāya vāti mahaggatakammanimittārammaṇāya javanavīthiyā, tadārammaṇarahitāyāti attho, sā pana javanavīthi mahaggatavipākassa upacāro viya daṭṭhabbā. Keci pana tañca vīthiṃ mahaggatāvasānaṃ vadanti. ‘‘Navattabbārammaṇā vā’’ti idaṃ rūpāvacarapaṭisandhiṃ, āruppesu ca paṭhamaṃ, tatiyañca sandhāya vuttaṃ. Dutiyacatutthā pana atītārammaṇavacaneneva gahitā.
又云：“若所为非法之业，或业缘，乃为无约束之所作；若尔者，当知，此业缘必至灾害，因缘自身业性所致，必成大恶果。大恶业缘若纯净，透过迅疾道路，如同疾行之路，所谓此处便是疾行道路，象征大恶果之近行。少数说此路即大恶果终极部分；又谓此乃新起业缘，乃由色界往生第一际，此乃第三际的结合。第二与第四际则由过去业缘因果所摄持。”
Mātukucchivaṇṇasaṅkhātantiādinā vaṇṇo eva gatinimittabhāvena āgato. Tattha saddo tāva anupādinnabhāvena sugatipariyāpannatāya gatinimittabhāvena aṭṭhakathāsu nāgatoti yuttametaṃ, gandhādīnaṃ pana anāgamane kāraṇaṃ vīmaṃsitabbaṃ.
“以母乳黄色等名义者，乃颜色依赖其形态之因缘而来。此处声音亦然，虽无固着特性，但依善趣流转状态而生，是故注疏中称其为非恒常存在。然而，气味等于未再生之理，应当不以此为依据。”
Ayaṃ tāta tavatthāya buddhapūjā karīyatītiādīsu pubbacetanāvasena puññaṃ hoti. Sabbantimajavane vattamānassāpīti vadanti.
亲爱者，此段论述初意是说若以此佛供奉相关则生功德。有人谓此乃普遍现象，盖皆云是如是法流转现行。
§626
626.‘‘Etenānusārena āruppacutiyāpi anantarā paṭisandhi veditabbā’’ti idaṃ kasmā vuttaṃ, nanu ‘‘pathavīkasiṇajjhānādivasena paṭiladdhamahaggatassa sugatiyaṃ ṭhitassā’’ti evamādike eva naye ayampi paṭisandhi avaruddhāti? Na, tattha rūpāvacaracutianantarāya eva paṭisandhiyā vuttattā. Tattha hi ‘‘pathavīkasiṇādikaṃ vā nimittaṃ mahaggatacittaṃ vā manodvāre āpāthaṃ āgacchati, cakkhusotānaṃ vā’’tiādinā tena vacanena rūpāvacaracutiyā eva anantarā paṭisandhi vuttāti viññāyati. Athāpi yathāsambhavayojanāya ayampi paṭisandhi tattheva avaruddhā, arūpāvacaracutianantarā pana rūpāvacarapaṭisandhi natthi. Arūpāvacare ca uparūpari cutiyā anantarā heṭṭhimā heṭṭhimā paṭisandhi natthīti catutthāruppacutiyā navattabbārammaṇapaṭisandhi natthi. Tena tato tattheva atītārammaṇā, kāmāvacare ca atītapaccuppannārammaṇā paṭisandhi. Itarāhi ca yathāsambhavaṃ atītanavattabbārammaṇā āruppapaṭisandhi, atītapaccuppannārammaṇā ca kāmāvacarapaṭisandhi yojetabbāti imassa visesassa dassanatthaṃ visuṃ uddharaṇaṃ kataṃ.
云：“如是而言，四色界次际乃连续相续起，应知。”此说缘何成立？莫非因“以地界等修喜禅等所获之大果，得善趣境界而立”的法门，导致次际相续阻断？非也。此处仅说四色界之次际乃直接相续。如是言：“地界等所在，即由业缘心起，触及眼耳等”，故说四色界次际尚相续。虽可稍加间断，然彼处无法阻断；而无色界次际中，上下遂次间断，两处皆无色界次际连续相续。故第四色界次际无新起业缘连续。此乃依此理，故有过去业缘、欲界或色界过往及现前业缘相续。其他诸界依理亦可由过去新起业缘与色界相续，及过去现前业缘与欲界相续连结。为显明此义，详细提出诸种举例依次分析。
§627
627. Evaṃ ārammaṇavasena ekavidhāya kāmāvacarasugaticutiyā duvidhā duggatipaṭisandhi, duggaticutiyā duvidhā sugatipaṭisandhi, kāmāvacarasugaticutiyā dviekadvippakārānaṃ kāmarūpārūpānaṃ vasena pañcavidhā sugatipaṭisandhi , rūpāvacaracutiyā tatheva pañcavidhā, duvidhāya āruppacutiyā paccekaṃ dvinnaṃ dvinnaṃ kāmāruppānaṃ vasena aṭṭhavidhā ca paṭisandhi dassitā. Duggaticutiyā pana ekavidhāya duggatipaṭisandhi duvidhā na dassitā, taṃ dassetuṃ ‘‘duggatiyaṃ ṭhitassa panā’’tiādi vuttaṃ. Yathā vuttā pana –
如是以业缘区分，欲界中善趣之次际有二种恶趣相续，恶趣次际有二种善趣相续；欲界善趣次际对应色情界、无色界五法之相续，有五种善趣相续；色界次际亦有五种；无色界次际则按二二之别以欲界及无色界互相对应，有八种相续。唯恶趣次际仅以一种方式示现善趣相续，其二种情况未现，而此由“为恶趣界之者”所论述。如文所示——
Dve dve pañcātha pañcaṭṭha, dve bhavālambabhedato;
二二五位五处，二者依生趣分；
Cutiyā tādisāyetā, catuvīsati sandhiyo. (vibha. mūlaṭī. 227);
第四类如是等，共有二十四会。
§628
628. ‘‘Kāmāvacarassa kusalassa kammassa katattā’’tiādinā (dha. sa. 431) nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo heṭṭhā dassitappakāroti upanissayabhāvameva dassento ‘‘vuttañheta’’ntiādimāha.
628. 以“欲行善业已作成”等文句（断经文431节）为依据，体现各种时间点业的条件缘起，此即展示下缘之状，显示的是依止之相，故称“所说之下缘”等。
Nissayapaccayabhūtena rūpena sahapavattiyevettha viññāṇassa tena missitā, tadabhāvo amissitā. Yavanti ettha sattā ekajātisamanvayena aññamaññamissitā hontīti yoniyo. Sucaritaduccaritavasena gantabbā pāpuṇitabbāti gatiyo. Tiṭṭhati etthāti ṭhiti, viññāṇassa ṭhiti viññāṇaṭṭhiti. Nānattakāyanānattasaññītiādiāvāso eva sattehi āvasitabbato sattāvāso. Asaññasattāvāsassa idha asambhavato ‘‘sattāvāsavasena aṭṭhavidhaṃ hotī’’ti vuttaṃ.
因依止条件之色，识得以同存于此，与此识俱灭，此识所无即为无。以此观世间众生，同一类同生共灭，谓之缘起。善行恶行为其归所，应当而至者即为归趣。此处“立”即存在，识之存在即识存。此处多种身非所知身等为附着物，是世间众生现存之所依。所谓非众生所依，实因无缘，所以言“众生所依有八种”，此义已成公案。
§629
629.Aññatra jātipaṇḍakapaṭisandhiyāti ettha paṭhamakappikapaṭisandhiyāpīti vattabbaṃ. Sāpi hi bhāvena vināva uppajjatīti.
629. 除了生类界众生因果，指此首次生类界因果，应知此亦无性，非独自生起。
Omatoti avamato, avakaṃsatoti attho. Ādināti ‘‘missaṃ amissa’’nti etasmiṃ duke ādimhi vuttena missaviññāṇena. Omato dve vā tayo vā dasakā uppajjantīti gabbhaseyyakānaṃ vasena vuttaṃ. Aññattha pana aneke kalāpā saha uppajjanti. Brahmattabhāvepi hi anekagāvutappamāṇena aneke kalāpā saha uppajjantīti tiṃsato adhikāneva rūpāni honti. Tadahujātaeḷakassa lomaṃ jātiuṇṇāti keci. Himavantappadese jātimantaeḷakalomaṃ jātiuṇṇāti apare. Gabbhaṃ phāletvā gahitaeḷakalomaṃ jātiuṇṇāti aññe. Imāsu gatīsu imā yoniyo sambhavanti, imāsu na sambhavantīti evaṃ yonīnaṃ gativasena sambhavabhedo.
“omatoti”为下意，“avakamsatoti”为义。始语“missā amissa”指此苦之中有识与非识。此处卵胎之内云有两种或三种胎毛生起。然其他诸多胎群亦同时生起。如梵天界亦有数千万胎群同起，故曰三十余色。迦叶头毛为胎生，喜马拉雅地区有有毛胎生者，胎膜破而持毛胎生者，则称此等归趣即生起之所，生起依彼类所异也。
§630
630.Bhummavajjesūti bhummadevānaṃ vajjanaṃ yonivibhāgaṃ pati tesaṃ manussasadisattā. Yoniyotisso purimikā na hontīti yonittayapaṭikkhepena pacchimā yoni anuññātāti atthato āpannameva hoti. Gatittayeti manussapetatiracchānasaññite gatittaye. Tañhi ettha pubbe anāmaṭṭhaṃ.
630. “Bhummavajjesū”即地天之胎分，指其人类近似。三种胎无雄性者，故以胎性别分辨，西方之胎不可受也。地天胎者谓其无人为天胎，此胎称地宠胎。此前文称为无名胎。
Ca-saddo avuttasamuccayatthoti dassetuṃ ‘‘ca-saddenā’’tiādi vuttaṃ. Kasmā pana nijjhāmataṇhikapetesu purimikā tisso yoniyo na santīti? Asambhavato. Tāsañhi niccāturabhāvato kāmasevā natthīti na tā aṇḍajādayo honti. Kucchiyaṃ tāsaṃ gabbho nāvatiṭṭhati jālasabbhāvatoti keci. Aggijālāya santappamānasarīrā etā nibbattantīti allaṭṭhānesu, pupphādīsu ca sambhavābhāvato saṃsedajatāpi tāsaṃ natthevāti vadanti. Tenāha ‘‘opapātikā eva hi te hontī’’ti.
关于“共生声”一词，为说明其意故说“以共生声”等句。那么，为何在热瘾罢境之中，前世（purimika）只有三种来源（yoniyo）而无第四种呢？这是不可能的。因其必然是常住四种性质之一，非为欲界之生故，这样便不属于蛋生类。又有人说其胎儿难以存活乃至不能，像蜘蛛网一样易于断裂。还有说因烧炭生身导致身体寸断者，也有说因花朵等生死、成住坏空而起的偶发生，无实存性，故也不能算作。对此，注疏中解释称“它们确实是偶发的”，此故说“正是偶发的生命”。
Rūpībrahmesu tāva opapātikayonikesūti opapātikayonikehi rūpībrahme niddhāreti. Rūpībrahmesūti hi adhikaraṇe bhummaṃ, opapātikesūti niddhāraṇe. Tena ‘‘opapātikayonikesū’’ti sāmaññato vuttarāsito ‘‘rūpībrahmesū’’ti visesena tadekadesaṃ niddhāreti. Cakkhusotavatthudasakānaṃ, jīvitanavakassa cāti ettha keci ‘‘cakkhusotavatthusattakānaṃ, jīvitachakkassa cāti catunnaṃ kalāpānaṃ vasena rūpabhave paṭisandhiviññāṇena saha sattavīsati rūpāni uppajjanti, tattha gandharasāhārānaṃ paṭikkhittattā’’ti kāraṇaṃ vatvā taṃ samatthentā ‘‘pāḷiyañhi ‘rūpadhātuyā upapattikkhaṇe ṭhapetvā aññasattānaṃ devānaṃ pañcāyatanāni pātubhavanti, pañca dhātuyo pātubhavantī’ti (vibha. 1015-1016) vuttaṃ, tathā ‘rūpadhātuyā cha āyatanāni, nava dhātuyo’ti sabbasaṅgahakavasena tattha vijjamānāyatanadhātuyo dassetuṃ vuttaṃ. Kathāvatthumhi ca ghānāyatanādīnaṃ viya gandhāyatanādīnañca tattha bhāvo paṭikkhitto ‘atthi tattha ghānāyatananti? Āmantā. Atthi tattha gandhāyatananti? Na hevaṃ vattabbe’tiādinā (kathā. 520). Na ca aphoṭṭhabbāyatanānaṃ pathavīdhātuādīnaṃ viya agandharasāyatanānaṃ gandharasānaṃ tattha bhāvo sakkā vattuṃ, phusituṃ sakkuṇeyyatāvinimuttassa pathavīādisabhāvassa viya gandharasāyatanabhāvavinimuttassa gandharasasabhāvassa abhāvā. Yadi ca ghānasamphassādīnaṃ kāraṇabhāvo natthīti ‘āyatanānī’ti te na vucceyyuṃ, dhātusaddo pana nissattanijjīvavācakoti ‘gandhadhātu rasadhātū’ti avacane kāraṇaṃ natthi, dhammabhāvo ca tesaṃ ekantena icchitabbo sabhāvadhāraṇādilakkhaṇato aññassa abhāvā. Dhammānañca āyatanabhāvo ekantiko yamake vutto ‘dhammo āyatananti? Āmantā’ti (yama. 1.āyatanayamaka.13). Tasmā tesaṃ gandharasāyatanabhāvābhāvepi koci āyatanabhāvo vattabbo. Yadi ca phoṭṭhabbabhāvato añño pathavīādibhāvo viya gandharasabhāvato añño tesaṃ koci sabhāvo siyā, tesaṃ dhammāyatanasaṅgaho. Gandharasabhāve pana āyatanabhāve ca sati ‘gandho ca so āyatanañca gandhāyatanaṃ, raso ca so āyatanañca rasāyatana’nti idamāpannamevāti gandharasāyatanabhāvo ca na sakkā nivāretuṃ. ‘Tayo āhārā’ti ca vacanato kabaḷīkārāhārassa tattha abhāvo viññāyati. Tasmā yathā pāḷiyā avirodho hoti, tathā rūpagaṇanā kātabbā. Evañhi dhammatā na vilomitā hotī’’ti vadanti.
关于“有色梵天”者，谓即为偶发现身的生命之种类。这里，“有色梵天”说明领域，也被用作所依，“偶发”说明位置。故称“偶发现身的种类”是常用通称，且特指“有色梵天”作为区域中有限的某一区域。譬如眼睛、耳朵等五处根体及生命载体等，言四聚合物组成的色身与感知相应而有二十七种色相出现，有声音与味道等感官的对应出现，因净香及其他感受的排除乃成因故，对它们不必论断其中是否存有香根道种。对此，论书叙述：“巴利经说，凭色界元素形成时产生他界诸天的五根设施，因同样色界的六根对应九界元素，故体现诸处根界。这里对香根道等质疑是以有色界五根对应不生荒香等指称，并非所有感官之处体皆须有对应根。”若不借用“处”字，则无以说明生命相续处，故在该论中说“乃是五处根”。
Ettha vuccate – rūpāvacarasattānaṃ ghānajivhāyatanābhāvato vijjamānāpi gandharasā āyatanakiccaṃ na karontīti te anāmasitvā pāḷiyaṃ ‘‘pañcāyatanāni pātubhavantī’’ti (vibha. 1015), ‘‘cha āyatanānī’’ti (vibha. 992) ca ādi vuttaṃ, ‘‘tayo āhārā’’ti ca ajjhoharitabbassa āhārassa abhāvena ojaṭṭhamakarūpasamuṭṭhāpanasaṅkhātassa āhārakiccassa akaraṇato, na sabbena sabbaṃ gandharasānaṃ, ojāya ca abhāvato. Iti visayino, kiccassa ca abhāvena visayo, kiccavā ca dhammo na vutto. Yasmiñhi bhave visayī natthi, tasmiṃ taṃhetuko nippariyāyena visayassa āyatanabhāvo natthīti vijjamānassāpi avacanaṃ yathā tattheva rūpabhave pathavītejovāyodhātūnaṃ phoṭṭhabbāyatanabhāvena. Yassa pana yattha vacanaṃ, tassa tattha visayīsabbhāvahetuko nippariyāyena āyatanabhāvo vutto yathā tattheva rūpāyatanassa.
此处说，当有色现象聚集于无香舌根之处，因故香的根道则未作作用，故不承担香的根道工作，乃至不能以全部香根道气力承载此色相形成因缘。由此可知，诸对象及其因缘皆无言明，既然无对象，则以无对象因缘断尽，故不存在香根道之处，即便其说法合乎真理，如色界的地、水、火、风等根所构造的触处领会亦是如此。又如说，若因缘完全断绝则无处，处字即表示此意。此处所述以此见解称色触的处界为色触根道。
Yadi visayīsabbhāvahetuko visayassa nippariyāyena āyatanabhāvo, kathamasaññasattānaṃ dve āyatanāni pātubhavantīti, asaññasattānañhi cakkhāyatanaṃ natthi, acakkhāyatanabhāvena ca nesaṃ rūpāyatanaṃ aññesaṃ avisayoti? Nāyaṃ virodho. Yena adhippāyena rūpadhātuyaṃ saññīnaṃ gandhāyatanādīnaṃ avacanaṃ, tena rūpāyatanassāpi avacananti asaññīnaṃ ekaṃ āyatanaṃ vattabbaṃ. Yathāsakañhi indriyagocarabhāvāpekkhāya yesaṃ nippariyāyena āyatanabhāvo atthi, tesu niddisiyamānesu tadabhāvato rūpadhātuyaṃ saññīnaṃ gandhādike visuṃ āyatanabhāvena avatvā dhammasabhāvānativattanato, manoviññāṇassa ca visayabhāvūpagamanato dhammāyatanantogadhe katvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti pāḷiyaṃ (vibha. 1015) vuttaṃ. Etadatthañhi ‘‘dhammāyatana’’nti sāmaññato nāmakaraṇaṃ, piṭṭhivaṭṭakāni vā tāni katvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti vuttaṃ.
既然以无对象因缘断尽为处之义，何以异识无见者亦生两处？异识无见者无眼根，复无眼根者则无色根界，如何处于不同对象？此乃无违背。因色界为异识者所共摄，故对色界亦应谓之一处。譬如以根界为依缘进行达观，诸无见者虽无色根及香等根，然其根界则是一统体，会聚于色根界。故巴利经言五处根，是依此情形作为通称，是由地、水、火、风所组成的整体处界。关于此，少许典籍如《根本论》亦说：“色触之处内有八处，异识者有五处”，如此解说恰当。故此称处界为“法处”，指根界整体。
Yena ca pana adhippāyena asaññīnaṃ rūpāyatanaṃ vuttaṃ, tena saññīnampi gandhādīnaṃ visuṃ gahaṇaṃ kātabbanti imassa nayassa dassanatthaṃ ‘‘asaññasattānaṃ devānaṃ dve āyatanāni pātubhavantī’’ti (vibha. 1017) vuttaṃ. Asatipi hi tattha attano indriye rūpassa vaṇṇāyatanasabhāvātikkamo natthevāti taṃ rūpāyatanantveva vuccati. Iminā ca nayadassanena gandhādīni tīṇi pakkhipitvā saññīnaṃ aṭṭha āyatanāni, asaññīnaṃ pañcāti ayamattho dassito hoti. Evañcetaṃ sampaṭicchitabbaṃ, aññathā rūpaloke phusituṃ asakkuṇeyyatāya pathavīādīnaṃ brahmānaṃ vacīghoso eva na siyā. Na hi paṭighaṭṭanānighaṃsamantarena saddappavatti atthi, na ca phusanasabhāvānaṃ katthaci aphusanabhāvatā sakkā viññātuṃ, phoṭṭhabbāyatanasaṅkhātassa ca bhūtattayassa abhāve rūpabhave rūpāyatanādīnampi sambhavo eva na siyā. Tasmā phusituṃ sakkuṇeyyatāyapi pathavīādīnaṃ tattha kāyindriyābhāvena tesaṃ phoṭṭhabbabhāvo na vutto. Evañca katvā rūpadhātuyaṃ tesaṃ sappaṭighavacanañca samatthitaṃ hoti. Vuttañhi ‘‘asaññasattānaṃ anidassanasappaṭighaṃ ekaṃ mahābhūtaṃ paṭicca dve mahābhūtā’’tiādi (paṭṭhā. 2.22.20).
若以此观点说异识无见色根界，则异识者也理应摄纳香等根界，此为表显此法之用，“诸异识诸天有二处根界”曾言及此。所谓非存在的，乃因其本身无色根界中色根色相为过所及之境，故仅以色根界为名。由此视角，分割香等三根界而为异识者八处根界，异识者五处根界之分即显明。如此命名，异识者根之色根及香根不互排斥。又“食”字指三种根的正常贡献，故依巴利文无碍成义，色界分类不作阻碍。自此色界的统摄就应如此处理，不然色界不可感知，地、水、火、风界等根界亦不会产生对色界的感知。故即便色界有身体根之缺失，其受触之处区分亦非色界根体所含盖。如此以相应语句均能摄纳这些法根，所谓“异识无见者无显色根界之一强触者，亦依赖二强触定色界”，此乃根本吠舍所说。
Paṭigho ca nāma bhūtattayassa kāyappasādaṃ pati tannissayabhūtaghaṭṭanādvārena abhimukhabhāvo, idha pana taṃsabhāvatā. So ca phusituṃ asakkuṇeyyasabhāvassa ghaṭṭanāya abhāvato natthi. Yadi tattha asatipi visayini rūpāyatanaṃ gahetvā ‘‘dve āyatanānī’’ti vuttaṃ, atha kasmā gandhāyatanādīni gahetvā ‘‘pañcāyatanānī’’ti na vuttanti? Nayadassanavasena desanā pavattāti vuttovāyamattho. Atha vā tattha rūpāyatanasseva vacanaṃ kadāci aññabhūmikānaṃ pasādassa visayabhāvaṃ sandhāya, na pana itaresaṃ abhāvato, nāpi pariyāyenapi āyatanabhāvābhāvato. Asaññīnañhi rūpāyatanaṃ samānatalavāsīnaṃ vehapphalānaṃ, uparibhūmikānañca suddhāvāsānaṃ pasādassa visayabhāvaṃ gacchati, na pana gandharasāti tesaṃyeva tattha avacanaṃ yuttaṃ. Kathāvatthumhi ca nippariyāyena gandhāyatanādīnaṃ atthibhāvaṃ paṭijānantaṃ sandhāya paṭisedho kato.
所谓“强触”是法界身体中相应可靠之事，因其依附着身体聚合而发作。《经藏》中讲及此体。若感知者本身难以感知，则其根界结合不可成立。若论及此处曾言“两处根界”涉及异识者的感知，则为何不对香等根界言“五处”？此仅为方便说法，使教学便于展开。或于有色根界说法及其他根界及其空间之处作为依归，不涉及其他根界缺失或处界缺失。异识色根界乃同一质居于断触缘，纯净居住于高处之者，且有净化居住所，不以香根界实施相同之用。按对意思考，使否认香根界等说义，因而对根界做出否定性反驳。
Yadipi cetaṃ vacanaṃ tattha gandhāyatanādīnaṃ abhāvavibhāvanaṃ na hoti, atthibhāvadīpanampi pana aññavacanaṃ natthevāti? Nayidamevaṃ, aṭṭhakathāsu tattha nesaṃ atthibhāvassa niddhāretvā vuttattā. Yañhi aṭṭhakathāvacanaṃ pāḷiyā na virujjhati, taṃ pāḷi viya pamāṇabhūtaṃ agarahitāya ācariyaparamparāya yāvajjatanā āgatattā. Tattha siyā – yaṃ pāḷiyā na virujjhati aṭṭhakathāvacanaṃ, taṃ pamāṇaṃ, idaṃ pana virujjhatīti? Nayidamevaṃ, yathā na virujjhati, tathā paṭipāditattā. Cakkhādīnaṃ āyatanānaṃ, tannissayānañca viññāṇānaṃ sattasuññatāsandassanatthaṃ bhagavato dhātudesanāti āyatanabhāvena vuttānaṃyeva dhātubhāvadīpanato dhātubhāvassāpi tesaṃ avacanaṃ yujjati eva. Tasmā yathā pāḷiyā avirodho hoti, tathā cakkhudasakādivasena idha rūpagaṇanā katāti na ettha dhammatāvilomanāsaṅkāya okāsoti veditabbaṃ.
虽然此处（指该教法文献中）并非不存在诸根所缘境等的有无之辨，但对于义理启发却并无不同的说法。这一说法在注疏中被反复声明，阐明了其义理的准确性。又注疏文言若与巴利语无违背，则应视为与巴利文一样具规范性，由历代师承完整传承而来。这里可明白：所谓“巴利文不违背注疏文”，即“不违背”便是“已被实践证成”的意思。眼等六根及其所缘意识灭尽状态，为世尊论述诸界的根本原则时，依据此界之本质发明的界理也须对应相关教义。在这种前提下，既然与巴利文不抵触，自然对应眼根及其所缘色法的分别计数，不应视为与法义相违背。
Aññesu saṃsedajaopapātikayonikesūti rūpībrahme pana ṭhapetvā aññesu opapātikesu, saṃsedajesu cāti evamettha sambandho veditabbo. Opapātikavisesanañhettha aññaggahaṇaṃ, na saṃsedajavisesanaṃ asambhavato. Sati hi sambhave, byabhicāre ca visesanavisesitabbatā hoti. Kāmāvacaradevesu sabbakālaṃ paṭisandhipavattīsu yathāvuttāya santatiyā rūpānaṃ labbhanato vuttaṃ ‘‘tāni ca niccaṃ devesū’’ti. Na hi te kadācipi vikalindriyā, abhāvakā ca hontīti. Cakkhu nesaṃ dasannaṃ pūraṇoti katvā cakkhudasako nāma, asādhāraṇena vā cakkhunā lakkhito dasako cakkhudasako. Evaṃ sesāti yathā cakkhudasako vutto, evaṃ sesāpi dasakā yojetvā veditabbā. ‘‘Saṃsedajūpapātayonīsu , avakaṃsato tiṃsā’’ti saṅkhepena vuttamatthaṃ vivaranto ‘‘avakaṃsato panā’’tiādimāha, taṃ panetaṃ pāḷiyā na sameti. Na hi pāḷiyaṃ kāmāvacarānaṃ saṃsedajopapātikānaṃ aghānakānaṃ upapatti vuttā. Dhammahadayavibhaṅge hi ‘‘kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasāyatanāni pātubhavanti, kassaci dasāyatanāni, kassaci aparāni dasāyatanāni, kassaci navāyatanāni, kassaci sattāyatanāni pātubhavantī’’ti vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’’ti (vibha. 1007). Yadi hi aghānakassāpi upapatti siyā, tikkhattuṃ ‘‘dasāyatanāni pātubhavantī’’ti vattabbaṃ siyā, tikkhattuñca ‘‘navāyatanāni pātubhavantī’’ti, na ca taṃ vuttaṃ.
关于世间因缘生生不息之根源，上述文中以色界梵天的例子说明其与他界有别，且依此辨识相互关系。这里“生生不息的特殊性”是着重点，不是“一无是处”的不可能性。欲界贪欲之神常于交会续起时，以得色法为准而称“色界为恒常”，并非无根无识无有。以十为满，眼根称为“十根”，即非凡常眼所具的十项；以余数结尾亦称“眼根”，此处“余数”与“十根”相结合是合乎情理的。对于“生生不息缘起”中以三十为纲摄之说，仅是一种概括说法，用来说明不同缘起条件。巴利文中并未明说。在《法集论》也述及“欲界缘起过程中，有人缘起十一根，有人缘起十根，有人缘起其他数目根”，并未有“八根俱出”的说法。如果真的有无所依赖者出现，则应论述为“十根俱出”，或者“九根俱出”，但经典无此记载，因此八根缘起说不可取。
Tattha upapattikkhaṇeti paṭisandhikkhaṇe. Ekādasāti paripuṇṇāyatanassa saddāyatanavajjāni ekādasa āyatanāni. Kassaci dasāyatanānīti andhassa cakkhāyatanavajjāni. Aparāni dasāyatanānīti badhirassa sotāyatanavajjāni. Navāyatanānīti andhabadhirassa cakkhusotāyatanavajjāni. Sattāyatanānīti gabbhaseyyakassa rūpagandharasakāyaphoṭṭhabbamanodhammāyatanavasena vuttaṃ. Yadi cakkhusotaghānavikalopi uppajjeyya, tassa aṭṭhevāyatanāni siyuṃ, na ca vuttaṃ ‘‘aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’’ti. Tasmā nattheva cakkhusotaghānavikalo. Sati ca aghānakūpapattiyaṃ punapi ‘‘kassaci aparānipi dasāyatanāni pātubhavantī’’ti vattabbaṃ siyā. Tathā ca sati yathā andhabadhirassa vasena ‘‘kassaci navāyatanāni pātubhavantī’’ti ekavāraṃ vuttaṃ, evaṃ andhāghānakassa, badhirāghānakassa ca vasena ‘‘kassaci aparāni navāyatanāni, kassaci aparānipi navāyatanāni pātubhavantī’’ti vattabbaṃ siyāti attho. Evaṃ dhātupātubhāvādipañhānipi vattabbānīti vadanti. Ettha ca yathā ‘‘sattati ukkaṃsatotha rūpānī’’ti padaṃ ‘‘saṃsedajūpapātayonīsū’’ti ettha yonidvayavasena yojīyati, na evaṃ ‘‘avakaṃsato tiṃsā’’ti idaṃ. Idaṃ pana saṃsedajayonivaseneva yojetabbaṃ. Ekayoganiddiṭṭhassāpi ekadeso sambandhaṃ labhatīti saṃsedajassa jaccandhabadhiraaghānakanapuṃsakassa jivhākāyavatthudasakānaṃ vasena tiṃsa rūpāni uppajjantīti vuttaṃ, na opapātikassāti ayamettha aṭṭhakathāyamadhippāyo.
此处“缘起时”是指续起时。十一根即完全根，包含眼根等十一种；某人得视盲者的眼根即眼根俱减；另一人听盲者的耳根亦减少。九根者为双盲人的眼耳根都缺失的境况；七根为胎儿和母体中觉受等所置根界。若从眼耳缺失的角度加以细分，不宜言“八根俱生”，因此眼耳双盲等均不具八根。对缺失者之缘起，应视为“某人缘起他人十根”而非断然否定根的存在。有记载指出盲人与聋人偶尔存在新根生起，因此八根非必然出现。综上，有关界缘起等问题于此处已细分说明。此处“七十根”指“引相依缘”中根所生成数目，非前述“非缘起根数”。“三十根”是生界之生根。此处以二源区分归纳其理，而非八根说。此理是注疏智慧所在。
Ye pana ‘‘opapātikassa jaccandhabadhiraaghānakanapuṃsakassa jivhākāyavatthudasakānaṃ vasena tiṃsa rūpāni uppajjantīti mahāaṭṭhakathāyaṃ vutta’’nti vadanti, taṃ na gahetabbaṃ. So hi pamādapāṭho. Evañca katvā āyatanayamakavaṇṇanāyaṃ ‘‘kāmadhātuyaṃ pana aghānako opapātiko natthi. Yadi bhaveyya, ‘kassaci aṭṭhāyatanāni pātubhavantī’ti vadeyyā’’ti (yama. aṭṭha. āyatanayamaka 18-21) vuttaṃ. Apare panāhu ‘‘kassaci ekādasāyatanāni pātubhavantīti yāva ‘kassaci navāyatanānī’ti pāḷi opapātike sandhāya vuttā. Tasmā pubbenāparaṃ aṭṭhakathāyaṃ avirodho siddho. Tathā ca yathāvuttapāḷiyā ayamatthavaṇṇanā aññadatthu saṃsandati sametiyevā’’ti. Yaṃ paneke vadanti ‘‘opapātikaggahaṇena saṃsedajāpi saṅgayhanti. Tathā hi dhammahadayavibhaṅge ‘kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasāyatanāni pātubhavantī’tiādīnaṃ (vibha. 1007) niddese ‘opapātikānaṃ petāna’ntiādinā (vibha. 1009) opapātikaggahaṇameva kataṃ, na saṃsedajaggahaṇa’’nti, taṃ paripuṇṇāyatanānaṃyeva saṃsedajānaṃ opapātikesu saṅgahaṇavasena vuttanti veditabbaṃ. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘saṃsedajayonikā paripuṇṇāyatanāparipuṇṇāyatanabhāvena opapātikasaṅgahaṃ katvā vuttā’’ti, padhānāya vā yoniyā sabbaṃ paripuṇṇāyatanayoniṃ dassetuṃ ‘‘opapātikānanti vutta’’nti ca, idha pana yonidvayaṃ sarūpeneva pakāsetuṃ, saṃsedajayonivaseneva ca avakaṃsato rūpapavattiṃ dassetuṃ opapātikayoniyā itaraṃ asaṅgahetvā ‘‘saṃsedajūpapātayonīsū’’ti vuttaṃ. Taṃ sabbaṃ vīmaṃsitvā gahetabbaṃ.
那些说“世尊大注疏中记载盲聋等缘起时有三十色法生起”的人不宜采纳，此乃疏失。正如同一段经文论述，欲界中无盲聋等根，若有必叙“某人具八根”才能说明。另有说法认为“某人具十一根”、“某人具九根”等说法均为凑合及巴利词汇误解。巴利文中从未说欲界盲聋等具八根根起。经典觉支经中“某处生起十一根、十根、其他根等说法”，注疏中也说明只是“盲聋等具全根及欠缺根聚合说”，而非简单的“生三十根”。因此应采纳注疏此处明确断定，世尊大注疏对盲聋及欲界根源理解已达到无矛盾完善状态，见解纯正。
Ukkaṃsāvakaṃsānaṃ pana antareti ‘‘sattati, tiṃsā’’ti evaṃ vuttānaṃ rūpassa ukkaṃsāvakaṃsaparicchedānaṃ majjhe. Anurūpato vikappo veditabboti apāyesu andhassa cha cakkhudasakābhāvato, tathā badhirassa sotadasakābhāvato, andhabadhirassa pana pañca cakkhusotadasakābhāvatoti evamādinā nayena veditabbo. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ vuttamevāti.
关于“断法与非断法”的关系中，以“七十根”及“余数为三十”为中介，说明断非断因缘间的对应关系。丧失者如盲缺三眼根，聋缺三耳根，盲聋缺五眼耳根，依此类推，此为合适的解释。
§631
631. Cutipaṭisandhīnaṃ khandhādīhi aññamaññasamānatā abhedo. Asamānatā bhedo.
631. 关于小续中五蕴等的同一与不同的关系，指同一则无分别，区别则有分别。
Ārammaṇatopiabhinnāti catūsu āruppesu tato tato cavitvā tattha tattheva upapajjantassa vasena vuttaṃ. Tatheva pana heṭṭhā, rūpabhave vā upapatti natthi. Arūpabhūmito cavitvā heṭṭhā upapatti nāma kāmabhave eva, tatthāpi tihetukapaṭisandhi eva. Rūpabhavato pana cuto duhetukopi hotīti vadanti. Amahaggatabahiddhārammaṇāya cutiyā anantarā mahaggataajjhattārammaṇā dutiyacatutthāruppapaṭisandhi. Evaṃ nayamattassa dassitattā vuttaṃ, avuttañca sabbaṃ saṅgahetvā āha ‘‘ayaṃ tāva arūpabhūmīsuyeva nayo’’ti. Rūpārūpāvacarānaṃ upacārassa balavatāya tato cavitvā duggatiyaṃ upapatti natthīti ‘‘ekaccasugaticutiyā’’ti āha. Ekaccaduggatipaṭisandhīti ettha ekaccaggahaṇassa payojanaṃ maggitabbaṃ. Ayaṃ panettha adhippāyo siyā – nānattakāyanānattasaññīsu vuttā ekacce ca vinipātikā tihetukādipaṭisandhikā, tesaṃ paṭisandhiṃ vinipātikabhāvena ‘‘duggatipaṭisandhī’’ti gahetvā sabbasugaticutiyā ca sā paṭisandhi hoti, na ekaccasugaticutiyā evāti tannivattanatthaṃ ekaccaduggatiggahaṇaṃ kataṃ. Apāyapaṭisandhi eva hi ekaccasugaticutiyā hoti, na sabbasugaticutiyāti. Atha vā duggatipaṭisandhi duvidhā ekaccasugaticutiyā anantarā, duggaticutiyā cāti. Tattha pacchimaṃ vajjetvā purimaṃyeva gahetuṃ vuttaṃ ‘‘ekaccaduggatipaṭisandhī’’ti. Ahetukacutiyā sahetukapaṭisandhīti duhetukā ca tihetukā ca yojetabbā. Maṇḍūkadevaputtādīnaṃ viya hi ahetukacutiyā tihetukapaṭisandhipi hotīti.
由四种无色界境起分别离散，彼岸者从彼岸起，相应现起。此即依习说。反观下界，无色界则无色界现起。舍弃无色境者，往生下界，名为欲界现起，彼亦是三缘续续。舍弃色界者，亦称彼缘起。未入无色之大境界者，舍弃外境是第一续，续里大境内心续是第二，第二与第三续无色界四果相续。以此见方便法则，未说者恒续合并说：“此正为无色界法续”。色界与无色界相续因相盛故，舍弃转生无苦世界无缘。如叫“诸有善趣之续生”者，意指总有部分恶趣缘续。在此则有主张，即论色非色身感无续者，有论指有部分恶续因缘续，如是续名恶趣续，亦为诸善趣续生之续，非偏指善趣续，此为其释。恶趣续分两：一名部分善趣续因续，一名恶趣续。一切皆依前因取后因，称“部分恶趣续”。无因续生者即有因续生，因续者即二因续合。例如蛙神童子类，无因续与异因续同时续生。
Tassatassa viparītato ca yathāyogaṃ yojetabbanti ‘‘ekaccasugaticutiyā ekaccaduggatipaṭisandhī’’tiādīsu bhedavisesesu ‘‘ekaccaduggaticutiyā ekaccaduggatipaṭisandhī’’tiādinā yaṃ yaṃ yujjati, taṃ taṃ yojetabbanti attho. Yujjamānamattāpekkhanavasena napuṃsakaniddeso kato. Yojetabbanti vā bhāvatthatā daṭṭhabbā. ‘‘Amahaggatabahiddhārammaṇāya mahaggataajjhattārammaṇā’’tiādīsu pana viparītayojanā na kātabbā. Na hi mahaggataajjhattārammaṇāya cutiyā arūpabhūmīsu amahaggatabahiddhārammaṇā paṭisandhi atthi. ‘‘Catukkhandhāya āruppacutiyā anantarā pañcakkhandhā kāmāvacarapaṭisandhī’’ti etassa vipariyāyo sayameva yojito. ‘‘Atītārammaṇāya cutiyā paccuppannārammaṇā paṭisandhī’’ti etassa ca vipariyāyo natthi eva. Bhedaviseso eva ca evaṃ vitthārena dassito, abhedaviseso pana ekekasmiṃ bhede tattha tattheva cutipaṭisandhiyojanāvasena veditabbo ‘‘pañcakkhandhāya kāmāvacaracutiyā pañcakkhandhā kāmāvacarā…pe… avitakkaavicārāya avitakkāvicārā’’ti. Catukkhandhāya pana catukkhandhā sayameva yojitā. Eteneva nayena sakkā viññātunti pañcakkhandhādīsu abhedaviseso na dassitoti.
各种相反因缘，依其适宜，须分别依区别名称合称，如部分善趣续乃部分恶趣续因续，依合适次序分别相称名义。此处“合适”意指不仅是名称，而是事理实相之和。以相反因续则不可相混合，并非共存。无生外境续及大境内续之切换断续，不可反转。四界无色异续之说，为本法反说。前后境续紧续无断之说，亦不相反。此区别详述，未区者单一界境内续尤应理解为五蕴无色界续，四界无色异续也同理。故以此教法，能知五蕴别异续理未被示。
§632
632.Itīti evaṃ vuttappakārena. Etaṃ viññāṇaṃ avijjādisahakārikāraṇasahitassa saṅkhārassa vasena laddhappaccayaṃ. Bāhirakakappitassa adhipatiṭṭhanakassa abhāvato rūpārūpadhammamattaṃ. Tenāha ‘‘na satto na jīvo’’ti. Upetīti vuccati tathāvohāramattaṃ, atthato pana paccayasāmaggiyā bhavantarabhāvena uppajjanamattanti adhippāyo. Tenāha ‘‘tassa cā’’tiādi. Tato hetuṃ vināti tattha hetuṃ vinā. Manussacutipaṭisandhikkamenāti manussacutito manussapaṭisandhikkamena. Evañhi pākaṭaggahaṇaṃ ubhayavisesanaṃ hoti. Pākaṭatā cettha tadāsannakkhandhavasena veditabbā ‘‘cavamāne upapajjamāne’’tiādīsu (dī. ni. 1.247) viya. Manussacutipaṭisandhikkamenāti vā manussacutito yassa kassaci paṭisandhikkamena. Tathā hi vakkhati ‘‘nissayaṃ assādayamānaṃ vā anāssādayamānaṃ vā’’ti (visuddhi. 2.632).
如是所说，现识为无明及行相续之条件。外界四色界及无色界法因无主而起。故说“非有主，非有命”。“上界”则指状态，只是诸条件共同合作成境。故传说：“其之因故”之意。因灭则果灭，且无因不灭。人类舍弃续者，简称“人类生续”，此乃清楚对法理确认。其说“此乃……”因有因缘故。因灭则因灭，续也即因续。此主因详说，如《细节净论》等。
Sarasenāti sabhāvena, parikkhīṇāyusaṅkhāratāyāti attho. Upakkamenāti attanā, parena vā katena sīsacchedanādiupakkamena. Sabbesaṃ aṅgapaccaṅgasandhīnaṃ bandhanāni sabbaṅgapaccaṅgasandhibandhanāni, tesaṃ chedakānaṃ. Sannipātanti patanaṃ pavatti. Hadayappadesopi anukkamena sussitvā appāvaseso hoti, pageva kāyoti āha ‘‘kamena upasussamāne sarīre’’ti. Tenevāha ‘‘taṅkhaṇāvasesahadayavatthusannissita’’nti. ‘‘Niruddhesu cakkhādīsū’’ti idaṃ gabbhaseyyakānaṃ āyatanānaṃ anupubbuppatti viya nirodhopi anupubbato hotīti adhippāyena vuttaṃ, atimandabhāvūpagamanataṃ vā sandhāya ‘‘niruddhesū’’ti vuttaṃ, na anavasesanirodhaṃ. Pañcadvārikaviññāṇānantarampi hi pubbe cuti dassitā. Yamake ca ‘‘yassa cakkhāyatanaṃ nirujjhati, tassa manāyatanaṃ nirujjhatīti? Āmantā. Yassa vā pana manāyatanaṃ nirujjhati, tassa cakkhāyatanaṃ nirujjhatīti? Sacittakānaṃ acakkhukānaṃ cavantānaṃ tesaṃ manāyatanaṃ nirujjhati, no ca tesaṃ cakkhāyatanaṃ nirujjhati. Sacakkhukānaṃ cavantānaṃ tesaṃ manāyatanañca nirujjhati, cakkhāyatanañca nirujjhatī’’tiādinā (yama. 1.āyatanayamaka.120) cakkhāyatanādīnaṃ cuticittena saha nirodho vuttoti.
“萨拉塞那”意为集会，是集会中寿命终尽。释义“破除”亦作“自身断”，或他人为切断头颅等。众肢骨节纹理称为联结，这些联结皆为断裂者，是断裂者。心际同样以断连为止，故说“身断者行止”。胎中五识诸识诸处如同胎床受胎，亦为渐渐止灭，此为因说。断灭但非无余终断。五道识续亦先有末续遂断。佛经问答论云：眼识断则心识亦断，或心识断则眼识断。缺眼者断识连同心识，非是心识断但眼识未断。残眼者断二识遂断。是故说眼识断生时亦断，是延续说。
Hadayavatthumatteti hadayavatthupadesamatte. Na hi hadayavatthuṃ nissāya kāyindriyaṃ pavattati. Hadayavatthupi tadā ātape pakkhittaharitatālapaṇṇaṃ viya appāvasesaṃ hotīti ‘‘taṅkhaṇāvasesahadayavatthusannissita’’nti vuttanti vadanti. Itaravatthūnaṃ pana sakiccāsamatthatāya kevalaṃ hadayavatthusannissitameva, tadā viññāṇaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘taṅkhaṇāvasesahadayavatthusannissita’’nti. Mātughātādi, mahaggatamaññaṃ vā tādisaṃ garukaṃ nāma. Samāsevitaṃ abhiṇhaso kataṃ. Āsannaṃ maraṇakāle kataṃ, yadā tadā vā katampi paribyattaṃ hutvā anussaritaṃ. Pubbakataṃ aparāpariyāyavedanīyaṃ. Laddho avaseso avijjādiko viññāṇassa paccayo etenāti laddhāvasesapaccayo, saṅkhāro. Etena vipaccituṃ katokāsaṃ yathūpacitaṃ kusalākusalacetanamāha. Kammanimittaṃ nāma yaṃ vatthuṃ ārammaṇaṃ katvā āyūhanakāle kammaṃ āyūhati, taṃ. Atīte kappakoṭisatasahassamatthakepi hi kamme kate vipaccanakāle āgantvā kammaṃ vā kammanimittaṃ vā upatiṭṭhati. Gatinimittaṃ nāma nibbattanakaokāse eko vaṇṇo. So ca niraye nibbattanārahassa ‘‘aggijālavaṇṇādiko’’tiādinā heṭṭhā vuttoyeva. Avijjāpaṭicchāditādīnave tasmiṃ kammādivisaye paṭisandhiviññāṇassa ārammaṇabhāvena uppattiṭṭhānabhūte.
“心物”即心所对象所指之份量。非凭心身根生起。心物如夏日荷叶枯萎少余，如是心物少余相续故说“少余心物所依”。别他各种量仅以心物为依，因此识起说“少余心物所依”。杀母等及重罪名称。合并而成之重罪。临终时作此罪，或随时有作而忆念之。前已后继，痛苦遍体。凡获疾病残损乃识之因，即识以后条件，乃行。反过则善不善之意，如善恶意业。业缘即对境起业，业能感报时业因起续成续生。过久业果亦续生返现。往生时业缘相续，因果续也。感果续者称依因续，以无明阻盖为主所依故续生。
Taṇhāya appahīnattā eva, purimuppannāya ca santatiyā tathāpariṇatattā paṭisandhiṭṭhānābhimukhaṃ viññāṇaṃ ninnapoṇapabbhāraṃ hutvā pavattatīti āha ‘‘taṇhā nāmetī’’ti. Sahajātasaṅkhārāti cutiāsannajavanaviññāṇasahajātā cetanā, sabbepi vā phassādayo. Tasmiṃ paṭisandhiṭṭhāne kammādivisaye viññāṇaṃ khipanti. Khipantā viya tasmiṃ visaye paṭisandhivasena viññāṇapatiṭṭhānassa hetubhāvena pavattantīti attho. Tanti taṃ viññāṇaṃ. Cutipaṭisandhitadāsannaviññāṇānaṃ santativasena viññāṇanti upanītekattaṃ . Taṇhāya nāmiyamānaṃ…pe… pavattatīti namanakhipanapurimanissayajahanaaparanissayassādananissayarahitapavattanāni santativasena tassevekassa viññāṇassa honti, na aññassāti dasseti. Santativasenāti ca vadanto ‘‘tadevidaṃ viññāṇaṃ sandhāvati saṃsarati anañña’’nti (ma. ni. 1.396) imañca micchāgāhaṃ paṭikkhipati. Sati hi nānattanaye santativasena ekattanayo hotīti. Ettha ca orimatīrarukkhavinibaddharajju viya purimabhavattabhāvavinibaddhaṃ kammādiārammaṇaṃ daṭṭhabbaṃ, puriso viya viññāṇaṃ, tassa mātikātikkamanicchā viya taṇhā, atikkamanapayogo viya khipanakasaṅkhārā, yathā ca so puriso paratīre patiṭṭhahamāno paratīrarukkhavinibaddhaṃ kiñci assādayamāno vā anassādayamāno vā kevalaṃ pathaviyaṃ sakabalapayogeheva patiṭṭhāti, evamidampi bhavantarattabhāvavinibaddhaṃ hadayavatthusaṅkhātaṃ nissayaṃ pañcavokārabhave assādayamānaṃ, catuvokārabhave anassādayamānaṃ vā kevalaṃ ārammaṇasampayuttakammeheva pavattati. Tattha assādayamānanti pāpuṇantaṃ, paṭilabhamānanti attho.
渴爱减少即远离，彼前现行续尽及变化相续而识向续现起，故云“名为渴爱”。与生俱来之行，即不生即灭之意，诸趣皆因触感所致。此处识含因缘，依诸业境续生。如识断续时，一切终止。终止时识和续生转灭。渴爱名义随转，彼断后多因无理而转灭，不是他识而有多识。断续是单一意识，断续法中“合为一”意。此如结绳，不离前续因缘境现，如人行走依凭绳子而立身，无所依者无立身，故说凡续遂续，续依恃。依止者即因缘，所以能生持，故谓依止。依置者即支承，续生故能立身。断续不过舍弃所依续转生而生续，非多数续生。
Bhavantarādipaṭisandhānatoti bhavantarassa aññabhavassa ādipaṭisandhānabhāvato. Bhavantarādayo vā bhavayonigativiññāṇaṭṭhitisattāvāsantarāni, tesaṃ paṭisandhānatoti attho. Tadetaṃ viññāṇaṃ nāpi idhāgataṃ imasmiṃyeva bhave uppannattā. Kammanti paṭisandhijanakaṃ kammaṃ. Saṅkhārāti cutiāsannajavanaviññāṇasahagatā khipanakasaṅkhārā. Natīti namanavasena pavattataṇhā. Visayo kammādi.
所谓生存相续者，即因有生存而产生另一个生存的相续存在。生存相续者，是指生命存在之间的相续关系。生存相续等者，是由生命起源、识的立起、五蕴的暂时依存等因缘相续。此中所说的「相续」之义，即指此。此识不属于此时此地新生，而是因业力而生之相续识。业者，即生生相续之因。行者，是即将消散而生起的、包含识的快速继起的心行现象。死，谓以以贪欲为缘起的生灭不息。所缘，即业等诸因。
§633
633. Saddapaṭighosādīnaṃ satipi paccayapaccayuppannabhāve santānabandho na pākaṭoti tesaṃ ekattanānattabhāvaṃ anāmasitvā anāgamanātītahetusamuppādameva dassento ‘‘ettha cā’’tiādimāha. Saddādihetukāti ettha paṭighoso saddahetuko. Padīpo padīpantarādihetuko. Muddā lañchanahetukā. Chāyā ādāsādiabhimukhamukhādihetukā. Honti aññatra agantvāti saddādipaccayadesaṃ anupagantvā saddādihetukā honti tato pubbe abhāvā. Evaṃ idampi paṭisandhiviññāṇaṃ na hetudesaṃ gantvā taṃhetukaṃ hoti tato pubbe abhāvā. Tasmā na idaṃ hetudesato purimabhavato idhāgataṃ paṭighosādayo viya saddādidesato, nāpi tattha hetunā vinā uppannaṃ saddādīhi vinā paṭighosādayo viyāti attho. Atha vā honti aññatra agantvāti pubbe paccayadese sannihitā hutvā tato aññatra gantvā tappaccayā na honti uppattito pubbe abhāvā, nāpi saddādipaccayā na honti, evaṃ idampīti vuttanayeneva yojetabbaṃ.
于诸声响等因缘相应之存在，虽缘起而彼存在未彰显其合一性，以故不显明。其合一性因缘未现，故指示法则者言『此处及其余』。因声响因者者，是即声响之因。灯光者是灯光等因。印记为记号因。影称及投影等因者，缘向相向。若非他来，则声等因于声缘之处无所涉入，故声等因成因起于先前不存在之处。此乃相续识亦不迎从因缘处而成为该因，彼处先无存在。是以非因缘所生的先前现存诸声响，非因缘不能生如声响等现象。或谓若非他来，谓先前缘所盛集，出于他处，缺相应因，即未起。故此部之法理须如此说明。
Natthi ekatā ekasantānekattepi aññasseva viññāṇassa pātubhavanato. Nāpi nānatā santānabandhato padīpo viya. Khaṇikāya hi padīpajālāya santānekattaṃ upādāya so evāti vuccati, atthakiccañca sādheti, evamidhāpi daṭṭhabbaṃ. ‘‘Yadi hī’’tiādinā santānabandhe ekantaṃ ekatāya, nānatāya ca aggahetabbataṃ, gahaṇe ca dosaṃ dasseti. Esa nayoti atidesena bījaṅkurādīsu sabbahetuhetusamuppannesu yathāsambhavaṃ yojanā kātabbāti dasseti. Idhāpi hi hetuhetusamuppannaviññāṇānaṃ ekantamekatte sati na manussagatito devagati sambhūtā siyā. Ekantanānatte na kammavato phalaṃ siyā, tato ‘‘rattassa bījaṃ rattassa phala’’ntiādikassa viya ‘‘bhūtapubbāhaṃ, bhante, rohitasso nāma isi ahosi’’ntiādikassa (saṃ. ni. 1.107) vohārassa lopo siyā, tasmā ettha santānabandhesu hetuhetusamuppannesu na ekantamekatā vā nānatā vā upagantabbā na gahetabbā. Ettha ca ekantaekatāpaṭisedhena ‘‘sayaṃkataṃ sukhaṃ dukkha’’nti (vibha. mūlaṭī. 227) imaṃ diṭṭhiṃ nivāreti, ekantanānatāpaṭisedhena ‘‘paraṃkataṃ sukhaṃ dukkha’’nti (vibha. mūlaṭī. 227), hetuhetusamuppannatāvacanena ‘‘adhiccasamuppanna’’nti (vibha. mūlaṭī. 227) imaṃ diṭṭhiṃ nivāreti.
无合一无差别之存在，亦无单一识生于唯一，他识以故。非多样性乃因缘相续之缔合，如灯光之结聚于夜网中以成一体，此理须如此谛观。若言于继续中存一合一且唯一，不可承认多样性，此断包含误嫌。此理譬如过度联系之果种不应断绝存在性，示一切因缘生法自然依他而建。若相续识于合一性俱在，则天人或人不能生。合一性不足者，因业不能成其果故，如同“一夜种子一夜果”等隐喻（略引经文），形象无前行之语。如是，因缘相聚识不应仅存单一合一或差异，而非所取。此处亦以调整论辩，抵破一端一体一由差别之见。单一一体反对者，以“自作之乐苦”为例破除，以他作乐苦亦破。因缘相续存在，说明“僧由生起”说，破错见。
§634
634.Tatthāti phaluppattiṭṭhāne. Aññassāti yena taṃ kammaṃ kataṃ, tato aññassa. Aññatoti yaṃ taṃ kammaṃ nibbattitaṃ, tato aññato. ‘‘Dhammamattaṃ bhavantaramupetī’’ti (visuddhi. 2.632; vibha. aṭṭha. 227; mahāni. aṭṭha. 27; paṭi. ma. aṭṭha. 1.1.105) vuttattā phalassa upabhuñjake ca asati kassa taṃ phalaṃ siyāti anuyuñjeti. Tatrāti tasmiṃ yathāvutte anuyoge.
此处说于果报生起处。所谓他者，是由他因业而成。所谓他者，是彼业果之由。『法自体为他者所依』语，指果报受用者，若无我者，谁得此果？此为所说相续关系中之因果依存。
Tatthāti ekasantāne. Yasmiṃ dhammapuñje kammaṃ nibbattaṃ, tasseva santāneti attho. Etassa atthassāti hetuphalānaṃ atthato aññattepi teneva hetuphalabhāvena sambandhattā taṃ phalaṃ ‘‘aññassa, aññato’’ti vā na vattabbanti etassa atthassa. Catumadhuraalattakarasādibhāvanā ambamātuluṅgādibījānaṃ abhisaṅkhāro. Ettha ca abhisaṅkhataṃ bījaṃ viya kammavā satto, abhisaṅkhāro viya kammaṃ, bījassa aṅkurādippabandho viya sattassa paṭisandhiviññāṇādippabandho. Tatthuppannassa madhurassa rattakesarassa vā phalassa vā tasseva bījassa, tato eva ca abhisaṅkhārato bhāvo viya kammakārakasseva sattassa, taṃkammato eva ca phalassa bhāvo veditabbo. Bālasarīre kataṃ vijjāpariyāpuṇanaṃ, sippasikkhanaṃ, osadhappayogo ca na vuḍḍhasarīraṃ gacchanti. Atha ca tannimittaṃ vijjāpāṭavaṃ sippajānanaṃ, anāmayatā ca vuḍḍhasarīre honti, na ca tāni aññassa honti taṃsantatipariyāpanne eva vuḍḍhasarīre uppajjanato, na ca yathāpayuttena vijjāpariyāpuṇanādinā vinā tāni aññato honti tadabhāve abhāvato, evaṃ idhāpi santāne yaṃ phalaṃ, etaṃ nāññassa. Na ca aññatoti yojetabbaṃ. Etena ca saṅkhārābhāve phalābhāvameva dasseti, na aññapaccayanivāraṇaṃ karoti.
此处说于单一相续处。谓在某法宝库中所生业者，即谓相续。又谓此义在于因果关系之依存，勿谓彼果系他所有，因果事实不容否认。诸如甘甜如蜜、芒果和柑桔之种子发育不同相续果实，此中所说依存成长之义如种子为业，业如积累因，种子到芽之连贯如生命相续识之联结。果报如成熟甘甜果实，流转于彼种子之间，而非别有。幼小之身所学之知识技能、施药治疗，不同于老年之身，非彼所有，乃因续蕴故。此理亦应观此后生于相续中果报，非属他人。因无他因回避果报生有之错，显示诸蕴果报关系，同理不应违此理。
Yampi vuttaṃ, tattha vadāmāti vacanaseso. Tattha vā upabhuñjake asati siddhā bhuñjakasammutīti sambandho. Phalatīti sammuti phalatisammuti.
所谓此文，谓言辞连贯整体。言“在受用者处无”，谓此处因果相承关系。果报，谓俗称果报。
Rukkhasaṅkhātānaṃ dhammānanti rukkhapaññattiyā upādānabhūtānaṃ bhūtupādāyadhammānaṃ. Tasmāti yasmā yathā khandhasantāne kusalākusalacetanuppattiyaṃ ‘‘puññaṃ karoti, pāpaṃ karotī’’ti kattuvohāro, evaṃ tassa phaluppattiyaṃ ‘‘sukhaṃ anubhavati, dukkhaṃ anubhavatī’’ti upabhuñjakavohāro, tasmā na ettha khandhavinimuttena aññena upabhuñjakena nāma koci attho atthīti.
所谓树木等称为因缘的法，是由树木概念所依所起的，属于因缘所造的诸法。因此，由于五蕴聚合，善恶意因的产生说“造作功德，造作罪恶”，这是行为的行为说法；同样由此果报生起说“体验安乐，体验苦受”，这是享用者的享用说法。由此可知，五蕴解脱时并没有其他真正意义上的享用者存在。
§635
635.Evaṃ santepīti asaṅkantipātubhāve tattha ca yathāvuttadosapariharaṇe sati, siddheti attho. Pavattikkhaṇeyevāti saṅkhārānaṃ pavattamānakkhaṇe eva. Pavattito pubbeti kammāyūhanakkhaṇato pubbe, avijjamānatāya samānattā evaṃ vuttaṃ. Pacchā cāti vipaccanappapattito pacchā ca.
“于是如此”谓在不分别境遇的生起状态中，并且如实消除过失时即成就其意。所谓“正在发生时”，即是诸行正于发生那一刻。虽说行为业是先行于其生发之时，与无明同时并起，此谓其说。所谓“后来”，是指业感果报成熟之后。
Avipakkavipākā katattā ce paccayā, vipakkavipākānampi katattaṃ samānanti tesampi phalāvahatā siyāti āsaṅkānivattanatthaṃ āha ‘‘na ca niccaṃ phalāvahā’’ti.
若因缘相称并不分离，则称为未成熟与已成熟的因缘也都是一样的，因此它们也能导致果报，有此为退转业道之用，因此说“果报非永恒者”。
‘‘Navijjamānattā avijjamānattā vā’’ti etena vijjamānattaṃ, avijjamānattañca nissāya vuttadose pariharati. Tassā pāṭibhogakiriyāya, bhaṇḍakīṇanakiriyāya, iṇaggahaṇakiriyāya vā karaṇamattaṃ taṃkiriyākaraṇamattaṃ, tadeva tadatthaniyyātane paṭibhaṇḍadāne, iṇadāne ca paccayo hoti, aphalitaniyyātanādiphalanti attho.
“未生无明与无明已生”之说，用以消除已生过失中所依的无明。由于共业作用、资金捐献及依赖接受等功德行为，仅凭业作或非业作便能有所作用，此皆是在特定缘起条件中互为所缘，且无功德果实的假设中意义显现。
§636
636.Sammohavighātatthanti bāttiṃsāya viññāṇesu yathāvuttasaṅkhārānaṃ paṭisandhiyaṃ, pavattiyañca paccayabhāve vibhajja avibhāvite pavattanakasammohassa apanayanatthaṃ.
“断惑义”是指三十二识中如实分别行蕴等缘和生起，并区分无灭无常的正在发生妄惑的意图。
Puññābhisaṅkhāreti niddhāraṇe bhummaṃ. Avisesenāti ‘‘tihetuko tihetukassā’’tiādikaṃ bhedaṃ akatvā sāmaññato, piṇḍavasenāti attho. Sabbattha upanissayapaccayo balavakammassa vasena yojetabbo. ‘‘Dubbalañhi kammaṃ upanissayapaccayo na hotī’’ti paṭṭhānasaṃvaṇṇanāya dassitametaṃ. Rūpāvacarapañcakusalacetanābhedoti ‘‘ṭhapetvā abhiññāppatta’’nti visesetvā vattabbaṃ, na vā vattabbaṃ vipākassa paccayabhāvakathāya avipākārahassa pasaṅgābhāvato. Abhiññācetanāya hi avipākatā heṭṭhā vibhāvitā eva. Avisesena panāti etthāpi eseva nayo. Pañcannaṃ vipākaviññāṇānanti ānetvā sambandhitabbaṃ.
“ 聚功德之说”表明这是完全正确的。所谓无分别，是指无差别的“有三因”“从三因”的区别不显，乃通称。作为整体应以依赖关系为重，由于业力作用紧密结合法力。业力薄弱则不能作为依赖关系，已有文句显明此理。所谓色及非色的五种善意分别，是特指经过确证修习者，而不是指果报因缘的非成熟阶段因缘之辩。由于有分别智慧意，未成熟时的果报是低级别且分辨清晰的。无分别亦是此分析方法。所谓五种果报识应被据此关联而理解。
Pañcannanti cakkhusotaviññāṇānaṃ, sampaṭicchanamanodhātuyā, dvinnaṃ santīraṇamanoviññāṇadhātūnañcāti etesaṃ pañcannaṃ. Tathevāti dvedhā eva. Kathaṃ pana iṭṭhārammaṇeyeva pavattanakāni kusalavipākaviññāṇāni duggatiyaṃ pavattantīti āha ‘‘niraye mahāmoggallānattherassā’’tiādi. Thero hi tattha iddhiyā vassaṃ nimminitvā katipayaṃ velaṃ nirayaggiṃ vūpasametvā tesaṃ dhammaṃ deseti.
五者即五眼、六根与识等五蕴中意识的五种知识，彼此皆由非想非灭之法所贯通，彼等五种意识基础的贯通即是此处所说的五种。确然如此有二种。至于他起作用的善恶果报意识在堕入恶趣时显现，故有说法如『地狱中大魔嘎剌那长老』等。该长老以神通入地狱修持多时，偶尔得以进入地狱之中而观察，然后宣说其法义。
Sveva kāmāvacaro puññābhisaṅkhāro. Avisesena pana puññābhisaṅkhāroti kāmāvacaraṃ, rūpāvacarañcāti duvidhampi puññābhisaṅkhāraṃ ekajjhaṃ saṅgaṇhāti.
自身欲界行为即是善业累积。说无分别的善业累积时，便是指欲界善业累积；若言有两种，便是指欲界与色界两种善业累积，这是一体两面的说法。
Dvādasākusalacetanābhedoti ettha uddhaccasahagatacetanāya gahaṇe kāraṇaṃ na dissati, vicāretabbametaṃ. Ekassa viññāṇassa tatheva paccayo paṭisandhiyaṃ, no pavatteti ekasseva paccayabhāvaniyamo paṭisandhiyaṃ, no pavatte. Pavatte hi sattannampi paccayoti adhippāyo.
此处所说十二种非恶业意根差别，是指由烦恼有余的心念所生成之意根为因的差别──并非一眼即可见其差别，应细心思量。一个识流的因缘与续接关系是特定因缘导致续起，而非随意续起该识。续起乃是由七种因缘促发，这是总领之理。
Rūpabhavecatunnanti akusalavipākānaṃ cakkhusotaviññāṇasampaṭicchanasantīraṇānaṃ. Tāni pana ekantato aniṭṭhārammaṇāni, rūpabhave ca kathaṃ aniṭṭhārammaṇasamāyogoti āha ‘‘so ca kho’’tiādi. ‘‘Tathā kāmāvacaradevalokepi aniṭṭharūpādayo natthī’’ti idaṃ yebhuyyavasena vuttaṃ. Bahulañhi tesaṃ iṭṭhā eva rūpādayo upaṭṭhahanti, kadāci aniṭṭhaṃ. Devānañhi kesañcideva pubbanimittapātubhāvakālādīsu milātamālādianiṭṭhārammaṇasamāyogo hotīti.
色界中因不善之业所见的五识失通隔断者即是不善果报之三种。此等果报由始终不善之相伴随，而于色界中不善之根基亦如是，故有说『亦如欲界中之天，无不善之相等存在。』这一广义说法确信无疑。多数学者认为色界的善业所依相等长期存在，仅偶有不善之相。诸天界亦有某些先行缘起的诱发时节等，引起不善相伴随之聚合现象存在。
§637
637. Yattha vitthārappakāsanaṃ kataṃ, tato bhavato paṭṭhāya mukhamattappakāsanaṃ kātukāmo āha ‘‘ādito paṭṭhāyā’’ti. Teneva ‘‘dvīsu bhavesū’’tiādi vuttaṃ. Manussāpi keci aṇḍajā, saṃsedajā ca hontīti tadapekkhāya ‘‘catūsu yonīsū’’ti vuttaṃ. Ekattakāyaekattasaññitāsāmaññena catutthajhānabhūmikāpi asaññāruppavajjā catutthiṃyeva viññāṇaṭṭhitiṃ bhajanti. Esa puññābhisaṅkhāro. Vuttanayenevāti ‘‘nānākkhaṇikakammapaccayena ceva upanissayapaccayena cā’’ti vuttanayeneva. Yathāsambhavanti ekavīsatikāmāvacararūpāvacarakusalavipākesu cuddasannaṃ paṭisandhiyaṃ, pavatte ca, sattannaṃ pavatte evāti ayaṃ yathāsambhavo.
第637条。谓从广义阐释之处入手，再立基之缘见，遂有『起始乃基』之说，并以此说发展成『二界间』。又有人以胚胎来源分成壳产与胎产者诸类，向『四生处』取依，言：合一为一，整体般称，『最低第四禅境界』受无分别的定，住于第四识。此即为善业累积。释曰：『依多种即时业和先前缘而生起。』又知：当可能时，将诸欲界与色界二十一种善果总和呈现，续起时亦依此法，则二十一种果得续起；七种果亦续起。此皆按因缘之所及而实证。
Tādiseyevāti nānattakāyaekattasaññīsaṅkhāteyeva.
说此类也是指具差别性的、统一识所聚合的种类。
Catunnaṃ viññāṇānanti bhavādayo apekkhitvā vuttaṃ. Catūsu antogadhānaṃ pana tiṇṇaṃ viññāṇānaṃ tīsu viññāṇaṭṭhitīsu paccayabhāvo yojetabbo. Aviññāṇake sattāvāse saṅkhārapaccayā viññāṇe alabbhamānepi tassa saṅkhārahetukattaṃ labbhateva. Tathā hi tattha puññābhisaṅkhāro kaṭattārūpānaṃ nānākkhaṇikakammapaccayena paccayo hoti. Etasmiñca mukhamattappakāsane puññābhisaṅkhārādīnaṃ duggatiādīsu pavattiyaṃ kusalavipākādiviññāṇānaṃ paccayabhāvo bhavesu vuttanayeneva viññāyatīti na vuttoti veditabbo.
此所说依据四种识及其终止等而起的存在等诸说。于四种内行中，三种识的三种识所依之处，应当联合成为缘。于无识者的众生集住中，虽识难得，然行的因缘仍对识有因缘作用。确实如此，其中善业的积集因，是由各种不同时刻之行为所缘生的因。在此根本展示中，谓善业积集等为恶道等的开启，其因缘是善报等识，依这种说法，称为识，从来无误而非应当怀疑。
Viññāṇapaccayānāmarūpapadavitthārakathāvaṇṇanā「识缘名色」句详说之注释
§638
638.Vibhāgānāmarūpānanti nāmassa, rūpassa ca pabhedato.
638.分类及名相者，指名与色分别。
Tattha nāmassa tāva pabhedaṃ dassentena kāmaṃ viññāṇampi nāmameva, paccayapaccayuppanne pana asaṅkarato dassetuṃ ‘‘ārammaṇābhimukhaṃ namanato vedanādayo tayo khandhā’’ti vuttaṃ. Nibbānassa panettha pavattikathāyaṃ appaccayattā, namanaṭṭhābhāvato ca pasaṅgo eva natthi. Nāmanaṭṭhena hi taṃ nāmaṃ, na namanaṭṭhena. Tesaṃ nāmarūpānaṃ sukhādivasena, pathavīādivasena ca vibhāgo.
此处指名相是分别，欲识即名，且是缘的缘起，非混杂地自现。谓其说有『缘受境、向境、称名，触及受等三蕴』之说。涅槃此处之流转说法，因无缘故，名称之因缘关系不存在。名称因缘，是缘于名称，不是缘于名称之不在。此等名色之分别，是以乐等感受及地等为别。
Ekaṃ sattāvāsanti asaññasattāvāsaṃ. Purimesu catūsu, asaññasattāvāse cāti pañcasu.
所谓一识住，谓非识之住。在先前四识中入非识之住中为五。
Gabbhaseyyaggahaṇena jalābujā gahitāti ‘‘aṇḍajānañcā’’ti vuttaṃ. Aṇḍajānañca abhāvakānanti yojetabbaṃ. Santatisīsānīti kalāpasantānamūlāni. Yadipi vikārarūpāni paṭisandhikkhaṇe na santi, lakkhaṇaparicchedarūpāni pana santīti tāni paramatthato aparinipphannānīti vajjento āha ‘‘rūparūpato’’ti. Phassādike saṅkhārakkhandhabhāvena ekattaṃ netvā ‘‘tevīsati dhammā’’ti vuttaṃ. Apanetvāti kalāpantaragate pathavīādike samānalakkhaṇatāya aggahetvā.
所谓胚胎床、积水巢，谓为『卵生』。所谓无卵生者，是谓应当分别。所谓族类酸农，是族合集群的根本。虽有变化之类，到接续时不存，然有特征分界之类仍存，是从究竟义说的未成就，为非谓『色之色』。触等诸行蕴归一如是称为三十三法。所谓未成，是谓区分聚合中各类地等不相与合异类。
Tesanti brahmakāyikādīnaṃ. Vitthārenāti catūsupi santatisīsesu rūpānaṃ asaṅkhipanena.
所谓三者，指梵天身等众生。所谓详说，是指四种三十三色类的粗略记述。
Kāmabhave pana yasmā sesaopapātikānanti ettha kiñcāpi kāmabhave opapātikā vuttā na santi, yena sesaggahaṇaṃ sātthakaṃ bhaveyya, aṇḍajagabbhaseyyakehi pana opapātikasaṃsedajā sesā hontīti sesaggahaṇaṃ katanti veditabbaṃ. Atha vā brahmakāyikādikehi opapātikehi vuttehi sese sandhāya ‘‘sesaopapātikāna’’nti āha. Te pana arūpinopi santīti ‘‘kāmabhave’’ti vuttaṃ. Aparipuṇṇāyatanānaṃ pana nāmarūpaṃ yathāsambhavaṃ rūpamissakaviññāṇaniddese vuttanayena sakkā dhammagaṇanato viññātunti na vuttanti daṭṭhabbaṃ.
于欲界生，谓余余生者，此处无任何欲界生的说法。如此，则剩余受生若成义，则应知由卵胎、胚胎、胎生得生者，余余称为剩余受生。或言如梵身等得生者，是余余者说，以此为依据，谓欲界中有生者。未圆满界之名色，依依相识而现色，如此说，则可知法中已无识，故不可断言，应观之。
Paṭisandhicittena saha pavattaututoti paṭisandhicittena saha uppannarūpesu tejodhātuto. Hadayavatthuno taṅkhaṇuppannattā paṭisandhicittassa vatthudubbalatā. Tesaṃ ajjhoharitāhārena anugate sarīre āhārasamuṭṭhānaṃ suṭṭhaddhakanti sambandho. Naroti teneva mātukucchigatabhāvena tirokkho. Avakaṃsato dve aṭṭhakāneva utucittasamuṭṭhānāni hontīti sasaddakālaṃ sandhāya ‘‘ukkaṃsato dvinnaṃ navakāna’’nti vuttaṃ. Pubbeti yaṃ pubbe santatidvayādikaṃ sattakapariyosānaṃ rūpaṃ idha vuttaṃ, taṃ ekekassa cittassa tīsu tīsu khaṇesu uppajjamānameva vuttanti katvā āha ‘‘pubbe…pe… sattatividha’’nti. Duvidhampi tanti utusamuṭṭhānaṃ, cittasamuṭṭhānañcāti duvidhampi taṃ saddaṃ.
与续命心共转，续命心与起现色身之光质相应。心包着脏腑时，乃续命心由体食所生联系稳定。此如胎中母腹形态之比喻，广阔无边。由此分出八十恒转续命心生成者，细察语说‘解说二九新者’。过去所说之七十余种境界，此处指单个心在三刹那内分别生起，故云‘过去…七十种’。此义有二，即业生与续命心生，故此声有二义。
Saṇṭhātunti addhaniyabhāvena ṭhātuṃ, attano pana khaṇamattaṃ tiṭṭhateva. Catuddisā vavatthāpitāti aññamaññaṃ saṃsaṭṭhasīsā mūlena catūsu disāsu vavatthāpitā. Aññamaññaṃ āliṅgetvā ṭhitā bhinnavāhanikā viya ca.
聚，即以结合体性质立足，自身至一刹那止住。如四维所立，即互相缠绕，根连于四方。如相互搀扶并立，似分体车轴。
§639
639.Pañcavokārabhave ca pavattiyanti rūpājanakakammajapañcaviññāṇappavattikālaṃ, sahajātaviññāṇapaccayañca sandhāyāha. Tadā hi tato nāmameva hotīti. Kammaviññāṇapaccayā pana tadāpi ubhayaṃ hotīti sakkā vattuṃ, pacchājātaviññāṇapaccayā ca rūpaṃ upatthaddhaṃ hotīti. Asaññesūtiādi kammaviññāṇapaccayaṃ sandhāya vuttaṃ. Pañcavokārabhave ca pavattiyanti bhavaṅgādijanakakammato aññena rūpuppattikālaṃ, nirodhasamāpattikālaṃ, bhavaṅgādiuppattikālato aññakālañca sandhāya vuttanti yuttaṃ. Bhavaṅgādiuppattikāle hi taṃjanakena kammunā uppajjamānaṃ rūpaṃ, so ca vipāko kammaviññāṇapaccayo hotīti sakkā vattuṃ. Sahajātaviññāṇapaccayānapekkhampi hi pavattiyaṃ kammena pavattamānaṃ rūpaṃ, nāmañca na kammaviññāṇānapekkhaṃ hotīti. Sabbatthāti paṭisandhiyaṃ, pavatte ca. Sahajātaviññāṇapaccayā nāmarūpaṃ, kammaviññāṇapaccayā nāmarūpañca yathāsambhavaṃ yojetabbaṃ. Nāmañca rūpañca nāmarūpañcāti ettha nāmarūpasaddo attano ekadesena nāmasaddena nāmasaddassa sarūpo, rūpasaddena ca rūpasaddassa, tasmā sarūpānaṃ ekasesoti ekadesasarūpekaseso, nāmarūpasaddassa ṭhānaṃ itaresañca nāmarūpasaddānaṃ adassananti attho.
639.五趣有生里，生起色身者，及五识生起之时，由先天识而生，因缘存续。此时唯名现前。以业识为因，此时俱生，且后生识依附色身而起。未识者等以业识为依，相续之理当知。五趣有生时，由生起流转生发之业所生色身，及止灭之时，以及因生起流转等异时，皆可论知。生起流转因所生色身，即因果，称为业识之因。由先天识因缘，因业起声色已非。于断处，一切续时，先天识因缘可作名色；业识因缘亦当依以组成名色。名色合成中，此名与色为一体，故名色并称，一者属名，一者属色，故各名色处有别境界。
Vipākato aññaṃ avipākaṃ. Yato dvidhā mataṃ, tato yuttameva idanti yojetabbaṃ.
果报者，为异于因果之果。既有二种说法，故宜取其正合。
Kusalādicittakkhaṇeti ādi-saddena akusalakiriyacittakkhaṇe viya vipākacittakkhaṇepi vipākājanakakammasamuṭṭhānaṃ saṅgahitanti veditabbaṃ. Vipākacittakkhaṇe pana abhisaṅkhāraviññāṇapaccayā pubbe vuttanayena ubhayañca labbhatīti tādisavipākacittakkhaṇavajjanatthaṃ ‘‘kusalādicittakkhaṇe’’ti vuttaṃ.
善等心刹那，即以善等造业心刹那名之。于此果报心刹那，亦应知由造业心所生果报造业现起之集。伴果报心刹那，依前述缘起，二者并获故，以善等心刹那名之。
§640
640.Suttantikapariyāyatoti paṭṭhāne rūpānaṃ upanissayapaccayassa avuttattā vuttaṃ. Suttante pana yasmiṃ sati yaṃ hoti, asati ca na hoti, so tassa upanissayo nidānaṃ hetu pabhavoti katvā ‘‘viññāṇūpanisaṃ nāmarūpa’’nti rūpassa ca viññāṇūpanissayatā vuttā. Vanapatthapariyāye ca vanapatthagāmanigamanagarajanapadapuggalūpanissayo iriyāpathavihāro, tato ca cīvarādīnaṃ jīvitaparikkhārānaṃ kasirena, appakasirena ca samudāgamanaṃ vuttaṃ, na ca vanapatthādayo ārammaṇūpanissayādibhāvaṃ iriyāpathānaṃ, cīvarādisamudāgamanassa ca bhajanti. Tasmā vinā abhāvo eva suttantikapariyāyato upanissayabhāvo daṭṭhabbo. Nāmassa abhisaṅkhāraviññāṇaṃ kammārammaṇapaṭisandhiādikāle ārammaṇapaccayova hotīti vattabbameva natthīti rūpasseva suttantikapariyāyato ekadhāva paccayabhāvo vutto. Sasaṃsayassa hi rūpassetaṃ paccayo hotīti vutte nāmassa hotīti vattabbameva natthīti.
第640节。所谓经文中的界说迭绎，是论及色法的依止因缘，其成灭而言。经文中所说，唯有念存在时，觉知才能产生，念不存时则觉知不生，这就是觉知对依止与缘起的依据，称为“识依名色”，而对于色法也说其依止在于识。在森林经中，论及森林及其中居民的来往迁徙、行路出入，以及乞衣等生活必需品的多少与取得，在于其行走道路及乞衣等的供给，无论多少，皆无森林本身、行路或乞衣法的依止生起。由此可见，依止的存在不是从经文中所言的色法界说中生起的。所谓名，是造作、识及业、境相等相续时的依止，故此成立的也并无。对色法而言，唯有其依止缘起，故经中才说对色唯有一次因缘依止。对此有所疑惑时，即断言对色而言会有此依止，然而对名却无此依止，因而不能成立。
Pavattassa pākaṭattā apākaṭaṃ paṭisandhiṃ gahetvā pucchati ‘‘kathaṃ paneta’’ntiādinā. Suttato nāmaṃ, yuttito rūpaṃ viññāṇapaccayā hotīti jānitabbaṃ.
通过传承证实，问及此事为何如此等。由经文可知，所谓名指念，所谓色指形相，是以识作为依止而产生，此为应当理解的。
Yuttito sādhetvā suttena taṃ daḷhaṃ karonto ‘‘kammasamuṭṭhānassāpi hī’’tiādimāha. Cittasamuṭṭhānassevāti cittasamuṭṭhānassa viya. Ettha ca ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1, 39; mahāva. 1; udā. 1) bhāsamānena bhagavatā yasmā upaparikkhamānānaṃ paṇḍitānaṃ paramatthato nāmarūpamattameva pavattamānaṃ dissati, na satto, na jīvo, tasmā kenaci appaṭivattiyaṃ anuttaraṃ dhammacakkaṃ pavattitaṃ hoti. Suññatappakāsanañhi dhammacakkappavattananti. Atha vā nāmarūpamattatāvacanena pavattiyā dukkhasaccamattatā vuttā. Dukkhasaccappakāsanena ca tassa samudayo, tassa ca nirodho, nirodhagāminipaṭipadā ca pakāsitā eva hoti. Ahetukassa dukkhassa, hetunirodhā anirujjhanakassa ca abhāvā, nirodhassa ca upāyena vinā anadhigantabbattāti catusaccappakāsanaṃ dhammacakkappavattanaṃ niddhāretabbaṃ.
依止之理确立，无疑地以经典使其稳固，称“连结业起亦生”诸论如此说。所谓心起，是谓心起相似。此处“识依名色”之说，是依据《大微细论》、《中观正理论》、《大集论》及《优陀那》等经典，由世尊口传，讲述精通者们深入正理所见，名色唯一存在，而非有“我”与“生命”，正因如此，开示了无可违逆的无上觉法轮。此为空性之显现，即法轮开转。或用名色本体之语义，阐述了觉法轮即苦谛的本质。借由苦谛的显现，亦阐明了苦集、苦灭及苦灭之道。对无因之苦、无起灭之苦，无原因的舍绝等诸义皆不成立，因无正确方式得达苦灭，故称四圣谛即开示觉法轮。
Nāmarūpapaccayāsaḷāyatanapadavitthārakathāvaṇṇanā「名色缘六处」句详说之注释
§641
641.Tanti nāmarūpaṃ. Tassāti saḷāyatanassa. Tādisassevāti katekasesasseva.
第641节。名色概说。所谓此，即指六入。所谓诸如此，即指数种类别。
Idhāpi nāmanti khandhattayasseva gahaṇe kāraṇaṃ vuttanayameva. Niyamatoti idañca catunnaṃ bhūtānaṃ, channaṃ vatthūnaṃ, jīvitassa ca yathāsambhavaṃ sahajātanissayapurejātaindriyādinā saḷāyatanassa pavattamānassa ekantena paccayabhāvaṃ sandhāya vuttaṃ. Rūpāyatanādīnaṃ pana sahajātanissayānupālanabhāvo natthīti aggahaṇaṃ veditabbaṃ. Ārammaṇārammaṇapurejātādibhāvo ca tesaṃ na sasantatipariyāpannānameva, na ca cakkhādīnaṃ viya ekappahārenevāti aniyamato paccayabhāvo. Niyamato…pe… jīvitindriyanti evanti ettha evaṃ-saddena vā rūpāyatanādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca saḷāyatananti ettha yadipi chaṭṭhāyatanasaḷāyatanasaddānaṃ saddato sarūpatā natthi, atthato pana saḷāyatanekadesova chaṭṭhāyatananti ekadesasarūpatā atthīti ekadesasarūpekaseso katoti veditabbo. Atthatopi hi sarūpānaṃ ekadesasarūpekasesaṃ icchanti ‘‘vaṅko ca kuṭilo ca kuṭilā’’ti. Tasmā atthato ekadesasarūpānañca ekasesena bhavitabbanti.
此处“名”亦如蕴界，称取藏因。同样，“必然”者，即指四大诸法、受掩盖之物及生命等，依先天起自业生之根本感官，如六入中正运行之唯一依止本质。须明了色界诸入如视觉等，绝非先天感官依止续存依止，而是一切因缘中无规律的因缘关系。对此，要理解色界诸缘并非连续永恒，与视觉等根无异，不是单因所发故以不能独存，乃为无规律依止。故用“必然”之义名之。应觉察至于生命与感官等等，亦用此义名。六入与六处、六界等词义相通，此处虽无六界等语本质同一，从意义上看，六处即是六界。
Atha vā chaṭṭhāyatanañca manāyatanañca chaṭṭhāyatananti vā manāyatananti vā chaṭṭhāyatanañca chaṭṭhāyatanañca chaṭṭhāyatananti vā manāyatanañca manāyatanañca manāyatananti vā ekasesaṃ katvā cakkhādīhi saddhiṃ ‘‘saḷāyatana’’nti vuttanti tameva ekasesaṃ nāmamattapaccayassa, nāmarūpapaccayassa ca manāyatanassa vasena kataṃ atthato dassento āha ‘‘chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca saḷāyatananti evaṃ katekasesassā’’ti. Yathāvuttopi hi ekaseso atthato chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañcāti evaṃ kato nāma hotīti. Sabbattha ca ekasese kate ekavacananiddeso katekasesānaṃ saḷāyatanādisaddavacanīyatāsāmaññavasena katoti daṭṭhabbo.
又有以六界及六入互称作六界，或作六入，或互为六界及六界、六入及六入。以诸入如眼等合一，称为“六入”，仅以一名而样指名缘及色缘中的心界，实际所表达的义理为此，故说“六界及六入为诸如此”。依此亦应知以一语表示六界及六入，普遍以一语表示多种同义六界名，自有其普遍用法。
‘‘Na aññathā’’ti etena tassa tassa nāmassa, rūpassa ca abhāve taṃ taṃ āyatanaṃ na hotīti byatirekaṃ vibhāveti.
所谓“不是别的”，借由此，分别其各名称以及色的无有时，此诸境界不存在。
Yanti yaṃ yaṃ nāmaṃ, rūpañca. Yassāti yassa yassa āyatanassa. Yathāti sahajātādinā yena yena pakārena. Neyyanti ñeyyaṃ.
其名称、色及所缘境域，各因其缘境而有，依自然本性等所生起的方式分别。应知不可取者。
Tassa vasenāti tassa hetuādipaccayassa vasena. Ukkaṃsāvakaṃsoti ettha sattadhā paccayabhāvato ukkaṃso aṭṭhadhā paccayabhāvo, tato navadhā, tato dasadhāti ayaṃ ukkaṃso. Avakaṃso pana dasadhā paccayabhāvato navadhā paccayabhāvo, tato aṭṭhadhā, tato sattadhāti evaṃ veditabbo, na pana sattadhā paccayabhāvato eva dvepi ukkaṃsāvakaṃsā yojetabbā, tato avakaṃsābhāvatoti.
所谓支配，是指该因缘等之支配。所谓上支、下支，此处以因缘性质计算，上支有七种因缘之存在，下支八种，因而有九种，再又十种为此上支。下支则反之，由十种因缘存在而生九种，再则八种，终为七种，如此可知，但不能两者皆称为上支，因为无下支故。
Vipākaṃ nāmanti sambandho. Vuttanayenevāti sahajātādivasena, sattadhā, hetuādivasena ca. Itaranti avipākaṃ nāmaṃ.
所谓果报，是指联系。如同说的依自然本性等七种因缘，及因等之存在。别的则称为非果报。
‘‘Hadayavatthuno sahāyaṃ hutvā’’ti etena arūpe viya asahāyaṃ nāmaṃ na hoti, hadayavatthu ca nāmena saha chaṭṭhāyatanassa paccayo hotīti ettakameva dasseti, na pana yathā hadayavatthu paccayo hoti, tathā nāmampīti ayamattho adhippeto. Vatthu hi nāmassa vippayuttapaccayo hoti, na nāmaṃ. Nāmañca vipākahetādipaccayo hoti, na vatthūti. Pavatte arūpadhammā kammajarūpassa ṭhitippattasseva paccayā honti, na uppajjamānassāti vippayuttaatthiavigatā ca pacchājātavippayuttādayo eva cakkhādīnaṃ yojetabbā.
所谓“心脏缘起之伴随”，以此示意无色界如同无伴随不可得之物，心脏等名是六入之一之条件，故仅示此义，非谓名相如心脏必是缘，故此为被依之义。所谓缘，是存在于被缘事物之切离依赖，不是名。名亦只依果报缘起，不是缘起本体。无色界法为有色业之存在及转变而生，乃依此，非新生。故果报非孤立，乃依身眼等诸法相续相连。
‘‘Tatthevā’’ti iminā ‘‘pavatte’’ti idaṃ paccāmaṭṭhanti āha ‘‘tattheva hi pavatte’’ti. ‘‘Pañcavokārabhave’’ti pana idaṃ ‘‘pañcanna’’nti iminā dīpitamevāti. Pavattiyaṃ cakkhāyatanādikassa nāmaṃ vipākapaccayo na hoti, attanā janitarūpasseva hoti. Paṭisandhiyaṃ pana kammasamuṭṭhānaṃ cittasamuṭṭhānasadisaṃ, tasmā vatthunopi vipākapaccayo hotiyeva.
此处以“正是如此”为前文“产生”之应和语，谓“果报正是如此发生”。“五种陷入”，此谓“五种”，以此加以明示。于眼界等生起中，名为果报之依赖不成立，仅作为其生成之业因而已。复次，业因缘起如心念等，是连续之事，故缘及被缘皆有果报因缘之义。
Rūpatoti rūpesu. Yaṃ yaṃ āyatanaṃ uppajjatīti paṭisandhiyaṃ aṇḍajajalābujānaṃ pañcasu āyatanesu kāyāyatanameva uppajjati. Itaresaṃ yathārahaṃ itarānipi.
所谓色者，就是色法。在一切所生之根本境界中，复起于母腹中的五种根本境界中，唯有于身体所依的根本境界起生。至于其他，则依各自本质生起。
Avasesamanāyatanassāti ettha ‘‘pañcakkhandhabhave panā’’ti etassa anuvattamānattā pañcavokārabhave eva pavattamānaṃ pañcaviññāṇehi avasesaṃ manāyatanaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Nāmarūpassa sahajātādisādhāraṇapaccayabhāvo, sampayuttādiasādhāraṇapaccayabhāvo ca yathāsambhavaṃ yojetabbo. ‘‘Rūpapaccayā pañcāyatanānī’’ti ayampi nayo labbhati nirodhasamāpannānaṃ vasena, so pana apacurabhāvato yebhuyyena ca paṭisandhiyaṃ paccayabhūtasseva nāmarūpassa pavattiyaṃ paccayabhāvo vibhāvitoti na dassitoti veditabbaṃ.
所谓余所随余处根本境界者，此处意指“五蕴之中凡有余者”而已。言“余随五阴皆成”，乃指随缘而生的五种识里，余根本境界为心所依的根本境界。名色（身心）本为共生同起的基本条件、共相条件及聚合条件，应依其应有的理路加以结合。由色所成五根本境界的说法也适用于证得涅槃的状态，但因涅槃不常生故，不宜理解为名色缘起必然产生的现象，这一缘起涵义应当细心辨别。
Saḷāyatanapaccayāphassapadavitthārakathāvaṇṇanā「六处缘触」句详说之注释
§642
642. Bāvīsatiyā lokiyavipākaviññāṇehi sampayuttā bāvīsatilokiyaviññāṇasampayuttā. Tato eva bāvīsati.
第642条，二十二种世间果报识所关联，谓与二十二种世间识相应。亦即二十二者。
Tatthāti tasmiṃ saḷāyatane, tesu chasu āyatanesūti attho. Ajjhattanti sasantatipariyāpannameva gaṇhāti. Tañhi sasantatipariyāpannakammanibbattaṃ tādisassa phassassa paccayo hoti. Rūpādīni, pana bahiddhā anupādinnāni ca phassassa ārammaṇaṃ honti, na tāni cakkhādīni viya sasantatipariyāpannakammakilesanimittappavattibhāvena phassassa paccayā hontīti paṭhamācariyavāde na gahitāni, dutiyācariyavāde pana yathā tathā vā paccayabhāve sati na sakkā vajjetunti gahitāni.
谓此六根具足，六境中有六处——其意即指此处的六处境。所谓内处，是指一直持续如实遍满的身心现象。内处与持续作用的业力相应，构成触缘。形色等诸根虽在外不持依触之缘，但不似眼识彼时持续由业染恶因缘所摄受，因此初师父论未采纳此说，次师父论则部分承认其随缘作用。
Tatthāti saḷāyatanapaccayā phassapade. Ye tāva ācariyā mahāvihāravāsinova yathā viññāṇaṃ, evaṃ nāmarūpaṃ, saḷāyatanaṃ, phassaṃ, vedanañca paccayaṃ, paccayuppannañca sasantatipariyāpannaṃ dīpentā vipākameva icchanti. ‘‘Chaṭṭhāyatanapaccayā phasso’’ti abhidhammabhājanīyapāḷi (vibha. 243) āruppaṃ sandhāya vuttāti ‘‘chaṭṭhāyatanapaccayā phassoti pāḷianusārato’’ti vuttaṃ.
谓此六根所依之触缘。如同此大寺中常住的师父们欲探究识、名色、六根、触、受之因缘及其随缘持续现象，乃深入果报时相。称“依第六处为缘的触”是一处论法的说明，据巴利经文所示与经典教义相符。
Sabbe phassā na sambhontīti yojanā. Yadi sabbāyatanehi eko phasso sambhaveyya, ‘‘saḷāyatanapaccayā phasso’’ti ekassa vacanaṃ yujjeyya , athāpi ekamhā āyatanā sabbe phassā sambhaveyyuṃ, tathāpi sabbāyatanehi sabbaphassasambhavato āyatanabhedena phassabhedo natthīti tadabhedavasena ekassa vacanaṃ yujjeyya, tathā pana asambhavato na yuttanti codeti ‘‘na sabbāyatanehī’’tiādinā . Aññassāpi vā asambhavantassa vidhānassa bodhanatthametaṃ vuttaṃ ‘‘nāpi ekamhā āyatanā sabbe phassā’’ti. ‘‘Na sabbāyatanehi eko phasso sambhotī’’ti idameva pana ekaphassavacanassāyuttattadīpakaṃ kāraṇanti veditabbaṃ. Nidassanavasena vā etaṃ vuttaṃ. Nāpi ekamhā āyatanā sabbe phassā sambhonti, evaṃ na sabbāyatanehi eko phasso sambhoti. Tasmā ekassa vacanaṃ ayuttanti. Parihāraṃ pana anekāyatanehi ekaphassassa sambhavatoti dassento ‘‘tatridaṃ vissajjana’’ntiādimāha. Avasesasampayuttadhammāyatanā phassavajjitā taṃsampayuttacetasikā dhammā.
断言“非一切触皆能生”是一种推论。若主张单一根本处能生一切触则称为“依六根处缘生触”亦可成理，甚至单一根本处能生所有各类触，虽实无此，但依种分类说亦可如此推。“六根多而触不同”则说明为何一处根本处不可能生起所有触。故单一根本处生一切触理论不可行。反之，若说触生于多个根本处的因果联系，称为“多处根本处随一触而生”则能排除此误。余处短文言及因缘相续而非单一处等说，亦补足此理，强调诸根处与识、境界及触等随缘共生的复杂关系。
Ekopi anekāyatanappabhavo ekopanekāyatanappabhavo.
有的由单一境界生起，有的由多重境界生起；有的由单一或多重境界而生。
Chadhā paccayatte pañca vibhāvaye, ekaṃ navadhā paccayatte, bāhirāni cha āyatanāni ārammaṇādinā yathāsambhavaṃ paccayatte vibhāvayeti sambandho.
五者因缘相续，故有别别相受；一者因缘相续九重；外六处以境界等缘起支接，或因缘相次，故有相续与分别关系。
Anekabhedassāti kusalavipākādipañcadvārādivasena anekavidhassa dvipañcaviññāṇasampayuttavajjassa vipākaphassassa. Tāni cāti rūpāyatanādīni. ‘‘Mano ca nesaṃ gocaravisayaṃ paccanubhotī’’ti (ma. ni. 1.455) hi vuttaṃ. Tathā cāti paccuppannāni rūpādīni paccuppannañca dhammāyatanapariyāpannaṃ rūparūpaṃ sandhāya vuttaṃ. Ārammaṇapaccayamattenāti taṃ sabbaṃ apaccuppannaṃ, aññañca dhammāyatanaṃ sandhāya vuttaṃ.
“Anekabhedassāti”指因种种不同的善果等五门之类而有多样，二十五识结合而有果报感受。这些皆为色根等六处所缘境界。“Mano ca nesaṃ gocaravisayaṃ paccanubhotī”说的是心识乃触及彼处境之所缘，正如《大念处经》所言。如此表示现起的色等皆缘起法界，色依境界所具，境界依境所缘，是相互即融的。境缘本体是缘生现起的，此外亦有他所缘境界。
Phassapaccayāvedanāpadavitthārakathāvaṇṇanā「触缘受」句详说之注释
§643
643.Dvārato saḷevāti pabhavasāmaññato ekavidhāpi uppattidvārato cha eva hontīti chaḷeva vedanā vuttā.
643条说明从门户即产生各种境界，应知产生之门虽有通例，却亦有单一门户。此外，苦乐等六感受为一种表现形式。
Cittabhedena ekūnanavutividhāpi idhādhippetā eva dassetuṃ ‘‘vedanāsu panā’’tiādi vuttaṃ. ‘‘Sesāna’’nti ettha sampaṭicchanasampayuttāya cakkhusamphassādayo pañca yadipi anantarādīhi paccayā honti, anantarādīnaṃ pana upanissaye antogadhattā santīraṇatadārammaṇānañca sādhāraṇassa tassa vasena ‘‘ekadhā’’ti vuttaṃ. Ekekasmiṃ dvāre hi cakkhudvārādīsu uppannacakkhuviññāṇādīhi sahajātā phassā sakasakavīthīsu sampaṭicchanādīhi sampayuttavedanānaṃ, manodvāre tadārammaṇavaseneva pavattānaṃ tebhūmakavipākavedanānampi sahajātamanosamphassasaṅkhāto so phasso aṭṭhadhā paccayo hotīti yojetabbaṃ.
因心之别而产生十九种类别，此观显现于“以受为门”等处。《巴利大疏》说，这些诸门均为“剩余法”。此中五根触等感受皆由不间断因缘起，而间断因缘则由内在附属性相续稳定，故称为“唯一时刻”。诸门中以眼门及相关眼识所生触感为例，于诸感中常有紧密连结的触与感受，及由心门境界所引起的八种触，皆为彼时因缘。
Rūpārūpāvacaravipākavedanā paṭisandhiādivaseneva pavattanti, kāmāvacarāpi ekaccāti ‘‘tebhūmakavipākavedanānampī’’ti vuttaṃ. Tāsampi hi sahajātamanosamphasso aṭṭhadhāva paccayo hoti. Paccayaṃ anupādinnampi keci icchantīti ‘‘yā panā’’tiādinā manodvārāvajjanasampayuttaphassassa paccayabhāvo vutto. Tañca mukhamattadassanaṃ daṭṭhabbaṃ. Etena nayena sabbassa anantarassa, anānantarassa ca phassassa tassā tassā vipākavedanāya upanissayatā yojetabbāti.
色与非色等无常变化的触感依缘续显现，欲界之触亦复如此，谓为“彼时八地业感触”。这些触亦由心识及其缘起，为因缘相续。即使无依之境，也依欲界心门感触之因缘而现起。这为切实之观察法，所有连续不间断与非连续感触的感受，皆须将其因缘视为相互依存连结。
Vedanāpaccayātaṇhāpadavitthārakathāvaṇṇanā「受缘渴爱」句详说之注释
§644
644.Idhāti imasmiṃ loke, imasmiṃ vā sāsane cha taṇhā dīpitā. Idhāti vā imasmiṃ vedanāpaccayā taṇhāpade. Tatthāti tāsu chasu taṇhāsu.
在此世界中，在此教法中，渴爱有六种燃烧形态。在此，渴爱以感受为缘起而起。此中，六种渴爱存在。
Ekekāya sassatadiṭṭhisahagatāya, ucchedadiṭṭhisahagatāya ca taṇhāya tadabhinandanānuguṇo rūpādīsu pavattiākāro, kevalaṃ kāmassādavasena pavattiyā visiṭṭhākārattā vuttappavattiākārato taṇhāya tividhatā.
对于具有常见的渴爱，和具有断灭见的渴爱来说，这渴爱伴随着对色等可憎事物的喜爱及由此引生的形态。仅仅是由于对欲望的污染而起的渴爱，因其特殊形态被说成是三种渴爱。
Mamattenāti sampiyāyanena, assādanataṇhāya icceva vuttaṃ hoti. Tattha putto viya vedanā daṭṭhabbā, khīrādayo viya vedanāya paccayabhūtā rūpādayo, khīrādidāyikā dhāti viya rūpādichaḷārammaṇadāyakā cittakārādayo cha. Tattha sukhasamphassavatthadāyako tantavāyo, vejjo rasāyatanojāvasena, tadupatthambhitajīvitavasena ca dhammārammaṇassa dāyakoti daṭṭhabbo. Sabbāpesā aṭṭhasatappabhedāpi.
所谓自我之所在，是指以欢喜为缘的爱欲渴望，这一渴爱便是如此。这里，应当观察到如子受苦那样的感受，及如牛乳等诸感受之缘起色等，以及如牛乳所养养育之色等，和给予诸内心境界等。这里，细微的织丝犹如感受之所依，医生以其锐利且敏捷的技艺，犹如依赖生命而维持，给予法的感触者。全部合计，共分为八百种细微差别。
Ārammaṇapaccayo uppajjamānāya ārammaṇamattameva hoti, na upanissayo viya uppādakoti uppādakassa upanissayasseva vasena ‘‘ekadhāvā’’ti vuttaṃ. Upanissayena vā ārammaṇūpanissayo saṅgahito. Tena ca ārammaṇabhāvena taṃsabhāgo aññopi ārammaṇapaccayabhāvo dīpito hotīti upanissayavaseneva paccayabhāvo vuttoti veditabbo.
缘起缘，此处只是一种缘起的程度，不是主缘，而是缘生主缘的起缓之因，因此说为“互为一处”。有缘故则有缘由的合和。而因缘的缘故则生起各种缘起。由此缘起的性质，亦有其他部分缘起之缘起，于是可知其为缘生缘故。
‘‘Yasmā vā’’tiādinā na kevalaṃ vipākasukhavedanā eva, tissopi pana vedanā vipākā visesena taṇhāya upanissayapaccayo, avisesena itarā cāti dasseti. Upekkhā pana santattā, sukhamicceva bhāsitāti tasmā sāpi bhiyyo icchanavasena taṇhāya upanissayoti adhippāyo. Upekkhā pana akusalavipākabhūtā aniṭṭhattā dukkhe avarodhetabbā, itarā iṭṭhattā sukheti sā dukkhaṃ viya, sukhaṃ viya ca upanissayapaccayo hotīti sakkā vattuṃ. ‘‘Vedanāpaccayā taṇhā’’ti vacanena sabbassa vedanāvato paccayassa atthitāya taṇhuppattippasaṅge tannivāraṇatthamāha ‘‘vedanāpaccayā cāpī’’tiādi.
“由于……”等语不仅仅讲述因果报乐受，还讲到渴爱因缘感受的特殊性，也说明其他因缘的不同。平等为不动，快乐如愿者，所以说更多的是渴爱的因缘。平等为不善果报之不善受，不悦者应止于苦，其他则以愉悦为取，如苦一般，快乐也是因缘。由“感受为缘起之渴爱”言语，表明所有感受的缘起支撑渴爱的生起与其防止，因此说“感受为缘起亦然”。
Nanu ‘‘anusayasahāyā vedanā taṇhāya paccayo’’ti vacanassa abhāvā atippasaṅganivattiṃ na sakkā kātunti? Na, vaṭṭakathāya pavattattā. Vaṭṭassa ca anusayavirahe abhāvato anusayasahitāva paccayoti atthato vuttamevetaṃ hotīti. Atha vā ‘‘avijjāpaccayā’’ti anuvattamānattā anusayasahitāva paccayoti viññāyati. Vedanāpaccayā taṇhāti cettha vedanāpaccayā eva taṇhā, na vedanāya vināti ayaṃ niyamo icchito, na vedanāpaccayā taṇhā hotiyevāti, tasmā atippasaṅgo ettha natthi evāti.
怎么可能否认“潜蓄渴爱缘起于感受”的说法继承不失真呢？不能。因已在轮回论[vaṭṭa]中有明说。轮回论中无潜蓄者则无此潜蓄缘故，所以实际上这是所说之义。又，依“无明为缘”继承中，潜蓄亦被含摄于缘起中说明。此处“感受为渴爱缘”意指出于感受缘而生渴爱，并非说由感受直接生渴爱之必然规定，也非说渴爱必由感受为缘，因此无越界之失真。
Vusīmatoti vusitavato, vusitabrahmacariyavāsassāti attho. Vussatīti vā vusīti maggo vuccati, so etassa vuttho atthīti vusīmā, ukkaṭṭhaniddesena arahā. Aggaphalaṃ vā pariniṭṭhitavāsattā ‘‘vusī’’ti vuccati, taṃ etassa atthīti vusīmā.
『已住梵行者』者，即已住梵行之义。或谓：所谓「已住」，道被称为「所住」，彼已住此道，故称「已住者」；此乃以最胜之诠释，即阿拉汉也。或谓：最上之果，因圆满住故，称为「所住」，彼具此果，故称「已住者」。
Taṇhāpaccayāupādānapadavitthārakathāvaṇṇanā「渴爱缘取」句详说之注释
§645
645.Atthavibhāgo atthassa vibhajanā. Vatthusaṅkhātaṃ kāmanti kāmaguṇasaññitaṃ rūpādiārammaṇamāha. Upādiyatīti kāmavasena gaṇhāti, daḷhaṃ assādetīti attho. Kāmaṃ upādiyatīti ettha kammasādhano kāmasaddo , kāmo ca soti ettha kattusādhano kilesakāmassa adhippetattā. Upādānasaddo pana ubhayatthāpi kattusādhanova. Daḷhattho bhusattho. Yathā bhuso āyāso upāyāso, bhusaṃ kuṭṭhaṃ upakuṭṭhaṃ, evaṃ idhāpīti āha ‘‘upāyāsaupakuṭṭhādīsu viyā’’ti. Purimadiṭṭhiṃ uttaradiṭṭhi upādiyatīti purimadiṭṭhiṃ sassatabhāvena gaṇhantī upādiyati, purimadiṭṭhiākārena vā uttaradiṭṭhi uppajjamānā teneva purimadiṭṭhiṃ daḷhaṃ karontī taṃ upādiyatīti vuttā. Atha vā purimadiṭṭhiṃ uttaradiṭṭhi upādiyatīti ‘‘sassato attā’’ti (dī. ni. 1.31) idaṃ purimadiṭṭhiṃ upādiyamānaṃ uttaradiṭṭhiṃ nidassetuṃ vuttaṃ. Yathā hi esā daḷhīkaraṇavasena purimaṃ uttarā upādiyati, evaṃ ‘‘natthi dinna’’ntiādikāpīti (ma. ni. 1.445; 2.94; 3.91, 116, 136; dha. sa. 1221; vibha. 938). Attaggahaṇaṃ pana attavādupādānanti na idaṃ diṭṭhupādānadassananti daṭṭhabbaṃ. Loko cāti vā attaggahaṇavinimuttaṃ gahaṇaṃ diṭṭhupādānabhūtaṃ idha purimadiṭṭhiuttaradiṭṭhivacanehi vuttanti veditabbaṃ.
645.「Atthavibhāgo」即“意义的划分”，谓将意分开。此处「vatthusaṅkhātaṃ kāma」意指由「vatthu」（对象）所成即“欲”，此欲系以欲的性质所认知之色等境界。所谓「upādiyatīti」就是以“欲”为缘去抓取，意指坚固地占有。这里「kāmaṃ upādiyatīti」表示作为行为因缘的“欲”的声音，而「kāmo ca soti」是指作为对象之意的污染欲。欲著（upādāna）二重含义，如同作为行为因缘，以及作为固执附着之意，坚固且无勉强。譬如如铁锈、疮疥等，故说“由铁锈疮疥之类所转变”。前见（purimadiṭṭhi）与后见（uttaradiṭṭhi）的欲著，即以前见为永恒之见而抓取，或以前见性质使后见生起而坚固所取，这就是所谓“欲著”。此外，所谓前见抓取后见，例举《长部尼陆那经》1.31为证，显示因前见坚固而生后见，“无所给予”等说法皆指此义。至于自我执取（attaggahaṇa）则非仅视为见法的执取，而是指真我护持的执取，世间称为“我”的执持，依此前见与后见才是执取当体。
Sīlabbataṃ upādiyatīti ettha asuddhimaggagosīlādisamādānavasena sīlaṃ, avītikkamanavasena vataṃ. Ubhayathāpi vā sīlaṃ, tapokammabhāvena gahitatāya vataṃ, gavādipakatibhāvanā. Attano vā gavādibhāvādhiṭṭhānaṃ sīlaṃ, ‘‘gacchanto bhakkheti, tiṭṭhanto muttetī’’tiādinā gavādikiriyākaraṇaṃ vataṃ. Taṃtaṃakiccasammatato vā nivatti sīlaṃ, taṃsamādānavatovesa bhojanakiccakaraṇādivisesapaṭipatti vataṃ, taṃ sīlabbataṃ asuddhimaggaṃ ‘‘suddhimaggo’’ti parāmasanto tathā abhinivisanto upādiyati, taṃ gāhaṃ daḷhaṃ gaṇhātīti attho. Sīlabbatasahacaritaṃ parāmāsaṃ sīlabbatanti gahetvā āha ‘‘sīlabbatañca taṃ upādānañcā’’ti. Gosīlagovatādīnīti ca tathābhūtaṃ diṭṭhiṃ vadati. Tenevāha ‘‘sayameva upādānānī’’ti. Abhinivesatoti abhinivesabhāvato, abhinivisanato vā. Attavādupādānanti ‘‘attā’’ti vādassa paññāpanassa, gahaṇassa ca kāraṇabhūtā diṭṭhīti attho. Attavādamattamevāti attassa abhāvā ‘‘attā’’ti idaṃ vacanamattameva. Upādiyantīti daḷhaṃ gaṇhanti. Kathaṃ? ‘‘Attā’’ti. ‘‘Attā’’ti hi abhinivisantā vacanamattameva daḷhaṃ katvā gaṇhantīti atthoti. Evaṃ ‘‘attavādamattameva upādiyantī’’ti vuttaṃ . Attavādamattanti vā vācāvatthumattamevāha. Vācāvatthumattameva hi ‘‘attā’’ti upādiyanti attassa abhāvāti.
「Sīlabbataṃ upādiyatīti」意指执著于戒律，是由于摄受不净行、持戒等原因的戒律，以及因为未越过犯戒的行为称为戒。两者相待皆为戒，亦涵盖苦行因，并包含对家畜等日常行为的执持。自身对家畜等具体行为的主宰，如“行走则食用，立止则脱离”等，是家畜行为的支配，亦归入戒的范畴。行为契合戒律，即依戒律而行的行为奉行。此外，断除戒律的辱骂行为亦被视为戒的驰念。执着于戒律即是执著于所习戒律，谓为戒律的执著。舍弃非法的根本立场，称为舍，依此说中涉及戒者之执。
‘‘Dhammasaṅkhepavitthāre pana kāmupādānaṃ saṅkhepato taṇhādaḷhattaṃ, sesupādānattayaṃ diṭṭhimattameva, vitthārato panā’’ti evaṃ dhammasaṅkhepavitthārasamudāyato tadavayavabhūtaṃ saṅkhepaṃ, vitthārañca niddhāretīti. Dhammasaṅkhepavitthāreti niddhāraṇe bhummaṃ daṭṭhabbaṃ. Kāmesūti pañcasu kāmaguṇesu . Kāmacchandoti kāmasaṅkhāto chando, na kattukamyatāchando, na ca dhammacchando. Kāmanavasena, rañjanavasena ca kāmoyeva rāgo kāmarāgo, evaṃ sabbattha kāmatthaṃ viditvā kāmo eva nandanaṭṭhena kāmanandī, taṇhāyanaṭṭhena kāmoyeva kāmataṇhā, sinehanaṭṭhena kāmo eva kāmasneho, paridayhanaṭṭhena kāmapariḷāho, mucchanaṭṭhena kāmamucchā, gilitvā pariniṭṭhāpanaṭṭhena kāmajjhosānaṃ veditabbaṃ. Appattavisayapatthanā taṇhā ārammaṇe paritassanabhāvato, sampattavisayaggahaṇaṃ upādānaṃ ārammaṇe daḷhaggāhabhāvato. Appicchatāpaṭipakkhā taṇhā visayābhimukhabhāvato, santuṭṭhipaṭipakkhā upādānaṃ taṇhādaḷhattaṃ hutvā atricchatābhāvato. Pariyesanadukkhamūlā taṇhā appattavisayapatthanābhāvato, ārakkhadukkhamūlaṃ upādānaṃ sampattavisayaggahaṇabhāvato.
「Dhammasaṅkhepavitthāre pana kāmupādānaṃ saṅkhepato taṇhādaḷhattaṃ, sesupādānattayaṃ diṭṭhimattameva, vitthārato panā」者，意谓法的简略和广举时，于欲执着的简明表明是欲渴热的坚固；剩余的执着，乃见取的根本。详细说明即为这段的目的。所谓欲，是指五种欲乐的性质。欲爱是对欲的渴求，不是行欲，不是法欲。由于欲和喜悦的缘故，欲爱即为欲恨，欲爱在所有境界均然适用，因此欲爱依喜悦所转，是欲乐的喜欢，依渴求转是欲渴，依恋转是欲爱，依恼怒是欲恼，依放逸是欲放逸，依去除是欲止。应理解放逸对境界的清凉，渴望对境界的依赖力。未得欲境时，渴望其因乃苦，执着的未得时是渴求坚固；得欲则是对境界坚定握持之执着。若无贪欲，即无执着坚固。由于执着的坚固由欲心生起，故谓之执著根。
Natthi dinnantiādīsu dinnanti dānamāha, taṃ aphalattā rūpaṃ viya dānaṃ nāma na hotīti paṭikkhipati. Yiṭṭhaṃ vuccati mahāvijitayaññasadiso mahāyāgo. Hutanti āhunapāhunamaṅgalakiriyā. Tattha āmantetvā havanaṃ dānaṃ āhunaṃ, pāhunānaṃ atithīnaṃ atithikiriyā pāhunaṃ, āvāhādīsu maṅgalatthaṃ dānaṃ maṅgalakiriyā, dasa kusalakammapathā sukatakammāni nāma, dasa akusalakammapathā dukkaṭakammāni nāma, phalaṃ vipākoti nissandādiphalañceva nippariyāyavipāko ca natthīti yojanā. Yathā cettha, evaṃ ‘‘natthi dinna’’ntiādīsupi phalavipākapaṭikkhepova daṭṭhabbo. Natthi ayaṃ lokoti paraloke ṭhito imaṃ lokaṃ ‘‘natthī’’ti gaṇhāti. Imaṃ hi lokaṃ avekkhitvā paraloko, parañca lokaṃ avekkhitvā ayaṃ loko hoti gantabbato, āgantabbato cāti paralokato idhāgamanassa abhāvā tattheva ucchijjanato cittena paraloke ṭhito imaṃ lokaṃ ‘‘natthī’’ti gaṇhātīti attho. Na hi ayaṃ diṭṭhi paraloke ṭhitasseva hotīti. Natthi paralokoti idhaloke ṭhito paralokaṃ ‘‘natthī’’ti gaṇhāti. Idhāpi vuttanayeneva attho veditabbo. Ayaṃ vā ettha attho – saṃsaraṇappadeso idhaloko, paraloko ca nāma koci natthi saṃsaraṇassa abhāvā tattha tattheva ucchijjanatoti.
「Natthi dinnantiādīsu dinnanti dānamāha」者，意谓“无所布施”等说，谓若因无所得果故，则施舍不成。此难经受，是所谓“大胜等”中的“大施”。「Hutanti āhunapāhunamaṅgalakiriyā」者，此为请饮食及吉祥仪式的典范。请饮食即是供养宾客之礼，请客仪式则为宴请之礼，十善业道名善行，十不善业道名恶行，故谓无果之说。因缘所生之果与果报皆非永恒消尽，故称为约束，应明此理。所谓“无所给予”者，亦因果报反对而成。所谓“无”是指此世，而“有”是指他世。由此，观此世无他世，彼世无此世，是执断异世之见。断他世者，说此世无彼世；断此世者，则说彼世无此世，依此理应了知。此亦表明谬见根本是于当前世否认他世，「无」是缘于执着与否定的现象。
Purimabhavato pacchimabhave upapatanaṃ upapāto, so yesaṃ sīlaṃ, te opapātikā. Te pana cavanakaupapajjanakasattā natthīti dassento āha ‘‘natthi sattā opapātikā’’ti. Natthi loke samaṇa…pe… pavedentīti anulomapaṭipadaṃ paṭipannattā sammaggatā sammāpaṭipannā dhammikasamaṇabrāhmaṇā lokasmiṃ natthi, ye imañca lokaṃ, parañca lokaṃ attanā eva abhivisiṭṭhena ñāṇena paccakkhato ñatvā pavedanasamatthā sabbaññubuddhā nāma natthīti dasseti. Rūpaṃ attato samanupassatītiādīsu vattabbaṃ heṭṭhā vuttameva.
「Purimabhavato pacchimabhave upapatanaṃ upapāto, so yesaṃ sīlaṃ, te opapātikā」者，谓前世及后世发生的升天、堕落，为其品性即戒。彼等为不堕之人寿终无此堕落，故云“不堕者无生命”，以此表明“无不堕者”。又谓“无出家人……”等等，说明依顺行持净正见之出家人及婆罗门为正法行者，在此世无不入涅槃之劫，即已知他世境界有奇妙智慧故能通达说法，即是名为全知佛。此处应以观察色等境界、正见、无我等义，以上为说明依据。
Pakatiaṇuādīnaṃ sassataggāhapubbaṅgamo, sarīrassa ucchedaggāhapubbaṅgamo ca tesaṃ gāhānaṃ sāmibhūto koci sassato, ucchijjamāno vā attā atthīti attaggāho kadāci hotīti ‘‘yebhuyyenā’’ti vuttaṃ. Svāyaṃ attaggāho atthato khandhārammaṇo eva daṭṭhabbo. Yebhuyyena paṭhamaṃ attavādupādānantiādināva sambandho. Yadipi bhavarāgajavanavīthi paṭhamaṃ pavattati gahitapaṭisandhikassa bhavanikantiyā pavattitabbattā, so pana bhavarāgo taṇhādaḷhattaṃ na hotīti maññamāno na kāmupādānassa paṭhamuppattimāha.
「始自根本之恒常存在」与「身体灭尽之恒常存在」皆属根本之取执。此等取执若有所依，则被谓恒常，即使遭抽离亦觉自我永存，故名取执。如经中所说“依何故？”此乃依自我取执而言。所谓依自我取执者，应以有形有色等蕴为本体观察。所谓依“何故”为指最初之取执，以自我为取境起源。虽轮回之贪爱随流动之道而起，基于连贯之续命而存，然若误解贪欲为坚固，则谓贪欲非为计主起，因未觉知欲取之初起义理，故如此说。
Taṇhā kāmupādānanti pana vibhāgassa akaraṇe sabbāpi taṇhā kāmupādānaṃ, karaṇepi vā kāmarāgato aññāpi taṇhā daḷhabhāvaṃ pattā kāmupādānanti tassa arahattamaggavajjhatā vuttā.
于断除取欲（指欲爱之取执）部分时，所有欲爱皆属此类，且即便业力所生之欲爱达到坚固，唯有此断欲为通向阿拉汉果之要道，故经文谓此欲断除为通向阿拉汉正道。
Uppattiṭṭhānabhūtā cittuppādā visayo. Pañcupādānakkhandhā ālayo. Tattha ramatīti ālayarāmā, pajā. Teneva sā ālayarāmatā sasantāne, parasantāne ca pākaṭā hoti. Kāmānanti vatthukāmānaṃ. ‘‘Sukhadukkhaṃ kammunā hotī’’ti aggahetvā kotūhalamaṅgalādibahulo hoti. Sā kotūhalamaṅgalādibahulatā. Assa kāmupādānavato. Tanti diṭṭhupādānaṃ, anattani dhammamatte ‘‘attā’’ti micchābhinivesassa sukhumataradhammupādānatāya sukhumatā vuttā. Upanissayavacanena ārammaṇānantarapakatūpanissayā vuttāti anantarapaccayādīnampi saṅgaho kato hoti.
心之所生即为缘起，似园林，五取蕴为园之根基。谓之园林者，即根基为园之所在及心之所恋。依此园林之乐，便于当前及未来世显著。欲者即指感官之欲求，谓「善恶果报从业而成」为引道，故以此业果丰富生起好奇与福德。欲爱坚固则心沉迷欲取。见取则有执我见，执于本无我之法，而妄断自我，故谓此是对「我」微妙之执取。借助依止之言句，缘起中诸因紧密连系，故称为因缘的聚合。
Upādānapaccayābhavapadavitthārakathāvaṇṇanā取缘有句详释之义疏
§646
646.Atthatoti vacanatthato. Dhammatoti sabhāvadhammato. Sātthatoti sātthakato, pubbe vuttassapi puna vacanassa sappayojanato. Bhedasaṅgahāti bhedato saṅgahato, vibhāgato ceva vibhattassa saṅkhipanato cāti attho. Yaṃ yassa paccayoti yaṃ yaṃ upādānaṃ yassa yassa bhavassa paccayo hoti, tato cāti attho.
646.“义”谓言语之意义，“法”谓本质属性，“义解”谓言辞之含义，与前说相照应。名分聚合乃因部分之聚合亦为区分与归纳。所谓「是所有缘者，即种种取执所依缘也」，此即其义。
Bhavatītibhavoti phalavohārena kammabhavo vutto. Upapattibhavanibbacanameva hi dvayassapi sādhāraṇaṃ katvā vuttaṃ, bhavati etasmā upapattibhavoti vā. Dutiyo pana kammabhavo sattassa punabbhavabhāvena savisesaṃ bhavatīti bhavo. Tato eva na sabbassa bhavantarassa, taṃhetuno vā bhavabhāvappasaṅgo. Duvidhenāti dvīhi ākārehi pavattitoti attho. Duvidhenāti vā paccattatthe karaṇavacanaṃ, duvidhoti vuttaṃ hoti. Atthīti saṃvijjati.
「存在与非存在」谓业之果报而言。复述出生、存在、灭尽之命题，言虽分二但实统一，故谓“存在或称出生和存在”。「第二存在」乃因业力再生而具特殊性，故称为存在。然而，无论何种存在，皆非真我，亦非此因直接联系之存在。言有二种生起，即以两种方式发生。此亦有双重含义，谓个别行为受二重解释之义。由此得名对应之义理。
§647
647. Attano paccayehi karīyatīti kammaṃ, attano phalaṃ karotīti kammanti keci, ‘‘kamma’’nti evaṃ vattabbā kammasaṅkhātā. Parittabhūmakoti kāmabhūmako. Mahābhūmakoti mahaggatabhūmako. Sabbanti anavasesaṃ. Bhavaṃ gacchati, gameti cāti bhavagāmi. Gacchatīti ca nipphādanasamatthatāvasena, attano pavattikāle bhavābhimukhaṃ hutvā pavattatīti attho, nibbattanameva vā gamanaṃ adhippetaṃ. ‘‘Bhavagāmī’’ti ca etena kammakkhayakaraṃ kammaṃ nivatteti. Ayañhi vaṭṭakathā, tañca vivaṭṭanissitanti. Apuññābhisaṅkhāroti dvādasa cetanāti uddhaccasahagatacetanāyapi gahaṇaṃ ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti ettha viya veditabbaṃ. ‘‘Bhavapaccayā jātī’’ti ettha pana ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti (ma. ni. 3.126; mahāva. 1; saṃ. ni. 2.1; udā. 1; netti. 24) ettha viya sāpi apanetabbā. Mandabahuvipākatāti appamahāvipākatā.
647.谓依自己之因作业，且此因生己之果，故名业。欲地谓感官之土，大地谓高贵地。全总者谓总称。言“往生”则谓至生住处，含生住不断循环之意，或谓涅槃为究竟安住。称作往生者，即指使业力终止所生业。此即轮回之论述，及其消除方式。言无功累积者，即众生以十二种心念所集，称“无明为因之行”，宜于如此解读。经中亦有“业为因，识为果”之说，亦应了解互不牵连。所谓轻微恶果者，意指果报非至大恶果。
‘‘Sabbampi bhavagāmikammanti iminā cetanāsampayuttā abhijjhādayo vuttā’’ti etena ācayagāmitāya tesaṃ kammasaṅkhātatā vuttāti kammabhavapariyāpannataṃ pariyāyena vadati, nippariyāyena pana cetanāva kammabhavo. Vuttañhi ‘‘kammabhavo tīhi khandhehi ekenāyatanena ekāya dhātuyā sampayutto, ekena khandhena ekenāyatanena ekāya dhātuyā kehici sampayutto’’ti (dhātu. 244). Upapattibhavo tīhipi tikehi vutto upādinnakkhandhova. Yathāha ‘‘upapattibhavo… kāmabhavo… saññābhavo… pañcavokārabhavo pañcahi khandhehi ekādasahāyatanehi sattarasahi dhātūhi saṅgahito’’tiādi (dhātu. 67). Yadi hi anupādinnakānampi gahaṇaṃ siyā, ‘‘dvādasahi āyatanehi aṭṭhārasahi dhātūhī’’ti vattabbaṃ siyāti. Kāmataṇhāya kāmetabbato kāmanissayatāya bhogā viya, kāmasahacaritatāya ‘‘kuntā pacarantī’’ti viya, kāmārammaṇatāya ‘‘sukhaṃ rūpa’’nti viya, kāmapaccayaṭṭhānatāya ‘‘sukho saggo’’ti viya kāmāti avīciparanimmitavasavattiparicchinnā upādinnakkhandhā vuccanti . Rūpāvirāgato yaṃ nissitā, tadupacārena ‘‘mañcā ghosantī’’ti viya, ‘‘phandanadevatā’’ti viya ca ‘‘rūpa’’nti vuccanti brahmakāyikākaniṭṭhaparicchinnā upādinnakkhandhā.
“一切皆因行为而生”，谓此中不与意念俱行之诸贪嗔等便已说明。此言彼行为种种之习气，亦即行为现象之全备现起，以此表达行为所缘之存在。复有论言：“行为现象依三法蕴、六入处、十二界相应而生，或依一法蕴、一入处、一界而起，或依一法蕴、一入处、一界及诸多相应。”此谓行为现象具有三法蕴归属也。此三即为所依止之蕴。如疏云：“彼三为所依止法，谓染蕴缚蕴及五种烦恼蕴，依五蕴、十一入处、十七界诸法所聚合。”若无染蕴之执持，更当称法蕴为依，故有“十二入处、十八界”等说。所谓欲渴，即为欲使所缘之境成为所乐，如以乐境为依，谓享乐；以与欲伴行为依，谓欲行；以欲所缘相为依，谓欲境；以欲之依止处所为依，谓欲缘处等。皆由无间断之缘起烦恼，表现为现行之染蕴法蕴，称为“染蕴”。无色系的无爱心所依之色，则称为“布施称作曳鸣”等，是梵身所极小法，名“色法蕴”。
Rūpameva bhavo rūpabhavo, tathā arūpanti ākāsānañcāyatanabhavaggaparicchinnā cattāro upādinnakkhandhā vuccanti. Arūpameva bhavo arūpabhavo. Kāmo eva bhavoti kāmabhavo, so pana yasmā yathāvuttenatthena ‘‘kāmo’’ti vattabbo hoti, tasmā ‘‘kāmasaṅkhāto bhavo’’ti vuttaṃ. Kāmāvacarasaññito vā bhavo ‘‘kāmasaṅkhāto bhavo’’ti vutto. Tathā rūpārūpabhavoti āha ‘‘esa nayo rūpārūpabhavesū’’ti. Saññāvataṃ bhavoti ettha vantu-saddassa lopo daṭṭhabbo. Tassa vā atthe akāraṃ katvā ‘‘saññabhavo’’tipi pāṭho. Tenāha ‘‘saññāvā’’tiādi. Vokiṇṇoti etena vokārasaddassa kammasādhanatamāha. Vokirīyati pasārīyati vitthārīyatīti vokāro, vokiraṇaṃ vā vokāro, so ekasseva khandhassa vasena pavattattā ‘‘eko vokāro’’ti vutto, pasaṭuppattīti attho.
色蕴即色所构成之生死存在，亦即色蕴；无色界谛，则由空无边处所出，构成四种受束缚之染蕴，名为无色法蕴。欲界生死，即为欲界生死，因为此界所“欲”的意义确切，故此谓之“欲生死”。欲界有时也称作“欲界习染生死”。同理有“色无色生死”之说，被称为“是色无色界所成现象”。受蕴生死在此亦当留意受名之断灭。此中或有无符号，他们将名称“受蕴生死”专指受蕴一法。故称“受者”如文中所言。动词“宣扬”意指言语“成就行为工具”，此词有扩展、盛开、散布之意，故此“宣扬”谓其自行于一法蕴中，谓“一转”义及“发生”义。
§648
648. Kiñcāpi bhavaniddese ‘‘sabbampi bhavagāmikammaṃ kammabhavo’’ti (vibha. 234) iminā cetanāsampayuttadhammāpi vuttā. Puññābhisaṅkhārādayovāti pana avadhāraṇaṃ paccayadhammavisesepi atthappabhedena saṅkhārabhavaggahaṇesu attheva visesoti dassanatthaṃ kataṃ. Tenāha ‘‘evaṃ santepī’’tiādi. Saṅkhārabhavānaṃ dhammabhedato na saṅkhārā eva puna vuttāti ‘‘sātthakamevidaṃ punavacana’’nti etaṃ ayuttanti ce? Na, bhavekadesabhāvena saṅkhārānaṃ bhavoti puna vuttattā. Parena vā dhammavisesaṃ aggahetvā punavacanaṃ coditanti codakābhilāsavasena ‘‘sātthakamevidaṃ punavacana’’nti vuttaṃ.
648. 又于生死蕴义中言：“一切悉以行为现象为生死”，此亦谓不与意共行之法亦属此类。所谓善业、善行，则专论因缘法之分别，才于习染生死所起之义上表明，故有“如是说也”的例示。既于习染生死分类论区分，而不重复起名“习染生死”，谓此复说之语乃是相同意思，岂非矛盾乎？非也，此处独依生死方法区别，故仍称“习染生死”，又举别法分别为例作复说，乃出于教导之愿，谓非矛盾而唯有益说明也。
§649
649. Kāmabhavādinibbattakassa kammassa kāmabhavādibhāvo phalavohārena aṭṭhakathāyaṃ vutto. Sahajātaviññāṇassapi paccayabhūtaṃ avijjāhetukaṃ saṅkhāraggahaṇena yaṃ kiñci kammaṃ pubbe vuttaṃ, idha pana ‘‘sabbampi bhavagāmikamma’’nti (vibha. 234) vacanato bhavassa nibbattakaṃ upādānahetukaṃ vipaccanāya katokāsameva bhavoti adhippeto. Yaṃ kāmupādānapaccayā rūpabhavanibbattakaṃ, arūpabhavanibbattakañca kammaṃ karīyati, so kammabhavo, tadabhinibbattā khandhā upapattibhavoti imamatthaṃ ‘‘esa nayo rūpārūpabhavesū’’ti atidisati. Dve kāmabhavāti kāmakammabhavo, kāmūpapattibhavoti dve kāmabhavā. Evaṃ ‘‘dve rūpabhavā, dve arūpabhavā’’ti etthāpi. Antogadhe hi visuṃ aggahetvā abbhantaragate eva katvā kāmabhavādike kammūpapattibhavavasena duguṇe katvā āha ‘‘cha bhavā’’ti.
649. 关于欲界生死等所生之行为，譬喻其生灭变化之因果连锁，于注疏中有详论。生起意识之无明，亦为因，令诸业力继起，此虽以前曾说起，今此“诸皆以行为生”为说蓄意涵盖彼生存及废灭顷刻，乃以“行为生死”为重心。欲界依止之生起及色无色界所生之行为，皆谓行为现象，现灭后即是蕴之生死。此意正合“是色无色之生死”之论，谓有二种欲界生死生起，亦有二色界生死。故此论述终成“六生死”之说，乃从全体取法，弃恶取正故有六生死名义。
Avisesenāti upādānavasena bhedaṃ akatvā. Upādānabhedākaraṇeneva ca dvādasappabhedassa saṅgahavasena saṅgahato ‘‘cha bhavā’’ti vuttaṃ. Anupagammāti anissāya, anāmasitvāti attho.
所谓“无差异”，是谓于执著之间无差别之划分。执著之无分别决定之际，从十二属性中取其中六，以便依止汇集，谓之“六生死”。“无先后”意为不依他而立足，且“无名称”则示其无固定名称之义。
§650
650. Gosīlena, kukkurasīlena ca samattena samādinnena gunnaṃ, kukkurānañca sahabyatā vuttāti ‘‘sīlabbatupādānavato jhānabhāvanā na ijjhatī’’ti maññamānā tena rūpārūpabhavā na hontīti keci vadanti. Vakkhamānena pana pakārena paccayabhāvato ‘‘taṃ na gahetabba’’nti āha. Asuddhimagge ca suddhimaggaparāmasanaṃ sīlabbatupādānanti suddhimaggaparāmasanena rūpārūpāvacarajjhānānaṃ nibbattanaṃ na na yujjatīti.
650. 关于有纯淨戒、善戒者，及犬戒者等不干扰修定境界，谓“戒业所生之执著生起之定，不堪忍妨碍”，有所谓色无色生死非是同行者，或有所谓不同者言此。经释论曾告诫出离净道导者，谓戒业所生之定生灭，不可随意修习，此意示色无色界入定，若由戒业执著修习，不成正果，因此法理不可混淆。
Anussavavasenāti ‘‘setavadhayajjaṃ ālabhate bhūtikāmo’’ti ādinnaanussavavasena, yathā ime manussaloke kāmā samiddhā, evaṃ devaloke ito samiddhatarāti diṭṭhānusārena vā. Purāṇabhāratasītāharaṇapasubandhavidhiādisavanaṃ assaddhammassavanaṃ. Ādi-saddena asappurisūpanissayaṃ pubbe ca akatapuññataṃ, attamicchāpaṇidhiñca saṅgaṇhāti. Kāyaduccaritādīnipīti attano adhippetānaṃ kāmānaṃ anupāyabhūtānipi kāyaduccaritādīni karoti, cirasaggādiatthaṃ yuddhādivasenāti adhippāyo. Sandiṭṭhike vā pana rajjasenāpatiṭṭhānādisaṅgahe kāme. Tadantogadhā evāti tasmiṃ duccaritanibbatte, sucaritanibbatte ca kāmabhave antogadhā evāti attho. Antogadhāti ca saññābhavapañcavokārabhavānaṃ ekadesena antogadhattā vuttaṃ. Na hi te niravasesā kāmabhave antogadhāti.
依记载的说法，即“通过牺牲庄稼获得世俗欲乐”，属于非正当的记载。如同此人间世界的欲望旺盛增长，天界欲乐亦更为充足，皆见于经验现象。古印度诸如巴拉特、锡陀哈罗那牛役等习俗，是非正教法中听闻的世俗习俗。以起初之言声为缘，依赖无善人之处，以前未曾积聚善业之故，结合自心恶愿而成。因肉体恶行等恶业，本身也为自身所主导的欲乐所制约，且无计可施。为求长寿等缘故，发动战争等意图，故称之为“主宰诸欲乐者”。在现实中，则依赖王者、军队首领等权威组织结合而生欲乐。故“内因”指的是在恶行兴盛之际、善行盛兴之际生起欲乐。此“内因”意谓由五种分别相的意识状态“内住”而生。非所有欲乐都有此“内因”之特性。
Sappabhedassāti sugatiduggatimanussādippabhedavato.
“三善趣”是指善趣、恶趣及人间出世三者的区别。
Kāmāvacarasampattibhave paṭhamadutiyaucchedavādavasena, rūpabhave tatiyaucchedavādavasena, arūpabhave sesaucchedavādavasena ayamattā suucchinno hotīti tadupagaṃ kammaṃ karotīti āha ‘‘ayaṃattā nāmā’’tiādi. Tattha suucchinnoti sakalavaṭṭadukkhasamucchedena suṭṭhu ucchinno, apunabbhavuppattiko hotīti attho.
因有欲乐不资助之性，故于有欲界及色界、无色界分别具有第一、二、三断除的说法，故名谓“心界清净”。由此产生相应业力，即称“此名为心界”。其中“清净”意指已断除一切烦恼苦集的洁净状态，且无复生死轮回之相。
‘‘Kāmāvacarasampattibhave’’ti idaṃ paṭhamadiṭṭhadhammanibbānavādavasena vuttaṃ, sesaṃ itaradiṭṭhadhammanibbānavādavasena. Tattha kiñcāpi pāḷiyaṃ (dī. ni. 1.93 ādayo) rūpāvacarajjhānavaseneva upari cattāro diṭṭhadhammanibbānavādā āgatā, diṭṭhigatiko pana yaṃ kiñci gahetvā yathā tathā abhinivisatīti arūpabhavaggahaṇaṃ, arūpajjhānānampi vā catutthajhānasaṅgahato arūpabhavaggahaṇaṃ, santasukhatāya vā taṃsamaṅgino sukhitabhāvasāmaññato. Vigatapariḷāhoti yathābhilāsitavisayūpahārena, pahānena ca vūpasantakāmarāgapariḷāho, diṭṭheva dhamme nibbānappattoti attho.
“于有欲界不资助之性”，此为初见法涅槃断除之义，余者为别见法涅槃断除。经语中亦有称色界禅定断除、无色界禅定断除等四种断除涅槃法。所谓断除，乃是执着于所取见之法而获住悟时，虽在无色界禅定集中，但仍执着，故称为无色界取得者；又或因圣者之乐断除七余烦恼，如此即为离欲清净，乃至内证涅槃。因放弃爱欲、厌离种种烦恼，遂生无欲与无热二乐。由此在所见之法中得涅槃成就，谓“已断除烦恼”，此是意旨。
Suddhimaggaparāmasanavasena pavattitaṃ yaṃ kiñci lokiyaṃ sīlaṃ, jhānañca sīlabbatamicceva idhādhippetanti āha ‘‘idaṃ sīlabbataṃ nāmā’’tiādi. Kamena avatvā sīlabbatupādānassa ante bhavapaccayatāvacanaṃ attavādupādānaṃ viya abhiṇhaṃ asamudācārato, attavādupādānanimittattā ca.
以清净道与障碍戒律而行世间戒律及禅定，均属此中所含。如是为戒法之明说。因破戒导致取法（我执所取）之终止，唯此依他生灭因果，犹如我执所取因缘的产生或灭尽，以此说明。
Kammabhaveti niddhāraṇe bhummaṃ. Hetupaccayappabhedehīti ettha maggapaccayo ca vattabbo. Diṭṭhupādānādīni hi sahajātakammabhavassa maggapaccayā hontīti, tasmā tāni sahajātādīsu hetupaccayaṃ apanīya maggapaccayaṃ pakkhipitvā sattadhā paccayā hontīti veditabbāni. Sabbāni pana anantarasamanantaraanantarūpanissayanatthivigatāsevanapaccayehi paccayā honti. Nānantarassa upanissayapaccayena paccayā honti. Kadāci ārammaṇapaccayādināpi, taṃ pana upanissayapaccayeneva saṅgahetvā vuttaṃ ‘‘vippayuttassa pana upanissayapaccayenevā’’ti.
业有其涵义，根本有因果相续。因缘区别乃有业果链中魔法缘起之理。五取执等为本有业因缘，天经中称此为原始业的因缘与后续业的因缘，谓七种因缘。皆因业中断续存在。诸因缘非立即连续，乃有各因所依，间有多种依止。或由对象缘、根缘等依止，在结合因缘上，亦称为“未结合者之结合因缘”。
Bhavapaccayājātiādipadavitthārakathāvaṇṇanā有缘生等句详释之义疏
§651
651.Jātītiādīsūti ādi-saddena ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇaṃ sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā sambhavantī’’ti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1; mahāva. 1; udā. 1; netti. 24) sabbaṃ saṅgaṇhāti. Tenāha ‘‘jātiādīna’’ntiādi. Upapattibhavuppattiyeva jātīti āha ‘‘na upapattibhavo’’ti. Jāyamānassa pana jāti jātīti upapattibhavopi asati abhāvā jātiyā paccayoti sakkā vattuṃ. Jāyamānarūpapadaṭṭhānatāpi hi rūpajātiyā vuttā ‘‘upacitarūpapadaṭṭhāno upacayo, anuppabandharūpapadaṭṭhānā santatī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 641).
651.关于“生”等说语，起首以“生”为首的字头云：“因生故，生起老死、忧悲恸痛、苦恼、忧悒”等（见《中部》3.126、《增支部》等多处），涵盖一切。故以“生等”称之。谓生起与存在是生，故说“非生起者”（非因生起的存在）不为生。对于正在生成者，“生”是“生起”，生起也非存在；不存在谓为非生缘。虽有生成的形体存在，但因色有生相说：“依适当色体如生，则连续色体为继”，此义有据（见《法集论》641章）。
Jātānaṃ khandhānaṃ uññātatā, abhimatatā ca hīnapaṇītatā. Aniṭṭhañhi hīnaṃ, iṭṭhaṃ paṇītaṃ. Ādi-saddena suvaṇṇadubbaṇṇahīnuttamādiṃ saṅgaṇhāti. Yamakānampi satanti yamakabhāvena nibbattānampi samānānaṃ. So ca sattānaṃ viseso. Bhinnasantānikassa visesakāraṇassa sabbena sabbaṃ abhāvato ‘‘ajjhattasantāne’’ti vuttaṃ. Aññassa kāraṇassa abhāvatoti attasantānagatato aññassa visesakāraṇassa anupalabbhamānattā, sati ca tasmiṃ sabbadā sabbesaṃ abhāvatoti pasaṅgassa dunnivāraṇato kāraṇe avisiṭṭhe phalavisesassa ayujjamānakattā. Tenāha ‘‘kammabhavahetukovā’’ti.
所生五蕴为无常，是下降与变坏的。其缺点在于不良，其优点在于良好。依首字，汇总为金色、暗色、不良、优异等。对立（双重）亦存，即两种对立性质相同者也。如众生之别，依别在各感受界全无一切被称“内界”，此理所显。对他因缺失无知，因而无法发现其在己身之别属性，故永无一切之缺失，这是论证的障碍，因无选择果报之别而无法契合。因此说其为“业果原因”等。
Tena tenāti ñātibyasanādinā jarāmaraṇato aññena dukkhadhammena. Jarāmaraṇanimittañhi uppannā sokādayo jarāmaraṇābhisambandhā, tadaññe anabhisambandhā. Upanissayakoṭiyāti upanissayaṃsena, upanissayalesenāti attho. Yo hi paṭṭhāne anāgato sati bhāvā, asati ca abhāvā suttantapariyāyena upanissayo, so ‘‘upanissayakoṭī’’ti vuccati. Paccayamahāpadeso kireso, yadidaṃ upanissayoti.
此因彼，即亲属苦恼等由老死而起。老死之因，忧恸等苦为老死关系所系，其他则非关系。所谓依缘种数者，是缘之所指示之义也。对未有发起而未生状态，及非存在（无）分别，其上下文缘起，是故名“依缘种数”。此依缘为因缘大说，所指即此依缘也。
Bhavacakkakathāvaṇṇanā有轮释之义疏
§652
652. Na kevalaṃ sokādīnaṃyeva jāti paccayo hoti, sokādīnaṃ pana paccayattā avijjāyapi paccayo evāti dassetuṃ ‘‘yasmā panā’’tiādi āraddhaṃ. Etthāti paṭiccasamuppādadesanāyaṃ. Aviditādi midanti ma-kāro padasandhikaro. Satatanti sabbakālaṃ yāva aggamaggādhigamā. Samitanti saṅgataṃ, abbocchinnanti attho.
652.不仅是忧恸等才为生之因，因忧恸等而生，亦由无明为因，此义欲显“因何故也”等启示。此为缘起之宣说。无知等为非因，词义结合。恒久之意为恒常，直至得究竟道。正是因缘，断绝含义。
Tesūti sokādīsu. Siddhesūti labbhamānesu. Siddhā hoti avijjā avinābhāvato.
云“于彼等中”，指忧恸等。所谓究竟者，即成就之意。因无明不灭故而成就。
Kāmayānassāti kāmayamānassa, kāmo vā yānaṃ etassāti kāmayāno, tassa kāmavasena yāyamānassāti attho. Chandajātassāti jātataṇhāchandassa. Parihāyantīti vigacchanti. Ruppatīti sokādinā kuppati.
意欲生者，即意欲生存者，意欲或作为其车者意。此指以意欲力来推动之义。所谓欲爱生者，即生灭欲望。放弃者谓离弃。色眷属者谓忧恸等由色蕴惹恼。
Pariyuṭṭhānatāya tiṭṭhanasīlo pariyuṭṭhānaṭṭhāyī. ‘‘Pariyuṭṭhaṭṭhāyino’’ti vā pāṭho. Tattha pariyuṭṭhātīti pariyuṭṭhaṃ, diṭṭhipariyuṭṭhānaṃ, tena tiṭṭhatīti pariyuṭṭhaṭṭhāyīti attho daṭṭhabbo.
「止于放下」者，持身安立于放下之地。亦有「放下处」之说。此处「止于放下」意即放下与见解放下，因此能立于放下之处，此义应当如是理解。
Pañca pubbanimittānīti ‘‘mālā milāyanti, vatthāni kilissanti, kacchehi sedā muccanti, kāye vevaṇṇiyaṃ okkamati, devo devāsane nābhiramatī’’ti (itivu. 83) vuttāni pañca maraṇapubbanimittānīti attho. Tāni hi disvā kammanibbattakkhandhasaṅkhāte upapattibhave bhavacchandabalena devānaṃ balavasoko uppajjatīti.
所谓五种前行相者，即「花环凋落，衣物污秽，布帛释放，身体皮肤渐衰，天人于天宫不悦」诸说（出处佛经vu.83）。此五相为死前之征兆。见此诸相时，因业力集合，导生死业感起，有如天人因力大悲生起忧愁。
Bāloti avidvā. Tena avijjāya kāraṇabhāvaṃ dasseti. Tividhaṃ dukkhanti tassāruppakathāsavana, kammakāraṇādassana, maraṇakālakammopaṭṭhānanidānaṃ sokādidukkhaṃ.
童者谓不知者。此指无明，示现为业之因缘。苦有三种：听闻事不如意，见业果因，知死亡时业相所致悲苦等。
Āsave sādhentīti āsave gamenti bodhentīti attho.
「恶染得除」意为烦恼获得克服与觉悟。
Evaṃsatīti evaṃ bhavacakkassa aviditāditāya anādibhāve sati. Ādimattakathananti avijjāvasena ādisabbhāvakathanaṃ. Ādi etassa atthīti hi ādimaṃ, bhavacakkaṃ. Tassa bhāvo ādimattaṃ, tassa kathanaṃ ādimattakathanaṃ. Visesanivattiattho vā mattasaddo, sati anādibhāve avijjā ādimhi, majjhe, pariyosāne ca sabbattha siyāti ādimattāya avijjāya kathanaṃ virujjhatīti attho. ‘‘Avijjā padhānā’’ti vatvā tassā padhānabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘avijjāggahaṇenā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha avijjāggahaṇenāti avijjāya uppādanena, appahānena vā, attano santāne sannihitabhāvakaraṇenāti attho. Kammādīnīti kammavipākavaṭṭāni. Palibodhentīti nānādukkhaparibyūḷhe saṃsāracārake nirodhenti. Tehīti kilesakammavipākavaṭṭehi. Vaṭṭassa kāraṇabhāvena padhānattā ‘‘padhānadhammo’’ti avijjā kathitā.
「如是」指无明等生死轮转诸所无知及其无始无终之理。称无明为「初有」者，以无明为生死轮回之根本初始，故谓「初有言」。此「初有」即本初生死轮回之存在。此生死作用为根本初始，其论说称为「初有言」。或依词义分说「本初」，谓于无始、其中间及终结处皆有无明，故言「无明为本初」。说「无明首要」谓欲显无明为本根首要，称「以无明取持起始」。於此言中，「无明取持」是指因无明生起、断除及对自身相续的决定性作用。此所谓业及其相关之循环变易（业因果轮转）。「觉悟于众苦之灭」者，是指止息由烦恼及业所生之众多苦难的境地。此苦根本由染污或业果轮转所生。业轮即由染污业果果报构成。以轮回因果之故，此说无明为根本所生之首要业因，故称「首要法」。
Tato avijjādito. Brahmādināti ādi-saddena pajāpatissarapurisādike saṅgaṇhāti. Vadatīti vado, taṃ taṃ hitāhitaṃ pavattāti attho. Vedeti, vediyatīti vā vedeyyo, sukhādiṃ anubhavati, sabbavisaye vā jānāti, ‘‘sukhito dukkhito’’tiādinā attanā, parehi ca jānāti, ñāyati cāti attho. Brahmādinā vā attanā vāti vā-saddo ca-saddattho. Tenāha ‘‘kārakavedakarahita’’nti ca-saddatthasamāsaṃ.
故言自无明起（等）而言。所谓由于无明起始，集众生及有情众生受则之事。曰言即谓言语，意谓各自利害相应之行为。所谓知觉者，能觉受快乐等，识知诸世间事，明自及他之生死苦乐等，谓此义也。由于梵天（起）、声气（语言）之意，故称之为声气合一（复合词）。是以谓『无行为者及受者』也。
Dvādasavidhasuññatāsuññanti avijjādīnaṃ dvādasannaṃ suññasabhāvānaṃ suññatāya suññaṃ dvādasavidhasuññatāsuññaṃ, dhuvabhāvādisuññatāya vā catubbidhampi suññataṃ ekaṃ katvā dvādasaṅgagatattā dvādasavidhāti tāya dvādasasuññatāya suññanti attho.
十二空中之空，是谓无明等十二种具有虚无本性之物，空性之体者，称为空。又谓十二空合一，或以四种空为一，合成十二合相之义，即十二空也。
§653
653.Pubbantāharaṇatoti pubbantato atītakoṭṭhāsato paccuppannavipākassa āharaṇato. Vedanāvasānaṃ paricchinnaṃ ekaṃ bhavacakkaṃ hoti. Bhavacakkekadesopi hi bhavacakkanti vuccati. Vedanā vā taṇhāsahāyāya avijjāya paccayo hotīti vedanāto avijjā, avijjāto saṅkhārāti sambajjhanato vedanāvasānaṃ bhavacakkaṃ paripuṇṇamevāti daṭṭhabbaṃ. Avijjāggahaṇena vā taṇhupādānāni tadavinābhāvato. Saṅkhāraggahaṇena bhavo, viññāṇādiggahaṇena jātijarāmaraṇāni, sokādayo ca gahitāti evampi vedanāvasānaṃ bhavacakkanti yuttamevetaṃ. Evaṃ taṇhāmūlake ca yojetabbaṃ. Dvinnampi hi aññamaññānuppaveso hotīti. Avijjā dhammasabhāvaṃ paṭicchādetvā viparītābhinivesaṃ kārentī diṭṭhicarite saṃsāre nayati, tesaṃ vā saṃsāraṃ saṅkhārādipavattiṃ nayati pavattetīti saṃsāranāyikā vuttā. Taṇhāya taṇhācaritānaṃ saṃsāranāyikābhāve vattabbameva natthi.
653.所谓前取，谓从过去积累，至现在成熟之取。受终断，乃断绝一切轮回者也。轮回，乃谓一处轮回。受是渴爱之助缘，无明为先。无明生行，行缘受终，终成完整轮回，是当了知者。由无明执取欲，若无欲，即无执取。由行执取即有生，生带老死，并忧悲苦等。受终者是轮回亦当如此理解。故当以渴爱为根本加以掣止。彼此相入互为因缘。无明覆盖法性，逆执相续，引入善恶生死轮回，故称轮回领导者。以渴爱生渴爱者无轮回领导者之说。
Paṭhamaṃ bhavacakkaṃ. Phaluppattiyāti kattuatthe karaṇavacanaṃ, karaṇatthe eva vā. Viññāṇādipaccuppannaphaluppatti hi idha diṭṭhā, adiṭṭhānaṃ purimabhave attano hetūnaṃ avijjāsaṅkhārānaṃ phalaṃ anuppādetvā anupacchijjanaṃ pakāseti, pakāsanassa vā karaṇaṃ hotīti. Atha vā purimabhavacakkaṃ dutiyena sambandhaṃ vuttanti vedanāsaṅkhātassa phalassa uppattiyā taṇhādīnaṃ hetūnaṃ anupacchedaṃ pakāseti, tasmā phaluppattiyā kāraṇabhūtāya paṭhamassa bhavacakkassa hetūnaṃ anupacchedappakāsanatoti attho. Saṅkhārādīnameva vā phalānaṃ uppattiyā avijjādīnaṃ hetūnaṃ phalaṃ ajanetvā anupacchedameva, viññāṇādihetūnaṃ vā saṅkhārādīnaṃ anuppabandhameva pakāseti paṭhamaṃ bhavacakkaṃ, na dutiyaṃ viya pariyosānampīti ‘‘phaluppattiyā hetūnaṃanupacchedappakāsanato’’ti vuttaṃ. Anupubbapavattidīpanatoti ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ, viññāṇapaccayā nāmarūpa’’ntiādinā (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1; udā. 1) dhammānaṃ anupubbato pavattiyā dīpanato. ‘‘Viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti hi ettha aparipuṇṇāyatanaṃ kalalarūpaṃ vatvā tato uddhaṃ ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’nti saḷāyatanappavatti vuttā. Sahuppattidīpanatoti ‘‘upādānapaccayā bhavo, bhavapaccayā jātī’’ti vā upapattikkhandhānaṃ ekajjhaṃ uppattiyā dīpanato. Na hi ettha paṭhame viya bhavacakke āyatanānaṃ kamena uppatti vuttā.
初轮回。所谓果生者，谓作用之目的，为缘生事。此处详观识等起果生时，见未见前生中无明行果，果未显现，故先宣示之。若以前轮回与第二轮回关联，因感受集之果发生，于渴等因未断，故宣示者为前果生后因不灭，谓初轮回。以行为果生，未得无明因果色，识等因果无断生著为初轮回，不是第二轮回终点。谓前后相续逐渐显现，称照明。谓识生名色，名色生六处等渐次分明。谓取着生有，有生生者，生诸蕴之一续起，自无说六处随欲生者未于初轮回时生。
§654
654. Hetuādipubbakā tayo sandhī etassāti hetuphalahetupubbakatisandhi, bhavacakkaṃ. Hetuphalahetuphalavasena catuppabhedo aṅgānaṃ saṅgaho etassāti catubhedasaṅgahaṃ. Sarūpato avuttāpi tasmiṃ tasmiṃ saṅgahe ākirīyanti avijjāsaṅkhārādiggahaṇehi pakāsīyantīti ākārā. Atītahetuādīnaṃ vā pakārā ākārā. Kilesakammavipākā vipākakilesakammehi sambandhā hutvā punappunaṃ parivattantīti tesu vaṭṭanāmaṃ āropetvā ‘‘tivaṭṭa’’nti vuttaṃ, vaṭṭekadesattā vā ‘‘vaṭṭānī’’ti vuttāni.
654.因果先后合为三者谓其因果等前后相续结合为轮回。依因果果等四分部合称四合。即使同体相似也在此结合里产生，装以无明行等盖障之意。过去诸因等为其形器。烦恼业果及依业果相应持续反复，谓以此运转名三转，转处亦有称转。
Sandhīnaṃ ādipariyosānavavatthitāti sandhīnaṃ pubbāparavavatthitāti attho.
因果结合之尽头，谓其结合由前后渐次分解也。
Paritassatīti taṃ taṃ vatthuṃ pariggahakaraṇavasena tassati, taṇhāyatīti attho. Upādiyatīti daḷhagāhaṃ gaṇhāti. Purimakammabhavasminti purimakammabhave sati.
积聚者，谓缘所缘事之聚集也。取者谓紧握不放。谓前劫业性。
Tassa ca sabbhāvo kariyamānatā evāti āha ‘‘kammabhave kariyamāneti attho’’ti. Dukkhādīsu mohoti dukkhādīnaṃ ādīnavapaṭicchādako appahīno moho. Āyūhanāti sampiṇḍanakā dānādikiriyāya pavattanakā. Ekaṃ āvajjanaṃ etesanti ekāvajjanā, tesu ekāvajjanesu. Sattame cetanā bhavo. ‘‘Yā kāci vā pana cetanā bhavo, sampayuttā āyūhanā saṅkhārā’’ti idaṃ yathādassitāya dhammaṭṭhitiñāṇabhājanīye vuttāya paṭisambhidāpāḷiyā (paṭi. ma. 1.45) vasena vuttaṃ. Tattha hi ‘‘cetanā bhavo’’ti āgatā. Bhavaniddese pana ‘‘sātthato’’ti ettha ‘‘cetanāva saṅkhārā, bhavo pana cetanāsampayuttāpī’’ti vibhaṅgapāḷivasena dassitaṃ. ‘‘Tattha katamo puññābhisaṅkhāro? Kusalā cetanā kāmāvacarā’’tiādinā hi saṅkhārānaṃ cetanābhāvo vibhaṅgapāḷiyaṃ (vibha. 226) vutto. Tattha paṭisambhidāpāḷiyaṃ ‘‘cetanāsampayuttā vipākadhammattā savipākena āyūhanasaṅkhātena saṅkhatābhisaṅkharaṇakiccena saṅkhārā’’ti vuttā. Vibhaṅgapāḷiyaṃ ‘‘sabbampi bhavagāmikammaṃ kammabhavo’’ti (vibha. 234) bhavassa paccayabhāvena bhavagāmibhāvato, kammasaṃsaṭṭhasahāyatāya kammabhāvato ca upapattibhavaṃ bhāventīti ‘‘bhavo’’ti vuttā. Upapattibhavabhāvanākiccaṃ pana cetanāya sātisayanti paṭisambhidāpāḷiyā cetanā ‘‘bhavo’’ti vuttā. Bhavābhisaṅkharaṇakiccaṃ cetanāya sātisayanti vibhaṅgapāḷiyaṃ ‘‘kusalā cetanā’’tiādinā (vibha. 226) cetanā ‘‘saṅkhārā’’ti vuttā. Tasmā tena tena pariyāyena ubhayaṃ ubhayattha vattuṃ yuttanti natthettha virodho. Tassa phale upapattibhave nikāmanāti ‘‘tassa sutaṃ hoti ‘cātumahārājikā devā dīghāyukā vaṇṇavanto sukhabahulā’ti’’ādisutānusārena bhāvini upapattibhave abhikaṅkhanā. Gahaṇanti kāmupādānaṃ kiccenāha. Parāmasananti itarāni. Āyūhanāvasāneti tīsupi atthavikappesu vuttassa āyūhanassa avasāne.
因本质即在进行中，故谓之“于业因中进行”，意即如此。于苦等中，痴惑是苦及诸苦之根本因缘，痴惑因有无明而未曾断绝。所谓结缘，是指因布施等善行而起的积聚。众中有一发起者谓“一起缘”，于这些中虽有单一起缘者，因缘众多，而第七识谓“意”，曰任何意，皆为缘聚。此理如实呈现于由正知法所证的《诸法断义》中所说：“意为行”，此由巴利语《断义》经句证明。此处“意即行”之来意，由《行义》中“义理上”解释为“意即诸行，行即与意相应者”。“何为善业因？为意善，诸欲净行”等言表明行中无意者于《行义》中有述。又于《诸法断义》云：“由意融合故，具因果性质，包含所应果报、业缘聚合与作业功能者，谓之行。”于《行义》中亦云:“一切为业之行即业、生因、业集也。”以行为生因之缘故，亦视作为业聚合作用，故称为“行”。而《诸法断义》以为遂生缘故，意为“行”。《行义》以善意为行，谓“意即行”。是以种种说法内外称二者皆当，非相悖也。其果报为遂生缘故，谓依此闻言：“四大王天之众，寿命长、色相美、乐业多”，依此而有遂生果报之心愿。所谓缠住为欲着作业，谓恶业。另一称则为劝勉。所谓结缘终了，谓在三义通用中追述缘聚之终结。
Idhāti imasmiṃ paccuppannabhave. Bhavantarassa atītabhavassa iminā paccuppannabhavena paṭisandhānaṃ bhavantarapaṭisandhānaṃ, bhavantarabhāvena vā paṭisandhānaṃ bhavantarapaṭisandhānaṃ, tassa vasena. Yaṃ paṭisandhīti vuccati, taṃ viññāṇanti sambandho. Tathā hi viññāṇaṃ ‘‘paṭisandhānapaccupaṭṭhāna’’nti vuccati. Gabbheti mātukucchiyaṃ, gabbhāvatthāyaṃ vā.
在此谓当前生，也即生存的现前状态。对过去生以当前生接续者，谓生存相续；以当前生相续过去生，谓生存相续，依此而成。所谓“接续”，即识心的相续关系。识亦称“接续之起立”，如母胎中胎芽、胎体之所依也。
Dvīsu atthavikappesu vutte āyūhanasaṅkhāre ‘‘tassa pubbabhāgā’’ti āha, tatiye atthavikappe vutte ‘‘taṃsampayuttā’’ti. Taṃsampayuttā avijjā gahitāva hotīti sambandho. Daharassa cittappavatti bhavaṅgabahulā yebhuyyena bhavantarajanakakammāyūhanasamatthā na hotīti ‘‘idha paṭipakkattā āyatanāna’’nti vuttaṃ. ‘‘Kammakaraṇakāle sammoho dassito’’ti etena kammassa paccayabhūtaṃ sammohaṃ dasseti, na kammasampayuttameva.
于二义中所说的结缘聚中“彼之前部分”，而在第三义所说则谓“与之相应”。所谓与之相应，即因无明被结而成缘。於幼童心识流转亦多，因生诸业业生众多缘起而不适於缘生等，谓“此有逆向境界”。又言：“于作业时，所现之惑显现”，明示业所依之惑，而非与业俱生之惑也。
‘‘Tattha purimabhavasmiṃ pañca kammasambhārā, etarahi pañca vipākadhammā, etarahi pañca kammasambhārā, anāgate pañca vipākadhammāti dasa dhammā kammaṃ, dasa dhammā vipāko, iti dvīsu ṭhānesu kammaṃ, kammavaṭṭaṃ, dvīsu ṭhānesu vipāko, vipākavaṭṭanti kammasaṅkhepo ca vipākasaṅkhepo ca, kammabhavo ca vipākabhavo ca kammavaṭṭañca vipākavaṭṭañca, kammapavattañca vipākapavattañca, kammasantati ca vipākasantati ca, kiriyā ceva kiriyāphalañcāti –
此处称，过去生有五种业的存留，现在有五种果报性，以及五种业存留、未来亦有五种果报，总计十法，为业与果，十法作业、十法果报，业轮回与果报轮回，业生与果报生，业存与果报存，业流与果报流，功用与功用果报。
‘‘Evaṃ samuppannamidaṃ sahetukaṃ,
如此因缘所生，
Dukkhaṃ aniccaṃ calamittaraddhuvaṃ;
苦苦无常，如同烈火般炽烈；
Dhammehi dhammā pabhavanti hetuso,
诸法从因缘而生，因缘则生诸法。
Na hettha attāva parova vijjati.
此处无自身或他者，唯因缘存在，无独立自体。
‘‘Dhammā dhamme sañjanenti, hetusambhārapaccayā;
诸法相应诸法，依因缘聚合而生；
Hetūnañca nirodhāya, dhammo buddhena desito.
因由亦有断尽，法由佛陀所说。
‘‘Hetūsu uparuddhesu, chinnaṃ vaṭṭaṃ na vaṭṭati;
因缘阻碍未生时，循环断绝无续转；
Evaṃ dukkhantakiriyāya, brahmacariyidha vijjati;
亦如苦之生起法，其所在处乃梵行道中现。
Satte ca nupalabbhante, nevucchedo na sassata’’nti. (vibha. aṭṭha. 242);
众生不被觉知，既非断灭亦非常恒。
Tattha kammāneva vipākaṃ sambharanti vaḍḍhentīti kammasambhārā, kammaṃ vā saṅkhārabhavā, tadupakārakāni avijjātaṇhupādānāni kammasambhārā. Paṭisandhidāyako vā bhavo kammaṃ, tadūpakārakā yathāvuttā āyūhanasaṅkhārā, avijjādayo ca kammasambhārāti kammañca kammasambhārā ca kammasambhārāti ekasesavasena kammasambhāraggahaṇaṃ veditabbaṃ. Dasa dhammā kammanti avijjādayopi kammasahāyatāya kammasarikkhakā, tadūpakārā cāti ‘‘kamma’’nti vuttā. Saṅkhippanti ettha avijjādayo, viññāṇādayo cāti saṅkhepo, kammaṃ, vipāko ca. ‘‘Kammaṃ vipāko’’ti evaṃ saṅkhipīyatīti vā saṅkhepo, avijjādayo, viññāṇādayo ca. Saṅkhepabhāvasāmaññena pana ekavacanaṃ katanti daṭṭhabbaṃ, saṅkhepasaddo vā bhāgādhivacananti kammabhāgo kammasaṅkhepo.
其中，只因业力而生果，且因增长，故名为业的集聚。业或由行蕴所生，助业之因则为无明、渴爱与取执，皆为业集。转生受生即由业所促，业助之因如前所述的生命续延行，起始于无明等皆属业集。业即是无明诸因及识等因的统称。此处简略涵盖无明等及识等诸因，即业与其果报的简化表达。简称虽简，实为合成一义，业即业的缩约称谓。
Evaṃ samuppannanti kammatopi vipāko. Tatthāpi ‘‘avijjāto saṅkhārā’’ti evaṃ samuppannaṃ, tisandhiādivasena vā samuppannaṃ idaṃ bhavacakkanti attho. Ittaranti gamanadhammaṃ, vinassadhammanti attho. Tena uppādavayavantatādīpakena aniccasaddena, vikārāpattidīpakena calasaddena ca adīpitaṃ kālantaraṭṭhāyitābhāvaṃ vibhāveti. Addhuvanti etena thirabhāvābhāvanissārataṃ. Hetu eva sambhārā hetusambhārā. ‘‘Ṭhānaso hetuso’’ti (kathā. 355; paṭi. ma. 1.44) ettha evaṃ vuttaṃ vā ṭhānaṃ, aññampi tassa tassa sādhāraṇaṃ kāraṇaṃ sambhāro, asādhāraṇaṃ hetu. Evanti evaṃ hetuto dhammamattasambhave, hetunirodhā ca vaṭṭacchede dhamme ca taṃnirodhāya desite satīti attho. Brahmacariyaṃ idha brahmacariyidha satte cāti ettha ca-saddo ‘‘evaṃ brahmacariyañca vijjati, sassatucchedā ca na hontī’’ti samuccayattho. Evañhi hetuāyatte dhammamattasambhave satto nupalabbhati, tasmiñca upalabbhante sassato, ucchedo vā siyāti nupalabbhante tasmiṃ neva ucchedo na sassatanti vuttaṃ hoti.
如此，业所生之果便是现生。即使称为“无明所造的行”，意指因缘生起的轮回，即生灭变化之法。借由无常之理、变化起灭之理及流转不停的法义，说明生灭无常、不恒常。正因如此，灭绝不住的学理被揭示为实相。业即因，诸因即因集。所谓“处所是因”(俗语中所言)，即指此因及其共因中，有普通因亦有特殊因。诸如此因生缘产生法，因的灭已被明示。修行之道即如是，有生命者由此而有；生命既不可得，故众生不可捉摸。未觉知者不得生命存在，若觉知则有生且有灭，未觉知者中既无灭亦无常，是故如是说。
§655
655.Saccappabhavatoti saccato, saccānaṃ vā pabhavato ca.
655.真理是由真生起，亦由真所显现。
Kusalākusalaṃkammanti vaṭṭakathāya vattamānattā sāsavanti viññāyati. Avisesenāti ‘‘cetanā cetanāsampayuttakā’’ti visesaṃ akatvā, sabbampi taṃ kusalākusalaṃ kammaṃ samudayasaccanti vuttanti attho. ‘‘Taṇhā ca…pe… avasesā ca sāsavā kusalā dhammā’’ti (vibha. 208-210) hi cetanācetanāsampayuttavisesaṃ akatvā vuttanti, ariyasaccavisesaṃ vā akatvā samudayasaccanti vuttanti attho. Saccavibhaṅge hi sabbepi kilesā sabbampi bhavagāmikammaṃ ‘‘samudayasacca’’nti vuttaṃ. Dutiyasaccaṃ pabhavo etassāti dutiyasaccapabhavaṃ. Upādānapaccayā bhavoti upapattibhavassa, kammabhavassa ca adhippetattā vuttaṃ ‘‘paṭhamadutiyasaccadvaya’’nti.
善恶业此处为经典释义之用。明确指出意志行为为常伴其意的。《杂释》在208至210段讲述意志与非意志的不同，未作细分，乃归入善恶业及其生起真理。强调此处未专为圣谛之集起义，但涵盖一切业因所成之生起。烦恼虽全部是业因，《真谛分析》中称之为“集谛”。第二圣谛之生起即此集起，由取执引生存在，由业及业引生所统摄，故称第一、第二圣谛二谛为因缘生起。
§656
656.Vatthūsūti ārammaṇesu, dukkhādīsu vā paṭicchādetabbesu vatthūsu. Sammohetīti dhammasabhāvaṃ jānituṃ paṭivijjhituṃ adentī tassa paṭicchādanavasena sammoheti. Vatthunti idha ārammaṇaṃ adhippetaṃ. Aññamaññañca upatthambheti aññamaññasannissayena vinā ṭhātuṃ asakkontā dve naḷakalāpā viya. Savisayeti yathāsakaṃ visaye rūpāyatanādike. Jāyamānānaṃ khandhānaṃ vikārabhāvena labbhamānā jāti te janentī viya hotīti vuttaṃ ‘‘khandhe ca janetī’’ti. Tenāha ‘‘tesaṃ abhinibbattibhāvena pavattattā’’ti. Pākabhedabhāvañca adhitiṭṭhatīti etthāpi ‘‘khandhe janetī’’ti ettha vuttanayeneva attho gahetabbo. Pākabhedavasena vattaticceva attho . Paccatīti pāko, bhijjatīti bhedo, pāko ca bhedo ca pākabhedaṃ, tassa bhāvaṃ paccanaṃ, bhijjanañcāti attho. Sokādīnaṃ adhiṭṭhānattāti tesaṃ kāraṇattā, tehi siddhāya avijjāya sahitehi saṅkhārehi paccayo ca hoti bhavantarapātubhāvāyāti adhippāyo. Cuticittaṃ vā paṭisandhiviññāṇassa anantarapaccayo hotīti ‘‘paccayo ca hoti bhavantarapātubhāvāyā’’ti vuttaṃ. Taṃ pana cuticittaṃ avijjāsaṅkhārarahitaṃ bhavantarassa paccayo na hotīti sasahāyattadassanatthamāha ‘‘sokādīnaṃ adhiṭṭhānattā’’ti. Dvedhāti attano attano sarasena, dhammantarapaccayabhāvena cāti dvedhā dvedhā. Byāpanicchālopena hi niddeso.
656.所缘者，谓于诸缘起事物或苦等之所遮掩。迷惑即指对法性之认知与辨识之障碍，因迷为蔽，故称为迷惑。所缘者此处即所依托之因缘。彼此相依不能自立，如两条芦苇相依相撑。所缘者按分别，视诸根境等不同时而异。诸蕴生于无常之变化故有生，是为“蕴中生”。故有“因其每因缘起而连续生灭”。由此可见“蕴中生”意涵内含次第变化。依差异性作用，亦即变化作用，故称“蕴生”。因即成坏、腐坏之义。腐坏犹如因与果之关系，因是原由，坏是变化，因与变化即腐坏二义。悲伤等为指其作用力，是因所成，故成就无明之行者能作缘生死轮回。末心为续识起时之先因。说“因能为续识起之前因”，而此续识无无明行则不应为生死因。为示出缘生生死故称“悲伤等所依赖之因力”，以示作用。二者对立，乃是自己及他他法之因缘相依之义，此处以倒喻表明其二重含义。
§657
657.‘‘Avijjāpaccayāsaṅkhārā’’ti etena saṅkhārānaṃ paccayuppannatādassanena ‘‘ko nu kho abhisaṅkharotīti esa no kallo pañho’’ti dasseti, tenetaṃ kārakadassananivāraṇaṃ. Attā bhavato bhavantaraṃ saṅkamatīti dassanaṃ attasaṅkantidassanaṃ, taṃ saṅkhārapaccayā viññāṇuppattivacanena nivāritaṃ hoti. Pañcannaṃ khandhānaṃ abhedato eko attāti gahaṇaṃ ghanasaññā, taṃ yamakatālakandaṃ bhindantena viya ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpamattameta’’nti vacanena nivāritaṃ hoti. ‘‘Evamādidassananivāraṇa’’nti etena ‘‘socati paridevati dukkhito’’tiādidassananivāraṇamāha. Sokādayopi hi paccayāyattā avasavattinoti ‘‘jātipaccayā jarāmaraṇaṃ soka…pe… sambhavantī’’ti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.1; udā. 1) etena vuttamevāti. Micchādassananivāraṇatopīti kārakadassanādinānāvidhamicchābhinivesanivāraṇatopi.
657.「因无明而起的行」者，借此显示行是因缘所生，问言「究竟是谁在起使？」显露此疑难，故此为阻止对因缘见的曲解。此处指”自我观念误以为我他相续“，即对自我分别的执著观念，以此为由，借由行缘识生之说被破除。五蕴不异，即一体，谓一合執如坚厚凝结物，犹若撕裂束缚的痂皮，藉“识缘名色仅此”之说得以破除。此即所谓“断除初见障碍”，又谓借此断除“伤心愁悴、忧苦哀叹”的障碍。因忧苦等皆因条件所生，谓“以生为缘而生老死及忧苦……”等（《中部释》第三百二十六节，及其他），正是先前所论，此即斩断错误见的障碍，它等各类错误执着的障碍也包含于此中。
§658
658.‘‘Salakkhaṇasāmaññalakkhaṇavasenā’’ti etena sabbappakārena dhammānaṃ yāthāvato adassanamāha tadubhayavinimuttassa dhammesu paramatthato passitabbabhāvassa abhāvato. Upakkhalanaṃ viya dukkhuppattihetuto. Patanaṃ viya bhavantarapapātato. Gaṇḍapātubhāvo viya dukkhatāsūlayogato, kilesāsucipaggharaṇato ca. Gaṇḍabhedapīḷakā viyāti bhedanatthaṃ paccamāne gaṇḍe tassa upari jāyamānā khuddakapīḷakā viya, gaṇḍassa vā anekadhābhede pīḷakā viya. Ghaṭṭanaṃ viya saṅghaṭṭanarasatāya phasso. Ghaṭṭanadukkhaṃ viyāti ghaṭṭanato jātaṃ dukkhaṃ viya tividhadukkhatāvasena tissannampi vedanānaṃ dukkhabhāvato. Paṭikārābhilāso viyāti samudāyassa ekadesanidassanabhāvenāha. Asappāyaggahaṇaṃ viya bahuvidhānatthuppattinimittato. Asappāyalepanaṃ viya dukkhahetuno sasantāne sannidhāpanato. Gaṇḍavikārapātubhāvo viya attabhāvagaṇḍassa nibbattivikārabhāvato , tannimittañcassa sūnabhāvādisambhavato. Sūnatāsarāgapubbaggahaṇādayo hi gaṇḍavikārā. Sarasato gaṇḍassa bhijjanaṃ pākena vinā na hotīti bhedaggahaṇenevassa pākopi gahitoti katvā āha ‘‘gaṇḍabhedo viya jarāmaraṇa’’nti. Gaṇḍassa vā visadisāpatti, bhijjanañca gaṇḍabhedo, tattha visadisāpatti pākoti veditabbaṃ.
658.「以相标志及通相标志之方式」以此说明万法之全面真实展现，此为辨正正理之显现，不为曲解所染。如损伤以致苦痛生起，如堕落般堕入他有，如肿胀所苦，如烦恼伤害般堆积。有如皮肤炎痛处，因伤而生小肿包；在不同部位出现如肿包。触及如坚块碰撞般苦痛。此苦痛之体感，犹三种苦痛之等分浓重感，意欲消除苦事；不幸遭逢多种剌激原因，不断滋生苦的根源，若此变换苦痛之恶果，则因缘影响，自露如虚无感之初发者便是苦痛病变之因。病痛依赖于身体部位所起之变异，又因其无常，故称空之病变。其未感染部位不受伤，称为破相，称破相即为病变，且伤处明显为破相，这内含病变与发作之意。因之称为“因破相如老死”。病变部位发炎，实为病变，此处所闻故称之。
Upamāhi bhavacakkaṃ viññāpentena ekādhiṭṭhānehi upamāvisesehi taṃ viññāpetvā idāni nānādhiṭṭhānehi viññāpetuṃ ‘‘yasmā vā’’tiādi vuttaṃ. Tattha paṭalābhibhūtacakkhuko rūpāni na passati, kiñci passantopi viparītaṃ passati, evaṃ avijjābhibhūto dukkhādīni na paṭipajjati na passati, micchā vā paṭipajjatīti paṭalaṃ viya avijjā. Kosakārakimi viya attanāva katattā, vaṭṭassa attano eva paribbhamanakāraṇattā ca kosappadesā viya saṅkhārā. Saṅkhārapariggahaṃ vinā patiṭṭhaṃ alabhamānaṃ viññāṇaṃ pariṇāyakapariggahaṃ vinā patiṭṭhaṃ alabhamāno rājakumāro viyāti pariggahena vinā patiṭṭhālābho ettha upamopameyyasāmaññaṃ. Upapattinimittanti kammādiārammaṇamāha. Parikappanatoti ārammaṇakaraṇato, sampayuttena vā vitakkena vitakkanato. Devamanussamigavihaṅgādivividhappakāratāya māyā viya nāmarūpaṃ. Patiṭṭhāvisesena vuddhivisesāpattito vanappagumbo viya saḷāyatanaṃ. Āyatanānaṃ visayivisayabhūtānaṃ aññamaññābhimukhabhāvo āyatanaghaṭṭanaṃ. Tato āyatanaghaṭṭanato dvayasaṅghaṭṭanuppattito, vedanādukkhahetuto ca aggi viya phasso. Sapariḷāhato dāho viya vedanā. Uparūpari taṇhāpavaḍḍhanato loṇūdakapānaṃ viya visayānubhavanaṃ. Ārammaṇe pātukamyatābhāvato pipāsā viya taṇhā. Tadassupādānanti taṃ abhilāsakaraṇaṃ taṇhādiṭṭhābhinandanaṃ assa taṃsamaṅgino puggalassa, tadassa vā bhaveyya upādānaṃ. Byasanāvahatāya ajānanato bhavupādānaṃ macchassa baḷisupādānaṃ viya. Ettha ca saṅkhārādīnaṃ kosappadesapariṇāyakādīhi dvīhi dvīhi sadisatāya dve dve upamā vuttāti veditabbā.
659.譬如以轮回譬喻，识执着于一处分别观想，现今亦以多处分别观想着，开启诸多别类辨识，谓“因为……”等。譬如蒙蔽双目不能辨色彩，反见错色，故无明所覆无见苦诸本质，不能得见，或见错谬，故谓蒙蔽无明如同覆眼。譬如箭靶，若无中心，射矢因缘全失，识离持行犹如射靶失准无所依止。如同无钩之射弓缺中，缺失了召命要素，谓为行之持守。所谓业因缘，谓造业因缘所起。五蕴集会于中处，比喻为中心之环，名所谓「处」。处所法趣相互对境，所谓处之聚合。由处合聚生双重结缔物，因苦因缘生痛如火焰。相接续不断欲火增盛，如饮咸水观境殊异。因缘不合，渴欲犹如饮水失味。此谓贪著欲染，乃是取执也。由此可知，如实者，彼取执者亦随业所牵，有如钩鱼之执，因无明坏习娑婆轮回。以上诸因缘比喻二二双双列举，应详细了知。
§659
659. Koci agambhīro eva gambhīro viya khāyati purāṇatiṇapaṇṇādibharito pabbatasaṅkhepe jalāsayo viya, na evamayaṃ. Ayaṃ pana gambhīrova hutvā obhāsati pakāsati dissatīti gambhīrāvabhāso. Yathārahanti atthādivasena yathānurūpaṃ.
660.有的如深渊，深甚而不见底，满载落叶等沉积于山谷之中，似水洼若池，岂非如此？而今所论虽极深沉，却可彰显、照见真相，如此乃是真深义的展现。譬如有教义等，于实相中具相称义。
Jātito jarāmaraṇaṃ na na hoti, hoti evāti avadhāraṇe siddhe ‘‘siyā nu kho jarāmaraṇaṃ jātito, aññatopī’’ti āsaṅkāyaṃ tadāsaṅkānivattanatthaṃ ‘‘na ca jātiṃ vinā aññato hotī’’ti vuttaṃ. Tattha aññaggahaṇaṃ jātiyā paṭiyogīvisayaṃ, na aññamattavisayaṃ ‘‘jātiṃ vinā’’ti vacanato. Tenassa nāññaṃ jātiyā sahakārīkāraṇabhūtaṃ nivattitaṃ hoti. Esa nayo ito paresupi. Itthanti idaṃ pakāraṃ, iminā pakārenāti attho. Jātipaccayasambhūtasamudāgataṭṭhoti jātipaccayasambhūtaṃ hutvā sahitassa attano paccayānurūpassa uddhaṃ uddhaṃ āgatabhāvo, anuppavattaṭṭhoti attho. Atha vā sambhūtaṭṭho ca samudāgataṭṭho ca sambhūtasamudāgataṭṭho. ‘‘Na jātito jarāmaraṇaṃ na hoti, na ca jātiṃ vinā aññato hotī’’ti hi jātipaccayasambhūtaṭṭho vutto. Itthañca jātito samudāgacchatīti jātipaccayasamudāgataṭṭho, yā yā jāti yathā yathā paccayo hoti, tadanurūpapātubhāvoti attho.
661.「生为老死」非不成立，实则发生。对此疑问在真理确定时有怀疑，意在消除此疑。即经文云：“若果生老死定存在，其他如何？”依此疑问解答，“无生则无其他”，是指生具有聚合性质，与他异无关。“生为因”的说法解释为：生为有因，且与其因缘合一，彼此相应相生，成就生的状态。诸说生起、生成、且为因缘所生。此即所谓“生起为起”。
Tattha ‘‘na jātito jarāmaraṇaṃ na hotī’’ti iminā jarāmaraṇassa jātipaccayatāya avitathataṃ dasseti, ‘‘na jātiṃ vinā aññato jarāmaraṇaṃ hotī’’ti iminā anaññathattaṃ, ‘‘itthañca jātito samudāgacchatī’’ti iminā tathataṃ. Tena ca yathā paccayadhammā attano paccayuppannānaṃ paccayabhāve, tathā avitathā anaññathā, evaṃ paccayuppannadhammāpi tabbhāveti dasseti. Esa nayo sesesupi. ‘‘Hetuphale ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti etena vacanena atthassa hetuphalabhāvo kathaṃ ñātabboti? ‘‘Atthapaṭisambhidā’’ti etassa samāsapadassa avayavapadatthaṃ dassentena ‘‘hetuphale ñāṇa’’nti vuttattā. ‘‘Atthe paṭisambhidā atthapaṭisambhidā’’ti ettha hi ‘‘atthe’’ti etassa atthaṃ dassentena ‘‘hetuphale’’ti vuttaṃ, ‘‘paṭisambhidā’’ti etassa atthaṃ dassentena ‘‘ñāṇa’’nti, tasmā hetuphalaatthasaddā ekatthā, ñāṇapaṭisambhidā cāti imamatthaṃ vadantena sādhito atthassa hetuphalabhāvo.
662.其云『非生即老死不成立』，是指老死必赖生作为不变真理，此谓『非有生则老死不成立』之涵义；云『无生必无他老死』，谓老死无他因离生而有；云『实属生起』，揭示事实不离因果生起法理。故言因缘法中，因果相依不虚假，说明因具其因缘而生。此为总括结论。又云，“因果知识相应明了”，此言如何认识义理中因果？因果知识中，因之义究其理是明确的；义理知识即是认识因果，因果二词含义合一，此义理知识表明因果互相依存。故因果义理为一体，此乃正证因果实相。
Yenākārenāti yena pavattiākārena. Sabhāvadhammā hi paccayavisesasiddhena pavattiākārena visiṭṭhākārā honti. Tenāha ‘‘sabbe dhammā sabbākārena buddhassa bhagavato ñāṇamukhe āpāthamāgacchantī’’ti (mahāni. 156; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85). Yadavatthāti yāya avatthāya avatthitā. Avatthāvisesavanto hi dhammā tena tena avatthāvisesena taṃ taṃ atthakiccaṃ sādhetuṃ samatthā honti. Svāyaṃ pavattiākāro, avatthāviseso ca avijjāyapi anupacitakusalasambhārehi duravabodhato eva ñāṇena alabbhaneyyapatiṭṭho cāti āha ‘‘tassa…pe… gambhīro’’ti. Tassa ākārassa, avatthāya ca. Hetumhi ñāṇanti ettha hetuno dhammapariyāyatā vuttanayeneva veditabbā.
所谓“因缘”者，乃指诸法以某种因缘得以发生。诸法本性及现象，确因缘的特定条件而生起，并显示其特殊形态。因此经典说：“诸法诸因缘，皆从世尊智慧而生。”所谓“所依者”是指所依附、依据的根本。诸法具诸所依之别，能通过各自所依特有的差别，适成各自功能。自主发起之因缘，以及所依差别，即便在愚昧中因无智而未得知，但仍有其存在根基，因此经文说：“彼者具深义”。此处之“形态”与“所依”亦同。因缘中的智慧，也即诸法本质之阐述，应从这一因缘法理的全面说明中去领悟。
Assāti paṭiccasamuppādassa. Tena tena kāraṇenāti tena tena veneyyānaṃ bujjhanānuguṇatāsaṅkhātena kāraṇena. Tatthāti tasmiṃ desanappakāre. Anulomapaṭilomatoti nayidha paccayuppādā paccayuppannuppādasaṅkhātaṃ anulomaṃ, paccayanirodhā paccayuppannanirodhasaṅkhātañca paṭilomamāha. Ādito pana antagamanamanulomaṃ, antato ca ādigamanaṃ paṭilomamāha. Ādito paṭṭhāya anulomadesanāya, antato paṭṭhāya paṭilomadesanāya ca tisandhicatusaṅkhepaṃ. ‘‘Ime cattāro āhārā kiṃnidānā’’tiādikāya (saṃ. ni. 2.11) vemajjhato paṭṭhāya paṭilomadesanāya, ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ, tiṇṇaṃ saṅgati phasso, phassapaccayā vedanā’’tiādikāya (ma. ni. 1.204, 400; ma. ni. 3.421, 425-426; saṃ. ni. 2.43-45; 2.4.60; kathā. 465, 467) anulomadesanāya ca dvisandhitisaṅkhepaṃ. ‘‘Saṃyojanīyesu, bhikkhave, dhammesu assādānupassino viharato taṇhā pavaḍḍhati, taṇhāpaccayā upādāna’’ntiādīsu (saṃ. ni. 2.53, 57) ekasandhidvisaṅkhepaṃ. Katthaci ekaṅgopi ca paṭiccasamuppādo desito, so ‘‘tatra, bhikkhave, sutavā ariyasāvako’’tiādinā (saṃ. ni. 2.62) dassito eva.
所谓“有”即缘起之“有”。“诸因缘”即指各种不同因缘的聚集与结合。在此，指的是教理宣说的情境。所谓顺逆即顺因缘生起，逆因缘消灭。如初生是顺生，终止为逆灭。初者为起端，终者为终结，顺灭逆起。顺生教法，逆灭教法，构成三合四略的体系。经典中如“这四食为何根本？”之类，从逆顺角度阐述起始终结；又如“依眼缘生眼识，三者合而成触，触缘生受”之类，则是从顺述角度讲解；还有“比库！对可断烦恼法不起贪著，由贪依止取著生”之类，则是单一角度地简略讲解。尽管诸说不尽相同，但均为聆听佛陀教诲之善知识所阐明。
Avijjādīnaṃ sabhāvo paṭivijjhīyatīti paṭivedho. Vuttaṃ hetaṃ aṭṭhakathāyaṃ ‘‘tesaṃ tesaṃ vā tattha tattha vuttadhammānaṃ paṭivijjhitabbo salakkhaṇasaṅkhāto aviparītasabhāvo paṭivedho’’ti (dha. sa. aṭṭha. nidānakathā). Jānanalakkhaṇassa ñāṇassa paṭipakkhabhūto avijjāya aññāṇaṭṭho. Ārammaṇassa paccakkhakaraṇena dassanabhūtassa paṭipakkhabhūto adassanaṭṭho. Yena panesā dukkhādīnaṃ yāthāvasarasaṃ paṭivijjhituṃ na deti, chādetvā pariyonandhitvā tiṭṭhati, so tassā saccāsampaṭivedhaṭṭho. Apuññābhisaṅkhārekadeso sarāgo, añño virāgo. Rāgassa vā apaṭipakkhabhāvato rāgapavaḍḍhako apuññābhisaṅkhāro sabbopi sarāgo, itaro tappaṭipakkhabhāvato virāgo. ‘‘Dīgharattaṃ hetaṃ, bhikkhave, assutavato puthujjanassa ajjhositaṃ mamāyitaṃ parāmaṭṭhaṃ ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’’ti (saṃ. ni. 2.62) attaparāmāsassa viññāṇaṃ visesato vatthu vuttanti viññāṇassa suññataṭṭho gambhīro. Attā vijānāti saṃsaratīti sabyāpāratāsaṅkanti abhinivesabalavatāya abyāpāraṭṭhaasaṅkantipaṭisandhipātubhāvaṭṭhā ca gambhīrā. Nāmarūpassa paṭisandhikkhaṇe ekuppādo, pavattiyaṃ visuṃ visuṃ yathārahaṃ ekuppādo, nāmassa rūpena, rūpassa ca nāmena asampayogato vinibbhogo, nāmassa nāmena, rūpassa ca rūpena, ekaccassa ekaccena avinibbhogo yojetabbo. Ekuppādekanirodhe hi avinibbhoge adhippete so rūpassa ca ekakalāpavuttino labbhati. Atha vā ekacatuvokārabhavesu nāmarūpānaṃ asahavattanato aññamaññavinibbhogo, pañcavokārabhave sahavattanato avinibbhogo ca veditabbo.
所谓诸无明等之本性，谓其被窥见与理解。经论云：“各处所说法，皆应被观照，其显著特征应知未变本性。”智慧之对立面即无知，即不知称为无识；观察之对立面即不见称为无通。若不令烦恼等现前被如实观照，而是遮蔽、遮挡、放纵，则为谛义无法显露。非功德累积之所生者为爱着，异于离欲者；由无明不对触法观视则导致爱欲增长，为非功德累积，亦为爱着；由对厌离之则为离欲。经中称：“长时佛教洞达者，心识明知‘我即彼、我所属者’之境界，”是谓心识成特点。执我执着，乃无明深重之故，常住固着，轮回不断。名色之流转间，若有断绝则能止流、分别，若不一一断绝，则难断流转。名色间若不和合无法忍受，则表现为断绝；名色间若和合，则表现为不断流。
Adhipatiyaṭṭho nāma idha indriyapaccayabhāvo. ‘‘Lokopeso dvārāpesā khettampeta’’nti (dha. sa. 598-599) vuttā lokādiatthā cakkhādīsu pañcasu yojetabbā. Manāyatanassāpi lujjanato, manosamphassādīnaṃ dvārakhettabhāvato ca ete atthā sambhavanti eva. Āpāthagatānaṃ rūpādīnaṃ pakāsanayogyatālakkhaṇaṃ obhāsanaṃ cakkhādīnaṃ visayibhāvo, manāyatanassa vijānanaṃ. Saṅghaṭṭanaṭṭho visesato cakkhusamphassādīnaṃ pañcannaṃ, itare channampi yojetabbā. Phusanañca phassassa sabhāvo, saṅghaṭṭanaṃ raso, itare upaṭṭhānākārā. Ārammaṇarasānubhavanaṭṭho rasavasena vutto, vedayitaṭṭho lakkhaṇavasena. Sukhadukkhamajjhattabhāvā yathākkamaṃ tissannaṃ vedanānaṃ sabhāvavasena vuttā. Attā vedayatīti abhinivesassa balavatāya nijjīvaṭṭho vedanāya gambhīro. Nijjīvāya vā vedanāya vedayitaṃ nijjīvavedayitaṃ, nijjīvavedayitameva attho nijjīvavedayitaṭṭho. Sappītikataṇhāya abhinanditaṭṭho, balavatarataṇhāya gilitvā pariniṭṭhāpanaṃ ajjhosānaṭṭho. Itaro sādhāraṇavasena veditabbo. Ādānaggahaṇābhinivesaṭṭhā catunnampi upādānānaṃ samānā, parāmāsaṭṭho vutto diṭṭhupādānādīnameva, tathā duratikkamaṭṭho. ‘‘Diṭṭhikantāro’’ti (dha. sa. 392) hi vacanato diṭṭhīnaṃ duratikkamatā, daḷhaggahaṇattā vā catunnampi duratikkamaṭṭho yojetabbo. Duratikkamatāyapi hi taṇhāya samuddaṭṭho vutto. Yonigatiṭhitinivāsesukhipananti samāse bhummavacanassa alopo daṭṭhabbo. Evañhi tena āyūhanābhisaṅkharaṇapadānaṃ samāso hoti. Jarāmaraṇaṅgaṃ maraṇappadhānanti maraṇaṭṭhā eva khayādayo gambhīrāti dassitā. Navanavānañhi khayena khaṇḍiccādiparipakkappavatti jarāti, khayaṭṭho vā jarāya vuttoti daṭṭhabbo. Navabhāvāpagamo hi khayoti vattuṃ yuttoti. Vipariṇāmaṭṭho dvinnampi. Santativasena vā jarāya khayavayabhāvo, sammutikhaṇikavasena maraṇassa bhedavipariṇāmatā yojetabbā.
所谓“主宰”，指感官依缘关系。“众生轮转由门开”，意指世界起于五众生根门。心处亦因蒙蔽，心触等感官条件发作，缘由此生。诸感官所摄诸境，具光明及显现之特征；感官与境界彼此相应构成知觉。诸触感亦具集聚性，如味道为集聚，其他为覆盖。感受乃因缘所生，且具三种中间性质：苦乐及不苦不乐。谓我感受，乃因强烈执着自我而生，尤为深厚。自我之感受即持存之感受，持存感受即感受本身。因贪欲之欢喜持守，因渴爱之强烈，因贪欲消沉而安住。其他感受为普通性质。四种取著同等，其本质趋向五取著中第一种—见取著。经论中所称“见痛”，即指见解偏差与坚定执著，见解偏差导致苦难起源。苦难之因与海洋等同。生死迁流之地，谓根基、感受、认知具善恶分别。死亡之不同形态，应视为变化与断绝之异质同义。
§660
660.Atthanayāti atthānaṃ nayā, avijjādiatthehi ekattādī sakena bhāvena nayanti gamentīti ekattādayo, tesaṃ nayāti vuttā. Nīyantīti hi nayāti. Atthā eva vā ekattādibhāvena nīyamānā ñāyamānā atthanayāti vuttā. Nīyanti etehīti vā nayā, ekattādīhi ca atthā ‘‘eka’’ntiādinā nīyanti, tasmā ekattādayo atthānaṃ nayāti atthanayā.
所谓“执持法”，即以“法”为对象加以把握。以无明等为本，自一类起，谓依一切诸元素之性而得执持。所谓“执持”即为引领、导引。依执持对象具统一性质与类别，将其引导、管理之谓。故称“引领诸法”即执持法。
Aṅkurādibhāvenāti aṅkurapattanāḷakhandhasākhāpallavapalāsādibhāvena pavattamāne avayave ekajjhaṃ gahetvā santānānupacchedena bījaṃ rukkhabhāvaṃ pattaṃ rukkhabhāvena pavattaṃ tañca ekattena vuccatīti santānānupacchedo yathā ekattaṃ, evaṃ idhāpi avijjāsaṅkhārādihetuhetusamuppannānaṃ santānānupacchedo ekasantatipatitatā ekattanayoti dasseti. ‘‘Hetuphalasambandhenā’’ti etena santānānupacchedaṃ vibhāveti. Satipi hi hetuphalānaṃ paramatthato bhede hetubhāvena, phalabhāvena ca tesaṃ sambandhabhāvoyevettha santānānupacchedo, yato yasmiṃ santāne kammaṃ nibbattaṃ, tattheva phaluppattīti katassa vināso, akatassa abbhāgamo ca natthīti. Ekattaggahaṇatoti hetuphalānaṃ bhedaṃ anupadhāretvā hetuṃ, phalañca abhinnaṃ katvā ubhinnaṃ ekabhāvassa abhedassa gahaṇena. ‘‘Tadeva viññāṇaṃ sandhāvati saṃsaratī’’tiādinā sassatadiṭṭhiṃ upādiyati.
所谓“种子本质”，谓种子、根、茎、枝、叶、花之类，由一整体取出各部分，因缘聚合使种子生长为树，叶由树生，一体之义。犹如此，诸无明行等因缘相续不断，同属一连续之体，显示一体连带之意。所谓“因果相续”，谓因果二者并非分别异物，而是因序与果序有机结合，缺一不可。因于某一续中作业，其果便显现，不作业则无果，彼此互为无有，不可拆离。一体之把握，乃不分别因果，而视为一合一体整体。“正是识心持续流转，故生死轮回不断”即此义，也是一种断续常存见之萌生。
Lakkhaṇavavatthānanti sabhāvavavatthānaṃ hetuno, phalassa ca bhinnasabhāvatāvabodho. Bhinnasantānassevāti sambandharahitassa nānattassa gahaṇato añño mato, añño jāto, tasmā ‘‘sattantaro ucchinno, sattantaro uppanno’’ti gaṇhanto ucchedadiṭṭhiṃ upādiyati.
标志的显现者是本性的显现者，也是缘起的缘由，并且是对果报与非本性的分别觉知。由于具备分别支系等缘故，失却联系及异质相连，故有他心、他生，因此称为『有情界截断者、有情界生起者』，因而执持断尽见而生执。
Amhehi uppādetabbanti ānetvā sambandho. Byāpārābhāvo anabhisandhitāya abyāvaṭatā. Sammā passantoti ‘‘nirīhā nijjīvā dhammamattā’’ti passanto. Sabhāvo eva niyamo sabhāvaniyamo ‘‘sasambhāraggino uddhamukhatā, sasambhāravāyuno tiriyagamana’’nti evamādi viya. Tena siddho yathāsakaṃ paccayuppannassa hetubhāvo. ‘‘Kassaci kattuno abhāvā na kāci kiriyā phalapabandhinī’’ti akiriyadiṭṭhiṃ upādiyati.
我们应当产生并引导此见为缘。此缘不具缠缚，无交会，且清净无垢。正知者观见：『清净无染，法仅是法者』。本性即规律，本性规律谓『同体聚集如火向上，集聚之气七处流转』等。由此证成依赖缘起中因之生。『若有所为无因则无所作亦无果』，故生无为见。
‘‘Khīrato dadhi, na udakato, tilato telaṃ, na vālikato’’ti sabbato sabbasambhavābhāvadassanena ahetukadiṭṭhiṃ hetuanurūpameva phalaṃ passanto akiriyadiṭṭhiṃ pajahati. Yato kutocīti yadi aññasmā aññassa uppatti siyā, vālikato telassa, ucchuto khīrassa kasmā uppatti na siyā, tasmā na koci kassaci hetu atthīti ahetukadiṭṭhiṃ, avijjamānepi hetumhi niyatatāya tilagāvīsukkasoṇitādīhi telakhīrasarīrādīni pavattantīti niyativādañca upādiyatīti viññātabbaṃ yathārahaṃ.
曰『酥非水所成，糊非水所成，油非谷所成，涂非麦所成』，以全面证显诸法无缘无因，见无因见而得果，与因相应者，同时观果，弃无为见。若他者可由他起，麦生油，酥生油，却无油由酥起，故无任何法有因，谓无因见。即使无明不明因缘约束，油酥奶身诸法乃循规律发生，且有律论可知，盖由因缘聚合自然生成。
§661
661. Kasmā? Yasmā idañhi bhavacakkaṃ apadāletvā saṃsārabhayamatīto na koci supinantarepi atthīti sambandho. Agādhaṃ appatiṭṭhaṃ duratiyānaṃ duratikkamaṃ. Asanivicakkamivāti asanimaṇḍalamiva. Tañhi nimmathanameva, nānimmathanaṃ pavattati, evaṃ bhavacakkampi ekantadukkhuppādanatova ‘‘niccanimmathana’’nti vuttaṃ.
661. 为何？因在此破转生轮回，越越恐怖之境，熬其阶梯极深难进，无马圈约，状无垠平野。于此界光灭不灭，故曰轮回唯有苦灭，名为常灭。
Ñāṇāsinā apadāletvā saṃsārabhayamatīto natthīti etassa sādhakasuttaṃ dassento ‘‘vuttampi ceta’’ntiādimāha. Tantūnaṃ ākulakaṃ tantākulakaṃ, tantākulakamiva jātā tantākulakajātā, kilesakammavipākehi ativiya jaṭitāti attho. Kuliyā sakuṇiyā nīḍaṃ kulikaṃ, taṃ viya jātā kulikuṇḍikajātā. Muñcā viya, pabbajā viya ca bhūtā jātā muñjapabbajabhūtā. Tadubhayaṃ kira tiṇaṃ ākulaṃ jaṭitaṃ hutvā vaḍḍhati. Vaḍḍhiyā abhāvato apāyaṃ, dukkhagatibhāvato duggatiṃ, sukhasamussayato vinipatitattā vinipātañca, catubbidhaṃ apāyaṃ ‘‘khandhānañca paṭipāṭī’’tiādinā (visuddhi. 2.619; dī. ni. aṭṭha. 2.95 āpasādanāvaṇṇanā; saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.60; a. ni. aṭṭha. 2.4.199; vibha. aṭṭha. 226 saṅkhārapadaniddesa; dha. sa. aṭṭha. nidānakathā; su. ni. aṭṭha. 2.523; udā. aṭṭha. 39; itivu. aṭṭha. 14, 58; theragā. aṭṭha. 1.67, 99; paṭi. ma. aṭṭha. 2.1.117; cūḷani. aṭṭha. 6; bu. vaṃ. aṭṭha. 2.58) vuttaṃ saṃsārañca nātivattati. Saṃsāro eva vā sabbo idha vaḍḍhiapagamādiatthehi apāyādināmako vutto kevalaṃ dukkhakkhandhabhāvato.
于智慧火破转生轮回极苦者，无之始见为缘，故经典说此亦为法。目如乱网糊染，如罥结网具局缚，如此染缚之生，乃烦恼业果极重沉重之义。如鸟巢有鸟生巢，乃生巢为巢之义。犹如放生和出家生身，放生出家生而共存。二者如杂草之束，混合丛生而渐增。增者或灭为无，因苦生死如苦聚集，由此坠落不能弃，名四重恶道，谓即众蕴相续。如此说者（引典略）令破生死轮回。轮回即是此处增减相续，由苦蕴所造之恶趣。
Paññābhūminiddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 慧地施设之义疏已毕。
Iti sattarasamaparicchedavaṇṇanā. · 如是第十七品之义疏。