15. Āyatanadhātuniddesavaṇṇanā · 15. Āyatanadhātuniddesavaṇṇanā
15. Āyatanadhātuniddesavaṇṇanā十五、处界阐释注释
Āyatanavitthārakathāvaṇṇanā处之详说论注释
§510
510. ‘‘Khandhāyatanā’’tiādinā heṭṭhā uddiṭṭhāni paduddhāravasena ‘‘āyatanānī’’ti vatvā gaṇanaparicchedenāha ‘‘dvādasāyatanānī’’ti. Tattha vattabbaṃ parato sayameva vakkhati. Cakkhāyatanantiādi nesaṃ sarūpadassanaṃ.
所谓「蕴、处」等名，是指下位所述的众生之境，以归纳分类之法称为「处」。「处」者，为十二处。对此，当从后面依次分别说明。所谓眼处等，是由色相感知之器。
Attho nāma saddattho, bhāvattho pana lakkhaṇameva. So pana saddattho duvidho – asādhāraṇo sādhāraṇoti. Tattha asādhāraṇo cakkhādisaddattho, sādhāraṇo āyatanasaddattho dvādasannampi samānattā.
义者是言义，本质乃其特征。此「言义」分两类：非普通与普通。其中国非普通指眼处等为非普通言义；普通则指处的言义，二者同属十二处。
Tesu asādhāraṇaṃ tāva dassento ‘‘visesato tāvā’’tiādimāha. Tattha visesatoti visesatthato, cakkhādisaddatthatoti attho. Assādetīti cakkhati-saddo ‘‘madhuṃ cakkhati, byañjanaṃ cakkhatī’’ti rasasāyanattho atthīti tassa vasena atthaṃ vadati. ‘‘Cakkhuṃ kho pana, māgaṇḍiya, rūpārāmaṃ rūparataṃ rūpasammudita’’nti (ma. ni. 2.209) vacanato cakkhu rūpaṃ assādeti. Satipi sotādīnaṃ saddārāmatādibhāve yo ‘‘yaṃ cakkhu catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pasādo’’tiādinā (dha. sa. 597) pāḷiyaṃ, ‘‘rūpābhighātārahabhūtappasādalakkhaṇa’’ntiādinā (dha. sa. aṭṭha. 600; visuddhi. 2.433) aṭṭhakathāyañca vutto atthaviseso, tattheva niruḷhattā cakkhumhi eva cakkhusaddo pavattati gavādīsu gosaddādi viyāti daṭṭhabbaṃ.
对上述非普通者，释曰「特别者甚多」等。所谓特别，从特别义出。眼处之「眼」义，是指具眼之«见»义。眼字的本义，是指有味如蜜、有声如音之«感知»义，因感官而产生意义。经典道：「汝啊·摩伽陀，眼乃色身之乐、色之爱、色所生」，此言眼具感色义。又法句经等说：「眼乃四大之依止、色身欢喜之源」与「能受色侵害者有此依止」，及注疏释义，皆是此意义。由此可见，眼处所起眼字乃因眼感知而生，非牛羊耳等所能及。
Vibhāveti cāti saddalakkhaṇasiddhassa cakkhati-saddassa vasena atthaṃ vadati. Cakkhatīti hi ācikkhati, abhibyattaṃ vadatīti attho. Nettassa ca vadantassa viya samavisamavibhāvanameva ācikkhananti katvā āha ‘‘vibhāveti cāti attho’’ti, anekatthattā vā dhātūnaṃ vibhāvanatthatā ca cakkhati-saddassa daṭṭhabbā. Rattaduṭṭhādikālesu kakaṇṭakarūpaṃ viya, uddarūpaṃ viya ca vaṇṇavikāraṃ āpajjamānaṃ rūpaṃ hadayaṅgatabhāvaṃ rūpayati rūpamiva pakāsaṃ karoti, saviggahamiva katvā dassetīti attho. Vitthāraṇaṃ vā rūpasaddassa attho, vitthāraṇañca pakāsanamevāti āha ‘‘pakāsetīti attho’’ti. Anekatthattā vā dhātūnaṃ pakāsanattho eva rūpasaddo daṭṭhabbo. Vaṇṇavācakassa rūpasaddassa rūpayatīti nibbacanaṃ, rūpakkhandhavācakassa ruppatīti ayaṃ viseso. Udāharīyatīti vuccatīti atthe vacanasaddo eva gahito siyā, na ca vacanasaddo evettha saddo, atha kho sabbopi sotaviññeyyoti. Sappatīti sakehi paccayehi sappīyati, sotaviññeyyabhāvaṃ gamīyatīti attho.
「分别」指由「眼」字具分辨特征说明意义。眼者为示识、显示之意。又如说法：眼字指能展示之义，有广泛多义、缘诸法之分别显现作用。比喻在夜暗中如鹳鸟般形态不明之色，或为起于胸膈如膏脂之色，眼者即如照明光般显示色。有的解作眼字是形色之展现，有的解作是全色蕴之表现。又引语言文辞为例，说明义境须是可识。总之「显现」即意义，眼为显现色之名。契合此理，眼能感知诸色法，非仅言语辞说所能彰显。
Sūcayatīti attano vatthuṃ apākaṭaṃ gandhavasena ‘‘idaṃ sugandhaṃ, duggandha’’nti pakāseti, paṭicchannaṃ vā pupphādivatthuṃ ‘‘ettha pupphamatthi, campakādiphalamatthi, ambādī’’ti pesuññaṃ karontaṃ viya hotīti attho. Rasaggahaṇamūlakattā ajjhoharaṇassa jīvitahetumhi āhārarase ninnatāya jīvitaṃ avhayatīti jivhā niruttilakkhaṇena. Kucchitānaṃ sāsavadhammānaṃ āyoti visesena kāyo vutto anuttariyahetubhāvaṃ anāgacchantesu kāmarāganidānakammajanitesu, kāmarāgassa ca visesapaccayesu ghānajivhākāyesu kāyassa visesatarasāsavapaccayattā. Tena hi phoṭṭhabbasukhaṃ assādentā sattā methunampi sevanti. Uppattidesoti uppattiṭṭhānanti attho, kāyindriyavatthukā vā cattāro khandhā balavakāmāsavādihetubhāvato visesena sāsavāti vuttāti tesaṃ uppattiṭṭhānanti attho.
「示现」意指自己所具之香臭未外露名称。譬如称此为香或臭，是因感官所现之不隐匿异臭物。又如隐蔽之花等，如芙蓉、含花之果实、甘露蜜膏等，皆因感知而现。就味蕴而言，因食物味甘故生护命，舌具味觉能显此。关于欲有染之身为恶性、无上众生果报之因，及后世无欲想者，皆以鼻舌等感官特异之因缘而示现。某些众生受乐感召，彼等乃依本性而嗜欲。说「生起处」意谓四蕴中身、根、受、行四者因缘聚集所生，特指烦恼染污之因缘，故称为「生起处」。
Munātīti nāḷiyā minamāno viya, mahātulāya dhārayamāno viya ca ārammaṇaṃ vijānātīti attho. Manate iti vā mano, taṃ taṃ ārammaṇaṃ paricchedavasena jānātīti vuttaṃ hoti. Attano lakkhaṇaṃ dhārentīti ye visesalakkhaṇena āyatanasaddaparā vattabbā, te cakkhādayo tathā vuttāti tato aññe manogocarabhūtā dhammā sāmaññalakkhaṇeneva ekāyatanabhāvaṃ upanetvā vuttā. Yathā hi oḷārikavatthārammaṇamananasaṅkhātehi visayavisayībhāvehi purimāni pākaṭāni, tathā apākaṭā ca aññe manogocarā na attano sabhāvaṃ na dhārentīti imassa atthassa dīpanattho dhammasaddo. Dhārīyanti sāmaññarūpena avadhārīyantīti vā dhammā. Yathā hi rūpādayo cakkhuviññāṇādīhi asādhāraṇato eva yathāsakaṃ sabhāvato viññāyanti , na evamete, ete pana anekadhammabhāvato, sādhāraṇato, sabhāvasāmaññatopi manasā viññāyantīti.
「闻者」意指如吹管求道理者，能识知大重量而知所缘所寄，即知此物之义。亦曰意者，谓「心」，是指分别认识各境境界。心以分段识知诸境之特征故有言。此处主为解说色根等器之本质特征，故先说眼处诸根。其他为心所缘境等，不强调其特异性质，以统一之通性说明。譬如石、树等外物由五根识知，有明显境与隐蔽境，隐蔽者不表现其本性，于此用语「示现」说明。说「持者」意谓法以普遍性性质被认识者。譬如眼识等以特定法之缘而分别显现，非同于其他法，可认其特异属性。如此解释，眼处等具有非凡特性，能分别认识而不会混淆。
§511
511.Sena senāti sakena sakena. Uṭṭhahantīti uṭṭhānaṃ karonti. Vāyamantīti ussahanti, attano kiccaṃ karonticceva attho. Imasmiṃ ca atthe āyatanti etthāti āyatanānīti adhikaraṇattho āyatanasaddo, dutiyatatiyesu kattuattho. Te cāti cittacetasike dhamme. Te hi taṃtaṃdvārārammaṇesu ayanti gacchanti pavattantīti āyā. Vitthārentīti pubbe anuppannattā līnāni apākaṭāni pubbantato uddhaṃ pattharenti pākaṭāni karonti, uppādentīti attho. Idañca saṃsāradukkhaṃ. Na nivattatīti anuppādanirodhavasena na nirujjhati. Āyatanaṃ āyatananti āmeḍitavacanaṃ assā samaññāya cakkhādīsu niruḷhabhāvadassanatthaṃ.
511.『军队』者，军队之众也。『军长』者，军长之众也。『上升』谓进行上升。『努力』谓奋发，实行自己的职责并为此生起利益。于此处所论之意，『境界』者，指彼之境界，『境界』为调伏之义。『境界』此名，乃从第二第三人称作为指示用以者。此『其』、『之』者，指心意诸法。盖此诸法自境界门入，依行而至，故有‘入’之义。‘展开’者，谓将先前未现之微细潜伏法向上表显，使之显露。‘生起’者，也是此义。此为此轮回之苦也。『不回』者，以无彼生起灭故而不休止。境界，谓境界，通称所说。乃以眼等根门，见无坚固相而见意。
§512
512. Evaṃ avayavabhedavasena āyatanasaddassa atthaṃ vatvā idāni tattha pariyāyatopi dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi āraddhaṃ. Sādhuphalabharitatāya, aparissayatāya ca manoramme.
512.如是分解各部分而说境界一词之义，现今此处亦欲说明末尾，如“其亦”等字开端。此乃表达圆满利益，及恰当完善之趣，令人悦心愉快。
Tattha nivasantīti nivasantā viya honti. Tenāha ‘‘tadāyattavuttitāyā’’ti. Yattha suvaṇṇaratanādīni nivutthāni viya ākiṇṇāni tiṭṭhanti, so padeso tesaṃ ākaro, evaṃ cittacetasikā cakkhādīsūti te tesaṃ ākaroti dassento āha ‘‘cakkhādīsu ca…pe… ākaro’’ti. Tannissitattāti ettha mano manoviññāṇādīnaṃ cittacetasikānaṃ nissayapaccayo na hotīti tassa tesaṃ dvārabhāvo nissayabhāvoti daṭṭhabbo. Ahutvā eva paccayasāmaggivasena uppajjantāpi cittacetasikā aneke ekajjhaṃ tattha labbhamānā samosaṭā viya hontīti vuttaṃ ‘‘vatthudvārārammaṇavasena samosaraṇato’’ti. Na hi dhammānaṃ anāgataddhe vijjamānatālesopi atthi. Tenāha ‘‘puñjo natthi anāgate’’ti (mahāni. 10). Tattheva uppattitoti tesu cakkhādīsu eva uppattito. Uppattiyā paccayabhūte cakkhādike uppattiṭṭhānaṃ viya katvā upacāravasena vuttaṃ. Na hi arūpadhammānaṃ nippariyāyato uppattideso nāma atthi. Yadaggena vā te tesaṃ nissayārammaṇabhūtā, tadaggena sañjātideso. Na hi paccayabhāvamantarena rūpadhammānampi ādhārādheyyabhāvo atthi. Tenāha ‘‘nissayārammaṇabhāvenā’’ti. Byatirekapadhānatāya kāraṇalakkhaṇassa ‘‘tesaṃ abhāve abhāvato’’ iccevāha, na ‘‘bhāve bhāvato’’ti.
于是‘止息’如止息者也。故曰‘处于此所有’者。譬如昔日黄金宝等，沉积未掘，随处停卧，那是它们之所在，故示意为‘因着眼等’者，彼涵盖之意。言此系依赖关系，心与意识诸法非依赖则不成立，谓门之性依存。虽未引发，然依因缘顺次合起，心意诸法有许多汇聚，彼如同聚集，相和成一。故说“因事由门缘聚故”。法无未来之忧虑无现起未现，故曰“无将来集”。于此立现为生，彼眼等亦由此生产。其所依缘境界亦如是生成起，乃称助缘依止。无形法无定处，故无其生所在。或因其缘而生，或因缘生之体起。形法亦无自我依止，故曰“助缘依止”。依止作用释，因缺失而无，由于存在而有。以区别因缘之异，即所谓“于无则非生”不谓“于有则有”。
Yathāvuttenatthenāti ‘‘cakkhatī’’tiādinā, ‘‘āyatanato āyānaṃ tananato’’tiādinā, ‘‘nivāsaṭṭhāna’’ntiādinā ca vuttappakārena atthena. Dhammāyatanapariyāpannānaṃ dhammānaṃ bahubhāvato yebhuyyena ca te bahū eva hutvā kiccakarāti ‘‘dhammā ca te āyatanañcā’’ti bahuvacananiddeso.
谓如之前所明之义，复由眼等因缘、处所、剩教，始得表明。诸法境界周遍者，本性各异，或居多随有故，故谓诸法及诸境界也，此复数义也。
§513
513. Tathā tathā lakkhitabbato lakkhīyati etenāti vā lakkhaṇaṃ, sabhāvo.
513.‘如是如是’为应当标记，谓标记即特性、本性。
Tāvabhāvatoti tattakato, tena anūnādhikabhāvaṃ dasseti. Tattha dvādasāyatanavinimuttassa kassaci dhammassa abhāvā adhikabhāvato codanā natthi, salakkhaṇadhāraṇaṃ pana sabbesaṃ sāmaññalakkhaṇanti ūnacodanā sambhavatīti taṃ dassento āha ‘‘cakkhādayopi hī’’tiādi. Bhavaṅgamanasaṅkhātoti dvikkhattuṃ calitvā pavattabhavaṅgamanasaṅkhāto. Calanavasena bhavaṅgappavattiyā sati eva āvajjanuppatti, na aññatthāti āvajjanassāpi kāraṇabhūtanti katvā vuttaṃ ‘‘bhavaṅgamanasaṅkhāto…pe… uppattidvāra’’nti. Asādhāraṇanti cakkhuviññāṇādīnaṃ asādhāraṇaṃ. Satipi asādhāraṇabhāve cakkhādīnaṃ dvārabhāvena gahitattā dhammāyatanena aggahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Dvārārammaṇabhāvehi vā asādhāraṇataṃ sandhāya ‘‘asādhāraṇa’’nti vuttaṃ.
谓随其性质程度，示其至少多过与不足。于十二根境脱离处，有无某法差别无激励。而以主要特记，所说普遍特性，或虽不激励。故示例云“眼等亦然”。谓生命流转意识两倍二遍流转呼为生命流转意识。流转不断，正念生起非它因也。故于起止门亦标示曰“生命流转意识……为生起门”。“非常”意谓眼识等非常类。亦以正念非常而为门所牵引，法界摄纳以方显，以门之性而通称非常。谓以门所摄受故，而以“非常”字称众。
§514
514. Yebhuyyasahuppattiādīhi uppattikkamādīsu ayutti yojetabbā. Yebhuyyena hi cakkhāyatanādīni kassaci kadāci ekato uppajjanti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘kāmadhātuyā upapattikkhaṇe kassaci ekādasāyatanāni pātubhavantī’’tiādi (yama. aṭṭha. āyatanayamaka 18-21). Tasmā āyatanānaṃ uppattikkamo tāva na yujjati, na pahānakkamo kusalābyākatānaṃ appahātabbato, na paṭipattikkamo akusalānaṃ ekaccaabyākatānañca appaṭipajjanīyato , na bhūmikkamo aḍḍhekādasannaṃ āyatanānaṃ ekantakāmāvacarattā, itaresañca catubhūmipariyāpannattā, ekaccassa lokuttarabhāvato cāti. ‘‘Ajjhattikesu hī’’ti etena ajjhattikabhāvena, visayībhāvena ca ajjhattikānaṃ paṭhamaṃ desetabbataṃ dasseti, tesupi paṭhamaṃ desetabbesu pākaṭattā paṭhamataraṃ cakkhāyatanaṃ desitanti.
514. 关于许多共同出现等诸缘所成之缘起行为，应用于成就众缘。诸多缘故，诸根所缘境偶尔一时同起。正如所说：『于欲界因缘生起时，偶有十一处所显现』等（《杂集论》十八至二十一缘起处所经文）。因此，处所界所缘境之缘起，自不适合作为成就业；亦非宜舍弃的善因，因为有未舍之意；亦非应行之恶因，因其中有一部分未被践行，不该被践行；亦非地法，因十一中某些缘是纯粹欲界所行，另一些缘则具四地广覆，部分还带有出世间性质。所谓“内境”等，此处以“内”之意，显示所缘物是内在境界的第一阐说处，且于此类第一处中清楚示现为眼根所缘的第一处境界。
Tato ghānāyatanādīnīti ettha bahupakārattābhāvena cakkhusotehi purimataraṃ adesetabbāni, saha vattuṃ asakkuṇeyyattā ekena kamena desetabbānīti ghānādikkamena desitānīti adhippāyo . Aññathāpi hi desitesu na na sakkā codetuṃ, na ca sakkā bodhetabbāni na desetunti. Paccuppannārammaṇattā vā cakkhādīni paṭhamaṃ vuttāni ārammaṇato supākaṭānīti, manāyatanaṃ pana kiñci paccunnārammaṇaṃ…pe… kiñci yāva navattabbārammaṇanti pacchā vuttaṃ. Paccuppannārammaṇesupi upādārūpārammaṇāni cattāri paṭhamaṃ vuttāni, tato bhūtarūpārammaṇaṃ. Upādārūpārammaṇesupi dūratare dūre, sīghataraṃ sīghañca ārammaṇasampaṭicchanadīpanatthaṃ cakkhādīnaṃ desanākkamo. Cakkhusotadvayañhi dūragocaranti paṭhamaṃ vuttaṃ, tatrāpi cakkhu dūrataragocaranti sabbapaṭhamaṃ vuttaṃ. Passantopi hi dūratare nadīsotaṃ, na tassa sotapaṭighātasaddaṃ suṇāti. Ghānajivhāsupi ghānaṃ sīghataravuttīti paṭhamaṃ vuttaṃ purato ṭhapitamattassapi bhojanassa gandho gayhatīti. Yathāṭhānaṃ vā tesaṃ desanākkamo. Imasmiñhi sarīre sabbupari cakkhussa adhiṭṭhānaṃ, tassa adho sotassa, tassa adho ghānassa, tassa adho jivhāya, tathā kāyassa yebhuyyato, mano pana arūpibhāvato sabbapacchā vutto. Taṃtaṃgocarattā tassa tassa anantaraṃ bāhirāyatanāni vuttānīti vuttovāyamatthoti evampi imesaṃ kamo veditabbo. Gocaro visayo etassāti gocaravisayo, mano. Kassa pana gocaro etassa visayo? Cakkhādīnaṃ pañcannampi. Viññāṇuppattikāraṇavavatthānatoti cakkhuviññāṇādīnaṃ uppattikāraṇassa vavatthitabhāvato savibhattibhāvato. Etena cakkhādianantaraṃ rūpādivacanassa ca kāraṇamāha.
随后言及臭根等诸根，因其有多种相，亦宜先由眼耳等根较前近的根先行宣说。由于难以以单一方式说明，故以臭根等作为先导，谓之宣说之主导。除此之外，其他法则中不能随意呼应动之，亦非应当动之或宣说者声。由现时根所缘的显现之故，眼等诸根所缘最先被提出，且心之所缘何者，尚未显现，有所观待，后再续说。于现时缘处，执着本质的四种所缘境首被论述，其后即是色法所缘。于着执之色法境，虽远处远处，近处近处，且为令觉悟断除诸缘达成之启发，眼等诸根皆为宣说之缘起故。眼耳双根虽可见远处，第一所缘仍为眼所缘远处。即使所观者远处有水流，耳根亦不能听闻水流声。鼻舌二根之臭与味，皆以较快速传达为先，第一宣说之法虽仅止于食物嗅觉所及。诸根宣说法皆然。就此身而言，诸根观所根基最为眼根，其下耳根，再下鼻根，再下舌根，设计之体根皆远离，唯心之境不具形色，遍于后。由此观之，依次外境为宣说之所及，故谓之“外境所及”；何者为所及境？即是眼等五根也。因根识生起缘由而次第次第显现，谓根识为生起之缘乃各自分别之缘故。由此眼根等依次作用与色法辞义为缘起原因。
§515
515.Saṅgahitattāti gaṇanasaṅgahavasena saṅgahitattā. Jātivasenāti cakkhubhāvasamānatāvasena. Paccayabhedo kammādibhedo. Dānādipāṇātipātādibhedabhinnassa hi kusalākusalakammassa, tassa ca sahakārīkāraṇabhūtānaṃ abbhantarānaṃ, bāhirānañca paccayānaṃ bhedena cakkhāyatanaṃ bhinnaṃ visadisaṃ hotīti. Nirayādiko, apadādigatinānākaraṇañca gatibhedo gatīnaṃ, gatīsu vā bhedoti katvā. Hatthiassādiko, khattiyādiko ca nikāyabhedo. Taṃtaṃsattasantānabhedo puggalabhedo. Yā cakkhādīnaṃ vatthūnaṃ anantappabhedatā vuttā, so eva hadayavatthussa bhedo tādisabhedānātivattanato. Tato manāyatanassa anantappabhedatā yojetabbā. Yasmā jhānavirahitaṃ nāma lokuttaraṃ natthi, tasmā pañcannaṃ jhānānaṃ vasena aṭṭha lokuttaracittāni cattālīsaṃ hontīti tāni ekāsītiyā lokiyacittesu pakkhipitvā āha ‘‘ekavīsuttarasatappabhedañcā’’ti. Vatthūti cakkhādivatthu. Tappabhedena viññāṇaṃ anantappabhedaṃ. Paṭipadā dukkhāpaṭipadādi. Ādi-saddena jhānādhipatibhūmiārammaṇādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Nīlaṃ nīlassa sabhāgaṃ, aññaṃ visabhāgaṃ. Paccayo kammādi. Tatthāpi kusalasamuṭṭhānāditā, sītautusamuṭṭhānāditā ca bhedo veditabbo. Ādisaddena gatinikāyabhedo. Sabhāvanānattabhedatoti sukhā dukkhā adukkhamasukhāti evamādiko sabhāvabhedo. Cakkhusamphassajā sotasamphassajāti evamādikaṃ nānattaṃ.
515.“聚合性”，谓以算数集合之义，即所谓聚合。谓目之诸质等相等，将依因之差别而异，即称缘分差别、业差别。例如施与等业别，善恶差别，及其相应诸内外依因之异别，皆令眼根诸处划分明晰。又称地狱及前往诸趣不同因之路别，诸轨别如大象、士族等行会差别，诸众生系别及个体差别。云诸眼等之物属无限多样，此即心所属物种之差异以外之差异。继而应以心所缘之无限差异加以配合论述。因无禅定者无出世心，故以五禅定乘承，四十八出世心合计；其中一切即称为“二十一乘百差别”，置于世俗心中，同时宣说。所谓“处”，即眼等之所缘境；“差别”，眼识之所成差异。说法路径、苦集道等差异。起初语说禅定所缘场所乃根集，蓝色为蓝色部分，其他颜色为异色部分。缘业等故，善起恶起差别应辨识。依其音头分说流途差别。属性之间之差别，谓乐苦不苦之差，如是种种本性差别。眼所触与耳所触等各种差别。
§516
516. ‘‘Anāgamanato aniggamanato’’ti saṅkhepena vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘na hī’’tiādi vuttaṃ. Pubbantāparantesu avijjamānasarūpattā udayato pubbe kutoci nāgacchanti, vayato ca uddhaṃ na katthaci gacchanti, vijjamānakkhaṇepi ittarakālatāya aniccā dukkhā vipariṇāmadhammā. Tenāha ‘‘atha kho’’tiādi. Saparipphandakiriyāvasena īhanaṃ īhā, cintanavasena byāpāranaṃ byāpāro, tattha byāpāraṃ dassento āha ‘‘na hi cakkhurūpādīnaṃ evaṃ hotī’’ti. Īhaṃ dassento ‘‘na ca tānī’’tiādi. Ubhayampi pana īhā ca hoti byāpāro cāti uppaṭipāṭivacanaṃ. Dhammatāvāti sabhāvo eva, kāraṇasamatthatā vā īhābyāpārarahitānaṃ dvārādibhāvo dhammatā. Imasmiñca atthe ‘‘ya’’nti etassa yasmāti attho. Purimasmiṃ sambhavanavisesanaṃ yaṃ-saddo. ‘‘Suñño gāmoti kho, bhikkhave, channetaṃ ajjhattikānaṃ āyatanānaṃ adhivacana’’nti (saṃ. ni. 4.238) vacanato suññagāmoviyadaṭṭhabbāni. Annapānasahitanti gahite suññagāme yaṃ yadeva bhājanaṃ parāmasīyati, taṃ taṃ rittakaṃyeva parāmasīyati, evaṃ dhuvādibhāvena gahitāni yoniso upaparikkhiyamānāni rittakāneva etāni dissantīti. Tenāha ‘‘dhuvasubhasukhattabhāvavirahitattā’’ti. Cakkhādidvāresu abhijjhādomanassuppādakabhāvena rūpādīni cakkhādīnaṃ abhighātakānīti vuttāni. Ahisusumārapakkhīkukkurasiṅgālamakkaṭā cha pāṇakā. Visamabilākāsagāmasusānavanāni tesaṃ gocarā. Tattha visamādiajjhāsayehi cakkhādīhi visamabhāvabilākāsagāmasusānasannissitasadisūpādinnadhammavanabhāvehi abhiramitattā rūpādīnaṃ visamādisadisatā yojetabbā.
516.“由不来由不去”乃简略说法意随之展开，“非也”等语明示。先前相续分别，轮回之形态于前时未有，以现在才起之故，不往昔何处，也不未来何处，随时性为无常苦变异之理。故云“又”。并以搅动身心之作业，阐明此处为此方位，念及分别作业之活动，故说明“非眼根等如是”。此同时须明“二者”皆为此处作业，此为分别说法。所谓法性，即本性质与因缘相合无作之门。于此中，词“耶”即此意。前文成就特别现起之“耶”一词。曾言“空村”，释为内部所缘之处等的空缺。食饮等入空村，顺数逐一作业殊异，如是以分明之理论加以考察。故言“无常善苦之不变”等。因眼等门户令贪嗔生起，谓为伤害诸根。提诸毒蛇、蝎子、毒鸟、狗、狮、猿等为例。居住于不洁瘴气之地，因诸眼根不净受，或因有诸不调和的恶色、恶声、恶香、恶味等依赖于色等所缘境，生起诸不善之嗜好。
Iti āyatanānaṃ vitthārakathāmukhavaṇṇanā. · 如是，诸处详说论的开端注释。
Dhātuvitthārakathāvaṇṇanā界之详说论注释
§517
517.Cakkhussa viññāṇanti cakkhussa kāraṇabhūtassa viññāṇaṃ. Kāmaṃ rūpālokamanasikārādayopi tassa viññāṇassa kāraṇā, te pana sādhāraṇakāraṇaṃ, cakkhu asādhāraṇanti asādhāraṇakāraṇenāyaṃ niddeso yathā bherisaddo, yavaṅkuroti. Tathā hi cakkhu puggalantarāsādhāraṇaṃ, nīlādisabbarūpasādhāraṇañcāti sāmibhāvena niddiṭṭhaṃ.
517. 所谓眼中识，即眼所依缘且因的识。欲界色缘对该识有所生起等因，乃一般因，如熊吼声、麦苗声等。正如眼对诸人异色之差异以近似照应显现。
Vidahatīti evaṃ evañca tayā pavattitabbanti viniyuñjamānaṃ viya uppādetīti attho. Vidahatīti ca dhātvattho eva visiṭṭho upasaggena dīpīyatīti vināpi upasaggena dhātūti esa saddo tamatthaṃ vadatīti daṭṭhabbo. Kattukammabhāvakaraṇādhikaraṇesu ca dhātusaddasiddhi hotīti pañcāpi te atthā vuttā. Lokuttarā dhātuyo saṃsāradukkhaṃ na vidahanti, aññadatthu vidhaṃsentīti katvā ‘‘lokiyā’’ti visesitaṃ. Vavatthitāti avatthitā, aññamaññaṃ vā asaṃkiṇṇā. Suvaṇṇarajatādidhātuyo suvaṇṇādīnaṃ bījabhūtā selādayo. Yathāsambhavanti ettha keci ‘‘lokiyalokuttarāsu dhātūsu yo yo attho sambhavati, tadanurūpa’’nti atthaṃ vadanti, tadayuttaṃ ‘‘lokiyā hi dhātuyo’’ti visesetvā vuttattā. Atthavasena cetaṃ yathāsambhavaggahaṇaṃ kataṃ, na dhātuvasena . Kāmaṃ pañcapi atthā cakkhādīnaṃ sabbesaṃ icchitabbā, tathāpi cakkhādīsu yassa yassa dhammassa yadā kattuvacanicchā, na tadā kammabhāvo. Yadā pana kammavacanicchā, na tadā kattubhāvo. Evaṃ sesesupīti yathāsambhavaggahaṇaṃ. Tenāha ‘‘iti cakkhādīsū’’tiādi.
所谓“分离”，即依此依次发生的规范进行，如同行进般产生之意。分离即是指“法”之本质，借助助词以示明。作业和因缘之所指称为“法”。五分分别其义。出世五法不灭，故又说异法。明说“世间法”有别称。所谓命名基于相互不侵，即不混合之义。如金银石之类为根本。按常理，有人依内外出世天地之法而说其义，谓“世下法”等。此义以作合理归纳，非单独基于法质而论。欲界五种义全为眼等所爱，依所缘之法有所不同，不是业力所造，不是业造影响。如此等余义以合乎缘起法理加以说明。由是说“如是于眼等中”等。
§518
518.Attano sabhāvaṃ dhārentīti dhātuyoti etthāpi dhātīti dhātūti padasiddhi veditabbā dhāraṇattho dhā-saddoti katvā. Kattuatthopi cāyaṃ purimena asadiso vidhānadhāraṇatthānaṃ bhinnasabhāvattā. Nissattasabhāvamattadhāraṇañca dhātusaddassa padhāno atthoti visuṃ vutto. Dhātuyo viya dhātuyoti ettha sīhasaddo viya kesarimhi niruḷhā purise selāvayavesu niruḷho dhātusaddo cakkhādīsu upacaritoti daṭṭhabbo. Ñāṇañca ñeyyañca ñāṇañeyyāni, tesaṃ avayavā tappabhedabhūtā dhātuyo ñāṇañeyyāvayavā. Tattha ñāṇappabhedo dhammadhātuekadeso, ñeyyappabhedo aṭṭhārasāpīti ñāṇañeyyāvayavamattā dhātuyo hontīti. Atha vā ñāṇena ñātabbo sabhāvo aviparīto dhātusaddena vuccamāno ñāṇañeyyo, na diṭṭhiādīhi viparītaggāhakehi ñeyyoti attho, tassa ñāṇañeyyassa avayavā cakkhādayo, visabhāgalakkhaṇāvayavesu rasādīsu niruḷho dhātusaddo tādisesu aññāvayavesu cakkhādīsu upacaritoti daṭṭhabbo. Rasādīsu viya vā cakkhādīsupi niruḷho eva. ‘‘Nijjīvamattassetaṃ adhivacana’’nti etena nijjīvamattapadatthe dhātusaddassa niruḷhataṃ dasseti. Cha dhātuyo etassāti chadhāturo. Yo loke purisoti dhammasamudāyo vuccati, so chadhāturo channaṃ pathavīādīnaṃ nijjīvamattānaṃ sabhāvānaṃ samudāyamatto, na ettha jīvo vā puriso vā atthīti attho.
518.「持有自身本性」之意谓称为「界」，此处亦称为「界」者，应知「界」一词之语义根基在于持有之义，故「持」字构成其音。此“持”字之用法与前文所述不同，因前文论及非依存本性而持守之意，与此有所区别。界字语义中含“持、藏”之义，故业已广泛言说。此处界犹如狮声，狮鬃中所含较为粗显部分为人，爪牙之谓较为粗糙，界声通用诸根眼等以喻之。慧与所知皆属慧所观之对象，共构成慧所分别之界。以此划分慧之不同相态，于一界为慧所依，从属十八界义，故界为慧所观之对象。又或谓以慧所知之本性为不变，称为慧所知；非邪见等反常目者为所知意。慧所知之构成部分乃由眼等诸根、味等不纯界音，粗明显显的界相，用眼等诸根通用。如味中之不纯界音及眼等同理皆属粗明显标。本语称此为「真活性」之谓，示此「界」字中含有此真活性之音。六界合称为六界。世人所谓之人法集，从实土等自真活性诸相集起，非谓有生命之我或人也，此义应明了。
§519
519. Cakkhādīnaṃ kamo pubbe vuttoti idhekekasmiṃ tike tiṇṇaṃ dhātūnaṃ kamaṃ dassento āha ‘‘hetuphalānupubbavavatthānavasenā’’ti. Hetuphalānaṃ anupubbavavatthānaṃ hetuphalabhāvo eva, manodhammadhātūnañca manoviññāṇassa hetubhāvo yathāsambhavaṃ yojetabbo. Kiriyamanodhātu manoviññāṇassa upanissayakoṭiyā, vipākamanodhātu vipākamanoviññāṇassa anantarādināpi, itarassa sabbāpi upanissayakoṭiyā ca, dhammadhātu pana vedanādikā sahajātā sahajātādinā, asahajātā anantarādinā, upanissayena, ārammaṇādinā ca manoviññāṇassa paccayo hotīti dvārabhūtamanovasena vā. Dvārabhūtamanopi hi suttesu manodhātūti vuccatīti tassā vā manodhātuyā manoviññāṇassa hetubhāvo yathāsambhavaṃ yojetabbo. Tattha hetūti paccayo adhippeto, phalanti paccayuppannanti āha ‘‘cakkhudhātū’’tiādi.
519.「眼等之感」此前已说，此处分别论三界之感，说明为「因缘果报依次展开之体性」。因缘果报之相继展开实则因果性质，心法界亦属心识之因，理应合理配合。行为心界为心识之依赖起因；报应心界虽随缘即起，其他则皆缘起。如感受等法本自一体，或非一体而有缘起，凭依缘起及对象，心识得以生起，是为心界所赖故。心界与心识因相应，应合理配合。此处“因”指称为缘。所谓果者，即由因所生之所依境也，故称「眼界」等。
§520
520.Sabbāsaṃ vasenāti yathāvuttānaṃ ābhādhātuādīnaṃ pañcatiṃsāya dhātūnaṃ vasena. Aparamatthasabhāvassa paramatthasabhāvesu na kadāci antogadhatā atthīti āha ‘‘sabhāvato vijjamānāna’’nti.
520.言“全所涵盖”者，谓如所说之色界诸界，以及三十三界诸界，经现皆涵盖之义。除此之他法性从无内摄，故谓“生理本有之所现”。所谓“本性所现者”，即如实存在不虚假之义。
Candābhāsūriyābhādikā vaṇṇanibhā evāti āha ‘‘rūpadhātuyeva hi ābhādhātū’’ti. Rūpādipaṭibaddhāti rāgavatthubhāvena gahetabbākāro subhanimittanti katvā ‘‘rūpādayo evā’’ti avatvā paṭibaddhavacanaṃ vuttaṃ. Asatipi rāgavatthubhāve kusalavipākārammaṇaṃ subhadhātūti dutiyo vikappo vutto. Sesāti manoviññāṇadhātusampayuttā. Dhātudvayanirodhamattanti manoviññāṇadhātūnaṃ nirodhamattaṃ catutthāruppacittuppādanirodhabhāvato. Tadaññaviññāṇanirodho viya hi viññāṇadhātumanodhātūnaṃ nirodho samāpattibalasiddhoti katvā dhātudvayaggahaṇaṃ.
色界光明及日月等称明亮形状，因曰“仅属色界光明类”。色等附属义为染著相，谓以染著之本质适宜承受善果之庄严体，故曰“唯色等而已”，并称“连属染著相者”。非实有体为染著相中善果净秽相之显现，第二种变现。余即联结识色界。界双有灭之量，谓意识界有灭量，第四乃对心意生灭等之灭。此时他识灭如同意识界灭，成就止灭之力，故论界双合。
‘‘Dhammadhātumatta’’nti idaṃ kāmadhātuyā dhammadhātupariyāpannattā vuttaṃ. Kāmapaṭisaṃyuttoti kāmarāgasampayutto, ārammaṇakaraṇena vā kāmaguṇopasaṃhito. Yaṃ etasmiṃ antareti ye etasmiṃ avīciparanimmitavasavattiparicchinne okāse. Ogāḷhā hutvā adhobhāge ca okāse carantīti etthāvacarā. Aññattha carantāpi yathāvutte eva ṭhāne pariyāpannāti ettha pariyāpannā.
“法界体性”者，此为欲界所圆满法界之意。欲界结合欲爱，依缘而起，缘合欲所摄。谓此“其中层别”，即在此中有分层别之法，依于无明、因缘等构成诸断续相续。众生因缠缚而处下界诸活动，如此生命层次运行。即使在他处活动，也总在如上指定之法域内，故谓为遍行之法界者。
Nekkhammadhātudhammadhātu eva vitakkapakkhe. Sabbepi kusalā dhammāti dānamayapuññakiriyato, sīlamayapuññakiriyato, pabbajjato ca paṭṭhāya yāva aggamaggādhigamā pavattā sabbepi anavajjadhammā. Vihiṃsādhātu cetanā, paraviheṭhanacchando vā. Avihiṃsā karuṇā.
知出离界之法界，即唯有三学法界。诸善法即布施之功德业、戒之功德业及受具足出家之法，直至得至最高道。非伤害界为意志及他害心愿。无伤害谓慈悲心也。
Hīnāti hīḷitā. Paṇītāti sambhāvitā. ‘‘Nātihīḷitā nātisambhāvitā majjhimā’’ti khandhaniddese āgatā hīnadukato eva nīharitvā majjhimā dhātu vuttāti veditabbā. Ubhopīti dhammadhātumanoviññāṇadhātuyo.
「下劣」者，谓被牵制者；「高贵」者，谓被养育者。于此「断灭」说中，谓「既不受牵制，亦不过分养育者，即中道」。所谓「中道法界」，应理解为去除两种劣贱之苦，从而得知中道真理。所谓「二者皆指法界」，乃指法界由意识法界与物质法界二者成。
Viññāṇadhātu yadipi chaviññāṇadhātuvasena vibhattā, tathāpi viññāṇadhātuggahaṇena tassa purecārikapacchācārikattā manodhātu gahitāva hotīti āha ‘‘viññāṇadhātu cakkhuviññāṇādisattaviññāṇadhātu saṅkhepoyevā’’ti. Anekesaṃ cakkhudhātuādīnaṃ, tāsu ca ekekissā nānappakāratāya nānādhātūnaṃ vasena anekadhātu nānādhātu loko vuttoti āha ‘‘aṭṭhārasadhātuppabhedamattamevā’’ti.
虽然意识法界因其如光明慧眼之分辨属性而区分，但以意识法界涵摄过去与未来诸行事理，其中包含心法界。故云：「意识法界，简略说即为眼识乃至诸识之意识法界」。诸多眼根等诸识法中，因各具不同变异故，虽属各自法界，众多法界故称为「十十八界之分别界」。
§521
521.Cakkhusotaghānajivhākāyamanodhātumanoviññāṇadhātubhedenāti bahūsu potthakesu likhitaṃ, kesuci ‘‘cakkhusotaghānajivhākāyamanomanoviññāṇadhātubhedenā’’ti. Tattha na cakkhādīnaṃ kevalena dhātusaddena sambandho adhippeto vijānanasabhāvassa pabhedavacanato. Viññāṇadhātusaddena ca sambandhe kariyamāne dve manogahaṇāni na kātabbāni. Na hi dve manoviññāṇadhātuyo santi. Antarā vā manodhātugahaṇaṃ akatvā ‘‘cakkhu…pe… kāyamanoviññāṇadhātumanodhātū’’ti vattabbaṃ atulyayoge dvandasamāsābhāvato. Ayaṃ panettha pāṭho siyā ‘‘cakkhu…pe… kāyaviññāṇamanomanoviññāṇadhātubhedenā’’ti. Tassa viññāṇassa yebhuyyena attavādino tassa ekamekassa attassa advayataṃ, niccattañca pavedentīti anekatāniccatāpakāsanaṃ tesaṃ jīvasaññāsamūhananāya hoti. Khandhāyatanadesanā saṅkhepadesanā, indriyadesanā vitthāradesanā, tadubhayaṃ apekkhitvā ayaṃ anatisaṅkhepavitthārā dhātudesanā. Abhidhamme vā suttantabhājanīye (vibha. 172 ādayo) vuttā dhātudesanā atisaṅkhepadesanā, ābhādhātuādīnaṃ anekadhātunānādhātuantānaṃ vasena desetabbā ativitthāradesanā, tadubhayaṃ apekkhitvā ayaṃ anatisaṅkhepavitthārā.
有关眼、耳、鼻、舌、身、意六识法界之区别，诸多论书均有记载，如《凯苏经》中称「眼耳鼻舌身意六识法界之分别」。但六识非仅凭单称「法界」即可涵盖，亦不可将意识法界中的两种心识合为一说。不能以含摄关系混同「眼...身意识法界」等说，因没有双重复合句式。此处文句正当为「眼...身识法识识分别」之义。唯识者发离诸自性之二元分别及常住本性，形成多者与常者之表相，于有情身中产生生命之错觉。简略说即是蕴、处所说的集合，用印象传达。眼根等分别整合，既是简说又是详说，因二者并存，此为长短不一之说法。
Assa bhagavato. Saddhammatejasā vihataṃ saddhammatejavihataṃ.
此乃世尊所示，由正法之光明照耀遍及全体正法流布。
§522
522.Saṅkhatoti gaṇanato. Jātitoti cakkhubhāvasāmaññato. Atha vā jātitoti cakkhusabhāvato. Tenāha ‘‘cakkhupasādo’’ti. Vīsati dhammāti saṅkhaṃ gacchati vedanādīnaṃ abhinditvā gahaṇato. Sesakusalākusalābyākataviññāṇavasenāti ettha abyākatāpekkhāya sesaggahaṇaṃ, kusalākusalaṃ pana sabbaso aggahitamevāti.
「聚合」即数之义；「生起」乃就眼根之性而说；亦或指就眼根本性而言，故称「眼业」。云「眼乐」者是也。二十法，乃指因感受等转折聚合而成。所谓善恶未明之识，谓此处未了之识能聚摄诸善恶相，总摄善恶皆为一体，专注于聚摄也。
§523
523.Tā ca cakkhuviññāṇadhātuādayo pañcapi.
上述诸眼识法界共计五者。
Purimehevāti anantarādīhi eva. Javanamanoviññāṇadhātu pana javanamanoviññāṇadhātuyā āsevanapaccayenāpi paccayo hotīti vuttovāyamattho. Dhammadhātūti pana sahajāto vedanādikkhandho adhippeto. Tenāha ‘‘sahajāta…pe… paccayo hotī’’ti. Avigatādīhīti ettha ādi-saddena manoviññāṇadhātuyā yathārahaṃ hetuadhipatikammavipākāhārindriyajhānamaggapaccayabhāvo saṅgayhati. Tenāha ‘‘bahudhā paccayo hotī’’ti. Ekaccā ca dhammadhātu sukhumarūpanibbānappakārā, yā ca sampayogānantarabhāvādīnaṃ abhāvena ārammaṇakaraṇe yogyā. Pañcadvārikavipākavajjanatthaṃ ‘‘ekaccāya manoviññāṇadhātuyā’’ti vuttaṃ, manodvārikā pana vipākāpi tadārammaṇabhūtā ekaccaṃ dhammadhātuṃ ārabbha pavattatīti. Atha vā ‘‘ekaccāya manoviññāṇadhātuyā’’ti idaṃ sabbaṃ kāmāvacarakusalaṃ kāmāvacarakiriyaṃ abhiññādvayaṃ āruppadvayanti evarūpaṃ manoviññāṇadhātuṃ sandhāya vuttaṃ, lokuttaramanoviññāṇadhātuyā pana ekaccā dhammadhātu ārammaṇapaccayoti pākaṭoyamattho. Cakkhuviññāṇadhātuādīnaṃ cakkhādīnaṃ yathāvuttapaccayadhammato atirekepi paccayadhamme dassetuṃ ‘‘na kevala’’ntiādi āraddhaṃ. Tattha ālokādayoti āloko nāma sūriyālokādi. Tassa suttantanayena upanissayabhāvo veditabbo, evaṃ sesānipi.
所谓“先在世间”即指无间断而继起的根本条件。虽说迅速生灭的识界本质是缘及而生，故谓之“缘生”，这正是其义。所谓“法界”则是指与生俱来的色受想等蕴的主宰。因此说“与生俱来……为缘”。这里“无间断”等所谓的首，是指识界依其本质，照如理说相续诸因缘，如行蕴、根、识、道、果、境界的缘起关系。因此说“多缘而生”。某些法界是微妙且柔软的涅槃法相，因诸相续中断等无缘故，足以成为起缘。五门之果报因缘的净化事理中，有说“一部分为识界所有”，而识门之果报亦因缘而起，起缘即唯一法界而流转。或说“一部分为识界所有”，此义是指一切欲界善行、欲界行蕴、神通双解、无色双解等如来的法界所担当，此亦欲界识界中的一部分法界起缘，显明为出世识界中的一部分法界缘起。眼识等识界诸根所依的缘依理而外加缘法，为显示“不唯”此理而起。所谓“光等”，此光乃日光等光明。须以经文所说为依，观其中缘生因素，如此其余亦当如此理解。
Vivaraṃ nāma visesato sotabilaṃ. Vāyu gandhūpasaṃharaṇakavāto. Āpo mukhe pakkhittaāhārassa temanakaudakaṃ. Pathavī kāyappasādassa nissayabhūtā pathavīdhātu. Bhavaṅgamanaṃ dvikkhattuṃ calitaṃ bhavaṅgacittaṃ. Sabbattha manasikāro āvajjanamanasikāro.
“详细”一词专指听根力强。风即承载气味的风，向口入口处送达。水是口中入口食物的适宜水分，地是身体安稳的赖因地界。生灭作用双向交替移动，名曰生灭心。普遍皆为心念的状态，心念则是令心起作用的心念之体。
§524
524. Avisesato daṭṭhabbākārassa vuccamānattā āha ‘‘sabbā evā’’ti. Visesato vipassanāya bhūmivicāro esoti ‘‘saṅkhatā’’ti visesitaṃ. Pubbantāparantavivittatoti ettha ‘‘pubbantonāma atīto addhā, aparanto nāma anāgato. Ubhayattha ca saṅkhatā dhātuyo sabhāvavivittā anupalabbhamānasabhāvattā. Pubbanto vā sabhāvadhammassa udayo tato pubbe avijjamānattā. Aparanto vayo tato paraṃ abhāvato. Tasmā pubbantāparantavivittatoti pākābhāvato viddhaṃsābhāvatoti vuttaṃ hoti.
524.“不详细者”是指见相貌统一者，谓之“皆一切”。“详细者”指为内观而分辨地的探讨，称“有为”，这是详细之意。所说前后分明者，此中“前者”指过去，“后者”指未来。二者皆为有为法，自性分明，不可觉知即不存在。前者是法性法的兴起，基于过去的无明。后者为因无明而生起的消亡。因此谓为前后分明，是指其有生灭变坏的性质。
Bheritalaṃ viya cakkhudātu saddassa viya viññāṇassa nissayabhāvato. Ādāsatalādīsupi eseva nayo. Yantaṃ nāma ucchuyantaṃ. Cakkayaṭṭhīti tilamanthaṃ āha. So hi acakkabaṇdhopi taṃsadisatāya cakkayaṭṭhītveva vuccati, cakkabandhameva vā sandhāya tathā vuttaṃ. Imāhi ca upamāhi nijjīvāna. Bheritaladaṇḍādīnaṃ samāyoge, nijjīvānaṃ saddādīnaṃ viya nijjīvānaṃ cakkhurūpādīnaṃ samāyoge nijjīvānaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ pavattīti kāraṇaphalānaṃ dhātumattataṃ, kārakavedakavirahañca dasseti.
眼识如同草创之地，声如同树木，识如同赖于其上的建筑。类似草木的整体。耸立之物即称高耸。此乃因眼络属眼所系，亦或以眼络为依缘如此言。以上譬喻表示生命力。因诸建筑如草木树木相聚而生，生命力似声及形象相聚，生命力之眼识随之发生，显示因缘果报的法性及因果关系。
Purecarānucarā viyāti nijjīvassa kassaci keci nijjīvā purecarānucarā viyāti attho. Manodhātuyeva vā attano khaṇaṃ anativattantī attano khaṇa anativattantānaṃyeva cakkhuviññāṇādīnaṃ avijjamānāyapi purecarānucarābhisandhiyaṃ anantarapubbakālāparakālatāya purecarānucarā viya daṭṭhabbā.
前后相随流转之意，即指某生命或部分生命前后相继流转。识界自身当下能超越的部分，以及其超越部分的眼识等，虽无觉知，仍能前后相随接触。此中时间日前后相区别，视作前后续继流转。
Channañhi viññāṇadhātūnaṃ ekajjhaṃ anekānantarapaccayābhāvato ekajjhaṃ uppattiabhāvo viya aññamaññānantarapaccayatābhāvato anantaruppattipi natthi. Yadi siyā, chaḷārammaṇasannidhāne manasikāramantarenāpi chaḷārammaṇūpaladdhi siyā, na ca hoti, tasmā dassanādianantaraṃ savanādīnaṃ abhāvo viya manoviññāṇadhātānantaraṃ na dassanādīni, na ca dassanādianantaraṃ manoviññāṇadhātu hoti. Tattha bhavaṅgassa, dassanādīnañca bhinnārammaṇatāya manoviññāṇadhātānantaraṃ dassanādīni, dassanādīnaṃ anantarañca savanādīni na uppajjantīti yuttametaṃ. Dassanādīnaṃ, pana santīramaṇassa ca abhinnavisayatāya dassanādianantaraṃ na manāviññāṇadātu hotīti ayuttanti ? Nayidamevaṃ niyatāniyatavisayānaṃ bhinnavisayabhāvupapattito. Yadi ca dassanādianantaraṃ kāci viññāṇadhātu uppajjeyya, sāpi dassanādidvāratāya dassanādiviññāṇadhātu eva siyā, na manoviññāṇadhātu, tato ca dassanādikiccavidhuraṃ cintanaṃ manananti manodvārappavattānaṃ mananakiccāpariccāgo viya dassanaviññāṇadhātuyā dassanakiccāpariccāgo āpajjati. Tathā tadanantarassāti sabbāyapi dassanaviññāṇabhāvato ca viññāṇakāyā na bhaveyyuṃ.
如实观诸识界中一者，由于多缘无间断，无法单一而生起；若有，按六门境界存在时，即使心念干扰，六门境界得以存在，亦不是如此。因此说识界之间无见闻听等断续差别。因而识界之间无见闻听等认识起止连续，亦不存在见闻听等识界本身。一切生灭心、识心中对见闻听的分别、听闻也不生起。如此观之，识界与见闻等不可混杂不同。若见闻等境界生起识界，则该境界因见闻等而生起识界而非心界。因此，见闻等识界生起时，思维意念的作用随之分散，思维如守门者放行外境界识般，思维活动不再依附见闻识界。如此以后，所有由于见闻识界及其心识体无未生现象。
Yathā pana manoviññāṇadhātānantaraṃ manodhātu, tato cakkhuviññāṇādīni, evaṃ dassanaviññāṇadhātānantaraṃ manodhātu, tato sotaviññāṇādīni hontīti ce? Na, manodhātuyā dassanadhātubhāvappasaṅgato. Yathā hi manaso nibbisesāvatthā mananamattatāya manodhātu, evaṃ dassanassa nibbisesāvatthā dassanamattatāya dassanadhātu siyā. Tañca cakkhūviññāṇaṃ rūpavisayanti saddādivisayābhogābhāvato savanaviññāṇādīnaṃ asambhavo. Tato ca rūpārammaṇapasutameva viññāṇaṃ siyā manoviññāṇānaṃ viya dassanaviññāṇādīnaṃ samānavatthubhāvappasaṅgato, aññavatthusannissitañca viññāṇaṃ na siyā, na cetaṃ yuttaṃ. Tasmā sukhadukkhānaṃ viya upekkhā cakkhuviññāṇādīnaṃ, manoviññāṇassa ca byavadhāyikā manodhātu daṭṭhabbā, na cassā upekkhāya viya adukkhamasukhatā adassanādiamananatā, ata kho mananakiccāvisesato manoviññāṇasabhāgatā. Mano hi hadayavatthumhi vattamāno aññavatthusannissitānaṃ viññāṇānaṃ visayaṃ dassetvā nivattamāno aggi viya usumamatte mananamatte ṭhatvā nivattati, aññavatthusannissitaviññāṇanirodhe ca uṭṭhahanto aggi viya usumamatte uṭṭhahati. Paccayānurūpapavattikāni ca mananamattāni manoviññāṇadhātuyā antāni honti. Paṭighasaññāsahagatānañhi pañcannaṃ viññāṇānaṃ indriyārammanapaṭighātajatāya abhinipātamattakiccaṃ, mananalakkhaṇindriyasamuppannassa ca manoviññāṇassa visayavicintanāsambhūtatāya tadanurūpācintanā. Tasmā abhinipātappaccayapaṭighaṭṭanānighaṃsabalena bhavaṅgalakkhaṇaṃ cittaṃ calanāvatthaṃ hutvā nivattamānaṃ cintanāvisesavirahato abhinipātānuguṇaṃ cintanāvasānaṃ mananamattaṃ uppādeti.
譬如心识界而次于心界的是心法界，如此见识界而次于见识界的是听识等。若问是否如此？非也，此处心界与见界性质不同。盖心为非离散法，乃独存心量，而见识亦同理为非离散法，具见量。且眼识缘色方能生，声之等缘听识等无缘起故他。又唯依色所缘的眼识，得以成处，犹如心识众中同级别的见识，不依他法则非识，非法也。由是，眼识等对苦乐之如同平等心亦为心识界析分，非苦非乐非见非无见，心特别因缘心识集会。心如焚心处兴灭，先灭者退步如冷风使火消减，起者如热风使火旺盛。因缘合因循环，则内心思维亦随之终止。正因五识反应障碍生，兼感受阻受苦，故思维特异于识，构成心识界。心在心脏处运作，显现非依他识境，现呈并退移，如火冷暖化，识灭亦随之起伏。此种思维构成为心识界边界。彼因缘次第为五识间思维，也归于心识界极限。心识界因主观入如屏障障碍，令心识无法究极遍察境界，故因缘修思维以适应。于是由外境践踏因缘障碍，心即如火被风吹促动，成不动之心，渐入止思境界，尾遂生思维减退，唯余尾端细微思维发生成心量。
Dassanādipi abhinipātamattaṃ dutiyaṃ khaṇaṃ anativattamānaṃ attānuguṇaṃ cintanāmananasamaññāvirahato dassanādiabhinipātavisesavicittaṃ cittabhāvādinā samānaṃ cintanādimananamattaṃ aññavatthusmiṃ nibbatteti, tasmā vatthukiccehi taṃ manoviññāṇakāyasaṅgahitāpi manodhātu manodvāranikkhamapavesabhūtā ārammaṇantare dvārantaramanasikāratabbisayasampaṭicchanabhāvena pañcannaṃ viññāṇadhātūnaṃ yathākkamaṃ purecarā, anucarāti ca vuttā. Sā panāyaṃ satipi viññāṇabhāve manaso sambhūya visiṭṭhamananakiccābhāvato dhātubhāvasāmaññena manomattā dhātu manodhātūti vuccati.
见识中亦生第二瞬刻之思维，超越前刻见识自己相应呈现，如此非同于见识不断循环种类之识心，以心行体合并如一、心门出入与境界转变意见全，五识界内可依诸处转向，犹如轮轴运转，周旋不息。此即心识界心生，非其它思维异存法相。故此境界中，虽无杂不可识思维，思维本体谓心识界，亦谓心识，是因。
Yathāvutteneva ca hetunā matta-saddalopaṃ katvā viññāṇaṭṭhayogato manomattaṃ viññāṇanti manoviññāṇakāyasaṅgahopi cassā yujjati eva. Aññaviññāṇehi pana dvārārammaṇehi ca visesanatthaṃ ‘‘manodhātū’’ti vuttāti. Manoviññāṇadhātūti pana viññāṇadhātuvisesanaṃ manogahaṇaṃ. Dhātuvisesanatthe ca manoviññāṇaggahaṇe viññāṇavisesanaṃ dvārabhūtamanodassanamevāti dvārasamaññārahattā na manodhātūti vuccati. Tañhi manodvārantogadhaṃ, na ca dassanādipurecarānucaranti manaso viññāṇadhātu, manaso viññāṇanti ca manodvārasamaññārahaṃ, savisesañca tassa mananakiccaṃ, viññāṇakiccañcāti mattasaddassa lopamantarena ‘‘manoviññāṇa’’nti, nijjīvabhāvavibhāvanatthaṃ ‘‘manoviññāṇadhātū’’ti ca vuccatīti.
上所述经因理合，于心行相合并识处，谓之心识体，心识界亦由此结成。异识与入门各别所指「心识界」。心识界即识界中特指心所摄取部分。因识界特性，心识界即识中门户，如门户统领视知，非谓心为识。心与识殊，识乃心门户，兼心所有作用皆属其中。故收束音韵称称谓心识，表彰其生机，故名心识界。
Sallamiva sūlamiva tividhadukkhatāsamāyogato daṭṭhabbo. Vedanāsallasūlayogāti vedanāsaṅkhātasallasūlayogato. Āturā viyāti tena āturibhūtā puggalā viya. Āsāyeva dukkhaṃ āsādukkhaṃ, āsāvighātaṃ dukkhaṃ vā. Saññā hi asubhādikampi subhādito sajjānantī āsaṃ, tassā ca vighātaṃ āsīsitasubhādiasiddhiyā janetīti. Vanamigo tiṇapurisaṃ purisoti gaṇhanto ayathābhūccanimittaggāhako, tathā saññāpīti āha ‘‘vanamigo viyā’’ti. Kammapadhānā saṅkhārāti ‘‘paṭisandhiyaṃ pakkhipanato’’tiādi vuttaṃ. Jātidukkhānubandhatoti attanā nibbattiyamānena jātidukkhena anubandhatā. Bhavapaccayā jāti hi jātidukkhanti. Padumaṃ viya dissamānaṃ khuracakkaṃ viya rūpampi itthiādibhāvena dissamānaṃ nānāvidhupaddavaṃ janeti. Sabbe anatthā rāgādayo, jātiādayo ca visayabhūtā, anupasantā, sappaṭibhayā cāti. Tappaṭipakkhabhūtattā asaṅkhatā dhātu amatādito daṭṭhabbā.
应知，如刺一般三重苦乐同时景象。谓受苦刺痛、受苦粗刺，为感受中之痛苦刺痛结合。若如病人，盖患病者。染污即苦、苦之污垢或苦苦障碍。识乃带恶不净，善法也能生。识复由不净之斜境与净处结生。譬如乡野牧童，抓取草把，好似误抓因缘不妥草木，故呼为“乡野牧童”。业主谓由业缘生诸行，谓“因缘果报连结”之说。生苦相系，即由自心现苦及由苦继苦果。亦如莲花之莹亮及毒刺轮回，如女色等貌多乱相而现多忧。所有贪等不宁对象及恶缘并多惧怖。因其相近成众故无边无际可证无始之法。
Vavatthānābhāvo ‘‘idameva imassa ārammaṇa’’nti niyamābhāvo, tena yathā araññamakkaṭo kenaci anivārito gahitaṃ ekaṃ rukkhasākhaṃ muñcitvā aññaṃ gaṇhāti, tampi muñcitvā aññanti katthaci anavaṭṭhito paribbhamati, evaṃ gahitaṃ ekaṃ ārammaṇaṃ muñcitvā aññaṃ, tampi muñcitvā aññanti anavaṭṭhitatā, ārammaṇaṃ aggahetvā pavattituṃ asamatthatā ca makkaṭasamānatāti dasseti. Aṭṭhivedhaviddhopi uppathaṃ anugaccchanto duṭṭhasso assakhaḷuṅko. Yatthakāmanipātitoti yattha katthaci icchitārammaṇe nipātibhāvato. Nānāvesadhārī raṅganaṭo.
缺乏坚固基处，谓“此即此境处”，无法自守之理，如同树林中猴子，因无节制放弃已执，一边弃一边持，纵使弃却仍不得自在，前后纷乱游移无定，生起不聚集性，谓此无依止断处。猿猴虽得通道路，却任散乱，不同意愿所拘留进退。故名为猿猴类。迁转诸缘，谓业秉持生成据说。生苦相系，由自作生之苦接故曰生苦续。轮回缘生，由存在为缘生续故。莲如明轮，貌毒轮回，色女诸貌，现各纷乱。四象诸贪不净，生于对境，皆不可安，极多怖畏。由其临近宽广，见此无始无限之法。
Āyatanadātuniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 处界阐释注释终了。
Iti pannarasamaparicchedavaṇṇanā. · 如是，第十五章注释。