14. Khandhaniddesavaṇṇanā · 14. Khandhaniddesavaṇṇanā
14. Khandhaniddesavaṇṇanā14. 蕴释义之解释
Paññākathāvaṇṇanā慧论之解释
§421
421.Sabbākārenāti upacārākāro, appanākāro, vasībhāvākāro, vitakkādisamatikkamākāro, rūpādīhi virajjanākāro, cuddasadhā cittassa paridamanākāro, pañcavidhaānisaṃsādhigamākāroti evamādinā sabbena bhāvanākārena.
421.“诸行”者，是行为表现、运用手段、操控自身、超越思维等烦恼、离染于色法等行为、以及驯伏苦恼心的五种具足者，是如是说的修习法。
Tadanantarāti ‘‘cittaṃ pañña’’nti evaṃ desanākkamena, paṭipattikkamena ca tassa samādhissa anantarā. Paññā bhāvetabbā samādhibhāvanāya samannāgatena bhikkhunāti sambandho. ‘‘Paññañca bhāvaya’’nti evaṃ atisaṅkhepadesitattā, gāthāvaṇṇanāyaṃ vā ‘‘samādhisilāyaṃ sunisitaṃ vipassanāpaññāsattha’’nti evaṃ ativiya saṅkhepena bhāsitattā ayaṃ sā paññāti sabhāvato viññātumpi tāva na sukarā. Bhāvanāvidhānassa pana adassitattā pageva bhāvetuṃ na sukarāti sambandho. Pucchanaṭṭhena pañhā, kammaṃ kiriyā karaṇaṃ, pañhāva kammaṃ pañhākammaṃ, pucchanapayogoti attho.
“之后”者，“心即智慧”以此教法及实修法，於禅定中紧接而至。智慧应当修习以具足禅定的增长，此为其关系。‘修习智慧’言简意赅，用诗歌或简称为‘禅定、戒律、正念、般觉、智慧之义’等极简表达，此即智慧，虽自体难以明了。修行次第未示，难独自修习，此为关系。问答题目，行为业，问答与行为互作，问答之互用是其义。
Kā paññāti sarūpapucchā. Kenaṭṭhena paññāti kena atthena paññāti vuccati, ‘‘paññā’’ti padaṃ kaṃ abhidheyyatthaṃ nissāya pavattanti attho. Sā panāyaṃ paññā sabhāvato, kiccato, upaṭṭhānākārato, āsannakāraṇato ca kathaṃ jānitabbāti āha ‘‘kānassā lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānānī’’ti. Katividhāti pabhedapucchā. Kasmā panettha saṃkilesavodānapucchā na gahitāti? Vuccate – lokuttarāya tāva paññāya nattheva saṃkileso. Asati ca tasmiṃ kuto vodānapucchāti tadubhayaṃ na gahitaṃ. Lokiyāya pana tāni bhāvanāvidhāne eva antogadhānīti katvā visuṃ na gahitāni maggāmaggañāṇadassanavisuddhiantogadhattā , samādhibhāvanāyaṃ vā vuttanayānusārena veditabbānīti na gahitāni. Paṭipatti nāma diṭṭhānisaṃse eva hotīti āha ‘‘paññābhāvanāya ko ānisaṃso’’ti.
何为智慧？属此类提问。以何缘何义称为智慧？“智慧”词义之场合缘起，若自体为智慧，应知其因缘、职责、成长形态、近因缘等，故说道：‘此乃根本标记、缘起及现象之所在。’ 何种类别？为分类提问。为甚么此处不涵盖净化烦恼提问？答言：解脱智慧无烦恼。如不具备，何处取得净化提问？此两相未得，因而未入。对于世间之修行法仅是内涵，不与道果识见清净同。从修行实修看是现象依止：“智慧修习关系何在？”
§422
422.Tatrāti tasmiṃ, tassa vā pañhākammassa. Vissajjananti vivaraṇaṃ. Pucchito hi attho avibhāvitattā nigūḷho muṭṭhiyaṃ kato viya tiṭṭhati, tassa vivaraṇaṃ vissajjanaṃ vibhūtabhāvakaraṇato. Kā paññāti kāmañcāyaṃ sarūpapucchā, vibhāgavantānaṃ pana sabhāvavibhāvanaṃ vibhāgadassanamukheneva hotīti vibhāgo tāva anavasesato dassetabbo. Taṃdassanena ca ayamādīnavoti dassetuṃ ‘‘paññā bahuvidhā’’tiādi vuttaṃ. Tattha bahuvidhāti kusalādivasena anekavidhā. Nānappakārāti atthajāpikādibhedena, sutamayañāṇādibhedena ca nānāvidhā. Taṃ sabbanti taṃ anavasesaṃ paññāvibhāgaṃ. Na sādheyyāti vipassanābhāvanāya saddhiṃ maggabhāvanā idha adhippetattho. Tāya hi taṇhājaṭāvijaṭanaṃ, tañca na sādheyya. Anavasesato hi paññāpabhede vissajjiyamāne ‘‘ekavidhena ñāṇavatthū’’tiādiko (vibha. 751) sabbo ñāṇavatthu vibhaṅge, suttantesu ca tattha tattha āgato paññāpabhedo. Sakalopi vā abhidhammanayo āharitvā vissajjetabbo bhaveyya, tathā ca sati yvāyaṃ idha paññābhāvanāvidhi adhippeto, tassa vissajjanāya okāsova na bhaveyya. Kiñca yvāyaṃ ṭhānāṭhānakammantaravipākantarādivisaye paññāya pavattibhedo, sopi yathārahaṃ saddhiṃ phalāphalabhedena vibhajitvā vissajjetabbo siyā. So ca pana vissajjiyamāno aññadatthu vikkhepāya saṃvatteyya, yathā taṃ avisaye. Tenāha ‘‘uttari ca vikkhepāya saṃvatteyyā’’ti. Kusalacittasampayuttaṃ vipassanāñāṇanti ettha kusala-ggahaṇena duvidhampi abyākataṃ nivatteti, tathā ‘‘atthi saṃkiliṭṭhapaññā’’ti evaṃ pavattaṃ micchāvādaṃ paṭisedheti. Vipassanāñāṇa-ggahaṇena sesakusalapaññā.
422.“其间”者，于此或于此问答行为。说明曰：问意思因含糊混乱如被蒙束，故详细说明为解析。何为智慧属世间提问？多分支中按其本性相解析，即以分类展示。此显示“智慧多种”如释文所言。智慧多种指多种善法等。由不同意义语义知识分辨法等多种。或整体称之为智慧的全面解析。不可以此释观禅修对道的作用。因贪爱烦恼纠缠，不能解决此。故智慧的多种类别不可弃。如依“一种智慧之所理由”等，所有智慧分类详述，经典中各设类别智慧不同。若集成阿毗达摩理则应弃此，但就念起智修习方法论，此处智慧修习为重点，不能缺失。问“智慧修习的条件”者，是为定见之根本，此由“智慧修习”的联系得知。
§423
423.Sañjānanavijānanākāravisiṭṭhanti sañjānanākāravijānanākārehi sātisayaṃ. Yato nānappakārato jānanaṃ jānanabhāvo visayaggahaṇākāro. So hi nesaṃ samāno, na sañjānanādiākāro. Pītakantīti ettha iti-saddo ādiattho, tena ‘‘lohitakaṃ odātaṃ dīghaṃ rassa’’ntiādike saññāya gahetabbākāre saṅgaṇhāti. Sañjānanamattamevāti ettha sañjānanaṃ nāma ‘‘nīlaṃ pīta’’ntiādikaṃ ārammaṇe vijjamānaṃ vā avijjamānaṃ vā saññānimittaṃ katvā jānanaṃ. Tathā hesā puna sañjānanapaccayanimittakaraṇarasā. Matta-saddena visesanivattiatthena vijānanapajānanākāre nivatteti, eva-saddena kadācipi imissā te visesā natthevāti avadhāreti. Tenāha ‘‘aniccaṃ dukkha’’ntiādi . Tattha viññāṇakiccampi kātuṃ asakkontī saññā kuto paññākiccaṃ kareyyāti ‘‘lakkhaṇapaṭivedhaṃ pāpetuṃ na sakkoti’’cceva vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘maggapātubhāva’’nti. Ārammaṇe pavattamānaṃ viññāṇaṃ na tattha saññā viya nīlapītādikassa sañjānanavaseneva pavattati, atha kho tattha aññañca visesaṃ jānantameva pavattatīti āha ‘‘viññāṇa’’ntiādi. Kathaṃ pana viññāṇaṃ lakkhaṇapaṭivedhaṃ pāpetīti? Paññāya dassitamaggena. Lakkhaṇārammaṇikavipassanāya hi anekavāraṃ lakkhaṇāni paṭivijjhitvā paṭivijjhitvā pavattamānāya paguṇabhāvato paricayavasena ñāṇavippayuttacittenapi vipassanā sambhavati, yathā taṃ paguṇassa ganthassa sajjhāyane ñāyāgatāpi vārā na viññāyanti. Lakkhaṇapaṭivedhanti ca lakkhaṇānaṃ ārammaṇakaraṇamattaṃ sandhāya vuttaṃ, na paṭivijjhanaṃ. Ussakkitvāti udayabbayañāṇapaṭipāṭiyā āyūhitvā. Maggapātubhāvaṃ pāpetuṃ na sakkoti asambodhasabhāvattā. Vuttanayavasenāti viññāṇe vuttanayavasena ārammaṇañca jānāti, lakkhaṇapaṭivedhañca pāpeti. Attano pana anaññasādhāraṇena ānubhāvena ussakkitvā maggapātubhāvañca pāpeti.
423.“分别觉知的种种形态”依此与觉知形态相缘。因从多种角度知觉，觉知与对象关系不同。并非所有依此生，非仅觉知形态。关于经典名词列举，以“血污、油脂、长液”等形容感受对象聚集。如是处见觉知，分为觉知及无觉知处。觉知为标记之对象，是产生原因的依止。故言“无常、苦”等。在这里，因无力作善果，觉知何以为智慧？说明由智慧启示照见，持续观察标记，断除烦恼故能生般若。智慧便是指观察标记之缘起法，不是指一时觉知。因轮转生死，时转转依，此处经典是说明觉知之缘起与智慧成就关系。觉知形态非如色相显现，而是习气之转变。讲述中顿悟智慧因缘，举例诸色聚集，却不识智慧。通达觉知并非总有差别。且说“觉知虽在，智慧不现”谓其非真正智慧。所谓觉知形态，是产生与灭的连续关系。所说的“不起魔颠倒分裂”即是断惑正见之义，斥责错误言论。智慧的广大作用，由此显现。
Idāni yathāvuttamatthaṃ upamāya patiṭṭhāpetuṃ ‘‘yathā hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha ajātabuddhīti asañjātabyavahārabuddhi. Upabhogaparibhoganti upabhogaparibhogārahaṃ, upabhogaparibhogavatthūnaṃ paṭilābhayogyanti attho. Chekoti mahāsāro. Kūṭoti kahāpaṇapatirūpako tambakaṃsādimayo. Addhasāroti upaḍḍhagghanako. Iti-saddo ādiattho, tena pādasāra samasāraparopādasārādīnaṃ saṅgaho. Te pakāreti indajālājātipupphādippakāre ceva chekādippakāre ca.
今依前所说之义，以譬喻立论“如希”等。所谓未生佛，即未起世俗行为智慧。利益所有众生，利益对象亦即受益者。‘泽’者大水，‘库’是钱财之义，是指烟草等。‘加厚之水’意为浓稠厚重。‘……’等词为语义前导，汇聚诸众义之核心。故以此说明诸叶、花、藤蔓类及烟草类之繁茂生长形态。
Saññā hītiādi upamāsaṃsandanaṃ. Saññā vibhāgaṃ akatvā piṇḍavaseneva ārammaṇassa gahaṇato dārakassa kahāpaṇadassanasadisī vuttā. Tathā hi sā ‘‘yathāupaṭṭhitavisayapadaṭṭhānā’’ vuccati. Viññāṇaṃ ārammaṇe ekaccavisesagahaṇasamatthatāya gāmikapurisassa kahāpaṇadassanasadisaṃ vuttaṃ. Paññā ārammaṇe anavasesavisesāvabodhato heraññikassa kahāpaṇadassanasadisī vuttāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Nānappakāratojānana’’nti iminā ñeyyadhammā paccekaṃ nānappakārāti tesaṃ yāthāvato avabodho paññāti dasseti. Tathā hi vuttaṃ ‘‘sabbe dhammā sabbākārena buddhassa bhagavato ñāṇamukhe āpāthamāgacchantī’’ti (mahāni. 156; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85).
『想』为认知等之比喻。即使未分辨想之种类，譬如将散乱的木块抓取，孩童取其类似铜板的形状而说，亦是然。故曰『如其所现境之处』。识于境界为某种特殊抓取的整体，如同乡村男子所见铜板一样。慧则因不混淆特异而明了，譬如长者见铜板如实觉知者。本当观察『诸法皆由诸因缘而生』之理，分别此处所述诸法实为慧之所觉知。正如经中所言：『一切法皆以诸因缘，于如来世尊智慧之境界中生起』(《大集经》156；《小集经·魔王询问经释》85)。
Yatthāti yasmiṃ cittuppāde. Na tattha ekaṃsena hotīti tasmiṃ cittuppāde paññā ekantena na hoti. Na hi duhetukaahetukacittuppādesu paññā uppajjati. Avinibbhuttāti aviyuttā. Tehīti saññāviññāṇehi. Yathā hi sukhaṃ pītiyā na niyamato aviyuttaṃ, evaṃ saññāviññāṇāni paññāya na niyamato aviyuttāti. Yathā pana pīti sukhena niyamato aviyuttā, evaṃ paññā saññāviññāṇehi niyamato aviyuttā. Tasmā evaṃ avinibbhuttesu imesu tīsu dhammesu tesaṃ vinibbhogo dukkaroti tiṇṇaṃ janānaṃ kahāpaṇadassanaṃ nidassitanti. Tesaṃ duviññeyyanānattataṃyeva vacanantarenapi dassetuṃ ‘‘tenāhā’’tiādi vuttaṃ. Tattha rūpadhammesupi tāva nānānadīnaṃ udakassa, nānātelassa vā ekasmiṃ bhājane pakkhipitvā mathitassa ‘‘idaṃ asukāya nadiyā udakaṃ, idaṃ asukatela’’nti niddhāretvā sarūpato dassanaṃ dukkaraṃ, kimaṅgaṃ pana arūpadhammesūti dassento ‘‘yaṃ arūpīnaṃ cittacetasikāna’’ntiādimāha.
『于彼』乃指心之生起。心既生，则不单一存在。于产生之诸心中，智慧不尽独存。因非仅缘因缘所生诸心而生智慧。所谓未灭破者，即不解脱。此处指的是所言想与识。如同喜乐之中，快乐未得制御即为未解脱；同样想与识，智慧无制御则未解脱。若喜乐因快乐而得制御，智慧亦因想与识获得制御。故说：于未灭者中，此三法之根本灭除甚难，此乃大众对于心之不明，犹如未开眼见铜板之比喻。于此双识之相非自性不可见，因言『是故有‘彼此所以’』之说。于色法中，犹如江河水与种种油脂杂糅，其间所置常令苦之水、苦之油，故难以直接观显真实；而非色法中，则以『属无色心法』之说而表明其义。
§424
424. Dhammānaṃ sako bhāvo, samāno ca bhāvo dhammasabhāvo. Tattha paṭhamena kakkhaḷaphusanādisalakkhaṇaṃ gahitaṃ, dutiyena aniccadukkhatādisāmaññalakkhaṇaṃ. Tadubhayassa ca yāthāvato paṭivijjhanalakkhaṇā paññāti āha ‘‘dhammasabhāvapaṭivedhalakkhaṇā paññā’’ti. Ghaṭapaṭādipaṭicchādakassa bāhirandhakārassa dīpālokādi viya yathāvuttadhammasabhāvapaṭicchādakassa mohandhakārassa viddhaṃsanarasā. Uppajjamāno eva hi paññāloko hadayandhakāraṃ vidhamento evaṃ uppajjati, tato eva dhammasabhāvesu asammuyhanākārena paccupatiṭṭhatīti asammohapaccupaṭṭhānā. Kāraṇabhūtā vā sayaṃ phalabhūtaṃ asammohaṃ paccupaṭṭhāpetīti evampi asammohapaccupaṭṭhānā. Vipassanāpaññāya idha adhippetattā ‘‘samādhi tassā padaṭṭhāna’’nti vuttaṃ. Tathā hi ‘‘samāhito yathābhūtaṃ pajānātī’’ti suttapadaṃ nibandhanabhāvena āgataṃ (saṃ. ni. 3.5, 99; saṃ. ni. 5.1071; netti. 40; mi. pa. 2.1.14).
424. 法之本性即为法本体。此中，首分为坚硬刺痛等特征，其次为无常苦等通性。二者合而为一，称为对法本性之深入知见，谓之『法本性之洞察』。若如同盖于陶罐外之暗影及灯光，是照明盖于外之黑暗。新生之智慧光明照灭心中黑暗，剔除了迷惑，因而于法本性中生发不迷惑之境，即为不迷惑之具足。其因缘或为自性或为果报，是以为不迷之具足。以慧观照此处，即谓『禅定为其所依』。正如经典中言：『已入禅定者如实解知』，此义乃经典所示(《相应部·尼萨利论》3.5,99；5.1071；《净论》40；《中部·杂集》2.1.14)。
Paññāpabhedakathāvaṇṇanā慧之分别论之解释
§425
425. Dhammasabhāvapaṭivedho nāma paññāya āveṇiko sabhāvo, na tenassā koci vibhāgo labbhatīti āha ‘‘dhammasabhāvapaṭivedhalakkhaṇena tāva ekavidhā’’ti. Lujjanapalujjanaṭṭhena loko vuccati vaṭṭaṃ, tappariyāpannatāya loke niyuttā, tattha vā viditāti lokiyā. Tattha apariyāpannatāya lokato uttarā uttiṇṇāti lokuttarā. Lokuttarāpi hi maggasampayuttā bhāvetabbā. Vipassanāpariyāyopi tassā labbhatevāti lokuttara-ggahaṇaṃ na virujjhati. Attānaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattehi saha āsavehīti sāsavā, ārammaṇakaraṇavasenapi natthi etissā āsavāti anāsavā. Ādi-saddena āsavavippayuttasāsavadukādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Nāmarūpavavatthānavasenāti nāmavavatthānavasena, rūpavavatthānavasena ca. Paṭhamaṃ nibbānadassanato dassanañca, nissayabhāvato sampayuttā dhammā bhavanti ettha, sayampi vā bhavati uppajjati na nibbānaṃ viya apātubhāvanti bhūmi cāti dassanabhūmi, paṭhamamaggo. Sesamaggattayaṃ pana yasmā paṭhamamaggena diṭṭhasmiṃyeva dhamme bhāvanāvasena uppajjati, na adiṭṭhapubbaṃ kiñci passati, tasmā bhāvanā ca yathāvuttenatthena bhūmi cāti bhāvanābhūmi. Tattha paññā dassanabhūmibhāvanābhūmivasena duvidhāti vuttā. Sutādinirapekkhāya cintāya nibbattā cintāmayā. Evaṃ sutamayā, bhāvanāmayā ca. Mayasaddo paccekaṃ sambandhitabbo. Āye vaḍḍhiyaṃ kosallaṃ āyakosallaṃ, apāye avaḍḍhiyaṃ kosallaṃ apāyakosallaṃ, upāye tassa tassa atthassa nibbattikāraṇe kosallaṃ upāyakosallanti visuṃ visuṃ kosallapadaṃ sambandhitabbaṃ. Ajjhattaṃ abhiniveso paṭipajjanaṃ etissāti ajjhattābhinivesā. Evaṃ bahiddhābhinivesā, ubhayābhinivesā ca veditabbā.
425. «法之本性洞察»，即以智慧证真法之存在，无从分割，故言『法本性洞察特征唯此一也』。众生世间如炉火，熾盛而燃烧。世间广阔无边，所知谓之世间。若超越俗世，则谓之世外。世外者，必与道相应而修习。即使心生疑惑，智慧亦得修正，此乃世外所摄。自体缘起而生起的烦恼称为有漏烦恼，有自体缘起但无烦恼者则无漏。以名色分别为心及其所依之法。初见涅槃感悟所见法，因缘而起，称为境界之地，即初道。由于后续道次第由初道生起，非前所见，故修习乃名为道地。智慧于此修习段落略分为见道与修道两地。教中又分为诵教不依净思维所生之念，及观修习心念。此智慧名可分别世间善恶巧巧，恶巧不善巧，及助缘不同之巧为诸巧。内在固执即为内在执著。外在之执著与内在并重，皆应分别。
§426
426.Lokiyamaggasampayuttāti lokiyakusalacittuppādesu maggasampayuttā, visesato diṭṭhivisuddhiādivisuddhicatukkasaṅgahitamaggasampayuttā. Samudāyesu pavattā samaññā tadekadesesupi vattatīti āha ‘‘maggasampayuttā’’ti, paccekampi vā sammādiṭṭhiādīnaṃ maggasamaññāti katvā evaṃ vuttaṃ.
426. 世间所修道，即于世间善心生起，而集诸净见等四种清净的觉悟，称为道相应。因缘中诸行皆一致，此为普遍。亦于独觉、如来般正见等正确觉悟中同样称为道相应。
Dhammanānattābhāvepi padatthanānattamattena dukkaravacanaṃ hotīti vuttaṃ ‘‘atthato panesā lokiyalokuttarāvā’’ti. Āsavavippayuttasāsavadukādīsupi vippayuttatādiggahaṇameva viseso, atthato lokiyalokuttarāva paññāti āha ‘‘eseva nayo’’ti. Ādi-saddena oghanīyaoghavippayuttaoghanīyādidukānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Paṭhamajjhānikāni cattāri maggacittāni, tathā dutiyādijjhānikāni cāti evaṃ soḷasasu maggacittesu. Vipassanāpaññāya idha adhippetattā mahaggatapaññā na gahitā.
虽有法之非自性，言语表达时以无有之义难以形容，故曰『应以世间及世外观待之』。去除烦恼而有分别之法，依此在世间世外之相分为智慧，故曰『此为法理导引』。以初教语汇合无明烦恼、悲伤等苦难集合。首、次、末三道意念合计十六道心。慧观照中，虽已有大智慧，但未最高达故未详论。
§427
427.Attano cintāvasenāti tassa tassa anavajjassa atthassa sādhane paropadesena vinā attano upāyacintāvaseneva. Sutavasenāti yathāsutassa paropadesassa vasena. Yathā tathā vāti parato upadesaṃ sutvā vā asutvā vā sayameva bhāvanaṃ anuyuñjantassa. ‘‘Appanāppattā’’ti idaṃ sikhāppattabhāvanāmayaṃ dassetuṃ vuttaṃ, na pana ‘‘appanāppattāva bhāvanāmayā’’ti.
“自他思惟力”者，是指某人为无过失之法所具足利益的成就时，未依他人教导，而自行思惟运用之。所谓“闻思力”者，即依闻得之教导为缘而成就之义。譬如听受或未听受他人教导，自己独自专心修习。此中“未得安止”是为示现修习安止禅法的状态，并非谓“修习之法本来就是未得安止的”。
Yogavihitesūti paññāvihitesu paññāpariṇāmitesu upāyasampāditesu. Kammāyatanesūti ettha kammameva kammāyatanaṃ, kammañca taṃ āyatanañca ājīvānanti vā kammāyatanaṃ. Esa nayo sippāyatanesupi. Tattha duvidhaṃ kammaṃ hīnañca vaḍḍhakīkammādi, ukkaṭṭhañca kasivāṇijādi. Sippampi duvidhaṃ hīnañca naḷakārasippādi, ukkaṭṭhañca muddāgaṇanādi. Vijjāva vijjāṭṭhānaṃ. Taṃ dhammikameva nāgamaṇḍalaparittaphudhamanakamantasadisaṃ veditabbaṃ. Tāni panetāni ekacce paṇḍitā bodhisattasadisā manussānaṃ phāsuvihāraṃ ākaṅkhantā neva aññehi kariyamānāni passanti, na vā katāni uggaṇhanti, na kathentānaṃ suṇanti. Atha kho attano dhammatāya cintāya karonti, paññavantehi attano dhammatāya cintāya katānipi aññehi uggaṇhitvā karontehi katasadisāneva honti.
“具足智慧法”者，是指于智慧转变成熟之修行法门。所谓“业处”者，此处即指作用力与所摄取之领域，谓业与缘业俱存之处。此理亦适用于技巧处；其中业有低劣增长等两类，如强盗与商贩。技巧亦有低等工匠等与高级算盘计数等两类。智慧即是智慧所依处。此义必须由法正受、圆满、周遍及守护等诸德所见知。然有智慧者，少数如等佛菩萨同类之贤人，期望人间安乐生活，不观他人行所为，亦不承受或饶益经闻。乃至借自智慧反观自己心法，智慧修习者亦能区分他人所为，故二者同类。
Kammassakatanti ‘‘idaṃ kammaṃ sattānaṃ sakaṃ, idaṃ no saka’’nti evaṃ jānanañāṇaṃ. Saccānulomikanti vipassanāñāṇaṃ. Taṃ hi saccapaṭivedhassa anulomanato ‘‘saccānulomika’’nti vuccati. Idānissa pavattanākāraṃ dassetuṃ ‘‘rūpaṃ aniccanti vā’’tiādi vuttaṃ. Tattha vā-saddena aniyamatthena dukkhānattalakkhaṇānipi gahitānevāti daṭṭhabbaṃ nānantariyakabhāvato. Yaṃ hi aniccaṃ, taṃ dukkhaṃ. Yaṃ dukkhaṃ, tadanattāti. Yaṃ evarūpinti yaṃ evaṃ heṭṭhā niddiṭṭhasabhāvaṃ. Anulomikaṃ khantintiādīni paññāvevacanāni. Sā hi heṭṭhā vuttānaṃ kammāyatanādīnaṃ apaccanīkadassanena anulomanato, tathā sattānaṃ hitacariyāya maggasaccassa, paramatthasaccassa, nibbānassa ca avilomanato anulometīti anulomikā. Sabbānipi etāni kāraṇāni khamati daṭṭhuṃ sakkotīti khanti. Passatīti diṭṭhi. Rocetīti ruci. Munātīti muti. Pekkhatīti pekkhā. Te ca kammāyatanādayo dhammā etāya nijjhāyamānā nijjhānaṃ khamantīti dhammanijjhānakhanti. Parato asutvā paṭilabhatīti aññassa upadesavacanaṃ asutvā sayameva cintento paṭilabhati. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ cintāmayā paññā nāma vuccati. Sā panesā abhiññātānaṃ bodhisattānameva uppajjati. Tatthāpi saccānulomikañāṇaṃ dvinnaṃyeva bodhisattānaṃ antimabhavikānaṃ, sesapaññā sabbesampi pūritapāramīnaṃ mahāpaññānaṃ uppajjati. Parato sutvā paṭilabhatīti kammāyatanādīni parena kariyamānāni vā katāni vā disvāpi parassa kathayamānassa vacanaṃ sutvāpi ācariyasantike uggahetvāpi paṭiladdhā sabbā parato sutvāva paṭiladdhā nāmāti veditabbā. Samāpannassāti samāpattisamaṅgissa, nidassanamattañcetaṃ. Vipassanāmaggapaññā idha ‘‘bhāvanāmayā paññā’’ti adhippetā.
“业识知”者，谓“此业属于众生，我等不属”的辨知。所谓“真谛正行”者，是“内观智”。此乃依照真谛贯通之“真谛正行”故名。今为显示因缘发生之法则，言“诸色无常”等已宣说。于此应观察无常、苦、无我等三法实相，不能错认。所谓“无常者即苦，苦者即无我”，此即所说实相。又所谓“顺行”谛、忍等智慧辞，是次第顺次下行显示业处等逆缘通达真理，故称“顺行”。这些因素皆能生忍，是修习般涅槃、正道、究竟实相与涅槃的条件。所谓“忍”即是持见、喜乐、闻、察等。业处等法，于当中消灭即得忍，称为“法灭忍”。由他人闻得而获，即听取他法教言，于自身深思则获之，此称“思惟慧”。此慧由已具足的圣者菩萨生起。同时真谛正行智只在两类最后生于菩萨，随缘佛法圆满及大慧生。听闻别人法而得，谓见他人所为业处等法或行为，听其言说，近师前反复领悟，则名“闻得”。“已成就者”仅为示现义，“培育”也含此义。此处“以观修道慧”的“修习法”名之。
Sāti ‘‘parittārammaṇā mahaggatārammaṇā’’ti (vibha. 753) vuttapaññā. Lokiyavipassanāti lokiyavipassanāpaññā. Sā lokuttaravipassanāti yā nibbānaṃ ārabbha pavattā appamāṇārammaṇā paññā vuttā, sā lokuttaravipassanāti maggapaññaṃ sandhāyāha. Sā hi saṅkhārānaṃ aniccatādiṃ agaṇhantīpi vipassanākiccapāripūriyā, nibbānassa vā tathalakkhaṇaṃ visesato passatīti vipassanāti vuccati. Gotrabhuñāṇaṃ pana kiñcāpi appamāṇārammaṇaṃ, maggassa pana āvajjanaṭṭhāniyattā na vipassanāvohāraṃ labhati.
“／觉观”谓“守护且大著眼之”（韦陀753）所说仪智。世间内观智慧称作“世间觉观智”，出世间觉观谓始入涅槃起无量乐智称“出世间觉观智”，又指通达正道慧智。其慧虽不接受诸造作无常等，却必圆满观照，尤能见涅槃真相，即谓内观。然血缘身分虽有殊殊智慧，若欲使智得流转未必称内观或觉观。
Ayanti etāya sampattiyoti āyo, vuddhi. Tattha kosallanti tasmiṃ anatthahāniatthuppattilakkhaṇe āye kosallaṃ kusalatā nipuṇatā.
“增长”谓“寿命、增长”。其中“巧妙”指于无益、致损寿命之增长，名巧智、善巧、老练。
Taṃ pana ekantikaṃ āyakosallaṃ pāḷivaseneva dassetuṃ ‘‘ime dhamme’’tiādi vuttaṃ. Tattha idaṃ vuccatīti yā imesaṃ akusaladhammānaṃ anuppattipahānesu, kusaladhammānañca uppattiṭṭhitīsu paññā, idaṃ āyakosallaṃ nāmāti vuccati.
此处单一巧智义，为了表达“此法”等句，谓断除不善法而增长善法之智慧，称为“巧智”。
Vuddhilakkhaṇā āyato apetattā apāyo, avuddhi. Tattha kosallanti tasmiṃ atthahānianatthuppattilakkhaṇe apāye kosallaṃ kusalatā apāyakosallaṃ. Tampi pāḷivaseneva dassetuṃ ‘‘ime dhamme’’tiādi vuttaṃ. Tattha idaṃ vuccatīti yā imesaṃ kusaladhammānaṃ anuppajjananirujjhanesu, akusaladhammānaṃ vā uppattiṭṭhitīsu paññā, idaṃ apāyakosallaṃ nāmāti vuccati. Āyakosallaṃ tāva paññā hotu, apāyakosallaṃ kathaṃ paññā nāma jātāti? Evaṃ maññati ‘‘apāyuppādanasamatthatā apāyakosallaṃ nāma siyā’’ti, taṃ pana tassa matimattaṃ. Kasmā? Paññavā eva hi ‘‘mayhaṃ evaṃ manasi karoto anuppannā kusalā dhammā nuppajjanti, uppannā nirujjhanti. Anuppannā akusalā dhammā uppajjanti, uppannā pavaḍḍhantī’’ti pajānāti, so evaṃ ñatvā anuppanne akusale na uppādeti, uppanne pajahati. Anuppanne kusale uppādeti, uppanne bhāvanāpāripūriṃ pāpeti. Evaṃ apāyakosallampi paññā evāti.
老年特征指的是身心衰退、失去活力和堕落现象，谓之衰败。其中，善巧是指在这一无益、无义产生的衰败中，具有消除无义和产生无义的才能。这亦如巴利语中常见的表述“这些法”（ime dhamme）所示。所谓“此为”，即指这些善法在未生、已灭、非生非灭之中则为智慧；而非善法在产生、存在中则称为无益的善巧。若说“无益的善巧亦应有智慧”，此乃其见浅薄。何故？智慧者正知于“我如是思维，未生善法不生，已生灭尽；未生非善法生起，已生增长”，故知未生非善法不造作，已生则断灭；未生善法造作，已生则圆满修习。是故无益善巧亦是智慧。
Sabbatthāti sabbesu. Tesaṃ tesaṃ dhammānanti sattānaṃ taṃtaṃhitasukhadhammānaṃ. Taṅkhaṇappavattanti accāyike kicce vā bhaye vā uppanne tassa tikicchanatthaṃ tasmiṃyeva khaṇe pavattaṃ. Ṭhānena uppatti etassa atthīti ṭhānuppattikaṃ, ṭhānaso eva uppajjanakaṃ. Tatrupāyāti tatra tatra karaṇīye upāyabhūtā.
「普遍」谓遍及一切诸法。「诸法」谓众生所依赖而生之令众生欢喜安乐诸法。所谓「刹那发生」者，即因年限、劳怨等际遇于此刹那发生，务使其得治疗。基于因缘所生之处即称作「地所起」或简称「地起」，因以「地起」即为起因。所谓「方便」者，是指适当各处可为之方便。
Gahetvāti ‘‘idaṃ rūpaṃ, ettakaṃ rūpa’’ntiādinā pariggaṇhanavasena gahetvā. Ubhayaṃ gahetvāti ‘‘ajjhattaṃ bahiddhā’’ti ubhayaṃ anupubbato pariggahetvā. Atha vā ‘‘yaṃ kiñci samudayadhammaṃ, sabbaṃ taṃ nirodhadhamma’’nti ekappahāreneva sabbepi pañcakkhandhe avibhāgena pariggahetvā. Ayaṃ pana tikkhavipassakassa mahāpuññassa bhikkhuno vipassanābhiniveso.
「执取」谓以如货物、形色等之计量觉知加以取受。所谓「双重取受」者，指内外兼取，前后次第而取也。或者曰：「诸有集诸法，悉为灭法」，唯以一念放下，即无分别地取尽五蕴。此即迅速观慧广大功德之比库专精于观慧之心念。
§428
428.Dukkhasaccaṃ ārabbhāti dukkhasaccaṃ ārammaṇaṃ katvā, tappaṭicchādakasammohavidhaṃsanavasena ca pavattaṃ ñāṇaṃ dukkhe ñāṇaṃ. Dukkhasamudayaṃārabbhāti etthāpi eseva nayo. Tathā sesapadadvayepi. Paccavekkhaṇañāṇaṃ hi catusaccaṃ ārabbha pavattañāṇaṃ nāma, tatiyaṃ pana maggañāṇaṃ, itarasaccāni vipassanāñāṇanti pākaṭameva.
从苦谛开始觉知苦谛，作苦谛引发缘起认知，并藉由遮蔽痛苦的烦恼幻惑所断灭而起之知慧；此知谓苦之知。由此而知苦集谛亦是以此为依。正如于余谛亦然。观察知是四圣谛开始之知，第三为道之知，余谛则视为观慧之知，显而易见。
‘‘Atthādīsu pabhedagatāni ñāṇānī’’ti saṅkhepena vuttamatthaṃ pāḷivaseneva vivarituṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādi vuttaṃ. Tattha atthe ñāṇaṃ atthapaṭisambhidāti yaṃ atthappabhedassa sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthaṃ atthe pabhedagataṃ ñāṇaṃ, ayaṃ atthapaṭisambhidā nāma. Sesapadesupi eseva nayo. Dhammappabhedassa hi sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthaṃ dhamme pabhedagataṃ ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā. Niruttippabhedassa sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthaṃ niruttābhilāpe pabhedagataṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā. Paṭibhānappabhedassa sallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthaṃ paṭibhāne pabhedagataṃ ñāṇaṃ paṭibhānapaṭisambhidā. Niruttipaṭibhānappabhedā tabbisayānaṃ atthādīnaṃ paccayuppannatādibhedehi bhinditvā veditabbā.
「诸法理智之区分」简要摄述其义，如巴利原文所云「已说之」等。其义是，智慧即为法义分别智，谓能分辨义种差别，论断并详述故义理之智慧。其分别依所说部分而有三类：分别法义差别之智慧称为法义分别；分别语义差别之智慧称为语义分别；分别言说之方式差别之智慧称为言说分别。语义与言说分别因义质属性及因果所生不同而可区分辨析。
Nibbānampi sampāpakahetuanusārena arīyati, adhigammatīti attho. ‘‘Yaṃ kiñci paccayasambhūta’’nti etena saccahetudhammapaccayākāravāresu āgatāni dukkhādīni gahitāni. Saccapaccayākāravāresu nibbānaṃ, pariyattivāre bhāsitattho, abhidhammabhājanīye vipāko, kiriyā cāti evaṃ pāḷiyaṃ vuttānaṃ eva vasena pañca atthā veditabbā. Dahatīti vidahati, nibbattakahetuādīnaṃ sādhāraṇametaṃ nibbacanaṃ. Tadatthaṃ pana vibhāvetuṃ ‘‘pavatteti vā sampāpuṇituṃ vā detī’’ti vuttaṃ. Tesu purimo attho maggavajjesu daṭṭhabbo. Bhāsitampi hi avabodhanavasena atthaṃ pavatteti, maggo pana nibbānaṃ pāpetīti tasmiṃ pacchimo attho. Nibbānaṃ hi pattabbo attho, bhāsitattho ñāpetabbo attho, itaro nibbattetabbo atthoti evaṃ tividho hoti.
涅槃之得成亦依果因缘故意耳。谓“一切因缘所生法”，由其因缘生诸苦等法皆被涵摄。若于缘起法而说涅槃，谓彼涅槃，依字面考虑，乃阿毗达摩说末法果报及造作等义。故应区分「发起」、「成就」、「指示」三义。前者多见于道经中；“说”乃指明外道了解义；“道”则表明涅槃所得之义。涅槃有当得义、所说义与别涅槃义，分为三种。
‘‘Yo koci phalanibbattako hetū’’ti etena saccahetudhammapaccayākāravāresu āgatāni samudayādīni gahitāni, saccapaccayākāravāresu maggo, pariyattivāre bhāsitaṃ, abhidhammabhājanīye kusalākusalanti evaṃ pāḷiyaṃ vuttānaṃ eva vasena pañca dhammā veditabbā. Tattha maggo sampāpako, bhāsitaṃ ñāpako, itaraṃ nibbattakoti evaṃ tividho hetu veditabbo. Ettha ca kiriyānaṃ avipākatāya dhammabhāvo na vutto. Yadi evaṃ vipākā na hontīti atthabhāvopi na vattabbo? Na, paccayuppannabhāvato. Evaṃ sati kusalākusalānampi atthabhāvo āpajjatīti ce? Nāyaṃ doso appaṭisiddhattā. Vipākassa pana padhānahetutāya pākaṭabhāvato dhammabhāvo eva tesaṃ vutto. Kiriyānaṃ paccayabhāvato dhammabhāvo āpajjatīti ce? Nāyaṃ doso appaṭisiddhattā. Kammaphalasambandhassa pana hetubhāvassābhāvato dhammabhāvo na vutto. Apica ‘‘ayaṃ imassa paccayo, ayaṃ paccayuppanno’’ti etaṃ bhedamakatvā kevalaṃ kusalākusale, vipākakiriyādhamme ca paccavekkhantassa dhammatthapaṭisambhidā hontīti tesaṃ atthadhammatā na vuttāti daṭṭhabbaṃ.
‘‘一切所产生果报的因缘’’者，是指依此真谛中因缘法的种种阻断，已得到的诸集等起因分别被破除，真谛中因缘法的种种阻断里说到的道，以及论说和讲授的善恶法，皆依此巴利语语境应知识别的五法。在此，道为促进果的作用者，谓已说，亦为教导者，而别的为生起者，此三种因应分别当知。此处未说行为的无后果之状态。若言行为无后果，则意义俱无，有无义义不当说？不然，由于依缘生法性，此说合理。若因此推论善恶行为也无义，此非罪障无法证成。唯因果完全显现性故，果报法性为其所说。若言行为为因缘者的果报法性生起，此非罪障无法证成。因果关系中则不说行为因缘法性不存在。又即便区别此 ‘‘此为此因，此为缘起’’，但单仅是善恶及果报因缘法而观察，则可成法义分别知，故不可说其无义，此义理当观察究竟。
Ayameva hi atthoti yvāyaṃ atthadhammānaṃ pañcadhā vibhajanavasena attho vutto, ayameva abhidhamme vibhajitvā dassitoti sambandho.
此即为义，因由将此五法依照义理五分分别而说，故此义理乃是于阿毗达摩中分别示现的关系。
‘‘Dhammaniruttābhilāpe’’ti ettha dhamma-saddo sabhāvavācakoti katvā āha ‘‘sabhāvaniruttī’’ti, aviparītaniruttīti attho. Tenāha ‘‘abyabhicārī vohāro’’ti, tassa tassa atthassa bodhane paṭiniyatasambandho saddavohāroti attho. Tadabhilāpeti tassa sabhāvaniruttisaññitassa abyabhicārivohārassa abhilāpane. Sā panāyaṃ sabhāvanirutti māgadhabhāsā. Atthato nāmapaññattīti ācariyā. Apare pana yadi sabhāvanirutti paññattisabhāvā, evaṃ sati paññatti abhilapitabbā, na vacananti āpajjati. Na ca vacanato aññaṃ abhilapitabbaṃ uccāretabbaṃ atthi. Atha phassādivacanehi bodhetabbaṃ abhilapitabbaṃ, evañca sati atthadhammānampi bodhetabbattā tesampi niruttibhāvo āpajjati. Phassoti ca sabhāvanirutti, phassaṃ phassāti na sabhāvaniruttīti dassitovāyamattho. Na ca avacanaṃ evaṃpakāraṃ atthi. Tasmā vacanabhūtāya eva tassā sabhāvaniruttiyā abhilāpe uccāraṇeti attho daṭṭhabbo.
所谓“法语辞之辩论”，此处以“法”语指本质意义，称为“本质语言”，意为不变语言。世尊宣说“正确不差之语”，即各自义涵明示，具有严密对应关系的语言。此为“语辞辩论”之意。辩论即指对称为本质语言且正确不差语辞之辨析。此乃摩揭陀方言中本质语言之称谓，义即名称现行，乃教师之说。若本质语言乃为名称，则应辨识名称，而不应多加扭曲，语辞本身理应不改变。由此，借助感触等语言当令善解，若如此则本质义理亦应辨识，故具有语言之法性。感触即本质语言所揭示之法，不是感触所言，乃显示意图。语言从未有诸如此类否定说明。故识为语音之存在，其辩论为语辞辨释之意，当如此认知。
Taṃ sabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa tasmiṃ sabhāvaniruttābhilāpe pabhedagataṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā, ‘‘evamayaṃ niruttipaṭisambhidā saddārammaṇā nāma jātā, na paññattiārammaṇā’’ti (vibha. aṭṭha. 718) ca aṭṭhakathāyaṃ vuttattā niruttisaddārammaṇāya sotaviññāṇavīthiyā parato manodvāre niruttipaṭisambhidā pavattatīti vadanti. ‘‘Niruttipaṭisambhidā paccuppannārammaṇā’’ti (vibha. 749) ca vacanasaddaṃ gahetvā pacchā jānanaṃ sandhāya vuttanti. Evaṃ pana aññasmiṃ paccuppannārammaṇe aññaṃ paccuppannārammaṇaṃ vuttanti āpajjati. Yathā pana dibbasotañāṇaṃ manussādisaddabhedanicchayassa paccayabhūtaṃ taṃtaṃsaddavibhāvakaṃ, evaṃ sabhāvāsabhāvaniruttinicchayassa paccayabhūtaṃ paccuppannasabhāvaniruttisaddārammaṇaṃ taṃvibhāvakaṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidāti vuccamāne na koci pāḷivirodho. ‘‘Taṃ sabhāvaniruttisaddaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassā’’ti ca ‘‘paccuppannasaddārammaṇaṃ paccavekkhaṇaṃ pavattentassā’’ti na nasakkā vattuṃ. Tañhi ñāṇaṃ sabhāvaniruttiṃ vibhāventameva taṃtaṃsaddapaccavekkhaṇānantaraṃ taṃtaṃpabhedanicchayahetubhāvato niruttiṃ bhindantaṃ paṭivijjhantameva uppajjatīti pabhedagatampi hotīti.
此本质语言为起点，观察之时，理当在本质语言辩论中洞察差别之智，谓之语言分别知。注疏说：「语言分别知识谓以所闻识流以心门外从而发生语言分别知，而不依名称分别知。」又称「语言分别知为起现知识」者，指在言语音中生起之识。据此，如有他起现，须依诸起现之语言分别知而言。譬如天耳智慧对人之语音区别生明，说本质与非本质语言之分别愿望而起基于条件之起现本质语言音解释之智慧，而此无违巴利语。又云：「此语言起点即观察此起点音之观察基点」，言及无碍。此智以本质语言分别知辨识起点语言差异及其因起。如此而言，即使发声时分辨言词，语言分别知亦必生起，因此生起差别。
Sabbattha ñāṇanti sabbasmiṃ visaye ñāṇaṃ, sabbampi ñāṇanti adhippāyo. Tenāha ‘‘ñāṇārammaṇaṃ ñāṇa’’nti. Sabbatthāti vā sabbesu atthādīsu, tīsu, catūsupi vā pavattattā, kusalakiriyābhūtāya paṭibhānapaṭisambhidāya dhammatthabhāvato tīsu eva vā pavattattā ‘‘sabbattha ñāṇa’’nti vuttaṃ. Tenāha ‘‘yathāvuttesu vā’’tiādi. Tattha sagocarakiccādivasenāti sagocarassa, kiccādikassa ca vasena ‘‘idaṃ ñāṇaṃ idaṃ nāma ārammaṇaṃ katvā pavattaṃ iminā nāma kiccenā’’ti jānanaṃ. Ādi-saddena lakkhaṇapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānabhūmiādīnaṃ saṅgaho. Tenevāha ‘‘imāni ñāṇāni idamatthajotakānī’’tiādi.
诸处谓之知识，一切境界之中谓之知识，一切谓之最大的。由此说「知识即为知识起点」。所言诸处，即曰凡所有义等皆遍及，谓三或四生起，非善行因果智慧义理三者遍及，说为「诸处皆为知识」。由此说「如是所起」等语，谓依顺受用事等而言「此为知识，此谓起点，用此为何职」之认知。谓悉首业、标识、教导相属之总集故。于是谓「此等种种知识为此义理之明灯」等。
§429
429.Pabhedaṃ gacchantīti anekabhedabhinnesu ārammaṇesu tesaṃ yāthāvato taṃtaṃpabhedāvabodhanasamatthataṃ upagacchanti.
称谓“分别生起”，谓诸众多不同起点中如实达至分别生起之详尽说明。
Mahāsāvakānañca asekkhabhūmiyaṃ pabhedaṃ gatāti sāmaññavidhinā dassitamatthaṃ apavādena nivattetuṃ ānandatthera-ggahaṇaṃ kataṃ.
众大弟子经过初禅地的分辨已经实现，从一般行法所展示的本旨中，以反对邪见的言辞得已回转，于是由长老阿难的法要而得成就。
Etā paṭisambhidā. Sekkhabhūmiyaṃ pabhedagamanaṃ appavisayaṃ, asekkhabhūmiyaṃ bahuvisayanti āha ‘‘adhigamo nāma arahattappattī’’ti, sātisayaṃ vā adhigamaṃ sandhāya evaṃ vuttaṃ. Sekkhena pattānampi hi imāsaṃ arahattappattiyā visadabhāvādhigamoti . Pubbayogo viya pana arahattappatti arahatopi paṭisambhidāvisadatāya paccayo na na hotīti pañcannampi yathāyogaṃ sekkhāsekkhapaṭisambhidāvisadatāya kāraṇatā yojetabbā. Atthadhammādīnaṃ anavasesasaṅgaṇhanato buddhavacanavisayā eva pariyattiādayo dassitā. Pāḷiyā sajjhāyo pariyāpuṇanaṃ, tadatthasavanaṃ savanaṃ, parito sabbaso ñātuṃ icchā paripucchāti āha ‘‘pāḷiaṭṭhakathādīsu gaṇṭhipadaatthapadavinicchayakathā’’ti, padatthato, adhippāyato ca duviññeyyaṭṭhānaṃ vitthārato sanniṭṭhānakathāti attho. Yassa hi padassa attho duviññeyyo, taṃ gaṇṭhipadaṃ, yassa adhippāyo duviññeyyo, taṃ atthapadaṃ. Ādi-saddena khandhādipaṭisaṃyutte kathāmagge saṅgaṇhāti. Bhāvanānuyogasahitaṃ gataṃ, paccāgatañca etassa atthīti gatapaccāgatiko, tassa bhāvo, tena gatapaccāgatikabhāvena. Vasanaṭṭhānato yāva gocaragāmo, tato ca yāva vasanaṭṭhānaṃ kammaṭṭhānānuyuttoti attho. Yāva anulomagotrabhusamīpanti saṅkhārupekkhāñāṇamāha. Tañhi tesaṃ samīpappavattaṃ.
这是关于分辨的教说。初禅地的分辨是限定的、不广泛的，而无初禅地的分辨则多方面，谓曰“阿那含果的获得”，此处即为实际获证时的分辨。即使已经成就者，对于阿拉汉果位的明晰了解，仍然存在分辨。前后次第来看，阿拉汉果的成就并非没有分辨的明晰为条件，因此五种适当的分辨——初禅与无初禅的分辨——须以具因果性连接一体。诸义理等，以佛说文本为依据，逐条系统整编。巴利的教学是逐渐完备的，听闻义理，反覆梳理，贯通整体而渴望完全理解，故称作「巴利文注疏等论著中‘组合词、末义、词义判别之说’」，意谓通过组合词分解、词意判断、组织概述的详尽根本说解。若词义双重可判，谓之组合词，若句义双重可判，则为末义词。起首之词以五蕴等连缀的主题路径进行组织、聚合。修习相承且包涵过去与未来义理，称为往复义，其本质即是往复之存在。因着习气之处，行为场所得以涵盖，由此对修习场所的依附。所谓往生三支系近邻，乃通过对行相的细致观察而得知。其际即是彼三者的接近运行也。
Satthesūti anavajjesu sattānaṃ hitasukhāvahesu ganthesu. Tathā sippāyatanesūti etthāpi. Pubbakāle ekasatarājūnaṃ desabhāsā ekasatavohārā. Dhammapade (dha. pa. 1 ādayo) yamakavaggo opammavaggoti vadanti, mūlapaṇṇāse (ma. ni. 1.325 ādayo; 439 ādayo) yamakavaggo opammavaggo evāti apare. Sutapaṭibhānabahulānanti bahussutānaṃ paṭibhānavantānaṃ.
导师者，指对无过失众生利益与安乐具足的集结体。谓能依法巧妙生成的场所也。古时一百王用一百种方言宣讲一百种语汇。法句经（Dhammapada）开章即称为对偶章，注疏文中亦称为对偶章。根本经籍中，则称对偶章，是别名。善于诵持的多数学者，具有通达智慧故称为诵持广博者。
Sabbānīti pubbe vuttāni pañca, pacchā vuttāni aṭṭhapi vā. Sekkhaphalavimokkhapariyosāne bhavā sekkhaphalavimokkhantikā. Ṭhānāṭhānañāṇabalādīni sabbabuddhaguṇesu sakiccato pākaṭatarānīti vuttaṃ ‘‘dasa balāni viyā’’ti, aññe vā sabbaññutaññāṇādayopi sabbe bhagavato guṇavisesā asekkhaphalavimokkhantikā eva.
总体上先前所说分为五项，后续所说则有八项。修学成果完成时，称作初果解脱者。生成诸佛功德之处，已证明十种力量，或亦说诸佛皆具有全知通等特殊功德，故称初果解脱者为具足者。经文、义理等因佛语所述，依巴利文详细注释与梳理，包括词义、句法与各种篇章，皆为详明的论述。该词义兼具双重判别之义。既为组合词，又为末义词。诸始词如色蕴纠缠的话题聚合于路径上。附带修学之法，涵盖往复义。从本质上讲是往复义的现起，即彼往复义之存在。因着习气所依所在，达到感官接触范围或行为场所依附，故以此为义。所谓生生往复的近邻，涉及细微之观察。彼处为近境所及也。
Paññābhūmi-mūla-sarīravavatthānavaṇṇanā慧之地、根、身、确定之解释
§430
430.Imāya paññāyāti vipassanāpaññāya. Bhūmi sallakkhaṇādiggahaṇavasena pavattiṭṭhānabhāvato. Ādi-saddena āhārādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Kasmā panete evaṃ bahudhammā bhūmibhāvena gayhanti, nanu khandhādīsu ekenāpi atthasiddhi hotīti? Na, tividhasattānuggahatthaṃ khandhādittayaggahaṇaṃ kattabbaṃ, aññathā sabbasādhāraṇo anuggaho na kato siyā. Tividhā hi sattā rūpasammūḷhā arūpasammūḷhā ubhayasammūḷhāti. Tesu ye arūpasammūḷhā, tadatthaṃ khandhānaṃ gahaṇaṃ arūpadhammānaṃ catudhā vibhattattā. Ye rūpasammūḷhā, tadatthaṃ āyatanānaṃ rūpadhammānaṃ addhekādasadhā vibhattattā. Ye pana ubhayasammūḷhā, tadatthaṃ dhātūnaṃ ubhayesampi vibhattattā. Tathā indriyabhedena tikkhindriyā majjhimindriyā mudindriyā, saṃkhittarucī majjhimarucī vitthārarucīti ca tividhā sattā, tesampi atthāya yathākkamaṃ khandhādiggahaṇaṃ katanti yojetabbaṃ. Indriyaggahaṇaṃ pana kāmaṃ ete dhammā issarā viya sahajātadhammesu issariyaṃ ādhipaccaṃ pavattenti, taṃ pana nesaṃ dhammasabhāvasiddhaṃ, na ettha kassaci vasībhāvo ‘‘suññā ete avasavattino’’ti anattalakkhaṇassa sukhaggahaṇatthaṃ. Taṃ panetaṃ catubbidhampi pavattinivattitadubhayahetuvasena diṭṭhameva upakārāvahaṃ, na aññathāti saccādidvayaṃ gahitaṃ. Ādi-saddena gahitadhammesupi ayaṃ nayo netabbo. Mūlaṃ patiṭṭhābhāvato. Sati hi sīlavisuddhiyaṃ, cittavisuddhiyañca ayaṃ paññā mūlajātā hoti, nāsatīti. Sarīraṃ paribrūhetabbato. Imissā hi paññāya santānavasena pavattamānāya pādapāṇisīsaṭṭhāniyā diṭṭhivisuddhiādikā imā pañca visuddhiyo avayavena samudāyūpalakkhaṇanayena ‘‘sarīra’’nti veditabbā.
智慧（paññā）于此是指以观照智慧。色蕴等界合说，为根基所在。首先以始词归纳诸饮食根本。为何诸法以多样因性归于界，于色蕴等单一处尚能成立义理否？不可，否则必为三种众生之万法界合。若非如此，整体通约不成。三种众生分别为形蕴所染者、非形蕴所染者与二者兼染者。非形蕴领域中色蕴划分为四种。形蕴领域界分为十一种。兼染界域乃涵盖两者诸界。本以根据所摄取之境界分类三种众生，各自依据实情适当合摄色蕴等。感官把持时如色欲，此诸法如同内在自然法则，自发执掌。此类现象非人为统御，亦非某人主宰，此即无我特征之安乐据。此现象四重运行，依缘起报由缘相互成就，证实义理无他。根词义中所内含的现象依理为真。据本理念住戒定清净，慧即此智慧根本生起，绝无虚妄。身体由此应当认知。以此智慧引导人身感官六端与四念处等诸净处，称为身体，且具五种清净具足，以辨别身体本质之界。
§431
431.Pañca khandhāti ettha pañcāti gaṇanaparicchedo, tena na tato heṭṭhā, na uddhanti dasseti. Khandhāti paricchinnadhammanidassanaṃ. Yasmā cettha khandha-saddo rāsaṭṭho ‘‘mahāudakakkhandho’’tiādīsu (a. ni. 4.51; 6.37) viya, tasmā atītādivibhāgabhinnaṃ sabbaṃ rūpaṃ rāsivasena buddhiyā ekajjhaṃ gahetvā ‘‘rūpameva khandho rūpakkhandho’’ti samānādhikaraṇasamāso daṭṭhabbo. ‘‘Tīhi khandhehi iṇaṃ dassāmā’’tiādīsu viya koṭṭhāsaṭṭhe pana khandha-sadde nibbānassāpi khandhantarabhāvo āpajjatīti? Nāpajjati atītādivibhāgābhāvato. Na hi ekassa niccassa sato nibbānassa atītādivibhāgo atthīti. Paṭhamenatthena rūparāsīti attho, dutiyena rūpakoṭṭhāsoti. Vedanākkhandhotiādīsupi eseva nayo. Kasmā panete khandhā pañceva vuttā iminā eva ca kamenāti? Bhājanabhojanabyañjanabhattakārakabhuñjakavikappadassanato , yathoḷārikayathāsaṃkilesūpadesato cāti veditabbaṃ. Vivādamūlahetubhāvaṃ saṃsārahetutaṃ, kammahetutañca cintetvā vedanāsaññā saṅkhārakkhandhato nīharitvā visuṃ khandhabhāvena desitā.
所谓五蕴，此处为数量说明，用以确保意不外扬。谓五蕴为可异断法的表现。五蕴一词范围甚广，如“大水蕴”等分别有不同分类，故理智以统一体将其纳为色界蕴，称色蕴蕴。以三蕴合体为比喻，如有色界蕴为色蕴。注释中曰“以三蕴为例演示羊毛袋”，但五蕴名称于涅槃中仍出现蕴内之变，无过去及其它分类划分是故未生。因不存在永恒涅槃之分，故谓色蕴仅作总称，亦称色系总集。乐受想行识亦同理。为何将五蕴限定为五？缘于于生活诸役、食用、烹调、饮食、制造诸行为等诸情况之表现。此为论点争执之根本因，轮回之因，业之因，因于乐受想行识五蕴归摄剔除后，最终用净蕴作为讲说主体。
Rūpakkhandhakathāvaṇṇanā色蕴论之解释
§432
432.Tatthāti tesu pañcasu khandhesu. Yaṃ kiñcīti anavasesapariyādānaṃ. Ruppanalakkhaṇanti atippasaṅganiyamanaṃ. Yaṃ-saddena hi sanipātena kiṃ-saddena ca gahitena aniyamatthatāya atippasaṅge āpanne taṃ ruppanasaddo nivatteti, tena rūpassa anavasesapariggaho kato hoti. Sītādīhīti sītuṇhajighacchāpipāsādīhi. Hetuatthe cetaṃ karaṇavacanaṃ. Ruppanaṃ lakkhaṇaṃ etassāti ruppanalakkhaṇaṃ. Dhammo eva dhammajātaṃ. Ruppanañcettha sītādivirodhipaccayasannipāte visadisuppatti. Nanu ca arūpadhammānampi virodhipaccayasamāgame visadisuppatti labbhatīti? Saccaṃ labbhati, na pana vibhūtataraṃ. Vibhūtataraṃ hettha ruppanaṃ adhippetaṃ sītādiggahaṇato. Yadi evaṃ, kathaṃ brahmaloke rūpasamaññā? Tatthāpi taṃsabhāvānativattanato hotiyeva rūpasamaññā, anuggāhakapaccayavasena vā. Virodhipaccayasannipāte yo attano santāne bhinne bhijjamānasseva visadisuppattihetubhāvo, taṃ ruppananti aññe. Imasmiṃ pakkhe rūpayati vikāraṃ āpādetīti rūpaṃ, purimapakkhe pana ruppatīti. Saṅghaṭṭanena vikārāpattiyaṃ ruppanasaddo niruḷhoti keci. Imasmiṃ pakkhe arūpadhammesu rūpasamaññāya pasaṅgo eva natthi saṅghaṭṭanābhāvato. Paṭighāto ruppananti apare. Sabbaṃ taṃ ekato katvāti rāsaṭṭhaṃ hadaye ṭhapetvā vadati.
这里说的是五蕴之中。所谓“任何事物的无余涵盖”，是指色蕴的特征。色蕴即超越触合、交集的一切实相。当声音、碰触以及抓握等不同缘起的条件同时相集，招致色蕴的超越融合时，该色蕴的声音便消退了，由此色的无余涵摄得以完成。“冷等”是指寒冷、发热、渴求、饥饿等。此为缘起之因。“色的特征”，就是色的特征。法本自法生。这里指色蕴，是因其与寒冷等相违缘起而得成清净之现象。难道无色法诸法因缘相会而得生吗？确实有，但不如色法更加殊胜。因这里色法得以成立，所以取寒冷诸缘为因。如果如此，梵天界如何有色相等之对应？即便如此，因其自然穷极而有色相等，或依因缘跟随而有。因相违缘起，若起于与自身相离如种子生发似的清净之缘起因，该色即为他色法。在此方面，色名变化，应当称为色；而在前一方面，则称为色本体。由组合而成的变化生成的色声，一部分被视为彻底消退。于此方面，无色法中对于种种色相的同一性没有牵连，由于组合体的缺乏而无色相的联系。色名不同，一类称为排斥色，一类称为压迫色。一切在一体中完成，因此称为「胸中一团火」而表达。
Bhūtopādāyabhedatoti ettha tadadhīnavuttitāya bhavati ettha upādāyarūpanti bhūtaṃ. Bhūtāni upādiyateva, na pana sayaṃ tehi, aññehi vā upādīyatīti upādāyaṃ.
所谓「因缘造作及差别」，这里所说是说缘起的对象。在此，所谓缘——是指因缘依托的事物本体。缘起的诸事物必然被缘取，而非自性自行存在，自身或他者皆不可自行成立，故称为缘。
Kāmaṃ catudhātuvavatthāne vacanatthāditopi bhūtāni vibhāvitāneva, sabhāvadhammānaṃ pana lakkhaṇādivibhāvanāti katvā vuttaṃ ‘‘lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānāni catudhātuvavatthāne vuttānī’’ti. Tattha padaṭṭhānassa avuttattā āha ‘‘padaṭṭhānato panā’’tiādi. Avacanañca tassa tassatthassa paccayatoti ettha pakārantarena vibhāvitattāti daṭṭhabbaṃ. Sabbāpīti catassopi dhātuyo. Āposaṅgahitāya tejonupālitāya vāyovitthambhitāya eva pathavīdhātuyā pavatti, na aññathāti sā sesabhūtattayapadaṭṭhānā, evamitarāpīti āha ‘‘avasesadhātuttayapadaṭṭhānā’’ti.
「欲」乃四大之依托，文义上亦是划分众生法的基础。法性诸相的划分称为特征等的表现，被称为“特征、味受四大依托所现皆是”。特定词语所表示的义，归于词语本身。此说不能广义相通，说明此处为特定划分。依照广义通用，业力与色法之划分应不同。此为「余余大地法范畴」。是故此称为「余余大地法范畴」。
Catuvīsatividhanti gaṇanaparicchedo balarūpādīnaṃ paṭisedhanattho. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ parato āvi bhavissati. Cakkhatīti cakkhu, viññāṇādhiṭṭhitaṃ rūpaṃ assādentaṃ viya hotīti attho. Cakkhatīti hi ayaṃ cakkhati-saddo ‘‘madhuṃ cakkhati, byañjanaṃ cakkhatī’’tiādīsu viya assādanattho. Vuttañhetaṃ ‘‘cakkhuṃ kho, māgaṇḍiya, rūpārāmaṃ rūparataṃ rūpasamudita’’nti (ma. ni. 2.209). Aṭṭhakathāyampi vuccati ‘‘rūpesu āviñchanarasa’’nti (visuddhi. 2.433; dha. sa. aṭṭha. 600). Satipi sotādīnaṃ saddārammaṇādibhāve niruḷhattā dassane eva cakkhu-saddo pavattati padumādīsu paṅkajādisaddā viyāti daṭṭhabbaṃ. Atha vā cakkhatīti viññāṇādhiṭṭhitaṃ samavisamaṃ ācikkhantaṃ viya abhibyattaṃ vadantaṃ viya hotīti attho. Aṭṭhakathāyaṃ pana ‘‘vibhāveti cā’’ti (mahāni. aṭṭha. 13; vibha. aṭṭha. 154) vuttaṃ. Taṃ anekatthattā dhātūnaṃ vibhāvanatthatāpi cakkhati-saddassa sambhavatīti katvā vuttaṃ. Suṇāti etena, viññāṇādhiṭṭhitaṃ sayaṃ vā suṇātīti sotaṃ. Ghāyati etena, sayaṃ vā ghāyatīti ghānaṃ. Rasaggahaṇamūlakattā ajjhoharaṇassa jīvitanimittaṃ āhāraraso jīvitaṃ, tasmiṃ ninnatāya taṃ avhāyatīti jivhā niruttinayena. Kucchitānaṃ sāsavadhammānaṃ āyo uppattiṭṭhānanti kāyo anuttariyahetubhāvaṃ anāgacchantesu kāmarāganidānakammajanitesu, kāmarāgassa ca visesapaccayesu ghānajivhākāyesu kāyassa visesato sāsavapaccayattā. Tena hi phoṭṭhabbasukhaṃ assādentā sattā methunampi sevanti. Kāyindriyavatthukā vā cattāro khandhā balavakāmāsavādihetubhāvato visesena sāsavāti kucchitānaṃ sāsavadhammānaṃ āyoti kāyo vutto. Vaṇṇavikāraṃ āpajjamānaṃ hadayaṅgatabhāvaṃ rūpayatīti rūpaṃ, rūpamiva pakāsaṃ karoti saviggahamiva dassetīti attho. Anekatthattā vā dhātūnaṃ pakāsanattho eva rūpasaddo daṭṭhabbo. Sappatīti saddo, udāharīyati, sakehi vā paccayehi sappīyati sotaviññeyyabhāvaṃ upanīyatīti attho. Gandhayatīti gandho, attano vatthuṃ sūcayati apākaṭaṃ ‘‘idaṃ sugandhaṃ, duggandha’’nti pakāseti , paṭicchannaṃ vā pupphaphalādiṃ ‘‘idamettha atthī’’ti pesuññaṃ karontaṃ viya hotīti attho. Rasanti taṃ sattāti raso, asādentīti attho.
二十四种见解是对众生觉境的归纳。举例言「眼」即为眼根，以识所依附的色境界为对象。眼根所处的依赖，犹如“蜜眼”或“音眼”等吸收物。经文中称「眼，愚钝人，依色乐色，色生乐」。注疏亦称「诸色中之赏味感」，视觉等诸根皆由此而生。亦可解释为识依附于色境而生的偏差。注疏中说「彼能分辨」。此乃对多义与色法之区分造成眼根的缘起。听者则为识依附感受的结果。嗅者乃依附本体的香气。舌感味是生命的滋养。舌以言语表达，生理机能随其调节。是故妥时享受欢乐的众生在生理层面与贪欲有特殊的业力关系。贪欲是束缚有漏法的特殊因缘。由此产生颜色变化，外貌如在心际发出光明。色的名称多因显现诸法的不同而生。声是感知而传达，为耳所依赖。香气则指示其体相，有香臭之说；味亦是生理上之味感。故味是现实存在的体验，而非杜撰。
Itthiyāva indriyaṃ itthindriyaṃ, tathā purisindriyaṃ. Jīvanti tena sahajātadhammāti jīvitaṃ, tadeva indriyaṃ jīvitindriyaṃ. Hadayañca taṃ vatthu ca, hadayassa vā manoviññāṇassa vatthu hadayavatthu. Copanakāyabhāvato kāyo ca so adhippāyaviññāpanato viññatti cāti kāyaviññatti. Copanavācābhāvato, adhippāyaviññāpanato ca vacī ca sā viññatti cāti vacīviññatti. Viggahābhāvato na kassati, kasituṃ chindituṃ na sakkā, na vā kāsati dibbatīti akāsaṃ, akāsameva ākāsaṃ, tadeva nissattanijjīvaṭṭhena ākāsadhātu. Rūpassāti nipphannarūpassa. Lahubhāvo lahutā. Sayaṃ anipphannatāya ‘‘rūpassā’’ti visesitaṃ. Esa nayo sesesupi. Ayaṃ pana viseso – kammani sādhu kammaññaṃ, tassa bhāvo kammaññatā. Paṭhamaṃ, upari ca cayo pavatti upacayo. Pubbāparavasena sambandhā tati pavatti santati. Aniccassa vināsino bhāvo aniccatā. Kabalaṃ karīyatīti kabaḷīkāro. Āharatīti āhāro. Evaṃ tāva upādāyarūpaṃ saddatthato veditabbaṃ.
如女性根，即女性根本之意，如男性根，此为常住法而存有生命，生命即此根，称为生存根。心为其所依，亦即心之根本。由此衍生出身体状态，身体被称为身体识。无身体状态之言语，语言识。无形质之言语，空间识。形质即已灭形质。轻巧乃轻便之意。自性无形物已明示称其为“形质”。此乃技巧。亦须视为生灭；谓生灭为无常。须起防护，此谓防护者。摄取谓食。如此，是故由缘起色法可分辨喜怒哀乐。
Kamato pana sabbesaṃ rūpadhammānaṃ nissayabhāvena mūlabhūtattā paṭhamaṃ bhūtarūpāni uddiṭṭhāni. Itaresu ajjhattikabhāvena attabhāvasamaññāya mūlabhāvato cakkhādīni pañca ādito uddiṭṭhāni. Tesaṃ visayīnaṃ ime visayāti dassetuṃ rūpādīni cattāri uddiṭṭhāni. Phoṭṭhabbaṃ pana anupādārūpattā, bhūtaggahaṇena gahitattā ca idha na gahitaṃ. Svāyaṃ attabhāvo imehi ‘‘itthī’’ti vā ‘‘puriso’’ti vā saṅkhaṃ gacchatīti dassanatthaṃ tadanantaraṃ itthipurisindriyadvayaṃ uddiṭṭhaṃ. ‘‘Iminā jīvatī’’ti vohāraṃ labbhatīti dassanatthaṃ tato jīvitindriyaṃ. Tassa imaṃ nissāya viññāṇappavattiyaṃ attahitādisiddhīti dassanatthaṃ hadayavatthu. Tassa imāsaṃ vasena sabbe kāyavacīpayogāti dassanatthaṃ viññattidvayaṃ. Imāya rūpakāyassa paricchedo, añjaso cāti dassanatthaṃ ākāsadhātu. Imehissa sukhappavatti, uppattiādayo cāti dassanatthaṃ lahutādayo. Sabbo cāyaṃ catusantatirūpasantāno iminā upatthambhīyatīti dassanatthaṃ ante kabaḷīkāro āhāro uddiṭṭhoti veditabbo.
欲为一切色法的根本条件，首先依赖的实体为色，显现为根本的色法。其余则由内因缘，依他同体而具有根本相。由此构成内色根五门。其所缘之处即色。为展示此义，已说内色根四种。可观察到其可触之处，无依赖性之色与实体色非同一。自性即男女根，因而男女二根同时显现。由此称为“此乃生存根”，得名生存感官。依此生存感官，识的发生及自我意识得以成立。其背景为心所依赖。此色体为空间。诸色体轻巧，即轻便之义。此四色体轮流变化，彼此支持。此乃防护、摄取、摄受及色体供养等缘起。故其摄取意为摄取、摄受。饮食及摄取皆已展现，故理应了解防护、饮食等义。
§433
433. Idāni yathāuddiṭṭhāni upādārūpāni lakkhaṇādito niddisituṃ ‘‘tattha rūpābhighātārahabhūtappasādalakkhaṇa’’ntiādi āraddhaṃ. Tattha tatthāti tesu upādārūpesu. Rūpe, rūpassa vā abhighāto rūpābhighāto, taṃ arahatīti rūpābhighātāraho, rūpābhighāto hotu vā mā vā evaṃsabhāvo catunnaṃ bhūtānaṃ pasādo rūpābhighātārahabhūtappasādo, evaṃlakkhaṇaṃ cakkhūti attho. Yasmā paccayantarasahito eva cakkhupasādo rūpābhihananavasena pavattati, na kevalo. Tasmā taṃsabhāvatāva pamāṇaṃ, na rūpābhighātoti dassanatthaṃ rūpābhighātārahatā vuttā yathā vipākārahaṃ kusalākusalanti. Abhighāto ca visayavisayīnaṃ aññamaññaṃ abhimukhībhāvo yogyadesāvaṭṭhānaṃ abhighāto viyāti katvā. So rūpe cakkhussa, rūpassa vā cakkhumhi hoti. Tenāha ‘‘yaṃ cakkhu anidassanaṃ sappaṭighaṃ rūpamhi sanidassanamhi sappaṭighamhi paṭihaññi vā’’ti, ‘‘yamhi cakkhumhi anidassanamhi sappaṭighamhi rūpaṃ sanidassanaṃ sappaṭighaṃ paṭihaññi vā paṭihaññati vā’’ti (dha. sa. 597) ca ādi. Paripuṇṇāparipuṇṇāyatanattabhāvanibbattakassa kammassa nidānabhūtā kāmataṇhā, rūpataṇhā ca tadāyatanikabhavapatthanābhāvato daṭṭhukāmatādivohāraṃ arahatīti dutiyanayo sabbattha vutto. Tattha daṭṭhukāmatānidānakammaṃ samuṭṭhānaṃ etesanti daṭṭhukāmatānidānakammasamuṭṭhānāni. Evaṃvidhānaṃ bhūtānaṃ pasādo daṭṭhukāmatā…pe… pasādo, evaṃlakkhaṇaṃ cakkhu. Tassa tassa hi bhavassa mūlakāraṇabhūtā taṇhā tasmiṃ tasmiṃ bhave uppajjanārahāyatanavisayāpi nāma hotīti kāmataṇhādīnaṃ daṭṭhukāmatādivohārārahatā vuttā.
现在如前所说，为了指出诸复合作用之色所具有的特征等，开示“在此，色之障碍已消除而具安心之特征”等说。此处“彼处”指在诸复合作用之中。色，即色蕴，色的障碍称为颜色障碍，故称此障碍得已消除者为阿拉汉之色障碍已除，谓色障碍已不复存在。如此四大诸法之安心即为色障碍已除之安心，此安心即是眼识之义。因眼识安心以缘起附带生起，故非独立存在。故此安心之大小为感知之基础，并不是单指色之障碍已除。障碍即指境与境对待之相对状态，于合适之场所之设置，此即障碍之内涵。障碍发生于色或眼识中。由是作“眼不能觉知之色，虽具感知而不能对治”等说，以及“眼中所不见且不能对治之色”之义（见dha.sa.597等）。由修行者发动满溢未溢之处的境界产生之业，即为欲渴，谓对色生起欲爱，因无欲爱之因故，诸根境界亦未现生成，故为阿拉汉。这是第二义，普遍所说。欲见之因能产生之业称为“欲见之因业因缘”，此等即为欲见之因业集。此外，如此诸法之安心即是欲见安心……如是特征构成眼识安心。此安心是各有根基之生起因，因有此因故，诸境乃至六根产生依止故，谓欲欲等之欲见安心成就阿拉汉已除之安心。
Daṭṭhukāmatāti hi daṭṭhumicchā, rūpataṇhāti attho. Ettha ca daṭṭhukāmatāya, sesānañca taṃtaṃattabhāvanibbattakakammāyūhanakkhaṇato sati purimanibbattiyaṃ vattabbaṃ natthi, asati pana maggena asamugghātitabhāvoyeva kāraṇanti daṭṭhabbaṃ. Yato maggena asamucchinnaṃ kāraṇalābhe sati uppajjitvā attano phalassa paccayabhāvūpagamanato vijjamānamevāti uppannatā atthitā pariyāyehi vuccati ‘‘ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bhāvento ariyaṃ aṭṭhaṅgikaṃ maggaṃ bahulīkaronto uppannuppanne pāpake akusale dhamme antarāyeva antaradhāpetī’’ti (saṃ. ni. 5.156), ‘‘santaṃ vā ajjhattaṃ kāmacchandaṃ ‘atthi me ajjhattaṃ kāmacchando’ti pajānātī’’ti (dī. ni. 2.382; ma. ni. 1.115) ca evamādīsu.
欲见欲即有见之意，谓对色之欲爱。欲见诸法中，剩下对未成熟境界作用之业，由于前行业已生故，现不存在应断之业；反之因缘不共时，该业仍待观察。又由于此业因缘不断，生起自业果报之观察称之为“业既生”者。佛经中云：“修习圣八正道者，广行圣八正道者，会令已生之恶不善法在其中断止”等（参见saṃ.ni.5.156），又云：“静伏内在欲贪者，知‘我此内有欲贪’”等（dī.ni.2.382；ma.ni.1.115）诸文。
Rūpesu puggalassa, viññāṇassa vā āviñchanarasaṃ. Ādhārabhāvapaccupaṭṭhānaṃ nissayapaccayabhāvato. Daṭṭhukāmatānidānakammajabhūtapadaṭṭhānaṃ yesaṃ bhūtānaṃ pasādo, tevassa āsannakāraṇanti katvā. Ettha ca taṃtaṃattabhāvanipphādakasādhāraṇakammavasena purimaṃ cakkhulakkhaṇaṃ vuttaṃ kāraṇavisesassa anāmaṭṭhattā. ‘‘Evarūpaṃ nāma me cakkhu hotū’’ti evaṃ nibbattitaāveṇikakammavasena dutiyanti vadanti. Satipi pana pañcannaṃ pasādabhāvasāmaññe savisayāvabhāsanasaṅkhātassa pasādabyāpārassa vasena purimaṃ vuttaṃ. Pasādakāraṇassa satipi kammabhāvasāmaññe, ekatte vā attano kāraṇabhedena bhedadassanavasena dutiyanti daṭṭhabbaṃ. Sotādīnaṃ lakkhaṇādīsu vuttanayeneva attho veditabbo.
色法中，于个人及识法亦有无漏状态。因缘顺序生起基础和依止因才有此。欲见欲为因业所生所依故称为境界之因缘依止。又此未成熟业所生之通常业理下，前所说眼之特征，虽谓本因无量，却无明确定义其种类。对此，有人说“我之眼体恰如此”等，谓依此而成第二义。且于五下安心状态之普通含量论述中，也存其对安心作因结果明了之说。此业因缘分则又细分为业缘之同一性基准，此处应依如听说对耳鼻等根境特征之所指来认知。
Etthāha – cakkhādīnaṃ indriyānaṃ kiṃ ekakammunā uppatti, udāhu nānākammunāti? Ubhayathāpīti porāṇā. Tattha nānākammunā tāva uppattiyaṃ cakkhādīnaṃ visese vattabbaṃ natthi kāraṇassa bhinnattā. Ekakammunā pana uppattiyaṃ kathaṃ nesaṃ visesoti? Kāraṇassa bhinnattā eva. Taṃtaṃbhavapatthanābhūtā hi taṇhā taṃtaṃbhavapariyāpannāyatanābhilāsatāya sayaṃ vicittarūpā upanissayabhāvena taṃtaṃbhavanibbattakakammassa vicittabhedataṃ vidahati. Yato tadāhitavisesaṃ taṃ tathārūpasamatthatāyogenānekarūpāpannaṃ viya anekaṃ visiṭṭhasabhāvaṃ phalaṃ nibbatteti. Na cettha samatthatā samatthabhāvato aññā veditabbā kāraṇavisesena āhitavisesassa visiṭṭhaphalanipphādanayogyatāmattato. Ayañca ekassapi kammassa anekindriyahetutāvisesayogo yuttito, āgamanato ca parato āgamissati. Apica ekasseva kusalacittassa soḷasādivipākacittanibbattihetutā vuccati. Lokepi ekasseva sālibījassa paripuṇṇāparipuṇṇataṇḍulaātaṇḍulaphalanibbattihetutā dissateva, kiṃ vā etāya yutticintāya. Yato kammaphalaṃ cakkhādīni, kammavipāko ca sabbaso buddhānaṃyeva ñāṇassa visayoti.
此云——眼等根，对于何种单一业所起？例如多种业云？二义皆存，为先人用语。其处无须就多种业特定眼根之起作用加异论。何以为单业?以因异故。渴爱由因业造作，缘以渴爱波动之境界欣求所感缘境，因故造诸业以成所起作。如彼多形异类无常交会，得一特别成果。此非同性质等同之上，还须分辨因之特殊与功用优异。且一业之多根缘起效因现象，相随而来。又一善念业可生十六种果报之说。世间亦显一粒稻种成多稻谷之所以然，亦足成此思量。因业报由眼根诸根全面相依，且业果即佛所知对象。
§434
434.Kecīti mahāsaṅghikesu ekacce. Tesu hi vasudhammo evaṃ vadati ‘‘cakkhumhi tejo adhikaṃ, sote vāyu, ghāne pathavī, jivhāya āpo, kāye sabbepi samā’’ti. Cakkhādīsu tejādiadhikatā nāma tannissayabhūtānaṃ tadadhikatāyāti dassento ‘‘tejādhikānaṃ bhūtānaṃpasādo cakkhū’’tiādimāha. Kāyo sabbesanti ko ettha viseso, nanu tejādiadhikānañca bhūtānaṃ pasādā sabbesaṃyevāti? Saccametaṃ, idaṃ pana ‘‘sabbesa’’nti vacanaṃ samānānanti imamatthaṃ dīpeti anuvattamānassa ekadesādhikabhāvassa nivāraṇavasena vuttattā. Tejādīnaṃ hi paccekaṃ adhikabhāve viya dvinnaṃ, tiṇṇaṃ vā adhikabhāvepi yathāvuttādhikabhāveneva ekakādivasena labbhamānāya omattatāyapi kāyappasādo na hotīti pākaṭoyamattho. Tasmā catunnampi bhūtānaṃ samabhāvena kāyappasādo hotīti sabbasaddo idha samabhāvadīpako daṭṭhabbo. Tejādīnanti padīpasaṅkhātassa tejassa obhāsarūpena, vāyussa saddena, pathaviyā gandhena, kheḷasaṅkhātassa udakassa rasenāti purimavāde, pacchimavāde ca yathāyogaṃ taṃtaṃbhūtaguṇehi anuggayhabhāvato, rūpādīnaṃ gahaṇe upakāritabbatoti attho. Ālokādisahakārīkāraṇasahitānaṃyeva cakkhādīnaṃ rūpādiavabhāsanasamatthatā, vivarassa ca sotaviññāṇūpanissayabhāvo guṇoti tesaṃ laddhi. Tejādīnaṃ viya pana vivarassa bhūtabhāvābhāvato yathāyoga-ggahaṇaṃ. Atha vā rūpādayo viya vivarampi bhūtaguṇoti parādhippāye tejassa ālokarūpena, ākāsasaṅkhātassa vivarassa saddena, vāyussa gandhena, udakassa rasena, pathaviyā phoṭṭhabbenāti evaṃ yathāyogaṃ taṃtaṃbhūtaguṇehīti yojanā.
434. 此云——于大众经论中有云：天地自然之法说眼中火光最为明亮，耳中风声，鼻中尘土，舌中水味，身中诸处均然。色等诸根中明光等特性，即所依赖诸因之明光程度。所谓“明光多者及所依诸因相应多”，是说“明光增加体”之念。例如肢体所说“身皆者”，即火光等明光体为基，非一切本质皆此，而为说明等一部位之基数因缘所增。色之明光等如灯光闪烁，有形则光明，有声则音响，有气味则香，有味觉则甘洌，此等乃不同五大之功能表现。光等协因兼起，故眼及诸根所见功能安稳完整，由此可明。光等由于表相存在，是光形之基；又如色等可相互现色，但不与火光等混同。色等是该处之条件因，且光为因缘来示现。又说色等如火，声如风，味如水，香如土，此说显明其特性。若问道理，此乃第一义者也。
Rūpādīnaṃ adhikabhāvadassanatoti aggimhi rūpassa pabhassarassa, vāyumhi saddassa sabhāvena suyyamānassa, pathaviyā surabhiādino gandhassa, āpe ca rasassa madhurassāti imesaṃ visesayuttānaṃ dassanato ‘‘rūpādayo tesaṃ guṇā’’ti paṭhamavādī āhāti. Tasseva ‘‘iccheyyāmā’’tiādinā uttaramāha. Imināva upāyena dutiyavādinopi niggaho hotīti. Atha vā rūpādivisesaguṇehi tejaākāsapathavīāpavāyūhi cakkhādīni katānīti vadantassa kaṇādassa vādaṃ uddharitvā taṃ niggahetuṃ ‘‘athāpi vadeyyu’’ntiādi vuttanti daṭṭhabbaṃ. Āsave upalabbhamānopi gandho pathaviyā āposaṃyuttāya kappāsato visadisāyāti na kappāsagandhassa adhikabhāvāpattīti ce? Na, anabhibhūtattā. Āsave hi udakasaṃyuttā pathavī udakena abhibhūtā, na kappāsapathavīti tassa eva gandhena adhikena bhavitabbaṃ. Uṇhodakasaṃyutto ca aggi upalabbhanīyo mahantoti katvā tassa phasso viya vaṇṇopi pabhassaro upalabbheyyāti uṇhodake vaṇṇato agginā anabhisambandhassa sītodakassa vaṇṇo parihāyetha. Tasmāti etassa ubhayassa abhāvā. Tadabhāvena hi rūpādīnaṃ tejādivisesaguṇatā nivattitā. Tannivattanena ‘‘tejādīnaṃ guṇehi rūpādīhi anuggayhabhāvato’’ti idaṃ kāraṇaṃ nivattitanti evaṃ paramparāya ubhayābhāvo visesaparikappanapahānassa kāraṇaṃ hotīti āha ‘‘tasmā pahāyeta’’ntiādi. Ekakalāpepi rūparasādayo visadisā, ko pana vādo nānākalāpe cakkhādayo bhūtavisesābhāvepīti dassetuṃ rūparasādinidassanaṃ vuttaṃ.
色等特性的显现，意指火中色明亮，风中声闻清晰，土中香味芬芳，水中味甘甜，此诸特性为彼色等诸因所独具。第一说者如此明示。随即又有第二说，偶尔也会附加补充说法。有辩士提出质疑，比如尘土中生甘蔗香，难道尘土香更强？答案否定，因尘土与甘蔗香无混淆之变。因尘土与水和合，尘土被水协调，不是甘蔗之香。又如火与热水，认为火须能现热水的颜色，但热水之色与火无关，冰水之色也不同。故色等诸明光特性乃相对，缺一不可，正由此说“由火等特性依附色”等来说明因果关系，是很好连续传承。次说者所言，亦即同一因缘中色等功能不同而呈多种区别相的原因说明。总结说法即色之诸明光特性，及依赖根除的观知明白道理。因其言说分别细密，乃就观念说明为因缘连结相应所摄引。
Yadi bhūtaviseso natthi, kiṃ pana cakkhādivisesassa kāraṇanti taṃ dassetuṃ ‘‘yaṃ aññamaññassā’’tiādi vuttaṃ. Ekampi kammaṃ pañcāyatanikattabhāvabhavappatthanānipphannaṃ cakkhādivisesahetutāya aññamaññassa asādhāraṇanti ca kammavisesoti ca vuttanti daṭṭhabbaṃ. Na hi taṃ yena visesena cakkhussa paccayo, teneva sotassa paccayo hoti indriyantarābhāvappattito. ‘‘Paṭisandhikkhaṇe mahaggatā cetanā kaṭattārūpānaṃ kammapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 2.12.78) vacanena paṭisandhikkhaṇe vijjamānānaṃ sabbesaṃ kaṭattārūpānaṃ ekā cetanā kammapaccayo hotīti viññāyati. Nānācetanāya hi tadā indriyuppattiyaṃ sati parittena ca mahaggatena ca kammunā nibbattitaṃ kaṭattārūpaṃ āpajjeyyāti. Na cekā paṭisandhi anekakammanibbattā hotīti siddhamekena kammena anekindriyuppatti hotīti.
若不存在特定的存在，何况眼根等特定因缘者为何？因教中有言『彼此相应』等语。比如一个业，由眼根五门所依止之因与果所生，称为眼根等特殊因缘，彼此不可通通相同，亦称为业特殊，理应观察。眼根并非彼特定缘起识所依，恰恰相对地是耳根所依，如此说明缺乏根与心之间的存在。又言『在续转生时，众多心所之意志，因业缘故为因缘』（原注 2.12.78），此言续转中众众多心所之一意志即为业因，显受诸识生起。因识之生起因多意志，于生根起心识时，必是妥善圆满由业所引生起心所诸意志。续转并非一业所生，乃多业合缘生诸根，故由一业即生多根识者不成立。
§435
435. Anallīno nissayo etassāti anallīnanissayo, rūpasaddasaṅkhāto visayo. Gandharasānaṃ nissayā ghānajivhānaṃ nissaye allīyantīti te nissayavasena allīnā. Phoṭṭhabbaṃ sayaṃ kāyanissayaallīnaṃ bhūtattā. Aparo nayo – cakkhusotāni appattavisayaggāhakāni sāntare, adhike ca visaye viññāṇuppattihetubhāvato. Sotampi sampattavisayaggāhīti keci. Yadi sotaṃ sampattaggāhi, cittajo saddo sotaviññāṇassa ārammaṇaṃ na siyā. Na hi bahiddhā cittasamuṭṭhānānaṃ uppatti atthi. Pāḷiyañca avisesena saddārammaṇassa sotaviññāṇārammaṇabhāvo vutto. Kiñca disādesavavatthānañca saddassa na siyā, attano visayipadesassa eva gahetabbato gandho viya. Tasmā yattha uppanno saddo, tattheva ṭhito. Sace sotapathe āpāthamāgacchati, nanu dūre ṭhitehi rajakādisaddā cirena suyyantīti? Na dūrāsannānaṃ yathāpākaṭe sadde gahaṇavisesato. Yathā hi dūrāsannānaṃ vacanasadde yathāpākaṭe gahaṇavisesato ākāravisesānaṃ aggahaṇaṃ, gahaṇañca hoti, evaṃ rajakādisaddepi āsannassa ādito pabhuti yāva avasānā kamena pākaṭībhūte, dūrassa ca avasāne, majjhe vā piṇḍavasena pavattipākaṭībhūte nicchayaggahaṇānaṃ sotaviññāṇavīthiyā parato pavattānaṃ visesato lahukaṃ suto ‘‘cirena suto’’ti adhimāno hoti. So pana saddo yattha uppanno, tannissitova attano vijjamānakkhaṇe sotassa āpāthamāgacchati . Yadi saddassa bhūtaparamparāya samantato pavatti natthi, kathaṃ paṭighosuppattīti? Dūre ṭhitopi saddo aññattha paṭighosuppattiyā, bhājanādicalanassa ca ayokanto viya ayocalanassa paccayo hotīti daṭṭhabbaṃ.
435.所谓不动依止者，是指无移动依止者；形色、声响是其所标的对象。以香味为依止，是依止于鼻及舌，以不移动故称为无动者。不动于自体而言，是心身不动之依止。另一者则是眼耳等根，虽不在此界，亦入其识所缘界，因而为识业生起之因。有时耳亦能摄取其所缘界者。若耳能摄受，则意生声音不为心所缘。外起心念无由而生。巴利语亦称无别异之音所缘即耳识所缘。且无方向性、场所性的音，在自身所缘处摄取如香味一般。故所生声音即止于处所。若声道中有病痛，不正是远处立处如尘土声之类，久远而灭也？非远近不明的声音能专属识摄。犹如远方的言语之声明了专属识摄，而尘土等声亦于近处起始时亮现直到结束时明显，远方则末端、中心以此种颗粒状发生明显。依此声所生处，于自身识于起时即得病痛。有若声音自远忍传无处连续，如此外来之声不致有病痛生起，是因无依偎与运动之缘起。
§436
436. Pubbe lakkhaṇādinā vibhāvitampi cakkhuṃ ṭhitaṭṭhānādito vibhāvetuṃ ‘‘cakkhu cetthā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha cakkhu sādhayamānaṃ tiṭṭhatīti sambandho. Ca-kāro byatirekattho, tenassa vuccamānameva visesaṃ joteti. Etthāti etesu yathāniddiṭṭhesu pañcasu upādārūpesu. ‘‘Sarīrasaṇṭhānuppattidese’’ti etena avasesaṃ kaṇhamaṇḍalaṃ paṭikkhipati. Snehamiva satta akkhipaṭalāni byāpetvā ṭhitāheva attano nissayabhūtāhi catūhi dhātūhi katūpakāraṃ tannissiteheva āyuvaṇṇādīhi anupālitaṃ parivāritaṃ tisantatirūpasamuṭṭhāpakehi utucittāhārehiupatthambhiyamānaṃ tiṭṭhati. Sattaakkhipaṭalabyāpanavacaneneva cakkhussa anekakalāpagatabhāvaṃ dasseti. Pamāṇato ūkāsiramattanti ūkāsiramatte padese pavattanato vuttaṃ. Cakkhuviññāṇassa vatthubhāvaṃ nissayabhāvato āvajjanasampaṭicchanādīnaṃ tadārammaṇāvasānānaṃ dvārabhāvaṃ samavasaraṭṭhānato. Taṃ panetaṃ cakkhu adhiṭṭhānabhedato, tatthāpi paccekaṃ anekakalāpagatabhāvato anekampi samānaṃ sāmaññaniddesena āvajjanāya ekattā, ekasmiṃ khaṇe ekasseva ca kiccakarattā ekaṃ katvā vuttaṃ. Evampi bahūsu kathamekasseva kiccakarattaṃ. Yaṃ tattha visadaṃ hutvā rūpābhighātārahaṃ, taṃ viññāṇassa nissayo hotīti gahetabbaṃ. Phoṭṭhabbaviseso viya kāyaviññāṇassa ārammaṇabhāve.
436.前述通过特征种种分别时须再分出眼根所立之处等，意谓『眼根在此处』等起始语。其于眼根所建立称为关系。字面上虽为区别，其名称乃谓为种种差别光明。此言意指五受缚色根随诸具象所现。且「身体聚合处所产生」以此语排除暗色区域。犹如七彩光芒展开且悬于时，借自身所托依四大根粘合构成，依其所托持之寿命、色彩未被浑浊所围蔽，显示整体心形及其所生之种种色扬起。『七彩展开』一语显眼根存在众多颗粒，大小约如米粒大小，按旋转一周转动显现。因眼识乃依物所起，故对所依物之边界变化与末端状态为凭门。此眼根表现因稳固境界故多次差别颗粒，且以众多相似群体指称扬起。一时一处一人遂悉尽完成。如此众多如何同于一人集中一时一事？既成方明者，色根之感受硬物害处乃识之依止也。应视如触物特异性的身体识依止。
Manupassatīti ma-kāro padasandhikaro, atha vā manūti macco.
『观人』者，「玛」字乃连词之助字也；或云，「玛努」者，死者也。
Aṅgulivedhakaṃ aṅgulīyakaṃ.
『指镯』者，即指环也。
Visamajjhāsayatāya cakkhu vammikachiddābhiratasappo viya, bilajjhāsayatāya sotaṃ udakabilābhiratakumbhīlo viya, ākāsajjhāsayatāya ghānaṃ ajaṭākāsābhiratapakkhī viya, gāmajjhāsayatāya jivhā gāmābhiratakukkuro viya, upādinnakajjhāsayatāya kāyo āmakasusānābhiratasiṅgālo viya passitabboti dassento ‘‘vammi…pe… daṭṭhabbā’’ti āha. Visamajjhāsayatā ca cakkhussa visamajjhāsayaṃ viya hotīti katvā vuttā, cakkhumato vā puggalassa ajjhāsayavasena cakkhu visamajjhāsayaṃ daṭṭhabbaṃ. Esa nayo sesesupi. Sabbopi ca yathāvutto papañco sotādīsupi yathārahaṃ veditabbo.
因眼根歪斜中轴似复眼鸟喜其部件，如耳根之水瓢瓶、鼻根之鸡翅、舌根之狗乡民、附足根之犬狮蟒，当观之曰『歪斜中轴』；此谓观察眼根者在中心轴歪斜的表现。眼根个别之差别也是如此。且如所述，声音等外部对象也应如法观察。
§437
437. Cakkhumhi, cakkhussa vā paṭihananaṃ cakkhupaṭihananaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ etassāti cakkhupaṭihananalakkhaṇaṃ. Paṭihananañcettha yathāvutto abhighātova. Visayabhāvo ārammaṇapaccayatā. Kāmaṃ sā eva gocaratā, tathāpi visayagocarānaṃ ayaṃ viseso – anaññatthabhāvo, tabbahulacāritā ca cakkhuviññāṇassa. Visayabhāve cassa yaṃ vattabbaṃ, taṃ parato āvi bhavissati. Yattha pana kāyaviññattiādike.
眼识，或称眼识的应对，即眼识的对此对抗，这一特点称为眼识的应对特征。此处所谓应对，如同冲击一般。境界的存在是接触之因。欲望亦是其所处之境界，但对于境界所处者而言，此为特殊——没有他义，且多数行为皆由眼识所为。在境界存在中，其活动必然在他方起现。此理适用于身体识等诸识。
§438
438. Itthiyā bhāvo, ‘‘itthī’’ti vā bhavati etena cittaṃ, abhidhānañcāti itthibhāvo, taṃ lakkhaṇaṃ etassāti itthibhāvalakkhaṇaṃ. Tato eva ‘‘itthī’’ti taṃsahitaṃ santānaṃ pakāsentaṃ viya hotīti vuttaṃ ‘‘itthīti pakāsanarasa’’nti. Vaṭṭaṃsatā avisadahatthapādāditā ca itthiliṅgaṃ. Thanamaṃsāvisadatā, nimmassudāṭhitā, kesabandhanaṃ, vatthaggahaṇañca ‘‘itthī’’ti sañjānanassa paccayabhāvato itthinimittaṃ. Daharakālepi suppakamusalakādīhi kīḷā, mattikatakkena suttakantanādi ca itthikuttaṃ, itthikiriyāti attho. Avisadaṭṭhānagamanādiko ākāro itthākappo. Aparo nayo – itthīnaṃ muttakaraṇaṃ itthiliṅgaṃ. Sarādhippāyā itthinimittaṃ. Avisadaṭṭhānagamananisajjākhādanabhojanādikā itthikuttaṃ. Itthisaṇṭhānaṃ itthākappo. Imāni ca itthiliṅgādīni yathāsakaṃ kammādinā paccayena uppajjamānānipi yebhuyyena itthindriyasahite eva santāne taṃtadākārāni hutvā uppajjantīti itthindriyaṃ tesaṃ kāraṇanti katvā vuttaṃ ‘‘itthiliṅganimittakuttākappānaṃ kāraṇabhāvapaccupaṭṭhāna’’nti. Itthiliṅgādīsu eva ca kāraṇabhāvasaṅkhātena adhipatibhāvena tassa indriyatā vuttā, indriyasahite santāne itthiliṅgādiākārarūpapaccayānaṃ aññathā anuppādanato, itthiggahaṇassa ca tesaṃ rūpānaṃ paccayabhāvato.
女性特征，谓“女性”称谓由心识表示，是名女性相。继而有“是女性”带有此特征之连续体显现，故曰“女性为特征的显现之味”。女性相大环绕、有清晰的手足形态。其色肉光润鲜明，毛发束缚，覆衣衣着，因称女子。幼时即有细致的手足毛发、土块等装饰，以及用小泥枝绑扎头发，称为女性行为。由不洁之处的去除等迹象形成女性特征。其他女性相等在依缘因果下的形态，各有其缘故，依女性根存在的连续体中生起，称为女性根。诸女性相缘起即为女性根之因，即所谓女性相、因、缘、合之关系。以此女性根为因缘，统摄依缘中与之相应的诸色所成形状。
Yasmā pana bhāvadasakepi rūpānaṃ itthindriyaṃ na janakaṃ, nāpi anupālakaṃ, upatthambhakaṃ vā, na ca aññesaṃ kalāparūpānaṃ, tasmā taṃ jīvitindriyaṃ viya sakalāparūpānaṃ, āhāro viya vā kalāpantararūpānañca ‘‘indriyaatthiavigatapaccayo’’ti pāḷiyaṃ na vuttaṃ. Yasmā ca paccayantarādhīnāni liṅgādīni, tasmā yatthassa ādhipaccaṃ, taṃsadisesu matacittakatarūpesupi taṃsaṇṭhānatā dissati. Esa nayo purisindriyepi. Yaṃ panettha visadisaṃ, taṃ vuttanayānusārena veditabbaṃ . Tayidaṃ dvayaṃ yasmā ekasmiṃ santāne saha na pavattati ‘‘yassa itthindriyaṃ uppajjati, tassa purisindriyaṃ uppajjatīti? No’’tiādi (yama. 3.indriyayamaka.188) vacanato, tasmā ubhatobyañjanakassāpi ekasmiṃ khaṇe ekameva hotīti veditabbaṃ. Ye pana ‘‘sarīrekadesavutti bhāvarūpa’’nti vadanti, tesampi taṃ micchāti dassetuṃ ‘‘tadubhayampi…pe… byāpakamevā’’ti vatvā yadi evaṃ kāyappasādena saṅkaro siyāti āsaṅkaṃ nivattento ‘‘na ca kāyappasādenā’’tiādimāha. Tassattho – yadipi sakalasarīrabyāpitāya kāyappasādena aṭṭhitokāse ṭhitanti vattabbataṃ nāpajjati, tena pana bhinnanissayattā ṭhitokāse ṭhitantipi vattabbataṃ nāpajjatīti ayameva cettha nippariyāyakathā. ‘‘Rūparasādayo viyā’’ti etena samānanissayesupi nāma saṅkaro natthi lakkhaṇabhedato, kimaṅgaṃ pana bhinnanissayasabhāvesūti dasseti.
由于存在诸色中女性根非生者、非护者、非支持者，且不依赖于他色缘故，故其如生命根，涵盖一切色与食及其它色类组合，称为“根之本因缺失”者。再者因缘中，女性相作为主要因，显现于妄念所构的对应处，此法称男根。对此明显者依经说应当知之。此有二点原因，因女性根与男根不会同时生起。故知彼此片时，二者仅同时存在一处。有说法谓“身体部位常含似女性之相”，此为错误，若依此理则身体难保净，因二性不应兼存。世尊亦言因存在差异，故二性不彰显共处，此为此处结论。所谓诸色相不同，虽共存，却无混合，此为区分共存之义。
§439
439.Sahajarūpānupālanalakkhaṇanti attanā sahajātarūpānaṃ anupālanalakkhaṇaṃ. Jīvitindriyassa ekantakammajattā sahaja-ggahaṇeneva anupāletabbānampi kammajabhāvo siddhoti kammaja-ggahaṇaṃ na kataṃ. Yathāsakaṃ khaṇamattaṭṭhāyinopi kammajarūpassa pavattihetubhāvena taṃ anupālakaṃ, tasmā sahajarūpānupālanalakkhaṇaṃ. Na hi kammajānaṃ kammaṃyeva ṭhitihetu bhavituṃ arahati āhārajādīnaṃ āhārādi viya. Kiṃ kāraṇā? Taṅkhaṇābhāvato. Tesanti sahajarūpānaṃ. Pavattanaṃ yāpanaṃ. Ṭhapanaṃ ṭhitihetutā. Attanā anupālanavasena yāpetabbāni pavattetabbāni bhūtāni etassa padaṭṭhānanti yāpayitabbabhūtapadaṭṭhānaṃ. Anupālanalakkhaṇādimhīti ādi-saddena pavattanarasādimeva saṅgaṇhāti. Atthikkhaṇeyevāti anupāletabbānaṃ atthikkhaṇeyeva. Asati anupāletabbe uppalādimhi kiṃ udakaṃ anupāleyya. Yadi kammajānaṃ ṭhitihetumantarena ṭhiti na hoti, jīvitindriyassa ko ṭhitihetūti āha ‘‘saya’’ntiādi. Yadi kammajānaṃ ṭhānaṃ jīvitindriyapaṭibaddhaṃ, atha kasmā sabbakālaṃ na ṭhapetīti āha ‘‘na bhaṅgato’’tiādi. Tassa tassa anupālanādikassa sādhanato. Taṃ sādhanañca jīvamānatāvisesassa paccayabhāvato. Indriyabaddharūpassa hi matarūpato kammajassa, tadanubandhabhūtassa ca utusamuṭṭhānādito jīvitindriyakato viseso, na kevalaṃ khaṇaṭṭhitiyā eva, pabandhānupacchedassāpi jīvitindriyaṃ kāraṇanti daṭṭhabbaṃ, itarathā āyukkhayato maraṇaṃ na yujjeyyāti.
与生俱来的形态保护特征，是指自身天生形态之保护特征。生命根只生于特定行为，独自生起时应当保护，否则行为无法生起，即行为根保护。正如瞬间存在的动作行为因缘是保护的缘故，故称为与生俱来的形态保护特征。肉体之类非因行为产生不可能存在，如食物非因摄取无法维持。原因在于无间断。此所谓与生起之形态。其生起、维持、安稳，皆依自身维护功能。所谓保护特征即维持那些应被维持生起的现象，是维持应有状态的根基。若无保护特征，则如泉水无法保留水分。若行为根为生起之因，却未固守，则生命根何以维持？因保护力导致。生命根与行为之间，非单凭瞬间而维系。若行为生起处与生命根连结，为何不时皆固守？因保护特征所致。此亦因生命根的特殊之处。识根随形不坏，不断维持生起。此理应当观察，生命根之存在基于保护，若无时则即不生。
§440
440.Manodhātumanoviññāṇadhātūnaṃ nissayalakkhaṇaṃ hadayavatthūti kathametaṃ viññātabbanti? Āgamato, yuttito ca. ‘‘Yaṃ rūpaṃ nissāya manodhātu ca manoviññāṇadhātu ca pavattanti, taṃ rūpaṃ manodhātuyā ca manoviññāṇadhātuyā ca taṃsampayuttakānañca dhammānaṃ nissayapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.8) evamādi āgamo. Yadi evaṃ, kasmā rūpakaṇḍe taṃ na vuttanti? Tattha avacanaṃ aññakāraṇaṃ. Kiṃ pana tanti? Desanābhedo. Yathā hi cakkhuviññāṇādīni ekantato cakkhādinissayāni, na evaṃ manoviññāṇaṃ ekantena hadayavatthunissayaṃ. Nissitavasena ca vatthudukādidesanā pavattā ‘‘atthi rūpaṃ cakkhuviññāṇassa vatthu, atthi rūpaṃ cakkhuviññāṇassa na vatthū’’tiādinā (dha. sa. 584). Yampi ekantato hadayavatthunissayaṃ, tassa vasena ‘‘atthi rūpaṃ manoviññāṇassa vatthū’’tiādinā dukādīsu vuccamānesupi na tadanuguṇā ārammaṇadukādayo sambhavanti. Na hi ‘‘atthi rūpaṃ manoviññāṇassa ārammaṇaṃ, atthi rūpaṃ na manoviññāṇassa ārammaṇa’’nti sakkā vattunti vatthārammaṇadukā bhinnagatikā siyunti ekarasā desanā na bhaveyya. Ekarasañca desanaṃ desetuṃ idha satthu ajjhāsayo. Tasmā tattha hadayavatthu na vuttaṃ, na alabbhamānattāti daṭṭhabbaṃ.
心根及识根之依赖特征，称为心脏依所。如何辨此？以经典和理义。经言：“依心根及识根而生起之色，为诸法依止因。”若如是，为何于色部中未言心脏依所？其理由乃教义分别。譬如眼识等专依眼而起，不同于心识专依心脏。意依点与心识相对，非一私有依处。经中也说“眼识有颜色所依，眼识无颜色之所依”，此含义显示心脏专一依止则不成立，否则出现与心脏依违之感受。颜色依所若专为心识，则“存在颜色依心识”、“不存在颜色依心识”难以成立，两者不相容一义教说不会出现。故在此未言心脏依所，非不可得门。
Yutti pana evaṃ veditabbā – nipphannaupādāyarūpanissayaṃ dhātudvayaṃ pañcavokārabhave. Tattha rūpāyatanādīnaṃ, ojāya ca indriyabaddhato bahipi pavattidassanato na taṃnissayatā yujjati, itthipurisindriyānampi tadubhayarahitepi santāne dhātudvayadassanato na taṃnissayatā yujjati, jīvitindriyassāpi aññakiccaṃ vijjatīti na taṃnissayatā yujjati evāti pārisesato hadayavatthu, tesaṃ nissayoti viññāyati. Sakkā hi vattuṃ nipphannaupādāyarūpanissayaṃ dhātudvayaṃ pañcavokārabhave rūpapaṭibaddhavuttibhāvato. Yaṃ yañhi rūpapaṭibaddhavutti, taṃ taṃ nipphannaupādāyarūpanissayaṃ diṭṭhaṃ yathā ‘‘cakkhuviññāṇadhātū’’ti. ‘‘Pañcavokārabhave’’ti ca visesanaṃ manoviññāṇadhātuvasena kataṃ. Manodhātu pana catuvokārabhave nattheva. Nanu ca indriyanissayatāyapi sādhanato viruddho hetu āpajjatīti? Na diṭṭhabādhanato. Diṭṭhaṃ hetaṃ cakkhuviññāṇassa viya dhātudvayassa vatthuno mandatikkhādiananuvidhānaṃ. Tathā hissa pāḷiyaṃ indriyapaccayatā na vuttā. Tena tadanuvidhānasaṅkhātā indriyanissayatā bādhīyati. Hotu dhātudvayanissayo hadayavatthu, upādāyarūpañca, etaṃ pana kammasamuṭṭhānaṃ, paṭiniyatakiccaṃ, hadayapadese ṭhitamevāti kathaṃ viññāyatīti? Vuccate – vatthurūpabhāvato kammasamuṭṭhānaṃ cakkhu viya, tato eva paṭiniyatakiccaṃ, vatthurūpabhāvatoti ca viññāṇanissayabhāvatoti attho. Aṭṭhiṃ katvā manasi katvā sabbacetasā samannāharitvā kiñci cintentassa hadayassa khijjanato tatthetamavaṭṭhitanti viññāyati. Tāsaññeva dhātūnanti manodhātumanoviññāṇadhātūnaṃyeva . Nissayabhāvato upari āropetvā vahantaṃ viya paccupatiṭṭhatīti ubbahanapaccupaṭṭhānaṃ. Sesaṃ heṭṭhā vuttanayameva.
理义当知——即依色涂垢堆积而成之色部，有五种组合。因眼根与色结合，显现诸多现象，但其非为依止紧密结合，男女根亦为如此。生命根亦非完全如此，此故色部集中所引出的概念即为依止。确实可说依色部乃依色涂所，而涂垢成为行动因果之所。行动本身虽起自色部，但因为其定位实为对四根中一色部之依止。故以骨骼、心念连结诸根，依止功能凸显。观察之理即是：诸根与心识依止，以上推自己所属的心脏依止逐步展开，故总结为心根与识根之依止。依止意即根连接及作用，其约束并非单瞬间存在，而是延续存在，断除束缚则生命根发生变化，延续生命不至死灭。此理审视于此竭尽表达。
§441
441. Abhikkamo ādi yesaṃ te abhikkamādī. Ādi-saddena paṭikkamasamiñjanapasāraṇaukkhepanaavekkhepanādikā sabbā kiriyā pariggayhati. Tesaṃ abhikkamādīnaṃ pavattakaṃ cittaṃ samuṭṭhānaṃ yassā sā abhikkamādippavattakacittasamuṭṭhānā, vāyodhātu. Tassā yaṃ sahajarūpakāyassa thambhanasandhāraṇacalanasaṅkhātaṃ kiccaṃ, tassa sahakārīkāraṇabhūto ākāraviseso kāyaviññatti nāmāti dassento āha ‘‘abhikkamādi…pe… kāyaviññattī’’ti.
编号四四一。所谓「变迁」开始者，谓诸种以变迁为初。以「变迁」一辞表示依序逆行、调伏、延展、照察等诸法，统称为作用。其变迁等之启动，乃心念之生起，称为心念之发生体，即风元素。风元素对与其同生的色身抑制、束缚、支撑及运动之种种作用，此为共同作用的因缘，特别表现为形相差别，即称为「身识」。经释中说：“变迁……即……身识”，以此显见。
Kassa pana ākāravikāroti? Sāmatthiyato vāyodhātuadhikānaṃ cittajamahābhūtānaṃ. Kiṃ taṃ sāmatthiyaṃ? Cittajatā, upādāyarūpatā ca. Atha vā vāyodhātuyā ākāravikāro sahaja…pe… paccayoti sambandhitabbaṃ. Yadi evaṃ viññattiyā upādāyarūpabhāvo na yujjati. Na hi upādāyarūpaṃ ekabhūtasannissayaṃ atthi. ‘‘Catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāyarūpa’’nti hi vuttaṃ, nāyaṃ doso catunnaṃ vikāro catūsu ekassāpi hoti catusādhāraṇadhanaṃ viya. Vāyodhātuadhikatāya ca kalāpassa ‘‘vāyodhātuyā’’ti vacanaṃ na virujjhati. Evaṃ adhikatā ca sāmatthiyato, na pamāṇato. Aññathā hi avinibbhogavuttitā na yujjeyya. Vāyodhātuyā evāti keci. Tesaṃ matena viññattiyā upādāyarūpatā durupapādā. Na hi ekassa vikāro catunnaṃ hoti. Sā panāyaṃ hatthacalanādīsu phandamānavaṇṇaggahaṇānantaramaviññāyamānantarena manodvārajavanena gayhati. Phandamānavaṇṇavinimutto koci vikāro atthi. Tassa ca taggahaṇānantaraṃ gahaṇaṃ hotīti kathametaṃ viññāyatīti adhippāyaggahaṇato. Na hi viññattivikārarahitesu rukkhacalanādīsu ‘‘idamesa kāreti maññe’’ti adhippāyaggahaṇaṃ diṭṭhaṃ, hatthacalanādīsu pana diṭṭhaṃ. Tasmā phandamānavaṇṇavinimutto koci vikāro atthi adhippāyassa ñāpakoti viññāyati. Ñāpako ca hetu ñāpetabbamatthaṃ sayaṃ gahito eva ñāpeti, na vijjamānatāmattenāti vaṇṇaggahaṇānantaraṃ vikāraggahaṇampi anumānato viññāyati. Tathā hi vadanti –
何谓形相变迁？此乃风元素中强盛的诸心生大法。何为此强盛？即心之生成及对色身之依附性。又风元素之变迁乃天生……等相关法。若以识相为由则无依附色相，因依附色相非一实体存在。言四大依附色相者，非谓四者互为缺失变迁，而是一类共存之法。且风元素增盛时，不以数目量论，而以其强盛状况。否则，若无流转性，则不应成立。以本意而言，识相所带依附色相极为罕见。毕竟无一变迁能属四者之一。一如手部移动时，紧握色相后迅速松开，在松开过程中，有变迁存在。基于此从认知门障来看，有握持后松开的过程，若无变迁，则不应被认知。手部移动时此认知明显，因此存在松开变迁者，认知作用亦产生。认知作用及其缘由，皆由自身执持带起，非由他物认知。此如论中所论——
‘‘Visayattamanāpannā, saddā nevatthabodhakā;
“所依现象未能达意，声音本不具指示力；
Na sattāmattato atthe, te aññātā pakāsakā’’ti.
非由实质自证意，乃由他者令明了。”
Yadi vikāraggahaṇameva kāraṇaṃ adhippāyaggahaṇassa, kasmā aggahitasaṅketānaṃ adhippāyaggahaṇaṃ na hotīti? Na kevalaṃ vikāraggahaṇameva adhippāyaggahaṇassa kāraṇaṃ, atha kho purimasiddhasambandhaggahaṇañca imassa upanissayoti daṭṭhabbaṃ. Thambhanasandhāraṇacalanāni viññattivikārasahitāya vāyodhātuyā hontīti vuttaṃ. Kiṃ sabbāva vāyodhātū sabbāni tāni karontīti? Nayidamevaṃ. Sattamajavanasambhūtā hi vāyodhātu purimajavanasambhūtā vāyodhātuyo upathambhakapaccaye labhitvā desantaruppattihetubhāvena calayati cittajarūpaṃ, na itarā. Itarā pana santhambhanasandhāraṇamattaṃ karontiyo tassā upakārāya honti. Desantaruppatti eva calananti nimitte ca kattubhāvo samāropitoti daṭṭhabbaṃ. Aññathā dhammānaṃ abyāpāratā, khaṇikatā ca na siyā. Sattahi yugehi ākaḍḍhitabbasakaṭamettha aṭṭhakathāyaṃ nidassitaṃ. Cittajarūpe pana calante taṃsambandhatāya utukammāhārajarūpampi calati nadīsote pakkhittasukkhagomayapiṇḍaṃ viya phandamānavaṇṇaggahaṇānantaraṃ viññattiggahaṇassa vuttattā. Kiṃ calanakarā eva vāyodhātu viññattivikārasahitāti? Nayidamevaṃ, tathā calayitumasakkuṇantiyopi thambhanasandhāraṇamattakarā paṭhamajavanādisambhūtāpi vāyodhātuyo viññattivikārasahitā evāti gahetabbaṃ. Yena disābhāgenāyaṃ abhikkamādiṃ pavattetukāmo, tadabhimukhavikārasabbhāvato. Adhippāyasahabhāvī hi vikāro viññatti. Evañca katvā manodvārāvajjanassāpi viññattisamuṭṭhāpakavacanaṃ suṭṭhu yujjati. Yathāvuttavikāraggahaṇamukhena taṃsamaṅgino adhippāyo viññāyatīti vuttaṃ ‘‘adhippāyappakāsanarasā’’ti.
若仅唯变迁引致认知，何故认知所指示方向不能生认知？非仅由变迁引生认知，先前证明彼此间关系之联结亦为依缘。经云：束缚、扶持、支撑、运动等作用，有风大法与识变迁相伴。岂谓风元素皆有此作用？非也。风元素由七重快速作用生，较先前风元素借助扶持缘由而生，唯驱动识色身依附。别者仅作用于扶持，非驱动。驱动指依持力为缘，延展他方，非他义也。若别者无缝不续，即非存在。以此风元素强盛，非以量度，而以效能。反之若无善用则不成立。一些论者认为以识相依附色相罕见，无法生起。手部移动时色相握持、松开，是认知门障，故有握持后松开的过程。此如何认知？由认知门障。无色相变迁时树木移动不曾见此现象，手部移动则有。故有松处分离变迁，认知门障即是见此故。有此认知连接，认知即依自身执持力起，非他物认知。故论中云：
Kāyavipphandanassa hetubhūtāya vāyodhātuyā vikārabhāvato pariyāyena viññatti kāyavipphandanahetubhāvapaccupaṭṭhānā vuttā. Cittasamuṭṭhānavāyodhātupadaṭṭhānāti ca vāyodhātuyā kiccādhikatāya vuttaṃ. Kāyavipphandanena adhippāyaviññāpanahetuttāti kāyavipphandanena karaṇabhūtena adhippāyassa viññāpanahetubhāvato kāyaviññattīti vuccatīti sambandho. Ayañhettha attho – viññāpetīti viññatti. Kiṃ viññāpeti? Adhippāyaṃ. Kena? Kāyena. Kīdisena? Vipphandamānenāti. Dutiyanaye pana yathāvuttena kāyena viññāyatīti kāyaviññatti. Sesaṃ vuttanayameva.
「所依现象未能达意，声音本不具指示力；非由实质自证意，乃由他者令明了。」
Atthāvabodhanasamattho vacīviseso vacībhedo. Tena vāyuvanappatinadīghosādiṃ nivatteti. Tassa pavattakaṃ cittaṃ samuṭṭhānaṃ yassā sā vacībhedappavattakacittasamuṭṭhānā, pathavīdhātu. Tassā yaṃ upādinnasaṅkhātassa akkharuppattiṭṭhānassa ghaṭṭanasaññitaṃ kiccaṃ, tassa sahakārīkāraṇabhūto ākāraviseso vacīviññatti nāmāti dassento āha ‘‘vacībhe…pe… vacīviññattī’’ti.
意指为了解释义理时所用的不同词义、语句差别的能够说明意义的语言表达方式。以此为例，如风吹动水波时产生的长短波动等现象。这里所指的起作用的心识及其所生起的运动状态，即为语句差别产生心识的运动。这种以地界为基础的实体，因缘所生的由聚合体组构的音节实体，称之为器具，其作业形态特殊，与其协同发生者的形状差异，即名为语句识别，解释时称之为“语句差……语句识觉”。
Idāni ‘‘kassa pana ākāravikāro’’tiādi kāyaviññattiyaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Ayaṃ pana viseso – yathā tattha ‘‘phandamānavaṇṇaggahaṇānantara’’nti vuttaṃ, evamidha ‘‘suyyamānasaddasavanānantara’’nti yojetabbaṃ. Idha ca thambhanādīnaṃ abhāvato ‘‘sattamajavanasambhūtā’’tiādinayo na labbhati. Ghaṭṭanena hi saddhiṃ saddo uppajjati. Ghaṭṭanañca paṭhamajavanādīsupi labbhateva. Ghaṭṭanaṃ paccayavasena bhūtakalāpānaṃ aññamaññaṃ āsannataruppādo. Calanaṃ ekassāpi desantaruppādaparamparatāti ayametesaṃ viseso. Yathā ca vāyodhātuyā calanaṃ kiccaṃ, evaṃ pathavīdhātuyā ghaṭṭanaṃ. Tenevāha ‘‘pathavīdhātuyā upādinnaghaṭṭanassa paccayo’’ti. Sesaṃ vuttanayameva. Yathā hītiādi kāyavacīviññattīnaṃ anumānavasena gahetabbabhāvavibhāvanaṃ. Yathā hi ussāpetvā baddhagosīsādirūpāni disvā tadanantarappavattāya aviññāyamānantarāya manodvāravīthiyā gosīsādīnaṃ udakasahacārippakārasaññāṇākāraṃ gahetvā udakaggahaṇaṃ hoti, evaṃ vipphandamānasamuccāriyamānavaṇṇasadde gahetvā tadanantarapavattāya aviññāyamānantarāya manodvāravīthiyā purimasiddhasambandhagahaṇūpanissayasahitāya sādhippāyavikāraggahaṇaṃ hoti.
现在谈及“形态改变为何”，应以色识的道理予以认识。此中之特殊，即如经文中所说“移动的人类肤色相接之际”，此处也应套用“音乐声渐渐消失之际”之理。因无粘附等故，此类“七时波动生起”等现象不得获得。因为聚合体中声音相接而起，声音亦在先时波动处获得聚合。聚合是一系列物质组分间相互紧密生成的形态变化。这些运动现象乃因该等一方至他方之连续而成。正如风元素之运动为作业一样，地元素之聚合也是运动。故说“由地元素聚合所起因”。此说即为以上例。如此既成，关于色与语识的分别影像，应乘假推断而摄取性质以细察。犹如激起沸腾水泡观其后灭，经历非识连续的心路，从泡影形态中捕捉水质运行之形状，从而产生对水聚合的认识。同理，辨别移动人类肤色声音之连续，取其间断显现的之前已成关系的协因与根本，使之成为对于故事变化的依持与认识。
§442
442. Rūpāni paricchindati, sayaṃ vā tehi paricchijjati, rūpānaṃ vā paricchedamattaṃ rūpaparicchedo, taṃ lakkhaṇaṃ etissāti rūpaparicchedalakkhaṇā. Ayaṃ hi ākāsadhātu taṃ taṃ rūpakalāpaṃ paricchindantī viya hoti. Tenāha ‘‘rūpapariyantappakāsanarasā’’ti. Atthato pana yasmā rūpānaṃ paricchedamattaṃ hutvā gayhati, tasmā vuttaṃ ‘‘rūpamariyādapaccupaṭṭhānā’’ti. Yasmiṃ kalāpe bhūtānaṃ paricchedo, teheva asamphuṭṭhabhāvapaccupaṭṭhānā. Vijjamānepi hi kalāpantarabhūtānaṃ kalāpantarabhūtehi samphuṭṭhabhāve taṃtaṃbhūtavivittatā rūpapariyanto ākāsoti yesaṃ so paricchedo, tehi so asamphuṭṭhova. Aññathā paricchinnatā na siyā tesaṃ bhūtānaṃ byāpibhāvāpattito. Abyāpitā hi asamphuṭṭhatā. Tenāha bhagavā ‘‘asamphuṭṭhaṃ catūhi mahābhūtehī’’ti (dha. sa. 637, 724). Kaṇṇacchiddamukhavivarādivasena ca chiddavivarabhāvapaccupaṭṭhānā vā. Yesaṃ rūpānaṃ paricchedo, tattheva tesaṃ paricchedabhāvena labbhatīti vuttaṃ ‘‘paricchinnarūpapadaṭṭhānā’’ti. ‘‘Yāya paricchinnesū’’tiādinā ākāsadhātuyā taṃtaṃkalāpānaṃ kalāpantarehi asaṅkarakāraṇataṃ dasseti.
四四二。所谓分割色，是自己由其中分割，色的分割程度称作切割色，其特征便是此称。此处如虚空界，宛如分别不同色块般分割。故说“表示色彩变化之流露”。本意是由于色的分割而结合，因此称为“色界受持”。若分割的色块存在，即为不明显之受持。现今色块外部分割形成的明显色彩变化界，则是此分割，但仍非明确区分。因此，分割部分非存在的状态是指未遍满的状态。正如世尊说“不明显的由四大构成”。亦或耳、眼、鼻、舌孔等分割部分的存在状态。凡色块之分割，则在原处以分割特征获得“分割色的迹象”。“由此分割”之语，表示虚空界中诸色块之间因无混合状态而成也。
§443
443.Adandhatāti agarutā. Vinodanaṃ vikkhipanaṃ, apanayananti attho. Athaddhatāti akathinatā. Attano mudubhāveneva sabbakiriyāsu avirodhitā. Mudu hi katthaci na virujjhati. Tīsupi ṭhānesu paṭipakkhe a-kāro dandhatādihetūnaṃ paṭipakkhasamuṭṭhānattā lahutādīnanti keci. Apare pana ‘‘sattāpaṭisedhe’’ti vadanti. Sarīrena kattabbakiriyānaṃ anukūlatāsaṅkhātakammaññabhāvo lakkhaṇaṃ etissāti sarīrakiriyānukūlakammaññabhāvalakkhaṇā. Akammaññaṃ dubbalaṃ nāma hotīti kammaññatā adubbalabhāvapaccupaṭṭhānā vuttā.
四四三。所谓“棍状”即为硬直。释义为分散、带走之意。所谓“柔软”即为不可述法，指自身柔和性质，在诸行为中无抵触。柔软着实有时不会逆转。对此硬棒等三方面相反因缘所生相反起之轻重等性，亦有类说。另有言“损毁众生”者。身所为之工作的有助利益能力，即为身行便利之特征。作无所作为则为身力衰弱之称。
Lahutādīnaṃ aññamaññāvijahanena duviññeyyanānattatā vuttāti taṃtaṃvikārādhikarūpehi taṃnānattappakāsanatthaṃ ‘‘evaṃ santepī’’ti vuttaṃ. Dhātukkhobho vātapittasemhapakopo, rasādidhātūnaṃ vā vikārāvatthā. Dvidhā vuttopi atthato pathavīdhātuādīnaṃ dhātūnaṃyeva vikāroti daṭṭhabbo. Paṭipakkhapaccayā sappāyautuāhārāvikkhittacittatā. Te ca taṃtaṃvikārassa visesapaccayabhāvato vuttā, avisesena pana sabbe sabbesaṃ paccayā. Yato nesaṃ aññamaññāvijahanaṃ, iddhivaḷañjanādīsu viya vasavattanaṃ maddavappakāro. Suparimadditacammasudhantasuvaṇṇagahaṇañcettha mudukammaññasadisarūpanidassanamattaṃ, na taṃ idha adhippetaṃ mudutākammaññatāsabbhāvato. Na hi anindriyabaddharūpasantāne lahutādīni sambhavanti, indriyabaddhepi rūpabhave na santi dandhattakarādidhātukkhobhābhāvato. Sati hi tādise dhātukkhobhe tappaṭipakkhapaccayasamuṭṭhānāhi lahutādīhi bhavitabbanti keci, taṃ akāraṇaṃ. Na hi vūpasametabbapaccanīkāpekkho tabbirodhidhammasamuppādo, tathā sati sahetukakiriyacittuppādesu kāyalahutādīnaṃ abhāvova siyā. Kasmā pana kammajarūpesu lahutādayo na hontīti? Paccuppannapaccayāpekkhattā. Aññathā sabbadābhāvīhi lahutādīhi bhavitabbaṃ siyāti.
因轻重等相互矛盾之故，称为两种不能共知境。谓依此诸变化形态而显示不能共知境。天界风、火、水、地四大元素变化即是根本变化。虽称二种，以实理观之，则乃地等四大元素本身变化。相反因缘所生者谓食受断乱、心乱等。此为各种变化之特殊因缘。无特殊者则为一切所依之总因。因彼不可共知之故，如使役藏麴、蜂蜜、醇酒等之控制，显现出柔软动作效果。经过纯熟柔软动作潭、精炼金块之宝石堆等处，此地无剧烈柔软动作之本质。由于非由感官束缚之色体因素，故不会产生棍状等硬直。虽然对这些元素稍加觉知，因相反因缘存在亦会出现轻重。有此因缘对治时轻重须得出现，有时不得无因缘而成。为什么在业果变化中轻重等不生起？此由存在缘起之故。若无因缘则轻重等必缺失。
§444
444. Ādi cayo, īsaṃ vā cayoti ācayo, yathāpaccayaṃ tato tato āgatassa viya cayoti vā ācayo, tadubhayaṃ ekajjhaṃ gahetvā ācayo lakkhaṇaṃ etassāti ācayalakkhaṇo. Rūpassa upacayo paṭhamuppādo, vaḍḍhi ca ‘‘upaññattaṃ upasitta’’ntiādīsu viya upa-saddassa paṭhamūpariatthassa nidassanato. Pubbantatoti pubbakoṭṭhāsato, anāgatabhāvatoti attho. Uppajjamāne rūpadhamme uppādo anāgatakkhaṇato ummujjāpento viya hotīti vuttaṃ ‘‘ummujjāpanaraso’’ti. Tathā so ‘‘ime rūpadhammā’’ti niyyātento viya gayhatīti āha ‘‘niyyātanapaccupaṭṭhāno’’ti. Paripuṇṇabhāvapaccupaṭṭhānatā ‘‘uparicayo upacayo’’ti imassa atthassa vasena veditabbā. Pavattilakkhaṇāti rūpānaṃ pavattananti lakkhitabbā. Anuppabandhanarasāti pubbāparavasena anu anu pabandhanakiccā. Tato eva anupacchedavasena gahetabbato anupacchedapaccupaṭṭhānā.
四四四。所谓聚集、积累，或称藏积，即像依缘而来的各处堆积。两者合为一，称为积特征。谓先生色之积累，是初起。增长说有“完备成熟”和“随顺”之类，其意是透过前后之连接作为初级指导。谓在生起之色法中，其起初如涌出而来，故有“涌现之欲”之语。如此先生诸色被认为是有意指向之说，因此称为“意向因缘之受持”。认为齐备存在之境是“聚集”或“积累”。“发起特征”当理解为色的运动。未结合意指之前，依次连续绑定的活动。继而须以不间断的受持为准则，继此以不间断受持理解。
Ubhayampīti upacayo santatīti ubhayampi. Jātirūpassevāti rūpuppādasseva adhivacanaṃ. Yadi evaṃ kasmā vibhajja vuttāti āha ‘‘ākāranānattato’’ti, jātirūpassa pavattiākārabhedatoti attho. Veneyyavasena vibhajjakathane kāraṇaṃ parato āvi bhavissati. Kathaṃ panetaṃ viññātabbaṃ, pavattiākāranānattato jātirūpassa bhedo, na sabhāvatoti ? Niddesatoti dassento ‘‘yasmā panā’’tiādimāha. Tattha yo āyatanānanti yo aḍḍhekādasannaṃ rūpāyatanānaṃ ādicayattā ‘‘ācayo’’ti vutto. So eva upacayo paṭhamuppādabhāvato upa-saddo paṭhamatthoti katvā. Yo pana tattheva uppajjamānānaṃ upari cayattā upacayo, sā eva santati anupabandhavasena uppattibhāvato. Atha vā yo āyatanānaṃ ācayo paṭhamabhāvena upalakkhito uppādo, so pana tattheva uppajjamānānaṃ upari cayattā upacayo, vaḍḍhīti attho. Upacayo vaḍḍhibhāvena upalakkhito uppādo, sā eva santati pabandhākārena uppattibhāvato. Tenāha ‘‘aṭṭhakathāyampī’’tiādi.
『ubhayampi』谓二者之和。『jātirūpassevā』即形色之起。此处谓形色，乃依起形而有之名。若依论者所言，『因相不一故』，即指生色二者因相不同故。然后，分述时须将因果置于异侧，方为正义。然则此点如何证明？所谓因相不同即生色差别，并非本性所固有。其理可由『niddesa』释之，以『yasmā panā』开首。此中所谓『āyatanā』者，是谓十二处之初，此处始称为『ācaya（积累）』。此即『upacayo』之本义，取『初起』之意。若谓特指当下起现之积累，则为『santati』积续，即不间断之起现。又若有『ācaya』为初现，又有『upacaya』为积增，则下文所言『vā』说明『ācaya』乃立于初始之生起，『upacaya』则为彼上之增胜，此即其义。『upacayo』取增胜之义时，谓因连结故积累之增长。故注疏说『aṭṭhakathāyampi』等语，即证实此义。
Tattha evaṃ kiṃ kathitanti ‘‘yo āyatanānaṃ ācayo’’tiādinā (dha. sa. 641) niddesena kiṃ atthajātaṃ kathitaṃ hoti? Āyatanena ācayo kathito. Ācayupacayasantatiyo hi nibbattibhāvena ācayo evāti āyatanehi ācayādīnaṃ pakāsitattā tehi ācayo kathito. Āyatanānaṃ ācayādivacaneneva ācayasabhāvāni uppādadhammāni āyatanānīti ācayena taṃpakatikaṃ āyatanaṃ kathitaṃ. Lakkhaṇañhi uppādo, na rūparūpanti.
此处言『yo āyatanānaṃ ācayo』，依《大分律》641节言，是何义耶？所谓积累，即称为处。既以积累与处同，表明积累即生起之法。积累及积累之续，被称为积累，此乃为积累本性之起现故。如积累所起之处，即谓积累所标之境界。故以积累有关之字，为说积累之属性。所谓积累者即处之本质，故以处名之。此处说积累即产生法，而非形色之形相。
Rūpaparipāko rūpadhammānaṃ jiṇṇatā. Upanayanarasāti bhaṅgupanayanakiccā. Sabhāvānapagamepīti kakkhaḷatādisabhāvassa avigamepi. Ṭhitikkhaṇe hi jarā, na ca tadā dhammo sabhāvaṃ vijahati nāma. Navabhāvo uppādāvatthā, tassa apagamabhāvena gayhatīti āha ‘‘navabhāvāpagamapaccupaṭṭhānā’’ti. ‘‘Arūpadhammāna’’nti idaṃ tesaṃ jarāya suṭṭhu paṭicchannatāya vuttaṃ. Rūpadhammānampi hi khaṇikajarā paṭicchannā eva, yā avīcijarātipi vuccati. Esa vikāroti khaṇḍiccādivikāramāha. So hi arūpadhammesu na labbhati. Yā avīcijarā nāma, tassāpi esa vikāro natthīti sambandhitabbaṃ. Natthi etissā jarāya vīcīti avīcijarā, navabhāvato duviññeyyantarajarāti attho.
『rūpaparipāko』即色法老熟。所谓引导之人，即执尸解体之工作。『sabhāvānapagamepīti』谓于本性灭尽，犹如坚硬之质亦不再现。止息之时虽有衰老，然彼时色法并不失其本质。说新现之境界毁灭乃以破坏为缘，谓之『navabhāvāpagamapaccupaṭṭhānā』。所谓非色法，言于彼处老熟之法现得体隐。色法亦是瞬息老熟，亦称为非浊老熟。谓此变异，乃言分裂等变异。此等变异於非色法中不得遇。所谓非浊老熟，言此业异老熟不能起。因新现境界而生二种不相知之老熟，即谓之理。
Parito sabbaso ‘‘bhijjana’’nti lakkhitabbāti paribhedalakkhaṇā. Niccaṃ nāma dhuvaṃ, rūpaṃ pana khaṇabhaṅgitāya yena bhaṅgena na niccanti aniccaṃ, so aniccassa bhāvoti aniccatā. Sā pana yasmā ṭhitippattaṃ rūpaṃ vināsabhāvena saṃsīdantī viya hotīti vuttaṃ ‘‘saṃsīdanarasā’’ti. Yasmā ca sā rūpadhammānaṃ bhaṅgabhāvato khayavayākāreneva gayhati, tasmā vuttaṃ ‘‘khayavayapaccupaṭṭhānā’’ti.
将其划分须知『bhijjana』为划分标记，所谓区别之法。常者乃恒常，色因暂破坏而不恒常，故谓无常。此无常因为有形色之恒定状态，然因毁灭而如腐败般出现。称腐败意为『saṃsīdanarasa』。由于色法破坏之性，故称为『khayavayapaccupaṭṭhānā』。
§445
445.Ojālakkhaṇoti ettha aṅgamaṅgānusārino rasassa sāro upathambhabalakaro bhūtanissito eko viseso ojā. Kabaḷaṃ karīyatīti kabaḷīkāro. Āharīyatīti āhāro, kabaḷaṃ katvā ajjhoharīyatīti attho. Idaṃ pana savatthukaṃ ojaṃ dassetuṃ vuttaṃ. Bāhiraṃ āhāraṃ paccayaṃ labhitvā eva ajjhattikāhāro rūpaṃ uppādeti, so pana rūpaṃ āharatīti āhāro. Tenāha ‘‘rūpāharaṇaraso’’ti. Tato eva ojaṭṭhamakarūpuppādanena imassa kāyassa upathambhanapaccupaṭṭhāno. Ojāya rūpāharaṇakiccaṃ bāhirādhīnanti āha ‘‘āharitabbavatthupadaṭṭhāno’’ti.
445．『滋养素之相』（ojālakkhaṇa）者：此处所谓滋养素（ojā），乃随顺身体各支分而流布之液味精华，具有支撑增益力量、依附于四大之一种特殊性质。『被做成一口之食』（kabaḷaṃ karīyati）故称「抟食」（kabaḷīkāro）。『被摄取』（āharīyati）故称「食」（āhāro），意谓做成一抟而被吞咽下去。然而，此处所说乃为显示有所依托之滋养素。内食须先得外食为缘，方能生起色法，而彼内食摄取色法，故称「食」；因此论文说「以摄取色法为味用」。正由于此，以生起含有滋养素为第八之色聚，支撑此身，故其现起为「支撑此身」；而滋养素摄取色法之作用依赖于外境，故论文说「以应被摄取之对象为近因」。
§446
446.Balarūpantiādīsu imasmiṃ kāye balaṃ nāma atthi, sambhavo nāma atthi, rogo nāma atthi, ‘‘jāti sañjātī’’ti (vibha. 191) vacanato jāti nāma atthi, tehipi catūhi mahābhūtehi vinā abhāvato upādāyarūpehi bhavitabbanti adhippāyo. Ekaccānanti abhayagirivāsīnaṃ. Paṭikkhittanti ettha evaṃ paṭikkhepo veditabbo – middhaṃ rūpameva na hoti nīvaraṇesu desitattā. Yassa hi nīvaraṇesu desanā, taṃ na rūpaṃ yathā kāmacchando. Siyā panetaṃ duvidhaṃ middhaṃ rūpaṃ, arūpañcāti. Tattha yaṃ arūpaṃ, taṃ nīvaraṇesu desitaṃ ‘‘na rūpa’’nti? Taṃ na, visesavacanābhāvato. Na hi visesetvā middhaṃ nīvaraṇesu desitaṃ, tasmā middhassa duvidhataṃ parikappetvāpi na sakkā nīvaraṇabhāvaṃ nivattetuṃ. Sakkā hi vattuṃ ‘‘yaṃ taṃ arūpato aññaṃ middhaṃ parikappitaṃ, tampi nīvaraṇaṃ middhasabhāvattā itaraṃ middhaṃ viyā’’ti.
第446条说『balarūpa』等于此身之力、性质、烦忧等。言及诸苦病与生起，称为『jāti sañjātī』。此生有，而无初四大与无形色者不可生起。谓有称无畏山居民。以此分类可知，『middha』色并非因遮烦恼所成。因若如此说，则为两种『middha』之别，即有色及无色。若谓无色即不是色，则由于无区别之名。因不区别而言middha非色，故不能灭烦恼之性质。故可言曰：对某一无色而有另一有色middha，后者亦具烦恼之性亦异于前者。
Bhavatu nīvaraṇaṃ, ko virodhoti ce? Nīvaraṇañca pahātabbaṃ. Pañca nīvaraṇe pahāya ‘‘addhā munīsi sambuddho, natthi nīvaraṇā tavā’’ti (su. ni. 546) vacanato. Appahātabbañca rūpaṃ ‘‘katame dhammā neva dassanena na bhāvanāya pahātabbā? Catūsu bhūmīsu kusalaṃ, catūsu bhūmīsu vipāko, tīsu bhūmīsu kiriyābyākataṃ, rūpañca nibbānañca. Ime dhammā neva dassanena na bhāvanāya pahātabbā’’ti (dha. sa. 1407) vacanato. Na cettha tadārammaṇakilesappahānaṃ adhippetaṃ ‘‘rūpaṃ, bhikkhave, na tumhākaṃ, taṃ pajahathā’’tiādīsu (saṃ. ni. 3.34) viya kāmacchandādīnaṃ tathā pahānassa anadhippetattā. Tasmā na middhaṃ rūpaṃ. Yadi middhassa rūpabhāvaṃ na sampaṭicchatha, kathaṃ bhagavato niddā. Middhañhi ‘‘niddāpacalāyikā’’tiādinā vibhaṅge vibhattattā niddāti? Na middhaṃ niddā, niddāhetubhāvato pana taṃ ‘‘niddā’’ti vibhattaṃ yathā itthiliṅgādi. Evampi niddāhetuno middhassa abhāvato kathaṃ bhagavato niddāti? Niddā bhagavato sarīragilāniyā, na middhena. Sā ca natthīti na sakkā vattuṃ ‘‘piṭṭhi me āgilāyati, tamahaṃ āyamissāmī’’ti (ma. ni. 2.22) vacanato. Na cettha evamavadhāraṇaṃ middhameva niddāhetūti, niddāhetu eva middhanti evamavadhāraṇā. Tasmā aññopi atthi niddāhetu, ko pana soti? Sarīragilāniyā. Tena vuttaṃ ‘‘niddā bhagavato sarīragilāniyā, na middhenā’’ti.
愿烦恼得以断除，有何人能加以障碍？如法当舍弃烦恼。五种烦恼断除之后，有语云：“在此圣贤、正觉者之教法中，汝无烦恼。”（治经尼261页）又语：“何种法门既非观见亦非修习，应舍弃吗？于四种境界中善法、四种境界中果报、三种境界中无作业，及色法与涅槃，此等法既非观见亦非修习，故不可舍弃。”（论事圣1407）此处非指诸根所缘之色法烦恼舍弃，如经中所说：“色不是汝等所有，比库当舍之。”（杂毗尼3.34），欲爱等烦恼亦然未有人任意舍弃。故此，昏沉非色质；若昏沉即色质为何世尊称呼为睡眠？昏沉因名有细分，如“昏沉为睡眠”者，非昏沉即睡眠，而是因睡眠故称昏沉，如同女性名称不直接等于女性身份。若昏沉无睡眠因，世尊又何以称之睡眠？睡眠乃由身疲倦产生，而非昏沉所致。经典中所言：“我皮肤发痒，当治之。”（大尼2.22）意示此处不能因昏沉即睡眠，二者概念应区别。然则睡眠之因非昏沉，何者为因？当是身疲倦也。故有语：“睡眠乃世尊身疲倦所致，非由昏沉。”
Niddā ca bhagavato natthīti na sakkā vattuṃ ‘‘abhijānāmi kho panāhaṃ aggivessana…pe… divā supitā’’ti (ma. ni. 1.387) vacanato. Itopi na middhaṃ rūpaṃ sampayogavacanato. Vuttañhi ‘‘thinamiddhanīvaraṇaṃ avijjānīvaraṇena nīvaraṇañceva nīvaraṇasampayuttañcā’’tiādi (dha. sa. 1176). Na cettha yathālābhabhavanaṃ? Sakkā paccetuṃ ‘‘sakkharakathalikampi macchagumbampi carantampi tiṭṭhantampī’’tiādi (dī. ni. 1.249) viya appasiddhatāya rūpabhāvassa. Siddhe hi tassa rūpabhāve sambhavato yathālābhapaccayo yujjeyyāti. Itopi na rūpaṃ middhaṃ āruppesu uppajjanato. Vuttampi cetaṃ ‘‘nīvaraṇaṃ dhammaṃ paṭicca nīvaraṇo dhammo uppajjati napurejātapaccayā’’ti (paṭṭhā. 3.8.8) imassa vibhaṅge ‘‘āruppe kāmacchandanīvaraṇaṃ paṭicca thinamiddhanīvaraṇaṃ uddhaccanīvaraṇaṃ avijjānīvaraṇaṃ uppajjatī’’ti vitthāro. Tasmā ‘‘na middhaṃ rūpa’’nti yaṃ aṭṭhakathāsu paṭikkhittaṃ, taṃ supaṭikkhittameva.
睡眠为世尊所无，故不能言：“我知我昼寝。”（大尼1.387）此处因表达为因境故，仍非昏沉质。复有语：“昏沉和懈怠障碍，受无明障碍及诸烦恼相连。”（论事圣1176）此处非层层产出障碍乎？可观见如：“鱼贼潜泳、游走、驻足时，皆消极困顿。”（增尼1.249）障碍色质不显著如是说。任色质成熟皆依因缘而生。亦非离色法无由生起昏沉。且经文分解：“于无色界因欲爱障碍产生昏沉障碍、烦恼障碍、失神障碍及无明障碍。”（毗婆沙3.8.8）故注释所破“昏沉即色质”之说，断然破除。
Itaresūti balarūpādīsu. Kammasamuṭṭhānassāpi rogassa visabhāgapaccayasamuppanno dhātukkhobho āsannakāraṇaṃ, pageva itarassa. So ca atthato rūpadhammānaṃ vikārāvatthāṭhitibhaṅgakkhaṇesu eva siyāti vuttaṃ ‘‘rogarūpaṃ jaratāaniccatāgahaṇena gahitamevā’’ti. Upacayasantatigahaṇena gahitamevāti tabbinimuttassa rūpuppādassa abhāvato. Upādāvatthāya ca aññā jāti nāma nattheva. Sambhavo kāmadhātuyaṃ ekacciyasattānaṃ indriyaparipākapaccayo āpodhātuyā pavattiākāravisesoti āha ‘‘sambhavarūpaṃ āpodhātuggahaṇena gahitamevā’’ti. Kāyabalaṃ nāma atthato vāyodhātuyā pavattiākāraviseso tassā vipphārabhāvato. Yato naṃ ‘‘pāṇabala’’nti vadanti, tenāha ‘‘balarūpaṃ vāyodhātuggahaṇena gahitamevā’’ti. Kasmā pana nesaṃ ayathākkamato paṭikkhepo katoti? Visuṃ natthīti katvā anupalabbhamānattā anādaradassanatthaṃ, middhapaṭikkhepo vā mahāpañhoti paṭhamaṃ kato. Tadanusārena paṭilomanayena itaresampi abhāvo vuttoti veditabbaṃ.
于是他处色质显示等，因行为所生病之不净但以其部分依缘而起，正是此故色之病理表征为无常。再由诸恶因成累增相得现病态。不净依累增相缠绕故如是说：“病色乃因老病无常受苦成。”又由聚集滞留缘故不复产生新色。顾此无常，即非执著生之新色。作为此体病理现象，无他新生。此病色乃欲界为部分众生根成熟依止外色界所形成，名为流出界特殊化。身能量实非此体，乃风特化。彼称“气力”，即由风元素流转成形，故谓“病色以风元素而成”。为何诸体没能随意崩坏？因观察其为空无所有，未为察知，无法明见其灭失，是昏沉之摧毁。以昏沉摧毁也正是大智慧之由来。由此可知彼等体失不存在乃因不净未显，显现为昏沉摧毁是无有此色灭失。故曰“病色乃胃中之病，不为昏沉所成”，应理解此意。
‘‘Itī’’ti idaṃ ‘‘aṭṭhavīsatividha’’nti iminā sambandhitabbaṃ, iminā vuttakkamena aṭṭhavīsatividhaṃ hotīti. So ca kho pāḷiyaṃ āgatanayenevāti anūnatā veditabbā. Anadhikabhāvo pana dassito eva.
“伊他雷苏（其他者）”即指力量色等诸色。如因业而起病色，是因病不净部分性缘生，正如他处色质变异者。病色以老病无常受苦诸相所摄故成。因累积沉没不复新生成。因缠果诸相难覆故成。又生于欲界身界，其成因须依个别众生感官成熟，及水元素依止而特别变相，称为生色。所谓身体能量，是因风元素流转而生，如若风元素中止，则此色亦灭。由此“气力”称谓而来。何以此色不能随意堕落毁坏？因观察其清净无所有不净之相，未被察知。故以昏沉摧毁是智慧破除昏沉所致。此为他处不显存在之因。
§447
447. Sampayuttadhammarāsi hinoti etena patiṭṭhahatīhi hetu, mūlaṭṭhena lobhādiko, alobhādiko ca, tādiso hetu na hotīti nahetu. Nāssa hetu atthīti ahetukaṃ, sahetukapaṭiyogibhāvato hetunā saha na uppajjatīti attho. Ahetukameva hetunā vippayuttatāya hetuvippayuttaṃ. Dhammanānattābhāvepi hi saddatthanānattena veneyyavasena dukantaradesanā hotīti dukapadavasena cetaṃ vuttaṃ. Paccayādhīnavuttitāya saha paccayenāti sappaccayaṃ. Attano paccayehi loke niyuttaṃ, viditanti vā lokiyaṃ. Ā bhavaggaṃ, ā gotrabhuṃ vā savantīti āsavā, saha āsavehīti sāsavaṃ, āsavehi ālambitabbanti attho. Ādisaddena saṃyojanīyaṃ oghanīyaṃ yoganīyaṃ nīvaraṇīyaṃ saṃkilesikaṃ parāmaṭṭhaṃ acetasikaṃ cittavippayuttaṃ narūpāvacaraṃ naarūpāvacaraṃ naapariyāpannaṃ aniyataṃ aniyyānikaṃ aniccanti evamādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo.
第四百四十七条系指连结法境总和减弱，即因贪欲根本止灭，同时无贪亦无非贪，即无此因，不得生此果。非有因即无因，谓无因理因理果未生。因缘果皆住因理，因理若离非法因，而无因则果不生。且法之无常性，使之不能同一静止称之为因。因缘关系里新旧法相差别明显。故此经典曰，法无常之中以相差别而辨别讲法不可导致苦果，故称其法为苦义。因缘依止为因，所依名为缘。此中余部如欲流、染污称出离，俱不可得。称入流者，名为染污，染污依立法，称为染污。以此染污为依，谓其法能障蔽心故少智。应知诸有之流，色心二相界限分明，不净差别易觉则难得，难以明知。智慧未及故离苦难。彼诸染污与色心境界有别，其生存无定运转变化无常，非恒有，非能自持，非他能保持，其无常等法应如实观察。
Āhito ahaṃ māno etthāti attā, attabhāvo. Taṃ attānaṃ adhikicca uddissa pavattā ajjhattā , indriyabaddhadhammā, tesu bhavaṃ ajjhattikaṃ, cakkhādi. Aṭṭhakathāyaṃ pana vuttanayena ajjhattameva ajjhattikaṃ yathā venayikoti (a. ni. 8.11; pārā. 8) imamatthaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘attabhāvaṃ adhikicca pavattattā ajjhattika’’nti. Sesaṃ tevīsatividhaṃ. ‘‘Tato bāhirattā’’ti idaṃ ajjhattikalakkhaṇābhāvato vuttaṃ. Ghaṭṭanavasenāti visayī, visayo ca hutvā saṅghaṭṭanavasena. Sesaṃ soḷasavidhaṃ. Viparītattāti ghaṭṭanavasena agahetabbato. Duppaṭivijjhasabhāvattāti sukhumabhāvena duviññeyyasabhāvattā. Ñāṇassa āsanne na hotīti dūre. Terasa hadayavatthupariyosānāni. Sabhāvenevāti ‘‘rūpassa paricchedo, rūpassa vikāro, rūpassa upacayo’’tiādinā aggahetvā attano sabhāveneva kakkhaḷattādinā ñāṇena paricchijja gahetabbato. Sesaṃ dasavidhaṃ. Tabbiparītatāyāti sabhāvena apariggahitabbato. Sotādīnampi cakkhuno viya pasannasabhāvattā eva yathāsakaṃ visayaggahaṇapaccayatāti dassento āha ‘‘cakkhādi…pe… pasādarūpa’’nti. Viparītattāti tabbidhurasabhāvattā. Adhipatiyaṭṭhenāti ettha cakkhādīnaṃ tāva pañcannaṃ cakkhuviññāṇādīsu ādhipateyyaṃ tesaṃ paṭumandabhāvānuvattanato, itthipurisindriyadvayassa sakicce jīvitindriyassa sahajarūpānupālane. Tadubhayaṃ heṭṭhā vuttameva. Upādinnattāti gahitattā. Kammanibbattañhi ‘‘mametaṃ phalaṃ’’nti kammunā gahitaṃ viya hoti apaṭikkhepato.
“阿希陀阿哈慧美纳”谓我身及我身所具有之法，即我体性质。此我执固守由内因缘业力作用，五根感官如眼等形成具足。此注中所谓“内在即内在性质”，如律藏注释所说：“我执因内在作用所生。”余三十二种法中，此指内在性质。若说“外在即无此内在性质”，则谓无此自身之构造。构造指外境物境界。余十六种法即外缘相反。所谓所知微妙难解，即难明辨。因识未到故称为难入。三十三种法中有心处及心分界限变化皆细微相交叠不易察觉。于心智趣中应分别观察“色之分界、色之变异、色之缘起”等。余十种法即未包含在此范围内。所谓所观察者不可随意放弃。如眼根等随身而明亮，是所依凭色境境界，所以说“眼等诸根令视通达”。逆者即根之效率消失。所谓主宰重心涵义，当眼根五类识等统御时功能顺畅，男女二根相互配合养护生命发挥作用。其二正是上所说。执持者即被把持。因业所成曰“这是我的果报”不容忽视。
§448
448.Sanidassanakammajādīnaṃ tikānanti sanidassanattikassa, kammajādittikānañca. Oḷāriketi dvādasavidhe oḷārikarūpe. Rūpanti rūpāyatanaṃ. Daṭṭhabbabhāvasaṅkhātena saha nidassanenāti sanidassanaṃ, paṭihananabhāvasaṅkhātena saha paṭighenāti sappaṭighaṃ, sanidassanañca taṃ sappaṭighañcāti sanidassanasappaṭighaṃ. Tattha yassa daṭṭhabbabhāvo atthi, taṃ sanidassanaṃ. Cakkhuviññāṇagocarabhāvova daṭṭhabbabhāvo. Tassa rūpāyatanato anaññattepi aññehi dhammehi rūpāyatanaṃ visesetuṃ aññaṃ viya katvā vuttaṃ ‘‘saha nidassanena sanidassana’’nti. Dhammabhāvasāmaññena hi ekībhūtesu dhammesu yo nānattakaro viseso, so añño viya katvā upacarituṃ yutto. Evaṃ hi atthavisesāvabodho hotīti. Yo sayaṃ, nissayavasena ca sampattānaṃ, asampattānañca paṭimukhabhāvo aññamaññaṃ patanaṃ, so paṭihananabhāvo, yena byāpārādivikārapaccayantarasahitesu cakkhādīnaṃ visayesu vikāruppatti. Sesaṃ ekādasavidhaṃ oḷārikarūpaṃ. Tañhi sanidassanattābhāvato anidassanaṃ, vuttanayeneva sappaṭighaṃ. Ubhayapaṭikkhepena anidassanaappaṭighaṃ. Kammato jātanti ettha yaṃ ekantakammasamuṭṭhānaṃ aṭṭhindriyāni, hadayañcāti navavidhaṃ rūpaṃ, yañca navavidhe catusamuṭṭhāne kammasamuṭṭhānaṃ navavidhameva rūpanti evaṃ aṭṭhārasavidhampi kammato uppajjanato kammajaṃ. Yañhi jātañca yañca jāyati yañca jāyissati, taṃ sabbampi ‘‘kammaja’’nti vuccati yathā duddhanti. Tadaññapaccayajātanti kammato aññapaccayato jātaṃ utucittāhārajaṃ. Nakutocijātanti lakkhaṇarūpamāha. Viññattidvayaṃ, saddo, ākāsadhātu, lahutādittayaṃ cittasamuṭṭhānāni avinibbhogarūpānīti etaṃ pañcadasavidhaṃ rūpaṃ cittajaṃ. Ākāsadhātu, lahutādittayaṃ, āhārasamuṭṭhānāni avinibbhogarūpānīti etaṃ dvādasavidhaṃ rūpaṃ āhārajaṃ. Ettha saddaṃ pakkhipitvā terasavidhaṃ rūpaṃ ututo samuṭṭhitaṃ utujaṃ. Sesaṃ kammajatike vuttanayānusāreneva veditabbaṃ.
448. 关于摄现业等之事，这些被称为摄现的业，因为是依摄现而生的业。十二种托叶形态成为托叶的形状。色法即色根所依的色境。观察诸法与所当观察者的结合，称为摄现；与抵触关系的称为同触；既是摄现又是同触的，称为摄现同触。若有可见之性，谓之摄现。譬如眼识的所触之处即为可见之性。色根众生中唯一不与他法殊异而被分别为色根的，称为“与观察同摄现”。同一法质共同之处中，彼有所分别，即便异于他法，也可作为装饰使用。此即为义相的分别知。自体，既有彼此互依的存在，亦有非存在的对立关系，这种相互转变为抵触，唯因诸根所缘识摄合产生变异。余下共有十一种托叶形态。其因无摄现状态则为无现，称曰“同触”。若兼二者则谓为无现同触。此从业因生，指八根全备及心及九种色，共十八种色法，称为业生色。生已、生时及将生者，皆称为“业生”，如乳汁。所谓因他生者，业生他因所生；未生之产，是标迹形状。识的二重表现，即声、空性、轻重三者乃心之生起，属不可灭的十五种色，即从食而来之十二种色。他如声，则在发射后产生十三种色。其余业生现象，应依训诂体会。
§449
449. Diṭṭhādicatukkavasena, rūparūpādicatukkavasena, vatthādicatukkavasenāti pāṭekkaṃ catukkasaddo yojetabbo. Yaṃ rūpāyatanaṃ adakkhi yaṃ passati yaṃ dakkhissati yaṃ passeyya, taṃ sabbaṃ diṭṭhaṃ nāma diṭṭhasabhāvānātivattanato yathā duddhanti. Esa nayo sesesupi. Dassanavisayattāti cakkhuviññāṇaviññeyyattā. Savanavisayattāti sotaviññāṇaviññeyyattā. Gandharasaphoṭṭhabbattayanti gandho raso phoṭṭhabbanti etaṃ tayaṃ. Mutaṃ nāma mutvā patvā gahetabbato. Tenāha ‘‘sampattaggāhakaindriyavisayattā’’ti.
449. 按见四事、色见四事、处所四事一一分别而言，应合称之为“独特四事”。所谓色根所依之境而不见、不见所摄、将见、将被见者，此皆属所见，及已超见相。此说法尚未尽。所谓见所，是指眼识之所知境界。闻所，是耳识所知。香、味、触，则为三者。所谓“除去、舍弃、取用”及受纳。故称为“具足作用根境”。
Kimidaṃ phoṭṭhabbaṃ nāmāti? Pathavītejovāyodhātuttayaṃ. Kasmā panettha āpodhātu aggahitā, nanu sītatā phusitvā gayhati, sā ca āpodhātūti? Saccaṃ gayhati, na pana sā āpodhātu. Kiñcarahīti? Tejodhātu eva. Mande hi uṇhabhāve sītabuddhi. Na hi sītaṃ nāma koci guṇo atthi, kevalaṃ pana uṇhabhāvassa mandatāya sītatābhimāno. Kathametaṃ viññātabbanti ce? Anavaṭṭhitattā sītabuddhiyā yathā pārāpāre. Tathā hi ghammakāle ātape ṭhitānaṃ chāyaṃ paviṭṭhānaṃ sītabuddhi hoti, tattheva pana pathavīgabbhato uṭṭhitānaṃ uṇhabuddhi. Yadi hi sītatā āpodhātu siyā, ekasmiṃ kalāpe uṇhabhāvena saddhiṃ upalabbheyya, na ca upalabbhati. Tasmā viññāyati na āpodhātu sītatāti . Idañca bhūtānaṃ avinibbhogavuttitaṃ icchantānaṃ uttaraṃ, anicchantānampi pana catunnaṃ bhūtānaṃ ekasmiṃ kalāpe kiccadassanena sabhāgavuttitāya sādhitāya uttarameva. Ye pana ‘‘vāyodhātuyā lakkhaṇaṃ sītatā’’ti vadanti, tesampi idameva uttaraṃ. Yadi hi vāyodhātu sītatā siyā, ekasmiṃ kalāpe uṇhabhāvena saddhiṃ sītatā upalabbheyya, na ca upalabbhati. Tasmā viññāyati na vāyodhātu sītatāti. Yesaṃ pana dravatā āpodhātu, sā ca phusitvā gayhatīti dassanaṃ. Te vattabbā ‘‘dravabhāvopi phusīyatīti āyasmantānaṃ adhimānamattaṃ saṇṭhānaṃ viyā’’ti. Vuttañhetaṃ purātanehi –
什么是触？土、水、火、风四大。为何此例中水大表现为火？因寒气触及使火相生，水大实为火大。寒乃火之性，非实水之质，仅寒气显现为水。如何知？因寒气不稳妥，犹如海滨波动。夏日炙晒下，阴凉处生寒，地内部则生热。如寒是水大，则不应与热气共存于一处，实则不共存。所以知水大非寒水气也。此为众生不灭之欲的后续，虽不欲亦属四大之一，故显现于一处。从某些说“风大即寒”，语者亦同言。若真为风寒，则不应与热共处一方，实则不共。由此断定非风寒。液体为水大，触及生寒。此应为诸长老对聚集附着之量的最大控制。昔人云：三种物质同聚：“液体滋养，世界以此为重”之意。
‘‘Dravatā sahavuttīni, tīṇi bhūtāni samphusaṃ;
“液体共集，三界物质相融；”
‘Dravataṃ samphusāmī’ti, lokoyamabhimaññati.
“液体俱聚，合一于世间。”
‘‘Phusaṃ bhūtāni saṇṭhānaṃ, manasā gaṇhate yathā;
“触及诸物体组合，心以此为数。”
‘Paccakkhato phusāmī’ti, ñātabbā dravatā tathā’’ti.
『我是依顺因缘感触』，此理应当了知，如此洪流般现前。
Sesanti yathāvuttaṃ rūpādisattavidhaṃ rūpaṃ ṭhapetvā avasiṭṭhaṃ ekavīsatividhaṃ rūpaṃ. Viññāṇassevāti manoviññāṇasseva. Avadhāraṇena rūpāyatanādīnampi manoviññāṇaviññeyyatte niyamābhāvato na viññātarūpatāti saṅkarābhāvaṃ dasseti.
余余部分如前所说，色等五蕴中色蕴，依二十一种色而立，维持不停。意识者即是心识。由观照原理，即使如色界根所起之色等，因无常规约，非恒常可知之色，显示非色之踪迹。
Nipphannarūpaṃ panettha rūparūpaṃ nāmāti yadettha aṭṭhavīsatividhe rūpe ‘‘nipphanna’’nti vuttaṃ rūpaṃ, tadeva rūpalakkhaṇayogato rūpaṃ. Ruppanaṃ rūpaṃ, taṃ etassa atthīti yathā arisasoti, rūpaguṇayogato vā yathā nīlaguṇayogato nīlaṃ vatthanti. Svāyaṃ rūpasaddo ruḷhiyā ataṃsabhāvepi pavattatīti aparena rūpasaddena visesetvā vuttaṃ ‘‘rūparūpa’’nti yathā tilatelaṃ, dukkhadukkhanti (visuddhi. 2.539) ca, ruppanasabhāvaṃ rūpanti attho. Yadi evaṃ, ākāsadhātuādīnaṃ kathaṃ rūpabhāvoti? Nipphannarūpassa paricchedavikāralakkhaṇabhāvato taggatikamevāti ‘‘rūpa’’ntveva vuccati.
此处所说成色，即八种色中所称『成已』色，是其色之特性。色为色质，乃色之存在。如铁质，因为有铁性。色名为色，即色之名声也，藉由重色等性质名之。故成色乃色质之义。若如是，空界等何以为色？以成已色具有分节变化之特征，乃适宜名为『色』。
Vasanti ettha cittacetasikā pavattantīti vatthu, cittataṃsampayuttānaṃ ādhārabhūtaṃ rūpaṃ. Taṃ pana chabbidhaṃ. Tattha hadayarūpaṃ vatthu eva manodhātumanoviññāṇadhātūnaṃ nissayabhāvato. Na dvāraṃ aññanissayānaṃ cakkhādi viya. Yathā hi cakkhādīni sampaṭicchanādīnaṃ pavattiyā dvāraṃ honti, na evaṃ hadayavatthu. Tena vuttaṃ ‘‘yaṃ panettha hadayarūpaṃ nāma, taṃ vatthu, na dvāra’’nti. Viññattidvayaṃ dvāraṃ kammadvārabhāvato. Tannissitassa cittuppādassa abhāvato na vatthu. Pasādarūpaṃ vatthu ceva attasannissitassa cakkhuviññāṇādikassa, dvārañca aññanissitassa sampaṭicchanādikassa. Sesaṃ ekavīsatividhaṃ rūpaṃ vuttavipariyāyato neva vatthu na ca dvāraṃ.
在此所谓色，是心与心所发生时相依之色，所依之处。此即六种。其中文色处，乃心质与心识质相依故。非门如视觉所依之根门。因视觉等乃波动通路，有门之义，心所俱生无门故非门也。故说‘此处所谓心所所依色，非门’。认识之二，是门之作用。因心所无门性，故心起无依处无门。根门如眼识等，为心识相依根门。余余二十一种色变反者，不是所依处，亦非门。
§450
450. Ekato eva jātaṃ ekajaṃ. Nanu ca ekato eva paccayato paccayuppannassa uppatti natthīti? Saccaṃ natthi, rūpajanakapaccayesu ekatoti ayamettha adhippāyo. Na hi rūpuppatti rūpajanakato aññaṃ paccayaṃ apekkhati. Dvijantiādīsupi eseva nayo. Imesanti imesaṃ pabhedānaṃ vasena. Kammajamevāti kammato eva jātaṃ. Cittajamevāti etthāpi eseva nayo. Cittato ca ututo ca jātanti kālena cittato, kālena ututoti evaṃ cittato ca ututo ca jātaṃ daṭṭhabbaṃ. Taṃ dvijaṃ dvīhi jātanti. Parato dvīsupi eseva nayo. Saddāyatanamevāti ettha yaṃ cittajaṃ saddāyatanaṃ, taṃ saviññattikamevāti eke. Aviññattikopi atthi vitakkavipphārasaddoti porāṇā.
450单生者必生一物。岂可谓单因缘生者无生？实无此理。色所依因中之单一，意谓此处约束。盖色之成，不本赖他因。此规律适用于出家等。因缘分明。谓业生必由业。心生亦然。心缘而生，时生心，时生意。如是因缘约束下心与意识必定生成，两者为二生。第二则适用于声根。如意识生声根，于是意识性声根，即得认可。
Vitakkavipphārasaddo na sotaviññeyyoti hi evaṃ pavattamahāaṭṭhakathāvādaṃ nissāya cittasamuṭṭhānassa saddassa viññattiyā vināpi uppatti icchitabbā. Na hi viññatti ‘‘kāyavācāya viññattī’’ti vacanato asotaviññeyyena saddena saha uppajjati, evaṃ sante cittajenāpi saddanavakena bhavitabbaṃ. So ca vādo ‘‘saddo ca hoti, na sotaviññeyyo cā’’ti viruddhamevetanti maññamānehi saṅgahakārehi paṭikkhitto. Apare pana mahāaṭṭhakathāvādaṃ appaṭikkhipitvā tassa adhippāyaṃ vaṇṇenti. Kathaṃ? ‘‘Jivhātālucalanādikaṃ vitakkasamuṭṭhitaṃ viññattisahajameva sukhumasaddaṃ dibbasotena sutvā ādisatī’’ti sutte, paṭṭhāne ca oḷārikaṃ saddaṃ sandhāya sotaviññāṇassa ārammaṇapaccayabhāvo vuttoti iminā adhippāyena vitakkavipphārasaddassa asotaviññeyyatā vuttāti. Taṃ catujaṃ. Avasesanti avinibbhogarūpena saddhiṃ ākāsadhātumāha.
思维心所之声，不为耳识所觉。依此，若无心生声之认识，则此声不能生。故声音虽有，不被耳识知，则无声意相。显然，心生者亦应具新声。此说论有争议，部分聚合论者反对。其他大注疏论者不反驳，持此立场。其理云：舌质微细思维音，虽为柔微声，可由神耳闻之，且已论书记载音作为耳识缘起之条件。因而以此作理论基础，言思维声非耳识可觉，具有神耳可觉者，故为非耳识声。此理合四圣界不灭音声之说。
Lakkhaṇarūpaṃpana nakutocijātanti kutocipi paccayato na jātaṃ, nāpi sayameva jātaṃ paccayehi vinā sayameva jātassa sabbena sabbaṃ abhāvato. Kathaṃ panetaṃ viññātabbaṃ lakkhaṇarūpaṃ na jāyatīti? Lakkhaṇābhāvato. Uppattimantānaṃ hi rūpāyatanādīnaṃ jātiādīni lakkhaṇāni vijjanti, na evaṃ jātiādīnaṃ. Tasmā viññātabbametaṃ jātiādīni na jāyantīti. Siyā panetaṃ ‘‘jātiādīnaṃ jātiādīni lakkhaṇāni vijjantī’’ti? Taṃ na, kasmā? Tathā sati anavaṭṭhānāpattito. Yadi hi jātiādīni jātiādimantāni siyuṃ, tānipi jātiādimantāni, tānipi jātiādimantānīti anavaṭṭhānameva āpajjati. Tasmā suṭṭhu vuttaṃ ‘‘jātiādīni na jāyantī’’ti. Tenāha ‘‘na hi uppādassa uppādo atthi, uppannassa ca paripākabhedamattaṃ itaradvaya’’nti, jarāmaraṇanti attho.
“特征与形相既非自生，也非由何因缘所生；而且形相也不是无因缘自己生起。若形相本自不存在，则其一切皆不存在。如此则该知，特征形相并非由生起而有。这是因为没有特征。诸所生之色、处等，皆知其生起等的特征；并非如此的生起等（如“自生”）则无此特征。因此应知，这些生起等现象并非“生起”等。或许有人说：‘生起等现象确有其生起的特征’？答案非也，何故？如实言之，此生起等非自在不变而起。倘若生起等现象是那自在不变者，则生起等现象自身亦必是那自在不变者，这也就是生起等现象的执着。然而事实并非如此，故正言“生起等现象非生起”。由此说“生起无所起”的意思，即是说，生起中没有起始，已生现象也不过是不同成熟阶段，这就是衰老死亡的义理。
Tattha ‘‘uppādo natthī’’ti etena uppādassa jarāmaraṇābhāvamāha. Asati uppāde kuto jarāmaraṇanti mattaggahaṇena jarāmaraṇassa uppādābhāvampi. Yadi evaṃ jātiyā kutoci jātatāvacanaṃ kathanti āha ‘‘yampī’’tiādi. Tattha kiccānubhāvakkhaṇe diṭṭhattāti ye te cittādayo rūpāyatanādīnaṃ rūpānaṃ janakapaccayā, tesaṃ taduppādanaṃ pati anuparatabyāpārānaṃ yo so paccayabhāvūpalakkhaṇīyo kiccānubhāvakkhaṇo, tadā jāyamānānaṃ rūpāyatanādīnaṃ dhammānaṃ vikārabhāvena upalabbhamānataṃ sandhāya veneyyapuggalavasena jātiyā kutoci paccayato jātattaṃ pāḷiyaṃ anuññātaṃ yathā taṃ cittasamuṭṭhānatādi viññattiādīnaṃ. Ayañhettha saṅkhepattho – yehi paccayadhammehi rūpādayo uppajjeyyuṃ, tesaṃ paccayabhāvūpagamanakkhaṇe upalabbhamānā rūpādayo tato pure, pacchā ca anupalabbhamānā tato uppajjantīti viññāyanti, evaṃ jātipi veditabbā. Yadi evaṃ nippariyāyato jātiyā kutoci jātatā siddhā, atha kasmā veneyyapuggalavasenāti vuttanti? Nayidamevaṃ jāyamānadhammavikārabhāvena upalabbhamānattā. Yadi hi dhammo viya upalabbheyya jāti, nippariyāyova tassā kutoci jātabhāvo, na evamupalabbhati, atha kho vikārabhāvena. Tasmā vuttaṃ ‘‘veneyyapuggalavasenā’’ti.
此处说“无生起”，实指生起中无衰老死亡之相。既然生起不存在，何谈衰老死亡呢？衰老死亡之相依于生起，生起不存在，自然无衰老死相。若有人说：“既然有生起，故必有某种生起之称谓”，如说“起于此”等。就此应分别现象说，所谓“心等众生之因——眼根等诸色处的色的生基”，乃是那追随条件业力活动的相系因缘。是故，依据生起等法的变化特征，从世间事理而言，某处产生的色根等法虽被称为“生起”，然其真正的生起性仍不可直接了知，如同宗派慧解中对识的发生等的认知一般。这是简略说法，即借诸条件而生的色根等，从观察条件之起停看，谓其先有，后无，再届时重现，便知其生起。若将生起实质断定为自在不变，则为何又说是条件式的显现呢？此处指称依条件而生的变化现象的显相。若法如是可见为生，则其变化即为生起，故称为“依条件所生”的相续存在，非某一恒常固定的实体。若说真正“因生起而成”，则言生理变化为显相，而不说实有固有自生之本体。此故谓“条件生起的见法”。
Tadā kira sotūnaṃ evaṃ cittaṃ uppannaṃ ‘‘ayaṃ jāti sabbesaṃ dhammānaṃ pabhavo, sayañca na kutoci jāyati yathā taṃ pakativādīnaṃ pakatī’’ti, taṃ nesaṃ micchāgāhaṃ vidhamento satthā ‘‘upacayo santatī’’ti dvidhā bhinditvā kutoci paccayato jātañca katvā desesi, na pana jarāmaraṇaṃ paccayadhammānaṃ kiccānubhāvakkhaṇe adassanato. Yadi evaṃ kathaṃ ‘‘jarāmaraṇaṃ paṭiccasamuppanna’’nti (saṃ. ni. 2.20) vuttaṃ? Yasmā paṭiccasamuppannānaṃ dhammānaṃ paripākabhaṅgatāya tesu santesu honti, na asantesu. Na hi ajātaṃ paripaccati, bhijjati vā, tasmā taṃ jātipaccayataṃ sandhāya ‘‘jarāmaraṇaṃ paṭiccasamuppanna’’nti (saṃ. ni. 2.20) pariyāyena suttesu vuttaṃ. Yo panettha kāmabhavādīsu kammādinā paccayena yonivibhāgato paṭisandhiyaṃ, pavattiyañca rūpadhammānaṃ pavattibhedo vattabbo, so parato paṭiccasamuppādakathāyaṃ āvi bhavissatīti na vuttoti daṭṭhabbo.
当时乃耳聪清明，心念生起，若有人作如是解说：“此生起是诸法共体之源起，色根亦非自生，正如某些学派所论”，该学派亦非正确理解者，故佛陀以“双份增长”法说《增益究竟》，作宗派断见的分明区分，明说条件生起故。然未曾示现衰老死亡为条件法的作用相。若如此，如何能说“衰老死亡为缘起法”？（《相应部》2.20）因缘起法所生之法，存在成熟时而非不成熟时。未生法不会转因缘，亦不腐坏，然因缘成熟时，故方称“衰老死亡为缘起”。此为深义表述。若若依欲界业力等条件缘起投胎生住，及色法更替流转等，则说彼处生起之色法等必生灭更替，而非不生。因而续起缘起说法，将此置于法义之中，而非宗派学说中可见，不可仅凭表面言说推想。
Iti rūpakkhandhe vitthārakathāmukhavaṇṇanā. · 如是色蕴之详说门之解释。
Viññāṇakkhandhakathāvaṇṇanā识蕴论的注释
§451
451.Yaṃkiñcīti anavasesapariyādānadīpakena padadvayena vedayitassa bahubhedataṃ dassento vuccamānaṃ rāsaṭṭhaṃ ulliṅgeti. Vedayitaṃ ārammaṇarasānubhavanaṃ lakkhaṇaṃ etassāti vedayitalakkhaṇaṃ. Sabbaṃ taṃ dhammajātanti adhippāyo, pubbe vā rūpakkhandhakathāyaṃ vuttaṃ adhikārato ānetvā sambandhitabbaṃ. Ekato katvāti atītādibhedabhinnaṃ sabbaṃ taṃ buddhiyā ekato katvā. Evañhi rāsaṭṭhassa sambhavo. Nīlādibhedassa ārammaṇassa sañjānanaṃ, ‘‘nīlaṃ pītaṃ dīghaṃ rassa’’nti (dha. sa. 615) ca ādinā saññuppādavasena jānanaṃ gahaṇaṃ lakkhaṇaṃ etassāti sañjānanalakkhaṇaṃ. Abhisaṅkharaṇaṃ āyūhanaṃ byāpārāpatti, abhisandahanaṃ vā, ubhayathāpi cetanāpadhānatāya saṅkhārakkhandhassa evaṃ vuttaṃ ‘‘abhisaṅkharaṇalakkhaṇa’’nti. Tathā hi suttantabhājanīye saṅkhārakkhandhaṃ vibhajantena bhagavatā ‘‘cakkhusamphassajā cetanā’’tiādinā (vibha. 21) cetanāva vibhattā. Minitabbavatthuṃ nāḷiyā minamāno puriso viya yena sañjānanākāravisiṭṭhena ākārena visayaṃ gaṇhāti, taṃ ārammaṇūpaladdhisaṅkhātaṃ vijānanaṃ lakkhaṇaṃ etassāti vijānanalakkhaṇaṃ. Itare vedanākkhandhādayo suviññeyyā hontīti viññāṇena ekuppādādibhāvato, samānajātiādivibhāgato ca.
“451.‘任何所是’以不尽之限定语汇启示，有情感官多样性之显现，此名为‘显广总盖’。感官因缘及其诸感知之相，即为感受力之特征，此即所谓感受者之特质。整体称为法之本生，此理由主导观照者引入，早在色蕴经典已示。谓‘统一观’者，即于过往诸分解现象中，心以一体视之。由此而生‘显广总盖’。青色等感官缘起之认知，诸如‘蓝、黄、长、脆等质’，乃纯粹感悟起念的习得，此为识相。随业所种之因缘，心识之作用与捕捉，名为‘造作特征’。提及心行法蕴，释尊因“三十二处接触由心所生意图”等（分散法21），将意念分离开来。譬如拾谷穗之人，用特异形状的手抓取对象，此是感官对象之观察特征，即为识所知特征。其它诸感受蕴亦当悉知，因识一生故，有分别，同属共生而互异。
Attanā ‘‘vijānanalakkhaṇa’’nti vuttamatthaṃ suttena samatthetuṃ ‘‘yaṃ kiñcī’’tiādi vuttaṃ. Yathāpaccayaṃ pavattimattametaṃ, yadidaṃ sabhāvadhammoti dassetuṃ ‘‘vijānanalakkhaṇa’’nti bhāvasādhanavasena vuttaṃ. Dhammasabhāvā vinimutto koci kattā nāma natthīti tasseva kattubhāvaṃ dassetuṃ ‘‘vijānātī’’ti vuttaṃ. Yaṃ vijānanaṭṭhena viññāṇaṃ, tadeva cintanādiatthena cittaṃ, mananaṭṭhena manoti pariyāyatopi naṃ bodheti. Ettāvatā ca khandhato, bhedato, pariyāyato ca viññāṇaṃ vibhāvitaṃ hoti.
自体名为“识知特征”，即经典所说“诸所是无所过越”的理旨，言示所缘现象之本性真义，即“识知之特征”，作为心理成熟之达成之法。诸法真性解脱，非由任何造作者而有。称之“识知者”，乃以识之功用所及，虽以思量等名心，然不曰「知」即觉悟。就此层面看，识于蕴之分析、变化以及转变皆有分别。
Jāyanti ettha visadisāpi sadisākārāti jāti, samānākāro. Sā panāyaṃ jāti kāmaṃ anekavidhā nānappakārā, taṃ idhādhippetameva pana dassento ‘‘kusalaṃ, akusalaṃ, abyākatañcā’’ti āha. Tattha kusalaṭṭhena kusalaṃ. Koyaṃ kusalaṭṭho nāma? Ārogyaṭṭho anavajjaṭṭho sukhavipākaṭṭho. Ārogyaṭṭhenāpi hi kusalaṃ vuccati ‘‘kacci nu bhoto kusala’’ntiādīsu (jā. 1.15.146; 2.20.129). Anavajjaṭṭhenāpi ‘‘katamo pana, bhante, kusalo kāyasamācāro? Yo kho, mahārāja , anavajjo kāyasamācāro’’tiādīsu (ma. ni. 2.361). Sukhavipākaṭṭhenāpi ‘‘kusalānaṃ, bhikkhave, dhammānaṃ samādānahetū’’tiādīsu (dī. ni. 3.80). Kusalacittañhi rāgādīnaṃ cetasikarogānaṃ avajjasabhāvānaṃ paṭipakkhabhāvato, sukhavipākavipaccanato ca arogaṃ, anavajjaṃ, sukhavipākañcāti.
“生起”于此指明相似境界，即同类形相。此所谓“生”乃多种之欲，诸行异用，然在此理中示现为“善、不善及未分”三类。此处“善”以善基为本。何谓善基？曰健康无病，纯洁无过，果报安乐。健康者，即谓善，犹如《长部经》中“汝亦善乎”等经文所赞。清净无过者，“尊者，我何为行善？为不造邪业之行”亦有如是言说。安乐果报者，“尊者，善法之集作因”亦如是见解。因善心能断烦恼之心病，与苦果反转，故曰健康、无过、安乐果报也。
Saddatthato pana kucchite pāpadhamme salayati calayati kammeti viddhaṃsetīti kusalaṃ. Kucchitena vā ākārena sayantīti kusā, pāpadhammā, te kuse lunāti chindatīti kusalaṃ. Kucchitānaṃ vā sānato tanukaraṇato ñāṇaṃ kusaṃ nāma, tena lātabbaṃ gahetabbaṃ pavattetabbanti kusalaṃ. Yathā vā kuso ubhayabhāgagataṃ hatthapadesaṃ lunāti, evamidaṃ uppannānuppannavasena ubhayabhāgagataṃ saṃkilesapakkhaṃ lunāti chindati, tasmā kuso viya lunātīti kusalaṃ. Kucchitānaṃ vā sāvajjadhammānaṃ salanato saṃvaraṇato kusalaṃ. Kusaladhammavasena hi akusalā pavattinivāraṇena, appavattibhāvāpādanena ca manacchaṭṭhesu dvāresu appavattiyā saṃvutā pihitā honti. Kucchite vā pāpadhamme salayati kampeti apanetīti kusalaṃ. Kucchitānaṃ vā pāṇātipātādīnaṃ pāpadhammānaṃ sānato nisānato tejanato kusā, dosalobhādayo. Dosādīnañhi vasena cetanāya tikkhabhāvappattiyā pāṇātipātādīnaṃ mahāsāvajjatā, te kuse lunāti chindatīti kusalaṃ. Kucchitānaṃ vā sānato antakaraṇato vināsanato kusāni, puññakiriyavasena pavattāni saddhādīni indriyāni, tehi lātabbaṃ pavattetabbanti kusalaṃ. ‘‘Ku’’ iti vā bhūmi vuccati, adhiṭṭhānabhāvena taṃsadisassa attano nissayabhūtassa rūpārūpappabandhassa sampati, āyatiñca anudahanena vināsanato kuṃ siyantīti kusā, rāgādayo, te viya attano nissayassa lavanato chindanato kusalaṃ. Payogasampāditā hi kusaladhammā accantameva rūpārūpadhamme appavattikaraṇena samucchindantīti.
从善义而言，被缠绕纠结的恶法所撼动、动摇、妨碍，扰乱，截断，这乃善行。因缠绕结块形态而陷入困境者谓之恶，恶法搅扰使其断裂，这乃善行。缠绕的压制和缩小被视为善知，故称应当束缚、应当遮挡、应当阻止，这乃善行。如水葱草两端伸展，手可折断，因其生生不息、此消彼长，双方相缠相结，如同草叶搅扰纠缠、截断，它的作用犹如草被折断，这乃善行。缠绕的恶法通过自洁持禁而为善行。作为善法，因不善行为的妨碍与阻止，邪行减少，故在心门这两道关闭处因阻止邪行而被约束、被闭合，这乃善行。被缠绕纠结的恶法使其动摇、震动、不能达成，这乃善行。因缠绕的恶法如杀生等恶法，通过自洁、去除、发挥威力，是由怒恨等心态所致。因愤怒等力量，意志快速生灭，杀生恶法极大地受到自我清净，故其搅扰纠结及截断，这乃善行。缠绕类恶法通过亲近、灭除、消灭，是由于福德行为而生起的信心等根。故此，这些都应当受到束缚、阻止和禁止，属于善行。所谓“缠绕”，指根基，是依止自身常在的色不色种种约束，同时借助未来的推动而消灭的，像贪爱之类的心行，如同因依止自身而被束缚纠结截断，属于善行。由此看出，因用功而成的善法，虽然极为纤细，却能通过不妨碍的因缘将色与色法割断。
Na kusalanti akusalaṃ, kusalapaṭipakkhanti attho. Na kusalanti hi kusalapaṭikkhepena akusalapadassa avayavabhedena atthe vuccamāne yathā yaṃ dhammajātaṃ na arogaṃ, na anavajjaṃ, na sukhavipākaṃ, na ca kosallasambhūtaṃ, taṃ akusalanti ayamattho dassito hoti, evaṃ yaṃ na kucchitānaṃ salanasabhāvaṃ, na kusānaṃ lavanasabhāvaṃ, na kusena kusehi vā pavattetabbaṃ, na ca kuso viya lavanakaṃ, taṃ akusalaṃ nāmāti ayampi attho dassito hoti. Ettha ca yasmā kusalaṃ akusalassa ujuvipaccanīkabhūtaṃ, yato cetasikarogapaṭipakkhādibhāvato arogādipariyāyenapi bodhitaṃ, tasmā akusalaṃ pana kusalassa ujuvipaccanīkabhūtanti vuttaṃ ‘‘kusalapaṭipakkhanti attho’’ti. Taṃ pana yathākkamaṃ pahāyakapahātabbabhāvenevāti daṭṭhabbaṃ.
“非善即恶”，意思是反义。谓非善法系以其反面恶法之废止而得名。比如，任何法门出生若非无疾病、非无缺陷、非生安乐果报、亦非智慧所生，即谓不善，由此得知“恶”之涵义。依此理，非缠绕之法的本质，非恶之附属，亦非由善与恶的相互作用而有，亦非善法与恶法之连带作用，故曰“恶”。因善法与恶法互为正反，对立不溶，犹如因戒断疾病而显现健康之道理，故称“恶即是善之反义”。此外，恶法当适时舍弃，断绝不应延续，亦应观其该断即断，此为应作之义。
Na byākatanti abyākataṃ, kusalākusalabhāvena akathitanti attho. Tattha kusalabhāvo anavajjasukhavipākaṭṭho. Akusalabhāvo sāvajjadukkhavipākaṭṭho, tadubhayabhāvena avuttanti vuttaṃ hoti. Eteneva arogasarogādibhāvena ca avuttatā vaṇṇitāti daṭṭhabbā. Ettha ca ‘‘kusalaṃ akusala’’nti ca vatvā ‘‘abyākata’’nti vuttattā kusalākusalabhāveneva avuttatā viññāyati, na pakārantarena. Avuttatā cettha na tathā avattabbatāmattena, atha kho tadubhayavinimuttasabhāvatāya tesaṃ dhammānanti daṭṭhabbaṃ. Tathā hetaṃ ‘‘avipākalakkhaṇa’’nti vuccati.
“非显即不显”，谓不称为显著。意指以善恶之分别为不言明含义。善法具无缺陷与安乐果报，恶法则具自洁不善及苦果报，二者以此相对而称。如此显或不显、明或暗，都是指善恶二法的分别，非彼此转换。此“明与暗”非指光明与黑暗，而是指二者相对无杂。基于此理，“无果报相”即指此非转变性质的显义。
§452
452.Bhūmibhedatoti bhavanti ettha dhammāti bhūmi, ṭhānaṃ, avatthā ca. Avatthāpi hi avatthāvantānaṃ pavattiṭṭhānaṃ viya gayhati, evaṃ nesaṃ sukhaggahaṇaṃ hotīti . Tattha lokiyā bhūmi ṭhānavaseneva veditabbā, lokuttarā avatthāvasena. Lokiyā vā ṭhānāvatthāvasena, lokuttarā avatthāvaseneva. Kāmāvacaranti ettha vatthukāmo kilesakāmoti dve kāmā. Tesu vatthukāmo visesato pañca kāmaguṇā kāmīyantīti, kilesakāmo taṇhā kāmetīti. Te dvepi sahitā hutvā yattha avacaranti, taṃ kāmāvacaraṃ. Kiṃ pana tanti? Ekādasavidho kāmabhavo. Idaṃ yebhuyyena tattha avacarati pavattatīti kāmāvacaraṃ ekassa avacarasaddassa lopaṃ katvā. Evaṃ rūpārūpāvacarānipi veditabbāni rūpataṇhā rūpaṃ, arūpataṇhā arūpanti katvā. Atha vā kāmataṇhā kāmo uttarapadalopena, avacarati etthāti avacaraṃ, kāmassa avacaraṃ kāmāvacaraṃ. Evaṃ rūpāvacarārūpāvacarānipi veditabbāni. Lokato uttaratīti lokuttaraṃ kusalassa adhippetattā. Itaraṃ pana lokato uttiṇṇanti lokuttaraṃ.
关于名为“地”的差别，此处“法”即谓地、处、所在。处指诸世间事物依止处，如同彻底涵摄快乐。故世俗“地”当作“处”识，世出世地皆属“所在”。世俗者即以“所处为地”，世出世地亦同。此地有二类，一为欲境亦即有“五欲”，又称烦恼欲。此二者合并说“五欲”，烦恼欲即贪欲。二者结合即称为欲界。欲界共有十一种欲境生起，此根据语义消减而说。色与非色的欲境分别，色界以形色为欲境，非色界以非色为欲境。欲的渴望者称为“欲”，其增减称为“欲境动”，即欲的渴望和相续的起灭。类似地色界和非色界欲境亦可分别讨论。由世人立言“超越者”为涅槃，即超出常道的善境界。
Somanassupekkhāñāṇasaṅkhārabhedatoti ettha somanassupekkhābhedo tāva yutto tesaṃ bhinnasabhāvattā, ñāṇasaṅkhārabhedo pana kathanti? Nāyaṃ doso ñāṇasaṅkhārakato bhedoñāṇasaṅkhārabhedo, so ca tesaṃ bhāvābhāvakatoti katvā. Sobhanaṃ mano, sundaraṃ vā mano etassāti sumano, sumanassa bhāvo somanassaṃ, mānasikasukhā vedanā ruḷhiyā, somanassena uppādato paṭṭhāya yāva bhaṅgā sahagataṃ pavattaṃ saṃsaṭṭhaṃ, sampayuttanti attho. Somanassasahagatatā cassa ārammaṇavasena veditabbā. Iṭṭhārammaṇe hi cittaṃ somanassasahagataṃ hoti. Nanu ca iṭṭhārammaṇaṃ lobhassa vatthu, kathaṃ tattha kusalaṃ hotīti? Nayidamekantikaṃ iṭṭhepi ābhogādivasena kusalassa uppajjanato. Yassa hi catusampatticakkasamāyogādivasena yonisova ābhogo hoti, kusalameva ca mayā kattabbanti kusalakaraṇe cittaṃ niyamitaṃ, akusalappavattito ca nivattetvā kusalakaraṇe eva pariṇāmitaṃ, abhiṇhakaraṇavasena ca samudācaritaṃ, tassa iṭṭhepi ārammaṇe alobhādisampayuttameva cittaṃ hoti, na lobhādisampayuttaṃ.
“喜舍知蕴之差别”指喜悦与平等心之差别，此时尚未相联的二者不同本质。所谓知蕴之差别者，非谓是知蕴中之贪嗔分别知而曰，乃谓二者相互有无之状态。心之美好状态、显著美妙状态即称喜悦，对应心的愉悦感受由粗细差异通达所起至最终消亡而连通。喜悦的结合由其依止所知，可观察其依止处。若于依止处为贪等所动，如何成就善法呢？此种局限于一方依止的利来临是暂时因缘促成的。因四正勤等四圣谛的长时相续的正当防护育成，心身受戒法调伏生起，恶业不会随意运行，故于修善之际，心中宁静无贪，则未生贪染。
Ñāṇena samaṃ pakārehi yuttanti ñāṇasampayuttaṃ. Ekuppādādayo eva cettha pakārāti veditabbā. Tattha kammūpapattiindriyaparipākakilesadūrībhāvā ñāṇasampayuttatāya kāraṇaṃ. Yo hi paresaṃ dhammaṃ deseti, anavajjāni sippāyatanakammāyatanavijjaṭṭhānāni sikkhāpetīti evamādikaṃ paññāsaṃvattaniyaṃ karoti, tassa kammūpanissayavasena kusalacittaṃ uppajjamānaṃ ñāṇasampayuttaṃ hoti. Tathā abyāpajje loke uppannassa upapattiṃ nissāya ñāṇasampayuttaṃ hoti. Vuttañhetaṃ ‘‘tassa tattha sukhino dhammapadā plavanti, dandho, bhikkhave, satuppādo, atha kho so satto khippaṃyeva visesabhāgī (a. ni. 4.191) hotī’’ti. Tathā paññādasakapattassa indriyaparipākaṃ nissāya kusalaṃ uppajjamānaṃ ñāṇasampayuttaṃ hoti. Yena pana kilesā vikkhambhitā, tassa kilesadūrībhāvaṃ nissāya ñāṇasampayuttaṃ hoti. Vuttampi cetaṃ ‘‘yogā ve jāyate bhūri, ayogā bhūrisaṅkhayo’’ti (dha. pa. 282). Attano vā parassa vā samussāhajanitaṃ cittapayogasaṅkhātaṃ saṅkharaṇaṃ saṅkhāro, so etassa natthīti asaṅkhāraṃ. Tena pana saha saṅkhārena pavattatīti sasaṅkhāraṃ. Ñāṇena vippayuttaṃ virahitanti ñāṇavippayuttaṃ. Vippayogoti cettha ñāṇassa abhāvo appavattiyevāti daṭṭhabbaṃ. Upekkhatīti upekkhā, vedayamānāpi ārammaṇaṃ ajjhupekkhati majjhattatākārasaṇṭhitattāti attho. Atha vā upetā sukhadukkhānaṃ aviruddhā ikkhā anubhavananti upekkhā. Atha vā iṭṭhe ca aniṭṭhe ca ārammaṇe pakkhapātābhāvena upapattito yuttito ikkhati anubhavatīti upekkhā, tāya sahagatanti upekkhāsahagataṃ. Sesaṃ sabbaṃ heṭṭhā vuttanayameva.
“因智慧有同理”，“有联结以智慧”之意，谓智慧依多因缘生起。此处所指的因，是行为产生、根成熟、烦恼远离等因素。传授他法与修习殊胜戒律者积累智慧，基于此行为的因缘，善心自生即与智慧相联。世界上因无毁谤而产生的善门，亦因智慧联结而生成。经曰“彼处快乐法轮在转，持戒者众，何速成圣”，此喻示持戒贤人养成智慧生的善法。又因知识增长与根成熟，善心生起且联结于智慧。若有烦恼萌生，则以其烦恼远离为由，促使智慧生起。经中亦称“修行增长多，非修灭众多”。心之构造为烦恼聚合，给习惯名“行”，其生者为有行，非有者为无行。与行相续称为带行，断绝则为分别智慧。分别智即断除智慧之缺失与阻碍。所谓“无联结”即无智慧，不转流。念舍意即平静观察当下之所缘心念。或谓欲受苦不感，如同无分别地体验。于利与害二端经常波动，心常生起相反经验、善缘相应所生诸法亦从此观。以上皆所摘要也。
Evaṃ aṭṭha kāmāvacarakusalacittāni uddisitvā idāni tesaṃ pavattiākāraṃ dassetuṃ ‘‘yadā hī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha paṭiggāhakādisampattinti ettha ādi-saddena desakālakalyāṇamittādisampattiṃ saṅgaṇhāti. Aññaṃ vā somanassahetunti ettha aññaggahaṇena saddhābahulatā, visuddhadiṭṭhitā, kusalakiriyāya ānisaṃsadassāvitā, somanassapaṭisandhikatā, ekādasa pītisambojjhaṅgaṭṭhāniyā dhammāti evamādīnaṃ saṅgaho. Ādinayappavattanti ettha ādi-saddena na kevalaṃ ‘‘atthi yiṭṭha’’ntiādīnaṃ (ma. ni. 1.441; 2.95) navannaṃyeva sammādiṭṭhivatthūnaṃ gahaṇaṃ, atha kho dhammavicayasambojjhaṅgaṭṭhāniyādīnampi saṅgaho veditabbo. Purakkhatvāti pubbaṅgamaṃ katvā. Tañca kho sahajātapubbaṅgamavasena ‘‘manopubbaṅgamā dhammā’’tiādīsu (dha. pa. 1-2) viya sampayogassa adhippetattā. Asaṃsīdantoti silokamacchariyādivasena puññakiriyāyaṃ saṃsīdaṃ saṅkocaṃ anāpajjanto, tena muttacāgatādiṃ dasseti. Anussāhitoti kenacipi na ussāhito. Sarasato hi puññapaṭipattidassanamidaṃ. Parehīti pana pākaṭussāhanadassanaṃ.
如是说，为了阐明八种随欲行、善心所起之法的现行状况，今当开始述说其起始，句首以‘‘yadā hī’’等词语为起始。这里所谓“应答等俱现”，乃指以起始语词对教法时代善友等的集会之具足。或谓此处之“安乐缘由”者，指由信心众多、净正见、业善因缘证显、心身安和、十一喜觉支俱足等法的总合。所谓“起始行住”，以起始词语，不止是“有所欲”之类新生正见理法的开展，且应见解修道的觉支等法的汇聚。所谓“先行”，是指事先进行之法；此与“本具随行”不同，后者如《法句经》和《增支部》第一二法句所示，犹如“心所先行法”等，表示随联系续的先导。所谓“不止息”，指如诗句所言，以善行尤胜杀生等，为福德修持不退之如意境界。所谓“受持”，指由无人鼓励之缘而自起精进。此处以福德的表现为主。所谓“对彼”，是指此处后续禀持安乐缘由法之涵盖。所谓“彼边”，应理解为公开可见的支持道意。
Dānādīnīti dānaṃ sīlaṃ yāva diṭṭhijukammanti imāni dānādīni dasa puññāni, dānādīnīti vā dānasīlabhāvanāmayāni itaresampi sattannaṃ etthevantogadhattā. Yattha sayaṃ uppajjanti, taṃ santānaṃ punanti, pujjaṃ bhavaphalaṃ nibbattentīti vā puññāni. Assa puññacetanāsamaṅgino. Amuttacāgatā deyyadhamme sāpekkhacittatā. Ādi-saddena sīlasamādānādīsu anadhimuttatādiṃ saṅgaṇhāti. Tadevāti somanassasahagatādinā sadisatāya vuttaṃ. Sadisampi hi ‘‘tadevā’’ti voharīyati yathā ‘‘sā eva tittirī, tāniyeva osadhānī’’ti. Imasmiñhi attheti līnassa cittassa ussāhanapayogasaṅkhāte atthe. Etanti ‘‘saṅkhāro’’ti etaṃ padaṃ. Pubbapayogassāti puññakiriyāyaṃ saṅkoce jāyamāne tato vivecetvā samussāhanavasena pavattassa cittapayogassa, pubbaggahaṇañcettha tathāpavattapubbābhisaṅkhāravasena so saṅkhāro hotīti katvā vuttaṃ, na tassa saṅkhārassa pubbakālikattā. ‘‘Atthi dinna’’ntiādi (ma. ni. 1.441; 2.95) nayappavattāya sammādiṭṭhiyā asambhavadassanatthaṃ bāla-ggahaṇaṃ. Saṃsīdanussāhanābhāvadassanatthaṃ sahasā-gahaṇaṃ. Somanassarahitā honti puññaṃ karontāti adhippāyo. Somanassahetūnaṃ abhāvaṃ āgammāti idaṃ nidassanamattaṃ daṭṭhabbaṃ. Majjhattārammaṇatathārūpacetosaṅkhārādayopi hi upekkhāsahagatatāya kāraṇaṃ hontiyevāti.
所谓“布施等”，即指布施、戒律、直见等十种功德行为；此十善乃布施、戒律、修学等涵盖的七个别类功德。其所生者，就是自己所现的功德脉络，令其永续生长，成就受敬敬信与涅槃果。此乃功德心的无分别相应功用。所谓“不见所失”，即指依赖施与法等善行，调伏无明、清净见、善根等而获圆满。用起始语汇总身受戒等诸善行，显其无差别之明显聚合。由此可知，所谓“此时”，即“正见”之整体把握，不仅仅是“有”与“喜”之类的智辨言语。
Evantiādi nigamanaṃ. Tayidaṃ aṭṭhavidhampi kāmāvacaraṃ kusalacittaṃ rūpārammaṇaṃ yāva dhammārammaṇanti chasu ārammaṇesu yaṃ vā taṃ vā ālambitvā upekkhāsahagatāhetukakiriyāmanoviññāṇadhātānantaraṃ kāyadvārādīhi tīhi dvārehi kāyakammādivasena uppajjatīti veditabbaṃ. Tattha ñāṇasampayuttāni cattāri yadā tihetukapaṭisandhiṃ uppādenti, tadā soḷasa vipākacittāni phalanti. Yadā pana duhetukaṃ, tadā dvādasa tihetukavajjāni. Ahetukaṃ pana paṭisandhiṃ tihetukāni na uppādenteva, duhetukāni pana duhetukapaṭisandhidānakāle dvādasa, ahetukapaṭisandhiṃ dānakāle aṭṭha phalanti. Tihetukā pana paṭisandhi duhetukehi na hotiyeva. ‘‘Aṭṭha phalantī’’ti cetaṃ paṭisandhiṃ janakakammavasena vuttaṃ. Aññena pana kammunā ‘‘sahetukaṃ bhavaṅgaṃ ahetukassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.1.102) vacanato sahetukampi vipākacittaṃ ahetukapaṭisandhikassa hotiyeva. Imasmiṃ ca pakkhe balavatā paccayena uppannaṃ asaṅkhāraṃ, dubbalena sasaṅkhāranti veditabbaṃ. Ye pana āgamanato ca vipākassa asaṅkhārasasaṅkhārabhāvaṃ icchanti, tesaṃ matena dvādasa, aṭṭha ca phalantīti yojetabbaṃ. Evaṃ tidhā phalaṃ dadantañcetaṃ kāmāvacarasugatiyaṃ upapattiṃ, sugatiduggatīsu bhogasampadañca karoti. Nāgasupaṇṇādīnampi hi yaṃ devabhogasampattisadisaṃ bhogajātaṃ uppajjati, tampi kāmāvacarakusalasseva phalaṃ. Na hi akusalassa iṭṭhaṃ phalaṃ atthīti.
如此结论可知，此八类善心所行，依赖六种色法及其他五种法作为支缘而结合，透过三门身体等身心之所作业行为而生起。依智慧相应者，有四种法缘起时产生三因缘，即生起因缘、烦恼终止因缘及不生起因缘。生起因缘有十六种业果觉知。烦恼终止因缘有十二中止因缘。不生起因缘则无三因缘中之接续显现。所谓“有八果昌盛”，是指因修行因缘之方便，以现前心为主线森罗万象之体现。又以他业为“有因”，生起不生之感合续识；相应时，不同强弱分别为“相续行”；益增功德果报之生成与消亡，具此区别。此中“不失”者，是指“不生起功德”之见失。所谓“功德非无”，以中观谛观而言，即第一段分相中之心法恒存在也。
Rūpāvacaraṃ panāti pana-saddo visesatthajotako. Tena yathā kāmāvacaraṃ kilesānaṃ tadaṅgappahānamattakaraṃ, na evamidaṃ, idaṃ pana vikkhambhanappahānakaraṃ. Yathā vā taṃ vedanāñāṇasaṅkhārabhedato aṭṭhadhā bhijjati, na evamidaṃ, idaṃ pana tato aññathā vāti vakkhamānaṃ visesaṃ joteti. Taṃ panetaṃ savatthukaṃ, sāsavaṃ, vinīvaraṇañca rūpāvacaranti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Savatthukaṃ evā’’ti hi iminā arūpāvacaraṃ nivatteti, ‘‘sāsava’’nti iminā paṭhamamaggacittaṃ, ‘‘vinīvaraṇa’’nti iminā paṭighasahitadvayaṃ. Katthaci pañca jhānaṅgāni, katthaci cattāri, katthaci tīṇi, katthaci dve, katthaci aparāni dveti evaṃ jhānaṅgayogabhedato pañcavidhanti saṅkhepato vuttamatthaṃ vivarituṃ ‘‘seyyathida’’ntiādi āraddhaṃ. Tattha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā jhānakathāyaṃ (visuddhi. 1.79 ādayo) vuttameva. Tayidaṃ bhāvanāmayameva hutvā vuttanayena pathavīkasiṇādikaṃ ālambitvā yathārahaṃ ñāṇasampayuttakusalānantaraṃ uppajjati, hīnādibhedabhinnaṃ panetaṃ yathākkamaṃ brahmapārisajjādīsu soḷasasupi brahmalokesu upapattinipphādakanti daṭṭhabbaṃ.
色法之“诸法”是一种多音节词语，意味着就特定意义而言具特别显现。例如，随欲行为可视为纯粹断除烦恼，亦可视为分散其障碍。伤害痛苦等感受，可细分八种不同状态，彼处非单一意涵，此为特点说明。此处色法差别的所谓“功德”，是指一切染污及其障碍。所谓“染污”，为第一道生起心法；“障碍”，为心识之两种阻碍。不同的禅那五支形态，有时五支、四支、三支、二支或他分法，共五种禅那形态的简要说明。此乃前述在禅那修学文本中的阐释。此修习法为禅定所依，为产生相应的具慧功德心所继。不同贫富、乡土、天界转生证说，皆获此禅那六支之殊胜理解。
Rūpasaññāsamatikkamādinā samadhigantabbaṃ arūpāvacaraṃ. Catunnaṃ arūpānanti upekkhāsamādhisaṅkhātehi catūhi arūpajjhānehi. Karaṇe hi etaṃ sāmivacanaṃ. Arūpānaṃ vā yo ārammaṇādikato sampayuttadhammehi yogo yogabhedo, tassa vasena. Vuttappakārenāti heṭṭhā āruppakathāyaṃ (visuddhi. 1.275 ādayo) vuttappakārena. Paṭhamanti paṭhamaṃ arūpāvacarakusalacittaṃ. Dutiyatatiyacatutthānīti etthāpi eseva nayo. Tānimāni bhāvanāmayāneva hutvā yathānupubbaṃ kasiṇugghāṭimākāsaṃ, paṭhamāruppaviññāṇaṃ, natthibhāvaṃ, ākiñcaññāyatananti imāni ālambitvā upekkhāsahagatañāṇasampayuttakusalānantaraṃ uppajjitvā catūsu arūpībrahmalokesu paṭisandhipavattivipākadāyīni. Sesaṃ panettha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Chavisuddhiparamparāya samadhigantabbaṃ lokuttaraṃ. Tattha vattabbaṃ parato āgamissati. Catumaggasampayogatoti sotāpattimaggo yāva arahattamaggoti imehi catūhi ariyamaggehi sampayogato. Catubbidhampi cetaṃ bhāvanāmayameva hutvā nibbānaṃ ālambitvā suññato vimokkho, animitto vimokkho, appaṇihito vimokkhoti nāmena uppajjati, sattabhavādibhavūpapattinivattakanti daṭṭhabbaṃ. Ekavīsatividhaṃ hoti nātisaṅkhepavitthāranayenāti adhippāyo.
须以超越色想的空无色法念修持无色法相。所谓四无色，是指四种由均等念定具现之无色禅。所谓“均等”，在此具有统摄意义。依生起相差别，则有十一种无色相生；此乃依据前注释维持。此处所述，无色禅为禅定所成，渐次展开证悟功德，得成正觉。尤其基于证入六无色禅之优胜的念持。此后应徐次生起更胜禅定，以至于证得超世间的究竟解脱。四条圣道相继相应修证，直至阿拉汉道。此乃禅修修持的四种主要法门。此法门虽仅属造作业，却证得涅槃无相、无缘及不依托相状态。能断七有、六有等生死续转。此内容极其详尽，难以略述。
§453
453.Kāmāvacaramevāti ettha nikāyantariyā rūpārūpāvacarampi akusalaṃ icchantīti tesaṃ matinisedhanatthaṃ kāmāvacaraggahaṇaṃ. Mahaggatabhūmiyaṃ uppajjantampi tattha rūpadhātuyaṃ pavattivipākaṃ dentampi ekantena kāmāvacaramevāti dassanatthaṃ avadhāraṇaṃ. Yadi evaṃ, kasmā kāmāvacaramevāti? Tattha kāraṇaṃ vuttameva. Kathaṃ vuttaṃ? ‘‘Kāmataṇhā kāmo uttarapadalopato, avacarati etthāti avacaraṃ, kāmassa avacaraṃ kāmāvacara’’nti. Ettha hi kāmataṇhāvisayatā ‘‘kāmāvacarabhāvassa kāraṇaṃ’’ vuttā yathā rūpārūpataṇhāvisayatā ‘‘rūpārūpāvacarabhāvassa’’. Ekaṃsena cetaṃ evaṃ icchitabbaṃ. Aññathā byāpilakkhaṇaṃ na siyā. Yadi hi ālambitabbadhammavasena bhūmivavatthānaṃ kareyya, evaṃ sati anārammaṇānaṃ saṅgaho na siyā. Atha vipākadānavasena, evampi avipākānaṃ saṅgaho na siyā. Tasmā ālambaṇadhammavasena pariyāpannānaṃ sā kātabbā, apariyāpannānaṃ pana lokato uttiṇṇatāya lokuttaratā, uttaritarābhāvato anuttaratā ca veditabbā.
所谓仅随欲行为，是指出世间的色、无色心所内的非善意念。如是为批判彼无数随色及随意识念的非善心。即便在大见地境界出现时，其对色界现起业果的影响，仅以随欲行为论之。斯由教诲中所示：“随欲渴爱即执极高处并运用之，即称随欲行为”，此为因缘论证。如色界与无色界之欲渴亦复如是，欲界的念头即是对随欲行为之根据。唯此可愿，不可由他释义。若仅凭地界之教义系统说明，难调和无缘集行之法。其后果报之现时，非随无缘作义。故唯以缘所成法而制，缺之则无法调和。故唯由支和法聚集有支而成行者，非随机无支。但对不现前的法，其认识与证入乃逸于世间之道可证之果。故必以存在内在之缘故，所摄集者才足成其义。这即般涅槃的三种印证 naved by经文所示不可不知。
Pariyāpannāti ca paricchedakārikāya taṇhāya paricchijja āpannā, gahitāti attho. Nanu cettha kāmataṇhā katamā? Kāmāvacaradhammārammaṇā taṇhā, kāmāvacaradhammā katame? Kāmataṇhāvisayāti itaretarasannissayatādosoti? Nayidamevaṃ avīciādiekaādasokāsaninnatāya kañci taṇhaṃ kāmataṇhābhāvena gahetvā taṃsabhāvāya taṇhāya visayabhāvena kāmāvacaradhammānaṃ upalakkhitabbattā. Nikkhepakaṇḍepi (dha. sa. 985 ādayo) ‘‘etthāvacarā’’ti vacanaṃ avīciparanimmitaparicchinnokāsāya kāmataṇhāya visayabhāvaṃ sandhāya vuttanti gahetabbaṃ. Tadokāsatā ca taṇhāya tanninnatāya veditabbā.
『被缠绕』者，是以『断绝』的作用对象——渴爱——被断尽之义。然则此处『贪欲渴爱』为何？谓欲根所依的法具相之渴爱，欲根所依的法为何？谓欲渴爱的对象，即相互依存的异他体也。不是如此的话，譬如无间地狱等十一种之苦悯心，仅以何等渴爱为欲渴爱状态而承受诸法体用，须当以欲根所依法的对象，即烦恼法分别指示。关于分落段（在《论事》985行始）有『此为依止』之语，是说为无间此类地狱的异因断绝之苦悯心，须依托欲渴爱的对象性。由此苦悯性质，须知渴爱之被断绝。
Mūlato tividhanti tīṇi akusalamūlāni lobhādīni, tesaṃ vasena taṃsahitampi tividhanti attho. Tāni hi suppatiṭṭhitabhāvakāraṇattā mūlamivāti mūlāni, lobho mūlaṃ etassāti lobhamūlaṃ. Asādhāraṇena niddeso yathā bherisaddo, yavaṅkuroti. Tathā dosamūlaṃ. Moho eva mūlaṃ imassa, nāññanti mohamūlaṃ.
根本上有三种，即贪等三种恶根；其主宰亦有三种。此三者因能产生成就之相故谓之根本，如贪为此之根本即贪根。以特殊比喻彰显，如熊声、麦苗。然则恚根也；痴为此处根本，无他之谓痴根。
Somanassupekkhādiṭṭhigatasaṅkhārabhedatoti somanassupekkhābhedato diṭṭhigatabhedato saṅkhārabhedatoti paccekaṃ bhedasaddo yojetabbo. Yadettha vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttanayameva. Diṭṭhigatasampayuttanti diṭṭhiyeva diṭṭhigataṃ ‘‘gūthagataṃ, muttagata’’nti (ma. ni. 2.119; a. ni. 9.11) yathā. Atha vā vipariyesaggāhatāya diṭṭhiyā gatameva, na ettha gantabbavatthu tathā sabhāvanti diṭṭhigataṃ. Tayidaṃ ‘‘idameva saccaṃ, moghamañña’’nti (ma. ni. 2.187, 202, 203, 427; 3.27-29) abhinivesabhāvato lobheneva saddhiṃ pavattati, na dosena.
谓因喜悦、平等之见而分别之行，或依所立见而行之分别，应当合成分别语。以下当说者，亦即是详说。所依见为见所依，谓为见中之见境，如『潜伏』『放逸』等（《中部》2.119；《念处》9.11）如是；或为相反诠释，就是跟随某一见解的论断，没有可趋之处，故本性即见所依。此«是真理，虚妄者»之句（《中部》2.187、202、203、427；3.27-29）因执着，乃与贪互相产生，不依恚。
Yadāhītiādi lobhamūlacittānaṃ pavattiākāradassanaṃ. Micchādiṭṭhinti ucchedadiṭṭhiādimicchādiṭṭhiṃ. Tāya hi vipallatthacittā sattā ‘‘etāvako jīvavisayo yāva indriyagocaro’’ti paralokaṃ paṭikkhipitvā ‘‘natthi kāmesu ādīnavo’’ti yathā tathā kāmesu pātabyataṃ āpajjanti. Ādi-saddena ‘‘esa pantho pageva vihito devayāne, yena yanti puttavanto visokā. Taṃ passanti pasavo, pakkhino ca, tena te mātaripi mithunaṃ carantī’’tiādinā nayena puttamukhadassanaṃ saggamokkhamaggoti evamādikaṃ micchādiṭṭhiṃ saṅgaṇhāti.
所谓从根本上说，贪根意识生起现象。邪见即灭见等诸邪见。由此异乱意，众生或谓「此生命领域至感官所及，超越他世」，弃厌欲界之理而随意陷入欲界杀生罪业。如由缘起『此路正通天道，子孙从此往生净土。人兽皆见此道，众母亦在并行』等诸引导语，集合而成此邪见。
Kāmevāti ettha vā-saddo aniyamattho, tena brāhmaṇānaṃ suvaṇṇaharaṇameva adinnādāne sāvajjaṃ, itaraṃ anavajjaṃ. Garūnaṃ, gunnaṃ, attano, jīvitassa, vivāhassa ca atthāya musāvādo anavajjo, itaro sāvajjo. Garuādīnaṃ atthāya pesuññaharaṇaṃ anavajjaṃ, itaraṃ sāvajjaṃ. Bhāratayuddhasītāharaṇādikathā pāpavūpasamāya hotīti evamādike micchāgāhe saṅgaṇhāti. Diṭṭhamaṅgalādīnīti diṭṭhasutamutamaṅgalāni. Sabhāvatikkhenāti lobhassa, micchābhinivesassa vā vasena saraseneva tikhiṇena kurūrena. Mandenāti dandhena atikhiṇena. Tādisaṃ pana attano, parassa vā samussāhanena pavattatīti āha ‘‘samussāhitenā’’ti. Parabhaṇḍaṃ vā haratīti vā-saddena tathāpavattanakamusāvādādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Kāmānaṃ vā anubhuyyamānānaṃ. Vā-saddena parasantakassa vā ayathādhippetatāya yaṃ laddhaṃ, taṃ gahetabbanti gahaṇādikaṃ saṅgaṇhāti.
『是欲』者，此处『贪』一词用意不定。以此理，婆罗门于盗取金银乃有过失者，另有无过失者。对尊长、善根、自身、生命、婚姻等为利益而说谎者无过失，另则有过失。对尊长等利益实行善行者无过失，另则有过失。譬如印度战役时盗取秋收等，似相当于恶行为时的善行。如此种种邪见亦被集合。所说见福等，谓所见之福德、经闻之最高福德。『众性破坏』指因贪及邪执之力，宛如锐利之刃破坏花蕾。『轻薄』谓以棒过度严厉。以此自身或他者互相迫害而发生恶因，谓之『互害』。盗抢财物及违训恶语等亦在此集合。对所感之欲境以贪字称之。『盗』一词包含强行抢劫、谬误引导等恶业的总摄。
Duvidhameva hoti sampayuttadhammavasena bhedābhāvato. Yadi evaṃ, kasmā ‘‘domanassasahagataṃ paṭighasampayutta’’nti vuttanti? Asādhāraṇadhammehi tassa cittassa upalakkhaṇatthaṃ. Pāṇātipātādīsūti pāṇātipātanādīsu. Ādi-saddena adinnādānamusāvādapesuññapharusasamphappalāpabyāpāde saṅgaṇhāti. Sabhāvatikkhaṃ hutvā pavattamānaṃ cittaṃ asaṅkhārameva hoti, itaraṃ sasaṅkhāranti adhippāyenāha ‘‘tikkhamandappavattikāle’’ti. Mandaṃ pana hutvā pavattamānaṃ ekaṃsena sasaṅkhāramevāti na sakkā viññātuṃ. Yaṃ sasaṅkhārena sappayogena pavattati, taṃ mandameva hotīti katvā tathāvuttanti daṭṭhabbaṃ.
现象有二种，合和心因之所以无差别。若是如此，为何说『随喜心相随苦恼』？此为心识之特殊标记。谓于杀生等恶业，如盗取、妄语、两舌、恶语、杂秽语诸罪集合。因贪及邪执锐利如刀砍般破坏而起的心为无分别心，异心为分别心，此以势力名之为『快慢起心时』。若是慢起心，仅一分别心起者不可识别。具缘和合心所缘和合起者，则为慢起状态，如是说者当知。
Mohekahetukaṃ cittaṃ mūlantaravirahato atimūḷhaṃ, vicikicchuddhaccayogato cañcalañcāti upekkhāsahagatameva hoti, na tassa kadācipi sabhāvatikkhatā atthi. Ārammaṇe hi saṃsappanavasena, vikkhipanavasena ca pavattamānassa cittadvayassa kīdise kicce sabhāvatikkhatāya, ussāhetabbatāya vā bhavitabbaṃ, tasmā na tattha saṅkhārabhedo atthi. Aññesu akusalacittesu labbhamānampi uddhaccaṃ visesato ettheva balavaṃ, tato eva sampayuttadhammesu padhānaṃ hutvā pavattatīti idameva uddhaccena visesetvā vuttaṃ ‘‘uddhaccasampayutta’’nti. Tathā hi pāḷiyaṃ (dha. sa. 427) idha sarūpato uddhaccaṃ āgataṃ, evaṃ asādhāraṇapadhānadhammavasena mohamūlaṃ ‘‘vicikicchāsampayuttaṃ, uddhaccasampayutta’’nti duvidhaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Asanniṭṭhānaṃ saṃsayo. Vikkhepo avūpasamo, bhantatāti attho.
心识因迷惑引起，根本远离，极为迷昧，因疑惑执著结合而动荡不安，唯处于不分别念境界，绝无其性时的动摇。因意念如波动如搅乱无常，运行于两心之间，于某种事理上应当有动摇、应当激发，但此处无形为行变化。其他不善心中即使获得摇动之气，也力甚强，故特指此处有所依止理因结合而生的动摇，称为“摇动相关”。如巴利文中所云（dha.sa.427），此处所说的摇动亦即彼处所述的迷惑根本之“疑惑相关，摇动相关”二义，应当理解为特殊的依止事理。尚未完成确立，疑问着于动乱即平息之意。此为义旨。
Tayidaṃ dvādasavidhampi akusalacittaṃ chasu ārammaṇesu yaṃ vā taṃ vā ālambitvā upekkhāsahagatāhetukakiriyāmanoviññāṇadhātānantaraṃ kāyadvārādīhi tīhi dvārehi kāyakammādivasena yathārahaṃ pāṇātipātādikammapathavasena ceva kammavasena ca uppajjatīti veditabbaṃ.
此不善之心有十二种，因六种对象任取或依止，性质皆为不分别念所摄持，故形成支配诸识之因缘，依赖身体各门及三道之所行，是色身业等业道所生业之因，必须如实知晓。
Tattha ṭhapetvā uddhaccasahagataṃ sesaṃ ekādasavidhampi catūsupi apāyesu paṭisandhiṃ deti, pavattivipākaṃ sugatiyampi. Uddhaccasahagataṃ pana pavattivipākamevāti. Etthāha – kiṃ pana kāraṇaṃ sabbadubbalaṃ vicikicchāsampayuttaṃ paṭisandhiṃ deti, adhimokkhasabbhāvato tato balavantampi uddhaccasahagataṃ na detīti? Dassanena pahātabbesu avuttattā. Idaṃ hi paṭisandhiṃ dentaṃ apāyesu dadeyya, apāyagamanīyañca dassanapahātabbanti tattha vucceyya, na ca vuttaṃ. Tasmā paṭisandhiṃ na deti, pavattivipākadānaṃ panassa na sakkā paṭikkhipituṃ. Paṭisambhidāvibhaṅge ‘‘uddhaccasahagate ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā, tassa vipāke ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 730 atthato samānaṃ) vacanato.
在此基础上，除摇动相关外，十一种不善心分别于四恶道中，皆感受生起果报，不同道果报皆生。此摇动相关特指果报生起。文中即问：为何了知所有苦果皆由疑惑相关而生，反而知觉自然解脱时连摇动相关也不存在呢？答曰：见断时应有动乱但未被觉知，故多数教文未说。故此在恶道中应当生起果报，及见断时应当灭除，言下之意是生灭相续之理，与解脱不相违。戒律论中称“摇动相关之智为法契分辨智，其果报为义契分辨智”（vibha. 730 义同），即此道理。
Apare panāhu – puthujjanassa uppajjamānaṃ uddhaccasahagataṃ dassanappahātabbasahāyasabbhāvato ubhayavipākampi deti, na sekkhassa tadabhāvatoti. Idamettha vicāretabbaṃ, yassa vipākadānaṃ vuttaṃ, kiṃ taṃ bhāvanāya pahātabbaṃ, udāhu noti? Kiñcettha – yadi tāva bhāvanāya pahātabbaṃ, paṭṭhāne bhāvanāya pahātabbassa nānākkhaṇikakammapaccayabhāvo vattabbo siyā. Atha na bhāvanāya pahātabbaṃ, dassanenapahātabbattike ‘‘nevadassanenanabhāvanāyapahātabba’’miccassa vibhaṅge vattabbaṃ siyā. Yadi tabbiruddhasabhāvatāya tattha na vucceyya, evampi tasmiṃ tike tassa navattabbatā āpajjatīti? Nāpajjati, kiṃ kāraṇaṃ? Cittuppādakaṇḍe (dha. sa. 365 ādayo) āgatānaṃ dvādasannaṃ akusalacittuppādānaṃ dvīhi padehi saṅgahitattā vibhajitvā dassetabbassa niyogato kassaci cittuppādassa abhāvā, yathā uppannattike atītādīnaṃ navattabbatā na vuttā, evametassāpi. Atha vā bhāvanāya pahātuṃ asakkuṇeyyassāpi tassa puthujjane vattamānassa bhāvanāya pahātabbasabhāvasāmaññato, sāvajjato ca bhāvanāya pahātabbapariyāyo vijjatīti natthi navattabbatāpasaṅgadoso. Nippariyāyena ca na bhāvanāya pahātabbanti tassa vasena nānākkhaṇikakammapaccayabhāvopi na vutto. Dassanapahātabbapaccayassāpi uddhaccasahagatassa sahāyavekallamattameva dassanena kataṃ, na kocipi bhāvo anuppādadhammataṃ tassa āpāditoti ekantena bhāvanāya pahātabbatā vuttā. Atha vā apāyagamanīyabhāvāpekkhaṃ dassanappahātabbavacananti tadabhāvato taṃ vibhajanaṃ vuttanti.
又有说法：在凡夫中生起之摇动相关，因见断对断意无助力，二果报俱生，此非须学习者所具备。此处应思维：既言果报生起，何以此为修习上应断除者？举例若此应断，则修习中必表现先后因缘。若非应断，则在见断时理当非断者，故此谬误应分辨。若不言抗拒其性，则其领先性未必生起。缘起品（dha.sa.365开端）所说十二种不善心起，虽合成二句应展示，然某些心起不存在，类似不能言先后。若修习中不可断除者，凡夫中已然断除之，故无先后分合同结。也无表修习必断者，且见断因缘仅为摇动相关之一份，非全具修习断除。又因恶道宜受之念故，亦可说为见断应除相关。
§454
454. ‘‘Viññāṇa’’nti padaṃ apekkhitvā ‘‘abyākataṃ vipāka’’nti ādiko napuṃsakaniddeso, tato eva adhikatābyākatāpekkhāya duvidhanti vuttaṃ. Aññathā rūpanibbānānampi abyākatabhāvato taṃ catubbidhanti vattabbaṃ siyā. Vipākassa kāmāvacarādibhāvo kusale vuttanayeneva veditabbo. Ahetukatā sahetukatā viya sampayuttahetuvasena, na nibbattakahetuvasena. Vipākassa hi sahetukatā sahetukakammavasena sijjhamānāpi sampayuttahetuvaseneva vuccati, aññathā ahetukānampi sahetukatā āpajjeyyāti. Kasmā pana sahetukassa ahetuko vipāko hotīti? Tattha kāraṇaṃ vuttameva. Kiñca ārammaṇābhinipātamattesu pañcasu viññāṇesu yathā alobhādisampayogo na sambhavati, evaṃ mandataramandakiccesu sampaṭicchanasantīraṇesūti hetūnaṃ uppattiyā asambhavatopi nesaṃ ahetukatā daṭṭhabbā.
第四百五十四条：聚焦“识”一词，所指“未决定果报”为根本，含义非阳性所指。次而因其未决定性，故有双重解释。类似色界涅槃因无未决定性，故分四种类别。欲界果报之性质，以善法论述得观知。因缘结合成因所生，不以单因生成。如因缘俱有俱生，非单因转生。若因无因，则果必无因？缘起之因果理是依据。且五识等因缘所成之法，若无贪等结合，亦无法成。不论迟缓与极微之事，因缘生起乃因缘作用，无此则因不存在。
Manoviññāṇato uppajjanavisiṭṭhamananakiccānaṃ abhāvato manomattā dhātu manodhātu.
因心识所生之独特无量心事陈列之缺失，唯有心质所存，作心之根本，谓之心质。
Cakkhusannissitaṃ hutvā rūpassa vijānanaṃ lakkhaṇaṃ etassāti cakkhusannissitarūpavijānanalakkhaṇaṃ. Tattha cakkhusannissitavacanena rūpārammaṇaṃ aññaṃ viññāṇaṃ nivatteti. Vijānanaggahaṇena cakkhusannissite phassādike nivatteti. Cakkhurūpaggahaṇena nissayato, ārammaṇato ca viññāṇaṃ vibhāveti ubhayādhīnavuttikattā. Yadi hi cakkhu nāma na siyā, andhāpi rūpaṃ passeyyuṃ, na ca passanti. Yadi ca nīlādirūpaṃ nāma na siyā, desādiniyamena na bhavitabbaṃ, attheva ca niyamo, ekantasārammaṇatā ca cittassa vuttāti ‘‘ārammaṇena vinā nīlādiābhāsaṃ cittaṃ pavattatī’’ti evaṃ pavatto vādo micchāvādoti veditabbaṃ. Tenāha bhagavā ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇa’’ntiādi (ma. ni. 1.204, 400; 3.421, 425; saṃ. ni. 2.44; 4.60; kathā. 465).
此处谓以眼根为依止，认识色相的特征，称为以眼根为依止的色相认识特征。此中以“以眼根为依止”的表达者，谓色境界引生其他识别觉知之识。又识之领受使在眼根为依止者，彼识分别触等感受而起。眼识以眼根和色境为依凭，以此依止而识能分别，显示二者因果关系。若无眼根，则盲者能见色者无；若无色等境，则依规范不应有，有法律规定，心说“无境界则无色相现”，此论为错误之说。故世尊说“识因眼与色起”，此义可见于《大毗婆沙论》、《相应部毗婆沙》等诸多处。
Kasmā panettha vacanabhedo katoti? Ekampi cakkhu viññāṇassa paccayo hoti, rūpaṃ pana anekameva saṃhatanti imassa visesassa dassanatthaṃ. Kiṃ pana kāraṇaṃ ekampi cakkhu viññāṇassa paccayo hoti, rūpaṃ pana anekamevāti? Paccayabhāvavisesato. Cakkhu hi cakkhuviññāṇassa nissayapurejātaindriyavippayuttapaccayehi paccayo hontaṃ atthibhāveneva hoti, tasmiṃ sati tassa bhāvato, asati abhāvato. Yato taṃ atthiavigatapaccayehissa paccayo hotīti vuccati, taṃnissayatā cassa na ekadesena allīyanavasena icchitabbā arūpabhāvato, atha kho garurājādīsu sissarājapurisādīnaṃ viya tappaṭibaddhavuttitāya. Itare pana paccayā tena tena visesena veditabbā. Svāyaṃ paccayabhāvo na ekasmiṃ na sambhavatīti ekampi cakkhu viññāṇassa paccayo hotīti ‘‘cakkhuñca paṭiccā’’ti ekavacanena niddeso kato.
何以此处言辞不同？因一则眼根为眼识之因，色则多种聚合以显现其差别。何以眼根为一识之因，色却多而聚合？因由因的特殊性所致。眼根乃因眼识由身生根的前成之缘，依赖不同因缘而起，此时有而不存在时许以有。所谓有性缘起，即依止非单一而随缘牵连，如同国王及诸臣妃等多所束缚之状。其他因果以各自差别显现。自因的性质不可单一产生，因是“依于眼与”，用单数表达眼识依止。
Rūpaṃ pana yadipi cakkhu viya purejātaatthiavigatapaccayehi paccayo hoti puretaraṃ hutvā vijjamānakkhaṇeyeva upakārakattā, tathāpi anekameva saṃhataṃ hutvā paccayo hoti ārammaṇabhāvato. Yañhi paccayadhammaṃ sabhāvabhūtaṃ, parikappitākāramattaṃ vā viññāṇaṃ vibhāventaṃ pavattati, tadaññesañca satipi paccayabhāve so tassa sārammaṇasabhāvatāya yaṃ kiñci anālambitvā pavattituṃ asamatthassa olubbha pavattikāraṇatāya ālambanīyato ārammaṇaṃ nāma. Tassa yasmā yathā tathā sabhāvūpaladdhivasena ārammaṇapaccayalābho, tasmā cakkhuviññāṇaṃ rūpaṃ ārabbha pavattamānaṃ tassa sabhāvaṃ vibhāventameva pavattati. Sā cassa indriyādhīnavuttikassa ārammaṇasabhāvūpaladdhi, na ekadvikalāpagatavaṇṇavasena hoti, nāpi katipayakalāpagatavaṇṇavasena, atha kho ābhogānurūpaṃ āpāthagatavaṇṇavasenāti anekameva rūpaṃ saṃhaccakāritāya viññāṇassa paccayo hotīti dassento bhagavā ‘‘rūpe cā’’ti bahuvacanena niddisi.
色者因眼识由身生根的有性缘而起，虽先已存在且于现观之时起作用，但多种色相聚合后，因色境存在。其所谓因缘法具自性，或仅如设想般运作，识分别时所依止的境界称为“色”，因其乃由依止聚集成的色相，色之存在乃是依着识而生。故色的多样合成为识的依止，世尊用复数示意曰“色等”。
Yaṃ pana ‘‘rūpāyatanaṃ cakkhuviññāṇadhātuyā taṃsampayuttakānañca dhammānaṃ ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.2) vuttaṃ, taṃ kathanti? Tampi yādisaṃ rūpāyatanaṃ cakkhuviññāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo hoti, tādisameva sandhāya vuttaṃ. Kīdisaṃ pana tanti? Samuditanti pākaṭoyamattho. Evañca katvā yadeke vadanti ‘‘āyatanasallakkhaṇavasena cakkhuviññāṇādayo sallakkhaṇārammaṇā, na dabbasallakkhaṇavasenā’’ti, tampi yuttameva hoti. Na cettha samudāyārammaṇatā āsaṅkitabbā samudāyābhogassevābhāvato. Samuditā pana vaṇṇadhammā ārammaṇapaccayā honti. Kathaṃ pana paccekaṃ asamatthā samuditā ārammaṇā paccayā honti, na hi paccekaṃ daṭṭhuṃ asakkontā andhā samuditā passantīti? Nayidamekantikaṃ visuṃ visuṃ asamatthānaṃ sivikāvahanādīsu samatthatāya dassanato. Kesādīnañca yasmiṃ ṭhāne ṭhitānaṃ paccekaṃ vaṇṇaṃ gahetuṃ na sakkā, tasmiṃyeva ṭhāne samuditānaṃ vaṇṇaṃ gahetuṃ sakkāti bhiyyopi tesaṃ saṃhaccakāritā paribyattā. Etena cakkhuviññāṇassa paramāṇurūpaṃ ārammaṇaṃ, udāhu taṃsamudāyotiādikā codanā paṭikkhittāti veditabbā. ‘‘Sotañca paṭicca sadde cā’’tiādīsupi (ma. ni. 1.204, 400; 3.421, 425, 426) eseva nayo. Evaṃ ubhayādhīnavuttikatāya cakkhuviññāṇassa nissayato, ārammaṇato ca vibhāvanaṃ kataṃ, evaṃ sotaviññāṇādīsupi yathārahaṃ vattabbaṃ.
凡所云“色界乃由眼识之法和其关联境地的依止而生”的，亦复如是。此言何义？谓如前所述色界乃眼识缘由此而生，类似约定故而言之。为何？“显现”即明白体现之意。又有人言“以境界之特征分别眼识等五识为境界之表象，而非以识之特征”为正义，亦可受理。此非以因缘聚合观，非合摄住作法。显现的性质和因缘关系常在。如何独自显现而无因缘？盲者虽显而不见，此乃如同多条溪流汇成大江之理。色等因缘使得识能区别，故可见眼识最细微之色界依止。世尊以同理说“声识、等亦然”，依此理当于其他识也应如此说明。
Rūpamattārammaṇarasanti rūpāyatanamattasseva ārammaṇakaraṇarasaṃ. Mattasaddena yathā ārammaṇantaraṃ nivatteti, evaṃ rūpāyatanepi labbhamāne ekacce visese nivatteti. Na hi cakkhuviññāṇaṃ vaṇṇamattato aññaṃ kiñci visesaṃ tattha gahetuṃ sakkoti. Tenāha bhagavā ‘‘pañcahi viññāṇehi na kiñci dhammaṃ paṭivijānāti aññatra abhinipātamattā’’ti. Cakkhuviññāṇaṃ uppajjamānaṃ rūpārammaṇe eva uppajjanato tadabhimukhabhāvena gayhatīti vuttaṃ ‘‘rūpābhimukhabhāvapaccupaṭṭhāna’’nti. Attano anantaraṃ uppajjamānānaṃ arūpadhammānaṃ samanantaravigatā arūpadhammā pavattiokāsadānena anantarasamanantaranatthivigatapaccayehi upakārakā nissayārammaṇadhammā viya āsannakāraṇanti dassento āha ‘‘rūpārammaṇāya kiriyamanodhātuyā apagamapadaṭṭhāna’’nti. Sotaviññāṇādīsupi vuttanayeneva attho veditabbo.
仅色的境界之味，如同色界境界中的缘起之味。借以声音等闻境之声离则返回，如是色界亦然，偶然特殊时返回。眼识不能单从色的色彩区别中分取别的差别。世尊说“以五识不能认知事物，唯解于颜色的摔倒”。眼识起时即于色境界接触，称为“色境界面前现起”的意思。继之后各貌无色识接续、随转，因无色之法随缘遣散，如此以色境界为基础，称之为“色之境界由身生根的缘由而起于色界”之义。声识等亦如是，依因缘和识能分别之道理来说明。
Cakkhuviññāṇādigahitaṃ rūpādiārammaṇaṃ tadanantarameva aparipatantaṃ katvā sampaṭicchantī gaṇhantī viya hotīti vuttaṃ ‘‘rūpādisampaṭicchanarasā’’ti. Tathābhāvena sampaṭicchanabhāvena paccupatiṭṭhatīti tathābhāvapaccupaṭṭhānā.
眼识等固着于色等境界，继续而行，似接触而且拾取，是谓“对色等的全面把取味”，此亦为全面存在的示现法。以此接触为转起，由此为基础起现，谓之接触的现起。
Chasu ārammaṇesu kadāci pañcannaṃ, tato vā katipayānaṃ vijānanasabhāvāpi chaḷārammaṇavijānanalakkhaṇā vuttā taṃsabhāvānativattanato, chasveva vā itaresaṃ ārammaṇānaṃ antogadhattā. Santīraṇādikiccāti santīraṇatadārammaṇakiccā vā, santīraṇatadārammaṇapaṭisandhibhavaṅgacutikiccā vāti adhippāyo. ‘‘Hadayavatthupadaṭṭhānā’’ti idaṃ imāsaṃ dvinnaṃ manoviññāṇadhātūnaṃ ekanteneva hadayavatthusannissayatāya vuttaṃ. Heṭṭhā vuttanayena pana taṃtaṃanantarātītaviññāṇāpagamapadaṭṭhānātipi vattuṃ vaṭṭatiyeva. Tassā bhedoti tassā vipākamanoviññāṇadhātuyā ‘‘duvidhā’’ti vuttāya duvidhatāsaṅkhāto bhedo. Ekantamiṭṭhārammaṇeti ekanteneva iṭṭhe ārammaṇe, ativiya iṭṭhārammaṇeti attho. Pañcadvāre ceva javanāvasāne cāti ettha pañcadvāre sampaṭicchanavoṭṭhabbanānaṃ antarāḷaṃ ṭhānaṃ, itaratra javanabhavaṅgānanti evaṃ dviṭhānā hoti. Itarāyapi santīraṇatadārammaṇakāle yathāvuttameva ṭhānaṃ, paṭisandhiādikāle pana cutibhavaṅgānaṃ antarāḷaṃ paṭisandhiyā, paṭisandhiāvajjanānaṃ tadārammaṇāvajjanānaṃ javanāvajjanānaṃ voṭṭhabbanāvajjanānañca antarāḷaṃ bhavaṅgassa, tadārammaṇapaṭisandhīnaṃ javanapaṭisandhīnaṃ vā antarāḷaṃ cutiyā ṭhānanti veditabbaṃ.
在六种境界上，有时是五种，其中也有部分识知性质本是六种境界识知特征者；因其特性回转，变为五种境界，也可说是其他境界内部含藏在其中。所谓『通过三次传递的业』，即指由传递时境界的业或其相续的境界变动而导致的业，是一种主导。『心所在地位和心所在处』，这里讲述的是这两种心识境界要素专一依止于心所在地位。以下面的教示为据，亦可说即使是超越过去未来的心识生灭所依（心所在地位）亦被论及并循环不息。此不同类型的区分称为两种，是因两种结果的识所生两样分别。所谓专注于喜欢境界是指专注于所喜欢境界上的现象，意即超越喜欢境界。所谓五门之间及热边，是指在此描述的五门之间，存在感受推动发生的过渡中间状态，其他时候则是推动生灭变动的两种存在。其它也如前所述，传递业过程中的境界，及传承时间点时断灭业相续的中止之处，包括传递及断灭过程中，意根相续生灭时感受的发生、停息、转变的共生中间境界，这些均应了知。这里所谓传递的业与断灭的业过渡之处，应当明了为生灭业的间隙。
Chasūti ettha pubbe vuttanayeneva vibhāgo veditabbo. Kāyassa nissayabhūtānaṃ nātiiṭṭhaphoṭṭhabbabhūtānaṃ paṭighaṭṭanānighaṃsassa balavabhāvato kāyaviññāṇaṃ sukhasampayuttaṃ. Upādārūpānaṃyeva ghaṭṭanā dubbalāti cakkhuviññāṇādīni upekkhāsahagatāni. Tenāha ‘‘sesaṃ upekkhāyutta’’nti. Sesaṃ chabbidhampi.
所谓境界这里应当根据前述的教义作区分。基于身体的必然条件，超过了不应当破坏的界限，是感受搅动的力量所致，因此身体识伴随快乐显现。反之，依止所附着形式的搅动则表现为弱势，如眼根识等则缄默不动，被称为“余皆缄默”。“余皆”指所有六种。
Alobhādosāmohā ceva alobhādosā ca alobhādayo, tehi alobhādīhi vipākahetūhi sampayuttaṃ alobhādivipākahetusampayuttaṃ. Kāmāvacarakusalaṃ viya somanassādibhedatoti yathā kāmāvacaraṃ kusalaṃ somanassupekkhāñāṇasaṅkhārabhedato aṭṭhavidhaṃ, evamidampīti aṭṭhavidhatāya sadisataṃ dasseti. Kāmāvacarabhāvato hīnādito, yonīsu uppattito ca sadisameva, sampayuttadhammato pana ārammaṇato, pavattiākārato ca visadisaṃ. Tathā hi kusalaṃ kammadvāravasena pavattati, na idaṃ, vipākānaṃ aviññattijanakattā. Uppattidvāravasena pana imassāpi attheva pavattibhedo pañcadvāramanodvāresu mahāvipākānaṃ tadārammaṇavasena pavattisambhavato. Yathā pana kusalaṃ gativasena pañcavidhaṃ, viññāṇaṭṭhitivasena sattavidhañca, na evamidaṃ tadekadese eva uppajjanato. Tattha ārammaṇato, ekaccapavattiākārato ca visadisataṃ dassetuṃ ‘‘yathā panā’’tiādi vuttaṃ. Chasu ārammaṇesūti parittādiatītādiajjhattādippabhedesu chasu ārammaṇesu.
无贪等恶行，以及无贪等恶果，无贪等恶的因缘相应的果报现起。其如善行于欲界行为，因善行、喜乐及无好无恶的无分别知所产生种类八种，亦显现此种有八品种类。此善欲界行为的本质属低等起源，也同样适用于所有出世间的条件，因缘相应且表现清楚。如善行因缘生起，不是由其苦果无智所生。由生处条件变化，或五门中生起变化，五种大苦果则因传递境界条件而显现。善行有五种形态，七种由识所依，故不会只因一处而生起。基于境界，以及某些生成形态因缘，应当理解清楚，因此说如是等言。所谓六境界，是指出生、消灭及其他内外之分不同的六个境界。
Āgamanādivasenāti āgamanapaccayavasena. Tattha ekaccānaṃ ācariyānaṃ matena mukhe calite ādāsatale mukhanimittaṃ calanaṃ viya asaṅkhārassa kusalassa vipāko asaṅkhāro, sasaṅkhārassa kusalassa vipāko sasaṅkhāroti evaṃ āgamanavasena. Ekaccānaṃ pana ācariyānaṃ matena balavantehi vibhūtehi paccayehi kammādīhi uppanno asaṅkhāro, dubbalehi sasaṅkhāroti evaṃ paccayavasena. Sampayuttadhammānanti pāḷiyaṃ sarūpato āgatasampayuttadhammānaṃ. Tesaṃ hi vasena kusalato vipākassa visesābhāvo. Nirussāhanti ettha ussāho nāma anupacchinnāvijjātaṇhāmānasantāne vipākuppādanasamatthatāsaṅkhāto byāpāro, so vipākesu natthīti taṃ nirussāhaṃ. Kusalesu pana abhiññāvasapavattesupi atthevāti taṃ saussāhaṃ.
所谓因缘条件的趋入是基于其原因而成。比如某位导师的教义传出，在口的动作处形成了嘴动标记，此无行为善果业即为无行为，行为善果即为有行为。又某些导师的教导具大威力及显著缘由而生起无行为业，弱者则为有行为业，即依缘生起。有相应因缘条件的善法被称作相应善法。因由此缘起的善果殊异。这里无失望意指无间断、不灭的无明之渴集连而无善果生起，这称为无失望，意谓善果不存在。善果中伴随神通显现也属于这种无失望状态。
Lobhādīnaṃ ekantasāvajjatāya ayonisomanasikārahetukānaṃ natthi vipākabhāvo, alobhādīnampi ekantaanavajjasabhāvānaṃ kāraṇassa tabbidhuratāya nattheva akusalavipākabhāvoti āha ‘‘akusalavipākaṃ ahetukamevā’’ti. Yathā atiiṭṭhe, iṭṭhamajjhatte ca ārammaṇe vedanābhedasabbhāvato kusalavipākamanoviññāṇadhātu duvidhā hoti somanassasahagatā, upekkhāsahagatāti, na evaṃ atianiṭṭhe, aniṭṭhamajjhatte ca ārammaṇe vedanābhedo atthīti akusalavipākamanoviññāṇadhātu ekamevāti ‘‘sattavidha’’nti vuttaṃ. Sati hi tattha vedanābhede atianiṭṭhe domanassena bhavitabbaṃ, na ca paṭighena vinā domanassaṃ uppajjatīti.
出于贪欲等的专一恶行，因无道理的错误作用没有恶果，连无贪等专一免责性质的因也没有恶果，故说『无因无果恶报』。譬如在过度喜欢、中喜欢及不喜欢三个境界中，因各种感受差异，善果生起两种识，即伴随喜乐和伴随平等心等，此并非在不适或极端喜欢境界。善果识有七种，因喜乐及厌恶所产生不同。注意此处关注受苦感受，不是因反感而生苦感。
Kāyaviññāṇassa dukkhasahagatatā kusalavipāke vuttavipariyāyena veditabbā. Upekkhā hīnāti ekantanihīnassa akusalassa vipākabhāvato upekkhāpi samānā hīnā eva dukkhasabhāvattā. Tenāha ‘‘dukkhaṃ viyanātitikhiṇā’’ti. Yathā dukkhaṃ ativiya tikhiṇaṃ kaṭukaṃ, na evamayaṃ, tathāpi dukkhasabhāveneva pavattati. Na hi akusalassa vipāko adukkho hoti. Upekkhābhāvo cassa balavatā bādhiyamānassa paṭippaharituṃ asakkontassa dubbalassa purisassa tena kariyamānabādhāya upekkhanā viyāti daṭṭhabbo. Itaresūti kusalavipākesu.
身体识伴随痛苦的本质是由善果相反结果可知。所谓痛苦较弱，是指因为善果的低苦痛，故虽然痛苦猛烈而尖锐，仍以痛苦性质生起。恶果不可能没有痛苦。痛苦的缺失是指由于强烈痛苦妨碍而不能制止，如同强烈的痛苦迫害体弱之人，因无法承当而出离，称之为痛苦的缺失。这里指的是善果中。
Rūpāvacaranti rūpāvacaravipākaviññāṇaṃ. Vipākakathā hesāti. Kusalaṃ viyāti rūpāvacarakusalaṃ viya. Na hi rūpāvacaravipāko tadaññakusalasadiso. Apica sambandhisaddā ete, yadidaṃ ‘‘kusalaṃ, vipāko’’ti ca. Tasmā yathā ‘‘mātaraṃ payirupāsatī’’ti vutte attano mātaranti avuttampi siddhamevetaṃ, evaṃ idhāpīti attano kusalaṃ viyāti attho. Kusalasadisatā cettha dhammato, ārammaṇato ca veditabbā. Tathā hi ye phassādayo kusale labbhanti, te vipākepi labbhanti. Yasmiṃ ca ārammaṇe kusalaṃ pavattati, tattheva ayaṃ vipākopi pavattati. Yaṃ panettha pañcamajjhānacittaṃ abhiññāppattaṃ, tassa vipāko eva natthi. Kasmā natthi? Asambhavato, ānisaṃsabhūtattā ca. Tañhi vipākaṃ dentaṃ rūpāvacarameva dadeyya. Na hi aññabhūmikaṃ kammaṃ aññabhūmikaṃ vipākaṃ deti. Kammanimittārammaṇatā ca rūpāvacaravipākassa vuttāti na taṃ aññaṃ ārabbha pavattati. Parittārammaṇādiārammaṇañca taṃ na hotīti ayamasambhavo. Jhānassa ānisaṃsabhūtañca dānādīnaṃ tasmiṃ attabhāve paccayalābho viyāti.
色法（物质现象）不断生灭，其后续产生的意识感受与色法相应。所谓「后成熟果」乃是指，善法能导致色法的生长。色法的后成熟果并非在当时即与善法相似，但因相关相续的缘故，这些果相被视为善法的后果。因此，如言「孝顺母亲」时，虽无所指涉其母亲本身，然此义得成立，因言者意指其母亲所具善本质。此处亦当如此，所谓「善」是处于事相和依缘之中应当了知。事实上，诸如色触等因受诸善法而生成，其后成熟果亦在同因缘处发生。若在某一境界中善境心生起，则后成熟果亦在彼时生起。若论此处第五禅定禅心证，我等则不可谓此禅心有后成熟果存在，何以故？此禅心为不可能且无因缘而生起的状态。若要为其后成熟果，则当赋予色法后成熟果。然他处业果非由他处业而生，因业缘果之理，色法处后成熟果之因则不生余外变化，故此不生他处物。纯为间缘的如小因、近因不生此果，故此为不相应果。禅定乃缘出之因，依其自性产生果报。
Pavattito pana vipākassa, kusalassa ca attheva bhedoti taṃ dassetuṃ ‘‘kusalaṃ panā’’tiādi vuttaṃ. Kusalaṃ viya kasiṇugghāṭimākāsādiārammaṇabhedato catubbidhaṃ. Pavattibhedo vuttanayova javanavasena, paṭisandhiādivasena ca pavattanato.
然而，当讲述后成熟果的发生时，为显示其与善法本质上的不同，言「以善为本」等。善法如五种光明相所示，具有四种因缘分别。发生之别乃指快速变化及续接因缘等的发起状态。
Catumaggayuttacittaphalattāti catūhi ariyamaggehi sampayuttakusalacittassa phalattā, catubbidhasāmaññaphalasampayuttabhāvatoti attho. Maggavīthiyaṃ dvikkhattuṃ, tikkhattuṃ vā phalasamāpattiyaṃ aparicchinnaparimāṇaṃ pavattamānampi dvīsu ṭhānesu pavattiyā ‘‘dvidhā pavattatī’’ti vuttaṃ. Sabbampīti tevīsatividhaṃ kāmāvacaravipākaṃ, pañcavidhaṃ rūpāvacaravipākaṃ, catubbidhaṃ arūpāvacaravipākaṃ, catubbidhameva lokuttaravipākanti sabbampi vipākaviññāṇaṃ nātisaṅkhepavitthāranayena chattiṃsavidhaṃ hoti.
所谓「与四圣道相应之心果」，即是与四圣道相合的善心之果，属于四种共同果的性质。有说法称，通往圣道的路径果，发生于二三处，且有无限不间断的连续性，此时即有「二处发生」之说。总之，欲界色界非色界的后成熟果分别三十余种，称为感知心识，应详加分别。
Bhūmibhedatotividhaṃ lokuttarassa abhāvato. Lokuttarañhi kiriyacittaṃ natthi ekantena anantaravipākadāyibhāvato. Vuttañhi ‘‘samādhimānantarikaññamāhū’’ti (khu. pā. 6.5; su. ni. 228). Hotu tāva sekkhānaṃ uppajjamānaṃ anuttaraṃ kusalaṃ puggalantarabhāvūpanayanato saphalaṃ, arahato pana uppajjamānaṃ puggalantarabhāvūpanayanato nipphalaṃ, tassa kiriyabhāvo kasmā na icchitoti? Icchitabbo siyā. Yadi tassa punappunaṃ uppatti siyā, sakiṃyeva pana lokuttarakusalaṃ pavattati. Yadi hi punappunaṃ pavatteyya, maggacittaṃ arahatopi pavattatīti lokuttarakiriyacittaṃ siyā, na cetaṃ atthi payojanābhāvato. Tasmā natthi lokuttarakiriyaviññāṇaṃ. Kiriyaviññāṇanti ca kiriyāmattaṃ viññāṇaṃ, kusalākusalaṃ viya kiñci vipākaṃ anuppādetvā kiriyāmattameva hutvā pavattanakaviññāṇanti attho. Kasmā panetaṃ vipākaṃ na uppādetīti? Vuccate – ettha hi yadetaṃ āvajjanadvayaṃ, taṃ anupacchinnabhavamūlepi santāne pavattaṃ anāsevanatāya dubbalabhāvato abījasāmatthiyaṃ viya pupphaṃ aphalameva hoti. Yaṃ pana ucchinnabhavamūlāyaṃ santatiyaṃ pavattaṃ aṭṭhārasavidhaṃ viññāṇaṃ, taṃ samucchinnamūlāya latāya pupphaṃ viya phaladāyi na hotīti veditabbaṃ. Aññassa asambhavato kiriyahetunā nāma alobhādināva bhavitabbanti āha ‘‘alobhādikiriyahetuvirahita’’nti.
就住处相异，出世间层次的果性分两类。出世间心无作用因缘，乃为先后无间断的果受。经中说「定心极其细微」(khu. pā. 6.5; su. ni. 228)。此指修行者不断生起不退转之究竟善境，通过身心相应达成成熟。阿拉汉的善境虽亦生起，但其无所愿求、无所求取，为何不生起此作用？应是出于意愿所致。若能反复生起，必定生起出世间善境心。若反复生起圣道心，此乃阿拉汉生起出世间作用心。故无出世间作用意识。所谓作用心，乃指无生善恶果，唯以行为性质生起，纯为果的作用知。为何此果不生？曰——此处如二种湮灭相互消融，因果缘起，承续不断，久而久之无所结果。断灭处之心识虽生起，如被断灭桠枝围绕之花朵，无法结果。故不生起。另一因是不贪著因缘故，称为「无贪之作用因远离」。
Cakkhuviññāṇādīnaṃ purecarā hutvā rūpādiārammaṇānaṃ vijānanalakkhaṇā cakkhuviññāṇādipurecararūpādivijānanalakkhaṇā. Ayaṃ pana manoviññāṇato uppannāpi visiṭṭhamananakiccābhāvena manomattā dhātūti manodhātu. Tathā hesā manoviññāṇassa paccayo na hoti. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana dhātuniddese (visuddhi. 2.517) āgamissati. Āvajjanarasāti ābhogarasā, cittasantānassa vā purimākārato aññathā oṇojanarasā. Bhavaṅgavicchedapadaṭṭhānāti bhavaṅgasantānavicchedapadaṭṭhānā. Apubbārammaṇā sakideva pavattamānā sabbathā visayarasaṃ anubhavituṃ na sakkotīti iṭṭhādīsu sabbattha upekkhāyuttāva hoti.
眼识等，生于前依处，由缘境（色法等）所感知，此为眼识所缘境所识之相。因心识生起乃因六种心法所组成之心界，即心法所成之心法界。心识无缘产生不可得，此处略述，后文对界法释明。汤泉色指色欲之味，或谓心界先具之他味。断生处即生灭生处。初起之缘境刚开始生起时，不可能随处都具有感觉味受，因此对诸境处常以不专注随缘相待。
Sādhāraṇāti sekkhāsekkhaputhujjanānaṃ sādhāraṇā. Asādhāraṇāti asekkhānaṃyeva āveṇikā. Voṭṭhabbanāvajjanarasāti pañcadvāre santīraṇena gahitārammaṇaṃ vavatthapentī viya pavattanato voṭṭhabbanarasā, manodvāre pana vuttanayena āvajjanarasā. Tathābhāvena pañcadvāramanodvāresu yathākkamaṃ voṭṭhabbanāvajjanabhāvena paccupatiṭṭhatīti tathābhāvapaccupaṭṭhānā. Voṭṭhabbanakāle santīraṇakiccānaṃ tissannaṃ ahetukavipākamanoviññāṇadhātūnaṃ āvajjanakāle yassa kassaci bhavaṅgassāti imesaṃ aññatarāpagamo etissā āsannakāraṇanti āha ‘‘ahetuka…pe… padaṭṭhānā’’ti.
「普通」即指初行众生，「非普通」则为无学（已入无学解脱）众生。所谓搬迁色汤泉味，是指五处门及心门以相关缘法分别生起之中，五门为搬迁色汤泉味，心门内则为感知心之色汤泉味。如是五门和心门依其性质，分别感知搬迁色汤泉味，称为其防护。搬迁过程中分别觉知三种非业力生灭心法，此乃心识断处说法例示之一。
Arahatanti arahataṃyeva asādhāraṇabhāvato. Anuḷāresūti aṭṭhikasaṅkhalikapetarūpādīsu, aññesu vā appaṇītesu vatthūsu. Hasituppādanarasāti hasitasseva uppādanarasā. Tathā hi taṃ cittaṃ ‘‘hasituppādana’’ntveva vuccati, na aññesaṃ hasituppādakacittānaṃ abhāvato. Aññānipi hi dvādasa somanassasahagatāni parittakusalākusalakiriyacittāni yathārahaṃ puthujjanādīnaṃ hasituppādakāni vijjanti, idaṃ pana cittaṃ vicāraṇapaññāvirahitaṃ parittesu appaṇītesu ārammaṇesu arahantānaṃ somanassamattaṃ uppādentaṃ uppajjati. Bhagavatopi uppajjatīti aṭṭhakathāyaṃ vuttaṃ, taṃ atītaṃsādīsu appaṭihatañāṇaṃ vatvā ‘‘imehi tīhi dhammehi samannāgatassa buddhassa bhagavato sabbaṃ kāyakammaṃ ñāṇapubbaṅgamaṃ ñāṇānuparivattī’’ti (mahāni. 69; cūḷani. mogharājamāṇavapucchāniddesa 85; paṭi. ma. 3.5) vacanato vicāretabbanti eke . Tattha hasituppādacittena pavattiyamānampi bhagavato sitakaraṇaṃ pubbenivāsānāgataṃsasabbaññutaññāṇānaṃ anuvattakattā ñāṇānuparivattiyevāti evaṃ pana ñāṇānuparivattibhāve sati na koci pāḷiaṭṭhakathānaṃ virodho. Evañca katvā aṭṭhakathāyaṃ ‘‘tesaṃ ñāṇānaṃ ciṇṇapariyante idaṃ cittaṃ uppajjatī’’ti vuttaṃ. Avassañca etaṃ evaṃ icchitabbaṃ, aññathā aññassāpi viññattisamuṭṭhāpakassa ahetukacittassa bhagavato uppatti na yujjeyya. Na hi viññattisamuṭṭhāpakassa taṃsamuṭṭhitāya viññattiyā kāyakammādibhāvaṃ āpajjanabhāvo vibandhatīti. Ekantato hadayavatthupadaṭṭhānā pañcavokārabhave eva uppajjanato.
「阿拉汉」乃指具有非凡之阿拉汉身份者。『阿努拉雷』意指骨环形的蝉形饰物等诸物，或泛指其他难以详细描述的物品。『笑生趣』指正是该笑的缘起或因缘。故此，心名为『笑生趣』，不是说别的心都无生发笑的性质。事实上，十二种伴随喜乐的善恶行为心，如俗人等的笑生心是众所周知的。本心此处是在缺乏思维智慧的无防备的恶缘中，由阿拉汉轻微的心生起的喜乐。经注谓，即使世尊亦有此心生起。经中记载：「此心乃对过去三世所断灭的智慧，以三法具足的佛陀世尊，身心一切行为皆由智慧先行、智慧流转。」（大阿含69、小部《摩揭罗王问经》85、巴利经文3.5）对此语应细细思考。虽说以笑生成心者，佛陀是因承续过去宿命前后知识无碍通达，以及『智之流转』而有此现起，若谓此乃从智之流转自然起，则巴利注疏中绝无相反说。注疏亦云：「此类智慧之堆积终结时，便生此心。」尤当如是考虑，否则对他起意识所生无因心，不应认为世尊有此心生。意识生则身行等不可避免地随之起，此在单一心根处常发生。
Ayamettha visesoti ayaṃ sekkhaputhujjanānaṃ uppattiyā vipākuppādanasamatthatā, arahataṃ uppattiyā tadabhāvoti ubhayesaṃ santāne uppattisamupalakkhito ettha kusalakiriyaviññāṇesu viseso. Evañca katvā paccayavekallena avipākassāpi kusalākusalassa kiriyabhāvappasaṅgo nivattito hoti. Parato kusalato visesoti etthāpi eseva nayo.
这里所谓的特别，是指此心生起乃属于凡夫生起的业果生起的典型无差异性，而非阿拉汉生起无此性。是谓在二者连续中，对于善恶业果识分别上之差别。由此定而无差异，即便无果报，也能还归善恶业连续状态。故谓善者起，亦如是理。
§455
455.Sabbānipi kusalākusalabyākatāni ekūnanavuti viññāṇāni honti nātisaṅkhepavitthāranayenāti adhippāyo. Paṭisandhiviññāṇādīnaṃ kiccaṃ nāma bhavantarapaṭisandhādinā ākārena pavatti eva. Tabbinimuttañca cittassa aññaṃ kiccaṃ natthīti āha ‘‘cuddasahi ākārehi pavattantī’’ti.
455.所有善恶所表之识共有九十九种，不应过分简略或过度扩展，此为总说。联结识等活动乃因缘业存而发生。心识自他果显现相随，释曰「以十四种形态转动」。
Ānubhāvenāti sāmatthiyena. Katūpacitaṃ hi kammaṃ avasesapaccayasamavāye vipākaṃ dentaṃ attano ānubhāvaṃ vissajjantaṃ viya hoti. Devamanussesūti chasu kāmāvacaradevesu ceva manussesu ca. Kammakammanimittagatinimittānanti ettha kammaṃ nāma katūpacitaṃ kāmāvacarakusalakammaṃ, tañca kho vipākadānāya laddhokāsaṃ. Tenāha ‘‘paccupaṭṭhita’’nti. Kammanimittaṃ kammāyūhanakkhaṇe cetanāya paccayabhūtaṃ deyyadhammādi. Gatinimittaṃ yaṃ gatiṃ upapajjati, tappariyāpannaṃ rūpāyatanaṃ. Paṇḍakādibhāvanti paṇḍakamūgamammanādibhāvaṃ. Dubbalassa dvihetukakusalassa vipākabhūtā upekkhāsahagatāhetumanoviññāṇadhātu dubbala…pe… manoviññāṇadhātu. Nesanti bhāvitarūpārūpāvacarakusalānaṃ sattānaṃ. Kammanimittamevāti pathavīkasiṇādikaṃ attano kammārammaṇameva.
所谓『感应』即依力量而起。业不善不善，因缘畜积时，果报形成犹如舍弃自身感应一般显现。所谓天人、人类即诸天欲界六天及人间。『业事因缘、行事因缘』指业为恶善行动，及其决定与所缘。此谓业为善欲行，授与果报之机会。因而曰「引领」。所引缘即业在生时刻依意决定，及应受报之世间法界。所谓去向缘即转生境界。所谓『般哒咖等性质』指生理性无记畸形等。恶中有二因之善身心识，亦即轻应对待不正思维身心识。彼等并无性状，故非善之相似者。『业所引缘仅以地及遍相』识作己身业之缘。
Evaṃtāvetthāti ettha viññāṇakkhandhaniddese evaṃ saṅkhepato sarūpadassanamatteneva ekūnavīsatiyā vipākaviññāṇānaṃ paṭisandhivasena pavatti veditabbā. Bhavālambanādivibhāgena pana yadettha vattabbaṃ, taṃ paṭiccasamuppādakathāyaṃ āgamissatīti.
如此则于此心识蕴门说明中，应以简略且形象明确方式，如九十九种业感识的中继识来理解。至于生死依止等分类事宜，以缘起说即可通达。
Taṃ tanti ekūnavīsatiyā paṭisandhiviññāṇesu yaṃ yaṃ uppajjitvā niruddhaṃ, taṃ taṃ anantaraṃ uppattiyā anubandhamānaṃ. Tassa tassevāti yassa yassa kammassa vipākabhūtaṃ paṭisandhiviññāṇaṃ, tassa tasseva. Tasmiññevāti kammādike eva. Kammañce paṭisandhiviññāṇassa ārammaṇaṃ, tasmiṃ kamme, atha kammanimittaṃ, gatinimittañca, tasmiṃ kammanimitte gatinimitteti attho. Tādisamevāti yādisaṃ paṭisandhiviññāṇaṃ hetuto, sesasampayuttadhammato ca tādisameva. Santānavinivattaketi bhavaṅgasantānassa vinivattanake. Aññasmiṃ āvajjanasaṅkhāte cittuppāde. Kiriyamayacitteneva supinadassanaṃ hotīti āha ‘‘supinaṃ apassato’’ti. Aparimāṇasaṅkhyampi pavattatiyeva, tathā hidaṃ upapattibhavassa aṅgabhāvena pavattanato ‘‘bhavaṅga’’nti vuccati. Tesaññevāti paṭisandhibhūtānaṃyeva.
此中九十九中继识，凡起即受阻断且紧密相连。所谓逐一者，即依所业的果报，中继识亦随之。谓于所业，及业所缘，及业引缘，三者中继识相连。又谓如是，初始中继识为因，其余随附。名为现世连续，断灭则随止。其他遇诱令心起者，如睡眠中梦见，因无量数而生。此亦属现起生死流转相续现象，谓为“生死流转”。其他则为种种中继。在此为引用此生死心识生灭流转的特性。
Indriyānīti cakkhādīni indriyāni. Ārammaṇagahaṇakkhamānīti rūpādiārammaṇaṃ gahetuṃ samatthāni. Mātukucchigatakāle viya hi bahinikkhantakālepi na tāva indriyāni sakiccakāni honti, anukkamena pana visadabhāvaṃ pattakāle eva sakiccakāni honti. Tenevāha ‘‘idha paripakkattā āyatanāna’’nti. Āpāthagateti yogyadesāvaṭṭhite. Tameva yogyadesāvaṭṭhitaṃ rūpaṃ paṭicca ghaṭṭanā paccayaṃ laddhā. Ghaṭṭanāti paṭighāto, yena byāpārādivisesapaccayantarasahite cakkhussa visaye vikāruppattivisadisuppattivisayassa iṭṭhāniṭṭhabhāvena anuggaho, upaghāto cāti attho. Tatoti ghaṭṭanānantaraṃ. Ghaṭṭanānubhāvenāti ghaṭṭanābalena. Bhavaṅgacalananti bhavaṅgacittassa pakampanaṃ, tathā dvikkhattuṃ pavattiyā visadisassa kāraṇabhāvūpagamananti attho. Tañhi cittasantānassa purimāvatthāya bhinnāvatthāhetutāya calanaṃ viyāti ‘‘calana’’nti vuttaṃ. Visayavisayībhāvasiddhāya dhammatāya ārammaṇassa abhimukhībhāvena pasādassa tāva ghaṭṭanā hotu, aññasannissitassa pana bhavaṅgassa calanaṃ kathaṃ hotīti? Taṃsambandhabhāvato. Bheritale ṭhapitāsu sakkharāsu ekissā sakkharāya ghaṭitāya tadaññasakkharāyaṃ ṭhitamakkhikā calanaṃ cettha udāharaṇanti. Tadeva rūpanti tadeva bhavaṅgacalanassa paccayabhūtaṃ āpāthagataṃ rūpāyatanaṃ. Bhavaṅgaṃ vicchindamānā viyāti bhavaṅgasantānaṃ vicchindantī viya. Tadārammaṇuppattiyā parato bhavaṅgassa uppajjanato visayaggahaṇaṃ pañcadvārāvajjanaṃ vatvā tadanantaraṃ dassanādīsu vattabbesu tāni avatvā manodvārāvajjanassa gahaṇaṃ uddese dvinnaṃ āvajjanānaṃ āvajjanasāmaññena gahitattā.
根根所指者，乃由眼等五根成。所谓能够摄取境界意，即能承载诸色等境界之摄受力。犹如母腹作闰时，胎儿尚未成熟，五根尚不具足及能行事。惟至成熟时，方能具足功用。故曰「此处所谓境界已成熟」。所谓“适处所止”者，即为适当具足之境地。以适当具足之境地为缘，当得「聚合」之因。所谓「聚合」，即所称「障碍」，乃指诸业等特异缘变，继有眼根境界生起、变异、净化、以及境界属性之欢喜与存在，即为聚合与障碍之含义也。所谓「随后」者，指聚合之后续发生。所谓「以聚合之力」者，即以聚合之能力而言。所谓「生命流迁动」者，指生命流心之摇动。此乃因双重变异而起，包含清净状态之产生与破坏。由此生命心续以前后世间状态之不同本源，谓之「迁动」云。由于缘境起灭之本质，依「境界」之应顺欢喜，聚合成立；若具他缘所成生命流迁动，则聚合何从？此乃二者相因相续之理。置于地面石块中，以一石块聚合而立，而相邻石块随之震动，例证此义。此石即诸色，并缘生命流迁动而成，是所谓归命诸色境界。破断生命流，如断生命流续；当境界生起时，前有生命流起能够摄受境界之聚合，遂转发动诸入门摄受，之后则诸入门摄受发生，彼此乃彼此相继之缘也。
Āvajjanānantaranti pañcadvārāvajjanānantaraṃ. Ye hadayavatthu viya sampaṭicchanādivīthicittānipi nānujānanti, tesaṃ ‘‘sampaṭicchanāya cakkhuviññāṇadhātuyā’’tiādinā tattha tattha pāḷi āgatā. Na hi sakkā pāḷiṃ paṭisedhetuṃ.
所谓「诸入门摄受之后」，即五门摄受之后。譬如如心路四众之入道境界之心，若不能通达，则言之曰：“随识眼识根所摄受者”，此类记载遍见巴利经文。故不可反对巴利经文意旨。
‘‘Sacemahantaṃ hotī’’ti idaṃ javanapariyosānāya cittappavattiyā vuccamānattā vuttaṃ. Cuddasacittakkhaṇāyukañhi ārammaṇamidha ‘‘mahanta’’nti adhippetaṃ, tañca uppajjitvā dviticittakkhaṇātītaṃ hutvā āpāthagamanavasena veditabbaṃ.
所谓「此心极大」者，乃指心流转之极限。因心识瞬间过度激烈，与某摄受境界，称为「广大」相关。由生起之后逾越二心识瞬间，由境界消失之理而应知之。
Yathāvavatthāpiteti voṭṭhabbanena vuttākārena katavavatthāpane. Āvajjanāya, voṭṭhabbanassa ca vuttattā ‘‘avasesakāmāvacarakiriyāna’’nti avasesaggahaṇaṃ kataṃ. Cha satta vāti vā-saddena ‘‘pañca vā’’ti idampi vuttamevāti daṭṭhabbaṃ. Suttamucchitādikāle hi pañcapi javanāni javantīti.
谓如所说明者，即称为「由述说而达义」，于所述聚合与眼识摄受，以「最后愿行为」之义成就对聚合之最终理论。”六七之说”乃五说之一，亦当见之。于经文高涨时，五种心流并生称为流转。
Tāniyevāti ‘‘aṭṭhannaṃ vā’’tiādinā (visuddhi. 2.455) vuttāni ekūnatiṃsa kāmāvacarajavanāniyeva. Ito aññaṃ manodvārāvajjanānantaraṃ uppajjanakacittaṃ nāma natthīti dassanatthaṃ evakāraggahaṇaṃ. ‘‘Gotrabhūto’’ti idaṃ gotrabhuṭṭhāniyānaṃ parikammavodānānampi gahaṇaṃ, na gotrabhuno eva. Phalacittānīti samāpattivasena pavattanakaphalacittāni. Yaṃ yaṃ laddhapaccayanti yaṃ yaṃ javanaṃ rūpāvacarajavanādivasena gotrabhuanantaraṃ uppattiyā laddhapaccayaṃ.
此谓「此即是」者，依《净心论》第2章455偈中言，终究是三十二种眼识流转的心中一部。由此他入门摄受背后所生之心，不为别有；为引现之摄受。例如「种类具者」乃肩负诸种类责任者之摄合，不唯单一肩负者。所谓结果心者，指已达成之心受之结果。诸种缘起体皆为各种流动之间之缘起结果。
Atimahantanti soḷasacittakkhaṇāyukaṃ. Tattha hi tadārammaṇacittaṃ uppajjati, na aññattha. Vibhūtanti supākaṭaṃ, tañca kāmāvacarameva. Tattha hi tadārammaṇassa uppatti. Kāmāvacarajavanāvasāneti kāmāvacarajavanasseva avasāne. Na hi taṃ kāmataṇhāhetukakammanibbattaṃ mahaggatānuttarajavanaṃ anubandhati ajanakattā, janakāsadisattā ca. Yathā gehato bahi gantukāmo taruṇadārako janakaṃ, janakasadisaṃ vā anubandhati, na aññaṃ, evamidampi . Tatthāpi na sabbasmā javanā sabbaṃ javanena tadārammaṇassa niyametabbato, ārammaṇena ca vedanāya parivattetabbato. Tatthāyaṃ niyamo – parittakusalalobhamohamūlasomanassasahagatakiriyajavanānaṃ aññatarānantaraṃ atimahati visaye pañcannaṃ somanassasahagatānaṃ aññataraṃ tadārammaṇaṃ uppajjati, tathā parittakusalākusalaupekkhāsahagatakiriyajavanānaṃ aññatarānantaraṃ upekkhāsahagatānaṃ channaṃ tadārammaṇānaṃ aññataraṃ pavattati. Iṭṭhārammaṇādīnanti iṭṭhaiṭṭhamajjhattaaniṭṭhārammaṇānaṃ vasenāti sambandho. Tayidaṃ ārammaṇena vedanāparivattidassanatthaṃ vuttaṃ. ‘‘Purimakammavasenā’’ti idaṃ tadārammaṇavisesadassanatthaṃ. Na hi paṭisandhijanakameva kammaṃ tadārammaṇaṃ janeti, atha kho aññakammampi. Taṃ pana paṭisandhidāyinā kammena nibbattetabbatadārammaṇato visadisampi nibbattetīti. ‘‘Javanacittavasenā’’ti idaṃ tadārammaṇaniyamadassanatthaṃ. ‘‘Javanena tadārammaṇaṃ niyametabba’’nti hi vuttaṃ. Ādi-saddena paṭisandhicittaṃ saṅgaṇhāti. Tañhi attano ukkaṭṭhatarassa tadārammaṇassa paccayo na hoti. Yo yo paccayo laddho hotīti yathāvuttesu iṭṭhārammaṇādīsu yo yo tadārammaṇassa uppattiyā paccayo samaveto hoti. Kiñci antaranti kiñci khaṇantaraṃ. Udakamivāti paṭisotaṃ gacchantaṃ udakamiva.
所谓极大者，为十六心识瞬间量也。惟于彼处生起一摄受心，别无他意。所谓「显现者」，即明显可见之意，此乃于欲界流转之显影。于彼摄受心之生起。于欲界流转结束时，谓之于此限定之末端。并非由欲渴行所导致，非因生生住住。犹如因家中厌倦而欲外出少年子常牵引父亲或如父者，并无他因。然非一切心流皆由该摄受限定，亦由摄受而变之受，受也应随其变化。此处律已定，即于劣业贪著烦恼所集之业心流中，五心之一于特定境界显卓越；又于善恶平等之业流中，有心临其平等中而遮盖之。所谓依赖偏好境界等，即此状态之连接。此说乃为境界之受转而显之理。谓「先行业因」即为该特殊境界显现之因。非单因重聚而生境界，亦有他业；然由重聚业者而止灭，有境界者亦从止灭。谓「流转心之经因」即此境界律制也。经言「由流转而顺境界」，明确示之。由语首，即计算重聚之心。老我所执之该境界因便无先因。如经文所述，各种先因皆于该境界之生起而契合。虽有间隔，似溪水流说。
Dvikkhattuṃ sakiṃ vāti vacanasiliṭṭhavasena vuttaṃ ‘‘aṭṭha vā dasa vā’’tiādīsu (a. ni. 8.11; pārā. 11) viya. Dvikkhattuṃyeva pana vaṇṇenti. Vipākacittattā, āvajjanassa ca vidūrattā, mūlabhavaṅgādibhavaṅgasāmaññasabbhāvato ca bhavaṅgassa ārammaṇe pavattanārahaṃ samānaṃ tassa javanassa ārammaṇaṃ ārammaṇaṃ etassāti tadārammaṇanti vuccati ekassa ārammaṇasaddassa lopaṃ katvā ‘‘kāmāvacaraṃ, oṭṭhamukha’’nti ca yathā. Ettha ca keci ‘‘paṭṭhāne ‘kusalākusale niruddhe vipāko tadārammaṇatā uppajjatī’ti (paṭṭhā. 1.1.406) vipākadhammadhammānaṃ eva anantaraṃ tadārammaṇaṃ vutta’’nti kiriyājavanānantaraṃ na icchanti. Vipphāravantaṃ hi javanaṃ nāvaṃ viya nadīsoto bhavaṅgaṃ anubandhati, na pana chaḷaṅgupekkhāvato santavuttikiriyajavanaṃ paṇṇapuṭaṃ viya nadīsototi. Tayidaṃ labbhamānassāpi kenaci adhippāyena katthaci avacanaṃ dissati, yathā taṃ dhammasaṅgahe akusalaniddese labbhamānopi adhipati na vutto. Yañca paṇṇapuṭaṃ nidassitaṃ, tampi nidassitabbena na samānaṃ. Nāvāpaṇṇapuṭānañhi nadīsotassa āvaṭṭanaṃ, gati ca visadisīti nāvāya nadīsotassa anubandhanaṃ, paṇṇapuṭassa ananubandhanañca yujjati, idha pana kiriyajavanetarajavanānaṃ bhavaṅgasotassa āvaṭṭanaṃ, gati ca sadisīti etassa ananubandhanaṃ, itarassa anubandhanañca na yujjati. Tasmā vicāretabbaṃ.
“二十二时计”是以风声摩擦语音的声响而说，如《增支部》第八章、《巴拉莫经》第十一章所示说“八或十”等。然谓之二十二时也。因业心的结果与感知之道理，以及根本法与蕴法的普遍性关系，认为蕴法在所依止者发动时，与其运动的所依止相称，此即所谓依此所依止而言。当时将一所依止的音节删去，如「欲处门、第七门」等。此中有人说：“法集经（章）中言‘善恶断、果报即于所依止生起’（法集经1.1.406）乃谓业所依的心理现象，即延续心的所依止。”然有者不从延续之运动论此，不愿接受。因运动心之变化，非如船以绳系船篙所相续，运动不等于有选择与不选择的延续心，非如琴弦所发音响之连续。故于获得的心上，以某种见解常有所谓异说，如在该法集经善法相应文中所得者，却不可于意所执加以主张。所谓琴弦依附之义，理应分别，不能等同。船结绳篙相连，运转安详明晰，船的行进之意相随；琴弦不相连，此乃二者不同。此处所论诸延续运动心的缠绕、运动以及安详的状态，连接与分离各有分别，故应加思惟。
Bhavaṅgamevāti avadhāraṇaṃ bhavapariyosānassa idha na adhippetattā. Aññathā tadārammaṇāvasāne cutipi na hotiyeva. Dassanādīnīti dassanasavanaghāyanasāyanaphusanāni. Iti-saddo ādiattho, tena sampaṭicchanādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Paṭisandhito bhavaṅgameva, bhavaṅgato āvajjanamevāti evaṃ pavattacittaniyamavaseneva. Tampīti cuticittampi. Paṭisandhibhavaṅgacittāni viya ekūnavīsatividhameva hoti atthato bhedābhāvato.
所谓“蕴法”是指生灭现象的终结处境，此处非因随意所加。否则，所依止之终止之际，则断无运动心。所谓“见等”是指见闻等的觉受，乃各类感官接触时的感受显现。此类词义应以诸综合解释理应理解。续生现象即运动心接续效用之约束，至此终止。所谓“止”心亦同此理。续生接续之运动心共有十九类，意义上无分异。
Bhavagatiṭhitinivāsesūti tīsu bhavesu, pañcasu gatīsu, sattasu viññāṇaṭṭhitīsu, navasu sattāvāsesu ca. Yo panettha acittako, so idha na gahetabbo viññāṇakathābhāvato. ‘‘Etthā’’ti idaṃ ‘‘saṃsaramānānaṃ sattāna’’nti iminā sambandhitabbaṃ. Ettha etesu vuttanayena saṃsaramānesu sattesu yo pana arahattaṃ pāpuṇāti sammāpaṭipattimanvāyāti adhippāyo. Tassa arahato niruddhameva hoti cittaṃ appaṭisandhikabhāvato.
所谓“蕴生存住处”是三界之中五道六识境界中九类存在，三界众生所依。这里所谓“无心者”，由于无识关系，不应讨论识法。此语意即言“于此界中轮回的众生”。此语应涵盖受轮回连锁的众生。若其于此获阿拉汉道，由正当修行而证得，其心则断无续处。
Iti viññāṇakkhandhe vitthārakathāmukhavaṇṇanā. · 以上为识蕴中详论门的注释。
Vedanākkhandhakathāvaṇṇanā受蕴论的注释
§456
456. Vedena anubhavanākārena ayitaṃ pavattaṃ vedayitaṃ, vedayitanti lakkhitabbadhammajātaṃ vedayitalakkhaṇaṃ. Taṃ pana atthato vedanā evāti āha ‘‘vedayitalakkhaṇaṃ nāma vedanāvā’’ti. Atha vā vedayitaṃ lakkhaṇaṃ etissāti kappanāsiddhaṃ bhedaṃ nissāya aññapadatthasamāsavasenāpi vedanāva vuccatīti āha ‘‘vedayitalakkhaṇaṃ nāma vedanāvā’’ti. Vedayati vedayatīti byāpanicchāvasena vacanaṃ vedanāya savisaye abhiṇhappavattidassanatthaṃ. Sabhāvadhammato añño kattā natthīti dassanatthaṃ kattuniddeso. Itīti aniyamato hetuattho. Khoti vacanālaṅkāramattaṃ. Tasmāti tassa niyamanaṃ. Idaṃ vuttaṃ hoti – yasmā yathāpaccayaṃ ārammaṇarasaṃ anubhavati, tasmā vedanāti vuccatīti.
第456条。欲受感受之缘生，谓由受者而生的现象。须明受者的特性，故称“受的标识”。受究竟为受。谓“受的标识”者，乃受之特征。又谓“受者的标识”此说不成立，乃据异词义涌出之惑，还是名为受。谓受为观察者而言，即谓在不断现前的感知物上持续无间显现。此处以法理说，现象中无他作主，表示是受的本体。甚至谓“不定”，乃是因言辞装饰。故受法有此规范，是说依条件受便称为受。
‘‘Kusalaviññāṇenasampayuttā’’ti idaṃ kusalāya vedanāya upalakkhaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Yā kāci kusalā vedanā, sabbā sā kusalena viññāṇena sampayuttāti, na pana tassā kusalabhāvasaṃsiddhidassanatthaṃ. Na hi kusalena viññāṇena sampayogato kusalāya vedanāya kusalabhāvo, atha kho yonisomanasikārādikato. Tenāha ‘‘jātivasenā’’ti. Akusalādīsupi eseva nayo. Yathā pana jātivasena kusalādiviññāṇasampayuttatāya tividhā, evaṃ yāva ekūnanavutiviññāṇasampayuttāti ekūnanavutividhā veditabbā. Sabhāvabhedatoti sampayuttabhūmiārammaṇādivasena labbhamānaṃ bhedaṃ aggahetvā kevalaṃ sabhāvakatabhedato evāti attho.
“与净识相联”者，此谓善受之标识。所谓善受，乃一切善法所联识，《纯识之联》并非为显现善的存在。若以识联结为善受存在理，则应以正智的正知审察。故谓“生属法”即依生标识。此理同于不善等。所谓生属法由善等识联结有三层，至于九十九种识联结亦复如是，应以区别其本质而不执著。所谓本质差异，乃以所联识地相依别而识别之正理。
‘‘Pañcavidhā’’ti vatvā taṃ pañcavidhataṃ dassetuṃ ‘‘sukha’’ntiādi vuttaṃ. Tattha sukhayatīti sukhaṃ, kāyaṃ, sampayuttadhamme ca laddhassāde karotīti attho. Suṭṭhu vā khādati, khaṇati vā kāyikaṃ ābādhanti sukhaṃ. Sukaraṃ okāsadānaṃ etassāti sukhanti apare. Dukkhayatīti dukkhaṃ, kāyaṃ, sampayuttadhamme ca vibādhatīti attho. Duṭṭhu vā khādati, khaṇati vā kāyikaṃ assādanti dukkhaṃ. Dukkaraṃ okāsadānaṃ etassāti dukkhanti apare. Somanassupekkhānaṃ saddattho heṭṭhā vuttoyeva. Domanassassa somanasse vuttanayānusārena veditabbaṃ. Kiṃ pana kāraṇaṃ mānasetarasātāsātavasena sukhaṃ, dukkhañca vibhajitvā vuttaṃ ‘‘sukhaṃ somanassaṃ dukkhaṃ domanassa’’nti, upekkhā pana mānasī, itarā ca ekadhāva vuttāti? Bhedābhāvato. Yathā hi anuggahūpaghātakatāya sukhadukkhāni aññathā kāyassa anuggahamupaghātañca karonti, aññathā manaso, na evamupekkhā. Tasmā bhedābhāvato ekadhāva upekkhā vuttāti.
谓“五种”是欲显其五类，谓“乐”等语。此处谓乐，指身心结合之安适，随著善法而发生。此谓身生病苦时少许安乐，谓乐。此谓如能欢喜时的快乐，谓乐。谓苦，即身系病苦痛恼，生苦恼。谓亦不乐时之不满，谓苦。谓苦难等非为异于身苦，谓苦。谓乐、中立之乐欲心，谓乐。谓不乐、中立之不安心，谓苦。中立即心平衡，等于福报之乐或不乐者。问何故依心境界区分乐苦及不动？此因有分别故也。若同一类中受乐苦痛，其生理心理作用亦有差异。此理减除一切误解，故而此中乐苦须辨明异同。
Tattha yena sabhāvabhedena vedanā pañcavidhā, sā pavattiṭṭhāne dassite supākaṭā hotīti pavattiṭṭhānaṃ tāva dassetuṃ ‘‘tatthā’’tiādi āraddhaṃ. Akusalavipākenāti etthāpi ‘‘kāyaviññāṇena sampayutta’’nti ānetvā sambandhitabbaṃ. Yathā adhikaraṇīmatthake kappāsapicupiṇḍaṃ ṭhapetvā ayokūṭena paharantassa picupiṇḍaṃ atikkamitvā kūṭaṃ adhikaraṇiṃ gaṇhāti, nighaṃso balavā hoti, evaṃ paṭighaṭṭanānighaṃsassa balavabhāvato iṭṭhe, iṭṭhamajjhatte ca ārammaṇe kāyaviññāṇaṃ sukhasahagataṃ hoti. Aniṭṭhe, aniṭṭhamajjhatte ca dukkhasahagatanti āha ‘‘kusala…pe… dukkha’’nti. Kāmāvacaravipākaviññāṇāni pañca kammārammaṇavasena somanassasahagatāni honti, rūpāvacaravipākāni cattāri kammavasena, sesāni terasa kāmāvacarāni, aṭṭha rūpāvacarāni, dvattiṃsa lokuttarāni, yathārahaṃ cetobhisaṅkhārārammaṇapādakādivasena somanassasahagatāni hontīti āha ‘‘somanassaṃ dvāsaṭṭhiyā viññāṇehi sampayutta’’nti. Domanassaṃ dvīhi akusalaviññāṇehi sampayuttaṃ cetobhisaṅkhārārammaṇādivasena.
此处缘五种感受由性质不同而生，五种感受于五种感受之处显现而清晰表现为感受现象，故称“当处”。为了解释该现象的性质，起始以“在彼处”等词开启说明。所谓不善果报，亦应引入“身识相连”说以说明其关联。譬如案中，用织布机上置针交织，用织针穿过针束，推动织束，其力强劲，如是，抵触强烈时，身识于所欢愉之缘处聚现。于不如意境与境中，分别显现与苦相关。欲界感官果报的识，依五种业所缘事带有喜悦；色界果报依四种业缘事；余下色界之欲界类有三种，色界八类及三十二种出世间果报，如去除烦恼等由心所造业所缘，亦皆带喜悦，故称“依六十二识相连而俱为喜悦”。不喜悦的则与两种不善识相连，依心所造业诸缘等而成。
Avasesapañcapaññāsāyāti yathāvuttāni chasaṭṭhi viññāṇāni ṭhapetvā avasesāya pañcapaññāsāya. Tattha kusalākusalavipākāni iṭṭhāniṭṭhesu nibbikappakāni sukhadukkhasampayuttāni bhavituṃ yuttānipi dvinnaṃ picupiṇḍānaṃ viya dvinnaṃ dvinnaṃ upādārūpānaṃ ghaṭṭanānighaṃsassa mandabhāvato cakkhādisannissitāni aṭṭhapi viññāṇāni sabbattha upekkhāsampayuttāneva honti, tathā balavapaccayatāya sukhadukkhānaṃ tesañca tadabhāvato. Apubbārammaṇanissayappavattīni āvajjanasampaṭicchanaviññāṇāni, asadisānantarappaccayaṃ kiriyārambhassa ādibhūtaṃ voṭṭhabbanaṃ, kāyadukkhapadhānatāya akusalaphalassa tadupanissayabhūtaṃ akusalavipākapaṭisandhiādi, iṭṭhamajjhattārammaṇappavattīni kāmāvacarakusalavipākaviññāṇāni ca upekkhāsahagatāniyeva honti. Kammavasena vā vipākānubhavanassa iṭṭhāniṭṭhārammaṇesu adukkhamasukhabhāvo yutto. Sati ca vipākabhūtāya upekkhāya sukhadukkhamajjhattabhāve kammārammaṇavasena kusalavipākāya iṭṭhabhāvo, akusalavipākāya aniṭṭhabhāvo ca veditabbo. Avasiṭṭhāni pana sattatiṃsa viññāṇāni cetobhisaṅkhārārammaṇapādakādivasena upekkhāsampayuttāni hontīti evaṃ pañcapaññāsāya viññāṇehi upekkhāya sampayuttatā veditabbā.
所谓余剩五十五，是由六十二识扣除七而余五十五。于此，善不善果报，虽合于乐苦俱足，然因抵触之弱，依眼等六根所赖之八识，均常处不取不舍的中道。如此依因缘成熟，乐苦随之表现。业随先缘生起而转变，感受顺转而现行；因身苦为重点，故由不善果实之依赖所续，恶果报接续等，依境中间显示。欲界不善果报识亦呈中道状态。依业之缘而感受善不善果报之处，皆存不苦不乐之性。末法中有七十三识，以心所造业诸缘为标识，俱处中道状态，故五十五识中有以中道合相为特征者。
Salakkhaṇaṃ nāma dhammānaṃ anaññasādhāraṇo sabhāvo, anubhavanañca sabbavedanānaṃ sādhāraṇalakkhaṇanti taṃ paṭiniyatena ārammaṇena niyametvā dassento āha ‘‘iṭṭhaphoṭṭhabbānubhavanalakkhaṇaṃ sukha’’nti tassa byabhicārābhāvato. Bhusaṃ brūhanaṃ vaḍḍhanaṃ upabrūhanaṃ. Tayidaṃ kāmañca cetasikasukhepi labbhati, taṃ pana savikappakaṃ cetobhisaṅkhāravasenāpi hoti. Idantu nibbikappakaṃ sabhāvasiddhattā tato sātisayanti āha ‘‘sampayuttānaṃ upabrūhanarasa’’nti. Assādiyatīti assādo, sukhāvedanā. Tenāha bhagavā ‘‘yaṃ, bhikkhave, pañcupādānakkhandhe paṭicca uppajjati sukhaṃ somanassaṃ, ayaṃ vuccati, bhikkhave, pañcupādānakkhandhesu assādo’’ti (saṃ. ni. 3.26). Kāyanissitattā kāye bhavo kāyiko, so eva assādo tathā paccupatiṭṭhatīti kāyikaassādapaccupaṭṭhānaṃ. Kāyindriyapadaṭṭhānaṃ anaññavatthukattā.
标识乃诸法之独特不共性质，亦为诸感受共有之特点。诸法本质以住所缘为限，故以此所界定，称“所乐所阅之体验”，谓为快乐。复分为积聚、壮大、辅助之不同境界。欲乐由心所造业而得，且乃相续不断。若属断灭性质，则依法本性称“辅助增长之味”，如是三者不同。故有云“俱有增长味相”。所谓感应快乐，即乐受也。世尊说：“诸比库，依五支取蕴而生之乐，即于五蕴乐中所感受者，名为感应乐也。”此基于身为所依，故身为感应乐因缘。此乃依身根之所在地，无他法更为相依。
Dukkhassa lakkhaṇādīni vuttanayānusārena veditabbāni.
苦之特征等，依所讲述之内容应当如次认识。
Sabhāvato , parikappato vā iṭṭhassa ārammaṇassa anubhavanalakkhaṇaṃ iṭṭhārammaṇānubhavanalakkhaṇaṃ. Tenāha ‘‘yathā tathā vā iṭṭhākārasambhogarasa’’nti, yathābhūtena vā ayathābhūtena vā iṭṭhākārena ārammaṇassa saṃbhuñjanarasaṃ, paccanubhavanakiccanti attho. ‘‘Passaddhipadaṭṭhāna’’nti idaṃ ‘‘passaddhakāyo sukhaṃ vedetī’’ti (saṃ. ni. 5.376; a. ni. 11.12) suttapadaṃ nissāya vuttaṃ, taṃ pana nirāmisasomanassavasena veditabbaṃ.
是自性也，亦即依止喜悦感所缘之体，喜悦之经验特征乃依期望感受。故言“如实若是喜悦形态享味”，或如实或不如实地浸染于喜悦所缘之境。此为感受而享受之理，谓为体验之用。谓“清净安定所在”即指“安定之身觉受乐也”，此点亦依经文所说，应当领解为无杂无不安之欢喜体验。
Somanasse vuttavipariyāyena domanassassa lakkhaṇādīni veditabbāni. Domanassassa kāmadhātuyaṃ uppajjanato ekantena hadayavatthupadaṭṭhānatā tato viseso.
喜悦状态的相反为不喜悦，即苦之特征应当如是认识。由苦生于欲界，专注于心脏部位，故特别称为心窝所在之苦。
Majjhattassa, ārammaṇassa majjhattaṃ vā vedayitaṃ anubhavanaṃ lakkhaṇaṃ etissāti majjhattavedayitalakkhaṇā. Majjhattānubhavanato eva sampayuttānaṃ nātiupabrūhanamilāpanarasā. ‘‘Santabhāvapaccupaṭṭhānā’’ti idaṃ anavajjāya nirāmisāya upekkhāya vasena veditabbaṃ, na sabbāya.
中境处、缘起此中或感受之缘起，乃此感受之特征称为中境感受特征。以中境感受现象相连之不轻慢言谈之趣味称为“安乐之境之熏习”。此安乐唯当以清净无染之无分别定为所观察，非普遍适用也。
Iti vedanākkhandhe vitthārakathāmukhavaṇṇanā. · 以上为受蕴中详论门的注释。
Saññākkhandhakathāvaṇṇanā想蕴论的注释
§457
457.Sañjānanalakkhaṇaṃ nāma saññāvātiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ vedanākkhandhaniddese vuttanayeneva veditabbaṃ.
457.所谓觉知特征者，是指于分别根本（如觉知、想法等）中应当观察之事理，应当依照感受蕴之教说如实认识。
Kāmaṃ vedanāyapi vippayuttaṃ viññāṇaṃ natthi, tassā pana sabhāvato bhinnattā kāyaci vedanāya sampayuttampi kāyaci vippayuttaṃ hoti. Saññāya pana īdisaṃ natthīti āha ‘‘na hi taṃ viññāṇaṃ…pe… saññāyā’’ti.
欲乐感受虽有，然与觉知分离之识无有；欲乐感受本性虽异，亦有部分与身感受相连及部分与身感受分离。觉知则无此分别，故有言“此识非觉知……非觉知也”。
Sabbāvāti catubhūmikāpi. Atha vā yathā vedanā bhinnasabhāvattā bhedanalakkhaṇādito vuttā, na evamayaṃ, ayaṃ pana sabbāva sañjānanalakkhaṇā . Nīlādibhedassa ārammaṇassa sañjānanaṃ saññaṃ katvā jānanaṃ lakkhaṇaṃ etissāti sañjānanalakkhaṇā. Tathā hi sā abhiññāṇena sañjānanato paccābhiññāṇarasāti vuccati. Nimittena hi puna sañjānanakiccā paccābhiññāṇarasā. Tassā vaḍḍhakissa dārumhi abhiññāṇaṃ katvā tena abhiññāṇena paccābhijānanakāle pavatti veditabbā. Tenāha ‘‘tadeveta’’ntiādi. Puna sañjānanassa paccayo punasañjānanapaccayo, tadeva nimittaṃ puna…pe… nimittaṃ, tassa karaṇaṃ, puna…pe… karaṇaṃ, punasañjānanapaccayabhūtaṃ vā nimittakaraṇaṃ puna…pe… karaṇaṃ, tadassā kiccanti punasañjānanapaccayanimittakaraṇarasā. Punasañjānananimittakaraṇaṃ nimittakārikāya, nimittena sañjānanantiyā ca sabbāya saññāya samānaṃ yojetabbaṃ. Abhinivesakaraṇaṃ ‘‘idameva sacca’’nti (ma. ni. 2.187, 202, 203, 427; ma. ni. 3.27-29) saññābhinivesamatteneva daṭṭhabbaṃ. Yathāupaṭṭhitavisayapadaṭṭhānā avikappasabhāvattā. Ñāṇasampayuttā pana saññā ñāṇameva anuvattati, tasmā abhinivesakārikā, viparītaggāhikā ca na hoti. Eteneva samādhisampayuttatāya aciraṭṭhānatā ca na hotīti veditabbā. Evaṃ rāgadiṭṭhimānādisampayuttāya saññāya rāgādianuvattikabhāvoti.
“一切”意为四缘境。或谓感受以本性不同为别相等，然此非全体之义，此处所谓一切即觉知特征。由青等色异缘生起之觉知称为觉知，是识与分别之义。此由直观得知觉知，应作为后觉知之缘起。譬如由木材产生增长识，便当然依此识后生识察知，故言“彼即此”。觉知之缘起是复缘生觉知之相，缘相生缘，又缘生行，复由行生觉知之缘。由缘起诸缘生成之意即为觉知之缘起。此缘起应由觉知终止及诸觉知共融，以正念加以调护。执著之缘起谓“此即实相”（参见长部尼柯耶2.187,202,203,427；3.27-29），应见为觉知之执著性。诸境纯粹显现、未变之义，即谓智慧所随之觉知，非执著者也。如此，于贪见诸结缔所随觉知亦是隶属欲流。
Iti saññākkhandhe vitthārakathāmukhavaṇṇanā. · 以上为想蕴中详论门的注释。
Saṅkhārakkhandhakathāvaṇṇanā行蕴解释之注释
§458
458.Rāsikaraṇalakkhaṇanti sampiṇḍanalakkhaṇaṃ, tato saṅkhārā āyūhanarasā vuccanti. Cetanāpadhānatāya hi saṅkhārakkhandhadhammā evaṃ vuttā. Tenevāha ‘‘kiṃ pana tanti saṅkhārāyevā’’tiādi. Tattha saṅkhatamabhisaṅkharontīti yathā attano phalaṃ saṅkhataṃ sammadeva nipphannaṃ hoti, evaṃ abhisaṅkharontīti attho. Vipphārapaccupaṭṭhānāti ettha vipphāro nāma vipphāravantatā, tasmā sabyāpārapaccupaṭṭhānāti attho.
458.聚集作用特征即“一聚体性质”，其结果称为造作之乐。因意志所兴，造作蕴事实如是。故问“此众造作为何？”如其自所作成之因缘果报应获成就，即谓如实造作。转变之观察即此处所言转变，故义为布施及变易之观察。
Tasmiṃ tasmiṃ citte uppanne niyamena uppajjanato niyatā. Sarūpena āgatāti evaṃ piṭṭhivattake akatvā pāḷiyā sarūpeneva āgatā. Kadācideva uppajjanato na niyatāti aniyatā. Yadipi aniyatā ekajjhaṃ na uppajjanti, tasmiṃ pana citte uppajjanadhammatāya ‘‘chattiṃsā’’ti vuttaṃ. Tenāha ‘‘uppajjamānāpi ca na ekato uppajjantī’’ti.
每一心识生出皆有规律，由定性的形式功用而生。所谓集结，是指在此地上非归于其他任何地方而纯粹集会于此。偶尔心识生起则不规律。虽不规律，却常不只生一于生起。故说“生时虽生，亦非一而生”
§459
459.Phusatīti kattuniddeso. Yaṃ tattha kāraṇaṃ, taṃ heṭṭhā vuttameva. Phusanti etenāti vā phasso. Sampayuttadhammā hi ārammaṇe pavattamānā taṃ phusanalakkhaṇena phassena phusantā viya honti. Ārammaṇaphusanamattaṃ vā phassoti sādhanattayampi yujjateva. Sabhāvadhammesu kattukaraṇasādhanavacanaṃ tadākārasamāropanato pariyāyakathā, bhāvasādhanavacanameva nippariyāyakathāti vuttaṃ ‘‘phusanalakkhaṇo’’ti. Ayañhītiādi yathāvuttalakkhaṇādisamatthanaṃ. Yadi ayaṃ dhammo cetasiko, svāyaṃ arūpadhammo samāno kathaṃ phusanalakkhaṇo, saṅghaṭṭanarasādiko ca hotīti antolīnaṃ codanaṃ hadaye ṭhapetvā tassa sodhanatthaṃ ‘‘arūpadhammopi samāno’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘phusanākāreneva pavattatī’’ti iminā arūpassāpi tassa dhammassa ayaṃ sabhāvoti dasseti. Sā ca tassa phusanākārappavatti ambilaambapakkādiṃ khādantaṃ passantassa parassa kheḷuppatti, paraṃ vibādhiyamānaṃ disvā dayālukassa sarīrakampanaṃ, rukkhasākhagge duṭṭhitaṃ purisaṃ disvā bhūmiyaṃ ṭhitassa bhīrukapurisassa jaṅghacalanaṃ, pisācādibhāyitabbaṃ disvā ūrukhambhoti evamādīsu paribyattā hoti.
459.“Phusatī”为巴利语中表示作用、能做之意的示指。此节中所指之因缘即如下面所说的。『Phusanti』表示接触的意思。因缘条件在于所观境界，即“缘缘相应”“作用起行”时，仿佛以触知标志接触之感。仅以对境界的触感即可称为触。对诸法则为行使作为作用的手段词，设为等同形态加以说明，因而称为周详解释，即“触知标志”一词。前文如“ayañhīti”等句即形象描述其性质意思。若此法属于心法，且自身属于无色法，何以能称为触知之标，且亦非实体结聚？此提出反问，意在激发内心思辨，因此阐述“无色法亦自行其是”之语并未排斥此义。这里“触知形态起行”即说明，即使是无色禅定法亦有其本性。比方：见到饮水之人饮浓淡相间的液体，见他人游玩而相互妨碍，熟视具慈愍之人身体微颤，见被树枝击打之人表现怖惧，在地上静坐之人腿部轻微移动，见鬼魅等恐怖事迹，有诸此类示现表现。
Ekadesenāti kaṭṭhadvayādi viya attano ekapassena. Anallīyamānopīti asaṃsiliyamānopi. Rūpasaddehi saha phassassa sāmaññaṃ anallīyamānasaṅghaṭṭanameva, na visayabhāvo. Yathā rūpasaddā cakkhusotāni anallīyamānā eva ‘‘phusita’’ntiādinā vuttā, evaṃ phassassāpi ārammaṇaphusanasaṅghaṭṭanānīti. Saṅghaṭṭanañca phassassa cittārammaṇānaṃ sannipatanabhāvo eva. Tenāha ‘‘cittamārammaṇañca saṅghaṭṭetī’’ti. Kiccaṭṭhena rasena saṅghaṭṭanarasatā vuttā, vatthārammaṇasannipātena vā sampajjatīti saṅghaṭṭanasampattiko phasso saṅghaṭṭanaraso vutto. Yathā ‘‘dve pāṇī vajjeyyu’’ntiādīsu (mi. pa. 2.3.8) pāṇissa pāṇimhi saṅghaṭṭanaṃ tabbisesabhūtā rūpadhammā, evaṃ cittassa ārammaṇe saṅghaṭṭanaṃ tabbisesabhūto eko cetasikadhammo daṭṭhabbo. ‘‘Tiṇṇaṃ saṅgati phasso’’ti (ma. ni. 1.204; 3.421, 425, 426; saṃ. ni. 2.43-44; 4.60) vacanato cakkhurūpaviññāṇādīnaṃ saṅgativasena gahetabbattā āha ‘‘tikasannipātasaṅkhātassā’’tiādi. Tassa phassassa kāraṇabhūto tadanurūpo samannāhāro tajjāsamannāhāro. Indriyassa tadabhimukhabhāvo, āvajjanāya ca ārammaṇakaraṇaṃ visayassa parikkhatatā abhisaṅkhatatā, viññāṇassa visayabhāvakaraṇanti attho. Yathā niccammā gāvī yaṃ yaṃ ṭhānaṃ upagatā, tattha tattha dukkhameva pāpuṇāti, evaṃ phasse sati vedanā uppajjateva. Vedanā ca dukkhasallādisabhāvāti vuttaṃ ‘‘vedanādhiṭṭhānabhāvato pana niccammagāvī viya daṭṭhabbo’’ti.
所谓『Ekadesena』意指如两根树枝合于自身一侧，仅用一眼可视。『Anallīyamāno』指无法分别者，亦即未论别离者。色声等感官对象与接触一同出现时，是无法分别的并非区分对立之境。如眼耳等于色声之不可分辨，谓为“已被接触”。同理接触亦复是依观境界之触知体而成的结合。所谓结合即诸感官与境界的共现、重叠现象，是“心识与境界的结合”。故有言“心识与境界相结合”。又因具有粘合性质，故称为结合感。若以“两个手须鞭打”等例，手与手之结合乃色法特异，而心识于观境界结合亦应视为一种特殊心法。引用“触为三合”语意，指视觉、色、识等三者合体，应视为结合。此处的触因，是指与之相应的摄受的摄受力，带动感官转向所缘境界，维持接触的连续性。譬如牧牛者牛走各处，牛受苦痛表现，于接触时产生受受，即痛苦性质，故称“痛乃诸苦之一种”。
§460
460.Abhisandahati pabandhati pavatteti. Cetanābhāvo byāpārabhāvo. Āyūhanaṃ cetayanaṃ īriyanaṃ. Saṃvidahanaṃ vicāraṇaṃ. Āyūhanarasāya cetanāya pavattamānāya sabbepi sampayuttadhammā yathāsakaṃ kiccappasutā hontīti sā sakiccaparakiccasādhikā vuttā. Jeṭṭhasisso pare sajjhāyane uyyojento sayampi sajjhāyati. Mahāvaḍḍhakimhi vaḍḍhakikammaṃ kātumāraddhe itarepi karontiyeva. Ussāhanabhāvenāti ādarakaraṇabhāvena. Sā hi sayaṃ ādarabhūtā sampayuttadhamme ādarayatīti. Āyūhanavasena ussāhanaṃ daṭṭhabbaṃ, na vīriyussāhavasena.
460.“Abhisandahati”意指生起、结合起用；“pabandhati”意指束缚、约束；“pavatteti”意指运转、流转。这里“意向无碍及现行”二义。谓意识现行为业行为之先导。合流之力如绳系，意为相续行为之依注，故此无碍之意。长老辈于彼处避免行为之分裂；如同尊师教导相应引导，彼等亦依此而行。热诚涵义即投入、勤勉之意。由“热诚”得见，行为系贯穿执持现行。此中“热诚”并非指挥精进，而指现起心意之造作行为。此谓以激励起始的“热诚之意”。
§461
461.Vīrabhāvoti yena vīro nāma hoti, so dhammoti attho. Vidhinā īretabbaṃ pavattetabbanti vā vīriyaṃ, ussāho, taṃtaṃkiccasamārambho, parakkamo vā. Upatthambhanaṃ sampayuttadhammānaṃ kosajjapakkhe patituṃ adatvā dhāraṇaṃ anubalappadānaṃ, sampaggaṇhanaṃ vā. Saṃsīdanapaṭipakkho dhammo asaṃsīdanaṃ, na saṃsīdanābhāvamattanti asaṃsīdanabhāvena paccupatiṭṭhatīti vuttaṃ ‘‘asaṃsīdanabhāvapaccupaṭṭhāna’’nti. Saṃvegapadaṭṭhānanti aṭṭhasaṃvegapubbikāya (a. ni. aṭṭha. 1.1.418) kusalakiriyāya vīriyārambhavatthupadaṭṭhānaṃ. ‘‘Maggo gantabbo hoti, maggo gato, kammaṃ kātabbaṃ, kammaṃ kataṃ, appamattako ābādho uppanno, gilānā vuṭṭhito hoti, aciravuṭṭhito gelaññā, gāmaṃ vā nigamaṃ vā piṇḍāya vicaranto na labhati lūkhassa vā paṇītassa vā bhojanassa yāvadatthaṃ pāripūriṃ, labhati…pe… pāripūri’’nti evaṃ vuttāni etāni anurūpapaccavekkhaṇāsahitāni aṭṭha vīriyārambhavatthūni, taṃmūlakāni vā paccavekkhaṇāni.
461.“Vīrabhāvo”意即为英雄之状态，即英雄所具有之力与法义。以规范动作应作或应起之努力、精进、事业开始及前进勇猛为义。所谓支持，乃指前行行为相应之伴随持守，避免于旁边动摇，或转向障碍，故称之为持守与力量供给。非倒退与非错误态度称为行持不退。行持不退相伴而生之行动义，谓为持守不退。所谓“asaṃsīdanabhāvapaccupaṭṭhāna”，是指由持守行动而生不退行为。所谓“saṃvegapadaṭṭhāna”为八种以决心先导行为，分别于善行起始时之表现。偈文中“应当往道，已往道，须作业，已作业，守戒持律，应精进，已精进，如病速愈，复早痊愈，行于乡村，不受不洁食，得饮食足...”等，皆为此类偈文所表明之义，带有观察复核意义，视为八业开始之基础。
§462
462. Attanā anupāletabbānaṃ sahajātadhammānaṃ anupālanaṃ jīvitassa byāpāro, tañca nesaṃ jīvananti taṃ tassa kāraṇabhāvaṃ purakkhatvā vuttaṃ ‘‘jīvanti tenā’’ti. Tampi cassa atthato jīvanamevāti āha ‘‘jīvanamattameva vā ta’’nti.
462.关于“自己需护持者”的天然不变之法（sahajāta-dhamma）未加护持，谓之生命之业。此未被护持法即为生命之本原。于是断言“因彼以故，生命得存”，又云“生命乃存于本自存者”，即说明本自存活之法为生命存在之基本依靠。
§463
463.Ādhiyatīti ṭhapeti. Avisāro attano eva avisaraṇasabhāvo. Avikkhepo sampayuttānaṃ dhammānaṃ avikkhittatā. Yena sampayuttā avikkhittā honti, so dhammo avikkhepoti. Avūpasamalakkhaṇassa vikkhepassa paṭipakkhatāya cittassa upasamanākārena paccupatiṭṭhatīti upasamapaccupaṭṭhāno. Visesatoti yebhuyyena. Sukhavirahitopi hi atthi samādhīti. Dīpaccinidassanena santānaṭhitibhāvaṃ samādhissa dasseti.
463.“Ādhiyatīti”为设立、安置之意，谓无偏入自己所固守之法。所谓“无散乱”，即是一切相续法保持不散，是为不散。依无散相反，即心为宁静而起相应之无散安住，所以“安住因缘”相互依存。所谓“特殊”，谓诸多法中独特者。即使无有快乐，仍有定，为示现定之连续。以火把明示光亮，譬喻续法定之连续存在。
§464
464.Saddahantietāyāti saddahanakiriyāya pavattamānānaṃ dhammānaṃ tattha ādhipaccabhāvena saddhāya paccayataṃ dasseti. Tassā hi dhammānaṃ tathāpaccayabhāve sati puggalo saddahatīti vohāro hoti. Saddahanaṃ saddheyyavatthuno pattiyāyanaṃ, taṃ lakkhaṇaṃ etissāti saddahanalakkhaṇā. Okappanalakkhaṇāti anupavisitvā evametanti kappanalakkhaṇā. Kālussiyamalaṃ vidhametvā sampayuttānaṃ, puggalasseva vā pasādanaṃ anāvilabhāvakaraṇaṃ raso etissāti pasādanarasā. Pakkhandanaṃ adhimuccanavasena ārammaṇassa anupavisanaṃ. Akālusabhāvo akālussiyaṃ, anāvilabhāvoti attho. Pasādanīyaṭṭhānesu pasādaviparītaṃ akusalaṃ assaddhiyaṃ, micchādhimutti ca, tappaccanīkova pasādabhūto vatthugato nicchayo adhimutti, na yevāpanakādhimokkho. Ratanattayaṃ, kammaṃ, kammaphalañca saddheyyavatthu. Sappurisasaṃsevanasaddhammasavanayonisomanasikāradhammānudhammappaṭipattiyo sotāpattiyaṅgāni. Kusaladhammānaṃ ādāne hatthaṃ viya, sabbasampattisampadāne vittaṃ viya, amatakasiphalaphalane bījaṃ viya daṭṭhabbā.
464.“具信”者，谓在信心行为正行之时发生之法，由此依止而以信心为因缘示现。此诸法因缘如是，具信之人即为“具信”之名。所谓“信心”为适宜信服之因、相标，故称之为“信心标相”。所谓“同坐标记”者，不离坐禅而为之，此乃同坐之标记。所谓“灭尽秽垢”者，若除秽垢而使相应联结者，犹如使人心净、住持清净者，谓此为清净之味，称为“清净味”。所谓“断绝”者，如快活脱离的摘除，谓缘境不坐而断也。所谓“不合时性”者，不合于不善及违清净之处，谓此“不合时性”。于应清净住处反作不清净，不护正法，陷于邪误解脱，如毒刺般陷于法之结果，谓此虽为解脱，非有始终之断灭。三宝、业与果报为信之缘。与善知识交往、闻法、正念修行、依法行持，为入流之因。善法之承受，如执手以获一切富饶，若果实之播种，应当了知。
§465
465.Saranti tāyāti saraṇakiriyāya pavattamānānaṃ dhammānaṃ tattha ādhipaccabhāvena satiyā paccayataṃ dasseti. Tassā hi dhammānaṃ tathāpaccayabhāve sati taṃsamaṅgipuggalo saratīti vohāro hoti. Udake alābu viya pilavitvā gantuṃ adatvā pāsāṇassa viya niccalassa ārammaṇassa ṭhapanaṃ saraṇaṃ asammuṭṭhatākaraṇaṃ apilāpanaṃ. Sammosapaccanīkaṃ kiccaṃ asammoso, na sammosābhāvamattaṃ. ‘‘Satārakkhena cetasā’’ti (a. ni. 10.20) vacanato ārakkhapaccupaṭṭhānā. Aññato āgantvā cittavisaye abhimukho bhavati etāyāti visayābhimukhabhāvo, sati. Satiyā vatthubhūtā kāyādayova kāyādisatipaṭṭhānāni, sati eva vā purimā pacchimāya padaṭṭhānaṃ.
465.“依止”者，谓在依止行为正行时发生之法，因正念而显此因缘。此诸法因缘如是，具正念之人即称作“依止”。譬如水满瓶不欲离开而欲留于瓶中，犹如安置于坚硬岩石之不动处依止，不生摇晃动摇。所谓共护因缘者，是护持依止，非无护持。所谓“以正护心”语（《阿含经·十正念》）表护念守持。因他来而对境相向之意谓“面对所缘”，即为正念。因正念而立于法住，如身体等身念处，亦或立于先后脚步，皆是正念所在。
§466
466.Kāyaduccaritādīhīti hetumhi karaṇavacanaṃ. Hiriyatīti lajjākārena jigucchati. Tehiyevāti kāyaduccaritādīhiyeva. Ottappatīti ubbijjati. Hirī pāpadhamme gūthaṃ viya passantī jigucchatīti āha ‘‘pāpato jigucchanalakkhaṇā hirī’’ti. Ottappaṃ te uṇhaṃ viya passantaṃ tato uttasatīti vuttaṃ ‘‘uttāsalakkhaṇaṃ ottappa’’nti. Vuttappakārenāti lajjākārena, uttāsākārena ca. Attagāravapadaṭṭhānā hirī ajjhattasamuṭṭhānatāya, attādhipatitāya ca. Paragāravapadaṭṭhānaṃ ottappaṃ bahiddhāsamuṭṭhānatāya, lokādhipatitāya ca. Tamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘attānaṃhī’’tiādi vuttaṃ. Ajjhattasamuṭṭhānāditā ca hiriottappānaṃ tattha tattha pākaṭabhāvena vuttā, na panetesaṃ kadāci aññamaññavippayogā. Na hi lajjanaṃ nibbhayaṃ, pāpabhayaṃ vā alajjanaṃ atthīti. Lokapālakāti ettha ‘‘dveme, bhikkhave, sukkā dhammā lokaṃ pālentī’’ti (a. ni. 2.9; itivu. 42) suttapadaṃ attādhipati, lokādhipatibhāve ca ‘‘so attānaṃyeva adhipatiṃ karitvā, so lokaṃyeva adhipatiṃ karitvā’’ti (a. ni. 3.40) ca suttapadāni āharitvā vattabbāni.
466.“由身恶行等”者，于此缘故为因表达。所谓羞耻者乃由羞耻之心而生害怕。谓由此身恶行等之事。所谓“生忿恨”者即生起羞耻。谓如所恶之物隐没一般见而羞怯，故称“恶行羞耻相”。所谓“热忿恨”如热火般见后即立起故名“起立相热忿恨”。所谓由羞耻起故称“由羞耻而起”。羞耻者系内生自尊，自我主宰也。忿恨者系外生对他人尊重及世间主宰之念。于此更明显故有“唯我”等语。内生及外生羞耻忿恨各自已清楚表述，而彼此间不相排斥。非由惭愧无畏，非由恶恐无惧。所谓世间守护者，谓此两种法护持世间（《阿含经》云：『比库们，二事护持世间』），因自主管理与主宰世间缘起而有此义（《阿含经》多处引文）。
§467
467. Yasmā lobhapaṭipakkho alobhoti ye dhammā tena sampayuttā, taṃsamaṅgino vā sattā tena na lubbhanti, sayaṃ kadācipi na lubbhateva, atthato vā alubbhanākāro eva ca hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘na lubbhantī’’tiādi. Eseva nayoti ‘‘na dussanti tenā’’tiādinā kārakattayayojanaṃ atidisati. Agedho agijjhanaṃ anabhikaṅkhanaṃ. Alaggabhāvo anāsattatā. Apariggaho kassaci vatthuno mamattavasena asaṅgaho. Anallīno bhāvo adhippāyo etassāti anallīnabhāvo. Evañhi upamāya sameti.
467.“既是贪之相反即是不贪者”，谓与贪接连相应之法者即是不贪。此相同之法者，乃众生同类故不生贪者，自己任何时候亦不生贪，实为不贪之相应相，故称“不生贪”者。由此可知：“不生贪”一语及其用法皆为因果结合之显著标志。譬如病牛不求火，谓不为烧煮，具可燃性、不动性。对无所贪取之法无执著，非求取之意。无斥弃或拒绝，亦为不执著。无抢夺心，亦为放弃心。谓此即为非着法。故云“非争执界限”。该处“世界维护者”谓“比库们，有二种清净法护持世间”（《阿含经·二净法》），又云“自身做主，亦做世界主宰”（《阿含经·三十七义句》）等经文为此义。
§468
468. Caṇḍikassa bhāvo caṇḍikkaṃ, kopo. Tappaṭipakkho acaṇḍikkaṃ, abyāpādo. Avirodho aviggaho. Anukūlamitto anuvattako. Vinayarasoti vinayanaraso. Sommabhāvo mejjanavasena hilādanīyatā.
468.“忿怒之相”即愤怒也。与忿怒相对者即为无忿怒。无嗔恨。无异议及无占有。亲善之友，跟随善法之友。所谓“律味”即律仪趣味。和顺之相，如糊状物般柔滑可塑。
§469
469. Dhammānaṃ yo yo sabhāvo yathāsabhāvo, tassa tassa paṭivijjhanaṃ yathāsabhāvapaṭivedho. Akkhalitaṃ avirajjhitvā paṭivedho akkhalitapaṭivedho. Visayassa obhāsanaṃ tappaṭicchādakasammohandhakāravidhamanaṃ visayobhāsanaṃ. Katthacipi visaye asammuyhanākāreneva paccupatiṭṭhati, sammohapaṭipakkhatāya vā tadabhāvaṃ paccupaṭṭhapetīti asammohapaccupaṭṭhāno. Sabbakusalānaṃ mūlabhūtāti sabbesaṃ catubhūmakakusaladhammānaṃ suppatiṭṭhitabhāvasādhanena patiṭṭhābhūtā, na tesaṃ kusalabhāvasādhanena. Yadi hi tesaṃ kusalabhāvo kusalamūlapaṭibaddho siyā, evaṃ sati taṃsamuṭṭhānarūpesu hetupaccayatā na siyā. Na hi te tesaṃ kusalādibhāvaṃ sādhenti, na ca paccayā na honti. Vuttañhetaṃ ‘‘hetū hetusampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ hetupaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.1). Yathā ca kusalabhāvo, evaṃ abyākatabhāvopi abyākatamūlappaṭibaddho siyā. Tathā sati ahetukacittānaṃ abyākatabhāvo eva na siyā, akusalesu ca yattha ekaṃyeva mūlaṃ, tassa akusalabhāvo na siyā, ubhayampi hotiyeva. Tasmā na mūlappaṭibaddho kusalādibhāvo, atha kho yonisomanasikārādipaṭibaddho. Tesaṃ pana suppatiṭṭhitabhāvasādhanāni mūlānīti gahetabbaṃ.
469.“诸法各自之性，依其本性必生对应之照见”。无杂乱、无毁谤之照见为理智之照见。所缘之显现，破除热欲蔽惑，如漆黑及覆盖之暗，谓此明显之所缘。或因缘未熟，或因破迷幻而立该依止，即是无惑之依止。所谓万善之根本，乃以四帧基善法之坚固为本，非单以善所持为本。若善法为根本，如是正念中现前则无因缘生起。如其非彼善本，亦非因缘所生起。经中有言“为因之法、因相合之法及因果之形为现起之缘”。犹如善趣之相，亦应如未表法之根本相依。又谓正念非起于无因心，非善法中若一根本为之一相，则非善法也，二者俱存。故不以根本为依止，而依正知正念等善观察之正念为依止。应当取其坚固根基，为修持所依。
§470
470.Passambhanaṃ darathavūpasamo. Kāyasaddo samūhavācī, so ca kho vedanādikkhandhattayavasenāti āha ‘‘kāyoti cettha vedanādayo tayo khandhā’’ti. Tenevāha ‘‘tattha katamā tasmiṃ samaye kāyapassaddhi hoti? Yā tasmiṃ samaye vedanākkhandhassā’’tiādi (dha. sa. 40). Daratho sārambho, domanassapaccayānaṃ uddhaccādhikānaṃ kilesānaṃ, tathāpavattānaṃ vā catunnaṃ khandhānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Darathanimmaddanena pariḷāhaparipphandavirahito sītibhāvo aparipphandasītibhāvo. Uddhaccappadhānā kilesā uddhaccādikilesā, uddhaccaṃ vā ādiṃ katvā sabbakilese saṅgaṇhāti. Sesesupi eseva nayo.
平息者是安静，镇静者是身体、声音、意语的宁静。此处说到“身体”是因为感受等三界五蕴从身缘起。故云“身体者，此处谓感受及诸蕴”。又说“彼时此中何者为身体之安静？是时正为感受蕴的安静”等（出自《法句经·法句》第40偈）。镇静者，即指因恼恨等烦恼引生的心中激越及其止息，亦指四蕴中诸烦恼之退转，此为该名词之义。镇静乃是以节制激越及忧苦等内扰之感，除去烦恼萦绕，不为乱扰，以凉静法稳固，此为无扰之凉静。激越为诸烦恼之源，乃起激越类烦恼之统摄，除去激越则为诸烦恼之收摄。剩余烦恼亦依此理收摄。
Garubhāvo dandhatā, thinamiddhādhikānaṃ, tathāpavattānaṃ vā catunnaṃ khandhānaṃ etaṃ adhivacanaṃ. Dandhatāya paṭipakkho adandhatā, na dandhatāya abhāvamattaṃ.
粗重者为坚硬钝拙，乃昏沉睡眠等烦恼之总称，亦含四蕴中此等烦恼之退转。粗重者相对为不粗重，不同于断绝之无粗重。
Thaddhabhāvo thambho, diṭṭhimānādhikānaṃ, tappadhānānaṃ vā catunnaṃ khandhānametaṃ nāmaṃ. Thaddhabhāvanimmaddanato eva katthaci ārammaṇe appaṭihatākārena paccupatiṭṭhanti, sampayuttānaṃ vā tattha appaṭighātaṃ paccupaṭṭhāpentīti appaṭighātapaccupaṭṭhānā.
颓废者谓软弱，专于见解执著者等烦恼，及执著之退转，统称四蕴之该烦恼。颓废者因其软弱消沉，虽有对象偶感，然无抗拒反感，故名无抗拒之颓废。
Kammani sādhu kammaññaṃ, na kammaññaṃ akammaññaṃ, tassa bhāvo akammaññabhāvo, dānasīlādipuññakiriyāyaṃ ayogyatā. Atthato kāmacchandādisaṃkilesadhammā, tappadhānā vā cattāro akusalakkhandhā. Kammaññabhāveneva sampannākārena ārammaṇassa gahaṇaṃ ārammaṇakaraṇasampatti. Vuttāvasesā kāmacchandādayo, tadekaṭṭhā ca saṃkilesadhammā avasesanīvaraṇādayo. Vinibandhanimmaddanena sukhappavattihetutāya pasādanīyavatthūsu pasādāvahā. Suvaṇṇavisuddhi viyāti yathā suvaṇṇavisuddhi apagatakāḷakā alaṅkāravikativiniyogakkhamā, evamayampi saṃkilesavigamena hitakiriyāviniyogakkhamā.
善业乃善行，非恶亦非无业，此为非无业之业感。以布施持戒等福德行为而言，业感适于此。意指由欲爱等染污之烦恼所生之恶业，四种烦恼之退转。只有通过业感之具备，所起缘起能坚固成熟。经中所说欲爱等诸染污及其退转，为烦恼盖障等之断除。因业感净除，所以出离苦乐之因，具生安乐可喜之境，犹如金之净化，宝用光饰。今中亦同，依诸染污之净除，得有利益利他之善用。
Kāyacittānaṃ gelaññaṃ, assaddhiyādi, tadekaṭṭhā ca pāpadhammā. Gelaññapaṭipakkho agelaññaṃ , tabbhāvo lakkhaṇaṃ etāsanti agelaññabhāvalakkhaṇā. Yathāvuttagelaññanimmaddaneneva natthi etāsaṃ ādīnavo doso, na vā etā ādīnaṃ kapaṇaṃ vanti pavattantīti nirādīnavā, tenākārena paccupatiṭṭhanti, taṃ vā sampayuttesu paccupaṭṭhapentīti nirādīnavapaccupaṭṭhānā.
身心之污秽，诸如不信等罪恶，及其反面无污秽，此乃无污秽之特征。依赖污秽反面之无污秽，名为非污秽之性。据污秽净除的论理，无污秽无此类恼患烦恼，亦无这些恶性行为肇因，故为无恼无犯，故称无烦恼之现前。或者当此无烦恼时，亦现不触犯之情状，称为无触犯之现前。
Kāyasambandhī, cittasambandhī ca ujubhāvoti lakkhitabbatāya kāyacittaajjavalakkhaṇā. Kāyacittānaṃ naṅgalasīsacandakoṭigomuttavaṅkatāsaṅkhātānaṃ kuṭilabhāvānaṃ nimmaddanato kāyacittakuṭilabhāvanimmaddanarasā. Tato eva sabbathāpi ajimhabhāvena paccupatiṭṭhanti, sampayuttānaṃ vā ajimhataṃ paccupaṭṭhapentīti ajimhatāpaccupaṭṭhānā. ‘‘Santadosapaṭicchādanalakkhaṇā māyā, asantaguṇasambhāvanalakkhaṇaṃ sāṭheyya’’nti evaṃ vuttā tadākārappavattā akusalā khandhā, tadekaṭṭhā ca saṃkilesadhammā māyāsāṭheyyādikā. Ettha ca cittapassaddhiādīhi cittameva passaddhaṃ, lahu, mudu, kammaññaṃ, paguṇaṃ, uju ca hoti. Kāyapassaddhiādīhi pana rūpakāyopi. Tenevettha bhagavatā dhammānaṃ duvidhatā vuttā, na sabbattha.
于身相关及心相关皆现直率之性，称为身心刚健之标记。身心之直率，不为崎岖难解及曲折偏斜等异相所扰，使身心曲折的干扰被净除。其结果为始终皆现无阻碍之状态，在相关合和中亦现无阻碍，此名为无阻碍之现前。谓“圣者盖遮善不善之二念，犹幻之假象，罔生不善之性”等，此指恶蕴，及诸染污等恶法假象之类。此中借由心之净静等，心得宁静轻柔适于业感，有力且正直。借由身体之安静等，色身亦呈现定顺。故世尊于此断灭法中，谓法有两种殊异，不是一切皆同。
§471
471. Chandanaṃ chando, ārammaṇena atthikatā. ‘‘Chando kāmo’’tiādīsu (vibha. 564) pana taṇhāpi vuccati, ‘‘chandaṃ janeti vāyamatī’’tiādīsu (vibha. 432) vīriyampīti tato nivattanatthaṃ ‘‘kattukāmatāyetaṃ adhivacana’’nti vuttaṃ. Kattukāmatā vuccati karaṇicchā. Cetasikassa ca dhammassa sārammaṇattā karaṇicchā nāma ālambanassa ālambitukāmatāmukheneva hotīti ārammaṇakaraṇicchālakkhaṇo chando kattukāmatālakkhaṇo vutto. Tenevāha ‘‘ārammaṇapariyesanaraso, ārammaṇena atthikatāpaccupaṭṭhāno’’ti ca. Yadaggena panāyaṃ attano ārammaṇapariyesanaraso, tadaggena sampayuttānampi hotiyeva ekārammaṇatāya tena tesaṃ. Tenevāha ‘‘ārammaṇaggahaṇe cāyaṃ cetaso hatthappasāraṇaṃ viya daṭṭhabbo’’ti. Svāyaṃ kusalesu uppanno kusalacchandoti vuccati yonisomanasikārasamuṭṭhānattā.
471. "Chandanaṃ chando"意为因缘和目的具足的执着。前文所说『chando kāmo』等（参见清净经文564）中“chanda”亦有渴望之义，但在『chandaṃ janeti vāyamatī』等（参见清净经文432）则指努力，此为精进。因此“四摄意”后说“为欲而为”的意涵，即作事愿望称为“kattukāmatā”（作事愿望）。作事愿望意指某种意志上的企求。犹如意念或法的执着，是意志想依止之欲望，故称为「执着是因，作事愿望是其标志」。正因如此，注疏说：“对执着的探求是因缘，因执着发生其目的。”“我之为执着探求者，是执着组织这一缘起的共同体。”同时还说：“执着之握，如同手掌张开以把握。”在善法中生起的这份乐欲称作善乐（kusala chanda），即因精进而生的正确意识专注。
§472
472.Adhimuccanaṃ ārammaṇe sanniṭṭhānavasena veditabbaṃ, na pasādanavasena. Yathā tathā vā hi ārammaṇe nicchayanaṃ adhimuccanaṃ anadhimuccantassa pāṇātipātādīsu, dānādīsu vā pavattiyā abhāvā, saddhā pana pasādanīyesu pasādādhimokkhāti ayametesaṃ viseso. Voṭṭhabbanaṃ pana yathā santīrite atthe nicchayanākārena pavattitvā parato ttamānānaṃ tathā pavattiyā paccayo hoti. Yadi evaṃ, vicikicchāsampayuttesu kathanti? Tesampi ekaṃseneva saṃsappanākārassa paccayatāya daṭṭhabbaṃ. Dārakassa viya ito cito ca saṃsappanassa ‘‘karissāmi na karissāmī’’ti anicchayassa paṭipakkhakiriyā asaṃsappanaṃ, yesu cittuppādesu ayaṃ sanniṭṭhānalakkhaṇo adhimokkho, tesaṃ ārammaṇadhammo eva sanniṭṭheyyadhammo.
472. “止息”应当在执着现前中作为“状态”而认识，而非作为安静或冷静而言。譬如，在执着中止息或非止息状态，会导致杀业等行为不存在、施舍等行为也无发生，唯有信产生于安静的信任，这是其区分所在。正如佛所说，如针插入木头的样子，止息的状态作为灭绝的表现因缘而发生，并且依赖于他处的相关现象。就如此，疑惑缠绕者对此亦有评论。对此亦应一并观察其缠绕的条件。如同小孩时的意志动摇“我去做还是不做”的负向抵触反应，存在于意植中的这份状态即是止息的定性，故它的现前有所谓的止息应知法。
§473
473.Kiriyākāroti kārasaddassa bhāvasādhanatamāha. Manamhi kāroti manasi ārammaṇassa karaṇaṃ. Yena hi mano ārammaṇe karīyati ārammaṇenassa saṃyojanato, tato eva tena ārammaṇampi manasi karīyatīti. Purimamanatoti bhavaṅgamanato. Visadisamananti vīthijavanaṃ manaṃ karotīti manasikārasāmaññena vīthijavanapaṭipādake dasseti.
473. “行为之为”（kiriya kāro）是指导致作用成就的行为。《解行论》中述及心中行为为造作（kāro），即由意念对执着之心的作用。心于执着中实行，因执着的缠缚，使该执着心念生起。所谓“前心”指前行相即存续心。所谓“净除心”，是照常修行沉稳者，心境开阔如森林宽广的说明。
Sampayuttadhamme ārammaṇābhimukhaṃ sārento viya hotīti manasikāro sāraṇalakkhaṇo vutto. Satiyā asammussanavasena visayābhimukhabhāvapaccupaṭṭhānatā, manasikārassa pana saṃyojanavasena ārammaṇābhimukhabhāvapaccupaṭṭhānatāti ayametesaṃ viseso. Ārammaṇapaṭipādakassa saṅkhārakkhandhapariyāpannatāvacanaṃ itaramanasikārānaṃ tadaññakkhandhapariyāpannatāmattaṃ jotetīti tathājotitaṃ taṃ viññāṇakkhandhe otāretvā dassetuṃ ‘‘vīthipaṭipādako’’tiādi vuttaṃ.
执着对象方面，意念如有实质根基般指向执着称为专注的标志。因正念不杂染地注意对象，其对象专注明显，意念则因缠缚而对执着展现专注之现象，这是该执着之特殊属性。描述执着行为的造作蕴延续存续，此与他种意念之造作蕴形成对照并加以区别，由此说明此执着与识蕴互相辉映。所谓“净除修行者”，正如论中所示，便是超越识蕴展现净化之意念。
§474
474.Tesu dhammesūti yesu dhammesu sayaṃ uppannā, tesu attanā sampayuttesu cittacetasikadhammesu. Anārammaṇattepi hi tesu samappavattesu udāsinabhāvato ‘‘tatramajjhattatā’’ti vuccati. Samavāhitalakkhaṇāti samaṃ avisamaṃ yathāsakakiccesu pavattanalakkhaṇā. Udāsinabhāvena pavattamānāpi hesā sampayuttadhamme yathāsakakiccesu pavatteti, yathā rājā tuṇhī nisinnopi atthakaraṇe dhammaṭṭhe yathāsakakiccesu appamatte pavatteti. Alīnānuddhatapavattipaccayatā ūnādhikatānivāraṇarasā, kiccavasena cetaṃ vuttaṃ. Yadi evaṃ, sahajātādhipatino kathanti? Tampi tassā kiccameva. Yaṃ sahajātadhammānaṃ adhipatibhāvoti, tassāpi tathāpavattanamevāti nāyaṃ doso. ‘‘Idaṃ nihīnakiccaṃ hotu, idaṃ atirekatarakicca’’nti evaṃ pakkhapātavasena viya pavatti pakkhapāto, taṃ upacchindantī viya hotīti adhippāyo.
474. 论及这些法，是指自心所生起者，故是与心及心所结合的法。即使无执着时，对于顺其流转而生起的发起意，称为“处中心地”。“同流特征”指在有为法或无为法的适当条件下同异参差地发生。虽以无趣味者流转，仍随其各事而为顺流所激发。譬如国王独坐而有所作为时，仍随其职而有对应之行动。此中意识及其随伴无明障碍等，亦如论所言。从这点看，是否说这些顺性法具有主宰之能？主宰只为其职能，非有罪过。即便有人非此说而造偏见，分裂发生，即成分裂者。
‘‘Aniyatesu icchantī’’ti iminā cetasikantarabhāvena icchantīti dasseti. Adosoyeva mettā. Tathā hi soyeva ‘‘mettā mettāyanā’’tiādinā (dha. sa. 1062) niddiṭṭho. Upekkhāti yaṃ upekkhaṃ mettāya saddhiṃ parikappenti, sā tatramajjhattupekkhāyeva.
所谓“流转心有不同意欲”，这是指在执着之间的意识中心有欲望之表现。嫉恨的对治为慈爱。如经中所示，嫉恨靠慈爱而消除。所谓平等心，即以慈悲为伴运行的平观之意，这就是所谓「中道平等观」的显现。
§475
475.Kāyaduccaritādivatthūnanti parapāṇaparadhanaparaitthiādīnaṃ. Amaddanaṃ maddanapaṭipakkhabhāvo. Kāyaduccaritādivatthuto saṅkocanakiriyāpadesena kāyaduccaritādito eva saṅkocanakiriyā vuttāti daṭṭhabbaṃ. Na hi viratiyo duccaritavatthuno akiriyapaccupaṭṭhānā yujjanti, atha kho duccaritassa, viratīnañca soraccavasena saṅkocanaṃ, akiriyānañca hirottappānaṃ jigucchanādivasenāti ayametesaṃ viseso.
475.「肉身恶行」等事，是指诸如侵犯他人生命财产妄行的方面。不放纵则是放纵的反面。就「肉身恶行」等法而言，从收敛行为这个角度说，只有肉身恶行本身被称为收敛行为，必须观察。因为难于收敛之人不能努力对治恶行，因此，对于恶行、戒止者而言，收敛表现为慨叹；而对于不行动者，则表现为害羞、厌恶等作用，这是二者的区别所在。
§476
476.Saṅkhārāti saṅkhārakkhandhadhamme sandhāyāha. Te hi idhādhippetā, aññathā aṭṭhatiṃsāti vattabbaṃ siyā. Yathā cittaṃ, evaṃ taṃsampayuttadhammāpi dutiye sasaṅkhārā evāti āha ‘‘sasaṅkhārabhāvamattameva hettha viseso’’ti. Avasesā paṭhame vuttadhammā.
476.「行」是指行蕴及其法，特指集法。它们在此处被称为「诸所依止」；否则应说三十八。譬如心及与心相应的法，次第为第二行，故称「第二行」。所以说「第二行性本身在此具有特殊意义」。其余的则如前所述。
Avasesā pañcamena sampayogaṃ gacchantīti ettha kathaṃ karuṇāmuditāupekkhāsahagate sambhavantīti? Pubbabhāgabhāvato. Appanāppattā eva hi karuṇāmuditā upekkhāsahagatā na honti, tato aññattha pana upekkhāsahagatāpi hontīti ācariyā.
对于剩余者与第五诸行相应，如何产生慈、喜、舍的并存呢？乃从先行因缘而言。实则不常有慈、喜、舍同时具足，因不足而缺乏，故师说即使舍亦有其他成分并存。
Suvisuddhassa kāyakammādikassa cittasamādhānavasena rūpārūpāvacarakusalappavatti, na kāyakammādīnaṃ sodhanavasena, nāpi duccaritadurājīvānaṃ samucchindanapaṭippassambhanavasenāti mahaggatacittuppādesu viratīnaṃ asambhavoyevāti āha ‘‘ṭhapetvā viratittaya’’nti. Tatoti rūpāvacarapaṭhame vuttacetasikato. Teyevāti rūpāvacarapañcame vuttacetasikā eva. Yadi eva rūpāvacarato ko visesoti āha ‘‘arūpāvacarabhāvoyeva hi ettha viseso’’ti.
清净的身业等，因心专注故，色与无色行善得以增长，并非因身业等之净化，亦非因断绝恶行和恶劣生命而产生平静寂灭，故大聚集心中起正版止，称之为「坚定戒止」。此处即是色行的第一心处。此三者合称色行第五心处。若仅论色行，何以有所特别？说「正是无色行性本身为此特殊」。
Paṭhamajjhāniketi paṭhamajjhānavati. Maggaviññāṇeti catubbidhepi maggaviññāṇe vuttanayeneva veditabbāti sambandho. Dutiyajjhānikādibhede maggaviññāṇeti ettha ādi-saddena tatiyacatutthapañcamajjhānikāni saṅgaṇhāti. ‘‘Vuttanayenā’’ti vuttaṃ kiṃ avisesenāti codanāyane taṃ dassento ‘‘karuṇāmuditāna’’ntiādimāha. Tattha maggaviññāṇānaṃ nibbānārammaṇattā, karuṇāmuditānañca sattārammaṇattā na tāsaṃ tattha sambhavo. Maggadhammesu ca pādakādiniyamena kadāci sammāsaṅkappaviraho siyā , na pana virativiraho kāyaduccaritādīnaṃ samucchindanavaseneva ariyamaggassa pavattanatoti niyataviratitā.
「第一禅者」即第一禅行者。有关四种法中禅识之名，也可由此知。依第二禅等分类禅识说，包含第三、第四、第五禅。所谓「依所说」是指监督而出此言，例举「慈、喜、舍」等。故于禅识的涅槃缘起与慈喜舍的生起无因缘。法中禅道或足之处，有时因正确出离而有差别，但非由戒止与不戒止，能断恶身业等的发生，故不称其为正道之发起。
§478
478.Na hiriyati na lajjatīti ahiriko, puggalo, cittaṃ, taṃsampayuttadhammasamudāyo vā. ‘‘Ahirikka’’nti vattabbe ekassa kakārassa lopaṃ katvā ‘‘ahirika’’nti vuttaṃ. ‘‘Na ottappa’’nti ottappassa paṭipakkhabhūtaṃ dhammamāha. Ajigucchanaṃ ahīḷanaṃ. Alajjā aviriḷā. Tehevāti kāyaduccaritādīhi eva. Asārajjaṃ nibbhayatā. Anuttāso asambhamo. Vuttapaṭipakkhavasenāti alajjanākārena pāpānaṃ karaṇarasaṃ ahirikaṃ, anuttāsākārena anottappaṃ, vuttappakāreneva pāpato asaṅkocanapaccupaṭṭhānāni attani, paresu ca agāravapadaṭṭhānāni. Gāmasūkarassa viya asucito kilesāsucito ajigucchanaṃ ahirikena hoti, salabhassa viya aggito pāpato anuttāso anottappena hotīti evaṃ vuttappaṭipakkhavasena vitthāro veditabbo.
478.「不羞愧、不害臊」谓无羞耻之心，或与此心相应法及其集成。谓去一字之音变即称「无羞耻」。又言「无惭愧」，即惭愧之反面。无厌恶无畏惧无羞愧。此皆针对肉身恶行等说。畏愧的消失，无侔者无羞耻。无羞耻乃由于不知耻而行恶，无侔者则无惭愧。此说正与恶行不收敛的自他不尊重相应。如同猪泥污浊垢秽，无耻则污秽污垢，无侔者如蜉蝣恶根，财产无耻无惭愧，此理当详细认知。
§479
479.Lubbhanti tenātiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttanayānusārena veditabbaṃ. Lubbhantīti abhigijjhanti. Muyhantīti na bujjhanti. Ārammaṇaggahaṇaṃ ‘‘mama ida’’nti taṇhābhinivesavasena abhinivissa ārammaṇassa avissajjanaṃ, na ārammaṇakaraṇamattaṃ. Abhisaṅgo abhimukhabhāvena āsatti. Apariccāgo avijahanaṃ, dummocanīyatā vā. Assādadassanaṃ assādadiṭṭhi. ‘‘Assādānupassino ca taṇhā pavaḍḍhatī’’ti (saṃ. ni. 2.52, 54, 57) hi vuttaṃ.
479. 关于“贪欲”等类应当做的事，应依从以下所说来认识。贪欲者，谓贪求；迷惑者，谓不觉。对缘缘的抓取执取，即以“这是我的”为渴爱坚执，执取而不放，非仅是缘缘之所作。贪着，则是心向所缘之执着。无知者则不懂放弃，亦即不调伏。所谓的「依止」是指与贪欲相联系的执着。正如经中所说：“执取根基者，贪欲则增长。”（增支部二，52、54、57节）
§480
480. Dhammasabhāvassa yāthāvato adassanaṃ cittassa andhabhāvo. Aññāṇaṃ ñāṇapaṭipakkho. Sampaṭivijjhituṃ asamatthatā asampaṭivedho. Yathā ñāṇaṃ ārammaṇasabhāvaṃ paṭivijjhituṃ na labbhati, mohassa tathā pavatti ārammaṇasabhāvacchādanaṃ. Asammāpaṭipattiṃ paccupaṭṭhapeti, sammāpaṭipattiyā paṭipakkhabhāvena gayhatīti vā asammāpaṭipattipaccupaṭṭhāno. Yassa uppajjati, tassa andhakaraṇaṃ andhakāro, tathā paccupatiṭṭhatīti andhakārapaccupaṭṭhāno.
480. 对法性如实不见，称为心盲；无明是对智慧的相反。不能彻知，是不完全了解。譬如智慧无法察知缘缘的本质，愚痴亦遮蔽缘缘之性。错误的修行导致错误的行为，错误行为带来反作用，是错误行为的结果。产生而起之者，其暗因即为暗，故谓暗因之产生为暗因之存在。
§481
481.Micchāti dhammasabhāvassa viparītaṃ, niccāditoti attho. Ayoniso abhiniveso anupāyābhiniveso uppathābhiniveso. Dhammasabhāvaṃ atikkamitvā parato āmasanaṃ parāmāso. Viparītaggāhavasena ‘‘idameva saccaṃ, moghamañña’’nti (ma. ni. 2.187, 202, 203; 3.27-29) abhinivisanaṃ micchābhiniveso.
481. “恶”的意思是与法性相反，是不正当的执着，是无方施行的恶执，也是逆违正道的恶执。超越法性而向外求欲望，对于法性的执持颠倒称为“错误的执持”，如经中所说：“此即真理，虚妄欺骗。”（中部二，187、202、203节，以及三，27-29节）是错误的贪执。
§482
482. Yassa dhammassa vasena uddhataṃ hoti cittaṃ, taṃsampayuttadhammā vā, so dhammo uddhaccaṃ. Avūpasamoti asannisinnaappasannabhāvamāha. Anavaṭṭhānarasanti calanakiccaṃ. Bhantattanti paribbhamanākāraṃ. Cetaso avūpasameti nipphādetabbe payojane bhummaṃ, avūpasamapaccayabhūtaṃ ārammaṇaṃ vā ‘‘avūpasamo’’ti vuttaṃ. Akusaladhammānaṃ ekantanihīnatāya ‘‘akusalabhāvena ca lāmakatta’’nti vuttaṃ.
482. 心被法所主宰而高涨，或随属法相的，是心的烦恼躁动。所谓“未安住”是指心不清净、不安宁。不断起伏扰动活动不息。光明为游走不定的表现。心不安者，如被火烧，是种燃烧。此种安住所缘的“安住不安宁”，乃有此说。经中亦言：“恶法因其坚固原因，犹如恶质波涛。”
§483
483. Thinamiddhamettha aniyataṃ, na mānādīti thinamiddhassa aniyatatā ca ettha dutiyacitte paṭhamākusalato viseso.
483. 昏沉睡眠的无常性是不确定的，非固定的，这种无常性是第二心位中第一恶的特征。
Anussāhanāvasīdanabhāvena saṃhatabhāvo thinaṃ, tena yogato cittaṃ thinaṃ, tassa bhāvoti thinatā. Asamatthatāvighātavasena akammaññatā middhaṃ. Yasmā tato eva tena sampayuttadhammā medhitā vihatasāmatthiyā honti, tasmā ‘‘middhanatā middha’’nti vuttaṃ. Anussāhalakkhaṇanti ussāhapaṭipakkhalakkhaṇaṃ. Vīriyassa avanodanaṃ khipanaṃ vīriyāvanodanaṃ. Sampayuttadhammānaṃ saṃsīdanākārena paccupatiṭṭhati, tesaṃ vā saṃsīdanaṃ paccupaṭṭhapetīti saṃsīdanapaccupaṭṭhānaṃ. Akammaññatālakkhaṇanti ettha kāmaṃ thinampi akammaññasabhāvameva, taṃ pana cittassa, middhaṃ vedanādikkhandhattayassāti ayamettha viseso. Tathā hi pāḷiyaṃ ‘‘tattha katamaṃ thinaṃ? Yā cittassa akallatā akammaññatā. Tattha katamaṃ middhaṃ? Yā kāyassa akallatā akammaññatā’’ti (dha. sa. 1162-1163) ca ādinā imesaṃ niddeso pavatto. Onahanaṃ viññāṇadvārānaṃ pidahanaṃ. Līnatā līnākāro ārammaṇaggahaṇe saṅkoco. Yasmā thinena cittasseva saṃhananaṃ hoti, middhena pana vedanādikkhandhattayassa viya rūpakāyassāpi, tasmā taṃ pacalāyikāniddaṃ paccupaṭṭhapetīti pacalāyikāniddāpaccupaṭṭhānaṃ vuttaṃ. Arati pantasenāsanesu, adhikusaladhammesu ca arocanā. Vijambhikā vijambhanasaṅkhātassa kāyaduṭṭhullassa kāraṇabhūtā saṃkilesappavatti. Arativijambhikādīsūti ca ādi-saddena tandiādīnaṃ gahaṇaṃ. Nipphādetabbe payojane cetaṃ bhummavacanaṃ.
由于紧缩收敛之相，昏沉表现为集聚。以此因缘，心与昏沉聚合，即称为“昏沉的存在”。因心不安定所致的无行为，称为懈怠昏沉。由此因缘，附属于它的法虽已生，但因不能留下明智定力，故称为“昏沉”。“奋发”的反义词，意指精进的止息或短促的精进止息。因附着诸所缘法，而呈现消沉状态，谓之消沉现显。无行为的特征，即身体欲界的昏沉无行为，乃无行为的性质。相应经文言：“昏沉为何？是心的迟钝与无行为；昏沉何故？是身的迟钝与无行为。”（法句经注，1162-1163）此即对此义的说明。昏沉为心识之门的关闭，意为懈怠沉闷的收敛。因昏沉使心收敛，懈怠如同沉重身体故称，故此即“昏沉收敛现显”的成就。无欲行境界的憎恶、恶法的黑暗称为离欲。阻碍与懈怠所生的身心污秽称为浊乱。此种离欲浊乱等，即为愤怒等负面情绪起因。欲爱之心所致的障碍即是由愤怒之始等负面情绪，由此立为缘。这些都是由愤怒等脏污所覆盖之见。为镇静之用，则称为布施隙的遮碍。
Avasesā soḷasa. Māno panettha aniyato hoti, tena saddhiṃ sattaraseva honti. Paṭṭhāne hi ‘‘saṃyojanaṃ dhammaṃ paṭicca saṃyojano dhammo uppajjati hetupaccayā’’ti ettha catukkhattuṃ kāmarāgena, tikkhattuṃ paṭighena ca māno vicikicchā bhavarāgoti tayopete sakadāgāmino saṃyojanānaṃ saṃyojanehi dasavidhā yojanāti dassitāya dasavidhāya yojanāya ‘‘kāmarāgasaṃyojanaṃ paṭicca mānasaṃyojanaṃ avijjāsaṃyojana’’nti (paṭṭhā. 3.4.1) vatvā ‘‘kāmarāgasaṃyojanaṃ paṭicca avijjāsaṃyojana’’nti (paṭṭhā. 3.4.1) tathā ‘‘mānasaṃyojanaṃ paṭicca bhavarāgasaṃyojanaṃ avijjāsaṃyojana’’nti (paṭṭhā 3.4.1) vatvā ‘‘bhavarāgasaṃyojanaṃ paṭicca avijjāsaṃyojana’’nti (paṭṭhā. 3.4.1) ca evamāgatāhi yojanāhi mānassa aniyatabhāvo pakāsito. Yadi hi māno niyato siyā, kāmarāgassa mānarahitā pavatti na siyā, tathā bhavarāgassa. Evaṃ sati paṭṭhāne catukkhattuṃ kāmarāgena yojanā na siyā, tikkhattuṃyeva siyā. Bhavarāgamūlikā ca na siyā. Evañca saṃyojanānaṃ saṃyojanehi aṭṭhavidhena yojanā siyā, na dasavidhena. Dasavidhāva ca dassitāti. Seyyādivasena uccato namanaṃ unnati. Unnamanavaseneva saṃpaggaharaso. Na vīriyaṃ viya taṃtaṃkiccasādhane abbhussahanavasena. Omānassāpi attānaṃ avaṃ katvā gahaṇampi sampaggahaṇavasenevāti daṭṭhabbaṃ. Ketu vuccati accuggatadhajo, idha pana ketu viyāti ketu, uḷāratamādibhāvo. Taṃ ketubhāvasaṅkhātaṃ ketuṃ kāmetīti ketukamyaṃ, cittaṃ. Yassa dhammassa vasena ketukamyaṃ, sā ketukamyatā. ‘‘Aha’’nti pavattanato mānassa diṭṭhisadisī pavattīti so diṭṭhiyā saddhiṃ ekacittuppāde na pavattati, attasinehasannissayo cāti āha ‘‘diṭṭhivippayuttalobhapadaṭṭhāno’’ti.
此处所说的『修习止语结』共计十六种。唯心执著在此并非定态，故与七种结同现。经文中云：『结即是法，善法因结而生，因缘相续成结。』证此，有四种以贪欲为主的结，三种以嗔恨为主的结，以及分别执著与生命渴爱的结，共同构成这七种结。此乃十种结的论说中所示：『以贪欲结为因，生心结与无明结』，又言『以贪欲结为因，生无明结』，再言『以心结为因，生生命渴结与无明结』，又云『以生命渴结为因，生无明结』。由此诸结相互而来，显现出心执着无定之相。倘若心结是定性的，则贪欲结即无心执著生，而生命渴结亦然。如此分析，四种以贪欲为主的结，并非心结所生，仅三种属实。生命渴结亦非根基。故诸结应属八种结的相互成就，而非十种全现。这即是十种结中所见的教授之理。以精炼的比喻称为上扬，是心上扬之意；亦称为念由心生之器，非犹如勤力修习诸法而能成其业果。即使由忧虑而为烦恼，缠心不放亦属念持束缚之范畴。称「结」者，如上升之火焰，此处「结」扩展为心欲，涵意乃心所能支配者为心结。若心念起『我』，与见解相随同现，则心念起不可持续的见解依恃，此即「见解相应起」；其根本即是因恋著我而起，称为『与见解相应的贪着观念』。
Etthāpi cāti ca-saddena thinamiddhaṃ ākaḍḍhati.
又此四种结中，嗔恚阻碍心意渐入昏沉。
§485
485.Dussantīti byāpajjanti. Caṇḍikkaṃ kujjhanaṃ. Attano pavattiākāravasena, virūpasaṃsappanakaaniṭṭharūpasamuṭṭhāpanavasena ca visappanaraso. Kāyassa vijjhattabhāvāpādanato attano nissayadahanaraso. Dussanaṃ attano, parassa ca upabhogaphalakālesu aniṭṭhattā visasaṃsaṭṭhapūtimuttaṃ viya daṭṭhabboti sabbena sabbaṃ aggahetabbataṃ dasseti.
第四百八十五条：『不良心态』即贪嗔瘾恚。因其身心行为惯性，生起内心扭曲不善之念。暴戾恼恨相互交错而起，令心烦乱如着火般难以自控。身心受创，既是因自身习气，更由外缘不利时刻所激发。如此不良状态，观察之下，显现为败坏恶习之相，可谓明显显著。
§486
486. Yaṃ parasampattīsu issākaraṇaṃ, sā issāti dassento āha ‘‘issāyanā issā’’ti . Usūyanaṃ asahanaṃ. Tatthevāti parasampattīsu eva. Abhiratipaṭipakkhabhūtaṃ issāya kiccaṃ, na abhiratiyā abhāvamattanti āha ‘‘anabhiratirasā’’ti.
第四百八十六条：在相互导致的妒忌中称为『妒』，是指出于出离难忍之妒恨。此妒忌生于彼此之间。如是顺从热爱之行为，称为喜爱；反之则非真诚之喜，好比称为“无喜”。
§487
487. Maccharayogena ‘‘maccharī’’ti pavattamānaṃ maccharisaddaṃ gahetvā āha ‘‘maccharabhāvo macchariya’’nti. Niruttinayena pana mā idaṃ acchariyaṃ aññesaṃ hotu, mayhameva hotūti macchariyanti porāṇā. Taṃ macchariyaṃ vuccamānāni lakkhaṇādīni pariyādāya tiṭṭhati. Saṅkocanapaccupaṭṭhānanti attasampattīnaṃ parehi asādhāraṇabhāvakaraṇena saṅkocanapaccupaṭṭhānaṃ. Kaṭukākāragati kaṭukañcukatā. Attasampatti āvāsādi.
第四百八十七条：由『蚊子之业』比喻起名为『蚊子之意境』，以蚊声象征烦扰与痒痛。释义中云：此词并非外在蚊子，而是意指烦恼缠绕心中，如古时称之蚊神。此『蚊子境』涵盖难以忍受的身心状况，始终之焦虑与不安之象征。广义含身心诸景，称为身体紧缩障碍，如调节身心但又困顿缠绕。
§488
488.Kukatanti ettha akatampi kukatameva. Evañhi vattāro honti ‘‘yaṃ mayā na kataṃ, taṃ kukata’’nti. Tathā hi vakkhati ‘‘katākatānusocanarasa’’nti. Evaṃ katākataṃ duccaritaṃ, sucaritañca kukataṃ, taṃ ārabbha vippaṭisāravasena pavattaṃ pana cittaṃ taṃsahacaritatāya idha ‘‘kukata’’nti gahetvā ‘‘tassa bhāvo kukkucca’’nti vuttanti daṭṭhabbaṃ. Pacchā anutāpanaṃ vibādhanaṃ pacchānutāpo. Yathāpavattassa katākatākāravisiṭṭhassa duccaritasucaritassa anusocanavasena virūpaṃ paṭisaraṇaṃ vippaṭisāro. Parāyattatāhetutāya dāsabyamiva daṭṭhabbaṃ. Yathā hi dāsabye sati dāso parāyatto hoti, evaṃ kukkucce sati taṃsamaṅgī. Na hi so attano dhammatāya kusale pavattituṃ sakkoti. Atha vā katākatākusalakusalānusocane āyattatāya tadubhayavasena kukkuccena taṃsamaṅgī hotīti taṃ dāsabyaṃ viya hotīti.
第四百八十八条：所谓“恶意”即是未作恶即被认定为恶。俗言道『未作之事，也是恶事』。如此，谓之『言谈恶意』。以此恶意起初反省之心随之而来，称为‘恶意忧愁’。后来生起后悔难安，称为‘随后悔心’。此时，此恶意由善恶行为之反思而生，如同被奴隶制约一般，难以自如。若心存谴责，便如同奴隶被约束。反之，若对善恶行为都生起厌烦及忧愁，皆因被恶意牵引，因此此恶意如奴役一般难以放下。
Aniyatesu issādīsu thinamiddhasambhavova cāti ca-saddaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ.
在无定处、嗜欲等生起时，昏沉睡眠亦如是；并且当声音传来，应当联结、注意。
§490
490.Pavattiṭṭhitimattoti khaṇaṭṭhitimatto. ‘‘Nivāte dīpaccīnaṃ ṭhiti viyā’’ti hi evaṃ vuttacittaṭṭhiti viya santānaṭṭhitiyā paccayo bhavituṃ asamattho nicchayābhāvena asaṇṭhahanato cetaso pavattipaccayamattatāya pavattiṭṭhitimatto. Tenāha ‘‘dubbalo samādhī’’ti. Vigatā cikicchāti cikicchituṃ dukkaratāya vuttaṃ, na sabbathā vicikicchāya cikicchābhāvatoti tadatthamattaṃ dasseti. ‘‘Evaṃ nu kho, nanu kho’’tiādinā saṃsappanavasena setīti saṃsayo. Kampanarasāti nānārammaṇe cittassa kampanakiccā. Uddhaccañhi attanā gahitākāre eva ṭhatvā bhamatīti ekārammaṇasmiṃyeva vipphandanavasena pavattati. Vicikicchā pana yadipi rūpādīsu ekasmiṃyeva ārammaṇe uppajjati, tathāpi ‘‘evaṃ nu kho, nanu kho, idaṃ nu kho, aññaṃ nu kho’’ti aññaṃ gahetabbākāraṃ apekkhatīti nānārammaṇe kampanaṃ hotīti. Anicchayaṃ dveḷhakaṃ paccupaṭṭhapetīti anicchayapaccupaṭṭhānā. Anekaṃsassa ārammaṇe nānāsabhāvassa gahaṇākārena paccupatiṭṭhatīti anekaṃsagāhapaccupaṭṭhānā.
490.所谓流转住者，是指刹那住。谓“在风静淡处，火光得其稳住”，意指心如刹那住，非持续不变状态。然而生死法并非长久不变，故业流转不息。因无必然之性，心无法恒住，遂称为“弱小的禅定”。“无医治”意指难以医治困苦，但非无医治欲，即病非全无医。又“如此乎？非如此乎？”等语为暗示，表明疑惑。心之震动多因各种境界，心虽以自持形态稳立，但因执着为中心，心相转动。疑惑虽起于单一色等境界，但即因“如此乎？非如此乎？此乃彼否”等念，才生他取意念，故心震动多样。无定即是产生烦恼，烦恼为无定之缘。因多境界产生多种执着依怙，即多缘起烦恼。
§491
491.Sattārammaṇattāti sattapaññattiārammaṇattā. Nanu ca paññattiārammaṇāpi vipākā hontīti codanaṃ sandhāyāha ‘‘ekantaparittārammaṇā hi kāmāvacaravipākā’’ti. Viratiyopi vipākesu na santīti etthāpi nanu kesuci vipākesu viratiyopi santīti codanaṃ manasi katvā āha ‘‘pañca sikkhāpadā kusalāyevāti hi vutta’’nti, tena lokiyavipākesu viratiyo na santīti dasseti.
491.所谓七境界，是指七种境界。虽有境界，然其果报不一定有，于此谓“单一对境者，欲行果报也”，即爱欲行为虽对境，但果报易失。对止欲者亦复如是，此指止欲果报常不至完全。思维此意后，言“五戒为善法”等，意表世间果报不总有止欲功德。
Tesanti rūpāvacarādivipākaviññāṇānaṃ. Janetabbajanakasambandhe hi idaṃ sāmivacanaṃ.
此即前述之色欲等果报识。就生起条件而言，此为普通语。
§492
492.Teti te ahetukakiriyasaṅkhārā. Tattha kusalavipākamanodhātusampayuttehi samānā ahetukakiriyamanodhātusampayuttā, somanassasahagatasantīraṇasampayuttehi samānā hasituppādasampayuttā, upekkhāsahagatasantīraṇasampayuttehi samānā voṭṭhabbanasampayuttāti imamatthaṃ dassentena ‘‘kusala…pe… samānā’’ti vatvā tato labbhamānaṃ visesaṃ dassetuṃ ‘‘manoviññāṇadhātudvaye panā’’tiādi vuttaṃ. Vīriyasabbhāvato balappatto samādhi hoti ‘‘vīriyantaṃ bala’’nti katvā.
492.所谓第三者，是指无因行为的行者。此中，有相同于善果报之心所根群，与无因行为的心所根群相合；同时伴随欢喜，及战胜苦难的心所相合；又伴随忽视，及应对自他之心相合。以此意示意“善……同样”，然后说明“意识心所二界”等义。依力量而言，能得禅定，称为“以精进强盛也”。
Samucchedaviratīhi eva arahantānaṃ viramanakiccassa niṭṭhitattā kiriyacittesu viratiyo na santīti āha ‘‘ṭhapetvā viratiyo’’ti. Kāmāvacarasahetukakiriyasaṅkhārānaṃ kāmāvacarakusalehi viratikato viseso atthi, mahaggatesu pana tādisopi natthīti āha ‘‘sabbākārenapī’’ti, dhammato, ārammaṇato, pavattiākāratoti sabbapakārenapīti attho.
由持戒不舍断，阿拉汉之断业业心均无断行止，故言“安置而止”。由欲行无因行为的戒行止，有别于大根者，无此类止，故称“普遍止”，指从法、境界、流转等诸般而言。
Iti saṅkhārakkhandhe vitthārakathāmukhavaṇṇanā. · 如是行蕴广说门之注释。
Atītādivibhāgakathāvaṇṇanā过去等分别说之注释
Abhidhammantogadhampi suttantabhājanīyaṃ suttantanayo eva, ekantaabhidhammanayo pana abhidhammabhājanīyanti āha ‘‘abhidhamme padabhājanīyanayenā’’ti.
阿毗达摩之上座及说法续部皆属经部子类，然经部中专为阿毗达摩讲说者，则称为『以阿毗达摩为分解讲说』。
§493
493. Bhagavatā pana evaṃ khandhā vitthāritāti sambandho. Tasmā imāyapi pāḷiyā vasena khandhānaṃ saṃvaṇṇanaṃ karissāmāti adhippāyo. Yaṃ kiñcīti ettha yanti sāmaññena aniyamadassanaṃ. Kiñcīti pakārabhedaṃ āmasitvā aniyamadassanaṃ. Ubhayenāpi atītaṃ vā…pe… santike vā appaṃ vā bahuṃ vā yādisaṃ vā tādisaṃ vā napuṃsakaniddesārahaṃ sabbaṃ byāpetvā gaṇhātīti āha ‘‘anavasesapariyādāna’’nti. Evaṃ pana aññesupi napuṃsakaniddesārahesu pasaṅgaṃ disvā tattha adhippetatthaṃ aticca pavattanato atippasaṅgassa niyamanatthaṃ rūpanti vuttanti dassento ‘‘rūpanti atippasaṅganiyamana’’nti āha. Yaṃ kiñcīti ca yaṃ-saddaṃ ekaṃ padaṃ, sanipātaṃ kiṃ-saddañca ekaṃ padanti gahetvā aniyamekatthadīpanato ‘‘padadvayenāpī’’ti vuttaṃ. Assāti rūpassa. Atītādinā vibhāgaṃ ārabhati atītānāgatapaccuppannantiādinā.
世尊云：『五蕴已被详细展开，名为蕴，故此就巴利语蕴之名称作解说。』所谓“缘者”，此指以无定见在一般上起解说，所谓“差别方式”，谓排除依止差别后起无定见。无定见既及过去或……近或远，无论少或多，或类似，或不同之无定见，一概包罗无遗，称为『无尽的包括』。由是见到他在非显现无翌之处有非显现作用者，诸多已过而非显现者等，乃上推由超越流转及其无限束缚等调伏，称为“为摄归至超越调伏之相”。所谓“何者”，即是何音节，取单音节或同音集合之一个音，即以无定见，示以单一调伏义，谓曰『仅以两字相对』。阿萨者，为色之名，取自过去等之划分，自过去、未来、现在等起。
§494
494.Addhāsantatisamayakhaṇavasenāti ettha cutipaṭisandhiparicchinne kāle addhā-saddo vattatīti ‘‘ahosiṃ nu kho ahamatītamaddhāna’’ntiādisuttavasena (ma. ni. 1.18; saṃ. ni. 2.20) viññāyati. Tathā hi bhaddekarattasuttepi ‘‘atītaṃ nānvāgameyyā’’tiādinā (ma. ni. 3.272, 275, 276, 277) addhāvaseneva atītādibhāvo vutto. ‘‘Tayome, bhikkhave, addhā, katame tayo? Atīto addhā anāgato addhā paccuppanno addhā’’ti (dī. ni. 3.305; itivu. 63) pana paramatthato paricchijjamāno addhā niruttipathasuttavasena khaṇaparicchinno vutto. Tattha hi ‘‘yaṃ, bhikkhave, rūpaṃ jātaṃ…pe… pātubhūtaṃ. Atthīti tassa saṅkhā’’ti (saṃ. ni. 3.62) vijjamānassa paccuppannatā, tato pubbe, pacchā ca atītānāgatatā vuttā. Tadaññasuttesu pana yebhuyyena cutipaṭisandhiparicchinno atītādiko addhā vuttoti so eva idhāpi ‘‘addhāvasenā’’ti vutto.
历时中断及时间断片，谓此时先已断故，中断音节遂现，称为“历时间断音”。如《大尼》经与《相应尼》经所明示不当谓其为名为“今日中断过去”者。正如《善逝时经》中言“过去不再现”，即以历时断音表述过去等之状态。世尊曰：“比库们，有三历时，何为三者？谓过去历时、未来历时、现起历时。”释义虽有精微差异，然以语义之理解视为断片式历时体验。文中：“已生色……”。实即因起色界者，故有过去现未来等之存在说。彼时他经所述，一切于末法时被称诸如过去等闻及历时，故此处亦称“历时之故”。
Sītaṃ sītassa sabhāgo, tathā uṇhaṃ uṇhassa. Yaṃ pana sītaṃ, uṇhaṃ vā sarīre sannipatitaṃ santānavasena pavattamānaṃ anūnaṃ anadhikaṃ ekākāraṃ, taṃ eko utūti vuccatīti sabhāgautuno anekattā eka-ggahaṇaṃ kataṃ, evaṃ āhārepi. Ekavīthiekajavanasamuṭṭhānanti pañcachaṭṭhadvāravasena vuttaṃ. Santatisamayakathā vipassakānaṃ upakāratthāya aṭṭhakathāsu kathitā. Janako hetu, upathambhako paccayo, tesaṃ uppādanaṃ, upatthambhanañca kiccaṃ. Yathā bījassa aṅkuruppādanaṃ, pathavīādīnañca tadupatthambhanaṃ, kammassa kaṭattārūpavipākuppādanaṃ, āhārādīnaṃ tadupatthambhanaṃ, evaṃ ekekassa kalāpassa, cittuppādassa ca janakānaṃ kammānantarādipaccayabhūtānaṃ, upatthambhakānañca sahajātapurejātapacchājātānaṃ kiccaṃ yathāsambhavaṃ yojetabbaṃ. Evaṃ utuādīnaṃ sabhāgavisabhāgatāsambhavato taṃsamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ santativasena atītādivibhāgo vutto, kammassa pana ekabhavanibbattakassa sabhāgavisabhāgatā natthīti taṃsamuṭṭhānānaṃ rūpānaṃ santativasena atītādivibhāgaṃ avatvā upatthambhakavaseneva vutto. Yadā pana liṅgaparivattanaṃ hoti, tadā balavatā akusalena purisaliṅgaṃ antaradhāyati, dubbalena kusalena itthiliṅgaṃ pātubhavati. Dubbalena ca akusalena itthiliṅgaṃ antaradhāyati, balavatā kusalena purisaliṅgaṃ pātubhavatīti kammasamuṭṭhānarūpānampi attheva visabhāgatāti tesampi santativasena atītādivibhāgo sambhavati, so pana na sabbakālikoti na gahito.
寒寒者，自为寒之份，热热者亦然。如身体聚合冷热因缘已生，故称至少同调一味，谓其为单一季节，因寒热相互俱成一味，多味举成单一会集。饮食亦然，以五六门为例称其为环驰之所。历时之论为内观役众效用故入疏释。诸因缘如父母因、助养因，及其所生，宜依其义，如种子萌芽，地及众因助养，业福显现因缘，为一切时段心起生之因及助因，及共生世者而应依次缀合成。由季节等多异不能附会，故以会分色之存续，导出过去诸划分说。而对业因单生，色之分散不足，故退回到助因之存续说。然当性标转动时，恶者强力隐伏男子相，恶者弱力现女子相；恶者弱力隐伏女子相，善者强力现男子相。故业聚之色及其存续，亦有过去及其划分，但并非恒时不变。
Taṃtaṃsamayanti ekamuhuttādiko so so samayo etassāti taṃtaṃsamayaṃ, rūpaṃ, taṃtaṃsamayavantanti attho.
诸“断续季”为从一时起始之每一个刻时，皆称断续季，色即时断续季者也。
Tatopubbeti tato khaṇattayassa pariyāpattito pubbe. Anuppannattā anāgataṃ. Pacchāti tato pacchā. Khaṇattayaṃ atikkantattā atītaṃ. Yassa hetukiccaṃ, paccayakiccañca niṭṭhitattā atikkantaṃ, taṃ atītaṃ uppādakkhaṇe hetukiccaṃ, uppannaphalattā niṭṭhitañcāti daṭṭhabbaṃ. Tīsupi khaṇesu paccayakiccaṃ. Pathavīādīnaṃ sandhāraṇādikaṃ, phassādīnaṃ phusanādikañca attano kiccaṃ sakiccaṃ, sakiccassa karaṇakkhaṇo sakiccakkhaṇo, saha vā kiccena sakiccaṃ, yasmiṃ khaṇe sakiccaṃ rūpaṃ vā arūpaṃ vā hoti, so sakiccakkhaṇo, tasmiṃ khaṇe paccuppannaṃ. Ettha ca khaṇādikathāyaṃ ‘‘tato pubbe anāgataṃ, pacchā atīta’’nti vacanaṃ addhādīsu viya bhedābhāvato nippariyāyaṃ. Addhādivasena hi aññeva dhammā atītā aññe anāgatā aññe paccuppannā labbhanti, khaṇādivasena pana natthi dhammato bhedo, kālato eva bhedo. Uppādato pubbe anāgato , khaṇattaye vattamāno, tato paraṃ atītoti nippariyāyā, addhāpaccuppannādi viya kenaci pariyāyena atītamanāgatanti ca vattabbatābhāvato.
其前即因时间断片包络之前时，谓未现为未来，后时谓过往。三个时间段中因缘之完成，谓以前因缘遂成过，遂成当前，皆呈现为前后即是过去。当因缘完成，所在时为成就时。三段中缘之因果呈现，如土地等众因之垒聚，触诸现缘相应为其所作时，时应计为作时，同理共作。于该刻出现的色或无色，则作时在刻当前。此时“过去尚未来，未来未成过”的断续言，即与历时之别无二致。以历时之谓他法中亦有过去、未来、现现者。历时中无时间差异，唯有时令区分，即为时间界限。依生起前为未来，正行于中为现行，之后而为过。此种界定解为时序性无二意。
§495
495. Heṭṭhā vuttaṃ ajjhattikabāhirabhedaṃ sandhāya ‘‘vuttanayo evā’’ti vatvā tena aparitussamānena yadipi tattha ajjhattameva ajjhattikanti saddattho labbhati, tathāpi attheva ajjhattaajjhattikasaddānaṃ, bahiddhābāhirasaddānañca aññamaññaṃ atthabhedo. Tathā hi ajjhattikasaddo saparasantānikesu cakkhādīsu rūpādīsu bāhirasaddo viya pavattati, ajjhattasaddo pana tassa tassa sattassa sasantānikesveva cakkhurūpādīsu tato aññesu bahiddhāsaddo viya pavattati. Tasmā tamatthaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Tattha idhāti imasmiṃ suttantanaye. Niyakajjhattampi na pubbe vuttaajjhattikameva, parapuggalikampi na pubbe vuttabāhiramevāti adhippāyo.
关于内外之别的说明如下：经文开头说明“正是所说”，以此告知，即使所指内容在此处只限于内在部分的‘内在’一词，依然能够获得相应的语义；但对于意义而言，‘内内’这类内在词汇，与‘外外’外在词汇之间存在着彼此不同的义理区别。确然，内在词汇在与感官接触相合联的视觉等诸根处，如同外在词汇一样运作；而内在词汇则仅发生于各个存在的感官处即视觉色等内部之境界，外在词汇则发生于他处宛如外境。因此，为体现此义，才说有“亦如是”等语。此处的“此”是指此处的经文教法。至于内在词汇亦非以前有说过纯是内在的，以及外在词汇亦非以前有说纯是外在的，这均为约定立法约定。
§496
496. Hīnapaṇītabhedo pariyāyato, nippariyāyato ca veditabboti sambandho. Tadeva sudassīnaṃ rūpaṃ. Yatthāti yasmiṃ ārammaṇabhūte. Yaṃ ārammaṇaṃ katvā akusalavipākaviññāṇaṃ uppajjati, taṃ hīnaṃ aniṭṭhabhāvato. Yaṃ kusalavipākaṃ, taṃ paṇītaṃ iṭṭhabhāvato. Yathā hi akusalavipāko sayaṃ aniṭṭho aniṭṭhe eva uppajjati, na iṭṭhe, evaṃ kusalavipākopi sayaṃ iṭṭho iṭṭhe eva uppajjati, na aniṭṭhe. Tathā hi vuttaṃ aṭṭhakathāyaṃ –
应当知晓低劣与良善二种不同及其变化过程称为‘相应’。此中所说的是清晰可辨别之相。所谓“何处”，即指存在为对象的领域。因缘成就不善之果报识所生者，则因其恶劣而不吉利。因缘成就善之果报者，则因其良善而吉利。正如经义所说，恶果报生时自性即不吉利，生于不吉利处；善果报生时自性即吉利，亦生于吉利处，不生在不吉利处。因此，在本论中有教诲曰：
‘‘Akusalakammajavasena aniṭṭhā pañca kāmaguṇā vibhattā, kusalakammajaṃ pana aniṭṭhaṃ nāma natthi, sabbaṃ iṭṭhameva. Kusalakammajavasena iṭṭhā pañca kāmaguṇā vibhattā. Kusalakammajañhi aniṭṭhaṃ nāma natthi, sabbaṃ iṭṭhamevā’’ti (vibha. aṭṭha. 6) ca.
“因恶业所生，生五种不吉利之欲乐；因善业所生，则无不吉利者，一切皆吉。因善业所生，则生五种吉利之欲乐；因善业所生，实无不吉利者，一切皆吉。”
Tattha manāpānipi kānici hatthirūpādīni akusalakammanibbattāni santi, na pana tāni tesaṃyeva hatthiādīnaṃ sukhassa hetubhāvaṃ gacchanti. Tassa tasseva hi sattassa attanā katena kusalena nibbattaṃ sukhassa paccayo hoti, akusalena nibbattaṃ dukkhassa. Tasmā kammajānaṃ iṭṭhāniṭṭhatā kammakārakasattassa vasena yojanārahā siyā. Tattha yaṃ vuttaṃ ‘‘kusalakammajaṃ aniṭṭhaṃ nāma natthī’’ti, na ca vuttaṃ ‘‘akusalakammajaṃ iṭṭhaṃ nāma natthī’’ti, tena akusalakammajampi sobhanaṃ parasattānaṃ iṭṭhaṃ atthīti anuññātaṃ bhavissati, kusalakammajaṃ pana sabbesaṃ iṭṭhamevāti.
其中，满足感等也有诸如象形等不善业所生之色相存在，但此色相并非此类象形等诸相为自身所造之快乐因缘。分别诸存在，由自身所造之善业所生快乐，则成为其快乐之条件；由恶业所生则生苦痛。故业生之吉凶，取决于造业者存在自身。此中经文所说“因善业所生无不吉利”却未言及“不善业所生则皆吉利”，说明恶业亦非皆不吉利，而是有为他者生善业而为吉利之结果，善业则在诸中皆为吉利。
Tiracchānagatānaṃ pana kesañci manussarūpaṃ amanāpaṃ, yato te disvāva palāyanti, manussā ca devatārūpaṃ passitvā bhāyanti, tesampi vipākaviññāṇaṃ taṃ rūpaṃ ārabbha kusalavipākameva uppajjati, tādisassa pana puññassa abhāvā na tesaṃ tattha abhirati hoti. Kusalakammajassa pana aniṭṭhassa abhāvo viya akusalakammajassa ca iṭṭhassa abhāvo vattabbo. Hatthiādīnampi hi akusalakammajaṃ manussānaṃ akusalavipākasseva ārammaṇaṃ, kusalakammajaṃ pana pavatte samuṭṭhitaṃ kusalavipākassa. Iṭṭhārammaṇena pana vomissakattā appakaṃ akusalakammajaṃ bahulaṃ akusalavipākuppattiyā kāraṇaṃ na bhavissatīti sakkā viññātuṃ, vipākaṃ pana na sakkā vañcetunti vipākavasena iṭṭhāniṭṭhārammaṇavavatthānaṃ suṭṭhu yujjati. Yaṃ pana vuttaṃ ‘‘aniṭṭhā pañca kāmaguṇā’’ti, taṃ rūpādibhāvasāmaññato kāmaguṇasadisatāya taṃsadisesu tabbohārena vuttaṃ. Iṭṭhāneva hi rūpādīni ‘‘kāmaguṇā’’ti pāḷiyaṃ (ma. ni. 1.164-165, 177-178, 287; 2.155, 280; 3.57, 190; saṃ. ni. 5.30) vuttāni. Kāmaguṇavisabhāgā vā rūpādayo ‘‘kāmaguṇā’’ti vuttā asive sivoti vohāro viya, sabbāni vā iṭṭhāniṭṭhāni rūpādīni taṇhāvatthubhāvato kāmaguṇā eva. Vuttañhi ‘‘rūpā loke piyarūpaṃ sātarūpa’’ntiādi (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.133). Atisayena pana kamanīyattā suttesu kāmaguṇāti iṭṭharūpādīni vuttāni.
外道等异教徒中，有些具有人形但不可亲近，见之即避，犹如人见鬼般恐惧。而人类见到神形亦恐怖。彼等的果报识相，乃其色相，却由善果果报所生，其功德不存在，因此彼处无爱染。善业者中不生恶业之无，也可类比恶业者中不生善业之无。譬如象形等亦是人类恶业果报识之境界；善业者则生于由善业所生的殊胜境界。由乐欲所生之所好，一切色相皆属此类欲乐之境界。因恶业之立场而生之所出果报亦如是，因果相称，不能无视此理。经文中所说“不吉利五欲乐”，乃从形色等般性视之，是欲乐之对应称谓。正因为形色等即被称为“欲乐”，是为本义。经文有云“诸形色于世间为爱乐，欲乐”等。由此可见，则经文所称欲乐，即是以卓越的可爱性为其特征的吉利色相等。
Vuttanayamevāti abhidesena lakkhaṇato dūrasantikaṃ dassitanti āha ‘‘okāsatopettha upādāyupādāya dūrasantikatā veditabbā’’ti. Tattha kittakato paṭṭhāya rūpaṃ okāsavasena santike nāma, kittakato pana paṭṭhāya dūre nāma? Pakatikathāya kathentānaṃ dvādasa hatthā savanūpacāro nāma, tassa orato santike, parato dūre. Tattha sukhumarūpaṃ dūre hontaṃ lakkhaṇatopi okāsatopi dūre hoti, santike hontaṃ pana okāsatova santike hoti, na lakkhaṇato. Oḷārikarūpaṃ santike hontaṃ lakkhaṇatopi okāsatopi santike hoti, dūre hontaṃ okāsatova hoti, na lakkhaṇato. ‘‘Upādāyupādāyā’’ti pana vuttattā attano rūpaṃ santike nāma, antokucchigatassāpi parassa dūre. Antokucchigatassa santike, bahi ṭhitassa dūreti evaṃ antogabbhapamukhapariveṇasaṅghārāmasīmāgāmakhettajanapadarajjasamuddacakkavāḷesu tadantogatabahigatānaṃ vasena dūrasantikatā veditabbā.
“正是所说”，指此处经义从其特征而言，显示远近二端，说“因指近处即为指持”应予辨明。这里以‘肩’为例，如从肩接触处计算为近，从后方计算则为远。方位之喻中有十二手分声闻之区别，有侧近处、远处之别。其柔软形相虽在远处但在特征与肩相接近；在近处的则如同肩接近。卷叶形之物近处者，亦属肩部与卷叶相接近；远处者，则属肩部之远方，但并非以特征相近为量。此处“因指持”之说，谓自身形相在近处，虽与内弯曲处相距远方，且该远处位于众多村落、城镇、境界、诸城邑、国际、海洋等之间，是为远离之特征。
§497
497.Tadekajjhanti taṃ ekajjhaṃ ekato. Abhisaṃyūhitvāti saṃharitvā, samūhaṃ vā katvā. Abhisaṅkhipitvāti saṅkhipitvā saṅkhepaṃ katvā. ‘‘Sabbampi rūpaṃ…pe… dassitaṃ hotī’’ti iminā rūpakhandhasaddānaṃ samānādhikaraṇasamāsabhāvaṃ dasseti. Tenevāha ‘‘na hi rūpato añño rūpakkhandho nāma atthī’’ti.
497．『统合为一』（tadekajjhaṃ）：即「汇聚为一处」之义。『积聚』（abhisaṃyūhitvā）：即收摄、或合成一堆之义。『概括』（abhisaṅkhipitvā）：即收缩、作成总摄之义。「一切色法……乃至……被显示」——以此语句，显示「色」与「蕴」二词互为同格复合词（同指一事）之关系。因此论文接着说：「除色法之外，并无另一所谓色蕴者存在。」
§498
498. Rāsibhāvūpagamanena vedanākkhandhādayoti dassitā hontīti ānetvā sambandhitabbaṃ.
498.论曰：以聚合形态而示现，谓自受蕴起等如是，故引出相关应当讨论之义。
Santativasena, khaṇādivasena cāti ettha addhāsamayavasena atītādivibhāgassa avacanaṃ sukhādivasena bhinnāya atītādibhāvavacanato. Na hi sukhā eva addhāvasena, samayavasena ca atītādikā hoti, tathā dukkhā eva, adukkhamasukhā eva ca kāyikacetasikādibhāvena bhinnā, tena vedanāsamudāyo addhāsamayavasena atītādibhāvena vattabbataṃ arahati samudāyassa tehi paricchinditabbattā, vedanekadesā pana gayhamānā santatikhaṇehi paricchedaṃ arahanti tathā paricchinditvā gahetabbato. Ekasantatiyaṃ pana sukhādīsu anekabhedabhinnesu yo bhedo paricchinditabbabhāvena gahito, tassa ekappakārassa pākaṭassa paricchedikā taṃsahitadvārālambanappavattā, avicchedena taduppādakekavidhavisayasamāyogappavattā ca santati bhavituṃ arahatīti tassā bhedantaraṃ anāmasitvā paricchedakabhāvena gahaṇaṃ kataṃ, lahuparivattino vā arūpadhammā parivattaneneva paricchedena paricchindanaṃ arahantīti santatikhaṇavaseneva paricchedo vutto. Ekavidhavisayasamāyogappavattā divasampi buddharūpaṃ passantassa, dhammaṃ suṇantassa pavattasaddhādisahitavedanā paccuppannā. ‘‘Pubbantāparantamajjhattagatā’’ti etena hetupaccayakiccavasena vuttanayaṃ dasseti.
499.论述其贯时之义即「瞬时等」：此处以当下时间之分别，断开过去等时段相对幸福等语，意谓不同时间状态，不应混淆。因幸福与痛苦、苦与不苦皆以身心状态为差别，故受集合因时间断定应分为过去等；因苦集体应依序断除，痛之分别断除，在各瞬刻应用此断除法。说在一百等诸不同幸福等中，断开之处即是明显切除点，因不间断切入带来生起，各种起点等不同汇聚而成连续，此断除点未被言名，视为切断因缘，轻微回转及无形法之循环，以瞬时为界即为断除。就同时相会精进内观者，见佛形、闻法声等伴痛现起，谓过去、现在、未来相随以此依因因缘动作而陈说。
§499
499. Sabyāpārasaussāhasavipākatā kusalādīhi tīhipi sādhāraṇāti asādhāraṇameva dassetuṃ ‘‘sāvajjakiriyahetuto’’tiādi vuttaṃ. Tattha sāvajjakiriyahetutoti pāṇātipātādigārayhakiriyānimittato. Kilesasantāpabhāvatoti kilesapariḷāhena sadarathabhāvato . Vūpasantasabhāvāya kusalāya vedanāya oḷārikā. Sabyāpāratoti saīhato. Tena yathā pavattamānāyassā vipākena bhavitabbaṃ, tathā pavattiṃ vadanto vipākuppādanayogyatamāha. Saussāhatoti sasattito, tena vipākuppādanasamatthataṃ. Savipākatoti vipākasabbhāvato, tena paccayantarasamavāyenassā vipākanibbattanaṃ. Tīhipi padehi vipākadhammataṃyeva dasseti. Kāyakammādibyāpārasabbhāvato vā sabyāpārato, javanussāhavasena saussāhato, vipākuppādanasamatthatāvasena savipākatoti evamettha attho veditabbo. Vipākaṃ anuppādentīpi kiriyā kusalā viya sabyāpārā, saussāhā eva ca hotīti tadubhayaṃ anāmasitvā kiriyābyākatavāre ‘‘savipākato’’ icceva vuttaṃ. Sabyābajjhatoti kilesadukkhena sadukkhato. Vuttavipariyāyatoti anavajjakiriyahetuto, kilesasantāpābhāvato, abyābajjhato ca vūpasantavuttīti evaṃ akusalāya vuttavipallāsato. Yathāyoganti yogānurūpaṃ. Tīsu kāraṇesu yaṃ yaṃ yassā yassā yujjati, tadanurūpanti attho. Kusalākusalavedanāhi vipākabyākatāya tīhipi kāraṇehi oḷārikā. Kiriyābyākatāya savipākato savipākatāvisiṭṭhasabyāpārasaussāhato vāti. Vuttapariyāyenāti vipākabyākatā abyāpārato , anussāhato, avipākato ca tāhi kusalākusalavedanāhi sukhumā. Kiriyābyākatā avipākato, avipākatāvisiṭṭhasabyāpārasaussāhato vāti evaṃ kusalākusalāya vuttavipallāsena. Kammavegakkhittā hi kammapaṭibimbabhūtā ca kāyakammādibyāpāravirahato nirussāhā vipākā. Saussāhā ca kiriyā avipākadhammā. Savipākadhammā hi sagabbhā viya oḷārikāti.
500.论曰：普遍顺畅成熟发起幸福等三者，称为一般，非一般则为特别，故云「普适行为之因」等。此中「普适行为因」乃如杀生等恶业因缘所引起。「烦恼燃烧」谓由烦恼熏扰而动荡之意。顺畅成熟者谓善受如浆液。普遍顺畅谓坚实稳固。由此当如现行业果而转变果报，故云成熟果报生发之能力。成熟谓果报具现现象。普遍谓果报本性。《三业》有关身口等一切行为之状态，诠释为普遍、顺畅、成熟等。由成熟果报不生之业，谓烦恼无燃，故称为顺静。由身口行为断除、业能反照的断灭，及驱散烦恼，诠释此为不燃烧故顺静。如瑜伽（Yogā）即契合：三因中各种组成相合，意义相应。善恶及感受因缘的三种原因如浆液。附加因缘即普遍顺畅成熟。逆转即成熟反转、非普遍、非顺畅。此示范善恶受之差别，则为业的迅疾性。成熟中断之业多时，可造静业。顺畅者为不成熟属性。普遍成熟即有连带性质，谋连带为其本性。
§500
500.Nirassādatoti assādābhāvato sukhapaṭikkhepato. Savipphāratoti saparipphandato, anupasantatoti attho. Abhibhavanatoti ajjhottharaṇato. Sukhāya majjhattatā natthi, upekkhāya sātatā. Santatādayo pana sabbattha sukhupekkhāsu labbhantīti ‘‘yathāyoga’’nti vuttaṃ. Pākaṭatoti sukhito dukkhitoti disvāpi jānitabbattā vibhūtabhāvato. Sā adukkhamasukhā vedanā.
500.「Nirassādatoti」是因无染不乐而析，谓于乐之摒弃。而「Savipphāratoti」是伴随障碍相，言不安稳也。相较，「Abhibhavanatoti」是超越意思。至于乐中无中位、不喜不忧为恒久，恒久即宇宙绝对安隐。恒久日前获得于安隐，称作「适宜」也。明显显现则为乐与苦，因其转换성。此为苦乐受之理趣。
§501
501.Asamāpannasamāpanna-ggahaṇena cettha bhūmivasenāpi vedanānaṃ oḷārikasukhumatā vuttāti veditabbā. Itarā samāpannassa vedanā.
501.此句提出「未完成与完成之聚合」的区别，以此地位或性质对苦受微妙差别予以表述。谓其他乃属已完成受的范畴。
Oghaniyatoti oghehi ārammaṇaṃ katvā atikkamitabbato. Tathā yoganiyato, ganthaniyato cāti etthāpi ganthova ganthanaṃ, tassa hitaṃ ārammaṇabhāvena sambandhanatoti ganthaniyaṃ. Evaṃ nīvaraṇiyaṃ, upādāniyañca veditabbaṃ. Saṃkilese niyuttā, saṃkilesaṃ vā arahantīti saṃkilesikā. Sā anāsavā.
“Oghaniyato”意即借由激流般的波涛作为起点而超越。此处所说“习定约束”，“结缚控制”亦是如此，这里的“结”仅指结缔之意，包含其利益起因的束缚之义。因此，应当分别了知阻碍以及取着。依附沾染而生，被称为依附者；依附者亦称为阿拉汉者所断之依附；而那无染者则不属于依附。
§502
502.Tatthāti yathāvuttāya oḷārikasukhumatāya. Sambhedoti saṅkaro. ‘‘Oḷārikā, sukhumā’’ti ca vuttānampi jātiādivasena puna sukhumoḷārikabhāvāpattidoso yathā na hoti, tathā pariharitabbo. Jātivasena sukhumāya vedanāya sabhāvapuggalalokiyavasena oḷārikataṃ pāḷivasena dassetuṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādi vuttaṃ. Evaṃ sukhādayopīti ettha akusalā vedanā jātivasena oḷārikā, sabhāvavasena sukhumā. Kusalajjhānasahagatā sukhā vedanā jātivasena oḷārikā, samāpannassa vedanāti katvā puggalavasena sukhumāti evamādinā yojetabbā. ‘‘Na parāmasitabbo’’ti etena jātiādayo cattāro koṭṭhāsā aññamaññaṃ avomissakā eva gahetabbā. Evaṃ sambhedassa parihāro, na aññathāti dasseti. Yathā abyākatamukhena, evaṃ kusalākusalamukhenapi, yathā ca jātimukhena, evaṃ sabhāvādimukhenapi dassetabbanti imamatthaṃ ‘‘esa nayo sabbatthā’’ti atidisati.
第502条。此处所说即是对精细微妙的感受之说。所谓“分裂”者即混乱。如同「纤细」与「微妙」的义项，或以出生等类别，虽有微妙纤细感受之缺陷，亦应舍弃。因出生之别，对生苦的感受以事物及众生的世间立场展现纤细之感，此谓“已说”。因此如苦等感受，此处所指不善感受固有的精细纤细性，正如善定所伴之乐感，既已完成即名为感受个体须如是依类归纳。由此有“不可忽视”等说，表示出生等四类可相互对应并兼容应受识别。此乃消除分裂的作法，而非他法。正如不明状态，还须从善恶两种面观察，亦如从出生面及固有面观察，故以此义有“此处所说乃普遍法则”之意。
Idāni jātiādikoṭṭhāsesupi mitho akusalādīnaṃ upādāyupādāya oḷārikasukhumataṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi āraddhaṃ. ‘‘Nissayadahanato’’ti iminā dosasahagatāya pākaṭaṃ kurūrappavattiṃ dasseti. Niyatāti micchattaniyāmena niyatā, ānantariyabhāvappattā kappatiṭṭhanakavipākatāya kappaṭṭhitikā devadattādīnaṃ viya. Asaṅkhārikā sabhāvatikhiṇatāya oḷārikā. Diṭṭhisampayuttā mahāsāvajjatāya oḷārikā. Sāpi diṭṭhisampayuttā niyatā oḷārikā, tato kappaṭṭhitikā, tato asaṅkhārikāti tividhāpi heṭṭhā vuttanayattā ekajjhaṃ vuttā visuṃ visuṃyeva yojetabbā. Tenāha ‘‘itarā sukhumā’’ti. Avisesenāti dosasahagatā, lobhasahagatāti abhedena. Akusalā bahuvipākā dosussannatāya oḷārikā. Tathā kusalā appavipākā. Mandadosattā akusalā appavipākā sukhumā. Tathā kusalā bahuvipākā.
现今亦将出生等类别用于说明由错误依止及其取着所生的精细不善诸业感受，其起始乃为“还有”等语言所彰显。因如火烧助燃气息，显示此恶因所致之苦痛果报。所谓“规定性”者，指依错误规定之因果律，其感受因果如魔鬼、天神等护持，业果固定不变。非无因生起者，乃固有天性逐渐消亡的精细感受。因持见累之烦恼甚深，其感受亦固定。由此分为三种低层次说：固定恒常、逐渐消失与无因缘所生。此三说应综合并作单独与全体之参考。故有“他者精细感受”等言。含有杂染烦恼及贪欲之感受也。有多种果报之不善感受，因染污而生；亦有善业之少果报不善感受。有微妙不善果报与少果报耐受，亦有多果报善业感受。
Oḷārikasukhumanikantivatthubhāvato kāmāvacarādīnaṃ oḷārikasukhumatā, lokuttarā pana ekantasukhumāva. Tatthāpi ca vibhāgaṃ parato vakkhati. Bhāvanāmayāpīti bhāvanāmayāya bhedanena dānasīlamayānampi bhedanaṃ nayato dassitanti veditabbaṃ. Bhāvanāya paguṇabalavakālādīsu kadāci ñāṇavippayuttacittenapi manasikāro hotīti vuttaṃ ‘‘bhāvanāmayāpi duhetukā’’ti. Taṃtaṃbhūmivipākakiriyāvedanāsūti ettha ‘‘kāmāvacaravipākā oḷārikā, rūpāvacarā sukhumā’’tiādinā yāva arahattaphalā netabbaṃ. ‘‘Kāmāvacarakiriyā oḷārikā, rūpāvacarakiriyā sukhumā’’tiādinā kāmāvacarā ca ‘‘dānākārappavattā oḷārikā, sīlākārappavattā sukhumā’’tiādinā yāva nevasaññānāsaññāyatanā netabbaṃ. Yathā ca jātikoṭṭhāse ayaṃ vibhāgo, evaṃ sabhāvakoṭṭhāsādīsupīti dassetuṃ ‘‘dukkhādī’’tiādi vuttaṃ.
从精细而微妙之感受本性而言，欲界等感受皆属精细微妙，而出世间感受则十分微妙。对此又从他面细分。所谓修习因缘，甚至施与戒等善法，均有区分。亦云修习时，虽有智慧顿现，心念尚有作用，亦言“修习法亦属欲因”。本处指修习阶段所生之业感受。是欲界表现为动作感受，色界表现为乐感，直至阿拉汉果中止感受。欲界因缘感受属于动作范畴，色界因缘则属乐感。直至无觉无无觉界的感受皆未显现。依出生之类别，亦如苦等感受的区分。
Sabbo cāyaṃ vibhāgo lakkhaṇasannissito vuttoti katvā āha ‘‘okāsavasena cāpī’’tiādi. Sukhāpīti pi-saddena adukkhamasukhaṃ sampiṇḍeti. Sabbatthāti sabbāsu bhūmīsu. Yathānurūpanti yā yā vedanā yattha yattha labbhati, tadanurūpaṃ. Vatthuvasenāti yaṃ vatthuṃ ārabbha vedanā pavattati, tassa vasenāpi. Hīnavatthukāti hīnaṃ vatthuṃ ārammaṇaṃ katvā kaṅgubhattaṃ bhuñjantassa vedanā hīnavatthukatāya oḷārikā. Sālimaṃsodanaṃ bhuñjantassa paṇītavatthukatāya sukhumāti.
此所有类别皆依其标志显现而被称谓。谓“连结染污杂染堆积亦是其内含”等。从“苦乐”二字而言，聚合为非苦即乐。所谓“普遍”，即一切境地。所感诸受依所处境界而定，且随该境界而著色。所谓“依境地”者，谓因所缘境起感受之依止。如对隐疾病家之辛苦乃属于低级境地感受，因食粗粝而起之良好感受则属精细微妙之境地感受。
§503
503.Ādinā nayenāti sabbaṃ pāḷigatiṃ āmasati. Jātiādivasena asamānakoṭṭhāsatā visabhāgatā. Dukkhavipākatādivasena asadisakiccatā asaṃsaṭṭhatā, na asampayogo. Yadi siyā, dūravipariyāyena santikaṃ hotīti saṃsaṭṭhatā santikatā āpajjati, na ca vedanāya vedanāsampayogo atthi. Santikapadavaṇṇanāya ca ‘‘sabhāgato ca sarikkhato cā’’ti vakkhatīti vuttanayeneva attho veditabbo. Asadisasabhāvatā asarikkhatā. Sabbavāresūti oḷārikasukhumabhede vuttanayānusārena vattabbesu sabbesu vāresu. Jātiādivasena samānakoṭṭhāsatā sabhāgatā, dukkhavipākatādivasena pana sadisasabhāvatā sarikkhatā. Tenāha ‘‘akusalā pana…pe… santike’’ti.
第503条。所谓以起始为引导，意味着能涵盖所有巴利语用法。出生等众类别不相同，故分异。由苦果报等而言，不相干联，非一致相因。若相应则会近彼此互相影响，此为外型同现，非感受同现。关于同现之定义言“共同组成同一体”，此乃所表达之义。所谓非同现，指不同行性彼此无连结。依不同情形，依据精细与微妙之感受区别，应于整体与细节分别对应识别。故谓“不善者在……近彼此处……”。
Iti vedanākkhandhassa atītādivibhāge vitthārakathāmukhavaṇṇanā. · 如是受蕴之过去等分别广说门之注释。
Kamādivinicchayakathāvaṇṇanā业等决择说之注释
§504
504.Etanti evaṃ atītādivibhāge vitthārakathāmukhaṃ. Ñāṇabhedatthanti nānappakāraṃ ñāṇappabhedatthaṃ. Kamatoti desanākkamato, yena kāraṇenāyaṃ desanākkamo kato, tatoti attho. Visesatoti bhedato, khandhupādānakkhandhavibhāgatoti attho. Anūnādhikatoti pañcabhāvato. Upamātoti upamāhi upametabbato. Daṭṭhabbato dvidhāti dvīhi ākārehi ñāṇena passitabbato. Passantassatthasiddhitoti yathā passantassa yathādhippetatthanipphattito. Vibhāvināti paññavatā.
此处叙述的乃是过往诸法与起始之分类，并以详尽注释为表面。所谓『智之分别义』是指多种不同之智的分别义。所谓『作用』者，即教导之动因或缘故，其意指因何原因而作此教导。所谓『特别』者，依所分别之蕴、取、蕴之分别而言。所谓『多少』，是指五法的数量之多寡。所谓『譬喻』，是谓应以喻义来比拟说明。所谓『见』有两种形态，应由智而见之，予以观察。所谓『观察之意得成』，是指依观察者之所依止而显现的义理。所谓『分析』，是由智慧展开的说明。
Uppattikkamoti yathāpaccayaṃ uppajjantānaṃ uppajjanapaṭipāṭi. ‘‘Dassanenapahātabbā’’tiādinā (dha. sa. tikamātikā 8, 9) paṭhamaṃ pahātabbā paṭhamaṃ vuttā, dutiyaṃ pahātabbā dutiyaṃ vuttāti ayaṃ pahānakkamo. Sīlavisuddhiṃ paṭipajja cittavisuddhi paṭipajjitabbā, tathā tato parāpīti āha ‘‘sīlavisuddhi…pe… paṭipattikkamo’’ti, anupubbapaṇītā bhūmiyo anupubbena vavatthitāti ayaṃ bhūmikkamo. ‘‘Cattāro satipaṭṭhānā’’tiādiko (vibha. 355) ekakkhaṇepi satipaṭṭhānādisambhavato desanākkamo ca. Dānakathādayo anupubbukkaṃsato kathitā, uppattiādivavatthānābhāvato pana dānādīnaṃ idha desanākkamavacanaṃ. Uppattiādivavatthānahetukatāya hi ‘‘paṭhamaṃ kalalaṃ hotī’’tiādikā (saṃ. ni. 1.235; kathā. 692) desanāpi samānā uppattiādikamabhāveneva vuttā. Yathāvuttavavatthānābhāvena pana anekesaṃ vacanānaṃ sahapavattiyā asambhavato yena kenaci pubbāpariyena desetabbatāya tena tena adhippāyena desanāmattasseva kamo desanākkamo daṭṭhabbo. Pubbāpariyavavatthānenāti paṭhamaṃ rūpakkhandho, tato vedanākkhandhoti evaṃ pubbāpariyavavatthānena anuppattito. Appahātabbatoti khandhesu ekaccānaṃ pahātabbatāva natthi, kuto pahānakkamo. Sati hi sabbesaṃ pahātabbatāya pahānakkamena nesaṃ desanā siyā. Appaṭipajjanīyatoti sammāpaṭipattivasena na paṭipajjitabbato. ‘‘Catubhūmipariyāpannattā’’ti iminā vedanādīnaṃ aniyatabhūmikataṃ dasseti. Niyatabhūmikānañhi bhūmikkamo sambhaveyya.
所谓『生起相』，是指诸法生起时依缘而生之次第及过程。『应弃止见等』诸者，于上座部三藏注释八、九卷中所述，此为初次当舍之法，谓第一义敬弃者；次者亦如此，为第二义舍弃，如此被称为舍弃。修持戒净者当实行心净，依此而往彼境界，故称为『戒净行处』。初步依次展开，称为『分阶段境地』。『四念处法』及其诸等法自瞬间生起，是为教导之事迹。布施及其他品类前后相续依次而说，然此处无生起等事情因缘记述，因此此处有关布施等法之教导即为教诲阶段。因无生起等因缘记载，故未能详述赖于先前阶段而为后续之次第法。所谓『先前阶段无注』者，谓最初色蕴，次为受蕴等，依先后而无生起记载。既无某些蕴中有舍弃，何以言舍弃？由此可见念法者虽已舍弃诸法，却不能单以舍弃为教诲义。若不能正确修习，则不能成就清净行。『四地法圆满』，用以显示受等法不定之性，唯有定地法才能成就。
Abhedenāti rūpādīnaṃ bhedaṃ vibhāgaṃ akatvā ekajjhaṃ piṇḍaggahaṇena. Attagāhapatitanti attagāhasaṅkhāte diṭṭhoghe nipatitaṃ. Samūhaghanavinibbhogadassanenāti rūpato arūpaṃ vivecento rūpārūpasamūhe ghanavinibbhujjanadassanena. Cakkhuādīnampi visayabhūtanti ekadesena samudāyabhūtaṃ rūpakkhandhaṃ vadati. Yā ettha iṭṭhaṃ, aniṭṭhañca rūpaṃ saṃvedeti, ayaṃ vedanākkhandhoti iṭṭhāniṭṭharūpasaṃvedanikaṃ vedanaṃ desesīti sambandho. Evaṃ sabbattha. Iṭṭhamajjhattaaniṭṭhamajjhattānampi iṭṭhāniṭṭhasabhāvattā iṭṭhāniṭṭhaggahaṇeneva gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Evanti yathāvuttanayena. Saññāya gahitākāre visaye abhisaṅkhārappavattīti āha ‘‘saññāvasena abhisaṅkhārake’’ti. Yathā viññāṇassa sampayuttadhammānaṃ nissayabhāvo pākaṭo, na tathā vedanādīnanti āha ‘‘vedanādīnaṃ nissaya’’nti. ‘‘Manopubbaṅgamā dhammā (dha. pa. 1-2), cittānuparivattino dhammā (dha. sa. dukamātikā 62), chadvārādhipati rājā’’ti (dha. pa. aṭṭha. 2.181 erakapatthanāgarājavatthu) vacanato viññāṇaṃ adhipati.
所谓『不破碎』者，即色等诸法，虽有分别、区分，却不失整体，恰似集中接合成一整体。所谓『入心时堕落』，即随名为心义，称为所居视境堕落。所谓『众集轮分离见』，是指出色中分别无色而将色无色二类视为整体团体。又言眼等根乃生生灭灭之境，谓就一个缘生色蕴而言。此处谓色蕴感受既有好又有恶，是受蕴称；其理如此，普遍适用。此中须根据感受色分辨好坏。称色受中偏好、居中、非偏好之感受，依其性质而接取，就此明确接纳为境界。如此而已。称之为『分别蕴』，见境即生起意引，使生起意志。由此，“依止”句说明，诸识所附之法明显，然非谓受等诸法为依止法。『心诸法为先导，心之推动者』，正如“六门之主宰王”等语所说，显示心为诸法之主令。
§505
505. Rūpakkhandhe ‘‘sāsavaṃ upādāniya’’nti vacanaṃ anāsavānaṃ dhammānaṃ sabbhāvato rūpakkhandhassa taṃsabhāvatānivattanatthaṃ, na anāsavarūpanivattanatthaṃ.
关于色蕴中说“带有烦恼”，乃指非有漏之法，以及蕴中色蕴本质不能自起灭，更非指无烦恼之色蕴能自还。
Anāsavāva khandhesu vuttāti ettha aṭṭhānappayutto eva-saddo, anāsavā khandhesveva vuttāti attho. Idha pana visuddhimagge sabbepete khandhāpi upādānakkhandhāpi.
关于无烦恼法蕴，谓此说特指带烦恼之法蕴，而无烦恼法蕴则另说。此处在修行进路中所言诸蕴，俱含有执取蕴之义。
§506
506. Sabbasaṅkhatānaṃ sabhāgena ekajjhaṃ saṅgaho sabbasaṅkhatasabhāgekasaṅgaho. Sabhāgasabhāvena hi saṅgayhamānā sabbasaṅkhatā pañcakkhandhā honti. Tattha ruppanādisāmaññena samānakoṭṭhāsā sabhāgāti veditabbā. Tesu saṅkhatābhisaṅkharaṇakiccaṃ āyūhanarasāya cetanāya balavanti sā ‘‘saṅkhārakkhandho’’ti vuttā. Aññe ca ruppanādivisesalakkhaṇarahitā phassādayo saṅkhatābhisaṅkharaṇasāmaññenāti daṭṭhabbā, phusanādayo pana sabhāvā visuṃ khandhasaddavacanīyā na hontīti dhammasabhāvaññunā tathāgatena phassakkhandhādayo na vuttāti veditabbā. ‘‘Ye hi keci, bhikkhave, samaṇā vā brāhmaṇā vā sassatavādā sassataṃ attānañca lokañca paññapenti, sabbe te ime eva pañcupādānakkhandhe nissāya paṭicca, etesaṃ vā aññatara’’nti evamādisuttānañca vasena attattaniyagāhassa etapparamatā daṭṭhabbā. Etena ca vakkhamānasuttavasena ca khandhe eva nissāya parittārammaṇādivasena na vattabbā ca diṭṭhi uppajjati khandhanibbānavajjassa sabhāvadhammassa abhāvatoti vuttaṃ hoti. Rūpanti ruppanasabhāvaṃ dhammajātamāha. Vedanantiādīsupi eseva nayo. ‘‘Sīlakkhandho samādhikkhandho’’tiādi (dī. ni. 3.355) vacanato aññesañca khandhasaddavacanīyānaṃ sīlakkhandhādīnaṃ sabbhāvato na pañcevāti codanaṃ nivattetumāha ‘‘aññesaṃ tadavarodhato’’ti.
关于一切聚合体，以部分为一集，集体乃诸聚合体之部分。部分之部分相结合，生长延续且有意志力量，此谓行蕴。一些色等无别特征的触等法虽为集合体，但无分属含义，故非为行蕴。此处言：“诸比库若敬重恒常我身及世界观，皆立足于五取蕴，或其一”，此为上座部经文所论，重在说明因依蕴生执故，因执而生见。若仅以蕴为防护，不能生起断见，因此与断灭蕴法质性相违。『色者乃色之本性而生』『受等法亦同』。关于戒蕴、定蕴等诸蕴之名称，此处示意非五蕴普遍所有，乃各有差别，此亦表明欲遏止错误见解言尺。
§507
507. Pavattiṭṭhānabhūtaṃ vasanaṭṭhānaṃ viya hotīti vuttaṃ ‘‘nivāsaṭṭhānato’’ti. Dukkhadukkhavipariṇāmadukkhasaṅkhāradukkhatāvasena vedanāya ābādhakattaṃ daṭṭhabbaṃ. Rāgādisampayuttassa vipariṇāmādidukkhassa itthipurisādiākāragāhikā taṃtaṃsaṅkappamūlabhūtā saññā samuṭṭhānaṃ. Pittādi viya rogassa āsannakāraṇaṃ samuṭṭhānaṃ. Utubhojanavisamatāvisamaparihārādi viya mūlakāraṇaṃ nidānaṃ. Cittassa aṅgabhūtā cetasikāti viññāṇaṃ gilānūpamaṃ vuttaṃ. Kuṭṭharogavato siniyhanaṃ tassa bhiyyobhāvāya viya bālassa puññābhisaṅkhārādivasena pavatti vedanādukkhāvahā asappāyasevanasadisī. Vedanattāyāti vedanāsabhāvatthaṃ, vedanattalābhāyāti attho. Kāraṇaṭṭhānatāya, bhojanādhāratāya ca cārakūpamaṃ, bhājanūpamañca rūpaṃ. Subhasaññādivasena vedanākāraṇassa hetubhāvato, vedanābhojanassa chādāpanato ca aparādhūpamā, byañjanūpamā ca saññā. Vedanāhetuto kāraṇakārakūpamo, parivesakūpamo ca saṅkhārakkhandho. Bhattakāro eva yebhuyyena parivisatīti parivesakaggahaṇaṃ. Vedanāya vibādhitabbato, anuggahetabbato ca aparādhikūpamaṃ, bhuñjakūpamañca viññāṇaṃ vuttaṃ.
507. 俗称如起始所依的居处一样的存在，谓之“居所”。应当观察缘于苦、苦的变化、苦的构成及苦之特性的痛苦感受，是为其所扰。由贪欲等所结合的转变初起之苦，譬如男女等有情的种种原因，根源在于串连纂合的概念和依怙名识。就如病发的脾等，产生疾病的根本缘由。饮食不调、饮食难消解等，皆属根本因。心的组成部分即心法，被比喻为如同疾病的痛苦。患有肺病者其病情加重，如同无知者，因善业聚集故而产生的痛苦感受及其因缘，类似患难之助。由苦所生者，谓之苦感受；由获苦感受者，谓得苦感受。所谓因缘所在地，则是指饮食所依，色相如锅炉、食物等。由乐欲想等由心起故，为苦受之缘。由饮食供养，则有遮蔽苦受现象，如有罪障，也是依于概念的表现。苦的因，也如因缘果报，类似居所之构成，是行蕴之一部分。就住食者而言，因存在较多而称作周围因缘集。因苦受而生因缘之相应，应当视为类似罪障，亦如嗜食等者。此即名识。
§508
508. ‘‘Pañca vadhakā paccatthikā ukkhittāsikāti kho, bhikkhave, pañcannetaṃ upādānakkhandhānaṃ adhivacana’’nti āsīvisūpame (saṃ. ni. 4.238) vadhakāti vuttā, ‘‘bhāroti kho, bhikkhave, pañcannetaṃ upādānakkhandhānaṃ adhivacana’’nti bhārasutte (saṃ. ni. 3.22) bhārāti, ‘‘atītampāhaṃ addhānaṃ evameva rūpena khajjiṃ, seyyathāpi etarahi paccuppannena rūpena khajjāmi. Ahañceva kho pana anāgataṃ rūpaṃ abhinandeyyaṃ, anāgatampāhaṃ addhānaṃ evameva rūpena khajjeyyaṃ, seyyathāpi…pe… khajjāmī’’tiādinā (saṃ. ni. 3.79) khajjanīyapariyāye khādakāti, ‘‘so aniccaṃ rūpaṃ ‘aniccaṃ rūpa’nti yathābhūtaṃ nappajānātī’’tiādinā (saṃ. ni. 3.85) yamakasutte aniccādikāti. Yadipi ‘‘idha pana sabbepete ekajjhaṃ katvā khandhāti adhippetā’’ti vuttaṃ, bāhullena pana upādānakkhandhānaṃ tadantogadhānaṃ daṭṭhabbatā veditabbā. Vipassanāya bhūmivicāro hesoti.
508. 「五种杀害因缘的性态张扬恶痒者，诸比库，此即五种取蕴名称。」如同蚁穴之喻（赋记卷四238页）中所说。所谓杀害者，即如负担，诸比库，此即五取蕴名称。于《负担经》中说：「过去我曾以此类形相消耗，今亦以现行形相消耗。更有将来之形相应当欣求，将来也以此类形相消耗。」（赋记卷三79页）所谓耗用，即咀嚼之意；于《双重相对经》中说：此变异之色相「乃无常之色」，乃真实不谬之道理。不论彼所谓“一时于一边集中聚合，称为蕴之统摄”，实则由五取蕴的多量堆积而成，须知这一点。内观即须观此地之实相。
Pheṇapiṇḍoviyātiādīsu rūpādīnaṃ evaṃ pheṇapiṇḍādisadisatā daṭṭhabbā, yathā pheṇapiṇḍo nissāro paridubbalo agayhupago; gahitopi kiñci atthaṃ na sādheti, chiddāvachiddo anekasandhisaṅghaṭito bahūnaṃ pāṇakānaṃ āvāso anupubbūpacito sabbāvatthanipātī avassaṃbhedī, evaṃ rūpampi niccasārādivirahato nissāraṃ pheggu viya, sukhabhañjanīyato dubbalaṃ, niccanti vā dhuvanti vā ahanti vā mamanti vā na gahetabbaṃ, gahitampi tathā na hoti, bahuchiddaṃ asītisatasandhisaṅghaṭitaṃ anekakimikulāvāsaṃ kalalādivasena anupubbūpacitaṃ kalalakālato paṭṭhāya sabbāsupi avatthāsu vinassati, avassameva ca bhijjati. Aṭṭhakathāyaṃ (saṃ. ni. aṭṭha. 2.3.95; vibha. aṭṭha. 26 kamādivinicchayakathā) pana parimaddanāsahanameva upamūpameyyasambandho vutto.
在泡沫形体等诸色相中，应当见其为泡沫等的同性质。如泡沫为非永恒且软弱无力之异象，虽有所执着，终究无所成就；虽破裂重组，聚合多处交接，众多孔穴之所聚集，成为众多无常因缘层如积木相缔，持续存在。如此色法非永恒及三支特性超越后，犹如泡沫破碎，具多孔交错结构，如积老树叶层累而成。赋注中（赋记卷二95页；清净论第26章）谈及加重难忍，比喻此理深长。
Yathā pubbuḷo nissāro paridubbalo agayhupago, gahitopi na kiñci atthaṃ sādheti, na ciraṭṭhitiko, tathā vedanāpi. Yathā ca pubbuḷo, udakatalaṃ, udakabinduṃ, udakajallikaṃ saṅkaḍḍhitvā puṭaṃ katvā gahaṇavātañcāti cattāri kāraṇāni paṭicca jāyati, evaṃ vedanāpi vatthuṃ, ārammaṇaṃ, kilesajallaṃ, phassasaṅghaṭṭanañcāti cattāri kāraṇāni paṭicca uppajjati. Yathā hi udakatale bindunipātajanito vāto udakajallikasaṅkhātaṃ udakalasikaṃ saṅkaḍḍhitvā puṭaṃ katvā pubbuḷaṃ nāma karoti, evaṃ vatthumhi ārammaṇāpāthagamanajanito phasso anupacchinnaṃ kilesajallaṃ sahakārīpaccayabhāvena saṅkaḍḍhitvā vedanaṃ nāma karoti. Idañca kilesehi mūlakāraṇabhūtehi, ārammaṇassādanabhūtehi ca nibbattaṃ vaṭṭagataṃ vedanaṃ sandhāya vuttaṃ. Ukkaṭṭhaparicchedena vā cattāro paccayā vuttā, ūnehipi pana uppajjateva. Idha muhuttaramaṇīyatā upamopameyyasambandho vutto.
如同泡泡为非永恒且极为脆弱，虽有所执着，终不能常存，色法亦然。如泡沫浮于水面，聚集水珠，形成水坑封盖，正是依此四因产生。由此四因，诸受亦随缘生起，其因乃住处、烦恼之水、触境联结等四者。正如水面上的泡沫由水气及水滴聚合形成，诸受亦由住处触缘等催生。此即杂染烦恼诸缘所生的处所相关的染受。所谓由四种因素生成，但亦有轻微发生。不拘时刻之美妙，此可视为比喻联系。
Yathā pana marīcikā asārā agayhupagā. Na hi taṃ gahetvā pātuṃ vā nhāyituṃ vā bhājanaṃ vā pūretuṃ sakkā, evaṃ saññāpi asārā agayhupagā. Yathā ca marīcikā vipphandamānā sañjātūmivegā viya khāyantī mahājanaṃ vippalambeti, evaṃ saññāpi ‘‘nīlaṃ pītaṃ dīghaṃ rassa’’ntiādinā ārammaṇe pavattamānā sabhāvamatte aṭṭhatvā ‘‘subhaṃ sukhaṃ nicca’’ntiādimicchāgāhassa kāraṇabhāvena lokaṃ vippalambeti.
譬如鹽之无味，无力起保护、供给、滋养作用，感官认知亦无生功用，如此意识亦为无力功用。同理，意识中对「蓝、黄、长、汁」等色相之生起，乃由缘起住缘所导致，是因染着邪见分别，故使世间颠倒错乱，非正相的种种取错因。
Yathā kadalikkhandho asāro agayhupago. Na hi taṃ gahetvā gopānasīādīnaṃ atthāya upanetuṃ sakkā, upanītampi tathā na hoti, bahuvaṭṭisamodhāno ca hoti, evaṃ saṅkhārakkhandhopi asāro agayhupago. Na hi taṃ niccādivasena gahetuṃ sakkā, gahitampi tathā na hoti, bahudhammasamodhāno ca. Aññadeva hi phassassa lakkhaṇaṃ, aññaṃ cetanādīnaṃ, te pana sabbe samodhānetvā saṅkhārakkhandhoti vuccati.
譬如泥沙蕴本质虚妄而无力，取持之时不可能用于守护密门等目的，且虽取持亦无实用，因趣向多样、行为纷繁。如是行蕴亦无实体且虚妄，虽暂时成立同样不可久住，且遭众多法相结局所毁灭。由此显现诸法无常异真相。除感受、意等别法外，诸法互生起，谓之行蕴。
Yathā ca māyā asārā agayhupagā. Na hi taṃ gahetvā kiñci atthaṃ kiccaṃ sādhetuṃ sakkā, ittarā lahupaccupaṭṭhānā amaṇiādimeva maṇiādirūpena dassentī mahājanaṃ vañceti, evaṃ viññāṇampi asāraṃ ittaraṃ lahupaccupaṭṭhānaṃ, teneva cittena āgacchantaṃ viya, gacchantaṃ viya, ṭhitaṃ viya, nisinnaṃ viya ca katvā gāhāpeti, aññadeva cittaṃ āgamane, aññaṃ gamanādīsūti. Evaṃ viññāṇaṃ māyāsadisaṃ.
正如幻术本质空无而来又灭，无法持取其有任何实际意义或功用；他者轻易托持，呈现宝石状而无真物，只是以假相欺骗大众。意识亦复如是，本质空无，且易于依附于他境，犹如依随心念来去一般，作种种停留、安住和起立，遂使人迷惑，误以为有他心的来去与变化。故意识为幻术似的。
Pañcapi upādānakkhandhā asubhādisabhāvā eva saṃkilesāsucivatthubhāvāditoti asubhādito daṭṭhabbā eva, tathāpi katthaci koci viseso sukhaggahaṇīyo hotīti āha ‘‘visesato cā’’tiādi. Tattha cattāro satipaṭṭhānā catuvipallāsappahānakarāti tesaṃ gocarabhāvena rūpakkhandhādīsu asubhādibhāvena daṭṭhabbatā vuttā.
五取蕴者，应见其为不净、恶劣之性，因其为染污不能净洁之境所熏习所染着。虽应如是见，然有时亦有特殊情形，此时可发起对其所摄受的快乐面有所稀释，故云‘有特殊之处’等。此处四念处虽有破坏四种倒乱者之功用，却以观其取蕴形色等中显现不净性为主要境界。
§509
509.Khandhehi na vihaññati parividitasabhāvattā. Vipassakopi tesaṃ vipattiyaṃ na dukkhamāpajjati, khīṇāsavesu pana vattabbameva natthi. Te hi āyatimpi khandhehi na bādhīyantīti.
五蕴因其本性（染污非净）而不被摈弃；正观者对此五蕴之倒乱亦不感苦恼，唯有断尽染污者时，自当弃绝。故即使寿命长久，此五蕴亦不受损害。
Kabaḷīkārāhāraṃ parijānātīti ‘‘āhārasamudayā rūpasamudayo’’ti (saṃ. ni. 3.56,57) vacanato ajjhattikarūpe chandarāgaṃ pajahanto tassa samudayabhūte kabaḷīkārāhārepi chandarāgaṃ pajahatīti attho. Ayaṃ pahānapariññā. Ajjhattikarūpaṃ pana pariggaṇhanto tassa paccayabhūtaṃ kabaḷīkārāhāraṃ pariggaṇhātīti ñātapariññā. Tassa ca udayabbayānupassī hotīti tīraṇapariññā ca yojetabbā. Evaṃ pariññattaye sijjhante ime vipallāsādayo vidhamīyanti evāti āha ‘‘asubhe subhanti vipallāsaṃ pajahatī’’tiādi. Tattha kāmarāgabhūtaṃ abhijjhaṃ sandhāyāha ‘‘abhijjhākāyagantha’’nti. Asubhānupassanāya hi kāmarāgappahānaṃ hoti , kāmarāgamukhena vā sabbalobhappahānaṃ vadati. Na upādiyati na gaṇhati na uppādeti.
所谓使心远离执着的食——即“食分别而起者乃色之生也”（三藏·尼耶3.56、57）之说。此言指内在之形食，仅因断除贪欲而离此食。此乃断舍之智识。若观内在本质，则知彼因缘而生之食便是断舍因缘。因能观察生灭故即得彻底智慧。由此智慧，使种种倒乱乃至等外烦恼得以消除，故云“丑恶者生善者断败倒等”之类。此处所说欲贪所生之执感，称为“贪欲身结”。观此脏恶，能断绝贪欲；若有贪欲入口，即是一切贪著之断除，谓“不取、不持、不生”。
‘‘Phassapaccayā vedanā’’ti (ma. ni. 3.126; saṃ. ni. 2.39; mahāva. 1; udā. 1; netti. 24) vuttattā ‘‘vedanāya chandarāgaṃ pajahanto tassā paccayabhūte phassāhārepi chandarāgaṃ pajahatī’’tiādinā āhāraparijānane vuttanayena phassaparijānanaṃ yojetabbaṃ. Vedanāya dukkhato dassanena tattha sukhanti vipallāsaṃ pajahati. Sukhatthameva bhavapatthanā hotīti vedanāya taṇhaṃ pajahanto bhavoghaṃ uttarati. Tato eva bhavayogena visaṃyujjati. Bhavāsavena ca anāsavo hoti, sabbavedanaṃ dukkhato passanto attano parena apubbaṃ dukkhaṃ uppāditaṃ, sukhaṃ vā vināsitaṃ na cinteti, tato ‘‘anatthaṃ me acarī’’tiādi (dha. sa. 1237; vibha. 909) āghātavatthuppahānato byāpādakāyaganthaṃ bhindati. ‘‘Sukhabahule sugatibhave suddhī’’ti aggahetvā gosīlagovatādīhi suddhiṃ parāmasanto sukhapatthanāvaseneva parāmasatīti vedanāya taṇhaṃ pajahantopi sīlabbatupādānaṃ na upādiyati.
由触缘而有感受（五部尼耶·三藏·大悲、优陀等所说），故曰“对感受断除贪欲，亦于其缘触上断贪”，谓于饮食之认知，需观触之缘起。因见苦而生厌离，有时因过度见乐反生倒乱。因正趣于乐境，生起欲望，继而陷于生死流转。于此烦恼不染者，能见一切感受苦，不分别己他受苦，无意再生乐境想，遂生出“我不为利”之心，乃战胜能伤害身心之贪欲之结。既获至洁净心，乘愿以此清净，慧及律并得相续、助持，虽断欲贪，亦不执着戒法之修持。故正见厌离欲贪时，不取执戒。
Manosañcetanā saṅkhārakkhandho, saññā pana taṃsampayuttāti saññāsaṅkhāre anattato passanto manosañcetanāya chandarāgaṃ pajahati, tañca pariggaṇhāti, tīreti cāti ‘‘saññaṃ saṅkhāre…pe… parijānātī’’ti vuttaṃ. Saññāsaṅkhāre anattāti passanto attadiṭṭhimūlakattā sabbadiṭṭhīnaṃ attadiṭṭhiṃ viya sabbadiṭṭhiyopi vidhamatīti dassento ‘‘diṭṭhoghaṃ uttarati…pe… attavādupādānaṃ na upādiyatī’’ti āha.
意根行蕴堪称为“意向”，而想蕴与其相连（想蕴行），故对意向起贪欲时，亦称对想蕴起贪欲，随彼意观察。正如经中所说“对想蕴起贪欲，即对行蕴也生认识。”观想蕴非我者，由于根本于我见之对治，如同对断贼之灭敌，阐明一切执见之我见皆非真实我见，也指出所有我见之灭除。是故言：“超越执我之见……不取执我”等，彰显离执豪情乃断我见之道。
Viññāṇaṃ aniccato passanto aniccānupassanāmukhena tissopi anupassanā ussukkanto tīhipi pariññāhi viññāṇāhāraṃ parijānāti. Visesato panettha anicce niccanti vipallāsaṃ pajahati. Tattha niccaggāhabāhullato avijjāya viññāṇe ghanagahaṇaṃ hotīti ghanavinibbhogaṃ katvā taṃ aniccato passanto avijjoghaṃ uttarati. Tato eva avijjāyogena visaṃyutto avijjāsavena anāsavo ca hoti. Mohabaleneva sīlabbataparāmasanaṃ hotīti taṃ pajahanto ‘‘sīlabbataparāmāsakāyaganthaṃ bhindati.
观察识为无常者，由于具足无常观察之法的道理，即便三者未曾观察，仍能透彻了解识之流转。此处特别论及无常中有常，故弃除对常的错谬认识。因无明根深蒂固，多以浊识纠缠，因此识虽觉察无常，却超越执着。继而因无明相连，生起分别烦恼而不生净灭染污。以迷惑之力，如同解脱戒禁之束缚，摧断此恒常执着之身体束缚。
‘‘Yañca kho idaṃ, bhikkhave, vuccati cittaṃ itipi, mano itipi, viññāṇaṃ itipi, tatrāssutavā puthujjano nālaṃ nibbindituṃ, nālaṃ virajjituṃ, nālaṃ vimuccituṃ. Taṃ kissa hetu? Dīgharattaṃ hetaṃ, bhikkhave, assutavato puthujjanassa ajjhositaṃ mamāyitaṃ parāmaṭṭhaṃ ‘etaṃ mama, esohamasmi, eso me attā’’’tiādi (saṃ. ni. 2.62) –
世尊说：所谓心、意、识者，凡夫未曾闻闻难忍，未能厌倦，未能离欲解脱，彼故无法断除。何以故？因为长久以来，凡夫未闻圣法，迷惑憍慢，自欺妄想：“此为我、吾所有、即是我身”。（详见律藏2.62例证）
Vacanato yathā viññāṇaṃ niccato passanto diṭṭhupādānaṃ upādiyati, evaṃ taṃ aniccato passanto diṭṭhupādānaṃ na upādiyatīti.
如言识被无常观照，生起对见执着之业相依，故而无常观照之识，不能生起执着见业。
Evaṃ mahānisaṃsanti vuttappakārena vipallāsādisakalasaṃkilesavidhamanupāyabhāvato evaṃ vipuludayaṃ. Vadhakādivasenāti ukkhittāsikavadhakādivasena. Passeyyāti ñāṇadassanena paccakkhato passeyya.
如是教法具足伟大因缘，揭示诸错见业染之根本与止息方法，因此教法殊胜广大。教言“杀害等罪”指除去锋利如戈之杀害等因。见者即智见，直接观现世间实相。
Khandhaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 蕴论释之注释已竟。
Iti cuddasamaparicchedavaṇṇanā. · 如是第十四品之解释。