10. Āruppaniddesavaṇṇanā · 10. Āruppaniddesavaṇṇanā
10. Āruppaniddesavaṇṇanā10. 无色论释
Paṭhamāruppavaṇṇanā初无色释
§275
275.Uddiṭṭhesūti ‘‘cattāro āruppā’’ti evaṃ uddiṭṭhesu, niddhāraṇe cetaṃ bhummaṃ. Tenevāha ‘‘catūsu āruppesū’’ti. Tattha rūpavivekena arūpaṃ, arūpameva āruppaṃ jhānaṃ, idha pana tadatthaṃ kammaṭṭhānaṃ adhippetaṃ. Taṃ bhāvetukāmo catutthajjhānaṃ uppādetīti sambandho. Rūpādhikaraṇanti rūpahetu. Hetuattho hi ettha adhikaraṇa-saddo ‘‘kāmādhikaraṇa’’ntiādīsu (ma. ni. 1.168-169) viya. Daṇḍanaṭṭhena daṇḍo, muggarādi. Parapīḷādhippāyena tassa ādānaṃ daṇḍādānaṃ. Sattānaṃ sasanaṭṭhena satthaṃ, āvudhaṃ. Bhaṇḍanaṃ kalaho. Virodho viggaho. Nānāvādo vivādo. Etanti yathāvuttaṃ daṇḍādānādikaṃ. Sabbasoti anavasesato. Āruppe arūpabhāve, āruppe vā bhave. Rūpānaṃyevāti diṭṭhādīnavānaṃ rūpānaṃyeva, na arūpānanti adhippāyo. Nibbidāyāti vikkhambhanavasena nibbindanatthāya. Virāgāyāti virajjanatthāya. Nirodhāyāti nirujjhanatthāya. Sabbametaṃ samatikkamaṃ sandhāya vuttaṃ. Daṇḍādānādīnanti ādi-saddena adinnādānādikaṃ sabbaṃ rūpahetukaṃ anatthaṃ saṅgaṇhāti, na idha pāḷiyaṃ āgatamevāti daṭṭhabbaṃ. Karajarūpeti yathāvuttādīnavādhikaraṇabhāvayogyaṃ dassetuṃ vuttaṃ, oḷārikarūpeti attho. Ādīnavanti dosaṃ. Tassāti rūpassa. Ālokoti vaṇṇaviseso evāti tattha pavattaṃ paṭibhāganimittaṃ ugghāṭetvā siyā ākāsanimittaṃ uggahetuṃ, na pana paricchinnākāsakasiṇaṃ ugghāṭetvā. Tassa hi ugghāṭanā nāma rūpanimitteneva siyāti āha ‘‘ṭhapetvā paricchinnākāsakasiṇaṃ navasū’’ti. Keci pana ‘‘ālokakasiṇampi ṭhapetvā aṭṭhasū’’ti vadanti, tassa pana ṭhapane kāraṇaṃ na dissati, karajarūpaṃ atikkantaṃ hoti tassa anālambanato.
释曰：“关于‘宣说’（uddiṭṭha），文中有‘四空处’（四无色静虑）言说，乃为此宣说，而意下安立其义。于是说‘于此四空处’，这里通过色界之分别观念，空界即无色界，无色界即四空处静虑。于此，因修行法门缘起故，乃有第四禅生起之联系。所谓色界主导者，即以色为缘起之所因。此因缘意，即律藏中有‘欲界所缘’等词义同类之‘上掌义’（adhikaraṇa-sadda），如刑杖者以杖为刑，锤棒等，为刑罚具施用乃为‘杖的给施’；一切众生因律教而役使刑杖，为报复起纷争、对立、诸种争执，并以此类刑杖给施为例说，如此循环不息。一切皆无所遗余，故有‘非色界即无色界之有’，‘色界之有’与‘非色界之有’。此‘色界之有’，专指见法众生尤其对于色界诸法而言，不谓无色界诸法归属。所谓‘厌离’（nibbidā），指因令人内心憎恶而生厌倦之意，‘离欲’（virāga）乃离欲望之意，‘止灭’（nirodha）则为断灭之意；此三义皆为超越一切所有的境界，故此义说于此。刑杖等给施之义，乃由初始词所引，诸如‘不取施’（adinnādāna）等一切因色界成立的无义行为，非指巴利语原有之义。所谓‘泥洹形’（karajara-rūpa），译作‘秽物形’，即以其义对应色界境界诸法；‘秽物形’即为此。‘烦恼’即是颜色之烦恼意。‘光’乃指色彩之差异，据此对应其表现之缘起，无论空界因触发光色缘起，并非开显断灭色界。因此其开显名为‘设立新色界境’正如‘设立断灭色境’。部分文论中有‘光界因缘’之释，但设立无缘色境之因不可见，因其超越依止，超越秽物色界执持。故其无依赖，色界[身体物质]超越，故不能依赖。
Yadi evaṃ kasmā ‘‘catutthajjhānavasenā’’ti vuttaṃ. Nanu paṭhamajjhānādīnipi tassa anālambanavaseneva pavattanti paṭibhāganimittārammaṇattā? Saccametaṃ, oḷārikaṅgappahānato pana santasabhāvena āneñjappattena catutthajjhānena atikkantaṃ suṭṭhu atikkantaṃ nāma hotīti ‘‘catutthajjhānavasenā’’ti vuttaṃ . Keci ‘‘assāsapassāsānaṃ nirujjhanato, kāmadhātusamatikkamanato cā’’ti vadanti, taṃ akāraṇaṃ, itaresaṃ cittasamuṭṭhānarūpānaṃ sambhavato, heṭṭhimajjhānānañca akāmadhātusaṃvattanīyato. Tappaṭibhāgamevāti karajarūpapaṭibhāgameva nimittaggāhasambhavato. Sadisañca nāma taṃ na hoti, tasmā kiṃ tassa samatikkamanenāti anuyogaṃ sandhāya ‘‘kathaṃ? Yathā’’tiādi vuttaṃ. Tattha kathanti kathetukamyatāpucchā. Yathāti opammatthe nipāto. Lekhācittanti kāḷavaṇṇādinā kataparikammāya lekhāya cittaṃ. Phalitantaranti vivaraṃ. Disvāti dūrato disvā. Samānarūpasaddasamudācāranti sadisarūpasaṇṭhānasarappayogaṃ.
若如此，有人问‘为何称为“凭第四禅所成””？初禅等诸禅亦是无依之境，但此境却由次一分所引而显现吗？此确实如此。因舍弃观察及秽物形之痛苦，借中间禅及第四禅以超越，故有‘凭第四禅所成’语。有人又说‘因入息止灭及欲界超越也’，此说无因果之义，乃因他心产生，故此前禅不应随欲界生起。此为断灭依缘形分所由，于秽物形依缘者非实相故。何以故？随着误概缘之相出现，于秽物形依缘因之缘起。此智能不等同，故以此理回答‘何以超越？为何如是？’其中谓答为权喻之词：以文字喻体之文；书写心意，色为黑白体，释义之详尽。‘观’即‘远观’。‘同形音之联合发挥’乃诸形色之交集及辅助关联。
Ārammaṇavasenāti ‘‘mama cakkhu sobhanaṃ, mama kāyo thiro, mama parikkhārā sundarā’’ti evaṃ ārammaṇakaraṇavasena. Karajarūpasamaṅgikāloti attano attabhāvarūpena ceva ārammaṇarūpena ca samannāgatakālo. Tampīti kasiṇarūpassapi. Sāmiatthe hi idaṃ upayogavacanaṃ. Bhayasantāsaadassanakāmatā viya samatikkamitukāmatāti yojanā. Idañca yathāvuttānaṃ nibbidāvirāganirodhānaṃ sādhāraṇavacanaṃ. Te hi tayo apekkhitvā bhayasantāsaadassanakāmatā vuttā. Eko kira sunakho vane sūkarena pahaṭamatto palāto, so arūpadassanavelāya bhattapacanaukkhaliṃ dūrato disvā sūkarasaññāya bhīto uttasanto palāyi, pisācabhīruko puriso rattibhāge aparicite dese matthakacchinnaṃ tālakkhandhaṃ disvā pisācasaññāya bhīto uttasanto mucchito papati, taṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘sūkarā…pe… veditabbā’’ti.
所谓“因缘”之意，谓‘我眼明净，我身坚固，我具护持等’如是之具足因缘。人民共和国类秽物色同时具足自性与因缘。此即为觉醒者法门中之用语。欲望除却与恐怖平息之意，谓为超越敌忾之意。此为普通说法，果如是处置于恐惧、惧怕、恐怖及恐慌四种情绪之间。譬如有一猛狗遭野猪激恶驱赶，逃走时因见无色界之时如见野猪，心生恐惧，远远见猪的形相则恐怖，半夜于不熟悉的地方见断头棍，则误以其为恶灵，惊恐之后奔走逃离，这便是‘野猪……等当知’的释义。
§276
276.Evanti yathāvuttaṃ opammatthaṃ nigamento āha. Soti yogāvacaro. Tasmiṃ jhāne ādīnavaṃ passatīti sambandho. Rūpanti kasiṇarūpaṃ. Santavimokkhatoti arūpajjhānato. Tāni hi ‘‘ye te santā vimokkhā atikkamma rūpe āruppā’’tiādīsu (a. ni. 8.72; 10.9) santavimokkhāti āgatā. Santatāsiddhi cassa anussutito daṭṭhabbā. Yathevāti eva-kārena yena pakārena etaṃ rūpāvacaracatutthajjhānaṃ duvaṅgikaṃ, evaṃ āruppānipīti upekkhācittekaggatāvasena duvaṅgikattaṃ dasseti, na tatiyajjhāne viya duvaṅgikatāmattaṃ. Nanu cetthāpi duvaṅgikatāmattameva bhūmibhedatoti? Nāyaṃ doso upamopameyyabhāvassa bhinnādhikaraṇato.
文末如是宣告，谓此念行之缘起，由色界秽物色起。于禅定中见相境障碍存在，是为关系。谓色界禅定所得自在解脱，即超越色界之禅行境界，此为得名。谓此境界二行为相成，亦附表无色界亦有此二法合行。但谓境界分属之分别并非故意划罪断，乃因义别不同之故。
Tatthāti tasmiṃ rūpāvacaracatutthajjhāne. Nikantinti apekkhaṃ. Pariyādāyāti ādīnavadassanena tasmiṃ jhāne khepetvā, anapekkho hutvāti attho. Santato manasikaraṇeneva paṇītato, sukhumato ca manasikāro siddho hotīti āha ‘‘santato anantato manasi karitvā’’ti. Pattharitvāti pageva vaḍḍhitaṃ, tadā vaḍḍhanavasena vā pattharitvā. Tenāti kasiṇarūpena. Ugghāṭeti kasiṇanti rūpāvacaracatutthajjhānassa ārammaṇabhūtaṃ pathavīkasiṇādikasiṇarūpaṃ apaneti. Ugghāṭanavidhiṃ pana dassento ‘‘ugghāṭento hī’’tiādimāha. Tattha saṃvelletīti paṭisaṃharati. Aññadatthūti ekaṃsena. Neva ubbaṭṭatīti neva uṭṭhahati. Na vivaṭṭatīti na vinivaṭṭati. Imassāti imassa kasiṇarūpassa. Amanasikāranti manasi akaraṇaṃ acintanaṃ. Manasikārañca paṭiccāti ‘‘ākāso ākāso’’ti bhāvanāmanasikārañca nissāya. Idaṃ vuttaṃ hoti – rūpāvacaracatutthajjhānassa ārammaṇabhūtaṃ kasiṇarūpaṃ na sabbena sabbaṃ manasi karoto, tena ca phuṭṭhokāsaṃ ‘‘ākāso ākāso’’ti manasi karoto yadā taṃ bhāvanānubhāvena ākāsaṃ hutvā upaṭṭhāti, tadā so kasiṇaṃ ugghāṭeti nāma, tañca tena ugghāṭitaṃ nāma hotīti. Tenāha ‘‘kasiṇugghāṭimākāsamattaṃ paññāyatī’’ti. Sabbametanti tividhampetaṃ ekameva pariyāyabhāvato.
释云：彼于色界第四禅定。‘息止’谓偏指内在趣味。‘破除烦恼’则因无所挂碍而成。‘常处之心’谓常修习而得，彼心悦乐晓悟，于此语中有‘恒住于心上’语。‘时间增益’谓随增长之时间转增，以之调节。此为色界秽物色所成之所依，乃依相显现法从而起。所谓‘开启’，即指色界秽物色质所现由此第四禅起放射之清净境界。释‘开启方法’中有‘开启之时’语。此处‘隽然起伏’谓收敛、敛藏之义。‘他义’谓单说一义。‘非上升’谓非向上扬起；‘非展开’谓非向两侧张开。‘此处’意指此秽物色形所依。‘不计较’谓不行思索不观念。しかし念起于“空界”，内观其境而知。此释称色界禅定开启色界所依，并非心识全体随念俱起，否则其显现之为“空界，空界”矣。此乃如是显现为开启名。故谓“开启才是慧”的极义。此三义各为一种同义替代。
‘‘Nīvaraṇāni vikkhambhantī’’ti kasmā vuttaṃ? Nanu rūpāvacarapaṭhamajjhānassa upacārakkhaṇeyeva nīvaraṇāni vikkhambhitāni, tato paṭṭhāya cassa na nesaṃ pariyuṭṭhānaṃ. Yadi siyā, jhānato parihāyeyya? Yaṃ paneke vadanti ‘‘attheva sukhumāni arūpajjhānavikkhambhaneyyāni nīvaraṇāni, tāni sandhāyetaṃ vutta’’nti, taṃ tesaṃ matimattaṃ. Na hi mahaggatakusalesu lokuttarakusalesu viya odhiso pahānaṃ nāma atthi. Yo pana rūpāvacarehi āruppānaṃ uḷāraphalatādiviseso, so bhāvanāvisesena santatarapaṇītatarabhāvena tesuyeva purimapurimehi pacchimapacchimānaṃ viyāti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Vikkhambhantī’’ti pana vacanaṃ vaṇṇabhaṇanavasena vuttaṃ. Tathā hi aññatthāpi heṭṭhā pahīnānaṃ upari pahānaṃ vuccati. Ye pana ‘‘sabbe kusalā dhammā sabbesaṃ akusalānaṃ paṭipakkhāti katvā evaṃ vutta’’nti vadanti, tehi dutiyajjhānūpacārādīsu nīvaraṇavikkhambhanāvacanassa kāraṇaṃ vattabbaṃ. Sati santiṭṭhatīti ākāsanimittārammaṇā sati sammā sūpaṭṭhitā hutvā tiṭṭhati. Satisīsena cettha upacārajjhānānuguṇānaṃ saddhāpañcamānaṃ sakiccayogaṃ dasseti. Upacārenāti upacārajjhānena. Idhāpīti rūpāvacaracatutthajjhānaṃ sandhāya sampiṇḍanaṃ. Taṃ hi upekkhāvedanāsampayuttaṃ. Sesanti ‘‘sesāni kāmāvacarānī’’tiādi. Yaṃ idha vattabbamavuttaṃ, taṃ pana pathavīkasiṇaniddese (visuddhi. 1.51 ādayo) vuttanayānusārena veditabbanti āha ‘‘pathavīkasiṇe vuttanayamevā’’ti.
“盖障碍会散乱”之语由来？据说色界初禅的辅助观护起，使烦恼盖障相遭散乱，盖障未退，若无退则不得禅定。其中有人言：“实在有一些似初禅但细微之无色界散乱障碍烦恼，须以此说相契。”此乃所见者意见。有论云：非大纯善，非胜胜善之境，虽修炼禅定无散乱障碍者毕竟无也。色界及无色界的升高禅定出现散乱清净特殊属性，依修行性质及先后次第等见诸众生皆然。所谓“散乱”的说法乃为描述性质举例。另有说法为“上阶更舍”，意为已略除之上再除。又言“诸善法皆为诸不善对立面”，如此说者，须于次禅等辅助禅中说烦恼盖障之故。念止而立者，由空界之法示现，念端正如实而常竖立。由此五信根和辅助禅法示现了修持合宜。辅助禅者即辅助禅定。此处说色界第四禅之示目、合成、融合。此乃与无所挂碍、无苦乐伴随之无执念合成相应。余剩处者称曰不净欲界法等。此文后续，乃根据《净业论》1章51句解说中所述‘土地显现’之实例略述曰：“谓此土地色境之示现乃本中所述。”
Evaṃ yaṃ tattha avisiṭṭhaṃ, taṃ atidisitvā idāni visiṭṭhaṃ dassetuṃ ‘‘ayaṃ pana viseso’’tiādimāha. Yānapputoḷi kumbhimukhādīnanti oguṇṭhanasivikādiyānānaṃ mukhaṃ yānamukhaṃ, putoḷiyā khuddakadvārassa mukhaṃ putoḷimukhaṃ, kumbhimukhanti paccekaṃ mukha-saddo sambandhitabbo. Ākāsaṃyeva yānamukhādiparicchinnaṃ. Parikammamanasikārenāti parikammabhūtena manasikārena upacārajjhānena. Parikammaṃ anulomaṃ upacāroti ca anatthantarañhetaṃ. Pekkhamāno arūpāvacarajjhānacakkhunā.
如是，于此处有所不净者，已然超越之，现今当显现纯净者，「此乃特异」等如是说。以器具比喻，犹如车轮、车口等为容器开口，形状有其名称；如壶口即小门开口，壶口亦为一特定名称；壶口等为各自口之名称。空间如同车口等的界限。所谓依缘观念，即缘于实相观念之修习自照。依缘观念为顺理适用，非无益之事。正观时，以非色界禅定之眼观视。
§277
277.Sabbākārenāti rūpanimittaṃ daṇḍādānasambhavadassanādinā sabbena rūpadhammesu, pathavīkasiṇādirūpanimittesu, tadārammaṇajjhānesu ca dosadassanākārena, tesu eva vā rūpādīsu nikantippahānaanāvajjitukāmatādinā. Rūpajjhānampi rūpanti vuccati uttarapadalopena ‘‘rūpūpapattiyā maggaṃ bhāvetī’’tiādīsu (dha. sa. 160; vibha. 625) yathā rūpabhavo rūpaṃ. Rūpīti hi rūpajjhānalābhīti attho. Ārammaṇampi kasiṇarūpaṃ rūpanti vuccati purimapadalopena yathā ‘‘devadatto datto’’ti. Rūpāni passatīti kasiṇarūpāni jhānacakkhunā passatīti attho. Tasmāti yasmā uttarapadalopena, purimapadalopena ca yathākkamaṃ rūpajjhānakasiṇarūpesu rūpavohāro dissati, tasmā. Rūpe rūpajjhāne taṃsahagatā saññā rūpasaññā. Tadārammaṇassa cāti ca-saddena yathāvuttaṃ rūpāvacarajjhānaṃ sampiṇḍeti, tena pāḷiyaṃ ‘‘rūpasaññāna’’nti sarūpekasesena niddeso katoti dasseti. Virāgāti jigucchanato. Nirodhāti tappaṭibandhachandarāgavikkhambhanena nirodhanato. Vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘kiṃ vuttaṃ hotī’’tiādi vuttaṃ. Tassa sabbākārena virāgā anavasesānaṃ nirodhāti evaṃ vā ettha yojanā kātabbā.
277.所谓种种法义，即以形象为依据，借助杖棒授受等显示见解悉皆遍及诸形法，诸如地色等形象及对治观法中的染污见等，或谓针对彼色等的断除不染意等。色禅者名为色禅，次序去末尾者谓色禅是由「色之发生」的修习所成。色者，即以获得色禅为意。对象亦称为颜色，例如界色以此表达。观色即以禅定之眼观五遍色界境。如上文所述，于对治及前述禅定修习中，色禅与颜色之表现与作用是相称的，色禅中蕴含之分别执着即色分别识。于观色时，合语以「色分别识」表述，示意彼色界禅观的完成。厌离为厌恶之意。灭为断除欲焰贪爱之意。所说义旨以更清楚明白，故作“何者为所说”之语。由是综合之毒除及断除彻底，或如是推成之。
‘‘Ārammaṇe avirattassa saññāsamatikkamo na hotī’’ti idaṃ yasmā imāni jhānāni ārammaṇātikkamena pattabbāni, na aṅgātikkamenāti katvā vuttaṃ. Yasmā panettha saññāsamatikkamo ārammaṇasamatikkamena vinā na hoti, tasmā ‘‘samatikkantāsu ca saññāsu ārammaṇaṃ samatikkantameva hotī’’ti āha. Avatvā vuttoti sambandho. Samāpannassātiādīsu kusalasaññāvasena samāpannaggahaṇaṃ, vipākasaññāvasena upapannaggahaṇaṃ, kiriyāsaññāvasena diṭṭhadhammasukhavihāraggahaṇaṃ. Arahato hi jhānāni visesato diṭṭhadhammasukhavihāro. Yadi saññāsamatikkamassa anunipphādiārammaṇasamatikkamo vibhaṅge ca avutto, atha kasmā idha gahitoti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘yasmā panā’’tiādi. Ārammaṇasamatikkamavasenāpi ayamatthavaṇṇanā katā, ‘‘tadārammaṇassa cetaṃ adhivacana’’ntiādinā vibhaṅge viya saññāsamatikkamameva avatvāti adhippāyo.
「于对象不断时，分别识不逾越」者，以此故，此等禅定须由识过对象而得，非由成员之外而得，故言「越识者，亦应越对象」。所说「超越」指关系。所谓完成者，谓善分别识已成、果报分别识已现、行为分别识则执持现前法乐处。阿拉汉的禅定尤为现前法乐处。如若分别识超越并非缘于对象超越之观察、分析，则何故于此处述及「因诸以」句？虽以对象超越描述，然于分析中异议，故云「该禅定分别识即为超越」。
§278
278.Paṭighātenāti paṭihananena visayīvisayasamodhānena. Atthaṅgamātiādīsu purimaṃ purimaṃ pacchimassa pacchimassa atthavacanaṃ, tasmā paṭighasaññānaṃ atthaṅgamo jhānasamaṅgikāle anuppattīti tassa idheva gahaṇe kāraṇaṃ anuyogamukhena dassetuṃ ‘‘kāmañcetā’’tiādi vuttaṃ. Ussāhajananatthaṃ paṭipajjanakānaṃ. Etāsaṃ paṭighasaññānaṃ. Ettha paṭhamāruppakathāyaṃ. Vacanaṃ atthaṅgamavasena.
278.所谓拒逆为抵挡，即为对治接触及其对象之合消。引申词义于前后文，阐明每一义项所为上下文意义，故言于禅次期间拒逆分别识不生，实为此处受持之缘故。此为激励修行者。是拒逆分别识，此为初散意。言辞承前文义。
Kiṃ vā pasaṃsākittanena, paṭighasaññānaṃ pana atthaṅgamo idheva vattabbattā vuttoti dassetuṃ ‘‘atha vā’’tiādi vuttaṃ. Tattha sabhāvadhammassa abhāvo nāma paṭipakkhena pahīnatāya vā paccayābhāvena vā. Tesu rūpajjhānasamaṅgino paṭighasaññānaṃ abhāvo paccayābhāvamattena, na paṭipakkhādhigamenāti dassento āha ‘‘kiñcāpī’’tiādi. Tattha tāti paṭighasaññā . Rūpāvacaranti rūpāvacarajjhānaṃ. Samāpannassāti samāpajjitvā viharantassa. Kiñcāpi na santīti yojanā. Na pahīnattā na santīti na tadā paṭighasaññā pahīnabhāvena na santi nāma. Tattha kāraṇamāha ‘‘na hi rūpavirāgāya rūpāvacarabhāvanā saṃvattatī’’ti. Nanu ca paṭighasaññāpi arūpadhammā evāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘rūpāyattā ca etāsaṃ pavattī’’ti. Ayaṃ pana bhāvanāti arūpabhāvanamāha. Dhāretunti avadhāretuṃ. Idhāti arūpajjhāne. Āneñjābhisaṅkhāravacanādīhi āneñjatā. ‘‘Ye te santā vimokkhā atikkamma rūpe āruppā’’tiādinā (a. ni. 8.72; 10.9) santavimokkhatā ca vuttā.
或作称赞声称，拒逆分别识于此有其上下文，故云「又复」等语。此处谓对反义法随顺法之消失或条件失因而灭失。因色禅已成，拒逆分别识不可缘此条件失因而生，无反义得，则言「某些」。于此乃谓拒逆分别识。色禅中。所谓色离别，即色禅。完成者即已入禅者。谓无。此为连结。未灭且无离，拒逆分别识非离性，故无此识。此因云「非因色离别，色离别禅定不作」。岂非拒逆分别识亦为无色法？须指示此为修习。谓放持，谓谨守。曰非色禅中。由五蕴结极之说及多蕴缘起，谓胜越于色界者已达无色界，故言「令诸胜越已达无色」。
§279
279. Dosadassanapubbakapaṭipakkhabhāvanāvasena paṭighasaññānaṃ suppahīnattā mahatāpi saddena arūpasamāpattito na vuṭṭhāti. Tathā pana na suppahīnattā sabbarūpāvacarasamāpattito vuṭṭhānaṃ siyā, paṭhamajjhānaṃ pana appakampi saddaṃ na sahatīti taṃ samāpannassa saddo kaṇṭakoti vuttaṃ. Āruppabhāvanāya abhāve cutito uddhaṃ uppattirahānaṃ rūpasaññāpaṭighasaññānaṃ yāva attano vipākappavatti, tāva anuppattidhammatāpādanena samatikkamo, atthaṅgamo ca vutto. Nānattasaññāsu pana yā tasmiṃ bhave na uppajjanti ekantarūpanissitā, tā anokāsatāya na uppajjanti, na āruppabhāvanāya nivāritattā, anivāritattā ca kāci uppajjanti. Tasmā tāsaṃ amanasikāro anāvajjanaṃ apaccavekkhaṇaṃ, javanapaṭipādakena vā bhavaṅgamanassa anto akaraṇaṃ appavesanaṃ vuttaṃ.
279.因先前弃污见之同顺观行，拒逆分别识大减，然非绝灭，故于无色境界非生起。然若未减尽诸色离别境界，则首禅微声不可承受，为完成时声患所比喻。无色境界修习中，因断除及生起已尽而色分别识与拒逆分别识消失，起于果报生时，因不存在此义故言上下文。多分别识中某类不生起者为专依色，因非无色修习所阻，非被阻止，而仍有生起。因其无察心、无危惧、无回避、不慢进、无入侵，故称速进修持生无碍入也。
Tena ca nānattasaññāmanasikārahetūnaṃ rūpānaṃ samatikkamā samādhissa thirabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘saṅkhepato’’tiādi vuttaṃ. Apica imehi tīhi padehi ākāsānañcāyatanasamāpattiyā vaṇṇo kathito sotūnaṃ ussāhajananatthaṃ, palobhanatthañca. Ye hi akusalā evaṃgāhino ‘‘sabbassādarahite ākāse pavattitasaññāya ko ānisaṃso’’ti, te tato micchāgāhato nivattetuṃ tīhi padehi jhānassa ānisaṃso kathito. Taṃ hi sutvā tesaṃ evaṃ bhavissati ‘‘evaṃ santā kirāyaṃ samāpatti evaṃ paṇītā, handassā nibbattanatthaṃ ussāhaṃ karissāmī’’ti.
因缘不同的心念作用之故，越过色法而示现定的稳定状态，故说“简略地”等语。且这三句中谈及对虚空入定之“色”相，意在说明闻根生发兴致与贪心目的。诸未善根习气者，若妄言“断绝一切所见，在空中发生之相，有何功德？”者，因误入邪见，应当回转，故三句中亦说禅定之功德。闻此，彼等必将生如此念：“既为如此，诸禅定之入定状态如此完美，吾必发奋努力令其消退。”
§280
280.Assāti ākāsassa. Uppādo eva anto uppādanto, tathā vayanto. Sabhāvadhammo hi ahutvā sambhavato, hutvā ca vinassanato udayavayaparicchinno. Ākāso pana asabhāvadhammattā tadubhayābhāvato ananto vutto. Ajaṭākāsaparicchinnākāsānaṃ idha anadhippetattā ‘‘ākāsoti kasiṇugghāṭimākāso vuccatī’’ti āha. Kasiṇaṃ ugghāṭīyati etenāti kasiṇugghāṭo, tadeva kasiṇugghāṭimaṃ. Manasikāravasenāpīti rūpavivekamattaggahaṇena paricchedassa aggahaṇato anantapharaṇākārena pavattaparikammamanasikāravasenāpi. Anantaṃ pharatīti aggahitaparicchedatāya anantaṃ katvā parikammasamphassapubbakena jhānasamphassena phusati. Yathā bhisaggameva bhesajjaṃ, evaṃ ākāsānantameva ākāsānañcaṃ saṃyogaparassa ta-kārassa ca-kāraṃ katvā. Jhānassa pavattiṭṭhānabhāvato ārammaṇaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena ‘‘āyatanamassā’’ti vuttaṃ, adhiṭṭhānaṭṭhe āyatana-saddassa dassanato. Kāraṇākarasañjātidesanivāsatthepi āyatana-saddo idha yujjateva.
第280法。虚空之生起虽有始终，但终究生灭。诸法本体，未生则无由发生，已生则趋向灭亡，以彼兴灭轮转显现。虚空却非此法，因无生灭之性质，故称无边。未被束缚之虚空被称为“虚空即为遍”，所谓遍即覆盖，称“覆盖虚空”为虚空之覆盖。谓因意念之分别把握色法之细分，能成无限广大不能拘束之虚空。所谓无限广大，乃因其聚合之后分切割，之前果之联系，遂得禅中与先行境界触合。正如药剂无缝合而整体般，虚空遍亦合于彼此之接续。入定发生或住定，称作「境界之遍」，指持定境界之缘起。因缘所成之境界名称，亦在此分别使用。
Viññāṇañcāyatanakathāvaṇṇanā识无边处论释
§281
281. Ciṇṇo carito paguṇikato āvajjanādilakkhaṇo vasībhāvo etenāti ciṇṇavasībhāvo, tena ciṇṇavasībhāvena. Rūpāvacarasaññaṃ anatikkamitvā anadhigantabbato, taṃsahagatasaññāmanasikārasamudācārassa hānabhāgiyabhāvāvahato, taṃsamatikkameneva tadaññesaṃ samatikkamitabbānaṃ samatikkamasiddhito ca vuttaṃ ‘‘āsannarūpāvacarajjhānapaccatthikā’’ti. Vīthipaṭipannāya bhāvanāya uparūparivisesāvahabhāvato, paṇītabhāvasiddhito ca paṭhamāruppato dutiyāruppaṃ santatarasabhāvanti āha ‘‘no ca viññāṇañcāyatanamiva santā’’ti vakkhati hi ‘‘suppaṇītatarā honti, pacchimā pacchimā idhā’’ti (visuddhi. 1.290). Anantaṃ anantanti kevalaṃ ‘‘anantaṃ ananta’’nti na manasi kātabbaṃ na bhāvetabbaṃ, ‘‘anantaṃ viññāṇaṃ, anantaṃ viññāṇa’’nti pana manasi kātabbaṃ, ‘‘viññāṇaṃ viññāṇa’’nti vā.
第281法。谓染污而行为下劣、除垢等特点者，为染污持有状态。依该染污状态而行，超越对色之观想而不应再受此境，因该由染污持有心所生之见与心行减退，故称之为应舍去之境界。关于该正观禅定之前之将近入定状态，称为“近色观禅定依止”，此乃修行之初级阶段。具足道理后，谓之次级阶段，称为“更优良者”。经云“非唯识亦非境界如在”，谓心与境界非同一物，故进步分段如此有别。所谓无限，不应仅于心中认识为无边无际，而以“无边识”“无边识”为思虑对象，亦或仅谓“识识”二字表达其义。
Tasmiṃ nimitteti tasmiṃ paṭhamāruppaviññāṇasaṅkhāte viññāṇanimitte. Cittaṃ cārentassāti bhāvanācittaṃ pavattentassa. Ākāsaphuṭe viññāṇeti kasiṇugghāṭimākāsaṃ pharitvā pavatte paṭhamāruppaviññāṇe ārammaṇabhūte. Appetīti appanāvasena pavattati. Sabhāvadhammepi ārammaṇasamatikkamabhāvanābhāvato idaṃ appanāppattaṃ hoti catutthāruppaṃ viya. Appanānayo panettha vuttanayenevāti ettha dutiyāruppajjhāne purimabhāge tīṇi, cattāri vā javanāni kāmāvacarāni upekkhāvedanāsampayuttāneva honti. ‘‘Catutthaṃ pañcamaṃ vā arūpāvacara’’ntiādinā (visuddhi. 1.276) paṭhamāruppajjhāne vuttena nayena, atha vā appanānayoti sabhāvadhammepi ārammaṇe jhānassa appanānayo ārammaṇātikkamabhāvanāvasena āruppaṃ appanaṃ pāpuṇāti, ‘‘appanāppattasseva hi jhānassa ārammaṇasamatikkamanamattaṃ tattha hotī’’ti maraṇānussatiniddese (visuddhi. 1.177) vuttanayena veditabboti attho.
所谓此境相，即于此境之初级入定识名为识之相。意谓心运行者，即识之流转。谓虚空遍中识，即覆盖虚空加广开，起于初级入定识时之起用。谓“不起用”为入定时稳定无散之意。依自然法则，入定时因境界持定而未产生不稳，乃至第四级入定亦如是。关于不起用，有此说法，谓二级入定之后分三、四阶段发展，内含如欲境乐然不起动之入定。经论说“是第四或第五非色境级”，初级入定也称名次境识。所谓不起用即指其境界中对境界不起心念运动，由入定而能逾越故最终至无色入定“不起用”境界。依灭死念修之说，此为须知义理。
§282
282.Sabbasoti sabbākārena paṭhamāruppe ‘‘āsannarūpajjhānapaccatthikatā, asantasabhāvatā’’ti evamādinā sabbena dosadassanākārena, tattha vā nikantipahānaanāvajjitukāmatādiākārena, sabbaṃ vā kusalavipākakiriyābhedato anavasesanti attho. Svāyamattho heṭṭhā vuttanayena ñātuṃ sakkāti āha ‘‘sabbasoti idaṃ vuttanayamevā’’ti. Jhānassa ākāsānañcāyatanatā bāhiratthasamāsavasena heṭṭhā vuttāti āha ‘‘pubbe vuttanayena jhānampi ākāsānañcāyatana’’nti . Ārammaṇassa pana samānādhikaraṇasamāsavasenāti sandassetuṃ ‘‘ārammaṇampī’’tiādi vuttaṃ. Tattha ‘‘purimanayenevā’’ti idaṃ ‘‘nāssa anto’’tiādinā vuttapadasiddhiṃ sandhāya vuttaṃ. Yathā adhiṭṭhānaṭṭhena, evaṃ sañjātidesaṭṭhenapi āyatana-saddena idha attho yujjatīti dassetuṃ ‘‘tathā’’tiādi vuttaṃ. Tattha sañjāyati etthāti sañjāti, sañjāti eva deso sañjātideso. Jhānaṃ appavattikaraṇena. Ārammaṇaṃ amanasikaraṇena. Ubhayampi vā ubhayatā yojetabbā. Jhānassapi hi anāvajjanaṃ, javanapaṭipādakena vā bhavaṅgamanassa anto akaraṇaṃ amanasikaraṇaṃ, ārammaṇassa ca ārammaṇakaraṇavasena appavattanaṃ appavattikaraṇanti atthassa sambhavato ekajjhaṃ katvā sāmaññaniddesena, ekasesanayena vā.
第282法。谓“诸法”意指依根本初级入定中“一切近境”之境界性质，即所谓已近入定、非世俗本质等言。以此及诸恶欲戒弃能力等诸因缘谓之“所有”，意指诸善恶果报异相全无剩余，岂有余故。此为低层释说，若能知之，则谓“诸法”即为此义。对于禅定之虚空入定，因有外境涌现，故以初级语言说其为虚空入定。又谓以“入定境”统一于缘聚境界，此意欲表明“持境境界”亦有归纳。因诸词汇所达之处不同，故以诸种说法标明其意义。正如依持定境（即定住处）之词语，表明“境界”而用，亦在此类比。此处“缘”字意为缘起缘地。禅定因消除起心妄念及流转，以无投注心之持境及无念之持境兼而用之，故皆合于一理。入定亦有其对应之止转原理，故二者可并用，观照一理。
Pubbe anantassa ākāsassa ārammaṇakaraṇavasena paṭhamāruppaviññāṇaṃ attano pharaṇākāreneva ‘‘ananta’’nti manasi kātabbattā ‘‘anantaṃ viññāṇa’’nti vuttanti puna ‘‘manasikāravasena vā ananta’’nti vuttaṃ, sabbaso manasikaraṇavasenāti adhippāyo. Tenāha ‘‘anavasesato manasi karonto ‘ananta’nti manasi karotī’’ti. Jhānavibhaṅgepi ayamevattho vuttoti dassento ‘‘yaṃ pana vibhaṅge vutta’’ntiādimāha. Tassā pāḷiyā evaṃ vā attho veditabbo – taṃyeva ākāsaṃ phuṭaṃ viññāṇaṃ viññāṇañcāyatanaviññāṇena manasi karotīti. Ayaṃ panattho yutto viya dissati, taṃyeva ākāsaṃ viññāṇena phuṭaṃ tena gahitākāraṃ manasi karoti. Evaṃ taṃ viññāṇaṃ anantaṃ pharatīti. Yaṃ hi ākāsaṃ paṭhamāruppasamaṅgī viññāṇena anantaṃ pharati, taṃ pharaṇākārasahitameva viññāṇaṃ manasi karonto dutiyāruppasamaṅgī anantaṃ pharatīti vuccati.
于先虚空境界，以境界役使初级入定识，于心中作无边思。此谓禅思流转之心起用。谓广开，即禅思由覆盖虚空开广而起用触境，遂依首境入定识。谓不起用即所由入定栖止。依自然法则，持境入定时即无动用，犹第四入定似也。所谓不起用之过程，有此说法：依次第入定发展中，前有三或四种状态，色境乐所伴之为欲三界乐，乐无念所伴则为四无色界。以“第四或第五非色境”为称名，贤者典籍亦有此说。入定时境界本身不起用之禅思法，即谓入定借止到无色境之过程。所谓不起用境界正因入定及境界对应，故亦能达无色不起用之境界。以此说，入定无色禅思如涵盖于自然法则之理。
Manasikāravasena anantapharaṇākārena idha anantatā, na ākāsassa viya uppādantādiabhāvenāti ‘‘nāssa antoti ananta’’nti ettakamevāha. ‘‘Ruḷhīsaddo’’ti iminā ‘‘viññāṇānañca’’nti etassa padassa atthe viññāṇañca-saddo niruḷhoti dasseti, yathāvuttaṃ vā viññāṇaṃ dutiyāruppajjhānena añcīyati vuttākārena ālambīyatīti viññāṇañcanti evampettha attho daṭṭhabbo. Sesaṃ vuttatthamevāti āha ‘‘sesaṃ purimasadisamevā’’ti.
以意念的作用和无边覆盖的性质来说，此处所说的无边，不是如同天空那样由生起与灭除构成的存在空无之义，因此称为“非有即无，是无边”。称为“破裂之声者”，用此语来说明“识”的意义，表明识声也乃是破裂的，正如前文说识因第二禅起而被束缚，需依赖于所缘而存，故此处所说的识即是此义，也就是诸识如是。余义即前文所述，因此说“余义仿佛往昔成就一样”。
Ākiñcaññāyatanakathāvaṇṇanā无所有处论释
§283
283. Tatiyāruppakammaṭṭhāne yaṃ heṭṭhā vuttasadisaṃ, taṃ vuttanayānusārena veditabbaṃ, apubbameva vaṇṇayissāma. Tattha tassevāti yaṃ ārabbha viññāṇañcāyatanaṃ pavattaṃ, tasseva. Kiṃ pana tanti āha ‘‘ākāsānañcāyatanaviññāṇassā’’ti. Etena tato aññaṃ tatiyāruppajjhānassa ārammaṇaṃ natthīti dasseti. ‘‘Ārammaṇabhūtassā’’ti iminā tassa anārammaṇabhūtaṃ dutiyāruppaviññāṇaṃ nivatteti. Abhāvoti natthitā. Suññatāti rittatā. Vivittākāroti viveko. Tīhi padehi paṭhamāruppaviññāṇassa apagamameva vadati. ‘‘Manasi kātabbo’’ti vatvā manasikāravidhiṃ dassetuṃ ‘‘taṃ viññāṇa’’ntiādi vuttaṃ. Tattha amanasikaritvāti sabbena sabbaṃ manasi akatvā acintetvā. Vā-saddo aniyamattho, tena tīsu pakāresu ekenapi atthasiddhīti dasseti.
第二十八三节。第三禅境所现的低处所说同样之事，依照前文所说应当了解，现先略述。所谓“其时即是识及境界开显”，此处说的正是此义。那么“何以称其为虚空所识慧识”呢？此语示示，第三禅的起点没有其他对象。“无对象者”，此处是指第二禅识的回转，没有所缘境。因此说“无”是不存在之意，“空”乃空旷之意，“敝”为分别境界的隔离之义。由这三词称谓，仅指第一禅识离去的状况。说应心念此法，则说“此识”等语以示意识的作用。至于不念者，即全然不在心中、不思惟。‘空’字意义不一，故以多个方式表明一词可有多重义理成立。
Tasmiṃ nimitteti tasmiṃ paṭhamāruppaviññāṇassa abhāvasaṅkhāte jhānuppattinimitte. Ākāse phuṭeti ākāsaṃ pharitvā pavatte. ‘‘Ākāsaphuṭe’’ti vā pāṭho. Suññavivittanatthibhāveti suññabhāve, vivittabhāve, natthibhāve cāti yena ākārena bhāvitaṃ, tassa gahaṇatthaṃ vuttaṃ. Atha vā suññavivittanatthibhāveti suññavivittatāsaṅkhāte natthibhāve, tena vināsābhāvameva dasseti, na pure abhāvādike.
此处为第一禅识缺失时成就禅定的缘起。虚空显现，如天空展开出现，称为“虚空显现”。又称“空虚展开”，含义为空旷、无碍、缺乏（所有分别相）。用虚空喻意深入广博的涵容，故此形象被说成深远。也可作“空旷显现”为义，表示此状为空旷和安静状态的显现，非前文所说的无有状态。
Tasmiṃ hi appanācitteti ākiñcaññāyatanajjhānasampayutte appanāvasena pavatte citte, tasmiṃ vā paṭhamāruppassa apagamasaṅkhāte natthibhāve yathāvutte appanācitte uppanne. So bhikkhu abhāvameva passanto viharatīti sambandho. Puriso katthaci gantvā āgantvā suññameva passati, natthibhāvameva passatīti yojanā. Taṃ ṭhānanti taṃ sannipātaṭṭhānaṃ. ‘‘Parikammamanasikārena antarahite’’ti iminā ārammaṇakaraṇābhāvena tassa antaradhānaṃ na naṭṭhattāti dasseti. Tatridaṃ opammasaṃsandanaṃ – yathā so puriso tattha sannipatitaṃ bhikkhusaṅghaṃ disvā gato, tato sabbesu bhikkhūsu kenacideva karaṇīyena apagatesu āgantvā taṃ ṭhānaṃ bhikkhūhi suññameva passati, na bhikkhūnaṃ tatopi apagatakāraṇaṃ, evamayaṃ yogāvacaro pubbe viññāṇañcāyatanajjhānacakkhunā paṭhamāruppaviññāṇaṃ disvā pacchā natthīti parikammamanasikārena tasmiṃ apagate tatiyāruppajjhānacakkhunā tassa natthibhāvameva passanto viharati, na tassa apagamanakāraṇaṃ vīmaṃsati jhānassa tādisābhogābhāvatoti. Sabbaso viññāṇañcāyatanaṃ samatikkammāti ettha yaṃ vattabbaṃ, taṃ heṭṭhā vuttanayānusārena veditabbaṃ.
因此所谓入定心，此乃以专注心于无所有界念住时，或第一禅缺失所生的无有状态。如此比库对无有现象保持观照而住。此情形，如人远行后返回，见某处空无一物，即明其处无人物所住。这里用比喻说明境界识的消失非因外因，实因心识观察不到境界故。修习禅那者，以认识心识境界平息为旨趣，前文所述理宜从此处理解。
§284
284. Natthitā pariyāyāsuññavivittabhāvāti ‘‘natthī’’ti padassa atthaṃ vadantena suññavivittapadānipi gahitāni. Āmeḍitavacanaṃ pana bhāvanākāradassanaṃ. Vibhaṅgepi imassa padassa ayamevattho vuttoti dassetuṃ ‘‘yampi vibhaṅge’’tiādi vuttaṃ. Tattha taññeva viññāṇaṃ abhāvetīti yaṃ pubbe ‘‘anantaṃ viññāṇa’’nti manasi kataṃ paṭhamāruppaviññāṇaṃ, taṃyevāti attho . Taṃyeva hi ārammaṇabhūtaṃ paṭhamena viya rūpanimittaṃ tatiyenāruppenābhāvetīti. Khayato sammasananti bhaṅgānupassanamāha. Sā hi saṅkhatadhammānaṃ bhaṅgābhāvameva passantī ‘‘viññāṇampi abhāvetī’’tiādinā vattabbataṃ labhatīti adhippāyenāha ‘‘khayato sammasanaṃ viya vutta’’nti. Assāti pāṭhassa. Puna assāti viññāṇassa. Abhāvetīti abhāvaṃ karoti. Yathā ñāṇassa na upatiṭṭhati, evaṃ karoti amanasikaraṇato. Tato eva vibhāveti vigatabhāvaṃ karoti, vināseti vā yathā na dissati, tathā karaṇato. Teneva antaradhāpeti tirobhāvaṃ gameti. Na aññathāti imissā pāḷiyā evamattho, na ito aññathā ayujjamānakattāti adhippāyo.
第二百八十四节。无所依、无对象、空旷之意，说为“无者”之词义。这是对白法中指示观察所用之词。此处“观”说明斷除性的观察。于《毗钵罗》聚中所解释的意义相同，是说“识因缺失”，即前文中意识作无边之观想，即第一禅识，实为此义。乃将其为第三禅无形境无色相之显现，与第一禅识的相依可见联系说明。谓“灭尽正见”为斷尽的意思。彼为观察无常合成法的“灭尽正见”，说明识亦因缘灭而心识无存。谓“显现”即存在，及其“消亡”乃不存在，等同于意识未现显，广大无念。以此观察说，构广意逸，说明心识隐藏、遁隐不现之义。此非别义，这是巴利原文中一贯的理解对应。
Assāti paṭhamāruppaviññāṇābhāvassa. Kiñcananti kiñcipi. Sabhāvadhammassa appāvasesatā nāma bhaṅgo eva siyāti āha ‘‘bhaṅgamattampi assa avasiṭṭhaṃ natthī’’ti. Sati hi bhaṅgamattepi tassa sakiñcanatā siyā. Akiñcananti ca viññāṇassa kiñci pakāraṃ aggahetvā sabbena sabbaṃ vibhāvanamāha. Sesaṃ vuttanayameva.
“显现”指第一禅识缺失的情形。“何谓”即某种状态。谓本质现象之本质即为断灭，故说“在断灭边缘亦不再显现”。“有念”即使在断灭边缘，也存在某种残余。所谓无念者，断念、分别、思惟皆灭除。此处对心识作全方位的断灭观察。最终用前述教义作结论。
Nevasaññānāsaññāyatanakathāvaṇṇanā非想非非想处论释
§285
285.No ca santāti yathā nevasaññānāsaññāyatanasamāpatti saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattiyā savisesā santā, evamayaṃ ākiñcaññāyatanasamāpatti no ca santā tadabhāvato. Yā ayaṃ khandhesu paccayayāpanīyatāya, rogamūlatāya ca rogasarikkhatā, dukkhatāsūlayogādinā gaṇḍasarikkhatā, pīḷājananādinā sallasarikkhatā ca, sā saññāya sati hoti, nāsatīti vuttaṃ ‘‘saññā rogo, saññā gaṇḍo, saññā salla’’nti. Sā cettha paṭukiccā pañcavokārabhavato oḷārikasaññā veditabbā. Na kevalaṃ saññā eva, atha kho vedanācetanādīnampi saṅgaho daṭṭhabbo. Saññāsīsena pana niddeso kato. Etaṃ santanti etaṃ asantabhāvakararogādisarikkhasaññāvirahato santaṃ. Tato eva paṇītaṃ. Kiṃ pana tanti āha ‘‘nevasaññānāsaññā’’ti ? Tadapadesena taṃsampayuttajjhānamāha ‘‘ādīnava’’nti. Ettha rogādisarikkhasaññādisabbhāvopi ādīnavo daṭṭhabbo, na āsannaviññāṇañcāyatanapaccatthikatāva. Uparīti catutthāruppe. Sā vāti sā eva. Vattitāti pavattitā nibbattitā vaḷañjitā.
285. 在此，所谓的圣者（santā）并非指如同无觉无有觉处的修习顺缘，即修习业余末端细微状态所产生的特定的存在的圣者，也非由于无觉无有觉处的状态而成的圣者。概括地说，此处的圣者如同五蕴中缘起、病因及病根被割断，因苦痛之蕴、痞胀、刺痛等疾病被根除，因压迫生起的痛苦以及其他痛苦被终断的状态，正是所谓的“识（saññā）即为病、识即为胀、识即为刺”的教判。以上所说的“识”应理解为区别于五根粗俗幻现的清净识，不仅仅是识，这还需包含受、心等诸法的集合。通过称之为识予以表达说明。这是「圣者」，区别于所谓生病、受病及痛苦等疾病损害识所构成的非圣者。因此这是最贤善的说法。至于此处所言“无觉无有觉”为何，语境上该词句包含“烦恼”、“障碍”之意，表明疾病痛苦等损害识的本质亦被视为障碍，不具近似正念定境的性质。以上解释见第四分品。其意即是，即使有名称，亦即是真实存在。已发生、正在修习或完成的，通称为“存在”。
Tasmiṃ nimitteti tasmiṃ tatiyāruppasamāpattisaṅkhāte jhānanimitte. Mānasanti cittaṃ ‘‘mano eva mānasa’’nti katvā, bhāvanāmanasikāraṃ vā. Taṃ hi manasi bhavanti mānasanti vuccati. Jhānasampayuttadhammānampi jhānānuguṇatāya samāpattipariyāyo labbhatīti āha ‘‘ākiñcaññāyatanasamāpattisaṅkhātesu catūsu khandhesū’’ti, ārammaṇabhūtesūti adhippāyo.
所谓缘起（nimitta）者，即第三禅之境出现在禅定先导缘起的念境。心被称为“念”，意谓“心识即为念”，或即念想、专注等心念的修习。此等心念之所在，谓之念。与禅结合的法，以及禅的辅助性现象及禅所产生的境界等，皆可通过对四禅缘起范畴的联系理解，因此说“在与无觉处四处缘起相连的五蕴中，作为缘起而存在——即作缘起境”。
§286
286. Yathāvuttaṃ ākiñcaññaṃ ārammaṇapaccayabhāvato āyatanaṃ kāraṇamassāti jhānaṃ ākiñcaññāyatanaṃ, ākiñcaññameva ārammaṇapaccayabhūtaṃ jhānassa kāraṇanti ārammaṇaṃ ākiñcaññāyatananti evaṃ vā attho daṭṭhabbo. Sesamettha heṭṭhā vuttanayānusārena veditabbaṃ.
286. 如言，因缘起于境而成立，被称为缘起处（āyatana）。此处禅名为无觉缘起禅（ākiñcaññāyatana-jhāna），意谓仅因无执着境而生的禅。故可知，“无觉缘起”缘起于“无觉处”为其缘起，而禅的因缘即为无觉境。此义应按以下所述的次第予以理解。
Yāya saññāya bhāvatoti yādisāya saññāya atthibhāvena. Yā hi sā paṭusaññākiccassa abhāvato saññātipi na vattabbā, saññāsabhāvānātivattanato asaññātipi na vattabbā, tassā vijjamānattāti attho. Tanti taṃ jhānaṃ. Taṃ tāva dassetunti ettha tanti taṃ sasāpaṭipadaṃ, yathāvuttasaññaṃ, tassā ca adhigamupāyanti attho. Nevasaññīnāsaññīti hi puggalādhiṭṭhānena dhammaṃ uddharantena saññāvantamukhena saññā uddhaṭā, aññathā nevasaññānāsaññāyatananti uddharitabbaṃ siyā. Sā pana paṭipadā yattha pavattati, yathā ca pavattati, taṃ dassetuṃ ‘‘ākiñcaññāyatanaṃ santato manasi karoti, saṅkhārāvasesasamāpattiṃ bhāvetī’’ti vuttaṃ. Ākiñcaññāyatanaṃ hi catutthāruppabhāvanāya pavattiṭṭhānaṃ, saṅkhārāvasesasamāpatti pavattiākāroti. Yatra hi nāmāti yā nāma. Natthibhāvampīti viññāṇassa suññatampi, evaṃ sukhumampīti adhippāyo. Santārammaṇatāyāti santaṃ ārammaṇaṃ etissāti santārammaṇā, tabbhāvo santārammaṇatā, tāya, na jhānasantatāya. Na hi tatiyāruppasamāpatti catutthāruppajjhānato santā.
所谓因“有觉”（saññā）而生者，应理解为含义丰富的觉念，非仅仅是对觉的简单称谓。由于无识的觉念之断故，无觉亦不应被视为觉的缺乏。故此所谓无觉，乃是指觉念不存在，即由觉念超出而至覺外的状态。此者即为禅。此处为见证，叙述了觉的八步过程与其得道之途。因有无觉识之说，故应理解为基于对人见住念中觉识现前而提出“无觉无觉处”命题。此路径故名“无觉处”。经中说“无觉处禅是四禅修习的基础”，又云修习此处缘起而得无觉境。所谓无觉处为稳定禅定的基础，其境界称为“缘起处”。此境界为实有，名为缘起境。因通达空寂故，故称为极细微状态。谓圣者依此修习，无由第三禅而生第四禅，实由其境界本质净灭所成。
Codako ‘‘yaṃ santato manasi karoti, na tattha ādīnavadassanaṃ bhaveyya. Asati ca ādīnavadassane samatikkamo eva na siyā’’ti dassento ‘‘santato ce manasi karoti, kathaṃ samatikkamohotī’’ti āha. Itaro ‘‘asamāpajjitukāmatāyā’’ti parihāramāha, tena ādīnavadassanampi atthevāti dasseti. So hītiādinā vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ karoti. Tattha yasmiṃ jhāne abhirati, tattha āvajjanasamāpajjanādipaṭipattiyā bhavitabbaṃ. Sā panassa tatiyāruppe sabbaso natthi, kevalaṃ aññābhāvato ārammaṇakaraṇamattamevāti dassento ‘‘kiñcāpī’’tiādimāha.
质问者说：“若常生于心中，无烦恼见则不生，倘若烦恼见消除则必须消失。”释疑者答曰：“若圣者常在心中所作，如何可能灭除烦恼？”另一者以“求未至境界故”作答，说明烦恼见亦因此而相关。再由此，所言意境愈加明白。于所着禅地，当依制戒、止心、禅定及净除身心所染习以修持。此境地于第三禅全无，仅余是识异体，显明境界仅有限之心所作，故仅有“若干”存在之言。
Samatikkamitvāva gacchatīti tesaṃ sippīnaṃ jīvikaṃ tiṇāyapi amaññamāno te vītivattatiyeva. Soti yogāvacaro. Tanti tatiyāruppasamāpattiṃ. Pubbe vuttanayenāti ‘‘santā vatāyaṃ samāpattī’’tiādinā vuttena nayena santato manasi karonto. Tanti yāya nevasaññīnāsaññī nāma hoti, saṅkhārāvasesasamāpattiṃ bhāvetīti vuccati, taṃ saññaṃ pāpuṇātīti yojanā. Saññāsīsena hi desanā. Paramasukhumanti ukkaṃsagatasukhumabhāvaṃ. Saṅkhārāvasesasamāpattinti ukkaṃsagatasukhumatāya saṅkhārānaṃ sesatāmattaṃ samāpattiṃ. Tenāha ‘‘accantasukhumabhāvappattasaṅkhāra’’nti. Antamaticca accantaṃ. Yato sukhumatamaṃ nāma natthi, tathāparamukkaṃsagatasukhumasaṅkhāranti attho. Paṭhamajjhānūpacārato paṭṭhāya hi tacchantiyā viya pavattamānāya bhāvanāya anukkamena saṅkhārā tattha antimakoṭṭhāsataṃ pāpitā, tato paraṃ nirodho eva, na saṅkhārappavattīti. Tena vuccati ‘‘saṅkhārāvasesasamāpattī’’ti.
离烦恼而去者，譬如农人放弃吃草的生活而归隐田园生活。此乃轮转诸修习所得之结果。所说即是第三禅。由前述语义“存在处禅已成就”，常作如是解“心中存在”，由此可知所谓无觉识禅为修习业余末端境界，引导至觉识，获得觉识之意。由觉述中析取无觉的名义，明确为业余末端细微状态。无觉处禅引导至四禅，即禅的基础。四禅得禅即为业余末端细微状态达到极致。故云“极为细微”。意指极细微而无比。第一禅漏支修习中，业余末端禅境如影随形消融，为最终境界非业余末端生起，因而称为“业余末端境界”。
§287
287.Yaṃ taṃ catukkhandhaṃ. Atthatoti kusalādivisesavisiṭṭhaparamatthato. Visesato adhipaññāsikkhāya adhiṭṭhānabhūtaṃ idhādhippetanti āha ‘‘idha samāpannassa cittacetasikā dhammā adhippetā’’ti. Oḷārikāya saññāya abhāvatoti yadipi catutthāruppavipākasaññāya catutthāruppakusalasaññā oḷārikā, tathā vipassanāmaggaphalasaññāhi, tathāpi oḷārikasukhumatā nāma upādāyupādāya gahetabbāti pañcavokārabhavapariyāpannāya viya catuvokārepi heṭṭhā tīsu bhūmīsu saññāya viya oḷārikāya abhāvato. Sukhumāyāti saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattiyā sukhumāya saññāya bhāvato vijjamānattā. Nevasaññāti ettha na-kāro abhāvattho, nāsaññanti ettha na-kāro aññattho, a-kāro abhāvatthova, asaññaṃ anasaññañcāti attho. Pariyāpannattāti ekadesabhāvena antogadhattā. Etthāti catutthāruppe. Dutiye atthavikappe nevasaññāti ettha na-kāro aññattho. Tathā nāsaññāti ettha na-kāro, a-kāro ca aññattho evāti tena dvayena saññābhāvo eva dassitoti dhammāyatanapariyāpannatāya āyatanabhāvo vuttovāti ‘‘adhiṭṭhānaṭṭhenā’’ti vuttaṃ nissayapaccayabhāvato.
关于此四蕴的究竟义，是指从功德等特异的最高真义而来。特别是在智慧修习中，由于坚定不移的实践，所以称之为“此中所依”。文中说：“在此已成就的心意法中，当赖以依止者被称为即此所依。”所谓五蕴中“色”对“色”无常“识”所起的四果，及清净慧道果的“识”，虽然细微，然因此缘起所执，故在五支此中，四枝中前三土将其视为识之缺失而称为“无识”。所谓“细微”是指由行结所生之极细微状态，因缘于细微之识的存在。所谓“无识”此处非说无作，而是表示无另一识，非无作用，亦非识与无识而意即不识。所谓“充满”是指狭隘个别层面之内部为主体。此谓第四果。第二义说无识时，实为无他与对境无识。此处以二者显识断识之无，因五识缘起而谓“凭持所在”，乃因依止及缘起关系所出的说法。
Kiṃ pana kāraṇaṃ, yenettha saññāva edisī jātāti anuyogaṃ sandhāyāha ‘‘na kevala’’ntiādi. Saññāsīsenāyaṃ desanā katā ‘‘nānattakāyā nānattasaññino’’tiādīsu (dī. ni. 3.341, 359; a. ni. 9.24) viyāti daṭṭhabbaṃ. Evaṃ esa atthoti kañci visesaṃ upādāya sabhāvato atthīti vattabbasseva dhammassa kañci visesaṃ upādāya natthīti vattabbatāsaṅkhāto attho.
何因缘使此处说识见于此处？对此释法成句曰“非唯一”，又有多身多识见（出自经文：多身多识，见法各异）等，可见必详细观察。故以为此理，仅因某一特异执著以性而论其义，故谓法无特异性可执，乃因无成立之说所言。
Atithokampi yaṃ telamatthi bhanteti āha akappiyabhāvaṃ upādāya, tadeva natthi, bhante, telanti āha nāḷipūraṇaṃ upādāya. Tenāha ‘‘tattha yathā’’tiādi.
又如此一秘曰涂抹油者，以不合宜之执著为因，故谓无此油脂，尊者说“专以芦叶填充之执著”为因，由此而说“如是亦复如是”等言。
Yadi ārammaṇasañjānanaṃ saññākiccaṃ, taṃ saññā samānā kathamayaṃ kātuṃ na sakkotīti āha ‘‘dahanakiccamivā’’tiādi. Saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattiyā eva hesā paṭusaññākiccaṃ kātuṃ na sakkoti, tato eva ca ñāṇassa sugayhāpi na hoti. Tenāha ‘‘nibbidājananampi kātuṃ na sakkotī’’ti. Akatābhinivesoti akatavipassanābhiniveso appavattitasammasanacāro. Pakativipassakoti pakatiyā vipassako. Khandhādimukhena vipassanaṃ abhinivisitvā dvārālambanehi saddhiṃ dvārappavattadhammānaṃ vipassako sakkuṇeyya tabbisayaudayabbayañāṇaṃ uppādetuṃ, yathā pana sakkoti, taṃ dassetuṃ ‘‘sopī’’tiādi vuttaṃ. Kalāpasammasanavasenevāti catutthāruppacittuppādapariyāpanne phassādidhamme avinibbhujja ekato gahetvā kalāpato samūhato sammasanavasena nayavipassanāsaṅkhātakalāpasammasanavasena. Phassādidhamme vinibbhujjitvā visuṃ visuṃ sarūpato gahetvā aniccādivasena sammasanaṃ anupadadhammavipassanā. Evaṃ sukhumattaṃ gatā yathā dhammasenāpatināpi nāma anupadaṃ na vipassaneyyāti attho.
若以观入所缘为识领事，此识如何同此等同？文云：“如同燃烧之事难为之。”由行结所生极细微性质，故难以行所成影像之事，且缘智亦难明达。故说“生厌烦亦难为之”。所谓不作执著者，是指于不作观照不作观空境之执著断除乃至正观精进之行者。所谓现观者，是指透过诸蕴等以正思慧观察，凭守诸门障开启之智，能显现应时现象的生灭，犹如所能所见云尔。由此表明诸法生起法中观审之观相，虽极细微，然具现实精微，足资贯通诸法之道，与大觉者目之所及相通。
Therassāti aññatarassa therassa. Aññāhipīti ettha ayamaparā upamā – eko kira brāhmaṇo aññataraṃ purisaṃ manuññaṃ mattikabhājanaṃ gahetvā ṭhitaṃ disvā yāci ‘‘dehi me imaṃ bhājana’’nti. So surāsittataṃ sandhāya ‘‘nāyyo sakkā dātuṃ, surā ettha atthī’’ti āha. Brāhmaṇo attano samīpe ṭhitaṃ purisaṃ uddissa āha ‘‘tena hi imassa pātuṃ dehī’’ti. Itaro ‘‘natthayyo’’ti āha. Tattha yathā brāhmaṇassa ayogyabhāvaṃ upādāya ‘‘atthī’’tipi vattabbaṃ, pātabbatāya tattha abhāvato ‘‘natthī’’tipi vattabbaṃ jātaṃ, evaṃ idhāpīti daṭṭhabbaṃ.
所谓长老，即某一长老。所谓他我，是此处的另一个比喻——有一婆罗门见一男子持有泥土作食物，于是乞求“请给我此食”，彼男子因好酒故意拒绝，说“不宜赠与，酒在此处”。婆罗门对自己身边的男子说“当让他尝此”，那人则回应“不合适”。此中，正如该婆罗门因不宜交付故应说“有”，若可食者则可说“无”，如同此义所展现。
Kasmā panettha yathā heṭṭhā ‘‘ananto ākāso, anantaṃ viññāṇaṃ, natthi kiñcī’’ti tattha tattha bhāvanākāro gahito, evaṃ koci bhāvanākāro na gahitoti? Keci tāva āhu – ‘‘bhāvanākāro nāma sopacārassa jhānassa yathāsakaṃ ārammaṇe pavattiākāro, ārammaṇañcettha ākiñcaññāyatanadhammā. Te pana gayhamānā ekassa vā pubbaṅgamadhammassa vasena gahetabbā siyuṃ, sabbe eva vā. Tattha paṭhamapakkhe viññāṇassa gahaṇaṃ āpannanti ‘viññāṇaṃ viññāṇa’nti manasikāre catutthāruppassa viññāṇañcāyatanabhāvo āpajjati. Dutiyapakkhe pana sabbaso ākiñcaññāyatanadhammārammaṇatāya jhānassa ‘ākiñcaññaṃ ākiñcañña’nti manasikāre ākiñcaññāyatanatā vā siyā, abhāvārammaṇatā vā. Sabbathā nevasaññānāsaññāyatanabhāvo na labbhatī’’ti. Tadidamakāraṇaṃ tathā jhānassa appavattanato. Na hi catutthāruppabhāvanā viññāṇamākiñcaññaṃ vā āmasantī pavattati, kiñcarahi? Tatiyāruppassa santataṃ.
为何此处下说“无边虚空，无边识，无一物”时，皆含有修习？而却说有修习者不受困扰？有人答曰：“所谓修习者，乃指相应于禅那之入处起处，即无所有处法。其因是在一体之主导法，其全可被摄受。初时触识显现时意念言‘识即识’，则生第四果的识界。次时全然无所有界所依的禅入意念，有无所有界所依。无论何处皆无识界依附于无识界。”是因故名为四果念心共现。因四果生心之围绕，连触等法皆未熄灭，而聚合于一团块而行，此即所谓以聚合作引导的禅观内在表现。在触等法断灭后，逐因分别形体等以无常相等，行止均相续的内观。如此极致细微，犹如法军队长所言，末至无领悟则不名为内观也。
Yadi evaṃ, kasmā pāḷiyaṃ ‘‘santa’’nti na gahitanti? Kiñcāpi na gahitataṃ sutte (dī. ni. 2.129; saṃ. ni. 2.152), vibhaṅge (vibha. 606 ādayo) pana gahitameva. Yathāha – ‘‘taññeva ākiñcaññāyatanaṃ santato manasi karoti, saṅkhārāvasesasamāpattiṃ bhāvetī’’ti (vibha. 619). Atha kasmā vibhaṅge viya sutte bhāvanākāro na gahitoti? Veneyyajjhāsayato, desanāvilāsato ca. Ye hi veneyyā yathā heṭṭhā tīsu āruppesu ‘‘ananto ākāso, anantaṃ viññāṇaṃ, natthi kiñcī’’ti bhāvanākāro gahito, evaṃ aggahite eva tasmiṃ tamatthaṃ paṭivijjhanti, tesaṃ vasena sutte tathā desanā katā, suttantagatikāva abhidhamme suttantabhājanīye (vibha. 605 ādayo) uddesadesanā. Ye pana veneyyā vibhajitvā vutteyeva tasmiṃ tamatthaṃ paṭivijjhanti, tesaṃ vasena vibhaṅge bhāvanākāro vutto. Dhammissaro pana bhagavā sammāsambuddho dhammānaṃ desetabbappakāraṃ jānanto katthaci bhāvanākāraṃ gaṇhāti, katthaci bhāvanākāraṃ na gaṇhāti. Sā ca desanā yāvadeva veneyyavinayatthāti ayamettha desanāvilāso. Suttantadesanā vā pariyāyakathāti tattha bhāvanākāro na gahito, abhidhammadesanā pana nippariyāyakathāti tattha bhāvanākāro gahitoti evampettha bhāvanākārassa gahaṇe, aggahaṇe ca kāraṇaṃ veditabbaṃ.
若真如此，何故巴利文中不采用「santa」一词？即使在经典中未采用「santa」一词（如中部尼柯耶2.129；相应部尼柯耶2.152），在《杂藏》中（杂藏606起）却确有采用。例如文中说：“他正念于无所有境界”，“修习行尽灭”。既然如此，何故像《杂藏》般在经典中不采用表示修习状态的词？此乃依其分门别类、宣讲华美有关。那些分门别类认为如《杂藏》中于三无色境界下段写有“无边空，无边识，无有什么”修习样式者，已将具体内容明了且恰当指出，因此在经典中作如法宣讲，经典之行文亦按经典章法而成，适合宣讲经典者。反之，那些依分门别类依据经典段落细分且明了其意者，则依其分别说明，故《杂藏》中记有修习样式。正觉世尊于教法宣说时，依据教学之方便，有时取用此种修习样式，有时则不取用。上述宣讲乃依分门别类之意，称为宣讲华美。宣说经典者则行圆周、完整叙述，则不采用修习样式；而论藏学者则为详尽明了，采用修习样式。此处修习样式之采用与否，依其所要阐述内容而定，该知其因。
Apare pana bhaṇanti – ‘‘catutthāruppe visesadassanatthaṃ sutte bhāvanākārassa aggahaṇaṃ, svāyaṃ viseso anupubbabhāvanājanito. Sā ca anupubbabhāvanā pahānakkamopajanitā pahātabbasamatikkamena jhānānaṃ adhigantabbato. Tathā hi kāmādivivekavitakkavicāravūpasamapītivirāgasomanassatthaṅgamamukhena rūpāvacarajjhānāni desitāni, rūpasaññādisamatikkamamukhena arūpajjhānāni. Na kevalañca jhānāniyeva, atha kho sabbampi sīlaṃ, sabbāpi paññā paṭipakkhadhammappahānavaseneva sampādetabbato pahātabbadhammasamatikkamadassanamukheneva desanā āruḷhā. Tathā hi ‘‘pāṇātipātaṃ pahāya pāṇātipātā paṭivirato’’tiādinā (dī. ni. 1.8, 194) sīlasaṃvaro, ‘‘cakkhunā rūpaṃ disvā na nimittaggāhī hoti nānubyañjanaggāhī’’tiādinā (dī. ni. 1.213; ma. ni. 1.411, 421; 3.15, 75) indriyasaṃvaro, ‘‘neva davāya na madāyā’’tiādinā (ma. ni. 1.23, 422; 2.24; 3.75; saṃ. ni. 2.63; a. ni. 6.58; mahāni. 206; vibha. 518) bhojane mattaññutā, ‘‘idha bhikkhu micchājīvaṃ pahāya sammāājīvena jīvikaṃ kappetī’’tiādinā (saṃ. ni. 5.8) ājīvapārisuddhi, ‘‘abhijjhaṃ loke pahāya vigatābhijjhena cetasā’’tiādinā (dī. ni. 1.217; ma. ni. 1.412, 425; 3.16, 75) jāgariyānuyogo, ‘‘aniccasaññā bhāvetabbā asmimānasamugghātāya, aniccasaññino, meghiya, anattasaññā saṇṭhāti, anattasaññī asmimānasamugghātaṃ gacchati, āsavānaṃ khayā anāsavaṃ cetovimuttiṃ paññāvimuttiṃ diṭṭheva dhamme sayaṃ abhiññā sacchikatvā upasampajja viharatī’’tiādinā paññā paṭipakkhadhammappahānavaseneva desitā. Tasmā jhānāni desento bhagavā ‘‘vivicceva kāmehī’’tiādinā (dī. ni. 1.226; saṃ. ni. 2.152; a. ni. 4.123) pahātabbadhammasamatikkamadassanamukheneva desesi. Tena vuttaṃ ‘‘kāmādivivekavitakkavicāravūpasamapītivirāgasomanassatthaṅgamamukhena rūpāvacarajjhānāni desitāni, rūpasaññādisamatikkamamukhena arūpajjhānānī’’ti. Tattha yathā rūpāvacaraṃ paṭhamaṃ jhānaṃ bhāvanāvisesādhigatehi vitakkādīhi viya saddhādīhipi tikkhavisadasūrasabhāvehi dhammehi samannāgatattā kāmacchandādīnaṃ nīvaraṇānaṃ, tadekaṭṭhānañca pāpadhammānaṃ vikkhambhanato uttarimanussadhammabhāvappattaṃ kāmāvacaradhammehi saṇhasukhumaṃ, santaṃ, paṇītañca hoti; dutiyajjhānādīni pana bhāvanāvisesena oḷārikaṅgappahānato tato sātisayaṃ saṇhasukhumasaṇhasukhumatarādibhāvappattāni honti. Tathā arūpāvacaraṃ paṭhamajjhānaṃ rūpavirāgabhāvanābhāvena pavattamānaṃ ārammaṇasantatāyapi aṅgasantatāyapi pākatikaparittadhammehi viya sabbarūpāvacaradhammehi santasukhumabhāvappattaṃ hoti. Ārammaṇasantabhāvenāpi hi tadārammaṇadhammā santasabhāvā honti, seyyathāpi lokuttaradhammārammaṇā dhammā.
另有说者称，针对第四无色禅的特别说明，经典中修习样式得以采用，该修习样式为自发生起的渐进修习而生起。此渐进修习由弃除导致、由通达达到超越阶段的禅定证得。譬如欲界及以上分辨思维、观察调伏、离欲无染、欢喜安心等的禅入层次，其中色界禅以离色念为念，非色界禅以内色念为缘。非独禅内，且一切戒行，智慧依对应修持，亦由弃除一切应当舍弃法而成。譬如「杀生已舍，断杀生」、「眼见色不执相」诸戒摄，非杀生等戒皆为戒摄，“不饮酒”等为饮食适度戒，“出离贪求”等为精进修习，“无常观”“无我观”等为慧顺行等。于是世尊宣说禅法：“独处远离爱欲”，皆为弃除应舍情法而设计。谓之「欲界、色界、无色界禅如是宣说，俱由弃舍应舍之境以成」。就如色界第一禅，由特定禅修之念头等聚成，乃以信等清净善法聚合能断除五盖，达至具乐等细微境界；第二禅及以后则为舍弃烦恼，修持正念所成。非色界第一禅，离色念修起，以诸色界法成细微宁静相。且依缘境而起，缘境越生则境界细腻，譬如出世间法境。此即对修习各阶段细微境界之对说。
Satipi dhammato, mahaggatabhāvenāpi ca abhede rūpāvacaracatutthato āruppaṃ aṅgatopi santameva, yatassa santavimokkhatā vuttā. Dutiyāruppādīni pana paṭhamāruppādito aṅgato, ārammaṇato ca santasantatarasantatamabhāvappattāni tathā bhāvanāvisesasamāyogato, svāyaṃ bhāvanāviseso paṭhamajjhānūpacārato paṭṭhāya taṃtaṃpahātabbasamatikkamanavasena tassa tassa jhānassa santasukhumabhāvaṃ āpādento catutthāruppe saṅkhārāvasesasukhumabhāvaṃ pāpeti. Yato catutthāruppaṃ yathā anupadadhammavipassanāvasena vipassanāya ārammaṇabhāvaṃ upagantvā pakativipassakassāpi nibbiduppattiyā paccayo na hoti saṅkhārāvasesasukhumabhāvappattito, tathā sayaṃ tatiyāruppadhammesu pavattamānaṃ te yāthāvato vibhāvetuṃ na sakkoti, yathā tadaññajjhānāni attano ārammaṇaṃ. Kevalaṃ pana ārabbha pavattimattamevassa tattha hoti , tayidaṃ ārammaṇabhāvenāpi nāma vibhūtākāratāya ṭhātuṃ appahontaṃ ārammaṇakaraṇe kiṃ pahoti. Tasmā tadassa avibhūtakiccataṃ disvā satthā heṭṭhā tīsu ṭhānesu bhāvanākāraṃ vatvā tādiso idha na labbhatīti dīpetuṃ catutthāruppadesanāyaṃ sutte bhāvanākāraṃ pariyāyadesanattā na kathesi.
正念者法之要义中，无分别无色第四禅及其五部分，皆为安住法之相，谓其安住便为正念所破除。至第二无色禅及以后非第一无色禅之部分，乃由逐步安住、缘境持续生起，因此为修习之特有，居于第一禅辅侧，以舍弃烦恼、超越阶级而持心细微安稳，第四无色禅得与行尽灭行善微妙相应。因第四无色禅由不依禅观直接生正见，因此其缘境对深入正见者无能生厌恶，因缘境无能生厌，因此无烦恼堕落；如是第三无色禅出现时，非能正确观察其杂，无法辨别。如仅以初发正见而作离境住者，仅得初步缘境，非缘境之具足境，则无所加持。故察其非净境，世尊厉令于三处阐示修习样式，故此处经典中论述第四无色禅中未作修习样式阐明之由，由于其为对第四无色禅之替代阐说，未述修习样式。
Yasmā pana sārammaṇassa dhammassa ārammaṇe pavattiākāro atthevāti atisukhumabhāvappattaṃ taṃ dassetuṃ ‘‘taṃyeva ākiñcaññāyatanaṃ santato manasi karotī’’ti (vibha. 619) vibhaṅge vuttaṃ yathādhammasāsanabhāvato, pubbabhāgavasena vā vibhaṅge ‘‘santato manasi karotī’’ti vuttaṃ tadā yogino tassa vibhūtabhāvato. Appanāvasena pana sutte bhāvanākāro na gahito avibhūtabhāvato. Kammaṭṭhānaṃ hi kiñci ādito avibhūtaṃ hoti, yathā taṃ? Buddhānussatiādi. Kiñci majjhe, yathā taṃ? Ānāpānassati. Kiñci ubhayattha, yathā taṃ? Upasamānussatiādi. Catutthāruppakammaṭṭhānaṃ pana pariyosāne avibhūtaṃ bhāvanāya matthakappattiyaṃ ārammaṇassa avibhūtabhāvato. Tasmā catutthāruppe imaṃ visesaṃ dassetuṃ satthārā sutte bhāvanākāro na gahito, na sabbena sabbaṃ abhāvatoti niṭṭhamettha gantabbaṃ.
因修学诸禅之境，依修法本身生极细微安稳境界，故显示为“他专注于无所有境界”，如《杂藏》所云，依佛制经之教法初部分《杂藏》称“正念安住于无所有境界”，代表修学者所得宁静。宜知经典中未载修习样式，因缺乏成就迹象。所称修习处如念佛、念入出息、念梵天等等，亦分别成就。四无色禅之末端修习处乃因缘无足够境界成就而生起，故经典未将其作为修习对象明确列出。故经典中无相关修习样式记述，不能谓完全无记。至此已达应了结。
Pakiṇṇakakathāvaṇṇanā杂说之义释
§288
288.Asadisarūpoti dvattiṃsamahāpurisalakkhaṇaasītianubyañjanabyāmappabhāketumālādīhi rūpaguṇehi aññehi asādhāraṇarūpakāyo, sabhāvattho vā rūpa-saddo ‘‘yaṃ loke piyarūpaṃ sātarūpa’’ntiādīsu (dī. ni. 2.400; ma. ni. 1.133; vibha. 203) viya. Tasmā asadisarūpoti asadisasabhāvo, tena dasabalacatuvesārajjādiguṇavisesasamāyogadīpanato satthu dhammakāyasampattiyāpi asadisatā dassitā hoti. Itīti evaṃ vuttappakārena. Tasminti āruppe. Pakiṇṇakakathāpi viññeyyāti pubbe viya asādhāraṇaṃ tattha tattha jhāne patiniyatameva atthaṃ aggahetvā sādhāraṇabhāvato tattha tattheva pakiṇṇakaṃ visaṭaṃ atthaṃ gahetvā pavattā pakiṇṇakakathāpi vijānitabbā.
288.“非土泥色”乃指第三十二大人之相或其附着异相，及由须弥山毛丝等所出现大色特质，非其它常见五法所能比拟。说法谓“俗间所爱颜色即世俗色”，于此处“非土泥色”为非俗色，凭此显示佛教法体辉煌之荣盛。由此得见“非土质色”与“非土色相”之别，因成色具十二种大庄严，乃佛法身体之显现，不可常见而殊胜。故依此理说法者有效。依修习各禅成所续及相关说法，先此色体特殊，别有所说，后对细节修习言语述明详尽。
§289
289.Rūpanimittātikkamatoti kasiṇarūpasaṅkhātassa paṭibhāganimittassa atikkamanato. Ākāsātikkamatoti kasiṇugghāṭimākāsassa atikkamanato. Ākāse pavattitaviññāṇātikkamatoti paṭhamāruppaviññāṇassa atikkamanato, na dutiyāruppaviññāṇātikkamanato. Tadatikkamato hi tasseva vibhāvanaṃ hoti. Dutiyāruppaviññāṇavibhāvane hi tadeva atikkantaṃ siyā, na tassa ārammaṇaṃ, na ca ārammaṇe dosaṃ disvā anārammaṇassa vibhāvanātikkamo yujjati. Pāḷiyañca ‘‘viññāṇañcāyatanaṃ sato samāpajjati…pe… sato vuṭṭhahitvā taṃyeva viññāṇaṃ abhāvetī’’ti vuttaṃ, na vuttaṃ ‘‘taṃyeva viññāṇañcāyatanaṃ abhāvetī’’ti, ‘‘taṃyeva abhāvetī’’ti vā. ‘‘Anantaṃ viññāṇanti viññāṇañcāyatanaṃ upasampajjā’’ti ettha pana dvayaṃ vuttaṃ ārammaṇañca viññāṇaṃ, viññāṇañcāyatanañca. Tasmiṃ dvaye yena kenaci, yato vā vuṭṭhito, teneva padhānaniddiṭṭhena taṃ-saddassa sambandhe āpanne ‘‘ayañca ārammaṇātikkamabhāvanā’’ti viññāṇañcāyatanassa nivattanatthaṃ viññāṇavacanaṃ. Tasmā paṭhamāruppaviññāṇasseva abhāvanātikkamo vutto.
289.“超越色相”者指由光明所生起的色相，如由五种光轮中的光为缘所现色。谓由空间超越，乃因空界限之超越。由空间起识界亦超越，指初无色识起，而非第二无色识超越。所谓此“超越”，是超越所区别之对象。第二无色识之分辨，仍不限于缘境，对缘境无恶感，是非缘境所超越。巴利文教义云：“识处与识随同生起……识失却即识无”，未云“识无”，或“识失却无”也。所谓无限识者，即识处境界知觉，于此二者同时成就。于此两者，以能分别者或识出面缘文理，称为“观境超越识处”，即初无色识超越之称。
§290
290.Evaṃsantepīti aṅgātikkame asatipi. Suppaṇītatarāti suṭṭhu paṇītatarā, sundarā paṇītatarā cāti vā attho. Satipi catunnaṃ pāsādatalānaṃ, sāṭikānañca tabbhāvato, pamāṇato ca samabhāve uparūpari pana kāmaguṇānaṃ, sukhasamphassādīnañca visesena paṇītatarādibhāvo viya etāsaṃ catunnaṃ samāpattīnaṃ āruppabhāvato, aṅgato ca satipi samabhāve bhāvanāvisesasiddho pana sātisayo uparūpari paṇītatarādibhāvoti imamatthaṃ dasseti ‘‘yathā hī’’tiādinā.
290.『如此等第』指的是超越身体四大元素（地、水、火、风）之不真实之义。其意有三：（一）更为优美；（二）更为圆熟；（三）更为美好。所谓『真实』，乃指四大如宫楼、瓦砾，因其性质、大小相等，却在彼此之间存在和谐差别，特别是在愉悦感触等方面表现出优异之圆熟状态。此四者聚合所成的无形无质之境界（āruppabhāva），虽非物质元素，却因超越俗欲等特质而显现其优越性。身体之真实亦因具备相同属性且通过修习得以成就特殊境界，故称为这等（更加）优美圆熟者。此义正如『犹如』等文所示。
§291
291.Nissitoti nissāya ṭhito. Duṭṭhitāti na sammā ṭhitā, dukkhaṃ vā ṭhitā. Tannissitanti tena nissitaṃ, ṭhānanti attho. Tannissitanti vā taṃ maṇḍapalaggaṃ purisaṃ nissāya ṭhitaṃ purisanti attho. Maṇḍapalaggañhi anissāya tena vinābhūte vivitte bahi okāse ṭhānaṃ viya ākāsalaggaviññāṇassa viveke tadapagame tatiyāruppassa ṭhānanti.
291.『依止』谓依靠、立足。『不正立』即未稳固、痛苦难立。所谓『依止』即依托于某物而存在，『立处』意指场所。此处『依止』即依托于那一块土地或人群而立身之义。此土地、人群若无依托则无自立，如同虚空中的风及识无所依止时的自在状态。第三无形境界（tatiyāruppa）即指此无依托的立处，即无形无相之空间境界。
§292
292.Ārammaṇaṃkaroteva, aññābhāvena taṃ idanti ‘‘āsannaviññāṇañcāyatanapaccatthikarūpāsannākāsārammaṇaviññāṇāpagamārammaṇaṃ, no ca santa’’nti ca diṭṭhādīnavampi taṃ ākiñcaññāyatanaṃ idaṃ nevasaññānāsaññāyatanajjhānaṃ aññassa tādisassa ārammaṇabhāvayogyassa abhāvena alābhena ārammaṇaṃ karoti eva. ‘‘Sabbadisampati’’nti idaṃ janassa agatikabhāvadassanatthaṃ vuttaṃ. Vuttinti jīvikaṃ. Vattatīti jīvati.
292.谓初起执着，于他者起分别作所依之义，称为『依止』。此依止不同于方便智慧而生，乃基于烦恼之见，是未净第一禅境界中不净相依止识之表现，非正禅定所起执着。『一切速劫』乃指令众生堕入无明流转的教说，此处言诸执着皆不离此由苦缘生死流转的现象区分。生者即存在、不灭法也。
§293
293.Āruḷhotiādīsu ayaṃ saṅkhepattho – yathā koci puriso anekaporisaṃ dīghanisseṇiṃ āruḷho tassa uparimapade ṭhito tassā nisseṇiyā bāhumeva olubbhati aññassa alābhato, yathā ca paṃsupabbatassa, missakapabbatassa vā aggakoṭiṃ āruḷho tassa matthakameva olubbhati, yathā ca giriṃ silāpabbataṃ āruḷho paripphandamāno aññābhāvato attano jaṇṇukameva olubbhati, tathā etaṃ catutthāruppajjhānaṃ taṃ tatiyāruppaṃ olubbhitvā pavattatīti. Yaṃ panettha atthato avibhattaṃ, taṃ uttānameva.
293.『攀缘』等词于此指聚合成形状态的转变。正如有人攀登人群中一根柱子，所见仅是依托支柱的上端，而非现有其他，或攀登草山或沙山，所见仅为其顶部。或攀登石山，四面环绕看不见其他，仅见自身岩脚。如此，第四禅境界以超脱第三禅而现起，且与第三禅境界相承无断，谓之『攀缘』。此处未破除之实相，即为高处景象。
Āruppaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无色界解说之注释已毕。
Iti dasamaparicchedavaṇṇanā. · 如是第十品之注释。