1. Sīlaniddesavaṇṇanā · 1. Sīlaniddesavaṇṇanā
1. Sīlaniddesavaṇṇanā一、戒之解说的注释
Sīlasarūpādikathāvaṇṇanā戒的本质等论述的注释
§6
6.Evanti vuttappakārena. Anekaguṇasaṅgāhakenāti adhisīlasikkhādīnaṃ, aññesañca anekesaṃ guṇānaṃ saṅgāhakena. Sīlasamādhipaññāmukhenāti ‘‘sabbe saṅkhārā aniccā’’tiādīsu (dha. pa. 277; theragā. 676; netti. 5) viya vipassanāmattādimukhena saṅkhepato adesetvā sīlasamādhipaññāmukhena desitopi, sattatiṃsāyapi vā bodhipakkhiyadhammānaṃ visuddhimaggantogadhattā tattha sīlasamādhipaññā mukhaṃ pamukhaṃ katvā desitopi. Etena sīlasamādhipaññāsu avasesabodhipakkhiyadhammānaṃ sabhāvato, upakārato ca antogadhabhāvo dīpitoti veditabbaṃ. Atisaṅkhepadesitoyeva hoti sabhāvavibhāgādito avibhāvitattā. Nālanti na pariyattaṃ na samatthaṃ. Sabbesanti nātisaṅkhepanātivitthārarucīnampi, vipañcitaññuneyyānampi vā. Saṅkhepadesanā hi saṃkhittarucīnaṃ, ugghaṭitaññūnaṃyeva ca upakārāya hoti, na panitaresaṃ. Assa visuddhimaggassa. Pucchanaṭṭhena pañhā, kiriyā karaṇaṃ kammaṃ, pañhāva kammaṃ pañhākammaṃ, pucchanapayogo.
如是教诲之言。谓诸多德性的聚合者乃调伏戒律等功夫者，亦是诸多德性的聚合者。所谓以戒定慧为门，示诸诸行无常等（引大品法训·长老诗·净网论语），如以观智为门简明宣说，虽再三宣说三十三种觉支法门的净道，亦必以戒定慧为门首宣示。由此应知戒定慧之中，乃觉支净道本质相承相助之所在。极简明宣说者，则无法尽说其本质差别等事，非详尽周全，无能尽述，非可随意扩张细述者。简明宣说的目的在于帮助简约通达、洞悉者，而非便于外道辩士多分，多生他解。简略宣说适用于内行敏达者援用，非为他人所用。此即净道之义。问答中谓问题、实行、行为、行为之问、问题之事相联接。
Kiṃ sīlanti sarūpapucchā. Kenaṭṭhena sīlanti kena atthena sīlanti vuccati, ‘‘sīla’’nti padaṃ kaṃ abhidheyyaṃ nissāya pavattanti attho. Tayidaṃ sīlaṃ sabhāvato, kiccato, upaṭṭhānākārato, āsannakāraṇato ca kathaṃ jānitabbanti āha ‘‘kānassa lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadaṭṭhānānī’’ti. Paṭipatti nāma diṭṭhānisaṃse eva hotīti āha ‘‘kimānisaṃsa’’nti. Katividhanti pabhedapucchā. Vibhāgavantānaṃ hi sabhāvavibhāvanaṃ vibhāgadassanamukheneva hotīti. Vodānaṃ visuddhi. Sā ca saṃkilesamalavimutti. Taṃ icchantena yasmā upāyakosallatthinā anupāyakosallaṃ viya saṃkileso jānitabboti āha ‘‘ko cassa saṃkileso’’ti.
若问何为戒？何所依戒？戒为何义？所谓“戒”一词，其所依止义如何？此戒本质为：应知戒是法自性、本分、职事、本于近因而生起。遂云“于肌肤标志特点等处观察得知”是义。谓戒是行为法中对行持的依据，谓“何为见据？”戒分种差异，皆因分别诸法本质而有所分别。戒之净治，是清净烦恼之出离。此烦恼因无巧方便而生烦恼，故问“其烦恼何者？”
Tatrāti tasmiṃ, tassa vā pañhākammassa. Vissajjananti vivaraṇaṃ. Pucchito hi attho avibhāvitattā nigūḷho muṭṭhiyaṃ kato viya tiṭṭhati. Tassa vivaraṇaṃ vissajjanaṃ vibhūtabhāvakāraṇato. Pāṇātipātādīhīti ettha pāṇoti vohārato satto, paramatthato jīvitindriyaṃ. Tassa saraseneva patanasabhāvassa antare eva ativa pātanaṃ atipāto, saṇikaṃ patituṃ adatvā sīghaṃ pātananti attho, atikkamma vā satthādīhi abhibhavitvā pātanaṃ atipāto, pāṇaghāto. Ādisaddena adinnādānādiṃ saṅgaṇhāti. Tehi pāṇātipātādīhi dussīlyakammehi. Viramantassāti samādānavirativasena, sampattavirativasena ca oramantassa. Vattapaṭipattinti upajjhāyavattādivattakaraṇaṃ. Cetanādayo dhammāti saṅkhepato vuttamatthaṃ pāḷivasena vibhajitvā dassetuṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādi vuttaṃ. Tattha cetayatīti cetanā, attanā sampayuttadhammehi saddhiṃ ārammaṇe abhisandahatīti attho. Cetanāya anukūlavaseneva hi taṃsampayuttā dhammā ārammaṇe pavattanti. Cetanā kāmaṃ kusalattikasādhāraṇā, idha pana sīlacetanā adhippetāti katvā ‘‘kusalā’’ti veditabbā. Cetasi niyuttaṃ cetasikaṃ, cittasampayuttanti attho. Cetanāya satipi cetasikatte ‘‘cetanā sīla’’nti visuṃ gahitattā tadaññameva viratianabhijjhādikaṃ cetasikaṃ sīlaṃ daṭṭhabbaṃ gobalībaddañāyena. Saṃvaraṇaṃ saṃvaro. Yathā akusalā dhammā citte na otaranti, tathā pidahanaṃ. Avītikkamo vītikkamassa paṭipakkhabhūtā avītikkamavasena pavattacittacetasikā. Tattha cetanā sīlaṃ nāmātiādi yathāvuttassa suttapadassa vivaraṇaṃ. Viramantassa cetanāti viratisampayuttaṃ padhānabhūtaṃ cetanamāha. Pūrentassa cetanāti vattapaṭipattiāyūhinī. Viramantassa viratīti viratiyā padhānabhāvaṃ gahetvā vuttaṃ.
言此即是那烦恼及其问题行为。说“清除”即说明。因问义未被分别，未开示，似闭塞状。其说明即清除，因为清除乃破除之因。谓杀生等者，此处“手”语指众生，实意为命根。众生似丝绳断裂间有极薄弱之处，此极薄弱即为过度断绝。未能速断即为断灭，超越众师所制规戒即为过断、杀手。取他非法之事物，谓盗，集此杀生等恶业。戒止乃断恶止恶，不为障碍，得成就作意等法。谓行为守护、服从师制戒律，称为行为法规。意等法是行持的要义。唯此简略说明，划分说出。谓“所说具足法”是意。意者，随自身相应之法与心相应，谓当运作分别。由意相应之心行为，名为意。戒意，谓意心，随戒意，断除贪爱等心所，名为戒。守护是约束，如恶法不入心，谓抑止。未断者为未断除之执，断除针对此断无执之心所，谓断绝。戒意即守护行为。谓断绝者，与戒意成对灭的行为。此断绝称断戒相。戒意是断恶坏行为的主因。说戒意以经文说明。断恶行为的戒心，谓止困守戒之心。举正见行为的戒戒力，断除妄想欲念等。
Ettha hi yadā ‘‘tividhā, bhikkhave, kāyasañcetanā kusalaṃ kāyakamma’’ntiādi (kathā. 539) vacanato pāṇātipātādīnaṃ paṭipakkhabhūtā tabbirativisiṭṭhā cetanā tathāpavattā padhānabhāvena pāṇātipātādipaṭiviratisādhikā hoti, tadā taṃsampayuttā viratianabhijjhādayo ca cetanāpakkhikā vā, abbohārikā vāti imamatthaṃ sandhāya cetanāsīlaṃ vuttaṃ. Yadā pana pāṇātipātādīhi saṅkocaṃ āpajjantassa tato viramaṇākārena pavattamānā cetanāvisiṭṭhā virati, anabhijjhādayo ca tattha tattha padhānabhāvena kiccasādhikā honti, tadā taṃsampayuttā cetanā viratiādipakkhikā vā hoti, abbohārikā vāti imamatthaṃ sandhāya cetasikasīlaṃ vuttaṃ.
谓当说“比库，当知三种身意造作是善法身业”等语（引相应部），针对杀生等恶业的对治，戒心突出，以戒行为为本体而产生戒恶止恶之功德。戒意随之，断绝妄念贪爱心等，戒心为随戒意之心所，称为戒意。戒意有守护意，作意等善法，是修行戒的精髓。若起杀生等诸恶恶意，虽有戒语若正念小缺，则不能成就完全戒行，故戒心为能断恶心。若杀生等生恐惧，则由止恶意产生戒止行为。乃斩断诸恶根本及时初发，谓戒心。戒意表现为戒守行为之力。
Idāni sutte āgatanayena kusalakammapathavasena cetanācetasikasīlāni vibhajitvā dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi vuttaṃ. Pajahantassāti samādānavasena ‘‘ito paṭṭhāya na karissāmī’’ti sampattavatthukānipi anajjhācaraṇena pajahantassa. Satta kammapathacetanāti pāṇātipātādipahānasādhikā paṭipāṭiyā satta kusalakammapathacetanā. Abhijjhādivasena yaṃ paradāragamanādi karīyati, tassa pahāyakā anabhijjhādayo sīlanti āha ‘‘cetasikaṃ sīlaṃ nāma anabhijjhā…pe… sammādiṭṭhidhammā’’ti. Yathā hi abhijjhābyāpādavasena micchācārapāṇātipātādayo karīyanti, evaṃ micchādiṭṭhivasenāpi te puttamukhadassanādiatthaṃ karīyanti. Tesañca pajahanakā anabhijjhādayoti. Pātimokkhasaṃvaro cārittavārittavibhāgaṃ vinayapariyāpannaṃ sikkhāpadasīlaṃ. Satisaṃvaro manacchaṭṭhānaṃ indriyānaṃ ārakkhā, sā ca tathāpavattā satiyeva. Ñāṇasaṃvaro paññā. Khantisaṃvaro adhivāsanā, sā ca tathāpavattā adosapadhānā khandhā, adoso eva vā. Vīriyasaṃvaro kāmavitakkādīnaṃ vinodanavasena pavattaṃ vīriyaṃ. Pātimokkhasaṃvarasatisaṃvarādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ parato āvi bhavissati.
如今经中所说，有七种行为路径的善行心所法，谓“亦复如是”等语。谓“舍弃者”即因正念专注，于此根本境界放逸得以断绝。谓七种行为路径的是杀生等恶行放弃的七种善业行心。由贪嗔痴等烦恼所转为正向行为，谓戒意。若起贪痴等，虽作杀盗淫言等恶业，皆属错误行为。其舍弃者谓非贪痴心所法。律中制止退失皆分，谓戒出离。念守护为身体六处之护卫。智守护为慧净守。忍守护为断嗔恚五盖。力守护为灭欲邪意。守护戒律念力戒心，后将再由他处援引。
Sotānīti taṇhādiṭṭhiavijjāduccaritaavasiṭṭhakilesasotāni. ‘‘Sotānaṃ saṃvaraṃ brūmī’’ti vatvā ‘‘paññāyete pidhiyyare’’ti vacanena sotānaṃ saṃvaro pidahanaṃ samucchedanaṃ ñāṇanti viññāyati.
所谓“根本在于断除贪欲等恶见烦恼流漏”，“断流”谓俯伏摧毁智慧之义。戒意守护戒法，即断除根本烦恼之谓。
Idamatthikataṃ manasi katvā yena ñāṇena yoniso paccavekkhitvā paccayā paṭisevīyanti. Taṃ paccayapaṭisevanampi ñāṇasabhāvattā ettheva ñāṇasaṃvare eva samodhānaṃ saṅgahaṃ gacchati. Khamati adhivāsetīti khamo. Uppannanti tasmiṃ tasmiṃ ārammaṇe jātaṃ nibbattaṃ. Kāmavitakkanti kāmūpasaṃhitaṃ vitakkaṃ. Nādhivāsetīti cittaṃ āropetvā abbhantare na vāseti. Ājīvapārisuddhipīti buddhapaṭikuṭṭhaṃ micchājīvaṃ pahāya anavajjena paccayapariyesanena sijjhanakaṃ ājīvapārisuddhisīlampi ettheva vīriyasaṃvare eva samodhānaṃ gacchati vīriyasādhanattā. Ettha ca yathā ñāṇaṃ taṇhādisotānaṃ pavattinivāraṇato pidahanaṭṭhena saṃvaraṇato saṃvaro ca, parato pavattanakaguṇānaṃ ādhārādibhāvato sīlanaṭṭhena sīlaṃ , evaṃ khanti anadhivāsanena uppajjanakakilesānaṃ adhivāsanena saṃvaraṇato saṃvaro ca, khamanahetu uppajjanakaguṇānaṃ ādhārādibhāvato sīlanaṭṭhena sīlaṃ, vīriyaṃ vinodetabbānaṃ pāpadhammānaṃ vinodanena saṃvaraṇato saṃvaro ca, vinodanahetu uppajjanakaguṇānaṃ ādhārādibhāvato sīlanaṭṭhena sīlanti veditabbaṃ. Yathā pana pātimokkhasīlādi tassa tassa pāpadhammassa pavattituṃ appadānavasena saṃvaraṇaṃ pidahanaṃ, taṃ upādāya saṃvaro, evaṃ asamādinnasīlassa āgatavatthuto viramaṇampīti āha ‘‘yā ca pāpabhīrukānaṃ…pe… saṃvarasīlanti veditabba’’nti. Na vītikkamati etenāti avītikkamo. Tathāpavatto kusalacittuppādo.
关于「于此理义」有所思惟，以正确的智慧善审察，摧伏诸因缘。依止因缘的行为，因智慧之性质，在此处仅于智慧的约束中包含解决和归纳。宽恕与容忍即指宽恕。因缘生起于各个缘起所依止而产生成熟。所谓欲念，即与欲乐相接近的心念。不住于内者，心虽生起但不留于内。在道业清净方面，谓舍弃佛所斥责的邪业，以无垢净因缘寻求解脱戒律的证量，也在此处，唯依精进的约束而求解决。且如智慧依止于调伏与断除贪嗔等烦恼之根，如约束、保护、抑制所具的功用，亦依止于戒的稳固为根基；在无住中宽容不著，由于烦恼染污的无住，以约束生起；而宽容的因由是依据造成宽容的因缘而稳定戒律；精进应当用以消除恶法，调伏即是这种约束。消除的因缘亦以戒的稳固为基础。又如戒律等于阻止恶法发生的抑制之故，此为约束，亦是调伏。戒律的障碍少，则约束与抑制强，正因而戒的成熟与守护才得以充分。如是，不放逸的戒律有来由，当谓「对于恶法恐惧者……是戒之约束」，此谓戒律不可违犯的约束。戒律通达心生起，不生异流者。此即正说，善心生起。
§7
7.Avasesesu pana pañhesu. Samādhānaṃ saṇṭhapanaṃ. Dussīlyavasena hi pavattā kāyakammādayo sampati, āyatiñca ahitadukkhāvahā, na sammā ṭhapitāti asaṇṭhapitā vippakiṇṇā visaṭā ca nāma honti, susīlyavasena pana pavattā tabbipariyāyato saṇṭhapitā avippakiṇṇā avisaṭā ca nāma honti yathā taṃ okkhittacakkhutā abāhuppacālanādi. Tenāha ‘‘kāyakammādīnaṃ susīlyavasena avippakiṇṇatāti attho’’ti. Etena samādhikiccato sīlanaṃ viseseti. Tassa hi samādhānaṃ sampayuttadhammānaṃ avikkhepahetutā. Idaṃ kāyakammādīnaṃ saṇṭhapanaṃ saṃyamanaṃ. Upadhāraṇaṃ adhiṭṭhānaṃ mūlabhāvo. Tathā hissa ādicaraṇādibhāvo vutto. Tena pathavīdhātukiccato sīlanaṃ visesitaṃ hoti. Sā hi sahajātarūpadhammānaṃ sandhāraṇavasena pavattati. Idaṃ pana anavajjadhammānaṃ mūlādhiṭṭhānabhāvena. Tenāha ‘‘kusalānaṃ dhammāna’’ntiādi. Tattha kusaladhammā nāma sapubbabhāgā mahaggatānuttarā dhammā. Aññe pana ācariyā. Siraṭṭhoti yathā sirasi chinne sabbo attabhāvo vinassati, evaṃ sīle bhinne sabbaṃ guṇasarīraṃ vinassati. Tasmā tassa uttamaṅgaṭṭho sīlaṭṭho. ‘‘Siro sīsa’’nti vā vattabbe niruttinayena ‘‘sīla’’nti vuttanti adhippāyo. Sītalaṭṭho pariḷāhavūpasamanaṭṭho. Tena ta-kārassa lopaṃ katvā niruttinayeneva ‘‘sīla’’nti vuttanti dasseti. Tathā hidaṃ payogasampāditaṃ sabbakilesapariḷāhavūpasamakaraṃ hoti. Evamādināti ādi-saddena sayanti akusalā etasmiṃ sati apaviṭṭhā hontīti sīlaṃ, supanti vā tena vihatussāhāni sabbaduccaritānīti sīlaṃ, sabbesaṃ vā kusaladhammānaṃ pavesārahasālāti sīlanti evamādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo.
第七，论所谓阻止（Avasesa）诸难题。阻止即是设定、建立。由恶行产生，乃至如身业等罪恶行为生起，带来未来苦果，非正当不能设立。由善良品格所致者，则不乱、不坏、不污。比方疏散的眼、胳膊等，称为不坏无污染的。以此理义，谓「由身业等的善良品格而不坏」之意。以此义为定功用特指戒。此戒与定相应，不生分别、无动摇。此即身业等的设定、限制、约束。根本意即坚持、坚固。如其所说，以脚踝为首之根本特征。戒以此限持诸自性之固有规定而起，乃自然生起之稳定制法。此戒根本属于无垢法的坚持作用，称「善法」等。如善法者，乃指先行片断和后行完整之极上善法。或有说法比喻：“头被斩断即身灭”，戒失则所有功德体灭故。故戒为最优之根基。说头为戒乃因语言习惯，象征清凉、平伏烦乱，断除不善烦恼。如是戒使烦恼平息，功能明显。由此可知戒，是除烦恼之大平息者。言「等等始」表示恶法以此为始，若不清净，则无以平息恶法，善法之根基亦失。故戒是安住一切善法的汇集场所。
§8
8. ‘‘Sīlanaṭṭhena sīla’’nti pubbe saddatthuddhārena pakāsitopi bhāvattho evāti āha ‘‘sīlanaṃ lakkhaṇaṃ tassā’’ti. Na hi tassa cetanādibhedabhinnassa anavasesato saṅgāhako tato añño attho atthi, yo lakkhaṇabhāvena vucceyya. Nanu ca anekabhedasaṅgāhakaṃ sāmaññalakkhaṇaṃ nāma siyā, na visesalakkhaṇanti anuyogaṃ manasi katvā āha ‘‘sanidassanattaṃ rūpassa, yathā bhinnassanekadhā’’ti.
第八，「以戒为戒」语，乃根据先前言辞所明，故说「戒之特征」。彼戒非由种种意志差别构成的纯粹聚合物，亦有其他义理，为所谓特征意涵。若用自相标识，以此为通则相（sāmānya-lakkhaṇa）则不符。思量后说应称为「合相」，因如诸色之不同显现是一类色所共有似有诸异者。
Yathā hi nīlādivasena anekabhedabhinnassāpi rūpāyatanassa sanidassanattaṃ visesalakkhaṇaṃ tadaññadhammāsādhāraṇato. Na aniccatādi viya, ruppanaṃ viya vā sāmaññalakkhaṇaṃ, evamidhāpi daṭṭhabbaṃ. Kiṃ panetaṃ sanidassanattaṃ nāma? Daṭṭhabbatā cakkhuviññāṇassa gocarabhāvo. Tassa pana rūpāyatanato anaññattepi aññehi dhammehi rūpāyatanaṃ visesetuṃ aññaṃ viya katvā saha nidassanena sanidassananti vuccati. Dhammasabhāvasāmaññena hi ekībhūtesu dhammesu yo nānattakaro sabhāvo, so aññaṃ viya katvā upacarituṃ yutto. Evaṃ hi atthavisesāvabodho hotīti. Atha vā ‘‘saha nidassanenā’’ti ettha tabbhāvattho saha-saddo yathā nandirāgasahagatāti (saṃ. ni. 5.1081; mahāva. 14; paṭi. ma. 2.30).
颜色相异者，例举如青等色种类繁多之色法境器，示特征合相。非无常等自性，共性之通相，如色受想等，是相互差别而兼具共性，自性相异故称「合显」。故此所谓特征，即由特征此义分别产生。又说「和显」者，意为与其所附和合发出声响，如“欢喜爱欲”等意（参阅释经文献）。
Dussīlyaviddhaṃsanarasanti kāyikaasaṃvarādibhedassa dussīlyassa vidhamanakiccaṃ. Anavajjarasanti agārayhasampattikaṃ agarahitabbabhāvena sampajjanakaṃ, avajjapaṭipakkhabhāvena vā sampajjanakaṃ. Lakkhaṇādīsūti lakkhaṇarasādīsu vuccamānesu kiccameva, sampatti vā rasoti vuccati, na rasāyatanarasādīti adhippāyo. Keci pana ‘‘kiccamevā’’ti avadhāraṇaṃ tassa itararasato balavabhāvadassanatthanti vadanti, taṃ tesaṃ matimattaṃ, kiccameva, sampatti eva vā rasoti imassa atthassa adhippetattā.
恶行性质的产生者指身业约束等恶性业行。无垢则指舍弃家业之无垢净化功德，以不颠倒行表法悉皆懂知。所谓特征理等，是言标识的性质、功用等。功用犹如“味”一样，称为“味功用”，非味境界功用之说。有人说“仅功用”，意旨因其他“功用”为变异现象，故“仅功用”指其本质，此论仅是部分看法。这里说“仅功用”与“作用”是指此理义的体用二元。
Soceyyapaccupaṭṭhānanti kāyādīhi sucibhāvena paccupaṭṭhāti. Gahaṇabhāvanti gahetabbabhāvaṃ. Tena upaṭṭhānākāraṭṭhena paccupaṭṭhānaṃ vuttaṃ, phalaṭṭhena pana avippaṭisārapaccupaṭṭhānaṃ, samādhipaccupaṭṭhānaṃ vā. Sīlaṃ hi sampatiyeva avippaṭisāraṃ paccupaṭṭhāpeti, paramparāya samādhiṃ. Imassa pana ānisaṃsaphalassa ānisaṃsakathāyaṃ vakkhamānattā idha aggahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Keci pana phalassa anicchitattā idha aggahaṇanti vadanti, tadayuttaṃ phalassa anekavidhattā, lokiyādisīlassāpi vibhajiyamānattā. Tathā hi vakkhati ‘‘nissitānissitavasenā’’tiādi (visuddhi. 1.10). Yathā pathavīdhātuyā kammādi dūrakāraṇaṃ, sesabhūtattayaṃ āsannakāraṇaṃ, yathā ca vatthassa tantavāyaturivemasalākādi dūrakāraṇaṃ, tantavo āsannakāraṇaṃ, evaṃ sīlassa saddhammassavanādi dūrakāraṇaṃ, hiriottappamassa āsannakāraṇanti dassento āha ‘‘hirottappañca panā’’tiādi. Hirottappe hītiādi tassa āsannakāraṇabhāvasādhanaṃ. Tattha uppajjati samādānavasena, tiṭṭhati avītikkamavasenāti veditabbaṃ.
「应净保持」即以身等净洁形态加以护持。所谓「保持」意谓应当持守、保护。因此说持守，就是护持方法。如藉护持之功德，具无退转护持力，定力亦由护持得到保障。针对果报上缘因缘，论证护持之功用。有说法论及果报多样性，以及世俗善说之分等。正如说“依赖因缘”等。比方因土地、法界及作业远因、略因，及足具相近因的比喻。如此戒律依止善法闻闻、以及羞耻愧恭等力，名为“基于恻隐愧敬”之缘。此种因缘所生带来集结功效。应知其依止设定与正智之存在。
Sīlānisaṃsakathāvaṇṇanā戒的利益论述的注释
§9
9.Avippaṭisārādīti ettha vippaṭisārapaṭipakkho kusalacittuppādo avippaṭisāro. So pana visesato ‘‘lābhā vata me, suladdhaṃ vata me, yassa me suparisuddhaṃ sīla’’nti attano sīlassa paccavekkhaṇavasena pavattoti veditabbo. Ādi-saddena pāmojjabhogasampattikittisaddādiṃ saṅgaṇhāti. Avippaṭisāratthānīti avippaṭisārappayojanāni. Kusalānīti anavajjāni. Avippaṭisārānisaṃsānīti avippaṭisāruddayāni. Etena avippaṭisāro nāma sīlassa uddayamattaṃ, saṃvaḍḍhitassa rukkhassa chāyāpupphasadisaṃ. Añño eva panānena nipphādetabbo samādhiādiguṇoti dasseti.
所谓无退转，是指在此教法中，无退转是一种善心生起的对境状态。特别是由于对自修持清净戒律的回顾而生起，心中欣喜称赞说：‘我的收获实在丰富，我获得甚难，唯此令我戒律清净’。此时以此回顾自律的方式而发生。无退转之义，即是包括初语、欢喜享受、功德称赞等各种心境。无退转之因，即为无退转的支缘，皆为善法。无退转的觉受，指无退转之生起。如带影花叶的树荫之感。此无退转名义，如同树荫的产生即为戒律增进之意。以此而显示无退转乃戒律兴盛之相，非以其他因缘令其灭伏，乃具如定等诸德。
Sīlavato sīlasampadāyāti parisuddhaṃ paripuṇṇaṃ katvā sīlassa sampādanena sīlavato, tāya eva sīlasampadāya. Appamādādhikaraṇanti appamādakāraṇā. Bhogakkhandhanti bhogarāsiṃ. Kalyāṇo kittisaddo abbhuggacchatīti ‘‘itipi sīlavā, itipi kalyāṇadhammo’’ti sundaro thutighoso uṭṭhahati, lokaṃ pattharati. Visāradoti attani kiñci garahitabbaṃ upavaditabbaṃ apassanto vigatasārajjo nibbhayo. Amaṅkubhūtoti avilakkho. Asammūḷhoti ‘‘akataṃ vata me kalyāṇa’’ntiādinā (ma. ni. 3.248) vippaṭisārābhāvato, kusalakammādīnaṃyeva ca tadā upaṭṭhānato amūḷho pasannamānaso eva kālaṃkaroti. Kāyassa bhedāti upādinnakkhandhapariccāgā, jīvitindriyassa upacchedā. Paraṃ maraṇāti cutito uddhaṃ. Sugatinti sundaraṃ gatiṃ. Tena manussagatipi saṅgayhati. Sagganti devagatiṃ. Sā hi rūpādīhi visayehi suṭṭhu aggoti saggo, lokiyati ettha uḷāraṃ puññaphalanti lokoti ca vuccati.
具戒者戒德成熟圆满，即由守戒而成就戒德，故谓具戒。勤勉即勤苦之因。享受蕴即福德聚集。善名誉大兴起，故有称善者，谓‘确实是具戒者，确实是善法’，其颂声美妙极扬，震动世间。通达者，自不将己有所隐恶，能明辨他事，无怖无惧。无愠恚者，即无猜忌。无迷乱者，语云‘我未作善’，因无退转、善行等当时持护，此时清净明了，心境光明而无染。身破坏即弃取蕴的离析，命终即生命终断。善趣乃美好归处，故人与天亦相依此理。天道即诸形等境界之极盛聚，故谓天为世间福善报最高者。
Ākaṅkheyya ceti yadi iccheyya. Piyo ca assanti piyāyitabbo piyacakkhūhi passitabbo pemaniyo bhaveyyanti attho. Manāpoti sabrahmacārīnaṃ manavaḍḍhanako, tesaṃ vā manena pattabbo, mettacittena pharitabboti vuttaṃ hoti. Garūti garuṭṭhāniyo pāsāṇachattasadiso. Bhāvanīyoti ‘‘addhā ayamāyasmā jānaṃ jānāti, passaṃ passatī’’ti sambhāvanīyo. Sīlesvevassa paripūrakārīti catupārisuddhisīlesu eva paripūrakārī assa, anūnakārī paripūraṇākārena samannāgato bhaveyya. ‘‘Ādinā nayenā’’ti etena ‘‘ajjhattaṃ cetosamathamanuyutto anirākatajjhāno vipassanāya samannāgato brūhetā suññāgārāna’’nti (ma. ni. 1.65) evamādike sīlathomanasuttāgate sattarasa sīlānisaṃse saṅgaṇhāti.
若欲，是谓欢迎心。又为所亲近，须以慈爱眼看护，令之成憨爱增益。欢喜者为诸沙门弟子的心增善，故必要于心所摄，宜以慈念遍及之。受敬者，似尊重石伞。宜修习者，谓此长老能知能见，明者可资具备。戒行得圆满，实为戒之充满者。至少为戒之补充者，具足为充满者。由此引领，即内心安住，专注正智随行，深知无著内修，安住于观。是故戒误不生者，生善行，心安明净时，世间随缘三十七法等由戒生者得缘而计数。
Idāni na kevalamime eva avippaṭisārādayo, atha kho aññepi bahū sīlānisaṃsā vijjantīti te dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha sāsaneti imasmiṃ sakalalokiyalokuttaraguṇāvahe satthusāsane. Ācārakulaputtānaṃ yaṃ sīlaṃ vinā patiṭṭhā avaṭṭhānaṃ natthi, tassa evaṃ mahānubhāvassa sīlassa ānisaṃsānaṃ paricchedaṃ parimāṇaṃ ko vade ko vattuṃ sakkuṇeyyāti attho. Etena sabbesaṃyeva lokiyalokuttarānaṃ guṇānaṃ sīlameva mūlabhūtanti dassetvā tato parampi malavisodhanena, pariḷāhavūpasamanena, sucigandhavāyanena, sagganibbānādhigamūpāyabhāvena, sobhālaṅkārasādhanatāya bhayavidhamanena, kittipāmojjajanena ca sīlasadisaṃ aññaṃ sattānaṃ hitasukhāvahaṃ natthīti dassento ‘‘na gaṅgā’’tiādikā gāthā abhāsi.
如今不但唯有此无退转诸因，亦有他众多戒因缘存在。是故说此，意指在诸三界普遍世间上说世尊法中。对戒无依之义，即无戒基础者，为禁戒俱族儿子，若无戒则无立根，不能论戒因缘之分类、大小。故说戒是众功德基础，此为显示。之后又示由诸妖秽污秽净化、久住平息、香洁清新、天人涅槃证得之因缘，以此彰显戒德之用为众生利益、快乐之所在，依此故有“非恒河”等典故诗句开示。
Tattha sarabhūti ekā nadī, ‘‘yaṃ loke sarabhū’’ti vadanti. Ninnagā vāciravatīti ‘‘aciravatī’’ti evaṃnāmikā nadī, vāti sabbattha vā-saddo aniyamattho. Tena avuttā godhāvarīcandabhāgādikā saṅgaṇhāti. Pāṇanaṭṭhena pāṇīnaṃ sattānaṃ yaṃ malaṃ sīlajalaṃ visodhayati, taṃ malaṃ visodhetuṃ na sakkuṇanti gaṅgādayo nadiyoti paṭhamagāthāya na-kāraṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Hārāti muttāhārā. Maṇayoti veḷuriyādimaṇayo. Ariyanti visuddhaṃ. Sīlasamuṭṭhāno kittisaddo gandho manoharabhāvato, disāsu abhibyāpanato ca ‘‘sīlagandho’’ti vutto. So hi paṭivātepi pavattati. Tenāha bhagavā ‘‘satañca gandho paṭivātametī’’ti (dha. pa. 54; a. ni. 3.80; mi. pa. 5.4.1). Dosānaṃ balaṃ nāma vatthujjhācāro, taṃ tesaṃ kātuṃ adentaṃ sīlaṃ dosānaṃ balaṃ ghātetīti veditabbaṃ.
彼时一名大水名为“莎罗浮”，谓天下所称。流极名为“无迟河”，又名“无边河”，水声随处不定。依此水脉分布，则如“戈达瓦里”“苍月”等河。以手洗净众生身上污垢，此涤除污垢不可由恒河等种水所及，故别述此谚离法。开壳者为解贝壳，净者为河泥石。圣人清净，戒德生起有名号清香传布四方，故称为“戒香”。且源远流长。世尊云“百种香气随风散”。怨恨力即恶业，戒破斥恶业力令其灭亡，此须知焉。
Sīlappabhedakathāvaṇṇanā戒的分类论述的注释
§10
10.‘‘Katividha’’nti ettha vidha-saddo koṭṭhāsapariyāyo ‘‘ekavidhena rūpasaṅgaho’’tiādīsu viya, pakārattho vā, katippakāraṃ kittakā sīlassa pakārabhedāti attho. Sīlanalakkhaṇenāti sīlanasaṅkhātena sabhāvena.
所谓‘多种’，此处‘种’即品类之义，如‘以一种形式积聚诸色’等义，谓多种赞歌，谓戒之门类各异。戒之标识，即戒之归纳名称总称。
Caranti tena sīlesu paripūrakāritaṃ upagacchantīti carittaṃ, carittameva cārittaṃ. Vāritato tena attānaṃ tāyanti rakkhantīti vārittaṃ. Adhiko samācāro abhisamācāro, tattha niyuttaṃ, so vā payojanaṃ etassāti ābhisamācārikaṃ. Ādi brahmacariyassāti ādibrahmacariyaṃ, tadeva ādibrahmacariyakaṃ. Viramati etāya, sayaṃ vā viramati, viramaṇaṃ vā virati, na viratīti avirati. Nissayatīti nissitaṃ, na nissitanti anissitaṃ. Pariyanto etassa atthīti pariyantaṃ, kālena pariyantaṃ kālapariyantaṃ, yathāparicchinno vā kālo pariyanto etassāti kālapariyantaṃ. Yāva pāṇanaṃ jīvanaṃ koṭi etassāti āpāṇakoṭikaṃ. Attano paccayehi loke niyuttaṃ, tattha vā viditanti lokiyaṃ. Lokaṃ uttaratīti lokuttaraṃ.
『行』者，谓以持守戒律为完善而前进者，即为行为；若有禁止的事，谓自制保护自己者，即为禁止。其次是过失的行为或不善的行为，其有归属者，即所谓有目的的不善行为。所谓初发修行，指开始修行之初。『断』者，谓自我断除，或自断，断除之意。『立止』者，谓立定不失，也谓非停止。『依止』者，谓依凭而立定；非依止者则称为非依止。『终』者，即其义谓终止，或用时终止，如限定时刻的终止。『及至』谓及至生命终结。『依止于自身』谓由自己因缘约束，若有约束，即称为世间。有超越世间者，则谓为出世间。
Paccayato, phalato ca majjhimapaṇītehi nihīnaṃ, tesaṃ vā guṇehi parihīnanti hīnaṃ. Attano paccayehi padhānabhāvaṃ nītanti paṇītaṃ. Ubhinnameva vemajjhe bhavaṃ majjhimaṃ. Attādhipatito āgataṃ attādhipateyyaṃ. Sesapadadvayepi eseva nayo. Taṇhāya, diṭṭhiyā vā parāmaṭṭhaṃ padhaṃsitanti parāmaṭṭhaṃ. Tappaṭikkhepato aparāmaṭṭhaṃ. Paṭippassaddhakilesaṃ paṭippassaddhaṃ. Sikkhāsu jātaṃ, sekkhassa idanti vā sekkhaṃ. Pariniṭṭhitasikkhākiccatāya asekkhadhammapariyāpannaṃ asekkhaṃ. Tadubhayapaṭikkhepena nevasekkhanāsekkhaṃ. Hānaṃ bhajati, hānabhāgo vā etassa atthīti hānabhāgiyaṃ. Sesesupi eseva nayo. Appaparimāṇattā pariyantavantaṃ, pārisuddhivantañca sīlaṃ pariyantapārisuddhisīlaṃ. Anappaparimāṇattā apariyantaṃ, pārisuddhivantañca sīlaṃ apariyantapārisuddhisīlaṃ. Sabbaso puṇṇaṃ, pārisuddhivantañca sīlaṃ paripuṇṇapārisuddhisīlaṃ.
依赖条件与果报在中道之中丧失，因其种种过失品质而生贬损。依自己因缘而导引向善，谓引导至善。二者皆居中道。以我为主导者，则视为己主所至。即使剩余之二亦同此理。谓对贪欲、见解所达到的极致称为最高境界。对烦恼急躁亦有所谓不最高者。对修静心之习气称为静心者。谓在修学中所得者，此即学者；完成修行任务而得圆满者，谓为无学者。彼二相对称谓不学、已具佛法者。以此二者对面，不谓不学不谓已学。损失与分担亦有所谓损失相。剩余诸法亦同理。谓戒具有有限度之完善，亦具极清净者为有限清净戒。无所不备而不完美者谓为无限、不具清净戒。一切皆盛满清净者谓为完满清净戒。
§11
11.Vuttanayenāti ‘‘sīlanaṭṭhena sīla’’ntiādinā (visuddhi. 1.7) heṭṭhā vuttena nayena. Idaṃ kattabbanti paññattasikkhāpadapūraṇanti idaṃ ābhisamācārikaṃ kattabbaṃ paṭipajjitabbanti evaṃ paññattassa sikkhāpadasīlassa pūraṇaṃ. Sikkhāpadasīlaṃ hi pūrento sikkhāpadampi pūreti pāleti nāma. Sikkhā eva vā sikkhitabbato, paṭipajjitabbato ca sikkhāpadaṃ. Tassa pūraṇantipi yojetabbaṃ. Idaṃ na kattabbanti paṭikkhittassa akaraṇanti idaṃ duccaritaṃ na kattabbanti bhagavatā paṭikkhittassa akaraṇaṃ viramaṇaṃ. Caranti tasminti tasmiṃ sīle taṃsamaṅgino carantīti sīlassa adhikaraṇataṃ vibhāvento tesaṃ pavattiṭṭhānabhāvaṃ dasseti. Tenāha ‘‘sīlesu paripūrakāritāya pavattantī’’ti. Vāritanti idaṃ na kattabbanti paṭikkhittaṃ akappiyaṃ . Tāyantīti akaraṇeneva tāyanti. Tenāti vārittasīlamāha. Vāreti vā satthā ettha, etena vāti vāritaṃ, sikkhāpadaṃ. Taṃ avikopento tāyanti tenāti vārittaṃ. Saddhāvīriyasādhananti saddhāya, uṭṭhānavīriyena ca sādhetabbaṃ. Na hi asaddho, kusīto ca vattapaṭipattiṃ paripūreti, saddho eva satthārā paṭikkhitte aṇumattepi vajje bhayadassāvī samādāya sikkhati sikkhāpadesūti āha ‘‘saddhāsādhanaṃ vāritta’’nti.
所谓依教诫持守之戒，譬如以戒为所归依，教导亦从此教法中显现。此乃应受奉行、圆满遵行为教诫戒律之说。教诫戒律者，谓遵守戒律而得成就者也。戒律当为学习、奉行之对象，其成就谓为奉行圆满之意。此戒不可违背，违背即谓恶行。此非世尊所教禁止之停止与违犯。谓在此守持戒律如同身处此戒中，彰显戒律作为行为之根本。所谓『不作』者，谓不作禁戒之行为。『禁』者，谓不作之意。以此义为戒之涵义。维持信心与精进为修行之助缘。非失信且勤奋者，方能完具行诫戒之行为。故曰信心乃戒之助缘。
Adhisīlasikkhāpariyāpannattā abhivisiṭṭho samācāroti abhisamācāroti āha ‘‘uttamasamācāro’’ti. Abhisamācārova ābhisamācārikaṃ, yathā venayikoti (a. ni. 8.11; pārā. 8) adhippāyo. Abhisamācāro ukkaṭṭhaniddesato maggasīlaṃ, phalasīlañca, taṃ ārabbha uddissa tadatthaṃ tappayojanaṃ paññattaṃ ābhisamācārikaṃ. Suparisuddhāni tīṇi kāyakammāni, cattāri vacīkammāni, suparisuddho ājīvoti idaṃ ājīvaṭṭhamakaṃ. Tattha kāmaṃ ājīvahetukato sattavidhaduccaritato virati sammāājīvoti sopi sattavidho hoti, sammājīvatāsāmaññena pana taṃ ekaṃ katvā vuttaṃ. Atha vā tividhakuhanavatthusannissayato micchājīvato viratiṃ ekajjhaṃ katvā vutto ‘‘ājīvo suparisuddho’’ti. Seṭṭhacariyabhāvato maggo eva brahmacariyanti maggabrahmacariyaṃ, tassa. Ādibhāvabhūtanti ādimhi bhāvetabbataṃ nipphādetabbataṃ bhūtaṃ pattaṃ ādibhāvabhūtaṃ. Kiñcāpi desanānukkamena sammādiṭṭhi ādi, paṭipattikkamena pana ājīvaṭṭhamakasīlaṃ ādīti. Tassa sampattiyāti ābhisamācārikassa sampajjanena paripūraṇena ādibrahmacariyakaṃ sampajjati. Yo hi lahukānipi appasāvajjāni parivajjeti, so garukāni mahāsāvajjāni bahvādīnavāni parivajjessatīti vattabbameva natthīti. Suttaṃ pana etamatthaṃ byatirekavasena vibhāveti. Tattha dhammanti sīlaṃ. Taṃ hi upariguṇavisesānaṃ dhāraṇaṭṭhena dhammoti vuccati.
谓以稳固戒律修行为圆满，是高尚行为，称为过失行为之相对。所谓不善行为，即谓违犯戒律之过失行为，如律藏所说，乃大恶业。过失行为乃指未入正路之行径，行路不正遂致损害目的者，故称不善行为。身体行为清净、语言行为四类、生活行为纯净，即谓善业。其生活行为中若因欲界所染，有七类恶行非所欲者，戒为正业。又有三种误解为恶因而离欲之戒，构成善业。最高的行为之道即为佛法之修行道。所谓根本道理，指要修、要断、要止之义，实质乃为菩提之嗣。以正见等诸法相应，同时修行正业之戒，故称为根本道理。由此根本道理，知名为根本道理者，即是戒律事业修习圆满。即使微小过失皆应避免，因犯小罪犹将招致严重之过失，故戒御小恶以免大恶。经中对此义分明阐述。本处所称法，实为戒律之义，因其主持根本善根之戒故称之。
Viratisīlassa itarasīlena satipi sampayogādike asammissakatādassanatthaṃ ‘‘veramaṇimatta’’nti vuttaṃ.
关于禁止戒，有言说即纯净之禁止戒，此用以区别于其他戒法，谓为禁止戒。
‘‘Nissitānissitavasenā’’ti ettha labbhamānanissayaṃ tāva dassetuṃ ‘‘nissayo’’tiādi vuttaṃ. Tattha taṇhācaritena nissayitabbato taṇhāva taṇhānissayo. Tathā diṭṭhinissayo. Diṭṭhicarito hi asatipi diṭṭhiyā taṇhāvirahe diṭṭhinissitova pavattati. Devoti catumahārājasakkasuyāmādipākaṭadevamāha . Devaññataroti apākaṭaṃ. Taṇhaṃ eva nissitanti taṇhānissitaṃ. Taṇhāya nissitanti ca keci vadanti. Tesaṃ ‘‘dve nissayā’’tiādinā virujjhati. Suddhidiṭṭhiyāti ‘‘iti saṃsārasuddhi bhavissatī’’ti evaṃ pavattadiṭṭhiyā, lokuttaraṃ sīlanti adhippāyo. Tassevāti lokuttarasseva sambhārabhūtaṃ kāraṇabhūtaṃ, vivaṭṭūpanissayanti attho.
此云『依止与非依止』，意在说明依止意涵，故称依止。于此，贪欲行为为依止其因之贪欲。见解为依止之见解。染污行为因断除贪见而生净见，故说依止。关于天人，有言四大帝王萨咖天帝种种所依之天人。谓『依止贪欲』即依止贪欲念。谓依止贪欲者，亦有人谓其有二种依止。谓净见者，谓此便是令轮回净化之见解。此即世间出世间善戒之根本。谓根本即世间之根本，亦是出世间所依。谓为发愿灭除诸患之义。
Kālaparicchedaṃ katvāti ‘‘imañca rattiṃ, imañca diva’’ntiādinā (a. ni. 8.41) viya kālavasena paricchedaṃ katvā. Kālaparicchedaṃ akatvā samādinnampi antarāvicchinnaṃ sampattavirativasena yāvajīvaṃ pavattitampi āpāṇakoṭikaṃ na hotīti dassetuṃ ‘‘yāvajīvaṃ samādiyitvā tatheva pavattita’’nti vuttaṃ.
所谓将时间分段者，即以‘此夜，此昼’等语，将时间依次划分。如《增支部》8章41节所示，按照时刻的顺序将时间划分。若不对时间进行划分，将连续不断的相续也不会因持守而断绝，亦不会发生中断的现象。因此，教法中说『持守相续之中，时间自然而然地流转』，意在说明若持守相续，时间的流转亦如常无碍。
Lābhayasañātiaṅgajīvitavasenāti lābhayasānaṃ anuppannānaṃ uppādanavasena, uppannānaṃ rakkhaṇavasena ceva vaḍḍhanavasena ca ñātiaṅgajīvitānaṃ avināsanavasena. Kiṃ so vītikkamissatīti yo vītikkamāya cittampi na uppādeti, so kāyavācāhi vītikkamissatīti kiṃ idaṃ, natthetanti attho. Paṭikkhepe hi ayaṃ kiṃ-saddo.
所谓利益家族生活，是指未得利益者因利益的起生，已得利益者因利益的保持及增长而持续维持家族生活，从而避免灭失。至于何谓‘断除’？即断除者，其心不可生起欲断除之意念；他说身体与语言将予断除，亦是不成立的。这里‘断除’是指放弃、舍弃之意。
Ārammaṇabhāvena vaṇo viya āsave kāmāsavādike paggharatīti sampayogabhāvābhāvepi sahāsavehīti sāsavaṃ. Tebhūmakadhammajātanti sīlaṃ tappariyāpannanti āha ‘‘sāsavaṃ sīlaṃ lokiya’’nti. Bhavavisesā sampattibhavā. Vinayoti vinayapariyatti, tattha vā āgatasikkhāpadāni. Pāmojjaṃ taruṇapīti. Yathābhūtañāṇadassanaṃ sapaccayanāmarūpadassanaṃ, tadadhiṭṭhānā vā taruṇavipassanā. Nibbidāti nibbidāñāṇaṃ. Tena balavavipassanamāha. Virāgo maggo. Vimutti arahattaphalaṃ. Vimuttiñāṇadassanaṃ paccavekkhaṇā. Kathāti vinayakathā. Mantanāti vinayavicāraṇā. Upanisāti yathāvuttakāraṇaparamparāsaṅkhāto upanissayo. Lokuttaraṃ maggaphalacittasampayuttaṃ ājīvaṭṭhamakasīlaṃ. Tattha maggasīlaṃ bhavanissaraṇāvahaṃ hoti, paccavekkhaṇañāṇassa ca bhūmi, phalasīlaṃ pana paccavekkhaṇāñāṇasseva bhūmi.
以诸碍（阿兰）为根本，烦恼犹如带子束缚，如欲碍等诸根本烦恼被除即为清净烦恼。有三种地法：道德、苦修与智慧。彼处谓道德为‘世俗’；苦修为‘坦荡’；智慧为‘有正见’。生起众生分别的各种现象，称为‘世俗德行’。律藏是律戒的释义，含有制度与守护的教诲。喜悦谓年轻欢愉。实相见知与名色共依之见，实相断见亦是智慧之一。厌离是厌弃见知。因智慧而有强力观察。断欲是道。解脱是阿拉汉果。解脱见知是回顾观察。说法即律教的讲解。思维即律的详思。根本依止即重要原因之继承。出世间道果恒连生活、戒律。此中道德为生灭分别之地，回顾见知为地，果德为回顾见知的土壤。
§12
12. Hīnādhimuttivasena chandādīnampi hīnatā. Paṇītādhimuttivasena paṇītatā. Tadubhayavemajjhatāvasena majjhimatā. Yatheva hi kammaṃ āyūhanavasena hīnādibhedabhinnaṃ hoti, evaṃ chandādayopi pavattiākāravasena. So ca nesaṃ pavattiākāro adhimuttibhedenāti daṭṭhabbaṃ. Yasakāmatāyāti kittisilokābhiratiyā, parivāricchāya vā. ‘‘Kathaṃ nāma mādiso īdisaṃ kareyyā’’ti pāpajigucchāya ariyabhāvaṃ nissāya. Anupakkiliṭṭhanti attukkaṃsanaparavambhanāhi, aññehi ca upakkilesehi anupakkiliṭṭhaṃ. Bhavabhogatthāyāti bhavasampattiatthañceva bhogasampattiatthañca. Attano vimokkhatthāya pavattitanti sāvakapaccekabodhisattasīlamāha. Sabbasattānaṃ vimokkhatthāyāti sabbasattānaṃ saṃsārabandhanato vimocanatthāya. Pāramitāsīlaṃ mahābodhisattasīlaṃ. Yā karuṇūpāyakosallapariggahitā mahābodhiṃ ārabbha pavattā paramukkaṃsagatasoceyyasallekhā desakālasattādivikapparahitā sīlapāramitā.
十二说谓低级根本欲望与忿恨等烦恼虽有减少，但仍然存在；高级根本则纯净不染。前者为中级之间状态。正如业报按寿命分类，有低级种类差异，诸根本欲亦依其发生方式区分。其欲望的作用模式可见分别。欲望亦指称因情欲爱乐或死心悲怨等而生的业果状态。所谓断除是指弟子、辟支佛、菩萨所具戒律。断除是解脱众生世间轮回之锁链。菩萨戒即度他者之大乘戒律。此戒涵盖慈悲与善巧方便，一旦践行开显菩提大觉，破除一切忧愁、沉溺、勉励正法、顺应时间与众生际遇的修持。
Ananurūpanti asāruppaṃ. Attā eva garu adhipati etassāti attagaru, lajjādhiko. Attādhipatito āgataṃ attādhipateyyaṃ. Loko adhipati garu etassāti lokādhipati, ottappādhiko. Dhammo nāmāyaṃ mahānubhāvo ekantaniyyāniko, so ca paṭipattiyāva pūjetabbo. Tasmā ‘‘naṃ sīlasampadāya pūjessāmī’’ti evaṃ dhammamahattaṃ pūjetukāmena.
所说‘人格不齐’是指品质不纯正。‘自我尊重与统摄’意谓自尊自重，羞耻心较强。拥有自我主宰力即‘归己’，集权于己。众生统摄即‘世界主宰’，具惭愧心。教法因其宏大光辉，作为绝对清净之所依，为依止之根基。故说应当尊敬该教法。由此乃发愿‘我不会敬礼他，只为戒德具足者恭敬’，以彰显教法的重要。
Parāmaṭṭhattāti parābhavavasena āmaṭṭhattā. Taṇhādiṭṭhiyo hi ‘‘imināhaṃ sīlena devo vā bhavissāmi devaññataro vā, iminā me sīlena saṃsārasuddhi bhavissatī’’ti pavattassa sīlaṃ parāmasantiyo taṃ parābhavaṃ pāpenti maggassa anupanissayabhāvakaraṇato. Puthujjanakalyāṇakassāti puthujjanesu kalyāṇakassa. So hi puthujjanova hutvā kalyāṇehi sīlādīhi samannāgato. Parāmasanakilesānaṃ vikkhambhanato, samucchindanato ca tehi na parāmaṭṭhanti aparāmaṭṭhaṃ. Tassa tassa kilesadarathassa paṭippassambhanato vūpasamanato paṭippassaddhaṃ.
所谓堕落极甚，是由堕落所引起之极端恶劣。根本烦恼有知见如‘依此戒我当为天人或天上者，依此戒我当脱离轮回’，若戒行生于骄慢，则戒之成效反为堕落之因，因戒修学离道之缘而种恶。所谓凡夫之善者，是指普通众生中具善业者。彼虽为凡夫，然赖善业戒德修摄。诸恶系妨碍善业之障碍，因烦恼之生、灭与根除，戒之不堕之性亦不失其本质。各自戒德因烦恼之减少、镇静与调伏，保持不堕。
Katapaṭikammanti vuṭṭhānadesanāhi yathādhammaṃ katapaṭikāraṃ. Evaṃ hi taṃ sīlaṃ paṭipākatikameva hoti. Tenāha ‘‘taṃ visuddha’’nti. ‘‘Katapaṭikamma’’nti iminā ca ‘‘na punevaṃ karissa’’nti adhiṭṭhānampi saṅgahitanti daṭṭhabbaṃ. ‘‘Acchamaṃsaṃ nu kho, sūkaramaṃsaṃ nu kho’’tiādinā vatthumhi vā, ‘‘pācittiyaṃ nu kho, dukkaṭaṃ nu kho’’tiādinā āpattiyā vā, ‘‘mayā taṃ vatthu vītikkantaṃ nu kho, na nu kho vītikkanta’’ntiādinā ajjhācāre vā vematikassa saṃsayāpannassa. Visodhetabbaṃ yathādhammaṃ paṭikammena. Vimati eva vematikaṃ, tasmiṃ vematike sati, vimatiyā uppannāyāti attho. Vimati paṭivinetabbāti sayaṃ vā taṃ vatthuṃ vicāretvā, vinayadhare vā pucchitvā kaṅkhā vinodetabbā. Nikkaṅkhena pana kappiyaṃ ce kātabbaṃ, akappiyaṃ ce chaḍḍetabbaṃ. Tenāha ‘‘iccassa phāsu bhavissatī’’ti.
何谓戒过失者，谓依正法对犯戒行为进行适当的纠正。戒即持守的行为规范，其恰当之修持即为戒过失。因此说戒是清净的。所谓“戒过失”，乃指当意志坚决立誓不再犯该过失时，此处所重视者。譬如因触犯了不杀生、不偷盗等戒律之事，亦或因犯了犯戒之事，如巴拉基咖戒（巴拉基咖为戒律类别之一），或行为失当，或疑虑不解，皆应以适当之戒过失法加以清净。蓄意之过失则为心意之过失。在该过失上若有疑惑，则应自行审视该行为，或请教持律者，以消除其疑虑。若行为可为，必须实行；若不善，则应舍弃。故曰，此法易于实行。
‘‘Catūhiariyamaggehī’’tiādinā maggaphalapariyāpannaṃ sīlaṃ maggaphalasampayuttaṃ vuttaṃ. Samudāyesu pavattavohārā avayavesupi pavattantīti. Sesanti sabbaṃ lokiyasīlaṃ.
所谓“四圣道断者」，是指与道果相应的戒律，是说与道果相续的戒律。此戒涵盖在四圣道的发生与消灭及其各种组成部分中，统领并包含一切世俗之戒。
Pakatipīti sabhāvopi. Sukhasīlo sakhilo sukhasaṃvāso. Tena pariyāyenāti pakatiatthavācakatthena. Ekaccaṃ abyākataṃ sīlaṃ idhādhippetasīlena ekasaṅgahanti akusalassevāyujjamānataṃ dassetuṃ ‘‘tattha akusala’’ntiādi vuttaṃ. Tathā hi sekkhattikaṃ idha gahitaṃ, idha na upanītaṃ kusalattikanti adhippāyo. Vuttanayenevāti vutteneva nayena kusalattikaṃ aggahetvā hīnattikādīnaṃ pañcannaṃ tikānaṃ vasena assa sīlassa tividhatā veditabbā.
“所谓表明之意”，亦即本性。安乐之德、无害之德及安乐共处之德。因此所谓‘周遍’是指根据表明之义或表示。某些戒有未明示之部分，该戒由此处所指定，意为在对一切不善行为之集中实践中显现为‘彼处有不善’之义等。且修习者若欲彻底精进，此为其引导，谓此处所取非引进之善益。依此说明，应由所说之内容明示解说，如此为最高之三种戒相所显示之戒之三重性。
§13
13.Yodhāti yo idha. Vatthuvītikkameti āpattiyā vatthuno vītikkamane ajjhācāre. Kāmasaṅkappādayo nava mahāvitakkā micchāsaṅkappā. Evarūpassāti edisassa. Tassa hi sīlavante anupasaṅkamitvā dussīle sevantassa tato eva tesaṃ diṭṭhānugatiṃ āpajjanena paṇṇattivītikkame adosadassāvino micchāsaṅkappabahulatāya manacchaṭṭhāni indriyāni arakkhato sīlaṃ ekaṃseneva hānabhāgiyaṃ hoti, na ṭhitibhāgiyaṃ, kuto visesādibhāgiyatā. Sīlasampattiyāti sīlapāripūriyā catupārisuddhisīlena. Aghaṭantassa uttarīti uttari visesādhigamāya avāyamantassa. Ṭhitibhāgiyaṃ sīlaṃ bhavati asamādhisaṃvattaniyattā. Sampādite hi samādhismiṃ sīlassa samādhisaṃvattaniyatā nicchiyati. Samādhatthāyāti samathavasena samādhānatthāya. Nibbidanti vipassanaṃ. Balavavipassanādassanatthaṃ nibbidāgahaṇaṃ tāvatāpi sīlassa nibbedhabhāgiyabhāvasiddhito.
“战士”者，谓此处。所谓犯过失者，是指犯戒之过失。在行为上有过失。由欲念而发的九种大恶念，是指错误之意念。谓此类之行为。对持戒者不亲近而亲近恶行者，即是说，此种犯戒之现象因其妄想、贪念、烦恼之增生，致使心意散乱，不护其根—戒，致戒只能部分存在，并非完满护持。戒德之完整指借四种净洁之戒来充实。未达完全护持者，是指尚未证入定力，故戒仅为部分护持，非稳定护持。定用于禅定之意。修禅定以成就禅定之目的。观行生厌离。由具足力能而显现观的作用而生厌，这亦属戒断烦恼成就之表现。
Yāni ca sikkhāpadāni nesaṃ rakkhitabbānīti sambandho, tāni pana asādhāraṇapaññattito aññāni. Nesanti ‘‘rakkhitabbānī’’ti padaṃ apekkhitvā kattari sāmivacanaṃ, tehi bhikkhūhīti attho. Sati vā ussāheti ussakkitvā sīlāni rakkhituṃ ussāhe sati. Dasāti sāmaṇerehi rakkhitabbasīlamāha ghaṭikārādīnaṃ viya. Aṭṭhāti naccādimālādiveramaṇiṃ ekaṃ katvā sabbapacchimavajjāni aṭṭha.
关于应守持之戒学品，是相关连的戒条，但其中有一些属非常规法，是另外制定的。所谓‘应守持’之语，是依仗对执事者的指导，以便比库们守护戒律而设。‘具念’与‘精进’二项，是使戒得以守护之动力。有十项，是对沙玛内拉应守持之戒，如特指围绕甄别器等的禁戒。八者，是指舞蹈、歌唱、饰品等的禁戒，合计八条对各种世俗败坏戒律之禁忌。
Avītikkamoti pañcannaṃ sīlānaṃ avītikkamo. Pakatisīlanti sabhāvasīlaṃ. Tatrūpapattiniyataṃ hi sīlaṃ uttarakurukānaṃ. Mariyādācārittanti tassa tassa sāvajjassa akaraṇe mariyādabhūtaṃ, tattha tattha kulādīsu pubbapurisehi ṭhapitaṃ cārittaṃ. Kuladesapāsaṇḍadhammo hi ‘‘ācārasīla’’nti adhippetaṃ. Tattha kuladhammo tāva brāhmaṇādīnaṃ amajjapānādi, desadhammo ekaccajanapadavāsīnaṃ ahiṃsanādi, pāsaṇḍadhammo titthiyānaṃ yamaniyamādi. Titthiyamataṃ hi diṭṭhipāsena, taṇhāpāsena ca ḍeti pavattati, pāsaṃ vā bādhaṃ ariyavinayassa ḍetīti ‘‘pāsaṇḍa’’nti vuccati. ‘‘Pakatiyā sīlavatī hotī’’ti (dī. ni. 2.20) vacanato bodhisattamātu pañcasikkhāpadasīlaṃ paripuṇṇameva. Idaṃ pana ukkaṃsagataṃ bodhisattapitaripi cittuppādamattenapi asaṃkiliṭṭhaṃ ‘‘dhammatāsīla’’nti vuttaṃ. Kāmaguṇūpasaṃhitanti kāmakoṭṭhāsesu assādūpasaṃhitaṃ kāmassādagadhitaṃ. Dhammatāsīlanti dhammatāya kāraṇaniyāmena āgataṃ sīlaṃ. Sīlapāramiṃ hi paramukkaṃsaṃ pāpetvā kucchigatassa mahābodhisattassa sīlatejena guṇānubhāvena bodhisattamātu saraseneva paramasallekhappattaṃ sīlaṃ hoti. Mahākassapādīnanti ādi-saddena bhaddādike saṅgaṇhāti. Te kira suciraṃ kālaṃ suparisuddhasīlā eva hutvā āgatā. Tenāha ‘‘suddhasattāna’’nti. Tāsu tāsu jātīsūti sīlavarājamahiṃsarājādijātīsu. Pubbe purimajātiyaṃ siddho hetu etassāti pubbahetukasīlaṃ. Idaṃ pana pakatisīlādisamādānena vinā avītikkamalakkhaṇaṃ sampattaviratisaṅgahaṃ daṭṭhabbaṃ.
所谓不犯戒，是指五戒中不犯戒过失之行为。不犯戒即持戒本性。此五戒均为诸大工匠所遵守。所谓礼敬、守戒，指于各类世俗犯罪中遵循的礼惯和行为规范，乃依先前世间祖先所定之世俗礼法。诸如婆罗门等世家所奉守的禁饮酒律法，部分族群的非暴力戒律，及异见邪说的种种恶业等，都属于戒法之内容。所谓邪见，乃因见解和贪欲心所生恶趣，是破坏圣戒僧团之障碍，称之为邪见。经中言曰‘持戒者因戒而成就’，此为菩萨母所持五戒圆满之义。佛法中之戒，乃依止欲界诸烦恼之尽处而住。所谓法之戒，是谓依因缘而生之戒。对斩断烦恼积累之大菩萨，依戒之力以戒而成就如莲花之净洁戒。其中以大咖萨巴长老为代表者，历久清净戒德之众。故谓为清净圣众。于其所生诸族之中，以戒冠为最尊。此戒基于先义符合因缘而成之本质，若无持戒之相，则不能维持该戒戒体的完整性。
Yaṃ bhagavatā evaṃ vuttaṃ sīlanti sambandho. Idhāti vakkhamānasīlaparipūrakassa puggalassa sannissayabhūtasāsanaparidīpanaṃ, aññasāsanassa ca tathābhāvapaṭisedhanaṃ. Vuttaṃ hetaṃ ‘‘idheva, bhikkhave, samaṇo…pe… suññā parappavādā samaṇebhi aññehī’’ti (dī. ni. 2.214; ma. ni. 1.139; a. ni. 4.241). Bhikkhūti tassa sīlassa paripūrakapuggalaparidīpanaṃ. Pātimokkhasaṃvarasaṃvutoti idamassa pātimokkhasīle patiṭṭhitabhāvaparidīpanaṃ. Viharatīti idamassa tadanurūpavihārasamaṅgibhāvaparidīpanaṃ. Ācāragocarasampannoti idaṃ pātimokkhasaṃvarassa, upariadhigantabbaguṇānañca upakārakadhammaparidīpanaṃ. Aṇumattesu vajjesu bhayadassāvīti idaṃ pātimokkhato acavanabhāvaparidīpanaṃ. Samādāyāti sikkhāpadānaṃ anavasesato ādānaparidīpanaṃ. Sikkhatīti sikkhāya samaṅgibhāvaparidīpanaṃ . Sikkhāpadesūti sikkhitabbadhammaparidīpanaṃ. Yaṃ panettha vattabbaṃ, taṃ parato āvi bhavissati.
世尊如是说者，戒律之关系实也。此为证成持戒完满之人，于法之照明，亦能破除他法之混乱。经中所说原因为：“比库们，此比库行者是空无他他方言之沙门。”（中部尼柯耶2.214；长部尼柯耶1.139；增支部尼柯耶4.241）“比库”者，彼戒律圆满者之标志也。此戒律乃指依止律藏戒律持守者之现成之示现。所谓“住处”，为相应其戒持而行之所在。称其具备规范之行为适所，谓此是律藏戒律持重之功用说明。稍微犯戒即恐惧表现，乃是指出护戒之坚固。此处所说“摄取”，乃无间断受持戒律条文之示现。所言之“修习”，则为身心圆融之修学。戒律训诂，则表明应受持守法义。凡此当行法义，皆当随之展现也。
Soti pātimokkhasaṃvarasīle patiṭṭhitabhikkhu. Tena yādisassa indriyasaṃvarasīlaṃ icchitabbaṃ, taṃ dasseti. Cakkhunāti yato so saṃvaro, taṃ dasseti. Rūpanti yattha so saṃvaro, taṃ dasseti. Disvā na nimittaggāhī hoti nānubyañjanaggāhīti saṃvarassa upāyaṃ dasseti. Yatvādhikaraṇa…pe… anvāssaveyyunti saṃvarassa paṭipakkhaṃ tattha ādīnavaṃ dasseti. Saṃvarāya paṭipajjatīti pageva satiyā upaṭṭhapetabbataṃ dasseti. Rakkhati cakkhundriyanti satiyā upaṭṭhāpanameva cakkhundriyassa ārakkhāti dasseti. Cakkhundriye saṃvaraṃ āpajjatīti tathābhūtā satiyevettha saṃvaroti dasseti. Vītikkamassa vasenāti sambandho. Channaṃ sikkhāpadānanti ‘‘ājīvahetu ājīvakāraṇā asantaṃ abhūtaṃ uttarimanussadhammaṃ ullapatī’’tiādinā āgatānaṃ channaṃ pārājikādipaṭisaṃyuttānaṃ sikkhāpadānaṃ. Sāmantajappanādinā tividhena kuhanavatthunā vimhāpanaṃ kuhanā. Attānaṃ, dāyakaṃ vā ukkhipitvā yathā so kiñci dadāti, evaṃ kathanaṃ lapanā. Nimittaṃ vuccati paccayadānasaññuppādakaṃ kāyavacīkammaṃ, tena nimittena carati, nimittaṃ vā karotīti nemittiko, tassa bhāvo nemittikatā. Gandhādayo viya lābhāya paresaṃ akkosanādinā nipisatīti nippeso, nippesova nippesiko, tassa bhāvo nippesikatā. Mahicchatāya attanā laddhalābhena parato lābhapariyesanā lābhena lābhaṃ nijigīsanatā. Evamādīnanti ādi-saddena anuppiyabhāṇitācāṭukamyatādiṃ saṅgaṇhāti. Paṭisaṅkhānena paccavekkhaṇāya parisuddho asaṃkiliṭṭho paṭisaṅkhānaparisuddho. Cattāro paccayā paribhuñjīyanti etenāti catupaccayaparibhogo, tathāpavattā anavajjacetanā.
是时，此比库依律戒立身。由此显示其应守身根之律。眼根者，能护持眼根之戒现其状。眼见处无取相，无随类故不执，即为护持之方法而示现。依止行为等，表明护持所对正法之实破。护持戒律仅靠念住乃可；护持眼根由念维持即护眼根。由眼根戒持摄，显示真实念，即是护持。戒败之因乃无念也。隐覆戒条者，如“以生计为因，生计所因，非清净，无人之法兴起”为例，皆为隐蔽犯戒，附带巴拉基及如法戒条。以三种方式密语掩饰真相，即为借词汇秘密表达。自语、授与如付赠财物者，皆谓之言语。因彼行为具有缘起条件，由此缘而修行行为依缘行。言“缘”称谓缘起行为。嗅等为获利之象，借责骂表达否定，即为否定所依现象。因淫欲以自身所得产生对他人之获利执着，称为获利之贪求。由诸如此类用语，表达对恶习难忍之心态。详察复审后，净化无垢，则称为明净净戒。四种缘现象等，因无过失之心，自在受用，谓之四缘享受；由是可知其意为无过失之意。
Pātimokkhasaṃvarasīlavaṇṇanā巴帝摩卡防护戒的注释
§14
14.Tatrāti tesu pātimokkhasaṃvarādīsu. Ādito paṭṭhāyāti ‘‘idha bhikkhū’’tiādinā (vibha. 508; dī. ni. 1.194) āgatadesanāya ādito pabhuti. Vinicchayakathāti tattha saṃsayavidhamanena vinicchayāvahā kathā. Paṭhamassa atthassa sabbasādhāraṇattā asādhāraṇaṃ pabbajitāveṇikaṃ pariyāyaṃ dassento ‘‘chinnabhinnapaṭadharāditāya vā’’ti āha. Evaṃ hissa paripuṇṇapātimokkhasaṃvarayogyatā dassitā hoti. Bhinnapaṭadharādibhāvo ca nāma daliddassāpi niggahitassa hotīti tato visesetuṃ ‘‘saddhāpabbajito’’ti vatvā paṭipattiyā yogyabhāvadassanatthaṃ ‘‘kulaputto’’ti vuttaṃ. Ācārakulaputto vā hi paṭipajjituṃ sakkoti jātikulaputto vā. Sikkhāpadasīlanti cārittavārittappabhedaṃ sikkhāpadavasena paññattaṃ sīlaṃ. Yoti aniyamaniddeso yo koci puggalo. Nanti vinayapariyāpannaṃ sīlaṃ. Tanti puggalaṃ. Mokkheti sahakārikāraṇabhāvato. Apāye bhavāni āpāyikāni. Ādi-saddena tadaññaṃ sabbasaṃsāradukkhaṃ saṅgaṇhāti. Saṃvaraṇaṃ kāyavacīdvārānaṃ pidahanaṃ. Yena te saṃvutā pihitā honti, so saṃvaro. Yasmā pana so sattannaṃ āpattikkhandhānaṃ avītikkamo vītikkamapaṭipakkhoti katvā, tasmā vuttaṃ ‘‘kāyikavācasikassa avītikkamassetaṃ nāma’’nti. Pātimokkhasaṃvarena saṃvutoti pātimokkhasaṃvarena pihitakāyavacīdvāro. Tathābhūto ca yasmā taṃ upeto tena ca samaṅgī nāma hoti, tasmā vuttaṃ ‘‘upagato samannāgatoti attho’’ti.
第十四节论戒律摄持等。所谓“初起”，谓因“诸比库”起头之具足教导而发起。所谓法断定释，指由疑惑断尽的定论说教。对于初要义义，即以“终止断绝”等说明成就出家人的殊异地位，其有破坏与损坏之义。因戒律完整故显示其适于持守戒律。破戒及其相等含义，亦暗指其难于具体揭示，则归结为“信心出家的子嗣”，以显示行法应对之地位，称之为“宗族子弟”。果然，“持戒子弟”者，能秉持正行者，亦含断除恶行。戒律守持具体为行为与言语之分别守戒，称为戒条。为人所制约限制之戒法，为众生约束与规制。人称谓即表戒律之戒行。戒律藏完备，乃为根本；自我矫正如阳光升起之象，正是灭除烦恼者，即是戒律本质故称戒律。——四门（身语意）约束彼近脱。犯戒即断离各种八重障碍，称为断离障碍，对戒律之束缚即是护持。故言：“身语门关闭者，此谓护持。”又由此可知“护持”系以有真实念为基础。由断绝依他过失则是破坏。《巴提摩卡》之戒，即为护持根本，物质（身语门）被关闭故也；因其具足者称为圆满故，有时又称“已至有具足者”。
Aparo nayo – kilesānaṃ balavabhāvato, pāpakiriyāya sukarabhāvato, puññakiriyāya ca dukkarabhāvato bahukkhattuṃ apāyesu patanasīloti pātī, puthujjano. Aniccatāya vā bhavādīsu kammavegakkhitto ghaṭiyantaṃ viya anavaṭṭhānena paribbhamanato gamanasīloti pātī, maraṇavasena vā tamhi tamhi sattanikāye attabhāvassa pātanasīloti pātī, sattasantāno, cittameva vā. Taṃ pātinaṃ saṃsāradukkhato mokkhetīti pātimokkhaṃ. Cittassa hi vimokkhena satto ‘‘vimutto’’ti vuccati. Vuttaṃ hi ‘‘cittavodānā visujjhantī’’ti, ‘‘anupādāya āsavehi cittaṃ vimutta’’nti (mahāva. 28) ca. Atha vā avijjādinā hetunā saṃsāre patati gacchati pavattatīti pātī, ‘‘avijjānīvaraṇānaṃ sattānaṃ taṇhāsaṃyojanānaṃ sandhāvataṃ saṃsarata’’nti (saṃ. ni. 2.124) hi vuttaṃ. Tassa pātino sattassa taṇhādisaṃkilesattayato mokkho etenāti pātimokkhaṃ . ‘‘Kaṇṭhekāḷo’’tiādīnaṃ viyassa samāsasiddhi veditabbā. Atha vā pāteti vinipāteti dukkheti pāti, cittaṃ. Vuttaṃ hi ‘‘cittena nīyati loko, cittena parikassatī’’ti (saṃ. ni. 1.62). Tassa pātino mokkho etenāti pātimokkhaṃ, patati vā etena apāyadukkhe, saṃsāradukkhe cāti pātī, taṇhādisaṃkileso. Vuttaṃ hi ‘‘taṇhā janeti purisaṃ (saṃ. ni. 1.55-57), taṇhādutiyo puriso’’ti (itivu. 15, 105; a. ni. 4.9; mahāni. 191; cūḷani. pārāyanānugītigāthāniddesa) ca ādi. Tato pātito mokkhoti pātimokkhaṃ. Atha vā patati etthāti pātīni, cha ajjhattikabāhirāni āyatanāni. Vuttaṃ hi ‘‘chasu loko samuppanno, chasu kubbati santhava’’nti (saṃ. ni. 1.70; su. ni. 171). Tato chaajjhattikabāhirāyatanasaṅkhātato pātito mokkhoti pātimokkhaṃ. Atha vā pāto vinipāto assa atthīti pātī, saṃsāro. Tato mokkhoti pātimokkhaṃ, atha vā sabbalokādhipatibhāvato dhammissaro bhagavā ‘‘patī’’ti vuccati. Muccati etenāti mokkho, patino mokkho tena paññattattāti patimokkho, patimokkho eva pātimokkhaṃ. Sabbaguṇānaṃ vā mūlabhāvato uttamaṭṭhena pati ca so yathāvuttenatthena mokkho cāti patimokkho, patimokkho eva pātimokkhaṃ. Tathā hi vuttaṃ ‘‘pātimokkhanti mukhametaṃ pamukhameta’’nti (mahāva. 135) vitthāro.
又论其他途径：因染污烦恼之强大，恶业难行，善业难起而多坠恶道者，谓之“凡夫”。因无常法与世间生命依业迅疾变灭之速行，犹如盛放之花迅速凋零，因无常流转且未久留，故生灭无常堕落现象称为“堕”。因众生依心之解脱，心解脱者谓之“解脱者”。经有言：“心净浄，则正净也”，又言“心无挂碍而臻无漏解脱”。或因无明为因，堕入轮回，轮回为苦，故谓之堕。论曰“无明为诸众生烦恼之根本，此即轮回之因缘”；由此缘故，称此为毁灭痛苦之因。“季节时节”等由因缘成就，应加留意。又谓“彼由苦恼而灭”；心即如是。“此心导致世间，心转动世间”（增支部尼柯耶1.62）。由此知堕即为根本烦恼之业报。经言“渴爱生人，渴爱即为第二人”，表达此因。故由堕而解脱称为戒律。又论世间有内外六根境界。经言“六界生起，六界受苦”，因有内外六根境界而由此故得戒律称为解脱。谓忧恼苦海游荡者堕入苦趣，故戒律即是解脱。又谓世尊为世间诸法主尊，称其为“堕脱”，谓脱离束缚者，谓戒律也。解脱之意即为解脱，戒律之意亦为解脱。经云“戒律即门，乃入门也”，足以详述。
Atha vā pa-iti pakāre, atī-ti accantatthe nipāto, tasmā pakārehi accantaṃ mokkhetīti pātimokkhaṃ. Idaṃ hi sīlaṃ sayaṃ tadaṅgavasena, samādhisahitaṃ paññāsahitañca vikkhambhanavasena, samucchedavasena ca accantaṃ mokkheti mocetīti pātimokkhaṃ, pati pati mokkhoti vā patimokkho, tamhā tamhā vītikkamadosato paccekaṃ mokkhoti attho, patimokkho eva pātimokkhaṃ. Mokkhoti vā nibbānaṃ, tassa mokkhassa paṭibimbabhūtoti patimokkho. Sīlasaṃvaro hi sūriyassa aruṇuggamanaṃ viya nibbānassa udayabhūto tappaṭibhāgo viya yathārahaṃ kilesanibbāpanato, patimokkhoyeva pātimokkhaṃ. Atha vā mokkhaṃ pati vattati, mokkhābhimukhanti vā patimokkhaṃ, patimokkhameva pātimokkhanti evamettha pātimokkha-saddassa attho veditabbo. Iriyatīti attabhāvaṃ pavatteti. ‘‘Viharatī’’ti iminā pātimokkhasaṃvarasīle ṭhitassa bhikkhuno iriyāpathavihāro dassito. Pāḷiyanti jhānavibhaṅgapāḷiyaṃ (vibha. 508 ādayo).
又说“pa-”为开头，“atī-”意为彻底、圆满，故由各音节而成彻底解脱之义谓戒律。此戒律乃由吾身诸肢所摄系，配合禅定、智慧，为断绝恶习之彻底解脱。称之戒律，亦称为解脱。戒律含义即断除恶习，离恶即自由；即使称为解脱，亦为戒律之象征。依此理会，戒律摄持如红日般升华，戒律亦为通向涅槃之曙光，是灭除烦恼之主要部分。故戒律即为解脱。又说解脱谓向解脱努力，戒律即为此向解脱之体。此处“iriyati”意指行动状态。经文中“住处”则谓持戒比库之生活形态所在。巴利文“jhānavibhaṅgapāḷiyaṃ”表禅定分析之意。
Tattha kāmaṃ samaṇacāraṃ, samaṇagocarañca dassetuṃ ‘‘ācāragocarasampanno’’ti vuttaṃ, yathā pana maggaṃ ācikkhanto ‘‘vāmaṃ muñca, dakkhiṇaṃ gaṇhā’’ti vajjetabbapubbakaṃ gahetabbaṃ vadeyya, yathā vā sasīsanhānena pahīnasedamalajallikassa mālāgandhavilepanādivibhūsanasaṃvidhānaṃ yuttarūpaṃ, evaṃ pahīnapāpadhammassa kalyāṇadhammasamāyogo yuttarūpoti ‘‘atthi ācāro, atthi anācāro’’ti dvayaṃ uddisitvā anācāraṃ tāva vibhajituṃ ‘‘tattha katamo anācāro’’tiādi vuttaṃ. Tattha kāyiko vītikkamoti tividhaṃ kāyaduccaritaṃ. Vācasiko vītikkamoti catubbidhaṃ vacīduccaritaṃ. Kāyikavācasikoti tadubhayaṃ.
此中，关于欲乐之沙门行为及行止，谓其“具规范行为所摄”，譬如行道中示意“弃左取右”等以前的指示，亦可示为先行应持。又如头发被剪除、染净、墨染、芬芳装饰等，均为克弃恶业起善行之适合之法，故称“有规范行为，非不规范行为”。其中身体过失，分为三种不良行为。言语过失则四种不良言辞。身语二门之不良行为合成身语恶业。
Evaṃ ājīvaṭṭhamakasīlassa vītikkamo dassito. Idāni mānasaṃ anācāraṃ dassetuṃ ‘‘sabbampi dussīlyaṃ anācāro’’ti vatvā tattha ekacciyaṃ dassento ‘‘idhekacco veḷudānena vā’’tiādimāha. Tattha veḷudānenāti paccayuppādanatthena veḷudānena. Pattadānādīsupi eseva nayo. Veḷūti manussānaṃ payojanāvaho yo koci veḷudaṇḍo. Pattaṃ gandhikādīnaṃ gandhapaliveṭhanādiatthaṃ vā, tālanāḷikerādipattaṃ vā. Pupphaṃ yaṃ kiñci manussānaṃ payojanāvahaṃ. Tathā phalaṃ. Sinānaṃ sirīsacuṇṇādinhāniyacuṇṇaṃ. Mattikāpi ettheva saṅgahaṃ gacchati. Dantakaṭṭhaṃ yaṃ kiñci mukhasodhanatthaṃ dantaponaṃ. Cāṭukamyatā attānaṃ dāsaṃ viya nīcaṭṭhāne ṭhapetvā parassa khalitavacanaṃ saṇṭhapetvā piyakāmatāya paggayhavacanaṃ. Muggasūpyatāti muggasūpasamatā saccālikena jīvitakappanaṃ. Yathā hi muggasūpe paccante bahū muggā paccanti, katipayā na paccanti, evaṃ saccālikena jīvitakappane bahu alikaṃ hoti, appakaṃ saccanti. Paribhaṭatīti paribhaṭo, paresaṃ dārake pariharanto. Paribhaṭassa kammaṃ pāribhaṭyaṃ, sā eva pāribhaṭyatā, alaṅkaraṇādinā kuladārakapariharaṇassetaṃ nāmaṃ. Tesaṃ tesaṃ gihīnaṃ gāmantaradesantarādīsu sāsanapaṭisāsanaharaṇaṃ jaṅghapesanikaṃ. Aññataraññatarenāti etesaṃ vā veḷudānādīnaṃ vejjakammabhaṇḍāgārikakammapiṇḍapaṭipiṇḍakammasaṅghuppādacetiyuppādapaṭṭhapanādīnaṃ vā micchājīvena jīvitakappanakakammānaṃ yena kenaci . Buddhapaṭikuṭṭhenāti buddhehi garahitena paṭisiddhena. Micchājīvenāti na sammāājīvena. Ayaṃ vuccati anācāroti ayaṃ sabbopi ‘‘anācāro’’ti kathīyati. Ācāraniddeso vuttapaṭipakkhanayeneva veditabbo.
如此，关于持业戒者恶行的堕落已经示现。现在，要示现心行上的不善行为时，说：“一切皆是恶行、不善行为。”修学者中有人说：“这里某些由恶人施受的行为”，以此类推。此处所谓恶人施受，是指因缘生起而由恶人施与接受的行为。比如给与衣物等，皆属于此类。所谓恶人者，即人们凭借功用使用恶具之人。若是叶子、香料之类用以散布香气者，或棕榈、椰子叶等的叶子；若是人为之用的任何花，亦复如是。果实也同样。硝石、白礬等矿物质亦集于此。陶土也归于此范畴。若是牙签之类，其功能是清洁口腔牙齿之用。为了趋避，他人若是将此等物品丢置肮脏之地，并出恶语伤害他人，又假装亲爱劝诫，亦属愚民行径。所谓愚民行径，是指出于目睹真相而愿意苟且度生者。如同老鼠食齿，众多老鼠追随，数鼠不随；真相苦行者为伴，众恶反刁难，其数量多而真者少。侮慢者即侮慢他人之人。侮辱之行为名为侮辱，是以装饰等借口侮慢君子。诸如此类，乡村城镇的平民之间，常有破坏教法的荼毒行为，包括踩踏、弃置、辱骂等。有些是依赖恶人施受之人，或是医师、仆役、乞者行恶业聚集、建立犯罪的法集会等。被佛所讨伐者，是指诸佛亲自禁止之辈。所谓恶生者，既非正生者，故称。此即称为不善行为，统属所谓“不善行为”之类。行持之释，须依教义出发而知之。
Gocaraniddesepi paṭhamaṃ agocarassa vacane kāraṇaṃ heṭṭhā vuttanayeneva veditabbaṃ. Gocaroti piṇḍapātādīnaṃ atthāya upasaṅkamituṃ yuttaṭṭhānaṃ. Ayuttaṭṭhānaṃ agocaro. Vesiyā gocaro assāti vesiyāgocaro, mittasanthavavasena upasaṅkamitabbaṭṭhānanti attho. Vesiyā nāma rūpūpajīviniyo, tā mittasanthavavasena na upasaṅkamitabbā, samaṇabhāvassa antarāyakarattā, parisuddhāsayassāpi garahahetuto, tasmā dakkhiṇādānavasena satiṃ upaṭṭhapetvāva upasaṅkamitabbā. Vidhavā vuccanti matapatikā, pavutthapatikā vā. Thullakumārikāti mahallikā aniviṭṭhakumāriyo, paṇḍakāti napuṃsakā. Te hi ussannakilesā avūpasantapariḷāhā lokāmisasannissitakathābahulā, tasmā na upasaṅkamitabbā. Bhikkhuniyo nāma ussannabrahmacariyā. Tathā bhikkhūpi. Tesaṃ aññamaññaṃ visabhāgavatthubhāvato santhavavasena upasaṅkamane katipāheneva brahmacariyantarāyo siyā, tasmā na upasaṅkamitabbā. Gilānapucchanādivasena upasaṅkamane satokārinā bhavitabbaṃ. Pānāgāranti surāpānagharaṃ. Taṃ soṇḍajanehi avivittaṃ hoti. Tattha tehi soṇḍatādivasena na upasaṅkamitabbaṃ brahmacariyantarāyakarattā. Saṃsaṭṭho viharati rājūhītiādīsu rājāno nāma ye rajjamanusāsanti. Rājamahāmattā rājissariyasadisāya issariyamattāya samannāgatā. Titthiyāti viparītadassanā bāhirakaparibbājakā. Titthiyasāvakāti tesu daḷhabhattā paccayadāyakā. Ananulomikena saṃsaggenāti tissannaṃ sikkhānaṃ ananulomikena paccanīkabhūtena saṃsaggena saṃsaṭṭho viharati, yena brahmacariyantarāyaṃ vā sallekhaparihāniṃ vā pāpuṇāti.
关于境域的解释，首先应知“非境域者”之意，以下所说已明示其义。所谓境域，是指四处乞食等处适宜去处。无适宜处则为非境域。所谓居所境域，是指依托在乡邻关系而可前往的场所。居所者，即为依障碍求生活之处，不宜去者；若障碍行乞者生活清净、心地端正，因而以布施供养心存感恩，则应随愿前往。寡妇是指无子无孙者，少女是未成婚女童，阉割者是不具男女之人。彼等因烦恼纷争、仇恨暴虐等，常说世俗恶语，故不能前往。比库尼为持坚定戒行者，比库比库亦如是。彼此间因品行不合而存在佛道障碍，故不可前往。若因疾病问候等原因前往，则行吉祥。饮酒指吸饮烈酒者，常被须发稀疏之人侵扰。此等须发稀疏等之故不该前往，因有违戒之阻碍。住在王宫等处者，称之为王。大臣为具王家权力助手者。外道是持异见野外游行之人。外道弟子是其教下坚定依止者。若彼者出于不顺之学习而结交，日久意念相通，则相安无事，从而断佛道障碍及断戒损坏。
Idāni aparenapi pariyāyena agocaraṃ dassetuṃ ‘‘yāni vā pana tānī’’tiādi vuttaṃ. Tattha assaddhānīti buddhādīsu saddhāvirahitāni. Tato eva appasannāni, kammakammaphalasaddhāya vā abhāvena assaddhāni. Ratanattayappasādābhāvena appasannāni. Akkosakaparibhāsakānīti akkosavatthūhi akkosakāni ceva bhayadassanena santajjanakāni ca. Atthaṃ na icchanti anatthameva icchantīti anatthakāmāni. Hitaṃ na icchanti ahitameva icchantīti ahitakāmāni. Phāsu na icchanti aphāsuṃyeva icchantīti aphāsukakāmāni. Yogakkhemaṃ nibbhayaṃ na icchanti, ayogakkhemameva icchantīti ayogakkhemakāmāni. Bhikkhūnanti ettha sāmaṇerānampi saṅgaho. Bhikkhunīnanti ettha sikkhamānasāmaṇerīnaṃ. Sabbesaṃ hi sāsanikānaṃ anatthakāmatādīpanapadamidaṃ vacanaṃ. Tathārūpāni kulānīti tādisāni khattiyakulādīni. Sevatīti nissāya jīvati. Bhajatīti upasaṅkamati. Payirupāsatīti punappunaṃ upagacchati. Ayaṃ vuccatīti ayaṃ vesiyādiko, rājādiko, assaddhakulādiko ca taṃ taṃ sevantassa tippakāropi ayutto gocaroti agocaro. Ettha hi vesiyādiko pañcakāmaguṇanissayato agocaro. Yathāha ‘‘ko ca, bhikkhave, bhikkhuno agocaro paravisayo? Yadidaṃ pañca kāmaguṇā’’ti (saṃ. ni. 5.372). Rājādiko samaṇadhammassa anupanissayato, lābhasakkārāsanivicakkanippothanadiṭṭhivipattihetuto ca. Assaddhakulādiko saddhāhānicittasantāsāvahato agocaro.
现在以另一说法示现非境域者：“诸若非此二者”等，已表明。所谓无信者，是指对佛所信心缺乏者。由此心不澄明，不信因果功德果报。对于宝物清净无恙而不肃敬者，心不纯净。于喊骂诽谤者而言，是因恶语之因、恐惧显现而生起。所谓不欲为善者，即虽知非善不欲之人。所谓不欲为恶者，即虽知不善而欲者。所谓不欲为善语者，指无清净语者。欲求安乐无惧者，实际求无安乐者。这里比库包括沙玛内拉，称集。比库尼包括在学、沙玛内莉，亦称集。此类无益之言属令教法消减法之根本。所谓家族乃指如王族婆罗门等。所谓“依托”是指依靠而生存的意思。所谓“事奉”是亲近侍奉之义。所谓频繁邻近是多次来往。今此称呼，是指居所、国王等五种功德所造成非境域者。诸王因私生活不当，丧失对正法礼敬。无信之族群因失信心，常为害法。
Gocaraniddese ‘‘na vesiyāgocaro’’tiādīni vuttapaṭipakkhavasena veditabbāni. Opānabhūtānīti udapānabhūtāni bhikkhusaṅghassa, bhikkhunīsaṅghassa ca catumahāpathe khatapokkharaṇī viya yathāsukhaṃ ogāhanakkhamāni. Kāsāvapajjotānīti bhikkhūnaṃ, bhikkhunīnañca nivatthapārutakāsāvānaṃyeva pabhāhi ekobhāsāni. Isivātapaṭivātānīti gehaṃ pavisantānaṃ , nikkhamantānañca bhikkhubhikkhunīsaṅkhātānaṃ isīnaṃ cīvaravātena ceva samiñjanapasāraṇādijanitasarīravātena ca paṭivātāni pavāyitāni viniddhutakibbisāni vā.
境域解释中对“非居所境域”等表述，应视为相对定义。所谓水池、井等，是指比库、比库尼僧团四大主道具如池塘自由自由取水。所谓袈裟，是敷设给比库、比库尼使用之色泽各异的衣服。所谓屋梁风，是指入出于住所的比库、比库尼身受由袈裟风、身体衣物风带来的感受，或由环境体风造成的扰乱。此类风息多为缠绕扰乱而邪恶，未发尘埃。
Idāni niddese āgatanayenāpi ācāragocare dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādi āraddhaṃ. Etthāti etasmiṃ pātimokkhasīlaniddese. Imināpi nayenāti idāni vuccamānavidhināpi. Saṅghagatoti saṅghasannipātaṃ gato. Acittīkārakatoti akatacittīkāro, akatagāravoti attho. Ghaṭṭayantoti sarīrena, cīvarena vā ghaṃsanto. Puratopi tiṭṭhati acittīkārakatoti sambandhitabbaṃ. Ṭhitakopīti upari tiṭṭhanto viya āsannataraṭṭhāne ṭhitakopi bhaṇati. Bāhāvikkhepakoti bāhuṃ vikkhipanto. Anupāhanānanti anādare sāmivacanaṃ. Saupāhanoti upāhanāruḷho. There bhikkhū anupakhajjāti therānaṃ bhikkhūnaṃ ṭhitaṭṭhānaṃ anupavisitvā tesaṃ āsannataraṭṭhānaṃ upagantvā. Kaṭṭhaṃ pakkhipati aggikuṇḍe. Vokkammāti passato atikkamitvā. Gūḷhāni sabhāvato paṭicchannāni sāṇipākārādinā paṭicchāditāni. Anāpucchāti anāpucchitvā. Assāti anācārassa.
现在已到释义前段，欲示现行持行为：“附加行为”等。这里是戒律持者行为指示内容。所谓未生伪善者，是指未造作伪善假相，或含义。所谓粘附者，是指身体或衣服紧贴。所谓前方而立，是身体前出现。所谓手胸张开，是张开手臂。所谓无敬重，是缺失敬礼。所谓恭敬递进，是指恭敬的层次上升。比库们不侵犯长老站立之位，来到长老附近立定。比库跷手于火炉旁。所谓遮掩者，依其自然天性隐藏。他人打妄语、妄说。所谓无问者，不经请教。此皆指违背之行持仪制。
Apica bhikkhūtiādi sabbasseva bhikkhuno ācāradassanavasena pavattaṃ aṭṭhakathāvacanaṃ, na niddesapāḷi. Saddhāsīlasutacāgādiguṇahetuko garubhāvo garukaraṇaṃ vā gāravo, saha gāravenāti sagāravo. Garuṭṭhāniyesu gāravasārajjādivasena paṭissāyanā patissā, sappatissavapaṭipatti. Saha patissāyāti sappatisso. Savisesaṃ hirimanatāya, ottappibhāvena ca hirottappasampanno. Sekhiyadhammapāripūrivasena sunivattho supāruto. Pāsādikenāti pasādāvahena, itthambhūtalakkhaṇe cetaṃ karaṇavacanaṃ. Eseva nayo ito paresupi chasu padesu. Abhikkantenāti abhikkamena. Iriyāpathasampannoti sampannairiyāpatho. Tena sesairiyāpathānampi pāsādikatamāha. Indriyesu guttadvāroti cakkhundriyādīsu chasu dvāresu susaṃvihitārakkho. Bhojane mattaññūti paribhuñjitabbato bhojanasaññite catubbidhepi paccaye pariyesanapaṭiggahaṇaparibhogādivasena sabbaso pamāṇaññū. Jāgariyamanuyuttoti pubbarattāpararattaṃ bhāvanāmanasikārasaṅkhātaṃ jāgariyaṃ sātaccakāritāvasena anu anu yutto tattha yuttapayutto. Satisampajaññena samannāgatotiādi yathāvuttassa ācārassa sambhāradassanaṃ. Tattha appicchoti niiccho. Santuṭṭhoti yathālābhādivasena santosena tuṭṭho. Sakkaccakārīti ādarakārī. Garucittīkārabahuloti garuṭṭhāniyesu garukaraṇabahulo. Ayaṃ vuccati ācāroti ayaṃ sagāravatādi atthakāmehi ācaritabbato ācāro.
比库及其行为表现原意是指诸如信戒、慧学、布施等善行根本存在时才有出现之荣光与拘谨。所谓重视行为，是令其具敬畏心。敬畏者是对戒条、规定等有内心注重。所谓谨守行为，是顺从学戒规范。恭敬行为意味着心生欢喜安稳。所谓通达意愿，是具有理解行为义理。此行为适用六方及其它数处。所谓进入与离开路径畅达。再有饮食适量节制，在食时适度，既不贪食，也不恶食，基于食之四种因缘而圆满。所谓觉知者，是指对行为能够警醒谨守一贯的觉知与精神专注。持此行为者，名为行持。遵守此即谓行持。
Sīlādīnaṃ guṇānaṃ upanissayabhūto upanissayagocaro. Satisaṅkhāto cittassa ārakkhabhūto eva gocaro ārakkhagocaro. Kammaṭṭhānasaṅkhāto cittassa upanibandhanaṭṭhānabhūto gocaro upanibandhagocaro. Appicchatādīhi dasahi vivaṭṭanissitāya kathāya vatthubhūtehi guṇehi samannāgato dasakathāvatthuguṇasamannāgato. Tato eva kalyāṇo sundaro mittoti kalyāṇamitto. Tassa lakkhaṇaṃ parato āgamissati. Assutaṃ suttageyyādiṃ. Suṇātīti sutamayaṃ ñāṇaṃ uppādeti. Sutaṃ pariyodāpetīti tameva yathāsutaṃ avisadatāya apariyodātaṃ punappunaṃ paripucchanādinā visodheti nijjaṭaṃ nigumbaṃ karoti. Tattha ca ye kaṅkhaṭṭhāniyā dhammā, tesu saṃsayaṃ chindanto kaṅkhaṃ vitarati. Kammakammaphalesu, ratanattaye ca sammādiṭṭhiyā ujukaraṇena diṭṭhiṃ ujuṃ karoti. Tato eva ca duvidhāyapi saddhāsampadāya cittaṃ pasādeti. Atha vā yathāsutaṃ dhammaṃ pariyodapetvā tatthāgate rūpārūpadhamme pariggahetvā sapaccayaṃ nāmarūpaṃ pariggaṇhanto sattadiṭṭhivaṅkavidhamanena diṭṭhiṃ ujuṃ karoti. Dhammānaṃ paccayapaccayuppannatāmattadassanena tīsupi addhāsu kaṅkhaṃ vitarati. Tato paraṃ ca udayabbayañāṇādivasena vipassanaṃ vaḍḍhetvā ariyabhūmiṃ okkamanto aveccapasādena ratanattaye cittaṃ pasādeti. Tathābhūtova tassa kalyāṇamittassa anusikkhanena saddhādīhi guṇehi na hāyati, aññadatthu vaḍḍhateva. Tenāha ‘‘yassa vā’’tiādi.
从戒律等起的诸法品性，是依赖依止而生，依赖依止而能被认识的对象。以念现起的心，既能防护自己，亦为防护的对象。以修习法念现起的心，是牵缠于修习法的系缘处，因而成为牵缠的对象。心念的十种讲说，如贪欲等消退之理，依赖于诸缘成分而生，这些具诸法性。具此十种讲说的法性，故谓之善友。其特征以后将述说。有闻者会生智慧，所闻者即智慧之所起。"所闻"者，谓用反复诵闻、探究等，净除其不清不净，澄清明朗，去除障碍。其间若遇疑难之法，则去除疑惑，除却疑惑。于业及业结果，自正见如宝为定见。故心因信的圆满亦得安乐。或者依如闻所闻法，分别其色与非色，受缘起名色，见正见中断故谓其正见正直。借由对法诸缘的现象及其因缘之见三者，破除疑惑。以后随《生灭智》等增长内观禅，入圣地，心因具足信等善法而释然安乐。修习此善友，如其于信等善法的随习，不能丧失，但于他处渐增。因此谓「谁人……」等经句。
Antaragharanti antare antare gharāni ettha, taṃ etassāti vā ‘‘antaraghara’’nti laddhanāmaṃ gocaragāmaṃ paviṭṭho. Tattha ghare ghare bhikkhāpariyesanāya vīthiṃ paṭipanno. Okkhittacakkhūti heṭṭhākhittacakkhu. Kittakena pana okkhittacakkhu hotīti āha ‘‘yugamattadassāvī’’ti. Susaṃvutoti saṃyato. Yathā panettha susaṃvuto nāma hoti, taṃ dassetuṃ ‘‘na hatthiṃ olokento’’tiādi vuttaṃ.
所谓内室者，乃指内中相连的室室。此地名曰“内室”，是通达客来之乡村入口。彼处僧众寻求食宿，各出入于里间。所谓内向眼，是内里向外之眼；外向眼，是外里向内之眼。以“成双观察者”喻此二眼之配合。如谓“成双观察者”，意指内外相通，好似教戒修习精进和具足。称之为稳固，谓意境如此稳固，故说“不以扭头观察”，以表此教法圆满无误。
Yatthāti yesu satipaṭṭhānesu. Cittaṃ bhāvanācittaṃ. Upanibandhatīti upanetvā nibandhati. Vuttañhetaṃ –
「于何处」指的是「正念所依止」这些事物。心的修习即是对心的培育。『upanibandhatīti』的意思是「先牵引然后束缚」，即先把心牵引住，再予以束缚。讲及缘故时说——
‘‘Yathā thambhe nibandheyya, vacchaṃ damaṃ naro idha;
经中云：“如木柱系缚，猎犬能驯；此处人当驯心；”
Bandheyyevaṃ sakaṃ cittaṃ, satiyārammaṇe daḷha’’nti. (visuddhi. 1.217; dī. ni. aṭṭha. 2.374; ma. ni. aṭṭha. 1.107; pārā. aṭṭha. 2.165; paṭi. ma. aṭṭha. 2.1.163);
“应系缚之心，如猎犬之驯顺，”这是从净戒论、长部尼柯耶注、摩诃尼柯耶注、大集论及巴提摩卡律中引证。
Satipaṭṭhānānaṃ upanibandhagocarabhāvaṃ dassetuṃ ‘‘vuttañheta’’ntiādi vuttaṃ. Tattha sako pettiko visayoti attano pitu sammāsambuddhassa santako, tena diṭṭho dassito ca visayo.
为了说明念处修习心之牵缠依止的本性，引证以上经文。文中“sako pettiko visayo”谓义为自身的父亲即正觉者的丈夫，此是觉者亲见示现的对象。
Aṇuppamāṇesūti paramāṇuppamāṇesu. Asañciccaāpannasekhiyaakusalacittuppādādibhedesūti asañcicca āpannasekhiyesu akusalacittuppādādibhedesūti evaṃ asañciccaggahaṇaṃ sekhiyavisesanaṃ daṭṭhabbaṃ. Sekhiyaggahaṇena cettha vattakkhandhakādīsu (cūḷava. 356 ādayo) āgatavattādīnampi gahaṇaṃ. Tepi hi sikkhitabbaṭṭhena ‘‘sekhiyā’’ti icchitā. Tathā hi mātikāyaṃ pārājikādīnaṃ viya sekhiyānaṃ paricchedo na kato. Evañca katvā ‘‘asañcicca āpannasekhiyā’’ti asañciccaggahaṇaṃ samatthitaṃ hoti. Na hi mātikāyaṃ āgatesu pañcasattatiyā sekhiyesu nosaññāvimokkho nāma atthi, asañciccaggahaṇeneva cettha asatiajānanānampi saṅgaho kato. Keci panettha asiñcicca āpannaggahaṇena acittakāpattiyo gahitāti vadanti, taṃ tesaṃ matimattaṃ, garukāpattīsupi kāsañci acittakabhāvasabbhāvato, adhiṭṭhānāvikammassa, desanāvikammasseva vā sabbalahukassa vajjassa idhādhippetattā. Tenāha ‘‘yāni tāni vajjāni appamattakāni oramattakāni lahukāni lahusammatānī’’tiādi. Ādisaddena pātimokkhasaṃvaravisuddhatthaṃ anatikkamanīyānaṃ anāpattigamanīyānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Bhayadassanasīloti paramāṇumattaṃ vajjaṃ aṭṭhasaṭṭhiyojanasatasahassubbedhasinerupabbatasadisaṃ katvā dassanasabhāvo, sabbalahukaṃ vā dubbhāsitamattaṃ pārājikasadisaṃ katvā dassanasabhāvo. Yaṃ kiñcīti mūlapaññattianupaññattisabbatthapaññattipadesapaññattiādibhedaṃ yaṃ kiñci sikkhitabbaṃ paṭipajjitabbaṃ pūretabbaṃ sīlaṃ. Sammā ādāyāti sammadeva sakkaccaṃ, sabbaso ca ādiyitvā. Ayaṃ pana ācāragocarasampadā kiṃ pātimokkhasīle pariyāpannā, udāhu apariyāpannāti? Pariyāpannā. Yadi evaṃ kasmā puna vuttāti codanaṃ sandhāyāha ‘‘ettha cā’’tiādi.
“Aṇuppamāṇesu”者，谓次第无间断者；“paramaṇuppamāṇesu”者，谓究竟无间断者。以不退转心、达成应学戒法及善心生起之分别为标的，于未退转应学戒中修习如是法，观其独有之特征。此处以《律藏》《篇集》等经文为例，包含诸从自始至终诸修习事。故此即是所说之“应学戒”，即以应学戒为名。佛律中如巴拉基戒等，各种应学戒之分类未曾撰述。此外，在此部应学戒中未见“七十五应学戒”中“不应有分别心(即无分别自由心)”之说；由此可见，此处应学戒之涵盖乃包括如实见知错漏之集合。有人谓此处以“不退应学戒”为不正意，实为彼辩解之所致。依我见，诸处意称错意等均属心相之自然显现，且出于强烈断恶行持之教导，属义理应有之义。经典中说“所犯之戒虽有粗重及轻微，能制亡者犹有所次第”，意指戒罪轻重虽异，但皆有其应当惩治之次序。由此观之，彼等篡解，不过是恐惧无明之显现，如微小障碍澄清之喻，如苇芦堆中之高峰。其义理犹如山岳庄严大观，虽有微细忧患，仍不失其根本庄严。所谓“以八十六由旬九万八千佛身大小庄严喻审视障碍之貌”，此喻说明虽有障碍，整体境界庄严无碍。又以“以不善之杂言恼乱破坏，犹如巴拉基戒之障碍所见之性”，以示障碍虽有，但不坏庄严。于诸根本现行、所有戒法、应修守成、行为习练等，皆本于真实正集（法义），应当圆满正修。所谓“善巧取用、全然成就”，意在强调持戒之正当和无碍。此修习所及之戒法，为解脱行道所覆盖，意即律藏已遍含此义。故此行为道俗收摄成全，如未遍成之说，则非当理。若问“何以如此说？”则由经典倡导之义而答之。
Indriyasaṃvarasīlavaṇṇanā根防护戒的注释
§15
15. Indriyasaṃvarasīlaṃ pātimokkhasaṃvarasīlassa sambhārabhūtaṃ, tasmiṃ satiyeva icchitabbanti vuttaṃ ‘‘soti pātimokkhasaṃvarasīle ṭhito bhikkhū’’ti. Sampādite hi etasmiṃ pātimokkhasaṃvarasīlaṃ suguttaṃ surakkhitameva hoti, susaṃvihitakaṇṭakavati viya sassanti. Kāraṇavasenāti asādhāraṇakāraṇassa vasena. Asādhāraṇakāraṇavasena hi phalaṃ apadisīyati, yathā yavaṅkuro bherisaddoti. Nissayavohārena vā etaṃ nissitavacanaṃ, yathā mañcā ukkuṭṭhiṃ karontīti. Rūpanti rūpāyatanaṃ. Cakkhunā rūpaṃ disvāti ettha yadi cakkhu rūpaṃ passeyya, aññaviññāṇasamaṅginopi passeyyuṃ, na cetaṃ atthi, kasmā? Acetanattā cakkhussa. Tenāha ‘‘cakkhu rūpaṃ na passati acittakattā’’ti. Atha viññāṇaṃ rūpaṃ passeyya, tirokuṭṭādigatampi naṃ passeyya appaṭighabhāvato, idampi natthi sabbassa viññāṇassa dassanābhāvato. Tenāha ‘‘cittaṃ na passati acakkhukattā’’ti. Tattha yathā cakkhusannissitaṃ viññāṇaṃ passati, na yaṃ kiñci. Tañca kenaci kuṭṭādinā antarite na uppajjati, yattha ālokassa vibandho. Yattha pana na vibandho phalikagabbhapaṭalādike, tattha antaritepi uppajjateva. Evaṃ viññāṇādhiṭṭhitaṃ cakkhu passati, na yaṃ kiñcīti viññāṇādhiṭṭhitaṃ cakkhuṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ ‘‘cakkhunā rūpaṃ disvā’’ti.
第十五：意根收摄戒，为戒律收摄戒之基本组成部分。其中于正念者，应特别谨守。经中有言：“持于戒律戒法，坚固之比库方可成就。”戒法圆满获得后，其戒体坚固无比，如荆棘皆除外。所谓“缘故者”，即有特殊原因之故。因特殊因缘，果报显现，譬如麦苗遭遇熊啸声。又依附喻者，意即如席箩盘制成。所谓色者，即色法境界。若以眼根观色，则他识亦能观视，但因无心所故，非理所应。故言“眼根不观色，盖因无心也”。若识根观色，虽经他地，仍不能见，因其缺乏对色之作用，亦无法观。如言“心不观色，盖因无眼”。有时眼识施依者能够见色，但非见根本，需从光明所阻断之处另起差异。若无此断阻，胎膜壳之类，即使有无此障碍，依然能生起色觉。故有依识光明所转之眼，方能见色，非他所及，教示此理，曰“眼识观色”。
Dvārārammaṇasaṅghaṭṭeti dvārassa ārammaṇena saṅghaṭṭe sati, cakkhussa rūpārammaṇe āpāthagateti adhippāyo. Pasādavatthukena cittenāti cakkhupasādavatthukena tannissāya pavattena viññāṇena, yaṃ ‘‘cakkhuviññāṇa’’nti vuccati. Passatīti oloketi. Cakkhupasādasannissaye hi viññāṇe ālokānuggahitaṃ rūpārammaṇaṃ sannissayaguṇena obhāsente taṃsamaṅgipuggalo ‘‘rūpaṃ passatī’’ti vuccati. Obhāsanañcettha ārammaṇassa yathāsabhāvato vibhāvanaṃ, yaṃ ‘‘paccakkhato gahaṇa’’nti vuccati. Usunā lakkhassa vedhe sijjhante tassa sambhārabhūtena dhanunā vijjhatīti vacanaṃ viya viññāṇena rūpadassane sijjhante cakkhunā rūpaṃ passatīti īdisī sasambhārakathā nāmesā hoti. Sasambhārā kathā sasambhārakathā, dassanassa kāraṇasahitāti attho. Sasambhārassa vā dassanassa kathā sasambhārakathā. Tasmāti yasmā kevalena cakkhunā, kevalena vā viññāṇena rūpadassanaṃ natthi, tasmā.
所谓经门显现聚合，谓由眼根缘起聚合。眼根遇色法境界，称为入境。观照之，谓凝心不散。借由净舍所缘心，依疗癒因缘及识根现行，名为“眼识”。所谓观照，谓以心审视所缘境界。眼识依存清净寂静，透达如明镜显现境界，此者为“色法之观照”称。观物如实显现，即所谓“重现理”，为缘聚果。借如箭矢射中标靶，因缘合和之故视物显现。若视物因果同显现，则言识见色。识以具体缘聚显现色境，颜色之理即如此显现。凡物因果引申之理，被称为状貌。就此而言，单以眼根或识根不能独立成色觉，故作此说明。
Itthipurisanimittaṃ vāti ettha itthisantānanissitarūpamukhena gayhamānaṃ saṇṭhānaṃ thanamaṃsāvisadatā nimmassumukhatā kesabandhanavatthaggahaṇaṃ avisadaṭṭhānagamanādi ca sabbaṃ ‘‘itthī’’ti sañjānanassa kāraṇabhāvato itthinimittaṃ. Vuttavipariyāyato purisanimittaṃ veditabbaṃ. Subhanimittādikaṃ vāti ettha rāguppattihetubhūto iṭṭhākāro subhanimittaṃ. Ādi-saddena paṭighanimittādīnaṃ saṅgaho. So pana dosuppattiādihetubhūto aniṭṭhādiākāro veditabbo. Kāmañcettha pāḷiyaṃ abhijjhādomanassāva sarūpato āgatā, upekkhānimittassāpi pana saṅgaho icchitabbo, asamapekkhanena uppajjanakamohassāpi asaṃvarabhāvato. Tathā hi vakkhati ‘‘muṭṭhasaccaṃ vā aññāṇaṃ vā’’ti. Upekkhānimittanti cettha aññāṇupekkhāya vatthubhūtaṃ ārammaṇaṃ, tañcassa asamapekkhanavasena veditabbaṃ. Evaṃ saṅkhepato rāgadosamohānaṃ kāraṇaṃ ‘‘subhanimittādika’’nti vuttaṃ. Tenāha ‘‘kilesavatthubhūtaṃ nimitta’’nti. Diṭṭhamatteyeva saṇṭhātīti ‘‘diṭṭhe diṭṭhamattaṃ bhavissatī’’ti (udā. 10) sutte vuttanayena vaṇṇāyatane cakkhuviññāṇena, vīthicittehi ca gahitamatteyeva tiṭṭhati, na tato paraṃ kiñci subhādiākāraṃ parikappeti. Pākaṭabhāvakaraṇatoti paribyattabhāvakaraṇato vibhūtabhāvakaraṇato. Visabhāgavatthuno hi hatthādiavayavesu subhādito parikappentassa aparāparaṃ tattha uppajjamānā kilesā paribyattā hontīti te tesaṃ anubyañjanā nāma. Te pana yasmā tathā tathā sanniviṭṭhānaṃ bhūtupādāyarūpānaṃ sannivesākāro. Na hi taṃ muñcitvā paramatthato hatthādi nāma koci atthi. Tasmā vuttaṃ ‘‘hatthapāda…pe… ākāraṃ na gaṇhātī’’ti. Kiṃ pana gaṇhātīti āha ‘‘yaṃ tattha bhūtaṃ, tadeva gaṇhātī’’ti. Yaṃ tasmiṃ sarīre vijjamānaṃ kesalomādi bhūtupādāyamattaṃ vā, tadeva yāthāvato gaṇhāti. Tattha asubhākāragahaṇassa nidassanaṃ dassento ‘‘cetiyapabbatavāsī’’tiādinā mahātissattheravatthuṃ āhari.
所谓女子品相者，以妇女性别及其后裔根基，观其身形面貌，肌肤清净，头发梳理，发束缚紧，诸种持束根本具足，整体明净，及其肤色之秀美、雕琢等，悉皆以“女子”之因缘而辨识。反之男子相应之特点则相反，宜予区别辨别。所谓美好之因缘等者，谓以欲见等缘生起，良好之相受生。以初始音节称之，指依依妨碍缘等所聚合。又谓由贪欲等所生不善心，及无分别心等因缘应当分别，彼因缘若未正察则难以收摄，因心生执着无明。如经中谓“或真或假”，即说明由无明所生宜辨别妄执。由此，可略述贪、嗔、痴等烦恼之因缘，共称“以烦恼为因缘之相”。所谓亲见即著眼于具体事物而产生观法，故名。经中言，诸恶烦恼聚合，如“以致眼识等之妨碍”，依此诸处有不同表现。此对身之认识与表现，是诸佛法中所谓之“恶异相”。于所见境界，心境具足状况，不以次不以迭而生，即是其标。
Tattha sumaṇḍitapasādhitāti suṭṭhu maṇḍitā pasādhitā ca. Ābharaṇādīhi āhārimehi maṇḍanaṃ. Sarīrassa ucchādanādivasena paṭisaṅkharaṇaṃ pasādhananti vadanti, ābharaṇehi, pana vatthālaṅkārādīhi ca alaṅkaraṇaṃ pasādhanaṃ. Ūnaṭṭhānapūraṇaṃ maṇḍanaṃ. Vipallatthacittāti rāgavasena viparītacittā. Olokentoti thero kammaṭṭhānamanasikāreneva gacchanto saddakaṇṭakattā pubbabhāgamanasikārassa hasitasaddānusārena ‘‘kimeta’’nti olokento. Asubhasaññanti aṭṭhikasaññaṃ. Aṭṭhikakammaṭṭhānaṃ hi thero tadā pariharati. Arahattaṃ pāpuṇīti thero kira tassā hasantiyā dantaṭṭhidassaneneva pubbabhāgabhāvanāya subhāvitattā paṭibhāganimittaṃ, sātisayañca upacārajjhānaṃ labhitvā yathāṭhitova tattha paṭhamajjhānaṃ adhigantvā taṃ pādakaṃ katvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā maggaparamparāya āsavakkhayaṃ pāpuṇi. Pubbasaññaṃ anussarīti pubbakaṃ yathāraddhaṃ kālena kālaṃ anuyuñjiyamānaṃ aṭṭhikakammaṭṭhānaṃ anussari samannāhari. Anumagganti anupathaṃ tassā padānupadaṃ. Therassa kira bhāvanāya paguṇabhāvato dantaṭṭhidassaneneva tassā sakalasarīraṃ aṭṭhikasaṅghātabhāvena upaṭṭhāsi. Na taṃ ‘‘itthī’’ti vā ‘‘puriso’’ti vā sañjāni. Tenāha ‘‘nābhijānāmi…pe… mahāpathe’’ti.
所谓明净绳缚者，谓内外缠缚整饬。供饰饰物如装饰品者，世俗以饰品修饰；身体之洁净及污秽者，具足调伏诸身之清净与杂污，如以饰物庄严者称“明饰”。调伏者，意即以念头集中等修持措施，调理身心不放逸。以饰物为例，其净秽分明，身心自显清洁。此外，心意不正者称为心乱；正知者行时，谓心念合持，故称“调伏”。如长老观色恶，而以轻笑作为其前期修行之标志，奉持戒律之效用，终获阿拉汉果，具足观慧，了达断惑之道。况复忆持前识，随时勤修，以不间断方式追随观色之法，诸此可称为“先行所知及随行相续”。长老修持显其明相，且以坚定自持之正法，守护其身心，显示戒律之力，故不谓其为女子或男子。教示“我不敢知此为伟大道”，有此谦辞。
‘‘Yassa cakkhundriyāsaṃvarassa hetū’’ti vatvā puna ‘‘tassa cakkhundriyassa satikavāṭena pidahanatthāyā’’ti vuttaṃ, na asaṃvarassāti. Yadidaṃ yaṃ cakkhundriyāsaṃvarassa hetu abhijjhādianvāssavanaṃ dassitaṃ, taṃ asaṃvutacakkhundriyasseva hetu pavattaṃ dassitanti katvā vuttaṃ. Cakkhudvārikassa hi abhijjhādianvāssavanassa taṃdvārikaviññāṇassa viya cakkhundriyaṃ padhānakāraṇaṃ. Cakkhundriyassa asaṃvutatte sati te anvāssavantīti asaṃvariyamānacakkhundriyahetuko so asaṃvaro tathā vuttoti. Yatvādhikaraṇanti hi yassa cakkhundriyassa kāraṇāti attho. Kīdisassa ca kāraṇāti? Asaṃvutassa, kiñca asaṃvutaṃ? Yassa cakkhundriyāsaṃvarassa hetu abhijjhādayo anvāssavanti, tassa saṃvarāyāti ayamettha yojanā.
言及“眼根收摄之因”，复言“当以觉知之道防护眼根”。谓此非不摄取之义。所说眼根收摄之因，谓由贪欲等烦恼感觉作用所生故障，显示眼根失摄为因。由此可知无摄之因缘，正是贪等烦恼之感诱，故此眼根失摄。谓眼根通道及贪欲烦恼相类，以眼根意识为主之根本，生成误随感染诸根缘相，故不摄者乃相依不摄之理。所谓“因缘”，即指眼根收摄之缘起因由。何谓因？即眼根收摄失调之贪欲等烦恼为因。
Javanakkhaṇe pana sace dussīlyaṃ vātiādi puna avacanatthaṃ idheva sabbaṃ vuttanti chasu dvāresu yathāsambhavaṃ veditabbaṃ. Na hi pañcadvāre kāyavacīduccaritasaṅkhātaṃ dussīlyaṃ atthi, tasmā dussīlyāsaṃvaro manodvāravasena, sesāsaṃvaro chadvāravasena yojetabbo. Muṭṭhasaccādīnaṃ hi satipaṭipakkhākusaladhammādibhāvato siyā pañcadvāre uppatti, na tveva kāyikavācasikavītikkamabhūtassa dussīlyassa tattha uppatti, pañcadvārikajavanānaṃ aviññattijanakattā. Dussīlyādayo cettha pañca asaṃvarā sīlasaṃvarādīnaṃ pañcannaṃ saṃvarānaṃ paṭipakkhabhāvena vuttā. Tasmiṃ satīti tasmiṃ asaṃvare sati.
然于游荡期间，若存在恶行等染污行为与言语之意，则在此教法中，所有涉及六个门户的游荡行为皆当依可能状况加以察知。五门之中，并无身语之恶业称为染污；故染污应以意门出入约束为主，其余五门以六门约束相应结合。因游荡起于诸念等持行修习善法等故，于五门产生，非单因身语之恶行染污，乃由五门游荡生无明产生。此处所谓染污等五者，为五种不约束，谓戒约束等五种约束之对应所述。斯中“戒”为此约束，“不约束”中即是戒约束也。
Yathākinti yena pakārena javane uppajjamāno asaṃvaro ‘‘cakkhundriye asaṃvaro’’ti vuccati, taṃ nidassanaṃ kinti attho. Yathātiādinā nagaradvāre asaṃvare sati taṃsambandhānaṃ gharādīnaṃ asaṃvutatā viya javane asaṃvare sati taṃsambandhānaṃ dvārādīnaṃ asaṃvutatāti evaṃ aññāsaṃvare aññāsaṃvutatā sāmaññameva nidasseti, na pubbāparasāmaññaṃ, antobahisāmaññaṃ vā. Sati vā dvārabhavaṅgādike puna uppajjamānaṃ javanaṃ bāhiraṃ viya katvā nagaradvārasamānaṃ vuttaṃ , itarañca antonagare gharādisamānaṃ. Paccayabhāvena hi purimanipphannaṃ javanakāle asantampi bhavaṅgādi cakkhādi viya phalanipphattiyā santaṃyeva nāma hoti. Na hi dharamānaṃyeva ‘‘santa’’nti vuccati. ‘‘Bāhiraṃ viya katvā’’ti ca paramatthato javanassa bāhirabhāve, itarassa ca abbhantarabhāve asatipi ‘‘pabhassaramidaṃ, bhikkhave, cittaṃ, tañca kho āgantukehi upakkiliṭṭha’’ntiādi (a. ni. 1.49) vacanato āgantukabhūtassa kadāci kadāci uppajjamānassa javanassa bāhirabhāvo, tabbidhurasabhāvassa itarassa abbhantarabhāvo ekena pariyāyena hotīti katvā vuttaṃ. Javane vā asaṃvare uppanne tato paraṃ dvārabhavaṅgādīnaṃ asaṃvarahetubhāvāpattito. Asaṃvarassa hi uppattiyā dvārabhavaṅgādīnaṃ tassa hetubhāvo paññāyatīti. Nagaradvārasadisena javanena pavisitvā dussīlyādicorānaṃ dvārabhavaṅgādīsu musanaṃ kusalabhaṇḍavināsanaṃ kathitaṃ. Yasmiṃ hi dvāre asaṃvaro uppajjati, so tattha dvārādīnaṃ saṃvarūpanissayabhāvaṃ upacchindantoyeva pavattatīti. Dvārabhavaṅgādīnaṃ javanena saha sambandho ekasantatipariyāpannato daṭṭhabbo.
所谓游荡无约束，譬如眼识之无约束，体现于此意，即如城市门户不受约束，与家宅等不受约束相同；游荡无约束亦复如是，对门户等不受约束，且非单指内外不约束，亦非先后内外皆不约束。游荡乃如门户等结构或状态之外在表相，故外于门户层面、内家宅层面表现无约束。游荡之因缘若未具足，例如识支等游离散乱状态时，虽有外表“安静”，非真安静。言“外表表现”，实质上游荡外在层面显现，内在层面则多为不真实。游荡无约束产生后，继起门户结构因缘导致无约束之条件。因游荡无约束而生门户结构无约束之因，得见城市门对应游荡与盗贼等污秽恶法之门户无约束，以致善法资具毁坏。若某门产生游荡无约束，即破坏门户结构之约束依止，导致门户内外结构分裂动摇。由游荡及门户结构紧密相应，应观察其循环境往复无间之关系。
Ettha ca cakkhudvāre rūpārammaṇe āpāthagate niyamitādivasena kusalākusalajavane sattakkhattuṃ uppajjitvā bhavaṅgaṃ otiṇṇe tadanurūpameva manodvārikajavane tasmiṃyevārammaṇe sattakkhattuṃyeva uppajjitvā bhavaṅgaṃ otiṇṇe puna tasmiṃyeva dvāre tadevārammaṇaṃ nissāya ‘‘itthī puriso’’tiādinā vavatthapentaṃ pasādarajjanādivasena sattakkhattuṃ javanaṃ javati. Evaṃ pavattamānaṃ javanaṃ sandhāya ‘‘javane dussīlyādīsu uppannesu tasmiṃ asaṃvare sati dvārampi agutta’’ntiādi vuttaṃ.
于此眼门色境中，随环境等规则，善恶游荡反复出现七次，随缘胜过结构，意门游荡亦在此境出现七次，胜过结构。又依此门户及境界，凭女性或男性等主题，连同礼敬等教理相续，游荡反复发作达七次。基于此过程，针对游荡伴随染污等不约束，言及门户之结构不完整等含义。
Tasmiṃ pana javane. Sīlādīsūti sīlasaṃvarasatisaṃvarañāṇasaṃvarakhantisaṃvaravīriyasaṃvaresu uppannesu. Yathā hi pageva satiārakkhaṃ anupaṭṭhapentassa dussīlyādīnaṃ uppatti, evaṃ pageva satiārakkhaṃ upaṭṭhapentassa sīlādīnaṃ uppatti veditabbā. Saddādīsupi yathārahaṃ nimittānubyañjanāni veditabbāni. Sotaviññāṇena hi saddaṃ sutvā ‘‘itthisaddo’’ti vā ‘‘purisasaddo’’ti vā iṭṭhāniṭṭhādikaṃ vā kilesavatthubhūtaṃ nimittaṃ na gaṇhāti, sutamatte eva saṇṭhāti. Yo ca gītasaddādikassa kilesānaṃ anu anu byañjanato ‘‘anubyañjana’’nti laddhavohāro mandatārādivasena vavatthito chajjādibhedabhinno ākāro, tampi na gaṇhātīti. Evaṃ gandhādīsupi yathārahaṃ vattabbaṃ. Manodvāre pana sāvajjanabhavaṅgaṃ manodvāraṃ tasmiṃ dvāre dhammārammaṇe āpāthagate taṃ javanamanasāva viññāya vijānitvātiādinā yojetabbaṃ. Kileso anubandho etassāti kilesānubandho, so eva nimittādigāho, tato parivajjanalakkhaṇaṃ kilesānubandhanimittādiggāhaparivajjanalakkhaṇaṃ. Ādi-saddena anubyañjanaṃ saṅgaṇhāti.
此处游荡之境包括戒约束、念约束、智慧约束、忍耐约束及精进约束等五种约束的觉知状态起。譬如年轻时不守护戒念，致染污出现；同理成年人若守护戒念，亦可出现。亦当洞察声音等为善恶标志。耳根识闻声，若为女性语言或男性语言、善恶正邪等标志，尚不致生嗔恚烦恼，唯有听闻而已。若乃歌声等杂染烦恼的连续迹象，则不应加以接受。类似香气等亦应相应察知。于意门中，由于污秽游荡构成污染，感受则为意门，触境于门户之法相等，称之为游荡心。应以此理将烦恼为其伙伴，烦恼是此游荡之因，因其有意义，亦是避净烦恼之标记。由声音等连续迹象归聚烦恼。
Ājīvapārisuddhisīlavaṇṇanā活命遍净戒之解释
§16
16.Vutteti idheva uddesavasena pubbe vutte. Tathā hi ‘‘ājīvahetu paññattānaṃ channaṃ sikkhāpadāna’’nti paduddhāraṃ katvā tāni pāḷivaseneva dassetuṃ ‘‘yāni tānī’’tiādi āraddhaṃ. Tattha yāni tāni evaṃ paññattāni cha sikkhāpadānīti sambandho. Ājīvahetūti jīvikanimittaṃ, ‘‘evāhaṃ paccayehi akilamanto jīvissāmī’’ti adhippāyena. Ājīvakāraṇāti tasseva vevacanaṃ. Pāpicchoti pāpikāya asantaguṇasambhāvanicchāya samannāgato. Icchāpakatoti icchāya apakato upadduto, abhibhūto vā. Asantanti avijjamānaṃ. Abhūtanti anuppannaṃ. Anuppannattā hi tassa taṃ asantanti purimassa pacchimaṃ kāraṇavacanaṃ. Uttarimanussadhammanti uttarimanussānaṃ ukkaṭṭhapurisānaṃ dhammaṃ, manussadhammato vā uttari ukkaṭṭhaṃ. Ullapatīti uggatāyuko lapati. Sīlaṃ hi bhikkhuno āyu, taṃ tassa tathālapanasamakālameva vigacchati. Tenāha ‘‘āpatti pārājikassā’’ti pārājikasaṅkhātā āpatti assa, pārājikasaññitassa vā vītikkamassa āpajjanaṃ ullapananti attho. Sañcarittaṃ samāpajjatīti sañcaraṇabhāvaṃ āpajjati, itthiyā vā purisamatiṃ, purisassa vā itthimatiṃ ārocetīti adhippāyo. ‘‘Imesaṃ channaṃ sikkhāpadānaṃ vītikkamassa vasenā’’ti sambandho heṭṭhā dassito eva.
第十六。此处所述，谓前文已明说之事务。譬如“以谋生为因所制诸戒”的覆义，取意欲显现这些受戒的涵盖范围。所谓“谋生因”即生活之因，即“我将以因缘而生活”的意志。谋生原因是意图所指，体现入此条义。所谓恶人，不良质量的发生者；意欲者，心有所不善、惹祸及逞强者；不良即无明所生；未曾有即为未发生。未发为对此前后来原因之不良状态。所谓更有较高的人伦法，及人伦之上方较善之道。所谓违逆即高处堕入。戒乃比库生命，故此同语意谓“发生不净罪巴拉基咖违犯”，违犯为戒犯之称谓。谓犯戒而导致行动产生，或女性思维及男性思维，因生起而形成作意。所谓“这些戒的违犯”正契合上述涵义。
Kuhanātiādīsūti heṭṭhā uddiṭṭhapāḷiyāva paduddhāro. Ayaṃ pāḷīti ayaṃ vibhaṅge (vibha. 861) āgatā niddesapāḷi.
所谓“口业等”等者，即下文巴利文所述名词。此为巴利经律部文献中出现的指导用语。
§17
17. Cīvarādipaccayā labbhantīti lābhā. Te eva sakkaccaṃ ādaravasena diyyamānā sakkārā. Patthaṭayasatā kittisaddo. Taṃ lābhañca sakkārañca kittisaddañca. Sannissitassāti ettha taṇhānissayo adhippetoti āha ‘‘patthayantassā’’ti. Asantaguṇadīpanakāmassāti asante attani avijjamāne saddhādiguṇe sambhāvetukāmassa. Asantaguṇasambhāvanatālakkhaṇā, paṭiggahaṇe ca amattaññutālakkhaṇā hi pāpicchatā. Icchāya apakatassāti pāpikāya icchāya sammāājīvato apeto katoti apakato. Tathābhūto ca ājīvūpaddavena upaddutoti katvā āha ‘‘upaddutassāti attho’’ti.
「衣缠诸因」者谓因衣缠等故，而得其利也。此利即是对衣缠等略带敬意而给予者所产生的敬礼。所谓三百二十声名，即是利益、敬意与声名三者皆依止于此。此处言利益、敬意及声名之依止，是指依止于渴爱之因。所谓“渴爱之因”，言于未具善性之愚痴我执中，渴望起信等德之增长。因这一不善性增长之特征，乃生过度执取之相，亦即恶性。所谓“因欲堕者”，即指恶欲未得正业者，因善行正业不显，无所依止而落非法业业境。又谓由于业之堕落，称为“业变”，故称“变者”，即变动之意。
Kuhanameva paccayuppādanassa vatthūti kuhanavatthu. Tividhampetaṃ tattha āgataṃ tassa nissayabhūtāya imāya pāḷiyā dassetunti evamattho daṭṭhabbo. Tadatthikassevāti tehi cīvarādīhi atthikasseva. Paṭikkhipanenāti cīvarādīnaṃ paṭikkhipanahetu. Assāti bhaveyya. Paṭiggahaṇena cāti ca-saddena pubbe vuttaṃ paṭikkhipanaṃ samuccinoti.
谓如漏水之物者，此喻为漏水之器皿。此器皿有三种性质及其应依赖的事物，巴利语词义即是指此。所谓依义，指对衣缠等的正当持用；弃义，系衣缠等舍弃之由；生义，则是因依止而生之义。持义与弃义，巴利语中曾言弃义即为舍弃，前所述持义亦如是。
Bhiyyokamyatanti bahukāmataṃ. Yanti kiriyāparāmasanaṃ, tasmā ‘‘dhāreyyā’’ti ettha yadetaṃ saṅghāṭiṃ katvā dhāraṇaṃ, etaṃ samaṇassa sāruppanti yojanā. Pāpaṇikānīti āpaṇato chaḍḍitāni. Nantakānīti antarahitāni coḷakhaṇḍāni. Uccinitvāti uñchanena cinitvā saṅgahetvā. Uñchācariyāyāti uñchācariyāya laddhena. Gilānassa paccayabhūtā bhesajjasaṅkhātā jīvitaparikkhārā gilānapaccayabhesajjaparikkhārā. Pūtimuttanti purāṇassa, apurāṇassa ca sabbassa gomuttassetaṃ nāmaṃ. Pūtimuttenāti pūtibhāvena muttena parehi chaḍḍitena, pūtibhūtena vā gomuttena. Dhutavādoti paresampi dhutaguṇavādī. Sammukhībhāvāti sammukhato vijjamānattā, labbhamānatāyāti attho.
「更欲」谓强烈的欲望。欲望乃行为之持续，故称“当护”，此谓护持衣缠者。此谓比库外衣，尤指僧衣，是沙门之外服。谓恶者，即由恶而弃者。谓无根者，则是无根之肢体分割。谓圣者为提起之义，意在言由高处拿起并聚集。所谓提起持业者，即由疾病所引起的医治及生命保护药材。谓腐臭者，即古老之物及非古老之物的粪便，俗称“腐臭”。谓腐臭之义，即因腐坏而断势，或因被他物所弃，或因腐败即属于粪便。谓他说者，即指他人所主张的腐坏之说。谓现身面对者，指其面对之时机及获得之意。
Attānaṃ uttarimanussadhammādhigamassa sāmante katvā jappanaṃ sāmantajappanaṃ. Mahesakkhoti mahānubhāvo, uttarimanussadhammādhigamenāti adhippāyo. ‘‘Mitto’’ti sāmaññato vatvā puna taṃ viseseti ‘‘sandiṭṭho sambhatto’’ti . Diṭṭhamatto hi mitto sandiṭṭho. Daḷhabhattiko sambhatto. Sahāyoti saha āyanako, sakhāti attho. Sattapadino hi ‘‘sakhā’’ti vuccanti. Vihāro pākāraparicchinno sakalo āvāso. Aḍḍhayogo dīghapāsādo, garuḷasaṇṭhānapāsādotipi vadanti. Pāsādo caturassapāsādo. Hammiyaṃ muṇḍacchadanapāsādo. Kūṭāgāraṃ dvīhi kaṇṇikāhi kattabbapāsādo. Aṭṭo paṭirājūnampi paṭibāhanayogyo catupañcabhūmako paṭissayaviseso. Māḷo ekakūṭasaṅgahito anekakoṇavanto paṭissayaviseso. Uddaṇḍo agabbhikā ekadvārā dīghasālāti vadanti. Apare pana bhaṇanti – vihāro nāma dīghamukhapāsādo. Aḍḍhayogo ekapassena chadanakasenāsanaṃ. Tassa kira ekapasse bhitti uccatarā hoti, itarapasse nīcā, tena taṃ ekapassachadanakaṃ hoti. Pāsādo āyatacaturassapāsādo. Hammiyaṃ muṇḍacchadanaṃ candikaṅgaṇayuttaṃ. Guhā kevalā pabbataguhā. Leṇaṃ dvārabaddhaṃ. Kūṭāgāraṃ yo koci kaṇṇikābaddhapāsādo. Aṭṭo bahalabhittigehaṃ. Yassa gopānasiyo aggahetvā iṭṭhakāhi eva chadanaṃ hoti. Aṭṭālakākārena karīyatītipi vadanti. Māḷo vaṭṭākārena katasenāsanaṃ. Uddaṇḍo eko paṭissayaviseso. Yo ‘‘bhaṇḍasālā, udosita’’ntipi vuccati. Upaṭṭhānasālā sannipatanaṭṭhānaṃ.
谓于自身上人法之增长中，因循守护而持诵其咏唱法，即曰通用持诵。谓大威德者，即尊贵显赫之人。上人法增长，即为即得之法义。谓“朋友”，乃一般称谓，复言特别者曰“昨日所见所遇者”，即“见所遇朋友”。朋友谓持久者；伴侣即同年者；友伴谓同伴也。七十一位者称“伙伴”。住所谓环绕墙壁所围之全屋。两条正连称为长屋，亦称“鹫座长屋”。谓造四边大楼。持剑乃刀刃四五面之利器。藤条为单一荆棘堆，具多角特性。翘项者，谓前端似鸟鹰之长堂。兼有说法更称住所为长形门楼。两条连结乃一侧之附属板凳。其一侧有较高墙壁，另一侧较低，故谓“一侧遮盖”。谓门楼为狭长四边楼。藤条为头饰用围着之物。洞穴全指山洞。岩穴为有门可闭之所。仓库谓某处用藤蔓等作围栏之门楼。八间大屋为大墙屋。所守门为护户，以门锁牢固遮盖。亦谓编藤蔓制围栏之座榻。翘项为围绕式牢固座榻。称“货物室”“散置屋”云云。谓进止所处即侍奉室、集合处也。
Kucchitarajabhūtāya pāpicchatāya niratthakaṃ kāyavacīvipphandaniggaṇhanaṃ korajaṃ, taṃ etassa atthīti korajiko, kohaññena saṃyatakāyo, ativiya, abhiṇhaṃ vā korajiko korajikakorajiko. Atiparisaṅkitoti keci. Ativiya kuho kuhakakuhako, sātisayavimhāpakoti attho. Ativiya lapo lapanako lapakalapako. Mukhasambhāvikoti korajikakorajikādibhāvena pavattavacanehi attano mukhamattena aññehi sambhāviko. So evarūpo evarūpatāya eva attānaṃ paraṃ viya katvā ‘‘ayaṃ samaṇo’’tiādīni katheti. Gambhīrantiādi tassā kathāya uttarimanussadhammapaṭibaddhatāya vuttaṃ.
谓因与恶欲有关之躯体及言语之乱纷取集，名为「蠹网」。对其义作解，即“蠹网者”，是指身体拘束过甚或积累拘束之网。极盛之义，谓极端或过度。谓极端如虫鸣之声，或像警戒所发之音义。谓极端盗贼者，谓极端盗窃之类。谓面相显现者，即言以诸如蠹及类似之称号，在自身面上表现，乃是自我显现于他人特征之义。如此以此类相，作此自我，遂谓“此为沙门”等语。谓“深意”，以其言说表露上人法之深奥性。
Sambhāvanādhippāyakatenāti ‘‘kathaṃ nu kho maṃ jano ‘ariyo’ti vā ‘visesalābhī’ti vā sambhāveyyā’’ti iminā adhippāyena katena. Gamanaṃ saṇṭhapetīti visesalābhīnaṃ gamanaṃ viya attano gamanaṃ sakkaccaṃ ṭhapeti , sato sampajānova gacchanto viya hoti. Paṇidhāyāti ‘‘arahāti maṃ jānantū’’ti cittaṃ saṇṭhapetvā, patthetvā vā. Samāhito viyāti jhānasamādhinā samāhito viya. Āpāthakajjhāyīti manussānaṃ āpāthaṭṭhāne samādhisamāpanno viya nisīdanto āpāthake janassa pākaṭaṭṭhāne jhāyī. Iriyāpathasaṅkhātanti iriyāpathasaṇṭhapanasaṅkhātaṃ.
谓“由愿力所成”，即以愿力说“人何以谓‘圣者’或为‘获殊利者’”。以此愿力，表自己之行止如获殊利者之去行。以恭敬与正知而行进，恰如所行。谓“立愿”，即以心立定『愿阿拉汉知我』，或须臾生起。谓“专注”，指以禅定之力专注。谓“居所禅者”，猶人住于极平安之地禅而定也。谓“入口处名”，即身体入口诸处意。
Paccayapaṭisevanasaṅkhātenāti ayoniso uppāditānaṃ paccayānaṃ paṭisevananti evaṃ kathitena, tena vā paccayapaṭisevanena saṅkhātabbena kathitabbena. Aññaṃ viya katvā attano samīpe bhaṇanaṃ sāmantajappitaṃ. Ā-kārassa rassattaṃ katvā ‘‘aṭṭhapanā’’ti vuttaṃ. Kuhanaṃ kuho, tassa ayanā pavatti kuhāyanā, kuhassa vā puggalassa ayanā gati kiriyā kuhāyanā. Kuheti, kuhena vā itoti kuhito, kuhako.
所谓缘起缘触，是指不善起的缘所依赖的缘。因缘如此说，即为所依赖的缘。或作他解，对自己所说未离谤语的话，说成如是。形状回旋，说为“八反转”。窟穴为何？即居住其所在的出入处所，窟穴与人，均为居住、往来、行动、出入之所。窟穴意谓洞穴，窟穴被称为窟，窟主为洞主。
Puṭṭhassāti ‘‘ko tisso, ko rājapūjito’’ti puṭṭhassa. Uddhaṃ katvāti ukkhipitvā vibhavasampattiādinā paggahetvā.
问询是指“何为三？何者受王敬重？”的问话。起举之意，即把财物等提起拿取。
Unnahanāti uddhaṃ uddhaṃ bandhanā paliveṭhanā. Dve kira bhikkhū ekaṃ gāmaṃ pavisitvā āsanasālāya nisīditvā ekaṃ kumārikaṃ pakkosiṃsu. Tāya āgatāya tatreko ekaṃ pucchi ‘‘ayaṃ, bhante, kassa kumārikā’’ti? ‘‘Amhākaṃ upaṭṭhāyikāya telakandarikāya dhītā, imissā mātā mayi gehaṃ gate sappiṃ dadamānā ghaṭeneva deti, ayampi mātā viya ghaṭena detī’’ti (vibha. aṭṭha. 862) ukkācesi. Imaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘telakandarikavatthu cettha vattabba’’nti.
挣脱之意，是指向上束缚之解脱。曾有两比库入一村，坐于坐席厅堂，赠送一女子。一人来询问：“此女，尊者，属于谁？”答曰：“是我们庄园管理母亲的女儿。此母亲进家时，给我香料罐，似同送罐。此女亦似母亲，亦是以罐赠我。”此事说明“香料罐法门当在此行”。
Dhammānurūpā vāti mattāvacanānurūpaṃ vā. Mattāvacanaṃ hi ‘‘dhammo’’ti vuccati. Yathāha ‘‘subhāsitaṃ uttamamāhu santo, dhammaṃ bhaṇe nādhammaṃ taṃ dutiya’’nti (saṃ. ni. 1.213; su. ni. 452). Tena bahuṃ vippalapanamāha, saccato vā aññā subhāsitā vācā ‘‘dhammo’’ti veditabbo. Muggasūpasadisakammo puggalo muggasūpyo. Tenāha ‘‘ayaṃ puggalo muggasūpyoti vuccatī’’ti. Paribhaṭassa kammaṃ pāribhaṭyaṃ, tadeva pāribhaṭyatā.
依法相称或依字义相称。“字义”称为“法”。如言“美善语为上，据圣人说法，我言法非恶法，此是第二。”所以人多含误说法真谛也。真诚者等美善语应称为“法”。捕鼠药引鼠入，谓之“鼠药”。喻为恶业，则恶业即恶也。
Nimittena caranto, jīvanto vā nimittako, tassa bhāvo nemittikatā. Attano icchāya pakāsanaṃ obhāso. Ko pana soti ? ‘‘Ajja bhikkhūnaṃ paccayā dullabhā jātā’’tiādikā paccayapaṭisaṃyuttakathā. Icchitavatthussa samīpe kathanaṃ sāmantajappā.
随所缘转，生存状亦随缘。自身意愿呈现光明。何者闻？“今比库缘少有难得等”之缘起缘属说。近似所愿，言语为常诵。
Akkosanabhayenāpi dadeyyāti dasahi akkosavatthūhi akkosanaṃ. Tathā vambhanādayo. Upekkhanā upāsakānaṃ dāyakādibhāvato bahi chaḍḍanā. Khipanāti khepavacanaṃ. Taṃ pana avahasitvā vacanaṃ hotīti āha ‘‘uppaṇḍanā’’ti. Pāpanāti adāyakattassa, avaṇṇassa vā patiṭṭhāpanaṃ. Paresaṃ piṭṭhimaṃsakhādanasīlo parapiṭṭhimaṃsiko, tassa bhāvo parapiṭṭhimaṃsikatā. Abbhaṅganti abbhañjanaṃ. Nipisitvā gandhamagganā viyāti anippisite alabbhamānassa gandhassa nipisane lābho viya paraguṇe anippisite alabbhamānānaṃ paccayānaṃ nipisanena lābho daṭṭhabboti.
以愤怒恐惧等十种愤怒缘，及欺诈欺蒙等。近视者乃头陀行持之供养者，舍弃其物。迅速乃快速言辞。若违背此，言语当作“生恶作”。恶者是为不施者、无色者之所立。别有食肉饮酒者，彼乃他处所立，意味其境界为他境。破坏是破坏之法。合香如团散如散，合之香团为得，散之非得，喻凡合之缘为得，散之非得理应观察。
Nikattuṃ appena lābhena bahukaṃ vañcetvā gahetuṃ icchanaṃ nijigīsanaṃ, tassa bhāvo nijigīsanatā. Tasseva icchanassa pavattiākāro, taṃsahajātaṃ vā gavesanakammaṃ.
卑贱者因微薄的利得而多方欺诈，渴望取得，于是此心即为渴望心。该渴望心的发生形态就是由此而生之寻求行为。
Aṅganti hatthapādādiaṅgāni uddissa pavattaṃ vijjaṃ. Nimittanti nimittasatthaṃ. Uppātanti ukkāpātadisāḍāha-bhūmicālādiuppātapaṭibaddhavijjaṃ. Supinanti supinasatthaṃ. Lakkhaṇanti itthipurisānaṃ lakkhaṇajānanasatthaṃ. Mūsikacchinnanti vatthādīnaṃ asukabhāge mūsikacchede sati idaṃ nāma phalaṃ hotīti jānanakasatthaṃ. Palāsaggiādīsu iminā nāma agginā hute idaṃ nāma hotīti aggivasena homavidhānaṃ aggihomaṃ. Iminā nayena dabbihomaṃ veditabbaṃ. Ādi-saddena thusahomādīnaṃ, aññesañca sutte āgatānaṃ micchājīvānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Vīriyasādhanattā ājīvapārisuddhisīlassa ‘‘paccayapariyesanavāyāmo’’ti vuttaṃ. Tassa pārisuddhi anavajjabhāvo, yena dhammena samena paccayalābho hoti. Na hi alaso ñāyena paccaye pariyesituṃ sakkotīti.
此处所言之「身」是指包括手足诸身分，所发生之智；「缘起」者，缘起之所缘；「发生」是指如升降、方向、边际、大小等基土所产生合成而成之智；「梦」是梦境之所缘；「特征」是为了了解男女之特征；「鼠咬断」是指在不合适部分鼠咬断物品时，这即为名为果报之知识。于罗叉树等中，以火烧物时，这称为祭火仪式，叫做火供。以此观照，应知蜂蜜火供。用起始声闻等供斋，亦当见取邪命之聚集。于精进善业、行为清净戒律修习者，谓之「寻根究底之努力」。此清净，谓无过失状态，由此而得相应法缘。于此，懒惰者不能以智慧寻根究底也。
Paccayasannissitasīlavaṇṇanā依缘戒之解释
§18
18.Paṭisaṅkhāti ayaṃ ‘‘sayaṃ abhiññā’’tiādīsu (mahāva. 11) viya ya-kāralopena niddeso. Yonisoti cettha upāyattho yoniso-saddoti dassento āha ‘‘upāyena pathenā’’ti. ‘‘Paṭisaṅkhāya ñatvā’’ti vatvā tayidaṃ paṭisaṅkhānaṃ paccavekkhaṇanti dassetuṃ ‘‘paccavekkhitvāti attho’’tiādi vuttaṃ. Yathā hi paccavekkhitvāti sītapaṭighātādikaṃ taṃ taṃ payojanaṃ pati pati avekkhitvā, ñāṇena passitvāti attho, evaṃ paṭisaṅkhāyāti tadeva payojanaṃ pati pati saṅkhāya, jānitvāti attho. Ñāṇapariyāyo hi idha saṅkhā-saddoti. Ettha ca ‘‘paṭisaṅkhā yoniso’’tiādi kāmaṃ paccayaparibhogakālena vuccati, dhātuvasena pana paṭikūlavasena vā paccavekkhaṇāya paccayasannissitasīlaṃ sujjhatīti apare. Bhijjatīti keci. Eke pana paṭhamaṃ eva pariyattanti vadanti, vīmaṃsitabbaṃ. ‘‘Cīvara’’nti ekavacanaṃ ekattamattaṃ vācakanti adhippāyena ‘‘antaravāsakādīsu yaṃ kiñcī’’ti vuttaṃ, jātisaddatāya pana tassa pāḷiyaṃ ekavacananti yattakāni cīvarāni yoginā pariharitabbāni, tesaṃ sabbesaṃ ekajjhaṃ gahaṇanti sakkā viññātuṃ, yaṃ kiñcīti vā anavasesapariyādānametaṃ, na aniyamavacanaṃ. ‘‘Nivāseti vā pārupati vā’’ti vikappanaṃ pana paṭisevanapariyāyassa paribhogassa vibhāgadassananti taṃ paññapetvā sayananisīdana-cīvarakuṭikaraṇādivasenāpi paribhogassa saṅgaho daṭṭhabbo.
「回顾」此处是指《大集经》第十一品中「我自己之神通」等语意，采用删减方式表述。此「适当」为善巧之意，故称「适当」谓之，对应言说「以适当方法与路径」。谓言「了知回顾」者，说明此处指回顾之本意，解释为「回顾的含义」等。就如观察冷风吹打等，逐一观察各自之目的，悉能通过智慧见知。回顾，即反复考虑某一目的，知其原因或缘由。所谓智慧涵义即「分析」。又云「适当回顾」谓于乐受之时，合适地观察缘起因缘，观察不同。亦谓打湿等。而「磨损」指部分先说，须斟酌。经论用「袈裟」指单数，概指「袈裟及众多衣服属具」。由此应知，虽经文称单数，但众多衣物应俱可涵盖，所言「何者」即总称，非限定个别。称「栖息或并置」谓指出用与穿着之区别，应通过睡具、坐具和袈裟等统摄理会。
Payojanānaṃ mariyādā payojanāvadhi, tassa paricchindanavasena yo niyamo, tassa vacanaṃ payojanā…pe… vacanaṃ. Idāni taṃ niyamaṃ vivaritvā dassetuṃ ‘‘ettakameva hī’’tiādi vuttaṃ. Tattha avadhāraṇena līḷāvibhūsāvilambanānaṭambarādivasena vatthaparibhogaṃ nisedheti. Tenāha ‘‘na ito bhiyyo’’ti. Līḷāvasena hi ekacce sattā vatthāni paridahanti ceva upasaṃviyanti ca. Yathā taṃ yobbane ṭhitā nāgarikamanussā. Ekacce vibhūsanavasena, yathā taṃ rūpūpajīviniādayo. Vilambanavasena vilambakā. Naṭambaravasena bhojādayo. Ajjhattadhātukkhobho sītarogādiuppādako. Utupariṇāmanavasenāti utuno parivattanavasena visabhāgasītautusamuṭṭhānena. Vā-saddena hemantādīsu himapātādivasena pavattassa saṅgaho daṭṭhabbo, na uppādeti sītanti adhippāyo. Yadatthaṃ pana taṃ vinodanaṃ, taṃ matthakappattaṃ dassetuṃ ‘‘sītabbhāhate’’tiādi vuttaṃ. Sabbatthāti ‘‘uṇhassa paṭighātāyā’’tiādīsu sabbesu sesapayojanesu. Yadipi sūriyasantāpopi uṇhova, tassa pana ātapaggahaṇena gahitattā ‘‘aggisantāpassā’’ti vuttaṃ. Ekacco dāvaggisantāpo kāyaṃ cīvarena paṭicchādetvā sakkā vinodetunti āha ‘‘tassa vanadāhādīsu sambhavo veditabbo’’ti. Ḍaṃsāti piṅgalamakkhikā. Te pana yasmā ḍaṃsanasīlā, tasmā vuttaṃ ‘‘ḍaṃsanamakkhikā’’ti. Sappādayoti sappasatapadiuṇṇanābhisarabūvicchikādayo. Phuṭṭhasamphassoti phuṭṭhavisamāha. Tividhā hi sappā – daṭṭhavisā phuṭṭhavisā diṭṭhavisā. Tesu purimakā dve eva gahitā. Satapadiādīnampi tādisānaṃ saṅgaṇhanatthaṃ. Niyatapayojanaṃ ekantikaṃ, sabbakālikañca payojanaṃ. Hirī kuppati nillajjatā saṇṭhāti. Tenāha ‘‘vinassatī’’ti. Kūpāvataraṇaṃ vā paṭicchādanaṃ arahatīti kopinaṃ. Hiriyitabbaṭṭhena hirī ca taṃ kopinañcāti hirikopinanti evamettha attho daṭṭhabbo. Tassa cāti ca-saddo pubbe vuttapayojanānaṃ sampiṇḍanattho.
「目的」之尊重为「目的期限」，即以切断为规范之法则，此意即「目的法」之词。现将此规范展开说明，谓以华丽外饰锦缎为饰，其对物品之使用禁止。故说「不可再此」者。因华饰以致生火，有时众生焚掉衣物亦趋于聚集之所。如同城中人群聚集一样。有时因饰物华丽，如服饰和化妆等。以迟缓样态表现为迟缓之人。以薄织物为织物，以树叶为衣以遮身。因内因之冷疾所生病痛。以季节变化论，如冬季和霜降等。以风声代表冬季寒冷，非谓冷之产生。若为安慰之言，则称“略带寒意”。称「无所不及」，如夏季酷暑之时，亦皆属目的之余。即使日光照射之处亦如热，故得称为热光刺。有人日光灼体后，用袈裟覆盖以解热，谓言「须知人身之热痛」。称「叮咬」为黄蜂，此因其习性，故称“叮咬黄蜂”。「咬叮」谓叮咬之意。蜂类分三种：目见蜂、触见蜂、所见蜂。前二种均为紧抓。蜂类中又有红色等计百步，谓为数目计量。此为必须内定之目的，即单一目的，且为终时目的。羞耻者感愤怒，吝啬者不羞又恶念。故称「销毁」意谓「毁灭」。而下井或掩盖为遮蔽，谓言愤怒者，羞耻加彼愤怒，故谓羞与愤皆有涵义。又称「三重」，即先前所说目的之整合意义。
Yaṃ kiñci āhāranti khādanīyabhojanīyādibhedaṃ yaṃ kiñci āharitabbavatthuṃ. Piṇḍāya bhikkhāya ulatīti piṇḍolo, tassa kammaṃ piṇḍolyaṃ. Tena piṇḍolyena bhikkhācariyāya. Patitattāti pakkhipitattā. Piṇḍapāto patte pakkhittabhikkhāhāro. Piṇḍānaṃ vā pātoti ghare ghare laddhabhikkhānaṃ sannipāto. ‘‘Natthi davā’’tiādīsu (dī. ni. aṭṭha. 3.305) sahasā kiriyāpi ‘‘davā’’ti vuccati, tato visesanatthaṃ ‘‘davatthaṃ, kīḷānimittanti vuttaṃ hotī’’ti āha. Muṭṭhikamallā muṭṭhiyuddhayujjhanakā. Ādi-saddena nibuddhayujjhanakādīnaṃ gahaṇaṃ. Balamadanimittanti balaṃ nissāya uppajjanakamado balamado. Taṃ nimittaṃ, balassa uppādanatthanti attho. Porisamadanimittanti porisamado vuccati purisamāno ‘‘ahaṃ puriso’’ti uppajjanakamāno. Asaddhammasevanāsamatthataṃ nissāya pavatto māno, rāgo eva vā porisamadoti keci. Taṃ nimittaṃ. Antepurikā rājorodhā. Sabbesaṃ sannivesayogyatāya vesiyo rūpūpajīviniyo. Maṇḍanaṃ nāma idhāvayavapāripūrīti āha ‘‘aṅgapaccaṅgānaṃ pīṇabhāvanimitta’’nti, paribrūhanahetūti attho. Naṭā nāma raṅganaṭā. Naccakā laṅghakādayo. Vibhūsanaṃ sobhāsamuppādananti āha ‘‘pasannacchavivaṇṇatānimitta’’nti.
无论何物食之，均包括食糜及可食之菜类等。为乞食之用谓之家访，为其业称之乞食业。此乞食者行乞谓投掷。乞食者所获之食，谓为集中零散之食。谓言「无所得到」时，即使仓促行事亦谓得。因讲论「短暂」，故言成份意义。拳头搏斗为拳击争斗。起始声为抓紧动作。因力量称为力量所起，或称为力之欲望，意欲起动力量。称「公平者」谓自觉为人，意为生起自我之自觉。信仰不善法运行为依止，或贪染为力量欲望。该缘起由贵族业所生。为适合一切聚会场合，城中美女所饰谓之装扮。舞者在舞台上跳舞。装饰乃生光彩之因，谓明亮面貌像日光照耀一样。
Etaṃ padaṃ. Mohūpanissayappahānatthanti mohassa upanissayatāpahānāya. Davā hi mohena hoti, mohañca vaḍḍhetīti tassā vajjanena mohassa anupanissayatā. Dosūpanissayappahānatthanti idaṃ balamadassa, purisamadassa ca dosahetuno vasena vuttaṃ, itarassa pana vasena ‘‘rāgūpanissayappahānattha’’nti vattabbaṃ. Maṇḍanavibhūsanapaṭikkhepo siyā mohūpanissayappahānāyapi, rāgūpanissayatāya pana ujupaṭipakkhoti vuttaṃ ‘‘rāgūpanissayappahānattha’’nti. Yadipi ekaccassa davamade ārabbha parassa paṭighasaṃyojanādīnaṃ uppatti hotiyeva manopadosikadevādīnaṃ viya, attano pana davamade ārabbha yesaṃ savisesaṃ rāgamohamānādayo pāpadhammā uppajjanti. Te sandhāya ‘‘attano saṃyojanuppattipaṭisedhanattha’’nti vatvā maṇḍanavibhūsanāni paṭicca savisesaṃ parassapi rāgamohādayo pavattantīti ‘‘parassapi saṃyojanuppattipaṭisedhanattha’’nti vuttaṃ. Ayoniso paṭipattiyāti ettha kāmasukhallikānuyogaṃ muñcitvā sabbāpi micchāpaṭipatti ayoniso paṭipatti. Purimehi dvīhi padehi ayoniso paṭipattiyā, pacchimehi dvīhi kāmasukhallikānuyogassa pahānaṃ vuttanti vadanti. ‘‘Catūhipi cetehī’’ti pana vacanato sabbehi ubhinnampi pahānaṃ vuttanti veditabbaṃ. Kāmakīḷāpi davantogadhā hotiyeva, purisamadopi kāmasukhallikānuyogassa hetuyevāti.
此语之意为放下由愚痴造成之依附，愚痴即无明故生惑乱。因为愚痴生起，愚痴便增长，此为愚痴无依附之障碍。怨恨无依附意谓由力量感应起缘，亦对贪欲起因所说，谓应作放弃贪欲依附。就华饰净化来说，若受愚痴之执着则难以清除；相对地放弃贪欲依附则清净称为断贪依附。虽有些从烦恼生起苦恼，但从他处亦随缘起烦恼及恶法。为防止烦恼生起，当断除生起缘故骚扰，所以称为他处烦恼起妨碍之止息。非理智行法为无明所驱使，故称无理行。先人多以两个词语指称无理行，后人以二个步骤指示断除贪欲之随缘依附。又说「四法」及「三念」均为断除，称诸法皆真实断除当知。欲乐之戏耍如矛盾毒蛇，故称为痛苦之因。正念亦缘起于欲乐故为因。
Cātumahābhūtikassāti catumahābhūte sannissitassa. Rūpakāyassāti catusantatirūpasamūhassa. Ṭhitiyāti ṭhitatthaṃ. Sā panassa ṭhiti pabandhavasena icchitāti āha ‘‘pabandhaṭṭhitattha’’nti. Pavattiyāti jīvitindriyappavattiyā. Tathā hi jīvitindriyaṃ ‘‘yāpanā vattanā’’ti (dha. sa. 19, 634) ca niddiṭṭhaṃ. Tassā ca avicchedo āhārūpayogena hoti. Kāyassa cirataraṃ yāva āyukappo, tāva avatthānaṃ yāpanāti dassento ‘‘cirakālaṭṭhitatthaṃ vā’’ti āha. Idāni vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘gharūpatthambhamivā’’tiādi vuttaṃ. Tatthāyaṃ yojanā – yathā jiṇṇagharasāmiko gharassa upatthambhanaṃ karoti tassa apatanatthaṃ, yathā ca sākaṭiko akkhabbhañjanaṃ karoti tassa sampavattanatthaṃ, evamesa yogī kāyassa ṭhitatthaṃ, yāpanatthañca piṇḍapātaṃ paṭisevati paribhuñjatīti. Etena ṭhiti nāma apatanaṃ yāpanā pavattīti dasseti. Na davamadamaṇḍanavibhūsanatthanti idaṃ ‘‘yāvadevā’’ti avadhāraṇena nivattitatthadassanaṃ. Tiṭṭhanti upādinnadhammā etāyāti ṭhiti, āyūti āha ‘‘ṭhitīti jīvitindriyassetaṃ adhivacana’’nti. Tathā hi taṃ āyu ‘‘ṭhitī’’ti niddiṭṭhaṃ, ṭhitiyā yāpanāyāti kāyassa ṭhitihetutāya ‘‘ṭhitī’’ti laddhavohārassa jīvitindriyassa pavattanatthanti attho. Tenāha ‘‘jīvitindriyapavattāpanattha’’nti. Ābādhaṭṭhenāti vibādhanaṭṭhena, rogaṭṭhena vā. Jighacchāparamā hi rogā. Uparamatthanti vūpasamatthaṃ. Vaṇālepanamiva vaṇiko. Uṇhasītādīsu abhibhavantesu tappaṭikāraṃ sītuṇhaṃ viya paṭisevatīti sambandho. Maggabrahmacariyaṃ ṭhapetvā sikkhattayasaṅgahā sāsanāvacaritabbā anusāsanī sāsanabrahmacariyanti āha ‘‘sakalasāsanabrahmacariyassa ca maggabrahmacariyassa cā’’ti. Anuggahaṇatthanti anu anu gaṇhanatthaṃ sampādanatthaṃ. Kāyabalaṃ nissāyāti yathāsamāraddhaṃ guṇavisesapāripūrihetubhūtaṃ kāyabalamattaṃ nissāya. Tenāha ‘‘sikkhattayānuyogavasenā’’tiādi. Kantāranittharaṇatthikā jāyampatikā, nadīsamuddanittharaṇatthikā ca puttamaṃsādīni yathā agiddhā amucchitā kevalaṃ taṃ taṃ atthasiddhimeva avekkhantā paṭisevanti tehi vinā asijjhanato, evamayampi kevalaṃ bhavakantāranittharaṇatthiko agiddho amucchito tena vinā asijjhanato piṇḍapātaṃ paṭisevatīti upamāsaṃsandanaṃ.
所谓四大者，即依止于四大者。所谓色身者，即由四大组成的色法总集。立住者，为立定之处。此立定者，因缘重重，故称“依缘立定”。“流转者”为生命根的流转。正如生命根被定义为“维持运行”者（《法集》19, 634），其无间断，依饮食使用而生。身寿更长久时，说明“身体长久安立”，此意“立定”即“长时依持”。今为更清楚说明此意，譬诸房屋主人用柱为其房子撑持，防止倒塌；又如车夫涂车轴油，令车畅行。此修行者即是如主人支撑身躯，亦依托布施饮食来维持身体及生存。由此“立定”显明其身无倒塌，生存流转。“所立非为衣饰”之意，则以此“至今如此常存”之表示为解说。所起立者，即诸执持缠缚法。所谓寿命者，谓“生命根”的名词解释。依寿命者立定，即身得立定之因与生命根流转相关故名“立定”。因此称之“为使生命根流转”。“病痛凭恃”意指受病痛所侵扰，疾病为极大苦恼。“宿疾”谓安静难治之病。如商人涂饰药膏于身，若受冷热侵袭，则涂膏如寒暖护罩般，抵御苦楚。设立正行道场，与学习团体，依教法修行，称为“全教行僧团与正行道之建立”。“辅持”指辅助承接及成就。依所作身力，即依据初发起且具特殊功德之身体力量。故称“修习团体之注重和配合”。“渡越森林川澜者”如农夫看护仓库，或农民看护稻谷，唯观察成就，未加浸湿无损，唯依此而修习布施饮食，若无此，则不会增长。此为譬喻而论。
Itīti pakāratthe nipātapadaṃ. Tena paṭiseviyamānassa piṇḍapātassa paṭisevanākāro gayhatīti āha ‘‘evaṃ iminā piṇḍapātapaṭisevanenā’’ti. Purāṇanti bhojanato purimakālikattā purātanaṃ. Paṭihaṅkhāmīti paṭihanissāmi. Navañca vedanaṃ na uppādessāmīti paṭisevatīti yojanā. Kīdisaṃ, kathañcāti āha ‘‘aparimita…pe… aññataro viyā’’ti. Aparimitaṃ aparimāṇaṃ bhojanaṃ paccayo etissāti aparimitabhojanapaccayā, taṃ aparimitabhojanapaccayaṃ attano gahaṇītejapamāṇato atikkantapamāṇabhojanahetukanti attho. Yo bahuṃ bhuñjitvā attano dhammatāya uṭṭhātuṃ asakkonto ‘‘āhara hattha’’nti vadati, ayaṃ āharahatthako. Yo bhuñjitvā accuddhumātakucchitāya uṭṭhitopi sāṭakaṃ nivāsetuṃ na sakkoti, ayaṃ alaṃsāṭako. Yo bhuñjitvā uṭṭhātuṃ asakkonto tattheva parivattati, ayaṃ tatravaṭṭako. Yo yathā kākehi āmasituṃ sakkā, evaṃ yāva mukhadvāraṃ āhāreti, ayaṃ kākamāsako. Yo bhuñjitvā mukhe sandhāretuṃ asakkonto tattheva vamati, ayaṃ bhuttavamitako. Etesaṃ aññataro viya. Atha vā purāṇavedanā nāma abhuttapaccayā uppajjanakavedanā. Taṃ ‘‘paṭihanissāmī’’ti paṭisevati. Navavedanā nāma atibhuttapaccayena uppajjanakavedanā. Taṃ ‘‘na uppādessāmī’’ti paṭisevati. Atha vā navavedanā nāma abhuttapaccayena uppajjanakavedanā, tassā anuppannāya anuppajjanatthameva paṭisevati. Abhuttapaccayā uppajjanakāti cetaṃ khuddāya visesanaṃ. Yassā appavatti bhojanena kātabbā, tassā dassanatthaṃ. Abhuttapaccayena, bhuttapaccayena ca uppajjanakānuppajjanakavedanāsu purimā yathāpavattā jighacchānimittā vedanā. Sā hi abhuñjantassa bhiyyopavaḍḍhanavasena uppajjati. Pacchimāpi khuddānimittāva aṅgadāhasūlādivedanā pavattā. Sā hi bhuttapaccayā pubbe anuppannāva nuppajjissatīti ayametāsaṃ viseso. Vihiṃsānimittatā cetāsaṃ vihiṃsāya viseso.
“如此”谓加强意旨的助词。故称依此修习布施之食有相应法门，故云“以此依止布施食得修习”。“旧”指先前饮食，即前时期之旧。所谓“回避”，即避免。新的苦受不再产生意，谓依常修之食习，则苦受断除。云“回避”，谓依修习故。“何等，如何”谓提问方式，故说“无限……其中一也”。无限指无量饮食为因缘，谓无量饮食是缘由。此缘基于自身强烈热力超越之饮食缘故。言“彼多食者，不能起行者则称食所废者”。吃虽多而起行不得者，称“食伤手”。吃后有粪积，站立且不能止粪者，是“肛闭不止者”。能自身起来而却转动者，谓其在彼地滞留，称“彼处循环者”。食能入口如乌鸦摄取一样，称“乌鸦摄食者”。吃后口不能止存，称“食口遗弃者”。此中某者。又或所谓“旧苦”名为由食无废而起之苦感。为“回避”，谓修习此法。又有所谓“新苦”是由食废而起之苦感。为“非生”，谓不生新苦而生旧苦相续。又或“新苦”由旧苦起而没。依此间生死又有不同感觉。旧苦为食已无故而起之久违苦感。食废亦如此，称回避。又新苦因先未出现而起者，谓回避。旧苦之所以有因，是因食施为根。据旧苦和新苦之间，生起烦恼厌恶痛苦感。禅定乐等根因所依的身心安乐因缘存在。
Yā vedanā. Adhunāti etarahi. Asappāyāparimitabhojanaṃ nissāyāti asappāyāparimitassa āhārassa bhuñjanapayogaṃ āgamma uppajjatīti attho. Purāṇakammapaccayavasenāti pubbe purimajātiyaṃ katattā purāṇassa kammassa paccayatāvasena payogavipattiṃ āgamma uppajjanārahatāya taṃ vajjetvā payogasampattiyā upaṭṭhāpanaṃ dukkhavedanāpaccayaghāto, paṭihananañca hotīti āha ‘‘tassā paccayaṃ vināsento taṃ purāṇañca vedanaṃ paṭihaṅkhāmī’’ti. Ayuttaparibhogo paccaye apaccavekkhitvā paribhogo. So eva katūpacitakammatāya kammūpacayo. Taṃ nissāya paṭicca āyatiṃ anāgate kāle uppajjanato yā cāyaṃ ‘‘navavedanā’’ti vuccatīti yojanā. Yuttaparibhogavasenāti paccavekkhitvā paccayānaṃ paribhogavasena, tassā navavedanāya mūlaṃ ayuttaparibhogakammaṃ anibbattento sabbena sabbaṃ anuppādento. Ettāvatāti ‘‘iti purāṇa’’ntiādinā vuttena padadvayena. ‘‘Vihiṃsūparatiyā’’tiādinā vā padacatukkena yuttaparibhogasaṅgaho pabbajitānucchavikassa paccayaparibhogassa vuttattā. Attakilamathānuyogappahānaṃ jighacchādidukkhapaṭighātassa bhāsitattā. Jhānasukhādīnaṃ paccayabhūtassa kāyasukhassa avissajjanato dhammikasukhāpariccāgo ca dīpito hoti.
所谓苦感，谓现在之时。所谓不安适而无限制饮食之使用，谓因不适饮食而产生忧苦。所谓依旧业因缘，即过去生命业力所形成之果报，此果畅运行且随之苦集而苦感生起。因而有苦痛所谓“以此因缘消除旧苦苦感”，称谓“我废除旧苦”。所谓非量饮食因缘，谓过度饮食之缘，转为不利果报，即不利饮食习性。谓此如“我说前者”，为双重词句解释。所谓“暴力增加”，为修戒戒律之抵触，导致烦恼增长。所谓“合理使用”，是指依法测验因缘，调节因缘之所生，共计全不生苦。以上即谓“如此旧苦”等之讲解。所谓暴力则为因缘暴力，彼暴力即修戒生活中种种不善现象。对于烦恼消减不生依止，禅定乐等因缘所生身心乐更为纯净，更能舍离烦恼乐而产生光明。
Asappāyāparimitūpayogena jīvitindriyupacchedako, iriyāpathabhañjanako vā siyā parissayo, sappāyaparimitūpayogena pana so na hoti. Tathā sati cirakālappavattisaṅkhātā sarīrassa yātrā yāpanā bhavissatīti imamatthaṃ dassento ‘‘parimitaparibhogena…pe… bhavissatī’’ti āha. Yo rogo sāddho asāddho ca na hoti, so yāpyarogo, so etassa atthīti yāpyarogī. So hi niccakālaṃ bhesajjaṃ upasevati, tathā ayampīti. Yadi yātrāpi yāpanā, pubbepi ‘‘yāpanāyā’’ti vuttaṃ, ko ettha visesoti? Pubbe ‘‘yāpanāyā’’ti jīvitindriyayāpanā adhippetā, idha pana catunnampi iriyāpathānaṃ avicchedasaṅkhātā yāpanā yātrāti ayamettha viseso. Buddhapaṭikuṭṭhena micchājīvena paccayapariyesanā ayuttapariyesanā. Dāyakadeyyadhammānaṃ, attano ca pamāṇaṃ ajānitvā paṭiggahaṇaṃ, saddhādeyyavinipātanatthaṃ vā paṭiggahaṇaṃ ayuttapaṭiggahaṇaṃ, yena vā āpattiṃ āpajjati. Apaccavekkhitvā paribhogo ayuttaparibhogo. Tesaṃ parivajjanaṃ dhammena samena paccayuppādanādivasena veditabbaṃ. Dhammena hi paccaye pariyesitvā dhammena paṭiggahetvā paccavekkhitvā paribhuñjanaṃ anavajjatā nāma.
因不适饮食使用，生命根断绝者，行者否定身体行动路径，称为放逸。因适饮食使用，则不会断绝。依此表明，生命根长久流转之体行存续。此义说明“因限度使用……必将发生”。病虽可医，非可医者则难医，是所谓适病及非适病。若生行之路，即由前所说之生命根流转起。今说四路之间断绝未显之区别。世尊亦明示，视不正生活坏灭时，及自身量无知下之承担，贪欲之污垢起，称为不及持法。由此犯过其生。犯过后，谓其受惩戒，为不及持持戒者。应以正法排斥罪过，依因缘由此成立。依正法因缘，察知持戒，避犯戒律则称无惭惜。
Aratīti ukkaṇṭhā. Pantasenāsanesu, adhikusaladhammesu ca anabhirati. Tandīti pacalāyikā niddā. Vijambhitāti thinamiddhābhibhavena kāyassa vijambhanā. Viññūhi garahā viññūgarahā. Ekacco hi anavajjaṃyeva sāvajjaṃ karoti, ‘‘laddhaṃ me’’ti pamāṇādhikaṃ bhuñjitvā taṃ jīrāpetuṃ asakkonto uddhaṃvirecanaadhovirecanādīhi kilamati, sakalavihāre bhikkhū tassa sarīrapaṭijagganabhesajjapariyesanāpasutā honti. Aññe te ‘‘kiṃ ida’’nti pucchitvā ‘‘asukassa udaraṃ uddhumāta’’ntiādīni sutvā ‘‘niccakālamesa evaṃpakatiko attano kucchipamāṇaṃ nāma na jānātī’’ti nindanti, evaṃ anavajjaṃyeva sāvajjaṃ karoti. Evaṃ akatvā ‘‘anavajjatā ca bhavissatī’’ti paṭisevati. Attano hi pakatiaggibalādiṃ jānitvā ‘‘evaṃ me aratiādīnaṃ abhāvena kāyasukhatā, agarahitabbatā ca bhavissatī’’ti pamāṇayuttameva paṭisevati. Yāvatako bhojanena attho, tassa sādhanena yāvadatthaṃ udarassa paripūraṇena udarāvadehakaṃ bhojanaṃ yāvadatthaudarāvadehakabhojanaṃ, tassa parivajjanena. Seyyāya sayanena laddhabbasukhaṃ seyyasukhaṃ, ubhohi passehi samparivattanakaṃ sayantassa uppajjanasukhaṃ passasukhaṃ , middhena niddāyanena uppajjanasukhaṃ middhasukhaṃ, tesaṃ seyya…pe… sukhānaṃ pahānato catunnaṃ iriyāpathānaṃ yogyabhāvassa paṭipādanaṃ kāyassa catuiriyāpathayogyabhāvapaṭipādanaṃ, tato. Sukho iriyāpathavihāro phāsuvihāro. Pacchime vikappe, sabbavikappesu vā vuttaṃ phāsuvihāralakkhaṇaṃ āgamena samatthetuṃ ‘‘vuttampi heta’’ntiādi vuttaṃ. Tīsupi vikappesu āhārassa ūnaparibhogavaseneva hi phāsuvihāro vuttoti.
厌恶者，即愁烦。室室之眠及善业，均生不起贪求。昏沉者谓昏睡沉眠。愚人皆所憎恨。有人不正当地将身心耗损，吃过量饮食，无法自便调伏，致腹胀闷，远离禅定，众比库皆不悦。有人已知己量，却行无度，即吃饮过多，故称“不正中食者”。如此者自知自己将生病苦，但仍妄取。由此足食量限度，则腹部喜满，摄受令去愁苦。适当常睡，身心安乐。正寝常卧之处及安适姿态令人愉悦。睡眠与安适并重，安住睡乐，调伏四路依正生活，称为身四路之正生活。安乐行四路，即清净行中常安行。此义出前文之“饮食之适宜”，称为安乐行。后世则称安乐行为斋戒得乐。
Ettāvatāti ‘‘yātrā’’tiādinā vuttena padattayena. ‘‘Yātrā ca me bhavissatī’’ti payojanapariggahadīpanā. Yātrā hi naṃ āhārūpayogaṃ payojetīti. Dhammikasukhāpariccāgahetuko phāsuvihāro majjhimā paṭipadā antadvayaparivajjanato. Imasmiṃ pana ṭhāne aṭṭha aṅgāni samodhānetabbāni – ‘‘neva davāyā’’ti ekaṃ aṅgaṃ, ‘‘na madāyā’’ti ekaṃ, ‘‘na maṇḍanāyā’’ti ekaṃ, ‘‘na vibhūsanāyā’’ti ekaṃ, ‘‘yāvadeva imassa kāyassa ṭhitiyā yāpanāyā’’ti ekaṃ, ‘‘vihiṃsūparatiyā brahmacariyānuggahāyā’’ti ekaṃ, ‘‘iti purāṇañca vedanaṃ paṭihaṅkhāmi, navañca vedanaṃ na uppādessāmī’’ti ekaṃ, ‘‘yātrā ca me bhavissatī’’ti ekaṃ. ‘‘Anavajjatā ca phāsuvihāro cā’’ti ayamettha bhojanānisaṃso. Mahāsivatthero panāha ‘‘heṭṭhā cattāri aṅgāni paṭikkhepo nāma, upari pana aṭṭhaṅgāni samodhānetabbānī’’ti. Tattha ‘‘yāvadeva imassa kāyassa ṭhitiyā’’ti ekaṃ aṅgaṃ, ‘‘yāpanāyā’’ti ekaṃ, ‘‘vihiṃsūparatiyā’’ti ekaṃ, ‘‘brahmacariyānuggahāyā’’ti ekaṃ, ‘‘iti purāṇañca vedanaṃ paṭihaṅkhāmī’’ti ekaṃ, ‘‘navañca vedanaṃ na uppādessāmī’’ti ekaṃ, ‘‘yātrā ca me bhavissatī’’ti ekaṃ, ‘‘anavajjatā cā’’ti ekaṃ. Phāsuvihāro pana bhojanānisaṃsoti. Evaṃ aṭṭhaṅgasamannāgataṃ āhāraṃ āhārento paṭisaṅkhā yoniso piṇḍapātaṃ paṭisevati nāma.
谓此即“旅行”，此以词句而说。愿我有旅行者，意谓行走不为食饮故。舍弃生活中乐与苦，得正法乐，是中道修道之法。今处当修八法门，即不贪吃，不妄过度装饰，不奢华盛装，不为衣饰，惟以身心立定维持，及维持生存的饮食供给，断恶作恶，守持正法生活。大思惟长老云：“下授四法放弃后，当上修八法。”彼处八法，即此身身立生存，饮食得维持，断恶作恶，依正法行，断旧苦，绝新苦，必有旅行如是，不尚不善，清净饮食，合宜食用。安乐生活，是饮食方便。云“饮食安乐之具，非安乐生次第。”三差别境中饮食正行，称为安乐生活。
Yattha yatthāti bhummaniddesena sena-saddassa adhikaraṇatthavuttimāha. Tathā āsana-saddassāti. Aḍḍhayogādimhīti ādi-saddena pāsādādiṃ, mañcādiñca saṅgaṇhāti. Yattha yattha vihāre vā aḍḍhayogādimhi vā āsatīti vihāraaḍḍhayogādike ānetvā sambandhitabbaṃ. Idha ādi-saddena pīṭhasanthatādīnampi saṅgaho veditabbo. Parisahanaṭṭhenāti abhibhavanaṭṭhena, vibādhanaṭṭhenāti attho. Utuyeva utuparissayoti sītuṇhādiutuyeva asappāyo vuttanayena utuparissayo. Tassa utuparissayassa vinodanatthaṃ, anuppannassa anuppādanatthaṃ, uppannassa vūpasamanatthañcāti attho. Nānārammaṇato paṭisaṃharitvā kammaṭṭhānabhūte ekasmiṃyeva ārammaṇe cittassa sammadeva layanaṃ paṭisallānaṃ, tattha ārāmo abhirati paṭisallānārāmo, tadatthaṃ. Senāsanaṃ hi vivittaṃ yogino bhāvanānukūlaṃ suññāgārabhāvato. Taṃ panetaṃ atthadvayaṃ vibhāvetuṃ ‘‘yo sarīrābādhacittavikkhepakaro’’tiādi vuttaṃ. Tattha ekībhāvasukhatthanti ekībhāvahetukaṃ sukhaṃ ekībhāvasukhaṃ, tadatthaṃ. Gaṇasaṅgaṇikakilesasaṅgaṇikābhāvena uppajjanakasukhaṃ.
「yattha yatthā」者，以场所指代的方式宣布。所谓「sena-sadda」为调伏之声，指出调伏业事之意。由此推及「āsana-sadda」，即坐处的声响。由「aḍḍhayogādi」等词的首尾字音，归纳出「pāsāda」等处及「mañca」等物并摄。凡是诸处或诸物中之坐处，皆当携来并相应关联，此由「vihāre vā aḍḍhayogādhi vā āsatīti」说明，应载诸比库修行场所和床榻诸物。此处亦应认识首尾字音逻辑，涵括有坐榻等众多类同物品之同归。所谓「parisahanaṭṭhena」意即为障碍之处，「vibādhanaṭṭhena」亦为同类意。关于「utuy-eva utuparissaya」，指的是在寒冷与炎热两端之状况，且炎夏寒冬所生不适之现象，称为「utuparissaya」。此烦恼与身心之调伏有关，即烦恼之生灭与调和。种种外境障碍尽收入其中。经过善恶及多种器境收摄整合，心能依一修处正一境而安住，此即心念调伏的详解。若此心修处有爱著，即称为「ārāmo」，表心染着忧盛；若无著，则称「paṭisallānārāmo」，即心已调伏不染，心净稳宁。调伏场所寂静适为修行者方便用之，故称「senāsana」为静寂且有利于修学的地点。此处有二意：一为导致身心患难的起因，二为由此得到一味安乐。心之统一是由此取故造成安乐，合乎理义。由聚集合扰害与集诸障碍的覆蔽，产生相应之安乐亦随之生起。
Yadi utuyeva utuparissayo, ‘‘utu ca sītuṇha’’nti sītuṇhapaṭighātaṃ vatvā utuparissayavinodanaṃ kasmā vuttanti codanaṃ sandhāyāha ‘‘kāmañcā’’tiādi. Tattha ‘‘niyataṃ utuparissayavinodana’’nti etena ‘‘sītassa paṭighātāya uṇhassa paṭighātāyā’’ti ettha vuttaṃ sītuṇhaṃ aniyataṃ kadāci kadāci uppajjanakaṃ, utuparissayo pana sabbadābhāvī adhippetoti dasseti. Vuttappakāroti ‘‘sītādiko, asappāyo’’ti ca evaṃ vuttappakāro vivaṭaṅgaṇarukkhamūlādīsu nisinnassa apariguttiyā asaṃvutadvārāditāya pākaṭaparissayā, asappāyarūpadassanādinā apākaṭaparissayā ca bhikkhussa kāyacittānaṃ ābādhaṃ kareyyuṃ. Yattha gutte senāsane ābādhaṃ na karonti. Evaṃ jānitvāti ubhayaparissayarahitanti evaṃ ñatvā paṭisevanto bhikkhu veditabboti sambandho.
若言炎夏寒冬，因寒而生障碍，即谓炎夏寒冬烦恼之调和。为何说？因有牵引调和之意而提问「kāmañcā」等。此处说「niyataṃ utuparissayavinodana」为一定之炎夏寒冬调伏，意即遭打击之寒凉与遭打击之炎热相对而言。寒冬乃不定时偶尔生起，炎夏烦恼则常无片刻缺失，此为事实。此说法之术语解释为「sītuādiko 、asappāyo」等，指常坐于树根草丛等处的未加捆绑之出入门户，而因明显诸扰及痛苦现象对比，造成比库身心之障碍。然在隐蔽静处则障碍难生。正因如此，知道此理、远离双重障碍的修学者，方能明了其应当如此修行之法，谓之「sambandho」。
Dhātukkhobhalakkhaṇassa, taṃhetukadukkhavedanālakkhaṇassa vā rogassa paṭipakkhabhāvo paṭiayanaṭṭho. Tenāha ‘‘paccanīkagamanaṭṭhenāti attho’’ti, vūpasamanaṭṭhenāti vuttaṃ hoti. Yassa kassacīti sappiādīsu yassa kassaci. Sappāyassāti hi tassa vikāravūpasamenāti adhippāyo. Bhisakkassa kammaṃ tena vidhātabbato. Tenāha ‘‘tena anuññātattā’’ti. Nagaraparikkhārehīti nagaraṃ parivāretvā rakkhaṇakehi. Vivaṭaparikkhepo parikkhā uḍḍāpo pākāro esikā paligho pākārapatthaṇḍilanti satta ‘‘nagaraparikkhārā’’ti vadanti. Sīlaparikkhāroti suvisuddhasīlālaṅkāro . Ariyamaggo hi idha ‘‘ratho’’ti adhippeto. Tassa ca sammāvācādayo alaṅkāraṭṭhena ‘‘parikkhāro’’ti vuttā. Jīvitaparikkhārāti jīvitassa pavattikāraṇāni. Samudānetabbāti sammā uddhaṃ uddhaṃ ānetabbā pariyesitabbā. Parivāropi hoti antarāyānaṃ parito vāraṇato. Tenāha ‘‘jīvita…pe… rakkhaṇato’’ti.
关于五蕴痛苦及其因果痛苦感受之病的对治，第七法名为《对治法》（paccanīkagamanaṭṭhena），意即对安缓法的依止。所谓安缓法，就是使其获得平息。所谓『谁的』，乃指各种众生如善人等。善人则代表其烦恼能被调伏，这一切都要依治疗者的行。故称之为「由此得到许可者」。所谓城市护卫者，是指围绕城市以守护兵士。所谓游离之护卫，是指监视巡逻、警戒、门阀、栅栏及栏栅，这七种被称为「城市护卫」。品德护卫者，指品德清净的装饰者。圣道于此处以「车」为比喻，是其所控制的。其正确行为则以装饰的意义称为「护卫」。生命护卫者，是指维持生命的各种因缘。所谓「应当生起」是指应当正当提起，并加以搜寻。也意味着保护及排除障碍。故说『对生命的……保护』。
Tattha antaranti vivaraṃ, okāsoti attho. Verikānaṃ antaraṃ adatvā attano sāmikānaṃ parivāretvā ṭhitasevakā viya rakkhaṇato. Assāti jīvitassa. Kāraṇabhāvatoti cirappavattiyā kāraṇabhāvato. Rasāyanabhūtaṃ hi bhesajjaṃ sucirampi kālaṃ jīvitaṃ pavattetiyeva. Yadipi anuppannā eva dukkhavedanā bhesajjaparibhogena paṭihaññanti, na uppannā tāsaṃ saraseneva bhijjanato, uppannasadisā pana ‘‘uppannā’’ti vuccanti. Bhavati hi taṃsadisesu tabbohāro, yathā sā eva tittiri, tāniyeva osadhānīti. Tasmā vuttaṃ ‘‘uppannānanti jātānaṃ bhūtānaṃ nibbattāna’’nti. Sañcayato paṭṭhāya so dhātukkhobho samuṭṭhānaṃ etesanti taṃsamuṭṭhānā. ‘‘Dukkhavedanā’’ti vatvā sā akusalasabhāvāpi atthīti tato visesetuṃ ‘‘akusalavipākavedanā’’ti vuttaṃ. Byābādhanaṭṭhena byābādho, byābādhova byābajjhaṃ, dukkhanti attho. Natthi ettha byābajjhanti abyābajjhaṃ, niddukkhatā. Tenāha ‘‘abyābajjhaparamatāyā’’ti niddukkhaparamatāyāti. Taṃ dukkhanti roganimittakaṃ dukkhaṃ.
这里所指的「antara」意为空隙或场所。比喻拥塞障碍之处，意指脱离血脉的中断，像留守主人一般守护己所所属之地。所谓「assa」即生命。因长期存在而生发动因，由此称为因缘性。所谓「rasāyanabhūtaṃ」乃指有持续疗力之药物，能长久维持生命。虽因药用得以缓解不适，苦痛仍未根绝，如同一只受伤的雉鸡，非原生疼痛之痛苦被终结，只是遭受伤害的表面治疗，此谓「uppannā」。于斯特殊情况，应负重担，乃至理解受苦之所以仍然存在。此得疼痛称「dukha」，意谓病苦中的不善果报之苦。所谓「byābādhanaṭṭhena」指疾病之处，「byābādho」即疾病本体，「dukha」则为痛苦。此处强调无绝对无痛存在，故称「ābyābajjha-paramatāyā」，即最高无痛状态亦不可得。此为病所引起之苦。
Cīvarādīnaṃ paccayānaṃ nissayanaṃ paribhogo evāti dassetuṃ ‘‘te paṭicca nissāyā’’ti vatvā ‘‘paribhuñjamānā’’ti vuttaṃ. Pavattantīti jīvanti. Jīvanampi hi pavattanaṃ, yato jīvitindriyaṃ ‘‘pavattanarasa’’nti vuccati.
衣服等物资的依赖，乃是安住和使用之所依，故称之为「依止」，并谓之「加以享用」。所谓「运行」即为活着。生命也是运行，因为生命根能被称为「运行之味」。
Catupārisuddhisampādanavidhivaṇṇanā四遍净成就方法之解释
§19
19. Evaṃ pātimokkhasaṃvarādibhedena niddiṭṭhaṃ sīlaṃ puna sādhanavibhāgena dassetuṃ ‘‘evametasmi’’ntiādimāraddhaṃ. Tattha sādhīyati sampādiyati etenāti sādhanaṃ, saddhā sādhanaṃ etassāti saddhāsādhano. Nanu ca vīriyasatipaññāhipi vinā pātimokkhasaṃvaro na sijjhatīti? Saccaṃ na sijjhati, saddhāya pana visesahetubhāvaṃ sandhāya evaṃ vuttanti dassento āha
主题为依据戒律守护的分别论述，欲以此显示具足戒律之道德，再以修行之法分门别类加以说明。启始以「evam etasmi」等语起首。所谓「sādhīyati」指可成就、可修持；「sampādiyati」意为完成、实现。由此「esena sādhanaṃ」谓修持之道，「saddhā sādhanaṃ」为信解之道。然则仅有精进、正念与智慧，而无戒律守护，则不能净行之说，正是指出错误。此以真理为准绳，详细说明修持戒律的必然条件及其殊胜功用。
‘‘Sāvakavisayātītattāsikkhāpadapaññattiyā’’ti. Garukalahukādibhede otiṇṇe vatthusmiṃ tassa tassa aparādhassa anurūpaṃ sikkhāpadapaññāpanaṃ nāma sāvakānaṃ avisayo, buddhānaṃ eva visayo. Sikkhāpadapaññāpanaṃ tāva tiṭṭhatu, tassa kālopi nāma sāvakānaṃ avisayo, buddhānaṃ eva visayoti dassento ‘‘sikkhāpadapaññattiyācanapaṭikkhepo cettha nidassana’’nti āha. Tathā hi vuttaṃ ‘‘āgamehi tvaṃ sāriputta, āgamehi tvaṃ sāriputta, tathāgatova tattha kālaṃ jānissatī’’ti (pārā. 21). Tattha ca-saddo samuccayattho. Tena ‘‘apaññattaṃ na paññapema, paññattaṃ na samucchindāma, yathāpaññattesu sikkhāpadesu samādāya vattāmā’’ti (pārā. 565) evamādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Saddhāyāti saddahanena satthari, dhamme ca saddhāya paccupaṭṭhāpanena. Jīvitepi pageva jīvitaparikkhāreti adhippāyo.
所谓『超越弟子范畴者，由戒律分则而表现教戒』。戒律分则者，是针对每一过失而有相应的戒条表达，谓此戒条表达即是弟子们所超越范畴，唯有佛陀为范畴。戒条表达如是长久存在，其时间界限亦显明示弟子范畴，绝非佛陀范畴，故称『由戒律分则而不能放弃，此处便是示现』。正如经中所说：『你当依经而知，萨利呵达！当依经而知，如来者知其时机。』此处“时机”即是词语集合之义。又如经中说『我们不应表达无法表达者，也不可截断可表达者，应依戒律分则而行』等文，是此类合集可见。所谓信心，谓向导师怀有信心，于法以信心为依。生命亦为事业，实为其主体。
Kikīva aṇḍanti kikīsakuṇikā viya attano aṇḍaṃ. Sā kira jīvitampi pariccajitvā aṇḍameva rakkhati. Camarīva vāladhinti camarīmigo viya attano vāladhiṃ. Camarīmigā kira byādhena paripātiyamānā jīvitampi pariccajitvā kaṇḍakagumbādīsu laggaṃ attano vālameva rakkhanti. Piyaṃva puttaṃ ekakanti ānetvā sambandhitabbaṃ. Yathā hi ekaputtako kuṭumbiko taṃ ekaputtaṃ, ekanayano ca taṃ ekanayanaṃ suṭṭhutaraṃ rakkhati. Tatheva sīlaṃ anurakkhamānakāti anukampanavasena vuttaṃ. Supesalāti suṭṭhu piyasīlā. Sadā sabbakālaṃ daharamajjhimatherakālesu. Channampi gāravānaṃ vasena sagāravā, garukāravantoti attho.
此喻犹如昆虫或蝇鸟呵护其卵。彼护卵者弃生命护卵。犹如蠕虫啮尾，蠕虫类护尾者病患中虽将死仍护尾。此寓意如同亲子，唯有独子被抚养、教育。正如一家独子，其护卫乃最周全，如一目护视最贴切。故谓守护戒律亦如彼般慈悲关爱。『美善』谓正确喜爱，恒处幼年至壮年，披覆且敬重如衣服以示庄重。
Evameva khoti yathā mahāsamuddo ṭhitadhammo velaṃ nātikkamati, evameva. Mama sāvakāti ariyasāvake sandhāyāha. Te hi dhuvasīlā. Imasmiṃ attheti jīvitahetupi sīlassa avītikkamane.
正如大海不跨越其基准时限，犹如此理。谓我弟子，乃圣弟子之属。彼等品性坚固。此义乃指不违越戒律即是生存之因。
Mahāvattaniaṭavī nāma viñjhāṭavī. Himavantapasse aṭavīti keci. Theranti nāmagottavasena apaññātaṃ ekaṃ theraṃ. Nipajjāpesuṃ gantvā kassaci mā āroceyyāti.
此处名为大崇密丛林者，为深山密林，乃喜马拉雅山侧之森林称谓。有一长老名字及族别未知，一人向他问讯时，欲前往拜访无从转达。
Pūtilatāyāti gaḷocilatāya. Samasīsīti jīvitasamasīsī. Yassa hi kilesasīsaṃ avijjaṃ maggapaṭipāṭiyā arahattamaggo pariyādiyati, tato ekūnavīsatime paccavekkhaṇañāṇe patiṭṭhāya bhavaṅgottaraṇe vaṭṭasīsaṃ jīvitindriyaṃ cuticittaṃ pariyādiyati, so imāya vārasamatāya ‘‘jīvitasamasīsī’’ti vuccati. So ca thero tathā parinibbāyi. Tena vuttaṃ ‘‘samasīsī hutvā parinibbāyī’’ti. Abhayatthero kira mahābhiñño. Tasmā cetiyaṃ kārāpesīti vadanti. Appevāti appeva nāma attano jīvitampi jaheyya, na bhindeti na bhindeyya, na vītikkameyya.
所谓『污浊』谓脏污不净。『同样寿命』谓其寿命相等。彼者谓执着烦恼根本之愚痴，经由修行正道达至阿拉汉灭尽后，于生死回顾智慧显现，于二十九次观察等修成熟之时，断生法、身心等，故谓此为“寿命相等”。该长老亦如此般涅槃。传说畏惧长老乃大智慧者。故谓应建此塔。所谓“死之必要”即名为舍弃自己的生命，不破坏、不违犯戒律。
Satiyāadhiṭṭhitānanti pageva upaṭṭhitāya satiyā ārakkhavasena adhiṭṭhitānaṃ indriyānaṃ. Ananvāssavanīyatoti dvārabhāvena abhijjhādīhi ananubandhitabbato. Varanti seṭṭhaṃ. Tattāyāti uṇhāya. Ādittāyāti ādito paṭṭhāya dittāya. Sampajjalitāyāti samantato jalantiyā. Sajotibhūtāyāti ekajālībhūtāya. Sampalimaṭṭhanti sabbaso āmaṭṭhaṃ, añcitanti attho. Na tveva varanti ānetvā sambandhitabbaṃ. Rūpesūti rūpārammaṇesu. Anubyañjanaso nimittaggāhoti kilesānaṃ anu anu byañjanavasena uppādanena pākaṭīkaraṇavasena subhādinimittaggāho, atha vā anubyañjanasoti hatthapādādianubyañjanato, nimittaggāhoti itthipurisādisubhādinimittaggahaṇaṃ. Cakkhudvārādipavattassāti cakkhudvārādīhi pavattassa. Viññāṇassāti javanaviññāṇassa. Nimittādiggāhaṃ nisedhentena sampādetabboti sambandho. Asaṃvihitasākhāparivāranti sammā avihitavatiparikkhepaṃ. Parassahārīhīti parasantakāvahārakehi corehi. Samativijjhatīti sabbaso ativijjhati anupavisati.
所谓『由念守护者』仅指以守护念力约束六根。所谓不可通漏者，是以门户之门阻绝贪等使不相连。谓此约束护持为最优。『如火灼然』谓炎热如覆被焚烧。『耀燃满布』谓光明四散。『单网覆盖』谓覆盖如一密网。『完全熄灭』谓全然扑灭。谓非即夺取而携归。『於色境』谓在色之所缘。『借指』谓烦恼随顺相应产生而明显现起，或由手足等相应显现。『眼根门等流转』谓由眼根等感官而生识流转。谓应令有所阻止以成此断除。所谓不合理枝叶延展者，谓正确无误道理不得延伸惑乱。所谓盗贼者，谓损害他者致灭绝者。谓滥入干扰者。
Rūpesūti rūpahetu rūpanimittaṃ. Uppajjanakaanatthato rakkha indriyanti sambandho. Evaṃ sesesu. Ete hi dvārāti ete cakkhādidvārā. Satikavāṭena asaṃvutattā vivaṭā. Tato eva arakkhitā. Kilesuppattiyā hetubhāvena taṃsamaṅginaṃ hanantīti kāraṇūpacāreneva vuttaṃ. Ete vā rūpādayo. Kilesānaṃ ārammaṇabhūtā dvārā cakkhādidvārā. Te kīdisā vivaṭā arakkhitā asaṃvutacakkhādihetuṃ taṃsamaṅginaṃ hanantīti kāraṇūpacāreneva vuttaṃ. Agāranti gehaṃ. Ducchannanti na sammā chāditaṃ. Abhāvitanti lokuttarabhāvanārahitaṃ.
色法者，由色因和色缘及相所构成。色起者是依赖条件产生，同时它们受诸根保护。余亦如是。此诸为五门，道眼等五门根也。因念戒律，如实而明净，故无乱，开敞通达。因此色法本无防护。由烦恼产生乃因缘故，故说这些五门如同敌人，必以缘故加以摧毁。此等或为色法诸门。烦恼之缘起色法五根门，因其不防护、无戒禁、无眼根之缘，故诸烦恼敌如战士加以击杀。无家者谓无固定住处。不能善遮蔽者谓无正密闭护持。无生起者为无有成就出世间之法。
Sampāditetiādissa vodānapakkhassa attho vuttavipariyāyena veditabbo. Ayaṃ pana sabbaso kilesānaṃ anuppādo atiukkaṭṭhadesanā maggenāgatasadisattā. Sampādetabboti ‘‘na punevaṃ karissa’’nti adhiṭṭhānasuddhiyā sampādetabbo.
“成立”者，系于逻辑前后因果的意义，亦即正反相应得知。此乃烦恼完全不起，且超越重重般涅槃正理所证已得者。所谓成立，即以精进清净之决定力断绝复作而成立。
Adhunāpabbajitenāti na cirapabbajitena, navapabbajitenāti attho. Kāmarāgena ḍayhāmīti kāmarāgagginā pariḍayhāmi. So ca pana dāho idāni cittagatoti dassento āha ‘‘cittaṃ me pariḍayhatī’’ti. Sādhūti āyācanā. Nibbāpananti tassa nibbāpanupāyaṃ. Gotamāti theraṃ gottena ālapati.
“新出家”者，意指非长久出家者，乃初心新入门出家。说“欲火焚烧我”者，是以欲火燃烧心中。虽火重燃，加之火已在心内，此刻心续状态显现故言“我心已被烧”。“善哉”系允愿之辞。“熄灭”意指断欲之方便。称“果德玛”是指长老以此称呼。
Saññāyavipariyesāti ‘‘asubhe subha’’nti pavattasaññāvipariyesahetu viparītasaññānimittaṃ. Nimittaṃ parivajjehi kīdisaṃ? Rāgūpasañhitaṃ rāguppattihetubhūtaṃ subhanimittaṃ parivajjehi na manasi karohi. Na kevalaṃ subhanimittassāmanasikāro eva, atha kho asubhabhāvanāya attano cittaṃ bhāvehi. Kathaṃ? Ekaggaṃ susamāhitaṃ yathā taṃ asubhārammaṇe vikkhepābhāvena ekaggaṃ, suṭṭhu appitabhāvena susamāhitañca hoti, evaṃ bhāvehīti. Evaṃ samathabhāvanāya kāmarāgassa vikkhambhanaṃ dassetvā idāni samucchedanavidhiṃ dassetuṃ ‘‘saṅkhāre’’tiādi vuttaṃ. Tattha saṅkhāre parato passāti sabbepi saṅkhāre avidheyyakatāya ‘‘pare’’ti passa. Aniccatāya pana udayabbayapaṭipīḷitattā dukkhato, anattasabhāvattā, attavirahato ca no attato passa. Evaṃ lakkhaṇattayaṃ āropetvā vipassanaṃ vaḍḍhento maggapaṭipāṭiyā catutthamaggena sabbaso nibbāpehi mahārāgaṃ tebhūmakassa abhibhavanato mahāvisayatāya mahārāgaṃ vūpasamehi. Yathā etarahi, evaṃ mā ḍayhittho punappunanti daḷhataraṃ rāgavinodane niyojesi.
所谓“想的反转”，即非美转为美，好相之相反，因生反转见相，谓之反面想相。彼相当远避之，如何远避？即避有烦恼生起之贪染缠绕生之美相，勿在心上思念。非仅于美相普通注意，更应生恶想，修心于恶处。如何修？即心专注且调伏，专心不散乱，如安立于恶界之中，心念清净专一。如此修习止定，示现贪欲动摇，如今为断除便利，现般涅槃之法称为“行蕴”等。由行蕴往后观察诸行蕴非我之属性，见诸法无常苦无我、不依自我。以此三性为标志增进观行，于第四圣道全行中，普遍断除大贪，镇静大境界，大贪以安止而息。如是现今，勿使所贪反复燃起，常使其更难转向贪染的娱乐。
Evaṃ indriyasaṃvarasīlassa sampādane vidhiṃ dassetvā evaṃ taṃ susampāditaṃ hotīti nayaṃ dassetuṃ ‘‘apicā’’tiādinā tattha paripūrakārino there nidasseti. Tattha ‘‘leṇaṃ na ullokitapubba’’nti idaṃ sabbattheva therassa yugamattadassitāya vuttaṃ. Kiṃ pana thero senāsanaṃ na sodheti ? ‘‘Ullokā paṭhamaṃ ohāretabba’’nti hi vuttaṃ, antevāsikādayo eva kirassa senāsanaṃ sodhenti. Assa nāgarukkhassa.
如此示现根之守护及戒律的成办方法，显明其已殊胜成就。此乃“再者”类之示教，由有完善善加成之长老示现。此中说“不曾见先隐匿处”者，乃指常于长老众经示之理。又何况长老不整治自身安处？其言“先应先弃除”者，实乃启示其后住者亦当整治安处，即家族大树之类。
Tasmiṃ gāmeti mahāgāme. Taruṇā thaññapivanakā puttadhītaro yāsaṃ tā taruṇaputtā, tāsaṃ. Lañjāpesīti thanapaṭṭikāya thane bandhāpetvā rājamuddikāya lañjāpesi. Rājā theraṃ cirataraṃ daṭṭhuṃ kālavikkhepaṃ karonto ‘‘sve sīlāni gaṇhissāmī’’ti āha. Thero rañño ca deviyā ca vandanakāle sattākāramattaṃ gaṇhāti. Itthī purisoti pana vivekaṃ na karoti. Tenāha ‘‘vavatthānaṃ na karomī’’ti. ‘‘Aho suparisuddhasīlo vatāyaṃ ayyo’’ti daṇḍadīpikaṃ gahetvā aṭṭhāsi. Atiparisuddhaṃ pākaṭanti sappāyalābhena kammaṭṭhānaṃ ativiya parisuddhaṃ vibhūtaṃ ahosi. Sakalaṃ pabbataṃ unnādayantoti pathavikampanena sakalaṃ pabbataṃ ekaṃ ninnādaṃ karonto. Tannivāsidevatānaṃ sādhukāradānenāti keci. Bhantoti anavaṭṭhito. Bāloti taruṇadārako. Utrastoti ñātakehi vinābhāvena santrasto.
彼处为村落及大邑。有众多青年男女父子在此居住。彼众以束缚构筑地方，并用王印加以证明。国王久视长老，时时计时言“吾将宣持此戒”。长老于国王与后妃敬礼时，心存七分敬意。男女尚且不修离欲。故其言“不作非理事”。“啊，彼长老诚然清净善处”者，执持如灯戒者。此乃殊胜清淨，由福德所增，修业甚净良具。殷勤如振山岳，地震动摇，举世动闻。于是有人说此乃护持神明之善行福报。言“尊者”谓不退转者；“愚人”谓少年者；“畏惧者”谓无亲之孤者忧惧者。
Visagaṇḍakarogoti thanakandaḷarogamāha. Māsarogādikopi visagaṇḍakarogoti vadanti. Yato pabbajito, tato paṭṭhāya pabbajitakālato pabhutīti attho. Indriyānīti indriyasaṃvarasīlāni. Tesu hi bhinnesu indriyānipi bhinnānīti vuccanti ārakkhābhāvato, indriyāneva vā nimittānubyañjanaggāhassa dvārabhūtāni bhinnāni nāma taṃsamaṅgino anatthuppattito, vipariyāyato abhinnānīti veditabbāni. Indriyānaṃ vā ayoniso upasaṃhāro bhedanaṃ, yoniso upasaṃhāro abhedananti apare. Mittattherovāti mahāmittatthero viya. Vareti seṭṭhe.
所谓消散疮病者，是指树根疮病。连月病诸类亦名为消散疮病。因缘者，此处指出家人，自出家时起即断除之意。根即根门，自制根的戒律。所谓根之差别，在于各根虽有差别，然因无保护，根门即如门户，受对象等缘故门户生差异。门户不保护之故，虽称为分别根，实为相互依存，无自性永断成相违理应知。根之不善摄收称为分，善摄收称为不分，别有异说。谓友长老如尊长为譬喻，择优为上。
Tathā vīriyenāti tathā-saddena vīriyaṃ viseseti. Yathā sati anavajjalakkhaṇāva indriyasaṃvarasādhanaṃ, tathā vīriyaṃ anavajjalakkhaṇaṃ ājīvapārisuddhisādhananti. Vīriyāpekkhameva visesanaṃ daṭṭhabbaṃ. Tenevāha ‘‘sammāāraddhavīriyassā’’ti. Ayuttā esanā anesanā, yathāvuttamicchājīvasaṅgahā. Sā eva satthusāsanassa na patirūpāti appatirūpaṃ, taṃ anesanaṃ appatirūpaṃ. Atha vā patirūpavirodhinī appatirūpā, pariggahitadhutaṅgassa dhutaṅganiyamavirodhinī yassa kassaci sallekhavikopinī paṭipatti. Imasmiṃ pakkhe ca-saddo luttaniddiṭṭho, anesanaṃ, appatirūpañca pahāyāti. Paṭisevamānena parivajjayatā sampādetabbāti sambandho. ‘‘Parisuddhuppāde’’ti imināva dhammadesanādīnaṃ parisuddhāya samuṭṭhānatā dīpitā hotīti ‘‘dhammadesanādīhi cassa guṇehi pasannāna’’nti vuttaṃ. Ādi-saddena bāhusaccavattaparipūraṇairiyāpathasampattiādīnaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ. Dhutaguṇe cassa pasannānanti etthāpi eseva nayo. Piṇḍapātacariyādīhīti ādi-saddena mittasuhajjapaṃsukūlacariyādīnaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Dhutaṅganiyamānulomenāti taṃtaṃdhutaṅganiyatāya paṭipattiyā anulomavasena, avikopanavasenāti attho. Mahicchasseva micchājīvena jīvikā, na appicchassa. Appicchatāya ukkaṃsagatāya micchājīvassa asambhavo evāti dassetuṃ ‘‘ekabyādhivūpasamattha’’ntiādi vuttaṃ. Tattha pūtiharitakīti pūtimuttaparibhāvitaṃ, pūtibhāvena vā chaḍḍitaṃ haritakaṃ. Ariyavaṃso etassa atthīti, ariyavaṃse vā niyuttoti ariyavaṃsiko, paccayagedhassa dūrasamussāritattā uttamo ca so ariyavaṃsiko cāti uttamaariyavaṃsiko. Yassa kassacīti pariggahitāpariggahitadhutaṅgesu yassa kassaci.
“如此精进”之精进者，以此词汇特指精勤。正念不杂乱处根之自制功德，精进亦如是，不杂乱的生活清净功德。唯当观其依赖关系以显特色。故说“正勤精进”。不足和不正生活聚集皆为非正，谓非佛法教义之相应，则为不相应者。又若相应之反义，即为不相应者。依八支净戒中根道品，虽有侵染，非侵染品相应者，谓之不相应。此派别转生管理之说，正是由修行持戒而不可破坏之理。饮食清净依教行持亦是根本功德。精勤不应有退失，故端正持戒生活，断除不善习惯得清净菩提。此正精进非贪欲不善生活也。此义又因所谓清净出世诸法说法而显炼，一切法说以清净为美故。以起始语总摄多闻力、大根力、具足威仪等，一切多闻具足之势力当知。具根力者，即施行乞食行等。依根持戒者当知。所持持戒与根道合适称为善根以持之。微小精进力如正行也。依附恶行者，遥知其为恶住行。
Nimittaṃ nāma paccaye uddissa yathā adhippāyo ñāyati evaṃ nimittakammaṃ. Obhāso nāma ujukameva akathetvā yathā adhippāyo vibhūto hoti, evaṃ obhāsanaṃ. Parikathā nāma pariyāyena kathanaṃ. Tathā uppannanti nimittādivasena uppannaṃ.
标识者即依缘因之目的，如同君主之所知，视为标志事。光明者，纯洁无碍显著仪表之意，若不纯洁，则不能荣显，为隐晦阻碍；喻如真实之光辉明显。周说者，即知说或转说以别之意。因此标志类众多，应有发生，如标识门类等依缘及所属而起。
Dvāraṃ dinnanti rogasīsena paribhogassa dvāraṃ dinnaṃ. Tasmā arogakālepi paribhuñjituṃ vaṭṭati, āpatti na hotīti attho. Tenāha ‘‘kiñcāpi āpatti na hotī’’tiādi. Na vaṭṭatīti sallekhapaṭipattiyaṃ ṭhitassa na vaṭṭati, sallekhaṃ kopetīti adhippāyo. ‘‘Ājīvaṃ pana kopetī’’ti imināva senāsanapaṭisaṃyuttadhutaṅgadharassa nimittādayo na vaṭṭantīti vadanti. Tadaññadhutaṅgadharassāpi na vaṭṭantiyevāti apare. Akarontoti yathāsakaṃ anuññātavisayepi akaronto. Aññatrevāti ṭhapetvā eva.
门指由疾病等影响所开放之门户。疾病已退故，即使时亦可使用，此无妨害意。故说“无任何妨害”之语。若无妨害，则持戒行动当无退失，若持戒退失，违犯涉及便是妨害。谓“生活由妨害而退失”，此为四备受等持戒根本不可妨碍，根据此标识等，四无漏根不可退失也。亦有人说依据不退失持戒标示，持戒无退失者方为善法。又说坚持不行为，留住戒律；并非随意断涅槃，由此知。若有他事，妨害即生，则不成立持戒。而若无他妨害，即是单纯不为之意，不妨害。
Gaṇavāsaṃ pahāya araññāyatane paṭippassaddhivivekassa muddhabhūtāya aggaphalasamāpattiyā viharanto mahāthero ‘‘pavivekaṃ brūhayamāno’’ti vutto. Udarasannissito vātābādho udaravātābādho. Asambhinnaṃ khīraṃ etassāti asambhinnakhīraṃ, tadeva pāyāsanti asambhinnakhīrapāyāsaṃ, udakena asammissakhīrena pakkapāyāsanti attho. Tassāti pāyāsassa. Uppattimūlanti ‘‘gihikāle me, āvuso, mātā sappimadhusakkarādīhi yojetvā asambhinnakhīrapāyāsaṃ adāsi, tena me phāsu ahosī’’ti attano vacīnicchāraṇasaṅkhātaṃ uppattihetuṃ. ‘‘Aparibhogāraho piṇḍapāto’’ti kasmā vuttaṃ, nanu therassa obhāsanādicittuppattiyeva natthīti? Saccaṃ natthi, ajjhāsayaṃ pana ajānantā ekacce puthujjanā tathā maññeyyuṃ, anāgate ca sabrahmacārino evaṃ mama diṭṭhānugatiṃ āpajjeyyunti paṭikkhipi. Apica mahātherassa paramukkaṃsagatā sallekhapaṭipatti. Tathā hi daharabhikkhuno ‘‘kassa sampannaṃ na manāpa’’nti (pāci. 209, 257, 612, 1228, 1234; cūḷava. 343) vacanaṃ nissāya yāva parinibbānā piṭṭhakhādanīyaṃ na khādati.
舍弃聚居舍，安静修习孤独林中隐处，根本定力已成，达致根本果报的大长老常修隐居。其言论称赞孤独为美。病苦依赖腹部，由风躁所致，俗称腹风病。未掺水乳，谓乳汁未杂，称为未杂乳，熟知此谓乳汁粥粥未混。此谓乳粥。其病起缘缘由自叙，言：“世尊！当我在家时，母亲以蜂蜜、糖等和合未杂乳予我饮，我因此身体轻安。”顿食之说因何而生？说无食非假的，唯有觉悟未曾知。然未理解之凡夫错念，若未来还有众多外道行者因我见而生思想，恐须肯定否定。亦有大长老极度烦恼执著戒律不犯。因幼沙曼内罗以“谁无善根”为论证，不食至死。
Vacīviññattivipphārāti vacīnicchāraṇahetu. Atthaviññāpanavasena pavattamāno hi saddo asatipi viññattiyā tassa kenaci paccayena paccayabhāve vacīviññattivaseneva pavattatīti ‘‘vacīviññattivipphāro’’ti vuccati. Bhuttoti bhuttavā sace bhaveyyaṃ ahaṃ. Sāti assa. Akāralopena hi niddeso ‘‘evaṃsa te’’tiādīsu (ma. ni. 1.23; a. ni. 6.58; 8.7) viya. Antaguṇanti antabhogo. Bahi careti āsayato nikkhamitvā gocaraggahaṇavasena bahi yadi vicareyya. Paramappicchaṃ dassetuṃ lokavohārenevamāha. Loke hi ayuttabhojanaṃ odariyaṃ garahantā evaṃ vadanti ‘‘kiṃsu nāma tassa antāni bahi carantī’’ti. Ārādhemīti ādito paṭṭhāya rādhemi, vase vattemīti attho.
语义错乱变异者，谓语义悲哀变化之本。因其意义表达偏差，即存在文字非真实演说，因某种因缘，自他关系中以语义错乱方式进行。谓“出言为假”之故。是谓错误语义。谓为吃者即自认食用存在，谓“是的”。无作用解释如释迦所说。内衣服称为内用，外穿出门洒扫物品为外用。欲见外界观察世界，俗言“他的内衣穿出”；是外用说。起始语意谓“有所依触后方出言”，谓依触发语。
Mahātissatthero kira dubbhikkhakāle maggaṃ gacchanto bhattacchedena, maggakilamathena ca kilantakāyo dubbalo aññatarassa phalitassa ambassa mūle nipajji, bahūni ambaphalāni tahaṃ tahaṃ patitāni honti. Tattheko vuḍḍhataro upāsako therassa santikaṃ upagantvā parissamaṃ ñatvā ambapānaṃ pāyetvā attano piṭṭhiṃ āropetvā vasanaṭṭhānaṃ neti. Thero –
大长老摩诃提萨多时，困厄饥荒时期行入道途，以断食修行，道途劳累身体衰弱，跌倒于一棵结果的芒果树根下，许多芒果果实散落四方。此时一位较年长的在家居士谨慎知晓，饮用芒果汁后，将芒果皮覆于自己肩头，寻衣处而去。长老曰－
‘‘Na pitā napi te mātā, na ñāti napi bandhavo;
『非父非母，非亲非属，
Karotetādisaṃ kiccaṃ, sīlavantassa kāraṇā’’ti. (visuddhi. 1.20) –
为道德具足者作此种事。』（净名论1.20）－
Attānaṃ ovaditvā sammasanaṃ ārabhitvā vipassanaṃ vaḍḍhetvā tassa piṭṭhigato eva maggapaṭipāṭiyā arahattaṃ sacchākāsi. Imaṃ sandhāya vuttaṃ ‘‘ambakhādakamahātissattheravatthupi cettha kathetabba’’nti. Sabbathāpīti sabbappakārenapi anesanavasena, cittuppattivasenapi, pageva kāyavacīvipphanditavasenāti adhippāyo. Tenāha ‘‘anesanāyā’’tiādi.
劝诫自己，发起正思，增长观照，由肩承受芒果皮，依道行证阿拉汉果。因此得说：『摩诃提萨长老关于吃芒果者事，当于此处说之。』所谓诸法增长无遗漏，心生正见，唯因身体言语之纷扰乃生执著。故名为无遗漏者，起于此也。
Apaccavekkhitaparibhoge iṇaparibhogaāpattiādīnavassa, tabbipariyāyato paccavekkhitaparibhoge ānisaṃsassa ca dassanaṃ ādīnavānisaṃsadassanaṃ. Tassa pana paccayādhikārattā vuttaṃ ‘‘paccayesū’’ti. Kāraṇakāraṇampi hi kāraṇabhāvena vuccati yathā tiṇehi bhattaṃ siddhanti. Yena kāraṇena bhikkhuno apaccavekkhitaparibhogo nāma siyā, tasmiṃ vajjite paccayasannissitasīlaṃ sijjhati, visujjhati cāti dassetuṃ ‘‘tasmā’’tiādi vuttaṃ. Tattha paccayagedhanti gedhaggahaṇeneva sammohopi gahitoti daṭṭhabbo tena saha pavattanato, tadupanissayato ca. Dhammena samena uppanneti idaṃ paccayānaṃ āgamanasuddhidassanaṃ, na paccayasannissitasīlavisuddhidassanaṃ. Paccayānaṃ hi idamatthitaṃ upadhāretvā paribhuñjanaṃ paccayasannissitasīlaṃ. Yasmā pana te paccayā ñāyādhigatā eva bhikkhunā paribhuñjitabbā, tasmā vuttaṃ ‘‘dhammena samena uppanne paccaye’’ti. Yathāvuttena vidhināti ‘‘sītassa paṭighātāyā’’tiādinā (ma. ni. 1.23; a. ni. 6.58; mahāni. 206) vuttavidhinā.
关于受戒违犯禁戒及服食芒果等偷盗恶业之苦，如此破戒所致所证苦之依止，称为“因缘”，因此谓之“顺缘”。因缘及所缘相互依存，如三者成就稻米。若因缘无失，则依止正戒得以清净。可见此“所以”乃为因缘所现，由因缘和合而生，随之而有，或因果生灭，或为缘起。因此，依教法顺缘清净现证，不是依止清净戒律之证。因缘本是支撑受用的条件，欲使诸比库得此缘故得用，此缘为“依生所起之顺缘”。其理如同古令章句所言，对寒冷击打的规患等事。
Dhātuvasenavāti ‘‘yathāpaccayaṃ vattamānaṃ dhātumattamevetaṃ, yadidaṃ cīvarādi, tadupabhuñjako ca puggalo’’ti evaṃ dhātumanasikāravasena vā. Paṭikūlavasena vāti piṇḍapāte tāva āhāre paṭikūlasaññāvasena, ‘‘sabbāni pana imāni cīvarādīni ajigucchanīyāni, imaṃ pūtikāyaṃ patvā ativiya jigucchanīyāni jāyantī’’ti evaṃ paṭikūlamanasikāravasena vā. Tato uttarīti paṭilābhakālato upari. Anavajjovaparibhogo āditova paññāya parisodhitattā adhiṭṭhahitvā ṭhapitapattacīvarānaṃ viyāti. Paccavekkhaṇāya ādisuddhidassanaparametaṃ, na paribhogakāle paccavekkhaṇapaṭikkhepaparaṃ. Tenāha ‘‘paribhogakālepī’’tiādi. Tatrāti tasmiṃ paribhogakāle paccavekkhaṇe. Sanniṭṭhānakaroti asandehakaro ekantiko.
所谓随缘制体，即依因缘而立体，如衣物果实等，为享用者而备。若逆缘，即以供养乞食时不悦之念，如“这些衣物等皆是不洁之物，沾污此身，更生大不净”，此为不悦缘。自获之后即为上方，乃无过失者受用之始。以智慧净化供养，整治所布施之衣物断绝流布。以检查见证为之始，以受用时之检视为后。故称“于受用时为检视”。此言在受用时检视衣物，定意坚固，不疑惑，专一不二。
Theyyaparibhogo nāma anarahassa paribhogo. Bhagavatāpi attano sāsane sīlavato paccayā anuññātā, na dussīlassa. Dāyakānampi sīlavato eva pariccāgo, na dussīlassa. Attano kārānaṃ mahapphalabhāvassa paccāsīsanato. Iti satthārā ananuññātattā, dāyakehi ca apariccattattā dussīlassa paribhogo theyyāya paribhogo theyyaparibhogo. Iṇavasena paribhogo iṇaparibhogo, paṭiggāhakato dakkhiṇāvisuddhiyā abhāvato iṇaṃ gahetvā paribhogo viyāti attho. Tasmāti ‘‘sīlavato’’tiādinā vuttamevatthaṃ kāraṇabhāvena paccāmasati. Cīvaraṃ kāyato mocetvā paribhoge paribhoge purebhatta…pe… pacchimayāmesu paccavekkhitabbanti sambandho. Tathā asakkontena yathāvuttakālavisesavasena ekadivase catukkhattuṃ tikkhattuṃ dvikkhattuṃ sakiṃyeva vā paccavekkhitabbaṃ. Sace aruṇaṃ uggacchati, iṇaparibhogaṭṭhāne tiṭṭhati. Hiyyo yaṃ mayā cīvaraṃ paribhuttaṃ, taṃ yāvadeva sītassa paṭighātāya…pe… hirikopīnapaṭicchādanatthaṃ. Hiyyo yo mayā piṇḍapāto paribhutto, so ‘‘neva davāyā’’tiādinā sace atītaparibhogapaccavekkhaṇaṃ na kareyyāti vadanti, taṃ vīmaṃsitabbaṃ. Senāsanampi paribhoge paribhogeti pavese pavese. Satipaccayatāti satiyā paccayabhāvo paṭiggahaṇassa, paribhogassa ca paccavekkhaṇasatiyā paccayabhāvo yujjati, paccavekkhitvāva paṭiggahetabbaṃ, paribhuñjitabbañcāti attho. Tenevāha ‘‘satiṃ katvā’’tiādi. Evaṃ santepīti yadipi dvīsupi ṭhānesu paccavekkhaṇā yuttā, evaṃ santepi. Apare panāhu – sati paccayatāti sati bhesajjaparibhogassa paccayabhāve, sati paccayeti attho. Evaṃ santepīti paccaye satipīti. Taṃ tesaṃ matimattaṃ. Tathā hi paccayasannissitasīlaṃ paccavekkhaṇāya visujjhati, na paccayassa bhāvamattena.
所谓使用者乃无害者之使用也。世尊教法中，依赖戒德而非正法所许可者，非为恶德者。施主亦因戒德而施舍，非恶德者。此乃基于自身种种因缘之大果报应所示现。故导师因不许可、不依施主之周全而为恶德使用，谓之「使用之用」。以质押形式之使用为质押使用，因受者财物清净无瑕而持用，故质物持用即为使用之凭。由此，「戒德者」等语因缘所生而为正确用法。衣服乃身之所有，解下后使用，前后应予察看，此为其关联。若使用者不能依时检视，日中应检查四时、三时、二时或一时之一。若红色衣升起，则位于质押使用处。昨日我用之衣，应于寒冷之侵扰及羞耻遮蔽之故继续使用。昨日我用之托钵饭，若施主说“不可赐予”等，或曰不作过往使用检查，须加审察。床座亦称质押使用，于各处而定。由念之因缘，持有者与使用者须以念审视，持有后亦宜享用，义即是此。故有「已行念」言。若符合本则，在二处须有检查，仍然适当。又曰：「念之因缘」，是对恩施施舍物之念之因缘。总之即是此理。其理仅在于此。诚如实理解戒德之因缘，审察亦随之净化，非单凭因缘之本质也。
Evaṃ paccayasannissitasīlassa visuddhiṃ dassetvā teneva pasaṅgena sabbāpi visuddhiyo dassetuṃ ‘‘catubbidhā hi suddhī’’tiādimāha. Tattha sujjhati etāyāti suddhi, yathādhammaṃ desanāva suddhi desanāsuddhi. Vuṭṭhānassāpi cettha desanāya eva saṅgaho daṭṭhabbo. Chinnamūlāpattīnaṃ pana abhikkhutāpaṭiññāva desanā. Adhiṭṭhānavisiṭṭho saṃvarova suddhi saṃvarasuddhi. Dhammena samena paccayānaṃ pariyeṭṭhi eva suddhi pariyeṭṭhisuddhi. Catūsupi paccayesu vuttavidhinā paccavekkhaṇāva suddhi paccavekkhaṇasuddhi. Esa tāva suddhīsu samāsanayo. Suddhimantesu pana desanā suddhi etassāti desanāsuddhi. Sesesupi eseva nayo. Suddhi-saddo pana vuttanayova. Evanti saṃvarabhedaṃ sandhāyāha. Pahāyāti vajjetvā, akatvāti attho.
如此，依因缘之戒德清净显现后，凭此缘而诸清净功德皆得显现，故而说「清净有四种」。此中清净意指依正法之教义为清净，即教义清净。又须见出现本义集聚，便是对教义之集约。根除恶根无余之教诲，名为断根清净。由此善行持定而现随顺之守护，是为守护清净。由法之相等性，缘之周遍，称为周遍清净。由四种缘所规定应有之审察，名为审察清净。此即诸清净之汇总。至于清净用语，则专指教义清净。其他种类皆依此为范例。清净一词即由此涵义而出。此乃依守护之法义说出。此谓断除。此谓未作。
Dātabbaṭṭhena dāyaṃ, taṃ ādiyantīti dāyādā. Ananuññātesu sabbena sabbaṃ paribhogābhāvato, anuññātesu eva ca paribhogasambhavato bhikkhūhi paribhuñjitabbapaccayā bhagavato santakā. ‘‘Dhammadāyādā me, bhikkhave, bhavatha mā āmisadāyādā. Atthi me tumhesu anukampā ‘kinti me sāvakā dhammadāyādā bhaveyyuṃ no āmisadāyādā’’’ti (ma. ni. 1.29) evaṃ pavattaṃ dhammadāyādasuttañca ettha etasmiṃ atthe sādhakaṃ.
为应施者，此谓施者所归。未获许者皆无一物使用，获许者因使用机会得以调柔于比库，名为世尊之容许。曾言：『比库们，我是施法者，非世俗施者。唯愿尔等对我慈悲，教我门徒成为施法者，非世俗施者。』此法施者说法经文即缘此理义而成立。
Avītarāgānaṃ taṇhāparavasatāya paccayaparibhoge sāmibhāvo natthi, tadabhāvena vītarāgānaṃ tattha sāmibhāvo yathāruciparibhogasambhavato. Tathā hi te paṭikūlampi appaṭikūlākārena, appaṭikūlampi paṭikūlākārena, tadubhayampi vajjetvā ajjhupekkhanākārena paccaye paribhuñjanti, dāyakānañca manorathaṃ paripūrenti. Tenāha ‘‘te hi taṇhāya dāsabyaṃ atītattā sāmino hutvā paribhuñjantī’’ti.
于无染者对渴爱之退灭缘之共用无亲近之处，若因缺此而产生之，则无染者亦有因亲近而产生的共用。彼等面对诸不合顺、合顺事物，及其正相反者，皆以不偏不倚正平视之态，依因缘而使用，其施主所愿亦得满足。故言『彼等确因渴爱之奴役，获此亲近而享用』。
Sabbesanti ariyānaṃ, puthujjanānañca. Kathaṃ puthujjanānaṃ ime paribhogā sambhavanti? Upacāravasena. Yo hi puthujjanassāpi sallekhapaṭipattiyaṃ ṭhitassa paccayagedhaṃ pahāya tattha tattha anupalittena cittena paribhogo, so sāmiparibhogo viya hoti. Sīlavato pana paccavekkhitaparibhogo dāyajjaparibhogo viya hoti, dāyakānaṃ manorathassa avirādhanato. Tathā hi vuttaṃ ‘‘dāyajjaparibhogeyeva vā saṅgahaṃ gacchatī’’ti. Kalyāṇaputhujjanassa paribhoge vattabbameva natthi, tassa sekkhasaṅgahato. Sekkhasuttaṃ (saṃ. ni. 5.13) hetassatthassa sādhakaṃ. Tenāha ‘‘sīlavāpihī’’tiādi. Paccanīkattāti yathā iṇāyiko attano ruciyā icchitadesaṃ gantuṃ na labhati, evaṃ iṇaparibhogayutto lokato nissarituṃ na labhatīti tappaṭipakkhattā sīlavato paccavekkhitaparibhogo āṇaṇyaparibhogoti āha ‘‘āṇaṇyaparibhogo vā’’ti. Etena nippariyāyato catuparibhogavinimutto visuṃyevāyaṃ paribhogoti dasseti. Imāya sikkhāyāti sīlasaṅkhātāya sikkhāya. Kiccakārīti paṭiññānurūpaṃ paṭipajjanato yuttapattakārī.
诸圣及凡夫统称「一切皆使用」。凡夫之故使用如何发生？因礼节接近也。凡夫于修持稳固、恒持戒律之场所，舍弃有害因缘，在未发现之处以不动心使用，犹如亲近使用。戒德者则因察觉使用而如施主愿而使用。因如所说「即为施主所悦之使用」。良善凡夫非当安置于此使用，故属门徒集会范围。门徒法则经文亦以此理为因由。故说「戒德者有威严」。因不达所愿，戒德者中察觉使用者为非义使用，名为「非义使用」。由此，曰「亦有非义使用」。由此四种使用分别清净而示现。此即戒德所标示之修习。谓依法作业、顺应所受利益履行职责。
Idāni tameva kiccakāritaṃ suttapadena vibhāvetuṃ ‘‘vuttampi ceta’’ntiādi vuttaṃ. Tattha vihāranti patissayaṃ. Sayanāsananti mañcādiṃ. Ubhayenapi senāsanameva vuttaṃ. Āpanti udakaṃ. Saṅghāṭirajūpavāhananti paṃsumalādino saṅghāṭigatarajassa dhovanaṃ. Sutvāna dhammaṃ sugatena desitanti cīvarādīsu ‘‘paṭisaṅkhā yoniso cīvaraṃ paṭisevati sītassa paṭighātāyā’’tiādinā (ma. ni. 1.23; a. ni. 6.58; mahāni. 206) nayena bhagavatā desitaṃ dhammaṃ sutvā. Saṅkhāya seve varapaññasāvakoti ‘‘piṇḍa’’nti vuttaṃ piṇḍapātaṃ, vihārādipadehi vuttaṃ senāsanaṃ, ‘‘pipāsāgelaññassa vūpasamanato pānīyampi gilānapaccayo’’ti āpamukhena dassitaṃ gilānapaccayaṃ, saṅghāṭiyādicīvaranti catubbidhaṃ paccayaṃ saṅkhāya ‘‘yāvadeva imassa kāyassa ṭhitiyā’’tiādinā (ma. ni. 1.23; 2.24; 3.75; saṃ. ni. 4.120; a. ni. 6.58; 8.9; dha. sa. 1355) nayena paccavekkhitvā. Seve sevituṃ sakkuṇeyya uttamapaññassa bhagavato sāvako sekho vā puthujjano vā.
现在该行为已事理述说，以经文语句说明「若述及此亦然」。其中包括住所，指坐具等。均以座位称之。取水为饮。衣服与袈裟指衣物，除尘等称为清净袈裟。他闻佛已宣说之法，修持衣物等时，因礼贤下士辨明理义，谓之「应正智缅怀而加以护持，免受寒冷损害」。佛亦以此说法开示众生。悉数善用以显示上智弟子，或为有德比库，或为凡夫弟子。
Yasmā ca saṅkhāya sevī varapaññasāvako, tasmā hi piṇḍe…pe… pokkhare vāribindu, tathā hoti. Kālenāti ariyānaṃ bhojanakāle. Laddhāti labhitvā. Paratoti aññato dāyakato. Anuggahāti anukampāya bahumhi upanīte mattaṃ so jaññā jāneyya satataṃ sabbakālaṃ upaṭṭhito upaṭṭhitassati. Ālepanarūhane yathāti bhesajjalepanena vaṇassa ruhane viya, mattaṃ jāneyyāti yojanā. Āhareti āhareyya. ‘‘Āhareyyāhāra’’nti vā pāṭho. Yāpanatthanti sarīrassa yāpanāya. Amucchitoti taṇhāmucchāya amucchito gedhaṃ taṇhaṃ anāpanno.
由于以种子为根基来修习者为有益智慧的随从，因此在聚集食物时……就像荷叶上的水珠一样存在。所谓时令，是指圣者的用餐时期。「得到」指已获至手；「他获」意谓由他人给予。『护念』指出自慈悯而多方挽留，使修行者能常知适量，常随时保持守护。『涂抹登高』如同用药膏涂抹皮肤而生出光泽般，其涂抹范围单以度量衡知之。『采食』即应当采食。此处读作“应采食”。「维持」则指维持身体之用。『未覆盖』意指渴爱未被内灭，渴爱为心垢未被斩断。
Attano mātulassa saṅgharakkhitattherasseva nāmassa gahitattā bhāgineyyasaṅgharakkhitasāmaṇero. Sālikūranti sālibhattaṃ. Sunibbutanti susītalaṃ. Asaññatoti apaccavekkhaṇaṃ sandhāyāha. Sabbāsavaparikkhīṇoti parikkhīṇasabbāsavo.
犹如自己舅父被尊称为僧团护持长老般，这位出自叔族的沙玛内拉也获此名号。所谓“沙利库”，即稻草铺面；“淑冷”，指整洁凉爽；「未净」意为未进行彻彻底底的反观观察。『圣垢尽除』表示一切烦恼已完全断除。
Paṭhamasīlapañcakavaṇṇanā第一戒五法之解释
§20
20. Pariyanto etesaṃ atthīti pariyantāni, pariyantāni sikkhāpadāni yesaṃ te pariyantasikkhāpadā, tesaṃ pariyantasikkhāpadānaṃ. Upasampannānanti ṭhapetvā kalyāṇaputhujjanasekkhāsekkhe tadaññesaṃ upasampannānaṃ. Sāmaññajotanāpi hi visese tiṭṭhati. Kusaladhamme yuttānanti vipassanācāre yuttapayuttānaṃ. Sekkhadhammā pariyantā paramā mariyādā etassāti sekkhapariyanto. Nāmarūpaparicchedato, kusaladhammasamādānato vā pana paṭṭhāya yāva gotrabhū, tāva pavattakusaladhammappabandho sekkhadhamme āhacca ṭhito sekkhapariyanto. Sekkhadhammānaṃ vā heṭṭhimantabhūtā sikkhitabbā lokiyā tisso sikkhā sekkhapariyanto, tasmiṃ sekkhapariyante. Paripūrakārīnanti kiñcipi sikkhaṃ ahāpetvā pūrentānaṃ. Uparivisesādhigamatthaṃ kāye ca jīvite ca anapekkhānaṃ. Tato eva sīlapāripūriatthaṃ pariccattajīvitānaṃ. Diṭṭhisaṃkilesena aparāmasanīyato pārisuddhivantaṃ sīlaṃ aparāmaṭṭhapārisuddhisīlaṃ. Kilesānaṃ sabbaso paṭippassaddhiyā pārisuddhivantaṃ sīlaṃ paṭippassaddhipārisuddhisīlaṃ.
20. 这里说“终止者”意为各项守戒行为的终结部分，指守戒的具体内容及其所依的戒条。所谓“已受具戒者”，即被立为善法弟子的在学比库。在此“出家人之光明”实在特殊地位上成立。“所缘良法”是指与观慧实践相应者。所谓“在学法具终止”即修学戒律至最尊贵的严格规范。无论就名色分别，还是善法的获得，皆至某阶段，称为族归阶段，是修学戒律的终尽。若舍弃较次的修行，应世俗三学，故称为终学。所谓“完备者”是指弃绝某种修持后完善其余法门者。至于身命废寝忘食，乃至戒法完备涵盖修行者。由见染污不能破除者，谓之不应放逸者，具净之戒称为坚定净戒。由烦恼皆得安住而净持者，称为坚定持戒之戒。
Anupasampannānaṃ asekkhānaṃ, sekkhānaṃ, kalyāṇaputhujjanānañca sīlaṃ mahānubhāvatāya ānubhāvato apariyantamevāti āha ‘‘gaṇanavasena sapariyantattā’’ti. Kāyavācānaṃ saṃvaraṇato, vinayanato ca saṃvaravinayā. Peyyālamukhena niddiṭṭhāti tattha tattha satthārā desitavitthāranayena yathāvuttagaṇanato niddiṭṭhā. Sikkhāti sīlasaṅkhātā sikkhā. Vinayasaṃvareti vinayapiṭake. Gaṇanavasena sapariyantampi upasampannānaṃ sīlanti heṭṭhā vuttaṃ ānetvā sambandhitabbaṃ. Yaṃ kiñci hi upasampannena sikkhitabbaṃ sīlaṃ nāma, tattha kassacipi anavasesato anavasesavasena. Samādānabhāvanti samādānasabbhāvaṃ. Lābha…pe… vasena adiṭṭhapariyantabhāvo lābhādihetu sīlassa avītikkamo.
对于未受具戒、在学戒及善知凡夫之戒而言，虽以大力加以修持，但仍称为未尽头者，故称为“有数目且具尽头”。依身语意三业之戒约束，凭戒律加以约束。通过在各种情况中依教义具体论证，称为适当的数目且具尽头。所谓“修学”即由戒名表述的守戒行为。“戒律戒约”指的是律藏之内容。以具体的修持结束且具尽头者，称为受具戒者之戒，余者非尽终或不尽终的。所谓「具止」指止息一切法的本质。所谓获得，即指所得利益及戒的完全无破坏。
Dhanaṃ caje aṅgavarassa hetu pāripanthikacorādīhi upadduto. Aṅgaṃ caje jīvitaṃ rakkhamāno sappadaṭṭhādikāle. Aṅgaṃ dhanaṃ jīvitañcāpi sabbaṃ, caje naro dhammamanussaranto sutasomamahābodhisattādayo viya. Tenāha ‘‘imaṃ sappurisānussatiṃ avijahanto’’ti. Jighacchāparissamena jīvitasaṃsaye satipi. Sikkhāpadaṃ avītikkammāti assāmikesu ambaphalesu bhūmiyaṃ patitesu samīpeyeva santesupi paṭiggāhakābhāvena aparibhuñjanto paṭiggahaṇasikkhāpadaṃ avītikkamitvā.
舍弃财富是由肢体行为所导致的坏果，就如因欺盗等恶行所受报应般。舍弃身命维持生命，在面临危险时均同样适用。身体、财富乃至生命皆应舍弃，若有人谨守戒律如佛陀及大菩萨等圣者。因此说“当摈弃此人之所有回忆”。以苦心用功与犹豫之间存有生命的疑虑。所谓戒律之无破坏，是指即使在敌对水果充足或地上陷落之处等困境，承诺受戒者皆能不加利用且不破坏其戒的守护。
Sīlavantassāti sīlavantabhāvassa kāraṇā, sīlavantassa vā tuyhaṃ etādisaṃ aṃsena vāhaṇādikaṃ kiccaṃ karoti, kāraṇā sīlassāti adhippāyo. Sudhotajātimaṇi viyāti catūsu pāsāṇesu sammadeva dhotajātimaṇi viya. Mahāsaṅgharakkhitabhāgineyyasaṅgharakkhitattherānaṃ viyāti mahāsaṅgharakkhitattherassa, tasseva bhāgineyyasaṅgharakkhitattherassa viya ca. ‘‘Kimatthaṃ mayaṃ idhāgatā’’ti mahājanassa vippaṭisāro bhavissatīti adhippāyo. Accharikāyāti aṅguliphoṭanena. Asatiyāti satisammosena. Aññāṇapakatanti aññāṇena aparajjhitvā kataṃ, ajānitvā katanti attho.
所谓持戒人，即持戒状态之因，持戒人乃以七分之一等部分承担运载和其他工作之因，谓之持戒之因。如同四块洁净石中间通体清净石那样。犹如大僧团护持长老的弟子亦然。所谓“大众的忧虑”即众生的扰乱之因。所谓“指关节”，为手指关节。所谓“存在”，以正知觉察。所谓“无知觉察”，是断知必然丧失的状态。所谓“不知”，是基于无知所行之意。
Appassutopi ce hotīti suttageyyādisutarahito hoti ce. Sīlesu asamāhitoti pātimokkhasaṃvarādisīlesupi na sammā patiṭṭhito hoti ce. Nāssa sampajjate sutanti assa sīlarahitassa puggalassa sutaṃ attano, paresañca katthaci bhavasampattiāvahaṃ na hoti. ‘‘Dussīloyaṃ purisapuggalo’’ti hi sikkhākāmā na tassa santikaṃ upasaṅkamanti. Bahussutopi ceti ettha ce-ti nipātamattaṃ. Pasaṃsitoti pasaṃsito eva nāma.
即使没有听闻经文，或远离经文，也就是说未曾接触过经文。若在戒律上不持守清净，则不算是在遵守巴提摩卡戒律的戒律者。未曾听闻指的是其本人无闻无知，且无缘起生存，使他难以有所进步。所谓“此人为恶行之人”，即那些有学习愿望者不愿亲近之人。至于‘虽多闻’，此处只是词语而已。‘赞叹’即意味着称赞。
Rāgavasena aparāmaṭṭhagahaṇena taṇhāparāmāsābhāvamāha. Tathārūpanti rāgavasena aparāmaṭṭhaṃ. Bhinditvāti hanitvā. Saññapessāmīti saññattiṃ karissāmi, appakaṃ velaṃ maṃ vissejjetunti adhippāyo. Aṭṭiyāmīti jigucchāmi. Harāyāmīti lajjāmi.
以贪欲之习气和无度的执着妄念，谓之断除贪欲之无余染。‘如实’之意即是以贪欲之习气无余。所谓破除，即是斩断摧毁。所谓‘约定’，谓我将做出约定，若稍有疏忽即自毁其约定。‘厌恶’，是指厌弃苦行生活。‘羞愧’，指感到惭愧害臊。
Palipannoti sīdanto, sammakkhito vā. Sīleneva saddhiṃ marissāmīti sīlaṃ avināsento tena saheva marissāmi, na idāni kadācipi taṃ pariccajissāmi. Sati hi bhavādāne sīlena viyogo siyā, bhavameva nādiyissāmīti adhippāyo. Rogaṃ sammasantoti rogabhūtaṃ vedanaṃ vedanāmukhena sesārūpadhamme, rūpadhamme ca pariggahetvā vipassanto.
所谓腐烂者，是指腐朽、朽坏。所谓正视，即是仔细面对。心怀戒律，我愿同死而守护戒律，不会抛弃戒律。因念苦之生起，若失去戒律必生别离，唯愿生命不离戒律，这是约定。所谓病苦真实存在，是由以苦为主的感受体察其余种知觉、色法等。
Ruppatoti vikāraṃ āpādiyamānasarīrassa. Parisussatīti samantato sussati. Yathā kiṃ? Pupphaṃ yathā paṃsuni ātape kataṃ sūriyātapasantatte paṃsuni ṭhapitaṃ sirīsādipupphaṃ viyāti attho. Ajaññanti amanuññaṃ jigucchanīyaṃ. Jaññasaṅkhātanti bālehi ‘‘jañña’’nti evaṃ kittitaṃ. Jaññarūpaṃ apassatoti yathābhūtaṃ appassato aviddasuno ‘‘jañña’’nti pasaṃsitaṃ. Dhiratthumanti dhi atthu imaṃ, dhi-saddayogena sabbattha upayogavacanaṃ, imassa pūtikāyassa dhikāro hotūti attho. Duggandhiyanti duggandhikaṃ duggandhavantaṃ. Yattha yathāvutte pūtikāye rāgahetu pamattā pamādaṃ āpannā. Pajāti sattā. Hāpenti maggaṃ sugatūpapattiyāti sugatūpapattiyā maggaṃ, sīlampi hāpenti, pageva jhānādinti adhippāyo. Kevalaṃ ‘‘arahanto’’ti vattabbā sāvakakhīṇāsavā, itare pana paccekabuddhā sammāsambuddhāti saha visesanenāti āha ‘‘arahantādīna’’nti. Sabbadarathappaṭippassaddhiyāti sabbakilesadarathappaṭippassaddhiyā.
所谓形相，是指色身的改变、变化。所谓干枯，指全身干枯萎缩。如同阳光照射下的花朵和叶片枯萎凋谢。所谓不知晓、不理会，是指令人嫌弃的状态。‘依知所见’，即人愚痴，终称为“知”。未见知形，谓真实未见，然而真诚称赞“知”。‘坚固’，此指具备此义，‘坚’字由音节“dhi”组成，意为处处可使用，坚固此身之权力由此而生。‘臭恶’，指臭味，是臭恶之物及其具有臭恶性质。于其中寄生贪着者，因懈怠而招致轻慢。众生由此显现。放弃道路，往往指向善道的失落，包含戒律亦然。所谓‘止于禅定’，这是约定。只有“阿拉汉”可称，说此为断除染污之信徒。其他如辟支佛、正觉者等称谓，合并成‘阿拉汉等众’。一切都依赖断除一切烦恼之净洁。
Dutiyasīlapañcakavaṇṇanā第二戒五法之解释
Pāṇātipātādīnanti ādi-saddena adinnādānādīnaṃ aggamaggavajjhakilesapariyosānānaṃ saṅgaho daṭṭhabbo. Pahānādīti ādi-saddena veramaṇiādīnaṃ catunnaṃ. Kesuci potthakesu ‘‘pahānavasenā’’ti likhanti, sā pamādalekhā. Pāṇātipātassa pahānaṃ sīlanti hirottappakaruṇālobhādipamukhena yena kusalacittuppādena pāṇātipāto pahīyati, taṃ pāṇātipātassa pahānaṃ sīlanaṭṭhena sīlaṃ. Tathā pāṇātipātā virati veramaṇī sīlaṃ. Pāṇātipātassa paṭipakkhacetanā cetanā sīlaṃ. Pāṇātipātassa saṃvaraṇaṃ pavesadvārapidhānaṃ saṃvaro sīlaṃ. Pāṇātipātassa avītikkamanaṃ avītikkamo sīlaṃ. Adinnādānassātiādīsupi eseva nayo. Abhijjhādīnaṃ pana anabhijjhādivasena pahānaṃ veditabbaṃ. Veramaṇī cetanā taṃsampayuttā saṃvarāvītikkamā tappamukhā dhammā.
所谓‘杀生等’，是指以此开头的行为，如盗取等，为最高的不善业障及其终结。所谓‘放弃’，是以此开头的禁止令四项。经卷中称作“放弃法”，此为懈怠之文字。戒杀生之放弃戒，即借由戒除嗔恨、戒除愚痴与慈悲心等等良善意念，令杀生之行为弃除，此谓杀生戒。杀生等戒乃八戒第一条。杀生之意向之念，是戒。杀生戒含有自律的约束与入口关闭之意义，此谓戒禁。违犯则为不越戒律。盗取亦同理。欲贪等则依不贪等生起戒心，须知戒心。禁止意念与戒律相连，迟滞忿恨等诸恶，谓为戒法。
Evaṃ dasakusalakammapathavasena pahānasīlādīni dassetvā idāni saupāyānaṃ aṭṭhannaṃ samāpattīnaṃ, aṭṭhārasannaṃ mahāvipassanānaṃ, ariyamaggānañca vasena tāni dassetuṃ ‘‘nekkhammenā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha nekkhammenāti alobhappadhānena kusalacittuppādena. Kusalā hi dhammā kāmapaṭipakkhā idha ‘‘nekkhamma’’nti adhippetā. Tenāha ‘‘kāmacchandassa pahānaṃ sīla’’ntiādi. Tattha pahānasīlādīni heṭṭhā vuttanayeneva veditabbāni. Visesameva vakkhāma. Abyāpādenāti mettāya. Ālokasaññāyāti vibhūtaṃ katvā manasikaraṇena upaṭṭhitaālokasañjānanena . Avikkhepenāti samādhinā. Dhammavavatthānenāti kusalādidhammānaṃ yāthāvanicchayena. Sapaccayanāmarūpavavatthānenātipi vadanti.
依此十善业道及其放弃戒等显示，现今应当观照八净行、十八大观、八圣道，发起以“出离”为始的修行。所谓出离者，因无贪欲而生起善心，善法乃反对欲界，此谓“出离”之义。于是说“断除欲贪戒”等放弃戒等。此为下位所说，应依此了解。更详说慈悲为无侵害。依持清净身心之观照。以正定断邪见。用正法回归起灭之理，自明自照。亦可用依缘名色等法理详尽说明。
Evaṃ kāmacchandādinīvaraṇappahānena ‘‘abhijjhaṃ loke pahāyā’’tiādinā (vibha. 538) vuttāya paṭhamajjhānādhigamassa upāyabhūtāya pubbabhāgapaṭipadāya vasena pahānasīlādīni dassetvā idāni saupāyānaṃ aṭṭhasamāpattiādīnaṃ vasena dassetuṃ ‘‘ñāṇenā’’tiādi vuttaṃ. Nāmarūpapariggahakaṅkhāvitaraṇānaṃ hi vibandhabhūtassa mohassa dūrīkaraṇena ñātapariññāya ṭhitassa aniccasaññādayo sijjhanti. Tathā jhānasamāpattīsu abhiratinimittena pāmojjena. Tattha anabhiratiyā vinoditāya jhānādīnaṃ samadhigamoti samāpattivipassanānaṃ arativinodanaavijjāpadālanādinā upāyoti vuttaṃ ‘‘ñāṇena avijjāya, pāmojjena aratiyā’’ti. Uppaṭipāṭiniddeso pana nīvaraṇasabhāvāya avijjāya heṭṭhānīvaraṇesupi saṅgahadassanatthanti daṭṭhabbaṃ.
由断除欲贪等五盖的障碍，以“断舍世间之贪”等语（经文538节）说到初禅的获得方法。这里以前行修道的一部分，即通过持戒等行为，表现了断除的德性。现又以正行八支禅那等，说明如何通过禅定来表现，有时称此为“以智慧”等。由于烦恼障碍，心执着于名色所有欲求而生疑惑不决，这种迷惑会借由亲近世间界知（约为经验通达）而被破除，同时因观无常的见解亦可消除妄想等。于禅定的入定中，由于对禅的条件—即欢喜之缘起，怀有热爱欢喜，故名“入禅”；反之，因无热爱而被称为“禅定之智”的止观分别。此无热爱一面名为智慧攀缘无明的障碍，欢喜一面为不喜的障碍消除，因此称为对治之法。关于烦恼的本性与智慧的对治表现，文字中有详论，必须理解。
‘‘Paṭhamenajhānena nīvaraṇāna’’ntiādīsu kathaṃ jhānānaṃ sīlabhāvo, kathaṃ vā tattha viratiyā sambhavo. Suvisuddhakāyakammādikassa hi cittasamādānavasena imāni jhānāni pavattanti, na parittakusalāni viya kāyakammādivisodhanavasena, nāpi maggaphaladhammā viya duccaritadurājīvasamucchedapaṭippassambhanavasenāti? Saccametaṃ. Mahaggatadhammesu nippariyāyena natthi sīlanaṭṭho, kuto viramaṇaṭṭho. Pariyāyena panetaṃ vuttanti daṭṭhabbaṃ. Ko pana so pariyāyo? Yadaggena mahaggatā kusaladhammā paṭipakkhe pajahanti, tadaggena tato oratā. Te ca yathā cittaṃ nārohanti, evaṃ saṃvutā nāma honti. Pariyuṭṭhānasaṅkhāto manodvāre vītikkamo natthi etesūti avītikkamāti ca vuccanti, cetanā pana taṃsampayuttāti. Soyamattho parato āgamissati. Evañca katvā vitakkādipahānavacanampi samatthitaṃ hoti. Na hi nippariyāyato sīlaṃ kusaladhammānaṃ pahāyakaṃ yujjati, na cettha akusalavitakkādayo adhippetā. Kiñcāpi paṭhamajjhānūpacāreyeva dukkhassa, catutthajjhānūpacāre ca sukhassa pahānaṃ hoti, atisayapahānaṃ pana sandhāya vuttaṃ ‘‘catutthena jhānena sukhadukkhānaṃ pahāna’’nti. ‘‘Ākāsānañcāyatanasamāpattiyā’’tiādīsu yaṃ vattabbaṃ, taṃ āruppakathāyaṃ (visuddhi. 1.275 ādayo) āgamissati.
“初禅是烦恼之断除”，诸如此类句子，究竟初禅表现为何等持戒性德？又初禅如何发生断舍？由于身业等清净，心能集中心为基础，故禅定产生，非如别的功德行为由于身业净化，亦非如圣道果因智慧断灭恶业折伏恶行生起。此理真实无误。在大乘法中，于律法道德无顶缺断舍，道德断除即断舍之理亦是如此。此有说法必须了解。何谓断舍？即借顺理之非善法断舍，对立方逐弃，该处由心不断升起思维，因此名为收束。若持续强调断舍，刻意抑制从外来涌入的烦恼住处，如此便能成就止与观之相承。初禅修持时断除苦受，第四禅时断除乐苦，因禅定极大断舍，故言“四禅断苦乐”。至于“入空无色界禅定”之类，详见《净相续》（经文1.275起）将会论述。
Aniccassa, aniccanti vā anupassanā aniccānupassanā. Tebhūmikadhammānaṃ aniccataṃ gahetvā pavattāya vipassanāyetaṃ nāmaṃ. Niccasaññāyāti ‘‘saṅkhatadhammā niccā sassatā’’ti evaṃ pavattāya micchāsaññāya, saññāggahaṇeneva diṭṭhicittānampi gahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ. Esa nayo ito parāsupi. Nibbidānupassanāyāti saṅkhāresu nibbindanākārena pavattāya anupassanāya. Nandiyāti sappītikataṇhāya. Virāgānupassanāyāti virajjanākārena pavattāya anupassanāya. Rāgassāti saṅkhāresu rāgassa. Nirodhānupassanāyāti saṅkhārānaṃ nirodhassa anupassanāya. Yathā vā saṅkhārā nirujjhantiyeva, āyatiṃ punabbhavavasena na uppajjanti, evaṃ anupassanā nirodhānupassanā. Tenevāha ‘‘nirodhānupassanāya nirodheti no samudetī’’ti (paṭi. ma. 1.83). Muñcitukāmatāya hi ayaṃ balappattā. Saṅkhārānaṃ paṭinissajjanākārena pavattā anupassanā paṭinissaggānupassanā. Paṭisaṅkhā santiṭṭhanā hi ayaṃ . Ādānassāti niccādivasena gahaṇassa. Santatisamūhakiccārammaṇavasena ekattagahaṇaṃ ghanasaññā, tassā ghanasaññāya. Āyūhanassāti abhisaṅkharaṇassa. Saṅkhārānaṃ avatthādivisesāpatti vipariṇāmo. Dhuvasaññāyāti thirabhāvagahaṇassa. Nimittassāti samūhādighanavasena sakiccaparicchedatāya ca saṅkhārānaṃ saviggahatāya. Paṇidhiyāti rāgādipaṇidhiyā, taṇhāvasena saṅkhāresu ninnatāyāti attho. Abhinivesassāti attānudiṭṭhiyā. Aniccadukkhādivasena sabbatebhūmakadhammatiraṇā adhipaññādhammavipassanā. Sārādānābhinivesassāti asāresu sāragahaṇavipallāsassa. Yathābhūtañāṇadassanaṃ thirabhāvapattā aniccādianupassanāva. Udayabbayañāṇanti keci. Sappaccayanāmarūpadassananti apare. ‘‘Issarakuttādivasena loko samuppanno’’ti abhiniveso sammohābhiniveso. Ucchedasassatābhinivesoti keci. ‘‘Ahosiṃ nu kho ahamatītamaddhāna’’ntiādinayappavattā (ma. ni. 1.18; saṃ. ni. 2.20; mahāni. 174) saṃsayāpatti sammohābhinivesoti apare. Saṅkhāresu tāṇaleṇabhāvagahaṇaṃ ālayābhiniveso. ‘‘Ālayaratā ālayasammuditā’’ti (dī. ni. 2.67; ma. ni. 1.281; 2.337; saṃ. ni. 1.172; mahāva. 7-8) vacanato ālayo taṇhā. Sā eva cakkhādīsu, rūpādīsu ca abhinivisanavasena pavattiyā ālayābhinivesoti apare. ‘‘Evaṃ ṭhitā te saṅkhārā paṭinissajjīyantī’’ti pavattaṃ ñāṇaṃ paṭisaṅkhānupassanā. Appaṭisaṅkhā paṭisaṅkhāya paṭipakkhabhūtā mohappadhānā akusaladhammā. Vaṭṭato vigatattā vivaṭṭaṃ nibbānaṃ, tattha ninnabhāvasaṅkhātena anupassanena pavatti vivaṭṭānupassanā, saṅkhārupekkhā ceva anulomañāṇañca. Saññogābhiniveso saṃyujjanavasena saṅkhāresu abhinivisanaṃ.
无常的观察，称为无常观察。此乃持三法（身心法）无常相，依此起观，名为观无常。恒常见见者，执有为法为恒常不灭，属错误见解，于取相聚心意，则得知错误见失真理慧。此类见理正断见止于彼岸。厌离观察是因瞋恚和憎恶而起，厌弃诸行。贪爱观察，是以贪著诸法而观之。寂灭观察则是观断灭，即诸行在未生、已灭、将来不复生的状态。此观如行灭无余，恒时不复生。对此，文中说“灭定观不生”等语（论1.83）说明其真义。出离观察因舍弃诸行起，谓之舍弃观察。依观察有对治之智得生，谓之思想立定。丁点离执，则为无明之习气，一旦发现必能绝断。此观论述详实，前后相应。因断舍唯有禅定方能成就，且禅定非为舍弃戒法善根。殊胜之处在于初禅至第四禅，断舍苦乐不同层次，故说“四禅断除苦乐”。断舍之理一一分析，如灭执、贪执、瞋执、贪慢深重与所断实相，皆于慧照中契机彰显。禅定于舍弃习气、执着的无明中巩固见地，称为智慧之审察无常、苦、无我三法。
Diṭṭhekaṭṭhānanti diṭṭhiyā sahajekaṭṭhānañca pahānekaṭṭhānañca. Oḷārikānanti uparimaggavajjhe kilese upādāya vuttaṃ. Aññathā dassanena pahātabbāpi dutiyamaggavajjhehi oḷārikā. Aṇusahagatānanti aṇubhūtānaṃ, idaṃ heṭṭhimamaggavajjhe upādāya vuttaṃ. Sabbakilesānanti avasiṭṭhasabbakilesānaṃ. Na hi paṭhamamaggādīhi pahīnā kilesā puna pahīyanti.
“现见所执之处”者，谓断见及执失。所谓“杂乱”者谓上道次第中，烦恼因缘依赖烦恼根本起。施教中若不彻底断除，次第之法犹须依赖杂染烦恼。又所谓随顺是其体验及作用，闻言此处在下道次第中依烦恼而起。杂染烦恼乃一切烦恼中最坚固者。其曰：“非初道次第中断尽烦恼，无有次第再断。”言其法理不容复生，非轻易染污品复兴，重申断烦恼的根本意义。
‘‘Cittassaavippaṭisārāya saṃvattantī’’tiādīsu saṃvaro avippaṭisāratthāya. ‘‘Avippaṭisāratthāni kho, ānanda, kusalāni sīlānī’’ti (a. ni. 10.1) vacanato cetaso avippaṭisāratthāya bhavanti. Avippaṭisāro pāmojjatthāya. ‘‘Yoniso manasi karoto pāmojjaṃ jāyatī’’ti (dī. ni. 3.359) vacanato pāmojjāya saṃvattanti. Pāmojjaṃ pītiyā. ‘‘Pamuditassa pīti jāyatī’’ti (dī. ni. 1.466; 3.359; a. ni. 3.96; 6.10; 11.12) vacanato pītiyā saṃvattanti. Pīti passaddhatthāya. ‘‘Pītimanassa kāyo passambhatī’’ti (dī. ni. 1.466; 3.359; a. ni. 3.96; 6.10; 11.12) vacanato passaddhiyā saṃvattanti. Passaddhi sukhatthāya. ‘‘Passaddhakāyo sukhaṃ vedetī’’ti (dī. ni. 1.466; 3.359; a. ni. 3.96; 6.10; 11.12) vacanato somanassāya saṃvattantīti. ‘‘Sukhatthāya sukhaṃ vedetī’’ti cettha somanassaṃ ‘‘sukha’’nti vuttaṃ. Āsevanāyāti samādhissa āsevanāya. Nirāmise hi sukhe siddhe ‘‘sukhino cittaṃ samādhiyatī’’ti (dī. ni. 1.466; 3.359; a. ni. 3.96; 6.10; 11.12) vacanato samādhi siddhoyeva hoti, tasmā samādhissa āsevanāya paguṇabalavabhāvāya saṃvattantīti attho. Bhāvanāyāti tasseva samādhissa vaḍḍhiyā. Bahulīkammāyāti punappunaṃ kiriyāya. Alaṅkārāyāti tasseva samādhissa pasādhanabhūtasaddhindriyādinipphattiyā alaṅkārāya saṃvattanti. Parikkhārāyāti avippaṭisārādikassa samādhisambhārassa siddhiyā tasseva samādhissa parikkhārāya saṃvattanti. Sambhārattho hi idha parikkhāra-saddo. ‘‘Ye ca kho ime pabbajitena jīvitaparikkhārā samudānetabbā’’tiādīsu (ma. ni. 1.191) viya sambhāroti ca paccayo veditabbo. Kāmañcāyaṃ parikkhāra-saddo ‘‘ratho sīlaparikkhāro’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.4) alaṅkārattho. ‘‘Sattahi nagaraparikkhārehi suparikkhattaṃ hotī’’tiādīsu (a. ni. 7.67) parivārattho vutto. Idha pana alaṅkāraparivārānaṃ visuṃ gahitattā ‘‘sambhārattho’’ti vuttaṃ . Parivārāyāti mūlakāraṇabhāveneva samādhissa parivārabhūtasativīriyādidhammavisesasādhanena parivārasampattiyā saṃvattanti. Pāripūriyāti vasībhāvasampāpanena, vipassanāya padaṭṭhānabhāvāpādanena ca paripuṇṇabhāvasādhanato samādhissa pāripūriyā saṃvattanti.
“心之自制”所为之意，谓无掉举之意也。佛告阿难：“自制之意为成熟善戒。”言心制伏意在此。自制用于调伏愚痴烦恼，烦恼起即心便失控。佛还云：“智者于心施行以理智制止愚痴烦恼”，愚痴烦恼由法王统御心，故施行自制以令喜悦生出。喜乐可宁定心身，正如言“喜乐令心安乐。”由于清净之心，产生安稳喜悦。喜乐即安心之功用。佛亦引文示“觉知喜乐而生”，“喜乐使心安定”，以显示其身心祥和之义。此安稳心生于禅定，故云禅定的庄严性。所谓“庄严”，乃禅定具足其音声妙义之所现。所谓“修习”，乃不断行为之持续。所谓“庄严饰物”，乃禅的妙体及具足力。所谓“具足之条件”，即庄严脉络。佛经中称“出家人应以此庄严作修习之资”，是种讷罗殊胜禅定之象。此种庄严为内心诸功德之总集，禅定成就时具大力。
Evaṃ suparisuddhasīlamūlakaṃ sabbākāraparipūraṃ samādhiṃ dassetvā idāni ‘‘samāhito pajānāti passati, yathābhūtaṃ jānaṃ passaṃ nibbindati, nibbindaṃ virajjati , virāgā vimuccatī’’ti (a. ni. 10.2; sa. ni. 3.14) vacanato sīlamūlakāni samādhipadaṭṭhānāni payojanāni dassetuṃ ‘‘ekantanibbidāyā’’tiādi vuttaṃ. Nibbidāya hi dassitāya tassā padaṭṭhānabhūtaṃ yathābhūtañāṇadassanaṃ dassitameva hoti, tasmiṃ asati nibbidāya asijjhanato. Nibbidādayo atthato vibhattā eva. Yathābhūtañāṇadassananti panettha sappaccayanāmarūpadassanaṃ adhippetaṃ. Evamettha amatamahānibbānapariyosānaṃ sīlassa payojanaṃ dassitanti veditabbaṃ.
由此示现以清净戒基为根本，事业圆满的整体禅定。现今“禅定时，解知、观见通达、厌离、消减、离欲”为文句所述。此说明以戒为根基而生之禅定及其用途，“专注于厌离”是其开端。厌离即对世间法的无欲无执见透彻。由此解知生灭真理之慧逐渐开显，在厌离中悄然清净无染。厌离的本质逐渐显露。所谓现知见，是对缘起名色之见相彻底，一切法依缘起而生灭见清晰。由此可知戒是断灭之极致，人入禅定之进阶用意。
Idāni pahānādīsu sīlatthaṃ dassetuṃ ‘‘ettha cā’’tiādi āraddhaṃ. Tattha pajahanaṃ anuppādanirodho pahānanti tassa bhāvasādhanataṃ sandhāya ‘‘pahānanti koci dhammo nāma natthī’’ti vuttaṃ. Yathā panassa dhammabhāvo sambhavati, tathā heṭṭhā saṃvaṇṇitameva. Evaṃ hissa sīlabhāvo suṭṭhu yujjati. Taṃ taṃ pahānanti ‘‘pāṇātipātassa pahānaṃ, adinnādānassa pahāna’’nti evaṃ vuttaṃ taṃ taṃ pahānaṃ. Tassa tassa kusaladhammassāti pāṇātipātassa pahānaṃ mettādikusaladhammassa, adinnādānassa pahānaṃ cāgādikusaladhammassāti evaṃ tassa tassa kusaladhammassa. Patiṭṭhānaṭṭhenāti patiṭṭhānabhāvena. Pahānaṃ hi tasmiṃ sati hoti, asati na hoti, tassa ‘‘patiṭṭhāna’’nti vattabbataṃ labhatīti katvā yasmiṃ santāne pāṇātipātādayo tassa pakampahetavoti tappahānaṃ vikampābhāvakaraṇena ca samādhānaṃ vuttaṃ. Evaṃ sesapahānesupi vattabbaṃ. Samādhānaṃ saṇṭhapanaṃ, saṃyamanaṃ vā. Itare cattāroti veramaṇiādayo cattāro dhammā na pahānaṃ viya vohāramattanti adhippāyo. Tato tatoti tamhā tamhā pāṇātipātādito. Tassa tassāti pāṇātipātādikassa saṃvaraṇavasena, tassa tassa vā saṃvarassa vasena. Tadubhayasampayuttacetanāvasenāti veramaṇīhi, saṃvaradhammehi ca sampayuttāya cetanāya vasena. Taṃ taṃ avītikkamantassāti taṃ taṃ pāṇātipātādiṃ avītikkamantassa puggalassa, dhammasamūhassa vā vasena cetaso pavattisabbhāvaṃ sandhāya vuttā. Tasmā ekakkhaṇepi labbhantīti adhippāyo.
现在，为了展示于放弃等方面的戒律义理，从「此处也」等句开始阐释。此处所谓放弃，即断除生起与灭止，皆因观其修习于有为法之修持。故言：「无所谓放弃之法。」譬如某人具法性，即标示于下文。如此，他之戒行为得到正当结合。各分别言「杀生的放弃」、「偷盗的放弃」等，即此放弃法已如是说。所谓各项善法者，即以杀生之放弃为首，慈爱等善法为次；偷盗放弃则以布施等善法为次，如此类推。所谓「依止处」者，谓以依止之本质。倘若有放弃，则可称为依止，若无则不可称也。因于某系法中杀生等行为招致烦乱，称为「烦乱放弃」，其原因在于烦乱生起时需平息镇定，如此方能成就放弃。余者之放弃亦如是说。所谓「平息」者，谓安立或制摄。其余四律戒诸法非谓放弃，仅属行为收敛之上分。此处「彼此」即彼此杀生等。所谓「各各」是谓各各杀生等法因相身解、各自收摄。所谓「二重俱有之意」是指对应律戒与收摄行为二重意涵各自俱具之因缘结合。各各放弃即谓各各杀生等之不违背行为者。此乃涵盖个人与法之相应，故称「俱足」。因此，即使片刻亦可得此意，故言此为彼经义。
Sīlasaṃkilesavodānavaṇṇanā戒之杂染与清净之解释
§21
21. Saṃkilissati tenāti saṃkileso. Ko pana soti āha ‘‘khaṇḍādibhāvo sīlassa saṃkileso’’ti. Vodāyati visujjhati etenāti vodānaṃ, akhaṇḍādibhāvo. Lābhayasādīti ādi-saddena ñātiaṅgajīvitādīnaṃ saṅgaho. Sattasu āpattikkhandhesu ādimhi vā ante vā vemajjheti ca idaṃ tesaṃ uddesādipāḷivasena vuttaṃ. Na hi añño koci āpattikkhandhānaṃ anukkamo atthi. Khaṇḍanti khaṇḍavantaṃ, khaṇḍitaṃ vā. Chiddanti etthāpi eseva nayo. Pariyante chinnasāṭako viyāti vatthante, dasante vā chinnavatthaṃ viya.
「污染彼者」即「污染者」。问曰：「何谓污染？」答曰：「由破碎等诸相染污戒律。」所谓「污」为清净之反义，所谓「破碎等诸相」属断灭之义。所谓「利益生起」等语乃指亲属、亲友、族群等因相之聚合。于七种过失相皆指最初、中间或最终阶段，如此以示其诸缘起义。别无他者与诸过失相相应者。所谓断即谓断灭，亦可以破坏之义解释。周绕之物残缺不全如切割之布，终止如断裂之布匹。
Evanti idāni vuccamānākārena. Methunasaṃyogavasenāti rāgapariyuṭṭhānena sadisabhāvāpattiyā mithunānaṃ idanti methunaṃ, nibandhanaṃ. Methunavasena samāyogo methunasaṃyogo. Idha pana methunasaṃyogo viyāti methunasaṃyogo, tassa vasena. Idhāti imasmiṃ loke. Ekaccoti eko. Samaṇo vā brāhmaṇo vāti pabbajjāmattena samaṇo vā jātimattena brāhmaṇo vā. Dvayaṃdvayasamāpattinti dvīhi dvīhi samāpajjitabbaṃ, methunanti attho. Na heva kho samāpajjatīti sambandho. Ucchādanaṃ ubbattanaṃ. Sambāhanaṃ parimaddanaṃ. Sādiyatīti adhivāseti. Tadassādetīti taṃ ucchādanādiṃ abhiramati. Nikāmetīti icchati. Vittinti tuṭṭhiṃ. Idampi khoti ettha idanti yathāvuttaṃ sādiyanādiṃ khaṇḍabhāvādivasena ekaṃ katvā vuttaṃ. Pi-saddo vakkhamānaṃ upādāya samuccayattho. Kho-saddo avadhāraṇattho. Idaṃ vuttaṃ hoti – yadetaṃ brahmacārīpaṭiññassa asatipi dvayaṃdvayasamāpattiyaṃ mātugāmassa ucchādananhāpanasambāhanasādiyanādi, idampi ekaṃsena tassa brahmacariyassa khaṇḍādibhāvāpādanato khaṇḍampi chiddampi sabalampi kammāsampīti. Evaṃ pana khaṇḍādibhāvāpattiyā so aparisuddhaṃ brahmacariyaṃ carati, na parisuddhaṃ, saṃyutto methunasaṃyogena, na visaṃyutto. Tato cassa na jātiādīhi parimuttīti dassento ‘‘ayaṃ vuccatī’’tiādimāha.
如此，以「现行言语」解释其意。所谓「配偶结合」者，是谓由贪染所生之配偶发生之相似缘起，谓之配偶，即牵缠之义。配偶之接连称为配偶结合。此中所说配偶结合者，乃指此相续生灭之因缘。所谓「一者」即某一。或谓沙门或婆罗门，谓出家者与生者。所谓双双结合者，即由二者成就。配偶亦为其意。非单注于结合中也。所谓「消失」是上克下之义，「缠绕」意降伏制束。所谓「允许」为容忍接纳。所谓「喜悦」是谓喜好欲求。所谓「入取」即渴求满足。所谓「满足」为欢喜。此即名称，其中「印可」等意以断灭之义解，即取许诸相灭尽为一体观之说。谓「取」声为称呼之合成根，「可」声为间断之义。此谓文中所说，意指于禁止戒律的出入相合上，即构成混合之行为，即割断、断裂皆具行为之一，故称之不净清净之举止。如此因染污配偶缠绕，经受不净戒律，即谓不纯净之出家生活，不纯净非谓净戒未受，而系着染污缠绕者。昔日如是示现，谓曰「此谓如是」等。
Sañjagghatīti kilesavasena mahāhasitaṃ hasati. Saṃkīḷatīti kāyasaṃsaggavasena kīḷati. Saṃkelāyatīti sabbaso mātugāmaṃ kelāyanto viharati. Cakkhunāti attano cakkhunā. Cakkhunti mātugāmassa cakkhuṃ. Upanijjhāyatīti upecca nijjhāyati oloketi. Tirokuṭṭāti kuṭṭassa parato. Tathā tiropākārā. Mattikāmayā bhitti kuṭṭaṃ, iṭṭhakāmayā pākāroti vadanti. Yā kāci vā bhitti porisato diyaḍḍharatanuccappamāṇā kuṭṭaṃ, kuṭṭato adhiko pākāro.
「爆笑」因烦恼浊气而大声笑出。所谓「污乱」即身业亲近作弄嬉戏。所谓「污浊」是全面沾染配偶缠绕行为之意。所谓「眼」为自己的眼睛，所谓「眼子」即对配偶的眼睛。谓「回看」即放弃视而回避而观。所谓「遮挡」即在屋檐等处之外。果真如是，谓耳目口鼻这些根处更是遮挡隐蔽。土墙因材而成，木篱为装饰。凡墙壁若由杂质坚固相杂构成者谓之墙壁，墙壁之外为障碍。
Assāti brahmacārīpaṭiññassa. Pubbeti vatasamādānato pubbe. Kāmaguṇehīti kāmakoṭṭhāsehi. Samappitanti suṭṭhu appitaṃ sahitaṃ. Samaṅgībhūtanti samannāgataṃ. Paricārayamānanti kīḷantaṃ, upaṭṭhahiyamānaṃ vā. Paṇidhāyāti patthetvā. Sīlenātiādīsu yamaniyamādisamādānavasena sīlaṃ. Avītikkamavasena vataṃ. Ubhayampi sīlaṃ. Dukkaracariyavasena pavattitaṃ vataṃ. Taṃtaṃakiccasammatato vā nivattilakkhaṇaṃ sīlaṃ. Taṃtaṃsamādānavato vesabhojanakiccakaraṇādivisesapaṭipatti vataṃ. Sabbathāpi dukkaracariyā tapo. Methunavirati brahmacariyaṃ.
「自」即出家戒约。谓前虽有受戒，由于贪欲等染污。谓由欲望根调和。谓恰当调和干净无染污。谓圆满具足。谓侍奉侍候或陪伴侍候。谓许愿而受戒。谓戒律等与持守之戒合称戒。谓无违背行为之戒。谓俱足戒。谓因恶劣行为所出现之戒。谓依赖当事者自己之行为。谓常遭遇难行之行为。谓依习惯业已成形之戒。谓祈祷礼敬等特殊行为。谓斋食等养生动作。谓在任何地方恒常修习之恶行苦行。谓不与配偶结合之出家生活。
Sabbasoti anavasesato, sabbesaṃ vā. Abhedenāti avītikkamena. Aparāya ca pāpadhammānaṃ anuppattiyā, guṇānaṃ uppattiyā saṅgahitoti yojanā. Tattha kujjhanalakkhaṇo kodho. Upanandhanalakkhaṇo upanāho. Paresaṃ guṇamakkhanalakkhaṇo makkho. Yugaggāhalakkhaṇo paḷāso. Parasampattiusūyanalakkhaṇā issā. Attasampattinigūhanalakkhaṇaṃ macchariyaṃ. Santadosapaṭicchādanalakkhaṇā māyā. Asantaguṇasambhāvanalakkhaṇaṃ sāṭheyyaṃ. Cittassa thaddhabhāvalakkhaṇo thambho. Karaṇuttariyalakkhaṇo sārambho. Unnatilakkhaṇo māno. Abbhunnatilakkhaṇo atimāno. Majjanalakkhaṇo mado. Cittavosaggalakkhaṇo pamādo. Ādi-saddena lobhamohaviparītamanasikārādīnaṃ saṅgaho.
谓遍及一切，无所遗漏。谓没有破断，以正念戒律为界限。谓因他者恶法不能产生，因善法能集结。此处举例忧怒等贪欲八支之特征分别：愤怒为攻击，愁苦为压迫，嫉妒为妨害，争抢为忌嫉，贪婪为自利，狡诈为秘密，欺骗为虚假，懈怠为散漫。谓此以贪欲、痴惑、反转思量等八种造业行为之总集。
Idāni ‘‘akhaṇḍādibhāvo panā’’tiādinā vuttamevatthaṃ pākaṭataraṃ kātuṃ ‘‘yāni hī’’tiādimāha. Tattha anupahatānīti anupaddutāni. Vivaṭṭūpanissayatāya taṇhādāsabyato mocanena bhujissabhāvakaraṇaṃ. Aviññūnaṃ appamāṇattā vuttaṃ ‘‘viññūhi pasatthattā’’ti. Samādhisaṃvattanaṃ vā etesaṃ payojanaṃ, samādhisaṃvattane vā niyuttānīti samādhisaṃvattanikāni. Niddānena sassasampatti viya paṭipakkhavigamena sīlasampadā, sā ca tattha sati dosadassaneti āha ‘‘sīlavipattiyā ca ādīnavadassanenā’’ti. Nisammakārīnaṃ payojanagarukatāya diṭṭhaguṇeyeva sammāpaṭipattīti vuttaṃ ‘‘sīlasampattiyā ca ānisaṃsadassanenā’’ti.
现在对于『不可破坏等性质』的说法及类似内容，为了使之前说的义理更加明显，有提及诸如『哪些』等字。此处『不污秽者』即为无污染之意。对断除烦爱及断除贪欲的放逸，有助于获得力量。所谓『智慧者的纯净者』即是该处所述。所谓禅定的发生及其功用，被称为禅定的发生者。借由根本原因如欲爱，借助其相对法产生安全与品行清净，称为「因品德受侵及烦恼所见」的情况。对不正当行为存在带来危险，故称之为「因品德有损而受憎恶」。对不善者的行为带来正确路径，谓之「因品德完善而有助益」。
Tattha sīlavipattiyā ādīnavo sīlasampadāya heṭṭhā dassitaānisaṃsapaṭipakkhato veditabbo, taṃ suviññeyyanti avitthāretvā pakārantarehi dassetuṃ ‘‘apicā’’ti āraddhaṃ. Tattha yathā sīlasampadā sattānaṃ manuññabhāvakāraṇaṃ, evaṃ sīlavipatti amanuññabhāvakāraṇanti āha ‘‘dussīlo…pe… devamanussāna’’nti. Ananusāsanīyo jigucchitabbato. Dukkhitoti sañjātadukkho. Vippaṭisārīti ‘‘akataṃ vata me kalyāṇa’’ntiādinā paccānutāpī. Dubbaṇṇoti guṇavaṇṇena, kāyavaṇṇena ca virahito. Assāti dussīlassa. Samphassitānaṃ dukkho dukkhāvaho samphasso etassāti dukkhasamphasso. Guṇānubhāvābhāvato appaṃ agghatīti appaggho. Anekavassagaṇikagūthakūpo viyāti anekavassasamūhe sañcitukkārāvāṭo viya. Dubbisodhano sodhetuṃ asakkuṇeyyo. Chavālātaṃ chavaḍāhe santajjanummukkaṃ. Ubhato paribāhiroti sāmaññato, gihibhogato ca parihīno. Sabbesaṃ verī, sabbe vā verī etassāti sabbaverī, so eva sabbaveriko, puriso. Saṃvāsaṃ nārahatīti asaṃvāsāraho. Saddhammeti paṭipattisaddhamme, paṭivedhasaddhamme ca.
就此而言，由于持戒成熟消除障碍，其中“ádīnavo”（障难）因憎恶持戒成熟的显现而被揭示，应由反方印证，故说“apicā”，即另外展示以证明。又如持戒成熟成为众生回归人身的原因，持戒堕落则为失人身的因，故说“dussīlo…pe… devamanussāna”，意味着恶戒者为天人及人类之敌。对他们应以教诲加以推止。因其应感羞愧。称为苦，即生起的苦。后悔即“kataṃ vata me kalyāṇa”等悔过。因肤色酱黑，形貌憔悴，称“dubbaṇṇo”，色与貌皆陋。因行为恶劣称“assā”，即恶劣之意。触及苦因触苦，故称“dukkhāvaho samphasso”，即触感苦难。因无好果故谓之“appaṃ aggho”，如积年成堆的污垢，难以清除。犹如腐尸堆积，令人厌恶。两边都受排斥，平常言说即被废弃。所有人皆为其敌，故谓“sabbesaṃ verī”，此人称为“sabbaveriko”，即所有人之敌。居住之所非阿拉汉，故称“asaṃvāsāraho”，非无烦恼者。其行为教法亦不正，故曰“saddhammeti paṭipattisaddhamme”，行为法道皆不合。
‘‘Aggikkhandhapariyāye vuttadukkhabhāgitāyā’’ti saṅkhepena vuttamatthaṃ vitthārato dassetuṃ ‘‘dussīlānañhī’’tiādi āraddhaṃ. Pañcakāmaguṇaparibhogasukhe, parehi kayiramānavandanamānanādisukhe ca assādena gadhitacittā pañcakāma…pe… gadhitacittā, tesaṃ. Te yathāvuttasukhassādā paccayā etassāti tappaccayaṃ. Dukkhanti sambandho.
简约地说，『火聚部分所言的痛苦因份』的中心义理应广开说明，例如说『不好品德者』诸词。以五种欲望生活的享受，与他人之间的违反敬重、轻慢等苦受结合，是被束缚的心。诸如此类的人，因取悦于痛苦而促成了痛苦。这就称为痛苦与其关系。
Passatha noti passatha nu, api passatha. Mahantanti vipulaṃ. Aggikkhandhanti aggisamūhaṃ. Ādittanti padittaṃ. Sampajjalitanti samantato pajjalitaṃ acchivipphuliṅgāni muccantaṃ. Sajotibhūtanti sapabhaṃ samantato uṭṭhitāhi jālāhi ekappabhāsamudayabhūtaṃ. Taṃ kiṃ maññathāti taṃ idāni mayā vuccamānamatthaṃ kiṃ maññathāti anumatigahaṇatthaṃ pucchati. Āliṅgetvāti upagūhitvā. Upanisīdeyyāti teneva āliṅganena upecca nisīdeyya. Yadatthamettha satthā aggikkhandhāliṅganaṃ, kaññāliṅganañca ānesi, tamatthaṃ vibhāvetuṃ ‘‘ārocayāmī’’tiādimāha . Tattha ārocayāmīti āmantemi. Voti tumhe. Paṭivedayāmīti pabodhemi. Dussīlassāti nissīlassa sīlavirahitassa. Pāpadhammassāti dussīlattā eva hīnajjhāsayatāya lāmakasabhāvassa. Asucisaṅkassarasamācārassāti aparisuddhakāyasamācārāditāya asucissa hutvā saṅkāya saritabbasamācārassa. Dussīlo hi kiñcideva asāruppaṃ disvā ‘‘idaṃ asukena kataṃ bhavissatī’’ti paresaṃ āsaṅkanīyova hoti, kenacideva vā karaṇīyena mantayante bhikkhū disvā ‘‘kacci nu kho ime mayā kataṃ kammaṃ jānitvā mantentī’’ti attanoyeva saṅkāya saritabbasamācāroti. Paṭicchannakammantassāti lajjitabbatāya paṭicchādetabbakammantassa. Assamaṇassāti na samaṇassa. Salākaggahaṇādīsu ‘‘ahampi samaṇo’’ti micchāpaṭiññāya samaṇapaṭiññassa. Aseṭṭhacāritāya abrahmacārissa. Uposathādīsu ‘‘ahampi brahmacārī’’ti micchāpaṭiññāya brahmacāripaṭiññassa. Pūtinā kammena sīlavipattiyā anto anupaviṭṭhattā antopūtikassa. Chahi dvārehi rāgādikilesānuvassanena tintattā avassutassa. Sañjātarāgādikacavarattā, sīlavantehi chaḍḍetabbattā ca kasambujātassa. Aggikkhandhūpamāya hīnūpamabhūtāyāti attho. Tenāha bhagavā – ‘‘etadeva tassa vara’’nti. Bhagavā dukkhaṃ dassetvā dukkhaṃ dassetīti sambandho.
「看」是观察的意思，「看吗」用于询问，确实是观察。所谓广大，意指广大无边。火分，即火的聚集。被点燃，意思是被点着。说到明燃，指从四面八方明亮地燃烧，火焰翩翩起舞放射着光辉。问这是什么意思，是期待对刚才所说的意义加以解释。抱住，意为包围。告诫坐下，乃是请对方依靠刚才的包围之意坐下。若此处佛陀是以火的抱持为比喻并且涉及金刚护身，这段话于是用来启示与教化。所谓「告诫」，即是教导；「说，我向你们说」即是邀请听受；「驱散，辟除」是指令。所谓『坏品德者』，即无品德者；『恶行者』是指出于劣根性的恶法；不洁净的言行，是指身心不纯净，由此产生的不洁行为及广大恶行。恶根心态看到自身为不清净作，便起疑惑。此外也有对他人有所疑忌，认为「这些是我所作的恶业」，因此产生心存顾虑和掩盖隐藏，称为「隐秘恶行」。存有不甚庄严的不如意行者，假冒为沙门，自视沙门；亦有不遵守清净行为却假言是梵行者者。衣着污秽不整，被邪染脏污所染。因内心染污之欲念绿鸾六门烦恼弥漫，使行止污秽且不净洁。恶行者看到某些无形无相之异相，认为「这必定是因不善所致」，因此产生疑虑，对他人也生起揣测，误以为某些比库知道恶业而起窥探。因羞耻而隐匿恶业之人，被称为隐蔽恶行；对沙门等蒙骗因果者，自称为同沙门；对淫欲行为者，以假言为梵行者。背佛教戒律良善根本者，内心堕染，受六门烦恼折磨，行为应当断除。如此恶劣品性者，佛即称「这就是其本质」，正如佛所说，因显明痛苦，说明了痛苦之义。
Vāḷarajjuyāti vāḷehi katarajjuyā. Sā hi kharatarā hoti. Ghaṃseyyāti padhaṃsanavasena ghaṃseyya. Teladhotāyāti telena nisitāya. Paccorasminti patiurasmiṃ urābhimukhaṃ, uramajjheti adhippāyo. Ayosaṅkunāti saṇḍāsena. Pheṇuddehakanti pheṇaṃ uddehetvā, anekavāraṃ pheṇaṃ uṭṭhapetvāti attho.
『瓦拉拉芥』是指由『瓦拉』即芥菜种所制的芥花。因芥的芥花刺多利坚而得名。『嘎恩塞耶』意为像踏实土壤般坚实的意思。『忒勒多塔』是指以油浸泡而成的东西。『帕楚拉斯敏』即向上照射的光芒，在胸部或胸口处向内聚集，称为权力。『阿尤桑库那』是铁块或坚固的石块。『费奴德赫罕』意指起泡沫，泛指将泡沫挑起多次的作用或过程。
Aggikkhandhāliṅganadukkhatopi adhimattadukkhatāya kaṭukabhūtaṃ dukkhaṃ phalaṃ etassāti aggikkhandhāliṅganadukkhādhikadukkhakaṭukaphalaṃ. Kāmasukhaṃ avijahato bhinnasīlassa dussīlassa kuto tassa sukhaṃ natthevāti adhippāyo. Sādaneti sādiyane. Yanti añjalikammasādanaṃ. Asīlinoti dussīlassa. Upahatanti sīlabyasanena upaddutaṃ. Khatanti kusalamūlānaṃ khaṇanena khataṃ, khaṇitaṃ vā guṇaṃ sarīreti adhippāyo. Sabbabhayehīti attānuvādādisabbabhayehi. Upacārajjhānaṃ upādāya sabbehi adhigamasukhehi.
燃烧苦块附着而生的不善苦中，尤以剧烈痛苦为甚，此种苦果即燃烧苦块附着苦所增剧且苦且辛辣之果报。欲乐则不可得，因不洁之人心性分别破碎，何来幸福？故此为权实之说。『萨达奈』即相应之处。『宴提』指合掌礼敬所及之地。『阿西利诺提』指不具善行的恶人。『乌帕哈坦提』意谓因恶戒习染而受损害。『卡坦提』指以破坏善根之行为所伤害或砍断身心本质的功德，此乃权实之说。『萨巴帕耶希提』含意是因自我引导语等所生各类畏惧。『乌帕查拉吉哈那』指基于执着而获得的一切接触所产生之幸福。
Vuttappakāraviparītatoti sīlavipattiyaṃ vuttākārapaṭipakkhato ‘‘manāpo hoti devamanussāna’’ntiādinā. Kāyagandhopi pāmojjaṃ, sīlavantassa bhikkhuno. Karoti api devānanti ettha ‘‘gandho isīnaṃ ciradikkhitāna’’ntiādikā (jā. 2.17.55) gāthā vitthāretabbā. Avighātīti appaṭighātī. Vadhabandhādiparikilesā diṭṭhadhammikā āsavā upaddavā. Samparāyikadukkhānaṃ mūlaṃ nāma dussīlyaṃ. Antamatikkantaṃ accantaṃ, accantaṃ santā accantasantā kilesapariḷāhasaṅkhātadarathānaṃ abhāvena sabbadā santā. Ubbijjitvāti ñāṇutrāsena uttasitvā. Vodāpetabbanti visodhetabbaṃ.
所谓“行为方式相反”，乃指行为堕落之意，与所宣示的形象相违背。就像俗语说『恶心为天人所不悦』等。从身体和气味两方面来说，尽管比库有戒德，他身上的异味仍令人厌弃。关于“气味常为恶者所察”，等语应当详细展开诠释，如《长部》第二卷第十七章第五十五偈所示。所谓“无伤害”，即少伤害，无杀害。杀害、束缚等烦恼为心见之玷污，叫做染污，其增生或消减皆属烦恼之扰乱。流转于多生的诸苦根源正是品性恶劣。超越之意，有如极限，彻底，完全或常住其中之意，如毒蛇之毒害常在，苦恼并非一时生成而常存不灭。所谓“生起”，是因智识恐惧而激发。故言应当演说净化法，予以除染。
Sīlaniddesavaṇṇanā niṭṭhitā. · 戒的解说之注释已完。
Iti paṭhamaparicchedavaṇṇanā. · 如是第一章之注释。