2. Vibhaṅgamātikā

459 段 · CSCD 巴利原典

2. Vibhaṅgamātikā2. 分别论母论

Idāni dhammasaṅgaṇīmātikānantaraṃ vibhaṅgamātikāya atthavaṇṇanā anuppattā. Tassā pana –

如今，在讲解法门目录之后，紧接着出现次分目录的义理阐述。不然，则——

Atthato dhammabhedena, vibhaṅganayadassanā;

依其内容而说，是依法门种类的差别，对次分目录的呈现；

Pāḷimuttanayā cāpi, hoti saṃvaṇṇanānayo.

又依巴利文字的断句方式，亦即叙述的方法。

Sā panesā aṭṭhārasannaṃ vibhaṅgānaṃ ādimhi ṭhapitā aṭṭhārasavidhā hoti – khandhavibhaṅgamātikā-āyatana-dhātu-sacca-indriya-paccayākāra-satipaṭṭhāna-sammappadhāna-iddhipādabojjhaṅga-maggaṅgajhāna-appamaññā-sikkhāpada-paṭisambhidā-ñāṇa-khuddakavatthu-dhammahadayavibhaṅgamāti

此处，第十八类次分目被设立于最初的十八种次分之中，其共有十八种类别，分别为：蕴的次分目录、处、界、实、根、缘、念处、正勤、持力足、觉支、道、禅那、无倒、学戒、分别智、小部、法要中心的次分目录。

Khandhavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā蕴分别母论义注释

Tattha ādibhūtāya khandhavibhaṅgamātikāya atthato tāva – pañcakkhandhāti ettha pañcāti gaṇanaparicchedo, tena na tato heṭṭhā, na uddhanti dasseti. Khandhāti paricchinnadhammanidassanaṃ. Tatrāyaṃ khandha-saddo sambahulesu ṭhānesu nipatati rāsimhi guṇe paṇṇattiyaṃ ruḷhiyanti. Tattha ‘‘mahāudakakkhandho’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.1037; a. ni. 4.51; 5.45; 6.37) hi rāsito khandho nāma. ‘‘Sīlakkhandho samādhikkhandho’’tiādīsu (dī. ni. 3.355) guṇato. ‘‘Addasā kho bhagavā mahantaṃ dārukkhandha’’ntiādīsu (saṃ. ni. 4.241) paṇṇattito. ‘‘Viññāṇaṃ viññāṇakkhandho’’tiādīsu (dha. sa. 63) ekampi cittaṃ ruḷhito khandho nāma, svāyamidha rāsito adhippeto. Rāsaṭṭho hi khandha-saddo, koṭṭhāsaṭṭhotipi vattuṃ vaṭṭati. Lokasmiṃ hi iṇaṃ gahetvā codiyamānā ‘‘dvīhi khandhehi dassāma , tīhi khandhehi dassāmā’’ti vadanti, tasmā khandhoti koṭṭhāsoti vuttaṃ hoti. Rūpakkhandhoti ettha ruppatīti rūpaṃ, sītuṇhādīhi pasiddhākārena ruppati ghaṭṭīyati, pīḷiyatīti attho. Vuttaṃ hetaṃ bhagavatā –

其中始于法根本的蕴次分目录的意义，按内容为此：所谓五蕴，是数目分类，在此不由上下而生灭。所谓蕴，是断见诸法的称说。此处“蕴”这一词，在众多处所中所用，是根据其所表质，由名词称谓方面而立的。有“广大水蕴”等称（见《相应部》、《增支部》卷四卷五卷六）是因质而称为蕴；有“戒蕴、定蕴”等（见《中部》卷三）是依其属性为名；有“世尊见大木蕴”等说（见《相应部》卷四）是依称谓而立；有“识即识蕴”之语（见《法集》卷六十三），其中之一识蕴以心为蕴，依此本质被称为蕴。蕴这一词本含聚集义，亦可说包含六处。因世间由此分二蕴多用于彼此对说：“以二蕴为显现，以三蕴为显示”，因此称蕴或称处。

‘‘Ruppatīti kho, bhikkhave, tasmā rūpanti vuccati. Kena ruppati? Sītenapi ruppati, uṇhenapi ruppati, jighacchāyapi ruppati, pipāsāyapi ruppatī’’tiādi (saṃ. ni. 3.79).

关于色蕴的释义，世尊说：“比库们，色即是色。何以为色？冷热之类皆为色；干湿之类亦是色；涌溢潮涨之类亦是色；渴欲若此也是色。”（见《相应部》卷三）

Rūpañca taṃ khandho cāti rūpakkhandho, rūparāsi rūpakoṭṭhāsoti attho. Vedanākkhandhādīsupi eseva nayoti ayaṃ tāvettha atthato saṃvaṇṇanānayo.

「色蕴亦即是此蕴，此色蕴之名，又谓色聚。所谓色聚，指色法之聚合。与受蕴等亦同理，此名在此处言辞表述上的统一说法。

Dhammabhedato panettha heṭṭhā kusalattike vibhattā atītādibhedabhinnā sabbe rūpadhammā rūpakkhandho nāma. Tathā catubhūmakā vedanāsaññāyo vedanākkhandho nāma, saññākkhandho nāma. Vedanāsaññā pana ṭhapetvā sesā phassādayo paññāsa cetasikā saṅkhārakkhandho nāma. Pañcasu khandhesu nibbānameva asaṅgahitaṃ, upādānakkhandhesu pana sabbe lokuttaradhammā. Ayameva hi khandhehi upādānakkhandhānaṃ viseso. Khandhā avisesato vuttā, upādānakkhandhā sāsavopādāniyabhāvena visesetvā. Idha pana avisesena vuttattā nibbānaṃ ṭhapetvā avasesā sabbe dhammā saṅgahaṃ gacchantīti ayaṃ dhammabhedato saṃvaṇṇanānayo.

但若从法的分类来说，此处是依其善、过往等分别划分，统称为色法色蕴。诸色色法均属色蕴。如同四大基础所成的受、想法，统称为受蕴、想蕴。受想设取舍余等，住立后称为心法之造作蕴。五蕴中，涅槃仅与色蕴无因果缠累，余四蕴则包含诸出世间法，故特别称那执蕴。蕴若无特别划分，谓之无分别；那执蕴则因烦恼习气而特别划分。此处若说无分别者，即以涅槃为底，用以区别诸法成一体聚合，此即依法分别之说解。

Vibhaṅganayadassanāti vibhaṅgapāḷiyā āgataatthanayadassanato. Vibhaṅgapāḷiyaṃ hi suttantabhājanīyaṃ abhidhammabhājanīyaṃ pañhāpucchakanti tīhi nayehi khandhavibhaṅgo vibhatto. Tathā āyatanavibhaṅgādayo. Kevalaṃ hi indriyavibhaṅge, sikkhāpadavibhaṅge ca suttantabhājanīyaṃ natthi. Paccayākāravibhaṅge pañhāpucchakaṃ natthi. Ñāṇavibhaṅgādīsu pana tīsu tayopi nayā na santi. Tesu hi ñāṇavibhaṅgo ekavidhato paṭṭhāya yāva dasavidhā vibhatto, khuddakavatthuvibhaṅgo ekavidhato paṭṭhāya yāva dvāsaṭṭhipabhedā vibhatto, dhammahadayavibhaṅgo pana sabbasaṅgahādīhi dasahi vārehi vibhatto, tasmā tesaṃ tesaṃ nayānaṃ mukhamattadassanavasena tattha tattha saṃvaṇṇanā bhavissanti. Tatridaṃ khandhavibhaṅge tiṇṇaṃ nayānaṃ mukhamattadassanaṃ. Seyyathidaṃ – suttantabhājanīye tāva rūpakkhandho –

「分别说显现」者，即依据分别说巴利文的含义显现。分别说是经部、论部及问答三大归类中的分类，分别解析蕴聚。又如根所分别，或戒律分别，说法经文分类中，仅根分无问答，因缘分别无问答问答。智慧分别等三种分别，无但一种，相应分类多达十种、二十二种、十或更多，故各分类皆以其主要观点略显现其分别。此处三种分别说的核心观点，正如经文所述：

‘‘Tattha katamo rūpakkhandho? Yaṃ kiñci rūpaṃ atītānāgatapaccuppannaṃ ajjhattaṃ vā bahiddhā vā oḷārikaṃ vā sukhumaṃ vā hīnaṃ vā paṇītaṃ vā yaṃ dūre santike vā, tadekajjhaṃ abhisaññūhitvā abhisaṅkhipitvā ayaṃ vuccati rūpakkhandho’’ti (vibha. 2) –

「何为色蕴？凡一切内外过去、未来、现在之粗糙及细微色法，无论优劣，近远分明，将其中一处汇集称为色蕴。」（分别说第二卷）

Evaṃ uddisitvā vitthārato vibhatto, tathā vedanākkhandhādayopi. Tattha niyakajjhattaṃ nāma ajjhattarūpaṃ ajjhattaṃ nāma, tato aññaṃ parapuggalagataṃ, aviññāṇañca bahiddhā nāma, tathā vedanādayopi. Pasādavisayarūpaṃ pana oḷārikaṃ nāma, sesaṃ sukhumaṃ nāma. Aniṭṭharūpaṃ hīnaṃ nāma, iṭṭharūpaṃ paṇītaṃ nāma.

按此细分展开，受想造法亦复如是。所谓内处者，谓内色；外处者，为他人所有色体及无识外色。如乐趣所境谓为粗糙，其余谓细微。非所乐者谓为劣，所喜欢者谓为优。

Nanu iṭṭhāniṭṭhaṃ nāma pāṭekkaṃ paṭivibhattaṃ nāma natthi, ekaṃ ekaccassa iṭṭhaṃ hoti manāpaṃ, tadeva aññassa ca aniṭṭhaṃ hoti. Vatthādīni hi sūkarādīnaṃ nappiyāni honti, na manussādīnaṃ, tesañca vatthābharaṇādīni piyāni, na sūkarādīnanti, tasmā rucivaseneva iṭṭhāniṭṭhatā gahetabbā? Na, iṭṭhāniṭṭhānaṃ pāṭekkaṃ vibhattattā. Kusalakammajaṃ hi kusalavipākavisayova iṭṭhaṃ nāma, akusalakammajaṃ akusalavipākavisayova aniṭṭhaṃ nāma, saññāvipallāsena pana koci iṭṭhameva buddharūpādiṃ javanakkhaṇe aniṭṭhato manasi karoti, aniṭṭhañca nirayaggisatthavisādiṃ iṭṭhato manasi karoti. Javanehi eva vipallāsabhāvo, na vipākehīti vipākavasena iṭṭhāniṭṭhaṃ niyataṃ veditabbaṃ.

但殊不以优劣为绝对分，因一人所喜谓为优，或为他人所厌谓为劣。譬如粪等对猪而言不洁而非人，猪所乐乐器对猪为深爱，人所喜非猪之所好。故优劣当依趣向分别。善业与善果所感境为优，恶业恶果所感境为劣。但因分别扭曲，亦有人于佛像等恶意病态观念为劣，或于地狱恶趣反而喜心怀乐。故以作用果报，善恶显现境为宜分别，勿以分别扭曲妄念为准。

Sammohavinodaniyā pana vibhaṅgaṭṭhakathāya –

然而，在『解惑注释』中对《分解》篇的讲解说——

‘‘Sukhasamphassaṃ hi gūthakalalaṃ cakkhudvāraghānadvāresu aniṭṭhaṃ, kāyadvāre iṭṭhaṃ hoti. Cakkavattino maṇiratanena pothiyamānassa, suvaṇṇasūle uttāsiyamānassa ca maṇiratanasuvaṇṇasūlāni cakkhudvāre iṭṭhāni honti, kāyadvāre aniṭṭhānī’’ti (vibha. aṭṭha. 6) –

“感受愉悦时，因凝合混杂之故，眼根之所依止，现现不善；身体根之所依止，则现现善。对于轮转者，如宝珠饰物那样被装饰着，黄金针直立着，如此宝珠与黄金针于眼根所依止的门，乃是现现善；于身体根门，则为不善。”（《分解篇》第八章第六节）

Evaṃ dvāravasena ekasseva vatthuno iṭṭhatā, aniṭṭhatā ca vuttā. Sā ca ekakkhaṇe na yuttā ekakalāpagatabhūtopādāyarūpānaṃ ekasāmaggiyamuppattito. Na hi bhūtesu akusalavasena aniṭṭhesu uppajjantesu tadupādāyarūpādikusalena iṭṭhāni uppajjanti, bhinnakkhaṇe pana iṭṭhāni maṇiratanādīni tehi pothiyamānassa akusalapaccayena utunā aniṭṭhāni vipariṇamanti, kusalapaccayena aniṭṭhāni gūthakalalādīni iṭṭhānīti, ayaṃ no attanomati. Evaṃ vibhattesu ca iṭṭhāniṭṭhesu taṃ taṃ rūpaṃ upādāyupādāya hīnaṃ, paṇītañca daṭṭhabbaṃ. Sukhumaṃ pana rūpaṃ dūrerūpaṃ nāma, oḷārikaṃ santikerūpaṃ nāma. Taṃ taṃ vā pana rūpaṃ upādāyupādāya rūpaṃ dūre santike daṭṭhabbaṃ. Sesaṃ vuttanayameva.

如此以门为例，一种素材中存在现现善与不善的情况。所说非即一时合成的，不是单一组成部分生起的合一；不是因不善之质地，而于不善之物中起不善之现象，也非因善之质地而于不善之中起善之现象。相反，因不善缘起时画面变坏，因善缘起时不善缘起的混杂而恢复善之形态，这就是自己正说。如此，在各种分解状态中，现现善与不善中，事物以依止性不断出现低劣或良善形态，应当见之为理。极微细而罕见之形态，称为隐显之形。依止性不同，则或远或近观察皆是如此。以上即前述解说言简意赅。

Vedanādīsu pana akusalā vedanā oḷārikā, itarā sukhumā. Kusalākusalā oḷārikā, abyākatā sukhumā. Dukkhā vedanā oḷārikā, itarā sukhumā. Sukhadukkhā vā oḷārikā, itarā sukhumā. Asamāpannassa vā vedanā oḷārikā, samāpannassa sukhumā. Sāsavā oḷārikā , anāsavā sukhumā. Taṃ taṃ vā pana vedanaṃ upādāyupādāya oḷārikasukhumatā daṭṭhabbā. Akusalā vedanā kusalābyākatāhi dūre, tā ca tāya dūreti evaṃ jātisabhāvapuggalabhūmibhedato vuttanayena dūrevedanā daṭṭhabbā, kusalā vedanā kusalāya santiketi evaṃ jātiādisāmaññato santikevedanā daṭṭhabbā. Taṃ taṃ vā pana vedanaṃ upādāyupādāya vedanā dūresantike daṭṭhabbā. Evaṃ saññākkhandhādīsupi yathānurūpaṃ oḷārikasukhumatādayo veditabbāti. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana vibhaṅgapāḷiaṭṭhakathāsu (vibha. 8 ādayo; vibha. aṭṭha. 8 ādayo) gahetabboti ayaṃ suttantabhājanīyanayo.

在感受等诸法中，不善的感受为隐微的，善的感受为细小的。不善与善的隐微程度各异，未表明者细小。苦感受为隐微，其他为细小。苦与乐感受中苦为隐微，其他为细小。未深入者感受为隐微，已深入者为细小。有染的为隐微，无染者为细小。诸如此类，因依止差别，须观察感受的隐密与微细差异。因出生等世俗成见所分别，从而观见远离的苦感受；就一般出生等事物则须观其近处的善感受。如此，诸识蕴等法亦当依其相应，察见隐微与细小之差。此处简略，详细内容当取自《分解注释》第八章诸处，此为经文解说之理。

Abhidhammabhājanīyanaye rūpakkhandhassa tāva ekavidhādito yāva ekādasavidhā rūpakaṇḍe vuttanayena veditabbā. Vedanākkhandho pana ekavidho phassasampayutto, duvidho sahetukadukavasena, tividho kusalattikavasena, catubbidho catubhūmakavasena, pañcavidho sabhāvabhedena, chabbidho chadvārikavasena, sattavidho sattaviññāṇasampayogavasena, aṭṭhavidho tesu kāyaviññāṇasampayuttaṃ sukhadukkhavasena dvidhā bhinditvā, navavidho tesu manoviññāṇasampayuttaṃ kusalattikavasena tidhā bhinditvā, dasavidho tesu kāyaviññāṇasampayuttaṃ duvidhā, manoviññāṇasampayuttañca tidhā bhinditvāti evaṃ sahetukadukamūlaṃ paṭhamavāraṃ vatvā puna kusalattikaṭṭhāne vedanāttikapītittikasanidassanattikavajjite sabbattike yojetvā yāva dasavidhā, aparepi aṭṭhārasa vārā vuttā. Yathā cettha sahetukadukamūlikā sabbattikayojanā, evaṃ hetusampayuttadukādīsu anurūpadukamūlikāpi saraṇadukapariyosānā paccekaṃ sabbattikayojanāpi veditabbāti ayaṃ dukamūlako yojanānayo. Yathā ca ekekadukena sabbattikayojanāvasena dukamūlako nayo vutto, evaṃ ekekattikena yathānurūpaṃ sabbadukayojanāvasena tikamūlako, tadubhayamissakavasena ubhatovaḍḍhanako ca nayo veditabbo. Yathā cettha vedanākkhandhe, evaṃ saññākkhandhādīsupi yathārahaṃ dukamūlakādinayā veditabbāti ayaṃ abhidhammabhājanīyanayo.

在『阿毗达摩解说法』中，色蕴有十一类，可通过讲述理解。感受蕴为一类，触受相连；存在二类：有因果关系，无因果关系；三类：基于善、恶、无记三性；四类：依据四处相；五类：依本性差别；六类：依六类；七类：依七识相连；八类：在八类中有身识相连并分别为乐苦二类；九类：在九类中有心识相连并依善恶两性分三类；十类：在十类中身识的二类，心识的三类。如此按有因果、有分别根本，先说一次，复又于善恶事处、感受上讲述，作十类共约。又有十八类分别已说，如此对因果痛苦等根本共有相连，也可见。也即逐个小类在全部感受相连对应地作三类等，集成善恶苦之根本，称为阿毗达摩解说法。

Pañhāpucchakanaye pana pañcannaṃ khandhānaṃ kati kusalā, kati akusalā, kati abyākatā, kati sukhāya vedanāya sampayuttā…pe… kati saraṇā, kati araṇāti? Rūpakkhandho abyākato, cattāro khandhā siyā kusalā, siyā akusalā, siyā abyākatā, rūpaṃ, vedanā ca vedanāttike na vattabbā, sesā tidhāpi honti, rūpaṃ nevavipākanavipākadhammadhammaṃ, siyā upādinnupādāniyaṃ, siyā anupādinnupādāniyaṃ, asaṃkiliṭṭhasaṃkilesikaṃ, sesā cattāro khandhā tīhi tikehi tidhāpi honti. Rūpaṃ avitakkaavicāraṃ, tayo khandhā tidhāpi honti, saṅkhārakkhandho tidhā ca na vattabbo ca. Rūpaṃ na vattabbaṃ, vedanā siyā pītisahagatā, na vattabbā, tayo tidhā ca na vattabbā ca. Rūpaṃ nevadassanenanabhāvanāyapahātabbaṃ, nadassanenanabhāvanāyapahātabbahetukaṃ, nevācayagāminaapacayagāmi, nevasekhaṃnāsekhaṃ, parittaṃ, sesā tidhāpi honti. Parittārammaṇattike rūpaṃ anārammaṇaṃ, sesā tidhā ca na vattabbā ca. Rūpaṃ majjhimaṃ, aniyataṃ, sesā tidhāpi. Maggārammaṇattike ca rūpaṃ anārammaṇaṃ, sesā tidhāpi vā na vattabbā. Uppannātītattikesu pañcapi tidhā honti. Atītārammaṇattike rūpaṃ anārammaṇaṃ, sesā tidhā ca na vattabbā ca. Ajjhattattike pañcapi tidhā honti. Ajjhattārammaṇattike rūpaṃ anārammaṇaṃ, sesā tidhāpi na vattabbā ca. Cattāro khandhā anidassanaappaṭighā, rūpakkhandho tidhāpi hoti.

在『问答讲解法』中，五蕴中何者为善，何者为不善，何者为无记，何者随乐苦感受相应……诸如此类，何者为根基，何为非根基？色蕴未明，四蕴当有善、不善、无记；色与感受不应简单二分，余者亦可三分。色不变易性，色亦有执取与非执取、有染无染、小染与大染之别；余四有所三分。色为无分别思虑相，三蕴亦分三态。行蕴亦分三，不应论色蕴，仅感受为喜悦相伴，三蕴亦分三。色不应视作可见不可见、不可观不可舍之列，不可言说、不纯净、不刻板残存，余者三分。色为中性、不定，余亦三分。趋向中间属性时色为不魅力，余亦三分或不。色蕴及四蕴皆无自显碍碍，色蕴亦如是。

Cattāro khandhā nahetū, saṅkhārakkhandho siyā hetu, siyā na hetu. Rūpaṃ ahetukaṃ, hetuvippayuttaṃ, sesā dvidhāpi. Tayo khandhā siyā sahetukā ceva na ca hetū, siyā na vattabbā ca, saṅkhārakkhandho dvidhā ca na vattabbo ca, rūpaṃ na vattabbameva. Tathā anantaradukepi. Rūpaṃ nahetuahetukaṃ, tayo dvidhāpi, saṅkhārakkhandho dvidhā ca na vattabbo ca. Pañcapi sappaccayā, saṅkhatā, cattāro anidassanā, appaṭighā, rūpaṃ dvidhāpi. Rūpaṃ rūpī, sesā arūpino. Rūpaṃ lokiyaṃ, sesā dvidhāpi. Pañcapi kenaci viññeyyā, na ca kenaci viññeyyā ca. Cattāro no āsavā, saṅkhārā dvidhāpi, na vattabbā ca. Rūpaṃ sāsavo, āsavavippayutto , sesā dvidhāpi. Rūpaṃ sāsavā ceva no ca āsavā, tayo tathā ca na vattabbā ca. Saṅkhāro dvidhā ca na vattabbo ca. Rūpaṃ na vattabbameva, tayo siyā āsavasampayuttā ceva no ca āsavā, siyā na vattabbā, saṅkhāro dvidhā ca na vattabbo ca. Rūpaṃ āsavavippayuttaṃ sāsavañca, sesā dvidhā ca na vattabbā ca. Iminā nayena saṃyojanagocchakādīsupi yojanā veditabbā. Kevalaṃ hi parāmāsasampayuttaduke rūpaṃ parāmāsavippayuttaṃ, tayo dvidhāpi, saṅkhāro dvidhāpi, diṭṭhivasena na vattabbo ca. Tatiye ettakameva viseso. Rūpaṃ anārammaṇaṃ, sesā sārammaṇā. Viññāṇaṃ cittaṃ, sesā no cittā. Tayo cetasikā, dve acetasikā. Tayo cittasampayuttā, rūpaṃ cittavippayuttaṃ. Viññāṇaṃ na vattabbaṃ. Tathā cittasaṃsaṭṭhadukepi. Tayo cittasamuṭṭhānā, viññāṇaṃ no cittasamuṭṭhānaṃ. Rūpaṃ dvidhāpi. Tathā anantaradukadvayepi. Tayo cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānā, dve no cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānā. Tathā anantaradukadvayepi. Viññāṇaṃ ajjhattikaṃ, tayo bāhirā, rūpaṃ dvidhāpi. Cattāro no upādā. Rūpaṃ dvidhāpi. Pañcapi siyā upādinnā, siyā anupādinnā, no upādānā.

四种蕴无因果关系，行蕴既是因亦非因，亦非无因。色蕴无因而有，亦无因果相连，余者亦分二种。三种蕴或有因果，或无因果，且不可论作因果；行蕴不可分二谓之，不宜论之，色蕴亦不可论。此亦如前论二无因果。同理色蕴无因无果，三种亦有二，行蕴亦不可论二及因果，色蕴不可论也。五种缘起中，具可缘性，四者无形无对立，非抵触，色蕴亦分二。色蕴有形，余者无形。色蕴为世间法，余分二。五中有可知者，无可知者。四种无漏，行蕴有二不可论。色蕴有漏，亦有无漏者，余分二。色蕴既有漏亦无漏，三者同理均不可论。行蕴亦不可论二。同理色无论不可论，三者或漏或无漏与色同理，行蕴不可论二。色蕴有漏无漏，余者分二不可论。依此理，当知结缚等诸缚亦当知。唯有正见所系之处，色蕴解脱无漏，三者二种，行蕴亦二，不当作论。第三为微妙差别。色无明显外境，余则有明显境。识为心，余非心。三为心行，二非心行。三心相缘，色蕴离心。识不可论。如此心所聚摄亦同。三心起，识非心起。色蕴分为二，如前二相。三心集聚起，二非三心集起。如前二相。识内里有，三外现，色蕴二。四者为取蕴。色蕴二。五中有被取者，有未被取者，乃为取蕴。

Kilesagocchako vuttanayova. Rūpaṃ nevadassanenanabhāvanāya pahātabbaṃ, sesā dvidhāpi. Evaṃ yāvapītidukā yojanā veditabbā.

即证染缚之所涵盖，色蕴为非知觉及无明断除之境，余者亦分二。如此直至缘起位，应知结缔法。

Rūpaṃ na vedanā, na sukhā, na sukhasahagatā, sesā dvidhāpi. Tathā anantaradukepi. Rūpaṃ kāmāvacaraṃ, sesā dvidhāpi. Evaṃ yāva saraṇadukā yojanā veditabbā. Ayaṃ pañhāpucchakanayo.

色非感受，非苦，非苦伴，余亦二种，如前二相。色属于欲界境，余亦二种。如是至依止法处，应知本问引导。

Ime pana nayā vitthārato pāḷiaṭṭhakathāhi ñātabbā. Atthavinicchayo ca nesaṃ dhammasaṅgaṇīmātikatthasaṃvaṇṇanāya vuttānusārena ñātabbo. Ito paraṃ atirekaṃ avatvā apubbameva vaṇṇayissāmāti ayaṃ vibhaṅganayadassanato saṃvaṇṇanānayo.

这些法门应由巴利语注疏中详知，其义理须依所讲法义总摄逐一明白，以上为破析展示及说明之道。

Idāni panettha –

今此处曰——

Kamatonūnādhikato, daṭṭhabbasamabhedato;

由欲得因，见相同异；

Pāḷimuttanayo ñeyyo, khandhakosallamicchatā.

巴利文的准确理解，是依靠善于篇章之义的能力。

Tattha kamatoti ettha uppattikkamo pahānakkamo paṭipattikkamo bhūmikkamo desanākkamoti bahuvidhesu kamesu khandhānaṃ desanākkamova yujjati, na itare, asambhavā. Abhedena hi pañcasu khandhesu attaggāhapatitaṃ veneyyajanaṃ samūhaghanavinibbhogadassanena attaggāhato mocetukāmo bhagavā hitakāmo tassa tassa janassa sukhaggahaṇatthaṃ cakkhuādīnaṃ visayabhūtaṃ oḷārikaṃ paṭhamaṃ rūpakkhandhaṃ desesi, tato iṭṭhāniṭṭhavisayasaṃvedakaṃ oḷārikaṃ vedanaṃ, yaṃ vedeti, taṃ sañjānātīti evaṃ vedanāvisayassa ākāraggāhikaṃ saññaṃ, saññāvasenābhisaṅkhārake saṅkhāre, tesaṃ vedanādīnaṃ nissayādhipatibhūtaṃ viññāṇanti ayaṃ tāvettha kamo.

关于欲界，谓其生起、灭去、修习、地位、宣说等多种层面中，皆与五蕴的宣说相合，而非他处不可能。因为于五蕴中，内摄自体之感受者，乃斥邪众生而启示内摄者解脱，世尊为使各众生得其利益与安乐，于眼等根境显现物质蕴先行，随后宣说使乐不乐触境之感受蕴，谓其感受有能觉知苦乐之功能，称之为“识”，此欲界即是以五蕴之感受境为所依，从而生出内识。

Anūnādhikatoti kasmā pana bhagavatā pañceva khandhā vuttā anūnā anadhikāti? Sabbasaṅkhatasabhāgekasaṅgahato, attattaniyaggāhavatthussa etapparamato, aññesañca tadavarodhato. Anekappabhedesu hi saṅkhatadhammesu sabhāgavasena saṅgayhamānesu rūpaṃ rūpasabhāgekasaṅgahavasena eko khandho hoti, vedanā vedanāsabhāgekasaṅgahavasena eko khandho hoti. Esa nayo saññādīsupi, tasmā sabbasaṅkhatasabhāgekasaṅgahato pañceva vuttā. Etaparamañcetaṃ attattaniyaggāhavatthu, yadidaṃ rūpādayo pañca, tasmā attattaniyaggāhavatthussa etaparamatopi pañceva vuttā. Yepi caññe sīlādayo pañca dhammakkhandhā vuttā, tepi saṅkhārakkhandhapariyāpannattā ettheva avarodhaṃ gacchanti, tasmā aññesaṃ tadavarodhatopi pañceva vuttāti ayaṃ anūnādhikato.

关于“或少或多”，为何世尊仅说五蕴或少或多？一切皆属有为法，合于现相，具依自体为对象，且因观者差别而有分别。在多种有为法中，假使各部分聚合如色聚合即一蕴，受聚合即一蕴。此理亦适用于想等，故说五蕴俱全。且此又为依自体为对象者，即色等五法。又如戒等诸法亦说为五法蕴，皆系于行蕴之包含，俱带制止作用，故谓或少或多。

Daṭṭhabbasamabhedatoti daṭṭhabbabhedato, upamābhedato ca. Tattha daṭṭhabbabhedato tāva pañcupādānakkhandhā sāmaññato ukkhittāsikapaccatthikato, bhārato, khādakato, aniccadukkhaanattasaṅkhātavadhakato ca daṭṭhabbā. Visesato pana pheṇapiṇḍaṃ viya rūpaṃ daṭṭhabbaṃ, udakabubbuḷamarīcikakadalikkhandhamāyā viya yathākkamaṃ vedanādayo daṭṭhabbā. Yathā hi pheṇapiṇḍo vimaddāsaho, so ca pattathālakādiatthaṃ gahitopi tamatthaṃ na sādheti, bhijjati, evaṃ rūpampi vimaddāsahaṃ, tañca subhādivasena gahitampi na tathā tiṭṭhati, asubhādiyeva hoti.

所谓可见相的差别，乃视对象与喻体之别。其可见者为五具足取蕴，一般呈现形色、使力、承载、消耗与因无常而难受等相分。特殊处如泡沫团似色可见，如水泡盐粒盐渍等类似，且随其适宜分别感受亦显现。泡沫难持持不稳，虽抓取如摇系实立起用，其性难坚，亦如色，难久住，即所谓不净等法之表现。

Yathā vā pheṇapiṇḍo anekasandhighaṭito bahunnaṃ udakasappādipāṇakānaṃ āvāso, ādito cesa badarapakkamatto hutvā anupubbavaḍḍhanako uṭṭhitamattopi cesa bhijjati, thokaṃ gantvāpi, samuddaṃ patvā pana avassameva bhijjati , evaṃ rūpampi chiddāvachiddaṃ anekasandhighaṭitaṃ asītikimikulavokiṇṇaṃ, ādito cetaṃ kalalamattaṃ hutvā anupubbavaḍḍhanakaṃ, kalalamattepi cetaṃ bhijjati, abbudādibhāvepi āyukkhayaṃ patvā avassameva bhijjati. Evaṃ pheṇapiṇḍasadisaṃ daṭṭhabbaṃ.

譬如泡沫承多处风振，遇多水波搅动，起伏不定，即便抓牢亦被破坏；纵跳入海水必迅速崩溃。色亦如是，分散合聚，含多因缘，乃由其劫数损耗，生命断灭，终致破坏。此乃泡沫状可见体。

Yathā pana bubbuḷo muhuttaramaṇīyo agayhupago na ciraṭṭhitikova, evaṃ vedanāpi. Yathā ca bubbuḷo udakatalaṃ, udakabinduṃ, udakajallakaṃ saṅkaḍḍhitvā puṭaṃ katvā gahaṇavātañcāti cattāri kāraṇāni paṭicca uppajjati, evaṃ vedanāpi vatthuṃ, ārammaṇaṃ, kilesajallaṃ, phassasaṅghaṭṭanañcāti cattāri kāraṇāni paṭicca uppajjatīti sā bubbuḷasadisā daṭṭhabbā.

犹如泡沫瞬时美丽闪现而不久存，感受亦然。又如水面水滴水花凝聚成泡沫，被风吹动等多因缘所生，诸感受亦依因缘而生，由触境聚合、烦恼扰动及接触而生，故感受似泡沫，皆依因缘而起。

Yathā pana marīcikā jalāsayādibhāvena vippalambhikā, evaṃ saññāpi niccādibhāvenāti marīcisadisā daṭṭhabbā. Yathā pana kadalikkhandho agayhupago bahuvaṭṭisamodhāno, evaṃ saṅkhārakkhandhopi agayhupagoniccādisāravirahito, phassādibahudhammasamodhāno ca hotīti so kadalikkhandhasadiso daṭṭhabbo. Yathā pana māyā asuvaṇṇarajatādirūpānipi tathā gāhāpetvā mahājanaṃ vañceti, evaṃ viññāṇampi aniccādirūpaṃ teneva cittena āgacchantaṃ viya niccādito ca gāhāpetvā vañcetīti taṃ māyāsadisaṃ daṭṭhabbaṃ. Vuttañca –

正如盐粒因水等而松散无定，故应以盐粒之状观之；又如泥团因水流多次转动而成，犹如行蕴因因缘所成，既无恒常色相又非纯无，且因触等种种法而成，故应视其如泥团；又如迷幻将金银等假象附着欺骗大众，识亦如幻，虽无常等相，却假借恒常等假象迷惑，故当视其如幻象。且有偈言——

‘‘Pheṇapiṇḍūpamaṃ rūpaṃ, vedanā bubbuḷūpamā;

『色如泡沫，受如泡影；

Marīcikūpamā saññā, saṅkhārā kadalūpamā;

想如幻影，行如泥团形；

Māyūpamañca viññāṇaṃ, desitādiccabandhunā’’ti. (saṃ. ni. 3.95);

识亦如幻，是如佛所说。』（相应部3.95）

Ayamettha daṭṭhabbabhedo.

此即所见差别也。

Upamābhedato ca pana gilānasālūpamo rūpupādānakkhandho, gelaññūpamo vedanupādānakkhandho, gelaññasamuṭṭhānūpamo saññupādānakkhandho, asappāyasevanūpamo saṅkhārupādānakkhandho , gilānūpamo viññāṇupādānakkhandho. Apica cārakakāraṇaaparādhakāraṇakārakaaparādhikūpamā ete bhājanabhojanabyañjanaparivesakabhuñjakūpamā cāti ayamettha upamābhedo. Evaṃ pāḷimuttakavinicchayanayo ñeyyo.

又从比拟差别言，病脓之类形色蕴，脓水形受蕴，脓水涌起形想蕴，饮食不洁形行蕴，似脓形识蕴；还比作行走过失所致、因缘过失及作过失比喻，譬如食物供养等环绕接触等，皆如脓形脓水，施以比喻差别，此当由正统巴利文究尽无疑。

Khandhavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 蕴分别母论义注释已毕。

Āyatanavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā处分别母论义注释

Āyatanavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – dvādasāyatanānīti ettha āyatanato, āyānaṃ tananato, āyatassa ca nayanato āyatanāni. Cakkhurūpādīsu hi taṃtaṃdvārārammaṇā cittacetasikā dhammā sena sena anubhavanādinā kiccena āyatanti upaṭṭhahanti ghaṭenti vāyamanti, te ca pana āyabhūte dhamme etāni tanonti vitthārenti, idañca atīva āyataṃ saṃsāradukkhaṃ nayanteva, pavattayantīti vuttaṃ hoti, tasmā ‘‘āyatanānī’’ti vuccanti.

就十二处之分略释其义——“十二处”者，此中“处”为“场所”，又称“通达”，因眼为眼处故称“处”。眼与色诸界诸根，是心境法的门户，心、心所法顺其门径以感受等为缘，遂得浸染、聚摄、成就、努力。然此诸界乃依处境之法而生，心所分门别类，实乃此处诸法所生，能扩展、广展此界，故称此为极广大之界，带来轮回之苦，驱使轮转，此意由此而通说，故曰“处”。是名“十二处”。

Apica nivāsaṭṭhānaṭṭhena, ākaraṭṭhena, samosaraṇaṭṭhānaṭṭhena, sañjābhidesaṭṭhena, kāraṇaṭṭhena ca sāsane, loke ca ‘‘āyatana’’nti vuccanti. Cakkhuādīsu hi te te cittacetasikā dhammā tadāyattavuttitāya nivasanti, tesu ca ākarabhūtesu ākiṇṇā vatthārammaṇavasena ca samosaranti, cakkhādayova nesaṃ sañjātideso, kāraṇañca, tasmā nivāsaṭṭhānādinā atthena cakkhādīni āyatanānīti veditabbāni.

又依安住之处、涵摄之处、流转之处、知觉对象之处、因缘之处等义，在佛教戒律教义及世俗亦称“处”。眼等诸根中，心所法住于所依，诸根生起涵摄之物，似广布于周围空间，其感处、缘起、因缘即眼等所处，故依“安住之处”等意义，应当了解眼等为“处”。

Cakkhāyatanantiādīsu cakkhatīti cakkhu, rūpaṃ assādeti, vibhāveti cāti attho. Rūpayatīti rūpaṃ. Vaṇṇavikāraṃ āpajjamānaṃ hadayaṅgatabhāvaṃ pakāsetīti attho. Suṇātīti sotaṃ. Sappatīti saddo, udāharīyatīti attho. Ghāyatīti ghānaṃ. Gandhayatīti gandho, attano vatthuṃ sūcayatīti attho. Jīvitaṃ avhāyatīti jivhā. Rasanti taṃ sattāti raso, assādentīti attho. Kucchitānaṃ sāsavadhammānaṃ āyoti kāyo, uppattideso. Phusīyatīti phoṭṭhabbaṃ. Manatīti mano. Attano lakkhaṇaṃ dhārentīti dhammā. Cakkhu ca taṃ yathāvuttenatthena āyatanañcāti cakkhāyatanaṃ…pe… dhammā ca te āyatanañcāti dhammāyatananti ayaṃ tāvettha padattho.

所谓眼处等意，即“眼”为眼根，“色”是眼根所触之境界、识别之物。色者即外相，外相生变，能显露于心胸，是其本质。耳根为“声”，以声为所缘的对象。鼻根为“香”，指示其所依的体。舌根所谓“味”者，是味道之意。身根及意根亦同。此乃眼处之义，眼根、色等皆称处，故此是处之义所指。

Dhammabhedato panettha sabbampi viññāṇaṃ manāyatanaṃ nāma. Cetasikasukhumarūpanibbānāni dhammāyatanaṃ nāma. Sesāni suviññeyyāni. Imesu ca āyatanesu atītādibhedabhinnā, kālavinimuttā ca lokiyalokuttarā sabbe nāmarūpadhammā, paññattiyo ca saṅgahitāti veditabbā. ‘‘Jāti dvīhi khandhehi ekenāyatanena ekāya dhātuyā saṅgahitā’’tiādivacanato (dhātu. 71) hi rūpārūpalakkhaṇānaṃ jātijarābhaṅgānaṃ saṅkhārakkhandhadhammāyatanadhammadhātūsu saṅgahitattā itarāsampi paññattīnaṃ yathārahaṃ tattha saṅgahitabhāvo veditabboti ayamettha dhammabhedo.

因法差别，此处总称一切意识为“心处”，微妙心所法称为“法处”。其余诸处法，均显现可知。在此诸处中，时空差异与世俗、出世间诸法悉数涵盖名色法，均属分别界汇集。『一切有生由二蕴以一处或一实体集聚』等语，意指色与非色标志下的生、老、坏、灭，集聚于行蕴下之处法及行法界中，其他分别界诸法亦如是，有其集聚之理，此即法差别义。

Vibhaṅganayato panettha suttantabhājanīye tāva ‘‘cakkhuṃ aniccaṃ dukkhaṃ anattā vipariṇāmadhammaṃ. Rūpā aniccā dukkhā anattā vipariṇāmadhammā…pe… dhammā aniccā dukkhā anattā vipariṇāmadhammā’’ti (vibha. 154) evaṃ visayivisayāyatanavasena āyatanāni vuttānīti ayaṃ suttantabhājanīyanayo.

从差别上说，应遵佛经典教导，如《分险论》中所说：“眼为无常、苦、无我、变化法，色亦无常、苦、无我、变化法……诸法皆是无常、苦、无我、变化法。”以此主题、对象、处境为依，以十二处为诠释之依据，此为经文解说法门。

Abhidhammabhājanīye pana pasādavisayāyatanāni tāva ‘‘tattha katamaṃ cakkhāyatanaṃ? Yaṃ cakkhu catunnaṃ mahābhūtānaṃ upādāya pasādo’’tiādinā (vibha. 156) rūpakaṇḍe (dha. sa. 597) vuttanayena vibhattāni. Manāyatanaṃ pana ekavidhato paṭṭhāya yāvadasavidhā vedanākkhandhe vuttanayena vibhattaṃ. Dhammāyatanaṃ pana ‘‘tattha katamaṃ dhammāyatanaṃ? Vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho, yañca rūpaṃ anidassanaappaṭighaṃ dhammāyatanapariyāpannaṃ asaṅkhatā ca dhātū’’ti (vibha. 167) uddisitvā ‘‘tattha katamo vedanākkhandho’’tiādinā (vibha. 167) vedanākkhandhādīsu vuttanayena vibhattaṃ. Sukhumarūpanibbānāni rūpakaṇḍe vuttanayānevāti ayaṃ abhidhammabhājanīyanayo.

从阿毗达摩分析角度分说，有净境处之分，如《分险论》所云：“何为眼处？即是依四大种生之净境处。”又论色卷中所示。从意处唯一区别，依据《唯识论》分为十类感受、受蕴所系。法处则依《分险论》所说：“何为法处？即是受蕴、想蕴、行蕴，其中色为无能显现、不起反感的三界涵摄无为法。”又论“何为受蕴？”等语，以此种种说法分明，此为阿毗达摩详解法门。

Pañhāpucchakanayaṃ pana ito paraṃ vitthārato adassetvā tikadukānaṃ ādiantehi ceva visesatthadīpakehi ca tikadukehi yojetvā dassayissāma, sesehipi tikadukehi yojanānayo khandhe vuttanayena sakkā ñātunti. Kathaṃ dvādasannaṃ āyatanānaṃ kati kusalā…pe… kati araṇāti? Dasāyatanā abyākatā, dvāyatanā siyā kusalā, siyā akusalā, siyā abyākatā. Vedanāttike dasāyatanāni na vattabbāni, manāyatanaṃ tidhāpi, dhammāyatanaṃ tidhā na vattabbañca…pe… rūpāyatanaṃ sanidassanasappaṭighaṃ, navāyatanāni anidassanasappaṭighāni, manāyatanadhammāyatanāni anidassanaappaṭighāni, ekādasāyatanāni na hetū, dhammāyatanaṃ siyā hetu, siyā na hetu…pe… ekādasāyatanāni sappaccayāni, dhammāyatanaṃ siyā sappaccayaṃ, siyā appaccayaṃ…pe… dasāyatanāni rūpaṃ, manāyatanaṃ arūpaṃ, dhammāyatanaṃ dvidhāpi…pe… dasāyatanāni araṇāni, dvāyatanāni siyā saraṇāni, siyā araṇānīti ayaṃ pañhāpucchakanayo.

关于问答的起源，由此远及彼处，详细地观察后，将用三分法（位于三种三分别品类中）和带有特别义理的明确释义文结合起来说明，最后同样以三分法结合五蕴所说的相互联系加以肯定。如何论述十二处的数目、多少善恶……十处未明，二处为善、恶、不明。以受处为主的十处不可单独成立，意处虽然分成三种，法处也分成三种，但不应讨论……色处具有现前、紧迫的触碍，新九处无现前紧迫的触碍，意处与法处亦无现前紧迫的触碍，十一处无因，法处可为因，可非因……十一处为缘，法处为缘，有非缘……十处为无碍处，意处为无形，法处有二种……十处为无依处，二处可为依，二处为无依，就是这问答之起源。

Idāni pana –

现在却说——

Kamato tāvattato ca, tesaṃ daṭṭhabbabhedato;

愿意（探讨的）数量，也愿从其不同的角度来观察；

Pāḷimuttanayenettha, viññātabbo vinicchayo.

这里须以巴利语的原义加以深入了知、判断。

Tattha kamatoti idhāpi desanākkamova yujjati. Ajjhattikesu hi āyatanesu sanidassanasappaṭighavisayattā cakkhāyatanaṃ pākaṭanti paṭhamaṃ desitaṃ, tato anidassanasappaṭighavisayāni sotāyatanādīni. Atha vā dassanānuttariyasavanānuttariyahetubhāvato bahūpakārattā cakkhusotāyatanāni paṭhamaṃ desitāni, tato ghānāyatanādīni tīṇi, pañcannampi pana gocaravisayattā ante manāyatanaṃ, cakkhāyatanādīnaṃ gocarattā tesaṃ anantaraṃ rūpāyatanādīni. Apica viññāṇuppattikāraṇavavatthānatopi ayametesaṃ kamo veditabbo. Vuttaṃ hetaṃ ‘‘cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cakkhuviññāṇaṃ…pe… manañca paṭicca dhamme ca uppajjati manoviññāṇa’’nti (ma. ni. 3.421; saṃ. ni. 4.60, 113; mahāni. 107) ayaṃ tāvettha kamo.

这里所谓“缘”，亦用于讲法中。内在处因为具有现前、紧迫的感知对象，以眼根为显现，首先被宣说，继而是不显现、紧迫的对象如耳根等。又或者顺次因缘、依止于更高层的觉受，作为多重方便，眼根与耳根等先被宣说，随后为鼻根等三者，末尾是意根。眼根的感知对象是色处，此之后有色处等。又因缘于识所生诸缘起现象，亦应观察这些缘起现象的“所缘”。经说：“因缘于眼及色分别而生起眼识……因缘于意及法分别而生起意识”（中部尼拘咤经三百二十一讲，相应部四十、六十、一百一十三讲，大本尼拘咤经一百零七讲），这即为此处的“缘”。

Tāvattatoti tāvabhāvato. Idaṃ vuttaṃ hoti – cakkhādayopi hi dhammā eva, evaṃ sati dhammāyatanamicceva avatvā kasmā dvādasāyatanāni vuttānīti ce? Chaviññāṇakāyuppattiyā dvārārammaṇavavatthānato ayametesaṃ bhedo hotīti dvādasa vuttāni. Cakkhuviññāṇavīthipariyāpannassa hi viññāṇakāyassa cakkhāyatanameva uppattidvāraṃ, rūpāyatanamevārammaṇaṃ. Tathā itarāni itaresaṃ. Chaṭṭhassa pana bhavaṅgamanasaṅkhāto manāyatanekadesova uppattidvāraṃ, asādhāraṇañca dhammāyatanaṃ ārammaṇanti. Iti channaṃ viññāṇakāyānaṃ uppattidvārārammaṇavavatthānato dvādasa vuttānīti ayamettha tāvattatā.

所谓“数量”，是数量的本性。这里说的是——眼及诸根，诸法本来是如此，若不以此法处为内缘，为何十二处被宣说？因色识生起的门内起缘起之基础而有此区分，故说为十二处。眼识途径包围于眼根，眼根即为识体，色处是其所缘。其他亦同。第六蕴中由活跃心行生成的意根十一处即为起缘之门，非普通之法处则是缘起之源。因观众缘识体门之起缘因缘，十二处因缘之本性因缘之数目如是。

Daṭṭhabbabhedatoti ettha pana sabbāni cetāni āyatanāni anāgamanato, aniggamanato ca daṭṭhabbāni. Na hi tāni pubbe udayā kutoci āgacchanti, napi uddhaṃ vayā kuhiñci gacchanti , atha kho pubbe udayā appaṭiladdhasabhāvāni uddhaṃ vayā paribhinnasabhāvāni, pubbantāparantavemajjhe paccayāyattavuttitāya avasāni pavattanti, tasmā anāgamanato, aniggamanato ca daṭṭhabbāni. Tathā nirīhato, abyāpārato ca. Na hi cakkhurūpādīnaṃ evaṃ hoti ‘‘aho vata amhākaṃ sāmaggiyaṃ viññāṇaṃ nāma uppajjeyyā’’ti, na ca tāni viññāṇuppādanatthaṃ dvārabhāvena, vatthubhāvena, ārammaṇabhāvena vā byāpāramāpajjanti, atha kho dhammatāvesā yaṃ cakkhurūpādisāmaggiyaṃ cakkhuviññāṇādīni sambhavanti, tasmā nirīhato, abyāpārato ca daṭṭhabbāni. Apica ajjhattikāni suñño gāmo viya daṭṭhabbāni dhuvasubhasukhattabhāvavirahitattā, bāhirāni gāmaghātakacorā viya. Tathā ajjhattikāni chapāṇakā viya daṭṭhabbāni, bāhirāni tesaṃ gocarā viyāti ayamettha daṭṭhabbabhedo. Evaṃ pāḷimuttanayenettha viññātabbo vinicchayo.

所谓见所别者，指此处所有心意和根境，因其无来无去而称为“应见”。这些皆非从前某处升起而来，也非向上生起往某处去；以前未曾生起，非自然消失，性质也非常续不断，乃因先后相续及因缘所生，最终消灭，因此称为无来无去、无进无退而应见。此故是清净，不动荡、不染污。眼根与色等不可能产生如“啊！我们共有之识竟然生起！”之意，也非为生识而有门、因缘、所缘而生，虽由法性乃至眼根与色的相应而生眼识等，因故是清净、不动荡、无染污。当内住空寂如寂静村落一般而应见，外缘则似乡间盗贼；内住如鹅群拘束而应见，外缘为它们的猎物。此即见所别之义。由此可知，应作此般分析判断。

Āyatanavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 处分别母论义注释已毕。

Dhātuvibhaṅgamātikatthavaṇṇanā界分别母论义注释

Dhātuvibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – aṭṭhārasa dhātuyoti ettha vidahati, dhīyate, vidhānaṃ, vidhīyate etāya, ettha vā dhīyatīti dhātu. Lokiyā hi dhātuyo kāraṇabhāvena vavatthitā. Anekappakāraṃ saṃsāradukkhaṃ vidahanti nipphādenti, sattehi ca dhīyante dhārīyanti, dukkhavidhānamattameva cetā, etāhi ca kāraṇabhūtāhi saṃsāradukkhaṃ sattehi anuvidhīyati, yathāvihitañca dukkhaṃ etāsveva dhīyati ṭhapīyatīti etehi atthehi yathāsambhavaṃ ‘‘dhātuyo’’ti vuccanti.

《界分解品》中是指实质上有十八界。此里详述界义，意指知晓、解析之意。界者，世俗中因缘构成。多种形态反复发生世间苦，众生因而知、持之。苦的形成只此一种，因缘所生皆从此界发生而获承载，故以此不同义理称为“界”。

Yathā vā sarīrasaṅkhātassa samudāyassa avayavabhūtesu rasasoṇitādīsu aññamaññaṃ visabhāgalakkhaṇaparicchinnesu dhātusamaññā, evametesupi pañcakkhandhasaṅkhātassa attabhāvassa cakkhādīsu dhātusamaññā veditabbā. Lokiyalokuttarasādhāraṇatthavasena pana attano sabhāvaṃ dhārentīti dhātuyo. Nijjīvamattānametaṃ adhivacanaṃ, tasmā yathāvuttenatthena cakkhu ca taṃ dhātu cāti cakkhudhātu. Evaṃ sesesupīti ayaṃ tāvettha padattho.

如同身聚起来自骨节内的液汁、血等彼此不同且以不纯分界隔开的实体一样，五蕴组合形成的相同实质也有相应于眼等诸根的界。界为流俗与出世常见诸法，具有自身性质而能持有自性。此生命维持自身的名词，故称眼界。诸界依此类推，此即界所指。

Dhammabhedato panettha āyatanesu vuttanayena veditabbo. Apica pañcadvārāvajjanasampaṭicchanadvayaviññāṇaṃ manodhātu nāma. Pañcaviññāṇamanodhātuvajjitaṃ pana sabbampi viññāṇaṃ manoviññāṇadhātu nāma. Sesaṃ suviññeyyameva.

因法区别，于此受根等应见之处有区别。且称由五门感受触摸及意识结合的心识为心界。去除五识中之心，此乃全体心识，称为心识界。所有界皆应善解明知。

Vibhaṅganayato panettha suttantabhājanīye tāva – ‘‘pathavīdhātu āpo tejo vāyo ākāsaviññāṇadhātū’’ti cha dhātuyo uddisitvā ādito pañca ajjhattikabāhiravasena, pacchimā ca cha viññāṇavasena vibhattā, aparāpi ‘‘sukhadhātu dukkhasomanassadomanassupekkhāavijjādhātū’’ti cha dhātuyo uddisitvā tathā tathā vibhattā, puna aparāpi ‘‘kāmadhātu byāpādavihiṃsānekkhammaabyāpādaavihiṃsādhātū’’ti cha dhātuyo uddisitvā, evaṃ tīhi chakkehi paccekaṃ tebhūmakā aṭṭhārasa dhātuyo sarūpato, lakkhaṇāhārato, nissayavisayapayogavinābhāvādito ca vuttāti veditabbāti ayaṃ suttantabhājanīyanayo.

依解说分析，此处经文中说有六大界（水、地、火、风、空、识）为内外现象，称为十八界。内外六界、第七识界三组共十八界，分别有形相、特征、主要维系对象及所依缘相对性，无染污等特质。此为依经文法义之分解分析法。

Abhidhammabhājanīye pana sarūpeneva aṭṭhārasa dhātuyo uddisitvā pasādavisayadhātuyo āyatane vuttanayena vibhattā, satta viññāṇadhātuyo pana –

依阿毗达摩解说，清楚地指出十八界且特别区分以信心为对象的界，经书中提及七识界，详述如下——

‘‘Tattha katamā cakkhuviññāṇadhātu? Cakkhuñca paṭicca rūpe ca uppajjati cittaṃ…pe… cakkhuviññāṇadhātu. Ayaṃ vuccati cakkhuviññāṇadhātu…pe… kāyaviññāṇadhātu.

彼处何为眼识界？依眼与色而生心……如是……眼识界。此称为眼识界……如是……身识界。

‘‘Tattha katamā manodhātu? Cakkhuviññāṇadhātuyā…pe… kāyaviññāṇadhātuyā…pe… niruddhasamanantarā uppajjati cittaṃ…pe… sabbadhammesu vā pana paṭhamasamannāhāro uppajjati cittaṃ…pe… ayaṃ vuccati manodhātu.

彼处何为意界？眼识界所生……如是……身识界所生……如是……立刻断坏之后，生心……如是……在一切法中或初次具备时生心……如是……此称为意界。

‘‘Tattha katamā dhammadhātu? Vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho, yañca rūpaṃ anidassanaṃ appaṭighaṃ dhammāyatanapariyāpannaṃ, asaṅkhatā ca dhātu…pe… ayaṃ vuccati dhammadhātu.

彼处何为法界？受蕴、想蕴、行蕴，以及色法（色法为非显现、不碍碍、具法所围绕、非造作的元素），……如是……此称为法界。

‘‘Tattha katamā manoviññāṇadhātu…pe… manodhātuyāpi uppajjitvā niruddhasamanantarā uppajjati cittaṃ…pe… manañca paṭicca dhamme ca uppajjati cittaṃ…pe… ayaṃ vuccati manoviññāṇadhātū’’ti (vibha. 184) –

彼处何为心识界？……心界所生亦如是，立刻断坏之后，生心……如是……依心与法而生心……如是……此称为心识界。」（释义 184）

Evaṃ vibhattā. Tattha sabbadhammesu vā pana paṭhamasamannāhāroti ettha pañcaviññāṇavisayesu sabbadhammesūti evaṃ attho gahetabbo. Manodhātuyāpi uppajjitvā niruddhasamanantarāti ettha pana pi-kāro sampiṇḍanattho, tasmā manodhātuyāpi santīraṇavoṭṭhabbanādimanoviññāṇadhātuyāpīti evamattho gahetabbo. Manañca paṭiccātiādīsu manodvāre bhavaṅgamanañceva catubhūmakadhammārammaṇañca paṭicca sahāvajjanakajavanaṃ nibbattatīti attho. Ayaṃ abhidhammabhājanīyanayo.

如此分别说明。彼处说在一切法中或初次具备者，是指五识境界中的一切法，必须取此义。意界所生且立刻断坏者，此处有复合义，是意界亦称为变异生起，故意界亦包括心识界。又说依心者，即意门中生、成为有情流转、应缘善恶、四处法境及之所缘诸法的来生生起，此理皆应以此义领会。此为阿毗达摩中讲说的方式。

Pañhāpucchakanaye pana aṭṭhārasannaṃ dhātūnaṃ kati kusalā…pe… kati araṇāti? Soḷasa dhātuyo abyākatā, dve dhātuyo tidhāpi honti…pe… dasa dhātuyo nevavipākanavipākadhammadhammā, pañca dhātuyo vipākā, manodhātu siyā vipākā, siyā nevavipākanavipākadhammadhammā, dve dhātuyo tidhāpi honti. Dasa dhātuyo upādinnupādāniyā, saddadhātuyo anupādinnupādāniyā, pañca dhātuyo siyā upādinnupādāniyā, siyā anupādinnupādāniyā, dve dhātuyo tidhāpi…pe… dasa dhātuyo siyā uppannā, siyā uppādino, saddadhātu siyā uppannā, siyā anuppannā, siyā na vattabbā uppādinoti, cha dhātuyo tidhāpi. Dhammadhātu tidhāva…pe… rūpadhātu sanidassanasappaṭighā, nava dhātuyo anidassanasappaṭighā, aṭṭha dhātuyo anidassanaappaṭighā. Sattarasa dhātuyo na hetū, dhammadhātu dvidhāva…pe… soḷasa dhātuyo araṇā, dve dhātuyo dvidhāpīti ayaṃ pañhāpucchakanayo.

问答之法：十八种界中，有多少界为善？……十六界未决，二界三种各异……十界不具果报非果报法，五界为果报，意界是否为果报，是否非果报……二界三种亦……十界为有生、或生起，发生界，十界为执著或非执著，十界中有生或无生，不可言为生起，六界三种……法界两种……色界为显现、无碍；九界为非显现、无碍；八界为非显现、无碍。十七界无因，法界两种……十六界未决，二界两种故，此即问答方式。

Idāni panetāsaṃ –

现在对这几项而言—

Kamatāvattato daṭṭhabbā, paccayānaṃ vibhāgato;

应当根据欲的展开，从因缘的分部来观察；

Dhātūnamidha viññeyyo, pāḷimuttavinicchayo.

在此诸界中要了知的，是涅盘的究竟分辨。

Tattha kamato tāva idhāpi desanākkamova yujjati. So ca panāyaṃ hetuphalānupubbavavatthānavasena vutto. Cakkhudhātu rūpadhātūti idaṃ hi dvayaṃ hetu, cakkhuviññāṇadhātūti idaṃ phalaṃ. Evaṃ sabbattha. Ayaṃ tāvettha kamo.

其中，欲作为原因，至今仍与教言相应。它乃因缘果报的初步说法而被称说。所谓眼界即色界，这实为二者因；眼识界即果，这为其果。此理遍此一切。如是，欲即为此处之因。

Tāvattato pana yā idha suttantabhājanīye tīhi chakkehi vuttā dhātuyo ceva, tesu tesu suttābhidhammapadesesu ‘‘ābhādhātu…pe… anekadhātunānādhātuloko’’tiādinā āgatā cāti aññāpi bahudhātuyo dissanti, tāsampi vasena paricchedaṃ avatvā kasmā aṭṭhāraseva vuttāti? Tāsampi tadantogadhattā.

但对于此处三界中经文所划分的界与根的说法，虽各经所用术语如“光界……”、“多界诸界”等各异，且又见多种界说，但为何数量恰为十八？对此亦有所说明。

Apica vijānanasabhāve viññāṇe jīvasaññīnaṃ tassā cakkhuviññāṇādibhedena anekataṃ, cakkhurūpādipaccayāyattavuttitāya aniccatañca pakāsetvā tasmiṃ dīgharattānusayitajīvasaññāsamūhananatthañca aṭṭhāraseva vuttā. Kiñca bhiyyo – veneyyajjhāsayavasena ca. Veneyyā hi arūpamūḷho rūpamūḷho ubhayamūḷhoti tividhā honti. Tesaṃ tiṇṇampi yathākkamaṃ nātisaṅkhepavitthārato arūpabhedavibhāvinī khandhadesanā, rūpabhedavibhāvinī āyatanadesanā, tadubhayabhedavibhāvinī dhātudesanā sappāyāti veneyyajjhāsayavasena aṭṭhāraseva vuttāti. Vuttañca –

再者考虑识的无常性，眼识及相关识别的眼界等因缘，因其无常性显现，故曾以长期习染生灭的识幻为引证，加以说明有十八界。更甚者还以分别诸界非分别观为前提，依无色界、色界两大类分别说界，以此二者之差别界而言，合起来亦称十八界。其说曰—

‘‘Saṅkhepavitthāranayena tathā tathā hi,

「由简略展开而逐渐明了，确实是如此，

Dhammaṃ pakāsayati esa yathā yathāssa;

此法如实显现，随顺其本质徐徐展现；

Saddhammatejavihataṃ vilayaṃ khaṇena,

真法之光迅速消逝于刹那之间，

Veneyyasattahadayesu tamo payātī’’ti. (vibha. aṭṭha. 183);

如同七心所之中，黑暗渐渐消散。」（博咤注疏 183）

Ayamettha tāvattatā.

以上即此处所说之大略。

Daṭṭhabbato panetā sabbāpi saṅkhatā dhātuyo pubbantāparantavivittato, dhuvasubhasukhattabhāvasuññato, paccayāyattavuttito ca daṭṭhabbā. Visesato panettha bheritalaṃ viya cakkhudhātu daṭṭhabbā, daṇḍo viya rūpadhātu, saddo viya cakkhuviññāṇadhātu. Tathā tissopi cetā yathākkamaṃ ādāsatalamukhamukhanimittāni viya. Tathā tilayantacakkatelāni viya, adharāraṇīuttarāraṇīaggī viya ca daṭṭhabbā. Esa nayo sotadhātuādīsupi. Manodhātu pana yathāsambhavato cakkhuviññāṇadhātuādīnaṃ purecarānucarā viya daṭṭhabbā. Dhammadhātuyaṃ pana vedanā sallasūlamiva , saññā rittamuṭṭhi viya, saṅkhārā visarukkhamiva, sukhumarūpaṃ khuracakkaṃ viya, asaṅkhatā dhātu khemantabhūmi viya ca daṭṭhabbā, manoviññāṇadhātu pana makkaṭo viya, assakhaḷuṅko viya, yatthakāmanipātito vehāsakkhittadaṇḍo viya, raṅganaṭo viya ca daṭṭhabbā. Ayamettha daṭṭhabbatā.

但从所见而言，这些现象皆为各种因素相互先后、前后展开，因此是合成之法，俱无恒常、无自性，并凭因缘而生。特别地，在此，如同大地作为眼根时的实相，有如手杖是色根，如声音是眼识根；又如三个指头顺序而生，分别为前导及因缘所成的现象；又如浑浊的眼脂，或如上下眼睑的摇动火焰，皆可见。此理亦适用于自耳根等诸根至意根。心根则依可能，似眼识根之先导，隐蔽而难察。法界中感受如同声音与针刺，分别为空无把握，行如桨轮轻微转动，不可数计，是安稳之处。心识界则如猴子一般，轻快而敏捷，任性而动，如同任意落下的不规则棍棒及有多色的火把。这即是所见之法实。

Paccayānaṃvibhāgato panettha cakkhuviññāṇadhātuyā cakkhu nissayapaccayo, rūpaṃ ārammaṇapaccayo, kiriyāmanodhātu anantarapaccayo, tayo arūpino khandhā sahajātapaccayo. Evaṃ sotaviññāṇādīsupi. Manoviññāṇadhātuyā pana manodhātu anantarapaccayo, dhammadhātu ārammaṇapaccayo, sampayuttanissayasahajātādipaccayoti ayaṃ paccayavibhāgo. Evaṃ viññeyyo pāḷimuttavinicchayo.

因缘的分别说，在此以眼识所依的界为例，眼识依赖眼为条件，眼所缘的色为对象，作用的境界接续为随顺因，三界以外的色蕴则为同本起的条件。听识等亦同此理。至于心识界而言，心识依赖心为条件，心识所缘为法（法界），并且有结缘、依赖、同本起等条件，此为因缘分别。这是必须知晓的巴利正断。

Dhātuvibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 界分别论母义释毕。

Saccavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā谛分别论母义释

Saccavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – cattāri ariyasaccānīti etthāyaṃ sacca-saddo anekesu atthesu dissati. Seyyathidaṃ – ‘‘saccaṃ bhaṇe na kujjheyyā’’tiādīsu (dha. pa. 224) vācāsacce. ‘‘Sacce ṭhitā samaṇabrāhmaṇā’’tiādīsu (jā. 2.21.433) viratisacce. ‘‘Kasmā nu saccāni vadanti nānā, pavādiyāse kusalāvadānā’’tiādīsu (su. ni. 891) diṭṭhisacce. ‘‘Ekaṃ hi saccaṃ, na dutiyamatthī’’tiādīsu (su. ni. 890) paramatthasacce, nibbāne ceva magge ca. ‘‘Catunnaṃ ariyasaccānaṃ kati kusalā’’tiādīsu (vibha. 216) ariyasacce. Svāyamidhāpi ariyasacce vattati. Kenaṭṭhena saccāni? Tathaṭṭhena. Koyaṃ tathaṭṭho nāma? Yo paññācakkhunā upaparikkhamānānaṃ māyāva viparīto, marīcīva visaṃvādako, titthiyānaṃ atthā viya anupalabbhamānasabhāvo ca na hoti, atha kho bādhanappabhavasantiniyyānabhūtena tacchāviparītabhūtabhāvena ariyañāṇassa gocaro hoti. Ayaṃ tathaṭṭho saccaṭṭhoti veditabbo. Vuttañca –

论真谛的章节中，从义理上说所谓四圣谛。此处“真（sacca）”字在多种义理中显现。例如：“说真理不应毁谤”等言语为语真；“出家人持真戒”为戒真；“何以为众生说真理”等表示见真；“只有一真无第二”为实真，指涅槃及修道；“四圣谛多善”为圣真；自身此处亦言及圣真。真理何以成立？依正法成立。何为正法？即以慧眼审视的诸有识倒、幻、昙花一现之相，不是有常存在，也不是存在性的，犹如经声不响之意非。如此具成佛慧境界，则得真实智慧的境界，此即为真理的据点。有经典云：

‘‘Iti tacchāvipallāsabhūtabhāvaṃ catūsupi;

“如此真实并非颠倒之相，乃四重真相。”

Dukkhādīsvavisesena, saccaṭṭhaṃ āhu paṇḍitā’’ti (vibha. aṭṭha. 189; sārattha. ṭī. mahāvagga 3.14).

“苦等为特别，智者称之为真实之最。”

Ariyāni ca tāni saccāni cāti ariyasaccāni. Ariyānīti uttamāni, avisaṃvādakānīti attho. Ariyehi buddhādīhi paṭivijjhitabbāni saccāni, ariyassa vā sammāsambuddhassa santakāni saccāni tena uppāditattā, pakāsitattā ca, ariyabhāvakarāni vā saccāni tesaṃ abhisambuddhattā ariyabhāvasiddhitoti ariyasaccāni. ‘‘Dukkhaṃ ariyasacca’’ntiādīsu pana du-iti ayaṃ saddo kucchite dissati. Kucchitaṃ hi puttaṃ ‘‘duputto’’ti vadanti. Khaṃ-saddo pana tucche. Tucchaṃ hi ākāsaṃ ‘‘kha’’nti vuccati. Idañca paṭhamasaccaṃ kucchitaṃ anekopaddavādhiṭṭhānato, tucchaṃ bālajanaparikappitadhuvasubhasukhattabhāvavirahitato, tasmā kucchitattā, tucchattā ca ‘‘dukkha’’nti vuccati. Saṃ-iti ca ayaṃ saddo ‘‘samāgamo, sameta’’ntiādīsu saṃyogaṃ dīpeti. U-iti ayaṃ saddo ‘‘uppannaṃ udita’’ntiādīsu uppattiṃ. Aya-saddo pana kāraṇaṃ dīpeti. Idañca dutiyasaccaṃ avasesapaccayasamāyoge sati dukkhassuppattikāraṇanti ‘‘dukkhasamudayo’’ti vuccati.

这些是真理，即圣谛。所谓圣，意为至高、无谬。圣谛是佛等圣者亲证的真理，是由圣者证入而显现出来，能使成圣者得圣境的真理。俗言“苦”（dukkha）等词常被误用。其中，“du”字似带有“坏、恶”义，如“坏的儿子”叫“duputta”，“kha”字意指空。此处“dukkha”作为第一真谛，因多种烦恼痛苦所碍，含空无价值及痛苦之义，故以此词。前部分“saṃ”意“集合、结聚”，“u”意“出现、升起”，“aya”意“起因”，故第二圣谛为集谛，即因诸条件缘起而起的苦之因缘，称“苦集”。

Tatiyasaccaṃ pana yasmā ni-saddo abhāvaṃ, rodha-saddo cārakaṃ dīpeti, tasmā abhāvo ettha, etasmiṃ vā adhigate saṃsāracārakasaṅkhātassa dukkhanirodhassa sabbagatisuññattā, tappaṭipakkhattā cāti ‘‘dukkhanirodha’’nti vuccati, dukkhassa vā anuppādanirodhapaccayattā. Catutthaṃ pana yasmā etaṃ dukkhanirodhaṃ gacchati, sattaṃ vā taṃ gamayati ārammaṇavasena tadabhimukhattā, paṭipadā ca hoti dukkhanirodhappattiyā, tasmā ‘‘dukkhanirodhagāminī paṭipadā’’ti vuccati.

第三真谛由于“ni”意为无、止，表示断除之义，故称为“苦灭谛”，即苦的灭尽，断除轮回流转诸苦之境界，故断苦曰苦灭。而第四圣谛是指苦灭后之道，即因缘成熟而趋向灭苦之道，故称“苦灭行谛”，此道以正确之修习对象及正向追求为根基，是通往苦灭的修行道途。

Apica dukkhādīnaṃ cattāro cattāro atthā vibhattā tathā avitathā anaññathā, ye dukkhādīni abhisamentehi abhisametabbā. Yathāha –

此外，关于诸苦等，分别有四种四分的义理，有真实的也有非真实的，有同一性的也有非同一性的，即是应当被止息的苦。如文所说——

‘‘Dukkhassa pīḷanaṭṭho saṅkhataṭṭho santāpaṭṭho vipariṇāmaṭṭho, ime cattāro dukkhassa dukkhaṭṭhā tathā avitathā anaññathā. Samudayassa āyūhanaṭṭho nidānaṭṭho saṃyogaṭṭho palibodhaṭṭho …pe… nirodhassa nissaraṇaṭṭho vivekaṭṭho asaṅkhataṭṭho amataṭṭho…pe… maggassa niyyānaṭṭho hetvaṭṭho dassanaṭṭho ādhipateyyaṭṭho…pe… anaññathā’’ti (paṭi. ma. 2.8).

『苦者，是痛苦者，是有为者，是忧愁者，是变化者，这四种苦的苦性真实不虚、不可不同。集者，是条件者，是联结者，是缘聚者，亦是不清净者……灭者，是离脱者，是解脱者，是无为者，是不死者……道者，是入灭者，是缘起者，是见道者，是主宰者……皆不可不同』（巴利毗婆沙论第2章第8节）

Evaṃ vibhattānaṃ catunnaṃ catunnaṃ atthānaṃ vasena dukkhādīni veditabbāni. Ayaṃ tāvettha padattho.

如此分别的四种实义，即是应当由此而知受苦等。此即此处所说义。

Dhammabhedato pana taṇhāvajjitā sabbalokiyadhammā, saṃkilesikavajjitā vā dukkhasaccaṃ nāma, taṇhā pana sabbā akusalā vā lokiyakusalā vā dhammā samudayasaccaṃ nāma, nibbānaṃ nirodhasaccaṃ nāma, lokuttarakusalacittasampayuttāni aṭṭhamaggaṅgāni dukkhanirodhagāminī paṭipadā ariyasaccaṃ nāma. Imehi pana maggaṅgehi sampayuttā cittacetasikā dhammā ceva sāmaññaphalāni cettha asaṅgahitānīti veditabbāni. Tāni hi ‘‘yadaniccaṃ taṃ dukkha’’nti (saṃ. ni. 3.15) vacanato saṅkhāradukkhasaṅgahitānipi. Yāya pariññāya bhagavati brahmacariyaṃ vussati tathattena na honti, dukkhaṃ ariyasaccanti na vuccanti, tāni ṭhapetvā sabbe lokiyalokuttaradhammā saṅgahitāti daṭṭhabbā. Ayaṃ dhammabhedo.

从法的分别讲，渴爱被判断为断灭一切世俗法的；称为苦谛的是被污染的；渴爱则是一切不善或世俗善法，称为集谛；涅槃是灭谛的；超越世俗善法、心境净善的八正道被称为圣谛。且此八道同心及心所法亦是同般若果。须知此皆『若是无常即是苦』（增支部经藏第3卷第15节）之义理，即是无常苦集相的结合。佛陀修持真谛之道时，不见其为苦谛，亦不称其为苦谛，但正是将此分别立定，将世俗与出世间法分别清楚，如此即为法的分别。

Vibhaṅganayato panettha suttantabhājanīye dukkhasaccaṃ tāva –

从入细分说，应当提起经论中宣布的苦谛为——

‘‘Tattha katamaṃ dukkhaṃ ariyasaccaṃ? Jātipi dukkhā, jarāpi dukkhā, maraṇampi dukkhaṃ, sokaparidevadukkhadomanassupāyāsāpi dukkhā, appiyehi sampayogo dukkho, piyehi vippayogo dukkho, yampicchaṃ na labhati, tampi dukkhaṃ, saṃkhittena pañcupādānakkhandhā dukkhā’’ti (vibha. 190) –

『此中何为苦谛？生即苦，老即苦，死亦苦，忧恼忧伤痛苦难受苦，离别爱者苦，失去爱者苦，求不得者苦，简而言之，五取蕴是苦』（重译部第190节）——

Uddisitvā vibhattaṃ. Tattha dukkhaṃ tividhaṃ hoti dukkhadukkhaṃ vipariṇāmadukkhaṃ saṅkhāradukkhanti. Tattha dukkhadukkhaṃ duvidhaṃ pariyāyadukkhaṃ nippariyāyadukkhanti. Tattha kāyikacetasikadukkhadomanassavedanā nippariyāyadukkhaṃ nāma, tadavasesā pana dukkhadukkhassa vatthubhūtā pañcupādānakkhandhā pariyāyadukkhaṃ nāma. Sukhasomanassavedanā vipariṇāmadukkhaṃ nāma. Sabbe pana pañcupādānakkhandhā, sabbasaṅkhatā vā saṅkhāradukkhaṃ nāma. Imesaṃ tiṇṇaṃ dukkhānaṃ vasena yathāyogaṃ tīsu bhavesu jātiādīnaṃ dukkhadukkhatā veditabbā. Kāmabhavasmiṃ hi jāti tāva sayaṃ na dukkhā, apāyagatimanussagatiādīsu pana nirayaggisantāpādimūlakaṃ, gabbhokkantikādimūlakaṃ, jighacchāpipāsādimūlakañca dukkhaṃ tassa sabbassa kāyikacetasikadukkhassa vatthubhāvena pariyāyato dukkhanti. Tathā jarāmaraṇādayopi. Kevalaṃ jarā kāyadubbalatāmūlassa, puttadārādiparibhavamūlassa ca, maraṇaṃ pana māraṇantikavedanābhūtassa, nirayādigatinimittadassanamūlassa ca dukkhassa vatthubhāvato, sokādayo sokādimūlassa kāyikacetasikadukkhassa vatthubhāvattā ceva sayaṃ dukkhattā ca dukkhāti veditabbā. Vipariṇāmadukkhasaṅkhāradukkhatā cesaṃ pasiddhāyeva. Evaṃ kāmabhave jātiādīnaṃ tīhipi dukkhehi dukkhatā veditabbā. Rūpārūpabhavesu pana yasmā sokaparidevadukkhadomanassupāyāsā na santi, tasmā tattha jātiādīnaṃ vipariṇāmadukkhasaṅkhāradukkhavasena ca dukkhatā veditabbā, na dukkhadukkhavasenāti ayaṃ dukkhasacce nayo.

译文：已说明及辨别。此处所说的苦，分为三种：苦苦、变化苦、行苦。苦苦又分为二：周转苦和别离苦。所谓别离苦，是因身心苦与忧痛感而现起；而余下的则因苦苦之所依——五取蕴集缘的现象，谓之周转苦。称由乐受和喜悦所生的苦为变化苦。诸五蕴，诸所有作，即一切有为法，称为行苦。此三种苦依其缘起之处，当于三界生死轮回中体证生苦之相。以欲界生中出生等尚未为苦，惟于恶趣、恶道转生等乃有地狱酷烈痛苦、胎死产痛、饥渴忧恼等诸苦，且悉皆因其身心苦之所依而作周转苦。老死亦如是：仅以老为身颓弱之因，以子女被轻视为因，死亡为断灭恐惧之因，以地狱等趣为见恶报之因；忧伤悲恸为身心苦之因，因其具足身心苦之所依因而生苦。变化苦与行苦即是此理之所证实。依此，在欲界生中出生等生死苦中，应体认为这三种苦的苦，非仅苦苦。色界、无色界因无忧恼忧伤痛苦，故生苦中的变化苦与行苦而非苦苦，故此处指出生死苦及变化苦、行苦之理而非苦苦，此即苦谛之旨也。

Samudayasaccaṃ pana ‘‘kāmataṇhā bhavataṇhā vibhavataṇhā’’ti (vibha. 203) tattakameva uddisitvā ‘‘sā kho panesā taṇhā kattha uppajjamānā uppajjatī’’ti (vibha. 203) pucchitvā channaṃ channaṃ indriyavisayaviññāṇaphassavedanāsaññācetanātaṇhāvitakkavicārānaṃ visayabhūtānaṃ vasena taṇhāya ‘‘etthesā taṇhā uppajjamānā uppajjatī’’ti evaṃ uppattiṃ pakāsetvā vitthārato vibhattaṃ.

译文：集谛中指出『欲渴、存在渴、灭亡渴』，经文随即发问：『这渴从何处现起、如何当生？』此问即探讨由五根、五尘的知觉接触与意识所生烦恼，进而由感官接触及意受之取缘因缘组成的渴念及思维、观念过程出现。依此缘起，明说此渴念如何现起并详细辨析其生起机理。

Nirodhasaccaṃ pana ‘‘tassā eva taṇhāya asesavirāganirodho cāgo paṭinissaggo mutti anālayo’’ti (vibha. 204) vatvā puna ‘‘sā kho panesā taṇhā kattha nirujjhamānā nirujjhatī’’ti (vibha. 204) pucchitvā samudayasacce vuttaindriyādīnaṃ vasena paṭilomato taṇhāya nirodhaṃ pakāsetvā vitthārato vibhattaṃ. Tattha asesavirāganirodhotiādīni padāni nibbānavevacanāni. Nibbānaṃ hi āgamma taṇhā asesā virajjati, nirujjhati, cajīyati, paṭinissajjīyati, muccati, na allīyati, tasmā ‘‘asesavirāganirodho cāgo paṭinissaggo mutti anālayo’’ti vuccati. Ekameva hi nibbānaṃ, nāmāni panassa sabbasaṅkhatānaṃ nāmapaṭipakkhavasena anekāni honti.

译文：灭谛中指出『对此渴之断尽、净除、舍弃、舍离、解脱、无染』等词句。又问：『此渴从何处消散、如何止息？』依集谛中提到由感官诸缘反方向表现的渴止，详尽说明其生灭。此处‘断尽、净除……’等语即指涅槃之所称。涅槃因之达到，渴全然熄灭、止息、舍弃、不依赖、出来、不污染，故称为『断尽、净除、舍弃、舍离、解脱、无染』。涅槃确为唯一实相，然名字虽多，皆是假名对无余依诸法的分别对治。

Nanu pāṭekkaṃ nibbānaṃ nāma natthi, kilesakkhayamattameva nibbānaṃ, teneva ca tāsu tāsu suttābhidhammadesanāsu ‘‘rāgakkhayo dosakkhayo’’tiādinā (saṃ. ni. 4.314) vuttanti ce? Na, arahattanibbānānaṃ ekatāpajjanato. Arahattampi hi ‘‘yo kho, āvuso, rāgakkhayo dosakkhayo mohakkhayo, idaṃ vuccati arahatta’’nti (saṃ. ni. 4.314) rāgādīnaṃ parikkhayante uppannattā upacārena arahattaṃ rāgakkhayādibhāvena vuccati, tathā rāgādīnaṃ khayahetuttā nibbānampi rāgakkhayādibhāvena vuttanti gahetabbaṃ. Itarathā nibbānassa bahuttaṃ āpajjati rāgādīnaṃ bahunnaṃ khayassāpi bahuttā. Sabbakilesānampi khayassa ekattena paṭhamamaggena diṭṭhiādīnaṃ khaye sabbakilesakkhayo āpajjati, oḷārikattañcassa siyā tiracchānānampi uppannarāgakkhayassa pākaṭattena nibbānappattito, gotrabhūkkhaṇepi ca rāgādikkhayo hoti gotrabhuno nibbānavisayattā, maggassa pana nibbānārammaṇatāappasaṅgo. Na hi attanā khepiyamānakilesakkhayamārabbha maggo uppajjati, abhāvo cassa āpajjati rāgādikkhayabhūtassa pana abhāvassa pakkhavasena tuccharūpattā, tassāpi bhāvattābhāvāva vivekalakkhaṇaṃ na siyā, saṅkhatatā cassa siyā. Na hi kadāci upalabbhamānaṃ asaṅkhataṃ bhavitumarahati sabbesampi ahetukattāpattito, saṅkhatattepi cassa na nibbānattaṃ uppattijarābhaṅgasamaṅgitāya dukkhattā, tathā ca abhāvassāpi abhāvo, anavaṭṭhānañca khīṇānampi rāgādīnaṃ puna uppajjanaṃ yesaṃ tesameva abhāvo abhāvassa vinaṭṭhattā.

译文：但否认有所谓特殊涅槃（Pāṭeka Nirvāna），就只是烦恼消除的涅槃。且诸经律多称喻阿拉汉涅槃说『贪灭、嗔灭、痴灭』等。阿拉汉的涅槃因其烦恼尽灭而有，是烦恼消除之表现。从因果看，涅槃也因烦恼断灭而显现。相反，烦恼断灭若不生起则无涅槃显现。涅槃因缘俱足，非无因单现。没有无因、无缘由的无为法涅槃的产生。涅槃本质包含烦恼断灭，与烦恼重生互异互断。涅槃非随意现成而得，乃因诸因缘成熟而起。涅槃的生因并非观智，而是通过佛教法无我见智慧的观照所成立。这种智慧由佛陀及历代传承的教法教导而生。对诸法三相真谛的教导，是涅槃证悟之基础，由租此而烦恼彻底除尽，清净认可谓之涅槃，无其他法可比拟。

Apica kāraṇantarena vā bhāve uppanne rāgādīnaṃ na kāci hāni hoti. Na hi aññassuppattiyaṃ aññaṃ vigacchati. Abhāvo bhāvassa virodhi, virodhisannidhāne ca itaraṃ vigacchatīti ce? Kimidaṃ vigamanaṃ nāma. Yadi tampi bhāvarūpaṃ, samānadosatā cassa siyā anavaṭṭhānañca, na ca atthasiddhi. Yadi tuccharūpaṃ, kiṃ paṭhamamevassa tuccharūpatāya upagatāya dūrampi gantvā upagantabbāti siddhā, rāgādikkhayabhūtassa nibbānassa tuccharūpatāya abhāvo, na ca abhāvo eva nibbānaṃ. Atītānāgatadosānamabhāve nibbānappattiyā abhāvato vattamānānañca abhāvo nāma. Abhāvo nāma na kilesavigamamatto, api tu anuppattibhāvena. Accantavigamo nibbānenāpi sampādīyatīti ce? Na, tassa kāraṇabhāvā. Vipassanā kāraṇamiti ce? Na, attādivikappajanakasaṅkhatadhammadassanena vinā anattādivikappabhūtāya vipassanāya anuppattito. Yadi hi uppajjeyya, tāya sabbepi sattā vimuttā eva siyuṃ, no ca kadāci na puccheyya viruddhadhammadassanābhāvā. Na hi dassanaṃ vinā vikappo sambhavati, na ca attāti vikappajanakarūpādidassanameva tabbiruddhavikappajanakaṃ hoti. Buddhānañca paramparopadesena rūpādīsu vipassanāvikappo uppajjatīti ce? Na, tesampi viruddhadassanābhāvena vipassanāvikappānuppattito. Na hi yādisāya kāraṇasāmaggiyā yādisaṃ kāriyaṃ uppajjati, tādisāya eva tabbiruddhaṃ uppajjati ahetukattappasaṅgato. Na ca viruddhadassanābhāvena ekassa vipassanāvikappajanakasāmatthiyābhāvato tādisānaṃ paramparāyapi tabbhāvo, tadupadeso ca sambhavati. Tilakkhaṇūpadesanānantarikatāya pana buddhānaṃ nibbānasacchikiriyā siddhi, tenevassa kilesānamaccantappahānassa, vipassanopadesasāmatthiyassa ca siddhīti nibbānameva tadubhayakāraṇaṃ, nāññanti gahetabbaṃ.

译文：若因缘而生烦恼断灭，则烦恼断灭无所损害，也不生新的烦恼。若此现象叫做消失，因缘未变就不合理。若为法的本体无故断灭，则无意义。若属无用法，断灭也无意义，因为涅槃非无用之法，而是取离烦恼之法。若说涅槃是因过去未来烦恼无生无灭之果，则因它是无生无灭的果报。涅槃非烦恼消除之自体，实为非生烦恼果之果报。涅槃因观智成就，非由烦恼断灭自己产生。智慧亦非自然生，而是因念佛法无我观变而生。佛陀及历代传授之观法，对破除烦恼及证悟涅槃必不可少。

Kasmā pana nibbānadassanena rāgādīnaṃ accantappahānaṃ, tilakkhaṇañca hoti. Na hi aññassa dassanena itararāgappahānaṃ, tilakkhaṇañāṇañca yuttanti? Na, asaṅkhatadassanena saṅkhatassa vā dosassa vā pākaṭattā. Diṭṭhaaccantasukhānaṃ hi vaṭṭasukhe, tannissayārammaṇādīsu ca sukhābhimāno, vaṭṭābhirati ca pahīyati diṭṭhaparatīrassa nāvikassa nāvāyekadese sukhābhimānābhiratiyo viya. Apica saṅkhatadhammesu allinā rāgādayo asaṅkhatadhamme saṇṭhātuṃ na sakkonti aggikkhandhe viya makkhikā, thale viya ca jalacarā, nibbānadassanena pahīnadosassa cittassa yāthāvato tesu saṅkhatesu tilakkhaṇadassanaṃ sambhavati bhesajjālepena vihatakācatimirādidosassa cakkhuno ghaṭādirūpadassanaṃ viya, diṭṭhadosesu cassa saṅkhāresu na puna rāgādīnamuppatti ñātā sucibhāve viya vaccakūpeti veditabbaṃ.

译文：为何涅槃的显现保证烦恼彻底断尽及对三相的真实见解？非因其他见解、烦恼消除，而是因未造见解对见解之显现。对现见的快乐，因执着其缘显现幻象，犹如愚弄浅识船上的旅客。烦恼不能深藏于无为法中，因若离欲界众生心，未见三相苦谛，即不生断患。涅槃显现使断患得知，犹如良药驱除眼中之尘垢，令眼清净见物。见诸烦恼及行蕴中不复生起贪爱及一切烦恼，易知涅槃真实。

Kasmā pana kesañci sattānaṃ eva nibbānasacchikiriyāsambhavo, na sabbesanti? Anādibuddhaparamparopadesasāpekkhattā, tesañca upadesakānaṃ sabbattha sabbadā abhāvato, sotūnañca khaṇasampattiyā accantadullabhattā, cakkavāḷānañca anantattā, tasmā keci eva buddhuppādakāle tilakkhaṇopadesalābhena nibbānaṃ sacchikaronti, na sabbeti gahetabbaṃ.

那么为何某些众生能够证得涅槃，而非人人都能证得呢？这缘起于没有始终的佛陀传承教导的关系，因其传承教法者无处无时皆有缺失；且闻者偶现得到教法，极为难得；又因诸法轮回无边无际。所以，只有极少数人在佛陀出世时，藉由印证三法印的教导，从而证得涅槃，不可强求普遍。

Kathaṃ panettha rāgādīnaṃ accantavigamo nibbānena sādhīyatīti? Na tāva so, atītānāgatānaṃ tesamidāni abhāvā, pubbe ca tassa vijjamānattā, vattamānānaṃ sarasanirodhato. Kathañcassa tuccharūpassa nibbānassa hetutte yathāvuttadosānamavasaroti ce? Na, tassa bhāvarūpattā. Pubbabhāgapaṭipattiyā hi nibbānamārabbha anusayājananabhāvena uppannamaggā eva kilesānamanuppādanirodho taduppattiyā āyatiṃ uppajjanārahānaṃ anuppattito aggisannidhāne aṅkurājanakabhāvena uppannasālikkhandhassa bījatābhāvarūpatā viya. Na hi abhāvo nāma koci paramatthato atthi, yo kāraṇena janīyati tabbiruddhakkhaṇuppādanabhāvovuppādanaṃ anekakkhaṇuppādanena khandhakārābhāvuppādanaṃ viya, tasmā kilesānaṃ anuppattinirodhasaṅkhātassa ariyamaggassa upanissayattā upanissayopacārena nibbānaṃ ‘‘asesavirāganirodho’’tiādinā vuttaṃ. Sarūpeneva kasmā na vuttanti ce? Abhisukhumattā, anupaladdhapubbattā ca, sukhumatā cassa bhagavato appossukkatāvacanato, ariyena cakkhunā passitabbato ca veditabbā.

那么，如何确立断除贪欲等根本烦恼，与涅槃相契合呢？无法如此讲说，因为过去未来彼时彼刻不存在这些烦恼，且过去烦恼尚未显现，现在烦恼正处于消灭状态。若说涅槃作为无形的目标，却能产生诸种烦恼的原因，是不善之义吗？也非如此，而是涅槃本质为成就之故。因涅槃由禅定的实践而始，烦恼生起的根源被抑止，故称为圣道。这如火苗由火种与火周缘生起，火苗若无火种与氧气则不生。真正的灭绝不存在绝对的无，而是因缘和合所现。由此涅槃被称为「无余的无欲灭」等。为何不称之为「无余的无欲」呢？是因为其精细微妙，过去未现且历久以来未出现，世尊以超出常俗的智慧成就证知。

Ettha pana paravādī āha – ‘‘nattheva nibbānaṃ anupalabbhanīyato’’ti. Na anupalabbhanīyaṃ tassa siddhattā. Upalabbhati hi taṃ tadanurūpapaṭipattiyā ariyehi. Apica nibbānaṃ natthīti na vattabbaṃ sabbasattānaṃ viruddhadhammānaṃ bhāvena apavaggābhāvappasaṅgato. Na ca taṃ yuttaṃ uṇhādipaṭipakkhassa sītādino viya bhavapaṭipakkhassa nibbānassapi avassaṃbhāvā. Vuttañca –

此中有人反对说——“涅槃无法被觉知”、“不可觉察”。涅槃并非无法觉知，因为圣者们以其相应的修行而能觉证。不能说涅槃不存在，或是违背一切众生法义，或是出离状态不可能现前。亦无道理将其比作炎热等对立状态，相反涅槃乃诸行灭尽。如经中所说：

‘‘Yathāpi uṇhe vijjante, aparaṃ vijjati sītalaṃ;

“正如众所周知的炎热之后，自然产生凉爽；

Evaṃ tividhaggi vijjante, nibbānaṃ icchitabbaka’’nti. (bu. vaṃ. 2.11) –

同样，可知三种火焰（欲火、瞋火、愚痴火）之后，涅槃应当为所求。”（《增支部》第2卷第11偈）

Ādi. Accantanirodhahetuno vipassanopadesassa dassanato ca attheva nibbānaṃ taṃ vinā tassāsambhavatoti vuttovāyamattho. Tadetaṃ purimāya koṭiyā abhāvato appabhavaṃ, tatova ajarāmaraṇaṃ, niccañca hotīti aṇuādīnampi niccabhāvapatti nibbānasseva niccattāti ce? Na, bhinnādhikaraṇattena hetulakkhaṇassānupapattito. Aṇuādīnampi asaṅkhatatā iti ce? Na, asaṅkhatatāsiddhito asaṅkhatānañcānekattānupapattito. Yadi hi asaṅkhataṃ nāma bhaveyya, ekeneva bhavitabbaṃ desakālasabhāvabhedassa kāraṇabhedakattā, bhinnasabhāvānampi ahetukatte atippasaṅgato.

总之，涅槃作为断灭根本烦恼的道理和观照观的见证，其存在不可无。若涅槃被断言为不存在、永远不死、常恒不变，那乃是错误的，因为这是混淆了类别，涅槃与无生无灭的本质不应混为一谈。若说无生灭必定无限，亦不正确，因为无生灭的真谛是多重无生灭的具体证明。若涅槃是绝对无生灭，将与教法本身产生矛盾，亦与多种教法异质性的因缘条件相违背。

Saṅkhatehi sabhāvabhinnassa nibbānassa kathaṃ ahetukatāti ce? Asaṅkhatasabhāvena saṅkhatasabhāvehi bhinnassa kāraṇānapekkhattā. Asaṅkhatatte hi samāne bhavasabhāvabhedo kāraṇabhedaṃ sūcayati , tasmā ekameva niccaṃ bhavitumarahati, tañca yathāvuttayuttito, sabbaññuvacanato ca paramatthato vijjamānaṃ nibbānameva. Vuttaṃ hetaṃ bhagavatā ‘‘atthi, bhikkhave, ajātaṃ abhūtaṃ akataṃ asaṅkhata’’nti (itivu. 43). Ayaṃ dukkhanirodhasacce nayo.

对于有为与非有为本性不同的涅槃，怎么会说是无因而生呢？这是从非有为与有为本性不同者之间因缘关系来反观的。因为在非有为中显现出有为界存在差别，亦即因缘的差别，因此只能归结为一种永恒不变的存在，而且如前所说、全智诸语所说，即为究竟显现的涅槃。世尊已作说：『比库们，存在着未生、未成、未作、非有为法。』此即苦灭圣谛的正道。

Itaraṃ pana ‘‘sammādiṭṭhi…pe… sammāsamādhī’’ti uddisitvā vitthārato vibhattaṃ. Vinicchayo panettha maggaṅgavibhaṅge āvi bhavissatīti ayaṃ suttantabhājanīyanayo.

另外，则对“正见……至……正定”作了详细且分解的说明。结论上说这里将生灭之道加以区分，这属于经文部分的分解说明。

Abhidhammabhājanīye pana –

而在阿毗达摩分解说明中——

‘‘Cattāri saccāni dukkhaṃ dukkhasamudayo dukkhanirodho dukkhanirodhagāminī paṭipadā. Tattha taṇhā dukkhasamudayo. Avasesā sāsavadhammā…pe… dukkhaṃ. Taṇhāya pahānaṃ dukkhanirodho. Aṭṭhaṅgiko maggo dukkhanirodhagāminī paṭipadā’’ti (vibha. 206) –

『四圣谛为苦、苦集、苦灭、苦灭道。其中渴爱为苦集。余余余习气……诸苦。断渴为苦灭。八正道为通向苦灭的道。』（分解206节）——

Vatvā aṭṭha maggaṅgāni vitthārato niddisitvā ‘‘avasesā dhammā dukkhanirodhagāminiyā paṭipadāya sampayuttā’’ti (vibha. 206 ādayo) evaṃ paṭhamavāre cattāri saccāni vibhattāni. Tāni puna aparehipi ‘‘taṇhā, avasesā ca kilesā samudayo, tathā taṇhā, avasesā ca kilesā, avasesā ca akusalā samudayo, tathā taṇhā, avasesā ca kilesā, avasesā ca akusalā, tīṇi ca kusalamūlāni, sāsavāni samudayo, tathā taṇhā, avasesā ca kilesā, avasesā ca akusalā, tīṇi ca kusalamūlāni, sāsavāni, avasesā ca sāsavakusaladhammā samudayo. Avasesā sāsavadhammā dukkhaṃ, tassa tassa samudayassa pahānaṃ nirodho, aṭṭhaṅgiko maggo paṭipadā’’ti imehi vārehi vibhattāni. Tattha ‘‘ariyasaccānī’’ti avatvā nippadesato paccayasaṅkhātaṃ samudayaṃ dassetuṃ ‘‘saccānī’’ti vuttaṃ. Ariyasaccesu hi taṇhāva samudayo, na itare. Na ca kevalaṃ taṇhāva dukkhaṃ samudāneti, avasesā kusalākusalāpi paccayaṃ samudānentiyevāti tepi samudayato dassetuṃ ‘‘saccāni’’tveva vuttaṃ. Tato paraṃ yasmā aṭṭhaṅgiko maggova paṭipadāti. Sampayuttā pana phassādayo sabbepi dhammā paṭipadā eva, tasmā taṃ nayaṃ dassetuṃ sabbasaṅgāhikavārepi sabbāni vibhattāni . Ettha hi ariyadhanāneva saṅgahitāni. Sesaṃ sadisamevāti ayaṃ abhidhammabhājanīyanayo.

说完后便对八正道诸支详细展开说明，称『余余余习气为通向苦灭的道所依附』（分解206节序言）。这样第一次便将四圣谛分为几个部分。随后在其他几处又分别说明了『渴爱、余余余烦恼为集，以及渴爱与余余余烦恼为不善集，渴爱与余余余烦恼及三善本及习气集为集，余余余习气为余余余善习气的集。余余余习气为苦，断除各自的集即为灭，八正道为修行道』等这些不同的解说。这里说『圣谛等』归为因果关系的显现，因此称之为『圣谛们』。在圣谛中渴爱为集，非其他。苦也非仅以渴爱为因，而是余余余善不善皆为因，此三因皆须以『圣谛们』表示。再次说，因八正道修行而得灭除。依附之处，遍及一切诸法皆是修行，因此为说明诸部分也须分解讲解，使之尽显法财所含。如此称为阿毗达摩部分的分解说明。

Pañhāpucchakanaye pana catunnaṃ ariyasaccānaṃ kati kusalā…pe… kati araṇā? Samudayasaccaṃ akusalaṃ, nirodhasaccaṃ abyākataṃ, dukkhasaccaṃ tidhāpi. Samudayo savitakkasavicāro, nirodho avitakkaavicāro, maggo tidhāpi, dukkhaṃ tidhāpi, na vattabbaṃ ca. Tīṇi saccāni anidassanaappaṭighāni, dukkhaṃ tidhāpi. Samudayo hetu, nirodho na hetu, sesā dvidhāpi. Dve saccāni lokiyāni, magganirodhā lokuttarā. Samudayasaccaṃ saraṇaṃ, dve saccāni araṇāni, dukkhaṃ duvidhāpi. Ayaṃ pañhāpucchakanayo. Idāni panettha –

而提问说明法则中，针对四圣谛问：有多少善、有多少不善……诸类？集谛为不善，灭谛则难以言说，苦谛有三重意义。集谛是有思维分别的，灭谛是无思维分别的，正道则含三重，苦谛也有三重含义，但不可言说。三圣谛皆无显现对抗，苦谛三重皆是。集谛为因，灭谛非因，余余分为两类。两圣谛是世间法，道与灭则超世间法。集谛为依止，其他两谛为难以靠依。苦谛也有两种含义。此即提问说明法则。至此此处先止。

Kamatonūnādhikato, lakkhaṇādīhi suññato;

由欲产生之物以外，及其标志等皆为空无；

Ñāṇakiccopamā ñeyyo, pāḷimuttavinicchayo.

应当如知识的比喻而领悟，透彻辨析巴利语中这些义理。

Tattha kamato tāva idhāpi desanākkamova yujjati. Ettha oḷārikattā, sabbasattasādhāraṇattā ca suviññeyyanti dukkhasaccaṃ paṭhamaṃ vuttaṃ, tato tasseva hetudassanatthaṃ samudayasaccaṃ, tato ‘‘hetunirodhā bhavanirodho’’ti ñāpanatthaṃ nirodhasaccaṃ, tadadhigamupāyadassanatthaṃ ante maggasaccaṃ. Bhavasukhassādagadhitānaṃ saṃvegajananatthaṃ paṭhamaṃ dukkhamāha, tato ‘‘bhavaṃ neva ahetukaṃ āgacchati, na issaranimmānādinā hoti, ito pana hotī’’ti ñāpanatthaṃ samudayasaccaṃ, tato sahetukena dukkhena abhibhūtattā saṃviggamānasānaṃ tannissaraṇadassanena assāsajananatthaṃ nirodhaṃ, tato nirodhasampāpakaṃ magganti ayamettha kamo.

在此因欲故，正如教法行中一样，初先依常见通理而明了第一圣谛——苦谛，继而为显明其缘故而说集谛，再为认识缘灭故知灭谛，最后展现通往灭谛之道——道谛。为令众生觉悟生死苦恼，本先说苦为第一圣谛，然后说明“生成缘起，非无因而有，非凭主宰与造作，但由因缘合和而生”之义以显集谛，因苦集烦恼所覆盖须以断除烦恼所生法而显示灭谛，最后示现导致灭谛的道谛。为引发离苦意愿，故以生死苦为首，及缘起生苦为次，灭除烦恼解脱为三，导向该解脱之道为四，此即依照因缘顺序解说而成。

Anūnādhikato pana kasmā cattāri eva saccānīti ce? Tato aññassa asambhavato, aññatarassa ca anapaneyyato. Apica pavattimācikkhanto bhagavā sahetukaṃ ācikkhati, nivattiñca saupāyaṃ. Iti pavattinivattitadubhayahetūnaṃ etaparamato cattāri eva vuttānīti ayametthānūnādhikato.

至于数量的不足为何只有四谛？因为他人难得断除他人无法断除的境地，圣者既说缘起，亦示现归入善巧之道。由此断行两分缘故，称仅有四谛此理；

Lakkhaṇādīhi panettha lakkhaṇato bādhanalakkhaṇaṃ dukkhasaccaṃ, santāpanarasaṃ, pavattipaccupaṭṭhānaṃ. Pabhavalakkhaṇaṃ samudayasaccaṃ, anupacchedakaraṇarasaṃ, palibodhapaccupaṭṭhānaṃ. Santilakkhaṇaṃ nirodhasaccaṃ, accutirasaṃ, animittapaccupaṭṭhānaṃ. Niyyānalakkhaṇaṃ maggasaccaṃ, kilesapahānakaraṇarasaṃ, vuṭṭhānapaccupaṭṭhānaṃ. Apica pavattipavattakanivattinivattakalakkhaṇāni paṭipāṭiyā, tathā saṅkhatataṇhāasaṅkhatadassanalakkhaṇāni cāti imānettha lakkhaṇāni.

标志之类谓此处依照标志论说。其中苦谛为苦之标志，自受苦不可安的性质，是造成苦灭和成败相续之原因。集谛为集之显著特征，其性质是未断除烦恼的根本原因，是导致觉悟的根源。灭谛的标志为寂静之相，其性质是无动摇、不生不灭，显示无缘相。道谛标识为归入之相，其性质是障碍烦恼净除法，是开启诸漏修行之因。因缘既有起灭转变标志，以及缠缘渴爱分别显现之标记，以上皆为此处说明之相。

Suññato panetāni yathākkamaṃ vedakakārakanibbutagamakābhāvato suññāni. Vuttañca –

而所说诸法之无自性，则是根据感受缘器已尽、断灭、无行及离火焰狀之空性，故彼诸法皆为虚无。经中已言——

‘‘Dukkhameva hi, na koci dukkhito,

『真苦者实存，未有谁不苦；』

Kārako na, kiriyāva vijjati;

『无造作因，无所为业；』

Atthi nibbuti, na nibbuto pumā,

『有涅槃境界，无涅槃之人，』

Maggamatthi, gamako na vijjatī’’ti. (vibha. aṭṭha. 189);

『有道之所达，非有行之所至。』（博分疏189条）

Atha vā –

或释曰——

Dhuvasubhasukhattasuññaṃ,

『缺乏永恒安乐，』

Purimadvayamattasuññamamatapadaṃ;

『前二有』者，谓两者以前。

Dhuvasubhasukhaattavirahito,

谓无常、苦、乐所分别之境，互相远离。

Maggo iti suññato tesu. (vibha. aṭṭha. 189);

谓空之法即如是，此为『道』（引自《分别集注》第189）。

Nirodhasuññāni vā tīṇi. Nirodho ca sesattayasuñño. Phalasuñño vā hettha hetu samudayamaggesu dukkhanirodhānaṃ abhāvā pakativādīnaṃ pakati viya. Hetusuññañca phalaṃ dukkhasamudayānaṃ, nirodhamaggānañca asamavāyā, na hetusamavetaṃ hetuphalaṃ. Hetuphalasamavāyavādīnaṃ dviaṇukādīni viyāti ayamettha suññatā.

灭尽之空亦有三种；灭尽法为空，乃余蕴为空。如果空者，在因缘道中无苦灭的存在，犹如异端所破坏者无所依止。因空故，果亦为苦之集；灭道中无结合，故无因果相应。一切主张因果相称者，如二极反转，此处即是空性。

Ñāṇakiccatoti ettha duvidhaṃ saccañāṇaṃ anubodhañāṇaṃ, paṭivedhañāṇañca. Tattha anubodhañāṇaṃ lokiyaṃ, taṃ anussavādivasena nirodhe, magge ca pavattati. Paṭivedhañāṇaṃ lokuttaraṃ, taṃ saccāvabodhapaṭipakkhakilese khepentaṃ nirodhamārammaṇaṃ katvā kiccato cattāripi saccāni paṭivijjhati. Yaṃ panetaṃ lokiyaṃ, tattha dukkhañāṇaṃ pariyuṭṭhānābhibhavanavasena pavattamānaṃ sakkāyadiṭṭhiṃ nivatteti, samudayañāṇaṃ ucchedadiṭṭhiṃ, nirodhañāṇaṃ sassatadiṭṭhiṃ, maggañāṇaṃ akiriyadiṭṭhiṃ. Dukkhañāṇaṃ vā tesu dhuvasubhasukhattabhāvarahitesu khandhesu dhuvasubhasukhattabhāvasaññāsaṅkhātaṃ phale vippaṭipattiṃ, samudayañāṇaṃ ‘‘issarapadhānakālasabhāvādīhi loko pavattatī’’ti akāraṇe kāraṇābhimānappavattaṃ hetumhi vippaṭipattiṃ, nirodhañāṇaṃ arūpalokādīsu apavaggaggāhabhūtaṃ nirodhe vippaṭipattiṃ, maggañāṇaṃ kāmasukhallikaattakilamathānuyogappabhede avisuddhimagge visuddhimaggaggāhavasena pavattaṃ upāye vippaṭipattiṃ nivatteti. Idamettha ñāṇakiccaṃ.

所谓知见之事，分二种：真理之知及破除之知。破除之知为世俗法，依听闻等於灭道而行。真理之知为出世间法，除障灭魔，修习正断，通达四圣谛。今说世俗法者，则苦知障碍身见之牵碍，集知障碍尽见，灭知障碍常见，道知障碍作见。苦知者因诸有部苦、乐无常性质所分别，故不分别实相；集知因执世间主宰、时序等生无因之因，即在因上生违缘；灭知生于非色界诸境，是不可得灭；道知则依欲乐等烦恼不净，故道无净入，行于净道。此为知见之功夫。

Upamāto panettha bhāro viya hi dukkhasaccaṃ daṭṭhabbaṃ, bhārādānamiva samudayasaccaṃ, bhāranikkhepanamiva nirodhasaccaṃ, bhāranikkhepanupāyo viya maggasaccaṃ. Apica rogatannidānatadupasamabhesajjehi, orimatīramahoghapārimatīrataṃsampāpakopāyehi cāti evamādīhi yathākkamaṃ yojetvāpi etāni upamāto veditabbāni. Ayamettha upamā. Evaṃ ñeyyo pāḷimuttavinicchayo.

譬喻如负重，苦谛当观，负重即集谛，卸负乃灭谛，卸负之法即是道谛。譬如医治，勿使病因增广，调和前后饮食，常行有节，诸方药铺排均匀，亦当以此类推推知上义。此为譬喻。译出于《巴利文简明释义》。

Saccavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 谛分别论母义释毕。

Indriyavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā根分别论母义释

Indriyavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – dvāvīsati indriyānīti ettha indriyaṭṭhasambhavato indriyāni. Ko panesa indriyaṭṭho nāmāti? Indaliṅgaṭṭho, indadesitaṭṭho, indadiṭṭhaṭṭho, indasiṭṭhaṭṭho, indajuṭṭhaṭṭho ca, so sabbopi idha yathāyogaṃ yujjati. Kusalākusalaṃ kammaṃ indo nāma kammesu kassaci issariyābhāvato, tenevettha kammasañjanitāni tāva indriyāni attano janakakammaṃ ulliṅgenti, tena ca siṭṭhānīti indaliṅgaṭṭhena, indasiṭṭhaṭṭhena ca indriyāni. Sammāsambuddho pana paramissariyabhāvato indo, tato sabbānipetāni indriyāni bhagavatā yathābhūtato pakāsitāni, abhisambuddhāni cāti indadesitaṭṭhena, indadiṭṭhaṭṭhena ca indriyāni. Teneva bhagavatā kānici gocarāsevanāya, kānici bhāvanāsevanāya sevitānīti indajuṭṭhaṭṭhenapi indriyāni. Apica ādhipaccasaṅkhātena issariyaṭṭhenāpi etāni indriyāni.

关于根的分类总目，依义理而说如是——所谓二十二根，这是指由二十二个根产生之根。究竟何谓二十二根呢？所谓根标志之根、根所指称之根、根所见之根、根所熟知之根及根所聚合之根，这些根在这里依其正当关系都互相联合。行为上善恶业的统摄者称为根，因为在业中无主宰，故业所生的诸根乃其自身所生之业的标识，由此称为根标志之根、根所熟知之根。由正觉者而言，因其具有最高主宰，世尊以真实之理昭示一切集合之根，称为根所指之根、根所见之根。以此世尊有的根用于感知外境，有的用于修习行持，故也有根所聚合之根。且依因缘所成，虽无主宰，然此等皆为根。

Cakkhundriyantiādīsu cakkhādīnaṃ padattho heṭṭhā pakāsito. Pacchimesu pana tīsu pubbabhāge anaññātaṃ amataṃ padaṃ, catusaccadhammaṃ vā jānissāmīti evaṃ paṭipannassa uppajjanato , indriyaṭṭhasambhavato ca anaññātaññassāmītindriyaṃ. Ājānanato aññā eva indriyanti aññindriyaṃ. Aññātāvino catūsu saccesu niṭṭhitañāṇakiccassa khīṇāsavassa indriyanti aññātāvindriyaṃ. Tattha ca pasādindriyānantaraṃ cakkhuviññāṇādivīthicittappavattiyaṃ rūpādīnaṃ niyatabhāvassa, attano tikkhamandatānuvidhānassa ca āpādanato ādhipaccaṃ veditabbaṃ. Manindriyādīnaṃ pana attano attano vijānanādilakkhaṇe ādhipaccaṃ veditabbaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva. Ayaṃ tāvettha padattho.

眼根等诸根，依其所缘对象眼等具体事物而名之，此义已在下文阐明。至于三者之前部分，有未曾知晓之不生灭法，或四圣谛法，修行者依据此以建立，视为根所生之根中未被知晓之根。根据认知，某知为根、或异根。无知者中，于四圣谛已证知断之知见为根、非知者为根。且于净心清净心连续流转中，眼识等依固定属性、以及依其自身的不同快慢阶段，须以此为主要标识而知。意根等亦当以其认知之特征为主要标识，其余根亦应如此清楚明了。此即所说之根之义。

Dhammabhedato panettha jīvitindriyaṃ rūpārūpavasena dvidhā. Sukhindriyādīni pañca vedanābhāvato ekadhammo, tathā paññindriyādīni cattāri amohabhāvato. Sesāni pana indriyāni ekekadhammā evāti evaṃ paramatthato soḷasa dhammāva dvāvīsatindriyabhāvena desitāni. Sesāni panettha cetasikarūpanibbānāni asaṅgahitānīti ayaṃ dhammabhedo.

根依属性不同亦可分为二类，即依生命及色非色之别。快乐根等五者因无苦受为一类，智慧根等四者因无惑为一类。其余根各自为一法，故究竟而言，十六法二十二根之数乃以此分属而说。其余根为令心融合熄灭之法，此即属性差别。

Vibhaṅganayato panettha suttantabhājanīyaṃ nāma na gahitaṃ. Kasmā? Suttante imāya paṭipāṭiyā dvāvīsatiyā indriyānaṃ anāgatattā. Suttantasmiṃ hi katthaci dve indriyāni kathitāni, katthaci tīṇi, katthaci pañca, evaṃ pana nirantaraṃ dvāvīsati āgatāni nāma natthi. Abhidhammabhājanīyepi viseso natthi.

从分类而言，此处所说未被收罗于经文的经文部分。何以故？经中依此修行法二十二根未来未出现。经中有时论二根，有时三根，或五根，然此非连续二十二根并现。于阿毗达摩分法中亦无此特例。

Pañhāpucchakanaye pana dvāvīsatiyā indriyānaṃ kati kusalā…pe… kati araṇāti? Anaññātaññassāmītindriyaṃ kusalaṃ, domanassindriyaṃ akusalaṃ, saddhāsatipaññāaññindriyāni cattāri kusalābyākatāni, manajīvitasomanassaupekkhāvīriyasamādhindriyāni cha tidhāpi, sesāni dasa abyākatāni. Cha indriyāni siyā sukhāya vedanāya sampayuttā, siyā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttāti, tīṇi tidhāpi, jīvitaṃ tidhā ca na vattabbañca, dvādasindriyāni na vattabbāni eva. Tīṇi vipākāni, dve vipākadhammadhammāni, rūpindriyāni satta nevavipākanavipākadhammadhammāni, aññindriyaṃ siyā vipākaṃ, siyā vipākadhammadhammaṃ, navindriyāni tidhāpi. Navindriyāni upādinnupādāniyāni, domanassindriyaṃ anupādinnupādāniyaṃ, tīṇi anupādinnaanupādāniyāni, nava tidhāpi. Domanassindriyaṃ savitakkasavicāraṃ, upekkhindriyaṃ tathā ca avitakkaavicārañca, nava avitakkaavicārāni, ekādasa tidhāpi. Satta rūpindriyāni ceva sukhadukkhadomanassindriyāni cāti dasa parittāni, pacchimāni tīṇi appamāṇāni, sesāni nava tidhāva. Tattha ca somanassindriyaṃ rūpāvacaravaseneva mahaggataṃ, tadavasesāni arūpāvacaravasenāpīti veditabbaṃ. Pañcindriyāni anidassanasappaṭighāni, sattarasa anidassanaappaṭighāneva.

问答文中说二十二根中何者为善根……何者不善？未被知晓之根即善根，不善根属痛苦根。信、念、慧三根为四种善根的表现，心、生命、痛苦宽恕、精进、定三根为三种，余者十根未明为善。六根与乐受相应，或与非苦乐受相关，为三种，生命也有三种不应言说，十二根不可一概言说。三种果报，两种果报法，色根七非无果报之果报法，其余根是果报或果报法，九根为三种，属于受有及无受有。痛苦根属不受有，三种为无受有，九根为无受无受，亦为十一者三种。七色根及乐苦痛苦根共十种，分为三类。痛苦根以色有为大，多余根为无色。五色根属无除碍，无七味，七味亦殊。此即问答分章节义。

Paññindriyādīni cattāri hetū, sesā na hetū…pe… domanassindriyaṃ saraṇaṃ, manajīvitasomanassaupekkhāvīriyasamādhindriyāni dvidhāpi, sesāni pannarasa araṇānevāti ayaṃ pañhāpucchakanayo.

智慧根等四种是因，其余非因……痛苦根为依止，心生命痛苦宽恕及精进定根则分为两类，余者十五味非因，此即问答章节义。

Indriyesu panetesu, pāḷimuttavinicchayo;

于六根中，巴利语如实辨析：

Kamato dāni viññeyyo, tattha kosallamicchatā.

现在应当认识的是欲爱方面，其中包括了精巧的非真实想法。

Kamatoti ayampi desanākkamova. Tattha ajjhattadhamme pariññāya ariyabhūmipaṭilābho hotīti attabhāvapariyāpannāni cakkhundriyādīni paṭhamaṃ desitāni. So manussattabhāvo yaṃ dhammaṃ upādāya ‘‘itthī’’ti vā ‘‘puriso’’ti vā saṅkhaṃ gacchati, ‘‘ayaṃ so’’ti nidassanatthaṃ tato itthindriyaṃ, purisindriyañca. So duvidhopi jīvitindriyapaṭibaddhavuttīti ñāpanatthaṃ tato jīvitindriyaṃ. Yāva tassa pavatti, tāva etesaṃ vedayitānaṃ anivatti. Yañca kiñci vedayitaṃ, sabbaṃ taṃ sukhaṃ dukkhanti ñāpanatthaṃ tato sukhindriyādīni. Tannirodhatthaṃ pana ete dhammā bhāvetabbāti paṭipattidassanatthaṃ tato saddhādīni. ‘‘Imāya paṭipattiyā esa dhammo paṭhamaṃ attani pātubhavatī’’ti paṭipattiyā amoghabhāvadassanatthaṃ tato anaññātaññassāmītindriyaṃ. Tasseva phalattā, tato anantaraṃ bhāvetabbattā ca tato aññindriyaṃ. Ito paraṃ bhāvanāya imassa adhigamo, adhigate ca pana imasmiṃ natthi kiñci uttari karaṇīyanti ñāpanatthaṃ ante paramassāsabhūtaṃ aññātāvindriyaṃ desitanti evaṃ kamato pāḷimuttavinicchayanayo viññeyyo.

‘欲爱’这个词，正如教义所表述的那样。此处，借着内在现象的理解，获得了圣地阶段的成就，也就是彻底了悟自体现象，其中诸如眼根等感官首先被教授。所谓人性，是指承载此法而分别‘女子’或‘男子’的概念，由此显现‘此为彼’的分别意涵，故此有女性根与男性根之分。此两者皆受生存根所约束，故此生存根之义被此处阐明。在此根存续期间，感受者不会中断，所有所感知的，皆用以认识苦乐，从而感官快乐亦由此生。欲令之停止，须对这些法加以修习，方能体现修行的示范，故此提及信等之功用。有云：‘此修法中，彼法初次于自身显现’，说明该行为可得不可错失的效用，进而称为识别之他根。继而须精进修习，再次修炼他识。此后便是诸多修持之后的进阶，彼法的取得正因缘于此修学，无何可更。欲爱的巴利词汇解说且辨析如是。

Indriyavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 根分别论母义释毕。

Paccayākāravibhaṅgamātikatthavaṇṇanā缘行相分别论母义释

Paccayākāravibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – avijjāpaccayātiādīsu avindiyaṃ kāyaduccaritādiṃ vindati paṭilabhati, vindiyaṃ vā kāyasucaritādiṃ na vindati, dhammānaṃ vā yathāsabhāvaṃ aviditaṃ karoti, antavirahite vā saṃsāre satte javāpeti, avijjamānesu vā javati, vijjamānesu vā na javatīti avijjā. Paṭicca phalameti etasmāti paccayo, dhammānaṃ uppattiyā, ṭhitiyā ca upakārako dhammo. Avijjā ca sā paccayo cāti avijjāpaccayo, tasmā avijjāpaccayā. Saṅkhatamabhisaṅkharontīti saṅkhārā.

缘起拆解之论，解释至今 —— 起于无明所缘等，显现为不善身业等，获得善身业则不显现，不明法则致愚昧，众生生死轮回不息，愚者如是生死，智者则不再生故，称为无明。因缘果报，缘指法之生起与存在，故法为因缘。无明即无明缘故，所以称为无明因缘。结集聚合而生者，即为行。

Ito paraṃ saṅkhārapaccayā viññāṇantiādīsu vuttaṃ vuttanayeneva veditabbaṃ. Avuttesu pana vijānātīti viññāṇaṃ. Namatīti nāmaṃ, ruppatīti rūpaṃ, nāmañca rūpañca nāmarūpañca nāmarūpanti ekadesasarūpekasesanayena veditabbaṃ. Āye tanoti, āyatañca nayatīti āyatanaṃ, chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca saḷāyatananti ekasesanayena veditabbaṃ. Phusatīti phasso. Vedayatīti vedanā. Paritassatīti taṇhā. Upādiyatīti upādānaṃ. Bhavati, bhāvayati cāti bhavo. Jananaṃ jāti. Jīraṇaṃ jarā. Maranti etenāti maraṇaṃ. Socanaṃ soko. Paridevanaṃ paridevo. Dukkhayati, uppādaṭṭhitivasena dvidhā khaṇatītipi dukkhaṃ. Dummanassa bhāvo domanassaṃ. Bhuso āyāso upāyāso. Sambhavantīti nibbattanti. Na kevalañca sokādīheva, atha kho avijjāpaccayā saṅkhārā sambhavantītiādinā sabbapadehipi sambhavanti-saddassa yojanā kātabbā. Evaṃ hi paccayapaccayuppannavavatthānaṃ kataṃ hoti.

继之由行所缘，至识等众生部类，亦应如言明知。所知为识。名者为‘名’，形者为‘色’，名色合称‘名色’，以该字一义推知亦应如是。界者是指范围，谓六入处、六界、六入处合称六入根，合而知之。触及谓触，感觉谓受。渴爱谓贪。取谓取。生者即存在，导致生长转变者曰生。生起乃生。衰老即老。死即死。忧伤谓忧。伤惜谓伤。苦则二类之苦：断灭苦与生存之苦。悲伤谓苦。大量痛苦及诸般折磨。生起谓出世现象。此非唯单忧伤之类，且无明为缘生诸行，故一切生物皆因无明而生。此叙缘起缘起之因果理义。

Evanti niddiṭṭhanayanidassanaṃ, tena avijjādīheva kāraṇehi, na issaranimmānādīhīti dasseti. Etassāti yathāvuttassa. Kevalassāti asammissassa, sakalassa vā, dukkhakkhandhassāti dukkhasamūhassa, na sattassa, na sukhasubhādīnaṃ. Samudayoti nibbatti, hotīti sambhavati. Ayaṃ tāvettha padattho.

如此明示缘起法理，指出无明等因，并非由自在造物等诸神所造。此即为正理。单论‘此方’指无漏、通达一切、苦集诸相，并非谓众生或快乐类诸法。集指生起，起即发生。此即此词之意义。

Dhammabhedato panettha avijjāti suttantapariyāyena dukkhādīsu catūsu, abhidhammapariyāyena pubbantādīhi saddhiṃ aṭṭhasu vā ṭhānesu aññāṇaṃ. Saṅkhārā pana puññāpuññāneñjābhisaṅkhārā tayo, kāyavacīcittasaṅkhārā tayo cāti chabbidhā. Tattha aṭṭha kāmāvacarakusalacetanā, pañca rūpāvacarakusalacetanā ceti terasa cetanā puññābhisaṅkhāro nāma. Dvādasa akusalacetanā apuññābhisaṅkhāro nāma. Catasso arūpāvacarakusalacetanā āneñjābhisaṅkhāro nāma. Imesaṃ pana tiṇṇaṃ saṅkhārānaṃ eva dvārato pavattidassanatthaṃ ayaṃ saṅkhārādittiko vutto.

关于法的差别，此处以无明为例，依经文解释于痛苦等四处有分别，依论释则于过去诸法等八处通达无知。行法方面，善恶行三种，身语意行皆为六种。其间八种为欲界善意念，五种为色界善意念，共计十三种属于善的浊行。十二种无善意念即为不善行，四种无色界善意念即为净行。此三类行是通达轮回之门，因此称为“行之起因”。

Aṭṭha kāmāvacarakusalacetanā ceva dvādasākusalacetanā ca kāyadvāre pavattiyaṃ kāyasaṅkhāro, vacīdvāre pavattiyaṃ vacīsaṅkhāro, etā ceva manodvāre pavattiyaṃ, manodvāre eva pavattanakā rūpārūpakusalacetanā ca cittasaṅkhāroti vuccanti. Abhiññācetanā, panettha uddhaccacetanā ca parato paṭisandhiviññāṇapaccayabhāve apanetabbāpi avijjāpaccayā sambhavato idha gahetabbāvāti ayaṃ tiko purimattikameva pavisatīti atthato lokiyakusalākusalacetanāva avijjāpaccayā saṅkhārāti veditabbaṃ. Idañca suttantabhājanīyanayena, abhidhammabhājanīyanayena pana lokiyalokuttare ekekacittakkhaṇe dvādasaṅgassa paṭiccasamuppādassa gahaṇato sabbāpi cetanā saṅkhārāti veditabbaṃ. Evaṃ viññāṇanāmarūpādīsupi sabbacittasampayuttavasena ca dhammabhedo veditabbo. Suttantabhājanīyanayeneva pana dassayissāma.

八种欲界善意念与十二种善无明通达的意念，因发起于身门、言门、意门，分别称身行、语行及心行。尤其意行因因缘相续所生之知见，因无明而生，应理解为此三者构成的行，是世间善恶意念因无明而生之行。以此经文与论释的区别而言，世间与出世间每一心瞬有十二因缘贯穿，故应知所有意念即为行。亦应理解意识与名称、色界诸法相互相随的差别，今以经文部分说明。

Saṅkhārapaccayā viññāṇañca cakkhuviññāṇādichabbidhaṃ bāttiṃsalokiyavipākaviññāṇameva hoti, lokuttarāni pana vaṭṭakathāya na yujjantīti na gahitāni. Viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ pana sabbalokiyaviññāṇasampayuttā tayo arūpino khandhā. Rūpaṃ sabbāni bhūtupādāyarūpāni. Saḷāyatanaṃ manacchaṭṭhāni indriyāni. Phasso cakkhusamphassādiko chavipākaphasso, tathā vedanāpi. Taṇhā rūpataṇhādibhedato chabbidho lobho. Upādānaṃ kāmupādānādito catubbidhā lobhadiṭṭhiyova. Bhavo pana duvidho kammabhavo, upapattibhavoti. Tattha kammabhavo tebhūmakakusalākusalacetanā ca taṃsampayuttā abhijjhādayo ca. Upapattibhavo pana kammābhinibbattā pañcapi khandhā. So pabhedato kāmarūpārūpabhavā tayo, saññā asaññā nevasaññānāsaññā bhavā tayo, ekacatupañcavokārabhavā tayoti navavidho niddiṭṭho. Jātiādīni pubbe vuttāni. Tesu jātiggahaṇena viññāṇanāmarūpasaḷāyatanaphassavedanāva gahitā tadavinābhāvato. Tathā jarāmaraṇaggahaṇenāpi tesaññeva pākabhedattā. Sokādayo pana jarāmaraṇena dvādasamena aṅgena ekasaṅkhepaṃ katvā vuttā, na visuṃ aṅgabhāvena. Kimatthanti ce? Bhavacakkassa avicchedadassanatthaṃ. Sokādito hi avijjā siddhā hoti avijjāvippayogato , avijjāsamuppattito ca. Jarāmaraṇabbhāhatassa hi bālasseva te sambhavanti, tehi ca avijjāya siddhāya puna avijjāpaccayā saṅkhārāti evaṃ hetuphalaparamparāya bhavacakkaṃ avicchinnaṃ, anādikaṃ, apariyantaṃ, apariyosānañca hoti.

由行生，识生，此识从眼识等六识诞生，为有业果报的世间识；越世识则不在论述中。识生名色三界，为所有世间识相续之无色界蕴。色即一切具身根本之物质。六入门即六根。触即与眼根接触之感受，受亦同。渴爱因视色渴爱等分六种。取执以欲取执等四类，取执即贪见。生有两种，业有二，称有业生；业包括三界之善恶意念，及贪嗔痴等烦恼。生有则由五蕴组成。五蕴可细分为欲界、色界、无色界三类生，分别是色界及无色界之识蕴，分别有九种。生死诸事法前已说过。于中，生所依之识、名色、六入门、触、受皆得悉达由无明消失而灭。老死亦然。忧悲等十二法合成一体，非要于众多法中分散而说。其意为何？为令生死轮转无断。忧悲因无明产生而生，无明起故轮回持续无尽无始无终。

Yadi evaṃ, kasmā avijjā ādito vuttāti? Padhānadassanatthaṃ pana ādito vuttā. Tiṇṇaṃ hi vaṭṭānaṃ avijjā padhāno hetu tassā bhāve bhāvato, nirodhena ca nirujjhanato. Evaṃ avijjādīhi dvādasahi aṅgehi suttantabhājanīyanayena sabbe lokiyadhammāva paccayapaccayuppannabhāvena vuttāti veditabbā. Abhidhammapariyāyena pana lokuttarāpīti ayamettha dhammabhedo.

若问为何说无明为始？为分别见故。无明是三轮回中之本因，因生故生，因灭故灭。以此无明等十二支依经解释，皆为所知应解。以论释区别，谓之超世，即此法之差别。

Vibhaṅganayato panettha pañhāpucchakanayo natthi, suttantabhājanīyanayāpi dhammabhede vuttanayeneva vitthārato vibhattāti veditabbo. Abhidhammabhājanīye pana –

由分论章节则无疑问，连问答章亦无，唯依经文分说而展开详解。以论释而言则为——

‘‘Avijjāpaccayā saṅkhāro, saṅkhārapaccayā viññāṇaṃ, viññāṇapaccayā nāmaṃ, nāmapaccayā chaṭṭhāyatanaṃ, chaṭṭhāyatanapaccayā phasso, phassapaccayā vedanā, vedanāpaccayā taṇhā, taṇhāpaccayā upādānaṃ, upādānapaccayā bhavo, bhavapaccayā jāti, jātipaccayā jarāmaraṇaṃ, evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hoti.

“因无明生行为，因行生识，因识生名，因名生六处，因六处生触，因触生受，因受生渴爱，因渴爱生取执，因取执生有，因有生生，因生生老死，如是构成此苦蕴之生起。”

‘‘Avijjāpaccayā saṅkhāro…pe… viññāṇapaccayā nāmaṃ, nāmapaccayā phasso…pe… samudayo hoti.

「无明为条件，行……如是，识为条件，名为，名为为触……如此，生起。」此文指出无明为因，行生；随后由识为条件而生名，名为条件则生触，依次类推显示因缘关系中诸法生起的次第。

‘‘Avijjāpaccayā…pe… viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ, nāmarūpapaccayā chaṭṭhāyatanaṃ, chaṭṭhāyatanapaccayā phasso…pe… samudayo hoti.

「无明为条件……如是，识为条件，名色；名色为条件，六入处；六入处为条件，触……如此，生起。」此句层层递进说明由无明条件，行缘识，识缘名色，名色缘六入处，六入处缘触，显示依缘起的细部成分依次而生之理。

‘‘Avijjāpaccayā …pe… viññāṇapaccayā nāmarūpaṃ, nāmarūpapaccayā saḷāyatanaṃ, chaṭṭhāyatanapaccayā phasso…pe… samudayo hotī’’ti (vibha. 243) –

「无明为条件……如是，识为条件，名色；名色为条件，六根；六根为条件，触……如此，生起。」这表明无明作条件时，行依赖识产生，识作为条件生起名色，名色为条件又生起六根，六根为条件生起触，强调诸法相续相依。

Evaṃ paccayacatukkaṃ, puna ‘‘avijjāpaccayā saṅkhāro avijjāhetuko’’tiādinā (vibha. 244) vuttanayeneva hetucatukkaṃ, puna ‘‘avijjāpaccayā saṅkhāro avijjāsampayutto’’tiādinā (vibha. 245) sampayuttacatukkaṃ, puna ‘‘avijjāpaccayā saṅkhāro, saṅkhārapaccayāpi avijjā’’tiādinā (vibha. 246) aññamaññapaccayacatukkanti evaṃ avijjāmūlakāni cattāri catukkāni vuttāni. Evaṃ ‘‘saṅkhārapaccayā avijjā’’tiādinā saṅkhārādimūlakādiupādānamūlakapariyosānāni aṭṭhasu padesu cattāri cattāri catukkānīti bāttiṃsa catukkāni mātikaṃ katvā nikkhipitvā puna akusalakusalavipākakiriyacittesu lokiyalokuttaresu ekekasmiṃ citte yathānikkhittehi chattiṃsabāttiṃsamātikācatukkehi vitthārato yathānurūpaṃ paccayākāro vibhatto. Idañca yasmā na kevalaṃ ayaṃ paccayākāro nānācittesu eva hoti, ekacittepi hotiyeva. Nāpi vaṭṭacitte eva hoti, taṇhābhāvato vivaṭṭacittepi, tasmā taṃ nippadesato ekacittakkhaṇikaṃ paccayākāraṃ dassetuṃ vuttaṃ. Teneva hettha ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti avatvā ‘‘avijjāpaccayā saṅkhāro’’ti ekavacanena vuttaṃ ekacittakkhaṇe bahucetanābhāvā. Tattha yadetaṃ paṭhamacatukkaṃ, tattha paṭhamavāro nāmarūpaṭṭhāne nāmaṃ, saḷāyatanaṭṭhāne chaṭṭhāyatanañca gahetvā rūpārūpādisabbabhavasādhāraṇavasena, ekacittakkhaṇapariyāpannadhammaggahaṇavasena ca rūpaṃ chaḍḍetvā vutto rūpassa sabbabhavāsādhāraṇattā, bahucittakkhaṇikattā ca. Dutiyo nāmarūpaṭṭhāne nāmaṃ, ‘‘nāmapaccayā phasso’’ti saḷāyatanaṭṭhāne phassameva gahetvā phassassa saḷāyatanaṃ vināpi paccayavisesasambhavadassanavasena ceva mahānidānasuttanayadassanavasena (dī. ni. 2.95 ādayo) ca vutto. Tatiyo saḷāyatanaṭṭhāne chaṭṭhāyatanameva gahetvā gabbhaseyyakānaṃ aparipuṇṇāyatanānaṃ, rūpabhavikādīnañca vasena vutto. Catuttho ‘‘nāmapaccayā saḷāyatanaṃ, saḷāyatanapaccayā phasso’’ti evaṃ itarāyatanehipi saḷāyatanassa visesato phassapaccayataṃva dassetvā opapātikānaṃ, paripuṇṇāyatanānaṃ kāmabhavikānañca vasena vutto. Evaṃ dutiyacatukkādīsupi.

由此得四缘依次列举。再次以「无明为条件，行为无明因」等语（见分部243、244、245、246）说明四缘因果解释；又依「无明为条件，行及行为条件无明」等(分部246)展示相互条件关系，说明无明为本之四对四缘。于是开出八处中四四四缘依缘——包含善恶果报禅定境界等各心事实，详细依心辨别，展现因缘作用。因这缘法不仅仅在各种心中分别起时生起，且在瞬间心中亦产生，乃至在被烦恼所覆扰之心中一瞬现起，故为显现因缘结构，采用了单一心瞬的视角。于是由「无明为条件，行」语化为单数以表心中多心态共存之理。第一四缘中，以名色存在处将形等对象包含因缘看作一体，舍弃色，并从一心瞬视为形等一切共在的总体。第二在名色存在处，取「名为条件，触」论，六根处仅取触，且于无六根处亦见缘相，且大缘起经中有此义(详见《中部·尼含》二章95偈及其起首)。第三以六根处为条件，即六入处，以未成熟的胎儿寝具、未完满处所及形生等诸多因素集结称之。第四以名为条件，六根为条件触，说明在其他诸根上亦有六根特殊的触条件，乃至非凡生者成熟处所之欲界生存状态体现。此类对第二四缘等同理论证说明。

Sabbatthāpi cettha yasmā sokādayo sabbe ekacittakkhaṇe na sambhavanti, sabbasmiñca citte, bhave ca nappavattanti, tasmā na gahitā. Jātijarāmaraṇāni panettha arūpadhammānaṃ lakkhaṇamattāni, tāni ca acittakkhaṇamattānipi samānāni cittakkhaṇe antogadhattā pariyāyato paccayuppanne katvā aṅgaparipūraṇatthaṃ gahitāni. Bhavoti cettha upādānādipaccayavirahitā cattāro arūpino khandhā, taṇhāpaccayā upādānanti ettha kāmupādānaṃ vajjetvā tīṇi upādānāni eva gahetabbāni . Dvinnampi ekalakkhaṇānaṃ dhammānaṃ ekakkhaṇe asambhavā lobhamūlavirahitesu dosamohamūlesu ceva kusalābyākatesu ca cittesu vedanāpaccayā paṭighaṃ vicikicchā uddhaccanti evaṃ taṇhāṭhāne yathāyogaṃ paṭighādayo tayo. Tesu vicikicchāvajjitesu ceva diṭṭhivippayuttesu ca upādānaṭṭhāne adhimokkho gahito. Vicikicchāya pana saddhiṃ adhimokkhassāpi asambhavā vicikicchāpaccayā bhavoti ca gahito. Upādānaṭṭhāne ca adhimokkho ca gahito. Lokiyānañcettha kusalābyākatānaṃ upanissayavasena avijjāpaccayatā vuttā. Lokuttarānaṃ pana yasmā appahīnāvijjo avijjāya pahānatthaṃ, paṭippassambhanatthañca lokuttaraṃ bhāveti, tasmā samatikkamanavasena avijjāpaccayatā vuttā, na sahajātavasena. Teneva tesaṃ niddesavāresu ‘‘tattha katamā avijjā’’ti avibhajitvā ‘‘tattha katamo avijjāpaccayā saṅkhāro’’ti (vibha. 240) vibhattaṃ. Kiriyadhammānaṃ pana kenaci pariyāyena avijjāmūlakattaṃ natthīti ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’ntiādinā saṅkhāramūlakādiko nayo vutto, na avijjāmūlako. Apica lokiyakusalādīsu tesaṃ dhammānaṃ dukkhasaccapariyāpannattā ‘‘evametassa kevalassa dukkhakkhandhassa samudayo hotī’’ti (vibha. 225) evaṃ appanā katā, lokuttarakusalādīsu ‘‘evametesaṃ dhammāna’’nti. Ayaṃ lokiyato lokuttarānaṃ desanāya visesoti ayaṃ abhidhammabhājanīye nayo.

此处论及诸处皆因一心瞬无法生起忧悲等，故未涵盖于心；在一切心与生间中皆不生起，故未摄入。提及生老死等为非色法特征而仅为心瞬短暂变化之所属，在变化缘生的转变作用中被涵摄充足。因此此有四无色蕴——无烦恼因缘，乃舍欲执为三无色取，取舍关系特别论述。又论及双性法于一心不生在无贪、无嗔、无痴根基的善心中，痛苦、怀疑、忧愁相应生起。其间怀疑由意涵断执和见取堕落所起，怀疑自身亦是怀疑的缘。于取系及执受等方面显著。世间善法基赖无明条件，超世间者则以无明断灭为要义，由此区分无明条件非先天成就。说明此理时，以“何为无明”为题展开。又以行为法无无明根基体现，故以行为缘识等非无明根基。且世间善法因围绕苦谛而生，缘此说“苦蕴由此生起”。此作止要义，亦适用于超世间善法之说。此理为阿毗达摩专论范畴，故特标注。

Idāni paccayanayā, kārakādīhi suññato;

现今因缘论皆依因缘及缘的关系而成立，缘及因等皆空无自性。

Mūladdhasandhisaṅkhepākāravaṭṭavibhāgato.

「根品」与「本经简要」部分的分类说明。

Vāraṇopamatopettha, gambhīranayabhedato;

此处采用树干比喻，以深奥的因缘相别划分。

Yathārahaṃ vijānīyo, pāḷimuttavinicchayo.

应当如此了解，此为巴利文正统的详尽分析。

Tattha paccayanayo sāmaññato, visesato cāti duvidho hoti. Tattha tabbhāvabhāvimattatāpakāsako sāmaññato paccayanayo. Visesato pana paṭṭhāne āgatesu hetupaccayādicatuvīsatiyā paccayesu yathānurūpaṃ paccayavisesuppannamattatāpakāsako. Sā ca nesaṃ catuvīsatiyā paccayānaṃ vibhāgatā paṭṭhānamātikatthasaṃvaṇṇanāya āvi bhavissati. Tattha sāmaññato saṅkhārādayo avijjādipaccayabhāve eva bhāvinoti veditabbā. Yassa hi catūsu saccesu, pubbantādīsu ca avijjā appahīnā hoti, so dukkhe tāva pubbantādīsu ca aññāṇena tīsu bhavesu jātijarārogamaraṇādianekādīnavavokiṇṇaṃ puññaphalasaṅkhātaṃ saṅkhāravipariṇāmadukkhaṃ dukkhato ajānanto sukhasaññāya patthetvā tīhi dvārehi puññāneñjābhisaṅkhāre ārabhati. Samudaye aññāṇena dukkhahetubhūtesupi taṇhāparikkhāresu dukkhahetukaṃ āpāyikādidukkhaṃ, dukkhahetubhūtesu kāmūpasevanādīsu ca ādīnavaṃ apassanto sukhahetusaññāya ceva kilesābhibhūtatāya ca tividhepi saṅkhāre ārabhati. Nirodhe, pana magge ca aññāṇena anirodhabhūte gativisese nirodhasaññī, nirodhassa ca vā amaggabhūtesupi yaññāmaratapādīsupi nirodhamaggasaññī hutvā tividhepi saṅkhāre ārabhati. Idappaccayatāpaṭiccasamuppannesu dhammesu aññāṇena ‘‘ahetū appaccayā sattā uppajjanti, na honti paraṃ maraṇā’’ti vā ‘‘attāva jānāti vā na jānāti vā, sova saṅkhāre saṅkharoti, sova paṭisandhiyaṃ uppajjati, tassa aṇuissarādayo kalalādibhāvena sarīraṃ saṇṭhāpentā indriyāni sampādenti, sova indriyasampanno phusati, vedayati, taṇhiyati, upādānādīni ca karotī’’ti vā ‘‘sabbe sattā niyatisaṅgatibhavapariṇatā’’ti vā vikappeti. So evaṃ avijjāya andhīkato –

因缘法中因果的关系，分为普通因缘与特殊因缘两种。普通因缘者，是指诸法世俗性的因缘关系；特殊因缘则是在立法文本中因果相续的二十四因缘，依其相应差别而显现为特殊的因缘。此二十四因缘的分类，将在经文说明其在立法上的意义。普通因缘指的是从行蕴开始，根源于无明等起作用；须知，无明先前未除净者，在苦的最初诸现象中，因无明不灭，而受诸生老病死诸苦之烦恼，积存善果相应的习气变化所成苦，虽苦却未曾觉知，反以乐受的假相忽视，因而由三种善业入口续存。集谛中，虽因无明而成苦的根本原因，却因贪爱等的现行影响而生诸苦诸恶，于欲乐之生起等亦无防备，因此由三种行蕴起始。灭谛及道谛则因无明已灭或道的特殊作用，而分别为灭谛知见及道谛境界。如今因缘所生法中，谓无因无缘而生者，众生有其自体，非因他力即终无死。又或有言：自知或未知，无明行集之法，或成续生，或成复出，各根各识由此蕴育肉体，行使根身，感受苦乐，产生贪着。又谓一切众生皆因因缘所成，循环有生之理。由此无明盲昧之故——

‘‘Yathāpi nāma jaccandho, naro apariṇāyako;

犹如生于黑暗的盲人，无所成就；

Ekadā yāti maggena, ummaggenāpi ekadā.

无论上行下行，皆未得正道。

‘‘Saṃsāre saṃsaraṃ bālo, tathā apariṇāyako;

『愚者在轮回中轮回，且不得转变；一日造福，一日造恶』。

Karoti ekadā puññaṃ, apuññamapi ekadā’’ti. (vibha. aṭṭha. 226 saṅgārapadaniddesa) –

『愚者在轮回中轮回，且不得转变；一日造福，一日造恶』（典籍“杂部第八论文”，缘行词意释第226条）——

Vuttanayena tividhe saṅkhāre abhisaṅkharotīti. Kiṃ panettha ekāva avijjā saṅkhārānaṃ paccayo hoti, nanu ekasmā kāraṇā ekaṃva kāriyaṃ uppajjati, anekaṃ kāriyaṃ na uppajjati, anekasmā vā ekanti, anekasmā kāraṇā anekaṃ kāriyaṃ uppajjatīti? Saccaṃ, padhānattapākaṭattaasādhāraṇattadīpanatthaṃ panettha anekesu kāraṇesupi ekā avijjā eva paccayabhāvena niddiṭṭhā ‘‘phassapaccayā vedanā (udā. 3), semhasamuṭṭhānā ābādhā’’tiādīsu (a. ni. 10.60; mahāni. 5; cūḷani. khaggavisāṇasuttaniddesa 128) viya. Avijjā hi padhāno hetu, saṅkhārānaṃ pākaṭo, asādhāraṇo ca taṇhādihetūnampi hetuttā, na vatthārammaṇādīni khīṇāsavassa tesaṃ sambhavepi saṅkhārānaṃ abhāvāti. Evaṃ tāvettha vaṭṭasaṅkhārānaṃ avijjāya eva bhāve bhāvo veditabbo. Tathā viññāṇassāpi upacitakammābhāve abhāvato, sabbattha sabbesañca sabbavipākaviññāṇuppattippasaṅgato ca saṅkhārānaṃ eva bhāve bhāvo veditabbo. Yathā cettha, evaṃ uparipi nāmarūpādīnaṃ viññāṇādibhāve bhāvo yathānurūpaṃ anubhavayuttīhi ñātabboti ayaṃ sāmaññato paccayanayo.

据此所说，三种缘起行是因缘推动而生。然而，何以唯有一无明是诸行因缘？难道一因能够生一果，而多因不能生一果，或多因多果？诚然，此处所说一无明为诸因中唯一之因，是为突出主因和显现特殊性；如『触为缘，受产生』『狮子所起的病痛』等文（《增支部》第10.60；《大念住经》5；《小念住经》Khaggavisāṇa经说明128）所示。无明实为诸行的主要起因，且为渴爱等无形烦恼之因，而非财物等有形之缘灭，故无明灭绝时，诸行不生。由此，可知轮回诸行的存在，唯以无明为条件而存在。又如识，虽有动因业报之别，亦属诸行存在，于诸处皆与诸行依存相应。此则为通说因缘，名为普通因缘之理。

Visesato pana avijjā puññābhisaṅkhārānaṃ tāva ārammaṇapaccayena, upanissayapaccayena cāti dvidhā paccayo hoti. Sā hi avijjaṃ ārabbha sammasanādivasena uppattiyaṃ kāmāvacarānaṃ, abhiññācittena samohacittassa jānanakāle rūpāvacarānañca puññābhisaṅkhārānaṃ tāva ārammaṇapaccayena paccayo hoti, avijjāsamatikkamanatthāya pana avijjāsammūḷhatāya kāmarūpabhavasampattiyo patthetvāva kāmarūpāvacarapuññāni karontassa upanissayapaccayena paccayo hoti. Apuññābhisaṅkhārānaṃ panesā avijjaṃ ārabbha rāgādīnaṃ uppajjanakāle ārammaṇādipaccayena avijjāsammūḷhatāya pāṇātipātādīni karontassa nissayapaccayena, dutiyajavanādīnaṃ anantarūpanissayāsevananatthivigatapaccayehi yaṃ kiñci akusalaṃ karontassa hetusahajātaaññamaññanissayasampayuttaatthiavigatapaccayehīti evaṃ anekadhā paccayo hoti, āneñjābhisaṅkhārānaṃ pana ekena upanissayapaccayeneva paccayo hoti.

特别是无明对善业造作业，作为根本条件和辅助条件时二分为二：无明为起始时，因无明等形成欲界行为，出于神通心与迷乱心的生起时，则是善业造作业的根本条件；为超越无明时，对欲界颜色等善业造作的致果，则为辅助条件。而对不善业造作业，则是无明开端，于贪瞋等产生时，作为起始条件；在杀生等不善行为时，为附属条件；因第二瞬业、辅助条件与灭尽条件等而联系，且偶有多种条件存在。所以有许多不同条件，唯施行善业造业者则仅凭一辅助条件而为因。

Saṅkhārapaccayā viññāṇapade pana tayopi saṅkhārā viññāṇassa yathārahaṃ tīsu bhavesu paṭisandhipavattīsu kammapaccayena ceva upanissayapaccayena cāti dvidhā paccayā honti. Abhidhammabhājanīyanayena sahajātassa viññāṇassa sahajātaaññamaññanissayasampayuttakammatthiavigatādipaccayehi paccayā honti.

以造行为条件，用于识的名称而言：识在三界中依因缘复生，既作为业之条件，亦为辅助条件，二者皆为条件。根据阿毗达摩讲解，先天生起的识，与同生异生等条件、对应业报无碍条件互为因缘。

Viññāṇapaccayā nāmarūpapade pana viññāṇaṃ vipākabhūtaṃ, avipākabhūtañca nāmassa kevalassa vā rūpamissakassa vā paṭisandhipavattīsu sahajātaaññamaññanissayasampayuttavipākaāhāraindriyaatthiavigatapaccayehi yathārahaṃ navadhā, aṭṭhadhā vā paccayo hoti. Paṭisandhiyaṃ vipākaviññāṇaṃ vatthurūpassa sahajātaaññamaññanissayavipākaāhāraindriyavippayuttaatthi avigatapaccayehi navadhā paccayo hoti. Ṭhapetvā pana vatthurūpaṃ sesarūpassa teheva aññamaññapaccayarahitehi aṭṭhahi paccayo hoti. Abhisaṅkhāraviññāṇaṃ pana ekavokārapañcavokārabhavesu kammajarūpassa suttantikapariyāyena upanissayavasena paccayo hoti. Pavattiyaṃ pana sabbampi viññāṇaṃ tassa tassa nāmarūpassa yathārahaṃ paccayo hoti. Tattha arūpabhave viññāṇaṃ nāmasseva, asaññibhave rūpasseva, pañcavokārabhave nāmarūpassa paccayo hotīti veditabbaṃ. Teneva nāmañca rūpañca nāmarūpañca nāmarūpanti nibbacanaṃ katanti.

以识为条件，名色层面之识有两类：一为成熟业报识，一为未成熟业报识。名色层面，无论单独名（心），还是单独色（色法），在转生续流中，先天生起、同生异生、业果行动、感官之条件，根据不同组合，约有八或九种条件。成熟业报的续流识，是依凭色法同生异生、同生异生业果、行动、感官差别若干无碍条件所起，是九种条件中之一。将条件拆开置于色法和其他色法，则有八种无碍条件。造作意识对应一至五种果报体，用经文中的分类作辅助条件。续流中，识在各自名色依缘中合适地产生。其中无色界中只起名心，非识境界中只起色法，五果报中则名色俱起，意谓由此可以了解名、色、名色之分别和涅槃的含义。

Nāmarūpapaccayā saḷāyatanapade pana nāmaṃ vipākabhūtaṃ, avipākabhūtañca arūpabhave chaṭṭhāyatanassa avakaṃsato sahajātaaññamaññanissayasampayuttavipākaatthiavigatavasena yathārahaṃ sattadhā paccayo hoti. Itaresaṃ panetaṃ pañcannaṃ cakkhāyatanādīnaṃ pañcavokārabhave paṭisandhiyaṃ catumahābhūtasahāyaṃ hutvā sahajātanissayavipākavippayuttaatthiavigatavasena chadhā paccayo hoti. Kiñci panettha hetupaccayena, kiñci āhārapaccayena cāti tesaṃ vasena sabbavāresu ukkaṃsāvakaṃso veditabbo. Pavatte pana cakkhādīnaṃ pañcannaṃ vipākamavipākampi nāmaṃ pacchājātavippayuttaatthiavigatavasena catudhā paccayo hotīti. Evaṃ tāva nāmameva saḷāyatanassa paccayo hotīti veditabbaṃ.

以名称色相之缘而言，于六处中处境，名称是果报现行的，也有未现行的；未现行者乃于非色界的第六处起源处，依本自生及相互缘起等因缘生起，且不染有果报之性质，故成为真实究竟之缘，如理如法，于诸有情中有七种缘起现行。然他五者，乃眼根等五处之五门境中转续生起时，依四大之助缘，亦即依本自生及相互缘起连结的无染果报性质，成为彼处的真切缘起。又如因缘与因食之缘等，皆当观察其分别乃于此中各根缘中断续现行而成之果报之缘。且眼根等五处之现行及未现行，名称果报与非果报性质之缘，皆有四种，故名称唯为六处之缘起，理应了知。

Rūpaṃ pana vatthubhūtaṃ paṭisandhiyaṃ chaṭṭhāyatanassa sahajātaaññamaññanissayavippayuttaatthiavigatavasena chadhā paccayo hoti. Catumahābhūtarūpaṃ cakkhādīnaṃ pañcannaṃ paṭisandhiyaṃ, pavatte ca sahajātanissayaatthiavigatapaccayehi catudhā paccayo hoti. Rūpajīvitindriyaṃ pana indriyaatthiavigatavasena tividhā. Tathā āhāro āhāratthiavigatavasena. So ca āhārūpajīvīnaṃ pavatteyeva, no paṭisandhiyaṃ. Tāni pana pañca cakkhāyatanādīni pañcaviññāṇasaṅkhātassa chaṭṭhassa manāyatanassa nissayapurejātaindriyavippayuttaatthiavigatavasena chadhā paccayā honti pavatteyeva, no paṭisandhiyaṃ. Tathā pañcaviññāṇavirahitamanāyatanassa vatthurūpaṃ nissayapurejātavippayuttaatthiavigatavasena pañcadhā paccayo hotīti. Evaṃ rūpameva chaṭṭhāyatanassa, saḷāyatanassa ca paccayo hotīti veditabbaṃ. Khandhattayavatthurūpasaṅkhātaṃ pana nāmarūpaṃ chaṭṭhāyatanassa paṭisandhiyaṃ sahajātaaññamaññanissayasampayuttavippayuttavipākaatthiavigatādivasena yathārahaṃ paccayo hotīti. Evaṃ nāmañca rūpañca nāmarūpañca yathārahaṃ chaṭṭhāyatanassa, saḷāyatanassa ca paccayo hotīti veditabbaṃ.

色者为境之实体，于六处中转续生起，依本自生及相互缘起不染果报性质，成为真实缘起。四大色身为眼根等五根之缘起，现行时依本自生缘起，亦有四种缘起。色依止身为色根，其色根以不染果报之缘起分三种。食亦依止于不染果报之食性。此乃食色之生命现行时起，不属于转续生起。五根即眼根等及五识（五种心识）所依止之六处中生起之根性，皆依本自生及相互缘起无果报性质，得以四重缘起，现行时有而非转续生起。五识所依心处，无色境所依之根性，亦依本自生及相互缘起无果报性质，有五重缘起。如此色为六处及六处整体之缘起，理应了知。蕴为色之和合假名，名称色为六处及六处整体之转续生起，依本自生及相互缘起、不染果报性质，理应了知。

Saḷāyatanapaccayā phassapade pana chaṭṭhāyatanaṃ vipākaṃ, avipākañca sabbattha sampayuttaphassassa sahajātādivasena navadhā, aṭṭhadhā vā paccayo hoti. Cakkhāyatanādīni pañca yathākkamaṃ pavatte cakkhusamphassādīnaṃ pañcannaṃ nissayapurejātaindriyavippayuttaatthiavigatavasena chadhā, rūpāyatanādīni pañca tesaṃ ārammaṇapurejātaatthiavigatavasena tidhā. Manosamphassassa pana tāni, dhammārammaṇañca tathā ca ārammaṇādhipatimattena cāti bahudhā paccayā honti. Evaṃ chaṭṭhāyatanañca saḷāyatanañca chabbidhassāpi phassassa paccayo hotīti veditabbaṃ.

六处之缘，触处中第六处有果报与非果报，两者皆依缘触合生起及本自生等法，果报现行之缘共有九种或八种。眼根等五处依序现行，因眼触引生五识无染果报性质，现行时有四种缘起。色迹五处依其所缘之境，亦有三种缘起。意触亦复如是，依所缘境及主宰此境义，诸触有多种缘起。由此六处及五处合成之六处，触处之缘起共计六种，理当了解。

Phassapaccayā vedanāpade sabbopi phasso sahajātānaṃ vedanānaṃ sahajātaaññamaññanissayavipākaāhārasampayuttaatthiavigatavasena aṭṭhadhā, sattadhā vā paccayo hoti, asahajātānaṃ upanissayavasenevāti.

触为缘起时，感受界中所有触感均依本自生之感受，有果报及食缘合诸种无染性质之缘起，果报转续缘起有八种或七种，非果报则为附属性缘起，理应了知。

Vedanāpaccayā taṇhāpade vipākavedanā anusayapatitāya taṇhāya upanissayavasena, sahajātādivasena ca paccayo hoti. Yasmā pana –

以受缘为缘，渴爱诸有染受之根残留，以此无明根生之渴爱为缘起，依本自生等缘起生成缘起。释曰：

Dukkhī sukhaṃ patthayati, sukhī bhiyyopi icchati;

忧苦者所依受苦，乐苦所依受乐，且于乐中更生欲求，……

Upekkhā pana santattā, sukhamicceva bhāsitā;

但由于平等心持，正如在欲乐中所说的那样，

Taṇhāya paccayā tasmā, honti tissopi vedanāti. (visuddhi. 2.644);

因此缘起渴爱，正如这里也有说痛苦存在。

Taṇhāpaccayā upādānapade taṇhā asahajātā catunnampi upādānānaṃ upanissayavasena ceva anantarādivasena ca, sahajātā pana kāmupādānavajjitānaṃ tiṇṇaṃ hetusahajāta aññamaññanissayasampayuttaatthiavigatavasena sattadhā paccayo hoti.

由渴爱为因缘，在执着之所缘中，渴爱乃非自然生起，与四种执着合为依止且接续无间；自然生起者则为断除欲执着的三种缘起，三者相互依存，灭尽无余，以七种依缘之法相互为缘。

Upādānapaccayā bhavapade catubbidhampi upādānaṃ asahajātassa sabbakammabhavassa ceva upapattibhavassa ca upanissayavaseneva paccayo hoti, sahajātassa pana kammabhavassa hetusahajātādivasena paccayo hoti.

由执着为缘，在有为界中，四种执着之非自然生起者，为一切有业及其所生的一切业果转依止之缘，自然生起者则为业果及其因缘对应七种依缘之法的缘。

Bhavapaccayā jātipade bhavoti kammabhavova adhippeto, so ca jātiyā kammapaccayaupanissayapaccayavasena dvidhā paccayo hoti.

由有为界为缘，在生处名为有，实质所系唯业的有为；它作为生处，乃由业及其因缘作为转依止而成，故分为二重缘。

Jātipaccayā jarāmaraṇādipade jāti pana jarāmaraṇānaṃ, sokādīnañca tabbhāvabhāvībhāvamattato suttantikanayena upanissayakoṭiyāva paccayo hotīti ayaṃ tāvettha paccayanayo.

由生为缘，在老死等处，生即老死诸法的生起，且悲伤等伴随生老病死的有无状态，以为依止，依此经文言说为许多依止之重叠缘，此即此处所说的七重缘起原理。

Kārakādīhi suññato panete avijjādayo dvādasa dhammā yasmā evaṃ paccayapaccayuppannabhāvena aññamaññaṃ paṭibaddhā aññanirapekkhā hutvā avicchinnā anādikā pavattanti, tasmā tato aññena brahmādinā kārakena, pakatiaṇukālādihetunā vā kārakavedakarūpena paraparikappitena attanā vā rahitā. Na cete attā, na attani, na attavanto, suññā ete attena vā attaniyena vā dhuvabhāvena vā subhabhāvena vā sukhabhāvena vāti ayaṃ kārakādīhi suññatā.

由种种因素等虽空无实体，但无明等十二法因其相互因缘而生，此等法彼此相系，却无独立自体，因无初始故而不断流转。因此这些法，于彼此关系中，或由诸梵天等或由因缘时节等条件而生，虽似具因之性，却无自我占有，也非属于自我。此等空无自性，既非自我，亦非属于他，非自体，亦无常乐净，有如空法之真实状态。

Mūladdhasandhisaṅkhepākāravaṭṭavibhāgatoti ettha mūlato tāva avijjā, taṇhā cāti dve dhammā mūlanti veditabbā. Addhato panettha avijjā, saṅkhārāti dve aṅgāni atīto addhā, viññāṇādīni bhavāvasānāni aṭṭha paccuppanno addhā, jāti ceva jarāmaraṇañcāti dve anāgato addhāti tayo addhā veditabbā. Sandhito pana saṅkhārānaṃ, paṭisandhiviññāṇassa ca antarā eko hetuphalasandhi, vedanāya ca taṇhāya ca antarā eko phalahetusandhi, bhavassa ca jātiyā ca antarā eko hetuphalasandhi cāti tayo sandhī veditabbā. Saṅkhepato pana sandhīnaṃ ādipariyosānavavatthitā cattāro saṅkhepā honti. Seyyathidaṃ – avijjāsaṅkhārā eko saṅkhepo, viññāṇanāmarūpasaḷāyatanaphassavedanā dutiyo, taṇhupādānabhavā tatiyo, jātijarāmaraṇāni catutthoti evaṃ cattāro saṅkhepā veditabbā.

有关根源、结合、略说、体用、分类等，当知根本为无明与渴爱，此二是根本法。次第推演，无明为诸行之根本，结合处为过去部分，以后有识等八法、此诸法为生起，未来有生老死两法，共三阶段应当分别知。结合包括行与识结相、生起与灭尽；受与渴爱之间为因果桥梁；有与生之间亦是因果桥梁，这三处为结合所成。略说时，结合诸处因果循环分四略法，即一为无明行，二为识名色根触受，三为渴取有，四为生老死，依此四略分而知结合。

Ākārato panettha –

论形状之因，如次所说——

Atīte hetuyo pañca, idāni phalapañcakaṃ;

五为过去因，现时五果，

Idāni hetuyo pañca, āyatiṃ phalapañcakanti. –

今时因五，即未来五果。

Evaṃ vīsati ākārā honti.

如是共计二十形状因存在。

Ettha hi sarūpato vuttā avijjāsaṅkhārā, tesaṃ gahaṇena tadavinābhāvato gahitā taṇhupādānabhavāti ime pañca dhammā atīte hetuyo nāma, sarūpato vuttā viññāṇādayo pañca dhammā idāni phalapañcakaṃ nāma, sarūpato pana vuttā taṇhupādānabhavā, tesaṃ gahaṇena tadavinābhāvato gahitā avijjāsaṅkhārāti ime pañca idāni hetuyo nāma. Jātiādiapadesena vuttā viññāṇādayo pañca dhammā āyatiṃ phalapañcakaṃ nāmāti evaṃ vīsati ākārā veditabbā. Vaṭṭato panettha saṅkhārabhavā kammavaṭṭaṃ, avijjātaṇhupādānā kilesavaṭṭaṃ, sesāni vipākavaṭṭanti tīṇi vaṭṭāni honti. Yāva ca tesu kilesavaṭṭaṃ ariyamaggena na upacchijjati, tāva idaṃ bhavacakkaṃ anupacchinnaṃ pavattatīti ayamettha mūladdhasandhisaṅkhepākāravaṭṭavibhāgo.

这里说的身见等五烦恼是无明行，因其涵盖而无明不生，称为因此无有而生渴执的五法，是过去之因。身见等五法是识等五法，现在称为果五法。身见等所说属于渴执生，由其涵盖而无明行被制约，故五法今为因。识及后续五法以生等词称为识等五法，名为恒常果五法，如此共二十种形态须分别观察。从轮回角度，这些行法是业的轮转，是无明及渴执的轮转，余下则是果报轮转，三轮并存。由于烦恼轮转未由圣道净除，故此生死轮回无限循环。这是根本因缘的简明分析与分类。

Vāraṇopamatoti ettha vāraṇato tāva – ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti idamahetukavisamahetukadassananivāraṇaṃ, ‘‘saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti ucchedaattasaṅkantidassananivāraṇaṃ, ‘‘viññāṇapaccayā nāmarūpa’’nti attāti parikappitavatthubhedadassanato ghanasaññānivāraṇaṃ, ‘‘nāmarūpapaccayā saḷāyatana’’ntiādi attā passati…pe… vijānāti phusati, vedayati, taṇhiyati, upādiyati, bhavati, jāyati, jīyati, mīyatīti evamādidassananivāraṇanti idamettha micchādassananivāraṇaṃ.

所谓贯珠喻，喻意如串珠般依次相承：无明为因，行为依因所生故障障碍（无明所缘障），行为生识，识断灭为障碍，识生名色，是自性的分类区别及其紧密障碍。名色生六处乃至心识能见知、触觉、受受，因渴执生、取执生、成为生、出生、生存及死亡减灭，此链条之眼见障碍，故称为邪见障。

Upamāto panettha andho viya avijjā, tassa upakkhalanaṃ viya saṅkhārā, patanaṃ viya viññāṇaṃ, tena gaṇḍapātubhāvo viya nāmarūpaṃ, tassa gaṇḍabhedapīḷakā viya saḷāyatanaṃ, tassa saṅghaṭṭanaṃ viya phasso, tajjanitadukkhaṃ viya vedanā, dukkhassa paṭikārābhilāso viya taṇhā, asappāyaggahaṇaṃ viya upādānaṃ, asappāyālepanaṃ viya bhavo, tena gaṇḍavikārapātubhāvo viya jāti, tabbikārabhedo viya jarāmaraṇaṃ. Yathāsabhāvadassananivāraṇādito vā ete avijjādayo akkhipaṭalādi upamāhipi veditabbāti ayamettha upamā.

喻如盲人无明，行如其蹉跎之脚，识如跌倒，名色如四肢疼痛，六处如四肢破损，触如肢体联系，受如感受痛苦，渴如求痛苦之消除，取如求得所求，生如有形痛苦，老死如身心变坏。此乃以盲人受苦中的各种痛苦相类比无明及其继起法之障碍。如前所说，这些无明诸法的障碍性，以喻示为见地障碍。

Gambhīranayabhedatoti ettha gambhīrabhedo tāva imesaṃ avijjādīnaṃ paccekaṃ dhammatthadesanāpaṭivedhagambhīratā veditabbā. Ime hi avijjādayo dhammā yenākārena yadavatthā ca saṅkhārādīnaṃ phalānaṃ paccayā honti, so nesaṃ paccayaṭṭho duravabodhato gambhīroti ayamettha dhammagambhīratā. Dhammoti hetu ‘‘hetumhi ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’ti (vibha. 720) vacanato. Jarāmaraṇādīnaṃ phalānaṃ jātiādīhi paccayehi sambhūtasamudāgataṭṭho duravabodhato gambhīroti ayaṃ atthagambhīratā. Atthoti phalaṃ ‘‘hetuphale ñāṇaṃ atthapaṭisambhidā’’ti (vibha. 720) vacanato. Tesaṃ pana hetūnaṃ, phalānañca tena tenākārena aviparītato desanāpi sabbaññutaññāṇasseva gocarato gambhīrāti ayaṃ desanāgambhīratā. Yo panesaṃ avijjāsaṅkhārādīnaṃ adassanāyūhanādisabhāvo, so mandapaññehi duppariyogāhattā gambhīroti ayaṃ paṭivedhagambhīratāti ayamettha gambhīrabhedo.

所谓深义区分，即分别说明这些无明等法的根本义理深奥难明。无明等法因果相续生起，相互依赖不易了达，是故称为深义。义指缘起因缘果报相续知见之深，因乃缘起智慧、果乃对果义的洞达。老死果等生起于前缘相续，难于理解，为深义。因果及其逆转之教理，能为智者所洞见，故称教义深奥。若对无明行等无明之根本遮蔽根本不见，或只浅薄解其片端，则乃愚痴者之言，此为理解深义与浅俗之别。

Nayabhedo panettha ekattanayo nānattanayo abyāpāranayo evaṃdhammatānayoti imesaṃ catunnaṃ atthanayānaṃ vasena veditabbo. Tattha hi ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā, saṅkhārapaccayā viññāṇa’’nti evaṃ bījassa aṅkurādibhāvena rukkhabhāvappatti viya santānānupacchedo ekattanayo nāma. Yaṃ sammā passanto hetuphalasambandhena santānānupacchedāvabodhato ucchedadiṭṭhiṃ pajahati, micchā passanto hetuphalasambandhena pavattamānassa santānānupacchedassa ekattaggahaṇato sassatadiṭṭhiṃ upādiyati.

区分说，谓此四种义理理解不同的统一或未统一理解。此四义理是依止无明为因、行为因、识为果等根本经文所表示，犹如种子萌芽称统一之树。正见行人因果相续圆通，断除续世断见；邪见行人则因果生灭之续世未断，执持恒存断灭两见。此为四义理之合摄分类。

Avijjādīnaṃ pana yathāsakaṃ lakkhaṇavavatthānaṃ nānattanayo nāma. Yaṃ sammā passanto navanavānaṃ uppādadassanato sassatadiṭṭhiṃ pajahati, micchā passanto ekasantānapatitassa bhinnasantānasseva nānattaggahaṇato ucchedadiṭṭhiṃ upādiyati.

无明等五法中，依其特性表现为不同理解种类，称为差别理解者。正见者，正确了知新生起而破坏断灭恒常之见；邪见者，则对不灭恒存持断见，对断灭观持恒存见。此差别是对无明五法不同理解之根本区分。

Avijjāya pana ‘‘saṅkhārā mayā uppādetabbā, saṅkhārānaṃ vā viññāṇaṃ amhehī’’ti evamādibyāpārābhāvo abyāpāranayo nāma. Yaṃ sammā passantokārakassa abhāvāvabodhato attadiṭṭhiṃ pajahati, micchā passanto yo asatipi byāpāre avijjādīnaṃ sabhāvaniyamasiddho hetubhāvo, tassa aggahaṇato akiriyadiṭṭhiṃ upādiyati.

无明者谓：“行法当由我所生，行法若无识，我等则无。”此等诸起始事无，如实无者，名为非有之理。由此，正见修习者，破无明而断执「我见」，则舍弃错误的执见。错误者谓无明等诸法自然规律的因无见，如虚假执着，故由此错误执见而生无所作为之见。

Avijjādīhi pana kāraṇehi saṅkhārādīnaṃyeva sambhavo khīrādīhi dadhiādīnaṃ viya, na aññesanti ayaṃ evaṃdhammatānayo nāma. Yaṃ sammā passanto paccayānurūpato phalāvabodhato ahetukadiṭṭhiṃ, akiriyadiṭṭhiñca pajahati, micchā passanto paccayānurūpaṃ phalappavattiṃ aggahetvā yato kutoci yassa kassaci asambhavaggahaṇato ahetukadiṭṭhiṃ ceva niyatavādañca upādiyatīti ayamettha nayabhedoti evaṃ vijānīyo pāḷimuttavinicchayo.

由无明等因，诸行等法如乳成酪，非他成作，此即谓之无他因法门。正见知因果相应果报，有觉因无之见，亦舍弃无所作为之见。非正见者因果报应不可得，如无中生有，故执空无因果定见，谓此为真。此分歧之理，乃巴利文精义也。

Paccayākāravibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 缘之行相分别论母义释毕。

Satipaṭṭhānavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā念处分别论母义释

Satipaṭṭhānavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – cattāroti gaṇanaparicchedo, tena na tato heṭṭhā, na uddhanti dīpeti. Satipaṭṭhānāti ettha dve satipaṭṭhānā satigocaropi satipi. ‘‘Catunnaṃ, bhikkhave, satipaṭṭhānānaṃ samudayañca atthaṅgamañca desessāmī’’tiādīsu (saṃ. ni. 5.408) hi satigocaro ‘‘satipaṭṭhāna’’nti vuccati, tassattho patiṭṭhāti tasminti paṭṭhānaṃ, kā patiṭṭhāti? Sati. Satiyā paṭṭhānaṃ satipaṭṭhānaṃ. Padhānaṃ ṭhānanti vā paṭṭhānaṃ, satiyā paṭṭhānaṃ satipaṭṭhānaṃ. ‘‘Cattāro satipaṭṭhānā bhāvitā bahulīkatā satta bojjhaṅge paripūrentī’’tiādīsu (ma. ni. 3.147) pana sati. Tassattho patiṭṭhātīti paṭṭhānaṃ, upaṭṭhāti okkantitvā pakkhanditvā pavattatīti attho. Satiyeva paṭṭhānatthena satipaṭṭhānaṃ. Atha vā saraṇaṭṭhena sati, sā ca upaṭṭhānaṭṭhena paṭṭhānanti satipaṭṭhānaṃ, idamidha adhippetaṃ. Yadi evaṃ, kasmā satipaṭṭhānāti bahuvacanaṃ kataṃ? Satiyā bahuttā. Ārammaṇabhedena hi bahukā tā satiyo.

关于念处分解之表，文中所称为四，乃数目分段详述，不当从此上下浮动。念处意即二种：念所依境及念自身，悉称念处。彼经中谓：「比库，当说四念处之生起与灭除。」谓此念处即谓察境，依此成立念处。念者为念处之所立。如经云：「四念处修习广大，成七觉支完全。」故念作为基础。此中「建立」意为围绕守护而持续。唯念为基础故称念处。或言念为依止，持心守护，即念处。此当通达。若然，因何用复数？答曰因有多种念所差异也。

Idhāti imasmiṃ sāsane, tena ajjhattādivasena sabbappakāracatucattālīsavidhasatipaṭṭhānanibbattakassa puggalassa nissayabhūtaṃ sāsanameva, nāññaṃ sāsananti dīpeti. Vuttaṃ hetaṃ ‘‘idheva, bhikkhave, samaṇo…pe… suññā parappavādā samaṇehi aññehī’’ti (dī. ni. 2.214; ma. ni. 1.139; a. ni. 4.241).

言此教法中，自外而内因果具备，四十二种念处乃其所依，惟此教法而无他外教法。经中有言：「在此，舍利子，外道诸流皆空。」

Bhikkhūti saṃsāre bhayaṃ ikkhanako. Tena kiñcāpi bhagavato devaloke nisīditvā satipaṭṭhānaṃ desentassa santike devagaṇaṃ muñcitvā ekabhikkhupi nisinno nāma natthi, tathāpi devo vā hotu manusso vā gahaṭṭho vā pabbajito vā, saṃsāre bhayanti sammā ikkhamāno yathānusiṭṭhaṃ paṭipajjamānova bhikkhu nāma hoti, nāññoti dasseti. Yathāha ‘‘alaṅkato cepī’’ti (dha. pa. 142).

比库于轮回生死中甚为恐惧。因佛在天界宣讲念处法，天人俱解脱离，唯独一比库坐于法会，亦或天人或人间，家居或出家，皆于轮回恐怖中行持戒律，诚如经中云：「装饰者亦无所依。」

Ajjhattanti niyakajjhattaṃ. Kāyeti ettha āyanti tatoti āyo. Ke āyanti? Kucchitā kesādayo, iti kucchitānaṃ āyoti kāyo. Atha vā aṅgapaccaṅgānaṃ, kesādīnañca samūhaṭṭhenapi kāyo, rūpakāyo, tasmiṃ attano kāyeti attho. Kāyānupassīti kāyaṃ anupassanasīlo. ‘‘Kāye’’ti ca vatvā puna ‘‘kāyānupassī’’ti dutiyakāya-ggahaṇaṃ ‘‘evaṃ na kāye aṅgapaccaṅgavinimuttaekadhammānupassī, nāpi kesalomādivinimuttaitthipurisānupassī, na ca bhūtupādāyavinimuttaekadhammānupassī, atha kho rathasambhāranagarāvayavakadalikkhandhavibhāgānupassako viya yathākkamaṃ aṅgapaccaṅgakesādibhūtupādāyasamūhānupassī evā’’ti dassanatthaṃ kataṃ. Tathā hettha yathāvuttadhammasamūhavinimutto itthipurisādiko, añño vā koci dhammo na dissati, yathāvuttadhammasamūhamatteyeva pana bālā tathā tathā subhādito ca micchābhinivesaṃ karonti, ayaṃ pana yogī tattha kāyānupassī eva aniccadukkhaanattāsubhānupassī evāti vuttaṃ hoti. Atha vā yvāyaṃ mahāsatipaṭṭhāne assāsapassāsādiko cuddasavidho kāyo vutto, tassa sabbassa imasmiṃyeva kāye anupassanato ‘‘kāye kāyānupassī’’ti evamādināpi attho daṭṭhabbo.

内身者，即受体，即躯体。何为身？谓毛发等，毛等集合即为身。或谓肢体相连与毛发等总称身，色身是也，谓自身所依身。观察身体即为身不观。谓言“于身”即二重身的分别，然非执身的局部与非执毛发等部分，亦非执脚与非脚部分。若如车具或城墙各部分观察，察视躯体毛发脚等整体，依其本质观看。证实此者为真身的色法整体，非也，则类人无知妄执以为所有，真实修行者则能于此身不失，观无常苦与不净之相，如是说。又谓此大念处呼吸观之身体，为十三种身体之观法，于此身未观时，当观为「身中身之行」。意即观法解说之总纲。

Viharatīti iriyati, catūsu iriyāpathesu ekenāgataṃ sarīrabādhanaṃ aññena iriyāpathena vicchinditvā apatamānaṃ attabhāvaṃ harati, pavattetīti attho. Bahiddhā kāyeti parassa kāye. Ajjhattabahiddhā kāyeti kālena attano, kālena parassa kāye. Kālena hi ajjhattabahiddhākāyesupi ekasmiṃ khaṇe kāyānupassanā uppajjati, paguṇakammaṭṭhānassa pana aparāparaṃ sañcaraṇakālo ettha kathito. Ātāpīti kāyapariggāhakavīriyena vīriyavā. So hi yasmā kilesānaṃ ātāpanato ātāpo vuccati vīriyaṃ, so cassa atthi, tasmā ātāpīti vuccati. Sampajānoti kāyapariggāhakena sampajaññena samannāgato. Satimāti kāyapariggāhikāya satiyā samannāgato. Ayaṃ pana yasmā satiyā ārammaṇaṃ pariggahetvā paññāya anupassati, vīriyena ca antarā vosānaṃ nāpajjati, tasmā yesaṃ dhammānaṃ ānubhāvena taṃ satipaṭṭhānaṃ sampajjati, tesaṃ dassanatthaṃ ‘‘ātāpī sampajāno satimā’’ti idaṃ vuttanti veditabbaṃ.

「住」者，谓行为。身体行为有四种路，即四行处，其中一种身体行为来到时，是对身躯的烦恼；借助另外一种行为离断该烦恼，从而使自身状态无染净清起行，此即「发生」之义。外显者谓身体为他身，内外兼具者谓身体。时间上自身与他身兼具有此身体，身体观照亦随之生起；而该观照随业现起时，交替于不同生命之中运行，此时长短流转应当说于此。所谓「热诚」者，是以持身精勤之力，因其由内毒之激励而生的热力，即称为精进。精进者，是由其本有存在，故号曰热诚。所谓「正知」者，是具备持身正知。所谓「念」者，是具备持身念。此念以所缘起之境界，透过智慧而观照，精进则内不生懈怠，因而以其现象之流转得以完整出现。故有此诸法得生此念处，唯有亲证者，彼谓「具热诚、正知、具念者」，此为当知。

Iti kāyānupassanāsatipaṭṭhānaṃ, sampayogaṅgañca dassetvā idāni pahānaṅgaṃ dassetuṃ ‘‘vineyya loke abhijjhādomanassa’’nti vuttaṃ. Tattha vineyyāti tadaṅgavinayena vā vikkhambhanavinayena vā vinayitvā. Loketi yvāyaṃ ajjhattādibhedo kāyo vutto, sveva idha lujjanapalujjanaṭṭhena loko nāma. Vibhaṅge pana yasmā rūpakāye pahīnaabhijjhādayo vedanādīsupi pahīyanti eva, tasmā pañcapi upādānakkhandhā ‘‘loko’’ti vuttaṃ. Tasmiṃ loke abhijjhādomanassasaṅkhātaṃ kāmacchandabyāpādaṃ vineyyāti sambandho. Imassa ca nīvaraṇesu balavadhammadvayassa pahānadassanena sesanīvaraṇānampi pahānaṃ vuttaṃyevāti veditabbaṃ. Visesena cettha abhijjhādomanassavinayena yathākkamaṃ kāyasampattivipattimūlānaṃ anurodhavirodhānaṃ, attaabhiratitadasubhākārādibhāvanānabhiratīnaṃ, abhūtaguṇapakkhepabhūtadosāpanayanānañca pahānaṃ vuttaṃ, tena yogāvacarassa yogānubhāvanibbattaphalaṃ, yogasamatthatā ca dīpitā hoti.

关于身体观照念处以及诸所依止，既说明其相并且联系起来，现当示现断除法门，谓之「应调伏于世间之贪欲瞋恚」。此「调伏」是指，在此法门中或以戒律或以外护戒方法而调伏之。所谓世间，即是内外分别的身体，因其内摄外护，内外浑然如一，故号为世间。因所分别身体灭除贪瞋等随烦恼，感受等亦皆断除，故又云五阴之集体为「世间」。此中所谓世间之贪欲瞋恚，即谨护此二烦恼之调伏。更应知此烦恼为盖烦恼二种强力，能被破除，且在关系净化烦恼时，后续余盖亦连锁断除。尤其此处以贪欲瞋恚之调伏为主，调伏随主而生的身体法见失调、逆反、内心不欢喜等不善状态，从而断除错乱、恶习、业果之缺失及由不实谬断引发之恶趣。由此调伏方法所得经验，形成修习果效，且由修习汇集而成稳定功用。

Ajjhattaṃ vedanāsūtiādīsupi ajjhattādīni vuttanayena veditabbāni. Ettha pana vedanāti tisso vedanā lokiyā, tathā cittaṃ, dhammā ca, tesaṃ vibhāgo vibhaṅganaye āvi bhavissati. Kevalaṃ panettha yathā vedanādayo anupassanto vedanādianupassī nāma hoti, so nayo dassetabbo. Seyyathidaṃ – vedanāsu tāva sukhā vedanā dukkhato, dukkhā sallato, itarā ca aniccato anupassitabbā. Yathāha –

由内受感等如受、想、行、识诸法之内在起灭，应当由遍知断逐一阐明。此中谓受有三种界域：世俗、心识及法。其分类，应由分析而生。唯有不观受等诸界则称为未观受者，此义当明示。譬如受中，愉悦受来自苦、苦来自热惰、余受应观察其无常性质。亦正如经中言：

‘‘Yo sukhaṃ dukkhato adda, dukkhamaddakkhi sallato;

「于苦中见愉悦，苦中见苦，热惰中见热惰；

Adukkhamasukhaṃ santaṃ, addakkhi naṃ aniccato’’ti (saṃ. ni. 4.253; itivu. 53).

看不苦不乐平静者，视之无常」，（萨婆多尼经第四章二百五十三节；义利部第五十三章）。

Sabbā eva etā dukkhato anupassitabbā ‘‘yaṃ kiñci vedayitaṃ, taṃ dukkhasminti vadāmī’’ti (saṃ. ni. 4.259) vacanato. Evaṃ anupassanto pana aniccādisattānupassanāvasena vā anupassantopi ‘‘imaṃ vedanaṃ ko vedayati, kassāyaṃ vedanā, kiṃ kāraṇāyaṃ vedanā’’ti upaparikkhitvā ‘‘na koci sattādiko vedayati, na kesañci sattādīnaṃ vedanā, vatthārammaṇādikāraṇā panāyaṃ vedanā uppajjatī’’ti anupassantopi vedanānupassī nāma hoti. Atha vā sukhādīnaṃ uppattikkhaṇe dukkhādīnaṃ asambhavā aniccā addhuvā vipariṇāmadhammāti evaṃ vā anupassanto vedanānupassī nāma hoti. Imināva nayena pāḷinayānusārena sesacittadhammānampi anupassanākāro veditabbo. Visesato panettha cittesu aniccatāvasena, dhammesu anattatāvasena ca anupassanto cittānupassī, dhammānupassī ca nāma hotīti veditabbaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva. Ayaṃ tāvettha padattho.

一切皆当观为苦者语云：「一切受感，皆是苦」，此亦当念。然未观诸法无常、苦性等本质，或以未具断见而观「此受何受？谁受此受？何因此受？」怀疑而不解故，谓之未观受者。或者，乐受等初发生时不及苦受兴灭状，因而观常。由此未观即为常观。依此理，乃至未观诸心法、法法，谓之心未观法未观。应当如是通达。尤其是于心随无常乃至诸法无我之实，相互观照者，称为观心、观法者，亦应晓之。以上乃本节教义之概要。

Dhammabhedo panettha natthi, saraṇavasena ca ekāva sati ārammaṇavasena ‘‘cattāro satipaṭṭhānā’’ti vuttāti.

在此并无法的种类差别，以皈依为依止而言，正如开示『四念处』时只称一义，即此唯一的正念所缘。

Vibhaṅganayato panettha suttantabhājanīye tāva ajjhattabahiddhātadubhayakāye kesādikoṭṭhāsabhāvanāvasena paṭhamaṃ satipaṭṭhānaṃ vitthāritaṃ. Tathā ajjhattādīsu paccekaṃ sāmisanirāmisavasena duvidhānaṃ sukhadukkhaadukkhamasukhavedanānaṃ vasena dutiyaṃ, sarāgavītarāgasadosavītadosasamohavītamohasaṃkhittavikkhittamahaggataamahaggatasauttarānuttarasamāhitāsamāhitavimuttāvimuttabhedato soḷasavidhehi cittapajānanavasena tatiyaṃ, pañcanīvaraṇānaṃ, sattabojjhaṅgānañca sambhavāsambhavauppādapahānapahīnānuppattibhāvanāpāripūrihetujjhānavasena catutthaṃ satipaṭṭhānaṃ vitthāritaṃ. Ayaṃ suttantabhājanīyanayo.

从释义解释角度看，《经文注解》部分，将第一念处详述为内外二体及毛发等部分的观察；其次从内境等分别以对乐苦及非乐苦感受的体察，阐释第二念处；第三念处则以心识的十六种生起方式，涵盖离贪嗔痴等分别，展开心的内观；第四念处则详述五盖及七觉支的生起与不起，止息及修习过程。此乃《经文注解》所采用的释义方法。

Abhidhammabhājanīye pana tāva ‘‘cattāro satipaṭṭhānā. Idha bhikkhu kāye kāyānupassī viharati vedanāsu…pe… dhammesu dhammānupassī viharatī’’ti (vibha. 380) evaṃ mātikaṃ ṭhapetvā dhammasaṅgaṇiyaṃ vuttanayassa vitthāresu aṭṭhasu lokuttaracittesu sampayuttasativaseneva vitthārato vibhattā.

至于《阿毗达摩注解》，则以上述『四念处。此中比库于身内观身，于受……及法内观法』等偈颂为纲要，将释义方法建立，于八识及出世间心相结合的正念状态下展开详尽论述。

Pañhāpucchakanayepi catunnaṃ satipaṭṭhānānaṃ kati kusalā…pe… kati araṇā? Siyā kusalā, siyā abyākatā…pe… anupādinnaanupādāniyāva, asaṃkiliṭṭhaasaṃkilesikāva…pe… anidassanaappaṭighāva. Na hetū ahetukāva…pe… anuttarā araṇāvāti lokuttaravaseneva vibhattā. Sammāsambuddhena hi suttantabhājanīyasmiññeva lokiyalokuttaramissakā satipaṭṭhānā kathitā, abhidhammabhājanīyapañhāpucchakesu pana lokuttarāyeva. Tesu ca lokiyā nānācittesu eva labbhanti. Aññeneva hi cittena kāyaṃ paggaṇhanti, aññena vedanādayoti. Lokuttarā pana cattāropi maggakkhaṇe ekacitteyeva labbhanti. Ekasmiñhi maggacittakkhaṇe ārammaṇato nibbānārammaṇā ekāva sati kāyādīsu subhasukhaniccaattavipallāsasamucchedakatāya catukiccasādhanaṭṭhena cattāripi nāmāni labhatīti ayamettha vibhaṅganayo.

问答法中，亦探讨四念处中几多善不善、何为有为无为、何为清净不净、何为无因有因，结论皆为最高无染无染净不净之境，由世尊亲说经文，仅局限于世俗与出世间二义。在问答中，世俗层面涉及各类心，譬如以彼心观察身，或以他法观察受等，世间法只能分别不同心境；而出世间四念处于行道现前片时，心汇聚一处，唯念除杂，趣向涅槃之境，专注于身受心法，达四圣谛具足之境界，此为释义法之根本所在。

Kamato satipaṭṭhāne, anūnādhikatopi ca;

对于四念处，至少应学习、实践，到达及超越境界；

Pāḷimuttanayo ñeyyo, tattha kosallamicchatā.

必须遵守巴利正统解说，其间包含实修之巧妙要领。

Tattha kamato tāva ayampi desanākkamova, sopi pākaṭāpākaṭavasena vutto. Imāsu hi rūpakammaṭṭhānaṃ pākaṭanti paṭhamaṃ kāyānupassanā vuttā. Tato arūpakammaṭṭhānaṃ. Tatthāpi ārammaṇaṃ anubhavantī uppajjamānā vedanā pākaṭāti anantarā vedanānupassanā, tato ārammaṇaṃ vijānantaṃ viññāṇaṃ pākaṭanti cittānupassanā, citte pākaṭe tannissitā sukhumāpi dhammā pākaṭā hontīti ante dhammānupassanā vuttā. Ayaṃ tāvettha kamo.

在那里，欲求之际，宣说也同样是直接明了说出的。这些所谓的外形修习处，首先称为身观。接着是非形修习处。在此处，对于正在生起的对象，即感受，称之为明显，随即对感受观照，进而对心识观照显现，称为心观；在心中显现，连细微法都显现，称为法观，这是对法的观照。此即所谓欲求。

Anūnādhikatoti ettha pana kasmā bhagavatā cattārova satipaṭṭhānā vuttā, anūnā anadhikāti? Taṇhācaritadiṭṭhicaritasamathayānikavipassanāyānikānaṃ mandatikkhavasena dvidhā pavattānaṃ visuddhimaggavasena. Mandassa hi taṇhācaritassa oḷārikaṃ kāyānupassanāsatipaṭṭhānaṃ visuddhimaggo, tikkhassa sukhumaṃ vedanānupassanāsatipaṭṭhānaṃ, diṭṭhicaritassāpi mandassa nātippabhedagataṃ cittānupassanāsatipaṭṭhānaṃ, tikkhassa atippabhedagataṃ dhammānupassanāsatipaṭṭhānaṃ visuddhimaggo. Samathayānikassa ca mandassa akicchena adhigantabbanimittaṃ paṭhamaṃ satipaṭṭhānaṃ visuddhimaggo, tikkhassa dutiyaṃ, vipassanāyānikassāpi mandassa tatiyaṃ, tikkhassa catutthaṃ visuddhimaggoti veneyyajjhāsayato cattāro vuttā. Subhasukhaniccaattabhāvavipallāsappahānatthaṃ vā caturoghayogāsavaganthaupādānaagatippahānatthampi catubbidhāhārapariññatthañca cattārova vuttā, anūnā anadhikāti ayamettha anūnādhikatā. Evaṃ pāḷimuttanayo ñeyyo.

所谓少许多许，这里为何世尊特别说四念处是“少许”“不多”？这是因为渴爱行为、见解行为，在平缓与敏锐的两条清净之道上起行。平缓者是身观成就之道，敏锐者是感受观照、心观、法观成就之道。平缓的渴爱行为所带领的是粗重的身观道，敏锐的带领的是细妙的感受观，道见行为中，平缓的是无分别的心观，敏锐的是分别的法观之道。平缓的止行者稍不愿意努力修习，所成清净第一念处；敏锐者则是第二念处。平缓的观行者是第三念处，敏锐者是第四念处。因这四种念处是为消除烦恼结、覆盖、毒气与依恋而熟习的，所以称之为少许或不多许。巴利语中此义应当这样了知。

Satipaṭṭhānavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 念处分别论母义释毕。

Sammappadhānavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā正勤分别论母义释

Sammappadhānavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – sammappadhānāti kāraṇappadhānā upāyappadhānā. Yoniso padahanato paramaṃ dhānaṃ padhānaṃ, padhānavīriyānīti attho. Idha bhikkhūti imasmiṃ sāsane paṭipannako bhikkhu. Anuppannānanti anibbattānaṃ. Pāpakānanti lāmakānaṃ. Akusalānaṃ dhammānanti akosallasambhūtānaṃ dhammānaṃ. Anuppādāyāti na uppādanatthāya. Chandaṃ janetīti kattukamyatāsaṅkhātaṃ kusalacchandaṃ janeti uppādeti. Vāyamatīti payogaṃ parakkamaṃ karoti. Vīriyaṃ ārabhatīti kāyikacetasikavīriyaṃ karoti. Cittaṃ paggaṇhātīti teneva sahajātavīriyena cittaṃ ukkhipati. Padahatīti padhānavīriyaṃ karoti. Paṭipāṭiyā panetāni cattāripi padāni vīriyasseva āsevanābhāvanābahulīkammasātaccakiriyāhi yojetabbāni.

关于精进分解之论义，仅言“正精进”指的是因缘精进、方法精进。经由正智启发，精进是最宝贵的努力，即为精进之意。此处“比库”指在此教法中实践修行的比库。所谓“未生”，是指未产生之意；“邪恶”，是指堕落的；“不善法”，则为不善业所生的法。未生成指非由产生所致。产生欲念，即生起想去做某善意愿望。努力，是说身体力行之奋发。发起精进，指起身心精力。把心摄拿起来，凭借本有精进提起心念。发起精进，是表现如上行事。照法次第，应将这四种精进努力通过勤恳、专注、广泛、堆积等修持功夫结合起来。

Uppannānanti anuppannāti avattabbataṃ āpannānaṃ. Pahānāyāti pajahanatthāya. Anuppannānaṃ kusalānaṃ dhammānanti anibbattānaṃ kosallasambhūtānaṃ dhammānaṃ. Uppādāyāti uppādanatthāya. Uppannānanti nibbattānaṃ. Ṭhitiyāti ṭhitatthāya. Asammosāyāti anassanatthaṃ. Bhiyyobhāvāyāti punappunaṃ bhavanāya. Vepullāyāti vipulabhāvāya. Bhāvanāyāti vaḍḍhiyā. Pāripūriyāti paripūraṇatthāya. Sesaṃ padato uttānameva.

未生，是指已进入但尚未完成；舍弃，是为放弃之意。未生的善法，即尚未生发的善法；已生，指已发生成就。持久，是保持本质；无摇动，是不动摇。日日增广，是日益增长；广博，是深广增长。修持，是不断增长；圆满，是趋向完全。以上言辞，皆依序升起，逐一说明。

Atthato panettha ‘‘anuppannānaṃ pāpakāna’’ntiādīsu asamudācāravasena vā ananubhūtārammaṇavasena vā kilesānaṃ anuppatti veditabbā. Aññathā hi anamatagge saṃsāre anuppannā akusaladhammā nāma natthi. Kusaladhammesu pana ratanattayappasādavipassanādivivaṭṭūpanissayakusalādivasena anuppannāpi atthi. Tesampi uppannapubbatte sati sabbasattānaṃ ito pubbe ca āsavakkhayappasaṅgato. Ekantappavattasādhakā tesaṃ. Tattha ekaccassa vattaganthadhutaṅgasamādhivipassanānavakammesu aññatarasmiṃ niccappayuttassa, ghaṭato, vāyamato ca brahmalokā āgatattā bhavavasena kilesesu aladdhāsevanassa sattassa kilesā na samudācaranti, aparabhāge panassa vattādīni vissajjetvā kusītassa carato ceva akalyāṇamittādito kilesesu laddhāsevanassa ca ayonisomanasikāraṃ, sativossaggañca āgamma uppajjanti. Evaṃ tāva asamudācāravasena kilesānaṃ anuppatti veditabbā.

从意义上讲，此处“未生成恶法”等等，或因不善行为或未曾体验之对象，须知是烦恼未生起的状态。否则说，没有未生的恶法在无尽轮回中。未生的善法，则因清净宝藏、安心、观照等所依之善法，依然存在。于此之前，凡所有众生均有烦恼随缘未灭，唯有一味持续修道者以此为依止。有时少部分在除结净行等某些定慧等修内，虽临时来世如梵天界生，因未同善所缘故，烦恼不现行，然而在余处因习气等尚存烦恼，非正思维常忘失而生起，故当知烦恼的未生是因无妄行持而受制。

Ekaccassa pana tasmiṃ attabhāve ananubhūtapubbaṃ dibbādibhedaṃ manāpiyaṃ ārammaṇaṃ labhitvā tattha ayonisomanasikārasativossagge āgamma kilesā uppajjanti, alabhitvā evaṃ ananubhūtārammaṇavasena kilesānaṃ anuppatti veditabbā.

但有时在某自体中，虽未体验过天人诸殊异法，不良的烦恼对象却已生起，因而烦恼生起。若未证得，不曾生起异象之对象，称为烦恼未生，是以知诸恶法未生的条件。

‘‘Uppannānaṃ pāpakāna’’nti ettha pana catubbidhaṃ uppannaṃ vattamānabhūtāpagataokāsakatabhūmiladdhavasena, tesaṃ vibhāgo uppannattike vuttova. Aparampi catubbidhaṃ uppannaṃ samudācāraārammaṇādhiggahitaavikkhambhitaasamugghātitavasena. Tattha sampati vattamānaṃyeva samudācāruppannaṃ nāma. Sesaṃ pākaṭameva. Yasmā panettha imesu uppannesu vattamānabhūtāpagataokāsakatasamudācārasaṅkhātaṃ catubbidhaṃ uppannaṃ na maggādivajjhaṃ, tasmā bhūmiladdhaārammaṇādhiggahitaasamugghātitasaṅkhātaṃ catubbidhaṃ uppannaṃ sandhāyettha ‘‘uppannānaṃ pāpakānaṃ pahānāyā’’ti vuttaṃ.

所谓“已生之恶”，此处指的是现在已成生、现行中不断生起且得着地位的坏法现象。这里所说“已生”，是对已经成现的事物，结合“今生的现行、已发生、堕落、动摇、根基稳固”等状态，根据其现状分类而得名。另一种说法，将“已生”分为四类，乃依据行为对象的获得、接近、推进以及完成而不间断的变化。然而，这里所说的“现行的已生”是指行为的进行状态，即行为正在施为、进行中的已生。其余的则是更明显的已生。因本处讲说的四类已生是现行中不断生起、获得果位的行为，不涉及涅槃等终极道果，故以“得地、行为对象、所缘、施为推动及完成过程”等状态所内涵的四类已生为本处所指。而“已生之恶当断除”正是在此意。

Kathaṃ pana maggakkhaṇe anuppannānaṃ kusalānaṃ uppādāya vāyāmo hoti, kathañca uppannānaṃ ṭhitiyāti? Maggappavattiyā eva. Maggo hi pavattamāno pubbe anuppannapubbattā anuppanno nāma vuccati. Yā cassa pavatti, ayameva ṭhiti nāmāti ayaṃ tāvettha padattho.

那么，在证得圣道时，善法尚未生起的状态如何努力生起？以及已生之事物如何维持？此皆凭借圣道的展开。圣道一旦展开，先前未生起者即得名为未生（anuppanna），此即为“未生”之义。其展开即为“已立”，故此既是未生者的生起，也是已立之理，这即本处意旨。

Dhammabhedo panetthāpi ekasseva vīriyassa kiccabhedato catudhā vuttāti ayamettha pāḷimuttavinicchayo.

法的分别在此，即同一精进力量根据其职务分为四种，这是对巴利语根本含义的精确区分。

Vibhaṅganayato pana suttantabhājanīye tāva cattāro sammappadhānā lokiyalokuttarakusalacittasampayuttavīriyavasena akusalādipadehi saddhiṃ vitthārato vibhattā. Abhidhammabhājanīyapañhāpucchakesu panete lokuttarakusalacittasampayuttavaseneva vibhattā, phalacittasampayuttā pana na gahitā. Teneva pañhāpucchake ‘‘kusalā eva, vipākadhammadhammā eva, apacayagāminova, sekhāvā’’tiādinā vuttā. Seso panettha vinicchayo satipaṭṭhāne vuttanayānusārena veditabbo.

从分解法义的视角看，经典中归类用于区分四种正勤，其与世间及出世间善心相应，和不善及其它心地相应，具体广义详细分别论述。阿毗达摩经典中的问题问答则仅以与出世间善相应者加以分别，未涵盖与果报意念相应的勤。相对应的问答中，如“唯有善，是果报法，是堕落所至，是修行者”等语均已诉说。而其余义理应依念处经典现行教说中细微不同层次逐步认识。

Sammappadhānavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 正勤分别论母义释毕。

Iddhipādavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā神足分别论母义释

Iddhipādavibhaṅgamātikāya pana cattāro iddhipādāti ettha ijjhatīti iddhi, samijjhati nipphajjatīti attho, iddhi eva pādo iddhipādo, iddhikoṭṭhāsoti attho. Ijjhanti vā etāya sattā iddhā vuddhā ukkaṃsagatā hontītipi iddhi, pajjanti etenāti pādo, patiṭṭhā adhigamūpāyoti attho, iddhiyā pādo iddhipādo. Chandasamādhipadhānasaṅkhārasamannāgatanti ettha chandahetuko, chandādhiko vā samādhi chandasamādhi, kattukamyatāchandaṃ adhipatiṃ karitvā paṭiladdhasamādhissetaṃ adhivacanaṃ. Padhānabhūtā saṅkhārā padhānasaṅkhārā, catukiccasādhakassa sammappadhānavīriyassetaṃ adhivacanaṃ. Samannāgatanti tena chandasamādhinā, padhānasaṅkhārena ca upetaṃ. Iddhipādanti yathāvuttatthena ‘‘iddhī’’ti saṅkhyaṃ gatānaṃ upacārajjhānādikusalacittasampayuttānaṃ chandasamādhipadhānasaṅkhārānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena pādabhūtasesacittacetasikarāsiṃ. Bhāvetīti vaḍḍheti, attano santāne punappunaṃ janetīti attho. Iminā nayena sesesupi attho veditabbo. Tattha vīmaṃsāti paññā. Sesaṃ padato suviññeyyameva.

关于加持支的分类本细论，谓四支即加持之意，具体含义为意欲、愿望、完成；加持支即意志之所依。意欲即心之欲求，愿望为集聚与依止，完成为安立成功。加持支依愿望支、定支及精进支相应而成，是四种实用功德的具足。依此念加持、愿望及四种正勤构成加持支。加持支即指由正知等善心所推动的意愿、定、精进等心理因素集合。『加持』意即精进所生不断增长的力量，意同反复生起自身连续生命的含义。此理应细细思辨掌握。整段结论明了而可明了知。

Atthato panettha tena kiṃ kathitaṃ? Catunnaṃ bhikkhūnaṃ matthakappattaṃ kammaṭṭhānaṃ kathitaṃ. Yathā hi catūsu amaccaputtesu ṭhānantaraṃ patthetvā vicarantesu eko upaṭṭhānena, eko sūrabhāvena, eko jātisampattiyā, eko mantabalenāti evaṃ te paccekakāraṇena rājānaṃ ārādhetvā ṭhānantaraṃ pāpuṇanti, evaṃ bhikkhūpi chandavīriyacittavīmaṃsāsu ekekaṃ jeṭṭhaṃ dhuraṃ pubbaṅgamaṃ katvā lokuttaradhammanibbattakā honti. Ettha ca chando samādhi padhānasaṅkhāroti tayo dhammā iddhīpi honti iddhipādāpi, sesā pana sampayuttā cattāro khandhā iddhipādā eva. Evaṃ sesādhipatiyuttacittesupi iddhipādāti veditabbā.

本段所说的意旨何在？乃论及四比库主要业处的阐述。如同四名无父子关系的少年，分别因不同条件：一人受托管理，一人因香气，一人因出生家世，另一人因精神影响，各自得到不同境遇——于是各异而成就王者之所托。比库亦然，基于愿、精进、勤、慧的单独反复检验，以长者经验破除顽固，乃至达成出世间法的发生。此中，愿、精进、勤三法即为加持；而加持支由四蕴构成。进而于此理智生出明然的意旨。

Apica jhānavipassanāsu pubbabhāgo iddhipādo. Yo paṭilābho, sā iddhi. Paṭhamajjhānādīnaṃ hi pubbabhāgaparikammāni iddhipādo nāma, paṭhamajjhānādayo iddhi nāma. Paṭhamamaggādīnaṃ pubbabhāgavipassanā iddhipādo nāma, paṭhamamaggādayo iddhi nāma. Paṭilābhavasenāpi dīpetuṃ vaṭṭati. Paṭhamajjhānādayo hi paṭhamamaggādayo ca iddhipādo nāma, dutiyajjhānādayo, dutiyamaggādayo ca iddhi nāmāti ayaṃ tāvettha padattho.

禅那与内观观行的前半部分是威力支柱。其所获得者，即为此威力。第一禅那等乃为前半部分的修持，称为威力支柱；第一道等乃为威力。第一道之前半部分内观观行亦称威力支柱；第一道等亦称威力。即便具备此获，仍宜激发。故第一禅那等称为威力支柱，第二禅那等和第二道等称为威力，此为此处定义。

Dhammabhedo panettha vibhaṅganayeneva pākaṭo bhavissati. Tattha hi suttantabhājanīye tāva chandādīnaṃ padānaṃ vibhaṅgaṃ vatvā ante ‘‘iddhipādoti tathābhūtassa vedanākkhandho…pe… viññāṇakkhandho. Iddhipādaṃ bhāvetīti te dhamme āsevati bhāveti bahulīkaroti, tena vuccati iddhipādaṃ bhāvetī’’ti (vibha. 434) evaṃ sabbe lokiyalokuttaradhammā iddhipādoti vuttā.

法的差别在此处显然通过分别而明了。此处，依经文断言对诸欲等心根词义分别，终结曰“威力支柱者，如实的感受蕴……名称识蕴。修习威力支柱者即在所谋法中冒出成就作用，此即称为修习威力支柱”。如是说，世间及出世间诸法皆称为威力支柱。

Abhidhammabhājanīye pana chandādīni padāni vibhajitvā ante ‘‘iddhipādoti tathābhūtassa phasso…pe… paggāho avikkhepo’’ti (vibha. 447) evaṃ sabbe lokuttarakusaladhammā iddhipādāti vatvā puna ‘‘chandiddhipādo vīriyiddhipādo cittiddhipādo vīmaṃsiddhipādo’’ti (vibha. 457) mātikaṃ ṭhapetvā ‘‘tattha katamo chandiddhipādo? Idha bhikkhu yasmiṃ samaye lokuttaraṃ jhānaṃ bhāveti…pe… yo tasmiṃ samaye chando chandikatā…pe… ayaṃ vuccati chandiddhipādo’’tiādinā lokuttarakusalacittasampayuttachandavīriyacittavīmaṃsā eva iddhipādāti vuttā. Tathā pañhāpucchakepi kusalā eva, anidassanaappaṭighā eva, vīmaṃsiddhipādo hetu, sesā na hetū…pe… cittiddhipādo na vattabbo, sesā cittasampayuttā…pe… anuttarāva, araṇāvāti. Sesamettha satipaṭṭhāne vuttasadisameva. Pāḷimuttakanayo panetthāpi na uddhaṭoti.

在阿毗达摩所断分里，诸欲等心根分别后末称“威力支柱者，真实的触……接合不乱”，该经断（vibha. 447）。诸出世善法皆称威力支柱，又复作“欲威力支柱、精进威力支柱、心威力支柱、思惟威力支柱”等母题书法（vibha. 457），立基于“那时即修习出世禅那的比库，其时欲为欲威力支柱者”等说，说明威力支柱即为出世善心性质及其连系，对此提出分析。故柯篮经辩难者亦云善者、不显露者、无对境障碍者、思惟威力支柱为因，余无因……心威力支柱不可说，是余属心接合……最上最胜，无畏等，余于念处法中所述同。巴利外经文者未加放逸。

Iddhipādavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 神足分别摄颂义注释已毕。

Bojjhaṅgavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā觉支分别摄颂义注释

Bojjhaṅgavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – satta bojjhaṅgāti ettha bodhiyā, bodhissa vā aṅgāti bojjhaṅgā. Idaṃ vuttaṃ hoti – yāya eva dhammasāmaggiyā maggakkhaṇe uppajjamānāya līnuddhaccādianekesaṃ upaddavānaṃ paṭipakkhabhūtāya satidhammavicayādisattavidhāya dhammasāmaggiyā ariyasāvako bujjhati, kilesaniddāya uṭṭhahati, saccāni vā paṭivijjhati, tassā dhammasāmaggisaṅkhātāya bodhiyā aṅgāti bojjhaṅgā jhānaṅgamaggaṅgāni viya. Yo panesa yathāvuttappakārāya etāya dhammasāmaggiyā bujjhatīti katvā ariyasāvako ‘‘bodhī’’ti vuccati, tassa bodhissa aṅgāti bojjhaṅgā senaṅgarathaṅgādayo viya. Apica ‘‘bodhāya saṃvattantīti bojjhaṅgā’’tiādinā paṭisambhidānayenāpi bojjhaṅgattho veditabbo. Pasattho, sundaro vā bojjhaṅgo sambojjhaṅgo, satiyeva sambojjhaṅgo satisambojjhaṅgo. Evaṃ sesesupi. Tattha dhamme vicināti aniccādito parivīmaṃsati jānāti, dhamme vā etena sattā vicinantīti dhammavicayo, paññā. Upekkhati samarasānaṃ dhammānaṃ hāpanavaḍḍhane avāvaṭatāya paṭisaṅkhānākārena majjhattā hotīti upekkhā, tatramajjhattatā. Paṭisaṅkhānalakkhaṇo hi upekkhāsambojjhaṅgoti. Sesaṃ suviññeyyameva. Ayaṃ tāvettha padattho. Dhammabhedopettha suviññeyyova.

关于觉支分别母题，从义理说有七觉支：此处称觉为觉者或觉的部分。言曰：当有法和合的正行法念定生起时，其灭诸多扰乱，同时觉之、断贪欲，其觉支犹如觉者之部分，如禅那、行道等。依此，觉者即觉支，如战车之轮轴等。又称“觉者起于觉”，由犹如分别意义显现觉支之理。觉者聪明、美好，称为共觉支，即与念云共觉支。其余亦然。其处审察法性无常等异，看知众生以所审法性，谓智慧。对过患默然受容之法称为舍，即中道心性。舍即此处中道标志。余义应当清楚。此为本处意思，对于法的分别理尤为明白。

Vibhaṅganayato panettha suttantabhājanīye tāva lokiyalokuttaravasena sesesu lokuttarakusalavipākavasena vibhattā. Pañhāpucchake pana siyā kusalā, siyā abyākatā, pītisambojjhaṅgo sukhāya vedanāya sampayuttova, sesā dvīhi…pe… pītisambojjhaṅgo sukhasahagatova, sesā tidhāpi, anidassanaappaṭighā, dhammavicayasambojjhaṅgo hetu, sesā na hetū…pe… rūpāvacarāva, araṇāvāti. Sesaṃ satipaṭṭhāne vuttanayameva. Ayamettha vibhaṅganayo.

从分别说，对本经断分，即世间与出世世间切分为余，依出世功德果报分别。问答者或善，或不明，喜悦觉支相应于乐受，余二觉支应比……同乐受相应，余三种不显露无对境障碍，法识觉支之因，余无因……色界脱欲无畏等。余由念处中说相同。此为分别说。

Idāni pana –

现在则——

Kamato tāvattato ca, hetubhūmivibhāgato;

欲乐、色界与无色界，以及依止因缘根本的分别；

Vivekato ca viññeyyo, pāḷimuttavinicchayo.

并且应当通过调柔断观而分别，亦须依据巴利文原典精确剖析。

Tattha kamato tāva ayampi desanākkamova. Sabbesaṃ hi bojjhaṅgānaṃ upakārattā satisambojjhaṅgo paṭhamaṃ vutto, tato yasmā upaṭṭhitasatiko dhamme paññāya pavicināti, pavicitadhammo vīriyaṃ ārabhati, āraddhavīriyassa pīti uppajjati, pītimanassa kāyopi cittampi passambhati, passaddhakāyassa sukhino cittaṃ samādhiyati, samāhitacitto taṃ cittaṃ sādhukaṃ ajjhupekkhitā hoti, tasmā dhammavicayasambojjhaṅgādayo yathākkamaṃ vuttāti ayaṃ tāvettha kamo.

其中，欲乐界是如同教授技能的初级阶段。因修习觉支中，正念觉支首先被提出，之后由专注观察所护持的正念引导智慧渐次提升，有此智慧觉察为先导，勇猛精进随之产生，精进带来喜悦，因喜悦，身与心皆趋安止；于是，安止的身体使心安受乐，安受乐的心专注定力，专注定力的心善巧平衡从容，因此从觉法观察的觉支等依次恰如其分地被提出，这便是此处所说的欲乐阶段。

Tāvattato pana kasmā te satteva vuttā, anūnā anadhikāti? Līnuddhaccapaṭipakkhato, sabbattikato ca. Ettha hi tayo bojjhaṅgā līnassa paṭipakkhā. Yathāha – ‘‘yasmiṃ ca kho, bhikkhave, samaye līnaṃ cittaṃ hoti, kālo tasmiṃ samaye dhammavicayasambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo vīriya…pe… pītisambojjhaṅgassa bhāvanāyā’’ti (saṃ. ni. 5.234). Tayo uddhaccassa paṭipakkhā. Yathāha – ‘‘yasmiṃ ca kho, bhikkhave, samaye uddhataṃ cittaṃ hoti, kālo tasmiṃ samaye passaddhisambojjhaṅgassa bhāvanāya, kālo samādhi…pe… upekkhāsambojjhaṅgassa bhāvanāyā’’ti (saṃ. ni. 5.234). Eko panettha loṇadhūpanaṃ viya sabbabyañjanesu sabbabojjhaṅgesu icchitabbo. Yathāha – ‘‘satiñca khvāhaṃ, bhikkhave, sabbatthikaṃ vadāmī’’ti (saṃ. ni. 5.234). Evaṃ līnuddhaccapaṭipakkhato ca sabbatthikato ca satteva vuttāti ayaṃ tāvattato.

至于为何只说这些阶段而未包括全部，原因在于它们被定义为至少不多也不少，介于不懈怠无过失的相对状态之间，可谓处于怠惰与勤奋的中间。此处所论的三觉支，作为怠惰的对立面，即为专注于观察法的勇猛觉支、喜悦觉支与正念觉支，如经律部所述：“比库们，若此时心怠惰，则为修习观察觉支、勇猛觉支、喜悦觉支之时机。”又，三觉支为勤奋的对立面，譬如“若此时心生愤怒，则为修习安乐觉支、定觉支与舍觉支之时机。”这里如同于烧盐熏烟于诸有色物，所有觉支中最应渴望者即是正念觉支，正如经典云：“我说正念遍处诸法。”如此，因介于怠惰与勤奋两极之间而适当均衡，故称为此阶段。

Hetubhūmivibhāgatoti ettha hetuvibhāgato tāva – cattāro satisambojjhaṅgassa uppādāya saṃvattanti satisampajaññaṃ muṭṭhassatipuggalaparivajjanatā upaṭṭhitassatipuggalasevanatā tadadhimuttatāti. Tathā satta dhammā dutiyassa paripucchakatā vatthuvisadakiriyā indriyasamattapaṭipādanā duppaññapuggalaparivajjanā paññavantapuggalasevanā gambhīrañāṇacariyapaccavekkhaṇatā tadadhimuttatāti. Tattha ajjhattikabāhirānaṃ sarīraparikkhārabhūtānaṃ vatthūnaṃ visadabhāvakaraṇaṃ vatthuvisadakiriyā nāma. Tathā ekādasa dhammā tatiyassa apāyabhayagamanavīthidāyajjamahattasatthumahattajātimahattasabrahmacārimahattānaṃ paccavekkhaṇatā ānisaṃsadassāvitā piṇḍapātāpacāyanatā kusītapuggalaparivajjanatā āraddhavīriyapuggalasevanatā tadadhimuttatāti. Tattha ‘‘buddhādīhi gatamaggo mayā gantabbo’’ti paccavekkhaṇā vīthipaccavekkhaṇā nāma. ‘‘Dāyakehi dinnapiṇḍapātassa mahapphalataṃ sampādessāmī’’ti attānaṃ damanaṃ piṇḍapātāpacāyanaṃ nāma. Tathā ekādasa dhammā catutthassa buddhadhammasaṅghasīlacāgadevatopasamānussatiyo satta, lūkhapuggalaparivajjanatā siniddhapuggalasevanatā pasādanīyasuttantapaccavekkhaṇatā tadadhimuttatāti. Tathā satta dhammā pañcamassa paṇītabhojanasevanatā, utusukhairiyāpathasukhasevanatā dve majjhattappayogatā sāraddhakāyapuggalaparivajjanatā santakāyapuggalasevanatā tadadhimuttatāti. Ekādasa dhammā chaṭṭhassa vatthuvisadakiriyā indriyasamattapaṭipādanā nimittakusalatā samaye cittassa paggahaniggahasampahaṃsanajjhupekkhanā catasso , asamāhitasamāhitapuggalānaṃ parivajjanasevanatā dve, jhānavimokkhapaccavekkhaṇatā tadadhimuttatāti. Tattha kasiṇādinimittānaṃ uggahaṇakusalatā nimittakusalatā nāma. Pañca dhammā sattamassa sattasaṅkhārakelāyanamajjhattapuggalānaṃ parivajjanasevanatā dve dve, tadadhimuttatāti. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana sammohavinodaniyā vibhaṅgaṭṭhakathāya gahetabboti ayamettha hetuvibhāgo.

所谓依止因缘之根本，指此处因缘的分类，依于觉支的四种生起：正念觉支因对自念存在的觉察，解脱对身心的精妙观察，专注正念清晰之人而成就；第二因缘为七法，即次品觉支中，诸法净化条件如诸根调柔、难于无明者不能染污，诸明智佐助之修法依次而成；第三因缘为十一法，为第三品觉支，其中恐怖远离、道路正通、伟大圣人及圣者的见地、生起广大持戒、具大梵行、众德遍具的圣人所现证，道路的观察；供食施浴的舍报，内心的驯伏与令行禁止；第四因缘则为十一法，为第四品觉支，即佛法、僧团、戒律、布施及天人逾越神力的诚敬等七项观法，污秽人之远避，纯净人之亲近，深信世尊经典之境界的观察；第五为七法，为第五品觉支，精进愉悦之用，及身心安感的喜乐；第六为十一法，为第六品觉支，内外诸缘净洁观察，根调柔练习，因念执持、把握惊觉等心境，分为四类，涵盖未专注与专注人群的分别；第七为五法，为第七品觉支，两者均以诸止念觉修为对象而修习。此即简略说法，详解则见论释书。由此可知因缘之根本即是如此分类。

Bhūmivibhāgato panete kāmāvacarā, lokuttarā vā honti, kāmāvacaresu balavavipassanādīsu eva bojjhaṅgā labbhanti, na itaresu. Lokuttaresu pana sabbattha labbhanti, rūpāvacarārūpāvacaracittesu sabbathā na labbhanti abodhipakkhikattā. Keci pana therā vipassanāpādakesu kasiṇāsubhabrahmavihārajjhānesupi bojjhaṅge uddharanti, na ca te paṭisiddhā aṭṭhakathācariyehi, tasmā tesaṃ matena rūpāvacarāpi honti, na kenaci pariyāyena arūpāvacarāti ayamettha bhūmivibhāgo.

因缘根本的另外分类则依修习场所区分，欲界修习与出世间法修习二分。欲界修习中，只有勇猛、正见等觉支能得成就，其他觉支不易圆满。出世间法修习在任何境界皆能成就，但色界与无色界的心境中则非完全可成就，因其悟力不彰。长老中有者在恬静的禅定中激发了觉支，这一点虽为少数亦未被论师们确认证实，故欲界亦视为修习觉支的范围，而非无色界。此即因缘根本的另一种划分。

Vivekatoti ettha vivekoti vivittatā, svāyaṃ pañcavidho tadaṅgavikkhambhanasamucchedapaṭipassaddhinissaraṇavivekavasena. Tadaṅgavivekoti vipassanā, vikkhambhanavivekoti aṭṭha samāpattiyo, samucchedavivekoti maggo, paṭipassaddhivivekoti phalaṃ, nissaraṇavivekoti sabbanimittanissaṭaṃ nibbānaṃ. Tatrime tadaṅgasamucchedapaṭipassaddhinissaraṇavivekanissitā honti. Tathā hete vipassanākkhaṇe kiccato tadaṅgavivekanissitā, ajjhāsayato nissaraṇavivekanissitā. Maggakāle pana kiccato samucchedavivekanissitā, ārammaṇato nissaraṇavivekanissitā, phalakkhaṇe kiccato paṭipassaddhivivekanissitā. Ārammaṇato nissaraṇavivekanissitā ca honti. Kesañci therānaṃ mate vipassanāpādakarūpāvacarajjhānakkhaṇe vikkhambhanavivekanissitāvāti pañcavivekanissitāpi hontīti ayamettha viveko. Evaṃ viññeyyo pāḷimuttavinicchayo.

所谓独处，在此谓独处者，指内心净静离散的状态，是自然而然且具有五种部分的斥破羁绊、见通断灭、修习清净和解脱为法的整体独处。自五部分独处即是观智，其一者断除羁绊为观智，其二者八种禅定为斥破羁绊之独处，其三者断灭即为道，其四者修习清净为果，其五者解脱乃缘一切相无余的涅槃。此中三者以断羁绊、见通断灭、修习清净及解脱独处而成立。因此于观智时，当专勤断羁绊独处，断除存心独处，入道时则当专勤见通断灭之独处，缘境时当具解脱独处，果位时当专勤修习清净独处，亦当专勤缘境修习解脱独处。于各长老意，观智成就之时，亦是斥破羁绊之独处，故此有五种独处成立。此应如实了知，乃巴利文正流通注释所明。

Bojjhaṅgavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 觉支分别摄颂义注释已毕。

Maggaṅgavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā道支分别摄颂义注释

Maggaṅgavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – ariyoti taṃtaṃmaggavajjhakilesehi ārakattā , ariyabhāvakarattā ca ariyo, aṭṭha aṅgāni assāti aṭṭhaṅgiko, nibbānatthikehi maggīyati, nibbānaṃ vā maggati, kilese vā mārento gacchatīti maggo. Seyyathidanti so katamoti ce, idāni svāyaṃ maggo caturaṅginī viya senā aṅgamattameva hoti, aṅgavinimutto natthīti dassento ‘‘sammādiṭṭhi…pe… sammāsamādhī’’ti āha. Tattha sammā passatīti sammādiṭṭhi, paññā. Sammā saṅkappeti takketīti sammāsaṅkappo, vitakko. Sesaṃ suviññeyyameva. Tato dhammabhedopi vibhaṅganayopi bojjhaṅgesu vuttasadiso.

对提问者，正思维如同身心悦乐所依，余部则有二种。正思维单指无散乱意，而为喜乐伴随之正思维，不带有不动心。余亦为三类。正见为因，余为非因，此乃特别之处。余亦同然。今说曰：

Abhidhammabhājanīye pana viratittayavajjito pañcaṅgikopi maggo vibhatto, tañca pañcannaṃ aṅgānaṃ kiccādhikataṃ, viratīnañca avuttasiddhataṃ sandhāya, virativajjitassa pana lokuttaramaggassa abhāvā sopi aṭṭhaṅgikovāti veditabbo.

因欲、因业分别辨察，因地分别辨察，

Pañhāpucchakepi sammāsaṅkappo sukhāya vedanāya sampayuttova, sesā dvīhi. Sammāsaṅkappo avitakkavicāramatto, pītisahagato sukhasahagatova, na upekkhāsahagato, sesā tidhāpi. Sammādiṭṭhi hetu, sesā nahetūti ayaṃ viseso. Sesaṃ samameva. Idāni pana –

于八道中应当认识，巴利文正流通注释此说。

Kamato kiccabhedato, bhūmibhedavivekato;

依欲、依功能之分别，依地之分别与远离；

Maggaṅgesu vijānīyo, pāḷimuttavinicchayo.

应就道支而了知，此乃离巴利文本之判别。

Tattha kamato tāva ayampi desanākkamova. Bhagavatā hi nibbānādhigamāya paṭipannassa paññāpajjotapaññāsatthatāya avijjandhakāravidhamanato bahūpakārattā paṭhamaṃ sammādiṭṭhi desitā. Tato heraññikassa kahāpaṇaparivattakahattho viya yathāsabhāvadassanassa sammādiṭṭhiyā bahūpakārattā sammāsaṅkappo. Svāyaṃ yathā sammādiṭṭhiyā, evaṃ sammāvācāyapi upakārako. Yathāha ‘‘pubbe kho, gahapati, takketvā vicāretvā pacchā vācaṃ bhindatī’’ti (ma. ni. 1.463), tasmā tadanantaraṃ sammāvācā. Yasmā pana vācāya saṃvidahitvā loke kammante payojenti, tasmā tadanantaraṃ sammākammanto. Kāyavacīduccaritaṃ pahāya ubhayasucaritaṃ pūrentasseva yasmā ājīvaṭṭhamakaṃ sīlaṃ pūrati, na itarassa, tasmā tadubhayānantaraṃ sammāājīvo vutto. Evaṃ ‘‘visuddhadiṭṭhisīlenāpi ettāvatā paritosaṃ akatvā idaṃ vīriyaṃ ārabhitabba’’nti dassetuṃ tadanantaraṃ sammāvāyāmo. Āraddhavīriyenāpi kāyādīsu sati sūpaṭṭhitā kātabbāti dassanatthaṃ tadanantaraṃ sammāsati. Sūpaṭṭhitāya satiyā ekattārammaṇe cittaṃ samādhātuṃ sakkāti tadanantaraṃ sammāsamādhi vuttoti ayaṃ tāvettha kamo.

于此，倘若愿意，亦可将其视为宣说的路径。世尊为达涅槃果位而修习者，因具慧灯火般的智慧盖除无明等多种障碍，初而宣说正见。继而如观察者临场挥动铜币之手，象征展现一切正见所蕴多重利益，于正思维亦是如此。正如正见自身，正语亦具帮助作用。如经中所说：“羯磨夫君，先察视后，再断语。”此即正语。因有言语能引导世间法行，故此时即正业。抛弃身语之恶行，具足双方善行，即因涵盖生计等戒，故称为双方俱行善业。又因“净见、净戒，亦于此量之，不生嗔意，应当勉励”之意，故称正精进。正精进涵盖内身外等之觉知乃为安住，此即正念。安住觉知，使心集中不散乱，故此称正定。上述即所说的诸功用所在。

Kiccato panesaṃ ekekassa tīṇi tīṇi kiccāni, seyyathidaṃ – sammādiṭṭhi tāva aññehipi attano paccanīkakilesehi saddhiṃ micchādiṭṭhiṃ pajahati, ārammaṇato nirodhasaccaṃ sacchikaroti, asammohato sesasaccāni paṭivijjhati. Evaṃ sammāsaṅkappādīnaṃ micchāsaṅkappapajahanādivasena yathānurūpanti kiccatā veditabbā. Visesato panettha sammāsaṅkappo sahajātadhamme abhiniropeti, sammāvācā pariggaṇhāti , sammākammanto samuṭṭhāpeti, sammāājīvo vodāpeti, sammāvāyāmo paggaṇhāti, sammāsati upaṭṭhāpeti, sammāsamādhi samādahatīti idamettha kiccaṃ.

关于各项功课，每一项均包含三种实务，例如正见者于诸他人及自身之烦恼掷弃邪见，起始于依止灭谛之观，证实不迷惑之余谛。如此，正思维断除邪思维是等功课，应当以此标准观其因缘。尤其此地，正思维缘起于其本质，以此判断正语之涵养，正业之成就，正生计之引发，正精进之取得，正念之呈现，以及正定之达成，皆属此职。

Bhedato pana pubbabhāge sammādiṭṭhi ‘‘dukkhe ñāṇa’’ntiādinā catūsu saccesu ñāṇavasena nānakkhaṇā nānārammaṇā nānānāmā hoti, dutiyo pana nekkhammaabyāpādaavihiṃsāsaṅkappavasena, viratiyo catubbidhavacīduccaritatividhakāyaduccaritamicchājīvaviramaṇasaṅkhātacetanāvasenapi virativasenapi, chaṭṭhasattamā catubbidhasammappadhānasatipaṭṭhānavasena nānakkhaṇā nānārammaṇā nānānāmā honti. Maggakāle panete sammādiṭṭhiādayo ekakkhaṇā ekārammaṇā. Kiccato pana tāni pubbabhāge nānānāmāni labhanti, sammāsamādhi pana pubbabhāgepi maggakkhaṇepi catukkapañcakajjhānavasena nānakkhaṇo nānānāmo, maggakkhaṇe pana ekārammaṇo hoti. Ekassa hi paṭhamamaggo pādakajjhānādiniyamato paṭhamajjhānādiko vā dutiyajjhānādīsu aññatarajjhāniko vā, dutiyamaggādayopissa paṭhamamaggasadisajjhānikā vā visadisajjhānikā vāti so maggakālepi nānakkhaṇo nānānāmo vāti ayamettha bhedo.

正见在前段中，借助“四圣谛”的认识，依不同时刻有所差别，名目各异。第二段则因出离、无贪、无害的思维，戒除恶行及由恶行中生的不净生计，具有戒的断除效果。第六、七则因四圣谛的正勤修习与念处修持，而显现不同名称。证果时，其正见等称号均为同一时刻、同一对象。各项功课于前段中皆取得诸种称呼，正定于前段和证果时四禅等四五禅所证不同，证果则专一于一法。其差别在于：于初阶依足趺禅等规约初禅或在次禅里某一禅次，次阶乃至于后之阶，或某一阶定，以与初阶相似或清净之禅同名，此即其区别。

Bhūmito ca vivekato ca vinicchayo bojjhaṅgesu vuttānusārena veditabboti evaṃ vijānīyo pāḷimuttavinicchayo.

根据觉支中所说之基础与离欲，依照详细分类，皆应如是分别所得。因此，应了解巴利文对应的分类及其释义。

Maggaṅgavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 道支分别摄颂义注释已毕。

Jhānavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā禅那分别摄颂义注释

Jhānavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – pātimokkhasaṃvarasaṃvutotiādīsu pātimokkhanti sikkhāpadasīlaṃ. Taṃ hi yo naṃ pāti rakkhati, taṃ mokkheti moceti āpāyikādīhi dukkhehi, tasmā ‘‘pātimokkha’’nti vuccati. Saṃvaraṇaṃ, saṃvaranti vā tenāti saṃvaro, pātimokkhameva saṃvaro pātimokkhasaṃvaro, kammavācāpariyosāne ijjhanakassa atthato cetanādirūpassa pātimokkhasaṃvarasīlassevetaṃ adhivacanaṃ. Tena saṃvuto pihitakāyavacīpayogoti pātimokkhasaṃvarasaṃvuto. Viharatīti iriyati pavatteti. Ācāragocarasampannoti ettha ācaritabbato ācāro, gāvo caranti etthāti gocaro, gunnaṃ caraṇaṭṭhānaṃ. Taṃsadisatāya pana sabbopi pavattivisayo gocaroti veditabbo. Tesaṃ vibhāgo niddese vuttanayeneva veditabbo.

关于禅的分类明细，简而言之，戒律遵守者即所谓戒律。若不守护此者，将受恶道等苦，故称戒律。守护即戒护，此戒护为对善恶行为的意图等之守护。持有戒律即为持守。行者往来于各地，行为举止皆应合宜，称为所行之事。正如牛群迁徙所往之地为牧场，所有行为之流转场所皆应视为牧场。各者划分如文中所述，应据此理解。

Niddese hi –

此处进一步说明——

‘‘Ācāragocarasampannoti atthi ācāro, atthi anācāro. Tattha katamo anācāro? Kāyiko vītikkamo, vācasiko vītikkamo, kāyikavācasiko vītikkamo, ayaṃ vuccati anācāro, sabbampi dussīlyaṃ anācāro, idhekacco veḷudānena vā patta…pe… pupphaphalasinānadantakaṭṭhadānena vā cāṭukamyatāya vā muggasupyatāya vā pāribhaṭutāya vā jaṅghapesanikena vā aññataraññatarena vā buddhapatikuṭṭhena micchāājīvena jīvikaṃ kappeti, ayaṃ vuccati anācāro.

所谓行为所摄，即行为存在，有行为；亦有不善行为存在。不善行为为何？身行违犯、语行违犯、身语违犯者，此称为不善行为。不善行为全是恶性行为。有的借由致痴迷的毒品或食物，或借施予花果、香品、牙齿、木材等礼物，或因讨好、奉承、讨债、献祭，或因粗暴相待、用脚踢打，或因借用某种佛像塑像而误奉生活，此皆称为不善行为。

‘‘Tattha katamo ācāro? Kāyiko avītikkamo’’tiādinā (vibha. 513) –

不善行为为何？所谓身行不违犯等。

Vuttavipariyāyena ācāro niddiṭṭho.

此是由前文逆转说明行为的定义。

‘‘Gocaroti atthi gocaro, atthi agocaro. Tattha katamo agocaro? Idhekacco vesiyāgocaro vā hoti, vidhavā…pe… thullakumārīpaṇḍakabhikkhunīpānāgāragocaro vā, saṃsaṭṭho viharati rājūhi rājamahāmattehi titthiyehi titthiyasāvakehi ananulomikena saṃsaggena, yāni vā pana tāni kulāni assaddhāni appasannāni…pe… tathārūpāni kulāni sevati bhajati payirupāsati, ayaṃ vuccati agocaro.

所谓所摄，即所归依、所处地，及非所摄者。非所摄为何？有的属于世间非所归依所摄，有的寡妇、妾侍、未成年、年老比库尼所居所摄者，混居与国王、大臣、外道、外教徒、非正法弟子等不正合流交往者。又有维护、拥护、侍奉、奉献于那些不可信、不清净的家族，有此诸家属，即为非所摄。

‘‘Tattha katamo gocaro? Idhekacco na vesiyāgocaro hotī’’tiādinā (vibha. 514) –

所摄为何？有的非属于世间所摄。

Vuttavipariyāyena gocaro niddiṭṭho.

由前文逆转说明所摄的定义。

Apicettha therānaṃ bhikkhūnaṃ purato gamananisīdanacaṅkamanaghaṭṭanābhibhavanādikāyikācittīkārakiriyānañceva there bhikkhū anāpucchā dhammakathanakhuṃsanādivācasikācittīkārakiriyānañca anācārānaṃ paṭipakkhavasena kāyikavācasiko ācāro veditabbo. Apica bhikkhu sagāravo sappatisso hirottappasampanno sunivattho supāruto pāsādikena abhikkantādinā okkhittacakkhu iriyāpathasampanno ābhisamācārikesu sakkaccakārī garucittīkārabahulo viharati, ayaṃ vuccati ācāro. Gocaro pana tividho upanissayagocaro ārakkhagocaro upanibandhagocaroti. Tattha dasakathāvatthuguṇasamannāgato kalyāṇamitto upanissayagocaro nāma. Antaragharādīsu okkhittacakkhutādīhi disā vidisā anoloketvā gamanaṃ ārakkhagocaro nāma. Cattāro pana satipaṭṭhānā upanibandhagocaro nāma. Yattha cittaṃ upanibandhati, ayaṃ tividhopettha gocaroti veditabbo. Imināti iminā ācārena, gocarena ca samannāgato ācāragocarasampanno nāma.

再者，当观察长老比库们的前行行为、坐卧移动、用手击打及身体各项心意作意等行为时，也应同等地察知他们言语方面诸如讲法破坏等内心意作的行为所对应的不良行为，辨明身体与言语的行为。再者，比库中若具备庄重敬敬、清净不嫉、无恐无惧、安稳适宜、有礼敬，眼力明锐，行路稳健，在外出入起居等礼节上恰当严谨，且常持正念修身者，此称为「戒行为」。行所依界有三种：依止场界、守护场界及束缚场界。所谓依止场界者，乃具备十种说法德行的善友。守护场界者，是指在居处房舍等所在，眼力周正观察四方，谨慎行走者。束缚场界乃是四念处所在，即身体念处、受念处、心念处、法念处。心念处即心之所牵连，此即三种「场」义所指。具此戒行为与三种依止场界者称为具备戒行为场界者。

Aṇumattesu vajjesūti aṇuppamāṇesu dosesu. Bhayadassāvīti bhayadassanasīlo, aṇumattaṃ reṇuṃ sinerusadisaṃ passanto viya sabbalahukampi dukkaṭadubbhāsitamattaṃ pārājikasadisaṃ katvā vajjato bhayato dassanasīloti attho. Samādāya sikkhati sikkhāpadesūti yaṃ kiñci sikkhāpadesu sikkhitabbaṃ, taṃ suṭṭhu ādāya gahetvā sikkhati.

轻微的戒律犯戒称为「轻微犯戒」。所谓心有恐怖且能被见知的戒律，其意是如同观察轻微之尘埃灰尘一般，虽然力量微弱，但因恶口恶行而犯重罪犯戒，因害怕被发觉故谨慎守护其戒。由此而学习戒律诸条者、即应当悉心取受而正当修习戒律。

Indriyesu guttadvāroti manacchaṭṭhesu indriyesu rūpādiārammaṇanimittādīnaṃ aggahaṇasaṅkhātasatisaṃvarena pihitadvāro. Bhojane mattaññūti piṇḍapāte paṭiggahaṇaparibhogesu paccavekkhaṇañāṇavasena ceva appicchatādīhi ca mattajānanako, piṇḍapātavasena cettha catunnaṃ paccayānaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ. Atha vā bhuñjitabbato bhojananti catunnaṃ paccayānaṃ gahaṇaṃ veditabbaṃ. Pubbarattāpararattanti ettha aḍḍharattisaṅkhātāya rattiyā pubbe pubbarattaṃ, iminā paṭhamayāmañceva pacchābhattañca gaṇhāti. Rattiyā pacchā apararattaṃ, iminā pacchimayāmañceva purebhattañca gaṇhāti. Pacchimayāmo panassa bhikkhuno niddākilamathavinodanokāsoti na gahito.

诸根感官有微细门扉，即心住六尘(色等感官境界)所设门扉，此为谨慎正念收摄之门扉。饮食节制者，乃依托托钵乞食之布施的正确获取与节用，以审察心识，辨别以不贪著为准。从乞食布施事故观察四种必要条件，亦当了解。关于饮食，因早晚有别，早夜二食以次第互相取用。虽晨食为第一食，亦次晚饭而取食；晚食为第二食，亦次早饭而取用。晚食后，若比库有不眠多言琐扰，即非正当食用之表现。

Jāgariyānuyogamanuyuttoti asubhabhāvanāsaṅkhātassa bhāvanārāmassa anuyogasaṅkhātaṃ āsevanabhāvanaṃ anuyutto caṅkamananisajjāhi yonisomanasikārena āvaraṇīyehi dhammehi cittaparisodhane yuttappayuttoti attho. Sātaccaṃ nepakkanti satataṃ pavattayitabbato sātaccasaṅkhātaṃ vīriyaṃ, paripākagatattā nepakkasaṅkhātañca paññaṃ anuyuttoti sambandho. Iminā vīriyapaññāhi yuttasseva jāgariyānuyogasiddhīti dasseti.

勤觉心连续称为精进身心的修习。所谓不善心念生起时，勤于调伏反复修习，辅以审察智慧清净心识，以适当善巧手段戒护心识，令心净化无染净化。此精进力与智慧的互相配合，即称心觉所应成就之精进。由此说明勤觉心连续的成就与证得。

Idāni taṃ jāgariyānuyogaṃ sarūpato dassento ‘‘bodhipakkhikānaṃ dhammāna’’ntiādimāha. Bodhipakkhikānaṃ dhammānanti catusaccāvabodhasaṅkhātassa maggañāṇassa pakkhe bhavānaṃ catusaccasatipaṭṭhānādisattatiṃsadhammānaṃ. Niddese panassa lokiyabhāvanāya visesabodhipakkhiyadhamme ekārammaṇe pavattanasamatthatāya satta bojjhaṅgā eva niddiṭṭhā. Tesaṃ gahaṇena pana sesānampi tattha gahaṇaṃ veditabbaṃ. So abhikkante paṭikkantetiādīsu abhikkantaṃ vuccati purato gamanaṃ, paṭikkantaṃ nivattanaṃ, tadubhayañca ṭhānanisajjāsayanesupi purato, pacchato ca kāyassa abhigamanaapagamanavasena labbhati. Sampajānakārī hotīti sampajaññena sabbakiccakārī, sampajaññasseva vā kārī, sampajañña-ggahaṇena cettha avippayogato satipi gahitāva hoti. Tenevassa niddese ‘‘sato sampajāno abhikkamatī’’tiādi vuttaṃ.

现今以此对勤觉心连续作全面说明，称为“菩提辅助法”。所谓菩提辅助法，是指四圣谛觉悟的道理中，得道之路所依循的三十三个法门，如四圣谛、四念处诸法。在说法中，为了利于世人修习，特别指出七支觉支为修行基础。除这些主要教义外，其余法门亦须悉心依持。所谓“适当”者，指于出行、返回、立卧坐各个行为均应谨慎清净而为。清醒协调，即清明懂事，时时觉察一切行为，依正了知行此事。故言“有觉知者清明活动”。

Ālokitetiādīsu ālokitaṃ nāma purato pekkhanaṃ. Vilokitaṃ nāma anudisāpekkhanaṃ. Imesaṃ pana dvinnaṃ gahaṇena heṭṭhā upari pacchato pekkhanasaṅkhātāni olokitullokitāpalokitānipi gahitānīti veditabbāni.

光照等诸言中，“光照”是指正面观察，专注于前方观看；“瞻视”则是环顾四周不定方向观察。此两者之观察界限，指上下前后视野之所及范围，前后视野各自的观察所内含之各种视觉印象皆包括其中。

Samiñjitepasāriteti pabbānaṃ samiñjane, pasāraṇe ca. Saṅghāṭipattacīvaradhāraṇeti ettha saṅghāṭicīvarānaṃ nivāsanapārupanavasena, pattassa bhikkhāpaṭiggahaṇādivasena ca paribhogo dhāraṇaṃ nāma. Asiteti piṇḍapātādibhojane. Pīteti yāguādipāne. Khāyiteti piṭṭhakhajjādikhādane. Sāyiteti madhuphāṇitādisāyite. Uccārapassāvakammeti uccārassa ca passāvassa ca karaṇe. Gateti gamane. Ṭhiteti ṭhāne. Nisinneti nisajjāya. Sutteti sayane. Jāgariteti jāgaraṇe. Ettha ca bhikkhācāragamanādivasena ‘‘abhikkante’’ti vuttaṃ. Vihāre pana caṅkamanādiiriyāpathavaseneva ‘‘gate’’tiādi vuttanti veditabbaṃ. Bhāsiteti kathane. Tuṇhībhāveti akathane.

“正念调伏遍布”是指遍布开显与遍布布施两方面。在这里，披萨帝袈裟（桑嘎缠袈裟）及下袈裟的着用，乃是这些袈裟作为住所和遮盖物的特性，以及袈裟以折叠、拾取等形式被持用的用途，故名为“持用”。“坐食”指乞食等饮食。“饮酒”指饮用祭祀类饮品。“进食”指食用背部残渣等食材。“卧眠”指饮用蜂蜜、蜜酒等。“发声与呼吸”指发声与呼吸的动作。“行走”指行进期间。“站立”指立于一地。“坐定”指安坐处。“卧寝”指卧卧处。“醒觉”指保持觉醒。于比库出入行持等方面称为“现行”，而于住所中行走等动作，皆称为“行”。“说话”是指言语。“保持沉默”是指不言语。

Sabbesu pana tesu abhikkantādīsu paccekaṃ sātthakasampajaññaṃ sappāyasampajaññaṃ gocarasampajaññaṃ asammohasampajaññanti catubbidhaṃ sampajaññaṃ veditabbaṃ. Tattha abhikkamitukāmatādicitte uppanne cittavaseneva gamanādiṃ akatvā ‘‘kiṃ nu me tattha gatena attho’’ti pariggaṇhitvā cetiyadassanādino tassa tassa atthassa pariggaṇhanaṃ sātthakasampajaññaṃ nāma. Sātthakesu panetesu gamanādīsu jīvitabrahmacariyantarāyānañceva sallekhapaṭipattivighātakarānaṃ kāyikacetasikaparikkilesānañca sabbesānaṃ sabbhāvābhāvaṃ pariggahetvā sappāyapariggaṇhanaṃ sappāyasampajaññaṃ nāma. Evaṃ pariggahitasātthakasappāyassa pana aṭṭhatiṃsāya kammaṭṭhānesu, vipassanāya vā attano abhirucitaṃ kammaṭṭhānasaṅkhātaṃ gocaraṃ avissajjetvāva abhikkamādīnaṃ karaṇaṃ gocarasampajaññaṃ nāma. Abhikkamādīsu pana andhabālaputhujjanā ‘‘attā abhikkamādīni karoti, ahaṃ karomī’’ti vā sammuyhanti, tathā asammuyhitvā ‘‘abhikkamitukāmatādicittakiriyavāyodhātu vipphārādikāraṇasāmaggiyā ayaṃ kāyasaṅkhāto aṭṭhisaṅghāṭo abhikkamādīni karoti, tato añño abbhantare attā vā satto vā abhikkamanto vā paṭikkamanto vā…pe… tuṇhī bhavanto vā natthī’’ti evamādinā yāthāvato jānanavasena paññāya pavattanaṃ asammohasampajaññaṃ nāma. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana sammohavinodaniyaṃ (vibha. aṭṭha. 508) gahetabbo.

在上述所有“现行”等概念中，应当分别认知四种正知：意图正知、安稳正知、所缘正知和非惑正知。基于欲求现行等心产生的意识，即内心生起的意识不去行走等现行，思惟“我离去此处有何利益”，这种思惟及其相关的念头称为意图正知。于所有现行如行走中，亦知身体与心之染污、烦扰等障碍，及烦恼之生灭虚实，兼顾善法毁坏之显现，意指安稳正知。由此认知而续持不舍，出于对喜好之所选修习场所，如修观中安住之境；对应现行中修习业处法门，正知为所缘正知。在现行诸法中，无明愚痴的外道与凡夫常误解为“我现行此”，或以妄我执纠缠，“由欲心所驱动，此身此物行现行，或自或他行与复行逆行，虚无无物”此种真实认知及智慧展转，称非惑正知。一言以蔽之，详尽地可参考释论卷八百零八页。

Idāni yasmā yassa abbhantare yathāvuttā ettakā guṇā natthi, tassa araññavāso pana makkaṭādīnaṃ viya anucchaviko na hoti, upacāramattampissa jhānaṃ na uppajjati. Yassa pana santi, tassa araññavāso anucchaviko hoti. So hi tattha sabbappakārajjhānaṃ nibbattetuṃ sakkoti, araññavāsañceva āraññake ca upasobheti, sakalañca sāsanaṃ pasādeti, tasmā evarūpassa bhikkhuno upāsanaṭṭhānayogapathaṃ sappāyasenāsanaṃ dassento ‘‘so vivittaṃ senāsanaṃ bhajatī’’tiādimāha. Tattha vivittanti suññaṃ. Seti ceva āsati ca etthāti senāsanaṃ, mañcādi, vihārādi ca. Tenevassa niddese ‘‘mañco pīṭha’’ntiādi vuttaṃ.

此时，内心中某处若无相应功德便无其处，若此人修习林中隐士生活，则如猿猴般无定所，唯仅停留方便，这样禅定难以生起。凡有此功德者，则林居者定有固定所在。此人具足各种禅定之力，乃成为林居者与隐士之典范，广布教法。因缘此等比库所在修习之所，是因利养别处，乃为习处，称为驻止所。驻止指宿处及床座、寺院等。这里所谓床座指卧榻、坐处及住所等释义。此中亦引有“床座即坐垫”等说。

Idāni aññampissa pabhedaṃ dassetuṃ ‘‘arañña’’ntiādi vuttaṃ. Tattha araññanti vinayapariyāyena tāva ṭhapetvā gāmañca gāmūpacārañca avasesaṃ, suttantapariyāyena ca āraññakaṃ bhikkhuṃ sandhāya pañcadhanusatikaṃ pacchimaṃ araññanti vuttaṃ, abhidhammapariyāyena pana gāmadvārassa indakhīlato bahi sabbaṃ ‘‘arañña’’nti gahetabbaṃ. ‘‘Nikkhamitvā bahi indakhīlā’’ti (vibha. 529) hi vuttaṃ. Kandaranti kaṃ vuccati udakaṃ, tena daritaṃ udakena bhinnaṃ pabbatapadesaṃ, yaṃ ‘‘nitumba’’ntipi ‘‘nadīkuñja’’ntipi vadanti. Tattha hi rajatapaṭṭasadisavālikāpuline maṇivitānasadise sandacchāye vanagahane nisīditvā maṇikkhandhasadise udake sandamāne sītena vātena bījiyamānassa samaṇadhammaṃ karoto cittaṃ ekaggaṃ hoti. Giriguhanti dvinnaṃ pabbatānamantaraṃ, ekasmiññeva vā umaṅgasadisaṃ mahāvivaraṃ. Vanapatthanti gāmantaṃ atikkamitvā manussānaṃ anupacāraṭṭhānaṃ, yattha na kasanti na vapanti. Tenevassa niddese ‘‘vanapatthanti dūrānametaṃ senāsanānaṃ adhivacana’’ntiādi vuttaṃ.

为区分他处，称之为“林”，此乃律藏所注，规定村庄及村郊辟除住处，余处为林；经典中多称林行比库为五种慢念的最后阶段林居者。阿毗达摩中则视村庄入口外城门所在皆归为林，“出门外城门”即是林。山林处名谓“山谷”，以水为标记，断崖山岭皆称。所谓“臀部”或“河谷丛林”即此。”在此境中，有银饰如链带、宝珠装饰，坐于阴凉树林、宝石堆旁或水畔微风中，行持出家人之法门，心能专注一致。山中洞穴为两山中间狭谷深远处，或一带树冠之大山，林区远离村庄及住处，人迹罕至。因此此处意谓“林”即距离远处的住宿所。

Abbhokāsanti acchannaṃ. Ākaṅkhamāno panettha cīvarakuṭiṃ katvā vasati. Palālapuñjanti palālarāsiṃ. Mahāpalālapuñjato hi palālaṃ nikkaḍḍhitvā pabbhāraleṇasadise ālaye karonti, gacchagumbādīnampi upari palālaṃ pakkhipitvā heṭṭhā nisīdanti, taṃ sandhāyetaṃ vuttaṃ. Appasaddantiādīsu vacanasaddena virahitattā appasaddaṃ. Nagaranigghosasaddena ceva migapakkhinigghosena ca rahitattā appanigghosaṃ. Vijanavātanti anusañcarakajanassa sarīravātena virahitattā vijanavātaṃ, ‘‘vijanavāda’’ntipi pāṭho. Senāsanassa anto janavādasaddena rahitanti attho. Manussānaṃ rahassa kiriyārahattā manussarāhasseyyakaṃ, tato tato paṭinivattitvā sammadeva kammaṭṭhāne cittassa līyanato paṭisallānasaṅkhātassa vivekassa bhāvanārāmassa anurūpattā paṭisallānasāruppaṃ. Bhajatīti sambandho. Araññagatotiādīsu araññaṃ, rukkhamūlañca ṭhapetvā avasesaṃ sabbampi senāsanaṃ suññāgārena saṅgahitaṃ.

“向外开敞”指无遮盖之义。习者于外建立袈裟草屋而宿，使用干草聚积成堆。众多草堆者将草收集堆积，在庙舍旁边，将草撒于屋顶上，或在行走工具上，坐下后再按之前训诂。也说远离杂乱之音，言语声息极少，亦离开城镇犬鸣鸟鸣声，心境清净称为无声。心乃依止于无声之所，回避杂声喧闹，为隐秘隐居之趣，与隐士之所相应。修持者与世隔绝，心意安然，心念脱离纷扰，为适于安静修习、独处之所。以此而论，“住所”即是指林中清净安静，具备合适隐匿的环境。

Pallaṅkaṃābhujitvāti samantato ūrubaddhāsanaṃ bandhitvā. Ujuṃ kāyaṃ paṇidhāyāti uparimakāyaṃ ujuṃ ṭhapetvā, aṭṭhārasa piṭṭhikaṇṭake koṭiyā koṭiṃ paṭipādetvā. Evaṃ nisinnassa hi cammamaṃsanahārūni na paṇamanti, athassa tesaṃ apaṇamanapaccayā khaṇe khaṇe vedanā na uppajjanti, tato cittaṃ ekaggaṃ hoti, kammaṭṭhānaṃ vuddhiṃ upagacchati. Parimukhaṃ satiṃ upaṭṭhapetvāti kammaṭṭhānābhimukhaṃ satiṃ paṭṭhapetvā, mukhasamīpe vā katvā. Tenevassa niddese ‘‘ayaṃ sati upaṭṭhitā hoti sūpaṭṭhitā, nāsikagge vā mukhanimitte vā’’ti (vibha. 537) vuttaṃ. Mukhanimittanti cettha uttaroṭṭhassa vemajjhapadeso, yattha nāsikāvāto paṭihaññati. Atha vā ‘‘parīti pariggahaṭṭho, mukhanti niyyānaṭṭho, satīti upaṭṭhānaṭṭho, tena vuccati parimukhaṃ sati’’nti (paṭi. ma. 1.164) vaṃ paṭisambhidāyaṃ vuttanayenapettha attho daṭṭhabbo. Tatrāyaṃ saṅkhepattho ‘‘pariggahitaniyyānaṃ satiṃ katvā’’ti.

“坐卧床铺”是指周围以厚座垫及绑扎椅子为坐具。将上身保持挺直，故此称“挺身正坐”；以背部顺延搭配十八层板叠加成数百万层，意谓多层铺设。这样坐卧之时皮肉不受压迫，因无痛苦及不适，心念清明，修持得以增长。正念端坐于身前，身口意三业俱正；或作相应行为于鼻端及口部之间保持正念。据说此处谓“此正念端坐，是支撑于毛发，或鼻间呼吸或口中气息之处”。以正念为重心，或配以从忍证学派解说“身前之念，谓心念端立，鼻气、口气二处”，此为教理说明。这里浓缩解说为“持守完备念头”。

Abhijjhaṃloketiādīsu abhimukhaṃ jhāyati cintetīti abhijjhā, rāgo. Lujjanapalujjanaṭṭhena loko, pañcupādānakkhandhā. Tesu kāmacchandaṃ vikkhambhetvāti attho. Vikkhambhanavaseneva vigatābhijjhena, na cakkhuviññāṇādisadisenāti attho. Cetasāti cittena, itthambhūto viharatīti attho. Abhijjhāyāti abhijjhāto. Cittaṃ parisodhetīti yathā naṃ sā muñcitvā na puna gaṇhāti, evaṃ parimocetīti attho. Byāpajjati iminā cittaṃ pūtikummāsādayo viya pakatiṃ jahātīti byāpādo. Vikārappattiyā padussati, paraṃ vā padūseti vināsetīti padoso, ubhayampetaṃ kodhassevādhivacanaṃ. Yasmā cetaṃ sabbakammaṭṭhānasādhāraṇavasena desīyati, tasmā ‘‘sabbapāṇabhūtahitānukampī’’ti evaṃ mettāvasena avatvā ‘‘abyāpannacitto’’ti ettakameva vuttaṃ.

在欲望和世间等诸心境上，正向思维、入定、思惟者，此「贪欲」为欲着。「欲着」是由对世间执著及移动所形成，如同由五种取蕴构成。于此中将贪欲散乱，是谓。「散乱」如同断尽贪欲，不以眼识等为所缘境，此义所指。所谓「心」者，意指心意集聚而不散乱的状态。「欲着」意即由欲望所起。心若清净，如同洗净般，不执取也不复取，如此为「解脱」之义。此时，心如糟粕、热汤般被弃绝者，谓之「放逸」。「放逸」乃先由心起恶染，若能断除即得清净，此谓放逸。由于此心乃通行所有业处共通故，故称为「广施慈悲于一切众生」而降伏愤恨，称此心为「无恼之心」。

Thinaṃ cittassa gelaññaṃ, middhaṃ cetasikānaṃ. Ālokasaññīti rattiyampi divāpi diṭṭhaālokasañjānanasaññāya samannāgato, tāya pana ālokasaññāya thinamiddhavinodanassa visesato satisampajaññaṃ icchitabbanti āha ‘‘sato sampajāno’’ti.

昏沉是指心意冷淡懈怠；瞌睡为心意昏沉不明。所谓「光觉」，即日夜二时皆具视觉感知。因光觉能胜除昏沉懈怠，故称之为正念正知，谓曰「具正念、正知」。

Anuddhatoti avikkhitto tathā eva ajjhattaṃ vūpasantacitto. Tiṇṇavicikicchoti vicikicchaṃ atikkamitvā ṭhito. Akathaṃkathī kusalesu dhammesūti anavajjadhammesu ‘‘kathaṃ ime, kathaṃ ime’’ti evaṃ pavattanato kathaṃkathīsaṅkhātāya vicikicchāya virahito. Evaṃ pañcanīvaraṇappahānaṃ dassetvā idāni yasmā appahīnanīvaraṇassa jhānaṃ na uppajjati, na hi kāmacchandādīhi nānāvisayavikkhittacittaṃ ekattārammaṇe samādhiyati, na kāmadhātusamatikkamanāya vā paṭipajjati, tasmā ‘‘so ime pañca nīvaraṇe pahāyā’’tiādi vuttaṃ. Tattha soti yo yathāvuttasīlādiguṇe patiṭṭhāya araññādianurūpasenāsanagato attano cariyānukulakammaṭṭhāne līnuddhaccarahitāya sātaccakiriyāya uppāditupacārajjhānena pahīnapañcanīvaraṇo paṭhamajjhānādhigamāya vāyamati, soti attho.

未出禅定，心尚不稳者谓之未出定。超越疑惑之意谓已超越猜疑。所谓不具疑惑者，是指不在不善法上起疑问，如「此法如何、彼法如何」，即远离疑惑也称为不疑扰。由此显现出五盖皆破除。若有一盖未除，禅定不得生起。因欲界等杂染妄念不一充满之心不能专注持一，亦不能断除欲界。故言「此人已舍弃五盖」等语。此处所指行者已坚立戒律等善根，入于森林等清静处所，依止善法常修行，渐修身口意清净作务，借由禅定入静而舍弃五盖，欲入初禅故。

Cetaso upakkileseti cittassa appabhassarabhāvakaraṇe. Paññāya dubbalīkaraṇeti yasmā ime nīvaraṇā uppajjamānā anuppannāya lokiyalokuttarāya paññāya uppajjituṃ na denti, uppannāya pana lokiyaaṭṭhasamāpattiyā, abhiññābhūtāya vā mūlaṃ upacchinditvā pātenti, tasmā ‘‘paññāya dubbalīkaraṇā’’ti vuccanti. Vivicceva kāmehītiādīsu kāmehīti vatthukāmakilesakāmehi. Viviccevāti viviccitvā vinā hutvā, apakkamitvāti attho. Niyamatthena panettha eva-kārena jhānapaṭipakkhabhūtānaṃ kāmānaṃ pariccāgeneva paṭhamajjhānādhigamo, andhakārapariccāgeneva dīpappavatti viyāti dasseti. Uttarapadepi cesa eva-kāro ānetvā ‘‘vivicceva akusalehi dhammehī’’ti sambandhitabbo. Na hi sakkā kāmato aññehi nīvaraṇasaṅkhātehi akusaladhammehi aviviccāpi jhānaṃ upasampajja viharituṃ. Padadvayepi pana ‘‘viviccā’’ti iminā kāyavivekādīsu, tadaṅgavivekādīsu ca tadaṅganissaraṇavivekavajjitā sabbepi vivekā idha adhippetā. Vatthukāmavivekavacanato hi kāyaviveko vutto, kilesakāmehi pana sesākusalehi ca vivekavacanato cittaupadhivivekā, vikkhambhanādivivekā ca vuttā. Lokuttarajjhānampi saṅgahitattā daṭṭhabbaṃ. Evametena padadvayena yathākkamaṃ kāmacchandanīvaraṇasesanīvaraṇavikkhambhanādiko vutto. Evaṃ oghādīsupi yathārahaṃ yojetabbaṃ.

心意障是指心不能明了清净之状。由于五盖生起，智慧不能产生，不能生世俗及出世间智慧，且已生起者由于果断通达而破坏修行根本，故称为「智慧阻碍」。在诸染欲中，欲意为障碍诸意乐。所谓断离障碍，谓除去障碍而住于清净离染，得初禅之义。若无此因，不能从欲乐中离开而入初禅。后有言「分离于不善法上的清净处」，又说身离具体障碍，心离如散乱、妄想等障，皆为清净。出世禅也应如是结合，如欲界障、念障与散乱障等逐一断除，才能无碍入定。归纳而言，如除欲染障、断除散乱、厌烦等障，方能安心修禅。此理亦适用于风等禅修对象。

Ettāvatā ca paṭhamassa jhānassa pahānaṅgaṃ dassetvā idāni sampayogaṅgaṃ dassetuṃ ‘‘savitakkaṃ savicāra’’ntiādi vuttaṃ . Tattha vitakkena ca vicārena ca saha vattati rukkho viya pupphena, phalena cāti idaṃ jhānaṃ ‘‘savitakkaṃ savicāra’’nti vuccati. Vivekajanti ettha vivitti viveko, nīvaraṇavigamoti attho. Vivittoti vā viveko, nīvaraṇavivitto jhānasampayuttadhammarāsīti attho, tasmā vivekato, tasmiṃ vā viveke jātanti vivekajaṃ. Pītisukhanti ettha pītīti appanāppattā pharaṇāpīti, sukhañca taṃsampayuttaṃ, iti ayañca pīti idañca sukhaṃ assa jhānassa, asmiṃ vā atthīti idaṃ jhānaṃ ‘‘pītisukha’’nti vuccati. Atha vā pīti ca sukhañca pītisukhaṃ, vivekajaṃ pītisukhaṃ assa, asmiṃ vāti vivekajaṃ pītisukhaṃ, evaṃ ekapadavasena ‘‘vivekajapītisukha’’nti vattabbe niggahītāgamaṃ katvā ‘‘vivekajaṃ pītisukha’’ntipi vattuṃ yujjati. Yatheva hi jhānaṃ, evaṃ pītisukhampi vivekajameva hotīti. Paṭhamaṃ jhānanti gaṇanānupubbato paṭhamaṃ, paṭhamaṃ uppattitopi paṭhamaṃ. Ārammaṇūpanijjhānato, paccanīkajhāpanato vā jhānaṃ, iminā nayena upari ‘‘dutiyaṃ jhāna’’ntiādīsu attho veditabbo. Upasampajja viharatīti evaṃ pañcaṅgavippahīnaṃ pañcaṅgasamannāgataṃ tividhakalyāṇaṃ dasalakkhaṇasampannaṃ paṭhamaṃ jhānaṃ adhigantvā tadanurūpena iriyāpathavihārena pavattatīti attho. Ettha ca cittekaggatā kiñcāpi ‘‘savitakkasavicāra’’nti imasmiṃ pāṭhe na niddiṭṭhā, tathāpi vibhaṅge ‘‘jhānanti vitakko vicāro pīti sukhaṃ cittassekaggatā’’ti (vibha. 569) vuttattā aṅgameva.

此已示现初禅舍弃的诸行为部分，如今示现相续诸行为。所谓「有初步思惟及审察」，如树带花果之喻，因思惟审察而得名。所谓「离欲障的清净」，即是离诸杂染烦恼而住，谓初禅即由此清净生起。因由清净而生，谓之「由清净所生」。谓初禅包含喜乐亦即由定生喜与定生乐。故记此禅为「由清净生起的喜乐」。如此单称「清净喜乐」，亦可称「由清净喜乐」。因为禅为初始，称为初禅，生起亦于初。由止息入定、由净灭入定，均是初禅，此理不可错综。入定修行如是，相续还有第二禅等名。初禅为具足远离杂染等五根本生活之定，得此正果依止行禅。如经论所说「禅是思维、审察、喜乐、乐共聚心专注。」

Evaṃ paṭhamajjhānādhigamaṃ dassetvā idāni tadanantaraṃ adhigatapaṭhamajjhānassa taṃ āvajjanasamāpajjanavuṭṭhānādhiṭṭhānapaccavekkhaṇasaṅkhātāhi pañcahi vasīhi vasībhūtaṃ katvā tato vuṭṭhāya tattha āsannanīvaraṇapaccatthikatāya ceva oḷārikavitakkavicārakkhobhasamaṅgitāya ca dosaṃ disvā nikantiṃ pariyādāya vitakkādibhedoḷārikaṅgappahānāya, pītiādisantaṅgapaṭilābhāya ca tadeva kammaṭṭhānaṃ punappunaṃ manasikaroto dutiyaṃ jhānaṃ uppajjati, tappādakañca lokuttarajjhānaṃ puggalādhiṭṭhānena dassetuṃ ‘‘vitakkavicārānaṃ vūpasamā’’tiādimāha. Tattha vūpasamāti samatikkamā, dutiyajjhānakkhaṇe apātubhāvāti vuttaṃ hoti. Ajjhattanti attani jātaṃ, attasantāne nibbattanti attho. Sampasādananti saddhāsaṅkhātasampasādanayogato jhānampi sampasādanaṃ nīlavaṇṇayogato nīlavatthaṃ viya. Ekodibhāvanti ettha vitakkavicārehi anajjhāruḷhattā eko aggo seṭṭho udetīti ekodi, samādhi. Taṃ bhāveti vaḍḍhetīti dutiyajjhānaṃ ekodibhāvaṃ. So panāyaṃ ekodi yasmā cetaso, na sattassa, na jīvassa, tasmā etaṃ ‘‘cetaso ekodibhāva’’nti vuttaṃ.

示现初禅后续修行，着重第二禅的入定时所出现的诸心态：「除去初禅所具有的思维审察」，入定聚精之义。第二禅因入定极深，达到无惊惧之境。所谓「内在」是指内心所生，「生于内心」之意。「具足信心所摄能增长清净」，如碧蓝云天般明朗清净。所谓「心一致状态」是指心所诸思维无散乱入定一境。由此能增进入第二禅之理想。因心非色非命，故谓为「心之一致境」。

Nanu cāyaṃ saddhā paṭhamajjhānepi atthi, ayañca ekodināmako samādhi, atha kasmā idameva evaṃ vuttanti? Vuccate – imasmiñhi jhāne vitakkavicārakkhobhābhāvena balavatī saddhā, samādhi ca, tasmā idameva evaṃ vuttanti. Avitakkaṃ avicāranti bhāvanāya pahīnattā natthi etasmiṃ, etassa vā vitakko vicāro, na tatiyajjhānādi viya, cakkhuviññāṇādi viya ca abhāvappattito, tasmā imassa ‘‘vitakkavicārānaṃ vūpasamā’’ti idaṃ kāraṇavacananti daṭṭhabbaṃ. Samādhijanti paṭhamajjhānasamādhito, sampayuttasamādhito vā jātaṃ, vitakkādikkhobhābhāvena cetassa vaṇṇabhaṇanatthaṃ idameva ‘‘samādhija’’nti vuttaṃ. Upasampajja viharatīti evaṃ duvaṅgavippahīnaṃ tivaṅgasamannāgataṃ tividhakalyāṇādiyuttaṃ dutiyaṃ jhānaṃ adhigantvā vuttanayena vattatīti attho.

难道此处初禅亦有信心？这所谓『一日禅』为何如此说？回答是：在此禅中，因初禅中那由思维与放念（分别记忆）具备的强盛信心与定故，故称此禅如此。对于无思无虑禅，因其是为培植定力之修行，尚未舍弃，即使有其思取与分别，非如第三禅及以后以及眼识等无显现生起，故说其思取分别之息灭。为此有『思维分别之息灭』之因缘语。当所由生的是初禅或与初禅相应的禅定，因思维等方便所为心之形态描写，特称『由定生』。入执持而住即是以此理义，谓除三障且具三好相的第二禅已得，遂言语斯事。

Evaṃ dutiyajjhānādhigamaṃ dassetvā idāni tadanantaraṃ adhigatadutiyajjhānassa taṃ vuttanayeneva vasībhūtaṃ katvā tattha āsannavitakkavicārapaccatthikatāya ceva oḷārikapītaṅgasamaṅgitāya ca dosaṃ disvā nikantiṃ pariyādāya tadoḷārikaṅgappahānāya sesasantaṅgapaṭilābhāya tadevārammaṇaṃ punappunaṃ manasikaroto tatiyaṃ jhānaṃ uppajjati, tappādakañca lokuttaraṃ, taṃ dassetuṃ ‘‘pītiyā ca virāgā’’tiādimāha. Tattha virajjanaṃ virāgo, samatikkamo, tasmā virāgā. Ca-kārena vitakkavicārānaṃ vūpasamaṃ sampiṇḍeti ‘‘pītiyā ca virāgā, vitakkavicārānañca vūpasamā’’ti. Idañcetassa āgamanamaggaparidīpanatthaṃ, vaṇṇabhaṇanatthañca vuttaṃ. Upekkhako viharatīti ettha upapattito ikkhati apakkhapatitā hutvā passatīti upekkhā, tatramajjhattatā. Tāya visadāya pītivirāgapadaṭṭhānāya thāmagatāya samannāgatattā tatiyajjhānasamaṅgī ‘‘upekkhako’’ti vuccati, vitakkādikkhobhābhāvena panesā ettheva paribyattakiccā jātā, na paṭhamajjhānādīsūti. Sato ca sampajānoti puggalādhiṭṭhānena sati ca sampajaññañca vuttaṃ, idañca satisampajaññabaleneva ṭhitaṃ taṃpītisahacaritaṃ sukhaṃ, tato apanītaṃ vaccho viya bandhanabalena dhenuṃ pītiṃ na upagacchati, imasmiñca sati atimadhure sukhe yogino na sārajjanti, no aññathāti imampi atthavisesaṃ dassetuṃ idheva vuttanti veditabbaṃ. Sukhañca kāyena paṭisaṃvedetīti ettha kiñcāpi tatiyajjhānasamaṅgino sukhapaṭisaṃvedanābhogo natthi, evaṃ santepi yasmā tassa nāmakāyena sampayuttaṃ atipaṇītaṃ sukhaṃ, taṃsamuṭṭhitena tassa atipaṇītena rūpena rūpakāyo phuṭṭho, yassa phuṭṭhattā jhānā vuṭṭhitopi kāyikasukhaṃ paṭisaṃvedeyya, tasmā etamatthaṃ dassento ‘‘sukhañca kāyena paṭisaṃvedetī’’ti āha. Yaṃ tantiādīsu yanti yasmā, yaṃ jhānahetūti attho. Tanti taṃ tatiyajjhānasamaṅgipuggalaṃ buddhādayo ariyā ācikkhanti pasaṃsanti. Kinti? ‘‘Upekkhako satimā sukhavihārī’’ti. Evaṃ ekaṅgavippahīnaṃ duvaṅgasamannāgataṃ tividhakalyāṇādiyuttaṃ tatiyaṃ jhānaṃ adhigantvā pavattatīti attho. Yaṃ pana jhānaṃ vibhaṅge ‘‘jhānanti upekkhā sati sampajaññaṃ sukhaṃ cittassekaggatā’’ti (vibha. 591) vuttaṃ, taṃ saparikkhāraṃ jhānaṃ dassetuṃ pariyāyena vuttaṃ. Upanijjhānalakkhaṇānaṃ pana sukhacittekaggatānaṃ vasena duvaṅgikamevetaṃ veditabbaṃ. Yathāha – ‘‘duvaṅgikaṃ jhānaṃ hotī’’tiādi (vibha. 624).

如是显示得第二禅后，乃至于第二禅稳固，观察第二禅中思维分别显现与伴随烦恼、烦恼消减情况，以及烦恼的根除，和烦恼余支的断除，反复专注其因缘，第三禅遂生起，乃至超越世间的喜乐。盖言喜乐生无染，为欣欢离厌之义。因此第二禅中思维分别息灭状况，合在喜乐与离厌并称。此处为指示此乐境来由以及对其描写。谓以平等心住定，是故称为『舍』，亦名『中道』。此种清净观热离喜的第三禅称为平等心，即舍定。由思维分别所摄易生妨碍，于此发生妨碍事，非初禅等。如是说。又谓以正念正知作为修行者立场，此乐与喜完全依此正念正知而支持。犹如狗子被线牵引无法靠近喜乐，修行者在此极乐快乐却不迷醉，亦无他趣，如此特作说明。当说身体觉受快乐，此处并非每种第三禅境的修行者皆得此殊胜快乐。虽有苦乐具足，但因其乐是从名称相连的极苦中生，故称此乐是身体感受的快乐。由此而说此为超越世乐、感官快乐之定的由来。古圣如佛及众长老称此人『持舍永乐』。即此一境也。是为此第三禅具足无思无虑、舍与正念正知以及快乐之理义而动转。经文中对第三禅称为舍定与乐定。此称法与禅定法趣相合，为正果人等所赞。

Evaṃ tatiyajjhānādhigamaṃ dassetvā idāni tadanantaraṃ adhigatatatiyajjhānassa taṃ vasībhūtaṃ katvā tato vuṭṭhāya tattha vuttanayena dosaṃ disvā nikantiṃ pariyādāya oḷārikasukhaṅgappahānāya, upekkhekaggatāsaṅkhātasesasantaṅgapaṭilābhāya ca tadeva nimittaṃ manasikaroto catutthaṃ jhānaṃ uppajjati, tappādakañca lokuttaraṃ, taṃ puggalādhiṭṭhānena dassetuṃ ‘‘sukhassa ca pahānā’’tiādimāha. Tattha sukhassa ca pahānā dukkhassa ca pahānāti kāyikassa sukhassa, dukkhassa ca pahānā. Pubbevāti tañca kho pubbeva, na catutthajjhānakkhaṇeti attho. Somanassadomanassānaṃ atthaṅgamāti cetasikassa sukhassa, dukkhassa ca pubbeva pahānā. Kadā pana tesaṃ pahānaṃ hotīti? Catunnaṃ jhānānaṃ upacārakkhaṇe. Dukkhadomanassasukhasomanassāni hi yathākkamaṃ paṭhamādicatunnaṃ jhānānaṃ upacārakkhaṇe eva pahīyanti. Yadi evaṃ, kasmā panesa ‘‘vivicceva…pe… paṭhamaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, etthuppannaṃ dukkhindriyaṃ aparisesaṃ nirujjhati…pe… catutthaṃ jhānaṃ upasampajja viharati, etthuppannaṃ somanassindriyaṃ aparisesaṃ nirujjhatī’’ti (saṃ. ni. 5.510) evaṃ jhānesveva nirodho vuttoti? Atisayanirodhassa vuttattā. Upacārakkhaṇesu hi yo nirodho, so nirodho eva, nātisayanirodho, so pana jhānakkhaṇesu eva. Tato eva hi tattha tattha aparisesaggahaṇaṃ katanti, tattha tattha pana pahīnāpi etā vedanā ettha duviññeyyalakkhaṇāya adukkhamasukhāya vedanāya dukkhādibyatirekena sukhaggahaṇatthaṃ, vaṇṇabhaṇanatthañcassa jhānassa samāhaṭā, paccayadassanatthañcassa. Yathāha – ‘‘cattāro kho, āvuso, paccayā adukkhamasukhāya cetovimuttiyā samāpattiyā, idhāvuso, bhikkhu sukhassa ca pahānā’’tiādi (ma. ni. 1.458).

如是显示得第三禅后，稳固之际，观察其烦恼消减及烦恼根消、余支断尽，专注于断除烦恼之后的标志，即第三禅正相的舍取受舍已除而生第四禅，乃至超脱世乐，分明识得舍之断除，故称为断除乐受。此处断诸身心乐受是指过去已然，非是第四禅现起时。由此处乐苦生起死灭止息说，即谓心识对乐苦的分别已除。诸苦乐感受随着初至第四禅的转变缘散而失散。虽得除苦乐感受，但依旧有此禅相的极苦极乐的外相及对缘起证见之描述。如语：『比库于具足此四缘由得心解脱成就处，得身心之苦乐断除。』

Upekkhāsatipārisuddhinti tatramajjhattatāsaṅkhātāya upekkhāya janitasatiyā pārisuddhi. Nirupaklesatāya hi taṃ parisuddhattaṃ. Na kevalañcettha upekkhāya sati eva parisuddhā, apica kho sabbepi sampayuttadhammā, satisīsena panāyaṃ desanā katāti. Upasampajja viharatīti evaṃ ekaṅgavippahīnaṃ duvaṅgasamannāgataṃ tividhakalyāṇādiyuttaṃ catutthaṃ jhānaṃ adhigantvā tadanurūpena iriyāpathavihārena pavattatīti attho.

舍与念清净是指通过舍定所生，此舍具中道平等心的性质，由舍生持守正念之洁净。此理纯洁无污染，非单纯靠舍，亦非独靠念，而是俱维持三者相应合一而成正洁。入执持而住即如前释，得第四禅具足三恶断及三善具的三种殊胜安乐故。故所谓依此第四禅法，行于行住坐卧而无障碍。

Evaṃ rūpāvacaralokuttaracatukkajjhānaṃ dassetvā idāni arūpāvacarajjhānaṃ dassento yaṃ tattha paṭhamaṃ, evaṃ adhigatarūpāvacaracatutthajjhānassa karajarūpe daṇḍādānādīnañceva cakkhurogādiābādhānañca vasena diṭṭhādīnavassa karajarūpassa samatikkamāya ākāsakasiṇavirahitesu navasu kasiṇesu aññatarasmiṃ catutthaṃ jhānaṃ uppādetvā tassārammaṇabhūtaṃ kasiṇapaṭibhāgarūpampi karajarūpapaṭibhāgatāya, araññe sappānubandhassa bhayena palāyato rajjutālapaṇṇādiṃ sappapaṭibhāgatāya viya samatikkamitukāmassa pañcahākārehi taṃ jhānaṃ vasībhūtaṃ katvā tato vuṭṭhāya tattha nibbejanīyarūpapaṭibhāgārammaṇatāya, āsannasomanassapaccatthikatāya ca dosaṃ disvā nikantiṃ pariyādāya aṅgesu samatikkamitabbābhāvena ārammaṇasamatikkamabhūtaṃ ākāsānañcāyatanaṃ santato manasikaritvā cakkavāḷapariyantaṃ vā yattakaṃ vā icchati, tattakaṃ kasiṇaṃ pattharitvā vā kasiṇaṃ amanasikaritvā tena phuṭṭhokāsaṃ ‘‘ākāso ākāso’’ti vā ‘‘ananto ākāso’’ti vā manasikārena kasiṇaṃ ugghāṭetvā vā taṃ kasiṇugghāṭimākāsanimittaṃ ‘‘ākāso’’ti punappunaṃ manasikaroto ākāsānañcāyatanaṃ uppajjati, taṃ tāva dassetuṃ ‘‘sabbaso rūpasaññānaṃ samatikkamā’’tiādimāha.

如是显示形色世间超越四禅后，现说无色禅中，得第四无色禅时，因风骨、手足疾患及眼眼病等之障碍，使观破骨疾之乐断，为练习离色空脏之新九色境，独出其中一境作第四禅境，此禅同色界无色相之境相，处于森林中，因怕蛇害，逃至荆棘叶丛，如同避苦之心，遂安住禅定。断除烦恼及对诸碍念，修无色界空处定，默观四方及欲处，观察所欲，或观或不观，以意念断色界入相，反复念诵“空、空”或“无边空”，乃至开显空界境相。因而产生无色界第四禅，其名为“断除一切色的心识”的境界，依次显示。

Tattha sabbasoti sabbākārena, sabbāsaṃ vā anavasesānanti attho. Rūpasaññānanti saññāsīsena vuttānaṃ kusalavipākakiriyavasena pañcadasarūpāvacarajjhānānañceva tadārammaṇānañca. Rūpajjhānampi hi ‘‘rūpe saññā rūpasaññā’’ti evaṃ saññāsīsena vuccati, tadārammaṇakasiṇampi rūpanti saññā nāmamassāti ‘‘rūpasañña’’nti vuccati. Samatikkamāti virāgā, nirodhā ca. Vibhaṅge pana saññāsu samatikkantāsu ārammaṇaṃ samatikkantameva hotīti ‘‘samāpannassa vā upapannassa vā diṭṭhadhammasukhavihārissa vā’’tiādinā (vibha. 602) saññānameva samatikkamo vutto, ārammaṇe avirattassa saññāsamatikkamo natthevāti taṃ samatikkamavasenāpi atthavaṇṇanā kātabbāva.

此处『一切』谓所有诸处皆含盖，或总称为无遗漏。色界心识乃凭识所现之诸有善果境及其相状，共十五种无色禅境。色界禅亦说“色为识，识作色识”，缘此说成识色；空处入相禅亦曰因色故名色识。断除即为此禅中之离染与息灭。论中讲述于识中断除入相，义谓已成入相或未成入相，见法快乐修止于此，称此离染觉知即为断除。对于未断识入相，论家尚要作其说明。

Paṭighasaññānaṃ atthaṅgamāti cakkhādīnaṃ vatthūnaṃ, rūpādīnañca ārammaṇānaṃ paṭighātena samuppannā dvipañcaviññāṇasaññā paṭighasaññā, tāsaṃ atthaṅgamā. Kiñcāpi tā rūpāvacarajjhānasamāpannassāpi na santi, atha kho na pahīnattā na santi. Na hi rūpavirāgāya rūpāvacarabhāvanā saṃvattati, rūpāyattāva etāsaṃ pavatti, ayaṃ pana bhāvanā rūpavirāgāya saṃvattati, tasmā tā ettha pahīnāti vattuṃ vaṭṭati. Nānattasaññānaṃ amanasikārāti nānatte gocare pavattānaṃ, nānattānaṃ vā manoviññāṇadhātuvasena pavattānañca catucattālīsakāmāvacarasaññānaṃ amanasikārā anāvajjanā. Ettha ca rūpapaṭighasaññānaṃ iminā jhānena nibbattabhavepi anuppattito ‘‘samatikkamā atthaṅgamā’’ti evaṃ abhāvo eva vutto. ‘‘Nānattasaññānaṃ amanasikārā’’ti aṭṭhakāmāvacarakusalānaṃ navakiriyānaṃ dasākusalānaṃ vasena sattavīsatisaññānaṃ arūpabhavepi manasikārena uppattisambhavato tāsaṃ amanasikārā icceva vuttanti veditabbaṃ.

见受苦果的存在状态，是指眼根等六根的对色等六入的对象所产生的触感，并由此而发的二十五识中的色根触感，即为见受苦果。虽说这些色根触感已达色离禅境，却既未断灭也非消失。因色离禅修没有色染的退转发生，染着色法的习气仍在，因此此处不说是断灭或消失。所谓异识见受苦果，是指异相境界中作用的心识及四十四种异修习中无碍的异色见受苦果。通过禅定修习色根触苦分别见受苦果时，即便生起该见受苦果，也不会成就“超越断灭”之境界。所谓“异相见受苦果”与无念，是指八种善行新作业及十种恶不善法中二十七种心识，在无色禅定中亦能由心识生起，称为异相见受苦果，无念即是不为所染。

Ananto ākāsoti ettha nāssa uppādanto vā vayanto vā paññāyatīti ananto. Ākāsoti kasiṇugghāṭimākāso vuccati, manasikāravasenapettha anantatā veditabbā. Teneva vibhaṅge vuttaṃ ‘‘tasmiṃ ākāse cittaṃ ṭhapeti…pe… anantaṃ pharati, tena vuccati ananto ākāso’’ti (vibha. 605). Idaṃ panassa bhāvanākāradassanaṃ. Ākāsānañcāyatananti ettha nāssa antoti anantaṃ ākāsameva anantaṃ ākāsānantaṃ, ākāsānantameva ākāsānañcaṃ, tadeva ākāsānañcaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena, sañjātisamosaraṇaṭṭhena ca āyatanaṃ, taṃ ārammaṇamassa sasampayuttadhammassa jhānassāti ākāsānañcāyatanaṃ. Taṃ upasampajja vuttanayena viharatīti attho.

所谓无限空间，是指此处既无生生灭灭，亦无衰换变化之意，即谓无限。所谓空间苔净，是指遍百劳作已净之空间境界。以此区别，论说『在此空间中安置心置点，驶展无限，故称无限空间』（毗婆舍那经文第605条）。此乃对此禅定境界的描述。所谓空间无边处，是指无边空间无终尽，无边、无尽的无限空间，以上空间无尽为基础，相续无间而住，可以称之为空间无边处。进入此境即称“修止入住”，意思即是如此。

Evaṃ ākāsānañcāyatanādhigamaṃ dassetvā idāni yaṃ tadanantaraṃ adhigatapaṭhamāruppassa taṃ vasībhūtaṃ katvā tattha āsannarūpajjhānapaccatthikatāya, rūpapaṭibhāgākāsārammaṇatāya ca dosaṃ disvā nikantiṃ pariyādāya taṃ samatikkamāya ākāsaṃ pharitvā pavattaṃ viññāṇaṃ ‘‘anantaṃ viññāṇa’’nti punappunaṃ manasikaroto viññāṇañcāyatanaṃ uppajjati, taṃ dassetuṃ ‘‘sabbaso ākāsānañcāyatanaṃ samatikkammā’’tiādi vuttaṃ. Tattha pubbe vuttanayena jhānampi ākāsānañcāyatanaṃ ārammaṇampi. Ārammaṇampi hi purimanayena ākāsānañcañca taṃ paṭhamāruppassa ārammaṇattā vuttanayena āyatanañcāti ‘‘ākāsānañcāyatana’’nti vuccati. Iti ubhayassāpi appavattikaraṇena, amanasikaraṇena ca ekajjhaṃ katvā ‘‘ākāsānañcāyatanaṃ samatikkammā’’ti idaṃ vuttanti veditabbaṃ.

示现对空间无边处之入定后，现所获初禅境界遂生安住。于此境界中，观察色身部分染着，于是于此讥谤、厌弃及超越之中，透过扩大空间而发生识界。反复观念称之为“无限识”，于是识受界入生，显示诸根本经说：“全然超越空间无边处”。此前禅定即为空间无边处，并由此空间无边处入定被称为无边空间入定。由于入定之根本在初禅，故称之为空间无边处入定。两者皆因远离散乱、不念为持而完成故称“超越空间无边处”，此理应了知。

Anantaṃviññāṇanti taññeva paṭhamāruppaviññāṇaṃ ākāsaṃ anantato pharitvā pavattaṃ ‘‘anantaṃ viññāṇa’’nti evaṃ manasikarototi vuttaṃ hoti, manasikāravasena vā anantaṃ. Vibhaṅgepi hi ‘‘anantaṃ pharatī’’ti (vibha. 610) vuttaṃ. Viññāṇañcāyatananti ettha vuttanayena anantameva ānañcaṃ, viññāṇañca taṃ ānañcañcāti viññāṇānantanti vattabbe ruḷhito ‘‘viññāṇañca’’nti vuttaṃ, tadeva āyatanamārammaṇamassāti viññāṇañcāyatanaṃ. Sesaṃ vuttanayameva.

所谓无限识，是指初禅境界所现识境，识于空间中广布，经历无边于虚空。思维之力称其无限。毗婆舍那经中亦言“无限展布”。所谓识受界，即是无限境而作识作用故称识受界。此处所说即为识无界入定。以上依先说法。

Evaṃ viññāṇañcāyatanaṃ dassetvā idāni yaṃ tadanantaraṃ adhigatadutiyāruppassa taṃ vasībhūtaṃ katvā tattha āsannākāsānañcāyatanapaccatthikatāya, tadārammaṇatāya ca dosaṃ disvā nikantiṃ pariyādāya taṃ samatikkamāya paṭhamāruppaviññāṇābhāvaṃ ‘‘natthi natthī’’ti vā ‘‘suññaṃ suñña’’nti vā ‘‘vivittaṃ vivitta’’nti vā punappunaṃ manasikaroto ākiñcaññāyatanaṃ uppajjati, taṃ dassetuṃ ‘‘sabbaso’’tiādimāha. Idhāpi vuttanayena jhānassa, tadārammaṇassa ca viññāṇañcāyatanassa samatikkamova veditabbo. Natthi kiñcīti ‘‘natthi natthi, suññaṃ suññaṃ, vivittaṃ vivitta’’nti evaṃ manasikarototi attho.

说明识无界入定后，现所得第二禅境界随之安住，察见于接近空间无边处入定之境，心识分野显露染着，遂对境起厌恶，依此厌弃而欲超越。至于初禅识无界缺失，反复思惟“不存、不有、空寂、寂然”，由此生起无所有界禅，次第生成。对此，论中说“完全集体超越”。此亦是禅定及识无界入定的超越状态。意既不现，心境亦实为空无，所以称“不存、不有、空寂、寂然”。

Ākiñcaññāyatananti ettha nāssa kiñcananti akiñcanaṃ, antamaso bhaṅgamattampissa avasiṭṭhaṃ natthīti vuttaṃ hoti, akiñcanassa bhāvo ākiñcaññaṃ, ākāsānañcāyatanaviññāṇāpagamassetaṃ adhivacanaṃ, ākiñcaññaṃ āyatanamārammaṇamassāti ākiñcaññāyatanaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva.

所谓无所有界，是指此处无任何境界，无所依无终。亦言无所有界就是无所有法的存在，是接续于空间无边处入定的识界名称。无所有界即为无所有入定，是无所有心及其境界的禅定名称。叙述至此已足够说明。

Evaṃ ākiñcaññāyatanādhigamaṃ dassetvā idāni yaṃ tadanantaraṃ adhigatatatiyāruppassa taṃ vasībhūtaṃ katvā tattha āsannaviññāṇañcāyatanapaccatthikatāya dosaṃ disvā nikantiṃ pariyādāya taṃ samatikkamāya tadeva ākiñcaññāyatanaṃ ‘‘santaṃ santa’’nti punappunaṃ manasikaroto nevasaññānāsaññāyatanaṃ uppajjati, taṃ dassetuṃ ‘‘sabbaso’’tiādimāha. Tattha nevasaññānāsaññāyatananti oḷārikāya saññāya abhāvato, sukhumāya ca bhāvato nevassa sasampayuttadhammassa jhānassa saññā nāsaññāti nevasaññānāsaññaṃ, tadeva dhammāyatanamanāyatanapariyāpannattā āyatananti nevasaññānāsaññāyatanaṃ.

如是展现了无所有处的获得，现在那个接续着此事而由第三所成所获之境，如今掌控依止境界，观见于此处相应之意识处因烦恼而发出烦恼，以至于厌离、抨击，以便超越此境界时，反复用“安稳、安稳”之念起而不生无觉知无念之境。为示现此理，故言“全部显现”等。所谓无觉知无念之境，是因粗重之分别念不存在，其为细微且与入定相连之觉知，分别念即断而不生，此即无觉知无念境。此境之法以境及心所遍满而成，故名为无觉知无念处境。

Atha vā yāyamettha saññā, sā paṭusaññākiccaṃ kātuṃ asamatthatāya nevasaññā, saṅkhārāvasesasukhumabhāvena vijjamānattā nāsaññāti nevasaññānāsaññā, nevasaññānāsaññā ca sā sampayuttadhammānaṃ adhiṭṭhānaṭṭhena āyatanañcāti nevasaññānāsaññāyatanaṃ. Na kevalañcettha saññāva edisī, api tu phassopi nevaphasso nāphasso, cittampi nevacittaṃ nācittaṃ, evaṃ sesasampayuttadhammāpi, saññāsīsena panāyaṃ desanā katāti veditabbā. Tattha saṅkhārāvasesasukhumabhāvenāti accantasukhumabhāvappattasaṅkhārabhāvena. Sesaṃ vuttanayameva.

又或者所说之分别念，此处是说分别念不完善，缘于粗重之行所灭用细小微妙之相成，故称为无觉知无念。无觉知无念境者，乃此束缚诸法之安立基地，亦即定所处。非但分别念一法单独成此，亦有触境非触、心非心等法，皆属此种。在此，不生分别念者，是因为其以粗重之行止灭，故称无觉知无念。对此应当了知：何者为粗重有行止灭；何者续断非续之细微有行止灭。以上经文便是如此说。

Ayaṃ panettha ādito paṭṭhāya piṇḍatthappakāsanā – ‘‘idha bhikkhu pātimokkhasaṃvarasaṃvuto’’tiādinā sāsane lokiyalokuttarajjhānanibbattakapuggalassa patiṭṭhābhūtasīlesu pātimokkhasaṃvarasīlavisuddhiṃ upadisati. ‘‘Viharatī’’ti iminā tadanurūpavihārasamaṅgibhāvaṃ. ‘‘Ācāragocarasampanno’’ti iminā ājīvapārisuddhisīlaṃ, tadupakārake ca dhamme. ‘‘Aṇumattesū’’tiādinā yathāvuttasīlehi acavanaṃ, tesañca anavasesato samādānaṃ. ‘‘Indriyesu guttadvāro’’ti iminā indriyasaṃvarasīlaṃ. ‘‘Bhojane mattaññū’’ti iminā paccayasannissitasīlaṃ, santosādiguṇañca. ‘‘Pubbarattāpararatta’’ntiādinā sīladhutaṅgesu patiṭṭhitassa bhāvanārāmassa tadupakārake dhamme. ‘‘Bodhipakkhikāna’’ntiādinā paṭipattiyā nibbedhabhāgiyataṃ. ‘‘So abhikkante’’tiādinā yathāvuttaguṇānaṃ aparihānāya, vakkhamānānañca paṭilābhāya satisampayogaṃ. ‘‘So vivitta’’ntiādinā bhāvanānurūpasenāsanapariggahaṃ. ‘‘So araññagato’’tiādinā jhānabhāvanārambhappakāraṃ. ‘‘So abhijjha’’ntiādinā jhānabhāvanābhiyogena pahīnapañcanīvaraṇassa upacārajjhānuppattiṃ. ‘‘So ime pañca nīvaraṇe’’tiādinā tassa uparūpari vāyamato rūpārūpajjhānuppattikkamaṃ upadisati. Ayaṃ tāvettha padattho.

此处开始由起步论述戒律规定，指出“在此，比库应守持巴提摩卡之律”为依据。在世俗世间及出世间之禅修人，依此戒律守持戒净。谓“住在”意指如实相应住处和安住之法。“具行所应行”指持守生活和行为之清净戒律，利于修行法。“极微小量”等，指依戒定意不失之细微清净，无余失。“守护根”等，是指守护身口意之根门戒律。“饮食适量”等，指以适度为依止之戒律，及满足等德行。“先后顺序”等，指戒律善根和修行场所之立法，助成修习场所。“觉支”等，指修习觉支，断恶得善之践行。“于行者”指依据已具之善法不失，及与习得之联结。“独处”等，指依照修习法得安住。“入林”等，指开始习禅之法门。“贪欲”等，指修习入禅时除五盖烦恼之法。“五盖”等，指修习禅时对相续起伏之修行行为。“此既是此处语义。”

Dhammabhedo panettha vibhaṅganaye pākaṭo bhavissati. Tīsu hi nayesu mahaggatalokuttarā kusalavipākakiriyacittasampayuttā vitakkavicārapītisukhaupekkhāekaggatāsaṅkhātā jhānadhammā nānānayehi vibhattā, jhānasampayuttā pana sesakāmāvacaradhammāva idha saṅgahitā. Kiñcāpi panettha pātimokkhasaṃvarasīlādayopi vuttā, tathāpi te jhānānaṃ pubbabhāgappaṭipattidassanavasena ceva jhānasampayuttadhammavasena ca vuttā, idha pana na saṅgahitāti veditabbā.

此处从禅理之辨析展开细分。于三种路径，皆住持正见及对轮回超越之能行善法，具足与念相应之念慧，全训诸禅法中的作意、思维、喜、乐、舍及专注，依不同路径分别法流而生。以此三禅法合成一体，称为一体禅法。虽然此处亦论及巴提摩卡戒等事项，但以禅法展开之次第而论述，故此处禅理虽述，不重合一体整体条目集合。

Pañhāpucchake pana siyā kusalā, siyā abyākatā, tīṇi jhānāni sukhāya vedanāya sampayuttā, catutthaṃ adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttaṃ, upekkhā panettha vedanā na vattabbā, siyā vipākā, siyā vipākadhammadhammā, paṭhamajjhānaṃ vitakkavicāravajjitaṃ savitakkasavicāraṃ, vitakko panettha avitakkavicāramatto, vicāro na vattabbo, tīṇi jhānāni avitakkaavicārā, dve jhānāni pītivajjitāni pītisahagatāni, tīṇi sukhavajjitāni sukhasahagatāni, catutthaṃ upekkhāvajjitaṃ upekkhāsahagataṃ, tatiyajjhāne sukhaṃ, upekkhā ca idha na vattabbaṃ…pe… siyā mahaggatā, siyā appamāṇā, tīṇi siyā appamāṇārammaṇā, siyā na vattabbā, catutthaṃ tidhāpi na vattabbañca, tīṇi siyā maggahetukā, siyā maggādhipatino, siyā na vattabbā, catutthaṃ tidhāpi na vattabbañca…pe… pīti bahiddhārammaṇāni, catutthaṃ tidhāpi na vattabbañca…pe… anidassanaappaṭighā na hetū…pe… nocittacetasikā araṇāti. Sesaṃ suviññeyyameva. Pāḷimuttanayo panettha natthi, ito paraṃ pana ettakampi avatvā vijjamānaṭṭhāne eva vakkhāma.

对问答者而言，有善可问，无记可问。三禅皆与乐受相联，第四禅与无苦乐受相联，舍法于此处不应论述。此禅法或为果报禅，或为果报禅法之法理；第一禅复略分无作意与有作意，作意仅为无作意思维之区分，思惟不应生起。三禅之中，有二禅无喜乐，含喜乐；三禅含快乐，具乐相；第四禅舍无乐，不可论。三禅或称长久，或无量；三禅皆是无量之境；不能论第四禅。三禅或作道因，或作道主，或不应论。第四禅不可作如此三分分别。喜受具外相，不可作如此三分分别。非显现苦恼之因；不动心境非意绪之林。此述明白无疑。此处巴利文句之间未展，而后将续加说明施。

Jhānavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 禅那分别摄颂义注释已毕。

Appamaññāvibhaṅgamātikatthavaṇṇanā无量分别摄颂义注释

Appamaññāvibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – catasso appamaññāyotiādīsu pharaṇaappamāṇavasena appamaññāyo. Etā hi ārammaṇavasena appamāṇe vā satte pharanti, ekasattamhi vā anavasesapharaṇavasena appamāṇato pharantīti evaṃ pharaṇaappamāṇavasena ‘‘appamaññāyo’’ti vuccanti, satta appamāṇavasenāpi vattuṃ vaṭṭati. Mettāsahagatenāti mettāya samannāgatena. Ekaṃ disanti puratthimādīsu catūsu disāsu yaṃ kiñci ekaṃ disaṃ, taṃdisāpariyāpannasattapharaṇavasena cetaṃ vuttaṃ. Pharitvāti phusitvā ārammaṇaṃ katvā. Viharatīti pavatteti. Tathā dutiyantiādīsu. Yathā ekaṃ disaṃ pharitvā, tatheva tadanantaraṃ dutiyaṃ, tatiyaṃ, catutthañcāti attho. Iti uddhamadho tiriyanti eteneva nayena uparimaṃ disaṃ, heṭṭhimaṃ disaṃ, anudisañca anukkamena mettāsahagatena cetasā pharitvā viharatīti attho. Ettāvatā ekamekaṃ disaṃ pariggahetvā odhiso mettāpharaṇataṃ dassitaṃ.

依无量静虑之区别而作图，所谓四无量心，如“广布无量”的意涵。因其以缘起界限之无量为广灿布施，无量意谓缘起境界上产生广布。于一境界无间断地广布其心，此即四无量心。谓“视为广布”为以触及缘起法作为对象而广布。谓“住在”为流转。如次第所示，第二乃是次第递增，第三、第四也是。同理，以此方法，自上而下依序住持前后左右四方，心依怙怙无量广布，称作以慈心广布住持。由此诸方逐一依序承接，示显慈心圆满广布之法。

Sabbadhītiādi pana anodhiso dassanatthaṃ vuttaṃ. Tattha sabbadhīti sabbattha. Sabbattatāyāti sabbesu hīnamajjhimukkaṭṭhamittasapattamajjhattādippabhedesu attatāya, tesu vibhāgaṃ akatvā attasamatāyāti vuttaṃ hoti. Atha vā sabbattatāyāti sabbena cittabhāvena, īsakampi bahi avikkhepamānoti attho. Sabbāvantanti sabbasattavantaṃ, sabbasattayuttanti attho. Lokanti sattalokaṃ. Puna ‘‘mettāsahagatenā’’ti idaṃ ‘‘vipulenā’’tiādīhi visesanehi sambandhadassanavasena vā vuttaṃ, nigamanavasena vā. Tattha pharaṇavasena vipulatā veditabbā. Bhūmivasena pana mahaggatatā. Paguṇavasena, appamāṇasattārammaṇavasena ca appamāṇatā. Byāpādapaccatthikappahānena averatā. Domanassappahānena niddukkhatā, saṅkhatatā, abyāpajjatā ca daṭṭhabbā. Evaṃ karuṇāsahagatenātiādīsupi attho veditabboti ayaṃ tāvettha padattho.

关于『一切』等词是为了显示不遗漏之义而说。其中文『一切』意指无处不在。所谓无处不在，是指在所有低、中、高、近、远、比邻、居中等不同层次及类别中都不偏废，表现同等的平等性。又或指以全面的心念，连蚂蚁也不会被疏忽，表示没有分心的意思。『一切有』是指一切众生皆有之义，与一切相连含义。『世界』是指七界天地。再如『随大慈心』，此处是根据『广大』等不同限定词或理据上的联系而说明，也可根据结尾词等理解。其中由广大的次第表现为广大程度；地称表现为广大范围；贬义上表现为众多；邻近上表现为远近；随除恶意表现为无嗔恨；随除忧意表现为无苦恼，安稳无忧，非有嗔恨。如此，『随大慈心』等词的意义必须理解。

Dhammabhedo panettha suviññeyyova. Vibhaṅganayena pana tīsu rūpāvacarakusalavipākakiriyācittesu sampayuttā sattesu mettādibrahmavihārabhūtā adoso karuṇā muditā tatramajjhattatāti cattāro dhammā nānānayehi vibhattā, taṃsampayuttā pana kāmāvacarabhūtā ca etā idha na gahitā. Arūpāvacaralokuttaresu panetā appamaññā natthevāti. Pañhāpucchake panetā tāva siyā kusalā, siyā abyākatā. Tisso sukhāya, catutthā adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā. Vipākattike tidhāpi, upekkhā avitakkaavicārā, sesā tidhāpi, mahaggatāva, parittārammaṇaatītārammaṇattikesu na vattabbāva, bahiddhārammaṇāva, anidassanaappaṭighāva, mettā hetu, sesā na hetū, no cittā, cetasikā, rūpāvacarā, sauttarāva. Sesaṃ suviññeyyamevāti.

至于法的差别，在这里应当认知清楚。按区分法，在三种身行不善、善、果报身所连结的心中，存在由慈、悲、喜三者及其中间的无喜无悲共四种法，这些分别属于不同类，且连属于某一类。其中连属于色欲界的法，这里不加取。色无色界相对下，则无以等量衡量。问题提问时可说这些若是善法，或是不表明的法。有三种中分别连结愉悦，第四种连结非苦非乐之受。果报身的法也有三种。对于无差别的、未生起心意及思维的法、余余法、广大法、次第缘起及超越缘起的法，是不该论述的。包括外在缘、隐不现之障碍、因慈之法而生，以及余余法皆非因，无念、心行、色及所受皆无上位。这些余余法应被清楚认知。

Appamaññāvibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 无量分别摄颂义注释已毕。

Sikkhāpadavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā学处分别摄颂义注释

Sikkhāpadavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – sikkhāpadānīti sikkhitabbapadāni, sikkhākoṭṭhāsāti attho. Apica sabbepi kusalā dhammā sikkhitabbato sikkhā, tāsaṃ patiṭṭhānaṭṭhena padaṃ, pañcasu pana sīlaṅgesu yaṃ kiñci aṅgaṃ. Pāṇātipātādīsu pāṇassa atīva pāto pāṇātipāto, pāṇavadhoti attho. Pāṇoti cettha vohārato satto, paramatthato jīvitindriyaṃ, tasmiṃ pana pāṇe pāṇasaññino jīvitindriyupacchedakaupakkamasamuṭṭhāpikā kāyavacīdvārānaṃ aññataradvārappavattā vadhakacetanā pāṇātipāto, tasmā pāṇātipātā. Veramaṇīti virati, sā eva vuttanayena sikkhāpadanti veramaṇisikkhāpadaṃ. Adinnanti na dinnaṃ, parapariggahitaṃ, parapariggahitassa adinnassa ādānaṃ adinnādānaṃ. Parassa haraṇaṃ theyyaṃ corikāti vuttaṃ hoti. Atthato pana parapariggahite tathāsaññino tadādāyakaupakkamasamuṭṭhāpikā theyyacetanā adinnādānaṃ. Kāmesūti vatthukāmesu. Micchācārāti kilesakāmavasena lāmakācārā, purisassa māturakkhitādisaṅkhātāsu, itthiyā attano niyamitapurisato parapurisasaṅkhātesu ca agamanīyaṭṭhānesu vītikkamācārāti vuttaṃ hoti. Atthato pana agamanīyavatthūsu maggenamaggappaṭipādanopakkamasamuṭṭhāpikā, adhivāsanākārappavattā vā methunacetanā kāmesumicchācāro. Musāti abhūtaṃ atacchaṃ vatthu, vādoti tassa abhūtataṃ ñatvāva bhūtato tacchato viññāpanaṃ. Lakkhaṇato pana atathaṃ vatthuṃ ñatvā tathato paraṃ viññāpetukāmassa atthabhañjakakāyavacīpayogasamuṭṭhāpikā cetanā musāvādo. Surāti piṭṭhasurā pūvasurā odanasurā kiṇṇapakkhittā sambhārasaṃyuttāti pañca surā. Merayanti pupphāsavo phalāsavo guḷāsavo madhvāsavo sambhārasaṃyuttoti pañca āsavā. Tadubhayampi madanīyaṭṭhena majjaṃ, yāya cetanāya taṃ majjaṃ pivati, sā pamādakāraṇattā pamādaṭṭhānaṃ, tasmā surāmerayamajjapamādaṭṭhānā. Sesaṃ suviññeyyamevāti ayaṃ tāvettha padattho.

关于戒律分解表，从意义上说如次：戒律即应受持的戒条，戒束即戒所组成之集合。所有善法皆应受持之戒，戒的立足处是条规，在五戒及其他戒相中。以伤害他命诸事来说，『伤害』是指身体，究竟义为生命根，生命根中有与生命根相应的，产生障碍杀意的外物穴门之一已开启，此心念称为伤害生命，故称伤害他命。『禁戒』意为戒止，这就是被称为戒律条文的禁戒。盗物为非他人所予，为他人所得物而不经允许取者即盗。严格来说，盗物指所取的物属于他人并有妄意夺取的行为。欲界之中，欲邪行指由烦恼欲界之恶欲出发的男女淫行为，含因女属已规定夫子、他人不应入之所而无妨行。意即，应当断绝于不应入之处，不能去行淫欲行为。妄语指无实不实的声言，谎言意思明确为虚妄且以伤害他人为意图而言出。酒类包括五种酒：一为发酵的酒，一为未发酵的酒，一为谷物酒，一为糖蜜酒，一为蜜酒。这五中任何一种以迷醉心志者，即为造成心意迷乱，是迷乱之根源，故称酒类迷乱之根。余余法应被清楚认知，此为此处词义。

Dhammabhedo pana vibhaṅganaye pākaṭo bhavissati. Evaṃ uparipi. Vibhaṅganayesu cettha suttantabhājanīyaṃ natthi, abhidhammabhājanīye panetāni pañca sikkhāpadāni kāmāvacarakusalacittasampayuttānaṃ viratīnaṃ vasena nānappakārato paṭhamavāre vibhattāni, tathā dutiyavāre cetanāvasena, viraticetanāsampayuttā panettha dhammā na sikkhāpadāni, sikkhāpadasampayuttā pana honti, tathā tatiyanaye phassādīnaṃ sabbesaṃ dhammānaṃ vasena nānappakārato vibhattāti.

法之差别在分析中将明显显现。如此上说。在分析中这里无理由截取经文部分，在阿毗达摩分析中，这五戒是与色欲界范围内的善业心连结的，是戒行者的约束物第一阶段分解；第二阶段由心念为缘，戒的心念连结而有，故此并非戒条，然戒条有连结；第三阶段于感触等一切诸法中按多种约束以不同方式分解。

Pañhāpucchake pana cetanāya, phassādīnañca pariyāyasikkhāpadattā nippariyāyasikkhāpadabhūtānaṃ viratīnaṃ vaseneva vibhattāni. Tattha hi pañca sikkhāpadāni kusalā eva, siyā sukhāya, siyā adukkhamasukhāya sampayuttā…pe… parittārammaṇāva, paccuppannārammaṇāva, bahiddhārammaṇāva, anidassanaappaṭighāva, na hetū, sahetukā, no cittā, cetasikā, kāmāvacarā , sauttarāva, araṇāvāti. Ettha ca yāni sikkhāpadāni sattārammaṇāni vuttāni, tāni ca viratisabhāvattā yasmā ‘‘satto’’ti saṅkhaṃ gate parittadhamme eva paccuppanne eva dhamme ārammaṇaṃ karonti, tasmā parittārammaṇāti ca vuttāti veditabbā. Idāni viramitabbapāṇātipātādīnaṃ –

在问题讨论中，依心念及触等生起的戒条适用性时，已细分离戒者之戒部分。五戒皆是善法，有分别连结于苦乐或非苦非乐之受……以下略……在戒行者现行界面所造生命所缘处有所限定，故称为有限限定。此处所说为戒。现在应断绝杀生等戒，如下：

Dhammakammapathālamba-vedanāmūlakammato;

以法业路及苦乐受之根基所造作；

Sāvajjaṅgādito ñeyyo, pāḷimuttavinicchayo.

该从罪过及善恶之根起，依训诂法中通达巴利词义后推知。

Tattha dhammato tāva – pañcapete pāṇātipātādayo cetanāsabhāvāva honti. Kammapathato pañca kammapathāva. Ārammaṇato pana pāṇātipāto jīvitindriyārammaṇo, adinnādānaṃ sattārammaṇaṃ, saṅkhārārammaṇaṃ vā, tathā musāvādo, micchācāro itthipurisārammaṇo, surāpānaṃ saṅkhārārammaṇaṃ. Vedanāto pana pāṇātipāto dukkhavedano, adinnādānaṃ tivedanaṃ, tathā musāvādo, micchācāro pana sukhamajjhattavasena dvivedano, tathā surāpānaṃ. Mūlato pana paṭhamo dosamohamūlo, dutiyaṃ siyā lobhamohamūlaṃ, siyā dosamohamūlaṃ, tathā musāvādo, micchācāro pana lobhamohamūlova, tathā surāpānaṃ. Kammato panettha musāvādo vacīkammaṃ, sesā kāyakammameva.

依教法说，关于行为之本质，五种杀生类诸行为皆非出于意志之本性。从行为路径论，分为五种行为道路。从起缘而言，杀生行为是以生命根作为缘起；盗窃是对众生所有之取用；身行造作为缘起，谎语与邪行皆缘于男女之取用；酗酒亦缘于造作之因缘。以感受来说，杀生产生痛苦之感，盗窃产生剧痛之感，谎语和邪行则使感受苦乐参半，酗酒同理。从根本缘起看，第一根本为瞋恚与愚痴，第二根本为贪欲与愚痴，第三根本亦为瞋恚与愚痴。谎语和邪行因缘皆为贪瞋愚痴的根源，酗酒亦然。论业，谎语为口业，余者皆属身业。

Sāvajjato pana pāṇātipāto tāva amanussake pāṇe appasāvajjo, manussake mahāsāvajjo. Tesu ca khuddakasarīre appasāvajjo, mahāsarīre mahāsāvajjo. Kasmā? Payogamahantatāya. Payogasamattepi appaguṇe appasāvajjo, mahāguṇe mahāsāvajjo. Sarīraguṇānaṃ samabhāve sati kilesānaṃ, upakkamānañca mudutibbatāya appamahāsāvajjo hoti, khīṇāsave pana mahāsāvajjataroti. Adinnādānaṃ vatthuno hīnappaṇītatāya ceva guṇavirahitatabbantasantakatāya ca. Tatthāpi taṃ taṃ upādāyupādāya ca appamahāsāvajjaṃ, khīṇāsavasantake mahāsāvajjataranti veditabbaṃ. Micchācāro dussīlasīlavantavatthuvītikkamanena. Tatthāpi taṃ taṃ upādāyupādāya ca appamahāsāvajjo, khīṇāsavavatthuvītikkamane mahāsāvajjataroti ca veditabbo. Musāvādo yamatthaṃ bhañjati, tassa appamahantataṃ, vatthusāmino guṇavirahitataṃ, tabbantatañca upādāyupādāya appamahāsāvajjo hoti. Apica attano santakaṃ adātukāmatāya, hasādhippāyena vā ‘‘nattheta’’ntiādinayappavatto appasāvajjo, adiṭṭhaṃ ‘‘diṭṭha’’ntiādinā kūṭasakkhiādibhāvena vā pavatto mahāsāvajjo, musā vatvā pana saṅghabhedane mahāsāvajjataro. Surāpānaṃ bindumattato paṭṭhāya taṃ taṃ upādāyupādāya appasāvajjaṃ, bahuke mahāsāvajjaṃ, kāyavikārajananapahonakapāne pana mahāsāvajjatarameva.

关于不净行为中杀生业，凡非人类之众生杀生，乃不善，若是人类杀生，则属极恶。于小身胎中杀生属不善，若是于大身胎中杀生则属大罪。何以故？因业力增盛与果报强大。即便业力程度相当，若其资质低劣，则属不善杀生；若资质优良则属大恶杀生。身体特质相当时，因烦恼增长与衰减之故，杀生罪轻重亦有分别。盗窃因对象财主之贪求贫贱无德，与其所有被取失而引发，为轻恶或重恶杀生，至于消灭烦恼则罪大恶大。邪行由不良品行所生，依对象品德减损而分轻重；谎语则生于误说，因虚假与技能等因素判别轻重。即便为自利而撒谎，或为戏谑而言，不可信之语均属不善杀生，但若借谎言破坏僧团则更重。酗酒则因酒滴数量决定轻重，依其引起身体变化与害损之时，属最重杀生罪。

Aṅgādito pana pāṇātipātassa pāṇo pāṇasaññitā vadhakacittaṃ upakkamo tena maraṇanti pañca aṅgāni. Sāhatthiko āṇattiko nissaggiko thāvaro vijjāmayo iddhimayoti cha payogā. Adinnādānassa parapariggahitatā tathāsaññitā theyyacittaṃ upakkamo tena haraṇanti pañca aṅgāni. Sāhatthikādayo cha eva payogā. Te ca kho yathānurūpaṃ theyyāvahārādīnaṃ vasena pavattā. Micchācārassa agamanīyavatthutā sevanacittaṃ maggena maggappaṭipattīti tīṇi aṅgāni. Sāhatthiko ekova payogo. Evaṃ sesānampi payogo veditabbo. Musāvādassa atathaṃ vatthu, visaṃvādanacittaṃ, tajjo vāyāmo, parassa tadatthavijānananti cattāri aṅgāni. Surāpānassa surādīnaṃ aññataratā ajjhoharaṇanti dve aṅgānīti.

从身体起因论杀生，因果具足蓄意杀害念起，招致死亡，五种身体部位受损。杀害行为依照手等部位分为抓取、刺杀、放弃、停留、知识者和神通者等六种不同特征。盗窃以他人所有取用为标志，依此起欲望心杀害五体。其实施依赖杀生之规则。邪行因其不可接受性，以追随行为产生路径，共有三种组成部分，追随行为即是修行道路。谎语根据说谎事实错乱，含恶意企图、怨恨努力和无法识别他人真实意图等特点，可分为四类。酗酒行为则因其中一种做法属藐弃，涉及两个主要的组成部分。

Evaṃ pāṇātipātādīnaṃ dhammādito vinicchayaṃ ñatvā idāni pāṇātipātāveramaṇiādīnaṃ pañcannampi –

如此，通晓杀生等行为之根本与法义后，现今可对杀生杀生戒等五条戒律进行辨析：

Dhammakammapathālamba-samādānapayogato;

此分析依托于法之行为路径及所生之业果之运用。

Khaṇḍato ca vijānīyo, pāḷimuttavinicchayo.

此处应当分别理解为：对篇章部分的理解和对巴利文正本的辨析。

Tattha dhammakammapathato vinicchayo vuttanayova. Ārammaṇato panetāni jīvitindriyāditaṃtaṃvītikkamitabbavatthārammaṇāni. Samādānato ekassa santike vā sayameva vā ‘‘pañca sīlāni adhiṭṭhahāmī’’ti ekato vā pāṭiekkaṃ vā samādiyantena etāni samādinnāneva honti. Payogato pana sabbānipi sāhatthikapayogāneva. Khaṇḍato gahaṭṭhā yaṃ yaṃ vītikkamanti, taṃ tadeva khaṇḍaṃ hoti, netare. Gahaṭṭhā anibaddhasīlā honti, yaṃ yaṃ sakkonti, taṃ tadeva gopenti. Sāmaṇerānaṃ pana ekasmiṃ vītikkamite sabbānipi bhijjantīti evaṃ vijānīyo pāḷimuttavinicchayo.

对教法与行为路径的辨析即如所宣说者。此中，所谓根本，即是诸生存根本诸法之脱离应当观察的本体根本。由依止状态而生，或于一法之所依，或于静处发愿称『我受持五戒』，由单一处或整体守持而得此持戒。若为实践，则所有诸法皆应常行于正当用途处。对此有划分，家人所违之处即为其断法，不属他法。家人所持者为未缚之戒，所摄护者即其所能保持。对沙玛内拉之戒若有一处缺漏，则其他皆随之败坏，此理当知，乃对巴利正本详尽辨析所得。

Sikkhāpadavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 学处分别摄颂义注释已毕。

Paṭisambhidāvibhaṅgamātikatthavaṇṇanā无碍解分别摄颂义注释

Paṭisambhidāvibhaṅgamātikāya atthato tāva – catasso paṭisambhidāti cattāro pabhedā. Niddese pana ‘‘atthe ñāṇaṃ atthappaṭisambhidā’’tiādinā (vibha. 718) ñāṇavasena niddiṭṭhattā ñāṇasseva, na aññassa kassacīti veditabbaṃ. Atthapaṭisambhidāti atthavisayañāṇappabhedā, atthappabhedasallakkhaṇavibhāvanavavatthānakaraṇasamatthatāvasena atthe pabhedagataṃ ñāṇanti attho. Sesapadesupi eseva nayo. Ettha ca atthoti hetuphalaṃ. So hi hetuvasena araṇīyato gantabbato, uppādetabbato ca ‘‘attho’’ti vuccati. Pabhedato panesopi pañcavidho hoti yaṃ kiñci paccayuppannaṃ, nibbānaṃ, bhāsitattho, vipāko, kiriyāti.

就《断义辨析集》中所说的本义而言，所谓四分辨，即四种分别。文中又云『义即智，断义即义的分别』，应视为从智慧角度所显现的仅就此义而说，非他义也。所谓义的分别，乃是义所对应领域之知篇，对义的区分特征及其阐释能力之充分，谓即此义所入之知。其余语句亦依此理。此处所谓“义”，即因缘果报等因缘法而称义者。分别则有五种，所依因明应包含涅槃等、所述义、果报、行为等诸义。

Dhammoti paccayo, so hi phalaṃ vidahati pavatteti uppādeti ceva pāpeti cāti ‘‘dhammo’’ti vuccati. Pabhedato panesopi pañcavidho hoti yo koci phalanibbattako hetu, ariyamaggo, bhāsitaṃ, kusalaṃ, akusalanti.

所谓法即因，因既能生果、转行、生起及作恶，故名为“法”。分别亦有五种，指某种结果生起之因、圣道、所述义、善法与不善法。

Niruttīti yathāvuttānaṃ dhammānaṃ, atthānañca vācako sabhāvaniruttisaṅkhāto saddo. Imā dhammatthaniruttiyo ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa tattha tattha pabhedagataṃ ñāṇaṃ niruttipaṭisambhidā nāma.

释义是对已经说过法义及义相之言辞。此中专称释义诸义为根本，经验者则确认其差别智慧，称之为释义辨析。

Ettha ca niruttipaṭisambhidā saddārammaṇā, na paññattārammaṇā, paṭisambhidāpatto hi ‘‘phasso vedanā’’tiādikaṃ saddaṃ sutvā ‘‘ayaṃ sabhāvaniruttī’’ti jānāti, ‘‘phassā vedano’’tiādikaṃ pana ‘‘na sabhāvaniruttī’’ti jānāti. Sabhāvaniruttīti (vibha. aṭṭha. 718) ca māgadhikā bhāsā, yāya sammāsambuddhā tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ tantiṃ āropenti, brahmāno ca agāmake araññe kiñci vacanaṃ asutvā vaḍḍhitadārakā ca attano dhammatāya bhāsanti, yā ca apāyesu manusse devaloke ceva māgadhabhāsā ussannā, pacchā ca tato andhakayonakadamiḷādidesabhāsā ceva sakkatādiaṭṭhārasamahābhāsā ca nibbattā, sā hi yasmā itarāsu bhāsāsu parivattantāsupi na parivattati, sabbakālaṃ attano sabhāve eva tiṭṭhati, tasmā ‘‘sabhāvaniruttī’’ti vuccati. Yā brahmavohāro, ariyavohāroti ca vuccati, tāya pana māgadhabhāsāya tantiṃ āruḷhassa buddhavacanassa paṭisambhidāpattānaṃ sotapathāgamanameva papañco . Sote pana saṅghaṭṭitamatte eva nayasatena nayasahassena attho upaṭṭhāti. Aññāya pana bhāsāya tantiṃ āruḷhaṃ taṃ tesaṃ cittaṃ sahasā nārohati, kicchena uggahetabbaṃ hoti, puthujjanānañca sakalaṃ buddhavacanaṃ uggahetvāpi paṭisambhidāpatti nāma natthi, ariyasāvako no paṭisambhidāpatto nāma natthi, paṭisambhidāpatto aññaṃ saddaṃ nāmākhyātopasagganipātabhedato jānāti, na jānātīti? Yadaggena saddaṃ sutvā ‘‘ayaṃ sabhāvanirutti, ayaṃ na sabhāvaniruttī’’ti jānāti, tadaggena etampi jānissati, na cetaṃ paṭisambhidākiccanti veditabbaṃ.

此处释义辨析指对言辞义根本的观察，不是对惯用义的观察。若闻「触受」等词，而知其为普遍用法，称之为释义辨析；若知其非普遍用法，则不属于释义辨析。所谓普遍用法，是指玛嘎底语，是正觉者宣说三藏佛言所用之语言，诸梵天、外道及天魔虽闻其语，后亦生诸言语以应其法理。其语虽变化，然始终寓于此语自身特质，故称为“普遍用法”。此语所承载之梵语教义，导向入圣道、断惑境地。若以他语承载此语，则习者心不能速通，学习困难。凡夫虽知佛言，然不知释义辨析之妙；圣弟子方知释义辨析。释义辨析乃识别彼语中异名、同音、声调之分别者。闻及能辨此者，即知『是普遍用法，非普遍用法』，故不应视为释义辨析工作。

Paṭibhānanti dhammatthādivisayaṃ sabbatthakañāṇaṃ, taṃ ñāṇaṃ ārammaṇaṃ katvā paccavekkhantassa pabhedagataṃ ñāṇaṃ paṭibhānapaṭisambhidā nāma, imā catassopi paṭisambhidā adhigamena pariyattiuggahaṇena sakkaccadhammassavanena atthaparipucchāya pubbayogenāti pañcahi kāraṇehi visadā honti, sekhabhūmiyaṃ, asekhabhūmiyañcāti dvīsu ṭhānesu pabhedaṃ gacchantīti veditabbā. Ayaṃ tāvettha padattho.

『智慧知晓诸法义等一切知识』，此知识作为根本，观察者就以此知识分别境界中的分别智慧被称为应知智慧。此四种分别智慧，通过学习传习，听闻正法，事前益发广博，在五种因缘中得以澄清，须知分别智慧有两种阶段，即习地与不习地。该词乃指此义。

Dhammabhedo panetthāpi vibhaṅganaye pākaṭo bhavissati. Vibhaṅganayesu hi tīsupi dhammaniruttipaṭibhānapaṭisambhidā tissopi kāmāvacarajavanasampayuttañāṇānaṃ vasena tabbisayappabhedena saddhiṃ nānappakārato vibhattā. Atthapaṭisambhidā pana tesaṃ ñāṇānañceva aṭṭhalokuttaracittasampayuttānañca vasena tabbisayappabhedena saddhiṃ. Lokuttarañāṇānipi hi maggappattabbatāya atthabhūtanibbānārammaṇattā ‘‘atthapaṭisambhidā’’ti vuccati.

法的分别在此处同样明显为解析。解析中有三种智慧，即语义表达智慧、相应欲界生活智慧以及对比智慧，它们依托诸智慧之间的相应与不同显现，往往有所区别。义理智慧则属于这类知识中带有超凡心识，亦即八种超世俗心根之结合所产生的智慧，基于证道成就涅槃实相，称为义理分别智慧。

Pañhāpucchake pana siyā kusalā, siyā abyākatā, tisso paṭisambhidā siyā vipākadhammadhammā, siyā nevavipākanavipākadhammadhammā, atthapaṭisambhidā tidhāpi, tisso paṭisambhidā parittā, atthapaṭisambhidā siyā parittā, siyā appamāṇā , niruttipaṭisambhidā parittārammaṇā, bahiddhārammaṇā ca, sesā tidhāpi, niruttipaṭisambhidā paccuppannārammaṇāva, atthapaṭisambhidā tidhāpi na vattabbā ca, anidassanaappaṭighā, hetū, sahetukā, tisso paṭisambhidā sauttarā, atthapaṭisambhidā dvidhāpi, araṇā cāti. Sesaṃ suviññeyyameva.

就提问而言，分别智慧中有善有不决，有三分别智慧：果报法分别智慧、非果报非不果报法分别智慧与义理分别智慧。三分别智慧中果报分别智慧为有限，义理分别智慧同为有限、无量。语义分别智慧为有限且以显现为对象，包括外部显现，三者仍有区别。语义分别智慧不能着眼于现起显现之物，故三分别智慧中此说不应成立，有非显非障碍、因缘相待三论，以及三重语义分别智慧乃高等，义理分别智慧为二类，是也。其余部分则须详究。

Paṭisambhidāvibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《无碍解分别》论母义释结束。

Ñāṇavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā《智分别》论母义释

Ñāṇavibhaṅgamātikāya pana atthato tāva – ekavidhenāti ekappakārena, ekakoṭṭhāsena vā. Ñāṇavatthūti ettha pana ñāṇañca taṃ vatthu ca nānappakārānaṃ sampattīnanti ñāṇavatthu. Pañca viññāṇāti cakkhuviññāṇādīni pañca. Na hetū ahetukātiādīsu heṭṭhā hetudukādīsu vuttanayānusārena sabbattha attho veditabbo. Apica hetudukādīsu pañca viññāṇā hetū dhammāti vā sahetukā dhammāti vā na vattabbā, ekantena pana na hetū eva, ahetukā evāti. Evaṃ ‘‘yāthāvakavatthuvibhāvanā paññā’’ti iminā upari ekavidhaparicchedāvasāne vakkhamānena sambandhoti. Iminā nayena sabbattha yathānurūpaṃ attho veditabbo. Tattha ca acetasikāti cittāni eva pañcaviññāṇasampayuttānaṃ idha aparāmaṭṭhattā.

从智慧解析文献中看，应当理解为以一种法门、单一观点或单一结构来看。所谓智慧境界者，指智慧及其所依之法乃多种功能的整体。五智乃眼识等五识。关于因缘及无因之说，依经典表达，于一切处应知其义。且因缘与等诸说中，不宜专断为单一因或无因。所谓“依正遍知法门之智慧”为此文总结。依此旨归处处应得理趣。所谓无心者，此地谓与五识结合之心识，此谓不动摇也。

Uppannavatthukā uppannārammaṇāti khaṇapaccuppannavasena anāgatapaṭikkhepo. Na hi tāni anāgatesu pañcasu vatthārammaṇesu uppajjanti. Purejātavatthukā purejātārammaṇāti sahuppattipaṭikkhepo. Na hi tāni sahuppannaṃ vatthārammaṇaṃ paṭicca uppajjanti. Ajjhattikavatthukāti ajjhattajjhattabhūte pañca pasāde vatthuṃ katvā uppajjanakā. Ettha ca pañca viññāṇā sayampi ajjhattikā, ajjhattikavatthukā ca, manoviññāṇaṃ hadayanissitaṃ ajjhattikaṃ, bāhiravatthukaṃ, pañcaviññāṇasampayuttā tayo khandhā bāhirā, ajjhattikavatthukā, manoviññāṇasampayuttā tayo khandhā bāhirā, bāhiravatthukāti evaṃ catukkaṃ veditabbaṃ.

所谓现起法门及现起显现，是指暂时现起且不涉未来堕落。诸境不依未起五法显现。所谓同生法门，即同时生起之显现。诸境不依同时现起而生。所谓内境门，即内在五净处为法门生起处。五识亦因此属内境门，心识内感著于心心所，乃三界色蕴外相同五识内境门，心识属内境门。关于外境门，指外部法相。此四者应当了解。

Asambhinnavatthukā asambhinnārammaṇāti aniruddhavatthārammaṇā. Na hi tāni niruddhavatthārammaṇaṃ paṭicca uppajjanti. Nānāvatthukā nānārammaṇāti tāni yathākkamaṃ cakkhurūpādiniyatekekavatthārammaṇatāya aññamaññaṃ bhinnavatthukā, bhinnārammaṇā ca. Na hi cakkhuviññāṇaṃ cakkhuṃ muñcitvā sotādīsu aññataraṃ vatthuṃ katvā rūpaṃ muñcitvā saddādīsu aññatarārammaṇaṃ paṭicca uppajjati, na itarāni cetarāni. Na aññamaññassa gocaravisayaṃ paccanubhontīti iminā ca nesaṃ nānārammaṇataṃyeva vibhāveti. Na asamannāhārā uppajjantīti anāvajjane na uppajjanti, pañcadvārāvajjanena anāvajjite visaye na uppajjantīti attho. Na amanasikārāti tamevettha pariyāyantarena vibhāveti. Na abbokiṇṇāti aññamaññaṃ nirantarā hutvā na uppajjanti. Na apubbaṃ acarimanti ekakkhaṇepi saha na uppajjanti. Na kevalañca etāni, aññānipi viññāṇāni dve vā taduttariṃ vā ekato na uppajjanti, ekekameva pana viññāṇaṃ uppajjatīti veditabbaṃ. Yathāha – ‘‘aññaṃ uppajjate cittaṃ, aññaṃ cittaṃ nirujjhatī’’tiādi (dī. ni. aṭṭha. 1.214; ma. ni. aṭṭha. 1.109; saṃ. ni. aṭṭha. 3.5.368; vibha. aṭṭha. 523). Na aññamaññassa samanantarāti iminā anabbokiṇṇatāya eva vibhāvanā.

所谓不绊法门、不阻碍显现，是指不依阻碍显现而生。各种法门，是各自依所属触缘及显现不同而异之显现，不与彼此干扰。眼识转彼处视色，相续不生分别他境。此处以此分别智慧说明诸法诸境之异。非相续起者，指不相续生起，无妨碍。非覆盖障碍，谓不因内部障碍而不起。非断灭，指不因持续不断而不起。不同时生，谓非瞬间生起。亦非单独，如此诸法门中无他识随起，一识单独生起。诸诸中仅一识生起，谓如经典：“一识生起，另一识灭”。故彼等不得同时为彼等生起。此基于连续不断生起不相续起而分别也。

Anābhogāti anāvajjanabhūtā āvajjanaṭṭhāne ṭhatvā āvajjanakiccaṃ kātuṃ na samatthāti attho. Na kañci dhammaṃ paṭivijānātīti ‘‘manopubbaṅgamā dhammā’’ti (dha. pa. 1-2) evaṃ vuttaṃ ekampi kusalākusalaṃ dhammaṃ kocipi puggalo na paṭivijānāti, tehi viññāṇehi na sādhetīti attho. Aññatraabhinipātamattāti ṭhapetvā rūpādiārammaṇānaṃ abhinipātamattaṃ āpāthagamanamattaṃ, byattataropi puggalo pañcaviññāṇehi āpāthagatārammaṇapaṭivijānanamattato aññaṃ kusalākusalapaṭivijānanaṃ kātuṃ na sakkotīti attho.

『无转向』者，谓处于转向之位而无法执行转向之功能，不能对任何法有所了知也。『无人了知任何法』者，如『诸法以意为先导』（法句经第一、二偈）所说，任何补特伽罗皆无法以彼等识了知乃至成立任何一个善法或不善法，此其义也。『除仅撞击而外』者，谓除色等所缘仅撞击、仅来至行境之外，即便是较为聪颖的补特伽罗，以五识对已来至行境之所缘，亦只能达到仅了知的程度，而无法超越此范围去了知善法或不善法，此其义也。

Pañcannaṃ viññāṇānaṃ samanantarāpīti manodhātuyāpi. Api-saddo cettha sampiṇḍanattho, tena na kevalaṃ manodhātuyāva, tato parehipi pañcadvārikaviññāṇehi tadārammaṇapariyosānehi na kiñci kusalākusalaṃ dhammaṃ paṭivijānātīti ayamattho dassitoti gahetabbo. Kiñcāpi pañcadvāre kusalākusalādīni javanāni uppajjanti, tathāpi tāni moghapupphāni viya abbohārikānīti daṭṭhabbāni. Na kañci iriyāpathaṃ kappetītiādīsupi eseva nayo. Na hi pañcadvārikaviññāṇehi gamanādīsu kañci iriyāpathaṃ kappeti, na kāyavacīkammaṃ paṭṭhapeti, na viññattiṃ vā samuṭṭhāpeti, na kusalākusalaṃ dhammaṃ samādiyati, na lokiyalokuttaraṃ samādhiṃ samāpajjati, na tato vuṭṭhāti, na bhavato cavati, na bhavantare uppajjati, sabbampetaṃ kiccaṃ manodvārikacitteneva hoti. Yathā cetesaṃ etāni kiccāni natthi, evaṃ niyāmokkamanādīnipi. Na hi koci pañcadvārikajavanehi micchattaniyāmaṃ, sammattaniyāmaṃ vā okkamati, na cetāni nāmagottaṃ vā kasiṇādipaññattiṃ vā tilakkhaṇādiṃ vā ārabbha bhavanti. Na supatītiādīsu sabbehi pañcadvārikacittehi na niddaṃ okkamati, na kiñci supinaṃ passati. Niddāyantassa hi indriyesu mahāpadīpaturiyasaddādioḷārikehipi rūpādipañcārammaṇehi ghaṭṭitesu paṭhamaṃ pañcadvārikāni āvajjanāni bhavaṅgaṃ āvaṭṭetuṃ na sakkonti, manodvārikameva āvajjanaṃ sakkoti, tasmiñca uppanne manodvārikajavanaṃ javitvā bhavaṅgaṃ otarati. Dutiyavāre pana pañcadvārikaāvajjanesu yaṃ kiñci yathārahaṃ bhavaṅgaṃ āvaṭṭeti, tato tadārammaṇapariyosānāni taṃtaṃdvārikavīthicittāni yathākkamaṃ pavattitvā bhavaṅgaṃ otaranti. Tatiyavāre pana manodvārikāvajjanajavanāni pavattanti, tasmiṃ khaṇe rūpādipañcārammaṇavavatthānaṃ hoti, satto ca niddāya paṭibuddhoti, evaṃ manodvārikacitteneva paṭibujjhati.

『于五识无间之后』者，亦即意界之后。此处『亦』字含摄并列之义，故所示之义为：不仅意界，连其后以彼等以五门识为结束的所缘识，亦不了知任何善法或不善法。须知：虽然在五门确有善、不善等速行生起，然而彼等应被视如虚花，是不成效的。『不作任何威仪』等句亦同此理。五门识不能就行走等作任何威仪，不能发动身业或语业，不能生起表示，不能受持善法或不善法，不能进入世间或出世间定，不能从定中出起，不能从有中死去，不能生于另一有中——凡此种种功能，皆唯依意门心方能成就。正如彼等无此诸功能，同样地，决定趣入等亦无。无人以五门速行趣入邪性决定或正性决定；彼等亦不以名称、遍等概念，或三相等为所缘而生起。『不入睡』等句中，以一切五门心皆不能入眠，亦不能见任何梦境。盖睡眠者，即便根门遭大灯光、乐器声等粗大的色等五所缘触击，起初五门转向心亦无力令有分转动，唯意门转向心能令之转动；彼生起后，意门速行疾行，复沉入有分。然而第二次时，诸五门转向心中随一者如法令有分转动，其后以所缘结束的各门路心按次第运行，复沉入有分。第三次时，意门转向及速行运行，于此刹那确立色等五所缘，有情亦从睡眠中醒觉——如是，乃唯以意门心方能醒觉。

Supinampi hi teneva passati, na pañcadvārikena, tañca panetaṃ supinaṃ passanto catūhi kāraṇehi passati dhātukkhobhato vā anubhūtapubbato vā devatopasaṃhārato vā pubbanimittato vā. Imesaṃ pana saṃsaggasannipātatopi bahudhā papañcenti. Tattha yaṃ vātapittādidhātukkhobhato, anubhūtapubbato ca supinaṃ passati, na taṃ saccaṃ. Yaṃ devatopasaṃhārato passati, taṃ saccaṃ vā hoti alikaṃ vā. Kuddhā hi devatā viparītampi katvā dassenti. Yaṃ pubbanimittato passati, taṃ ekantasaccameva bodhisattakosalarājādīnaṃ pañcasoḷasamahāsupināni viya. Tañca panetaṃ catubbidhaṃ supinaṃ sekhaputhujjanāva passanti, na asekhā pahīnavipallāsattā. Kiṃ panetaṃ passanto sutto passati paṭibuddho vā? Kiñcettha, yadi sutto passati, supinassa kusalādisabhāvato, bhavaṅgassa ca tadabhāvā abhidhammavirodho āpajjati. Atha paṭibuddho, supinaṃ passantena katassa abbohārikassāpi vītikkamassa sabbohārikasseva ekantasāvajjattā anāpatti na siyāti vinayavirodho āpajjati. Pakārantaro ca natthi, yena supinaṃ passeyyāti supinassa abhāvova āpajjatīti? Nāpajjati. Kasmā? Yasmā kapimiddhapareto passati ‘‘kapimiddhapareto kho, mahārāja, supinaṃ passatī’’ti (mi. pa. 5.3.5) vacanato, yā pana niddā makkaṭaniddā viya punappunaṃ kusalādicittavokiṇṇattā lahuparivattā, taṃ kapimiddhaṃ, tena sutto supinaṃ passati, tasmā supino kusalopi hoti akusalopi, āvajjanatadārammaṇavasena abyākatopi, supine ca kataṃ kusalākusaladubbalatāya paṭisandhiṃ ākaḍḍhituṃ na sakkoti, pavatte vedanīyaṃ pana hoti. ‘‘Yāthāvakavatthuvibhāvanā paññā’’ti ettha yo pañcannaṃ viññāṇānaṃ yathāvutto na hetukaṭṭho, ahetukaṭṭho…pe… na supinaṃ passanaṭṭho, so yāthāvaṭṭho, taṃtaṃyāthāvatthuṃ vibhāvetīti yāthāvakavatthuvibhāvanā paññā. Evaṃ ekavidhena ñāṇavatthūti evaṃ vuttena ekena pakārena ekena ākārena, ekakoṭṭhāsena ñāṇavatthu hotīti.

梦境亦唯以意门心见之，非以五门识见之。而彼见梦者，以四因而见：或由界的激动，或由曾经历之事，或由天人的示现，或由前相。若诸因相混杂，则梦亦多种多样。其中，由风、胆等界的激动所见之梦，以及由曾经历之事所见之梦，皆非真实。由天人示现所见者，或为真实，或为虚妄——盛怒之天人甚至会颠倒示现。由前相所见者，则纯然真实，一如菩萨、国萨拉王等所见之五梦、十六大梦。此四种梦唯有学及凡夫方能见之，阿拉汉因已断除颠倒，故不见梦。然而，见梦者究竟是在睡眠中所见，抑或在醒觉时所见？就此而言：若谓睡中所见，则因梦具善等自性，而有分无此自性，便与阿毗达摩相违；若谓醒觉时所见，则见梦时所作之不成效的违犯，亦应与一切成效之违犯同样完全有过失，从而无不犯之余地，便与律相违。又无第三种方式可令其见梦，故难道应得出梦不存在的结论吗？不然。何以故？因有『为猿眠所覆者，大王，于梦中见』（弥兰陀王问经）之语，所谓猿眠，是如猿猴之眠，因反复夹杂善等心而辗转轻浅；以此猿眠所覆而于眠中见梦，故梦或为善，或为不善，或依转向及彼所缘而为无记；梦中所作之善、不善，因力弱而无法牵引结生，然可于现世所受中受其果。『如实事物之辨明为慧』者：五识不能以所说之理作为因，亦即无因之义……乃至……不能见梦之义——此为如实之义；辨明彼各各如实之事，故称『如实事物之辨明为慧』。『如是以一种智的所缘』者，谓以上所说的一种方式、一种行相、一个组成部分，作为智的所缘。

Ekakaṃ niṭṭhitaṃ. · 一法组结束。

Dukesu atthajāpikāti ettha atthapaṭisambhidāvibhaṅge vuttesu pañcasu atthesu yathānurūpaṃ atthaṃ jāpeti janeti pavattetīti atthajāpikā, catubhūmakakusalacittesu ceva asekhānaṃ abhiññāsamāpattīnaṃ parikammādibhūtakāmāvacarakiriyācittesu ca sampayuttā paññā. Tāsu hi yasmā kusalasampayuttāva paññā attano attano bhūmipariyāpannaṃ vipākasaṅkhātaṃ atthaṃ jāpeti janeti. Kāmāvacarakiriyāsampayuttā pana parikammādibhūtā abhiññāsamāpattikiriyā arahattaphalasaṅkhātaṃ atthaṃ jāpeti janeti, tasmā etā atthajāpikāti vuttā. Aṭṭhakathāsu pana pāḷiyaṃ avuttāpi tīsu bhūmīsu kiriyajavanapaññā anantarādipaccayavasena attano anantaraṃ kiriyatthaṃ jāpetīti ‘‘atthajāpikā’’tveva vuttā. Jāpitatthā paññāti sahajātaṃ vipākatthaṃ jāpetvā ṭhitā, attano vā kāraṇehi jāpitā janitā pavattitā sayampi atthabhūtāti jāpitatthā. Catubhūmakavipākesu ca kiriyābhiññāsamāpattīsu ca sampayuttā paññā. Aṭṭhakathāsu pana pāḷiyaṃ avuttā sesakiriyāsampayuttāpi paññā yathāsakaṃ kāraṇehi jāpitā, sayañca atthabhūtāti ‘‘jāpitatthā’’tveva vuttā. Sesaṃ suviññeyyameva.

在二法集中，『产生义之慧』者：此处『义』指阿毗达摩义分别所说五义中随相应之义；能产生、生起、推动彼义，故名『产生义之慧』，即与四地善心相应之慧，以及与阿拉汉之胜智等至的预备等欲界唯作心相应之慧。于彼等中，与善相应之慧能产生、生起属于自地之果报义；与欲界唯作相应、作为预备等的胜智等至的唯作，则产生、生起以阿拉汉果为义，故彼等称为『产生义之慧』。然而注释书中，虽巴利文未说，三地唯作速行之慧，依无间等缘而产生紧随自身之后的唯作义，亦称为『产生义之慧』。『被产生之义的慧』者：谓产生俱生之果报义后安住者，或以自身诸因被产生、被生起、被推动，而自身亦成为义者，故名『被产生之义的慧』，即与四地果报心及唯作胜智等至相应之慧。然而注释书中，虽巴利文未说，其余与唯作相应之慧，各以自身因缘而被产生，自身亦成为义，亦称为『被产生之义的慧』。其余应易于了知。

Dukaṃ niṭṭhitaṃ. · 二法组结束。

Tikesu pana cintāmayattike parato adisvā asutvāva attano dhammatāya ‘‘evaṃ sati evaṃ bhavissatī’’ti evaṃ cintāmayaanubuddhiyā uppāditā anavajjakammāyatanasippāyatanavijjāṭṭhānesu paññā ceva kammassakatañāṇaṃ, saccānulomikañāṇañca cintāmayā nāma paññā. Tattha vaḍḍhakikammapupphachaḍḍakakammādi hīnañceva kasivāṇijjādi ukkaṭṭhañca kammameva kammāyatanaṃ. Naḷakārapesakārasippādi hīnañceva muddāgaṇanālekhādi ukkaṭṭhañca sippameva sippāyatanaṃ. Nāgamaṇḍalaparittādi dhammikavijjāva vijjāṭṭhānaṃ. Tesu cintābaleneva uppannā paññā. Bodhisattādayo hi sattahitāya adiṭṭhaṃ asutaṃ taṃtaṃanavajjakammasippatadupakaraṇakaraṇappakārañca ñāṇabalena cintetvā nipphādenti. Nāgamaṇḍalaparittādivijjampi uppādenti, evaṃ katānipi tāni pubbe uggaṇhitvā karontehi katasippasadisāneva honti. Kammassakatañāṇaṃ nāma kusalakammaṃ sattānaṃ sakaṃ, akusalaṃ no sakanti evaṃ jānanapaññā. Atha vā kusalakammameva sattānaṃ sakaṃ tadāyatthavuttitāya, nāññanti evaṃ jānanapaññāpi. Saccānulomikaṃ ñāṇanti vipassanāñāṇaṃ. Taṃ hi maggasaccassa paramatthasaccassa anulomanato ‘‘saccānulomika’’nti vuccati. Idampi hi ñāṇadvayaṃ parato asutvā cintābalena uppāditaṃ cintāmayañāṇameva hoti. Idañca na yesaṃ kesañci sattānaṃ uppajjati, abhiññātānaṃ pana puññavantānaṃ mahāsattānameva uppajjati. Tatthāpi saccānulomikañāṇaṃ pacchimabhavikānaṃ dvinnaññeva bodhisattānaṃ uppajjatīti veditabbaṃ. Sutamayā paññāti parato sutvā sutavasena uppāditā yathāvuttakammāyatanādipaññāva. Parato asutvā pana kammāyatanādi parena kayiramānaṃ, kataṃ vā disvā uggahetvā vā paṭiladdhāpi paññā ‘‘sutamayā’’tveva vuccati. Tadubhayāpi cintāmayā, sutamayā ca kāmāvacarāva. Bhāvanāmayā pana paññā cintāmayavasena, sutamayavasena vā pavattitakāmāvacarapubbabhāgabhāvanānipphattiyā samuppannā mahaggatalokuttarajavanapaññā.

然而，在三法组中，关于思所成慧这一组：所谓「思所成慧」，是指未曾从他人处见闻，而凭借自身法性，以「若如此，则将如此」之思惟随顺悟解，在无过失的业处、技艺处、明处等领域中生起的慧，以及业自性智与随顺谛智。其中，「业处」是指业本身——下至木匠作业、花堆置业等卑贱之业，上至农耕商贾等殊胜之业；「技艺处」是指技艺本身——下至竹编、纺织等卑贱技艺，上至印算、计数、书写等殊胜技艺；「明处」则唯指蛇坛护咒等合法明术。在这些领域中，纯凭思惟之力生起的慧，即是思所成慧。菩萨等人为利益众生，凭借智力思惟从未见闻过的种种无过失业、技艺及其所需工具的制作方法，而使之成就；亦能生起蛇坛护咒等明术；即便如此所作之事，与先向他人学习而后操作者所成就的技艺相类似。「业自性智」，是了知善业为众生自己所有、不善业非其自己所有的慧；或者，善业正是众生自己所有，因其能依时带来利益，而非其他——如此了知的慧，亦是业自性智。「随顺谛智」，是指观智；此智因随顺道谛这一胜义谛，故称「随顺谛智」。以上这两种智，皆是未从他人处听闻，凭思惟之力生起，因此属于思所成智。这两种智并非一切众生皆能生起，唯有已知名、具福德的大士方能生起。其中，随顺谛智应当了知：唯在最后有的两位菩萨身上方能生起。所谓「闻所成慧」，是指从他人处听闻而后凭听闻之力生起的，与上述业处等慧相同的慧。然而，未经他人处听闻，而是见到他人正在操作某业处等，或见其已完成之物，由此学习获得的慧，亦称「闻所成慧」。思所成慧与闻所成慧二者，皆属欲界层次。而「修所成慧」，则是由依思所成或依闻所成而发起的欲界前分修习所成熟，从而生起的广大界与出世间速行之慧。

Dānamayattike deyyadhammapariccāgavasena pavattā dānamayā, sīlapūraṇavasena pavattā sīlamayā, tadubhayāpi kāmāvacarāva. Bhāvanāmayā panettha samathavipassanāvasena pavattā catubhūmakapaññā. Niddese panassa kiñcāpi ‘‘samāpannassa paññā’’ti (vibha. 768) evaṃ mahaggatalokuttarapaññāva vuttā, tathāpi taṃ ukkaṭṭhavasena vuttaṃ. Kāmāvacarānaṃ pana pubbabhāgabhāvanānaṃ, anussatiupacārabhāvanānañca bhāvanāmaye saṅgahoti daṭṭhabbaṃ. Purimattike panetāsaṃ cintāmaye saṅgahitattā bhāvanāmaye asaṅgaho, tatthāpi bhāvanābalanipphannānameva saṅgaho daṭṭhabbo.

在三法组的布施组中：「布施所成」慧，是凭借舍施应施之物而运行的；「持戒所成」慧，是凭借圆满戒行而运行的；此二者皆属欲界层次。「修习所成」慧，在此则是凭借止与观而运行的四地之慧。在《分别论》的解说中，虽然所说的是「入定者之慧」，如此唯说广大界与出世间之慧，然而那是就最殊胜者而言的。至于欲界的前分修习，以及随念与近行修习，应当了知亦摄入修习所成之中。而在前面的三法组中，由于这些已摄入思所成之中，故在修习所成中不再另行摄入；即便在那里，也应了知唯摄入凭借修习之力成就者。

Adhisīlattike pātimokkhasaṃvarasīlaṃ vipassanāhetuttā sesasīlato adhikaṃ sīlanti adhisīlaṃ, tasmiṃ sampayuttā paññā adhisīle paññā. Vipassanāpādikā pana aṭṭha samāpattiyo sesacittehi adhikattā adhicittaṃ, tasmiṃ paññā adhicitte paññā, cittasīsena cettha samādhi niddiṭṭho. Savipassanā pana maggaphalapaññā sesāhi adhikattā adhipaññā nāma. Sā ca adhipaññāya paññāti desanāya samarasatāya vuttā. Sīlādayo ‘‘sīlaṃ cittaṃ paññā, adhisīlaṃ adhicittaṃ adhipaññā’’ti paccekaṃ duvidhā honti. Tesu purimā pañcasīladasasīlāni, vaṭṭapādikaaṭṭhasamāpattiyo, nibbedhabhāgiyakammassakatapaññā ca yathākkamaṃ honti. Te ca dhammā anuppannepi tathāgate bodhisattānaṃ, tāpasaparibbājakānaṃ, cakkavattirājādīnañca kāle pavattanti, pacchimā pana vuttāvasesā uppanne eva tathāgate vitthārikā honti, no anuppanneti veditabbo. Ettha ca ratanattaye dānāpacāyanādivasena, saraṇagamanasaddhammasavanādivasena ca pavattā vivaṭṭūpanissayabhūtā kusaladhammāpi adhisīlaadhipaññāsu gahitā evāti gahetabbā.

在高尚品德方面，戒律严明的守护戒律的戒行，因内观而生起的戒行，较余余戒行更多的品德，称为高尚品德。在其中结合有智慧，则谓高尚品德中的智慧。因内观而生起的八种定境，相较于余余心俱足更为高明的高级心，称为高尚心。在此中智慧依附于高级心。此处以心为首，故称定。至于完全内观，则是依于圣道圣果智慧中属于余余智慧更高的智慧，谓之高级智慧。以高级智慧来说，此智慧表现为教化庄严。品德乃此三者独立分为二：早期五戒、十戒，及修行中坚持戒律的八正道定境，及断除可断灭业障的功德慧等，均依其相应意趣存在。此等法门虽未全具，亦为如来菩萨、修苦行的游方士、以及诸如转轮圣王等于世间流转时所行；但后者说法所摄，乃如来专属传播法，不应混淆未出现者。此处有关宝贝之缘，如供养布施等，以及皈依持戒听闻法等诸善法，亦应了解均归入高级戒品德与高级慧学中，故应认识之。

Āyakosallattike āyoti vaḍḍhi, sā akusalādianatthahānito, kusalādiatthuppattito ca duvidhā. Apāyoti avaḍḍhi, sāpi kusalādiatthahānito, akusalādianatthuppattito ca duvidhā. Tesu kosallaṃ, kusalasabhāvā paññā. Apāyakosallaṃ paññavato eva ‘‘evaṃ manasikārādippavattiyaṃ avaḍḍhi uppajjati, vaḍḍhi parihāyatī’’ti ñatvā tadubhayapaṭipattisambhavato. Upāyakosallanti atra upāyo accāyikakiccādīsu ṭhānuppattikaupāyajānanapaññā, tividhāpi cetā kāmāvacarapaññāti veditabbā. Sesaṃ suviññeyyameva.

在精巧善巧方面，精巧即增长，此增长分为减少不善等坏处，以及产生善等善处两种。堕落即减少，同样亦分为减少善等坏处、产生不善等坏处。其内涵精巧，指的即是善性的智慧。堕落的精巧，则为有智慧者能知“由于如此用心等因缘，产生堕落，增长则消失”，由此知晓两者相应的行为而明辨之。所谓善巧，即是指适用于施行众多仪轨等场合而导致发生的对场所的速成智慧。在此还应了解有三种类型的智慧：如三种对欲界的认识等可参见详细说法。余下的部分应详细研习而知之。

Tikaṃ niṭṭhitaṃ. · 三法组结束。

Catukkesu pana paṭhame kammassakatañāṇaṃ saccānulomikaṃ ñāṇañca vuttameva, idha pana ṭhapetvā saccānulomikañāṇaṃ sabbāpi sāsavā kusalā paññā kammassakatañāṇanti veditabbaṃ. Catūsu maggesu, phalesu ca paññāva maggasamaṅgissa ñāṇaṃ, phalasamaṅgissa ñāṇañcāti.

关于四种：其第一即业障清净知识，亦称与真实相称的智慧。此为普遍所说。若置于此，则应知与真实相称之智慧，即所有有余贪染的善法皆属于业障清净知识。于四种道中、果中之智慧，智慧即是觉知与道同之智慧；智慧于圣果亦为觉知。

Saccacatukke ariyamaggaphalapaññāva catūsu saccesu ekapaṭivedhavasena ‘‘dukkhe ñāṇa’’ntiādinā catūsu ṭhānesu gahitā. Kiñcāpi hi kāmāvacarañāṇampi catūsu saccesu ārammaṇavasena pavattati, paṭivedhakiccavasena pana idhādhippetattā pāḷiyaṃ taṃ na gahitanti veditabbaṃ.

于四圣谛中，圣道果智慧表现为四谛中对一切事理的深入觉知，称作‘苦的觉知’等，此四处为确证而起。虽然诸如欲界识等知识亦在四谛中以缘起为对象发生，但作为确证性作用则不会被视为此类相关智慧，应当明了。

Dhammacatukke maggaphalesu paññā dhamme ñāṇaṃ nāma. Tesu hi maggañāṇaṃ tāva catusaccadhammānaṃ ekapaṭivedhavasena jānanato ‘‘dhamme ñāṇa’’nti vuccati. Phalañāṇaṃ pana nirodhasaccavasena dhamme ñāṇanti veditabbaṃ. Maggānubhāvanibbattaṃ pana atītānāgatesu saccapaṭivedhanayasaṅgahaṇavasena pavattaṃ paccavekkhaṇañāṇaṃ anvaye ñāṇaṃ nāma. Tassa ca yehi nayehi ariyā atītamaddhānaṃ catusaccadhammaṃ jāniṃsu, tepi imaññeva catusaccaṃ evameva jāniṃsu, anāgatamaddhānampi jānissantīti evaṃ jānanavasena pavatti ākāro veditabbo. Sarāgādivasena paracittaparicchedañāṇaṃ pariye ñāṇaṃ nāma. Dhammanvayapariyañāṇāni pana ṭhapetvā sabbalokiyapaññāñāṇanti sammatattā sammutimhi ñāṇanti sammutiñāṇaṃ nāma.

于四法中，道和果智慧即谓对法的觉知。其间，因知四谛真实修证，此即称为‘法的觉知’。于果的觉知则为涅槃谛之法的觉知。对于道的感受和证得所生起的对过去、未来、现在诸真实的理解，称为检视知，亦谓觉知。因藉由此种理解，诸圣通过各种引导手段认知四圣谛之今昔未来，即如实认识，皆由此认知而起，乃称此为认知的表现形式。诸离欲等断除内缠之分别认知，谓之细微认识。对法相的演说及全世界智慧的认识，视为共识中的认可智慧，谓为认知之认知。

Ācayacatukke kāmāvacarakusale paññā ācayāya no apacayāya. Sā hi cutipaṭisandhiṃ ācinoti eva, no apacinoti. Maggapaññā pana apacayāya no ācayāya. Rūpārūpakusalapaññā ācayāya ceva apacayāya ca. Sā hi vikkhambhanavasena kilese ca tammūlake ca vipākadhamme apacinoti. Sesā abyākatā paññā nevācayāya no apacayāya.

在四无量心中，对欲界之善智慧乃为积累，而非消耗。因其具备后来与过去之间的连接，而非消灭连接。于圣道智慧而言则为消耗而非积累。色与非色智慧则为积累与消耗兼有。因其为散乱而因烦恼及其根本、果报法而消耗。至于余余模棱两可的智慧，则既非消耗亦非积累。

Nibbidācatukke rūpāvacarapaṭhamajjhānapaññā nibbidāya no paṭivedhāya. Sā hi kāmavivekena pattabbattā kilesanibbidāya pavattati, abhiññāpādakabhāvaṃ pana appattatāya nevābhiññāpaṭivedhāya saṃvattati. Catutthajjhānapaññā paṭivedhāya no nibbidāya. Sā hi abhiññāpādakabhāvenāpi abhiññābhāvappattiyāpi paṭivedhāya saṃvattati. Paṭhamajjhānakkhaṇe eva nīvaraṇanibbindanattā no nibbidāya. Dutiyatatiyajjhānapaññā pana somanassasahagatatāya paṭhamajjhānasannissitā vā avitakkatāya catutthajjhānasannissitā vā kātabbā. Maggapaññā pana nibbidāya ceva paṭivedhāya ca. Ettha hi catusaccapaṭivedhavasena nibbidāya cevetāsaṃ chaḷabhiññāppattiyā paṭivedhāya ca saṃvattanaṃ veditabbaṃ. Sesā lokiyalokuttarā paññā neva nibbidāya no paṭivedhāya.

不由倦厌念所生的色法之第一禅慧，不产生倦厌与怀疑之心。此乃应以离欲清净之别解断除烦恼之倦厌，而非由通达三明之果位得生倦厌。第四禅慧则由通达三明之解得，不起倦厌。第四禅慧虽由三明所成，然因三明不常得故，仍于此解有所分别。于第一禅最初时仅因烦恼蔽乱生倦厌，而非彻底倦厌。第二及第三禅慧，则因依止第一禅具足安乐与不疑，或依止第四禅具足清净而得修习。道慧则兼有离倦厌与分别两者。此处当知四圣谛教法所生倦厌，乃与通达六神通果位之分别相应。其余世间与出世间之智慧，则既非倦厌亦非分别。

Hānabhāgiyacatukke hānaṃ bhajatīti hānabhāginī, evaṃ sesesupi. Nibbedhoti cettha ariyamaggo tannibbattakavipassanāpādakattā. Nibbedhabhāginīti catūsupi ṭhānesu rūpārūpakusalapaññāva vuttā. Tāni hi attano sabhāvā parihāyitvā heṭṭhā orohaṇapaccayabhūtā hānabhāginī. Upanijjhānapaccayabhūtā visesabhāginī, taṃ pana jhānanikantiyā balavatāya visesaṃ, hāniṃ vā anussukkitvā ṭhitikoṭṭhāsikā ṭhitibhāginī, ariyamaggapadaṭṭhānavipassanāpādakabhūtāva nibbedhabhāginī ca hontīti veditabbā.

损失之四分之一，谓其损失者，诸余亦然。此处所说之倦厌，乃指圣道即根本净观所得之倦厌。所谓倦厌的四分之一，即为身色等四处之良好智慧。此四因去己本性之执著，而依止高低升降之因缘而生损失之分。因依生厌恶因缘者，为特别之分；因依禅引导之大力而修持特别；忆念损失则为稳定之分；依圣道中修持净观之道理而生倦厌的称为倦厌之分，理应如此知之。

Catasso paṭisambhidāti atthadhammaniruttipaṭibhānapaṭisambhidāva. Catasso paṭipadāti dukkhāpaṭipadādandhābhiññādayo heṭṭhā vuttāva. Cattāri ārammaṇānīti parittā, parittārammaṇātiādikā heṭṭhā vuttanayāva. Jarāmaraṇādicatukkesupi maggañāṇavaseneva catasso yojanā vuttā. Sesaṃ suviññeyyameva.

四种分别：即对义理诠释、斯文说明之分别。四种修行：指苦的修行及禅定的断除无明等。四种对象：即指狭小、窄小的对象。此四中年老死等四种中，除道知见以外，便是四种联系相应。其余则应精细知晓。

Catukkaṃ niṭṭhitaṃ. · 四法组结束。

Pañcakesu pana pañcaṅgiko sammāsamādhīti pītipharaṇatā sukhapharaṇatā cetopharaṇatā ālokapharaṇatā paccavekkhaṇanimittanti evaṃ pāḷiyaṃ vuttehi pañcahi ñāṇaṅgehi samannāgato samādhi. Tattha pītiṃ pharamānā uppajjatīti dvīsu jhānesu paññā pītipharaṇatā nāma, sukhaṃ pharamānā uppajjatīti tīsu jhānesu paññā sukhapharaṇatā nāma. Paresaṃ cetopharamānā uppajjatīti cetopariyañāṇaṃ cetopharaṇatā nāma. Ālokapharaṇe uppajjatīti dibbacakkhuñāṇaṃ ālokapharaṇatā nāma. Paccavekkhaṇañāṇaṃ paccavekkhaṇanimittaṃ nāma. Ettha ca pītipharaṇatā, sukhapharaṇatā ca dve pādā viya, cetopharaṇatā, ālokapharaṇatā ca dve hatthā viya, paccavekkhaṇanimittaṃ sīsaṃ viya, abhiññāpādakajjhānaṃ majjhimakāyo viya. Iti bhagavā pañcaṅgikaṃ sammāsamādhiṃ aṅgapaccaṅgasampannaṃ purisaṃ viya katvā dasseti. Iminā ca samādhinā aṅgāni pañca ñāṇaṅgāni vuttānīti veditabbāni.

五种具足的正定，即指具生喜乐、安乐、心欢喜、光明及观察五种智根标。依巴利经论所述，此五智慧具足而成正定。生喜乐者，现于二禅中产生，为智慧中喜乐的具足。生安乐者，于三禅中生起，为智慧中安乐的具足。生心欢喜者，为能对他心生知乐，称为心欢喜。生光明者称为天眼之智光。观观察者即为审视智。喜乐与安乐如两足支撑，心欢喜与光明似二手扶持，观观察如头脑中心。由此五足，世尊演说了具足五根的正定。应知此正定涵盖五智根之属。

Pañcañāṇiko sammāsamādhīti –

五智具足的正定，意指——

‘‘‘Ayaṃ samādhi paccuppannasukho ceva āyatiñca sukhavipāko’ti paccattaññeva ñāṇaṃ uppajjati, ‘ayaṃ samādhi ariyo nirāmiso’ti…pe… ‘mahāpurisasevito’ti…pe… ‘santo paṇīto paṭipassaddhiladdho ekodibhāvādhigato na sasaṅkhāraniggayhavāritagato’ti…pe… ‘so kho panāhaṃ imaṃ samādhiṃ satova samāpajjāmi, sato vuṭṭhahāmī’ti paccattaññeva ñāṇaṃ uppajjatī’’ti (vibha. 804) –

『此正定，现时欢喜且未来亦有安乐果报』等智慧，各各单独生起。『此正定，是圣洁无染者』……『奉行圣道者也』……『已得安住远离杂染者』……『我当以正念安心入此正定，正念当得胜利』等智慧各自产生。

Evaṃ pāḷiyaṃ vuttehi pañcahi paccavekkhaṇañāṇehi yutto arahattaphalasaṅkhāto samāpattiphalasamādhi. So evaṃ hi appitappitakkhaṇe sukhattā paccuppannasukho, purimo purimo pacchimassa pacchimassa samādhisukhassa ceva attanā samuṭṭhāpitampi paṇītarūpena phuṭṭhasakalakāyatāya phalasamāpattito vuṭṭhitakāle atipaṇītaṃ kāyaviññāṇasukhassa paccayattā āyatiṃ sukhavipāko uppajjati, imināpi pariyāyena āyatiṃ sukhavipākoti ekaṃ aṅgaṃ, kilesehi ārakattā ariyo kāmāmisavaṭṭāmisalokāmisānaṃ abhāvā nirāmisoti ekaṃ, buddhādīhi mahāpurisehi sevitattā akāpurisasevisoti ekaṃ, aṅgārammaṇe santatāya, sabbakilesadarathasantatāya ca santo atappanīyaṭṭhena paṇīto kilesapaṭipassaddhibhāvassa laddhattā paṭipassaddhaladdho ekodibhāvena ca adhigato appaguṇasāsavasamādhi viya sasaṅkhārena sappayogena paccanīkadhamme niggayha kilese vāretvā anadhigatattā na sasaṅkhāraniggayhavāritagato. Puggalassāyaṃ samādhīti evaṃ khīṇāsavassa sativepullappattiyā yathāparicchinnakālavasena imaṃ samādhiṃ satova samāpajjati, uṭṭhahati cāti ekamaṅganti imehi pañcahi aṅgehi sabbākārato yuttattā ‘‘pañcañāṇiko sammāsamādhī’’ti vuccati.

如是，用巴利语所说的五种回顾智慧结合的阿拉汉果德名为定境果，这是一种禅定果的实现。其理为：每当生起适意不适意念时，因由此生起的快乐，过去之后，伴随着西方禅定所生的快乐，依自身所现了知并显露出全身身心的果实，在生起时因如是善妙，藉由身、识的极善快乐作为条件，随之产生未来的快乐果报。其中以此类变化作未来的快乐果报为一方面；因斥除烦恼，圣者断绝欲界、色界、无色界之烦恼为一方面；因受世尊等圣人所礼敬，非俗人所能礼敬为一方面；因常住于灰烬堆之上，亦即具胜解染善慧，以具尽除诸烦恼状态而得禅定，亦如初果断尽烦恼非增无增的禅定，随缘而起，不被染爱所缠绕。以此种种缘故，于有为存在中，此定因断尽烦恼而称为永久灭尽的定。对于个人而言，此定即因断尽贪欲烦恼于己智慧的生起，能够如实现得，虽时限有限但依正智而生起，称为具念成就的五智之一。由此五智具足而成的定故谓之「五智相应正定」。

Pañcakaṃ niṭṭhitaṃ. · 五法集已结束。

Chakke chasu abhiññāsu paññāti iddhividhe ñāṇaṃ, dibbasotadhātuyā ñāṇaṃ, cetopariye ñāṇaṃ, pubbenivāsānussatiyaṃ ñāṇaṃ, cutūpapāte ñāṇaṃ, āsavānaṃ khaye ñāṇanti evaṃ vuttāni chaḷabhiññācittasampayuttāni ñāṇāni. Tesu pacchimaṃ lokuttaraṃ, sesāni rūpāvacarapañcamajjhānikānīti.

在六种超知中，所谓智慧即具神通变化之知、天声天界之知、他心通之知、宿命通即前世忆知、死生通即临终知、烦恼断尽之知。此等即世间外的六种心所智慧皆相应于六种超知。其终极般涅槃之境界为形色界之中第四禅天所住。

Chakkaṃ niṭṭhitaṃ. · 六法集已结束。

Sattake sattasattati ñāṇavatthūnīti ‘‘avijjāpaccayā saṅkhārā’’ti paccavekkhaṇañāṇaṃ ekaṃ, ‘‘asati avijjāya natthi saṅkhārā’’ti ekanti dve ñāṇāni, evaṃ atītepi dve, anāgatepi dveti cha, taṃ chabbidhampi ñāṇaṃ ‘‘khayadhamma’’ntiādinā paccavekkhaṇañāṇena saddhiṃ satta ñāṇāni. Evaṃ sesesupi jātipariyosānesu cāti evaṃ ekādasasu paṭiccasamuppādaṅgesu paccekaṃ kālattayepi anvayabyatirekañāṇaṃ tesaṃ vayadassanañāṇassa ca vasena satta satta katvā sattasattati ñāṇāni.

谓有七七众多智慧现象，即「无明为缘行」之回顾智慧为一，「无明不在则无行」二为二智慧，同理过去亦有二，未来亦有二，共计六种智慧，统称为「灭法」之回顾智慧。依此类推，在十二因缘中十二分别时相对各别现起不同的时间相关与部门智慧。依诸时间差别，包括灭相智慧共计七十七种智慧。

Sattakaṃ niṭṭhitaṃ. · 七法集已结束。

Aṭṭhakaṃ suviññeyyameva. · 八法集本来就容易理解。

Navake navasu anupubbavihārasamāpattīsu paññāti nirodhasamāpattiṃ samāpajjantassa anupaṭipāṭiyā vihātabbato uppādetabbato anupubbavihārasaṅkhātāsu rūpārūpasamāpattīsu sampayuttā aṭṭha paññā ceva tadanantaraṃ nirodhaṃ phusitvā vuṭṭhitassa nirodhaṃ santato paccavekkhaṇañāṇañcāti nava.

在九种新修行初步禅定的止息定境中，出离定即无余涅槃得入之时，必须逐次而行得以出离。依次得由色界及非色界禅定中相应相续之八种智慧，再继而契入涅槃止息，成就彼生灭相续之九智慧。

Navakaṃ niṭṭhitaṃ. · 九法集已结束。

Dasake tathāgatassāti yathā vipassīādayo pubbakā isayo āgatā, tathā āgatassa sammāsambuddhassa. Tathāgatabalānīti aññehi asādhāraṇāni tathāgatasseva balāni, yathā vā pubbabuddhānaṃ balāni puññussayasampattiyā āgatāni, tathā āgatāni balānītipi attho. Tattha duvidhaṃ tathāgatassa balaṃ kāyabalaṃ, ñāṇabalañca. Tesu kāyabalaṃ hatthikulānusārena veditabbaṃ. Vuttaṃ hetaṃ porāṇehi –

如十部所言，圣者们初发觉证者如毗婆尸等先前众多声闻，也同样出现释迦牟尼正觉佛。所谓佛之力，乃指释迦牟尼觉者所具的殊胜无比力量，亦如前佛借由功德正法而得之的力量。佛力有二种，一为身力，一为智力。身力依身体手指等形质体察得。古语云：

‘‘Kāḷāvakañca gaṅgeyyaṃ, paṇḍaraṃ tambapiṅgalaṃ;

「加羅伐迦如恒河，为白璧与赤玫瑰；

Gandhamaṅgalahemañca, uposathachaddantime dasā’’ti. (vibha. aṭṭha. 760; ma. ni. aṭṭha. 1.148; saṃ. ni. aṭṭha. 2.2.22; a. ni. 10.21; udā. aṭṭha. 75; bu. vaṃ. aṭṭha. 1.39; paṭi. ma. aṭṭha. 2.2.44; cūḷani. aṭṭha. 81);

『伽耶曼伽拉、赫摩迦、伍波萨他遮吒缇末得莎』等十种属相。（参见《毗婆沙书·属于八相》第760条、《大毗尼注·属于八相》1章148页、《相应部·属于八相》2卷22段、《增支部》10章21节、《优陀那经·属于八相》第75条、《佛遗范文·属于八相》1章39节、《巴提摩卡·属于八相》2卷44段、《小部尼柯耶·属于八相》第81条）

Imāni hi dasa hatthikulāni. Tattha kāḷāvakanti pakatihatthikulaṃ, yaṃ dasannaṃ purisānaṃ kāyabalaṃ, taṃ ekassa kāḷāvakahatthino balaṃ, yaṃ tesaṃ dasannaṃ balaṃ, taṃ ekassa gaṅgeyyassa, tesaṃ dasannaṃ paṇḍarassa, tesaṃ dasannaṃ tambassa, tesaṃ dasannaṃ piṅgalassa, tesaṃ dasannaṃ gandhahatthino, tesaṃ dasannaṃ maṅgalassa, tesaṃ dasannaṃ hemassa, tesaṃ dasannaṃ uposathassa, tesaṃ dasannaṃ balaṃ chaddantassa, yaṃ dasannaṃ chaddantānaṃ balaṃ, taṃ tathāgatassa nārāyaṇabalanti vuccati. Tadetaṃ pakatihatthigaṇanāya hatthīnaṃ koṭisahassaṃ, purisagaṇanāya dasannaṃ purisakoṭisahassānaṃ balaṃ hoti. Idaṃ tāva tathāgatassa kāyabalaṃ. Yāni pana dasabalacatuvesārajjādīni anekāni ñāṇasahassāni, etaṃ ñāṇabalaṃ nāma. Idhāpi ñāṇabalameva adhippetaṃ. Ñāṇañhi akampiyaṭṭhena, upatthambhanaṭṭhena ca balanti vuttaṃ.

此十者即所谓十种属象。其中文中所称“黑羯罗婆”（kālāvaka）即代表一个手（力量）单位，乃十人之体力总和。此十人之实力统称为黑羯罗婆手之力。此十者依次为：恒河邦的加漏迦氏族、班达氏族、坦婆氏族、贫伽罗氏族、香象族、吉祥象族、赫摩象族、伍波萨他象族及象牙象族等。此十象之力合称为如来的天王力（nārāyaṇa-bala）。这为黑羯罗婆计算单元，一象计千百万，十象合计亿万人之力量。这便是如来的肉体力量。此外，十力量若加上四十种突出的光辉等诸多为数千万计的殊胜智慧，即名为智慧力。此处特别说明，智慧力乃持久不动坚固之力量，是坚固支撑的力量。

Yehibalehi samannāgatoti yehi dasahi ñāṇabalehi upeto. Āsabhaṇṭhānanti seṭṭhaṭṭhānaṃ. Apica gavasatajeṭṭhako usabho, gavasahassajeṭṭhako vasabho. Vajasatajeṭṭhako vā usabho, vajasahassajeṭṭhako vasabho, sabbagavaseṭṭho nisabho, seto pāsādiko mahābhāravaho sabbaparissayasaho asanisatasaddehipi akampanīyo nisabho, so idha usabhoti adhippeto. Idampi hi tassa pariyāyavacanaṃ. Usabhassa idanti āsabhaṃ. Ṭhānanti tassa nisabhabalasamannāgatassa catūhi pādehi pathaviṃ uppīḷetvā acalaṭṭhānaṃ, idaṃ pana āsabhaṃ viyāti āsabhaṃ. Yatheva hi nisabhasaṅkhāto usabho usabhabalena samannāgato catūhi pādehi pathaviṃ uppīḷetvā acalaṭṭhānena tiṭṭhati, evaṃ tathāgatopi hi dasabalasamannāgato catuvesārajjapādehi aṭṭhaparisapathaviṃ uppīḷetvā sadevake loke kenaci appadhaṃsiyo acalena ṭhānena tiṭṭhati, tañcesa paṭijānāti upagacchati na paccakkhāti attani āropeti, tena vuttaṃ ‘‘āsabhaṃ ṭhānaṃ paṭijānātī’’ti (vibha. 760).

所谓“五力量具足”，即由此十种智慧力所成的力量。‘阿萨班达’是最高之立足点，其中“乌萨博”居首者，是牛中之王，“瓦萨博”为千牛众的主，依此类推，乃属最胜、最优、承担重量，能忍耐各种困难及震响而不动摇的白色雄牛，故称之为“乌萨博”，是它的代称。‘乌萨博’意为‘阿萨班达’。‘立足点’即指有此大牛力量支持的四足稳固立地，故称“阿萨班达”。如同有牛的力量支持，四足稳固踏地不动，如来亦有十种力量以及四十种光辉足以踏稳八方大地，在诸天世间无有能移其安稳之处，能认知此力所在，并接近而无背离及外加束缚，故言“知是阿萨班达立足点”。以上为注释出处（毗婆沙第760节）。

Parisāsūti aṭṭhasu parisāsu. Sīhanādaṃ nadatīti seṭṭhanādaṃ abhītanādaṃ, sīhanādasadisaṃ vā nādaṃ nadati. Ayamattho sīhanādasuttena dīpetabbo. Yathā vā sīho sahanato ca hananato ca ‘‘sīho’’ti vuccati, evaṃ tathāgatopi lokadhammānaṃ sahanato, parappavādānañca hananato ‘‘sīho’’ti vuccati, tassa nādaṃ nadati.

所谓“帕利萨”是指八众聚会。‘狮子吼’是最高最胜威严的吼声，能震慑恶魔，‘狮子吼’即代表最胜吼声。此义应以‘狮子吼音’为解。正如狮子能够忍耐和猎杀，故称为‘狮子’，如来亦能忍耐世间法及斩断他人谤法，故亦称之‘狮子’并发吼声。

Brahmacakkantiādīsu brahmanti uttamaṃ visuddhaṃ. Cakka-saddo panāyaṃ ‘‘cattārimāni, bhikkhave, cakkāni, yehi samannāgatānaṃ devamanussāna’’ntiādīsu (a. ni. 4.31) sampattiyaṃ dissati. ‘‘Pādatalesu cakkāni jātānī’’tiādīsu (dī. ni. 2.35; 3.204; ma. ni. 2.386) lakkhaṇe. ‘‘Cakkaṃva vahato pada’’nti (dha. pa. 1) ettha rathaṅge. ‘‘Catucakkaṃ navadvāra’’nti (saṃ. ni. 1.29) ettha iriyāpathe. ‘‘Cakkaṃ pavattaya sabbapāṇina’’nti (jā. 1.7.149) ettha dāne. ‘‘Dibbaṃ cakkaratanaṃ pāturahosī’’ti (dī. ni. 3.85) ettha ratanacakke. ‘‘Icchāhatassa posassa, cakkaṃ bhamati matthake’’ti (jā. 1.1.104; 1.5.103) ettha uracakke. ‘‘Khurapariyantena cepi cakkenā’’ti (dī. ni. 1.166) ettha paharaṇacakke. ‘‘Asanicakka’’nti (dī. ni. 3.61; saṃ. ni. 2.162) ettha asanimaṇḍale. ‘‘Mayā pavattitaṃ cakka’’nti (su. ni. 562) ettha dhammacakke. Idha pana dhammacakke pavattati.

“梵轮”乃最上纯净真理之意。梵字意为高贵纯净者。‘轮’的声音显现于多处经文，如《增支部》卷4第31节中尊说「四轮，诸天人具足」等；又见《长部尼柯耶》2卷35节、3卷204节有“脚底生轮”等记载；《法句经》第1偈颂有“车轮载脚”；《相应部》1卷29节记载“车轮与九门”语句；《起世经》1卷7章149节语“车轮转动诸众生”；《长部尼柯耶》3卷85节云“天龙宝轮”；《起世经》1卷1章104及1卷5章103节有“愿轮安住头上”；《长部尼柯耶》1卷166节中“膝周有轮”；又见“雷轮”于《长部尼柯耶》3卷61节、2卷162节；《相应部》562节云“此乃吾所转轮”；此处特指法轮转动。

Dhammacakkañca duvidhaṃ hoti paṭivedhañāṇañca desanāñāṇañca. Tattha paññāpabhāvitaṃ attano ariyaphalāvahaṃ lokuttaraṃ paṭivedhañāṇaṃ, karuṇāpabhāvitaṃ sāvakānaṃ ariyaphalāvahaṃ kāmāvacaraṃ desanāñāṇaṃ, ubhayampi panetaṃ aññehi asādhāraṇaṃ buddhānaññeva orasañāṇaṃ, taṃ pavatteti uppādeti vibhāveti vitthārikaṃ karotīti attho.

法轮转动具有二种：宣说真理之知，及传授教法之知。其中国度智是说自身成就之超世圣果之实证智慧，慈悲智为教化弟子转法轮之智慧。二者乃佛陀智慧之非凡双重显现。故云转扬、展开、阐明、详细演说之意。

Idāni yāni dasa ñāṇāni ādito ‘‘tathāgatabalānī’’ti nikkhittāni, tāni vitthāretuṃ ‘‘katamāni dasa? Idha tathāgato’’tiādimāha. Tattha ṭhānañca ṭhānatoti kāraṇañca kāraṇato. Kāraṇaṃ hi yasmā tattha phalaṃ tiṭṭhati tadāyattavuttitāya uppajjati ceva pavattati ca, tasmā ṭhānanti vuccati. Aṭṭhānañca aṭṭhānatoti akāraṇañca akāraṇato. Yampīti yena ñāṇena yathābhūtaṃ pajānāti, idampi ṭhānāṭhānañāṇaṃ tathāgatassa tathāgatabalaṃ nāma hotīti attho. Evaṃ uparipi sabbattha yojanā veditabbā. Kathaṃ panettha bhagavā ṭhānañca ṭhānato, aṭṭhānañca aṭṭhānato yathābhūtaṃ pajānātīti? Aṭṭhānametaṃ anavakāso, yaṃ diṭṭhisampanno puggalo kañci saṅkhāraṃ niccato upagaccheyya…pe… kañci dhammaṃ attato upagaccheyya, mātaraṃ jīvitā voropeyya, pitaraṃ…pe… arahantaṃ jīvitā voropeyya, paduṭṭhacittena tathāgatassa lohitaṃ uppādeyya, saṅghaṃ bhindeyya, aññaṃ satthāraṃ uddiseyya, aṭṭhamaṃ bhavaṃ nibbatteyya, netaṃ ṭhānaṃ vijjati, puthujjano panetaṃ sabbaṃ kareyyāti ṭhānametaṃ vijjatīti pajānāti, tathā yaṃ ekissā lokadhātuyā dve arahanto sammāsambuddhā apubbaṃ acarimaṃ uppajjeyyuṃ, tathā dve rājāno cakkavattī uppajjeyyuṃ, netaṃ ṭhānaṃ vijjati, eko pana uppajjati, ṭhānametaṃ vijjatīti pajānāti, tathā yaṃ kāyaduccaritādīnaṃ tiṇṇaṃ duccaritānaṃ iṭṭho vipāko, sucaritānañca aniṭṭho vipāko nibbatteyyāti netaṃ ṭhānaṃ vijjati, tabbiparīto pana nesaṃ vipāko nibbatteyyāti ṭhānametaṃ vijjatīti, ye ye dhammā yesaṃ yesaṃ dhammānaṃ hetū paccayā uppādāya, taṃ taṃ ṭhānaṃ, itare aṭṭhānanti yathābhūtaṃ pajānāti, ettha panāyaṃ saṅkhepato aṭṭhakathāvinicchayo. ‘‘Sukhato upagaccheyyā’’ti idaṃ ‘‘ekantasukhī attā’’tiādinā (ma. ni. 3.27) diṭṭhivipallāsavasena sukhato gāhaṃ sandhāya vuttaṃ, saññācittavipallāsavasena pana ariyasāvakopi kilesapariḷāhābhibhūto mattahatthiparitāsito viya, sucikāmo gūthakūpaṃ viya kañci saṅkhāraṃ sukhato upagacchati, attato upagamanavāre kasiṇādipaṇṇattiyā, nibbānassa ca saṅgaṇhanatthaṃ ‘‘saṅkhāra’’nti avatvā ‘‘kañci dhamma’’nti vuttaṃ.

现在所举的这十种智慧，被称为“如来之力”的开端。要详细说明它们是什么，故说“这里，如来……”等语。此中，何谓“处”？何谓“原因”？所谓“处”，乃因某一处有果自立时，果遂生起而流转，故名“处”。而所谓“非处”，乃指非因之缘起。所谓“缘”，即以何种智慧，实相知见。这个窍门智慧，即名为如来的如来力。因此此理应全面了解。如何知世尊真实了解“处与处之因”“非处与非处之因”呢？此处所说“处”，并非空隙，而是有见解之人，刻意造作烦恼之业，亲近某法，破坏母命，或破坏父命，或以恶念使如来血流，分裂僧团，破坏他师，堕入第八有，无此“处”之说。然而，凡夫悉皆作此，故知此“处”；犹如两个无漏阿拉汉初生，一个王者出现，此中唯有一者“处”显现；又如三种业：身恶行等三恶行，善行非善行果现时，此“处”所显；各法之因缘所生，此即“处”，他则是“非处”，皆真实知矣。此为注疏略结。诸如“从快乐来”谓“专乐我”，此语典出《中部》，指见解失正，以有乐观念执持；因受、识分别失正，彼圣弟子亦受污染烦恼，如好藏宝者藏密宝箱，近乐处造作业，因实现涅槃以“造作”为名，称为“有为法”。

Mātarantiādīsu kiñcāpi ariyasāvako sīsacchedaṃ pāpuṇantopi kunthakipillikaṃ upādāya pāṇātipātaṃ, adinnādānādīsu vā yaṃkiñci duccaritaṃ apāyahetubhūtaṃ kātuṃ bhavantarepi na sakkoti, puthujjanabhāvassa pana mahāsāvajjatādassanatthamettha pañcānantariyāneva uddhaṭāni. Sāvajjo hi puthujjanabhāvo, yatra hi nāma ānantariyānipi karissatīti. Ettha ca manussabhūtasseva manussabhūtaṃ janikaṃ mātaraṃ, pitaraṃ vā api parivattaliṅgaṃ jīvitā voropentassa kammaṃ ānantariyaṃ hoti. Tiracchānabhūtaṃ pana mātaraṃ, pitaraṃ vā sayaṃ vā tiracchānabhūto manussabhūtaṃ, tiracchānabhūtaṃ vā jīvitā voropento ānantariyaṃ na phusati, kammaṃ pana bhāriyaṃ, ānantariyaṃ āhacceva tiṭṭhati. Arahantampi manussabhūtameva ghātento ānantariyaṃ phusati. Tassa ca puthujjanakāle pahāraṃ datvā arahattaṃ patvā tasmiṃ teneva rogena matepi arahantaghātako hoti, na yakkhabhūtaṃ arahantaṃ, sesaariyapuggale vā manussabhūtepi ghātento, kammaṃ pana ānantariyasadisaṃ hoti. Yaṃ pana puthujjanakāle dinnaṃ dānaṃ arahattaṃ patvā paribhuñjati, puthujjanasseva taṃ dinnaṃ hoti, sesaariyapuggale mārentassa ānantariyaṃ natthi, kammaṃ pana garukaṃ hoti. Ettha ca eḷakādicatukkaṃ veditabbaṃ – ‘‘eḷakaṃ māremī’’ti hi abhisandhinā eḷakaṭṭhāne nipannaṃ mātaraṃ, pitaraṃ, arahantaṃ vā mārento ānantariyaṃ phusati, eḷakābhisandhinā vā mātādiabhisandhinā vā eḷakaṃ mārento ānantariyaṃ na phusati, mātādiabhisandhinā te eva mārento phusateva. Esa nayo coracatukkādīsupi.

关于“母亲”等有情，圣弟子即便遭到斩首，也绝不会因执著残缺之身而杀生，或偷盗等恶行，因畜行恶因致堕无间地狱，凡夫坚受五恶趣业报而显非圣。凡夫本性迷惑，哪怕作恶无间行亦在所不惜。凡夫所杀之母、父，若亲属彼此轮回因缘相续，则杀生业属五无间恶业。至如非人类的母亲、父亲，即便亲属相续杀害，非具人形者亦无无间业报，但所杀之妻属有无间业报。阿拉汉为人形之母亲而杀则沾无间业，凡夫为人杀后堕无间，阿拉汉堕病死亦为杀业，非鬼神者。若凡夫施舍阿拉汉而取用，果属于施舍者，非漏圣徒无间业。此处亦分四贵拉之例：以火折杀伤生灵，母、父或阿拉汉若因火折相杀沾无间业；但若火折为母亲折，未直接杀则无间业；唯母火折者沾无间。此理亦通用于盗窃等四戒。

Lohituppāde tathāgatassa abhejjakāyatāya kuddhacittassa parassa upakkamena cammacchedo, lohitapaggharaṇaṃ vā natthi, devadattena pana paviddhasilāto bhijjitvā gatasakkhalikappahārena viya sarīrassa antoyeva ekasmiṃ ṭhāne yathā khuddikamakkhikāpivanamattampi lohitaṃ visamaṃ samosarati, tathā karontassa ānantariyaṃ hoti, na pana jīvakasseva muducittena duṭṭhalohitaṃ nīharitvā phāsukaṃ karontassa , puññameva panassa hoti, parinibbute bhagavati cetiyaṃ bhindantassa, bodhiṃ chindantassa, dhātūsu upakkamantassa ca ānantariyaṃ na hoti, kammaṃ pana ānantariyasadisaṃ hoti. Bodhirukkhassa pana thūpaṃ vā sadhātukaṃ paṭimaṃ vā bādhayamānaṃ sākhaṃ, cetiyavatthuṃ bhinditvā gacchantaṃ bodhimūlañca chinditvā harituṃ vaṭṭati. Sacepi sākhāya nilīnā sakuṇā cetiye vaccaṃ pātenti, chindituṃ vaṭṭati. Paribhogacetiyato hi sarīracetiyameva mahantataraṃ. Dhātunidhānarahitaṃ paṭimāgharaṃ vā bodhigharaṃ vā bādhentaṃ sākhaṃ chindituṃ na vaṭṭati, ojoharaṇasākhaṃ, panassa pūtiṭṭhānaṃ vā chindituṃ vaṭṭati, sarīrapaṭijaggane viya puññameva hoti.

如来血流之说，血流身非闭遮之体。因天魔所施毒击，血液自皮肤微细破处渗出，犹如小蚊子叮咬处的少许血液般不匀地流出，此即无间业相。此乃无间业，非因怨恨之心抛掷脏血，脏血被送出反获福报。若杀害涅槃世尊，毁坏圣塔、断菩提树枝以图破坏，非因无间业，然所作业果为无间业。若破坏菩提树枝、佛塔、雕像等尸体圣物，将枝叶摘下鸟儿啄食，则为毁坏佛体圣物行为。若破坏无载佛土雕像、佛塔等无灵物而枝叶被病鸟食，则无无间业，但若砍断树根、佛塔金属根基等，则具无间恶业。后者犹如破坏身体，此乃无间业。

Saṅghabhede samānasaṃvāsasīmāya samānasaṃvāsake saṅghe ekato ṭhite visuṃ vaggasaṅghaṃ gahetvā pañcahi kāraṇehi saṅghaṃ bhindantassa saṅghabhedo hoti ānantariyakammañca. Vuttaṃ hetaṃ ‘‘pañcahi, upāli, ākārehi saṅgho bhijjati. Katamehi pañcahi? Kammena uddesena voharanto anussāvanena salākaggāhenā’’ti (pari. 458). Tattha kammenāti apalokanādīsu catūsu aññatarena kammena. Uddesenāti pātimokkhuddesena. Voharanto kathayanto tāhi tāhi upapattīhi ‘‘adhammaṃ dhammo’’tiādīni aṭṭhārasa bhedakaravatthūni dīpento. Anussāvanenāti ‘‘nanu tumhe jānātha mayhaṃ bahussutādibhāvaṃ, kathaṃ hi nāma mādiso uddhammaṃ ubbinayaṃ satthusāsanaṃ gāheyya, kimahaṃ apāyato na bhāyāmī’’tiādinā nayena kaṇṇamūle vacībhedaṃ katvā anussāvanena. Salākaggāhenāti evaṃ vohārānussāvanehi tesaṃ cittaṃ upatthambhetvā anivattidhammaṃ katvā ‘‘gaṇhatha imaṃ salāka’’nti salākaggāhena.

因僧团分裂而违犯赞同规则，一同起住的僧团若依五因分裂，即有僧团分裂，亦属无间恶业。佛言：“五因能使僧团分裂，何等五因？那乃因行恶业言语，似以违背戒律，以及提起违正法等十八种破戒缘起事。‘业’当指四戒外之一罪。‘目的’乃指巴提摩卡戒文规定之事。‘行为’乃指传讲戒律，或言‘非法即正法’等，导致教法分裂。‘劝诫’者以言语使人觉知我多学等功德，告诫勿生邪见及违正法，不使教徒分裂。‘执杖’乃以警杖制止故调伏分裂邪行。五因若有一不具足则不致分裂，若皆备足，则即成分裂。

Ettha ca kammameva uddeso vā pamāṇaṃ, vohārānussāvanasalākaggāhā pana pubbabhāgā. Tesu nipphannesupi abhinnova hoti saṅgho. Yadā pana vohārānussāvanehi cattāro vā atireke vā bhikkhū salākaṃ gāhetvā vaggaṃ saṅghaṃ gahetvā visuṃ kammaṃ vā uddesaṃ vā karoti, tadā saṅgho bhinno nāma hoti. Abhedapurekkhārassa pana samaggasaññāya vaṭṭati. Samaggasaññāya hi karontassa neva bhedo hoti, na ānantariyaṃ, tathā tato ūnaparisāya karontassa. Vuttaṃ hetaṃ ‘‘ekato, upāli, cattāro honti ekato cattāro, navamo anussāvetī’’tiādi (cūḷava. 351).

此五因中，“业”为目的，“劝诫”“执杖”为前段，其余合成为同体。五者俱具时，僧团立刻分裂。若具和合意念则不致分裂，无无间业，后来因少数僧侣而分裂。佛言：“同心者有四，第四劝诫”。

Imesu pana pañcasu ānantariyesu saṅghabhedo vacīkammaṃ, sesāni kāyakammāni, sabbāneva kho tāni kāyadvāratopi vacīdvāratopi samuṭṭhahanti. Saṅghabhedopi hi hatthamuddāya bhedaṃ karontassa kāyadvāratopi samuṭṭhāti, saṅghabhedo cettha kappaṭṭhitiyo. Kappavināse eva hi saṅghabhedato muccati, sesānaṃ pana tathā niyamo natthi. Yena ca pañcapetāni kammāni katāni honti, tassa saṅghabhedova niraye vipaccati, sesāni ‘‘ahosi kammaṃ nāhosi kammavipāko’’ti evamādīsu saṅkhyaṃ gacchanti. Saṅghabhedābhāve lohituppādo, tadabhāve arahantaghāto , tadabhāve mātughāto, pitughāto vā, tasmimpi sīlasampannatare. Purimāni cettha cattāri sabbesaṃ gahaṭṭhapabbajitānaṃ sādhāraṇāni, saṅghabhedo pana pakatattassa bhikkhunova, asādhāraṇo aññesaṃ, bhikkhunīpi hi saṅghaṃ na bhindati, pageva itare. Pañcapi cetāni dukkhavedanāsampayuttāni, dosamūlāni cāti veditabbāni.

五种无间恶业包括言语恶业，均发自身口。因僧团分裂而作身体恶业与口恶业皆生，自裂僧团之人具伪善性。分裂乃重大恶业，败坏时方得解脱，无解脱者无释然，五恶行若具则必堕恶趣。其余众生则各有其业力。无分裂则无血流产生，无血流则无阿拉汉杀害，无杀害即无母杀等恶业，故心行清净。昔时四大众出家人中，此种分裂仅限比库，无扩展于比库尼。五条恶业皆因苦受与烦恼而生，根本乃嗔恨之缘应知。

Aṭṭhamaṃ bhavaṃ nibbatteyyāti ettha ariyasāvakassa aṭṭhamabhavāgahaṇaṃ kena niyāmitanti? Vipassanāya. Yassa hi sā tikkhā, so ekaṃ eva bhavaṃ nibbattitvā arahattaṃ patvā ekabījī nāma hoti. Yassa mandā, so dutiye…pe… chaṭṭhe vā bhave arahattaṃ patvā kolaṃkolo nāma hoti. Yassa pana atimandā, so sattamaṃ bhavaṃ nātikkamati, tattha niyamena arahattaṃ pāpuṇitvā sattakkhattuparamo nāma hoti. Sacepi hissa sattame bhave niddaṃ okkantassa matthake asani vā pabbatakūṭo vā pateyya, tasmimpi kāle arahattaṃ patvāva parinibbāti. Uttamakoṭiyā hi sattamabhavānatikkamanaññeva sandhāyeva ‘‘niyato sambodhiparāyaṇo’’ti (ma. ni. 1.66; 2.169; saṃ. ni. 5.998) vuttoti.

第八有应当灭尽，是论诸圣弟子第八有的止息由何而定？以内观智慧。彼内观之锐利者，于一有中达成涅槃，证得阿拉汉果，名为“一粒种子”。内观钝者，于第二乃至第六有中证得阿拉汉果，称为“涟漪”。若过于迟钝者，则不超越第七有。于第七有必然证得阿拉汉果，名为“第七功德之极”。若其于第七有中入睡，其头上若降雷鸣或山岳崩落，彼于时机证阿拉汉果，即得般涅槃。以此最高插标第七有之超越，特称“专志于正觉得道者”。

Ekissā lokadhātuyā dve arahanto sammāsambuddhātiādīsu dasasahassacakkavāḷasaṅkhātaṃ jātikhettaṃ ekā lokadhātu nāma āṇāvisayakhettesu buddhuppattisaṅkāya evābhāvato. Tattha dvinnaṃ buddhānaṃ uppattipaṭisedhaṃ akatvā jātikhette eva kato. Ṭhapetvā imaṃ cakkavāḷaṃ aññasmiṃ cakkavāḷe buddhā na uppajjanti buddhattahetūnaṃ anādibuddhaparamparādīnaṃ tathābhāvā. Tato eva hi sattā niravasesato nibbutiṃ na pāpuṇanti. Yadi hi sabbacakkavāḷesu buddhā uppajjeyyuṃ, sabbe sattā ito pubbe niravasesato nibbutiṃ pāpuṇeyyuṃ, na ca taṃ atthi, tasmā anādibuddhaparamparāya vivaṭṭūpanissayasampannānaṃ nivāsabhūte imasmiṃ cakkavāḷe eva uppajjantīti veditabbā. Te cetthāpi dullabhā, tesaṃ dullabhattā evettha kappānaṃ asaṅkhyeyyampi buddhuppādarahitaṃ hoti. Yadi ca te sulabhā bhaveyyuṃ, ekasmiṃ vivaṭṭaṭṭhāyiasaṅkhyeyye catusaṭṭhibuddhānampi uppajjituṃ sakkā bhaveyya antarakappassa buddhantarattā. Bhaddakappesu cettha pañca buddhā eva uppajjanti. Kathaṃ panetthāpi dullabhatarā cakkavāḷantaresu uppajjeyyuṃ, buddhānañca dullabhatā kāraṇadullabhatāya, tasmā imasmiññeva cakkavāḷe buddhā uppajjanti? Etthāpi na devabrahmalokesu, manussaloke eva pana uppajjanti ettheva sabbaso tividhasaddhammādhārassa saṅgharatanassa pātubhāvato, itaralokesu niravasesato pakārāsambhavato ca.

在一个世界系统中，有两位阿拉汉成正觉者，共有一万轮回领域，此称为一个世界。此中二佛未曾违背诞生之因，故均生于此世界。设若此轮回界中有他佛不生，为无始佛法传承之存在之故。世间众生于是无法普遍得涅槃。若诸轮回界佛皆现，众生昔昔亦能普遍得涅槃，然无此事实。故可知无始佛传承仍存、常住于这世界序列中，有佛出现。佛出现罕见，此罕见导致即使无数劫亦不乏佛产。若佛容易现，有一清净世界常生数十亿佛，以佛相续有间断。良劫中唯现五佛。何以罕见？因佛罕见，佛之罕见又因因缘罕见，故佛仅生于此确定轮回界。且非于天梵世界，而仅生在人间，是因世间有三种正法之同撑持，及他世无现象而不可成就缘故。

Yadi hi buddhā devalokādīsu uppajjeyyuṃ, manussā bhayena upasaṅkamitumeva na sakkonti, pageva dhammasavanapabbajjādiṃ kātuṃ, teneva amhākaṃ bodhisatto attano rūpakāyānubhāvādisampattiyā uppannaamanussasaṅkākutūhalaṃ janaṃ nijjhāpetuṃ uttānaseyyakādiniyāmena vaḍḍhitvā dārapariggahādiṃ akāsi, evaṃ katvā pabbajitampi naṃ rājagahe piṇḍāya pavisitvā paṇḍavapabbatapasse nisīditvā piṇḍapātaṃ paribhuñjantaṃ bimbisāro nānappakārato manussabhāvaṃ vicinitvāva upasaṅkamituṃ visahi, no aññathā. Lokanitthāraṇatthāya hi buddhā uppajjanti, na attano sakkārādiatthāya, tasmā manussesu eva uppajjantīti veditabbo. Tatthāpi imasmiṃ jambudīpe eva, tatthāpi imasmiṃ majjhimapadese eva. Na kevalañca buddhāva, paccekabuddhā, aggasāvakamahāsāvakā ca cakkavattiādayo ca aññepi puññavantasattā ettheva uppajjanti.

若佛生于天等诸界，人人畏惧不敢近，无法作出听法及出家受持，故我等觉者以具人形法身及威德，自能引起人众兴趣，增盛其恭敬，故修诸善法，施予世人。一旦作出修善，出家亦於王舍城乞食，坐于班提山下受衣食，暗寻人之为人观照，方能作引，别无他法。佛生世间目的在趣导众生，不为自我赞扬，故仅在人间显现。且此章仅论于此阇婆提毗岛地域，非仅一佛，亦非唯佛，亦有辟支佛、上首弟子、大弟子、诸转轮圣王等福德众生皆生于此。

Apubbaṃ acarimanti ettha mātukucchismiṃ paṭisandhiggahaṇato pure pubbaṃ nāma, dhātuantaradhānato pacchā carimaṃ nāma, ubhinnamantarā apubbaṃ acarimaṃ nāma. Etthantare aññassa buddhassa uppatti nivāritā, dhātuantaradhāne pana jāte aññassa uppatti na nivāritā. Kiñcāpi na nivāritā, antarakappaṃ pana khepetvāva uppajjantīti veditabbaṃ.

所谓“前现”、“后失”为此处产出或显现之说明。此世界内，佛因与前佛际相连，故名“前”；因佛与今佛际相断，名“后”；二者中间称“前后间”。于彼时，相隔而中断生佛事件，不限众生，唯相隔间劫才有新的生成。

Pañca hi antaradhānāni nāma adhigamaantaradhānaṃ paṭipattiantaradhānaṃ pariyattiantaradhānaṃ liṅgaantaradhānaṃ dhātuantaradhānanti. Tattha adhigamoti maggaphalābhiññāpaṭisambhidāyo, so parihāyamāno paṭisambhidāto paṭṭhāya parihāyati. Parinibbānato hi vassasahassameva paṭisambhidā nibbattetuṃ sakkonti, tato paraṃ abhiññā, tāpi nibbattetuṃ asakkontā sukkhavipassakakhīṇāsavā honti, tato anāgāmino, tato sakadāgāmino, sotāpannā ca honti, tesu dharantesupi adhigamo anantarahitova hoti, pacchimakassa pana sotāpannassa jīvitakkhayena adhigamo antarahito nāma hoti. Idaṃ adhigamaantaradhānaṃ.

“五种间断”分别为：得果间断（佛知法成果断）、修行间断（修习法中断）、文献间断（佛法传承中断）、记号间断（识别中断）、元素间断（物质界中断）。其中，得果间断即修持时的顿悟显现，如修行消逝时，正知分断亦中止。涅槃后，得果断见依然存在达千年，后来证智转次生灭。于阿那含、斯陀含等果位时，断证前后流水终止，称为得果间断。

Tato maggaphalāni nibbattetuṃ asakkontā ‘‘natthi dāni no ariyadhammapaṭivedho’’ti jhānavipassanāsu vosānaṃ āpajjitvā kosajjabahulā catupārisuddhisīlamattaṃ rakkhanto aññamaññaṃ na codenti, na sārenti, akukkuccakā honti, tato paṭṭhāya khuddānukhuddakāni maddanti, tato garukāpattiṃ āpajjanti, pārājikamattameva rakkhanti, tesu dharantesupi paṭipatti anantarahitāva hoti, pacchimakassa pana bhikkhuno sīlabhedena vā jīvitakkhayena vā paṭipatti antarahitā nāma hoti. Idaṃ paṭipattiantaradhānaṃ nāma.

若不能生起法果，有断言“我无阿拉汉智慧之知”的声响于禅定、内观间起，依止小净戒不相违。相互不激励、不嘲讽、无愠怒，渐渐绵软。之后若破戒，结果恶重，连护持戒除中级戒者亦施加更重惩治，仅守巴拉基咖戒，故修持之间，第四品与杀戒所生断见皆为此称“修行间断”者。

Pariyattīti sāṭṭhakathaṃ tepiṭakaṃ buddhavacanaṃ, gacchante gacchante kāle adhammikehi kaliyugarājādīhi vipannasassādisampattitāya paccayadāyakā duggatā honti, bhikkhū ca paccayehi kilamantā antevāsike gahetuṃ na sakkonti. Tato aṭṭhakathā parihāyati, pāḷivaseneva pariyattiṃ dhārenti, tato pāḷiṃ sakalaṃ dhāretuṃ na sakkonti, paṭhamaṃ abhidhammapiṭakaṃ parihāyati, tañcassa parihāyanaṃ matthakato paṭhāya. Paṭhamameva hi mahāpakaraṇaṃ parihāyati, tato yamakaṃ kathāvatthu puggalapaññatti dhātukathā vibhaṅgo dhammasaṅgaho ca anukkamena parihāyanti, tato matthakato paṭṭhāya suttantapiṭakaṃ parihāyati, paṭhamaṃ hi aṅguttaranikāyo ekādasakanipātato paṭṭhāya yāvaekakanipātā parihāyati, tato matthakato paṭṭhāya saṃyuttanikāyo, paṭhamaṃ hi mahāvaggo parihāyati, tato saḷāyatanavaggo khandhakavaggo nidānavaggo sagāthāvaggoti, evaṃ majjhimanikāyadīghanikāyādayo ca matthakato paṭṭhāya parihāyanti, tato vinayapiṭakameva tiṭṭhati, tampi parivārato paṭṭhāya yāva mahāvibhaṅgā parihāyati, tato uposathakkhandhakato mātikāmattameva dhārenti, tadāpi yāva catuppadikāpi gāthā manussesu pavattati, tāva pariyatti anantarahitāva hoti, tāya antarahitāya pariyatti antarahitā nāma hoti. Idaṃ pariyattiantaradhānaṃ nāma.

所谓经藏，即论疏共同构成佛陀教言。随着时间流逝，恶劣时期如劫主之类，业力衰退等条件出现，经藏损坏，出家比库依条件染污，无法亲自保存终时内容。于是论疏失传，唯有巴利文口传的经藏保存下来，于是无法完整持守巴利文原典，首先阿毗达摩藏失传，其失传之间理应被读诵研究。先失阿毗达摩藏之后，诸如重译(极论)、论人(个人)智慧、界说、拆分、法集等逐渐丧失，接着层层传承，经典部亦失传，最初是从中部经藏的十一分盘起，直至仅剩单一分册，然后逐渐丧失增支部，始于最上卷大部第一章，继而六处章、五蕴章、缘起章、合论章如是，长部、中部等经藏亦依此顺序失传。最后仅存律藏，律中又逐渐失传，直到大律藏，律藏略读如八关斋戒藏，皆存于世。即便如此，直到后世四分偈句仍流传于人间，因此经藏被称为「经藏失传」的缘由。此即所谓经藏失传的缘起。

Gacchante gacchante kāle pattacīvaraggahaṇādiākappaṃ na pāsādikaṃ hoti, nigaṇṭhādayo viya alābupattādiṃ aggabāhāya pakkhipitvāpi olambitvāpi sikkāya olaggetvāpi vicaranti, cīvararajanampi na sāruppaṃ, oṭṭhaṭṭhikavaṇṇaṃ katvā dhārenti, tato rajanampi ovaṭṭikavijjhanampi na hoti, dasā chetvā paribbājakā viya kāsāvamattameva dhārenti, tato parikkhīṇe kāle khuddakakāsāvakhaṇḍaṃ hatthe vā gīvāya vā bandhitvā kasikammādīni katvā dārabharaṇādiṃ karonti, tadā dakkhiṇaṃ dento jano saṅghaṃ uddissa etesaṃ deti, idaṃ sandhāya bhagavatā vuttaṃ ‘‘bhavissanti kho panānanda, anāgatamaddhānaṃ gotrabhuno kāsāvakaṇṭhā dussīlā pāpadhammā, tesu dussīlesu saṅghaṃ uddissa dānaṃ dassanti, tadāpahaṃ, ānanda, saṅghagataṃ dakkhiṇaṃ asaṅkhyeyyaṃ appameyyaṃ vadāmī’’ti (ma. ni. 3.380). Tato ‘‘papañco esa, kiṃ iminā amhāka’’nti taṃ kāsāvakhaṇḍaṃ chinditvā araññe khipanti, etasmiṃ kāle liṅgaṃ antarahitaṃ nāma hoti. Idaṃ liṅgaantaradhānaṃ nāma.

时间推移，修行者据信受持外道戒衣修持等行为观感不佳，类似声闻等外道，披挂不正之衣，表面虽具戒行，实则无清净。染污衣服不适宜，颜色涂染不同，外形不合规范，最终仅着废旧外袍似行乞者。衣物消损时，用破布绑缚腰间，做粗重活计，众生向僧团布施，佛言：「未来间世，世间将有坏戒比库，品行恶劣，此等人向僧团施物，我称赞无量无边布施。」（中部大念处经）因而恶行纷扰，众人议论此戒衣，割破弃入林中。此即被称为戒衣失传的缘由。

Tato tattha tattha sakkārasammānaṃ alabhamānā dhātuyo buddhānaṃ adhiṭṭhānabalena sakkārasammānalabbhamānakaṭṭhānaṃ gamissanti, tato sabbattha alabhamānā sabbadhātuyo mahābodhimaṇḍameva gamissanti. Sāsapamattāpi hi dhātu na antarā nassissati, tā pana bodhimaṇḍe pallaṅkena nisinnabuddhasarīrasiriṃ, yamakapāṭihāriyañca dassessanti, tato dhātusarīrato tejo samuṭṭhāya taṃ sarīraṃ apaṇṇattikabhāvaṃ gameti, tadā dasasahassacakkavāḷe devatā parinibbānadivase viya paridevitvā pūjāsakkāraṃ katvā pakkamanti. Idaṃ dhātuantaradhānaṃ nāma.

接着此中，诸佛遗留之舍利尸骨，在佛陀加持力加持照曜之力下，虽环境恶劣舍利未曾消失，安置在菩提场所佛陀坐处之床上，显现两种神奇异相。舍利上光芒自现，照耀无缺之相。其时十万天人犹如涅槃日哀悼舆礼拜供养。此即被称作舍利失传的缘由。

Imassa pañcavidhassa antaradhānassa pariyattiantaradhānameva mūlaṃ. Pariyattiyaṃ hi sati paṭivedhādayopi naṭṭhā nāma na honti, asati naṭṭhāti. Yathā ca nidhikumbhiyā jānanatthāya pāsāṇapiṭṭhe upanibaddhaakkharesu dharantesu nidhikumbhi naṭṭhā nāma na hoti, akkharesu pana naṭṭhesu naṭṭhā, evaṃsampadamidaṃ veditabbaṃ. Yathāha –

上述五种失传中，以经藏失传为根本。经藏失存非指教理断绝，犹如宝库之门紧闭，虽门下铁锁未除，但宝物仍存。若锁坏门开，则宝库失藏不复。此比喻用以说明经藏失传。当如是，「

‘‘Yāva tiṭṭhanti suttantā,

“只要经典尚存，

Vinayo yāva dippati;

律法亦得持守,”

Tāva dakkhanti ālokaṃ,

于是，人们见光明，

Sūriye abbhuṭṭhite yathā.

好似太阳升起的时候。

‘‘Suttantesu asantesu,

『于未善经文中，

Pamuṭṭhe vinayamhi ca;

及违反戒律者，

Tamo bhavissati loke,

世间将成为黑暗，

Sūriye atthaṅgate yathā.

如同太阳被遮蔽时。』

‘‘Suttante rakkhite sante,

「正法经文得以护持时，

Paṭipatti hoti rakkhitā;

修行便得以护持；

Paṭipattiyaṃ ṭhito dhīro,

修行坚固者智慧坚稳，

Yogakkhemā na dhaṃsatī’’ti; (A. ni. aṭṭha. 1.1.130; sārattha. ṭī. pācittiya 3.438);

安乐者不毁坏安住之境。」（出自《增支部・轻安品》一一三〇；义理参见《通释·巴吉帝亚》第三卷四三八页）

Evamimesu pañcasu antaradhānesu dhātuantaradhānato pacchā carimaṃ nāmāti veditabbaṃ.

如是，五种中断现象之中，应知最后者为『界的中断』。

Kasmā pana dve sammāsambuddhā apubbaṃ acarimaṃ na uppajjantīti? Niratthakatova. Ekova hi sammāsambuddho anantesu cakkavāḷesu sabbasattānampi yadi upanissayo bhaveyya, ekakkhaṇe sapāṭihāriyaṃ sabbānukūlaṃ dhammaṃ desetvā te vinetuṃ sakkoti, kimaṅgaṃ pana nānakkhaṇesu, tasmā ekasmiṃ kāle anekesaṃ sammāsambuddhānaṃ uppatti niratthikāva. Anatthakatā pana anacchariyaagāravavivādādidosato ceva mahāpathaviyā dvinnaṃ buddhānaṃ dhāraṇe asamatthatāya vikiraṇādidosato ca veditabbā. Cakkavattino pana ekasmiṃ cakkavāḷe dve ekato na uppajjanti, ekova uppajjati. Nānācakkavāḷesu pana bahūpi ekato uppajjantīti veditabbā. Ettha hi ‘‘ekissā lokadhātuyā’’ti etassa ekasmiṃ cakkavāḷeti attho gahetabbo. Apubbaṃ acarimañcettha cakkaratanapātubhāvaantaradhānānaṃ vemajjhaṃ veditabbaṃ. Antaradhānañcassa cakkavattino kālakiriyato, pabbajjāto vā sattame divase hoti, tassa ca ānubhāvena dvinnaṃ ekattha sahaanuppatti ca veditabbā. Sesaṃ suviññeyyameva. Ṭhānāṭhānañāṇabalaṃ paṭhamaṃ.

为何两位正自觉者无法先后相继出现在世间？此因完全无益。诚然，若唯一一位正自觉者成为无数世界之根本，能于一瞬间示现遍及所有众生的普遍神变与利益法教令众生得解脱，何须于多时多处而分别显现？因此一时现多正自觉者显然无益。无益又因无异神迹尊严之间的纷争诽谤，以及大地广大分裂并引发二佛之相持不下而四散纷乱亦应知之。至于世间主宰者，一界之中不生二者，只生一者；多界之中则多有一者分别出现，应知此点。此处所言「一界法」者，当取其为「一世界区域」。此处所谓先后无间者，当指宝轮陨落等种种中断现象之间的时间断裂。天王之间中断现象之起止，或于第七日出家，皆可由其后继而共存得知。其余尚需广知。第一，为「处处相知」的力量。

Dutiye kammasamādānānanti samādiyitvā katānaṃ kusalākusalānaṃ, kammameva vā kammasamādānaṃ. Ṭhānaso hetusoti paccayato ceva hetusaṅkhātakāraṇato ca . Tattha gatiupadhikālapayogā vipākassa paccayā, kammaṃ hetu. Tadubhayato kammavipākaṃ yathābhūtaṃ pajānāti. Kathaṃ? Bhagavā hi ‘‘ekaccassa bahūni pāpakammāni gatiupadhikālapayogānaṃ sampattiyā paṭibāhitāni na vipaccanti, tesaṃ vipattiṃ āgamma vipaccanti, ekaccassa bahūni kalyāṇakammāni tesaṃ vipattiyā paṭibāhitāni na vipaccanti, tesaṃ sampattiṃ āgamma vipaccantī’’ti pajānāti.

第二，关于业的取受，谓已获取的善恶业，是业即所谓的业取受。所谓缘由因缘者，既为条件又为因的合起。其中文义行着时间和果报发生的条件，即是业的因。由此二者，能真实了知业与业果。如何？世尊说：『某些人因多种恶业的时间条件成熟，恶果未现或被阻止，不生恶果；若恶果出现，必然显现。而某些人因多种善业的时间条件成熟，善果未现或被阻止，不生善果；若善果出现，必然显现。』

Tattha gativipattīti cattāro apāyā. Gatisampattīti manussadevagatiyo. Upadhīti attabhāvo . Tassa samiddhi sampatti nāma, asamiddhi vipatti nāma. Kālasampattīti surājasumanussakālasaṅkhāto sampannakālo, tappaṭipakkho kālavipatti nāma. Tassa tassa pana kammassa sammāpayogo payogasampatti, micchāpayogo payogavipatti nāma. Tattha hi ekaccassa kusalakammena devagatiādīsu gatiyaṃ nibbattassa taṃ gatisampattiṃ āgamma kusalāni eva vipaccanti. Tāya pana gatisampattiyā paṭibāhitāni akusalāni tattha vipaccituṃ na sakkonti. Tāni puna nirayādīsu apāyesu nibbattassa taṃ gativipattiṃ āgamma yathāsukhaṃ vipaccanti. Tāya pana gativipattiyā paṭibāhitāni kusalāni tattha vipaccituṃ na sakkonti. Ekaccassa dassanīyenābhirūpena kāyena samannāgatassa yadipi so dāso vā hoti hīnajacco vā, taṃ upadhisampattiṃ āgamma kusalāni evassa vipaccanti. Tādisaṃ hi surūpaṃ ‘‘ayaṃ kiliṭṭhakammassa nānucchaviko’’ti uccesu amaccādiṭṭhānesu ṭhapenti, caṇḍālimpi surūpaṃ aggamahesiādiṭṭhānesu ṭhapenti. Tāya pana upadhisampattiyā paṭibāhitāni akusalānassa vipaccituṃ na sakkonti. Tāni pana upadhivipattiyaṃ ca ṭhitassa yathāsukhaṃ vipaccanti. Rājakulādīsu hi uppannampi durūpaṃ hīnesu ṭhapenti. Ekaccassa pana paṭhamakappikānaṃ vā cakkavattirañño vā buddhānaṃ vā surājasumanussānaṃ sampanne kāle nibbattassa taṃ kālasampattiṃ āgamma kusalāni eva vipaccanti, na akusalāni. Tāni puna durājadumanussānaṃ vipanne kāle taṃ kālavipattiṃ āgamma vipaccanti, na pana kusalāni tāya kālavipattiyā paṭibāhitattā. Ekaccassa pana sīlasaṃyamādianavajjapayogena ceva sāvajjena vā anavajjena vā desakālānusārena āyudhasippādipayogasāmatthiyena ca samannāgatassa taṃ payogasampattiṃ āgamma kusalāni eva vipaccanti, na akusalāni. Tāni puna yathāvuttaviparītapayogavipattiṃ āgamma vipaccanti, na pana kusalāni tāya paṭibāhitattā. Yuddhādīsu hi pāṇātipātādiakusalaṃ karontāpi taṃtaṃāyudhasippādipayogasampattiṃ nissāyeva senāpatiṭṭhānādimahāsampattiṃ labhanti, na pana taṃ akusalaṃ nissāya. Yathā dānaveyyāvaccādīsu kusalaṃ karontāpi adhimattavāyāmādipayogavipattiṃ nissāya anayabyasanampi pāpuṇanti, na pana taṃ kusalaṃ nissāya. Evametāhi catūhi sampattīhi, vipattīhi ca kusalākusalānaṃ vipaccanāvipaccanavibhāgaṃ bhagavā yathābhūtaṃ pajānāti. Ayaṃ tāvettha vibhaṅganayena dutiyabalassa vibhāvanā.

其中所谓恶道者，是四个地狱道。所谓善道者，是人道和天道。所谓时间，是诸己相现象。所谓取受，是所具足现象。如依顺取受称为取受顺遂，不依顺称为取受逆逆。有些善业生起天道等善道所对应的结果，该善果成熟时唯现善果。由此果成熟所逼迫的恶业，不能显现恶果。恶业则于地狱等恶趣成熟所对应的结果，随意显现恶果。善果成熟所逼迫的善业，不能显现善果。譬如一个有现观美色之身者，不论是奴婢或宫人，随其现观之身所对应的善果显现。对他们说“此人为有染业之人”，即在邪见处确立此身。故由此取受成熟而被逼恶业不能显现恶果，但随业成熟能随意显现恶果。对此王族等人物，虽现貌丑恶，善恶果报皆显现。如初转轮圣王、佛陀等具有天乐人寿时，其所造善业成熟善果显现，恶果被阻止。恶劣国王恶趣恶果成熟显现，善果被阻止。由于持戒如法修习，且合时代教令，生具持戒等功德行为，善果显现，恶果被阻止。反之若有背离持戒等行为，恶果显现，善果被阻止。纵使杀生等恶行，从持武器行军等功德善行结果得晋升大将军等吉祥位，不因恶业能得益。正如大鬼神等虽行善，却因偏于骄纵怠惰而招致恶果，不因善业得益。如此四种果成、恶成，世尊如实知善恶业果现不现之分别。这即为此处对第二力（即第二章）的详细分析。

Aparena cassa –

接下来论者还说——

‘‘Ahosi kammaṃ ahosi kammavipāko, ahosi kammaṃ nāhosi kammavipāko, ahosi kammaṃ atthi kammavipāko, ahosi kammaṃ natthi kammavipāko, ahosi kammaṃ bhavissati kammavipāko, ahosi kammaṃ na bhavissati kammavipāko, atthi kammaṃ natthi kammavipāko, atthi kammaṃ natthi kammavipāko, atthi kammaṃ bhavissati kammavipāko, atthi kammaṃ na bhavissati kammavipāko, bhavissati kammaṃ bhavissati kammavipāko , bhavissati kammaṃ na bhavissati kammavipāko’’ti (paṭi. ma. 1.234) –

『业若有，则业果必有；业若无，则业果必无；业若有，则业果或有或无；业若无，则业果或有或无；业若有，则业果将来必有；业若有，则业果将来未必有；业果若有，则业必有；业果若无，则业必无；业果将来若有，则业必有；业果将来若无，则业必无；业果将来必将有，则业必有；业果将来若无，则业未必有。』（补注经一二三四）

Iminā paṭisambhidāyaṃ vuttenāpi nayena vibhāvanā veditabbā. Tattha yaṃ atītattabhāve āyūhitaṃ kammaṃ vuttaṃ, hetupaccayaṃ āgamma tattheva vipākaṃ adāsi. Idaṃ sandhāya ‘‘ahosi kammaṃ ahosi kammavipāko’’ti paṭhamaṃ padaṃ vuttaṃ. Yaṃ atītesu pana diṭṭhadhammavedanīyādīsu bahūsu ekaṃ diṭṭhadhammavedanīyaṃ laddhapaccayaṃ vipākaṃ deti, sesāni avipākāni. Ekaṃ upapajjavedanīyaṃ pana paṭisandhiṃ ākaḍḍhati, ekaṃ ānantariyaṃ nirayapaṭisandhiṃ deti, sesāni avipākāni. Aṭṭhasu samāpattīsu ekāya brahmaloke nibbattati, sesā avipākā. Idaṃ sandhāya ‘‘ahosi kammaṃ nāhosi kammavipāko’’ti dutiyaṃ padaṃ vuttaṃ. Yaṃ atītaṃ kammaṃ etarahi vipākaṃ deti, idaṃ sandhāya tatiyaṃ. Yaṃ purimanayena na vipaccati, idaṃ sandhāya catutthaṃ. Yaṃ anāgate vipākaṃ dassati, idaṃ sandhāya pañcamaṃ. Yaṃ na vipaccati, idaṃ sandhāya chaṭṭhaṃ. Yaṃ etarahi āyūhitaṃ kammaṃ etaraheva vipākaṃ deti, idaṃ sandhāya sattamaṃ. Yaṃ na vipaccati, idaṃ sandhāya aṭṭhamaṃ. Iminā nayena sesapadānampi attho daṭṭhabbo. Idaṃ tathāgatassāti idaṃ sabbehi etehi pakārehi atītānāgatapaccuppannānaṃ kammantaravipākantarānaṃ yathābhūtato jānanañāṇanti attho. Dutiyabalaṃ.

应由此细分法加以辨析。所谓过去已成立之业，缘于条件，现时显现业果。针对此，应知第一句『业若无，业果无』。过去所见诸多感受事，若经一义感受条件产生业果，余果不生。一感受果生则连生果续转，二感受果引发狱果续转，余果不生。成就多达八种的果报，如一生天界，余果不生。由此知第二句『业有则业果有』。若现时所生业果现时显现，则为第三句。若前世业未现果，谓第四句。若未来业果现，则为第五句。若未来业果不现，则第六句。若现业显现，谓第七句。若现业不显现，则第八句。则余句亦应如是理解。因而此义决断，能真实知过去、未来及现时业与果的相互关系。此为第二力。

Tatiye sabbatthagāmininti sabbagatigāminiñca agatigāminiñca. Paṭipadanti maggaṃ. Yathābhūtaṃ pajānātīti bahūsupi manussesu pāṇātipātādīsu ekameva akusalaṃ ekato karontesu imassa cetanā nirayagāminī bhavissati, imassa tiracchānayonigāminī, imassa pettivisayagāminī, nirayādīsupi panesā evarūpe evarūpe ṭhāne evañcevañca vipākaṃ dassati, imassa paṭisandhiṃ ākaḍḍhituṃ na sakkoti, aññena kammena dinnapaṭisandhikassa dubbalaṃ upadhivepakkaṃ bhavissati. Bahūsu vā ekato dānādikusalaṃ, vipassanaṃ vā paṭṭhapentesu imassa cetanā manussagatigāminī bhavissati, imassa devagatigāminī, tatthāpi evañcevañca vipākaṃ dassati, imassa vā vipassanā ekaṃ maggaṃ dve vā tayo vā cattāro vā paṭisambhidādisahite vā rahite vā nipphādessati, imassa na kañci paṭivedhaṃ sādhessatītiādinā anantehi ākārehi ekavatthusmimpi uppannaṃ kusalākusalasaṅkhātaṃ sabbatthagāminipaṭipadaṃ aviparītato pajānātīti. Tatiyabalaṃ.

第三章分析“一切均趋于”，谓趋于善道及恶道。谓行道。真实知之。譬如众多世人同步行一恶业如杀生等，因其意志即成地狱道者。又同步行善业如布施、慧行者，则成天道者。各于彼处显现不同果报。则无法由别业转产彼处续报为难。彼中取受成熟弱而蒙蔽。多众同一行布施、慧行等善业意志时，成天道者。亦显现各彼果报。其中慧为一道，二、三、四道等多样，含比解等诸法。由此知，一切业因果表相，趋于善恶所行之道，佛陀如实知之。此第三力。

Catutthe anekadhātunti cakkhudhātuādīhi, kāmadhātuādīhi vā bahudhātuṃ. Nānādhātunti tāsaññeva dhātūnaṃ vilakkhaṇattā nānappakāraṃ dhātuṃ. Lokanti khandhāyatanadhātulokaṃ. Yathābhūtaṃ pajānātīti tāsaṃ tāsaṃ dhātūnaṃ khandhāyatanadhātuvibhaṅgādīsu vuttanayena anantappabhedaṃ nānattaṃ aviparītato pajānāti. Na kevalañca tathāgato upādinnakasaṅkhāralokasseva nānattaṃ pajānāti, atha kho anupādinnakasaṅkhāralokassāpi paccekabuddhādīhi paṭivijjhituṃ asakkuṇeyyaṃ nānattaṃ pajānātiyeva. Tehi upādinnakalokassāpi nānattaṃ ekadesatova jānanti, anupādinnassa pana neva jānanti, sabbaññubuddhassevetaṃ visayo. Evaṃ hi imāya nāma dhātuyā ussannāya imesaṃ rukkhagacchalatādīnaṃ, khandhadaṇḍavallitacapattapupphaphalādino saṇṭhānavaṇṇagandharasaojāhi, desakālehi ca anantappabhedaṃ nānattaṃ, pathavīpabbatādīnañca nānattaṃ hotīti anantehi ākārehi jānituṃ sakkoti, nāññeti. Catutthabalaṃ.

第四种力量是多种界。所谓多种界者，包括眼根界等各根界，也包含欲根界等多种界。多种界的意思是这些界各自具有不同特性，表现出各种不同类的界。所谓世界，就是蕴、处、界的世界。因照见各界的实相，通过分类等说法分别认识这些界，无量差别的不同，不偏不倚，全面了解。并非唯有如来才了解有为聚合所依的世界具有多样性，事实上，即使是独觉圣者等众多圣人，也不能彻底清楚了解无为聚合所依世界的多样性。那些有为聚合所依的世界，他们知晓得较为全面，唯独无为聚合所依的则不知晓，唯有全知佛对此为境界。这就是此所谓界力兴旺，就如树木、草木等众生集合成林，有枝干藤蔓、树皮、花果、叶叶香气等丰富集聚，随宣说时能知无量差别的多样性，同样也能知大地、山岳等界的多样性，无穷无尽，没有他物能知。此即第四力量。

Pañcame nānādhimuttikanti hīnādīhi adhimuttīhi nānādhimuttikabhāvaṃ. Yathābhūtaṃ pajānātīti tīsupi kālesu hīnādhimuttikā hīnādhimuttike eva sevanti, paṇītādhimuttikā ca paṇītādhimuttike. Tatthāpi assaddhā assaddhe, dussīlā dussīle, micchādiṭṭhikā micchādiṭṭhike, saddhā saddhe, sīlasutacāgapaññādisampannā ca te te eva sevantīti nānappakārato jānāti. Saddhāsīlādisampannā hi tabbirahite attano ācariyupajjhāyepi na sevanti, tepi itare, attanā attanā pana sadise eva sevantīti. Pañcamabalaṃ.

第五种力量是分别之心。所谓分别之心即以低劣等分别为主的分别。在三世时间内，低劣分别者住于低劣分别内，良好分别者同类亦住良好分别内。同理，无信者住无信内，恶行者住恶行内，邪见者住邪见内，信者住信内，有善行戒定慧者亦如此，分别各有不同。具有信戒等善行者绝不会跟随无信者以及违背师长的比库，有些虽为他人，但在自己内部也只能算是相似。此即第五力量。

Chaṭṭhe parasattānanti padhānasattānaṃ. Parapuggalānanti tato paresaṃ hīnasattānaṃ. Ekatthameva vā etaṃ padadvayaṃ veneyyavasena dvidhā vuttaṃ. Indriyaparopariyattanti saddhādīnaṃ indriyānaṃ parabhāvañca aparabhāvañca, vuddhiñca hāniñcāti attho. Yathābhūtanti sabbesaṃ sattānaṃ āsayānusayacaritādhimuttiādīhi saddhādi tikkhindriyamudindriyataṃ sabbākārato jānāti. Tattha āsayoti nivāsaṭṭhānaṃ, yattha sattānaṃ cittasantānaṃ niccaṃ nivasati. So duvidho vaṭṭāsayo vivaṭṭāsayo ca. Tattha sassatucchedavasena pavattaṃ sabbaṃ diṭṭhigataṃ vaṭṭāsayo nāma. Sappaccayanāmarūpapariggahato paṭṭhāya sabbaṃ vipassanāñāṇaṃ, maggañāṇañca vivaṭṭāsayo nāma. Maggañāṇampi hi ‘‘dasayime, bhikkhave, ariyāvāsā, yadariyā āvasiṃsū’’tiādivacanato (a. ni. 10.19) āsayova. Imaṃ pana bhagavā sattānaṃ āsayaṃ jānanto ubhinnaṃ diṭṭhiñāṇānaṃ appavattikkhaṇepi jānāti eva. Kāmarāgādikilesādhimuttaññeva hi puggalaṃ bhagavā tatheva jānāti. ‘‘Ayaṃ nekkhammādiabhirato vivaṭṭāsayo’’ti nekkhammādiṃ sevantaññeva jānāti, ‘‘ayaṃ kāmādiabhirato vaṭṭāsayo’’ti anusayacaritādijānanepi eseva nayo. Tattha anusayo kāmarāgānusayādito sattavidho. Caritanti tīhi dvārehi abhisaṅkhatalokiyakusalākusalaṃ. Adhimuttīti ajjhāsayo. Evamettha āsayānusayañāṇaṃ, indriyaparopariyattañāṇañcāti dve ñāṇāni ekato hutvā ekaṃ balañāṇaṃ nāma jātanti. Chaṭṭhabalaṃ.

第六种力量是他者众生。所谓他者众生即指他人较劣的众生。上述两名词亦有一处统一说法。所谓他根他力，是指信等根的增益与衰退。所谓如实知晓者，是指以三毒根本、习气、行为模式等为缘，分别了解所有众生的信根增减状况。此中习气是指身心存在的住处，众生心意常住之所。习气分为轮转习气与断灭习气两类。轮转习气是按所见流转一切的习气。由于身心依缘而集持一切，是为断灭习气。断灭习气即是智慧和道的习气。《增支部》中亦说：“诸比库，此十行处即是圣人所住。”由此可知习气。世尊察知众生的习气，因理知悉众生分别知见的起伏。以贪欲等烦恼覆蔽之根本所提升的众生，世尊亦知其状况。譬如“此趣出离等住处”，即知出离习气的修行；“此趣贪欲等住处”，乃知对贪欲着染的习气。习气分为六种。行为者以三门为道，从而接触三世中善恶行为。所谓分别是心意。由是二者合成唯一智慧，名为力量知识。即第六力量。

Sattame jhānavimokkhasamādhisamāpattīnanti paṭhamādīnaṃ catunnaṃ jhānānaṃ, ‘‘rūpī rūpāni passatī’’tiādīnaṃ aṭṭhannaṃ vimokkhānaṃ, savitakkasavicārādīnaṃ tiṇṇaṃ samādhīnaṃ, paṭhamajjhānasamāpattiādīnaṃ navannaṃ anupubbasamāpattīnaṃ. Saṃkilesanti hānabhāgiyadhammaṃ. Vodānanti visesabhāgiyaṃ dhammaṃ. Vuṭṭhānanti yena kāraṇena jhānādīhi vuṭṭhahanti, taṃ kāraṇaṃ. Taṃ pana duvidhaṃ vodānampi bhavaṅgampi. Heṭṭhimaṃ hi paguṇaṃ jhānaṃ attano vodānavasena uparimassa jhānassa padaṭṭhānato ‘‘vuṭṭhāna’’nti vuccati, tamhā tamhā pana samādhimhā bhavaṅgavaseneva vuṭṭhānato bhavaṅgampi. Nirodhato pana phalasamāpattiyāva vuṭṭhahanti. Idaṃ pāḷimuttakavuṭṭhānaṃ nāma, taṃ sabbaṃ bhagavā yathābhūtaṃ sabbākārena pajānāti. Sattamabalaṃ.

第七种力量是禅定解脱及三昧的成就。此为前面四禅的八种解脱，称作色界诸色。前禅等三种禅定以及初禅的九种逐次成就。缺点是失去部分禅定成就。特别处是通达的禅定。所谓起因，是指导致禅等起的法门。此起因包括两部分。微下谓自身禅定之动力成为上禅基础，故称起；而依禅定而起的心理动转亦被称作起。由烦恼断尽的果位当下，也称为起。以上是巴利语“起”的基本义。世尊透彻了解这整相，证知无碍。此即第七力量。

Aṭṭhame pubbenivāsānussatīti pubbenivutthakkhandhānussaraṇaṃ, taṃ nāmagottavaṇṇāhārasukhadukkhādīhi tattha tattha bhave vijjamānehi anantehi ākārehi yathābhūtaṃ pajānātīti. Aṭṭhamabalaṃ.

第八种力量是对昔时之境界的憶念。即回忆前世行境界，包括名色、种姓、饮食、快乐与苦楚等，处处俱足无量形态如实知晓。此即第八力量。

Navame cutūpapātanti cutiñca upapātañca, taṃ cavamānaupapajjamānahīnapaṇītasuvaṇṇadubbaṇṇādito anantapabhede yathākammūpage satte dibbacakkhuñāṇena vaṇṇāyatanaggahaṇamukhena disvā sabbākārato pajānātīti. Navamabalaṃ.

第九种力量是生死轮回的升降。升降者指生起与灭尽。此乃远行者在不断轮回中，色、无色等诸界无数差别中，以天眼观见色界色相等各处境界，于无量差别中通达无碍，如实知晓。此即第九力量。

Dasame āsavānaṃ khayanti āsavanirodhaṃ nibbānaṃ, taṃ arahattamaggañāṇena catusaccapaṭivedhato pajānātīti. Dasamabalaṃ.

第十大染污的灭尽即是染污的消除，亦即涅槃，谓由阿拉汉之道与智慧，透彻四圣谛而得知此义。称为第十力。

Imānīti yāni heṭṭhā ‘‘tathāgatassa dasa tathāgatabalānī’’ti avoca, imāni tānīti appanaṃ karoti. Yasmā cetopariyañāṇādīni sāvakādīnampi yathārahaṃ vijjamānānipi savisayaṃ kiñcideva jānanti, na ca sabbākārato. Buddhānaṃ pana sabbaññutaññāṇaṃ viya sabbadhammesu yathāsakaṃ visaye sabbattha sabbākārato ekakkhaṇe appaṭihataṃ pavattati, tasmā ‘‘tathāgatabalānī’’ti vuccanti. Yadi evaṃ sabbaññutaññāṇassevāyaṃ pabhedo hoti, kasmā pana ‘‘dasabalañāṇānī’’ti visuṃ vibhattānīti? Visayakiccabhūmibhedato nesaṃ aññattā. Dasabalañāṇesu hi paṭhamaṃ kāraṇākāraṇameva jānāti, dutiyaṃ kammantaravipākantarameva jānāti, tatiyaṃ kammaparicchedameva, catutthaṃ nānattakāraṇameva, pañcamaṃ sattānaṃ ajjhāsayādhimuttimeva, chaṭṭhaṃ indriyānaṃ tikkhamudubhāvameva, sattamaṃ jhānādīhi saddhiṃ tesaṃ saṃkilesādimeva, aṭṭhamaṃ pubbenivutthakkhandhasantatimeva, navamaṃ sattānaṃ cutipaṭisandhimeva, dasamaṃ saccaparicchedameva, nāññaṃ.

此『这些』者，谓下文所称佛陀十大佛力。『十大佛力』谓乃因其所具之慧眼，能够理解心识等无明障碍及其对弟子等的影响，谓弟子等虽对诸禅定等境界略知，但未皆悉通解。惟诸佛如同具足一切智慧之知者，能于所有法界，恰当地、瞬时且无所遗漏地通明了解，故称为『佛力』。如若将智慧分门别类，何以称为『十种智慧』而非更多？此是因为按其所应知之境界分，非其他别别。十种智慧中：第一能知因缘果报；第二知业果相续次第；第三知业之划分；第四知差异因缘；第五知众生心念流转；第六知根门敏锐迟钝；第七知禅定及众染之相应；第八知前生后现诸蕴之连续；第九知众生死后再生；第十知谛理划分，除此无他。

Sabbaññutaññāṇaṃ pana etehi jānitabbañca tato uttariñca sabbaṃ atītādibhedaṃ ekakkhaṇe sabbākārato jānāti, etesaṃ pana kiccaṃ na sabbaṃ karoti. Taṃ hi jhānaṃ hutvā appetuṃ, iddhi hutvā vikubbituṃ, maggo hutvā kilese khepetuṃ na sakkoti. Dasabalañāṇāni pana taṃ sabbaṃ yathārahaṃ kātuṃ sakkonti. Tesu ca paṭipāṭiyā satta ñāṇāni kāmāvacarāni, tato dve rūpāvacarāni, avasāne ekaṃ lokuttaraṃ. Sabbaññutaññāṇaṃ pana kāmāvacaramevāti evaṃ visayakiccabhūmibhedato aññameva dasabalañāṇaṃ. Aññaṃ sabbaññutaññāṇanti. Ayaṃ tāva padatthānusārato vinicchayo. Dhammabhedādito pana sabbopi vinicchayo ekavidhakoṭṭhāsato paṭṭhāya ettha vuttānusāratova ñātabbo, suttantabhājanīyādayo hi vibhaṅganayabhedā ettha, ito paresu ca vibhaṅgesu natthīti.

且此等智慧，谓显然可知的全知者，还能再进一步，即于一切过去及诸差别都会瞬时遍知。然此智慧不为所用于尽做一切事。譬如已得禅定，不能随心所欲生幻化神通；已得神通亦不能由此断烦恼；已入道果亦不因此即现无贼。唯有此十大智慧能真正全面具足此种妥善作为。其中依次分七种知为欲界所行；以后两种为色界；终至一为胜义出世间。所谓全知即依此境界之分，是故此十大智慧异于他全知。无其他所谓全知。此乃依词义之说法。若论法之差别，三结集计数亦同一法。此处所说，对经文分解等义，本应据此理会，因经文及注疏释说间有差别，故不赘述。

Ñāṇavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《智分别》母题义释已结束。

Khuddakavatthuvibhaṅgamātikatthavaṇṇanā小事分别论母释义

Khuddakavatthuvibhaṅgamātikāya panāyaṃ nikkhepaparicchedena saddhiṃ atthato vinicchayo. Mātikāya hi ādito tāva – jātimadotiādayo tesattati ekakā nikkhittā, tato kodho ca upanāho cātiādayo aṭṭhārasa dukā, akusalamūlādayo pañcatiṃsa tikā, āsavacatukkādayo cuddasa catukkā, orambhāgiyasaṃyojanādayo pannarasa pañcakā, vivādamūlādayo cuddasa chakkā, anusayādayo satta sattakā, kilesavatthuādayo aṭṭha aṭṭhakā, āghātavatthuādayo nava navakā, kilesavatthuādayo satta dasakā, channaṃ aṭṭhārasakānaṃ vasena aṭṭhasatataṇhāvicaritāni ca yathākkamaṃ nikkhipitvā ante dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni brahmajālasutte atidassitānīti sabbānipi tesaṭṭhiadhikāni aṭṭhakilesasatāni nikkhittānīti veditabbāni. Ayaṃ tāva nikkhepaparicchedo.

此为小部法题目之分类整理，其列举如是：起首依生死烦恼等约为七十三项，继而怒恨及怨恨等十八项之苦，及不善根相关三十五项，四大染污十五项，根本烦恼系联十五项，纷争为因六十项，潜伏烦恼七十项，烦恼项八项，受伤害烦恼九项，烦恼种类七十项，遮蔽之项十八项等，依次细分条列，于《梵网经》中亦有所显露。此覆盖近百种烦恼项，今应知晓其为详细分类。

Atthato pana ‘‘jātimado’’tiādīsu jātiuccākulīnataṃ nissāya ‘‘khattiyādīnaṃ catunnampi vaṇṇānaṃ ahaṃ uttamajātiko, ime na uttamajātikā’’ti evaṃ attukkaṃsanaparavambhanavasena uppanno majjanākārappavatto māno jātimado nāma. Sesapadesupi eseva nayo. Tattha ādiccagottakassapagottādiuttamagottaṃ nissāya gottamado. Nirābādhataṃ, yobbaññaṃ, ‘‘ciraṃ sukhaṃ jīviṃ jīvāmi jīvissāmī’’ti evaṃ jīvitaṃ, bahulābhañca nissāya yathākkamaṃ ārogyamadādayo vuttā. Sukatapaṇītapaccayalābhaṃ, mānanavandanādigarukāraṃ maññeva pamukhaṃ katvā pañhaṃ pucchanti, parivāretvā gacchantīti evaṃ purekkhāraṃ, mahāparivāraṃ, suciparivārañca nissāya yathākkamaṃ sakkāramadādayo ca veditabbā. Bhogo pana kiñcāpi lābhaggahaṇeneva gahito, nihitadhanavasena panettha lābho veditabbo, ‘‘annapānavatthābharaṇamālāgandhādiupabhogasamiddhivasenāpi vattuṃ vaṭṭatī’’tipi vadanti. Sarīravaṇṇaṃ, guṇavaṇṇañca nissāya vaṇṇamado. Bāhusaccaṃ, paṭibhānaṃ, ‘‘vaṇṇaṃ buddhavaṃsaṃ rājavaṃsaṃ janapadavaṃsaṃ gāmavaṃsaṃ rattindivaparicchedaṃ nakkhattamuhuttayogaṃ jānāmī’’ti evaṃ rattaññutaṃ vā nissāya yathākkamaṃ sutamadādayo ca veditabbā. Jātipiṇḍapātikataṃ, anavaññātataṃ, iriyāpathapāsādikataṃ, mahiddhikatañca nissāya yathākkamaṃ piṇḍapātikamadādayo. Kiñcāpi parivāra-ggahaṇena yaso gahito. Parivārassa pana savasavattakabhāvena patthaṭataṃ kittiyasaññeva vā nissāya yasamado. Parisuddhasīlaṃ , upacārappanājhānaṃ, sippakosallaṃ, sarīrassa ārohasampadaṃ, pariṇāhasampadaṃ, anūnaniddosaaṅgapaccaṅgatāya sarīrapāripūriñca nissāya sīlamadādayo veditabbā.

在义理上，所谓由生死烦恼等所起，即习气熏染，致使生于士族四姓等优越家世，自生骄慢之名为『出身傲慢』。其余类似释列亦然。如诸王族及贵族世家，虽自恃优越家世，志在安享长寿快乐多福，享乐合乎正道，且有丰富医药辅佐，尊贵礼敬随之，故产生盛大骄傲心。此又细分为财物、身体容貌、口才辩才、世系族谱、出生名望等几种骄慢。又有因品行清净、定力安住、技艺精巧及身体健全等所生纯净之戒律骄慢，自然涵盖身体圆满及其如实之德行与顺遂变化等。

Iminā ettakena ṭhānena savatthukaṃ mānaṃ dassetvā idāni avatthukameva sāmaññato mānaṃ dassento ‘‘mado’’ti āha. Pamādotiādīsu pañcakāmaguṇesu cittavossaggasaṅkhāto sucaritāsevanāya, duccaritasevanāya ca hetubhūto pamajjanākārappavatto akusalacittuppādo pamādo nāma, svāyaṃ sativossaggalakkhaṇo. Vātabharitabhattā viya mātāpitūsupi anoṇatabhāvasaṅkhāto kakkhaḷamāno thambho nāma, svāyaṃ cittassa uddhumātabhāvalakkhaṇo. Aññesaṃ gehādiupakaraṇasampadaṃ, vijjāsampadaṃ vā disvā taddiguṇasamārambhanavasappavatto akusalacittuppādo sārambho nāma. Ganthopi hi sārambhavasena uggahetuṃ na vaṭṭati, akusalameva hoti. Svāyaṃ karaṇuttariyalakkhaṇo.

在此语境中，将丰富世俗之『骄傲』展现，以便对比如今所说之『痴慢』。所谓『痴慢』，乃因为心识对五种渴望所致散乱不正行所生，若为善业则为輕慢，恶业愚行则为痴慢，业与心相应而生，故名为痴慢，是自身正念缺失之现象。又如承事母父而未报答，有如持螺壳之负重者，心苦难堪，亦名痴慢，此为心较下沉与无法振作之相。又因见他之家财技能，或才学知见，因烦恼所缠而生骄狂心，名为傲慢发端。然此种起勿为善，亦不可以书籍典籍为依凭。此乃自身行为所显之标志。

Atra atra visaye icchā assāti atriccho, puggalo, tassa bhāvo atricchatā. Evaṃ mahicchatādīsupi attho veditabbo. Tattha yaṃ yaṃ laddhaṃ, tena tena asantussitvā aparassa aparassa patthanāvasena pavatto lobho atricchatā. Yāya attanā laddhaṃ paṇītampi lāmakaṃ viya khāyati, parena laddhaṃ lāmakampi paṇītaṃ viya khāyati. Sāyaṃ aparāparalābhapatthanālakkhaṇā. Santaguṇavibhāvanāvasappavatto ceva taduppannehi atimahantehipi vatthūhi asantussanākārappavatto ca lobho mahicchatā. Yāya samannāgato puggalo paccayehi duppūro aggi viya upādānena, samuddo viya ca udakena. Yā cāyaṃ santaguṇasambhāvanatā, paṭiggahaṇe ca paribhoge ca amattaññutā, etaṃ mahicchatālakkhaṇaṃ.

此处「欲」有分别，或称「有欲」者，为「渴爱」，欲望的状态便称为「无欲」。故「无欲」非他境，而为此人自心的状态。如是，亦可推知「大欲」等之义。因由所获无法满足，常起不断的欲求，贪欲即称「无欲」。譬如自己所得之饭菜如酸坏之食，贪欲将所他得之饭菜视为甘美；反之亦然。此即是由不断追求他人所得，形成的贪欲特性。由身心上的优长才能，和无量之事物所生之不满足，贪为欲之表现。譬如充满之人因缘而起的火，燃烧其取；如海水般广阔。若有优长者持守善德，止于适当，不贪过度，则此为「无欲」之标识。

Asantānaṃ pana saddhāsīlānaṃ, maggaphalādīnañca lokiyalokuttarānaṃ guṇānaṃ vibhāvanāvasappavatto ceva taduppannehi atimahantehipi paccayehi asantussanākārappavatto ca lobho pāpicchatā. Yā cāyaṃ asantaguṇasambhāvanatā, paṭiggahaṇe ca paribhoge ca amattaññutā etaṃ pāpicchatālakkhaṇaṃ.

然而，对不满足的信、戒等行为，及对圣道圣果等世间与出世间善法具有鉴别能力者，因其基于极大条件而不满足，贪则称为「恶欲」。其特征为不满足善法之能力，过度取用与享用，故名「恶欲」之相。

Siṅganti vijjhanaṭṭhena siṅgaṃ, nāgarikabhāvasaṅkhātassa kilesasiṅgassetaṃ adhivacanaṃ, taṃ atthato siṅgārakaraṇavasappavatto lobhova. Tintiṇanti khīyanaṃ, taṃ atthato nivāsaṭṭhāne sunakhānaṃ viya aññamaññaṃ sattānaṃ ‘‘tava santakaṃ, mama santaka’’nti khiyyanākārappavatto dosova. Cāpalyanti capalatā, taṃ pattacīvarādiparikkhārānaṃ, attabhāvassa ca maṇḍanavibhūsanakeḷāyanavasappavatto rāgova, yena samannāgato jiṇṇopi daharo viya hoti. Asabhāgavuttīti visabhāgavutti visabhāgakiriyā, sā garuṭṭhāniyesupi anādaravasena vipaccanīkaggāhitāvasappavatto dosova , yāya samannāgato gilānepi mātāpituācariyupajjhāyādike na oloketi, tehi saddhiṃ lābhasakkārakāraṇā kalahaṃ karoti, tesu hirottappaṃ, cetiyādīsu cittīkārañca na paccupaṭṭhapeti. Aratīti pantesu senāsanesu, samathavipassanāsu ca anabhiramaṇā ukkaṇṭhitatā, sā tathāpavatto akusalacittuppādo. Tandīti ālasyaṃ. Vijambhitāti kāyassa ānamanādiākārena phandanā vijambhanā. Bhattasammadoti bhattamucchāya kāyassa akammaññatā. Cetaso ca līnattanti cittasaṅkoco. Atthato panetāni sabbānipi thinamiddhavasena cittassa gilānākārova.

「心毒」者，以恶意或心结紧缚他人之意，俗人之心毒即此言。其理如三毒之消灭，实则为彼此间称之为「你的烦恼，我的烦恼」之怨恶特性，为诸有情相互争执的恚恨表现。轻慢者即为不安定，如覆盖他物而起之爱欲，导致优者与劣者无二，无异为故。名为不调和，乃不和谐之意。此因不敬之行为，如对病苦母父师长不顾及，彼此相争，生嗔恚。彼中更有羞耻心、礼敬心之丧失，亦不观礼敬诸坛场。无欲者有倦怠于禅定及慧观习，厌离修行者，即为恶心出世。惰怠者名为「懒惰」。「放逸」即身心松懈诸痴、妄之结。肢体行为为「放逸」，精神懒怠则为心缩采。此等皆为三昧疲惫状态下心所生之恶相。

Kuhanātiādīsu lābhasakkārasilokasannissitassa pāpicchassa tena tena upāyena vimhāpanā kuhanā nāma. Sā tividhā paccayapaṭisevanasāmantajappanairiyāpathasaṇṭhāpanavasena. Tattha cīvarādīhi nimantitassa tadatthikasseva sato pāpicchataṃ nissāya paṭikkhipanena, te ca gahapatike attani suppatiṭṭhitasaddhe ñatvā puna tesaṃ ‘‘aho ayyo appiccho na kiñci paṭiggaṇhituṃ icchati, suladdhaṃ vata no assa, sace appamattakaṃ kiñci paṭiggaṇheyyā’’ti nānāvidhehi upāyehi paṇītāni cīvarādīni upanāmentānaṃ tadanuggahakāmataññeva āvikatvā paṭiggahaṇena ca tato pabhuti api sakaṭabhārehi upanāmanahetubhūtaṃ vimhāpanaṃ paccayapaṭisevanasaṅkhātā kuhanā nāma. Pāpicchasseva pana sato ‘‘yo evarūpaṃ cīvaraṃ dhāreti, so samaṇo mahesakkho’’tiādinā uttarimanussadhammādhigamaparidīpanavācāya tathā tathā vimhāpanaṃ sāmantajappanasaṅkhātā kuhanā nāma. Pāpicchasseva pana sato samāhitasseva sambhāvanādhippāyakatena paṇidhāya saṇṭhapitena gamanādiiriyāpathena vimhāpanaṃ iriyāpathasaṇṭhapanasaṅkhātā kuhanā nāma.

「恶巧」起于贪欲所依之人群交往者，为欺骗称谓。此恶巧有三种条件：一是借用别人之衣物，因贪欲心起而遗弃；二是对于已笃信自己之家人，欺骗人之行为，表现为礼尚往来欺，称为「恶巧」；三是对他人所供养之物，虽内心有贪着，却以庄严语句加以敬重，借此欺赖他人，此名为「恶巧」。此恶巧行为因贪欲心起，处处用心陷害以获得利养。并以虚假美言而取信人者，亦属此类。贪欲嗜求所致之行为，如同蜜蜂对甘美香花的追逐，故名为「欺骗繁殖」。此亦对应十二种根本贪法。先述三种恶巧因缘是与人种、家世、资财、等级等相关，后续则有基于七种较低等恶巧之分类。

Ālapanātiādinā pana vuttapaccayapaṭisaṃyuttā vācāyeva dassitā. Anuppiyabhāṇitā, cāṭukamyatā, muggasūpyatā, pāribhaṭayatā ca ālapanā nāma. Tattha ālapanātiāditova lapanā. Anuppiyabhāṇitāti saccānurūpaṃ, dhammānurūpaṃ vā anapaloketvā punappunaṃ piyabhaṇanaṃ. Cāṭukamyatāti nīcavuttitā, attānaṃ heṭṭhato ṭhapetvā pavattanaṃ. Muggasūpyatāti muggasūpasadisatā, apakkamuggasadisena appasaccena samannāgatavacanatā. Pāribhaṭayatāti kuladārakānaṃ aṅkena pariharaṇādikaṃ paribhaṭassa kiccaṃ. Evamayaṃ sabbopi kiriyābhedo ‘‘lapanā’’tveva vuccati. Paresaṃ pana paccayadānasaññājanakaṃ kāyavacīkammaṃ nemittikatā nāma, yā ‘‘parikathobhāsanimittakamma’’nti vuccati. Akkosanavambhanagarahaṇādīhi yathā dāyako avaṇṇaṃ bhāyati, evaṃ taṃ nippīḷanaṃ nippesikatā nāma. Ayaṃ hi yasmā veḷupesikāya viya abbhaṅgaṃ imāya parassa guṇaṃ nippeseti nipuñchati, yasmā vā gandhajātaṃ pisitvā gandhamagganā viya paraguṇe nippisitvā vicuṇṇetvā esā lābhamagganā hoti, tasmā ‘‘nippesikatā’’ti vuccati. Ekasmiṃ pana kule laddhāmisaṃ aññattha dānavasena lābhena lābhassa patthanā lābhena lābhaṃ nijigīsanā nāma. Ime ca kuhanādayo pañcapi tathā tathā pavattā lobhādiakusalacittuppādāti veditabbā. ‘‘Seyyohamasmī’’tiādayo dvādasa mānā heṭṭhā saṃyojanagocchake vuttānusārena suviññeyyāva. Tattha ca ādito tayo mānā puggalaṃ anissāya jātigottarūpabhogasippasutādimānavatthuvaseneva kathitā, tato paraṃ pana nava mānā seyyasadisahīnapuggale nissāya kathitā.

「言诈」因言语不善诱发之邪行，称为「言诈」。其特征为言辞不真诚，言辞尖刻，浮夸虚伪，讥刺侮辱等。此皆为恶口之表现。言诈即为损人利己之行为。言诈犹如以禁断之香破坏真香，因其扰乱诤议令心散乱，故称「烦恼扰乱」。例如家中所得之蜜与他果的贪欲，导致贪心不断增长。以上诸种恶行，均为因贪恚痴所生不善心。自我之傲慢称为「慢」，超越相似者为「大慢」。自贬称为「愚慢」。对已达之佛法智慧生起优越者名为「胜慢」。出于贪嗔痴与自我见等恶行，导致心中起慢自满的情形。五蕴中起我执之慢，称为「我慢」。因恶业及无明而生自我意识的慢，名为「邪慢」。僧众中不洁者以及守戒严淨者中亦有不同慢的差别。只有于阿拉汉境界者独能将烦恼远离，故慢因地及品秩而异。

Evametehi dvādasahi padehi savatthuke māne kathetvā idāni avatthukaṃ dassetuṃ ‘‘māno’’tiādi vuttaṃ. Tato paraṃ atimānotiādīsu ‘‘jātiādīhi mayā sadiso natthī’’ti atikkamitvā maññanāvasena pavatto māno atimāno nāma. ‘‘Ime mayā pubbe sadisā, idāni ahaṃ seṭṭho, ime hīnatarā’’ti uppanno māno bhārātibhāro viya mānātimāno nāma. Attānaṃ pana avamaññanāvasena pavatto māno omāno nāma, so ‘‘hīnohamasmī’’ti pavattahīnamānasadisova. Anadhigatesu ariyadhammesu ‘‘adhigatā mayā’’ti uppanno māno adhikamānattā adhimāno nāma, ayaṃ pana sotāpannādiariyasāvakānaṃ ‘‘ahaṃ sakadāgāmī’’tiādinā na uppajjati tesaṃ maggaphalanibbānapahīnakilesāvasiṭṭhakilesapaccavekkhaṇena ariyaguṇapaṭivedhe nikkaṅkhattā. Dussīlassa pana na uppajjateva, sīlavatopi pariccattakammaṭṭhānassa na uppajjati, parisuddhasīlasseva pana suddhasamathalābhino, suddhavipassanālābhino, tadubhayalābhino vā uppajjati. Tesu tadubhayalābhī arahatte eva adhimaññitvā patiṭṭhāti suvikkhambhitakilesattā, parimadditasaṅkhārattā ca, itare sotāpannādīsupīti veditabbā. Pañcasu pana khandhesu ‘‘ahamasmī’’tiādinā pavatto māno asmimāno nāma. Pāpakena pana parūpaghātakena kammāyatanasippāyatanavijjāṭṭhānādinā attānaṃ seyyādito jappanavasena pavatto māno micchāmāno nāma.

如上以十二支句说明有所依之慢后，现在为显示无所依之慢，故说『慢』等语。此后，『过慢』等——以超越『生等方面无人与我相同』之念而运行之慢，称为『过慢』。『我慢过慢』——生起『这些人以前与我相同，如今我为最胜，彼等低于我』之慢，有如担重物压顶，称为『我慢过慢』。以轻蔑自身之念而运行之慢，称为『卑慢』，此与『我是低劣者』之念而运行的卑劣之慢相似。对尚未证得的圣法，生起『已被我证得』之念的慢，因是过度之慢，称为『增上慢』。然而此慢不会在须陀洹等圣弟子中以『我是斯陀含』等方式生起，因为彼等通过省察道果涅槃所断烦恼与残余烦恼，对于通达圣德一事毫无疑惑。此慢于破戒者根本不生；于持戒者中，若已舍弃业处者亦不生；唯在戒行清净者中，获得清净止者、获得清净观者，或兼得二者者身上方能生起。其中，兼得二者者，因已充分折伏烦恼、已彻底消磨诸行，故以增上慢安住于阿拉汉果上；其余者，则应了知安住于须陀洹等果上。在五蕴上，以『我存在』等念而运行之慢，称为『我慢』。凭借以残害他人为事业的恶劣业处、技艺处、明处等，以『我最优胜』等喃喃自许之念而运行之慢，称为『邪慢』。

Ñātivitakkotiādīsu ‘‘mayhaṃ ñātakā sukhajīvino sampattiyuttā’’ti evaṃ gehasitapemena ñātake uddissa uppanno vitakko ñātivitakko nāma, ‘‘ñātakā khayaṃ gatā vayaṃ gatā saddhā pasannā’’tiādinā pana nekkhammasito ñātivitakko nāma na hoti. Evaṃ janapadavitakkepi, tassa pana ‘‘amhākaṃ janapado subhikkho sundaro’’tiādinā pavattiākāro veditabbo. Amaratthāya vitakko, amaro vā vitakkoti amaravitakko. Tattha yo ukkuṭikappadhānādīhi dukkhe nijjiṇṇe samparāye attā sukhī amaro hotīti evaṃ pavatto, so amaratthāya vitakko nāma. Yo pana diṭṭhigatikassa ekasmiṃ pakkhe asaṇṭhahitvā ‘‘evampi me no, tathāpi me no, aññathāpi me no’’tiādinā amaramaccho viya gahetuṃ asakkuṇeyyatāya pavatto, so amaro vitakko nāma. Taṃ duvidhampi ekato katvā idha ‘‘amaravitakko’’ti vutto.

关于亲属念者，谓“我之亲属是安乐生活者，具足富饶”的房舍爱著中生起的念，谓之亲属念；同时以“亲属已灭，吾辈已灭，信心清净”等退出世间念为亲属念，便非也。诸如国土念亦然，而国土念当可见其兴起之相，如“我等国土富饶美好”等。所谓不死之念，谓为不生者或说不死者念。若因愁苦忧郁等烦恼而谓“我于后世安乐不死”，则为不死之念；若因某一教派见解而排斥他见，心不能接受异说而固执己见，则为死之念。此两义合称为不死之念。

Anuddayatā patirūpakena pana gihīhi sahasokisahananditādivasena gehasitapemena yutto parānuddayatāpaṭisaṃyutto vitakko nāma. Lābhena ceva sakkārena ca kittisaddena ca saddhiṃ ārammaṇakaraṇavasena yutto gehasito vitakko lābhasakkārasilokapaṭisaṃyutto vitakko nāma, tassa pana ‘‘aho vata me lābhādayo uppajjeyyu’’ntiādinā pavattiākāro veditabbo. ‘‘Aho vata maṃ pare na avajāneyyu’’nti uppanno gehasito vitakko anavaññattipaṭisaṃyutto vitakko nāma. Ekakaṃ.

作为发展之相，谓居于家者因喜怒哀乐等而受房舍爱著所缘起之念称发展念；又有因利益、权威、名声等为缘起，共同谋求之念称利益名誉相合之念，进而见生“啊，我获得利益”等兴起之相；若生“他人岂能轻慢我”等念，为不允许轻慢之合成念。

Dukādīsu kodhādayo heṭṭhā vuttatthe vajjetvā avasesānaññeva vaṇṇanā hoti. Tattha dukesu tāva upanāhotiādīsu pubbabhāge kodho ‘‘akkocchima’’ntiādinā āsevanena aparakāle veracitte daḷhataraṃ ābaddho upanāho nāma, yena samannāgato veraṃ nissajjituṃ na sakkoti vasātelamakkhitapilotikā viya, sodhiyamānampissa cittaṃ na parisujjhati, svāyaṃ verupanibandhanalakkhaṇo.

关于苦等内部感受中，以忿怒为首讲述余者为描述余相。苦中之怨恨，先由“我被欺侮”等所诱发，而后如发痒之蛆，心中强烈烦恼，名为怨恨，表现为无法舍弃仇恨心，如被臭秽物覆盖之粗糙难洗心性。

Paraguṇaṃ pana vināsetvā tattha dosamakkhanavasena pavatto kodho makkho nāma. Ayaṃ hi paṭhamataraṃ attano cittaṃ gūtho viya gūthaggāhakaṃ hatthaṃ makkheti, pacchā paranti ‘‘makkho’’ti vutto, svāyaṃ paraguṇamakkhanalakkhaṇo. Paḷāsetīti paḷāso, parassa guṇe dassetvā attano guṇehi same karotīti attho. Tathāpavatto lobho, svāyaṃ yugaggāhalakkhaṇo.

摧毁外物而遂起恼怒，其煽动肆虐之心称为恼怒。此如把自己心如结成块状的团，恼怒掌控其手后，继而如“恼怒”般发作，具有自我毁坏外物之特色。所谓“摧毁”即指揭露对他者之优点后，往往用自身优点与之比较之意。贪欲亦同理，具有自我强取之性质。

Dvārattayepi vijjamānasseva dosassa paṭicchādanato cakkhumohanamāyā viyāti māyā, sā katadosapaṭicchādanalakkhaṇā. Saṭhassa bhāvo, kammaṃ vā sāṭheyyaṃ, kerāṭiyaṃ, taṃ avijjamānaguṇappakāsanalakkhaṇaṃ.

闭门不见外界之妄念，亦如眼盲误认幻象般虚妄，名为感怒之遮蔽妄念。此乃伪装怒意遮蔽之相，表现为奸诈虚伪，业报处于隐匿不可示现之特征。

Anajjavādayo heṭṭhā vuttaajjavādipaṭipakkhaakusalavasena veditabbā. Ajjhattasaṃyojanantiādīsu ajjhattanti kāmabhavo, tattha satte bandhanavasena pavattāni pañcorambhāgiyasaṃyojanāni ajjhattasaṃyojanaṃ nāma. Bahiddhāti rūpārūpabhavo. Tattha bandhanavasena pavattāni pañca uddhambhāgiyasaṃyojanāni bahiddhāsaṃyojanaṃ nāma. Kāmabhave hi sattānaṃ ālayo bahuko, na itaresu, tasmā so ajjhattaṃ itare ca bahiddhāti veditabbā. Dukaṃ.

不相应念者，谓因善法对逆境生起相反念。内部束缚谓内在烦恼，为五下分绑缚之所属，名内在束缚。外面束缚谓色非色法之存在，为五上分绑缚，名外在束缚。因欲乐为众生之所依赖，非他故，此故知所谓内在与外在。此理甚苦。

Tikesu pana lobhādīni tīṇi akusalamūlāni nāma. Kāmabyāpādavihiṃsāsampayuttā vitakkā tayo akusalavitakkā nāma. Te eva saññāsīsena tisso akusalasaññā. Sabhāvaṭṭhena tisso akusaladhātuyoti ca vuccanti. Kāyavacīmanoduccaritāni tīṇi duccaritāni nāma, tāni dvārattayappavattānaṃ pāṇātipātādīnaṃ, sabbākusalānaṃ vā vasena yojetabbāni. Suttantapariyāyena pana diṭṭhāsavavajjitā kāmāsavādayo tayo āsavā nāma. Sakkāyadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsā tīṇi saṃyojanāni nāma.

贪欲等三者，名为三不善根。与欲、嗔、害三者相应的三种不善念头，谓之三不善念。这三者即是以分别见而起的不善分别观。自性质而言，称为三不善界。以身口意所行的不善行为共有三种，被名为三不善行为。它们是由门窍而生起，包括杀生等诸恶行为，须以诸善法对治调伏。以经典说法而论，断除见爱等染污者，名为三结。分别是我见、疑惑与戒禁取念。

Kāmataṇhā bhavataṇhā vibhavataṇhā ca tisso taṇhā nāma. Tattha sassatadiṭṭhisahagato rāgo bhavataṇhā, ucchedadiṭṭhisahagato rāgo vibhavataṇhā, avasesā pana sabbāpi taṇhā kāmataṇhā. Kāmadhātupaṭisaṃyutto vā rāgo kāmataṇhā, rūpārūpadhātupaṭisaṃyutto bhavataṇhā, ucchedadiṭṭhisahagato vibhavataṇhāti veditabbā. Kāmataṇhā rūpataṇhā arūpataṇhā ca aparāpi tisso taṇhā nāma. Rūpataṇhā arūpataṇhā nirodhataṇhā ca puna aparāpi tisso taṇhā nāma. Tattha nirodhataṇhāti ucchedadiṭṭhisahagato. Kāmesanā bhavesanā brahmacariyesanā ca tisso esanā nāma. Tattha brahmacariyesanāti sassatucchedadiṭṭhisaṅkhātabrahmacariyassa gavesanā. ‘‘Seyyohamasmīti vidhā, sadisohamasmīti vidhā, hīnohamasmīti vidhā’’ti evaṃ vuttamānavidhā tisso vidhā nāma. Māno hi seyyādivasena vidahanato maññanato ‘‘vidhā’’ti vuccati. Jātijarāmaraṇāni paṭicca uppannāni bhayāni tīṇi bhayāni nāma. ‘‘Atītaṃ vā addhānaṃ ārabbhā’’tiādinā vuttāni tīṇi, buddhādīsu kaṅkhanavicikicchanavasena pavattā tisso avijjā tīṇi tamāni nāma. Vicikicchāsīsena tassa vibhaṅge taṃsampayuttā avijjāva vuttā, tassā eva paṭicchādakattenapi tamabhāvatoti daṭṭhabbaṃ.

欲渴、存在渴、灭尽渴，三渴也。其间执有常见者谓存在渴，执无常灭尽见者谓灭尽渴，余余皆谓欲渴。欲界相应之爱欲为欲渴，色无色界相应之爱欲为存在渴，灭尽见相应者为灭尽渴。欲渴、色渴、无色渴乃三渴也。色渴、无色渴、灭尽渴亦为三渴。三欲为欲想、存在想与梵行想。梵行想乃指有常、无常、断灭三见所缘梵行之寻求。谓有三种观念法，曰‘我较好’、‘我相同’、‘我较劣’，此谓三种观念。轻慢之心以“较好”等等考量为“观念”。以生、老、死诸忧为三忧。已过及当下两半除外，佛等众所起之疑惑等三黑暗名为三无明。疑惑为无明之分支，常与之俱，亦是无明本性。

Yaṃ kiñci pana sattassa sukhādikaṃ uppajjati, taṃ sabbaṃ pubbekatahetūti ekaṃ titthāyatanaṃ, issaranimmānahetūti dutiyaṃ, ahetuappaccayāti tatiyanti imāni tīṇi titthāyatanāni nāma. Tattha paṭhamavādī kusalākusalakiriyautucittāhārādikaṃ, gatiupadhiādikaṃ, sappurisūpanissayasaddhammassavanādikañca sabbaṃ paccayapaccayuppannaṃ paṭikkhipitvā ekaṃ kammavipākameva sampaṭicchati, itare pana dvepi sabbaṃ hetuṃ paṭikkhipitvā issarahetukaṃ, ahetukañca sampaṭicchanti, tesaṃ tiṇṇaṃ vādānaṃ vaseneva payojanābhāvādito yathānurūpaṃ doso ñātabbo. Ganthavitthārabhayena panettha na vitthārayimha.

一切众生所生之诸乐等，皆因缘所生。第一为邪见境地，第二为主宰创造之因，第三为无因因果，此三为邪见境地名称。其第一说者否认善恶行为成就之身口意取用，解脱靠真实修习等；第二支持创造因主宰一切；第三则否认所有因缘。此三说皆自由放弃一切因缘，一唯果报。其他两说否认一切因，承认主宰因及无因因果。对此三说之根本因缘及依止，应如理分知其过失，不宜展开详论，恐引生烦恼。

Rāgadosamohā pana tayo palibodhaṭṭhena kiñcanā nāma. Te eva hi kilesaṭṭhena aṅgaṇāni, malīnabhāvakaraṇaṭṭhena malāni, pakkhalanapātahetuto visamāni ca honti. Pāṇātipātādīni kāyavacīmanovisamāni aparānipi tīṇi visamāni nāma. Rāgadosamohā anudahanaṭṭhena tayo aggī, kasaṭanirojaṭṭhena kasāvā ca honti. Pāṇātipātādīni kāyakasāvādayo pana aparepi tayo kasāvā nāma. Assādadiṭṭhittike kāmaparibhoge ‘‘natthi kāmesu doso’’ti evaṃ pavattā sassatadiṭṭhi assādadiṭṭhi nāma. Vīsativatthukā pana attadiṭṭhi attānaṃ anugatattā attānudiṭṭhi nāma. Tassā pana ‘‘rūpaṃ attato samanupassati, rūpavantaṃ vā attānaṃ, attani vā rūpaṃ, rūpasmiṃ vā attānaṃ samanupassatī’’ti evaṃ rūpakkhandhe catasso diṭṭhiyo. Evaṃ sesakkhandhesupīti vīsativatthukatā veditabbā.

贪、嗔、痴三毒，由迷惑而起。此三为烦恼之肢体，由污秽产生污秽，亦是不正之因。杀生等身口意恶业为三不净之不善业。他亦称贪嗔痴为三火炬，苦恼之源，亦称为烦恼之黄衣。杀生等为业之脓疮亦言三脓疮。若无欲界烦恼执着，则产生常见烦恼称为执着常见。自体二十说指我见，谓我自身观，云：“色身即我”、“我即色身”、“我与色相共住”，皆为对五蕴见解之不同。以此类推，即众蕴的各异见，这是二十见。

Tattha ca rūpaṃ attatodiādinā pañcakkhandhe attato gahaṇavasena pavattā pañca ucchedadiṭṭhiyo, sesā pana sassatadiṭṭhiyoti veditabbā. ‘‘Natthi dinna’’ntiādinayappavattā pana natthikadiṭṭhi micchādiṭṭhi nāma, lāmakadiṭṭhīti attho. Aratittike pāṇileḍḍudaṇḍādīhi sattānaṃ vihiṃsanā vihesā nāma. Dvārattayappavattaakusaladhammassa cariyā adhammacariyā nāma. Dovacassatātike sāva kāmabyāpādavihiṃsāsaññā nānārammaṇesu pavattito, nānābhūtattā ca nānattasaññā nāma. Uddhaccattike kusītassa bhāvo kosajjaṃ, pamādova. Anādariyattike ovādassa anādiyanavasappavatto kodho anādariyaṃ nāma. Assaddhiyattike ratanattayakammaphalānaṃ asaddahanavasappavattā akusaladhammā assaddhiyaṃ nāma. Pañcavidhamacchariyavasena ‘‘dehī’’ti vacanassa ajānanā avadaññutā nāma.

于色身有所执著，如自体存在，五蕴中由执重而生五段断灭见，余为执着常见。若生“无我”、“无”的邪见，谓之无有见，亦名颠倒见。动非止恶杀害诸众生名为恚怒。由诸恶业所生邪行，称为不善行为。贪嗔痴等染污心，多端变化，生出多种分别观。心生躁动不安者名为进取。轻慢无礼名为无敬。失信不听真理，名为不信。出于分别我执言语，名为懈怠無知。

Uddhaccattike manacchaṭṭhesu indriyesu aguttadvāratā asaṃvaro nāma. Kāyikavācasikavītikkamo dussīlyaṃ nāma. Ariyattike buddhapaccekabuddhasāvakānaṃ dassanopāsanādīsu anicchā ariyānaṃ adassanakamyatā nāma. Bodhipakkhikasaddhammassa savanadhāraṇādīsu anicchā saddhammaṃ asotukamyatā nāma. Parassa dosāropane randhagavesitāsaṅkhāto upārambhova upārambhacittatā nāma. Muṭṭhassaccattike uddhaccaṃ cetaso vikkhepo nāma. Ayonisomanasikārattike ‘‘anicce nicca’’ntiādinā, saccapaṭipakkhavasena vā anupāyamanasikārasaṅkhātaṃ āvajjanacittaṃ ayonisomanasikāro nāma. Micchādiṭṭhimicchāsaṅkappādayo aṭṭha micchāmaggā kummaggo nāma, micchāmaggassa āsevanā kummaggasevanā nāma. Thinamiddhaṃ cetaso ca līnattaṃ nāma. Tikaṃ.

心念烦躁状态，眼耳鼻舌身意六根不禁制名为无制。身口恶行名为不善。阿拉汉等圣者无欲无求，缺乏对真理认识之心为无见。为修行法而听闻而起不想真法之心者名为不听法心。加害他人之念及破坏行为者名为嗔恨心。对过去无常等理不正思维，心生邪念，名为不善思维。邪见与邪思维共生，名为八种邪道。随邪道行，名为邪行。心生昏沉懒惰名为昏沉。以上即三法总结。

Catukkesu cīvarādīsu catūsu paccayesu ‘‘kattha manāpaṃ labhissāmī’’ti taṇhāya uppādo cattāro taṇhuppādā nāma. Na gacchanti etāhi ariyāti agatiyo, chandadosamohabhayā. Tā hi agantabbamaggagamanāni akattabbakaraṇāni cattāri agatigamanāni nāma. Tattha chandoti pakkhapātarāgo. Bhayanti tathāpavatto doso. Aniccādīsu ‘‘niccaṃ sukhaṃ attā subha’’nti evaṃ pavattā cattāro vipariyāsā viparītato dhamme esanato. Tesu vā āsanato pavisanato cattāro vipariyāsā nāma. Te saññācittadiṭṭhivipariyāsavasena paccekaṃ tayo tayo hutvā dvādasa honti. Tesu anicce niccaṃ, anattani attāti saññācittadiṭṭhivipariyāsā cha, dukkhe sukhaṃ, asubhe subhanti diṭṭhivipariyāsā dve cāti aṭṭha sotāpattimaggena pahīyanti, asubhe subhanti saññācittavipariyāsā dve anāgāmimaggena, dukkhe sukhanti saññācittavipariyāsā dve arahattamaggenāti veditabbā.

在四种衣钵等四种因缘中，对“我将从何处获得利益”产生的渴爱称为四种渴爱之起。这四种渴爱不属于圣者的境界，是非正道、不善、错误、恐怖的表现。此处“非正道”谓不当成就的道行，是四种不当成就的行为。其中渴望是如蝶翅般轻薄的爱；恐惧是顽固的嗔恨。无常等法中存有“常、乐、自、净”的反转，这四种反转是错误的求取；而这四种反转也称为身心观念上的颠倒错误。由此分别产生三种认知—所分别的色、心、法的知见颠倒分别有十二类。此中对无常为常、对无我为我等共六种认知颠倒属于识心的知见颠倒；对苦为乐、对不善为善等两种知见颠倒属于认知的知见颠倒。依此，八种知见颠倒于初果圣道中消除，另一对不善为善、苦为乐的认知颠倒在二果圣道中消除，余二种识心的颠倒于阿拉汉圣道中消除，故当知之。

Adiṭṭhe diṭṭhaṃ, asute sutaṃ, amute mutaṃ, aviññāte viññātanti evaṃ pavattā cattāro anariyavohārā nāma. Diṭṭhādīsu pana adiṭṭhaṃ asutaṃ amutaṃ aviññātanti evaṃ pavattā aparepi cattāro anariyavohārā nāma. Ime ca purimehi saddhiṃ aṭṭha anariyavohārātipi vuccanti. Pāṇātipātaadinnādānakāmesumicchācāramusāvādā cattāri duccaritāni nāma. Musāvādādivacīduccaritāni aparānipi cattāri vacīduccaritāni nāma. Jātijarābyādhimaraṇabhayāni cattāri bhayāni nāma. Rājacoraaggiudakabhayāni cattāri, samuddaṃ orohantassa pana uppajjanakāni ūmikumbhīlaāvaṭṭasusukābhayāni ca cattāri, attānuvādaparānuvādadaṇḍaduggatibhayāni cattāri cāti imāni vā aparāni tīṇi catukkāni cattāri bhayāni nāma. Tattha susukāti caṇḍamacchā. Sabbānipi cetāni bhayāni paṭighacittānīti veditabbāni. Sabbaṃ sukhadukkhādikaṃ sayaṃkataṃ paraṃkataṃ ubhayakataṃ adhiccasamuppannanti evaṃ uppajjamānā imā catasso diṭṭhiyo nāma. Catukkaṃ.

所见为眼所见、未见为未被见、未闻为未被闻、未知为未被知，这四种现象组成了非圣者的四种行为。此外，在已见种类里，也存在未见、未闻、未知的现象，这四种亦属非圣行为。彼此合计共八种非圣行为。其中有四种恶行——杀生、偷盗、不正当的淫欲、妄语。以妄语为代表的四种恶口行为，也是四种罪恶的口业行为。有四种恐惧：恐生、老、病、死。另有王盗、火、饮水的四种恐惧；还有四种因下行大海而生的水怪、鳄鱼等恐惧；以及自我毁犯、他人毁犯和恶报等恐惧。这些是世俗生活中的十二种恐惧。此中水怪为凶暴的鱼类。凡诸心念的恐惧都是心意反感所致。诸苦乐之境，或我、他所造，或现前生起，皆为此四种执受之见，称为四重执受见。

Pañcakesu pañcorambhāgiyātiādīsu oraṃ vuccati kāmadhātu heṭṭhābhāvato, tattha upapattinipphādanato taṃ oraṃ bhajantīti sakkāyadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsakāmarāgapaṭighā pañca orambhāgiyasaṃyojanāni nāma. Uddhanti rūpārūpadhātu uparibhāvato, taṃ vuttanayena bhajantīti rūparāgaarūparāgamānauddhaccaavijjā pañca uddhambhāgiyasaṃyojanāni nāma. Rāgadosamohamānadiṭṭhiyo pañca lagganaṭṭhena saṅgā nāma. Te eva pañca anupavisanaṭṭhena, tudanaṭṭhena ca pañca sallā nāma. Satthudhammasaṅghasikkhāsu kaṅkhanāni cattāri, sabrahmacārīsu kupitacittatā cāti ime pañca cittassa thaddhakacavarakhāṇukabhāvakaraṇattā cetokhilā nāma. Kāmesu avītarāgo. Kāye…pe… rūpe…pe… yāvadatthaṃ bhuñjitvā seyyasukhaṃ passasukhaṃ middhasukhaṃ anuyutto viharati, aññataraṃ devanikāyaṃ paṇidhāya brahmacariyaṃ caratīti evaṃ pavattā pañca dhammā cittaṃ bandhitvā muṭṭhiyaṃ katvā viya gahaṇato cetasovinibandhā nāma. Tattha kāyeti ajjhattike kāye, rūpeti bahiddhārūpe. Saññī attā, asaññī attā, nevasaññīnāsaññī attā, saṃvijjamāno pana attā ucchijjati, diṭṭhadhammanibbānaṃ vā pāpuṇātīti evaṃ pavattā pañca diṭṭhiyo nāma.

五类五根组织被称为五根，称为欲界根的下部。由于生灭及成所作业的因缘，五根分别聚合被称为我见的五个根缚。色根上升与色、无色界的缘起，及对色乐与无色乐的起心分别聚合，称为五个上行缚。贪、嗔、痴、慢、疑五种烦恼见称为五种缓结。此五者皆未进入安住定，故为五种牵制。佛法修学中应除去配合无有防备的五种烦恼结。对欲念无贪着者。身处色界之内，以最适饮食而安住于睡眠乐受者，虽生身处于天界，却以修习出家之道，称为心被五种法所缚，若断此即可解脱。此处“身”指内身，“色”指外色。见我、非我、无我三种见取，心生时起时灭，所证悟之涅槃亦可入取，谓之五种见取。

Pāṇātipātādimajjapānapariyosānā pañca verakaraṇaṭṭhena verā nāma. Ñātibhogarogasīladiṭṭhibyasanāni pañca byasanā nāma. Tattha byasanāti vināsasahajātā, tato uppannā akusalā . Bahujanassa appiyatā, verabahulatā, vajjabahulatā, sammūḷhamaraṇaṃ, apāyagamananti ime pañca akkhantiyā ādīnavā, anadhivāsanāya dosāti attho. Ājīvakabhayaṃ asilokabhayaṃ parisasārajjabhayaṃ maraṇabhayaṃ duggatibhayanti imāni pañca bhayāni nāma. Yāvadatthaṃ pañcakāmaguṇaparibhogena ceva paṭhamajjhānādīhi catūhi jhānehi cāti pañcahi kāraṇehi attā paramadiṭṭhadhammanibbānappatto hotīti pavattā vādā pañca diṭṭhadhammanibbānavādā nāma. Pañcakaṃ.

杀生等中品饮酒行戒五种违法行为称为“戒犯”。亲属享受、病苦及错误见的执著五种犯习称为“恶习”。此恶习因其破坏性为不善，出现于贪、嗔、痴根本烦恼，上述五种恶习即烦恼本身，体现为许多众生所厌恶，多有恶报，导致坠恶道。此五种恶习为危害、致疾、恶道。苦行者畏惧无常、恶趣及死亡即此五恐惧。以五种对五下禅定的执著，用于通达正觉法果，称为五种正觉见说。故曰五种。

Chakkesu pana kodho makkho issā sāṭheyyaṃ pāpicchatā sandiṭṭhiparāmāsitāti imāni cha vivādamūlāni. Manāpiyesu rūpādīsu chasu ārammaṇesu chandarāgoti ime cha chandarāgā gehasitā dhammā nāma. Amanāpiyesu chasu ārammaṇesu paṭigho cha virodhavatthūni nāma. Virodho eva vatthu virodhavatthu. Chasu ārammaṇesu taṇhāva cha taṇhākāyā nāma. Satthudhammasaṅghasikkhāsu, appamāde, paṭisanthāre ca agāravā cha agāravā nāma. Kammārāmatā, bhassaniddāsaṅgaṇikasaṃsaggapapañcārāmatā ca cha parihāniyā dhammā nāma, parihānikarāti attho. Tattha savanadassanasamullapanaparibhogakāyasaṃsaggesu pañcasu yuttapayuttatā saṃsaggārāmatā. Taṇhāmānadiṭṭhipapañcesu yuttapayuttatā papañcārāmatāti veditabbaṃ. Kammabhassaniddāsaṅgaṇikārāmatā cattāro, dovacassatā, pāpamittatā dve cāti ime aparepi cha parihāniyā dhammā nāma.

六种纷争因嗔、痴、嫉恨、谩骂、恶口、间谍语而起。对六境（色等）生起的六种嗔恨爱欲为六种贪爱。对六境所生的意欲抵触即六种嗔恨。抵触即反对的意思。对六境有六种渴爱身，称为六种渴爱身。佛法僧三宝修学过程中应当珍惜，防惧懈怠，六种心理怠慢为懈怠心。因业、语、惰等滋生的烦恼六种为毁损心。此六种毁损心含四种恶口业及两种业缘怨恨。

Somanassaṭṭhāniyesu rūpādīsu chasu ārammaṇesu uppannā gehasitasomanassasampayuttā vicārā somanassupavicārā nāma, vitakkādayo dhammā, taṃsampayuttā cāti gahetabbā. Esa nayo itaradvayepi. Aññāṇasahitā panettha vedanupekkhā upekkhāti veditabbā, yā ‘‘aññāṇupekkhā’’tipi vuccati. Iṭṭhāniṭṭhamajjhattesu chasu ārammaṇesu yathākkamaṃ uppannā vedanā ‘‘cha gehasitāni somanassānī’’tiādinā chakkattayena vuttā. ‘‘Atthi me attā’’ti vā, ‘‘natthi me attā’’ti vā, ‘‘attanā vā attānaṃ sañjānāmī’’ti vā, ‘‘attanā vā anattānaṃ sañjānāmī’’ti vā, ‘‘attanā vā attānaṃ sañjānāmī’’ti vā, ‘‘so me ayaṃ attā kārako vedako nicco dhuvo’’ti evaṃ uppajjamānā imā cha diṭṭhiyo nāma. Tattha atthīti sassatadiṭṭhi. Natthīti ucchedadiṭṭhi. Pañcapi khandhe ‘‘attā’’ti gahetvā saññākkhandhena sesānaṃ jānanavasena attanā vā attānaṃ sañjānāmīti diṭṭhi, saññākkhandhaṃ pana ‘‘attā’’ti, itare ca ‘‘anattā’’ti gahetvā attanā vā anattānaṃ sañjānāmīti diṭṭhi, saññākkhandhaṃ pana ‘‘anattā’’ti, itare ca ‘‘attā’’ti gahetvā anattanā vā attānaṃ sañjānāmīti diṭṭhi ca veditabbā. Chakkaṃ.

六境之中适合安住的六种喜悦感受称为“乐喜”，连带生起思维等心理因素称为“思虑”。此为审视六境的法门之一。另有带智慧的观察称为“无智观察”，即称为平等心。以恰当程度生起的六感受分别称为“六种乐喜”。对“自我存在”的各种见解共六种：我常存、我断灭、我知我、我知非我等，包括将五蕴认作我是自我、非我是非我、我认非我或非我认我是等见解。共称六种见解。

Sattakesu pana kāmarāgapaṭighamānadiṭṭhivicikicchābhavarāgaavijjā satta thāmagataṭṭhena, appahīnaṭṭhena ca cittasantāne anu anu sayanato anusayā nāma. Te eva satte vaṭṭasmiṃ saṃyojanato saṃyojanāni. Samudācāravasena pariyuṭṭhānato pariyuṭṭhānāti veditabbā. Assaddhiyaṃ ahirikaṃ anottappaṃ appassutatā kosajjaṃ muṭṭhassaccaṃ duppaññatāti ime satta asataṃ asappurisānaṃ, asantā vā lāmakā dhammāti asaddhammā nāma. Pāṇātipātādayo kāyavacīduccaritāni satta duccaritāni nāma. Māno atimāno mānātimāno omāno adhimāno asmimāno micchāmānoti ime satta mānā nāma. ‘‘Manussaloke mātāpettikasambhavo attā ucchijjati, tathā chasu devalokesu dibbo kabaḷīkārabhakkho attā, rūpaloke rūpī manomayo attā, catūsu arūpabhavesu catubbidho arūpī attā tattha tattha ucchijjati vinassati na hoti paraṃ maraṇā’’ti evaṃ pavattā satta ucchedadiṭṭhiyo satta diṭṭhiyo nāma. Ettha ca ādito tisso diṭṭhiyo rūpakkhandhaṃ attato gahetvā pavattā ucchedadiṭṭhiyo, sesā catasso arūpakkhandheti ñātabbā. Sattakaṃ.

于七者中，贪欲、嗔恚、见解疑惑、无明这四者皆已熄灭止息，若以断绝为依止，谓之心识流转之习气。此七种，乃诸心识流转之缠缚。应知因缘活动故，谓之流转。无信、不害、不怕、不清净、背信弃义、无智慧，此等七为恶劣无善、无善人、无净者之无善法。身口恶行中七恶行是也。过度自尊、自慢、自高、自大、自我、邪妄等七者称为慢。云何七慢？人间因父母而生自我，于六天为天神及魔王，色界诸天为色者与心造之所，非色界四空处则为无色者，各处皆有我灭亡而非死者者，是谓七断见。其起始三见取色蕴自性为我所见，余四则于无色蕴中起，合称七断见。

Aṭṭhakesu pana lobho doso moho māno diṭṭhi vicikicchā thinaṃ uddhaccañcāti aṭṭha kilesavatthūni nāma. ‘‘Yaṃ kiñci kammaṃ kattabbaṃ me’’ti ekaṃ, tathā ‘‘kataṃ me’’ti, ‘‘maggo me gantabbo’’ti, ‘‘gato’’ti, ‘‘appakaṃ me bhutta’’nti, ‘‘subhutta’’nti, ‘‘ābādho me uppanno’’ti, ‘‘aciravuṭṭhito gelaññā’’ti ekanti imāni aṭṭha kusītavatthūni nāma, kusītassa kosajjakāraṇānīti attho. Lābhe alābhe ca yase ayase ca pasaṃsāya nindāya ca sukhe dukkhe ca yathākkamaṃ rāgadosehi cittassa paṭihananaṃ aṭṭhasu lokadhammesu cittassa paṭighāto nāma. Heṭṭhā dvīhi catukkehi vuttā aṭṭha anariyavohārā nāma. Micchādiṭṭhimicchāsaṅkappādayo aṭṭha micchattā nāma. Bhikkhūhi vijjamānāya āpattiyā codiyamānassa ‘‘na sarāmī’’ti nibbeṭhanaṃ ekaṃ, ‘‘tvaṃ bālo’’tiādinā codakapaṭippharaṇaṃ ekaṃ, tathā ‘‘tuvaṃ cetamāpanno’’ti codakassa paccāropanaṃ, aññenaññaṃ paṭicaraṇaṃ, saṅghe bāhāvikkhepabhaṇanaṃ, tuṇhībhāvena viheṭhanaṃ, saṅghaṃ, codakañca anādiyitvā pakkamanaṃ, codanābhayā sikkhāpaccakkhānanti ime aṭṭha purisadosā nāma. Asaññī attā rūpī, arūpī , rūpī ca arūpī ca, nevarūpīnārūpī, antavā, anantavā, antavā ca anantavā ca, nevantavānānantavāti evaṃ pavattā aṭṭha asaññīvādā nāma. Nevasaññīnāsaññī attā rūpī arūpītiādinā pavattā aṭṭha nevasaññīnāsaññīvādā nāma. Aṭṭhakaṃ.

于八者中，贪、嗔、痴、慢、见、疑、惰、掉举，此为八种烦恼之根本。所谓八欲：「我当行所作」之念为一，「我所作」、「我当行径」、「我已行」、「我受用不足」、「我受用充足」、「我受苦」、「我生病」、「我不久当死」为八恶根缘。于得失贵贱称赞责骂、于乐苦间随境顺逆而斥拒之，即心所受八种世俗境之反感。下有二乘四语，合称八非圣行为。邪见与由邪见生邪思维，合为八邪行。比库犯戒时训斥其「不惭愧」一，骂其「愚痴傲慢」一，称其「失心」一，彼此顶撞一，分党挑拨一，冷漠弃绝一，弃僧一，恶意劝退为八人之罪。无见者自我执为色界、无色界诸我，见我非我等共八名为无见恶见。无见与无明相连生，为无见之名。八久。

Navakesu pana ‘‘anatthaṃ me acari, carati, carissati, piyassa me anatthaṃ acari, carati, carissati, appiyassa me atthaṃ acari, carati, carissatī’’ti evaṃ pavattā nava āghātā eva āghātavatthūni nāma. Kodho makkho issā macchariyaṃ māyā sāṭheyyaṃ musāvādo pāpicchatā micchādiṭṭhīti imāni nava purisamalāni nāma. ‘‘Seyyassa seyyohamasmī’’tiādayo navavidhā mānā nāma. ‘‘Taṇhaṃ paṭicca pariyesanā, pariyesanaṃ paṭicca lābho, taṃ paṭicca vinicchayo, taṃ paṭicca chandarāgo, taṃ paṭicca ajjhosānaṃ, tathā pariggaho, macchariyaṃ, ārakkho, ārakkhādhikaraṇaṃ daṇḍādānasatthādānakalahaviggahavivādādianeke pāpakā dhammā’’ti evaṃ vuttā ime nava taṇhāmūlakā dhammā nāma. Tattha vinicchayoti ñāṇataṇhādiṭṭhivitakkavasena catūsu vinicchayesu vitakkavinicchayo idha adhippeto. Lābhaṃ hi labhitvā ‘‘idaṃ rūpārammaṇatthāya, idaṃ saddārammaṇādiatthāyā’’ti evaṃ vitakkeneva vinicchayo. Chandarāgo dubbalarāgo, ajjhosānanti balavasanniṭṭhānaṃ. Pariggahoti taṇhādiṭṭhivasena pariggahakaraṇanti veditabbaṃ. ‘‘Asmī’’ti, ‘‘ahamasmī’’ti, ‘‘ayamahamasmī’’ti, ‘‘bhavissa’’nti, ‘‘rūpī bhavissa’’nti, ‘‘arūpī bhavissa’’nti, ‘‘saññī bhavissa’’nti, ‘‘asaññī bhavissa’’nti, ‘‘nevasaññīnāsaññī bhavissa’’nti evaṃ vuttāni imāni nava calanaṭṭhena iñjitāni nāma. Imāneva maññanaṭṭhena maññitāni, vipphandanato vipphanditāni, papañcanato papañcitāni, tāneva tehi tehi kāraṇehi saṅkhatattā saṅkhatāni ca nāma honti. Sabbehi tehi pañcahi navakehi māno eva kathito. Sopi hi ‘‘asmī’’tiādīhi saññīhi ca ākārehi diṭṭhi viya pavattatīti. Navakaṃ.

于九者中，所谓「无益于我做、不做、将作、喜爱我无益、嫌恶有益」诸苦恼共九者，名为九害。怒、贪、嫉妒、妒恨、欺诈、谄媚、恶语、邪见，合称九人垢。尊贵自慢有九种。由渴爱生探求，生探求则生得，得以为决断，依决断生爱渴，依爱渴生恶意、攀缘、嫉妒、护卫、防护、护持财物、斤罚施舍争斗诸恶。此乃九渴原。决断，谓于四种断见依智察辨四断见。得，则得系缘色声香味触缘。爱欲为薄弱恶爱，恼为强恶，恶意为恶意之因。攀缘依爱见故生。九种烦恼由此生起，名为九心动。由心动故生称为怀疑。以「我是」诸我见变化而生之，是为九妄念。由此等由缘合和故，名为和合心动。皆由五所生，故称为我。以「我是」等执持自见，此即九者。

Dasakesu pana lobho doso moho māno diṭṭhi vicikicchā thinaṃ uddhaccaṃ ahirikaṃ anottappanti ime dasa kilesā eva kilesavatthūni nāma. ‘‘Anatthaṃ me acarī’’tiādayo nava khāṇukaṇṭakādīsu aṭṭhānaāghātena saddhiṃ dasa āghātavatthūni nāma. Pāṇātipātādayo dasa akusalakammapathā nāma. Kāmarāgasaṃyojanaṃ paṭighamānadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsabhavarāgaissāmacchariyaavijjāsaṃyojananti imāni dasa saṃyojanāni nāma. Micchādiṭṭhimicchāsaṅkappādayo aṭṭha, micchāñāṇamicchāvimuttīhi saddhiṃ dasa micchattā nāma. Tattha micchāñāṇanti pāpakiriyāsu upāyacintāvasena ceva pāpakaṃ katvā ‘‘sukataṃ mayā’’ti paccavekkhaṇavasena ca pavatto moho. Micchāvimuttīti avimuttasseva sato vimuttasaññitā. ‘‘Natthi dinnaṃ, natthi yiṭṭha’’ntiādīhi dasahi ākārehi pavattaṃ natthikadassanaṃ dasavatthukā micchādiṭṭhi nāma. ‘‘Sassato loko, tathā asassato, antavā, anantavā, taṃ jīvaṃ taṃ sarīra’’nti vā, ‘‘aññaṃ jīvaṃ aññaṃ sarīra’’nti vā, ‘‘hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vā, ‘‘na hoti…pe… hoti ca na hoti ca, neva hoti na na hoti tathāgato paraṃ maraṇā’’ti vā evaṃ pavattā dasavatthukā antaggāhikā diṭṭhi nāma. Tattha lokoti khandhādayo, ‘‘antavā’’ti idaṃ parittaṃ kasiṇajjhānaṃ sandhāya vuttaṃ. ‘‘Anantavā’’ti idaṃ vipulanti gahetabbaṃ. Tathāgatoti satto. Dasakaṃ.

于十者中，贪、嗔、痴、慢、见、疑、惰、掉举、无耻、无惭，为十种烦恼根本。以「无益我作」等九刺苦害合为十刺。身口恶行为十不善业道。贪、嗔、触、见、疑、无知、嫉妒、愚痴为十缠。邪见、恶意、邪智、邪解、邪念、无知等，与十恶缠相应，合称十无明。邪智，谓因邪业而起的邪思。邪解，谓不真实见解。无知，谓无明。以无实见断见则称十虚无视。恒常界说、寿命无尽、有限无限、同我别我、如来死后不定等，称为十执见。执见，以五蕴为界，谓之有限与无限。如来者谓觉者。名为十末伽诃。

Aṭṭhārasakesu taṇhāvicaritānīti taṇhāsamudācārā taṇhāpavattiyo. Ajjhattikassupādāyāti ajjhattikaṃ khandhapañcakaṃ upādāya. Idaṃ hi upayogatthe sāmivacanaṃ. Tattha ‘‘asmīti hoti, itthasmīti hoti, evasmīti hoti, aññathāsmīti hoti, tathā bhavissanti, itthaṃ bhavissanti, evaṃ bhavissanti, aññathā bhavissanti hoti, tathā asmīti, sātasmīti hoti, tathā siyanti, itthaṃ siyanti, evaṃ siyanti, aññathā siyanti hoti, tathā apāhaṃ siyanti, apāhaṃ itthaṃ siyanti, apāhaṃ evaṃ siyanti, apāhaṃ aññatā siyanti hotī’’ti evaṃ vuttāni imāni ajjhattikassupādāya aṭṭhārasa taṇhāvicaritāni nāma.

于十八者中，谓渴爱之分行，即渴爱生起与消散。所执内受五蕴之执，谓之内受执。此为俗称。云何十八渴爱行？如「我是」、「此是我」、「彼是我」、「他是我」、「如此是我」、「彼将是我」、「我将是」、「色是我」、「无色是我」、「想是我」、「不存在想是我」、「既无想亦无不存在想是我」等，谓之十八渴爱行。

Tattha asmīti hotīti ajjhattikesu khandhapañcakesu samūhato ‘‘ahamasmī’’ti gahaṇe satīti attho. Evaṃ pana gahaṇe sati tato paraṃ anupanidhāya, upanidhāya vāti dvidhā gahaṇaṃ hoti. Tattha anupanidhāyāti aññaṃ ākāraṃ anupanidhāya anupagamma sakabhāvamevārammaṇaṃ katvā itthasmīti hoti. Tassa ‘‘khattiyādīsu idaṃpakāro aha’’nti taṇhāmānadiṭṭhivasena gahaṇaṃ hotīti attho. Upanidhāya gahaṇaṃ pana duvidhaṃ hoti samato ca asamato ca. Tattha samato gahaṇaṃ evasmīti idaṃ, tassa yathā ayaṃ khattiyo, brāhmaṇādayo vā devamanussarūpīarūpiādayo vā, evamahamasmīti attho. Aññathāsmīti idaṃ pana asamato gahaṇaṃ, tassa yathā ime khattiyādayo, tato aññathā ahaṃ hīno vā adhiko vāti attho. Imāni tāva paccuppannavasena cattāri taṇhāvicaritāni, bhavissantiādīni pana cattāri anāgatavasena vuttāni. Tesaṃ purimacatukke vuttanayavasena attho veditabbo. Tattha asmītiādidvayaṃ sassatucchedaggāhavasena vuttaṃ. Tattha hi asmīti sassataṃ, sīdatīti sātaṃ, asassataṃ, ito parāni siyantiādīni cattāri saṃsayaparivitakkavasena vuttāni. Apāhaṃ siyantiādīni cattāri ‘‘api nāmāhaṃ bhaveyya’’nti evaṃ pavattapatthanākappanavasena vuttānīti daṭṭhabbaṃ. Aṭṭhārasakaṃ paṭhamaṃ.

云何「我是」者？即于内受五蕴合摄执持「我是」之意。于执持后，分为不依止与依止二种执持。不依止者，即别样执持故，不共共存，称为「此是我」，例如勇士、婆罗门或天人形色诸人，谓此是我之意。依止执持则分两种，和合及不和合。和合执持谓正统，称为「我是」，意如勇士等曰我也。异执持谓不正统，例如某些勇士以为我低下或尊贵等意。此为现时所现之四渴爱行为，未来成就之四亦言及。其前四为共言，此义当知。此中「我是」二者言恒常不灭接触处。恒常谓恒久，灭谓断灭，且有疑惑言，是名内受执持之十八种。执持者谓假想执成，合依相续因缘故。皆依五者故名我。由「我是」等我念生者，即称慢也。

Dutiye bāhirassupādāyāti bāhiraṃ khandhapañcakaṃ upādāya. Tattha ‘‘iminā asmīti hoti, iminā itthasmīti hoti, iminā evasmīti hoti, iminā aññathāsmīti hotī’’tiādinā anantare vuttanayena bāhirassupādāya aṭṭhārasa taṇhāvicaritānīti veditabbāni. ‘‘Iminā’’ti padamattameva hettha purimehi viseso. Tattha imināti iminā bāhirena rūpena vā…pe… viññāṇena vāti attho. Tattha ca chattakhaggabījaniannapānadhanadhaññādiupakaraṇavasena bāhiraṃ rūpaṃ veditabbaṃ. Dāsadāsiñātiparijanahatthiassādiupakaraṇavasena vedanādayo veditabbā. Imehi bāhirehi rūpādīhi ‘‘itthasmīti evasmī’’tiādinā sabbattha yojanā veditabbā. Aṭṭhārasakaṃ dutiyaṃ.

第二种外境取，共取外五蕴。所谓“以此故”、“以此如是”、“以此而是”、“以此不同”之类连续言说，乃后续所说的十八种渴爱活动，即外境取应了十八渴爱。此“以此”一词，与前述诸分有异：此处“以此”指导外境形色或识、等义。此外境色，应当以伞、刀、种子、米、饭、钱财等物品为所缘。感受等应以奴婢、仆人、畜畜、长臂、象等为所缘。对于这些外境色等，须通达“如是”、“—有此”等多处受用相应。此为十八中第二种。

Itaresu pana tadekajjhaṃ abhisaṃyūhitvātiādīsu tadubhayaṃ aṭṭhārasakaṃ ekato yojetvā chattiṃsataṇhāvicaritāni honti, evaṃ ekekassa puggalassa atītakāle dvinnaṃ aṭṭhārasakānaṃ vasena chattiṃsa, tathā anāgate chattiṃsa honti. Paccuppanne pana ekassa yathālābhavasena tānipi labbhanti, sabbasattānaṃ vasena paccuppannepi chattiṃsa labbhanti. Iti evaṃ vuttena pakārena taṃ sabbaṃ ekato katvā sabbasattānaṃ kālattayepi channaṃ aṭṭhārasakānaṃ vasena aṭṭhasataṃ taṇhāvicaritāni hontīti attho. Aṭṭhataṇhāvicaritasataṃ hotīti etthāpi evameva attho daṭṭhabbo.

于其他处合一同归，彼此相应者亦复如是。二者合为一处，即以一共计，故成三十六渴爱活动。从个别众生过去时，有二十八类渴爱，累积有三十六；未来亦复三十六。现行时根据所得而定，诸众生之中现行亦有三十六。由此言已，一切合成一体，众生各自时段俱盖，由二十八类所摄成八百渴爱活动。谓八百渴爱活动亦可视为此义。

Taṇhāvicaritāni niṭṭhitāni. · 渴爱所行诸项已毕。

Yāni cātiādīsu yāni cettha dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni vattabbāni, tāni brahmajālanāmake dīghanikāyassa paṭhamasuttante (dī. ni. 1.29 ādayo) satthārā sayaṃ āhacca bhāsitānīti attho. Brahmajāle hi cattāro sassatavādā, cattāro ekaccasassatikā, cattāro antānantikā, cattāro amarāvikkhepikā, dve adhiccasamuppannikā, soḷasa saññīvādā, aṭṭha asaññīvādā , aṭṭha nevasaññīnāsaññīvādā, satta ucchedavādā, pañca diṭṭhadhammanibbānavādāti imāni dvāsaṭṭhi diṭṭhigatāni sanidānāni nānānayato vuttāni, tattha vuttanayeneva nesaṃ vibhāgo veditabbo. Ayaṃ tāvettha padatthānusārato vinicchayo, sesopettha vinicchayo padatthe vuttānusāratova suviññeyyoti.

所谓“如是诸”等句，此处须说，在长部第一经《梵网经》（Dīgha Nikāya）第一卷第29节起首，有教主亲自示说之义。所谓梵网，有四种常断论、四种有时论、四种无终论、四种不死断论、两种自在生起论、十六种识相论、八种无识相论、八种无识无相论、七种断灭论、五种见法涅槃论，此为共计六十二见解，共有种种说法传来，应按教说分别通达其内容。此即上文所依词义之结论处，剩余结论在下亦将照此词义次第详明而易知。

Khuddakavatthuvibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 小事分别论母释义已毕。

Dhammahadayavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā法心分别论母释义

Dhammahadayavibhaṅgamātikāya pana padatthādito vinicchayo pubbe vuttova. Yasmā pana bhagavatā heṭṭhā nānānayato vibhattānaññeva khandhāyatanādīnaṃ dvādasannaṃ dhammakoṭṭhāsānaṃ puna sabbasaṅgāhikacatubhūmuppattitappariyāpannatādīhi dasahi vārehi apubbanayasahassavibhāvakehi sabbadhammādhippāyasaṅkhātehi dhammahadayehi vibhāgadassanatthamevāyaṃ vibhaṅgo vutto, tasmā vibhaṅganayato cettha vinicchayo hoti. Vibhaṅge hi paṭhamaṃ ‘‘kati khandhā’’tiādinā sapucchakaṃ dvādasapadikaṃ mātikaṃ nikkhipitvā heṭṭhā vuttānusāreneva catubhūmakasāmaññato sabbasaṅgāhikavāro nāma vibhatto, tattha satta phassādayo sattannaṃ viññāṇadhātūnaṃ vasena veditabbā.

《法蕴心辨录》卷首关于词义等结论，昔已说过。世尊曾于下说，诸诸切分，十二处、十二界等法，皆以四地相应，具足聚合因缘，修成并现，分别示现的法蕴。其现行状态，用十劫及百千劫的生灭看到整体法理关键，详现诸法之蕴眼，此谓分解集成的辨明故，名曰辨录。故此处辨录结论亦称释论。辨录中首问“有多少蕴？”设疑，附十二字名表出，下面依教说为基础，依四地通用一法，展开以“诸聚合”的名，作为法蕴之支，以七触等七要素，及七识根本，共为七组说明。

Dutiyo pana vāro tesaṃ catūsu bhūmīsu catūhi koṭṭhāsehi uppattānuppattidassanavasena pavatto. Tattha paṭhamakoṭṭhāse tāva –

第二类即四种地中于四轴，即四组法蕴的有及无之显现，演说展开。其初轴，即——

‘‘Kāmadhātuyā kati khandhā…pe… kati cittāni? Kāmadhātuyā pañcakkhandhā, dvādasāyatanāni, aṭṭhārasa dhātuyo, tīṇi saccāni, bāvīsatindriyāni, nava hetū, cattāro āhārā, satta phassā, vedanā, saññā, cetanā, cittānī’’ti –

“欲界中有多少蕴……有多少心法？欲界五蕴、十二处、十八界、三真谛、二十三根、九缘起、四食、七触、感受、想、念、心”，此语义。

Mātikaṃ nikkhipitvā vibhattā. Tattha yasmā catubhūmakāpi dhammā yebhuyyena kāmāvacarasattānaṃ uppajjanti , na kāmāvacarāva. Tenettha ‘‘pañcakkhandhā’’tiādinā catubhūmakāpi vuttā. Tatthuppajjanakadhammā hettha adhippetā, na taṃbhūmipariyāpannāva. Rūpadhātuādīsupi eseva nayo.

以总目已陈列且分解者而说。因为即使有四大元素的法，也有部分专注于感官欲乐的缘起，而不属于感官欲乐本身之法。故此处用『五蕴』等名，而同时也说涵盖四大元素。自生的法，在此指所摄领的缘起法义，不及于四大完整元素。色界元素诸类亦比照此理。

Ettha ca tīṇi saccānīti idaṃ nirodhasaccassa desavinimuttatāya katthaci dese aniddisitabbato taṃ vajjetvā vuttaṃ. Kāraṇasāpekkhā hi dhammā attano nissayakāraṇabhūtaṃ desaṃ samāvasanti akāraṇassa anissayattā, yathā vā kadāci upalabbhamānā dhammā kālaniyatatāya attano saṅkhatattaṃva sūcenti. Aññathā itarakālesupi bhāvassa ca pasaṅgato, etarahipi vā abhāvassa, evaṃ kvaci dese upalabbhamānāpīti gahetabbaṃ. Sabbadesaabyāpitā pana asaṅkhatassa, saṅkhatassa vā asambhavato eva nopapajjati, tasmā desakālavinimuttameva asaṅkhatanti gahetabbaṃ.

又此处说“三圣谛”，指因缘法的解说不限于固定的所缘处，有时可有降说非限定之所缘。由因缘生法，必依自身因缘所现，非无因无缘故。如有时显现为某时段的现象构成，其他时亦存在其缘起或断灭。此即『遍于各处』非限定一时。然遍处时不可生起无量不可生之相，应以不依时空而离变异故，称为『无量』。

Dutiyakoṭṭhāse pana –

至于第二卷中云：

‘‘Rūpadhātuyā pañcakkhandhā, cha āyatanāni, nava dhātuyo, tīṇi saccāni, cuddasindriyāni, aṭṭha hetū, tayo āhārā, cattāro phassā…pe… cattāri cittānī’’ti –

『五蕴即色法，六入处，九界，三圣谛，十四根，八缘起，三食，四触……及四心所』；

Mātikaṃ nikkhipitvā vibhattā. Yasmā pana rūpīnaṃ ghānādīnaṃ abhāvena vijjamānānipi gandhāyatanādīni āyatanādikiccaṃ na karonti, tasmā te vajjetvā ‘‘cha āyatanāni, nava dhātuyo’’tiādi vuttaṃ na tesaṃ abhāvā. Keci pana ‘‘rūpaloke gandharasā kabaḷīkāro āhāro ca mahābhūtānañca phoṭṭhabbakiccatā natthi, teneva pāḷiyaṃ na uddhaṭā’’ti vatvā taṃ sādhetuṃ bahuṃ hetupaṭirūpakaṃ vatvā papañcenti, taṃ tesaṃ matimattamevāti na gahetabbaṃ. Gandhādīnaṃ avinibbhogattā, phoṭṭhabbattā, dhātusabhāvattā ca ghānādittayabhāvadvayasukhadukkhadomanassindriyāni, pana domanassahetukabaḷīkārāhāraghānādittayasamphassādīni ca vajjetvā cuddasindriyādibhāvo veditabbo.

此处以总目而说。因为色法之中，嗅觉等若无色法则于色觉门不作功能，故称『六入处』『九界』等，并非不包括它们。有人则妄言『色界无香味调和无三食及诸大元素之触用』，以为巴利语不严为由，多造因缘种种妄说，不可采。嗅觉诸法因非受用，非应触，与元素实有本性不同，虽对苦乐烦恼有所因生，待分类中以气味等六入处功用等视为十四根余义。

Tatiyakoṭṭhāse pana –

至于第三卷中所说——

‘‘Arūpadhātuyā cattāro khandhā, dve āyatanāni, dve dhātuyo, tīṇi saccāni, ekādasindriyāni, aṭṭha hetū, tayo āhārā, eko phasso…pe… ekaṃ citta’’nti –

“无色界所摄四蕴，二根所缘处，二界，三实，十一根，八缘起因，三受食，一触……及一心”，如是说——

Mātikaṃ nikkhipitvā vibhattā. Ettha ca cakkhusotaanaññātaññassāmītindriyānampi abhāvā ekādasindriyāni veditabbāni.

将表目下置并分解。此中眼、耳等各根所知，虽有分别，亦应将十一根观察明了。

Catutthakoṭṭhāse pana –

第四节则说——

‘‘Apariyāpanne cattāro khandhā, dve āyatanāni, dve dhātuyo, dve saccāni, dvādasindriyāni, cha hetū, tayo āhārā, eko phasso…pe… ekaṃ citta’’nti –

“无漏所摄四蕴，二根所缘处，二界，二实，十二根，六缘起因，三受食，一触……及一心”，如是说——

Mātikaṃ nikkhipitvā vibhattā. Yasmā ca okāsavasena vā sattuppattivasena vā apariyāpannadhātu nāma natthi, tasmā ‘‘apariyāpannadhātuyā’’ti avatvā nibbattitalokuttarameva dassetuṃ ‘‘apariyāpanne cattāro khandhā’’tiādi vuttaṃ. Evaṃ catūhi koṭṭhāsehi dutiyo vāro veditabbo.

将表目下置并分解。因无漏或生死集尽所摄之无漏界不存在，故称‘无漏界所摄’，以示作世间彼岸，则云‘无漏所摄四蕴’等语。如此四节中应知第二节。

Tatiyo pana vāro –

第三节则说——

‘‘Rūpakkhandho kāmadhātupariyāpanno, cattāro khandhā siyā kāmadhātupariyāpannā, siyā na kāmadhātupariyāpannā’’tiādinā –

以『色蕴被欲界所围绕，四蕴皆被欲界所围绕，若不被欲界所围绕』此类说法为例，

Catūsu bhūmīsu catūhi koṭṭhāsehi taṃtaṃbhūmipariyāpannadhammadassanavasena pavatto, so ca heṭṭhā vuttānusārena sakkā ñātunti na vitthārito. Tattha ca kāmadhātupariyāpannoti kāmāvacarabhāvena tattha antogadho kāmāvacaroti attho. Sesesupi eseva nayo.

此处论说于四地位中、四沙漏间，如同具足四地位之相彼岸法见，以此方式而展开，依前所说之序列，能知悉其义而不被杂乱分解。又所谓被欲界围绕者，乃指以欲乐之性质向内有所涵摄。余者亦以此理归纳解释。

Catuttho pana vāro tīsu bhūmīsu catūhi koṭṭhāsehi paṭisandhikkhaṇe uppajjanakānuppajjanakadhammadassanavasena pavatto. Tattha paṭhamakoṭṭhāse tāva –

第四节，则在三地位上，借由四沙漏分别表示出续转发生与未发生之法见。此中，第一沙漏则讲述：

‘‘Kāmadhātuyā upapattikkhaṇe sabbesaṃ pañcakkhandhā pātubhavanti, kassaci ekādasāyatanāni pātubhavanti, kassaci dasāyatanāni pātubhavanti, kassaci aparāni dasa, kassaci nava, kassaci satta, kassaci ekādasa dhātuyo…pe… satta dhātuyo. Sabbesaṃ ekaṃ saccaṃ pātubhavati. Kassaci cuddasindriyāni, kassaci terasa, kassaci aparāni terasa, kassaci dvādasa, kassaci dasa, kassaci nava, kassaci aparāni nava, kassaci aṭṭha, kassaci aparāni aṭṭha, kassaci satta , kassaci pañca, kassaci cattārindriyāni pātubhavanti, kassaci tayo hetū pātubhavanti, kassaci dve, kassaci ahetukā pātubhavanti. Sabbesaṃ cattāro āhārā, eko phasso…pe… ekaṃ cittaṃ pātubhavatī’’ti –

『于欲界生际之际，五蕴皆显现，有者见十一根境，有者十根，有者续以余数，七根至十一根诸界……诸根一切真理皆显现，有者见十三根，有者三根，有者续以余数，有者十二、十、九、八、七、五、四根有所显现，有者见三因，有者二因，有者无因显现。诸生之饮食，诸触，唯有一心显现』等——

Mātikaṃ nikkhipitvā vibhattā. Tattha paṭisandhikkhaṇe kāmāvacarānaṃ opapātikānaṃ, āpāyikānaṃ, devamanussānaṃ paripuṇṇāyatanānaṃ saddāyatanavajjitāni ekādasāyatanāni pātubhavanti, tāneva ekādasa dhātuyo honti. Saddo hi ekantena paṭisandhiyaṃ na uppajjati, tesaññeva pana jaccandhānaṃ dasa, jaccabadhirānaṃ aparāni dasa, jaccandhabadhirānaṃ nava, gabbhaseyyakānaṃ rūpagandharasakāyaphoṭṭhabbamanodhammavasena satta āyatanadhātuyo pātubhavanti. Opapātikānaṃ tihetukānaṃ manacchaṭṭhāni indriyāni, bhāvadvaye ekaṃ, jīvitindriyaṃ, somanassupekkhindriyesu ekaṃ, saddhādīni pañcāti cuddasindriyāni, tesaṃ dvihetukānaṃ paññindriyaṃ vajjetvā terasa, paṭhamakappikānaṃ manussānaṃ tihetukānaṃ bhāvindriyaṃ vajjetvā aparānipi terasa, tesaññeva duhetukānaṃ dvādasa, gabbhaseyyakānaṃ pana tihetukānaṃ purimesu cuddasasu cakkhādīni cattāri vajjetvā dasa, tesaṃ duhetukānaṃ nava, opapātikānaṃ ahetukānaṃ paripuṇṇāyatanānaṃ purimesu cuddasasu saddādīni vajjetvā aparāni nava, tesaññeva jaccandhānaṃ aṭṭha, tathā badhirānaṃ, andhabadhirānaṃ pana satta, gabbhaseyyakānaṃ pana ahetukānaṃ kāyamanobhāvajīvitaupekkhindriyāni pañca, tesaññeva napuṃsakānaṃ cattāri pātubhavanti. Ahetukacittesu hi vijjamānāpi ekaggatā samādhindriyataṃ na gacchati, manoviññāṇadhātuvasena pana ‘‘eko phasso’’tiādayo veditabbā.

采录序目并加区分。续转时欲界行众，出世间者及堕落者，天、人所具足的完整界相听根枯灭者，即十一根境，实即十一界。声则不完全于续转中产生，然于盲及聋眼缺者各有十根和余者共显，妊娠母胎诸感官形香味形软硬触法界共七界相现。出世众事三缘乃六根加意识、二心境界、生命根及对欢喜平等根中之一，信等十根共十三，去除二因称三因，有十三根。初次接触人生三因心根，去除此而余者三因，拔除三因终余者为十二根等。出世者三因中，胎中十三并去除眼等四根为十根。余者九根，去除胎者有八根，余七、五四根界列现，盲聋眼缺胎中眇等根显七、五、四根。胎者外五根界现。非缘心根虽有现相，却不入一心专注定境，唯以心识界表现『唯有一触』等现象。

Dutiyakoṭṭhāse pana –

第二沙漏则论述——

‘‘Rūpadhātuyā upapattikkhaṇe ṭhapetvā asaññasattānaṃ devānaṃ pañcakkhandhā pātubhavanti. Pañcāyatanāni, pañca dhātuyo, ekaṃ saccaṃ, dasindriyāni, tayo hetū, tayo āhārā, eko phasso…pe… ekaṃ citta’’nti –

『色界』因缘生成时，依止时有色非色诸天五蕴现前。五处，五界，一谛，十根，三因，三受，唯一触……唯心。

Mātikaṃ nikkhipitvā vibhattā. Tattha cakkhurūpasotamanodhammānaṃ vasena pañcāyatanadhātuyo veditabbā. Etthāpi gandharasaphoṭṭhabbānaṃ aggahaṇe kāraṇaṃ pubbe vuttameva. Cakkhusotamanojīvitindriyāni, somanassupekkhānaṃ aññataraṃ, saddhādīni pañcāti dasindriyāni veditabbāni.

列举所摄法门。此中应以眼色根眼识等五处界为所知。且当知鼻等五根聚成色界天之因，依前所说。眼色根生命根等，喜舍等诸根，信等为五，十根应知。

Tatiyakoṭṭhāse pana –

第三节中说——

‘‘Asaññasattānaṃ devānaṃ upapattikkhaṇe eko khandho pātubhavati rūpakkhandho, dve āyatanāni rūpāyatanaṃ dhammāyatanaṃ, dve dhātuyo rūpadhātu dhammadhātu, ekaṃ dukkhasaccaṃ, ekaṃ rūpajīvitindriyaṃ, asaññasattā devā ahetukā, anāhārā, aphassakā…pe… acittakā’’ti –

色界天因缘生成时，显现一蕴为色蕴，二处为色眼界及法眼界，二界为色界及法界，一苦谛，一色界生命根。色界天无因缘，不受食，不触……无心。

Saniddesamātikā nikkhittā. Ettha ca rūpampi kiñcāpi tesaṃ āyatanādikiccaṃ na karoti, saviññāṇakarūpīsu pana gahitattā idhāpi gahitaṃ. Gandhādayo pana tattha na gahitattā idhāpi na gahitā, no avijjamānatāya. Ekatalavāsikānaṃ vā sesabrahmānaṃ cakkhuvisayattā idhāpi rūpāyatanaṃ uddhaṭaṃ, asaññīnaṃ pana pañcāyatanāni, eko āhāro uppajjatīti veditabbaṃ.

依训解经文释义。此色界天无所能为于处界中事，但执慧者仍能执持。香等根此中不执持，非无知。单住余梵天亦以眼界色怠慢，而非色界天，色界天唯有五处，生唯一食，应知。

Catutthakoṭṭhāse –

第四节讲——

‘‘Arūpadhātuyā upapattikkhaṇe cattāro khandhā, dve āyatanāni, dve dhātuyo, ekaṃ saccaṃ, aṭṭhindriyāni , tayo hetū, tayo āhārā, eko phasso…pe… ekaṃ citta’’nti –

「无色界现起之时，有四蕴、二处、二界、一真理、八根、一因、三摄、三食、一触……一心。」

Mātikāpadāni nikkhipitvā vibhattā. Ettha ca manojīvitaupekkhindriyāni, saddhādīni pañcāti aṭṭhindriyāni veditabbāni. Sesaṃ suviññeyyameva. Evaṃ catūhi koṭṭhāsehi catuttho vāro veditabbo.

当将根本条目归纳整理，并分别阐明。此处说心识与命根等不动之根，信及其余共为五根，亦即八根，须当知悉。剩余部分应深解明了。如此以四类为纲，第四类应当知。

Pañcamo pana vāro tesaṃ dhammānaṃ bhūmantaravasena ‘‘kāmāvacaradhammā, na kāmāvacarā…pe… pariyāpannā’’ti cattāro duke mātikāvasena nikkhipitvā vibhajanavasena pavatto, so heṭṭhā vuttatthova.

至于第五类，则是诸法按其地位分类为「欲界法」与「非欲界法……」诸法被围绕分类，按四种范畴分别归纳详述，此即下文所论之义。

Chaṭṭho pana vāro sammutidevaupapattidevavisuddhideve niddisitvā manussadevagatīsu uppādakakammaāyuppamāṇadassanavasena vutto. Tatthāyaṃ saṅkhepattho – sattā hi dānasīlādikāmāvacarakusalaṃ katvā manussaloke khattiyamahāsālādikulesu ceva cātumahārājikatāvatiṃsayāmatusitanimmānaratiparanimmitavasavattisaṅkhātesu chasu devalokesu ca uppajjanti, tattha sinerupabbatavemajjhaparibhaṇḍapabbatato paṭṭhāya heṭṭhā yāva bhūmi tiriyaṃ cakkavāḷapabbataṃ āhacca etthantare pabbataākāsarukkhapathavinissitā cātumahārājacandasūriyā sabbe cātumahārājikā. Tato uddhaṃ cakkavāḷapariyantaṃ tāvatiṃsādayo yathākkamaṃ uparūpari ṭhitāti veditabbā. Devalokopi paramparacakkavāḷapabbataṃ appatto nāma natthi.

第六类则指约定存在，天界生成，纯净天，以及人天道的升降、显现等。此作简略说明。因众生修行布施、持戒等善欲境界，则在人间，诸如刹帝利、大豪族中，及四大王所治理地区、忉利天、夜摩天、须弥山天等诸天界生息；诸天依托于须弥山及中有毗舍浮图山及其周围的山川、天空、河流树木等而生，四大王及日月星辰皆属四大王界。从此向上及周围，三十三天层层相接，排列有序。天界内部乃至须弥山顶的天界并无超越此范围者。

Paṭhamajjhānaṃ pana parittaṃ bhāvetvā brahmapārisajjesu uppajjanti, majjhimaṃ bhāvetvā brahmapurohitesu, paṇītaṃ bhāvetvā mahābrahmesu, ime tayopi janā paṭhamajjhānabhūmiyaṃ ekatale vasanti. Āyuābhādibhedena panesaṃ bhedo, evaṃ uparipi.

第一禅净幽处门中，众生以不同净习之法，分别生于梵天众中。净习次第依次为初净禅行者生于梵众，随后净习而居梵师天，至熟练净习而生大梵天。以上三类众均居于第一禅的不同层次。彼等寿命及感受各异，如是皆复如上所述。

Catukkanaye pana dutiyajjhānaṃ, pañcakanaye dutiyatatiyajjhānañca parittaṃ, majjhimaṃ, paṇītañca bhāvetvā parittābhāappamāṇābhāābhassaresu uppajjanti. Tatiyajjhānaṃ parittādivasena bhāvetvā parittasubhaappamāṇasubhasubhakiṇhesu. Catutthajjhānaṃ pana bhāvetvā ārammaṇamanasikārachandādhimuttiādinānattato keci asaññīsu, keci vehapphalesu, keci avihesu, atappesu, sudassesu, sudassīsu, keci akaniṭṭhesu, ākāsānañcāyatanādīsu catūsu ca yathākkamaṃ uppajjanti. Tattha hi ekacce titthiyā ‘‘cittaṃ nissāya rajjanadussanādayo, tannidānāni ca dukkhāni samuppajjantī’’ti citte dosaṃ disvā ‘‘diṭṭhadhammanibbānameta’’nti saññāvirāgaṃ janetvā tatrūpapattiyā jhānaṃ bhāvetvā rūpakāyamattā ṭhitā vā nisinnā vā nipannā vā hutvā nibbattitvā tattheva pañcakappasatāni tiṭṭhantīti veditabbā.

第二禅中，四分法中，第二禅已起；五分法中，第二及第三禅均已起。众生经见净、应量净等观相而生。第三禅则依净习，包括颜色、光明、大小的净观相。第四禅则生不同境界，有依兴趣安住之心所净，有无烦恼之心净，有专注光明净等。某些外道于此有见，认为「心赖外界污秽之物，则其缘生苦」，据此断见「见法涅槃」，生出心识离欲。遂生禅定，现身虽在色身类境，若坐卧静止则如起净禅，如此活计十方。

Aṭṭhasamāpattilābhīnaṃ kataraṃ jhānaṃ vipaccatīti? Paguṇaṃ, sabbesu paguṇesu yassa vipākabhūmiṃ pattheti, taṃpatthanāya ca asati yaṃ maraṇasamaye samāpajjati, taṃ, tasmimpi asati uttamavasena nevasaññānāsaññāyatanaṃ vipaccati. Suddhāvāsesu ca avihādīsu anāgāmivajjitā sattā na uppajjanti, anāgāmino pana asaññīvajjitabrahmalokesu sabbattha uppajjituṃ labhanti. Sabbesampi ca ariyānaṃ tatrūpapattito uparūpapattipi, na heṭṭhūpapatti. Te hi paṭhamajjhānabhūmiyaṃ nibbattā anāgāmino nava brahmaloke sodhetvā matthake vehapphalesu ṭhitā parinibbanti, na nivattanti ariyānaṃ heṭṭhūpapattiabhāvā. Vehapphalaakaniṭṭhanevasaññānāsaññāyatanabhavā tayopi seṭṭhabhavā nāma. Imesu tīsu ṭhānesu nibbattā anāgāmino neva uddhaṃ gacchanti, na adho. Tattheva parinibbāyanti . Manussaloke ca sekhā gihibhāve yāvajīvaṃ tiṭṭhanti, na asekhā. Te hi arahattaṃ pattadivase pabbajanti vā, parinibbanti vā. Bhummadevesu pana khīṇāsavāpi yāvajīvaṃ tiṭṭhanti. Chasu kāmāvacaradevesu sotāpannasakadāgāminova tiṭṭhanti, anāgāmino pana tadaheva rūpabhavaṃ gantuṃ vaṭṭati khīṇāsavena parinibbātunti gahetabbaṃ. Evaṃ imāsu sattavīsatiyā bhūmīsu pariyāpannamanussadevabrahmalokesu nibbattasattesu manussānaṃ tāva imasmiṃ buddhuppādeva vassasataṃ āyuppamāṇaṃ, appaṃ vā bhiyyo. Āpāyikānaṃ, bhummadevānañca kadāci āyuparicchedo natthi, kammameva pamāṇaṃ. Te hi sattāhenapi maranti, kappampi tiṭṭhantīti.

于八支禅定成就者中，何为逆转禅那？所谓逆转，是指在诸种禅定中，那个具备反果之所依者，即于死时得失去的境界，为逆境之所依；此境界虽为逆境，仍高于无色无知入境界。纯净衣住（清净寿命状态）且未退转者不再生死轮回，唯有不退转者能于无色无知之梵天界处处生起。诸圣人于此皆为高有，不为下乘。彼等于初禅地生时，不退转已净除新欧梵天界，处于果报最胜境，涅槃而不退转，乃圣人无下乘之故。果报最胜境者，即无知无觉之凡夫界，亦为上境界。于此三处生起，不退转者既不上升亦不下降，正于此处般涅槃。世间弟子，若于在家未出家时，常活于世，不为不学人。其日得阿拉汉，或出家或涅槃；于地涌天者，虽断烦恼亦常存于世。欲界六趣天之中，须陀洹果位、斯陀含果位及阿那含果位者常住，惟阿那含者可于当时即入色界无色界，断烦恼涅槃。须知于此二十七土、诸世间及梵人天中，常生存者，于佛出世时，寿命或达数百岁，或更少。唯于恶趣及地涌天，此类众生寿命无减，因业力所致。即便如此，彼等亦终归死，世间法恒常不变，世代轮转。

Cātumahārājikānaṃ pana mānusakāni paññāsa vassāni ekaṃ rattindivaṃ, tāya rattiyā tiṃsa rattiyo māso, tena māsena dvādasamāsiyo saṃvaccharo, tena saṃvaccharena dibbāni pañcavassasatāni āyuppamāṇaṃ. Tāni manussagaṇanāya navutivassasatasahassāni honti. Tāvatiṃsānaṃ mānusakaṃ vassasataṃ ekaṃ rattindivaṃ katvā evamāgataṃ dibbaṃ vassasahassaṃ. Evaṃ yāmādīnaṃ vassagaṇanañca diguṇaṃ katvā heṭṭhimato diguṇacatugguṇaṃ āyuppamāṇaṃ veditabbaṃ.

人间四大帝王天中，人类寿命五十年一夜为一昼夜，即三十昼夜为一月，十二个月为一岁，一岁为十二个月。一年以此昼夜为准，天界寿命五百年。以此计算人类寿命九万亿岁。以唐三藏说法，天界寿命为人界的两倍，故天界寿命为人界的两倍乘四十四倍，约为八十八倍人寿。

Brahmesu pana brahmapārisajjānaṃ kappassa tatiyo bhāgo āyuppamāṇaṃ, brahmapurohitānaṃ upaḍḍhakappo , mahābrahmānaṃ eko kappo, parittābhānaṃ dve kappāti evaṃ uparūpari diguṇaṃ katvā yāva subhakiṇhā yojetabbaṃ. Subhakiṇhānaṃ hi catusaṭṭhikappaṃ āyuppamāṇaṃ, asaññīnaṃ, vehapphalānañca pañcakappasatāni, avihānaṃ kappasahassanti uparūpari diguṇavasena yāva akaniṭṭhā yojetabbaṃ. Akaniṭṭhānaṃ hi soḷasakappasahassāni, arūpānaṃ catunnaṃ yathākkamaṃ vīsati, cattāri, saṭṭhi, caturāsīti kappasahassāni āyuppamāṇanti.

于梵天界，春节三部分为寿命标度。梵天祭司寿命半刹那，伟大梵天寿命一刹那，外层须弥天寿命两刹那。如此层层相加加倍，再以良劫合计。良劫总计为六十四刹那寿命，以无知神祇及有果神祇五百刹那，非退转生命千刹那加倍，成最下层天寿命。最下层为十六万刹那，上四无色天寿命分别为二十、四十、六十、八十四刹那，皆复以千刹那计算之寿命。

Ukkhittā puññatejena, kāmarūpagatiṃ gatā;

放逸于善法之光中，已入欲色界之正路；

Bhavaggatampi sampattā, punāgacchanti duggatiṃ.

即使往生于善道，亦复还生于恶趣；

Tāva dīghāyukā sattā, cavanti āyusaṅkhayā;

诸有长寿之众生，其寿终时亦必离去。

Natthi koci bhavo nicco, iti vuttaṃ mahesinā.

世尊曾言：没有任何存在是永恒的。

Tasmā hi dhīrā nipakā, nipuṇā atthacintakā;

因此，智慧通达、精熟善巧者，善于思考利益；

Jarāmaraṇamokkhāya, bhāventi maggamuttamaṃ.

为了解脱老死，修习通向解脱的至高之道。

Bhāvayitvā suciṃ maggaṃ, nibbānogadhagāminaṃ;

修习并培育清净之道，行向涅槃之所；

Sabbāsave pariññāya, parinibbanti anāsavāti. (vibha. 1029);

了知诸漏皆尽而完全灭除无漏，故名无漏涅槃。（注释1029）

Ayaṃ chaṭṭhavāre nayo. · 这是第六轮中的方法。

Sattamo pana vāro tesaṃ khandhādīnaṃ abhiññeyyādibhāvavibhāvanavasena pavatto. Tattha hi –

第七节则论述他们发起对色蕴等诸法以三明等超越智慧的分解观察。此处云——

‘‘Rūpakkhandho abhiññeyyo, pariññeyyo, na pahātabbo, na bhāvetabbo, na sacchikātabbo. Cattāro khandhā abhiññeyyā pariññeyyā, siyā pahātabbā, siyā bhāvetabbā, siyā sacchikātabbā, siyā na pahātabbā na bhāvetabbā na sacchikātabbā’’tiādinā –

『色蕴』者，理应被直接了知，得以周遍了知，既不可舍弃，亦不可修习，亦不可证知。『四蕴』诸蕴皆应被直接了知与周遍了知，或当舍弃，或当修习，或当证知，亦或不舍不修不证。

Dvādasapi koṭṭhāsā vitthārato vibhattā. Tattha lakkhaṇapariggāhikāya paññāya khandhādayo sabbe dhammā abhiññeyyā. Ñātatīraṇapahānapariññāsu yathāyogaṃ yāya kāyaci pariññāya vasena sabbepi dhammā pariññeyyā. Lokuttaradhammāpi ñātapariññeyyāva. Akusalā pana pahātabbā. Maggo bhāvetabbo, phalaṃ, nibbānañca sacchikātabbaṃ. Tattha rūpakkhandho ñātatīraṇavasena pariññeyyo. Vipassanāvisaye hi sabbaṃ tīraṇapariññāya pariññeyyanti. Iminā nayena sabbattha abhiññeyyādibhāvo veditabbo.

此中十二处，乃自外至内分别展开。于此，以定相观护持之智慧，诸蕴等诸法皆当直接了知。于断遣无明与舍弃烦恼之周遍了知，如法如次依身周遍了知，诸法悉当了知。超世间诸法亦应依周遍了知而了知。诸不善法应当舍弃，道应当修习，果与涅槃应当证知。其中文色蕴当依周遍了知而了知。诸法观门，是皆由断遣而周遍了知。依由于此教训，应于一切处分别见知直接了知等之本质。

Aṭṭhamo pana vāro tesaṃ sārammaṇatāvibhāvanavasena pavatto, navamo panesaṃ diṭṭhasutamutaviññātesu saṅgahadassanavasena. Dasamo kusalattikādīhi saraṇadukapariyosānehi tikadukehi vibhāgadassanavasena pavatto, tepi heṭṭhā vuttanayāvāti ayamettha saṅkhepo, vitthāro panettha heṭṭhā vuttoyeva. Ādito paṭṭhāya sabbattha vibhaṅgapāḷiaṭṭhakathāsu (vibha. 978 ādayo; vibha. aṭṭha. 978 ādayo) gahetabboti.

第八则关于诸蕴聚之演显，因果业力之差别展开讲明。第九则关于已见已闻之境界，依聚合显相作说明。第十则以善行粗细等三类苦患尽止，依据三苦之差别，展开分别说明。这里就以简略方式说出其要，详说则于下文复述。起始处于各分集巴利注疏中皆可见（分集注疏第978页，起始），当参考阅览。

Dhammahadayavibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 法心分别论母释义已毕。

Mohavicchedaniyā abhidhammamātikatthavaṇṇanāya · 在《阿毗达摩论母义注》中，断痴部分

Vibhaṅgamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《分别论母义注》已完结。