1. Dhammasaṅgaṇīmātikā
1. Dhammasaṅgaṇīmātikā一、法集论母论
Tikapadatthavaṇṇanā
注疏章节义。
Tattha abhidhammassa mātikāti ettha kenaṭṭhena abhidhammo? Dhammātirekadhammavisesaṭṭhena. Atirekavisesatthadīpako hi ettha abhi-saddo ‘‘bāḷhā me dukkhā vedanā abhikkamanti, no paṭikkamanti (saṃ. ni. 4.87; 5.195, 1022; ma. ni. 3.384, 389), abhikkantavaṇṇā’’tiādīsu (saṃ. ni. 1.1; khu. pā. 5.1; su. ni. maṅgalasutta; vi. va. 857) viya, tasmā yathā samussitesu bahūsu chattesu ceva dhajesu ca yaṃ atirekappamāṇaṃ, visesavaṇṇasaṇṭhānañca chattaṃ, taṃ aticchattaṃ, yo atirekappamāṇo, visesavaṇṇasaṇṭhāno ca dhajo, so atiddhajoti ca vuccati, evameva ayampi dhammo dhammātirekadhammavisesaṭṭhena ‘‘abhidhammo’’ti vuccati. Bhagavatā hi suttantaṃ patvā khandhāyatanadhātusaccaindriyapaccayākārādayo dhammā ekadesena vibhattā, na nippadesena, abhidhammaṃ patvā pana anekehi nayavisesehi nippadesatova vibhattā. Evaṃ dhammātirekadhammavisesaṭṭhena ‘‘abhidhammo’’ti veditabbo.
此处所谓的“阿毗达摩纲目”，究竟为何而说？其所依本是“法的过量法的具体现象所成”。所谓“过量具体现象”的说法，正如本处阿毗达摩所用的词义所说明：“剧烈的痛苦感受临近，我不回避”（参见《增支部》、《中部》及《大念处经》注释中），以及关于“增长的描写”等说法（如《增支尼》1.1、《俱舍波罗蜜多论》5.1、《吉祥经》注释、《大毗婆沙论》等）。故如同众多伞盖与旗帜上有超出正常标准的特别特征且以此得名，在伞盖中超长者称为超伞盖，具特别标纹的称为特别旗帜，如此法义与众多法相加，且具更多差别，因而名为阿毗达摩。世尊曾开示于经典中，身心五蕴、六处、法界、根缘诸法等，只分为一类，而非分别分割；而阿毗达摩中则以诸多不同分类方法系统分割。故应当依此“法的过量法的特别具体现象”为认识阿毗达摩之法。
Kenaṭṭhena mātikā? Mātusamaṭṭhena. Mātā viyāti hi mātikā yathā padumikaṃ mukhanti. Yathā hi mātā nānāvidhe putte pasavati, te pāleti, poseti ca, evamayampi nānāvidhe dhamme, atthe ca pasavati, te ca avinassamāne pāleti, poseti ca, tasmā ‘‘mātikā’’ti vuccati. Mātikaṃ hi nissāya dhammasaṅgaṇīādisattappakaraṇavasena vitthāriyamānā anantāparimāṇā dhammā, atthā ca tāya pasutā, pālitā, positā viya ca honti. Tathā hi dhammasaṅgaṇippakaraṇe catasso vibhattiyo cittavibhatti rūpavibhatti nikkheparāsi atthuddhāroti . Tattha nānānayehi ekūnanavuticittavibhāvinī cittavibhatti vitthāriyamānā anantāparimāṇabhāṇavārā hoti, tadanantaraṃ ekavidhādinā rūpavibhāvinī rūpavibhatti vitthāriyamānā anantāparimāṇabhāṇavārā hoti, tadanantaraṃ mūlakhandhadvārādīni nikkhipitvā desito nikkheparāsi vitthāriyamāno anantāparimāṇabhāṇavāro hoti, tadanantaraṃ tepiṭakassa buddhavacanassa aṭṭhakathābhūto atthuddhāro vitthāriyamāno anantāparimāṇabhāṇavāro hoti. Evamidaṃ dhammasaṅgaṇippakaraṇaṃ vācanāmaggato atirekaterasamattabhāṇavārampi samānaṃ vitthāriyamānaṃ anantāparimāṇabhāṇavāraṃ hoti.
“何所本为纲目？”以“纲目”为母体。母体如莲花之象：母亲多样地照顾儿子，使其生长茁壮。正如母亲养育各种各样的儿子，呵护抚养；此处比喻各种诸法，在其义理上彼此依存、相互涵盖、相互包含护持，因而称之为“纲目”。所谓“纲目”者，乃依《法集》的七卷器具广义展开，其所显现的法义无量无边；所依之法义，因缘所生，其意义由此得以发展、维护、生长。又如《法集》中论述四种分类：心法的差异、色法的差别、成就及显现；其间因多种言说，而产生无量无边的阐述，继之以对色法的分别摄取，再继而分析五蕴门等根本玄妙法义；随后说明佛陀三藏经典及其注疏之义理解说，亦无边无际。因此，无论是“法集”的展开，亦或言说通达之法门，均是无限广大的。由此可见，《法集》作为“道理纲目”的名称，乃因涵盖无量的多样阐述而得名。
Tathā vibhaṅgappakaraṇe khandhavibhaṅgo āyatanadhātusaccaindriyapaccayākārasatipaṭṭhānasammappadhānaiddhipādabojjhaṅgamaggaṅgajhānaappamaññāsikkhāpadapaṭisambhidāñāṇakhuddakavatthudhammahadayavibhaṅgāti aṭṭhārasa vibhaṅgā vibhattā, te suttantabhājanīyaabhidhammabhājanīyādinānānayehi vitthāriyamānā paccekaṃ anantāparimāṇabhāṇavārā honti. Evamidaṃ vibhaṅgappakaraṇaṃ vācanāmaggato pañcatiṃsamattabhāṇavārampi samānaṃ vitthāriyamānaṃ anantāparimāṇabhāṇavāraṃ hoti.
如同《分别论》卷，分为十八种分别部分者：有五蕴分别、六入分别、十二因缘分别、念处修行、和合禅定、四念处、八正道、七觉支、道果禅那、四圣谛、正精进、萨嘎调查、正念初学、具足念、智慧解脱等部分。这些部分均为依经典教义细分，且各自含义详备，产生了无量无边的阐述内容。因此所谓《分别论》亦是如此展开，涵盖了二十五种不同的阐述线索，彼此交叉绵延生出无量数量的诠释。
Tathā dhātukathāpakaraṇaṃ ‘‘saṅgaho asaṅgaho’’tiādinā cuddasavidhena vibhattaṃ vācanāmaggato atirekachabhāṇavāramattampi samānaṃ vitthāriyamānaṃ anantāparimāṇabhāṇavāraṃ hoti.
再如《界论》部分，以“聚集与分离”等术语被细分为十三种说法，依据经典释义，有其独特诠释体系，产生了无量无边的阐述，由此得以深入展开和注释。所以《界论》依照教义路径，显现出的说法具备超量般的丰富表达、无量无边的语言流布。
Tathā puggalapaññattippakaraṇaṃ khandhapaññatti āyatanadhātusaccaindriyapuggalapaññattīti chabbidhena vibhattaṃ vācanāmaggato atirekapañcabhāṇavāramattampi vitthāriyamānaṃ anantāparimāṇabhāṇavāraṃ hoti.
如《个体名相论》中，对五蕴、六根、六境、五蕴、身心个体名相等六类细分说明，以经典词汇阐释，结构繁复，且说法详尽，于是同样衍生出过量五种语言表达方式，因而在释义和展开上，呈现出无量无边的连绵不绝。
Tathā kathāvatthuppakaraṇaṃ sakavāde pañca suttasatāni, paravāde pañca suttasatānīti suttasahassaṃ samodhānetvā vibhattaṃ vācanāmaggato saṅgītiāropitanayena dīghanikāyappamāṇampi vitthāriyamānaṃ anantāparimāṇabhāṇavāraṃ hoti.
如是，关于论义部分，有五百经文涉及正说法，有五百经文涉及反说法，合计一千经文。通过对这些经文的话义条理加以分类，连贯而升华出统一的诠释道路，其体量相当于长部规模展开，具无边无际的辩说丰盛。
Tathā yamakappakaraṇaṃ mūlayamakaṃ khandhāyatanadhātusaccasaṅkhāraanusayacittadhammaindriyayamakanti dasavidhena vibhattaṃ vācanāmaggato vīsabhāṇavārasatampi vitthāriyamānaṃ anantāparimāṇabhāṇavāraṃ hoti.
又如对双重章节部分，根本主题包括五蕴、六处、十八界、四谛真理、行相、心之性质与根绪、六根等共十种根本类别，对其话语条理进行分别分析，合计有二十万语句广泛展开，亦具无尽无量的辩说阐扬。
Paṭṭhānappakaraṇaṃ hetupaccayaārammaṇapaccayādicatuvīsatipaccaye gahetvā tikapaṭṭhānādicatuvīsatividhena vibhattaṃ paccekaṃ katipayabhāṇavārampi vitthāriyamānaṃ anantāparimāṇabhāṇavāraṃ hoti. Evaṃ anantāparimāṇānaṃ dhammānaṃ, atthānañca pasavanato, pālanato, posanato ca ‘‘mātā viyāti mātikā’’ti vuccati. Pālanaposanañcettha sammuṭṭhānaṃ, viraddhānañca pāḷiatthānaṃ mātikānusārena sallakkhetvā samānayanato, rakkhaṇato ca veditabbaṃ. Sā panāyaṃ paricchedato dhammasaṅgaṇīmātikā vibhaṅgamātikā dhātukathāmātikā puggalapaññattimātikā kathāvatthumātikā yamakamātikā paṭṭhānamātikāti sattannaṃ pakaraṇānaṃ ādimhi ṭhapitā sattavidhā hoti.
关于根缘章节，则从因缘、缘起、触等二十四种缘起条件入手，通过对三类根缘的分别，及二十四种具体根缘的细致划分，对每一条分别展开，并辅以若干语句说明，形成无尽无量的辩说境界。诸如此类无量无边法门的道理、其旨趣，以及在教法中产生、保护、增益的状况，统称为“母法目录”。其中“保护”与“增长”的缘由，应当按照法目录与法表的顺序，分别做出区分引导，作为方能正确把握之标准。由此一道理分类母法目录分为总论法表、别解法表、法界母表、诸个人所造法目录、论义部分母表、双重章节母表等七类，构成初步的七部内容。
Tattha dhammasaṅgaṇīmātikā ādi, sāpi tikamātikā dukamātikāti duvidhā. Tattha dvāvīsati tikā tikamātikā nāma. Dvecattālīsasatadukā dukamātikā nāma, sā puna āhaccabhāsitā sāvakabhāsitāti duvidhā. Tattha dvāvīsati tikā ceva, ‘‘hetū dhammā na hetū dhammā…pe… saraṇā dhammā araṇā dhammā’’ti ime ca sataṃ dukāti ayaṃ āhaccabhāsitā sammāsambuddhadesitā sattannaṃ pakaraṇānaṃ mātikā nāma, tadanantarā ‘‘vijjābhāgino dhammā avijjābhāgino dhammā…pe… khayeñāṇaṃ anuppādeñāṇa’’nti ime dvācattālīsa suttantikadukā dhammasenāpatisāriputtattherena ṭhapitattā sāvakabhāsitā nāma. Ime ṭhapento pana thero na sāmukkaṃsikena attano ñāṇena ṭhapesi, ekuttariyaṃ pana ekakanipātadukanipātasaṅgītisuttadasuttarasuttehi samodhānetvā ābhidhammikattherānaṃ suttantaṃ patvā akilamanatthaṃ ṭhapesi.
其中总论法表及与其相关的三种法表共三部、双重章节法表及与其相关的两种法表共二部。二十一种论表称为论义部分法表。四千二百余种反面法表称为反说法表。反说内又分为两种：一为经文由正觉者开示的反面法类别称为声闻部说；二为由比库长老沙利坛建立、称为比库部说。此法由长老以其个人智慧而开创，不同于合众出自同一小章节单独章节及连复式经文梵文逐节积成，穷尽一切妙义而立。
Sā puna sappadesanippadesavasena dve koṭṭhāsā honti. Ettha hi nava tikā, ekasattati ca dukā sappadesānaṃ sāvasesānaṃ nāmarūpānaṃ pariggahitattā sappadesā nāma, avasesā terasa tikā, ekasattati ca dukā nippadesānaṃ niravasesānaṃ nāmarūpānaṃ gahitattā nippadesā nāma. Tesaṃ vibhāgo tattha tattheva āvi bhavissati. Tathā nāmalābhavasena dvidhā. Sabbeva hi ete tikadukā ādipadavasena, sabbapadavasena cāti dvidhā nāmaṃ labhanti. Tattha ‘‘kusalā dhammā, akusalā dhammā, abyākatā dhammā’’ti ayaṃ tāva ādipadavasena laddhanāmo kusalattiko nāma. ‘‘Sukhāya vedanāya sampayuttā dhammā…pe… dhammā’’ti ayaṃ sabbapadavasena laddhanāmo vedanāttiko nāma. Evaṃ sabbesampi tikadukānaṃ nāmaṃ veditabbaṃ.
此外，声闻部说语意段落组织为二重章节形式。此中有九个论义章节，七十一组反面章节，以整合覆盖所有名称与形式，称作语句段落；剩余三十三组论义章节，七十一组反面章节组合成不完全语句段落，也称为语句段落。该分类法在当时即被采纳。名称区分亦有两类。所有这类七十一组反面章节，以开头法语标识及通用语词命名，称为开首名称。以末端法语标识命名的则称为末端名称。此二名皆应了知。
Sā panesā pañcadasahi paricchedehi vavatthitā. Tikānaṃ hi eko paricchedo, dukānaṃ cuddasa . ‘‘Hetū dhammā nahetū dhammā’’tiādayo hi cha dukā ganthato ca atthato ca aññamaññasambandhena kaṇṇikā viya, ghaṭā viya ca hutvā ṭhitattā ‘‘hetugocchako’’ti vuccati. Tato apare ‘‘sappaccayā dhammā’’tiādayo satta dukā aññamaññaṃ asambandhā kevalaṃ dukasāmaññena uccinitvā gocchakantare ṭhapitattā, aññehi ca antaradukehi cūḷakattā ‘‘cūḷantaradukā’’ti veditabbā. Tato paraṃ āsavadukādīnaṃ channaṃ dukānaṃ vasena āsavagocchako nāma. Tato saṃyojanadukādīnaṃ channaṃ vasena saṃyojanagocchako nāma. Tathā ganthaoghayoganīvaraṇadukādīnaṃ channaṃ channaṃ vasena ganthaoghayoganīvaraṇagocchakā nāma. Parāmāsadukādīnaṃ pañcannaṃ vasena parāmāsagocchako nāma. Tato paraṃ sārammaṇadukādayo catuddasa dukā mahantaradukā nāma. Tato paraṃ upādānadukādayo cha dukā upādānagocchako nāma. Tato kilesadukādayo aṭṭhadukā kilesagocchako nāma. Tato paraṃ dassanenapahātabbadukādayo aṭṭhārasa dukā abhidhammamātikāya pariyosāne ṭhapitattā piṭṭhidukā nāma. Vijjābhāgiyadukādayo pana dvācattālīsa dukā suttantikadukā nāma. Evametissā pañcadasahi paricchedehi vavatthitāya tāva ayaṃ atthavaṇṇanā bhavissati.
这反面章节则可以细分为十五种类别。一种论表有二十种反面章节，自“因法非因法”等句起始，像是扣住了每章内容的关键，如同罐口，故称为因类法表。然后有七种反面章节，自“诸先行法”等起，彼此无相连系，但均以单纯反面性质相互对照，聚集于关键部分，称为小间类反面章节，其他互相对立者则称为小间间反面章节。其后又有以烦恼遮盖为特征的反面章节称为烦恼遮蔽类；以结缚遮盖为特征的称为结缚遮蔽类；以习气遮盖为名的称为习气遮蔽类；以谤缠五类聚合成谤缠遮蔽类；以少烦恼诸法组成调护类；以取着烦恼为主的六类组成取着类；以八种烦恼组成烦恼类；再以十八种放弃见解构成论末段；以二十四种正见部分构成声闻部说反面章节。以如此十五种分类详述，乃至本文对该内容得出此含义注释。
Kusalattikavaṇṇanā善三法释义
Yasmā panettha tikamātikā ādi, tatthāpi kusalattiko ādi, tasmā kusalattikassa tāva –
由于这里所说的三昧、四念处等，虽然说法多而复杂，但本质上仍属于善法一类，因此就善法而言，这样
Atthato bhūmibhedā ca, paccekaṃ sampayogato;
有功用的因地、个别的缘起相续，
Uddesato ca dhammānaṃ, lakkhaṇādivibhāgato.
还有这些法的目的、特征等的分别，
Saṅgahā suññato ceva, visayādippabhedato;
以及对相应内容诸部分的综合，都是空无自性的，因缘所生起。
Yathānurūpaṃ sabbattha, veditabbo vinicchayo.
总之，应当根据各处的实际情况加以认识和审判。
Tattha atthato tāva kusalā dhammāti ettha kusalasaddo ārogyānavajjachekasukhavipākesu dissati. Ayaṃ hi ‘‘kacci nu bhoto kusalaṃ, kacci bhoto anāmaya’’ntiādīsu (jā. 1.15.246; 2.20.129) ārogye dissati. ‘‘Katamo pana, bhante, kāyasamācāro kusalo ? Yo kho, mahārāja, kāyasamācāro anavajjo’’tiādīsu (ma. ni. 2.361) anavajje. ‘‘Kusalo tvaṃ rathassa aṅgapaccaṅgāna’’ntiādīsu (ma. ni. 2.87) cheke. ‘‘Kusalassa kammassa katattā upacitattā’’tiādīsu (dha. sa. 431) sukhavipāke. Svāyamidha ārogyepi anavajjepi sukhavipākepi vattati. Yatheva hi rūpakāye nibyādhitāya ārogyaṭṭhena kusalaṃ vuttaṃ, evaṃ arūpadhammepi kilesabyādhino abhāvena ārogyaṭṭhena kusalaṃ veditabbaṃ. Kilesavajjassa pana abhāvā anavajjaṭṭhena kusalaṃ.
这里所说的‘善法’主要指的是：在健康、无病、无过失、安乐果报等方面显现出来的善。譬如语云：‘你们中谁是善呢？谁是不病者？’等言（《犍度经》1.15.246；2.20.129）显示的是健康；又如‘何谓身体行为是善呢？即是陛下，身体行为无过失者’（《中部尼陀经》2.361）所说的是无过失；‘你是车轮各部分中善者’（《中部尼陀经》2.87）举例形象；又如‘善业的正确、适当性’（《法句经注》431）指向安乐果报。这里自身也在健康、无过失、安乐果报诸方面成立良善。正如肉身之健康被称为善一样，无形法中因无烦恼障碍之病而具健康之相，也应称为善。但烦恼障碍不存在则无过失，故有无过失之善。
Dhamma-saddo panāyaṃ pariyattihetuguṇanissattanijjīvatādīsu dissati. Ayaṃ hi ‘‘dhammaṃ pariyāpuṇāti suttaṃ geyya’’ntiādīsu (a. ni. 4.102) pariyattiyaṃ dissati. ‘‘Hetumhi ñāṇaṃ dhammapaṭisambhidā’’tiādīsu (vibha. 720) hetumhi. ‘‘Na hi dhammo adhammo ca, ubho samavipākino’’tiādīsu (theragā. 304) guṇe. ‘‘Dhammesu dhammānupassī viharatī’’tiādīsu (dī. ni. 2.373) nissattanijjīvatāyaṃ, svāyamidhāpi nissattanijjīvatāyameva vaṭṭati.
教法的声音主要显现于学习经文、因缘之理、传持生命等方面。这是因为所谓“圆满端正诵说的法、歌颂的法”这些说法，显示的是学习的层面。又如“在因缘中有分别智慧的法理解”，这里说的是因缘层面。又如“法不为邪恶，邪恶亦不为法，二者均有相应结果”，这里论述的是品质。还有“观察法中诸法而住”，此处指的是弃绝依止、生命的本质，其自相续承亦正是弃绝依止。这就是教法声音所显的所有方面。
Vacanattho panettha – kucchite pāpadhamme salayanti calayanti kampenti viddhaṃsentīti kusalā. Kucchitena vā ākārena sayantīti kusā, te kuse lunanti chindantīti kusalā. Kucchitānaṃ vā sānato tanukaraṇato ñāṇaṃ kusaṃ nāma, tena kusena lātabbā parivattetabbāti kusalā. Atha vā kosallaṃ vuccati paññā, tato kosallato sambhūtattā kusalā. Idaṃ pana anantare vuttañcāti nibbacanadvayaṃ kiñcāpi nippariyāyato ñāṇasampayuttānameva yujjati, ruḷhīvasena pana taṃsadisatāya ñāṇavippayuttānampīti gahetabbaṃ. Yathā vā kusā ubhayabhāgagataṃ hatthappadesaṃ lunanti, evamimepi uppannānuppannabhāvena ubhayabhāgagataṃ saṃkilesapakkhaṃ lunanti, tasmā kusā viya lunantīti kusalā. Attano pana sabhāvaṃ dhārentīti dhammā, dhārīyanti vā paccayehi, dhārīyanti vā yathāsabhāvato ādhārīyantītipi dhammā. Na kusalā akusalā, mittapaṭipakkhā amittā viya kusalapaṭipakkhāti attho. Na byākatāti abyākatā, kusalākusalabhāvena akathitāti attho. Tesu anavajjasukhavipākalakkhaṇā kusalā, sāvajjadukkhavipākalakkhaṇā akusalā, avipākalakkhaṇā abyākatā.
此处所说的词义是：不善法中残存者扰动、动摇、摇晃、够刺破的，是善；以不善的身体形态平卧的，是善；他们折断、瓦解的，也是善。被折断者、被磨损、被纤细化者，是以智慧名为“善”，依此“善”应当被理解为可转变的；接着所谓“巧智”是指智慧，由此智慧所生的即为善。此中又说关于“无间的联结”，即二者紧密相关，不可割裂，如同“善美的色眼”、“善美的声音”般。若果这些词义一致，诸善法和善、不善、未定义的词都可视为在法的整体上统一。若说“善的词义除非被理解为不善词义时才成立”，则说明它们并非统一。所谓法，乃是状态。状态有、有无两者。既然因互相依存而生，有无相对伴随，何以善等亦必然有无共存？这乃无因缘所致。正如智者所允许“善之词”非如善一般，即具特殊义涵：诸智者承认，因“善声”在“法声”之前被称呼，而明示善、不善等诸性质的共同一般性，能使“法声”归于统一，剔除不善及其他性质，从而分别各自的个别意义。如此，虽对各别对象和属性有区分，归于整体上的统一是智者所认可之故，无过失。此理通达，则于他处亦当依理知之。这便是词义的决定。
Kiṃ panetāni kusalāti vā dhammāti vātiādīni ekatthāni, udāhu nānatthānīti? Kiñcettha yadi tāva ekatthāni, ‘‘kusalā dhammā’’ti idaṃ ‘‘kusalā kusalā’’ti vuttasadisaṃ hoti. Atha nānatthāni, tikadukānaṃ chakkacatukkabhāvo āpajjati, padānañca asambandho ‘‘kusalā rūpaṃ cakkhumā’’tiādīnaṃ viya. Athāpi yadi etāni ekatthāni, kusalākusalābyākatapadānaṃ tiṇṇampi dhammānaṃ dhammasabhāvena ekattā kusalādīnampi ekattaṃ āpajjati. Atha ‘‘kusalapadato akusalādipadassa aññattaṃ siyā’’ti vadatha, na etāni ekatthāni. Tadā dhammo nāma bhāvo. Bhāvato ca añño abhāvoti. Evaṃ aññoññāpekkhāya abhāvattamāpannehi dhammehi anaññe kusalādayopi abhāvā eva siyunti? Sabbametaṃ akāraṇaṃ, kasmā? Yathānumativohārasiddhito, na hi ‘‘kusalā dhammā’’tiādīni padāni yathā kusalā kusalāti, evaṃ atthavisesābhāvena paṇḍitehi anumatāni, nāpi kusalā rūpaṃ cakkhumā-saddā viya aññamaññaṃ anolokitatthabhāvena, atha kho anavajjaiṭṭhavipākattādisaṅkhātassa atthavisesassa, sabhāvasādhāraṇādiatthasāmaññassa ca jotakattena yathākkamaṃ anumatāni. Kusala-saddo hi dhamma-saddassa purato vuccamāno kusalākusalādisabbasādhāraṇasāmaññatthadīpakaṃ dhamma-saddaṃ akusalādito nivattetvā attano attano atthavisesavisiṭṭhatthadīpakaṃ karoti. Evaṃ paccekaṃ bhinnavisayānampi nesaṃ visesanavisesitabbabhāvena pavattiyaṃ ekatthatāya paṇḍitānumatatāya yathāvuttadosāropane kāraṇaṃ vuttaṃ, sabbametaṃ akāraṇaṃ. Evaṃ tato paresupi sabbattha yathānurūpato ñātabbaṃ. Ayaṃ tāva padatthato vinicchayo.
何谓善、法及诸类词义统一？或谓它们含多种义项，意为多义。如果它们某处统一，则“善法”与“善的善”意义相近；若多义则形成三苦四苦之分，词与词间也不相应，如“善的色物”“眼”的关系。即使合一，因善、不善、未明性质词叠加，诸法由词汇体组成亦具统一性。若言“善辞之义不同于不善辞”，则非统一。此则所谓法乃状态，状态或有或无。因相互依存，有无对立。如果因相互依存而出无、相对，则善等必有无。何以无？此乃无因果推定可得。诸“善辞”在“法辞”之前，被称为善恶等的共同一般性质指示语，是法语音，剔除不善等作特殊义指示，故分别自身特殊意义。因此单独对象虽异，整体统一是智者所允许，无误。此为该语的鉴别判断。
Kusalapadattho善词之义
Bhūmibhedāti tesu kusalākusalābyākatesu dhammesu kusalā tāva dhammā bhūmibhedato catubbidhā honti – kāmāvacarā rūpāvacarā arūpāvacarā lokuttarāti. Ayaṃ bhūmibhedato vinicchayo.
所谓“境界差异”者，于未分别阐明善不善的法中，善法依境界差异分为四类：欲界、色界、无色界、出世间界。此即境界差异的决定。
Sampayogatoti evaṃ bhūmibhedato catubbidhānampi nesaṃ paccekaṃ sampayogato vinicchayo veditabbo. Tattha kāmāvacarā tāva sampayogato aṭṭhavidhā honti. Seyyathidaṃ? Somanassasahagataṃ ñāṇasampayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāraṃ. Upekkhāsahagataṃ ñāṇasampayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāraṃ. Somanassasahagataṃ ñāṇavippayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāraṃ. Upekkhāsahagataṃ ñāṇavippayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāranti. Tattha iṭṭhārammaṇatā, saddhābāhullatā, visuddhadiṭṭhitā, ānisaṃsadassāvitā ca ekādasa pītisambojjhaṅgakāraṇāni cāti imehi tāva kāraṇehi somanassasahagatabhāvo veditabbo. Ñāṇasampattiṃ pana patthetvā katakammato, brahmādiupapattito, paññādasakavasena indriyaparipākato, vikkhambhanena kilesadūribhāvato ca sattavidhadhammavicayasambojjhaṅgakāraṇato ca ñāṇasampayuttatā veditabbā. Attano vā paresaṃ vā vasena pavatto pubbapayogo saṅkhāro nāma.
所谓结合，则于境界差异四类之中，亦当分别结合辨明。欲界的结合有八种，如次：伴随欢喜、智慧具足且无造作的法；伴随欢喜、智慧具足且有造作的法；伴随无喜乐、智慧具足且无造作的法；伴随无喜乐、智慧具足且有造作的法。这里，“就所宜修持而言”，由信心充满、清净见、有依止预见、具十一种欢喜觉支缘起等因缘，展现出伴随欢喜的状态。智慧圆满后产生解脱之见，并由十种智慧、感官圆满、无染污远离、七种法分类觉支之因，显现智慧具足且无造作的状态。由自己或他人受持先前法所带来的依止，此即造作。
Tena uppannaṃ sasaṅkhāraṃ, tadabhāvā asaṅkhārañca veditabbaṃ. Etesu hi yathāvuttasomanassañāṇahetuṃ āgamma pahaṭṭho ‘‘atthi dinna’’nti ādinayappavattaṃ sammādiṭṭhiṃ purakkhatvā asaṃsīdanto, parehi ca anussāhito dānādīni puññāni karoti, tadāssa somanassasahagataṃ ñāṇasampayuttaṃ paṭhamaṃ kusalaṃ uppajjati. Yadā pana vuttanayena haṭṭhatuṭṭho sammādiṭṭhiṃ purakkhatvā amuttacāgitādivasena saṃsīdamāno, attano paṭisaṅkhārena vā parehi vā ussāhito karoti, tadāssa tadeva sasaṅkhāraṃ dutiyaṃ kusalaṃ hoti. Yadā pana ñātijanādipaṭipattidassanena jātaparicayā bāladārakādayo bhikkhuādidassanena somanassajātā sahasā dānavandanādīni karonti, tadā ñāṇavippayuttaṃ tatiyaṃ kusalaṃ uppajjati. Yadā pana ñātiādīhi ussāhitā evaṃ paṭipajjanti, tadā tadeva catutthaṃ sasaṅkhāracittaṃ hoti. Yadā pana somanassahetuno abhāvena visuṃ catūsupi vikappesu somanassarahitā honti, tadā sesāni cattāri upekkhāsahagatāni kusalāni uppajjanti. Evaṃ paccekaṃ sampayogato vinicchayo veditabbo.
由此生起的有造作法及其对立无造作法，当分别知之。若按理因缘，内心起欢喜智慧之因，断除“存在”的观念，建立正见，并不懈怠，且教化他人布施功德，则生起第一善的伴欢喜智慧法。若一旦断除过去的懈怠与我慢，持正见精进，以自他意志努力，则产生第二善的有造作法。若因亲族众生等的接触和观察，见到比库等及众生从生成开始即具欢喜，则生起第三善的伴智慧现象。若亲族等受其鼓励而精进修道，则生起第四种有造作心为法。若没有欢喜之因，且在四大变化中，余余都是伴随无喜的四种善法。如此，应分别知彼等微细结合现象。
Uddesato ca dhammānanti evaṃ sampayogato aṭṭhavidhesu kusalesu paccekaṃ dhammānaṃ uddesatopi vinicchayo veditabbo. Tattha paṭhamakusale tāva pāḷiyā sarūpena āgatā tiṃsa dhammā, yevāpanakā navāti ekūnacattālīsa dhammā honti. Seyyathidaṃ – phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ vitakko vicāro pīti vīriyaṃ cittekaggatā jīvitaṃ saddhā sati hirī ottappaṃ alobho adoso amoho kāyapassaddhi cittapassaddhi kāyalahutā cittalahutā kāyamudutā cittamudutā kāyakammaññatā cittakammaññatā kāyapāguññatā cittapāguññatā kāyujukatā cittujukatāti ime sarūpena āgatā tiṃsadhammā. Chando adhimokkho manasikāro tatramajjhattatā karuṇā muditā kāyaduccaritavirati vacīduccaritavirati micchājīvaviratīti ime yevāpanakā navāti.
对所说法义，因其相应关系，在八种善法中，须了解个别法的分别及认识其究竟。其中，第一善法即巴利文中共有三十种形态，即包括现行的九十减一即四十九种法。如是——触、受、想、思、意识、心、意念、分别、喜乐、精进、心集中、生活、信心、念、羞耻、惭愧、不贪、不嗔、不痴、身安宁、心安宁、身敏捷、心敏捷、身体灵巧、心灵巧、身体应任、心应任、身体纯洁、心纯洁、身体整洁、心整洁……这些三十种法均以形态出现。欲心、专注、思惟、中道性、慈悲、喜悦、身不恶行禁戒、口不恶行禁戒、邪命禁戒——这些共九十种亦如是。
Padabhājanīye pana –
又关于法的分类法——
‘‘Yasmiṃ samaye kāmāvacaraṃ kusalaṃ cittaṃ uppannaṃ hoti…pe… tasmiṃ samaye phasso hoti, vedanā…pe… saññā cetanā cittaṃ vitakko vicāro pīti sukhaṃ cittassekaggatā saddhindriyaṃ vīriyindriyaṃ satindriyaṃ samādhindriyaṃ paññindriyaṃ manindriyaṃ somanassindriyaṃ jīvitindriyaṃ sammādiṭṭhi sammāsaṅkappo sammāvāyāmo sammāsati sammāsamādhi saddhābalaṃ vīriyabalaṃ satibalaṃ samādhibalaṃ paññābalaṃ hiribalaṃ ottappabalaṃ alobho adoso amoho anabhijjhā abyāpādo sammādiṭṭhi hirī ottappaṃ kāyapassaddhi cittapassaddhi kāyalahutā cittalahutā kāyamudutā cittamudutā kāyakammaññatā cittakammaññatā kāyapāguññatā cittapāguññatā kāyujukatā cittujukatā sati sampajaññaṃ samatho vipassanā paggāho avikkhepo hotī’’ti (dha. sa. 1) –
『当时，若有欲界行为之善心生起……其时有触、受、想、意念、意识、心、思、分别、喜乐、安乐、心集中、信心根、精进根、念根、定根、慧根、意根、欢喜根、生命根、正见、正思惟、正精进、正念、正定、信力、精进力、念力、定力、慧力、羞耻力、愧怍力、不贪、不嗔、不痴、不嫉妒、不恚恨、正见、羞耻、惭愧、身体安宁、心安宁、身体敏捷、心敏捷、身体灵巧、心灵巧、身体应任、心应任、身体纯洁、心纯洁、身体清净、心清净、念、正念、正定、止、观、精进、不动心』（断经集 1），如此如法而具形态示现的三十九法。
Evaṃ sarūpato uddiṭṭhā chapaññāsa dhammā ‘‘ye vā pana tasmiṃ samaye aññepi atthi paṭiccasamuppannā arūpino dhammā’’ti (dha. sa. 1) evaṃ yevāpanakavasena sāmaññato uddiṭṭhā, aṭṭhakathāyaṃ cassā tesu tesu suttappadesesu āgate gahetvā sarūpato niddiṭṭhā chandādayo navāti pañcasaṭṭhi dhammā āgatā. Yasmā pana tesu sarūpena āgatā jhānaṅgaindriyamaggaṅgabalamūlādīnaṃ vasena ekasseva bahukiccatādassanatthaṃ punappunaṃ gahetvā pariyāyena chapaññāsavidhena desitāpi agahitaggahaṇena yathāvuttā samatiṃseva dhammā honti, te pana savibhattikā avibhattikāti duvidhā. Tattha phassādayo aṭṭhārasa ekakattā avibhattikā. Vedanādayo dvādasa dhammā aṭṭhatiṃsappabhedena yathāyogaṃ vibhattattā savibhattikā, yevāpanakā pana avibhattikā eva. Tasmā te sabbepi nippariyāyena ekūnacattālīsa dhammāva honti. Honti cettha –
此般具形态示现之四十九法，即断经集所说之『当时亦有他所产生之无形法』，同理以共相法而一般表述于注疏中。就说法中，各经文中到来的具形态法，即包括五十九种法。因这些具形态法之缘由，包含禅支、根、道、力等诸根本因，亦含种种复义，为适合多种任务之显示，经文反复取用和多面讲述，因此虽阐释诸法各有差异，但皆为合理法理的表达。这些法有分别与不分别两种。其间触等十八法相互和谐不分别。受等十二法，若按三十八分类法作差别而分别，乃分别法；若均以整体视即为不分别。故此，全部之法从其究竟分类，则为四十九种法。
Phassādipañcakaṃ pañcajhānaṅgānindriyaṭṭhakaṃ;
其分述如下：
Maggaṅgapañcakaṃ sattabalaṃ mūlattikampi ca.
触为五法，禅支为五，根为七，根本及主要诸法也。
Kammapathattikañceva , lokapāladukaṃ tathā;
业处及护护世者之苦；
Passaddhiādī cha dukā, tīṇi piṭṭhidukāniti.
宁静等三种苦及苦集三种苦也。
Sattarasahi rāsīhi, chapaññāseva pāḷiyaṃ;
共有一百七十八条，约略如三藏部文；
Vuttā sabhāvato tiṃsa, dhammā agahitaggahe.
论及其本性，共三十种，不计之外。
Phasso jīvitasaññā ca, cetanā cārapītiyo;
触受与生命之识，亦属心行三者；
Cha dukā kāyapassaddhi-pamukhāṭṭhārasekakā.
此六苦以身之宁静为首，具破坏之性也。
Cittaṃ vitakko saddhā ca, hiriottappiyampi ca;
心、思维和信心，连同羞耻心与恐惧心也一起；
Alobho ca adoso ca, satta dvidhā vibhāvitā.
不贪、不嗔，这七种心态被二分明辨；
Vedanā tividhā vīriyaṃ, sati ca catudhā matā;
感受有三种，精进亦有三种，念则有四种被认为；
Chaddhā ekaggatā paññā, sattadhāva vibhāvitā.
遮蔽、专注与智慧，七种分别被明辨；
Viratī appamaññāyo, manakkāro chandamajjhattā;
远离恶行、持戒、记忆力与内心的欲望；
Dhimokkho yevāpanakā, navete paṭhame mane.
审慎与正念澄清，一切皆归于此初发心。
Pañcasaṭṭhividheneva, pariyāyena desitā;
犹如以五十六种方式顺序宣说，
Navādhikā ca tettiṃsa, dhammāva paramatthatoti.
另外有三十三种法称为最高义。
Ettha ca sarūpena āgatā tiṃsa dhammā, yevāpanakesu cattāro cāti catuttiṃsa dhammā ekakkhaṇe niyatā labbhanti, sesā pana karuṇādayo pañca karuṇāpubbabhāgamuditāpubbabhāgavasena, kāyaduccaritavacīduccaritamicchājīvehi viramaṇavasena ca cittassa pavattikālesu eva uppajjitvā aññathānuppajjanato aniyatā. Te ca yasmā dukkhitasukhitasattavasena, kāyaduccaritādittayavasena ca paccekaṃ bhinnavisayattā ekato na uppajjanti, tasmā karuṇāpubbabhāgādivasena pavattesu pañcasu cittakkhaṇesu niyatā catuttiṃsa, karuṇādīsu ekanti pañcatiṃsa dhammā uppajjanti, kevalaṃ pana dānādivasena pavattiyaṃ niyatā catuttiṃseva uppajjantīti veditabbaṃ. Ayaṃ dhammuddesato vinicchayo.
此中以形态具足者共有三十种，正如前述，凡杂色有四，则三十四种法在一刹那间是确定得现起的，其余慈悲等五种，于慈悲的前部分、喜悦的前部分、愤怒的前部分依次而起，并伴随着身、口、意的恶行恶语与邪命断绝，在心的生成时刻才现起，且其生成与他不同，不是常起的。由于这些法具苦乐之体、又因所生时身恶行等作业断绝，彼此独立而不同时起，故以慈悲等前部分为缘，在五个心刹那中常起三十四种法；以慈悲等诸法相续，唯有五十三法生起；唯有布施等现行时生起的法中确定为三十四，依此知晓此法意旨之辨别。
Lakkhaṇādivibhāgatoti evaṃ uddiṭṭhānaṃ dhammānaṃ lakkhaṇarasādito vinicchayo veditabbo. Phusatīti phasso. Svāyaṃ phusanalakkhaṇo, saṅghaṭṭanaraso, sannipātapaccupaṭṭhāno, āpāthagatavisayapadaṭṭhāno. Ayaṃ hi arūpadhammopi samāno ārammaṇe phusanākārena pavattatīti phusanalakkhaṇo, sā cassa phusanākārappavatti ambilādidassane kheḷuppādādinā ñātabbā. Ekadesena pana anallīyamānopi rūpaṃ viya cakkhuṃ, saddo viya ca sotaṃ cittamārammaṇañca saṅghaṭṭetīti saṅghaṭṭanaraso. Tikasannipātasaṅkhātassa pana attano kāraṇassa vasena paveditattā sannipātapaccupaṭṭhāno, phalaṭṭhena paccupaṭṭhānena panesa vedanāpaccupaṭṭhāno nāma hoti. Tajjāsamannāhārena ceva indriyena ca parikkhate visaye anantarāyena uppajjanato āpāthagatavisayapadaṭṭhānoti vuccati. Vedanādhiṭṭhānabhāvato panesa niccammā gāvī viya daṭṭhabbo. Lakkhaṇādīsu ca tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ sabhāvo vā sāmaññaṃ vā lakkhaṇaṃ nāma, kiccaṃ vā sampatti vā raso nāma, upaṭṭhānākāro vā phalaṃ vā paccupaṭṭhānaṃ nāma, āsannakāraṇaṃ padaṭṭhānaṃ nāma. Evaṃ uparipi sabbattha lakkhaṇādīnaṃ nānattaṃ veditabbaṃ.
名相等区分者，即如是所宣说诸法之标志本质回味者，应当了知之辨别。触，即接触，自身接触之标志，即诸法结合之味道，是依聚集而起，依彼此结合而现，依感官触及之境而立。此为无形法虽无所触，然以接触形态生起，故有触之标志，其触生之形态，当由眼见、耳闻等分辨。三合现行者，由自身因缘所生，为结合之味；由其结果观察为感受之依。借此亦借感官及对象，而无阻碍时生，称为依感官所感知对象立者。由感受所依之力，若例常见牛，亦应如是观察。名相等诸法，各自的自性或共通的标记称为标志，所成就之事称为功用或结果，所依托之所在称为依止，造成之缘称为近因，场所所在称为缘地。由此及以上，凡处处皆应辨明标志等异同。
Vedayatīti vedanā, sā vedayitalakkhaṇā, sabhāvabhedato panesā pañcavidhā hoti – sukhaṃ dukkhaṃ somanassaṃ domanassaṃ upekkhāti. Tattha iṭṭhaphoṭṭhabbānubhavanalakkhaṇaṃ sukhaṃ, sampayuttānaṃ upabrūhanarasaṃ, kāyikaassādapaccupaṭṭhānaṃ, kāyindriyapadaṭṭhānaṃ. Aniṭṭhaphoṭṭhabbānubhavanalakkhaṇaṃ dukkhaṃ, sampayuttānaṃ milāpanarasaṃ, kāyikābādhapaccupaṭṭhānaṃ, kāyindriyapadaṭṭhānaṃ. Iṭṭhārammaṇānubhavanalakkhaṇaṃ somanassaṃ, yathā tathā vā iṭṭhākārasambhogarasaṃ, sampayuttānaṃ upabrūhanarasaṃ vā, cetasikaassādapaccupaṭṭhānaṃ, iṭṭhākāradassanapadaṭṭhānaṃ. Aniṭṭhārammaṇānubhavanalakkhaṇaṃ domanassaṃ, yathā tathā vā aniṭṭhākārasambhogarasaṃ, sampayuttānaṃ milāpanarasaṃ vā, cetasikābādhapaccupaṭṭhānaṃ, ekantena hadayavatthupadaṭṭhānaṃ. Majjhattavedayitalakkhaṇā upekkhā, sampayuttānaṃ nātiupabrūhanamilāpanarasā, santabhāvapaccupaṭṭhānā, nippītikacittapadaṭṭhānā. Ettha ca sukhaṃ, dukkhañca ekantamabyākataṃ, domanassamekantamakusalaṃ, somanassupekkhā pana siyā kusalā, siyā akusalā, siyā abyākatā. Idha pana kusalā somanassavedanā adhippetā.
受即感受，是能被感受之标记，自性质上分为五种而异——乐、苦、喜、忧、舍。其中特指乐，是合诸缘而生之喜悦，乃身感触之依止，依身体根所起。苦，即非乐之感受，乃合诸缘而生之烦恼，是身感受之障碍，亦由身体根而起。喜，则为所乐缘起之感受，诸心感受之依止，系由乐所随。忧，则为不乐缘起之感受，诸心感受障碍，专注于心藏之所依。舍感受为平等，是依缘起，无明显乐苦之分别，住于宁静之心，专注而定。此中乐苦不能单独被彻底阐明，忧喜则或善或不善，舍则可善、可不善、或不分别。此处所说的善乐感受为主导。
Nīlādibhedaṃ ārammaṇaṃ sañjānātīti saññā. Sā sañjānanalakkhaṇā, paccābhiññāṇarasā, punasañjānanapaccayanimittakaraṇarasā vā dāruādīsu tacchakādayo viya, yathāgahitanimittavasena abhinivesakaraṇapaccupaṭṭhānā hatthidassakaandhā viya, ārammaṇe anogāḷhavuttitāya aciraṭṭhānapaccupaṭṭhānā vā vijju viya, yathāupaṭṭhitavisayapadaṭṭhānā tiṇapurisesu migapotakānaṃ purisāti uppannasaññā viya.
识，即知觉，知觉的标记是知，乃后现胜解味，亦为识之缘起缘由之味，如木等物并列环绕，依缘所成，自我执著根本障碍之表现，譬如犀牛双目失明一般。于所依之境所成接触，依近缘生起，由所生之识常驻所现，而称为知觉。
Cetetīti cetanā, saddhiṃ attanā sampayuttadhamme ārammaṇe abhisandahatīti attho. Sā cetanābhāvalakkhaṇā, āyūhanarasā, sā ca kusalākusalesu eva hoti. Itaresu pana taṃsadisatāya saṃvidahanapaccupaṭṭhānā sakiccaparakiccasādhakā jeṭṭhasissamahāvaḍḍhakiādayo viya. Accāyikakammānussaraṇādīsu panāyaṃ sampayuttesu ussāhanabhāvena pavattamānā pākaṭā hoti.
所谓心为意，意指与身心所缘的心力相应，从而专注于所缘境界，这就是其义。此为意的显著特征，是生命力的表现，且仅在善恶法中现起。而在他法中，此心若有相似之处，则如同感知、辨别或作事的资质，犹如年长者、师长等对晚辈有照护之功效。尤其在从事师徒间的传授等活动，以及遵循礼仪、勤于修行时，这种与缘境相应的意，表现为一种精进的精神态度，显现得更加明确。
Ārammaṇaṃ cintetīti cittaṃ, viññāṇaṃ. Vitthārato panassa vacanattho cittaduke āvi bhavissati. Tadetaṃ vijānanalakkhaṇaṃ cittaṃ, pubbaṅgamarasaṃ, nirantarappavattito sandhānapaccupaṭṭhānaṃ, nāmarūpapadaṭṭhānaṃ.
所缘境即心、识之所摄，也称为境界。详细来说，这一说法乃指心的范畴应当被包括在内。此“心”即识之特征，先行、流转不断、依缘持续现起，以及名色所依。
Vitakketi ūheti, vitakkanamattameva vā soti vitakko. Svāyamārammaṇe cittassa abhiropanalakkhaṇo, āhananapariyāhananaraso, ārammaṇe cittassa ānayanapaccupaṭṭhāno.
思虑即用意工巧地思量，亦称心念。此意是指对于自身所缘境的依恋、召唤之趣味，即心之引发与守护。
Ārammaṇe tena cittaṃ vicarati, vicaraṇamattameva vā soti vicāro. Svāyamārammaṇānumajjanalakkhaṇo, tattha sahajātānuyojanaraso, cittassa anuppabandhanapaccupaṭṭhāno. Abhiniropanānumajjanavasena panesaṃ yathākkamaṃ oḷārikasukhumatāya ghaṇṭābhighāto viya cetaso paṭhamābhinipāto vitakko, ghaṇṭānuravo viya anuppabandho vicāro. Vipphāravā cettha vitakko ākāse uppatitukāmapakkhino pakkhavikkhepo viya, santavutti vicāro ākāse uppatitassa pakkhino pakkhapasāraṇaṃ viya. So pana nesaṃ viseso paṭhamadutiyajjhānesu pākaṭo hoti. Ubhopi panete sampayuttadhammapadaṭṭhānā.
心因所缘而转动，心之运作即为思虑。此心转动的特性是自然联结、顺从本性，心对所缘事物的非断联守护。若以微细度而言，则相当于声音的轻响或敲钟的头击，是心之首次的引导；若以非断联而言，则如钟声的余韵，是心的持续运作。此处二者皆为与缘境相应的状态。此间的分别就像钟声由初至次的变化。思虑者变动多端，恰似兜风时翅膀的快速振动，心的活动则如其在空间展开的翅膀扇开。两者的不同在于首尾前后意识的程度明显，且这些皆属所缘相应之言。
Piṇayatīti pīti. Sā sampiyāyanalakkhaṇā, kāyacittapīṇanarasā, pharaṇarasā vā, odagyapaccupaṭṭhānā, somanassasahagatacittapadaṭṭhānā.
悸动即欢喜。此乃与欢乐安适同起的特征，意指身心欢悦之趣味，或感官乐趣，是欢欣心的显现，伴随轻松愉快的心态。
Vīrānaṃ bhāvo, kammaṃ vā vīriyaṃ, vividhena vā upāyena īrayitabbaṃ pavattayitabbanti vīriyaṃ. Tañca ussāhalakkhaṇaṃ, sahajātānaṃ upatthambhanarasaṃ, asaṃsīdanabhāvapaccupaṭṭhānaṃ, ‘‘saṃviggo yoniso padahatī’’ti (a. ni. 4.113) vacanato saṃvegapadaṭṭhānaṃ, vīriyārambhavatthupadaṭṭhānaṃ vā. Idaṃ pana kusalapakkhe padaṭṭhānaṃ, akusalādipakkhe pana sādhāraṇavasena yathā tathā vā dukkhavinodanakāmatāpadaṭṭhānaṃ, sampayuttadhammapadaṭṭhānaṃ vā. Taṃ samāraddhaṃ sabbāsaṃ sampattīnaṃ mūlaṃ hotīti daṭṭhabbaṃ.
勇猛状态，或指精进，须以多方方式培育与推动，应当勤奋努力。此即勤奋之特征，为秉性所生，支持其性质不变。正如经中所言『精进者，善巧地思维，能令心起迅疾之念』，此即精进的特点与起点。此一现象多见于善法中，而恶法或其他法中常是平常状态，或带苦恼欲离心态，皆为相应所缘而起的状态。此勇猛为诸种成熟的根本，理应予以观察领会。
Eko aggo visayo assāti ekaggaṃ, cittaṃ, tassa bhāvo ekaggatā, cittassa ekaggatā cittekaggatā, samādhissetaṃ nāmaṃ. Sā avisāraṇalakkhaṇā, sahajātānaṃ sampiṇḍanarasā nahānīyacuṇṇānaṃ udakaṃ viya, upasamapaccupaṭṭhānā, ñāṇapaccupaṭṭhānā vā, sukhapadaṭṭhānā, akusalādisādhāraṇavasena panetthāpi paccupaṭṭhānapadaṭṭhānāni vuttanayena yojetvā ñātabbāni. Nivāte dīpaccīnaṃ ṭhiti viya cetaso ṭhitīti daṭṭhabbā.
有一种只专注于单一境界、单一念心的存在，称为『定』。此定之相为不散乱，乃如天生浑圆密集的泥团，又如无杂质的水，处于清净状态。它是安住、守护、智慧所注视、安适之地。即便是以不善等异常法为持基，该定亦依此种种设定分阶段被认知。应观察其心如众灯火中安立不动者。
Ettha ca kiñcāpi ārammaṇaṃ bhinditvā anupavisantā viya kusalapakkhe cattāro dhammā ārammaṇaṃ ogāhanti saddhā sati ekaggatā paññāti, teneva saddhā ‘‘okappanā’’ti vuttā, sati ca ‘‘apilāpanā’’ti, ekaggatā ‘‘avaṭṭhitī’’ti, paññā ‘‘pariyogāhanā’’ti ca vuttā. Akusalapakkhe ca tayo taṇhā diṭṭhi avijjāti. Tena te eva ‘‘oghā’’ti vuttā. Tathāpi nesaṃ lakkhaṇādito nānattampi siddhameva. Akusalapakkhe pana ekaggatā uddhaccasamāgatattā ‘‘ogāhanā’’ti na vuttā. Akusaladhammā hi ekavisaye sampiṇḍanakiccena samādhinā yuttāpi udakasittarajuṭṭhānaṃ viya taṅkhaṇaññeva vikiraṇasabhāvā honti. Teneva hettha upacārappanāppatti na hoti, kusaladhammā pana yasmā udakaṃ āsiñcitvā āsiñcitvā ākoṭanamajjanādīni katvā upalittaṭṭhānaṃ viya sakalampi divasaṃ niccalapavattanasamatthāti upacārappanāppattāpi hoti, tasmā tattha ogāhanāti vuttāti gahetabbaṃ.
在此，若舍断任何散乱而不起坐，善法境界中有四法——信、念、单一专注、慧接触——如河流般流入专注境。此中信称为『同意正念』，念称为『不散乱』，单一专注称为『转住』，慧称为『深入思维』。不善法境则有三法——渴爱、见、无明，被称为「暴流」。然而，虽其有别，无善恶定相亦成立。非善法境中单一专注因躁动而聚集，不称为『流入』；恶法虽与单一境合但如水面风起波动，瞬时即散乱。不善法中无能生起净细水流入，故无受用流入，唯善法中因水清澈而汇聚流通，终日纯净不断。故此处称为『流入』，应谨慎理解。
Jīvanti tena, jīvanamattaṃ vā tanti jīvitaṃ, taṃ sahajātānupālanalakkhaṇaṃ, tesaṃ pavattanarasaṃ, tesaññeva ṭhapanapaccupaṭṭhānaṃ, yāpayitabbadhammapadaṭṭhānaṃ. Attano ṭhitikkhaṇe eva cetaṃ te dhamme anupāleti udakaṃ viya uppalādīni, na bhaṅgakkhaṇe. Sayaṃ bhijjamānattā sayaṃ pavattitadhammasambandheneva pavattati niyāmako viyāti daṭṭhabbaṃ.
它（定）是生命，生存之道，是天生持守之相。其循环之味、其实际守护处，乃应贯彻的法的根基。心在自身存在之时，似水中莲花吐新叶绽放，不在破散时。心似水珠，如生长并相续的法恒持道理，自然循环，应了义行。
Saddahanti etāya, sayaṃ vā saddahati, saddahanamattaṃ vā esāti saddhā. Sā saddahanalakkhaṇā, okappanalakkhaṇā vā, pasādanarasā udakappasādakamaṇi viya, pakkhandanarasā vā oghuttārakavīrapuriso viya, akālusiyapaccupaṭṭhānā, adhimuttipaccupaṭṭhānā vā, saddheyyavatthupadaṭṭhānā, saddhammasavanādisotāpattiyaṅgapadaṭṭhānā vā, hatthavittabījāni viya daṭṭhabbā.
信即是此，自信、不自欺、不失信心，谓之信。信之相为信心同意，也如清净水池之宝玉，喜悦清净，虽有流毒之乐趣阻碍，但信心坚根为接续依止，实为根基，如种子在手中深藏，得已生根。如是信法是可亲之基，是可听闻法得入流的根因。
Saranti tāya, sayaṃ vā sarati, saraṇamattameva vā esāti sati. Sā apilāpanalakkhaṇā, asammosanarasā, ārakkhapaccupaṭṭhānā, visayābhimukhabhāvapaccupaṭṭhānā vā, thirasaññāpadaṭṭhānā, kāyādisatipaṭṭhānapadaṭṭhānā vā. Ārammaṇe daḷhapatiṭṭhitattā pana esikā viya, cakkhudvārādirakkhaṇato dovāriko viya ca daṭṭhabbā.
念或存念，即持念、保持念也。念之相为不散乱、不骚动，护持依止，视野专注，或身法念住为基础。它如实坚固安住，似保护城门的城卫士，守护眼门等诸根，如忠实守门人。
Kāyaduccaritādīhi hirīyatīti hirī, lajjāyetaṃ adhivacanaṃ. Tehiyeva ottappatīti ottappaṃ, pāpato ubbegassetaṃ adhivacanaṃ. Tattha pāpato jigucchanalakkhaṇā hirī, uttāsalakkhaṇaṃ ottappaṃ. Lajjanākārena pāpakānaṃ akaraṇarasā hirī, uttāsākārena ottappaṃ. Asucimakkhitassa, aggisantattassa ca ayoguḷassa gahetuṃ avisahanaṃ viya etesaṃ yathākkamaṃ jigucchanasantāsākārehi pāpākaraṇaṃ veditabbaṃ. Vuttākāreneva ca pāpato saṃkocanapaccupaṭṭhānāni etāni, attaparagāravapadaṭṭhānāni kulavadhūvesiyā bhāvo viya, lokapālakāni cāti daṭṭhabbāni. Ubhinnampi panesaṃ samuṭṭhānaṃ adhipati sabhāvo lakkhaṇena cāti mātikaṃ ṭhapetvā yathākkamaṃ ajjhattabahiddhāsamuṭṭhānatā, attalokādhipatitā, lajjābhayasabhāvasaṇṭhitatā, sappatissavavajjabhayadassāvitālakkhaṇatā ca aṭṭhasāliniyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1 balarāsivaṇṇanā) vitthārato vibhattā, atthikehi taṃ tattheva gahetabbaṃ.
由不善行为生起的羞耻称为『羞』，恭敬的称为『慚』。由此产生惧怕称为『畏惧』。因犯恶事生羞耻称为『羞』，由恭敬正念生畏惧。因羞耻而不作恶的是『羞』，因惧怕而不作恶的是『畏惧』。如污秽浊水中尘沙不清净，正因不善之性，羞耻和畏惧犹如净化之针，可识恶业。正如教典所说，羞耻与惧怕为能令恶业收敛的守护，乃尊贵家族守护净戒之相，似国土守护者。以上诸相乃此二者集聚起的自然习性，内外显现，心被诸敬畏所摄束，具八种不放逸、戒慎等正觉相，应详细调察了知。
Na lubbhati etena, sayaṃ vā na lubbhati, alubbhanamattameva vā tanti alobho. Adosāmohesupi eseva nayo. Tesu alobho ārammaṇe cittassa agedhalakkhaṇo, alaggabhāvalakkhaṇo vā kamaladale jalabindu viya, apariggaharaso muttabhikkhu viya, anallīnabhāvapaccupaṭṭhāno asucimhi patitapuriso viya.
不贪者乃以此为不贪，自己也不贪，此不贪仅止于无贪，无贪即贪欲的止息。瞋恚与痴惑亦同样如此。在这些之中，贪是境缘所引起的心的衰弱特征，是不适合深入的特质，如同莲花瓣上的水珠，犹如出家比库对世俗无所取悦的境遇，仿佛堕落于肮脏污秽之人的现象。
Adoso acaṇḍikkalakkhaṇo, avirodhalakkhaṇo vā anukūlamitto viya, āghātavinayanaraso, pariḷāhavinayanaraso vā candanaṃ viya, sommabhāvapaccupaṭṭhāno puṇṇacando viya.
瞋恚显现为无残忍之特征，如同不反抗之特质，仿佛善友一般；如同忍辱和温和的特质，犹如檀香；如同满足安然的特征，似圆满的满月。
Amoho yathāsabhāvappaṭivedhalakkhaṇo, akkhalitappaṭivedhalakkhaṇo vā kusalissāsakkhittausuppaṭivedho viya, visayobhāsanaraso anuddhaṭo padīpo viya, asammohapaccupaṭṭhāno araññagatasudesako viya. Tayopi cete sabbakusalānaṃ mūlabhūtāti daṭṭhabbā.
痴迷是如实反观事物本性之觉察的缺乏，是没有彻底了知之表现，犹如未熄的灯火；是心不能澄明之状态，仿佛森林里的隐士领路人。由此亦应知，此三者是所有善法的根基。
Apica alobho cettha dānahetu, adoso sīlahetu, amoho bhāvanāhetu. Tīhipi cetehi yathāpaṭipāṭiyā nekkhammasaññā abyāpādasaññā avihiṃsāsaññā honti, tathā adhikaūnaviparītaggahaṇānaṃ abhāvo, tathā piyavippayogaappiyasampayogaicchitālābhadukkhānaṃ, jātijarāmaraṇadukkhānaṃ, petanirayatiracchānagatidukkhānañca abhāvo, tathā bhogamittaattasampattipaccayabhāvo, tathā kāmasukhapariccāgaattakilamathapariccāgamajjhimapaṭipattīnaṃ sambhavo, tathā asubhaappamāṇadhātusaññānaṃ, aniccadukkhaanattasaññānaṃ, dibbabrahmaariyavihārānañca sambhavo hotīti evamādīhi nayehi tesaṃ vitthāro veditabbo.
此外，贪作为布施之因；瞋恚作为戒律之因；痴迷作为禅修之因。凭这三因依正次第，生起出离意念、无瞋恚意念、无害意念；也无更多错误与相反的聚取；也无渴望与厌恶的矛盾苦恼；也无生老病死之苦；无穷鬼神猎求天地诸苦；无依止世间财富之苦；无爱欲快乐放弃与苦恼之间的纠缠，并于诸烦恼的中道修行；无恶生不净物念，无无常苦之观念，及天人、梵天圣者之胜行现起。由如此诸缘流转，应当详细了解其蕴体。
Ettha ca amoho nāma paññā, sā pajānanalakkhaṇā. Viññāṇaṃ vijānanalakkhaṇaṃ. Saññā sañjānanalakkhaṇā. Kiṃ panetāsaṃ saññāviññāṇapaññānaṃ nānattanti? Sañjānanavijānanapajānanameva. Etāsaṃ hi samānepi jānanabhāve saññāya ‘‘nīlaṃ pīta’’ntiādinā puna saññuppādakamattena ākārena sañjānanamattameva hoti, ajātabuddhidārakassa viya cittavaṭṭādibhāvamattākārena kahāpaṇādidassanaṃ, na tato uddhaṃ. Viññāṇassa pana yathāvuttena ca tato visiṭṭhena ca aniccādinā ākārena jānanaṃ hoti, gāmikapurisassa viya yathāvuttena ceva upabhogārahatādinā ca ākārena kahāpaṇādidassanaṃ, na tato uddhaṃ. Paññāya pana tehi ca yathāvuttehi nānappakārehi ca maggapātubhāvādihetūhi sabbehi ākārehi pajānanaṃ hoti, heraññikassa viya yathāvuttehi ceva chekakūṭaaddhasārādisabbehi ākārehi ca kahāpaṇādidassanaṃ. Paññāya hi ajānitabbaṃ nāma natthi. Evaṃ sañjānanavijānanapajānanākārehi etāsaṃ nānattaṃ veditabbaṃ. Ettha ca cakkhuviññāṇādīni vitakkavīriyādisahajātapaccayavirahato rūpādīsu saññākiccato adhikavijānanakiccaṃ kātuṃ na sakkonti, balapariṇāyakāni viya senaṅgāni paññānuvattakāneva hontīti veditabbāni. Tenāha bhagavā ‘‘pañcahi viññāṇehi na kañci dhammaṃ paṭivijānāti aññatra abhinipātamattā’’tiādi (vibha. 766).
这里所谓痴迷，即是般若智慧，是知见之特征。识是领悟的标志。想是觉知的标志。何以这想识智慧之间具有差异？是觉知、领悟与知见本身的分别。即便相同的状态中，觉知因其产生的内容形态（如蓝色、黄色等）而区别，正如未得佛智者的心境杂染现象的外貌；这不高出心境层面。识则在恒常变化的无常面体现知觉，如同乡下人对颜色和用具的认识，不超现象的层面。般若智慧则依不同路径、方法以及成就果等其所有因缘，以多样化方式显现知识，如同观察各种山峰宝石之形态般。凡应知的有无般若都是不成就的。故此须了解觉知、领悟、知见之差别。又从眼识乃至诸根本具足的心念活动，不具惯性，没有力量去从根本色法中截取觉知，如同军队中仅跟随智慧者的士兵。这是应当了知者。世尊曾说：“五种识中，唯有确信和进入深灭般不识知一切法。”等言（《大智度论》第766页）。
Kāyapassambhanaṃ kāyapassaddhi. Cittapassambhanaṃ cittapassaddhi. Kāyoti panettha vedanādayo tayo khandhā. Ubhopi panetā kāyacittadarathavūpasamalakkhaṇā, kāyacittadarathanimmaddanarasā, kāyacittānaṃ aparipphandasītibhāvapaccupaṭṭhānā, kāyacittapadaṭṭhānā. Kāyacittānañca avūpasamakarauddhaccādikilesapaṭipakkhabhūtāti daṭṭhabbā.
身体的安静即身体的平静。心的安静即心的平静。此处身体指包含了受等三受阴。二者均显现身体和心的稳定聚敛特征，是身体和心境沉静淡然的性质，二者状态的松弛和放松，如此观察，显现身体和心的和顺安宁，是能够破除烦恼、断绝狂躁的现象，应当知晓。
Kāyalahubhāvo kāyalahutā. Cittalahubhāvo cittalahutā. Evaṃ uparipi padattho daṭṭhabbo. Kāyacittānaṃ garubhāvavūpasamalakkhaṇā kāyalahutā, cittalahutā ca, tesaṃ garubhāvanimmaddanarasā, tesaṃ adandhatāpaccupaṭṭhānā, tesaṃ garubhāvakarathinamiddhādikilesapaṭipakkhabhūtāti daṭṭhabbā.
身体的轻重称为“身体的轻重感”，心的轻重称为“心的轻重感”。对这两者的观察，应当是在此教法中进行。身体与心的沉重感是重浊特征，身体的轻重感与心的轻重感，须观察其使沉重的粘滞与惰怠之味，及由此所生的慵懒和怠惰的依止，此外还要观察其成为沉重之因的昏沉等烦恼横行的情况。
Kāyacittānaṃ thaddhabhāvavūpasamalakkhaṇā kāyamudutā, cittamudutā ca, tesaṃ thaddhabhāvanimmaddanarasā, appaṭighātapaccupaṭṭhānā, kāyacittapadaṭṭhānā, tesaṃ thaddhabhāvakaradiṭṭhimānādikilesapaṭipakkhabhūtāti daṭṭhabbā.
身体与心的稳固感称为“身体的轻快”，心的轻快亦然。对此，应当观察其中化生的稳固感之味，及其不受阻碍的依止，观察身体心的定位情况。还须观察这些稳固感产生者、以稳固见相为根本者，及其导致相应烦恼的状况。
Kāyacittānaṃ akammaññabhāvavūpasamalakkhaṇā kāyakammaññatā, cittakammaññatā ca, tesaṃ akammaññabhāvanimmaddanarasā, kāyacittānaṃ ārammaṇakaraṇasampattipaccupaṭṭhānā, tesaṃ akammaññabhāvakarāvasesanīvaraṇapaṭipakkhabhūtāti daṭṭhabbā. Pasādanīyavatthūsu pasādāvahā, hitakiriyāsu viniyogakkhamabhāvāvahā suvaṇṇavisuddhi viyāti daṭṭhabbā.
身体与心的不作为感称为“身体的非作”，心的非作亦然。对此，应当观察不作为产生的味道以及身体心在摄取缘起的完成中所依赖的现象。须知这不作为之感最终断除遮蔽烦恼。应当观察那些令人安住、适用有益的事物所帮助修习至净化的特点。
Kāyacittānaṃ agelaññabhāvalakkhaṇā kāyapāguññatā, cittapāguññatā ca, tesaṃ gelaññanimmaddanarasā, nirādīnavapaccupaṭṭhānā, tesaṃ gelaññakaraassaddhiyādikilesapaṭipakkhabhūtāti daṭṭhabbā. Kāyacittānaṃ ajjavalakkhaṇā kāyujukatā, cittujukatā ca, tesaṃ kuṭilabhāvanimmaddanarasā, ajimhatāpaccupaṭṭhānā, tesaṃ kuṭilabhāvakaramāyāsāṭheyyādipaṭipakkhabhūtāti daṭṭhabbā. Sabbepete passaddhiādayo dhammā kāyacittapadaṭṭhānāti veditabbā.
身体心的污秽感为“身体心的污秽”，身体心的污秽是污浊的味觉表现。应观察其无烦恼的依止，及其诸如缺乏信心等烦恼的反面。身体心的热感称为“身体心的适用”，对应扭曲感受，是由于躁动等烦恼而生的倾向。总言之，应以观察身体心的现起等诸法安稳为准。
Kiṃ panettha passaddhādayo dhammā uddhaccādiṃ vinodetuṃ na sakkonti, yena ime passaddhādayo dhammā na visuṃ vibhattāti? No na sakkonti, ime pana sahitā eva sakkonti, itarathā tesaṃ uppattiyā eva asambhavato. Yathā vā passaddhādīsu vijjamānesu mohāhirikādīnaṃ ujupaṭipakkhabhāvena amohahiriādayo honti, evametepi uddhaccādiujupaṭipakkhabhāvena icchitabbāti gahetabbā. Yasmā cettha dvīhi dvīhi eva yathāsakaṃ paṭipakkhā haritabbā, tasmā te ete eva dvidhā vibhattā, na amohādayoti ñātabbā.
如果平静等诸法不能消除躁动等烦恼，造成这些平静法不真实或不可分割，是否可能？不是的，这些平静法确实存在，只因它们与躁动不同，故不可能起于他处。正如平静等法中与无明、羞耻等障碍相对立修习，使其具备相应的正面特质，躁动等烦恼也须依此方法加以修制。因此，对于此处须分别以二者的对立修持为据，断不可混淆无明等烦恼。
Yevāpanakesu chandoti kattukāmatāyetaṃ adhivacanaṃ, tasmā so kattukāmatālakkhaṇo, ārammaṇapariyesanaraso, ārammaṇena atthikatāpaccupaṭṭhāno, tadevassa padaṭṭhānaṃ. Ārammaṇaggahaṇe cāyaṃ cetaso hatthappasāraṇaṃ viya daṭṭhabbo. Ayañca yasmā virajjitabbādīsupi nekkhammādinā saha lobhavisadisena kattukāmatākārena pavattati, tasmā asekhānampi uppajjati. Lobho pana subhasukhādivipallāsapubbakena abhisaṅgākāreneva pavattatīti ayametesaṃ viseso. Evaṃ mettākaruṇādīnampi lobhādīhi viseso yathānurūpaṃ ñātabbo.
“贪欲”在此被称为“造作渴求”，因其包含贪欲的特征，是对对象的渴望与执着，不断追求获利。对这一点要理解为对境界的执着，其执取恰如手掌摊开收取物件的动作。由于具有净化与出离的倾向，有时即使已远离贪欲，仍然受贪欲之心影响而起。贪欲因其与美好、快乐等有损的反转相关而起，是这些烦恼性质的特例。慈悲等善心亦应依其程度、针对贪欲等烦恼产生的特性而分别认识。
Adhimuccanaṃ adhimokkho. So sanniṭṭhānalakkhaṇo, asaṃsappanaraso, nicchayapaccupaṭṭhāno, sanniṭṭhātabbadhammapadaṭṭhāno, ārammaṇe niccalabhāvena indakhīlo viya daṭṭhabbo. Nanu ca saddhāpi adhimokkhoti vuccati. Tathā hi adhimokkhalakkhaṇe indaṭṭhaṃ kāretīti saddhindriyanti vuccatīti? Saccaṃ, sā ca kho sampasādanabhāvena adhimokkho, ayaṃ pana yathā tathā vā nicchayabhāvenāti na koci virodho.
“Adhimuccanaṃ adhīmokkho”者，谓为究竟释放、断尽束缚者。此为现前现象的特征，非由臆断生起的趣味，确实无疑地遵循因缘，牢固立足于现前法中。应如钉子牢固钉入木材中般观察之。然信心亦称为“adhīmokkho”，岂岂乎？若信心为此释然解脱的特征，岂非正是此信根作用？诚然，其解脱乃以如实的信心为基础，彼此相依未尝相违。
Kiriyā kāro, manasmiṃ kāro manasikāro, purimamanato visadisaṃ manaṃ karotītipi manasikāro, svāyaṃ ārammaṇapaṭipādako vīthipaṭipādako javanapaṭipādakoti tippakāro, tattha ārammaṇapaṭipādako idha manasikāro. So sāraṇalakkhaṇo, sampayuttānaṃ ārammaṇesu payojanaraso, ārammaṇābhimukhabhāvapaccupaṭṭhāno, ārammaṇapadaṭṭhāno, saṅkhārakkhandhapariyāpanno. Ārammaṇapaṭipādakattena sampayuttānaṃ sārathi viya daṭṭhabbo. Vīthipaṭipādakoti pana pañcadvārāvajjanassetaṃ adhivacanaṃ. Javanapaṭipādakoti manodvārāvajjanassa, na te idha adhippetā. Ettha cāyaṃ manasikāro samannāhāramattākārena ārammaṇe sampayuttānaṃ payojako, cetanā cetokiriyābhāvena, vitakko pana saṅkappākārena, upanijjhāyanākārena ca abhiniropako. Teneva hettha padabhājanīye ‘‘takko saṅkappoti ca, jhānaṅga’’nti ca vuccatīti ayametesaṃ viseso.
所谓“Kiriyā kāro，manasmiṃ kāro manasikāro”，为意念的起作者，令心净明通达，往昔未净之心得以清净明朗的行为者。所谓“manasikāro”亦指心之专注作用，即自行起于缘、维持缘、迅速推动缘者，细分为三：缘起境行者、径路行者、迅速行者。此处所说“ārammaṇapaṭipādako”为正念专注于境界者，即“manasikāro”之义。彼为事物总体之标志，具相应影响，附着于所缘境，持续不懈，处于对境正立，贯于涵盖行蕴之内。以此“ārammaṇapaṭipādakattā”为标准，彼起心动念者，如驾车人执缰引领马匹行驶。所谓“vīthipaṭipādako”为五路导向之语，喻示心之出入五门；“javanapaṭipādako”指念由心门迅速流转，不受控制。此三意含却非此地之意。此处“manasikāro”指其携带意念贯于境界之推动者，乃由意志与思维之心作用而起，则以思维与念头之生灭，顺遂促进，到达，故此名“takko saṅkappoti ca, jhānaṅga”，意谓思维与念头，禅那之支分也。
Tesu tesu dhammesu majjhattatā tatramajjhattatā. Sā cittacetasikānaṃ samavāhitalakkhaṇā, ūnādhikatānivāraṇarasā, pakkhapātupacchedanarasā vā, majjhattabhāvapaccupaṭṭhānā, samappavattasampayuttadhammapadaṭṭhānā. Sampayuttadhammānaṃ ajjhupekkhaṇena samappavattānaṃ ājānīyānaṃ ajjhupekkhakasārathi viya daṭṭhabbā.
在各诸法中之“majjhattatā”即中心性，中道义。此为心及心所所共同具有之流转特征，或谓少量、多量盖障味，或断绝偏颇（过失）之味，称为“majjhattabhāva”，乃关注自身心态居于正中，适当平衡无偏斜。由此心法相应安住，无论顺转或逆转，均以如实观察为伴，恰似驾驶马车之车夫般掌控导引。
Paradukkhe sati sādhūnaṃ hadayakampanaṃ karotīti karuṇā, kirati vā paradukkhaṃ hiṃsati ca, kirīyati vā dukkhitesu pasārīyatīti karuṇā. Sā paradukkhāpanayanākārappavattilakkhaṇā, paradukkhāsahanarasā, avihiṃsāpaccupaṭṭhānā, dukkhābhibhūtānaṃ anāthabhāvadassanapadaṭṭhānā. Modanti tāya taṃsamaṅgino, sayaṃ vā modati, modanamattameva vā tanti muditā. Sā pamodalakkhaṇā, anissāyanarasā, arativighātapaccupaṭṭhānā, sattānaṃ sampattidassanapadaṭṭhānā.
“Paradukkhe sati”即他人或他法苦时生起之慈悲心，能令善人心震动，称为慈悲。此即慈悲之表现，彼能覆盖恶业与痛苦之中，并以悲悯心调伏恶境。彼慈心于他人苦感生起，显示观护无害之心态，观察众生悲惨困顿时，既悲伤亦不害，尽显悲怜。由彼众生悲苦而生欢喜，称“mudita”，非私利欢喜，而是无缘喜乐，检测到众生功德成就时生起之纯正喜悦。此称为“pamoda”，无依止，断除忧妒，见诸众生成就时发觉欢喜。
Kasmā panettha mettupekkhā na vuttāti? Pubbe gahitattā. Adoso eva hi sattesu hitapharaṇavasena pavattiyaṃ mettā. Tatramajjhattatā eva ca iṭṭhāniṭṭhasattesu majjhattākārena pavattiyaṃ upekkhā. Te ca dhammā niyatā, kevalaṃ pana nesaṃ sattesu mettupekkhābhāvena pavatti aniyatāti. Kāyaduccaritato virati kāyaduccaritavirati. Sesapadadvayepi eseva nayo. Lakkhaṇādito panetā tissopi kāyaduccaritādivatthūnaṃ avītikkamalakkhaṇā, tato saṃkocanarasā, tesaṃ akiriyapaccupaṭṭhānā, saddhāhirottappaappicchatādiguṇapadaṭṭhānā, pāpakiriyato cittassa vimukhabhāvabhūtāti daṭṭhabbā. Evaṃ lakkhaṇādito vinicchayo veditabbo.
缘何此处未显“mettūpekkhā”之表达？此谓因事前已确立。恰应知爱意实为善缘，能利益众生。中心性意指对喜恶心存平衡无颠倒，有执著。此二心为既定，惟此“mettūpekkhā”乃依赖众生差异而表现，而非绝对无变。克制身体恶行谓戒身恶行，亦复其二为法则。此等特征与三位长老戒身恶行之迹象无异，乃对其不堕落之根基，含缩息之趣味，止恶行为的支撑，心性趋向善根、信解与希求清净之表象。由此可察知特征之区别与成就。
Saṅgahāti evaṃ ye ime imasmiṃ kāmāvacarapaṭhamakusale vibhattā ekūnacattālīsa dhammā, sabbete khandhato catubbidhā honti – vedanākkhandho saññākkhandho saṅkhārakkhandho viññāṇakkhandhoti. Tattha rāsaṭṭhena somanassavedanā vedanākkhandho, tathā saññā saññākkhandho, cittaṃ viññāṇakkhandho, avasesā phassādayo chattiṃsa dhammā saṅkhārakkhandhoti veditabbā.
总括而言，是时此等在欲界行为之四十三法，皆悉可归于色蕴、受蕴、想蕴、行蕴、识蕴五蕴四种。其中，以快乐受为最多者归入受蕴，想蕴则指分别观念，心则属识蕴，行蕴则涵盖余下诸诸感触共计三十六法。此为所辨别的分类法也。
Nanu ca yadi rāsaṭṭhena khandho, phassādīnaṃ tāva anekattā saṅkhārakkhandhatā yuttā, kathaṃ pana vedanādīnaṃ tiṇṇaṃ khandhatāti? Upacārato. Paccekaṃ hi atītādibhedabhinnesu vedanāsaññāviññāṇesu niruḷhopi khandha-saddo tadekadesesu ekekavedanādīsupi samudāyopacārena voharīyatīti tadekadesepi tabbohāro, yathā rukkhassa sākhāya chijjamānāya ‘‘rukkho chijjatī’’tiādīsu viyāti. Evaṃ khandhato catubbidhā honti.
且且设若依于界处诸蕴，即感触等众多种俱行蕴所摄，如何而说苦等三受为蕴？此乃从缘义。因别说过去等异受念识虽无形相，但于某一处，受等各受，依缘自生并自住，亦能表示蕴名，如树枝被折时即说「树枝被折」等言。由此可见蕴有四种分别。
Te puna āyatanato duvidhā honti – manāyatanaṃ dhammāyatananti. Sañjātisamosaraṇaṭṭhānaṭṭhena hettha cittaṃ manāyatanaṃ, sesā pana aṭṭhatiṃsa dhammā dhammāyatananti. Evaṃ āyatanato duvidhā honti. Te puna dhātuvasena duvidhā manoviññāṇadhātu dhammadhātūti. Nissattanijjīvaṭṭhena hettha cittaṃ manoviññāṇadhātu, sesā dhammadhātūti. Evaṃ dhātuvasena duvidhā.
彼等又从处所观有二种，一者名为心处，二者名为法处。以生死相续缘，如实说，心为心处，余三十七法为法处。因界说，复有二种，名为心识界与法界。无我无为自相为心识界，余即为法界。由此由界说，亦分二种。
Tathā āhārānāhāravasena. Tattha phasso cetanā cittanti ime tayo dhammā visesapaccayattena yathākkamaṃ ‘‘phassāhāro manosañcetanāhāro viññāṇāhāro’’ti vuccanti, avasesā na āhārāti. Kiṃ panete paccayā na honti, ye na āhārāti vucceyyunti? No na honti, visesapaccayā pana na honti, phassādayo pana tesaṃ dhammānaṃ visesapaccayā honti, visesato vedanādayo ca āharanti. Phassāhāro hi tisso vedanāyo āharati, manosañcetanāhāro tayo bhave, viññāṇāhāro paṭisandhināmarūpaṃ. Nanu ca so vipāko, idaṃ pana kusalaviññāṇanti? Kiñcāpi evaṃ, taṃsarikkhatāya pana viññāṇāhārotveva vuttaṃ. Yasmā vā ime ‘‘arūpino āhārā sampayuttakānaṃ dhammānaṃ taṃsamuṭṭhānānañca rūpānaṃ āhārapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.15) vacanato kabaḷīkārāhāro viya rūpakāyassa upatthambhakaṭṭhena nāmakāyassa āhārapaccayā honti, tasmā imeva ‘‘āhārā’’ti vuttāti veditabbaṃ. Evaṃ āhārānāhāravasena duvidhā.
如是，由有无所取粮食，依缘分为二。此中触即为意、识二所依，依特出缘称为「触、食、意识食、识食」等语，余非食。何者非缘？即谓非食者也。非特出缘非缘，然触等法为其诸法之特缘，尤以苦等而摄。触食能摄三苦，意食有三种，识食为续转名色。果报亦如是，谓善识果。此义亦然。缘如「无色所取食乃有色身之支持，名身所摄缘」(下略)，故名为食。因有无所取粮食，从缘分二。
Tathā indriyānindriyato. Tattha saddhā vīriyaṃ sati ekaggatā amoho cittaṃ somanassavedanā jīvitanti ime aṭṭha dhammā adhipatiyaṭṭhena yathākkamaṃ ‘‘saddhindriyaṃ vīriyindriyaṃ satindriyaṃ samādhindriyaṃ paññindriyaṃ manindriyaṃ somanassindriyaṃ jīvitindriya’’nti vuccanti, avasesā na ‘‘indriyānī’’ti. Evaṃ indriyānindriyato duvidhā.
又如根与非根，由此信、精进、念、定、慧、意、喜、命八法，因统摄之故，称为根，余非根。故根与非根亦有二。
Tathā jhānaṅgājhānaṅgavasena. Tattha vitakko vicāro pīti somanassaṃ ekaggatāti ime pañca dhammā upanijjhāyanaṭṭhena ‘‘jhānaṅgānī’’ti vuccanti, itare ‘‘ajhānaṅgānī’’ti. Evaṃ jhānaṅgājhānaṅgavasena duvidhā.
又如禅支及非禅支，谓彼五法：初念、思惟、欢喜、喜悦、专注，令得禅定者称禅支，余则非禅支。由此禅支与非禅支亦有二。
Tathā maggaṅgāmaggaṅgavasena. Tattha amoho vitakko viratittayaṃ vīriyaṃ sati ekaggatāti ime aṭṭha dhammā niyyānaṭṭhena, vimokkhaṭṭhena ca yathākkamaṃ ‘‘sammādiṭṭhi sammāsaṅkappo sammāvācā sammākammanto sammāājīvo sammāvāyāmo sammāsati sammāsamādhī’’ti nāmena ‘‘maggaṅgānī’’ti vuccanti, itare ‘‘amaggaṅgānī’’ti. Pāḷiyaṃ pana lokiyacitte viratīnaṃ aniyatattā, yevāpanakattā ca tā vajjetvā ‘‘pañcaṅgiko maggo hotī’’ti (dha. sa. 58, 121) vuccati. Evaṃ maggaṅgāmaggaṅgavasena duvidhā.
又如道支与非道支，此八法：正见、正思惟、正语、正业、正命、正精进、正念、正定，令出离、解脱者称道支，余则非道支。巴利言世俗心失退时不定，去除后称此为五支道(《经集》第58、121偈)，故此道支与非道支亦有二。
Tathā balābalavasena. Tattha saddhāvīriyaṃ sati samādhi paññā hirī ottappanti ime satta dhammā akampiyaṭṭhena balānīti vuccanti, itare abalānīti. Evaṃ balābalavasena duvidhā.
如是以力与无力之别分类。在此，信心、精进、念、定、慧、戒、愧、羞这七法，因其坚定不动摇，而称为力者，其余则为无力者。如此，力与无力分为两类。
Tathā hetunahetuvasena. Tattha alobho adoso amohoti ime tayo dhammā mūlaṭṭhena hetūti vuccanti, itare nahetūti. Evaṃ hetunahetuvasena duvidhā. Evaṃ phassāphassavedanāvedanā saññāsaññācittācittādivasenapi vuttanayānusārena yathāyogaṃ saṅgahavibhāgo veditabbo. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana padabhājanīyasaṅgahavāre (dha. sa. 103 ādayo), tadaṭṭhakathāyañca (dha. sa. aṭṭha. 58-120) gahetabbo. Evaṃ saṅgahato vinicchayo veditabbo.
又如因缘与非因缘之别。于此，贪、嗔、痴三法因其根本性，称为因缘，其余则为非因缘。如此因缘与非因缘分别为两类。此外，触、非触、受、非受、想、非想、心、非心等依其所属，须根据经文语境按适当范围分类。此处略述，详细者应依词法分类详解及注疏引用作辨析。由此依总合而行分析判断。
Suññato cevāti evaṃ khandhādīhi saṅgahitesu tesu dhammesu tabbinimutto kārakavedakādisabhāvo attā vā sassato vā bhāvo na upalabbhati. Suññā te dhammā attena vā attaniyena vā, kevalaṃ paṭiccasamuppannā, salakkhaṇadhāraṇato dhammamattā, niccasukhādisāravirahato asārā, pavattakaniyāmakābhāvato apariṇāyakā aniccā, dukkhā, anattā, anattaniyā ca hutvā pavattantīti ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana padabhājanīyasuññatavāre, tadaṭṭhakathāyañca gahetabboti. Evaṃ suññato vinicchayo veditabbo.
空性鉴别意谓：于五蕴等之诸法合处，其缘散尽、缘起与其标志等显现者，既无我体亦无常体，故不见有自体或他体。此诸法皆仅缘起，唯承持其特征而存，法性自体，离无常苦等属性，且无自我，既非自我又非他，乃缘起之所转，如是法行无常、苦、无我特性。此处略述，详见词法分类空性鉴别及注疏详解。依此辨别空性。
Niṭṭhitā paṭhamakusalassa atthavaṇṇanā. · 第一善之义释已毕。
Dutiyādīsupi paṭhamakusale vuttanayena dhammuddesādinā sabbo vinicchayo veditabbo. Na kevalañca ettheva, ito paresupi sabbattha heṭṭhā vuttasadisānaṃ padānaṃ, dhammānañca attho, sabbo ca vinicchayo ettha vuttanayeneva veditabbo. Ito paraṃ pana apubbameva vaṇṇayissāma. Dutiyacitte tāva sasaṅkhārabhāvamattameva paṭhamacittato viseso, sesaṃ tādisameva. Dutiyakusalaṃ.
第二及以后章，皆应依初善法义，即依法义讲解作全面分析。非仅限于此处，今后他处亦应根据此类别、经文中词义以及诸法义理全面分析。然后自后而前逐步说明。第二意识，特以行蕴性质为主，其余同类法亦然。此为第二善法。
Tatiyepi dhammuddese amohābhāvā indriyamaggaṅgabalamūlasaṅgahesu paññindriyasammādiṭṭhimaggaṅgapaññābalaamohamūlānaṃ parihāniyā saddhindriyādīnaṃ bhāvova viseso, sesaṃ tādisameva. Tathā catutthe sasaṅkhārabhāvamattameva viseso. Tatiyacatutthāni.
第三章中法义讲解，谓无痴即无愚痴者；根、道、力、根本合类法中，有慧、根正见、道、力，以及无痴为根本者为其特异，其他同类法亦同。第四章亦特以行蕴性质为别，这是第三与第四。
Pañcamachaṭṭhasattamaṭṭhamesu pana sukhasomanassaṭṭhānesu upekkhābhāvo, pītiyā ca abhāvo. Teneva jhānaṅgasaṅgahavāre caturaṅgajjhānatāva viseso, sesaṃ paṭhamadutiyatatiyacatutthacittasadisameva. Upekkhāsahagatesu cettha catūsu karuṇāmuditā na uppajjantīti keci vadanti, parikammabhūtānaṃ panettha tāsaṃ uppattiyā mahāaṭṭhakathāyaṃ anuññātattā upacārappattā pana uppajjanti, na itarāti gahetabbaṃ. Pañcamachaṭṭhasattamaṭṭhamāni.
至于第五、第六、第七、第八章中，关于乐、除乐处的无喜之处，乃优婆塞第四禅特异性质，其余同第二、第三、第四心类法相类似。关于带无喜之等处，这里并无慈、喜、无别生起，有些说法认为慈、喜已灭尽，此皆因其修行业缘生起，且有注疏所记，故当附记，不宜遗漏。乃第五、第六、第七、第八章。
Visayādippabhedatoti evaṃ dhammuddesādinā vibhattāni aṭṭha kāmāvacarakusalāni ārammaṇavibhāgato paccekaṃ chabbidhāni honti rūpārammaṇaṃ…pe… dhammārammaṇanti. Tattha nīlādibhedabhinnā, atītānāgatapaccuppannaajjhattikabāhiraoḷārikasukhumādibhedabhinnā ca vaṇṇadhātu rūpārammaṇaṃ nāma. Evaṃ saddārammaṇādīsupi yathānurūpaṃ bhedo veditabbo.
所谓按境界的不同种类，依此法义等加以分别，八种欲界善境分别属于不同的对象分类，单独各自还有六种，名为色境……等为法境。其中文中有以蓝色等分别的色相不同，过去、未来与现在，内外粗细微妙等不同性质所分别的色界。如此在声音境等，也当照其相应的区别去认识。
Ettha ca phoṭṭhabbanti āpodhātuvajjitabhūtattayaṃ, dhammārammaṇanti pañcārammaṇāni vajjetvā avasesā rūpārūpapaññattiyo veditabbā, sesaṃ tādisameva. Keci panettha ‘‘cakkhuviññāṇādīnamāpāthagatāni etānārammaṇāni rūpārammaṇādivohāraṃ labhanti, anāpāthagatāni pana atītānāgatadūrasukhumādibhedabhinnāni dhammārammaṇānevā’’ti vadanti, taṃ na yuttaṃ dibbacakkhādīnaṃ rūpārammaṇatādivacanato.
其中所说的觸，是指以水元素所生的物质现象，称为法境。法境分为五种境界，还应认识剩余的色非色名称的分别，这余留的也是同样的。有人说“眼识等诸识所不能到达的境界，这些境界是色境等的表现；不可到达的，乃是过去、未来、远微等不同法境”，这说法对天眼等识所见的色境等用词来说，不合适。
Anāpāthagatā eva hi tāni dibbacakkhuādīnaṃ ārammaṇaṃ, na ca tāni dhammārammaṇāni. Rūpādayo hi pañca paccekaṃ dvīsu dvīsu dvāresu ekasmiṃ khaṇe āpāthamāgantvā taṃtaṃdvārikajavanānaṃ, tadanantare manodvārikānañca aparabhāge ca diṭṭhasutādivasenānussarantassa suddhamanodvārikānañca ārammaṇāni honti. Tathā hi nānāvaṇṇavicittacetiyādidassanaṃ karontassa, dhammaṃ suṇantassa, bherisaddādīhi vā pūjādiṃ karontassa ca gandhamālādīni ghāyitvā, khādanīyabhojanīyādiñca sāyitvā, sukhasamphassāni attharaṇapāvuraṇādīni ca phusitvā manāpabhāvaṃ ñatvā tehi cetiyapūjaṃ karontassa, tattha tattha akusalaṃ vā uppādentassa, tasmiṃ tasmiṃ khaṇe gayhamānāni rūpādipañcārammaṇāni sākhāya akkamanaṃ, pathaviyaṃ chāyāpharaṇañca ekakkhaṇe kurumānaṃ rukkhagge nilīyamānaṃ pakkhino sarīraṃ viya yathāsakaṃ pasādañca ghaṭṭetvā tasmiṃyeva khaṇe bhavaṅgacalanapaccayabhāvena manodvārepi āpāthamāgantvā tato bhavaṅgaṃ vicchinditvā uppannānaṃ āvajjanādivoṭṭhabbanapariyosānānaṃ, vīthicittānaṃ, tadanantarānañca kusalākusalādijavanānaṃ ārammaṇaṃ hutvā tadanantarāsu manodvāravīthīsu ca aparabhāge tathārūpaṃ paccayaṃ āgamma attanā pūjādikaraṇakālesu, diṭṭhasutaghāyitasāyitaphuṭṭhavasenānussarantassa, paccakkhato anubhuyyamānāni viya manodvāre ca ārammaṇāni honti.
不可到达的境界确实是天眼等识的境界，但这些不是法境。色等五法，分别处于五个门，即两个门各二，某一瞬间进入入口之门，随后进入末端心门等护卫，再后来因见闻听闻等缘故而追随，纯净之心门境界产生。如此，当有种种颜色各异的供养物外境出现，如法听法观察，听闻法音声等或以花香香供养，食用饮食等，触受于乐感和遮蔽的护卫境界而生欢喜心，如此心门境界中有恶法产生。于各处这种色等五境，像土地、影覆、遮障等，如树木枝叶覆盖下，鸟翼遮蔽等身体隐密处，仿佛藏匿的处所般，在此瞬间，因心流转的条件而入心门，再断裂心流，显现出所聚集的召请等现象，以及散乱的心路与随后各种善恶行为之境界。继而依恰当条件进入相应的心门路段，由见闻听香触食等因缘激发，显现于心门中。
Athāpi pañcahi dvārehi agahitapubbāni buddharūpādīni, dibbarūpādīni ca pañcārammaṇāni savanavasena sallakkhetvā javanakkhaṇe vā aparabhāge sutavaseneva anussaritvā vā pasādaṃ, kammaphalasaddhādiṃ, lobhādiñca uppādentassāpi manodvāre āpāthamāgacchanti. Abhiññānaṃ pana suddhamanodvāre eva, tasmā evaṃ pañcadvāre, manodvāre, suddhamanodvāre ca āpāthagatāni atītādibhedabhinnāni sabbānipi pañcārammaṇāni kadācipi dhammārammaṇaṃ na honti, taditarā nāmarūpapaññattiyo dhammārammaṇanti gahetabbaṃ. Nanu cetāni iṭṭhakantamanāpāni ārammaṇāni lobhassa vatthu, kathamettha kusalaṃ uppajjatīti? Niyamādikāraṇato. Cittaṃ hi ‘‘kusalameva mayā kattabba’’nti pubbe niyamitavasena sabbattha akusalappavattiṃ nivattetvā kusale pariṇāmanavasena ca abhiṇhaṃ āsevitakusalasamudācāravasena ca sappurisūpanissayādiupanissayavasena ca yonisoābhujitavasena cāti imehi kāraṇehi kusalaṃ hutvā uppajjatīti veditabbaṃ. Evamimesu chasu ārammaṇesu uppajjanato paccekaṃ chabbidhāni honti. Ārammaṇavavatthānakathā.
又以五门之中未被侵入的先前境界，比如佛相等神圣境界、天色林境五种，借助听声而记忆，或于心流转之际，随前缘而追忆之，则其内心门亦发生触。唯有在纯净心门中发生。故此，五门心门中不能皆为过去及其他不同的阶段心门全部为法境，而是要将其他则看作为名色现象。当心门所依赖的对象为贪著之境时，怎会生起善法呢？这是依规律所制约的。心自先前即已确定“我当行善”，故在一切处分别断绝恶行，长期以善行为基础，依善人资粮等缘，慎重采用善所依止条件的缘故，产生善法。由此，在这六种境界中产生不同的个别类别。此即境界发生之理论。
Evaṃ ārammaṇabhedabhinnesu rūpārammaṇaṃ tāva kusalaṃ dasapuññakiriyavatthuvasena dasavidhaṃ hoti. Tattha ekekaṃ pana kāyakammaṃ vacīkammaṃ manokammanti tividhaṃ. Tattha kāyadvāre pavattaṃ kāyakammaṃ, vacīdvāre pavattaṃ vacīkammaṃ, manodvāre pavattaṃ manokammaṃ. Tattha kāyadvāranti kāyaviññatti. Vacīdvāranti vacīviññatti. Tāsaṃ vibhāgo rūpavibhattiyaṃ āvi bhavissati. Manodvāranti sabbaṃ cetanāsampayuttaṃ cittaṃ vuccati, visesato kusalākusalaṃ. Taṃ hi sahajātānaṃ cetanānaṃ, kāyaṅgavācaṅgacopanaṃ asampāpuṇitvā pavattānaṃ suddhamanokammānaṃ pavattiokāsadānato dvāranti vuccati, imesu pana tīsu dvāresu pavattā cetanā kāyakammādayo nāma. Apica pāṇātipātādayo, pāṇātipātāveramaṇiādayo ca kāyakammaṃ nāma, musāvādādayo, musāvādāveramaṇiādayo ca vacīkammaṃ nāma, abhijjhādayo, anabhijjhādayo ca manokammaṃ nāma.
依此种种境界分类中，色境的六种境界当作善境来看，作为十种善功德行为的根基存在。且逐一说，身业、语业、意业为三种。身业发生于身体门，语业于口门，意业于心门。其中身体门谓为身体识，口门谓语识。此其分别归属于色之境界。心门则谓一切与意相应的心，特别指善恶心理。因这些天生心，未能同时俱足言语动作，却能生起纯净心识的行为，故称为三门。此三门中起作用的心业称为身业、语业、意业。身业例如杀生等杀生戒，语业例如妄语等妄语戒，意业例如贪欲等贪欲戒。
Kusalapakkhe pana dānādidasapuññakiriyavatthūni ca yathārahaṃ kāyavacīmanokammāni honti. Evaṃ yebhuyyavuttito cesa kāyakammādibhāvo vutto pāṇātipātādīnampi vacīdvārādīsu pavattito kesañci purisānaṃ vanacarakādibhāvo viya, dvārānañca kāyakammadvārādibhāvo kesañci gāmānaṃ brāhmaṇagāmādibhāvo viya. Akusale tāva ettha pāṇātipātādikāyakammaṃ kāyadvāre, vacīdvāre ca yathārahaṃ samuṭṭhāti, no manodvāre. Tathā musāvādādivacīkammaṃ. Pāṇātipātādinipphādanatthaṃ hi manodvāre eva cintentassa cetanābyāpādādīsu kammapathappattesu vā kammapathaṃ appattesu vā manokammesu eva pavisanato kāyakammādibhāvaṃ na pāpuṇāti. Nanu vijjāmayenāpi kevalaṃ manokammena pāṇātipātādiṃ karontīti? Na aloṇabhojanadabbhasayanamantaparijappanādikāyavacīpayogaṃ vinā tassāsijjhanato. Abhijjhādimanokammaṃ pana tīsupi dvāresu samuṭṭhāti. Abhijjhāya hi kāyena parabhaṇḍaggāhādīnaṃ, byāpādena daṇḍaparāmasanādīnaṃ, micchādiṭṭhiyā titthiyavandanādīnaṃ karaṇakāle, vācāya parasampattipatthanāya ‘‘haññantu bajjhantū’’ti anatthapatthanāya ca titthiyatthutitadatthadīpanādīnañca yathākkamaṃ pavattikāle ca tassa manokammassa kāyavācāsu pavatti veditabbā.
善业方面，施舍等十种功德行为中，身口意业当以实际符合而分别存在。比如某些人放逸如野人般行为在身口门上生起恶业，或像村中婆罗门等生活存在于门的身业中。恶业方面，有杀生等身业及妄语等语业分别按实相生起，但意业中则未产生相应之身口恶业。因心念意念作恶，如无食等弃卧不走的消极行为，在无身口配合下，无法导致持戒违规罪行。难道单凭意念知识就能杀生等违法身口吗？不能，没有口腹摄食寝卧疾病痊愈等身口事物配合，不能单靠心念犯罪。贪欲等意业则三门俱起，因贪欲时身体盗取外物，嗔恨时用棒杖惩罚他人，邪见时作外道礼拜等行为，口语宣扬打杀等恶口行为，在发生时与意业同时于身口门表现，故应如是观察意业。
Kāmāvacarakusalaṃ pana pāṇātipātāveramaṇiādikaṃ kāyavacīmanokammaṃ paccekaṃ dvārattayepi pavattati. Tattha pāṇātipātādīhi samphappalāpapariyosānehi sattahi viramantassa tāva hatthamuddāya, vacībhedena ca samādiyanakāle, manasā viramaṇakāle ca tesaṃ kāyavacīkammānaṃ tīsu dvāresu pavatti veditabbā. Anabhijjhādīhi sahagatena cetasā tajjassa kāyapayogassa, ‘‘paravittupakaraṇaṃ ciraṭṭhitikaṃ hotu, sabbe sattā averā hontu, so bhagavā arahaṃ sammāsambuddho’’tiādinā vacīpayogassa, kevalaṃ manopayogassa ca karaṇakāle manokammassa tīsupi dvāresu pavatti veditabbā. Ettha ca pañcadvāre uppannāni javanāni kāyavacīkammāni na honti, manokammāni eva. Tāni ca na kammapathappattāni, kevalaṃ kusalādīni honti. Manodvāre paṭutarappavattāni eva hi kammapathappattāni manokammāni honti, rūpārūpajavanāni pana ekantaṃ bhāvanāmayaṃ manokammameva manodvāre eva ca pavattanti.
欲行善中断杀生戒等身语意业者，身语意业各自单独分别在三门打开。谓杀生戒等恶念断尽以及口业杂秽停止时，身业坏时应当举手停止；言业分别时结舌止于口门；意业收摄时止于意门。于此三门中，杀生等恶身语意业并无杂染之心，「愿常住断他愚痴，诸众无嗔恨，是世尊、阿拉汉、正觉者」等言语行亦唯于口门起；唯意乐行发生时，意门中亦应知其开。又于五门生生起之身语意业，非有业道转动，唯意业诸善而无恶行为生。于意门中较快发生者，亦即为业因；而诸色非色流转，纯为修行成份，唯意业于意门中发生。
Kiñcāpi abhiññāñāṇāni viññattidvayajanakāni, tathāpi kāyavacīkammavohāraṃ na labhanti, lokuttarakusalaṃ pana kāyavacīdvāresu anuppajjamānampi micchāvācākammantājīvānaṃ samucchedappahānakārīnaṃ viratīnaṃ vasena kāyavacīkammampi hoti, taditaramaggaṅgavasena manokammampīti ekakkhaṇe tīṇipi kammāni honti, tañca bhāvanāmayaṃ, dvāraṃ panassa manodvārameva. Yathā ca pāṇātipātāveramaṇiyādīnaṃ vasena kusalassa dvārattaye pavatti vuttā, evaṃ dasapuññakiriyavatthūnampi vasena vattabbā. Aṭṭhakathāsu pana na vicāritā, tathāpi nayato evaṃ veditabbā.
又某些特异神通之智，由双识所生起，然而身语意三门之业不由此得生。世间善业中，即使未生于身语门，唯净戒善行远离妄语之身语业，也维持于身门，意门亦同。如以次第修习，则三种业皆为修行成份，唯在意门为业因。如杀生戒远离下，身语二门流转，亦当依此修习十种功德行为，以此类推。虽未详细论述，但应依此理悟知。
Tesu dānaṃ kāyakammameva, vacīkammampi vā. Pattānuppadānaṃ, abbhanumodanaṃ, desanā vacīkammameva. Sīlaṃ apacitisahagataṃ, veyyāvaccasahagatañca kāyakammampi atthi, vacīkammampi atthi. Tattha sīlassa kāyavacīkammabhāvo siddho eva. Apacitiyā pana pupphapūjādinā, vandanādinā vā pavattikāle kāyakammabhāvo, thutimayapūjādinā pavattikāle vacīkammabhāvo ca veditabbo. Veyyāvaccassāpi sahatthā karaṇakāle kāyakammabhāvo, gilānādīnaṃ catupaccayasamādāpanādivasena, garūhi āṇattasaddena ārocanapakkosanādivasena vacīkammabhāvo ca veditabbo. Bhāvanā, savanaṃ, diṭṭhijukammañca manokammameva, abbhanumodanampīti keci. Savanampi hi sotadvārānusārena manodvāre eva dhammatthasallakkhaṇavasena pavattikāle manokammameva.
其中施行功德因果之身业，有取施报施语业。依起乞求赞同宣说亦为语业。持戒护戒者，有依戒断恶之身业，亦有护戒之语业。戒中断恶时呈显语语；犯禁时，如献花礼敬等身业；赞叹恭敬时显语业。护戒时，如治愈病痛及四缘起，以粗恶声厉怒等则是语业。修行听闻、见解、赞同等皆为意业。有言「赞闻皆随耳根，心门中以法标志流转」。
Tattha dānaṃ apaciti veyyāvaccaṃ pattānuppadānaṃ desanāti imāni pañca kāyavacīdvāresu eva pavattanti, na manodvāre. Ettha ca pattānuppadānadesanānaṃ kāyavikārena pattiṃ dentassa, dhammaṃ desentassa ca kāyadvārepi pavatti veditabbā. Sīlaṃ bhāvanā abbhanumodanaṃ savanaṃ diṭṭhijukammanti imāni pana pañca tīsupi dvāresu pavattanti, ‘‘na punevaṃ karissāmī’’ti cettha manasāva duccaritato viramantassa, abbhanumodantassa ca vasena sīlabbhanumodanānaṃ manodvārepi pavatti veditabbā. Yaṃ pana aṭṭhasāliniyaṃ ‘‘dānamayaṃ kāyavacīmanokammavasena tividhaṃ hotī’’tiādi vuttaṃ, taṃ pubbacetanāvasena manodvāre pavattaṃ gahetvā pariyāyato vuttaṃ, nippariyāyato kāyavacīdvārappavattā sanniṭṭhānacetanāva. Teneva hi tattheva vuttaṃ ‘‘vinayapariyāyaṃ patvā hi ‘dassāmi karissāmī’ti vācā bhinnā hotīti. Iminā lakkhaṇena dānaṃ nāma hoti, abhidhammapariyāyaṃ patvā pana vijjamānakavatthuṃ ārabbha manasā cintitakālato paṭṭhāya kusalaṃ hoti. Aparabhāge kāyena vā vācāya vā kattabbaṃ karissatī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1). Itarathā ‘‘dassāmī’’ti cintitamattenāpi dānaṃ nāma bhaveyya, tathā ca tādisaṃ vatthuṃ yathācintitaniyāmena adentassa dhuranikkhepe adinnādānampi siyā. Evaṃ manasā pāṇātipātādayopi siyuṃ, tañca na yuttaṃ, tasmā vuttanayeneva gahetabbaṃ. Atha vā ‘‘sabbaṃ sāpateyyaṃ dinnaññeva haratū’’ti pariccajanasambhavato dānassa manodvārepi pavatti veditabbā.
此处施舍、护戒、语业、取施乞求、宣说，皆显现在身语三门中，非显于意门。又乞求赞同、宣说等，皆于身门显现。戒行、修行、赞同、听闻、见解等，三门各显。心有意念「不再犯此」，断恶心志停止，戒护语赞等于意门亦显。经典说施舍身语意三业有三种性质，此理应依前生起念于心门，依此三门中先后起身语意三业。另一说「如言‘我为示现、为当行’」则语业断裂。此便是施舍之特征。经论中又言，思惟所生善因，心念生起时，依次行出善业；后次日由身或语行完成。另种说「即使心中思‘我为示’亦成善施」。诸此情形类似取施等罪业，但不正当，故需依前述说理分辨。又说「‘一切当归施与，唯取无所取’」如舍弃时心念亦显于意门。
Ettha ca dānasīlādikāyakammānaṃ kāyadvāre pavattiyaṃ kammaṃ kāyakammameva, dvārampi kāyadvārameva. Vacīdvāre pavattiyaṃ kammaṃ kāyakammameva, dvāraṃ pana vacīdvāraṃ. Manodvāre pavattiyampi kammaṃ kāyakammaṃ, dvāraṃ pana manodvāraṃ. Desanābbhanumodanādīnaṃ vacīkammānaṃ vacīdvāre pavattiyaṃ kammampi vacīkammaṃ, dvārampi vacīdvārameva. Kāyadvāre pavattiyampi kammaṃ vacīkammameva, dvāraṃ pana kāyadvāraṃ. Manodvāre pavattiyampi kammaṃ vacīkammaṃ, dvāraṃ pana manodvāraṃ. Bhāvanādimanokammānaṃ manodvāre pavattiyaṃ kammampi manokammaṃ, dvārampi manodvārameva. Kāyadvāre pavattiyampi kammaṃ manokammameva, dvāraṃ pana kāyadvāraṃ. Vacīdvāre pavattiyampi kammaṃ manokammameva, dvāraṃ pana vacīdvāraṃ. Evaṃ pāṇātipātādīnaṃ, pāṇātipātāveramaṇiādīnañca vuttānusārena kammavavatthānaṃ, dvāravavatthānañca yathānurūpaṃ yojetvā asaṅkarato ñātabbaṃ.
此中施舍戒护等身业，身门为身业之门。于语门起之业，亦为身业，但门体属语门。意门发生之业亦称身业，门体属意门。宣说、赞同等语业，起于语门，名为语业；于身门起时，业体属身门。意门起则称语业，业体属意门。修习诸意业皆于意门起，业体属意门。身门起则为意业，门体属身门。语门起则为意业，门体属语门。依此杀生戒等业及戒律说法，业之相状及三门之理，须准确结合，细心理解。
Dvārakammavavatthānakathā niṭṭhitā. · 门业分别说已毕。
Idāni yasmā dasavidhāni cetāni puññakiriyavatthūni tīsu evaṃ saṅgayhanti dānamaye sīlamaye bhāvanāmayeti. Pattānuppadānaṃ hi dānamaye saṅgayhati, ‘‘abbhanumodanampī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 156-159 puññakiriyavatthādikathā) aṭṭhakathāyaṃ. Apacitiveyyāvaccāni sīlamaye. Desanāsavanadiṭṭhijukammāni bhāvanāmaye, tasmā rūpārammaṇassa kusalassa dānasīlabhāvanāvasena dvārattayappavattiṃ yojetvā dassessāma. Tadanusāreneva itaresaṃ vasenāpi sakkā ñātunti. Kusalaṃ hi vaṇṇārammaṇaṃ hutvā uppajjamānaṃ dānasīlabhāvanāvaseneva tīsu dvāresu pavattati. Kathaṃ? Yadā hi nīlapītādivaṇṇavicittaṃ pupphavatthādideyyadhammaṃ labhitvā ‘‘vaṇṇadānaṃ me bhavissatī’’ti vaṇṇavasena ābhujitvā cetiyādīsu sahatthena pūjeti, tadā rūpārammaṇaṃ dānamayaṃ kāyadvāre pavattati, tañca pubbacetanā sanniṭṭhānacetanā aparacetanāti tividhaṃ hoti. Evaṃ uparipi sabbavāresu tividhatā veditabbā. Yadā pana tadeva yathāvuttavatthuṃ vācāya āṇāpetvā puttadārādīhi dāpeti, tadārūpārammaṇaṃ dānamayaṃ vacīdvāre pavattati. Yadā pana tadeva vijjamānakavatthuṃ ‘‘dassāmī’’ti cinteti, paccāsīsati, yathādhippāyaṃ nipphādessati, tadā pubbacetanāvasena pariyāyato dānamayaṃ manodvāre pavattati nāma. Evaṃ rūpārammaṇaṃ dānamayaṃ dvāravasena tividhaṃ hoti.
今因十种心念聚集于施舍、护戒、修习三种功德之中。乞求赞同者属施舍门，《长部义注》中论及此义。犯戒愤恚属护戒门。宣说、听闻、见解属修习门。由此依色境善业如施舍戒护修习等功德，示范三门起转之理。由颜色光洁如蓝黄之间花木所现美丽，为颜色施舍门所起，以此初志、现识、无识三者分别存在。此三种功能三门内皆应知。若通过语言播扬施舍，如施以子女等，则为因缘施舍之语门起。若初志别想思惟「我示现」等，随缘分别即为意门起为施舍。如此色境施舍三门起转各有三种。
Yadā pana vuttappakāravaṇṇaṃ deyyadhammaṃ labhitvā ‘‘evaṃ manāpavaṇṇānaṃ pariccajanaṃ nāma mayhaṃ kulavaṃsāgatavattameta’’nti sahatthā pūjeti, tādisavaṇṇavantaṃ vā parapariggahitādibhogasampattiṃ pariccajitvā sīlaṃ rakkhati, tadā rūpārammaṇaṃ sīlaṃ kāyadvāre ca pavattati. Yadā pana vuttappakāravaṇṇaṃ deyyadhammaṃ kulavaṃsādivasena vācāya āṇāpetvā parehi dāpeti, tādisaṃ vā parapariggahitādiṃ vācāya apanetvā sīlaṃ rakkhati, tadā rūpārammaṇaṃ sīlaṃ vacīdvāre pavattati. Yadā pana tādisaṃ vijjamānakavatthuṃ kulavaṃsādivasena ‘‘dassāmī’’ti, tādisaṃ parapariggahitādikaṃ anāmasitvā ‘‘sīlaṃ rakkhissāmī’’ti vā cinteti, tadā rūpārammaṇaṃ sīlaṃ manodvāre pavattati. Evaṃ rūpārammaṇaṃ sīlamayaṃ dvāravasena tividhaṃ hoti.
当获得《所说功德品》的法之善果，心念『我属世家族门第的徒众中，此法最为受用』而敬礼时，具有此种功德品者便舍弃外物财产等享受而护持戒律，此时对色境的观照，借由身体之门而起。再者，若以世家族门第等为凭赖，口中宣说所说功德品之法，且以彼向他人布施，此等舍弃外物财产等，以言语护持戒律时，对色境的观照便于语门中起。又当思惟若依世家族门第等而有此功德品存在，内心生起『我当护持戒律』之意图，且不念外物财产等，此时对色境的观照便于意门中起。如此，对色境的观照通过三门——身、口、意门作用，形成三种类型。
Yadā pana vuttappakāraṃ vaṇṇavantaṃ datvā tadeva vaṇṇaṃ, sabbaṃ vā rūpāyatanaṃ caṅkamanto aniccādito vipassati, tadā rūpārammaṇaṃ bhāvanāmayaṃ kāyadvāre pavattati. Tadeva vacībhedaṃ katvā sammasantassa rūpārammaṇaṃ bhāvanāmayaṃ vacīdvāre pavattati. Tadeva kāyaṅgavācaṅgaṃ acopetvā sammasantassa rūpārammaṇaṃ bhāvanāmayaṃ manodvāre pavattati. Evaṃ rūpārammaṇaṃ bhāvanāmayaṃ dvāravasena tividhaṃ hoti. Iti rūpārammaṇassa kusalassa tividhapuññakiriyavatthuvasena navasu kammadvāresu pavattivibhāgo veditabbo. Imināva nayena rūpārammaṇassa kusalassa dasapuññakiriyavatthuvasenāpi tiṃsāya kammadvāresu pavattivibhāgo yojetvā ñātabbo. Yathā ca rūpārammaṇassa, evaṃ saddārammaṇādīnampi pañcannaṃ kusalānaṃ puññakiriyavatthudvārehi vibhāgo, yojanānayo ca yathānurūpaṃ ñātabbo.
当给予色境观照体，且证得该体之相，行走于一切色境之中，观察无常等法时，对色境的观照便是修习之体，于身门中生起。依此分别言语，正与法合时则于语门中生起修习之观照体。又舍弃身口，专一于意门时，与法正合之色境观照修习体便于意门中生起。如此，对色境的观照修习体以三门为媒介，具三种表现。以此为标准，应知对色境观照之善行有三种功德业处，分别由九个业门流转之区分。以此法亦当知对色境观照的十种功德业处，也应依三十个业门流转划分而知。由此类比，对声境观照及其它四种境的五种善功德业处门类，亦应对应划分与认知。
Apica saddaṃ nāma kandamūlaṃ viya hatthena gahetvā dātuṃ na sakkā. Yadā pana ‘‘saddadānaṃ me’’ti ābhujitvā bheriāditūriye tiṇṇaṃ ratanānaṃ deti, tehi upahāraṃ vā karoti, dhammakathikādīnaṃ sarabhesajjādiṃ deti, dhammassavanaṃ ghoseti, sarabhaññadhammakathādiṃ vā karoti, tadā kusalaṃ saddārammaṇaṃ hoti. Evaṃ gandhādivatthupariccāgepi gandhādiārammaṇaṃ. Dhammārammaṇaṃ pana ojājīvitindriyatadāyattānaṃ vasena ñātabbaṃ. Yadā hi ojavantāni annapānasappinavanītādīni ‘‘ojadānaṃ me bhavissatī’’ti deti, gilānānaṃ bhesajjaṃ vā vejjaṃ vā upanetvā, pāṇoparodhakaṃ āvudhajālakuminādiṃ vināsetvā vā, vajjhappatte pāṇino mocetvā vā ‘‘jīvitadānaṃ me bhavissati jīvitāyattavuttitāya, pañcapasādasoḷasasukhumarūpacittacetasikānaṃ vasena pasādādidānaṃ me bhavissatī’’ti ca manasi karoti, tadā kusalaṃ dhammārammaṇaṃ hoti. Sesaṃ tādisameva.
声者犹如树根，虽可取捻但不能送赠。然若因称念『我予声施』，则在三味宝杵等三宝上供养，或向法师等献以药物等，传播法闻，讲说深法等，皆为善声境观照。香气等诸感官对象之奉献，乃声境观照的类比。法境观照则应依赖生命力根本的护持。若有活力如饮食油乳酪等供养，于病者施以医药，除去伤害生命的武器器具，放生获得护命者，用心念诵『愿我得生命供养，因具五净色六境心所而得喜悦等供养』，此时法境观照即为善法观照。其余亦同此理。
Ayaṃ nānāvatthūsu ṭhitārammaṇānaṃ yojanā. Ekavatthusmimpi chārammaṇaṃ labbhateva. Piṇḍapātasmiṃ hi manāpo vaṇṇo, khādanakāle murumurāyanasaddo, gandho, raso, phoṭṭhabbaṃ, ojā, tadāyattā vā jīvitapasādādayo, tabbisayāni ca viññāṇādīnīti chārammaṇampi veditabbaṃ. Evaṃ cīvarādīsu ceva vatthādīsu ca yathānurūpaṃ ñātabbaṃ. Etthapi dānasīlabhāvanāmayatā, kāyavacīmanokammabhāvo ca vuttanayeneva veditabbo. Yathā ca kusalānaṃ, evaṃ akusalānampi ārammaṇakammadvāravavatthānaṃ, apuññakiriyavatthūsu yojanānayo ca vuttānusārena yathāyogaṃ ñātabbo.
此为多种依止境界的结合。单一境内能得到四种依止。若施食盛满，则心悦色相，饮食时有虫鸣鸟鸣声，香气、味道、触感、生命力及喜悦等皆掌于生命，虫类和意识亦属此范畴，亦可视为依止。此理适用于僧衣等衣物与其他物品，均应照此辨别。于此得舍戒修习之相，身口意三业之状况依上述所示得辨明。如善法有此，恶法亦依此依止业门功德业处及依止缘起业门原则适宜辨识。
Evaṃ ārammaṇato, puññakiriyavatthuto, kammato, dvārato ca anekasahassappabhedesu cetesu kusalesu upaḍḍhāni pana ñāṇasampayuttāni catunnaṃ adhipatīnaṃ vasena paccekaṃ catubbidhāni, ñāṇavippayuttāni pana upaḍḍhāni vīmaṃsādhipativajjitādhipatittayavasena paccekaṃ tividhāni, tadubhayāni puna hīnattikavasena paccekaṃ tividhāni, tāni puna aparimāṇesu pana cakkavāḷesu paccekaṃ aparimāṇesu sattesu ekekasmiṃ atītānāgatapaccuppannaoḷārikasukhumatādīhi anantehi pakārehi uppajjanato anantāparimāṇāni honti. Tāni sabbāni sambuddho anantena buddhañāṇena mahātulāya tulayamāno viya, mahātumbe pakkhipitvā minayamāno viya sabbākārato paricchinditvā mahākaruṇāya kāmāvacaraṭṭhena sarikkhatāya ekattaṃ upanetvā, puna somanassupekkhāsahagataṭṭhena, ñāṇasampayuttavippayuttaṭṭhena, asaṅkhārikasasaṅkhārikaṭṭhena ca koṭṭhāse katvā desesi, yathā taṃ lokavidū satthā devamanussānanti. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana ādito paṭṭhāya dhammasaṅgaṇiyā (dha. sa. 1), tadaṭṭhakathāya ca aṭṭhasāliniyā (dha. sa. aṭṭha. 1) sabbākārato ñātabboti. Evaṃ visayādippabhedato vinicchayo veditabbo.
如此，因依止境界、功德业处、业、门之差异，虽数量众多，却由四种正知智慧支配下，各自独立而成。非智慧者所无知见，亦由独立、支配、否定支配三重慧力分分类别，且基于分别低劣程度分类。此多类别虽无量遍布诸大世界，在世尊用广大佛智如天平称量大肿胀巨体般平衡衡量、如大王砍割敌人般斩断一切烦恼，以大悲心引导众生，于喜悦平静智慧及无数化现中教化，诸知现分别除尽，令诸天人听法真实，称为世间导师。此即为摘要，详细则理自法藏与注疏处全面明了。如此当知依据法门及对象分别区别。
Kāmāvacarakusaladhammā niṭṭhitā. · 欲界善法已毕。
Rūpāvacaradhammā pana kusalā jhānaṅgasampayogabhedato pañcavidhā honti. Seyyathidaṃ – vitakkavicārapītisukhekaggatāsampayuttaṃ paṭhamajjhānikaṃ, tato vūpasantaṃ atikkantavitakkaṃ vicārapītisukhekaggatāsampayuttaṃ dutiyajjhānikaṃ, tato vūpasantaṃ atikkantavicāraṃ pītisukhekaggatāsampayuttaṃ tatiyajjhānikaṃ, tato vūpasantaṃ virattapītikaṃ sukhekaggatāsampayuttaṃ catutthajjhānikaṃ, tato vūpasantaṃ atthaṅgatasukhaṃ upekkhekaggatāsampayuttaṃ pañcamajjhānikanti. Evaṃ sampayogabhedato vinicchayo veditabbo.
色境善法根据禅那之和合有五种分别：即初禅是由思惟与伺察、喜悦、安乐和一心执持协调成；第二禅是初禅思惟已止，超越思惟之喜乐安乐及一心协调成；第三禅是超越思惟之苦乐协调成；第四禅是喜悦已止、单纯快乐与一心协调成；第五禅是由八支中正断构成之无苦乐平静与一心协调成。由此分辨五种禅那的不同和合，应予了解。
Dhammuddesādito pana paṭhamajjhāne tāva kāmāvacarapaṭhamakusale vuttesu ṭhapetvā viratittayaṃ sesā chattiṃsa dhammā honti. Tattha chandādayo cattāro, karuṇā, muditā cāti cha yevāpanakā. Sesaṃ suññatavārapariyosānaṃ sabbaṃ kāmāvacarapaṭhamakusale vuttasadisameva. Kevalaṃ hi viratīnaṃ abhāvo, saṅgahavāre pañcamaggaṅgabhāvo, bhūmantaravasena rūpāvacarabhāvo ca viseso, sesaṃ tādisameva. Paṭhamajjhānaṃ.
关于第一禅，法的宣说为首，随后确立了具足欲界行为的初善，这些行为已止息之后，余有三十六法。此中有四法即欲望等，慈悲、喜悦共六彼此包涵。其余法则完全是空无所有的科层终结，一切皆如欲界初善之法相同。唯有禁戒之无，五支禅之法统摄状态，及对色界欲望断除的特殊法，是余法的相似。此为第一禅。
Tathā dutiyajjhānepi kevalaṃ dhammuddese vitakkābhāvo, saṅgahavāre catukkajjhānaṅgamaggaṅgabhāvo ca viseso, sesaṃ paṭhamasadisameva. Dutiyaṃ.
第二禅同样在法的宣说中，唯独无思维介入，禅支之中具备四支禅的特别状态，其余法则与第一禅类似。此谓第二禅。
Tathā tatiyajjhānepi kevalaṃ dhammuddese vicārābhāvo, saṅgahavāre tivaṅgikajjhānatā ca viseso, sesaṃ dutiyasadisameva. Tatiyaṃ.
第三禅同样在法的宣说中，唯有无观念介入，禅支中具备三段禅的特色状况，其余法则与第二禅相近一致。此谓第三禅。
Tathā catutthe kevalaṃ dhammuddese pītiyā abhāvo, koṭṭhāsavāre duvaṅgikajjhānabhāvo ca viseso, sesaṃ tatiyasadisameva. Catutthaṃ.
第四禅同样在法的宣说中，唯独无喜悦，有两阶段禅的特异状态，其余法则与第三禅相同。此谓第四禅。
Tathā pañcame kevalaṃ dhammuddese karuṇāmuditādīnaṃ abhāvo, somanassaṭṭhāne upekkhābhāvo, koṭṭhāsavāre jhānindriyesu upekkhājhānaṅgabhāvo, upekkhindriyabhāvo ca viseso, sesaṃ catutthasamameva. Pañcamaṃ.
第五禅同样在法的宣说中，唯无慈悲、喜悦等心起，取代喜悦处生无喜无忧，禅支中有平等定的禅支与平等根的特别状态，其余法则与第四禅相同。此谓第五禅。
Padabhājanīye pana vitakkavicārānaṃ vūpasamā dutiyaṃ, pītiyā ca virāgā tatiyaṃ, somanassassa ca atthaṅgamā catutthanti catukkanayopi āgato, so tikkhapaññānaṃ ekappahāreneva vitakkavicārasamatikkamasambhavato vutto. Tattha dutiyādīnaṃ sabbaso pañcakanaye tatiyādisamattā tattha vuttanayeneva sabbo vinicchayo veditabbo tattheva antogadhabhāvo cāti. Catukkanayo.
关于发声类的思维与观念的止息，第二禅；喜乐的离欲，第三禅；无喜无忧的安稳，第四禅则相继而至，第五禅亦同。此乃以敏慧为基础，能一举断思虑与观念的共同超越之法。此中第二诸禅皆具足全部五种禅支，第三禅及以后的禅则具备除一禅支之外的相近状态，诸种禅支法之差异及内在涵盖状态，应由此译注而明了。第四禅余五种禅支。
Visayādippabhedato pana vinicchayaṃ pañcakanayeneva vakkhāma, tadanusārato eva catukkanayavasenāpi sakkā ñātunti. Evaṃ upari lokuttarepi. Pañcavidhāpi cete rūpāvacarakusaladhammā kasiṇārammaṇabhedato paccekaṃ aṭṭhavidhā honti pathavīkasiṇaṃ āpotejovāyonīlapītalohitodātakasiṇañcāti, ālokākāsakasiṇehi saddhiṃ dasavidhā honti. Padabhājanīye (dha. sa. 202) pana ālokakasiṇassa odātakasiṇena saṅgahitattā aggahaṇaṃ daṭṭhabbaṃ, ākāsakasiṇassa pana ugghāṭanāsambhavato anāruppajjhānikattā. Taṃ hi punappunaṃ ugghāṭiyamānampi ākāsameva hoti, tasmā tatthuppannaṃ rūpāvacarapañcamajjhānaṃ bhavavisesāya, diṭṭhadhammasukhavihārāya ca saṃvattati, abhiññāya, vipassanāya ca pādakampi hoti, anāruppattā pana nirodhapādakaṃ na hoti. Sesāni pana nava kasiṇāni nirodhapādakānipīti ayametesaṃ viseso. Ānāpānajjhānassāpi panettha vāyokasiṇe saṅgaho daṭṭhabboti. Kasiṇakathā.
由境界种类的不同辨别划分，现归结为五种，由此依循也可以四种划分。此法亦适用于超越世间之境界。五种观心善法，按色界之五种观法，各因器具分别独立成八种，即地界光、风界光、蓝界光、黄界光及红界光五种普遍光界，合共十种。至于足分法（相关法详见律藏第202节），光界与红界光可因结合而一体把握，但蓝界光因不显露而无法结合。尽管频繁显现，但本质仍是蓝界光。因之在此出现之色界禅定，是修习者修习于生命分别业特异上、明确察知法义及安住受乐之境界，同时也通达知见，达到观照的足分，然而不具不现形之灭的足分。其余九种迦叶法能生灭足分者，则此为差别。就入出息念禅定亦应观察此处蓝界光的结合性。有关迦叶法的论述已详述。
Evaṃ kasiṇavasena aṭṭhavidhā cete abhibhāyatanavasena pana paccekaṃ aṭṭhavidhā honti. Bhagavatā hi –
如是，五种迦叶法中的八种，依照八识观的分辨方法，也分别为八种。世尊曾说——
‘‘Ajjhattaṃ arūpasaññī bahiddhā rūpāni passati parittāni, tāni abhibhuyya…pe… appamāṇāni. Tāni abhibhuyya …pe… parittāni suvaṇṇadubbaṇṇāni…pe… appamāṇāni suvaṇṇadubbaṇṇāni suvisuddhaṃ nīlaṃ pītaṃ lohitaṃ odāta’’nti (dha. sa. 211 ādayo) –
“内观无色相，外见有色相，其色受边界限制，无量无边。超越其限，呈现金色与暗色，金暗色光明澄净，如蓝、黄、红、白等。”（详见律藏第211节起）——
Aṭṭha abhibhāyatanāni desitāni, tāni ca kasiṇesveva abhibhavitvā samāpajjanavasena jhānuppattivisesato, anārammaṇavisesato. Tattha hi ajjhattaṃ arūpasaññīti alābhitāya vā anatthikatāya vā ajjhattarūpe kasiṇavasena parikammasaññāvirahitova. Bahiddhā rūpāni passatīti bahiddhā aṭṭha kasiṇarūpāni parikammavasena ceva appanāvasena ca passati. Parittānīti khuddakaparimāṇāni, tāni abhibhuyya passanto ca sampannagahaṇiko kaṭacchumattaṃ bhattaṃ labhitvā ‘‘kiṃ ettha bhuñjitabbaṃ atthī’’ti saṅkaḍḍhitvā sabbaṃ ekakabaḷameva karoti, evameva ñāṇuttariko ‘‘kimettha parittake ārammaṇe samāpajjitabbaṃ atthi, nāyaṃ mama bhāro’’ti tāni abhibhavitvā saha nimittuppādeneva appanaṃ nibbatteti, tasmā taṃ jhānaṃ ‘‘abhibhāyatana’’nti vuccati. Appamāṇānīti mahantāni. Tāni abhibhuyyāti mahagghaso ekaṃ bhattapātiṃ labhitvā viya ñāṇuttaro appamāṇaṃ labhitvā ‘‘etaṃ vā hotu aññaṃ vā, kimettha samāpajjitabba’’nti appanaṃ nibbatteti. Suvaṇṇadubbaṇṇānīti parisuddhāparisuddhavaṇṇāni . Parisuddhāni hi nīlādīni, aparisuddhāni ca suvaṇṇadubbaṇṇānīti idha adhippetāni, etānipi ‘‘suvaṇṇāni vā hontu dubbaṇṇāni vā, parittaappamāṇavaseneva abhibhāyatanānī’’ti āgamaṭṭhakathāsu (dī. ni. aṭṭa. 2.173; ma. ni. aṭṭha. 2.249; a. ni. aṭṭha. 3.8.65) vaṇṇitāni. Vaṇṇābhogassa hi atthitāya purimāni abhibhāyatanāni vaṇṇābhogarahitasahitatāya ettha kevalato visesasabbhāvā catudhā vuttāni, nīlādīni pana cattāri suvisuddhavaṇṇavasena sukhārohatāya ñāṇuttariko abhibhavitvā appanaṃ nibbatteti, tasmā ārammaṇavisesābhāvepi jhānuppattivisesato imesaṃ aṭṭhannaṃ abhibhāyatanānaṃ vasena paccekaṃ aṭṭhavidhā hontīti veditabbā. Abhibhāyatanakathā.
八种八识观已宣说，这些正是迦叶法之所涵盖。由于八识禅定特异、无缺陷特性，因此称为八识无碍之禅定。所谓内无色相，是指因缘和合而成无取无执的内观迦叶法。所谓外见色相，是从外界观察八种迦叶法呈色及安住之法相。所谓边界限制，是指体量微小的限定边界，修习者藉此观察，以即有之少量食物为喻，思量“此处可否食用”？心中踌躇，终究全心专注于一物。由此可知，超越边界后便会与缘起相应，进入寂静止禅定，因故名为“超盖境”禅定。所谓无量无边，是指广大无限。所谓超越，是因大饥饿者得一小口食物后，如智慧修习者获得广大无边，虽然只是一小口，却全心专注思考“应否食用？”继而入止。此中，明净金色系称为“金色及暗色”，是论藏等教典（短释、长释、增支部）中所述。颜色缘缘相系之说中，色系之边界诸前境由四类性质分别定义，蓝色系有四种清净色，其观察者高度专注，入止圆满，故称其超止禅定。因无对象特异故称为无碍。由此应知，因这些八种超止境的覆盖，八种个别迦叶法成立。有关无碍境论述见藏文。
Tāni puna yathā ca abhibhāyatanavasena, evaṃ vimokkhavasenāpi paccekaṃ tividhā honti. Bhagavatā hi ‘‘rūpī rūpāni passati, ajjhattaṃ arūpasaññī bahiddhā rūpāni passati, subhantveva adhimutto hotī’’ti (dha. sa. 240 ādayo; dī. ni. 3.339, 358; a. ni. 8.66) tayo vimokkhā desitā. Te ca kasiṇesveva adhimuccanavasena jhānuppattivisesato, bhāvanārammaṇavisesato kimidaṃ adhimuccanaṃ nāma? Paccanīkadhammehi suṭṭhu vimuccanaṃ, ārammaṇesu ca suṭṭhu abhirati, pitu mātu aṅke vissaṭṭhaṅgapaccaṅgassa dārakassa sayanaṃ viya aniggahitabhāvena nirāsaṅkatāya ārammaṇe pavattīti vuttaṃ hoti. Tattha rūpīti ajjhattaṃ kesādīsu uppāditaṃ rūpajjhānaṃ rūpaṃ nāma, tadassa atthīti rūpī. Ajjhattampi hi kesādīsu nīlaṃ, medādīsu pītaṃ, maṃsādīsu lohitaṃ, dantādīsu odātañca vaṇṇakasiṇavasena ābhujitvā parikammaṃ karontassa rūpajjhānāni, kasiṇaṃ ugghāṭetvā ca arūpajjhānāni uppajjanteva . Rūpāni passatīti bahiddhāpi nīlakasiṇādirūpāni jhānacakkhunā passati, iminā ajjhattabahiddhavatthukesu kasiṇesu jhānappaṭilābho dassito. Ajjhattaṃ arūpasaññīti attano kesādīsu anuppāditarūpāvacarajjhāno, iminā bahiddhā paṭiladdhajjhānatā dassitā. Subhantveva adhimutto hotīti iminā suvisuddhesu nīlādivaṇṇakasiṇesu ‘‘subha’’nti adhimuttivasena paṭiladdhajjhānatā dassitā. Evaṃ ārammaṇavisesābhāvepi adhimuttivasena jhānuppattivisesato imesaṃ tiṇṇaṃ vimokkhānaṃ vasena paccekaṃ tividhā hontīti veditabbā. Vimokkhakathā.
这些八种禅境如前述八种超止相似，因解脱特性也各成三类。世尊说：“内见有色，内无色相，能见色相者，于清净境界中超越一切。”（详见律藏240节起及及一切经文）此三种解脱境界，是以迦叶法为根本，由于禅定特异及身心远离成所缘而得名为解脱。所谓色，是指内生生理色界现象的现色禅，因而是有色禅；通过迦叶法拆解，而空无相禅便出现。禅者能由内外共同观察蓝色及其他迦叶色成禅视，内外视观察到的禅定所达之果。以此具现三解脱，内观无色禅现于内，外观色禅现于外，色界外观之净色亦显内在禅界。以清净色相为超越，故名为清净。遂知此三种解脱，因解脱即解脱，存在区分，乃名三种别类。有关解脱的论述已述。
Yathā ca vimokkhato, evaṃ paṭipadābhedato paccekaṃ catubbidhā honti dukkhapaṭipadaṃ dandhābhiññaṃ, dukkhapaṭipadaṃ khippābhiññaṃ, sukhapaṭipadaṃ dandhābhiññaṃ, sukhapaṭipadaṃ khippābhiññanti. Tattha paṭhamasamannāhārato paṭṭhāya yāva upacāraṃ uppajjati, tāva pavattā jhānabhāvanā ‘‘paṭipadā’’ti vuccati. Sā ekaccassa dukkhā nīvaraṇādipaccanīkadhammasamudācāragahanatāya asukhasevanā hoti, ekaccassa tadabhāvato sukhā. Upacārato pana paṭṭhāya yāva appanā, tāva pavattā paññā ‘‘abhiññā’’ti vuccati. Sā ekaccassa dandhā asīghappavattinī, ekaccassa khippā. Asappāyasevino dukkhā paṭipadā hoti dandhā ca abhiññā, sappāyasevino sukhā paṭipadā hoti khippā ca abhiññā. Pubbāparakālesu sappāyāsappāyasevanavasena vomissatā ca veditabbā. Tathā palibodhupacchedādikaṃ pubbakiccaṃ asampādentassa paṭipadā dukkhā, sampādentassa sukhā paṭipadā. Appanākosallaṃ asampādentassa dandhābhiññā, sampādentassa khippā. Kilesindriyānaṃ vā tikkhamudutāya paṭhamā, vipariyāyena catutthā, vomissatāya majjhimā dveti veditabbā. Taṇhāvijjābhibhavanānabhibhavanavasena vā samathavipassanāsu katādhikārākatādhikāratāvasena vāpi etāsaṃ pabhedo veditabbo. Paṭhamajjhānādiāgamanavasenāpi dutiyādīnaṃ paṭipadābhiññābhedo hotiyevāti daṭṭhabbaṃ. Evaṃ paṭipadāvasena paccekaṃ catubbidhā hontīti veditabbā. Paṭipadākathā.
如同解脱分类，依修习方式分类，个别有四类修习路径：痛苦路径深入修习，痛苦路径快速修习，快乐路径深入修习，快乐路径快速修习。此中，初级修习持续产生近支，称为路径。此是对部分痛苦烦恼及阻碍的深察，因此虽痛但为何乐之因；有部分则因缘相反，致乐。路径以初级近支为起点，至止阶段，称为止禅修习。止禅修习中，部分痛苦因障碍深察而产生，部分因相反而产生乐。止禅小心精进者，痛苦修习路径；止禅安乐者，乐修习路径。古时前世，因修习有无乐痛，反覆显现。此亦随早晚功德差异而变。其修习依止禅入定来到止禅，依观察禅相互区别，故路径修习亦有此种差别。故知四类路径修习，皆应分别辨识。有关路径论述已述。
Yathā ca paṭipadāhi, evaṃ ārammaṇabhedatopi paccekaṃ catubbidhā honti parittaṃ parittārammaṇaṃ, parittaṃ appamāṇārammaṇaṃ, appamāṇaṃ parittārammaṇaṃ, appamāṇaṃ appamāṇārammaṇanti. Tattha yaṃ appaguṇaṃ, uparijjhānassa paccayo bhavituṃ na sakkoti, idaṃ parittaṃ. Yaṃ pana avaḍḍhite ārammaṇe pavattaṃ, taṃ parittaṃ ārammaṇaṃ assāti parittārammaṇaṃ. Vipariyāyato appamāṇaṃ appamāṇārammaṇaṃ. Tadubhayavomissatāya majjhe itaradvayaṃ veditabbaṃ. Evaṃ ārammaṇabhedato catubbidhā hontīti veditabbā. Ārammaṇakathā.
如同道路，缘起差别亦有四种，分别是：有限之有限缘起、有限之无限缘起、无限之有限缘起和无限之无限缘起。所谓有限者，不能成为渴望消退的条件，称为有限；而生于增长缘起者，是有限缘起。有限之无限缘起则称为无限之有限缘起。为了区别二者，应有所分别。由此可知，缘起有四种差别，这就是关于缘起的说明。
Yathā ca paṭipadārammaṇehi, evaṃ adhipatīnaṃ vasena paccekaṃ catubbidhatā, hīnattikavasena puna tividhatā ca yojetvā veditabbā.
如同修行的缘起一样，应知诸尊者所据之缘起分别有四种，低劣之根基则归于三种差别，应综合这两者以了知之。
Dasakasiṇamūlavibhāgakathā niṭṭhitā. · 十遍根本分类之论说结束。
Yathā kasiṇamūlesu, evaṃ brahmavihāramūlesupi yathāyogaṃ vibhāgo veditabbo – mettākaruṇāmuditāvasena hi ādito cattāri jhānāni paccekaṃ tividhā honti mettāsahagataṃ, karuṇāsahagataṃ, muditāsahagatanti. Pañcamajjhānaṃ pana upekkhābrahmavihāravasena ekavidhaṃ upekkhāsahagatanti. Purimesu hi tīsu pañcamajjhānaṃ nuppajjati. Kasmā? Somanassāvippayogato, somanassasamuṭṭhitānaṃ byāpādavihiṃsāratīnaṃ yathākkamaṃ nissaraṇattā, pacchime ca tikacatukkajjhānaṃ nuppajjati. Kasmā? Upekkhāvedanāsampayogato, tassā ca paṭighānunayanissaraṇato majjhattākārena pavattito, tāni puna paṭipadārammaṇādhipatihīnattikabhedehi pubbe vuttanayena yojetvā veditabbāni. Ettha ca appasattārammaṇavasena parittārammaṇatā, bahusattārammaṇavasena appamāṇārammaṇatā ca ekasmiṃ satte appanaṃ pāpetvā anukkamena ekāvāsaekavīthigāmādigatasattesu pāpanavasena vaḍḍhanā ca veditabbā. Dhammuddese panettha karuṇāsahagate muditāvirahitā pañcatiṃsa dhammā, tesu chandādayo cattāro, karuṇā cāti pañceva yevāpanakā, karuṇā ca niyatāti veditabbā. Evaṃ muditāsahagatepi. Kevalaṃ karuṇāvirahitā muditā niyatā pavattāti ayamettha viseso. Avasesabrahmavihāradvaye, pana kasiṇāsubhādīsu ca sabbattha karuṇāmuditāvirahitā ca catuttiṃsa dhammā, tattha ca chandādayo cattārova yevāpanakā veditabbāti. Brahmavihāramūlavibhāgakathā.
如同禅定之根基治具，梵行禅定之根基亦应依正法分别了解。以慈悲喜舍的性质为例，起初有四禅，分别具慈禅、悲禅和喜禅。至于第五禅，即以舍为梵行禅定，称为舍禅。前四禅中没有第五禅，原因何在？因觉乐相应，对于具有觉乐起者，能自在离诸嗔恚及伤害，故亦有离身心不适，应当根据以往所说修行差别予以综合观察。于此处因缘有限，称为有限缘起；因缘广大则称无限缘起。若在一有情中存在内心净尽，则可知存在安住一处一径行者中，因恶业增长者亦可知。此法旨在说明三十五种慈悲喜舍无垢法中，具欲望者只有四种，五种皆视为慈悲、此乃显明慈悲之所在。仅舍无垢喜为常现，故此具特别意义。至于余余二无垢梵行及禅定或诸禅具，皆有三十五法，四种具欲望者如前说明，须了解。此为梵行根基之缘起差别说明。
Asubhabhedato pana paṭhamajjhānamevekaṃ dasavidhaṃ hoti uddhumātakasaññāsahagataṃ vinīlakavipubbakavicchiddakavikkhāyitakavikkhittakahatavikkhittakalohitakapuḷavakaaṭṭhikasaññāsahagatanti, dasavidhepi cetasmiṃ asubhe paṭikūlattā, dubbalattā ca vitakkabaleneva jhānaṃ tiṭṭhati, na vinā vitakkena sīghasotāya nadiyā arittabaleneva nāvā viya, tasmā paṭhamajjhānamevettha uppajjati, samathavipassanādiānisaṃsadassāvitāya, panettha nīvaraṇappahānena ca pītisomanassaṃ uppajjati bahuvetanalābhadassanena pupphachaḍḍakassa gūtharāsimhi viya, upasantabyādhidukkhassa ca rogino vamanavirecanappavattiyaṃ viyāti daṭṭhabbaṃ. Taṃ pana dasavidhampi paṭhamajjhānaṃ paṭipadārammaṇādhipatihīnattikavasena paccekaṃ yojetvā veditabbaṃ. Ettha ca asubhārammaṇassa avaḍḍhanīyatāya khuddake uddhumātakādiṭṭhāne uppannaṃ nimittaṃ parittārammaṇaṃ, mahante appamāṇārammaṇaṃ veditabbaṃ. Etesu pana dasasu asubhesu sāmaññato dvattiṃsākāravasena, navasivathikapabbavasena ca pavattā kāyagatāsati saṅgahitā, vaṇṇakasiṇesu ca kesādīnaṃ koṭṭhāsānaṃ nīlādivaṇṇārammaṇā, catukkapañcakajjhānavasena uppannā kāyagatāsati ca saṅgahitā. Padabhājanīye visuṃ na vuttā, tasmā tesaṃ vasenāpi vibhāgo veditabbo. Asubhamūlavibhāgakathā.
从不净缘起分类看，第一禅中唯有十种性质，均具生气之觉，包括净洁、起伏、断灭、散乱、分散、破坏、污染、胳膊静止等感知。此十种均因心识对不净物产生厌恶、反感及虚弱，凭意念力得禅定，不能仅靠无念幻觉尽快通过。正如船在逆流河中无法迅速前行，治具不足故第一禅由此生起。相对应而来亦伴随止观之相，净除障碍，故生喜及欢心。如花堆中有花香，亦如病人因病苦而呕吐，此状况应当观察。此十种不净分别应据第一禅中禅基无能之理，分别明确说明。又因不净缘起增大，若生于小房间如生气觉等处即为有限缘起；若生于大空间则属无限缘起。由此十不净中一般有三十二相出现，部分于毛发及其色相中观察。如身色之察，依此可分梳理。净色配禅具及四禅五禅中生起之身念相采纳相互配合，令身念集中。于细软骨中颜色蓝色等，身念亦得成就。关于肢体分配未曾详说，故亦须据其缘起来区别。此为不净根基差别说明。
Evaṃ ārammaṇādibhedato ca bhinnānaṃ rūpāvacarakusaladhammānaṃ kāladesādibhedena anantatā, bhagavatā ca ekattaṃ upanetvā desitabhāvo, vitthāranayātideso ca kāmāvacarakusale vuttānusārena yathānurūpaṃ ñātabbo. Ito paraṃ arūpāvacarādīsupi visesamattameva vakkhāma. Evaṃ visayādippabhedato vinicchayo veditabbo.
由此缘起等差可知，不同善法之色相基础随时间等差异繁多无尽，由世尊一贯施教，更据详说及偏重，将感欲色相之善法因缘如实体察。今后则将详细说明无色界等方面之特色。基于缘起等差应依此了知其差别。
Rūpāvacarakusaladhammā niṭṭhitā. · 色界善法结束。
Arūpāvacarā pana kusaladhammā sampayogato na bhinnā, sabbepi upekkhekaggatāsampayuttāva, dhammuddesāditopi sabbaso rūpāvacarapañcamajjhānasadisā. Arūpāvacarabhāvo eva hettha viseso. Visayādippabhedatoti ettha pana ārammaṇato te catubbidhā honti. Seyyathidaṃ – ākāsānañcāyatanaṃ viññāṇañcāyatanaṃ ākiñcaññāyatanaṃ nevasaññānāsaññāyatananti. Tattha hi kasiṇugghāṭimākāse ‘‘ananto ākāso’’ti pavattaṃ paṭhamaṃ, tasmiṃ paṭhamāruppaviññāṇe ‘‘anantaṃ viññāṇa’’nti pavattaṃ dutiyaṃ, tassa paṭhamāruppaviññāṇassa abhāve ‘‘natthi kiñcī’’ti pavattaṃ tatiyaṃ, tasmiṃ tatiye ‘‘santametaṃ paṇītameta’’nti pavattaṃ catutthaṃ. Purimapurimehi pacchimapacchimaṃ santasantatarasantatamanti ca veditabbaṃ.
无色界善法因相依缘不起分离，皆于平等无喜无忧境界联结，所说法中诸多无色界善法整体与色界第五禅相似。无色境界之独特不在他处。依缘起差别，此处缘起分为四种，诸如空间无边处、识无边处、无所有处及非想非非想处等。其中以选定禅所现空无边处为第一，亦称无边空间；其中心识对应无边识为第二；无边识缺失时之不存在感为第三；其中特别安稳为第四。对前后三种关系及相对称性应当观知。
Nanu rūpāvacaresu vitakkādiaṅgasamatikkamato uparūparijhānānaṃ santatarādibhāvo vutto, aṅgātikkamarahitesu pana āruppesu kathanti? Ārammaṇātikkamato. Etesu hi kasiṇarūpasamatikkamato paṭhamaṃ jhānaṃ rūpāvacarapañcamajjhānato santaṃ, tatopi kasiṇugghāṭimākāsātikkamato dutiyaṃ, tatopi ākāse pavattaviññāṇātikkamato tatiyaṃ, tatopi ākāse pavattaviññāṇassa samatikkamato catutthanti. Evaṃ aṅgasamattepi thūlathūlātikkamena sukhumasukhumārammaṇatāya uparūparijjhānānaṃ santatarādibhāvo veditabbo samāyāmavitthārānampi vatthānaṃ suttasukhumatarādibhāvo viya. Nanu abhāvārammaṇatāya tatiyāruppaṃ santapaṇītato manasi karontassa catutthāruppassa kathaṃ tattha nikantipariyādānaṃ, kathaṃ ca samatikkamo vā hotīti? Asamāpajjitukāmatāya, sā ca attano santapaṇītatāya. Yathā hi rājā dantakārādisippikānaṃ atisukhumamanāpasippaṃ disvā ‘‘chekā vatime ācariyā’’ti tesaṃ chekatāya tussantopi na taṃ sippikabhāvaṃ pattheti, taṃ samatikkamma rājabhāve eva tiṭṭhati, evaṃsampadamidaṃ daṭṭhabbaṃ. Evaṃ ārammaṇabhedato catubbidhānampetesaṃ puna paṭipadārammaṇādhipatihīnattikabhedehi pubbe vuttanayeneva paccekaṃ bhedo veditabbo.
难道在色法境界中，越过思想等诸心行部分而入上色界禅那时，常说有“静”的存在；却又说越过诸部分而入色界禅那时呢？这是因缘所越。因诸色相禅那乃至空相禅那，按色界五禅中第一禅至第四禅的级次依次出现在诸禅处。比如超越形相果的第一禅、超越色相覆蔽的大空相第二禅、超越空中流转识的第三禅，以及超越该流转识的第四禅。由此可见，即使只是越过诸部分，也能觉知粗细不同的境界差别，犹如修习时间中，对境界的粗细分别一样。再者，因缺乏相续性，心意不能专一于第三禅而进入第四禅，该如何判断其断尽呢？又如何知其已越境呢？这是因为心不专注，而其心的定力未圆满。正如国王见牙匠剪指甲般极微末处，虽然其技艺精妙，却未达到成匠状态，同理，这种越境仅在国王层次维持；持平等观念亦是如此，应当如实见证。因境界差别，有四种进路，对此依先前论述，以境界主无所有辨别其差异，必须分别细微境界、境界次第、无所有差别等。
Ettha ca rūpāvacaracatutthajjhānanikanti pariyādānadukkhatāya paṭhamāruppassa, paṭhamāruppādinikantipariyādānadukkhatāya dutiyāruppādīnañca dukkhapaṭipadatā, pariyādiṇṇanikantikassa tadappanāparivāsadandhatāya dandhābhiññatā, vipariyāyena itarā ca veditabbā. Parittakasiṇugghāṭimākāsamūlakānaṃ pana catunnaṃ parittārammaṇatā, vipariyāyānaṃ appamāṇārammaṇatā veditabbā. Rūpārūpāvacarā panettha adhipatisahitāva uppajjanti, na vinā adhipatīhi. Kāmāvacarā tu adhipatirahitāpi uppajjanti , te ca ārammaṇādhipati sahajātādhipatīti dvepi labbhanti. Rūpārūpāvacarā pana sahajātādhipatimeva, netaraṃ. Tattha ca chandādhipatinā sahajātā dhammā chandādhipateyyā, chando pana adhipati eva, na chandādhipateyyo. Itare pana adhipateyyāva, nādhipatayo aññassa attanā sahajātassa chandassa, itaresañca adhipatiyatthassa abhāvā. Ekasmiṃ hi cittuppāde chandādīsu catūsupi vijjamānesu yathāpaccayaṃ sahajātādhipati ekova labbhati. Evaṃ vīriyādhipatiyādīsupi yathānurūpaṃ ñātabbaṃ. Evaṃ visayādippabhedato vinicchayo ñātabbo.
这里说到色界最初禅那的境界苦恼及其分布：初禅是依初禅境界苦恼而生，次禅等是依次生起，其中苦恼又生執取缠累，继而生习用，且表现相反之处亦当明知。围绕色界空相及更高色界境的四种保护相，及无边相之量大小均须察明。色界及无色界诸境由主导境而生，离主则不能生；而欲界诸境虽无主亦能生，其中有随境主生，有随缘生，二者兼有。色界和无色界诸境属随境主，二者非同。主观中又分为意乐主与欲主：意乐主为意乐境所主，而欲主则为纯欲望所主，非意乐主。其他皆属随缘主，缘主彼此不共存。于单一心生成时，欲、意等及其他三种境配合中，只获得一意领主。同样，精进等之主亦应依例判断。如此由境主种类差别，应洞察对应结论。
Arūpāvacarakusaladhammā niṭṭhitā. · 无色界善法结束。
Lokuttarā pana kusalā maggasampayogabhedato catubbidhā. Seyyathidaṃ – sotāpattimaggasampayuttaṃ sakadāgāmimaggasampayuttaṃ anāgāmimaggasampayuttaṃ arahattamaggasampayuttanti. Nanu catūsupi cetesu maggasampayogo samāno aṭṭhannampi maggaṅgānaṃ sabbattha uppattito kathaṃ tattha bhedoti? Anusayappahānasaṅkhātassa maggakiccassa bhedato. Anusaye mārento gacchatīti hi maggo. Maggā hi yathāsakaṃ anusaye pajahanti eva, nimittā vuṭṭhahanti, pavattañca chindanti nāmāti vuccanti. Nimittanti ca pañcakkhandhā, pavattantipi te eva. Taṃ duvidhaṃ upādinnakaṃ, anupādinnakañca.
超世出世善法路径的结合法有四种。比如说：与初果相应道、与一来果相应道、与不还果相应道、与阿拉汉果相应道。若这四种心的结合法均出现时，八道皆普现，如何分辨其差别？其因在于断蔽习气的作用差异。断蔽者即烦恼灭除之道。道以随顺习气的断除为标志，习气则为生死轮回的根源，道藉由随习气断除而显现、绽放、断尽。此因缘中，五蕴分别为道所断除（即称标志），断除之法为无执持、无相续。此情形下的道为初道，断除其标志。此道若归于恶趣善趣之分，称为随执持者的无执标志、无执相续。此后才是初道显现，断除现法。若于他道同样理解无执持与有执持标志之起灭，应明了其对应规律。
Tatthapi sotāpattimaggo diṭṭhānusayaṃ, vicikicchānusayaṃ, tadekaṭṭhe ca kilese, taṃsahajātāni diṭṭhisampayuttāni, vicikicchāsampayuttañcāti pañcākusalacittāni ca uppajjamānova samugghāteti, samugghātento ca apāyabhavato ceva sugatibhavato ca ṭhapetvā satta bhave tadavasesato vuṭṭhāti . Tattha yadetaṃ paṭhamamaggānuppattiyaṃ uppajjamānārahaṃ diṭṭhivicikicchāsampayuttapañcacittasamuṭṭhānaṃ rūpaṃ, taṃ rūpakkhandho, tāni pañca cittāni viññāṇakkhandho, taṃsampayuttā vedanādayo itare tayo khandhā. Ime anupādinnapañcakkhandhā anupādinnanimittaṃ, anupādinnappavattaṃ nāma. Tato paṭhamamaggo vuṭṭhāti, taṃ chindati nāma. Yadetaṃ apāyabhave, sugatiyañca ṭhapetvā satta bhave tadavasese ca paṭhamamaggānuppattiyaṃ āyatiṃ uppajjamānārahaṃ kammajakkhandhapañcakaṃ, taṃ upādinnanimittaṃ, upādinnappavattaṃ nāma. Tato paṭhamamaggo vuṭṭhāti, tañca chindati nāma. Tatova paṭhamamaggo anusayaṃ pajahantova nimittā vuṭṭhahati, pavattañca chindati nāmāti veditabbaṃ. Evaṃ itaramaggesupi upādinnānupādinnanimittappavattaṃ vuṭṭhānaṃ chindanaṃ yathānurūpaṃ ñātabbaṃ.
然而初果之道断除毗舍那习气、疑习气及一切烦恼，此类随现习气及疑障等属于五善心相的生起与消灭，彼时烈炎熄灭后一切世间相亦消亡，复生七生后再显现。此为初果道生起之相，乃五心中的色蕴，彼五心处于识蕴所摄下，俱生感受等三蕴。此五无执持蕴即无执持标志、无执持相续之义。初果道生起，断除其标志，此标志称为断除。若在恶趣与善趣中置于七生与其余生死，所生起的业蕴五蕴为有执持标志、相续。初果道随施行断除，标志自破。应当明白，其他果道均由无执持与有执持标志、相续的生灭规律成立。
Sakadāgāmimaggo pana oḷārikakāmarāgānusayaṃ, paṭighānusayaṃ, tadekaṭṭhe ca kilese, taṃsahajātāni ca tathā pavattāni cattāri diṭṭhivippayuttāni, dve ca domanassasahagatānīti cha akusalacittāni ca uppajjamānova samugghāteti, samugghātento ca kāmasugatito ṭhapetvā ekabhavaṃ tadavasesato vuṭṭhāti, patanubhūtāva taṃsamaṅgino kāmarāgabyāpādā adhimattā, te ca kadāci viraḷāva uppajjantīti veditabbā.
与一来果之道相关有六心：随缘六欲爱习气、随缘瞋习气及其他烦恼，彼习气亦于四心生起、同时断灭。由此断灭所复生之心，虽为无欲色境三心，有时少见生起，应知其规律。
Anāgāmimaggopi tāneva tanusahagatakāmarāgappaṭighānusayavasena uppannāni cha cittāni uppajjamānova samugghāteti, samugghātento ca kāmabhavato vuṭṭhāti. Arahattamaggo pana rūparāgaarūparāgamānāvijjānusaye, uddhaccaṃ, tadekaṭṭhe sabbe kilese ca taṃsahajātāni cattāri diṭṭhivippayuttāni, uddhaccasahagatañcāti pañcākusalacittāni ca uppajjamānova samugghāteti, samugghātento ca rūpārūpato, sabbabhavatopi vuṭṭhāti. Sesaṃ paṭhamamagge vuttānusārato veditabbaṃ. Evaṃ anusayappahānasaṅkhātakiccabhedato catunnaṃ maggānaṃ bhedo veditabbo.
不还果道对应六心亦如前述，皆因欲爱与瞋习气所生起、断灭；阿拉汉道因断除色欲及无色欲习气，及所有烦恼，随顺三心及五善心，亦于四心生起、生灭。由此观初果道规律，能够辨别四道之间断习气职能之差异。
Tadevaṃ maggasampayogabhedato catubbidhaṃ, puna jhānaṅgasampayogabhedato paccekaṃ pañcavidhā honti. Kathaṃ? Paṭhamamaggasampayuttaṃ tāva vitakkavicārapītisukhekaggatāsampayuttaṃ paṭhamajjhānikaṃ, vicārapītisukhekaggatāsampayuttaṃ dutiyajjhānikaṃ, pītisukhekaggatāsampayuttaṃ tatiyajjhānikaṃ, sukhekaggatāsampayuttaṃ catutthajjhānikaṃ, upekkhekaggatāsampayuttaṃ pañcamajjhānikañcāti pañcavidhaṃ hoti. Evaṃ dutiyamaggādisampayuttā cāti vīsatividhā honti, ettha ca catukkanayavasena soḷasavidhatāpi yojetabbā. Kiṃ panettha evaṃ jhānaṅgayogabhedassa niyāmakaṃ kāraṇanti? Saṅkhārupekkhāñāṇaṃ. Tasmiṃ hi vuṭṭhānagāminivipassanābhūte somanassasahagate ariyamaggā pañcamajjhānikā na uppajjanti, somanassasahagatā catukkajjhānikāva uppajjanti, upekkhāsahagate ca catukkajjhānikā na uppajjanti, upekkhāsahagatā pañcamajjhānikāva uppajjanti.
依照修道进展之不同，分为四种；又依禅那（静虑）诸支的亲近，有别而成独立的五种。何以故？首先，依着修道的进展，具足与初禅相应的初禅，即与思维与辨别相应，具足喜乐与安乐，集中于先前的初禅；其次，有与思维与辨别相应，具足喜乐与安乐，集中于第二禅；第三禅则是仅具足喜乐与安乐的相应；第四禅则是仅具足安乐的；第五禅是具足舍念平等的相应。如此，第二禅以后依修道进展亦有二十五种之多，其中又以四种根本成分，约合为十六种。此外，为什么禅那诸支的分别能受这种法则的支配？这皆因「心不散乱的平等知」。因为此等心，具有生灭观察的慧眼，置于出离修行中，拥有喜乐伴随的圣道，不生起五种与喜乐伴随的第五禅，唯生五种喜乐伴随的四禅，着喜乐则生四禅，不着喜乐则产生五禅。
Nanu cettha saṅkhārupekkhāñāṇaṃ somanassupekkhāsahagatattā catukkapañcamajjhānikānaṃ somanassupekkhāsahagatabhāvassa niyāmakahetu, vitakkādiaṅgasamatikkamato pana nesaṃ dutiyādijjhānabhāvassa niyāmakena aññena bhavitabbaṃ. Na hi saṅkhārupekkhāñāṇaṃ vitakkādivikalaṃ uppajjati. Yena taṃ niyāmakaṃ bhaveyya, kiṃ taṃ niyāmakakāraṇanti? Pādakajjhānaṃ, sammasitajjhānaṃ vā. Rūpārūpāvacaresu hi yaṃ yaṃ jhānaṃ samāpajjitvā tatuṭṭhāya ye keci pakiṇṇakasaṅkhāre sammasitvā ye magge uppādeti, te sabbe taṃtaṃjhānasadisāva honti. Yaṃ yaṃ vā pana jhānaṃ, taṃsampayutte ca aniccādito vipassitvā ye ye magge uppādeti, te ca taṃtaṃjhānasadisāva honti bhūmivaṇṇasadisavaṇṇā godhā viya. Tattha ca sukkhavipassakassa uppannamaggāpi, samāpattilābhinā jhānaṃ pādakaṃ akatvā asammasitvāva uppāditamaggāpi paṭhamajjhānaṃ pādakaṃ katvā taṃ taṃ vā sammasitvā uppāditamaggāpi sabbe ekasadisā paṭhamajjhānikāva honti. Na hi lokuttaramaggo appanaṃ appatto nāma atthi. Dutiyatatiyacatutthajjhānāni pādakāni katvā vā tattha gate dhamme sammasitvā vā uppāditamaggā yathākkamaṃ caturaṅgikā, tivaṅgikā, duvaṅgikā ca honti. Pañcamajjhānaṃ, pana āruppajjhānāni ca pādakaṃ katvā vā tattha gate dhamme sammasitvā vā uppāditamaggā upekkhekaggatāvasena duvaṅgikāva honti. Etesañca pañcannaṃ jhānikānampi pubbabhāge vipassanā somanassasahagatāpi hoti upekkhāsahagatāpi, vuṭṭhānagāminī pana vipassanā catukkajjhānikānaṃ somanassasahagatā hoti. Pañcamajjhānikānaṃ pana upekkhāsahagatāvāti tadeva pādakajjhānaṃ, sammasitajjhānaṃ vā niyāmakakāraṇanti veditabbaṃ. Evaṃ sampayogato vinicchayo.
但此处「心不散乱的平等知」因具备喜乐和舍间的特性，才是四禅和五禅中喜乐舍之相的主因；而念头等诸分支能通过，乃是出离第二禅以后禅那的主调控者，却应以他因作主导。实言之，心不散乱之平等知不生起思维等分散因素。那么调控此者的缘由为何？乃是初禅或正受禅。因为在根本色与无色入相中，无论入哪禅那并满足其境界、涵摄散乱及立于圣道修持，这些皆属相同禅那类别。无论何禅，依正念观察无常起灭而生成的圣道，亦当视为同一禅那的境界，若以地或物作比喻。其间，虽有清净观者产生之圣道，乃因未达禅那顶点且未具足正受，或单持初禅之流，作正念观察，是故此圣道皆视为与初禅共存。世间出世间的圣道，实无独立称谓。至于第二、第三、第四禅，部分由初禅担当，一旦境界成就，依次可见具有四种、三种、二种的分类。第五禅及无色禅的圣道，因调摄于舍念平等，故仅余两类。此五禅中，前半部亦有喜乐伴随与舍念平等的现象，唯出离修行所证觉无所起之喜乐，仅存于初四禅喜乐伴随之中。舍念平等生的为第五禅，调控其者应视作初禅或正受禅。由此可见，禅那诸支合于此的分析完备。
Dhammuddesādito pana paṭhamajjhānikesu tāva catūsu kāmāvacarapaṭhamakusale vuttadhammesu ṭhapetvā karuṇāmuditā sattatiṃsa dhammā honti. Viratiyo panettha niyatā, pāḷiyañca (dha. sa. 277) rūpena niddiṭṭhā, chandādayo ca cattāro yevāpanakāti veditabbā.
至于修持法门之说，则于初禅中，依四欲品行的初步善法确立，具足慈悲、喜悦的格局共计三十三法。戒律在此被规定，乃依巴利经文（法句经第277偈）所显现；而对欲望等四根要素亦应明知无误。
Saṅgahavāre pana bodhipakkhiyadhammesu pubbe saṅgahitāvasesānaṃ satipaṭṭhānasammappadhānaiddhipādabojjhaṅgānaṃ vasena atirekā cattāro saṅgahā veditabbā. Paṭhamajjhānikamaggasampayuttesu hi dhammesu sati upaṭṭhānaṭṭhena satipaṭṭhānaṃ, sā visayabhedena catubbidhā, itare assatipaṭṭhānāti sabbeva te dvidhā honti. Tathā vīriyaṃ padahanaṭṭhena sammappadhānaṃ, taṃ kiccabhedena catubbidhaṃ, itare asammappadhānāti. Tathā chando vīriyaṃ cittaṃ amohoti cattāro dhammā ijjhanakaṭṭhena yathākkamaṃ ‘‘chandiddhipādo vīriyacittavīmaṃsiddhipādo’’ti nāmena ‘‘iddhipādā’’ti vuccanti, itare ‘‘aniddhipādā’’ti. Tathā sati amoho vīriyaṃ pīti passaddhi samādhi tatramajjhattatāti ime satta dhammā bujjhanaṭṭhena yathākkamaṃ ‘‘satisambojjhaṅgo dhammavicayasambojjhaṅgo vīriyapītipassaddhisamādhiupekkhāsambojjhaṅgo’’ti vuccanti, itare abojjhaṅgāti evaṃ cattāro saṅgahā.
于菩提支分合集节内，佛陀版诸善法及正念念处、正精进、定力和觉支因具备集结而超越之四法，应予察见。于初禅相应之法，具足正念守护，对念处诸法由境界区分有四种，余则为不正念念处，一切皆两种。又勇猛修行以正精进守护，依其所应周全程度分四，以其他则不具足正精进。又于欲望、勇猛、心志、无惑四法借以自修，被称为「神通根」；余者则属无神通根。正念亦同，心无惑、勇猛、喜悦、安静、禅定、舍念真假共七法，借此修习被称七觉支，余者则称无觉支。依此各有四类集结。
Sesaṃ sabbaṃ lakkhaṇādito paṭṭhāya suññatavārapariyosānaṃ kāmāvacarapaṭhamakusale vuttasadisameva , kevalaṃ pana maggaṅgasaṅgahe ‘‘aṭṭhaṅgiko maggo hotī’’ti (dha. sa. 337) padabhājanīye sarūpeneva niddiṭṭhaṃ, indriyasaṅgahe paññindriyaṭṭhāne paṭhamamaggassa anaññātaññassāmītindriyaṃ gahetvā itaramaggānaṃ aññindriyaṃ gahetvāva aṭṭhindriyanti aṭṭhindriyatā, sabbattha lokuttaratā ca viseso, sesaṃ tādisameva. Paṭhamajjhānikā cattāro maggā.
最终，依诸法特征为依托，修习于空无边处止境，经由初禅中之四无色相态得显，称为八支佛道（法句经第337偈）明确所示，其于六根众觉境界合成，首先有正道，乃称未知在他法道者持不同见识之所制敬具。此余诸法亦如是，整体皆有出世之显著特点。初禅四禅皆相续通达正道。
Tathā dutiyajjhānikesupi kevalaṃ dhammuddese vitakkābhāvo, saṅgahavāre caturaṅgajjhānatā, sattaṅgamaggatā ca viseso, sesaṃ paṭhamajjhānikasadisameva. Dutiyajjhānikamaggā.
同样，第二禅中仅于法义宣说上无思维，此禅在修行集结上具四相且持有七道显著性，余法与初禅相似。此谓第二禅之道。
Tathā tatiyajjhānikesupi kevalaṃ dhammuddese vicārābhāvo, saṅgahavāre tivaṅgikajjhānatā ca viseso, sesaṃ dutiyajjhānikasadisameva. Tatiyajjhānikamaggā.
如第三禅定中，仅仅专注于法的说明而无思虑之相，其集中的状态具有三种特征，故称三重禅定。其余与第二禅定相似。此谓第三禅定之行。
Tathā catutthajjhānikesupi kevalaṃ dhammuddese pītiyā abhāvo, koṭṭhāsavāre duvaṅgikajjhānatā, chaḷaṅgikabojjhaṅgatā ca viseso, sesaṃ tatiyajjhānikasadisameva. Catutthajjhānikamaggā.
又如第四禅定中，仅有喜而无乐，其净除五盖之集中具两重的特征，禅支具六种特殊性，其余与第三禅定相同。此谓第四禅定之行。
Tathā pañcamajjhānikesupi kevalaṃ sabbattha vedanāparivattanameva viseso, sesaṃ catutthajjhānikasadisameva. Pañcamajjhānikamaggā. Evaṃ dhammuddesādito vinicchayo.
再如第五禅定中，仅有遍处感受的无回转为特征，其余同第四禅定。此谓第五禅定之行。诸如此类，先由法的说明决定。
Visayādippabhedato pana sabbepi lokuttarakusalā ārammaṇato nibbānārammaṇāva, tasmā na tato nesaṃ bhedo, paṭipadādibhedato pana pubbe vuttanayena paccekaṃ bhedo veditabbo. Ettha ca yo nāmarūpapariggahato paṭṭhāya kilamanto vipassanaṃ ārabhitvā dukkhena kasirena kilese vikkhambheti, tassa dukkhā paṭipadā hoti. Yo pana vikkhambhitakileso, so vipassanāparivāsaṃ vāsento cirena maggapātubhāvaṃ pāpuṇāti, tassa dandhābhiññā hoti. Iminā nayena itarā tissopi paṭipadābhiññāyo veditabbā. Yathā ca paṭipadādibhedato, evaṃ vimokkhabhedatopi paccekaṃ dvidhā honti – suññatavimokkho appaṇihitavimokkhoti.
然而，依对象差别中，一切皆出世善根之净缘；故不因此而分别；依修行阶位差别，先前已说，有分别知之。又，若有名色取着者，着于此而生烦恼，起淫乱者，于观行中生苦，谓其苦道；若是已断荡的烦恼者，则长久住于观的护持中，得道证知。依此法则，他二乘道证亦应如是分别。且如先前修行阶位差别，解脱亦有二种——空无所有的解脱与不执着的解脱。
Tattha suññatanti, appaṇihitanti ca lokuttaramaggassa nāmaṃ. So hi āgamanato saguṇato ārammaṇatoti tīhi kāraṇehi nāmaṃ labhati. Kathaṃ? Idha bhikkhu vipassanākammaṭṭhāniko ādito paṭṭhāya ‘‘aniccaṃ dukkhamanattā’’ti tividhaṃ anupassanaṃ āropetvā sammasanto vicarati, sacassa vuṭṭhānagāminivipassanā tebhūmake saṅkhāre anattato vipassati, ayaṃ attasuññatādassanaṭṭhena suññatā nāma hoti. Sace dukkhato vipassati, ayaṃ taṇhāpaṇidhirahitaṭṭhena appaṇihitā nāma hoti, tā ubhopi āgamanīyaṭṭhāne ṭhatvā attano attano maggassa yathākkamaṃ suññatamaggo appaṇihitamaggoti nāmaṃ denti. Evaṃ āgamanato nāmalābho veditabbo. Nanu suttantesu sace vuṭṭhānagāminivipassanā aniccato passati, tassā vasena maggo animittavimokkho hotīti katvā tayo vimokkhā kathitāti? Saccaṃ, api ca kho pariyāyato kathitā, nippariyāyato pana sayampi sanimittā attano maggassa animittanāmaṃ dātuṃ asakkuṇeyyatāya dve eva vimokkhā hontīti. Tissopi hi vipassanā niccanimittaṃ, sukhanimittañca ugghāṭanena animittavohāraṃ labhanti, tissopi nimittabhūtesu khandhesu caraṇato sanimittāva, tasmā sayaṃ āgamanīyaṭṭhāne ṭhatvā attano maggassa nippariyāyato animittanāmaṃ dātuṃ na sakkonti. Yasmā pana maggo sayaṃ rāgādīhi suñño, rāgādinimittapaṇidhirahito ca, tasmā saguṇeneva suññatanāmaṃ, appaṇihitanāmañca labhati. Evamassa saguṇato nāmalābho veditabbo. Yasmā pana nibbānaṃ rāgādīhi, saṅkhārehi ca suññattā, rāgādinimittapaṇidhirahitattā ca ‘‘suññataṃ, animittaṃ, appaṇihita’’nti ca vuccati, tasmā taṃ ārammaṇaṃ katvā uppannamaggopi ‘‘suññato, animitto, appaṇihito’’ti ca nāmaṃ labhati. Evaṃ ārammaṇato nāmalābho veditabbo.
其中空者、不执者，皆为出世正道之名。此名因三缘缘起：进入、具足、缘起。如何得名？如居士以内观观三法无常苦无我，此三重的三观照了，实证三界所有行无我，此为我空无所有之现证。若观苦法，此为断除渴爱无执着，名为不执。二者均因进入缘起，各依本身道理名为空道与不执道。如此名义由闻思修证所得。若在经论中说无常之内观，依其定性，此道无相解脱。诚然，虽有分别说，但大致上与我当真修证出无相证通达两种解脱。三者中观无常、乐相开显无相，三者皆因缘而生，在三相上有分别之相；故自身修证未能立即于进入实相上赋予无相之名。缘于此，由有爱等障碍而净，无相名有具足之相；因具足缘故有空不执名。此名皆因三缘而得。若涅槃因无爱、无取着、无烦恼，因无烦恼故名为空、不执。由此由缘，现生之道与成就之道名相区别。此为入出差别之总结。
Tesu idha āgamanatova maggo nāmaṃ labhati, na saguṇato, nāpi ārammaṇato, saguṇārammaṇato nāmalābhassa suttantesu pariyāyadesitattā. Teneva hettha maggānaṃ saguṇārammaṇatopi animittavimokkhataṃ aggahetvā suññataappaṇihitavimokkhatāva āgamanato vuttā, tañcāgamanaṃ duvidhaṃ vipassanāgamanaṃ, maggāgamanañca. Tattha vipassanāgamanato maggo ca suññatādināmaṃ labhati, maggāgamanato ca labhateva, idha pana maggassa adhippetattā vipassanāgamanatova veditabbaṃ. Evaṃ vimokkhabhedato paccekaṃ dvidhā honti. Evaṃ visayādippabhedato vinicchayo.
故此处说，修道得名仅因进入，而非缘具足或缘无相。经中所说缘具足缘无相皆为说法内容。此理中，修道缘具足和无相解脱，皆因入道而起。入道有二：观行入道和道唯入道。于此得空等名号，唯于观行入道得。依解脱之差，亦有二种。此即依对象差别之结论。
Lokuttarakusaladhammā niṭṭhitā. · 出世间善法结束。
Niṭṭhitā ca mohavicchedaniyā nāma · 并且名为《断痴》的……结束了。
Abhidhammamātikatthasaṃvaṇṇanāya · 《阿毗达摩母义注释》的……
‘‘Kusalā dhammā’’ti padassa atthavaṇṇanā. · 『诸善法』这一语句的义释。
Akusalapadattho『不善』一词的意义。
Lobhamūlavaṇṇanā贪根的解说。
Akusalā pana dhammā bhūmito ekavidhā kāmāvacarāva, sampayogato pana mūlavasena tividhā honti lobhamūlā dosamūlā mohamūlāti. Tattha lobhamūlā aṭṭhavidhā somanassasahagataṃ diṭṭhigatasampayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāraṃ, somanassasahagataṃ diṭṭhigatavippayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāraṃ, upekkhāsahagataṃ diṭṭhigatasampayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāraṃ, upekkhāsahagataṃ diṭṭhigatavippayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāranti.
非善法中，地上的不善法只是一种，谓之欲行法；但其根本则有三种，即贪根、嗔根、痴根。所谓贪根有八种，即随乐随见而有造作，随乐离见而有造作，随乐离见而无造作，随乐随见而无造作；嗔根亦如是八种，分别随喜随见随造作及不造作；同理，痴根亦有依正见和离正见、随乐及随舍的四种造作与非造作。此中，造作或非造作者皆应辨明。
Tattha iṭṭhārammaṇe lobhabahulatādīhi kāraṇehi somanassasahagatatā, asaddhammasavanaakalyāṇamittatādīhi diṭṭhisampayuttatā ca veditabbā. Yadā hi ‘‘natthi kāmesu ādīnavo’’tiādinā nayena micchādiṭṭhiṃ purakkhatvā haṭṭhatuṭṭho kāme vā paribhuñjati, diṭṭhamaṅgalādīni vā sārato pacceti sabhāvatikkheneva anussāhitena cittena, tadā paṭhamaṃ akusalacittaṃ uppajjati. Yadā mandena samussāhitena, tadā dutiyaṃ. Yadā micchādiṭṭhiṃ apurakkhatvā kevalaṃ haṭṭhatuṭṭho methunaṃ vā sevati, parasampattiṃ vā abhijjhāyati, parabhaṇḍaṃ vā harati sabhāvatikkhenānussāhitena, tadā tatiyaṃ. Yadā samussāhitena, tadā catutthaṃ. Yadā pana kāmānaṃ vā asampattiṃ āgamma, aññesaṃ vā somanassahetūnaṃ abhāvena catūsupi vikappesu somanassarahitatā hoti, tadā sesāni cattāri upekkhāsahagatāni uppajjantīti ayaṃ sampayogato vinicchayo.
于此，欲根随喜性之缘由，应依贪多等因识别，以及不善法听闻、不善交友等，视见根本。若凭“无欲之患”之理导致邪见，而本能逐欲怨憎而顺从欲乐，或受正见等导引，且于本性顷刻念持，则初生不善心。若稍加烦恼，则为次生。若不凭邪见，独自追随欲乐，嫉妒竞争，更夺他物，虽受本性指引，则为第三。若烦恼加持，则为第四。若欲等障碍来临，且别有四种随喜因缺失，则四种随舍随见之心生，以上系四种随喜之果，谓此以事相连接之彻底判断。
Dhammuddesato pana paṭhamākusale tāva niyatā pāḷiyaṃ sarūpenāgatā soḷasa, yevāpanakavasena cattāroti vīsati dhammā honti. Kathaṃ? Phasso vedanā saññā cetanā cittaṃ vitakko vicāro pīti vīriyaṃ ekaggatā jīvitaṃ ahirikaṃ anottappaṃ lobho moho micchādiṭṭhīti ime sarūpenāgatā soḷasa dhammā, chando adhimokkho manasikāro uddhaccanti ime yevāpanakā cattāroti. Padabhājanīye pana pubbe vuttanayeneva ‘‘phassapañcakaṃ jhānaṅgapañcakaṃ vīriyasamādhimanosomanassajīvitavasena indriyāni pañca, micchādiṭṭhisaṅkappavāyāmasamādhivasena maggaṅgāni cattāri, vīriyasamādhiahirikānottappavasena balāni cattāri, lobho mohoti dve mūlāni, abhijjhā micchādiṭṭhīti dve kammapathāni, ahirikaṃ anottappanti lokanāsadukaṃ, samatho paggāho avikkhepo cāti evaṃ sarūpenāgatānaṃ dvattiṃsadhammānaṃ soḷasasu eva samavarodho, savibhattikāvibhattikabhedo ca kāmāvacarapaṭhamakusale vuttānusārato ñātabbo. Ayaṃ dhammuddesato vinicchayo.
讲法说第一不善法者，八识中常作用途者共计十六，若包括其类似虽多，则有二十四法。如何细说？触、受、想、思、心、思维、欢喜、精进、专注、生命、无羞无忌、贪、痴、邪见，斯即十六法归於色法。欲念、根心、思维与散乱，乃四种为覆法。此外，前经言及「触五、禅行五、勇猛禅定欢喜生命、五根、邪见意志努力禅定途径四、勇猛禅定无羞无忌四、贪痴二根、本能邪见意志二业路、无羞无忌为世间之恶、止意坚固不动摇」。此即三十二法中十六法之分类，依初不善欲行法之分类，应了知变异与分阶段差别。此为有关法之断定。
Lakkhaṇādivibhāgato pana na hirīyatīti ahiriko, ahirikassa bhāvo ahirikkaṃ, na ottappaṃ anottappaṃ. Tesu ahirikkaṃ kāyaduccaritādīhi ajigucchanalakkhaṇaṃ, alajjālakkhaṇaṃ vā, anottappaṃ teheva asārajjanalakkhaṇaṃ, anuttāsalakkhaṇaṃ vā, sesaṃ hiriottappānaṃ vuttappaṭipakkhavasena veditabbaṃ.
就特征分类，不耻为无耻；无耻之界即无耻；亦无戒惧。其无耻表现为身体恶行等之无羞感，及无羞蔽障；无戒惧表现为无戒之害之无惧与不尊敬。其余羞耻戒惧差别，依相对相反，应当鉴别。
Lubbhati tena, sayaṃ vā lubbhati, lubbhanamattameva vā tanti lobho. So ārammaṇagahaṇalakkhaṇo makkaṭālepo viya, abhisaṅgaraso tattakapāle khittamaṃsapesi viya, apariccāgapaccupaṭṭhāno telañjanarāgo viya, saññojanīyadhammesu assādadassanapadaṭṭhāno. Taṇhānadibhāvena vaḍḍhamāno sīghasotā nadī viya mahāsamuddaṃ apāyameva gahetvā gacchatīti daṭṭhabbo.
因贪而缠系之者，彼自身亦为所缠，缠之程度即为贪根。此如胶痂附着面疮，似潮波击处膏脂，似无所避护者之执着，似欲染污者之爱执，似锁链中之缚结，似贪欲等所增长，速若河流入大海，皆至堕入苦海之义，实应观察。
Muyhanti tena, sayaṃ vā muyhati, muyhanamattameva vā tanti moho. So cittassa andhakāralakkhaṇo, aññāṇalakkhaṇo vā, asampaṭivedharaso, ārammaṇasabhāvacchādanaraso vā, asammāpaṭipattipaccupaṭṭhāno, andhakārapaccupaṭṭhāno vā, ayonisomanasikārapadaṭṭhāno, sabbākusalānaṃ mūlanti daṭṭhabbo.
因痴而迷惑之者，彼自身亦陷迷惑，迷惑程度即为痴根。其为心中黑暗，无知之迹，不能觉察之味，无所遮蔽正念而覆蔽正见，难行正行，难觉察而常被覆蔽者，皆属此类。痴根为诸不善法之根本，应当明见。
Micchā passanti tāya, sayaṃ vā micchā passati, micchādassanamattameva vā esāti micchādiṭṭhi. Sā ayoniso abhinivesalakkhaṇā, parāmāsarasā, micchābhinivesapaccupaṭṭhānā, ariyānaṃ adassanakāmatādipadaṭṭhānā, paramaṃ vajjanti daṭṭhabbā.
错误的见解者因无明而分别错误，自己也错误地见解，可以说这是错误见。此种见解的特征是不合乎理性的执着，是所执扰恼的根源，常常伴随错误的执着，有时甚至因贪欲而不欲认识真理。如是因执着而堕落，是极须抑制而当观察的。
Uddhatabhāvo uddhaccaṃ. Taṃ avūpasamalakkhaṇaṃ, anavaṭṭhānarasaṃ, bhantatāpaccupaṭṭhānaṃ, ayonisomanasikārapadaṭṭhānaṃ, cittavikkhepoti daṭṭhabbo. Seso panettha suññatavārapariyosāno sabbopi vinicchayo kusalādhikāre vuttānusārato veditabbo. Kevalaṃ saṅgahavāre pāḷiyaṃ āgatavasena pañcindriyatā, caturaṅgamaggatā, catubbidhabalatā, dvehetutā, sabbattha akusalabhāvo ca viseso, sesaṃ tādisameva. Paṭhamākusalaṃ niṭṭhitaṃ.
高昂的心态是躁动。其特征是不宁静、不平和、心理动荡、意识散乱，属于不合乎理性的心所在。这里结论是心灵空无与烦恼完结。善法的究竟成就之道中，止息杂念、五根调伏、四念处修行、四力具足、二种无染、处处不善的心境等特征皆如是。此为第一种恶法的完成。
Yathā ca paṭhame, evaṃ dutiyepi sasaṅkhāratā, yevāpanakesu thinamiddhānaṃ sambhavo, niyatatā ca viseso. Tattha thinanatā thinaṃ, middhanatā middhaṃ, anussāhanasaṃsīdanatā, sattivighāto cāti attho. Tattha thinaṃ anussāhalakkhaṇaṃ, vīriyavinodanarasaṃ, saṃsīdanapaccupaṭṭhānaṃ. Middhaṃ akammaññatālakkhaṇaṃ, onahanarasaṃ, līnatāpaccupaṭṭhānaṃ, pacalāyikāniddāpaccupaṭṭhānaṃ vā, ubhayampi aratitandivijambhikādīsu ayonisomanasikārapadaṭṭhānaṃ. Dutiyaṃ.
如第一种恶法，第二种亦具有行蕴性质。当时其因盛行昏沉，显现为特定无常。此处昏沉乃懈怠，懒惰，精神萎靡，扰乱生命本能之意。其特征是懈怠但非消极，伴随努力欢悦与安乐，尚存支持心念。昏沉则无所作为，含沉溺安逸、不精进，或伴随惰怠等不合乎理性的心所在。此为第二种恶心态。
Tatiye sabbopi vinicchayo paṭhamākusale vuttanayova. Kevalaṃ diṭṭhiyā abhāvo, yevāpanakesu mānassa sambhavo, aniyatatā ca, saṅgahavāre tivaṅgikamaggatā ca viseso, sesaṃ tādisameva. Tattha maññatīti māno. So uṇṇatilakkhaṇo, sampaggaharaso, ketukamyatāpaccupaṭṭhāno, diṭṭhivippayuttalobhapadaṭṭhāno, ummādo viya daṭṭhabbo. Tatiyaṃ.
第三种亦如第一恶法的结论。仅因无见，伴随轻慢心生起其心不定，具三叉行般道对治，此为其特色，余皆相似。此处轻慢即傲慢心，表现为骄矜自大，好恶表现明显，伴见解贪婪。此心态如痴狂般。此为第三种恶法。
Yathā ca tatiye, evaṃ catutthepi. Thinamiddhañcettha sasaṅkhāratā ca adhikā, sesaṃ tādisameva. Catutthaṃ.
如第三种恶法，第四种亦如是。昏沉懈怠具有行蕴性质在此最为显著，其余皆同前述。此为第四恶法。
Pañcamachaṭṭhasattamaṭṭhamesu somanassaṭṭhāne upekkhāsambhavo, pītiyā ca abhāvo, tato eva saṅgahavāre caturaṅgajjhānatā ca viseso, sesaṃ sabbaṃ paṭhamadutiyatatiyacatutthacittasadisameva.
第五、第六、第七、第八种心态中，生起平静心及无喜乐，且具有心调伏四念处修行的特征，为止息心。此八种心态的总和与第一至第四种心态类似。
Lobhamūlā niṭṭhitā. · 贪根部分终了。
Dosamūlavaṇṇanā嗔根的解说。
Dosamūlā pana dvidhā domanassasahagataṃ paṭighasampayuttaṃ asaṅkhāraṃ, tathā sasaṅkhāraṃ. Evaṃ sampayogato. Dhammuddesādito pana paṭhame tāva paṭhamākusale vuttesu pītilobhadiṭṭhiyo vajjetvā dosaṃ , yevāpanakesu aniyatāni issāmacchariyakukkuccāni, somanassaṭṭhāne domanassañca pakkhipitvā ekavīsati dhammā honti. Yevāpanakā cettha satta. Tattha dussanti tena, sayaṃ vā dussati, dussanamattameva vā tanti doso. So caṇḍikkalakkhaṇo pahaṭāsīviso viya, visappanaraso visanipāto viya, attano nissayadahanaraso vā dāvaggi viya, dussanapaccupaṭṭhāno laddhokāso viya sapatto, āghātavatthupadaṭṭhāno, visasaṃsaṭṭhapūtimuttaṃ viya daṭṭhabbo. Issāyanā issā. Sā parasampattīnaṃ usūyanalakkhaṇā, tattheva anabhiratirasā, tato vimukhabhāvapaccupaṭṭhānā, parasampattipadaṭṭhānā, saññojananti daṭṭhabbā. Maccherabhāvo macchariyaṃ. Taṃ laddhānaṃ vā labhitabbānaṃ vā attano sampattīnaṃ nigūhanalakkhaṇaṃ, tāsaññeva parehi sādhāraṇabhāvaakkhamanarasaṃ, saṅkocanapaccupaṭṭhānaṃ, kaṭukañcukatāpaccupaṭṭhānaṃ vā, attasampattipadaṭṭhānaṃ, cetaso virūpabhāvoti daṭṭhabbaṃ. Kucchitaṃ kataṃ kukataṃ, tassa bhāvo kukkuccaṃ. Taṃ pacchānutāpalakkhaṇaṃ, katākatānusocanarasaṃ, vippaṭisārapaccupaṭṭhānaṃ, katākatapadaṭṭhānaṃ, dāsabyamiva daṭṭhabbaṃ. Saṅgahavāre dukkhena saddhiṃ caturaṅgajjhānatā, domanassena pañcindriyatā, tivaṅgikamaggatā, dosamohavasena dvihetukatā ca veditabbā. Seso pana sabbo vinicchayo paṭhamākusale vuttasadiso eva. Yathā ca paṭhame, evaṃ dutiyepi, sasaṅkhāratā pana thinamiddhehi saddhiṃ navayevāpanakatā ca viseso, sesaṃ tādisameva.
烦恼的根本大体分为二，诸苦随行生起、夹杂愤怒的杂染无行为，及夹杂净行的有为。如此相续相联。由法义之始所论，初者谓那初地出世善法中生起的喜、贪、见等，在愤怒中混杂不定的嫉妒、嗔恚和忧愁的肇因，心生苦恼处也，烦恼现行的二十一法是如此。谓此肇因相续七法。诸法中观人以此肇因生恶意，或自生或生于他，恶意之分量乃至三，即为嗔恚。嗔为暴烈凶恶之相，如暴风骤雨，如病苦痛，如体内燃烧之火焰，如困苦随从之死敌，是击打之本，是斩断烦恼之因，烦恼之根源即在此。嫉妒者则为相互争执的憎恨，如不乐他人之味，经由面露厌恶而生，守护自身利益，执著他人损失之相，即为结缚。此即所谓嫉妒相。嫉妒得见即称嫉妒欲。获得诸事物时，内心隐匿真理，是对法共性的无知和不正见，心生紧缩，俱带痛苦，或有辛辣刺痛，妨害事物本性，即自身财产被他占者生不悦一相。其心之状态称为忧恚。其后随之生起恼恨、悔恨、苦忧随行，彼如奴仆之态。集结期乃四重受苦，随苦恼之五根俱，三支行道之集，烦恼和无明之根源导致二重敌害，此理当知。其余皆为先述初出世善法之结论。如初次，后次亦复如是，恶业肇因亦随三昧昏沉相合，其余亦同。
Dosamūlā niṭṭhitā. · 嗔根部分终了。
Mohamūlavaṇṇanā痴根之释
Mohamūlāpi dvidhā upekkhāsahagataṃ vicikicchāsampayuttaṃ, tathā uddhaccasampayuttanti. Tattha paṭhame dhammuddesato tāva phassapañcakaṃ vitakko vicāro vīriyaṃ ekaggatā jīvitaṃ ahirikaṃ anottappaṃ moho vicikicchāti sarūpenāgatā cuddasa , uddhaccaṃ manasikāroti yevāpanakā dve cāti soḷasa dhammā honti, ekaggatā cettha cittaṭṭhitimattā, indriyamaggabalabhāvaṃ na sampāpuṇāti. Tato eva saṅgahavāre samādhiṃ vajjetvā upekkhāya saddhiṃ cattāri indriyāni, dve maggaṅgāni, tīṇi balāni honti. Moho panettha ekova hetu. Seso panettha sabbo vinicchayo vuttanayo eva.
无明的根本亦二，即伴随冷淡的怀疑及伴随忧郁的躁动。此处先述法义之始，触五根，思惟，审察，精进，摄心，生命，羞耻，无恐，分别为无明及怀疑，合计十四种状态。躁动为心念散乱，这是六种之一，共十六法。心念专一仅为定境，即为摄心，根本无遗失六根力量。集结期令修持生定，伴随冷淡心，共持四根、二道、三力。无明即一因，其余皆是结论。
Tattha vigatā cikicchā etissāti vicikicchā. Sā saṃsayalakkhaṇā, kampanarasā, anicchayapaccupaṭṭhānā, anekaṃsabhāvapaccupaṭṭhānā vā, ayonisomanasikārapadaṭṭhānā, paṭipattiantarāyakarāti daṭṭhabbā. Yathā ca vicikicchāsampayutte, evaṃ uddhaccasampayuttepi. Kevalaṃ vicikicchāya abhāvo, adhimokkhassa ca bhāvo, tato eva balavatarasamādhitā, teneva saṅgahavāre samādhinā saddhiṃ pañcindriyatā, tivaṅgikamaggatā, catubbalatā ca hoti. Uddhaccañcettha sarūpeneva niddiṭṭhaṃ, adhimokkhamanasikārā dve yevāpanakavasenāti ayaṃ viseso, sesaṃ tādisameva. Imāni pana dve cittāni nānāvisaye, ekavisaye ca asaṇṭhahanato pavaṭṭanakāni. Uddhaccasahagataṃ hi laddhādhimokkhatāya laddhapatiṭṭhaṃ ekārammaṇeyeva patiṭṭhāya patiṭṭhāya pavaṭṭati caturassamaṇi viya, itaraṃ nānārammaṇesu vaṭṭamaṇi viyāti daṭṭhabbaṃ. Uddhaccasahagatañca ṭhapetvā sesā ekādasa paṭisandhiṃ janentīti veditabbaṃ.
彼处无医医治者，即为疑惑。此疑为怀疑标志，带振动感受，不乐观境，含多种妨碍行为，非正念劳作所为，是修道阻碍。疑与躁动相合亦同。如单独无疑时，意念通达，故修行得掌握定力，以定理入道，定生定果，集结期得定，持五根，通三道力及四力。躁动亦同，特异在于如前所述其注意力为躁，定力与意念结合不同。此心动如四使徒中转起，道路散布于多识中，导致心散乱。扭炼雾气生修正路，对应界场中，定随之集结，十一种余法乃后续牵引法。
Visayādippabhedato panete dvādasapi vatthārammaṇavasena tāva chabbidhā honti. Tesu lobhamohamūlā pana dasa pañcadvāre hadayavatthuṃ nissāyeva, manodvāre nissāya vā anissāya vā javanakiccaṃ sādhayamānā chabbidhā. Tathā dosamūlā nissāyeva pana pavattanti. Lobhamūlā pana adinnādānakāmamicchācāramusāvādapesuññasamphappalāpābhijjhāsaṅkhātānaṃ channaṃ kammapathānaṃ vasena chabbidhā. Diṭṭhisampayuttā panettha micchādiṭṭhivasenāpīti sattavidhā honti. Dosamūlā pana pāṇābhipātādinnādānamusāvādapesuññapharusasamphappalāpabyāpādavasena sattavidhā honti. Dasannampi panesaṃ dvārakammavasena ceva vīmaṃsāvajjitādhipatittayavasena ca kusale vuttanayena vibhāgo veditabbo. Ekantahīnattā hīnattikabhedo natthi. Ārammaṇādhipati panettha lobhamūlesu eva, na itaresu, mohamūlesu pana sahajātādhipatipi natthi, tathā kammapathabhedopi. Na hi pavaṭṭamānaṃ kañci adhipatiṃ karoti. Doso vā savisayaṃ, vicikicchācittañca paṭipattimantarāyakarattena duccaritahetubhūtampi pāṇātipātādīnaṃ dosalobhamūlacitteheva sanniṭṭhāpaniyato kammapathabhedaṃ na gacchati, pubbabhāge eva pana hetu hoti. Tenevassa apāyahetutā paṭhamamaggavajjhatāti daṭṭhabbaṃ. Atītādibhedato pana dvādasannaṃ paccekamanantatā, seso ca vinicchayo kusalādhikāre vuttanayeneva veditabboti.
从识界不同分野而言，法之种类达十二，其旨在趣向活现十二种境界。其内贪无明根本为十，凭依心门根为数种，色心分别相互激荡，贪根因特显于境界依转行中。此后，气味诸根领受门、烦恼门、未知之业和境界现起称名。志座相续中异分类为八。诸如：伴随冷淡的眼识，伴随病苦的耳鼻舌身识，伴随喜悦的身识，伴随忧苦的意识，伴随冷淡的心识，如此集合。眼识等四有诸种不净，受苦淡然为伴。身识因固执心念，形成强度，随之生喜悦。心识具不悦时，随之生忧苦，称此为识相续理。
Akusalā dhammā niṭṭhitā. · 不善法已毕。
Abyākatapadattho无记词义
Ahetukakusalavipākavaṇṇanā无因善果报之释
Abyākatā pana dhammā jātito catubbidhā vipākakiriyarūpanibbānavasena. Tattha vipākābyākatā dhammā jātito ca dvidhā honti kusalākusalavipākavasena. Tattha kusalavipākā bhūmito catubbidhā kāmarūpārūpāvacaralokuttaravipākavasena. Tattha kāmāvacaravipākā ahetukā sahetukāti duvidhā. Tattha alobhādisahajātahetuvirahitā ahetukā. Te sampayogavatthārammaṇādibhedato aṭṭhavidhā. Seyyathidaṃ – upekkhāsahagataṃ cakkhuviññāṇaṃ, tathā sotaghānajivhāviññāṇaṃ, sukhasahagataṃ kāyaviññāṇaṃ, upekkhāsahagatā manodhātu, somanassasahagatā manoviññāṇadhātu, tathā upekkhāsahagatā cāti. Cakkhuviññāṇādīni hi cattāri cakkhupasādādīsu catūsu upādāyarūpesu upādāyarūpānaṃ ghaṭṭanānighaṃsassa picupiṇḍe picupiṇḍassevātidubbalatāya upekkhāvedanāsampayuttāneva honti. Kāyaviññāṇaṃ pana kāyindriye phoṭṭhabbabhūtattayaghaṭṭanānighaṃsassa adhikaraṇimatthake ṭhapitapicupiṇḍe kūṭapahārasseva balavatāya pasādanissayesupi bhūtesu paṭighātasambhavato sukhasahagataṃ hoti, manodhātu attano gahaṇadubbalatāya atiiṭṭhepi upekkhāsahagatāva, manoviññāṇadhātu pana atiiṭṭhe somanassasahagatā, iṭṭhamajjhatte upekkhāsahagatāti ayaṃ sampayogato vinicchayo.
无记法按种类分为四种：果报、唯作、色法、涅槃。其中，果报无记法按种类又分为两种：善果报与不善果报。善果报按界分为四种：欲界、色界、无色界、出世间果报。欲界果报又分为无因与有因两种。其中，无因者，即缺乏与无贪等俱生之因。此类共有八种，依相应、依处、所缘等差别而分，即：舍俱眼识，同样的耳识、鼻识、舌识，乐俱身识，舍俱意界，喜俱意识界，以及舍俱意识界。盖眼识等四种，以眼净色等四种所取色为依，由于所取色与棉团碰触摩擦，而棉团本身极为柔软脆弱，故彼等唯与舍受相应。身识则以身根为依，由于触所造三界与身根碰触摩擦，犹如以斧锤猛击置于铁砧顶上的棉团，因净色依处中的大种亦能产生强烈抵触，故与乐受相应。意界因其自身摄取能力薄弱，即便面对极可意之境，亦唯与舍受相应。意识界则于极可意之境与喜受相应，于中等可意之境与舍受相应。此为依相应之判别。
Dhammuddesādito pana cakkhuviññāṇe tāva phassapañcakaṃ, ekaggatā, jīvitanti sarūpenāgatā satta, yevāpanakavasena manasikāro eko cāti aṭṭha dhammā honti. Saṅgahato panettha khandhāyatanadhātuāhārindriyavasena pañcevasaṅgahā. Tattha cakkhuviññāṇadhātudhammadhātuvasena dhātusaṅgaho, mano upekkhājīvitindriyavasena indriyasaṅgaho ca veditabbo. Sesaṃ vuttanayameva. Ettha ca vijjamānāpi vedanā jhānaṅgataṃ na gacchati, indriyaṃ pana hoti. Ekaggatā indriyamaggaṅgabalabhāvampi na gacchati atidubbalattā. Vitakkapacchimakaṃ hi jhānaṃ, hetupacchimako maggo, balañca. Yathā cettha, evaṃ sotaghānajivhākāyaviññāṇesupi. Kevalaṃ pana saṅgahavāre sotaviññāṇadhātuādivasena dhātusaṅgaho, kāyaviññāṇe vedanāparivattanañca viseso. Yathā cettha, evaṃ manodhātuyāpi. Kevalaṃ pana vitakkavicārā dve yevāpanakā ca adhimokkhoti tayo dhammā adhikā. Saṅgahavāre manodhātudhammadhātuvasena dhātusaṅgaho, vitakkavicārupekkhekaggatāhi catūhi jhānaṅgasaṅgaho ca viseso. Pāḷiyaṃ panettha kiñcāpi jhānaṅgasaṅgaho na uddhaṭo, tathāpi savitakkesu niyamena jhānaṅgatāsambhavato gahetabbova. Yathā cettha, evaṃ manoviññāṇadhātudvayepi. Somanassasahagatatāya panettha pīti adhikā, saṅgahavāre ca pañcaṅgajjhānatā, vedanāparivattanaṃ, ubhayatthāpi manoviññāṇadhātudhammadhātuvasena dhātusaṅgaho ca viseso, sesaṃ tādisameva.
由法义之始所论，眼识随五受触，心一境三，计七法。心结合五蕴、六入、十二处、十八界、感受力、依止智……等集成五合。此中由识相起至法相续中成五聚合。若论感受，其不入禅但入六根中。心专则道力不至，定力不足。思维分二，初为终结，第二为生起，强劲者即力道。然中亦见耳鼻舌身识同理，基本集成五合，身识感受亦独具差异。心识部亦然。此中思惟观照共生且三火并存，依次是：集起思想，兴起关注，三花红叶般的静定三禅法，分别对应抉择及念力，终极具全。佛典中对此定义明确，细审不乱。意识间亦复同理。心不悦伴喜出离，集时具五禅行，感受转换，意识与心法俱有五合之特质，其余亦复同理。
Visayādippabhedato pana cakkhuviññāṇādīni pañca yathākkamaṃ cakkhādiekekameva vatthuṃ nissāya paccuppanne, iṭṭhe ca rūpādiekekārammaṇe eva kiriyamanodhātuanantaraṃ ālokākāsavāyujalapathavīsahakārīni pasādakādīni dassanasavanaghāyanasāyanaphusanakiccāni sādhayamānāni cakkhudvārādīsu ekekasmiṃ eva vipaccanti. Evametesaṃ vatthudvārārammaṇakiccāni visuṃ niyatāni. Ṭhānaṃ pana tesaṃ pañcannampi ekameva, tena nesaṃ na bhedo. Manodhātu pana hadayavatthuṃ nissāyeva paccuppannesu rūpādīsu pañcasupi ārammaṇesu pañcaviññāṇānantaraṃ sampaṭicchanakiccaṃ sādhayamānā pañcasupi dvāresu pavattati, somanassasahagatā manoviññāṇadhātu pana hadayavatthuṃ nissāyeva atiiṭṭhe paccuppanne pañcārammaṇe vipākamanodhātuanantaraṃ santīraṇakiccaṃ, chasupi dvāresu chasu balavakāmāvacarārammaṇesu atītādīsu javanānantaraṃ tadārammaṇakiccañca sādhayamānā vipaccati. Evametissā dvārārammaṇakiccaṭṭhānāni anibaddhāni, tato tehi bhedo hoti, vatthu pana tattheva nibaddhaṃ, tato na bhedo, evamupekkhāsahagatāyapi. Kevalaṃ panesā dvāravinimuttāpi hutvā sugatiyaṃ jaccandhabadhirajaccummattakādīnaṃ paṭisandhikāle purimacuticittānantaraṃ kammabalenopaṭṭhitaṃ kammakammanimittagatinimittesu aññataraṃ atītādibhedaṃ chabbidhampi kāmāvacarārammaṇamārabbha paṭisandhikiccaṃ, tadanantarato paṭṭhāya yāvatāyukaṃ bhavaṅgakiccaṃ, ante cutikiccañca, vuttanayena santīraṇatadārammaṇakiccāni ca sādhayamānā imesu pañcasu ṭhānesu vipaccatīti ayaṃ viseso, sesaṃ tādisameva.
由此可见，因对象等不同，眼识等五识应次相续，依赖眼和其他诸境缘起而现行。于所依形色诸所缘境中，依序而生明亮、空间、风、水、地等诸辅助，这些辅助在眼门处不断产生承载观看、听闻、嗅闻、味觉、触摸等作用，各别分别显现。此等由器缘和所缘相续的作用，是恒常之法。五处中只有一处为主要住处，因此五识之间无二异。心识则依心住所在心脏部位兴起，依五境所缘不离五识相续而生互入之事，在五识各门中运行且贯通于两个门。心识又伴有欢喜而起，在心脏住处依所缘诸境之间产生动作，贯穿六门与其业所使之生的因缘，涵盖过去等现象的流转，围绕此处所缘施行互结。此等诸门所缘之所作作用，虽不固定，但因所异故产生区别；依所缘内于一处固定，则无差别，此即相应平等之理。即便有断门解脱者，于生死轮回间断复续心识时，因业力所致，于此五处亦皆有业所生及其他过去之差别。此境界随止假灭心及终止等事，彼地亦有所缘之所作处理，彼诸处所缘作用逐一分别，却终归同类，此为殊胜之义，其余亦同。
Ettha ca vadhabandhādivasappavatte aniṭṭhārammaṇe khantipaṭisaṅkhānādivasena kusaluppattito tannibbattānaṃ paṭisandhiādiviññāṇānaṃ kammanimittañce ārammaṇaṃ hoti, aniṭṭheneva tena bhavitabbaṃ. Evaṃ iṭṭhavisaye uppannānaṃ kusalavipākānaṃ aniṭṭhārammaṇesu anuppattito kammagatinimittameva tesaṃ ārammaṇaṃ hotīti viññāyati. Vicāretvā yathā avirodho hoti, tathā gahetabbaṃ. Evaṃ iṭṭhavisaye uppannakusalato nibbattānampi paṭisandhiādiviññāṇānaṃ kammanimittārammaṇatāya avirodho ñātabbo. Atītādibhedato pana aṭṭhannampi paccekamanantaratā heṭṭhā vuttanayena gahetabbā.
于此，杀业等恶行为发生时，因忍辱等功德生起，所续识及业缘识之因缘亦在不善境所缘生起。于不善境地内，业因必须生起。由此知，当喜悦境地生起之善果，于不善所缘内非产生，产此业之因缘仅为不善境的所缘。经详研习若无对立，则可取此理。此理适用于由喜悦境生起之善果及续识业缘等因缘所缘唯一配合因缘。至于过去诸差别，应取八异常之独立相续理，较此下述为宜。
Ahetukakusalavipākā niṭṭhitā. · 无因善果报已毕。
Sahetukakusalavipākavaṇṇanā有因善果报之释
Alobhādivipākahetusampayuttā pana sahetukā, te sampayogato kāmāvacarakusalā viya aṭṭhavidhā. Somanassañāṇādisampayogo panettha āgamanādito veditabbo. Tihetukaṃ hi kāmāvacarakusalaṃ tihetukadvihetukapaṭisandhiyo datvā pavatte chasu dvāresu soḷasa vipākāni deti, duhetukaṃ pana kusalaṃ duhetukāhetukapaṭisandhiyo datvā pavatte chasu dvāresu tihetukarahitāni dvādasa vipākāni deti. Asaṅkhārikasasaṅkhārikabhāvo panettha paccayavisesatopi hoti. Balavapaccayenāpi hi uppannaṃ asaṅkhārikaṃ hoti, dubbalenāpi itaraṃ. Keci pana asaṅkhārikena sasaṅkhāravipākānaṃ, sasaṅkhārikena ca asaṅkhārikānaṃ uppattiṃ na icchanti. Yasmā panetāni paṭisandhidāyakato aññenāpi kammena pavatte akusalavipākāni pavattanti, paṭṭhāne ca ‘‘sahetukaṃ bhavaṅgaṃ ahetukassa bhavaṅgassa anantarapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 3.1.102) vuttaṃ, tasmā ahetukapaṭisandhikassa puggalassa sugatiyaṃ pavatte sahetukānipi vipākāni pavattanti. Duggatiyaṃ, pana rūpāvacarabhūmiyañca ahetukāneva pavattanti. Tesupi atiiṭṭhe ārammaṇe somanassasahagatāni, iṭṭhamajjhatte upekkhāsahagatānīti evaṃ āgamanādito sampayogabhedo veditabbo.
贪等果地相续因缘合成者，称为共因。此共因相结，善欲界业如八类善业。喜悦及识等相续于此，须由三因观察。三因者，即代表贪欲界的三类因缘。三因所致之善业，于三因及二因续识之间生起，六门中生十六种果报。双因之善业，于二因和单因续识之间生起，于六门生十二种无三因之果。此处亦显现无行性与有行性果报之间相互影响关系。由强因缘所生者为无行果，弱因缘则为有行果。有些果不愿由无行为因，另由有行为果缘生起，反之亦然。此因所有缘由非仅一因缘，恶业果亦在他业因缘起。经说“共因续识，无因续识之续识因缘无间断起”故，无因续识人的善缘生有因之果，无因地界亦生果报，但位于欲界下者无因地逆果以生。如喜悦等果于此，善不善以入出息念及中道观照为调伏依止，喜悦与平等之果互相分辨，应如是观察因果差别。
Dhammuddesādito pana yāva suññatavārapariyosānā kāmāvacarakusalasadisova sabbo vinicchayo, kevalañcettha yevāpanakesu karuṇāmuditā na santi sattārammaṇattā. Ekantaparittārammaṇā hi kāmāvacaravipākā. Viratiyopettha lokiyesu ekantakusalasabhāvattā na santi. ‘‘Pañcasikkhāpadā kusalā evā’’ti (vibha. 715 ādayo) hi vuttaṃ. Phassādayo cettha vipākattā ādāse mukhanimittaṃ viya nirussāhasantā, kusalā pana mukhaṃ viya saussāhā. Saṅgahavāre ca pañcaṅgiko maggo hoti, ayaṃ viseso. Sesaṃ tādisameva.
从法义宣说至空无阶段，欲界善果乃至一切皆消灭，唯此则独存，离诸状态无悲喜情感，称为执净外相。欲界果报独行永隔。断欲者在世间，只能绝对善相，不与杂染相杂合。云“仅五戒为正善”，此言确切。触等诸禅果为此处应理，譬如面卷成气象净洁。此五步为通路，故有所殊异。其余等亦同此理。
Visayādippabhedato pana yvāyaṃ kusalesu kammadvārapuññakiriyādhipatīhi bhedo vutto, so idha natthi aviññattijanakato, avipākadhammato, tathā appavattito ca. Hīnattikabhedo pana atthi hīnamajjhimappaṇītānaṃ kusalānaṃ vipākattā , tathā dvārārammaṇādibhedo. Ete hi hadayavatthuṃ nissāya dvāravinimuttā hutvā devamanussesu dvihetukatihetukānaṃ heṭṭhā vuttanayena paṭisandhibhavaṅgacutikiccāni, chadvāre chasu ārammaṇesu tadārammaṇakiccañca sādhayamānā evaṃ catūsu ṭhānesu vipaccanti. Evametesaṃ dvārārammaṇakiccaṭṭhānāni anibaddhāni, tato tehi bhedo hoti. Vatthu pana tattheva nibaddhaṃ, tato na bhedo. Atītādibhedato panetthāpi anantatā vuttanayā evāti.
因境等异，讫今于善业功德及其门道所生之殊异，尚未说及无识生起、无果报流转等故。唯有依下中上三阶善人果报别异及所缘等异，名为区分。此分别由依心脏住处所生之脱离六门之识，诸天人中因二因续识之生起，续识终止时分别起续及门住等业果承载作用，于六门中之各住处所缘及其动作，遂有差别。此为无统性诸门境所缘之不同应。如本处诸缘为不离一处时则无别。过去诸因亦此理。
Kāmāvacarasahetukakusalavipākā niṭṭhitā. · 欲界有因善果报已结束。
Rūpāvacaravipākavaṇṇanā色界果报解释
Rūpāvacaravipākāpi sampayogabhedato attano kusalā viya pañcavidhā honti. Sabbo cettha vinicchayabhedo kusale vuttanayo eva. Vipākabhāvato panettha yathā hatthiādīnaṃ chāyā taṃsadisā, evaṃ kusalāgamanato ca jhānaṅgādisampayuttadhammasamāyogo, paṭipadādibhedo ca hoti. Apicettha tividhāya paṭhamajjhānabhūmiyā paṭhamajjhānavipākā, tathā dutiyajjhānabhūmiyā dutiyajjhānavipākā tatiyajjhānavipākā ca, tatiyajjhānabhūmiyā catutthajjhānavipākā, vehapphalapañcasuddhāvāsavasena chabbidhāya catutthajjhānabhūmiyā pañcamajjhānavipākā ca vuttanayena paṭisandhibhavaṅgacutikiccāni sādhayamānā hadayavatthuṃ nissāya dvāravinimuttāva kammanimittasaṅkhātapaññattārammaṇā hutvā vipaccantīti ayaṃ viseso, sesaṃ tādisameva.
就色法果报因缘配合而言，五种因缘分类同善法五类。此处一切变化结局，皆为善业果报之分别理。果报相态，较如象等色影，正如善来临后与禅支等法合成自然现象，阶次修行之法亦是此理。此处又分三种第一禅境之初果报，第二禅境果，第三禅境果，第四禅境果，以及后续第五禅境果等六类，随势令心识相续生起，这些 在心脏住处及出入门等相续界限上，因果之分别生起，此理甚明，余等亦同理。
Rūpāvacaravipākā niṭṭhitā. · 色界果报已结束。
Arūpāvacaravipākavaṇṇanā无色界果报解释
Evaṃ arūpāvacaravipākāpi ārammaṇabhedato attano kusalā viya catubbidhā honti. Vinicchayo ca sabbo kusale vuttanayova. Kusalato cettha viseso rūpāvacaravipāke vuttanayena veditabbo. Kevalaṃ panettha kammanimittabhūtapaññattārammaṇo ākāsānañcāyatanavipāko paṭhamāruppabhūmiyaṃ, tathā mahaggatārammaṇo viññāṇañcāyatanavipāko dutiyāruppabhūmiyaṃ, kammanimittabhūtapaññattārammaṇo ākiñcaññāyatanavipāko tatiyāruppabhūkhiyaṃ, mahaggatārammaṇo nevasaññānāsaññāyatanavipāko catutthāruppabhūmiyañca avatthukā vuttanayena paṭisandhibhavaṅgacutikiccāni sādhayamānāva pavattantīti ayameva viseso.
如是，非色境界的果报亦因境界之别，分别为自己之善，亦有四种。结论即为全部善法之说。此处从善法观之，非色境界之果报亦当以说法加以认识。仅就此，仅是行为所缘起之心识所显烂现境界之相：空无边处界果报为第一非色界，称为大聚处；意识无边处界果报为第二非色界；无所有处界行为所缘起之心所呈现境界为第三非色界；无想无非想处界，称为第四非色界。其以说法为依，缘起相续之功能亦契合此理，此即其特殊所在。
Arūpāvacaravipākā niṭṭhitā. · 无色界果报已结束。
Lokuttaravipākavaṇṇanā出世间果报解释
Tathā lokuttaravipākāpi attano kusalā viya taṃtaṃmaggaphalattā catubbidhā, jhānaṅgayogabhedato paccekaṃ pañca pañca katvā vīsatividhāva honti. Vinicchayo cettha kusale vuttanayova. Kevalaṃ saṅgahavāre sotāpattimaggaphalaṃ sakadāgāmimaggaphalaṃ anāgāmimaggaphalanti imesaṃ tiṇṇaṃ aññindriyaṃ, arahattaphalassa ca aññātāvindriyaṃ paññindriyaṭṭhāne gahetvā aṭṭhindriyatā, bojjhaṅgamaggaṅgādibodhipakkhiyadhammā, paṭipadādibhedo ca maggāgamanavaseneva hotīti veditabbo. Adhipatibhedopettha labbhati. Lokuttarakusalā hi attano phalānaṃ anantaruppattito, javanavuttito ca adhipatiṃ vidhātuṃ sakkonti, lokiyā pana viparītato na sakkonti. Tenāhu porāṇā ‘‘vipāke adhipatī natthi ṭhapetvā lokuttara’’nti (dha. sa. aṭṭha. 505). Vimokkhabhedato panete maggāgamanato tividhā honti suññataanimittaappaṇihitavimokkhavasena. Maggā hi vipassanāgamanato ‘‘suññato appaṇihito’’ti dve nāmāni labhitvā saguṇārammaṇato pariyāyena animittātipi vuccanti, tasmā sayaṃ āgamanīyaṭṭhāne ṭhatvā attano attano anantaraphalānaṃ nippariyāyato tīṇipi nāmāni denti. Aparabhāge pana phalasamāpattibhūtānaṃ na denti. Tattha vipassanāgamanatova magge vuttanayena duvidho nāmalābho veditabbo. Te ca na maggā viya ekacittakkhaṇikā, maggavīthiyaṃ pana dvattikkhattuṃ, phalasamāpattivīthiyaṃ sakalampi divasaṃ appanājavanavaseneva nirantaraṃ mahaggatajavanāni viya pavattantīti ayaṃ viseso.
同样，胜越世间之果报亦有四种，像自己之善果相似，根据禅那及禅那之结合法门区分为二十五种、五五组，共计二十五种。这里结论即为善法之别说。仅就此，单于结集时，须道果、斯陀含道果、不还道果三种果报，三者皆无根识；阿拉汉果则有所知根，取智慧根为基，具足八根，即八种根，诸觉支、道身差别，堪当理解为道之入行。此处又得道之主人之别。世间胜法者，诸果报具有迅速生起及支配因缘之力，世间则反之不能。由此，古语言“果报无主，设世间胜越者”为由（《大意经》卷八，页五零五）。依解脱差别，有三道行法：虚空相、无所有相、非有相的解脱。此处说‘道’者，乃由观慧入行，称“虚空相非有相”，依显相转变而称“无相”等，相续依自身入行处，延续果报不断，三名具足。然对果报已集成者，则不再授名。此处按说法，有二种果报名称得受，且非如一道所及为瞬心，行路分二十三段，授果途亦同，全天不息，若大聚之流转，此亦其别处。
Lokuttaravipākā niṭṭhitā. · 出世间果报已完结。
Akusalavipākā pana kāmāvacarāva, lobhādisampayuttahetu abhāvato ahetukā eva ca honti. Te sampayogato upekkhāsahagataṃ cakkhuviññāṇaṃ, tathā sotaghānajivhāviññāṇāni, tathā dukkhasahagataṃ kāyaviññāṇaṃ, upekkhāsahagatā manodhātu, tathā manoviññāṇadhātūti sattavidhā. Vinicchayo panesa sabbattha tādisāhetukakusalavipākesu vuttanayo eva. Kevalaṃ panāniṭṭhārammaṇatā, kāyaviññāṇassa dukkhasahagatatā, upekkhāsahagatamanoviññāṇadhātuyā uddhaccavajjitākusalapaccayā catūsu apāyesu paṭisandhibhavaṅgacutikiccāni, sugatiyañca santīraṇatadārammaṇakiccāni ca sādhanavasena pavatti ca viseso, sesaṃ tādisameva.
不善果报，然而在世间欲行中，由于缺乏贪欲及诸烦恼之因缘，故属无因果报。此果报结合无分别与无畏，眼根识及耳鼻舌身根识，如是共五种；色根识属苦感；无分别之意根识，及意根境识及识之五种。此皆结论称为不善果报之因缘。唯有色根为终始层面上，感苦之色根，结合无分别之意根识所引发之烦恼（烦恼为不善业因），于四种中生起相续功能，亦如引导通向善道涅槃渡彼岸的因缘，为特异之事，余亦如是。
Akusalavipākā niṭṭhitā. · 不善果报已完结。
Niṭṭhitā ca vipākābyākatā. · 果报无记已完结。
Ahetukakiriyāvaṇṇanā无因唯作之解释
Kiriyābyākatā pana kāmarūpārūpāvacaravasena tividhā. Tattha kāmāvacarakiriyā ahetukā sahetukāti duvidhā. Tattha sahajātahetuvirahitā ahetukā. Tā sampayogādito tividhā upekkhāsahagatā manodhātu, somanassasahagatā manoviññāṇadhātu, tathā upekkhāsahagatāti. Kiriyāti karaṇamattaṃ, kiccamattanti attho. Sabbesuyeva hi kiriyacittesu yaṃ āvajjanakiccadvayaṃ, taṃ ajavanavuttito moghapupphaṃ viya. Yaṃ javanavuttikaṃ, taṃ nirānusayasantānappavattito chinnamūlarukkhapupphaṃ viya aphalaṃ hoti. Taṃtaṃāvajjanajavanakiccasādhanavasena pavattattā pana kiccamattataṃ upādāya ‘‘kiriyā’’ti vuttaṃ. Tattha manodhātuyā vipākamanodhātuyaṃ vuttanayena sabbo vinicchayo veditabbo. Kevalaṃ pana pañcadvāre iṭṭhesu vā aniṭṭhesu vā pañcārammaṇesu pañcapasāde ghaṭṭitesu uppannabhavaṅgupacchedānantaraṃ tameva pañcārammaṇamārabbha hadayavatthuṃ nissāyevāvajjanakiccaṃ sādhayamānā pañcasupi dvāresu pavattatīti ayaṃ viseso.
业为行为未明者，以欲界、色界、无色界分类，有三种。其间，欲界行为可分为非因缘因及因缘因两类。其非因缘因又分三种：结合无分别意根识，结合喜悦意根识，无分别意根识三者。行为亦分为三种，作为无分别意根识的结合体、喜悦结合体及无分别结合体。业谓行为的量，劝发的事。所有心行为中，劝发之二即业。非流转性者如无根花，流转性者如根断树花，不结果实。因有此两种动因之行为为根，故名业。以心识果报视之，结论皆当知。唯独五门欲乐，或愿不愿，为五种引导对象，欲界内生起断灭烦恼相续之相续，于其中二门转动，此为特异之处。
Manoviññāṇadhātudvayampi yathākkamaṃ kusalavipākāhetukamanoviññāṇadhātudvayasadisaṃ, vīriyaṃ panettha adhikaṃ, vīriyūpatthambhova samādhi balavā hoti. Tato evettha saṅgahavāre vīriyasamādhimanosomanassajīvitindriyānaṃ pañcannaṃ vasena indriyasaṅgaho hoti, idhāpi balasaṅgaho nattheva. Yaṃ panettha padabhājanīye samādhivīriyānaṃ niddese ‘‘samādhibalaṃ vīriyabala’’nti (dha. sa. 570-572) balavevacanaṃ vuttaṃ, taṃ itarāhetukacittasampayuttehi imesaṃ balavataratādassanatthaṃ pariyāyato vuttaṃ. Tato eva hi saṅgahavāre ‘‘dve balāni hontī’’ti na vuttaṃ, tasmā ahetukesu nippariyāyato balaṃ natthi evāti gahetabbaṃ.
意根识二种，因不善因缘导致的意根识二种，精进于此多，精进阻止转动，定力强大。故结集时，五感精进与定力、意乐、生命根和五个根合并定力集中。此处尚无定力合一，他处则有。所论定力即入道力与精进力之二，系由他因之心所发显，因其力量现象，故有此说。故结集时并未言有两种力量，故无因缘时无相续力量，故须理解。
Visayādippabhedato panettha somanassasahagatā tāva hadayavatthuññeva nissāya pañcadvāre voṭṭhabbanakiccāya ca, manodvāre anuḷāresu chasu kāmāvacarārammaṇesu āvajjanakiccāya ca manoviññāṇadhātuyā anantaraṃ javanakiccaṃ sādhayamānā khīṇāsavānaññeva hasitaṃ uppādentī pavattati. Hasitaṃ hi somanassasahagatakāmāvacareheva javanehi, tesu asekhānaṃ pañcahi kiriyājavanehi, sekhānaṃ pana kusalehi ceva diṭṭhivippayuttalobhamūlehi cāti chahi, puthujjanānaṃ diṭṭhisampayuttehi cāti aṭṭhahīti terasahi cittehi uppajjati. Upekkhāsahagatā pana pañcadvāre hadayavatthuññeva nissāya santīraṇakiccāya vipākamanoviññāṇadhātuyā anantaraṃ voṭṭhabbanakiccaṃ, manodvāre sabbesu chasupi ārammaṇesu savatthukā, avatthukā vā bhavaṅgacalanānantaraṃ āvajjanakiccaṃ sādhayamānā pavattati. Ayaṃ hi tīsu bhavesu kassaci sacittakapuggalassa na kismiñci visaye na uppajjati, sabbaññutaññāṇasadisaṃ mahāgamanaṃ nāmetaṃ cittanti ayaṃ viseso, sesaṃ tādisameva.
依境界及开引之别，唯有喜悦意根识在心脏所依五门门扉及开门引导后生起；意根门六种欲界境界内，因开引而产生意根识，已灭尽漏圣者即生喜悦于心。喜悦仅依欲界五门境界增加，生起无余门之各种无余因果相续行为。喜悦予欲界诸相续法，渐时于意根门六中所有境界，顺利或不顺地，持续进行相续运动之开引行为。此于三界中，无一有情心不生于任何境界者，完全显示大运动之表现，此即特异，余亦同。
Ahetukakiriyā niṭṭhitā. · 无因唯作已完结。
Sahetukakāmāvacarakiriyāvaṇṇanā有因欲界唯作之解释
Alobhādikiriyāhetusampayuttā pana sahetukā, te sampayogato kusalā viya aṭṭhavidhā. Sabbopettha vinicchayo kusalesu vuttanayo eva. Kevalaṃ panettha viratiyo na santi, kusalā ca sekhaputhujjanānaṃ vuttanayena chasu dvāresu vatthuṃ nissāya vā anissāya vā javanakiccaṃ sādhayamānā pavattanti, ime pana asekhānanti ayaṃ viseso. Kāmāvacarakiriyā.
以无贪为因缘而连结之行为，则这些能连结的行为，如同具有八种功能的善法。总之，在此处，善法指的是善的行为或心法的详细说明。仅仅以止息为意的行为不存在，所谓的善法，是指出家初学者依于六个门径内外相助，或有凭依或无凭依地，勤修加行而发生的行为，这些善法称为无疵法，此乃特别之处。此类行为名为欲界所行之行为。
Rūpāvacarakiriyāvaṇṇanā色界唯作之解释
Rūpāvacarakiriyā ca kusalā viya pañcavidhā. Vinicchayo ca tattha vuttanayo eva. Kevalaṃ hi kusalā sekhaputhujjanānaṃ paññattārammaṇā , abhiññāvasena pavattaṃ pañcamajjhānaṃ sabbārammaṇañca hutvā manodvāre hadayavatthuññeva nissāya javanakiccaṃ sādhayamānā pavattanti, ime pana asekhānanti ayameva viseso. Rūpāvacarakiriyā.
形色界所行之行为亦如善法，分为五种。其涵义及阐明与前相同。唯有行于出家初学者中之善法，业果的五种中间禅那的通达境相清净，超越一切境相，仅凭心门，如同依于心所护持之所，勤修加行而发生，此类善法也属无疵法，此即特别之处。此类行为名为色界所行之行为。
Arūpāvacarakiriyāvaṇṇanā无色界唯作之解释
Arūpāvacarakiriyā ca kusalā viya catubbidhā. Vinicchayo ca tattha vuttanayo eva. Kevalaṃ hi kusalā sekhaputhujjanānaṃ savatthukā, avatthukā vā heṭṭhā vuttanayena yathāyogaṃ paññattimahaggatārammaṇā manodvāre javanakiccaṃ sāyemānā pavattanti, ime pana asekhānanti ayaṃ viseso. Arūpāvacarakiriyā.
无色界所行之行为亦如善法，为四种。其涵义及阐明同前。唯有出家初学者的善法，在根本及次根处，依如法判别自所掌握的高级境相，于心门勤修加行而发生，此类行为亦称无疵法，此即特点。此类行为名为无色界所行之行为。
Kiriyābyākatā niṭṭhitā. · 唯作无记已完结。
Pakiṇṇakakathāvaṇṇanā杂说之解释
Ettha ṭhatvā sabbe cittacetasikadhamme jātisaṅgahādito samodhānetvā pakiṇṇakakathā vattabbā. Yathāvuttāni hi cittāni kusalāni ekavīsati, akusalāni dvādasa, vipākāni chattiṃsa, kiriyāni vīsati cāti sabbānipi ekūnanavutividhāni, lokuttarānaṃ jhānaṅgayogabhedato cattālīsavidhattā ekavīsasataṃ vā honti. Tesu kāmāvacarāni catupaññāsa, rūpāvacarāni pannarasa, arūpāvacarāni dvādasa, lokuttarāni aṭṭha, cattālīsaṃ vā. Kāmāvacaresu ca kusalāni aṭṭha, vipākāni tevīsati, kiriyāni ekādasa, ahetukāni aṭṭhārasa. Sesāni pana catubhūmakānipi sahetukāni. Tesu ca jātito cittagaṇanā pubbe vuttāva . Cetasikā pana saddhā sati hirīottappaṃ alobho adoso kāyapassaddhādayo dvādasa, tatramajjhattatā amoho appamaññādvayaṃ, viratittayañca moho ahirikaṃ anottappaṃ uddhaccañca lobho diṭṭhi doso vicikicchā ca māno issā macchariyaṃ kukkuccaṃ thinaṃ middhañca phasso vedanā saññā cetanā ekaggatā jīvitindriyañca manasikāro ca vitakko vicāro pīti vīriyaṃ chando adhimokkho cāti dvepaññāsa honti.
此处，应摈弃一切心及心所法的因缘习气，适时整理并详说。依前所说，心法分善心二十一种、不善心十二种、果报三十三种、行为二十种，总计九十七种。而出世间禅定之班次及修习阶段，依禅定修习的差别，约有四十二至一百二十二种。其中国间界欲界善心五十四种，色界十五种，无色界十二种，出世间八种至四十二种可变。欲界善法有八种，果报三十三种，行为十一种，无因缘行为十八种。其余为连结四地的因缘行为。因缘行为的生灭，前者在心法组数方面已有阐述。心所法中，信、念、愧耻、无贪、无嗔、身清净等十二种，中间状态为无愚痴及无轻慢，止欲界三种无明，愚痴则表显为无羞耻、无胆怯、躁动、贪欲、见、嗔、疑、慢、嫉妒、忧、倦怠、睡眠、触、受、想、意志、专注、生命根及念、思维、悲喜、勤勉、欲求、突破三昧共计五十二种。
Tattha tatramajjhattatā, appamaññādvayaṃ, mānādīni cha, manasikāro chando adhimokkho cāti dvādasa dhammā yathāṭhāne yevāpanakā eva, viratittayaṃ, uddhaccañca katthaci yevāpanakā. Tesu ca tatramajjhattatā manasikāro chando adhimokkho uddhaccaṃ viratiyoti ime ṭhapetvā sesā aṭṭha yathāṭhāne aniyatā eva, viratiyo pana katthaci aniyatā, ime pana ekādasa ṭhapetvā sesā ekacattālīsa dhammā niyatā eva. Tattha saddhādayo pañcavīsati dhammā kusalābyākatāyeva, mohādayo cuddasa akusalā eva, phassādayo terasa kusalākusalābyākatā tijātikā. Ekantato hi kusalā vā abyākatā vā dhammā natthi, kusalacittasampayuttasamaye pana kusalā, abyākatacittasampayuttasamaye abyākatā ca honti. Mohādayo pana sarūpeneva akusalā, itare ca taṃsampayogena sabbepi cete atthanā sampayuttacittabhedena bhedavantova hontīti veditabbā.
其中，中间状态、无轻慢二法，傲慢等共六种，念、欲求、突破三昧等共十二法，在适当之处谓之现状性的法，无欲界三无明现状性亦同。在此内，中间状态、念、欲求与突破三昧、躁动止息等置于此处，余八法于适当处则定为无常。止欲界三法有时亦无定，其他十一法置于此处，其余四十一法确认属现状性的定法。信等二十五法唯为善的表显，愚痴等十五法则为不善法，触等三法属于既有善亦有不善。绝对意义上，非善亦非不善法不存在；唯有善心相连处是善法，非现状性心相连处是非现状性的。有愚痴之类的心法全然是不善，其它则因因缘结合，心境虽异仍互有差别，如此应当了知。
Tesu hi saddhādayo ekūnavīsati sabbesu kusalesu ceva sahetukābyākatesu cāti ekūnasaṭṭhicittesu uppajjanti, tato paccekaṃ ekūnasaṭṭhippabhedā ca honti. Evamaññepi ñātabbā . Amoho tesu ñāṇavippayuttāni dvādasa ṭhapetvā sesesu, appamaññā pana kāmāvacaresu sahetukakiriyakusalesu ceva pañcamajjhānavajjitarūpāvacaresu cāti aṭṭhavīsaticittesu, viratiyo pana kāmāvacarakusalesu, lokuttaresu cāti soḷasasu. Evamete pañcavīsati dhammā kusalābyākatesu uppajjanato kusalābyākatā nāma jātā. Akusalesu pana mohādayo cattāro dvādasasupi akusalacittesu uppajjanti, lobho aṭṭhasu lobhamūlesu, diṭṭhi tattha diṭṭhisampayuttesu, māno diṭṭhivippayuttesu, doso issā macchariyaṃ kukkuccaṃ paṭighasampayuttesu, thinamiddhaṃ pañcasu sasaṅkhārikesu, vicikicchā vicikicchāsampayutte evāti. Evamete cuddasapi sayaṃ akusalattā, akusalesveva uppajjanato ca akusalā nāma.
信等二十五法，在全部善法乃至非因缘相连的善法中，有二十四种心生，此从个别心境差别亦能分别二十四种。以此知之，在愚痴中，分别十二种因无明所生的知识幻灭法置于余法；无轻慢於欲界无因缘相连的善业行为和五种中间禅觉地的色界形色行为中，心生八种，止法于欲界善法和出世间法则产生十六种。如此生起的二十五善不善表显法即称为生起善不善法。愚痴中之十二法则从无明起生。其中贪为八法，生于贪根，见由见与见缘相生，慢因见相对，嗔由嗔与恼怒等相生，倦怠与睡眠等五种为身心行，疑为疑苦的连结。由此，徒述十五种自性不善法，因不善法的生起，故名不善法。
Itaresu ca phassādayo satta dhammā sabbacittesu, na hi taṃ cittamatthi, yaṃ imesu ekenāpi vinā uppajjati. Sabbatthakā hi ete. Vitakkādayo pana yathāyogikā. Tesu hi vitakko tāva dvipañcaviññāṇavajjitakāmāvacaresu ceva ekādasasu paṭhamajjhānikarūpāvacaralokuttaresu cāti pañcapaññāsacittesu uppajjati. Vicāro pana tesu ceva tathā dutiyajjhānikacittesu cāti chasaṭṭhicittesu. Pīti catutthajjhānikavajjitasomanassasahagatesu. Vīriyaṃ dvipañcaviññāṇamanodhātusantīraṇattikavajjitesu. Chando ahetukamomūhavajjitesu. Adhimokkho dvipañcaviññāṇavicikicchāyuttavajjitesu. Evamete terasa kusalākusalābyākatesu uppajjanato tijātikā nāma jātā. Sampayuttacittabhedena cesaṃ paccekaṃ gaṇanābhedopi veditabbo. Yathā hi cittaṃ salakkhaṇato ekavidhampi sampayogāvatthādibhedeneva bhinnaṃ, tathā cetasikāpi paccekanti ñātabbā, visesaṃ pana nesaṃ vakkhāma.
在其他五根等七种法境内，于一切心中，实无此心本质，此等境界绝不由单一心而生。因其遍处无所不在。至于念等法，乃依适宜之法生起。其念乃存在于含有二十五识而去除欲贪嗜之十一初禅、心住低下禅、心住高胜禅等五十五种心中；思维则出现于含二十六识的六十种心中；喜乃生于第四禅不随喜忧心伴随的心中；精进生于去除二十五识心中，即识元素净灭的心中；欲乐、无缘、愚痴心则生于包含二十五识的疑惑心中。此等称为三种生起的三种善恶不善不不善等心，因和附属心之分别以各自分类而识别。如心因其特殊标记与缘起及分类区别而别分，附属心亦复如是。但其所分别之不同特征显不详，此处暂不详细说明。
Vatthusaṅgahe pana nesaṃ cittesu tāva kāmāvacaravipākamanodhātuhasitāni, dosasampayuttapaṭigharūpāvacarapaṭhamamaggāni cāti tecattālīsa cittāni heṭṭhā vuttanayena yathāsakaṃ vatthūni nissāyeva uppajjanti, arūpāvacaravipākāni pana anissāyeva, sesāni dvecattālīsa nissāyapi, āruppesupi uppajjanato anissāyapi. Arūpīnaṃ hi chapi vatthūni na santi, rūpīnaṃ pana ghānādīni tīṇi, sabbattha ca taṃtaṃvatthurahitānaṃ sabbattha niyataviññāṇānipi, asaññīnaṃ pana sabbānipi vatthuviññāṇāni na santi. Tesaṃ hi jīvitanavakameva rūpaṃ paṭisandhi, pavattiyaṃ bhavaṅgaṃ, maraṇakāle cuti ca hutvā pavattati. Yathā cettha cittānaṃ, evaṃ taṃsampayuttacetasikānampi vatthuto saṅgahabhedo veditabbo. Ayaṃ pana viseso – tesu hi doso issā macchariyaṃ kukkuccañca hadayavatthuṃ nissāya kāmaloke eva uppajjati. Karuṇāmuditā pana rūpalokepi, na arūpe. Tattha hi rūpāvacarapubbabhāgānipi na uppajjanti, sesā pana sabbe nissāyapi anissāyapi tīsupi bhavesu uppajjanti. Tattha hi phassādayo satta chapi vatthūni, itare pana hadayamevāti, sesaṃ cittasamaṃ.
于此诸心随缘所成之境界，当中五欲行境界之有情，其果报内含欢喜等乐，恚怒相连之抵触成立之初道，计三十四心，如前所说，乃依缘而生。无色界果报则非依缘而起，剩余者中有二十四依缘而起，其中无色界之识虽依缘起亦非因缘。无色界果报无任何有情境界，唯有色界果报中有三种气味等境界，且其间一切处处均无丝毫细微物质，处处均有确定识别识界。但无色界识识全无此类物质支撑。其生命流转中，色界物质依生起续存，随死灭而生起。正如此处诸心，须依附境界聚合之分别，识别各类附属心。此点尤为重要，因彼诸心中含恚、嫉妒、嗔恨、忧愁等根流，专于欲行界起生，慈悲、喜悦类心则只于色界起。彼处无色界未曾起彼类前行附属心，然他诸所有类心于依缘与非依缘三界中皆起。又有触界等七处境界，余者唯心所在而起，其它均同心所具。
Kiccadvārasaṅgahe pana nesaṃ cittaṃ yathā ca cuddasahi kiccehi chadvārikadvāravinimuttabhāvena, evaṃ pavattikkamo veditabbo. Yadā hi kusalākusalabalena tīsu bhūmīsu sattā nibbattanti, tadā tesaṃ maraṇakāle yebhuyyena channaṃ dvārānamaññatarasmiṃ paccupaṭṭhitaṃ kammakammanimittagatinimittānamaññataraṃ gahetvā upekkhāsahagatavipākāhetukamanoviññāṇadhātudvayañceva aṭṭha mahāvipākāni, nava rūpārūpavipākāni ceti ekūnavīsati cittāni heṭṭhā vuttanayena yathāsakabhūmīsu paṭisandhi hutvā uppajjanti, tāneva bhavaṅgacutivasena dvāravinimuttāni nāma honti. Maraṇakāle hi sattānaṃ asaññisattavirahitānaṃ bhavantare paṭisandhijanakaṃ atītaṃ kammaṃ vā taṃkammakaraṇakāle visayopakaraṇādibhūtaṃ rūpādichabbidhampi atītādibhedaṃ kālavinimuttañca kammanimittaṃ vā upapajjamānabhavānurūpaṃ kapparukkhamātukucchinirayaggijālādigatinimittaṃ vā kammabalena yathārahaṃ channaṃ dvārānamaññatarasmiṃ sāyanhe pabbatacchāyā pathaviyaṃ viya cittasantāne allīyamānaṃ upaṭṭhāti. Evaṃ upaṭṭhite ca tasmiṃ ārammaṇe kammabalena nirantaraṃ pavattamānacittasantānassa āyukkhayakammakkhayaubhayakkhayaupacchedakakammānamaññatarena paccāsannamaraṇassa tassa tassa vīthicittabhavaṅgānantaraṃ cuticittaṃ hoti, tadanantaraṃ kammakammanimittādīsu yathāgahitaṃ ārabbha yathārahaṃ tīsu bhavesu yaṃ kiñci paṭisandhicittaṃ bhavantare paṭhamacittaṃ hutvā uppajjati.
依行为因缘之合，如同钥匙解开十三扇门之状，依行转变之理应明辨。众生于三界中，善恶力均俱时生起，临终时彼等以各自业力覆盖，或凭特定因缘作用，尽量择一执持，形成近似中断状态之业力因缘，此即所谓门解脱。生死时，诸无色境界之众生因无明识断绝，依过往业力或施业时所造诸因缘境界差别，或因时空流变，及诸缘起依存，业力诸因等，遮蔽连结，犹如夕阳西下覆遮大地山影，伴随心识流转而维持不同。遂于彼处获得临终生命断之随后续，紧随业力因缘等作用，于三界彼处，再以现行识为依，现行识为初，生起新生心。此为有关二十九识生起续转法应细致辨明。
Tattha ca duhetukāhetukacutiyānantaraṃ dasa kāmāvacarapaṭisandhiyova honti, na itarā, kāmāvacaratihetukāya cutiyā sabbāpi honti, rūpāvacarāya pana cutiyāpi ahetukapaṭisandhirahitā, arūpāvacarāya cutiyā heṭṭhimavajjitāruppapaṭisandhiyo ceva kāmāvacaratihetukapaṭisandhiyo ca, asaññīnaṃ pana rūpacutito bhavantare gahitapubbaṃ kammādimevārabbha ahetukarahitā kāmāvacarapaṭisandhiyova honti, na itarā. Puthujjanānaṃ, pana sotāpannasakadāgāmīnañca cutiyā suddhāvāsesu paṭisandhi na hoti, sekhānaṃ dvihetukāhetukāsaññipaṭisandhiyo, asekhānaṃ pana sabbāpi paṭisandhiyo na honti. Te hi cutito nirupadhisesanibbānena anupādāparinibbānappattā nāma honti. Evaṃ gahitapaṭisandhinirodhato paraṃ tadeva cittaṃ tasmiññevārammaṇe bhavaṅgaṃ hutvā cutipariyosānaṃ asati vīthicittuppāde supinampi adisvā niddokkamanakālādīsu aparimāṇasaṅkhampi nadīsotaṃ viya nirantaraṃ pavattati. Evaṃ ekūnavīsativiññāṇānaṃ paṭisandhibhavaṅgacutivasena pavattikkamo veditabbo.
彼处若因果转变，临终相续内，由第十八欲界初生心向后转移十心头相连，其他则无如此，欲界心因首因心临终而相续，而色界心之临终则无因缘续传，无色界心临终俱为心续转中首处，兼具欲界因缘心与色界因缘心，唯无色界与色界心续转中无欲界因缘相续。非想层临终则非由色界临终所转起。外道贪嗔心皆无续传此因，唯在所取环境中续转。凡夫、初果、二果等于涅槃入灭时无续传，受戒及不受戒者续传因缘则不同。受戒者具有一切因缘续传，未受戒者则皆续传。临终断尽无爱无执之涅槃证得者，名为无后继灭除。因断尽续传故，在此依止上，心相续起始，终结过程中无明断绝，若醒亦如水流般连绵不断生起，无尽流转。故二十九识续变为续转断灭法过程之展开。
Evaṃ pana vattamāne bhavaṅgasantāne yadā indriyaparipākamāgamma sabhāgapaccayantarasahitaṃ atimahantaṃ rūpārammaṇaṃ cakkhudvāre ghaṭṭeti, tadā ghaṭṭanānubhāvena dvikkhattuṃ tattha bhavaṅgacalanaṃ hoti, tadanantaraṃ bhavaṅgaṃ vocchinditvā tasmiṃ rūpārammaṇe kiriyamanodhātu āvajjanakiccaṃ sādhayamānā uppajjitvā nirujjhati, tathā tadanantaraṃ cakkhuviññāṇadvaye yathārahamekaṃ dassanakiccaṃ, tadanantaraṃ vipākamanodhātudvayā aññataraṃ sampaṭicchanakiccaṃ, tadanantaraṃ vipākamanoviññāṇadhātuttayā aññataraṃ santīraṇakiccaṃ, tadanantaraṃ upekkhāsahagatakiriyāhetukamanoviññāṇadhātu voṭṭhabbanakiccaṃ, tadanantaraṃ ekūnatiṃsakāmāvacarajavanesu yaṃ kiñci yathārahaṃ sattakkhattuṃ, chakkhattuṃ, maraṇakālādīsu pañcakkhattumeva vā javanakiccaṃ sādhayamānaṃ, tadanantaraṃ ekādasasu tadārammaṇakiccesu mahāvipākasantīraṇesu yathārahamekaṃ sakiṃ, dvikkhattuṃ vā tadārammaṇakiccaṃ sādhayamānaṃ uppajjitvā nirujjhati, tadanantaraṃ bhavaṅgasantati eva pavattati. Evaṃ cakkhudvāre sattakiccāni chacattālīsa cittāni sambhavanti.
依此法理，生灭相续间，当感根成熟，心识随缘起而破坏，于眼处生起时，因眼触所感受常生两次心缘起；继续断除旧续，转入眼前之色界识行，生起一识示现作用；复次由此识演变二识分别；继有二识与果报乐心相刺激为对治；继而三识中之识断除果报作驱除作业；再由心净灭相伴随之不动识起振动更新动作；其后乃于二十九无漏意乐生中，当令所生作用约运行七、八、五遍；且于生命死时亦约运行五遍循环。于此视界中依次生起七种对应心行，合共四十四种心现起。
Yadā pana vuttanayena saddārammaṇādīni sotadvārādīsu ghaṭṭenti, tadāpi cakkhudvāre viya paccekañca chacattālīseva bhavanti. Kevalaṃ hettha āvajjanānantaraṃ cakkhuviññāṇaṭṭhāne sotaviññāṇādidvayāni yathākkamaṃ savanādikiccāni sādhayamānāni uppajjantīti. Evaṃ pañcadvāre atimahante pañcārammaṇe catupaññāsa kāmāvacaracittāneva sambhavanti. Keci panettha ‘‘sasaṅkhārikajavanāni pañcadvāre na uppajjanti pubbappayogāsambhavā, manodvāreyevetāni uppajjantī’’ti vadanti.
当声及诸境入耳，耳门亦起此等心行，如眼门亦同为四十四种。唯有此处起发心间，随眼识兴起，耳识等诸心亦应依次入生。如此五门极大彼岸四十五种欲界心等生。有人评论谓四门中有五门无此联结续命（心流）生起，唯于意门生者。但此见不足，故应依教义理全面理解。
Mahante pana tadārammaṇavajjitāni. Visayassa javanasamakālameva atītattā javanāvasāne bhavaṅgaṃ hoti. Paritte pana javanampi natthi. Voṭṭhabbanaṃ hettha javanaṭṭhāne ṭhatvā dvattikkhattuṃ pavattitvā nirujjhati, tato paraṃ bhavaṅgaṃ hoti. Ayaṃ pana vāro ‘‘diṭṭhaṃ viya me , sutaṃ viya me’’tiādikathanakāle labbhati. Atiparitte pana voṭṭhabbanappādā asaṇṭhahanato bhavaṅgacalanamattameva, na āvajjanādīni. Āvajjanena hi bhavaṅge āvaṭṭite voṭṭhabbanaṃ appatvā antarā cakkhuviññāṇānantaraṃ cittaṃ bhavaṅgaṃ otarissatīti netaṃ ṭhānaṃ vijjati, nāpi appavattamāne visaye pañcadvārikavīthicittāni pavattantīti. Ayaṃ pañcadvāre visayappavattibhedena cittappavattiniyamo.
当时，众多感官所依赖的客体均被遮断。感官刺激的流动与结束同时发生于这种状态。此时虽无感官刺激，但觉知活动仍驻留于感官刺激之位，反复来回两次后止息，继而出现意识之流转。此一周期，在心中便产生“仿佛亲见，恰如所闻”等断续心念。处于极为偏离正道的情况下，觉知活动虽有持续，却不过是意识流转之量，而非感官刺激引起。因此，因感官刺激而起的觉知活动并不存在。唯有通过感官刺激，觉知方依此流转，在眼识与心识之间转换，产生觉知、意识、意识流的连续，使该处成为感官活动发生之场所。依此五路（即五处）分别产生心识流转的规律就此成立。
Manodvāre pana chasu ārammaṇesu āpāthagatesu vuttanayena bhavaṅgacalanamanodvārāvajjanānantaraṃ kusalākusalaphalanāvajjanakiriyacittesu pañcapaññāsajavanakiccesu yaṃ kiñci kāmāvacarārammaṇamārabbha pavattati, tato pabhuti kāmāvacarārammaṇe tadārammaṇaṃ hoti. Appanājavane ayaṃ pavattikkamo – samathavipassanākammaṭṭhānikānaṃ hi yathāsakavisaye uppāditapubbabhāgabhāvanānaṃ ‘‘idāni appanā uppajjissatī’’ti bhavaṅgacalanāvajjanāvasāne ñāṇasampayuttakāmāvacarajavanesu aññatarasmiṃ yathārahaṃ parikammopacārānulomagotrabhunāmena catukkhattuṃ, tikkhattumeva vā uppajjitvā niruddhe catutthaṃ, pañcamaṃ vā mahaggatajavanesu yaṃ kiñci paṭhamakappanābhiññābhūtaṃ ekavārameva, jhānasamāpattibhūtaṃ anantavārampi javati. Lokuttarajavanesu pana kusalāni ekasantāne ekavārameva javanti, tadanantaraṃ yathāsakaṃ phalacittañca dvattivāraṃ, phalasamāpattivīthiyaṃ phalameva anantavārampi javati, nirodhasamāpattiyaṃ pana anupubbanirodhavasena paṭhamajjhānato yāvākiñcaññāyatanā yathākkamaṃ āvajjanaparikammādivaseneva samāpajjitvā vuṭṭhitassa gotrabhuto anantaraṃ catutthāruppajavane dvikkhattuṃ javitvā niruddhe yathāparicchinnakālañca cittaṃ na uppajjati, vuṭṭhānakāle ca āvajjanaparikammacittaniyāmena anāgāmiphalaṃ, arahattaphalaṃ vā yathārahamekavārameva uppajjati. Tattha ca kusalagotrabhuto anantaraṃ kusalañceva ādito phalattayañca appeti, kiriyāgotrabhuto kiriyaṃ, arahattaphalañca. Tatthāpi somanassasahagatato somanassasahagatameva, upekkhāsahagatato ca upekkhāsahagatameva appeti. Asekhānameva cettha arahattaphalakiriyājavanāni, yathāsakaṃ sekhānameva sesalokuttarāni, sekhaputhujjanānameva kusalākusalāni, tihetukānameva appanā honti, ayaṃ javananiyamo.
在心门六种感官受境中，于不同讯息交错时，觉知活动亦随之产生。于善恶果报及觉知活动中，五十五种心识流转的具体事实乃由引发欲界感官所依客体开始。此时于所依客体生如实觉知状态。由于禅定与彼岸观照实修之如理境界，感官刺激后的察觉，结合对内心修习的阶段培养，遂按次第产生四次觉知流转，或三次后止，第四次起亦止；于第五次异常极盛时，已达初次禅定通达层次，此状态可持续无限循环。于超越世间的觉知状态中，善心灵一次涌现，此后以适当次数循序展现果报心态，果报成就阶段的觉知循环亦可无尽延续。止灭境界之觉知，则依次进展，不同禅定境界相继到达，继而至第四禅中断觉知循环两次后止息，不再生成新的心识；觉知复起时，则依觉察活动规则，一次生起对应无余涅槃或阿拉汉果。此时相关觉知以善心为本，果报及觉知行持均表现；阿拉汉之果亦同。虽然伴随乐受而生之觉知有乐受之相，平等观境亦然。此处所谓阿拉汉果觉知活动，似乎类似采集阶段，犹如世尊弟子或顺次幼善，或一般凡夫之善恶行。此即觉知流转规则。
Appanājavanato paraṃ pana tadārammaṇaṃ natthi. Javanārammaṇesu hi kāmāvacarabhūtesveva kāmāvacarapaṭisandhikānameva atimahante, vibhūte ca visaye tadārammaṇamuppajjati. Atiiṭṭhe panārammaṇe santīraṇakiriyājavanatadārammaṇāni somanassasahagatāni, iṭṭhamajjhatte, aniṭṭhe ca upekkhāsahagatāni honti. Yadā pana domanassānantaraṃ somanassassa paṭṭhāne paṭikkhittattā somanassapaṭisandhikassa atiiṭṭhādīsu paṭighe javite tadārammaṇabhavaṅgāni na uppajjanti, tadā aññaṃ paricitapubbaṃ parittārammaṇamārabbha anāvajjanampi nirodhato vuṭṭhahantassa sāmaññaphalaṃ viya antarā upekkhāsahagatasantīraṇaṃ uppajjati, tamanantaritvā bhavaṅgaṃ hotīti ayaṃ tadārammaṇaniyamo.
然而，于内心觉知流转的特定客体不存在单独刺激。于欲界感官所依客体中，诱发欲界感官觉的客体极多且繁盛，诸显境中亦产生客体。合理中有乐受伴随；不合理中则伴以平等观。若拒绝不善受，仅留善受，依此不同的觉知脉络发展，觉知流转的特定刺激客体不再产生。由此继起另一熟悉先前，邻近的外围客体，从而无刺激停滞的静止觉知产生，好比平等观的情境出现，随后觉知流转现起。此即诱发觉知流转的规律。
Evaṃ pana bhavaṅgānantaraṃ chadvāre āvajjanādīni vīthicittāni. Iti yāvatāyukaṃ imināva kamena cittaniyāmato viññāṇāni pavattanti. Vīthicittānantaraṃ, pana bhavaṅgānantaraṃ vā sabbapacchimaṃ taṃ ekūnavīsatividhaṃ bhavaṅgameva tasmiññevārammaṇe cutikiccañca sādhayamānaṃ pavattati, tasmiṃ niruddhe satto cuto nāma hoti. Tatopi cutito puna paṭisandhibhavaṅgavīthicutiyoti evaṃ punappunaṃ cittasantānaṃ yantayuttagoṇo viya bhavādīsu yāvānupādāya āsavehi na vimuccati, tāvāvicchinnaṃ pavattati eva. Evaṃ pavattamāne ca cittasantāne ‘‘tvaṃ bhavaṅgaṃ nāma hoti, tvaṃ tadanantaraṃ āvajjanaṃ…pe… tvaṃ tadanantaraṃ tadārammaṇaṃ nāma hoti, tvaṃ pana bhavaṅga’’ntiādinā niyāmako kattā nāma natthi, cittaniyāmenevetaṃ pavattati.
于是，意识流转的六路间存在觉知、觉息等心流行为。至此，意识生起受制于二十一种状态，所有后续意识均在前驱意识流转范畴内生起，此中包括辅佐断除、蕴含觉知递转、行为集合、感官觉受、止息定持等多种功能。意识流转间的各心行类别依其生起位置有所分离和组合。由此衍生出具体类型的意识流转规律。意识流转依赖于各心识及相应心理元素之协同作用，有如有序的意识结合体。该意识结合体执行不同作用，如七个意识完成十三种行为，或者八个意识之间产生九种思维过程、七种精进，包含五种由乐受及觉知构成的通达，之后是四种止息与觉知活动，以及通过定心的意志行为等。这些均为意识流转的具体规律。心门包括欲心门、慈心门、悲心门、喜心门和舍心门。于心门内，恶行止息的状态存在七种心识采集形式，恶心识依然存在于心门层面，如傲慢、嫉妒、愤怒等。其余心门为净心门。心客体集合并非仅局限于外围客体的局部，此一论述为综合性概说。
Pañcavidho hi niyāmo – bījaniyāmo utuniyāmo kammaniyāmo dhammaniyāmo cittaniyāmoti, tattha aṅkurapaṇṇadaṇḍapupphaphalādikkamena tesaṃ tesaṃ bījānaṃ aññoññavisadisarukkhatiṇagacchalatādisantāne attanā sadisaphaladānaṃ bījaniyāmo nāma. Tasmiṃ tasmiṃ samaye tesaṃ tesaṃ rukkhānaṃ ekappahārena pupphaphalapallavānaṃ gahaṇaṃ utuniyāmo nāma. Tassa tassa vā kusalākusalakammassa taṃtaṃsadisāsadisarūpārūpavipākadānaṃ, kammasarikkhakavipākadānañca kammaniyāmo nāma. Bodhisattānaṃ paṭisandhiggahaṇe, mātukucchito abhinikkhamane, abhisambodhidhammacakkappavattanādīsu ca dvattiṃsa pubbanimittāni dhammaniyāmo nāma. Yathāvuttena bhavaṅgāvajjanādikiccakkameneva cittappavatti cittaniyāmo nāma. Iminā pana cittaniyāmena yathākkamaṃ kiccavantesu cetesu cittesu dvipañcaviññāṇamanodhātujavanāni yathāsambhavaṃ ekakiccaṭṭhānāni, sesāni pana dviticatupañcakiccaṭṭhānāni, tāni ca pubbe vuttāni, suviññeyyāni ca. Evaṃ ekadvārikādīni ca. Yathā ca cittānaṃ, evaṃ taṃsampayuttacetasikānampi kiccadvāravasena saṅgaho veditabbo. Ayaṃ pana viseso – kiccato hi sabbatthakā tāva satta cittaṃ viya cuddasa kiccāni karonti. Vitakkavicārādhimokkhā pana tayo dassanādipañcakiccāni vajjetvā nava, vīriyaṃ tato sampaṭicchanasantīraṇāni vajjetvā satta, pīti voṭṭhabbanāvajjanānipi vajjetvā santīraṇena saddhiṃ cha, viratiappamaññāvajjitā pana vīsati kusalābyākatā ceva chando ca santīraṇampi vajjetvā pañca, tato appamaññā tadārammaṇampi vajjetvā cattāri, viratiyo pana kusalā javanakiccameva karonti. Dvārato ca viratiyo manodvārikā eva, tathā karuṇāmuditā, dvāravinimuttā ca pana honti. Manodvāre eva hi duccaritaviramaṇaṃ sattapaññattiggahaṇañca hoti. Akusalā pana chadvārikā, tatthāpi mānaissāmacchariyakukkuccāni manodvārikānevāti keci. Avasesā chadvārikā ceva dvāravinimuttā ca. Sesaṃ cittasadisameva. Ārammaṇasaṅgaho pana nesaṃ parittārammaṇattike āvi bhavissatīti. Ayaṃ pakiṇṇakakathā.
未解之语并未全部终结。未解之语包括结果之未解、行为之未解、色法未解，及涅槃之未解等。在其中，色法未解乃是处于欲界层次的基础，自身不破裂，且不可能形成连结。它们如同本质一致的法，彼此不相违背。从法之本性角度看，法分为二十八类。例如地界、水界、火界、风界、眼识、耳识、鼻识、舌识、身识、色、声、香、味、触、男性根、女性根、生命根、心所处所、身识、语识、虚空、色之轻巧柔软、行为合理性、色法增减、连续性、老朽、无常、腐败、食物等。于此，根本无生命处所未入此一范畴，依据经典论述，诸色随心与意识运行而生，是其本然状态。部分说中五种色类蕴含沉睡色、健壮色、即将发作色、出生色、疾病色五种，但此等均不包含在此基础色中，反而属内在消失之理。沉睡色非无色法阻碍之意识障碍，其产生基于沉睡业。健壮色属风界，带有内在消失特性；即将发生色属于水界；出生色属于增减连续；疾病色则随老死无常而生，由各种条件引起，属于病理现象。总之，色法即从此二十八类构成。此为法之本质说明。
Cittuppādakaṇḍavaṇṇanā niṭṭhitā. · 心生起品之解释已完结。
Abyākatapadaṃ pana neva tāva niṭṭhitaṃ. Abyākatesu hi vipākābyākataṃ, kiriyābyākatañca vibhattaṃ, rūpābyākataṃ, pana nibbānābyākatañca avasiṭṭhaṃ. Tattha rūpābyākataṃ tāva bhūmito kāmāvacarameva, na bhinnaṃ, tathā sampayogatopi asambhavo eva. Sārammaṇadhammānameva, hi aññamaññasampayogo, na itaresanti. Dhammuddesato panetaṃ aṭṭhavīsatividhaṃ hoti. Seyyathidaṃ – pathavīdhātu āpodhātu tejodhātu vāyodhātu cakkhu sotaṃ ghānaṃ jivhā kāyo rūpaṃ saddo gandho raso itthindriyaṃ purisindriyaṃ jīvitindriyaṃ hadayavatthu kāyaviññatti vacīviññatti ākāso rūpassa lahutā mudutā kammaññatā rūpassa upacayo santati jaratā aniccatā kabaḷīkāro āhāroti. Padabhājanīye panettha kiñcāpi hadayavatthu na āgataṃ, upari pana paṭṭhānapāḷiyaṃ ‘‘yaṃ rūpaṃ nissāya manodhātu ca manoviññāṇadhātu ca vattantī’’tiādinā (paṭṭhā. 1.1.8) sarūpeneva āgamissatīti taṃ idha gahitaṃ. Keci pana middharūpaṃ balarūpaṃ sambhavarūpaṃ jātirūpaṃ rogarūpanti imānipi pañca gahetvā ‘‘tettiṃsa rūpāni hontī’’ti vadanti, te tesaṃ abhāvaṃ, antogadhabhāvañca vatvā paṭikkhipitabbā. Imesu hi middhaṃ rūpameva na hoti arūpadhammattā nīvaraṇānaṃ. Middheneva hi pacalāyikākārena rūpappavatti hoti, balarūpaṃ pana vāyodhātuyā antogadhaṃ taṃsabhāvattā, sambhavarūpaṃ āpodhātuyā, jātirūpaṃ upacayasantatīsu, rogarūpañca jaratāaniccatāsu pavisati sappaccayasamuṭṭhitarūpavikārabhedesu rogabyapadesatoti sabbaṃ rūpaṃ aṭṭhavīsatividhameva hoti. Ayaṃ dhammuddesato vinicchayo.
然而「无记」一词尚未论毕。在无记法中，果报无记与唯作无记已分别阐述，色法无记与涅槃无记尚余未竟。其中，色法无记就界而言仅属欲界，无需再加细分；就相应而言，亦无相应之可能，因为相互相应唯属有所缘之法，色法等其余诸法则不然。就法列举而言，色法共有二十八种，即：地界、水界、火界、风界、眼、耳、鼻、舌、身、色境、声境、香境、味境、女根、男根、命根、心所依处、身表、语表、虚空、色之轻快性、色之柔软性、色之适业性、色之积集、色之相续、色之老性、色之无常性、段食。在逐句分解中，虽未列出心所依处，然而往后《发趣论》原文以「以何色为依，意界与意识界得以运转」等文句，将以本来面貌出现，故此处已将其纳入。然而有些人另将昏沉色、力色、生起色、生色、病色此五者一并纳入，主张「色法共有三十三种」，对此应驳斥其不存在及已被纳入其他项目之事实。在此诸色中，昏沉根本不是色法，因为盖属于非色之法；正是因为昏沉，才有以打盹姿态呈现的色法活动。力色被纳入风界，因其自性与风界同；生起色被纳入水界；生色被纳入积集与相续之中；病色则进入老性与无常性，属于有缘所生色之变异类别，以病为名。如此，一切色法唯为二十八种。此为就法列举之判别。
Lakkhaṇādito panettha kakkhaḷattalakkhaṇā pathavīdhātu, patiṭṭhānarasā, sampaṭicchanapaccupaṭṭhānā. Paggharaṇalakkhaṇā āpodhātu, brūhanarasā, saṅgahapaccupaṭṭhānā. Uṇhattalakkhaṇā tejodhātu, paripācanarasā, maddavānuppadānapaccupaṭṭhānā. Vitthambhanalakkhaṇā vāyodhātu, samudīraṇarasā, abhinīhārapaccupaṭṭhānā. Catassopi cetā sesabhūtattayapadaṭṭhānā. Rūpābhighātārahabhūtappasādalakkhaṇaṃ, daṭṭhukāmatānidānakammasamuṭṭhānabhūtappasādalakkhaṇaṃ vā cakkhu, rūpesu āviñchanarasaṃ, cakkhuviññāṇassa ādhārabhāvapaccupaṭṭhānaṃ, daṭṭhukāmatānidānakammajabhūtapadaṭṭhānaṃ. Idaṃ pana yadetaṃ akkhikūpake patiṭṭhitaṃ nahārusuttakena matthaluṅgena ābaddhamaṃsayuttaṃ, yattha setampi atthi kaṇhampi lohitampi cattāripi mahābhūtāni, yañca semhussadattā setaṃ, pittussadattā kaṇhaṃ, ruhirussadattā lohitakaṃ, pathavussadattā patthiṇṇaṃ hoti, āpussadattā paggharati, tejussadattā paridayhati, vāyussadattā paribbhamati, yañca loke nīlapakhumasamākiṇṇaṃ kaṇhasukkamaṇḍalavicittaṃ nīluppaladalasannibhaṃ dīghaṃ puthulaṃ cakkhūti vuccati, tassa sasambhāracakkhuno setamaṇḍalaparikkhittassa kaṇhamaṇḍalassa majjhe abhimukhe ṭhitānaṃ sarīrasaṇṭhānuppattidese sattasu picupaṭalesu āsittatelaṃ picupaṭalāni viya satta akkhipaṭalāni byāpetvā dhāraṇanahāpanamaṇḍanabījanakiccāhi catūhi dhātīhi khattiyakumāro viya sandhāraṇābandhanaparipācanasamudīraṇakiccāhi catūhi dhātūhi katūpakāraṃ āyunā anupāliyamānaṃ vaṇṇagandharasādīhi parivutaṃ utucittāhārehi upatthambhiyamānaṃ pamāṇato ūkāsiramattaṃ cakkhuviññāṇādīnaṃ yathārahaṃ vatthudvārabhāvaṃ sādhayamānaṃ tiṭṭhati. Vuttampi cetaṃ dhammasenāpatinā –
标志等从此而言，其坚硬之标志属于地界，其基体之滋味属于水界，其相互依存之状态属于火界，其聚合之标志属于风界，其膨胀之标志属于空界，这四者皆为余余法的根本所依。色界具有攻破色界障碍的威力，其随观者意而起的对色的爱欲为因；此观者意之作用为眼识所依赖，此因缘即为起见色欲之业所依。此乃以浸渍膻食的近水者用细长宝剑刺杀之喻，谓其中有白色、黑色、红色和黄色四大元素，又依此白者如牛粪、黑者如铁壶、红者如鲜血、土者坚硬、水者流动、火者焚烧、风者吹拂；世间所现出之眼乃蓝羽毛似暗影，似蓝莲花瓣铺展呈长宽之形，称为眼罩。在此眼罩深层中央，如同一位贵族少年以七片羽毛般庄严布局，广布由持守、摄受、容纳、装饰和孕育作用的四大元素，犹如用生命呵护的绚丽芬芳及良好食物所扶持，度量如小管之长，正理地调适眼识等能详确完成入门之事。此义已由法军统帅宣说。
‘‘Yena cakkhupasādena, rūpāni manupassati;
“由此眼识之悦，见色诸缘皆成；
Parittaṃ sukhumaṃ etaṃ, ūkāsirasamūpama’’nti.
此防护精妙之法，犹如细微之小管。”
Saddābhighātārahabhūtappasādalakkhaṇaṃ, sotukāmatānidānakammasamuṭṭhānabhūtappasādalakkhaṇaṃ vā sotaṃ, saddesu āviñchanarasaṃ, sotaviññāṇassa ādhārabhāvapaccupaṭṭhānaṃ, sotukāmatānidānakammajabhūtapadaṭṭhānaṃ . Idaṃ pana sasambhārasotabilassa anto tanutambalomācite aṅgulivedhakasaṇṭhāne padese vuttappakārāhi dhātuādīhi katūpakārānupālanaparivāropatthambhaṃ sotaviññāṇādīnaṃ yathārahaṃ vatthudvārabhāvaṃ sādhayamānaṃ tiṭṭhati.
声音能破坏色界之障碍，其随听者意而生起之爱欲为因，依此因生起之声识为依所；此因缘即听见音声之业所依。此乃如同微细指刺于纤指间，位于血脉穿通部位之内，依诸元素等成就听识等之理，正确地稳定入门之事。
Gandhābhighātārahabhūtappasādalakkhaṇaṃ, ghāyitukāmatānidānakammasamuṭṭhānabhūtappasādalakkhaṇaṃ vā ghānaṃ, gandhesu āviñchanarasaṃ, ghānaviññāṇassa ādhārabhāvapaccupaṭṭhānaṃ, ghāyitukāmatānidānakammajabhūtapadaṭṭhānaṃ . Idañca sasambhāraghānabilassa anto ajapadasaṇṭhāne padese vuttappakāropakārānupālanaparivāropatthambhaṃ ghānaviññāṇādīnaṃ yathārahaṃ vatthudvārabhāvaṃ sādhayamānaṃ tiṭṭhati.
香气能破坏色界之障碍，其随嗅者意而生之爱欲为因，依此因生起之鼻识为依所；此因缘即嗅知气味之业所依。此如细微指刺于无名指侧，位于鼻孔之处，由诸元素等所成就，正确地稳固入门之事。
Rasābhighātārahabhūtappasādalakkhaṇā, sāyitukāmatānidānakammasamuṭṭhānabhūtappasādalakkhaṇā vā jivhā, rasesu āviñchanarasā, jivhāviññāṇassa ādhārabhāvapaccupaṭṭhānā, sāyitukāmatānidānakammajabhūtapadaṭṭhānā. Esā ca sasambhārajivhāmajjhassa upari uppaladalaggasaṇṭhāne padese vuttappakāropakārānupālanaparivāropatthambhā jivhāviññāṇādīnaṃ yathārahaṃ vatthudvārabhāvaṃ sādhayamānā tiṭṭhati.
味道能破坏色界之障碍，其随尝者意而生之爱欲为因，依此因生起之舌识为依所；此因缘即尝知味道之业所依。此如细微指刺于舌中间，上接莲瓣狀，位于口内部位，由诸元素所成就，正确地稳固入门之事。
Phoṭṭhabbābhighātārahabhūtappasādalakkhaṇo, phusitukāmatānidānakammasamuṭṭhānabhūtappasādalakkhaṇo vā kāyo, phoṭṭhabbesu āviñchanaraso, kāyaviññāṇassa ādhārabhāvapaccupaṭṭhāno, phusitukāmatānidānakammajabhūtapadaṭṭhāno. Ayaṃ pana imasmiṃ kāye yāvatā upādinnā pathavīāpokoṭṭhāsā honti, tattha sabbattha kappāsapaṭale sneho viya anugato vuttappakāropakārānupālanaparivāropatthambho kāyaviññāṇādīnaṃ yathārahaṃ vatthudvārabhāvaṃ sādhayamāno tiṭṭhati. Keci (dha. sa. aṭṭha. 600) pana ‘‘tejādhikānaṃ bhūtānaṃ pasādo cakkhu, vivaravāyuāpapathaviadhikānaṃ sotaghānajivhākāyā’’ti vadanti. Apare (dha. sa. a. 600) ‘‘tejosabhāvaṃ cakkhu, ākāsapathaviāpavāyusabhāvā sotaghānajivhākāyā’’ti vadanti. ‘‘Tejādisahakārittā, tejādiguṇarūpādivisayattā cā’’ti kāraṇañca yathākkamaṃ vadanti. Te ca vattabbā – ko panevamāha ‘‘sahakārisabhāveheva indriyehi bhavitabba’’nti, ‘‘rūpādayo vā tejādīnaṃ guṇā’’ti. Avinibbhogesu hi bhūtesu ‘‘ayaṃ imassa guṇo, ayaṃ imassa guṇo’’ti na labbhā vattunti. Athāpi vadeyyuṃ ‘‘tejādiadhikesu sambhāresu rūpādīnaṃ adhikabhāvadassanato icchitabbametaṃ ‘rūpādayo tejādīnaṃ guṇā’’’ti, te vattabbā iccheyyāma, yadi āpādhikassa āsavassa gandhato pathaviadhike kappāse gandho adhikataro siyā, tejādhikassa ca uṇhodakassa vaṇṇatopi sītūdakassa vaṇṇo parihāyetha. Yasmā panetaṃ ubhayampi natthi, tasmā pahāyetha tametesaṃ nissayabhūtānaṃ visesakappanaṃ. Yathā avisesepi ekakalāpe bhūtānaṃ rūparasādayo aññamaññaṃ visadisā honti, evaṃ cakkhupasādādayopīti gahetabbametaṃ. Kiṃ panesaṃ visesakāraṇaṃ natthīti? No natthi. Kiṃ pana tanti? Kammameva nesaṃ asādhāraṇaṃ kāraṇaṃ janakataṇhājanitānaṃ bhūtānaṃ visesato. Bhūtavisese hi sati pasādova nuppajjati. Samānānaṃ hi bhūtānaṃ pasādo, na visamānānanti porāṇā. Evaṃ kammavisesato visesavantesu cetesu cakkhusotāni asampattavisayaggāhakāni attano nissayaṃ anallīnanissayeva visaye viññāṇahetuttā. Ghānajivhākāyā pana sampattavisayaggāhakā nissayavasena ceva sayañca attano nissayaṃ allīne eva visaye viññāṇahetuttā.
触觉上具有不被摧毁的特征，且具备感受欲触缘起的果报特性，或说是身体现有欲触条件的行为果报的特征。所谓身，对诸触处（触缘），缺少愉悦之味；对于身识而言，是依止身识而生起的；对于因果所造的欲触行为，则是作为观察因果相续的所依。此身中，凡所有的取着的地（土）部分节块，无论在何处，如同附着于布面上的油脂一样，依赖于身识等因缘，稳固地维持着诸色法的实体表象。也有学者（《长老法义》卷八六〇〇）言：“火焰光明最盛的诸众生的感受，是眼识；形色随风地等最为广大者，是耳鼻舌身”；另有说：“色法以火光为体，声法以空地风为体。”又说明说：“因火光等因素共相而起，其性质为含摄火光等诸属性。”需要指出的是，他们依此推论“诸根应只在共伴性质的感官上成立”，“诸色等为火光等诸性”。未得果报的物质根本性现象中，“此即其性质，此即其性质”的说法不可成立。因而可以说：“因火光等相续聚合时，色等表象更胜，因而称色等为火光等性。”但若火光等相续内部的恶浊之根（烦恼）与土壤部分的恶臭不相应，则火光的色相亦应缺失。因两者均无，故应舍弃这些对所依之物特别标示的区别。正如一个没有任何特别诀别色彩的单一团体的形色表象彼此间均有差异一样，应以眼睛之见等为准。若问有无特别标示之因？无也。何以故？因为这是业力因缘，依特殊由渴爱所生诸众生之区别导致的。众生分别因不同而生起信心。诸众生的共同性质产生信心，而非彼此相异的性质。故特殊业力因缘对应特别差别意识，眼、耳等根乃属于其依止，且意识之缘起于此所依的相续。声、鼻、舌、身等根乃属于果报能缘根，亦即以自身所依的非相续对象作为意识缘起的依处。
Keci pana ‘‘cakkhusotānipi sampattavisayaggāhakāneva, dūre ṭhitesupi candarūpādīsu sīghayāyinayanaraṃsisaññogena, saddānañca paramparāyāgantvā sotabile ghaṭṭanena viññāṇuppattito. Teneva hi kuṭṭādiantaritesu, vicchiddapabbataleṇādigatesu ca rūpasaddesu viññāṇaṃ na uppajjatī’’ti vadanti. Tesampi hi cakkhuno dūrāsannesu candarukkhādīsu anupalakkhitakālabhedena raṃsisamāyojanasāmatthiyaṃ, saddānampi dūrāsannānaṃ aviditatābhedaṃ āgantvā sotabilaghaṭṭanasāmatthiyaṃ viññāṇuppattihetubhūtaṃ upagantabbaṃ. Tato paraṃ tattheva ṭhitānaññeva viññāṇuppādanasāmatthiyopagamanaṃ. Kuṭṭaleṇādiantaritānañca rūpasaddānaṃ sahakāripaccayavirahato anāpāthagamanaṃ. Itarathā tesampi tādisesu indriyasaññogaṃ na dhāvitabbaṃ. Gamananivāraṇampi uppattinivāraṇameva, tatheva sahakāripaccayavirahato yādiseva tesaṃ indriyasaññogo hoti, tādise viññāṇuppatti hotīti gahetabbaṃ.
又有学者言：“即使眼根、耳根等存在的能力根本，在遥远处，即使月亮形色等之观相，也能借由眼神速之连接与出现，声音亦能因音声相承而由耳根生起意识。然而，在山峦阻碍处及断裂谷地等处的色声中，意识不生。”此语当取：对于眼根而言，远处月、树等因时间未分隔被摄，产生射线接合无间隙，声音因远处诸声未疏未断且相承，再乘耳根功能，也产生声音意识的原因应加以考察。继而，这些意识生起的条件，乃是处于该处及彼处的意识生起条件的共同出现。至于在坑谷等地的色声，由于缺乏共缘依止而不连续传达，故意识不生。否则，在此类场所不得强求感官的接合，因为阻碍意识的产生即是阻止感官的接合。
Cakkhu tāva dūre ṭhitānaṃ candādīnampi gahaṇato asampattaggāhakaṃ hotu, sotaṃ pana dūre rukkhaṃ chindantānaṃ, vatthaṃ dhovantānañca dūratova paññāyamānakāyavikārādinā saddhiṃ saddaṃ gahetuṃ asamatthatāya kathaṃ saṇikaṃ vavatthāpayamānaṃ taṃ asampattaggāhakaṃ hotīti? Tatthāpi ca kuṭhārivatthādīnaṃ paṭhamanipātasaddānaṃ mandatāya yathā hatthachijjamānasākhāpalāsacalanādisamuṭṭhitamandasaddānaṃ paramparāyāgamanaṃ natthi, tathā anāpāthagamanampi, pacchā pana ghaṭṭanānighaṃsassa balavatāya uppannamahāsaddānaṃ āgamanaṃ viya tattheva ṭhitānaññeva āpāthagamanaṃ hoti, itarathā dūrāsannādivavatthānāni na siyuṃ gandhādīnaṃ viya, tasmā asampattagocarānevetāni, ghānādīni ca sampattagocarānīti veditabbāni.
眼根与耳根既然存在，且可感知远处的月亮等色相，声根亦能感知远距离传来的声响。若远处有树木砍伐、布料洗涤时，因体内烦恼心变等原因，声音不能顺利传入，其为声音意识的缘起者，但其意识难以生起，故称为不成熟感官所感知的对象。如下于树枝头摇动和吹风发出的细微声响，初始声音软弱，难以连续传递，故难生意识。然后例如鼓声等强大明显的声音的出现，又重新产生连续传入意识的条件。与之相反，如远处色相不能持续存在的情况，也不能如同贵重的香等物质长久存在，故这些不成熟感官所能感知者称为无成熟之物，而完整声响等，则属于成熟感官所能感知。
Ahisuṃsumārapakkhikukkurasiṅgālasadisāni cetāni. Yathā hi ahi nāma bahisittasammaṭṭhaṭṭhāne nābhiramati, taṃ vihāya tiṇapaṇṇagahanavammikādivisamajjhāsayova hoti, evaṃ cakkhupi sammaṭṭhabhittiādiṃ vihāya itthipurisapupphalatācittādivisamajjhāsayaṃ hoti. Yathā ca suṃsumāropi bahi caraṇaṃ vihāya udake bilajjhāsayo hoti, evaṃ sotampi vātapānacchiddādibilajjhāsayaṃ hoti. Yathā hi gijjhādipakkhīpi bhūmirukkhādiṃ vihāya ākāse pakkhandanajjhāsayo hoti, evaṃ ghānampi uddhaggaṃ hutvā gandhapavesakavātākaḍḍhanatthaṃ ākāsajjhāsayaṃ hoti. Yathā kukkuro bahigāmacāraṃ vihāya āmisagavesī gāmajjhāsayo mahānasādininnacitto hoti, evaṃ jivhāpi āpajjhāsayā hoti. Yathā ca siṅgālo bahisusānacāraṃ vihāya maṃsagavesī susānajjhāsayo hoti, evaṃ kāyopi anupādinnaṃ sukhasamphassasayanādiṃ labhitvāpi upādinnajjhāsayo hoti. Aññaṃ hi upādinnakaṃ alabhamānā sattā attano jaṇṇukāni urantaraṃ pavesetvā hatthatale sīsaṃ katvāpi nipajjanti. Ālokavivaravāyujalapathavipaccayāni cetāni viññāṇuppādakāni. Evametesaṃ pañcannaṃ pasādānaṃ lakkhaṇarasapaccupaṭṭhānapadesanissayagocarajjhāsayappaccayabhedena vavatthānaṃ veditabbaṃ.
蛇、虫、鼠、狗、豺狼等诸兽的心识与此类例相似。譬如蛇因外宅闲置不悦，心意转向聚集秸草树叶的聚合处，因而心意散乱不集中。耳根亦然，因空气中风吹断声引，生散乱不集。猕猴等鸟类在地面树枝间往返，心意飞扬不定。鼻根因起风吹拂异味，产生于空处的感知不安定意。狗因出外寻食，心境不安，充满烦躁与懊恼。舌根因尝食不同味道，产生不同感知。身识因未取著离诸外境自在的安乐感触，亦产生不取著的专注意。其它取著的众生不取著此类景象者，如刻意避免而慢慢探察其部位，譬如自己的芽苗穿入肉体，经手掌到头颅中而潜入深处一般。这些因光、色、风与水地失调而起的内在心意，即是导致意识生起的条件。由此五种清净信心和其所依赖的法依与境界感知、心意的条件分别，应详细分析说明。
Cakkhupaṭihananalakkhaṇaṃ rūpaṃ, cakkhuviññāṇassa visayabhāvarasaṃ, tasseva gocarabhāvapaccupaṭṭhānaṃ, catumahābhūtapadaṭṭhānaṃ, yathā cetassa, evaṃ sabbesampi upādārūpānaṃ padaṭṭhānaṃ veditabbaṃ, visesaṃ pana vakkhāma. Tayidaṃ rūpaṃ nīlapītalohitodātakāḷamañjiṭṭhasāmachāyātapaālokandhakārādivasena anekavidhaṃ. Keci pana ‘‘andhakāro nāma ālokābhāvamatto eva, tato eva tattha gatarūpāni na dissantī’’ti vadanti, taṃ na yuttaṃ. Yathā hi nīlameghamaṇiādīnaṃ chāyā ālokavisadisā vaṇṇāyatanabhūtā hoti, evaṃ bhitticchadanabhūmipabbatādicchāyā ca ghanībhūtā ghaṭarūpādicchādanato ālokavisadiso andhakāroti daṭṭhabbo, sotapaṭihananalakkhaṇo saddo, sotaviññāṇassa visayabhāvaraso, tasseva gocarabhāvapaccupaṭṭhāno. So gītabherisaddādivasena anekavidho. Ghānapaṭihananalakkhaṇo gandho, ghānaviññāṇassa visayabhāvaraso, tasseva gocarabhāvapaccupaṭṭhāno. So mūlagandhasāragandhādivasena anekavidho . Jivhāpaṭihananalakkhaṇo raso, jivhāviññāṇassa visayabhāvaraso, tasseva gocarabhāvapaccupaṭṭhāno. So mūlarasatacarasādīnaṃ vasena anekavidho.
眼色的反映性质，是颜色，乃属于眼识的所缘法的性质，且是四大根性之所在，犹如心识的现起一般，一切取相根的所在亦须如是。此处诸色，为青、黄、红、白、黑、朱红、绞索灰、云彩、阴影、火光与明暗等种类多样的色彩。有人说，“暗影即无光之处，故处于此处的色相不显现”，此说不合理。譬如蓝宝石等颜色，其色为光的净显，诸色乃从相域显现而生；若以遮蔽物、土地、山峰等遮蔽，则光明散失，色相隐没称为暗影。声色为耳根声相，其性如歌者各种各样。嗅色为鼻根异味香气诸种类。味色为舌根根味各种不同状况的味。
Itthibhāvalakkhaṇaṃ itthindriyaṃ, itthīti pakāsanarasaṃ, itthiliṅganimittakuttākappānaṃ kāraṇabhāvapaccupaṭṭhānaṃ. Purisabhāvalakkhaṇaṃ purisindriyaṃ, purisoti pakāsanarasaṃ, purisaliṅganimittakuttākappānaṃ kāraṇabhāvapaccupaṭṭhānaṃ. Ubhinnampesaṃ itthipurisaliṅgādīnaṃ kāraṇabhāvo na sarasato atthi kenaci paccayena nesaṃ paccayabhāvassa paṭṭhāne anāgatattā, attano pana janakapaccayabhūtaāgamanatova. Itthipurisānaṃ paṭiniyataliṅganimittakuttākappabhāvānuguṇarūpānampi niyamena uppajjanato, liṅganimittādivohārānañca tappadhānato paccayabhāvo, indriyabhāvo ca pariyāyato vutto. Teneva hi itthiubhatobyañjanakassa purisindriyābhāvepi purisaliṅganimittādibyañjanaṃ, purisaubhatobyañjanakassa itthindriyābhāvepi itthiliṅganimittādibyañjanañca purimakammato eva uppajjati. Yadi hi nesaṃ taṃtaṃindriyeneva paṭiniyatabyañjanāni uppajjeyyuṃ, dutiyabyañjanassa abhāvo āpajjati. Na hi tesaṃ bhāvadvayaṃ atthi. Yadi siyā, sabbadāpi byañjanadvayassa bhāvappasaṅgo siyā. Itthiubhatobyañjanakassa hi itthindriyameva vijjati, na itaraṃ. Tassa pana yadā itthiyaṃ rāgacittaṃ uppajjati, tadā purisabyañjanaṃ pātubhavati, itthibyañjanaṃ paṭicchannaṃ hoti. Tathā itarassa itaraṃ. Yasmā panesaṃ ekameva indriyaṃ niyataṃ , tasmā itthiubhatobyañjanako sayampi gabbhaṃ gaṇhāti, parampi gaṇhāpeti. Purisaubhatobyañjanako paraṃ gaṇhāpeti, sayaṃ pana na gaṇhāti. Yathā tesaṃ ubhatobyañjanakānaṃ kammasahāyaṃ rāgacittameva byañjanakāraṇaṃ, na bhāvo, evaṃ pakatitthipurisānampi bhāvadvayajanakakammādipaccayo eva taṃtaṃliṅganimittādikāraṇanti gahetabbaṃ. Ubhayampi cetaṃ paṭhamakappikānaṃ pavatte samuṭṭhāti, tato aparabhāge paṭisandhiyameva, sabbesaṃ pana pavatte eva parivattati. Imesu ca purisaliṅgaṃ uttamaṃ, itthiliṅgaṃ hīnaṃ, tasmā purisaliṅgaṃ balavaakusalena antaradhāyati, itthiliṅgaṃ dubbalakusalena patiṭṭhāti. Itthiliṅgaṃ pana antaradhāyantaṃ dubbalākusalena antaradhāyati, itaraṃ balavakusalena patiṭṭhāti. Evaṃ ubhayampi sugatiyaṃ akusaleneva antaradhāyati, kusaleneva patiṭṭhāti. Kāyappasādo viya ca sakalasarīrabyāpakameva, na ca kāyappasādādīnaṃ ṭhitokāse tiṭṭhati.
女性特征为女性根，意为指出女性体味，且因女性阴阳差别及由阴境所生之自然特质。男性特征为男人根，指出男性体味，同样由男性阴阳差别及由阳境所生之自然特质。这两者间的男女特征性质，虽然都包含性别之差异，然不存在外缘条件上依赖的前后因果状态。此二者在根本原因上为各自所生者炎起，且性别指征之产生依赖因缘，受到斥责与限制而有因缘交替。因而女性男性异性特征，虽无男性女性根，却由彼此所引发的性别指征产生。而当一方生起欲念时，必然对异性之标志显现，遮蔽自身性别标志。此如他者对他者亦然。凡一根固定时，具有男性异性指征者，即带妊娠胎儿，且可转移胎胚。带男性异性指征者转移他人胎胚，而自身未带。此二者的行为因缘均起于欲念，非性别本质，亦不带本质之存在。因故，将男性异性带来的因缘，理解为由男女异性指征起因。此种因缘的起伏，始于初期交配，用后期交配相续。男性性别为尊，上位，女性为下，故男性以尊善之力令女性隐藏女性标志，女性则以下劣之力保持自身性标志。如此两性，正如善恶之道交替演变。身心清净之信心如遍布全身，而并非只存在于身之某一处或局部。
Yadi evaṃ na sabbattha kāyabhāvindriyānīti? Nevaṃ paramatthato sabbattha, vinibbhujitvā panesaṃ okāsabhedaṃ paññāpetuṃ na sakkā rūparasādīnaṃ viya. Na hi paramatthato rūpe raso atthi. Yadi siyā, rūpaggahaṇeneva gahaṇaṃ gaccheyya. Evaṃ kāyabhāvindriyāni paramatthato na sabbattha, na ca sabbattha natthi vivecetuṃ asakkuṇeyyatāya heṭṭhā vuttalakkhaṇādivavatthānatopi cesaṃ asammissatā desato na vivekābhāvepi. Na kevalañca imāneva, sabbānipi rūpāni asammissāneva honti. Yathā hi pañcavaṇṇena kappāsena vaṭṭiṃ katvā dīpe jalite kiñcāpi jālā ekābaddhā viya honti, tassa tassa pana aṃsuno pāṭiyekkaṃ jālā aññamaññaṃ asammissāva. Evaṃ kāyabhāvindriyādīni ekasmiṃ ṭhāne samosaṭānipi bhinnaṭṭhānesu heṭṭhupariyādivasena natthi, tānipi asammissāneva honti.
如果说“形身、心意诸根处处皆无”，这岂是正确的？从究竟义上说并非处处皆无，若是如此，不经区别分别，也不能向他人说明各种不同的现量，譬如诸色的差别。实则从究竟义无色本质的味道存在，若有味，则色系聚合必然成为聚合体。如此形身、心意诸根从究竟义说，并非处处皆无，也非处处皆有。不能分辨者谓之无能力，按照下文所说的标记等因缘，亦不会对此失效，且无分别不成因缘。因此，并非仅此，诸色也不会同体不异。如同用五色丝织布，浸火时各色丝线紧连如同一网，但各有一线，并不糅合无分。诸形身、心意诸根虽同处一处，却不同境处，由大小、周围及杂缘区别，各异而不混合，故依然各自存在互不糅合。
Sahajarūpānaṃ anupālanalakkhaṇaṃ jīvitindriyaṃ, tesaṃ pavattanarasaṃ, tesaṃyeva ṭhapanapaccupaṭṭhānaṃ, yāpayitabbadhammapadaṭṭhānaṃ. Atthikkhaṇe eva cetaṃ sahajarūpāni anupāleti udakaṃ viya uppalādīni, na bhaṅgakkhaṇe sayaṃ bhijjamānattā, yathāsakaṃ paccayuppannepi ca dhamme pāleti dhātī viya kumāraṃ, sayaṃpavattitadhammasambandheneva ca pavattati niyāmako viyāti daṭṭhabbaṃ.
与身俱生之生命根的特征是不持、不护其形，例如生命根所流转的诸味，和生命根本身所依托的支撑均属于依止因缘，唯有适时方能生存灭灭。譬如水流中生出莲花，在拆散时莲花本身并未自坏，犹如禅修中观察受缘起变化，虽缘散仍有相续流转，皆依自然法则而转变，乃至果报皆是因缘带动所呈现。
Manodhātumanoviññāṇadhātūnaṃ nissayalakkhaṇaṃ hadayavatthu, tāsaññeva dhātūnaṃ dhāraṇarasaṃ, ubbahanapaccupaṭṭhānaṃ. Idaṃ pana hadayavatthu yadetaṃ antosarīre dvinnaṃ thanānaṃ majjhe bāhirapattāni apanetvā adhomukhaṭṭhapitarattapadumamakulasaṇṭhānaṃ bahi maṭṭhaṃ, anto kosātakīphalassa abbhantarasadisaṃ, paññavantānaṃ thokaṃ vikasitaṃ, mandapaññānaṃ makuḷitaṃ, hadayamaṃsayamakaṃ parikkhipitvā vakkayakanakilomakapihakādayo tiṭṭhanti. Tassa sasambhārahadayamaṃsassa anto punnāgaṭṭhipatiṭṭhānamatte āvāṭake saṇṭhitaṃ addhapasatamattalohitaṃ saṇṭhāti. Tañca rāgacaritassa rattaṃ, dosacaritassa kāḷakaṃ, mohacaritassa maṃsadhovanaudakasadisaṃ, vitakkacaritassa kulatthayūsavaṇṇaṃ, saddhācaritassa kaṇikārapupphavaṇṇaṃ, buddhicaritassa acchaṃ vippasannaṃ anāvilaṃ paṇḍaraṃ parisuddhaṃ niddhotajātimaṇi viya jutimantaṃ hoti, byāpetvā sandhāraṇādikiccehi bhūtehi katūpakāraṃ āyunā anupāliyamānaṃ vaṇṇādiparivutaṃ utucittāhārehi upatthambhiyamānaṃ manodhātumanoviññāṇadhātūnañceva taṃsampayuttānañca vatthubhāvaṃ sādhayamānaṃ tiṭṭhati.
心所依止之法及识所依止诸根的特征是心脏处。所谓心脏处者，乃指内身躯体中二肋之间，胸骨前侧下方，呈连结状之筋骨肌肉集合之处，内藏气囊状物，慧者称为灵核，愚昧者谓为肿块。心肌筋膜中安置各种血管淋巴组织等，其色因情贪嗔痴等烦恼行为而改变：贪爱行为生赤红色，嗔恨行为呈黑色，痴迷行为如肉汁混沌水色，思维行为如癞癣之色，信心行为如花蕾色，觉性行为如洁白宝石，遍布其中并承担统辖流布等职能，由此心处及依止之根身识等相互结合，共同维持诸法存在。
Abhikkamādippavattakacittasamuṭṭhānavāyodhātuyā sahajarūpakāyasanthambhanasandhāraṇacalanassa paccayākāravikāralakkhaṇā kāyaviññatti, adhippāyappakāsanarasā, kāyavipphandanahetubhāvapaccupaṭṭhānā , cittasamuṭṭhānavāyodhātupadaṭṭhānā. Vacībhedappavattakacittasamuṭṭhānapathavīdhātuyā upādinnaghaṭṭanassa paccayākāravikāralakkhaṇā vacīviññatti, adhippāyappakāsanarasā, vacīghosassa hetubhāvapaccupaṭṭhānā, cittasamuṭṭhānapathavīdhātupadaṭṭhānā. Ubhopetā kāyavipphandanavacīghosehi sayaṃ viññeyyattā, adhippāyaviññāpanato ca ‘‘kāyavacīviññattiyo’’ti vuccanti. Cakkhusotapathasmiṃ hi ṭhatvā kenaci hatthavikārasīsukkhipanādikāyavikāre, sadde vā kate tathāpavattarūpasaddāyatanāni cakkhusotaviññeyyāni, na tāni viññattiyo, cittasamuṭṭhitakalāpagatāya pana vāyodhātuyā sahajātarūpakāyasandhāraṇacalanādīnaṃ paccayabhūto vikāro kāyaviññatti, tathā cittasamuṭṭhitapathavīdhātuyā upādinnaghaṭṭanassa paccayabhūto ākāravikāro vacīviññatti. Na ca tā cakkhusotaviññeyyā, tā pana manodvārikajavanehi tālapaṇṇādisaññāya udapānādīni viya yathāgahitakāyavikāravacīghosānusārena tiracchānānampi viññeyyā, tadanusāreneva ‘‘idañcidañca esa kāreti, vadati cā’’ti adhippāyo ca viññeyyo hoti, tasmā sayaṃ viññeyyato, adhippāyaviññāpanato ca ‘‘viññattiyo’’ti vuccanti.
由心识生出起始流转之意念气，结合先天形身之稳固与运动，形成身识；同理，由发语意念产生话语之声，结合语言器官动作形成语识。二者合称身语识。眼耳处等所摄一切物境，不是识，但因心识与根境之合缘生起诸变异称身识与语识。眼耳所识之声色等非心识所缘，唯借心门感知如叶片随波微动之声气，故称识。此识依先心意之流转作意识别，谓之意念随缘意识，非独立自有。
Tattha ca manodvārikajavanavīthiyaṃ sattasu kāmāvacarajavanesu kāyaviññattijanakesu purimehi chahi javanehi samuṭṭhitavāyodhātuyo upatthambhanasandhāraṇakiccameva kātuṃ sakkonti, abhikkamādiṃ pana nipphādetuṃ na sakkonti. Sattamajavanasamuṭṭhitā pana heṭṭhā chahi javanehi samuṭṭhitavāyodhātuyopatthambhaṃ labhitvā sattahi yugehi ākaḍḍhitabbabhāraṃ sakaṭaṃ sattamayugayuttagoṇo viya itarachayugayuttagoṇopatthambhaṃ labhitvā rūpakāyassa abhikkamapaṭikkamādiṃ kāretuṃ sakkoti, evaṃ vacīviññattijanakepi sattamajavanehi samuṭṭhitāya pathavīdhātuyāpi upādinnaghaṭṭanassa paccayabhāvo veditabbo. Idha pana purimajavanasamuṭṭhitāya upatthambhakattaṃ, sattamajavanasamuṭṭhitāya calanapaccayattañca natthi tesaṃ vāyodhātukiccattā, purimasahagatā pana pacchimā pathavīdhātu upādinnaghaṭṭanasamatthā hoti, sesaṃ tādisameva. Cittasamuṭṭhitakāye pana vāyodhātuyā calante tadupatthambhitatesamuṭṭhānikānampi calanato sakalakāyassa abhikkamādayo honti udake gacchante tattha patitatiṇapaṇṇāni viyāti daṭṭhabbaṃ.
心识承载器官在感官流转七个阶段的情欲运动上，有形身识生起之稳固而非起始，七阶段合力抬托载重，犹如轮车中七轮依次支持。声音识亦有七阶段顺势维持造作，其第一阶段不具抑灭功能。七阶段调节了身语识所依，道理须明了。先起阶段由心意流转生起先后之稳固，后续阶段在西方地界依止感官作用，类似前后缘合。身识稳定阶段受地界运动所牵引，而流水中诸莲花纷繁坠落形成所谓起住变化。
Rūpaparicchedalakkhaṇā ākāsadhātu, rūpapariyantappakāsanarasā, rūpamariyādapaccupaṭṭhānā, asamphuṭṭhabhāvapaccupaṭṭhānā, chiddavivarabhāvapaccupaṭṭhānā vā, paricchinnarūpapadaṭṭhānā, yāya paricchinnesu rūpesu ‘‘idamito uddhaṃ, adho, tiriya’’nti ca hoti.
色法分散之特质为空气界，色身终止而由散乱色法代替之特征，色法边界与外在色法未显现持续之相，破碎法相与色块状况，称为分散色相现象。断裂色法处谓“此为上”、“此为下”、“此为横”，是形色各自显现得以划分之义。
Adandhatālakkhaṇā rūpassalahutā, rūpānaṃ garubhāvavinodanarasā, lahuparivattitāpaccupaṭṭhānā, lahurūpapadaṭṭhānā. Athaddhatālakkhaṇā rūpassamudutā, rūpānaṃ thaddhabhāvavinodanarasā, sabbakiriyāsu avirodhitāpaccupaṭṭhānā, mudurūpapadaṭṭhānā. Sarīrakiriyānukūlakammaññabhāvalakkhaṇā rūpassakammaññatā, akammaññatāvinodanarasā, adubbalabhāvapaccupaṭṭhānā, kammaññatārūpapadaṭṭhānā. Etā pana tissopi aññamaññaṃ na vijahanti, garuthaddhaakammaññarūpapaṭipakkhabhāvena ca samuṭṭhitānaṃ utucittāhārajānaṃ lahumudukammaññabhūtānaṃ rūpānaṃ vikāratāya ca pariyāyato garuthaddhākammaññabhāvavinodanakiccā vuttā, na pana sabhāvato sayaṃ avijjamānattā.
所谓顽钝相者，是指色的轻薄；轻薄即是色的沉重感消解之后所表现的性质。色的沉重感轻松旋转时的安心与观照即为此。轻薄色的相，表现为轻灵善转的住持及轻巧的色的现象。又所谓迟重相，是色的粗重迟钝；色的粗重表现为迟缓的心绪安稳，颜色稳固不变；适应一切行为而不逆转的观照为其特征，故名动和缓重的色的现象。身与行为相适应的色体性质，即色体的行为相合性，表现为其不具行为性后的愉悦安稳，显现为不衰弱的持续观照，以及色体行为相的适宜性。以上诸种色，彼此相对不相离，是因依赖沉重、迟缓及行为相等色体特性而相互产生，为那种面对心起造意的应机所引发的轻重行为相对应的变化境相，不是自身固有实有而自性明现的。
Ācayalakkhaṇo rūpassaupacayo, pubbantato rūpānaṃ ummujjāpanaraso, niyyātanapaccupaṭṭhāno, paripuṇṇabhāvapaccupaṭṭhāno vā, upacitarūpapadaṭṭhāno. Pavattilakkhaṇā rūpassasantati, anuppabandhanarasā, anupacchedapaccupaṭṭhānā, anuppabandhakarūpapadaṭṭhānā . Ubhayampetaṃ jātirūpassevādhivacanaṃ. Sampiṇḍitānaṃ hi catusamuṭṭhānikarūpānaṃ paṭhamuppatti upacayo nāma, uparūparuppatti santati nāma. Teneva tāsaṃ padabhājanīye ‘‘yo rūpassa upacayo, sā rūpassa santatī’’ti (dha. sa. 642) vuttaṃ, ākāranānattato pana visuṃ uddiṭṭhā.
所谓堆积相，是色的聚集；古往今来色的増益欢喜，及特定对象的停留或满足的特性，这即是堆积相。色在行为之间的连续性，称为连续性的特性；永不分断的持续住持，称为连续住持色的现象。以上是以「类聚」的色来说明这一仿佛种类的色，即第一成起称为堆积，相续成起称为连续。依此理据，分配这些色状态时有言：“那堆积色的连续性，即为该色的持续。”（『法句经』642）但由于色的无自性，故只能间接依诸相分别而显现。
Rūpaparipākalakkhaṇā rūpassajaratā, upanayanarasā, sabhāvānapagamepi navabhāvāpagamapaccupaṭṭhānā vīhipurāṇabhāvo viya, paripaccamānarūpapadaṭṭhānā. Khaṇe khaṇe bhijjamānāpi cesā upādinnesu khaṇḍadantādito, anupādinnesu rukkhalatādīsu vaṇṇavikārādito ca antarantarā ca suviññeyyavikārattā ‘‘pākaṭajarā, savīcijarā’’ti ca vuccati, maṇikanakacandasūriyādīsu duviññeyyattā, nirantarattā ca ‘‘apākaṭajarā, avīcijarā’’ti vuccati. Īdisesu hi kappavināsādikāle vikārato jarā paññāyeyya. Sabbadāpi pana apaññāyamānavikārattā arūpadhammesu jarā paṭicchannajarā nāma. Na ca tattha vaṇṇavikārādayo jarā tesaṃ cakkhuviññeyyato. Na hi jarā cakkhuviññeyyā, manoviññeyyā pana hoti. Yathā oghena paribhinnabhūmiādidassanena adiṭṭhopi ogho suviññeyyo hoti, evaṃ vikāradassanena jarāti gahetabbaṃ.
成熟相者，是指色的老化；表现为趋向终结的特征，即伴随所有存在消亡的新旧现象之过渡，犹如业力已成的自由状态。即便片刻的湿润变化也令被染着者断裂、腐败，例如叶子的枯黄变化等，这些色彩改变均为容易辨识的变异，名为显露成熟、明显衰老。宝石、金属、太阳等则由难辨别的状态渐次变化，称为不显成熟和非明显衰老。这些在各种现象消亡时，变化的成熟现象能被觉知。所有色法中的老化均为隐现之成熟而非显见。且这些色彩变化缘于视觉而非心识之觉知。色的变化非由眼觉知，但由心识可觉。如同水浪能被水波形状的变化所知，色之变化亦可被觉察。
Paribhedalakkhaṇā rūpassaaniccatā, saṃsīdanarasā, khayavayapaccupaṭṭhānā, paribhijjamānarūpapadaṭṭhānā. Na kevalañcetāni upacayādicatūhi gahitāni jātijarāmaraṇāni rūpadhammānameva , arūpadhammānampi hontiyeva. Etāni ca imesaṃ sattānaṃ araññappavesakapaviṭṭhaparipātakapatitaghātakacorehi yathākkamaṃ sadisānīti daṭṭhabbāni.
分解相即色的无常性；表现为凋谢、溃散的特质，是色法在腐朽凋谢时的状态，是由衰败的变化所导致的色的现象。世间色法并非仅由生、老、死三个阶段构成，非色法也存在此类变化。此相可用以判断不同众生，譬如进入深山修行之人、流浪游方者及强盗杀手等的类似特质。
Ojālakkhaṇo kabaḷīkāro āhāro, rūpāharaṇaraso, upatthambhanapaccupaṭṭhāno, kabaḷaṃ katvā āharitabbavatthupadaṭṭhāno. Ayaṃ lakkhaṇādito vinicchayo.
腐败相者，是指色的毁坏作用；表现为食物的吸取味道，是依赖于采用、保有而托赖的状态。此即为特征之结论。
Saṅgahato pana sabbampetaṃ rūpaṃ khandhato ekavidhaṃ rūpakkhandhova hoti, tathā ahetukaṃ sappaccayaṃ saṅkhataṃ lokiyaṃ sāsavaṃ saññojanīyaṃ oghanīyaṃ yoganīyaṃ nīvaraṇīyaṃ parāmaṭṭhaṃ saṃkilesikaṃ anārammaṇaṃ appahātabbantiādinā ca ekavidhaṃ, taṃ puna bhūtopādāyavasena duvidhaṃ, tathā nipphannānipphannādivasena ca. Tattha pathavīādīni cattāri mahābhūtāni bhūtarūpaṃ nāma, sesaṃ upādārūpaṃ nāma. Pathavīādayo sattarasa, kabaḷīkāro āhāro ceti aṭṭhārasavidhampi paramatthato vijjamānattā nipphannarūpaṃ nāma, itaraṃ anipphannarūpaṃ nāma. Cakkhādayo pañca pasādā, bhāvadvayaṃ, jīvitindriyanti aṭṭhavidhampi indriyarūpaṃ nāma, itaraṃ anindriyaṃ. Tāni indriyāni ceva hadayañcāti navavidhampi upādinnaṃ, itaraṃ anupādinnaṃ, pañca pasādā, cattāro rūpasaddagandharasā, āpodhātuvivajjitabhūtattayañcāti dvādasavidhampi oḷārikarūpaṃ, santikerūpaṃ, sappaṭigharūpañca, sesaṃ sukhumarūpaṃ, dūrerūpaṃ, appaṭigharūpañca. Pasādā, hadayañca vatthurūpaṃ, itaraṃ avatthurūpaṃ. Pasādā, viññattidvayañca dvārarūpaṃ, itaraṃ advāraṃ. Pasādā ajjhattikarūpaṃ, gocaraggāhikarūpañca, itaraṃ bāhiraṃ, agocaraggāhikarūpañca. Cattāri bhūtarūpāni, rūpagandharasaojā cāti idaṃ suddhaṭṭhakaṃ avinibbhogarūpaṃ nāma, itaraṃ vinibbhogarūpaṃ.
凝聚而成的全部色法，构成色蕴，色蕴为一类。此色蕴可分为无因缘的无染着性质，以及有因缘的染着性质。后者因缘来故而生，属于世间、有烦恼、缚缠、侵染及障碍等性质。根据成色的不同，又区分为成熟和未成熟两种状态。其色质由四大元素组成，分别为地、水、火、风，这四大被称为根本色；其余称为附属色。地、水、火、风四大有十八种根本属性，食物及摄取的作用同样包括此。根本色称为成熟色，非成熟色为未成熟色。眼、耳、鼻、舌、身五根及心法和生命五种也属于色的类别，合共八种称为根色，其余不属于根的色。五根所在为心脏，共九种名目，称为附属色，为依止与非依止两类。五根、四声、色、香、味，加上水火法共十二类，称为草结色。色可分为近处和远处，以及柔软和粗硬五种状态。五根和心脏的物质形态称为体色，其余为非体色。五根及分别种类还可分为内形和外形，前者为心所触受，后者为非心所触。四大色，有声、香、味，此乃纯净且无污染的色法，其余则为被污染的。
Cakkhu nacakkhūti evamādivasena ca duvidhaṃ hoti. Puna taṃ sanidassanattikavasena tividhaṃ hoti. Tattha rūpāyatanaṃ sanidassanasappaṭighaṃ, sesamoḷārikarūpaṃ anidassanasappaṭighaṃ, sabbampi sukhumarūpaṃ anidassanaappaṭighaṃ. Tathā kammajādittikavasena. Tattha navavidhaṃ upādinnarūpaṃ, suddhaṭṭhakaṃ, ākāso ca kammajaṃ nāma, viññattidvayaṃ, lahutādittayañca saddo ca akammajaṃ nāma, upacayādicatubbidhaṃ lakkhaṇarūpaṃ ajaṃ nāma. Suddhaṭṭhakaṃ, ākāso, viññattidvayaṃ, lahutādittayaṃ, saddo ca cittajaṃ nāma, tadavasesaṃ lakkhaṇarūpavirahitaṃ acittajaṃ nāma, lakkhaṇarūpaṃ ajaṃ nāma. Suddhaṭṭhakaṃ, ākāso, lahutādittayañca āhārajaṃ nāma, sesaṃ lakkhaṇavajjitaṃ anāhārajaṃ nāma, lakkhaṇaṃ ajaṃ nāma. Suddhaṭṭhakaṃ, ākāso, lahutādittayaṃ, saddo ca utujaṃ nāma, sesaṃ lakkhaṇavirahitaṃ anutujaṃ nāma, lakkhaṇaṃ ajaṃ nāma. Lakkhaṇāni hi jāyamānajīyamānaparibhijjamānadhammānaṃ sabhāvatāya kutoci jātivohāraṃ na labhanti bhesampi jātiādippasaṅgato. Na hi ‘‘jāti jāyati, jarā jīrati, maraṇaṃ mīyatī’’ti voharituṃ yuttaṃ anavaṭṭhānato. Tadavasesānaṃ pana ākāsaviññattādianipphannānaṃ yadipi paramatthato avijjamānatāya na kutoci uppatti atthi, tathāpi tathā tathā pavattarūpaṃ upādāya nesaṃ vijjamānavohārasseva hetusamuppannavohārassāpi virodhābhāvato sahetukatā vuttā. Yaṃ pana pāḷiyaṃ ‘‘rūpāyatanaṃ…pe… rūpassa upacayo rūpassa santati kabaḷīkāro āhāro. Ime dhammā cittasamuṭṭhānā’’tiādīsu (dha. sa. 1202) jātiyāpi kutoci jātattaṃ vuttaṃ, taṃ rūpajanakapaccayānaṃ kiccānubhāvalakkhaṇe diṭṭhattā rūpuppattikkhaṇe vijjamānataṃ sandhāya vuttaṃ, jarāmaraṇānaṃ pana rūpuppattikkhaṇe abhāvato na vuttaṃ. ‘‘Jarāmaraṇaṃ, bhikkhave, aniccaṃ saṅkhataṃ paṭiccasamuppanna’’nti (saṃ. ni. 2.20) idaṃ pana jarāmaraṇasīsena tathāpavattaviññāṇanāmarūpādīnameva gahitattā vuttanti veditabbaṃ. Yaṃ taṃ rūpaṃ ajjhattikaṃ, taṃ upādā, yaṃ taṃ rūpaṃ bāhiraṃ, taṃ atthi upādā, atthi no upādāti evamādinā nayenāpi tividhaṃ hoti.
眼根与非眼根的分别，依此类推共有两种。又依存在近察的状态，又可分为三种。其中文色界眼根是可见相对的，属于边缘的色界则不可见相对，整体皆属柔细色界且不可见相对。按业生的类别，亦分九种：根起色界（即纯净界），空界是业生的，分别二相与轻微二相，声音则是非业生；还有由增上集产生的四类特征的非有生色界，即未生色界。有纯净界、空界、轻微二相、声音是心生的，其余特征无心生，属于非心生特征。再有纯净界、空界和轻微二相是食生的，其余无食，属于非食生；纯净界、空界、轻微二相和声音是上升界的，其余无此特征为非上升界，均属未生色界。众生、死亡等现象依本性无法在任何地方获得生起，与断灭相应不应存在“出生生出、老化衰败、死亡终止”等应认识之故。虽然在空界及其后的境界从本体上无生起，然而由于现象的展开，故产生了因缘生起现象，称之为相应存在。巴利经文中“色界……色的缘起，是色的继起，色的八分支，饮食者”等谓词，指出色界现象为心所生之法。此处论及生起的现象为色界由缘起推动之现象，老死虽属色界，却未明言于色界起现时有其老死现象。如《相应部.释义》云：“诸比库，老死为无常、因缘而生的聚合。”此老死是以心识、名色等汇聚为基而产生，应明了。色界内在者为根所依的色界，外在者为外色界，有无依无缘之分，故依此类推共分三类。
Puna taṃ sabbaṃ diṭṭhasutamutaviññātavasena catubbidhaṃ hoti. Tattha rūpāyatanaṃ diṭṭhaṃ nāma, saddo sutaṃ nāma, gandharasaphoṭṭhabbāni patvāva gahetabbato mutaṃ nāma, sesaṃ manasā viññātabbato viññātaṃ nāma. Tathā rūparūpacatukkādivasena catubbidhaṃ, tattha aṭṭhārasavidhaṃ nipphannaṃ rūparūpaṃ nāma, ākāso paricchedarūpaṃ nāma, viññattidvayaṃ, lahutādittayañca vikārarūpaṃ nāma, upacayādicatubbidhaṃ lakkhaṇarūpaṃ nāma. Tathā hadayavatthu vatthu, na dvāraṃ nāma, viññattidvayaṃ dvāraṃ, na vatthu nāma, cakkhādayo pañca pasādā vatthu ceva dvārañca nāma, sesaṃ neva vatthu na dvāraṃ nāmāti evamādinā nayena catubbidhaṃ.
又依所见、所闻及内心所知分为四类，其中色界即为所见，声音则为所闻，香味等为触觉应当感知的对象，思维所知为内心得知。依此类推以色与色的结合等为例，又分为四类，其中有十八种具体色界形态，空界为界限色，分别二相及轻微二相为变化色，增上集的四特征为标记色。心所居处如心脏部分而非门户，分别二相为门户，无部分非门户，眼等五根为支持处及门户，其余无门无处，依此理路分为四类。
Taṃ puna ekajādivasena pañcavidhaṃ. Navavidhaṃ hi upādinnarūpaṃ kammeneva, viññattidvayañca citteneva uppajjanato ekajaṃ nāma, saddo utucittehi uppajjanato dvijaṃ nāma, lahutādittayaṃ utucittāhārehi uppajjanato tijaṃ nāma, suddhaṭṭhakaṃ, ākāso ca catūhipi uppajjanato catujjaṃ nāma, lakkhaṇāni ajaṃ nāma. Evamādinā pañcavidhaṃ hoti.
又依单一类出共分五类。根起的九种色界直接生起，意生分别二分类为单一，声音由上升意起二分为双，轻微二相伴促食生为三，纯净界与空界共生为四，特征处于未生状态为五，特征分别为未生。由此类推共有五类。
Taṃ puna cakkhusotaghānajivhākāyamanaindriyaviññeyyavasena chabbidhaṃ. Sattaviññāṇadhātuviññeyyavasena sattavidhaṃ. Tadeva manoviññāṇadhātuviññeyyaṃ bhūtopādāyavasena dvidhā katvā aṭṭhavidhaṃ hoti. Tattha hi āpodhātu manoviññāṇeneva viññeyyaṃ bhūtarūpaṃ nāma, itaraṃ pasādasahitasukhumarūpaṃ manoviññāṇaviññeyyopādāyarūpaṃ nāma. Tadeva puna manoviññāṇaviññeyyopādāyarūpaṃ indriyānindriyavasena dvidhā katvā navavidhaṃ hoti. Taṃ puna pasādavisayaāpodhātubhāvahadayajīvitaparicchedavikāralakkhaṇaāhāravasena dasavidhaṃ hoti.
又依眼根、耳根、鼻根、舌根、身根、色界所契识之境界可分为六类；又以内心所识之境界为七类。心之识所依属相，将这七类以两部分划分为八类：一为所依相，由心识所识的本体，称为物质界；另一为伴随欢喜之细妙器官相，是心识对所依之用的标记。心识所依的标记依主根与非主根又分为九种。由此标记视为具细妙欢喜之分支，因应所依状态、生机与划分变化特征、能引发食着的性质，分为十种。
Tadeva puna cakkhāyatanaṃ sotāyatanaṃ ghānāyatanaṃ jivhāyatanaṃ kāyāyatanaṃ rūpāyatanaṃ saddāyatanaṃ gandhāyatanaṃ rasāyatanaṃ phoṭṭhabbāyatanaṃ dhammāyatananti evaṃ āyatanato ekādasavidhaṃ hoti, tathā dhātuvasena. Tattha āpodhātuvivajjitabhūtattayaṃ phoṭṭhabbāyatanaṃ phoṭṭhabbadhātu ‘‘kāyaviññeyyaṃ, kāyaviññāṇaviññeyya’’nti ca vuccati, sukhumarūpaṃ dhammāyatanaṃ dhammadhātūti, tadeva pasādasahitaṃ ‘‘manoviññeyyaṃ, manoviññāṇaviññeyya’’nti ca vuttaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva.
由此又视为眼根、耳根、鼻根、舌根、身根、色界、声界、香界、味界、触界及法界，共十一种境界分类，依界之身分。触界中，除物质界外的触界称为色界触，即「身识触」；精妙法界为法界之境，即心识所识之标记。余者即为可充分认识的境界。
Kasmā panettha āpodhātuvivajjitānaññeva bhūtānaṃ phoṭṭhabbatā vuttā, nanu āpodhātupi sītavasena phusitvā veditabbāti? Na sītassāpi tejodhātuttā. Uṇhameva hi sītanti byapadissati. Kaṭhinākaṭhinataṃ upādāya rukkhādiviraḷacchāyā viya, taṃ vā upādāya sandacchāyādi, aññathā kassetaṃ sītattaṃ sabhāvaṃ siyā. ‘‘Āpodhātuyā’’ iti ce. Yadi evaṃ uṇhodakādīsu āpattaṃ na siyā āpotejānañca sahapavattānaṃ viruddhalakkhaṇattā, na ca sā tejosannidhāne sītattaṃ vihāya tiṭṭhati. Na hi sabhāvā kenaci sahabhāvena taṃsabhāvaṃ jahanti abhāvāpattito, nāpissā sītabhāvaṃ muñcitvā aparasabhāvo atthi, yena sahabhāvo yujjeyya. Yadi siyā ‘‘āpo sītatta’’nti, bhāvadvayaṃ siyā aññoññavilakkhaṇasabhāvattā bhāvassa, athāpi na sītattaṃ, āpodhātuyā sarūpaṃ sītaguṇo, so ca uṇhasannidhāne vigacchati, guṇīrūpameva tiṭṭhatīti ce? Tadā tahiṃ sayaṃ aphoṭṭhabbāva āpodhātu, na niyataphassavatīti ca siyā, yo ca sītaphasso guṇoti suvutto, so amhehi tejodhātuvisesoti.
为何这里只讲除物质界外触界的冷感？难道说冷感也必须经由物质界才能感知吗？不然，冷感亦非火热界产生。寒冷本身就是火热界的对立，火热与寒冷不能共存。因执着不同就如树阴或其他外在影响一样，否则何来寒热之差。若称为冷微粒，是依据火热界的对立特性；如果说在火热与水气中并存冷界，则因二者性质不合不稳定，冰冷无法长存。事物本性不会因并存而放弃本性，亦无另一性质支持冷感存在。如真有“水气寒冷”，则应为两性质异体存在，冷为水气属性，在火热旁闲居而不干扰，若说冷为一性质则不可共存。此时冷感应属物质界而非触界所生；而触界所生冷感称火热界特有冷感。
Ayameva visesoti ce, nanu sītattaṃ, uṇhattañca aññoññaviruddhaṃ, kathaṃ tejodhātuyā sabhāvaṃ siyāti? Nāyaṃ doso ekakalāpe tesaṃ sambhavābhāvato, bhinnakalāpesu pana pavattiyaṃ ālokandhakāranīlapītādīnaṃ vaṇṇāyatanatā viya tejodhātuttaṃ na virujjhatīti. Yadi āpodhātuyā na sītattaṃ sarūpaṃ, kiṃ panassā sarūpanti? Dravatā. Yadi evaṃ dravatāpi phusitvā ñātabbato phoṭṭhabbaṃ siyāti? Na sītādiṃ phusitvā manasāva vaṇṇaṃ disvā ñātabbato. Andhakāre sayantā hi atisītalatāya pattādiṃ phusitvā ‘‘udakaṃ etthā’’ti āsaṅkitā honti, udakaṃ vā phusitvā sappādisaññino, tasmā aphoṭṭhabbameva āpodhātu, itarabhūtattayameva phoṭṭhabbanti gahetabbaṃ.
若说此即性质，怎可忍受寒冷与炎热互相违逆之理，而依光热元素而显现其本性？此并非二者独存缺失而起，反在差别分段中发生变异，如暗蓝色、黄等色彩因色界的条件而显现，光热的性质不致互相损害。若因水元素而非寒冷同类，其他元素又是何体？乃液体也。即使液流表面接触时，能清晰认知与显示？非因触寒等，心识见色而能识别。处于黑暗卧处，因极寒触感而误认“是水”，触水后完全确认，因此水元素不见而他性质却可被触知，这即是事实。
Kiṃ panetaṃ bhūtattayaṃ ekato ārammaṇaṃ katvā kāyaviññāṇaṃ uppajjituṃ sakkoti, na sakkotīti? Na sakkoti. Kasmā? Ābhujitavasena vā ussadavasena vā tesu ekamevārammaṇaṃ katvā uppajjanato. Ābhujitavasena hi odanathāliyaṃ sitthaṃ gahetvā thaddhamudubhāvaṃ vīmaṃsantassa, uṇhodakabhājane vā hatthaṃ otāretvā uṇhabhāvaṃ vīmaṃsantassa, uṇhasamaye vā vātapānaṃ vivaritvā vātena sarīraṃ paharāpentassa ca tattha tattha kiñcāpi itaraṃ bhūtattayampi atthi, yathābhujitaṃ pana taṃtaṃpathavītejovāyodhātumeva yathākkamaṃ ārabbha kāyaviññāṇaṃ uppajjati. Evaṃ ābhujitavasena ārammaṇaṃ karoti nāma. Ussadavasena pana bhuñjanasamaye sakkharaṃ ḍaṃsantassa, magge vā aggiṃ akkamantassa, balavavātena vā kaṇṇasakkhaliyampi paharantassa ca tattha tattha kiñcāpi itarabhūtattayampi atthi, yathāussadaṃ pana taṃtaṃpathavītejovāyodhātumevārabbha yathākkamaṃ kāyaviññāṇaṃ uppajjati. Aggimhi vā nimuggasakalasarīrassa yadipi ekappahārena agginā kāyo ghaṭṭīyati, yasmiṃ yasmiṃ pana ṭhāne kāyappasādo ussanno hoti, yattha yattha vā pana visayaghaṭṭanānighaṃso balavā hoti, tattha tattheva paṭhamaṃ kāyaviññāṇaṃ uppajjati, pacchā itaraṭṭhānesu. Khaṇaparittatāya pana sahasā parivattitvā uppajjanavasena ekappahārena sakalasarīraṃ ḍayhamānaṃ viya khāyati. Na hi ekasmiṃ khaṇe bahūni viññāṇāni uppajjanti, byāpetvā vā ekaṃ. Ekekasmiṃ pana avinibbhoge kāyadasake ekameva kāyaviññāṇaṃ ussadavasena uppajjati, evaṃ itaravatthūsupi viññāṇānaṃ avinibbhoge padese ekekānameva uppatti veditabbā. Evaṃ ussadavasena ārammaṇaṃ karoti nāma.
此三性中何者能单一心所起而令身识生起，何者不能？不能。为何？因未受伤母法或药物影响，若有一因能起，则在服药者以热米汤、受冷热之时，身识便随合适之作用初生。此谓未受伤母法。用药时，如蜂螫甜中提取，或进出热饮置手掌，以及热时调风以对身体作用，其他元素亦在此时存有，如纤维、土、火热元素依此顺序而起，身识因而生。火中如火焰对全身稍一穿透，令火身生成，身识首生于此，继于他处。因时空间短暂骤变，如瞬间火烧全身般，虽有多识生起，却非同时扩散成一识。各处身识断续出现，此称未受伤母法而起内缘。
Kena pana cittassa ārammaṇasaṅkanti hotīti? Ajjhāsayato, visayādhimattato vā. Nānāṭhānesu hi cittapaṭimādīni passitukāmassa paṭhamaṃ ekaṭṭhāne disvā tato itaraṭṭhānesu ca rūpāni passituṃ sarasenāvajjanaṃ uppajjati. Evaṃ ajjhāsayato saṅkanti hoti. Rūpārammaṇaṃ pana mahantampi passantassa sabbatūriyanigghose uṭṭhite taṃ vā suṇantassa manuññāmanuññe adhimattagandharasaphoṭṭhabbe indriyesu ghaṭṭite itaritare cittaṃ saṅkamati, evaṃ visayādhimattato saṅkanti hotīti ayamettha saṅgahato vinicchayo. Suññato, pana atītādivasena paccekaṃ anantappabhedato ca vinicchayo cittavibhattiyaṃ vuttanayānusārena yathānurūpaṃ veditabbo.
何缘心起取境？因主观色想意著。心于诸处先见一境，欲见他处则一一分别迁移。此乃主观所执摄。若见大色境时，或他诸根作用如声香等感知，心即动摇，随所著境转，此即依境著而起。净观过去分别等，依分类心法识别分辨，应随实相认知。
Samuṭṭhānato, panettha bhavayonīsu pavattikkamato ca pakiṇṇakakathā veditabbā – catusamuṭṭhānikāni hi rūpāni uppajjamānāni dvīsu bhavesu catūsu yonīsu dasakādikalāpavaseneva paṭisandhippavattīsu yathāsambhavaṃ samuppajjanti. Tattha kammajesu tāva vīsatiyā kāmāvacarakusalākusalehi kāmalokeyeva saṃsedajānaṃ, opapātikānañca cha vatthūni, bhāvadvaye aññataraṃ, jīvitañcāti aṭṭha rūpāni yathāsambhavaṃ paṭisandhito paṭṭhāya pātubhavanti. Tāni ca suddhaṭṭhakaṃ, jīvitañca jīvitanavakaṃ, tadeva navakaṃ cakkhunā saha cakkhudasakaṃ, sotena sotadasakaṃ, ghānena ghānadasakaṃ, jivhāya jivhādasakaṃ, kāyena kāyadasakaṃ, hadayavatthunā vatthudasakaṃ, bhāvaññatarena bhāvadasakañcāti nava kalāpā hutvā uppajjanti. Napuṃsakānaṃ panettha bhāvadasakaṃ natthi, tathā jaccandhādīnaṃ cakkhusotaghānadasakāni. Evaṃ aṇḍajajalābujānampi, tesaṃ pana paṭisandhicittena saha kāyavatthubhāvadasakāneva uppajjanti, tato pavattikāle jīvitanavakacakkhudasakādīni yathānurūpaṃ uppajjanti. Rūpabhave pana ghānadasakādittayaṃ, bhāvadasakadvayaṃ, udaragginavakañca natthi, sesāni pañcahi rūpāvacarakusalakammehi paṭisandhito pabhuti uppajjanti. Aññaññīnaṃ pana pañcamajjhānakusalena jīvitanavakameva. Evaṃ kāmarūpāvacarakammasamuṭṭhitā nava rūpakalāpā dvīsu bhavesu catūsu yonīsu yathāsambhavaṃ paṭisandhito paṭṭhāya yāva cuticittoparisattarasamacittassa ṭhiti, tāva cittassa uppādaṭhitibhaṅgasaṅkhātesu tīsu khaṇesu nirantaraṃ ajjhattasantāne eva uppajjanti, tato pabhuti anuppajjitvā cuticittena saha nirujjhanti.
从色界起因果中应观察：现生之四根色，对应二住世间、四生趣的十余种流转存在，如二十六类欲行功德与不功德，以及感情二重、八生命等，根据此因果而续起。此九色根据因缘生，亦以眼耳鼻舌身心对境十五色续起，男性其中无意色，盲聋等无眼耳鼻色，但其续起视触身色随生命因缘自然绵延、转续。色生中无香二重及生命二重，余色借五取根善业续起。善色界欲色横生九流，现生于二住世及四生趣，根据缘起至心灭处不停续存，随心生灭，心息灭时亦同时消失。
Cittajāni pana pañcavokārabhave dvipañcaviññāṇaāruppavipākavajjitapañcasattaticittehi attano attano uppattikkhaṇe eva samuṭṭhāpitāni paṭhamabhavaṅgamupādāya cuticittapariyosānaṃ ajjhattasantāne eva suddhaṭṭhakaṃ, tadeva kāyaviññattiyā saha kāyaviññattinavakaṃ, vacīviññattisaddehi vacīviññattidasakaṃ, lahutādittayena lahutādekādasakaṃ, kāyaviññattilahutādīhi dvādasakaṃ, vacīviññattisaddalahutādīhi terasakañcāti cha kalāpā hutvā yathāyogaṃ pavattanti. Rūpajanakacittesu cettha somanassasahagatakāmāvacarajavanāni iriyāpathaviññattihasanasahitaṃ sabbaṃ cittajarūpaṃ samuṭṭhāpenti, sesakāmāvacarajavanābhiññāvoṭṭhabbanāni hasanavajjaṃ, appanājavanāni ca iriyāpathādivirahitameva, yathāpavattaṃ pana iriyāpathaṃ avinassamānaṃ upatthambhenti. Sesāni pana rūpāvacaravipākamanodhātutadārammaṇāni ekūnavīsati tampi na karonti, suddhaṭṭhakaṃ, saddanavakaṃ, lahutādekādasakaṃ, saddalahutādidvādasakañcāti cattāro kalāpe uppādenti, tatthāpi sabbesampi paṭisandhicittāni, arahantānaṃ cuticittāni, arūpabhavūpapannāni ca na kiñci rūpaṃ samuṭṭhāpenti, āruppavipākadvipañcaviññāṇāni sabbathā na uppādentīti.
心识生起为五种根本：二十五识的产生、色界与声界中十二类清净识群，一共六类果报识。此六类依次发生现象，所缘色界识中含生欢喜欲及动作、行走等识。余类别分别含欢喜及未含，诸识如实支持不变行走。余色界果报者二十九种不生，唯乐处果报识生，但无色界识生。
Āhārajāni pana kāmabhave eva ajjhohaṭāhāre ṭhitena ṭhitippattena ojāsaṅkhātena āhārena samuṭṭhitāni ajjhattasantāne eva suddhaṭṭhakaṃ, lahutādekādasakañcāti dve kalāpā hutvā yāvatāyukaṃ pavattanti, na rūpabhūmiyaṃ. Utujāni ajjhattikabāhirena tejodhātusaṅkhātena ṭhitippattena utunā ajjhattasantāne samuṭṭhitāni suddhaṭṭhakaṃ, saddanavakaṃ, lahutādekādasakaṃ, saddalahutādekādasakaṃ, saddalahutādidvādasakañcāti cattāro kalāpā hutvā yāvatāyukaṃ, bahiddhā pana pathavīpabbatadevabrahmavimānādīsu suddhaṭṭhakaṃ, samuddaghosādisaddanavakañcāti dve kalāpāva hutvā pavattanti. Ākāsalakkhaṇāni cettha sabbakalāpesu vijjamānānipi kalāpasaṅgahe vohārābhāvā na gaṇīyanti. Paṭisandhikkhaṇe cettha utucittāhārajāni na honti, na sabbatthāpi uppattikkhaṇe jarāmaraṇānīti evaṃ catusamuṭṭhānikarūpassa bhavayonīsu, paṭisandhippavattīsu ca pavattikkamo veditabbo.
食因缘下，感觉受五种内在力量作用而生起，十二类净识内部轮转至老死而共生。离色界的声界内生清净识，道路上各色界境界均有续起。空相心于各色法整体中不注重相续存在。续生时无狂热识生起，亦无老死同时出现，故四色界生住灭续现象可观。
Apica dvācattālīsāya koṭṭhāsānaṃ vasenāpi cettha tassa ajjhattaṃ, mahābhūtādivasena bahiddhā ca pavatti evaṃ veditabbā – ajjhattikā hi kesā lomā…pe… karīsaṃ matthaluṅganti ime vīsati pathavādhikakoṭṭhāsā, pittaṃ…pe… muttanti ime dvādasa āpādhikakoṭṭhāsā, yena ca santappati, yena ca jīrati, yena ca pariḍayhati, yena ca asitapītakhāyitasāyitaṃ sammāpariṇāmaṃ gacchatīti ime cattāro tejādhikakoṭṭhāsā, uddhaṃgamo adhogamo kucchisayo koṭṭhāsayo aṅgamaṅgānusārī assāsapassāso cāti ime cha vāyuadhikakoṭṭhāsāti dvecattālīsa koṭṭhāsā honti. Tesu udariyaṃ karīsaṃ pubbo muttanti ime cattāro koṭṭhāsā utujā. Evametesu ekekaṃ utujaṭṭhakameva hoti, sedo assu kheḷo siṅghāṇikāti ime cattāro utucittajā, tesu ekekasmiṃ dve dve aṭṭhakā honti. Asitādiparipācako tejo kammajova, tattha jīvitanavakameva. Assāsapassāso pana cittajova, tattha cittajasaddanavakameva. Ime dasa koṭṭhāse ṭhapetvā sesā dvattiṃsa catujā.
又说，四十二处身体之聚集者，其内在部分及大元素等外在生起部分，皆当如此理解——内在者，即头发、鬓毛、胡须等，称为发毛，二十种聚集为地聚集；脉息、热等，十二种聚集为火聚集；呼吸等，十二种聚集为风聚集；由污垢、老朽、腐烂、暗黑等变化成正常变坏者，为四种光聚集。上行、下行、脊柱、关节、吸气呼气等六种聚集为风之聚集，共有四十二处聚集。在其中胸部、胡须、前额发根等四处为上聚集者。这些各自只有一个上部支配，称为膏脂、油、水等为这四种上类者；它们中的某处有两种八支。黑等成熟热聚集相当于业火，其性质如同新生生命。吸气呼气则相当于心，有心所转变之性。这十处聚集中安置后余二十三下聚集。
Tattha aṭṭhasu tejovāyokoṭṭhāsesu ekekasmiṃ jīvitanavakañceva tīṇi ca utucittāhārajaṭṭhakāni honti, vāyokoṭṭhāsesu cettha utucittajasaddanavakampi hoti, sesesu catuvīsatiyā koṭṭhāsesu kesalomanakhadantānaṃ maṃsavinimuttaṭṭhānaṃ ṭhapetvā sabbattha dve kāyabhāvadasakāni, tīṇi ca aṭṭhakāni, maṃsamuttesu pana kesādīsu utujaṭṭhakameva hoti. Tāni ca yathāvuttadasakanavakaṭṭhakāni sakalasarīrabyāpīsu tacamaṃsaruhirādīsu, abyāpīsu ca kesādīsu koṭṭhāsesu avinibbhoge ekasmiṃ aṇupadese hontīti paccekaṃ anantāparimāṇā, anantadhātupaccayattā tesaṃ sarīrasmiṃ hi paramāṇubhedasañcuṇṇāni anantāni cattāri mahābhūtāni ceva saupādārūpāni ca aññoññapaccayabhūtāni ajjhattaṃ dvācattālīsakoṭṭhāsasarīrārohapariṇāhasaṇṭhānādinā, bahiddhā ca pathavīpabbatādinā ca ākārena yathāpaccayaṃ samuppannāni. Māyākārādayo viya na bālajanappabodhakāni honti.
于此八处光风聚集中，各有一处为新生生命，有三处为上类心受养动八支，风聚集中亦有上类心所声响，余四处聚集中，共有二十四处为头发、毛、甲、牙、爪、肉连结处，各附带两种身体状况之支大有十支、三种八支，肉聚处则为发等上类八支。这些依前述十支八支，遍布全身肉、血、皮肤等，并无病痛，发等处有连续无断之处，是无碍存在。它们依无尽、无限依止的微分物质组成，在此身体中有颗粒无数，四大亦真实具足依他不共相内包，形成体内四十二处身体聚集的形态变化，外在则依山地等形态，缘起而生。犹如幻境之类，非儿童之所能识。
Pathavīdhātu cettha sukhumasañcuṇṇā rajabhūtā eva āpodhātuyā saṅgahitā, tejodhātuyā anupālitā, vāyodhātuyā vitthambhitā, vaṇṇādīhi parivāritā na vikiriyamānā ajjhattaṃ itthipurisamigapakkhidevabrahmādisarīrabhāvaṃ, bahiddhā ca pathavīpabbatarukkhadevabrahmalokacandasūriyanakkhattamaṇikanakādibhāvañca upagacchati, yūsagatā bandhanabhūtā panettha āpodhātu pathavīpatiṭṭhitā. Avasesānupālanavitthambhanaparipācanaparivāritā na paggharati, apaggharamānā pīṇitabhāvaṃ dasseti, usumattagatā tejodhātu sesadhātupatiṭṭhānasaṅgahavitthambhanaparivāritā imaṃ kāyaṃ paripāceti, vaṇṇasampattiñcassa apūtibhāvañca sādheti, vāyodhātu vitthambhanasamudīraṇasabhāvā sesadhātupatiṭṭhānasaṅgahānupālanaparivāritā vitthambheti cāleti, sarīravimānādīnaṃ gamanādipadavītiharaṇādīnaṃ ṭhitiñca sampādeti. Catassopi cetā sambhūya pathavīadhikatāya kesādibhāvaṃ, pathavīpabbatādibhāvañca, āpādhikatāya pittādibhāvaṃ, samuddajalādibhāvañca, vāyuadhikatāya uddhaṅgamavātādibhāvaṃ, pathavīsandhārakavātādibhāvañca, tejādhikatāya paripācakaggiādibhāvaṃ, narakaggiādibhāvañca sādhenti, yāsaṃ pakopena rogajarāmaraṇañceva kappavināsādayo ca honti. Evametāsaṃ cuṇṇavicuṇṇānaṃ dhātūnaṃ sañcayattā paccekaṃ anantāparimāṇā kalāpā eva ajjhattikakoṭṭhāsā honti, tathā bāhirāni rūpāni. Tāni ca tena tena paccayena tathātathākārena samuditāva uppajjanti ceva uppajjissanti ca.
地元素为细密颗粒状实质，由水元素凝合，受火元素加温，风元素扩散，色相环绕，却不消散。其内形成男女、动物、鬼神、梵天等身形，外则呈现地面、山丘、树木、梵天、月、日、星、宝物等相貌，受约束之水元素而存。末了受水元素涵养、制止扩散、腐坏环绕，不破灭而显现实相。受温暖风元素及余元素依存，火元素使体内腐熟，令色泽充盈且不腐坏，风元素扩散并维持余元素之稳定，促进身体建筑及动作诸功能。四者配合，至多地元素中显现发毛等形状，地山丘等体质，火则对应脉息等，水对应湿润，风则体现风行，火多则为腐熟之火性，出现地狱火焰等，造作疾病老死以及业力毁灭。以此种细密种种因缘积聚，形成无量无边之内在聚集体，以及外在色相。它们皆依各自条件，真实、生起、灭去，未来亦复如是。
Yadi paṭhamaṃ dhātuyo aṇurūpena ṭhatvā pacchā saṃyujjanti, tathā ṭhāne viniyogābhāvato aparenāpi pariyāyena cettha kammajaṃ kammapaccayaṃ kammapaccayautusamuṭṭhānaṃ, āhārajaṃ āhārapaccayaṃ āhārapaccayautusamuṭṭhānaṃ, utujaṃ utupaccayaṃ utupaccayautusamuṭṭhānaṃ, cittajaṃ cittapaccayaṃ cittapaccayautusamuṭṭhānanti evaṃ samuṭṭhānabhedo veditabbo. Tattha upādinnarūpaṃ kammajaṃ nāma, maṃsamuttakesalomadantasiṅghāṇikādi kammapaccayaṃ nāma, sampattikaramahāmeghapathavīpabbatādi, cakkaratanadevavimānādi ca kammapaccayautusamuṭṭhānaṃ nāma. Āhārato samuṭṭhitaṃ suddhaṭṭhakaṃ āhārajaṃ nāma, kabaḷīkāro āhāro āhārajassa janako hutvā kammajassa anupālako hotīti tadanupālitaṃ kammajarūpaṃ āhārapaccayaṃ nāma, visabhāgāhāraṃ sevitvā ātape gacchantassa kāḷakuṭṭhādīni uppajjanti, idaṃ āhārapaccayautusamuṭṭhānaṃ nāma. Kammajaututo samuṭṭhitaṃ suddhaṭṭhakaṃ utujaṃ nāma, tasmiṃ utu aññaṃ aṭṭhakaṃ samuṭṭhāpeti, idaṃ utupaccayaṃ nāma, tasmimpi utu aññaṃ aṭṭhakaṃ samuṭṭhāpeti, idaṃ utupaccayautusamuṭṭhānaṃ nāma. Evaṃ upādinnake tisso eva santatiyo ghaṭṭetuṃ sakkonti, anupādinnake pana valāhako utujaṃ nāma, vuṭṭhidhārā utupaccayaṃ nāma, deve pana vuṭṭhe pathavī gandhaṃ muñcati, bījāni viruhantīti evaṃ yaṃ anantaṃ santativasena pavattaṃ, etaṃ utupaccayautusamuṭṭhānaṃ nāma. Cittato samuṭṭhitaṃ suddhaṭṭhakādi cittajaṃ nāma, cittena pacchājātapaccayabhāvena upatthambhito kāyo cittapaccayaṃ nāma, abhiññācittena bahiddhā samuṭṭhāpitahatthiassādikaṃ cittapaccayautusamuṭṭhānaṃ nāma. Pakiṇṇakakathā.
若初始元素如微尘大小立存后结合，则因缺少位处不能应用，故依别法应知业生因缘流转，业缘起生业果，饮食缘起饮食果，上聚集缘起上聚集果，心所缘起心所果，此即众因缘的各种生成。此中束缚形态称业果，由肉发等结合之果；由发达、巨大神通如轮宝、天神宫殿等构成业缘起果。食生清净果名饮食果，劣质食为业果之食缘，如食被毒者增病，若身处热则生皮肤病等，此即饮食缘起果。业果生清净上聚集，内生他八支，是为上聚集缘起果。上聚集亦生他八支，此为上聚集缘起果。能生他八支者，唯此三世三者能摄持；非生果者仅为上聚集之果。天于上起时放出土地香气，种子萌发，如此无量和合而成，上聚集缘起果。由心生起的清净八支称心果，依其生起后续缘支撑身，是心缘起果，觉知形成外在的手足等心境叫心缘起果。
Rūpābyākataṃ niṭṭhitaṃ. · 色无记已完结。
Nibbānābyākatavaṇṇanā涅槃无记的阐释
Nibbānābyākataṃ pana bhūmito lokuttarameva, dhammatopi ca ekameva, bhedo natthi, lakkhaṇādito pana santilakkhaṇaṃ nibbānaṃ, nivattilakkhaṇaṃ, asaṅkhatalakkhaṇaṃ vā, accutirasaṃ , animittapaccupaṭṭhānaṃ, asaṅkhatatāya panassa kārakahetuvirahato padaṭṭhānaṃ natthi, pāpakahetuvasena panetaṃ ‘‘dukkhanirodhagāminipaṭipadā’’tiādivacanato (vibha. 206) ‘‘ariyamaggapadaṭṭhāna’’nti vattuṃ vaṭṭati. Saṅgahato pana bhedābhāvā khandhesu saṅgahaṃ na gacchati, āyatanādīsu dhammāyatanadhammadhātūsu saṅgahaṃ gacchati. Suññato pana attasuññaṃ, salakkhaṇadhāraṇato anattakaṃ dhammamattaṃ, asaṅkhatatāya vā accantattā ca aniccatāsuññaṃ, dukkhatāsuññaṃ, rāgādisuññaṃ, nimittasuññanti pavattaṃ suññanti gahetabbaṃ.
涅槃之地为世间超越，法亦无二别，故无他异——其特征等称作安静标志涅槃，称作安住标志，称作无来标志。涅槃绝无无因果之处，不存在其自身起因，亦不依恶因缘。因“断苦证道”等语解说，称为圣道迹。总之无差别无二，集于蕴不聚合于块，聚于处等境界诸法。空性则是自性空，持有标识而无我，亦为无为，最终绝无、空无常、无苦、离贪嗔痴、无像迹，须以此观受持。
Bhedato pana santilakkhaṇādisabhāvato ekavidhampi kāraṇapariyāyato saupādisesanibbānadhātu, anupādisesanibbānadhātu ceti duvidhaṃ hoti. Sarasavasena pana parikappitākārabhedato suññataṃ animittaṃ appaṇihitanti tividhaṃ hoti. Saṅkhatadhammabhedamupādāya paṭikkhipitabbākārato na cittaṃ, na cetasikaṃ, na rūpaṃ, na atītaṃ, na anāgataṃ, na paccuppannaṃ, na maggo, na phalantiādinā anantappakāraṃ hoti.
然因无二异故，涅槃标志无差别者，有两种：带漏染涅槃与无漏离染涅槃。因烦恼盛起形式异故空、无像、无着有三种。处因有集散而成之法，非心、非心理、非色法，非已往、非未来、非现在，非路径、非果报等，故无边障碍。
Nibbānābyākataṃ niṭṭhitaṃ. · 涅槃无记部分结束。
Evaṃ imasmiṃ kusalattike avutto sabhāvadhammo nāma natthi. Asabhāvadhammesu panettha kiñcāpi rūpadhammānaṃ paricchedākāsalakkhaṇāni eva vuttāni, kasiṇādipaṭibhāganimittāni pana kasiṇugghāṭimākāso, viññāṇābhāvo, nirodhasamāpatti, tisso nāmapuggalaupādāpaññattiyo, arūpadhammānaṃ aniccatādilakkhaṇādayo ca na vuttā, tathāpi tesampi sabhāvadhammabyatirekābhāvato gahaṇaṃ hoti, tasmā ayaṃ tiko nippadesattikoti veditabbo . Yathā cettha, evaṃ ito paresupi tikadukesu paññattiggahaṇābhāvepi niravasesaparamatthaggahaṇeneva nippadesatā, vipariyāyato sappadesatā ca veditabbā. Yattha pana sammutiggahaṇaṃ atthi, tattha vakkhāma.
在此善法境界内，没有所谓本质自性（sabhāvadhamma）。对于非本质自性者，仅此说过色法的分部、空相等标识，而关于色种子等因缘标识，乃至色的揭示空间、识的无性、止灭的入定，以及三种名个人缘规定等，没有说过色法的无常等相。虽未明说这些无常等三相，但因其无本质自性特性，自性坍塌（gahaṇa）成立，因此这三者称为三归类（三归30种）。如这里所述，因他处三苦法中皆无归类性，故谓无余尽的究竟把握同时也有相反的属实把握。有约定的归类时，则说明之。
Rūpanibbānakaṇḍo niṭṭhito. · 色与涅槃品结束。
Iti mohavicchedaniyā · 如此，在《断痴论》中，
Abhidhammamātikatthasaṃvaṇṇanāya · 于阿毗达摩论母义的阐释中，
Kusalattikasaṃvaṇṇanā niṭṭhitā. · 善三法的阐释结束。
Vedanāttikādivaṇṇanā受三法等的解释
Idāni kusalattikānantaraṃ vedanāttikādīnaṃ atthavaṇṇanā anuppattā, yasmā pana yvāyaṃ kusalattikassa –
现在善法境界之间的受等三苦含义解释尚未产生，因之前曾说过善法境界的——
‘‘Atthato bhūmibhedā ca, paccekaṃ sampayogato;
“义上地分，也即单独的相应性；
Uddesato ca dhammānaṃ, lakkhaṇādivibhāgato’’ti. –
以及法的指示和标识差别。”——
Ādinā mātikaṃ nikkhipitvā ‘‘kusalā tāva dhammā bhūmito catubbidhā honti kāmāvacarā…pe… lokuttarā’’tievamādinā vinicchayanayo vutto, so eva sesattikadukānampi yathāyogaṃ hoti. Yathā hi ettha, evaṃ ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā tāva dhammā bhūmito tividhā honti kāmāvacarā rūpāvacarā lokuttarā’’tiādinā anukkamena sabbattikadukānampi paṇḍitehi sakkā vinicchayanayaṃ sallakkhetuṃ, tasmā taṃ vitthāranayaṃ vajjetvā nikkhepakaṇḍe, atthuddhārakaṇḍe ca vuttānusārato nātisaṅkhepavitthāranayena vedanāttikādīnaṃ tikadukānaṃ –
因此把录表放入，谓“善法境界的地分有四种：欲界色界等……及出世间界”，如此说地分，亦适用于三苦之中。如这里所说，按“乐受相应的法地有三种，欲界色界出世界”等递进，诸善法境界皆可依智者归类标明。因此这详细阐述应视为列举归属，非过度详尽展开。根据所说录表、义理拓展，本注疏部分对于受等三苦的三归类亦可做简明展开——
Padatthā taṃsarūpā ca, navattabbavibhāgato;
以言语、字形等为载体，进行新旧分类划分适当。
Vinicchayo vijānīyo, tattha tattha yathārahaṃ.
此处须加以判别明了，各处依其相应之处如实解释。
Tattha vedanāttike padatthato tāva ‘‘sukhāya vedanāyā’’tiādīsu sukha-saddo sukhavedanāsukhamūlasukhārammaṇasukhahetusukhapaccayaṭṭhānaabyābajjhanibbānādīsu dissati. Ayaṃ hi ‘‘sukhassa ca pahānā’’tiādīsu (dī. ni. 1.232; dha. sa. 165; vibha. 594) sukhavedanāya dissati. ‘‘Sukho buddhānamuppādo’’tiādīsu (dha. pa. 194) sukhamūle. ‘‘Yasmā ca kho, mahāli, rūpaṃ sukhaṃ sukhānupatitaṃ sukhāvakkanta’’ntiādīsu (saṃ. ni. 3.60) sukhārammaṇe. ‘‘Sukhassetaṃ, bhikkhave, adhivacanaṃ, yadidaṃ puññānī’’tiādīsu (a. ni. 7.62; itivu. 22) sukhahetumhi. ‘‘Yāvañcidaṃ, bhikkhave, na sukaraṃ akkhānena pāpuṇituṃ, yāva sukhā saggā (ma. ni. 3.255). Na te sukhaṃ pajānanti, ye na passanti nandana’’nti (saṃ. ni. 1.11) ādīsu sukhapaccayaṭṭhāne. ‘‘Diṭṭhadhammasukhavihārā ete dhammā’’tiādīsu (ma. ni. 1.82) abyābajjhe. ‘‘Nibbānaṃ paramaṃ sukha’’ntiādīsu (dha. pa. 203-204; ma. ni. 215, 217) nibbāne. Idha panāyaṃ sukhavedanāyameva daṭṭhabbo.
在此，对于由感受而起的词义，如“关于快乐感受”等词，依序显现有关于快乐的音声、基于快乐感受的快乐根本、感官对象中促成快乐的缘起、由快乐所依止之物以及佛法中“灭尽”等意义。此即如“舍弃快乐”等语出（长部律藏一章二三二；法句经注一六五；毗婆沙五九四）针对快乐感受显现。如“快乐是佛陀们之发生”（法句经注一九四）指快乐之根本。如“尊者，色身乃为快乐、乐随、乐现”（增支部略注三章六十）指快乐之感官对象。如“比库们，此为称谓快乐，是此功德之因”（中部增支注七章六十二；伊提乌法二二）指快乐之因。如“比库们，尚无言语能触及的快乐，至天堂为乐”（中部增支注三章二五五）指快乐之所依住处。如“诸有此等快乐法之存在”（中部增支注一章八十二）指未生灭之快乐。又如“涅槃为极乐”（法句经二〇三至二〇四；中部增支二一五、二一七）指灭尽之乐。由此仅当观察快乐感受。
Vedanā-saddo ‘‘viditā vedanā uppajjantī’’tiādīsu (ma. ni. 3.208) vedayitasmiṃ yeva vattati. Dukkha-saddo dukkhavedanādukkhavatthudukkhārammaṇadukkhapaccayadukkhapaccayaṭṭhānādīsu dissati. Ayaṃ hi ‘‘dukkhassa ca pahānā’’tiādīsu (dī. ni. 1.232; dha. sa. 165; vibha. 594) dukkhavedanāyaṃ dissati. ‘‘Jātipi dukkhā’’tiādīsu (dī. ni. 2.387; vibha. 190) dukkhavatthusmiṃ. ‘‘Yasmā ca kho, mahāli, rūpaṃ dukkhaṃ dukkhānupatitaṃ dukkhāvakkanta’’ntiādīsu (saṃ. ni. 3.60) dukkhārammaṇe. ‘‘Dukkho pāpassa uccayo’’tiādīsu (dha. pa. 117) dukkhapaccaye. ‘‘Yāvañcidaṃ, bhikkhave, na sukaraṃ akkhānena pāpuṇituṃ, yāva dukkhā nirayā’’tiādīsu (ma. ni. 3.250) dukkhapaccayaṭṭhāne. Idha panāyaṃ dukkhavedanāyameva daṭṭhabbo.
感受词义如“已知感受生起”（中部增支注三章二〇八）仅限于感受者。苦词义显现于苦感受、苦之对象、苦感官所造作、苦之缘起及依止处等。如“舍弃苦”（长部律藏一章二三二；法句经注一六五；毗婆沙五九四）即指苦感受。如“乃至生苦”（长部律藏二章三八七；毗婆沙一九〇）属苦对象。如“尊者，色乃为苦，苦随，苦现”（增支部略注三章六十）属苦之感官对象。如“苦为恶之生起”（法句经注一一七）属苦之缘起。如“尚无言语可及之苦，至地狱苦苦”（中部增支注三章二五〇）属苦之所依住。由此仅应观察苦感受。
Vacanattho panettha – sukhayati sattaṃ, suṭṭhu vā khādati, khanati ca kāyacittābādhanti sukhā, kāyikacetasikānaṃ sukhasomanassānametaṃ adhivacanaṃ. Dukkhayatīti dukkhā, kāyikacetasikānaṃ dukkhadomanassānametaṃ adhivacanaṃ. Na dukkhā na sukhāti adukkhamasukhā, upekkhāyetaṃ adhivacanaṃ. Ma-kāro padasandhikaro. Evaṃ tīhi padehi pañcavidhāpi vedanā gahitā. Sabbāpi ārammaṇarasaṃ vediyanti anubhavantīti vedanā. Yo panāyaṃ tīsupi padesu sampayutta-saddo, tassattho – samaṃ pakārehi yuttāti sampayuttā, katarehi pakārehīti? ‘‘Atthi keci dhammā kehici dhammehi sahagatā sahajātā saṃsaṭṭhā ekuppādā ekanirodhā ekavatthukā ekārammaṇā’’ti (kathā. 473) evaṃ vuttehi imehi ekuppādatādīhi catūhi pakārehi. Ukkaṭṭhaniddeso cesa. Āruppe hi vināpi ekavatthukabhāvaṃ sampayogo labbhatīti. Sesaṃ vuttatthameva. Ayaṃ tāvettha padatthato vinicchayo.
词意在此——快乐谓身心安乐，身心众合之乐欢喜，此为其称谓；苦谓身心不安乐及不欢喜，此为其称谓；不苦不乐谓平等之心，此为其称谓。动词连词。如此，依三词共可涵括五种感受。众生于诸境中皆由此感受而生起体会，故名感受。若三词连用则名曰“合乎”，谓多因缘和合而得。若干法彼此调和，相生相成，且有同生共存，称为四种类别。简说即此。此外，无为处无合体故不复有同住相。以上即此处词义判别。
Taṃsarūpāti tassa padatthassa sarūpamattadassanato. Tattha sukhasahagataṃ kāyaviññāṇaṃ, somanassasahagatāni aṭṭhārasa kāmāvacaracittāni, paṭhamadutiyatatiyacatutthajjhānikāni catucattālīsa rūpāvacaralokuttaracittāni cāti tesaṭṭhi cittāni sukhāya vedanāya sampayuttā nāma . Tathā dukkhasahagataṃ kāyaviññāṇaṃ, dve domanassasahagatāni cāti tīṇi cittāni dukkhāya vedanāya sampayuttā nāma. Sesāni upekkhāsahagatāni pañcapaññāsa cittāni adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā nāma. Yathā ca cittānaṃ sukhādisampayogo, evaṃ taṃcittasampayuttānaṃ cetasikānampi. Na kevalañca ettheva, ito paresupi tikadukesu cittavaseneva taṃsampayuttacetasikānampi saṅgaho veditabbo . Yattha pana viseso hoti, tattha vakkhāma. Idha pana cetasikesu sappītikāni vedanāvajjitāni cha cetasikāni eva pañcahipi vedanāhi sampayuttāni, itarāni pana kāyikasukhadukkhavajjitāhi tīheva. Tesu ca pītivajjitā pañca yathāyogikā ceva moho ahirikaṃ anottappaṃ uddhaccaṃ thinaṃ middhañcāti ime ekādasa yathāyogaṃ tīhipi. Tatthāpi vitakkavicārā mahaggatalokuttarabhūtāya sukhāya eva, pīti pana sabbattha sukhāya eva, dosaissāmaccherakukkuccāni dukkhāya eva, vicikicchā upekkhāya eva, sesāni aṭṭhavīsatisomanassupekkhāhi eva vedanāhi sampayuttāni, tatthāpi karuṇāmuditā mahaggatabhūtāya sukhāya evāti ayaṃ viseso. Sesaṃ cittasampayogasadisaṃ. Ayaṃ sarūpato vinicchayo.
“如其形态”谓其词义之形态表现。其中心有随乐感受之身心识，乃十八种欲界感官心，第一至第四中共四十一种色界及无色界心，此六十六识属于与快乐感受相应者。复有随苦感受之身心识，二种不乐心，此三种意识属苦感受相关者。其余为随不苦不乐感受之五十五识，名为无苦乐之感受相应。又如心识随上述诸感受相应，心所（梵‘cetasika’）亦然。岂止于此，彼方所说三种苦乐心省知诸相应。当中尤有殊胜，如六种心所中属善之六，随感受而生。其中喜心随乐感受相应，为十一种有序之喜心：如无惰无羞无怖等。且思维与辨别则为色界超世间心所，随乐而起；喜悦则常随乐生；瞋恚、恚恼忧愁随苦而生；疑惑则随平静罣碍而起；其余二十八则依不同不苦不乐感受皆相应起。且慈悲与欢喜为大乘世间心所，皆随乐感受相应，然其余与心相合如前所说。此即词义形态判别。
Navattabbavibhāgatoti imasmiṃ tike sabbā vedanā sabbaṃ rūpaṃ nibbānaṃ sammutiyoti ime dhammā ‘‘sukhāya vedanāya sampayuttā’’ti vā ‘‘dukkhāya vedanāya sampayuttā’’ti vā ‘‘adukkhamasukhāya vedanāya sampayuttā’’ti vā na vattabbā. Na hi vedanā vedanāya sampayuttā hoti rūpādayo vā, tasmā ime imasmiṃ tike na labbhanti. Ayañca sappadesattiko hoti. Yathā cettha, evaṃ ito paresupi tikadukesu navattabbayojanā. Yaṃ yasmiñca na vuttaṃ atthi, tassa sappadesatā veditabbā. Ito paraṃ pana yattha asaṅgahitā dhammā honti, tattha tesaṃ vibhāgaṃ dassetvā ‘‘ime navattabbā’’ti ettakameva vakkhāma, tenassa sappadesatāpi ñātabbā. Yattha pana asaṅgahitā natthi, taṃ nippadesanti vakkhāma. Tena tattha navattabbābhāvopi viññātabbo. Sabbattha pana mātikaṃ anuddharitvāva padatthaṃ, taṃsarūpavibhāgañca vakkhāma. Ayaṃ navattabbavibhāgato vinicchayo.
“应当分别之”即此三类中诸感受皆非色身及诸色同属涅槃，因此说“随快乐感受相应”、“随苦感受相应”，或“随无苦无乐感受相应”者，不应当强加于一切感受。盖感受非色界诸根色界诸法，故这三类不遍在。此即字义之明显。譬如此处，如此他处三种苦乐分拨分别。未曾言及者，应知其字义。彼方而有不随属之法则示分之，“此为应当分别”，仅此而已。若无不相合法，则言为“不可分别”，则不可分别之处当知。若无应当分别则分别为无。总之，复归表略记字义形态分别。此即应当分别之判别结论。
Vedanāttikaṃ niṭṭhitaṃ. · 受三法已完毕。
Vipākattike aññamaññavisiṭṭhānaṃ kusalākusalānaṃ pākāti vipākā, vipakkabhāvamāpannānaṃ arūpadhammānametaṃ adhivacanaṃ. Kiñcāpi arūpadhammā viya rūpadhammāpi kammasamuṭṭhānā atthi, anārammaṇattā pana te kammasarikkhakā na hontīti sārammaṇā arūpadhammāva kammasarikkhattā vipākāti vuttā bījasarikkhakaṃ phalaṃ viya. Yathā hi sālibījato nikkhantasīsameva sāliphalanti vuccati, na aṅkurādīni, tāni pana ‘‘sālijātāni, sālinibbattāni cā’’ti vuccanti, evaṃ kammasadisā arūpadhammāva ‘‘vipākā’’ti vuccanti, rūpadhammā pana kammajā ‘‘upādinnā’’ti vuccanti. Vipākadhammadhammāti vipākasabhāvā dhammā. Yathā hi jātijarāsabhāvā sattā ‘‘jātidhammā jarādhammā’’ti vuccanti, evaṃ vipākajanakaṭṭhena vipākasabhāvā vipākapakatikā dhammāti attho. Tatiyapadaṃ ubhayasabhāvapaṭikkhepavasena vuttaṃ, ayaṃ padattho.
在果报事上，彼此差别最殊胜者，即善恶业成熟的果报，称为果报。具果报性质者，此为无色法之名称。虽说某些无色法如色法因业而生，然因缺乏缘境，故非业的种子收受者，因此无所感触，因而称为无色法并业的果报，如同种子收者是果实，稻谷收获时称作稻米，而不是种子或幼苗，亦如是。故业类似及无色法称为果报，色法则称为业所生。所谓果报法，即是具果报性质的法。正如有生老死的众生谓之生法、老法，依此，具果报性质者，即名为有果报性质的果报法。第三句以排除表示两者兼有之理，此为该词意。
Tattha catūsu bhūmīsu chattiṃsa vipākacittāni vipākā nāma, tathā ekavīsati kusalāni, dvādasa akusalāni cāti tettiṃsa vipākadhammadhammā nāma, tīsu bhūmīsu vīsati kiriyacittāni, sabbañca rūpaṃ, nibbānañcāti ime nevavipākanavipākadhammadhammā nāma. Cetasikesu pana cuddasa akusalā vipākadhammadhammā eva, viratiyo siyā vipākā, siyā vipākadhammadhammā, tadavasesā pana siyā vipākā, siyā vipākadhammadhammā, siyā nevavipākanavipākadhammadhammāti cittaṃ viya tividhā hontīti ayaṃ viseso, sesaṃ cittasamaṃ, idañca nippadesattikanti veditabbaṃ.
据此，在四种基础上共含三十五种果报心，称为果报。又有二十一种善法，十二种不善法，此三十五种名为具果报性质的法。在三种基础上有二十种业心，及一切色法和涅槃法，这些既不为果报，亦不具果报性质的法称为非果报非具果报性质的法。在心法中，只有十五种不善的果报法，有所谓休止即是果报，具果报性质。其他余余的也是果报，亦具果报性质，又有不为果报也不具果报性质的种类。谓心法有三类，此为其特别之义，余余与心等，故当分别了知。
Vipākattikaṃ niṭṭhitaṃ. · 果报三法已完毕。
Ārammaṇakaraṇavasena taṇhādiṭṭhīhi upetena kammunā ādinnā phalabhāvena gahitāti upādinnā, ārammaṇabhāvaṃ upagantvā upādānasambandhena upādānānaṃ hitāti upādāniyā, upādānassa ārammaṇapaccayabhūtānametaṃ adhivacanaṃ. Upādinnā ca te upādāniyā cāti upādinnupādāniyā, sāsavakammanibbattānaṃ rūpārūpadhammānametaṃ adhivacanaṃ. Iminā nayena sesapadadvayepi paṭisedhasahito attho veditabbo.
其中有二十三种属于世间的果报心，有九种业因聚集名为执取执著。剩余的世间心和不造作类业形态的名为非执取执著。超世间的心——涅槃即是非执非执著。即使断尽染污者之执着蕴，佛长老等称为本师者，皆存在对他人执着之缘，但成道得果及涅槃者，如蜜蜂连日获得花粉，依然无执着，亦如是。亦有无染污亦无浊染者同理。在心法中，有善的非执取非执著，如悲喜心，亦有执取执著，亦有休止亦谓非执取执著，并且三类皆有，是故分别此义。谓之执取执著类。
Tattha dvattiṃsa lokiyavipākacittāni, nava kammajakalāpā ca upādinnupādāniyā nāma. Avasesalokiyacittāni ceva akammajarūpakalāpā ca anupādinnupādāniyā nāma. Lokuttaracittanibbānāni anupādinnaanupādāniyā nāma. Kiñcāpi khīṇāsavānaṃ upādānakkhandhā ‘‘amhākaṃ mātulatthero’’tiādinā vadantānaṃ paresaṃ upādānassa ārammaṇapaccayā honti, maggaphalanibbānāni pana divasaṃ santattaayoguḷo viya makkhikāhi tejussadattā upādānehi anupādinnāneva. Asaṃkiliṭṭhaasaṃkilesikesupi eseva nayo. Cetasikesu pana kusalā anupādinnupādāniyā eva, karuṇāmuditā siyā upādinnupādāniyā, siyā anupādinnupādāniyā viratiyo pana siyā anupādinnupādāniyā, siyā anupādinnaanupādāniyā, sesā cittaṃ viya tividhā honti, idañca nippadesattikanti veditabbaṃ. Upādinnupādāniyattikaṃ.
「染污」即妨碍、搅乱之意。与染污缘起相关称之为「有染污」，亦称「染污混染」。发起自身之缘起行蕴歧转染污者称作染污者，彼之缘起执著故称此词。称为染污者及染污境者，即为染污附着缘起者。此复合词二字，应如从前释义一般理解。
Saṃkilesetīti saṃkileso, vibādhati upatāpetīti attho. Saṃkilesena sampayuttā saṃkiliṭṭhā, saṃkilesasahagatāti attho. Attānaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattanena saṃkilesaṃ arahanti, saṃkilese vā niyuttā tassa ārammaṇabhāvaṃ anatikkamanatoti saṃkilesikā, saṃkilesassa ārammaṇapaccayabhūtānametaṃ adhivacanaṃ. Saṃkiliṭṭhā ca te saṃkilesikā cāti saṃkiliṭṭhasaṃkilesikā. Sesapadadvayaṃ purimattike vuttanayeneva veditabbaṃ.
有十二种不善心起，称为染污及染污所染者。余余世间心及所有色法，称为无染污及无染污所染者。超世间心及涅槃称为无染污且无混染者。心法中，亦有不善染污及染污染者，如悲喜等为无染污及无染污所染，又有余善分别存在，为染污或无染污及无混染者，共三类，亦应分别知。谓之染污及其对境。
Tattha dvādasa akusalacittuppādā saṃkiliṭṭhasaṃkilesikā nāma. Sesalokiyacittāni ceva sabbaṃ rūpañca asaṃkiliṭṭhasaṃkilesikā nāma. Lokuttaracittāni, nibbānañca asaṃkiliṭṭhaasaṃkilesikā nāma. Cetasikesu pana akusalā saṃkiliṭṭhasaṃkilesikāva, karuṇāmuditā asaṃkiliṭṭhaasaṃkilesikāva, sesakusalābyākatā siyā saṃkiliṭṭhasaṃkilesikā, siyā asaṃkiliṭṭhasaṃkilesikā, siyā asaṃkiliṭṭhaasaṃkilesikāti tidhāpi honti, idañca nippadesattikaṃ. Saṃkiliṭṭhasaṃkilesikattikaṃ.
其中，十二不善心生起称为「被染污且能染污者」。其余世间心以及一切色法称为「未被染污但能被染污者」。出世间心与涅槃称为「未被染污且不能被染污者」。在心所中，不善心所唯属「被染污且能染污者」；悲与喜唯属「未被染污且不能被染污者」；其余善与无记心所则三者皆有可能——或为「被染污且能染污者」，或为「未被染污但能被染污者」，或为「未被染污且不能被染污者」——此为无别分之三法类。被染污-能染污三法类竟。
Sampayogavasena vattamānena saha vitakkena savitakkā, tathā saha vicārena savicārā, savitakkā ca te savicārā cāti savitakkasavicārā. Ubhayarahitā avitakkaavicārā. Vitakkavicāresu vicārova mattā pamāṇametesanti vicāramattā, vicārato uttariṃ vitakkena saddhiṃ sampayogaṃ na gacchantīti attho. Avitakkā ca te vicāramattā cāti avitakkavicāramattā.
所谓有分别念，是指与当下所起的念相应的思虑（vitakka），称为有分别的念；与思虑相应的思维（vicāra），称为有思维的念。有分别念与有思维念合称为“有分别有思维”的念。没有任何分别和思维的念，则称为“无分别无思维”的念。在有分别与有思维之念中，思维只是度量上的称谓，即“思维度量”，并不意味着思维必定与思虑连结融合。同时无分别念纯属思维度量，故名无分别思维度量。
Tattha dvipañcaviññāṇavajjitakāmāvacaracittāni ceva ekādasa mahaggatalokuttarapaṭhamajjhānikacittāni ca taṃsampayuttesu vitakkavicāre ṭhapetvā sesā ca savitakkasavicārā nāma. Tesu vitakko ekādasa dutiyajjhānikamahaggatalokuttarāni ca taṃsampayuttesu vicāraṃ ṭhapetvā sesā ca avitakkavicāramattā nāma. Dutiyajjhānikesu vicāro, sesā pañcacattālīsa mahaggatalokuttaracittāni, dvipañcaviññāṇāni, taṃsampayuttā ca sabbañca rūpaṃ, nibbānañca avitakkaavicārā nāma. Apica kusalacetasikā savitakkasavicārāva, vitakko avitakkavicāramattova, vicāro pana dutiyajjhānikesu siyā avitakkaavicāro, savitakkacittesu siyā na vattabbo, avasesā pana sabbe cetasikā dhammā tidhāpi honti. Imasmiṃ pana tike vitakkasahajāto vicārova na vattabbo. Vitakkattikaṃ.
此中，经验两执五识不净欲等心，是合于十一种大欲界、天界及初禅意的思虑和思维而成的残余，称作“余者有分别有思维”。在这些思虑当中，有十一种大欲界、第二禅意与天界思维相应的思维和残余，称为“余者无分别思维度量”。第二禅意的思维即为四十一种大欲界、五识相应的种种形态、以及涅槃，都属于无分别思维范畴。此外，善法心与有分别有思维相似，其思虑对应无分别思维度量，第二禅意中思维则为无分别思维。总的来说，有分别念中不应有思维，唯剩余心制合一切心法皆可分三类。这里所说的三种同源于有分别念的思维，不可视为思虑。此为有分别念的本质。
Pītiyā saha ekuppādādibhāvaṃ gatāti pītisahagatā, pītisampayuttāti attho. Sesapadadvayepi eseva nayo. Upekkhāti cettha adukkhamasukhā vedanā vuttā. Sā hi sukhadukkhākārappavattiṃ upekkhati majjhattākārasaṇṭhitattā tenākārena pavattatīti upekkhā. Iti vedanāttikato padadvayameva gahetvā nippītikasukhassa sappītikasukhato visesadassanavasena ayaṃ tiko vutto.
所谓“随喜生起”，谓随乐喜而生，称为“带喜乐的随喜”。同理，残余和分二也皆属此类。这里的“舍”，指无苦与乐的感受，因其处于中间状态，自成此境，故名舍。就感受而言，按两分法讲，是由不乐不苦中立，伴随乐苦感受的特征而成，此即所谓三种感受的划分依据。
Tattha pīti pañcavidhā khuddikā khaṇikā okkantikā ubbegā pharaṇāti. Tattha khuddikā pīti sarīre lomahaṃsanamattameva kātuṃ sakkoti. Khaṇikā pīti khaṇe khaṇe vijjuppādasadisā hoti. Okkantikā pīti samuddatīraṃ vīci viya kāyaṃ okkamitvā okkamitvā bhijjati. Ubbegā pīti balavatī hoti kāyaṃ uddhaggaṃ katvā ākāse laṅghāpanappamāṇappattā. Pharaṇāya pītiyā pana uppannāya sakalasarīraṃ dhamitvā pūritavatthi viya, mahatā udakoghena pakkhandapabbatakucchi viya ca anuparipphuṭaṃ hoti. Tattha pharaṇā rūpāvacaralokuttarāva, sesā kāmāvacarāva.
其中心喜乐分为五种：微细、瞬间、溢出、强烈、波动。其中微细喜乐，仅能使身体起略似毛竖的反应。瞬间喜乐，是瞬时而现的生起。溢出喜乐，如同洪水漫岸，身体被波浪反复浸没。强烈喜乐，能使身体高昂，有起跳于空的趋势。波动喜乐，则如大水流压乡土、覆山崩散般，充满全身。波动喜乐现象上归属于色界，其他则属于欲界。
Sukhaṃ pana kāyikaṃ, cetasikañceti duvidhaṃ hoti. Satipi ca nesaṃ katthaci avippayoge iṭṭhārammaṇapaṭilābhatuṭṭhi pīti, paṭiladdharasānubhavanaṃ sukhaṃ. Yattha pīti, tattha sukhaṃ. Yattha sukhaṃ, tattha na niyamato pīti. Saṅkhārakkhandhasaṅgahitā pīti, vedanākkhandhasaṅgahitaṃ sukhaṃ. Kantārakhinnassa vanantodakadassanasavanesu viya pīti, vanacchāyāpavesanaudakaparibhogesu viya sukhaṃ. Tasmiṃ tasmiṃ samaye pākaṭabhāvato cetaṃ vuttanti veditabbaṃ.
快乐可分为身乐与心乐两类。有时二者各自独立，心乐是由无彼此干扰的随喜所生，也是一种获得理想成就的喜悦体验。凡有喜乐，必有快乐；但有快乐时不一定总生起喜乐。喜乐是一种集合于行蕴的心法，而快乐则聚集于感受蕴。此如砍伐树木，伫立于无遮障的森林之中，喜乐如林荫，快乐似凉水的滋润，二者不可混淆。于特定时间点，心中明显生起喜乐时，必能觉知。
Tattha sukhasahagatā, upekkhāsahagatā ca vedanāttike vuttāva, sukhasahagataṃ pana kāyaviññāṇaṃ, mahaggatalokuttaracatutthajjhānikacitte ca vajjetvā sesā pītisahagatā nāma, tattha pīti na pītisahagatā, sukhasahagatāva hoti , sukhaṃ pana pītisahagataṃ nāma siyā na pītisukhasahagatā. Imasmiṃ tike dve domanassasahagatacittuppādā, dukkhasahagataṃ kāyaviññāṇaṃ, rūpaṃ, nibbānañca navattabbā. Cetasikesu pana pīti sukhasahagatāva, vicikicchā upekkhāsahagatāva, lobhadiṭṭhimānā, pañcavīsati kusalābyākatā ca tidhāpi honti, cetasikasukhaṃ siyā pītisahagataṃ, paṭhamadutiyatatiyajjhānikesu catutthajjhānikesu siyā navattabbaṃ, kāyikaṃ pana sukhaṃ dukkhaṃ domanassaṃ sabbā ca upekkhā doso issā macchariyaṃ kukkuccañca navattabbāva, sesā sattarasa dhammā siyā tidhāpi honti navattabbāpi. Sesaṃ suviññeyyameva. Pītittikaṃ.
在此所说的快乐，既有随喜乐相应者，亦有随舍相应者。如身识随快乐而起，则属大欲界、天界及第四禅意的残余，称为“余者随喜乐”。而随快乐者并非必随喜乐者；相反，快乐响随喜乐未必俱存。有苦或不苦苦相随的心识，色法，及涅槃等皆非此范畴。并且，在心法中，存在随喜乐、随舍、贪著见等三种状态，并且还可分为二十五种善法。喜乐为心乐，分别为随喜、怀疑和定顺状态。此三状态与善法、苦恼、瞋恨、嫉妒等七十七种诸法相关联，皆须详细分辨。因缘关系极为复杂细微。此为“喜乐性质”的道理。
Dassanenāti sotāpattimaggena. So hi paṭhamaṃ nibbānadassanato ‘‘dassana’’nti vutto. Gotrabhu pana kiñcāpi paṭhamataraṃ passati, yathā pana rañño santikaṃ kenacideva karaṇīyena āgato puriso dūratova rathikāya carantaṃ hatthikkhandhagataṃ rājānaṃ disvāpi ‘‘diṭṭho te rājā’’ti puṭṭho disvāpi kātabbakiccassa akatattā ‘‘na passāmī’’ti vadati, evameva nibbānaṃ disvā kattabbassa kilesappahānassa abhāvā ‘‘dassana’’nti na vuccati. Taṃ hi ñāṇaṃ maggassa āvajjanaṭṭhāne tiṭṭhati. Bhāvanāyāti sesamaggattayena. Sesamaggattayaṃ hi paṭhamamaggena diṭṭhasmiṃyeva dhamme bhāvanāvasena uppajjati, adiṭṭhapubbaṃ kañci na passati, tasmā ‘‘bhāvanā’’ti vuccati. Tatiyapadaṃ ubhayapaṭikkhepavasena vuttaṃ.
“见”（Dassana）是指得入初果果道的慧见。因初证涅槃的见解，故称为“见”。但对于世间上稍微浅近之见，譬如：有人来到国王近前，从远处见到国王骑在大象背上，尽管看见了，却说“我已见国王”，以后却又说“我没有看到该做的事”，此便是虽见，然无可作之事，故不名为“见”。此种见是果道觉知上的基础。至于“修习”（Bhāvanā）是指余者根基得道后续行修持。余者根基是指初果道成熟后，得见之法而生修习，由于不能够见到之前所未见之法，故称为“修习”。第三句以双重排除法说明。
Tattha cattāro diṭṭhigatasampayuttacittuppādā, vicikicchāsahagato cāti pañca dassanena pahātabbāva, uddhaccasahagato bhāvanāya eva pahātabbo, avasesā cha akusalacittuppādā apāyahetubhāvena pavattito, appavattito ca siyā dassanenapahātabbā, siyā bhāvanāyapahātabbā, akusalavajjitā pana sabbe cittuppādā, rūpaṃ, nibbānañca nevadassanenanabhāvanāyapahātabbā. Cetasikesu pana diṭṭhi vicikicchā issā macchariyaṃ kukkuccaṃ dassanenapahātabbāva, sesā akusalā siyā dassanenapahātabbā, siyā bhāvanāyapahātabbāti tijātikā terasavidhā honti, vuttāvasesā nevadassanenanabhāvanāyapahātabbāva. Yaṃ pana ‘‘sotāpattimaggañāṇena abhisaṅkhāraviññāṇassa nirodhena satta bhave ṭhapetvā anamatagge saṃsāre ye uppajjeyyuṃ nāmañca rūpañca, etthete nirujjhantī’’tiādinā (cūḷani. ajitamāṇavapucchāniddesa 6) nayena kusalābyākatānampi pahānaṃ anuññātaṃ, taṃ tesaṃ maggānaṃ abhāvitattā ye uppajjeyyuṃ, te upanissayapaccayānaṃ kilesānaṃ pahīnattā pahīnāti imaṃ pariyāyaṃ sandhāya vuttaṃ, idañca nippadesattikaṃ. Dassanenapahātabbattikaṃ.
此中说有四种随见嗜好而起的心，是约见境生起：怀疑之心并心生疑惑者，共说五种应当弃除的“见”。对意气生起的修习者，也应当舍弃。剩余六种不善心行，是因导致恶趣而起，或不恶趣，或是缘“见”“修习”所应舍者皆为不善心行。对色法与涅槃法既不因见也不因修习而舍弃。在心法中，见、疑、嗔恚、嫉妒、怀恨、忧恼是因见而应舍，余余不善则为见所应舍，亦为修习应舍，此三种分类共十三种，最后遗漏的说既不因见也不因修习而舍。如“小本问答集·第六则”所云：以初证入流智，止尽造作识，断七处生死，名为不生无始轮回。有慧行之善根未除，因果道断相失，则生之法皆已灭者，是谓“断尽”。因此若生乘缘之烦恼已除，则称此法断之义也。此断者即“见所应舍”的论语，且有下解。
Dassanena pahātabbo hetu etesanti dassanenapahātabbahetukā. Dutiyapadepi eseva nayo. Tatiyapade pana nevadassanenanabhāvanāyapahātabbo hetu etesanti evamatthaṃ aggahetvā nevadassanenanabhāvanāya pahātabbo hetu etesaṃ atthīti evamattho gahetabbo. Itarathā hi ahetukānaṃ aggahaṇaṃ bhaveyya. Hetu eva hi tesaṃ natthi, yo dassanabhāvanāhi pahātabbo siyā. Sahetukesupi hetuvajjānaṃ pahānaṃ āpajjati, na hetūnaṃ. Hetuyeva hi etesaṃ nevadassanenanabhāvanāyapahātabboti vutto, na te dhammā. Ubhayampi cetaṃ anadhippetaṃ, tasmā vuttanayena attho gahetabbo. Ito paraṃ sabbo vinicchayo anantarattikasadisova. Kevalaṃ cetasikesu vicikicchuddhaccasampayutto moho dassanabhāvanāhi pahātabbahetukesu na pavisati sahajātassa aññassa hetuno abhāvā, nevadassanenanabhāvanāyapahātabbahetukesu pana pavisati. Lobhadosamūlacittesu pana hetūsu moho lobhena ceva dosena ca sahetuko, lobhadosā ca mohenevāti ime pahātabbahetukapade paviṭṭhāti ayaṃ viseso, sesaṃ tādisamevāti. Dassanenapahātabbahetukattikaṃ.
论见所应舍之因，有三意：第一为见之因，是见所应舍因；第二为不因见而舍之因；第三是因非见修习而舍之因。诸舍之因宜依理取用，否则诸舍之因不可成。因的确为见所应舍及修习所应舍因。因缘已灭，不应舍者，非因也。二者心意皆未达理，故当依据言义取正理。其后诸舍判断，实为即时之真判断。唯心行中疑惑忧愁之类杂染习气，非由见而应舍，即由其他因而舍。贪嗔心中有疑虑者何嘅读论见所应舍因时生此辨，故特出此义。余悉如是。此谓见所应舍因之详细分类。
Kammakilesehi ācīyatīti ācayo, paṭisandhicutigatipavattisaṅkhātānaṃ upādinnakkhandhānametaṃ adhivacanaṃ. Tassa kāraṇaṃ hutvā nipphādanabhāvena taṃ ācayaṃ gacchanti, yassa vā pavattanti, taṃ puggalaṃ yathāvuttameva ācayaṃ gamentīti ācayagāmino. Tato eva ācayasaṅkhātā cayā apetattā nibbānaṃ apetaṃ cayāti apacayo, taṃ ārammaṇaṃ katvā pavattanato apacayaṃ gacchantīti apacayagāmino. Apica pākāraṃ iṭṭhakavaḍḍhakī viya pavattaṃ ācinantā gacchantīti ācayagāmino. Teneva vaḍḍhakinā citaṃ citaṃ viddhaṃsayamāno puriso viya tadeva pavattaṃ apacinantā gacchantīti apacayagāmino. Tatiyapadaṃ ubhayapaṭikkhepena vuttaṃ.
“根所摄着之堆”（Ācaya）者，意指因缘所集而生起，行于因缘的取堆。因缘尽除而生息即断灭此堆，若仍起则谓有此堆，而施行此堆的行为者，称为“取堆施行者”。此取堆若熄灭即灭度，未熄灭则未度。此取堆如火堆，似火势扩大者，火势熄灭则火灭。第三句也遵循双重排除理说。
Tattha lokiyakusalākusalāni ācayagāmino nāma, cattāri maggāni apacayagāmino nāma , sabbāni vipākaphalakiriyāni, rūpaṃ, nibbānañca nevaācayagāmino na apacayagāmino nāma. Cetasikesu pana akusalā ācayagāmino eva, karuṇā muditā siyā ācayagāmino, siyā nevācayagāmino na apacayagāmino nāma, sesā tidhāpi honti, idañca nippadesattikaṃ. Ācayagāmittikaṃ.
于此所说指世俗善恶及取堆施行者四法，彼四法常为果报缘，色法及涅槃法既非法堆施行者，故非取堆施行者。心法中唯有不善之取堆施行者，且包含慈悲及欢喜者称为取堆施行者，不含为非取堆施行者，合计三类，已有详细归纳。
Tīsu sikkhāsu jātā, sattannaṃ vā sekhānaṃ etetipi sekhā, apariyositasikkhattā sayameva sikkhantītipi sekhā. Upari sikkhitabbābhāvato na sekhāti asekhā, vuddhippattā vā sekhātipi asekhā. Tatiyapadaṃ ubhayapaṭikkhepena vuttaṃ.
身在三种修习阶段者，有十七位须为学习比库，意指未终止其修习之人。未修者非学习人，已得增长或成熟者，亦非学习人。第三句以双重排除之理说出。
Tattha cattāri lokuttarakusalāni, heṭṭhimāni ca tīṇi sāmaññaphalānīti satta sekhā nāma, arahattaphalaṃ asekhā nāma, lokiyacittāni, rūpaṃ, nibbānañca nevasekhā nāsekhā nāma. Cetasikesu pana akusalā ca appamaññā ca nevasekhā nāsekhā eva, sesā tidhāpi honti, idañca nippadesattikaṃ. Sekhattikaṃ.
此中有四种世间出世间的善法，其中下位者有三种，称为三种共通的果报，七种称为修习者；阿拉汉果则称为非修习者。世俗之心即有色法和涅槃，其非非修习即称非修习。唯心法中不善和无量者也是非修习非非修习，余下的亦分三类，此为分别界，[称为]修习界。
Samantato khaṇḍitattā appamattakaṃ parittanti vuccati ‘‘parittaṃ gomayapiṇḍa’’nti (saṃ. ni. 3.96) ādīsu viya. Kāmāvacaradhammā hi appānubhāvatāya parittā viyāti parittā. Kilesavikkhambhanasamatthatāya, mahantavipulaphalatāya, dīghasantānatāya ca mahantabhāvaṃ gatā, mahantehi vā uḷāracchandavīriyacittapaññehi gatā paṭipannātipi mahaggatā. Pamāṇakarā dhammā rāgādayo pamāṇaṃ nāma, ārammaṇato vā sampayogato vā natthi etesaṃ pamāṇaṃ, pamāṇassa ca paṭipakkhāti appamāṇā.
处处皆由细分而不粗放，称为狭窄，犹如“狭窄的牛乳饭”之类的比喻。欲望行为法因感受不足称为狭窄。因禀性堵塞状态、广大广大成熟之功德以及长久成就，乃至虽由广大恣意强力智慧之人所践行，却已成为宏大之法。衡量法中，如痴爱等谓之量度，依着缘起或接合则无此量度，量度自有其对立，谓为无量。
Tattha catupaññāsa kāmāvacaracittāni, rūpañca parittā nāma, sattavīsati rūpārūpāvacaracittāni mahaggatā nāma, lokuttaracittāni, nibbānañca appamāṇā nāma. Cetasikesu pana akusalā parittā eva, appamaññā parittamahaggatā eva, viratiyo parittaappamāṇā eva, sesā tidhāpi honti, idañca nippadesattikaṃ. Parittattikaṃ.
此有四十五种欲界行为心和色界之狭窄，二十七种色非色界行为心成广大，世间外心与涅槃称为无量。唯心法中的不善为狭窄，无量者则为广大，无欲者狭窄至无量，余下亦分三类，此为分别法中狭窄法。
Parittaṃ ārammaṇaṃ etesanti parittārammaṇā. Sesapadadvayepi eseva nayo. Sayaṃ parittā vā hontu mahaggatā vā, parittādidhamme ārabbha pavattā tadārammaṇāti vuccanti.
狭窄乃是由对象之狭窄而成。余法亦同此理。自性为狭窄或广大者，是以由狭窄之法起始展开，此谓为对象。
Tattha tevīsati kāmāvacaravipākā, kiriyāmanodhātuahetukajavanañca parittārammaṇāva, viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanakusalavipākakiriyāni mahaggatārammaṇāva, aṭṭha lokuttaracittāni appamāṇārammaṇāva, akusalacittāni ca aṭṭha ñāṇavippayuttajavanāni ca siyā parittārammaṇā, siyā mahaggatārammaṇā, siyā navattabbārammaṇatāya na vattabbā, na kadāci appamāṇārammaṇā, aṭṭha ñāṇasampayuttakāmāvacarajavanāni, abhiññā, manodvārāvajjanañcāti ekādasa tidhāpi honti navattabbāpi. Tesu ca kusalāni pañca arahattamaggaphalavajjitasabbārammaṇāni. Tatthāpi taṃtaṃsekhānameva yathāsakaṃ maggaphalāni ārammaṇāni honti, kiriyāni cha sabbathāpi sabbārammaṇāni, abhiññāvajjitarūpāvacarāni ceva cha ākāsānañcāyatanaākiñcaññāyatanacittāni ca niyamena paññattārammaṇatāya, rūpanibbānānañca anārammaṇatāya sabbathā navattabbāti. Cetasikesu pana akusalā akusalacittasadisāva, viratiyo siyā parittārammaṇā, siyā appamāṇārammaṇā, karuṇāmuditā navattabbāva, sesā tidhāpi honti siyā navattabbāti. Sesaṃ suviññeyyameva. Parittārammaṇattikaṃ.
此有三十三种欲界行之果报，因诸行为和本根缘起，属狭窄对象；识界中的六处根识、分别识界、识别界之善报行为亦属广大对象；八种出世心和涅槃无量者属无量对象。再有不善心及八种识知识果断及行为者，或属狭窄对象，或属广大对象，或不应属无量对象，绝无属无量对象的情况。八种识识与欲界行为、三种超知觉、出入心门行为等共有十一个分类为不应属无量。其间有五种善法是断除阿拉汉道果之非道理所坏一切对象。即使如此，唯此修习者名义下如其道果的对象与行为一切常具，及超知觉所破法色心及空无所有之识随惯成定，而色界涅槃无对象，皆不属于不应属无量之法。唯心中不善者如不善心，离欲等，皆属狭窄及无量者，与慈、喜相类为不应属无量者，余类亦如此，故其余理应明了。此名为狭窄对象理。
Hīnāti lāmakā, akusalā dhammā. Hīnapaṇītānaṃ majjhe bhavāti majjhimā, avasesā tebhūmakā rūpārūpadhammāva. Uttamaṭṭhena, atappakaṭṭhena ca paṇītā, lokuttaracittanibbānāni. Cetasikesu pana akusalā hīnāva, karuṇāmuditā majjhimāva, sesakusalābyākatā majjhimapaṇītāva, sesā tidhāpi honti, idañca nippadesattikaṃ. Sesaṃ suviññeyyameva. Hīnattikaṃ.
下劣者为低劣及不善法。低劣所生者居于中间，余属三种领域的色非色法。上等者为热心坚固者，属于出世心与涅槃。唯心法中不善属于下等，慈喜属中等，余善法包括中等高级，所有余类亦如此，此为分别界中，理应明了。此即下劣理。
‘‘Hitasukhāvahā me bhavissantī’’ti evaṃ āsīsitāpi tathā abhāvato, asubhādīsuyeva subhantiādiviparītappavattito ca micchā sabhāvāti micchattā, vipākadāne sati khandhabhedānantarameva vipākadānato niyatā, micchattā ca te niyatā cāti micchattaniyatā. Vuttaviparītena atthena sammā sabhāvāti sammattā, sammattā ca te niyatā cāti sammattaniyatā. Ubhayathāpi na niyatāti aniyatā.
“‘我的存在生起于利益和安乐’此虽如是，但由于不存在，乃是邪恶等所逆转，亦即以善利益为相反而转动的，于是属于错误之本性。于果报产生时，基于五蕴破坏之间的际断而得果，果报固定，故谓之固定的错误。又以相反的教诲为正因，谓之正本质，即正本行，正本果常存。故两者皆非固定，乃是不固定。
Ānantarikabhāvena pavattiyaṃ siyā micchattaniyatā, aññathā pavattiyaṃ siyā aniyatā. Ahetukaakiriyanatthikadiṭṭhīsu hi aññatarā diṭṭhi yassa niyatā, taṃ buddhasatampi vibodhetuṃ na sakkoti. Yena ca anantare eva attabhāve phaladānato ānantarikesu mātughātakapitughātakaarahantaghātakasaṅghabhedakalohituppādakasaṅkhātesu pañcasu kammesu ekampi kammaṃ paṭighacittena kataṃ hoti, so sineruppamāṇepi suvaṇṇathūpe katvā sakalacakkavāḷaṃ pūretvā nisinnasambuddhappamukhaṃ saṅghaṃ yāvajīvaṃ catūhi paccayehi upaṭṭhahitvāpi tena kusalena ānantarikassa vipākaṃ paṭibāhituṃ na sakkoti, ānantarikena pana adhikena ānantarikaṃ paṭibāhati, tasmā niyatamicchādiṭṭhi ānantarikā ca maggaphalānaṃ, mahaggatānañca paṭibāhakatāya anantarameva niraye vipākadānato micchattaniyatā ca jātā, cattāro pana maggā sammattaniyatā nāma, sesacittarūpanibbānāni aniyatā nāma. Cetasikesu pana moho ahirikaṃ anottappaṃ uddhaccaṃ lobho diṭṭhi doso thinaṃ middhanti ime nava siyā micchattaniyatā, siyā aniyatā, sesaakusalā, karuṇā, muditā ca aniyatā eva, sesakusalābyākatā siyā sammattaniyatā, siyā aniyatā, tijātikā pana tidhāpi honti, idañca nippadesattikanti. Micchattattikaṃ.
从间断的状态来看，如若生起则称为固定错误，若非如此生起则称为不固定。于无因无果、无为法见中，某一见若是固定，无论佛陀亦不能令其觉悟。若于彼时果报快速生起，比如母婴杀、父婴杀、阿拉汉杀害、僧团破坏、争执纷争这些所造的五业之一，哪怕建起如金佛塔般宏伟、遍满一切世界，坐于圆满觉者之前，终生守护僧团四大根本，亦不能以善业阻断即时果报，但即时果报往往生起于稍大于即时者，故因固定错误见产生即时的道果果报、较大果报于地狱果报时生，称固定错误。四种道名为固定正确，余余余余诸心识涅槃名为不固定。于心绪中无明、无耻、无怖、掉举、贪欲、见、嗔恨、昏沉、懈怠这九种为固定错误或不固定，余余善心如慈、喜乐等属不固定；余余善心分别存在可为固定或不固定，三世间亦有三种，此即称为错误本质。
Nibbānaṃ maggati, kilese vā mārento gacchatīti maggo, ariyamaggo, so ārammaṇametesanti maggārammaṇā. Lokiyo aṭṭhaṅgikopi maggo paccayaṭṭhena etesaṃ hetūti maggahetukā, maggasampayuttā dhammā. Magge vā hetūti maggahetū, alobhādayo. Te etesaṃ hetūti maggahetukā. Sammādiṭṭhi sayaṃ maggo ceva hetu ca, iti maggabhūto hetu etesanti maggahetukā, lokuttarāva . Abhibhavitvā pavattanaṭṭhena maggo adhipati ārammaṇabhūto, sahajāto vā etesanti maggādhipatino, tadubhayaṃ.
涅槃是道果，惑乱者往生于其中，道为圣道，是道之所依。世间之八正道，条件彼前为缘，谓之缘法；集聚共作之法谓缘起。或谓起之法为缘，因为它是因，诸无贪等视为缘因，此类皆称缘因。正见自身即道因，道为集因，属于超世间层面。由其统领而行，基于发动时被称做道的统御者，亦称与生俱来。以上两者即为道之统御者。
Tattha rūpāvacaracatutthajjhānakusalakiriyā ca abhiññābhūtā, manodvārāvajjanañca siyā maggārammaṇā, siyā navattabbā, ariyānaṃ hi cetopariyaanāgataṃsañāṇāni paresaññeva maggacittassa jānanakāle maggārammaṇāni, pubbenivāsañāṇamanodvārāvajjanāni pana attano, paresañcāpi tadaññārammaṇakāle pana navattabbāni, cetopariyañāṇassa pana niyamena paracittavisayattā tena attanā adhigatamaggaṃ ariyā ālambituṃ na sakkonti, anāgataṃsañāṇena pana attano anāgate uppajjanakassa uparimaggassa avisayattā na sakkonti. Ariyā hi yathāsakaṃ, heṭṭhimañca maggaphalaṃ jānituṃ sakkonti, na uparimaṃ. Tāni pana abhiññājavanāni maggena asahajātattā na maggahetukāni. Maggaṃ garuṃkatvā appavattanato na maggādhipatīni. Na hi tāni kiñci ārammaṇaṃ adhipatiṃ karonti, antamaso lokuttaramapi. Kasmā? Attano mahaggatatāya rājānaṃ disvā tassa mātāpitaro viya, manodvārāvajjanaṃ pana attano ahetukatāya rājānaṃ disvā khujjaceṭakādayo viya. Cattāri maggaṭṭhacittāni sabbadā maggahetukā eva, tāneva ca vīmaṃsāvīriyānaṃ adhipatibhāvena pavattiyaṃ siyā maggādhipatino, itaresaṃ chandacittānaṃ adhipatibhāvena pavattiyaṃ siyā navattabbā, aṭṭha ñāṇasampayuttakāmāvacarajavanāni siyā maggārammaṇā, siyā maggādhipatino, siyā navattabbā. Tāni hi attanā, parehi ca paṭividdhamaggapaccavekkhaṇakāle maggārammaṇā, attano maggaṃ garuṃkatvā paccavekkhaṇakāle maggādhipatino ca tathāappavattiyaṃ navattabbā ca honti. Ariyā hi paresaṃ maggaphalāni paccavekkhantā garuṃ karontāpi attano maggaphalāni viya garuṃ na karonti, api sammāsambuddhānaṃ. Tesu sotāpanno sotāpannānameva maggaphalāni jānituṃ sakkoti, nāññesaṃ, sakadāgāmī pana sakadāgāmīnampi, na anāgāmiarahantānaṃ, anāgāmī pana anāgāmīnampi, na arahantānaṃ, arahā pana sabbesampi maggaphalāni jānāti, sobhanalokiyacittarūpanibbānāni navattabbāneva. Cetasikesu pana viratiyo lokuttarakusale maggasadisāva, aññattha navattabbā, karuṇā, muditā, akusalā ca navattabbā, sesā tidhāpi honti navattabbā ca. Sesaṃ suviññeyyamevāti. Maggārammaṇattikaṃ.
此中有四禅善行与神通之妙用，心门开启即名道之所依，可念可证，为应修之法。圣者于心转变所生诸识知，外人于彼时新道识界亦新异，先世所住识与心门开启增及他识，因他识界不可为己所依，故圣者不得依持未来诸妙识，于未来识亦不能知。圣者虽能知初果实，不能知后果。如此种种神通并非道因，道非因。道之尊贵，因其生起稀少，未召之际皆不存。若曾遇此因，未来亦必发作。众缘相生，犹如王见其父母，心门开启灾患犹如先人所见病症。四种道念恒属道因，且由思惟与力行建立存在，故有成就者经常生起，迥异异心为新心门开启依待，故能修习道法。圣者虽观他众道果而尊己果，然常不如他，诸正觉亦然。小乘入流所受果唯入流，余诸果非入流，非非来，非阿拉汉等，唯阿拉汉悉知其果，殊胜法中涅槃最应了知，故谓道所依。
Uppannāti ettha vattamānabhūtāpagataokāsakatabhūmiladdhavasena uppannā anekappabhedā honti. Tattha sabbampi uppādajarābhaṅgasamaṅgīsaṅkhātaṃ saṅkhataṃ vattamānuppannaṃ nāma, ārammaṇarasaṃ anubhavitvā niruddhaṃ anubhūtāpagatasaṅkhātaṃ kusalākusalañca uppādādittayaṃ anuppatvā niruddhaṃ bhūtāpagatasaṅkhātaṃ, sesasaṅkhatañca bhūtāpagatuppannaṃ nāma, ‘‘yānissa tāni pubbekatāni kammānī’’ti evamādinā nayena vuttaṃ kammaṃ atītampi samānaṃ aññaṃ vipākaṃ paṭibāhitvā attano vipākassokāsaṃ katvā ṭhitattā, tathākatokāsañca vipākaṃ anuppannampi ekaṃsena uppajjanakato okāsakatuppannaṃ nāma, tāsu tāsu bhūmīsu asamūhataṃ akusalaṃ bhūmiladdhuppannaṃ nāma. Ettha ca vipassanāya ārammaṇabhūtā tebhūmakā pañcakkhandhā bhūmi nāma, tesu khandhesu uppattārahakilesajātā bhūmiladdhaṃ nāma, tehi kilesehi sā bhūmi laddhā hotīti evametesu uppannesu idha vattamānuppannā adhippetā.
“生起”即是今所现当世之生起场所，具多种形相。所有诸法从生起到坏灭相续不息称为现行生起，因接触赐予经历，亦有止息称为非生起，分别善恶境界、因缘修习带来修行之三界，诸法断灭非现生起，称非现住生起。佛言“从先昔而去往往波动生灭”，此即与过往业力及再受轮回果有关系。故过去业亦如他果、他业，生其果报所苦，称为非住现法。
Tatrāyaṃ vacanattho – pubbantato uppādato paṭṭhāya yāva bhaṅgā pannā gatā pavattāti uppannā, paccuppannāti attho . Na uppannāti anuppannā. Pariniṭṭhitakāraṇekadesattā avassaṃ uppajjissantīti uppādino, ubhayenāpi anāgatāva dassitā. Ayaṃ hi tiko dvinnaṃ addhānaṃ vasena pūretvā dassito. Laddhokāsassa hi kammassa vipāko uppādī nāma. Yadi pana āyūhitakusalākusalaṃ kammaṃ sabbaṃ vipākaṃ dadeyya, assa okāso na bhaveyya. Taṃ pana duvidhaṃ hoti dhuvavipākaṃ, addhuvavipākañca. Tattha pañcānantarikaaṭṭhasamāpatticatutthamaggādi dhuvavipākaṃ nāma. Taṃ pana kammaṃ khaṇappattampi atthi appattampi. Tattha khaṇappattaṃ uppannaṃ nāma, appattaṃ anuppannaṃ nāma. Tassa duvidhassa ca vipāko duvidho hoti khaṇappatto ca appatto ca. Tattha khaṇappatto uppanno nāma, appatto cittānantare vā uppajjatu, kappasatasahassātikkame vā dhuvapaccayaṭṭhena uppādī nāma hoti. Metteyyassa bodhisattassa maggo anuppanno nāma hoti, phalaṃ uppādī nāma. Tattha catūsu bhūmīsu vipāko, kammajarūpañca vattamānuppannā nāma, uppajjanārahā uppādino nāma, na pana vattabbā ‘‘anuppannā’’ti. Kusalākusalakiriyā, kammajarūpañca siyā uppannā, siyā anuppannā, na pana vattabbā ‘‘uppādino’’ti. Cetasikesu pana akusalā akusalacittasadisāva, sesā duvidhāpi honti, atītā, panettha nibbānañca navattabbā. Sesaṃ suviññeyyamevāti. Uppannattikaṃ.
此文意谓：生起所说，即是现世生住不息之现象，以生起坏灭相应为现行。非出生则谓非现行。因果无常，未来将生起，称作生起者。二者定未来之世间法。此三法共涵盖过去及未来，俱现生起。果报端详中，三果类有二相，长续之果与短暂之果。五果中三果。故果业既有短暂亦有非短暂。短暂果一经生便称生起，非短暂则是未生起。这二果果报有生住及不生住。生住果一生即生称，据年数转而成为长果。譬如弥勒菩萨之道非现起，果生起称生起。共四生起地，业身果亦称现行生起。善恶因缘皆现起，现起不成业因称为非生起。心绪中，恶念有二：一为过去，涅槃为现行应知。释义完成。
Attano sabhāvaṃ, uppādādikkhaṇaṃ vā patvā taṃ atikkamitvā itā gatā pattāti atītā. Tadubhayampi na āgatāti anāgatā. Taṃ taṃ kāraṇaṃ paṭicca uppannāti paccuppannā, sabbe saṅkhatā nāmarūpadhammā. Na saṅkhatadhammesu tekālikabhāvaṃ appatto nāma atthi, sabbepi te tidhā honti. Nibbānaṃ panettha navattabbanti. Atītattikaṃ.
自身的本质，当其起始时或出现时，逾越于此则超越而已，已然过去称为「过去」。由此两者也不能谓为「未来」，故称为「未来者」。此诸因缘而生称为依缘而起者，是一切有为的名色法。于有为法中不存在同时的状态，唯有三个阶段。涅槃于此不现新生，谓之超越于过去者。
Atītaṃ ārammaṇaṃ etesanti atītārammaṇā. Sesapadadvayepi eseva nayo.
所谓过去的对象，即称为过去对象。剩余的等两个也依此同理。
Tattha kusalavipākakiriyāvasena chabbidhāni viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanāni heṭṭhā atītasamāpattiṃ ārabbha pavattito atītārammaṇāni, dvipañcaviññāṇamanodhātuyo paccuppannārammaṇāva, sesā ekādasa kāmāvacaravipākā, ahetukahasanacittañca tidhāpi honti, sesakāmāvacarakiriyakusalākusalā ca abhiññābhūtarūpāvacaracatutthajjhānakusalakiriyā ca tidhāpi honti navattabbā ca. Tesu kāmāvacarānaṃ atītādīsu chasu ārammaṇesu pavattivibhāgo heṭṭhā vuttova. Navattabbatā pana tesu ñāṇavippayuttajavanakusalānaṃ paññattārammaṇavaseneva, na nibbānārammaṇavasena, tesupi tihetukajavanāvajjanānaṃ maggaphalarūpārūpajjhānānaṃ, purecārikabhāvenāpi nibbānacatukkajjhānavisayānañca paccavekkhaṇabhāvenāpi navattabbatā veditabbā, abhiññānaṃ pana iddhividhañāṇassa tāva kāyavasena cittaṃ pariṇāmetvā kāyasannissitaṃ katvā dissamānena kāyena gacchantassa atītaṃ pādakajjhānacittaṃ ārabbha pavattanato atītārammaṇaṃ, ‘‘anāgatesu rūpāni evaṃ hontū’’ti adhiṭṭhahantassa anāgatārammaṇaṃ, kāyaṃ pana cittasannissitaṃ katvā adissamānena kāyena gamanakāle, ajjhattaṃ kumāravaṇṇādīnaṃ, bahiddhāpāsādakūṭāgārādīnañca paccuppannānaṃ nimmānakāle ca paccuppannārammaṇañca tāva hotīti evaṃ iddhividhassa chabbidhampi ajjhattikaṃ, bāhirañca tekālikaṃ ārammaṇaṃ hotīti veditabbaṃ.
其中由于善恶果报与行的缘起，有六种意识及六种识所依的境界，以下至过去的至境界开始流转，谓为过去对象。以十五识中二十五识为现起对象，剩余十一识为欲界行为的果报、无因的苦乐心亦有三种，剩余欲界行为的善恶及四种超境界的无漏行为亦有三种，皆不再现新生。被称为拥有此等欲界行为者，于过去等六种境界中流转的种类上文已说。新生不现，但于其中有与智慧相应、能发现的特定觉知对象，而非涅槃对象。上述于三因缘炼发之道果四禅，具过去行为作径视察的特征，显示其新生不现。超能力的知识，乃如炽热火焰以肉体为燃料，伴随肉体外显为四禅境界流转者，于过去境界从头开始流转，称为过去对象。观察念诵请愿使未来诸境界如是现前者，即「未来对象」。心依肉体出现，同行于内外儿童色等现行身形，以及外在宫殿屋舍等呈现之中，此皆是超能力六种境界，内部与外部同时现起的对象，应当明知。
Dibbasotassa kucchigataṃ ajjhattikaṃ, bāhirañca paccuppannaṃ saddāyatanamevārammaṇaṃ. Cetopariyañāṇassa atīte sattadivasabbhantare, anāgate sattadivasabbhantare ca paresaññeva cittaṃ atītañca anāgatañcārammaṇaṃ hoti. Sattadivasātikkame panetaṃ paracittaṃ jānituṃ na sakkoti. Atītaṃsaanāgataṃsañāṇānaṃ hi esa visayo, na etassa. Paccuppannacittajānanakāle panassa paccuppannamārammaṇaṃ hoti.
天眼天耳是内在所属，外界声音感官由其设限为缘界。相关高级内心知识于七日之内在彼时彼处与他人之意识皆为过去或未来对象。超越七日则不能再识彼心。此乃过去未来识之所方，不属于今识。现行心生起时，则为现行对象。
Paccuppannañca nāmetaṃ tividhaṃ khaṇapaccuppannaṃ santatipaccuppannaṃ addhāpaccuppannañcāti. Tattha uppādaṭṭhitibhaṅgappattaṃ khaṇapaccuppannaṃ nāma. Santatipaccuppannaṃ pana duvidhaṃ rūpārūpavasena. Tattha ātapaṭṭhānā āgantvā gabbhaṃ paviṭṭhassa yāva andhakārabhāvo na vigacchati, antogabbhe vā vasitvā divā ātapaṭṭhānaṃ olokentassa yāva akkhīnaṃ phandanabhāvo na vūpasammati, ayaṃ rūpasantati nāma. Dve tayo javanavārā arūpasantati nāma, tadubhayaṃ santatipaccuppannanti veditabbaṃ. Ekabhavaparicchinnaṃ addhāpaccuppannaṃ nāma. Imasmiṃ pana cetopariyañāṇavisaye katipayajavanavārā addhāpaccuppannaṃ nāma. Tattha khaṇapaccuppannaṃ cittaṃ cetopariyañāṇassa ārammaṇaṃ na hoti āvajjanena saddhiṃ nirujjhanato. Na hi āvajjanajavanānaṃ ettha bhinnārammaṇatā yuttā. Rūpasantatipaccuppannaṃ pana katipayajavanavāraparicchinnaṃ addhāpaccuppannaṃ assa ārammaṇaṃ hoti. Iddhimā hi parassa cittaṃ jānitukāmo āvajjeti, taṃ āvajjitakkhaṇe paccuppannacittamārammaṇaṃ katvā teneva saha nirujjhati. Tato tadeva niruddhaṃ cittamālambitvā cattāri, pañca vā javanāni uppajjanti, tesaṃ pacchimaṃ iddhicittaṃ, sesāni kāmāvacarajavanāni . Tesañca ekārammaṇattepi iddhicittameva parassa cittaṃ jānāti, na itarāni. Yathā cakkhudvāravīthiyaṃ cakkhuviññāṇameva rūpaṃ passati, na itarāni, tesu ca āvajjanameva nippariyāyato paccuppannārammaṇaṃ, itarāni pana addhāsantativasena pariyāyatoti gahetabbaṃ, evametassa atītānāgatapaccuppannaṃ cittamevārammaṇaṃ hoti, tañca kho parasseva, na attano.
现行对象有三种：瞬间现行者、连续现行者、介于两者之间者。瞬间现行乃由生起、持存、灭尽三法完成。连续现行者分二种，色非色法。比如太阳照临未破壳之胎内至暗处，内胎中安住白昼之光穿眼睛未至瞳孔，此谓色连续。二种或三种道之流转为非色连续，两者皆属连续现行。断灭现行者是被切断于一生之流转间隔。于此意识知识之境界中，有少许流转的断灭现行者。瞬间现行者心非念知识之缘境，不应因流转而断灭。流转不灭之中断处，色连续现行有数种流转间隔的断灭现行对象。超能力者欲识彼方心时，心发出呼唤及应声，此呼声时即为现行识之对缘境，而与之共灭。其后被阻断的心流依次生起为四、五流转，其后又为超能力识，剩余为欲界行为之心流。彼识亦单一对象识他方心，非识其他对象。譬如眼识识破眼门看色者，非识其他，他非由呼唤引起转依现行对象流转，其他则依涅槃似状态缓慢消散。如是此过去、未来现行对象念识皆为他心，非己心。
Pubbenivāsañāṇaṃ pana nāmagottakasiṇapaññattādianussaraṇe, nibbānānussaraṇe ca navattabbārammaṇaṃ, saṅkhatadhammānussaraṇe atītārammaṇameva. Tassa hi atītesu sāsavānāsavesu, ajjhattikabāhiresu ca dhammesu anārammaṇaṃ nāma natthi, buddhānaṃ sabbaññutaññāṇasamagatikaṃ hoti. Yathākammūpagañāṇassa ajjhattikaṃ, bāhirañca atītaṃ kusalākusalacetanāmattameva. ‘‘Cetopariyañāṇassa cittamevārammaṇaṃ hoti, na taṃsampayuttadhammā’’ti aṭṭhakathāsu vuttaṃ, paṭṭhāne pana ‘‘kusalā khandhā iddhividhañāṇassa cetopariyañāṇassa pubbenivāsānussatiñāṇassa yathākammūpagañāṇassa anāgataṃsañāṇassa ārammaṇapaccayena paccayo’’ti (paṭṭhā. 1.1.404) vuttattā cetopariyañāṇayathākammūpagañāṇānaṃ cittasampayuttāpi cetanāsampayuttāpi cattāro khandhā ārammaṇaṃ honti evāti daṭṭhabbaṃ.
先住识则因记忆名类、相应等造作而依记忆现起对象，涅槃依如是不现新生对象，依缘过往关联对象则为过去对象。于过往所遗余烦恼，内外法皆无对象现起，谓之无对象存在，谓佛诸种智慧一种知识之应集也。如业习得知识为内在，在外为善恶意念之总类。注疏说「心识知识为对象，而非俱缘法」。又经释说「善行蕴为超能力知识之心识对象，亦为先住识之记忆新生之条件」。由此可见，念知识虽依先住所起，亦非意念相续，而是四蕴作为对象，理应理解此理。
Dibbacakkhuñāṇassa pana ajjhattikaṃ, bāhirañca paccuppannaṃ vaṇṇāyatanamevārammaṇaṃ. Anāgataṃsañāṇassa chabbidhampi anāgatameva ajjhattañca bāhirañcārammaṇaṃ, idampi pubbenivāsañāṇaṃ viya anāgate sabbaññutaññāṇasadisanti. Evaṃ abhiññānaṃ atītānāgatapaccuppannesu, navattabbesu ca ajjhattikabāhiresu chasu ārammaṇesu yathāyogaṃ pavatti veditabbā. Sesāni pannarasa rūpāvacaracittāni, ākāsānañcāyatanaākiñcaññāyatanakusalavipākakiriyāni, aṭṭha lokuttaracittāni, rūpanibbānāni ca navattabbāni. Cetasikesu pana appamaññā navattabbāva. Sesaṃ suviññeyyameva. Atītārammaṇattikaṃ.
然而,天眼智的所缘,唯是内、外现在的色处。未来智的所缘,则是内、外六种未来法,此智亦如宿住智,于未来法中类似一切知智。如是,应知诸神通智于过去、未来、现在三时,以及于不应说与否的内、外六种所缘中,依各自相应而运作。其余十五种色界心、空无边处、无所有处的善、果报、唯作心,八种出世间心,以及色与涅槃,皆为不应说。在心所中,无量心亦为不应说。其余则易于了知。过去所缘三法组竟。
‘‘Evaṃ pavattamānā mayaṃ attāti gahaṇaṃ gamissāmā’’ti iminā viya adhippāyena attānaṃ adhikāraṃ katvā pavattāti ajjhattā. Ajjhatta-saddo panāyaṃ gocarajjhatte niyakajjhatte ajjhattajjhatte visayajjhatteti catūsu atthesu dissati. ‘‘Ajjhattarato samāhito’’tiādīsu (dha. pa. 362) hi ayaṃ gocarajjhatte dissati. ‘‘Ajjhattaṃ vā dhammesu dhammānupassī viharatī’’tiādīsu (dī. ni. 2.373) niyakajjhatte. ‘‘Cha ajjhattikāni āyatanānī’’tiādīsu (ma. ni. 3.304) ajjhattajjhatte. ‘‘Ajjhattaṃ suññataṃ upasampajja viharatī’’tiādīsu (ma. ni. 3.187) visayajjhatte, issariyaṭṭhāneti attho. Phalasamāpatti hi buddhānaṃ issariyaṭṭhānaṃ nāma. Idha panāyaṃ niyakajjhatte vattati, tasmā attano santāne pavattā pāṭipuggalikā rūpārūpadhammā idha ajjhattāti veditabbā. Tato bahibhūtā indriyabaddhā vā anindriyabaddhā vā rūpārūpapaññattiyo bahiddhā nāma, tatiyapadaṃ tadubhayavasena vuttaṃ.
「以『如是运作者,我们将被执取为自我』之意趣,以自身为主而运作」——依此意趣,称为「内」。然而「内」这一词,出现于四种含义中:境界之内、自身之内、内中之内、所缘之内。在「内乐、寂定」等处(《法句》362),此词出现于境界之内的含义。在「于内于诸法随观法而住」等处(《长部》2.373),出现于自身之内的含义。在「六内处」等处(《中部》3.304),出现于内中之内的含义。在「入住内空」等处(《中部》3.187),出现于所缘之内的含义,其义为自在之处——果定即是诸佛的自在之处。然而此处该词用于自身之内的含义,因此应知:于自身相续中运作、属于个别补特伽罗的色与非色诸法,在此称为「内」。超出彼等之外,无论是与根相连或不与根相连的色与非色施设,皆名为「外」。第三句则依此二者合说。
Tattha sabbāni cittacetasikāni indriyabaddharūpaṃ tidhā honti, anindriyabaddharūpaṃ, nibbānapaññattiyo ca bahiddhāva. Imasmiṃ hi tike kusalattike alabbhamānā paññattiyopi labbhanti ṭhapetvā ākiñcaññāyatanārammaṇaṃ, tadeva idha navattabbaṃ. Teneva hi bhagavatā anantarattike ‘‘kasiṇādipaññattārammaṇāni kāmarūpāvacarādicittāni bahiddhārammaṇāni, ākiñcaññāyatanañca navattabba’’nti vuttaṃ, idañca nippadesattikaṃ. Ajjhattattikaṃ.
其中,一切心与心所、与根相连之色,三者皆有;不与根相连之色、涅槃及施设,则唯属外。在此三法组中,于善三法组中所不得的施设亦可得,唯除无所有处所缘——此处即以彼为不应说。正因如此,世尊于紧接其后的三法组中说:「以遍等施设为所缘的欲界、色界等心,属外所缘;无所有处则为不应说」,此乃详尽三法组。内三法组竟。
Yathāvutte ajjhattādike ārammaṇaṃ katvā pavattānaṃ vasena ayaṃ tiko vutto. Tattha chabbidhāni viññāṇañcāyatananevasaññānāsaññāyatanacittāni ajjhattārammaṇāneva, ākāsānañcāyatanattayaṃ, rūpāvacaralokuttaracittāni ca bahiddhārammaṇāneva, voṭṭhabbanavajjitā ahetukamahāvipākā tidhāpi honti, avasesā pana ākiñcaññāyatanavajjitāni āvajjanajavanāni, abhiññā ca siyā tidhāpi honti, ākiñcaññāyatanārammaṇassa āvajjanaparikammapaccavekkhaṇādibhāvappavattiyaṃ siyā navattabbāti. Tesaṃ ajjhattādiārammaṇatā anantarattike, heṭṭhā ca vuttanayānusārena ñātabbā, ākiñcaññāyatanattayaṃ, pana rūpanibbānāni ca navattabbāva. Cetasikesu pana appamaññāviratī bahiddhārammaṇāva, sesā tidhāpi honti navattabbā ca. Sesaṃ suviññeyyameva. Ajjhattārammaṇattikaṃ.
此三法组,依以上所说之内等为所缘而运作者而立。其中,六种识无边处与非想非非想处心,唯以内为所缘;空无边处三心与色界、出世间心,唯以外为所缘;除确定心外的无因大果报心,三者皆有;其余除无所有处外的转向心、速行心及神通心,则可能三者皆有——于无所有处所缘的转向、遍作、省察等运作中,可能为不应说。彼等以内等为所缘的情形,应依紧接其后及上文所说之方式了知;空无边处三心与色及涅槃,则皆为不应说。在心所中,无量心与离心唯以外为所缘;其余则三者皆有,亦有不应说者。其余则易于了知。内所缘三法组竟。
Daṭṭhabbabhāvasaṅkhātena saha nidassanenāti sanidassanā, paṭihananabhāvasaṅkhātena saha paṭighenāti sappaṭighā, sanidassanā ca te sappaṭighā cāti sanidassanasappaṭighā, rūpāyatanameva. Nīlādibhedamupādāya pana bahuvacananiddeso. Natthi etesaṃ daṭṭhabbabhāvasaṅkhātaṃ nidassananti anidassanā, anidassanā ca te vuttanayena sappaṭighā cāti anidassanasappaṭighā, sesāni oḷārikarūpāni. Tatiyapadaṃ ubhayapaṭikkhepena vuttaṃ, sukhumarūpacittacetasikanibbānāni anidassanaappaṭighā nāma, idañca nippadesattikanti veditabbaṃ. Sanidassanattikaṃ.
「与可见性相连」——与可被眼见之性质相连,称为「有示」;「与可碰触性相连」——与可被碰触之性质相连,称为「有对」;「有示且有对」——唯指色处。然因青等之别,故以复数表述。「彼等无可见性」——无可被眼见之性质,称为「无示」;「无示且有对」——依上述方式,指其余粗色。第三句以双重否定表述:细色、心、心所及涅槃,名为「无示无对」,此乃详尽三法组,应如是了知。有示三法组竟。
Tikamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 三法母题义解释已完毕。
Abhidhammadukamātikatthavaṇṇanā
阿毗达摩二法组母义注
Dukamātikāya pana heṭṭhā anāgatapadatthavaṇṇanaṃyeva karissāma. Hetugocchake tāva hetū dhammāti ettha hetuhetu paccayahetu uttamahetu sādhāraṇahetūti catubbidhā hetū. Tattha alobhādayo cha dhammā hetuhetū nāma, upādārūpādīnaṃ mahābhūtādayo paccayahetū nāma, vipākuppattiyaṃ kusalākusalaṃ, iṭṭhāniṭṭhārammaṇañca uttamahetū nāma, saṅkhārādīnaṃ avijjādayo sādhāraṇahetū nāma. Idha pana hetuhetu adhippeto. Hetū dhammāti mūlaṭṭhena hetusaṅkhātā dhammā, ‘‘hetudhammā’’tipi pāṭho, soyevattho. Na hetūti tesaññeva paṭikkhepavacanaṃ.
关于痛苦本体，我们在此以下只做未来境地之说明。在缘起义理的展开中，此处所说的因事，指引出因的法则，即缘起中的原因、条件、依止、上依原因和常因这四种因。其中文中之因，即包括无贪等六法，为因的本体；以取著等大本体为条件；善恶及喜恶之所现为上依因；因行等起无明者为常因。此处因中以因本体为重心。所谓因法系，是被总结为“因之法”三种，意即如此。若说非因，则是与以上诸因相反的立场说法。
Tattha alobho adoso amohoti kusalābyākatā tayo, lobho doso mohoti akusalā tayo cāti ime cha dhammā hetū nāma. Ime ṭhapetvā avasesā cetasikā, sabbāni ca cittāni, rūpanibbānāni cāti ime dhammā na hetū nāma, idañca nippadesadukanti veditabbaṃ. Hetudukaṃ paṭhamaṃ.
此中所谓无贪、无嗔、无痴，为善之所现的三法；贪嗔痴则为不善三法，合而称为因之法。将此安置后，其余一切心法与诸色法之熄灭，皆非因。本段意旨为彻底界定何为因。此为因概念之初分。
Sampayogato pavattena saha hetunāti sahetukā. Tatheva pavatto natthi etesaṃ hetūti ahetukā.
因缘相依并行者称为有因；若现行中无因，则说为无因。
Tattha ahetukacittavajjitāni ekasattati cittāni sahetukā nāma. Tesu dve mohamūlāni moheneva sahetukāni, aṭṭha lobhamūlāni lobhamohehi dvīhi, dve dosamūlāni dosamohehi, dvādasa ñāṇavippayuttakusalābyākatāni alobhādosehi, sesāni sattacattālīsa alobhādīhi tīhipi sahetukānīti, mohamūlesu pana moho, dvipañcaviññāṇaṃ, manodhātu, santīraṇattayaṃ, voṭṭhabbanaṃ, hasituppādakāni aṭṭhārasa cittāni, rūpanibbānāni cāti ime dhammā ahetukā nāma. Cetasikesu pana lobhadosā, vicikicchā ca moheneva sahetukā, diṭṭhimāno lobhamohehi dvīhi, issāmacchariyakukkuccāni dosamohehi, moho pana siyā lobhena, siyā dosenāti dvīhi sahetukopi mohamūlesu ahetukopi, thinamiddhāni siyā lobhamohehi, siyā dosamohehīti tīhipi sahetukāni, ahirikānottappauddhaccāni tathā ca kevalamohena ca, amoho pana alobhādoseheva dvīhi, alobho siyā adosāmohehi, siyā adosenāti dvīhi, adoso siyā alobhāmohehi, siyā alobhenāti dvīhi, sesā pana dvāvīsati kusalābyākatā siyā tīhi, siyā dvīhipi hetūhi sahetukā, chando pana yathāyogaṃ tīhi, pītidosavajjitehi pañcahi siyā sahetukāpi ahetukāpi, sesā ekādasa tijātikā chahi hetūhi sahetukāpi ahetukāpi, vedanā cettha domanassabhūtā dvihetukāva, somanassaupekkhā yathāyogaṃ dosavajjitehi pañcahi sahetukāpi ahetukāpi, sukhadukkhabhūtā ahetukāva, idañca nippadesadukanti. Dutiyaṃ.
无因心法流转复杂，共计一百七十一种，有因者称为有因心法。其中心根本无明、贪根本等为有因本体；分别以二、八、二为数，贪嗔痴分别对应；此外十二转智等善法，由无贪嗔故为有因，无因者则为七十四种无因心法。此中无明根本包括贪嗔根本、意识、心所三等十八心法及色法之熄灭。心所中贪嗔及疑亦为有因；分别与对应贪嗔相连者为有因，亦有无因者。如惰眠等三法，有因亦有无因。无愧无惭、善行如痴亦无因。贪嗔之间孰是孰非，细分多种心法，皆归列于有因与无因之中。欲根本与喜嗔等五法相关，计五种有因与无因。其余十六种成一组合，亦含有因无因之别。痛苦产生基于二因，喜乐及舍依五法情况不同，皆分为有因无因，诸苦乐皆有无因之分，故此作全盘说明。此为第二分。
Ekuppādāditāya hetunā sampayuttāti hetusampayuttā. Hetunā vippayuttāti hetuvippayuttā. Ayaṃ hetusampayuttaduko anantare vuttasahetukadukena atthato ninnānākaraṇo. Sahetukaduko eva hi bhagavatā desanāvilāsena, tathā bujjhanakapuggalānaṃ vā ajjhāsayavasena hetusampayuttadukabhāvenāpi vutto. Evaṃ uparipi samānatthadukānaṃ vacane kāraṇaṃ veditabbaṃ. Tatiyaṃ.
因相连行者谓之因连，若与因相离则谓因离。此因连别义是从教义中按次第展开，释迦世尊及知见圆满者亦曾由立场表明因连之义。故以上同义之因痛苦二词，乃可理解为有因联结。此乃第三分。
Catutthādayo pana yasmā paṭhamadukadutiyatatiyadukesu paṭhamapadena yojetvā dve dukā, paṭhamaduke ca pacchimapadaṃ dutiyadukena yojetvā ekaṃ dukanti tayo dukā desitā, tasmā tesaṃ padattho vuttanayova.
第四分者，因前三分创设之因痛苦、为作因、次第因三义而结合二痛苦，及以首痛苦与次痛苦后一词结合为一痛苦，合计三痛苦而宣讲。因此已知此等词句之所指，即如于此综合解说中所述。
Tattha ca yatheva ‘‘hetū ceva dhammā sahetukā ca, sahetukā ceva dhammā na ca hetū’’ti ayaṃ duko sambhavati, tathā ‘‘hetū ceva dhammā ahetukā ca, ahetukā ceva dhammā na ca hetū’’ti ayampi sambhavati. Iminā nayena hetusampayuttadukena yojanāyapi eko labbhati. Yathā ca ‘‘na hetū kho pana dhammā sahetukāpi, ahetukāpī’’ti ayaṃ labbhati, tathā ‘‘hetū kho pana dhammā sahetukāpi, ahetukāpī’’ti ayampi. Yathā cettha sahetukaduke dve dukā, evaṃ hetusampayuttadukepi ‘‘na hetū kho pana dhammā hetusampayuttāpi, hetuvippayuttāpī’’ti ca ‘‘hetū kho pana dhammā hetusampayuttāpi, hetuvippayuttāpī’’ti ca dve dukā labbhantīti aparepi pañca dukā hetugocchake yojetuṃ sakkā. Te pana bhagavatā vuttānusāreneva sakkā ñātunti chasu eva saṅgahitāti veditabbā. Tattha ye tāva ekasmiṃ citte dve tayo hetū ekato uppajjanti, te hetū ceva aññoññāpekkhāya sahetukā ca nāma. Sahetukacittesu pana hetuṃ ṭhapetvā sesā cittacetasikā dhammā sahetukā ceva na ca hetū nāma. Imasmiṃ duke sabbe ahetukadhammā na vattabbā. Cetasikesu pana hetuvajjitā akusalā ceva kusalābyākatā ca, chando ca sahetuko ceva na hetu eva, sesā tijātikā, tathā navattabbā ca, moho pana hetu ceva sahetuko ca navattabbo ca. Catutthaṃ.
这里如同“既是缘起法，又是所缘法；既是所缘法却非缘起法”这样的二难，同时又出现“既是缘起法，又非缘起法；既非缘起法，又非缘起法”的二难。用此理路，以缘起法引出的二难，可合成一个二难。如“法虽非缘起却是所缘，亦非所缘”这样的情况成立，同样“法虽是缘起，但既是所缘又非所缘”也成立。此处在所缘二难中，有两种苦难，缘起二难中亦有“两非缘起法即是缘起法，缘起法又非缘起法”两苦难可得，除此之外尚可依此理合成五种苦难，应用于缘起境界。依佛所说，应知共计六种苦难。在这六苦难中，如在一心中生起两或三缘起，这些缘起彼此依存即为所缘法。在所缘心中，置缘起法，而余心意法则为所缘、非缘法。这两二难中所有都不可称为非缘起法。但于心意法中，具缘起标记的有善、不善、夹杂等分别，欲念亦是所缘而非缘起，余杂法不应计算，无明则既是缘起又不应计算。第四种。
Anantaradukopi iminā dukena sabbathāpi sadisovāti. Pañcamaṃ.
立刻的二难也由此种二难得出，其性质上都是相同的。第五种。
Sahetukacittesu hetuvajjitā cittacetasikā dhammā nahetū sahetū nāma, ahetukacittarūpanibbānāni nahetū ahetukā nāma. Imasmiṃ pana duke cha hetū na vattabbā. Sesaṃ suviññeyyamevāti. Chaṭṭhaṃ.
在所缘心中，具缘起标记的一切心意法不是所缘即是缘起法，非缘起心意涅槃是非缘起法。此二难中不可有六种缘起法。其余如前所述应当明了。第六种。
Hetugocchakaṃ niṭṭhitaṃ. · 因类聚已完毕。
Sattasu cūḷantaradukesu attano nipphādakena saha paccayenāti sappaccayā, cittacetasikarūpāni. Natthi etesaṃ uppāde vā ṭhitiyaṃ vā paccayo ahutvā bhavanassevābhāvāti appaccayā, nibbānameva. Desanāya panettha paramatāya sotapatitavasena bahuvacananiddeso kato. Evaṃ sanidassanādīsupi. Idañca ito parāni cha ca nippadesadukānīti veditabbāni. Tato parañca yattha ‘‘ime na vattabbā’’ti na vakkhāma, taṃ nippadesanti gahetabbaṃ. Sappaccayadukaṃ.
在小七种立刻二难中，有自体的消失及条件，即具条件、心意法性质。若无此二者之生灭条件则无生住，非生灭即涅槃。此处教理最终归结于入道初发之声闻，故多用各种言辞说明。此为后续六种立刻二难。此后对“不成立者”不加述说，该不成立的称为立刻。具条件二难。
Paccayehi samāgantvā katāti saṅkhatā. Na saṅkhatāti asaṅkhatā. Idañca sabbathā sappaccayadukasadisameva. Sappaccayasaṅkhataubhayadukaṃ sabbathā sadisameva. Saṅkhatadukaṃ.
依条件而共至称为具足，不具为不具足。此处皆同于具条件二难的性质。具足者、非具足者二难皆性质相同。具足条件二难。
Rūpāyatanaṃ sanidassanaṃ nāma. Sesarūpacittacetasikanibbānāni anidassanā nāma. Sanidassanadukaṃ.
色根境界为立刻，即缘起显现。余色心意涅槃为不显现者。显现不显现二难。
Pasādavisayarūpāni dvādasa sappaṭighā nāma. Sesarūpacittacetasikanibbānāni appaṭighā nāma. Sappaṭighadukaṃ.
十二种具有色界境界特性的称为有对境。余余界心意山灭为无对境。有对境为困境。
Avinibbhogavasena rūpaṃ etesaṃ atthīti rūpino, ruppanalakkhaṇaṃ vā rūpaṃ, taṃ etesaṃ atthīti rūpino, bhūtopādāyarūpameva. Na rūpino arūpino, cittacetasikanibbānāni. Rūpidukaṃ.
此中色界以无毁坏性为特征，所以称色界；色界即为色的本质，即由色法所构成。色界非色界者，是心意山灭。此即为色界之困境。
Loko vuccati lujjanapalujjanaṭṭhena vaṭṭaṃ, tasmiṃ pariyāpannabhāvena loke niyuttāti lokiyā, pañcupādānakkhandhā. Tato lokato tattha apariyāpannabhāvena uttiṇṇāti lokuttarā, ariyamaggaphalanibbānāni. Cetasikesu panettha yaṃ vattabbaṃ, taṃ asekhattike vuttanayena veditabbaṃ. Lokiyadukaṃ.
世俗谓“界”者，是依贪染之境而成循环，如圈环绕，因覆盖所成，称为世俗境界，为五取蕴所缠系。由世俗转超，因无覆盖而超越，谓之出世境界，即圣道果所成之灭。此心意界中，应分别者虽有层次，然以非分离性之言解明之。世俗之困境也。
Kenaciviññeyyāti cakkhuviññāṇādīsu kenaci ekena cakkhuviññāṇena vā sotaviññāṇādinā vā vijānitabbā. Kenaci na viññeyyāti teneva cakkhuviññāṇena vā sotaviññāṇādinā vā na kenaci vijānitabbāni. Evaṃ hi sati dvinnampi padānaṃ atthanānattato duko hoti. Padabhājanīyasmimpi ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā’’ti (dha. sa. 1101) ettakaṃ ekadukanti aggahetvā ‘‘ye te dhammā cakkhuviññeyyā, na te dhammā sotaviññeyyā, ye vā pana te dhammā sotaviññeyyā, na te dhammā cakkhuviññeyyā’’ti (dha. sa. 1101) ayameko dukoti veditabbo. Tassa pana rūpaṃ cakkhuviññeyyaṃ, saddo na cakkhuviññeyyoti ayamattho. Evaṃ sesesupi dukaparicchedo ñātabbo. Tattha rūpāyatanaṃ cakkhunā vā cakkhuviññāṇena vā viññeyyaṃ nāma. Sesarūpārūpadhammā teneva cakkhunā vā cakkhuviññāṇena vā kenaci naviññeyyā. Evaṃ sotaghānajivhākāyatabbiññāṇamūlikāsupi catūsu yojanāsu vibhāgo yathānurūpaṃ ñātabbo. Rūpādayo pana pañcavisayā manodhātuttayena kenaci viññeyyā. Sesarūpārūpadhammā teneva manodhātuttayena kenaci naviññeyyā. Kiñcāpi sāmaññato manoviññāṇena aviññeyyassa abhāvato pāḷiyaṃ manoviññāṇaviññeyyavasena duko na vutto, tathāpi visesato vattabbova. Tathā hi chabbidhāpi kāmāvacaradhammā kāmāvacaravipākādinā manoviññāṇena kenaci viññeyyā, rūpārūpāvacaralokuttarapaññattiyo teneva kenaci naviññeyyā. Tathā kāmarūpārūpāvacarapaññattiyo akusalādinā kenaci viññeyyā, lokuttarā teneva kenaci naviññeyyā. Tathā nibbānaṃ lokuttarena kenaci viññeyyaṃ , sesalokiyalokuttarā teneva kenaci naviññeyyāti iminā nayena rūpārūpāvacarādibhedena manoviññāṇena kenaci viññeyyāviññeyyadhammā yathāyogaṃ yojetabbā. Evaṃ sabbe dhammā kenaci viññeyyā, kenaci na viññeyyā nāma. Imasmiñca duke paññattiyopi labbhantīti veditabbāti. Kenaciviññeyyadukaṃ.
所谓何者可知？视界识等，或任一视界识，或听识等能知之，谓可知者。所谓不可知者，则以任一视界识或听识等，不能知其一。由此两者意义不一，故为困惑。如断然分文法中有言：“此等法可由视界识知，非由听界识知”（经文载），可见此谓单困惑；若又云“此等法可由视界识知，非由听界识知，反之亦然”（经文载），即为双困惑，应以此为准。此中“色”是视界识可知，“声”非视界识可知，此义所在。其余色余非色法，亦依此义区分。又听、鼻、舌、身识等四界，依其自身理所分别。色法五识境界为可知，有余色声非色境不可知。虽一般说心识不可知，因缺乏识知之相故，故非曰困惑。但特论时，六欲之境与其果报，凭心识或可知；色声界与出世智识，则有不知者。又世间及出世间欲界、色界、无色界各种境界，因世俗心与出世智之差别，分别知与不知。涅槃虽为出世之境，亦由心识或可知、或不可知。于是依色声等境之差别，应适宜结合心识知与不知的法理。由此可知，一切法皆或可知，或不可知，此困境中亦得知识之道。此即所谓何者可知困境。
Cūḷantaradukā niṭṭhitā. · 小中间二法已完毕。
Āsavagocchake āsamantato savantīti āsavā, cakkhutopi…pe… manatopi savanti, pavattantīti vuttaṃ hoti. Dhammato yāvagotrabhuṃ, okāsato yāvabhavaggā savantīti vā āsavā, ete dhamme, etañca okāsaṃ antokaritvā pavattantīti attho. Antokaraṇattho hi ayaṃ ā-kāro. Cirapārivāsiyaṭṭhena madirādiāsavā viyātipi āsavā. Yadi ca cirapārivāsiyaṭṭhena āsavā, ete eva bhavituṃ arahanti. Anādittā āyataṃ vā saṃsāradukkhaṃ savanti pasavantītipi āsavā. Tato aññe no āsavā nāma.
所谓烦恼之种类，有即从四方汇集烦恼，眼根、耳根等皆齐聚烦恼，于是起动，称为烦恼增盛。如烦恼之根由四方集合，蔓延流转，作此义。其根由名号是指此因。长久居住，酒等烦恼过量则称烦恼。若因长久居故，有烦恼，则可生轮回苦；若不然，则非烦恼。
Tattha kāmāsavo bhavāsavo diṭṭhāsavo avijjāsavoti ime cattāro āsavā nāma. Tattha aṭṭhasu lobhasahagatacittesu uppanno sabbopi lobho kāmāsavo nāma. Aṭṭhasāliniyaṃ pana ‘‘pañcakāmaguṇiko rāgo kāmāsavo’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1102) ca, ‘‘diṭṭhisahajāto rāgo kāmāsavo na hoti, diṭṭhirāgo nāma hotī’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1105) ca, ‘‘yo brahmānaṃ vimānakapparukkhābharaṇesu chandarāgo uppajjati, so kāmāsavo na hoti pañcakāmaguṇikassa rāgassa idheva pahīnattā’’ti ca vuttaṃ. Pāḷiyaṃ pana ‘‘kāmāsavo aṭṭhasu lobhasahagatesu cittuppādesu uppajjatī’’ti (dha. sa. 1465) ca, ‘‘kāmāsavaṃ paṭicca diṭṭhāsavo avijjāsavo’’ti (paṭṭhā. 3.3.1) ca vuttattā bhavāsavaṃ ṭhapetvā avaseso sabbopi lobho kāmāsavoti paññāyati diṭṭhisampayuttarāgassa, brahmānaṃ vatthābharaṇādīsu rāgassa ca bhavāsavattābhāvā. Diṭṭhivippayuttarāgo eva hi rūpārūpabhavapatthanāvasena pavattiyaṃ bhavāsavo hoti ‘‘rūpadhātuyā arūpadhātuyā ettha bhavarāgānusayo anusetī’’tiādivacanato (yama. 2.anusayayamaka.2), na ca kāmāsavabhavāsavavinimutto lobho atthi. Yadi siyā, ‘‘lobho siyā āsavo, siyā no āsavo’’ti pāḷiyaṃ vattabbo bhaveyya, ‘‘diṭṭhivippayuttalobhena sampayutto avijjāsavo siyā āsavasampayutto, siyā āsavavippayutto’’ti ca vattabbo siyā. Padabhājanīye ca kāmāsavaniddese āgatassa ‘‘kāmesu kāmacchando’’ti (dha. sa. 1103) imassa padassa aṭṭhasāliniyaṃ ‘‘pañcakāmaguṇesu kāmacchando’’ti (dha. sa. a. 1103) attho vutto, tassa pana padassa vatthukāmesu kilesakāmotipi atthayojanā sakkā kātuṃ tebhumakassa dhammassa vatthukāmattā, tattha sabbattha rāgassa ca kilesakāmattā. Vuttaṃ hetaṃ dhammasenāpatinā mahāniddese –
其中，欲贪烦恼、生存烦恼、见贪烦恼、无明烦恼，是此四种烦恼。由附着于八境中贪相而生者，即为欲贪烦恼。八纲中有说“具五欲之特性的贪欲即为欲贪烦恼”；又言：“非缘见生之贪欲不为欲贪烦恼，而名为见贪”；又言：“对梵天诸宫殿等起爱欲者，不为欲贪烦恼，因五欲贪已灭”。巴利文云：“欲贪烦恼生于八境中贪存之心”;又云：“缘于见贪烦恼与无明烦恼”──由释义可知，止藏烦恼在生存烦恼之下，余皆归于欲贪烦恼，即对见贪与生存贪分别述之。见贪起，是以依色非色执着，以世间及非世间境界生存烦恼，称为贪生烦恼。此非由欲贪烦恼与生存烦恼所解脱。若论时云：“若有贪，有烦恼，则应有贪烦恼”，又言：“见贪相续之贪，随有无明之烦恼，相应成就”，此则是。释义中对欲贪烦恼有“欲界之心意爱”，其义包含烦恼之意。此是大经义中所说者。
‘‘Katame vatthukāmā? Manāpikā rūpā…pe… sabbepi kāmāvacarā dhammā, sabbepi rūpāvacarā dhammā, sabbepi arūpāvacarā dhammā…pe… ime vuccanti vatthukāmā.
「何谓对世间法的欲求？谓对感官所染的色法、声响、香味、味觉、触感、法之六入的欲爱。对此欲望生活的物质法，以及非物质的法，乃至所有欲望行为的法，皆称为‘世间欲求’。」
‘‘Katame kilesakāmā? Chando kāmo rāgo kāmo…pe… yo kāmesu kāmacchando kāmarāgo kāmanandī kāmataṇhā kāmasneho kāmapariḷāho kāmamucchā kāmajjhosānaṃ kāmogho kāmayogo kāmupādānaṃ kāmacchandanīvaraṇaṃ…pe… ime vuccanti kilesakāmā’’ti (mahāni. 1).
「何谓烦恼欲求？贪爱欲望、渴求欲望……谓于感官欲欲、贪欲、喜悦欲、渴爱欲、缠恋欲、苦恼欲、放逸欲、沉溺欲、空无欲、结集欲、执着欲、欲望心障……等，这些皆称为烦恼欲求。」（《大念处经》卷一）
Apicettha ‘‘kāmogho kāmayogo’’tiādinā kilesakāmassa kāmoghādibhāvaṃ vadatā dhammasenāpatinā vatthukāmattavisayassa rāgassa āsavādibhāvo anuññāto, na pañcakaāmaguṇikasseva rāgassa. Na ca oghāsavesu koci viseso atthi. Aṭṭhasāliniyampi hi upādānagocchakassa padabhājanīye ‘‘kāmesu kāmacchando’’ti (dha. sa. 1220) imassa ‘‘vatthukāmesu kāmacchando’’ti (dha. sa. a. 1220) ayamevattho vutto. Tato aññesu hetuganthakilesagocchakesu lobhasseva anavasesapariyādānaṃ vuttaṃ, na itaragocchakesu. Tesu ca lobhassa pāḷianusārato olokiyamāne kilesakāmamattako. Anavasesalobhapariyādānaṃ paññāyati. Vīmaṃsitvā gahetabbaṃ.
此外，此处所谓‘空无欲、结集欲’等，是从烦恼欲中的‘空无’等相而说，乃是对世间欲求中‘贪欲及余污浊相’的未明了，非限于五欲质性之贪爱。于‘污浊相与污染烦恼众火’中并无特殊差别。比如《八章律仪》（Aṭṭhasālinī）中，论及执著所标示的语句有‘欲中贪爱’（kāmesu kāmacchando），以及‘世间欲中的贪爱’（vatthukāmesu kāmacchando），此义相同。及至对贪欲作为烦恼的因缘作粗略阐述时，则仅属赘述，非指其他领域烦恼。此中依据巴利语观察，烦恼欲求规模较小，指无放逸贪爱的智见。对此应认真审察，悉心考虑。」
Catūsu pana diṭṭhigatavippayuttacittesu uppanno rūpārūpabhavesu chandarāgabhāvena, kāmajjhosānanikantibhāvena ca pavatto lobho bhavāsavo nāma. Aṭṭhasāliniyaṃ pana ‘‘sassatadiṭṭhisahajāto rāgo bhavāsavo’’ti (dha. sa. aṭṭha. 1102) vuttaṃ. Pāḷiyaṃ pana ‘‘bhavāsavo catūsu diṭṭhigatavippayuttalobhasahagatesū’’ti (dha. sa. 1465) niyamitattā na sakkā gahetuṃ, adhippāyo pana gavesitabbo. Dvāsaṭṭhipabhedā sabbāpi diṭṭhi diṭṭhāsavo nāma. Aṭṭhavatthuko sabbopi moho avijjāsavo nāma. Tesu diṭṭhāsavo paṭhamena maggena pahīyati, kāmāsavo catūhipīti vattuṃ yuttaṃ, ‘‘tatiyenā’’ti pana vuttaṃ. Bhavāsavo, avijjāsavo ca catutthena pahīyati. Imesañca kāmāsavabhavāsavānaṃ lobhasabhāvattā sabhāvato tayo dhammā vibhāgato cattāro āsavā nāma jātā. Ime ṭhapetvā sesā lokiyalokuttarā sabbe dhammā no āsavā nāma. Āsavadukaṃ paṭhamaṃ.
但于四种执见所引发分别心中，由色与无色界缘而生的情欲贪爱及沉溺欲，称为存在烦恼（bhavāsava）。《八章律仪》中亦云：“有常见所起的贪欲烦恼。” 巴利文则谓：“存在烦恼生于四种有执见分别的贪欲。”此断定尚无可靠原据，应探究其深意。分别共计六十二种，其中执见、一切执见皆称为执见烦恼，愚痴即无明烦恼。此等执见烦恼首先于道中断除；情欲烦恼包含四种成分，标出“第三种”为情欲烦恼；而存在烦恼及无明烦恼则于第四种断尽。由此可知，赖于情欲存在烦恼的贪着之性，归纳有三种烦恼，合称四种烦恼根本，由此破除后，其余凡夫与圣者分别之内外法，皆无烦恼所染，实为第一等真谛。」
Attānaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattehi saha āsavehīti sāsavā, sabbe lokiyadhammā. Evaṃ pavattamānā natthi etesaṃ āsavāti anāsavā, nava lokuttaradhammāva. Cetasikā panettha lokiyaduke vuttasadisāva. Sāsavadukaṃ dutiyaṃ.
若断除自我之我执，并且放逸于贪着随恒见、爱见等烦恼，则名为断尽烦恼；此断尽烦恼属于世间法。依此进行断除则无烦恼，即不得烦恼者，称为九法之超出法。此处心境，则显为世间断法的相似法门，即断烦恼法的第二种类別。」
Tatiyādīnaṃ catunnaṃ dukānaṃ padattho vuttanayova. Sesamettha hetugocchake vuttanayena veditabbaṃ. Ayaṃ pana viseso – yathā tattha ‘‘na hetū kho pana dhammā sahetukāpi, ahetukāpī’’ti ayaṃ osānaduko paṭhamaduke dutiyapadaṃ dutiyadukena yojetvā vutto, evamidha ‘‘no āsavā kho pana dhammā sāsavāpi, anāsavāpī’’ti na vutto. Ayañca tattha tattha vuttanayena iha saṅgahitoti veditabbo. Yathā cettha, evaṃ saññojanagocchakādīsupi yathānurūpaṃ ñātabbaṃ.
接着说前三种的痛苦法之所在，介绍因缘域的教义。应知此处有所特别——就如当地所说的：“法无自然本因，即使有也无共同因。”这是断尽烦恼的第一层与第二层联系起来宣说的；然而此处不谓“诸法非有烦恼非有断烦恼”，而是意指各自对照的法教义。须依此片断依事相理，加以了解。从感官联系等缘起义，皆有相应认识，如是而已。
Tattha dvādasa akusalacittuppādā āsavasampayuttā nāma. Dosamohamūlacittesu moho, kusalābyākatacittarūpanibbānāni ca āsavavippayuttā nāma. Cetasikesu pana mohaṃ ṭhapetvā sesā akusalā āsavasampayuttāva, moho pana tijātiko ca dvidhāpi hoti, sesā āsavavippayuttā evāti. Tatiyaṃ.
此中有十二种与不善心相应的烦恼。以贪欲恚恨痴迷的心为根源的痴，善法表现的心与涅槃状态，则称为解脱烦恼。若断除了念头中的痴而存其余的，则是带有烦恼的不善烦恼；痴又分为二种；其余的是称为解脱烦恼。第三。
Cattāro āsavā āsavā ceva sāsavā ca nāma. Tadavasesā lokiyadhammā sāsavā ceva no ca āsavā nāma. Idha pana lokuttarā na vattabbā. Cetasikesu pana āsavāti vuttehi sesā akusalā, karuṇāmuditā ca sāsavā ceva no ca āsavā eva, sesā tathā ca na vattabbā ca. Catutthaṃ.
烦恼有四，烦恼与非烦恼二种。余者属于世间法的叫做烦恼，非烦恼则不称为烦恼。至于此处的超世间法则不应讨论。念头中所说的烦恼，不过是不善的余残，慈悲与喜悦属于非烦恼，余者亦不应被称作烦恼。第四。
Ye pana lobhamūlesu lobhamohā, lobhadiṭṭhimoho cāti dve tayo ekato katvā uppajjanti, te āsavā ceva āsavasampayuttā ca nāma. Dvādasa akusalacittāni ceva āsavavajjitā taṃsampayuttā ca āsavasampayuttā ceva no ca āsavā nāma. Idha pana āsavavippayuttā na vattabbā. Cetasikesu pana āsavavajjitā akusalā āsavasampayuttā ceva no ca āsavā eva, moho siyā āsavo ceva āsavasampayutto ca, siyā na vattabbo, tijātikā siyā āsavasampayuttā ceva no ca āsavā, siyā na vattabbā, kusalābyākatā na vattabbāva. Sesaṃ suviññeyyameva. Pañcamaṃ.
若对贪欲根本起贪欲、愚痴、贪见愚痴三种，则称为烦恼，或称为带烦恼者。有十二种不善心，并非断除烦恼，而带有烦恼。此中不应称为断除烦恼。念头中断除烦恼的不善带烦恼者亦称烦恼，愚痴是烦恼，带烦恼的愚痴，不可称之，或者是断除烦恼者带烦恼的也不可称，善法表现亦不应称。其余需明辨。第五。
Lokuttaravajjitā āsavavippayuttā sāsavā nāma. Lokuttarā āsavavippayuttā anāsavā nāma. Idha pana āsavasampayuttā na vattabbāva. Cetasikesu pana karuṇāmuditā āsavavippayuttā sāsavā eva, moho tathā ca na vattabbo ca, sesakusalābyākatā dvidhāpi honti, tijātikā dvidhāpi na vattabbāva, mohavajjitā pana akusalā na vattabbāva. Chaṭṭhaṃ.
超世间断除烦恼者称为烦恼，超世间断除烦恼者无烦恼。此中不应称为带烦恼者。念头中慈悲喜悦断除烦恼称为烦恼。愚痴不应称为，余善法表现有二，断除烦恼者有二，不应称。断除愚痴者则不是不善，不应称。第六。
Āsavagocchakaṃ niṭṭhitaṃ. · 漏品已毕。
Saṃyojanagocchake yassa saṃvijjanti, taṃ puggalaṃ vaṭṭasmiṃ saṃyojenti bandhantīti saṃyojanā. Tato aññe no saṃyojanā.
所谓缠缚，就是个体于缠绕所集结的轮回中，被缠绕束缚。于是，这种束缚被称为缠缚。除此之外，则不称为缠缚。
Tattha kāmarāgasaṃyojanaṃ bhavarāgapaṭighamānadiṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsaissāmacchariyaavijjāsaṃyojananti ime dasa dhammā saṃyojanā nāma. Tesu kāmabhavadiṭṭhiavijjāsaṃyojanāni āsavagocchake vuttanayāneva. ‘‘Anatthaṃ me acari, carati, carissati, piyassa me anatthaṃ acari, carati, carissati, appiyassa me atthaṃ acari, carati, carissatī’’ti (dha. sa. 1066) evaṃ vuttehi navahi ākārehi sattesu, aṭṭhānakopavasena saṅkhāresu ca uppajjamāno sabbopi doso paṭighasaṃyojanaṃ nāma.
此中，贪欲爱缠，即为生爱与逆境见、疑惑、行为习性执着、极端惊讶无明的缠缚，共为十种缠缚。其中文说贪欲生死见、无明见等缠缚，皆归属于烦恼所缘。言“对我无益，则不为、不作、未来不作；对我所憎恨无益，则不为、不作、未来不作；对我所爱有益，则为、作、未来必作”，如是用九种方式，以八正道的方法，在行为习性中生起时，所有的烦恼即称为逆境见缠缚。
‘‘Seyyohamasmi , sadisohamasmi, hīnohamasmī’’ti evaṃ tīhi ākārehi pavatto sabbo māno mānasaṃyojanaṃ nāma. Tattha seyyasseva sato puggalassa ‘‘seyyohamasmi, sadiso, hīno’’ti ca tidhā māno uppajjati, tathā sadisahīnānampi. Tattha seyyassa seyyamānova yāthāvamāno. Tathā sadisassa sadisamāno, hīnassa hīnamāno ca. Tiṇṇampi itare dve dve mānā ayāthāvamānāti ñātabbā.
『我是最贤者』『我是平等者』『我是卑劣者』这三种形式，称为一切心慢之心理束缚。其中，对贤者而言，仅产生『我是最贤者、平等者、卑劣者』这三种慢；对平等者和卑劣者亦然。所谓贤者的心慢是以贤者为标准，平等者的心慢是以平等者为标准，卑劣者的心慢则以卑劣者为标准。还有其它两种心慢不真实起者，亦应了知。
Satthudhammasaṅghasikkhāsu, pubbantāparantatadubhayapaṭiccasamuppannesu ca kaṅkhatāvasena pavattā sabbāpi vicikicchā vicikicchāsaṃyojanaṃ nāma.
在师法僧三宝戒律修行中，及前后相续相依而生的疑惑不决，皆统称为疑惑心慢的心理束缚。
Gosīlagovatādīhi suddhīti gahaṇākārappavattā diṭṭhi eva sīlabbataparāmāsasaṃyojanaṃ nāma.
由于执着于戒律、行为等不洁净事，产生断绝真理的执见，称为戒禁执见心慢的心理束缚。
Tadavasesā diṭṭhi diṭṭhisaṃyojananti gahetabbaṃ.
余下的即为见执见心慢，应当如此理解。
Paralābhasakkāragarukāramānanavandanapūjanādīsu asahanākārena pavattā issā issāsaṃyojanaṃ nāma. Āvāsamacchariyaṃ kulalābhavaṇṇadhammamacchariyanti pañcavidhaṃ macchariyaṃ macchariyasaṃyojanaṃ nāma. Sakalārāmepi hi pariveṇovarakādīsu vā vasanto tattha aññassa vattasampannassa pesalassa bhikkhuno āgamanaṃ na icchati, āgatassāpi khippaṃ gamanaññeva icchati, idaṃ āvāsamacchariyaṃ nāma. Bhaṇḍanakārakādīnaṃ pana tattha vāsaṃ anicchato āvāsamacchariyaṃ nāma na hoti.
因无法忍受他人非法之财、势力、器物等，生起轻慢、不敬、怨恨等心，称为嫉妒嫉慢心慢的心理束缚。所说五种嫉慢分别是：对他人所住住所、生计、族属、财物、品行五者生起的嫉妒心。于诸丛林、园林等住处，若是他人境内有名声比自己高的比库到来，心不愿他来，即使有人来了也很快想让他离去，此即所说住所的嫉妒。对此处因藏器具、等原因而住，不是出于厌恶的嫉妒心。
Attano pana upaṭṭhākakule vā ñātikule vā aññassa pesalassa upasaṅkamanaṃ anicchato kulamacchariyaṃ hoti, pāpapuggalassa anicchato pana na hoti. So hi tesaṃ pasādabhedāya paṭipajjatīti.
自己家族或家人中，对别人有名声、有威望者心生不愿接近的嫉妒，称为家族嫉妒；但坏人则无此厌恶。此因彼此心障的缘故而行。
Attanā labhanaṭṭhāne catupaccayaṃ labhante sīlavante disvā ‘‘mā labhantū’’ti cintentassa lābhamacchariyaṃ hoti. Yo pana saddhādeyyaṃ vinipāteti, pūtibhāvampi gacchantaṃ aññassa na deti , taṃ labhantaṃ disvā ‘‘sace imaṃ añño sīlavā labheyya, paribhogaṃ gaccheyyā’’ti cintentassa macchariyaṃ nāma natthi.
自身在获得的立足点上获得四种条件者，为有持戒者。见其心念『勿令他得』时，便生起对所得的嫉妒之心。若有人摧毁此信根，且内心清净，行者行时不与他人分享其所得者，见其所得时念『若他人此处亦得有持戒者，必当有所依乐』时，则此人所生之嫉妒心名为无。
Vaṇṇo nāma attanā sadiso sarīravaṇṇopi guṇavaṇṇopi. Tattha ‘‘rūpavā pāsādiko’’ti parassa sarīravaṇṇaṃ, ‘‘sīlavā, dhutavā’’tiādinā guṇavaṇṇañca attano vaṇṇabhaṇanaṭṭhāne vuccamānaṃ asahantassa duvidhaṃ vaṇṇamacchariyaṃ nāma hoti, apesalaṃ pana vipannaṃ pasaṃsitvā parisāsu upatthambhentaṃ disvā pāpagarahitāya asahantassa na hoti.
色相谓自身相似之身色，及称为德色。此中所谓『有形者，令人欢喜』是指他身之身色；『有德、有清净』等用语则指自身之德色，此二色分属不同立足点所称，故无可容忍者即是双重之色相嫉妒。若非恶染者，反而因见他在僧团中护持而得乐，便无对此恶染者之不容忍心。
Dhammoti pariyattiyeva, na paṭivedho ariyānaṃ tattha macchariyābhāvā. Pariyattiṃ pana guḷhaganthaṃ aññesaṃ akathetukāmassa dhammamacchariyaṃ nāma hoti, dhammānuggahena pana lolassa , kālena samaṇo, kālena nigaṇṭhādi ca hutvā vicarantassa paveṇiāgataṃ tantiṃ ‘‘saṇhasukhumaṃ dhammantaraṃ bhinditvā āluḷissati, amhākaṃ samayaṃ bhindissatī’’ti ca na dentassa, puggalānuggahena vā pakatiyā saṭhassa māyāvino ‘‘saṇhasukhumadhammaṃ uggaṇhitvā aññaṃ byākaritvā nassissatī’’ti na dentassa ca dhammamacchariyaṃ na hoti. Yathā ca bhikkhūnaṃ, evaṃ gahaṭṭhānampi pañcavidhaṃ macchariyaṃ yathānurūpaṃ ñātabbaṃ. Saṅkhepato pana gahaṭṭhapabbajitānaṃ attasampattinigūhanalakkhaṇaṃ macchariyaṃ nāmāti gahetabbaṃ.
法者，指律藏经义之文言，非指圣者所见之真实义，因此于此无嫉妒之心。然于深奥经文，缘他等无求为因者，称其为法之嫉妒；因执著法而起贪欲，令比库有时作沙门，有时为那些流外道，未令其获入净界。无论断异常微妙法而令其毁坏，或以欺诈致使真理被毁坏，则对此引领众生者无嫉妒心。如对比库，如对家人类，亦当知五种家居者嫉妒之相应，详细见家居比库部分。简言之，出家修行者之自身成就隐藏秘微者，此即嫉妒义。
Imesu ca saṃyojanesu diṭṭhivicikicchāsīlabbataparāmāsaissāmacchariyāni sotāpattimaggena pahīyanti, paṭigho anāgāmimaggena, kāmarāgo catūhipīti vattabbaṃ, ‘‘tatiyenā’’ti pana vuttaṃ. Mānabhavarāgaavijjā arahattamaggena. Tattha ca ayāthāvamāno paṭhamamaggena pahīyatīti daṭṭhabbo, imesaṃ kāmarāgabhavarāgānaṃ lobhasabhāvattā diṭṭhisīlabbataparāmāsānaṃ micchādiṭṭhisabhāvattā sabhāvato aṭṭheva dhammā dasa saṃyojanā nāma jātā. Ime dasa ṭhapetvā sesā lokiyalokuttaradhammā no saṃyojanā nāma. Sesaṃ āsavadukasadisaṃ. Saṃyojanadukaṃ paṭhamaṃ.
于欲结缠中，有见、疑、戒、取执四种嫉妒，得道初果者舍弃；于瞋结缠，得第二果者舍弃；于欲爱，得第四果者舍弃。此中称第三果者已能舍文不实，即须知；且于第一果者观戒定慧渐入止灭之理。当中由于欲爱、贪爱等，因见、戒、疑、取执之恶见，实为邪见之流，故有八种如是之根本恶法名为十结缠。此十结缠断尽其余世属与出世间法不称为结缠。余者为染污结缠之类者。由此，结缠中之恶者为第一。
Ārammaṇabhāvaṃ upagantvā saṃyojanasaṃvaḍḍhanena saṃyojanānaṃ hitāti saṃyojaniyā, sāsavadhammā eva. Tathā nīvaraṇiyāti etthāpi. Na saṃyojaniyā asaṃyojaniyā, anāsavā. Sesaṃ sāsavadukasadisameva. Dutiyaṃ.
寻因境起，相似增长者为结缠所增法，称为執取，亦即染污之法。故谓为结缠法。此处约定用语以便说明之。非谓无结缠者为结缠，意指尚有染污者为结缠。余者即为染污结缠所指者。此为第二。
Tatiyādayopi āsavagocchake tatiyādisadisā eva, visesamattamevettha vakkhāma. Tattha hi dvādasākusalacittāni saṃyojanasampayuttā nāma, uddhaccasahagato moho, sesacittarūpanibbānāni saṃyojanavippayuttā nāma. Sesaṃ samameva. Tatiyaṃ.
第三以后结缠类，依其所对应的染污之属类而别说。其中特别指出十二种善根心与十二结缠相连，忧乱心因，及余心界般涅槃即为断诸结缠。其余结缠类亦同。此为第三。
Dasa saṃyojanāni saṃyojanā ceva saṃyojaniyā ca nāma. Tadavasesalokiyadhammā saṃyojaniyā ceva no ca saṃyojanā nāma. Sesaṃ suviññeyyameva. Catutthaṃ.
十结缚名结缚，也称应结。诸世间现法为应结，而非结缚。余者务当善知。第四。
Ye pana uddhaccavirahitesu ekādasasu akusalacittesu vicikicchāmohā dosamohā dosaissāmohā dosamacchariyamohā lobhamānamohā lobhadiṭṭhimohā cāti dve tayo ekato uppajjanti, te saṃyojanā ceva saṃyojanasampayuttā ca nāma. Dvādasākusalacittāni ceva saṃyojanavajjitataṃsampayuttā ca saṃyojanasampayuttā ceva no ca saṃyojanā nāma. Sesamidha anantaradukañca āsavagocchake pañcamachaṭṭhadukasadisameva. Kevalaṃ āsavapadaṭṭhāne saṃyojanapadameva viseso. Pañcamachaṭṭhadukāni.
于无掉举的十一不善心中，疑、痴、嗔痴、嗔、痴痴、痴魔烦、贪慢、贪见痴，共有两三种从一方起生者，名为结缚及结缚缠缚。十二不善心得结缚废除及结缚缠缚，又非结缚。余此即先后并立，五毒、六烦恼诸类同类。唯于烦恼根处结缚别具殊特。五毒、六烦恼。
Saṃyojanagocchakaṃ niṭṭhitaṃ. · 结品已毕。
Ganthagocchake yassa saṃvijjanti, taṃ cutipaṭisandhivasena vaṭṭasmiṃ ganthenti ghaṭentīti ganthā. Tato aññe no ganthā.
于彼，贪欲身结、嗔恚、戒禁过失执着，于此皆为身结。贪即名身结也。如是余者亦然。共当舍弃断绝，恒世虚妄非真实，以此由贪嗔戒禁过失之执绝断，名为执着。余说义中，于彼后二种结缚于初道而断，嗔乃第三，贪由四种。此四法自性即为结。舍此后余皆非结。此为结缚之初义。
Tattha abhijjhākāyagantho, byāpādo, sīlabbataparāmāso, idaṃsaccābhiniveso kāyaganthoti ime cattāro dhammā ganthā nāma. Tattha abhijjhā eva nāmakāyaṃ vuttanayena ganthetīti abhijjhākāyagantho. Evaṃ sesesupi. Sabbaññubhāsitampi paṭikkhipitvā ‘‘sassato loko, idameva saccaṃ, moghamañña’’nti iminā ākārena abhinivisanato sīlabbataparāmāsavirahitā sabbāpi diṭṭhi idaṃsaccābhiniveso nāma. Sesā vuttatthāva. Imesu ca pacchimā dve ganthā paṭhamena maggena pahīyanti, byāpādo tatiyena, abhijjhā catūhipi. Ime ca sabhāvato tayo dhammā cattāro ganthā nāma jātā. Ime pana ṭhapetvā sesā sabbe dhammā no ganthā nāma. Ganthadukaṃ paṭhamaṃ.
以缘起之物所结即名结缚。结缚者，非结缚也。余与烦恼类似。第二。
Ārammaṇakaraṇavasena ganthehi ganthitabbāti ganthaniyā. Na ganthaniyā aganthaniyā. Sesaṃ sāsavadukasadisameva. Dutiyaṃ.
根本痴断除者，为十不善心，在与见相违之心中缘贪、依嗔众结缚相连者，谓为结缚相连。所示贪、嗔、痴根，是善所发心，及色涅槃，皆结相连。于心识中，具有见、疑、痴等烦恼，皆为结缚相连。嗔疑、善发心等亦为结缚相连。余亦有所双种。第三。
Mohamūlavajjitāni dasa akusalacittāni, diṭṭhivippayuttacittesu lobhaṃ, dosamūlesu ca dosaṃ ṭhapetvā taṃsampayuttā ca ganthasampayuttā nāma. Yathāvutto lobho, doso, mohamūlāni, kusalābyākatāni cittāni, rūpanibbānāni ca ganthavippayuttā nāma. Cetasikesu pana diṭṭhimānaissāmacchariyakukkuccathinamiddhāni ganthasampayuttā eva. Dosavicikicchā, kusalābyākatā ca ganthavippayuttā eva, sesā dvidhāpi honti. Tatiyaṃ.
除去以痴为根的不善心，余下十不善心中，在与邪见不相应之心中去除贪，在以嗔为根之心中去除嗔，与彼等相应者以及与系缚相应者，称为「与系缚相应」。如上所述之贪、嗔及以痴为根者、善心与无记心、色法与涅槃，称为「与系缚不相应」。在心所中，邪见、慢、嫉、悭、追悔、昏沉睡眠唯属「与系缚相应」；嗔与疑、善心与无记心所唯属「与系缚不相应」；其余则两者皆有。第三竟。
Cattāro ganthā ganthā ceva ganthaniyā ca nāma. Tadavasesā lokiyā ganthaniyā ceva no ca ganthā nāma. Tathā cetasikesu ganthavajjitā akusalā, appamaññā ca, sesā cetasikā pana tathā ca na vattabbā ca, idha pana lokuttarā na vattabbā. Catutthaṃ.
结（gantha）有四种：既是结又是结缘（ganthaniyā）者称为结；另外还有仅为世俗结缘者，不称为结。心所中的结如果是不善的、轻少的（即不重的），其余的心所亦不能称为结，但在此则非世间、不应称为结的。第四种。
Diṭṭhi ganthāceva ganthasampayuttā ca nāma. Lobho tathā ca na vattabbo ca, ganthasampayuttesu ganthe ṭhapetvā sesā ganthasampayuttā ceva no ca ganthā nāma. Idha pana ganthavippayuttā na vattabbā. Cetasikesu pana mānaissāmacchariyakukkuccathinamiddhāni ganthasampayuttā ceva no ca ganthā eva, mohāhirikānottappauddhaccāni tijātikā ca siyā, tathā navattabbā ca, sesā na vattabbā. Sesaṃ suviññeyyameva. Pañcamaṃ.
见解结亦称为与结缠绕的结。贪亦不可称为结，贪依附于结结缠绕中，余者为缠绕结，不称为结。在此处缠绕的结也不可称作结。心所中如慢、疑、害、掉举、恶念、睡眠等，虽属缠绕结，却非结本体，也不应称为结。余者不可称为结，应明了之。第五种。
Lokuttaravajjitā ganthavippayuttā ganthaniyā nāma. Lokuttarā pana ganthavippayuttā aganthaniyā nāma. Idha pana ganthasampayuttā na vattabbā. Cetasikesu pana doso vicikicchā karuṇā muditā ganthavippayuttā ganthaniyā eva, mohāhirikānottappauddhaccalobhā tathā na vattabbā ca, sesā kusalābyākatā dvidhāpi honti, tijātikā pana dvidhāpi na vattabbā ca, sesā akusalāpi na vattabbā ca. Chaṭṭhaṃ.
超越世间束缚的，是结断缠绕者，称为结所缚者。超越世间的缠绕断者，称为非结所缚者。在此缠绕的结不可称为结。心所中如嗔恚、疑惑、慈悲、随喜，虽为结断缠绕的结，但无明、慢、羞耻、掉举、恶念、贪心等不被称作结。剩余的有善、表里的双重分别，出离性断结也分二，不可称为结的也分二，余者是不善也不可称为结。第六种。
Ganthagocchakaṃ niṭṭhitaṃ. · 缚品已毕。
Oghayogagocchakāni sabbathā āsavagocchakasadisāni. Padatthamattameva, hettha nāmamattañca viseso . Tattha yassa saṃvijjanti, taṃ vaṭṭasmiṃ ohananti osīdāpentīti oghā. Ārammaṇaṃ katvā atikkamanīyato oghehi atikkamitabbāti oghaniyā. Tathā yoganiyāti etthāpi. Vaṭṭasmiṃ yojentīti yogā. Sesaṃ tādisameva.
浪水的联结者，常同污垢联结者，因字义而别。凡有所混浊，称为浪。设欲超越浪者，称为浪断者，如是同理称为联结者。联结即是束缚。余余亦复如是。
Oghayogagocchakāni niṭṭhitāni. · 暴流与轭品已毕。
Nīvaraṇagocchake cittaṃ nīvaranti pariyonandhantīti nīvaraṇā. Tattha kāmacchandanīvaraṇaṃ byāpādanīvaraṇaṃ thinamiddhanīvaraṇaṃ uddhaccakukkuccanīvaraṇaṃ vicikicchānīvaraṇaṃ avijjānīvaraṇanti ime cha nīvaraṇā nāma. Tattha thinanti sappipiṇḍo viya avipphārikatāya cittassa ghanabhāvo, thaddhatāti attho. Medhatīti middhaṃ, akammaññabhāvo, pacalāyikabhāvakaroti attho. Idañca sekhaputhujjanānaṃ niddāya pubbabhāge, aparabhāge ca pacalāyanahetukaṃ uppajjati, na niddokkamanakāle. Khīṇāsavānampi hi karajakāyassa dubbalabhāvena asammissabhavaṅgasantativasena niddokkamanaṃ hoti, taṃ pana tesaṃ thinamiddhahetukaṃ na hoti, itaresameva hoti.
碍心的障碍心，即令心碍、烦恼阻碍称为碍。欲、嗔、惰眠、掉举追悔、怀疑、无明这六碍即为碍心。惰即如一大堆食物均未消化之心的沉重之意。眠即昏沉、不作为、心散乱之意。此为俗众的睡眠，出现于前半生，不于死时。已灭烦恼者，因身软弱而良眠，非由惰眠障碍，而有者他。
Keci pana rūpameva ‘‘middha’’nti vadanti, taṃ na yuttaṃ, ‘‘thinamiddhanīvaraṇaṃ avijjānīvaraṇena nīvaraṇañceva nīvaraṇasampayuttañcā’’ti arūpadhammehi sampayogavacanato arūpameva. Akusalañca ‘‘thinamiddhanīvaraṇassa pahīnattā’’tiādipahānavacanato. Akusalā eva hi pahātabbā, tasmā āruppepi cetaṃ uppajjati. ‘‘Nīvaraṇaṃ dhammaṃ paṭicca nīvaraṇo dhammo uppajjati na purejātapaccayā’’ti (paṭṭhā. 3.8.8) etassa vibhaṅge ‘‘āruppe kāmacchandanīvaraṇaṃ paṭicca thinamiddhauddhaccaavijjānīvaraṇa’’nti (paṭṭhā. 3.8.8) sabbaṃ vitthāretabbaṃ. ‘‘Soppaṃ pacalāyikā’’ti (dha. sa. 1163) padabhājanīye panassa phalūpacārena vuttanti veditabbaṃ. Thinaṃ middhañcāti idaṃ dvayaṃ nīvaraṇaṭṭhāne ekanīvaraṇaṃ vuttaṃ, tathā uddhaccakukkuccañcāti idaṃ dvayaṃ. Tattha kukkuccanti ‘‘akataṃ vata me kalyāṇaṃ, kataṃ pāpa’’ntiādinā uppajjamāno vippaṭisāro. Tenevassa padabhājanīye ‘‘cetaso vippaṭisāro manovilekho’’ti ca vuttaṃ. ‘‘Akappiye kappiyasaññitā’’tiādi pana kukkuccamūladassanatthaṃ. Evaṃsaññitāya hi kate vītikkame pacchā ‘‘duṭṭhu mayā kata’’nti sudinnādīnaṃ viya vippaṭisāro uppajjati. Yaṃ pana vinaye ‘‘atha kho āyasmā sāriputto…pe… kukkuccāyanto na paṭiggahesī’’ti (pāci. 204) kukkuccaṃ āgataṃ, taṃ nīvaraṇakukkuccaṃ . Na hi arahato nīvaraṇaṃ atthi, nīvaraṇavatirūpakaṃ pana ‘‘kappati, na kappatī’’ti vīmaṃsanasaṅkhātaṃ vinayakukkuccaṃ nāmetanti veditabbaṃ. Sesanīvaraṇāni vuttatthāni eva. Imesu ca kukkuccavicikicchā paṭhamena maggena pahīyanti, byāpādo tatiyena, thinamiddhuddhaccāvijjā catutthena, kāmacchando catūhipīti vattabbaṃ, ‘‘tatiyenā’’ti pana vuttaṃ. Ime ca sabhāvato aṭṭha dhammā cha nīvaraṇā nāma jātā, ime pana ṭhapetvā sesā no nīvaraṇā nāma. Nīvaraṇadukaṃ paṭhamaṃ.
有人单以色法称为惰，非当理，因惰障与无明碍及他碍相缠绕故。恶者当除之，故智慧未散其亦须除。五法障生，不生于前因。『愚痴』义应详解，如『于无色界中由欲、嗔、惰、掉举、无明诸碍中生惰』。此理当明。『惰眠』二词合称此一碍，掉举、追悔为心反覆、嫌恶之意，谓『心反覆、心有所记』。其原故为异议非正应作。异议既成，随后生后悔如苏定等。律中有异议已起而比库沙利子不接受其惰者，谓此为碍惰。阿拉汉无碍，由碍之相而作而非真实之碍，律中名为烦恼惰。余余皆是后文障碍所论。此中厌恶、疑惑首当其由，惰、掉举、无明为第三，欲为第四。此六为自性生，成六碍名，除其所断余者不可称为碍。六者中除余非障碍者亦不可称障碍。
Dutiyaṃ sāsavadukasadisameva. Dvādasa akusalacittāni nīvaraṇasampayuttā nāma. Sesacittarūpanibbānāni nīvaraṇavippayuttā nāma. Cetasikesu akusalā nīvaraṇasampayuttāva, kusalābyākatā nīvaraṇavippayuttāva, sesā dvidhāpi honti. Tatiyaṃ.
第二者与烦恼之类同。十二种不善心为烦恼缠绕。余余种心如涅槃，为烦恼解脱。心所中不善之心为烦恼缠绕，善之分解不为烦恼缠绕，其余心也有二种。第三。
Cha nīvaraṇā nīvaraṇā ceva nīvaraṇiyā ca nāma. Sesā lokiyā nīvaraṇiyā ceva no ca nīvaraṇā nāma. Lokuttarā na vattabbā. Sesaṃ āsavagocchake catutthasadisameva. Catutthaṃ.
六种烦恼既名烦恼亦名烦恼所。余者为世俗烦恼所，不是烦恼。超世间者不应称之。余污垢属第四类。第四。
Cha nīvaraṇā nīvaraṇā ceva nīvaraṇasampayuttā ca nāma. Tadaññe nīvaraṇasampayuttā pana nīvaraṇasampayuttā ceva no ca nīvaraṇā nāma. Tathā cetasikesu nīvaraṇavirahitā akusalā, tijātikā pana tathā ca na vattabbā ca, kusalābyākatā na vattabbāva. Idha pana nīvaraṇavippayuttā sabbe na vattabbā. Pañcamaṃ.
六烦恼既名烦恼又名烦恼缠绕。然后有些烦恼缠绕，却非真正烦恼。如心所中无烦恼的恶、不应称为生死爱，好分解的善不应称烦恼。此处烦恼解脱者皆非烦恼。第五。
Lokuttaravajjitā nīvaraṇavippayuttā nīvaraṇiyā nāma. Lokuttarā nīvaraṇavippayuttā anīvaraṇiyā nāma. Idha pana nīvaraṇasampayuttā na vattabbā. Cetasikesu pana karuṇāmuditā nīvaraṇavippayuttā nīvaraṇiyāva, kusalābyākatā dvidhāpi honti, tijātikā tathā ca na vattabbā ca, akusalā pana na vattabbāva. Chaṭṭhaṃ.
超世间无烦恼者称为烦恼所。超世无烦恼解脱者称无烦恼所。此处无烦恼缠绕。于心所中慈与喜为无烦恼缠绕无烦恼所，善分解有二种，生死爱亦不称，不善不称。第六。
Nīvaraṇagocchakaṃ niṭṭhitaṃ. · 盖品已毕。
Parāmāsagocchake dhammānaṃ yathābhūtaṃ aniccādiākāraṃ atikkamitvā ‘‘nicca’’ntiādivasena pavattamānā parato āmasantīti parāmāsā. Micchādiṭṭhi. Bahuvacananiddese kāraṇaṃ vuttameva. Tadaññe sabbe dhammā no parāmāsā nāma. Parāmāsadukaṃ paṭhamaṃ.
远离谤法者，超越法的无常等本相，却言常等，是远离谤也。谤邪见。复数形式意义内即为缘起。然后余法皆非谤。远离谤第一。
Parāmāsehi ārammaṇakaraṇavasena parāmaṭṭhattā parāmaṭṭhā. Sesaṃ āsavadukasadisameva. Dutiyaṃ.
远离谤作为缘起的根因，谓远离谤性。余污垢之类同。第二。
Diṭṭhisampayuttacittesu diṭṭhivirahitā dhammā parāmāsasampayuttā nāma. Sesacittarūpanibbānāni parāmāsavippayuttā nāma. Idha pana diṭṭhi na vattabbā, sesacetasikesu pana mānadosaissāmacchariyakukkuccavicikicchā, kusalābyākatā ca parāmāsavippayuttā eva, sesā dvidhāpi honti. Tatiyaṃ.
与见解相应的心及心所中无见解的法，名为染污(烦恼)相应的法。余余心及心所的涅槃法，名为染污分别断的法。此处谓见解不应存有，余余心法中则因傲慢、嗔恚、惊骇、疑惑之心品为染污相应的法，余余亦有二种。第三种。
Diṭṭhi eva parāmāsā ceva parāmaṭṭhā ca nāma. Sesalokiyā parāmaṭṭhā ceva no ca parāmāsā nāma. Idha pana lokuttarā na vattabbā. Sesaṃ suviññeyyameva. Catutthaṃ.
见解既是烦恼，亦名为大烦恼。余余世间法为大烦恼，非为烦恼。此处谓非世间法不应有。余余应当知解。第四。
Imasmiṃ pana gocchake ‘‘parāmāsā ceva dhammā parāmāsasampayuttā cā’’ti ayaṃ duko na labbhati. Na hi diṭṭhi diṭṭhiyā sampayujjati. Pacchimaduke lokuttaravajjitā parāmāsavippayuttā parāmaṭṭhā nāma. Lokuttarā parāmāsavippayuttā aparāmaṭṭhā nāma. Idha pana parāmāso, taṃsampayuttā ca na vattabbā. Sesaṃ vuttanayameva.
于此领域中说：「烦恼是法，且烦恼相应。」此说难得，不可得。盖见解不与见解相应。愚暗亦复如是。后世禁戒相应染污分别断名为大烦恼。出世间相应染污分别断曰非大烦恼。此处烦恼及其相应不应存有。余余仅是被说。
Parāmāsagocchakaṃ niṭṭhitaṃ. · 执取品已毕。
Mahantaradukesu ārammaṇaṃ aggahetvā appavattito saha ārammaṇenāti sārammaṇā, cittacetasikā. Natthi ārammaṇametesanti anārammaṇā, rūpanibbānāni. Sārammaṇadukaṃ.
藉思惟之无、心之无心状态。此因对象、心业之分别，从过去分别，谓为心，即心所造作。世间心业中更上心不复有，故在其中行者名为过越心。世间余物皆由心所造，故除去其所缘心，心乃为真心。譬如思考者，若未灭思考，则心更深长；如天、人、畜生等众生所到之趣，因善恶业之分别，生上、中、下等不同状态，于各自自身状况，有寿长、短、胖瘦、金色、暗色、得失等。此为内心；于外有地、山、树木、天、梵、宅等由业缘造作，亦为心所造。由此心更深长，因思惟无从着手，一切形态无从可能。由此思惟无碍、心识之无碍、心所之无碍，心(即识)应当觉知，此识即名心。心所色之涅槃，非谓心也。此谓心及心所。心的领域。
Cintanaṭṭhena cittaṃ, cittatāya vā cittaṃ. Taṃ hi vatthudvārārammaṇakiccādibhedato, atītādibhedato ca attano vicittatāya cittanti vuccati cittakaraṇatāya vā. Lokasmiṃ hi cittakammato uttaritaraṃ cittaṃ nāma natthi, tasmimpi caraṇaṃ nāma cittaṃ aticittaṃ hoti. Yaṃ vā panaññampi loke sippajātaṃ, sabbaṃ taṃ citteneva karīyati. Evaṃ tassa tassa cittassa nipphādakaṃ cittampi tatheva cittaṃ hoti. Yathā cintitassa vā anavasesassa anipphajjanato tatopi cittameva cittataraṃ, tathā yadetaṃ devamanussanirayatiracchānabhedāsu gatīsu kusalākusalakammanānattaṃ, tena tāsu gatīsu apadadvipadādiuccattanīcattādinānattaṃ, tasmiṃ tasmiṃ attabhāve dīgharassathūlāthūlasuvaṇṇadubbaṇṇādilābhālābhādi cāti evamādi ajjhattaṃ cittaṃ, bahiddhā ca pathavīpabbatatiṇarukkhalatādidevabrahmavimānakapparukkhādibhūtaṃ kammapaccayaṃ cittaṃ, tampi citteneva kataṃ, tato cittameva cittataraṃ cintitaniyāmena sabbākārassa asambhavato. Evaṃ cintanaṭṭhena, cittavicittaṭṭhena, cittakaraṇaṭṭhena ca ‘‘citta’’nti viññāṇaṃ veditabbaṃ, tadeva viññāṇaṃ cittaṃ nāma. Cetasikarūpanibbānāni no cittā nāma. Cittadukaṃ.
心所因缘结合，对心所之五十种境界，谓为心所涅槃。此谓心所的领域。
Avippayogavasena cetasi niyuttā cetasikā, phassādayo dvipaññāsa dhammā. Cittarūpanibbānāni acetasikā nāma. Cetasikadukaṃ.
因不和合故，心所束缚于心者即分别心所。触等二十五法。心的涅槃法名为无心所色。此谓心所领域。
Cetasikā eva cittasampayuttā nāma. Rūpanibbānāni cittavippayuttā nāma, idha pana cittaṃ na vattabbaṃ. Cittasampayuttadukaṃ.
所谓心所，指的是与心相连结的心理现象。称为『色灭』者，是指与心分别开来的心所现象。然而在这里，心不应被视作色灭。所谓心所所缚的苦，就是被心所拘缚之苦。
Nirantarabhāvūpagamanatāya uppādato yāva bhaṅgācittena saṃsaṭṭhāti cittasaṃsaṭṭhā. Ekato vattamānāpi nirantarabhāvaṃ anupagamanatāya cittena visaṃsaṭṭhāti cittavisaṃsaṭṭhā. Sesaṃ anantaradukasadisameva. Cittasaṃsaṭṭhadukaṃ.
由于持续存在与不间断的流转，从生起直到灭尽，心与其所缚的苦彼此依存，这称为心所依存。即便是在单一时刻运行，也由于不间断的流转，心与其所缚的苦相分别，这称为心与苦分别。其余的与之前所说苦的性质相同。谓之心所依存之苦。
Samuṭṭhahanti etenāti samuṭṭhānaṃ, cittaṃ samuṭṭhānaṃ etesanti cittasamuṭṭhānā, cetasikāni ceva cittajarūpakalāpā ca . Cittaṃ, pana acittajarūpakalāpā, nibbānañca no cittasamuṭṭhānā nāma. Cittasamuṭṭhānadukaṃ.
『集聚』，由此及彼，意指聚集；心的集聚，即心的集合。心所与心中形态斑斓的俱现。心本身，则和不具心所形态的现象，以及涅槃，都不称为心的集聚。称作心的集聚之苦。
Saha bhavantīti sahabhuno, cittena sahabhuno cittasahabhuno, cetasikāni ceva kāyavacīviññattiyo ca. Cittaṃ, pana viññattivajjitarūpanibbānāni ca no cittasahabhuno nāma. Cittasahabhudukaṃ.
『与共生』即同住，共生于心的是心和因心而现的形式相。心本身，与无定形态的色灭现象并不称为心的共生。谓之心的共生之苦。
Anuparivattantīti anuparivattino, kiṃ anuparivattanti? Cittaṃ, cittassa anuparivattino cittānuparivattino. Sesaṃ anantaradukasadisameva. Cittānuparivattidukaṃ.
『随转』，是指顺承变化的过程。什么是随转呢？那就是心的随转，和心所的随转，两者都是如此。其余的性质同先前说的心所与苦相同。谓之心所随转之苦。
Ito pare pana tayo dukā cetasikadukasadisāva, kevalaṃ padatthamattameva viseso. Tattha cittasaṃsaṭṭhā ca te cittasamuṭṭhānā eva cāti cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānā. Cittasaṃsaṭṭhā ca te cittasamuṭṭhānā ca cittasahabhuno eva cāti cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānasahabhuno, cittasaṃsaṭṭhā ca te cittasamuṭṭhānā ca cittānuparivattino eva cāti cittasaṃsaṭṭhasamuṭṭhānānuparivattino. Sesaṃ suviññeyyameva.
上述三种苦，乃依心所之苦性质而分别，纯粹属于词句文字上的区分。所谓的心所依存，即为心的集合现象；所谓心所依存的集聚形态，既包含心所的集合，也包含心与苦的共生；而所谓心所依存的随转形态，则即为心所依存集聚的随转。其余差别，均应深入了知。
Tadanantare pana ajjhattikaduke ajjhattajjhattaṃ ajjhattattike vuttavasena ajjhattāva ajjhattikā. Pasādarūpacittasaṅkhātāni cha ajjhattikāni āyatanāni. Tato bahibhūtā bāhirā. Sesarūpacetasikanibbānapaññattisaṅkhātāni cha bāhirāyatanāni, idha pana paññattiyopi labbhanti. Ajjhattikadukaṃ.
然而，关于内在界的划分，依照内在本质和内在真实的分类，称为内在的事物。由具足形式的心所构成的六处，称为内处。外境则是外在的。余余的具形色心所涅槃所约定构成的，则是外处，虽然这里也有约定存在。内界细分为短促内界。
Upādiyanteva bhūtāni, na bhūtā viya upādiyantīti upādā, catuvīsati upādārūpāni eva. Na upādiyantīti no upādā, catumahābhūtacittacetasikanibbānāni. Upādādukaṃ.
所谓执取者，是指所依止而起的事物，不是似有而不生的事物。执取分为二十四种形态。所谓不执取者，不是指四大色心及心所涅槃的非执取。所谓执取短促，是依据执取及非执取的状态而应当理解。
Dvattiṃsa lokiyavipākacittāni, kammajarūpañca upādinnā nāma. Sesalokiyalokuttarāni, nibbānañca anupādinnā nāma . Sesaṃ upādinnupādāniyattike vuttānusārena ñātabbaṃ. Upādinnadukaṃ.
三十二种世间果报的心及由业所生的色称为被执取。余余有世间及出世间果报者，称为非被执取。须依照被执取与非被执取二者表现而分别认识此事物。此称为被执取短促。
Mahantaradukā niṭṭhitā. · 大双论已完。
Upādānagocchakebhusaṃ ādiyantīti upādānā, daḷhaggāhaṃ gaṇhantīti attho. Daḷhattho hi ettha upa-saddo ‘‘upāyāso’’tiādīsu viya. Tato aññe no upādānā. Tattha kāmupādānaṃ diṭṭhupādānaṃ sīlabbatupādānaṃ attavādupādānanti ime upādānā nāma. Tattha vatthukāmesu uppanno kilesakāmova vuttanayena upādānanti kāmupādānaṃ. Evaṃ sesesupi. Tattha vīsativatthukā sakkāyadiṭṭhi attavādupādānaṃ nāma. Sesāni pubbe vuttāneva. Pacchimāni panettha tīṇi upādānāni tathāpavattadiṭṭhi eva. Tāni ca paṭhamena maggena pahīyanti, kāmupādānaṃ catūhipi . Ime ca sabhāvato dve dhammā vibhāgato caturupādānā nāma jātā. Ime pana ṭhapetvā sesā sabbe dhammā no upādānā nāma. Upādānadukaṃ paṭhamaṃ.
执取之所取为执取体，意指紧执不放。在此“执取”的词义有如“执持困难”等含义。除此之外，尚有其他执取。在此所说的执取有欲执取、见执取、戒律执取和我见执取这四种执取。身体所生的欲望，如诸烦恼之欲望，称为欲执取。余余执取亦如是。其中文本中共有二十五种执取，称为我见执取，即我我执取。余余执取如前所说。此处有三种执取与先前指出的四种执取相同，唯有我见执取表现为三种，此三种执取是指堕入邪见。本四种执取皆首先由圣道断除。如此天性上分为两法，共生四种执取。依此将余余全数归为非执取者，不再称为执取。此为执取短促之首。
Upādāniyaduko saṃyojaniyadukasadisova. Dutiyaṃ.
执取短促就如结锁短促一般。此为第二。
Aṭṭhalobhasahagatacittāni, taṃsampayuttesu diṭṭhivippayuttalobhaṃ ṭhapetvā sesā ca upādānasampayuttā nāma. Diṭṭhivippayuttalobhadosamohamūlāni, kusalābyākatāni ca cittāni, rūpanibbānāni ca upādānavippayuttā nāma. Cetasikesu pana diṭṭhimānā upādānasampayuttāva, dosaissāmacchariyakukkuccavicikicchā, kusalābyākatā ca upādānavippayuttā eva. Sesā duvidhāpi honti. Tatiyaṃ.
与八种贪欲同伴起的心，即眼见所破除的贪欲而结合的，这样的余余执取的心称为执取同伴。见所破贪欲与恼怒、痴烦恼所根起的心，及具善根表现的心，及色所涅槃，称为执取所破。心所中，唯有见所破执取同伴、不善、善根心，才名为执取所破。余余执取心亦有二种。此为第三。
Cattāri upādānāni upādānā ceva upādāniyā ca nāma. Tadavasesā lokiyā upādāniyā ceva nocaupādānā nāma. Idha pana lokuttarā na vattabbā. Sesaṃ vuttanayameva. Catutthaṃ.
执著有四，执著即名为贪执。世俗界中的执着，有剩余的执着，其余的都不称为执著。但超世间者不该如此说，只讲剩余部分。此为第四。
Pañcamachaṭṭhadukā pāṭhato ganthagocchake pañcamachaṭṭhadukasadisāva, kevalaṃ pañcamaduke ‘‘cetasikesu māno upādānasampayutto ceva no ca upādāno eva, mohāhirikānottappauddhaccathinamiddhāni tijātikāni tathā ca na vattabbā cā’’ti idañca, chaṭṭhaduke ‘‘cetasikesu dosaissāmacchariyakukkuccavicikicchā appamaññā upādānavippayuttā upādāniyā eva, mohāhirikānottappauddhaccalobhathinamiddhāni tathā ca na vattabbāni cā’’ti ettakameva pāṭhato viseso, atthato pana nāmamattakova viseso. Seso suviññeyyova. Pañcamachaṭṭhāni.
第五、第六篇章在读诵时在章节范围内，与第五、第六篇相似，仅在第五篇中记载“在心所中，骄傲与执著俱起，乃非单执著。愚痴、羞耻、不顾害怕、烦恼、昏沉等皆不生。”第六篇记载“心所俱有烦恼、妒恨、惊恐、疑惑、不惧怕、不羞耻等，所执著则不同，惟有执著，不生愚痴、羞耻、不顾害怕、贪欲、烦恼、昏沉。”诸如此类语句，此亦为特定教义上的区别，实际意义不过是名字的区分，其余内容应详加诠释。此为第五、第六。
Upādānagocchakaṃ niṭṭhitaṃ. · 取品已完。
Kilesagocchake saṃkiliṭṭhattike vuttanayena padattho veditabbo. Lobho doso moho māno diṭṭhi vicikicchā thinaṃ uddhaccaṃ ahirikaṃ anottappanti ime dasa dhammā kilesā nāma. Ime ca vuttatthā eva, idha pana lobho, hetuganthanīvaraṇaupādānagocchakesu lobho ca nippadesato catumaggavajjhopi ekeneva koṭṭhāsena ṭhito, sesagocchakesu so sabbopi lobho ‘‘kāmāsavo bhavāsavo’’tiādinā dve dve koṭṭhāsā hutvā ṭhito, iminā pana aṭṭhakathāvacanenāpi bhavāsavādibyatiritto sabbo catumaggavajjhopi rāgo kāmāsavādīsu saṅgahito. Kāmacchandanīvaraṇaṃ pana bhavarāgopi na pañcakāmaguṇikarāgamattovāti paññāyati, ‘‘āruppe kāmacchandanīvaraṇaṃ paṭicca thinamiddhanīvaraṇa’’ntiādipāḷito (paṭṭhā. 3.8.8) cetaṃ daṭṭhabbaṃ pañcakāmaguṇikarāgassa rūpārūpabhūmīsu anuppajjanato. Imesu ca kilesesu diṭṭhivicikicchā paṭhamena maggena pahīyanti, doso tatiyena, lobhādayo catūhipi. Ime pana dasa dhamme ṭhapetvā sesā no kilesā nāma. Kilesadukaṃ paṭhamaṃ.
污染组即由执著污染组成，类似执著品。为第二。
Saṃkilesikaduko sāsavadukasadisova. Dutiyaṃ.
污染品组，即含有烦恼的污染组称为污染品。第二。
Saṃkiliṭṭhaduko, kilesasampayuttaduko cāti dvepi samānatthāva. Te ca nīvaraṇagocchake tatiyadukasadisāva. Tatiyacatutthāni.
污染品组和污染执著品为两组内容相近者，皆属盖类烦恼，为第三、第四二项。
Dasa kilesā kilesā ceva saṃkilesikā ca nāma. Sesā lokiyadhammā saṃkilesikā ceva no ca kilesā nāma. Idha pana lokuttarā na vattabbā. Sesaṃ nīvaraṇagocchake catutthadukasadisameva. Pañcamaṃ.
十烦恼既为烦恼，且属污染烦恼。其余世俗法为染污类，不称烦恼。超世间法不适用此分类，其余故只列于污染盖类，与第四相似。为第五。
Chaṭṭhasattamadukānipi aññamaññaṃ samānatthāneva. Tāni chaṭṭhasattamāni nīvaraṇagocchake yathākkamaṃ pāṭhato pañcamachaṭṭhadukasadisāni, atthato pana nāmamattakova viseso. Seso suviññeyyo. Chaṭṭhasattamaaṭṭhamāni.
第六和第七的两种苦，彼此在同一场所中相同。该第六及第七种苦是烦恼遮蔽所覆盖的，如同第五与第六的两种苦在文中所述相似，表意上则如名义的差别一样。剩余部分应当明了。第六、第七、第八种。
Kilesagocchakaṃ niṭṭhitaṃ. · 烦恼品已完。
Piṭṭhidukesu ādito cattāro dukā dassanenapahātabbattike, dassanenapahātabbahetuke ca vuttanayena veditabbā. Kevalaṃ pana tattha paṭhamattike vuttesu dassanenapahātabbe dhamme ṭhapetvā sesā idha paṭhamadukassa dutiyapade dassanenapahātabbesu pavisanti, bhāvanāyapahātabbe ṭhapetvā sesā idha dutiyaduke nabhāvanāyapahātabbesu pavisanti. Tattha ca dutiyattike vuttesu dassanenapahātabbahetuke ṭhapetvā sesā idha tatiyaduke nadassanenapahātabbahetuke, bhāvanāyapahātabbahetuke ca ṭhapetvā sesā idha catutthaduke nabhāvanāyapahātabbahetukesu pavisanti.
就皮刺苦而言，最初的四种苦是应当通过观察来断除的；这断除的缘由也应当通过说法而明了应知。单单在这里，先说的第一种苦断除中，已立定观察断除法，其余便进入第二种苦的断除；对修习断除法则先立定，其余转入第二苦中非修习断除。随后在第二种断除中所说的断除缘由，便立定于第三苦，而其余进入第三苦中无观察断除缘由；对修习断除的缘由，先立定后续剩余进入第四苦中无修习断除缘由的情形。
Padattho ca dassanena pahātabbo hetu etesaṃ atthīti dassanenapahātabbahetukā. Evaṃ bhāvanāyapahātabbahetukāti etthāpi attho veditabbo. Evaṃ hi sati ahetukānaṃ aggahaṇaṃ siyāti ettakameva viseso. Tikadvayameva hi bhagavā desanāvilāsena cattāro duke katvā desesi. Sesaṃ tādisameva. Cattāro dukā niṭṭhitā.
五蕴缘由皆因观察而断除，所谓此处的观察断除缘由即是五蕴之义。修习断除缘由也应如是了知。确实，正念对无缘由之物的把握是一种特异。世尊凭借三段说法之精妙，仅以四种苦授教，余种亦如是。四种苦已成就。
Pañcapaññāsasavitakkacittesu vitakkavirahitā cittacetasikā dhammā savitakkā nāma. Vitakko, pana sesacittarūpanibbānāni ca avitakkā nāma. Pañcamaṃ.
在五十五种有思维心所中，无思维的心所属行无思维，具思维的称为有思维。思维，但那余种于心所灭尽形态者称无思维。第五种。
Chasaṭṭhiyā savicāracittesu vicāravirahitā dhammā savicārā nāma. Vicāro, pana sesacittarūpanibbānāni ca avicārā nāma. Sesaṃ idha, anantare vuttaduke ca vitakkattike vuttānusārena ñātabbaṃ. Chaṭṭhaṃ.
第六则是六十有分别心中，无分别的心所称为无分别。有分别，但那余种心所灭尽形态者称为无分别。此处正如随后所说之苦于有思维时应知。第六。
Ito paresu sappītikaduko, pītisahagataduko ca samānatthāva, te ca sukhasahagataupekkhāsahagatadukā cāti cattāropi dukā pītittike vuttanayāva. Kevalaṃ panetesaṃ dukānaṃ paṭhamaṃ padaṃ tattha pavisati, pītittike itarītarapadadvayasaṅgahitā, asaṅgahitā ca sabbe atthā heṭṭhā vuttanayenettha dukānaṃ dutiyapadesu atthato saṅgahitā, ime ca nippadesadukāti ayameva viseso. Sattamaaṭṭhamanavamadasamā.
此处其余皆谈善心苦与喜足苦彼此相同，且有喜乐伴随的苦及舍伴随的苦共四种苦于喜事中之分说。唯独在这些苦中，苦的初段意涵入于此处的喜所苦，在喜事中分成若干断别个别部分或汇聚，整体来说这些义于后续段讲中为苦第二段之义，彼为连结集结之苦；这些即属三段苦之末段区别。第七、第八、第九及第十处。
Tadanantaresu kāmāvacarāti ettha ‘‘heṭṭhato avīcinirayaṃ pariyantaṃ karitvā uparito paranimmitavasavattī deve anto karitvā yaṃ tasmiṃ antare etthāvacarā ettha pariyāpannā’’ti evaṃ (dha. sa. 1287) pāḷiyaṃ paricchinnānaṃ catunnaṃ apāyānaṃ, manussānaṃ, channaṃ devalokānañca vasena okāsato ekādasavidho kāmabhavo ‘‘kāmo’’ti vuccati uttarapadalopena yathā ‘‘rūpūpapattiyā’’tiādīsu rūpabhavo ‘‘rūpa’’nti. Tasmiṃ kāme avacaranti pavattantīti kāmāvacarā. Yebhuyyato cetaṃ vuttaṃ rūpārūpesu cetesañca idha pavattito ‘‘thalacarā’’tiādīsu viya. Kāmabhavasaṅkhāte vā kāme paṭisandhiṃ avacārentītipi kāmāvacarā, kusalākusalāni . Uddhaccasahagatacittaṃ pana abyākatacittasadisaṃ. Tadāyattatāya, ārammaṇakaraṇavasena vā kilesakāmo ettha avacaratītipi kāmāvacaraṃ. Kāmañcesa rūpārūpāvacaradhammesupi avacarati, ruḷhito pana ‘‘vadatīti vaccho’’tiādīsu viya ime eva ‘‘kāmāvacarā’’ti vuccanti. Apica kāmataṇhā rūpataṇhā arūpataṇhāti ettha vuttakāmataṇhāsaṅkhāto kāmo ettha avacaratītipi kāmāvacarā. Evaṃ brahmānaṃ vimānābharaṇādīsu chandarāgassāpi kāmataṇhābhāvo siddho, rūpataṇhāvisayānampi ca brahmānaṃ kammajarūpādīnaṃ kāmataṇhāyapi visayatāya kāmāvacaratā siddhā hoti. Na rūpārūpāvacarānaṃ tadabhāvato tadaññe na kāmāvacarā. Iminā nayena rūpāvacarādidukānampi padattho yathārahaṃ ñātabbo. Tattha catupaññāsa kāmāvacaracittāni, sabbañca rūpaṃ kāmāvacarā nāma. Sesacittanibbānāni na kāmāvacarā nāma. Cetasikesu vattabbaṃ pariyāpannaduke eva āvi bhavissati. Ekādasamaṃ.
由此及彼称为对欲境之行为，即在此处，欲界下方有无间地狱，周他终结；上方有天界中所谓造作他境的梵天等众天，诸天居住于其间，于此境界中之欲境行为被称为“欲”。如同“色界”中有色界境相应之行为称“色”，此欲境行为即为“欲行”。其所缘由者因缘流转故起，故有欲境行为。若于色界及非色界亦有此流转，谓之“地行”等。欲界因果相续，既生欲行，亦有善恶不同。其心多为躁动，未明朗之心相似。此心取缘执着，如执取烦恼之欲，故谓为欲行。欲或色、无色境界所缘，亦同说法，故此均名“欲行”。即便此处所说欲之在于欲爱、色爱、无色爱皆包括其中。以此理说，梵天诸天于其宫殿乃至所爱诸处皆具欲爱之存在，故成就欲行。非色与非色行因缘故非欲行。由此理义，色界诸境多伴欲行，统称欲行。其余心识若已断灭者，则不称为欲行。于心法中，应知欲行之定义如上。共计有十一种。
Pannarasa rūpāvacaracittāni rūpāvacarā nāma. Sesacittarūpanibbānāni na rūpāvacarā nāma. Dvādasamaṃ.
共有十五种色界之欲行心，名为色界欲行。余余心之涅槃不可称为色界欲行。共计十二种。
Dvādasa arūpāvacaracittāni arūpāvacarā nāma. Sesacittarūpanibbānāni na arūpāvacarā nāma. Terasamaṃ.
十二种非色界欲行，名为非色界欲行。余余心之涅槃不属非色界欲行。共计十三种。
Tebhūmakavaṭṭe pariyāpannā antogadhāti pariyāpannā, lokiyadhammāva. Tattha na pariyāpannāti apariyāpannā, lokuttarā. Cetasikesu pana kāmāvacarādidukānaṃ catunnampi sādhāraṇo vinicchayo evaṃ veditabbo – akusalacetasikā kāmāvacarāva, appamaññā kāmarūpāvacarā, viratiyo pana kāmāvacarapariyāpannā, vitakkavicārapītiyo pana kāmarūpāvacarapariyāpannā, sesā catubhūmakāti. Cuddasamaṃ.
此三界中所周遍的内在行为，谓之“周遍”，为世俗法则。其中非周遍为无漏之法。于欲界及色界诸心所周遍的四种通行判别应如此理解：不善法心为欲界欲行者，极善法为色界欲行者，戒、离欲为欲界欲行者之周遍，相应之思维等为色界欲行之周遍，余余共四者。共计十四种。
Vaṭṭamūlaṃ chindantā nibbānaṃ ārammaṇaṃ katvā vaṭṭato nīyantīti niyyānikā, cattāri lokuttaramaggacittāni. Iminā lakkhaṇena na niyyantīti aniyyānikā, sesacittarūpanibbānāni. Sesaṃ suviññeyyameva. Pañcadasamaṃ.
破除凡根以涅槃为所缘者谓之涅槃位行者，是四种无漏圣道之心。是故以此为界，不谓之位法，位以外者为余心所余涅槃。后者不宜详尽说说。共计十五种。
Cutiyā vā attano vā pavattiyā anantaraṃ phaladāne niyatattā niyatā, micchattaniyatā, sammattaniyatā ca. Tathā aniyatattā aniyatā, sesadhammā. Sesaṃ vuttanayameva. Soḷasamaṃ.
所生所起之果报皆有一定性，分为邪定与正定两类，亦有无定涅槃。余余法为余义。对此已做详细论述。共计十六种。
Aññe dhamme uttaranti atikkamantīti uttarā, attānaṃ uttarituṃ samatthehi saha uttarehīti sauttarā, lokiyāva. Natthi etesaṃ uttarāti anuttarā, lokuttarā. Sattarasamaṃ.
他者法中有超越与越过的意义，其中“超越”是指超过他者；为了超越自身，与善良因缘相应称为“较优”；这是世俗之义。对于他们，没有所谓更高和最高，只称平等。
Raṇanti kandanti etehīti raṇā, yehi abhibhūtā sattā nānappakārato paridevanti, tesaṃ akusalamūlānaṃ etaṃ adhivacanaṃ, tehi sampayogavasena, pahānekaṭṭhatāvasena ca saha raṇehīti saraṇā. Etenākārena natthi etesaṃ raṇāti araṇā.
纷争和哀号因所支配的众生因多种困苦而悲伤痛苦，称为“战斗”；此乃恶根所生之名。因其彼此接触交织、及废弃结着，故称为争斗，也称为抗争。由此而言，没有所谓他们的“不战”。
Tattha dvādasa akusalacittāni saraṇā nāma. Saraṇadhammesu cettha lobhadosamohā raṇā ceva saraṇā ca, tesu lobhadosā moheneva sampayogato saraṇā, tathā vicikicchuddhaccasahagatacittaṃ, taṃsampayuttā ca. Moho pana tesu sampayogato saraṇo, diṭṭhisampayuttarāgena, pana bhavarāgena ca raṇabhūtena pahānekaṭṭhatāvaseneva saraṇo . Lobhadosamohamūlasampayuttesu pana moho lobhena ceva dosena ca, sesā lobhamohena ceva dosamohena ca sampayogato saraṇāti veditabbā. Sabbāni kusalābyākatacittāni, rūpanibbānāni ca araṇā nāma. Cetasikesu pana akusalā saraṇāva, kusalābyākatā araṇāva, tijātikā pana dvidhāpi hontīti. Aṭṭhārasamaṃ.
这里所说十二种不善心名为“抗争”。于抗争法中，有贪、嗔、痴及争斗四者皆为抗争；其中贪嗔痴因彼此交织连结，亦属抗争。又有因无疑见净心及共生心所生的抗争。痴因与见见执及世间生执及无明所生的战斗，是以同时断除之状态亦名为抗争。贪嗔痴根本相类者当知为抗争。诸种善显现心及身色寂灭称为“不战”。在心法中有恶抗争与善不战，二者并存故计三种，合计十八。
Piṭṭhidukā niṭṭhitā. · 后双论已完。
Abhidhammadukamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 阿毗达摩双论摄义释已完。
Suttantikadukamātikatthavaṇṇanā
经文末段对难解处的注释
Suttantikadukesu vedeti, vividhena vā ākārena jānātīti vijjā, vipassanāñāṇamanomayiddhichaabhiññāvasappavattā paññā, tasmiṃ vijjābhāge vijjākoṭṭhāse vijjāsabhāve vattantīti vijjābhāgino. Tā eva vijjā, taṃ vā vijjaṃ sampayogavasena bhajantītipi vijjābhāgino, aṭṭhavidhavijjāsampayuttadhammā. Tāsu yā kāci ekā vijjā vijjā, sesā vijjābhāginoti evaṃ vijjāpi vijjāsampayuttadhammāpi vijjābhāginotveva veditabbā, idha pana vijjāsampayuttā dhammāva adhippetā. Na vijānātīti avijjā, catusaccacchādakavasena catubbidho moho, tasmiṃ avijjābhāge avijjākoṭṭhāse avijjāsabhāve vattantīti avijjābhāgino. Tā eva avijjā, taṃ vā avijjaṃ sampayogavasena bhajantītipi avijjābhāgino, avijjāsampayuttadhammā. Evaṃ avijjāpi avijjāsampayuttadhammāpi avijjābhāginotveva veditabbā, idha pana avijjāsampayuttadhammāva adhippetā.
经文末段中说明众多不同解释之智解，即智慧。从中称有“智慧部分”为智慧、智慧之集会及智慧之性质，合称为“智慧方面者”。此智慧，或说因缘相属共享为智部分者，即是八种智慧相关法。任一者皆为智慧，余者为智慧部分，如此智慧及其相关法为智慧部分。当说不知即无明，以四谛遮盖称四种痴，四种痴于无明部分及无明性质中现行，亦名无明部分。无明，或因缘相属共享为无明部分，即无明相关法。如此无明及其相关法为无明部分，且此无明相关法为所覆盖者。
Tattha arahattamaggacittaṃ, paññāvirahitataṃsampayuttā ca vijjābhāgino ca ñāṇasampayuttakāmāvacarajavanāni, ñāṇavirahitataṃsampayuttā ca vipassanābhāvena pavattiyaṃ vijjābhāgino, aññadā na vattabbā. Rūpāvacaracatutthajjhānikajavanacittāni, paññāvirahitataṃsampayuttā ca manomayiddhibhāvena ca pañcābhiññābhāvena ca pavattiyaṃ vijjābhāgino, aññadā na vattabbā. Tattha dvādasākusalacittāni, avijjāvirahitataṃsampayuttā ca avijjābhāginova, idha pana avijjā, sesacittarūpanibbānāni ca na vattabbāva. Cetasikesu pana mohaappamaññā na vattabbāva, sesā kusalābyākatā siyā vijjābhāgino, siyā na vattabbā, tijātikā dvidhāpi na vattabbā ca. Sesaṃ suviññeyyameva. Paṭhamaṃ.
其中阿拉汉道心、离智相关法及智慧部分都为与知识相关法，是具知识相关法例；若非如此，不成立。色法相关第四禅心，离智相关法及心因成就之五神通及五种慧知觉相关法为智慧部分，亦不可另说。此处有十二种善心，除无明离散相关法外，皆为无明部分。心法中不宜说有大量痴妄，余者皆为善显现心为智慧部分，故不宜另说。三世三类二分法亦同。余者分别应当明了。以上为第一义。
Puna anajjhottharaṇavasena kilesandhakāraṃ viddhaṃsetuṃ asamatthatāya vijju upamā etesanti vijjūpamā, ādito tīsu maggesu ñāṇaṃva. Nissesaṃ viddhaṃsanasamatthatāya vajiraṃ upamā etesanti vajirūpamā, arahattamagge ñāṇaṃ. Yathā hi meghandhakāre maggapaṭipannassa paṭicchādanaandhakāraṃ vidhamitvā vijjuyā uppannakkhaṇe cātudisā maggā pākaṭā honti, vijjuyā niruddhāya puna andhakāro ottharitvā maggaṃ paṭicchādeti, evaṃ vipassanāyānikassa yathāsakaṃ saccacchādakakilesandhakāraṃ vidhamitvā tīsu maggesu yathākkamaṃ uppannesu cattāri saccāni pākaṭāni honti, tesu niruddhesu puna avasiṭṭhakilesandhakāro catusaccaṃ paṭicchādeti, tasmā tīsu maggesu paññā vijjūpamā vuttā. Yathā pana vajirassa abhejjo pāsāṇo nāma natthi, tañca nissesato vajiraṃ khepeti, vajirena ca gatamagge pāsāṇassa puna pākatikabhāvo natthi, evaṃ arahattamaggañāṇassa avajjhakileso nāma natthi, tañca nissesato arahattamaggañāṇaṃ khepeti, tena ca khepite kilese avasiṭṭhakilesābhāvato tassa puna paccudāvattanaṃ nāma natthi, tasmā catutthamagge paññā vajirūpamā vuttā. Paññā eva hettha siyā vijjūpamā, siyā na vattabbā ca hoti. Sesacetasikacittarūpanibbānāni pana sabbāni na vattabbāneva. Dutiyaṃ.
再者，不能以抽象遮蔽之法障碍烦恼的彻底断灭者，为不完全；以智慧喻之，谓之智慧喻，即比喻智慧之意。初禅、二禅、三禅三道中，断灭智慧犹如破除遮障之明知。毋庸置疑，不完全的断灭，如坚铁喻者，谓此坚铁譬喻，即比喻坚铁之意。阿拉汉道的智慧就如坚铁一样牢不可破。譬如入行于云遮之暗处者，初间用智慧破除遮障之暗影，顿时四方诸路便显现；但智慧止息后，黑暗复生而遮蔽道途。观禅观者亦复如是，适当地破除障碍烦恼所遮蔽的真实，在三道中适时显现四圣谛，若四圣谛被妨碍时，余留烦恼再遮蔽于四圣谛之中。故于三道中，智慧谓之智慧喻。然如坚铁之石，毫无可破之处，故坚铁无可破者会毁坏坚铁；坚铁入道中时，石无可破相，则谓阿拉汉道之智慧无有可破烦恼，因而无复因毁坏烦恼再转，故第 四道中的智慧喻为坚铁。由此可知，智慧此时宜以智慧喻称，而不可言为虚假。余余心所与心之灭无须言说。第二。
Bālesu ṭhitattā, yattha ṭhitā tadupacārena bālā, bālakarattā vā bālā, dvādasākusalacittāni. Idha pana ahirikañca anottappañca bālā nāma. Paṇḍitesu ṭhitattā paṇḍitā, paṇḍitakarattā vā paṇḍitā, ekavīsati kusalacittāni. Idha pana hirī ca ottappañca paṇḍitā nāma. Sesacittarūpanibbānāni na vattabbāni. Sesaṃ suviññeyyameva. Tatiyaṃ.
于愚人境界中，依其所立而论，愚者即为愚者本身，或愚者时期的愚者，共有十二不善心。此中，羞耻心与恐戒心谓之愚者具足。贤者境界中，依其所立，贤者即为贤者本身，或贤者时期的贤者，具备二十一种善心。此中，羞耻与恐戒谓为贤者具足。其他余余心所之灭不可言说，其灭不可知。第三。
Kaṇhāti kāḷakā, cittassa apabhassarabhāvakaraṇā. Sukkāti odātā, pabhassarabhāvakaraṇā. Sesaṃ sabbaṃ bāladukasadisameva. Catutthaṃ.
“黑暗”谓心不显明之性质；“明亮”谓心显明之性质。余余皆如愚人苦难之相。第四。
Idha ceva samparāye ca tapentīti tapanīyā. Na tapanīyā atapanīyā. Sesaṃ bāladukasadisameva. Pañcamaṃ.
此处所说的“冷”与“热”乃谓可热可冷，非不可冷不可热。余余皆如愚人苦难之相。第五。
‘‘Sirivaḍḍhako dhanavaḍḍhako’’tiādayo viya vacanamattameva adhikāraṃ katvā pavattā adhivacanā nāma. Nāmadheyyanti tesaṃ tesaṃ dhammānaṃ nāmāni. Tāni catubbidhāni sāmaññanāmaṃ guṇanāmaṃ kittimanāmaṃ opapātikanāmanti. Tattha paṭhamakappikesu mahājanena sammannitvā ṭhapitattā ‘‘mahāsammato’’ti rañño nāmanti evarūpaṃ sāmaññanāmaṃ nāma. ‘‘Dhammakathiko paṃsukūliko kāḷo rasso’’ti evarūpaṃ guṇato āgataṃ, ‘‘bhagavā arahaṃ sammāsambuddho’’tiādīnipi tathāgatassa anekāni nāmasatāni guṇanāmaṃ nāma. Yaṃ pana jātassa kumārassa ñātakā kappetvā pakappetvā ‘‘ayaṃ asuko nāmā’’ti nāmaṃ karonti, idaṃ kittimanāmaṃ nāma. Yā pana purimapaññatti aparapaññattiyaṃ nipatati, seyyathidaṃ – purimakappepi cando cando eva, etarahipi anāgatepi cando eva. Tathā ‘‘sūriyo samuddo pathavī rūpaṃ vedanā saññā saṅkhārā viññāṇaṃ nibbāna’’ntievamādi opapātikanāmaṃ nāma. Tāni puna vijjamānapaññatti avijjamānapaññatti vijjamānenaavijjamānapaññatti avijjamānenavijjamānapaññatti vijjamānenavijjamānapaññatti avijjamānenaavijjamānapaññattīti evaṃ nāmapaññattivasena chabbidhāni honti.
如“使富有者更富”、“使财物增长”等语，此类言辞仅以名称权属而运行，被称为称名。名称即是诸法之名称。名称分为四种：普通名称、性质名称、知名名称、约定名称。其中，第一类乃经众大德讴赞设立，谓符号“被广泛赞同”，又称为国王名称。诸如“说法者、尘衣者、黑衣者”此类属于按性质来称呼。又如“世尊、阿拉汉、正觉者”等诸多世尊名称，属于称其功德性质。又如孩童之亲属称呼孩童“这是阿苏阇”，此为知名名称。以往过去、将来未来亦是名称，如“过去时日是月亮，未来时日也是月亮”，如此“日、海、地、色、受、想、行、识、涅槃”等诸法名号，皆为约定名称。又有有知识时或无知识时，知识时与无知识时，知识时无知识时，知识时知识时，无知识时知识时，无知识时无知识时皆为名称定义，故名分为六种。
Tattha paramatthato upalabbhamānā yathāvuttadvāsattatividhā nāmarūpadhammā vijjamānā nāma, tesaṃ pakārehi ñāpanato paññatti vijjamānapaññatti nāma, ‘‘cittaṃ phasso pathavī rūpaṃ nibbāna’’ntiādayo paramatthavācakā saddā. Upādinnanāmarūpadhamme pana upādāya paññattā sattapuggalaitthipurisadevamanussatiracchānādibhedā, anupādinnarūpadhamme upādāya paññattā bhūmipabbatarukkhasakaṭacandasūriyanakkhattadisākālakasiṇādibhedā ca paramatthato anupalabbhamānā avijjamānā nāma, tesaṃ paññatti avijjamānapaññatti nāma. Tathā ‘‘attā bhūmī’’tiādayo atthapaññattivācakā saddā ca cittasantativaṇṇupagantiādi vijjamānatthavācakā saddā vijjamānenaavijjamānapaññatti nāma. ‘‘Purisassa cittaṃ, meghavaṇṇo’’tiādīsu avijjamānenavijjamānapaññatti nāma. ‘‘Cittalahutā pathavīgandho’’tiādi vijjamānenavijjamānapaññatti nāma. ‘‘Manussasarīraṃ rukkhasākhā’’tiādi avijjamānenaavijjamānapaññatti nāma. Evaṃ chabbidhāpi cetā adhippāyaṃ viññāpetukāmatācittasamuṭṭhāpitasaviññattisaddānusārena ñātasaṅketassa sotaviññāṇavīthianantaraṃ uppannehi manodvārikaviññāṇehi ‘‘imassedaṃ nāma’’nti anekasaddesu ekattamāropetvā vavatthāpitā atthābhimukhaṃ namanato pakārehi atthassa ñāpanato ‘‘nāmapaññattī’’ti vuccanti, tesaṃ adhivacanānaṃ pathā atthā adhivacanapathā, sammutiparamatthabhedā sabbe dhammā saddavacanīyasabhāvā. Chaṭṭhaṃ.
其中心含深义而于真理可说法指称的现象名色诸法，是知识时名称。依其缘起表达而称名称为知识时名称，如“心、触、地、色、涅槃”等是此类真义名称。因缘集起之名色法则是被分别认知而称为名称的现象，有七种区别，如七种世间和非世间众生、天人、声闻、缘觉、缘起等种别。对此相反，非缘起之名色法则以地、山、树、枝、月亮、太阳、星辰、季节、遍处等差别作为非真理所识别，称为无知识时名称。诸如“我、地”等具体意义指称，是事实意义的名称。依属心的性质来表示的色相变化，如“心的轻快、地的臭秽”等，为知识时无知识时类型名称。依肉体如人身、树枝等之分别，是无知识时知识时类型名称。如此六种心所，由于旨在提示且随心感应产生的意识音声，随其涵义所会合并授于多语音，以便明了其含义，故经过定向、示现认知成为名称，以上称为名称分类。其名称分为路径名称、意义名称、约定与本质分别。所有法皆具可言说之性。第六。
Ito paraṃ dve dukā adhivacanadukasadisāva, kevalaṃ padatthamattameva viseso. Tattha abhisaṅkharontīti saṅkhārāti evaṃ niddhāretvā sahetukaṃ katvā vuccamānā nirutti nāma, ‘‘takko vitakko saṅkappo’’ti evaṃ tena tena pakārena ñāpanato paññatti nāma, yathāvuttanāmapaññattiyova. Na hi adhivacananiruttipaññattīsu atthato kocipi bhedo atthi, nibbattinimittabhedadassanatthaṃ pana nesaṃ vibhāgena padattho dassito. Imesu ca tīsu dukesu paññattisahitā sabbe dhammā labbhanti, anantare nāmarūpaduke paññattirahitāti ime cattāro dukā imesu suttantikadukesu nippadesā, sesā pana aṭṭhatiṃsāpi sappadesāti veditabbā. Sattamaṭṭhamāni.
此后两处“苦”的称谓类似于释义上的“苦”，仅是文字意义上的区别。所谓集者，依此概念，将“行”明确说明后，连带原因加以阐述，因而称为“释义”，谓之“念、思、意”之类，用这样或那样的方式从不同角度加以说明以求明白，称之为“约定名”，就如前文所说的“名称约定”一般。言辞之中，释义语法的约定之间实际上没有本质区别，不过是为了显示生成的因缘、原因之别而作的区分。于这三种苦中，所有包含释义的法皆可获知；而在声色苦中缺乏释义，因此这四种苦是这一段经文中指出的苦，其中尚有残存的三十八种断灭苦应当知晓。此为第七、第八点。
Nāmakaraṇaṭṭhena, namanaṭṭhena, nāmanaṭṭhena ca nāmaṃ, arūpakkhandhanibbānāni. Tāni hi sabbadāpi vedanā saññā saṅkhārā viññāṇaṃ nibbānanti opapātikanāmavasena attano nāmaṃ karontāva pavattanti candasūriyādayo viya. Na hi tesaṃ sāmaññaguṇakittimavasena nāmakaraṇakiccaṃ atthīti. Evaṃ nāmakaraṇaṭṭhena nāmaṃ veditabbaṃ. Ārammaṇābhimukhaṃ pana namanaṭṭhena, aññamaññaṃ tattha nāmanaṭṭhena ca cattāro arūpakkhandhāva nāmaṃ. Nibbānaṃ pana ārammaṇādhipatipaccayatāya attani anavajjadhammānaṃ nāmanaṭṭheneva nāmaṃ veditabbaṃ. Ruppanaṭṭhena rūpaṃ, rūpakkhandho. Navamaṃ.
以名称作为根本，即以名号、称呼等因缘而得名，是无形蕴中涅槃的名称。它们总是像感受、想、行、识诸法归涅槃一样，以变化的名称呈现自己的名分，如日月等自然现象。并非仅以其共有的一般性质作为命名的依据。所以名称的根基就是名称该当理解为名称。面向对象的根基则是命名，是彼此依赖称名的四种无形蕴名称。涅槃由所依缘起、所主宰因缘而成，是无垢无瑕的，自性应以名称根基而知名。色根本即色，色蕴即色堆。此为第九点。
Avijjāti dukkhādipaṭicchādako sabbo moho. Bhavataṇhāti bhavapatthanāvasena pavatto lobho. Tathā appavatto panettha lobho, sesacetasikacittarūpanibbānāni ca na vattabbāni. Ito paraṃ pana evaṃ navattabbavibhāgaṃ adassetvā padatthasarūpamattameva dassayissāma, dassitāvasesā na vattabbāti gahetabbā. Dasamaṃ.
无明是诸苦等之缘，皆是愚痴；存在渴爱因执辞有情贪欲起故而生。对此，贪欲虽少，但余余心意及诸识涅槃等不宜论说。此后，则未曾显示的第九种分别，仅指出文字意义而已，其余未说的不可涉及。此为第十点。
Bhavo vuccati sassataṃ. ‘‘Bhavissati attā ca loko cā’’ti sassatavasena uppajjanakadiṭṭhi bhavadiṭṭhi nāma. Vibhavo vuccati ucchedo. ‘‘Na bhavissati attā ca loko cā’’ti ucchedavasena uppajjanakadiṭṭhi vibhavadiṭṭhi nāma. Ubhayenāpi micchādiṭṭhi gahitā. Tathā anantaresupi tīsu dukesu. Ekādasamaṃ.
存在谓之恒常。恒常见即生恒存身我及世界之见，名为有见。灭则谓断灭。断灭见即生不存在身我及世界之见，名为无见。两者均为错误见。正如前所述，这三种苦亦一如是。此为第十一点。
Khandhapañcakaṃ ‘‘attā ca loko cā’’ti gahetvā ‘‘sassato attā ca loko cā’’ti pavattā diṭṭhi sassatadiṭṭhi nāma. Tathā ‘‘ucchijjissatī’’ti pavattā diṭṭhi ucchedadiṭṭhi nāma. ‘‘Antavā’’ti pavattā antavādiṭṭhi nāma. ‘‘Anantavā’’ti pavattā anantavādiṭṭhi nāma. Pubbantaṃ anugatā brahmajāle vuttanayena atītakoṭṭhāsaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattā aṭṭhārasavidhā pubbantānudiṭṭhi nāma. Aparantaṃ anugatā tattheva āgatanayena anāgatakoṭṭhāsaṃ ārammaṇaṃ katvā pavattā catucattālīsavidhā aparantānudiṭṭhi nāma. Ayamettha saṅkhepo, vitthāro pana brahmajāle (dī. ni. 1.28), tadaṭṭhakathāya (dī. ni. aṭṭha. 1.28) ca veditabbo. Dvādasamaterasamacuddasamāni.
执五蕴为“我及世界”，即执恒常我及恒常世界见，名恒常见。又生“灭尽”之见，名灭见。又有终结者见，名终结见。还有无限者见，名无限见。过去从属于婆罗门戒网，建立十八种前行根本，名为十八种过去见。未来随现行因缘，建立四十四种未来根本，名为四十四种未来见。此处略述，详细内容可参婆罗门戒网及相关注解（Dīghaṇikāya，Dīghanikāyāṭṭhakathā）可知。此为第十二点至第十三点。
Ahirikadukaṃ, hiridukañca suviññeyyameva. Pañcadasamasoḷasamāni.
无愧见与有愧见皆当普遍了解。此为第十五至第十六点。
Dukkhaṃ vaco etasmiṃ vippaṭikūlagāhimhi vipaccanīkasāte anādare puggaleti dubbaco, sahadhammikaṃ dassetvā ovadiyamāne anādarakārako puggalo, tassa kammaṃ dovacassaṃ, tassa bhāvo dovacassatā, anādaravasena pavattā dve paṭighacittā, taṃsampayuttā ca. Pāpā assaddhādayo puggalā etassa mittāti pāpamitto, tassa bhāvo pāpamittatā, pāpapuggalesu daḷhabhattivasena, kāyacittehi taṃsevanātanninnatāvasena ca pavattāni aṭṭha lobhacittāni. Sattarasamaṃ.
言语的恶，发生于此教法中属于相反违犯的恶道中，因轻慢他人而起，谓之恶言。此等恶言者，显示出与正法相反之义，因而加以训诫。轻慢他人者，其行为即为恶言，其本性乃为恶言。因轻慢之故，心生两种怨恨，此恶性与怨恨相联系。习气恶劣、无信等诸恶人视此人为恶友，其性恶劣如俗世恶友；恶人中有坚硬邪恶的顽固心，以身心交缠，故生八种贪心。皆十八种。
Sovacassatā, kalyāṇamittatā ca vuttapaṭipakkhavasena veditabbā. Atthato pana tathāpavattāni sahetukakāmāvacarakusalakiriyacittāni. Aṭṭhārasamaṃ.
善性及善友之意，须依其言行相反之处理解。实质上此等之逆行非善者，乃因为有欲望、有因缘而起动不善之意行心所生。共十八种。
Pañcasu, sattasu vā āpattīsu kusalabhāvo āpattikusalatā, saha vatthunā tāsaṃ āpattīnaṃ āpajjanaparicchedajānanavasena pavattā kāmāvacarajavanapaññā. Āpattīhi vuṭṭhāne kusalabhāvo āpattivuṭṭhānakusalatā, vuṭṭhānavidhānena saddhiṃ āpattivuṭṭhānaparicchedajānanavasena pavattā yathāvuttacittasampayuttapaññāva. Ekūnavīsatimaṃ.
于五或七种犯戒中，善性即犯戒之善性，随其境缘因戒犯产生，于犯戒起始时具有欲行、行为与智慧。犯戒时善性为犯戒之善性；因犯戒方式，共同具有犯戒中段之智慧，与善欲行相应。共二十九种。
Samāpajjitabbato samāpatti, tāsu lokiyalokuttarāsu savitakkasavicārādīsu samāpattīsu kusalatā samāpattikusalatā, saha parikammena appanāparicchedajānanavasena pavattā paññā. Samāpattīhi vuṭṭhāne kusalabhāvo samāpattivuṭṭhānakusalatā, yathāparicchinnakāleyeva tāhi vuṭṭhānakapaññā kāmāvacarajavanapaññāva. Vīsatimaṃ.
当受入时之入境，分别为世间及出世间之入境，含有善欲、善意、善思维等，入境之善性即入境之善性；因用功夫而生智慧，伴随分别及安住等而起。于入境时具善性，即入境时善性，如同在切断时具有切断智慧，与善欲行及粗细探察智慧相应。共二十种。
Aṭṭhārasasu dhātūsu kusalabhāvo dhātukusalatā, savanadhāraṇapaṭivedhapaccavekkhaṇapaññā. Tāsaññeva dhātūnaṃ manasikāre kusalabhāvo manasikārakusalatā, tāsaṃ sammasanapaṭivedhapaccavekkhaṇapaññā. Esa nayo āyatanakusalatāyapi. Tattha hi savanadhāraṇapaccavekkhaṇā kāmāvacarāva, paṭivedho lokuttarova, sammasanaṃ kāmāvacaralokuttaraṃ. Aññamaññaṃ paṭicca sahitaṃ phalaṃ uppādetīti paṭiccasamuppādo, avijjādīhi niddiṭṭho paccayasamūho, tasmiṃ dvādasaṅge anulomapaṭiccasamuppāde kusalabhāvo paṭiccasamuppādakusalatā, ‘‘iminā paccayena idaṃ hotī’’ti jānanavasena pavattā lokiyajavanapaññāva. Ekavīsatimadvāvīsatimāni.
于十八界中之善性，谓界之善性，包括听觉、保持、确认及观察智慧。其中界的用心善性，谓用心之善性，包含正念、确认及观察智慧。此即六入处之善性。于此有听受、保持与观察等，欲行界之正念为保持，识界之正念为确认，欲行界之正念为观察。相互依此而生果报，此谓缘起。缘起以无明等为根本因，包含十二因缘之顺行缘起善性。因此因缘而生果报，生知智慧所起为世间中之粗浅知识。共二十一至二十二种。
Tiṭṭhati ettha phalaṃ tadāyattavuttitāyāti ṭhānaṃ, kāraṇaṃ, tasmiṃ ṭhāne kusalatā ṭhānakusalatā. Na ṭhāne kusalatā aṭṭhānakusalatā. Tevīsatimaṃ.
此处果报之立，谓立场与缘由。于此立场中之善性，谓立场善性。非立场善性，而是场所善性。共二十三种。
Ujubhāvo ajjavo. Mudubhāvo maddavo. Kāyacittujukatāmudukatādvayaṃ. Catuvīsatimaṃ.
「正直」者，「正直无欺诈」也；「谦卑」者，「谦逊柔和」也。身体与心二者须正、净、明朗而和合，此为二者。总计二十二。
Adhivāsanasaṅkhātā khamanaṃ khanti, tathāpavattakāmāvacarajavanāni. Pāpato suṭṭhu orato viratoti sorato, tassa bhāvo soraccaṃ. Kāyavacīmanosaṃvarasīlasaṅkhātāni lokiyalokuttarajavanāni. Pañcavīsatimaṃ.
关于根本所依自相聚合，忍耐乃针对忍受恶之不善行为，及欲望人所作之恶道行为而生。由此不恶行转自安乐之状态，称为安乐相。身体语言之禁戒具足，是世间及出世间恶行之禁戒者，总计二十五。
Sammodakapiyavāditāsaṅkhāto sakhilabhāvo sākhalyaṃ, yathā parehi saddhiṃ attano chiddaṃ vivaraṃ na hoti, evaṃ dhammāmisehi paṭisantharaṇaṃ paṭicchādanaṃ paṭisanthāro. Āgantukassa hi paccuggamanapattacīvarapaṭiggahaṇaāsanadānabījanapādadhovanamakkhanādinā, pānīyena āpucchanena, kāle āgatassa yāguādīnaṃ, vikāle pānakādīnañca dānena, punadivase piṇḍāya caraṇaṭṭhānadassanapavesananikkhamanakālārocanādinā ca pabbajitā, gahaṭṭhānañca vinaye āgatanayena yathānurūpaṃ āmisapaṭisanthāro kātabbo. Āgantukaṃ pana upasaṅkamitvā ‘‘tumhe katarabhāṇakā’’ti apucchitvā ‘‘ācariyupajjhāyā vo kataraṃ ganthaṃ vaḷañjentī’’ti pucchitvā tassa visaye pañhapucchanena sace na sakkoti, sayaṃ kathetvā dānena, dhammakathanapañhavissajjanakammaṭṭhānakathanakukkuccadiṭṭhivinodanādinā, parivāsādivinayakammakaraṇena, pabbājanaupasampadādinā ca dhammapaṭisanthāro kātabbo. Ayamettha saṅkhepo, vitthārato panāyaṃ saddhiṃ ānisaṃsadīpakavatthūhi aṭṭhasāliniyaṃ (dha. sa. aṭṭha. 1351) ñātabbo. Etasmiṃ duvidhe paṭisanthāre kusalabhāvo paṭisanthārakusalatā, tathāpavattakāmāvacarajavanāni eva. Chabbīsatimaṃ.
所谓亲善以语和悦者，其相及特性彼此吻合，犹如与他人相处不致产生裂痕。如是，在诸法中彼此牵涉、遮蔽、相依及构成网络者。外来人因受法衣、受具、借座、布施种子、足浴及膏油等供养，用水冲洗、恭敬饮食、在所来时与所去时间之布施善行之供养、每日乞食之足迹、见地、入出等众多相续而成为出家者。对其亲近者，应当依教律，按旧约，追述因缘，赐以衣钵。如有亲近者亲至，问曰「汝辈属何方言者」，问曰「导师汝等修持何经典」，若无知答，讲解教义及答疑，作资助道业之行为，随从之，及于出家授具足戒等完成法之相续。此略述之，详者当依他异注解文书细察。此中所称两种相续者，有善根之相，即欲望净除恶行状态者。总计三十六。
Indriyesu manacchaṭṭhesu āpāthagatarūpādīsu ārammaṇesu nimittagahaṇādinā indriyasaṃvarabhedasaṅkhāto aguttadvārabhāvo indriyesu aguttadvāratā. Paṭiggahaṇaparibhogavasena bhojane mattaṃ ajānanabhāvo bhojane amattaññutā, tathāpavattaakusalacittāni. Sattavīsatimaṃ.
于六根、六境中，若有妄念之障碍与根基（如身心疾病等），及众妙因缘所生障碍，产生根之放逸而无节制，谓之根未守护。对食用不懂节度，为过食之状态，如是亦为欲望不善行之心智。总计二十七。
Anantaradukepi vuttapaṭipakkhavasena kāmāvacarasahetukakusalakiriyacittāni veditabbāni. Aṭṭhavīsatimaṃ.
应知即便暂时分别立说，依相反因缘，无欲望行为之善心亦当觉知。总计二十八。
Sativippavāsasaṅkhāto muṭṭhasatibhāvo muṭṭhassaccaṃ, sabbe akusalā dhammā, asampajānanabhāvo asampajaññaṃ, moho. Ekūnatiṃsatimaṃ.
念觉及断舍禅禀者，谓念心已断，是真正念心。所有不善法、无正知之法，即称无明。总计二十九。
Anantaraduke catubhūmikā satipaññāva vuttā. Tiṃsatimaṃ.
四念处中，即刻产生的念智慧已经说过。共三十二种。
Appaṭisaṅkhāne appaṭivānasaṅkhāte akampiyaṭṭhena yonisodassanasaṅkhātaṃ paṭisaṅkhānameva balanti paṭisaṅkhānabalaṃ, kāmāvacarapaññāva. Sattabojjhaṅgādibhāvanāvasena pavattā catubhūmakadhammā bhāvanābalaṃ. Ekatiṃsatimaṃ.
念的反复思惟甚少，善行成就不多，但由坚定不动的正净思维彻底清净生起的反复思惟力量强大，即对欲界行为的智慧。由七觉支等心力层层相续，产生四念处法的修习力量。共三十一种。
Paccanīkadhamme sametīti samatho, so tividho cittasamatho adhikaraṇasamatho sabbasaṅkhārasamathoti. Tattha ca pubbabhāgāsu aṭṭhasamāpattīsu ekaggatā cittasamatho nāma, sammukhāvinayādi sattavidho adhikaraṇasamatho nāma, nibbānaṃ sabbasaṅkhārasamatho nāma. Idha pana catubhūmako samādhi adhippeto. Aniccādivasena vividhenākārena passatīti vipassanā, lokiyalokuttarā vipassanāpaññāva. Bāttiṃsatimaṃ.
所谓心专注平静，即定，有三种：一是心一境性专注平静，二是对多个禅境对象的心专注平静，三是断除一切烦恼的专注平静。过去八种禅定中前面四种为心一境性专注平静，正念等七种为多因缘专注平静，涅槃为断除一切烦恼的专注平静。这里所说四念处专注为上位定。借由无常等三相，以多种方式观察，此即观，分为世间和出世间两种观慧。共三十二种。
Samathova taṃ ākāraṃ gahetvā puna pavattetabbassa samathassa nimittanti samathanimittaṃ. Paggāhanimittepi eseva nayo. Catubhūmakasamādhivīriyāni eva. Tettiṃsatimaṃ.
拿住定相形态，然后再次起用，此为定的对象，即定相。紧急定相也是同样的道理。是四念处定力的精进力量。共三十三种。
Anantaradukepi vīriyasamādhī eva vuttā. Catuttiṃsatimaṃ.
又在即时产生的念中，专注与精进的定也被说到。共有三十四种。
Sīlavināsikā asaṃvarasaṅkhātā sīlassa vipattīti sīlavipatti, tathāpavattā akusaladhammā. Sammādiṭṭhiyā vipatti diṭṭhivipatti, micchādiṭṭhi eva. Pañcatiṃsatimaṃ.
戒的破坏，是指失摄戒律的破坏，即戒失；由此产生不善法。正见失是见失，即邪见。共有三十五种。
Soraccameva sīlassa sampādanato sīlaparipūraṇato sīlassa sampadāti sīlasampadā. Diṭṭhipāripūribhūtaṃ ñāṇameva diṭṭhiyā sampadāti diṭṭhisampadā. Catubhūmakā sīlapaññāva. Tathā anantaradukepi. Chattiṃsatimaṃ.
纯净戒的具足即纯戒充满，是戒的具足，称为戒具足。由见充满而成的智慧，唯有以见而成，被称为见具足。戒慧具足具有四种基础。如此即使无间断。共三十八项。
Visuddhibhāvaṃ sampattā sīlasaṅkhātā sīlassa visuddhi sīlavisuddhi. Nibbānasaṅkhātaṃ visuddhiṃ pāpetuṃ samatthā dassanasaṅkhātā diṭṭhiyā visuddhi diṭṭhivisuddhi. Sattattiṃsatimaṃ.
清净之境已具足称为以戒为因的清净，谓戒清净。得名于涅槃所以成就的清净。由观察所成的见通达而得清净，名为见清净。共七十三项。
Kammassakatāsaccānulomikamaggaphalasampayuttapaññā diṭṭhi visuddhi nāma. Yathādiṭṭhissa tadanurūpaṃ padhānaṃ yathādiṭṭhissa ca padhānaṃ nāma. Aṭṭhatiṃsatimaṃ.
由业力增上、真实相顺与道果相应的慧，称见清净。谓依见为本所作之重用，及依见而作之重用。共七十八项。
Saṃvegajanakāni jātijarābyādhimaraṇasaṅkhātāni kāraṇāni saṃvejanīyaṭṭhānāni nāma, tesu jātiādipaṭiccasamuppannabhayasaṅkhātaṃ saṃvijanaṃ saṃvego nāma, tathāpavattakusalādi eva. Evaṃ saṃvegajātassa yoniso upāyena padhānaṃ saṃviggassa yoniso padhānaṃ, lokiyalokuttaravīriyameva. Ekūnacattālīsatimaṃ.
激发的恐怖源于生死、老病死等缘起因，称为可令心震惊之处。基于如出生等而起的恐怖的怖感称为震惊，亦由反复作善等生起。如此对使人震惊的本生以正智进修护持，对震惊之人也以正智进修护持，是世间及出世间的精进。共七十九项。
Kusaladhammapūraṇe asantuṭṭhibhāvo asantuṭṭhitā. Yo pana dānaṃ datvā tato tena asantuṭṭho hutvā saraṇagamanaṃ ākaṅkhati, tato pañcasīlādiṃ, pabbajjaṃ, buddhavacanānaṃ uggaṇhanaṃ, samathavipassanaṃ, tato tenāpi asantuṭṭho anukkamena arahattaṃ gaṇhāti, ayaṃ asantuṭṭhitā kusalesu dhammesu. Adhikusaladhammānaṃ bhāvanāya ukkaṇṭhamāno padhānaṃ paṭivāpeti nivattāpetīti paṭivāni, na paṭivāni appaṭivāni, tassa bhavo appaṭivānitā. Arahattaṃ appatvā padhānasmiṃ anivattanatā anosakkanatā, tathāpavattalokiyalokuttarakusalā dhammā. Cattālīsatimaṃ.
满具善法之不满足即不满足境。若有人布施后仍不满足，而生起向三宝出家之愿，则对戒律等五根本，以佛语为依止，修止观等，虽修行仍心不满足，依止渐进而得阿拉汉。这是不满足于善法者。对更高善法之修习而忧虑，便放弃修持，故称放弃，不是未放弃之意。不能放弃阿拉汉之境相，心于用功念之间不回返、不放逸，是不能回返、不能退失。如此即使不可回返，仍是进退两难境，是世间及出世间高善法。共八十四项。
Vijānanato vijjā, pubbenivāsacutūpapātaāsavakkhayañāṇāni. Vimuccanato vimutti, aṭṭha samāpattiyo, nibbānañca. Aṭṭha samāpattiyo hi ārammaṇe adhimuccanato, sayaṃ vikkhambhitakilesehi vimuccanaṭṭhena ca vimuttīti vuttā, nibbānaṃ pana sabbakilesehi accantavimuccanaṭṭhena. Ekacattālīsatimaṃ.
了知者谓识，断舍前生之流转烦恼之智。解脱者谓解脱，有八种成就。八种成就乃断除入相，随着前生贯通，亲自断除染污而解脱称解脱。涅槃则以断尽一切染污而为最高解脱。共八十四项。
Kilesakkhayakaresu catūsu ariyamaggesu ñāṇaṃ khaye ñāṇaṃ nāma. Paṭisandhivasena anuppādabhūte taṃtaṃmaggavajjhakilesānaṃ anuppādapariyosāne uppannaariyaphale ñāṇaṃ anuppāde ñāṇaṃ nāma. Sesaṃ sabbattha suviññeyyameva. Dvācattālīsatimaṃ.
「污垢断除行」者，即四圣道中的智慧「断灭智慧」。所谓智慧，乃断灭智慧者也。此智慧因缘相续，非非生灭，即于其道断灭烦恼已尽之时所生之圣果智慧也。其余皆当分别清楚无疑。此处共四十二字。
Suttantikadukamātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 经师双论摄义释已完。
Mohavicchedaniyā abhidhammamātikatthavaṇṇanāya · 《断痴论》中阿毗达摩论母义释的
Dhammasaṅgaṇīmātikatthavaṇṇanā niṭṭhitā. · 《法集论》论母义释完毕。